Gunda Vernere

�Velna dzira : dzērājas dzīves posmi

�Zvana modinātājs. Pulkstenis ir se�i. Ģimene vēl guļ. Es pieceļos. Man sametas melns gar acīm. Uzmācas nelabums. Rokas trīc, sviedri plūst straumēm.

�Nē,� es domāju, �tas ta�u nav iespējams! Tikai ne �odien, tikai ne �odien!� Kungs Dievs, Kungs Dievs, ja tu esi, palīdzi man!

Vienīgi �odien! Lūdzu, lūdzu, ļauj man izturēt �o dienu!

Ne jau manis dēļ, bet mana bērna dēļ! Lūdzu, lūdzu!�

Ar mokām nokāpju pa kāpnēm. Es salstu un drebu.

�Tur vainīgs tikai aukstums un pagurums, un...�

Tūksto� iemeslu es atrodu, lai attaisnotu savu stāvokli.

Es ta�u nespēju sev atzities, ka mans ķermenis kliedz.

Ka alkst pēc alkohola, ka ikviena mana ķermeņa �ķiedriņa tvīkst pēc alkohola.

Nu vairs nelīdz nekas. Es iegā�u dego�ajā rīklē �etrkār�u viskiju. Tas iedarbojas. Man strauji kļūst labāk.�

Tagad? Tagad man klājas labi. Cik ilgi tā būs? To es nezinu. Es dzīvoju, un manī ir bumba ar laika degli: atkarība no alkohola. Es sē�u savā omulīgajā virtuvē pie kafijas tases un gremdējos atmiņās par to, kā viss sākās. Ta�u � īsta sākuma nav. Viss sākās tik lēni, tik nemanāmi. Un nebūs arī beigu. Vismaz līdz manai nāvei ne. Cerams, dabīgai nāvei, kā to mēdz tik skaisti dēvēt. Cerams, nevajadzēs no�ēlojami nosprāgt, kā tik bie�i gadās mums, alkoholiķiem.

Veca es negribētu kļūt, no tā man ir bail. Bail, ka nākamos �etrdesmit gadus nespē�u noturēties sausā. Pateikt �nē�, kad visi pārējie dzer alkoholu � Vecgada vakarā, Ziemassvētkos, dzim�anas dienās, kristībās, kāzās. Pateikt �nē�, kad bū�u viena, vientuļa, noskumusi, izmisusi, pagurusi vai laimīga, pārāk laimīga. Man ir bail nejau�i paņemt aplamu glāzi, saldējuma trauciņu ar alkohola piedevu, torti ar degvīna pildījumu, konfekti ar konjaku.

Ir tūksto� iespēju atsākt, atkal iekrist atpakaļ �ajās �au�alās... Un no tā man ir bail, neizsakāmi bail. Ari no tā, ka atkal tik�u pazemota, atraidīta, nīsta, ieslodzīta, ka bū�u slima un bez gribas, ka atkal atgriezī�os �ajā ārprātā � pie aklām cerībām, visdziļākās vil�anās un pa�iznīcinā�anās.

�īs nemitīgās bailes pavadīs mani visu mū�u. Es nekad nespē�u no tām atbrīvoties, pārvarēt tās. Vai jūs zināt, kas ir bailes? Esmu bijusi spiesta iepazīt tās visās variācijās, kas ir krājumā �ai ellei. Līdz pat bailēm par savu kailo dzīvību, līdz bailēm, ka zaudē�u prātu jau pirms nāves. Tāpēc es labprātāk gribu mirt agrāk un � sausā, lūdzu, lūdzu, sausā!

�o grāmatu es rakstu tādēļ, lai tiem, kuri necie� no �īs slimības, sniegtu ieskatu alkoholiķa dzīvē, viņa cie�anu ceļā. Lai parādītu, kādas mokas un bailes pārdzīvo slimais cilvēks, kuram dzīvē vairs nav nekā svarīgāka par to, kā � atstāt neizdzertu nākamo glāzīti.

Un es to rakstu, pateikdamās cilvēku grupai � Anonīmajiem alkoholiķiem �, kas man palīdzēja tikt uz ceļa, atgriezties relatīvi normālā, dzīvo�anas vērtā dzīvē. Ar viņu palīdzību es, pārcietusi gan garīgu, gan fizisku sabrukumu, atkal kļuvu par veselu, pa�apzinīgu cilvēku, kas spēj smieties un kam ir prieks dzīvot.

Un tā ir pateicība arī manam vīram, kas, pilns sapratnes, veda mani caur pēdējiem cie�anu gadiem, caur asaru, izmisuma un baiļu gadiem, caur �au�alu gadiem. Viņ� mani nepameta un, pacietīgi klausīdamies, deva man iespēju lēnām tikt galā ar �o mana dzīvesstāsta daļu.

Vispār jau bērnība bija glu�i normāla. Abi vecāki. Māte mājās rūpējās par atvasēm. Tēvs darba pienākumu dēļ daudz ceļoja. Māsas un brāļi, laba skolas izglītība, apgūta cienījama profesija. Patiesībā �ī biogrāfija līdzinās daudzām citām. Un tomēr � ne glu�i.

Kaut kas bija citādi. Nē � nevis vienkār�i �kaut kas�; citāds bija kaut kas tāds, kam bija iz�ķiro�a nozīme manā dzīvē. Proti, attieksme pret mūsu sabiedrībā pilnīgi normālo atkarības vielu alkoholu. Īstenībā tas vienmēr bija manā tuvumā. Man jāatgrie�as ļoti tālā pagātnē, ja gribu atrast tādus laikus, kad vēl nebiju ar to satikusies. Satikusies personiski.

Mani vecāki nebūt nebija dzērāji, nicināti, pagrimu�i, nabadzīgi. Nē, nekādā ziņā. Abiem bija laba audzinā�ana, solīda izglītība, arī pa�iem sava māja. Un tomēr alkohols bija pastāvīgi pieejams, pastāvīgi klāteso�s. Katrā izdevīgā gadījumā. Pie maltītes, lai atslābinātos dienas beigās, pēc ēdienreizēm, kā malciņ� pirms miega. Priek�pusdienā asinsrites uzlabo�anai, ja viņi jutās nelāgi. Tomēr arī tad, kad viņi jutās labi, tas tika celts galdā; arī tad, kad viņi bija noskumu�i vai priecīgi, kad uzmācās raizes, kad vajadzēja tikt vaļā no bailēm, pēc uztraukumiem, � patiesībā vienmēr. Vienmēr tas bija pavadonis, pavadonis visās dzīves situācijās, dienā, vakarā, vasarā, ziemā, baltos un nebaltos brī�os.

Un, protams, arī svētkos. Mūsu ģimenē vienmēr tika svinēti krā�ņi svētki. Tika dejots, dziedāts, smiets un dzerts. Jautras balles, līksmas un bezrūpīgas. Tas viss man �ķita pilnīgi normāli. Vētrainā svinē�ana, vecāku un viesu piesarku�ās sejas, skaļās balsis, smiekli. Tikpat normāli kā viņu galvassāpes un cie�anas nākamajā dienā.

Nemū�am man nebūtu nācis prātā, ka citās ģimenēs ir citādi � toreiz, kad man vēl deva dzert limonādi, kad es vēl biju maza un apbrīnoju pieaugu�o pasauli. Tas man nebija nekas sevi�ķs, ka māte priek�pusdienā dzēra dzirksto�o zektu, pie tā es biju pieradusi. Tāpat pie tā, ka pret sliktu pa�sajūtu viņai palīdzēja degvīns un vīns. Ka mans tēvs pēc saspringtas darba dienas palūdza, lai mēs, bērni, atnesam viņam alu vai degvīnu.

Un sevi�ķi skaistos svētkos tika pasniegts izmeklēts vīns � īpa�as kvalitātes vīns Ziemassvētkos, visdārgākais zekts Vecgada vakarā. Bija tūksto�iem citu gadījumu, kas deva iemeslu baudīt alkoholu. Kā aperitīvu, pret garlaicību, tāpēc ka ir nedēļas nogale, tāpēc ka pirmdiena vienmēr ir nejauka diena, tāpēc ka ir sapu�ķota Ziemassvētku eglīte vai, glu�i otrādi, no tās novāktas rotiņas, tāpēc ka pie svētku mūzikas piestāv svētku vīns...

Man patie�ām ir grūti atcerēties, ka galdā es reiz būtu redzējusi kādas citas pudeles, nevis viskiju, zektu, alu vai vīnu. Ta�u tas nenozīmē, ka mani vecāki bie�i būtu piedzēru�ies! Nē, piedzēru�ies viņi parasti nebija nekad. Ja nu kādreiz svētku dienās vai svinībās, kad ieradās viesi; atceros, ka tad viņi atļāvās mazu �skurbuli�. Un nākamajā dienā pacieta neizbēgamās paģiras.

Tādējādi pēc vecāku priek�zīmes es drīz ielāgoju, ka pie katras izdevības, visos dzīves brī�os, visās situācijās, visās lielās un mazās katastrofās un arī vienkār�i tāpat ir pilnīgi normāli dzert alkoholu.

Es pati ar alkoholu pirmoreiz saskāros apmēram astoņu gadu vecumā. Mani vecāki gatavoja pa�taisītu olu liķieri. Vēl �odien atceros, kā lepojos ar to, ka drīkstēju izlaizīt bļodu. Un ļoti skaidri atceros arī to silto, jauko sajūtu, kas manī modās. Atceros jautro omu, vecāku smieklus un spurcienus par manu pārvērtību. Es biju itin kā atraisījusies no apkārtējās pasaules, brīva. Liķieris bija iesvēlis manī jūsmu.

Kad paaugos, īpa�os gadījumos mani reizēm pacienāja ar pusglāzi vīna, ar glāzi alus. Tas man vienmēr lieliski gar�oja, un es jutos lepna, ka tādējādi esmu iekļuvusi noslēpumainajā pieaugu�o lokā.

Kad man bija gadu �etrpadsmit, pamazām par paradumu kļuva tas, ka arī man tika ielieta glāze vīna, ja pārējie atkorķēja pudeli; ka pēc svētku maltītes arī es saņēmu pusglāzīti degvīna. Tas bija pakāpenisks ceļ� pie alkohola, kur� man vēlāk gandrīz maksāja dzīvību.

Se�padsmit gadu vecumā, vairs tikai divus gadus pirms pilngadības, par mīļu paradumu jau bija kļuvis tas, ka vakaros es kopā ar ģimeni iedzēru glāzīti viskija un kausiņu alus. Galu galā katram bija pamatots iemesls iedzert, lai atslābinātos, jo augu dienu visi bija �akli strādāju�i. Un arī pie vīna sestdienas vakarā un pie boles svētku dienās es jau sparīgi turēju līdzi.

Tolaik es strādāju par praktikanti bankā. No rīta līdz vakaram stāvēju pie apkalpo�anas lodziņa, man bija kontakts ar klientiem, ar kolēģiem. Arī tur es nemitīgi un regulāri tiku konfrontēta ar alkoholu. Kas gan nezina tos daudzslāņainos iemeslus, kas ļauj iedzert darbavietā! Kolēģim ir dzim�anas diena, jāaplaista stā�anās darbā vai aizie�ana no darba. Klients ir uzdāvinājis pudeli zekta, kāds ir vai nav izturējis eksāmenu, jāatzīmē paaugstinājums � un tā tālāk.

Jau tolaik arvien retākas kļuva tās dienas, kad es nenonācu saskarsmē ar alu, vīnu vai degvīnu. Alkohols tika patērēts arvien regulārāk. Pienāca laiks, kad vakaros es aizvien bie�āk devos izklaidēties kopā ar savu draugu vai paziņām. Un arī tādās reizēs bija absolūti pa�saprotami un normāli dzert vīnu vai alu. Vai tad cilvēks, kas beidzot pieder pie pieaugu�o pasaules, dzers minerālūdeni?

Deviņpadsmit gadu vecumā mēs ar draugu apprecējāmies, un viena no mūsu vēlmēm bija � pa�iem savs vīna pagrabs. Katrs viesis līdz ar dāvanu atnesa arī vismaz vienu pudeli. Lepni mēs cienājām draugus ar labu vīnu un, protams, cienājāmies arī pa�i. Tajā laikā es nekādā ziņā nebiju atkarīga no alkohola, tomēr �odien zinu, ka regulārā dzer�ana, būtībā jau kop� bērnības, taisnā ceļā veda mani pie vēlākās atkarības. Likās, alkohols tur mani aukliņā kā marioneti un lēnām, ta�u neatturami velk sev klāt.

Sekoja pirmā grūtniecība, patiesībā neplānota, tomēr es ar milzīgu prieku gaidīju savu bērniņu. Visā grūtniecības laikā es neizdzēru ne lāsi alkohola, lai nekaitētu bērnam. Man nemaz nebija grūti atteikties no glāzītes pirms gulētie�anas. Daudz svarīgāk ta�u bija laist pasaulē veselīgu mazuli.

Beidzot tas brīdis bija klāt. Piedzima mans pirmais bērns. Protams, slimnīcā ieradās brāļi un māsas, draugi, radi un paziņas, lai apbrīnotu mazulīti. Protams, nu mums bija iemesls krietnai svinē�anai. Un es ar prieku gaidīju pirmo zekta glāzi, lai saskandinātu ar citiem par godu priecīgajam notikumam. Galu galā � deviņus mēne�us es nebiju izdzērusi ne malku alkohola.

Tai laikā mans alkohola patēriņ� nebija ne lielāks, ne mazāks kā pirms grūtniecības. Tikai � regulārāks. Vakaros es labprāt izdzēru glāzi vīna, lai atslābinātos, nedēļas nogalē � lai baudītu, maltītes laikā � lai dzesētu slāpes.

Tikmēr mans virs bija beidzis studijas, sāka strādāt, un mēs arvien vairāk vēlējāmies otru bērnu. Beidzot tas notika. Pēc deviņiem mēne�iem pasaulē bija jānāk mūsu otrajai atvasei. �īs grūtniecības laikā man bija stipri grūtāk atvadīties no alkohola. At�ķirībā no pirmās grūtniecības laika es ļoti apskaudu mūsu draugus un savu vīru, kad viņi bezrūpīgi un priecīgi dzēra vīnu, alu vai ierasto glāzīti degvīna, kam vajadzēja veicināt kuņģa darbību. Visus deviņus mēne�us es ar augo�u prieku gaidīju brīdi, kad atkal varē�u iedzert kopā ar citiem, ja tiks atkorķēts kāds sevi�ķi labs vīns.

Pēc tam kad mūsu otrais bērns bija �aplaistīts�, kā pienākas, atsākās ikdiena. Dzīvoklis pamazām kļuva par �auru, un mēs sākām meklēt piemērotu māju. Sekoja pārvāk�anās, un mēs jutāmies laimīgi, ka nu beidzot ir vairāk vietas mūsu bērniem, kuri tikmēr bija iemācīju�ies ņipri skraidelēt.

Tagad vairāk vietas bija arī lielākām svinībām, un mēs to izmantojām. Mūsu alkohola patēriņ� auga. Gausi, bet nemitīgi. Bezalkoholiskie dzērieni tika pirkti retāk. Vienmēr a�i atradās iemesls baudīt vidēji stipros un pavisam stipros dzērienus.

Tagad es nodevos vairs tikai ģimenei un mājsaimniecībai, no darba biju aizgājusi. Un par patīkamu ieradumu man kļuva tas, ka es bie�i iedzēru pa glāzei zekta. Tad, kad tiku galā ar mājassoli, kad bērni beidzot aizmiga, kad man bija daudz darba, kad darāmā bija maz. Proti, viss bija tie�i tāpat kā agrāk, tēva mājās. Un vēl jau bija arī jāslīcina bēdas, kad slimoja bērni, kad biju sastrīdējusies ar vīru, kad mums gadījās raizes... Pilnīgi normāla ikdiena, tāda pati kā daudzās ģimenēs, pilnīgi normāli paradumi, tādi pa�i kā draugiem, kolēģiem, paziņām.

Toreiz man nemū�am nebūtu nācis prātā kaut ko mainīt, dzert mazāk vai retāk. Es neredzēju iemesla ba�īties par savu alkohola patēriņu. Un arī negribēju neko mainīt. Man nekad neradās cēlonis padomāt par to bīstamo ceļu, pa kuru biju sākusi iet. Ko gan es tolaik zināju par alkoholiķiem? Pazinu tikai sabiedrības zīmēto karikatūru � pagrimu�u diedelnieku, kas dzīvo zem tilta un kam rokā alla� tuk�a pudele. Ja kāds toreiz būtu pastāstījis, ko man vēl lemts piedzīvot, es būtu nosaukusi viņu par juku�u.

Tikai pēc da�iem gadiem, kad man bija jau divdesmit se�i vai divdesmit septiņi, es pirmo reizi sāku domāt par saviem dzer�anas ieradumiem.

�Manuprāt, mums derētu kādu laiku iztikt bez alkohola. Tikai lai pierādītu sev, ka neesam no tā atkarīgi,� kādu dienu pēc nolīksmotas nakts man sacīja vīrs.

�Muļķības! No tā nieka, ko mēs izdzeram, jau nevar kļūt atkarīgs!� es iebildu.

�Varu pārtraukt katrā laikā,� es toreiz apgalvoju.

Saruna beidzās, tomēr es sāku mazliet raizēties.

�Kā tur īsti bija,� es prātoju, �vai pavisam nesen avīzē nebija rakstīts, ka sievietes panesot alkoholu daudz sliktāk nekā vīrie�i?�

�Bet tam nu es neticu. Galu galā iedzeru diezgan bie�i un tomēr jūtos lieliski,� es sevi mierināju.

Un kategoriski noraidīju visus vīra ierosinājumus nelietot alkoholu vienu nedēļas nogali vai vismaz vienu dienu.

�Tas mums nav vajadzīgs,� es teicu. �Mums ta�u viss ir normāli.�

�odien ir veltīgi lauzīt galvu par to, vai, paklausīdama viņa ierosinājumiem, es būtu paglābusies no alkoholisma slimības. Fakts bija tāds, ka tolaik es glu�i vienkār�i labprāt dzēru alkoholu, jo man gar�oja vīns, zekts vai viskijs, un baudīju jautrību un brīvības izjūtu, ko tas manī modināja.

�ajā laikā es arī nedzēru slepeni un pavisam reti dzēru vienatnē. Lielākoties izdevās sameklēt kādu ģimenes locekli, kādu draudzeni vai ciemiņus, kuri tikpat labprāt vēlējās omulīgi patērzēt pie alkohola glāzes. Tālu prom no ikdienas problēmām un rūpēm.

Tikai divdesmit deviņu gadu vecumā es pirmo reizi guvu pieredzi, kura liecināja, ka ar manu alkohola patēriņu kaut kas varētu nebūt kārtībā. Tolaik nelielas operācijas dēļ man vajadzēja doties uz slimnīcu.

�Lūdzu, ierodieties klīnikā pirmdienas rītā pulksten astoņos, tuk�ā dū�ā,� man bija teikusi ārste. Iepriek�ējā vakarā es nelietoju alkoholu, jo negribēju, lai asins analīzēs parādās promiļu paliekas.

No rīta, klīnikā gaidīdama izmeklē�anu, es pamanīju, ka man trīc rokas, un jutu, ka dumpojas kuņģis. Turklāt uzmācās neparasti stipra kāre pēc alkohola.

�Tur noteikti vainīgs tikai uztraukums,� es nodomāju. Jau otrajā dienā pēc operācijas palūdzu, lai man uz slimnīcu atnes pudeli alus.

�Tad naktī labāk gulē�u,� es apgalvoju. Līdzko atgriezusies mājās, es ļoti drīz atkal dzēru parasto daudzumu parastajos laikos un ātri atbrīvojos no nepatīkamās sajūtas, ko radīja atmiņas par pārdzīvoto savādo nemieru.

Otro reizi �aubas par maniem dzer�anas ieradumiem modās tad, kad es nolēmu vienu nedēļu gavēt. Sātīgu maltī�u un arī izdzertā alkohola daudzuma dēļ biju pieņēmusies svarā par vairākiem kilogramiem, no kuriem vēlējos tikt vaļā visātrākajā veidā: ar nulles diētu.

Iepriek�ējā vakarā abi ar vīru vēl omulīgi iztuk�ojām divas pudeles vīna. Domās atvadījos no alkohola uz nākamajām astoņām dienām un drīz devos pie miera.

Nākamajā rītā � ar mokām � iedzēru glau-bersāli, jo pirms gavēņa kūres nepiecie�ams pilnībā iztuk�ot zarnas. Priek�pusdienā vēl jutos labi, bet pēcpusdienā man atkal sāka trīcēt rokas, uzmācās nelabums un modās nekad nepieredzēta trauksme.

�Jāiztur,� es sevi mudināju, �rit noteikti būs labāk!� Un patiesi, nākamajā rītā nepatīkamās izjūtas bija pagaisu�as. Es drosmīgi izturēju gavēņa nedēļu un pēc tās biju lieliskā formā, par vairākiem kilogramiem vieglāka. Tik labi es sen nebiju jutusies. Ne sapņos man nebūtu rādījies, ka man jau tolaik bija nepārprotami alkohola abstinences simptomi, proti, trīco�as rokas, trauksme un nelabums.

Acīm redzami atspirgusi, es atgriezos pie agrākajiem dzer�anas ieradumiem, turklāt juzdamās pārliecināta, ka alkohols nekādā ziņā nav padarījis mani atkarīgu. Kaut jel es toreiz būtu pareizi izpratusi sava organisma raidītos signālus!

Gadā starp manu divdesmit devīto un trīsdesmito dzim�anas dienu alkohola patēriņ� auga nemanāmi un neapzināti, tomēr pastāvīgi un neapturami. Arvien bie�āk gadījās, ka, rītā pamostoties pēc nolīksmotas nakts, man atmiņā bija pamatīgi robi un es vairs nespēju atcerēties sarunas vai svinību noslēgumu. Tomēr joprojām liedzos piekrist vīra ba�ām, kad viņ� aizvien bie�āk sāka runāt par mūsu alkohola patēriņu. Es paliku pie pārliecības, ka vienā rāvienā spēju atteikties no zekta, vīna vai jebkā cita. Un arī citi, pat manas ģimenes locekļi, nemanīja nenieka no maniem atmiņas zudumiem.

Tad pienāca mana trīsdesmitā dzim�anas diena. Biju ielūgusi divdesmit septiņus viesus. Svinībām bija jābūt milzīgām. Divas dienas biju gatavojusi īstus ungāru ēdienus, plānojusi, iepirkusies un posusi māju.

Tad ieradās draugi, radi un paziņas. Katrs mani apsveica un par godu jubilejai saskandināja ar mani zekta vai apriko�u degvīna glāzīti.

Atceros vairs tikai �o sasveicinā�anos. Par pārējo vakara gaitu man vairs nav ne mazākā priek�stata. Tikai no vīra stāstītā zinu, ka esmu izturējusi, bijusi priecīga un bezrūpīga, līdz aizgājis pēdējais ciemiņ�. Nākamajā rītā es viņam pajautāju, vai mana uzvedība brī�am nav bijusi nepatīkama.

�Nē,� viņ� atbildēja, �visi tak pa�i bija iedzēru�i par daudz!� �ajā vakarā es pirmo reizi mū�ā biju zaudējusi kontroli pār sevi. Un tai nekādā ziņā nebija lemts palikt vienīgajai reizei.

Tajā gadā es iepazinu alkohola varu. Agrāk, ja vakarā biju dzērusi, no rīta es tomēr jutos labi, ta�u tagad pamo�anās dienu no dienas kļuva arvien nepatīkamāka. Mute bija izkaltusi, mani mocīja slāpes. Iepriek�ējo vakaru lielākoties nācās salikt kopā pa gabaliņam, kā mozaīku. Kuņģis dumpojās, rokas sāka trīcēt.

Tādā priek�pusdienā es nereti iedzēru konjaku vai zektu, un man drīz kļuva labāk.

�Redzi nu, tur vainīgi asinsrites traucējumi,� es paskaidroju vīram.

�Varbūt man ir pārāk zems asinsspiediens. Un tuvākajā laikā tik un tā jāaiziet pie ārsta. Gribu zināt, kāpēc rītos man ir nelabi un trīc rokas! � Ta�u tikai pēc atvaļinājuma,� es apņēmos.

Toreiz es nemū�am nebūtu sev atzinusies, ka man ir alkohola problēmas. �Labi, varbūt es dzeru mazliet vairāk nekā citi, bet kas par to!� es vienmēr sevi mierināju, kad prātā iezagās kādas �aubas.

Tomēr domas par tuvo atvaļinājumu neatstāja laiku sevis pētījumiem. Kopā ar abiem bērniem mēs posāmies ar automa�īnu braukt uz Dienvidfranciju un pavadīt tur trīs nedēļas. Vēl bija tik daudz darāmā. Jāsagatavo līdzņemamā veļa, jāiegādājas pludmales paklājiņi, jāsamaksā rēķini, jāsakravā koferi, auto-darbnīcā jāpārbauda automa�īna un tā tālāk.

Tāpēc es nejutu nekādas ba�as, kad vakaros pēc daudzajiem darbiem mēs omulīgi sēdējām pie vīna pudeles, priecādamies par gaidāmo sauli, jūru un atpūtu. Turklāt es biju pilnīgi pārliecināta, ka pēc atvaļinājuma viss glu�i vienkār�i būs labāk. Un tad es arī dzer�u mazāk, to biju stingri apņēmusies.

Toreiz es nevarēju zināt, ka atrodos sava mū�a lielajās krustcelēs. Jo tie�i tad ikdieni�ķais cilvēks Gunda Vernere pārvērtās par � alkoholiķi.

Beidzot tas brīdis ir klāt. Es ieskatos modinātājā, tas vēl nav zvanījis. Ir pustrīs naktī. Nemiers vairs neļauj man palikt gultā. Pieceļoties man kļūst slikti. Tur noteikti vainīgs uztraukums. Rokas trīc. Virtuvē es izņemu no ledusskapja iesākto vīna pudeli un pieleju glāzi. Brauciena laikā es ta�u nedrīkstē�u dzert alkoholu, jo vīrs visu garo ceļu nevar stūrēt viens. Ik pa laiciņam viņu nomainī�u es.

Nē, arī atlikumu neatstā�u pudelē. Galu galā mēs atgriezīsimies tikai pēc trim nedēļām, un vīns tikmēr sabojāsies. Es izdzeru glāzi. Bet tagad �igli jāmodina bērni. Un sākas rosība. Jāgatavo brokastis, jānomazgājas, jāsaklāj gultas, koferi jāielādē ma�īnā, un � mēs dodamies ceļā.

Pirmajās stundās bērni vēl ir satraukti un nemitīgi �alo mums aiz muguras. Vēlāk viņi iemieg. Es esmu nemierīga. Noteikti vainīgas bailes no auto vadī�anas! Rokas trīc. Nedrīkst visu laiku uz tām skatīties! Pēc pusdienu pauzes mēs apmaināmies vietām.

Tagad pie stūres sē�u es. Ir jākoncentrējas, tāpēc augo�ā trauksme uz brīdi aizmirstas. Mēs tuvojamies saulainajiem dienvidiem. Ir karsts. Pēc stundas es lūdzu, lai pie stūres atkal sē�as vīrs. Man ir nelabi. Rokas trīc arvien stiprāk. Mirkdama sviedros, apturu ma�īnu.

Mēģinu izkāpt ārā. Acu priek�ā viss satumst. Es atkrītu atpakaļ sēdeklī. Vīrs lej man uz delmiem aukstu minerālūdeni, noskalo man seju. Pamazām kļūst labāk. Pastiprinās tikai trīce un dārdoņa ausīs.

�Brauc nu, ir jau labi,� es lūkoju mierināt vīru. Atspie�os pret atzveltni un pūlos koncentrēties. Ne-paģībt, tikai nepaģībt! Līdz brauciena mērķim ir vēl apmēram stunda. Vēl tikai stunda līdz jūrai, atpūtai un atvaļinājumam. Man jāiztur, jāiztur, jāiztur...

Kāds uzrunā mani fran�u valodā. Palīdz man izkāpt no ma�īnas un iekāpt ātrās palīdzības busiņā. Mani apgulda uz lāviņas.

�Tu esi ātrās palīdzības ma�īnā. Tu pēk�ņi paģībi. Tuvumā bija benzīna uzpildes stacija, un es izsaucu palīdzību,� saka mans vīrs. Es redzu, kā sanitārs cienā manus bērnus ar cepumiem. Viņi vēro, kas notiek ar mani. Man uznāk vēmiens. Viss ķermenis dreb. Man mēģina uzlikt skābekļa masku. Tas nav iespējams, jo es vemju atkal un atkal.

Vīrs tulko ārsta skaidrojumus:

�Acīmredzot vainīga tveice, klimata pārmaiņa. Tagad tev ie�ļircinās kalciju. Trīs dienas tu nedrīkstēsi uzturēties saulē un peldēties jūrā!�

Tas man ir vienalga, ja tikai mitētos trīce un dunoņa galvā!

Pēc divām stundām es jūtos pietiekami labi, lai mēs varētu mērot pēdējo ceļa posmu līdz savai apme�anās vietai.

�Vai nopirkt tev kaut ko dzeramu?� jautā vīrs.

�Jā, vislabāk viskiju vai ko tamlīdzīgu, viena glāzīte man vienmēr ir palīdzējusi, kad uznāk tādi drebuļi,� es atbildu.

Vīrs nopirka pudeli, un es iedzēru pamatīgu devu. Pēc stundas trīce mitējās. Es spēju piecelties. �Zini, tu mūs krietni pārbiedēji,� vīrs sacīja.

Ticu, bet zvēru pie Dieva: toreiz man nebūtu nācis ne prātā, ka tas, ko esmu pārdzīvojusi, ir mana pirmā klasiskā alkohola abstinence. Viena no daudzajām, kam vēl bija lemts sekot. Un pat ātrās palīdzības ārsts par spīti nepārprotamajiem simptomiem nebija spējis noteikt pareizo diagnozi.

Nākamajā rītā, sajutusi nelabumu, es jau pirms brokastīm iedzēru pirmo glāzīti viskija. Man strauji kļuva labāk. �ādā veidā es ļoti labi spēju kontrolēt arī savu rīta trīci.

To atvaļinājumu es neaizmirsī�u nekad. No rītiem viskijs pret nelabumu, priek�pusdienā zekts asinsritei, pusdienās sarkanvīns ar ūdeni pret slāpēm, vakaros tīrs vīns, jo vakari tik jauki un vīns tik labs. Es dzēru, ēdu, gulēju, peldējos. Un tā diendienā. Trīs nedēļas.

Mans organisms bija pārāk nomocījies, pārāk sagrauts, lai pastāvīgi pretotos indei. Es jutu vairs tikai tieksmi nemitīgi gulēt. Ikvienu uzmācīgu domu par saviem dzer�anas ieradumiem es tūdaļ izmetu no prāta. Vīrs lika man nosolīties, ka, atgriezusies mājās, nekavējoties aizie�u pie mūsu ārstes. To es labprāt apsolīju, jo biju aptvērusi, kā tā nevar turpināties.

Es jutos ļengana un nespēcīga. Kamēr dzēru alkoholu, pa�sajūta bija glu�i laba, tikai uzmācās drausmīgs nogurums. Ta�u, tiklīdz vairākas stundas nebiju dzērusi, sākās trīce, svī�anas un baiļu lēkmes. Tas bija briesmīgākais atvaļinājums manā mū�ā. Negribēju neko citu kā vien braukt mājās.

Tad pienāca prombrauk�anas diena. Vēl �odien nezinu, kur� vairāk baidījās no garā ceļa � mans vīrs vai es. Abi ba�ījāmies, ka var atkārtoties tas pats, kas �urpbraucot. Dro�ības labad paņēmām līdzi automa�īnā pudeli viskija. Katram gadījumam. Jo tolaik mēs abi vēl ticējām, ka �ādā veidā spēsim tikt galā ar manām �ķietamajām asinsrites problēmām.

Rītā pirms brauciena es slepus izdzēru pustuk�o sarkanvīna pudeli. Tad mēs devāmies ceļā. Pretēji gaidītajam, es jutos diezgan labi, līdz bijām �ķērsoju�i Vācijas robe�u. Es kļuvu arvien nemierīgāka, atkal sākās galvassāpes, trīce un svī�ana. Ātri izņēmām no bagā�nieka pudeli. Malku pa malkam, stundu pa stundai, kilometru pa kilometram mēs tuvojāmies mājām.

Beidzot mājās. Paldies Dievam.

Nākamajā rītā pēc brokastīm ar zektu (mums ta�u galu galā vajadzēja atzīmēt atgrie�anos mājās) es devos pie savas ģimenes ārstes. Pastāstīju viņai par savu nespēka lēkmi un par simptomiem � nelabumu rītos, vem�anu, trīci un aukstajiem sviedriem. Sūdzējos par sāpēm kuņģī un barības vadā, par durstī�anu kājās.

�Iesaku jums vispārēju izmeklē�anu klīnikā,� viņa sacīja. Saņēmusi asins analī�u atbildes, teica: �Asins aina jums ir kā alkoholiķei. Bet jūsu gadījumā tas ta�u nav iespējams!�

�Nē, nē, nekādā ziņā,� es atbildēju. �Tiesa, es �ad tad iedzeru vīnu, bet tas jau nevar radīt �ādus simptomus!�

Es nudien jutos sa�utusi! Pateikt man kaut ko tādu, vispār � salīdzināt mani ar alkoholiķi!

Ar nosūtījumu uz klīniku es devos mājup. Vispirms izdzēru zektu, kas bija palicis pāri no brokastīm, jo zināju, ka klīnikā vairs nedrīkstē�u lietot alkoholu. Pēcpusdienā sakravāju koferi, aizvedu bērnus pie vecmāmiņas un atvadījos. Uz drīzu redzē�anos!

Pievakarē iedzēru vēl glāzi vīna �labākam miegam�. Vairāk ne, jo klīnikā gribēju ierasties skaidrā. Gultā pārlasīju nosūtījumu:

�Nenosakāmas sāpes kuņģa un pakrūtes rajonā. Klīnikā vēlams ierasties pulksten astoņos.�

Kaut kad es nemierīga iemigu.

Pulkstenis rāda divdesmit pāri vieniem. Man ir slikti. Es salstu, svīstu, trīcu, drebu. Dreb visa gulta. Tie ir kā drud�a krampji. No porām aumaļaini plūst sviedri. Pamostas mans vīrs.

�Dieva dēļ, kas tev kai�?�

�Nezinu,� es saku.

Man uz spilvena pil asaras. Pēc se�ām stundām man jābūt klīnikā. Gultā es vairs nespēju palikt. Man jāceļas.

Ar pūlēm pieslienos no gultas, savācu savas drēbes. Ar labo roku balstīdamās pret skapi, velkos uz vannas istabas pusi. Obligāti, man obligāti vajag viskiju, varbūt palīdzēs. Visas labās apņem�anās skaidrā ierasties klīnikā ir zaudēju�as nozīmi. Vēl trīs soļi līdz kāpnēm. Apkārt viss grie�as, man kļūst karsti, acu priek�ā satumst...

�Vernera kundze, vai jūs mani dzirdat? Atveriet muti!�

�Izmeklējot rīkli, sākas vem�ana,� ārsts diktē medicīnas māsai.

�Kur es esmu?� Ar pūlēm mēģinu saskatīt apkārtējo telpu. Lūkoju piecelties sēdus. Atkrītu uz lāvas. Man ir auksti. Mugurā man uzvilkts zils operāciju krekls.

�Jūs esat klīnikas uzņem�anas nodaļā. Jums bija lēkme. Jūs atveda vīrs, ar ātrās palīdzības ma�īnu,� saka ārsts.

�Kur ir mans vīrs?� es jautāju.

�Nomierinieties!�

Ārsts mēģina iedurt man delmā �ļirces adatu.

�Pieturiet to sievieti, viņa tā trīc, ka es nemaz nevaru trāpīt delmā!�

Trijatā viņi piespie� mani pie lāvas, lai kaut cik valdītu trīci.

�Stiprs tremors. Aizdomas par alkohola abstinenci,� diktē ārsts.

Alkohola abstinence. Alkohola abstinence, �ie vārdi ieēdas man smadzenēs. Es iegrimstu svētlaimīgā bezsamaņā.

�Vernera kundze, vai jūs mani dzirdat? Vai zināt, cik ir pulkstenis? Vai zināt, kas jūs esat?�

Jautājumi birst kā krusa. Auksti, cietsirdīgi, vienmuļi.

Nē, nē, nē, es nezinu! Es vispār vairs nezinu neko! Gribu atbildēt, bet nespēju. Pār lūpām nenāk ne zilbe.

Plaksti man trīc. Apkārt viss aizmiglojas. Rīkle izkaltusi.

�Ūdeni, lūdzu, ūdeni!� es diedelēju.

�Nē, tagad jūs nedrīkstat dzert, citādi būs jāvemj,� saka māsa.

Es guļu aukstā istabā. Ārā pamazām kļūst gai�s. Man ir briesmīgi auksti, tomēr sviedri plūst straumēm.

Uz muguras jūtu lāses. Man ir tik nelabi. Es mēģinu pacelt trīco�o kreiso roku.

�Nē!� māsa iekliedzas. �Jūs man izrausiet adatu!� Tikai tagad es ieraugu infūzijas adatu, kas iedurta man rokā, ieraugu metāla statīvu ar medikamentu �ķīduma maisiņu.

Man ķermenī tiek sūknēts dzidrs �ķidrums.

�Tas ir minerālvielu �ķīdums, citādi jau jūs izkalstu, tik stipri svīzdama,� paskaidro māsa.

Viņa man uzsmaida. Tikai tagad es apjēdzu, cik noraido�i līdz �im izturēju�ies pārējie. Ārsts, māsas un sanitāri.

�Guliet nu, jums ir iedotas nomierino�as zāles,� viņa saka. �Drīz jūs jutīsieties labāk!�

Cerams, es nodomāju.

�Kur ir mans vīrs?�

�Viņ� aizbrauca mājās, vēlāk atbrauks atkal.� Man ir bail, es nesaprotu, kas noticis. Es jūtos pamesta, tik �ausmīgi viena. Asarām ritot, es iemiegu atkal.

�Nu, un cik tad mēs tā pa dienu izdzeram?� Ironiski smīnēdams, pie manas gultas stāv ārsts. Un skatās manī no aug�as.

�Dro�i vien vairākus viskijus dienā?�

�Nē, nē, tikai mazliet un ne jau bie�i.�

Es lokos sāpēs, ko nodara viņa vārdi. Jūtu, kā manī mostas svelo�s naids, dusmas un izmisums. Ta�u

man nav spēka pareizajai atbildei. Tāpēc varu mēģināt vienīgi melot viņam un pati sev.

�Nē, nē, tik daudz tie�ām nebija!�

Skaidrs, ka viņ� man neticēja. Skaidrs, ka �odien es to zinu!

Skaidrs, ka viņam bija taisnība. Ta�u toreiz bija tik sāpīgi, tik drausmīgi sāpīgi gulēt bezpalīdzīgai un ļaut, lai pret mani izturas kā pret pēdīgo mēslu. Būt tik bezpalīdzīgai, tik slimai, tik pazemotai. Pa kreisi un pa labi no manis aiz aizslietņiem gulēja vīrie�i, kas bija atrasti mētājamies uz ielas ar 2,4 un 3,6 promilēm. Alkoholiķi!

Kaut kad priek�pusdienā mani ar visu gultu izri-pina no uzņem�anas zāles un pārved uz parastu nodaļu. Atnāk māsa.

�Vai jums ko vajag?�

�Man tik briesmīgi slāpst,� es saku.

��ķidrumu jūs drīkstat saņemt tikai infūzijās. Vispirms būs jāizmeklē kuņģis.�

Pie durvīm klauvē. Ienāk mans vīrs. Mani pārņem dziļ� atvieglojums. Viņ� mani noskūpsta, saņem manu roku savējā.

�Nu, kā tu jūties?�

��ausmīgi!� es atbildu.

�Ārsts saka, tur laikam esot vainīgs alkohols.� Nē! Es nespēju tam ticēt. Es negribu tam ticēt. Ārsti noteikti maldās. Tas ta�u nemaz nevar būt. Tas nav iespējams.

�Vernera kungs, tagad pietiks. Lūdzu, atnāciet rīt!�

Prom. Atkal viena.

�Man vajag uz tualeti,� es saku.

�Pagaidiet, atnesī�u �īberi, jūs nedrīkstat celties!�

�īberis � cik pretīgi! Man kauns no savas istabas biedrenes. Kāda es te guļu � trīco�a, svīsto�a, gandrīz kaila.

Man klab zobi.

�Ķermenis ir sasprindzināts � abstinences dēļ,� māsa paskaidro.

To es dzirdu atkal un atkal � abstinence, alkohola abstinence. Tas ta�u nav tiesa! Man ārste ta�u teica, ka manā gadījumā tā nav. Turklāt es nemaz nedzeru tik daudz, citi dzer daudz vairāk. Es neuzdrīkstos iebilst. Ne pret �o vārdu, ne pret izmeklējumiem, kas seko. Tiek caurskatīts kuņģis, plau�as, barības vads, tiek noņemtas asinis. Pārgurusi un trīcēdama es beidzot atkal guļu savā gultā.

�Vai jūs zināt, kas �odien par dienu?� Pie manas gultas stāv ārste.

�Jā, piektdiena,� es atbildu.

�Orientējas laikā,� ārste diktē.

�Kad es drīkstē�u braukt mājās?� es jautāju.

�Vēl jāveic vairāki izmeklējumi, organisms pilnīgi jāatindē, un tad varbūt nākamnedēļ jūs varēs izrakstīt.�

Es gribu mājās. Es runāju un kaulējos, lai vismaz nedēļas nogalē mani palai� mājās. Mājās, pie vīra un bērniem.

�Bet nedēļas nogalēs jus ta�u nevienu neizmeklējat,� es protestēju.

�Pagaidiet, to es nevaru izlemt, pasauk�u galveno ārstu,� viņa saka.

Tad atgrie�as sava �efa pavadībā. Es runāju un runāju bez gala. Ka man ta�u jātiek mājās, bērnu dēļ. Un ka pirmdienas rītā obligāti bū�u �eit. Ka es ta�u neesmu viena, mani pieskata vīrs, un ka es atgriezī�os, ja stāvoklis pasliktinātos.

�Nu labi. Es gan esmu pret to, bet nevaru jūs piespiest, lai paliekat te. Uz jūsu atbildību es atlai�u jūs no rītdienas, tātad no sestdienas pusdienlaika, līdz pirmdienas rītam. Bet, kā jau teicu, atbildību es neuzņemos!�

Manas smadzenes, pārblīvētas ar medikamentiem, neuztver ārsta vārdu jēgu.

Sajūsmināta es sasveicinos ar māti, kas ieradusies mani apmeklēt. �Iedomājies, es drīkstu braukt mājās, pie bērniem, uz nedēļas nogali!� es gavilēju.

�Manuprāt, ārsts rīkojas bezatbildīgi. Paskat, tu nemaz nevari paiet, tik stipri trīci!�

Viņa tomēr nespēj apslāpēt manu prieku. Ko gan viņa no tā saprot, es nodomāju. Kad atnāk vīrs, mēs nolemjam, ka nākamajā dienā viņ� atbrauks man pakaļ. Ārā pamazām tumst. Viņ� sēd pie gultas, tur manu roku.

�Paskaties,� es saku, �mākoņi atgādina kuģus!�

�Es nekādus kuģus neredzu,� virs atbild.

�Kā nu ne, paskaties kārtīgāk!�

Manu acu priek�ā mākoņi pārvēr�as kuģos. Nesaprotu, kā viņ� var tos neredzēt. Es ta�u nesapņoju! Apsolījis vienpadsmitos rītā atbraukt man pakaļ, vīrs atvadās.

Pēc vakariņām es guļu gultā un mēģinu lasīt �urnālu. Tas neizdodas. �urnāls nemitīgi krīt man ārā no rokām. Es nespēju to noturēt. Nolieku to malā, cen�os koncentrēties. Domas arvien bie�āk miglojas. Manī mostas neaprakstāma sajūta. Sajūta, ko es nepazīstu, kas mani biedē. Vēl lūkoju pārmīt jokus ar kaimiņieni. Bet bailes kļūst lielākas, stiprākas.

�ī sajūta lēnām kāpj aug�up, izple�as manī, sagrābj mani. Paskatījusies uz logu, es ieraugu melnu vīrieti garā mētelī, melnā no galvas līdz kājām, ar melnu platmali galvā. Viņam blakus ir sieviete garā, tikpat melnā mētelī, ar gariem, plando�iem, melniem matiem. Un starp abiem � uguns, melna uguns, kā ugunskurs tā izskatās, tikai melna, baismīgi melna.

�ie tēli vēl ir tālu, tā man �ķiet. Ta�u pamazām tie nāk tuvāk, arvien tuvāk logam. Liekas, tie lidinās gaisā. Es novēr�os, pūlos koncentrēties. Atkal paraugos uz logu. Tuvāk, arvien tuvāk tie nāk, lielāki, arvien lielāki aug.

�Re, paskatieties, paskatieties, kas tie tādi ir?� es uzsaucu kaimiņienei.

�Vai jūs jokojat?� viņa saka. �Es neko neredzu.�

�Kā nu ne, paskatieties, tie nāk tuvāk, arvien tuvāk!�

Manas bailes pārtop panikā. Es aizgrie�os, mēģinu domāt par ko citu. Kaut kas piespie� mani atkal paraudzīties uz logu.

Vēl tuvāk tie nāk, �ie melnie tēli, vēl lielāki aug. Manī viss sastingst. Liekas, es eksplodē�u. Kas ar mani notiek? Ko tas nozīmē? Kas tas ir?

Domas tagad savērpjas virpulī. Es pieceļos sēdus, lūkojos logā. Nu tie ir visa loga lielumā, �ie melnie rēgi.

Tie nāk man pakaļ! Tie nāk!

�Nē!� es iekliedzos. �Es negribu, lieciet mani mierā!�

Es kliedzu, trakoju, izlecu no gultas, krītu pret naktsskapīti, skatos uz savas kaimiņienes gultu.

Viņa pēk�ņi ir pārvērtusies un izskatās pēc manas māsīcas. Es saķeru galvu rokās, smadzenēs kauc vētra. Acu priek�ā viss izplūst. Tikai abi tēli kļūst lielāki, arvien lielāki.

�Nē! Nē!� Es kliedzu, plosos, skraidu pa istabu. Bailes mani aprij, abi tēli ir manīl

Kur es esmu? Visapkārt aparāti. Monitorā redzu savus sirdspukstus. Sajūta tāda, it kā rokas un kājas vairs nebūtu manas. Gribēdama pakustināt roku, pamanu, ka plaukstu locītavas piesprādzētas pie gultas. Mēģinu piecelties sēdus. Lēnām apjēdzu, ka esmu sasieta, piesprādzēta pie gultas. Siksnas ap vēderu, rokām, kājām.

�Kur es esmu?� Es klusu ievaidos.

�Jūs esat intensīvās terapijas nodaļā. Piektdienas naktī jums bija delirium tremens. Delīrija murgi. �odien ir svētdiena. Palieciet mierīgi guļam, līdz atnāks ārsts!�

Es nesaprotu. Kas ir, kas bija?

�Kur ir mans vīrs?�

�Viņ� piezvanīja un lika nodot sveicienus.�

�Kad viņ� atnāks?� es jautāju.

�Tikai tad, kad jutīsieties labi un kad atļaus ārsts,� māsa atbild.

Ak Dievs, kāpēc viņ� nav �eit? Lūdzu, lūdzu, atnāc! Neatstāj mani te vienu! Ilgas pēc viņa gandrīz salau� man sirdi.

Mans ķermenis vibrē. Viss augums trīc. Es mirkstu sviedros. Pie gultas stāv aizslietnis. Aiz tā ar neregulāriem starplaikiem kliedz sieviete. Skaļi, griezīgi, spalgi.

Man ir bail, es nesaprotu, kas te notiek. Kas nor tiek ar mani? �Kas man bija?� es jautāju.

�Jūs trakojāt! Tas bija delirium tremens, jums bija baiļu lēkmes, tas ir alkohola abstinences dēļ,� vēlāk saka ārsts.

�Jūs pakritāt uz savas kaimiņienes gultas. Mēs ie�ļircinājām jums nomierino�u līdzekli, bet tas vairs neiedarbojās. Jūsu stāvoklis bija pārāk progresējis. Tāpēc mums nācās pārvest jūs uz intensīvās terapijas nodaļu. Jūsu stāvoklī delīrijs var būt nāvējo�s. Jūs tā trakojāt, ka vajadzēja jūs piesiet. Tagad novērosim jūs vēl divas stundas. Ja tad vēl orientēsieties laikā un telpā, drīkstēsiet nomazgāties vannā. Māsa jums palīdzēs. Un atsprādzēs jūs.�

Nu es vismaz zinu, kāpēc guļu �eit.

Es gaidu un cen�os sakārtot domas. Cen�os atcerēties. Teli. Pareizi, tie tēli un bailes. Atkal ieraugu tos acu priek�ā. Man pārskrien karsts un auksts.

Viss augums dreb kā drud�a krampjos. Māsa saņem manu roku.

Mierinādama noglauda man pieri.

�Viss būs labi. Ļaunāko jūs jau esat pārcietusi. Un �odien pēcpusdienā jūs drīkstēs apciemot vīrs!�

Viņas roka ir tik remdino�a.

Es raudu aiz bailēm, aiz kauna, aiz nespēka.

Abstinence, alkohols, abstinences delīrijs, � �ie vārdi spokojas man smadzenēs. Atnāk divas māsas, atsprādzē siksnas, palīdz man izkāpt no gultas.

�Uzmanīgi, infūzijas adata!�

Tikai tagad pamanu, ka atkal esmu pieslēgta pie sistēmas. Divatā viņas ved mani pa gaiteni, gar gultām un aparātiem. Piesardzīgi palīdz iekāpt remdenajā ūdenī.

�Man prātā visu laiku nāk tā kaza,� viena ierunājas.

Abas kratās smieklos.

�Kāda kaza?� es jautāju.

�Ak, jūs pamatīgi mūs izsmīdinājāt,� viņa atbild.

Man liekas, aiz kauna es iegrim�u zemē. Ja nezini, kāpēc par tevi smejas, ir divtik sāpīgi, sevi�ķi �ādā stāvoklī.

Kas gan ir noticis tajās stundās, kurās es vairs nekontrolēju savas smadzenes? Tajās stundās, kuras nespēju atcerēties, lai kā koncentrētos, un par kurām vairs nezinu neko?

Nekad mū�ā es neesmu bijusi tik bezpalīdzīga, tik vientuļa, tik pamesta. Nekad mū�ā neesmu bijusi pazemota vairāk, kaunējusies stiprāk kā toreiz, kad kaila sēdēju vannā �o smejo�o sievie�u priek�ā.

Nespēdama nomazgāties, piecelties vai noslaucīties. Nespēdama aiz nicinājuma un naida iespļaut sejā tām, kas mani tik briesmīgi sāpināja.

Viņas palīdzēja man izkāpt no vannas. Divatā aizveda atpakaļ uz gultu. Man pretim nāk vīrietis. Arī viņam mugurā ir tikai operāciju virsvalks, uz muguras vaļējs. Mati izspūru�i. Zem acīm melni riņķi. Kā gan izskatos es? Beidzot es atkal guļu savā gultā. Bez spēka, tuvu ģībonim.

Diez cik ilgi es esmu gulējusi? Ārsts ie�ļircina man zāles. �Tās palīdzēs pret abstinences parādībām. Rīt jūs pārvietos uz parasto nodaļu!�

Jauki, es nodomāju, vismaz tas. Tad es beidzot tik�u prom no �īs kailās telpas, kur pati sev liekos vairs tikai kā aparāts, pastāvīgi uzraudzīts un novērots.

Pamanu, ka visu, ko saku vai daru, uz lielas loksnes atzīmē māsa. Vēl un vēlreiz viņa uzdod man vienus un tos pa�us jautājumus:

�Kā jūs sauc? Kas �odien par dienu? Kur jūs atrodaties?�

Jā, jā, es zinu. Atkal esmu pie skaidras sapra�anas. Atkal orientējos. Kaut arī vēl ne tuvu neesmu apjēgusi, kas īsti noticis. Lai gan vēl ne tuvu nezinu, kā dzīvot tālāk!

Atnāk mans vīrs. Kā es priecājos!

�Nu, kā tu jūties?� viņ� jautā.

�Nu jā!�

Ko gan lai es saku?

�Kāpēc tu neatnāci vakar?� es jautāju.

�Ārsts nelaida mani pie tevis. Teica, tu tik un tā neko nesapratī�ot. Un, kad tu biji pusnomodā, tad tik stipri satraucies, ka tas vien jau bija ļoti bīstami. Turklāt viņ� uzskatīja par savu pienākumu aiztaupīt man tādu skatu!�

Ak Dievs, atkal �īs moko�ās domas! Kas īsti notika? Ko es esmu darījusi, sacījusi, darījusi? Kā esmu izskatījusies, ja pat pa�as vīru nevarēja pie manis laist? Kā rakstīts Bībelē: �Mans Dievs, kāpēc Tu esi mani atstājis?� Kāpēc tie�i es? Kāpēc man te jāguļ, jāizcie� �ī elle? Kāpēc man, kāpēc, kāpēc, kāpēc? Kur tad ir �is nolādētais Dievs, kāpēc viņ� pamet mani tik vienu?

Es atkal iegrimstu �ajā dziļajā, tīkamajā bezsamaņā.

�Never acis vaļā, bērns! Mēs ta�u tā priecājamies, ka tu esi dzīva. Mēģini iemigt. Viss būs labi!�

Kā no liela tāluma es dzirdu sava tēva vārdus, jūtu, kā viņa plauksta noglāsta man seju.

Es dzirdu mātes balsi.

Acis man ir ciet. Negribu nevienu redzēt. Negribu, lai kāds mani redz.

Strausa politika. Iebāz galvu smiltīs, un neviens tevi neredzēs!

Ejiet prom, es domāju, ejiet beidzot prom. Es gribu būt viena, viena, pavisam viena.

Es gribu nomirt. Gribu tikt prom no �īs elles. Ejiet ta�u prom, ejiet beidzot prom, manī viss kliedz!

Mans spilvens ir slapj� no kauna, baiļu, izmisuma asarām. Augums atkal sāk drebēt. Pa visām porām plūst sviedri. Dzirdot manus vaidus, atnāk ārsts.

�Lūdzu, tagad ejiet prom. Jūsu meita vēl nepanes uztraukumus!�

�Uz redzē�anos, meitiņ, drīz atnāksim!�

Atkal injekcija.

�Lai jūs nomierinātos,� paskaidro ārsts. �Mēģiniet aizmigt. Organismam vajadzīgs miers!�

Viņ� saņem manu roku. Es kļūstu mierīgāka. Lēnām atkal ieslīdu stāvoklī starp miegu un bezsamaņu. Nepamanu ne mijkrēsli, ne tumsu, ne nakti.

Kad pamostos nākamajā rītā, pie gultas jau stāv ārsts.

�Nu, kā jūtaties �odien?�

Viņ� man uzmundrino�i uzsmaida.

�Man liekas, labāk,� es atbildu.

Un patiesi, trīce ir mazinājusies, un pirmo reizi kop� ilgiem laikiem es vairs nejūtu nelabumu.

�Tikai � nav spēka, es jūtos nogurusi.�

�Jā, un paies vēl vismaz �etras nedēļas, līdz jūsu organisms būs daudzmaz atlabis no delīrija. Tāds stāvoklis sasprindzina ķermeni līdz galējai robe�ai. Tagad jums, galvenais, daudz jāguļ!�

Viņ� ir laipns, �is ārsts. Gados jauns ārzemnieks. Viņā es jūtu kaut ko līdzīgu sapratnei, cilvēciskam siltumam. Tas ir tik patīkami pēc līdz�inējās pieredzes. Vēl arvien esmu pieslēgta pie sistēmas, tieku barota mākslīgi.

Atnāk māsa, nomazgā mani, saķemmē man matus, uzvelk man naktskreklu. Beidzot īstu naktskreklu.

�Tagad es atkal jūtos kā cilvēks,� klusībā nodomāju.

Skaļi es neteik�u neko. Ar �o māsu es nerunāju ne vārda. Ar klusē�anu mēģinu izrādīt viņai nicinājumu. Naidu par to, kā viņa mani pazemojusi. Neko vairāk es nespēju. Diem�ēl!

Esmu aizvesta atpakaļ uz iepriek�ējo nodaļu. Tramīgi vēroju rosību visapkārt. Mana gulta stāv gaiteņa vidū. Garāmejot mani nopēta māsas, ārsti, citi pacienti un pilnīgi sve�i apmeklētāji.

Ko gan viņi par mani domā? Ko gan viņi zina? Vai zina, ka es... alkohola dēļ...

Atkal �is asaras. Nervi laikam vairs nav kārtībā. Slepus noslauku asaras, pagrie�os ar seju pret sienu.

Es nevienu negribu redzēt!

�Vernera kundze, pagaidām jūs tiksiet novietota savā vecajā istabā!�

Es baidos no atkalredzē�anās ar savu istabas biedreni.

�Sveika, nu, kā jūties?�

�Paldies,� es atbildu.

Kāpēc viņa saka man �tu�? Vai esmu piedāvājusi saukties uz �tu�? Es ta�u vairs neko neatceros!

�Vai tava māte kaut ko teica par to, ka tu viņai piezvanīji nakts vidū?� viņa jautā.

�Mana māte?�

�Kā, vai tad tu neatceries?� viņa brīnās.

�Nē, es neatceros neko! Kas vispār notika?�

Viņa pastāsta, ka es esot nemitīgi saukusi māti.

Ka ārsti vareni uzjautrināju�ies par manu plosī�anos. Ka es piezvanījusi mātei un runājusi kaut ko par... atbraukt pakaļ, rīt atbraukt pakaļ...

Ka es beidzot saļimusi kā bez dzīvības un tad aizvesta.

Prom no �ejienes! Negribu neko citu kā vien tikt prom. Es vairs nespēju izturēt. Aiz uztraukuma sirds sitas kā negudra.

Sviedri piemērcē gultu. Atgrie�as bailes. Man liekas, es smoku!

�Nomierinieties ta�u! Ātri, māsa, injekciju! Un tad aizvediet Vernera kundzi uz citu istabu. Viņai nav pa spēkam �āds satraukums!�

Māsa ierastām kustībām ievelk �ļircē zāles, iedur adatu.

Mans ķermenis pamazām nomierinās.

Bet prātā trako vētra.

Domas virpuļo cita caur citu.

�Kāpēc, kas notiek, cik ilgi, kādēļ, par ko, kālab es?�

Esmu aizvesta uz citu istabu. Blakusgultā guļ veca sieviete. Viņa man uzmundrino�i uzsmaida.

�Nu, kas tad jums kai�?�

�Es nezinu!� Vai varbūt vajadzēja pateikt � man ir alkohola abstinence, esmu pārcietusi delīriju, nupat biju intensīvajā terapijā?

Varbūt viņa to jau zina. Bet � tādā gadījumā viņa ta�u izturētos pret mani citādi, tāpat kā pārējie? Vēsi, noraido�i, kā pret pēdējo sala�ņu?

Diena paiet ierasti, kā jau slimnīcas ikdiena. Izmeklējumi, asins noņem�ana, jauna infūzija, ēdiena trauku aizvāk�ana, temperatūras mērī�ana.

Pēcpusdienā atnāk mans vīrs. Ar kādām ilgām esmu viņu gaidījusi!

�Kā klājas bērniem?� es jautāju.

�Labi, viņi ir pie vecmāmiņas, sūta tev sveicienus.�

�Kad viņi atnāks mani apciemot?� Es lūdzo�i raugos viņā.

�Es vēl nedrīkstu ņemt viņus līdzi, jāgaida, kad atļaus ārste. Varbūt rīt!�

Iztēlē redzu savus bērnus. Man viņu tik ļoti pietrūkst. Jūtu ploso�as ilgas pēc mājām. �īs ilgas ir kā fiziskas sāpes.

�Vai jūs tiekat galā bez manis?� es jautāju.

��ā tā tiekam. Veseļojies drīz, tas ir daudz svarīgāk!�

Mēs abi vairāmies pieminēt alkoholu. Vēl arvien!

Atnāk galvenais ārsts.

�Rīt vēlē�os aprunāties ar jums sīkāk. Pēcpusdienā, lūdzu, palieciet savā istabā.�

Aprunāties sīkāk? Kāpēc?

Ko viņ� grib man pateikt? Vai gaidāms vēl kas Jaunāks?

Vai tad es vēl arvien nezinu pietiekami daudz?

Vai viņ� domā, ka es vēl neesmu gana cietusi?

Tā bija nemierīga nakts. Atkal un atkal es uztrūkos no miega. Mani mocīja murgi. Alla� vieni un tie pa�i. Es sapņoju, ka gribu dzert alkoholu, ka man jādzer, bet pēdējā mirklī kāds atņem man pudeli. Mirkdama sviedros, es guļu gultā. Trīco�a, salsto�a, nogurusi, nogurusi līdz nāvei!

Beidzot man no vēnas tiek izvilkta infūzijas adata. Delms jau ir pamatīgi piepampis, kļuvis zili zaļ�.

�Nu, kā jūtaties?� Māsa uzbu�ina man spilvenu. �Ak Dievs, jūs ta�u esat izmirkusi glu�i slapja!�

Viņa mani nomazgā, pārģērbj. Es joprojām nespēju aprūpēt sevi pati. Vēl arvien sabrūku pat tad, ja gribu piecelties.

Organisms ir pārāk vāj�, pārāk nomocīts. Pēcpusdienā atnāk galvenais ārsts.

�Lūdzu, pagaidām izejiet ārā,� viņ� saka manai istabas biedrenei. �Vajadzēs ilgāku laiku.�

Viņ� apsē�as pie manas gultas.

�Izstiepiet rokas! Aizveriet acis! Ar labās rokas rādītājpirkstu lielā lokā pieskarieties degungalam!� Mana trīco�ā roka izmisusi pūlas sasniegt mērķi. Tas neizdodas. Tas glu�i vienkār�i neizdodas!

Jutu kauna sārtumu sejā. Acīs dzeļ asaras.

�Lai nu paliek! Gan jau drīz spēsiet to atkal.�

Un tad viņ� sāk skaidrot. Lēni, pacietīgi.

Ka es esmu alkoholiķe, ka nekad vairs nedrīkstu dzert alkoholu, nekad dzīvē.

Ja atkal dzer�u, delīrijs atkārtosies pēc arvien īsākiem laikposmiem, toties aizvien stiprāk. �ādu abstinenci es vairs neizturē�u bie�i, tāpēc man vajadzētu iziet atradinā�anās kursu.

Pēc tam viņ� nosauc bojājumus, kas līdz �im radu�ies manā organismā hroniskas alkohola lieto�anas dēļ.

Kuņģa �ūlas, kuņģa sieniņas iekaisums, barības vada iekaisums otrajā pakāpē, nervu bojājumi kājās.

Nieru un aknu iekaisums, sarkano asinsķermenī�u skaita izmaiņas, muguras smadzeņu bojājums. Delīrijs iznīcinājis lielu daudzumu smadzeņu �ūnu un tā tālāk, un tā tālāk.

Pirms promie�anas viņ� man stingri iesaka �ovakar piedalīties Anonīmo alkoholiķu sanāksmē. Tad pamet mani. Mani? Nervu kamolu, satricinātu, ievainotu, garīgi un fiziski sabruku�u graustu.

Kā viņ� teica?

�Visu mū�u vairs ne lāses alkohola.� Vairs nekad!?

Tas neattiecas uz mani. Nē, nē, neticu. Viņi noteikti ir kļūdīju�ies. Visi. Nē, es neie�u pie AA. Tur nav mana vieta. Es jau neesmu nekāda pagrimusi, nodzērusies persona. Es tik�u galā viena. Galu galā es vēl esmu cilvēks.

Tajā dienā es neatzīstos sev, ka man vienkār�i nepietiek drosmes aiziet uz �o sanāksmi.

�Vai vakar vakarā bijāt sanāksmē?� Pie manas gultas stāv ārste.

�Nē, pie manis diem�ēl atnāca ciemiņi,� es saku.

Viņa atzīmē: ignorējusi ieteikumu piedalīties AA sanāksmē.

�Rīt jūs laidīs uz mājām. Nedēļas laikā piesakieties pie savas ģimenes ārstes. Medikamenti jums jālieto vēl trīs nedēļas, lai delīrijs neatkārtotos.�

Paldies Dievam, gavilē mana sirds. Beidzot uz mājām! Beidzot pie vīra un bērniem! Beidzot prom no �īs elles!

Pirmo reizi kop� ilgiem laikiem es atkal jūtu prieku.

Moko�i un gausi velkas stundas līdz promie�anai.

Tai naktī man beidzot nerādās murgi.

Pulkstenis ir desmit rītā. Es staigāju �urpu turpu pa istabu. Nemierīga, gaidu pārņemta. Koferis sakravāts. No ārstiem un māsām jau esmu atvadījusies.

�Visu labu,� viņi saka, �un atcerieties � ne lāses alkohola! Un aizejiet pie Anonīmajiem alkoholiķiem,� piemetina nodaļas ārste.

�Jā, jā.� Tikai prom no �ejienes, prom uz mājām! Atnāk mans vīrs, beidzot! Mēs aizbraucam tos da�us simtus metru no klīnikas līdz mājām. Jo tuvāk mājām mēs esam, jo trauksmaināk es jūtos, plaukstas kļūst arvien aukstākas un mitrākas, mani pārņem arvien lielākas bailes.

�Un tālāk? Kā būs tālāk?� vīrs man jautā. �Tu ta�u runāji ar galveno ārstu un zini, ka nekad vairs nedrīksti lietot alkoholu.�

�Es tev apsolu, ka alkoholam vairs nepieskar�os. Pietiek ar to, ko jau esmu pārdzīvojusi. Vai tu tie�ām domā, ka pēc �ādas pieredzes es vēl vispār domā�u par alkoholu? Nekādā gadījumā!� es viņam atbildu.

Tajā mirklī es to domāju nopietni. Es zvēru! Simtprocentīgi godīgi.

Vīrs atveda bērnus no vecmāmiņas mājas. Kad viņi ieradās, es viņus apskāvu un zvērēju pie Dieva, ka nekad vairs nedzer�u alkoholu, bērnu dēļ vairs ne, nekad.

Gāja dienas. Ierastais ritums lēnām pārņēma mani savā varā. Bērni, veļas mazgā�ana, mājsaimniecība, ēdienu gatavo�ana prasīja visu manu laiku. Vēl es nejutu tieksmi pēc alkohola. Vēl iedarbojās medikamenti, aizmiglodami atkarības centru smadzenēs.

Bija savādi, gau�ām neparasti ieturēt maltītes bez alus, vīna vai degvīna. Priek�pusdienas bez zekta, kas uzlabo asinsriti, vakari bez vīna, kas kliedē garlaicību. Pagāja ilgs laiks, līdz es spēju aptvert, ka iemigt var arī, iepriek� neizdzerot glāzīti.

Vismaz � var iemigt uz laiku, uz da�ām stundām.

Jo manas smadzenes sāka pakāpeniski pārstrādāt notiku�o. Mani mocīja murgi, no kuriem es uztrūkos nosvīdusi, drebēdama bailēs. Tie vairs neļāva aizmigt, neļāva atslēgties, rast mieru no pastāvīgā domu karuseļa. Kāpēc tie�i es, kā būs tālāk, cik ilgi es to izturē�u � dzīvi bez lāses alkohola?

�Labdien, Vernera kundze!� mani sveicina ģimenes ārste. �Pagaidiet, tūdaļ atnesī�u slimnīcas izrakstu!�

Tad viņa vēlreiz nolasa man priek�ā klīnikas izmeklējumu rezultātus. Tos es jau zinu.

�Un vēl �eit ir ieteikts, lai jūs apmeklējat Anonīmo alkoholiķu sanāksmes.�

Viņa domīgi paraugās manī.

�Mjā, Vernera kundze, es tie�ām nezinu, ta�u tas neder jums,� viņa nosaka.

Mana ārste mani pazīst. Jau trīsdesmit gadu, tāpat kā pazīst manu māti, tēvu, visu ģimeni. Manu � kā mēdz tik skaisti izteikties � sociālo loku.

�Tas ta�u neder jums,� viņa saka.

Dabīgi, ka viņas vārdi mani iepriecina, tie ir kā balzams manai ievainotajai dvēselei.

Tātad es tomēr nepiederu pie tiem pagrimu�ajiem �ūpām. Tātad esmu rīkojusies pareizi, neiedama uz AA tik�anos. Vēlāk es ar labpatiku atkārtoju viņas vārdus savam vīram. Jā, un vēl viņa sacīja: �Jūs gan esat saslimusi no alkohola, bet tāpēc jau vēl neesat alkoholiķe!�

Man piezogas savāda sajūta. �odien pirmo reizi kop� uzturē�anās slimnīcā esmu aizgājusi iepirkties uz tuvējo lielveikalu. Esmu kļuvusi nedro�a. Cen�os izvairīties no visiem paziņām.

�Ā, Vernera kundze, kā tad jums klājas? Jūs ta�u bijāt slimnīcā. Kas jums īsti kaitēja?�

Ko lai es tagad saku?

�Vēl nekas nav skaidri zināms. Kaut kas nebija kārtībā ar asins analīzēm,� es �igli atbildu.

�Veseļojieties, uz redzē�anos!�

Vēlreiz esmu tikusi cauri sveikā. Nevaru ta�u viņiem teikt, ka es...

Vai varbūt tas jau redzams no malas?

Vai visa pasaule jau zina, kāpēc es tā trīcu?

Garām dārzeņu nodaļai, garām maizes plauktiem es stumju savus ratiņus. Jūtu, ka mans nemiers aug.

�Vai vēlaties nogar�ot? �odien mums ir alus par īpa�u cenu, par katru kasti divas pudeles bez maksas!�

Man apreibst galva, nāk vēmiens, no porām izlau�as sviedri. Ar pūlēm es cie�i turos pie ratiņiem, stumju tos kases virzienā. Gandrīz nespēju noturēt maciņu, roka trīc, pirksti netrāpa sīknaudas nodalījumā. Man izdodas satvert kādu naudaszīmi, es nolieku to pie kases.

Naudas atlikumu ieberu mēteļa kabatā. Maciņu, kas vēl arvien atvērts, ielieku iepirkumu grozā.

Prom no �ejienes, prom! Mājās, ātrāk mājās!

Es nemanu pārsteigtos, pētīgos skatienus visapkārt.

Un arī negribu tos redzēt.

Dr. Inge kaut kāda tur. Psihiatre un nervu ārste, es lasu.

Man rokā �aukst lapas ar slimnīcas izmeklējumu rezultātiem.

Es nervozi sē�u uzgaidāmajā telpā. Un vēroju pacientu pēc pacienta.

Diez, kas kai� tiem?

Dro�i vien es esmu vienīgā, kas te ieradusies alkohola izraisītas slimības dēļ.

Tā jau var notikt tikai ar mani!

�Vernera kundze, lūdzu!�

�Labdien, ko es varu darīt jūsu labā?�

Laipna un gaido�a viņa sēd aiz sava milzīgā rakstāmgalda.

Ko lai es tagad saku? Vai sacīt, ka es...

Klusēdama nolieku uz galda papīrus.

�Ahā,� viņa novelk.

Nezinu, kā man jāsaprot �is �ahā�. Ko viņa par mani domā?

Viņa vērtējo�i nopēta mani.

�Un ko lai es tagad... Un ko lai es tagad ar jums daru?� Viņa mani vēro.

�Nezinu,� es saku.

Es jūtos kā bērns stingra skolotāja priek�ā. Gaidu labvēlību un sapratni.

�Pie jums mani atsūtīja ģimenes ārste. Cerēju, ka varēsiet man palīdzēt,� es paskaidroju.

�Kādā veidā?� viņa noprasa.

Nolādēts, kā tad es to varu zināt!

Vispirms viņa izmeklē manas kājas. Liek man aizvērt acis un dursta man stilbus ar adatu.

�Vai jūtat? Un tagad?�

�Jā!�

�Un tagad?�

�Nē!�

�Un tagad?�

�Nē!�

Es atveru acis un paskatos uz kājām. Pa tām sīkās urdziņās tek asinis. Man sāp. Un mani pārņem dusmas un naids.

Pret viņu, pret sevi, pret visu.

�Vai uztaisīsim arī EKG?� viņa jautā.

Es nezinu, kas tas ir. Turklāt es vairs negribu. Negribu vairs neko!

Es gribu prom, mājās. Ātri, pēc iespējas ātrāk uz mājām. Atpakaļ uz savu māju, uz savu ligzdiņu. Uz to niecīgo, pazīstamo dro�ības stūrīti, kas man vēl atlicis.

�Bet kāpēc jūs raudat, vai varu jums palīdzēt?� man jautā.

Palīdzēt? Kā tad viņa var man palīdzēt? Ko gan viņa zina par mani, par manu izmisumu?

Tikmēr mājās esmu pavadījusi jau divas nedēļas. Patiesībā mani vairāk nodarbina dzer�anas paradums, nevis tieksme pēc alkohola. Paradums īsināt laiku ar dzer�anu.

Priek�pusdienā, manā atpūtas brīdī, un vakaros pie televizora, kur rokas stiepiena attālumā parasti stāvēja pilna glāze.

Tagad man pa rokai stāv tase ar kūpo�u tēju. Es mēģinu ieklausīties sevī.

Vai es izjūtu alkohola trūkumu?

Nē, vispār ne.

Glu�i otrādi, es lepojos, ka ik dienu varu izsvītrot kalendārā vienu datumu.

Un apak�ā uzrakstīt: ��odien atkal neesmu dzērusi. Atkal esmu uzvarējusi.�

Un kā gan es tolaik būtu varējusi aptvert, ka tā nedrīkst būt cīņa, ja gribu uzvarēt?

�odien ciemos ieradās mana māsa. Nē, patiesībā ne jau ciemos. Viņa man palīdzēja. Ar ievingrinātu skatienu uzreiz ieraudzīja, ka manā mājsaimniecībā valda haoss. Un pamanīja arī, ka fiziski es vēl nemaz neesmu spējīga ieviest �eit kārtību. Viegli bija saskatīt arī to, ka es trīcu un ka man trūkst spēka.

Visu dienu viņa spodrināja un berza.

Mans vīrs, pārnācis mājās, staro.

�Te jau viss ir tik tīrs, ka mirdz!�

Viņ� ir pateicīgs un grib revan�ēties.

�Vai tagad tu atpūzdamās nevēlētos glāzi alus vai vīna?�

�Nē,� māsa atbild, �pa dienu es nemēdzu dzert.�

Viņas atbilde trāpa man kā zibens no skaidrām debesīm.

Kaut jel es agrāk būtu rīkojusies tāpat kā viņa! �ī atskārsme sagādā man negaidīti smagu triecienu.

Jau divas stundas es sē�u pie krustvārdu mīklas. Tā ir DIN A4 lapas lielumā. Cik gar� var būt vakars! Agrāk es jau pulksten astoņos lielākoties jutos tik nogurusi, ka iemigu uz dīvāna.

Tur noteikti bija vainīgs alkohols. To es tagad zinu. Un priecājos, ka tagad jau jūtos labāk.

No rītiem vairs nemoka nelabums. Ir atgriezusies ēstgriba. Un pati ē�ana sagādā prieku, ja katrs kumoss ugunīgi nesvilina barības vadu. Un neliek kuņģim sarauties krampjos.

No rītiem es ar prieku sagaidu brīdi, kad pace|u �alūzijas un ieraugu sauli. Sauli es vairs nebiju pamanījusi jau sen.

Kaina brālis?

Ābels!

Donavas pieteka?

Upe Ēģiptē?

Jo ilgāk es noņemos ar krustvārdu mīklu, jo skaidrāk aptveru kādu faktu, kas mani apdullina, trāpa kā milnas trieciens un pārbiedē līdz nāvei.

Es esmu kļuvusi stulba!

Jēdzieni, kas man bija pa�saprotami, pazīstami, atsaucami atmiņā jebkurā diennakts laikā, tagad ir pagaisu�i!

Es vairs nespēju formulēt vārdus, izteicienus, idiomas, ko biju pieradusi iesaistīt teikumos.

Manas smadzenes ir tuk�as kā izslaucītas. Manas smadzenes, kas līdz �im darboju�ās nevainojami, vairs nespēj saskatīt loģiskas norises, uzņemt sevī ko jaunu.

Vai tie�ām jāpiedzīvo arī vēl tas? Vai tad es vēl arvien neesmu pārcietusi pietiekami daudz?

Kāpēc liktenis piemeklē mani tik smagi, kāpēc?

Kāpēc mani? Kāpēc vienmēr tie�i mani?

Mani plosa naids, dusmas, niknums un izmisums. Es saplē�u krustvārdu mīklu driskās.

Iet augsti. Skaļa, pārgalvīga tērzē�ana, smiekli, dziesmas. Skan mūzikas ieraksti.

Mēs esam ielūgti pie paziņām. Pirmo reizi pēc slimnīcas esmu uzdro�inājusies iziet cilvēkos.

Alkohols plūst straumēm.

Tiek piedāvāts alus, vīns un degvīns. Tas man netraucē. Es nejūtu tieksmi pēc alkohola.

�Nāc, saskandini ar mums!�

Pirms pagūstu atjēgties, man rokā ir glāze ar zektu.

Mans organisms reaģē acumirklī.

Sviedri, trīce, bailes, viss kā agrāk!

Es nolieku glāzi.

�Nē, paldies, es nelietoju alkoholu.�

Ar pūlēm apvaldu vēlmi bēgt prom.

�Kāpēc ne?�

Te nu tas ir � jautājums, no kura man bail, tik ļoti bail, ka �ī iemesla dēļ gandrīz vai neatnācu uz viesībām.

Ko lai es saku? Viņi nedrīkst neko nojaust! Nevaru ta�u teikt, ka es.�..

�Man vēl jāsē�as pie stūres,� es izstomu.

�Tas ta�u nekas, vienu glāzīti jau drīkst!�

�Nē! Nē!�

Vētraini, pārāk vētraini es reaģēju. Viņ� raugās manī vērtējo�i, domīgi.

Es trīcu pie visām miesām. Aizeju uz tualeti, ieslēdzos. Tagad dziļi jāelpo! Lēnām, pavisam mierīgi. Man izdodas atgūt kontroli pār savu ķermeni.

Nomazgāju saraudāto seju.

Pirmais �ķērslis ir pārvarēts. �ai vakarā man vēl bie�i tiek uzdots jautājums, kāpēc es nedzerot alkoholu.

�Tāpēc, ka man jāsē�as pie stūres!�

Ahā, tas der! �is iemesls vismaz lielākoties tiek pieņemts bez iebildēm.

Atkal esmu iemācījusies ko jaunu. Jo bie�āk atkārtoju �o atbildi, jo vieglāk tā nāk man pār lūpām.

Vakara beigās es ar sevi lepojos! Man ir izdevies! Un es neesmu izdzērusi ne glāzi alkohola!

Tagad ies uz aug�u, tagad man vairs nekas nevar notikt. Man ir izdevies!!!!!

Ja es toreiz būtu zinājusi...

Mans organisms palēnām atkopās. Trīce mazinājās un pēc nedēļām �etrām mitējās pilnīgi. Acu baltumi atkaļ kļuva dzidri balti, skatiens skaidrs. Mati biezāki. Un arī mani dzer�anas paradumi bija mainīju�ies.

Lai kur es atrados, tuvumā vienmēr bija minerālūdens, tase tējas vai kafijas.

Gadījumam, ja man jautātu, kāpēc es vairs nelietoju alkoholu, biju sagatavojusi da�as atbildes, ko izmantoju pēc vajadzības.

�Nedrīkstu kuņģa �ūlas dēļ.�

�Man jāsē� pie stūres.�

�Man vēl jādzer zāles,� � un daudzas citas. Atgriezās mans entuziasms. Mājassolis atkal sagādāja prieku. Es atsāku nodarboties ar saviem vaļaspriekiem. Atkal biju mierā ar dzīvi. Pamazām mēģināju izstumt no apziņas to laiku, kas pavadīts slimnīcā.

Tā �is stāsts būtu varējis beigties, ja nebūtu �ī velna � alkohola...

Jo tādā pa�ā mērā, kādā atlaba mans organisms, prātā iezagās domas, kuras vēlāk gandrīz maksāja man dzīvību.

Jo labāk es jutos, jo vairāk zuda atmiņas par pārciesto. Jo nereālāka �ķita uzturē�anās slimnīcā. Jo nereālāks kļuva ārstu sacītais.

�Varbūt ar mani tomēr nemaz nebija tik slikti?� �Varbūt tie ārsti tomēr ir maldīju�ies!�

�Varbūt pie visa vainīga bija tikai nervu spriedze, stress, uztraukumi!�

Pēk�ņi priek�plānā vairs neatradās klīnikas ārstu teiktais: �Jūs esat alkoholiķe, jūs vairs nekad dzīvē nedrīkstat lietot alkoholu!�

Nē, priek�plānā atradās ģimenes ārstes teiktais: �Jūs gan esat saslimusi no alkohola, bet tāpēc jau vēl neesat alkoholiķe!�

Viņai ta�u noteikti ir taisnība, viņa ta�u pazīst mani jau tik sen!

�ī doma urbās man smadzenēs. Un pēdējās nedēļās bija mainījies vēl kaut kas.

Sākumā es biju jutusi riebumu un stipras bailes no alkoholiskiem dzērieniem, bet tagad mani pēk�ņi pārņēma skaudība pret visiem tiem, kuri drīkst dzert alkoholu.

Arvien mazāk es spēju iztēloties dzīvi bez alkohola. �Kāpēc tie�i es vairs nedrīkstu dzert?�

�Kāpēc tam bija jānotiek ar mani? Citi ta�u dzer daudz vairāk nekā es!�

�Visi pārējie drīkst dzert vīnu un zektu. Vienīgi man tagad visu atliku�o mū�u jādzer tas garlaicīgais ūdens!�

Man kļuva arvien grūtāk palikt pie skaidra ūdens, kad biju starp cilvēkiem, kuri lietoja alkoholu, starp jautriem, ieskurbu�iem ļaudīm. Es jutos kā izstumtā!

Kad pārējie smējās, man bija jāpiespie�as, lai smietos līdzi. Kas tad tiem nekait! Ja es būtu izdzērusi trīs glāzes vīna, tad arī būtu līksmāka. Bet tagad...

�ī iemesla dēļ es mēģināju atraidīt ielūgumus, kad vien tas bija iespējams. Es negribēju un nespēju jautri pavadīt laiku, dzerdama ūdeni. Un kļuva arī aizvien grūtāk pārliecino�i izteikt savus aizbildinājumus. Ja vien varēju, noraidīju arī ielūgumus uz maltītēm. Kāds man labums no visgardākajiem ēdieniem, ja klāt drīkstu dzert tikai ūdeni!

Toreiz es nezināju, ka aiz �īm domām slēpjas viens vienīgs iemesls.

Atkarība, atkarība no alkohola atkal bija pamodusies un lēni, ta�u sistemātiski sāka valdīt pār manām smadzenēm un ķermeni.

Toreiz es nezināju, ka �ajā situācijā mani būtu varējis glābt tikai pilnīgi skaidrs �nē� �īm domām un atbalsts no citiem cilvēkiem, kuriem ir atkarības pieredze.

Glu�i otrādi, es biju pārliecināta, ka ar �o situāciju pratī�u tikt galā viena pati. Nekad nebūtu atzinusies ne sev, ne citiem, ka mani lēnām, bet pamatīgi pārņem tieksme pēc alkohola. Ka tā nosaka manas domas un � vēlāk � arī rīcību. �odien man ir skaidrs, kā tas viss radās.

Medikamentus es vairs nelietoju, organismā vairs nedarbojās vielas, kas nomāc tieksmi. Bet manās nervu �ūnās, smadzenēs, katrā orgānu �ķiedrā vēl bija paliekas no �īs indes � alkohola.

Un atkarības centrs smadzenēs kliedza pēc savas narkotikas.

Katra mana organisma �ķiedra tvīka pēc alkohola, pēc tā nomierino�ās iedarbības.

�odien es zinu, ka pirmais pusgads pēc fiziskās atteik�anās no alkohola ir visgrūtākais. Ka �ajā laikā vajag likt lietā visu garīgo un fizisko gribasspēku, lai nepadotos tieksmei pēc alkohola.

Es zinu, ka �ajā laikā vairumu atkarīgo piemeklē recidīvs, jo �ī pastāvīgā cīņa, cīņa par izdzīvo�anu, iet pāri viņu spēkiem.

Bet toreiz � toreiz es domāju, ka visu jau esmu pārcietusi. Jau esmu uzvarējusi. Ka man nekad vairs nevajadzēs pārdzīvot �o elli!

Vecgada vakars. Mums bija ciemiņi. Maltīte man bija izdevusies lieliski. Mūsu draugi bija krietni paēdu�i, apmierināti un līksmā omā. Viņi bija dzēru�i vīnu, labu fran�u sarkanvīnu. To mēs bijām atvedu�i no atvaļinājuma, no mazas klostera vīna darītavas Francijas dienvidos.

Vīna pazinēju vidū tas tiek uzskatīts par īpa�i labu �ķirni.

Man priek�ā uz galda, kā alla�, bija minerālūdens. Mūsu draugi par to nebilda ne vārda. Viņi gan zināja, ka esmu bijusi slimnīcā, bet nenojauta, kāpēc.

Maltītes noslēgumā mans vīrs piedāvāja viņiem nobaudīt pa glāzītei bumbieru degvīna. īsta Elzasas bumbieru degvīna. Visi sajūsmināti piekrita.

Es atnesu no ledusskapja pudeli.

Un pēk�ņi, spēji, manī pamodās tāda tieksme, kuras spēku es nemaz nespēju aprakstīt.

�Nē!� es sev teicu. �Nē, tu nedrīksti! Tu ta�u zini! Tu nedrīksti dzert alkoholu, nekādā gadījumā!�

Steig�us ienesu pudeli dzīvojamā istabā. Ieliet glāzēs es negribēju. Nespēju. Man trīcēja rokas. Paslēpu tās pagaldē. To neviens nedrīkstēja pamanīt.

Vismazāk jau mans vīrs. Viņ� ta�u paļāvās uz to, ka es vairs nekad nedzer�u. Viņu es nekādā gadījumā negribēju un nedrīkstēju pievilt. Jautrība jau sita arvien augstāku vilni, � nu, protams, iedarbojās labais, dzidrais degvīns.

Es piecēlos, lai novāktu traukus. Bet patiesībā man nerūpēja �ķīvji, glāzes vai galda piederumi.

Man rūpēja pudele. Vienīgi pudele. Tā mani pievilka ar maģisku spēku.

Es aiznesu to uz virtuvi. Ieliku atpakaļ ledusskapī.

�Vai tev palīdzēt?�

Uz virtuvi bija atnāku�as manas draudzenes.

�Nē, nē, paldies, gan tik�u galā. Tūdaļ beig�u un piebiedro�os jums,� es sacīju.

Viņas aizgāja, un es aizslēdzu virtuves durvis.

Es biju vienatnē. Ar pudeli. Atvēru ledusskapi. Aizvēru atkal. Spēlīte atkārtojās vēl un vēlreiz.

Manā prātā bija sākusies cīņa. Skaudra, ne�ēlīga, baiga cīņa starp saprātu un manu nesaudzīgo pretinieku alkoholu.

�Tu zini, ka vari piedzīvot recidīvu,� teica saprāts.

�Ko niekus, tak ne jau viena maza malciņa dēļ, pudeli tu ta�u tūdaļ noliksi vietā,� apgalvoja alkohols.

�Tu esi apsolījusi vīram, zvērējusi bērnu priek�ā, ka vairs nedzersi,� atgādināja saprāts.

�Ak, nu vismaz paosti, vai nesmar�o burvīgi, pēc gataviem bumbieriem? Tik labs dzēriens reti gadās,� kūdīja alkohols.

�Atceries ta�u slimnīcu! Vai gribi to piedzīvot vēlreiz? Jau tagad, jau pēc �etriem smieklīgiem mēne�iem?�

�Nu, liecies mierā, viss jau ir galā! Tagad tu nedzer jau �etrus mēne�us, tad tak nekas vairs nevar notikt!�

Tagad. �ajā mirklī kaut kas bija mainījies, manā dzīvē bija pārvērties kaut kas iz�ķiro�s, kaut kas gandrīz nāvējo�s. Kaut kas tāds, kam nākamajā pusotrā gadā bija lemts noteikt manu dzīvi, apdraudēt to.

Atkarības centrs smadzenēs pirmo reizi bija uzvarējis cīņā ar saprātu un, vēl ļaunāk, ar manu gribasspēku.

Es izņēmu pudeli no ledusskapja, atkorķēju to, iedzēru mazu malciņu, aizkorķēju pudeli un noliku to vietā.

Malciņu es paturēju mutē, izgar�oju, izspiedu kā citronu, pirms lēnām, izbaudīdama katru milimetru, ļāvu tam aizplūst lejup pa rīkli.

Katra mana ķermeņa �ķiedra sajuta degvīnu, pakļāvās tā ietekmei, tīkamajam siltumam, ko tas izplatīja.

Nekad mū�ā degvīns man nebija gar�ojis tik labi kā tobrīd.

Mans nāvīgais ienaidnieks alkohols bija uzvarējis un tagad pārliecinājis arī manu saprātu.

�Nu re, viss kārtībā,� tas man �ukstēja. �Nekas ta�u nenotika!�

Vēl divas reizes tajā vakarā es nespēju pretoties �ai iek�ējai dziņai. Vēl divas reizes vienatnē aizgāju uz virtuvi, lai �sakārtotu traukus�, kā pati teicu. Abas reizes ievilku pilnu muti degvīna, lēnītēm noriju to un baudīju nobriedu�u bumbieru gar�u un iedarbības tīkamo siltumu.

Nu bija mainījies vēl kaut kas iz�ķiro�s. Pirmo reizi mū�ā es pilnīgi apzināti biju dzērusi slepus.

Bet kam es būtu varējusi stāstīt par notiku�o?

Savam vīram, kas man ticēja?

Vai jel kāds būtu izpratis �o kapitulāciju alkohola varas priek�ā? Spējis izprast mani?

Ilgi, ļoti ilgi es tonakt paliku nomodā. Mierināju sevi, cie�i apņemdamās, ka tagad nu tie�ām nedzer�u vairs nekad.

Un tomēr es jutu � kaut kas ir mainījies. Kaut arī neapzinājos, ka �is vakars, �ie trīs alkohola malki ir aizvedu�i mani atpakaļ uz tā ceļa, kas ved uz elli.

Nākamajā rītā pamostoties, man prātā tūdaļ atausa vakara notikumi. Alkohols, alkohols bija uzvarējis, satriecis drupās visus manus labos nodomus. Padarījis mani par meli, nodevēju, vēl ļaunāk � par zaudētāju.

Pirmo reizi mani mocīja sirdsapziņa.

Sevis pa�as dēļ, jo biju satricinājusi savu pa�paļāvību.

Vīra dēļ, jo biju nelietīgi izmantojusi viņa uzticē�anos.

Bērnu dēļ, jo biju lauzusi zvērestu.

�Kas tev kai�? Tu esi tik klusa.�

Mana izturē�anās bija uzkrīto�a. Ar līksmām �alām es nekavējoties nomaskēju savus pa�apsūdzo�os prātojumus, iedragāto pa�paļāvību.

Doma par iepriek�ējo vakaru neatkāpās visu dienu.

�Kāpēc tu to izdarīji? Tas nudien nebija nepiecie�ams! Nupat tu tik labi biji izturējusi �etrus mēne�us!�

Tā es mocījos no stundas stundā. Vēlreiz ļoti stingri apņēmos izturēt, vairs nedzert ne lāsi alkohola.

Vakarā es ļoti nopriecājos vismaz par to, ka nekādi nav reaģējis mans organisms. Veselības ziņā man �ai dienā klājās lieliski.

Kop� tā laika bija pagājusi nedēļa. No�ēlas pilna biju atgriezusies pie minerālūdens, tējas un kafijas. Kop� tā vakara vairs arī nejutu tieksmi pēc alkohola.

Dienas atkal ritēja normāli. Visas klusās �aubas bija kliedētas. Pa�paļāvība nostiprinājusies. Nekas ta�u nebija noticis. Tikai mazliet �paslīdējusi kāja�. Es atkal raudzījos dzīvē caur ro�ainām brillēm.

Un tomēr kaut kas sāka mani urdīt. Sākumā gausi, tikko manāmi. Tomēr, dienām un nedēļām ejot, arvien skaidrāk, arvien jūtamāk.

�Patiesībā,� kaut kas manī teica, �patiesībā ar tevi nemaz nevar būt tik slikti! Jo tai vakarā tu iedzēri degvīnu, un nekas tev nenotika. Organisms ta�u nemaz nereaģēja!�

�Varbūt,� skanēja manī, �varbūt īstenībā tu nemaz neesi alkoholiķe! Varbūt tu nemaz neesi atkarīga! Citādi noteikti kaut kas būtu noticis � pēc tā vakara. Bet kop� tā laika tu vairs neesi dzērusi, un tas neatstāja uz tevi nekādu iespaidu! Varbūt nav bijis tik traki, varbūt pie visa bija vainīgi nervi, stress, vispārējais stāvoklis!� Bīstamas domas sāka manī iemājot, kārdino�as domas.

�Ja jau ir tā, tad tu atkal drīkstētu drusku iedzert! Protams, mazāk un ne katru dienu. Un tomēr vismaz �ad un tad, tikai ne vairs tik daudz! Varbūt tas tomēr ir iespējams!�

Bet mans vīrs! Viņam es nedrīkstēju likt vilties! Viņ� ta�u man uzticējās!

�Viņam jau tas nav jāredz, viņam jau nav jābūt klāt, kad tu reti un, protams, tikai mazmazdrusciņ...� mani urdīja doma.

�Nē!!! Nē, es esmu apsolījusi, esmu zvērējusi!�

Ar varu es panācu, lai acu priek�ā ataust ainas: slimnīca, intensīvās terapijas nodaļa, zobgalīgi smīno�ie ārsti. Trīce, bailes, sviedri.

�Nē! Vairs nekad es tā negulē�u! Nekad. Nemū�am! Nedzer�u vairs ne piles. Es zvēru � pie saviem bērniem,� es centos pārliecināt pati sevi.

Ir piektdienas vakars. Piektdiena janvārī. Kop� tā vakara pagāju�as trīs nedēļas. Visas trīs nedēļas man ir klājies labi.

Lāgiem mums ir biju�i ciemiņi, arī pa�i esam gāju�i viesos. Dzīve kļuva pilnīgi normāla.

Tiesa, reizumis man gribējās izdzert glāzi vīna vai zekta. Tomēr izdevās iztikt bez alkohola. Es dzel�aini paliku pie ūdens glāzes, kad citi dzēra vīnu vai alu.

Tomēr man nekādā ziņā nenācās viegli vienmēr atteikties, kad alkohols tika piedāvāts � teju vai uzmācīgi. Tagad, �ajā piektdienā, mēs bijām ielūgu�i viesus. Noskaņojums bija labs, harmonisks.

Vakara vainagojumam mans vīrs atnesa no pagraba mūsu �atvaļinājuma sarkanvīna� pēdējo pudeli.

Viņ� to atkorķēja, ielēja glāzēs draugiem un sev. Viņi ar baudu dzēra.

Viesi slavēja vīnu, bija par to sajūsmā.

Man priek�ā uz galda, kā vienmēr, bija glāze minerālūdens.

Es jutu, ka pamazām manī atkal kaut kas mostas. �Kā toreiz, jā, tie�i tāpat kā toreiz,� es sev teicu. Atkal bija klāt tieksme. Skaudība pret pārējiem, kuri tuk�oja pēdējo brīni�ķīgā sarkanvīna pudeli. Tuk�oja bez manis.

Te nu tā atkal bija � �ī sajūta, ka esmu atstumta malā, vairs nepiederu pie pārējiem, pie �normālajiem�.

Mani nomāca tas, ka nedrīkstu runāt par �īm domām. Nevaru nevienam paskaidrot, ka nemaz nav vienkār�i alla� būt tikai skatītājai. Jo es gribēju būt stipra, man bija jāpaliek stiprai. Es baidījos izgāzties, pazaudēt savu masku un tāpēc varbūt pat piedzīvot to, ka citi cilvēki no manis novēr�as.

Vīns bija stiprs, biezs. Draugi izdzēra tikai pa glāzei. Viņi baidījās zaudēt domu skaidrību, baidījās, ka nevarēs braukt mājās ar auto, ja dzers vairāk. Drīz viņi atvadījās.

�Pie jums bija jauki, un paldies par labo vīnu,� viņi sacīja.

Arī manam vīram vēl bija jāaiziet. Viņ� devās prom. Bērni jau bija gultās.

Es, kā parasti, ķēros pie saviem namamātes pienākumiem. Iztuk�oju pelnu traukus, novācu sālsstan-dziņas, ienesu virtuvē glāzes un pudeli.

Un tā atkal bija klāt. Sajūta, ka pa�u labāko �ai vakarā esmu palaidusi garām.

�Bet kāpēc gan?� mani urdīja doma. �Kāpēc neņemt un vienkār�i neizdzert pusglāzi? Tikai pusglāzi, vairāk ne. Tad vīrs nekādā ziņā nepamanīs, ka pudelē ir mazāk nekā pirms viņa aizie�anas. Un, nē, neticu, ka puse glāzes varētu man kaitēt! Turklāt es nemaz neesmu alkoholiķe, citādi ta�u nebūtu izturējusi trīs nedēļas bez alkohola.

Nu labi, pusglāzi, no �ī vīna tā ir pēdējā pudele. Un tikai �odien, pēc tam ilgi vairs ne. Pēc tam es ilgu laiku vairs nedzer�u ne lāsi vīna.�

Līdz pusei pielēju skaistu slīpēta stikla glāzi. Ērti iekārtojos savā iemīļotajā atzveltnī. Tas viss līdzinājās ceremonijai. Es gribēju baudīt �o mazumiņu vīna, gūt kaut ko no tā. Pilnībā koncentrēties uz gar�u.

Pieliku glāzi pie lūpām un dzēru. Lēnām, pavisam lēnām, sīkiem malciņiem.

Tā bija bauda, milzīga bauda.

�is vīns bija īsta atklāsme. Atcerējos, kā atvaļinājumā bijām dzēru�i �o pa�u vīnu. Redzēju �o ainu savu acu priek�ā.

Kā es sēdēju tur, pie virtuves galda, ielēju �o brīni�ķo vīnu ūdens glāzē. Un izdzēru trijos malkos. Tolaik es ta�u vairs nemaz nespēju sagar�ot, ko dzeru.

Bet tagad! Es atkal jutu �o tīkamo siltumu, kas lēnām izplatījās manī, pildīdams miesu un garu ar dzirksto�u mundrumu, ar lielisku omu.

Es jutos brīni�ķīgi, fantastiski. Garastāvoklis bija pasakains. Es jutu, kā sausais vīns viegli tirpina aukslējas. Tā kā mans organisms vairs nebija pieradis pie alkohola, es ļoti drīz sajutu tipisko, eiforisko vīna dzērēja omu.

Malku pa malkam es izdzēru glāzi tuk�u. Mani neuztrauca tas, ka tā ir tuk�a. Es negribēju dzert vairāk! Man pietika. Vēl brīdi paliku sē�am un tīksminājos par gar�u, kas kavējās mutē, aukslējās.

Tad aiznesu glāzi uz virtuvi, izmazgāju un noliku vietā. Vīrs pārnācis neko nedrīkstēja manīt. Pudeli es ieliku skapītī.

Es likos gultā un ļoti drīz aizmigu. Tajā naktī miegs man bija dziļ� un cie�s.

�Tu nemaz nedzirdēji mani atnākam. Tik mierīgi jau sen vairs nebiji gulējusi,� nākamajā rītā sacīja vīrs.

Visu nākamo dienu cītīgi ieklausījos savā organismā. Gribēju zināt, vai alkohols izraisīs kādu reakciju.

Plaukstas bija mazliet mitrākas nekā parasti, un �ai dienā es vispār svīdu nedaudz stiprāk nekā iepriek�.

Ta�u citādi jutos lieliski. Un nemanīju arī absolūti nekādu tieksmi pēc alkohola. Nemaz nebūtu gribējusi to dzert.

�Tātad es tomēr neesmu alkoholiķe! Varbūt patiesi izdosies �dzert kontrolēti�,� manī urbās doma.

Par to es netiku runājusi ne ar vienu.

�Vispirms man pa�ai jābūt pilnīgi dro�ai,� es sev teicu.

1988. gada pavasari notika atgadījums ar bezalkoholisko alu.

Reklāmās es jau sen biju dzirdējusi, lasījusi, redzējusi tekstus par bezalkoholisko alu.

Savā ziņā tas bija pārāk vienveidīgi � alla� dzert tikai minerālūdeni, kafiju un tēju.

Aizgājusi uz izmeklē�anu pie terapeita, es pajautāju ārstam, vai drīkstu dzert �o alu.

�Jā,� viņ� atbildēja, �to jūs varat dzert bez kādām ba�ām!�

Tad nu vakaros pirms gulētie�anas es pārmaiņas labad sāku iedzert alu. Ar katru reizi tas man gar�oja labāk.

Es to dzēru regulāri, katru vakaru.

Vispirms vienu, tad divus, vēlāk trīs un �etrus. Pēc pāris nedēļām es vienu izdzēru arī priek�pusdienā, vēlāk � gan priek�pusdienā, gan pēcpusdienā.

Pēc trim mēne�iem dienā tika izdzertas piecas, se�as pudeles alus. To es ta�u drīkstēju, to bija apstiprinājis ārsts.

Tolaik es nezināju, ka īsti bezalkoholisks alus nemaz nepastāv un ka ārsts nemū�am nebūtu drīkstējis to man ieteikt. Mediķiem ir zināms, ka nedzero�us alkoholiķus uz recidīvu var pavedināt tie�i �is alus. Alkohola saturs tajā ir līdz 2 %. Bet kā es toreiz varēju to zināt?

Es nemanīju, ka mans alus patēriņ� pieaug ar katru nedēļu. Turklāt jutos pārliecināta, ka neesmu alkoholiķe. Jo, atskaitot alu, es nedzēru neko tādu, kas pat attāli atgādinātu vielu, kura spēj radīt atkarību.

Tomēr kaut kad vasaras sākumā tieksme pēc alkohola kļuva arvien stiprāka un stiprāka.

Tā nu kādā priek�pusdienā es atnesu no pagraba pudeli vīna. Atkorķēju to, pielēju pilnu alus glāzi un gausi un tīksmīgi izdzēru malku pa malkam. Iesākto pudeli paslēpu virtuves skapī aiz kastroļiem.

Jo man bija kļuvis skaidrs, ka nevienam nedrīkstu par to stāstīt. Turklāt biju apņēmusies dzert vīnu tikai vienu reizi nedēļā, pie tam tikai ceturtdaļu litra.

Tātad es biju izdzērusi glāzi un nolikusi to vietā. Sākās alkohola patīkamā iedarbība, un es jutos ļoti labi. Domās jau biju atvadījusies no vīna līdz nākamajai nedēļai. Un pudele bija noglabāta dro�ā vietā.

Visu nedēļu man klājās labi. Tieksme pēc alkohola nebija pastiprinājusies. Un es ar prieku gaidīju nākamo glāzi vīna. Sirdsapziņa mani nemocīja, jo tagad jau jutos pilnīgi un galīgi pārliecināta par to, ka alkohola problēmu turu stingros gro�os.

Tiesa, es vēl arvien neuzdro�inājos izstāstīt vīram, ka �ad tad iedzeru vīnu. Viņ� vairākkārt bija man jautājis, vai atturība man nesagādā grūtības, un es alla� biju teikusi, ka nē. Turklāt es nevarēju un negribēju lauzt solījumu, ko viņ� aizvien atkal no manis prasīja, proti � ka nedzer�u.

Jutu, ka viņ� man uzticas, un negribēju likt viņam vilties vairs nekad.

�Varbūt vēlāk,� es ikreiz nodomāju, �vēlāk es viņam noteikti visu izstāstī�u!�

Es biju laimīga, fiziski jutos ļoti labi, alkohola patēriņa dēļ man nākamajā dienā nebija nekādu problēmu, un tāpēc es prātoju:

�Ja jau tavā organismā nav nekādu abstinences parādību, tad tu neesi alkoholiķe. Tātad tu tomēr proti apieties ar alkoholu!�

Vēlreiz apņēmos turpmāk dzert kontrolēti. Maz un, galvenais, ne katru dienu. Tomēr tagad vairs neredzēju iemeslu ikreiz gaidīt nākamo vīna glāzi veselu nedēļu.

�Tātad,� es domāju, �tātad vajadzētu būt iespējamam arī tam, ka glāzi vīna es izdzeru divas reizes nedēļā!�

To es tūdaļ izmēģināju. Manas apņem�anās zuda proporcionāli tam, kā auga alkohola patēriņ�. Es dzēru ne vairs divreiz nedēļā, bet gan ļoti drīz atkal katru dienu, vēlāk ne vairs vienu glāzi, bet gan divas un vairāk, un ne vairs tikai priek�pusdienā, bet arī pēcpusdienā un vakarā.

Lai kā centos izstumt no apziņas �o faktu, man tomēr kļuva arvien skaidrāks, ka pusgada laikā esmu pamanījusies kļūt divreiz atkarīgāka nekā pirms ārstē�anās slimnīcā.

Iegrimusi atkarībā tik dziļi kā vēl nekad. Neparko pasaulē es nebiju ar mieru kādam to uzticēt, atzīties, ka esmu zaudējusi �ai cīņā. Kā gan es būtu varējusi sacīt: �Paskaties uz mani, es atkal esmu atkarīga,� � nelikdama visiem vilties, izvairīdamās no jauna pazemojuma?

Turklāt es arī pati sev noliedzu, ka atkarība mani uzvarējusi. Es sev neatzinos. Nemū�am nebūtu atzinusies, ka tomēr esmu alkoholiķe. Nemū�am!

Tā nu es atvairīju �o domu, aizbīdīju to pēc iespējas tālāk. Vienkār�i � vairs neskaitīju izdzertās glāzes, iztuk�otās pudeles.

Vēl jau man itin veiksmīgi izdevās ārēji apslēpt savu atkarību. Es rūpīgi paslēpu iesāktās pudeles, nekavējoties izmazgāju lietotās glāzes, sūkāju piparmētru ledenes, pirms mājās pārnāca vīrs vai bija jāiet ciemos pie citiem.

Vēl jau es centos akurāti paveikt mājas darbus, nepamest novārtā bērnus.

Vēl jau man izdevās veltīt tik daudz spēka, laika un izturības savam grimam, lai alkohola patēriņa sekas nebūtu manāmas.

Arī atmiņa vēl darbojās tik labi, ka rītos es uzreiz spēju atcerēties, kur esmu paslēpusi pudeles. Vēl es varēju izskaidrot vīna krājumu sarukumu ar kaut kādām dzim�anas dienām, dāvanām un tā tālāk.

Tikmēr mans vīna patēriņ� bija pieaudzis tiktāl, ka biju spiesta katru dienu pirkt vismaz divas pudeles. Tā nevarēja turpināties. Jo reiz to pamanītu mans vīrs vai pārdevējas lielveikalā, kur mēdzu iepirkties.

Vairākas pārdevējas dzīvoja mūsu apkaimē un tāpēc pazina mani. Tātad man bija kaut kas jāmaina. Vai jāpieliek punkts.

Nē, punkta pielik�anai es tolaik neveltīju ne domu. Kāda zemapziņas balss gan teica, ka �āds alkohola patēriņ� ir bīstams, tomēr es jutos pārliecināta, ka spē�u izbeigt, līdzko vēlē�os.

Ta�u es to nemaz nevēlējos. Jo vēl arvien neticēju, ka esmu alkoholiķe. Un izbeigt? Gan jau izbeig�u, kādreiz, bet ne tagad. Ne �odien, ne �onedēļ. Un kālab gan? Vēl jau vīns man gar�oja. Vēl viss bija kārtībā.

Tātad, lai nekristu acīs un lai neriskētu, ka mani pieķers, es izdomāju, ka vīna vietā labāk dzer�u konjaku vai viskiju. Jo noslēpt mazu viskija glāzīti bija vieglāk nekā lielo vīna glāzi.

Un slēp�anā un slepenā dzer�anā es pamazām kļuvu par īstu meistari.

Pudeli es slēpu virtuves skapī aiz kastroļiem, bet katrā laikā paņemamo, katrā laikā pilno glāzi � aiz citām ūdens glāzēm.

Manī iestājās vēl viena pārmaiņa. Jo vairāk alkoholisku dzērienu es lietoju, jo mazāk dzēru bezalkoholiskos. Pati to nemanīdama. Vēl es no rītiem dzēru tēju, pēc tam priek�pusdienā vīnu, bet vakaros sēdēju pie televizora kopā ar vīru, līdzi paņēmusi ūdeni vai tēju, bet ik pa brīdim, aizbildinādamās ar kādu mazticamu iemeslu, devos uz virtuvi un tur zag�us izņēmu no paslēptuves sīvo.

Ta�u es joprojām paturēju prātā savu nodevīgo elpu un visās istabās biju nolikusi kārbiņas ar piparmētru pastilām. Tā tas gāja visu rudeni.

Pienāca ziema. Manu laiku un domas aizņēma gatavo�anās Ziemassvētkiem. Ziemassvētku vakarā un svētku dienās mums bija ciemiņi.

Viņi un mans vīrs maltītes laikā dzēra alkoholu, es sēdēju pie ūdens un sulas.

Līdzko radās izdevība nozust virtuvē, es aizvēru durvis, izvilku no paslēptuves pudeli, pielēju glāzi pilnu un izdzēru. Lielākoties vīnu, arvien bie�āk degvīnu.

To darot, man vienmēr bija bail, ka mani pieķers.

Vienmēr bail, ka pēk�ņi atvērsies durvis un kāds mani ieraudzīs.

Vienmēr bail, ka laikus nepagū�u nobēdzināt pudeli aiz kastroļiem.

Tai laikā mūs bie�i ielūdza ciemos. Un arī te es biju izstrādājusi jaunu metodi. Kad sapratu, ka vairs nekur nevarē�u dzert alkoholu tā, lai nevajadzētu atzīties vīram, man radās ideja pastāvīgi nēsāt līdzi vīnu mazā pudelītē.

Bija iestājies jauns attīstības posms. Klāt bija �bla�ķes� laiks.

Tas radīja man izdevību, ciemojoties vai uzturoties ārpus mājas, īsi nozust tualetē un, citu nemanītai, dzert. Piparmētru ledenes man vienmēr bija līdzi. Manas somiņas saturs drīz mainījās. Agrāk tajā bija mutautiņi, dro�ības adata, fotogrāfijas un kosmētika, bet tagad par maniem pastāvīgajiem pavadoņiem kļuva bla�ķe, ledenes un �alle, kurā ietīt aizdomīgo priek�metu.

Februāris. Tagad apslēpt manu stāvokli kļuva aizvien grūtāk. Tomēr es nekad nebiju tik piedzērusies, ka alkohola ietekme būtu manāma.

Vēl arī tolaik es centos ikreiz dzert tikai tik daudz, lai mans stāvoklis nekristu acīs.

Ta�u organisms reaģēja uz pastāvīgo indē�anu. Es atkal jutu tikpat lielu nogurumu kā pirms pirmā dzer�anas pārtraukuma. Vakaros vairs tikai reti spēju palikt nomodā pēc pulksten deviņiem.

Lielākoties es iemigu pie televizora. Pamazām to ievēroja mans vīrs.

�Kas ar tevi notiek?� viņ� jautāja atkal un atkal, arvien bie�āk.

�Ak, itin nekas. Patlaban man vienkār�i ir tik daudz darba, varbūt esmu saaukstējusies, varbūt organismā atkal trūkst dzelzs!� Tādi un līdzīgi bija mani nepārliecino�ie paskaidrojumi par to, kāpēc esmu tā mainījusies.

�Lūdzu, aizej ta�u pie ārsta, lai tev uztaisa asins analīzi,� viņ� aizvien bie�āk mudināja. To es, dabīgi, nevarēju nekādā ziņā! Jo tūdaļ kļūtu skaidrs mana noguruma iemesls!

�Pēdējā laikā tev viss aizmirstas!�

Arī �o piezīmi aizvien bie�āk izteica mans vīrs, bērni un citi radinieki.

�Tur vainīgs stress! Man vienkār�i ir par daudz darāmā! Jāatceras visi darbi un pasākumi, kas attiecas uz mani, tevi, bērniem!�

Manas atbildes uz �iem novērojumiem kļuva arvien agresīvākas.

Arvien bie�āk es uzsāku strīdus.

To, ka pie visa vainīgs mans slepenais alkohola patēriņ�, es negribēju un nedrīkstēju apzināties.

Pamazām es atsāku priek�pusdienās regulāri atgulties un nosnausties. Jo gribēju vakaros ilgāk palikt nomodā. Vīrs nekādā gadījumā nedrīkstēja nojaust, ka es atkal dzeru.

Apburtais loks pakāpeniski sa�aurinājās, lai beidzot noslēgtos.

Tā kā priek�pusdienās es gulēju, darbs palika nedarīts. Tāpēc tas bija jāpaveic pēcpusdienā, un mazāk laika atlika bērniem.

Mājsaimniecība pamazām pārvērtās haosā.

Valdīja nekārtība, netīrā veļa krājās kaudzēs, atrast izgludinātu kreklu palīdzēja tikai laimīgs gadījums.

Es vairs netiku galā ar savu darba plānu. Ilgsto�i tas, protams, nevarēja palikt nepamanīts.

Un tā nu notika tas, kam neizbēgami bija jānotiek.

Kādu vakaru es atkal biju iemigusi uz dīvāna. Pēk�ņi mani aiz rokas purināja vīrs.

Miegaina un alkohola apdullināta, es pieslējos sēdus.

�Un tālāk?� jautāja mans vīrs.

Vēl nekad, kop� viņu pazīstu, viņa balsī es nebiju dzirdējusi tik ledainu saltumu.

Man līdzās uz galda stāvēja iesāktā viskija pudele, ko biju slēpusi virtuvē.

�Vai tu vēl arvien apgalvosi, ka vairs nedzer?�

Man asinis sastinga dzīslās. Es blenzu uz pudeli. Pār vaigiem man ritēja asaras.

�Vai tev vēl nepietiek? Vai tu gribi mūs iznīcināt? Vai tu tie�ām domāji, ka es neredzu, kā tu kļūsti gurdenāka ar katru dienu, kā mainies arvien vairāk?�

Pār mani bira pārmetums pēc pārmetuma.

Jā, jā, jā, es domāju. Tev ir taisnība, tev ir pilnīga taisnība!

�Jā, es atkal dzeru!� es iekliedzos.

�Es nesaprotu, kāpēc, es tie�ām nesaprotu, kāpēc esmu atsākusi dzert!�

�Tev ir pamats mani ienīst, atgrūst, nicināt!�

�Es neesmu jūsu vērta, es neesmu ģimenes vērta!�

�Par to es ienīstu pati sevi, vairāk par visu es no�ēloju to, ka esmu atsākusi dzert!�

No manis izlauzās viss. Es kliedzu, plosījos, lūdzos, lai viņ� man piedod. Diedelēju, lai viņ� to aizmirst. Apsolīju nekad, nekad, nekad vairs nedzert.

Es zvērēju, ka nepieskar�os alkoholam, ka darī�u visu, lai vairs nekad neliktu viņam vilties.

Es drebēju pie visām miesām, rokas trīcēja, sviedri straumēm tecēja pār muguru.

Viņ� man piedeva. Viņ� man noticēja. Vēlreiz noticēja maniem solījumiem, manam zvērestam. Mierināja mani, apskāva.

�Gan viss būs labi. Tev tikai jāiztur. Jātic pa�ai sev. Jāuzticas sev!�

Veselu garu nakti mēs runājām, cietām, devām viens otram cerības. Tagad viss atkal būs labi. Es pati tam ticēju.

Zvērēju sev: viss! Nekad vairs! Nekad!

Mēs kopīgi izsviedām pudeli ārā.

�Nē,� es atbildēju uz vīra jautājumu, �vairāk pudeļu es neesmu noslēpusi. Tie�ām ne!�

Pārējās pudeles es viņam nerādīju. Negribēju sāpināt viņu vēl vairāk. Spīdzināt sevi vēl briesmīgāk. Pietika jau tāpat. Atliku likām. Gandrīz vairāk, nekā mēs abi spējām panest.

Es apsolīju un ticēju, ka nekad vairs nedzer�u. Vairs nekad negribēju sagādāt viņam tādu vil�anos. Nekad negribēju redzēt �īs bailes un izmisumu, �īs bēdas viņa acīs. Nekad vairs... Tā man sakas moko�a nakts, pilna ar murgiem. Nakts, kas veda uz moko�u nākotni.

Nākamajā rītā es pamostos. Ķermenis ir trauksmes pilns, rokas trīc.

�Tas no uztraukuma,� es sevi mierinu. Vēlreiz atsaucu atmiņā vakardienas notikumu un atkal apzvēru sev, ka vairs nepieskar�os alkoholam.

Pagatavoju brokastis, sāku mājassoli. Mana trauksme aug. Ķermenis iek�ēji dreb. Rokas trīc stiprāk.

Vēl arvien es atvairu domu par to, ka atkal esmu atkarīga.

Nē, es vienkār�i nedzer�u. Esmu apsolījusi! Viņam un sev!

Tieksme pēc alkohola pastiprinās arvien vairāk. Mana trauksme aug. Vairs nespēju noturēt kafijas tasi. Tā izslīd no trīco�ajām rokām, nokrīt uz grīdas un saplīst tūksto� lauskās.

Kas notiek? Kas ar mani notiek? Man ta�u jātiek galā. Glu�i vienkār�i � tikai nevajag vairs dzert. Es ta�u neesmu atkarīga!

Vai varbūt tomēr? Manī mostas bailes. Tas nevar būt! Tiem tur, slimnīcā, ta�u nebūs bijusi taisnība! Es neesmu alkoholiķe! Citādi nebūtu izdevies kontrolēt dzer�anu. Tas nemaz nebūtu bijis iespējams.

Vai varbūt tomēr? Trauksme aug. Viss augums dreb, saraujas kā krampjos. Kas ar mani notiek? Man kļūst slikti. Rīkli sagrābj spazmas. Man jāvemj. Tas var būt vienīgi no vakarējā uztraukuma!

Miesa un gars visiem spēkiem pretojas atziņai, kas trāpa man kā trieciens.

�Jā gan, tu atkal esi atkarīga! Paskaties ta�u uz sevi, uz �o trīci, uz savu ķermeni, kas lokās cie�anās. Tam ir jācie�, jo atkarība prasa degvielu.

Tu esi atkarīga! Atkarīga! Atkarīga!� balss manī kliedz.

Galva man dun. Es nespēju pretoties. Atkarība ir uzvarējusi. Alkohols prasa savu tiesu.

Trīcēdama, drebēdama es nokāpju pa kāpnēm vīna pagrabā. Paņemu pudeli, trīco�ām rokām atkorķēju to. Pielieku pie lūpām un dzeru, dzeru.

�Vai izturēji?�

Vīra jautājumu vakarā es esmu gaidījusi. Tam neizbēgami bija jāatskan.

Ko lai es viņam saku, es sev visu dienu jautāju. Nevaru ta�u teikt, ka atkal esmu fiziski atkarīga. Ka trīcēju tik briesmīgi, līdz vairs nespēju izturēt.

Ka esmu dzērusi, jo man likās � citādi ķermenis eksplodēs.

Nē, neko es viņam neteik�u. Man jāvar atkal pielikt alkoholam punktu. Man jāvar. Vienai pa�ai. Nevienam ta�u nevaru stāstīt, ka atkal dzeru. Man jāvar, jāvar!

�Nē,� vakarā es viņam atbildu. �Nē, es neesmu dzērusi, es tev zvēru. Lūdzu, tici man, visu dienu es neesmu dzērusi ne piles!�

Ieskatos viņam acīs. Redzu viņa �aubas.

�Lūdzu, uzticies ta�u man!�

Nē, viņ� neuzticas. Un nemaz nevarētu uzticēties. Vai tad es jau nez cik rei�u nebiju solījusi, ka nedzer�u? Un tagad?

Rīt noteikti būs vieglāk. Es guļu gultā un mēģinu sevi iedro�ināt. Rīt tu beigsi dzert. �odien vēl iedarbojās iepriek�ējā vakara saruna. Bet rīt...

Beidzot es iemiegu.

Man acīs dzeļ saule. Apdullusi es pieceļos.

��odien tu to paveiksi,� es sev atkārtoju. Esmu lepna par savu apņem�anos. Jūtos labāk nekā iepriek�ējā dienā.

Vissvarīgākais � ir mazinājies spiediens galvā.

Gandrīz vai priecīga es gatavoju brokastis. Ta�u, jau uzkopjot māju, jūtu, kā pastiprinās tieksme pēc alkohola. Aug trauksme. Trīc rokas. Es vairs nespēju sarēķināt izdevumus par pirkumiem. Rokraksts ir nesalasāms.

Man vairs neizdodas mierīgi noturēt pirkstos pildspalvu. Acu priek�ā saplūst burti un cipari.

�Tas ta�u nevar būt,� es domāju. �Tā nevar būt patiesība! Tik īsā laikā es ta�u nevaru būt kļuvusi tik atkarīga!�

Tomēr tā bija patiesība. Viss notika nemanāmi, tāpat kā pirms pirmās abstinences. Tikai straujāk, daudz straujāk.

�Ir jābūt kādai izejai. Man jāvar,� es domāju. �Man jāatbrīvojas no �ī nolādētā alkohola, un ātri.�

Neskaidri apzinājos, ka citādi mans ceļ� atkal vedīs uz slimnīcu.

Tā pati spēlīte, kas iepriek�ējā dienā.

Trauksme aug, rokas trīc stiprāk. Plūst sviedri. Man kļūst slikti.

Es �igli nokāpju pagrabā. Paņemu pudeli, atkorķēju, dzeru, ātri, neapvaldīti, kāri.

Ķermenis pamazām kļūst mierīgāks.

�Labi,� es domāju, �tad neatliek nekas cits kā samazināt dienas devu, pakāpeniski samazināt izdzertā daudzumu.�

Stingri apņemos nākamo glāzi vīna izdzert tikai pēc piecām stundām. Pirms tam � neko, nevienu lāsi.

Es izturu.

Vienu stundu, divas, trīs.

Sākas trīce. Tikmēr no skolas ir pārnāku�i bērni.

Nē, viņi neko nedrīkst pamanīt!

Viņi tūdaļ izstāstītu visu tēvam. Tātad � a�i! Es pieleju vīna glāzi. Izdzeru straujiem, steidzīgiem malkiem.

Ķermenis atkal kļūst mierīgāks.

Drīz mājās pārnāks vīrs. Tad es nedrīkstē�u trīcēt. Tāpēc lēnām izdzeru pudeli tuk�u. Viņ� neko nedrīkst manīt.

Viņ� ta�u nedrīkst manīt, ka es vairs tik vienkār�i nespēju atmest dzer�anu.

Nu es jūtos lieliski. Garastāvoklis spo�s. Darbu es paveicu bez aizķer�anās.

Vakars aizrit mierīgi.

Tomēr vīra �aubas man nepaliek apslēptas.

Viņ� jautājo�i raugās manī, tomēr neizsaka savas bailes vārdos. Par to es jūtos pateicīga. Viņ� man aiztaupa melus.

Man jārīkojas citādi, es domāju, posdamās gulētie�anai.

Man jāmaina dzer�anas ieradumi.

Un bija sperts vēl viens solis manā alkohola karjerā.

Pirmo reizi es biju dzērusi tāpēc, ka biju spiesta to darīt, tāpēc, ka mani piespieda atkarība un pa�as organisms.

Ne vairs tāpēc, ka man gar�oja vīns, nē, bet gan tāpēc, ka es vairs nespēju valdīt pār savu miesu un garu.

Es biju kļuvusi par �līmeņa dzērāju�.

Kop� tā brī�a es vairs nespēju rīkoties citādi. Man bija jāiedzer tik daudz alkohola, lai asinīs tas sasniegtu noteiktu līmeni, lai mitētos roku trīce, trauksme un svī�anas lēkmes. Lai miesai un garam pietiktu spēka funkcionēt normāli.

Atkarība svinēja galīgo uzvaru.

Pienāca nākamais rīts. Visu dienu es centos dzert pēc iespējas maz un tikai tik daudz, cik nepiecie�ams.

Ikreiz tikai tad, kad pamanīju, ka sāku trīcēt. Vienīgi kādu stundu pirms vīra pārnāk�anas es izdzēru lielāku daudzumu, lai vakariņu laikā rokas būtu mierīgas, lai neviens nepamanītu manu trauksmi.

Tā es mocījos dienu pēc dienas, nedēju pēc nedēļas.

Tomēr dzeramā daudzums atkal auga, neatturami, nemanāmi, neatvairāmi.

Organisms prasīja arvien vairāk, arvien vairāk.

�Es beig�u dzert,� es katru dienu sev nozvērējos.

�Es spē�u. Gan es spē�u,� es sevi dro�ināju atkal un atkal.

Mans vīrs pateica, ka drīz brauks uz ārzemēm darba darī�anās.

�Tad es izbeig�u,� es nodomāju. �Jo tad būs vienalga, vai es trīcu vai ne, viņ� to neredzēs! Tas būs vislabākais brīdis, tad man noteikti izdosies!�

Turpinājās ikdiena.

Bija sākusies gatavo�anās mana bērna iesvētībām, un drīz es tai veltīju visu savu laiku.

Nu man atkal bija pamatots iemesls vakaros justies godīgi noguru�ai.

Par to, ka priek�pusdienā es lielākoties divas stundas nosnau�os, es, protams, nevienam nestāstīju.

Slēpu arī to, ka tagad atkal dzeru tikpat daudz kā pirms dramatiskā vakara.

Pa dienu es atkal dzēru vīnu, da�reiz, galvenokārt nedēļas nogalēs, arī stipros dzērienus, slepeni, aiz slēgtām durvīm.

Vīrs bija ļoti aizņemts darbā. Varbūt tāpēc neievēroja manu pastāvīgo nogurumu. Bet varbūt jau bija pie tā pieradis.

Tapat kā pie manām pakāpeniskajām pārvērtībām.

Es vairs nebiju tā miermīlīgā, līdzsvarotā, līksmā sieviete, ko viņ� reiz pazinis. Skaidrības brī�os es pati manīju savu pārvērtību. Es biju kļuvusi tramīga, ķildīga, jūtīga un noslēgta.

�Man tik ļoti gribētos atkal redzēt tevi smejamies,� viņ� nereti man teica. Par atbildi es tikai pasmaidīju.

Bet varbūt viņ� negribēja pamanīt, apzināties �o pārvērtību. Varbūt baidījās jautāt, vai esmu atsākusi dzert. Varbūt baidījās, ka atbildē�u: �Jā!�

Veselas divas dienas esmu �akli strādājusi, rāvusies melnās miesās, iepirkusies, uzkopusi māju, gatavojusi ēdienus lielajiem svētkiem.

�odien tā ir klāt, lielā diena, mana bērna iesvētības.

Zvana modinātājs. Pulkstenis ir se�i. Ģimene vēl guļ. Es pieceļos. Man sametas melns gar acīm. Uzmācas nelabums. Rokas trīc, sviedri plūst straumēm.

�Nē,� es domāju, �tas ta�u nav iespējams! Tikai ne �odien, tikai ne �odien!

Kungs Dievs, Kungs Dievs, ja tu esi, palīdzi man!

Vienīgi �odien! Lūdzu, lūdzu, ļauj man izturēt �o dienu!

Ne jau manis dēļ, bet mana bērna dēļ! Lūdzu, lūdzu!�

Ar mokām nokāpju pa kāpnēm. Es salstu un drebu.

�Tur vainīgs tikai aukstums un pagurums, un...�

Tūksto� iemeslu es atrodu, lai attaisnotu savu stāvokli.

Es ta�u nespēju sev atzīties, ka mans ķermenis kliedz.

Ka tas alkst pēc alkohola, ka ikviena mana ķermeņa �ķiedriņa tvīkst pēc alkohola.

Nu vairs nelīdz nekas. Es iegā�u dego�ajā rīklē �etrkār�u viskiju. Tas iedarbojas. Man strauji kļūst labāk.

Vai tomēr ir kāds dievs?

Vienalga! Tas ir palīdzējis. Es paveicu pēdējos sagatavo�anas darbus. Lieku galdā brokastis. Pirms pamodinu savus mīļos, izdzeru vēl pusglāzi viskija.

Kā teica mana vecmāmiņa? �Daudz palīdz daudz!�

Tagad man ir labi. Esmu priecīga, atvieglota.

Ar prieku gaidu �o dienu, sava bērna svētkus.

Vēl a�i pārbaudu savas paslēptuves.

Virtuvē aiz cepamās plāts stāv atkorķēta vīna pudele, otrajā stāvā, viena bērna drēbju skapī, starp vējjakām un d�emperiem, pagraba mazgātavā, netīrajā veļā, visur ir uzpildīti mani krājumi.

Neviens nedrīkst neko manīt, �odien jau nu pavisam ne!

Tagad varu modināt ģimeni.

Tagad nekas vairs nevar notikt. Neviens neievēros, ja namamāte uz da�ām minūtēm nozudīs virtuvē, bērnistabā vai veļas mazgātavā.

Lielā diena, es esmu tev gatava!

Diena aizritēja, apmeklējot baznīcu, sagaidot viesus, gatavojot ēdienus, pasniedzot maltīti, tērzējot, atkal baznīca, atkal tērzē�ana.

Dzerts tika daudz. Alus, vīns un zekts plūda straumēm.

�Kāpēc tu nedzer?� man jautāja atkal un atkal.

�Tu joko? Man ta�u jārūpējas par visu, lai jums būtu patīkami. Tam man vajag skaidru galvu,� es atbildēju.

Neviens neievēroja manu nozu�anu, ikreiz tikai uz pāris minūtēm. Neviens neredzēja, ka es aizgāju uz virtuvi, uz bērnistabu, uz veļas mazgātavu. �igli aizslēdzu durvis, izvilku pudeli, kāri iedzēru da�us malkus, īsi atvilku elpu, vēlreiz pacēlu pudeli un dzēru, ātri, kāri, daudz, līdz mans ķermenis atkal bija pilnīgi mierīgs.

�Tās nu gan bija skaistas svinības, lieliskas, bija tik jautri,� promejot teica mūsu viesi.

�Paldies, Kungs Dievs,� es sacīju, �paldies, ka esmu izturējusi �o dienu!�

Pienāca vasara. Es biju iemācījusies apieties ar savu atkarību.

Man bija kļuvis skaidrs, ka no alkohola varu tikt vaļā vienīgi ar pilnīgu bezkompromisa atturē�anos.

Tam bija jānotiek rudenī. Tad, kā es zināju, manam vīram bija uz kādu laiku jābrauc uz Angliju. Un tad es uzdro�inā�os atteikties no alkohola.

Biju arī stingri apņēmusies pēc �īs reizes tie�ām vairs nedzert. Bet līdz tam laikam vēl vajadzēja nodzīvot � cik nu labi iespējams.

Nolēmu ikreiz dzert tikai tik daudz, lai mans alkohola patēriņ� nevienam nekristu acīs.

Tiesa, es ik pa brīdim jutu sava partnera aizdomas, redzēju viņa pētīgos skatienus, manīju, ka viņa uzticē�anās ir sagrauta. Tomēr man ikreiz izdevās viņu nomierināt. Vienmēr gatavībā bija kādi aizbildinājumi, kas paglāba mani no �aubīgām situācijām.

Alkoholiķi ir melo�anas meistari!

Un man vienmēr izdevās nobēdzināt pudeles tā, lai citi tās nejau�i neatrod. Vēl arī izdevās alla� dzert tik slepeni, ka neviens mani neredzēja.

Man bija kļuvis par paradumu pēc pamo�anās izdzert ūdens glāzi, līdz pusei pilnu ar degvīnu.

Tas novērsa trauksmi, kas mani sagrāba rītos, un roku trīcē�anu. Pēc tam es lielākoties jutos tik labi, ka spēju apdarīt mājas darbus.

Priek�pusdienā un pēcpusdienā es dzēru vīnu, tas man vēl gar�oja. Centos dzert tikai tik daudz, cik bija nepiecie�ams organismam, lai nekļūtu jūtami abstinences simptomi.

Nedzert tik daudz, lai izdzertā alkohola daudzumu izpaustu mana valoda vai kustības.

Vakaros, kad tuvumā bija vīrs un bērni, es ar kaut kādiem aizbildinājumiem steidzos pie saviem slepenajiem krājumiem, lai saņemtu devu, kas vajadzīga naktij bez alkohola.

Ja ilgāku laiku pavadījām ceļā, es somiņā vienmēr ņēmu līdzi mazu viskija pudelīti, tāpēc biju apgādāta katrā laikā, visu diennakti.

Tad pienāca atvaļinājums. Bērni bija aizvesti pie radiem.

Mēs ar vīru bijām nolēmu�i da�as dienas pavadīt Elzasā, bet atceļā iegriezties pēc bērniem, lai vestu viņus mājās.

Līdz ar to sākās problēma. Ja dienu un nakti bū�u kopā ar vīru, viņ� ta�u atklās, ka es atkal dzeru!

Tātad nebūs iespējas vienai iegādāties papildinājumu vai kaut kur aiziet, lai iedzertu alkoholu. Tas nozīmēja, ka alkohols man jāņem līdzi.

Bet kā?

Par vīnu, protams, nevarēja būt ne runas, jo kur lai es paslēptu daudzās pudeles (krājumu �etrām dienām!)?

Nu jā, es nodomāju. Ja paņemtu līdzi vienu lielu pudeli viskija, vajadzētu ta�u pietikt. Un kaut kur noteikti radīsies izdevība ikreiz uzpildīt mazo pudelīti, kas glabājas somiņā.

Nopirku litra pudeli ar lētu viskiju un paslēpu to mazā koferītī, kurā grasījos likt tikai savas mantas.

Vienīgi ar lielām pūlēm un ar tūksto�iem aizbildinājumu man izdevās pārliecināt vīru par to, ka ņemt līdzi divus koferus ir labāk nekā vienu.

Vienu mazu koferi viņam, vienu man.

Un tas man izdevās, neradot vīrā aizdomas!

Nu mēs varējām braukt. Es vēl iedzēru krietnu viskija devu no savas virtuves paslēptuves, biju arī uzpildījusi �bla�ķi� un nobāzusi to dziļi rokassomiņā. Mēs devāmies ceļā.

Tas bija brīni�ķīgs brauciens. Laika apstākļi mūs lutināja. Oma mums bija lieliska. Es nejutu ne trauksmi, ne �ķebīgumu kuņģī. Rokas bija rāmas. Es baudīju �o pārmaiņu.

Ceļā palūdzu, lai vīrs pietur ma�īnu kādā atpūtas vietā.

Tualetē iedzēru pamatīgu malku no mazās pudeles. Mēģināju ieklausīties sevī.

�Nē,� es domāju, �patiesībā �obrīd tev alkoholu nemaz nevajadzēja. Varbūt arī brauciena laikā tev alkoholu nevajadzēs daudz un bie�i, un tad jau viss būs labi, viņ� neko nepamanīs!�

Un es nolēmu tie�ām dzert tikai tad, ja sajutī�u kādu pārmaiņu, piemēram, trīci vai trauksmi.

Mūsu ceļ� veda uz Strasbūru.

Mēs aplūkojām burvīgo vecpilsētu. Tas bija kā sapni. Tik labi es jau sen nebiju jutusies.

Mēs devāmies uz jauku restorānu ieturēt maltīti.

�Vai tev netraucēs tas, ja es dzer�u vīnu?� jautāja mans vīrs.

�Nē,� es atbildēju, �nekādā ziņā!�

Galdā tika celts ļoti gards elzasie�u ēdiens. Pēc maltītes aizgāju uz tualeti. Patiesībā nemaz negribēju dzert. Jutos tik labi, ka organisms nebija prasījis neko.

Ta�u man bija bail. Bail, ka atsāksies trīce, ka to pamanīs vīrs.

Un es gribēju darīt visu, lai novērstu to tie�i tagad.

Mēs vēl apskatījām katedrāli un muzeju un tad meklējām naktsmītni. Tai vakarā mēs bijām ļoti laimīgi.

Mans vīrs dro�i vien tāpēc, ka bija izklīdinātas viņa �aubas par to, vai tikai es atkal nedzeru. Un es � tāpēc, ka man nebija radusies vajadzība pat ne pēc mazas alkohola pudelītes.

Nākamajā rītā es pamodos. Tik atpūtusies, tik spirgta es jau sen vairs nebiju jutusies, lai gan iepriek�ējā dienā biju izdzērusi pavisam maz alkohola. Vai mana atkarība bijusi tikai iedomāta? Vai galu galā �o joku tomēr izspēlēju�i nervi? Pat rokas man netrīcēja.

Tomēr es palūdzu, lai vīrs aiziet uz telefona būdiņu ārā uz ielas, piezvana mūsu bērniem un apvaicājas, kā viņiem klājas.

�Labi, aizie�u,� viņ� piekrita. �Driz bū�u atpakaļ.�

Es tie�ām gribēju uzzināt, kā klājas bērniem. Tomēr svarīgāk bija tas, ka tagad es netraucēti varēju uzpildīt savu mazo pudelīti.

�Dro�s paliek dro�s,� es nodomāju, �ja nu atkal sākas trīce!�

Tikai �o baiļu dēļ es pieliku mazo pudelīti pie lūpām un izdzēru atlikumu.

Tad �igli izņēmu no kofera lielo pudeli un pielēju mazo pilnu.

Tā, tagad a�i paslēpt lielo pudeli starp d�emperiem, iebāzt kādā piedurknē, apsegt ar dvieļiem.

Pēc tam � mazo pudeli atpakaļ somiņā. �alli tai pāri.

Un nu vēl ātri sako�ļāt piparmētru ledeni un pla�i atvērt logus.

��odien man vairs nekas nevar notikt,� es sev teicu.

�Ko tad tu te dari? Vai tev nav auksti, ja logi vaļā? Bērniem klājas labi! Viņi sūta sirsnīgus sveicienus!�

Vīrs starodams raugās manī. �odien viņ� labi izskatās. Jau krietni atpūties. Bezrūpīgs! Roku rokā mēs dodamies lejup uz brokastu telpu. Ar kādu prieku es gaidu �o dienu!

Mēs braucām cauri visai Elzasai. Tas bija brīnumskaisti. Aplūkojām mazas pilsētiņas, staigājām pa vīna kalniem. Un kādā pilsētiņā ēdām pusdienas jaukā, mazā, omulīgā restorānā. Mans vīrs dzēra vīnu, es � ūdeni.

Jutu, ka lēnām manī atkal mostas trauksme.

�Es vēl a�i aizie�u uz tualeti,� es sacīju.

Ak, gandrīz būtu aizmirsusi paņemt līdzi somiņu!

Steig�us ieslēdzos un alkatīgi izdzēru pusi pudeles.

Mazliet nogaidīju, līdz sajutu alkohola ietekmi.

Un jau es kļuvu mierīgāka. Vēl ātri iemetu mutē ledeni, tad viss atkal bija kārtībā. Diena varēja turpināties.

Vakarā mēs apmetāmies jaukā, mazā viesnīciņā. Apkārt vīna kalni, aiz mūsu loga � rieto�ā saule. Tā bija skaista diena. Te pēk�ņi man piezagās bailes. Vai tikai viss izies labi? Ko es iesāk�u, ja beigsies dzeramais? � es sev jautāju.

�Es eju du�ā,� es saku, paņemu līdzi uz vannas istabu savu koferi un rokassomu un aizslēdzu durvis no iek�puses.

�Kam tev vannā vajadzīgs koferis?�

Vīra jautājumu es esmu gaidījusi.

�Tur man ir tīrās drēbes, bet somiņā � kosmētika,� es atbildu.

Vai viņ� notic? Es atgrie�u du�as krānu, lai trok�ņi nebūtu dzirdami ārpusē.

�igli es izdzeru mazo pudeli, atskrūvēju korķi lielajai, uzpildu mazo. Aizskrūvēt, paslēpt, ledene, gatavs. Nu es varu iet du�ā.

�Man tie�ām ļoti jābrīnās, ka tu ņēmi līdzi to koferi!�

Vīrs raugās manī ar lielām aizdomām.

�Ko tas nozīmē!� es viņam uz�ņācu. �Varbūt gribi pārbaudīt, vai koferi neesmu paslēpusi pudeli?�

�Nē, nē, ir jau labi! Atvaino! Bet ko lai dara, es par tevi baidos!�

Izlīgumam es apķeros viņam ap kaklu, noskūpstu viņu uz vaiga.

�Viss kārtībā,� es saku, �aizmirsīsim to!� Man noveļas kā akmens no sirds.

Kas būtu noticis, ja viņ� tie�ām būtu pārbaudījis? Par to es nemaz neuzdro�inājos domāt!

Nākamā bija mūsu pēdējā diena Elzasā. No rīta, tualetē, es steig�us izdzēru pusi pudeles, pirms gājām brokastīs.

Pēc tam mēs devāmies garā pastaigā pa apkārtni. Laiks bija jauks. Viss bija skaisti kā sapnī.

Dienvidū mēs iegriezāmies mazā restorāniņā.

Atkal tā pati spēle. Mans vīrs dzēra vīnu, es � ūdeni.

Es atkal aizgāju uz tualeti. Atkal izdzēru pudeli tuk�u. Mani pārņēma bailes.

�Dzeramā līdz mājām nepietiks! Kaut kur jānopērk rezerves pudele!�

Es prātoju un prātoju. Beidzot radās ideja.

�Zini ko,� es sacīju vīram, �aiziesim pie kāda vīndara un nopirksim pāris pudeļu vīna kā ciemkukuli radiem, tad nevajadzēs braukt mājās ar tuk�ām rokām!�

�Labi, tā arī darīsim,� vīrs piekrita.

Mēs aizgājām pie vīndara. Viņ� tūdaļ ieveda mūs vīna degustācijas telpā. Un mēs nepaguvām ne aci pamirk�ķināt, kad katrs turējām rokā glāzi vīna.

�Nogar�ojiet,� vīndaris mudināja, �tas mums ir vislabākais!�

�Es nelietoju alkoholu,� es teicu.

�Bet kāpēc tad ne?� viņ� jautāja. �Tas tak nāk par labu sirdij!�

�Nē, paldies, tie�ām ne!�

Mans vīrs nopirka kasti vīna un aiznesa to uz ma�īnu.

�Nāc,� viņ� aicināja, �braucam tālāk!�

�Pagaidi, es tūdaļ,� es uzsaucu un aizskrēju atpakaļ pie vīndara.

�Jūs sakāt, jums ir arī degvīns?� es jautāju.

�Jā,� viņ� pārsteigts atbildēja, �ķir�u degvīns.� �Labi, dodiet man vienu pudeli un labi iesaiņojiet, to es dāvinā�u vīram dzim�anas dienā,� es paskaidroju.

Viņ� iesaiņoja pudeli, vēl ietina to biezā avī�papīra kārtā un ielika plastikāta maisiņā.

�Tā, nu jūsu vīrs to neieraudzīs,� viņ� piebilda. �Paldies, uz redzē�anos!�

Es devos uz ma�īnu.

�Ko tu tur darīji?�

Vīra acīs jau atkal bija aizdomas.

�Kaut ko nopirku tavai dzim�anas dienai,� es atbildēju. Paldies Dievam, es domāju, rezerve ir sagādāta.

Nu vairs nekas nevar notikt.

Mēs agri gājām pie miera, noguru�i no lielās staigā�anas. Nākamajā rītā es pamodos trīcēdama, kaut arī biju gulējusi ilgi un labi. Ātri paķēru somiņu, ieslēdzos vannas istabā. Izņēmu pudeli un izdzēru to līdz pusei. Tad atgriezos guļamistabā, pamodināju viru un palūdzu, lai vēlreiz piezvana bērniem.

Viņ� nomazgājās, apģērbās un aizgāja pie telefona, kas atradās vestibilā.

Tikmēr es vēlreiz uzpildīju mazo pudeli. Lielā nu bija tuk�a.

�Kur lai to liek?� es prātoju. �Ja nu vīrs atrod!�

Paskatījos uz gultu.

�Tie�i tā,� es skaļi noteicu, �vienkār�i nolik�u zem gultas. Kad atnāks istabene, mēs jau sen būsim prom!�

Sacīts, darīts. Nu es jutos dro�āka. Rezerves pudele somiņā bija kārtīgi uzpildīta, no lielās pudeles biju tikusi vaļā. Un, ja mans vīrs atrastu ķir�u degvīnu, nekas briesmīgs nenotiktu, jo par to viņ� galu galā zināja.

Tātad � �igli ledeni, logus vaļā, gatavs.

Pie durvīm klauvēja.

�Vienu mirklīti!� es atsaucos.

Uz sliek�ņa stāvēja mans vīrs.

�Kāpēc tu esi aizslēgusi durvis?� viņ� jautāja.

�Negribu ta�u, lai ienāk kāds sve�s,� es atbildēju.

�Tev nu gan rodas ērmoti paradumi,� viņ� norūca.

Pēc brokastīm mēs devāmies atceļā.

�Labi, ka viņ� nepaskatījās pagultē,� mani pēk�ņi apsvilināja doma.

Par spīti visam, tas bija brīnumskaists ceļojums.

Mēs aizbraucām pie radiem, lai paņemtu līdzi bērnus. Tur mūs priecīgi sagaidīja, tēvoci un tanti jau pasen nebijām redzēju�i. Bērniem tur bija ļoti paticis, kā vienmēr.

�o dienu bijām nolēmu�i pavadīt tepat, pārnak�ņot un nākamajā dienā braukt mājās.

Tante parādīja mums ar vīru istabu, kur pārnak�ņot. Mēs aizvērām durvis un pārģērbāmies. Vīrs bija saposies pirmais.

�Vai tevi pagaidīt?� viņ� jautāja.

�Nē, nē, ej vien, es vēl atsvaidzinā�os,� es atbildēju.

Līdzko viņ� aizgāja, es aizstūmu durvīm priek�ā koferi, lai neviens nevarētu ienākt.

Tad izvilku no paslēptuves mazo pudeli un izdzēru to līdz pusei.

Tā, tuvākajām stundām pietiks.

Pēcpusdienā mēs visi devāmies pastaigā. Mums bija daudz stāstāmā. Laiks aizskrēja vēja spārniem.

�Kā iet ar alkoholu?� tēvocis jautāja. Viņ� ir viens no nedaudzajiem, kas zina par manu slimību.

�Paldies, paldies, labi, kā gan citādi, man vairs nav nekādu problēmu,� es stomījos, juzdama, ka nosarkstu.

�Nu, tad jau lieliski! Speciāli tev esmu iegādājies pudeli bezalkoholiskā vīna. Tas nemaz nebija tik viegli,� viņ� lepni noteica.

Pēc vakariņām nokāpu lejasstāvā un aizgāju uz mūsu guļamistabu.

�Uzvilk�u kādas ērtākas drēbes,� es sacīju.

Aizslēdzu durvis un atkārtoju ienīsto spēli: mazo pudeli pie lūpām un izdzert tuk�u.

Nu tas brīdis bija klāt. Mans krājums bija izbeidzies, vajadzēja atkorķēt skaisto ķir�u degvīna pudeli. Bet kā?

Nelaime, kā zināms, veicina izgudro�anas spējas!

No rakstāmgalda paņēmu papīrnazi un iespiedu korķi iek�ā pudelē.

Atskanēja: �Pauk�!� � un degvīns ap�ļakstīja grīdas paklāju.

Es izdzirdu soļus. Man apstājās sirds.

�Tūdaļ nāk�u!� es uzsaucu.

�Vai tevi pagaidīt, tante?� atskanēja manas mazās māsīcas balss.

�Nē, nē, ej vien, es jau nāku!�

Rokas no uztraukuma trīc. Es ātri pieleju mazo pudeli, aizkorķēju lielo un abas paslēpju.

Vēl tikai ledeni, logus pla�i vaļā.

Ak Dievs, cerams, neviens nesaodīs degvīnu, es domāju.

�Vēl tikai nomazgā�u rokas, Simone!� es uzsaucu. �Tagad nāc, paspēlēsimies!�

Mazā bija sajūsmā.

Kad vēlāk kāpām aug�stāvā, kāpnēs stāvēja mans vīrs.

�Kur tu tik ilgi biji?� viņ� ar aizdomām jautāja.

�Spēlējos ar Simoni,� es atbildēju.

Aug�ā mani jau gaidīja. Uz galda stāvēja divas pudeles vīna. Viena pārējiem, otra man (bez alkohola).

Es nogar�oju mazu malciņu.

�Mm, gar�o glu�i labi, gandrīz kā īstais!�

Tēvocis staro.

�Es jau arī tālu braucu, lai to sameklētu,� viņ� saka.

Vakara gaitā es izdzēru visu pudeli. Pa glāzei vien pieradu pie �īs gar�as.

Protams, nepastāv pilnīgi bezalkoholisks vīns. Arī tas vienmēr satur nedaudz alkohola. �odien es to zinu, bet toreiz nezināju. Ta�u � ko gan tas būtu mainījis?

Nākamajā rītā es iedzēru, lai nodro�inātu organismam alkohola devu, uzpildīju �rokassomas pudeli�, un mēs visi paēdām brokastis. Tad mēs kopā ar bērniem braucām mājup.

Mājās visi ģimenes locekļi paguru�i devās katrs uz savu istabu.

Es iegāju virtuvē, aizvēru durvis, metos pie savas paslēptuves.

Izvilku vīna pudeli, pielēju pilnu ūdens glāzi, lēni un tīksmīgi to izdzēru. Tolaik vīns man vēl gar�oja.

�Un rit es nopirk�u jaunu ķir�u degvīna pudeli, ko uzdāvināt vīram dzim�anas dienā,� es apņēmos.

�Tad uz redzē�anos, un laimīgu ceļu!�

Es sirsnīgi pavadu vīru.

�Uz redzē�anos, un lai tev labi klājas,� viņ� saka. �Vai varu uz tevi paļauties?� viņ� tramīgi jautā.

�Jā, jā, es tev apsolu!�

Viņ� aizbrauc. Uz astoņām dienām, uz Angliju. Te nu tā ir! Mana izdevība, ko tik sen esmu gaidījusi.

Tagad es pielik�u punktu. Un, ja rīt trīcēs rokas, tad tas nekas. Gan jau pratī�u paslēpt to no bērniem.

No rīta vēl pēdējo reizi biju izdzērusi pusglāzi viskija. Un tagad � punkts.

Pēdējās nedēļās es atkal biju dzērusi vismaz tikpat daudz, cik pirms mūsu īsā atvaļinājuma. Iespējams, pat vairāk!

Priek�pusdienās es atkal gulēju. Māja bija atstāta novārtā. Viss kā agrāk.

Neviens gan neko nemanīja. Vismaz man par to nekas nav zināms.

Bet tagad viss mainīsies. Viss atkal būs labi!

Priek�pusdienā, kad bērni ir skolā, es braucu uz pilsētu. Uzmanība jāpievēr� kam citam, tad noteikti izdosies pavisam viegli. Glu�i vienkār�i nedzer�u vairs ne lāses alkohola.

Es atrodu glītu svīteri, tas labi piestāv pie manām zaļajām acīm.

Lepna es braucu mājās.

Staigāju no istabas istabā, no paslēptuves pie paslēptuves un velku ārā visas iesāktās vīna un degvīna pudeles.

Aiznesu tās uz virtuvi, atkorķēju.

Mani sagrābj tieksme.

�Vēl vienu glāzi, tikai vienu, vismaz mazītiņu malciņu,� balss mani diedelē.

�Nē,� es skaļi saku. �Nekad vairs, ne piles!�

Izleju pudeļu saturu izlietnē. Pudeles izmetu atkritumos.

Cauri, cauri un punkts!

Es gatavoju pusdienas bērniem un sev. Vēl arvien jūtos labi. Pienāk pēcpusdiena. Mani pārņem viegls nemiers. Rokas kļūst nedro�as.

�Tas nekas,� es sevi mierinu. �Tas pāries!�

Bērni gatavo mājasdarbus. Es nepacietīgi atprasu vārdiņus, pārbaudu aritmētikas uzdevumus.

Pienāk vakars. Pasniedzu bērniem vakariņas.

Pati es vairs nespēju norit ne kumosa. Kuņģis dumpojas. Rokas trīc, slapjas no sviedriem.

�Mammu, kas tev kai�? Tu esi tik bāla,� saka mans bērns.

�Nezinu, �odien nejūtos diez cik labi, �ovakar dro�i vien agri ie�u gulēt!�

Es skatos televīziju, mēģinu lasīt.

Tas neizdodas, burti izplūst acu priek�ā.

Es staigāju no istabas istabā. Sāku trīcēt pie visām miesām.

�Nē,� es ik pa brīdim sev skaļi saku. �Nē, tu neiesi uz pagrabu. Tu neņemsi vīnu. Tev jāiztur. Jāiztur! Tādas izdevības vairs nebūs ilgi. Izturi! Rīt būs labāk, noteikti. Tikai mieru!�

Es runāju pati ar sevi. Klusu, tad skaļāk.

�Bērni, ejiet gulēt, izgulieties reiz kārtīgi, es arī drīz nāk�u,� es saku.

Viņi īdzīgi paklausa. Es negribu, lai viņi vēl ilgāk redz mani �ādu.

Es skraidu �urpu turpu pa dzīvojamo istabu kā lauva krātiņā.

Jā, krātiņ�, �ī atkarība ir mans krātiņ�. Sajūtu to tik skaidri kā vēl nekad!

Atkarība tur mani gūstā. Bet tagad pietiek. Tagad es gribu uzvarēt!

Tagad es gribu uzvarēt cīņā par savu miesu. Cīņā par savu garu. Man kļūst slikti. Es izvemjos. Izmirkusi sviedros, atguļos uz dīvāna. Rokas uz segas trīc. No aptiekas skapī�a izņemu miegazāles. Ielieku mutē divas tabletes. Mēģinu uzdzert virsū ūdeni. Rīkli sagrābj spazmas. Nē!

Ar mokām velkos aug�up pa kāpnēm, uz guļamistabu. Atguļos, mēģinu aizmigt. Trauksme aug � un aug arī bailes.

�Nekas ta�u nenotiks?� es sev jautāju.

�Cerams, nesāksies delīrijs. Jebko, tikai ne to!�

�Trīci es varu izturēt, arī vem�anu un svī�anu, bet, lūdzu, tikai ne delīriju. Tikai ne to!�

�Un, ja nu tomēr, ko tad? Bērni! Es ta�u esmu viena ar bērniem,� es domāju.

�Man jārīkojas citādi,� es skaļi saku.

�Atnesī�u no pagraba pudeli vīna un atkorķētu nolik�u pie gultas. Ja kļūs pārāk traki, varē�u iedzert.�

Es grīļodamās nokāpju pa kāpnēm, paņemu pudeli.

Es grīļodamās nokāpju pa kāpnēm, paņemu pudeli. Tad trīco�ām rokām mēģinu to atkorķēt.

�Bet es nedzer�u,� es sev saku. �Nedzer�u ne piles. Es noturē�os. Man jānoturas!�

Ar pūlēm, tverdamās pie margām, uzvelkos aug�up pa kāpnēm, atkal atguļos. Drud�aini drebuļi mētā mani �urpu turpu. Gulta ir slapja no sviedriem.

Palēnām sāk iedarboties miegazāles.

Es pamostos. Jūtos tik savādi. Acis ir aizvērtas, un tomēr es kaut ko redzu.

Kā filmā. Mazu bildī�u virknes. Manas smadzenes ir pilnīgā nomodā.

Es zinu, �odien ir otrdiena, mans vīrs ir Anglijā, bērni vēl guļ. Es esmu pārtraukusi lietot alkoholu.

Pagrie�u galvu un paskatos pulkstenī. Ir pustrīs. Jūtu, ka āda man mitra. Jūtu, ka rokas sīki dreb, raustās.

Acis man ir vaļā. Es skaļi izrunāju skaitļus:

�Viens, divi, trīs, �etri, pieci...�

Bet acis! Manu acu priek�ā rādās filma. Figūras, briesmoņi, dzīvnieki, cilvēki skraidelē manu acu priek�ā.

�Pietiek,� es kliedzu, �pietiek!�

Es ta�u neesmu jukusi! Es ta�u esmu pie pilnas apziņas. Tas ta�u nevar būt!

Es atveru acis, aizveru, atveru.

Filma turpinās, nemitējas.

Man ir bail, ārprātīgi bail. Man liekas, es zaudēju prātu. Vai varbūt jau esmu zaudējusi?

Mīļais Dievs, nepieļauj to! Es ta�u esmu viena ar bērniem! Tas nedrīkst notikt! Nepieļauj to!

�Mūsu Tēvs debesīs...�

Es lūdzos, es lādos, es mēģinu dziedāt. Es gribu tikt vaļā no saspringuma.

�Apstājies, filma! Apstājies!�

Es cen�os piecelties, atkrītu atpakaļ. Filma nemitējas!

Cilvēki, dzīvnieki, briesmoņi, viss jukjukām, situācijas, grimases, viss rit bezgalīgā virtenē.

Man jāiedzer, ātri, man vajag alkoholu!

Pudele! Trīcēdama paceļu to pie mutes, rīstos, izvemjos gultā. Man jāiedzer, jāiedzer, jāiedzer...

Sakopojusi pēdējās gribas paliekas, ar mokām iedzeru vīnu. Tālāk, tālāk, vēl, vēl! Es rīstos, noriju malku, rīstos, noriju malku.

Vēl aizvien �ī filma! Es aizveru acis, atveru. Filma turpinās.

�Kungs Dievs, atpestī mani, atpestī mani, lūdzu, lūdzu!�

Apkārt viss satumst.

Zvana modinātājs. Apdullusi es paskatos pulkstenī. Pusseptiņi.

Laiks celties. Atmiņā pēk�ņi ataust nakts notikumi. Kas tas bija? Delīrijs. Nu, protams, abstinences izraisīts delirium tremens.

�ēlīgais Dievs! Tātad es atkal esmu tik tālu!

Paceļu no grīdas pudeli. Tā apgāzusies. Izdzeru atlikumu. Rokas trīc. Tās ir baltas kā krīts.

Vismaz filma ir galā! Es atkal redzu skaidri. Man vēl ir slikti, es mirkstu sviedros, esmu pārgurusi līdz nāvei.

Lēnām pieslienos kājās, turēdamās pie gultas. Ar pūlēm uzvelku rītasvārkus. Jāiet uz pagrabu, vēlreiz jādod organismam alkohola deva, lai trīce mazinās vismaz tik daudz, ka spēju pagatavot bērniem brokastis.

Es velkos lejup, atkorķēju pudeli un dzeru, dzeru, dzeru...

Lēnām iztuk�oju pudeli līdz pusei. Rītasvārkos sē�u uz krēsla aukstajā pagrabā, ar pudeli rokā.

Es jūtu, kā paaugstinās alkohola līmenis asinīs, nomierinās nervi, noskaidrojas domas.

�Un tālāk?� es sev jautāju. �Kā būs tālāk?�

Man kļūst skaidrs, ka viena pati, bez ārsta palīdzības, es nevaru riskēt un vienā rāvienā atteikties no alkohola. Kur nu vēl �odien, pēc tādas nakts. �odien man jādod organismam tas, ko organisms prasa.

Varbūt rīt būs labāk, es rīko�os citādi, saudzīgāk. Samazinā�u izdzertā daudzumu, sistemātiski katru dienu dzer�u mazāk. Tad organisms noteikti labāk tiks galā ar abstinenci.

Atkal jūtos tik labi, ka spēju uzkāpt aug�ā, virtuvē, pagatavot brokastis, pamodināt bērnus.

Priek�pusdienā es eju iepirkties. Nopērku pienu, maizi, desu, miltus un, protams, viskiju. Jo man vajag koncentrētu alkoholu, uz kuru organisms reaģē ātrāk. Tā kā vakarnakt man vairs nedrīkst klāties.

�odien viss rit ļoti gausi, sagādā milzīgas pūles manam nomocītajam ķermenim.

Mājās es stāvu virtuvē: Skatiens aizmaldās līdz krucifiksam stūrī. Un tikai tagad notiku�ais ataust man apziņā visā savā mērogā.

�Kungs Dievs,� es kliedzu, �palīdzi ta�u man! Palīdzi man! Kāpēc tu liec man tā ciest? Es ta�u nevienam neko neesmu nodarījusi. Palīdzi, lai es varu atteikties no alkohola, es ta�u vairs negribu dzert! Nepamet mani tik vienu ar �īm bailēm un izmisumu! Ja tu patiesi esi, tad palīdzi man, lai es vismaz vienu dienu palieku skaidrā! Lai vismaz vienu vienīgu dienu man nav jādomā par alkoholu, lai vienreiz nav jādzer!�

Pie ārdurvīm zvana. Es �igli nomazgāju saraudāto seju, vēlreiz ilgi dzeru no viskija pudeles un tad atveru durvis. �Labdien, bērni!�

Tajā vakarā es pirmo reizi kop� ilgiem laikiem izdzēru tik daudz, ka vairs nejutu savu apdullumu, savas lēnās, nekontrolētās kustības, � es biju piedzērusies.

Jau agri devos pie miera, stingri apņēmusies, ka rīt dzer�u tik maz, cik vien iespējams, parīt � vēl mazāk.

Tas nebija viegli, jo organisms uzstājīgi prasīja pa-pilddevu, tomēr man izdevās triju dienu laikā krasi samazināt savu alkohola patēriņu no trim litriem līdz puslitram vīna.

Ta�u tovakar es atkal sajutu sevī �īs drausmīgās bailes, jutu, kā mani sagrābj svī�anas lēkmes, trīce un trauksme. Es mēģināju izturēt.

Galva man dunēja, smadzenēs dzēlās durstīgas sāpes.

Un atkal aizmiglojās skatiens, es visu saredzēju kā caur biezu miglu. Jutu, ka sāku grīļoties.

Bērnu balsis kļuva neskaidras.

�Ātri,� es nodomāju, �man ātri jāiedzer!�

Bailes no atkārtota delīrija kļuva milzīgas. Aizgāju uz virtuvi un izdzēru ūdens glāzi, līdz pusei pilnu ar degvīnu. Gaidot iedarbību, es apjēdzu un arvien skaidrāk apzinājos savu sakāvi.

Man gandrīz bija izdevies tikt vaļā no alkohola � ta�u tikai gandrīz.

Es biju zaudējusi cīņā pret atkarību. Man atausa sāpīgā atskārsme, ka ar abstinenci vairs nevaru tikt galā viena, bez speciālistu palīdzības.

Izmisumam par �o bezspēcību, dusmām par savu nevarību vairs nebija nekādu robe�u.

Viss manī sabruka. Visas manas cerības, viss mans spēks, kas mudināja mani atkal un atkal doties cīņā pret indi, zuda ar katru glāzi.

Ar mani bija cauri. Sieviete �labākajos gados�, iekritusi atkarības slazdā, nespējīga to uzvarēt, izstumtā, nicinātā �ajā mūsu sabiedrībā, kura tik labprāt dzer.

Kop� �ī brī�a es atteicos no cīņas. Es biju zaudējusi un pieņēmusi savu zaudējumu. Vairs nebija ne gribas, ne spēka vēlreiz pretoties atkarībai.

Atlika vienīgi apņem�anās dzert tik maz, cik iespējams, un tik daudz, cik nepiecie�ams, lai izvairītos no abstinences parādībām. Neviens nedrīkstēja redzēt mani piedzēru�os, neviens nedrīkstēja pamanīt, kas ar mani notiek.

Neviens nekad nedrīkstēja pieķert mani ar pudeli rokā. Es drausmīgi kaunējos par to, ka neesmu pietiekami stipra, lai cīnītos pret alkoholu. Man vēl bija lepnums. Lepnums, kas, pateicoties teju pārcilvēciskiem pūliņiem, ļāva man panākt, lai neviens neatklāj to, ka es bezcerīgi atrodos alkohola gūstā.

Lēnām, pastāvīgi, nemanāmi ceļ� veda mani pretim bezdibenim. Rīta trīci apkaroju ar degvīnu, kuru, citiem neredzot, dzēru pirms brokastīm. Dienas laikā iedzēru katru reizi, līdzko sajutu sevī kaut vismazāko trauksmi. Vīna patēriņ� samazinājās, degvīna patēriņ� auga.

Jo nu jau bija kļuvis svarīgi dzert stipru alkoholu ar ātru iedarbību, lai apmierinātu organisma prasības. Tagad es dzēru ne vairs tāpēc, ka man gar�oja vīns vai degvīns, bet gan tikai un vienīgi tādēļ, lai noslēptu no citiem savas problēmas. Tai laikā, Dieva vārds, es būtu atdevusi visu, lai tikai vienu vienīgu dienu man nevajadzētu dzert!

Uz vīnu vai ko tamlīdzīgu mans organisms vairs tikpat kā nereaģēja. Es centos pēc iespējas labi tikt galā ar darbu un ar bērnu audzinā�anu, bet tas izdevās tikai daļēji. Pret vakara nogurumu es, cik nu spēdama, cīnījos tādējādi, ka ilgi gulēju priek�pusdienā. Noslēpt savu atkarību kļuva arvien grūtāk.

Pienāca rudens. Bija pēdējais laiks iet pie zobārsta. Jau veselu nedēļu man briesmīgi sāpēja zobs. Bet, lai cik daudz pretsāpju table�u es lietoju, sāpes vairs gandrīz nebija izturamas. Medikamenti mani tikai apdullināja vēl vairāk.

�Nē,� saka zobārsts, �zobs ir jāizrauj. Zem tā ir strutu perēklis! Tas pats no sevis nepāries. Vai piekrītat zoba rau�anai?� Viņ� jautājo�i skatās manī.

�Lai notiek,� es atbildu, �tik traki jau nebūs!�

Ārsts injicē man anestēzijas līdzekli.

�Pasēdiet uzgaidāmajā telpā, līdz zāles iedarbosies, un tad nāciet pie manis,� viņ� saka.

Es sē�u un gaidu, ka mutē kaut kas mainīsies.

Desmit minūtes, divdesmit, trīsdesmit...

�Es neko nejūtu,� es paskaidroju ārsta asistentei.

�Tad jums jāie�ļircina vēlreiz, varbūt deva bija par mazu,� viņa saka.

Ārsts injicē man smaganās otru anestēzijas devu.

�Mēģināsim nu,� viņ� saka.

Viņ� paņem knaibles, satver dzerokli un sāk to kustināt �urpu turpu.

�Au!� es iekliedzos. �Ļoti sāp!�

�Tas nevar būt,� viņ� brīnās. Ie�ļircina vēlreiz, pagaida divas minūtes, mēģina otrreiz.

�Au, es nevaru izturēt!� es kliedzu.

�Kaut ko tādu es vēl neesmu redzējis! Ie�ļircinā�u vēl nelielu daudzumu, vairāk nemaz nedrīkstu jums injicēt!�

Viņ� pasauc abas asistentes.

�Turiet Vernera kundzi, lai viņa sēd mierīgi! Man tagad jārauj!�

Mani tur ciet. Viņ� satver zobu knaiblēs, man caur galvu izskrien elli�ķīgas sāpes. Viņ� rauj un rauj. Es lokos zem viņa rokām. Aiz sāpēm gribas brēkt. Acu priek�ā satumst...

�Tā,� ārsts lepni noteic. �Nu mums tas negantnieks ir rokā. Milzīgs zobs!� Viņ� parāda to man.

�Bet es nesaprotu, kāpēc injekcija tik vāji iedarbojās. Vai jums parasti ir problēmas ar pretsāpju līdzekļiem?�

�Nē, nē,� es �ukstu, piespiedusi plaukstu pie vaiga.

�Paguliet vēl, līdz jutīsieties labāk,� viņ� atvadoties saka.

Tai laikā es vēl nezināju, ka regulārās, pārmērīgās alkohola lieto�anas dēļ mans organisms vairs tikai pavisam vāji reaģē uz pretsāpju līdzekļiem.

Un toreiz nezināju arī, ka �is notikums varēja apdraudēt manu dzīvību. Zināju tikai, ka tūdaļ pat ie�u mājās un sāpju remdē�anai iedzer�u pieckārtīgu viskiju!

To, ka tajā vakarā ļoti ātri noguru, es aizbildināju ar zāļu iedarbību.

Par spīti alkohola patēriņam es ar laiku tikpat kā nespēju noslēpt savu rīta trīci.

Tāpēc vairs neēdu brokastis kopā ar ģimeni. Vienmēr paskaidroju, ka jau esmu paēdusi. Uz sava �ķīvja rūpīgi izkaisīju drupa�as, lai radītu iespaidu, ka tie�ām esmu kaut ko ēdusi.

Arī manā tasē alla� bija atstāts drusku tējas. Patiesībā es nebūtu spējusi norīt nedz kādu kumosu, nedz malku bezalkoholiska dzēriena.

Alkohola deva, ko dzēru no rīta tuk�ā du�a, kļuva arvien lielāka. Organisms prasīja arvien vairāk.

Kādā otrdienas priek�pusdienā man vajadzēja pilsētā satikties ar māti. Todien es jutos sevi�ķi slikti. Nespēju kontrolēt savas trīco�ās rokas.

�Nāc, aiziesim iedzert kafiju, tu ta�u esi galīgi bāla, tas noteikti nāks tev par labu,� māte aicināja.

Mēs iegājām kafejnīcā.

�Es labāk dzer�u sulu,� es viņai teicu. �Man niķojas asinsrite.�

Viņa labprāt piekrita manai vēlmei.

Viesmīle atnesa divas sulas pudeles, atkorķēja tās, ielēja glāzēs.

�Nu tad,� māte teica, �uz tavu veselību!�

Es mēģināju pacelt glāzi. Un tūdaļ iz�ļakstīju sulu uz galdauta.

�Kas tev kai�?� Māte jautājo�i paskatījās vispirms uz manām rokām, tad man sejā.

�Vai tev ir problēmas?� viņa ar aizdomām noprasīja.

�Nē, nē, tas pāries. Tur vainīga pēk�ņā laika maiņa!�

Man uz pieres izspiedās sviedri.

�Pagaidi mirklīti, man jāaiziet uz tualeti!�

Nedro�i, drusku grīļodamās, es aizgāju.

Aizslēdzu durvis un izņēmu no somiņas �bla�ķi�.

Kāri izdzēru pudeli, atspiedos pret sienu un gaidīju, līdz nemiers ķermenī norima.

Tad es atgriezos pie galdiņa. Ar abām rokām piesardzīgi satvēru glāzi un iztuk�oju to divos malkos.

�Tā, tagad es jūtos labāk!�

Nākamo glāzi es jau spēju noturēt vienā rokā. Mēs mo�i patērzējām vēl pusstundu, pirms atvadījāmies.

�Kas gan tev pirmīt kaitēja?� māte vaicāja.

Kaut jel viņa būtu pajautājusi, vai es neesmu atsākusi dzert! Varbūt tas man būtu palīdzējis beidzot aprunāties ar kādu par to, ka atkal esmu atkarīga, bezpalīdzīga, tuvu bojāejai!

Atcerēdamās to laiku, tās mokas, ko izcietu, es sev da�reiz jautāju, kā tas varēja būt, ka neviens nemanīja nenieka no manas atsāku�ās atkarības.

Tai laikā man �ī pastāvīgā, slepenā dzer�ana bija apnikusi līdz nāvei.

Man riebās jebkura veida alkohols, un tomēr bija jādzer, citādi es vairs nevarēju.

Kā automāts es stūrēju uz savu slepeno pudeļu pusi, dzēru atkal un atkal, lai gan vairs ta�u negribēju dzert!

Vajadzēja necilvēcīgu pa�savaldību, lai nepiedzertos līdz bezsamaņai.

Es būtu atdevusi visu, lai tikai beidzot varētu palikt skaidrā. Lai beidzot tiktu ārā no �ī nolādētā domu karuseļa.

Vienmēr zag�us pirkt pudeles � zag�us slēpt � zag�us dzert � zag�us aizvākt, vienmēr �ī nenovēr�amā nepiecie�amība, atkal un mū�īgi...

Man bija bezgala apnicis nemitīgi aizbildināties. Par to, ka nejūtos labi, ka trīcu, svīstu, esmu aizmār�īga. Par to, ka slepus nozūdu kādā istabā, ka man pēk�ņi tik ļoti vajag uz pagrabu. Par to, ka īsi pirms veikalu slēg�anas man vēl a�i jāiepērkas, lai iegādātos kaut ko tādu, kas man piemirsies.

Cik bie�i es tai laikā lūdzos:

�Kungs Dievs, lūdzu, palīdzi man, ļauj notikt brīnumam, ļauj, lai es tieku vaļā no �īs velna dziras!�

Kā es ienīdu �īs mū�īgās bailes no tā, ka nejau�i kāds var atrast manas paslēptās pudeles vai ieraudzīt, kas man ir iepirkumu grozā.

Es sāku ienīst sevi, nicināt sevi par �o vājumu. �Tu paskaties uz sevi, nodzērusies draņķe!� es sevi lamāju. �Paskaties tak uz citām sievietēm, skaistām, gudrām un noteikti skaidrā prātā, un tad ielūkojies sejā sev, ielūkojies �ajā piepampu�ajā sejā un sarkanajās tru�a acīs! Vai tu redzi savu duļķaino skatienu, sviedraino, bālo ādu, trīco�ās rokas? Vai tad tevi vairs ir iespējams mīlēt?� Ja kāds man toreiz būtu pajautājis, vai esmu atsākusi dzert, es būtu atbildējusi ar �jā!�. Toreiz es savā ziņā taisni vai gaidīju, cerēju uz to. Bet man nejautāja nekad, neviens. Un es vairs neuzdro�inājos pati no sevis uzticēt kādam savu noslēpumu. Tā es nenovēr�ami tuvojos elles vārtiem.

Vēl gadījās brī�i, kad es jutos samērā labi, dzēru tikai tik daudz, cik vajadzēja organismam, lai tas nereaģētu ar abstinences parādībām. Vēl mana dzīve priek�pusdienās bija relatīvi normāla, ja neņem vērā paslēptās pudeles. Tomēr arvien bie�āk gadījās dienas, kad es gandrīz vai nespēju piecelties asinsrites problēmu, nelabuma dēļ. Sevi�ķi, ja naktī mani bija mocīju�i murgi, kas uzmācās arvien bie�āk, tad nākamajā dienā man lielākoties bija veselības problēmas.

Tā notika ari manas vīramātes dzim�anas dienā. Viņa bija ielūgusi mūs uz maltīti skaistā restorānā.

Visu dienu es biju centusies ar palielinātu alkohola patēriņu savaldīt roku trīci. Tas neparko negribēja izdoties.

Pēcpusdienā gribēju nolakot nagus. Izņēmu no skapja laku, atskrūvēju korķi. Noliku plaukstas uz virtuves skapī�a un mēģināju ar otiņu trāpīt uz nagiem. � Garām. � Vēlreiz � garām...

Pēc vairākiem mēģinājumiem sarkana bija āda, bet ne nagi. Biju tuvu izmisumam. Kas gan notiks �ovakar?

Aizsteidzos pie vienas no savām paslēptuvēm, izvilku degvīna pudeli un dzēru lieliem malkiem. Jāpanāk, lai man kļūst labāk! Lai tur vai kas!

Restorānā viesmīlis atnesa ēdienkarti. Es lūdzu, lai vīrs izvēlas kaut ko arī man. Ja karti turētu es, nenovēr�ami tiktu pamanīts, ka man trīc rokas.

Galdā tika likti dzērieni. Lēnītēm, ļoti piesardzīgi es ar abām rokām paņēmu glāzi minerālūdens un pacēlu to pie mutes.

Ar pēdējām spēka paliekām man izdevās iedzert, neizlaistot glāzes saturu.

�Nē,� es nodomāju, �tā nekas neiznāks!�

Atkal paņēmu somiņu, aizgāju uz tualeti, aizbultēju durvis un izdzēru līdzpaņemto pudelīti tuk�u. Ilgi mazgāju rokas. Tik ilgi, līdz alkohols sāka iedarboties un rokas kļuva mierīgākas.

Tad es atgriezos pie pārējiem un ķēros pie pa-sūtinātās maltītes. Vienīgi zirņi palika �ķīvī, jo rokas vēl nebija tik rāmas, lai noturētu tos uz dak�iņas.

�Vai tev negar�o zirņi?� jautāja mana vīramāte.

�Nē,� es atbildēju, �kuņģis nepanes.�

Ja viņa būtu zinājusi!

Man arvien sliktāk izdevās slēpt savas trīco�ās rokas. Vīrs vēroja mani ar augo�ām aizdomām. Man kļuva arvien grūtāk paskaidrot, kāpēc pirms ē�anas man katrā ziņā jādodas uz otro stāvu vai uz pagrabu un pēc tam es vienmēr smar�oju pēc piparmētrām. Aizvien bie�āk vīrs man sekoja, kad es �tikai uz mirklīti� devos uz virtuvi.

1989. gada Ziemassvētku vakars. Mēs bijām ielūgti pie radiem. Es atkal devos uz tualeti, protams, ar visu somiņu. Aizslēdzu durvis, izdzēru līdzpaņemto pudeli. Sasukāju ledeni. Tad atgriezos pie vīra.

�Pēc kā tu od?� viņ� ar aizdomām noprasīja. �Te o� pēc degvīna!�

�Vai tev prāts!� es sa�utusi attraucu. �Kur tu te redzi degvīnu?�

Dievs vien zina, kur� vai kas toreiz novērsa viņa uzmanību vai atturēja no tālākas izvaicā�anas.

Jo aizdomīgāks viņ� kļuva, jo piesardzīgāk izturējos es. Bie�āk mainīju paslēptuves, salēju degvīnu limonādes pudelēs, ko varēja slēpt mazāk rūpīgi, iepirkties gāju tikai tad, kad vīra nebija mājās un viņ� nevarēja kontrolēt manus pirkumus. Alkohola iegādei un pudeļu aizvāk�anai man vajadzēja arvien vairāk laika. Arvien mazāk es spēju koncentrēt domas uz ikdienas problēmām.

Kādu svētdienas vakaru man atkal izbeidzās uzpildītie krājumi. Steidzami vajadzēja sagādāt alkoholu. Pagrabā biju nobēdzinājusi vēl vienu pudeli vīna. Tāpēc paņēmu korķviļķi un paslēpu to zem sava platā d�empera.

�Ie�u un ātri iz�au�u veļu!� es uzsaucu savai ģimenei un kāpu lejup. Paņēmu pudeli, iegāju mazgātavā, ieskrūvēju viļķi korķī un lēnām vilku.

Pēk�ņi korķis padevās.

Atskanēja skaļ� �pauk�!�.

Pudele bija vaļā. Aiz izbīļa man sejā ie�āvās sārtums.

�To viņ� noteikti dzirdēja,� es nodomāju. �Citādi nebūs, tas bija pārāk skaļi!�

Un jau ierunājās mana vīra balss:

�Ko tu tur lejā dari? Kas tas bija par troksni?�

Es zibenīgi apdomājos.

�Nokrita veļas pulvera kārba,� es atsaucos.

�igli pielēju ūdens glāzi, kas te glabājās, pilnu ar vīnu un dzēru ātriem, steidzīgiem malkiem. Un izdzirdu vīra soļus.

�Tā bija vīna pudele! Es ta�u skaidri dzirdēju! Kur tev tā ir?� Viņ� vīlies skatījās manī.

�Tātad tu atkal dzer!�

Sarunu, kas tagad sekoja, nudien varētu atkārtot uz skatuves. Es centos viņam iestāstīt, ka �ī ir pirmā pudele, kuru esmu grasījusies izdzert pēc sava recidīva. Ka nekur citur neviena nav paslēpta, ka viņ� var visu mierīgi pārmeklēt un tā tālāk...

Klusībā es lūdzos, kaut jel viņ� to nedarītu!

Nezinu, vai pēdīgi viņ� man noticēja vai varbūt vienkār�i negribēja mocīt sevi un mani. Viņ� beidza sarunu, paņēma pudeli un izlēja tās saturu izlietnē.

Es lūg�us lūdzos, lai jel viņ� man tic, ka nekad vairs nedzer�u, diedelēju viņa uzticē�anos un kvēli nosolījos vairs nepieskarties nevienai pudelei.

Tai vakarā es biju iznīcinājusi pēdējās viņa ticības paliekas, un vajadzēja ilgu, ļoti ilgu laiku, līdz �ī ticība pamazām atjaunojās.

Tikmēr, kā man liekas tagad, arī bērni bija ievēroju�i, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Kādu dienu es stāvēju pie bērnistabas skapja, aiz pavērtajām durvīm, un lieliem malkiem dzēru no degvīna pudeles, bet pēk�ņi izdzirdu sev aiz muguras bērnu ķiķinā�anu.

Viņi noteikti bija mani pamanīju�i, redzēju�i pudeles aprises.

�igli iebāzu pudeli starp d�emperiem un pid�amām.

Gribēju pagriezties, aizbildināties ar kādiem mazticamiem paskaidrojumiem. Viņi neklausīdamies aizskrēja.

Tas bija kā pliķis sejā.

�Tagad zina arī bērni. Tagad viņi zina, ka viņu māte ir �ūpa!�

Man acīs saskrēja asaras. Drausmīgi nokaunējusies, paņēmu pudeli un ieliku to citā skapī. Negribēju, lai vēlāk viņi pudeli atrod un varbūt parāda tēvam.

Kādu dienu mans vecākais bērns atgriezās no pagraba ar pustuk�u viskija pudeli rokā.

�Paskaties, ko es atradu!� viņ� sauca. �Tā bija iebāzta karnevāla drēbēs!�

Mani apsvilināja atskārsme, ka �o pudeli es reiz esmu paslēpusi pagrabā un tad aizmirsusi.

�Ā,� es teicu, �tā jau pieder pie kovboja tērpa!�

Nodevīgās situācijas gadījās arvien bie�āk. Pa lielai daļai arī tāpēc, ka atmiņa man kļuva arvien vājāka un bija arvien grūtāk no rītiem atcerēties, kur vakarā esmu paslēpusi pudeli.

Man nācās izdomāt aizvien jaunus aizbildinājumus, aizvien vairāk es sapinos melos.

Bija pienācis pavasaris. Nekas nebija mainījies.

Mani dzer�anas ieradumi bija pielāgoju�ies organisma prasībām.

No rītiem pirms brokastīm es izdzēru pusglāzi degvīna, drīzāk aiz bailēm, ka mana trīce varētu krist citiem acīs.

Jo tagad man rītos vienmēr bija slikta dū�a, bie�i nāca vēmiens, trīcēja rokas. Naktskrekls bija slapj� no naktī pārciestajām svī�anas lēkmēm. Smadzenes vēl aizmigloja murgi, kas mocīju�i mani naktī.

Tikai tad, kad biju izdzērusi savu devu, trauksme pierima, nervi nomierinājās, trīce mitējās.

Arī pa dienu alkohols vienmēr bija man pa rokai. Tikmēr es biju ierīkojusi krājumus visā mājā. Jo noteikti kristu acīs, ja es vienmēr nozustu tikai vienā istabā, lai apdullinātu savu organismu ar kāroto indi.

Alkohols bija pārņēmis savā varā manas smadzenes, miesu, dvēseli un domā�anu. No rīta līdz vakaram domas un rīcība riņķoja tikai ap dzeramo.

Pamostoties pirmā doma bija:

�Kur tu esi noslēpusi pudeli, vai to kāds nevar atrast?�

Pirms iemig�anas vienmēr vienas un tās pa�as bailes � vai vēl pietiek alkohola nākamajam ritam, vai būs gana, līdz veikalā varē�u papildināt krājumus.

Iepērkoties manas domas nevis kavējās pie maizes vai gaļas, bet gan vērsās uz plauktiem, kas bija pilni ar neskaitāmām vīna, degvīna, zekta pudelēm, kuras �ķita lūdzamies:

�Nāc, ņem mani līdzi, ņem mani līdzi!�

Mans iepirkumu grozs vienmēr bija smags. Nevis no pārtikas produktiem, kas mums vajadzīgi, bet gan no pudelēm.

Bie�i man nācās doties uz lielveikalu divas vai trīs reizes, jo biju aizmirsusi patiesi svarīgus pirkumus.

Centos veikt mājassoli, cik vien labi varēdama. Tas, protams, izdevās tikai daļēji. Es vairs nespēju koncentrēties uz darbu.

Mans organisms vairs nepanesa piepūli, un domas riņķoja tikai ap alkoholu.

Kad bērni pusdienlaikā pārnāca no skolas un stāstīja man, ko piedzīvoju�i, no tā es vakarā neatcerējos vairs neko.

Kad vīrs rītos lūdza, lai ta�u es beidzot izgludinot viņam kreklus, darbs vakarā tomēr nebija izdarīts, es to biju aizmirsusi.

Bie�i viņ� par to ieminējās:

�Kas ar tevi notiek, tu visu aizmirsti!�

Manī vairs nebija ne kripatas gribas pārtraukt dzer�anu. Es biju padevusies. Vairs nebija spēka cīnīties pret alkoholu. Man savā ziņā bija skaidrs, ka esmu atkarīga, tomēr es nebūtu atzinusi, ka esmu alkoholiķe. Es vairs netiku ārā no �ī apburtā loka. Es biju savas atkarības gūstekne.

Visbriesmīgāk bija nedēļas nogalēs. Jo es vēl arvien krampjaini pūlējos apslēpt savu atkarību pārējiem, sevi�ķi jau ģimenei. Tas man arī izdevās. Bet varbūt pārējie vienkār�i bija pieradu�i pie tā, ka esmu tik stipri mainījusies.

Varbūt bija jau pilnīgi normāli strīdēties ar mani, redzēt mani gurdu un bezspēcīgu. Varbūt viņiem jau arī bija vienalga, vai es paturē�u prātā to, ko viņi stāsta.

Atceros, ka sestdienās un svētdienās man jau no pa�a rīta bija ļoti stipras abstinences parādības.

Tā kā biju gulējusi ilgāk nekā parasti, mans organisms vēl skaļāk kliedza pēc alkohola.

Pamodusies es lielākoties jutu spazmas rīklē un tad ātri skrēju lejup pa kāpnēm, lai tiktu lejasstāva tualetē un izvemtos tur. Jo aug�stāvā dzirdētu pārējie, un to nedrīkstēja pieļaut. Neviens nedrīkstēja pamanīt, cik slikti es jūtos, kā trīco�ām rokām sagā�u sev mutē pirmo ceturtdaļlitru degvīna. Taisni no pudeles kakla, jo, mēģinādama piepildīt glāzi, es visu izlaistītu.

Kad beidzot iedarbojās pirmā deva, kad beidzot mitējās spazmas rīklē un aprima trīce, es varēju atgriezties aug�stāvā. Vēlreiz atgulties, novēlēt savam nomocītajam ķermenim vēl īsu atpūtas brīdi, pirms mostas ģimene.

�Labrīt, nu, kā tu jūties?� man jautāja.

�Jā, es jūtos labi,� es atbildēju.

�Cik jauki, ka jūs neko neesat manīju�i,� es domāju.

Nedēļas nogalēs bija sevi�ķi grūti panākt, lai neviens nepamana, ka es slepeni dzeru. Jo pārējie, protams, gribēja kaut ko pasākt, doties izbraukumā, pārgājienā, peldēties.

Un tāpēc man bija grūti nemanītai uzpildīt �bla�ķes�, nolikt paslēptuvēs atkorķētas pudeles.

Vispār man uzmācās �ausmas, dzirdot par jebkuru izbraukumu, jebkuru pasākumu.

Jo tagad es jau biju nonākusi tik tālu, ka biju spiesta aprēķināt, cik stundu varē�u izturēt bez alkohola.

Ja mēs, piemēram, braucām uz peldētavu, pirms brauciena man vajadzēja izdzert lielāku daudzumu. Pēc tam bija jāmēģina iestāstīt ģimenei, ka peldvietā varam palikt tikai divas stundas, jo ilgāk es nespēju novilcināt abstinences parādības, nepaaugstinot alkohola līmeni asinīs.

Kad vasaras sākumā aizbraucām uz zooloģisko dārzu, es pēc divām stundām gribēju �igli nozust tualetē un slepus iztuk�ot bla�ķi. Ta�u biju aizmirsusi to uzpildīt. Vairs nezinu, kā toreiz izturēju pēcpusdienu.

Atmiņā vēl palicis mājupbrauciens, kad es krampjaini pūlējos valdīt vēmienu, trīco�ajās rokās cie�i sagrābusi somiņu.

�Kas tev kai�? Tu jau vairs nebilsti ne vārda,� viņi brīnījās.

�Viss kārtībā, esmu tikai mazliet nogurusi,� es atbildēju, bezcerīgi lūkodama apslēpt to, ka man trīc balss.

Pārvērtās arī balss. Pa telefonu man bie�i jautāja, kas man esot noticis. Es vairs nespēju normāli runāt. Viss, ko teicu, nodeva manu iek�ējo trauksmi. Nereti es nespēju mierīgi noturēt telefona klausuli. Roka trīcēja tik stipri, ka klausule rāvieniem sitās man pret ausi. �īs trīco�ās rokas vairs nevarēja nepamanīt.

Bija mainījusies pat mana ēdienkarte. Vairs ne zupu, ne zirņu, pupiņu vai rīsu. Nekā tāda, kas var izlīt no karotes vai noripot no dak�iņas.

Ģimene bija pieradusi pie mana stāvokļa. Viņi vairs neuzdeva jautājumus. Tikai vīrs vienmēr paraudzījās manī ar aizdomām, kad uz jautājumu, kāpēc es tik maz ēdu, saņēma atbildi:

��odien nejūtos labi, dro�i vien vainīga saaukstē�anās vai uztraukumi, vai...�

Kaut kāda atruna man vienmēr bija sagatavota. Tai laikā es nokritos svarā. Par veseliem �etrpadsmit kilogramiem. Mati kļuva arvien plānāki. Seja bija pietūkusi, acis apsarku�as.

Nē, par skaistuli mani toreiz vis nevarēja nosaukt!

Un alla� �īs vīra aizdomas. Alla� �īs urbīgās, jautājo�ās acis. Man vairs nebija spēka atzīties viņam vai citiem, kā ar mani ir. Neuzdrīkstējos to nevienam izpaust.

Kā lai es būtu varējusi paskaidrot veselam cilvēkam, kādas mocības man sagādā dzer�ana! Kāds izmisums mani pārņem, kad atkal un atkal mēģinu dzert mazāk. Jo es gribēju pārtraukt, lai tas maksā, ko maksādams, pārtraukt rīt �o indi, ta�u vairs to nespēju!

Es patie�ām vairs nespēju pati valdīt pār savām domām un rīcību. Vairs nespēju nolikt glāzi. Man bija jādzer. Līdzko no rīta biju iedzērusi vienu vienīgu malku, vairs nebija iespējams apstāties. Un tomēr kaut kur vēl kvēloja mazītiņa cerību dzirkstelīte. Varbūt man kādreiz izdosies, varbūt tikai �odien ne, varbūt rīt. Ir ta�u jāizdodas, noteikti!

�Kungs Dievs, ap�ēlojies, palīdzi man, neliec man tā ciest! Tu ta�u nevari mani tā spīdzināt!�

Kaut kāda sestdiena 1990. gada pavasarī.

Mums vajadzēja jaunu auto. Vīrs bija atradis izdevīgu piedāvājumu. Pārdevējs atbrauca ar pārdodamo ma�īnu. Vīrs pasauca mani no guļamistabas. Pēc rīta alkohola devas biju apgūlusies vēlreiz.

Atceros vairs tikai to, ka sasveicinājos ar sve�o vīrieti, vairāk neko.

�Tas tev izdevās vareni!� virs mani vēlāk slavēja. �Tu nokaulēji cenu par pusotru tūkstoti mārku. Tu biji lieliska, apsveicu!�

Tomēr es nespēju atcerēties, kā biju vienojusies ar pārdevēju. Atmiņa atteicās kalpot, bija tuk�a kā izslaucīta.

�is kompliments man bija kā balzams. Cik patīkam atkal reiz dzirdēt uzslavas! Pēdējā laikā tām patiesi bija maz iemeslu.

Virs aizbrauca, lai nokārtotu pirkuma dokumentus. Es lepna iegāju virtuvē, aizslēdzu durvis, izvilku no slēptuves pudeli. Atskrūvēju to un dzēru, dzēru, dzēru...

Dienu no dienas es jutos arvien sliktāk, pakāpeniski, nemanāmi.

Naktis es vairs nespēju izturēt piecas, se�as miega stundas bez alkohola. Tāpēc biju sākusi katru vakaru slēpt pa tvērienam naktsgaldiņā glāzi degvīna. Naktīs, mirkdama sviedros, pamodusies pēc trim stundām murgaina miega, es trīco�ām rokām ātri izdzēru glāzi tuk�u. Pēc tam lielākoties spēju iemigt otrreiz un līdz rītam izturēju bez alkohola.

Pēc pamo�anās mani tagad sagrāba tādas vem�anas spazmas, ka likās � kuņģis izgriezīsies otrādi. Bie�i bija jāvemj pēc pirmā malka, kuņģis bija jāpiespie� ar varu, lai tas maziem malciņiem uzņemtu sevī indi un pa asinsriti aizvadītu to tālāk uz nervu centru.

Jo es zināju: ja nedzer�u, tad tas atkal būs klāt, pilnīgi dro�i, nenovēr�ami. Baismīgais delirium tremens.

Tāpēc es piespiedu savu organismu uzņemt tik daudz alkohola, cik tam bija nepiecie�ams, lai nomierinātu rokas, lai apturētu sviedru straumes, kas plūda pār muguru.

�īs mokas, kuras atgriezās katru rītu, es nenovēlu savam ļaunākajam ienaidniekam. Tai laikā es vairs nedzīvoju, tā bija vairs tikai mokpilna, cie�anu pārņemta veģetē�ana. Miesa un gars bija uz sabrukuma robe�as.

Da�reiz radās sajūta, ka manas smadzenes lēnām sairst, kas arī bija tiesa. Es vairs nespēju izrunāt da�us vārdus, formulēt teikumus. Es domāju vienīgi par alkoholu, par tā sagādā�anu, slepeno dzer�anu, rūpēm par to, kur likt tuk�ās pudeles.

Es vairs nespēju koncentrēt uzmanību ne uz vienu notikumu, darbību, norunu.

Ar pūlēm biju ielāgojusi, ka manam bērnam drīz būs uzņem�anas eksāmens skolā, kurā viņam septembri jāsāk mācīties.

Es tik ļoti gribēju izdarīt visu, kā nākas. Aprūpēt ģimeni, kā pieklājas sievai un mātei, � bet es to vairs nejaudāju.

Es biju pagalam. Atkarības pārņemts grausts.

Zvana modinātājs. Ir se�i rītā. Es lēnām atveru acis. Prātu apsvilina doma, ka manam dēlam �odien pulksten astoņos jākārto uzņem�anas eksāmens skolā, kurā viņ� grib sākt mācības septembrī.

Es mēģinu koncentrēties, tas ir grūti. Rīkle izkaltusi, es lūkoju piecelties, un jau atkal man uzbrūk �īs vēmiena spazmas. �īs nolādētās spazmas, kas grie� otrādi kuņģi. Bet tajā vairs nekā nav.

Kuņģis ir tuk�s. Vakar es ta�u vēmu visu vakaru.

Es mēģinu celties. Neizdodas. Acu priek�ā grie�as visa pasaule.

�Mīļais Dievs, lūdzu, lūdzu, ļauj man piecelties! Man jāvar! Bērns!�

Ar pūlēm cen�os apģērbties. Neizdodas. Rokas trīc tik stipri, ka nevaru uzvilkt zeķbikses.

Tad jāatgulstas atkal.

Nākamais mēģinājums. Nē, tā �odien neies.

Uzmetu plecos rītakleitu un lūkoju tikt līdz kāpnēm.

Es drebu pie visām miesām. Viss manī kliedz pēc alkohola. Jūtu katru sava ķermeņa �ķiedru. Man neizdodas pieturēties pie margām.

Uz visām �etrām es lēni, atmuguriski rāpoju lejup pa kāpnēm. �ēlīgais Dievs, kaut jel neviens mani nedzirdētu, nepieceltos un neieraudzītu mani �ādu!

Tagad esmu lejā, vairs tikai da�us metrus no virtuves.

Man jāvar, jāvar! Dieva dēļ, kur es vakar paslēpu pudeli?

Pag, lēnām jāpadomā!

īsi pirms gulētie�anas es vakar izdzēru divdesmit malkus viskija. Es skaitīju līdzi, jo zinu: ja iedzer�u tikai desmit malkus, pamodī�os jau pulksten divos un neizturē�u nakti!

Ak jā, aiz ātrvārāmā katla! Tikai klusu, lai viņi tur, aug�ā, nedzird! Beidzot � pudele!

Es sē�u uz grīdas un trīco�ām rokām cen�os noņemt korķi.

Neizdodas! Es nespēju dabūt to vaļā.

Tagad es mēģinu ar zobiem. Atkal spazmas. Nu tad! Gatavs!

Iekrātu mutē pirmos divus viskija malkus, un man tūdaļ jāvemj. �alts izlīst uz rītakleitas. Man jādzer, jādzer, jādzer!

Ar varu ieleju svilsto�ajā rīklē nepilnu ceturtdaļ-litru alkohola, kuņģis raustās krampjos.

�Mierīgi � nevemt � mierīgi � būs labi!� Es runāju pati ar sevi. Kuņģis mazliet nomierinās. Es te sē�u jau divdesmit minū�u. Rokas trīc mazāk.

Bet nu ātri! Aiz pārguruma sviedri straumēm plūst pār visu ķermeni. Seja slapja. Esmu raudājusi. Pat to es vairs nepamanu!

Pēc tam kad ar mokām un lēni esmu apģērbusies un nomazgājusies (zobus tīrīt vēl nav iespējams, citādi es tūdaļ visu izvemtu!), es pamodinu bērnus.

�Mammu, tev tik stipri trīc balss!�

�Zinu, bērniņ, zinu!�

Esmu pagatavojusi brokastis. Pati nevaru norit ne kumosa, iedzert ne malku tējas.

Sūkāju piparmētru ledeni, citādi ikviens tūdaļ saodīs viskiju.

Tagad es esmu mierīgāka. Tomēr kaut kādā ziņā �odien jūtos sliktāk nekā parasti. To es pamanu. Cik lielā mērā sliktāk � to es nevaru novērtēt.

Vēlreiz sameklēju pudeli.

Tur atlicis maz. Ar to vajadzētu pietikt, līdz do�os iepirkties. Neko nevar darīt. Man jādzer, citādi sabruk�u pa ceļam uz skolu. No tā man ir �ausmīgi bail.

Es negribu apkaunot savu bērnu. Es izbeig�u dzert! Jau �odien! Vai vismaz dzer�u mazāk!

Jo, ja pārtrauk�u pārāk krasi, atkal uznāks delīrijs, to es tagad zinu glu�i skaidri! Visu, tikai ne to!

Pudele ir tuk�a. Nu jā, vienu stundu es ta�u izturē�u!

Un tad man tikai ātri jāatrod kāds veikals, kur� jau atvērts.

�odien ir pirmdiena. Kaut jel piektdien es būtu nopirkusi par vienu viskija pudeli vairāk!

Mans vīrs aizved mūs uz skolu, es ievedu bērnu iek�ā. Daudzi mani sveicina. Mani �eit pazīst.

Cik briesmīgi es �odien izskatos.

Neviens neko nedrīkst manīt, manu bērnu dēļ, mana vīra dēļ!

Mans bērns ir klasē. �Labu veiksmi!�

Pēc divām stundām mēs varam ierasties bērniem pakaļ.

Kāds tēvs man jautā, vai es tikmēr nevēlētos doties kopā ar viņu pastaigā.

�Nē, tas diem�ēl nav iespējams, man vēl kaut kur jāaiziet!�

Protams, man steidzami vajadzīgs dzeramais! Jūtu, ka atgrie�as trīce. Man kļūst slikti.

�Jārij siekalas, lēnām jārij siekalas!� Es runāju pati ar sevi. Tur tālāk ir konditoreja! Noteikti jau vaļā!

Cilvēki stāv rindā. Arī aiz manis. Nu ir mana kārta.

�Vienu kliņģeri un to konjaka pudeli tur, aug�ā! Vai jums ir arī dāvanu papīrs?�

Papīru es būtu varējusi aiztaupīt. Tie ta�u visu redz tāpat! Kā man trīcēja rokas, atverot maku! Nokritu�o piecdesmit feniņu monētu es atstāju uz grīdas.

Es tik un tā nebūtu spējusi to pacelt!

Ātrāk projām, pirms neesmu nomirusi no kauna!

Tuvumā ir parks. Es sameklēju soliņu, kas ir tālāk prom no acīm. Neviens nedrīkst redzēt, ka dzeru no pudeles.

�odien ir sevi�ķi slikti. Katrs malks jāiedzen rīklē ar varu. Viss ķermenis pretojas indei. Kuņģis cen�as izgrūst ārā pat vismazāko alkohola devu. Iekaisu�ais barības vads deg kā ugunis. Man ir bail eksplodēt.

Tomēr man jādzer. Jādzer tik ilgi, līdz alkohola līmenis asinīs būs tik augsts, ka izturē�u �o dienu nesabrukusi.

Kāpēc es �odien jūtos tik slikti?

Kaut jel es jau būtu mājās! Man ir briesmīgi bail no brauciena tramvajā, un pēc tam vēl desmit minūtes jāiet kājām!

Nu, beidzot. Es atkal esmu nedaudz mierīgāka. Pulkstenis rāda pusdesmit. Tagad es pamanu, ka spīd saule. Vispār jauka diena!

Cik skaisti būtu tagad te sēdēt, brīvai no �īs nolādētās atkarības! Ja es nebūtu spiesta dzert! Ja beidzot vienu dienu man vairs nevajadzētu domāt par to, vai pietiks degvīna, kur to noslēpt, kad to dzert, lai mani nepieķer.

�ī nolādētā domu spēle! Vienmēr viens un tas pats, vienmēr pa apli, vienmēr alkohols, alkohols, alkohols...

Pulksten desmitos es aizeju pēc sava bērna. Viņ� staro. Pārbaudījums ir bijis vieglāks, nekā gaidīts.

Viņ� satraukts stāsta un pļāpā. Manas smadzenes �odien reaģē ļoti gausi. Es redzu savu dēlu runājam, bet saprotu tikai pusi no teiktā.

Kas te notiek? Ātrāk uz mājām! Braucot tramvajā, es aplieku roku dēlam ap pleciem. Es lepojos ar viņu.

Kaut jel es vienu vienīgu dienu drīkstētu but skaidrā!

Gala pietura � visiem jāizkāpj!

�Mamm, kas tev kai�, tu esi tik bāla!�

�Nezinu, bērns, �odien nejūtos labi. Ej vien pa priek�u.�

Acu priek�ā satumst. Būtu steidzami jāiedzer. Bet ne jau te! Te mani pazīst kaimiņi.

�Mīļais Dievs, lūdzu, ļauj man vēl tikt līdz mājām!�

Nepakrist! Citādi es ta�u atkal nonāk�u slimnīcā! Atkal delīrijs, atkal bū�u piesprādzēta pie gultas. Nē! Lūdzu, nē!

Saņemies! Vēl piecas minūtes, vēl �etras, vēl trīs...

Es pieturēdamās velkos no viena dārza �oga pie nākamā. Es vairs neko neredzu. Eju automātiski. Vēl divas minūtes, vēl viena.

Klāt mana māja. Sperot pēdējos soļus, es atveru somiņu. Meklēju atslēgu.

Mierīgi, tūdaļ es varē�u atgulties, tūdaļ, tūdaļ!

Beidzot. Es guļu uz dīvāna dzīvojamā istabā. Pa kāpnēm vairs nebūtu tikusi aug�ā.

�Atnes man somu, bērniņ, un tad ej aug�ā spēlēties!�

Izdzirdējusi, ka aug�stāvā sāk ierasti pīkstēt dators, es izņemu no somas pudeli.

Kas ar mani �odien notiek? Es nespēju iedzert. Tikai pa pilienam mans organisms uzņem posto�o, steidzami nepiecie�amo �ķidrumu. Man apkārt viss aizmiglojas. Rokas uz svārkiem raustās �urpu turpu. Jūtu, ka man jāvemj. Varbūt vajadzētu kaut ko ieēst. Līdz �im vēl neesmu ēdusi ne kumosa. Ta�u maizes gabals nemaz netiek līdz kuņģim. Atkal �īs spazmas! Man pēk�ņi sametas melns gar acīm...

Es ieslīgstu dziļā bezsamaņā.

�Mammu, mammu, vai tu mani dzirdi?�

�Jā, jā, es jau esmu pamodusies!�

�Mammu, tu negulēji, tu biji bezsamaņā!� �Vernera kundze, vai jūs mani dzirdat?�

Lēnām es atveru acis. Manā priek�ā stāv vīrietis baltā virsvalkā. �Tagad mēs vedīsim jūs uz slimnīcu.� Es cen�os piecelties.

�Nē, nē, nekādā gadījumā, es atkal jūtos labi!� �Mammu, tu biji bez samaņas, es izsaucu ātro palīdzību.�

Mans dēls ir ļoti uztraucies.

Lēnām es atceros notiku�o. Ieskatos pulkstenī. Bez divdesmit divi. Lai tas ārsts iet prom, es vairs nebrauk�u uz slimnīcu.

Ārsts raksta, skaļi lasīdams līdzi:

�Paciente atkal pie samaņas, atsakās braukt mums līdzi uz klīniku. Ģimenes ārstei ir ziņots.�

Pēk�ņi ap mani sapulcēju�ies visi. Mani bērni, ģimenes ārste, ātrās palīdzības ārsts. Tad ierodas arī mans vīrs. Viņ� saņem recepti nomierino�ām zālēm un pēc mana lūguma aizsūta ārstu prom. No darba viņ� ir atprasījies uz visu atliku�o dienu. Es vēl arvien esmu glu�i apdullusi. Vēl īsti neapjēdzu, kas noticis.

Man atkal jāvemj. Vīrs mani apskauj, �ūpo �urpu turpu kā mazu bērnu.

�Ārste saka, tā esot alkohola abstinence. Vai tu dzēri alkoholu?�

Es sastingstu viņa rokās un novēr�os. Acīs dzeļ asaras. Vai lai atkal saku �nē�, atkal meloju?

Viņ� ta�u man netic. Viņ� nemaz vairs nevar man ticēt.

Mieru � jā, es gribu tikai mieru � aizvērt acis un nomirt, lūdzu, ļaujiet man nomirt! �o dzīvi es vairs nespēju izturēt.

Gausi velkas pēcpusdiena. Visi aizkustino�i rūpējas par mani. Es to negribu. Ko gan es atdotu, lai tikai varētu jums to aiztaupīt! Sieva �ūpa, māte alkoholiķe.

Es raudu, vemju, trīcu, iemiegu, svīstu. Mans d�emperis ir piemircis ar sviedriem. Man palīdz pārģērbties.

�Vai gribi ēst?�

�Nē, tikai ne to!�

�Vai gribi padzerties?�

Es nespēju pacelt tējas glāzi pie mutes. Pārāk stipri trīc rokas.

Ap pieciem pēcpusdienā es iegrimstu dziļā miegā. Iedarbojies nomierino�ais līdzeklis. Vīrs pa visu māju meklē pudeles. Nezinu, vai ir kādas atradis. Ap desmitiem vakarā viņ� mani pamodina.

�Nāc, aizvedī�u tevi uz gultu!�

Sākumā es nopriecājos, jo jūtos labāk.

Piecelties � vēl tikai aug�ā pa kāpnēm � un tad gulēt, gulēt...

Kad tieku kāpnēm ap vidu, acu priek�ā satumst...

Galva man dun. Es dzirdu balsis.

�Viss būs labi. Tu esi slimnīcā.�

Es atveru acis. Ieraugu vīra mīļo seju. Mani caurstrāvo bezgalīgs atvieglojums.

Beidzot �is apburtais loks ir pārrauts!

Es ieslīgstu pusmiegā. Tālumā dzirdu ārstes balsi, bet nesaprotu, ko viņa saka.

�Strauji krītas hemoglobīns, sauciet galveno ārstu!�

Kad atjēdzos, es guļu mazā istabiņā, esmu piesprādzēta ar siksnu �ķērsām pār vēderu. Starp kājām man katetrs. Delmā infūzijas adata, metāla statīvā iestiprinātas trīs �ķīduma pudeles. Konservētas asinis, mākslīgā baro�ana, medikamenti pret delīriju, man paskaidro ārste. Es neuzdodu jautājumus. Neko negribu ne dzirdēt, ne redzēt, gribu tikai gulēt. Es nespēju koncentrēties, vispār aptvert, kas noticis.

Vēlāk vīrs man pastāsta, ka atmuguriski esmu nokritusi pa kāpnēm, ar pārgrieztām acīm, ar putām uz lūpām.

Nabaga vīrs, es dro�i vien bū�u iedvesusi viņam �ausmas. Viņ� ir izsaucis ātro palīdzību. Pa nakti esmu atstāta novēro�anas nodaļā, bet priek�pusdienā pārcelta uz �o istabu.

Es raudu.

Viss ir tik bezcerīgi, tik briesmīgi. Mans lūgums pēc spoguļa tiek noraidīts.

�Priecājieties, ka neredzat sevi �ādu,� saka māsa.

Manas domas riņķo ap pa�nāvību. Tā es vairs nevaru dzīvot. Tā es vairs negribu dzīvot!

Kā dzīvs grausts, kā �ūpa.

Tikai nedomāt par to, kā būs tālāk. Atkal un atkal ārstu, māsu vārdi:

�Otrā abstinence!�

Kāda ārste ievēro manu noskaņojumu.

�Gādājiet, lai istabā nepaliek nekādas tabletes,� tiek norādīts māsai.

Bērnus pie manis nelai�. Un labi vien ir, negribu, lai viņi redz mani �ādu � tik bezpalīdzīgu, tik izmisu�u, tik neglītu!

Tikai tāpēc, ka anēmija sākusi apdraudēt dzīvību, es nākamajā dienā netieku atlaista mājās.

Atlaista � uz kurieni?

Atpakaļ pie pudelēm, paslēptuvēm, noslēpumiem, meliem? Man ir bail, �ausmīgi bail no nākotnes.

Es ielienu dziļi zem segas. Fiziski jūtu māsu un ārstu nicinājumu.

Tas nemaz nav vajadzīgs. Es pati nicinu sevi gana stipri, nicinu �o mēslu �upu, kas pieķēza gultu ar asinīm, izkārnījumiem, urīnu.

Kad ierodas mans vīrs, viņi vairs nerunā ar mani, runā vienīgi ar viņu. Dro�i vien neņem mani par pilnu.

Bet pa�u ļaunāko es vēl neesmu pārcietusi. Tas vēl būs. Vakarā.

Mana vīra vārdi, pēdējais, izmisīgais mēģinājums man palīdzēt.

�Ja tu turpināsi dzert, par spīti mīlestībai man būs no tevis jāatsakās!�

�is teikums dārd man ausīs, iecērtas man smadzenēs. Ieēdas sirdī.

Lēnām, pavisam lēnām es pa daļām apjēdzu viņa vārdu nozīmi.

Pienāk nakts, tumsa, bailes.

Vai viņ� mani pametīs, ja man neizdosies, ja es atkal dzer�u, ja man atkal būs jādzer?

Vai viņ� atņems man bērnus?

Vai tad viss, viss, kas man svarīgs, visa dzīves jēga un nepiecie�amība būs zudusi uz mū�u?

Tajā naktī es iepazinu izmisumu, visdziļāko, bezcerīgo izmisumu.

Tik daudz manas sagrautās smadzenes vēl aptver: ja man neizdosies atmest dzer�anu un es zaudē�u vīru un bērnus, tad padarī�u sev galu.

Tad es padarī�u sev galu!

�ī apņēmība ieurbjas man sirdī, nostiprinās, nosaka manas domas.

Tad es padarī�u sev galu!

Nākamās dienas rītā mani palai� mājās. Man pakaļ ierodas vīrs. Ārste risina noslēguma sarunu, tas ir viņas profesionālais pienākums slimnīcā.

Kā caur miglu es dzirdu sarunas fragmentus.

Nākamās abstinences gadījumā sekos ievieto�ana psihiatriskajā klīnikā, tiek ieteikta abstinences kūre pusgada garumā. Turklāt man katrā ziņā jāiestājas Anonīmajos alkoholiķos.

Vārdus es dzirdu, bet apjēgt tos nespēju. Vēl ne. Viss manī ir tuk�s, absolūti tuk�s. �ķiet, it kā manī viss būtu sadragāts. Es nespēju neko just.

Mēs braucam mājās. Bērni ir skolā. Labi, ka tā. Es netieku galā pati ar sevi.

Es esmu bezcerīga, absolūti bez kādām cerībām. Ticība nākotnei ir zudusi, vienkār�i izgaisusi. Vīrs runā ar mani.

�Jā, jā, jā,� uz visu viņa teikto es atbildu ar �jā�, es gribu paturēt viņu un savus bērnus, citu neko!

Es darī�u visu, ko viņ� grib, lai tikai viņ� neiet prom! Lai neatņem man bērnus!

Pēc vīra pieprasījuma es piezvanu Anonīmajiem alkoholiķiem. Pie telefona ir kāda sieviete. Vārdā Inge.

�Man ir gājis tie�i tāpat kā tev,� viņa saka.

�Nāc pie mums, mēs varam tev palīdzēt! Tev tikai jāatnāk! Nāc pirmdien, tad es arī bū�u tur!�

Ko viņa saka?

�Man ir gājis tie�i tāpat�?

Viņas vārdi atbalsojas man ausīs.

Cik labi!

Tātad patiesi ir vēl kāds, kuram ir gājis tāpat kā man?

Sieviete, kas dzērusi tikpat daudz?

Tam es nemaz nespēju noticēt. Un tomēr, tas ir tik savādi.

Manī kaut kas iedegas, kā maza dzirkstelīte. Pavisam sīka, ta�u es skaidri jūtu, ka manī kaut kas dīgst.

Cerība?

Vai tā man vēl var būt?

Pienāk nedēļas nogale. Pamazām es pierodu pie ikdienas. Viss sagādā milzīgas pūles. Vēl medikamentu ietekmē sāku sakārtot savas domas.

Es vismaz vairs nejūtu tieksmi pēc alkohola, tas mani mazliet mierina.

Kaut kā esmu arī aptvērusi, ka pudele man tagad var būt nāvējo�a.

Es arī vairs negribu dzert. Visu, tikai ne to.

Lāgiem man rodas sajūta, ka stāvu pati sev blakus. Ka no malas uzlūkoju �o graustu, kam dreb rokas, seja pietūkusi no alkohola un medikamentiem. �o nelaimes �upiņu ar ko�i sarkanajām tru�a acīm. Izbraucu ar pirkstiem caur saviem izspūru�ajiem matiem un pārbīstos.

Pie sasvīdu�ajiem pirkstiem pielipu�as veselas matu �ķipsnas. Tas mani pārbiedē, tomēr es neaptveru notieko�ā mērogu. Vēl ne.

Uz visām �etrām es rāpoju pa virtuvi. Kur ir pudele? Es zinu, ka esmu to paslēpusi. Bet kur?

Es izmisīgi meklēju, trīcu, meklēju. Es kliedzu, lūdzos savu vīru, raudu.

�Tas ir tikai sapnis, mosties! Viss ir beidzies!�

Mirkdama sviedros, es uztrūkstos gultā sēdus.

�Tas bija sapnis!�

Vīrs mierino�i apliek roku man ap pleciem. Man pār seju plūst asaras.

Murgs. Viens no tūksto�iem, kas mocīs mani vēl ilgi. Kas moka mani vēl �odien, kaut arī pavisam reti.

Pulkstenis ir viens naktī.

Pa labi, pa kreisi, no vieniem sāniem uz otriem es svaidos gultā. Vīrs ir atkal iemidzis.

Viņ� guļ nemierīgi. Manas domas riņķo pa apli.

Atkal manī mostas �is naids, �īs pa�nicinājums. Es sāku trīcēt tik stipri, ka apsē�os uz gultas malas, lai nepamodinātu vīru.

Man ir slikti. Es neuzdro�inos domāt par nākotni.

Stundas velkas moko�i gausi.

Pulkstenis trīs, pulkstenis �etri. Es atceros Ingi. Kā viņa teica?

�Man ir gājis tie�i tāpat kā tev!�

Tas mierina. Varbūt tomēr vēl ir cerība, nākotne, ceļ�?

Es atvairu �īs domas.

Bailes no jauna zaudējuma ir pārāk lielas.

Tomēr savādi, nez kāpēc mani mierina doma par Ingi.

Kaut kad es atkal iegrimstu nemierīgā, baiļu pilnā miegā.

Pirmdienas pecpusdiena. Manas domas riņķo pa apli.

Nē, es neie�u pie �iem Anonīmajiem alkoholiķiem. Man ir bail. Ko lai es tur meklēju? Es ta�u nevaru stāstīt pilnīgi sve�iem cilvēkiem par savu dzer�anu. Kas zina, kas tie par tipiem.

Un pilnīgi viena! Nekad, nemū�am es to neuzdrīkstē�os. Es negribu! Lūdzu, nē!

Es trīcu, nespēju neko ieēst. Un kā es izskatos!

Izbraucu ar ķemmi caur matiem. Liekot ķemmi nost, ieraugu, ka tajā ieķērusies vesela matu �ķipsna.

Manī lēnām mostas svelo�as bailes.

Vai patiesi tagad visi mati...

Stop!

Nedomāt tālāk! Tagad ne!

Pulkstenis rāda �etri pēcpusdienā, pieci.

Mājās pārnāk vīrs. Es gatavoju vakariņas. Negribīgi bikstu ēdienu �ķīvī.

�Nē, es nevaru ieēst!�

�Vai tu tik ļoti uztraucies?�

�Man ir bail!�

Un tomēr es jūtu, ka no �īs tik�anās man neizdosies izvairīties.

Vīrs aizved mani uz sanāksmes vietu. Viņ� grib būt dro�s, ka tie�ām aizie�u uz turieni. Saprotams!

Viss manī dumpojas, pretojas. Plaukstas ir slapjas no sviedriem. Tur jau viņa stāv. Tai jābūt Ingei. Drebēdama es izkāpju no ma�īnas.

Viņa saņem mani pie rokas un ved kā mazu bērnu. Viņa izstaro mierino�u dro�ību.

Smaidot viņa saka:

�Nebaidies! Mums visiem ir gājis tie�i tāpat. Tu redzēsi, līdzko būsi pie mums, mēs varēsim tev palīdzēt, ja pati gribēsi!�

�is �tu� veldzē, glāsta manu sagrauto dveseli.

Bailīgi es ieeju telpā. Pie gara galda sēd kādi trīsdesmit cilvēki da�ādā vecumā.

Visi man draudzīgi uzsmaida.

�Sveika!�

�Sveika!�

�Tev nekas nav jāsaka. Tikai tad, ja pati gribi!�

�Vienkār�i klausies!�

Inge apsē�as man blakus. Viņi stāsta. Cits pēc cita. Vīrie�i un sievietes.

Tie ir dzīvesstāsti. Ļoti personiski piedzīvojumi, pieredze, cerības, vil�anās.

Noskaņojums ir mierīgs, brīvs, draudzīgs.

Manas sapostītās smadzenes nespēj uztvert visu, ko dzirdu �ajās divās stundās.

No cilvēkiem, kuri jau pusgadu, trīs gadus, desmit gadus, pat divdesmit gadus dzīvo bez alkohola, no cilvēkiem, kuri ir tik ikdieni�ķi un tomēr tik sevi�ķi.

Tai vakarā es neesmu apjēgusi necik daudz. Tikai viens, viens sāk iedarboties. Viens punkts visiem stāstiem ir kopīgs.

Pieredze, ka visi klāteso�ie nav pratu�i normāli apieties ar alkoholu. Viņiem visiem ir bijis jāturpina dzert, līdzko viņi izdzēru�i pirmo glāzīti.

Viņiem visiem ir bijis akli jāpakļaujas smadzeņu pavēlei un jāturpina dzert, viņi nav spēju�i pretoties atkarībai.

Un vēl kaut kas dzima manī tajā vakarā.

Cerība, ka spē�u dzīvot tāpat kā �ie cilvēki � bez alkohola. Vairs nekad savā mū�ā neesmu tik skaidri sajutusi neizsakāmi lielo cerības spēku kā tajā vakarā, kad viss manī kliedza: tu to spēsi, tu to gribi, tev tas jāspēj!!!

Diena lēni virknējās pie dienas, nedēļa pie nedēļas. Rokas man vairs netrīcēja tik stipri. Bet naktīs mani mocīja murgi par alkoholu.

Es biju sākusi vairīties no cilvēkiem, kļuvusi tramīga, nerunīga. Metu visiem līkumu, kur vien spēju.

Visas manas cerības saistījās ar to cilvēku loku, ko es tagad apmeklēju regulāri, katru pirmdienu. Viņi deva man spēku un cerību, runāja ar mani, rādīja man dro�u, uzticamu priek�zīmi, kura liecināja, ka ir vērts dzīvot tālāk.

�Jūsu organismam vajadzēs vismaz divus gadus, lai kaut cik atlabtu,� beidzis izmeklē�anu, sacīja terapeits. Pēdējos gados bija bojāti gandrīz visi mani iek�ējie orgāni.

Bija cietis kuņģis, plau�as, aknas, aizkuņģa dziedzeris, �ultspūslis, barības vads, pat muguras smadzenes un, protams, galvas smadzenes.

Bija radu�ies nervu bojājumi, �nelabojami�, kā teica ārsts. Stilbi un pēdas man sāpēja katrā solī. Gausi, pavisam gausi es atlabstu. Tikai pēdas turpina sāpēt, un staigājot es dro�i vien jutī�u �īs sāpes visu mū�u.

Arī mati pamazām atauga, milimetru pa milimetram, nedēļu pa nedēļai.

Dvēselei vajadzēja visvairāk laika. �ajos �au�alu gados bija zudusi mana pa�apziņa, dro�ības izjūta, pa�cieņa. Par laimi, es nekad nejutu vajadzību atsākt dzer�anu. Par to es biju pateicīga!

Jo tagad es zinu, ka manā grupā ir da�i, kuriem ar �o uzmācīgo tieksmi jācīnās pastāvīgi.

�oks par pārdzīvoto bija ieēdies dziļi.

Vēl mēne�iem ilgi pēc tam, kad biju pārtraukusi dzert, es nereti kā nolēmēta sēdēju kādā stūrī, sarāvusies �okurā, asarām plūstot pār vaigiem.

Un tad atkal bija klāt bailes:

�Kas notiks? Vai tu spēsi nedzert visu savu dzīvi?�

Atkal �is izmisums, kas draudēja nosmacēt jebkuru cerību.

Grūti bija arī cīnīties pret mana vīra pastāvīgajām bailēm no jauna recidīva, pret viņa aizdomām, kad es devos uz pagrabu vai uz aug�ējo stāvu. Pamazām nostiprināt viņā dro�u pārliecību par to, ka man tomēr izdosies nedzert.

Kop� manas uzturē�anās slimnīcā ir aizritēju�i divi gadi. Mans gars, miesa un dvēsele ir atspirgu�i.

Mana cerība un ticība, ka izturē�u, ka vairs nedzer�u ne glāzi alkohola, ir augu�as un nostiprināju�ās. Lai gan � es nekad neaizmirsī�u, nekad nedrīkstu aizmirst, cik nevainīgi viss sākās un cik �ausmīgi beidzās.

Kop� tā laika es esmu mainījusies. Esmu kļuvusi brīvāka, mierīgāka, mani vairs tik viegli nesatricina ikdienas mazās problēmas. Esmu atguvusi pa�apziņu un dro�ības izjūtu.

Tomēr manī ir nostiprināju�ās arī dusmas, dusmas un niknums pret tiem, kuri pārāk viegli un pārāk labprāt noskatās no aug�as uz tiem līdzcilvēkiem, kuri nokļūst lejupejo�ā straumē, pagrimst, un tur līdzvainīga ir arī mūsu sabiedrība, reklāma un vieglprātīgā apie�anās ar atkarību izraiso�o vielu � alkoholu.

Pati uz savas ādas esmu izjutusi, cik viltīga ir �ī narkotika un cik nemanāmi var nokļūt �ajā atkarībā.

Par spīti visam notiku�ajam man ir laimējies. Man uzsmaidīja liela laime � vēlreiz atlabt. Laime saglabāt savu ģimeni, nepazaudēt savu sociālo loku, atkal dzīvot normālu dzīvi.

Dzīvot kā miljoniem citu cilvēku, atskaitot vienu vienīgu un vissvarīgāko ierobe�ojumu.

Nekad savā mū�ā es vairs nedrīkstu izdzert ne lāsi alkohola, jo zinu, ka tad visīsākajā laikā atkal atrastos tur, kur atrados sava cie�anu laika beigās.

Ta�u es arī apzinos, ka man ir pienākums darīt visu, lai vairs nekad neliktu vilties sev un savai ģimenei, lai vairs nekad neatsāktu dzert un lai palīdzētu izglābties citiem, kas ir ceļā uz �o elli.

Tāpēc esmu uzrakstījusi �o grāmatu.

Un, ja kaut vai vienam vienīgam cilvēkam es varu palīdzēt, ļaujot izlasīt, kā esmu nokļuvusi �ajā atkarībā, parādot viņam ceļu, pa kuru esmu izkļuvusi no visdziļākās bezcerības un izmisuma, no bailēm un tumsas, tad baismīgo atmiņu laiks nav bijis veltīgs.

Nav veltīgi celtas gaismā atmiņas par ne�ēlīgo ceļu starp atkarības nevainīgo sākumu un rūgtajām beigām.

Par ceļu, kas ved ārā no � VELNI�ĶĪGĀM LAMATĀM.