Iļja Ilfs Un Jevgeņijs Petr0vs

Divpadsmit krēsli

.

Kā radās leģenda

"Divpadsmit krēslu" radī�anas vēsturē, ko aprakstīju�i memuāru autori un daudz�kārt pārstāstīju�i literatūrzinātnieki, izdoma praktiski nav atdalāma no faktiem, reali�tāte no mistifikācijas.

Ir dro�i zināms, ka abi nākamie līdzautori, novadnieki no Odesas, ieradās Mas�kavā ne vēlāk kā 1923. gadā. Dzejnieks un �urnālists lija Arnoldovi�s (Jehiēls-Leibs ben Arjē) Fainzilbergs (1897-1937) pseidonīmu llls bija pieņēmis jau Odesā, bet biju�ais Odesas kriminālmeklē�anas pārvaldes līdzstrādnieks Jevgeņijs Petrovi�s Katajevs (1903-1942) pseidonīmu Petrovs acīmredzot izvēlējās tad, kad nomainīja savu profesiju. No 1926. gada viņ� kopā ar llfu strādāja laikrakstā "Gudok", ko izdeva PSRS Dzelzce/a transporta darbinieku arodbiedrības centrālā komiteja.

�ajā laikrakstā strādāja arī Petrova brālis un llla draugs Valentīns Katajevs (1897-1986), kur� Maskavā bija ieradies nedaudz ātrāk. At�ķirībā no brāļa un drauga 1927. gadā viņ� jau bija kļuvis par slavenu literātu: Katajeva prozu drukāja centrā�lajos �urnālos, viņa lugu iestudēja Maskavas Akadēmiskais dailes teātris, viena no lielākajām izdevniecībām "Zemļa i fabrika" gatavojās izdot Katajeva kopotos rakstus.

Ja var ticēt memuāru autoriem, tie�i Katajevs ierosināja uzrakstīt romānu ar �ādu si�etu un piedāvāja llfam un Petrovam ideju kopīgi strādāt pie �īs ieceres īsteno�a�nas. Saskaņā ar viņa plānu strādāt vajadzēja trijatā: llfs un Petrovs uzrakstīs romāna melnrakstu, bet Katajevs ar savu pieredzēju�a "meistara roku" veiks labojumus gatava�jās nodajās, turklāt "literārie vergi" nepaliks nezināmi uz grāmatas vāka būs visu triju autoru uzvārdi. Priek�likums tika izteikts samērā pārliecino�i: Katajevs ir visai populārs, izdevēji viņa manuskriptus gandrīz vai rau�us rauj no rokām, varētu arī nopelnīt vairāk naudas, jo si�etu pietiek, ta�u veiksmīgajam prozaiķim pietrūkst laika, lai realizētu visas ieceres, savukārt brālim un draugam palīdzība noderētu. Tā ne vēlāk kā 1927. gada sep�tembrī llfs un Petrovs sāk rakstīt "Divpadsmit krēslus". Pēc mēne�a pirmā no romāna trim dalām ir uzrakstīta un tiek nodota Katajeva vērtējumam, bet rakstnieks negaidīti atsakās būt par līdzautoru un paziņo, ka "meistara roka" nav nepiecie�ama rakstītāji pa�i esot tiku�i galā. Jā arī turpmāk līdzautori raksta divatā dienām un naktīm, azartiski, aizrautīgi, ne�ēlojot sevi. Beidzot 1928. gada janvārī romāns ir pabeigts, un no janvāra līdz jūlijam to ar ilustrācijām turpinājumos publicē mēne�raksts "30 dņej".

Grūti pateikt, vai viss notika tie�i tā. Skaidrs ir viens: tik īsā laikā jautājums par publicē�anas vietu un laiku tika izlemts ja arī ne pirms darba uzsāk�anas, tad katrā ziņā ilgi pirms tā pabeig�anas. Tie�ām, materiālus, kas bija paredzēti janvāra numu�ram, vajadzēja kā parasti jau iepriek� izlasīt �urnāla vadītājiem, sagatavot tipogrāfijas salikumu, samaketēt, iesniegt labo�anai redaktoriem un korektoriem, atkal nosūtīt uz tipogrāfiju utt. �ādai procedūrai atbilsto�i tā laika �urnālu izdo�anas tehnoloģijai bija nepiecie�amas divas vai trīs nedējas. Arī māksliniekam vajadzēja pāris nedēju, lai uzzīmētu ilustrācijas. Tātad lēmumu par romāna publicē�anu �urnāla redakcija pieņēma nevis 1928. gada janvārī, kad manuskripts bija jau gatavs, bet gan ne vēlāk kā 1927. gada oktobrī vai novembrī. Pārrunas par to dro�i vien notika vēl agrāk.

Ņemot vērā �os apstākļus, kļūst skaidrs, ka Katajeva ieguldījums nebūt neapro�be�ojās tikai ar romāna si�eta uzdāvinā�anu. Petrova brālis un Ufa draugs bija ievē�rojams literāts, tāpēc varēja k/ūt par �ī pasākuma garantu: diez vai abi līdzautori bez Katajeva atbalsta būtu saņēmu�i "uzticības kredītu" un viņu vēl neuzrakstītais (vai nepabeigtais) romāns tik savlaicīgi tiktu iekļauts galvaspilsētas �urnāla rado�ajos plā�nos. Publicē�anai pa dalām manuskriptu nepieņemtu. Turklāt tik apjomīga romāna publicē�ana septiņos numuros bija ārkārtējs gadījums ilustrētā mēne�raksta praksē.

Protams, �urnāls grāmatas publicē�anai arī netika izvēlēts nejau�i. Sadarbojo�ties ar �urnālu "30 dņej" autori varēja ne tikai paļauties uz Katajeva literāro reputā�ciju, bet arī rēķināties ar paziņu palīdzību. Viens no viņiem bija vēl pirms revolūcijas popularitāti ieguvu�ais �urnālists, redakcijas vadītājs Vasilijs Regiņins (1883-1952), kura līdzdalību romāna radī�anā da�reiz piemin memuāru autori un literatūrzināt�nieki, otrs bija atbildīgais (t. i., galvenais) redaktors, kādreizējais akmeists [1] vladimirs

Narbuts (1888-1938), kas palicis nepelnīti aizmirsts. Ta�u jāatzīmē, ka �o cilvēku draudzība ar romāna autoriem un Valentīnu Katajevu bija sena un cie�a. Pēc pilsoņu kara Regiņins organizēja padomju preses izdo�anu un, kā zināms, jau tad bija drau�dzīgās attiecībās gandrīz ar visiem vietējiem literātiem, bet Narbuts padomju varas laikā bija spējis izveidot strauju karjeru līdz 1920. gada vasarai viņ� bija kļuvis par pilntiesīgu saimnieku Krievijas Telegrāfa aģentūras Dienvidu nodaļā Odesā un uzaici�nāja tajā strādāt arī Katajevu un citus Odesas rakstniekus.

Maskavā Narbuts reorganizēja un izveidoja vairākus �urnālus, tostarp arī "30 dņej", kā arī izdevniecību "Zemļa i fabrika" "ZiF", viņ� bija augsti novērtēts speciālists. Arī "Divpadsmit krēslus" grāmatas formātā pirmo reizi laida klajā izdev�niecība "ZiF" (1928. gadā). Starp citu, grāmata iznāca jūlijā, vienlaikus ar �urnāla publikācijas nobeigumu, un no reklāmas viedokļa tas bija visai veiksmīgs gājiens, bet Narbuts �ajā jomā bija atzīts speciālists.

Memuāru autoru un padomju literatūrzinātnieku nevēlē�anos pieminēt N ar bula vārdu saistībā ar "Divpadsmit krēslu" radī�anas vēsturi datēji var izskaidrot ar to, ka 1928. gada vasaras beigās biju�ā akmeista politiskā karjera pēk�ņi aprāvās: pēc vai�rākām CK organizētām intrigām (tām nebija nekāda sakara ar "Divpadsmit krēsliem") viņu izslēdza no partijas un atbrīvoja no visiem amatiem. Savukārt Regiņins turpināja strādāt par redakcijas vadītāju, un drīzumā viņam tika iecelts jauns priek�nieks. Tomēr 1927. gadā Narbuta dzīvē viss vēl bija kārtībā, un, pateicoties viņa ietekmei, varēja viegli pārvarēt vai apiet visas grūtības, kas neizbēgami rodas, ja nepiecie�ams stei�dzami publicēt kādu materiālu. <-

Ja ņemam vērā tādu faktoru, kā visai autoritatīvā Regiņina un ietekmīgā Narbuta atbalstu, tad llla un Petrova kopīgā debija vairs nemaz nelīdzinās veiksmīgam ekspromtam, savdabīgai pasakai par Pelnru�ķīti.

Drīzāk tā bija lieliski iecerēta un rūpīgi izplānota operācija ar manevriem uzma�nības novēr�anai un veiksmīgu propagandas nodro�inājumu. �ī operācija tika veikta stingri pēc plāna: līdzautori steidzās, strādāja pat naktīs ne vien iedzimtas darba mīlestības dēj, bet arī tāpēc, ka jautājums par publicē�anu jau bija izlemts, nodaļu iesnieg�anas termiņi janvāra un visos nākamajos numuros stingri noteikti.

Starp citu, nav izslēgts, ka Narbuts un Regiņins, kuri jau no pa�a sākuma zināja vai vismaz nojauta, kāda ir Katajeva specifiskā loma pasākuma organizē�anā, piekrita viņa priek�likumam, lai palīdzētu rakstniekiem iesācējiem. Un kad Katajevs oficiāli atteicās no dalības kopdarbā, llfs un Petrovs jau bija uzrakstīju�i tre�o daļu grāma�tas un steidza pabeigt iesākto, darbs tika rediģēts, un pieredzēju�ajiem redaktoriem nebija grūti uzminēt, ka romānu gaida panākumi, lapēc nebija nekādas vajadzības censties paturēt kā līdzautoru Katajevu, kura atteikums piedalīties romāna radī�anā bija pietiekami motivēts. Turklāt stāsts par uzdāvināto si�etu noņēma no tā arī par romāna līdzautoru nekjuvu�ā rakstnieka aizdomas par to, ka viņ� vienkār�i bija vēlējies iznomāt savu slaveno vārdu citiem.

�ajā stāstā ir vēl kāds, tagad jau aizmirsts aspekts. Spēlīte, kas saucas "literārais tēvs" bija visiem zināma tradīcija, un to ievēroja daudzi padomju rakstnieki, kas lab�prāt atsaucās uz neapstrīdamām autoritātēm, piemēram, uz Maksimu Gorkiju. Ta�u �ajā gadījumā tā drīzāk bija situācijas parodē�ana, jo par "literāro tēvu" tika izvēlēts brālis un draugs Kataji�s, Vajuns, kā viņu dēvēja draugi. Un nav nejau�ība, ka Petrova atmiņās stāsts par si�eta "uzdāvinā�anu" atrodams līdzās aprakstam par vienu no Katajeva tā laika pseidonīmiem Vecais Sobakins [2] (Vecais Sabbakins). Tādējādi Petrovs atgādināja lasītājiem par Pu�ķina dzejoja rindām, kuras visai bie�i tika ironiski apspēlētas: "Старик Держовин нас заметил и, в гроб сходя, благословил" ("Vecais Der�avins2 mūs ievēroja un pirms nāves deva savu svētību"). Tas bija mājiens, ka topo�ajiem rakstniekiem llfam un Petrovam savu svētību devis Vecais Sobakins. Grā�matas pirmajā izdevumā bija ievietots arī veltījums Valentīnam Katajevam.

Romāna tekstoloģija

Veltījums Katajevam saglabājās arī visos nākamajos izdevumos, bet pats romāns strauji mainījās. �urnāla publikācijā bija trīsdesmit septiņas nodaļas, grāmatas pirmajā 1928. gada izdevumā �etrdesmit viena, otrajā, arī izdevniecības "ZiF" 1929. gadā izdotajā grāmatā, bija paliku�as �etrdesmit nodaļas. Tikpat daudz nodalu bija arī visos turpmākajos izdevumos.

Kā uzskatīja padomju tekstoloģijas speciālisti, "Divpadsmit krēslu" �urnāla versija un pirmais grāmatas izdevums, bija mākslinieciskā ziņā nepilnīgi: pirmo publikāciju vispār neesot vērts ņemt vērā, jo teksts ticis saīsināts pak/aujoties �urnāla apjoma noteikumiem, 1928. gadā izdotajā grāmatā autori gan esot atjaunoju�i dalu no īsinājumiem, tomēr tas ticis darīts steigā, tā sacīt, pakļaujoties inercei, ta�u vēlāk rakstnieki nolēmu�i, ka tas neesot bijis lietderīgi, tāpēc, gatavojot otro izdevumu, no tā attei�ku�ies. Tekstologi uzskatīja, ka tagad autori savu romānu esot vērtēju�i loti atbildīgi, izmaiņas un saīsinājumus veiku�i bez steigas, tāpēc izdevums, kurā bija �etrdesmit nodajas, tika ņemts par pamatu arī turpmākajiem izdevumiem. 1938. gadā, kad viens no autoriem vēl bija dzīvs, �is saīsinātais un pārveidotais variants tika iekļauts izdev�niecības "Sovetskij pisatej" izdotajos kopotajos rakstos �etros sējumos. Tekstoloģijas speciālisti apgalvoja, ka tie�i �im izdevumam ir visas tiesības saukties par etalonu, un tas tika tira�ēts daudzus gadu desmitus.

Tādas pieejas saknes meklējamas ne tikai pētnieku subjektīvajā attieksmē, bet arī visas padomju literatūras tekstoloģijas kopējos principos. Apriori tika pieņemts, ka neviens PSRS literāts nav pakļauts ne cenzūras ierobe�ojumiem, ne redaktoru patvaļai. Visas at�ķirības padomju rakstnieku dzīves laikā izdotajos darbos vaja�dzēja interpretēt kā autoru pieaugo�ā "prasīguma pret sevi", tieksmes panākt lie�lāku "māksliniecisko ticamību"un "māksliniecisko viengabalainību"utt. rezultātu. Tāpēc izlaisto fragmentu atjauno�anas un cenzūras veikto izkropļojumu konstatē��anas problēma vispār netika pieminēta. Sagatavojot kārtējo publikāciju, vajadzēja vienīgi izvēlēties variantu, kurā it kā bija atspoguļota "autora pēdējā vēlē�anās", un �ajā ziņā par pa�u reprezentatīvāko pa�saprotami tika atzīts pēdējais izdevums rakstnieka dzīves laikā. "Divpadsmit krēslu" gadījumā tas bija 1938. gada izde�vums.

Tagad situācija ir mainījusies, un vienīgi no pa�iem pētniekiem ir atkarīgs, kādus kritērijus izmantot, lai noteiktu, cik reprezentatīvs ir katrs variants. Tāpēc ir lietderīgi pievērsties darba sākotnējai versijai manuskriptam.

IIfa un Petrova arhīvā ir saglabāju�ies divi romāna varianti: rokrakstā rakstīts Petrova autogrāfs un manuskripts ma�īnrakstā ar abu autoru labojumiem. Vecākais no tiem ir Petrova autogrāfs, kas satur divdesmit nodajas. Virsrakstu tām vēl nav. �ķiet, tas ir romāna variants, kuru Petrovs no iepriek� tapu�ajiem melnrakstiem ir pārrakstījis tīrrakstā, ta�u darba procesā autori ir veiku�i nelielas izmaiņas: piemēram, mainīju�i nosaukumu kādai pilsētai, kurā norisinās darbība, utt. Katra NODAļA sākta jaunā lappusē, turklāt pirms katras no tām ievietota titullapa, kurā rokrakstā norādīts nodajas numurs. Dro�i vien tā rīkoties ir ērti, ja manuskriptu iesniedz ma�īnrakstītājai pārrakstī�anai pa nodalām. Ar rakstāmma�īnu pārrakstīto manuskripta eksemplāru bija ne mazāk kā divi, ta�u saglabājies ir tikai viens.

Pēc pārrakstī�anas ma�īnrakstā autori ir izmainīju�i nodalu skaitu: sadalīju�i tekstu nevis divdesmit, bet �etrdesmit trijās nodalās, un katrai no tām izdomāju�i nosaukumu. Dro�i vien sava nozīme bija arī �urnāla specifikai: mazāka apjoma noda�ļas jauj vieglāk sadalīt materiālu drukā�anai turpinājumos. Pēc tam romānu stipri saīsināja: no romāna izslēdza veselas nodajas, epizodes, atsevi�ķas frāzes. �ķiet, īsinā�ana notika divos piegājienos: vispirms to darīja autori, un tas ir atspoguļots ma�īnraksta eksemplārā, bet pēc tam redaktori citā autoru labotā ma�īnraksta eksemplārā, kur� nav saglabājies. Cēlonis tam bija ne tikai cenzūras prasības: �urnālā tie�ām vajadzēja taupīt vietu, jo arī pēc visiem īsinājumiem romāna publicē�ana bija stipri ievilkusies.

Autori upurēja apjomu un tā vietā ieguva reklāmu, turklāt �o upuri zināmā mērā varēja uzskatīt par īslaicīgu: izdodot grāmatu, nav nepiecie�ams tik stingri limitēt apjomu, ja izdevniecības vadība neiebildīs, izsvītroto tekstu varēs viegli atjaunot, un ar vadības atbalstu IIfs un Petrovs, protams, varēja rēķināties. Dro�i vien līgums ar izdevniecību bija noslēgts vienā laikā ar līguma parakstī�anu �urnāla redakcijā vai drīz pēc tam. Par to ir minēts arī da�os memuāros. Grāmatas izdo�anai izmantoja vienu no redaktoru neskartajiem ma�īnraksta eksemplāriem, daudzas saīsinātās vietas tika atjaunotas. Pilnībā ārpus romāna ietvariem palika tikai divas nodajas (sākumā, autoru autogrāfā tā bija viena nodaļa), ta�u ari bez tām grāmata poligrāfiskajā izpildījumā izrādījās visai apjomīga.

Par grāmatas otrā izdevuma (1929. g.) pamatu vairs netika izmantots manu�skripts, bet izdevniecības "ZiF" pirmais izdevums, kuru atkal rediģēja: pilnībā izņēma vēl vienu nodaļu, ieviesa vairākas izmaiņas, veica būtiskus īsinājumus utt. Var, protams, uzskatīt, ka to pēc savas iniciatīvas darīja pa�i autori, vadīdamies no tīri estētiskas dabas apsvērumiem. Ta�u tad nāksies noticēt, ka divu gadu laikā llfs un Petrovs nebija spēju�i kārtīgi izlasīt pa�u uzrakstīto romānu un tikai tre�ās publikā�cijas sagatavo�anas laikā viņiem it kā atvērās acis. Pieņemt �o versiju par ticamu ir grūti. Patiesībā nepiecie�amību ieviest jaunus labojumus drīzāk jau noteica ikdieni�ķi apstākli cenzora prasības. Un ja 1928. gadā ietekmīgais Narbuts spēja noregulēt attiecības ar cenzūru, tad 1929. gadā cenzūra nekļuva piekāpīgāka, bet ietekmīgā ierēdņa atbalsta llfam un Petrovam vairs nebija.

Pēc "Divpadsmit krēslu" otrā izdevuma autori, �ķiet, nebija atmetu�i cerību pub�licēt romānu pilnībā. Divas līdz �im vēl nepublicētās nodaļas ar kopīgu nosaukumu tika ievietotas �urnāla "30 dņej" 1929. gada oktobra numurā, tātad bija izdabūtas cauri cenzūras spīlēm. Tādējādi visas �etrdesmit trīs ma�īnraksta manuskripta noda�ļas bija oficiāli atļautas publicē�anai (lai arī da�ādā laikā un ar zaudējumiem). Atlika vienīgi apvienot visas romāna aprobētās sastāvdaļas un izdot grāmatu vēlreiz. Ta�u, kā zināms, tāds "Divpadsmit krēslu" variants tā arī neieraudzīja dienas gaismu.

Teksta labojumiem da�ādos laika posmos ir viegli izsekot. 1928. gadā pabeigtais romāns bija ļoti aktuāls, tajā bija daudz visiem saprotamu politisku alūziju\ jociņu par frakciju cīņu VK(b)P [3] vadībā un polemiku laikrakstu un �urnālu slejās, parodiju par ievērojamiem literātiem, kas bija papildinātas ar ierobe�otam draugu pulkam un kolēģiem laikraksta "Gudok" redakcijā adresētiem ironiskiem mājieniem. Tas viss veidoja vienotu sistēmu, un katram elementam bija sava vieta romāna kompozīcijā. Lielākā DAļA politisko alūziju tika likvidētas jau �urnāla publikācijas sagatavo�anas laikā, redaktori izsvītroja arī vairākas parodijas. Cīņa pret parodijām turpinājās arī otrajā "ZiF" sagatavotajā izdevumā no tām tika atstātas tikai da�as. No nākamajiem izdevumiem izzuda daudzu ne�ēlastībā kritu�u partijas līderu un ietekmīgu ierēdņu uzvārdi utt. Tāpēc 1938. gadā izdotais romāna variants ne tik lielā mērā atspoguļo "autoru pēdējo gribu", cik da�ādu cenzoru no pirmā līdz pēdējam prasību apko�pojumu. Un ilggadīgā "Divpadsmit krēslu" popularitāte liecina nevis par labvēlīgu cenzūras ietekmi, bet gan par izejmateriāla augsto kvalitāti, kuru pilnībā sabojāt neizdevās.

Politiskais konteksts

Romāns uzreiz kļuva populārs, daudzi teicieni no tā izplatījās kā parunas un sakāmvārdi. Ar padomju rakstnieku grāmatām tā notika ārkārtīgi reti. Ta�u kritika diez�gan ilgi �ķita apjukusi. Nepamanīt jauno satīrisko romānu, kas bija publicēts cen�trālajā izdevniecībā, nedrīkstēja, tomēr arī diskutēt par tā pozitīvajām īpa�ībām vai trūkumiem kritiķi nesteidzās. Tikai 1928. gada 21. septembrī laikrakstā "Ve�erņaja Moskva" parādījās neliela recenzija ar parakstu "L. K.". Tās autors ar augstprātīgu laipnību norādīja, ka, lai gan grāmata ir "viegla un jautra lasāmviela", tomēr kopumā "romāns nesasniedz satīras virsotnes", un vispār ir pārlieku "nogurdino�s". Pēc tam kritika apklusa uz ilgu laiku. Faktiski grāmatas apsprie�ana sākās tikai pēc tam, kad 1929. gada 17. jūnijā laikrakstā "Ļiteraturnaja gazeta" rubrikā "Grāmata, par kuru neraksta" tika ievietots raksts par to, ka "kritika ir nepelnīti noklusējusi" romānu.

Kā zināms, rezultātā padomju literatūrzinātnieki nolēma uzskatīt par pa�sapro�tamu, ka Hfa un Petrova satīras objekts ir "atsevi�ķi trūkumi", nevis "padomju dzī�vesveids ". �ī formula bija ļoti ērta, jo izskaidroja pilnīgi visu, neskarot neko konkrēti. Tomēr sākotnējais pieredzēju�o recenzentu apjukums apliecina, ka vēlāk piedāvātais izskaidrojums 1928. gadā nebūt nebija tik acīmredzams. Drīzāk jau acīmredzams bija kas cits, un to vienmēr augstu vērtēja llfa un Petrova cienītāji, kas jutās kā opozicionāri re�īmam, proti: "Divpadsmit krēslu" autori atļāvās ļoti riskantus jokus, pārdro�i izsme�jot valstī iznāko�o presi, ņirgājoties par tradicionālo padomju propagandu. Laikabiedri kritiķi to visu, protams, pamanīja, un tomēr viņiem bija pamats nesteigties ar graujo�u atsauksmju publicē�anu.

Saprotams, ka romāna autori, kas 1927. gadā bija ieguvu�i popularitāti kā abso�lūti lojāli laikrakstu līdzstrādnieki (turklāt viņus atbalstīja ietekmīgais un ideoloģijas jautājumos vienmēr piesardzīgais Narbuts), cerēja uz labvēlīgām atsauksmēm. Tāpēc 1927. gadā, kad darbs pie romāna sarakstī�anas vēl turpinājās, llfa un Petrova pār�dro�os jokus uztvēra normāli, bet 1928. gadā laikabiedri jau nopietni �aubījās, vai tie ir piejaujami. Ta�u �īs �aubas tika atrisinātas par labu romāna autoriem pēc "signāla no aug�as", ar kuru sankcionēja labvēlīgu atsauksmi laikrakstā "Ļiteraturnajagazeta".

Bija nepiecie�ams zināms laiks, lai recenzenti pilnībā pārliecinātos: "Divpadsmit krēslu" autori nav pārkāpu�i pieļaujamās robe�as un nav gribēju�i to darīt. Glu�i pre�tēji viņi ir stingri ievēroju�i konjunktūras prasības, kādas bija izveidoju�ās laikā, kad sākās darbs pie romāna, bet daļēji mainīju�ās tad, kad grāmata tika izdota. Narbuta aizbildnībā viņi bija uzrakstīju�i grāmatu par to, ka �anhajā nekas īpa�s nav noticis. Un tādējādi īstenoju�i partijas direktīvu.

Piebildīsim, ka romāna darbība sākas 1927. gada pavasarī un beidzas tā pa�a gada rudenī, jubilejas priek�vakarā: 7. novembrī valstī gatavojās pla�i atzīmēt desmit gadus kop� Oktobra revolūcijas, kad varu valstī pārņēma boļ�eviku partija, padomju valsts desmito gadadienu. �ajā pa�ā laikā no 1927. gada pavasara līdz rudenim norisinājās iz�ķiro�ais posms partijas oficiālās vadības atklātajā polemikā ar "kreiso opozīciju" Ļ. Trocki un viņa domubiedriem. Tie�i �īs polemikas kontekstā romāns tāds, kāds tas tika iecerēts, bijā ārkārtīgi aktuāls.

Opozicionāri jau sen apgalvoja, ka partijas līderi J. Staļins un N. Buharins personiskās varas nostiprinā�anas vārdā esot atteiku�ies no "vispasaules revolūcijas" ideāla, bet tas neizbēgami radot tie�us draudus PSRS eksistencei agresīvajā "kapitā�listisko valstu ielenkumā". Savukārt oficiālā partijas kursa apoloģēti centās pierādīt, ka opozicionāri ir ekstrēmisti, kas neprot un negrib strādāt miera apstākļos un tāpēc sapņo par permanentiem satricinājumiem "pasaules revolūcijas" ietvaros, par "kara komunisma" atdzim�anu, tostarp valdo�ā Staļina un Buharina grupa esot stabilitātes garants un nepa ("jaunās ekonomiskās politikas") balsts.

1927. gada pavasarī opozicionāri bija atradu�i jaunus argumentus. Ar neveiksmi beidzās ilggadīgie mēģinājumi pievērst boļ�evismam Ķīnu, kur notika ilgsto�s pilsoņu kar� (to pla�i komentēja padomju prese). 15. aprīlī padomju laikraksti publicēja garus histēriskus rakstus par to, ka �anhajā nesenie sabiedrotie ķīnie�u kreisie nacio�nālistiskās ievirzes radikāli mainīju�i savu politisko orientāciju un sāku�i iznīcināt savus tautie�us komunistus.

Raksts laikrakstā "Pravda" saucās "�anhajas apvērsums", un �ī vārdkopa drīz vien kļuva par terminu. "Kreisās opozīcijas" līderi paziņoja, ka "�anhajas apvērsums" ir likumsakarīgs kļūdainās Staļina un Buharina politikas rezultāts, jo �ī politika esot novedusi valsti līdz militārai katastrofai. Viņuprāt, neveiksme Ķīnā veicināja "starp�tautiskās strādnieku kustības apsīkumu", attālināja "vispasaules revolūciju" un vei�cināja "imperiālistisko spēku konsolidāciju", kas tuvākajā nākotnē varēja izraisīt visu kapitālistisko valstu totālu karu pret sociālistisko padomju valsti. Opozicionāri uzstāja: briesmas pastiprina arī tas, ka valdības īstenotā iek�politika, neps, vājina valsts aiz�sardzības spējas, jo novedīs pie "kapitālisma restaurācijas", vairo iek�ējo ienaidnieku skaitu un padara tos spēcīgākus, un �ie iek�ējie ienaidnieki noteikti konsolidēsies ar ārējiem.

Stajina un Buharina propagandisti bija nokļuvu�i sare�ģītā situācijā: trockisti apelēja pie "aplenktā cietok�ņa" modēja, kas bija viens no padomju ideoloģijas stūr�akmeņiem. Protams, "kreisās opozīcijas" argumentus varēja viegli atspēkot, atsauco�ties, piemēram, uz to, ka "vispasaules revolūcija", kā liecināja nesenā pieredze, vispār ir maz ticama un "�anhajas apvērsums" arī pa�ā sliktākajā gadījumā nozīmē vienīgi Ķīnas ekspansijā ieguldīto līdzekļu neatgriezenisku zaudē�anu, ta�u ne jau intervences draudus. Tāpat nav arī nekāda "iek�ējā apdraudējuma". Tomēr �ajā gadījumā oficiālās ideoloģijas paudējiem nāktos atspēkot pieņemtās padomju aksiomas: tēzes par "vis�pasaules revolūciju", par pastāvīgiem draudiem no "imperiālistisko valdību" puses, par "iek�ējo ienaidnieku" sazvērestībām bija �īs ideoloģijas neatņemami elementi.

Nācās izmantot divdomīgus mājienus un paskaidrot, ka "�anhajas apvērsums", lai gan ir nepatīkams notikums, tomēr ne tuvu nav tik nozīmīgs, kā apgalvo opozicio�nāri; jebkurā gadījumā pasaules revolūcija vēl ir tālu, kar�, protams, ir neizbēgams, ta�u tas nesāksies drīz; Sarkanā armija spēj sagraut visus agresorus; kas attiecas uz "iek�ējiem ienaidniekiem", tad viņiem nekāda reāla spēka nav. Un vispār nav nekā�das vajadzības, lai visi pastāvīgi spriedelētu par "starptautisko stāvokli"; tāpēc jau ir valdība, bet PSRS pilsoņiem vienīgi jāizpilda valdības pieņemtie lēmumi.

"Divpadsmit krēslu" si�ets balstās uz oficiālās propagandas tēzēm. Romāna dar�bība sākas 1927. gada 15. aprīli, grāmatas varoņi apsprie� galveno preses jaunumu"�anhajas apvērsumu", ta�u apsprie� to it kā starp citu, kā ikdieni�ķu notikumu, kas nevienu nebiedē un nevienā nemodina nekādas cerības, visi varoņu spriedelējumi par "starptautisko stāvokli" ir uzsvērti komiski, vēl komiskāki ir mēģinājumi izveidot pretpadomju pagrīdi. Autori konsekventi pārliecina lasītāju: Padomju Savienībā nav augsnes "spiegu tīkla" radī�anai, "ārējo ienaidnieku" akcijām, pat ja tie spētu iekļūt valstī, tiem nebūtu atbalsta, "kapitālisma restaurācijas" draudi nepastāv. Tas gan bija pretrunā ar nesenajām un pavisam jaunajām propagandas kampaņām, ta�u ideāli atbilda valdības "pasūtījumam" konkrētajā situācijā apstākļos, kad notika polemika ar Trocki.

1928. gada vasarā romāns vairs ne�ķita tik aktuāls kā 1927. gadā: politiskā situā�cija bija mainījusies, "kreisā opozīcija" bija sagrauta, Trockīs padzīts no politiskās skatuves. Turklāt Stajins atteicās no savienības ar Buharinu, un tagad Buharins tika uzskatīts par bīstamu opozicionāru "labējā novirziena" piekritēju. Savukārt polemikā ar "labējā novirziena" piekritējiem oficiālā propaganda atkal aktualizēja "aplenktā cie�tok�ņa" modeli. Ironizē�ana par tuvo "vispasaules revolūciju", "imperiālistu agresiju", spiego�anu utt. tagad bija nevietā. Uts un Petrovs operatīvi reaģēja uz propagandas jaunievedumiem un izdarīja romānā izmaiņas ta�u pavisam to pārveidot nevēlējās. "Divpadsmit krēslu" galvenā ideoloģiskā ievirze joprojām palika aktuāla: cerības, ka "boļ�eviku re�īms drīz kritīs", bija nepamatotas. PSRS pastāvēs, lai ko arī uzsāktu ārējie un iek�ējie ienaidnieki. Raugoties no �āda aspekta, varēja izdarīt secinājumu, ka "Divpadsmit krēsli" ir tipisks jubilejai veltīts romāns. Tomēr pret Trocki, pareizāk sakot, pret "kreiso opozīciju" vērstā grāmatas ievirze netika mainīta, un raksturīgi, ka ne�ēlastībā kritu�ais Buharins "Divpadsmit krēslus" citēja savā runā, kas bija publi�cēta laikrakstā "Pravda" 1928. gada 2. decembrī.

Tomēr vainot autorus verdziska padevīguma demonstrē�anā būtu nevietā. Arī vēr�anos pret trockismu, kas bija kļuvusi par romāna ideoloģisko pamatu, nevarēja uzskatīt tikai par "sociālā pasūtījuma" rezultātu. Tajā laikā daudzi intelektuāli uzbru�kumus Trockim preses slejās uztvēra kā pazīmi, ka viss mainās uz labo pusi, ka ir iespējams arī "boļ�evisms ar cilvēcisku seju". Iesaistoties polemikā, Uts un Petrovs cita starpā aizstāvēja arī stabilitāti, nostādot to pretī "kara komunismam". Viņi īstajā laikā bija uztvēru�i konjunktūras izmaiņas, ta�u konjunktūras radītie apsvērumi dro�i vien nebija pretrunā ar viņu pa�u uzskatiem.

Tā bija apstākļu sakritība, ka ironiskās pasā�as par padomju frazeoloģiju no 1928. gada pavasara līdz rudenim bija lojalitātes apliecinājums, bet "spiegu kaislī�bas ", prātojumus par "vispasaules revolūciju" tajā pa�ā laikā visi izsmēja kā trockisma izpausmes. Ar trockismu asociējās arī "kreisais" virziens mākslā, avangardisms. Tāpēc par galvenajiem parodē�anas objektiem "Divpadsmit krēslos" kļuva V. Majakovskis, V. Meierholds un Andrejs Belijs. Detalizēti �īs parodijas, tāpat kā da�as politiskās alūzijas aplūkotas komentāros.

Rediģe�anas principi

�im izdevumam par pamatu izmantots pats senākais Petrova pārrakstītais grāma�tas variants, kas saglabājies līdz mūsu dienām (Krievijas Valsts literatūras un mākslas arhīvs. 1821. f., 1. apr., 31. glab. vien.). Dalījums nodalās atbilst ma�īnraksta varian�tam, un komentāru struktūra veidota saskaņā ar �o dalījumu �etrdesmit trijās nodalās (KVLMA, 1821. I., 1. apr., 32. un 33. glab. vien.). Tekstā norādītas arī sākotnējā varianta divdesmit nodaļu robe�as. Vairākos gadījumos ņemti vērā stilistiska rakstura labojumi ma�īnraksta variantā, ta�u ignorēti ideoloģiska satura labojumi un īsinājumi. Ortogrāfija un interpunkcija saskaņota ar mūsdienu literārās valodas prasībām.

Komentē�anas principi ir tradicionāli: tiek paskaidrotas reālijas, citāti un remi�niscences, literārās un politiskās alūzijas, parodijas, konkrēti notikumi, kam ir kāds sakars ar romānā aprakstītajām epizodēm, būtiskas tekstoloģiskas at�ķirības. �ajā izdevumā mūsu mērķis nav detalizēta intertekstuālo saikņu analīze.

Komentāru sagatavo�anas procesā tika izmantotas vairākas monogrāfijas:

Курдюмов А. А. (Лурье Я. С). В краю непуганых идиотов. Книга об Ильфе и Петрове. Paris, 1983;

Щеглов Ю. К. Романы И. Ильфа и Е. Петрова. Спутник читателя. В 2 т. Wien, 1990.-1991.

Izmantoti arī komentāri romāna izdevumiem:

Долинский M. 3. Комментарии [к роману И. Ильфа и Ј. Петрова �Двенадцать стульев�] // Ильф И., Петров Е. Необыкновенная история из жизни города Колокола мска. М., 1989;

Сахарова Е М. Комментарии [к роману И. Ильфа и Е. Петрова �Двенадцать стульев�] II Ильф И., Петров Е. Двенадцать стульев. М., 1987.

Izsakām pateicību par palīdzību V. Babenko, N. Bogomolovam, V. Brodskīm, V. Gajevskim, A. Galu�kinam, A. Gitisam, V. Deņisovam, 0. Dototovam, G. Zakirovam, V. Kaplunam, L. Kacisam, R. Kirsanovam, G. Makarovam, V. Nehotinam, A. Parnīsam, R. Jangīrovam.

M. Odesskis, D. Feldmans

Romāna tekstā slīprakstā izceltas at�ķirības un fragmenti, kas bija izslēgti no iepriek�ējiem Ufa un Petrova grāmatas izdevumiem.

Veltījam Valentīnam Katajevam

�..

�

.

Apriņķa pilsētā N. [4] bija tik daudz frizētavu un apbedī�anas biroju, ka likās: pilsētas iedzīvotāji dzima tikai tāpēc, lai noskū�tos, apcirptu matus, atsvaidzinātu galvu ar ve�etālu [5] un tūlīt arī

nomirtu. Bet patiesībā apriņķa pilsētā N. cilvēki dzima, skuvās un mira visai reti. N. pilsētas dzīve ritēja loti klusi. Pavasara vakari bija reibino�i, dubļi mēness gaismā mirdzēja kā antracīts, un visi pilsētas jaunie�i bija tik �ausmīgi iemīlēju�ies komunālās saim�niecības darbinieku vietējās komitejas' sekretārē, ka tas pat trau�cēja viņai iekasēt biedru naudu.

Mīlas un nāves jautājumi nesatrauca Ipolitu Matvejevi�u Vorobjaņinovu, kaut gan viņ� ar �iem jautājumiem, pildot savus dienesta pienākumus, noņēmās katru dienu no pulksten devi�ņiem rītā līdz pieciem vakarā ar pusstundas pārtraukumu bro�kastīs.

Rītos no īpatnējas (matētas, svēdrainas) glāzes izdzēris savu porciju karsta piena, ko pasniedza Klaudija Ivanovna, viņ� no krēs�lainās mājiņas izgāja pla�ajā, neparasti spilgtas pavasara gaismas pielietajā "b. Gubernska v. n." ielā2. Tā bija viena no tīkamāka�jām ielām, kādas vien sastopamas apriņķu pilsētās. Kreisajā pusē aiz viļņotiem, zaļganiem stikliem sidraboja apbedī�anas biroja "Nimfa" zārki. Pa labi aiz maziem logiem ar izdrupu�u ķiti drūmi zvilnēja noputēju�ie un nepievilcīgie zārku meistara Bezen�uka ozola zārki. Tālāk "Friziermeistars Pjērs un Konstantīns" solīja saviem klientiem "nagu kop�anu" un "ondulation [6] ar meistara iera�anos mājās". Vēl tālāk bija novietojusies viesnīca ar frizē�tavu, bet aiz tās lielā, neapbūvētā laukumā stāvēja palss telēns un maigi laizīja sarūsēju�u, pie nomaļiem vārtiem pieslietu (kā pie palmas stumbra piestutētu plāksnīti botāniskajā dārzā) izkārtni:

APBEDĪ�ANAS KANTORIS "Laipni lūdzam"

Lai gan apbedī�anas biroju bija daudz, ta�u klientūra tiem bija stipri knapa. "Laipni lūdzam" bija izputējis vēl trīs gadus pirms tam, kad Ipolits Matvejevi�s apmetās N. pilsētā, bet meis�tars Bezen�uks dzēra sīvo un reiz pat mēģināja ieķīlāt lombardā savu labāko skatloga zārku.

Cilvēki N. pilsētā mira reti, un Ipolits Matvejevi�s to zināja labāk par jebkuru citu, jo strādāja dzimtsarakstu birojā, kur pār�zināja mir�anas un laulību reģistrācijas lietas.

Galds, pie kura sēdēja Ipolits Matvejevi�s, atgādināja vecu kapa plāksni. Tā kreiso stūri bija nograuzu�as �urkas. Galda vār�gās kājiņas ļodzījās zem reģistrācijas lapu pietūcinātām tabakas krāsas mapēm, kurās varēja smelties ziņas par N. pilsētas iedzī�votāju izcel�anos, par viņu ģenealoģijas (jeb, kā mēdza jokot Ipo�lits Matvejevi�s, ginekoloģijas) saknēm, kas bija ieaugu�as apriņķa nabadzīgajā augsnē.

Piektdien, 1927. gada 15. aprīlī, Ipolits Matvejevi�s kā parasti pamodās pusastoņos un tūlīt iebāza degunu vecmodīgā pens�nejā ar zelta kniebi. Brilles viņ� nelietoja. Reiz gan, nodomājis, ka pensneju nēsāt nav higiēniski, Ipolits Matvejevi�s devās pie optika un nopirka brilles bez ietvariem, ar apzeltītiem turētājiem. Brilles viņam tūlīt iepatikās, bet sievai (tas bija neilgi pirms viņas nāves) likās, ka brillēs viņ� izskatoties kā izspļauts Mijukovs [7] , un tādēļ Ipolits Matvejevi�s tās atdeva sētniekam. Sētnieks, kaut ari nebija tuvredzīgs, pie brillēm pierada un labprāt tās nēsāja.

Bon�ūr! pats sevi sveica Ipolits Matvejevi�s, izbāzdams kājas no gultas. "Bon�ūr" norādīja, ka Ipolits Matvejevi�s pamo�dies labā garastāvoklī. Ja pamostoties viņ� sacīja "gut morgen", tad tas parasti nozīmēja, ka aknas niķojas, ka piecdesmit divi gadi nav joka lieta un ka laiks �odien drēgns.

Ipolits Matvejevi�s iebāza savas kalsnās kājas pirms kara �ūtās gabaldarba biksēs1, sasēja tās pie potītēm ar lentītēm un iekāpa īsos, mīkstos zābakos ar �auriem kvadrātveida purniem un zemiem kārtainiem papē�iem [8] . Pēc piecām minūtēm Ipolits Matve�jevi�s jau di�ojās mēness krāsas vestē, kas bija nobērta sīkām, sidrabainām zvaigznītēm [9] , un lāsmojo�os listrīna svārķeļos [10] . Noslaucījis no savām sirmajām cie�i pieglaustajām ūsām pēc maz�gā�anās paliku�ās ūdens lāses, Ipolits Matvejevi�s kā jūras lauva pakustināja ūsas, ar roku nedro�i pataustīja savu saraino zodu, pārbrauca ar suku pār īsi apcirptajiem, sudrabainajiem matiem piecas reizes ar kreiso un astoņas reizes ar labo roku virzienā no pieres uz pakausi un, laipni smaidīdams, devās pretī istabā ienā�ko�ajai sievasmātei Klaudijai Ivanovnai.

Epole-ēt, viņa nodārdināja, es �onakt redzēju sliktu sapni. ,

Vārdu "sapni" viņa izrunāja ar fran�u akcentu.

Ipolits Matvejevi�s paskatījās sievasmātē no aug�as uz leju. Viņa augums sasniedza simt astoņdesmit piecus centimetrus, un no tāda augstuma viņam bija viegli un ērti pret Klaudiju Ivanovnu izturēties zināmā mērā nevērīgi.

Klaudija Ivanovna turpināja:

Es redzēju nelaiķi Marī ar vaļējiem matiem un zelta jostu.

Klaudijas Ivanovnas balss grāva kā no lielgabala, tā ka �uguna

lampa ar skrotīm piepildīto atsvaru [11] un noputēju�iem stikla karekļiem drebēja.

Es esmu ļoti uztraukusies. Baidos, ka tik kas nenotiktu.

Pēdējos vārdus viņa pateica ar tādu sparu, ka matu sakārto�jums uz Ipolita Matvejevi�a galvas pa�ķīrās uz visām pusēm. Viņ� savieba seju un, skaidri izrunādams katru vārdu, sacīja:

Nekas nenotiks, maman. Par ūdeni jūs jau samaksājāt?

Izrādījās, ka nav samaksāts. Galo�as ari nebija nomazgātas.

Ipolits Matvejevi�s nemīlēja savu sievasmāti. Klaudija Ivanovna bija dumja, un viņas sirmais vecums nedeva nekādas cerības, ka kādreiz tā kļūs gudrāka. Viņa bija skopa līdz nejēdzībai, un tikai Ipolita Matvejevi�a nabadzība neļāva izvērsties �īm valdo�nīgajām tieksmēm. Klaudijas Ivanovnas balss bija tik spēcīga un sulīga, ka to varētu apskaust pat Ri�ards Lauvassirds [12] . bez tam un tas bija pats �ausmīgākais Klaudija Ivanovna redzēja sapņus. Viņa tos redzēja vienmēr. Sapņos tai rādījās meitenes ar jostām un bez tām, zirgi, greznoti dzeltenām dragūnu ap�uvēm [13] , uz arfam spēlējo�i sētnieki, ercenģeļi, kas naktssargu ka�okos pa naktīm staigāja ar klabekļiem rokās, un adāmadatas, kas pa�as no sevis lēkāja pa istabu, �ēli �ķindēdamas. Klaudija Ivanovna bija aprobe�ota vecene. Turklāt viņai zem deguna bija izaugu�as ūsas, kas līdzinājās divām bārdas skujamām otām.

Ipolits Matvejevi�s mazliet uzbudināts izgāja no mājas.

Pie sava paputēju�ā uzņēmuma ieejas, atspiedies pret durvju stenderi un sakrustojis rokas, stāvēja zārku meistars Bezen�uks. No sistemātiskiem viņa komercpasākumu bankrotiem un no ilg�sto�as alkoholisku dzērienu iek�ķīgas lieto�anas meistara acis bija kļuvu�as spilgti dzeltenas kā kaķim un kvēloja nedziesto�ās ugunīs.

Lai godināts dārgais viesis! viņ� ātri nobēra, ieraudzījis Ipolitu Matvejevi�u. Labu rītu!

Ipolits Matvejevi�s pieklājīgi pacēla nosmulēto kastora' plat�mali.

Kā jūsu sievasmātei ar veselību, atļaujiet būt tik nepieklājī�gam un pavaicāt?

Mr-mr-mr, nenoteikti noburk�ķēja Ipolits Matvejevi�s un, taisnos plecus paraustījis, gāja tālāk.

Nu, lai dievs dod veselībiņu, vīlies noteica Bezen�uks, zaudējumus vien cie�am, kaut viņu jupis!

Un atkal, sakrustojis rokas uz krūtīm, atslējās pret durvīm.

Pie apbedī�anas biroja "Nimfa" vārtiem Ipolitu Matvejevi�u atkal aizkavēja.

"Nimfai" bija trīs īpa�nieki. Viņi visi reizē paklanījās Ipolitam Matvejevi�am un korī apvaicājās par sievasmātes veselību.

Vesela, vesela, Ipolits Matvejevi�s atbildēja, kas �ai lēksies! �onakt redzējusi zeltotu meiteni vaļējiem matiem. Tāds viņai sapnis parādījies.

Trīs "nimfi" saskatījās un skaļi nopūtās.

Visas �īs sarunas aizkavēja Ipolitu Matvejevi�u, un viņ� pre�tēji ieradumam atnāca darbā, kad pulkstenis, kas karājās virs lozunga "Dari, kas tev darāms, lieki neaizkavē!", rādīja piecas minūtes uz desmitiem.

-Macists' nokavējis!

Ipolitu Matvejevi�u lielā auguma un jo sevi�ķi ūsu dēļ darbā bija iedēvēju�i par Macistu, kaut gan īstajam Macistam nekādu ūsu nebija.

Izņēmis no galda atvilktnes zilu filca spilventiņu, Ipolits Matvejevi�s nolika to uz krēsla, saglauda ūsas pareizā virzienā (paralēli galda līnijai) un apsēdās uz spilventiņa, mazliet pacelda�mies pāri visiem trim darba biedriem. Ipolits Matvejevi�s nebaidī�jās no hemoroīdiem, viņ� baidījās izsēdēt bikses un tāpēc lietoja zilo filcu.

Visas �īs padomju kalpotāja [14] manipulācijas kautrīgi vēroja divi jauni cilvēki vīrietis un sieviete. Vīrieti vatētos vadma�las svārkos bija pilnīgi nomākusi �ī atmosfēra alizarīna' tin�tes smaka, pulkstenis, kas bie�i un smagi elsoja, bet it sevi�ķi bargais plakāts "Dari, kas tev darāms, lieki neaizkavē!". Un, kaut gan vīrietis svārkos savu vajadzību vēl nemaz nebija minējis, viņam jau gribējās iet prom. Viņam likās, ka vajadzība, kuras dēļ nācis, ir tik nenozīmīga, ka taisni kauns traucēt tādu ievē�rojamu, sirmu pilsoni, kāds bija Ipolits Matvejevi�s. Ipolits Matvejevi�s arī saprata, ka atnācējam ir niecīga vajadzība, ka tā neaizbēgs, un tāpēc, atvēris ātr�uvēju Nr. 2 un saraucis pieri, iegrima papīru lasī�anā. Jaunava ar spīdīgu, melnu lenti ap�ūtā garā �aketē sa�ukstējās ar vīrieti un, no kauna svīzdama, lēnām tuvojās Ipolitam Matvejevi�am.

Biedri, viņa sacīja, kur te varētu�

Vīrietis svārkos atviegloti nopūtās un, pa�am pilnīgi negaidot, iesaucās:

Salaulāties!

Ipolits Matvejevi�s uzmanīgi paskatījās uz barjeru, aiz kuras stāvēja jaunais pāris.

Dzim�ana? Mir�ana?

Salaulāties, atkārtoja vīrietis svārkos un samulsis paska�tījās apkārt.

Jaunava iespurdzās. Viss gāja kā pa taukiem. Ipolits Matve�jevi�s ar burvju mākslinieka veiklību ķērās pie darba. Vecīgā rokrakstā biezās grāmatās ierakstīja jaunlaulājamo vārdus, stin�gri nopratināja lieciniekus, pēc kuriem līgava izskrēja pagalmā, ilgi un maigi pūta elpu uz kvadrātveida spiedogiem un, piecē�lies kājās, iespieda zīmogus apdriskātās pasēs [15] . saņēmis no jaunlaulātajiem divus rubļus un izsniedzis kvīti, Ipolits Matvejevi�s smīnēdams sacīja: "Viss tapis piepildīts,"un izslējās savā lieliskajā augumā, pēc paraduma izgāzis krūtis (savā laikā viņ� valkāja korseti). Plata, dzeltena saules strēle mirgoja uz viņa ple�ciem kā zelta uzple�i. Viņ� izskatījās mazliet smieklīgs, toties neparasti svinīgs. Abpusēji ieliektie pensneja stikli izstaroja spo�u gaismu kā pro�ektori. Jaunlaulātie stāvēja kā jēriņi.

Jaunie cilvēki, svinīgi sacīja Ipolits Matvejevi�s, atļau�jiet jūs apsveikt, kā agrāk mēdza teikt, ar do�anos likumīgā lau�lībā. Ļoti, ļo-oti patīkami redzēt tādus jaunus cilvēkus kā jūs, kas, rokās sadevu�ies, dodas pretī mū�īgajiem ideāliem. Ļoti, ļo-oti patīkami!

Norunājis �o tirādi, Ipolits Matvejevi�s paspieda jaunlaulāta�jiem rokas, apsēdās un ļoti apmierināts pats ar sevi turpināja lasīt ātr�uvēja Nr. 2 papīrus.

Kalpotāji pie blakus galda burk�ķēja tintnīcās:

Macists atkal sprediķi nolasīja.

Darbadiena ritēja savā mierīgajā gaitā. Neviens netraucēja mir�anas un laulību reģistrācijas galdu. Pa logu varēja redzēt, kā pilsoņi, pavasara aukstumā sarāvu�ies, izklīda pa savām mājām. Tie�i dienas vidū kooperatīvā "Arkls un āmurs" iedziedājās gailis. Neviens par to nebrīnījās. Tad atskanēja metāliska �īkstē�ana un motora sprauslo�ana. No "b. Gubernska v. n." ielas izvēlās blīvs violetu dūmu mutulis. Sprauslo�ana pastiprinājās. Drīz cauri dūmiem iznira apriņķa izpildkomitejas automobiļa GOS Nr. 1 kontūras, tam bija niecīgs radiators, bet liela un smaga kravas kaste. Automobilis, ķepurodamies dubļos, �ķērsoja Staropanskas laukumu un līgodamies izgaisa ledainajos dūmos, bet kalpotāji vēl ilgi stāvēja pie loga, komentēdami notikumu un saistīdami to ar iespējamo �tatu samazinā�anu. Pēc kāda laika pa koka laipām laukuma pretējā pusē uzmanīgi pārgāja meistars Bezen�uks. Viņ� augām dienām slaistījās pa pilsētu, ok�ķerēdams, vai kāds nav miris.

Pienāca likumīgais pusstundu ilgais brokastu pārtraukums. Bija dzirdama skaļa �āpstinā�ana. Ve�iņu, kas ieradās piereģistrēt maz�dēliņu, tika aizraidīta uz laukuma vidu.

Pārrakstītājs Sape�ņikovs [16] sāka stāstīt visiem jau sen labi zinā�mos mednieku stāstus. To vienīgā jēga bija apgalvojums, ka medībās ir patīkami un pat nepiecie�ams dzert degvīnu. Neko jaunu no stās�tītāja nevarēja sagaidīt.

Nu tā, ironiski teica Ipolits Matvejevi�s, jūs tikko teicāt, ka izsūcāt tās divas puspudeles2. Nu, un kas bija pēc tam?

Pēc tam?� Pēc tam es tad arī teicu, ka uz zaķi jā�auj ar lielajām skrotīm� Lūk, tā� Tad nu Grigorijs Vasiļjevi�s man derībās zaudēja vienu "�iekuru"� Nu, mēs to iztuk�ojām un uzņēmām uz krūts vēl simts gramus. Tādas bija tās lietas.

Ipolits Matvejevi�s aizkaitināti papak�ķināja papirosu.

Nu, bet kā tad zaķi? Vai jūs uz tiem �āvāt ar lielajām skrotīm?

Pagaidiet, nepārtrauciet mani! Tad piebrauca ar ratiem Da�ņikovs, bet viņam, vazaņķim, zem salmiem vesela "zoss" paslēpta, vīna kortelis�

Sape�ņikovs priecīgi iesmējās, parādot savas bālās smaganas:

�etratā pievarējām veselu "zosi" un likāmies gulēt, jo, rītam austot, mazā gaismiņā, vajadzēja doties medībās. No rīta pieceļa�mies. Vēl ir tum�s, auksti. Vārdu sakot, atspirdzino�as dra�ejas� Nu, un man "pus�iekurs" atradās. Izdzērām. Jūtam, ka nepietiek. Draman� [17] / Viens sievi�ķis atnesa divdesmitnieci. Tur sād�ā bija viena burve ar vīnu tirgojās�

Kad tad jūs medījāt, atļausiet painteresēties?

Tad jau arī medījām� Un kas ar Grigoriju Vasiļjevi�u notika!� Es, vai zināt, nekad nevemju� Vēl pat "kroplīti" izrāvu, lai būtu viegli. Bet Doņņikovs, klaidonis tāds, ar saviem ratiem atkal aiz�brauca. "Neizklīstiet, pui�i," noteica. "Es tūlīt vēl kaut ko atvedī�u." Un atveda arī, protams. Visas �etrdesmitnieces citu "Āmurā" nebija. Pat suņus piedzirdījām�

Bet medības?! Kā tad medības?! visi iesaucās.

Kādas gan medības ar piedzēru�iem suņiem? aizvainoti noteica Sape�ņikovs.

P-pui�elis! noņurdēja Ipolits Matvejevi�s un sa�utis devās pie sava galda.

Tā beidzās pusstundu ilgais likumīgais brokastu pārtraukums.

Darbadiena tuvojās beigām. Tepat kaimiņos dzelteni un balti krāsotajā zvanu tornī pilnā sparā ie�ķindējās zvani. Drebēja logu rūtis. No zvanu torņa izspurdza kovārņu bars, tie paplosījās virs laukuma un aizlaidās. Vakara debesis zaļgani blāzmoja pār tuk�o laukumu.

Kancelejā ienāca rudmatains bārdains milicis formas naģenē [18] un ka�okā ar pinkainu apkakli. Padusē viņ� uzmanīgi turēja mazu dokumentu reģistrācijas grāmatu nospeķotā auduma iesējumā. Kautrīgi cilājot savas ziloniski smagajos zābakos ieautās kājas, mili�cis piegāja pie Ipolita Matvejevi�a un uzvēlās ar krūtīm uz ļodzīgajām margām.

Sveiki, biedri, zemā balsī teica milicis un izņēma no reģistrā�cijas grāmatas lielu dokumentu. Biedrs priek�nieks sūtīja jums, nodot jūsu rīcībā, lai piereģistrētu.

īpolits Matvejevi�s paņēma papīru, parakstījās par saņem�anu un sāka to pārskatīt. Dokumentā bija rakstīts sekojo�ais:

"Dienesta paziņojums. Civilstāvokļa aktu reģistrācijai. Biedri Vorobjaņinov! Esi tik laipns. Man tie�i tagad ir piedzimis dēls. Pulksten 3 un 15 minūtēs no rīta. Tu, lūdzu, piereģistrē viņu ārpus rindas, bez liekām klapatām. Dēlam vārds irlvans, bet uzvārds mans. Ar komu�nistisku sveicienu Apriņķa milicijas priek�nieka vietnieks Perervins."

īpolits Matvejevi�s sāka steigties un bez liekas birokrātijas un ārpus rindas (jo vairāk tāpēc, ka rindas �eit nekad nebija) piereģis�trēja Apriņķa milicijas bērnu.

Milicis dvakoja pēc tabakas kā Pēteris Lielais, un delikātais īpolits Matvejevi�s brīvi uzelpoja tikai tad, kad viņ� aizgāja.

Arī Ipolitam Matvejevi�am bija laiks doties prom. Visi, kam �ajā dienā jādzimst, bija piedzimu�i un ierakstīti biezās grāma�tās. Visi, kas vēlējās laulāties, bija salaulāti un arī ierakstīti biezās grāmatās. Un tikai nebija neviena nāves gadījuma, kas zārku tai�sītājiem draudēja ar nenovēr�amu izputē�anu. īpolits Matveje�vi�s nolika lietas, noslēpa atvilktnē filca spilventiņu, uzbu�ināja ar matu suku ūsas un, sapņodams par svelmaini karstu zupu, jau taisījās doties mājās, kad pēk�ņi atsprāga kancelejas durvis un uz sliek�ņa parādījās zārku meistars Bezen�uks.

Lai godināts dārgais viesis, pasmaidīja īpolits Matvejevi�s. Ko labu teiksi?

Ta�u, kaut gan meistara me�onīgais mūlis puskrēslā staroja priekā, pateikt viņ� nekā nespēja.

Nu? jau stingrāk jautāja īpolits Matvejevi�s.

"Nimfa" kaut viņu jupis vai tad tai ir kāda prece? mīk�laini ierunājās zārku meistars. Vai tā var apmierināt pircēju? Zārks cik tas kokmateriāla vien prasa�

Ko? īpolits Matvejevi�s nesaprata.

Nu tā pati "Nimfa"� Tris ģimenes tur pārtiek no tirdzniecī�bas vien. Viņiem vairs nav īsta materiāla un apdare sliktāka, arī bārkstis �ķidras, kaut viņus jupis. Bet man veca firma. Dibināta tūksto� deviņi simti septītajā gadā. Man zārks kā bilde, izmeklēts, iecienīts�

Ko tu mels, vai prātā esi jucis, vai? rāmi jautāja Ipolits Matvejevi�s un virzījās uz izeju. Sajēgu ar saviem zārkiem esi zaudējis.

Bezen�uks iztapīgi atvēra durvis, palaida Ipolitu Matvejevi�u pa priek�u un pats sekoja tam pa pēdām, trīcēdams nepacietībā.

Kad vēl bija "Laipni lūdzam", tad cita lieta. Viņu glazējumam [19] neviena firma nevarēja pretī stāties, pat pa�ā Tverā [20] ne, kaut viņu jupis. bet tagad, teik�u atklāti, par manu preci labākas nav. Un nemaz nemeklējiet.

Ipolits Matvejevi�s nikni atskatījās, mirkli dusmīgi noraudzījās Bezen�ukā un sāka iet mazliet ātrāk. Kaut gan darbā �odien nekā�das nepatik�anas nebija atgadīju�ās, ta�u viņ� jutās visai riebīgi.

"Nimfas" trīs īpa�nieki stāvēja pie sava uzņēmuma tanīs pa�ās pozās, kādās Ipolits Matvejevi�s tos bija �orīt atstājis. Likās, kop� tā mirkļa viņi nav teiku�i cits citam ne vārda, ta�u spilgti izteiktā pārmaiņa viņu sejās, noslēpumainā apmierinātība, kas sapņaini spīdēja viņu acīs, liecināja, ka tiem zināms kaut kas nozīmīgs.

Ieraugot savus komercienaidniekus, Bezen�uks izmisīgi at�meta ar roku, apstājās un �ukstēja aizejo�ajam Vorobjaņinovam:

Atdo�u par trīsdesmit diviem rubulī�iem.

Ipolits Matvejevi�s saviebās un pielika soli.

Var arī uz kredīta, Bezen�uks piebilda.

"Nimfas" trīs īpa�nieki neteica nekā. Tie klusēdami sekoja Vorobjaņinovam, ejot nepārtraukti cilāja savas naģenes un laipni klanījās.

Galīgi pārskaities par zārcinieku muļķīgo uzmācību, Ipolits Matvejevi�s ātrāk nekā parasti ieskrēja lievenī, gar kāpnītēm īgni noberzēja no zābakiem dubļus un, sajuzdams stipru izsalkumu, iegāja priek�namā. Viņam pretī, smagi tusnīdams, no istabas iznāca Frola un Laura baznīcas garīdznieks svētais tēvs Fjodors. Ar labo roku pacēlis talāru un nepievērsdams uzmanību Ipolitam Matvejevi�am, svētais tēvs Fjodors joza uz izeju.

Pēk�ņi Ipolits Matvejevi�s pamanīja pārāk lielu tīrību, jaunu, acīs krīto�u nekārtību nedaudzo mēbeļu izvietojumā un sajuta kairinājumu degunā, ko radīja stiprā zāļu smaka. Pirmajā istabā Ipolitu Matvejevi�u sagaidīja kaimiņiene, agronoma sieva Kuzņecova madāma. Tā ie�ņācās un māja ar rokām:

Viņai ir sliktāk, viņa tikko izsūdzēja grēkus. Neklaudziniet ar zābakiem.

Es jau neklaudzinu, padevīgi atbildēja Ipolits Matvejevi�s. Bet kas tad noticis?

Kuzņecova madāma saknieba lūpas un ar roku norādīja uz otras istabas durvīm.

Ļoti stipra sirdslēkme.

Un, acīmredzot atkārtodama cita sacītus vārdus, kas tai iepatiku�ies ar savu nozīmīgumu, piebilda:

Nav izslēgts nāves gadījums. Es �odien visu dienu uz kājām. Atnāku �orīt pēc gaļasma�īnas, skatos durvis vaļā, virtuvē nevienas dzīvas dvēseles un �inī istabā arī ne, nu, es nodomāju, Klaudija Ivanovna būs aizgājusi pēc kuli�u miltiem. Vakar viņa tā kā taisījās iet. Milti tagad, pats zināt, ja laikā nenopirksi�

Kuzņecova madāma vēl ilgi būtu stāstījusi par miltiem, dār�dzību un par to, ka viņa atradusi Klaudiju Ivanovnu guļam pie podiņu krāsns bez mazākām dzīvības zīmēm, ja vaids, kas atska�nēja no blakusistabas, nebūtu sāpīgi ķēris Ipolita Matvejevi�a dzirdi. Viņ� ar viegli notirpu�u roku steidzīgi pārmeta krustu un iegāja sievasmātes istabā.

II nodaļa Madāmas Petuhovas nāve

Klaudija Ivanovna gulēja uz muguras, pabāzusi vienu roku zem pakau�a. Galvā tai bija spilgtas apriko�u krāsas aube; �ī krāsa senāk 1911. gadā bija modē, kad dāmas nēsāja "�anteklēra" tērpus' un tikko sāka dejot Argentīnas tango.

Klaudijas Ivanovnas seja bija svinīga, ta�u absolūti neko neiz�teica. Acis raudzījās griestos.

Klaudija Ivanovna, Vorobjaņinovs pasauca.

Sievasmātes lūpas ātri sakustējās, bet parastās bazūnīgās

balss vietā, pie kuras tik ļoti bija pieradusi Ipolita Matvejevi�a auss, viņ� izdzirda klusu, vāju un tik �ēlīgu vaidu, ka viņam sa�ņaudzās sirds. Pēk�ņi acīs ātri sariesās mirdzo�a asara un kā dzīvsudrabs noritēja pār vaigu.

Klaudija Ivanovna, atkārtoja Vorobjaņinovs, kas jums kai�?

Bet viņ� atkal nesaņēma atbildi. Vecene aizvēra acis un maz�liet sagāzās uz sāniem.

Istabā klusi ienāca agronoma sieva un aizveda Ipolitu Matvejevi�u pie rokas kā zēnu, kuru ved mazgāties.

Viņa ir aizmigusi. Ārsts teica, lai netraucējot. Jūs, mīļais, ziniet ko aizejiet uz aptieku. Ņemiet kvīti un uzziniet, cik maksā ledus pū�ļi.

Ipolits Matvejevi�s visos �ajos jautājumos pilnīgi pakļāvās Kuzņecova madāmai, sajuzdams tās neapstrīdamo pārākumu tamlīdzīgās lietās.

Līdz aptiekai bija tālu. Un Ipolits Matvejevi�s, kā ģimnāzists sa�ņaudzis recepti saujā, steidzīgi izgāja uz ielas.

Bija jau gandrīz tum�s. Dzirksto�ās vakara blāzmas fonā rēgo�jās zārku meistara Bezen�uka vārgais stāvs, kur�, piespiedies pie egļu koka vārtiem, uzkoda maizi ar sīpoliem. Turpat viņam līdzās pietupu�ies sēdēja trīs "Nimfas" īpa�nieki un, karotes aplaizīdami, ēda no �uguna poda griķu biezputru. Pamanīju�i Ipolitu Matvejevi�u, zārcinieki izstiepās kā zaldāti. Bezen�uks aizvainoti paraus�tīja plecus un, izstiepis roku konkurentu virzienā, norūca:

Pinas, kaut viņus jupis, pa kājām.

Staropanskas laukumā pie dzejnieka �ukovska bistes, kuras cokolā bija izcirsts uzraksts "Poēzija ir Dievs zemes svētajos sapņos" [21] , risinājās dzīvas pārrunas, ko bija radījusi ziņa par

Klaudijas Ivanovnas smago slimību. Sapulcēju�os pilsētnieku kopējās domas bija tādas, ka "visi tur nonāksim" un "Dievs devis, Dievs arī ņēmis".

Frizieris "Pjērs un Konstantīns", kas, starp citu, labprāt atsau�cās ari uz "Andreja Ivanovi�a" vārda, arī �eit nelaida garām izde�vību parādīt savas zinā�anas medicīnas nozarē, smeltas no Mas�kavas �urnāla "Ogoņok" [22] , kas parasti bija nolikts viņa uzņēmumā uz galdiņa, lai iepriecinātu pilsoņus, kuri bija ieradu�ies noskūt bārdu.

Mūslaiku zinātne, teica Andrejs Ivanovi�s, ir sasniegusi neiespējamo. Ņemiet, teiksim, tādu gadījumu: pacientam uz zoda uzmetusies pūtīte. Agrāk beidzās ar asins saindē�anos, bet tagad, stāsta, Maskavā esot nezinu tikai, vai tā ir taisnība vai ne, kat�ram pacientam paredzēta sava sterilizēta otiņa.

Pilsoņi smagi nopūtās.

Nu gan tu, Andrej, mazliet �auj pār strīpu�

Kur tad tas ir redzēts, ka katram cilvēkam ņemtu savu otiņu? Ko tik visu cilvēks neizdomā!

Biju�ais garīgā darba proletārietis, bet tagadējais stenda tir�gotājs kļuva pat nervozs:

Piedodiet, Andrej Ivanovi�, Maskavā pēc pēdējām iedzīvo�tāju skaitī�anas ziņām ir vairāk par diviem miljoniem iedzīvotāju. Tātad tas nozīmē, ka vajag vairāk par diviem miljoniem otiņu? Diezgan oriģināli.

Saruna kļuva aizvien dedzīgāka, un velns zina, kur tas būtu novedis, ja Osipnas ielas galā neparādītos rik�os skrieno�ais Ipolits Matvejevi�s.

Atkal aizskrēja uz aptieku. Tātad stāvoklis bēdīgs.

Vecene mirs. Ne jau velti Bezen�uks kā prātu zaudējis bizo pa pilsētu.

Bet ko tad ārsts saka?

Ko nu ārsts! Vai tad apdro�inā�anas kasē [23] [1] Domāta rajona apdro�inā�anas kase Darba lietu tautas komisariātam pakļautās Valsts sociālās apdro�inā�anas pārvaldes primārā nodaļa. Tās bud�etu veidoja apdro�ināto iemaksas, un atbilsto�i tā laika likumdo�anai apdro�inā��anas kase apvienoja visus apdro�inā�anas veidus, sadalīja līdzekļus, finansēja medicīnisko palīdzību visiem darba ņēmējiem un to radiniekiem, kas atradās viņu apgādībā, apmaksāja zāles, izdevumus sakarā ar darbspēju zaudējumu u. c. Tomēr medicīnisko palīdzību gan apdro�inātajiem, gan visiem citiem PSRS pilsoņiem vajadzēja sniegt Veselības aizsardzības tautas komisariāta iestā�u darbiniekiem kopējas rindas kārtībā. Privātprakses ārstu pakalpojumus apdro��inā�anas kases neapmaksāja. Uzskatīja, ka valsts iestā�u ārsti pret pacientiem izturas mazāk iejūtīgi, nekā privāti praktizējo�ie, un par to runā romāna varoņi.

ir ārsti? Tur veselu par slimu pataisīs!

"Pjērs un Konstantīns", kas jau sen tiecās sniegt ziņojumu medicīnas jautājumos, bailīgi atskatījies, sacīja:

Tagad viss spēks ir hemoglobīnā�

To pateicis, "Pjērs un Konstantīns" apklusa.

Apklusa arī pilsētnieki, klusībā katrs pie sevis apsvērdams hemoglobīna noslēpumainos spēkus.

Kad uzlēca mēness un blāvā gaisma apspīdēja �ukovska miniatūro bisti, uz tā vara muguras skaidri varēja salasīt ar krītu lieliem burtiem uzrakstītu īsu lamuvārdu.

Pirmoreiz tamlīdzīgs uzraksts uz bistes parādījās 1897. gada 15. jūnijā, tūlīt pirmajā naktī pēc tās atklā�anas. Un, lai kā poli�cijas vēlāk milicijas pārstāvji centās ievest kārtību, peļo�ais uzraksts akurāti atjaunojās katru dienu.

Koka mājiņās ar ārējiem slēģiem jau sīca patvāri. Bija vaka�riņu laiks. Pilsoņi velti vairs neuzkavējās un izklīda. Sacēlās vēj�.

Bet Klaudija Ivanovna pa to laiku dzisa. Viņa te prasīja dzert, te sacīja, ka esot jāceļoties aug�ā un jāejot pēc labo�anā nodo�tajiem Ipolita Matvejevi�a izejamiem puszābakiem, te �ēlojās par putekļiem, no kuriem, viņas vārdiem runājot, varēja vai galu dabūt, te lūdza aizdegt visas lampas.

Ipolits Matvejevi�s, kas jau bija piekusis uztraukdamies, stai�gāja pa istabu. Galvā līda nepatīkamas domas par saimnieciskiem jautājumiem. Viņ� domāja par to, ka vajadzēs ņemt avansu pa��palīdzības kasē, skriet pēc popa un atbildēt uz radinieku līdzjū�tības vēstulēm. Lai mazliet izklaidētos, Ipolits Matvejevi�s izgāja lievenī. Mēness zaļajā gaismā stāvēja zārku meistars Bezen�uks.

Nu, kā tad pavēlēsiet, Vorobjaņinova kungs? jautāja meis�tars, spiezdams naģeni pie krūtīm.

Ko lai dara, laikam ta�u vajadzēs, drūmi atbildēja Ipolits Matvejevi�s.

Bet "Nimfa", kaut viņu jupis, vai tad tai ir kāda prece! Bezen�uks uztraucās.

Vācies pie velna! Apnicis!

Es jau neko. Es par bārkstīm un glazējumu. Kā taisīt, kaut viņu jupis? Vai pirmās �ķiras, prīmā? Vai kā citādi?

Bez jebkādām bārkstīm un glazējumiem. Vienkār�u koka zārku. Priedes koka. Vai saprati?

Bezen�uks pielika pirkstu pie lūpām, ar to rādīdams, ka visu sapratis, pagriezās un, balansēdams ar savu naģeni, bet tomēr streipuļodams, devās mājup. Un tikai tagad Ipolits Matvejevi�s pamanīja, ka zārku meistars ir nāvīgi piedzēries.

Ipolitam Matvejevi�am atkal kļuva neparasti riebīgi ap sirdi. Viņ� nevarēja iedomāties, kā tas būs, kad vajadzēs pēc darba pārnākt tuk�ā, piegru�otā dzīvoklī. Viņam likās, ka reizē ar sie�vasmātes nāvi zudīs arī visas mazās ērtībiņas un iera�as, kuras viņ� ar tādām pūlēm bija radījis pēc revolūcijas, kas viņam lau�pīja lielas ērtības un pla�a vēriena para�as. "Apprecēties?" Ipolits Matvejevi�s domāja. "Bet ar ko? Ar apriņķa milicijas priek�nieka brāļameitu Varvaru Stepanovnu, Prū�a māsu? Vai varbūt nolīgt mājkalpotāju? Kur nu! Pa tiesām novazās. Un turklāt sālīti iznāk."

Dzīve Ipolita Matvejevi�a acīs uzreiz kļuva drūmāka. Sa�u�tuma un riebuma pilns pret savu dzīvi viņ� atgriezās istabā.

Klaudija Ivanovna vairs nemurgoja. Gulēdama augsti uzbu�inātos spilvenos, viņa pavisam saprātīgi un, kā viņam likās, pat bargi noraudzījās iek�ā nāko�ajā Ipolitā Matvejevi�ā.

Ipolit, viņa skaidri sadzirdami no�ukstēja, apsēdieties man blakus. Mans pienākums ir jums pastāstīt�

Ipolits Matvejevi�s neapmierināts apsēdās, lūkodamies sie�vasmātes novājēju�ajā, ūsainajā sejā. Viņ� centās pasmaidīt un pateikt kaut ko uzmundrino�u. Bet no smaida iznāca ķēmīga gri�mase, un uzmundrino�ie vārdi vispār neradās. Ipolits Matvejevi�s izdvesa tikai neveiklu pīkstienu.

Ipolit, sievasmāte atkārtoja, vai jūs atceraties mūsu vie�sistabas garnitjūru [24] ?

Kādu? Ipolits Matvejevi�s jautāja tik laipni, kā tas iespē�jams tikai pret ļoti slimiem cilvēkiem.

To� Ar puķītēm izrakstīto angļu katūnu [25] pārvilkto�

Ak to, kas bija manā mājā?

-Jā, Stargorodā [26] �

Atceros, ļoti labi atceros� Dīvāns, divi atzveltnes krēsli, ducis krēslu un apaļ� galdiņ� uz se�ām kājām. Bija lieliskas mēbeles. Gambsa [27] ra�otas� bet kāpēc jūs tās atcerējāties?

Ta�u Klaudija Ivanovna nespēja atbildēt. Viņas seja pamazām pieņēma vitriola krāsu. Nez kāpēc arī Ipolitam Matvejevi�am aizrāvās elpa. Viņ� spilgti atcerējās viesistabu savā savrupmājā, simetriski izvietotās riekstkoka mēbeles ar izliektām kājiņām, ar vasku uzspodrināto grīdu, brūnās veclaiku klavieres un ovālos, melnos bil�u rāmī�us ar dagerotipijā uzņemtām di�ciltīgo radi�nieku ģīmetnēm pie sienām.

�ai mirklī Klaudija Ivanovna kokainā, vienaldzīgā balsī sacīja:

Krēsla sēdeklī es ie�uvu savus briljantus.

Ipolits Matvejevi�s pablenza uz veceni.

Kādus briljantus? viņ� automātiski jautāja, bet tūdaļ apķē�rās. Vai tad tos neatņēma toreiz kratī�anas laikā?

Es ie�uvu briljantus krēslā, ietiepīgi atkārtoja vecene.

Ipolits Matvejevi�s pielēca kājās un, paskatījies uz Klau�dijas Ivanovnas petrolejas lampas ar skārda reflektoru apgais�moto, pārakmeņoju�os seju, saprata, ka viņa nemurgo.

-Jūsu briljanti? viņ� iekliedzās, izbīdāmies pats savas balss spēka. Krēslā! Kur jums prāts? Kāpēc jūs tos neatdevāt man?

Kā es jums varēju dot briljantus, ja jūs izputinājāt manas meitas mui�u? vecene mierīgi un naidīgi iebilda.

Ipolits Matvejevi�s apsēdās un tūdaļ atkal piecēlās. Viņa sirds joņaini trenca asinis pa visu miesu. Galva d�inkstēja.

-Jūs ta�u izņēmāt briljantus no turienes? Tie ir �eit?

Vecene noraido�i papurināja galvu.

Es nepaguvu. Jūs atceraties, cik ātri un negaidīti mums vaja�dzēja bēgt? Tie palika krēslā, kas stāvēja starp terakota lampu un kamīnu.

Bet tas ta�u ir ārprāts! Cik jūs esat līdzīga savai meitai! skaļā balsī kliedza Ipolits Matvejevi�s, un, vairs nekautrēdamies no tā, ka atrodas pie mirējas gultas, viņ� ar troksni atgrūda gal�diņu un sīkiem solī�iem sāka tipināt pa istabu. Vecene vienaldzīgi vēroja visas Ipolita Matvejevi�a izdarības.

Bet vai jums ir jel kāda jēga, kur tie krēsli varētu būt? Vai jūs varbūt domājat, ka tie mierīgi stāv manas mājas viesistabā un gaida, kamēr jūs nāksiet pēc savām regālijām?

Vecene neko neatbildēja.

Vai vismaz kādu zīmi, velns parāvis, jūs uz �ī krēsla atstājāt? Atbildiet ta�u!

Dzimtsarakstu nodaļas lietvedim aiz dusmām nokrita no deguna pensnejs un, pazib�ņojis zelta kniebi virs ceļiem, triecās pret zemi, un sa�ķīda smalkās druskās.

Kā? Iebāzt krēslā briljantus par septiņdesmit tūksto�iem! Krēslā, par kuru pat nav zināms, kas uz tā sē�!�

Te Klaudija Ivanovna ie�ņukstējās un ar visu ķermeni sagāzās uz gultas malas. Viņas roka, apvilkusi gaisā pusloku, mēģināja satvert Ipolitu Matvejevi�u, bet tūdaļ nokrita atpakaļ uz violetās, vatētās segas.

Ipolits Matvejevi�s, no bailēm spiegdams, metās pie agro�noma madāmas.

Liekas, viņa mirst!

Agronoma sieva lieti�ķi pārmeta krustu un, neslēpdama savu ziņkāri, kopā ar viru bārdainu agronomu skrēja uz Ipolita Matvejevi�a māju. Pats Vorobjaņinovs, kā sajēgu zaudējis, iemal�dījās pilsētas dārzā.

Kamēr agronomu laulātais pāris kopā ar savu kalponi piekopa nelaiķes istabu, Ipolits Matvejevi�s klīda pa dārzu, bez pensneja uzgrūzdamies soliem un noturēdams agrā pavasara mīlā sastin�gu�os pārī�us par krūmiem, bet mēness apspīdētos krūmus par briljantu grēdām.

Pats velns zina, kas notika Ipolita Matvejevi�a galvā. Skandēja �igānu kori, apaļīgu dāmu orķestri nepārtraukti izpildīja "tangoamapa" [28] , acu priek�ā atainojās Maskavas ziema un slaids, melns rik�otājs, kas nicino�i sprauslāja par kājāmgājējiem. Daudz kas atainojās Ipolita Matvejevi�a iztēlē: ir reibino�i dārgas oran�krāsas apak�bikses, ir sulaiņu padevība, ir iespējamais brauciens uz Tulūzu�

Ta�u tajā pa�ā mirklī Vorobjaņinovu pārņēma stindzino�as �aubas:

Kā gan es tos atradī�u?

�igānu kori pēk�ņi apklusa.

Kur lai tagad meklē �os krēslus? Skaidrs, ka tie no manas mājas ir izvazāti pa visu Stargorodu. Pa visām tām putekļainajām iestā�dēm, kas ir tādas pa�as kā mans kantoris.

Ipolits Matvejevi�s palēnināja soli un pēk�ņi paklupa pār guļo�o zārku meistaru Bezen�uku. Meistars, ka�okā satinies, gulēja �ķērsām pāri dārza celiņam. No dunkas viņ� pamodās, no�ķaudījās un mundri piecēlās kājās.

Esiet bez rūpēm, Vorobjaņinova kungs, viņ� dedzīgi teica, it kā turpinādams pirmīt sākto sarunu. Zārks paģērē darbu.

Nomira Klaudija Ivanovna, pavēstīja pasūtītājs.

Nu, lai viņai debesu valstība, piekrita Bezen�uks. Aizgā�jusi tātad vecenīte Dieva mierā� Vecenītes, viņas vienmēr aiziet Dieva mierā� Vai arī Dievam dvēseli atdod, raugoties, kāda vecenīte. Jūsējā, piemēram, maza auguma un miesās branga, tātad aizgājusi Dieva mierā. Bet, ja, piemēram, kāda lielāka un vēl vājāka, tad skaitās, ka Dievam dvēseli atdevusi�

Kas tas ir skaitās? Kam tad skaitās?

Pie mums tas tā skaitās. Pie meistariem. Jūs, piemēram, esat izskatīgs vīrs, pagarāka auguma, kaut arī pavāj�. Ja jūs, lai Dievs nedod, nomirtu, tad skaitītos, ka esat karoti nolicis. Bet, ja nu kāds no tirgotājiem, no biju�ās kup�u ģildes nomirtu, tas tātad būtu aizgājis uz mū�īgu dzīvo�anu. Turpretim, ja kāds dienesta pakāpē zemāks, piemēram, sētnieks vai arīdzan kāds no zemnie�kiem, tad par tādu saka: izlaidis garu vai atstiepis kājas. Bet, ja mirst visu varenie, dzelzceļa konduktori vai kāds no priek�niecī�bas, tad skaitās, ka aizgājis uz mū�a māju. Tā arī par viņiem saka: "Bet mūsējais, vai esat dzirdēju�i, aizgājis uz mū�a māju."

Satriekts no �āda dīvaina cilvēku nāves klasificējuma, Ipolits Matvejevi�s jautāja:

Nu, bet, kad tu pats nomirsi, kā par tevi meistari sacīs?

Es esmu mazs cilvēciņ�. Teiks: "Bezen�uks nostirinājis kājas." Un vairāk neko neteiks.

Un stingri piebilda:

Man aiziet uz mū�a māju vai nolikt karoti nav iespējams: miesas būve par sīku� Bet kā tad paliek ar zārku, Vorobjaņinova kungs? Vai tie�ām pavēlēsiet taisīt bez bārkstīm un glazējuma?

Ta�u Ipolits Matvejevi�s, atkal iegrimis savos �ilbino�ajos sap�ņos, neatbildēja nekā un devās uz priek�u. Bezen�uks, sekodams viņam, uz pirkstiem kaut ko rēķināja un pa paradumam pie sevis murmināja.

Mēness jau sen bija nozudis. Bija auksts kā ziemā. Peļķes atkal pārklāja ledus, trausls kā vafele, "b. Gubernska v. n." ielā, kur iznāca abi ceļabiedri, vēj� spēkojās ar izkārtnēm. No Staropanskas laukuma puses rībēdams un �vadzēdams izbrauca ugunsdzē�sēju pajūgs ar izkāmēju�iem zirgiem.

Ugunsdzēsēji ar ķiverēm galvās, pārkāru�i savas buraudekla biksēs tērptās kājas pār pajūga malām, �ūpoja kaskotās galvas un tī�ām pretīgās balsīs dziedāja:

Mūsu brandmeistaram [29] slava,

Mūsu dārgajam biedram Pumpim sla-ava!�

Brandmeistara dēla Kolkas kāzās uzdzīvoju�i, Bezen�uks vienaldzīgi sacīja un pakasīja zem ka�oka krūtis. Vai tad patie��ām bez glazējuma un bez visa kā taisīt?

Tie�i tai brīdī Ipolits Matvejevi�s jau visu bija izlēmis. "Brauk�u," viņ� nolēma, "atradī�u. Un tad paskatīsimies." Un sap�ņos par briljantiem pat nelaiķe sievasmāte viņam likās tīkamāka, nekā bija īstenībā. Viņ� pagriezās pret Bezen�uku:

Velns ar tevi! Taisi arī! Glazētu! Ar bārkstīm!

.

Pieņēmis mirsto�ās Klaudijas Ivanovnas grēksūdzi, Frola un Laura baznīcas garīdznieks svētais tēvs Fjodors Vostrikovs iznāca no Vorobjaņinova mājas galīgi apjucis un visu ceļu līdz savai mājai gāja, izklaidīgi raudzīdamies apkārt un mulsi smaidīdams. Ceļa beigu posmā viņa izklaidība bija sasniegusi tādu pakāpi, ka viņ�, cik tur trūka, būtu pakļuvis zem apriņķa izpildkomitejas automobiļa GOS Nr.l. Izkūlies no mēļās miglas, kuru bija uzlai�dusi elli�ķīgā ma�īna, svētais tēvs Vostrikovs pilnīgi zaudēja pa��savaldī�anos un, neraugoties uz cienījamo amatu un gadu nastu, atliku�o ceļa gabalu noskrēja frivolos pusaulek�os.

Cienīgmāte Katerina Aleksandrovna klāja vakariņu galdu. Dienās, kad nebija vakara dievkalpojuma, svētais tēvs Fjodors mīlēja agri vakariņot. Bet tagad, noņēmis platmali un silto, vatēto talāru, svētais tēvs ātri iespruka guļamistabā, cienīgmātei par izbrīnu tur ieslēdzās un klusinātā balsī sāka vilkt "Patiesi cienīgu teicam" [30] .

Cienīgmāte atsēdās uz krēsla un bikli �ukstēja:

Atkal kaut ko uzsācis! Beigsies tāpat kā arNerku.

Nerka bija fran�u buldoga kuce, kuru tēvs Fjodors ar lielām grūtī�bām par 40 rubļiem bija nopircis Maskavā Miusas tirgū\ Tēvs Fjodors bija iecerējis kucīti savest kopā ar apriņķa izpildkomitejas sekretāra drukno, pastāvīgi �ķaudo�o suņu tēviņu ar plakano purnu un no �ī izmeklētā pāra regulāri iegūtos pēcnācējus vest uz Maskavu un izde�vīgi pārdot suņu mīļotājiem. Ieraudzījusi �uneli, cienīgmāte novaidē�jās un kategoriski paziņoja, ka "suņu fermas" ierīko�anu nepieļaus. Tomēr pārliecināt tēvu Fjodoru bija neiespējami. Katerina Aleksandrovna pēc triju dienu ķīvē�anās padevās, un Nerku sāka audzi�nāt. Sunim ēdienu pasniedza trijās bļodās. Vienā bija vārītas gaļas kubiņi, otrā mannas biezputra, bet tre�ajā tēvs Fjodors iekrāva kaut kādu riebīgu biezeni, apgalvojot, ka tajā ir daudz fosfora, kas nepiecie�ams jaunam sunim kaulu stiprinā�anai. Pateicoties labajam ēdienam un iejūtīgajai audzinā�anai, Nerka atplauka un drīz sasnie�dza pēcnācēju radī�anai vajadzīgo vecumu. Tēvs Fjodors rūpējās par suni un apspriedās ar pilsētas ievērojamākajiem suņu īpa�niekiem. Viņu kremta vienīgi tas, ka nav iespējams aprunāties ar izpildkomi�tejas sekretāru, kur� skaitījās izcils suņu audzē�anas eksperts.

Beidzot Nerkai aplika jaunu, �vītīgu, ar spalvām rotātu kakla siksnu, kas atgādināja ķēniņienes Kleopatras rokassprādzi, un Kate�rina Aleksandrovna, paņēmusi līdzi trīs rubļus, veda smar�ojo�o līgavu pie medaļu īpa�nieka līgavaiņa, kura saimnieks bija apriņķa izpildkomitejas sekretārs.

Laimīgais princis daiļo Nerku sagaidīja ar mīlīgu, tālu dzirdamu rie�anu.

Tēvs Fjodors sēdēja pie loga un nepacietīgi gaidīja jaunuves atgrie�anos. Ielas galā parādījās Katerinas Aleksandrovnas korpu�lentā figūra. Kādu trīsdesmit asu attālumā no mājas viņa apstājās, lai parunātos ar kaimiņieni. Nerka, kuru viņa turēja saitē, izklaidīgi meta apkārt saimniecei lokus, astoņniekus un parabolas, �ad tad apostīdama tuvāko stabiņu [31] pakāji.

Ta�u jau pēc mirkļa saimnieka lepnumu, kas bija pārņēmis tēva Fjodora dvēseli, nomainīja sa�utums, bet pēc tam �ausmas. Uz ielas ātri izskrēja lielais vienacainais, ar savu netikumīgo raksturu visiem labi pazīstamais suns Marsiks. Pavicinājis uz muguras saritināto asti, nelietis pieskrēja pie Nerkas, lai īstenotu savus acīm redzami matrimoniālos nolūkus.

Tēvs Fjodors sa�utumā palēcās uz sava krēsla. Sarunā iegrimusī Katerina Aleksandrovna nemanīja neko no tā, kas norisinājās viņai aiz muguras. �ausmu pārņemtais Vostrikovs priek�namā paķēra nūju un izskrēja uz ielas. Viņa skatienam pavērās dramatisma pilna aina. Katerina Aleksandrovna skraidīja apkārt suņiem, spiegdama: "Vācies prom! Vācies prom! Vācies prom!", un slānīja Marsiku ar lie�tussargu pa spēcīgo muguru. Suns nepievērsa sitieniem ne mazāko uzmanību. Viņa domas bija aizņemtas ar citu. Iebrēcies briesmīgā balsī, tēvs Fjodors metās glābt savu nākamo bagātību, ta�u bija jau par vēlu. Sasistais Marsiks uz trim kājām aizsteberēja projām.

Mājās norisinājās briesmīgs ģimenes skandāls, kurā bija ne mazums smagu detaļu. Popa sieva raudāja. Tēvs Fjodors nikni klu�sēja, ar riebumu uzlūkodams apkaunoto kuci. Saglabājās neliela cerība, ka Nerkas pēcnācēji tomēr izrādīsies saistīti ar apriņķa izpild�komiteju.

Pēc noteiktā laika Nerkai piedzima se�i lieliski tīrasiņu buldoga kucēni ar brīni�ķīgiem purniņiem un strupiem sāniem, bet diem�ēl viņiem visiem bija kāda nepatīkama iezīme: virs muguras rēgojās barankas veidā saritināta liela melna pūkaina aste. Līdz ar �īm ritulī saliektajām astēm sabruka cerība ar peļņu pārdot kucēnus. Tos vien�kār�i uzdāvināja. Nerku ieslodzīja mājā un atkal sāka gaidīt pēcnācē�jus. Gar tēva Vostrikova logiem naktīs, no rītiem, dienās un vakaros, ar savu vienīgo bezkaunīgo aci �ķielēdams logos un �ēli iegaudoda�mies, staigāja neķītrais Marsiks.

Neraugoties uz cietuma re�īmu un vēl trim rubļiem, ko nācās izdot par sekretāra suņu tēviņa pakalpojumu, nākamā kucēnu paaudze vēl vairāk līdzinājās vazaņķim Marsikam. Viens kucēns pat piedzima vienacains. Klaiņojo�ā suņa panākumi bija pilnīgi neizskaidrojami. Tre�ās sērijas kucēni kā divas ūdens lāses līdzinā�jās Marsikam, un no vizītes pie apriņķa izpildkomitejas medaļnieka suņu bērni bija ieguvu�i vienīgi līkas tīrasiņu dzīvnieka ķepas. Tēvs Vostrikovs tā pārskaitās, ka gribēja pat iesniegt tiesā prasību, ta�u tā kā Marsikam nebija saimnieka, nevienu nevarēja iesūdzēt. Tā sabruka ideja par "suņu fermu" un sapņi par dro�iem, pastāvīgiem ienākumiem.

Svētā tēva Fjodora trauksmainā dvēsele nepazina miera. Nekad tā nezināja miera. Ne toreiz, kad viņ� bija garīgās sko�las audzēknis, ne arī toreiz, kad jau bija ūsains seminārists Fjo�dors Ivani�s. Pārgājis no semināra uz universitāti un nomācījies juridiskajā fakultātē trīs gadus, Vostrikovs 1915. gadā nobijās no iespējamās mobilizācijas un atkal pievērsās garīdzniecībai. Sākumā viņu ieveda diakonu kārtā, bet pēc tam iesvētīja garīdz�nieka amatā un nozīmēja darbā apriņķa pilsētā N. Un vienmēr visos garīgās un civilās karjeras posmos svētais tēvs Fjodors bija un palika ierāvējs.

Svētais tēvs Vostrikovs sapņoja par savu privātu sve�u fab�riku. Viņam acu priek�ā rēgojās fabrikas ruļļi, uz kuriem tinās resnas vaska virves; un tas tik ļoti plosīja viņa dvēseli, ka svētais tēvs Fjodors izgudroja da�ādus projektus, kurus realizējot vaja�dzētu iegūt pamata un apgrozības kapitālu, lai nopirktu Samārā jau sen noskatītu fabriciņu.

Idejas svētajam tēvam Fjodoram ie�āvās prātā pilnīgi negaidīti, un viņ� tūlīt ķērās pie darba. Svētais tēvs Fjodors pēk�ņi uzsāka vārīt raibās veļas ziepes; savārīja tās pudiem, bet, kaut gan ziepes, kā viņ� apgalvoja, saturēja milzīgu tauku procentu, tās neputoja un turklāt vēl maksāja trīsreiz dārgāk nekā "Arkla un āmura" ra�otās. Ziepes pēc tam ilgi mirka un trūdēja priek�namā, un Katerina Aleksandrovna, tām garām iedama, reizēm pat apraudājās. Bet vēl pēc kāda laika ziepes izmeta atkritumu bedrē.

Izlasījis kādā lopkopības �urnālā, ka tru�u gaļa esot tikpat maiga kā cālim, ka tie ātri vairojoties un tru�u audzē�ana rūpī�gam saimniekam varot dot krietnu peļņu, svētais tēvs Fjodors nekavējoties iegādājās pusduci vaislinieku, un jau pēc pieciem mēne�iem suns Nerka, izbijies no garausaino radījumu pulkiem, kuri piepildīja visu sētu un māju, nezin kur aizmuka. Nolādētie N. pilsētas iedzīvotāji izrādījās ārkārtīgi konservatīvi un ar neor�ganizētām masām neraksturīgu vienprātību nenopirka no Vostrikova nevienu trusi. Tad svētais tēvs, aprunājies ar savu cienīto, nolēma kuplināt pats savu ēdienkarti ar tru�u gaļu, kas gar�ojot labāk pat par cāļu gaļu. No tru�u gaļas gatavoja cepe�us, siteņus, ātros klop�us; vārīja tru�u zupu, pasniedza vakariņās auk�stā veidā un sacepa kuli�os. Tas viss nekā nelīdzēja. Svētais tēvs Fjodors aprēķināja, ka, ēdot vienīgi tru�u gaļu, ģimene mēnesī var patērēt ne vairāk par �etrdesmit dzīvniekiem, kamēr ikmē�ne�a pieaugums ir deviņdesmit gabalu, turklāt �is skaits ar katru mēnesi pieaugs ģeometriskā progresijā.

Tad Vostrikovi nolēma tirgoties ar gar�īgām mājas pusdienām. Svētais tēvs Fjodors visu vakaru lampas gaismā ar ķīmisko zīmuli uz rūpīgi sagrieztām rūtiņu papīra lapām rakstīja sludinājumus par gar�īgām mājas pusdienām, kas pagatavotas vienīgi un tikai svaigā sviestā. Sludinājums sākās ar vārdiem "Lēti un gar�īgi". Cienīgmāte emaljētu bļodiņu sataisīja pilnu ar miltu klīsteri, un svētais tēvs Fjodors vēlu vakarā izlīmēja sludinājumus uz visiem telegrāfa stabiem un padomju iestā�u tuvumā.

Jaunajam pasākumam bija lieli panākumi. Jau pirmajā dienā ieradās septiņi cilvēki, ari kara komisariāta lietvedis Bendins un labierīcību apak�nodaļas pārzinis Kozlovs, ar kura gādību pilsētā nesen tika noārdīts vienīgais senatnes piemineklis Elizabetes laika triumfa arka [32] , kas, viņa vārdiem izsakoties, traucējot ielu satiksmi. Viņiem visiem pusdienas ļoti iepatikās. Otrā dienā iera�dās �etrpadsmit cilvēku. Trusī�us nespēja piedīrāt vien. Veselu nedēļu �im pasākumam bija lieliski panākumi, un svētais tēvs Fjodors jau sapņoja par nelielas bezmotora ka�okādu apstrādā��anas darbnīcas [33] atvēr�anu, kad atgadījās pilnīgi neparedzēts notikums.

Kooperatīvs "Arkls un āmurs", kas bija slēgts jau trīs nedē�ļas pre�u inventarizācijas dēļ, tika atvērts, un veikala darbinieki, elsdami aiz piepūles, izvēla pagalmā mucu ar sapuvu�iem kāpos�tiem un izgāza tos atkritumu bedrē; puse pagalma piederēja svē�tajam tēvam Fjodoram. Pikantās smakas valdzināti, pie bedres saskrēja tru�i, un jau nākamās dienas rītā maigo grauzēju vidū sākās sērga. Tā plosījās tikai trīs stundas, bet noguldīja divi simti �etrdesmit vaislinieku un visus neskaitāmos jaundzimu�os.

Satriektais svētais tēvs Fjodors izturējās pavisam rāmi vese�lus divus mēne�us, un viņa dvēsele bija atspirgusi tikai tagad, atgrie�oties no Vorobjaņinova mājas un cienīgmātei par izbrīnu ieslēdzoties guļamistabā. Visas zīmes rādīja, ka svēto tēvu Fjo�doru apmirdzējusi jauna ideja, kas pārņēmusi visu viņa būtību.

Katerina Aleksandrovna, saliekusi pirkstu, pieklauvēja pie guļamistabas durvīm. Atbildes nebija, tikai dziedā�ana kļuva ska�ļāka. Popa sieva atgāja no durvīm un ieņēma pozīciju uz dīvāna. Pēc brītiņa durvis pavērās un spraugā parādījās svētā tēva Fjo�dora jaunavīgā sārtumā kvēlojo�ā seja.

Iedod man, māt, �ķēres, tikai labi veikli, ātri nobēra svētais tēvs Fjodors.

Bet kā tad ar vakariņām?

Nekas. Vēlāk.

Svētais tēvs Fjodors paķēra �ķēres, atkal ieslēdzās un piegāja pie neliela ovāla sienas spoguļa melnā, saskrambātā rāmi.

Līdzās spogulim karājās veca tautiska bilde "Grēcinieka spo�gulis", iespiesta vara gravējumā un ar roku jauki izkrāsota. 7Svs Fjodors �o bildi bija nopircis sava pēdējā Maskavas brauciena laikā Smoļenskas tirgū [34] un bija tai ļoti pieķēries. "Grēcinieka spogulis" sevi�ķi nomierināja pēc neveiksmes ar tru�iem. Bilde skaidri parādīja visa pasaulīgā mirstīgumu. Tās aug�ējā daļā bija �etri zīmējumi, parakstīti ar slāvu burtiem, tie bija nozīmīgi un dvē�seli mierino�i: "Sems lūdz no Svētā gara, Kams kvie�u druvu ara, Javets iraid vīrs, kam vara, nāve visiem savu dara." Nāve bija ar spārniem, tā turēja rokā izkapti un smil�u pulksteni. Viņa bija iztaisīta it kā no protēzēm un ortopēdiskām detaļām un stāvēja, plati iepletusi kājas, uz kailas, paugurainas zemes. Tās izskats runāja nepārprotamu valodu, ka neveiksme ar tru�iem nieks vien ir.

Pa�reiz svētajam tēvam vairāk patika bildīte "Javets iraid vīrs, kam vara". Nelielā telpā resns, bagāts cilvēks ar bārdu sēdēja troņkrēslā, un viņa izskats pauda savas bagātības apzinā�anos.

Svētais tēvs Fjodors diezgan steidzīgi pasmaidīja un, uzmanīgi vērodams sevi spogulī, sāka apcirpt savu cienīgo bārdu. Bārdas �ķipsnas bira uz grīdas, �ķēres �ņakstēja, un pēc piecām minūtēm svētais tēvs Fjodors pārliecinājās, ka apgriezt bārdu viņ� galīgi neprot. Bārda bija apcirpta �ķībi, tā izskatījās piedauzīga un pat aizdomīga.

Pagrozījies spoguļa priek�ā vēl kādu brīdi, svētais tēvs Fjodors noskaitās, pasauca sievu un, sniegdams tai �ķēres, saīdzis sacīja:

Palīdzi man kaut tu, māmuliņ. Nekādi, redzi, nevaru tikt galā ar savām krēpēm.

Cienīgmāte izbrīnā pat sasita plaukstas.

Ko tu ar sevi esi izdarījis? beidzot viņa izdvesa.

Nekā neesmu izdarījis. Matus apgrie�u. Palīdzi man, esi tik labiņa. Lūk, �eit tā kā greizi nogājis�

Ak kungs, iesaucās cienīgmāte, ķerdamās pie svētā tēva Fjodora matu sprogām, vai tie�ām, Fedjeņka, tu taisies pāriet obnovļencos [35] ?

Par tādu sarunas virzienu svētais tēvs Fjodors ļoti noprie�cājās.

Bet kāpēc es, māt, nevarētu pāriet ticības atjaunotāju pusē? Vai tad obnovļenci nav cilvēki?

Cilvēki, protams, ka cilvēki, dzēlīgi piekrita cienīgmāte, kā tad: miglas bildes iluzionā skatās, alimentus maksā�

Nu, un arī es skraidī�u uz miglas bildēm.

Lūdzu, skrien vien!

Un skrie�u ar.

Gan saskriesi sev nelaimi. Tu paskaties uz sevi spogulī! Un tie�ām, no spoguļa svētajā tēvā Fjodorā raudzījās �irgta,

melnacaina fizionomija ar nelielu, me�onīgu bārdeli un nejēdzīgi garām ūsām.

Sāka apcirpt ūsas, tās proporcionāli samazinot.

Turpmākie notikumi cienīgmāti pārsteidza vēl vairāk. Svētais tēvs Fjodors pavēstīja, ka jau �ovakar viņam vajagot izbraukt darī�anās, un pieprasīja, lai Katerina Aleksandrovna aizskrien pie brāļa maiznieka un palienē no viņa uz vienu nedēļu mēteli ar jērādas apkakli un tum�brūno cepuri ar pīļknābja nagu [36] .

Es nekur neie�u! cienīgmāte pretojās un sāka raudāt. Pusstundu svētais tēvs Fjodors staigāja pa istabu un, biedēdams sievu ar savu pārvērsto seju, muldēja visādus niekus. Cienīgmāte saprata tikai vienu: svētais tēvs Fjodors, ne no �ā, ne no tā apcir�pis bārdu, grib ar muļķīgo naģeni galvā nezin uz kurieni braukt un viņu pamest.

Es tevi nepametu, svētais tēvs Fjodors atkārtoja, nepa�metu, pēc nedēļas bū�u atpakaļ. Var ta�u cilvēkam gadīties kādas darī�anas. Var vai nevar?

Nevar, teica popiene.

Svētajam tēvam Fjodoram, kas pret saviem tuviniekiem iztu�rējās lēnprātīgi, vajadzēja pat sist ar dūri pa galdu. Un, kaut gan viņ� sita piesardzīgi un nemākulīgi, jo nekad agrāk to nebija darījis, tomēr popiene ārkārtīgi nobijās un, uzmetusi Orenburgas lakatu, aizskrēja pie brāļa pēc civilā tērpa.

Palicis viens, svētais tēvs Fjodors mirkli padomāja un noteica: "Sievietēm arī ir grūti," un izvilka no gultas apak�as ar skārdu apsistu lādīti. Tādas lādītes pa lielākai daļai sastopamas sarkan�armie�iem. Tās izlīmētas ar strīpainām tapetēm, virs kurām lepojas Budjonnija portrets vai papirosu kārbas "Pludmale" vāks ar trim skaistulēm, kas izstiepu�ās oļiem nobērtajā Batumi pludmalē. Vostrikovu lādīte svētajam tēvam Fjodoram par nepa�tiku arī bija izlīmēta ar bildītēm, bet tur nebija ne Budjonnija, ne Batumi skaistuļu. Popiene bija izlīmējusi visu lādītes iek��ieni ar fotogrāfijām, kas izgrieztas no �urnāla "1914. gada kara hronika" [37] . te bija gan "peremi�ļas ieņem�ana", gan "Silto apģērbu sadale pozīcijās zemāko dienesta pakāpju karavīriem", un pats bra�ais kazaks Kozjma Krju�kovs, pirmais Jura krusta kavalieris.

Izlicis uz grīdas grāmatas, kas atradās pa�ā virsū: �urnāla "Krievu svētceļnieks" [38] 1903. gada komplektu, biezo "�ķel�anās vēsturi" un bro�ūreli "Krievs Itālijā" [39] , uz kuras vāka bija iespiests kūpo�ais Vezuvs, svētais tēvs Fjodors iebāza roku līdz pa�am lādī�tes dibenam un izvilka vecu, apbru�ātu sievas kapuci [40] . Viebdamies no naftalīna smakas, kas pēk�ņi izplūda no lādītes, svētais tēvs Fjodors, saplēsdams me�ģīnes un �uves, izņēma no kapuces smagu

linu audekla desu. Desā bija divdesmit zelta desmitnieku viss, kas palicis pāri no svētā tēva Fjodora tirdzniecības avantūrām.

Ar pierastām kustībām viņ� pacēla pelēcīgā talāra stūri un iebāza desu strīpaino bik�u kabatā. Tad viņ� piegāja pie kumodes, izņēma no konfek�u kārbas trijniekus un pieciniekus, pavisam piecdesmit rubļus. Kārbiņā palika vēl divdesmit rubļu.

Nedēļai pietiks, viņ� nolēma.

Stundu pirms vakara pasta vilciena pienāk�anas svētais tēvs Fjodors īsā mētelī knapi pāri ceļiem, ar pītu grozu uz rokas stāvēja pie kases rindā un raidīja bailīgus skatienus uz ieejas durvīm. Viņ� baidījās, ka cienīgmāte pretēji viņa stingrajam aizliegumam varētu atskriet uz staciju viņu pavadīt, un tad stenda pārdevējs Prūsis, kas sēdēja bufetē un cienāja ar alu finansu aģentu, tūlīt viņu pazītu. Svētais tēvs Fjodors ar izbrīnu un kaunu raudzījās uz savām svīt�rainajām biksēm, kas bija atklātas visas pasaules skatieniem.

WPP CTN aģents [42] lēni izgāja cauri stacijas zālei, apklusināja ķīviņu par vietu rindā pie kases un ņēmās ķert bezpajumtniekus, kuri bija atļāvu�ies ieiet 1. un 2. klases uzgaidāmajā zālē, spēlējot ar koka karotēm meldiņu "Bija reiz Krievija, varena lielvalsts

Kasieris, skarba izskata pilsonis, ilgi ņēmās ar kompostrētājiem, uzklabinot uz biļetēm me�ģīņotus ciparus, un, par lielu pārsteigumu rindā stāvo�ajiem, izsniedza atlikumu sīknaudā, nevis bērnu atbals�tam domātās labdarības markās [43] .

Iekāp�ana vilcienā bez plackartēm [44] kā parasti bija skandaloza. Pasa�ieri, saliku�i zem pārlieku lielo maisu smaguma, skraidīja gar vilcienu turp un atpakaļ no viena gala uz otru. Svētais tēvs Fjodors izmisis skraidīja visiem līdzi. Viņ�, tāpat kā visi, glaimīgā balsī iztaujāja pavadoņus, tāpat kā visi baidījās, ka kasieris iede�vis "nepareizu" biļeti, un tikai beidzot, ticis iek�ā vagonā, atguva savu parasto mieru un kļuva pat jautrs.

Lokomotīve pilnā balsī ieaurojās, un vilciens sakustējās, aiz�vezdams sev līdzi svēto tēvu Fjodoru nezināmā tālē pretī mīklai�nam pasākumam, kas acīmredzot laikam solīja lielus labumus.

�āda dzelzceļa vajadzībām atsavināta teritorija [45] ir dīvaina. No�kļuvis tanī, visparastākais pilsonis sajūt zināmas raizes un nemieru un drīz vien kļūst vai nu par pasa�ieri, vai par kravas saņēmēju, vai ari vienkār�i par dauzoni bezbiļetnieku, kas sarūgtina dzīvi un dienestu konduktoru brigādēm un peronu kontrolieriem.

No tā mirkļa, kop� pilsonis ieiet �ajā teritorijā, ko viņ� diletan�tiski sauc par staciju vai uzgaidāmām telpām, viņa dzīvē notiek strauj� pagrieziens. Tūlīt viņu aplido Jermaki Timofejevi�i [46] bal�tos priek�autos ar niķelētiem bļendukiem uz sirds un pakalpīgi paķer bagā�u. No �ā mirkļa pilsonis vairs nepieder pats sev. Viņ� ir pasa�ieris un sāk pildīt visus pasa�iera pienākumus. �ie pienā�kumi ir lielā skaitā un sare�ģīti, ta�u patīkami.

Pasa�ieris ļoti daudz ēd. Vienkār�ie mirstīgie naktī neēd, bet pasa�ieris ēd arī naktī. Viņ� ēd sautētu cāli, kas viņam ir par dārgu, cieti novārītas olas, kas kaitīgas kuņģim, un olīvas. Kad vilciens �ķērso pārmijas, plauktos �ķind neskaitāmas tējkannas un lēkā avīzēs ietītie cāļi bez kājām, ko pasa�ieri tiem izrāvu�i ar visām saknēm.

Ta�u pasa�ieri nekā no tā nemana. Viņi stāsta anekdotes. Regu�lāri pēc katrām trim minūtēm viss vagons vai plīst no smiekliem. Pēc tam iestājas klusums, un kāda samtaina balss stāsta nākamo anekdoti:

Mirst vecs ebrejs [47] . Pie gultas stāv sieva, bērni. "Vai Moņa ir �eit?" ebrejs ar mokām izdve�. "Ir gan." "Un vai tante Brana ir atnākusi?" "Atnākusi gan." "Bet kur tad vecmāmiņa? Es viņu neredzu." "Rau, kur viņa stāv." "Bet īzāks?" "īzāks tepat vien ir." "Un bērni?" "Lūk, visi bērni." "Bet kas tad palika bodē?!"

Un tai pa�ā mirklī sāk �ķindēt tējkannas un aug�ējos plauktos lakstīt cāļi, pērkonīgo smieklu iztraucēti. Bet pasa�ieri to nemana. Katram uz sirds ir kāda iemīļota anekdote, kas satraukti gaida savu kārtu. Jaunais teicējs, ar elkoņiem grūstīdams kaimiņus, lūdzo�ā balsī saukdams: "Bet man stāstīja!" ar grūtībām saista klausītāju uzmanību un iesāk:

Kāds ebrejs atnāk mājās un liekas gulēt blakus savai sievai. Pēk�ņi viņ� dzird zem gultas kāds grabinās. Ebrejs pabā� roku zem gultas un jautā: "Vai tas esi tu, D�ek?" Bet D�eks nolaiza roku un atbild: "Tas esmu es."

Pasa�ieri vai mirst no smiekliem. Nakts tumsa aizsedz laukus, no lokomotīves dūmeņa virpuļo gaisto�as dzirksteles, un garām aizslīd klīrīgi tievi semafori ar zaļām, spīdo�ām brillēm, no aug��as noraudzīdamies uz vilcienu.

Jocīga ir tāda dzelzceļa vajadzībām atsavināta teritorija! Uz visām valsts malām joņo gari, smagi tālsatiksmes vilcieni. Ceļ� visur ir brīvs. It visur deg zaļas uguntiņas ceļ� brīvs. Polārais ekspresis dodas uz Murmansku. Sakumpis un izliecies uz pārmi�jas, no Kurskas stacijas izdrā�as "Pirmais-K", lauzdams ceļu uz Tiflisu. Tālo Austrumu ātrvilciens apbrauc Baikāla ezeru, ar pilnu tvaiku tuvodamies Klusajam okeānam.

Tālo ceļojumu mūza vilina cilvēku. Tā jau aizrāvusi svēto tēvu Fjodoru no klusā apriņķa klostera un iemetusi diezin kādā guberņā. Arī dzimtsarakstu nodaļas lietvedis Ipolits Matvejevi�s Vorobjaņinovs jau satraukts līdz dvēseles dziļumiem un velns zina, ko nolēmis darīt.

Ļaudis klaiņo pa pasauli. Viens desmit tūksto�u kilometru tālu no darbavietas atrod sev smaido�u līgavu. Otrs, dzīdamies pēc dārglietām, pamet pasta un telegrāfa nodaļu un kā skolnieks skrien uz Aldanu'. Bet tre�ais mierīgi sē� mājās, mīlīgi glauda savu vecu veco bruku un lasa grāfa Saliasa [48] rakstus, kas maksā rubli, ta�u viņ� tos nopircis par piecām kapeikām.

Otrā dienā pēc bērēm, kuru vadību laipni uzņēmās zārku meistars Bezen�uks, Ipolits Matvejevi�s devās darbā un, izpil�dīdams savus pienākumus, pa�rocīgi iereģistrēja, ka mirusi Klaudija Ivanovna Petuhova, piecdesmit deviņus gadus veca, mājsaimniece, bezpartijiska, ar dzīvesvietu apriņķa pilsētā N. un izcel�anos no Stargorodas guberņas mui�niekiem. Pēc tam Ipolits Matvejevi�s izlūdzās likumīgi pienāko�os divnedēļu dek�rēta atvaļinājumu [49] , saņēma �etrdesmit vienu rubli atvaļinājuma naudas un, atvadījies no darbabiedriem, devās mājās. Pa ceļam viņ� iegriezās aptiekā.

Provizors Leopolds Grigorjevi�s, kuru mājinieki un draugi sauca par Lipu, stāvēja aiz sarkanas, lakotas letes starp piena baltām, ar indi pildītām burkām un ar sev raksturīgo nervozitāti pārdeva brandmeistara svainenei "Ango krēmu pret iedegumu un vasaras raibumiem, kas ādu padara sevi�ķi baltu". Brandmeistara svainene turpretī pieprasīja "Ra�eļa zeltainās krāsas pūderi, kas dod ādai vienmērīgu, dabiski nesasniedzamu iedegumu". Ta�u aptiekā bija tikai Ango krēms pret iedegumu, un tik pretēju parfimērijas produktu cīņa ilga pusstundu. Tomēr uzvarēja Lipa, kas pārdeva brandmeistara svainenei lūpu krāsu un pēc patvāra principa paga�tavotu blak�u izplucinā�anas ierīci [50] , kura no ārpuses izskatījās kā lejkanna.

-Kā jums patīk �anhaja [51] ?-lipa jautāja Ipolitam Matvejevi�am. Es gan negribētu tagad atrasties �ajā setlmentā.

Angļi ir maitasgabali, atbildēja Ipolits Matvejevi�s. Tā viņiem ari vajag. Viņi vienmēr ir pārdevu�i Krieviju.

Leopolds Grigoijevi�s līdzjūtīgi paraustīja plecus, it kā sakot: "Bet kur� gan nav pārdevis Krieviju," un ķērās vērsim pie ragiem.

Ko jūs vēlaties?

Matu līdzekli.

Vai aug�anas veicinā�anai, iznīdē�anai, krāso�anai?

Ko nu par aug�anu! sacīja Ipolits Matvejevi�s. Krāso�a�nas līdzekli.

Krāso�anai ir brīni�ķīgs līdzeklis "Titāniks" [52] . Saņemts no muitas. Kontrabandas prece. Nav nomazgājama ne ar aukstu, ne karstu ūdeni, ne ar ziepju putām, ne petroleju. Radikāli melna krāsa. Flakons pusgadam maksā trīs rubļi divpadsmit kapeikas. Iesaku kā labam paziņam.

Ipolits Matvejevi�s pagrozīja rokās "Titānika" �etrkantaino flakonu, nopūzdamies apskatīja etiķeti un nolika naudu uz letes.

Viņi drīz visu Henaņu sagrābs. Un Svatou, es zinu. Vai ne?

Ipolits Matvejevi�s atgriezās mājās un riebuma pilns ņēmās aplaistīt galvu un ūsas ar "Titāniku". Dzīvoklī izplatījās nelaba smirdoņa.

Pēcpusdienā smirdoņa samazinājās, ūsas ap�uva un salipa kopā, tās izsukāt varēja tikai ar lielu piepūli. Radikāli melnā krāsa zaļgani lāsmoja, bet otrreiz krāsot vairs nebija laika.

Ipolits Matvejevi�s izņēma no sievasmātes lādītes iepriek�ējā vakarā atrasto Klaudijas Ivanovnas dārglietu sarakstu, saskaitīja visu naudu, noslēdza dzīvokli, noslēpa atslēgas bik�u aizmugurējā kabatā, iesēdās ātrvilcienā Nr. 7 un brauca uz Stargorodu.

.

1913. gada Meteņos Stargorodā atgadījās kaut kas tāds, kas izrai�sīja sa�utumu visā vietējās sabiedrības progresīvajā daļā.

Ceturtdienas vakarā kafe�antānā "Salve", grezni izrotātās zālēs tika izrādīta grandioza programma. "Pasaulslavenā �onglieru grupa "10 arābi"! 20. gadsimta lielākais fenomens Stenss. Mīklaini! Neap�tverami! Baismīgi! Stenss cilvēks mīkla. Pārsteidzo�ie spāņu akro�bāti Inasi! Brezīna Parīzes Folī-Ber�ēra teātra [54] dīva! Māsas Drafīras un citi priek�nesumi."

Māsas Drafīras, kopskaitā trīs, skraidīja pa mazo skatuvi, kuras dibenplānā bija attēlots Versaļas skats, un arPievolgas iedzīvotājiem raksturīgo akcentu dziedāja:

Redzat, �eit kā mazi putniņi Viegli lidināmies mēs. Ļaudis apsveic mūs ar gavilēm, Kvēli jūsmo, skaļi aplaudē.

Nodziedāju�as �o pantu, māsas nodrebēja, saņēmās rokās un arvien skaļāka klavieru akompanementa pavadījumā no visa spēka nodārdināja piedziedājumu:

Mēs viegli lidināmies, Mums skumjas sve�as ir. Mūs visi labi pazīst, Vai gudrs tas, vai dumj�.

Drafīru trio drud�ainais dancis un vilino�ie smaidi uz Stargorodas sabiedrības labākajām aprindām neatstāja nekādu iespaidu. �īs aprindas, ko kafe�antānā pārstāvēja pilsētas domes balsstiesīgais deputāts [55] �aru�ņikovs ar māsīcu, pirmās ģildes tirgonis [56] Angelovs, kur� bija jautrā prātā un sēdēja līdzās divām palsas krāsas kleitās tērptām māsīcām, valdes arhitekts, pilsētas ārsts, trīs mui�nieki un daudzi ne tik ievērojami cilvēki ar un bez māsīcām, sērīgi paplauk�ķināja māsām Draļīrām un turpināja baudīt "ģimenes parādes vaka�riņu priekus ar �ampanieti Mumm (zaļā lente) par diviem rubļiem no personas".

Uz galdiņiem īpa�ās "br. Fra�ē1 baltmetāla" glāzītēs bija iestu�tētas pievilcīga izskata gai�zilas ēdienkartes, kuru saturs tirgonim Angelovam izraisīja smagu dzēruma grūtsirdību, bet septiņpadsmitgadīgajam jauneklim, kas kopā ar visai nobriedu�u lēta izskata māsīcu sēdēja pie pa�as skatuves, �ķita kārdino�s un neparasts. Jau�nais cilvēks vēlreiz pārlasīja ēdienkarti: "Zandartiņi Popjē gaumē. Cepts cālis. Mazsālīts gurķis. Suflē-glasē �anna d'Arka. Mumm (zaļā lente). Dāmām svaigi ziedi", apsvēra viņam vien zināmas naudas summas un kautrīgi pasūtīja vakariņas divām personām. Ta�u jau pēc pusstundas �ņuksto�o jauno cilvēku, kurā tirgonis Angelovs bija atpazinis pārģērbu�os ģimnāzistu, bakalejas tirgoņa Dmitrija Markelovi�a dēlu, un visiem par to skaļi paziņojis, veda ārā vecais sulainis Pjotrs2, sa�utumā burk�ķēdams: "Un ja naudas nav, tad kāpēc prasa augļus. Kartē tie nemaz nav ierakstīti. Tiem arī cena ir īpa�a." Aiz�mugurē, koķeti ietinusies kaķādas palantīnā ar melnām ķepiņām, gurnus pa labi un kreisi grozīdama un ironiski paraustīdama plecus, gāja māsīca. Tirgonis Angelovs priecīgi sauca apkaunotajam ģimnā�zistam nopakaļ: "Divnieku karalis! Otrgadnieks! Tēvam pateik�u! Būs tev benefice!"

Māsu Drajlru priek�nesuma izraisītā garlaicība pagaisa bez pēdām. Uz skatuves lēni iznāca slavenā madmuazele Brezīna ar izskūtām padusēm un debe�ķīgu sejiņu. Dīva bija tērpusies strausa spalvu tualetē. Viņa nedziedāja, neko nestāstīja, pat nedejoja. Viņa staigāja pa skatuvi, piemīlīgi raudzīdamās uz publiku, spalgi ieklieg�damās un vienlaikus ar dievi�ķīgās kājiņas purngalu aizsperdama no partnera bezkrāsaina ūsaina kunga deguna stieples pensne�jus bez stikliem. Angelovs un pilsētas arhitekts, gludi skūts ve�uks, nonāca pilnīgā ekstāzē.

Visu varētu atdot un tas vēl būtu par maz! briesmīgā balsī kliedza Angelovs.

ķ Bis! Bis! Bis! cik spēka, sauca arhitekts.

Pilsētas domes balsstiesīgais deputāts �aru�ņikovs, kuram tie�i sirdī bija trāpījusi Folī-Ber�ēra teātra feja, pietrausās kājās un, smagi elsdams, notēmēja un aizmeta uz skatuvi serpentīna rullīti. Atritinā�jies tikai līdz pusei, rullītis trāpīja skaistajai dīvai zodā. Feja izplūda vēl platākā smaidā. Zālē sēdo�os pārņēma neviltota jautrība. Visi prasīja �ampanieti. Pilsētas arhitekts raudāja. Mui�nieki uzstājīgi aicināja pilsētas ārstu kopā doties medībās. Orķestris sāka spēlēt tu�u�

Brīdī, kad līksmība sasniedza kulmināciju, atskanēja skaļas bal�sis. Orķestris apklusa, arhitekts pats pirmais pagrieza galvu uz ieejas pusi un sāka aplaudēt. Zālē ienāca visiem labi pazīstamais naudas �ķiedējs un uzdzīvotājs, apriņķa mui�niecības vadītājs [57] Ipolits Matvejevi�s Vorobjaņinovs, vezdams zem rokas divas pilnīgi kailas dāmas.

Viņiem sekoja �inelī ģērbies iecirkņa uzraugs [58] ar baltiem cimdiem rokās, nesot padusē krāsainus paltrakus. Tās dro�i vien bija atkaili�nāto Ipolita Matvejevi�a pavadoņu drēbes.

Nepazudiniet, jūsu augstlabdzimtība! trīco�ā balsī murmi�nāja iecirkņa uzraugs. Dienesta pienākumu spiests�

Kailās dāmas ar nevainīgiem skatieniem ziņkārīgi vēroja apkār�tējos. Zālē izcēlās kņada. Vienīgi Angelovs turējās bra�i.

Dārgumiņ! Ipolit Matvejevi�! viņ� nevaldāmi jūsmoja. īsts ērglis! Ļauj, es tevi nomutē�u! Orķestri! Tu�u!!!

Dienesta pienākuma vārdā, negaidīti stingri ierunājās iecir�kņa uzraugs. Noteikumi neļauj!�

Ko-o? tenorā jautāja Ipolits Matvejevi�s. Kas jūs tāds esat?

-Sestā iecirkņa uzraugs. Sadovajas daļā.Jukins.

Jukina kungs, dzēlīgi teica Ipolits Matvejevi�s, aizejiet pie policijas priek�nieka [59] un ziņojiet viņam, ka jūs man te plijoties virsū! Bet tagad dienesta pienākuma vārdā sastādiet protokolu!

Un Ipolits Matvejevi�s ar savām pavadonēm lepni aizsoļoja uz atsevi�ķu kabinetu, un viņam pakaļ tūlīt pat metās satrauktais vecā�kais oficiants, pats "Salves" īpa�nieks un nevaldāmi satrakojies tir�gonis Angelovs.

�is notikums, kas nepa jokam satrauca Stargorodas sabiedrības labākās aprindas, beidzās tāpat, kā parasti beidzas visi līdzīgi gadī�jumi: ar 25 rubļiem soda naudas un rakstiņu vietējā liberālajā avīzē "Ob��estvennaja misļ" ar piesardzīgu virsrakstu "Vadītāja piedzīvo�jumi". Rakstiņ� bija uzrakstīts pacilātā garā un sākās tā:

"Mūsu mierīgajā pilsētā jebkur� notikums ir īsta:

Sensācija!

Un katrā sensācijā, �ķiet, tī�uprāt ir iejauktas:

Ietekmīgas personas�"

Raksts, kurā bija minēti Ipolita Matvejevi�a iniciāļi, noslēdzās ar neizbēgamo citātu: "Ir biju�i sliktāki laiki, bet zemiskāki nekad [60] " un to bija parakstījis pilsētā populārais feļetonists Dāņu Princis [61] . tajā pa�ā dienā pilsētas galvas ierēdnis īpa�iem uzdevumiem piezvanīja uz redakciju un biedējo�i laipni palūdza "Dāņu Prin�a" kungu pulk�sten �etros ierasties pilsētas galvas kancelejā, lai sniegtu paskaidro�jumus. Dāņu Princi tūlīt pārņēma drūmas priek�nojautas, un viņ� vairs nespēja pabeigt kārtējo feļetonu, kura tēma bija aizdomīgi novilcinātās sarunas par Maskavas operetes teātra viesizrā�u rīko��anu pilsētas teātri. Noliktajā laikā kronētais �urnālists sēdēja pilsē�tas galvas kancelejas uzgaidāmajā telpā un samulsis domāja par to, kā viņ�, kuru no stipras stostī�anās nebija spēju�i izārstēt pat profe�sora Fain�teina [62] kursi, izskaidrosies ar pilsētas galvu, ātras dabas cil�vēku, kur� neko nesaprot no �urnālista darba tehnikas. Pilsētas galva runāja, nicīgi stiepdams vārdus un ar īpa�u labpatiku lūkodamies Dāņu Prin�a zilganajā sejā, bet feļetonists nesekmīgi pūlējās izrunāt sev ārkārtīgi grūtos vārdus: "Jūsu augstlabdzimtība."Sarunas nobei�gumā pilsētas galva piecēlās no krēsla un teica:

Jūsu pa�a miera labad iesaku jums par tādām lietām turpmāk vairs pat neiepīkstēties.

Dāņu Princis, kur� līdz �im brīdim jau bija paspējis tikt galā ar vārdiem "Jūsu augstlabdzimtība", sāka stipri �ņākuļot, uzdrīkstējās pasmīnēt un ar milzīgu piepūli izspieda no sevis atbildi:

B-b-b-et e-e-es ta-ta-ta-�-�-�u vi-i-i-ispā-ā-ār sto-sto-o-stos!

Prin�a asprātība tika novērtēta diezgan dārgi. Avīze samaksāja simts rubļu soda naudu un par nākamajiem Ipolita Matvejevi�a pie�dzīvojumiem vairs neko nerakstīja.

Ipolitam Matvejevi�am jau no bērnu dienām bija raksturīga negaidīta rīcība.

Ipolits Matvejevi�s Vorobjaņinovs piedzima 1875. gadā Stargorodas apriņķī sava tēva, dedzīga balo�u audzētāja Matveja Aleksandrovi�a mui�ā. Kamēr dēls auga, slimoja ar bērnu slimībām un apguva pirmos priek�status par dzīvi, Matvejs Aleksandrovi�s ar garu bambusa kārti dzenāja balo�us, bet vakaros, ietinies halātā, rakstīja sacerējumu par mīļoto putnu daudzveidību un paradu�miem. Visu mui�as ēku jumti bija pārklāti ar trauslajiem balo�u mēsliem. Matveja Aleksandrovi�a mīļākais balodis Frederiks ar savu draudzeni Maņku dzīvoja atsevi�ķā labiekārtotā balo�u būdā.

Desmitajā mū�a gadā puisēnu Ipolitu pierakstīja Stargorodas mui�niecības ģimnāzijas sagatavo�anas klasē. Tajā mācoties, viņ� uzzināja, ka skolā ir ne tikai skaistas un jaukas lietas penālis, pēc ādas smar�ojo�a �īksto�a mugursoma, novelkamās bildītes un brīni��ķīgi nobraucieni pa lakotajām kāpņu margām, bet arī vieninieki, div�nieki, divnieki ar plusu un trijnieki ar diviem mīnusiem. To, ka viņ� ir labāks par citiem zēniem, Ipolits uzzināja jau iestā�anās eksāmena aritmētikā laikā. Uz jautājumu, cik ābolu būs, ja no kreisās kabatas izņems trīs, bet no labās deviņus ābolus, saskaitīs tos kopā un sada�līs trīs daļās, Ipolits neatbildēja, jo neprata atrisināt �o uzdevumu. Eksaminētājs jau grasījās ielikt Ipolitam Vorobjaņinovam divnieku, bet svētais tēvs, kur� sēdēja kopā ar citiem eksaminētājiem, sāka pūst un stenēt un paziņoja: "Viņ� ir Matveja Aleksandrovi�a dēls, ļoti ņiprs puisēns."Eksaminētājs ielika Ipolitam Vorobjaņinovam trijnieku, un ņipro puisēnu uzņēma skolā.

Stargorodā bija divas ģimnāzijas: mui�niecības un pilsētas. Mui�niecības ģimnāzijas skolnieki izjuta tradicionālo ienaidu pret pilsētas ģimnāzijas audzēkņiem. Viņi saukāja tos par "zīmuļiem" un lepni nēsāja savas formas cepures ar sarkano apmali, un par to savukārt tika apveltīti ar apkaunojo�o iesauku "bakla�āni". Ne vienu vien "zīmuli" asinskārie "bakla�āni" apveltīja ar zilumu un punu "ērk�ķu kroni". Saniknotie "zīmuļi" sarīkoja vienpatņu "bakla�ānu" medības un klaigādami ap�audīja mui�nieķeļus artāl�āvējām "kaķe�nēm". Vientuļais "bakla�āns", tricinot mugursomu, meklēja glābiņu �ķērsielā un pavisam bāls un bez vienas galo�as vēl ilgi tupēja kādas mājas kāpņu telpā. Gūstā saņemto galo�u uzvarētāji uzmeta uz iespējami augstākas mājas jumta.

Stargorodā bija arī kadeti, kurus ģimnāzisti sauca par "zāba�kiem", ta�u viņi dzīvoja divu verstu attālumā no pilsētas savā kor�pusā un, kā uzskatīja "mērkaķēni" [63] , viņu dzīve bija noslēpumaina un leģendāra.

Ipolits apskauda kadetus, viņu gai�zilo uzplecī�u, uz kuriem ar trafareta palīdzību bija uzmālēti dzelteni cara Aleksandra iniciāļi, viņu krū�u nozīmju ar piestiprinātiem ērgļiem dēļ. Ta�u tēvs nebija gribējis ļaut viņam kļūt par karavīru, tāpēc viņ� sēdēja ģimnāzijas solā, saņēma trijniekus ar diviem mīnusiem un ielaidās neredzētās dēkās.

Tre�ajā klasē Ipolitu atstāja uz otru gadu. Reiz, neilgi pirms eksā�meniem, lielā starpbrī�a laikā trīs ģimnāzisti ielavījās aktu zālē un ilgi tajā lo�ņāja, aplūkojot galdu, kas bija apklāts ar mirdzo�u zaļu galdautu, smagās aveņkrāsas portjeras ar bumbulī�iem un toverus ar palmām. Ģimnāzistu aprindās pazīstamais trakulis ģimnāzists Savickis priecīgi iespļāva dekoratīvajā puķupodā ar gumijkoku, Ipo�lits un tre�ais ģimnāzists Pihtejevs-Kakujevs [64] gandrīz vai pārsprāga no smiekliem.

Bet vai gumijkoku pacelt tu vari?-godbijīgi apjautājās Ipolits.

Aha atbildēja "atlēts" Savickis.

Tad pacel!

Savickis tūlīt sāka darboties ap gumijkoku.

Nepacelsi gan! �ukstēja Ipolits un Pihtejevs-Kakujevs. Savickis ar sarkanu fizionomiju un sasvīdu�u pinkainu matu cekulu turpināja rosīties pie gumijkoka.

Pēk�ņi notika kaut kas briesmīgs. Savickis atrāvās no gumij�koka un atmuguriski uzkrita virsū sarkankoka kolonnai ar zeltītām iedobītēm, uz kuras stāvēja Aleksandra I marmora biste. Krū�u�tēls sagrīļojās, cara aklās acis pārmeto�i paraudzījās uz acumirklī pieklusu�ajiem ģimnāzistiem, un Dieva svētītā persona, sekundi pastāvējusi �etrdesmit piecu grādu leņķī, metās ar galvu uz leju kā pa�nāvnieks upē. Imperatora kritienam, kaut gan tā troksni pieklusi�nāja uz grīdas izklātais kaukāzie�u paklājs, bija liktenīgas sekas. No cara sejas at�ķēlās spīdīga kā rafinētā cukura gabals �ķemba, kurā pārbiju�ies ģimnāzisti atpazina degunu. Sastingu�i no �ausmām, biedri pacēla bisti un nolika vecajā vietā. Pirmais aizbēga PihtejevsKakujevs.

Kas tagad būs, Vorobjaņinov? -jautāja Savickis.

Es to nesasitu, ātri atbildēja Ipolits.

Viņ� izgāja no aktu zāles otrais. Palicis vienatnē, Savickis, ne uz ko necerot, mēģināja degunu pielikt vietā. Deguns neturējās. Tad Savickis devās uz mazmājiņu un noslīcināja degunu podā.

Grieķu valodas stundas laikā tre�ajā klasē iegāja direktors Siziks. Viņ� pamāja, lai skolotājs paliek savā vietā un teica to pa�u runu, ko tikko bija teicis pēc kārtas piecās vecākajās klasēs. Direktoram nebija zobu.

Kungi! viņ� paziņoja. Kur� �a�ita mū�u imperatora bi�ti aktu zālē?

Klase klusēja.

Kauns! ierēcās direktors, ap�ķie�ot ar siekalām "zubrītājus", kas sēdēja priek�ējos solos.

"Zubritāji" padevīgi skatījās Sizikam acīs. Viņu skatieni pauda dziļu no�ēlu par to, ka viņiem nav zināms noziedznieka vārds.

Kauns! atkārtoja direktors. Ņemiet vērā, kungi: ja �tunda� laikā vainīgais neatzīsies, vi�a klase tiks atstāta uz otru gadu. To�, ka� jau �ē� otru gadu, i��lēg� no ģimnāzijas.

Tre�ā klase nezināja, ka Siziks to pa�u bija teicis visās citās klasēs, tāpēc direktora vārdi atkal lika nodrebēt �ausmās.

Stundas beigas noritēja pilnīgā apjukumā. Grieķu valodas skolo�tājā neviens neklausījās. Ipolits skatījās uz Savicki.

Siziks melo, bēdīgi teica Savickis. Biedē. Visus nevar atstāt uz otru gadu.

Pihtejevs-Kakujevs, nolicis galvu uz sola, raudāja.

Par ko tad mēs? klaigāja "zubritāji", padevīgi skatoties uz grieķu valodas skolotāju.

Bērni, bērni, bērni! izmisīgi lūdzās skolotājs.

Ta�u panika pieņēmās spēkā. Tagad raudāja vairs ne tikai viens pats Pihtejevs-Kukujevs. Viņam pievienojās izmisumā iedzītie "zubri�tāji. Visaptvero�ās izmisīgās raudā�anas laikā atskanēja zvans, kas vēstīja par stundas beigām.

"Zubrītājs" Murziks, �agodamies no bēdām, nolasīja mācību stundas nobeiguma lūg�anu "Pateicamies Tev, Radītāji".

Pēc stundas Savickis, neticis nekādā jēgā ar noraudāju�os Pihtejevu-Kakujevu, devās meklēt Ipolitu, betlpolita nekur nebija.

Nākamajā dienā Savicki izslēdza no ģimnāzijas. Pihtejevs-Kaku�jevs saņēma trijnieku "par uzvedību ar brīdinājumu un vecāku izsauk�anu". Tēvs, sīkas mui�iņas īpa�nieks, atbrauca ar �ļūkavām [65] , kurās bija iejūgts neapkalts zirģelis, un pēc sarunas ar direktoru aiz�stiepa dēlu uz ģērbtuvi, kur daudzu ziņkārīgu vecāko kla�u audzēkņu klātbūtnē viņu visai zvērīgi noslānīja. Mazā Pihtejeva-Kakujeva brē�cieni bija dzirdami pat aiz pilsētas robe�ām.

Ipolits turpināja mācīties. Ģimnāzista gados ar viņu atgadī�jās parasti notikumi un lietas. Uz ģimnāziju viņ� brauca vieglā ekipā�ā ar lukturiem un resnu ku�ieri, kur� viņu uzrunāja vārdā un tēvavārdā. Dzē�gumijas viņam vienmēr bija pa�as labākās un dārgākās.Uz rakstāmspalvām viņ� vienmēr spēlēja veiksmīgi, jo tās viņam vienmēr sapirka veselām kastēm, un ar �ādu rezervi viņ� varēja spēlēt bezgalīgi ilgi, pieveicot pretiniekus "uz izturību". Bro�kastot viņ� brauca uz mājām. Tas izraisīja skaudību, un viņ� ar to lepojās. Piektajā klasē viņ� jau runāja, viegli stiepjot vārdus, ta�u tas viņam netraucēja vēlreiz palikt uz otru gadu. Sestajā klasē tika izsmēķēts pirmais papiross. Ziema pagāja, dejojot ģimnāzi�jas ballēs, kur Ipolits, izrādot sava mundiera balto oderi, dejoja mazurku un ģērbtuvē dzēra rumu. Septītajā klasē viņ� mocījās ar kvadrātvienādojumiem, "velna kāpnēm" (piramīdas tilpumu), ātruma paralelogramu un Ovīdija "Metaforām". Bet astotajā klasē viņ� iepazina "Loģiku", "Kristīgās pamācības" un vieglu venērisko slimību.

Viņa tēvs bija stipri novecojis. Garā bambusa kārts viņa rokās drebēja, bet sacerējums par balo�u �ķirņu īpa�ībām bija jau uzraks�tīts pāri pusei. Matvejs Aleksandrovi�s nomira, tā ari nepabeidzis grāmatu, un Ipolits Matvejevi�s, neskaitot se�padsmit balo�u barus, stipri sa�uvu�ā un kļuvu�a papagailim līdzīgā Frederika, dabūja mantojumā arī divdesmit tūksto�us rubļu gada ienākumu un mil�zīgu, slikti organizētu saimniecību.

Patstāvīgas dzīves sākumu jaunais Vorobjaņinovs atzīmēja ar spo�i sarīkotām dzīrēm, kurās piedzēru�i viesi �āva balo�us un ķer�stīja sād�as mei�as. Savu izglītību viņ� uzskatīja par pabeigtu. Viņ� neiestājās nedz universitātē, nedz valsts dienestā. No militārā die�nesta viņu atbrīvoja vārgas veselības dēļ, kas bija neparasti cilvēkam ar tik ziedo�u izskatu. Viņ� tā arī palika mui�nieks bez dienesta pie�nākumiem, viltīga zelta zivtiņa, neuzticīgs līgavainis ar uzdzīvotāja raksturu. Viņ� iekārtoja vecāku māju pēc sava prāta, pieņēma darbā kambarsulaini ar vaigubārdu, trīs sulaiņus, francūzi pavāru, kura �edevrs bija vēdzeles fileja "Vam-Bļam", un daudzus virtuves kalpo�tājus.

Labdarības gadatirgi Stargorodā bija ļoti grezni un izdomas bagāti, par ko varēja pateikties Stargorodas labākās sabiedrības dāmu dedzīgajai tieksmei darboties. �ie gadatirgi tika sarīkoti gan Maskavas traktiera veidā, gan kā Kaukāza kalnie�u ciemats, kur�erkesietes ar dubultzodu un korsetē savilktu vidukli patversmes bērnu labā pārdeva �ampanieti "Aī" par nedzirdēti augstu cenu.

Vienā no �ādiem gadatirgiem Ipolits Matvejevi�s, stāvēdams zem izkārtnes "īsteni kaukāznieku duhana. Normāli kaukāznieku izprieca", iepazinās ar jaunā apgabala prokurora sievu Jeļenu Staņislavovnu Boūru. Prokurors bija vecs, bet viņa sieva, kā apgalvoja tiesas sekretārs, -

�jaunības dedzībā satrauco�a, Jaunības līksmē vilino�a. Skūpstus dāvāt apsolo�a, Kā debe�ķīga būtne kairino�a.

Tiesas sekretāram piemita pantiņu sacerē�anas netikums.

"Skūpstus dāvāt apsolo�ajai" Jeļenai Staņislavovnai galvā bija melns samta "�ķīvītis" ar zīda rozeti fran�u nacionālā karoga krāsās. �im ietērpam vajadzēja nozīmēt, ka dāma ir ģērbusies pilnīgi tāpat kā jauna �erkesu meitene. "Debe�ķīgā" prokurora sieva turēja uz pleca ar zeltītu papīru aplīmētu kartona krūzi, no kuras ārā rēgojās �ampanie�a pudeles kakliņ�.

Atļausiet glāzīte �ampanietis! Ipolits Matvejevi�s galanti teica.

Prokuroriene liegi uzsmaidīja un noņēma no pleca krūzi. Ipolits Matvejevi�s, elpu aizturējis, skatījās uz viņas kailajām parafīna krā�sas rokām, ar kurām dāma nemākulīgi atkorķēja pudeli.

Viņ� izdzēra savu �ampanieti kā ūdeni, nesajūtot nekādu gar�u. Jeļenas Staņislavovnas kailās rokas sajauca visas viņa domas. Viņ� izņēma no vestes kabatas simts rubļu banknoti, uzlika to uz brūnas papjēma�ē klints un, skaļi sēkdams, pagāja malā. Prokuroriene uzsmai�dīja vēl liegāk, pievilka sev tuvāk banknoti un teica muzikālā balsī:

-Nabaga bērni neaizmirsīs jūsu dāsnumu.

Ipolits Matvejevi�s piespieda rokas pie krūtīm un palocījās par veselu ar�inu zemāk nekā parasti. Atliecies atkal taisni, Ipolits Matve�jevi�s saprata, ka bez prokurorienes viņam nebūs nekādas dzīves, un palūdza, lai tiesas sekretārs viņu iepazīstina ar jauno prokuroru. Prokurors izskatījās pēc gudra pērtiķa. Pastaigājoties kopā ar Ipolitu Matvejevi�u starp Tamāras pili un uz krēsla notupinātu ērgļa izbā�zeni, kura knābī bija iestiprināta krūka ziedojumiem, prokurors Boūrs ņipri kasīja sev aiz auss un klāstīja pēdējos Pēterburgas jaunumus.

�ajā vakarā Vorobjaņinovam izdevās vēl da�as reizes parunāt ar Jeļenu Staņislavovnu par patversmes bērnu grūto dzīvi un Stargorodas parka gleznainajiem skatiem.

Nākamajā dienā Ipolits Matvejevi�s piebrauca pie Baūru nam�durvīm ar pajūgu, kurā bija iejūgti pasaulē ne�petnākie zirgi, un pavadīja pusstundu ārkārtīgi patīkamā sarunā par patversmes bērnu smago stāvokli. Jau pēc mēne�a tiesas sekretārs konfidenciāli ie�ukstēja sevi�ķi svarīgu lietu izmeklētāja spalvainajā ausī, ka pro�kurors, �ķiet, "sācis badīties", uz ko izmeklētājs smīnēdams atbildēja (ukraiņu valodā): "�ito lietu vajag apsmadzeņot" un pastāstīja par kādu ļoti interesantu tiesas prāvu Orlas pilsētā, kas beidzās ar attais�nojo�u spriedumu vīram, kur� bija nogalinājis savu neuzticīgo sievu.

Visā pilsētā dāmītes trallināja kā lakstīgalas. Vīri apskauda veiksmīgo Vorobjaņinovu. Gavētāji, atturībnieki un ideālisti apbēra prokuroru ar anonīmām vēstulēm. Prokurors tās lasīja tiesas sē�u laikā, veikli un ātri kasīdams sev aiz auss. Pret Vorobjaņinovu viņ� izturējās vēl laipnāk, nekā iepriek�. Viņ� atradās bezizejas stāvoklī, jo gaidīja pārcel�anu uz galvaspilsētu un nevarēja sagraut savu karjeru ar banālu sievas mīļākā slepkavību.

Ta�u Ipolits Matvejevi�s atļāvās rīkoties ārkārtīgi netaktiski. Viņ� lika nokrāsot savu ekipā�u baltā krāsā un kopā ar mīlestības apreibi�nāto prokurorieni pavizinājās tajā pa Lielo Pu�kina ielu. Veltīgi Jeļena Staņislavovna slēpa savu marmorbalto seju aizplīvuro, kas bija iz�ūts ar melniem putniņiem, visi viņu pazina. Pilsēta �ausmās nodrebēja, bet �is mīlētāju ekscess neatstāja uz prokuroru nekādu iespaidu. Cerī�bas zaudēju�ie gavētāji, atturībnieki un ideālisti sāka bombardēt ar anonīmām vēstulēm pa�u tieslietu ministriju. Ministra biedrs bija pārsteigts par apgabala prokurora [66] gļēvulību. Visi gaidīja divkauju. Ta�u prokurors, tāpat kā līdz �im, katru ritu brauca garām iero�u veikalam uz tiesu namu, uzmetot sērīgus skatienus Temīdas figūrai ar svariem rokās, kuru vienā kausā viņ� redzēja pats sevi kā Sanktpēterburgas prokuroru, bet otrā nekaunīgo sārtvaidzi Vorobjaņinovu.

Viss beidzās pēk�ņi: Ipolits Matvejevi�s aizveda prokurorieni uz Parīzi, bet prokuroru pārcēla uz Sizraņu. Sizraņā prokurors nodzīvoja ilgi, izsūtīja katorgā kādus astoņsimt cilvēkus un galu galā nomira.

Ipolits Matvejevi�s ar draudzeni Parīzē ieradās rudenī. Parīze gatavojās vispasaules izstādei. Vēl nepabeigtais Eifeļa tornis [67] , kas atgādināja sajuku�u tabureti, ar Dieva �ēlastību apveltītās Parīzes ideālistos, gavētājos un atturībniekos izraisīja �ausmas. Vakarā viesnīcā Ipolitam Matvejevi�am parādīja pa�u Eifeli vidēja auguma kungu ar sāls un piparu krāsas "bulan�ē" [68] bārdiņu un ragainu pensneju. Tie�i viņa dēļ starp Ipolitu Matvejevi�u un viņa mīļāko notika strīds, un tas nebija pirmais. Jeļena Staņislavovna no kupejas kaimiņa, jauna fran�u in�eniera, bija saklausījusies visādus stāstus un pēk�ņi paziņoja, ka dziļi ciena Eifeļa kunga dros�mīgos centienus.

Sabruks tas ugunsdzēsēju tornis tavam Eifelim virsū, rupji atteica Ipolits Matvejevi�s. Es tādam muļķim pat zirgu stalli neļautu būvēt.

Un divi krievu cilvēki tik smagi sastrīdējās, ka galu galā Ipolits Matvejevi�s pārskaitās un nopirka lielu sanbernāru, kura dēļ Jeļena Staņislavovna notēloja histērijas lēkmi un kur� sagrauza viņas jauno rotondu [69] , kas bija iz�ūta ar melnām stikla zīlēm.

Parīzē, kas smar�oja pēc moskatela veikaliņa, jaunie cilvēki node�vās izpriecām, staigāja pa krodziņiem, ēda konjakā mērcētus ķir�us, apmeklēja "Fran�u komēdijas teātra" [70] izrādes, dzēra tēju no patvāra, kuru Ipolits Matvejevi�s bija speciāli pasūtījis no Krievijas, par ko vies�nīcas darbinieki viņus bija iesauku�i par "jaunlaulātajiem ar ma�īnu", neveiksmīgi apmeklēja azartspēļu iestādi, ta�u vairs nerunāja par patversmes bērnu grūto stāvokli vai Stargorodas parka skaistajiem nostūrī�iemjo kaisle nemanot bija izzudusi un palika tikai paradums jautri un bez rūpēm dzīvot divatā. Jeļena Staņislavovna vienreiz aiz�gāja pie slavenas zīlnieces de Sirī kundzes un atgriezās ļoti satraukta

Nē, tev noteikti pie viņas jāaiziet. Viņa man visu izstāstīja. Tas ir pārsteidzo�i, nepārtraukti skandināja Jeļena Staņislavovna.

Ta�u Ipolits Matvejevi�s iepriek�ējā dienā iebraucējam no Krievi�jas bezika spēlē [71] bija paspēlējis septiņus simtus franku, tāpēc tikai paskatījās uz savām kafijas krāsas biksēm ar melniem lampasiem un pēk�ņi teica:

-Braucam, mīļā, mājās. Sen jau ir laiks.

Stargoroda bija kupenu ieskauta. [72] Smagi piekrautu vezumu rindas lēni vilkās pa Lielo Pu�kina ielu. Apledojo�os kokus Aleksandra bulvārī bija apsēdu�i kovārņi. Kovārņi satraukti ķērca, atsaucot atmiņā ikga�dējās "Ebreju komiju biedrības" sapulces. Sniegpārslu zvaigznītes, krustiņi un citas sala at�ķirības zīmes lēni krita uz Ipolita Matvejevi�a deguna. Vēja nebija. No stacijas Ipolits Matvejevi�s brauca zemās kamanās, pavir�i uzmetot skatienu pilsētas ievērības cienīgajām vie�tām: jaunajai bir�as ēkai, kas bija uzbūvēta, pateicoties Stargorodas tirgoņu centībai, asīrie�u un babilonie�u stilā, Pu�kina ugunsdzēsības daļas sargtornim, pie kura bija piekārtas divas lielas apaļas bumbas, kas liecināja par vidēji liela ugunsgrēka [73] izcel�anos rajonā.

Kas deg, Mihail? Ipolits Matvejevi�s jautāja ku�ierim.

Balagurovi deg. Jau otro dienu.

Viņi nepaspēja nobraukt pat divus kvartālus, kad uzdūrās nelie�lam ļau�u pūlim, kas grūtsirdīgi stāvēja iepretī Balagurovu mājai. No otrā stāva atvērtajiem logiem vēlās ārā dūmi. Pēk�ņi pie loga parādījās ugunsdzēsējs un slinki pasauca:

Vaņa! Padod �urp fran�u kāpnes!

Sniegs turpināja snigt. Lejā neviens neatsaucās. Ugunsdzēsējs domīgi pastāvēja pie loga, no�āvājās un vienaldzīgi ienira atpakaļ dūmos.

Tā jau arī piecas dienas turpinās degt, dusmīgi teica Ipolits Matvejevi�s. Atradusies Parīze�

Ar Jeļenu Staņislavovnu Vorobjaņinovs iz�ķīrās ļoti mierīgi. Turpināja viņu apciemot, katru mēnesi nosūtīja viņai aploksni ar 300 rubļiem un nemaz neapvainojās, kad sastapa pie viņas jaunus virsniekus, parasti bra�us un labi audzinātus.

Ipolits Matvejevi�s turpināja dzīvot savā mājā Deņisova ielā, vadot jautru vecpui�a dzīvi. Viņ� ļoti rūpējās par savu ārieni un, viebdamies no sāpēm, ar tērauda pinceti plūkāja ārā spalvas, kas rēgojās no nāsīm; apmeklēja pirmizrādes pilsētas teātrī un vienubrīd tik ļoti aizrāvās ar operu, ka iedraudzējās ar baritonu Abramovu un iemācījās kopā ar viņu nodziedāt �ermona āriju no "Traviatas" "Vai tev neilgojas sirds redzēt mīļo dzimteni?". Kad viņi sāka mācīties Rigoleto āriju: "Kurtizānes, grēka izdzimumi, jūs par mani cietsirdīgi pasmējāties," baritons dusmīgi sacīja, ka Ipolits Matvejevi�s dzīvo�jot ar viņa sievu, koloratūrsoprānu. Pēc tam notika �ausmīga scēna. Līdz sirds dziļumiem sa�utu�ais baritons izspieda no Vorobjaņinova 160 rubļus un aizbrauca uz Kazaņu.

Ipolita Matvejevi�a neķītrās dēkas, bet jo sevi�ķi zvērinātā pilnva�rotā Muruzjas piekau�ana mui�nieku biedrības klubā radīja viņam dēmoniska cilvēka reputāciju.

Pat 1905. gadā, kad visur valdīja satraukums un nemiers, Ipolits Matvejevi�s nezaudēja savu iedzimto dzīvesprieku un ticību krievu vals�tiskuma stingrajiem pamatiem. Turklāt Ipolita Matvejevi�a mui�ā viss bija mierīgi, ja neskaita da�u siena kaud�u nodedzinā�anu. Grāfu Viti, kas bija parakstījis Portsmutas miera līgumu', Ipolits Matvejevi�s ātrās dusmās nosauca par nodevēju, ta�u sīkāk par �o jautājumu neizteicās.

Turpmākajos gados Ipolita Matvejevi�a dzīvē nekas nemainī�jās. Viņ� bie�i brauca uz Pēterburgu un Maskavu, labprāt klausījās �igānu kori, turklāt ievēroja smalkas at�ķirības starp Pēterburgas un Maskavas �igāniem, viesojās pie saviem ģimnāzijas biedriem, kas strādāja vai nu Iek�lietu ministrijas pakļautībā, vai finan�u resorā.

Dzīve ritēja priecīgi un strauji. Ipolitu Matvejevi�u vairs nemedīja uzņēmīgas ciltsmātes. Visi viņu uzskatīja par izlaidīgu vecpuisi. Un pēk�ņi, 1911. gadā, Vorobjaņinovs apprecēja kaimiņa turīga mui��nieka Petuhova] meitu. Tas notika pēc tam, kad rūdītais vecpuisis viena savas mui�as apmeklējuma laikā pamanīja, ka viņa materiā�lais stāvoklis ir saļodzījies un bez izdevīgām precībām to nostiprināt neizdosies. Lielāko pūru varēja saņemt, apprecot Marī Petuhovu izstīdzēju�u lēnprātīgu skeletu. Divus mēne�us Ipolits Matvejevi�s lika pie lēnprātīgā skeleta kājām baltas rozes, bet pēc tam izteica bildinā�jumu, apprecējās un tika ievēlēts par apriņķa mui�niecības vadītāju.

-Nu, kā klājas tavam skeletiņam [74] ? mīlīgi apjautājāsJeļena Staņislavovna, kuru Ipolits Matvejevi�s pēc apprecē�anās sāka apmeklēt bie�āk nekā iepriek�.

Ipolits Matvejevi�s jautri atvieza zobus, izplūstot smieklos.

Nē, viņa, goda vārds, ir ļoti jauka, ta�u cik naiva� Un Klaudija Ivanovna!� Vai zini, viņa mani sauc par Epoletu. Viņa domā, ka tā runā Parīzē. Brīni�ķīgi.

Gadiem ritot, Ipolita Matvejevi�a dzīve stipri izmainījās. Viņ� pāragri un skaisti nosirmoja. Viņam radās sīki paradumi. No rīta pamodies, viņ� sev teica: "Gut morgen" vai "Bon�ūr". Viņu bija pār�ņēmu�as bērni�ķīgas aizrau�anās. Viņ� sāka krāt zemstes markas, izmeta to iegādei lielu naudu, drīz vien kļuva par labākās kolekci�jas īpa�nieku Krievijā un sāka aktīvi sarakstīties ar angli Enjīldu, kuram piederēja pati pilnīgākā krievu zemstes marku kolekcija. Angļa pārākums �āda veida marku kolekcionē�anā stipri satrauca

Ipolitu Matvejevi�u. Mui�niecības vadītāja stāvoklis un pla�ie sakari palīdzēja viņam pārspēt viltīgo ienaidnieku no Glāzgovas. Ipolits Matvejevi�s pierunāja zemstes valdes priek�sēdētāju izlaist jaunas Stargorodas guberņas zemstes markas [75] , kas nebija noticis jau gadus desmit. Valdes priek�sēdētājs, kur� mēdza smieties vietā un nevietā, ilgi smējās un piekrita Vorobjaņinova ierosinājumam. Pēc trim mēne��iem Ipolits Matvejevi�s saņēma no Enfīlda pieklājīgu vēstuli, kurā anglis lūdza pārdot viņam vienu no �īm ārkārtīgi retajām markām par cenu, kādu misteram Vorobjaņinovam labpatiks noteikt.

Misteram Vorobjaņinovam no prieka pat asaras sariesās acīs. Viņ� nekavējoties sēdās rakstīt misteram Enfīldam atbildes vēstuli. Tajā viņ� ierakstīja ar latīņu burtiem: "Nacosia vicousi!"

Pēc tam lieti�ķā sarakste ar misteru Enfildu pārtrūka uz visiem laikiem un Ipolita Matvejevi�a apmierinātā kaislība uz markām ievē�rojami atdzisa.

�ajā laikā Ipolitu Matvejevi�u sāka dēvēt par uzdzīvotāju. Viņ� tie�ām mīlēja skaistu dzīvi. Sievasmātei par pārsteigumu viņ� tērēja ienākumus no sievas mui�as. Klaudija Ivanovna vienreiz pat mēģi�nāja apspriest ar viņu savus uzskatus par dzīvi un laba vīra pienā�kumiem, bet znots pēk�ņi sāka trīcēt kā drudzī, nometa zemē cukur�trauku un iesaucās:

Lieliski! Mani māca, kā vajag dzīvot! Vienkār�i lieliski!

Tūlīt pēc tam satrakojies znots aizbrauca uz Maskavu, lai piedalītos mednieku kluba banketā par godu tam, ka slavenais mednieks �arabarina kungs bija nonāvējis divtūksto�o vilku kop� kluba dibinā�anas.

Galdi bija izvietoti pusmēness formā. Galda vidū uz cukurbalta galdauta starp sivēniem, galertiem un nosvīdu�ām karafītēm ar deg�vīnu un konjaku bija izklāta jubilāra iegūtā āda. �arabarina kungs jau no rīta bija iemalkojis un, neskaitāmo fotogrāfu darbināto fotokameru ap�ilbināts, ar ārprātīgu skatienu lūkojās apkārt un klausījās runas.

Ipolitam Matvejevi�am vārdu deva vēlu, kad viņ� jau bija krietni jautrā prātā. Viņ� ātri apmeta sev apkārt vilka ādu un, aizmirsis par ģimenes lietām, svinīgi teica:

Cienītie kungi, mednieku kluba dalībnieki! Atļaujiet jūs apsveikt Stargorodas medību ar bisi cienītāju vārdā ar tik ievērojamu noti�kumu. Ļoti, ļoti patīkami redzēt tādus godājamus medību cienītā�jus kā �arabarina kungs, kuri, rokās saķēru�ies, iet uz priek�u, lai sasniegtu mū�īgos ideālus! Ļoti, ļoti patīkami!

Norunājis �o runu, Ipolits Matvejevi�s nometa uz grīdas jubilejas vilka ādu, uzstutēja uz tās �abarina kungu, kur� turējās pretī, un trīskārtīgi viņu nomutēja.

�ī brauciena laikā Ipolits Matvejevi�s palika Maskavā divas nedē�ļas un atgriezās mājās priecīgs un nikns. Sievasmāte bozās. Ipolits Matvejevi�s, lai viņai ieriebtu, izdarīja kaut ko tādu, kas deva iemeslu Dāņu Princim laist darbā savu aso mēli.

Bija 1913. gads. Divdesmitais gadsimts plauka un zēla.

Fran�u aviators Brinde�ons de Mu/ine1 veica savu slaveno lido�jumu no Parīzes uz Var�avu, lai iegūtu Pomeri [76] balvu. dāmas pītās cepurēs ar saulessargiem un vecāko kla�u ģimnāzisti histēriskā sajūsmā sagaidīja "debesu uzvarētāju". "Debesu uzvarētājs", nerau�goties uz pārciestajām grūtībām, jutās diezgan mundrs un labprāt dzēra �ampanieti [77] .

Dzīve sita augstu vilni. "�atelēna urodonāls", kā vēstīja milzīgas reklāmas, vienā mirklī atjaunoja nieru sākotnējo svaigumu un nevai�nīgo skaidrību.

Visās avīzēs katru dienu tika publicēti uzmundrino�i anonīma Var�avas labdara aicinājumi:

Gonorejas nomocītie!

Uzklausiet mani!

Nomocītie lasītāji dedzīgi tvēra labdara vārdus, steig�us pasūtīja patentēto līdzekli un ieguva hronisku slimības formu.

Maskavā Aleksandra stacijā kursistu, nesēju un "Brīvās estēti�kas biedrības" dalībnieku pūlis sagaidīja dzejnieku K. Baļmontu1, kur� atgriezās no Polinēzijas. Kāda apaļvaidze jaunkundze pirmā meta miklu rozi trubadūram ar ā�a bārdiņu. Dzejnieku apbēra ar pavasara ziediem maijpuķītēm. Atskanēja pirmā apsveikuma runa.

Dārgais Konstantīni Septiņus gadus tevis nebija Maskavā�

Pēc runām līdz trubaduram izlauzās satrakojies pielūdzējs un, snie�dzot dzejniekam puķu pu�ķi, norunāja no galvas iekaltu ekspromtu:

Saule spīd, Stari slīd. Ģēnijs tu, Varens tu. Tava dzeja Dzīves seja.

Vakarā "Brīvās estētikas biedrības" namā dzejnieka godinā�anas svinības aptum�oja neofutūrists Majakovskis, kur� savas uzstā�anās laikā neatlaidīgi izpra�ņāja izslavēto bardu, "vai viņu nepārsteidz tas, ka visi apsveikumi nāk no viņam labi pazīstamām personām" [78] . Neofutūrista runu pārtrauca publikas �ņāk�ana un svilp�ana.

Divdesmitais gadsimts zēla un plauka.

Divi jauni cilvēki divdesmitgadīgais barons Geismars un ievēro�jama ārlietu ministrijas ierēdņa dēls Dolmatovs iluzionā iepazinās ar atvaļināta prapor�āka sievu Mariannu Timi un nogalināja viņu, lai aplaupītu

Kinoteātros uz saburzītiem ekrāniem rādīja spēcīgu drāmu par krievu dzīvi trijās daļās "Kņaziene Butirska" [79] , pasaules notikumu hroniku "Eklēra �urnāls" [80] un komēdiju "Talantīgais policists" arPoksona piedalī�anos [81] (homēriski smiekli).

Pa Kremļa Spasas vārtiem uz Sarkano laukumu iznāca krusta gājiens, un protodiakons Rozovs, desmit pudus smags tēvainis [82] , bais�mīgā balsī lasīja cara manifestu.

Stargorodas laikrakstā "Vedomostigradona�aļstva" tika ievietots gaviļu pilns dzejolis, ko bija uzrakstījis vietējais cenzors Plaksins:

Teic, māmuļa, kas mums par svētkiem, Ja tētim ir mundieris spo�s Un mazajam brālītim Mitjam Uz skolu nav jāiet �odien?

Mazajam brālītim Mitjam nevajadzēja iet uz skolu par godu Romanovu dinastijas trīssimt gadu jubilejai [83] . tēti tie�ām bija ģērbu��ies spo�os mundieros un platās trīsstūrenēs, sasēdu�ies līnijdro�kās, viņi brauca uz �au�anas lauku, kurā bija jānotiek garnizona daļu, kadetu korpusa un valsts ģimnāziju parādei.

D�utas fabrikā un dzelzceļa darbnīcās strādniekiem izdalīja biļetes uz Romanovu godinā�anas svētkiem atturībnieku dārzā, bet vakarā vairāki cilvēki civildrēbēs izrāva no svinētāju pūļa divus strādniekus un aizveda ar ormaņiem uz �andarmērijas pārvaldi. Tas neradīja nekādu troksni, svētki turpinājās, un tum�ajās debesīs vēl ilgi pēc pusnakts, vējā saraujoties un izple�oties, mirguļoja uguņo�a�nas raķe�u ierakstītie imperatora iniciāļi.

�ajā pa�ā laikā strādnieks Mnuhins, turēdams rokā naģeni un juzdamies nebrīvi, stāvēja pie �andarmu rotmistra Augusta galda. Rotmistrs bija lakonisks:

Kas tev iedeva proklamācijas?

Neviens neiedeva.

No kurienes tad tās radās?

Nezinu�

Un divi sargkareivji aizveda Mnuhinu cauri visai pilsētai, gar tro�u depo, ūdenstorni, kapsētu, pāri nezālēm aizaugu�iem klaju�miem uz cietumu. Mnuhins gāja lieliem soļiem, ik pa brīdim ziņkā�rīgi pavērdamies uz kūleņojo�o uguņo�anu, kuru varēja redzēt visā ceļa laikā. Kad sargkareivji, nodevu�i arestantu, devās atpakaļ, ugu�ņo�ana jau bija beigusies, un pilnīgā tumsā varēja dzirdēt, kā kāds iedzēris sievi�ķis gvelza neķītrības. [84]

�ajā pa�ā naktī Ipolits Matvejevi�s, no kura vēl aizvien vēdīja smar�u aromāts, sēdēja uz savas savrupmājas balkona, ļaujot kuņ�ģim sagremot svinīgās vakariņas. Viņam bija tikai 38 gadi. Miesa bija tīra, tukla un labas kvalitātes. Visi zobi bija savā vietā. Galvā, kā mazulis mātes miesās, rosījās svaiga armēņu anekdote. Dzīve viņam �ķita brīni�ķīga. Sievasmāte bija uzveikta, naudas bija daudz, nāka�majā gadā viņ� bija iecerējis doties jaunā ceļojumā uz ārzemēm.

Ta�u Ipolits Matvejevi�s nezināja, ka pēc gada, maijā, nomirs viņa sieva, bet jūlijā sāksies kar� ar Vāciju. Viņ� domāja, ka piecdes�mit gadu vecumā būs kļuvis par guberņas mui�niecības vadītāju, un nezināja, ka 1918. gadā viņu padzīs no pa�a mājas un viņ�, kur� bija pieradis pie komfortablas un pārticīgas dīkas dzīves, pametīs pieklusu�o Stargorodu, lai pasa�ieru un pre�u vilcienā bēgtu projām, kur acis rāda.

Ipolits Matvejevi�s sēdēja uz balkona un iztēlē redzēja ūdens ņirbē�anu Ostendes pludmalē, grafīta melnos Parīzes jumtus, starp�tautiskos vagonus ar mirdzo�u, tum�u lakojumu un spīdīgām vara kniedēm. Ta�u Ipolits Matvejevi�s nespēja iztēloties rindas pēc maizes (un, pat ja spētu, tad vienalga nesaprastu), ledaini aukstu gultu, eļļas lampiņu, izsituma tīfa karsoņa murgus un plakātu "Dari, kas tev darāms, lieki neaizkavē!" apriņķa pilsētas N. dzimtsarakstu nodaļas kancelejā.

Ipolits Matvejevi�s sēdēja uz balkona un nezināja, ka pēc �etrpa�dsmit gadiem, būdams vēl spēcīgs vīrs, viņ� atgriezīsies Stargorodā un atkal ienāks pa tiem pa�iem vārtiem, virs kuriem viņ� �obrīd sē�, ienāks kā glu�i sve�s cilvēks, lai meklētu savas sievasmātes dārgu�mus, kurus muļķa vecene bija paslēpusi Gambsa krēslā, tajā pa�ā, uz kura viņam tagad ir tik ērti sēdēt un noraudzīties zaigojo�ajā uguņo�anā ar liesmojo�u imperatora ģerboni centrā, un sapņot par to, cik skaista ir dzīve.

,

Pulksten pusdivpadsmitos no ziemeļrietumiem, no �marovkas sād�as puses, Stargorodā ienāca kāds apmēram divdesmit astoņus gadus vecs jauneklis. Viņam pakaļ skrēja bezpajumt�nieks.

Onkulīt, viņ� jautri sauca, dod desmit kapeikas! Jau�neklis izņēma no kabatas sulīgu ābolu [85] un pasniedza bezpajumt�niekam, bet tas neatlaidās. Tad gājējs apstājās, ironiski paskatījās uz zēnu un iesaucās:

Varbūt tu vēl gribētu atslēgas no dzīvokļa, kur atrodas nauda?

Mēra izjūtu zaudēju�ais bezpajumtnieks saprata savu preten�ziju nepamatotību un tūlīt likās mierā.

Jauneklis meloja: viņam nebija nedz naudas, nedz dzīvokļa, kur tā varētu atrasties, nedz atslēgas, ar kuru dzīvokli varētu atslēgt. Viņam nebija pat mēteļa. Pilsētā jauneklis ienāca zaļā

uzvalkā ar piegulo�u vidukli. Viņa spēcīgo kaklu vairākkārt apņēma veca vilnas �alle, kājās bija lakādas puszābaki ar apel�sīnu krāsas ziemi�ķādas virsu. Zeķu kājās nebija [86] . Rokā jauneklis turēja astrolabu [87] .

"0, bajadēra, tri-ri-rim, ti-ri-ra!"! viņ� dziedāja, tuvodamies tirgum.

Te viņam bija daudz darī�anu. Viņ� iespraucās pārdevēju rindā, kuri tirgojās uz drupu kaudzes, nolika sev priek�ā astrolabu un nopietnā balsī sauca:

Kam vajag astrolabu? Lēti pārdodu astrolabu! Delegācijām un sievie�u nodaļām [88] atlaide.

Negaidītais piedāvājums ilgu laiku nerada pieprasījuma. Māj�saimnie�u delegācijas vairāk interesējās par deficītām precēm un drūzmējās pie manufaktūras stendiem. Astrolaba pārdevējam jau divreiz pagāja garām Stargorodas guberņas kriminālizmeklē�anas aģents [89] . Bet, tā kā astrolabs nekādi nelīdzinājās vakar nozag�tajai Sviesta centra [90] kancelejas rakstāmma�īnai, aģents beidza ar skatieniem magnetizēt jaunekli un aizgāja prom.

Ap pusdienas laiku astrolabs tika pārdots inteliģentam atslēdz�niekam [91] par trim rubļiem.

Tas ir instrumentiņ�, kas pats mēri, teica jauneklis, atdo�dams astrolabu pircējam, būtu tikai ko mērīt.

Atbrīvojies no komplicētā instrumenta, jauneklis ēdnīcā "Gar�dais stūrītis" paēda pusdienas un devās apskatīt pilsētu. Viņ� izstaigāja Padomju ielu, izgāja uz Sarkanarmijas ielas (biju�ās Lielās Pu�kina ielas), �ķērsoja Kooperatīva ielu un atkal atradās Padomju ielā. Bet �ī vairs nebija tā Padomju iela, pa kuru viņ� nupat bija staigājis: pilsētā bija divas Padomju ielas. Ne mazums par to pabrīnījies, jaunais cilvēks nokļuva Ļenas notikumu [92] ielā (bijusī deņisova iela). Līdzās skaistai divstāvu savrupmājai Nr. 28 ar izkārtni

PSRS, KPFSR STARGORODAS GUBERŅAS SOCIĀLĀS NODRO�INĀ�ANAS NODAĻAS NAMS NR. 2

jaunais cilvēks apstājās un palūdza sētniekam, kas sēdēja uz akmens soliņa pie vārtiņiem, atļauju piesmēķēt.

Sakiet man, tētiņ, ievilcis dūmu, jautāja jaunais cilvēks, vai līgavas jūsu pilsētā ir?

Vecīgais sētnieks par �ādu jautājumu nemaz nebija izbrīnī�jies.

Da�am arī ķēve ir līgava, viņ� atbildēja, labprāt ielaizda�mies sarunā.

Vairāk man jautājumu nav, ātri noteica jaunais cilvēks.

Un tūlīt uzdeva jaunu jautājumu:

Tāda māja un bez līgavām?

Mūsu līgavas, sētnieks iebilda, jau sen viņpasaulē ar lukturiem meklē. Pie mums te ir valsts nabagmāja: vecenes dzīvo pilnā pansijā.

Saprotu. Tās, kas dzimu�as vēl pirms vēsturiskā materiā�lisma?

Tas gan tiesa. Kad nu piedzimu�as, tad arī piedzimu�as.

Bet kas �ai mājā bija pirms vēsturiskā materiālisma?

Kad bija?

Nu toreiz, vecos laikos.

Aha, vecos laikos �eit dzīvoja mans kungs.

Bur�ujs?

Pats tu bur�ujs! Viņ� nebija bur�ujs. Mui�niecības vadonis.

Tātad proletārietis.

Pats tu proletārietis! Es ta�u sacīju vadonis.

Saruna ar gudro sētnieku, kas vāji orientējās sabiedrības �ķiriskajā uzbūvē, būtu turpinājusies vēl dievs zin cik ilgi, ja jaunais cilvēks tūlīt negrābtu vērsi aiz ragiem.

Zināt ko, vectētiņ, viņ� teica, nebūtu slikti iedzert kādu lāsīti sīvā.

Nu pacienā.

Uz stundu abi pazuda, bet, kad atgriezās, sētnieks jau bija jaunā cilvēka visuzticamākais draugs.

Nu, tad es pie tevis pārnak�ņo�u, jaunais draugs teica.

Manis pēc kaut vai visu mū�u dzīvo, tu esi labs cilvēks.

Tik ātri sasniedzis savu mērķi, viesis izveicīgi nokāpa sētnieka dzīvoklī, noāva apelsīnu krāsas puszābakus un izstiepās uz sola, pārdomādams rītdienas darbības plānu.

Jauno cilvēku sauca Ostaps Benders. No savas biogrāfijas viņ� parasti pastāstīja tikai vienu detaļu: "Mans tēvs," viņ� teica, "bija Turcijas pavalstnieks [93] ." turcijas pavalstnieka dēls savā dzīvē bija mainījis daudzas nodarbības. Rakstura mo�ums, kas viņam traucēja veltīt sevi kādam noteiktam darbam, pastā�vīgi viņu mētāja no vienas valsts malas uz otru un tagad bija novedis Stargorodā bez zeķēm, bez atslēgas, bez dzīvokļa un bez naudas.

Gulēdams smacīgi siltajā sētnieka dzīvoklī, Ostaps Benders domās noslīpēja divus viņa iespējamās karjeras variantus.

Varēja apprecēt daudz sievu un mierīgi braukāt no pilsētas uz pilsētu, stiepjot līdzi jaunu �emodānu ar kārtējai sievai nograntētām dārgām mantām. Bet varēja arī jau rīt aiziet uz Stargorodas bērnu komisiju [94] un ierosināt viņiem uzņemties vēl neuzglezno�tās, bet toties ģeniāli iecerētās gleznas "Boļ�eviki raksta vēstuli �emberlenam" [95] izplatī�anu pēc mākslinieka Repina populārās gleznas parauga "Aizkrācie�i raksta vēstuli sultānam" [96] . Izdo�anās gadījumā �is variants varētu ienest kādus �etrsimt rubļus. Abus variantus Ostaps bija izdomājis, pēdējo reizi uzturoties Maskavā. Variants par daudzsievību radās pēc vakara avīzē izlasītās tiesu hronikas, kur skaidri bija teikts, ka kāds poligāmists sodīts tikai ar diviem gadiem bez stingras izolācijas. [97] Variants Nr. 2 dzima Bendera galvā, kad viņ� ar kontramarku bija iekļuvis RKMA [98] izstādē un to apskatījis.

Tomēr abiem variantiem bija savi trūkumi. Iesākt poligāmista karjeru bez brīni�ķīga, pelēki lāsumota uzvalka bija neiespējami.

Bez tam vajadzīgi kaut vai desmit rubļi, lai varētu paspīdēt un saval�dzināt. Varēja, protams, apprecēties arī zaļajā ceļojuma uzvalkā [99] , jo bendera vīri�ķīgais spēks un skaistums bija pilnīgi neatvairāms pro�vinciālajām Grietiņām precību gados, bet tā būtu, kā izteicās pats Ostaps, "zemākā klase, melnstrādnieka darbs". Ar gleznu ari nebija nemaz tik vienkār�i varēja rasties tīri tehniskas grūtības. Vai būs ērti gleznot b. Kaļiņinu ka�okādas cepurē un baltā tūbas apmetnī un b. �i�erinu [100] līdz jostasvietai kailu? Dro�ības pēc, protams, varētu visas personas gleznot parastos uzvalkos, bet tas vairs nebūtu tas.

Nebūs tāda efekta! Ostaps skaļā balsī noteica.

Te viņ� pamanīja, ka sētnieks jau labu bridi kaut ko dedzīgi runā. Izrādījās, ka sētnieks nogrimis atmiņās par biju�o mājas īpa�nieku:

Policijas priek�nieks viņu sveicināja� Tu atnāc pie viņa, nu tāpat, kā sacīt, apsveikt ar Jauno gadu tev trijnieku iedod� Uz Lieldienām tāpat, kā sacīt, atkal trijnieku. Ja vēl dzim�anas dienā viņu, kā sacīt, apsveic� Un skaties, apsveikuma naudas vien gadā sanāk rublī�u piecpadsmit� Solījās mani pat ar medāli apbalvot. "Es," viņ� saka, "vēlos, lai mans sētnieks būtu ar medāli."

Nu un kā tad iznāca, vai iedeva?

Tu pagaidi� "Man," viņ� saka, "sētnieka bez medaļas neva�jag." Uz Sanktpēterburgu aizbrauca pēc medāļa. Nu, pirmoreiz, kā sacīt, neizdevās. �inavnieku kungi negribēja. "Cars," saka, "uz ārzemēm aizbraucis, tagad nevar." Kungs pieteica gaidīt. "Tu," saka, "Tihon, gaidi, bez medaļas nepaliksi."

Bet tavu kungu no�miedza, vai? Ostaps pēk�ņi pavaicāja.

Neviens nav �miedzis. Pats aizbrauca. Ko viņ� te ar zaldā�tiem būtu iesācis� Bet vai tagad par sētnieka darbu dod medaļas?

Kā tad, ka dod. Varu tev izgādāt.

Sētnieks ar cieņu paskatījās Benderā.

Es bez medaļas nevaru. Man tāds dienests.

Uz kurieni tad tavs kungs aizbrauca?

Kas to lai zin! Cilvēki stāsta uz Parīzi aizbraucis.

Ahā!� Baltās akācijas ziedi emigrācijā [101] � tātad viņ� ir emig�rants?

Pats tu esi emigrants� Uz Parīzi, cilvēki stāsta, aizbrau�cis. Bet māju paņēma vecenēm. Tās kaut vai katru dienu vari apsveikt ne griveņiku nedabūsi!� Ek! Tas tik bija kungs!�

�ai mirklī virs durvīm ieklink�ķējās sarūsēju�ais zvans. Sēt�nieks krek�ķēdams aiztenterēja līdz durvīm, atvēra tās un ārkār�tīgā uzbudinājumā kāpās atpakaļ.

Uz aug�ējā pakāpiena stāvēja melnūsains un melnmatains Ipolits Matvejevi�s Vorobjaņinovs. Viņa acis zem pensneja mir�dzēja agrākā spo�umā.

Kungs! dedzīgi iebļāvās Tihons. No Parīzes!

Ipolits Matvejevi�s, apmulsis, ka sētnieka dzīvoklī mīt kāda sve�a persona, kuras kailās, violetās pēdas viņ� tikai tagad bija ieraudzījis aiz galda malas, galīgi apjuka un gribēja bēgt prom, bet Ostaps Benders veikli pielēca kājās un zemu paklanījās Ipolita Matvejevi�a priek�ā.

Kaut arī pie mums nav Parīze, tomēr laipni lūdzam mūsu būdā!

Labdien, Tihon, Ipolits Matvejevi�s bija spiests atbildēt, es nemaz neesmu ieradies no Parīzes. Kas tev nāk prātā?

Bet Ostaps Benders, kura garais, di�ciltīgais deguns skaidri juta cepe�a smar�u, neļāva sētniekam ne iepīkstēties.

Saprotu, pamirk�ķinājis ar aci, viņ� sacīja, jūs neesat ieradies no Parīzes. Protams, jūs esat atbraucis no Konotopas apciemot savu nelaiķa vecomāti.

Tā runādams, viņ� maigi apņēma ap vidu galīgi apstulbu�o sētnieku un izbīdīja viņu aiz durvīm, pirms tas bija sapratis, kas noticis, bet, kad viņ� atguvās, tad apjēdza tikai to, ka no Parīzes atbraucis kungs, ka viņu, Tihonu, izliku�i no sētnieka dzīvokļa un viņam kreisajā rokā sa�ņaugts papīra rublis. Skatoties uz bank�noti, sētnieks izjuta tik dziļu aizkustinājumu, ka taisnā ceļā devās uz bufeti un pasūtīja divas pudeles Gor�anova alus [102] .

Rūpīgi aizkrampējis aiz sētnieka durvis, Benders pagriezās pret Vorobjaņinovu, kas vēl arvien stāvēja istabas vidū, un sacīja:

Neuztraucieties, viss ir kārtībā. Mans uzvārds Benders! Varbūt esat dzirdējis?

Neesmu dzirdējis, nervozi atbildēja Ipolits Matvejevi�s.

Nu jā, no kurienes tad Parīzē būtu pazīstams Ostapa Bendera vārds? Vai Parīzē tagad ir silts? Laba pilsēta. Mana māsīca uz turieni izprecēta. Nesen ierakstītā vēstulē man atsūtīja zīda lakatiņu�

Kas par blēņām! Ipolits Matvejevi�s iesaucās. Kādi laka�tiņi? Es atbraucu nevis no Parīzes, bet no�

Saprotu. No Mor�anskas.

Ipolitam Matvejevi�am vēl nekad nebija biju�as darī�anas ar tik temperamentīgu jaunu cilvēku kā Benders, un tāpēc viņ� vien�kār�i jutās slikti.

Nu, ziniet, es ie�u, viņ� sacīja.

Uz kurieni tad jūs iesiet? Jums nav kur steigties. VPP [103] pati pie jums atnāks.

Ipolits Matvejevi�s nezināja, ko atbildēt, atpogāja mēteli ar nopluku�u samta apkakli un apsēdās uz sola, naidīgi raudzīda�mies Benderā.

Es jūs nesaprotu, viņ� sacīja vārgā balsī.

Tas nav nekas briesmīgs. Tūlīt sapratīsiet. Acumirkli! Ostaps uzvilka basajās kājās apelsīnu krāsas puszābakus un, staigādams pa istabu, sāka tincināt:

Kādu robe�u jūs pārgājāt? Polijas? Somijas? Rumānijas? Dro�i vien dārgs prieks. Kāds mans paziņa nesen pārgāja robe�u, viņ� dzīvo Slavutā mūsu pusē, bet viņa sievas vecāki Ledeņatos, otrā pusē. Ģimenes domstarpību dēļ viņ� sastrīdējies ar sievu, bet �ī bijusi viegli aizvainojama. Iespļāvusi viņam ģīmī un aizmukusi pāri robe�ai pie vecākiem. �is mans paziņa padzīvojis dienas trīs viens pats un skatāsslikti būs: pusdienu nav, istaba netīra, un nolēmis salīgt mieru. Izgājis naktī un devies pāri robe�ai pie sie�vastēva. Robe�sargi viņu saņēmu�i ciet, piesēju�i lietu, ietupināju�i uz se�iem mēne�iem, bet vēlāk izslēgu�i no arodbiedrības. Tagad, stāsta, sieva, muļķe tāda, atskrējusi atpakaļ, bet vīrs sē� darba namā [104] . Viņa tam paciņas nesot� Vai jūs ari pārgājāt poļu robe�u?

Goda vārds, izdvesa Ipolits Matvejevi�s, pēk�ņi juzdamies atkarigs no runīgā jaunā cilvēka, kas bija nostājies viņam ceļā uz briljantiem, goda vārds, es esmu KPFSR pavalstnieks. Galu galā es varu uzrādīt pasi�

Pie pa�reizējās poligrāfijas attīstības Rietumos iespiest padomju pasi ir tāds nieks, ka par to runāt smieklīgi� Kāds mans paziņa nonāca tik tālu, ka iespieda pat dolārus. Jūs ta�u zināt, cik grūti viltot amerikāņu dolārus? Tur papīrs ar tādām, ziniet, daudz�krāsainām dzīsliņām. Spīdo�i jāpārzina tehnika. Viņ� tos sekmīgi ieplūdināja Maskavas melnajā bir�ā, bet vēlāk izrādījās, ka viņa vec�tētiņ�, slavens valūtas specs, tos uzpircis Kijevā un galīgi izputējis, jo dolāri tomēr bija viltoti. Ta ka jūs ar savu pasi ari varat pārrēķināties.

Ipolits Matvejevi�s, noskaities, ka kavējas enerģiska briljantu meklē�ana un viņ� spiests nīkt sētnieka smirdo�ajā miteklī un klausīties bezkaunīga jaunekļa tark�ķē�anā par savu paziņu tum��ajiem darījumiem, tomēr nekādi neuzdro�inājās iet prom. Viņ� jutās stipri neērti, iedomājoties vien, ka nepazīstamais jaunais cilvēks var izpļāpāt visai pilsētai, ka atbraucis biju�ais mui�nie�cības vadonis. Tad visam beigas, un varbūt pat vēl ietupinās.

Jūs tomēr nevienam nestāstiet, ka esat mani saticis, lūdzo�i sacīja Ipolits Matvejevi�s, var vēl patie�ām iedomāties, ka esmu emigrants.

-Tā! Tā! Tas ir konģeniāli! Vispirms aplūkosim aktīvu: tur ir emig�rants, kas atgriezies savā dzimtajā pilsētā. Pasīvā: viņ� baidās, ka viņu varētu paņemt ciet VPP.

Es ta�u jums jau tūksto�kārt esmu teicis, ka neesmu nekāds emigrants.

Bet kas tad jūs esat? Kādēļ uz �ejieni atbraucāt?

Nu, es atbraucu no N. pilsētas darī�anās.

Kādās darī�anās?

Personiskās darī�anās.

Un pēc visa tā jūs vēl apgalvojat, ka neesat emigrants?� Kāds mans paziņa arī atbrauca�

Ipolitu Matvejevi�u Bendera stāsti par saviem paziņām bija novedu�i līdz izmisumam, un viņ�, redzēdams, ka Benderu no sliedēm nevarēs izsist, pēk�ņi padevās.

Labi, viņ� teica, es jums visu paskaidro�u.

"Galu galā bez palīga grūti," Ipolits Matvejevi�s nodomāja, "un blēdis, kā rādās, viņ� ir liels. Tāds var noderēt."

Ipolits Matvejevi�s noņēma lāsumaino kastora platmali, sasu�kāja ūsas, no kurām, sukai pieskaroties, izlēca spriganas elek�triskās dzirksteles, un, apņēmīgi noklepojies, pastāstīja Ostapam Benderam, pirmajam garāmgājējam, ko bija saticis, itin visu, ko vien viņ� par briljantiem zināja no mirsto�ās sievasmātes iztei�cieniem.

Stāsta laikā Ostaps vairākkārt pietrūkās kājās un, griezdamies pie dzelzs krāsns, jūsmīgi sauca:

Ledus ir sakustējies, zvērināto piesēdētāju kungi! Ledus sakustējies.

Un jau pēc stundas abi sēdēja pie ļodzīgā galdiņa un, saspie�du�i galvas kopā, lasīja garu dārglietu sarakstu, kuras kādreiz rotāju�as sievasmātes pirkstus, kaklu, ausis, krūtis un matus.

Ipolits Matvejevi�s, ik brīdi sakārtodams uz deguna slīdo�o pensneju un uzsvērdams katru vārdu, runāja:

Trīs pērļu virtenes� Labi atceros. Divās pa �etrdesmit pēr�lēm, bet tre�ajā, garajā simt desmit. Briljanta kaklarota� Klau�dija Ivanovna teica, tā maksājot �etri tūksto�i, veclaiku darbs�

Tālāk nāca gredzeni: ne jau resnie, muļķīgie un lētie laulības gredzeni, bet gan tievi, viegli, ar tanīs ielodētiem tīriem, spodrinā�tiem briljantiem; smagi, �ilbino�i auskari, kas uz mazo, sievi�ķīgo

austiņu meta daudzkrāsainas ugunis; �ūskveida rokassprādzes ar smaragda zvīņām; fermuāru [105] , kura iegū�anai izdeva ienākumus no piecsimt desetīnu ra�as; pērļu kaklarota, kuru būtu pa spēkam iegādāties tikai slavenai operas primadonnai; visu vainagoja �etr�desmit tūksto�us vērtā diadēma [106] .

Ipolits Matvejevi�s atskatījās. Tum�ajos, piesūbēju�ajos sēt�nieka mitekļa kaktos uzliesmoja un drebēja smaragdzaļa pava�sara gaisma. Briljantu dūmaka spiedās pie pa�iem griestiem. Pērles ripoja pa galdu un lēkāja uz grīdas. Istabu bija pārņēmusi dārglietu mirā�a.

Uzbudinātais Ipolits Matvejevi�s attapās tikai no Ostapa balss skaņas.

Nav slikta gaume. Dārgakmeņi, es redzu, lietpratīgi izvēlēti. Cik tas viss joks maksāja?

Kādus tūksto�us septiņdesmit vai septiņdesmit piecus.

M-jā� Tagad tas maksā apmēram pusotra simta tūksto�u.

Vai patie�ām tik daudz? iepriecināts jautāja Vorobjaņinovs.

Ne mazāk. Tikai jūs, dārgais biedri no Parīzes, uzspļaujiet tam visam.

Kā tad tā uzspļaut?

Ar siekalām, Ostaps atbildēja, tāpat kā spļāva līdz vēs�turiskā materiālisma laikmetam. Nekas tur neiznāks.

Kālab tad tā?

Nu tāpat vien. Cik krēslu bija?

Ducis. Viesistabas garnitūra.

-Jūsu viesistabas garnitūra dro�i vien jau sen sadegusi krāsnīs.

Vorobjaņinovs tā izbijās, ka pat piecēlās no krēsla.

Tikai bez uztraukumiem, bez uztraukumiem. Pie �ī pasā�kuma ķer�os es pats. Sēde turpinās. Starp citu, mums abiem nepiecie�ams noslēgt nelielu līgumiņu.

Smagi elsojo�ais Ipolits Matvejevi�s ar galvas mājienu izteica savu piekri�anu. Tad Ostaps Benders ņēmās izstrādāt noteiku�mus.

Slepenās bagātības realizācijas gadījumā es kā koncesijas [107] tie�s dalībnieks un pasākuma tehniskais vadītājs saņemu se�des�mit procentus, bet sociālās apdro�inā�anas naudu par mani varat nemaksāt. Tas man ir vienalga.

Ipolits Matvejevi�s kļuva pelēks.

Tā ir laupī�ana gai�ā dienas laikā.

Un cik tad jūs domājat man piedāvāt?

N-n-nu, piecas procentes, nu galu galā desmit. Jūs saprotat, tas ta�u ir piecpadsmit tūksto�u rubļu!

Vairāk jūs nekā nevēlaties?

N-nē.

Bet varbūt jūs vēlaties, lai es strādātu par velti un pie tam vēl iedotu jums dzīvokļa atslēgu, kur glabājas nauda, un pastās�tītu, kur nav mili�a?

Tādā gadījumā atvainojiet, Vorobjaņinovs nomurmināja zem deguna. Man ir pilnīgs pamats domāt, ka es arī viens pats tik�u galā ar �o pasākumu.

Ahā! Tādā gadījumā atvainojiet, iebilda lieliskais Ostaps, man ir ne mazāks pamats, kā sacīja Endijs Takers [108] , domāt, ka arī es viens pats varētu paveikt jūsu pasākumu.

Krāpnieks! drebēdams iekliedzās Ipolits Matvejevi�s.

Ostaps bija nesatricināms.

Klausieties, kungs no Parīzes, vai to jūs zināt, ka jūsu bril�janti man tikpat kā kabatā! Un jūs mani interesējat tikai par tik, par cik es vēlos nodro�ināt jūsu vecumdienas.

Tikai tagad Ipolits Matvejevi�s saprata, kādas dzelzs ķetnas viņu sagrābu�as aiz rīkles.

Divdesmit procentus, viņ� drūmi sacīja.

Un mans uzturs? Ostaps zobgalīgi jautāja.

Divdesmit piecus.

Un dzīvokļa atslēgu?

Tas ta�u trīsdesmit septiņi ar pusi tūksto�a!

Kāpēc tāda precizitāte? Nu, lai notiek piecdesmit procen�tus. Puse jūsu, puse mana.

Tirgo�anās turpinājās. Ostaps vēl piekāpās. Viņ� aiz cienības pret Vorobjaņinova personību piekrita strādāt par �etrdesmit pro�centiem.

Se�desmit tūksto�i, kliedza Vorobjaņinovs.

-Jūs esat visai banāls cilvēks, Benders iebilda, jūs pārlieku

mīlat naudu.

Bet vai jūs nemīlat naudu? fleitas balsī iespiedzās Ipolits Matvejevi�s.

Nemīlu vis.

Kāpēc tad jums vajadzīgi se�desmit tūksto�i?

Principa pēc!

Ipolits Matvejevi�s tikai smagi elsa.

Nu, kā ir, vai ledus sakustējies? Ostaps vēl pārjautāja.

Vorobjaņinovs tusnīdams padevīgi sacīja:

Sakustējies gan.

Nu, sit saujā, apriņķa mēroga koman�u1 virsaiti! Ledus sakustējies! Ledus sakustējies, zvērināto piesēdētāju kungi!

Ipolits Matvejevi�s, apvainojies par "koman�u virsai�a" tituk pieprasīja, lai Ostaps atvainotos, un pēc tam, kad Ostaps, notu�rēdams atvaino�anās runu, bija viņu nosaucis par feldmar�alu, varēja stāties pie dispozīcijas izstrādā�anas.

�ajā laikā sētnieks Tihons bufetē "Fāze" turpināja nodzert brīni��ķīgā kārtā viņa rokā nonāku�o rubli. Pieci akli harmonisti, saspiedu��ies cie�i kopā, sēdēja uz mazītiņās koka saliņas, viebdamies no alus paisuma �ļakatām, kas aizlidoja līdz viņiem.

Kunga iera�anās un trīs pudeles alus sētnieku bija aizkustināju��as līdz sirds dziļumiem. Viņam viss �ķita brīni�ķīgs: gan kungs, gan alus, gan pie sienas piekārtais brīdinājums: "Ar nepiklājigim vārdim lūdzam neizsacīties." Pēdējam vārdam kāds jokdaris jau sen bija noplēsis "ne". Tas briesmīgi sasmīdināja sētnieku Tihonu. Sētnieks �ūpoja galvu un murmināja:

Tad nu arī izdomāju�i, velni tādi!

Kārtīgi izsmējies, sētnieks Tihons paņēma savu pēdējo pudeli un piegāja pie blakus galdiņa, pie kura sēdēja viņam nepazīstami jauni cilvēki civildrēbēs.

-Nu ko, zaldātiņi, pajautāja Tihons apsēzdamies, vai tais�nību stāsta, ka mui�niekiem zemi drīz atdos atpakaļ? [109]

Jaunie cilvēki pasmējās. Viens no viņiem apvaicājās:

Varbūt tu pats arī esi no mui�niekiem?

Es esmu no sētniekiem, atbildēja Tihons, bet, tā sacīt, pie�ņemsim, ka mui�nieks ir atgriezies. Vai tad viņam zemi nedos?

-Nu skaidra bilde, āmurgalva tāds, ka nedos.

Tihons ļoti izbrīnījās, izdzēra alu, noreiba vēl vairāk un sāka kaut ko nesaprotamu murmināt par atgriezu�os kungu. Jaunie cilvēki ar pūlēm dabūja viņu projām no sava galdiņa.

Kungs, murmināja Tihons, medāli iedos. Atbrauca mans kungs.

īsts aunapiere! nosprieda jaunie cilvēki. No kurienes �is sēt�nieks?

Tas ir Atraitņu nama sētnieks. Māja agrāk piederēja Vorobjaņinovam.

Gaidi vien, ka viņ� atgriezīsies! Viņam arī ārzemēs nav slikti.

Varbūt arī ir atgriezies par speciālistu grib iekārtoties.

Pusnaktī sētnieks Tihons, ķerdamies pie visiem dārziņu �o�giem un ilgsto�i pieglauzdamies stabiem, vilkās uz savu midzeni. Viņam par nelaimi spīdēja jauns mēness.

Ahā! Garīgā darba proletārietis! Slotas darbinieks! iesau�cās Ostaps, pamanīdams ritenī salieku�os sētnieku.

Sētnieks ieīdējās zemā un baismīgā balsī, kādā reizēm nakts klusumā dedzīgi un norūpēju�ās pēk�ņi sāk murmināt izlietnes.

Tas ir konģeniāli, Ostaps sacīja Ipolitam Matvejevi�am, -jūsu sētnieks tomēr ir diezgan liels pļēgurs. Vai tad tā var pie�dzerties par rubli?

V-var, pēk�ņi atjēdzies, sacīja sētnieks.

Klausies, Tihon, Ipolits Matvejevi�s ieteicās, vai tu, drau�dziņ, nezini, kas noticis ar manām mēbelēm?

Ostaps uzmanīgi pieturēja Tihonu, lai runa varētu brīvi plūst no viņa plati atplestās mutes. Ipolits Matvejevi�s sasprindzināti gaidīja. Bet no sētnieka mutes, kurā zobi auga nevis cie�i kopā, bet reti kā redeles, paspruka apdullino�s kliedziens:

Reizzzz bija dienas jautrrrajās�1

Sētnieka mājokli piepildīja dārdoņa un �ķindoņa. Sētnieks ar īstu darba mīlestību un centību dziedāja savu korāli, neizlaizdams nevienu pa�u vārdu. Viņ� auroja, streipuļodams pa istabu, te neapzinīgi panirdams zem galda, te atsizdamies ar naģeni pret sienas pulksteņa cilindrisko vara bumbu, te nomezdamies uz viena ceļa. Viņ� jutās �ausmīgi jautri.

Ipolits Matvejevi�s bija galīgi izmisis.

Vajadzēs liecinieka nopratinā�anu atlikt līdz rītam, Ostaps sacīja. Iesim gulēt.

Sētnieku, miegā smagu kā kumodi, pārnesa uz sola.

Vorobjaņinovs un Ostaps gulēja kopā sētnieka gultā. Ostapam zem svārkiem bija kovboja krekls [110] ar melnām un sarkanām rūtīm. Zem tā nebija vairāk nekā. Toties Ipolitam Matvejevi�am zem lasītājam jau pazīstamās mēness krāsas vestes atradās vēl otra spilgta, gai�i zila smalkvilnas veste.

Veste kā radīta pārdo�anai, Benders skaudīgi sacīja, tā man noteikti piestāvētu. Pārdodiet!

Ipolitam Matvejevi�am bija neērti atsacīt savam jaunajam kompanjonam un tie�ajam koncesijas līdzdalībniekam.

Viņ� viebdamies piekrita pārdot vesti par to pa�u naudu, ko pats bija maksājis, par astoņiem rubļiem.

Naudu saņemsiet pēc mūsu slepenās dārglietu krātuves realizā�cijas, Benders sacīja, saņemdams no Vorobjaņinova vēl silto vesti.

Nē, tā es nevaru, sarkdams pretojās Ipolits Matvejevi�s. Lūdzu, dodiet vesti atpakaļ!

Ostapa delikātā daba sa�uta.

Nu tā ta�u ir sīkumainība! viņ� iesaucās. Ķerties pie pasākuma par pusotra simta tūksto�iem un strīdēties par asto�ņiem rubļiem! Mācieties dzīvot ar pla�āku vērienu!

Ipolits Matvejevi�s piesarka vēl vairāk, izvilka mazu bloknotiņu un kaligrāfiski ierakstīja: 25./IV 27. g.

Izdots b. Benderam R. 8-

Ostaps ielūkojās grāmatiņā.

Oho! Ja jau jūs man atverat personīgo rēķinu, tad kaut vediet to pareizi. Ievediet debetu, ievediet kredītu. Debetā neaizmirstiet ierakstīt se�desmit tūksto�us rubļu, kurus jūs man esat parādā, bet kredītā vesti. Saldo man par labu piecdesmit deviņi tūk�sto�i deviņi simti deviņdesmit divi rubļi. Vēl var dzīvot.

Pēc tam Ostaps iemiga maigā bērna miegā. Bet Ipolits Matve�jevi�s novilka vilnas apro�us [111] , barona zābakus un, palicis salāpītā, smalkā Jēgera veļā [112] , stenēdams palīda zem segas. Viņam bija ļoti neērti. Ārējam sānam, kuru nenosedza sega, bija auksti, bet otru sānu dedzināja lielā kombinatora jaunais, svelo�o ideju pilnais augums.

Visi trīs redzēja sapņus.

Vorobjaņinovam rādījās drūmi sapņi: mikrobi, kriminālnodaļa, samta tolstojie�u krekli [113] un zārku meistars bezen�uks smo�kingā, bet neskuvies.

Ostaps redzēja Fudzijamas vulkānu, Sviesta tresta [114] vadītāju un tarasu Buļbu, kas pārdeva atklātnes ar Dņeprostroja [115] ska�tiem.

Bet sētnieks sapnī redzēja, ka no staļļa bija aizgājis zirgs. Viņ� to meklēja līdz pa�am rītam un neatradis pamodās galīgi salauzts un drūms. Viņ� ilgi ar izbrīnu noraudzījās uz savā gultā guļo��ajiem vīriem. Neko nesapratis, viņ� paņēma slotu un devās uz ielu, lai izpildītu savus tie�os pienākumus: novāktu zirgābolus un lamātu ubadzes�

Ipolits Matvejevi�s pēc ieraduma pamodās pusastoņos, noteica "gut morgen" un devās pie noteknes, kas bija ierīkota turpat, sētnieka miteklī. [116] Viņ� mazgājās ar baudu: sprauslāja, �ņaukājās un purināja galvu, lai pasargātos no ūdens, kas tecēja ausis. Slaucīties bija patīkami, ta�u, atņēmis dvieli no sejas, Ipo�lits Matvejevi�s ieraudzīja, ka tas nosmērēts ar radikāli melno krāsu, ar kuru kop� aizvakardienas bija nokrāsotas viņa horizon�tālās ūsas. Ipolita Matvejevi�a sirds vai pamira. Viņ� paķēra savu kabatas spogulīti, kas atradās turpat uz krēsla. Tanī atspoguļojās liels deguns un kreisā ūsa zaļa kā jauna zālīte. Ipolits Matvejevi�s steig�us pavirzīja spogulīti pa labi. Labā ūsa arī bija tādā pa�ā riebīgā krāsā. Noliecis galvu, it kā grasīdamies sabadīt spogulīti, nelaimīgais ieraudzīja, ka radikāli melnā krāsa vēl dominēja tikai pa�ā pakausī, bet malas ieskāva tā pati zāļainā apmale.

Visa Ipolita Matvejevi�a būtne izgrūda tik skaļu nopūtu, ka Ostaps Benders atvēra savas skaidrās debeszilās acis.

-Jūs esat prātā jucis! Benders iesaucās un tūlīt atkal aizvēra miegainos plakstus.

Biedri Bender, lūdzo�i ie�ukstējās "Titānika" upuris.

Ostaps pamodās pēc daudzām dunkām un lūgumiem. Viņ� uzmanīgi paskatījās uz Ipolitu Matvejevi�u un jautri iesmējās. Novērsies no direktora koncesijas dibinātāja, galvenais darbu vadītājs un tehniskais direktors kratījās smieklos un ķērās pie gultas gala, izsaukdamies: "Nevaru!" un atkal vai plīsa no smiekliem.

No jūsu puses tas nav glīti, biedri Bender, sacīja Ipolits Matvejevi�s, drebelīgi kustinādams zaļās ūsas.

Tas deva jaunus spēkus Ostapam, kas bija pārsmējies līdz nemaņai. Viņa atklātie, sirsnīgie smiekli turpinājās vēl kādas des�mit minūtes. Atguvies viņ� uzreiz kļuva ļoti nopietns.

Ko jūs skatāties manī ar tik niknām acīm kā zaldāts uz uti? Labāk paskatieties pats uz sevi!

Bet man ta�u aptiekārs sacīja, ka tā bū�ot radikāli melna krāsa. Nevarē�ot nomazgāt ne ar aukstu, ne karstu ūdeni, ne ziepju putām, ne petroleju� Kontrabandas prece.

Kontrabandas? Visu kontrabandu taisa Odesā, Mazajā Arnautu ielā\ Parādiet flakonu� Un bez tam paskatieties, vai to jūs esat lasījis?

Lasīju.

Bet, lūk, �o ar maziem burtiņiem? Tur skaidri sacīts, ka pēc mazgā�anas ar karstu un aukstu ūdeni vai ziepju putām un petroleju matus nepavisam nedrīkst slaucīt, bet tie jā�āvē saulē vai uz prīmusa� Kādēļ jūs ne�āvējāt? Kur jūs tagad tāds iesiet kā zaļā vārna?

Ipolits Matvejevi�s jutās nomākts. Ienāca Tihons. Ieraudzījis kungu ar zaļām ūsām, viņ� pārkrustījās un palūdza naudu paģiru lāpī�anai.

Izsniedziet rubli �im darba varonim [117] , Ostaps ierosināja, un, lūdzu, nerakstiet to manā rēķinā. Tā ir jūsu intīma darī�ana ar biju�o darba biedru� Pagaidi, vecīt, neej prom, man maza darī��ana pie tevis.

Ostaps ar sētnieku ievadīja sarunu par mēbelēm, un jau pēc pie�cām minūtēm koncesionāri zināja visu. Visas mēbeles 1919. gadā aizvedu�i uz dzīvoju daļu [118] , izņemot vienu viesistabas krēslu, kas vispirms atradies Tihona pārziņā, bet vēlāk to paņēmis sociālās nodro�inā�anas otrā invalīdu nama saimniecības vadītājs.

Tad kur tas ir, vai �ai pa�ā mājā?

�eit pat stāv.

Bet saki, draudziņ, ar aizturētu elpu jautāja Vorobjaņinovs, kad krēsls bija pie tevis, tu to� netiki labojis?

Labot nebija nekādas vajadzības. Vecos laikos mantu labi nostrādāja. Tāds krēsls vēl trīsdesmit gadus var izturēt.

Nu, ej vien, draudziņ, �e vēl rublis, klausies tikai nevienam nesaki, ka es esmu atbraucis.

Mēms kā kaps, pilsoni Vorobjaņinov.

Aizsūtījis sētnieku un izsaucies: "Ledus sakustējies!" Ostaps Benders atkal pievērsās Ipolita Matvejevi�a ūsām.

Vajadzēs no jauna nokrāsot. Dodiet naudu, es aizie�u uz aptieku. Jūsu "Titāniks" ne velnam neder, ar tādu tikai suņus krāsot� Vecos laikos, tā tik bija krāsiņa!� Man kāds skrie�anās sacīk�u profesors pastāstīja aizraujo�u notikumu. Jūs interesēja�ties par zirgu skrie�anās sacensībām? Nē? �ēl. Aizraujo�a nodarbo��anās. Nu, lūk� Bijis tāds slavens blēdis, grāfs Druckis. Viņ� zirgu skrie�anās sacensībās pazaudējis piecsimt tūksto�us. Zaudē�anas karalis! Un brīdī, kad viņam bez parādiem vairāk nekā nebijis un grāfs jau apcerējis pa�nāvības iespējas, kāds zibeņzellis par piec�desmit rubļiem viņam devis lielisku padomu. Grāfs aizbraucis un pēc gada atgriezies ar Orlova rik�otāju, trīsgadnieku. Tagad grāfs atguvis ne tikai savu naudu, bet pat vēl vinnējis kādus trīssimt tūksto�us. Viņa orlovietis Mākleris ar teicamu atestātu vienmēr pienācis pirmais. Derbijā viņ� pa veselu auguma tiesu aizgājis priek�ā Makmagonam. Ak tu vētra!� Bet te Kuro�kins [119] (vai pazīs�tat?) pamana, ka visi orlovie�i sāk mainīt krāsu, tikai Mākleris viens pats kā balodītis nemaina krāsu. Izcēlās milzīgs skandāls! Grāfu ietupināja uz trim gadiem. Izrādījās, ka Mākleris nav nekāds orlovietis, bet pārkrāsots metiss, bet metisi ta�u daudz straujāki par orlovie�iem, un tos pie orlovie�iem pa versti tuvāk nelai�. Ko tu neteiksi?� Tā tik bija krāsiņa! Kur nu jūsu ūsas!�

Bet atestāts? Viņam ta�u bija teicams atestāts?

Tāds pats kā etiķete uz jūsu "Titānika" viltots! Dodiet naudu krāsai!

Ostaps atgriezās ar jaunu mikstūru.

"Najāda". Iespējams, ka labāka par jūsu "Titāniku". Velciet nost svārkus!

Sākās pārkrāso�anas ceremonija. Bet "brīni�ķīgā kastaņbrūnā krāsa, kas matiem piedod maigumu un kuplumu", sajaukusies ar zaļo "Titāniku", negaidot nokrāsoja Ipolita Matvejevi�a galvu un ūsas saules spektra krāsās.

No rīta vēl neko neēdu�ais Vorobjaņinovs nikni lamāja visas parfimērijas rūpnīcas, kā valsts, tā ari pagrīdes, kas atradās Odesā Mazajā Arnauta ielā.

Tādu ūsu dro�i vien nav pat Aristīdam Briānam [120] , ostaps mundri piezīmēja, un ar tādiem ultravioletiem matiem dzīvot Padomju Krievijā nav ieteicams. Vajadzēs noskūt.

Es nevaru, skumīgi atbildēja Ipolits Matvejevi�s, tas nav iespējams.

Ko, vai ūsas jums ir dārga piemiņa?

Nevaru, atkārtoja Vorobjaņinovs, bēdīgi nokāris galvu.

Nu tad palieciet ari visu mū�u �ai sētnieka miteklī, bet es ie�u pēc krēsliem. Starp citu, pirmais krēsls atrodas virs mūsu galvas.

Skujiet nost!

Sameklējis �ķēres, Benders vienā mirklī nocirpa Ipolita Matvejevi�a gadu desmitiem audzētās ūsas, un tās klusi nokrita uz grī�das. No galvas krita zemē radikāli melnas krāsas, zaļi un ultravioleti mati. Beidzis griezt, tehniskais direktors izņēma no kabatas vecu �ileti, bet no kabatas portfeļa rezerves asmeni un sāka skūt gandrīz raudo�o Ipolitu Matvejevi�u.

Pēdējo asmeni jums iztērēju. Neaizmirstiet ierakstīt manā debetā divus rubļus par skū�anu un matu grie�anu.

Drebēdams aiz bēdām, Ipolits Matvejevi�s tomēr pajautāja:

Kāpēc tad tik dārgi? Visur maksā tikai �etrdesmit kapeikas!

Par konspirāciju, biedri feldmar�al, Benders ātri atbildēja.

Cilvēka cie�anas, kuram skuj galvu ar �ileti, ir neiedomāja�mas. To Ipolits Matvejevi�s saprata jau pa�ā operācijas sākumā.

Padarījis savu �ausmīgo darbu līdz pusei, Ostaps to pārtrauca un saldā balsī jautāja:

Vai �iletīte neskrāpē?

-Protams, ka skrāpē,-cie�anu pilnā balsī atteica Vorobjaņinovs.

Kāpēc gan lai tā skrāpētu, mui�niecības vadoņa kungs? Tā ta�u nav padomju, bet gan ārzemju.

Bet gals, kas visam pienāk, pienāca arī �īm cie�anām.

Kārtībā. Sēde turpinās! Cilvēkus ar vājiem nerviem lūdzam neskatīties! Tagad jūs esat līdzīgs Boborikinam [121] , pazīstamajam kupleju autoram.

Ipolits Matvejevi�s nopurināja riebīgās pinkas, kas vēl tik nesen bija skaistas sirmu matu cirtas, nomazgājās un, juzdams, ka visa galva spēcīgi sūrst, �odien vai simto reizi ielūkojās spo�gulī. Redzētais viņam pēk�ņi iepatikās. Ipolitam pretī raudzījās cie�anās izmocīta, bet diezgan jauna, bez anga�ementa paliku�a aktiera seja.

Uz priek�u trauc, jau taure sauc! iesaucās Ostaps.

Es pa karstām pēdām uz dzīvokļu daļu vai, pareizāk, uz to māju, kur kādreiz bija dzīvokļu daļa, bet jūs pie vecenēm!

Es nevaru, sacīja Ipolits Matvejevi�s, man būs ļoti smagi ieiet pa�a mājā.

-Ak jā!� Satrauco�s notikums! Barons trimdinieks! Labi. Ejiet uz dzīvokļu daļu, bet �eit pastrādā�u es. Sapulcē�anās vieta sēt�nieka istabā. Parade allerf

*

.

Stargorodas sociālās nodro�inā�anas nodaļas otrā nama saim�niecības pārzinis bija kaunīgs zaglītis. Visa viņa būtība protestēja pret zādzībām, bet nezagt viņ� nevarēja. Viņ� zaga, un viņam bija kauns. Zaga viņ� pastāvīgi, pastāvīgi kaunējās, un tāpēc viņa gludi skūtajos vaigos vienmēr dega samulsuma, kauna un neveik�lības sārtums. Saimniecības pārzini sauca par Aleksandru Jakovļevi�u, bet viņa sievu par Aleksandru Jakovļevnu. Viņ� viņu sauca par Sa�henu, viņa viņu par Aļhenu. Pasaule vēl nebija redzējusi tik kaunīgu zaglēnu kā Aleksandrs Jakovļevi�s.

Viņ� bija ne tikai saimniecības pārzinis vien, bet pārzinis vispār. Iepriek�ējo par rupju izturē�anos pret audzēknēm pirms septiņiem mēne�iem atcēla no darba un nozīmēja par simfoniskā orķestra kapelmeistaru. Aļhens nekādi nelīdzinājās savam neaudzinātajam priek�niekam. Koncentrējot darbadienu, viņ� pats uzņēmās nama pārzinā�anu un pret pensionārēm izturējās sevi�ķi laipni, ieviesdams namā svarīgas reformas un jaunināju�mus.

Ostaps Benders pavilka Vorobjaņinova savrupmājas sma�gās ozolkoka durvis un iegāja vestibilā. �eit oda pēc piedegu�as

biezputras. No aug�ējām telpām atskanēja balsu jūklis, kas atgādināja kareivju ierindā uzsauktu "urā". Neviena nebija, un neviens ari nenāca. Uz aug�u veda divi ozolkoka kāpņu posmi ar kādreiz lakotiem pakāpieniem. Tagad tur atradās tikai riņķi, bet misiņa stieņu, kas agrāk piespieda paklāju pie pakāpieniem, vairs nebija.

"Koman�u virsaitis tomēr dzīvojis banālā greznībā," Ostaps domāja, kāpdams aug�ā.

Jau pirmajā gai�ajā un pla�ajā istabā sēdēja pulciņ� sirmu vecenī�u, ģērbu�ās vislētākā pelecīgā tualdenora [122] auduma kleitās.

Saspringti izstiepu�as kaklus un skatīdamās uz vidū stāvo�o cilvēku pa�ā spēku plaukumā, vecenes dziedāja:

Atskan zvaniņu �ķindas iz tāles, Tā ir mīļotā trijjūga balss. Ietin kalnus un lejas, un āres Dzirksto�s sniegpārslu plīvuris palss!� [123]

Kora diriģents pelēkā tolstojieti no tā pa�a tualdenora un tual�denora biksēs ar abām rokām sita takti un, grozīdamies apkārt, uzsauca:

Diskanti, klusāk! Koku�kina, ne tik spēcīgi!

Viņ� ieraudzīja Ostapu, bet, nespēdams apturēt savu roku kustības, tikai īgni paskatījās uz ienācēju un turpināja diriģēt. Koris ar pūlēm apslāpēti noskandēja:

Ta-ta-ta, ta-ta-ta, ta-ta-ta, To-ro-rom, tu-ru-rum, tu-ru-ram�

Sakiet: kur �eit varētu sastapt saimniecības pārzini? Ostaps vaicāja, izmantodams pirmo pauzi.

Bet ko jūs gribējāt, biedri?

Ostaps sniedza diriģentam roku un draudzīgi jautāja:

Vai tautasdziesmas? Ļoti interesanti. Es esmu ugunsdzēsī�bas apsardzes inspektors.

Saimniecības pārzinis nokaunējās.

-Jā, jā, viņ� mulsdams sacīja, jūs esat ieradies īstā reizē. Es pat ziņojumu gatavojos rakstīt.

Jums nav ko uztraukties, Ostaps augstsirdīgi teica, es pats uzrakstī�u ziņojumu. Nu, sāksim apskatīt telpas.

Aļhens ar rokas mājienu atlaida kori, un vecenes sīkiem, mun�driem solī�iem izklīda.

Lūdzu, sekojiet man, aicināja saimniecības pārzinis. Pirms doties tālāk, Ostaps ar acīm nopētīja pirmās istabas

mēbeles. Istabā stāvēja galds, divi dārza soli uz dzelzs kājām (vie�nam no tiem atzveltnē bija dziļi iegriezts vārds Koļa) un sarkan�brūns harmonijs.

Vai �ajā istabā primusus nededzina? Pagaidu krāsnis vai kaut ko līdzīgu neizmantojat?

Nē, nē, �eit mums nodarbojas pulciņi: koris, dramatiskais, tēlojo�ās mākslas un mūzikas pulciņ��

Pateicis vārdu "mūzikas", Aleksandrs Jakovļevi�s nosarka. Sākumā iekvēlojās zods, pēc tam piere un vaigi. Aļhens ļoti kaunē�jās. Viņ� jau sen bija pārdevis visus pūtēju kapelas instrumentus. Tik un tā veceņu vājās plau�as no tiem varēja izpūst tikai kuslu kucēnu smilkstus. Bija smieklīgi redzēt tādu milzumu metāla tik no�ēlojamā stāvoklī. Aļhens nevarēja nenozagt kapelu. Un tagad viņam bija ļoti kauns.

Pie sienas, izstiepies no loga līdz logam, karājās lozungs, uzrakstīts ar baltiem burtiem uz pelēcīga tualdenora gabala:

"Pūtēju orķestris ir ceļ� uz kolektīvu daiļradi."

Ļoti labi, Ostaps sacīja, pa�darbības pulciņu nodarbības istabai no ugunsdro�ības viedokļa nekādas briesmas nedraud. Iesim tālāk.

Ātri izstaigājot Vorobjaņinova savrupmājas priek�ējās istabas, Ostaps nekur nemanīja riekstkoka krēslu ar izliektām kājiņām, apvilktu ar gai�u, puķainu angļu katūnu. Uz gludajām marmora sienām bija izlīmētas Stargorodas sociālās nodro�inā�anas noda�ļas otrā nama pavēles. Ostaps tās lasīja, laiku pa laikam enerģiski jautādams: "Vai dūmvadus regulāri tīra? Krāsnis kārtībā?" Un, saņēmis izsmeļo�as atbildes, devās tālāk.

Ugunsdzēsības apsardzes inspektors cītīgi meklēja mājā kaut vai vienu kaktu, kas nebūtu ugunsdro�s, bet �ai ziņā viss bija kārtībā. Toties dārgumu meklē�ana bija nesekmīga. Ostaps iegāja guļamistabās. Viņam parādoties, vecenes piecēlās un zemu klanī�jās. �eit stāvēja gultas, apklātas ar plūksnainām kā suņu spalva segām, kurām vienā pusē fabrikā bija ieausts vārds "Kājas". Zem gultām stāvēja lādītes, kas pēc Aleksandra Jakovļevi�a iniciatīvas, kur� mīlēja militāru kārtību, bija izvilktas ārā tie�i par vienu tre�o daļu.

Namā Nr. 2 itin viss pārsteidza aci ar savu pārliecīgo pieti�cību: gan no Aleksandra, tagadējā Proletārisko Sestdienas Talku bulvāra atvestie soli, kas �eit pārstāvēja mēbeles, gan petrole�jas kaķacītes, gan pa�as segas ar atbaido�o vārdu "Kājas". Un vienīgais, kas �ai mājā bija ierīkots stipri un grezni, bija durvju atsperes.

Durvju piederumi bija Aleksandra Jakovļevi�a kaislība. Iegul�dījis milzīgu darbu, viņ� apgādāja visas durvis bez izņēmuma ar visda�ādāko sistēmu un fasonu atsperēm. �eit bija visvienkār�ā�kās stieņveida atsperes. Bija pneimatiskās atsperes ar cilindris�kiem misiņa sūkņiem. Bija ierīces ar blokiem un smagiem skro�u atsvaru maisiņiem. Bija arī tik sare�ģītas konstrukcijas atsperes, ka sociālās nodro�inā�anas nodaļas atslēdznieks izbrīnījies tikai �ūpoja galvu. Visiem �iem cilindriem, atsperēm un atsvariem bija varens spēks. Durvis aizcirtās ar tādu sparu kā peļu slazdu dur�tiņas. No durvju mehānismu darba drebēja visa māja. Vecenes, �ēli pīkstēdamas, glābās no uzbrūko�ajām durvīm, ta�u izbēgt ne vienmēr izdevās. Durvis panāca bēgles un deva dunku mugurā, bet no aug�as, dobji ķērkdami, jau laidās lejā pretsvari, aiz�audamies garām deniņiem kā lode.

Kad Benders un saimniecības pārzinis apstaigāja māju, durvis salutēja ar �ausmīgiem dārdiem. �ķita, ka ir atgriezu�ās Pilsoņu kara dienas.

Aiz visas �īs dzimtbūtnieciskās di�manības nekas nepalika apslēpts krēsla nebija. Meklējot ugunsgrēka apdraudētās vietas, inspektors nokļuva virtuvē. Tur lielā veļas katlā vārījās biezputra, kuras smaku lielais kombinators bija jutis jau vestibilā. Ostaps paostīja gaisu un sacīja:

Vai ma�īneļļā vārāt, vai?

-Jā nudien, tīrā sviestā! Aļhens sacīja, sarkdams līdz asa�rām. Mēs fermā pērkam.

Viņam bija ļoti kauns.

Starp citu, tas nav ugunsnedro�i, piebilda Ostaps.

Arī virtuvē krēsla nebija. Bija tikai nospeķots ķeblītis, uz kura sēdēja pavārs tualdenora priek�autā un cepurē.

Kāpēc pie jums visi apģērbi ir pelēkā krāsā, jā, un ari logu aizkari tādi pa�i, ka derētu tikai logu slaucī�anai?

Kautrīgais Aļhens vēl vairāk nodūra galvu.

Kredītus nepie�ķir pietiekamā daudzumā.

Viņ� izjuta riebumu pats pret sevi.

Ostaps aizdomīgi paskatījās uz viņu un sacīja:

Uz ugunsdro�ību, ko es �ai brīdī pārstāvu, tas neattiecas.

Aļhens nobijās.

Pret ugunsgrēku, viņ� pavēstīja, mēs esam spēru�i visus soļus. Ir pat ugunsslāpētājs "Eklērs".

Inspektors, pa ceļam ielūkodamies pieliekamos kambarī�os, negribīgi gāja pie ugunsslāpētāja. Sarkanais skārda konuss, lai gan tas bija mājā vienīgais priek�mets, kam bija kāds sakars ar aizsardzību pret ugunsgrēku, padarīja inspektoru sevi�ķi ērcīgu.

Utenī pirkāt?

Un, nesagaidījis kā zibens spēriena ķertā Aleksandra Jakovļevi�a atbildi, noņēma "Eklēru" no sarūsēju�ās naglas, pagrieza tā smailo galu uz leju, nebrīdinādams sasita kapseli un ātri pagrieza konusu uz aug�u. Bet gaidītās putu strūklas vietā konuss izdvesa smalku pretīgu �ņākoņu, kas atgādināja veclaicīgo meldiju "Lai slavēts mūsu kungs Cionā" [124] .

Nu, protams, utenī, Ostaps apstiprināja pats savu domu un pakarināja ugunsslāpētāju agrākajā vietā, kur tas turpināja dziedāt.

�ņākoņas pavadīti, viņi gāja tālāk.

"Kur tas krēsls varētu būt?" Ostaps domāja. "Man tas sāk krist uz nerviem." Un viņ� nolēma nepamest tualdenora pili tik ilgi, līdz viss būs noskaidrots.

Kamēr inspektors un saimniecības pārzinis lodāja pa bēni�ņiem, iedziļinādamies visos pretugunsgrēku aizsardzības sīku�mos un dūmvadu izvietojumā, Stargorodas sociālās nodro�inā��anas otrajā namā ritēja ierastā, ikdieni�ķā dzīve.

Pusdienas bija gatavas. Piedegu�ās biezputras smaka manāmi pastiprinājās un pārspēja visas pārējās skābās smakas, kas pie�mita mājai. Gaiteņos atskanēja soļu �vīka. Vecenes, abās rokās saņēmu�as, nesa skārda bļodiņas ar biezputru, uzmanīgi iznāca no virtuves un sēdās pusdienot pie kopējā galda, cenzdamās neskatīties uz ēdnīcā izkārtajiem lozungiem, ko bija sacerējis per�sonīgi pats Aleksandrs Jakovļevi�s un mākslinieciski uzzīmējusi Aleksandra Jakovļevna. Lozungi bija �ādi:

"ĒDIENS IR VESELĪBAS AVOTS" "VIENA OLA SATUR TIKPAT DAUDZ TAUKVIELU, CIK 1/2 MĀRCIŅAS GAĻAS" "RŪPĒJIES PAR SAVIEM ZOBIEM!" "RŪPĪGI SAKO�ĻĀDAMS BARĪBU, TU PALĪDZI SABIEDRĪBAI" UN

"GAĻA IR KAITĪGA"

Visi �ie svētie vārdi vecenēm atsauca atmiņā vēl pirms revolū�cijas zaudētos zobus, olas, kas bija pazudu�as apmēram tanī pa�ā laikā, gaļu, kas tauku ziņā atpaliek no olām, un varbūt arī sabied�rību, kurai viņas nevarēja palīdzēt, rūpīgi sako�ļājot barību.

Visgrūtāk klājās vecajai Koku�kinai, kura sēdēja iepretī lielam ar akvareļu krāsām rūpīgi ilustrētam govs rasējumam. �o attēlu bija ziedojusi SJZOB Sadzīves jaunās zinātniskās organizācijas bied�rība. Simpātiskā govs, kas lūkojās no shematiskā attēla ar vienu spā�niska izskata aci, bija prasmīgi sadalīta daļās un atgādināja jaunas kooperatīvās mājas ģenerālplānu ar to vienīgo at�ķirību, ka mājas plānā vietas tika apzīmētas kā tualetes telpas, virtuves, gaiteņi un sētas kāpnes, bet govs plānā figurēja nosaukumi: fileja, liemenis, sānu daļa, 1., 2., 3. un 4. �ķira.

Koku�kina ēda savu biezputru, nepaceļot galvu. Pārsteidzo�ā govs viņai izraisīja pastiprinātu siekalo�anos un sirdsdarbības trau�cējumus. Sociālās nodro�inā�anas nodaļas 2. namā gaļu pusdienās pasniedza reti.

Bez vecenēm pie galda sēdēja Izidors Jakovļevi�s, Afanasijs Jakovļevi�s, Kirils Jakovļevi�s, Oļegs Jakovļevi�s un Pa�a Emiljevi�s. Ne pēc vecuma, ne dzimuma �ie jaunie cilvēki neatbilda sociālās nodro�inā�anas mērķiem, toties �etri Jakovļevi�i bija Aļhena jau�nākie brāļi, bet Pa�a Emiljevi�s Aleksandras Jakovļevnas māsas�dēls. Jaunie cilvēki, no kuriem vecākajam Pa�am Emiljevi�am bija 32 gadi, neuzskatīja savu dzīvi sociālās nodro�inā�anas namā par kaut ko nenormālu. Viņi dzīvoja namā ar vecenī�u tiesībām, arī viņiem bija valsts gultas ar segām, uz kurām lepojās uzraksts "Kājas", tērpās viņi tāpat kā vecenes peļu krāsas tualdenorā, bet, pateicoties jaunībai un spēkam, jaunekļi ēda labāk nekā iemīt�nieces. Viņi �eit zaga visu, ko nebija paspējis nozagt Aļhens. Pa�a Emiljevi�s varēja vienā rāvienā notiesāt piecas mārciņas reņģu, ko arī vienreiz izdarīja, atstādams visu namu bez pusdienām.

Vecenes vēl nebija paguvu�as pamatīgi nogar�ot biezputru, kad Jakovļevi�i kopā ar Emiljevi�u, notiesāju�i savas porcijas, atraugādamies piecēlās no galda un devās uz virtuvi meklēt kaut ko viegli sagremojamu.

Pusdienas turpinājās. Vecenes brēkāja:

Tagad pierīsies, sāks dziesmas klaigāt!

Un Pa�a Emiljevi�s �orīt pārdeva krēslu no sarkanā stūrī�a. Pa sētas durvīm iznesa uzpircējam.

Redzēsiet, �odien pārnāks piedzēries�

�ai brīdī iemītnie�u sarunu pārtrauca skaļ� �ņāciens, kas pārspēja pat ugunsslāpētāja dziedā�anu, un neizteiksmīga balss iesāka:

-� gudrojums�

Vecenes, salīku�as un nepagriezdamās pret skaļruni, kas stā�vēja kaktā uz mazgātās parketa grīdas, turpināja ēst, cerēdamas, ka viņām paies secen �is kauss. Bet skaļrunis mundri turpināja:

Viņakrrrahhh sakarar� vērtīgs izgudrojums. Murmanskas dzelzceļa ceļu meistars biedrs Sokuckis, Samāra, Orla, Kleopatra, Ustina, Caricina, Klementijs, Ifigēnija, Samāra, So-kuckis� [125]

Taure sēkdama ievilka gaisu un aizsmaku�ā balsī atjaunoja raidījumu:

� izgudrojis gaismas signalizāciju uz sniega tīrītājiem. Izgudrojumu atzinis Dorizuls [126] , Darja, Oņega, Raimonds�

Vecenes kā pelēkas pīles aizklumpa�oja uz savām istabām. Taure, palēkdamās no iek�ējā sprieguma, turpināja klaigāt tuk�ā istabā:

� Bet tagad paklausieties Novgorodas �astu�kas.

Tālu, tālu pa�ā zemes centrā kāds pieskārās balalaikas stīgām, un melnzemes Batistīni [127] iedziedājās:

Blakts, uz sienas sēdēdama Un uz sauli lūrēdama, Fininspektoru pamanīja Tūlīt ar' pagalam bija�

Zemes centrā �īs �astu�kas radīja vētrainu darbību. Taurē atskanēja �ausmīga krāk�ana. Tie vai nu bija pērkoņdārdīgi aplausi, vai arī bija sāku�i darboties pazemes vulkāni.

Pa to laiku sadrūmu�ais ugunsdro�ības inspektors atmugu�riski rāpās lejā pa bēniņu kāpnēm un, atkal nokļuvis virtuvē, ieraudzīja piecus pilsoņus, kas tie�i no mucas ar rokām ķeselēja ārā skābus kāpostus un �ammāja pilnām mutēm. Viņi ēda klusē�dami. Vienīgi Pa�a Emiljevi�s kā gardēdis grozīja galvu un, slau�cīdams no ūsām kāpostu sulas lāses, ar pūlēm izdvesa:

Tādus kāpostus grēks ēst bez sīvā [128] .

Vai tā ir jauna vecenī�u partija? Ostaps jautāja.

Tie ir bāreņi, Aļhens atbildēja, ar plecu bīdīdams inspek�toru ārā no virtuves un paslepus draudēdams bāreņiem ar dūri.

Vai tie ir Pievolgas bērni [129] ?

Aļhens apjuka.

Cariskā re�īma smagais mantojums?

Aļhens noplātīja rokas: sak, ko tur lai dara, ja tāds tas man�tojums ir.

Abu dzimumu kopēja audzinā�ana pēc kompleksās metodes?

Kaunīgais Aleksandrs Jakovļevi�s nekavējoties uzaicināja

ugunsdzēsības inspektoru iebaudīt pusdienas, ko dievs devis.

Tai dienā Aleksandram Jakovļevi�am pusdienās dievs deva pudeli zubrovkas, mājās ietaisītas sēnītes, siļķu sacepumu, Ukrai�nas bor��u ar pirmās �ķiras gaļu, vistu ar rīsiem un �āvētu ābolu kompotu.

Sa�hen, sacīja Aleksandrs Jakovļevi�s, iepazīsties ar biedru no guberņas ugunsdzēsības.

Ostaps iznesīgi paklanījās mājas saimniecei un pateica viņai tik garu un divdomīgu komplimentu, ka nevarēja pat nobeigt. Sa�hena solīda auguma dāma, kuras piemīlīgumu mazliet bojāja pusvaigubārda a la Nicolas', klusu iesmējās un sadzēra ar vīrie�iem.

Dzeru par jūsu komunālo saimniecību! Ostaps uzsauca.

Pusdienas pagāja jautri, un tikai pie kompota Ostaps atcerējās

sava apmeklējuma mērķi.

Kāpēc, viņ� jautāja, jūsu kefīra iestādē tik nabadzīgs inventārs?

Eita nu, Aļhens uztraucās, bet harmonijs?

Zinu, zinu, vox humanum [130] . Bet pasēdēt pie jums ar baudu pilnīgi nav iespējams. Ir tikai parku krāģi.

Sarkanajā stūrītī ir krēsls, Aļhens apvainojās, angļu krēsls. Stāsta, tas esot saglabājies vēl no vecās iekārtas laikiem.

Bet es, starp citu, neesmu redzējis jūsu sarkano stūrīti. Kā tur ar ugunsdro�ību? Viss kārtībā? Vajadzēs paskatīties.

Laipni lūdzam.

Ostaps pateicās saimniecei par pusdienām un devās dienesta darī�anās.

Sarkanajā stūrītī primusus nededzināja, pagaidu krā�ņu nebija, dūmvadi bija kārtībā un tika regulāri tīrīti, bet krēsla Aļhenam par ārkārtīgu pārsteigumu nebija. Ostaps aiz nepatikas nokrek�ķējās. Metās meklēt krēslu. Ielūkojās zem gultām un soliem, diez kāpēc atbīdīja harmoniju, centās izzināt no vecenītēm, kas piesar�dzīgi �ķielēja uz Pa�u Emiljevi�u, bet krēslu tā arī neatrada. Pa�a Emiljevi�s krēsla meklē�anai nodevās ar lielu aizrautību. Visi jau bija nomierināju�ies, bet Pa�a Emiljevi�s vēl aizvien klaiņoja pa istabām, lūkojās zem karafēm, grūstīja skārda tējas krūzītes un murmināja:

Kur tas varētu būt? �odien tas vēl bija, es to redzēju pats savām acīm! Vienkār�i smieklīgi.

Skumji, meitenītes, [131] ledainā balsī sacīja Ostaps.

Tas ir vienkār�i smieklīgi! nekaunīgi atkārtoja Pa�a Emiljevi�s.

Pēk�ņi visu laiku dziedo�ais ugunsslāpētājs "Eklērs" uzņēma pa�u augstāko fa, ko spēj vienīgi republikas tautas māksliniece Ņe�danova [132] , tad uz mirkli apklusa un iebrēkdamies izmeta pirmo putu strūklu, kas aplaistīja griestus un notrieca pavāram no galvas tualdenora mici. Tūlīt pēc pirmās strūklas ugunsslāpētājs izlaida otru strūklu tualdenora krāsā, tā notrieca no kājām nepilngadīgo Izidoru Jakovļevi�u. Tagad "Eklērs" strādāja bez pārtraukuma.

Notikuma vietā atskrēja Pa�a Emiljevi�s, Aļhens un visi veseli paliku�ie Jakovļevi�i.

Pamatīgi nostrādāts! Ostaps sacīja. Idiotiska izdoma!

Vecenes, paliku�as vienatnē ar Ostapu un bez priek�niecības,

tūlīt sāka klāstīt savas pretenzijas:

Savus radus namā iemitinājis. Ēd kā negau�i.

Sivēnus ar pienu baro, bet mums grū� biezputru.

Visu no �ejienes aizvazā prom.

Tikai mieru, mei�as, Ostaps atkāpdamies sacīja, �ai jau�tājumā pie jums atnāks darba inspekcija. Mani senāts nav piln�varojis.

Vecenes viņā neklausījās.

Bet Pa�a Melentjevi�s to krēslu �odien aiznesa un pārdeva. Pati redzēju.

Kam? Ostaps iekliedzās.

Pārdeva un viss. Manu segu gribēja pārdot.

Gaitenī notika nikna cīņa ar ugunsslāpētāju. Pēdīgi cilvēka ģēnijs uzvarēja, un ugunsslāpētājs, Pa�as Emiljevi�a dzel�aino kāju samīdīts, izvēma pēdējo vājo strūklu un apklusa uz visiem laikiem.

Vecenes aizsūtīja mazgāt grīdu. Ugunsdzēsības inspektors ievilka krūtīs gaisu, pielieca galvu un, viegli gurnos �ūpodamies, piegāja pie Pa�as Emiljevi�a.

Kāds mans paziņa, svarīgi sacīja Ostaps, arī pārdeva valsts mēbeles. Tagad viņ� iestājies mūkos sē� aiz restēm.

Man jūsu nepamatotie apvainojumi liekas savādi, iebilda Pa�a Emiljevi�s, no kura nāca spēcīga putu strūklas smaka.

Kam tu pārdevi krēslu? skanīgā �ukstā jautāja Ostaps.

�ai mirklī Pa�a Emiljevi�s, kam piemita pārdabiskas nojautas

spējas, saprata, ka tūlīt viņu sitīs, varbūt pat spārdīs ar kājām.

Uzpircējam, viņ� atbildēja.

Adrese?

Es viņu redzēju pirmo reizi mū�ā.

Pirmo reizi mū�ā?

-Jā nudien.

Es tev kārtīgi iegāztu pa purnu, sapņaini ieteicās Ostaps, tikai Zaratustra [133] neļauj. Nu, vācies pie velna.

Pa�a Emiljevi�s iztapīgi pasmaidīja un devās prom.

Ei tu, kretīn, Ostaps augstprātīgi uzsauca, panāc �urp, nelaidies lapās. Kāds tas uzpircējs bija, blondīns, brūnēts?

Pa�a Emiljevi�s sīki jo sīki skaidroja. Ostaps viņu vērīgi uzklau�sīja un interviju nobeidza ar vārdiem:

Tas bez �aubām neattiecas uz ugunsdro�ību.

Gaitenī pie aizejo�ā Bendera pienāca kaunīgais Aļhens un iedeva viņam �ervoncu.

Tas ir pēc Kriminālkodeksa simt �etrpadsmitā panta, Ostaps sacīja, kukuļdo�ana amatpersonai dienesta pienākumu izpildī�anas laikā. [134]

Ta�u naudu paņēma un, neatvadījies no Aleksandra Jakovļevi�a, devās uz izeju. Durvis, aprīkotas ar varenu ierīci, ar grūtībām atvē�rās un deva Ostapam pa dibenu pusotras tonnas smagu belzienu.

Trieciens izdarīts, Ostaps sacīja, berzēdams cietu�o vietu, sēde turpinās!

Pa to laiku, kamēr Ostaps apskatīja Stargorodas sociālās nodro�inā�anas otro namu, Ipolits Matvejevi�s, iznācis no sēt�nieka dzīvokļa un ar skūto galvu juzdams dzestrumu, devās pa dzimtās pilsētas ielām.

Pa bruģi guldzēja gai�s pavasara ūdens. Nepārtraukti plīk�ķēja un būk�ķēja no jumtiem pilo�ās briljanta palāses. Zvirbuļi node�vās mēslu medībām. Saule ripoja pa namu jumtiem. Zelta vērtie darba zirgi tī�ām skaļi klaudzināja ar pakaviem pa kailo bruģi un, nokāru�i ausis, ar patiku klausījās pa�u soļu rakstā. Pie mitrajiem telegrāfu stabiem �okurojās slapji paziņojumi ar izplūdu�iem ķīmiskiem burtiem: "Mācu spēlēt ģitāru pēc skaitļu sistēmas" un "Pasniedzu sabiedrisko zinātņu stundas tiem, kas gatavojas iestāties tautas konservatorijā". Sarkanarmie�u vads ar ziemas ķiverēm [135] galvās drosmīgi �ķērsoja peļķi, kas sākās pie Stargiko [136] veikala un stiepās lidz pat Gubplāna [137] komisijas ēkai, kuras ģēveli greznoja ģip�a tīģeri, Nīkes tēli un kobras.

Ipolits Matvejevi�s gāja, ar interesi raudzīdamies pretimnā�cējos un garāmgājējos. Viņ�, kas Krievijā bija nodzīvojis visu mū�u un pārdzīvojis revolūciju, redzēja, kā lūza, pārveidojās un mainījās sadzīve. Viņ� bija pieradis pie tā, bet izrādījās, ka bija pieradis tikai vienā zemeslodes punktā apriņķa pilsētā N. Atbraucis dzimtajā pilsētā, viņ� redzēja, ka neko nesaprot. Viņ� jutās neērti un jocīgi, it kā patie�ām būtu emigrants un tikai tagad atbraucis no Parīzes. Agrākos laikos, ekipā�ā braucot pa pilsētu, viņ� noteikti satika paziņas vai arī redzēja pavir�i pazīs�tamu ļau�u sejas. Tagad viņ� bija nogājis jau �etrus kvartālus pa Ļenas notikumu ielu, bet pazīstamus negadījās satikt. Viņi bija nozudu�i vai arī tā novecoju�i, ka viņus vairs nevarēja pazīt, vai varbūt pārveidoju�ies līdz nepazī�anai, jo valkāja citu apģērbu, citas platmales. Varbūt viņi bija mainīju�i gaitu. Lai nu �ā vai tā, bet viņu nebija.

Ipolits Matvejevi�s gāja bāls, nosalis, bēdīgs. Viņ� bija pavisam aizmirsis, ka jāmeklē dzīvokļu daļa vai tas, kas no dzīvokļu daļas bija palicis pāri. Tā vietā viņ� nesakarīgi pārgāja no trotuāra uz trotuāru un nogriezās �ķērsielās, kur izlaidīgie darba zirgi jau glu�i tī�ām klaudzināja ar pakaviem. �ķērsielās bija vēl paglābusies ziema, un �ur tur patrāpījās pat izburbis ledus, kura krāsa atgādināja kariesa skartu zobu. Visa pilsēta bija mainījusi krāsu. Zilās mājas kļuvu�as zaļas, dzeltenās pelēkas, no sargtorņa nozudu�as bumbas, pa torni vairs nestaigāja ugunsdzēsējs, un ielas, kā �ķita Ipolitam Matvejevi�am, bija daudz trok�ņainākas nekā senāk.

Lielajā Pu�kina ielā Ipolitu Matvejevi�u izbrīnīja Stargorodā nekad neredzētās sliedes un tramvaja stabi ar vadiem. Ipolits Matvejevi�s nelasīja avīzes un nezināja, ka uz pirmo maiju Stargorodā gatavojas atklāt divas tramvaja līnijas: Stacijas un

Pievedu [138] . Lāgiem Ipolitam Matvejevi�am likās, ka viņ� Stargorodu nekad nav pametis, lāgiem Stargoroda �ķita pavisam nepa�zīstama vieta.

Tādās domās iegrimis, viņ� nonāca līdz Marksa un Engelsa ielai. �ai vietā viņu pārņēma bērni�ķīga sajūta, ka kuru katru mirkli aiz divstāvu mājas ar garo balkonu noteikti parādīsies kāds paziņa. Ipolits Matvejevi�s gaidīdams pat apstājās. Bet paziņa nenāca. Vispirms aiz stūra parādījās stiklinieks ar Bērna [139] stiklu kasti un kapara krāsas ķites piku. No stūra iznāca frants ziemi�ķādas cepurē ar dzeltenu ādas nagu. Aiz viņa izskrēja bērni, pirmās pakāpes skolas [140] skolēni ar siksniņās iesietām grāmatām.

Pēk�ņi Ipolits Matvejevi�s sajuta karstumu delnās un vēsumu vēderā. Tie�i viņam pretī nāca nepazīstams pilsonis ar labsirdīgu seju, nesdams krēslu kā �ellu. Ipolits Matvejevi�s, kam negaidīti piemetās �agas, ieskatījās vērīgāk un uzreiz pazina savu krēslu.

Jā! Tas bija Gambsa krēsls, pārvilkts ar revolūcijas vētrās nomelnēju�u, puķainu angļu katūnu, tas bija riekstkoka krēsls ar izliektām kājiņām. Ipolits Matvejevi�s jutās tā, it kā viņam kāds būtu iz�āvis pie auss.

Asinu na�us, �ķēres, bārdas na�us! tuvumā iesaucās baritonisks bass.

Un tūlīt atskanēja smalka atbalss:

Lodē, izlabo!�

Maskavas avīze "Izvestija", �urnāls "Smeha�", "Krasnaja Ņiva" [141] , "Stargorodskaja pravda"!�

Kaut kur aug�ā no�ķindēja izsists stikls. Rībinādama pilsētu, aizbrauca Dzirnavu celtniecības [142] kravas automa�īna. Iesvilpās mili�cis. Dzīve mutuļoja un meta augstu vilni. Laiku nedrīkstēja zaudēt.

Ar leoparda lēcienu Ipolits Matvejevi�s uzbruka nekrietnajam sve�iniekam un klusēdams parāva krēslu uz savu pusi. Sve�inieks rāva krēslu atpakaļ. Tad Ipolits Matvejevi�s, ar kreiso roku turēda�mies pie kājiņas, ar varu atlieca sve�inieka resnos pirkstus no krēsla.

Laupa, �ukstot sacīja sve�inieks, vēl cie�āk turēdamies pie krēsla.

Atļaujiet, atļaujiet, �ļupstēja Ipolits Matvejevi�s, turpinā�dams atlipināt sve�inieka pirkstus.

Apkārt lasījās ļaudis. Trīs cilvēki jau stāvēja tuvumā, ar vis�dzīvāko interesi vērodami konfliktu.

Tad abi cīkstoņi piesardzīgi paraudzījās apkārt un, viens uz otru neskatīdamies, ta�u neizlaizdami krēslu no sīkstajām rokām, ātri devās uz priek�u, it kā nekas nebūtu noticis.

"Ko tas nozīmē?" izmisīgi domāja Ipolits Matvejevi�s.

Ko domāja sve�inieks, nevarēja saprast, bet viņa gaita bija ļoti noteikta.

Viņi gāja aizvien ātrāk un, ieraudzīju�i nomaļā �ķērsieliņā ar �ķembām un celtniecības materiāliem nobērtu tuk�u laukumu, kā pēc komandas nogriezās turp. �eit Ipolita Matvejevi�a spēki �etrkār�ojās.

Atļaujiet ta�u! viņ� nekautrēdamies iekliedzās.

Palīgā! tikko dzirdami izdvesa sve�inieks.

Un, tā kā rokas abiem bija aizņemtas, turot krēslu, viņi sāka viens otru spārdīt ar kājām. Sve�inieka zābaki bija apkalti, un Ipolitam Matvejevi�am sākumā klājās diezgan plāni. Bet viņ� drīz piemērojās, un, lēkādams te uz labo, te kreiso pusi, it kā krakovjaku dejodams, izvairījās no pretinieka triecieniem un centās trāpīt ienaidniekam pa vēderu. Pa vēderu trāpīt viņam neizdevās, jo traucēja krēsls, toties viņ� iegāza pa pretinieka ceļa skriemeli, un tagad sve�inieks varēja spert tikai ar kreiso kāju.

Ak kungs! ie�ukstējās sve�inieks.

Tagad Ipolits Matvejevi�s pazina, ka sve�inieks, kas visne�krietnākā kārtā nozadzis viņa krēslu, nav neviens cits kā Frola un Laura baznīcas garīdznieks svētais tēvs Fjodors Vostrikovs.

Ipolits Matvejevi�s apstulba.

Ko es redzu! viņ� iesaucās, izbrīnā palaizdams krēslu vaļā.

Svētais tēvs Vostrikovs kļuva violets un pēdīgi arī atlaida pirkstus. Krēsls, neviena neturēts, nokrita uz sadrupu�iem ķie�ģeļiem.

Kur tad jūsu ūsas, cienījamais Ipolit Matvejevi�? cik vien iespējams dzēlīgi jautāja garīgā persona.

Bet kur jūsu cirtas? Jums ta�u bija cirtas?

Ipolita Matvejevi�a vārdos skanēja neizsakāma nicinā�ana. Viņ� apveltīja svēto tēvu Fjodoru ar neparastas augstsirdības pilnu skatienu un, paņēmis padusē krēslu, pagriezās un devās prom. Bet svētais tēvs Fjodors, jau atguvies no apmulsuma, neļāva Vorobjaņinovam tik viegli uzvarēt. Iekliedzies: "Nē, esiet tik laipns!" viņ� atkal pieķērās krēslam. Atjaunojās pirmā pozīcija. Pretinieki stāvēja, ieķēru�ies krēsla kājiņās, un kā kaķi vai bokseri mēroja viens otru ar skatieniem, paiedamies no vienas puses uz otru.

Sirdi moko�ā pauze ilga veselu minūti.

Tad tāds jūs esat, svētais tēv, Ipolits Matvejevi�s grieza zobus, dzenaties pēc mana īpa�uma?

Pie �iem vārdiem Ipolits Matvejevi�s spēra svētajam tēvam pa gurnu.

Svētais tēvs izmanījās un nikni iebelza ar kāju mui�niecības vadonim pa cirksni, tā ka tas saliecās līkumā un no�ņācās.

Tas nav jūsu īpa�ums.

Bet kā tad?

Nav jūsu.

Bet kā tad?

Nav jūsu, nav jūsu.

Bet kā tad, kā?

Nav jūsu.

Tā �ņākdami, viņi nikni raustīja krēslu un spārdījās.

Bet kā īpa�ums tad tas ir? spalgi kliedza mui�niecības vadonis, trāpīdams ar kāju svētajam tēvam pa vēderu.

Pārvarēdams sāpes, svētais tēvs stingri sacīja:

Tas ir nacionalizēts īpa�ums.

Nacionalizēts?

-Jā, jā gan, nacionalizēts.

Viņi runāja tik neparasti ātri, ka vārdi saplūda.

Kas nacionalizēja?

Padomju vara! Padomju vara!

Kāda vara? Kāda vara?

Darbaļau�u vara.

A-h-ā! stingdams kā piparmētra dvesa Ipolits Matvejevi�s. Strādnieku un zemnieku vara?

Jā-ā-ā!

Hm-m-m!� Tad varbūt jūs, svētais tēv, esat partijnieks?

V-varbūt!

Te Ipolits Matvejevi�s vairs neizturēja un, izsaukdamies: "Varbūt!" sulīgi iespļāva svētā tēva Fjodora labsirdīgajā sejā. Svētais tēvs nekavējoties spļāva Ipolitam Matvejevi�am sejā un arī trāpīja. Siekalas nevarēja noslaucīt: rokas bija aizņemtas. Ipolits Matvejevi�s izdvesa �īkstoņu kā virinātas durvis un no visa spēka pagrūda ienaidnieku ar krēslu. Ienaidnieks nokrita, paraudams sev līdzi aizelsu�os Vorobjaņinovu. Cīņa turpinājās parterī.

Pēk�ņi nokrak�ķēja un reizē atlūza abas priek�ējās kājiņas. Aizmirsu�i viens otru, pretinieki ņēmās plosīt riekstkoka dār�gumu glabātavu. Plīsdams skumīgi kā kaija novaidējās puķai�nais angļu katūns. Atzveltne, varena spēka rauta, aizlidoja sānis. Dārgumu glabātavas meklētāji plēsa nost ma�u kopā ar misiņa podziņām un, rakņādamies starp atsperēm, iegremdēja pirkstus vilnas popējumā. Skartās atsperes dziedāja. Pēc piecām minū�tēm krēsls bija apgrauzts. No tā bija paliku�i tikai radziņi un nadziņi. Uz visām pusēm ripoja atsperes. Vēj� pa laukumu dze�nāja satrunēju�u vilnu. Izliektās kājiņas mētājās bedrē. Briljantu nebija.

Nu kā tad ir, vai atradāt? aizelsdamies jautāja Ipolits Matvejevi�s.

Svētais tēvs Fjodors, viscaur aplipis ar vilnas pinkām, elsa un klusēja.

-Jūs esat afērists! Ipolits Matvejevi�s iesaucās. Es jums, svēto tēv Fjodor, sado�u pa mūli.

Rokas par īsām, atbildēja svētais tēvs.

Kur jūs tāds iesiet viss vienās pūkās?

Kas jums par daļu?

Kaunēties vajadzētu, svēto tēv! Jūs vienkār�i esat zaglis!

Es jums nekā neesmu nozadzis!

Kā jūs to uzzinājāt? Izmantojāt savās interesēs grēksūdzes noslēpumu? Ļoti labi! Ļoti skaisti!

Ipolits Matvejevi�s ar sa�utuma pilnu "fui" pameta laukumu un, ejot tīrīdams mēteļa piedurknes, devās mājup. Uz Ļenas noti�kumu ielas un Jerofejeva �ķērsielas stūra Vorobjaņinovs ierau�dzīja savu kompanjonu. Tehniskais direktors un koncesijas gal�venais vadītājs stāvēja, pacēlis kreiso kāju, viņam ar spilgti dzeltenas krāsas krēmu tika tīrīta kurpju ziemi�ķādas aug�ējā daļa. Ipolits Matvejevi�s pieskrēja pie viņa. Direktors bezrūpīgi dudināja "�īberi".

Agrāk visi dejoja tikai valcerus, Tagad visi dejo tikai �īberus� [143]

Nu, kas dzīvokļu daļā? viņ� lieti�ķi jautāja un tūlīt pie�bilda: Pagaidiet, nestāstiet, jūs esat ļoti uztraukts, nomierinie�ties!

Iedevis kurpju tīrītājam septiņas kapeikas, Ostaps paņēma Vorobjaņinovu zem rokas un aizvilka pa ielu.

Nu, tagad speriet vaļā!

Visu, ko stāstīja uztrauktais Ipolits Matvejevi�s, Ostaps no�klausījās ar lielu uzmanību.

Ahā! Neliela, melna bārdele? Pareizi! Mētelis ar jērādas apkakli? Saprotu. Tas krēsls ir no nabagmājas. �orīt nopiflcts par trim rubļiem.

Nu pagaidiet ta�u�

Un Ipolits Matvejevi�s pastāstīja galvenajam koncesionāram visas svētā tēva Fjodora nelietības.

Ostaps sadrūma.

Draņķīga lieta, viņ� sacīja, Leihtveisa ala [144] . noslē�pumains konkurents. mums viņam jāaizsteidzas priek�ā, bet sadot pa mūli mēs vienmēr paspēsim. Uz dzīvokļu daļu! Sēde turpinās!

Kamēr draugi alus bodē "Steņka Razins" iekoda un Ostaps uzzināja, kurā mājā agrāk atradusies dzīvokļu daļa un kuras ies�tādes tur atrodas tagad, diena bija beigusies.

Zeltainie darba zirgi atkal kļuva brūni. Briljanta palāses sasala un sa�ķīda drumstalās, atsizdamās pret zemi. Dzertuvēs un res�torānā "Fēnikss" cēlās alus cena: bija iestājies vakars. Lielajā Pu�kina ielā iedegās elektriskās spuldzes, un, atgriezdamās mājās no pirmās pavasara pastaigas, bungas rībinot, garām aizgāja pionieru nodaļa.

Sākās tautas svētki. Pa Lielo Pu�kina ielu aizbrauca īrēts automo�bilis. No kinoteātra iznāca pirmā skatītāju grupa, kas bija noskatīju�sies amerikāņu grāvēju "Ņujorkas haizivis". [145]

Guberņas plānu komisijas tīģeri, Nīkes tēli un kobras noslēpu�maini mirgoja mēness gaismas pielietajā pilsētā.

Ejot mājā kopā ar pēk�ņi apklusu�o Ostapu, Ipolits Matveje�vi�s paskatījās uz guberņas plānu komisijas tīģeriem un kobrām.

Viņa laikā �eit atradās guberņas zemstes valde, un pilsētnieki1 ļoti lepojās ar kobrām, uzskatīdami tās par Stargorodas ievērības cienīgu vietu.

"Atradī�u," nodomāja Ipolits Matvejevi�s, ielūkodamies ģip�a Nīkē,

Tīģeri mīlīgi luncināja astes, kobras priecīgi locījās, un Ipolita Matvejevi�a sirds pildījās ar paļāvību.

>

.

Pereļe�inskas �ķērsielas māja Nr. 7 nepiederēja pie Stargorodas labākajām ēkām. Tās divi stāvi, būvēti bezrūpīgajā Otrās impērijas [146] stilā, bija greznoti ar aplupu�iem lauvu purniem, kas ļoti atgādināja savā laikā slavenā rakstnieka Arciba�eva [147] seju. arciba�eva sejas bija tie�i astoņas, tikpat, cik logu, kas iznāca uz �ķērsielu. �ie lauvu purni bija novietoju�ies vidū virs logiem.

Mājai bija vēl divi izgreznojumi, bet jau tīri komerciāla rak�stura. Vienā pusē karājās gai�i zila izkārtne.

ODESAS KLIŅĢERU ARTELIS Maskavas barankas'

Uz izkārtnes bija attēlots jauns cilvēks ar kaklasaiti, ģērbies īsās fran�u biksēs. Viņ� paceltā rokā turēja pasakainu pārpilnības ragu, no kura kā lavīna vēlās ārā okera krāsas Maskavas baran�kas, ko vajadzības gadījumā reklamēja arī par Odesas kliņģeriem. Un turklāt jaunais cilvēks saldkaisli smaidīja. Otrā pusē iesaiņo�a�nas kantoris "Atrsaiņotājs" [148] cienījamiem pilsoņiem pasūtītājiem vēstīja par savu eksistenci ar melnu izkārtni un apaļiem zelta burtiem.

Neraugoties uz izkārtņu un apgrozības kapitāla lielumu ievē�rojamu at�ķirību, abi �ie da�āda veida uzņēmumi nodarbojās ar vienu un to pa�u pasākumu: spekulēja ar visāda veida manufak�tūru rupjvilnas, smalkvilnas, ķemmdziju, kokvilnas un, ja pa rokai gadījās labas krāsas vai puķots zīds, tad arī ar zīdu.

Izejot pa vārtiem, kas bija pieliju�i ar tuneļa tumsu un ūdeni, un nogrie�oties pa labi pagalmā ar cementa aku, kļuva redza�mas divas durvis bez lieveņiem, tās veda tie�i akmeņiem bruģē�tajā pagalmā. Pie labajām durvīm bija pienaglota apsūbējusi vara plāksnīte, kur ar rakstītiem burtiem bija iegravēts

V. M. POĻESOVS

Kreisajām bija piestiprināts balgans skārds:

MODES un PLATMALES

Arī tā bija tikai izlik�anās.

Platmaļu un modes dzīvoklī nebija ne sparteru\ne rotājumu, ne bezgalvainu manekenu ar virsnieku stāju, ne arī veidņu krā�ņām dāmu cepurēm"�or�ete" [149] . Visas �īs greznības vietā trīsistabu dzī�voklī mājoja nevainojami balts papagailis sarkanās apak�biksēs. Papagaili mocīja blusas, bet izsūdzēt savas bēdas viņ� nevienam nevarēja, jo nerunāja cilvēka balsī. Augas dienas papagailis grauza sēkliņas un spļāva �aumalas uz grīdsegas pa torņveida būra stie�nī�u starpām. Viņam trūka tikai ermoņiku un jaunu, �īksto�u galo�u, lai atgādinātu iereibu�u privātamatnieku. Pie logiem karājās tum�brūni aizkari ar metāla karekļiem. Dzīvoklī valdīja tum�brūni toņi. Virs pianīna tum�zaļā, pulētā ozolkoka "fantāzijas" rāmī [150] zem stikla karājās Beklīna gleznas "Miroņu sala" [151] reprodukcija. Viens stikla stūris jau sen bija nodrupis, un gleznas neapsegtā daļa bija tik ļoti mu�u notraipīta, ka pilnīgi saplūda ar rāmi. Kas notika �ajā miroņu salas stūrī to uzzināt vairs nebija iespējams.

Guļamistabā uz dzelzs gultas sēdēja pati saimniece un, ar elko�ņiem atbalstījusies pret astoņstūrainu, ar netīru ri�eljē galdautu [152] pārklātu galdiņu, lika kārtis. Viņai priek�ā sēdēja atraitne Gricacujeva pūkainā �allē.

Man jūs jābrīdina, meitenīt, ka es par seansu mazāk par piecdesmit kapeikām neņemu, saimniece sacīja.

Atraitne, nepazīdama �ķēr�ļu savai vēlmei sameklēt jaunu vīru, piekrita maksāt noteikto cenu.

Tikai es jūs lūgtu arī par nākotni, viņa �ēlā balsī piebilda.

-Jums jāzīlē pēc krei�u dāmas, paziņoja saimniece.

Es vienmēr esmu bijusi ercena dāma, atraitne pretojās.

Saimniece vienaldzīgi piekrita un sāka izlikt kārtis.

Melnrakstā atraitnes liktenis tika nosacīts jau pēc da�ām

minūtēm. Atraitni gaidīja lielas un mazas nepatik�anas, un viņas sirdī mājoja krei�a kungs, ar kuru draudzējās kāravu dāma.

Tīrrakstā zīlēja pēc rokas. Atraitnei Gricacujevai rokas līni�jas bija tīras, spēcīgas un bez kādas vainas. Dzīvības līnija snie�dzās tik tālu, ka tās gals aizsniedza pulsu, un, ja līnija pauda patiesību, atraitnei vajadzēja nodzīvot līdz vispasaules revolū�cijai [153] . Prāta un mākslas līnijas deva tiesības cerēt, ka atraitne, ja vien atmetīs tirdzniecību ar pārtikas precēm, tad dāvās cilvēcei nepārspētus �edevrus jebkurā mākslas, zinātnes vai sabied�risko zinātņu nozarē. Veneras pauguriņi atraitnei bija kā Mand�ūrijas sopkas un atklāja lieliskas mīlestības un maiguma rezerves.

To visu zīlniece paskaidroja atraitnei, izmantodama vārdus un terminus, kādi pieņemti starp grafologiem, hiromantiem un zirgu mijējiem.

Liels paldies jums, madāmiņ, sacīja atraitne, tagad es zinu, kas ir krei�a kungs. Un kāravu dāma arī man ļoti labi pazīs�tama. Bet vai tas karalis vēl dabūnams?

Karalis? Dabūnams, meitenīt, dabūnams.

Atraitne kā spārnos aizsoļoja uz mājām. Bet zīlniece, iemetusi kārtis atvilktnē, no�āvājās, parādīja piecdesmitgadīgas sievietes muti un iegāja virtuvē. Tur viņa mazliet noņēmās ar pusdienām, kas sila uz petrolejas plīts "Grec", kā ķēk�a noslaucīja rokas priek�autā, paņēma spaini, kam vietām bija atlupusi emalja, un izgāja pagalmā pēc ūdens. Mājā ūdensvada nebija.

Viņa gāja pa pagalmu, smagi likdama plakanās pēdas. Viņas noļuku�ās krūtis laiski kūļājās zem pārkrāsotās blūzītes. Uz gal�vas kā pirts slotiņa slējās iesirmu matu ērkulis. Viņa bija diez�gan veca, diezgan netīrīga, uz visiem raudzījās ar aizdomām, un viņai gar�oja saldie ēdieni. Viņa mēdz izvārīt lielu kompota katlu un izēst to vienatnē, pieko�ot klāt pelēku kara�u. Papagailis caur puspievērtiem pelēcīgiem zam�ādas plakstiem vēroja, kā viņa ēda. Viņa gāja pāri pagalmam, un, ja �o sievu tagad būtu ieraudzījis Ipolits Matvejevi�s, viņ� nekad tajā nebūtu pazinis Helēnu Boūru, skaisto prokurora sievu, par .kuru tiesas sekretārs reiz dzejā bija teicis, ka viņa esot "skūpstus dāvāt apsolo�a, kā debe�ķīga būtne kairino�a". Pie akas madāmu Boūru sveicināja kaimiņ� Viktors Mihailcvi�s Poļesovs, ģeniālais atslēdznieks inteliģents, kas lēja ūdeni benzīna kannā. Poļesovam bija operas velna seja, ko pirms lai�anas uz skatuves rūpīgi nosmērē ar sodrējiem.

Sasveicināju�ies kaimiņi sāka runāt par notikumu, kas nodar�bināja visu Stargorodu.

Tik tālu nu ir nonāku�i, ironiski sacīja Poļesovs, vakar visu pilsētu apskrēju, trīs astotdaļcollu vītņgriezi nevarēju dabūt. Nav un nav! Un vēl taisās tramvaja satiksmi ierīkot.

Helēna Staņislavovna, kurai par trīsastotdaļcollu vītņgriezi bija tāda pati jēga kā par lauksaimniecību Leonardo da Vin�i vārdā nosaukto horeogrāfisko kursu klausītājai, kas domā, ka biezpienu iegūst no biezpiena pīrādziņiem, tomēr izteica līdz�jūtību:

Kas nu tagad par veikaliem! Tagad ir tikai rindas, bet vei�kalu nav. Un nosaukumi �iem veikaliem vienkār�i �ausmīgi. Stargiko!�

Nē, zināt, Helēna Staņislavovna, tas vēl nav nekas! Viņiem paliku�i �etri "Vispārējās Elektrības kompānijas" [154] motori. nu, tie vēl kaut kā kustēsies, lai gan karosērijas ir īstas graba�as!� Stikli nav iestiprināti gumijās. Es pats redzēju. Viss �ķindēs vien� Tumsonība! Bet pārējie motori harkovie�u darbs [155] . viscauri tikai valsts krāsaino metālu rūpniecības darbs. Ne versti nepavilks [156] . Es tos apskatīju�

Ģeniālais atslēdznieks sakaitināts apklusa. Viņa melnā seja spīdēja saulē. Acu baltumi bija dzeltenīgi. Viktors Mihailovi�s Poļesovs bija ne vien ģeniāls atslēdznieks, bet arī ģeniāls sliņķis. Starp mehanizētajiem māj amatniekiem, ar kādiem bija pilna visa Stargoroda, viņ� bija pats neizmanīgākais un bie�āk par citiem negai�dīti iekrita. Tam par iemeslu bija viņa pārlieku dedzīgā daba. Tas bija kaismīgs sliņķis. Viņ� pastāvīgi meta dzirksteles. Personis�kajā darbnīcā, kas atradās Pereļe�inskas �ķērsielas Nr. 7 otrajā pagalmā, viņu sastapt nebija iespējams. Nodzisusi pārvietojamā ēze vientulīgi stāvēja akmens �ķūņa vidū, kakti bija piemētāti ar pārdurtām kamerām, saplēstiem protektoriem "Treugoļņik" [157] , aprūsēju�ām, tik milzīgām atslēgām, ka ar tām varētu noslēgt pilsētu vārtus, apdauzītām degvielu tvertnēm ar uzrakstiem "Indian" un "Wanderer" [158] , bērnu atsperu ratiņiem, uzr mū�u apklusu�u dinamoma�īnu, satrūdēju�ām jēlādas siksnām, eļļas piesūcinātām pakulām, noberztu smil�papīru, austrie�u durkli un veselu kaudzi salauztu, saliektu un saspiestu lū�ņu. Pasūtī�tāji nevarēja sastapt Viktoru Mihailovi�u. Viktors Mihailovi� jau kaut kur rosījās. Kad gan lai viņ� strādātu? Viņ� nevarēja mierīgi noskatīties, ja viņa vai citu pagalmā iebrauca smagais ormanis ar kravu. Poļesovs tūlīt izgāja ārā un, salicis rokas uz muguras, nievājo�i vēroja ormaņa darbību. Pēdīgi viņa sirds neizturēja.

Kas tad tā brauc iek�ā? viņ� �ausminādamies sauca. Pagriez!

Ormanis nobijies pagrieza.

Kur tu griez, mūlis tāds? uztraucās Viktors Mihailovi�, pieskriedams pie zirga. Vecos laikos tev būtu cirtu�i tādu pliķi, ka tu tūlīt attaptu, kā jāgrie�.

Pusstundu tā komandējis, Poļesovs jau taisījās atgriezties darbnīcā, kur gaidīja neizlabots velosipēda sūknis, bet pēk�ņi pil�sētas mierīgo dzīvi atkal iztraucēja kāds pārpratums. Te uz ielas ar asu galiem saāķējās divi rati, un Viktors Mihailovi� norādīja, kā vislabāk un ātrāk tos atāķēt, te mainīja telegrāfa stabu, un Poļesovs pārbaudīja staba perpendikularitāti pret zemi ar per�sonisku, speciāli no darbnīcas iznestu svērteni; kad tika rīkota iedzīvotāju pilnsapulce, Viktors Mihailovi� stāvēja pagalma vidū un sasauca iedzīvotājus, dauzot pa metāla plāksni; ta�u piedalīties pa�ā sapulcē viņam neizdevās. Garām brauca ugunsdzēsēji, un Poļesovs, tauru skaņu satraukts, degdams nemiera ugunīs, skrēja pakaļ ugunsdzēsēju ratiem.

Tomēr lāgiem Viktoru Mihailovi�u pārņēma reālās darbības stihija. Uz vairākām dienām viņ� pazuda darbnīcā un klusēdams strādāja. Bērni brīvi skraidīja pa pagalmu un klaigāja, cik vien patikās, smagie ormaņi pagalmos grieza pajūgus, kā gribēja, rati uz ielas vispār vairs nesaāķējās, un ugunsdzēsēju rati un katafalki vientuļi ripoja uz ugunsgrēkiem, Viktors Mihailovi� strādāja. Reiz pēc tāda aizrautīga darba viņ� kā aunu aiz ragiem izveda pagalmā motociklu, kas bija samontēts no automobiļu, ugunsslāpētāju, velosipēdu un rakstāmma�īnu detaļām. Pusotra zirgspēka motors bija Vanderera, riteņi Dāvidsona [159] , bet pārē�jās nozīmīgās daļas jau sen zaudēju�as firmu. Pie segliem auk�liņā piesiets karājās papes plakāts "Mēģinājums". Salasījās pūlis. Ne uz vienu neskatīdamies, Viktors Mihailovi� ar roku sagrieza pedāli. Dzirksteles nebija minūtes desmit. Tad atskanēja dzelzs �makstinā�ana, ierīce nodrebēja un ietinās duļķainos dūmos. Viktors Mihailovi� metās seglos, un motocikls, uzņēmis ārprā�tīgu ātrumu, iznesa viņu pa tuneli ielas vidū un spēji apstājās kā lodes ķerts. Viktors Mihailovi� jau taisījās nokāpt un izrevidēt savu noslēpumaino ma�īnu, bet tā pēk�ņi deva atpakaļgājienu un, iznesdama savu radītāju pa tuneli, apstājās tanī pa�ā vietā, kur bija sākusi braucienu pagalma vidū, pikti ievaidējās un eks�plodēja. Taisni brīnums, kā Viktors Mihailovi� palika dzīvs, bet no motocikla drupām viņ� nākamajā aizrautīga darba periodā izgatavoja stacionāru motoru, kas bija ļoti līdzīgs īstajam, tikai nestrādāja.

Atslēdznieka inteliģenta akadēmiskās darbības kronis bija epopeja ar blakus mājas Nr. 5 vārtiem. �īs mājas dzīvokļu bied�rība noslēdza ar Viktoru Mihailovi�u līgumu [160] , pēc kura Poļesovs apņēmās pilnīgi izlabot mājas dzelzs vārtus un nokrāsot tos kādā ekonomiskā krāsā pēc pa�a ieskatiem. No otras puses, dzīvokļu biedrība apņēmās samaksāt V. M. Poļesovam, kad darbu būs pie�ņēmusi speciāla komisija, divdesmit vienu rubli septiņdesmit piecas kapeikas. Zīmogmarku naudu ieskaitīja darba izpildītāja rēķinā.

Viktors Mihailovi�s kā Simsons [161] aizstiepa vārtus. Darbnīcā viņ� ar entuziasmu ķērās pie darba. Divas dienas pagāja, kamēr tos atkniedēja. Vārtus izjauca sastāvdaļās. �uguna riņķī�us salika bērnu ratiņos; dzelzs stieņus un �ķēpus pabāza zem ēvelsola. Vēl da�as dienas pagāja, apskatot bojājumus. Un tad pilsētā atgadījās lielas nepatik�anas: Malkas ielā pārplīsa maģistrālā ūdensvada caurule, un Viktors Mihailovi�s nedēļas atliku�ās dienas pavadīja avārijas vietā, ironiski smīnēdams, klaigādams uz strādniekiem un ik brīdi ielūkodamies iebrukumā.

Kad Viktora Mihailovi�a organizatoriskā kaisle bija daudzmaz nomierinājusies, viņ� atkal stājās pie vārtiem, bet bija par vēlu: pagalma bērni jau spēlējās ar mājas Nr. 5 vārtu �uguna riņķī�iem un �ķēpiem. Ieraudzīju�i saniknoto atslēdznieku, bērni izbailēs pameta spēlītes un aizmuka. Ļoti daudz riņķī�u trūka, un tos atrast neizdevās. Pēc tam Viktora Mihailovi�a interese par vārtiem galīgi atsala.

Bet mājā Nr. 5, kas tagad bija visiem pieejama, notika draus�mīgas lietas. No bēniņiem zaga slapju veļu, un reiz kādā vakarā no pagalma aiznesa verdo�u patvāri. Viktors Mihailovi�s perso�niski piedalījās zagļa ķer�anā, bet zaglis, izstieptajās rokās nes�dams verdo�o patvāri, no kura skārda dūmeņa rāvās ārā liesmu mēles, tomēr skrēja ļoti strauji un, pagriezdamies atpakaļ, neķīt�riem vārdiem paļāja visiem priek�ā skrejo�o Viktoru Mihailovi�u. Ta�u par visiem vairāk dabūja ciest mājas Nr. 5 sētnieks. Viņ� pazaudēja savu iknakts peļņu vārtu nebija, nebija ko atvērt, un vēlīnajiem mājā nācējiem nebija iemesla dot sētniekam griveņiku. Sākumā sētnieks ieradās uzzināt, vai vārti drīz bū�ot samontēti, vēlāk jau lūdzās dieva tā kunga vārdā, bet uz beigām sāka pat draudēt. Dzīvokļu biedrība aizsūtīja Viktoram Mihailovi�am rakstisku atgādinājumu. Oda pēc tiesas. Stāvoklis kļuva aizvien saspīlētāks.

Stāvēdami pie akas, zīlniece un atslēdznieks entuziasts tur�pināja sarunu.

Pie tādiem apstākļiem, kad nav impregnētu gul�ņu, Vik�tors Mihailovi�s kliedza, ka skanēja viss pagalms, tas nebūs nekāds tramvajs, bet tīrā nelaime!

Kad reiz tas viss beigsies?! iesaucās Helēna Staņislavovna. Dzīvojam kā me�oņi.

Gala neredz� Jā! Zināt, ko es �odien redzēju? Vorobjaņinovu.

Helēna Staņislavovna atspiedās pret aku, pārsteigumā turē�dama paceltu pilnu spaini ar ūdeni.

Es ierodos komunālsaimniecībā pagarināt darbnīcas ren�tes līgumu, eju pa koridoru. Pēk�ņi divi vīri pienāk man klāt. Es skatos tāds kā pazīstams. Tā kā būtu Vorobjaņinova seja. Un jautā: "Sakiet, lūdzu, kāda iestāde �ai ēkā bija agrāk?" Es atbildu, ka agrāk �eit bija sievie�u ģimnāzija, bet pēc tam dzīvokļu daļa. "Kam tas jums vajadzīgs?" es jautāju. Bet viņ� saka "pateicos" un aiziet tālāk. Tad es skaidri sapratu, ka tas ir pats Vorobjaņinovs. No kurienes viņ� �eit radies? Un tas otrs, kas bija viņam līdzi, ārkārtīgi skaists vīrietis. Skaidri redzams biju�ais oficieris. Un tad es iedomājos�

�ai brīdī Viktors Mihailovi�s pamanīja kaut ko nepatīkamu. Pārtraucis sarunu, viņ� paķēra savu kannu un ātri noslēpās aiz atkritumu kastes. Pagalmā lēnām ienāca mājas Nr. 5 sētnieks, apstājies pie akas, viņ� ņēmās aplūkot pagalma celtnes. Nekur nemanījis Viktoru Mihailovi�u, viņ� kļuva bēdīgs.

Atslēdznieka Vitjkas atkal nav? viņ� jautāja Helēnai Staņislavovnai.

Ak, es neko nezinu, zīlniece atsaucās, es neko nezinu.

Un neparasti uzbudināta, �ļakstinādama ūdeni no spaiņa,

viņa steidzīgi aizgāja uz savu dzīvokli.

Sētnieks noglāstīja akas cementa bloku un aizgāja pie darbnī�cas. Divus soļus tālāk aiz izkārtnes

IEEJA

ATSLĒDZNIEKU DARBNĪCĀ

lepojās izkārtne

ATSLĒDZNIEKU DARBNĪCA UN

PRĪMUSU LABO�ANA

zem kuras karājās smaga atslēga. Sētnieks iespēra ar kāju pa atslēgu un naidīgi izsaucās: Uh, mēris tāds!

Sētnieks vēl minūtes trīs pastāvēja pie darbnīcas un, visindī�gāko naida jūtu pārņemts, ar troksni noplēsa izkārtni, aiznesa pagalma vidū pie akas un, uzkāpis tai virsū ar abām kājām, sacēla traci.

Zagļi pie jums septītajā numurā dzīvo! sētnieks ārdījās. Visādi sala�ņas! Septiņgalvainais od�u dzimums! Tādam vēl vidējā izglītība!� Es neskatī�os uz tavu vidējo izglītību!� Mēris nolādētais!�

�ajā laikā septiņgalvainā odze ar vidējo izglītību sēdēja aiz atkritumu kastes uz kannas un garlaikojās.

Ar troksni atvērās logi, un tajos parādījās jautri iedzīvotāji. No ielas pagalmā nesteigdamies ienāca ziņkārīgie. Pamanījis auditoriju, sētnieks vēl vairāk iedegās dusmās.

Atslēdznieks mehāniķis! iesaucās sētnieks. Aristokrātis�kais cūka!

Parlamentāros izteicienus sētnieks bagātīgi mija ar necen�zētiem vārdiem, kam viņ� deva priek�roku. Vājais sievie�u dzi�mums, gubām pielipis pie palodzēm, ļoti sa�uta par sētnieku, bet no logiem nost negāja.

Purnu sa�ķaidī�u! sētnieks plosījās. Izglītotais!

Kad skandāls sasniedza zenītu, ieradās milicis un klusēdams aizvilka tra�a cēlēju uz iecirkni. Milicim palīdzēja zeļļi no "Atrsaiņotāja".

Sētnieks padevīgi apķērās milicim ap kaklu un sāka skaļi raudāt.

Briesmas bija garām.

Tad aiz atkritumu kastes pietrūkās kājās iztvīku�ais Viktors Mihailovi�s. Auditoriju pār�alca �ala.

Bezgodis! Viktors Mihailovi�s uzsauca svinīgajam gājie�nam. Bezgodis. Es tev parādī�u! Nelietis!

Rūgti raudo�ais sētnieks nekā no tā nedzirdēja. Viņu uz rokām ienesa nodaļā. Turp kā lieti�ķu pierādījumu aizstiepa arī izkārtni "Atslēdznieku darbnīca un prīmusu labo�ana".

Viktors Mihailovi�s vēl ilgi nevarēja nomierināties.

Cūku bērtuļi, viņ� teica skatītājiem, diezin ko no sevis iedomājas. Bezgo�i!

Rimstieties jel, Viktor Mihailovi�! pa logu uzsauca Helēna Staņislavovna. Ienāciet pie manis uz brītiņu.

Viņa nolika Viktoram Mihailovi�am priek�ā bļodiņu ar kom�potu un, staigādama pa istabu, ņēmās iztaujāt.

Nu es ta�u jums saku, ka tas ir viņ�, bez ūsām, bet tomēr viņ�, kā iepriek� kliedza Viktors Mihailovi�s, es ta�u viņu ļoti labi pazīstu! Kā izspļauts Vorobjaņinovs!

Klusāk, ak kungs! Kāpēc viņ� atbraucis, kā jūs domājat?

Viktora Mihailovi�a melnajā sejā iezagās ironisks smīns.

Nu, bet kā jūs domājat?

Viņ� iesmējās ar vēl lielāku ironiju.

Katrā ziņā ne jau līgumus ar boļ�evikiem parakstīt.

Jūs domājat, ka viņam draud briesmas?

Ironijas rezerves, ko Viktors Mihailovi�s bija uzkrājis pa des�mit revolūcijas gadiem, bija neizsmeļamas. Viņa sejā atspoguļo�jās da�ādas pakāpes skeptisku smīnu sērija.

Kam gan Padomju Krievijā nedraud briesmas, vēl jo vairāk cilvēkam tādā stāvoklī kā Vorobjaņinovs? Ūsas, Helēna Staņislavovna, bez iemesla nenoskuj.

Vai viņ� atsūtīts no ārzemēm? jautāja Helēna Staņislavovna, gandrīz vai aizelsdamās.

Bez �aubām, atbildēja ģeniālais atslēdznieks.

Kāds viņam varētu būt mērķis?

Neesiet tāds bērns.

Vienalga. Man vajag viņu redzēt.

Vai jūs zināt, ar ko riskējat?

Ak, vienalga! Pēc desmit gadu ilgas �ķir�anās es nevaru netikties ar Ipolitu Matvejevi�u.

Viņai patie�ām likās, ka liktenis viņus iz�ķīris tanī laikā, kad viņi viens otru mīlēju�i.

No sirds jūs lūdzu, sameklējiet viņu! Uzziniet, kur viņ� ir! Jūs visur mēdzat apgrozīties! Jums tas nebūs grūti! Pasakiet, ka vēlos viņu redzēt. Dzirdat?

Papagailis sarkanās apak�biksēs, snauzdams laktā, izbijās no skaļās sarunas, pagriezās ar galvu uz leju un palika tādā stāvoklī.

Helēna Staņislavovna, atslēdznieks mehāniķis sacīja, paceldamies un piespiezdams roku pie krūtīm, es viņu atradī�u un saistī�os ar viņu.

Varbūt jūs vēl gribētu kompotu? zīlniece jutās aizgrābta. Viktors Mihailovi�s apēda kompotu, nolasīja niknu lekciju par

nepareizu papagaiļa būra konstrukciju un atvadījās no Helēnas Staņislavovnas, ieteikdams viņai visu turēt visstingrākā slepe�nībā.

Otrā dienā kompanjoni pārliecinājās, ka turpināt dzīvot sēt�nieka miteklī nav ērti. Tihons burk�ķēja, pavisam apdullis no tā, ka sākumā ieraudzījis kungu ar melnām ūsām, pēc tam ar zaļām ūsām un vispēdīgi pavisam bez ūsām. Nebija, uz kā gulēt. Sēt�nieka istabā smirdēja pēc pūsto�iem mēsliem, �o smaku izplatīja Tihona jaunie velteņi. Vecie velteņi stāvēja kaktā un arī gaisu neozonēja.

Uzskatu atmiņu vakaru par slēgtu, sacīja Ostaps, mums vajag pārcelties uz viesnīcu.

Ipolits Matvejevi�s nodrebēja.

To nevar.

Kāpēc tad?

Tur vajadzēs pierakstīties.

Vai jums pase nav kārtībā?

Nē jau, pase ir kārtībā, bet pilsētā manu uzvārdu labi pazīst. Sāksies valodas.

Koncesionāri, domās iegrimu�i, klusēja.

Bet vai uzvārds Mihelsons jums patīk? pēk�ņi jautāja lie�liskais Ostaps.

Kāds Mihelsons? Senators?

Nē, padomju tirdzniecības kalpotāju biedrības [162] loceklis.

Es jūs nesaprotu.

Tas tāpēc, ka jums trūkst tehniskas iemaņas. Neesiet tāda dievgosniņa.

Benders izņēma no zaļajiem svārkiem arodbiedrības biedra karti un iedeva Ipolitam Matvejevi�am.

Konrāds Karlovi�s Mihelsons, �etrdesmit astoņi gadi, bez�partijiskais, neprecējies, arodbiedrības biedrs no 1921. gada, aug�stākā mērā tikumīga personība, mans labs paziņa, liekas, liels bērnu draugs� Bet jūs varat nedraudzēties ar bērniem to no jums milicija neprasīs [163] .

Ipolits Matvejevi�s pietvīka.

Bet vai būs ērti?

Salīdzinot ar mūsu koncesiju, �ī rīcība, lai gan paredzēta Kriminālkodeksā, tomēr ir tikai nevainīga bērnu paslēpju spēlīte.

Vorobjaņinovs tomēr sastomījās.

Jūs esat ideālists, Konrād Karlovi�. Jums vēl ir laimējies, iedomājieties tikai, ja jums pēk�ņi vajadzētu kļūt par kaut kādu Papā-Kristozopulo vai Zlovunovu.

Sekoja drīza piekri�ana, un koncesionāri, neatvadīju�ies no Tihona, izgāja uz ielas.

Viņi apmetās mēbelētās istabās "Sorbonna", kas piederēja Stargorodas komunālsaimniecībai. Ostaps sacēla kājās visu nelielo viesnīcas kalpotāju �tatu. Vispirms viņ� apskatīja septiņrubļu numurus, bet bija neapmierināts ar to iekārtojumu. Piecrubļu numuru iekārtojums viņam patika jau labāk, bet tepiķi bija tādi kā apdilu�i, un sa�utumu radīja uzbāzīgā smaka. Trīsrubļu numu�ros viss bija labi, izņemot gleznas.

Es nevaru dzīvot vienā istabā ar dabas ainavām, Ostaps sacīja.

Vajadzēja apmesties numurā par rubli astoņdesmit. Tur nebija dabas ainavu, nebija tepiķu, istabas iekārta bija tīri spartiska: divas gultas un naktsgaldiņ�.

Akmens laikmeta stils, atzinīgi piezīmēja Ostaps. Bet vai aizvēsturiskie dzīvnieki matra�os nemājo?

Raugoties, kāda sezona, atbildēja viltīgais apkopējs, ja, piemēram, sanāk kāds guberņas kongress, tad, protams, nav, jo pasa�ieru ir daudz un pirms tam notiek liela tīrī�ana. Bet pārējā laikā tie�ām gadās, ka arī iemājo. Ielau�as no kaimiņu "Livādijas" numuriem.

Tanī pa�ā dienā koncesionāri ieradās Stargorodas komunālsaimniecības nodaļā, kur dabūja visas nepiecie�amās ziņas. Izrādī�jās, ka dzīvokļu daļa bija izformēta 1921. gadā un tās pla�ais arhīvs apvienots ar Stargorodas komunālsaimniecības nodaļas arhīvu.

Pie darba ķērās lielais kombinators. Pievakarē kompanjoni jau zināja arhīva pārziņa Bartolomeja Korobeiņikova, biju�ā pilsētas priek�niecības kancelejas ierēdņa, tagad kantordarbinieka mājas adresi.

Ostaps ietērpās dzīparu vestē, izdauzīja pret gultas galu svār�kus, izprasīja no Ipolita Matvejevi�a rubli un divdesmit kapeikas reprezentācijai un devās vizītē pie arhivāra. Ipolits Matvejevi�s palika "Sorbonnā" un satraukumā staigāja spraugā starp divām gultām. �ajā zaļajā un aukstajā vakarā iz�ķīrās visa pasākuma liktenis. Ja izdosies dabūt orderu kopijas, pēc kuriem sadalītas no Vorobjaņinova savrupmājas paņemtās mēbeles, tad pasākumu varēja uzskatīt par puslīdz izdevu�os. Nākotnē, protams, vēl gai�dītu neiedomājamas grūtības, bet pavediens jau būtu rokās.

-Ja tikai dabūtu orderus, �ukstēja Ipolits Matvejevi�s, vār�tīdamies pa gultu, ja tikai būtu orderi!�

Izgulētā matra�a atsperes dzēla viņu kā blusas. Viņ� to nejuta. Viņ� vēl visai miglaini nojauta, kas notiks pēc orderu saņem�anas, bet bija pārliecināts, ka tad viss norisēs labi: "Bet labs," viņam neizgāja no prāta, "labu nemaitā."

Īstenībā ievārījās lielas ziepes. Ro�aino sapņu pārņemts, Ipolits Matvejevi�s grozījās gultā no vieniem sāniem uz otriem. Atsperes vaidēja zem viņa smaguma.

Ostapam bija jā�ķērso visa pilsēta. Korobeiņikovs dzīvoja Gusi��ē Stargorodas nomalē.

Tur pa lielākai daļai dzīvoja dzelzceļnieki. Reizēm virs mājām, pa uzbērumu, kas norobe�ots ar plānu betona �ogu, atpakaļgājienā pabrauca garām �ņāco�as lokomotīves. Māju jumtus uz mirkli apgaismoja lokomotīves kurtuves liesmojo�ā uguns. Rei�zēm ripoja tuk�i vagoni, reizēm sprāga petardes. Starp būdām un pagaidu barakām stiepās garie, vēl neiz�uvu�ie, kooperatīvu celtie ķieģeļu ēku korpusi.

Ostaps pagāja garām mirdzo�ai salai dzelzceļnieku klubam, pēc papīri�a pārbaudīja adresi un apstājās pie arhivāra mājiņas. Benders pagrieza durvju zvanu ar reljefiem burtiem "lūdzu, griezt".

Pēc garas iztaujā�anas, "pie kā viņ� nākot" un "kāpēc", durvis atvērās, un viņ� atradās tum�ā, ar skapjiem piebāztā priek�namā. Tumsā kāds elpoja Ostapam sejā, bet neko nesacīja.

Kur �eit varētu sastapt pilsoni Korobeiņikovu? jautāja Ben�ders.

Elpojo�ais cilvēks paņēma Ostapu aiz rokas un ieveda ēdam�istabā, ko apgaismoja petrolejas griestu lampa. Ostaps ieraudzīja savā priek�ā mazu, ārkārtīgi tīrīgu vecīti ar neparasti lokanu muguru. Nebija �aubu, ka �is ve�uks ir tas pats pilsonis Korobei�ņikovs. Ostaps bez uzaicinājuma paņēma krēslu un apsēdās.

Ve�uks drosmīgi skatījās viņa patvarīgajās izdarībās un klu�sēja. Ostaps pirmais laipni uzsāka sarunu:

Es pie jums darī�anās. Vai jūs strādājat Stargorodas komunālsaimniecības nodaļas arhīvā?

Ve�uka mugura sakustējās un apstiprino�i izliecās.

Bet agrāk jūs strādājāt dzīvokļu daļā?

Es visur esmu strādājis, ve�uks jautri atsaucās.

Pat pilsētas priek�nieka kancelejā?

To sakot, Ostaps piemīlīgi pasmaidīja. Ve�uka mugura ilgi izlocī�jās un pēdīgi apstājās tādā stāvoklī, kas liecināja, ka dienests pilsētas priek�niecībā ir veca lieta un visu atcerēties nemaz nav iespējams.

Bet varbūt jūs tomēr būtu tik laipns un pateiktu, ar ko varu pakalpot? jautāja saimnieks, ar interesi vērodams viesi.

Lūdzu, atbildēja viesis. Es esmu Vorobjaņinova dēls.

Kura Vorobjaņinova? Mui�niecības vadoņa?

Tā pa�a.

Vai viņ� vēl dzīvs?

Miris, pilsoni Korobeiņikov. Aizgājis dieva mierā.

Jā, bez sevi�ķām skumjām sacīja ve�uks, bēdīgs noti�kums. Bet, liekas, viņam ta�u bērnu nebija?

Nebija gan, Ostaps laipni apstiprināja.

Kā tad jūs?�

Nekas. Es no morganātiskām laulībām.

Vai nebūsiet Helēnas Staņislavovnas dēliņ�?

-Jā. Tie�i tā.

Un kā viņai ar veselību?

Memmīte sen kapā.

Tā, tā, ah, kādas bēdas!

Un vēl ilgi ve�uks ar asarām acīs līdzjūtīgi skatījās uz Ostapu, kaut gan vēl �odien bija redzējis Helēnu Staņislavovnu tirgū, gaļas rindā.

Visi esam mirstīgi, viņ� sacīja, lūk, arī mana vecmāmuļa pārāk ilgi �ai saulē� aizķērusies. Bet� tomēr atļaujiet zināt, kādā lietā esat nācis, cienījamais, jūsu vārdu gan nezinu�

Voldemārs, ātri atsaucās Ostaps.

Vladimirs Ipolitovi�s? Ļoti labi. Tā. Es jūs klausos, Vladimir Ipolitovi�.

Ve�uks apsēdās pie galda, ko klāja musturota vaska drāna, un ieskatījās Ostapam tie�i acīs.

Ostaps ar izmeklētiem vārdiem izteica savas skumjas par vecākiem. Viņ� ļoti no�ēloja, ka tik vēlu iebrucis ļoti cienījamā arhivāra mājoklī un traucējis viņu ar savu vizīti, bet cerot, ka ļoti cienījamais arhivārs viņam piedo�ot, kad uzzinā�ot, kādas jūtas viņu uz to mudināju�as.

Es gribētu, ar neizsakāmu dēla mīlestību nobeidza Ostaps, sameklēt kaut ko no tētuka mēbelēm, lai saglabātu viņa pie�miņu. Vai jums nav zināms, kur nodotas tētiņa nama mēbeles?

Sare�ģīts uzdevums, padomājis atbildēja ve�uks, tas ir pa spēkam tikai nodro�inātam cilvēkam� Bet jūs, atvainojiet, ar ko nodarbojaties?

Brīva profesija. Personīga lopkautuve un saldētava Samārā, dibināta pēc arteļa principiem.

Ve�uks aizdomīgi paskatījās uz jaunā Vorobjaņinova zaļo ietērpu, bet iebildumus necēla.

"Izveicīgs jauns cilvēks," viņ� nodomāja.

Ostaps, kas �ai brīdī bija beidzis Korobeiņikova novēro�anu, nolēma, ka "ve�uks ir tipisks nelietis".

Tā nu tas ir, sacīja Ostaps.

Tā gan, arhivārs atbildēja, grūti, bet izdarīt var�

Būs vajadzīgi līdzekli? palīdzēja lopkautuves un saldēta�vas īpa�nieks.

Neliela summa�

Tuvāk pie miesas, kā saka Mopasāns. Par ziņām tiks samak�sāts�

Nu labi, lieciet galdā septiņdesmit rubļus.

Kāpēc tad tik daudz? Vai auzas tagad dārgas?

Ve�uks, izlocīdams mugurkaulu, smalkā balstiņā noskandēja:

Atļaujaties jokot�

Piekrītu, tētiņ. Nauda pret orderiem. Kad lai es pie jums pienāku?

Vai nauda jums līdzi?

Ostaps tūlīt uzsita sev pa kabatu.

Tad, lūdzu, kaut vai tūlīt, Korobeiņikovs svinīgi sacīja.

Viņ� iededzināja sveci un aizveda Ostapu blakusistabā. Tur

bez gultas, kurā acīmredzot gulēja mājas saimnieks, stāvēja ar grāmatvedības grāmatām piestūķēts rakstāmgalds un gar� kan�celejas skapis ar vaļējiem plauktiem. Pie plauktu �ķautnēm bija pielīmēti drukāti burti A, B, C un tālāk līdz arjergarda burtam �. Plauktos atradās ar jaunu auklu pārsieti orderu sainī�i.

Oho! Ostaps sajūsmināts izsaucās. Pilnīgs mājas arhīvs.

Pavisam pilnīgs, kautri atbildēja arhivārs. Es, zināt, katram gadījumam� Komunālsaimniecības nodaļai tas nav vaja�dzīgs, bet man uz vecumdienām var noderēt� Mēs dzīvojam, zināt, kā uz vulkāna� viss kas var notikt� Ļaudis tad metīsies meklēt savas mēbeles, bet kur tās ir, �īs mēbeles? A�e, kur tās ir? �eit tās ir! Skapī. Un kur� saglabāja, kur� pasargāja? Korobeiņi�kovs. Tad kungi paldies vecītim pateiks, palīdzēs vecumdienās� Bet man daudz nevajag iedos pa desmitnieciņam par orderīti un paldies par to pa�u� Bet bez manis lai pamēģina, tas būs tikpat kā meklēt adatu siena kaudzē. Bez manis neatradīs!

Ostaps ar sajūsmu skatījās uz ve�uku.

Brīni�ķīga kanceleja, viņ� sacīja, pilnīga mehanizācija. Jūs esat ists varonis!

Glaimotais arhivārs ņēmās viesi iepazīstināt ar mīļotā darba sīkumiem. Viņ� atvēra biezās uzskaites un sadales grāmatas.

�eit ir viss, viņ� sacīja, visa Stargoroda! Visas mēbe�les! No kā un kad paņemtas, kam un kad izsniegtas. Bet �ī te ir alfabēta grāmata, dzīves spogulis! Kādas mēbeles jūs interesē? Pirmās ģildes tirgoņa Angelova? Lū-ūdzu! Skatieties uz burtu A. Burts A, Ak, Am, An, Angelovs� Kāds numurs? Lūk, 82742. Tagad dod �urp uzskaites grāmatu. Lappuse 142. Kur ir Angelovs? Te ir Angelovs. No Angelova 1918. gada 18. decembrī paņemts: klavie�res "Bekker" Nr. 97012, mīkstais ķeblītis pie tām, rakstāmgaldi, divi gabali, drēbju skapji, �etri (divi no sarkankoka), skapītis, viens, un tā tālāk� Un kam iedots?� Paskatīsimies sadales grā�matā. Tas pats numurs 82742� izsniegts. Skapītis pilsētas kara komisariātam, drēbju skapji, trīs gabali, bērnu internātam "Cīrulītis"� Un vēl viens drēbju skapis Stargorodas pārtikas komitejas' sekretāra personīgā lieto�anā. Bet kur paliku�as kla�vieres? Klavieres aizvestas uz sociālās nodro�inā�anas otro namu. Un klavieres tur atrodas līdz �ai dienai.

"Es tā kā netiku tur redzējis tādas klavieres," Ostaps nodo�māja, atcerējies Aļhena kaunīgo ģīmīti.

Vai, piemēram, pilsētas valdes kancelejas pārvaldniekam Murinam� Tātad jāmeklē burts M. Te ir itin viss. Visa pilsēta. Te ir klavieres, visādas ku�etītes, trimo, krēsli, dīvāniņi, pufi, lustras� Servīzes, pat tās arī ir�

-Jā! sacīja Ostaps. Jums vajadzētu uzcelt pieminekli, kas mū�os cildinātu jūsu darbu [164] . tomēr tuvāk pie lietas. Piemēram, burts V.

Lūdzu, burts V, labprāt atsaucās Korobeiņikovs. Tūlīt. Vom, Von, Vorickis, Nr. 48238. Vorobjaņinovs Ipolits Matvejevi�s, jūsu tētiņ�, lai viņam debesu valstība, bija cilvēks ar pla�u dvēseli� Klavieres "Bekker" Nr. 5480009, �etras marķētas ķīnie�u vāzes, fran�u rūpnīcas "Sevra" ra�ojums, astoņi da�āda lieluma Obisonas tepiķi3, gobelēns "Ganu meita", gobelēns "Gans", divi tekinie�u tepiķi, viens Horezmas tepiķis, lā�a izbāznis ar bļodu viens, guļamistabas garnitūra divpadsmit priek�meti, ēdamis�tabas garnitūra se�padsmit priek�meti, viesistabas garnitūra�etrpadsmit priek�meti, riekstkoka, meistara Gambsa darbs�

Bet kam izdots? Ostaps nepacietīgi jautāja.

To mēs tūlīt redzēsim. Lā�a izbāznis ar bļodu otrajai mili�cijas nodaļai. Gobelēns "Gans" Mākslas vērtību fondā. Gobelēns "Ganu meita" ūdensceļu transporta darbinieku klubā. Obisonas, tekinie�u un Horezmas tepiķi Arējās tirdzniecības tautas komi�sariātā. Guļamistabas garnitūra mednieku biedrībā, ēdamista�bas garnitūra Tējnīcu galvenās pārvaldes Stargorodas nodaļā. Viesistabas riekstkoka garnitūra da�ādās vietās. Apaļais galds un viens krēsls sociālās nodro�inā�anas nodaļas otrajā namā, dīvāns ar izliektu atzveltnidzīvokļu daļas rīcībā (līdz �im lai�kam stāv priek�telpā, visu pārvalku, nelie�i tādi, nospeķoju�i) un vēl viens krēsls biedram Gricacujevam kā imperiālistiskā kara invalīdam, izsniegts uz viņa lūguma un dzīvokļu daļas vadītāja b. Burkina rezolūcijas pamata. Desmit krēsli aizsūtīti uz Mas�kavu uz mēbeļu muzeju [165] saskaņā ar Izglītības tautas komisariāta apkārtrakstu� Ķīnie�u vāzes, marķētas�

Cildinu, gavilēdams iesaucās Ostaps, tas ir konģeniāli! Būtu patīkami ieskatīties arī orderos.

Tūlīt, tūlīt tiksim arī pie orderiem. Nr. 48238, burts V.

Arhivārs piegāja pie skapja un, paslējies uz pirkstgaliem, izņēma visai iespaidīga biezuma aktu vākus.

Are. �eit ir visas jūsu tētiņa mēbeles. Vai jūs vēlaties visus orderus?

Kur nu visus� Tā� Bērnības atmiņas viesistabas garni�tūru� Atceros, kā es viesistabā lēkāju pa Horezmas tepiķi un skatījos gobelēnā "Ganu meita"� Skaists bija tas laiks, zelta bēr�nība!� Tātad ar viesistabas garnitūru mēs, tēvocīt, arī aprobe�o�simies.

Arhivārs rūpīgi tina vaļā zaļo pasakņu sainīti un meklēja pie�prasītos orderus. Korobeiņikovs atlasīja piecus gabalus. Viens orderis par desmit krēsliem, divi pa vienam krēslam, viens par apaļo galdu un viens par gobelēnu "Ganu meita".

Varbūt jums labpatiktos paskatīties. Viss kārtībā. Kur kas atrodas viss zināms. Uz pasakņiem pierakstītas visas adreses un saņēmēja pa�rocīgs paraksts. Tā ka, ja rodas vajadzība, neviens nevarēs noliegt. Varbūt vēlaties ģenerālienes Popovas garnitūru? Ļoti laba. Arī Gambsa darbs.

Bet Ostaps, vienīgi vecākus bezgalīgi mīlēdams, paķēra orde�rus, iebāza dziļi sānkabatā, bet no ģenerālienes garnitūras atsa�cījās.

Vai var kvītīti izrakstīt? apjautājās arhivārs, veikli izliek�damies.

Var, Benders laipni sacīja, rakstiet, idejiskais cīnītāj.

Tad es rakstī�u.

Sukājiet tik vaļā!

Viņi aizgāja atpakaļ pirmajā istabā. Korobeiņikovs ar kaligrāfisku rokrakstu uzrakstīja kvīti un smaidīdams pasniedza viesim. Galvenais koncesionārs neparasti pieklājīgi paņēma papīrīti ar labās rokas diviem pirkstiem un ielika tanī pa�ā kabatā, kur jau atradās dārgie orderi.

Nu, visu labu, piemiedzis acis, viņ� sacīja, liekas, es jūs stipri iztraucēju. Neuzdro�inos vairāk apgrūtināt ar savu klāt�būtni. Sniedziet roku, kancelejas pārvaldniek!

Pārsteigtais arhivārs vārgi paspieda Ostapa pasniegto roku.

Visu labu! Ostaps atkārtoja.

Viņ� devās uz izeju.

Korobeiņikovs neko nesaprata. Viņ� pat paskatījās uz galdu, vai tikai ciemiņ� tur nav atstājis naudu, bet uz galda naudas nebija. Tad arhivārs ļoti klusi jautāja:

Bet nauda?

Kāda nauda? Ostaps pārvaicāja, atvērdams durvis. Jūs, liekas, jautājāt par kaut kādu naudu?

-Jā, protams! Par mēbelēm! Par orderiem!

Draudziņ, nodziedāja Ostaps, jā nudien, zvēru pie nelaiķa tētiņa goda. No visas sirds dotu, bet naudas nav, aizmirsu izņemt no teko�ā rēķina.

Ve�uks nodrebēja un pastiepa uz priek�u savu vārgo ķepu, grasīdamies aizturēt nakts apmeklētāju.

Lēnāk, muļķi, Ostaps draudo�i iesaucās, ja tev krievu valodā saka rītā, tas nozīmē rītā. Nu, uz redzi! Rakstiet vēstu�les!�

Durvis ar troksni aizcirtās. Korobeiņikovs atkal tās atvēra un izskrēja uz ielas, bet Ostapa vairs nebija. Viņ� ātri gāja pāri tiltam. Caur viaduktu brauco�ā lokomotīve apgaismoja viņu ar savām ugunīm un ietīstīja dūmos.

Ledus sakustējies! Ostaps uzsauca ma�īnistam. Ledus sakustējies, zvērināto piesēdētāju kungi!

Ma�īnists nesaklausīja viņa vārdus un atmeta ar roku, ma�ī�nas riteņi spēcīgāk saraustīja kloķu tērauda elkoņus, un lokomo�tīve aizdrāzās.

Korobeiņikovs pastāvēja pāris minū�u ledainajā vējā un, neganti lamādamies, atgriezās savā mājelē. Viņu pārņēma nepanesams rūgtums. Viņ� nostājās istabas vidū un niknumā ņēmās spārdīt galdu. Palēcās galo�veida pelnu trauks ar sarkanu uzrakstu "Treugoļņik", un glāze pieskandināja pie karafes.

Vēl nekad Bartolomeju Korobeiņikovu nebija tik neģēlīgi pie�krāpu�i. Viņ� varēja apkrāpt, ko vien gribētu, bet �eit viņu pa�u apveda ap stūri ar tādu ģeniālu vienkār�ību, ka viņ� vēl ilgi stā�vēja, spārdīdams pusdienu galda resnās kājas.

Gusi��ē Korobeiņikovu sauca par Bartolomeji�u. Pie viņa grie�zās tikai ārkārtējas nepiecie�amības gadījumos. Bartolomeji�s ņēma ķīlā mantas un pieprasīja necilvēcīgi augstus procentus. Viņ� ar to nodarbojās jau vairākus gadus un vēl ne reizes viņu nebija pieķērusi milicija. Bet tagad viņam paslīdējusi kāja labākajā komercpasākumā, no kura viņ� gaidīja lielu peļņu un nodro�inā�tas vecumdienas.

Ar �o neveiksmi varēja salīdzināt tikai vienu notikumu Bartolomeji�a dzīvē.

Pirms kādiem trim gadiem, kad pirmo reizi pēc revolūcijas uzra�dās medainie subjekti, kas noformēja dzīvības apdro�inā�anu, Bartolomeji�s nolēma ar Valsts apdro�inā�anas palīdzību iegūt bagātību. Viņ� apdro�ināja savu simtu divus gadus veco vecmāmuļu, cienījamu sievieti, ar kuras vecumu lepojās visa Gusi��e, par tūksto� rubļiem. Ve�iņa slimoja ar daudzām vecuma kaitēm, tāpēc Bartolomeji�am nācās maksāt lielas apdro�inā�anas iemaksas. Bartolomeji�a aprē�ķins bija vienkār�s un nekļūdīgs. Vecā ilgi nenodzīvos. Bartolomeji�s lēsa, ka viņa nenovilks pat gadu, �ajā laikā būtu jāiemaksā kādi se��desmit rubļi, un garantētā peļņa sanāktu 940 rubļu.

Ta�u vecenīte kā nemira, tā nemira. Savu simtu tre�o gadu viņa nodzīvoja bez jebkādām problēmām. Neapmierinātais Bartolomeji�s atjaunoja apdro�inā�anu vēl vienam gadam. Simtu ceturtajā gadā ve�iņa kļuva daudz spēcīgāka viņai uzradās ēstgriba un iztaisnojās labās rokas rādītājpirksts, kuru jau pirms gadiem desmit bija savil�kusi podagra. Satrauktais Bartolomeji�s pārliecinājās, ka, iztērējot simt divdesmit rubļu vecmāmuļai, viņ� nav saņēmis ne kapeiku kā kapitāla procentus. Ve�iņa negribēja mirt, niķojās, prasīja kafiju un vasarā vienreiz pat aiz�āpoja uz Parīzes Komūnas laukumu paklau�sīties jaunmodīgo izgudrojumu muzikālu radiopārraidi. Barto�lomeji�s cerēja, ka muzikālais reiss beidzot piebeigs vecenīti, kura tie�ām nolikās gultā un trīs dienas nogulēja, nepārtraukti �ķaudot. Tomēr organisms izrādījās stiprāks. Vecmāmuļa piecēlās no slimības gultas un pieprasīja ķīseli. Nācās tre�o reizi maksāt apdro�inā�anas iemaksu. Stāvoklis kļuva necie�ams. Ve�ai vajadzēja nomirt, bet viņa nemira. Tūksto� rubļu mirā�a strauji kusa, visi termiņi bija beigu��ies, apdro�inā�anas līgumu vajadzēja pagarināt. Bartolomeji�u pār�ņēma neticība. Draņķīgā ve�a varēja nodzīvot vēl divdesmit gadus. Apdro�inā�anas aģents visādi aplidoja Bartolomeji�u, kārdino�i apgalvodams, ka, nedod Dievs, nāksies rīkot vecmāmuļas bēres, Bartolomeji�s stāvēja kā klints un apdro�inā�anu neatjaunoja.

Viņ� nosprieda, ka labāk zaudēt simt astoņdesmit rubļu nekā divsimt �etrdesmit, trīssimt, trīssimt se�desmit, �etrsimt divdesmit vai pat �etrsimt astoņdesmit, nemaz neskaitot ieguldītā kapitāla pro�centus.

Arī tagad, turpinot spārdīt galdu, Bartolomeji�s aiz ieraduma nebeidza ieklausīties vecmāmuļas krek�ķē�anā, kaut arī nekādu labumu no �īs krek�ķē�anas viņ� vairs iegūt nevarēja.

Vai tas kāds joks! viņ� iesaucās, atcerēdamies bojā gāju�os orderus. Tagad naudu tikai iepriek�. Un kā es tā varēju kļūdī�ties? Ar savām rokām atdevu riekstkoka viesistabas garnitūru?� Viens pats gobelēns "Ganu meita", cik tas nemaksā! Roku darbs!

Zvaniņu "lūdzu, griezt" jau sen grieza kāda nedro�a roka, un Bartolomei�s vēl nebija paspējis atcerēties, ka ieejas durvis pali�ku�as vaļā, kad priek�telpā atskanēja smagi soļi un skapju labi�rintos nomaldījusies cilvēka balss iesaucās:

Kur �eit durvis?

Bartolomei�s izgāja priek�telpā, sagrābstīja kādu mēteli (cik varēja sataustīt, drapa) un ieveda ēdamistabā svēto tēvu Fjo�doru Vostrikovu.

Piedodiet, jūsu augstsirdība, sacīja svētais tēvs Fjodors.

Pēc desmit minūtēm, kad abi bija izteiku�i viens otram aplinku

mājienus un viltības, noskaidrojās, ka pilsonim Korobeiņikovam ir kādas ziņas par Vorobjaņinova mēbelēm un svētais tēvs Fjodors neatsakās par �īm ziņām samaksāt. Un bez tam arhivāram par lielu apmierinājumu apmeklētājs izrādījās biju�ā mui�niecības priek�nieka miesīgs brālis un dedzīgi vēlējās saglabāt viņa pie�miņu, iegūstot riekstkoka garnitūru. Ar �o garnitūru Vorobjaņi�nova brālim bija saistītas vissiltākās zēnu dienu atmiņas.

Bartolomejs pieprasīja simt rubļu. Apmeklētājs brāļa piemiņu vērtēja ievērojami zemāk ap trīsdesmit rubļiem. Vienojās par piecdesmit.

Naudu gan es palūg�u iemaksāt tūlīt, arhivārs pavēstīja, tādi ir mani noteikumi!

Un tas nekas, ja es maksā�u ar zelta desmitniekiem? strauji sacīja svētais tēvs Fjodors, atplēsdams svārku iedrēbi.

Pieņem�u pēc kursa. Par deviņarpus. Pa�reizējais kurss.

Vostrikovs izpurināja no zuteņa piecus dzeltenos, piebēra vēl

divarpus sudrabā un piebīdīja visu kaudzīti arhivāram. Bartolomeji�s divas reizes pārskaitīja naudu, sagrāba to saujā, palūdza ciemiņu brītiņu uzkavēties un aizgāja pēc orderiem. Savā slepe�najā kancelejā Bartolomejs ilgi nedomāja, atvēris alfabētu dzī�ves spoguli uz burta P, ātri atrada vajadzīgo numuru un paņēma no plaukta ģenerālienes Popovas orderu sainīti. Attaisījis sainīti, Bartolomeji�s izņēma no tā vienu orderi, izdotu b. Brunsam, dzī�vojo�am Vīnogu ielā 34, par divpadsmit Gambsa fabrikas riekst�koka krēsliem. Brīnīdamies par savu atjautību un prasmi izlocī�ties, arhivārs iesmējās un aiznesa pircējam orderi.

Visi vienā vietā? sajūsmināti iesaucās pircējs.

Visi kā viens. Visi tur stāv. Brīni�ķīga garnitūra. Pirkstiņus aplaizīsiet. Starp citu, ko tur stāstīt! Jūs pats zināt!

Svētais tēvs ilgi un jūsmīgi kratīja arhivāra roku un, neskai�tāmas reizes priek�telpā uzgrūzdamies skapjiem, pazuda nakts tumsā.

Bartolomeji�s vēl ilgi smējās par piemuļķoto pircēju. Zelta monētas viņ� nolika rindā uz galda un ilgi sēdēja, miegaini blenz�dams piecās spīdīgās ripiņās.

"Un kāpēc viņus tā pievelk Vorobjaņinova mēbeles?" viņ� nodomāja. "Vai prātā juku�i, vai?"

Viņ� noģērbās, pavir�i pielūdza Dievu, ielikās �aurajā gultiņā un noraizējies aizmiga.

.

Aukstums pa nakti bija pazudis bez pēdām. Kļuva tik silts, ka agrīnajiem gājējiem smeldza kājas. Zvirbuļi �ivināja kā negudri. Pat vista, izgājusi no virtuves viesnīcas pagalmā, sajuta spēku pieplūdumu un mēģināja pacelties gaisā. Debess bija nosēta ar sīku mākoņu klimpām, no atkritumu kastes plūda vijolī�u un zemnieku zupas smar�a. Vēj� atpūtās zem karnīzēm. Kaķi valstī�jās pa jumtu un, acis mīlīgi piemiegu�i, lūkojās pagalmā, pār kuru skrēja apkopējs Aleksandrs ar netīras veļas klēpi.

"Sorbonnas" gaiteņos modās dzīvība. Uz tramvaja atklā�a�nas svinībām no apriņķiem bija sabrauku�i delegāti. No viesnīcas līnijdro�kas2 ar uzrakstu "Sorbonna" izbira vesels pūlis.

Atskanēja skaļi izsaucieni:

Uz pusdienām pierakstieties pie biedrenes Ri�enkovas! '

Kur� brauks uz ekskursiju muzejā? Nāciet �urp!

Stiepjot līdzi grozus, ceļojuma lādītes un maisiņus, uzmanīgi iedami pa paklājiem, delegāti izklīda pa savām istabām.

Saule sildīja pilnā sparā. Nakts drēgnums izgaroja tikpat ātri kā uz grīdas izliets ēteris. Pacēlās aug�up veikalu rievotie dzelzs aizvirtņi. Padomju darbinieki, kas bija izgāju�i uz darbu vatētos mēteļos, smaka nost un pogājās vaļā, juzdami pavasara sma�gumu.

Kooperatīva ielā pārkrautajai Dzirnavu celtniecības automa��īnai bija pārlūzusi atspere, un, ieradies notikuma vietā, Viktors Mihailovi�s Poļesovs deva padomus.

Ar lieti�ķu greznību iekārtotā numurā (divas gultas un nakts�galdiņ�) atskanēja zirdziska sprauslo�ana un zvieg�ana: Ipolits Matvejevi�s jautri mazgājās un tīrīja degunu. Lielais kombina�tors gulēja gultā, aplūkodams kanārijputniņu krāsas puszābaku bojājumus.

Starp citu, viņ� sacīja, lūdzu, atdodiet savu parādu!

Ipolits Matvejevi�s iznira no dvieļa un paskatījās uz kompan�jonu ar izvalbītām acīm bez pensneja.

Ko jūs uz mani blen�at kā zaldāts uz uti? Par ko jūs brī�nāties? Parāds? Jā! Jūs man esat parādā naudu. Es vakar aiz�mirsu jums pateikt, ka par orderiem saskaņā ar jūsu pilnvarām es samaksāju septiņdesmit rubļu. Par ko pievienoju kvīti. Dodiet �urp trīsdesmit piecus rubļus. Koncesionāri, es ceru, izdevumus sedz uz vienlīdzības principiem?

Ipolits Matvejevi�s uzlika pensneju, izlasīja kvīti un negribīgi atdeva naudu. Ta�u pat tas nespēja apēnot viņa prieku. Bagātība bija rokās. Trīsdesmit rubļu puteklītis pagaisa briljantu kalna mir�dzumā.

Ipolits Matvejevi�s, starojo�i smaidīdams, izgāja gaitenī un pastaigājās �urp un turp. Jaunās, dārglietu apmirdzētās dzīves plāni viņu ielīksmoja. "Bet svētais tēvs?" domās viņ� ļauni zobo�jās. "Muļķis paliek muļķis. Neredzēt viņam krēslus kā savas ausis."

Aizgājis līdz gaiteņa galam, Vorobjaņinovs atskatījās. Baltās, saplaisāju�ās durvis Nr. 13 atvērās, un viņam tie�i pretī iznāca svētais tēvs Fjodors zilā krievu kreklā, apjoztā ar melnu, nobru��ātu auklu, kurai galā karājās kupls pu�ķis. Viņa labsirdīgā seja staroja laimē. Viņ� arī bija iznācis gaitenī pastaigāties. Sāncen�i vairākkārt satikās un, uzvaro�i paskatīju�ies viens otrā, turpināja savu ceļu. Gaiteņa galos abi reizē apgriezās un atkal tuvojās viens otram� Ipolita Matvejevi�a krūtīs kūsāja sajūsma. Tās pa�as jūtas pārņēma arī svēto tēvu Fjodoru. Abus pārņēma �ēlums par uzva�rēto pretinieku. Pēdīgi piektā gājiena laikā Ipolits Matvejevi�s neizturēja.

Sveicināts, tētiņ, viņ� neizsakāmi saldi sacīja.

Svētais tēvs Fjodors sakoncentrēja visu viņam piemīto�o sar�kasmu un atsaucās:

Labrītiņ, Ipolit Matvejevi�.

Ienaidnieki aizgāja katrs uz savu pusi. Kad viņu ceļi atkal krustojās, Vorobjaņinovs izmeta:

Vai es jūs nepiekāvu pēdējās tik�anās laikā?

Nē, kāpēc gan, ļoti patīkami bija tikties, atbildēja gavilē�jo�ais svētais tēvs Fjodors.

Viņi atkal �ķīrās. Svētā tēva triumfējo�ā fīzionomija sāka uz�traukt Ipolitu Matvejevi�u.

Dievkalpojumus dro�i vien vairs nenoturat? nākamās tik��anās laikā viņ� jautāja.

Kur nu tagad dievkalpojumi! Draudzes locekļi pa pilsētām izklīdu�i, dārglietu krātuves meklē.

Iegaumējiet savas dārglietas! Savas!

Es nezinu, kam pieder, bet meklēt meklē.

Ipolits Matvejevi�s gribēja pateikt kaut ko riebīgu un �ādā nolūkā atvēra pat muti, bet neko nevarēja izdomāt un sakaitināts atgriezās savā numurā. Pēc mirkļa no turienes iznāca Turcijas pavalstnieka dēls Ostaps Benders debeszilā vestē un, mīdams pats uz savu kurpju saitēm, devās pie Vostrikova. Rozes �vētā tēva Fjodora vaigos novīta un pārvērtās pelnos.

Uzpērkat vecas mantas? Ostaps bargi noprasīja. Krēslus? Atkritumus? Zābaku krēma bund�iņas?

Ko jūs vēlaties? no�ukstēja svētais tēvs Fjodors.

Es vēlos jums pārdot vecas bikses.

Garīdzniekam pār muguru pārskrēja saltas tirpas, un viņ� atkāpās.

Ko jūs klusējat kā arhierejs pieņem�anas laikā?

Svētais tēvs Fjodors lēni devās uz savu numuru.

Vecas mantas uzpērkam, jaunas zogam! nokliedza viņam pakaļ Ostaps.

Vostrikovs ierāva galvu plecos un apstājās pie savām durvīm. Ostaps turpināja ņirgāties:

Kā tad paliek ar biksēm, augsti cienījamais baznīcas kalp? Ņemsiet? Vēl dabūnamas vestes piedurknes, kliņģera caurums un sprāgu�a ēzeļa ausis. Ņemiet vairumā iznāks lētāk. Un krēslos tie nav noslēpti, meklēt nevajag! Nu?!

Aiz baznīcas kalpa muguras aizcirtās durvis.

Apmierinātais Ostaps, ar kurpju saitēm plīk�ķinādams pa tepiķi, lēni aizgāja atpakaļ. Kad viņa masīvais stāvs bija pietie�kami tālu, svētais tēvs Fjodors �igli pabāza galvu pa durvīm un ilgi aizturētā sa�utumā iespiedzās:

Tu pats esi muļķis!

Ko? iesaucās Ostaps, mezdamies atpakaļ, bet durvis jau bija aizslēgtas, un noskrapstēja atslēga.

Ostaps noliecās pie atslēgas cauruma, pielika pie mutes delnu kā ruporu un, skaidri izrunādams vārdus, vaicāja:

Cik maksā opijs tautai [167] ?

Aiz durvīm klusēja.

Tētiņ, jūs esat triviāls cilvēks! Ostaps nokliedza.

Tajā pa�ā brīdī pa atslēgas caurumu iz�āvās un grozījās "Faber" firmas zīmulis, ar kura aso galu svētais tēvs Fjodors centās iedzelt ienaidniekam. Koncesionārs laikā atlēca nost un satvēra zīmuli. Durvju �ķirti, ienaidnieki klusēdami sāka vilkt zīmuli katrs uz savu pusi. Uzvarēja jaunība, un zīmulis, preto�damies kā skabarga, lēni izlīda no cauruma. Ar �o trofeju Ostaps atgriezās savā numurā. Kompanjoni kļuva vēl jautrāki.

Un naidnieks ļekas vaļā lai�! [168] ostaps nodziedāja.

Uz zīmuļa �ķautnes viņ� ar kabatas nazīti iegrieza apvaino�jo�u vārdu, izskrēja koridorā un, iebāzis zīmuli atslēgas ambrazūrā, tūlīt atgriezās.

Draugi izvilka gaismā orderu zaļos pasaknī�us un ņēmās rūpīgi studēt.

Orderis par gobelēnu "Ganu meita", sapņaini sacīja Ipolits Matvejevi�s. Es �o gobelēnu nopirku Pēterburgā pie antik�vāra.

Pie velna ganu meitu! iesaucās Ostaps, saplēsdams orderi smalkās driskās.

Apaļ� galds� Acīmredzot no garnitūras�

Dodiet �urp to galdiņu. Pie velna �o galdu!

Palika divi orderi: viens par 10 krēsliem, izdots Valsts mēbeļu muzejam Maskavā, Ņesku�nija dārzā 11, otrs par vienu krēslu b. Gricacujevam, Stargorodā, Pļehanova ielā 15.

Gādājiet naudu, Ostaps sacīja, varbūt vajadzēs braukt uz Maskavu.

Bet arī �eit ta�u ir krēsls.

Izredzes viens pret desmit. Tīra matemātika. Jā, un tikai tad, ja pilsonis Gricacujevs ar to nav izkurinājis taupības krāsni.

Nejokojiet tā, nevajag.

Nekas, nekas, līber fater Konrād Karlovi� Mihelson, atradīsim! Svēts pienākums! Valkāsim batista autus, ēdīsim Margo krēmu.

Man nezin kāpēc liekas, Ipolits Matvejevi�s piezīmēja, ka dārglietām vajag būt tie�i �inī krēslā.

Ak! Jums liekas? Kas jums vēl liekas? Nekas? Nu labi. Strādā�sim marksistiski. Debesis atstāsim putniem, bet pa�i pievērsīsimies krēsliem. Mani nomocījusi vēlē�anās jo ātrāk tikties ar imperiālis�tiskā kara invalīdu pilsoni Gricacujevu Pļehanova ielas piecpadsmi�tajā numurā. Neatpalieciet, Konrād Karlovi�. Plānu sastādīsim ceļā.

Iedams garām svētā tēva Fjodora durvīm, atriebīgais Turci�jas pavalstnieka dēls iespēra tajās ar kāju. No numura atskanēja notramdītā konkurenta klusa rūk�ana.

Ka tik viņ� nesadomātu mums sekot! nobijās Ipolits Matvejevi�s.

Pēc �īsdienas ministru tik�anās uz jahtas nekāda tuvinā�a�nās nav iespējama. Viņ� no manis baidās.

Draugi atgriezās tikai vakarā. Ipolits Matvejevi�s bija noraizē�jies. Ostaps staroja. Viņam kājās bija jaunas aveņkrāsas kurpes, pie kuru papē�iem bija pieskrūvētas apaļas gumijas, kas savas rievotās virsmas dēļ atgādināja gramofona plates, rūtainas zeķes kā �aha galdiņ� ar zaļiem un melniem kvadrātiņiem, krēmkrāsas �okejnīca un puszīda �alle rumāņu stilam raksturīgajās krāsās [169] .

Būt jau tas ir, sacīja Ipolits Matvejevi�s, atcerēdamies vizīti pie atraitnes Gricacujevas, bet kā lai dabū? Nopirkt?

Ko nu, Ostaps atbildēja, nemaz jau nerunājot par neracio�nāliem izdevumiem, tas radīs valodas. Kāpēc vienu krēslu? Kāpēc tie�i �o krēslu?�

Ko tad lai dara?

Ostaps ar patiku aplūkoja jauno puszābaku kapes.

�iki un moderni, viņ� sacīja. Ko darīt? Neuztraucieties, priek�sēdētāj, operāciju veikt uzņemos es. �o apavu priek�ā neviens krēsls nenoturēsies.

Nē, vai zināt, Ipolits Matvejevi�s kļuva mo�s, kad jūs sarunājāties ar Gricacujeva kundzi par plūdiem, es apsēdos uz mūsu krēsla un, goda vārds, sajutu zem sevis kaut ko cietu. Tie ir tur, nudien, tur� Nu patie�ām, jā nudien, es jūtu.

Neuztraucieties, pilsoni Mihelson.

Krēslu vajag naktī nozagt! Nudien, nozagt!

Tomēr kā mui�niecības priek�niekam jums ir pārāk mazs vēriens. Un vai �āda pasākuma tehniku jūs zināt? Varbūt jums �emodānā paslēpts līdzi paņemams nesesers ar mūķīzeru kom�plektu? Izmetiet to no galvas! Tā ir tipiska pintiķu padarī�ana apzagt nabaga atraitni.

Ipolits Matvejevi�s atjēdzās.

Gribas ta�u ātrāk, viņ� lūdzo�i sacīja.

Ātri tikai blusas ķer, pamāco�i piezīmēja Ostaps. Es viņu precē�u.

-Ko?

Madāmu Gricacujevu.

Kāpēc?

Lai mierīgi un bez tra�a varētu parakņāties pa krēslu.

Bet jūs ta�u sevi saistīsiet uz mū�u!

Uz visu ko jābūt gatavam koncesijas labā!

Uz visu mū�u�

Ipolits Matvejevi�s galīgā izbrīnā noplātīja rokas.

Viņa gludi skūtā kā luterāņu mācītājam seja saviebās. Kļuva redzami zili zobi, kas nebija tīrīti kop� aizbrauk�anas dienas no pilsētas N.

Uz visu mū�u! �ukstēja Ipolits Matvejevi�s. Tas ir liels upuris.

Mū�s, dzīve! sacīja Ostaps. Upuris! Ko jūs zināt par dzīvi un uzupurē�anos? Jūs domājat, tālab, ka jūs izlika no savrup�mājas, jūs pazīstat dzīvi? Un, ja jums rekvizēja viltotu ķīnie�u vāzi, tad tas ir upuris? Dzīve, zvērināto piesēdētāju kungi, ir sare�ģīta bū�ana, bet, zvērināto piesēdētāju kungi, �ī sare�ģītā bū�ana atklājas pavisam vienkār�i. Tikai vajag mācēt to atklāt. Kas neprot atklāt, tas ir pagalam. Vai jūs esat dzirdējis par vien�tuļnieku huzāru?

Ipolits Matvejevi�s nebija dzirdējis.

Bulānovs! Vai esat dzirdējis? Par aristokrātiskās Pēterburgas varoni? Tūlīt dzirdēsiet.

Un Ostaps Benders izstāstīja Ipolitam Matvejevi�am noti�kumu, kura dīvainais sākums bija satraucis visu Pēterburgas aug�stāko sabiedrību, bet tā vēl jo dīvainākais beigu gals pagaisis un pēdējos gados risinājies, pilnīgi neviena nemanīts.

Stāsts par vientuļnieku huzāru

Lepnais huzārs grāfs Aleksejs Bulānovs, kā pareizi pavēstīja Benders, patie�ām bija aristokrātiskās Pēterburgas varonis. Lie�liskā kavalērista un plītnieka vārdu vienmēr daudzināja Anglijas krastmalas piļu klīrīgie iemītnieki un augstākās sabiedrības avī�u hronika. Ļoti bie�i ilustrēto �urnālu lappusēs parādījās skaistuļa huzāra fotoattēls ar tresēm un sīki sprogotu karakulu ap�ūts mundieris, augsti, pieglausti deniņi un strups, bra�s deguns.

Slavas oreols ap grāfa galvu vēstīja, ka viņ� piedalījies dau�dzās slepenās divkaujās, kas liktenīgi beigu�ās, ka viņam biju�i acīmredzami romāni ar visskaistākajām, nepieejamākajām aug�stākās sabiedrības dāmām, trakulīgi izlēcieni pret sabiedrībā cie�nījamām personām un dziļi izbaudīta uzdzīve, kas nenovēr�ami beidzās ar civilpersonu piekau�anu.

Grāfs bija skaists, jauns, bagāts, laimīgs mīlestībā, laimīgs kār�u spēlē un mantojumu saņem�anā. Viņa radinieki mira bie�i, un mantojumi palielināja jau tā milzīgo huzāra bagātību.

Viņam bija asa mēle un varonīga rīcība. Viņ� palīdzēja Abesīnijas negusam Menelikam1 karā pret itālie�iem. Viņ� sēdēja zem lielajām Abesīnijas zvaigznēm, ietinies baltā burnusā, un skatījās trisverstīgajā [170] apvidus kartē. Lāpu uguns meta kustīgas ēnas uz grāfa nolaizītajiem deniņiem. Pie grāfa kājām sēdēja viņa jaunais draugs abesīnie�u zēns Vasjka.J

Sakāvis Itālijas karaļa [171] karaspēku, grāfs atgriezās Pēterburgā kopā ar abesīnieti Vasjku. Pēterburga varoni sagaidīja ar ziediem un �ampanieti. Grāfs Aleksejs atkal iegrima bezrūpības baudu atvarā. Par viņu runāja ar divkār�u apbrīnu, sievietes viņa dēļ indējās, vīrie�i apskauda. Kad grāfa kariete drāzās pa Miljonu ielu, tās aizmugurē neiztrūksto�i stāvēja abesīnietis, radot garāmgā�jēju izbrīnu ar savu melno ādu un smuidro augumu.

Un pēk�ņi viss beidzās. Grāfs Aleksejs Bulānovs pazuda. Kņa�ziene Beloruskaja-Baltijskaja [172] , grāfa pēdējā aizrau�anās, nebija nomierināma. Grāfa noslēpumainā pazu�ana sacēla lielu traci. Avizes bija pilnas ar minējumiem, detektīvi rāvās melnās miesās. Bet viss bija veltīgi. Grāfa pēdas nebija sadzenamas.

Kad troksnis jau bija apklusis, no Averkija tuksne�a pie�nāca vēstule, kas visu noskaidroja. Lieliskais grāfs, aristokrātis�kās Pēterburgas varonis, XIX gadsimta Belsacars2, bija uzsācis askēta dzīvi. Ziņoja vis�ausmīgākos sīkumus. Runāja, ka grāfs mūks nēsājot vairāku pudu smagas va�as, ka viņ�, kas pieradis pie smalkiem fran�u ēdieniem, tagad pārtiek tikai no kartupeļu mizām. Izcēlās da�ādu minējumu virpulis. Stāstīja, ka grāfam parādījusies mirusī māte. Sievietes raudāja. Pie kņazienes Beloruskajas-Baltijskajas parādes durvīm stāvēja karie�u virknes. Kņaziene ar vīru pieņēma līdzjūtības apliecinājumus. Paklīda jaunas baumas. Gaidīja grāfu atgrie�amies. Gāja valodas, ka tas esot pārejo�s prāta aptumsums uz reliģiska pamata. Apgalvoja, ka grāfs bēdzis no parādiem. Tāpat vēstīja, ka pie visa vainīgs esot nelaimīgs romāns.

Bet patiesībā huzārs bija aizgājis pie mūkiem, lai atklātu dzī�ves noslēpumu. Viņ� vairs neatgriezās. Pamazām viņu aizmirsa. Kņaziene Baltijskaja iepazinās ar itālie�u dziedoni, bet abesīnietis Vasjka aizbrauca uz dzimteni.

Klosterī grāfs Aleksejs Bulānovs, pieņēmis vārdu Jevpla, novārdzināja sevi ar lieliem varoņdarbiem. Viņ� patie�ām nēsāja va�as, bet viņam likās, ka tas nav pietiekami dzīves izzinā�a�nai. Tad viņ� sev izgudroja īpa�u mūka formas tērpu: augstu mūka cepuri ar nokāru�os nagu, kas aizsedza seju, un talāru, kas apgrūtināja kustības. Ar klostera priek�nieka svētību viņ� sāka valkāt �o tērpu. Bet ari tas vēl viņam likās par maz. Pazemīguma lepnības pārņemts, viņ� devās vientulībā me�a zemnīcā un sāka dzīvot ozola zārkā.

Klostera iemītnieki apbrīnoja eremīta Jevplas varoņdarbu. Viņ� ēda tikai sausiņus, kuru krājumus atjaunoja ik pa trīs mēne��iem reizi.

Tā pagāja divdesmit gadi. Jevpla uzskatīja savu dzīvi par gud�rības apdvestu, pareizu un vienīgi īstu. Dzīvot viņam kļuva nepa�rasti viegli, domas raisījās kristāltīras. Viņ� izprata dzīvi un bija pārliecināts, ka citādi dzīvot nevar.

Reiz viņ� ar izbrīnu pamanīja, ka tai vietā, kur viņ� veselus divdesmit gadus bija pieradis atrast sausiņus, nekā nav. Viņ� nekā nebija ēdis �etras dienas. Piektajā dienā pie viņa atnāca nepazīs�tams ve�uks vīzēs un sacīja, ka zemnieki nodedzināju�i mui�u ar visu mui�nieku, bet boļ�eviki mūkus izliku�i no klostera un tur ierīkoju�i padomju saimniecību. Atstājis sausiņus, vecis raudā�dams aizgāja. Askēts nesaprata ve�uku. Kluss un gai�u domu pār�ņemts, viņ� gulēja zārkā un priecājās par dzīves izpratni. Vecais zemnieks turpināja nest sausiņus.

Tā pagāja vēl da�i neviena netraucēti gadi.

Tikai reizi atvērās zemnīcas durvis un tanī ienāca vairāki cil�vēki, galvas pielieku�i. Viņi piegāja pie zārka un klusēdami ņēmās aplūkot veci. Tie bija pieaugu�i cilvēki zābakos ar pie�iem, milzī�gās galife biksēs un ar mauzeriem pulētās koka makstis. Vecais mūks gulēja zārkā, rokas izstiepis, un ar starojo�u skatienu rau�dzījās ienācējos. Garā un vieglā sirmā bārda aizsedza pusi no zārka. Nepazīstamie sa�ķindināja pie�us, paraustīja plecus un aizgāja, uzmanīgi aiz sevis aizvērdami durvis.

Laiks gāja. Dzīve askēta priek�ā atklājās visā tās pilnībā un saldmē. Naktī, kas iestājās pēc tās dienas, kad eremīts bija pilnīgi sapratis, ka viņa izzinībā viss ir skaidrs, viņ� negaidot pamodās. Tas viņu izbrīnīja. Viņ� naktī nekad nebija pamodies. Prātodams par to, kas viņu pamodinājis, viņ� atkal aizmiga un tūlīt atkal pamodās, juzdams, ka stipri deg mugura. Sapratis �īs dedzinā��anas cēloni, viņ� centās aizmigt, bet nevarēja. Kaut kas viņu traucēja. Viņ� nevarēja aizmigt līdz ritam. Nākamajā naktī viņu atkal kaut kas pamodināja. Viņ� grozījās līdz rītam, klusi stenē�dams un pa�am nemanot kasīdams rokas. Dienā piecēlies, viņ� nejau�i ieskatījās zārkā. Tad viņ� visu saprata: pa viņa drūmās gultas stūriem �igli tecēja ķir�u brūnās blaktis. Askētam ap�ķebinājās dū�a.

Tajā pa�ā dienā atnāca ve�uks ar sausiņiem. Un raugi, askēts, kas bija klusējis divdesmit piecus gadus, sāka runāt. Viņ� lūdza, lai atnesot mazliet petrolejas. Padzirdējis lielā klusētāja runu, zemnieks apstulba. Tomēr, nezin kāpēc kaunēdamies un pude�līti slēpdams, viņ� petroleju atnesa. Tikko ve�uks bija aizgājis, eremīts ar trīco�u roku iesmērēja visas zārka �uves un gropes. Pirmo reizi pēc trīs dienām Jevpla mierīgi aizmiga. Viņu nekas netraucēja. Arī nākamajā dienā viņ� zārku iesmērēja ar petroleju. Bet pēc diviem mēne�iem saprata, ka ar petroleju blaktis iznīdēt nevarēs. Naktīs viņ� strauji grozījās pa gultu un skaļi lūdza Dievu, bet lūg�anas palīdzēja vēl mazāk nekā petroleja.

Neizsakāmās mokās pagāja pusgads, pirms eremīts atkal vērsās pie ve�uka. Otrais lūgums ve�uku pārsteidza vēl vairāk. Askēts lūdza atnest viņam no pilsētas blak�u pulveri "Aragacs". Bet ari "Aragacs" nelīdzēja. Blaktis vairojās neparasti ātri un ne�ē�līgi koda. Askēta ziedo�ā veselība, kuru nebija varējusi salauzt div�desmit piecu gadu gavē�ana, jūtami pasliktinājās. Sākās drūma, izmisīga dzīve. Zārks eremītam Jevplam �ķita riebīgs un neērts. Naktī, klausīdams zemnieka padomam, viņ� dedzināja blaktis ar skaliņu. Blaktis mira, bet nepadevās.

Izmēģināja pēdējo līdzekli: brāļu Gliku ra�ojumu ro�ainu �ķidrumu, kas smar�oja kā saindēts persiks un saucās "Blaktīns". Bet ari tas nelīdzēja. Stāvoklis pasliktinājās. Divus gadus kop� lielās cīņas sākuma eremīts nejau�i atskārta, ka pavisam pārstājis domāt par dzīves jēgu, jo cauras dienas noņēmās ar blak�u iznī�dē�anu.

Tad viņ� saprata, ka ir kļūdījies. Dzīve, tāpat kā pirms divdes�mit pieciem gadiem, bija tum�a un mīklaina. Aiziet no pasaulīgās trauksmainības nebija izdevies. Dzīvot ar miesu virs zemes, bet ar dvēseli debesīs izrādījās neiespējami.

Tad vecais mūks piecēlās un ņipri izgāja no zemnīcas. Viņ� stāvēja ēnaina, zaļa me�a vidū. Bija agrs, sauss rudens. Pie pa�as zemnīcas no zemes bija izlīdusi vesela saime resnvēderainu baraviku. Sīks putniņ� tupēja uz zara un dziedāja solo. Atskanēja garām ejo�a vilciena troksnis. Zeme nodrebēja. Dzīve bija brīni��ķīga. Vecais mūks neatskatīdamies devās uz priek�u.

Tagad viņ� strādā par braucēju Maskavas komunālās saimnie�cības zirgu transporta bāzē.

Izstāstījis Ipolitam Matvejevi�am �o augstākā mērā pamāco�o notikumu, Ostaps ar svārku piedurkni notīrīja savas aveņkrāsas kurpes, nosvilpoja tu�u un devās prom.

Rīta pusē viņ� iedrāzās numurā, noāva kājas, nolika aveņ�krāsas apavus uz naktsgaldiņa, glāstīja to spīdīgo ādu un maigā sajūsmā dvesa:

Mani mazie draugi.

Kur jūs bijāt? pamozdamies jautāja Ipolits Matvejevi�s.

Pie atraitnes, Ostaps dobji atbildēja.

-Nu?

Ipolits Matvejevi�s atbalstījās uz elkoņa.

Un jūs viņu precēsiet?

Ostapa acis iemirdzējās.

Tagad man kā godīgam cilvēkam ir pienākums viņu pre�cēt.

Ipolits Matvejevi�s apjucis ieurk�ķējās.

Ugunīga sieviete, Ostaps sacīja, dzejnieka sapnis. Pro�vinciāls dabiskums. Centrā tādu subtropu jau sen vairs nav, bet perifērijā vēl var sastapt.

Kad tad būs kāzas?

Parit. Rīt nevar: Pirmais Maijs viss slēgts.

Bet kā tad būs ar mūsu pasākumu? Jūs apprecēsieties� Bet mums varbūt vajadzēs braukt uz Maskavu.

Nu ko jūs uztraucaties? Sēde turpinās.

Bet sieva?

Sieva? Briljanta atraitnīte? Pēdējais jautājums! Pēk�ņa aiz�brauk�ana pēc izsaukuma no centra. Neliels iesniegums Mazajā Tautas Komisāru Padomē [173] . atvadu asara [174] un cālis ceļam. Brauksim ar komfortu. Guliet! Rīt mums brīva diena.

Pirmā maija rītā Viktors Mihailovi�s Poļesovs, parastās dar�bo�anās dziņas dīdīts, izskrēja uz ielas un aizdrāzās uz centru. Sākumā viņa da�ādie talanti nevarēja atrast pienācīgu nodarbību, jo ļau�u vēl bija maz, svētku tribīnes, ko apsargāja jātnieku mili�cija, bija tuk�as. Bet ap pulksten deviņiem da�ādās pilsētas malās ieņurrājās, ieelsās un iesvilpās orķestri. Pa vārtiem izskrēja māj�saimnieces. Atskanēja smiekli un izsmējīgi saucieni no tribīnes gaiņāja prom satraukti rejo�u suni.

Mūzikas darbinieku kolonna mīkstās, atliektās apkaklītēs mīklainā kārtā bija iespraukusies dzelzceļnieku gājiena vidū, pinās tiem pa kājām un visus traucēja.

Smagā automa�īna, uz kuras bija uzmaukta "�" sērijas zaļā finiera lokomotīve [175] , visu laiku uzmācās mūzikas darbiniekiem no mugurpuses. Turklāt no pa�iem lokomotīves dziļumiem atskanēja oboju un flautu darbiniekiem domāti izsaucieni:

Kur jūsu izrīkotājs? Vai tad jums jāiet pa Sarkanarmijas ielu?! Vai jums acu nav, vai, ielīdu�i un tagad drūzmējas!

Te mūzikas darbiniekiem par postu iejaucās Viktors Mihailovi�s.

Nu, bez �aubām, jums ta�u vajag nogriezties �eit, �ai �ķērs�ielā! Pat svētkus nevar noorganizēt! histēriski klaigāja Poļesovs. �eit! �eit! Apbrīnojama nekārtība!

Stargorodas komunālās saimniecības un Dzirnavu celtniecī�bas smagās automa�īnas vadāja bērnus. Pa�i mazākie stāvēja pie automa�īnu bortiem, bet augumā lielākie vidū. Nepilngadīgo armija vicināja papīra karodziņus un nevaldāmi smējās.

Rībēja pionieru bungas. Jauniesaucamie izrieza krūtis un cen�tās ieturēt kopsoli. Bija saspiesti, trok�ņaini un karsti. Ik brīdi radās ļau�u sablīvējumi un ik brīdi atkal pagaisa. Lai kavētu pa�i sev laiku, meta gaisā vecī�us un aktīvistus. Vecī�i vaimanāja sie�vi�ķīgās balsīs. Aktīvisti lidoja klusēdami ar nopietnām sejām. Kādā jautrā kolonnā Viktoru Mihailovi�u, kas lauzās cauri uz otru pusi, noturēja par izrīkotāju un ņēmās mest gaisā. Poļesovs kā ķipars kūļāja kājas.

Aiznesa angļu ministra �emberlena izbāzni, kam atlētisks strādnieks sita ar papes āmuru pa cilindru. Uz cilindra bija uzraksts: "Tautu Savienība"1. Automobilī garām pabrauca trīs kom�jaunie�i frakās un baltos cimdos. Viņi apmulsu�i raudzījās pūlī.

Vasjka! sauca no ietves. Bur�uj! Atdod bik�turus!

Meitenes dziedāja. Sociālās nodro�inā�anas darbinieku pūlī gāja Aļhens ar lielu, sarkanu lenti pie krūtīm un domīgi caur degunu vilka:

Pasaulē tomēr visvarenākā Strādnieku armija Sarkanā!� [176]

Fizkultūrie�i pēc komandas kliedza kaut ko nesaprotamu.

Visi gāja, brauca un mar�ēja uz tramvaju depo, no kurienes tie�i pulksten vienos dienā vajadzēja izbraukt pirmajam Stargorodas elektriskajam tramvajam.

Neviens precīzi nezināja, kad sāka būvēt Stargorodas tramvaju.

Reiz, divdesmitajā gadā, kad sākās sestdienas talkas, depo un virvju rūpnīcas strādnieki ar mūziku ieradās Gusi��ē un visu dienu raka kaut kādas bedres.

Izraka ļoti daudz dziļu un lielu bedru.

Starp strādājo�iem rosījās biedrs in�eniera cepurē [177] . Aiz viņa ar raibi krāsotām maikstīm rokās staigāja desmitnieki. Nākamajā sestdienas talkā strādāja tajā pa�ā vietā. Divas bedres, kas nebija izraktas tur, kur vajag, vajadzēja atkal aizbērt. Biedrs in�eniera cepurē kā cāļu māte uzbruka desmitniekiem un prasīja paskaidro�jumus. Jaunās bedres raka vēl dziļākas un platākas.

Vēlāk atveda ķieģeļus un ieradās īsti celtniecības strādnieki. Viņi lika pamatus. Pēc tam viss apklusa. Biedrs in�eniera cepurē vēl pāris rei�u atnāca uz tuk�o celtniecības laukumu un ilgi stai�gāja pa ķieģeļiem apmūrēto bedri, murminādams:

Saimnieciskais aprēķins.

Viņ� padauzīja ar nūju pamatus un joza mājup uz pilsētu, apsegdams ar delnām nosalu�ās ausis.

In�eniera uzvārds bija Treuhovs.

Tramvaja staciju, kuras celtniecība apstājās pie pamatiem, Treuhovs bija iecerējis jau sen, vēl 1912. gadā, bet pilsētas valde projektu noraidīja. Pēc diviem gadiem Treuhovs atjaunoja uzbru�kumu pilsētas valdei, bet aizkavēja kar�. Pēc kara aizkavēja revo�lūcija. Tagad kavēja neps, saimnieciskais aprēķins, pa�atmaksā�anās\ Pamati pa vasaru aizauga ar puķēm, bet ziemā bērni tur ierīkoja ledus kalniņus.

Treuhovs sapņoja par lielu darbu. Viņam bija apnicis strādāt Stargorodas komunālās saimniecības labiekārtojumu nodaļā, remontēt trotuārus, sastādīt afi�u stabu iekārto�anas tāmes. Bet lielu pasākumu nebija. Tramvaja projekts, atkal iesniegts caur�skatei, klīda guberņas augstākās instancēs, tika atzīts un neat�zīts, pārgāja caurskatei centrā, bet neatkarīgi no atzī�anas vai neatzī�anas pārklājās ar putekļiem, jo ne vienā, ne otrā gadījumā naudu nedeva.

Tas ir barbarisms! kliedza Treuhovs savai sievai. Naudas nav? Bet pārmaksāt pārvadā�anas uzņēmumiem par pre�u nogā�dā�anu stacijā ar zirgu transportu nauda ir? Stargorodas ormaņi plē� septiņas ādas! Protams, marodieru monopols! Pamēģini kājām aiziet piecas verstis līdz stacijai un stiept mantas!� Tram�vajs atmaksātos se�os gados!

Viņa izbalēju�ās ūsas dusmīgi nokārās. Seja ar strupo degunu raustījās. Viņ� no galda izņēma uz zila papīra pārfotografētos rasējumus un tūksto�o reizi dusmīgi rādīja sievai. Tur bija staci�jas, depo un divpadsmit tramvaja līniju plāni.

Nu, velns lai parauj, lai nebūtu divpadsmit. Gan piecietis. Bet trīs līnijas! Bez tām Stargoroda smok nost. Bez tām nekas neiz�nāks. Nomalē neko būvēt nevarēs, ne arī līdz stacijai nokļūt� Āzija!

Nu, bet kāda tev tur daļa? sieva bija sa�utusi. Algu tev nesamazinās un nepalielinās. Paskaties, par ko tu esi pārvērties!�

Treuhovs saniknots izgāja virtuvē zāģēt malku.

Visus mājas saimniecības darbus viņ� darīja pats. Viņ� kon�struēja un pagatavoja bērna �ūpuli un veļas mazgājamo ma�īnu. Sākumā pats mazgāja veļu, skaidrodams sievai, kā jāapietas ar ma�īnu. Vismaz piektā daļa Treuhova algas aizgāja ārzemju tehniskās literatūras abonē�anai. Lai savilktu galus kopā, viņ� atmeta smēķē�anu. Pavasarī savā sētsvidū viņ� pats uzraka dobes sakņu dārzam, nomēsloja zemi ar ķīmisko mēslojumu un audzēja milzīgi lielus dārzeņus.

Viņ� savu projektu aizstiepa arī pie jaunā Stargorodas komu�nālās saimniecības vadītāja Gavriļina, ko uz Stargorodu bija pār�cēlu�i no Samarkandas. Turkmēnijas saulē iededzis glu�i melns, jaunais vadītājs ilgi, bet bez sevi�ķas intereses klausījās Treuhovā, pavir�i pārskatīja visus rasējumus un pēdīgi sacīja:

Bet, lūk, Samarkandā nekādu tramvaju nevajag. Tur visi ar ēzeļiem jāj. Ēzelis maksā trīs rubļi lēta manta. Bet var panest kādus desmit pudus!� Tāds mazs ēzelītis, taisni brīnums!

Tā ta�u ir Āzija! Treuhovs dusmīgi iesaucās. Ēzelis maksā trīs rubļus, bet gadā apēd trīsdesmit rubļus.

Bet vai jūsu tramvajā daudz varēs izbraukāties par trīsdes�mit rubļiem? Trīssimt reizes. Pat ne katru dienu gadā.

Nu tad pasūtiet sev savus ēzeļus! Treuhovs iesaucās un izskrēja no kabineta, aizcirzdams durvis.

No tā laika jaunais vadītājs, tiekoties ar Treuhovu, ieņēmās viņam uzdot zobgalīgus jautājumus:

Nu, kā tad paliek, pasūtīsim ēzeļus vai būvēsim tramvaju?

Gavriļina seja atgādināja labi nomizotu turnepsi. Acis viltīgi

smīnēja.

Pēc pāris mēne�iem Gavriļins izsauca pie sevis in�enieri un nopietni sacīja:

Man te tāds plānelis uzmests. Viens man ir skaidrs, ka nau�das nav, bet tramvajs nav ēzelis to par trijnieku nevar nopirkt. Tur vajag sagatavot materiālo bāzi. Kā to praktiski atrisināt? Akciju sabiedrība! Un vēl kāda? Aizņēmums! Par procentiem. Pēc cik gadiem tramvajs atmaksāsies?

Trīs pirmās kārtas līnijas se�os gados pēc nodo�anas eks�pluatācijā.

Nu rēķināsim pēc desmit gadiem. Tālāk akciju sabied�rība. Kas tanī iestāsies? Pārtikas trests [178] , sviesta centrs. virviniekiem tramvajs vajadzīgs? Vajadzīgs! Mēs līdz stacijai laidīsim pre�u vagonus. Tātad virvinieki! SCTK [179] varbūt nedaudz dos. Nu, guberņas izpildkomiteja dos. Tas jau noteikti. Bet, ja sāksim, Valsts banka un Komunālā banka3 neliegs aizdevumu. Tāds nu ir tas mans plānelis. Piektdien guberņas izpildkomitejas prezidijā par to būs runa. Ja nolems, tālākais jūsu rokās.

Treuhovs līdz vēlai naktij satraukts mazgāja veļu un skaidroja sievai tramvaja transporta priek�rocības salīdzinājumā ar pajūgu transportu.

Piektdienā jautājums tika izlemts labvēlīgi. Un sākās mokas. Akciju sabiedrību organizēja ar lielām grūtībām. SCTK te iestājās, te neiestājās akciju sabiedrībā. Pārtikas trests visādi centās piec�padsmit procentu akciju vietā saņemt tikai desmit.

Pēdīgi visa akciju pakete bija sadalīta, kaut ari neiztika bez sadursmēm. Gavriļinu par uzspie�anu izsauca uz Guberņas Kontrolkomisiju. Galu galā viss beidzās labi. Atlika tikai sākt.

Nu, biedri Treuhov, Gavriļins sacīja, sāc. Kā tu pats domā varēsi uzbūvēt? Jā-ā. Tas nav vis tik viegli kā ēzeli nopirkt.

Treuhovs iegrima darbā. Bija pienācis lielā darba laiks, par ko viņ� sapņoja ilgus gadus. Viņ� rakstīja tāmes, sastādīja celtniecības plānu, izdarīja pasūtījumus. Grūtības radās tur, kur tās vismazāk gaidīja. Izrādījās, ka pilsētā nebija speciālistu betonētāju un tos vajadzēja aicināt no Ļeņingradas. Gavriļins steidzināja, bet rūpnīcas solīja dot ma�īnas tikai pēc pusotra gada. Bet tās bija nepiecie�amas vēlākais pēc gada. Līdzēja tikai draudi, ka ma�īnas pasūtīs ārzemēs. Pēc tam sākās sīkākas nepatik�anas. Te nevarēja sadabūt vajadzīgā izmēra profilēto dzelzi, te impregnētu gul�ņu vietā piedāvāja neimpnegnētus.

Pēdīgi deva visu vajadzīgo, bet Treuhovs, pats aizbraucis uz gul�ņu impregnē�anas rūpnīcu, izbrāķēja 60% gul�ņu. �uguna daļas bija dobuļainas. Kokmateriāli bija zaļi. Sliedes bija labas, bet to piegādā�ana nokavējās par mēnesi. Gavriļins bie�i ieradās stacijas celtniecības laukumā ar vecu fiatu, kas �ķaudīja kā apaukstējies. �eit starp Gavriļinu un Treuhovu iedegās strīdi.

Sākās arī finan�u krīze. Valsts banka samazināja aizdevumu par 40 %. Celtniecībai nepietika naudas. Stāvoklis bija tāds, ka, ja pēc divām nedēļām neienāks nauda, tad nebūs ar ko apmaksāt vekseļus. Pēdējā laikā Treuhovs nak�ņoja būvlaukuma kantorī. Uz māju viņ� pa tālruni nezvanīja un mājās ieradās tikai sestdien un svētdien. Finansiālās sagrāves vakarā uz kantori ar savu sagrabēju�o fiatu atkratījās Gavriļins un sāka kliegt:

Braucam, in�enieri, uz saskaņo�anas centru, citādi banka mums ubaga tarbu uzkārs kaklā.

Treuhovs tikko paspēja piezvanīt uz mājām. Gavriļins steidzināja kā sasvilis.

Celtnieki Maskavā pavadīja piecas dienas. Centrs bija spiests pie�kāpties. Aizdevumu atjaunoja iepriek�ējos apmēros.

Kamēr būvēja un montēja tramvaju staciju un depo, Stargorodas iedzīvotāji tikai plēsa jokus. Dzejdaris Fedja Rūtainais pat restorānā "Fēnikss" atļāvās izsmiet jaunbūvi pantos.

Sabrauku�i precinieki, Jautāja, vai liels būs pūrs. Iētuks viņiem apsolīja Tramvaju man pūrā dot.

Ta�u, kad sāka likt sliedes un ierīkot vadus pie apaļajiem tram�vaja mastiem, pat nelabojamais pesimists Fedja Rūtainais pārmetās frontes otrā pusē un sāka dziedāt citu dziesmu:

Mans elektriskais bērītis Ir labāks nekā ķēvīte. Nu braucu es ar tramvaju Un savu mīļo vizinu.

"Stargorodas Pravdā" ar tramvaja jautājumu nodarbojās visai pilsētai pazīstamais feļetonists Dāņu Princis, kas tagad rakstīja ar pseidonīmu "Spara Rats" [180] . Ne mazāk kā trīs reizes nedēļā Spara Rats sniedza lielu sadzīves aprakstu par celtniecības gaitu. Avīzes tre�ā lappuse, ko pārplūdināja rakstiņi ar skeptiskiem virsrakstiem "Maz vēl jūtams klubu aromāts", "Vājās vietas", "Pārbaude vajadzīga, bet kāds tai sakars ar spīdo�iem panāku�miem un garām rindām", "Labi un � slikti", "Par ko mēs priecā�jamies un par ko ne", "Piespiest izglītības kaitniekus" un "Laiks izbeigt papīru plūdus" sāka aplaimot lasītājus ar Spara Rata saulainajiem, mundrajiem virsrakstiem "Kā ceļam, kā dzīvojam", "Gigants drīz strādās", "Pieticīgais celtnieks" un tālāk tādā pa�ā garā.

Treuhovs trīsēdams atvēra avīzi un, juzdams riebumu pret visu rakstnieku slaku, lasīja mo�as rindas par savu personu:

"� Ceļos aug�ā pa spārēm. Vēj� �alc ausīs.

Aug�ā-viņ�, �is neuzkrīto�ais mūsu varenās tramvaju stacijas celtnieks, �is pēc izskata kals�nais strupdegunis vienkār�ā cepurē ar āmuriņiem.

Nāk prātā: "Kur krastā drūmi viļņi �alc, viņ� stāja, lielu domu māts."

Raksts beidzās �ādi:

"Atvadoties viņ� spie� man roku� Aiz manis dun spāres.

Strādnieki tekalē �urp un turp.

Pieeju klāt. Ne mazākas vēs�miņas. Spāres nekustas. Jautāju:

Kā pildāt uzdevumu? Celtnieka in�eniera Treuhova

neglītā seja atplaukst� Viņ� spie� man roku. Viņ� stāsta:

Septiņdesmit procentu darba jau paveikts�"

Kas var aizmirst �īs strādnieku celtnes kūsā�anu, �o mūsu celt�nieka neizskatīgo stāvu?

SPARA RATS"

Treuhovu paglāba vienīgi tas, ka avī�u lasī�anai neatlika laika un reizēm izdevās palaist garām b. Spara Rata sacerējumus.

Reiz Treuhovs neizturēja un uzrakstīja rūpīgi pārdomātu, dzē�līgu atsaukumu.

"Protams", viņ� rakstīja, "bultas var nosaukt par trans�misijām, bet to dara cilvēld, kas nekā nesaprot no celtniecības. Un tāpēc es gribēju piezīmēt b. Spara Ratam, ka spāres dun tikai tad, kad celtne taisās sabrukt. Rakstīt par spārēm tādā garā ir tas pats, kas apgal�vot, ka violon�ells dzemdē bērnus. Ņemiet vērā utt."

Pēc tam nerimtīgais Princis celtnē vairs nerādījās, bet sadzī�ves apraksti tāpat kā agrāk greznoja tre�o lappusi, spilgti izceldamies pelēcīgajā fonā: "Rūsē 15000 rubļu", "Dzīvokļu sare�ģījumu kamols", "Materiāli raud" un "Kuriozi un asaras".

Celtniecība tuvojās beigām. Sliedes metināja ar termītmetinā�anas paņēmienu, un tās stiepās bez atstarpēm no pa�as stacijas līdz lopkautuvēm un no tirgus laukuma līdz kapsētai.

Sākumā tramvaja atklā�anu gribēja pieskaņot Oktobra revo�lūcijas devītajai gadadienai, bet vagonu rūpnīca, atsaukdamās uz "Armatūru" [181] , laikā neiztaisīja vagonus. Atldā�anu vajadzēja atlikt līdz Pirmajam Maijam. Līdz �ai dienai viss bija pilnīgi gatavs.

Koncesionāri, pastaigādamies kopā ar demonstrantiem, nonāca līdz Gusi��ei. Tur bija sapulcējusies visa Stargoroda. Jauno depo ēku ieskāva skuju vītņu loki, plandījās karogi, vēj� purināja lozungus. Jātnieku milicis aulēk�oja pakaļ pirmajam saldējuma pārdevējam, kas diezin kā bija iekļuvis tuk�ajā, tramvajnieku ielenktajā lokā. Starp diviem depo vārtiem pacēlās visai niecīga, vēl tuk�a tribīne ar skaļruni. Tribīnei tuvojās delegāti. Komunālās saimniecības darbinieku un virvju fabrikas apvienotais orķestris izmēģināja savu plau�u spēku. Bungas atradās turpat zemē.

Pa depo gai�o zāli, kur stāvēja desmit salātzaļi vagoni, sanu�murēti no 701 līdz 710, slaistījās Maskavas korespondents pūkainā �okejnīcā. Viņam uz krūtīm karājās fotoaparāts, kurā viņ� bie�i un nopietni ielūkojās. Korespondents meklēja galveno in�enieri, lai uzdotu viņam da�us jautājumus par tramvaju bū�anām. Lai gan apraksts par tramvaja atklā�anu, ieskaitot pat vēl nerunāto runu konspektus, korespondentam galvā jau bija gatavs, kores�pondents godīgi turpināja savus meklējumus, atrazdams, ka vie�nīgais trūkums ir tas, ka nav bufetes.

Beidzot Maskavas viesis atrada galveno in�enieri.

Treuhovs, kur� nakti bija pavadījis darbā un no rīta vēl neko nebija ēdis, stāvēja pie vagona № 703, seju ar strupo degunu pavērsis uz aug�u. Viņ� vēroja, kā notiek bīģefa [182] izmēģinā�ana. Viņam �ķita, ka bīģeļa atspere ir pārāk vaļīga. Uz vagona jumta sēdēja vecākais montieris un sarunājās ar Treuhovu.

Vai �is? -jautāja korespondents, pamājis ar galvu uz Treuhova pusi.

Uzzinājis, ka tas ir viņ�, korespondents tūlīt pat palūdza, lai Tre�uhovs nostājas tuvāk vagonam, un noknipsēja viņu no visām pusēm. Pēdējā fotogrāfija dro�i vien iznāca slikta, jo Treuhovs pēk�ņi palīda zem vagona un sāka tur skaļi klaigāt, pieprasot, lai kāds viņam sniedz paskaidrojumus. Korespondents ķērās klāt tehniķim. Tehniķis apjuka un sāka kaut ko tik sīki izskaidrot, ka korespondents, lai izbeigtu �o ar sare�ģītiem tehniskajiem terminiem piesātināto sarunu, nofoto�grafēja tehniķi un aizsteidzās pie tribīnes.

Pūlis dziedāja, klaigāja, grauza sēkliņas, gaidīdams, kad palai�dīs tramvaju.

Tribīnē uzkāpa guberņas izpildkomitejas prezidijs. Dāņu Prin�cis �ļupstēdams pārmija da�us vārdus ar spalvas brāli. Gaidīja atbraucam Maskavas kinohronikas vīrus.

Biedri! sacīja Gavriļins. Svinīgo mītiņu, veltītu Stargorodas tramvaja atklā�anai, atļaujiet uzskatīt par atklātu.

Misiņa taures salīgojās, nopūtās un trīs reizes pēc kārtas nospēlēja "Internacionāli".

Vārds ziņojumam biedram Gavriļinam! Gavriļins uzsauca.

Dāņu Princis jeb Spara Rats un Maskavas viesis nesarunāju��ies pierakstīja savās piezīmju grāmatiņās:

"Svinīgo mītiņu atklāja Stargorodas komunālās saimniecības priek�sēdētājs b. Gavriļins ar referātu. Pūlis sastinga uzmanībā."

Abi korespondenti bija pilnīgi da�ādi cilvēki. Maskavas kores�pondents bija neprecējies un jauns. Princis Spara Rats bija lielas ģimenes apgādnieks, jau sen pārsniedzis ceturto gadu desmitu. Viens vienmēr dzīvoja Maskavā, otrs Maskavā nekad nebija bijis. Maskavietis mīlēja alu, Dāņu Spara Rats, izņemot degvīnu, neko citu ne mutē neņēma. Ta�u, par spīti rakstura, vecuma, ieradumu un audzinā�anas da�ādībai, savus iespaidus abi �urnālisti izteica vienās un tais pa�ās nodrāztajās, apnicīgajās, banālajās frāzēs. Viņu zīmuļi ie�vīkstējās, un grāmatiņās parādījās jauns ieraksts: "Svētku dienā Stargorodas ielas kļuvu�as it kā platākas�"

Gavriļins savu runu iesāka labi un vienkār�i:

Tramvaju uzbūvēt, viņ� sacīja, tas vis nav tik viegli kā nopirkt ēzeli.

Pūlī pēk�ņi atskanēja Ostapa Bendera skaļie smiekli. Viņ� prata novērtēt �o frāzi. Sāka smieties arī citi. Atsaucības uzmundri�nāts, Gavriļins, pats nesaprazdams, kāpēc, pēk�ņi sāka runāt par starptautisko stāvokli. [183] viņ� vairākas reizes centās ievirzīt savu referātu tramvaja sliedēs, bet ar �ausmām manīja, ka nevar to izdarīt. Vārdi pa�i no sevis pret oratora gribu iznāca ar starptau�tisku saturu. Pēc �emberlena, kam Gavriļins veltīja pusstundu, starptautiskajā arēnā parādījās amerikāņu senators Borā [184] . Klausī�tājiem kļuva gari ģīmji. Korespondenti reizē pierakstīja: "Orators tēlainos izteicienos parādīja mūsu Savienības starptautisko stā�vokli�" Iekarsu�ais Gavriļins slikti atsaucās par rumāņu bajāriem un pārgāja pie Musolini1. Un tikai runas beigās viņ� uzvarēja savu otro starptautisko dabu un teica labus, lieti�ķus vārdus:

Un es domāju tā, biedri, kur� �o tramvaju, kas tagad izbrauks no depo, kur� to ir uzcēlis? Protams, biedri, tas uzcelts, patei�coties tie�i jums, pateicoties visiem strādniekiem, kas patie�ām strādāju�i no visas sirds. Un vēl, biedri, tas uzcelts, pateicoties godīgajam padomju speciālistam galvenajam in�enierim Treuhovam, arī viņam paldies!�

Nomeklējās Treuhovu, bet neatrada. Taukvielu centra pārstā�vis, kas jau sen dīdījās savā vietā, izlauzās pie tribīnes margām, pamāja ar roku un skaļi sāka runāt par starptautisko stāvokli. Pēc viņa runas abi korespondenti, ieklausīdamies �ķidrajā plauk�ķi�nā�anā, ātri pierakstīja: "Vētraini aplausi, kas pāriet ovācijās�" Pēc tam viņi prātoja, ka "pāriet ovācijās�" dro�i vien būs par daudz stipri teikts. Maskavietis saņēmās un ovācijas izsvītroja. Spara Rats nopūtās un atstāja.

Saule ātri ripoja pa nolaideno debesjumu. No tribīnes atska�nēja apsveikumi. Orķestris ik brīdi spēlēja tu�u. Gai�i zilgoja vakars, bet mītiņ� aizvien vēl turpinājās. Ir runātāji, ir klausītāji jau sen juta, ka te kaut kas misējies, ka mītiņ� ievilcies, ka pēc iespējas ātrāk jāpāriet pie tramvaja atklā�anas. Bet visi bija pie�radu�i tā runāt un nevarēja apstāties.

Pēdīgi atrada Treuhovu. Viņ� bija galīgi nosmērējies un pirms izie�anas uz tribīnes kantorī ilgi mazgāja seju un rokas.

Vārds galvenajam in�enierim biedram Treuhovam! prie�cīgi pasludināja Gavriļins. Saki nu tu vienu īstu vārdu, es saru�nāju pavisam nevajadzīgas lietas, viņ� �ukstus piebilda.

Treuhovs gribēja pateikt daudz ko. Gan par sestdienas talkām, gan par smago darbu, par visu, kas paveikts un ko vēl varētu paveikt. Bet paveikt varētu daudz: varētu atbrīvot pilsētu no infekciju perēkļa pajūgu tirgus, varētu uzcelt slēgtus stikla kor�pusus, varētu uzbūvēt pastāvīgu tiltu pagaidu tilta vietā, kuru ik gadus aiznes pavasara ledus, varētu beidzot realizēt milzīgas lopkautuves un saldētavas celtniecības projektu.

Treuhovs atvēra muti un stostīdamies sacīja:

Biedri! Mūsu valsts starptautiskais stāvoklis�

Un tālāk sarunāja tādas visiem zināmas patiesības, ka ļau�u pūlim, kas par starptautisko stāvokli klausījās jau sesto runu, pārskrēja salts pār kauliem. Tikai beidzis, Treuhovs saprata, ka arī viņ� ne vārda nav bildis par tramvaju. "Ir gan posts," viņ� nodomāja, "mēs absolūti neprotam runāt, absolūti."

Un viņ� atcerējās fran�u komunista runu, ko bija dzirdējis sanāk�smē Maskavā. Francūzis runāja par bur�uāzisko presi. "�ie spal�vas akrobāti," viņ� izsaucās, "�ie farsa virtuozi, �ie rotāciju ma�īnu �akāļi�" Pirmo runas daļu francūzis norunāja la tonī, otro daļu do tonī un pēdējo, patētisko mi tonī. Viņa �esti bija apvaldīti un skaisti.

"Bet mēs tikai muldam," nolēma Treuhovs. "Labāk nebūtu runāju�i nemaz."

Bija jau pavisam tum�s, kad guberņas izpildkomitejas priek��sēdētājs ar �ķērēm pārgrieza sarkano lenti, kas aizsprostoja depo izeju. Strādnieki un sabiedrisko organizāciju pārstāvji trok�ņo�dami sēdās vagonos. Ie�ķindējās sīki zvaniņi, un pirmais tram�vaja vagons, ko vadīja pats Treuhovs, izripoja no depo, apdulli�no�u izsaucienu un orķestra dvesienu pavadīts.

Apgaismotie vagoni likās vēl �ilbino�āki nekā dienā. Visi des�mit vagoni zosu gājienā aizslīdēja pa Gusi��i; pabrauku�i zem dzelzceļa tilta, vagoni jautri devās uz pilsētu un nogriezās pa Lielo Pu�kina ielu. Otrā vagonā brauca orķestris, un muzikanti, izbāzu�i taures pa logiem, spēlēja Budjonnija mar�u [185] .

Gavriļins konduktora formas svārkos ar somu plecā, lēkdams no vagona vagonā un mīlīgi smaidīdams, nevietā zvanīja un izsniedza pasa�ieriem ielūgumus:

SVINĪGS VAKARS, kas notiks

komunālās saimniecības darbinieku klubā ar �ādu programmu. 1. maijā 1. Biedra Mosina referāts 9. 00 vakarā 2. Komunālās saimniecības darbinieku

arodbiedrības Goda rakstu izsnieg�ana 3. Neoficiālā daļa: liels koncerts, ģimenes vakariņas ar bufeti

Uz pēdējā vagona platformas stāvēja Viktors Mihailovi�s, nezin kā iekļuvis goda viesu skaitā. Viņ� blenza uz motoru. Poļesovam par lielu izbrīnu motors izskatījās lielisks un acīmredzami strādāja kārtīgi. Rūtis nedrebēja. Pamatīgāk tās apskatījis, Viktors Mihailo�vi�s pārliecinājās, ka rūtis tomēr iestiklotas gumijas ietvarā. Viņ� jau bija izteicis da�us aizrādījumus vagona vadītājam, un pasa�ieri Viktoru Mihailovi�u uzskatīja par Rietumu tramvaju speciālistu.

Gaisa bremze nedarbojas visai labi, Poļesovs pavēstīja, uzvaro�i paskatīdamies uz publiku, nesūknē gaisu.

Kas tev par daļu, atbildēja vagona vadītājs. Gan sūknēs.

Izdarīju�i svētku braucienu pa pilsētu, vagoni atgriezās depo,

kur tos gaidīja ļau�u pūlis. Treuhovu urravāja, kad jau dega visas elektriskās spuldzes. Pa�ūpoja arī Gavriļinu, bet, tā kā viņ� svēra kādus se�us pudus un augstu nelidoja, drīz palaida vaļā. Meta gaisā arī b. Mosinu, tehniķus un strādniekus. Otro reizi �ai dienā meta gaisā Viktoru Mihailovi�u. Tagad viņ� vairs netirināja kājas, bet, stingri un nopietni raudzīdamies zvaig�ņotajās debesīs, lidoja gaisā un plivinājās nakts tumsā. Noplanējis pēdējo reizi, Poļesovs pamanīja, ka viņu tur aiz kājas un smejas nekrietnus smieklus neviens cits kā biju�ais mui�niecības priek�nieks Ipolits

Matvejevi�s Vorobjaņinovs. Poļesovs laipni atbrīvojās, atgāja mazliet sāņus, bet mui�niecības vadoni vairs neizlaida no redzes�loka. Pamanījis, ka Ipolits Matvejevi�s kopā ar jauno nepazīstamo cilvēku, neap�aubāmi biju�o oficieri, dodas prom, Viktors Mihailovi�s tiem uzmanīgi sekoja.

Kad viss jau bija beidzies un Gavriļins savā viegli violetajā fiatā gaidīja vēl arvien rosīgo Treuhovu, lai kopā ar viņu brauktu uz klubu, pie depo vārtiem pieripoja pussmagais fordiņ� ar kinohronistiem.

Pirmais no ma�īnas veikli izlēca vīrietis divpadsmitstūrainās raga brillēs un elegantā ādas vamzī bez piedurknēm. Vīrietim tie�i uz ādamābola zēla smaila, gara bārda. Otrs vīrietis stiepa kinoaparātu, pīdamies garā �allē, �ādu stilu Ostaps Benders parasti dēvēja par "�iki un moderni". Pēc tam no fordiņa rausās ārā asistenti, apgaismotāji un meitenes.

Viss bars kliegdams iedrāzās depo.

Uzmanību! sauca bārdainais vam�a īpa�nieks. Koļa! Uzstādi jupiterus!

Treuhovs piesarka un devās pie nakts viesiem.

Vai jūs esat no kino? viņ� jautāja. Kāpēc tad jūs dienā neatbraucāt?

Un kad notiks tramvaja atklā�ana?

Tas jau atklāts.

Jā, jā, mēs mazliet aizkavējāmies. Makten laba ainaviņa pagadījās. Milzums darba. Saulriets! Starp citu, mēs arī tagad visu paveiksim. Koļa! Dod gaismu! Ripojo�s ritenis! Priek�plānā! Ejo�a pūļa kājas priek�plānā. Ļuda! Mīlulīt! Pastaigājieties! Koļa, sākam! Sākam. Ejiet! Ejiet, ejiet, ejiet� Pietiek. Pateicos. Tagad uzņemsim celtnieku. Biedrs Treuhovs? Esiet tik laipns, biedri Treuhov! Nē, ne tā. Trīs ceturtdaļas� Lūk, tā, tā būs oriģinālāk, tramvaja fonā� Koļa! Sākam! Sakiet kaut ko!�

Nu, man patie�ām ir neērti!�

Lieliski!� Labi!� Runājiet vēl� Tagad jūs sarunājaties ar pirmo tramvaja pasa�ieri� Ļuda! Izejiet fokusā. Tā. Elpojiet dziļāk: jūs esat uztraukts!� Koļa! Kājas priek�plānā!� Sākam!� Tā, tā� Liels paldies� Stop!�

No drebo�ā fiata smagi izkāpa Gavriļins un atnāca pasaukt aizkavēju�os draugu. Re�isors ar mataino ādamābolu pavisam atplauka.

Koļa! �urp! Lielisks tips. Strādnieks! Tramvaja pasa�ieris! Elpojiet dziļāk! Jūs esat satraukts. Jūs agrāk nekad neesat braucis ar tramvaju. Sākam! Elpojiet!

Gavriļins niknumā ie�ņācās.

Lieliski!� Mīlulīt!� Nāc �urp! Sveiciens no komjaunie�iem!� Elpojiet dziļāk! Jūs esat uztraukts� Tā� Lieliski. Koļa, beidzam.

Vai tramvaju neuzņemsiet? kautrīgi ieprasījās Treuhovs.

Redziet, iedīcās ādainais re�isors, apgaismo�anas ap�stākļi neļauj. Maskavā vajadzēs uzņemt papildus. Visu labu!

Bars zibenīgi pagaisa.

Nu brauksim, draudziņ, atpūsties, sacīja Gavriļins. Kas tad tev lēcies, esi sācis smēķēt?

Sāku gan, atzinās Treuhovs, neizturēju.

Svinīgajā vakarā Treuhovs izsalcis un sasmēķējies izdzēra trīs glāzītes degvīna un galīgi noreiba. Viņ� bu�ojās ar visiem, un visi bu�oja viņu. Viņ� gribēja kaut ko sirsnīgu pasacīt savai sievai, bet tikai iesmējās. Vēlāk ilgi kratīja Gavriļina roku un skaidroja:

Tu gan esi savādnieks! Tev vajag iemācīties projektēt dzelz�ceļa tiltus! Tā ir brīni�ķīga zinātne! Un galvenais absolūti vien�kār�a. Tiltu pār Hudzonu�

Pēc pusstundas viņ� bija pilns kā mārks un skandēja pret bur��uāzisko presi vērstu filipiku:

�ie farsa akrobāti, spalvas hiēnas! �ie rotāciju ma�īnu vir�tuozi! viņ� kliedza.

Sieva viņu aizveda mājās ormaņa ratos.

Es gribu braukt ar tramvaju, viņ� sacīja sievai, nu kā tu to nesaproti? Ja ir tramvajs, tas nozīmē, ka ar to vajag braukt� Kāpēc? Pirmkārt, tas ir izdevīgi�

Poļesovs gāja cie�i aiz koncesionāriem, ilgi pūlējās saņemt dū�u un, nogaidījis, kad tuvumā neviena nebija, piegāja pie Vorobjaņinova.

Labvakar, kungs, Ipolit Matvejevi�! viņ� godbijīgi sacīja.

Vorobjaņinovam pārskrēja auksts pār kauliem.

Nav tas gods pazīt, viņ� nomurmināja.

Ostaps izrieza krūtis un piegāja pie atslēdznieka inteli�ģenta.

Nu-nu, viņ� teica, ko jūs vēlaties sacīt manam draugam?

Jūs neuztraucieties, Poļesovs �ukstēja, raudzīdamies apkārt. Es nāku Helēnas Staņislavovnas uzdevumā�

Kā? Vai tad viņa vēl ir �eit?

�eit, jā. Un ļoti vēlas jūs redzēt.

Kāpēc? Ostaps jautāja. Bet kas jūs tāds esat?

Es� Jūs, Ipolit Matvejevi�, nedomājiet neko sliktu. Jūs mani nepazīstat, bet es jūs atceros ļoti labi.

Es gribētu apmeklēt Helēnu Staņislavovnu, nedro�i ietei�cās Vorobjaņinovs.

Viņa ļoti, ļoti lūdza, lai jūs viņu apciemotu.

-Jā, bet kā viņa uzzināja, ka esmu �eit?�

Es jūs satiku komunālās saimniecības pārvaldes gaitenī un ilgi domāju: pazīstama seja. Pēc tam atcerējos. Jūs, Ipolit Matve�jevi�, neuztraucieties! Viss būs pilnīgi slepeni.

Vai pazīstama sieviete? Ostaps lieti�ķi jautāja.

M-jā, veca paziņa�

Tad varbūt apciemosim viņu un iekodīsim vakariņas pie vecas paziņas? Es, piemēram, neprātīgi gribu rit, bet visas bodes ir ciet.

Varētu gan.

-Tad iesim! Vediet mūs, noslēpumainais sve�inieki

Un Viktors Mihailovi�s caur māju pagalmiem un ik brīdi atskatīdamies veda kompanjonus uz zīlnieces māju Pereļe�inskas �ķērsielā.

.

Kad sieviete kļūst vecāka, ar viņu var notikt daudz nepatik��anu: var izkrist zobi, nosirmot un kļūt retāki mati, piemesties aizdusa, var uzbrukt korpulence, var pievārēt galējs kalsnums, bet balss viņai nemainās. Tā paliek tāda pati, kāda bija viņai kā ģimnāzistei, līgavai vai jauna nebēdņa mīļākajai.

Tāpēc, kad Poļesovs pieklauvēja pie durvīm un Helēna Staņislavovna jautāja: "Kas tur ir?" Vorobjaņinovs notrīsēja. Viņa mīļākās balss bija tāda pati kā deviņdesmit devītajā gadā pirms Parīzes izstādes atklā�anas [187] . ta�u, iegājis istabā un gaismā mieg�dams acis, Ipolits Matvejevi�s ieraudzīja, ka no biju�ās prokurorienes skaistuma vairs nav palicis ne pēdu.

Kā jūs esat pārvērtusies! viņ� neviļus iesaucās.

Vecene metās viņam ap kaklu.

Paldies, viņa sacīja, es zinu, ar ko jūs riskējat, nākdams pie manis. Jūs vēl aizvien esat tas pats augstsirdīgais bruņinieks. Es nevaicāju, kālab jūs esat atbraucis no Parīzes. Redziet, es ne�esmu ziņkārīga.

Bet es nemaz neesmu atbraucis no Parīzes, Vorobjaņinovs sacīja apjucis.

Mēs ar kolēģu ieradāmies no Berlīnes, Ostaps izlaboja, saspiezdams Ipolita Matvejevi�a elkoni, bet par to nav ieteicams runāt.

Ak, cik es esmu laimīga, jūs redzot! zīlniece iespiedzās. Nāciet �eit, �ajā istabā� Bet jūs, Viktor Mihailovi�, atvainojiet, vai jūs nepienāktu pēc pusstundas?

Oho! Ostaps iesaucās. Pirmā tik�anās! Aizkustino�s brīdis! Atļaujiet arī man pazust. Vai jūs atļautu, viscēlais Viktor Mihailovi�, iet jums līdzi?

Atslēdznieks nodrebēja aiz prieka. Abi aizgāja Poļesova dzī�vokli, kur Ostaps, sēdēdams uz Pereļe�inskas �ķērsielas Nr. 5 vārtu atliekām, klāstīja apstulbu�ajam pa�nodarbinātajam mājamatniekam fantasmagoriskas idejas ar dzimtenes glāb�anas nokrāsu.

Pēc stundas viņi atgriezās un atrada abus vecos ļautiņus gau��ām gurdenus.

Un vai jūs atceraties, Ipolit Matvejevi�? sacīja Helēna Staņislavovna.

Un vai jūs atceraties, Helēna Staņislavovna? sacīja Ipolits Matvejevi�s.

"Liekas, ir iestājies psiholoģiskais moments, lai ēstu vakari�ņas," Ostaps nodomāja. Un, pārtraukdams Ipolitu Matvejevi�u, kas atcerējās pilsētas valdes vēlē�anas, Ostaps sacīja:

Berlīnē ir savāda iera�a: tur ēd tik vēlu, ka nevar saprast, kas tas ir agras vakariņas vai vēlas pusdienas.

Helēna Staņislavovna satrūkās, novērsa no Ipolita Matvejevi�a savu trusenes skatienu un aizslāja uz virtuvi.

Bet tagad darboties, darboties un vēlreiz darboties! Ostaps sacīja, pazeminājis balsi līdz pilnīgas nelegalitātes pakāpei.

Viņ� paņēma Poļesovu aiz rokas.

Vai vecene mūs neiegāzīs? Uzticama sieviete?

Poļesovs kā lūg�anā salika rokas.

Kāds ir jūsu politiskais kredo?

Vienmēr ar jums! Poļesovs jūsmīgi atbildēja.

-Jūs, es ceru, esat kirilovietis [188] .

Tie�i tā.

Poļesovs izstiepās kā stiga.

Krievija jūs neaizmirsīs! Ostaps nobļāva.

Ipolits Matvejevi�s, turēdams rokā saldu pīrādziņu, nesa�pratnē klausījās Ostapa vārdos, bet pārtraukt viņu nebija iespē�jams. Ostapu dīdīja nemiers. Lielais kombinators juta iedvesmu un noreibumu pirms pamatīgas �antā�as. [189] Viņ� staigāja pa istabu kā pantera.

Tādā satrauktā stāvoklī viņu pārsteidza Helēna Staņislavovna, smagi stiepdama no virtuves patvāri. Ostaps galanti pieskrēja viņai klāt, izņēma no rokām patvāri un nolika uz galda. Patvāris sīca. Ostaps nolēma darboties.

Madam, viņ� sacīja, mēs esam laimīgi jūsu personā redzēt�

Viņ� nezināja, ko ir laimīgs redzēt Helēnas Staņislavovnas personā. Vajadzēja atsākt no gala. No visiem cara re�īma lepna�jiem izteicieniem prātā bija palicis tikai �āds "vis�ēlīgi labpatika pavēlēt". Bet tas nederēja. Tāpēc viņ� lieti�ķi sacīja:

Stingri slepeni! Valsts noslēpums!

Ostaps ar roku norādīja uz Vorobjaņinovu:

Kas, pēc jūsu domām, ir �is varenais sirmgalvis? Nerunājiet, jūs to nevarat zināt. Tas ir domas gigants, krievu demokrātijas tēvs un persona, kas tuvu stāv ķeizaram.

Ipolits Matvejevi�s piecēlās visā savā lieliskajā augumā un apjucis paskatījās apkārt. Viņ� neko nesaprata, bet, no pieredzes zinādams, ka Ostaps Benders neko nedara tāpat vien, klusēja.

Poļesovu viss notieko�ais ārkārtīgi saviļņoja. Viņ� stāvēja, pastie�pis zodu pret griestiem, tāda cilvēka pozā, kas gatavs soļot ceremoniālmar�ā. Helēna Staņislavovna apsēdās uz krēsla, izbailēs raudzīdamās uz Ostapu.

Vai mūsējo pilsētā daudz? Ostaps tie�i pavaicāja. Kāds pilsētā noskaņojums?

-Ja viss būtu tā, kā tas nav� ieteicās Viktors Mihailovi�s un miglaini klāstīja savas bēdas. Tur bija gan nama Nr. 5 sētnieks, iedomīgais nekrietnelis, gan trīsastotdaļas collu vītņgriezis, gan tramvajs, gan citas lietas.

Labi! Ostaps nodārdināja. Helēna Staņislavovna! Ar jūsu palīdzību mēs gribam saistīties ar pilsētas labākajiem ļaudīm, kurus ļaunais liktenis nodzinis pagrīdē. Ko varētu paaicināt pie jums?

Ko varētu paaicināt? Varbūt Maksimu Petrovi�u ar sievu?

Bez sievas, izlaboja Ostaps, bez sievas! Jūs būsiet vienī�gais patīkamais izņēmums. Ko vēl?

Apspriedē, kur darbīgi piedalījās arī Viktors Mihailovi�s, noskaidrojās, ka aicināt var to pa�u Maksimu Petrovi�u �aru�ņikovu, biju�o pilsētas domnieku, bet pa�reiz brīni�ķīgā kārtā pie�skaitītu padomju darbinieku pulkam, "Atrsaiņotāja" saimnieku Djadjevu, "Odesas kliņģeru arteļa "Maskavas barankas"" priek��sēdētāju Kisļarski un divus jaunus cilvēkus bez uzvārdiem, bet pilnīgi uzticamus.

Tādā gadījumā lūdzu viņus tūlīt uzaicināt uz mazu apspriedi vislielākajā slepenībā.

Tagad runāja Poļesovs:

Es aizskrie�u pie Maksima Petrovi�a, Nike�a un Vlada, bet jūs, Helēna Staņislavovna, papūlieties un aizejiet uz "Ātrsaiņotāju" un pie Kisļarska.

Poļesovs aizdrāzās. Zīlniece godbijīgi paskatījās uz Ipolitu Matvejevi�u un arī aizgāja.

Ko tas nozīmē? piepūtis vaigus, jautāja Ipolits Matvejevi�s.

Tas nozīmē, Ostaps atbildēja, ka jūs esat atpalicis cilvēks.

Kāpēc?

Tāpat vien! Atvainojiet manu banālo jautājumu: cik jums ir naudas?

Kādas naudas?

Visādas. Ieskaitot sudrabu un kaparu.

Trīsdesmit pieci rubļi.

Un ar �o naudu jūs taisāties samaksāt visus mūsu pasākuma izdevumus?

Ipolits Matvejevi�s klusēja.

Zināt ko, dārgais patron? Man �ķiet, ka jūs mani saprotat. Jums vajadzēs kādu stundiņu pabūt par domas gigantu un per�sonu, kas stāv tuvu ķeizaram.

Kādēļ?

Tādēļ, ka mums nepiecie�ams apgrozības kapitāls. Rīt man kā�zas. Es neesmu nekāds nabags. Es �ai ievērojamā dienā gribu dzīrot.

Kas tad man jādara? Ipolits Matvejevi�s dvesa.

-Jums jāklusē. Laiku pa laikam piepūtiet vaigus, lai izskatītos cienīgāk.

Bet tā ta�u ir� krāp�ana.

Kas to saka? Vai grāfs Tolstojs? Vai varbūt Darvins? Nē. Es to dzirdu no cilvēka mutes, kur� vēl vakar taisījās naktī ielauzties Gricacujevas dzīvoklī un nozagt nabaga atraitnei mēbeles. Neprā�tojiet! Klusējiet! Un neaizmirstiet piepūst vaigus.

Kāpēc ieķēpāties tādā bīstamā pasākumā? Var ta�u denuncēt.

Par to nerūpējieties. Kur sliktas �anses, tur es nemaz nezvejoju. Pasākumu noorganizēsim tā, ka neviens nesapratīs. Labāk dzersim tēju.

Kamēr koncesionāri dzēra un ēda, bet papagailis sprak�ķināja saulpuķu �aumalas, dzīvoklī ienāca viesi.

Nike�s un Vlads atnāca reizē ar Poļesovu. Viktors Mihailovi�s neuzdro�inājās jaunos cilvēkus stādīt priek�ā domas gigantam. Abi jaunekļi apsēdās kaktā un ņēmās vērot, kā krievu demokrātijas tēvs ēd aukstu teļa gaļu. Nike�s un Vlads bija pilnīgi nobriedu�i nejēgas. Katram no tiem bija ap trīsdesmit gadu. Viņiem acīmre�dzot ļoti patika, ka paaicināti uz apspriedi.

Biju�ais pilsētas domes loceklis �aru�ņikovs, resns vecis, ilgi kratīja Ipolita Matvejevi�a roku un cie�i raudzījās acīs.

Pilsētas ilggadīgie iedzīvotāji dalījās savās atmiņās, kamēr Ostaps tos vērīgi noskatīja. Devis viņiem iespēju izrunāties, Ostaps vērsās pie �aru�ņikova:

Kurā pulkā jūs dienējāt?

�aru�ņikovs sastomījās.

Es� es, kā sacīt, vispār neesmu dienējis, jo sabiedrība man alla� dāvājusi uzticību, un es tiku ievēlēts.

Vai jūs esat mui�nieks?

-Jā. Biju.

-Jūs, es ceru, tāds esat arī tagad? Tikai stipru garu! Būs nepie�cie�ama jūsu palīdzība. Vai Poļesovs jums paskaidroja? Ārvalstis mums sniegs palīdzīgu roku. Viss atkarīgs no sabiedriskās domas. Pilnīgi slepena organizācija. Uzmanību!

Ostaps at�ķīra Poļesovu no Nike�a un Vlada un ar īstu bar�dzību jautāja:

Kurā pulkā dienējāt? Vajadzēs kalpot tēvzemei. Vai jūs esat mui�nieki? Ļoti labi. Rietumi mums palīdzēs. Esiet stipri garā! Ieguldījumi pilnīgā slepenībā, tas ir, iemaksas organizācijai. Uzmanību!

Ostaps bija aizrāvies. Pasākums it kā ievirzījās pareizās sliedēs. Kad Helēna Staņislavovna bija viņu iepazīstinājusi ar "Atrsaiņotāja" īpa�nieku, Ostaps to paveda sāņus, ieteica būt stipram garā, painteresējās, kurā pulkā viņ� dienējis, apsolīja ārzemju atbal�stu un organizācijas pilnīgu slepenību. "Ātrsaiņotāja" īpa�nieka pirmā vēlē�anās bija pēc iespējas ātrāk bēgt prom no sazvērnieku dzīvokļa. Viņ� savu firmu uzskatīja par pārāk solīdu, lai ielaistos riskantā pasākumā. Bet, noskatījis Ostapa veiklo stāvu, viņ� sāka �aubīties un apsvērt: "Bet ja nu pēk�ņi!� Starp citu, viss ir atka�rīgs no tā, ar kādu mērci to liks galdā."

Draudzīgā saruna pie tējas galda kļuva spraigāka. Uzticību iemantoju�ie svēti glabāja noslēpumu un tērzēja par pilsētas jau�numiem.

Pēdējais atnāca pilsonis Kisļarskis, kas, nebūdams mui�nieks un nekad nedienējis gvardes pulkos, no īsās sarunas ar Ostapu tūlīt noskaidroja, kāds ir stāvoklis.

Esiet stiprs garā, Ostaps pamāco�i sacīja.

Kisļarskis apsolījās.

Jūs kā privātā kapitāla pārstāvis nevarat palikt kurls pret tautas vaimanām.

Kisļarskis kļuva skumīgs.

Vai jūs zināt, kas te sē�? Ostaps jautāja, norādīdams uz Ipolitu Matvejevi�u.

Kā tad, atbildēja Kisļarskis, tas ir Vorobjaņinova kungs.

Tas ir, Ostaps sacīja, domas gigants, krievu demokrātijas tēvs, ķeizaram tuvu stāvo�a persona.

"Labākajā gadījumā divi gadi ar stingru izolāciju [190] ," Kisļar�skis nodomāja, sākdams trīcēt. "Kādēļ es �eit atnācu?"

Zobena un spīļarkla slepenā savienība! Ostaps draudo�i no�ukstēja.

"Desmit gadi," Kisļarskim ie�āvās prātā.

Starp citu, jūs varat iet prom, bet, es brīdinu, mums ir garas rokas!

"Es tev rādī�u, ķēms tāds," Ostaps nodomāja. "Lētāk par simt rubļiem tu vis prom netiksi."

Kisļarskis kļuva balts kā krīts. Vēl �odien viņ� tik gar�īgi un mierīgi bija pusdienojis, ēdis vistas �ķilvi un buljonu ar rieksti�ņiem un neko nezināja par briesmīgo "Zobena un spīļarkla savie�nību". Viņ� palika: "garās rokas" uz viņu bija atstāju�as nelabu iespaidu.

Pilsoņi! atklādams apspriedi, Ostaps sacīja. Dzīve diktē savus likumus, savus nepielūdzamos likumus. Es jums nestāstlsu par mūsu sanāksmes mērķi, tas jums ir zināms. Svēts mērķis. Visās malās mēs dzirdam vaimanas. Visās mūsu pla�ās zemes malās sauc pēc palīdzības. Mūsu pienākums ir sniegt palīdzīgu roku, un mēs to sniegsim. Vieni no jums strādā un ēd maizi ar sviestu, citi iet ienesīgā peļņā un ēd sviestmaizi ar ikriem. Kā vieni, tā otri guļ savās gultās un sedzas ar siltām segām. Vienīgi mazi bērni, bezpajumtnieki, atrodas bez uzraudzības. �ie ielas ziedi vai, kā izsakās garīgā darba proletārie�i, ziedi uz asfalta, pelnīju�i labāku likteni. Mums, zvērināto piesēdētāju kungi, viņiem jāpalīdz. Un mēs, zvērināto piesēdētāju kungi, viņiem palīdzēsim.

Lielā kombinatora runa klausītājos radīja da�ādas izjūtas.

Poļesovs nesaprata savu jauno draugu, jauneklīgo gvardu.

"Kādi bērni?" viņ� domāja. "Kāpēc bērni?"

Ipolits Matvejevi�s pat necentās neko saprast. Viņ� jau sen bija atmetis visam ar roku un sēdēja kluss un vaigus piepūtis.

Helēna Staņislavovna kļuva bēdīga.

Nike�s un Vlads padevīgi blenza uz Ostapa debeszilo vesti.

"Ātrsaiņotāja" īpa�nieks bija ārkārtīgi apmierināts.

"Skaists sniegums," viņ� nolēma, "par tādu mērci var arī naudu dot. Ja izdosies, būs gods un slava! Neizdosies ne mana cūka, ne mana druva. Palīdzēju bērniem, un viss."

�aru�ņikovs ar Djadjevu apmainījās zīmīgiem skatieniem un, pienācīgi novērtējis referenta konspiratīvo veiklību, turpināja ripināt pa galdu maizes bumbiņas.

Kisļarskis jutās kā septītajās debesīs.

"Zelta galva," viņ� domāja. Kisļarskim �ķita, ka viņ� vēl nekad nav mīlējis bezpajumtes bērnus tik ļoti kā �inī brīdī.

Biedri! Ostaps turpināja. Nepiecie�ama tūlītēja palī�dzība. Mums jāizrauj bērni no ielas nagiem, un mēs tos izrausim. Palīdzēsim bērniem. Vienmēr jāatceras, ka bērni ir dzīves ziedi. Es lūdzu jūs tūlīt iemaksāt zināmu summiņu, lai palīdzētu bērniem, tikai bērniem un nevienam citam. Vai jūs mani saprotat?

Ostaps no sānu kabatas izvilka apliecību un kvī�u grāmatiņu.

Lūdzu, sākt iemaksas! Ipolits Matvejevi�s apliecinās manas pilnvaras.

Ipolits Matvejevi�s piepūtās un nolieca galvu. Tagad pat apro�be�otais Nike�s ar Vladu un ģeniālais atslēdznieks saprata Ostapa alegorijas būtību.

Kungi, vecuma kārtībā, Ostaps sacīja, sāksim ar cienī�jamo Maksimu Petrovi�u.

Cienījamais Maksims Petrovi�s nemierīgi sagrozījās un ar mokām iedeva trīsdesmit rubļus.

Kad pienāks labāki laiki, do�u vairāk! viņ� piebilda.

Labāki laiki pienāks pavisam drīz, Ostaps iesaucās. Starp citu, uz bezpajumtes bērniem, kurus es �ai brīdī pārstāvu, tas neattiecas.

Nike�s un Vlads deva astoņus rubļus.

Par maz, jaunie cilvēki.

Jaunie cilvēki pietvīka.

Poļesovs aizskrēja uz mājām un atnesa piecdesmit rubļu.

Bravo, huzār! Ostaps iesaucās. Huzāram vieniniekam ar motoru pirmai reizei tas ir pilnīgi pietiekami. Ko sacīs tirgoņi?

Djadjevs un Kisļarskis ilgi kaulējās un sūdzējās par nivelē�anu [191] . Ostaps palika nepielūdzams:

Pa�a Ipolita Matvejevi�a klātbūtnē uzskatu �o izrunā�anos par lieku.

Ipolits Matvejevi�s nolieca galvu. Kup�i bērniņu labā ziedoja pa divsimt rubļu.

Pavisam, Ostaps pavēstīja, �etri simti astoņdesmit astoņi rubļi. Ek! Trūkst divpadsmit rubļu, lai iznāktu apaļa summiņa.

Helēna Staņislavovna, ilgi stiprinājusies garā, aizgāja uz guļamistabu un atnesa iztrūksto�os divpadsmit rubļus.

Pārējā apspriedes daļa bija sasteigta, un tai vairs nepiemita tik svinīgs raksturs. Ostaps sāka staigāt pa istabu. Helēna Staņis�lavovna pavisam saduga. Viesi pamazām izklīda, godbijīgi atva�dīju�ies no organizatoriem.

Nākamās apspriedes dienu jums paziņos īpa�i, atvado�ties sacīja Ostaps, visstingrākais noslēpums. Pasākums par palīdzību bērniem jātur slepenībā� Tas, starp citu, ir jūsu pa�u personīgajās interesēs.

Pie �iem vārdiem Kisļarskim gribējās iedot vēl piecdesmit rubļu un vairs nenākt ne uz kādām apspriedēm. Viņ� tik tikko atturējās no �ā soļa.

Nu, Ostaps sacīja, tad kustēsimies. Jūs, Ipolit Matvejevi�, es ceru, izmantosiet Helēnas Staņislavovnas viesmīlību un pār�nak�ņosiet pie viņas. Starp citu, mums arī konspirācijas nolūkos lietderīgi uz laiku �ķirties. Es eju.

Ipolits Matvejevi�s izmisīgi mirk�ķināja Ostapam ar aci, bet tas izlikās, ka neko nemana, un izgāja uz ielas.

Nogājis vienu kvartālu, viņ� atcerējās, ka kabatā atrodas pieci simti godīgi nopelnītu rubļu.

Orman! viņ� uzsauca. Ved uz "Fēniksu"!

To var, ormanis atsaucās.

Viņ� nesteigdamies pieveda Ostapu pie slēgta restorāna.

Ko tas nozīmē? Slēgts?

Sakarā ar Pirmo Maiju.

Ek, kaut jupis viņus parāvis! Naudas atliku likām, bet nav kur palīksmoties! Nu tad laid uz Pļehanova ielu. Vai zini?

Ostaps nolēma braukt pie savas līgavas.

Bet kā �ī iela saucās agrāk? ormanis jautāja.

Nezinu.

Kur tad lai brauc? Es ari nezinu.

Ostaps tomēr lika braukt un meklēt.

Kādas pusotras stundas viņi braukāja naktī pa tuk�ajām pil�sētas ielām, iztaujādami naktssargus un mili�us. Kāds milicis ilgi prātoja un pēdīgi pavēstīja, ka Pļehanova iela nebū�ot neviena cita kā bijusī Gubernatora iela.

Ak Gubernatora iela! Gubernatora ielu es labi zinu. Divdes�mit piecus gadus vadāju pasa�ierus uz Gubernatora ielu.

Nu tad brauc uz Gubernatora ielu!

Aizbrauca uz Gubernatora ielu, bet tā izrādījās nevis Pļeha�nova, bet Kārļa Marksa iela.

Saniknotais Ostaps sāka no jauna meklēt nozaudēto ielu. "Un visu nakti neprātīgais, vienalga, kurp to gaita ved," [192] tā arī nevarēja atrast Pļehanova ielu.

Rītausma bāli apgaismoja bagātā cietēja seju, kur� tā arī nedabūja izklaidēties padomju pilsētā.

Ved uz "Sorbonnu"! viņ� uzsauca. Kas tu par ormani! Pļe�hanova ielu nezini!

Atraitnes Gricacujevas pils mirdzēja [193] . Kāzu mielasta galda galā sēdēja sirdskungs Turcijas pavalstnieka dēls. Viņ� bija elegants un pilns kā mārks. Viesi �aloja.

Jaunuve vairs nebija jauna. Viņai bija ne mazāk par trīsdes�mit pieciem gadiem. Daba bija viņu bagātīgi apveltījusi. Tur bija viss: krūtis kā arbūzi, strups, bet izteiksmīgs deguns, krā�ņi vaigi, varens skausts un neticami plata sē�amvieta. Jauno vīru viņa die�vināja un bijāt bijājās. Tāpēc vīru viņa sauca nevis vārdā un pat ne tēva vārdā, ko nekad tā arī neuzzināja, bet uzvārdā: biedrs Benders.

Ipolits Matvejevi�s atkal sēdēja uz ilgotā krēsla. Visu kāzu mielasta laiku viņ� didījās uz tā, mēģinādams sataustīt kādu cietu priek�metu. Reizēm viņam tas izdevās. Tad Ipolitam Matvejevi�am �ķita mīļi visi klāteso�ie, un viņ� nevaldāmi kliedza "rūgts".

Ostaps visu laiku teica runas, uzrunas un tostus. Dzēra par tautas izglītību un Uzbekijas irigāciju. Pēc tam viesi sāka izklīst. Ipolits Matvejevi�s uzkavējās priek�istabā un ie�ukstēja Benderam:

Nevelciet garumā! Tie ir tur.

-Jūs esat mantrausis, atbildēja piedzēru�ais Ostaps, gai�diet mani viesnīcā. Nekur neejiet. Es varu ierasties kuru katru brīdi. Samaksājiet viesnīcas rēķinu. Lai viss būtu sagatavots. Adjē, feldmar�ali Novēliet man saldu dusu.

Ipolits Matvejevi�s novēlēja un devās uz "Sorbonnu" nervozēt.

Piecos no rīta ieradās Ostaps ar krēslu rokās. Ipolitam Matvejevi�am palika mute vaļā. Ostaps nolika krēslu istabas vidū un apsēdās uz tā.

Kā tas jums izdevās? pēdīgi Vorobjaņinovs pavaicāja.

Ļoti vienkār�i, kā jau ģimenē. Atraitnīte guļ un redz sapni. �ēl viņu modināt. "Ausmā viņu nemodini." [194] Ak vai! Vajadzēja mīļotajai atstāt zīmīti: "Aizbraucu uz Novohopersku [195] lasīt refe�rātu. Pusdienās negaidi. Tavs Susļiks." Bet krēslu paķēru ēdam�istabā. Tramvajs �ajās rīta stundās neiet, atpūtos pa ceļam uz krēsla.

Ipolits Matvejevi�s ņurdēdams metās pie krēsla.

Klusāk, Ostaps apsauca, vajag darboties bez trok�ņa.

Viņ� izvilka no dziļās kabatas plakanknaibles, un darbs sākās.

Vai durvis jūs aizslēdzāt? Ostaps jautāja.

Atstūmis nepacietīgo Vorobjaņinovu, Ostaps rūpīgi atplēsa krēslu, cenzdamies nesabojāt puķaino angļu katūnu.

Tāda katūna tagad nav, to vajag saglabāt. Pre�u bads, neko nevar darīt.

Tas viss noveda Ipolitu Matvejevi�u līdz galīgam uzbudinā�jumam.

Gatavs, Ostaps klusu sacīja.

Viņ� pacēla pārsegus un abām rokām sāka �amdīt starp atspe�rēm. Uz viņa pieres pietūka vēnas.

Nu? Ipolits Matvejevi�s dvesa da�ādās intonācijās. Nu? Nu?

Ko jūs te nunināt, Ostaps sakaitināts atbildēja, viena iespēja pret vienpadsmit. Un �ī iespēja�

Viņ� pamatīgi parakņājās krēslā un nobeidza:

Un �ī iespēja pagaidām nav mums labvēlīga.

Viņ� piecēlās visā augumā un sāka tīrīt ceļus. Ipolits Matve�jevi�s metās pie krēsla.

Briljantu nebija. Ipolitam Matvejevi�am nolaidās rokas. Bet Ostaps bija tikpat mundrs kā agrāk.

Tagad mūsu iespējas kļuvu�as lielākas.

Viņ� staigāja pa istabu.

Nekas! �is krēsls atraitnei izmaksāja dārgāk nekā mums.

Ostaps no sānkabatas izvilka zelta bro�u ar pērlītēm, zelta

aproci ar tuk�u vidu, pusduci apzeltītu karotī�u un tējas sietiņu.

Ipolits Matvejevi�s bēdās pat neaptvēra, ka kļuvis par paras�tas zādzības līdzdalībnieku.

Pretīga padarī�ana, Ostaps piezīmēja, bet saprotiet, es ta�u nevarēju pamest mīļoto sievieti, nesaglabājis par viņu kādu piemiņu. Tomēr laiku zaudēt nedrīkst. Tas ir tikai sākums. Beigas būs Maskavā. Un Valsts mēbeļu muzejs tā vis nav nieka atraitne; tur būs grūtāk!

Kompanjoni pabāza krēsla lū�ņus zem gultas un, saskai�tīju�i naudu (kopā ar ziedojumiem par labu bērniem izrādījās 610 rubļu), brauca uz staciju ķert Maskavas vilcienu.

Bija jābrauc ar ormani cauri visai pilsētai.

Uz Kooperatīva ielas viņi ieraudzīja Poļesovu, kas skrēja pa ietvi kā izbiedēta antilope. Viņam dzinās pakaļ Perele�inska �ķērs�ielas Nr. 5 sētnieks. Pagrie�oties ap stūri, koncesionāri pamanīja, ka sētnieks panācis Viktoru Mihailovi�u un ņemas to test. Poļesovs kliedza "glābiet!" un "nekrietnelis!".

Pie pa�as stacijas, Gusi��ē, nācās palaist garām bēru procesiju. Uz kravas ma�īnas platformas bija novietots zārks, un aiz ma�īnas gāja briesmīgi satriektais Bartolomeji�s. Ne�petnā vecmāmuļa bija nomirusi tie�i tajā gadā, kad viņ� pārtrauca maksāt apdro�inā�anas iemaksas.

Līdz vilciena atie�anai abi sēdēja atejā, baidīdamies no tik�anās ar mīļoto sievieti.

Vilciens draugus aiznesa uz trok�ņaino centru. Draugi cītīgi skatījās pa logu.

Vilciens drāzās garām Gusi��ei.

Pēk�ņi Ostaps izsaucās un sagrāba Vorobjaņinovu aiz bicepsa.

Skatieties, skatieties! viņ� kliedza. Ātrāk! Aļhens, �is riebeklis!�

Ipolits Matvejevi�s paskatījās lejup. Pie uzbēruma zaļoksnējs ūsains puisis vilka rateļus ar rūsganu harmoniju un pieciem logu rāmjiem. Rateļus stūma kaunīga izskata pilsonis pelēcīgā tolstojietī.

Saules stari lauzās cauri mākoņiem. Mirdzēja baznīcu krusti.

Ostaps, skaļi smiedamies, izliecās pa logu un uzbrēca:

Pa�ka! Vai uz uteni brauc?

Pa�a Emiljevi�s pacēla galvu, viņ� pamanīja tikai pēdējā vagona buferi un vēl spēcīgāk sāka strādāt ar kājām.

Vai redzējāt? Ostaps priecīgi jautāja. Vareni! Lūk, kā strādā ļaudis!

Ostaps uzklapēja noskumu�ajam Vorobjaņinovam pa muguru.

Nekas, tētiņ! Nenokariet degunu! Sēde turpinās. Rītvakar mēs būsim Maskavā!

.

>

Statistika zina visu. [196]

Precīzi uzskaitīta PSRS aramzemes platība ar sadalījumu meln�zemē, smil�māla un lesa zemē. Visi abu dzimumu pilsoņi rūpīgi ierakstīti biezās grāmatās, ko tik labi pazina Ipolits Matvejevi�s, dzimtsarakstu nodaļas grāmatās. Tāpat zināms, cik un kādu pārtiku gada laikā patērē republikas caurmēra pilsonis. Zināms arī tas, cik �āds caurmēra pilsonis vidēji izdzer degvīnu un patērē uzko�amos.

Zināms ari, cik valstī ir mednieku, balerīnu, revolvervirpu, visu sugu suņu, velosipēdu, pieminekļu, meiteņu, bāku un �ujma�īnu.

Kāda pla�a dzīve, pilna degsmes, kaislību un domu, raugās uz mums no statistikas tabulām!

Kas ir �is sārtvaidzis indivīds, kas sē� pie galdiņa ar salveti uz krūtīm un ar baudu notiesā kūpo�u ēsmu? Ap viņu drūzmējas veseli ganāmpulki miniatūru vēr�u. Treknās cūkas saspiedu�ās tabulas stūrī. Speciālā statistikas baseinā plunk�ķinās neskaitāms daudzums storu, vēdzeļu un citu zivju. Uz indivīda rokām un galvas tup vistas. Pūkainos mākoņos lidinās mājzosis, pīles un tītari. Zem galda tup divi trusī�i. Pie apvār�ņa paceļas maizes piramīdas un bābeles torņi. Pasīku ievārījuma cietoksni apskalo piena upe. Pie apvār�ņa kā Pizas tornis paslējies varens gurķis. Aiz cietok�ņa piparu un sāls vaļņiem pusrotās soļo vīni, degvīni un liķieri. Arjergardā no�ēlojamā barā velkas bezalkoholiskie dzē�rieni: ārrindnieki narzāni, limonādes un �ifoni stiepļu tīklos.

Kas tad īsti ir �is sārtvaidzis indivīds nesātīgs izēdājs, iemetējs un dzīves baudītājs? Gargantija, dipsodu karalis? [197] Spēkavīrs Foss?2

Leģendārais zaldāts Ja�ka Sarkanais Krekls?1 Lukulla? [198]

Tas nav Lukulla. Tas ir Ivans Ivanovi�s Sidorovs jeb Sidors Sidorovi�s Ivanovs, caurmēra pilsonis, kas savā mū�ā vidēji apēd visu tabulā attēloto ēsmu. Tas ir normāls kaloriju un vitamīnu patērētājs, kluss �etrdesmitgadīgs vecpuisis, kas strādā valsts galantērijas un trikotā�as veikalā.

No statistikas nekur nevar paglābties. Tai ir precīzas ziņas ne vien par to, cik ir zobārstu, desu pārdotavu, �ļir�u, sētnieku, kinore�isoru, prostitūtu, salmu jumtu, atraitņu, ormaņu un baznīcas zvanu, bet arī par to, cik valstī statistiķu.

Bet vienu tā nezina. Nezina un nevar uzzināt.

Tā nezina, cik PSRS ir krēslu.

Krēslu ir ļoti daudz.

Pēdējā iedzīvotāju statistiskā skaitī�ana atklāja, ka savieno�tajās republikās ir simt �etrdesmit trīs miljoni iedzīvotāju. Ja atņemam nost deviņdesmit miljonus zemnieku, kas priek�roku dod soliem, lāvām un zavoliņiem, bet Austrumos apdilu�iem tepiķiem un paklājiem, tad tomēr vēl paliek 53 miljoni cilvēku, kuru mājas dzīvē krēsls ir pirmās nepiecie�amības priek�mets. Ja vēl ņemam vērā iespējamās aprēķinu kļūdas un da�u Savienības pilsoņu ieradumu sēdēt starp diviem krēsliem, tad, uz labu laimi samazināju�i kopējo skaitu divas reizes, secināsim, ka krēsliem visā valstī jābūt ne mazāk par divdesmit se�i ar pusi miljona. Dro�ības pēc vēl varam atteikties no se�arpus miljoniem krēslu. Paliku�ie divdesmit miljoni būs minimālais skaits.

�ajā riekstkoka, ozola, o�a, ro�koka, sarkankoka un Karēlijas bērza krēslu okeānā starp egļu un prie�u krēsliem romāna varo�ņiem jāatrod Gambsa darinātais riekstkoka krēsls ar liektām kāji�ņām, kas savās ar angļu katūnu apvilktajās dzīlēs slēpj madāmas Petuhovas dārglietas.

Romāna varoņi, kuru vienīgais apģērbs bija zeķes, gulēja uz aug��ējiem plauktiem un bija vēl aizmigu�i, kad vilciens uzmanīgi pārbrauca pār Oku un, paātrinājis gaitu, tuvojās Maskavai.

Blāvo Maskavas debesu pamalē krājās viļņaini mākoņi.

Tramvaji pagriezienos kauca tik dabiski, ka �ķita: kauc nevis vagons, bet gan pats konduktors, kuru padomju darbaļaudis pārāk stipri piespiedu�i pie plāksnītes ar uzrakstu "Smēķēt un spļaut aiz�liegts". Smēķēt un spļaut bija aizliegts, bet grūstīt konduktora vēderu, elpot viņam ausī un piekasīties bez jebkāda iemesla acīmredzot nebija aizliegts. Un visi centās to izmantot. Bija pienācis kritiskais brīdis. Visas pasaulīgās un pārlaicīgās radības steidzās uz darbu.

Sīkie putniņi, kuru spārnus jau klāja pirmie maija putekļi, tērgāja kokos.

Pie Tautību nama tramvaji izsēdināja pilsoņus un atviegloti aiztrauca tālāk.

No trim pusēm Tautību namam tuvojās kalpotāji un nozuda tri�jās parādes durvīs. Nams izskatījās kā liels, balts piecstāvu kvadrāts, kurā bija izcirsti tūksto�iem logu. Pa stāviem un gaiteņiem staigāja sekretāru, ma�īnrakstītāju, lietu pārvaldnieku, apkrautu ekspedi�toru, reportieru, kurjeru un dzejnieku kājas. Visa �ī kalpotāju tauta nesteidzīgi ķērās pie saviem parastajiem un vajadzīgajiem darbiem, izņēmums bija vienīgi dzejnieki, kuri nesa savus dzejoļus uz resoru �urnālu redakcijām.

Tautību namā bija daudz iestā�u un kalpotāju. Iestā�u bija vai�rāk, nekā apriņķa pilsētā namu. Otrajā stāvā versti garajā gaitenī bija izvietota lielās dienas avīzes "Darbgalds" redakcija un kantoris

Redakcijas logi izgāja uz iek�pagalmu, kur apkārt sporta lau�kumam, trenēdamies skrie�anā, riņķoja gai�zilās sporta biksītēs un mīkstās kurpēs tērpies fizkultūrietis ar īsi apcirptiem matiem. Viņa vēl iedeguma neskartās baltās kājas zibēja starp kokiem.

Redakcijas istabās notika īsas sadursmes starp līdzstrādniekiem. Tika noskaidrota atvaļinājuma izmanto�anas secība. Ar saucieniem: "Samta sezona" pilnīgi visi darbinieki izteica savu vēlmi ņemt atva�ļinājumu tikai augustā.

Kad vietējās padomes priek�sēdētājs �o pretenziju dēļ bija jau novests līdz pilnīgam spēku izsīkumam, reportieris Persickis ar no�ēlu atrāvās no tālruņa, pa kuru bija uzklausījis informāciju par akcionāru sabiedrības "Mēriņos" [199] sasniegumiem, un paziņoja:

Bet es nebrauk�u augustā. Pierakstiet mani jūnijā. Augustā ir malārija.

Tas ir labi, teica priek�sēdētājs.

Ta�u tūlīt pat visi līdzstrādnieki arī savus atvaļinājumus pārcēla uz jūniju.

Nokaitinātais priek�sēdētājs nometa sarakstu un aizgāja.

Pie Tautību nama ar ormani piebrauca modernais rakstnieks Agafons �ahovs [200] . Pie sienas piestiprinātais spirta termometrs rādīja +18�C, bet�ahovs bija ģērbies rudens mētelī, baltā �allē, kara�kula cepurē ar apsarmi un lielās dziļās galo�ās Agafons �ahovs rūpējās par savu veselību.

Agafona �ahova sejas lielākais greznums bija kotletes veidā apcirpta bārdiņa. Apaļie la�u krāsas vaigi bija daiļi. Acu skatienu gandrīz varētu nosaukt par gudrības pilnu. Rakstniekam tuvojās �etrdesmit gadu vecums.

Rakstīt un publicēt savus darbus viņ� sāka 15 gadu vecumā, ta�u tikai aizpogāju�ajā gadā viņ� ieguva lielu slavu. Tas notika tad, kad Agafons �ahovs sāka rakstīt psiholoģiskus romānus un piedāvāt lasītāju spriedumam da�ādas problēmas. Lasītāju vīrie�u, bet galve�nokārt sievie�u acu priek�ā aizzibēja problēmas skaistā iesējumā ar atsevi�ķā lappusē ierakstītiem veltījumiem: "Padomju jaunatnei", "Veltīts Maskavas augstskolu studentiem", "Jaunām meitenēm".

Problēmas bija �ādas: dzimums un laulība, laulība un mīlestība, mīlestība un dzimums, dzimums un greizsirdība, greizsirdība un mīlestība, greizsirdība un laulība. Romāni ar nelielu padomju ideo�loģijas pie�prici bija ļoti pieprasīti. Kop� tā laika �ahovs mēdza bie�i izteikties, ka viņu mīl studenti. Tomēr ilgsto�i pārtikt tikai no laulības un greizsirdības bija grūti. Kritiķi sāka indīgi �ņākt un vērsa rakst�nieka uzmanību uz to, ka viņa darbu tematika ir pārāk pieticīga. �ahovs nobijās. Viņ� iedziļinājās avī�u slejās. Baiļu pārņemts, viņ� sāka rakstīt romānu par pieskaitāmajām izmaksām un triju dienu laikā pat uzrakstīja astoņdesmit lappuses, ta�u izvērstajā atbildīgā darbinieka mīlas intrigā ar trim kundzītēm nekādi nespēja iestarpi�nāt nevienu vārdu par pieskaitāmo izmaksu samazinā�anu. Nācās mest pie malas. Ta�u bija �ēl jau uzrakstīto astoņdesmit lappu�u, un �ahovs ātri pievērsās iz�ķērdē�anas problēmai. Atbildīgo darbi�nieku pārtaisīja par kasieri, bet kundzītes paturēja. Aprakstot kasieri, �ahovs krietni papūlējās un apveltīja viņu ar Romas imperatora Nērona cienīgām kaislībām.

Romāns divu nedēļu laikā bija gatavs un pēc pusotra mēne�a ieraudzīja dienas gaismu.

Izkāpis no ormaņa ratiem pie Tautību nama, �ahovs tīksmi aptaustīja kabatā jauno grāmatu un iegāja pa parādes durvīm. Ejot rakstnieks visu laiku atskatījās uz savu galo�u kapēm vai tikai tās nav izdilu�as. Viņ� piegāja pie lifta re�ģa un sāka gaidīt. Viņam bija jādodas tikai uz otro stāvu, ta�u viņ� rūpējās par savu veselību, turklāt Tautību nama liftu varēja lietot bez maksas.

�ahovs iegāja �urnāla "Darbgalds" sadzīves nodaļā, kura bie�i publicēja viņa darbus, un, ne ar vienu nesasveicinājies, pajautāja:

Vai pie jums �odien maksā? Nu, tas ir labi. Bet kā tad "cienītais kungs" vēl nav visu iztērējis?

Par "cienīto kungu" redakcijā un kantorī sauca kasieri Asokinu. �ahovs viņu bija izmantojis par sava varoņa prototipu, un visa redakcija, ieskaitot pa�u Asokinu, to zināja.

Līdzstrādnieki noliedzo�i papurināja galvas. �ahovs devās uz kasi saņemt naudu pārstāstu.

Sveicināti, "cienītais kungs", teica rakstnieks. Tu, kā dzir�dēju, �odien naudu izmaksā.

Izmaksāju, Agafon Vasiļjevi�.

Kasieris izbāza pa lodziņu sarakstu un ķīmisko zīmuli.

Dzirdēju, ka jūs esot jaunu sacerējumu uzrakstījis? Pui�i stās�tīja.

Uzrakstīju.

Stāsta, ka mani esot aprakstījis?

Tu tur esi pats galvenais.

Kasieris nopriecājās.

Nu tad iedodiet vismaz palasīt, ja jau esat aprakstījis.

�ahovs izvilka tikko nodrukāto grāmatu un ar to pa�u zīmuli, ar

kuru bija parakstījies algu sarakstā, ierakstīja titullapā: "Biedram Asokinam, ar draudzīgām jūtām. Agafons �ahovs".

Ņem un lasi! Metiens desmit tūksto�i eksemplāru. Visa Krie�vija par tevi uzzinās.

Kasieris godbijīgi paņēma grāmatu un ielika to seifa virs naudas paciņām.

XVIII nodaļa Mūka Bertolda �varca [201] vārdā nosauktā kopmītne

Ipolits Matvejevi�s un Ostaps, spiezdamies viens otram virsū, stāvēja pie cietā vagona atvērtā loga un uzmanīgi aplūkoja govis, kas lēnām kāpa lejā no uzbēruma, vēroja egļu dzīv�ogu, vasar�nīcu rajona staciju dēļu platformas.

Visas ceļa anekdotes jau bija izstāstītas. Otrdienas "Stargorodas Pravda" izlasīta līdz pat sludinājumiem un izraibināta ar tauku plankumiem. Visi cāļi, olas un olīvas apēstas.

Atlicis pats moko�ākais ceļa gabals pēdējā stunda pirms Maskavas.

Bikova! teica Ostaps, atskatījies uz palieko�o tālumā staciju. Tūlīt sāksies vasarnīcas.

No retajiem me�u puduriem un birzīm tuvu uzbērumam iznira gai�as vasarnīcas. Starp tām bija īstas koka pilis, kas mirdzināja savas stikla verandas un svaigi krāsotus skārda jumtus. Bija arī vienkār�as apaļkoku mājiņas ar niecīgiem kvadrātveida lodziņiem, īsti vasarnieku slazdi.

Vilciens aiztraucās garām Udeļnajai, tad Malahovkai un vis�beidzot Kraskovai.

Skatieties, Vorobjaņinov! iesaucās Ostaps. Redziet div�stāvu vasarnīca. Tā ir Medsandarba vasarnīca [202] .

Redzu. Laba vasarnīca.

Iepriek�ējā sezonā es tajā dzīvoju. [203] .

Vai tad jūs esat mediķis? izklaidīgi jautāja Vorobjaņinovs.

Es bū�u mediķis.

Ipolitu Matvejevi�u apmierināja �is dīvainais paskaidrojums.1

Kamēr pasa�ieri ar lietpratēju skatienu pētīja apvārsni un, pārcilādami saglabāju�ās atmiņas par kauju pie Kalkas, stāstīja cits citam par Maskavas pagātni un �odienu [204] , Ipolits Matvejevi�s neatlaidīgi centās iedomāties, kāds varētu izskatīties Valsts mēbeļu muzejs. Muzejs viņam likās kā vairāku verstu gar� gai�tenis, pie kura sienām rindās stāv krēsli. Vorobjaņinovs redzēja sevi ātri ejam starp tiem.

Nevar vēl zināt, kā tur būs ar to mēbeļu muzeju. Kā veiksies?

Jums, priek�niek, ir jau laiks ārstēties ar elektrības palī�dzību. Nekrītiet histērijā priek�laikus. Ja jūs vairs nespējat sagla�bāt mieru, tad vismaz pārdzīvojiet klusēdams.

Neradis cerēto atsaucību, Ipolits Matvejevi�s turpināja pārdzīvot klusēdams.

Vilciens uz pārmijām salēcās. Semafori raudzījās uz to, mutes iepletu�i. Slie�u ceļi sazarojās. Bija jūtams, ka tuvojas milzīgs dzelzceļmezgls. Zāle izzuda, to nomainīja izded�i. Svilpa manevrējo�ās lokomotīves. Pārmijnieki pūta taures. Troksnis pēk��ņi auga augumā. Vilciens ieripoja gaitenī starp tuk�iem vago�niem un, klak�ķinādams kā turnikets, skaitīja vagonus.

Balts izotermiskais, Ta�kentas, steidzami sūtīt atpakaļ, derīgs zivīm un gaļai, aprīkots ar āķiem.

Tum�s ozolkoks, lapegles dēļu ap�uvums, vaļīgas atsperes, tērauda vagons tie�ajai satiksmei.

Ducis Rjazaņas-Urālu dzelzceļa pre�u vagonu. Apķēpāti ar krīta zīmēm.

Steidzami sūtīt atpakaļ uz Baku, naftas cisternas.

Visu zemju proletārie�i, apvienojieties! M-Kazaņas dzelzceļ�nieku komitejas1 vagonklubs.

Viens, divi, trīs� Astoņi� Desmit� Platformas ar kokmateriā�liem.

Un pēk�ņi tālākā nostūrī senaizmirsts veterāns apbru�āts "mīk�sta" vagons [205] ar uzrakstu "deņikina fronte".

Ceļi �ķīrās.

Vilciens izripoja no gaiteņa. Saule �ilbināja. Gandrīz pie pa�as zemes �audījās pārmijnieku lukturi, kas atgādināja cirvī��us. Vēlās dūmi. Lokomotīve elsodama izpūta sniegbaltu vaigubārdu. Depo aplī valdīja skaļ� troksnis. Strādnieki dzina lokomo�tīvi steliņģī.

Strauji bremzējot, nokrik�ķēja vilciena locītavas. Visa apkār�tne smilkstēja, un Ipolitam Matvejevi�am likās, ka viņ� nokļuvis zobu sāpju valstībā. Vilciens pietauvojās pie asfaltēta perona.

Tā bija Maskava. Tā bija Rjazaņas stacija [206] pati svaigākā un jaunākā no visām Maskavas stacijām.

Un nevienā citā no astoņām Maskavas stacijām nav tik pla�u un augstu telpu kā Rjazaņas stacijā. Rjazaņas stacijas lielajā uzgai�dāmajā zālē viegli varētu novietoties visa Jaroslavļas stacija [207] ar tās pseidokrieviskajām korēm un heraldiskajām vistiņām.

Maskavas stacijas ir pilsētas vārti. Katru dienu �ie vārti ielai� un izlai� trisdesmit tūksto�us pasa�ieru. Caur Aleksandra staciju Mas�kavā ieiet ārzemnieks ar kau�uka zolēm un golfa spēlētāja uzvalkā (platas bikses un biezas vilnas zeķes līdz ceļiem). No Kurskas sta�cijas Maskavā nokļūst kaukāzietis brūnā jērādas cepurē ar ven�tilācijas caurumiņiem un varena auguma voldzinieks ar kuplu jo kuplu bārdu. No Oktobra stacijas [208] izlec pusatbildlgs darbinieks ar brlni�ķigu cūkādas portfeli. Viņ� atbraucis no Ļeņingradas koordi�nē�anas, saskaņo�anas un konkrētas sadarbibas darī�anās. Kijevas un Odesas pārstāvji galvaspilsētā iekļūst caur Brjanskas staciju. Jau Tihonova Klostera stacijā kijevie�i sāk nicino�i smīnēt. Viņi lieliski zina, ka Kre��atiks ir vislabākā iela virs zemes. Odesie�i stiepj līdzi grozus un plakanas kārbas ar �āvētām skumbrijām. Arī viņiem zināma labākā iela virs zemes. Bet tā nav Kre��atiks, tā ir Lasala, bijusī Deribasova iela. No Saratovas, Atkarskas, Tambovas, Rti��evas un Kozlovas Maskavā iekļūst caur Paveļeckas sta�ciju. Visniecīgākais ļau�u skaits Maskavā ierodas caur Savelovsku. Tie ir Taldomas kurpnieki, Dmitrova pilsētas iedzīvotāji, Jahromas manufaktūras strādnieki vai sapīcis vasarnieks, kas ziemu un vasaru dzīvo Hļebņikovas stacijā. No �ejienes līdz Maskavai vairs nav ilgi ko braukt. Pats lielākais attālums uz �īs līnijas simt trīs�desmit verstis. No Jaroslavļas stacijas galvaspilsētā nokļūst ļaudis, kas iebrauku�i no Vladivostokas, Habarovskas, �itas, no tālām un lielām pilsētām.

Pa�i savdabīgākie pasa�ieri ir Rjazaņas stacijā. Tie ir uzbeki baltās muslīna �almās un puķainos halātos, sarkanbārdainie tad�iki, turkmēņi, hivie�i un buhārie�i, pār kuru republikām savus starus lej mū�īgā saule.

Koncesionāri ar grūtībām izlauzās līdz izejai un nonāca Kalan�evas laukumā. Pa labi no viņiem slējās Jaroslavļas stacijas heraldiskās vistiņas1. Tie�i viņiem preti nespodri mirgoja Oktobra sta�cija, ar eļļas krāsām nokrāsota divos toņos. Tās pulkstenis rādīja piecas minūtes pāri desmitiem. Jaroslavļas stacijas pulkstenis rādīja tie�i desmit. Paskatīju�ies uz tum�zilo, ar Zodiaka zīmēm rotāto Rjazaņas stacijas pulksteņa ciparnīcu, ceļotāji ievēroja, ka tas rāda bez piecām desmit.

Ļoti izdevīgi �eit norunāt randiņus! Ostaps sacīja. Vien�mēr desmit minūtes rezervē.

Kurp tagad brauksim? Uz viesnīcu? jautāja Vorobjaņinovs, nokāpdams no stacijas lieveņa un bailīgi paraudzīdamies atpakaļ.

�eit viesnīcās, paziņoja Ostaps, apmetas tikai pilsoņi, kas ierodas komandējumā, bet mēs, dārgais biedri, esam atbrauku�i pri�vātās darī�anās. Mums nepatīk liekas izmaksas.

Ostaps piegāja pie ormaņa, klusēdams iesēdās ratos un ar pla�u �estu aicināja Ipolitu Matvejevi�u pievienoties.

Uz Sivcevu Vra�eku! viņ� teica. Astoņas grivnas.

Ormanis apstulba. Sākās apnicīgs strīds, kurā bie�i tika piemi�nēta auzu cena un atslēga no dzīvokļa, kur nauda glabājas.

Beidzot ormanis skaļi no�maukstināja ar lūpām. Viņi pabrauca zem tilta, un ceļinieku priek�ā pavērās galvaspilsētas di�enā panorāma.

Pie Galvenās zinātniskās pārvaldes [209] pūliņu rezultātā restaurē�tajiem Sarkanajiem vārtiem drūzmējās ar kaļķu javu noķēpāju�ies krāsotāji ar lielām plaukstām, namdari ar zāģiem, apmetēji un mūr�nieki. Viņi bija cie�i sablīvēju�ies Sadovajas un Spaskas ielas stūrī.

Rezervju pils, ieteicās Ipolits Matvejevi�s, skatoties uz garu, baltu ēku ar zaļiem iestarpinājumiem Jaunajā Basmannajas ielā.

Arī �ajā pilī es strādāju, teica Ostaps. Tā, starp citu, nav pils, bet STK.1 Tur kalpotāji dro�i vien arī tagad nēsā emaljētas krū�u nozī�mes, kuras es izgudroju un izplatīju. Lūk, arīMjasņickas iela. Lieliska iela. Te var kājas atstiept no bada. Jūs ta�u neēdīsiet pirmajā ēdienā lodī�u gultņus, bet otrajā dzirnakmeņus [210] . Te neko citu nepārdod.

Te arī senāk tā bija. Es labi atceros. Es �eit pasūtīju zibensnove�dēju savai Stargorodas mājai.

Kad brauca garām Lubjankas laukumam, Ipolits Matvejevi�s stipri satraucās. [211]

Kurp mēs galu galā braucam? viņ� jautāja.

Pie labiem cilvēkiem, Ostaps atbildēja, Maskavā viņu ir milzīgi daudz. Un visi man pazīstami.

Un mēs pie viņiem apmetīsimies?

Tā ir kopmītne. Ja ne pie viena, tad pie otra vieta vienmēr atradīsies.

Skvērā iepretī Lielajam teātrim jau rēgojās palmiņa, it kā pazi�ņodama visiem pilsoņiem, ka vasara jau ir sākusies, un tiem, kas vēlas ieelpot svaigu gaisu, vajag nekavējoties aizbraukt vismaz divus tūksto�us verstu tālu projām no �ejienes.

Akadēmiskajos teātros vēl turpinājās ziema. Ziemas sezona bija pilnā plaukumā. Uz afi�u stabiem bija uzlīmētas afi�as par operas "Mīlestība uz trim apelsīniem"1 pirmizrādi, par ievērojamā tenora Dmitrija Smirnova [212] pēdējo koncertu pirms viņ� dosies uz ārzefnēm un par visā pasaulē slaveno kapteini ar viņa se�desmit krokodiliem Valsts pirmajā cirkā.

Ohotnij rjada ielā drūzmējās ļaudis. Uz visām pusēm ar savām pre�u kastēm uz galvas kā zosis bēguļoja ielu tirgotāji, kam nebija patenta. Aiz viņiem laiskā, sīkā riksitl tipināja mili�cis. Bezpajumtnieki sēdēja pie asfalta kubla un ar baudu ieelpoja verdo�ās darvas smaku.

Ohotnij rjada un Tveras ielu krustojumā drud�aini �audījās rati gan mehāniskie, gan tādi, kurus vilka zirgi. Sētnieki laistīja brauk�tuves un ietves no tievām kā Krakovas desa �ļūtenēm. No Mohovajas ielas puses izbrauca smagi piekrauts vezums ar papirosiem "Mūsu marka"finiera kastēs.

Cienītais! ku�ieris uzsauca sētniekam. -Aplaisti zirgu!

Sētnieks laipni piekrita un pagrieza ūdens strūklu pret rūsgano

vezumnieku. Zirgs negribīgi apstājās un, stingri atspēries ar priek��kājām, ļāva sevi aplaistīt. No rūsgana viņ� kļuva par melnu un sāka izskatīties pēc pieminekļa kādam zirgam. Zirgu pajūgi un mehānis�kie braucamie apstājās. Aplaistāmais lopiņ� stāvēja pa�ā neērtākajā vietā. Visā Tveras, Ohotnij rjada, Mohovajas ielu garumā un pat Teātra laukumā ma�īnas samazināja ātrumu un apstājās. Visap�kārt notikuma vietai drūzmējās autobusu rindas. No �oferiem dvesa sakarsis benzīns un dusmas. Ma�īnu kabīņu spo�ās durvis atvērās un no tām atskanēja kliedzieni.

Kāpēc apstājies? sauca no �etrām pusēm.

Ļauj zirgu izpeldināt! dusmīgi noburk�ķēja ku�ieris.

Kusties ātrāk, vārna tāda!

Apkārt sastājās milzīgs pūlis.

Kas noticis?

Izveidojās tik liels sastrēgums, ka kustība nebija iespējama pat Lubjankas laukumā. Sētnieks sen jau bija pārtraucis zirga aplaistī��anu, un atsvaidzinātais vezumnieks bija paguvis no�ūt un atkal pārklāties ar putekļiem, ta�u sastrēgums kļuva vēl lielāks. Ku�ieris nekādi nevarēja izkļūt ārā no �īs putras, un zirgs ar visu vezumu turpināja aiz�ķērsot ielu.

Koncesionāri atradās �īs vājprātīgās burzmas pa�ā vidū. Ostaps stāvēja vieglajos ratos kā ugunsdzēsēju priek�nieks, traucoties uz ugunsgrēku, un, nepacietīgi mīņādamies, izteica sardoniskas piezī�mes.

Pēc pusstundas kārtība bija atjaunota, un ceļotāji pa Vozdvi�enkas ielu izbrauca uz Arbata laukumu, tālāk laida pa Pre�istenkas bulvāri un, nogriezu�ies pa labi, apstājās Sivcevo Vra�kā.

Griez pa labi, pie parādes durvīm! teica Ostaps. Kāpiet ārā, Konrād Karlovi�! Esam atbrauku�i.

Kas tā par māju? jautāja Ipolits Matvejevi�s.

Ostaps paskatījās uz ro�aino namiņu ar mezonīnu un atbil�dēja:

Mūka Bertolda �varca vārdā nosauktā studentu ķīmiķu kop�mītne.

Vai patie�ām mūka vārdā?

Nu es pajokoju, pajokoju. Biedra Sema�ko [213] vārdā nosauktā.

Kā tas Maskavā mēdz būt ar parastu studentu kopmītni,

studentu ķīmiķu kopmītni jau sen apdzīvoja tādi ļaudis, kam ar ķīmiju bija visai tāls sakars. Studentu skaits bija sarucis. Daļa no viņiem pabeigu�i kursu un aizbrauku�i darbā, daļa izslēgta par akadēmisku nesekmību. Tie�i �ī daļa, gadu no gada pieaugot, ro�ainajā namiņā veidoja kaut ko vidēju starp dzīvokļu koopera�tīvu un feodālu miestiņu. Studentu jaunā maiņa veltīgi centās

ielauzties kopmītnē. Biju�ie ķīmiķi bija neparasti veikli izgudrotāji un visus uzbrukumus atsita. Namiņam pēdīgi atmeta ar roku. To sāka uzskatīt par bezsaimnieka īpa�umu, un tas izzuda no visiem MNĪP [214] plāniem. Namiņa it kā nemaz vairs nebija. Un tomēr tas bija un tajā dzīvoja cilvēki.

Kur tad mēs �eit dzīvosim?noraizējies jautāja Ipolits Matve�jevi�s, kad koncesionāri uzkāpa pa kāpnītēm otrajā stāvā un iegāja pavisam tum�ā gaitenī.

Mezonīnā. Gaisma un gaiss, Ostaps sacīja.

Piepe�i tumsā pie Ipolita Matvejevi�a elkoņa kaut kas skaļi ie�ņācās. Ipolits Matvejevi�s atsprāga atpakaļ.

Nebīstieties, Ostaps dro�ināja, tas nav gaitenī. Tas ir aiz sienas. Finieris, kā no fizikas zināms, ir labākais skaņas vadītājs. Uzmanīgāk! Turieties pie manis! �eit kaut kur jābūt ugunsdro�am skapim.

Kunkstiens, ko tūlīt izdvesa Vorobjaņinovs, atsities ar krūtīm pret asu dzelzs stūri, pierādīja, ka �eit patie�ām kaut kur atrodas skapis.

Ko, vai sāp? painteresējās Ostaps. Tas vēl nav nekas. Tās ir fiziskas mokas. Bet cik �eit pārdzīvots morālisku moku, baigi pat atcerēties. Tepat līdzās stāvēja skelets, studenta Ivanopulo personisks īpa�ums. Viņ� to nopirka Suharevkā [215] , bet istabā turēt baidījās. Tā ka apmeklētāji vispirms atsitās pret kasi, bet pēc tam viņiem virsū gāzās skelets. Sievietes grūtnieces bija ļoti neap�mierinātas.

Pa kāpnēm, kas vītņveidā veda aug�up, kompanjoni nonāca mezonīnā. Mezonīna lielo istabu finiera starpsiena sadalīja garās, divas ar�īnas platās strēlēs. Istabas atgādināja skolēnu penāļus, tikai ar to at�ķirību, ka bez zīmuļiem un spalvaskātiem �eit mājoja arī cilvēki un prīmusi.

Vai tu, Koļa, esi mājā? klusi jautāja Ostaps, apstājies pie centrālajām durvīm.

Par atbildi visos piecos penāļos iemītnieki sāka rosīties un �alot.

Mājā gan, atbildēja aiz durvīm.

Atkal pie tā dumiķa tik agri atnāku�i viesi! �ukstēja sievie�tes balss no galējā kreisā penāļa.

Ļaujiet ta�u cilvēkam pagulēt! nomurk�ķēja penālis Nr. 2.

Tre�ajā penālī priecīgi �ukstēja:

Pie Koļkas no milicijas atnāku�i. Par vakardienas stiklu.

Piektais penālis klusēja. Tur �ķaudīja prīmuss un skūpstījās

iemītnieki.

Ostaps ar kāju pagrūda durvis. Visa finiera celtne nodrebēja, un koncesionāri ielīda Koļkas spraugā. Aina, kas atklājās Ostapa skatienam un ārēji �ķita pilnīgi nevainīga, bija �ausmīga. Istabā no mēbelēm atradās tikai sarkani svītrots matracis, kas stāvēja uz diviem ķieģeļiem. Ta�u nejau tas satrauca Ostapu. Koļkas mēbeles viņ� jau sen pazina. Neizbrīnīja viņu arī pats Koļka, kas ar visām kājām sēdēja uz matra�a. Bet Koļkam līdzās sēdēja tik debe�ķīga būtne, ka Ostaps uzreiz sadrūma. Tādas būtnes nekad neder par biedriem nopietnos pasākumos, �ādiem darījumiem viņām ir pār�lieku debeszilas acis un maigs kakls. Tās ir mīļākās vai, vēl ļaunāk, sievas un mīlamas sievas. Un patie�ām Kola �o būtni uzrunāja par Līzu, sacīja tai "tu" un rādīja radziņus.

Ipolits Matvejevi�s noņēma savu kastora platmali. Ostaps paaicināja Koļu gaiteni. Tur viņi ilgi sa�ukstējās.

Lielisks rīts, jaunkundzīt, ieteicās Ipolits Matvejevi�s, juzdamies ļoti neērti.

Zilacainā jaunkundzīte iesmējās un bez kāda redzama sakara ar Ipolita Matvejevi�a piezīmi sāka stāstīt, kādi muļķi dzīvojot blakus penālī.

Viņi ar nolūku aizdedzina prīmusu, lai nevarētu dzirdēt, ka viņi skūpstās. Bet saprotiet ta�u, ka tas ir muļķīgi. Mēs visu tāpat dzirdam. Bet viņi gan patie�ām sava prīmusa dēļ nekā vairs nedzird. Vēlaties, es jums tūlīt parādī�u. Klausieties!

Un būtne, apguvusi visus prīmusa noslēpumus, skaļi sacīja:

Zverevi ir muļķi!

Aiz sienas bija dzirdama prīmusa elli�ķīgā dziesma un skūp�stu �maukstieni.

Redzat? Viņi neko nedzird. Zverevi ir muļķi, stulbeņi un psihopāti. Redziet!�

-Jā, sacīja Ipolits Matvejevi�s.

Bet mēs prīmusu neturam. Kam mums tas vajadzīgs? Mēs ejam pusdienot veģetārie�u ēdnīcā, lai gan es esmu pret veģetāriskiem ēdieniem. Bet, kad mēs ar Koļu apprecējāmies, viņ� sap�ņoja par to, kā mēs kopīgi iesim uz veģetārie�u ēdnīcu. Nu, un mēs arī ejam. Man ļoti gar�o gaļa. Bet tur dod nūdeļu kotletes. Tikai jūs, lūdzu, neko nesakiet Kolam�

�ai bridi atgriezās Koļa ar Ostapu.

Ko lai dara, ja pie tevis nepavisam nevar apmesties, mēs iesim pie Panteleja.

Pareizi, zēni! iesaucās Koļa. Ejiet pie Ivanopulo! Tas ir pa�u puika.

Nāciet pie mums ciemos, sacīja Koļas sieva, mēs ar vīru būsim ļoti priecīgi.

Atkal aicina ciemos! sa�uta kreisajā malējā penālī. Vēl viņiem maz viesu!

Bet jūs, muļķi, stulbeņi un psihopāti, turiet muti, nav jūsu darī�ana! sacīja Koļas sieva, nepaceļot balsi.

Vai dzirdi, Ivan Andrejevi�, satraucās malējā penālī, apvaino tavu sievu, bet tu klusē.

Savas balsis pacēla neredzami komentētāji arī no citiem penāļiem. Vārdu kauja pastiprinājās. Kompanjoni nogāja lejā pie Iva�nopulo.

Studenta nebija mājā. Ipolits Matvejevi�s uzvilka sērkociņu. Pie durvīm bija piesprausta zīmīte: "Bū�u ne ātrāk par deviņiem. Pantelejs."

Nav liela bēda, Ostaps sacīja, es zinu, kur glabājas atslēga.

Viņ� pa�amdījās zem ugunsdro�ās kases, atrada atslēgu un atvēra durvis.

Studenta Ivanopulo istaba bija tie�i tikpat liela kā Koļas būce�nis, bet toties stūra istaba. Istabai bija viena mūra siena, ar ko students ļoti lepojās. Ipolits Matvejevi�s sarūgtināts manīja, ka studentam nav pat matra�a.

Lieliski iekārtosimies, Ostaps sacīja, Maskavas apstākļos pilnīgi pieklājīga kubatūra. Ja mēs visi trīs nogulsimies uz grīdas, pat brīva vieta paliks pāri. Bet Pantelejs ir īsts sprukstiņ�! Kur viņ� licis matraci, interesanti zināt?

Logs izgāja uz �ķērsielu. Aiz loga staigāja milicis. Pretējā mājiņā ar gotiskiem tornī�iem bija iekārtojusies mazas valsts sūtniecība. Aiz stiepļu �oga spēlēja tenisu. Lidoja balta bumbiņa. Bija saklausāmi īsi izsaucieni.

Auts, Ostaps sacīja, spēles klase nav augsta. Laiks doties pie miera.

Koncesionāri noklāja uz grīdas avīzes. Ipolits Matvejevi�s izvilka mazu spilventiņu, ko vienmēr vadāja sev līdzi, un viņi nolikās gulēt.

Viņi vēl nebija paguvu�i labi iekārtoties uz telegrammām un teātru dzīves hronikas, kad blakus istabā trok�ņaini atvēra logu un Panteleja kaimiņ� izaicino�i uzsauca tenisistiem:

Lai dzīvo Padomju republika! Nost ar im-pe-ri-ā-lis-ma plēso�ņām!

�ie kliedzieni turpinājās minūtes desmit. Ostaps izbrīnījās un piecēlās no grīdas.

-Kas tas tāds par plēsoņu kolekcionāru?

Izliecies pa logu, viņ� paskatījās pa kreisi un ieraudzīja pie bla�kus loga divus jaunus cilvēkus. Viņ� tūlīt pamanīja, ka jaunie cil�vēki kliedz par plēsoņām tikai tad, kad garām viņu logam no sava posteņa pie sūtniecības paiet milicis. Viņ� norūpējies raudzījās gan uz jaunajiem cilvēkiem, gan uz sētu, aiz kuras spēlēja tenisu. Viņa stāvoklis tie�ām bija grūts. Klaigas par plēsoņām vēl aizvien neri�mās, un milicis nesaprata, ko iesākt. No vienas puses, �ie kliedzieni bija pilnīgi dabiski un tajos nebija nekā nepieklājīga. Ta�u, no otras puses, baltās biksēs ģērbu�ies plēsoņas, kas spēlēja aiz �oga tenisu, varēja izsaucienus attiecināt uz sevi un apvainoties. Nespējot tikt skaidrībā par izveidoju�os konjunktūru, milicis lūdzo�i skatījās uz jaunajiem cilvēkiem un galu galā metās klāt vezumam, liekot ku�ie�rim iegriezt ratus �ķērsielā. Diplomātiskie sare�ģījumi beidzās ar to, ka pie jaunajiem cilvēkiem atnāca viesi, un visa kompānija sāka skaļi apspriest �aha etīdes risinājumu.

Ostaps atkal nolikās uz telegrammām un aizmiga. Ipolits Matvejevi�s jau sen �ņāca.

.

Līza, iesim pusdienās!

Man negribas. Es jau vakar pusdienoju.

Es tevi nesaprotu.

Es neie�u ēst viltoto zaķi!

Muļķības!

Es nevaru pārtikt no veģetārie�u cīsiņiem.

Nu tad �odien ēdīsi maizes pudiņu.

Man lāgā negribas.

Ejam! Ēstgriba rodas ēdot.

Rodas vai pāriet?

Rodas.

Nē, pāriet.

Ko tas viss nozīmē?

Runā klusāk. Visu var dzirdēt.

Un jaunie cilvēki pārgāja uz dramatiskiem �ukstiem. Pēc divām minūtēm Kola pirmo reizi trīs mēne�u laulības dzī�ves laikā saprata, ka mīļotā sieviete burkānu, kartupeļu un zirņu cīsiņus mīl daudz mazāk nekā viņ� pats.

Tātad tu dod priek�roku draņķīgai gaļai, nevis diētiskai pār�tikai? kliedza Koļa, strīda karstumā nemaz neievērodami kai�miņus, kas visu var noklausīties.

Runā ta�u klusāk! Līza skaļi iesaucās. Un bez tam tu slikti izturies pret mani. Jā! Man gar�o gaļa! Pa reizei. Kas tur slikts?

Koļa pārsteigts apklusa. Tādu pavērsienu viņ� nebija gaidījis. Gaļa iesistu Koļas bud�etā lielu, neaizpildāmu robu. Staigādams gar matraci, uz kura, sarāvusies �okurā, sēdēja piesarkusi Līza, jaunais vīrs izdarīja izmisuma pilnus aprēķinus.

Kopē�ana uz pauspapīra rasē�anas birojā "Tehnikas spēks" Koļam Kala�ovam pat visizdevīgākajos mēne�os ienesa ne vairāk par �etrdesmit rubļiem. Par dzīvokli Koļa nemaksāja. �ai dīvainajā ciematā nebija namu pārvaldnieka, un maksa par dzīvokli te skai�tījās abstrakts jēdziens. Desmit rubļu aizgāja par Lizas mācībām piegrie�anas un �ū�anas kursos ar celtniecības tehnikuma tiesībām. Pusdienas divām personām (viens pirmais ēdiens paplāns bor��s un viens otrais ēdiens viltotais zaķis jeb īstās nūdeles), godīgi uz pusēm apēstas veģetārie�u ēdnīcā "Nezodz!" [216] , no laulātā pāra bud�eta izplēsa piecpadsmit rubļu mēnesī. Pārējā nauda izkusa nezin kādām vajadzībām. Tas Kolu mulsināja visvairāk. "Kur tā nauda paliek?" viņ� domāja, vilkdams ar velci uz debeszilā pauspa�pīra garu un smalku līniju. Tādos apstākļos pāriet pie gaļas ēdieniem nozīmētu bojāeju. Tādēļ Koļa dedzīgi iesaucās:

Iedomājies tikai locīt iek�ā nogalinātu dzīvnieku līķus! Tas ir kanibālisms zem kultūras maskas! No gaļas ceļas visas sli�mības.

Protams, ar kautru ironiju sacīja Līza, piemēram, angīna.

-Jā, jā, arī angīna! Un kas tur par brīnumu? No mū�īgas gaļas

lieto�anas novājinātais organisms nav spējīgs pretoties infekcijai.

Cik tas ir muļķīgi!

Tas nemaz nav muļķīgi. Muļķis ir tas, kas cen�as piebāzt vēderu, nerūpējoties par vitamīniem.

Tu gribi teikt, ka es esmu muļķe?

Tas ir muļķīgi.

-Stulba muļķe?

Lūdzu, liecies mierā! Vai nevari to izbeigt?

Koļa pēk�ņi apklusa. Aizvien vairāk un vairāk aizēnodama pliekano un jēlo nūdeļu pudiņu, biezputru un lieso kartupeļu ēdienu fonu, Koļas gara acu priek�ā nostājās pamatīga cūkgaļas kotlete. Tā acīmredzot nupat bija nākusi no pannas. Tā vēl �urk�stēja, �virkstēja un izplatīja kairino�u smar�u. No kotletes rēgojās ārā kauls kā duelanta pistole.

Saproti ta�u, Koļa iesaucās, tāda nieka cūkgaļas kotlete saīsina cilvēka dzīvi par veselu nedēļu!

Lai saīsina! sacīja Līza. Viltotais zaķis saīsina par pus�gadu. Vakar, kad mēs ēdām burkānu ēdienu, es jutu, ka mirstu. Es tikai negribēju tev sacīt.

Kāpēc tad tu negribēji sacīt?

Man nebija spēka. Es baidījos, ka sāk�u raudāt.

Un tagad tu nebaidies?

Tagad man jau viss vienalga.

Līza apraudājās.

Ļevs Tolstojs, trīco�ā balsī sacīja Koļa, arī neēda gaļu.

Jā-a, asaras rīdama, atbildēja Līza, grāfs ēda sparģeļus.

Sparģeļi nav gaļa.

Bet, rakstot "Karu un mieru", viņ� ēda gaļu! Ēda, ēda, ēda! Un, rakstot "Annu Kareņinu", arī gaļu locīja, locīja, locīja!

Turi muti!

Locīja! Locīja! Locīja!

Un, kad "Kreicera sonāti" rakstīja, arī tad locīja gaļu? Koļa dzēlīgi jautāja.

"Kreicera sonāte" ir maziņa. Būtu pamēģinājis uzrakstīt "Karu un mieru", ēdot vienīgi veģetāros cīsiņus!

Ko tu galu galā man piesienies ar savu Tolstoju?

Es tev piesienos ar Tolstoju? Es? Es jums piesienos ar Tol�stoju?

Koļa ari pārgāja uz "jūs". Penāļos skaļi gavilēja. Liza steig�us uzmauca galvā zilu adītu cepurīti.

Kur tu iesi?

Liec mani mierā! Ie�u darī�anās.

Un Līza aizskrēja.

"Kur viņa varētu iet?" Koļa nodomāja. Viņ� ieklausījās.

Par daudz brīvības sievi�ķiem dod padomju vara, sacīja kreisajā malējā penālī.

Aizskrēja slīcināties! nolēma tre�ajā penālī.

Piektais penālis aizdedzināja prīmusu un nodevās dieni�ķa�jiem skūpstiem.

Līza satraukta skraidīja pa ielām.

Bija tā svētdienas stunda, kad laimīgie pa Arbata ielu no Smoļenskas tirgus ved matra�us un kumodītes.

Jaunlaulātie un padomju vidusslānis ir galvenie atsperu mat�ra�u pircēji. Viņi tos ved stāvus un apkampu�i ar abām rokām. Jā, kā lai viņi neapkamptu debeszilo, ar lāsainām puķītēm nosēto savas laimes pamatu!

Pilsoņi! Cieniet atsperu matraci ar debeszilām puķītēm! Tas ir ģimenes centrs, dzīvokļa iekārto�anas alfa un omega, visne�piecie�amākais un galvenais mājas omulībai, mīlestības bāze, prīmusa tēvs! Cik saldi gulēt, klausoties atsperu demokrātiskajā d�inkstē�anā! Kādus brīni�ķīgus sapņus redz cilvēks, iemigdams uz matra�a rupjā audekla! Kādu cienību bauda katrs matra�a īpa�nieks!

Cilvēks, kam nav matra�a, ir no�ēlojams. Viņ� neeksistē. Viņ� nemaksā nodokļus, viņam nav sievas, paziņas neaizdod naudu "līdz tre�dienai", taksometru �oferi sauc pakaļ apvainojo�us vār�dus, meitenes par viņu zobojas: tās nemīl ideālistus.

Cilvēks, kam nav matra�a, pa lielākai daļai raksta dzejoļus:

Pie Burē pulksteņa' maigās �ķindas Tīkami �ūpuļtīklā dusēt kā zālē. Sniegpārsliņas lido virs akas vindas, Un sapņi kā kovārņi aizlido tālē.

Viņ� sacer savus dzejoļus, stāvēdams pie telegrāfa augstajiem galdiem, kavēdams darbīgos matra�a īpa�niekus nosūtīt tele�grammas.

Matracis pārvēr� cilvēka dzīvi. Matra�a apveidā un atsperēs slēpjas kāds valdzino�s un līdz �im neizpētīts spēks. Atsperu �ķindoņas aicināti, pulcējas ļaudis un mantas. Ierodas finan�u aģenti un meitenes. Viņi vēlas draudzēties ar matra�a īpa��nieku. Finan�u aģents to dara fiskālos nolūkos, no kā labumu gūst valsts, bet meitenes nesavtīgi, pakļaudamās dabas liku�miem.

Sākas jaunības plauksme. Finan�u aģents, savācis nodokļus kā bite pavasara ienesumu, priecīgi dūcot, aizlido uz sava iecirkņa stropu. Bet aizejo�ās meitenes nomaina sieva un prīmuss "Juvel Nr. 1".

Matracis nav piepildāms. Viņ� prasa upurus. Naktīs viņ� izdve� krīto�as bumbas skaņas. Viņam vajadzīga eta�ere. Viņam vajadzīgs galds ar muļķīgiem postamentiem. D�inkstinot savas atsperes, viņ� pieprasa aizkarus, portjeras un virtuves traukus. Viņ� neliek cilvēku mierā un saka tam:

Ej! Nopērc velējamo vāli [217] un �ūpuļkrēslu!

Man kauns par tevi, cilvēk, tev līdz pat �im laikam nav tepiķa!

Strādā vien! Es drīz tev sagādā�u bērnus! Tev vajadzīga nauda autiņiem un bērnu ratiņiem.

Matracis visu atceras un visu dara pēc sava prāta.

Pat dzejnieks nevar izbēgt no vispārējā likteņa. Lūk, viņ� ved no Suhareva tirgus matraci, ar �ausmām spiezdamies pie viņa mīkstā vēdera.

Es salauzī�u, dzejniek, tavu iecirtību! saka matracis. Tev vairs nevajadzēs skraidīt uz telegrāfu, lai rakstītu dze�joļus. Jā, un vai vispār ir nozīme tos rakstīt? Strādā! Un saldo vienmēr būs tev labvēlīgs. Padomā par sievu un bērniem.

Man nav sievas! kliedz dzejnieks, atstreipuļodams no atsperīgā skolotāja.

Sieva būs. Un es negalvoju, ka tā būs pati skaistākā meitene pasaulē. Es pat nezinu, vai viņa būs laba. Esi gatavs uz visu. Tev būs bērni.

Es nemīlu bērnus!

Tu tos iemīlēsi!

-Jūs mani baidāt, pilsoni matraci!

Klusē muļķi! Tu visu vēl nemaz nezini! Tu vēl "Maskavas kokā" paņemsi kredītu mēbeļu iegādei. [218]

Es tevi, matraci, nositī�u!

Kucēns tāds! Ja tu to uzdro�ināsies darīt, kaimiņi par tevi ziņos namu pārvaldē.

Tā katru svētdienu, matra�iem līksmi zvanot, Maskavā apgro�zās laimīgie.

Un, protams, ne tikai ar to vien ir brīni�ķa Maskavas svēt�diena. Svētdiena ir muzeju diena.

Maskavā ir īpa�a cilvēku kategorija. Viņi neko nesaprot no glezniecības, neinteresējas par arhitektūru un ir vienaldzīgi pret senatnes pieminekļiem. �ī kategorija apmeklē muzejus vienīgi tāpēc, ka tie atrodas lieliskās celtnēs. �ie ļaudis klīst pa �ilbino��ajām zālēm, ar skaudību pētīdami apgleznotos griestus, aizskar�dami to, ko nedrīkst aizskart, un nepārtraukti murmina:

Ek! Kā cilvēki reiz dzīvoju�i!

Kas viņiem daļas gar to, ka sienas gleznojis francūzis Pivī de �avāns1. Viņiem svarīgi uzzināt, cik tas izmaksājis biju�ajam sav�rupmājas īpa�niekam. Viņi dodas aug�up pa kāpnēm, uz kuru podestiem stāv marmora statujas, un rēķina, cik sulaiņu �eit agrāk bijis, kāda alga maksāta un cik dzeramnaudas saņēmis katrs no tiem. Uz kamīna izvietots porcelāns, bet viņi, nepie�vērsdami tam nekādu uzmanību, sprie�, ka kamīnu kurināt nav izdevīgi, tas patērē pārāk daudz malkas. Ar ozolkoka paneļiem ap�ūtajā ēdamistabā viņi neapbrīno lieliskos grebumus. Viņus moka viena doma: ko �eit ēdis biju�ais saimnieks tirgonis un cik tas izmaksātu pie pa�reizējās dārdzības?

Jebkurā muzejā var sastapt �ādus cilvēkus. Kamēr ekskursijas mundri soļo no viena �edevra pie otra, tāds īpatnis stāv zāles vidū un, ne uz ko neskatīdamies, skumdams ņurd:

Ek! Kā cilvēki dzīvoju�i!

Asaras rīdama, Līza skrēja pa ielu. Domas viņu dzina uz priek�u. Viņa domāja par savu laimīgo un nabadzīgo dzīvi.

"Kaut būtu vēl galds un divi krēsli, tad būtu pavisam labi. Un arī prīmusu galu galā vajag iegādāties. Kaut kā jāiekārtojas."

Viņa sāka iet lēnāk, jo pēk�ņi atcerējās stridu ar Koļu. Bez tam viņai ļoti gribējās ēst. Pēk�ņi viņu pārņēma naids pret vīru:

Tā vienkār�i ir nejēdzība! viņa skaļi sacīja.

Ēst gribējās vēl vairāk.

Labi jau, labi. Es pati zinu, kas man jādara.

Un Līza sarkdama nopirka no tirgones sviestmaizi ar vārītu desu. Lai gan viņa bija ļoti izsalkusi, tomēr ēst uz ielas likās nepie�klājīgi. Kā nekā viņa tomēr bija matra�a īpa�niece un smalki pazina dzīvi. Viņa paskatījās apkārt un iegāja lielas savrupmājas parādes durvīs. Tur, izbaudīdama lielu tīksmi, viņa ņēmās notiesāt sviest�maizi. Vārītā suņa gaļa bija apburo�a. Pa parādes durvīm ienāca liela ekskursantu grupa. Iedami garām pie sienas stāvo�ajai Iizai, ekskursanti lūrēja uz viņu.

"Lai redz!" nolēma saniknotā Līza.

Līza ar drāniņu noslaucīja muti un nopurināja no blūzes dru�patas. Viņai kļuva jautrāk ap sirdi. Viņa stāvēja pie izkārtnes

MĒBEĻU MĀKSLAS MUZEJS

Atgriezties mājās bija neērti. Nebija arī, pie kā aiziet. Kabatā atradās divdesmit kapeiku. Un Līza nolēma sākt patstāvīgu dzīvi ar "Mēbeļu mākslas muzeja" apmeklē�anu. Pārbaudījusi, cik kabatā naudas, Līza iegāja vestibilā.

Tur viņa tūlīt ievēroja vīru ar nopluku�u bārdu. Tas stāvēja, pievērsis malahīta kolonnai moku pilnu skatienu, un dvesa caur ūsām:

Cik gan grezni dzīvoju�i cilvēki!

Līza ar cieņu paskatījās uz kolonnu un uzgāja aug�ā.

Mazās, �etrstūrainās istabiņās ar tik zemiem griestiem, ka katrs tajās ieejo�ais cilvēks �ķita kā milzis, Līza paklaiņoja kādas desmit minūtes.

�ajās istabās bija izstādītas Pāvila I laika ampīra, di�ciltīgā sar�kankoka un Karēlijas bērza mēbeles simetriskām formām, brī�ni�ķīgas un kareiviskas. Divi �etrstūraini skapji, kuru stikla durvis �ķērsoja sakrauti �ķēpi, stāvēja pretī rakstāmgaldam. Galds bija milzīgs. Nosēsties aiz tā būtu tikpat kā nosēsties aiz Teātra lau�kuma, turklāt Lielais teātris ar kolonādi un bronzas zirgu �etri�nieku, kas velk Apollonu uz "Sarkanās magones" [219] pirmizrādi, uz galda izskatītos kā rakstāmpiederumu komplekts. Tā vismaz �ķita Līzai, kas bija audzināta ar burkāniem kā trusītis. Stūros stāvēja krēsli ar augstām atzveltnēm, kuru aug�daļas bija izliektas kā aunu ragi. Saule rotājās uz krēslu persiku krāsas apvalka.

Tādā krēslā tūlīt gribējās apsēsties, bet sēdēt uz tā bija aiz�liegts.

Līza domās iztēlojās, kā izskatītos neiedomājami dārgais Pāvila I ampīra krēsls līdzās viņas sarkanstrīpainajam matracim. Izskatījās tīri labi. Pie sienas viņa izlasīja plāksnīti ar zinātnisku un ideoloģisku paskaidrojumu par Pāvila I ampīru un, nobēdā�jusies par to, ka viņai ar Koļu nav istabas �ai pilī, nejau�i izgāja gaitenī.

Kreisajā pusē no pa�as grīdas pacēlās zemi, pusapaļi logi. Pa tiem Līza lejā ieraudzīja milzīgu baltu zāli ar divrindu logiem un kolonnām. Arī zālē bija mēbeles un klīda apmeldētāji. Līza apstā�jās. Vēl nekad viņa nebija redzējusi �ādu zāli.

Izbrīnā sastingusi, Līza ilgi noraudzījās lejā. Pēk�ņi viņa pama�nīja, ka tur starp krēsliem un rakstāmgaldiem ātri staigā viņās �īs dienas paziņas biedrs Benders un tā pavadonis reprezentablais vecis ar skūto galvu.

Nu tas ir jauki! Līza iesaucās. Nebūs tik garlaicīgi.

Viņa ļoti nopriecājās, skrēja lejā un tūlīt apmaldījās. Viņa

nokļuva sarkanā viesistabā, kur atradās ap �etrdesmit priek��metu. Tās bija riekstkoka mēbeles ar izliektām kājām. No viesis�tabas nebija izejas. Vajadzēja skriet atpakaļ caur apaļo istabu ar griestu gaismu, mēbelētu, kā likās, tikai ar puķainiem spilveniem.

Viņa skrēja garām itālie�u renesanses brokāta krēsliem, garām holandie�u skapjiem, garām lielai gotiska stila gultai ar baldahīnu uz melnām, vītām kolonnām. Cilvēks �ai gultā izska�tītos ne lielāks par riekstu. Zāle bija kaut kur zem kājām, varbūt labajā pusē, ta�u nokļūt tajā bija neiespējami.

Pēdīgi Līza izdzirda ekskursantu �alas; tie neuzmanīgi klau�sījās vadītāja stāstā, kas atmaskoja Katrīnas II imperiālistiskos nodomus sakarā ar nelaiķes ķeizarienes aizrau�anos ar Luija XVI stila mēbelēm. [220]

Tā bija lielā zāle ar kolonnām un daudzajiem logiem. Līza aiz�gāja uz zāles viņējo galu, kur viņas paziņa biedrs Benders dedzīgi sarunājās ar savu skūto pavadoni.

Pienākdama klāt, Līza saklausīja skanīgu balsi:

Mēbeles �iki un moderni stilā. Bet tas, liekas, nav tas, kas mums vajadzīgs.

Jā, ta�u �eit acīmredzot ir vēl arī citas zāles. Mums vajag visu sistemātiski aplūkot.

Labdien, sacīja Līza.

Abi pagriezās un uzreiz sarauca pieres.

Labdien, biedri Bender. Labi, ka es jūs atradu. Citādi vienai garlaicigi. Skatīsimies visi kopā.

Koncesionāri saskatījās. Ipolits Matvejevi�s pieņēma bra�u stāju, lai gan viņam nepatika, ka Līza varētu viņus aizkavēt sva�rīgajā briljanta mēbeļu meklē�anas darbā.

Mēs esam tipiski provincie�i, Benders nepacietīgi iesaucās, bet kā �eit nokļuvāt jūs, maskaviete būdama?

Pilnīgi nejau�i. Es sastrīdējos ar Koļu.

Ak tā? piebilda Ipolits Matvejevi�s.

Nu, atstāsim �o zāli, Ostaps sacīja.

Bet es to vēl neesmu apskatījusi. Tā ir tāda jauka zālīte.

Sākas! Ostaps ie�ukstēja Ipolitam Matvejevi�am ausī. Un, vērsdamies pie Lizas, piemetināja: �eit galīgi nav ko skatīties. Pagrimuma stils. Kerenska laikmets.

Te kaut kur, man stāstīja, esot meistara Gambsa mēbeles, ieteicās Ipolits Matvejevi�s, labāk dosimies turp.

Līza piekrita un, paņēmusi Vorobjaņinovu zem rokas (viņ� tai likās apbrīnojami mīļ� zinātnes pārstāvis), devās uz izeju. Par spīti stāvokļa nopietnībai un iz�ķiro�ajam bridim dārgumu krātu�ves meklē�anā, Benders, iedams aiz pārī�a, līksmi ķiķināja. Viņu uzjautrināja koman�u virsaitis kavaliera lomā.

Līza koncesionārus stipri traucēja. Viņi, tikai acis uzmetu�i, tūlīt aptvēra, ka istabā vajadzīgo mēbeļu nav, un neviļus steidzās nākamajā, bet Līza ilgi aizkavējās katrā nodaļā. Viņa skaļi izlasīja visas drukātās zinātniski ideoloģiskās atsauksmes par mēbelēm, izteica trāpīgas piezīmes par apmeklētājiem un ilgi stāvēja pie katra eksponāta. Neviļus un pa�ai nemanot, viņa visas redzētās mēbeles pielāgoja savai istabai un savām vajadzībām. Gotiskā gulta viņai galīgi nepatika. Tā bija pārlieku liela. Ja Koļam brī�numainā kārtā ari izdotos dabūt trīs kvadrātasu lielu istabu, arī tad �o viduslaiku lo�u istabā nevarētu novietot. Tomēr Līza ilgi staigāja ap gultu, ar soļiem mērodama tās patieso platību. Līza jutās ļoti jautri. Viņa nemanīja savu pavadoņu skābos ģīmjus, bet to bruņnieciskie raksturi neļāva pa kaklu pa galvu mesties uz meistara Gambsa istabu.

Pacietīsimies, Ostaps �ukstēja, mēbeles nekur neaizbēgs, bet jūs, virsaiti, negrābstieties gar meiteni. Es esmu greizsirdīgs.

Ipolits pa�apmierināti pasmaidīja.

Zāles lēni mijās cita aiz citas. Tām nebija gala. Aleksandra laikmeta mēbeles bija izstādītas daudzos komplektos. To samērā nelielie apjomi sajūsmināja Lizu.

Skatieties, skatieties! viņa uzticīgi sauca, satverdama Vorobjaņinovu aiz piedurknes. Redzat �o rakstāmgaldu? Tas brīni�ķīgi iederētos mūsu istabā. Vai ne?

Burvīgas mēbeles! Ostaps dusmīgi sacīja. Tikai pagri�muma stilā.

Mēbeles neatstāja uz Ipolitu Matvejevi�u gaidīto iespaidu. Tomēr tās bija skaistas. To izsmalcinātais izskats bija pārsteidzo�s.

Līza sapņaini teica:

�ajā krēslā varbūt sēdējis Pu�kins.

-Jūs domājat-Pu�kins?Ostaps pārjautāja. Es tūlīt uzzinā�u.

Ostaps nometās ceļos un paskatījās zem sēdekļa.

Tajā sēdēja O'Henrijs, kad bija ieslodzīts Sing-Singa cietumā'. Vai nu jūs esat apmierināta? Tagad varam dro�i doties uz nākamo istabu.

Daudzie dīvāni, sekretāri, vitrīnas, skapji, visi stili, visi laikmeti jau bija apskatīti, ta�u lielas un mazas zāles joprojām sekoja cita citai.

Bet �eit es jau biju, sacīja Līza, ieiedama sarkanajā viesis�tabā, �eit, es domāju, nav vērts uzkavēties.

Viņai par izbrinu pret mēbelēm vienaldzīgie Lizas pavadoņi nebūt nesteidzās uz priek�u, bet, nonāku�i pie durvīm, apstājās kā zemē ierakti.

Ko jūs stāvat? Iesim. Es jau esmu nogurusi.

Pagaidiet, sacīja Ipolits Matvejevi�s, atbīdīdams viņas roku, vienu mirklīti.

Lielā istaba bija mēbeļu pārpilna. Gar sienu un ap galdu stā�vēja Gambsa krēsli. Dīvānu kaktā ari ielenca krēsli. To liektās kāji�ņas un ērtās atzveltnes Ipolitam Matvejevi�am bija bezgala pazīs�tamas. Ostaps pētījo�i vēroja viņu. Ipolits Matvejevi�s piesarka.

-Jūs, jaunkundz, esat nogurusi, viņ� sacīja Lizai, piesēdiet �eit un atpūtieties, bet mēs abi mazliet pastaigāsim. �ī, liekas, ir interesanta zāle.

Līzu apsēdināja.

Koncesionāri aizgāja pie loga.

Vai tie ir tie pa�i? Ostaps jautāja.

Tā kā būtu. Tikai pārvilkti ar citu audumu.

Lieliski, audumu varēja nomainīt.

Vai �eit ir visi krēsli?

Tūlīt es saskaitī�u. Vienu mirklīti�

Vorobjaņinovs ar acim sāka skaitīt krēslus.

Paga, paga, viņ� pēdīgi sacīja, divdesmit krēslu. Tas nevar būt. Pavisam te ta�u jābūt tikai desmit krēsliem.

Nu apskatiet labi! Varbūt tie nav tie krēsli.

Viņi sāka staigāt starp krēsliem.

Nu? Ostaps steidzināja.

Atzveltne tā kā būtu citāda nekā manējiem.

Tātad nav īstie?

Nav vis.

Stulbums. Liekas, es veltīgi esmu ar jums sasējies.

Ipolits Matvejevi�s bija pavisam nospiests.

Labi, Ostaps sacīja, sēde turpinās. Krēsls nav adata. Gan atradīsies. Dodiet �urp orderi! Vajadzēs stāties nepatīkamā kontaktā ar muzeja administrāciju. Sēdieties līdzās meitenei un gaidiet. Es tūlīt atgriezī�os. *

Kāpēc jūs esat tik skumīgs? Līza vaicāja. Jūs esat nogu�ris?

Ipolits Matvejevi�s klusēja.

Vai jums galva sāp?

-Jā, mazliet. Rūpes, saprotiet. Trūkst sievietes maiguma, tas viss atsaucas uz dzīvesveidu.

Līza vispirms pabrīnījās, bet vēlāk paskatījās uz savu sarunas biedru ar skūto galvu, un tai patie�ām kļuva viņa �ēl. Vorobjaņinovam bija cietēja acis. Pensnejs nenoslēpa krasos maisiņus zem acīm. Straujā pāreja no mierīgās apriņķa dzimtsarakstu nodaļas darbve�a dzīves uz neērto, rūpju pilno briljantu mednieka un avantūrista dzīvi bija atstājusi savas pēdas. Ipolits Matvejevi�s bija kļuvis stipri vien vājāks, un viņam lāgiem sāpēja aknas. Bendera bargajā uzraudzībā Ipolits Matvejevi�s bija zaudējis savu stāju un seju un pilnīgi pakļāvies Turcijas pavalstnieka dēla vare�najam intelektam. Tagad, uz bridi palicis divatā ar apburo�o pil�soni Kala�ovu, viņ� tiecās tai izstāstīt visas savas nedienas un satraukumu, bet viņ� neuzdro�inājās to darīt.

-Jā, viņ� sacīja, maigi raudzīdamies sarunas biedrē, tā tas ir. Kā tad jūs dzīvojat, Elizabete�

Petrovna. Bet kā jūs sauc?

Viņi nosauca viens otram vārdus un tēva vārdus.

"Mīlas pasaka maigā," [221] Ipolits Matvejevi�s nodomāja, raudzī�damies Līzas vientiesīgajā sejiņā. Vecajam mui�niecības priek�nie�kam tik kaisli, tik nevaldāmi iekārojās sievietes maiguma, kura trū�kums tik smagi atsaucās uz dzīvesveidu, ka viņ� nevilcinādamies paņēma Līzas rociņu savā krunkainajā ķepā un kvēli sāka stāstīt par Eifeļa torni. Viņam gribējās būt bagātam, iz�ķērdīgam un neatvairāmam. Viņam gribējās valdzināt sabiedrību un, muzicējot orķestrim, atsevi�ķā kabinetā dzert redereri [222] kopā ar skaistuli no dāmu orķestra. Par ko lai runā ar �o meiteni, kas, bez �aubām, nekā nezina ne par redereriem, ne par dāmu orķestriem un pēc savas dabas nav spējīga pat apjēgt visu �ā �anra jaukumu. Ta�u būt val�dzino�am tik ļoti gribējās! Un Ipolits Matvejevi�s Lizu apbūra ar stāstiem par Eifeļa torņa celtniecību.

Vai jūs esat zinātnes darbinieks? Līza jautāja.

-Jā, savā ziņā tā ir, atbildēja Ipolits Matvejevi�s, juzdams, ka pazī�anās laikā ar Benderu viņ� ieguvis sev agrāk neraksturīgu nekaunību.

Cik jums gadu, atvainojiet par jautājumu?

Ar zinātni, ko es �ai brīdī pārstāvu, tam nav nekāda sakara.

Ar �o ātro un trāpīgo atbildi Līza bija uzvarēta.

Bet tomēr? Trīsdesmit? �etrdesmit?

Gandrīz. Trīsdesmit astoņi.

Oho! Jūs izskatāties daudz jaunāks.

Ipolits Matvejevi�s jutās laimīgs.

Kad jūs man sagādāsiet to prieku atkal ar jums tikties? Ipolits Matvejevi�s jautāja, vilkdams vārdus caur degunu.

Bet vai tad jums ir interesanti ar mani sarunāties? Es ta�u esmu muļķīte.

Jūs? dedzīgi teica Ipolits Matvejevi�s. Pat ja man būtu divas dzīves, es tās abas atdotu jums.

Liza ļoti nokaunējās. Viņa dīdījās uz krēsla un jutās neomulīgi.

Kur tas biedrs Benders tik ilgi kavējas? viņa ieteicās smalkā balstiņā.

Sakiet, lūdzu: kad gan? Vorobjaņinovs nepacietīgi jautāja. Kad un kur mēs atkal tiksimies?

Nu, es nezinu. Kad vēlaties.

Vai �odien varētu?

�odien?

Es jūs lūdzu.

Nu, labi. Lai būtu �odien. Nāciet pie mums!

Nē, labāk satiksimies svaigā gaisā. Tagad tik lielisks laiks. Vai zināt dzejoli: "Maijs �is draiskais, maijs �is burvīgais savas spirgtās ziedoņdvesmas dve�." [223]

Vai tās ir �arova [224] vārsmas?

M-m� Liekas gan. Tātad �odien? Bet kur?

Kāds jūs esat jocīgs! Kur vēlaties. Varbūt gribat pie uguns�dro�ā skapja? Zināt?

Zinu. Gaitenī. Cikos?

Mums nav pulksteņa. Kad satumsīs.

Ipolits Matvejevi�s tikko bija paspējis noskūpstīt Līzai roku to viņ� izdarīja visai svinīgi, kad atgriezās Ostaps. Ostaps bija ļoti darbīgs.

Piedodiet, mademoiselle, � viņ� ātri sacīja, � bet mēs ar draugu jūs nevarēsim pavadīt. Izrādās, mums veicams neliels, bet ļoti svarīgs pasākums. Mums steidzīgi jādodas uz kādu vietu.

Ipolitam Matvejevi�am aizrāvās elpa.

Uz redzē�anos, Elizabete Petrovna, viņ� steidzīgi sacīja, atvainojiet, atvainojiet, atvainojiet, bet mēs briesmīgi steidza�mies.

Un kompanjoni aizskrēja, pamezdami izbrīnīju�os Līzu ar Gambsa mēbelēm bagātīgi mēbelētajā istabā.

Ja es nebūtu iejaucies, Ostaps sacīja, kad viņi devās lejā pa kāpnēm, mēs ne velna nebūtu panāku�i. Klanieties man līdz zemei! Klanieties, klanieties vien, nebaidieties, galva nenolūzīs! Klausieties! Jūsu mēbelēm nav mākslas vērtības. To vieta nav vis muzejā, bet soda bataljona kazarmās. Vai esat apmierināts ar �ādu situāciju?

Kas tā par ņirgā�anos! iesaucās Vorobjaņinovs, kas bija sācis atbrīvoties no Turcijas pavalstnieka dēla varenā intelekta kundzības.

Klusējiet, Ostaps vēsi sacīja, jūs nesaprotat, kas notiek. Ja mēs tūlīt neiegūsim jūsu mēbeles, tad viss pagalam. Nekad jūs tās neredzēsiet. Kantorī man nupat bija smaga saruna ar �īs vēsturiskās atkritumu bedres vadītāju.

Nu un kā? iekliedzās Ipolits Matvejevi�s. Ko tad jums vadītājs sacīja?

Pateica visu, kas vajadzīgs. Neuztraucieties! "Sakiet," es viņam jautāju, "kā tas izskaidrojams, ka no Stargorodas pēc ordera atsūtītās mēbeles �eit nav atrodamas?" Es jautāju, pro�tams, laipni, biedriski. "Kas tās par mēbelēm?" viņ� atvaicā. "Pie manis muzejā �ādi gadījumi nav novēroti." Es viņam tūlīt pabā�u zem deguna orderi. Viņ� sāk rakties grāmatās. Meklēja pusstundu un pēdīgi nāk atpakaļ. Nu, kā jūs domājat? Kur ir �īs mēbeles?

Pazudu�as? iepīkstējās Vorobjaņinovs.

Iedomājieties, tomēr ne. Iedomājieties, ka tādā varzā tās tomēr saglabāju�ās. Kā es jums jau sacīju, mākslas vērtības tām nav. Tās iegrūdu�i noliktavā, un tikai vakar, iegaumējiet, vakar, pēc septiņiem gadiem (tās atradu�ās noliktavā septiņus gadus!) mēbeles nosūtīju�i pārdo�anai vairāksolī�anā. Zinātņu Galvenās pārvaldes ūtrupju namā. Un, ja tās nav nopirktas vakar vai �odien no rīta, tās ir mūsu! Vai esat apmierināts?

Ātrāk! iekliedzās Ipolits Matvejevi�s.

Ormani! ieaurojās Ostaps.

Nekaulēdamies par maksu, viņi iesēdās pajūgā.

Skūpstiet pateicībā manas kāju pēdas! Nebaidieties, hofmar�al! Vīns, sievietes un kārtis mums nodro�inātas. Tad norēķināsi�mies arī par debeszilo vesti.

Petrovkas pasā�ā, kur atradās ūtrupju zāle, koncesionāri ieskrēja mundri kā ērzeļi. '

Jau pirmajā ūtrupju nama istabā viņi ieraudzīja to, ko tik ilgi bija meklēju�i. Visi desmit Ipolita Matvejevi�a krēsli stāvēja rindā pie sienas uz savām izliektajām kājiņām. Pat pārvalki nebija kļu�vu�i nedz tum�āki, nedz izbaloju�i, nedz saplīsu�i. Krēsli izskatī�jās svaigi un tīri, it kā nupat būtu atradu�ies Klaudijas Ivanovnas gādīgajā uzraudzībā.

Vai tie ir īstie? Ostaps jautāja.

Ak dievs, ak dievs, dvesa Ipolits Matvejevi�s, īstie, īstie. Tie pa�i. �oreiz nav nekādu �aubu.

Dro�ības pēc pārbaudīsim, Ostaps sacīja, cenzdamies palikt mierīgs.

Viņ� piegāja pie pārdevēja:

Sakiet, lūdzu, �ie krēsli, liekas, atvesti no mēbeļu mu�zeja?

-�ie? �ie-jā.

Un tos pārdod?

Pārdod gan.

Kāda cena?

Cenas vēl nav. Tie mums ies vairāksolī�anā.

Ahā. Vai �odien?

Nē. �odien izsole jau beigusies. Rītā no pulksten pieciem.

Bet tagad tos nepārdod?

Nē. Rītā no pulksten pieciem.

Ta�u tā uzreiz aiziet no krēsliem nebija iespējams.

Atļaujiet, no�ļupstēja Ipolits Matvejevi�s, apskatīt. Vai drīkst?

Koncesionāri ilgi aplūkoja krēslus, sēdās tiem virsū, pieklā�jības pēc apskatīja arī citas mantas. Vorobjaņinovs sēca un visu laiku ar elkoni bikstīja Ostapu.

Dieviniet mani! �ukstēja Ostaps. Dieviniet, mui�niecības priek�niek.

Ipolits Matvejevi�s bija gatavs Ostapu ne tikai dievināt, bet pat skūpstīt viņa aveņkrāsas puszābaku zoles. Ritā, viņ� skaitīja, rītā, ritā, rītā. Viņam gribējās dziedāt.

XXI nodaļa Eiropeiskas vēlē�anas

Kamēr draugi nodevās kulturāli izglītojo�am dzīvesveidam: apmeklēja muzejus un centās iegūt pēc gaļas noilgoju�os dāmu labvēlību, Stargorodā, Pļehanova ielā divkārtējā atraitne Gricacujeva, miesās pilnīga un neaizsargāta sieviete, apspriedās un konspirēja ar savām kaimiņienēm. Visas kopīgi aplūkoja Bendera atstāto zīmīti un pētīja to pat pret gaismu. Ta�u nekādas ūdens�zīmes nebija redzamas, un, pat ja tās būtu biju�as, arī tādā gadī�jumā iznesīgā Ostapa noslēpumainais krecelējums nekļūtu daudz saprotamāks.

Pagāja trīs dienas. Pie apvār�ņa vēl aizvien nekas neparādī�jās. Neatgriezās ne Benders, ne tējas sietiņ�, ne rokassprādze ar tuk�o vidu, ne krēsls. Visi �ie dzīvie un nedzīvie priek�meti bija pazudu�i vismīklainākā kārtā.

Tad atraitne spēra radikālus soļus. Viņa devās uz "Stargorodas Pravdas" kantori, un tur viņai visai ātri sabrūvēja sludinā�jumu:

Ļoti lūdzu personas, kas zinātu atra�anās vietu. No mājas aizgājis b. Benders, 25-30 gadu vecs. Ģērbies zaļā uzvalkā, dzeltenās kurpēs un debeszilā vestē. Brūnēts. Atrad. lūdzu paziņot pret pieklājīgu atlīdz. Pļehanova ielā 15, Gricacujevai.

Vai tas ir jūsu dēls? kantorī līdzjūtīgi painteresējās.

Tas ir mans vīrs! aizsegdama seju ar lakatiņu, atbildēja cietēja.

Ak vīrs!

Likumīgs. Un kas tad ir?

Tāpat vien. Jums tomēr vajadzētu griezties milicijā.

Atraitne satrūkās. No milicijas viņai bija bail. Kantoristu aiz�domīgo skatienu pavadīta, atraitne aizgāja.

Trīs reizes atskanēja sauciens no "Stargorodas Pravdas" sle�jām. Bet milzīgā valsts klusēja. Tādas personas neatradās, kas zinātu, kur meklējams brūnētais jauneklis dzeltenos puszāba�kos. Neviens arī neieradās pēc pieklājīgā atalgojuma. Kaimiņienes trina mēles.

Atraitnes seja ar katru dienu stiepās garāka un garāka. Un dīvaini: vīrs pazibēja kā raķete, aizraudams sev līdzi melnajās debesīs labu krēslu un ģimenes sietiņu, bet atraitne vēl aizvien viņu mīlēja. Kas gan spēj saprast sievietes, sevi�ķi atraitnes, sirdi?

Stargorodā visi jau bija pieradu�i pie tramvaja un bez bailēm kāpa tajā iek�ā. Konduktori skaļās, vēl nepaguru�ās balsīs sauca: "Vietu nav!" un viss noritēja tā, it kā tramvajs pilsētā brauktu jau kop� Vladimira Spo�ās Saulītes laikiem. Visu grupu invalīdi, sievietes ar bērniem un Viktors Mihailovi�s Poļesovs kāpa vagonā no priek�ējās platformas. Uz aicinājumu: "Saņemiet biļetes!" Poļesovs augstprātīgi atbildēja: "Gada biļete!" un palika līdzās tramvaja vadītājam. Gada biļetes viņam, protams, nebija un arī nevarēja būt.

In�enieris Treuhovs vadīja jaunu tramvaja līniju izbūvi un rosīgi sarakstījās ar rūpnīcu pārvaldi, mudinot to pasteigties ar vagonu piegādi.

Vorobjaņinova un lielā kombinatora uzturē�anās pilsētā bija atstājusi dziļas pēdas.

Sazvērnieki rūpigi glabāja viņiem uzticēto noslēpumu. Klu�sēja pat Viktors Mihailovi�s, kam tā vien niezēja mēle ar kādu cilvēku parunāties par notikumiem, kuri viņu tik ļoti satrauca. Ta�u, atceroties Ostapa metāliski salto skatienu un varenos plecus, Poļesovs valdījās. Savu sirdi viņ� izkratīja tikai sarunās ar zīlnieci.

Kā jums liekas, Helēna Staņislavovna, viņ� vaicāja, kā lai izskaidro mūsu vadītāju prombūtni?

Arī Helēnu Staņislavovnu tas ļoti interesēja, ta�u viņai nebija nekādu ziņu.

Bet vai jums neliekas, Helēna Staņislavovna, turpināja nemierīgais atslēdznieks, ka viņi pa�reiz veic kādu sevi�ķu uzdevumu?

Zīlniece bija pilnīgi pārliecināta, ka tie�i tā tas arī esot. Tādās pa�ās domās acīmredzot bija arī papagailis sarkanajās apak��biksēs. Tas skatījās uz Poļesovu ar savu gudro, apaļo aci, it kā teikdams: "Dod sēkliņas, un es tev tūlīt visu izstāstī�u. Viktor, tu būsi gubernators. Tev būs padoti visi atslēdznieki. Bet mājas Nr. 5 sētnieks, tas iedomīgais nekrietnelis, tā arī paliks par sēt�nieku."

Bet vai jūs, Helēna Staņislavovna, nedomājat, ka mums darbs būtu jāturpina? Nedrīkstam ta�u sēdēt, rokas klēpī saliku�i!

Zīlniece piekrita un vēl piebilda:

Bet Ipolits Matvejevi�s ir varonis!

Protams, varonis, Helēna Staņislavovna! Un �is bra�ais virs�nieks, kas bija kopā ar viņu? Saprātīgs cilvēks! Sakiet, ko gri�bat, Helēna Staņislavovna, bet �o pasākumu nedrīkst atstāt pa��plūsmā. Nekādā ziņā nedrīkst.

Un Poļesovs sāka darboties. Viņ� regulāri apmeklēja visus sle�penās biedrības "Zobens un spīļarkls" biedrus, sevi�ķi apnikdams Odesas kliņģeru arteļa "Maskavas barankas" piesardzīgajam īpa��niekam pilsonim Kisļarskim. Ieraugot Poļesovu, pilsonis Kisļarskis kļuva pelēks kā zeme. Bet runas par to, ka jāsāk darboties, pada�rīja bailīgo kliņģernieku vai ārprātīgu.

Nedēļas beigās visi sapulcējās Helēnas Staņislavovnas istabā, kur mita arī papagailis. Poļesovs dega nepacietībā.

Tu, Viktor, nepļurksti, viņam teica saprātīgais Djadjevs, ko tu augām dienām bizo pa pilsētu?

Vajag rīkoties! kliedza Poļesovs.

Rīkoties vajag, bet, lūk, klaigāt nav nekādas vajadzības. Es, kungi, domāju tā. Ja Ipolits Matvejevi�s ko teicis, tātad tas ir dro�i. Un jācer, ka gaidīt mums ilgi nevajadzēs. Kā tas viss noritēs, mums nemaz nav jāzina: priek� tā ir militāras perso�nas. Bet mēs esam civili ļaudis pilsētas inteliģences un tirgo�tāju pārstāvji. Kas mums jādara? Mums jābūt gataviem. Ko mēs esam paveiku�i? Vai mums ir savs centrs? Nav. Kas stāsies pilsētas priek�galā? Nav neviena. Bet tas, kungi, ir pats galvenais. Angļi, mani kungi, �ķiet, boļ�evikus vis neglaudīs. Tas mums ir pirmais ceļrādis. Viss mainīsies, kungi, un ļoti drīz. Dodu savu goda vārdu.

Par to mēs nemaz ne�aubāmies, �aru�ņikovs uzpūtīgi pie�bilda.

Un lieliski, ka ne�aubāties. Kādas ir jūsu domas, Kisļarska kungs? Un jūsējās, jaunie cilvēki?

Jauno cilvēku izskats nepārprotami pauda, ka pārmaiņām jānāk visai drīz. Bet Kisļarskis, no tirdzniecības firmas "Atrsaiņotājs" priek�nieka vārdiem sapratis, ka viņam nebūs jāņem aktīva līdzdalība bruņotās sadursmēs, iepriecināts piebalsoja.

Bet kas mums tagad jādara? nepacietīgi jautāja Viktors Mihailovi�s.

Nesteidzieties, Djadjevs apsauca, ņemiet piemēru no Vorobjaņinova pavadoņa. Kāda veiklība! Kāda piesardzība! Vai jūs manījāt, cik viņ� veikli sāka runāt par palīdzību bezpajumtnie�kiem? Tā arī mums vajag rīkoties. Mēs tikai palīdzam bērniem. Tātad, kungi, izraudzīsim kandidatūras!

Mēs mui�niecības priek�nieka amatam iesakām Ipolita Matvejevi�a Vorobjaņinova kandidatūru! iesaucās jaunie cilvēki Nike�s un Vlads.

�aru�ņikovs nicīgi ieklepojās.

Kur nu! Viņ� būs vismaz ministrs. Bet varbūt pat vēl augs�tāk diktators!

Nu ko jūs, kungi, Djadjevs teica, mui�niecības priek��nieks nav tik steidzami vajadzīgs. Par gubernatoru mums vajag domāt, nevis par mui�niecības priek�nieku. Sāksim no guberna�tora. Es domāju�

Djadjeva kungu! jūsmīgi sauca Poļesovs. Kas gan cits varētu saņemt visas guberņas vadības gro�us?

Es jūtos ļoti glaimots par uzticību� Djadjevs dzirās runāt. Bet pēk�ņi iejaucās sasarku�ais �aru�ņikovs.

�o jautājumu, kungi, viņ� sarūgtināts sacīja, vajadzētu apspriest.

Viņ� centās neskatīties uz Djadjeva pusi.

"Atrsaiņotāja" īpa�nieks lepni raudzījās uz saviem zābakiem, kas bija aplipu�i ar ēveļskaidām.

Es neiebilstu, viņ� nomurmināja, balsosim. Aizklāti vai atklāti?

Padomju para�as mums nav vajadzīgas, �aru�ņikovs aiz�vainots sacīja, balsosim godīgi, kā eiropie�i aizklāti.

Balsoja ar papīrī�iem. Par Djadjevu tika nodotas �etras zīmītes, par �aru�ņikovu divas. Kāds bija atturējies. Pēc Kisļarska sejas bija redzams, ka tas ir viņ�. Viņam negribējās maitāt attiecības ar nākamo gubernatoru, lai tas būtu kas būdams.

Kad Poļesovs, drebēdams aiz satraukuma, pasludināja godīgo, eiropeisko vēlē�anu rezultātus, istabā iestājās moko�s klusums. Uz �aru�ņikova pusi centās neskatīties. Neveiksmīgais guberna�tora kandidāts sēdēja kā apspļaudīts.

Helēnai Staņislavovnai �aru�ņikova bija ļoti �ēl. Viņa bija bal�sojusi par �aru�ņikovu.

Otru balsi �aru�ņikovs, kam balso�anas bū�anās bija bagātīga pieredze, ieguva, balsodams pats par sevi. Labsirdīgā Helēna Staņislavovna tūlīt ierosināja:

Bet par pilsētas galvu es tomēr iesaku ievēlēt mosjē �aru�ņikovu.

Kāpēc tad tomēr? ieteicās augstsirdīgais gubernators. Nevis tomēr, bet katrā ziņā viņu un nevienu citu. �aru�ņikova kunga sabiedriskā darbība mums labi zināma.

Lūdzam, lūdzam! visi klaigāja.

Tātad uzskatīt ievēlē�anu par apstiprinātu?

Apspļaudītais �aru�ņikovs atplauka un sāka pat protestēt:

Nē, nē, kungi, es lūdzu balsot. Par pilsētas galvu jo vairāk vajag nobalsot nekā par gubernatoru. Ja jau jūs, kungi, vēlaties man parādīt tādu uzticību, tad lūdzu, ļoti lūdzu jūs lieciet uz balso�anu!

Tuk�ajā cukurtraukā sabira papīrī�i.

Se�as balsis par, sacīja Poļesovs, un viena atturējusies.

Apsveicu jūs, galvas kungs! teica Kisļarskis, pēc kura sejas varēja redzēt, ka arī �oreiz viņ� atturējies. Apsveicu jūs!

�aru�ņikovs atplauka.

Atliek tikai iedzert, jūsu augstlabdzimtība, viņ� sacīja Djadjevam. Aizteci, Poļesov, uz "Oktobri". Vai nauda ir?

Poļesovs ar roku pamāja noslēpumainu �estu un aizskrēja.

Vēlē�anas uz laiku pārtrauca, un tās turpinājās jau pie vaka�riņu galda.

Par mācību apgabala kuratoru [225] iecēla biju�o mui�nieku ģim�nāzijas direktoru, pa�reizējo bukinistu Raspopovu.

Viņu ļoti slavēja. Tikai Vlads, iedzēris trīs glāzītes degvīna, pēk�ņi cēla iebildumus:

Viņu nedrīkst ievēlēt. Viņ� man gala pārbaudījumos loģikā ielika divnieku.

Visi uzklupa Vladam.

Tik iz�ķiro�ā bridi, viņu apsauca, nevar domāt par per�sonisko labklājību! Padomājiet par tēvzemi!

Vladu tik ātri saaģitēja, ka pat viņ� balsoja par savu mocītāju. Raspopovu ievēlēja vienbalsīgi, vienai atturoties.

Kisļarskim piedāvāja bir�as komitejas' priek�sēdētāja amatu. Viņ� pret to neko neiebilda, bet balsojot dro�ības pēc tomēr atturējās.

Neaizmirsdami radus un draugus, viņi ievēlēja: policijas priek�nieku, proves palātas [226] vadītāju, akcīzes, nodokļu un fabriku inspektorus [227] ; aizpildīja apgabala prokurora, priek�sēdētāja, sek�retāra u. c. tiesas locekļu vakances, izraudzījās priek�sēdētājus zemstes un tirdzniecības valdēm, bērnu aizgādnības un, beidzot, sīkpilsoņu valdei [228] . Helēnu Staņislavovnu ievēlēja par biedrības "Piena piliens" un "Baltais ziediņ�" [229] aizgādni. Nike�u un Vladu, tā kā viņiem trūka pieredzes, iecēla par sevi�ķu uzdevumu ierēd�ņiem pie gubernatora.

Pie-iedodiet! pēk�ņi iebļāvās �aru�ņikovs. Gubernato�ram veselus divus ierēdņus! Bet man?

Pilsētas galvam, gubernators maigi teica, pēc �tatiem sevi�ķu uzdevumu ierēdņi nav paredzēti.

Nu, tādā gadījumā sekretāru.

Djadjevs piekrita. Kļuva rosīgāka arī Helēna Staņislavovna.

Vai nevarētu, viņa kautrīgi ieteicās, man te ir kāds jauns cilvēks, ļoti simpātisks un labi audzināts zēns. �erkasova kundzes dēls� Ļoti, ļoti simpātisks, ļoti spējīgs� Viņ� pa�reiz ir bez darba. Sastāv uzskaitē darba bir�ā [230] . Viņam ir pat biļete. �ajās dienās viņu apsolīju�i iekārtot arodbiedrībā� Vai jūs viņu nevarētu ņemt pie sevis? Māte būs ļoti pateicīga.

Dro�i vien, ka varēs, �aru�ņikovs �ēlsirdīgi sacīja. Kā jūs uz to skatāties, kungi? Nu, labi. Vispār, es domāju, ka tas mums izdosies.

Labs ir, Djadjevs piezīmēja, liekas, vispārējos vilcienos� viss? Tā kā viss būtu izdarīts?

Bet es? pēk�ņi atskanēja spiedzo�a, satraukta balss.

Visi atskatījās. Kaktā līdzās papagailim galīgi satraukts stā�vēja Poļesovs. Viktoram Mihailovi�am tum�ajos plakstiņos mir�dzēja asaras. Visi ļoti nokaunējās. Ciemiņi pēk�ņi atskārta, ka dzer Poļesova degvīnu un ka viņ� vispār ir viens no galvenajiem Stargorodas nodaļas "Zobens un spiļarkls" organizatoriem.

Helēna Staņislavovna saķēra galvu un izbijusies iekliedzās.

Viktor Mihailovi�! visi novaidējās. Dārgais! Mīļais! Nu kā jums nav kauna? Nu kāpēc jūs esat ielīdis kaktā? Tūlīt nāciet �urp!

Poļesovs pienāca. Viņ� cieta. Viņ� nebija gaidījis no saviem "Zobena un spīļarkla" biedriem tādu nesmalkjūtlbu. Helēna Staņislavovna neizturēja.

Kungi, viņa sacīja, tas ir �ausmīgi! Kā jūs varējāt aizmirst mums visiem tik dārgo Viktoru Mihailovi�u?

Viņa piecēlās un noskūpstīja atslēdznieku aristokrātu uz nokvēpu�ās pieres.

Vai tie�ām, kungi, Viktors Mihailovi�s nav cienīgs būt par mācību apgabala kuratoru vai policijas priek�nieku?

Kā jūs domājat, Viktor Mihailovi�? jautāja gubernators. Vai vēlaties būt par kuratoru?

Nu, protams, viņ� būs lielisks, humāns kurators! marinētu sēnīti ēzdams un viebdamies, atbalstīja pilsētas galva.

Bet Raspo-opovs? aizvainoti novilka Viktors Mihailovi�s. -Jūs ta�u jau iecēlāt Raspopovu?

-Jā, tik tie�ām, kur lai liek Raspopovu?

Vai brandmeistaros, vai?�

Brandmeistaros! pēk�ņi satraucās Viktors Mihailovi�s. Un tūlīt viņa acu priek�ā iznira ugunsdzēsēju rati, uguņu

mirgo�ana, tauru skaņas un bungu rīboņa. Zibēja cirvji, viļņo�jās lāpas, zeme pavērās, un melni, lidojo�i pūķi viņu aiznesa uz vietu, kur plosījās ugunsgrēks.

Par brandmeistaru? Es gribu būt par brandmeistaru!

Nu lieliski! Apsveicu. Jūs esat brandmeistars. Iedzer, brandmeistar!

Par ugunsdzēsēju dru�īnas plauksmi! ironiski sacīja bir�as komitejas priek�sēdētājs.

Kisļarskim visi bruka virsū.

-Jūs vienmēr esat bijis kreisais! Pazīstam jūs!

Kungi, kas nu es par kreiso?

Zinām, zinām!�

Kreisais!

Visi ebreji ir kreisie.

Nu goda vārds, kungi, �os jokus es nesaprotu.

Kreisais, kreisais, nemaz neliedzieties!

Nakti guļ un sapņo par Miļukovu!

Kadets! Kadets!

Kadeti Somiju pārdeva [231] , pēk�ņi ieīdējās �aru�ņikovs, no japāņiem ņēma naudu [232] . Armēņu plukatas atbalstīja [233] !

Kisļarskis neizturēja �o nepamatoto apvainojumu straumi. Bāls, spīdo�ām acīm bir�as komitejas priek�sēdētājs ieķērās krēsla atzveltnē un skanīgā balsī sacīja:

Es vienmēr esmu bijis oktobrists [234] un tāds arī palik�u.

Ņēmās noskaidrot, kādai partijai katrs jūt līdzi.

Par visām lietām, kungi, demokrātija, teica �aru�ņikovs, mūsu pilsētas pa�valdībai ir jābūt demokrātiskai. Bet bez kadeteļiem. Tie pietiekami mums brūvēju�i mēslus septiņpadsmitajā gadā!

Ceru, dzēlīgi painteresējās gubernators, ka starp mums nav tā saucamo sociāldemokrātu?

Kreisāku par oktobristiem, kurus �ajā sanāksmē pārstāvēja Kisļarskis, nebija neviena. �aru�ņikovs sevi pasludināja par "centru". Galēji labējā flangā stāvēja brandmeistars. Viņ� bija tik ļoti labējais, ka pat nezināja, pie kuras partijas pieder.

Valodas ievirzījās par karu.

Ja ne �odien, tad rīt, teica Djadjevs.

Būs kar�, noteikti būs.

Ieteicu �o to iegādāties, kamēr vēl nav par vēlu.

Jūs domājat? uztraucās Kisļarskis.

Bet kā jums liekas? Jūs domājat, ka kara laikā varēs kaut ko dabūt? Tūlīt milti no tirgus pazudīs! Sudraba nauda būs kā ūdenī iekritusi, apgrozīsies visādi papīrī�i, izlaidīs pastmarkas, kas apgrozībā būs līdzvērtīgas naudai [235] , un visādas tamlīdzīgas blēņas.

Ka būs kar�, tas jau nu ir pilnīgi skaidrs.

Man par to jau stāstīja viens ievērojams komunists. Viņ� apgal�voja, ka DAPjau esot apņēmīgi pavērsusies kara virzienā. [236]

Jūs darāt, kā zināt, teica Djadjevs, bet es visus savus brīvos līdzekļus ieguldī�u pirmās nepiecie�amības priek�metu iegādei.

Bet kā jums veicas ar manufaktūru?

Manufaktūra pati par sevi, bet tagad kārta cukuram un mil�tiem. Ieteicu arī jums. Silti ieteicu.

Poļesovs pasmaidīja.

Kā tad boļ�eviki karos? Ar ko? Sormovas rūpnīcas ra�o nevis tankus, bet tīros mēslus! [237] Ar ko viņi karos? Ar vecām �autenēm?

Bet kur ir gaisa flote? Man kāds ievērojams komunists stāstīja, ka viņiem nu, kā jūs domājat, cik viņiem ir aeroplānu?

Kādi divi simti!

Divi simti? Nevis divi simti, bet trīsdesmit divi! Bet Francijai astoņdesmit tūksto�u kaujas lidma�īnu.

Jā-ā� Boļ�eviki novedu�i līdz pēdējam.

Izklīda tikai pēc pusnakts.

Gubernators aizgāja pavadīt pilsētas galvu. Abi gāja pārspīlēti cienīgi.

Gubernators! �aru�ņikovs novilka. Nu, kas tu par guber�natoru, ja neesi ģenerālis?

Es bū�u civilģenerālis, bet tev skau�, vai ne? Ja gribē�u, ietupinā�u tevi tuptūzī. Sēdēsi kā ausainis.

Mani nevar iesēdināt. Es esmu ievēlēts, man dāvāta uzticība.

Par vienu ievēlēto divus neievēlētos dod.

Pa-alūg�u ar mani nejokot! �aru�ņikovs pēk�ņi iebļāvās, ka visa iela noskanēja.

Ko tu, muļķi, kliedz? jautāja gubernators. Vai gribi mili�cijā pārnak�ņot?

Es nedrīkstu milicijā pārnak�ņot, atbildēja pilsētas galva, es esmu padomju kalpotājs�

Mirdzēja zvaigznes. Nakts bija burvīga. Otrajā Padomju ielā turpinājās gubernatora un pilsētas galvas strīds.

.

Piedodiet, bet kur tad ir svētais tēvs Fjodors? Kur palicis Frola un Laura baznīcas apcirptais garīdznieks? Viņ�, liekas, taisījās doties uz Vīnogu ielu Nr. 34 pie pilsoņa Brunsa? Kur ir �is apslēpto bagātību meklētājs eņģeļa izskatā, �is niknākais ienaidnieks Ipolitam Matvejevi�am Vorobjaņinovam, kas pa�reiz de�urē tum�ā gaitenī pie ugunsdro�ā skapja?

Pazudis svētais tēvs Fjodors. Pats nelabais viņam sagrozījis galvu. Stāsta, ka esot redzēts Popasnajas stacijā uz Doņecas ceļa. Esot skrējis pa peronu ar tējkannu rokā pēc vārīta ūdens�

Svēto tēvu Fjodoru bija pārņēmusi alkatība. Viņam �ausmīgi gribējās kļūt bagātam. Viņ� joņoja pa Krievzemi, dzīdams pēdas ģenerālienes Popovas garnitūrai, kurā, jāatzīstas, neslēpjas nekādi dārgumi.

Svētais tēvs klaiņo pa Krieviju. Tikai sievai raksta vēstules.

SVĒTĀ TĒVA FJODORA VĒSTULE, AR VIŅA ROKU SARAKSTĪTA HARKOVĀ, STACIJĀ, SAVAI SIEVAI APRIŅĶA PILSĒTĀ N.

Mana drostaliņa, Katerina Aleksandrovna!

Esmu ļoti nogrēkojies tavā priek�ā. Pametu tevi, nabadzīti, vienu pa�u tādā brīdī.

Mans pienākums tev visu izstāstīt. Tu mani sapratīsi un, cerams, arī piekritīsi man.

Nekādos baznīcas pārveidotājos es, protams, neesmu iestājies un nedomāju iestāties, lai Dievs mani no tā pasargā.

Tagad lasi uzmanīgi. Drīz mēs dzīvosim citādu dzīvi. Atceries, es tev kādreiz tiku stāstījis par sve�u fabriku. Mums tā piederēs un varbūt vēl kas vairāk. Un tev vairs nevajadzēs pa�ai pusdie�nas gatavot un vēl pusdienotājus turēt. Brauksim uz Samāru un noligsim kalponi.

Zini ko, tikai tu to turi lielā slepenībā, nevienam, pat Marjai Ivanovnai, nestāsti. Es meklēju apslēptas bagātības. Vai atceries nelaiķi Klaudiju Ivanovnu Petuhovu, Vorobjaņinova sievasmāti? Pirms nāves Klaudija Ivanovna man atklāja, ka viņas mājā, Stargorodā, kādā no viesistabas krēsliem (pavisam to ir divpadsmit) esot paslēpti viņas briljanti.

Tikai tu, Katiņ, nedomā, ka esmu kāds zaglis. �os briljantus viņa novēlēja man un lika pasargāt no Ipolita Matvejevi�a, viņas sensenā spīdzinātāja.

Lūk, kāpēc es tevi, nabadzīti, tik pēk�ņi pametu.

Neturi uz mani ļaunu prātu.

Es iebraucu Stargorodā, un vai tu vari iedomāties �is vecais sievie�u pavedējs jau priek�ā. Kaut kā uzzinājis. Acīmredzot veceni pirms nāves vēl spīdzinājis. Drausmīgs cilvēks! Viņam līdzi braukā kāds kriminālnoziedznieks nolīdzis sev palīgā īstu bandītu. Viņi man uzbruka, gribēja aizraidīt uz viņpasauli. Bet es neesmu ar pliku roku ņemams, nepadevos vis.

Sākumā es nokļuvu uz maldu ceļa. Tikai vienu krēslu atradu Vorobjaņinova mājā (tur tagad labdarības iestāde); nesu �o mēbeli pie sevis uz "Sorbonnas" numuru, un pēk�ņi no stūra kāds vīrs, rūkdams kā lauva, metās man virsū un ieķērās krēslā. Gandrīz vai sakāvāmies. Gribēja mani apkaunot. Pēc tam ieskatos vērīgāk Vorobjaņinovs. Noskuvies, iedomājies tikai, pat galva plika, īsts afērists, vecumdienās kritis negodā.

Mēs salauzām krēslu, bet tur nekā nebija. To es sapratu tikai vēlāk, ka esmu nokļuvis uz maldu ceļa. Bet tai mirkli biju ļoti sarūgtināts.

Man bija ļoti sāpīgi, un es tam izvirtulim visu taisnību acis pateicu.

"Kāds kauns," es saku, "vecumdienās, kāda," es saku, "me�onība Krieviju piemeklējusi; lai mui�niecības priek�nieks kā lauva kluptu virsū Dieva kalpam un vēl pārmestu bezpartijiskumu! Jūs," es saku, "esat zemisks cilvēks, Klaudijas Ivanovnas spīdzinātājs un sve�as mantas mednieks, mantas, kas tagad pieder valstij, nevis jums."

Viņ� apkaunējās un no manis aizgāja, dro�i vien uz prieka māju.

Bet es devos uz savu numuru "Sorbonnā" un sāku apdomāt tālākās darbības plānu. Un es izdomāju to, kas �im skūtajam dulburim nekad ir prātā nebūtu ienācis: es nolēmu atrast to cilvēku, kas sadalījis rekvizētās mēbeles. Iedomājies tikai, Katiņ, ne jau velti es juridiskajā fakultātē esmu mācījies dzīvē tas noderēja. Es atradu �o cilvēku. Jau otrā dienā atradu. Bartolomeji�s ir ļoti kārtīgs vecītis. Dzīvo ar savu veco vecmāmuļu, smagā darbā die�ni�ķo maizīti pelnīdams. Viņ� man iedeva visus dokumentus. Tiesa, par tādu pakalpojumu nācās atlīdzināt. Esmu palicis bez naudas (bet par to vēlāk). Izrādījās, ka visi divpadsmit viesista�bas krēsli no Vorobjaņinova mājas ir nokļuvu�i in�eniera Brunsa rokās, viņ� dzīvojot Vīnogu ielā. Ievēro visus krēslus saņēmis viens cilvēks, ko es nekādi negaidīju (baidījos, ka krēsli būs nokļu�vu�i da�ādās vietās). Es par to ļoti nopriecājos. Bet "Sorbonnā" es atkal satikos ar �o nelieti Vorobjaņinovu. Es viņam kārtīgi sadevu un ne�ēloju ari viņa draugu, to bandītu. Es ļoti baidījos, ka viņi varētu izok�ķerēt manu noslēpumu, un tāpēc paslēpos viesnīcā tik ilgi, līdz viņi aizbrauca.

Brunss, izrādās, no Stargorodas 1923. gadā aizbraucis uz Harkovu, kur iecelts darbā. No sētnieka es izdibināju, ka viņ� aizvedis sev līdzi visas mēbeles un ļoti tās saudzējot. Viņ� esot, tā stāsta, ļoti nosvērts cilvēks.

Es tagad sē�u Harkovas stacijā un rakstu, raugi, kādā saka�rībā. Pirmkārt, es tevi ļoti mīļoju un daudz par tevi domāju, otrkārt, Brunsa �eit vairs nav. Bet tu neskumsti. Brunss, kā es uzzināju, tagad strādā Rostovā, Novorosijskas cementa trestā. Naudas ceļam man pietiek līdz ar nagiem. Pēc stundas brauk�u tālāk ar pre�u un pasa�ieru vilcienu. Bet tu, mana labiņā, lūdzu aizej pie svaiņa un paņem no viņa piecdesmit rubļus (viņ� man ir parādā un solījās atdot) un atsūti uz Rostovu: galvenajā pastā, uz pieprasījumu Fjodoram Johanovi�am Vostrikovam. Pārvedumu taupības labad sūti pa pastu. Tas maksās trīsdesmit kapeikas.

Kas labs dzirdams mūsu pilsētā? Kas jauns?

Vai pie tevis ir bijusi Kondratjevna? Svētajam tēvam Kirilam pasaki, ka drīz atgriezī�os: esmu aizbraucis uz Voroņe�u pie krust�mātes, kas guļ uz nāves gultas. Dzīvo taupīgi. Vai Jevstigņejevs vēl pusdieno? Pasveicini viņu no manis! Saki, ka esmu aizbraucis pie krustmātes.

Kāds pie jums pieturas laiks? �eit, Harkovā, pilnīgi kā vasarā. Pilsēta trok�ņaina Ukrainas republikas centrs. Pēc dzīves pro�vincē liekas, ka esmu nokļuvis ārzemēs.

Izdari sekojo�o:

1) manu vasaras talāru nodod tīrī�anā (labāk samaksāt 3 rbļ. par tīrī�anu nekā tērēties, jaunu pērkot), 2) sargi veselību, 3) kad rakstīsi Guļeņkai, it kā starp citu ieminies, ka esmu aizbraucis uz Voroņe�u pie krustmātes.

Pasveicini visus no manis. Saki, ka drīz atbrauk�u.

Maigi skūpstu, apskauju un dodu savu svētību.

Tavs vīrs Fedja.

Nota bene: diez kur tagad klīst Vorobjaņinovs?

Mīla kaltē cilvēku. Bullis kaislē bauro. Gailis nekur nerod sev mieru. Mui�niecības priek�nieks zaudē apetīti.

Pametis Ostapu un studentu Ivanopulo traktieri, Ipolits Matvejevi�s ielavījās ro�ainajā mājiņā un ieņēma pozīciju pie ugunsdro�ās kases. Viņ� dzirdēja sprauslājam uz Kastīliju aiz�ejo�u vilcienu un �ļakstinām aizpeldo�u tvaikoni.

Alpuhara zelta zaigums Tālē nobālēt jau sāk. [238]

Sirds �ūpojās kā pulksteņa pendelis. Ausis d�inkstēja.

Ģitāra kad atskan maigi, Mana mīļā, laukā nāc!

Gaiteņos valdīja satraukums. Nekas nespēja atkausēt uguns�dro�ā skapja saltumu.

No Seviljas līdz Grenādai Nāk kad vakars, ielas tumst�

Penāļos stenēja gramofoni. Kā bites dūca prīmusi.

Atskan liegas serenādes, Cīņā �ķēpu tērauds dun.

Vārdu sakot, Ipolits Matvejevi�s līdz neprātam bija iemīlējies Lizā Kala�ovā.

Pa gaiteni Ipolitam Matvejevi�am pagāja garām daudzi cil�vēki, bet viņi oda pēc tabakas vai degvīna, vai aptiekas, vai arī�dzan pēc skābiem kāpostiem. Gaiteņa tumsā cilvēkus varēja pazīt tikai pēc smar�as vai gaitas. Līza vēl nebija gājusi garām. Par to Ipolits Matvejevi�s bija pārliecināts. Viņa nesmēķēja, nedzēra degvīnu un nenēsāja arīdzan ar dzelzs pakaviem apkaltus zāba�kus. Joda vai zivju smaka viņai nevarēja piemist. No viņas varēja uzvēsmot vienīgi maiga rīsu biezputras vai ari gar�īgi pagatavotu salātu smar�a, ar ko Nordmane-Severova kundze1 tik ilgu laiku ēdināja slaveno mākslinieku Iļju Repinu.

Un pēk�ņi atskanēja viegli, bikli soļi. Kāds nāca pa gaiteni, uzgrūzdamies tā elastīgajām sienām un saldi purpinādams.

Vai tā esat jūs, Elizabete Petrovna? maigā balstiņā jautāja Ipolits Matvejevi�s.

Kāds rupjā balsī norūca:

Sakiet, lūdzu: kur te dzīvo Pfeferkorni? �eit tumsā ne velna nevar saprast.

Ipolits Matvejevi�s izbijies apklusa. Pfeferkornu meklētājs nesapra�anā gaidīja atbildi, bet nesagaidījis aizvilkās tālāk.

Līza atnāca tikai ap pulksten deviņiem. Viņi izgāja uz ielas zem stingi zaļajām vakara debesīm.

Kur tad mēs iesim? jautāja Līza.

Ipolits Matvejevi�s paskatījās uz viņas balto, starojo�o seju un, kur viņam vajadzēja vienkār�i pateikt: "Es esmu �eit, Inezila, zem tava loga stāvu," [239] ņēmās gari un apnicīgi stāstīt par to, ka viņ� sen neesot bijis Maskavā un Parīze esot nesalīdzināmi labāka nekā Maskava, kas, lai gudrotu kā gudrodams, tomēr esot un paliekot tikai slikti plānota, liela sād�a.

Maskavu es, Elizabete Petrovna, atceros pavisam citādu. Tagad uz katra soļa jūtama skopulība. Bet mēs savā laikā naudu ne�ēlojām. "Dzīvojam mēs tikai vienreiz" ir tāda dziesmiņa.

Viņi izstaigāja visu Pre�istenkas bulvāri un iznāca krastmalā pie Kristus Glābēja katedrāles.

Aiz Maskavas upes tilta no skursteņiem vēlās dūmi kā kup�las sudrablapsu astes. Maskavas apvienības [240] elektriskās stacijas dūmoja kā eskadra. Pāri tiltiem rāpās tramvaji. Upē peldēja lai�vas. Sērīgi dziedāja harmonikas.

Paņēmusi Ipolitu Matvejevi�u zem rokas, Līza viņam izstāstīja visus savus sirdsēstus. Par strīdu ar vīru, par grūto dzīvi starp kaimiņiem biju�ajiem ķīmiķiem, kas visu noklausās, un par veģetāro ēdienu vienmuļību.

Ipolits Matvejevi�s klausījās un apsvēra. Viņā modās dēmo�niski spēki. Acu priek�ā tēlojās lieliskas vakariņas. Viņ� nosprieda, ka tādu meiteni vajag ar kaut ko pārsteigt.

Iesim uz teātri, ierosināja Ipolits Matvejevi�s.

Labāk uz kino, Līza sacīja, kino iznāk lētāk.

O! Kāds tam sakars ar naudu! Tik burvīga nakts un pēk�ņi diezin kāda nauda.

Un galīgi atraisīju�ies dēmoniskie spēki nekaulēdamies iesē�dināja pārīti va�onī un aizveda uz kino "Ars" [241] . Ipolits Matveje�vi�s bija lielisks. Viņ� paņēma visdārgākās biļetes. Ta�u nesagai�dīja, kamēr seanss beigsies. Līza bija radusi sēdēt lētās vietās, ekrāna tuvumā, un slikti redzēja no dārgās divdesmit ceturtās rindas.

Ipolita Matvejevi�a kabatā atradās puse summas, ko koncesionāri bija dabūju�i no Stargorodas sazvērniekiem. Tā no greznī�bas atradu�ajam Vorobjaņinovam bija liela nauda. Tagad, vieglas mīlas iespējas apskurbināts, viņ� gatavojās Lizu ap�ilbināt ar savu pla�o vērienu. Tādam uzdevumam viņ� sevi uzskatīja par lieliski sagatavotu. Viņ� ar lepnumu atcerējās, cik viegli kādreiz bija ieka�rojis skaistās Helēnas Boūras sirdi. Viņam piemita prasme viegli un bagātīgi �ķiesties ar naudu. Stargorodā viņu daudzināja kā labi audzinātu cilvēku, kas prot risināt sarunas ar jebkuru dāmu. Viņam likās smieklīgi izlietot visu savu vecā re�īma spo�umu, lai iekarotu mazo padomju meiteni, kas vēl nekā prātīga nebija redzē�jusi.

Pēc īsas pierunā�anas Ipolits Matvejevi�s aizveda Līzu uz "Prāgu", MPBS' pirmklasīgu ēdnīcu "labāko vietu Maskavā*', kā viņam teica Benders.

Labākā vieta Maskavā Līzu pārsteidza ar daudzajiem spogu�ļiem, gaismu un puķu podiem. Līzai tas bija piedodams, jo viņa vēl nekad nebija apmeklējusi lielus, pirmklasīgus paraugrestorānus. Bet spoguļu zāle pēk�ņi pārsteidza arī Ipolitu Matvejevi�u. Viņ� bija atpalicis, aizmirsis, kā iekārto restorānus. Tagad viņ� gau�ām apkaunējās par saviem barona zābakiem ar kvadrātveida purniem, par atsevi�ķi pirktajām pirmskara biksēm un ar sidra�bainām zvaigznēm nobārstīto vesti.

Abi apmulsa un palika vaļā mutēm visas �īs raibās publikas priek�ā.

Iesim tur, kaktā, ierosināja Vorobjaņinovs, kaut gan pie pa�as estrādes, kur orķestris zāģēja "Bajadēras" nodrāzto popūriju, bija brīvi galdiņi.

Juzdama, ka viņai pievērsti visu skatieni, Liza ātri piekrita. Viņai apmulsis sekoja augstākās sabiedrības lauva un sievie�u sir�u lauzējs Vorobjaņinovs. Augstākās sabiedrības lauvas izsēdē�tās bikses nokarājās kā maiss uz viņa vājā dibena. Sievie�u sir�u lauzējs uzmeta kūkumu un, lai kaut kā pārvarētu apmulsumu, sāka slaucīt pensneju.

Galdu neviens neapkalpoja. To Ipolits Matvejevi�s nebija gaidījis.

Un viņ� nevis galanti tērzēja ar savu dāmu, bet gan klusēja, mocījās, bikli klaudzināja ar pelnutrauku pa galdu un nepār�traukti atklepojās. Līza ziņkārīgi skatījās apkārt, klusē�ana kļuva arvien nospiedo�āka. Bet Ipolits Matvejevi�s nespēja izrunāt ne vārda. Viņ� bija aizmirsis, ko tādās reizēs mēdz runāt. Viņu stin�dzināja tas, ka neviens nepienāca pie galdiņa.

Esiet tik laipni! viņ� lūdza garāmejo�os tautas ēdinā�anas darbiniekus [242] .

Acumirklīti! skrienot atsaucās tautas ēdinā�anas darbinieki.

Beidzot ēdienkarte tika atnesta. Ipolits Matvejevi�s, juzda�mies atvieglināts, iedziļinājās tās saturā.

Hm, viņ� purpināja, teļa kotletes divi divdesmit piecas, fileja divi divdesmit piecas, degvīns pieci rubļi.

Par pieciem rubļiem lielā karafe, pavēstīja viesmīlis, nepa�cietīgi lūkodamies apkārt.

"Kas ar mani notiek?" �ausminājās Ipolits Matvejevi�s. "Es kļūstu smieklīgs."

Lūdzu, ar nosebotu laipnību viņ� vērsās pie Līzas, vai jums nelabpatiktos kaut ko izvēlēties? Ko jūs ēdīsiet?

Līzai bija kauns. Viņa redzēja, ar kādu pārākuma apziņu vies�mīlis skatījās uz viņas pavadoni, un saprata, ka tas dara kaut ko tā, kā nevajag.

Es nemaz negribu ēst, viņa sacīja drebo�ā balsī. Jeb var�būt� Sakiet, lūdzu, biedri, vai jums nav kaut kas no veģetāriem ēdieniem?

Viesmīlis sāka mīņāties kā zirgs.

Veģetārus ēdienus negatavojam. Varbūt vienīgi omleti ar �ķiņķi.

Tādā gadījumā, iz�ķīries sacīja Ipolits Matvejevi�s, dodiet mums cīsiņus. Jūs ta�u ēdīsiet cīsiņus, Elizabete Petrovna?

Ēdī�u.

Tātad cīsiņus. Lūk, �os. Par rubli divdesmit piecām. Un pudeli degvīna.

Būs karafītē.

Tad lielo karafi.

Tautas ēdinā�anas darbinieks paskatījās uz nevarīgo Lizu ar izbrīnās pilnām acīm.

Ko uzkodīsiet pie degvīna? Vai svaigu kaviāru? Lasi? Vai pīrādziņus?

Ipolita Matvejevi�a rīcību vēl aizvien vadīja dzimtsarakstu nodaļas darbvedis.

Nevajag, viņ� rupji atbildēja. Cik jums maksā skābi gurķi? Nu labi, dodiet divus.

Viesmīlis aizskrēja, un pie galdiņa atkal iestājās klusums. Pirmā sarunu atsāka Līza:

Es �eit nekad neesmu bijusi. �eit ir ļoti jauki.

Jā-ā, novilka Ipolits Matvejevi�s, aprēķinādams, cik būs jāmaksā par pasūtīto.

"Nekas," viņ� domāja, "iedzer�u degvīnu, un viss pāries. Bet tā patie�ām kļūst neērti."

Ta�u, kad bija iedzēris degvīnu un uzkodis gurķi, viņ� ne tikai nekļuva jautrāks, bet glu�i otrādi, vēl vairāk sadrūma. Līza nedzēra. Saspīlētā atmosfēra neizzuda. Un vēl kā par nelaimi pie galdiņa pienāca kāds cilvēks, kas, mīlīgi skatīdamies uz Līzu, pie�dāvāja ziedus.

Ipolits Matvejevi�s izlikās neredzam ūsaino puķu pārdevēju, bet tas negāja projām. Viņa klātbūtnē runāt mīļus vārdus bija pilnīgi neiespējami.

Uz brīdi paglāba koncerta programma. Uz estrādes iznāca pūpēdim līdzīgs vīrelis vizītsvārkos un lakādas kurpēs.

Nu, lūk, mēs atkal esam satiku�ies, viņ� familiāri sacīja publikai. Mūsu konserta [243] programmas nākamajā numurā jūs klausīsieties slaveno krievu tautas dziesmu izpildītāju, ko jūs labi pazīstat Marjas Birzī [244] , Varvaru Ivanovnu Godļevsku. Varvara Ivanovna!Lūdzu!

Ipolits Matvejevi�s dzēra degvīnu un klusēja. Un, tā kā Līza nedzēra un visu laiku lauzās uz mājām, tad vajadzēja pasteigties, lai paspētu izdzert visu karafi.

Kad uz skatuves krokotā samta tolstojietī iznāca kupletists, kas nomainīja Marjas Birzī pazīstamo dziedātāju un sāka dziedāt:

Staigājiet,

Jūs visur klaiņājiet,

It kā jūsu apendicīts

No staigā�anas kļūtu cits,

Staigājiet,

Ta-ra-ra-ra, -

Ipolits Matvejevi�s, jau krietni vien iesilis, kopā ar visiem paraugēdnīcas apmeklētājiem, ko pirms stundas viņ� vēl bija uzskatījis par rupjiem un skopulīgiem padomju bandītiem, plauk��ķināja ar rokām takti un vilka līdzi vārdus:

Staigājiet, Ta-ra-ra-ra�

Viņ� bie�i pielēca kājās un neatvainojies devās uz ateju. Pie kaimiņu galdiņiem viņu jau sauca par tēvoci un aicināja izdzert kausu alus. Bet viņ� negāja. Viņ� pēk�ņi bija kļuvis lepns un pie�sardzīgs. Līza apņēmīgi piecēlās no galda:

Es ie�u prom. Bet jūs palieciet. Ēs aizie�u viena pati.

Nē, kāpēc? Kā mui�nieks es to nedrīkstu pieļaut! Senjor! Rēķinu! Ne-kauņas!�

�ūpodamies uz krēsla, Ipolits Matvejevi�s ilgi lūkojās rēķinā. Deviņi rubļi divdesmit kapeikas? viņ� murmināja. Varbūt jums vēl iedot atslēgu no dzīvokļa, kur atrodas nauda?

Beidzās ar to, ka, saudzīgi turot zem padusēm, Ipolitu Matvejevi�u noveda lejā. Liza nevarēja aizbēgt, jo garderobes numuriņ� atradās pie augstākās sabiedrības lauvas.

Jau pirmajā �ķērsielā Ipolits Matvejevi�s ar plecu uzgūlās Lizai un sāka grābstīties ar rokām. Līza klusēdama atgaiņājās.

Paklausieties! viņa sacīja. Paklausieties! Paklausieties!

Brauksim uz numuru! centās pierunāt Vorobjaņinovs.

Līza ar spēku izrāvās un netēmēdama iekrāmēja sievie�u

pavedējam ar dūri pa degunu. Tūlīt nokrita pensnejs ar zelta kniebi un, pakļuvis zem kvadrātveida baronu zābaka purna, �irk�stēdams sa�ķīda.

Nakts sumināts, Gaiss klusi �ņāc� [245]

Līza, asaras rīdama, pa Sudraba �ķērsielu skrēja uz mājām. Gvadalkivira skrej un krāc.

Redzesspēju zaudēju�ais Ipolits Matvejevi�s sīkiem solī�iem tipināja uz pretējo pusi, saukdams:

Turiet zagli!

Pēc tam viņ� ilgi raudāja un, asaras slaucīdams, nopirka no vecenītes barankas kopā ar visu kurvi. Viņ� izgāja Smoļenskas tirgus laukumā, tas bija tuk�s un tum�s, tur viņ� ilgi staigāja uz priek�u un atpakaļ, sēdams barankas kā sējējs sēklu. Turklāt viņ� nepatīkamā balsī bļaustījās:

Staigājiet,

Jūs visur klaiņājiet,

Ta-ra-ra-ra�

Vēlāk Ipolits Matvejevi�s sadraudzējās ar kādu pārgalvīgu va�oni, izkratīja viņam sirdi un juceklīgi pastāstīja par briljan�tiem.

-Jautrs kungs! va�onis iesaucās.

Ipolits Matvejevi�s patie�ām jutās jautrs. Acīmredzot viņa jautrībai bija mazliet piedauzīgs raksturs, jo ap pulksten vienpadsmitiem rītā viņ� pamodās milicijas nodaļā. No divsimt rubļiem, ar kuriem viņ� tik apkaunojo�i bija iesācis baudu un izpriecu nakti, kabatā bija paliku�i tikai divpadsmit1.

Ipolitam Matvejevi�am likās, ka viņ� mirst. Sāpēja mugura, smeldza aknas, bet galvā, kā viņam likās, bija uzmaukts svina katls. Bet vis�ausmīgākais tomēr bija tas, ka viņ� pilnīgi neatcerē�jās, kur un kā varējis iztērēt tik lielu naudu.

Ostaps ilgi izbrīnījies pētīja Ipolita Matvejevi�a izkāmēju�o stāvu, bet nekā nesacīja. Viņ� bija atturīgs un cīņai gatavs.

Ūtrupes nams tika atvērts pulksten piecos. Pilsoņu ielai�ana mantu apskatei sākās jau no �etriem. Draugi ieradās pulksten trijos un veselu stundu apskatīja ma�īnbūves izstādi, kas atradās turpat līdzās.

Tā rādās, teica Ostaps, ka jau rītā, ja labi gribam, mēs varam nopirkt �o lokomotīvīti. �ēl, ka cena nav izlikta. Tomēr patīkami, ja ir pa�am sava lokomotīve.

Ipolits Matvejevi�s cieta. Vienīgi krēsli spēja viņu mierināt.

No tiem viņ� atgāja tikai tai mirklī, kad katedrā uzrāpās ūtrupnieks rūtainās "simtgades" biksēs un ar tik kuplu bārdu, ka tā aizsedza visu koverkota tolstojie�a priek�u. [246]

Koncesionāri ieņēma vietas ceturtajā rindā pa labi. Ipolits Matvejevi�s bija stipri uztraucies. Viņam likās, ka tūlīt pārdos krēslus. Ta�u tiem bija �etrdesmit tre�ais numurs, un sākumā pār�do�anā nāca parastie ūtrupju nieki un krāmi: nepilnas servīzes ar ģerboņiem, mērces trauks, sudraba glā�turis, mākslinieka Petuņina ainava, stikla pērļu rokassomiņa, pilnīgi jauns primusa deglis, Napoleona krū�utēls, linaudekla krū�turi, gobelēns "Mednieks �auj me�a pīles" un da�ādi citi krikumi.

Vajadzēja paciesties un gaidīt. Gaidīt bija ļoti grūti: visi krēsli bija tepat; mērķis tik tuvu, to jau varēja ar roku aizsniegt.

"Bet kāda te sāktos kņada," Ostaps pie sevis nodomāja, apska�tīdams ūtrupes publiku, "ja viņi dabūtu zināt, kādu treknu kumo�siņu �odien pārdos ar �iem krēsliem."

Taisnības dieves statuja, pasludināja ūtrupnieks. Bron�zas. Pilnīgi vesela. Pieci rubļi. Kas sola vairāk? Se�arpus pa labi, pēdējā rindā septiņi. Astoņi rubļi, pirmajā rindā, vidū. Vidū astoņi rubļi otrreiz. Vidū pirmajā rindā tre�oreiz.

Pie pilsoņa pirmajā rindā tūlīt aizsteidzās jaunava ar kvīti, lai saņemtu naudu.

Klaudzēja ūtrupnieka āmuriņ�. Pārdeva pelnutrauku, kas lepojies pils istabās, kristāla traukus, porcelāna pūdernīcu.

Laiks vilkās moko�i gausi.

Aleksandra Tre�ā bronzas krū�utēls. Var noderēt kā prese. Citur gan, liekas, nekur nederēs. Par iepriek� noteikto cenu pār�do�anā iet Aleksandra Tre�ā krū�utēls.

Publika iesmējās.

Nopērciet, mui�niecības priek�niek, Ostaps iedzēla, -jums, liekas, tas patīk.

Ipolits Matvejevi�s nenovērsa acis no krēsliem un klusēja.

Neviens nevēlas? Aleksandra Tre�ā bronzas krū�utēls tiek noņemts no solī�anas. Taisnības dieves statuja. Liekas, tāda pati kā nupat nopirktā. Vasilij, parādiet publikai "Taisnības dievi". Pieci rubļi. Kas sola vairāk?

Pirmajā rindā vidū atskanēja sēk�ana. Acīmredzot pilsonim gribējās, lai viņam piederētu pilns taisnības dievie�u komplekts.

Pieci rubļi bronzas "Taisnības dieve"!

Se�i! pilsonis cieti noteica.

Se�i rubļi vidū. Septiņi. Deviņi rubļi, pēdējā rindā pa labi.

Deviņarpus, klusi, paceldams roku, sacīja "Taisnības die�ves" cienītājs.

Deviņarpus, vidū. Otrreiz deviņarpus, vidū. Tre�oreiz deviņ�arpus.

Āmuriņ� noklaudzēja. Pilsonim pirmajā rindā uzklupa jaun�kundze.

Viņ� samaksāja un aiztenterēja uz blakusistabu saņemt savu taisnības dievi.

Desmit pils krēsli! ūtrupnieks pēk�ņi nosauca.

Kāpēc pils? klusi izsaucās Ipolits Matvejevi�s.

Ostaps saskaitās:

Ejiet pie velna! Klausieties un neurķējieties!

Desmit pils krēsli. Riekstkoka. Aleksandra Otrā laikmeta stilā. Pilnīgā kārtībā. Gambsa mēbeļu darbnīcas izstrādājums. Vasilij, nolieciet vienu krēslu zem reflektora.

Vasilijs tik varmācīgi sagrāba krēslu, ka Ipolits Matvejevi�s pielēca kājās.

Sēdiet ta�u, nolādētais idiots, īsta dieva sodība! Ostaps �ņāca. Sēdieties, es jums saku!

Ipolitam Matvejevi�am sāka drebēt apak��oklis. Ostaps saspringa. Viņa acis spīdēja.

Desmit riekstkoka krēsli. Astoņdesmit rubļu.

Zāle sarosījās. Pārdeva mantu, kas nepiecie�ama saimniecībā. Cita pēc citas pacēlās rokas. Ostaps visu mierīgi vēroja.

Kāpēc jūs nesolāt? viņam uzklupa Vorobjaņinovs.

Vācieties prom, zobus sakodis, atbildēja Ostaps.

Simts divdesmit rubļu, aizmugurē. Simt trīsdesmit pieci, turpat. Simt �etrdesmit.

Ostaps mierīgi pagriezās ar muguru pret katedru un smīnē�dams ņēmās aplūkot savus konkurentus.

Solī�ana gāja pilnā sparā. Brīvu vietu vairs nebija. Un tie�i Ostapam aiz muguras kāda dāma, aprunājusies ar savu vīru, iekā�roja krēslus ("Brīni�ķīgi atzveltnes krēsli! Lielisks darbs! Soņa! Tie ta�u ir pils krēsli!") un pacēla roku.

Simt �etrdesmit pieci, piektajā rindā pa labi. Pirmoreiz.

Zāle pamira. Pārāk dārgi.

Simt �etrdesmit pieci. Otrreiz.

Ostaps vienaldzīgi aplūkoja karnīzes izveidojumu. Ipolits Matvejevi�s, galvu nodūris, sēdēja un trīsēja.

Simt �etrdesmit pieci. Tre�oreiz.

Un, pirms vēl melnais, lakotais āmuriņ� paspēja noklaudzēt uz finiera katedras, Ostaps pagriezās, pastiepa uz aug�u roku un paklusām sacīja:

Divsimt.

Visu skatieni pievērsās koncesionāriem. Sportenes, �okenes, naģenes un platmales sakustējās. Ūtrupnieks pacēla garlaikotu seju un paskatījās uz Ostapu.

Divsimt, pirmoreiz, viņ� teica, divsimt, ceturtajā rindā pa labi, otrreiz. Vairāk nav solītāju? Divsimt rubļu, riekstkoka garnitūra, desmit pils priek�meti. Divsimt rubļu tre�oreiz, ceturtajā rindā pa labi.

Roka ar āmuriņu sastinga virs katedras.

Maman! Ipolits Matvejevi�s skaļi iesaucās.

Ostaps sārts un pa�pārliecināts smaidīja. Āmuriņ� nokrita, izdodams debe�ķīgu skaņu.

Pārdots, ūtrupnieks sacīja. Jaunkundzi Ceturtajā rindā pa labi.

Nu, priek�sēdētāj, vai nebija efektīgi? jautāja Ostaps. Interesanti zināt, ko jūs būtu iesācis bez tehniskā vadītāja?

Ipolits Matvejevi�s laimīgi norūcās. Viņiem rik�us tuvojās jaunkundze. Vai jūs nopirkāt krēslus?

Mēs pa�i! ilgi aizcieties, iesaucās Ipolits Matvejevi�s.

Mēs, mēs. Kad tos varēs saņemt?

Kad vēlaties. Kaut vai tūlīt!

Ipolita Matvejevi�a galvā trakoja "Staigājiet, jūs visur klaiņājiet" meldija. "Mūsu krēsli, mūsu, mūsu, mūsu!" To brēca katra viņa clpsliņa. "Mūsu!" sauca aknas. "Mūsu!" apstiprināja aklā zarna.

Viņ� kļuva tik priecīgs, ka pēk�ņi visneparastākajās vietās viņam sāka pulsēt asinis. Viss vibrēja, virmoja un sprak�ķēja no nedzirdētās laimes. Viņ� redzēja vilcienu, kas trauca uz Sanktgothardu. Uz pēdējā vagona vaļējās platformas stāvēja Ipolits Matvejevi�s Vorobjaņinovs baltās biksēs un smēķēja cigāru. Uz viņa galvas, ko atkal rotāja mirdzo�i sirmi mati, liegi kaisījās ēdelveisi. Ipolits Matvejevi�s traucās uz Ēdeni.

Bet kāpēc divsimt trīsdesmit, nevis divsimt? Ipolits Matve�jevi�s dzirdēja vārdus.

To teica Ostaps, kvīti rokās grozīdams.

Pieskaitīti piecpadsmit procenti komisijas naudas, jaun�kundze atbildēja.

Nu, ko lai dara! Ņemiet!

Ostaps izvilka kabatas portfeli, noskaitīja divsimt rubļus un pagriezās pret uzņēmuma galveno direktoru:

Dodiet �urp, dārgumiņ, trīsdesmit rubļus un pasteidzieties vai neredzat kundzīte gaida. Nu?

Ipolits Matvejevi�s nemaz nemēģināja meklēt naudu.

Nu? Ko jūs skatāties uz mani kā zaldāts uz uti? Vai aiz lai�mes prātu esat zaudējis?

Man nav naudas, beidzot nomurmināja Ipolits Matveje�vi�s.

Kam nav? Ostaps ļoti klusu jautāja.

Man.

Bet divsimt rubļi?

Es� m-m-m� p-pazaudēju.

Ostaps paskatījās uz Vorobjaņinovu un ātri novērtēja viņa no�ņurku�o seju, zaļganos vaigus un piepampu�os maisiņus zem acīm.

Dodiet naudu! viņ� naidīgi �ukstēja. Vecais nelietis!

Vai jūs maksāsiet vai ne? jautāja jaunkundze.

Vienu mirklīti, Ostaps iesaucās, burvīgi smaidīdams,

mazs starpgadījums.

Pēk�ņi, atguvis valodu, Ipolits Matvejevi�s, siekalas �ļakstinā�dams, iejaucās sarunā. [247]

Piedodiet! viņ� iebrēcās. Kāpēc komisijas nauda? Mēs nekā nezinām par tādu naudu. Vajag brīdināt. Es atsakos maksāt �os trīsdesmit rubļus.

Labi, jaunkundze kautri sacīja, es tūlīt visu nokārto�u. Paņēmusi kvīti, viņa aizskrēja pie ūtrupnieka un pasacīja tam

da�us vārdus. Ūtrupnieks tūlīt piecēlās. Viņa bārda mirdzēja spē�cīgo elektrisko spuld�u gaismā.

Pēc ūtrupju izsoles noteikumiem, viņ� skaļi paziņoja,

personai, kas atteikusies maksāt pilnu summu par nopirkto priek�metu, jāatstāj zāle. Krēslu izsole tiek atcelta.

Pārsteigtie draugi sēdēja kā sasalu�i.

Es jūs palūg�u atstāt zāli! ūtrupnieks iesaucās.

Efekts bija milzīgs. Publika ļauni smīnēja. Ostaps tomēr necē�lās kājās. Tādus triecienus viņ� sen nebija saņēmis.

Es jūs pa-alūg-�u!

Ūtrupnieks nodziedāja tādā balsī, kas necie� iebildumus. Smiekli zālē kļuva skaļāki.

Un viņi izgāja. Reti kāds izgājis no ūtrupju zāles tik ļoti sarūg�tināts. Pirmais gāja Vorobjaņinovs. Uzrāvis taisnos, kaulainos ple�cus, paīsajos svārķeļos un muļķīgajos barona zābakos viņ� gāja kā dzērve, juzdams aiz muguras maigo, draudzīgo lielā kombinatora skatienu.

Koncesionāri apstājās istabā, kas atradās blakus ūtrupju zālei. Tagad viņi varēja vērot solī�anu tikai pa stikla durvīm. Ceļ� uz turieni viņiem bija slēgts. Ostaps draudzīgi klusēja.

Riebīgi noteikumi, bailīgi ieminējās Ipolits Matvejevi�s, pilnīga nejēdzība! Milicijā viņus vajag nosūdzēt.

Ostaps klusēja.

Nē, patie�ām, velns zina, kas tas ir! �ķendējās Vorobjaņinovs. Darbaļaudīm dīrā vai trīs ādas. Nudien!� Par lietotiem nieka desmit krēsliem prasa divsimt trīsdesmit rubļu. Prātā var sajukt�

-Jā, Ostaps kokaini sacīja.

Vai nav taisnība? pārjautāja Vorobjaņinovs. Prātā var sajukt!

Var gan.

Ostaps piegāja Vorobjaņinovam cie�i klāt un, apskatījies apkārt, deva mui�niecības vadonim asu, spēcīgu un sve�ai acij nemanāmu belzienu sānos.

�e tev milicija! �e tev dārgie krēsli visas zemes darbaļaudīm! �e tev nakts pastaigas ar skuķiem! �e tev sirmā bārda! �e tev sātans ribās!

Ipolits Matvejevi�s visas eksekūcijas laikā neizdvesa nevienu skaņu.

No malas raugoties, varētu likties, ka godbijīgs dēls sarunājas ar tēvu, tikai tēvs pārāk spēcīgi purina galvu.

Nu, tagad vācies prom!

Ostaps pagriezās ar muguru pret uzņēmuma direktoru un sāka lūkoties ūtrupes zālē. Pēc brī�a viņ� atskatījās.

Ipolits Matvejevi�s vēl arvien stāvēja turpat aiz muguras, nostiepis rokas gar sāniem.

Ak, jūs vēl aizvien esat �eit, sabiedrības dvēsele? Vācieties prom! Nu?

Bie-iedri Bender, Vorobjaņinovs lūdzās. Biedri Bender!

Ej! Ej! Un pie Ivanopulo nenāc! Izdzī�u!

Bie-iedri Bender!

Ostaps vairs neatskatījās. Zālē kaut kas notika, un tas tik loti ieinteresēja Ostapu, ka viņ� pavēra durvis un sāka klausītiel

Viss pagalam! viņ� nomurmināja.

Kas pagalam? iztapīgi jautāja Vorobjaņinovs.

Krēslus pārdod pa vienam, lūk, kas. Varbūt vēlaties kādu iegādāties? Lūdzu. Es jūs neturu. Tikai �aubos, vai jūs ielaidīs. Un arī ar naudu jums, kā liekas, diezgan plāni.

�ai laikā ūtjrupes zālē notika, lūk, kas: ūtrupnieks, juzdams, ka no publikas izspiest uzreiz divsimt rubļu neizdosies (pārāk liela summa tiem sīkajiem ļautiņiem, kas paliku�i zālē), nolēma izsist �os divsimt rubļus pa daļām. Krēsli atkal nāca solī�anā, bet nu jau pa vienam.

�etri pils krēsli. Riekstkoka. Mīkstie. Gambsa izstrādājums. Trīsdesmit rubļu Kas dod vairāk?

Ostaps ātri atguva savu agrāko noteiktību un aukstasinību.

Ei, jūs, dāmu mīluli, stāviet �eit un nekur neaizejiet! Es pēc piecām minūtēm atgriezī�os. Bet jūs te skatieties ar abām, kas un kā. Lai neviens krēsls nepazustu.

Bendera galvā nobrieda plāns, vienīgais reālais plāns �ajos smagajos apstākļos, kādos viņi bija nokļuvu�i.

Viņ� aizskrēja uz Petrovku un devās pie tuvākā asfalta katla.

Jau no desmit asu attāluma viņ� ieraudzīja jaunu cilvēku, kur� uzstādīja fotoaparāta trijkāji. Toverī tupēja bezpajumtnieki. Līdzko viņi ieraudzīja, ka viņu cie�i kopā saspiedu�os grupu grasās nofo�tografēt, tā tūlīt pat sāka aizstāvēties. Fotoreportierim virsū lidoja darvas pikas. Viņ� atlēca malā, velkot aiz sevis upurē�anas traukam līdzīgo trijkāji ar "klap" tipa kameru\ Pārvietojies uz otru ietvi, fotogrāfs mēģināja nofotografēt bezpajumtniekus no attāluma. Tad jaunie skrandaiņi izrāpās no tovera un metās virsū ienaidniekam. Nobijies par savu aparātu, fotogrāfs aizbēga pa Pētera līniju.

No saskrēju�ā pūļa laiski izspraucās konkurējo�a �urnāla fotokorespondents. Bezpajumtnieki skatījās uz viņu bez jebkādām simpātijām, ta�u pūlis satrauca fotogrāfu kā toreadoru satrauc daiļavu skatieni. Turklāt viņ� bija smalks psihologs. Viņ� piegāja pie bērniem, iedeva visam baram piecdesmit kapeikas, un jau pēc mirkļa bezpajumtnieki cienīgi sēdēja toverī, bet fotogrāfs uzņēma viņus no visām pusēm.

Mersi, viņ� pēc paraduma teica. Gatavs.

Tad lieti�ķas pārrunas ar bezpajumtniekiem uzsāka Ostaps.

Viņ�, kā solījies, atgriezās pie Ipolita Matvejevi�a pēc piecām minūtēm. Bezpajumtnieki pilnīgā gatavībā stāvēja pie ūtrupju zāles ieejas.

Pārdod, pārdod, �ukstēja Ipolits Matvejevi�s, �etrus un divus jau pārdeva.

Tas ir jūsu lā�a pakalpojums, Ostaps sacīja, priecājieties. Viss bija tikpat kā rokā, saprotiet rokā. Vai jūs to spējat saprast?

Zālē skanēja ķērksto�a balss, ar kādu daba apveltī vienīgi ūtrupniekus, krupjē un stikliniekus.

Pusrublis klāt, pa kreisi. Tre�oreiz. Vēl viens pils krēsls. Riekstkoka. Pilnīgā kārtībā. Pusrublis klāt, vidū. Pirmoreiz pus�rublis klāt, tie�i pretī.

Trīs krēslus pārdeva katru atsevi�ķi. Ūtrupnieks pieteica pār�do�anai pēdējo krēslu. Ostapu smacēja dusmas. Viņ� atkal metās virsū Vorobjaņinovam. Viņa apvainojo�ās piezīmes bija �ultaina naida pilnas. Kas to lai zina, cik tālu Ostaps būtu aizgājis savos satīriskajos vingrinājumos, ja viņu neiztraucētu kāds steidzīgs vīrietis, tērpies brūnā Lodzas auduma uzvalkā [248] . Viņ� �estikulēja ar tuklajām rokām, pieliecās, lēkāja uz vietas un atsprāga atpa�kaļ, it kā tenisu spēlēdams.

Sakiet, viņ� ātri vaicāja Ostapam, vai �eit patie�ām notiek ūtrupe? Jā? Ūtrupe? Un �eit patie�ām pārdod mantas? Lieliski!

Nepazīstamais atlēca nost, un viņa sejā atplaiksnījās daudz sīku smaidiņu.

Un patie�ām �eit pārdod mantas? Un patie�ām var lēti nopirkt? Augsta klase! Ļoti, ļoti! Ah!�

Nepazīstamais, resnās gū�as gorīdams, garām pārsteigtajiem koncesionāriem iedrāzās zālē un tik ātri nopirka pēdējo krēslu, ka Vorobjaņinovs paspēja tikai nokrek�ķēties. Nepazīstamais ar kvīti rokās pieskrēja pie letes, kur izsniedza mantas.

Sakiet vai krēslu var tūlīt saņemt? Brīni�ķīgi!� Ah!� Ah!�

Nepārtraukti blēdams un visu laiku kustēdamies, nepazīs�tamais iecēla krēslu ormaņratos un aizlaidās. Viņam pa pēdām skrēja bezpajumtnieks.

Pamazām izklīda un aizbrauca prom visi krēslu jaunie īpa��nieki. Tiem pakaļ joņoja nepilngadīgie Ostapa aģenti. Prom devās ari viņ� pats. Ipolits Matvejevi�s veikli sekoja Ostapam nopakaļus. �ī diena viņam likās kā sapnis. Viss norisinājās ātri un pavisam citādi, nekā cerēja.

Sivcevo Vra�kā klavieres, mandolīnas un harmonikas svinēja pavasari. Logi bija atvērti. Palodzes aizpildīja māla puķu podi. Resns vīrs ar kailām, spalvainām krūtīm, bik�turus spīdinādams, stāvēja pie loga un kaisli dziedāja. Gar sienu lēni zagās kaķis. Pārtikas pre�u stendos kvēloja petrolejas lampas.

Gar sārto mājiņu pastaigājās Kola. Ieraudzījis Ostapu, kas nāca pa priek�u, viņ� pieklājīgi ar viņu sasveicinājās un piegāja pie Vorobjaņinova. Ipolits Matvejevi�s sirsnīgi viņu sveicināja. Ta�u Kola nezaudēja laiku.

Labvakar, viņ� stingri sacīja un, nespēdams valdīties, iegāza Ipolitam Matvejevi�am pa ausi.

To darot, Koļa, pēc Ostapa domām, kur� vēroja �o sadursmi, pateica diezgan banālu frāzi:

Tā dabūs visi, Koļa smalkā balstiņā sacīja, kas uzbruks�

Kam īsti uzbruks, to Koļa nepateica. Viņ� pacēlās uz pirkst�galiem un, aizmiedzis acis, cirta pliķi Vorobjaņinovam pa vaigu.

Ipolits Matvejevi�s pacēla elkoni, bet neuzdro�inājās pat iepīkstēties.

Pareizi, Ostaps sauca, tagad gāziet pa kaklu. Divreiz. Tā. Nekā nevar darīt. Da�kārt olai nākas pārmācīt mēra sajūtu zaudēju�u vistu� Vēl vienu reizīti� Tā. Nekautrējieties! Pa galvu vairāk nesitiet! Tā ir viņa visvārīgākā vieta.

Ja Stargorodas sazvērnieki �ai kritiskajā mirklī būtu redzēju�i gigantu un krievu demokrātijas tēvu, tad, jādomā, slepenā savie�nība "Zobens un spīļarkls" izbeigtu savu pastāvē�anu.

Nu, �ķiet, ka pietiks, Koļa sacīja, iebāzdams roku kabatā.

Vēl vienu reizīti, lūdzās Ostaps.

Nu velns ar viņu! Citreiz zinās!

Koļa aizgāja. Ostaps uzkāpa pie Ivanopulo un paskatījās lejā. Ipolits Matvejevi�s stāvēja iepretī mājai, atspiedies pie sūtniecī�bas �uguna �oga.

Pilsoni Mihelson! Ostaps uzsauca. Konrād Karlovi�! Nāciet iek�ā! Es atļauju!

Istabā Ipolits Matvejevi�s ienāca jau mazliet at�ilbis.

Nedzirdēta bezkaunība! viņ� dusmīgi sacīja. Es tik tikko savaldījos.

Ai-ai-ai, Ostaps līdzjūtīgi runāja, kāda tagad jaunatne! �ausmīga jaunatne! Apceļ citu sievas! Noplītē sve�u naudu� Pilnīgs pagrimums. Un, atcerējies nepazīstamā blē�anu, jautāja: Bet sakiet: kad sit pa galvu, vai patie�ām sāp?

Es viņu izaicinā�u uz divkauju.

Brīni�ķīgi. Varu jums rekomendēt savu paziņu kā speciā�listu. Divkauju kodeksu zina no galvas, un viņam pieder divas pirtsslotas, kas piemērotas cīņai ne uz dzīvību, bet uz nāvi. Par sekundantiem var paņemt Ivanopulo un kaimiņu, kas dzīvo pa labi. Viņ� ir biju�ais Kologrivas pilsētas goda pilsonis [249] un vel līdz �im laikam di�ojas ar �o titulu. Bet var arī sarīkot divkauju ar gaļasma�īnām tas ir elegantāk. Katrs ievainojums katrā ziņā nāvējo�s. Sakautais ienaidnieks mehāniski pārvēr�as kotletē. Vai tas jūs apmierina, mui�niecības priek�niek?

�ai mirklī uz ielas atskanēja svilpiens, un Ostaps aizgāja ievākt aģentūras ziņas no bezpajumtniekiem.

Bezpajumtnieki lieliski izpildīja viņiem uzticēto uzdevumu. �etri krēsli bija nokļuvu�i Kolumba teātrī. Bezpajumtnieks sīki pastāstīja, kā �os krēslus vedu�i ar ķerru, kā tos izkrāvu�i un pa aktieru ieeju ievilku�i iek�ā. Teātra atra�anās vietu Ostaps labi zināja.

Divus krēslus aizveda ar ormani "�ika �mare", kā stāstīja otrs jaunais dzinējs. Puika acīmredzot neizcēlās ar lielām gara dāvanām. Varsonofjeva �ķērsielu, uz kurieni krēsli aizvesti, viņ� zināja, atcerējās pat, ka dzīvokļa numurs septiņpadsmit, bet mājas numuru nekādi nevarēja atcerēties.

Pārāk ātri skrēju, bezpajumtnieks sacīja, izkrita no prāta.

Nesaņemsi naudu, pavēstīja darba devējs.

On-nkulīt!� Bet es tev parādī�u.

Labi! Paliec. Iesim reizē.

Biju�ais pilsonis, kā izrādījās, dzīvoja Sadovaja-Spaskas ielā. Ostaps bloknotā pierakstīja precīzu viņa adresi.

Astotais krēsls aizbrauca uz Tautību namu. Puikiņ�, kas sekoja �im krēslam, izrādījās veikls ok�ķeris. Pārvarēdams �ķēr�ļus, kā, piemēram, komandantūru un daudzus kurjerus, viņ� ielavījies mājā un pārliecinājies, ka krēslu nopircis redakcijas "Darbgalds" saimniecības pārzinis.

Divu zēnu vēl nebija. Tie atskrēja gandrīz vienlaikus aizelsu��ies un noguru�i.

Kazarmu �ķērsielā, pie Dzidrajiem Dīķiem.

Numurs?

Deviņi. Un arī dzīvoklis deviņi. Tur blakus dzīvo tatāri. Sētas mājā. Es viņam krēslu aiznesu. Kājām gājām.

Pēdējais pēdu dzinējs atnesa bēdīgas ziņas. Sākumā viss bijis labi, bet pēc tam viss kļuvis slikti. Pircējs ar krēslu iegājis Oktobra stacijas pre�u pagalmā, un iespraukties viņam līdzi nekādi neva�rējis pie vārtiem stāvēju�i dzelzceļa apsardzes strēlnieki [250] .

Laikam kaut kur aizbrauca, bezpajumtnieks nobeidza savu ziņojumu.

Tas Ostapu ļoti satrauca. Karaliski apbalvojis bezpajumtnie�kus iedevis rubli katram pēdu dzinējam, neskaitot ziņnesi, kas bija aizmirsis Varsonofjeva �ķērsielas mājas numuru (viņam bija pavēlēts ierasties otrā dienā labi agri no rīta), tehniskais direktors atgriezās mājās un, neatbildēdams uz jautājumiem, ar ko uzmā�cās caurkritu�ais valdes priek�sēdētājs, sāka kombinēt.

Vēl nekas nav zaudēts. Adreses ir, bet, lai iegūtu krēslus, pastāv daudz vecu, pārbaudītu paņēmienu: 1) vienkār�a iepazī�a�nās, 2) mīlestības intriga, 3) iepazī�anās ar ielau�anos, 4) apmaiņa, 5) nauda un 6) nauda [251] . Pēdējais ir visdro�ākais. Bet naudas maz.

Ostaps ironiski paskatījās uz Ipolitu Matvejevi�u. Lielais kom�binators bija atguvis parasto domu svaigumu un garīgo līdzsvaru. Naudu, protams, varēs dabūt. Krājumā vēl bija: glezna "Boļ�e�viki raksta vēstuli �emberlenam", tējas sietiņ� un neaprobe�ota iespēja turpināt daudzsievības karjeru.

Rūpes sagādāja tikai desmitais krēsls. �ādas tādas pēdas, pro�tams, bija, bet kas nu tās par pēdām izplūdu�as un neskaidras.

Nav nemaz tik slikti, Ostaps skaļi sacīja. Ar tādām izre�dzēm var zvejot. Dodu desmit pret vienu. Sēde turpinās! Vai dzir�dat? Jūs! Zvērinātais piesēdētāji

>

Viljama �ekspīra lietotais vārdu krājums1 pēc pētnieku aprē�ķiniem sasniedz apmēram 12 000 vārdu. Nēģera vārdu krājumā no kanibālu cilts Mumbo-Jumbo [252] ir 300 vārdu.

Ello�ka ��ukina viegli un brīvi iztika ar trīsdesmit vārdiem.

Lūk, vārdi, frāzes un izsauksmes vārdi, ko viņa, rūpīgi atsi�jājot, izvēlējusies no lielās, bagātās un varenās krievu valodas [253] .

1. Nerunā blēņas.

Ho-ho! (Atkarībā no apstākļiem izsaka ironiju, izbrīnu, sajūsmu, naidu, prieku, nicinā�anu un apmierinātību.)

Vienreizēji!

Draņķīgs. (Lietojams visos gadījumos. Piemēram, "draņ�ķīgais Petja atnācis", "draņķīgs laiks", "draņķīgs atgadījums", "draņķīgs kaķis" utt.)

Tumsonība.

Baigi. (Baigais, piemēram, tiekoties ar labu paziņu: "baiga tik�anās".)

�alītis. (Attiecībā uz visiem pazīstamiem vīrie�iem neatka�rīgi no vecuma un sabiedriskā stāvokļa.)

Nemāciet mani dzīvot.

Kā puiku. ("Es viņu sukāju kā puiku," kārtis spēlējot. "Es viņam kā puikam aizbāzu muti," acīmredzot sarunā ar dzīvokļa atbildīgo īrnieku.)

Br-r-rini�ķīgi.

Resns un smuks. (Lietojami nedzīvu un dzīvu priek�metu raksturo�anai.)

Brauksim ar ormani. (Saka vīram.)

Brauksim ar taksi. (Vīrie�u kārtas paziņām.)

Jums visa mugura balta. (Joks.)

Ak tu mū�s!

Ulis. (Mīlināmo vārdu galotne. Piemēram: Mi�ulis, Zinulis.)

Oho! (Ironija, izbrīna, sajūsma, naids, prieks, nicinā�ana un apmierinātība.)

Tie pavisam nedaudzie vārdi, kas vēl palika pāri, noderēja par sazinā�anās starpposmu starp Ello�ku un universālveikalu komijiem.

Ja papētītu Ello�kas ��ukinas fotogrāfijas, kas karājas virs viņas vīra in�eniera Ernesta Pavlovi�a ��ukina gultas (vienu pretskatā, otru profilā), tad nebūtu grūti pamanīt patīkamo, augstu un apaļu pieri, lielas valgas acis, vismīlīgāko nedaudz uzrautu deguntiņu Maskavas guberņā un smakru ar mazu tu�as plankumiņu.

Ello�kas augums glaimoja vīrie�iem. Viņa bija maziņa, un viņai līdzās pat visnopluku�ākie vīreļi likās lieli un spēcīgi vīri.

Kas attiecas uz sevi�ķām pazīmēm, tad tādu viņai nebija. Ello�kai tās arī nemaz nebija vajadzīgas. Viņa bija skaista.

Divsimt rubļi, ko ik mēnesi saņēma viņas vīrs rūpnīcā "Elektrolustra"1, Ello�ku apvainoja. Tie nekādā ziņā nesekmēja to grandiozo cīņu, ko Ello�ka veda jau �etrus gadus, no tā mir�kļa, kop� viņa ieņēma mājsaimnieces, ��ukina sievas sabiedrisko stāvokli. Cīņa risinājās ļoti saspringti. Tā aprija visus materiālos resursus. Ernests Pavlovi�s ņēma uz mājām darbu, atteicās no apkalpotājas, pats aizdedzināja prīmusu, iznesa atkritumus un pat cepa kotletes.

Bet viss bija veltīgi. Bīstamais ienaidnieks, ar katru gadu vai�rāk izputināja saimniecību. Kā jau minēts iepriek�, Ello�ka pirms �etriem gadiem atklāja, ka aiz okeāna viņai ir sāncense. Nelaime Ello�ku piemeklēja tie�i tai laimīgajā vakarā, kad viņa pielaikoja ļoti glītu krepde�īna blūzīti. �inī tērpā viņa bija dievi�ķīga.

Ho-ho! viņa iesaucās, ielikdama �ai me�onīgajā saucienā apbrīnojami sare�ģītas jūtas, kas pārņēma visu viņas būtni.

Vienkār�ākos vārdos �īs jūtas varētu izteikt �ādā teikumā: "Vīrie�i, ieraudzīju�i mani �ai blūzītē, kļūs vai traki. Sāks trīcēt pie visām miesām. Viņi, mīlestībā �ļupstēdami, sekos man kaut vai līdz pasaules malai. Bet es palik�u salta. Vai tad viņi ir manis vērti? Es esmu visskaistākā. Tik elegantas blūzītes nav nevienai visā pasaulē."

Ta�u krājumā bija tikai trīsdesmit vārdu, un Ello�ka izvēlējās visizteiksmīgākos no tiem "ho-ho".

Un �ai iz�ķiro�ajā brīdī pie viņas atnāca Fima Sobaka. Viņa atnesa sev līdzi janvāra salto elpu un fran�u modes �urnālu. Ello�ka ilgi aplūkoja pirmo lappusi. Krā�ņa fotogrāfija rādīja

1 Rūpnīcas ar �ādu nosaukumu Maskavā nebija. Dro�i vien tā ir alūzija par 1. un 2. fabriku "Elektrolampa", kuras ietilpa Valsts elektrotehniskā tresta sastāvā.

amerikāņu miljardiera Vanderbilda1 meitu vakarkleitā. Tur bija ka�okādas un spalvas, zīds un pērles, neparasti viegls piegrie�zums [254] un prātus reibino�a frizūra. Tas iz�ķīra visu.

Oho! Ello�ka pie sevis nodūca.

Tas nozīmēja: "Vai nu es, vai viņa."

Nākamās dienas rīts Ello�ku jau pārsteidza frizētavā. �eit viņa pazaudēja savu brīni�ķo, melno bizi un matus nokrāsoja sarkan�brūnus. Izdevās pacelties vēl par vienu pakāpienu augstāk pa tām trepēm, kas Ello�ku tuvināja mirdzo�ai paradīzei, kur pastaigā�jas miljardieru meitas, kas nebija mājsaimnieces ��ukinas pazoļu vērtas. Par strādnieku kredītaJ naudu Ello�ka nopirka suņādu, kas atgādināja bizam�urku. Ar to tika izrotāta vakarkleita.

Misters ��ukins, kas jau sen loloja sapni nopirkt jaunu rasē��anas dēli, mazliet sadrūma.

Ar suņādu ap�ūtā kleita augstprātīgajai Vanderbildietei deva pirmo trāpīgo triecienu. Pēc tam lepnā amerikāniete saņēma vēl trīs triecienus pēc kārtas. Ello�ka pie ka�oku �uvējas Fimo�kas Sobakas nopirka �in�illas palantīnu (krievu zaķis, nogalēts Tulas guberņā), iegādājās Argentīnas filca balo�krāsas cepuri un no vīra jaunajiem svārkiem pa�uva sev modernu dāmu �aketi. Miljardiere sagrīļojās, bet viņu acīmredzot izglāba mīlestības jūtu pārpilnais tētiņ� Vanderbilds.

Nākamajā modes �urnāla numurā bija ievietoti nolādētās sāncenses �etri portreti: 1) sudrablapsās, 2) ar briljanta zvaigzni pierē, 3) lidotājas tērpā (gari lakādas zābaciņi, vissmalkākās spāņu ādas zaļa �akete un ar vidēja lieluma smaragdiem inkrustēti cimdi) un 4) balles tērpā (dārglietu kaskādes un mazliet zīda).

Ello�ka mobilizēja visus spēkus. "Ietuks ��ukins aizņēmās naudu pa�palīdzības kasē. Vairāk par trīsdesmit rubļiem viņam nedeva. Jaunais, spēcīgais spēku sasprindzinājums pa�os pamatos sa�ķobīja saimniecību. Nācās cīnīties visās dzīves jomās. Nesen bija saņemtas mis fotogrāfijas, kur viņa atradās savā jaunajā pilī Floridā. Arī Ello�kai vajadzēja iegādāties jaunas mēbeles. Ūtrupē viņa nopirka divus mīkstos krēslus. (Izdevīgs pirkums! Nekādi nevarēja palaist garām!) Nekā nesakot vīram, Ello�ka paņēma no iztikas naudas. Līdz piecpadsmitajam palika desmit dienas un �etri rubļi.

Ello�ka �iki veda krēslus pa Varsonofjeva �ķērsielu. Vīra nebija mājās. Starp citu, viņ� drīz vien ieradās, stiepdams sev līdzi lielu portfeli.

Draņķīgais vīrs pārnācis, Ello�ka skaidri noteica.

Visus vārdus Ello�ka izrunāja skaidri, un tie bira no viņas mutes kā zirņi.

Sveicināta, Helēnīt, bet ko tas nozīmē? Kā �ie krēsli te radu��ies?

Ho-ho!

Nē, patie�ām?

Br-rīni�ķīgi!

Jā. Krēsli ir labi.

Vien-rei-zē-ji!

Vai kāds uzdāvināja?

Oho!

Kā?! Vai tu patie�ām nopirki? Kur ņēmi naudu? Vai patie��ām no saimniecības naudas? Es ta�u tev tūksto�reiz esmu tei�cis�

Ernestuli! Nerunā blēņas!

Nu kā tā var rīkoties?! Mums ta�u nebūs ko ēst!

Ak tu mū�s!

Bet tas ta�u nav cie�ams! Tu dzīvo pāri mūsu iespējām! -Jokojat!

Jā, jā. Jūs dzīvojat pāri mūsu iespējām�

Nemāciet mani dzīvot!

Nē, parunāsim nopietni. Es saņemu divsimt rubļu�

Baigais!

Kukuļus neņemu, naudu nezogu un viltot to neprotu�

Tumsonība!

Ernests Pavlovi�s apklusa.

Zināt ko, viņ� pēdīgi sacīja, tā dzīvot nevar.

Ho-ho, sacīja Ello�ka, apsēzdamās uz jaunā krēsla.

Mums jā�ķiras.

Ak tu mū�s!

Mūsu raksturi nesader kopā. Es�

Tu esi resns un smuks �alītis.

Cik reizes esmu tevi lūdzis nesaukt mani par �alīti! -Jokojat!

Un no kurienes tev tas idiotiskais �argons!

Nemāciet mani dzīvot!

Velns ar ārā! iesaucās in�enieris. -Jūs runājat blēņas, Ernestuli.

Labāk �ķirsimies ar labu.

Oho!

Tu man nekā nepierādīsi. �is strīds�

Es tevi nosukā�u kā puiku.

Nē, tas ir galīgi necie�ami. Tavi argumenti mani nespēj attu�rēt no tā soļa, ko esmu spiests spert. Es tūlīt ie�u pasaukt smago ormani.

-Jokojat!

Mēbeles mēs sadalīsim vienlīdzīgi.

Baigais!

Tu saņemsi simt rubļus mēnesi. Pat simt divdesmit. Istaba paliks tev. Dzīvo, kā tev patīk, bet es tā nevaru�

Vienreizēji, Ello�ka nicino�i sacīja.

Bet es pārvāk�os pie Ivana Aleksejevi�a.

Oho!

Viņ� aizbrauca uz vasarnīcu un man pa vasaru atstāja visu dzīvokli. Atslēga pie manis� Tikai mēbeļu nav.

Br-rini�ķīgi!

Ernests Pavlovi�s pēc piecām minūtēm atgriezās kopā ar sēt�nieku.

Nu, drēbju skapi es neņem�u, tev tas vairāk vajadzīgs, bet rakstāmgaldu, esi tik laba� Un vienu �o krēslu, sētniek, paņe�miet. Es ņem�u vienu no �iem diviem krēsliem. Es domāju, ka man uz to ir tiesības?

Ernests Pavlovi�s sasēja savas mantas lielā sainī, ietina zāba�kus avīzē un pagriezās pret durvīm.

Tev visa mugura balta, gramofona balsī sacīja Ello�ka.

Uz redzē�anos, Helēna!

Viņ� gaidīja, ka sieva kaut �ai mirklī atturēsies no parastajiem nodrāztajiem vārdeļiem. Ello�ka arī sajuta brī�a svarīgumu. Viņa sasprindzināja visus garīgos spēkus un meklēja �ķir�anās brīdim atbilsto�us vārdus. Tie ātri atradās:

Brauksi ar taksi? Br-rini�ķīgi.

In�enieris kā lavīna drāzās lejā pa kāpnēm.

Vakaru Ello�ka pavadīja kopā ar Fimu Sobaku. Viņas apsprieda neparasti svarīgu notikumu, kas draudēja sa�ķobīt pasaules eko�nomiku.

Kā rādās, tad turpmāk valkās garus un platus tērpus, teica Fima, kā vista ievilkdama galvu plecos.

Tumsonība.

Un Ello�ka ar cieņu paskatījās uz Fimu Sobaku. Mademoisellē Sobaku daudzināja kā kulturālu meiteni: viņa lietoja ap simt astoņdesmit vārdu. Turklāt viņa zināja tādu vārdu, kas Ello�kai ne sapnī nevarēja ienākt prātā. Tas bija ļoti izteiksmīgs vārds: homoseksuālisms [255] . Fima Sobaka, bez �aubām, bija kulturāla mei�tene.

Dzīvās pārrunas ievilkās tālu pāri pusnaktij.

Pulksten desmitos no rīta lielais kombinators iegriezās Varsonofjeva �ķērsielā. Pa priek�u skrēja vakarējais zēns bezpajumt�nieks. Zēns parādīja māju.

Tu nemelo?

Ko jūs, tēvocīt� Lūk, �inīs parādes durvīs.

Benders izsniedza zēnam godīgi nopelnīto rubli.

Vajag pielikt, sacīja zēns, tielēdamies kā ormanis.

Sprāgu�a ēzeļa ausis. Saņemsi no Pu�kina. Uz redzē�anos, defektīvais [256] .

Ostaps pieklauvēja pie durvīm, pilnīgi nedomādams par to, ar kādu ieganstu viņ� ieies iek�ā. Sarunā ar dāmām viņ� deva priek�roku iedvesmai.

Oho? jautāja aiz durvīm.

Darī�anās, Ostaps atbildēja.

Durvis atvērās, Ostaps iegāja istabā, ko varēja iekārtot tikai būtne ar dzeņa iztēli. Pie sienām karājās kinoatklātnes, lellītes un Tambovas gobelēni. �ai raibajā fonā, kas ņirbēja acīs, bija grūti pamanīt istabas mazo saimnieci. Tai mugurā bija rītakleitiņa, pa�ūta no Ernesta Pavlovi�a tolstojie�a un izrotāta ar dīvainu ka�okādu.

Ostaps uzreiz saprata, kā jāizturas augstākajā sabiedrībā. Viņ� piemiedza acis un atkāpās soli atpakaļ.

Brīni�ķīga ka�okāda! viņ� iesaucās.

-Jokojat! maigi sacīja Ello�ka. Tā ir Meksikas lēcējpele.

Tas nevar būt. Jūs esat piekrāpta. Jums ir iedevu�i daudz labāku ka�okādu. Tā ir �anhajas pantera [257] . Nūja! Pantera! Es to pazīstu pēc nokrāsas. Vai redzat, kā akots saulē dzirkstī!� Sma�ragds! īsts smaragds!

Ello�ka Meksikas lēcējpeli pati bija nokrāsojusi ar zaļu akvareļkrāsu, un tāpēc �ā rīta apmeklētāja uzslava viņai it sevi�ķi gāja pie sirds.

Neļaudams saimniecei atjēgties, lielais kombinators pateica visu, ko vien kādreiz bija dzirdējis par ka�okādām. Vēlāk valodas ievirzījās par zīdu, un Ostaps solījās burvīgajai saimniecei uzdā�vināt da�us simtus zīda kokonu, ko viņam esot atvedis Uzbekijas CIK [258] priek�sēdētājs.

Jūs esat �alītis uz goda, Ello�ka piezīmēja, apkopodama pirmo iepazī�anās mirkļu rezultātus.

-Jums, protams, ir brīnums par tik agru nepazīstama vīrie�a vizīti?

Ho-ho!

Esmu pie jums ieradies kādā delikātā jautājumā.

-Jokojat!

Jūs vakar bijāt ūtrupē un atstājāt uz mani neparastu iespaidu.

Nerunājiet blēņas!

Ap�ēlojieties! Stāstīt blēņas tik valdzino�ai sievietei ir necil�vēcīgi.

Baigais!

Saruna turpinājās tādā pa�ā garā, tomēr atsevi�ķos gadījumos tā deva lieliskus rezultātus. Bet Ostapa komplimenti ar katru reizi kļuva �ķidrāki un īsāki. Viņ� pamanīja, ka otra krēsla istabā nav. Vajadzēja sadzīt tam pēdas.

Jaukdams iztaujā�anu ar austrumnieciskiem glaimiem, Ostaps caur puķēm uzzināja visus notikumus, kas vakar bija piemeldēju�i Ello�ku.

"Dīvaini gan," viņ� nodomāja, "krēsli kā tarakāni aizlien katrs uz savu pusi."

Mīļo meitenīt, Ostaps pēk�ņi sacīja, pārdodiet man �o krēslu. Man tas ļoti patīk. Tikai jūs ar savu sievi�ķīgo skaistuma izjūtu varējāt izvēlēties tik māksliniecisku priek�metu. Pārdodiet, meitenīt, un es jums do�u septiņus rubļus.

Runājat blēņas, �alīt, Ello�ka viltīgi atsaucās.

Ho-ho, centās ieskaidrot Ostaps.

"Ar viņu jārīkojas citādi," Ostaps nolēma, "piedāvāsim ap�maiņu."

Vai zināt, pa�reiz Eiropā un Filadelfijas labākajās aprindās atjaunoju�i seno para�u tēju lej glāzē caur sietiņu. Ārkārtīgi efektīgi un ļoti eleganti.

Ello�ka kļuva uzmanīga.

Pie manis pa�reiz atbraucis kāds pazīstams diplomāts no Vīnes un atveda kā dāvanu. Interesanta mantiņa.

-Jādomā, vienreizēja, Ello�ka kļuva ziņkārīga.

Oho! Ho-ho! Apmainīsimies! Jūs man dosiet krēslu, bet es jums sietiņu. Vai gribat?

Un Ostaps izņēma no kabatas mazu, apzeltītu sietiņu.

Saule kā ola valstījās sietiņā. Pa griestiem lēkāja zaķī�i. Pēk�ņi iegaismojās istabas tum�ais kakts. Uz Ello�ku �ī mantiņa atstāja tikpat neatvairāmu iespaidu, kādu atstāj veca konservbund�a uz cilvēkēdāju no Mumbo-Jumbo cilts. Tādos gadījumos cilvēkēdājs bļauj pilnā kaklā, bet Ello�ka tikai klusi izdvesa:

Ho-ho!

Neļaudams viņai atjēgties, Ostaps nolika sietiņu uz galda, paņēma krēslu un, uzzinājis no burvīgās sievietes viņas vīra adresi, galanti atvadījās.

Koncesionāriem bija sācies pļaujas laiks. Ostaps apgalvoja, ka krēslus vajag kalt, kamēr tie vēl karsti. Ipolits Matvejevi�s bija am�nestēts, kaut gan laiku pa laikam Ostaps tomēr viņu nopratināja:

Un kāda velna pēc es ar jums sapinos? Kālab jūs man īsti esat vajadzīgs? Būtu braucis labāk uz mājām, uz dzimtsarakstu biroju. Tur jūs gaida miru�ie un jaundzimu�ie. Nemokiet mazu�ļus. Brauciet!

Bet sirdī lielais kombinators bija stipri pieķēries notramdītajam mui�niecības priek�niekam. "Bez viņa dzīve nebūtu tik jautra," Ostaps domāja. Un viņ� līksmi paskatījās Vorobjaņinovā, kam uz galvas jau bija sazēlusi sidrabaina jaunaudze.

Darba plānā Ipolita Matvejevi�a iniciatīvai bija ierādīta ievē�rojama vieta. Kolīdz biju�ais students klusais Ivanopulo bija prom, Benders ņēmās iekalt kompanjonam galvā, kā pa visīsāko ceļu atrast dārglietas.

Rīkoties dro�i. Nevienu neiztaujāt. Vairāk cinisma. Cilvēkiem tas patīk. Ar tre�o personu starpniecību nekā neuzsākt. Muļķu vairs nav. Neviens jums nevilks briljantus no cita kabatas. Bet tikai bez kriminālpārkāpumiem. Kodekss mums ir jācienī [259] .

Un tomēr meklē�anai nebija sevi�ķu panākumu. Traucēja Kri�minālkodekss un milzīgs daudzums bur�uāzisku aizspriedumu, kas vēl bija saglabāju�ies pilsētas iedzīvotājos. Viņi, piemēram, ne acu galā necieta nakts vizītes pa vēdlodziņu. Nācās strādāt tikai legāli.

Tai dienā, kad Ostaps apmeldēja Ello�ku ��ukinu, studenta Ivanopulo istabā parādījās mēbele. Tā bija pret tējas sietiņu apmainī�tais krēsls ekspedīcijas tre�ā trofeja. Jau sen bija garām tas laiks, kad briljantu medības kompanjonos radīja spēcīgas emocijas, kad tie ar nagiem plēsa krēslus un skrāpēja to atsperes.

Pat ja krēslos nekā nav, Ostaps teica, uzskatiet, ka mēs tomēr esam nopelnīju�i vismaz desmit tūksto�us. Katrs caur�skatītais krēsls palielina mūsu izredzes. Kas par to, ka dāmiņas krēslā nekā nav? Tāpēc jau tas nav jāsalau�. Lai Ivanopulo mēbelē istabu. Mums pa�iem arī patīkamāk.

Tai pa�ā dienā koncesionāri izspurdza no sārtās mājiņas un aizgāja katrs uz savu pusi. Ipolitam Matvejevi�am bija uzticēts blējo�ais sve�inieks Sadovoja-Spaska ielā, iedoti divdesmit pieci rubļi da�ādiem izdevumiem, stingri pieteikts alus bodēs nespert ne kāju un bez krēsla neatgriezties. Sev lielais kombinators izvē�lējās Ello�kas vīru.

Ipolits Matvejevi�s �ķērsoja pilsētu autobusā Nr. 6. Kratīda�mies ādas sēdeklī un ar galvu atsizdamies līdz pat karietes lakota�jiem griestiem, viņ� domāja, kā uzzināt blējo�ā pilsoņa uzvārdu, ar kādu ieganstu pie viņa ieiet, ko sacīt un kā pāriet pie lietas būtības.

Izkāpis pie Sarkanajiem Vārtiem, viņ� pēc Ostapa iedotās adreses atrada vajadzīgo māju un ņēmās staigāt ap to riņķī un apkārt. Ieiet viņ� neuzdro�inājās. Tā bija veca, netīra Maskavas viesnīca, nodota dzīvokļu biedrībai, un to apdzīvoja, sprie�ot pēc mājas apdrupu�ās fasādes, ļaunprātīgi īres nemaksātāji.

Ipolits Matvejevi�s ilgi stāvēja pretim parādes durvīm, pie�gāja pie tām pavisam tuvu, tur iekala no galvas pie durvīm pie�sprausto, ar roku rakstīto paziņojumu, kas draudēja ļaunprātī�gajiem nemaksātājiem, un, nekā nedomādams, uzkāpa otrajā stāvā. No gaiteņa varēja ieiet atsevi�ķās istabās. Lēnām, it kā

dodamies pie klases tāfeles, lai pierādītu neiemācītu teorēmu, Ipolits Matvejevi�s tuvojās istabai Nr. 41. Uz durvīm vienā pie�spraudītā, apgriezu�ies a�gārni, karājās vizītkarte savalkātas iestērķelētas apkaklītes krāsā:

Pilnīgā prāta aptumsumā Ipolits Matvejevi�s aizmirsa pie�klauvēt un atvēra neaizslēgtās durvis, kā mēnessērdzīgais spēra trīs soļus un atradās istabas vidū.

Piedodiet, viņ� sacīja apslāpētā balsī, vai varētu �eit sastapt biedru Iznurenkovu?

Absolons Vladimirovi�s neatbildēja. Vorobjaņinovs pacēla galvu un tikai tagad pamanīja, ka istabā neviena nav.

Pēc istabas ārējā izskata nekādi nevarēja noteikt tās saim�nieka dzīvesveidu. Skaidrs bija tikai viens, ka viņ� ir neprecē�jies un mājkalpotājas viņam nav. Uz palodzes stāvēja papīrītis ar desu ādiņām. Tahta pie sienas bija piekrauta ar avīzēm. Uz maza plauktiņa stāvēja da�as noputēju�as grāmatas. No sienām raudzījās krāsainas run�u, kaķī�u un kaķeņu fotogrāfijas. Ista�bas vidū līdzās netīriem nomestiem puszābakiem stāvēja riekst�koka krēsls. Pie visām mēbelēm, ari pie Stargorodas savrupmājas krēsla karājās aveņkrāsas lakas zīmogi. Bet Ipolits Matvejevi�s tam nepievērsa uzmanību. Tai mirklī viņ� bija aizmirsis Krimināl�kodeksu un Ostapa pamācības un metās pie krēsla.

�ai brīdī avīzes uz tahtas sakustējās. Ipolits Matvejevi�s nobi�jās. Avīzes slīdēja un nokrita uz grīdas. No avī�u apak�as izlīda samiegojies kaķēns. Viņ� vienaldzīgi paskatījās uz Ipolitu Matvejevi�u un sāka mazgāties, ar ķepiņu aizķerdams ausi, vaidziņu un ūsas.

Fui! Ipolits Matvejevi�s nospļāvās un stiepa krēslu uz durvīm. Durvis pa�as atvērās. Uz sliek�ņa parādījās istabas saimnieks blējo�ais sve�inieks. Viņ� bija mētelī, no kura apak��as rēgojās violetas apak�bikses. Rokā viņ� turēja bikses.

Par Absolonu Vladimirovi�u Iznurenkovu varētu sacīt, ka otra tāda cilvēka nav visā republikā. Republika viņu vērtēja pēc nopelniem. Viņ� tai bija ļoti noderīgs. Un tomēr, par spīti tam, viņ� nebija slavens, kaut gan savā mākslā bija tāds pats meistars kā �aļapins dziedā�anā, Gorkijs literatūrā, Kapablanka [260] �ahā, Meļņikovs [261] slidskrie�anā un kāds ārkārtīgi brūns asīrietis ar ļoti lielu degunu, vīrs, kas ieņēma vislabāko vietu uz Tveras un Kamergerskas ielu stūra zābaku spodrinā�anā ar dzeltenu ziedi.

�aļapins dziedāja. Gorkijs rakstīja lielu romānu [262] . kapablanka gatavojās sacīkstēm ar Aļehinu [263] . Meļņikovs uzstādīja jaunus rekordus. Asīrietis tā nospodrināja pilsoņu puszābakus, ka tie spīdēja kā saule. Absolons Iznurenkovs bārstīja asprātības.

Viņ� asprātības nekad nebārstīja bezmērķīgi, tikai skaistu vārdu dēļ. Viņ� bija asprātīgs humoristisko �urnālu uzdevumā. Uz saviem pleciem viņ� iznesa visatbildīgākās kampaņas, piegādāja tematus zīmējumiem un feļetoniem Maskavas satīrisko �urnālu lielākajai daļai.

Izcili cilvēki ir asprātīgi divreiz mū�ā. �īs asprātības vairo viņu slavu un ieiet vēsturē. Iznurenkovs mēnesī laida klajā ne mazāk kā se�desmit pirmklasīgas asprātības, ko smaidot atkārtoja visi, un tomēr autors palika nezināms. Ar Iznurenkova asprātībām parakstīja zīmējumus, bet slavas laurus plūca mākslinieks. Māks�linieka vārdu ievietoja virs zīmējuma. Iznurenkova vārda nebija nekur.

Tas ir �ausmīgi! viņ� kliedza. Nav iespējams parakstīties. Kur lai es parakstos? Zem divām rindiņām?

Un viņ� dedzīgi turpināja cīnīties ar sabiedrības ienaidnie�kiem: ar sliktiem kooperatoriem, iz�ķērdētājiem, �emberlenu, birokrātiem. Ar savām asprātībām viņ� �austīja pielīdējus, namu pārvaldniekus, privātuzņēmējus, vadītājus, huligānus, pilsoņus, kas nevēlas pazemināt cenas [264] , un saimnieciskos darbiniekus, kas izvairās no taupības re�īma.

Pēc �urnāla iznāk�anas �īs asprātības skandēja no cirka arē�nas, pārdrukāja vakara avīzēs, neuzrādot pirmavotus, un no estrādes tās publikai sniedza kupletisti.

Iznurenkovs bija iemanījies ar savām asprātībām uzstā�ties arī tādās nozarēs, kur, likās, vairs nekā smieklīga nevarētu pateikt. Pat no tāda izkaltu�a tuksne�a kā pa�izmaksas nesamē�rīga paaugstinā�ana Iznurenkovs prata izspiest ap simt humora �edevru. Heinem būtu nolaidu�ās rokas, ja viņam liktu pateikt kaut ko smieklīgu un reizē arī sabiedriski noderīgu par nepareizo tarifikāciju kravas pārvadā�anā ar pre�u vilcieniem. Marks Tvens, saklausījis tādu tematu, laistu ļekas vaļā. Bet Iznurenkovs palika savā postenī.

Viņ� tekāja pa redakciju istabām, uzgrūzdamies atkritumu urnām un blēdams. Pēc desmit minūtēm temats jau bija izstrā�dāts, izdomāts zīmējums un sameistarots virsraksts.

Ieraudzījis savā istabā cilvēku, kas dzīrās nest prom apzīmo�goto krēslu, Absolons Vladimirovi�s pavicināja ar nupat pie drēb�nieka izgludinātajām biksēm, salēcās un iespiedzās:

Jūs esat prātu zaudējis! Es protestēju! Jums nav tiesība. Galu galā eksistē ta�u kādi likumi! Kaut gan muļķiem tie bijū�i nebiju�i, bet jūs varbūt vismaz esat dzirdējis, ka mēbeles var stā�vēt vēl divas nedēļas!� Es sūdzē�os prokuroram!� Beigu beigās es samaksā�u!

Ipolits Matvejevi�s nekustējās ne no vietas, bet Iznurenkovs nometa mēteli un, neatiedams no durvīm, uzvilka bikses savās resnajās �i�ikova kājās. Iznurenkovs izskatījās patukls, ta�u seja viņam bija kalsnēja.

Vorobjaņinovs ne�aubījās, ka viņu tūdaļ saķers un vilks uz miliciju. Tāpēc viņ� bija ārkārtīgi pārsteigts, kad istabas saim�nieks, ticis galā ar savu tualeti, pēk�ņi nomierinājās.

Pamēģiniet saprast, saimnieks ieteicās samierino�ā balsī, es ta�u nevaru tam piekrist.

Ipolits Matvejevi�s, būdams istabas saimnieka vietā, arī beigu beigās nevarētu piekrist, ka viņam skaidrā dienas laikā zog krēs�lus. Bet viņ� nezināja, ko sacīt, un tāpēc klusēja.

Es tur neesmu vainīgs. Vainīgs ir pats mūzikas trests [265] . jā, es atzīstos. es astoņus mēne�us neesmu maksājis par īrēto pianino, bet es ta�u to nepārdevu, kaut gan tas bija pilnīgi iespējams. Es rīko�jos godīgi, bet viņi kā īsti blē�i. Paņēma instrumentu, vēl iesniedza prasību tiesā un aprakstīja mēbeles [266] . Man nekā nedrīkst aprakstīt. �īs mēbeles ir ra�o�anas rīki. Un krēsls arī ir ra�o�anas rīks [267] !

Ipolits Matvejevi�s sāka kaut ko apjēgt.

Nolieciet krēslu! pēk�ņi iespiedzās Absolons Vladimirovi�s. Vai dzirdat? Jūs! Birokrāts tāds!

Ipolits Matvejevi�s padevīgi nolika krēslu un ie�ļupstējās:

Piedodiet, pārpratums, man tāds darbs.

Tagad Iznurenkovs kļuva ārkārtīgi priecīgs. Viņ� tekalēja pa istabu un dziedāja: "Alla�iņ rītos, kad saule viz logā, pretī man vērās tavs smaido�ais vaigs." [268] Viņ� nezināja, kur likt savas rokas. Tās viņam �audījās kā atspoles. Viņ� ņēmās siet kaklasaiti un nometa, to nesasējis. Tad paķēra avīzi un, nekā neizlasījis, nosvieda zemē.

Tātad �odien jūs mēbeles neņemsiet? � Labi! � Ah! Ah!

Ipolits Matvejevi�s, izmantodams labvēlīgo situāciju, virzījās

uz durvīm.

Pagaidiet! Iznurenkovs pēk�ņi iesaucās. Vai jūs kādreiz esat redzējis tādu kaķi? Sakiet, tas ta�u patie�ām ir ārkārtīgi pūkains kaķis, vai ne?

Kaķēns nokļuva Ipolita Matvejevi�a trīco�ajās rokās.

Augsta klase! murmināja Absolons Vladimirovi�s, nezinā�dams, kā izlietot enerģijas pārpalikumu. Ah!� Ah!�

Viņ� pieskrēja pie loga, sasita plaukstas un veikli klanījās divām meitenēm, kas skatījās uz viņu no pretējā nama loga. Viņ� mīņājās uz vietas un bārstīja ilgu pilnas nopūtas:

Priek�pilsētas meitenes! Vilino�ākais auglis!� Augsta klase!� Ah!� "Alla�iņ rītos, kad saule viz logā, pretī man vērās tavs smaido�ais vaigs�"

Nu tad es ie�u, pilsoni, dumji sacīja koncesijas galvenais direktors.

Pagaidiet, pagaidiet! pēk�ņi Iznurenkovs sarosījās. Acu�mirkli!� Ah!� Bet kaķēns? Vai nav taisnība viņ� ir ārkārtīgi pūkains?� Pagaidiet! Es tūlīt!�

Viņ� apjucis rakņājās pa kabatām, aizskrēja, atkal atgriezās, nostenējās, paskatījās pa logu, atkal aizskrēja un atkal atgrie�as.

Piedodiet, sirsniņ, viņ� sacīja Vorobjaņinovam, kas visu �o manipulāciju laiku stāvēja kā zaldāts, rokas gar sāniem nostiepis.

Pie �iem vārdiem viņ� iedeva mui�niecības priek�niekam pus�rubli.

Nē, nē, lūdzu, neatsakieties! Katrs darbs ir jāsamaksā.

Ļoti pateicos, sacīja Ipolits Matvejevi�s, brīnīdamies par savu izveicību.

Paldies, dārgumiņ, paldies, sirsniņ!�

Iedams pa gaiteni, Ipolits Matvejevi�s dzirdēja, ka Iznurenkova istabā skanēja blē�ana, spieg�ana, dziedā�ana un kaislīgi izsaucieni.

Uz ielas Vorobjaņinovs atcerējās Ostapu un sāka drebēt aiz bailēm.

Ernests Pavlovi�s ��ukins lēni staigāja pa tuk�o dzīvokli, kuru viņam draugs pa vasaru laipni bija atvēlējis, un apsvēra jautā�jumu: iet vannā vai neiet.

Trīsistabu dzīvoklītis atradās deviņstāvu namā zem pa�a jumta. Tajā bez rakstāmgalda un Vorobjaņinova krēsla bija tikai trimo. Saule atstarojās spogulī un nepatīkami svēla acīs. In�enieris atlaidās uz rakstāmgalda, bet tūlīt pielēca kājās. Viss bija sakarsis.

"Ie�u nomazgāties," viņ� nolēma.

Viņ� noģērbās, atdzesējās, paskatījās uz sevi spogulī un devās uz vannas istabu. Dzestrums pārņēma visu augumu. Viņ� iekāpa vannā, iesmēla gai�izilā krūzītē ūdeni, aplaistījās un pamatīgi ieziepējās. Visu ķermeni pārklāja ziepju putas, un viņ� kļuva līdzīgs vates Jaungada vecim.

Lieliski! Ernests Pavlovi�s iesaucās.

Viss bija labi. Kļuva vēsi. Sievas nebija. Nākotnē gaidīja pilnīga brīvība. In�enieris pietupās un atgrieza krānu, lai nomazgātu ziepes. Krāns nogārdzās un lēnām penterēja kaut ko nesaprotamu. Ūdens netecēja. Ernests Pavlovi�s krāna caurumā iebāza glumo mazo pirk�stiņu. Iztecēja sīka, tieva strūkliņa un vairāk nekā. Ernests Pavlovi�s saviebās, izkāpa no vannas, uzmanīgi izceldams vienu kāju aiz otras, un aizgāja pie virtuves krāna. Bet arī tur neko neizdevās izslaukt.

Ernests Pavlovi�s ielā�oja istabā un apstājās spoguļa priek�ā. Putas koda acīs, mugura niezēja, ziepju putas krita uz parketa. Klausīdamies, vai vannas istabā netek ūdens, Ernests Pavlovi�s nolēma pasaukt sētnieku.

"Lai viņ� kaut vai ūdeni atnes," nolēma in�enieris, berzēdams acis un pamazām saniknodamies, "velns zina, kas te notiek."

Viņ� izliecās pa logu. Pagalmā dziļi lejā spēlējās bērni.

Sētniek! iesaucās Ernests Pavlovi�s. Sētnieki

Neviens neatsaucās.

Tad Ernests Pavlovi�s atcerējās, ka sētnieks dzīvo pie parādes durvīm, patrepē. Viņ� nostājās uz aukstajām flizēm un, ar vienu roku pieturēdams durvis, pārliecās pār margu. Kāpņu laukumiņā bija tikai viens dzīvoklis, un Ernestam Pavlovi�am nebija ko bai�dīties, ka viņu kāds varētu ieraudzīt dīvainajā ziepju putu tērpā.

Sētniek! viņ� sauca lejup.

Vārds nodunēja un ar troksni aizvēlās pa kāpnēm.

Niek! atbildēja kāpnes.

Sētniek! Sētniek!

Niek-niek! Niek-niek!

Pēk�ņi, nepacietīgi mīņājoties, in�enierim paslīdēja kāja, un viņ�, lai noturētu līdzsvaru, izlaida no rokām durvju rokturi. Siena sāka drebēt

Noklak�ķēja amerikāņu slēdzenes vara mēlīte, un durvis aiz�cirtās. Siena nodrebēja. Ernests Pavlovi�s, vēl neaptvēris savu bezizejas stāvokli, pavilka durvju rokturi. Durvis nekustējās.

In�enieris apstulbis paraustīja tās vēl da�as reizes un ar uztraukumā puksto�u sirdi klausījās. Valdīja krēslas pilns klu�sums kā baznīcā. Pa milzīgā loga daudzkrāsainajiem stikliem tik tikko lauzās iek�ā gaisma.

"Ir gan situācija," nodomāja Ernests Pavlovi�s.

Velna mātīte! viņ� nolamāja durvis.

Apak�ā kā petardes sāka dunēt un sprak�ķēt cilvēku balsis. Pēc tam kā skaļrunis ierējās istabas �unelis.

Pa kāpnēm stūma aug�ā bērnu ratiņus.

Ernests Pavlovi�s sāka bailīgi staigāt pa kāpņu laukumiņu.

Prātā var sajukt!

Viņam likās, ka tas viss ir pārāk nejēdzīgi, lai notiktu īstenībā. Viņ� atkal piegāja pie durvīm un klausījās. Viņ� sadzirdēja kaut kādas jaunas skaņas. Sākumā viņam likās, ka pa dzīvokli kāds staigātu.

"Varbūt kāds ir atnācis pa virtuves kāpnēm?" viņ� nodomāja, kaut gan zināja, ka virtuves kāpņu durvis ir aizbultētas un dzī�voklī neviens nevar iekļūt.

Vienmuļās skaņas nenoklusa. In�enieris aizturēja elpu. Tad viņ� saprata, ka �o troksni rada ūdens �ļaksti. Tas acīmredzot gāzās no visiem dzīvokļa krāniem. Ernests Pavlovi�s tik tikko nesāka skaļi raudāt.

Stāvoklis bija �ausmīgs. Maskavā, pilsētas centrā, devītā stāva kāpņu telpā stāvēja pilnīgi kails pieaudzis, ūsains cilvēks ar aug�stāko izglītību, notriepies ar �ūsto�ām ziepju putām. Viņam nebija kur iet. Viņ� labāk būtu ar mieru iet cietumā nekā tādā izskatā rādīties cilvēkiem. Atlika tikai viens iet bojā. Putas �uva un dedzināja muguru. Uz rokām un sejas tās jau bija sastingu�as un atgādināja kraupi, kas savilka ādu kā alauns.

Tā pagāja pusstunda. In�enieris trinās gar kaļķainajām sie�nām, vaidēja un vairākkārt nesekmīgi mēģināja uzlauzt durvis. Viņ� kļuva netīrs un atbaido�s.

Lai tas maksātu ko maksādams, ��ukins nolēma noiet pie sēt�nieka.

"Citas izejas nav, nē, nav. Tikai paslēpties pie sētnieka!"

Saraustīti elpodams un ar roku aizsegdamies tā, kā to dara vīrie�i, kad iet peldēties, Ernests Pavlovi�s lēnām sāka zagties gar

margām uz leju. Viņ� jau atradās kāpņu laukumiņā starp astoto un devīto stāvu.

Viņa stāvu apgaismoja loga daudzkrāsainie rombi un kvadrāti. Viņ� kļuva līdzīgs Arlekīnam, kas noklausās Kolombīnas sarunu ar Pajaco. Viņ� jau pagriezās, lai dotos nākamajā kāpņu posmā, kad pēk�ņi noskrapstēja apak�ējā dzīvokļa durvju atslēga un no dzīvokļa iznāca jaunkundze ar sportistu koferīti. Jaunkundzīte nebija paguvusi ne soli paspert, kad Ernests Pavlovi�s jau atra�dās devītā stāva laukumiņā. Viņ� gandrīz vai apdulla no saviem briesmīgi skaļajiem sirds pukstiem.

Tikai pēc pusstundas in�enieris bija atguvies un varēja doties jaunā pārgājienā. �oreiz viņ� stingri apņēmās strauji mesties lejā un, absolūti nekam nepievēr�ot uzmanību, aizskriet līdz ilgota�jam sētnieka dzīvoklim.

Tā viņ� arī izdarīja. Lēkdams pāri �etriem pakāpieniem un kunkstēdams, in�enieru un tehniķu sekcijas biroja loceklis aulek��oja lejā. Sestā stāva laukumā viņ� uz mirkli apstājās. Tas viņu pazudināja. No apak�as kāds nāca.

Necie�ams zeņķis! kāpņu reproduktora daudzkārt pastip�rināta, skanēja sievietes balss. Cik reizes es viņam neesmu tei�kusi!

Ernests Pavlovi�s, paklausīdams nevis saprātam, bet gan instinktam, kā suņu vajāts kaķis joza uz devīto stāvu.

Attapies savā ar slapjajām pēdām pielā�otajā laukumiņā, viņ� klusi sāka raudāt, plēsdams sev matus un konvulsīvi �ūpodamies. Karstas asaras ieurbās ziepju garozā un izdzina tur divas paralē�las līkumotas vadziņas.

Ak kungs! in�enieris vaimanāja. Mans dievs! Mans dievs!

Dzīves vairs nebija. Bet tai pa�ā laikā viņ� skaidri dzirdēja pa

ielu garām brauco�ās smagās automa�īnas troksni. Tātad kaut kur vēl kūsāja dzīve!

Viņ� vēl vairākkārt mudināja sevi noiet lejā, bet nespēja nervi neizturēja. Viņ� bija iekļuvis kapu velvē.

Piebradāju�i kā cūkas! viņ� izdzirda apak�stāvā kādas vecītes balsi.

In�enieris pieskrēja pie sienas un vairākkārt iebadīja tai ar galvu. Visprātīgākais, protams, būtu kliegt tik ilgi, kamēr kāds atnāk, un tad padoties atnācējam gūstā. Bet Ernests Pavlovi�s bija pilnīgi zaudējis domā�anas spējas un, smagi elsodams, kūņājās pa laukumiņu.

Izejas nebija.

.

Trīs vakarus no vietas "cienītais kungs" Asokins lasīja Agafona �ahova jauno grāmatu. Ar katru jaunu lappusi kasiera sirds piepil�dījās ar iedvesmu. Grāmatas varonis bija viņ�, kasieris. Par to nebija nekādu �aubu. Asokins sevi atpazina katrā vārdā. Romāna varonim piemita kasiera paradumi, viņ� burtiski atkārtoja Asokina izteicie�nus, valkāja tādu pa�u apģērbu militāru formas blūzi sinepju krāsā un platas bikses, kas apsedza puszābaku augstos papē�us. "Cienītā kunga" kases kambarītis bija aprakstīts gandrīz vai fotogrāfiski pre�cīzi. Agafonam �ahovam trūka iztēles. Pat uzvārds bija gandrīz tāds pats-A�ogins. Sākumā "cienītais kungs" bija sajūsmināts. Viņ� bija aprakstīts pareizi.

Jebkur� paziņa to sapratīs, lepni teica kasieris.

Ta�u jau sestā nodaļa, kurā autors mierīgi piedēvēja kasierim piecu tūksto�u rubļu zādzību no kases, "cienītajam kungam" izrai�sīja nervozus smiekliņus.

Septītajā, astotajā un devītajā nodaļā bija aprakstīta "cienītā kunga" grandiozā uzdzīve ar Venēras priesterienēm viskārdino�ākajos zaņķos Kalugas pilsētā, uz kurieni, autora gribas vadīts, bija aizlaidies kasieris. �ajā vakarā Asokins ēdienam pat nepieskārās.

Viņ� sēdēja skvērā uz soliņa līdzās elektriskajai laternai un tās sār�tajā gaismā lasīja par savu fantastisko dzīvi. Vispirms viņ� izbijās, ka par viņa varoņdarbiem uzzinās priek�niecība, bet tad atcerē�jās, ka nekādus varoņdarbus nav veicis, nomierinājās un izjuta pat zināmu lepnumu par sevi. Galu galā tie�i viņu, nevis kādu citu, Agafons �ahovs bija izvēlējies par sava jaunā sensacionālā romāna varoni.

Asokins sajutās daudz pārāks un gudrāks par neveiksmīgo iz�ķēr�dētāju, kuru bija attēlojis rakstnieks. Beidzot viņ� pat sāka nicināt aizbēgu�o kasieri. Pirmām kārtām, romāna varonis bija novērsies no jaukās Nata�kas ("augstas krūtis, zaļas acis un stingras gū�as"), lai dotu priek�roku noziedzīgajai kokaīna lietotājai Esmeraldai ("pla�kanas krūtis, plēsonīgi zobi un aizsmacis balss tembrs"). Romāna varoņa vietā Asokins drīzāk būtu izvēlējies kaut vai vientiesīgo Feņe�ku ("kuplas krūtis, veselīgs sārtums un stingras gū�as"), nevis to maitu Esmeraldu, kas nodarbojās ar hipesu [269] . Turpmākais "cienī�tajā kungā" iesvēla vēl lielāku sa�utumu.

Viņa dubultnieks zirgu skrie�anās sacīkstēs muļķīgi un aprobe��oti notrieca divus tūksto�us kroņa naudas. Asokins, protams, nekad tā nebūtu rīkojies. Domājot par tik bērni�ķīgu muļķību, Asokins īgni nospļāvās. Tikai vienā ziņā rakstnieks bija spējis Asokinam izdarīt pa prātam aprakstot krogus, vakariņas un visda�ādākās uzkodas. Krogi bija aprakstīti lieliski tas bija lietpratēja darbs. Aprakstos bija jūtama jaunības degsme, tur netika nekāda kuņģa katara, no tiem dvesa mīlestība, entuziasms un pievilcīgi literāri sīkumi. Piemēram, lasis bija salīdzināts arKiosā dzimu�as jaunas meitenes klēpi. Fran�u bulvāru un pa pusei nopietnajos krievu romānos bie�i pieminētais brīni�ķīgais graudainais kaviārs ari netika aizmirsts. Grāmatā bija aprakstīts ne mazāk kā puspuds �īs delikateses. Kaviāru ēda visi gal�venie un epizodiskie romāna varoņi. Asokinam iesāpējās sirds. Viņ� �o ēdienu nebūtu devis nevienam pats visu apēstu. �ampanie�a pudeles, Martela konjaks (labākas firmas romāna autoram nebija zināmas), augļi, "zīda zeķēs ietērpto dāmu kājiņu apaļumi", vecā�kie oficianti, stērķelēti galdauti, automobiļi un cigāri tas viss bija sajaucies krā�ņā kaudzē, no kuras iz�ķērdētājs izrausās ārā tikai pēdējā nodaļā, lai tūlīt pat dotos uz kriminālmeklē�anas nodaļu un vaļsirdīgi atzītos nodarītajā.

Izlasījis romānu, kur� saucās "Skrejo�ais vilnis", Asokins nodrebinājās no vakara dzestruma un gāja uz māju gulēt.

Aizmigt viņ� nespēja. Dubultnieks bija pārņēmis viņa iztēli. Nāka�majā dienā, dodoties projām no kantora, "cienītais kungs" paņēma sev līdzi piecus tūksto�us rubļu tie�i tik daudz, cik bija iz�ķērdējis viņa noziedzīgais dubultnieks. "Cienītais kungs" nolēma naudu iztē�rēt racionāli: apgūt visas labās A�ogina īpa�ības un, ņemot vērā viņa kļūmes, izvairīties no romānā aprakstītajām ķibelēm.

Vakarā Pētera Līniju ielas mei�u sabiedrībā Asokins apguva labās īpa�ības un vingrinājās izvairīties no ķibelēm. Pieredzes iegū�ana viņam izmaksāja simts rubļu. Rītausmā atskurbu�ais "cienītais kungs" izgāja Tveras bulvārī un devās virzienā no Pu�kina piemi�nekļa uz Timirjazeva pieminekli\

Uz redakciju tajā dienā viņ� neaizgāja. Pie kases izveidojās rinda. Reportieris Persickis, kur� bija izlūdzies nelielu avansu un jau pusstundu gaidīja, kad kase sāks darbu, sacēla milzīgu brēku. Tad Asokinam pakaļ aizsūtīja kurjeru. Arī mājās kasiera nebija. Turpmākais notika ļoti ātri: kasi atvēra un pārskaitīja naudu. Pēc tam kantora administrācijas vadītājs devās uz MKP [270] , lai uzrakstītu iesniegumu par kasiera un naudas pazu�anu. Sev par lielu pārstei�gumu tur viņ� satikās ar Asokinu, kur� jau sēdēja komandantūrā aiz barjeras un nemākulīgi, kā jau pieaudzis cilvēks, raudāja. Simts rubļu iz�ķērdē�ana viņu bija tā sabiedējusi, ka viņ� nekavējoties aizskrēja izsūdzēt grēkus. 4900 rubļus tajā pa�ā dienā aiznesa atpa�kaļ uz kantori, reportieris Persickis dabūja savu avansu, bet Asokinu sakarā arto, ka iz�ķērdēta bija niecīga summa, nopratināja un palaida brīvībā, liekot parakstīties par neizbrauk�anu no pilsētas. Asokins aizgāja uz redakciju un, neuzdrīkstēdamies ne ar vienu runāt, klīda pa garo Tautību nama gaiteni. Grēkā kritu�ajam kasie�rim garām aizsoļoja saimniecības pārzinis, velkot sev līdzi izsolē nopirktu mīksto krēslu, lai pasniegtu to redaktoram. Garām stei�dzās līdzstrādnieki ar avī�rakstu �ūk�ņiem. Kāds meklēja konfek�u speciālistu nodaļu un, �ķiet, meklēja jau sen, jo apjautājās par to pavisam vārgā balsī.

Asokinam jautāja, kur atrodas izeja un kur var iesniegt sludinā�jumu par dokumentu nozaudē�anu. Kāds jauns cilvēks ar milzīgu portfeli "cienītajam kungam" vairākas reizes uzstājīgi piedāvāja parakstīties uz Lielo Padomju enciklopēdiju dermantīna iesējumā. Vārdu sakot, viņam uzdeva visus tos pa�us jautājumus, kurus pa padomju iestā�u gaiteņiem skrejo�ie pilsoņi uzdod katram, kas vien patrāpās ceļā.

Asokins neatbildēja. Līdzstrādnieki sajuta kaut ko nelabu. Noda�ļās paklīda valodas, kas drīz vien apstiprinājās. Asokinu atlaida no darba par kasē pieļautajām nejēdzībām. Piezvanīja �ahovam. �ahovs nopriecājās.

Aha! viņ� kliedza klausulē. Precīzi trāpīts! Nu, pasveiciniet "cienīto kungu"! Ko? Neliela summa? Tas nav svarīgi. Svarīgs ir prin�cips!

Ta�u personīgi atbraukt uz notikuma vietu �ahovs nevarēja. Viņa rakstāmspalvas galā jau trīsēja kārtējā problēma pa�nāvības pro�blēma.

Tostarp redakcijā steidzīgi cepa materiālus, lai varētu nodot salik�anai.

No rezerves (materiāli, kas jau salikti, bet nav ievietoti pagā�ju�ajā numurā) cēla ārā informācijas un rakstus, skaitīja, cik rin�das tie aizņem, sākās parastā tirgo�anās par vietām.

Pavisam avīze savās �etrās lappusēs varēja ievietot 4400 rindu. Tur vajadzēja ietilpināt visu: telegrammas, raks�tus, hroniku, strādnieku korespondentu vēstules, paziņojumus, vienu feļetonu dzejā un divus prozā, karikatūras, fotogrāfijas, speciālas nodaļas: teātra, sporta, �aha dzīve, ievadrakstu un otru ievadrakstu, padomju, partijas un arodbiedrību organizā�ciju paziņojumus, romāna turpinājumu, mākslinieciskus apraks�tus par galvaspilsētas dzīvi, sīkumus ar nosaukumu "No visa pa druskai", populāri zinātniskus rakstus, radio un da�ādus gadī�juma rakstura materiālus. Pavisam no nodaļām sanāca ap des�mit tūksto�u rindu. Tāpēc vietu sadali lappusēs parasti pavadīja dramatiski skati.

Pirmais pie redakcijas sekretāra atskrēja �aha nodaļas vadītājs maestro Sudeikins [271] . Viņ� uzdeva pieklājīgu, bet sarūgtinājuma pilnu jautājumu:

Kā? �odien �aha nebūs?

Nav vietas, atbildēja sekretārs. Gar� zemsvītras raksts. Trīssimt rindu.

Bet �odien ta�u ir sestdiena. Lasītājs gaida svētdienai pare�dzēto nodaļu. Man ir uzdevumu atbildes, man ir lieliska Neunivako etīde, man, beidzot�

Labi. Cik jūs vēlaties?

Ne mazāk par simt piecdesmit.

Labi. Ja jums ir uzdevumu atbildes, dosim se�desmit rindu.

Maestro mēģināja izlūgties vēl trīsdesmit rindas, kaut vai Neunivako etīdei (brīni�ķīga Tartakovera-Bogoļubova [272] indie�u partija jau gulēja pie viņa vairāk nekā mēnesi), bet viņu atbīdīja nost.

Ienāca reportieris Persickis.

Vai iespaidus par plēnumu [273] vajag dot? viņ� jautāja ļoti klusi.

Protams! sekretārs iesaucās. Jau aizvakar ta�u to noru�nājām.

Plēnums notiek, Persickis sacīja vēl klusāk, un divas skicītes jau gatavas, bet viņi man nedod vietu.

Kā nedod? Ar ko jūs runājāt? Ko viņi iedomājas, prātā saju�ku�i, vai?

Sekretārs aizskrēja lamāties. Viņam pakaļ purpinādams slāja Persickis, bet vēl aiz tā skrēja sludinājumu daļas līdzstrādnieki.

Bet mums Sekara �ķidrums [274] ! viņi skumjā balsī sauca.

�ķidrumu rīt. �odien publicējam mūsu pielikumu!

Kāds tur labums no jūsu bezmaksas sludinājumiem, bet par �ķidrumu jau saņemta nauda.

Labi, nakts redakcijā noskaidrosim. Nododiet sludinājumus Pa�ai. Viņa pa�reiz tie�i brauc uz nakts redakciju.

Sekretārs atsēdās lasīt ievadrakstu. Bet viņu tūlīt atrāva no �īs aizrautīgās nodarbo�anās. Bija atnācis mākslinieks.

Ahā, sacīja sekretārs, ļoti labi. Mums te ir temats karika�tūrai sakarā ar pēdējām telegrammām no Vācijas.

Es domāju tā, teica mākslinieks. "Tērauda bruņucepure" [275] un Vācijas vispārējais stāvoklis�

Labi. Tad mēģiniet kaut kā sakombinēt un pēc tam parādiet man.

Mākslinieks aizgāja uz savu nodaļu kombinēt. Viņ� paņēma gabaliņu vatmaņpapīra un ar zīmuli uzskicēja izkāmēju�u suni. Sunim galvā viņ� uzlika vācu bruņucepuri ar smailu galu. Bet pēc tam ņēmās sacerēt uzrakstus. Uz dzīvnieka ķermeņa viņ� ar drukātiem burtiem uzrakstīja vārdu "Vācija", uz ritenī saliektās astes "Dancigas koridors" [276] , uz �okļiem "sapņi par revan�u", uz kakla siksnas "Dauesa plāns" [277] un uz izkārtās mēles "�trezemans" [278] . Suņa priek�ā mākslinieks nostādīja Puankarē [279] , kas rokā turēja gaļas gabalu. Arī uz gaļas gabala mākslinieks bija iece�rējis kaut ko uzrakstīt, bet gaļas gabals bija mazs, un uzrakstam nepietika vietas. Ja tas būtu mazāk apķērīgs cilvēks un nevis avīzes karikatūrists, tas noteikti apjuktu, bet mākslinieks, daudz nedomādams, piezīmēja gaļai klāt kaut ko līdzīgu zāļu pudeles receptei un uz tās sīkiem burtiņiem uzrakstīja: "Francijas priek��likumi par dro�ības garantijām." [280] lai puankarē nevarētu samainīt ar kādu citu valsts darbinieku, mākslinieks premjerministram uz vēdera uzrakstīja: "Puankarē". Skice bija gatava.

Uz mākslas nodaļas galdiem atradās ārzemju �urnāli, lielas �ķēres, trauciņi ar tu�u un baltu krāsu. Uz grīdas mētājās foto�grāfiju apgriezumi: kāda cilvēka plecs, kājas un dabas ainavas gabaliņi.

Pieci mākslinieki kasīja uzņēmumus ar �iletēm, padarīdami tos gai�ākus un piedodami tiem asumu, atsevi�ķas vietas pārkrā�soja ar tu�u un balto krāsu, rakstīja otrā pusē uzrakstus un norā�dīja izmērus: 3 3/4 kvadrāta, 2 slejās un tā tālāk norādījumus, kas nepiecie�ami cinkogrāfijai.

Redaktora istabā sēdēja ārzemju delegācija. Redakcijas tulks skatījās runājo�ā ārzemnieka sejā un, vērsdamies pie redaktora, teica:

Biedrs Arno vēlas zināt�

Runāja par padomju avīzes redakcijas struktūru. Kamēr tulks skaidroja redaktoram, ko vēlas zināt biedrs Arno, pats Arno, ģēr�bies samta sporta biksēs, un visi pārējie ārzemnieki ziņkārīgi aplūkoja sarkano spalvaskātu un spalvu Nr. 86, kas bija ieslieta istabas kaktā. Spalva gandrīz aizsniedza griestus, bet spalvas�kāts bija vidēja cilvēka resnumā. Ar �o spalvaskātu varētu arī rakstīt: spalva bija glu�i īsta, kaut gan apjomā pārspēja prāvu līdaku.

Oho-ho! smējās ārzemnieki. Kolosāli!

�o spalvu redakcijai uzdāvināja strādnieku korespondentu kongress.

Redaktors, sēdēdams Vorobjaņinova krēslā, smaidīja un, veikli mādams ar galvu te uz spalvaskāta pusi, te uz ciemiņu pusi, jautri stāstīja par dāvanu.

Klaigā�ana sekretariātā turpinājās. Izveicīgais Persickis atnesa Sema�ko rakstu, un sekretārs steidzīgi izsvītroja �aha nodaļu maketa tre�ajā lappusē. Maestro Sudeikins vairs necīnījās par Neunivako brīni�ķīgo etīdi. Viņ� centās saglābt kaut vai uzde�vumu atrisinājumus. Pēc cīņas, kas bija daudz spriegāka nekā viņa cīņa ar Kapablanku Sansebastjanas turnīrā [281] , maestro izka�roja vietu uz "Tiesas un sadzīves" rēķina.

Sema�ko nosūtīja salik�anai. Sekretārs atkal nogrima ievad�raksta lasī�anā. Viņ� bija nolēmis to izlasīt aiz tīri sportiskas inte�reses, lai tur plīst vai lūst, jo nebija varējis tam pievērsties jau divas stundas.

Kad viņ� bija nokļuvis līdz vietai: "� Ta�u pēdējā pakta saturs ir tāds, ka, ja Tautu Savienība to reģistrēs, tad nāksies atzīt, ka�" pie viņa pienāca "Tiesa un sadzīve", spalvains vīrs. Sekretārs turpināja lasīt, tī�ām neskatīdamies uz "Tiesas un sadzīves" pusi un izdarīdams ievadrakstā nevajadzīgas atzī�mes.

"Tiesa un sadzīve" piegāja no galda otras puses un aizvainoti sacīja:

Es nesaprotu.

Nu, nu, sekretārs nomurmināja, cenzdamies novilcināt laiku, kas tad lēcies?

Lieta tāda, ka tre�dien "Tiesas un sadzīves" nebija, piektdien "Tiesas un sadzīves" nebija, ceturtdien no rezerves ievietoja tikai par alimentiem, bet sestdien izņem tiesas prāvu, par ko jau sen raksta visās avīzēs, un tikai mēs�

Kur raksta? iekliedzās sekretārs. Es neesmu lasījis.

Rīt būs visās avīzēs, un tikai mēs atkal nokavēsim.

Bet, kad jums uzdeva �ubarovu lietu [282] , ko jūs tad rakstījāt? Ne rindiņas no jums nevarēja izspiest. Es zinu. Jūs par �ubar6vie�iem rakstījāt vakara avīzē.

Kā jūs to zināt?

Zinu. Man stāstīja.

Tādā gadījumā es zinu, kas jums stāstīja. Jums stāstīja Persickis, tas pats Persickis, kas visas Maskavas acu priek�ā izmanto redakcijas aparātu, lai dotu materiālus Ļeņingradai.

Pa�a! sekretārs klusi sacīja. Pasauciet Persicki.

"Tiesa un sadzīve" indiferenti sēdēja uz palodzes. Aiz viņa muguras bija redzams dārzs, kur �aloja putni un gorodku spēlē�tāji. "Tiesas un sadzīves" stīvē�anos ar Persicki, Persicka stīvē�anos ar redakciju un redakcijas stīvē�anos ar "Tiesu un sadzīvi" iztirzāja ilgi. Atnāca da�ādu nodaļu līdzstrādnieki un sastājās pulciņā. Tie�i tagad norisinājās divkauja starp "Tiesu un sadzīvi" un Persicki. Kad kon�flikts kļuva pārāk ass, sekretārs to izbeidza ar veiklu paņēmienu: izmeta �ahu un tā vietā ielika reabilitēto "Tiesu un sadzīvi". Persickim izteica brīdinājumu.

Redakcijā bija viskarstākais darba laiks pulkstenis pieci. Sakarsu�ās rakstāmma�īnas kūpēja. Darbinieki steigdamies nepa�tīkamās balsīs diktēja savus rakstus. Vecākā ma�īnrakstītāja rājās par nelie�iem, kas nemanot iebāzu�i savus materiālus ārpus kārtas.

Pa gaiteni soļoja redakcijas dzejnieks, kura stilu raksturoja vārsmas:

Ieklausies, zeme, Kā pamostas upes, No �ahtām, Druvām

Un darbgaldiem, No katras Vismazākās Bibliotēkas

Simtbalsu sauciens skan�

Viņ� izrādīja sevi�ķu uzmanību ma�īnrakstītājai, kuras slaidās gū�as rosināja viņa dzejiskās jūtas. Viņ� to aizveda gaiteņa galā un pie loga starp vietējo komiteju un sievie�u tualeti teica mīlas vārdus, uz kuriem meitene atbildēja:

Man �odien jāstrādā virsstundas, un es esmu ļoti aizņemta.

Tas nozīmēja, ka viņa mīl citu.

Tad dzejnieks devās uz mājām un sacerēja dvēseliskus dzejoļus.

Kā vilina tavs aizmiglotais skatiens!

Un tālās kalnu smailes acu priek�ā vīd.

Tavs lūpu sārtums, slaidais stāvs un smar�u dvesma�

Ak, tevis dēļ es spētu arī mirt�

Dzejnieks pinās pa kājām un pie visiem paziņām vērsās ar apbrīnojami vienmuļu lūgumu:

Iedodiet desmit kapeikas tramvajam!

Pēc �is summas viņ� iemaldījās ari strādnieku korespondentu daļā. Pagrozījies starp galdiem, pie kuriem sēdēja vēstuļu lasītāji, un aptaustījis koresponden�u kaudzes, dzejnieks atsāka savus centienus. Vēstuļu lasītāji, �ie visdrūmākie cilvēki redakcijā (tos par tādiem bija padarījusi nepiecie�amība dienā izlasīt simt vēs�tuļu, ko rakstīju�as rokas, kuras vairāk radu�as rīkoties ar cirvi, krāsotāja otu vai ķerru nekā ar spalvu), klusēja.

Dzejnieks apmeklēja arī ekspedīciju un galu galā ieklīda kan�torī. Bet tur viņ� ne vien nedabūja desmit kapeikas, bet viņam pat uzbruka komjaunietis Avdotjevs: lai dzejnieks iestājoties auto�mobilistu pulciņā. Bija iecerēts savākt naudu, nopirkt vecu automo�bili no "kapsētas", izremontēt to redakcijas �ofera vadībā, bet pēc tam pamatīgi apgūt praksē automobiļa vadī�anas mākslu. Dzejnieka iemīlēju�os dvēseli ietina benzīna tvaiki. Viņ� spēra divus soļus sānis un, uzņēmis tre�o ātrumu, pazuda no redzesloka.

Avdotjevs nemaz nezaudēja drosmi. Viņ� ticēja automobiļu idejas uzvarai. Sekretariātā �o cīņu viņ� izcīnīja viltus ceļā. Un tie�i tāpēc sekretāram neizdevās izlasīt ievadrakstu līdz galam.

Klausies, Aleksandr Josifovi�. Paga, ir ļoti nopietna lieta, Avdotjevs sacīja, sēzdamies uz sekretāra galda. Pie mums ir nodibinājies automobilistu klubs. Automobiļa vēl nav, bet mēs gribam to nopirkt. Vai redakcija mums nevarētu aizdot piecsimt rubļu uz astoņiem mēne�iem?

Vari nepūlēties.

Kā? Tu domā, ka tas ir neauglīgs darbs?

Nevis domāju, bet zinu. Cik tad jūsu pulciņā ir biedru?

Jau iestāju�ies ļoti daudzi.

Pulciņā pagaidām bija tikai organizators viens pats, ta�u Avdotjevs to nevienam neizpauda.

Par piecsimt rubļiem mēs "kapsētā" nopirksim ma�īnu. Jegorovs jau nolūkojis. Remonts, viņ� saka, maksā�ot ne vairāk par piecsimt rubļiem. Pavisam tūkstotis. Un es domāju savervēt divdesmit cilvēku, pa pussimtniekam no katra. Tas būs lieliski!

Iemācīsimies vadīt ma�īnu! Jegorovs būs mūsu �efs. Un pēc trim mēne�iem ap augustu mēs visi protam vadīt, ma�īna ir, un katrs pēc kārtas brauc, kur vien patīk. Var pat doties īstā ceļo�jumā!� Tu labāk nevaibsties! Tā ir pilnīgi reāla lieta.

Bet kur piecsimt rubļu ma�īnas pirk�anai?

Uz procentiem aizdos pa�palīdzības kase. Atmaksāsim. Nu kā, vai tevi pierakstīt?

Bet sekretārs jau bija ar papliku pauri, daudz strādāja, pilnīgi atradās ģimenes un dzīvokļa varā, mīlēja pēc pusdienām pagulēt uz dīvāna un pirms aizmig�anas palasīt "Pravdu". Viņ� padomāja un atteicās.

Nu, Avdotjevs sacīja, veco zēn! Es tev vēl parādī�u klasi� Vēl tu redzēsi, kā mēs ar pui�iem braukāsim ar ma�īnu aiz taviem logiem. Tī�ām taurēsim, lai neļautu tev aizmigt!

Avdotjevs gāja pie katra galda un atkārtoja savas kvēlās runas. Ve�os, par kādiem viņ� uzskatīja visus darbiniekus, vecā�kus par divdesmit gadiem, viņa vārdi radīja ap�aubāmu efektu. Tie taisīja skābu ģīmi un izvairīdamies atrunājās ar to, ka jau esot bērnu draugi un regulāri maksājot divdesmit kapeikas gadā labdarīgam pasākumam palīdzībai nabaga mazulī�iem. Viņi, atklāti runājot, būtu ar mieru iestāties jaunajā klubā, bet�

Kas par "bet"? kliedza Avdotjevs. Ja automobilis jau būtu nopirkts? Jā? Ja jums par piecpadsmit kapeikām gadā noliktu uz galda zilu se�cilindru "pakardu", bet benzīnu un smēreļļas ņemtu uz valdības rēķina?!

Lasies vien, lasies prom! atrunājās "vecie zēni". Pa�reiz gatavojam pēdējos materiālus, tu mums traucē strādāt!

�ķita, ka Avdotjeva iecere ir cietusi pilnīgu fiasko. Automobiļu ideja dzisa un kūpēja. Beidzot atradās jaunā pasākuma pionieris. Persickis atsprāga no telefona, ka nobrīk�ķēja vien, uzklausīja Avdotjevu un sacīja:

-Dro�a lieta. Es pierakstos. Cik cilvēki jau ir pieteiku�ies?

Persickim Avdotjevs nemeloja.

Tev nav pareiza pieeja, Persickis teica, dod lapu. Sāksim no gala.

Un Persickis kopā ar Avdotjevu sāka visus apstaigāt no jauna.

Tu, vecais matraci, Persickis teica zilacainam jauneklim, �im nolūkam pat nauda nav jādod. Vai tev ir divdesmit septītā gada aizņēmumu obligācijas [283] ? Par kādu summu? Par piecdesmit? Jo labāk. Tu atdod tās obligācijas mūsu klubam. No obligācijām veidosies kapitāls. Ap augustu mēs varēsim realizēt visas obligā�cijas un nopirkt automobili.

Bet ja mana obligācija laimē? aizstāvējās jauneklis.

Kādu summu tu vēlies laimēt?

Piecdesmit tūksto�us.

Par �iem piecdesmit tūksto�iem nopirksim automobiļus. Un, ja es laimē�u, darīsim tāpat. Un, ja Avdotjevs, arī tāpat. Vārdu sakot, lai kura obligācija laimētu, naudu izlietosim ma�īnām. Vai tagad tu saprati? Savādnieks! Ar personisko ma�īnu brauksi pa Gruzijas Kara ceļu! Kalni! Saprati, muļķi tāds!� Bet aiz tevis personīgās ma�īnās trauksies "Tiesa un sadzīve", hronika, infor�mācijas daļa un tā dāmiņa, zini, kura raksta par kino� Nu? Nu? Samīlēsies vēl!�

Ikviens obligāciju īpa�nieks sirds dziļumos netic laimē�anas iespējai. Toties viņ� ļoti greizsirdīgi izturas pret savu kaimiņu un paziņu obligācijām. Viņ� vairāk nekā no uguns baidās no tā, ka tie varētu laimēt, bet viņ�, mū�īgais neveiksminieks, atkal paliks tuk�ā. Tāpēc cerības uz kāda redakcijas darbinieka laimestu neat�vairāmi grūda obligāciju īpa�niekus jaunā kluba apkampienos.

Mulsināja tikai ba�as, ko darīt, ja nelaimēs neviena obligācija. Bet tas nezin kāpēc likās neticami, un bez tam automobilistu klubs nekā nezaudēja: no obligāciju izveidotā kapitāla viena "kapsētas" ma�īna bija nodro�ināta.

Piecās minūtēs iestājās divdesmit cilvēku. Kad pasākums bija vainagojies panākumiem, izdzirdis par automobilistu kluba vili�no�ajām perspektīvām, ieradās sekretārs.

Nu, zēni, viņ� sacīja, vai neierakstīties arī man?

Ieraksties, vecīt, kāpēc gan ne, atbildēja Avdotjevs, tikai pameklē citu vietu. Mums par no�ēlo�anu ir jau pilns komplekts un jaunu biedru uzņem�ana pārtraukta līdz tūksto� deviņi simti divdesmit devītajam gadam. Bet tu labāk ieraksties bērnu drau�gos. Lēti un mierīgi. Divdesmit kapeikas gadā, un nekur nav jābrauc.

Sekretārs sastomījās, atcerējies, ka viņ� tik tie�ām jau labi gados, nopūtās un aizgāja izlasīt līdz galam aizraujo�o ievad�rakstu.

Sakiet, lūdzu, biedri, viņu gaitenī apturēja kāds skaistu�lis, pēc izskata �erkess, kur �eit atrodas laikraksta "Darbgalds" redakcija?

Tas bija lielais kombinators.

Pirms Ostaps Benders parādījās redakcijā, bija atgadījusies vesela virkne svarigu notikumu.

Nesaticis Ernestu Pavlovi�u dienā (dzīvoklis bija slēgts, un saimnieks acīmredzot atradās darbā), lielais kombinators nolēma pie viņa iegriezties vēlāk, bet pagaidām klaiņoja pa pilsētu. Slāpdams pēc darbības, viņ� �ķērsoja ielas, uzkavējās laukumos, pamirk�ķināja mili�iem, palīdzēja dāmām iekāpt autobusos un vis�pār izturējās tā, it kā visa Maskava ar tās pieminekļiem, tramva�jiem, Maskavas lauksaimniecības produktu pārstrādes tresta ielu tir�gotājiem [284] , bazniciņām, stacijām un afi�u stabiem būtu ieradusies pie viņa rautā. Viņ� uzkavējās starp viesiem, mīļi aprunājās ar tiem un katram atrada siltu vārdu. Tāda milziga viesu skaita uzņem�ana lielo kombinatoru mazliet nogurdināja. Un bez tam pulkstenis jau rādija pāri se�iem un laiks bija doties pie in�eniera ��ukina.

Ta�u liktenis lēma tā, ka pirms tik�anās ar Ernestu Pavlovi�u Ostaps uz pāris stundām aizkavējās, lai parakstītu sīku protokolu.

Teātra laukumā lielais kombinators pakļuva zem zirga. Pil�nīgi negaidot viņam uzdrāzās virsū nevainīgs, balts lopiņ� un pagrūda ar savām kaulainajām krūtīm. Benders, sviedriem noplūdis, pakrita. Bija ļoti karsts. Baltais lopiņ� skaļi lūdza pie�do�anu. Ostaps steidzīgi pielēca kājās. Viņa spēcīgais augums nebija dabūjis nekādus miesas bojājumus. Bet tālab jo vairāk bija iemesls sacelt skandālu.

Viesmīlīgo un laipno Maskavas saimnieku vairs nevarēja pazīt. Viņ� gāzelēdamies piegāja pie apjuku�ā vecī�a ormaņa un iezvēla viņam ar dūri pa vatēto muguru. Vecītis varonīgi panesa sodu. Atskrēja milicis.

Es pieprasu protokolu! Ostaps satraukts kliedza.

Viņa balsī ieskanējās tāda cilvēka satraukums, kas apvainots savās vissvētākajās jūtās. Un, stāvēdams pie Mazā teātra sienas, tai pa�ā vietā, kur vēlāk tiks uzcelts piemineklis lielajam krievu dra�maturgam Ostrovskim [285] , Ostaps parakstīja protokolu, pūlēdamies neskatīties uz savu ienaidnieku ormani, un sniedza mazu interviju pieskrēju�ajam Persickim. Persickis nenicināja melno darbu. Viņ� rūpīgi pierakstīja bloknotā cietu�ā uzvārdu un vārdu un aizskrēja tālāk.

Ostaps lepni devās ceļā. Arvien vēl pārdzīvodams baltā zirga uzbrukumu un izjuzdams nosebotu no�ēlu, ka nepaguva orma�nim sadot arī pa kaklu, Ostaps, lēkdams pa diviem pakāpieniem, sasniedza ��ukina mājas septīto stāvu. �eit viņam uz galvas uzkrita smaga pile. Viņ� paskatījās uz aug�u. No aug�ējā lauku�miņa viņam tie�i acīs ie�ļācās neliels, netīrs ūdenskritumiņ�.

"Par tādiem jokiem jādod pa purnu," Ostaps nolēma.

Viņ� drāzās aug�ā. Pie ��ukina dzīvokļa durvīm ar muguru pret viņu sēdēja kails, ar baltām ēdēm noklāts vīrs. Viņ� sēdēja tie�i uz flī�u grīdas un, saķēris galvu, �ūpojās uz vienu un otru pusi.

Ap kailo cilvēku pludoja ūdens, kas tecēja pa dzīvokļa durvju �ķirbām.

O-o-o, stenēja kailais, o-o-o�

Sakiet vai jūs �eit lejat ūdeni? Ostaps īgni jautāja. Vai �ī ir kāda vannas istaba? Jūs esat prātā jucis!

In�enieris neizteiksmīgi paskatījās uz Ostapu un klusi ie�ņuk�stējās.

Paklausieties, pilsoni, vai nebūtu labāk, ja jūs nevis rau�dātu, bet ietu uz pirti? Paskatieties, kāds jūs esat! Mats matā īsts pikadors!

Atslēga, zobus klabinādams, �ņukstēja in�enieris.

Kas par atslēgu? Ostaps jautāja.

Dzī-ī-īvok-kļa atslēga.

Dzīvokļa, kur atrodas nauda?

Kailais cilvēks apbrīnojami ātri �agojās.

Ostapu nekas nespēja samulsināt. Viņ� sāka aptvert, kas noti�cis. Un, kad beidzot visu saprata, viņ� tik tikko nenovēlās pār margām aiz smiekliem, pret kuriem cīnīties būtu bijis veltīgi.

Tātad jūs netiekat dzīvoklī? Bet tas ta�u tik vienkār�i!

Cenzdamies nenotraipīties gar kailo, Ostaps piegāja pie dur�vīm, iebāza amerikāņu atslēgas caurumā lielā pirksta garo, dzel�teno nagu un uzmanīgi sāka to grozīt no labās puses uz kreiso un no aug�as uz leju.

Durvis klusi atvērās [286] , un kailais, priecīgi izsaukdamies, ieskrēja pārpludinātajā dzīvoklī.

�ņāca krāni. Ūdens ēdamistabā veidoja atvaru. Guļamistabā bija rāms dīķis, pa kuru kā gulbji rāmi peldēja ritakurpes. Kā rāms zivju bariņ� kaktā drūzmējās papirosu gali.

Vorobjaņinova krēsls stāvēja ēdamistabā, kur ūdens straume bija visspēcīgākā. Ap visām �etrām krēsla kājiņām ņirbēja balti vilnī�i. Krēsls viegli drebēja, un likās, tas grasījās aizpeldēt no sava vajātāja. Ostaps apsēdās uz tā un pievilka kājas. Atguvies Ernests Pavlovi�s ar saucienu "pardon! pardon!" aizgrieza krā�nus, nomazgājās un nostājās Bendera priek�ā kails līdz jostasvie�tai, slapjās, līdz ceļiem uzlocītās biksēs.

-Jūs mani izglābāt! viņ� satraukti kliedza. Atvainojiet, es jums nevaru paspiest roku, esmu viscaur slapj�. Jūs zināt, es tik tikko prātā nesajuku.

Acīmredzot uz to pusi gan bija.

Es atrados �ausmīgā stāvoklī.

Un Ernests Pavlovi�s, vēlreiz pārdzīvodams �ausmīgo noti�kumu, te sadrūmis, te nervozi smiedamies, lielajam kombinato�ram sīki jo sīki izstāstīja par nelaimi, kas viņu bija piemeklējusi.

-Ja negadītos jūs, es aizietu bojā, in�enieris nobeidza savu stāstu.

Jā, sacīja Ostaps, man reiz tāpat gadījās. Pat mazliet ļaunāk.

In�enieri pa�reiz tik ļoti interesēja viss, kam sakars ar līdzī�giem notikumiem, ka viņ� pat nometa spaini, ar kuru smēla ūdeni, un sāka ārkārtīgi uzmanīgi klausīties.

Gadījās tie�i tāpat kā jums, iesāka Benders, tikai tas notika ziemā un nevis Maskavā, bet Mirgorodā deviņpadsmitajā gadā, tādā jautrā starpbrīdī starp Mahno un Tjutjuņņiku1. Es dzīvoju kādā ģimenē. �ausmīgi hoholi! Tipiski privātīpa�nieki: vienstāva mājiņa, vesels lēvenis da�ādu graba�u. Man jums jāsaka, kas attiecas uz kanalizāciju un pārējām ērtībām, tad Mirgorodā bija tikai atkri�tumu bedres. Nu, un es izskrēju vienreiz naktī sniegā vienā apak��veļā; no saaukstē�anās es nebaidījos: viens mirklis un gatavs. Izskrēju un mehāniski aizcirtu aiz sevis durvis. Sals ap divdesmit grādu. Es klauvēju neatver. Uz vietas nevar stāvēt: nosalsi! Klau�vēju un skraidu, klauvēju un skraidu neatver. Un galvenais, iek�ā, sātani, neviens neguļ. Baiga nakts. Suņi kauc. Kaut kur �auj. Bet es skraidu pa sniega kupenām vasaras apak�biksēs. Veselu stundu klauvēju. Gandrīz vai nobeidzos. Un kālab, pēc jūsu domām, viņi neatvēra? Mantu slēpa, kerenkas �uva spilvenos. Domāja, ka iera�dusies kratī�ana. Es viņus pēc tam gandrīz vai nositu.

In�enieris to visu ļoti labi saprata.

Jā, Ostaps sacīja, tātad jūs esat in�enieris ��ukins?

Es pats. Tikai jūs, lūdzams, nevienam nestāstiet. Neērti, nudien.

0, lūdzu! Entre-nous, tкte-а-tкte [287] . Zem �etrām acīm, kā saka fran�i. Bet es pie jums, biedri ��ukin, ierados darī�anās.

Bū�u ārkārtīgi priecīgs, ja varē�u jums pakalpot.

Grand mērci\ Nieka lieta. Jūsu laulātā draudzene lūdza, lai es ienākot pie jums un paņemot �o krēslu. Viņa teica, ka tas esot nepiecie�ams, lai būtu pāris. Bet jums viņa taisās atsūtīt atzvelt�nes krēslu.

-Jā, lūdzu! iesaucās Ernests Pavlovi�s. Es esmu ļoti prie�cīgs. Kāpēc jums tā pūlēties? Es varu aiznest pats. Jau �odien pat.

Nē, kāpēc! Man tas ir tīrais nieks. Es netālu dzīvoju, man tas nav grūti.

In�enieris sarosījās un pavadīja lielo kombinatoru līdz pa�am slieksnim, ko pārkāpt viņ� tomēr neuzdro�inājās, kaut gan atslēga jau ar gudru ziņu bija iebāzta slapjo bik�u kabatā.

Biju�ajam studentam Ivanopulo tika uzdāvināts vēl viens krēsls. Tā ap�uvums, tiesa, bija mazliet bojāts, bet tomēr tas bija lielisks krēsls un turklāt uz mata tāds pats kā pirmais.

Ostapu neuztrauca neveiksme ar �o krēslu, ceturto pēc kārtas. Viņ� pazina visus likteņa trikus.

"Laime," viņ� sprieda, "vienmēr atnāk pēdējā brīdī. Ja jums pie Smoļenskas tirgus vajag iekāpt 4. tramvajā, bet tur bez ceturtā brauc arī piektais, septiņpadsmitais, piecpadsmitais, trīsdesmitais, trīsdes�mit pirmais, B, G un vēl ir divu mar�rutu autobusi, tad varat ticēt, ka vispirms nāks G,pēc tam viens pēc otra divi piecpadsmitie, kas vispār ir nenormāli, pēc tam septiņpadsmitais, trīsdesmitais, daudzi B, vēl viens G, trīsdesmit pirmais, piektais un atkal B. Un tad, kad jums jau sāks likties, ka ceturtā numura nemaz nav, tas, piebāzts pilns ar cilvēkiem, lēnā gaitā tuvosies no Brjanskas stacijas puses. Ta�u pras�mīgam tramvaja pasa�ierim nemaz nav grūti iespraukties vagonā. Nepiecie�ams vienīgi, lai tramvajs pienāktu. Toties ja jums vajadzīgs piecpadsmitais tramvajs, tad varat ne�aubīties: vispirms pienāks daudz da�ādu citu tramvaju, pat veseli astoņi draņķa ceturtie, bet piecpadsmitais, kur� vēl nesen gāja ik pēc piecām minūtēm, parādī�sies ne bie�āk kā reizi dienā. Nezaudējiet cerību, un jūs to sagaidīsiet!"

Viņa prāta secinājumu stingrajā sistēmā, kuras pamatā bija nejau�ība, kā tum�s mākonis rēgojās tas krēsls, kas iepeldēja Oktobra stacijas pre�u pagalma dziļumos. Domas par �o krēslu bija nepatikamas un uzvēdīja moko�as �aubas.

Lielais kombinators bija tādā pa�ā stāvoklī kā ruletes spēlma�nis, kas liek tikai uz numuriem, viens no tās sugas ļaudīm, kas tūlīt vēlas laimēt trīsdesmit se�as reizes vairāk nekā pa�a likme. Stāvoklis bija vēl sliktāks: koncesionāri spēlēja tādu ruleti, kur no divpadsmit numuriem uz vienpadsmit krīt zero. Un turklāt divpadsmitais numurs pazudis no redzesloka, atradās velns zina kur un, iespējams, slēpa sevī brīni�ķīgo laimestu.

�o bēdīgo pārdomu virkni pārrāva galvenā direktora atnāk��ana. Jau viņa izskats vien Ostapā radīja nepatīkamas jūtas.

Oho! sacīja tehniskais vadītājs. Es redzu, ka jums ir panā�kumi. Tikai nejokojiet ar mani. Kāpēc jūs atstājāt krēslu aiz dur�vīm? Lai paņirgātos par mani?

Biedri Bender, nomurmināja mui�niecības priek�nieks.

Ai, kāpēc jūs spēlējat uz maniem nerviem! Nesiet to ātrāk �urp, nesiet! Jūs redzat, ka jaunais krēsls, uz kura es sē�u, daudz�kārt pavairo jūsu ieguvuma vērtību.

Ostaps pa�ķieba galvu uz sāniem un piemiedza acis.

Nemokiet bērnu, viņ� beidzot norūca, kur ir krēsls? Kāpēc jūs to neatnesāt?

Ipolita Matvejevi�a juceklīgo ziņojumu vairākkārt pārtrauca starpsaucieni, ironiski aplausi un āķīgi jautājumi. Vorobjaņinovs nobeidza savu ziņojumu, visai auditorijai nevaldāmi smejoties.

Bet manas instrukcijas? Ostaps bargi jautāja. Cik reizes es jums esmu teicis, ka zagt ir grēks! Jau toreiz, kad jūs Stargorodā gribējāt apzagt manu sievu, Gricacujeva kundzi, es sapratu, ka jums ir sīka kriminālista raksturs. Varat būt dro�s, ka jūs nekad nenomu�īs. Vislielākais, pie kā var novest �īs jūsu spējas, ir se�i mēne�i bez stingras izolācijas. Domu gigantam un krievu demo�krātijas tēvam tāds mērogs nav nekāds lielais, un, lūk, rezultāti.

Krēsls, kas jums jau bija rokās, izslīdējis. Tas vēl nebūtu nekas, jūs samaitājāt viegli veicamu pasākumu! Pamēģiniet tur ieras'ties otrreiz. Jums �is pats Absolons galvu noraus. Jūsu laime, ka izpa�līdzēja �is idiotiskais gadījums, citādi jūs jau tupētu aiz restēm un veltīgi gaidītu no manis pienesumus. Nekādus pienesumus es jums nepiegādā�u, to ņemiet vērā. Kas man daļas gar Hekati [288] ? Jūs man galu galā neesat ne māte, ne māsa, ne arī mīļākā [289] .

Ipolits Matvejevi�s, apzinādamies savu niecīgumu, stāvēja, galvu nodūris.

Zināt ko, dārgais, es redzu, ka mūsu kopējam darbam nav nekādas jēgas. Katrā ziņā sastrādāt ar tik nekulturālu kompan�jonu kā jūs man par �etrdesmit procentiem liekas pilnīgs absurds. Gribot negribot es esmu spiests izvirzīt jaunus noteikumus.

Ipolits Matvejevi�s ievilka elpu. Līdz �im viņ� centās neelpot. .

Jā, mans vecais draugs, jūs slimojat ar organizatorisku nespēku un bāluma kaiti. Atbilsto�i tam samazinās jūsu pajas. Saku jums godīgi, vai vēlaties divdesmit procentus?

Ipolits Matvejevi�s kategoriski purināja galvu.

Kāpēc tad jūs negribat? Par maz?

M-maz.

Bet tas ta�u ir trīsdesmit tūksto�i rubļu! Cik tad jūs vēlaties?

Esmu ar mieru par �etrdesmit.

Laupī�ana gai�ā dienas laikā! Ostaps iesaucās, atdari�nādams mui�niecības priek�nieka intonāciju vēsturiskā līguma noslēg�anas laikā sētnieka dzīvoklī. Jums nepietiek ar trīsdes�mit tūksto�iem? Jums vēl vajadzīga dzīvokļa atslēga?!

Jums vajadzīga dzīvokļa atslēga, nevis man, no�ļupstēja Ipolits Matvejevi�s.

Ņemiet divdesmit, kamēr nav par vēlu, es vēl varu pārdo�māt. Izmantojiet apstākli, ka man ir labs garastāvoklis.

Vorobjaņinovs sen jau bija zaudējis to pa�apmierinātā cilvēka izturē�anos, ar kādu viņ� savā laikā uzsāka briljantu meklē�anu. Viņ� piekrita.

Ledus, kas sakustējās jau sētnieka dzīvoklī, ledus, kas brīk�ķēja, sprak�ķēja un atsitās pret granīta krastmalu, jau sen bija sadrupis un izkusis. Ledus vairs nebija. Bija pla�i palu ūdeņi, kas nevērīgi rāva līdzi Ipolitu Matvejevi�u, mētādami no vienas puses uz otru, gan iebelzdami viņam ar baļķi, gan piespiezdami pie krēsliem, gan aiznesdami prom no krēsliem. Ipolits Matve�jevi�s sajuta neizsakāmas bailes. Viss viņu biedēja. Upē peldēja atkritumi, naftas plankumi, salauztas vistu kūtis, sprāgu�as zivis un kāda �ausmīga platmale. Varbūt tā bija svētā tēva Fjodora plat�male, pīļknābainā naģene, ko Rostovā vēj� tam norāvis no galvas? Kas zina! Ceļam gals nebija saskatāms. Pie krasta nepiestāja, bet peldēt pret straumi biju�ajam mui�niecības priek�niekam nebija ne spēka, ne gribas.

Straume viņu nesa piedzīvojumu atklātajā jūrā.

Tāpat kā no autiņiem iztīts mazulītis ne mirkli nepaliek mierā, savelk un atver savas ro�ainās dūrītes, kustina kājiņas, groza micītē ieģērbto galviņu, kas tik liela kā prāvs antonovkas ābols, un no mutes izpū� burbulī�us, tā arī Absolons Iznurenkovs atradās mū�īgā nemiera stāvoklī. Viņ� kustināja tuklās kājeles, grozīja skūto zodiņu, bezgala stenēja un ar savām spalvainajām rokām taisīja tādus �estus, it kā vingrotu ar gumi�jas apli.

Viņ� dzīvoja rūpju pilnu dzīvi kā neievērojams apdro�inā�anas aģents, kas apdro�ina pret ugunsgrēku, kaut gan nebija aģents, visās vietās ieradās un kaut ko piedāvāja, traukdamies pa ielu kā izbiedēta vista, ātri un skaļi purpināja, it kā aprēķinādams ar skārdu apjumtās mūra ēkas apdro�inā�anas maksu. Viņa dzīves un darbības būtība bija tā, ka viņ� organiski nespēja ilgāk par vienu minūti koncentrēt uzmanību pie kāda pasākuma, priek��meta vai domas.

Ja asprātība nepatika un par to tūlīt nesmējās, Iznurenkovs necentās redaktoru pārliecināt, kā citi to dara, ka asprātība ir laba un, lai to pilnīgi novērtētu, vajag tikai mazliet padomāt. Viņ� tūdaļ piedāvāja citu asprātību.

Kas slikti, tas slikti, viņ� piekrita, tas ir jāsaprot.

Veikalos Absolons Vladimirovi�s radīja īstu jucekli, tik pēk�ņi viņ� parādījās un pazuda pārsteigto komiju acīm, tik ekspansīvi pirka �okolādes kārbiņu, ka pārdevēja cerēja saņemt vismaz trīs�desmit rubļu. Bet Iznurenkovs, piedejodams pie kases un nemi�tīgi raustīdams kaklasaiti, it kā tā viņu �ņaugtu, nometa uz stikla plāksnītes saņurcītu trijnieku un, pateicīgi blēdams, aizskrēja.

Ja �is cilvēks spētu apvaldīt savu raksturu kaut vai uz divām stundām, notiktu visneparastākās lietas: varbūt Iznurenkovs apsēstos pie galda un uzrakstītu lielisku stāstu vai arī lūgumu pa�palīdzības kasei par neatmaksājama pabalsta izsnieg�anu, vai jaunu paragrāfu likumam par apdzīvojamās platības izman�to�anu, vai grāmatu "Gaumīgas ģērb�anās un labas uzve�anās māksla".

Bet tas nebija viņa spēkos. Trakojo�ās kājas viņu nesa prom, no kustīgajām rokām kā bulta izlidoja zīmulis, un domas �audījās.

Iznurenkovs skraidīja pa istabu, un mēbelēm piesietie zīmogi drebēja kā auskari dejojo�ai �igānietei. Krēslā sēdēja viegli sasmī�dināma priek�pilsētas meitene.

Ah, ah, izsaucās Absolons Vladimirovi�s, debe�ķīgi, debe�ķīgi! "Tu, karalien, ar saviem skatiem pie dzīru galda apburt spēj�" [290] ah, ah! augsta klase!� jūs esat karaliene Margo [291] .

Nekā no tā nesaprazdama, priek�pilsētas karaliene cienīgi smējās.

Nu ēdiet �okolādi, nu, es jūs lūdzu!� Ah, ah!� Burvīgi!

Viņ� ik mirkli skūpstīja karalienei rokas, jūsmoja par viņas

pieticīgo apģērbu, sēdināja klēpī kaķi un glaimīgi jautāja:

Vai nav taisnība, viņ� ir līdzīgs papagailim? Lauva! Lauva! īsts Lauva! Sakiet viņ� ta�u patie�ām ir ārkārtīgi pūkains?� Bet aste! Aste! Tā ta�u patie�ām ir varena aste, vai ne? Ah!

Kaķis ielidoja kaktā, un Absolons Vladimirovi�s, rokas piespie�dis pie tuklajām, baltajām krūtīm, kādam klanījās pie loga. Pēk��ņi viņa ņiprajā galvā noknak�ķēja kāds vārstulis, un viņ� sāka izaicino�i zoboties par savas vie�ņas fiziskajām un garīgajām īpa�ībām.

Sakiet: vai �ī bro�a patie�ām ir no stikla? Ah! Ah! Kāds mir�dzums!� Jūs mani esat ap�ilbinājusi, goda vārds! Bet sakiet vai Parīze tie�ām ir liela pilsēta? Vai patie�ām tur atrodas Eifeļa tor�nis?� Ah! Ah!� Kādas rokas!� Kāds deguns! Ah!�

Viņ� neapskāva meiteni. Viņam pietika ar komplimentiem. Un viņ� runāja bez mitas. Vārdu straumi pārtrauca pēk�ņā Ostapa iera�anās.

Lielais kombinators grozīja rokās papīra lapu un bargi jautāja:

Vai �eit dzīvo Iznurenkovs? Vai jūs pats tas esat?

Absolons Vladimirovi�s satraukti ielūkojās apmeklētāja ledai�najā sejā. No tā acīm viņ� centās nolasīt, kādas pretenzijas tagad uzstādīs. Vai tas būs sods par tramvajā izsisto logu, pavēste no Tautas tiesas par dzīvokļa īres nemaksā�anu vai parakstu vāk��anu neredzīgo �urnālam.

Ko tas nozīmē, biedri, Benders sausi sacīja, kur tas redzēts izdzīt valsts kurjeru.

Kādu kurjeru? �ausminājās Iznurenkovs.

Pats zināt kādu. Tūlīt vedī�u prom mēbeles. Palūg�u jūs, pilsone, atbrīvot krēslu.

Pilsone, kurai nupat lasīja priek�ā visliriskāko dzejnieku vārs�mas, piecēlās no savas vietas.

Nē! Sēdiet! kliedza Iznurenkovs, aizstādamies krēslam priek�ā. Viņiem nav tiesību.

Par tiesībām, pilsoni, labāk klusējiet. Jābūt apzinīgam. Atbrī�vojiet mēbeli! Likumus vajag ievērot.

Pie �iem vārdiem Ostaps paķēra krēslu un pakratīja to gaisā.

Vedī�u prom mēbeles! Ostaps stingri paziņoja.

Nē, nevedīsiet!

Kā tad nevedī�u, Ostaps iesmējās, iziedams ar krēslu gaitenī. '

Absolons noskūpstīja karalienei roku un, galvu nodūris, metās

pakaļ bargajam tiesnesim. Tas jau kāpa lejā pa trepēm.

Bet es saku, ka jums nav tiesību. Pēc likuma mēbeles var stāvēt divas nedēļas, bet tās ir stāvēju�as tikai trīs dienas! Varbūt es vēl samaksā�u!

Iznurenkovs lidinājās ap Ostapu kā bite. Abi strīdēdamies izgāja uz ielas. Absolons Vladimirovi�s skrēja līdzi krēslam līdz pa�am ielas stūrim. �eit viņ� ieraudzīja zvirbuļus, kas lēkāja ap mēslu �upu. Viņ� paskatījās uz tiem ar apskaidrotu skatienu, kaut ko nomurmināja, sasita plaukstas un, gardi smiedamies, noteica:

Augsta klase! Ah! Ah!�

Aizrāvies ar temata izstrādā�anu, Iznurenkovs līksmi pagrie�zās atpakaļ un palēkdamies skrēja mājup. Par krēslu viņ� atcerējās tikai mājās, atradis priek�pilsētas meiteni stāvam istabas vidū.

Ostaps krēslu aizveda ar ormani.

Mācieties, viņ� sacīja Ipolitam Matvejevi�am, krēsls paņemts ar kailām rokām. Par velti. Jūs sapratāt?

Ivanopulo istabas iekārtojumu papildināja vēl viens krēsls. Pēc krēsla uz�ķēr�anas Ipolits Matvejevi�s sadrūma.

Izredzes kļūst arvien lielākas, Ostaps sacīja, bet naudas nav ne kapeikas. Sakiet: vai jūsu nelaiķe sievasmāte nemēdza jokot?

Nu kas tad ir?

Varbūt nekādu briljantu nemaz nav?

Ipolits Matvejevi�s tik enerģiski savicināja rokas, ka svārķeļi savilkās uz aug�u.

Tādā gadījumā viss ir vislabākajā kārtībā. Cerēsim, ka Ivanopulo īpa�ums palielināsies vairs tikai par vienu krēslu.

Pārjums, biedri Bender, �odien avīzēs rakstīja, glaimojo�i sacīja Ipolits Matvejevi�s.

Ostaps sarauca pieri.

Viņam nepatika, ka prese saceļ troksni ap viņa vārdu.

Ko jūs mel�at? Kādā avīzē?

Ipolits Matvejevi�s svinīgi izpleta avīzi "Darbgalds".

Lūk, �eit. Nodaļā "Dienas raibumi".

Ostaps mazliet nomierinājās, jo baidījās tikai no tādiem raks�tiem, ko ievietoja atmaskojo�ajās nodaļās "Mūsu dzelonis" un "Ļaundarus pie tiesas". Un patie�ām nodaļā "Dienas raibumi" nonparela burtiem bija iespiests:

PAKĻUVA ZEM ZIRGA Vakar Sverdlova laukumā zem ormaņa zirga Nr. 8974 pak|uva

pils. 0. Benders. Cietu�ais tika cauri ar vieglām izbailēm.

Ormanis tika cauri ar vieglām izbailēm, nevis es, īgni pie�zīmēja 0. Benders. Idioti! Raksta, raksta un pa�i nezina, ko raksta. Ak! Tas ir "Darbgalds". Ļoti, ļoti patīkami. Vai jūs zināt, Vorobjaņinov, ka �o rakstu varbūt ir rakstīju�i, sēdēdami uz mūsu krēsla? Amizants gadījums!

Lielais kombinators kļuva domīgs.

Iemesls redakcijas apmeklē�anai bija atrasts.

Uzzinājis no sekretāra, ka visas istabas pa labi un pa kreisi līdz pa�am gaiteņa galam ir redakcijas telpas, Ostaps sataisīja glupu ģīmi un uzsāka redakcijas telpu apskati: viņam vajadzēja uzzināt, kurā istabā atrodas krēsls.

Viņ� ielīda vietējās komitejas telpās, kur jau sparīgi noritēja jauno automobilistu sēde, bet, uzreiz pamanījis, ka krēsla tur nav, pārceļoja uz blakus telpām. Kantorī viņ� izlikās, ka gaida rezolū�ciju, strādnieku korespondentu nodaļā vaicāja, kur �eit saskaņā ar sludinājumu pārdod makulatūru; sekretariātā noskaidroja abo�nē�anas noteikumus, bet feļetonistu istabā jautāja, kur pieņem sludinājumus par dokumentu nozaudē�anu.

Tā viņ� nokļuva līdz redaktoram, kas, sēdēdams uz koncesijas krēsla, skaļi runāja pa telefonu, pie auss piespiedis klausuli.

Ostapam bija nepiecie�ams laiks, lai vērīgi izpētītu apvidu.

Jūsu avīzē, biedri redaktor, par mani sarakstīti pēdējie meli, Benders sacīja.

Tostarp viņ� pamanīja, ka istabas logs iziet uz iek�ējo pagalmu.

Kas par meliem? jautāja redaktors.

Ostaps ilgi locīja vaļā "Darbgalda" eksemplāru. Atskatījies uz durvīm, viņ� tanīs pamanīja amerikāņu atslēgu. Ja durvīs izgrieztu nelielu stikla gabaliņu, tad viegli varētu iebāzt roku un attaisīt atslēgu no iek�puses.

Redaktors izlasīja Ostapa parādīto rakstu.

Kur tad jūs, biedri, �eit saskatāt apmelojumu?

Kā nu ne! Bet �is teiciens: "Cietu�ais tika cauri ar vieglām izbailēm."

Nesaprotu.

Ostaps mīlīgi raudzījās uz redaktoru un krēslu.

Es lai nobītos no kaut kāda ormaņa! Visas pasaules priek�ā esat mani apkaunoju�i vajag dot atsaukumu.

Zināt ko, pilsoni, redaktors sacīja, neviens jūs nav apkau�nojis, un par tādiem sīkumiem mēs atsaukumus nedodam.

Nu vienalga, es to tā neatstā�u, Ostaps teica, iziedams no kabineta.

Viņ� jau bija paguvis apskatīt visu nepiecie�amo.

.

Stargorodas efemērā "Zobens un spīļarkls" nodaļa reizē ar "Atrsaiņotāja" jaunekļiem nostājās milzīgi garā rindā pie "Maizes izstrādājumu" miltu stenda.

Garāmgājēji apstājās.

Pēc kā stāv rinda? jautāja pilsoņi.

Apnicīgās rindās pie veikaliem aizvien atradīsies kāds cilvēks, kura daiļrunība ir jo lielāka, jo tālāk viņ� stāv no veikala durvīm. Bet tālāk par visiem stāvēja Poļesovs.

Nu tad gan esam nodzīvoju�ies, teica brandmeistars, drīz visi no lopu rau�iem vien pārtiksim. Pat divdesmitajā gadā bija labāk. Miltu pilsētā pietiks tikai �etrām dienām.

Pilsoņi neticīgi skrullēja ūsas, strīdējās ar Poļesovu un atsau�cās uz "Stargorodas Pravdu".

Tikpat viegli, kā divreiz divi ir �etri, pierādīju�i Poļesovam, ka miltu pilsētā, cik uziet, un ka nav ko celt paniku, pilsoņi skrēja uz mājām, paņēma visu naudu un pievienojās miltu rindai.

"Atrsaiņotāja" jaunekļi, izpirku�i stendā visus miltus, pārgāja pie pārtikas precēm un izveidoja tur tējas un cukura rindu.

Divu dienu laikā Stargorodā iestājās pārtikas un rūpniecības pre�u krīze.

Valsts un kooperatīvie veikali dienas produktu rezervi pārdeva divu stundu laikā un pieprasīja papildu pievedumu. Visur stāvēja rindas. Izbeidzās putraimi, saulespuķu eļļa, petroleja, raugs, maize un piens.

Guberņas izpildkomitejā ārkārtas sanāksmē noskaidrojās, ka pārdoti divu nedēļu krājumi.

Kooperācijas un valsts tirdzniecības pārstāvji ierosināja līdz pārtikas sūtījumu saņem�anai, kuri jau atradās ceļā, ierobe�ot pre�u daudzumu un vienam pircējam pārdot ne vairāk kā mārciņu cukura un piecas mārciņas miltu.

Otrā dienā jau bija izgudrota pretinde.

Pirmais cukura rindā stāvēja Aļhens. Aiz viņa tā sieva Sa�hena, Pa�a Emiljevi�s, �etri Jakovļevi�i un visas piecpadsmit apgā�dājamās vecenītes tualdenora tērpos.

Izsūknējis no Stargiko veikala puspudu cukura, Aļhens veda. savu rindu pie nākamā kooperatīva, pa ceļam sunīdams Pa�u Emiljevi�u, kas jau bija paspējis aprīt viņam izsniegto mārciņu smalkā cukura. Pa�a uzbēra cukura kaudzīti uz delnas un meta iek�ā savā platajā rīklē. Aļhens rosījās visu dienu. Lai samazinātu no�uvuma un nobiruma tiesu, viņ� izņēma Pa�u Emiljevi�u no rindas un iekārtoja viņu pie iepirkumu nogādā�anas tirgū. Tur Aļhens bikli nodarbojās ar samangotā cukura, miltu un markizeta' atpakaļpārdo�anu privāttirgotājiem.

Poļesovs rindās stāvēja galvenokārt principa dēļ. Naudas viņam nebija, un viņ� tā kā tā neko nevarēja nopirkt. Viņ� klīda no vienas rindas uz otru, ieklausījās sarunās, izmeta dzēlīgas piezīmes, noslēpumaini savilka uzacis un pareģoja nākotni. Sekas �iem pareģojumiem bija tādas, ka pilsētu pārpludināja baumas par pagrīdes organizācijas atbrauk�anu no Zobenājiem un Spīļāriem.

Gubernators Djadjevs vienā dienā nopelnīja desmit tūksto�us. Cik daudz nopelnīja bir�as komitejas priek�sēdētājs Kisļarskis, to nezināja pat viņa sieva.

Doma par to, ka viņ� pieder pie slepenās biedrības, Kisļarskim nedeva miera. Pilsētā klīsto�ās baumas viņu galīgi nobiedēja. Pār�laidis bezmiega nakti, bir�as komitejas priek�sēdētājs nāca pie domām, ka tikai vaļsirdīga atzī�anās var mazināt viņa sodu.

Klausies, Henrieta, viņ� sacīja sievai, ir laiks aiznest manu�faktūru pie svaiņa.

Un kas tad ir, vai tevi var saņemt ciet? jautāja Henrieta Kisļarska.

Var gan. Ja valstī nav tirdzniecības brīvības, tad ta�u jāpie�nāk tādam brīdim, kad mani iesēdinās?

Ko tad lai es daru, sagatavot tev veļu? Ir gan man posta liktenis! Mū�īgi gādāt pienesumus. Un kāpēc tu negribi kļūt par padomju kalpotāju? Svainis ta�u iestājies arodbiedrībā, un kas viņam vainas?! Bet �im noteikti jābūt sarkanajam tirgonim!

Henrieta nezināja, ka liktenis viņas vīru paaugstinājis par bir��as komitejas priek�sēdētāju. Tāpēc tai sirds bija mierīga.

Varbūt es vairs �onakt neatgrie�os, Kisļarskis sacīja, tad tu rit nāc ar pienesumu. Tikai, lūdzu, nenes vareņikus. Kas par patiku ēst aukstus vareņikus?

Varbūt tu paņemsi sev līdzi prīmusu?

Tā jau tev atļaus kamerā turēt prīmusu! Padod manu grozu!

Kisļarskim bija īpa�s iepriek�ējās izmeklē�anas grozs. Tas bija

speciāli pagatavots un visai universāls grozs. Pilnīgi izvērsts tas kļuva par gultu, pusizvērsts par galdiņu; bez tam tas aizstāja skapi: tur bija plauktiņi, āķī�i un atvilktnes. Sieva universālajā grozā ielika aukstas vakariņas un tīru veļu.

Mani nevajag pavadīt, sacīja dzīvē daudz pieredzēju�ais vīrs. Ja atnāk Rubens pēc naudas, saki, ka naudas nav. Uz redzē��anos! Rubens var pagaidīt.

Un Kisļarskis cienīgi izgāja uz ielas, aiz roktura nesdams iepriek�ējās izmeklē�anas grozu.

Uz kurieni jūs dosities, pilsoni Kisļarski? uzsauca Poļesovs.

Viņ� stāvēja pie telegrāfa staba un klaigāja, mudinādams sakaru dienesta strādnieku, kas, ar dzelzs nagiem ķerdamies stabā, rāpās pie izolatoriem.

Eju atzīties, atbildēja Kisļarskis.

Kādā grēkā?

Zobenā un spīļarklā.

Viktors Mihailovi�s zaudēja valodu. Bet Kisļarskis, izgāzis savu olveida vēderiņu, apjoztu ar platu vasarnieka jostu, kam bija pie�ūta pulksteņkabatiņa, lēnām devās uz guberņas prokuratūru.

Viktors Mihailovi�s sasita spārnus un aizlidoja pie Djadjeva.

Kisļarskis ir provokators! kliedza brandmeistars. Nupat aizgāja denuncēt. Viņ� vēl ir redzams.

Kā? Un arī grozs viņam līdzi? �ausminājās Stargorodas gubernators.

-Jā-

Djadjevs noskūpstīja sievu, uzsauca, ja atnak�ot Rubens, naudu viņam lai nedodot, un pa galvu pa kaklu izskrēja uz ielas. Viktors Mihailovi�s pagorījās, pakladzināja kā vista, kas olu izdē�jusi, un aizskrēja pie Vlada un Nike�a.

Pa to laiku pilsonis Kisļarskis pastaigas solī tuvojās guberņas prokuratūrai. Ceļā viņ� satika Rubeņu un ilgi ar viņu runājās.

Bet kā tad būs ar naudu? Rubens jautāja.

Pēc naudas aizejiet pie sievas.

Bet kāpēc jūs ar grozu? aizdomīgi painteresējās Rubens.

Eju uz pirti.

Nu tad vēlu jums labi nopērties.

Kisļarskis iegāja Stargorodas patērētāju biedrības konditorejā, biju�ajā "Bonbons de Varsovie"\ izdzēra glāzi kafijas un apēda vienu pīrādziņu. Bija laiks doties grēkos atzīties. Bir�as komite�jas priek�sēdētājs pārkāpa guberņas prokuratūras pieņemamās telpas slieksni. Tur neviena nebija. Kisļarskis piegāja pie durvīm ar uzrakstu "Guberņas prokurors" un viegli pieklauvēja.

Iek�ā! atbildēja Kisļarskim labi pazīstamā prokurora balss.

Kisļarskis iegāja un pārsteigts apstājās. Viņa olveida vēderiņ�

uzreiz saruka un sakrunkojās kā datele. Tas, ko viņ� ieraudzīja, bija kaut kas pilnīgi negaidīts.

Rakstāmgaldu, aiz kura sēdēja prokurors, ielenca varenās "Zobens un spīļarkls" organizācijas biedri. Sprie�ot pēc �estiem un raudulīgām balsīm, tie bija atzinu�ies visos savos grēkos.

Te viņ� ir, iesaucās Djadjevs, pats galvenais oktobrists!

Pirmkārt, Kisļarskis sacīja, nolikdams uz grīdas savu grozu un tuvodamies galdam, pirmkārt, es neesmu oktobrists, otr�kārt es vienmēr esmu simpatizējis padomju varai, un, tre�kārt, galvenais vaininieks esmu nevis es, bet biedrs �aru�ņikovs, kura adrese�

Sarkanarmijas! iekliedzās Djadjevs.

Numur trīs! korī pavēstīja Vlads un Nike�s.

Sētā un pa kreisi, papildināja Viktors Mihailovi�s, es varu parādīt.

Pēc divdesmit minūtēm atveda �aru�ņikovu, kas vispirms deklarēja, ka nevienu no kabinetā eso�ajiem nekad savā mū�ā neesot redzējis. Un tūdaļ, pat elpu neatņēmis, viņ� denuncēja Helēnu Staņislavovnu, Ipolitu Matvejevi�u un viņa noslēpumaino pavadoni.

Tikai kamerā, pārmainījis veļu un izstiepies uz sava groza, bir�as komitejas priek�sēdētājs jutās atvieglots un mierīgs.

Acīmredzami bezcerīgajā "Zobena un spīļarkla" lietā notika izmek�lē�ana. Par vienīgo svarīgo personu prokurors uzskatīja aizbēgu�o Vorobjaņinovu, kur�, bez �aubām, bija saistīts ar Parīzes emigrāciju.

Gricacujeva-Bendera kundze krīzes laikā bija paguvusi nodro��ināt savu bodeli ar pārtikas produktiem un rūpniecības precēm vismaz uz �etriem mēne�iem. Nomierinājusies viņa atkal sāka skumt pēc sava jaunā laulātā drauga, kas svīda Tautas Komisāru Mazās Padomes sēdēs. Zīlnieces apmeklē�ana nedeva nekādu mierinājumu.

Helēna Staņislavovna, uztraukusies par visa Stargorodas areopāga nozu�anu, lika kārtis necie�ami nevī�īgi. Kārtis rādīja te'pasau�les bojāeju, te algas palielinā�anu, te tik�anos ar vīru kroņa mājā kāda nelabvēlīga cilvēka pīķa kunga klātbūtnē.

Jā, un ari pati zīlē�ana beidzās ļoti dīvaini. Atnāca aģenti pīķa kungi un aizveda pareģotāju uz kroņa māju pie prokurora.

Palikusi vienatnē ar papagaili, atraitne apjukumā jau taisījās iet prom, kad pēk�ņi papagailis iecirta ar knābi pa būri un pirmoreiz mū�ā sāka runāt cilvēka balsī.

Tik tālu nonāku�i, viņ� sardoniski sacīja un izrāva no azo�tes vienu spalvu.

Gricacujeva-Bendera kundze, �ausmu pārņemta, metās uz durvīm.

Viņu pavadīja kvēla, juceklīga runa. Senatnīgo putnu tik ļoti. bija satraucis aģentu apciemojums un saimnieces aizve�ana uz kroņa māju, ka tas sāka izkliegt visus viņam zināmos vārdus. Vis�lielāko vietu viņa repertuārā ieņēma Viktors Mihailovi�s Poļesovs.

Ja mums būtu tā, kā nav, putns saērcināts sacīja.

Un, apgriezies uz laktiņas ar galvu uz leju, pamirk�ķināja ar aci pie durvīm sastingu�ajai atraitnei, it kā teikdams: "Nu, kā jums tas patīk, atraitnīt?"

Māmulīt, ievaidējās atraitne.

Kurā pulkā esat dienējis? jautāja papagailis Bendera balsī.

Kr-r-r-r-ahs� Eiropa mums palīdzēs.

Pēc atraitnes aizbēg�anas papagailis sakārtoja savu krūta�u un pateica vārdus, ko trīsdesmit gadus nesekmīgi bija mēģināju�i izdabūt no viņa cilvēki:

Papagailis ir muļķis!

Atraitne skrēja pa ielu un skaļi vaimanāja. Bet mājās viņu gaidīja ve�uks, kustīgs kā ūdenszāle.

Tas bija pēc vecmāmuļas nāves galīgi izkāmēju�ais Bartolomeji�s.

Esmu ieradies sakarā ar sludinājumu, Bartolomeji�s sacīja,

gaidu jau divas stundas, jaunkundzīt.

Asa priek�nojautas bulta iedūrās Gricacujevas sirdi.

Ai! iedziedājās atraitne. Izmocijusies mana sirsniņa.

Liekas no jums aizgājis pilsonis Benders? Jūs devāt sludi�nājumu avīzē?

Atraitne novēlās uz miltu maisiem.

Cik jums vāji organismi, medaini sacīja Bartolomeji�s. Es vispirms gribētu noskaidrot par atlīdzību�

Ak!� Ņemiet visu! Man tagad nekā nav �ēl! vaimanāja atraitne.

Tātad man ir zināma jūsu dēliņa 0. Bendera atra�anās vieta. Kā jūs man to atlīdzināsiet?

Ņemiet visu! atraitne atkārtoja.

Divdesmit rubļu, sausi sacīja Bartolomeji�s.

Atraitne piecēlās kājās. Viņa bija novārtījusies ar miltiem. Pie�biru�ās skropstas ātri mirk�ķinājās.

Cik? viņa pārjautāja.

Piecpadsmit rubļu, Bartolomeji�s nolaida cenu.

Viņ� juta, ka būs grūti no �īs nelaimīgās sievietes izspiest pat trīs rubļus.

Mīdama kājām maisus, atraitne ņēma vecīti priek�ā, pie�saucot par lieciniekiem visus debess spēkus, un ar to palīdzību izplēsa cietu cenu.

Nu, Dievs ar jums, lai paliek pieci rubļi. Tikai naudu palūg�u tūlīt. Tāds ir mans nosacījums.

Bartolomeji�s izņēma no piezīmju grāmatiņas divus avī�u izgriezumus un, neizlaizdams tos no rokām, sāka lasīt:

Atļausiet izskatīt visu pēc kārtas. Tātad jūs rakstījāt: "Ļoti lūdzu� no mājas aizgājis biedrs Benders� zaļ� uzvalks, dzeltenas kurpes, debeszila veste�" Vai pareizi? Tā tas rakstīts "Stargorodas Pravdā". Bet skatiet, ko raksta par jūsu dēliņu galvaspilsē�tas avīzes. Lūdzu� "Pakļuvis zem zirga�" Jūs, kundzīt, nerai�zējieties, klausieties tālāk� "Pakļuvis zem zirga�" Dzīvs ta�u, dzīvs! Es jums saku, dzīvs. Vai tad es par miru�u naudu ņemtu?

Tātad: "Pakļuvis zem zirga. Vakar Sverdlova laukumā zem ormaņa zirga Nr. 8974 pakļuva pilsonis O. Benders. Cietu�ais tika cauri ar vieglām izbailēm�" Tātad �os dokumentiņus es nododu jums, bet jūs man tūlīt naudiņu. Tāds nu reiz ir mans nosacījums.

Atraitne raudādama atdeva naudu. Vīrs, viņas mīļais vīrs dzel�tenās kurpēs gulēja uz tālās Maskavas zemes, un uguni sprauslojo�s ormaņa zirgs spārdīja ar kājām viņa debeszilās, dzīparotās krūtis.

Bartolomeji�a jūtīgā sirds apmierinājās ar pieklājīgo atalgo�jumu. Viņ� aizgāja, paskaidrodams atraitnei, ka sīkākas ziņas par savu vīru viņa katrā ziņā atradī�ot avīzes "Darbgalds" redakcijā, kur, protams, esot zināms itin viss, kas notiek pasaulē.

Pēc briesmīgā trieciena, ko Bartolomeji�am sagādāja vecmāmuļas kaunpilnā nāve, viņ� sāka piepelnīties ar suņiem. Viņ� izpētīja sludi�nājumus Stargorodas avīzē. Izpētījis, piemēram, �ādus sludinājumus:

Pazudis brūns vācu pointers, krūtis, ķepas, kakla siksna pelēkas.

Piesavin. nav pieļauj.

Nogād. uz Kooperatīva ielu 17, dzīv. 2.

un tam līdzās citu, kurā varēja nojaust slēptu nolūku:

Pieklīd. tum�i dzelt, nezin, �ķirnes kuce.

Pēc trim dienām uzskat. par savu.

Pereļe�. �ķērsiela 6.

Bartolomeji�s apstaigāja sludinājumu iesniedzējus un, pārlie�cinājies par to, ka tā ir viena un tā pati kuce, ziņoja īpa�niekam par pazudu�ā suņa atra�anās vietu vēl pirms pagāja trīs dienas. Tas viņam deva neregulārus un negarantētus ienākumus, ta�u pēc gran�diozo plānu sabrukuma arī striķītis varēja izrādīties noderīgs.1

SVĒTA TEVA FJODORA VĒSTULE, RAKSTĪTA ROSTOVĀ, ŪDENS SILDĪTAVĀ "PIENA CEĻ�" SAVAI SIEVAI APRIŅĶA PILSĒTĀ N.

Mana mīļā Katja! Mani piemeklējis jauns trieciens, bet par to vēlāk. Naudu saņēmu īstā laikā, par ko tev sirsnīgi pateicos. Kolīdz iebraucu Rostovā, tūlīt skrēju pēc norādītās adreses. Novorosijskas cementa trests ir visai liels uzņēmums, tur in�enieri Brunsu neviens nepazina. Es jau kritu galīgā izsamisē�anā, bet mani uzvedināja uz pareizām domām.

"Ejiet," man saka, "uz personāldaļu, lai paskatās reģistrā." Aiz�gāju uz personāla daļu. Palūdzu. "Jā," man saka, "strādāja gan pie mums tāds, bija atbildīgā darbā, bet tikai, saka, pagāju�ajā gadā viņ� no mums aizgāja. Viņu aizvilināja uz Baku, uz Āzijas naftas trestu [292] kā speciālistu dro�ības tehnikas jautājumos."

Mīļo dūjiņ, mans ceļojums nav tik īss, kā mēs to bijām domā�ju�i. Tu raksti, ka nauda ejot uz beigām. Nekā nevar darīt, Katerina Aleksandrovna. Ilgi vairs nebūs jāgaida. Bruņojies ar pacie�tību un ar Dieva palīgu, pārdod manu diagonālauduma [293] studenta tērpu. Mūs sagaida vēl lielāki izdevumi. Esi gatava uz visu.

Dārdzība Rostovā ir �ausmīga. Par numuru viesnīcā samak�sāju 2 rbļ. 25 kap. Līdz Baku naudas pietiks. No turienes, ja būs panākumi, es telegrafē�u.

�eit pieturas karsts laiks. Mēteli nesu uz rokas. Viesnīcā bai�dos atstāt tā tik skaties, vēl nozags. Ļaudis �eit manīgi.

Rostovā man nepatīk. Pēc iedzīvotāju skaita un ģeogrāfiskā stā�vokļa tā ievērojami atpaliek no Harkovas. Bet tas nekas, cienmātiņ, gan Dievs dos un mēs vēl abi aizbrauksim uz Maskavu. Tad tu redzēsi, tā ir gau�ām līdzīga Vakareiropas pilsētām. Bet pēc tam uzsāksim dzīvi Samārā, savas fabriciņas tuvumā.

Vai Vorobjaņinovs vēl nav atgriezies? Diezin kur viņ� tagad siro? Vai Jevstigņejevs vēl pusdieno? Kāds izskatās mans 'talārs pēc tīrī�anas? Visiem mūsu paziņām uzturi pārliecību, ka es sē�u pie slimās krustmātes nāves cisām. Guļeņkai uzraksti to pa�u.

Jā! Gandrīz vai pavisam aizmirsu tev pastāstīt par �ausmīgo atgadījumu, kas �odien ar mani notika.

Priecādamies par kluso Donu, es stāvēju pie tilta un biju aizsapņojies par mūsu gaidāmo pārticību. Pēk�ņi sacēlās vēj� un iepūta upē tava brāļa maiznieka naģeni. Es tikai rokas noplātīju. Atkal lieki izdevumi: nopirku angļu �okejnīcu par 2 rbļ. 50 kap. Savam brālim maizniekam par notiku�o nekā nestāsti. Pārliecini viņu, ka es esmu Voroņe�ā.

Sliktāk ir ar veļu. Vakarā mazgāju, bet no rīta, ja nav iz�uvusi, velku mugurā mitru. Pa�reizējā karstumā tas ir pat patīkami.

Bu�oju un glāstu tevi.

Mū�īgi tavs virs Fedja.

Reportieris Persickis sparīgi gatavojās slavenā matemātiķa īzāka Ņūtona divsimtgadu jubilejai.

Ņūtonu es ņemu uz sevi. Dodiet tikai vietu, viņ� paziņoja.

Jūs, Persicki, pielūkojiet! Apstrādājiet Ņūtonu cilvēcīgi!

Neraizējieties! Viss būs kārtībā.

Lai neiziet tā, kā bija ar Lomonosovu. "Sarkanajā dzied�niekā" bija ievietota Lomonosova mazmazmeita pioniere, turpretī mums�

Tā nebija mana vaina. Vai gan tik atbildīgu darbu jums vaja�dzēja uzticēt rudajam Ivanovam? Tā ka pats vien esat vainīgs.

Nu un ko tad jūs tagad atnesīsiet?

Kā ko? Rakstu no Galvenās zinātnes pārvaldes, man tur ir nejau tādas vien pazī�anās kā Ivanovam. Biogrāfiju paņemsim no Brokhauza. Toties portrets būs lielisks. Visi steigsies paņemt portretu no tā pa�a Brokhauza, ta�u man būs kaut kas oriģinālāks. "Starptau�tiskajā grāmatā" es noskatīju tādu gravīriņu!� Tikai avansu vaja�dzēs!� Nu tad es eju pēc Ņūtona!

Bet vai Ņūtonu fotografēt nevajadzēs? -jautāja sarunas beigās pienāku�ais fotogrāfs.

Persickis brīdino�i pamāja, it kā sacīdams: saglabājiet mieru, skatieties visi, ko es tagad darī�u! Visi sekretariāta darbinieki kļuva uzmanīgi.

Kā? Vai tad jūs vēl līdz �im neesat nofotograjējis Ņūtonu? Persickis uzklupa fotogrāfam.

Fotogrāfs, dro�s paliek dro�s, sāka taisnoties.

Pamēģiniet jūs viņu noķert! viņ� augstprātīgi teica.

Labs fotogrāfs būtu noķēris! uzkliedza Persickis.

Ko tad lai dara, vajag fotografēt vai nevajag?

-Skaidrs, ka vajag! Un pasteidzieties! Dro�i vien tur jau drūzmē�jas no visām redakcijām!

Fotogrāfs pārlika pār plecu aparātu un grabo�o statīvu.

Viņ� pa�laik ir "�ujma�īnu trestā" [294] . Neaizmirstiet Ņūtons, īzāks, tēva vārdu neatceros. Nofotografējiet sakarā ar jubileju. Un lūdzu nejau pie darba. Jums visi sē� pie galda un lasa papīrī�us. Nofotografējiet ejot. Vai arī kopā ar ģimeni.

-Kad man izsniegs ārzemju plates, tad arī fotografē�u ejo�u. Nu tad es eju.

Pasteidzieties! Ir jau pāri pieciem.

Fotogrāfs aizsteidzās bildēt di�o matemātiķi par godu viņa div�simt gadu jubilejai, bet redakcijas darbinieki sāka smieties da�ādās balsīs.

Jautrība sita augstu vilni, kad ienāca Stjopa no "Zinātnes un dzīves". Aiz viņa tenterēja kupla pilsone.

Paklausieties, Persicki, Stjopa sacīja, �ī pilsone atnākusi pie jums darī�anās. Nāciet �urp, pilsone, �is biedrs jums visu paskaidros.

Stjopa smīnēdams aizskrēja.

Nu? jautāja Persickis. Ko jūs vēlaties?

Gricacujeva kundze (tā bija viņa) uzmeta reportierim sap�ņainu skatienu un klusēdama pasniedza papīrīti.

Tā, sacīja Persickis, � pakļuva zem zirga� tika cauri ar vieglām izbailēm� Ko jūs vēlaties?

Adresi, lūdzo�i izdvesa atraitne, vai nevarētu uzzināt adresi?

Kādu adresi?

0. Bendera.

Kā lai es to zinu?

Bet tas biedrs teica, ka jūs zinot.

Es nekā nezinu. Griezieties adre�u galdā.

Bet varbūt, biedri, jūs viņu atceraties? Dzeltenos puszāba�kos.

Man pa�am ir dzelteni puszābaki. Maskavā vēl divsimt tūk�sto�u cilvēku staigā dzeltenos puszābakos. Varbūt jūs gribat uzzi�nāt arī viņu adreses? Tad lūdzu. Es atsacī�os no visiem darbiem un nodo�os tikai �im pasākumam. Pēc pusgada jums visas adreses būs zināmas. Es esmu aizņemts, pilsone.

Ta�u atraitne, juzdama pret Persicki dziļu cieņu, staigāja viņam līdzi pa koridoru un, grabinādama sastērķelētos apak��svārkus, atkārtoja savus lūgumus.

"Nelietīgais Stjopa," Persickis nodomāja. "Nu paga, puisīt, es tev uzlaidī�u perpetuum mobile izgudrotāju, tad tu man padan�cosi!"

Nu ko lai es daru? uzbudināti jautāja Persickis, pagriezda�mies pret atraitni.Kā es varu zināt pilsoņa 0. Bendera adresi?

Kas tad es esmu zirgs, kas viņam uzskrēja virsū, vai? Jeb orma�nis, kam viņ� manu acu priek�ā iegāza pa muguru?�

Atraitne mīklaini ņurdēja, no tā varēja saprast tikai vārdus "biedri" un "ļoti jūs".

Darbs Tautību namā jau beidzās. Cilvēki pameta kancelejas un gaiteņus. Tikai rakstāmma�īna kaut kur vēl klaudzināja pēdējo lappusi.

Pardon, kundze, jūs ta�u redzat, ka esmu aizņemts!

Ar �iem vārdiem Persickis noslēpās atejā. Pabijis tur desmit minūtes, viņ� līksms iznāca ārā. Gricacujeva pacietīgi grabināja savus lindrakus divu gaiteņu stūri. Persickim tuvojoties, viņa atkal mācās virsū.

Reportieris pārskaitās.

Zināt ko, cienītā, viņ� sacīja, lai notiek, es jums pateik�u, kur atrodas jūsu 0. Benders. Ejiet taisni pa gaiteni, tad pagrie�zieties pa labi un atkal ejiet taisni. Tur būs durvis. Jautājiet pēc �erepeņikova. Viņ� noteikti zinās.

Un Persickis, apmierināts ar savu izdomu, tik ātri nozuda, ka sastērķelētā atraitnīte nepaguva pajautāt nekādas papildu ziņas.

Sakārtojusi lindrakus, Gricacujeva kundze aizgāja pa gaiteni.

Tautību nama gaiteņi bija tik gari un �auri, ka gājēji negri�bot paātrināja soli. Pēc ikviena pretimnācēja varēja spriest, cik daudz viņ� ir nogājis. Ja viņ� gāja tikai mazliet paātrinātā solī, tad tas nozīmēja, ka pārgājiens tikko sākts. Tie, kas bija izstaigā�ju�i divus vai trīs gaiteņus, pārgāja uz vidēja tempa rik�iem. Bet da�kārt gadījās redzēt arī tādu cilvēku, kas skrēja pilnā sparā: tas atradās piektā gaiteņa stadijā. Pilsonis, pārvarējis astoņus gaite�ņus, viegli varēja sacensties ar putnu, sacīk�u zirgu un pasaules �empionu skrējēju Nurmi [295] .

Pagriezusies pa labi, Gricacujeva kundze sāka skriet. Parkets krak�ķēja. Viņai pretī ātri nāca kāds tum�matis debeszilā vestē un aveņkrāsas zābakos. Pēc Ostapa sejas varēja redzēt, ka viņ� Tautību namu apmeklē tik vēlā vakara stundā, kādu ārkārtēju koncesijas darī�anu mudināts. Acīmredzot tehniskā vadītāja plā�nos neietilpa tik�anās ar mīļoto.

Ieraudzījis atraitnīti, Benders pagriezās un neatskatīdamies devās atpakaļ.

Biedri Bender, atraitne sajūsmā iekliedzās, uz kurieni jūs?

Lielais kombinators paātrināja soli. Neatpalika arī atraitne.

Pagaidiet, uzklausiet, ko es sacī�u, viņa lūdzās.

Bet vārdi neaizsniedza Ostapa dzirdi. Viņa ausīs jau dziedāja un svilpa vēj�. Viņ� drāzās ar ceturtā gaiteņa ātrumu, aizauļoja garām iek�ējo dzelzs kāpņu �ahtām. Savai mīļotajai viņ� pameta tikai atbalsis, ko viņai ilgi atkārtoja kāpņu telpas.

Nu pateicos, Ostaps burk�ķēja, sēdēdams piektajā stāvā, atradusi randiņam īsto laiku. Kas �eit atsūtījis �o ugunīgo dāmiņu? Laiks likvidēt koncesijas Maskavas nodaļu, citādi pie manis vēl var ierasties mājamatnieks ar motoru.

Pa to laiku Gricacujeva kundze, kuru no Ostapa �ķīra trīs stāvi, tūksto� durvju un ducis gaiteņu, ar apak�svārku malu noslau�cīja sakarsu�o seju un uzsāka meklē�anu. Sākumā viņa vēlējās jo ātrāk sameklēt vīru un izskaidroties ar viņu. Gaiteņos iedegās blāvas spuldzes, visas spuldzes, visi gaiteņi un visas durvis bija vienādas. Atraitnei kļuva baigi. Viņai gribējās tikt ārā.

Pakļaudamās gaiteņu progresijai, viņa skrēja arvien ātrāk un ātrāk. Pēc pusstundas vairs nebija iespējams apstāties. Prezidiju, sekretariātu, vietējo komiteju, orgnodaļu un redakciju durvis dunēdamas joņoja garām viņas masīvā stāva abām pusēm.

Skriedama viņa ar saviem stīvajiem, grabo�ajiem lindrakiem apgāza atkritumu urnas. Tās kā kastroļi �ķindēdami ripoja viņai pakaļ. Gaiteņu kaktos virpuļoja viesuļvētra. Klaudzēja vaļējie vēdlodziņi. Ar �ablonu palīdzību uz sienām uzmālētie rādītāj�pirksti durstīja nabaga ceļinieci.

Beidzot Gricacujeva nokļuva iek�ējo kāpņu laukumiņā. Tur bija tum�s, bet atraitne, pārvarēdama bailes, noskrēja lejā un parāva stikla durvis. Tās bija aizslēgtas. Atraitne metās atpakaļ. Bet arī tās durvis, pa kurām viņa nupat iznāca, kāda gādīga roka jau bija aizslēgusi.

Maskavā mēdz noslēgt durvis.

Tūksto�iem parādes durvju no iek�puses aiznaglotas ar dēļiem, un simtiem tūksto�u pilsoņu savos dzīvokļos iekļūst pa sētas kāpnēm. Sen pagājis astoņpadsmitais gads, jau sen miglains kļuvis jēdziens "uzbrukums dzīvoklim", atcelta māju apsardze [296] , ko dro�ības labad organizēja pa�i iemītnieki, tiek risināta satik�smes problēma, celtas milzīgas elektrostacijas, zinātnē izdarīti milzu atklājumi, bet nav neviena cilvēka, kas ziedotu savu dzīvi noslēgto durvju problēmas atrisinā�anai. Kur� būs tas cilvēks, kas atrisinās kino, teātru un cirku durvju problēmu?

Trim tūksto�iem cilvēku desmit minū�u laikā ir jāieiet cirkā pa vienām vienīgām durvīm, kam atvērta tikai viena puse. Pārē�jās desmit durvis, kas speciāli paredzētas liela cilvēku pūļa vaja�dzībām, noslēgtas. Kas zina, kāpēc tās noslēgtas? Iespējams, ka pirms divdesmit gadiem no cirka zirgu staļļa nozagts skolots ērzelis, un kop� tā laika direkcija bailēs aizsprosto visas ērtās ieejas un izejas. Var arī gadīties, ka slaveno gaisa karali kādreiz ķēris caurvēj�, un noslēgtās durvis ir tikai karaļa saceltā skandāla atskaņas.

No teātriem un kino publiku izlai� nelielās grupās, it kā lai novērstu drūzmē�anos. Izvairīties no drūzmē�anās gan ir ļoti viegli vajag tikai atvērt visas durvis. Ta�u administrācija neatver vis durvis, bet lieto spēku. Vietu ierādītāji, sadevu�ies rokās, izveido dzīvu barjeru un tādā veidā notur publiku aplenkumā ne mazāk par pusstundu. Bet durvis, �is visu apmekletāju sapnis, kas noslēgtas vēl Pāvila Pirmā laikā, paliek slēgtas vēl �obaltdien.

Piecpadsmit tūksto�i futbola cienitāju, sajūsmināti par Mas�kavas izlases komandas bra�o spēli, lai tiktu tramvajā, spiesti līst pa spraugu, kas ir tik �aura, ka viens pats viegli bruņots karavīrs spētu �eit aizturēt �etrdesmit tūksto�i lielu barbaru armiju, ko turklāt vēl pastiprinātu divi pārbīdāmie kaujas torņi [297] .

Sporta stadionam nav jumta, bet vārti ir vairāki. Tomēr atvērti tikai vieni vārtiņi. Iek�ā var tikt, vienīgi izlau�ot vārtus. Pēc visām lielākām sacensībām tos ari izlau�. Ta�u, rūpējoties par svētās tra�dīcijas saglabā�anu, tos katrreiz rūpīgi atjauno un cie�i noslēdz.

Ja vairs galīgi nav nekādas iespējas ielikt durvis (tas notiek tādos gadījumos, kad nav stenderes, kur tās piekārt), tad izmanto citus visda�ādākā veida �ķēr�ļus.

Barjeras.

Aizsprostus.

Apgāztus solus.

Brīdino�us uzrakstus.

Virves.

Barjeras ir lielā cieņā iestādēs.

Tās aizliek priek�ā, lai netiktu klāt pie vajadzīgā darbinieka. Apmeklētājs kā tīģeris staigā gar barjeru, cenzdamies pievērst sev uzmanību. Bet tas ne vienmēr izdodas. Var gadīties, ka apmeklētājs atnesis vērtīgu izgudrojumu! Vai arī tas vienkār�i grib samaksāt ienākuma nodokli! Bet barjera izjauca izgudro�jums palika nezināms, nodoklis nesamaksāts.

Aizsprostus izmanto uz ielām.

Pavasari tos noliek uz visdzīvākās ielas, it kā lai norobe�otu vietu, kur labo ietvi. Un vienā mirklī trok�ņainā iela kļūst tuk�a. Gājēji tuvojas savam mērķim pa citām ielām. Viņiem ik dienas jāmēro lieks kilometrs, ta�u viņus neatstāj spārnotās cerības.

Vasara aiziet. Vīst lapas [298] . Bet aizsprosts arvien vēl stāv. Ietve nav izlabota. Iela tuk�a [299] .

Ar apgāztiem dārza soliem aizsprosto ieejas Maskavas skvē�ros, kas tikai celtnieku necie�amās nevī�ības dēļ nav apgādāti ar stipriem vārtiem.

Par brīdino�iem uzrakstiem varētu sarakstīt veselu grāmatu, bet tas pa�reiz neietilpst autoru plānos.

Uzraksti mēdz būt divējāda veida: tie�i un netie�i.

Par tie�ajiem var uzskatīt �ādus:

IEIET AIZLIEGTS NEPIEDERO�ĀM PERSONĀM IEEJA AIZLIEGTA

IEEJAS NAV

Tādus uzrakstus da�kārt izkar pie to iestā�u durvīm, kuras publika apmeklē sevi�ķi intensīvi.

Netie�ie uzraksti ir daudz briesmīgāki. Tie neaizliedz ieiet, bet reti kāds pārdro�nieks tomēr riskēs izmantot savas tiesības. Lūk, kādi ir �ie apkaunojo�ie uzraksti:

BEZ PIETEIK�ANĀS NEPIEŅEM

NEPIEŅEM

AR SAVU APMEKLĒJUMU TU AIZŅEMTU CILVĒKU ATRAUJ NO DARBA

TAUPI CITU CILVĒKU LAIKU

Kur nevar nolikt barjeras vai aizsprostus, nevar apgāzt solus vai izkārt brīdino�us uzrakstus, tur nostiepj virves. Tās nostiepj, kur pavēl iedvesma, pat visneiedomājamākās vietās. Ja tās nostieptas cilvēka krū�u augstumā, tad var tikt cauri ar vieg�lām izbailēm un nervoziem smiekliem. Bet, ja nu virve nostiepta potī�u augstumā, tā var sakropļot cilvēku.

Pie velna ar durvīm! Pie velna visas rindas pie teātru ieejām! Atļaujiet ieiet bez pieteik�anās! Lūdzam noņemt nolaidīgu namu pārvaldnieku izliktos aizsprostus pie izjauktas ietves! Nost ar apgāztiem soliem! Nolieciet tos savās vietās! Skvērā patīkami pasē�dēt tie�i naktī. Tad gaiss ir tīrs un galvā mostas gudras domas!

Ne jau par to domāja Gricacujeva kundze, sēdēdama kāpnēs pie aizslēgtajām stikla durvīm Tautību nama pa�ā vidū. Viņa domāja par savu atraitnes likteni un, paretam iesnauzdamās, gaidīja rītu.

No apgaismotā gaiteņa stikla durvīm uz atraitni krita elek�trisko plafonu dzeltenā gaisma. Pa kāpņu telpas logu iek�ā lauzās pelēcīga rīta gaisma.

Visapkārt valdīja klusums, kad rīts vēl ir spirgts un tīrs. �ai mirklī Gricacujeva saklausīja gaitenī soļus. Atraitne �igli piecē�lās un pielipa pie durvju stikla. Gaiteņa galā pazibēja debeszila veste. Aveņkrāsas puszābaki bija notriepti ar kaļķiem. Stikla dur�vīm tuvojās Turcijas pavalstnieka vieglprātīgais dēls, purinādams no svārkiem putekļus.

Susliciņ! atraitne iesaucās. Su-u-usliciņ!

Viņa neizsakāmi maigi dva�oja uz durvju stiklu. Stikls norasoja un atplauka varavīksnes krāsās. Miglā un varavīksnēs plaiksnījās debeszili un varavīk�ņaini rēgi.

Ostaps nedzirdēja atraitnes dūdo�anu. Viņ� kasīja muguru un noraizējies grozīja galvu. Vēl mirklis un viņ� būtu pazudis pagriezienā.

Iestenēdamās "Biedri Bender!" nabaga laulātā draudzene ņēmās spēcīgi bungot pa stiklu. Lielais kombinators atskatījās.

Ahā, viņ� sacīja, redzēdams, ka viņus �ķir slēgtas durvis, -jūs ari esat �eit?

�eit, �eit, atraitne priecīgi sauca.

Apskauj ta�u mani, mana laime, mēs tik ļoti sen neesam redzēju�ies, aicināja tehniskais direktors.

Atraitne saknosījās. Viņa lēkāja aiz durvīm kā ķivulis būrītī. Naktī apklusu�ie lindraki atkal sāka grabēt. Ostaps iepleta rokas.

Mana Gvinejas vistiņa [300] , nu kāpēc tu nenāc? Tavs Klusā oke�āna gailītis [301] tik ļoti noguris Mazās Tautas Komisāru Padomes sēdēs.

Atraitnei trūka fantāzijas.

Susliciņ, viņa sacīja jau piekto reizi. Atveriet man durvis, biedri Bender!

Rāmāk, meitenīt! Sievieti daiļo pieticība. Kādēļ tā lēkāt?

Atraitne bezgala cieta.

Nu kāpēc jūs mokāties? Ostaps jautāja. Kas jūs traucē dzīvot?

Pats aizbrauca, un pats vēl prasa!

Un atraitne sāka raudāt.

Noslaukiet savas actiņas, pilsone. Katra jūsu asariņa ir mole�kula kosmosā.

Bet es gaidīju, gaidīju, tirdzniecību pārtraucu. Atbraucu pie jums, biedri Bender�

Nu, un kā jums tagad labi klājas kāpnēs? Caurvēj� nevelk?

Atraitne lēnām sāka iekarst kā liels klostera patvāris. Laulības pārkāpējs! viņa drebēdama izdvesa. Ostapam vēl bija mazliet brīva laika. Viņ� sita knipjus un, ritmiski līgodamies, klusi nodziedāja:

Jā, mei�u sirsniņās, Tur mājo velnēns mazs Bēgt vari nezin kur, Tas tevi nagos tur. Jā, jā, �īs sievietes, �īs velna sievietes Pats sātans par prieku sev Radījis ir tās. [302]

Kaut tu izputētu! atraitne novēlēja, kad deja bija beigusies. Vīra dāvāto rokassprādzi nozagi. Un kāpēc tu paņēmi krēslu?

Jūs, liekas, sākat aizskart konkrētas personības? Ostaps salti piezīmēja.

Nozagi, nozagi! atraitne kala vienu un to pa�u.

Zināt ko, meitenīt: par visām reizēm lieciet aiz auss, ka Ostaps Benders nekad nekā nav zadzis.

Bet kas paņēma tējas sietiņu?

Ak tējas sietiņu! No jūsu grūti realizējamā fonda? Un to jūs uzskatāt par zādzību? Tādā gadījumā mums ir diametrāli pretēji uzskati par dzīvi.

No�iepi gan, atraitne dūdoja.

Tātad, ja jauns, veselīgs cilvēks ir aizņēmies no provinces vecmāmiņas sliktās veselības dēļ viņai nevajadzīgu virtuves pie�derumu, tad tas nozīmē, ka viņ� ir zaglis? Vai tā lai jūs saprot?

Zaglis, zaglis!

Tādā gadījumā mums vajadzēs �ķirties. Es piekrītu laulības �ķir�anai.

Atraitne gāzās virsū durvīm. Nodrebēja stikli.

Ostaps saprata, ka laiks pazust.

Nav laika sabu�oties, viņ� sacīja, ardievu, mīļotā! Mēs pabraucām viens otram garām kā kuģi jūrā. [303]

Palīgā! atraitne iebrēcās.

Bet Ostaps jau bija gaiteņa galā. Viņ� uzkāpa uz palodzes, smagi nolēca uz mitrās, naktī saliju�ās zemes un pazuda mirgo�jo�ajos fizkultūrie�u dārzos.

Atraitnes kliedzienu pamodināts, atnāca sargs. Viņ� izlaida cietumnieci, piedraudēdams uzlikt sodu.

Kad Gricacujeva kundze atstāja neviesmīlīgo kancelejas nometni, uz Tautību namu jau plūda visvienkār�āko rangu kal�potāji: kurjeri, ienāko�o un izejo�o rakstu kārtotājas jaunkundzī�tes [305] , maiņas telefonistes, rēķinve�u jauneklīgie palīgi un nodroses pusaud�i [306] .

Reizē ar viņiem gāja Ņikifors Luņķis, ļoti jauns cilvēks ar auna frizūru un bezbailīgu skatienu.

Nejēgas, tiep�as un tie, kas Tautību namu apmeklēja pirmo reizi, gāja pa galveno ieeju. Ņikifors Luņķis iekļuva namā pa ambulanci. Tautību namā viņ� bija savs cilvēks un zināja vistuvā�kos ceļus uz oāzēm, kur resoru �urnālu plato lapu ēnā burbuļoja dzidrie honorāra avoti. [307]

Vispirms Ņikifors Luņķis devās uz bufeti. Niķelētā kase nospē�lēja mat�i�u un izmeta trīs �ekus. Noplēsis glāzei papīru, ar ko tā bija pārsegta, Ņikifors apēda karsti raudzētu pienu, pēc tam puķu

dobītei līdzīgu krēma kūku. To visu noskaloja ar tēju. Tad Luņķis nesteigdamies apstaigāja savus īpa�umus. [308]

Pirmo viņ� apmeklēja mednieku mēne�raksta "Gerasims un Mumu" redakciju. Biedrs Naperņikovs vēl nebija ieradies, un Ņikifors Luņķis devās uz "Higroskopisko vēstnesi", farmācijas darbi�nieku ruporu, ko viņi izdeva katru nedēļu, lai uzturētu sakarus ar ārpasauli.

Labrīt, Ņikifors sacīja. Es uzrakstīju lieliskus dzejoļus.

Par ko? jautāja literārās lappuses vadītājs. Par kādu tematu? Jūs ta�u zināt, Trubecki [309] , ka mēs savā �urnālā�

Vadītājs pakustināja pirkstus, lai precīzāk izteiktu "Higroskopiskā vēstne�a" būtību.

Trubeckis-Luņķis paskatījās uz savām baltajām nātna maisauduma [310] biksēm, izrieza krūtis un melodiskā balsī sacīja:

"Balāde par gangrēnu".

Tas ir interesanti, piezīmēja higroskopiskā persona. Jau sen laiks populārā veidā izskaidrot profilakses idejas.

Luņķis nekavējoties nodeklamēja:

Gavrilu moka gangrēna, Gavrila ar to sasirga� [311]

Tālāk tādā pa�ā bravūrigā �etrpēdu jambā viņ� stāstīja par Gavrilu, kas savas tumsonības dēļ nav laikā aizgājis uz aptieku un nomiris tikai tālab, ka netika noziedis brūcīti ar jodu.

Jums ir panākumi, Trubecki, redaktors piekrita, tikai gribētos vēl vairāk� Jūs saprotat?

Viņ� pakustināja pirkstus, bet drausmīgo balādi tomēr paņēma, apsolīdams samaksāt otrdien.

�urnālā "Morzista ikdiena" Luņķi sagaidīja viesmīlīgi.

Labi, ka jūs atnācāt, Trubecki. Mums tie�i vajadzīgs dzejolis. Tikai par sadzīvi, sadzīvi un sadzīvi. Nekādu liriku. Vai saprotat, Trubecki? Kaut ko no pasta darbinieku dzīves un reizē ar to, jūs saprotat?�

Vakar es tie�i daudz domāju par pasta darbinieku dzīvi. Un uzrakstīju poēmu par �o tēmu. Nosaukums "Pēdējā vēstule". Lūdzu�

Gavrila bija pastnieks bra�s, Gavrila pastu iznēsāja�

Stāsts par Gavrilu aizņēma septiņdesmit divas rindas. Dze�joļa beigās pastnieks Gavrila, kaut arī fa�ista lodes ķerts, tomēr nogādā vēstuli adresātam. [312]

Kur tad tas notika? Luņķim vaicāja.

Jautājums bija pilnīgi vietā. PSRS nav fa�istu, ārzemēs nav Gavrilu, sakaru dienesta darbinieku, arodbiedrības biedru.

Kas par jautājumu? Luņķis iesaucās. Tas, protams, notiek pie mums, bet fa�ists ir pārģērbies.

Zināt ko, Trubecki, labāk uzrakstiet mums par radio.

Bet kāpēc jūs negribat pastnieku?

Lai pastāv. Mēs to pieņemam rezervei.

Sadrūmu�ais Ņikifors Luņķis-Trubeckis atkal devās pie "Gerasima un Mumu". Naperņikovs jau sēdēja aiz sava augstā galda. Pie sienas karājās stipri palielināts Turgeņeva portrets, rakstnieks bija attēlots pensnejā, mednieka zābakos un ar divstobreni uz rokas. Līdzās Naperņikovam stāvēja Luņķa konkurents dzej�nieks no piepilsētas.

Sākās vecā dziesma par Gavrilu, bet tikai ar medniecisku novirzienu. Daiļdarba nosaukums bija "Malumednieka lūg�ana".

Gavrila slēpnī gaida zaķi, Gavrila zaķi no�āva.

Ļoti labi! sacīja labsirdīgais Naperņikovs. Jūs, Trubecki, �ai dzejolī esat pārspējis pa�u Entihu1. Tikai vēl vajag �o to pala�bot. Pirmais ar visām saknēm izraujiet "lūg�anu".

Un arī zaķi, sacīja konkurents.

Kāpēc tad zaķi? Naperņikovs brīnījās.

Tāpēc, ka nav sezona.

Dzirdat, Trubecki, nomainiet arī zaķi.

Poēma pēc pārstrādā�anas saucās "Mācība malumedniekam", un zaķus nomainīja slokas. Vēlāk izrādījās, ka arī slokas vasarā ne�auj.

Galīgajā variantā dzejolis skanēja �ādi:

Gavrila slēpnī gaida putnu, Gavrila putnu no�āva� utt.

Ieturējis ēdnīcā brokastis, Luņķis atkal ķērās pie darba. Baltās bikses vien zibēja tum�ajos gaiteņos. Viņ� staigāja pa redakcijām un pārdeva savu daudzpusīgo Gavrilu.

"Kooperatīva fleitā" Gavrilu iesniedza ar nosaukumu "Eola fleita".

Gavrila bija komijs bra�s, Gavrila fleitu pārdeva�

Biezā �urnāla "Me�s nav mums sve�s" vientie�i nopirka no Luņķa nelielu poēmu "Me�malā". Tā sākās �ādi:

Gavrila staigā biezā me�ā, Gavrila nocērt bambusu.

Gavrilas pēdējā tās dienas nodarbo�anās bija maizes cep��ana. Viņ� atrada sev vietu redakcijā "Klaipa darbinieks". Poēmai bija gar� un skumīgs nosaukums "Par maizi, produk�cijas kvalitāti un par mīļoto meiteni" [313] . poēma bija veltīta noslēpumainai meitenei Hinai �ļekai [314] . Sākums ka vienmer bija episks:

Gavrila bija cepējs bra�s, Gavrila klaipu izcepa�

Veltījumu pēc delikātas cīņas izmeta.

Ta�u visbēdīgākais bija tas, ka Luņķim nekur nedeva naudu. Vieni solīja dot otrdien, otri ceturtdien vai piektdien, tre�ie pēc divām nedēļām. Vajadzēja aizņemties naudu ienaidnieka nometnē tur, kur Luņķa darbus nekad neiespieda.

Luņķis no piektā stāva nonāca otrajā un iegāja "Darbgalda" sekretariātā. Kā par nelaimi viņ� uzskrēja virsū darbarūķim Persickim.

Ahā! iesaucās Persickis. Sluņķis!

Paklausieties, Ņikifors Luņķis sacīja, pazeminādams balsi, aizdodiet man trīs rubļus. Es no "Gerasima un Mumu" saņem�u veselu kaudzi naudas.

Pusrubli es jums varu dot. Pagaidiet, es tūlīt atnāk�u. Un Persickis atgriezās, vezdams līdzi kādus desmit "Darbgalda" līdz�strādniekus.

Izraisījās vispārēja saruna.

Nu, kā veicas ar tirdzniecību? Persickis pra�ņāja.

Es uzrakstīju lieliskus dzejoļus!

Par Gavrilu? Kaut ko no zemnieku dzīves? "Gavrila rītā agri ara, Gavrila arklu dievina"?

Ko nu Gavrila! Tā ta�u ir haltūra! aizstāvējās Luņķis. Es uzrakstīju par Kaukāzu.

Bet vai jūs esat bijis Kaukāzā?

Pēc divām nedēļām brauk�u.

Vai jums nemaz nav bail, Sluņķi? Tur ta�u ir �akāļi!

Tas nu gan mani nebiedē! Kaukāzā tie ta�u nav indīgi!

Pēc �īs atbildes visi kļuva uzmanīgi.

Sakiet, Sluņķi, Persickis jautāja, kādi, pēc jūsu domām, izskatās �akāļi?

Es ta�u zinu, kādi, liecieties mierā!

Nu, ja zināt, tad pasakiet!

Nu, tādi� �ūskām līdzīgi.

-Jā, jā, jums kā vienmēr taisnība. Pēc jūsu domām, savvaļas kazas seglus ta�u pasniedz galdā kopā ar kāp�ļiem.

Es to nemū�am neesmu teicis! kliedza Trubeckis.

Tiesa, jūs tā neteicāt. Jūs rakstījāt. Man Naperņikovs teica, ka jūs esot mēģinājis viņam iesmērēt tādus pantiņus "Gerasimā un Mumu", it kā mednieku piedzīvojumu stāstu. Sakiet godīgi, Sluņķi: kāpēc jūs rakstāt par tādām lietām, ko savā mū�ā neesat redzējis un par ko jums nav ne mazākās jēgas? Kāpēc jūsu dzejolī "Kantons" peņuārs ir balles kleita? Kāpēc?

-Jūs esat mietpilsonis, Luņķis lielīgi sacīja.

Kāpēc dzejolī "Budjonnija balvas izcīņa zirgu skrie�anās sacīkstēs" �okejs savelk paugas un pēc tam sē�as uz bukas? Vai jūs kādreiz esat redzējis paugas?

Esmu.

Nu pasakiet, kādas tās izskatās!

Lieciet mani mierā! Jūs esat jucis!

Un buku esat redzējis? Zirgu skrie�anās sacīkstēs esat bijis?

Obligāti visur nav jābūt! kliedza Luņķis. Pu�kins rakstīja dzejoļus par Turciju, lai gan Turcijā nekad nebija bijis.

Ak jā, Erzeruma ta�u atrodas Tulas guberņā.

Luņķis sarkasmu nesaprata. Viņ� dedzīgi turpināja:

Pu�kins rakstīja pēc materiāliem. Viņ� izlasīja Puga�ova dumpja vēsturi un pēc tam rakstīja. [315] Bet man par zirgu skrie�a�nās sacīkstēm visu pastāstīja Entihs [316] .

Pēc �īs virtuozās aizstāvē�anās Persickis aizvilka pretojo�os Luņķi uz blakusistabu. Skatītāji viņiem sekoja. Tur pie sienas karājās liels avī�u izgriezums ar sēru apmali [317] .

Jūs sacerējāt �o aprakstu "Kapteiņa komandtiltiņā"?

Rakstīju gan.

-Tas, liekas, ir jūsu pirmais mēģinājums prozā? Apsveicu jūs! "Viļņi vēlās pāri molam un strauji kā domkrats gāzās lejup�".1 Nu gan jūs "Kapteiņa komandtiltiņam" esat izda�rījis lā�a pakalpojumu! "Tiltiņ�" tagad jūs ilgi neaizmirsīs, Sluņķi!

Kas tad ir noticis?

Noticis tas, ka� Vai jūs zināt, kas ir domkrats?

Nu, protams, ka zinu, lieciet mani mierā�

Kāds, pēc jūsu domām, domkrats izskatās? Pasakiet saviem vārdiem!

Tāds� Vārdu sakot, kas gā�as lejup.

Domkrats gā�as lejup. Iegaumējiet labi! Domkrats strauji gā�as lejup! Pagaidiet, Sluņķi, es jums tūlīt atnesī�u pusrubli. Nelaidiet viņu prom!

Bet arī �oreiz pusrublis vēl palika neiedots. Persickis no izziņu biroja atstiepa Brokhauza divdesmit pirmo sējumu no Domicija līdz Jevreinovai. Starp DomicijuLielmēklenburgas �verīnes hercogistes cietoksni un Domeli Beļģijas un Nīderlandes upi sameklēja vajadzīgo vārdu.

Klausieties! "Domkrats (vāc. Daumkraft) viena no ma�ī�nām, ko lieto lielu smagumu pacel�anai. Parastais, visvienkār��ākais D., ko lieto ekipā�u pacel�anai utt., sastāv no kustīga zobstieņa, to paceļ vai nolai� ar zobratu, ko grie� ar kloķa palī�dzību�" Un tā tālāk, un tā joprojām. "1879. g. D�ons Diksons un �etri strādnieki, strādādami ar �etriem hidrauliskiem D� uzstā�dīja obelisku, kas pazīstams ar nosaukumu "Kleopatras adatas"." Un �ai ierīcei, pēc jūsu domām, piemīt īpa�ība strauji gāzties? Tātad Brokhauzs ar Efronu ir krāpu�i cilvēci veselus piecdesmit gadus? Kāpēc jūs nemācāties, bet nodarbojaties ar haltūru? Atbildiet!

Man vajadzīga nauda.

Bet jums tomēr tās nekad nav. Jūs ta�u mū�īgi sirojat, mek�lēdams pusrubli.

Es nopirku mēbeles un pārsniedzu sava bud�eta iespējas.

Un daudz mēbeļu jūs nopirkāt? Jums par haltūru maksā tie�i tik, cik tā vērta, gra�us!

Labi gra�i! Es ūtrupē nopirku tik brīni�ķu krēslu�

Vai �ūskai līdzīgu?

Nē. Tas nāk no pils apartamentiem. Bet mani piemeklēja nelaime. Vakar naktī es pārnāku mājās�

No Hinas �ļekas? vienā balsī iesaucās klāteso�ie.

Hina!� Ar Hinu es jau sen vairs nedzīvoju. Es atgriezos no Majakovska disputa. [318] Ieeju istabā. Logs vaļā. Ne Huntova, ne Ibrahima mājās nav. Es tūlīt jutu, ka noticis kas nelabs.

Ai-ai-ai! Ui-ui-ui! Persickis sacīja, aizsegdams seju ar rokām. Es jūtu, biedri, ka Sluņķim nozagu�i viņa labāko "�edevru" "Gavrila sētnieks bija bra�s, Gavrila ielas slaucīja".

Ļaujiet man pateikt. Apbrīnojams huligānisms! Manā istabā ielīdu�i kaut kādi nelie�i un krēslam saārdīju�i visu pārvelkamo drēbi. Varbūt kāds aizdos piecnieku remontam?

Remonta vajadzībām saceriet jaunu Gavrilu. Es jums sākumu varu pat priek�ā pateikt. Pagaidiet, pagaidiet� Tūlīt� Lūdzu: "Gavrila krēslu nopērk tirgū, Gavrilam krēsls bija slikts." Ātrāk pierakstiet. To var izdevīgi pārdot "Kumodes balsij" [319] � Ek jūs, Trubecki, Trubecki!� Jā, starp citu, Sluņķi, kāpēc jūs esat Trubeckis? Kāpēc jums nevarētu būt vēl labāks pseidonīms? Pie�mēram, Dolgorukijs! Ņikifors Dolgorukijs! Vai arīdzan Ņikifors Valuā [320] ? Vai vēl labāk: pilsonis Ņikifors Sumarokovs-Elstons? Jums varētu pagadīties laba slaucama gotiņa, "Germumā" iespiestu trīs dzejoļus uzreiz, un izeja no stāvokļa būtu lieliska. Vienu mur�gojumu parakstītu ar Sumarkova vārdu, otru makulatūru ar Elstona, bet tre�o ar Jusupova vārdu [321] . Ek jūs, haltūristi�

Turiet viņu, biedri! Es viņam pastāstī�u brīni�ķīgu atgadījumu. Jūs, Luņķi, klausieties! Ar jūsu profesiju tas būs noderīgi.

Pa gaiteni staigāja līdzstrādnieki, ēzdami lielas kā vīzes sviest�maizes. Bija brokastu pārtraukums. Nodroses pusaud�i staigāja pāros. No istabas istabā skrēja Avdotjevs, aicinot automobiļu drau�gus uz ārkārtas sapulci. Ta�u gandrīz visi automobiļu draugi sēdēja sekretariātā un klausījās Persickī, kur� stāstīja par notikumu, par kuru bija dzirdējis mākslinieku sabiedrībā.

Lūk, �is stāsts.

Stāsts par nelaimīgu mīlestību

Ļeņingradā, Vasilija salā, Otrajā līnijā dzīvoja trūcīga meitene ar lielām gai�zilām acīm. Viņu sauca parKlotildi.

Meitenei patika lasīt �illeru oriģinālvalodā, sapņot, sē�ot uz aiz��ogojuma margām Ņevas krastmalā un ēst pusdienās viegli apceptu bif�teku.

Ta�u meitene bija trūcīga. �illera darbu bija ļoti daudz, bet gaļas nebija nemaz. Varbūt tāpēc un arī tāpēc, ka bija baltās naktis, Klotilde iemīlējās.

Cilvēks, kur� pārsteidza viņu ar savu skaistumu, bija tēlnieks. Viņa darbnīca atradās pie Jaunās Holandes1.

Sē�ot uz palodzes, jaunie cilvēki skatījās uz melno kanālu un skūpstījās. Kanāla ūdenī peldēja zvaigznes, bet varbūt arīgondolas. Tā vismaz �ķita Klotildei.

Paskaties, Vasja, teica meitene, Tā ir Venēcija! Zaļgana gaisma spīd aiz melnas marmora pils.

Vasja nenoņēma savu roku no meitenes pleca. Zaļganās debesis sārtojās, pēc tam kļuva dzeltenīgas, bet iemīlēju�ies jaunie�i turpi�nāja sēdēt uz palodzes.

Saki, Vasja, jautāja Klotilde, vai māksla ir mū�īga?

Mū�īga, atbildēja Vasja, cilvēks nomirst, izmainās klimats, tiek atklātas jaunas planētas, dinastijas iet bojā, bet māksla paliek nesatricināma. Tā ir mū�īga.

Jā, teica meitene. Mikeland�elo�

Jā, atkārtoja Vasja, ieelpodams viņas matu aromātu. Prāksitels!�

Kanova!�

Benvenuto �ellīnil�

Un atkal debesīs klaiņoja zvaigznes, tās grima kanāla ūdenī un pret rītu baloja blāvas kā diloņslimnieces.

Mīlētāji nepameta savu palodzi. Gaļas bija pavisam maz. Ta�u viņu sirdis sildīja ģēniju vārdi.

Dienā tēlnieks strādāja. Viņ� veidoja krū�utēlu. Bet viņa darbu klāja biezs noslēpumainības plīvurs. Darba stundās Klotilde neiegāja darbnīcā. Velti viņa lūdzās:

Vasja, ļauj paskatīties, kā tu radi!

Viņ� palika nepielūdzams. Norādot uz krū�utēlu, kas bija pār�segts ar mitru audeklu, viņ� tai teica:

Vēl nav pienācis laiks, Klotilde, vēl nav pienācis laiks. Laime, slava un nauda mūs gaida priek�telpā. Lai vēl pagaida!

Trīsuļoja zvaigznes�

Reiz laimīgajai meitenei uzdāvināja kontramarku uz kino. Izrā�dīja filmu "Kad sirdij jāapklust". Klotilde sēdēja pirmajā rindā, pavi�sam tuvu ekrānam. Meitene bija audzināta �illera darbu un iecienī�tās desas garā, un viss redzētais viņu ļoti saviļņoja.

"Tēlnieks Hanss veidoja krū�utēlus. Slava viņam tuvojās milzu soļiem. Viņa sieva bija apburo�a. Ta�u viņi sastrīdējās. Daiļā sieviete dusmās sasita ar āmuru krū�utēlu tēlnieka Hansa di�o mākslas darbu, kura radī�anai viņ� bija veltījis trīs gadus. Slava un bagātība tika nosista ar āmuru. Hansa bēdām nebija robe�u. Viņ� pakārās, ta�u viņa sieva jau dziļi no�ēloja izdarīto un paguva viņu laikus izņemt no cilpas. Pēc tam viņa steig�us nometa savas drēbes.

Veido mani! viņa iesaucās. Pasaulē nav skaistāka ķermeņa par manējo.

Ak! atbildēja Hanss. Cik gan akls es esmu bijis!

Un, iedvesmas pārņemts, viņ� radīja sievas statuju. Tā bija tik skaista statuja, ka visu pasauli pārņēma prieka trīsas. Hanss un viņa daiļā sieva kļuva slaveni un dzīvoja laimīgi līdz kapa malai."

Klotilde gāja uz Vasjas darbnīcu. Viņas dvēselē bija īsts juceklis. �illers un Gēte, zvaigznes un marmors, samts un skrandas\

Vasja! viņa pasauca.

Viņ� bija darbnīcā. Viņ� veidoja savu brīni�ķīgo mākslas darbu tolstojie�u kreklā ģērbta cilvēka ar garām ūsām krū�utēlu.

Ir visa mūsu dzīve cīņa! [322] dungoja tēlnieks, pie�ķirot skulptū�rai pēdējo slīpējumu.

Tajā pa�ā mirklī krū�utēlu trāpīja drausmīgs trieciens, un tas dār�dēdams sa�ķīda gabalos. Klotilde bija padarījusi savu darbu. Pastiep�dama Vasjam ar ģipsi notraipīto roku, viņa lepni teica:

Notīriet manus nagus!

Un tad viņa pārsteigta apklusa. Viņas dzirde uztvēra savādas skaņas. Viņa saprata, kas notiek: di�ais tēlnieks raudāja par sasisto meistardarbu.

No rīta Klotilde atnāca, lai pabeigtu iesākto darbu: izņemtu satriekto Vasju no cilpas, nomestu savu apģērbu un teiktu:

Veido mani, Vasja, pasaulē nav skaistāka ķermeņa par manējo!

Vasja nekarājās cilpā. Viņ� sēdēja uz augsta ķebļa, pagriezis

muguru pret ienāku�o Klotildi, un kaut ko darīja.

Ta�u meitene neapjuka. Viņa nometa savu apģērbu, no aukstuma viņas ķermenis pārklājās ar zosādu, un, klabinot zobus, viņa iesau�cās:

Veido mani, Vasja, pasaulē nav skaistāka ķermeņa par manējo!

Vasja pagriezās. Dziesmiņas vārdi sastinga viņa lūpās.

Un tad Klotilde ieraudzīja, ko viņ� bija darījis.

Viņ� veidoja brīni�ķīgu krū�utēlu cilvēku ar garām ūsām tolstojie�u kreklā. Uz galda stāvēja fotogrāfija. Vasja pie�ķīra skulptūrai pēdējo slīpējumu.

Ko tu dari? -jautāja Klotilde.

Es veidoju kooperatīvā veikaliņa nr. 28 vadītāja krū�utēlu.

Es ta�u vakar to sasitu! nomurmināja Klotilde. Kāpēc tu nepakāries? Tu ta�u teici, ka māksla ir mū�īga. Es iznīcināju tavu mū�īgo mākslu. Kāpēc gan tu, cilvēk, vēl esi dzīvs?

Mū�īgais ir un paliek mū�īgs, atbildēja Vasja, bet pasūtī�jums ta�u ir jāizpilda. Kā tu domā?

Vasja bija normāls vidusmēra haltūrists.

Bet Klotilde bija pārāk daudz lasījusi �illeru.

Tad nu, Luņķi, nebiedējiet Hino�ku �ļeku ar savu meistarību. Viņa ir maiga sieviete. Viņa tic jūsu talantam. �ķiet, neviens cits tam netic. Ta�u ja jūs vēl mēnesi skraidīsiet uz "Gigroskopiskajiem vēst�ne�iem", tad arī Hina �ļeka no jums novērsīsies. Starp citu, pusrubli es jums nedo�u. Ejiet projām, Luņķi!

9

.

Kā jau varēja sagaidīt, stāsts par Klotildi Luņķa auna dvēselē neizraisīja nekādas emocijas.

Ar kliedzieniem: "Bandītu upuris", "Laupītāji aizbēgu�i" un "Redaktora kabineta noslēpums" istabā ieskrēja Stjopa.

Persicki, viņ� teica, ej ātrāk uz notikuma vietu un raksti rubrikai "Kas noticis vakar". Sensacionāls notikums piecās rindiņās petitā!�

Izrādījās, ka, ienācis savā istabā, redaktors atrada milzīgo spal�vaskātu ar 86. numura rakstāmspalvu mētājamies uz grīdas. Spalva bija iedūrusies dīvāna kājā. Bet jaunais, izpārdo�anā nopirktais redaktora krēsls izskatījās tā, it kā to būtu saknābāju�as vārnas. Viss ap�uvums bija saplēsts, polsterējums izmētāts uz grīdas, un atsperes izlīdu�as uz aug�u kā �ūskas, kas gatavojas uzbrukt.

Sīka zādzība, teica Persickis, -ja padzirdēsim vēl par trijām zādzībām, uzrakstīsim trīs rindiņas.

Tur jau tā lieta, ka �ī nav zādzība. Nekas nav nozagts. Uz galda bija nolikti trīs rubļi, un pat tie nav paņemti. Vienīgi krēsls sabojāts.

Glu�i kā Luņķim, -piebilda Persickis, izskatās, ka Luņķis nav melojis.

Redzat pa�i, lepni teica Luņķis, dodiet pusrubli!

Atnesa vakardienas avīzi. Persickis sāka to pētīt.

Parasts lasītājs avīzi lasa. �urnālists vispirms to aplūko kā gleznu. Viņu interesē kompozīcija.

Es to tā nebūtu aplauzis, teica Persickis, mūsu lasī�tājs nav sagatavots amerikāniskajam aplauzumam� Protams, �emberlena karikatūra� Apraksts par Suhareva torni� Sluņķi, būtu labāk arī jūs kaut ko par Suhareva tirgu uzrakstījis tā ir jauna tēma gadā tikai �etrdesmit tai veltītus aprakstus drukā� Tālāk�

Persickis ar vieglu nicinājumu sāka lasīt notikumu hroniku, kas, pēc viņa subjektīvā viedokļa, nebija talantīgi uzrakstīta.

Simt gadu vecs materiāls!� �is iz�ķērdētājs mums jau bija aprakstīts� Neizdevusies zādzība Kolumba teātrī! E-ē, biedri, bet te ir kaut kas jauns� Klausieties!

Neizdevusies zādzība Kolumba teātrī

Divi nezināmi ļaundari iekļuva Kolumba teātra rekvizītu noliktavā un aiznesa �etrus senlaicīgus krēslus. Pagalmā ļaundarus pamanīja naktssargs un mēģināja viņus aizturēt, ta�u tie pameta krēslus un aizbēga. Jāatzīmē, ka krēsli bija speciāli nopirkti Gogoļa lugas "Precības"jaunajam iestudējumam.

Nē, te tie�ām kaut kas ir. Tā ir kaut kāda jauna krēslu zagļu sekta.

Maniaki!

Nu, tas nav tik vienkār�i. Viņi darbojas diezgan loģiski. Apmek�lēja Sluņķi, mūs, teātri.

Jā!� Ķeblī�u cienītāji!�

Viņi kaut ko meklē, biedri.

Pēk�ņi Ņikifora Luņķa sejas izteiksme izmainījās. Viņ� klusītēm izgāja no istabas un aizskrēja pa gaiteni. Pēc piecām minūtēm tram�vajs, līgani �ūpodamies, aizveda viņu Pokrova vārtu virzienā.

Luņķis mitinājās mājā nr. 9 Kazarmu �ķērsielā kopā ar diviem jauniem cilvēkiem, kuri valkāja mīkstas platmales. Luņķis val�kāja kapteiņa naģeni ar ūdeņu valdnieka Neptūna ģerboni. Luņķa istaba bija caurstaigājama. Aiz sienas dzīvoja kupla tatāru ģimene.

Kad Luņķis iegāja savā aplupu�ajā istabā, Huntovs sēdēja uz palodzes un �ķirstīja teātru uzziņu grāmatu.

�is cilvēks bija ļoti atbilsto�s savam laikmetam.

Laikmets prasīja dzeju, un Huntovs to sacerēja lielā dau�dzumā.

Mainījās gaume. Mainījās prasības. Laikmetam un laikabiedriem bija vajadzīgs romāns par varonību pilsoņu kara laikā. Un Huntovs rakstīja romānus par varonību.

Pēc tam radās nepiecie�amība pēc sadzīviska rakstura garstāstiem. Laikmetīgais Huntovs sāka rakstīt gar stāstus.

Laikmets prasīja daudz ko, ta�u no Huntova nezin kāpēc neko neņēma.

Tagad laikmets prasīja lugu. Tāpēc Huntovs sēdēja uz palodzes un �ķirstīja teātru uzziņu grāmatu. Varētu sagaidīt, ka cilvēks, kas grasās rakstīt lugu, sāks pētīt, kādi tikumi piemīt tam sociā�lajam slānim piederīgajiem cilvēkiem, ko viņ� ir iecerējis parādīt uz skatuves. Varētu domāt, ka iecerētās lugas autors sāks izplānot si�etu, apdomās darbojo�os personu raksturus, izprātos, kādus qui pro quo [323] parādīt uz skatuves. Ta�u Huntovs sāka no otra gala ar aritmētiskiem aprēķiniem. Viņ� vadījās no skatītāju zāles plāna un aprēķināja vidējo bruto ieņēmumu par izrādi katrā teātrī. Viņa apaļā patīkamā seja vaikstījās no piepūles, uzacis pacēlās aug�up un nolaidās lejup.

Huntovs ātri rakstīja piezīmju grāmatiņā skaitļu stabiņus viņ� sareizināja vietu skaitu ar biļe�u vidējo cenu, turklāt katru aprēķinu veica divas reizes: vienreiz ņemot vērā paaugstinātas biļe�u cenas, otrreiz parastās.

Vietu skaita un biļe�u cenu ziņā Maskavas izrā�u uzņēmumu priek�galā bija Lielais Akadēmiskais teātris. Huntovs ar lielu no�ēlu novērsās no tā. Lai iekļūtu Lielajā teātrī, vajadzēja sacerēt operu vai baletu. Un Huntovs izvēlējās pa�u izdevīgāko teātri, Maskavas Aka�dēmisko Dailes teātri. Viņ� domāja, ka Ka�alovs un Moskvins Staņislavska vadībā gūs labus ieņēmumus. Huntovs aprēķināja autora honorāra procentus. Pēc viņa aprēķiniem sezonas laikā lugu vaja�dzēja izrādīt vismaz simts reizes. "Turbinu dienas" ta�u rāda, viņ� domāja. [324] Honorārs sanāktu liels. Vēl nekad liktenis Huntovam nebija solījis tik lielu peļņu.

Atlika tikai uzrakstīt lugu. Ta�u tas Huntovu satrauca vismazāk. Skatītāji ir muļķi, viņ� domāja.

Si�ets uz goda! pavēstīja Luņķis, piegājis klāt cilvēkam, kas vienmēr soļoja kopsolī ar laikmetu.

' Lugu "Turbinu dienas" iestudēja J. Sudakovs (1890-1969) K. Staņislavska vadibā, turklāt tā laika "zvaigznes" V. Ka�alovs (1875-1948) un I. Mos�kvins (1874-1946) izrādē nebija nodarbināti, un to zināja visi teātra cienī�tāji. Iespējams, pieminot teātra "zvaig�ņu" vārdus kopā ar populāras lugas izrādi, autori dod mājienu par konfliktu teātrī: trupas veterāni, tā dēvētie "vecī�i", kuriem pieskaitīja arī Ka�alovu, Moskvinu un Staņislavski, visiem spēkiem pretojās padomju lugu iekļau�anai repertuārā, bet "jaunie�i", kas pulcējās ap V. Ņemirovi�u-Dan�enko, pieprasīja repertuāra atjauninā�anu ar "mūsdienīgām izrādēm". Bulgakova lugas iestudējums, kuru bija akceptējis pats Staņislavskis, tika plānots kā kārtējais kompromiss, lai novērstu tru�pas �ķel�anos, ta�u kļuva par "jaunie�u" triumfa apliecinājumu. Starp citu, arī romāna autoru simpātijas bija "jaunie�u" pusē. 1927. gada 9.-13. maijā Maskavā noritēja partijas 1. Vissavienības apspriede par teātra politikas jautājumiem, un tajā tika pieņemtas rezolūcijas par nepiecie�amību "veidot saudzīgu attieksmi pret vecajiem akadēmiskajiem teātriem" un "cīnīties par padomju dramaturģijas radī�anu". Tātad romāna autori norāda uz konkrētu iemeslu, kāpēc sāka aktivizēties Luņķa kaimiņa dramaturga konjunktūras noslieces.

Huntovam si�ets bija vajadzīgs, un viņ� mundri apvaicājās:

Kāds si�ets?

Meistarisks, atbildēja Luņķis

Laikmetīgais vīrietis jau sagatavojās pierakstīt Luņķa sacīto, ta�u daudzveidīgā Gavrilas autoram piemita iedzimts aizdomīgums, un viņ� apklusa.

Nu! Saki ta�u!

Tu nozagsi!

Vai es tev bie�i esmu zadzis si�etus?

Bet garstāsts par komjaunieti, kur� vinnēja simts tūksto�us rubļu?'

Jā, bet to ta�u noraidīja.

Ko gan no tevis pieņem! Es varu uzrakstīt lielisku poēmu.

Nu, beidz muļķoties! Pastāsti!

Bet vai tu nenozagsi?

Goda vārds, nē.

Si�ets uz goda. Saproti, �āds notikums. Padomju izgudrotājs izgudro nāves staru un rasējumus paslēpj krēslā. Un nomirst. Sieva neko nav zinājusi un pārdod krēslus. Bet fa�isti to uzzina un sāk meklēt krēslus. Ari komjaunietis uzzina par krēsliem un sākas cīņa.1 Te var tādu intrigu savērpt!�

Huntovs sāka skraidīt pa istabu, mezdams lokus apkārt izārdīta�jam Vorobjaņinova krēslam.

Tu atdosi �o si�etu man.

Nu, pieņemsim.

Luņķi! Tu neizjūti si�etu! Tas nav si�ets poēmai. Tas ir si�ets lugai.

Vienalga. Tā nav tava darī�ana. Si�ets ir mans.

Tādā gadījumā es uzrakstī�u lugu ātrāk, nekā tu pagūsi uzraks�tīt savas poēmas virsrakstu.

Strīdu, kas iedegās starp jaunajiem cilvēkiem, pārtrauca Ibrahima atnāk�ana.

Tas bija cilvēks, ar kuru viegli varēja atrast kopīgu valodu, kustīgs un jautrs. Viņ� bija tukls. Apkaklīte viņam �ņaudza kaklu. Uz sejas, kakla un rokām ņirbēja vasaras raibumi. Mati bija olu kulteņa krāsā. No mutes plūda dūmu mutuļi. Ibrahims smēķēja cigārus "Figaro": divi cigāri maksāja 25 kapeikas. Viņ� bija ģērbies no buraudekla �ūtā vizītsvārkiem līdzīgā �aketē, no tās kabatām rēgojās laukā sarullētas no�u lapas. Galvā viņam bija pakausī atstumta groziņam līdzīga audekla cepurite. Ibrahims bija viscaur noplūdis netīriem sviedriem.

Par ko strīdaties? viņ� jautāja griezīgā balsī.

Komponists Ibrahims pārtika no savas māsas �ēlastības dāva�nām. Viņa sūtīja viņam no Var�avas jaunus fokstrotus. Ibrahims tos pārrakstīja uz no�u papīra, nomainīja nosaukumu [325] "Mīlestība okeānā" pārtapa par "Ambrozio" vai "Flirts metro" par "Singapūras naktīm" un, pievienojis notīm Huntova dzeju, realizēja tās muzikā�lajā sektorā.

Par ko tad strīdaties? viņ� atkārtoja.

Ķildnieki vērsās pie Ibrahima pēc objektīva sprieduma. Si�ets par fa�istiem tika pārstāstīts vēlreiz.

Poēmu vajag rakstīt, skandināja Luņķis-Trubeckis.

Lugu! kliedz Huntovs.

Ta�u Ibrahims rīkojās kā zvērinātais piesēdētājs Bībelē. Viņ� vienā mirklī iz�ķīra strīdu.

Operu, elsdams teica Ibrahims. Te iznāks īsta opera ar baletu, kora dziedājumiem un lieliskām solo ārijām.

Viņam piebalsoja Huntovs. Viņ� tūlīt atcerējās lielos ieņēmumus no biļe�u pārdo�anas Lielajā teātrī. Luņķis pretojās, un viņu pūlējās iekārdināt ar stāstiem par to, kāds būs ieguvums. Huntovs sita ar plaukstu pa uzziņu krājumu un sauca skaitļus, kas pilnībā apgāza visus līdz�inējos Luņķa priek�status par bagātību.

Sākās rado�o pienākumu sadale. Scenārija uzrakstī�anu un pro�zas apdari uzņēmās Huntovs. Dzejoļu sacerē�anu atvēlēja Luņķim. Uzrakstīt mūziku vajadzēja Ibrahimam. Nolēma sākt rakstīt �eit un nekavējoties.

Huntovs apsēdās uz sabojātā krēsla un skaidrā rokrakstā uzraks�tīja papīra lapas aug�ā: "Pirmais cēliens".

Klau, draugi, teica Ibrahims, kamēr jūs tur uzkricelēsiet, aprakstiet man galvenās darbojo�ās personas. Es sagatavo�u da�us motīvus. Tas ir pilnīgi nepiecie�ams.

Zelta meklētāji sāka izstrādāt darbojo�os personu raksturus Sanāca apmēram �ādas personas:

Ugolino -fa�istu ordeņa lielmestrs (bass) Alfonsīna viņa meita (koloratūrsoprāns) b. Mitins padomju izgudrotājs (baritons) Sforca -fa�istu princis [326] (tenors)

Gavrila padomju komjaunietis (pārģērbies mecosoprāns) Ņina komjauniete, popa meita (liriskais soprāns) (Fa�isti, kand�as tecinātāji, kapelāni, karavīri, majordomi, teh�niķi, sicīlie�i, laboranti, Mitina ēna, pionieri u. c.)

Es, teica Ibrahims, kuram pavērās lieliskas perspektīvas, pagaidām uzrakstī�u kapelānu kori un sicīlie�u dejas. Bet jūs raks�tiet pirmo cēlienu! Vairāk āriju un duetu.

Bet kā mēs nosauksim operu? -jautāja Luņķis.

Ta�u �ajā brīdī priek�istabā atskanēja pakavu klaboņa pa satrū�dēju�o parketu, klusa zvieg�ana un iedzīvotāju rā�anās. Durvis uz zelta meklētāju istabu atvērās, un kaimiņ� �arinovs ieveda vāju, izkā�mēju�u zirgu ar garu asti un iesirmu purnu.

Hou! �arinovs uzkliedza zirgam. Nu-ū, ka tevi�

Zirgs satrūkās, pagriezās un uzgrūdās ar krustiem Luņķim.

Zelta meklētāji bija tik pārsteigti, ka baiļu pārņemti piespiedās

sienai. �arinovs vilka zirgu uz savu istabu, no kuras izskrēja vesels bars zaļganu tatāru bērneļu. Zirgs iespītējās un piespēra kāju. Par�keta dēlītis izlēca no savas vietas un virpuļodams izlidoja pa atvērto logu.

Fatima! iebrēcās �arinovs briesmīgā balsī. Stum no mugur�puses!

No visas mājas zelta meklētāju istabā saskrēja iedzīvotāji. Luņ�ķis auroja necilvēciskā balsī. Ibrahims ironiski svilpoja "Ambro�ziju". Huntovs vicināja lapu ar darbojo�os personu sarakstu. Zirgs satraukti �ķielēja apkārt un negāja.

Hou! gurdeni teica �arinovs. O-o-o, ak tu velns!

Ta�u tad zelta meklētāji atjēdzās un pieprasīja paskaidrojumus. Atnāca mājas pārvaldnieks un sētnieks.

Ko jūs darāt? -jautāja pārvaldnieks. Kur tad tas ir redzēts? Kā drīkst ievest zirgu dzīvoklī?

�arinovs pēk�ņi noskaitās.

Kas tev par daļu? Nopirku zirgu. Kur lai lieku? Sētā nozags.

Tūlīt pat vediet projām zirgu! histēriski kliedza mājas pār�valdnieks. Ja jums vajadzīga zirga gaļa, pērciet to musulmaņu gaļas bodē!

Gaļas bodē ir dārgi, teica �arimovs. Hou! Tu!� Nolāpītā!� Fatima!�

Zirgs pakāpās atpakaļ un beidzot sāka iet turp, kur viņu veda.

Es jums to neatļauju, teica pārvaldnieks. Jūs atbildēsiet tiesas priek�ā.

Tomēr neveiksminieks �arinovs, nepārtraukti skubinādams, aizveda zirgu uz savu istabu un piesēja pie loga roktura. Pēc brī�a atskrēja Fatima ar lielu vieglu siena klēpi.

Kā gan mēs dzīvosim, ja līdzās atrodas zirgs? Mēs rakstām operu, mums tas traucēs! vaimanāja Luņķis.

Neraizējieties, aizejot teica mājas pārvaldnieks, strādājiet!

Zelta meklētāji, ieklausoties pakavu klaboņā, atkal ķērās pie darba.

Kā tad mēs nosauksim operu? -jautāja Luņķis.

Ierosinu nosaukt par "Dzelzs rozi".

Kāds gan te sakars ar rozi?

Nu, var jau arī savādāk. Piemēram, "Ugolino �ķēps".

Tas arī nav mūsdienīgi.

Kā tad lai nosaucam?

Un viņi vienojās par lielisku intriģējo�u nosaukumu "Nāves stars". Zem virsraksta "Pirmais cēliens" Huntovs ar stingru roku uzrakstīja: "Agrs rīts. Uz skatuves attēlota iela Maskavā, nebeidzama automobiļu, autobusu un tramvaju straume. Ielu krustojumā stāv vieglā mētelī ģērbies Ugolino. Kopā ar viņu irSforca�"

Sforca pid�amā, ieteica Luņķis.

Netraucē, muļķi! Labāk raksti Mitina ariozo pantiņus! Pa ielu pid�amā nestaigā!

Un Huntovs turpināja rakstīt: "Kopā ar viņu ir Sforca komjau�nie�a uzvalkā�"

Tālāka rakstī�ana nesanāca. Mājas pārvaldnieks ar diviem mili��iem sāka izvest zirgu no �arinova istabas.

Fatima! kliedza �arinovs. Turi, Fatima!

Luņķis paķēra nogaida baltmaizes klaipu un nedro�i uzsita arto pa zirga kaulainajiem krustiem.

Velc! auroja mājas pārvaldnieks.

Zirgs kulstīja asti pa kreisi un pa labi. Mili�i stenēja. Fatima ar tatāru pui�eļiem apķērās zirga kārnajiem ceļiem. Pilsonis �arinovs bezcerīgi kliedza: "Hou!"

Zelta meklētāji devās palīgā likuma sargiem, un viss krā�ņais bars ar troksni izvēlās priek�istabā.

Tuk�ajā istabā vēdīja cirka zirgu staļļa aromāts. Pēk�ņa vēja brāzma satvēra uz galda atstātās operas libreta lapas, un tās kopā ar salmiem sāka lidināties pa istabu. Biedra Mitina ariozo uzlidoja līdz pat griestiem. Kapelānu koris un sicīlie�u dejas iedīgļi virpuļoja uz palodzes.

No kāpnēm skanēja klaigas un riebuma pilni zviedzieni. Zelta meklētāji, mili�i un mājas administrācijas pārstāvji sasprindzināja pēdējos spēkus. Pievarēju�i ietiepīgo dzīvnieku, līdzautori savāca izkaisītās lapas un turpināja rakstīt bez labojumiem.

Ipolits Matvejevi�s pamazām kļuva par pielīdēju. Kad viņ� raudzījās Ostapā, viņa acis ieguva gai�zilu �andarmisku nokrāsu. [327]

Ivanopulo istabā bija tik karsts, ka iz�uvu�ie Vorobjaņinova krēsli sprak�ķēja kā malka kamīnā. Nolicis pagalvī debeszilo vesti, lielais kombinators atpūtās.

Ipolits Matvejevi�s skatījās ārā pa logu. Tur pa līkumotajām �ķērsielām garām sīkajiem Maskavas dārziem aizauļoja ģerboņkariete. Hs melnajā lakojumā pārmijus atspoguļojās garāmejo�ie sveicinātāji: kavaliergvards ar vara galvu, pilsētas dāmas un balti, pūkaini mākonī�i. Ar pakaviem rībinādami bruģi, zirgi aizrāva karieti garām Ipolitam Matvejevi�am. Dziļi vīlies, viņ� novērsās.

Uz karietes bija ģerbonis MKS [328] , tā bija paredzēta atkritumu ve�anai, un uz tās dēļu sienām nekas neatspoguļojās.

Uz bukas sēdēja bra�s ve�uks ar sirmu, kuplu bārdu. Ja Ipolits Matvejevi�s zinātu, ka ku�ieris nav neviens cits kā grāfs Aleksejs Bulānovs, slavenais huzārs askēts, viņ� dro�i vien būtu to aptu�rējis, lai kopīgi atcerētos vecos labos laikus.

Grāfs Aleksejs Bulānovs bija stipri noraizējies. Ar pātagu mudi�nādams zirgus, viņ� skumji domāja par birokrātismu, kas kā tārps grau� asenizācijas apak�nodaļu, kuras vainas dēļ grāfam jau veselu pusgadu neizsniedz ģenerālajā līgumā paredzēto specpriek�autu [329] .

Klausieties, pēk�ņi lielais kombinators pavaicāja, kā jūs bērnībā sauca?

Kādēļ jums tas vajadzīgs?

Tāpat vien. Nezinu, kā lai jūs saucu. Saukt par Vorobjaņinovu apnicis, bet par Ipolitu Matvejevi�u pārāk dzedri. Kā tad jūs sauca? Ipa?

Kisa, pavīpsnādams atbildēja Ipolits Matvejevi�s.

Konģeniāli. Tātad, ziniet ko, Kisa, paskatieties, lūdzu, kas man te uz muguras. Sāp starp lāpstiņām.

Ostaps pārvilka pār galvu kovboja kreklu. Kisas Vorobjaņinova skatienam pavērās nomales Anteja [330] platā mugura, tā bija apbu�ro�a mugura, tikai mazliet netīra.

Oho, Ipolits Matvejevi�s iesaucās, kaut kāds sarkanums.

Lielajam kombinatoram starp lāpstiņām kā naftas plankumi

virs ūdens lāsmoja dīvainu apveidu zilumi.

Goda vārds, tas ir cipars astoņi! iesaucās Vorobjaņinovs. Pirmo reizi mū�ā redzu tādu zilumu.

Bet cita cipara tur nav? Ostaps mierīgi jautāja.

It kā vēl būtu burts R.

-Jautājumu vairāk nav. Viss skaidrs. Nolādētais spalvaskāts! Redziet, Kisa, kā es cie�u, kādās briesmās nokļūstu jūsu krēslu dēļ! �īs aritmētiskās zīmes manī iegravēja pa�krīto�s spalvaskāts ar astoņdesmit sestā numura spalvu. Turklāt vēl jāpiezīmē, ka nolādētais spalvaskāts man uzkrita uz muguras tie�i tai mirklī, kad biju iebāzis rokas redaktora krēslā.

Bet es arī� Es arī dabūju ciest! viņu steidzīgi pārtrauca Kisa.

Kad tad? Vai tad, kad vazājāties ar sve�u sievu? Cik atceros, �īs vēlīnās suņu tēviņa lustes jums beidzās ne pārāk veiksmīgi! Vai varbūt divkaujas laikā ar aizvainoto Koļu?

Nu nē, atvainojiet, miesas bojājumus es dabūju darbā!

-Ak! Vai tas bija toreiz, kad mēs stratēģisku apsvērumu dēļ atkā�pāmies no Kolumba teātra?

Jā, jā� Kad sargs mums dzinās pakaļ.

Tātad jūs uzskatāt, ka kritiens no sētas ir varoņdarbs?

Es sasitu celi pret bruģi.

Neraizējieties! Tagad celtniecībai ir tāds vēriens, ka bruģi drīz salabos.

Ipolits Matvejevi�s naski uzrotīja kreiso bik�u staru un neiz�pratnē sastinga. Uz dzeltenīgā ceļgala nebija ne mazāko savaino�juma pazīmju.

Cik neglīti, ka no tik jauna cilvēka jāklausās meli, skumjā balsī teica Ostaps. Nāksies, Kisa, ielikt jums �etrinieku uzvedībā un izsaukt vecākus!� Un jūs neko lāga neprotat darīt. Kāpēc mums nācās bēgt no teātra? Jūs esat vainīgs! Velns jums lika stāvēt sardzē [331] kā sargkareivim un nekustēties no vietas. To jūs, protams, darījāt, lai piesaistītu apkārtējo uzmanību. Bet jūs, neko jūs lāgā neprotat. Kas sagandēja pasākumu ar Iznurenkova krēslu, ka man jūsu vietā vajadzēja izstrēbt to putru? Par ūtrupi es vispār nerunāju. Atra�dis īsto laiku pāroties! Jūsu vecumā pāroties ir vienkār�i kaitīgi! Saudzējiet savu veselību!� Mācieties no manis! Atraitnes krēslu dabūjām, pateicoties man. ��ukinu divus krēslus arī es dabūju. Iznurenkova krēslu beigu beigās es aizstiepu! Uz redakciju un pie Luņķa gāju es! Un tikai vienu vienīgu krēslu jūs apstrādājāt līdz galīgai uzvarai un ari tad ar mūsu svētā ienaidnieka arhibīskapa palīdzību.

Ipolits Matvejevi�s, juzdamies vainīgs, norullēja uz leju bik�u staru. Lielais kombinators sāka attīstīt turpmāko plānu.

Klusām �vīkādams pa grīdu basās kājas, tehniskais direktors soļoja pa istabu un strostēja padevīgo Kisu.

Oktobra stacijas pre�u pagalmā ieniru�ais krēsls vēl arvien skaitījās tum�s plankums koncesijas darba spīdo�ajā plānā. �etri krēsli Kolumba teātrī bija dro�s ieguvums. Bet teātris gatavojās braucienam pa Volgu ar laimestu tirā�as tvaikoni "Skrjabins" [332] un �odien, sezonu slēdzot, sniedza pēdējo pirmizrādi "Precības". Vajadzēja izlemt vai nu palikt Maskavā un Kalan�ovas laukuma pla�umos meklēt zudu�o krēslu, vai arī kopā ar trupu doties vies�izrā�u turnejā. Ostaps vairāk sliecās uz pēdējā varianta pusi.

Bet varbūt �ķirsimies? Ostaps jautāja. Es brauk�u ar teātri, bet jūs palieciet un sadzeniet krēslam pēdas pre�u stacijā.

Ta�u Kisa tik bailīgi mirk�ķināja sirmās skropstas, ka Ostaps neturpināja.

No diviem zaķiem, viņ� sacīja, izvēlas to, kas treknāks. Brauksim abi. Bet izdevumi būs lieli. Nauda vajadzīga. Man pali�ku�i se�desmit rubļi. Cik jums? Ak, es biju pavisam aizmirsis! Jūsu gados meitenes mīla dārgi maksā! Nolemju: �odien mēs ejam uz "Precību" pirmizrādi. Neaizmirstiet uzvilkt fraku. Ja krēsli vēl nav pārdoti sociālās apdro�inā�anas parādu seg�anai, tad rīt pat mēs izbraucam. Iegaumējiet, Vorobjaņinov, sākas komēdijas "Manas sievasmātes dārglietas" pēdējais cēliens. Tuvojas finita la commedia [333] , Vorobjaņinov! Nepūtiet tik smagi, mans vecais draugs! Uz priek�u rampas gaismā! Ai, mana jaunība! Ai, aizkuli�u smar�a!

Cik daudz atmiņu! Kādas intrigas! Cik talanta es savā laikā esmu ielicis Hamleta lomā [334] ! Vārdu sakot sēde turpinās!

Ievērojot taupību, uz teātri gāja kājām. Kaut gan vēl bija glu�i gai�s, tomēr lukturi jau bārstīja citrondzeltenu gaismu. Visu acu priek�ā dila pavasaris. Putekļi to dzina prom no laukumiem, karsts vējiņ� pavasarim lika atkāpties �ķērsielās. Tur ve�iņas vēl apmīļoja �o skaistulīti un pagalmos kopā ar viņu dzēra tēju pie apaļiem galdiem. Bet pavasara mū�s bija galā ļaudīs viņu nelaida. Ta�u pavasarim tik loti gribējās nokļūt pie Pu�kina piemi�nekļa, kur jau pastaigājās jauni cilvēki raibās �okenēs, stabulī�u biksēs [335] , kaklasaitēs "suņa prieks" [336] un "d�immi" [337] kurpītēs.

Jaunkundzes, nobārstīju�ās ar violetu pūderi, cierēja starp Maskavas patērētāju biedrības templi un kooperatīvu "Komunārs" (starp bij. Fiļipovu un bij. Jeļisejevu [338] ). Jaunkundzes skaļi lamājās. �ai stundā gājēji palēnināja soļus, bet ne jau tāpēc vien, ka Tveras iela kļuva par �auru. Maskavas zirgi nebija labāki par Stargorodas zirgiem. Tie tāpat tī�ām klaudzināja ar pakaviem pa koka klucī�u bruģi. Velosipēdisti klusām brauca no Tomska' sta�diona, no pirmajām lielākajām starppilsētu sacīkstēm. Saldējuma pārdevējs, stumdams savu zaļo kasti, kas rībēja kā maija pērkons, bailīgi �ķielēja uz milici, bet milicis, saistīts pie luksofora, ar ko regulēja kustību ielās, nebija bīstams.

Visā �ajā burzmā lēni soļoja divi draugi. Ik uz soļa varēja krist kārdinājumā. Sīkās ēstuvēs visu gājēju acu priek�ā me�onīgie kal�nie�i cepa Kāras, Kaukāza un fileja �a�likus. Pret gai�ajām debe�sīm cēlās karsti un kodīgi dūmi. No dzertuvēm, kroģeļiem un kino "Lielais Mēmais" [339] plūda stīgu orķestra mūzika. Tramvaja pieturā uzbudināti tark�ķēja skaļrunis:

�Jauns mui�nieks dzejnieks Ļenskis ir iemīlējies mui�nieka meitā Olgā Larinā. Jevgeņijs Oņegins, lai pakaitinātu draugu, lieku�līgi aplido Olgu. Paklausieties uvertīru. Pieslēdzamies skatītāju zālei�

Ska/runis ātri pabeidza instrumentu uzskaņo�anu, skanīgi uzsita ar diriģenta nūjiņu pa pulti un uzgāza pūlim, kas gaidīja tramvaju, uvertīras pirmās taktis. Ar mokpilnu vaidu pienāca tramvajs numur 6. Priek�kars jau bija pacēlies, vecā Larina, padevīgi skatīdamās uz diriģenta nūjiņu un trallinādama: "Jo tāpēc dots ir paradums", būrās ap ievārījuma traukiem, bet tramvajs vēl aizvien nespēja atrauties no uzbrūko�ā pūļa. Rēkdams un kaukdams, tas sāka kustēties tikai tad, kad atskanēja duets "Vai dzirdējāt".

Bija jau vēls.

Vajadzēja pasteigties. Draugi iegāja Kolumba teātra duno�ajā vestibilā.

Vorobjaņinovs tūlīt metās pie kases un iepazinās ar vietu cenām.

Tomēr, viņ� sacīja, ārkārtīgi dārgi. Se�padsmitā rindā trīs rubļi.

Kā es necie�u, Ostaps piezīmēja, �os mietpilsoņus, provin�ciālos pintiķus! Kur jūs lienat? Vai tad jūs neredzat, ka tā ir kase?

Nu, kur tad lai lien? Bez biļetes ta�u nelaidis.

Kisa, jūs esat banāls. Katrā labiekārtotā teātri ir divi lodziņi. Pie kases lodziņa grie�as tikai iemīlēju�ies un bagāti mantinieki. Pārējie pilsoņi (viņu, kā redzat, lielum lielais vairākums) grie�as tie�i pie administratora lodziņa.

Un patie�ām, pie kases lodziņa stāvēja kādi pieci vienkār�i ģērbu�ies cilvēki. Iespējams, ka tie bija bagāti mantinieki vai iemīlēju�ies. Toties pie administratora lodziņa valdīja rosība. Tur stāvēja raiba publika. Jauni cilvēki moderna piegriezuma �aketēs un biksēs, kādas provincietim var tikai sapni parādīties, dro�i vici�nāja zīmītes, ko tiem bija izrakstīju�i pazīstami re�isori, aktieri, redakcijas, teātra kostīmu pārzinis, rajona milicijas priek�nieks un citas personas, kuras cie�i saistītas ar teātri [340] , kā, piemēram, teātra un kinokritiķu asociācijas biedri, biedrības "Nabaga mā�u asaras" biedri, skolas padomes "Cirka eksperimentālā darbnīca" [341] un kaut kāda "FORTINBRASA pie UMSLOGOPASA" [342] darbinieki. Kādi astoņi cilvēki stāvēja ar Espera Eklerovi�a zīmītēm.

Ostaps iespiedās rindā, izgrūstīja fortinbrasie�us un, sauk�dams "Man tikai izziņu, vai tad jūs neredzat, ka es pat galo�as neesmu novilcis!" izlauzās līdz lodziņam un paskatījās iek�ā.

Administrators rāvās melnās miesās. Viņa tauko seju klāja mirdzo�as briljanta sviedru lāsītes. Ik brīdi viņu traucēja tele�fons un zvanīja ar tādu neatlaidību kā tramvajs, kas lau�as cauri Smoļenskas tirgum.

Jā! viņ� kliedza. Jā! Jā! Astoņos trīsdesmit!

Viņ� ar troksni pakāra klausuli, lai tūlīt atkal to paķertu.

Jā! Kolumba teātris! Ak tā esat jūs, Segidilja Markovna?'Ir, ir, protams, ir. Partera lo�a!� bet Buka nebūs? Kāpēc? Gripa? Ko jūs sakāt? Nu, labi!� Jā, jā, uz redzē�anos, Segidilja Markovna�

Kolumba teātris!!! Nē! �odien nekādas caurlaides neder! Jā, bet ko es varu darīt? Maskavas padome aizliedza!�

Kolumba teātris!!! Kā-ā? Mihails Grigorjevi�s? Pasakiet Mihai�lam Grigorjevi�am, ka Kolumba teātrī viņu dienu un nakti gaida vieta tre�ajā rindā līdzās ejai�

Ostapam blakus burzguļoja un drebinājās vīrietis ar tuklu seju. Viņa uzacis nepārtraukti cilājās uz aug�u un leju.

Kāda man tur daļa! viņam teica administrators.

Huntovs (tas bija savam laikmetam atbilsto�ais cilvēks), atmetis lepnību, ātri nomurmināja lūgumu pie�ķirt viņam kontramarku.

Nav iespējams! teica administrators. Saprotiet pats Mas�kavas padome!

Jā, stomījās Huntovs, bet Ļeņingradas dramatisko rakst�nieku un operu komponistu biedrības Maskavas nodaļa1 saskaņoja ar Pāvelu Fjodorovi�u�

-Nevaru, nekādi nevaru� Nākamais!

Atļaujiet, Jakov Menelajevi�, man ta�u Ļeņingradas dramatisko rakstnieku un operu komponistu biedrības Maskavas nodaļā�

Nu, ko lai es ar jums daru?� Nē, nedo�u! Ko jums, biedri?

Huntovs, sajutis, ka administrators sācis svārstīties, ņēmās atkal

tark�ķēt:

Saprotiet ta�u, Jakov Menelajevi�, Ļeņingradas dramatisko rakstnieku un operu komponistu biedrības Maskavas noda�

To administrators vairs nespēja izturēt. Visam ir sava robe�a. Nolau�ot zīmuļus un ķeroties pie tālruņa klausules, Menelajevi�s atrada Huntovam vietu pie pa�as lustras.

Ātrāk, viņ� Ostapam uzsauca, jūsu zīmīti!

Divas vietas, Ostaps klusi sacīja, parterā.

-Kam?

Man!

Bet kas jūs tāds esat, ka man jums jādod divas vietas?

Es domāju, ka jūs tomēr mani pazīstat.

Nepazīstu vis.

Ta�u nepazīstamā skatiens bija tik nevainīgs, tik skaidrs, ka administratora roka pati pie�ķīra Ostapam divas vietas vienpa�dsmitajā rindā.

Nāk te visādi, administrators sacīja kārtējam umslopogasam, paraustīdams plecus, kas to lai zina, kas viņi tādi! Varbūt no Tautas Izglītības komisariāta? Liekas, es viņu esmu redzējis Tautas Izglītības komisariātā. Kur es viņu esmu redzējis?

Un, mehāniski izsniegdams laimīgajiem teātra un kinokritiķiem caurlaides, Jakovs Menelajevi�s nomierinājies joprojām centās atcerēties, kur viņ� redzējis �īs skaidrās acis.

Kad visas caurlaides bija izsniegtas un foajē valdīja puskrēsla, Jakovs Menelajevi�s beidzot atcerējās: �īs skaidrās acis, �o dro�o skatienu viņ� bija redzējis Taganskas cietumā 1922. gadā, kad ari pats tur sēdēja kādas nieka lietas dēļ [343] .

Kolumba teātris bija izvietojies savrupnamā. Tā skatītāju zāle bija neliela, foajē neproporcionāli milzīgi, smēķētāju istaba atradās būcenītī zem kāpnēm. Griestu gleznojumā bija attēlotas mitoloģis�kas medības. Teātris bija jauns un tik vērienīgi aizrāvās ar pārdro��iem eksperimentiem, ka tam pārtrauca pie�ķirt subsīdijas. Teātris pastāvēja otro gadu un pārtika galvenokārt no vasaras viesizrā�u ieņēmumiem.

No vienpadsmitās rindas, kur sēdēja koncesionāri, atska�nēja smiekli. Ostapam patika muzikālā priek�spēle, ko orķestris izpildīja uz pudelēm, Esmarha krūzēm1, saksofoniem un lielām kara bungām. Iesvilpās flauta, un priek�kars, ielaizdams zālē dzestru vēsmu, pa�ķīrās.

Vorobjaņinovu, kas bija pieradis pie "Precību" klasiskās inter�pretācijas [344] , ļoti pārsteidza tas, ka uz skatuves nebija Podkoļesina.

Pārlaidis acis skatuvei, Ipolits Matvejevi�s ieraudzīja no gries�tiem nokāru�os saules spektra pamatkrāsās nokrāsotus finiera taisnstūrus. Nebija ne durvju, ne zilu muslīna logu aizkaru. Zem daudzkrāsainajiem taisnstūriem dejoja dāmiņas lielās, no melna kartona izgrieztās cepurēs. Pudeļu vaidi izsauca uz skatuves Podkoļesinu, kas, jādams uz Stepana, iedrāzās pūlī. Podkoļesins bija ietērpies kamerkunga mundierī. Izdzenājis dāmiņas ar vārdiem, kādu lugā nemaz nebija, Podkoļesins brēca:

Stepa-an!

Vienlaikus viņ� palēca sānis un sastinga dīvainā pozā. Iedārdējās Esmarha krūzes.

Stepa-a-an!! atkārtoja Podkoļesins, izdarīdams jaunu lēcienu.

Bet, tā kā Stepans, kas stāvēja turpat līdzās, ģērbies panteras ādā, neatsaucās, Podkoļesins traģiskā balsī jautāja:

Kāpēc tu klusē kā Tautu Savienība?

Briesmīgi es no �emberlena esu izsabijies, atbildēja Ste�pans, ādu kasīdams.

Varēja manīt, ka Stepans Podkoļesinu atbīdīs otrajā vietā un pats kļūs par galveno personu laikmetam pielāgotajā lugā.

Nu, vai drēbnieks jau �uj svārkus?

Lēciens, sitiens pa Esmarha krūzēm, Stepans ar grūtībām nostājās uz rokām un tādā stāvoklī atbildēja:

-�uj!

Orķestris nospēlēja popūriju no "�io-�io-sanas". Visu �o laiku Stepans stāvēja uz rokām. Viņa seja pieplūda asinīm.

Paklau, Podkoļesins jautāja, vai drēbnieks nepra�ņāja, kālab lielkungs �uj no tik labas vadmalas?

Stepans, kas tagad jau sēdēja orķestrī un apkampa diriģentu, atbildēja:

Nē, nepra�ņāja. Vai tad viņ� ir Anglijas parlamenta deputāts?

Bet vai drēbnieks nejautāja, sak, kā tur īsti ir, vai lielkungs netaisās precēties?

Drēbnieks jautāja, sak, vai lielkungs nevēlas maksāt alimentus.

Pēc �iem vārdiem nodzisa gaisma un publika sāka dauzīt ar kā�jām. Dauzīja tik ilgi, kamēr no skatuves atskanēja Podkoļesina balss:

Pilsoņi! Neuztraucieties! Gaismu nodzēsām tī�ām, jo tā ir paredzēts lugas darbības norisē. To prasa ārējais ietērps.

Publika padevās. Gaisma tā ari neiedegās līdz pat cēliena bei�gām. Pilnīgā tumsā dunēja bungas. Ar lukturiem rokās pār skatuvi gāja karavīru grupa viesnīcu �veicaru tērpos. Vēlāk acīmredzot uz kamieļa atjāja Ko�karevs. Par to visu var spriest no �āda dialoga:

Fu, kā tu mani nobiedēji! Un vēl uz kamieļa atjājis!

Ak, tad tomēr pamanīji, lai gan tāda elles tumsa?! Bet es gribēju tev pasniegt kamieļpienu!

Starpbrīdī koncesionāri izlasīja afi�u.

Precības Teksts N. V. Gogoļa Dzejas M. �er�eļafamova Literārā montā�a -1. Antiohijska Muzikālais pavadījums H. Ivanova Izrādes autors Nik. Sestrins Rekvizīti Simbijevi�a-Sindijevi�a. Gaisma Platons Pla��uks. Skaņu ietērps Galkina, Palkina, Malkina, �alkina un Zalkinda. Grims KRULT darbnīcas. Parūkas Fomas Ko�uras. Mēbeles Belzacara vārdā nosauktās FORTINBRASA pie UMSLOPOGASA kokapstrādā�anas darbnīcas. Akrobātikas instruktors �or�eta Tiraspoļskiha. Hidrauliskā spiede montiera Me�ņikova vadībā. Afi�a salikta, aplauzta un iespiesta KRULT FRS [345] skolā.

Kā jums patīk? bikli iejautājās Ipolits Matvejevi�s.

Bet jums?

Ļoti interesanti, tikai Stepans tāds jocīgs.

Bet man nepatika, Ostaps sacīja, it sevi�ķi tas, ka viņu mēbeles ir no kaut kādas VOGOPASA darbnīcas [346] . vai tik nav pie�lāgoju�i mūsu krēslus savām vajadzībām?

�īs ba�as izrādījās veltīgas. Otrā cēliena sākumā nēģeri cilind�ros visus �etrus krēslus iznesa uz skatuves. Bildinā�anas aina ska�tītāju zālē radīja visdzīvāko interesi. Tai mirklī, kad pa stiepli, kas bija nostiepta pār visu zāli, sāka laisties lejā Agafja Tihonovna, baigais H. Ivanova orķestris sacēla tādu troksni, ka no tā vien Agafjai Tihonovnai vajadzēja ievelties publikā. Ta�u Agafja uz skatuves izturējās lieliski. Viņa bija tērpusies miesaskrāsas triko, galvu rotāja vīrie�u katliņ�. Balansēdama ar zaļu lietussargu, kur lepojās uzraksts "Es vēlos iegūt Podkoļesinu", Agafja gāja pa stiepli, un no apak�as visiem bija redzami viņas netīrie papē�i. No stieples viņa nolēca tie�i uz krēsla. Vienlaikus visi nēģeri, Podkoļesins, Ko�karevs baleta kostīmā un savedēja tramvaja vadītāja formas tērpā iztaisīja atmuguriski salto. Pēc tam visi piecas minū�tes atvilka elpu, un, lai to slēptu, atkal tika nodzēsta gaisma.

Precinieki bija ļoti komiski, it sevi�ķi Olkultenis. Viņa vietā uz skatuves pannā iznesa lielu olu kulteni. Jūrniekam bija piestipri�nāts masts ar burām.

Veltīgi tirgonis Starikovs kliedza, ka viņu �ņaudzot patents un nolīdzinā�anas nodoklis. Viņ� Agafjai Tihonovnai nepatika. Agafja apprecējās ar Stepanu. Abi tūlīt ņēmās notiesāt olu kulteni, ko viņiem pasniedza par sulaini pārvērties Podkoļesins. Ko�karevs ar Teklu nodziedāja kuplejas par �emberlenu un par alimentiem, ko britu ministrs piedzen no Vācijas. Uz Esmarha krūzēm nospēlēja noslēguma mar�u. Un priek�kars, gaisu saviļņodams, aizvērās.

Es ar izrādi esmu apmierināts, Ostaps sacīja, krēsli ir veseli. Bet mēs nedrīkstam kavēties. Ja Agafja Tihonovna lcatru dienu uz viņiem lēkās, tiem nebūs ilgs mū�s.

Jauni cilvēki modernās �aketēs grūstīdamies un smiedamies iedziļinājās rekvizītu un skaņu noformējuma niansēs.

Kāpnēs atskanēja Huntova augstprātīgi laipnā balss.

Jā. Es rakstu operu. Ļeņingradas dramatisko rakstnieku un operu komponistu biedrības Maskavas nodaļā man teica�

Un aizejo�ā publika vēl ilgi dzirdēja savam laikmetam atbilsto�ā cilvēka bungu rībinā�anu.

Vai jūs piekrītat, ka Ļeņingradas dramatisko rakstnieku un operu komponistu biedrības Maskavas nodaļa�

Nu, Ostaps sacīja, jums, Kislt, laiks doties uz �u�u mui�u. Rit no rīta jāstājas biļe�u rindā. Teātris pulksten septiņos vakarā izbrauc ar ātro vilcienu uz Ņi�ņiju. Tātad jūs ņemat divas sēdvie�tas kopējā vagonā līdz Ņi�ņijai, Kurskas stacijā. Nav liela nelaime, pasēdēsim. Tikai viena nakts.

Otrā dienā viss Kolumba teātris sēdēja Kurskas stacijas bufetē. Simbijevi�s-Sindijevi�s, darījis visu iespējamo, lai dekorācijas un rekvizīti tiktu nosūtīti ar �o pa�u vilcienu, sēdēja pie galdiņa un mielojās. Saslapinājis ūsas alū, viņ� satraukti jautāja montierim:

Kā tu domā, vai hidrauliskā spiede ceļā nesalūzls?

Taisni nelaime ar to spiedi, Me�ņikovs atbildēja, tā mums vajadzīga tikai piecas minūtes, bet jāvadā līdzi visu vasaru.

Bet vai tad ar "laikmetu pro�ektoru" lugā "Ideoloģijas pulveritis" tev bija vieglāk?

Protams, ka vieglāk. Pro�ektors, lai gan bija lielāks, toties ne tik trausls.

Pie blakus galdiņa sēdēja Agafja Tihonovna, jauna meitene ar spēcīgām un slaikām kājām. Ap viņu lidinājās teatrālās skaņas Galkins, Palkins, Malkins, �alkins un Zalkinds.

Jūs vakar nepieskaņojāt takti manam solim, sūdzējās Agafja Tihonovna, tā es varu vēl nokrist.

Teatrālās skaņas klaigāja:

Ko lai dara! Divas krūzes saplīsa!

Kur tu tagad rausi ārzemju Esmarha krūzi? kliedza Galkins.

Ieejiet valsts medicīnas pre�u veikalos. Ne tikai Esmarha krū�zes nav, pat termometru nevar nopirkt! atbalstīja Palkins.

Vai tad jūs uz termometriem ari spēlējat? [347] �ausminājās meitene.

Uz termometriem mēs nespēlējam, piezīmēja Zalkinds, bet �o pa�u nolādēto krū�u dēļ var vai slims palikt gadās, ka jāmēra temperatūra.

Uzveduma autors un galvenais re�isors Nik. Sestrins ar sievu pastaigājās pa peronu. Podkoļesins ar Ko�karevu bija iemetu�i pa trim glāzītēm un tagad, cenzdamies viens otru pārspēt, lakstojās ap �or�etu Tiraspoļskihu.

Koncesionāri, ieradu�ies divas stundas pirms vilciena atie�a�nas, jau piekto reizi gāja apkārt stacijas skvēram.

Ipolitam Matvejevi�am reiba galva. Krēslu medībās bija iestā�jies iz�ķiro�s brīdis. Pār sakarsēto bruģi stiepās garas ēnas. Uz valgajām, sasvīdu�ajām sejām gūlās putekļi. Piebrauca vieglie pajūgi. Oda pēc benzīna. īrētās ma�īnas izsēdināja pasa�ierus. Tos sagaidīt izskrēja Jermaki Timofejevi�i, viņi aiznesa �emodā�nus, saulē mirdzēja viņu ovālie numuriņi. Cilvēkus savā varā bija sagrābusi tālo ceļojumu mūza.

Nu, iesim ari mēs, Ostaps sacīja.

Ipolits Matvejevi�s padevīgi piekrita. Te viņ� aci pret aci saskrē�jās ar zārku meistaru Bezen�uku.

Bezen�uk! viņ� iesaucās galīgi izbrīnījies. Kā tu te nokļuvi?

Bezen�uks noņēma cepuri un priekā apstulba.

Vorobjaņinova kungs! viņ� kliedza. Lai godināts dārgais viesis!

Nu, kā veicas?

Slikti, atbildēja zārku meistars.

Kas tad lēcies?

Meklēju klientu. Klients nenāk.

Vai "Nimfa" noņem klientus?

Kur tad nu tā! Vai tad tā var ar mani sacensties? Nav nekādu iespēju. Pēc jūsu sievasmātes tikai viens vienīgs "Pjērs un Kon�stantīns" atstiepa kājas.

Ko tu saki? Vai patie�ām nomira?

-Nomira, Ipolit Matvejevi�. Savus dienesta pienākumus pildot, nomira. Skuva bārdu mūsu aptiekāram Leopoldam un atstiepa kājas. Cilvēki stāsta, ka iek�ās esot kaut kas pārtrūcis, bet es domāju tā, ka nelaiķis saelpojās aptiekāra zāļu smaku un neizturēja.

Ai-ai-ai, murmināja Ipolits Matvejevi�s, ai-ai-ai! Nu, un tu viņu tātad ari apglabāji?

Es ari apglabāju. Kas tad cits? Vai tad "Nimfa", kaut viņu jupis, spēj dot bārkstis?

Tātad tomēr pieveici?

Pieveicu gan. Tikai pēc tam mani ieklapēja. Gandrīz vai garu izlaidu. Milicija paglāba. Divas dienas nogulēju, ar spirtu ārstējos.

Rīvējies?

Mums rīvēties nav nekādas nozīmes.

Bet kāds vēj� tevi uz �ejieni atpūtis?

Preci atvedu.

Kādu preci?

Savu preci. Pazīstams vagona pavadonis palīdzēja par velti atvest pasta vāģī. Caur pazī�anos.

Ipolits Matvejevi�s tikai tagad pamanīja, ka netālu no Bezen�uka nokrauta zārku grēda. Da�i zārki bija ar bārkstīm, citi bez. Vienu no tiem Ipolits Matvejevi�s tūlīt pazina. Tas bija liels, nopu�tējis ozola zārks no Bezen�uka skatloga.

Astoņi gabali, Bezen�uks pa�apmierināti sacīja, visi kā viens. Kā zemenītes.

Bet kam te tava prece vajadzīga? Te savu meistaru gana.

Bet tīps?

Kāds tīps?

Epidēmija. Man Prūsis sacīja, ka Maskavā tīps plosoties, ka neesot kur ļaudis apglabāt. Visu būvmateriālu izlietoju�i. Un es nolēmu uzlabot savu veikala stāvokli.

Ostaps, ziņkārīgi noklausījies �o sarunu, iejaucās starpā:

Paklausies, tēvocīt, Parīzē plosās tīfs, nevis �eit.

Parīzē?

Nūjā. Brauc uz Parīzi. Tur būs vesels lērums glabājamo! Tiesa gan, būs zināmas grūtības ar vīzu, bet tu, tēvocīt, neskumsti. Ja tu iepatiksies Briānam, tev neklāsies slikti: tu iekārtosies par leibzārcinieku pie Parīzes municipalitātes. Bet �eit pietiek pa�iem savu zārcinieku.

Bezen�uks bikli paskatījās apkārt. Patie�ām, uz laukuma, par spīti Prū�a apgalvojumiem, līķi nemētājās, visi cilvēki mundri turējās kājās un da�i pat smējās.

Vilciens jau sen bija aizvedis kā koncesionārus, tā Kolumba teātri un arī pārējo publiku, bet Bezen�uks, galīgi apjucis, vēl aizvien stāvēja pie saviem zārkiem. Tumsā viņa acīs gailēja dzel�tena, kvēla uguns.

.

�

Pa kreisi no Volgas Valsts upju kuģniecības pasa�ieru piestāt�nes zem uzraksta "Pietauvo pie riņķiem, saudzē re�ģus, nepie�skaries pie sienas!" stāvēja lielais kombinators ar savu draugu un tuvāko palīgu Kisu Vorobjaņinovu.

Tvaikoņu vaimanas biedēja mui�niecības vadoni. Pēdējā laikā viņ� bija kļuvis bailīgs kā trusis. Negulētā nakts pasta vilciena Maskava-Ņi�ņijnovgoroda cietajā vagonā Ipolita Matvejevi�a sejā bija atstājusi ēnas, plankumus un putekļainas grumbas.

Virs piestātnes plīvoja karogi. Kuģu dūmeņi vēla dūmus, cirtai�nus kā puķu kāposti. Pa�reiz krāva kuģi "Antons Rubin�teins", kas stāvēja pie piestātnes Nr. 2. Krāvēji iecirta savus dzelzs nagus [348] kokvilnas baķos, piestātnē militārā kaujas ierindā stāvēja �uguna podi, zemē gulēja jēlādas, stiepļu skrituļi, kastes ar logu stikliem, kūlī�sējēju auklu kamoli, dzirnakmeņi, divkrāsainas izģindu�as lauksaimniecības ma�īnas, koka dak�as, ar rupju audeklu ap�ūti grozi ar pirmajiem saldajiem ķir�iem un siļķu mucas.

Pie piestātnes Nr. 2 stāvēja kuģis "Parīzes komūna". Pēc saraksta tam vajadzēja doties lejup pa upi tikai pulksten se�os vakarā, ta�u arī tagad, kaut gan vēl nebija pat vienpadsmit, pa baltajiem tīra�jiem klājiem pastaigājās pasa�ieri, kas tajā rītā bija atbrauku�i no Maskavas.

"Skrjabina" nebija. Tas ļoti satrauca Ipolitu Matvejevi�u.

Ko jūs uztraucaties? Ostaps jautāja. Pieņemsim, ka "Skrjabins" ir �eit. Nu, bet kā jūs uz tā nokļūsiet? Ja pat mums būtu nauda biļe�u pirk�anai, ari tad nekas neiznāktu. �is kuģis pasa�ierus neuzņem.

Ostaps vēl vilcienā bija paguvis aprunāties ar hidrauliskās spiedes pārzini montieri Me�ņikovu un visu no viņa uzzinājis. Tvaikonim "Skrjabins", ko īrēja Finan�u Tautas komisariāts, vajadzēja braukt no Ņi�ņijas līdz Caricinai, pa ceļam apstājo�ties visās piestātnēs un izdarot valsts aizņēmuma izlozes. �ai nolūkā no Maskavas izbrauca vesela iestāde: izlozes komisija, kanceleja, pūtēju orķestris, balalaikas virtuozs, radioin�enieris, kinooperators, centrālo laikrakstu korespondenti un Kolumba teātris. Teātrim pa ceļam vajadzēja sniegt izrādes, kas popu�larizētu valsts aizņēmuma ideju. Līdz Caricinai teātris atradās pilnīgā izlozes komisijas apgādē, bet pēc tam gatavojās pats uz savu roku ar "Precībām" doties lielā viesizrā�u turnejā pa Kau�kāzu un Krimu.

"Skrjabins" kavējās. Solīja, ka tas pienāk�ot tikai pievakarē no lī�a, kur tika izdarīti pēdējie sagatavo�anas darbi. Tāpēc viss aparāts, kas bija ieradies no Maskavas, gaidot kuģi, izvietojās piestātnē kā nometnē.

Maigas meitenes ar koferī�iem un portplediem sēdēja uz stiepļu skrituļiem un, sargādamas savus undervudus, piesardzīgi vēroja, ko dara uzāķētāji. Uz dzirnakmena bija nometies kāds pilsonis ar violetu spānie�a bārdiņu. Sev uz ceļiem viņ� bija noli�cis veselu kaudzīti emaljētu plāksnī�u. Uz virsējās ziņkārīgākie varēja lasīt:

SAVSTARPĒJO NORĒĶINU DAĻA

Rakstāmgaldi ar atvilktnēm un citi galdi, mazliet vienkār�āki, bija sakrauti cits uz cita. Gar aizzīmogoto, ugunsdro�o skapi stai�gāja sargs. TASS korespondents jau bija iekārtojies piestātnes malā un, izkāris kājas aiz borta, mak�ķerēja zivis. Zivis nekodās, un kores�pondents neapmierināti krek�ķēja, mainīdams ēsmu. "Darbgalda" pārstāvis Persickis ar Ceisa binokli, kas astoņkārtigi palielināja, vēroja tirgus teritoriju, pēc tam pamīņājās, noskaidroja, ka līdz "Skrjabina" pienāk�anai vēl atliku�as kādas piecas stundas, un ar Kremļa "elevatoru" aizbrauca uz pilsētu\ Piecu stundu laikā varēja savākt lielu daudzumu materiālu uzrakstīt aprakstu par pilsētu, par Bon�a-Brujevi�a radio laboratoriju2 un par plūdu sekām3.

Hidrauliskās preses paēnā uz Vorobjaņinova krēsla sēdēja AgaJja Tihonovna un flirtēja ar balalaikas virtuozu, korekta izskata jaunekli ar eiropie�a stāju. Virtuozs �ajā radnieciskajā sabiedrībā jutās lie�liski. Viņ� graciozi sēdēja uz viena no Vorobjaņinova krēsliem, nemaz nepievērsdams uzmanību tam, ka Galkins, Palkins, Malkins, �alkins un Zalkinds bija spiesti piecatā iztikt tikai ar diviem krēsliem.

Gar krēsliem kā �akāļi staigāja koncesionāri. Ostaps bija īpa�i sa�utis par balalaikas virtuozu.

Kas tas par ķivuli?-viņ� �ukstēja Ipolitam Matvejevi�am. Jeb�kur� muļķis sē� uz mūsu krēsliem. Un tas viss notiek tikai jūsu banā�lās suņu tēviņa lustē�anās dēļ.

Ko jūs man piesienaties? �inkstēja Vorobjaņinovs. Es pat tādu izteicienu nezinu suņu tēviņa lustē�anās.

Veltīgi gan. Suņu tēviņa lustē�anās nozīmē jaunas meitenes aplido�anu ar neķītriem nolūkiem. Jūsu lieg�anās ir veltīga. Liza man visu izstāstīja. Par to visa Maskava smejas. Visi zina par jūsu suņu tēviņa lustē�anos.

Kompanjoni, klusu lamādamies, staigāja apkārt krēsliem.

Galkins, Palkins, Malkins, �alkins un Zalkinds apsprieda nākot�nes prognozes. Malkins neticēja, ka aizņēmuma obligāciju tirā�as brauciena pusdienu kvalitāte būs laba.

Kontraktā, viņ� teica, vajadzēja norādīt ēdienu skaitu un kaloriju daudzumu. Patiesībā mūs vajadzētu pielīdzināt metalurģi�jas strādniekiem ne mazāk par 4000 kalorijām pusdienās.

Galkina un Palkina uzskati bija optimistiskāki.

Toties kaviārs �eit ir lēts, viņi paziņoja, un zivis arī.

Un lielisks gaiss! iesaucās �alkins. īsts jūras gaiss!

-Jo vairāk tāpēc, teica kārnais kā pātaga Zalkinds. Tādā gaisā nepārtraukti gribas ēst. Man jau tagad gribas.

Līdz Caricinai mums nekas nedraud. Gan jau ēdinās.

Un kas notiks Kaukāzā? Ja Sestrins jau tagad sev sagrābis div�desmit markas'.

-Bet mums katram pa pusotrai markai. Un ja vēl luga izgāzīsies�

-Jā. Piecpadsmit kapeikas dienā varēsim nopelnīt.

Balalaikas virtuozs ielūdza Agafju Tihonovnu uz "Parīzes komūnu" pusdienās.

Bet vai mūs laidīs?

Protams, laidīs. Piestātnēs virtuve no td vien pārtiek. Te ir ļoti labas un lētas pusdienas.

Skaņu ietērps smagi nopūtās un devās uz traktieri "Plosts". Koncesionāri manāmi atdzīvojās.

Varbūt riskēsim? pēk�ņi teica Ostaps, negribot tuvodamies krēsliem. Jūs divus, es divus, un lai�amies! Ko? Labi gan būtu, velns parāvis!

Viņ� pavērās apkārt. Skriet nāktos pa uzbērumu līdz Ziemas�svētku ielai, kas bija pilna ar pajūgiem. Arī izlauzties cauri uzāķētāju pūlim nenāktos viegli. Turklāt Ko�karevs ar Podkoļesinu rēgojās tepat netālu. Viņi, protams, saceltu milzīgu brēku, pamanot uzbru�kumu mēbelēm, kas it kā esot izgatavotas Belzacara vārdā nosauk�tajās FORTINBRASA mēbeļu darbnīcās pie UMSLOPOGASA. Ostaps sadrūma.

Nāksies braukt! Ta�u kā? Sliktākajā gadījumā varētu iekāpt "Parīzes komūnā", aizbraukt līdz Caricinai un tur sagaidīt trupu, bet nauda, nauda! Ak, Kisa, Kisa, kaut velns jūs būtu parāvis! Vai jūs vismaz esat sapratis, cik banāls esat?

Kompanjoni nolēma vismaz pasēdēt uz krēsliem. Viņi dīdījās uz atsperēm un pārsēdās no krēsla uz krēslu. Ipolits Matvejevi�s nemie�rīgi trinās uz sēdekļa.

Likteņa ironija! teica Ostaps. Nabaga miljonāri! Vai jūs neko nesataustījāt?

Podkoļesins arKo�karevu piegāja pie iestādes kurjera un, mādami ar galvām uz koncesionāru pusi, apjautājās, kas tie tādi ir, ka atļau�jas apsēsties uz priek�metiskā noformējuma.

Tūlīt mūs padzīs! nosprieda Ostaps.

Pienāca sargs.

No kādas nodaļas jūs, biedri, esat?

-No savstarpējo norēķinu nodaļas, teica vērīgais Ostaps.

Ta�u arī tas nelīdzēja. Kurjers aizgāja un tūlīt pat atgriezās kopā ar biedru Ludvigu. Biedrs Ludvigs padzina koncesionārus no krēsliem un aizskrēja uz piestātni, kurai, grie�oties pret straumi, jau tuvojās tvaikonis "Skrjabins". Pie bortiem tam bija piestiprinātas finiera plāksnes ar spilgtās krāsās uzmālētām milzīgām obligācijām.

Kuģis ierēcās, atdarinādams mamuta vai kāda cita dzīvnieka klie�dzienu, kas aizvēsturiskos laikos aizstāja tvaikoņa sirēnu.'

Finansiāli teatrālā nometne atdzīvojās. No pilsētas pa laipām skrēja lejā izlozes darbinieki. Putekļu mākonī tinies, uz tvaikoņa pusi vēlās resnais Platons Pla��uks. Galkins, Palkins, Malkins, �alkins un Zalkinds izskrēja no krodziņa "Plosts". Ap ugunsdro�o skapi jau noņēmās uzāķētāji. Akrobātikas instruktore �or�eta Tiraspoļskiha sportiskā solī uzskrēja pa kāpnēm. Simbijevi�s-Sindijevi�s, norūpējies par dekorācijām un rekvizītiem, stiepa rokas kā lūg�anā te pret Kremļa torņiem, te pret kapteini, kas stāvēja uz sava tiltiņa. Kinooperators nesa savu aparātu, pacēlis augstu virs pūļa galvām, un jau iedams pieprasīja, lai viņam pie�ķirtu �etrvietīgu kajīti laboratorijas ierīko�anai.

�ajā vispārējā kņadā Ipolits Matvejevi�s piezagās pie krēsliem un, būdams ārkārtīgi uztraukts, vienu krēslu sāka vilkt sānis.

Nolieciet krēslu! Benders uzbrēca. Ko jūs gribat darīt, prātā esat jucis, vai? Vienu krēslu paņemsim, bet pārējos pazau�dēsim uz visiem laikiem. Būtu labāk padomājis, kā nokļūt uz kuģa.

Apjozu�ies ar misiņa taurēm, piestātni pārsoļoja muzikanti. Viņi ar riebumu skatījās uz saksofoniem, fleksatoniem [349] , alus pudelēm un esmarha krūzēm, ar ko bija bruņoju�ies teātra mūzi�kas meistari.

Klizmas kompānija! teica klarnetists, panācis vareno piec�nieku.

Galkins, Palkins, Malkins, �alkins un Zalkinds neko neatbildēja, ta�u sirds dziļumos sāka perināt domas par atriebību.

Izlozes ratus atveda forda furgoniņā. Tā bija sare�ģīta kon�strukcija, ko veidoja se�i mirdzo�i, grozāmi misiņa un stikla cilindri. Laimesratu novieto�ana kuģa apak�ējā klājā prasīja daudz laika.

Solu dipoņa un lamā�anās turpinājās līdz vēlam vakaram. Kolumbie�i, aizvainoti par to, ka viņus iekārtoja otrajā klasē, dedzīgi uzklupa izrādes autoram un re�isoram Nik. Sestrinam.

Kāpēc vajag tā uztraukties, ņurdēja Nik. Sestrins, lieliskas kajītes, biedri. Es uzskatu, ka viss ir kārtībā.

Tā jūs uzskatāt tāpēc, uzbudināti iebrēcās Galkins, ka pats esat iekārtojies pirmajā klasē.

Galkin! draudīgi teica re�isors.

Ko "Galkin"?

Jūs jau sākat uzkūdīt!

Es? Bet Palkins? Bet Malkins? Bet �alkins un Zalkinds jums varbūt nepateiks to pa�u? Un galu galā, kur tad mēs lai mēģinām?

Un visa varenā kopa vienbalsīgi pieprasīja atsevi�ķu kajīti mēģi�nājumiem un arī izmaksāt kaut nedaudz naudas avansā.

Ejiet pie velna! kliedza Nik. Sestrins. Tādā brīdī viņi vēl pie�sienas ar savām pretenzijām!

Un nepaskaidrojis, kādā tādā brīdī, izrādes autors pārliecās pār bortu un iesaucās:

Simbijē-ēvi�!

Sindijē-ēvi�!

Simbijē-ēvi�!

Mura! Vai jūs neredzējāt Simbijēvi�u-Sindijēvi�u?

Izlozes zālē iekārtoja estrādi, pie sienām pienagloja plakā�tus un lozungus, nolika koka solus apmeklētājiem un savienoja elektriskos vadus ar laimes ratiem. Rakstāmgaldus novietoja kuģa pakaļgalā, bet no ma�īnrakstītāju kajītes atskanēja smiekli, kas mijās ar rakstāmma�īnu klaboņu. Bālais cilvēks ar violeto spānie�a bārdiņu staigāja pa visu kuģi un uz attiecīgām durvīm izkāra savas emaljētās plāksnītes:

SAVSTARPĒJO NORĒĶINU DAĻA PERSONĀLĀ DAĻA

VISPĀRĒJĀ KANCELEJA

RAKSTĀMMA�ĪNU BIROJS

Pie lielākām plāksnītēm cilvēks ar spānie�a bārdiņu pie�sprauda vēl mazākas plāksnītes:

BEZ VAJADZĪBAS NETRAUCĒT

NEPIEŅEM

NEPIEDERO�ĀM PERSONĀM IEEJA AIZLIEGTA IZZIŅAS IZSNIEDZ REĢISTRATŪRĀ

Pirmās klases salonā iekārtoja naudaszīmju un bonu izstādi1. Tas pēk�ņi ļoti saniknoja Galkinu, Palkinu, Malkinu, �alkinu un Zalkindu.

Kur tad mēs pusdienosim? viņi uztraucās. Un ja uznāk lietus?

Vai, �ēlojās Nik. Sestrins savam palīgam, es vairs nevaru� Kā tu domā, Serjo�a, vai mēs neiztiktu bez mūzikas meistariem?

Kas jums nāk prātā, Nikolaj Konstantinovi�! Aktieri piera�du�i pie ritma.

Pēk�ņi sacēlās jauna brēka. Varenā kopa bija izok�ķerējusi, ka visus �etrus krēslus izrādes autors iestiepis savā kajītē.

Nu jā, kopa ironizēja, mēs lai mēģinām, sēdēdami uz klu�iem, bet uz �etriem krēsliem sēdēs Nikolajs Konstantinovi�s ar savu sievu Gusti, kurai nav nekā kopēja ar mūsu kolektīvu. [350] Varbūt ari mēs vēlamies ņemt līdzi savas sievas!

No krasta laimes kuģi ļauni vēroja lielais kombinators. Ipolita Matvejevi�a solīdais stāvs atgādināja skulptūru "Elku dieva izmi�sums".

Koncesionāru ausis sasniedza jauns, spēcīgs kliedzienu vilnis.

Kāpēc jūs man to agrāk neteicāt?! kliedza komisijas loceklis.

Kā es to varēju zināt, ka viņ� saslimis.

-Velns zina, kas te notiek. Tad brauciet uz Rabi [351] un pieprasiet, lai mums steidzīgi atsūta kādu mākslinieku.

Kur tad lai es braucu? Tagad pulkstenis jau se�i. Rabis sen darbu beidzis. Un arī kuģis pēc pusstundas atiet.

Tādā gadījumā varēsiet pats zīmēt. Ja esat uzņēmies atbil�dību par kuģa dekorē�anu, tad esiet tik labs un tieciet galā, kā zināt.

Ostaps jau skrēja pa kāpnēm aug�ā, ar elkoņiem atgrūzdams uzāķētājus, jaunkundzes un parastos ziņkārīgos. Pie ieejas viņu aizturēja:

Caurlaidi!

Biedri! Benders sauca. Jūs! Jūs! Resnīti! Tas, kuram vaja�dzīgs mākslinieks!

Pēc piecām minūtēm lielais kombinators jau sēdēja laimes kuģa saimniecības pārziņa resnī�a baltajā kajītē un vienojās par darba noteikumiem.

Tātad, biedri, resnitis teica, mēs no jums prasīsim seko�jo�o: māksliniecisko plakātu un uzrakstu zīmējumus, kā arī, lai jūs pabeigtu transparenta izgatavo�anu. Mūsu mākslinieks to iesāka taisīt un saslima. Mēs viņu atstājām �eit slimnīcā. Un, pro�tams, jūsu ziņā arī mākslinieciskās puses vispārējā uzraudzība. Vai jūs to varat apņemties? Turklāt brīdinu darba būs daudz.

-Jā, to es varu apņemties. Tādus darbus esmu izpildījis.

Un jūs tūlīt varat braukt mums līdzi?

Tas būs pagrūtāk, bet es pacentī�os.

No saimniecības pārziņa pleciem novēlās liela un smaga nasta. Sajuzdams bērni�ķīgu prieku, resnis ar starojo�u skatienu lūkojās jaunajā māksliniekā.

Kādi ir jūsu noteikumi? Ostaps dro�i jautāja. Ņemiet vērā, es neesmu nekāds apbedī�anas kantoris.

Gabaldarba apmaksa. Pēc Rabja likmēm.

Ostaps saviebās, tas no viņa prasīja lielu piepūli.

Un bez tam vēl bezmaksas uzturs, resnītis steidzīgi pie�bilda, un atsevi�ķa kajīte.

Kādā klasē?

Otrajā. Kaut gan var arī pirmajā. Es jums to izkārto�u.

Bet biļete atceļam?

Uz jūsu rēķina. Mums nav kredīta.

Nu labi, Ostaps nopūzdamies sacīja, es piekrītu. Bet man līdzi ir puika, asistents.

Puikam gan nekā nevaru solīt. Viņam nav paredzēts kredīts. Uz sava rēķina lūdzu. Lai dzīvo jūsu kajītē.

Nu, lai notiek pēc jūsu prāta. Puika ir nadzīgs. Pieradis pie spartie�u dzīvesveida.

Vai ēdinā�anu viņam nodro�ināsiet?

Lai iet uz virtuvi. Tad jau redzēsim.

Ostaps saņēma caurlaidi sev un nadzīgajam puikam, ielika kabatā kajītes atslēgu un izgāja uz kuģa sakarsu�ā klāja. Sajūtot delnā atslēgu, viņ� jutās ārkārtīgi apmierināts. Tas notika pirmo reizi visā viņa vētrainās dzīves laikā.

Bija atslēga un dzīvoklis. Nebija tikai naudas. Bet tā atradās turpat līdzās krēslos. Lielais kombinators, sabāzis rokas bik�u kabatās, pastaigājās gar bortu, �ķietami nepievērsdams uzma�nību krastā paliku�ajam Vorobjaņinovam.

Ipolits Matvejevi�s sākumā klusēdams māja, bet vēlāk iedro��inājās pat iepīkstēties. Ta�u Benders palika kurls. Pagriezies ar muguru pret koncesijas priek�sēdētāju, viņ� uzmanīgi sekoja hid�rauliskās spiedes nolai�anas procedūrai kuģa kravas telpās.

Veica pēdējos priek�darbus pirms kuģa atie�anas. Agafja Tihonovna saukta arī par Muru -, klaudzinādama ar ķegļiem līdzīgajām kājiņām, skrēja no kajītes uz kuģa pakaļgalu, skatījās ūdenī, skaļi izteica savu sajūsmu balalaikas virtuozam un ar savu izturē�anos radīja apmulsumu izlozes uzņēmuma cienījamo dar�binieku vidū.

Tvaikonis iesvilpās otrreiz. Drausmīgās skaņas sadrebināja mākoņus. Saule kļuva purpursarkana un novēlās aiz apvār�ņa. Aug�ā pilsētā iedegās spuldzes un lukturi. No tirgus laukuma Po�ajevas gravā atskanēja gramofonu ķērk�ana, tie sacentās pēdējo pircēju priek�ā. Apdullināts un vientuļ� Ipolits Matveje�vi�s kaut ko kliedza, bet viņu neviens nedzirdēja. Vin�as �vadzoņa noslāpēja visas pārējās skaņas.

Ostapam Benderam patika efekti. Un tikai pirms tre�ā svil�piena, kad Ipolits Matvejevi�s vairs ne�aubījās, ka atstāts likteņa varā, Ostaps viņu ievēroja:

Ko tad jūs stāvat kā saderēta līgava'? Es domāju, ka jūs jau sen esat uz kuģa. Tūlīt noņems kāpnes! Skrieniet ātrāk! Palaidiet �o pilsoni! Te būs caurlaide.

Ipolits Matvejevi�s, gandrīz raudādams, uzskrēja uz kuģa.

Vai �is ir tas jūsu puika? saimniecības pārzinis aizdomīgi jautāja.

Jā, puika, Ostaps sacīja, vai tad slikts? Tipisks puika. Kas var apgalvot, ka tā ir meitene, lai pirmais man met ar akmeni!

Resnītis sadrūmis aizgāja.

Nu, Kisa, Ostaps piezīmēja, rīt no rīta jāķeras pie darba. Ceru, ka jūs pratīsiet krāsas at�ķaidīt. Un iegaumējiet: es esmu mākslinieks, beidzis VMATEDA [352] , bet jūs mans palīgs. Ja jūs domājat, ka tas tā nav, tad skrieniet ātrāk atpakaļ uz krastu.

Tvaikoņa pakaļgalā vērpās zaļi melnas putas. Kuģis nodre�bēja, no�ķindēja misiņa �ķīvji, flautas, kornetes, tromboni, basi nospēlēja brīni�ķīgu mar�u, un pilsēta griezdamās un līgodamās pārcēlās uz kreiso bortu. Joprojām vēl drebēdams, kuģis iepeldēja straumē un ātri ieslīdēja tumsā. Aizmugurē �ūpojās zvaigznes, spuldzes un ostas daudzkrāsainie signāli. Pēc brī�a kuģis jau bija aizpeldējis tik tālu, ka pilsētas uguņi �ķita kā gaisā sastingu�as raķe�u dzirkstis.

Vēl atskanēja strādājo�o undervudu klaboņa, bet daba un Volga ņēma virsroku. Visus tvaikoņa "Skrjabins" pasa�ierus pār�ņēma svētlaime. Izlozes komisijas locekļi sapņaini strēba tēju. Vietējās komitejas pirmajā sēdē, kas notika kuģa priek�galā, val�dīja maigs noskaņojums. Tik valdzino�i �alkoja siltais vēj�, tik maigi plunk�ķinājās gar bortiem ūdentiņ�, tik ātri kuģim garām paslīdēja tum�ie krastu silueti, ka vietējās komitejas priek�sēdē�tājs, visādi godājams cilvēks, pavēris muti, lai teiktu runu par to, kā būs jāstrādā �ajos neparastajos apstākļos, visiem un ari pa�am negaidot sāka dziedāt:

Kuģis aizpeld tālu Volga, Volga, Volga, māmuliņ�

Un pārējie drūmie sēdes dalībnieki nodimdināja piedziedā�jumu:

Ceri-Iņi zied� [353]

Rezolūciju pēc vietējās komitejas priek�sēdētāja referāta tā ari nepieņēma. Ieskanējās pianīns. Muzikālo pavadījumu pārzi�nis H. Ivanovs, izjuzdams maigumu pret visiem, no instrumenta izvilināja visliriskākās melodijas. Balalaikas virtuozs tekāja pakaļ Muro�kai un, neatrazdams mīlas izteik�anai pats savus vārdus, murmināja romances vārsmas:

-Jel neaizej! Jo tavi skūpsti kvēli, es maigā kaislē nepagurstu vēl. Un kalnu aizās migla klīst tik vēli, tur zvaig�ņu pērles mū�am kvēlot kvēl� [354]

Simbijevi�s-Sindijevi�s, ieķēries kuģa margās, vēroja debess bezgaligo pla�umu. "Precību" skatuviskais ietērps salīdzinājumā ar �o pla�umu viņam likās �ausmīga cūcība. Viņ� ar riebumu paskatījās uz savām rokām, kas bija piedalīju�ās dedzīgi klasiskās komēdijas skatuviskā ietērpa darinā�anā.

Un tai brīdī, kad sapņainās ilgas bija sasniegu�as savu vis�augstāko pakāpi, Galkins, Palkins, Malkins, �alkins un Zalkinds, novietoju�ies kuģa pakaļgalā, nodārdināja savus aptiekas un alus piederumus. Tas bija mēģinājums. Mirā�a uzreiz pagaisa. Agafja Tihonovna no�āvājās un, nepievērsdama uzmanību nopūtu virtu�ozam, aizgāja gulēt. Vietējās komitejas vīru sirdīs atkal ierunājās ģenerāllīgums, un tie ķērās pie rezolūcijas sacerē�anas. Simbije�vi�s-Sindijevi�s pēc rūpīgām pārdomām secināja, ka "Precību" ietērps nav nemaz tik slikts. Kāda ērcīga balss no tumsas sauca �or�etu Tiraspoļskihu uz apspriedi pie re�isora. Sād�ās rēja suņi. Kļuva vēsi.

Pirmās klases kajītē Ostaps, gulēdams ar visiem zābakiem uz ādas dīvāna un domīgi vērodams ar zaļu buraudeklu apvilktu korķa jostu, pratināja Ipolitu Matvejevi�u:

Jūs protat zīmēt? Ļoti �ēl. Es diem�ēl ari neprotu.

Viņ� mirkli padomāja un turpināja:

Un burtus jūs protat zīmēt? Arī neprotat? Pavisam slikti! Bet mēs ta�u esam nokļuvu�i �eit kā mākslinieki! Nu, kādas pāris dienas te varēs nodauzīties, bet pēc tam mūs padzīs. �ajās divās dienās jāpagūst izdarīt visu mums nepiecie�amo. Stāvoklis maz�liet sare�ģījies. Es uzzināju, ka krēsli atrodas re�isora kajītē. Bet ari tas galu galā nav nemaz tik briesmīgi. Svarīgi ir tas, ka mēs atrodamies uz kuģa. Kamēr vēl neesam izmesti, ir jāapskata visi krēsli. �odien jau par vēlu. Re�isors guļ savā kajītē.

No rīta pirmais uz klāja iznāca reportieris Persickis. Viņ� jau bija paspējis noskaloties du�ā un desmit minūtes veltīt rīta vingro��anai.

Cilvēki vēl gulēja, bet uz upes dzīve ritēja tāpat kā dienā. Pel�dēja plosti milzīgi baļķu klāji ar mājiņām. Mazs, pikts velkonītis, uz kura riteņa apvalka lokveidā bija uzrakstīts tā vārds "Vētru pavēlnieks", vilka trīs rindā saāķētas naftas liellaivas. Garām aiz�steidzās no lejas nāko�ais ātrais pasta kuģītis "Sarkanā Latvija". "Skrjabins" aizgāja garām bagarē�anas ma�īnu karavānai un, ar svītrotu kārti mērīdams dziļumu, meta loku, pagriezdamies pret straumi.

Persickis pielika pie acīm binokli un sāka vērot piestātni.

Barmino, viņ� izlasīja piestātnes nosaukumu.

Pasa�ieri jau cēlās aug�ā. Uz "Barmino" piestātni aizlidoja atsvariņ� ar auklu. Ar �is aukliņas palīdzību piestātnes pui�i pie�vilka sev klāt resno pietauvo�anas virvi.

Dzenskrūve sāka griezties uz pretējo pusi. Upē virmoja skrūvju sakultas putas. "Skrjabins" nodrebēja no spēcīgajiem dzenskrūves grūdieniem un ar visu sānu pieplaka pie piestātnes. Bija vēl agrs. Tāpēc izlozi nolēma sākt pulksten desmitos.

Darbs uz "Skrjabina", tāpat kā uz sauszemes, sākās tie�i devi�ņos. Neviens nebija mainījis savas iera�as. Tie, kas uz sauszemes mēdza kavēt darbu, kavēja arī �eit, kaut gan pārnak�ņoja turpat iestādē. Finan�u Tautas komisariāta ceļojo�ie darbinieki ātri pie�mērojās jaunajiem dzīves apstākļiem. Kurjeri uzposa kajītes tik�pat vienaldzīgi, kā uzposa kancelejas Maskavā. Apkopējas iznē�sāja tēju, skraidīja ar papīrī�iem no reģistratūras uz personālo daļu, nemaz nebrīnīdamās par to, ka personālā daļa atrodas kuģa pakaļgalā, bet reģistratūra kuģa priek�galā. Savstarpējo norē�ķinu kajītē kā kastaņetes skanēja skaitāmie kauliņi un �irkstēja aritmometri. Zem kapteiņa komandtiltiņa kādu bāra.

Lielais kombinators uz kuģa aug�ējā klāja, apdedzinādams basās pēdas, staigāja ap garu, �auru kuma�a strēmeli, krāso�dams uz tās lozungu, kura tekstu viņ� nepārtraukti pārbaudīja pēc papīrī�a:

"Visi uz izlozi! Ikvienam darba cilvēkam lai kabatā būtu valsts aizņēmuma obligācija."

Lielais kombinators pūlējās no visas sirds, ta�u dotību trū�kums bija acīmredzams. Uzraksts sliecās uz leju, un kuma�a strē�mele, �ķiet, bija neglābjami samaitāta. Tad Ostaps ar zēna Kisas palīdzību apgrieza audumu uz otru pusi un sāka atkal krāsot. Tagad viņ� bija uzmanīgāks. Pirms burtu uztriep�anas viņ� ar krī�tamu aukliņu novilka divas paralēlas līnijas un, klusi lamādams nevainīgo Vorobjaņinovu, stājās pie vārdu zīmē�anas.

Ipolits Matvejevi�s apzinīgi pildīja puikas pienākumus. Viņ� skrēja lejā pēc karsta ūdens, kausēja līmi, �ķaudīdams bēra spainī krāsas un iztapīgi skatījās acīs prasīgajam māksliniekam.1 Gatavo un ap�uvu�o lozungu koncesionāri nonesa lejā un piestiprināja pie borta. Garām gāja kapteinis, mierīgs cilvēks ar nokarenām Zaporo�jes kazaka ūsām, apstājās un nogrozīja galvu.

Tas nu gan nekur neder, viņ� teica, kāpēc jāsit ar naglām pie margām? Par kādu naudu mēs pēc jums lai remontējam kuģi?

Kapteinis bija nomākts. Vēl nekad viņa kuģī nebija karāju�ās plāksnītes "Bez vajadzības netraucēt" un "Nepieņem", nekad uz klāja nebija noliktas rakstāmma�īnas, nekad ar Esmarha krūzēm nespē�lēja mūziku, un tikai �o trauku izskats vien kapteinim radīja ledainu sa�utumu.

No kajītes iznāca samiegojies kinooperators Polkans. Viņ� ilgi meklēja labāko vietu savam aparātam, vērojot horizontu un novēr�sies no pūļa, kas jau bija sapulcējies piestātnē, un safotografeja kādus desmit metrus kadru ar personāla daļas vadītāju. Vadītājs, vēlēdamies izskatīties pēc iespējas dabiskāk, mēģināja nepiespiesti pastaigāties aparāta priek�ā, ta�u Polkans tam pretojās.

-Jūs, biedri, neizejiet ārpus fokusa. Stāviet uz vietas! Un rokas, lūdzu, nekustiniet!

Vadītājs sakrustoja rokas uz krūtīm un �ādā monumentālā pozā tika nofotografēts. Pēc tam Polkans aizgāja uz savu laboratoriju.

Resnītis, kas bija Ostapu nolīdzis, noskrēja krastā un no turie�nes aplūkoja jaunā mākslinieka darbu. Lozunga burti bija nevie�nādi un mazliet sagāzu�ies katrs uz savu pusi. Resnītis nodomāja, ka jaunais pa�pārliecinātais mākslinieks būtu varējis papūlēties vai�rāk, ta�u izejas nebija nācās ar to samierināties.

Pusdesmitos krastā izkāpa pūtēju orķestris un spēlēja bra�us mar�us. Izdzirdēju�i mūziku, no visas Barminas saskrēja bērni, iznāku�i no ābeļu dārziem, viņiem sekoja vīri un sievas. Orķestris dārdināja tik ilgi, kamēr krastā izkāpa izlozes komisijas locekļi.

Sākās mītiņ�. No Korobkova tējnīcas [355] lieveņa atskanēja referāta pirmie vārdi par starptautisko stāvokli.

Kolumbie�i uz sapulci blenza no kuģa. Viņi redzēja baltus sie�vie�u lakatiņus, sievas, kas piesardzīgi stāvēja patālāk no lieveņa, nekustīgu vīru pūli, kas klausījās runātājā, un pa�u runātāju, kas laiku pa laikam �estikulēja. Pēc tam atkal spēlēja mūzika. Orķes�tris pagriezās un, nepārtraukdams spēlē�anu, tuvojās kāpnēm. Tam pakaļ gāzās vesels pūlis.

Vienu mirklīti! no kuģa sauca resnītis. Tūlīt mēs, biedri, izlo�zēsim aizņēmuma obligāciju laimestus. Visi drīkst piedalīties. Tāpēc aicinām visus uz kuģi. Izlozes noslēgumā notiks koncerts. Tāpēc lūdzu pēc izlozes neizklīst, bet sapulcēties krastā un no turienes ska�tīties. Aktieri uzstāsies uz klāja!

Orķestris atkal sāka spēlēt, visi grūstīdamies metās uz kuģi un nokāpa dzestrajā izlo�u zālē. Izlozes komisija un tajā iekļautie Barminas ciema pārstāvji izvietojās estrādē. Komisijas locekļi to izda�rīja ar pa�cieņu, kas bija izveidojusies ieraduma rezultātā, jo viņiem bie�i nācās piedalīties �āda veida ceremonijās. Savukārt ciema pār�stāvji (viņi bija divi), ģērbu�ies zili svītrainos kreklos un vīzēs, ar tik nopietnu izskatu, it kā dotos kult labību, aizgāja līdz galdam un apsēdās malā.

Lūdzu SZI [356] pārstāvi, teica komisijas priek�sēdētājs, -pārbau�dīt zīmogus, ar kuriem aizzīmogota izlozes ma�īna.

SZI pārstāvis noliecās, ar roku uzmanīgi aptaustīja zīmogus un paziņoja:

Zīmogi ir pilnīgā kārtībā!

Tie, kas vēlas, var pārliecināties, vai zīmogi ir neskarti.

Pēc apskates no publikas vidus uzaicināja bērnu.

Lūk, biedri, bērns visu acu priek�ā izņems no �iem se�iem cilin�driem pa vienai biļetei. Uz katras no tām ir viens cipars. ]fisi se�i cipari kopā izveido tās obligācijas numuru, kas būs laimējusi. Tagad, biedri, sāksim divdesmit rubļu laimestu izlozi. Tie, kam ir obligācijas, lai seko līdzi. Tie, kuriem obligāciju nav, var tās iegādāties tepat uz kuģa.

Kase sāka griezties, mirdzinot savus stikla lodziņus, pēc tam apstājās. Baskājains zēns ar sastingu�u sejas izteiksmi iebāza roku visos cilindros pēc kārtas, izņēma no tiem papirosiem līdzīgus sarul�lētus papīriņus un atdeva tos komisijas locekļiem.

Laimēju�as ir obligācijas numur 0703418 visas piecas sērijas.

Kase griezās, tad lēni apstājās. Zēns bāza cilindros roku, tika

nosaukti laimēju�o obligāciju numuri, barminie�i uzmanīgi skatījās un klausījās, bet skaņu noformētāji, kurus bija uzbudinājis izlozes process, sameta naudu, kopīgi nopirka vienu obligāciju un pēc katra nosauktā skaitļa atviegloti nopūtās:

Paldies Dievam, tas nav mūsu numurs!

Par ko jūs tā priecājaties? brīnījās Nik. Sestrins. Jūs ta�u neesat laimēju�i!

Kāda jēga saņemt divdesmit rubļus! atsaucās varenā kopa. �ī pati obligācija var laimēt piecdesmit tūksto�us. Skaidrs aprēķins.

Paklausieties, draugi, teica re�isors, līdz lielajiem laimes�tiem vēl ilgi jāgaida, tāpēc jums te nav ko darīt. Ejiet un gatavojieties uzstāties!

Uz īsu brītiņu atskrēja Ostaps, pārliecinājās, ka visi kuģa ap�dzīvotāji sē� izlozes zālē, un, noteicis: "Elektrība plus bērna ne�vainība [357] ir firmas pilnīga godīguma garantija", atkal aizskrēja atpakaļ uz klāju.

Vorobjaņinov, viņ� �ukstēja, man jums ir steidzīgs uzde�vums mākslas nozarē. Nostājieties pie pirmās klases izejas un stāviet! Ja kāds tuvojas, skaļi dziediet!

Vecis apjuka.

Ko tad lai es dziedu?

Nu saprotams, ne jau "Dievs, sargi ķeizaru!". Kaut ko kais�mīgu "Abolīti" vai arī "Meitenes sirsniņu". Bet brīdinu: ja jūs laikā nesāksiet dziedāt savu āriju!� Tas jums nebūs Eksperimen�tālais teātris! Galvu norau�u.

Lielais kombinators, �ļūkdams ar kailajiem papē�iem, izskrēja ar ķir�u krāsas paneļiem ap�ūtajā gaitenī. Vienu mirkli lielais spo�gulis gaiteņa galā atspoguļoja viņa stāvu. Ostaps lasīja durvju plāksnīti:

NIK. SESTRINS Teātra "Kolumbs" re�isors

Attēls no spoguļa pazuda. Bet pēc brītiņa tur atkal parādījās lielais kombinators. Rokās viņ� turēja krēslu ar izliektām kāji�ņām. Viņ� skrēja pa gaiteni, palēninājis soli, iznāca uz klāja un, saskatījies ar Ipolitu Matvejevi�u, nesa krēslu aug�ā pie stūres vīra kabīnes. Stiklotā kabīne bija tuk�a. Ostaps aizstiepa krēslu uz kuģa pakaļgalu un pamāco�ā balsī sacīja:

Līdz naktij krēsls stāvēs �eit. Es visu esmu izdomājis. �eit, izņemot mūs, gandrīz neviens nenāk. Noslēpsim krēslu zem plakātiem, bet, kad satumsīs, mierīgi iepazīsimies ar tā saturu.

Pēc mirkļa krēsls nozuda zem finiera plāksnēm un plakātu audumiem.

Ipolitu Matvejevi�u atkal pārņēma zelta drudzis.

Bet kāpēc gan to nevarētu nest uz mūsu kajīti? viņ� nepa�cietīgi jautāja. Mēs to tūlīt uz�ķērstu. Un, ja atrastu briljantus, tad uz krastu prom�

Bet ja nu neatrastu? Ko tad iesākt? Kur to likt? Jeb varbūt aiznest atpakaļ pilsonim Sestrinam un laipni pasacīt: "Piedodiet, lūdzu, mēs jums krēsliņu nozagām, bet par no�ēlo�anu nekā tur neatradām, tāpēc esiet tik labs un saņemiet atpakaļ mazliet sabo�jātu!" Vai tā jūs rīkotos?

Lielajam kombinatoram, kā vienmēr, bija taisnība. Ipolits Matvejevi�s atguvās tikai tad, kad no klāja atskanēja uvertīras pirmās skaņas, ko izpildīja uz Esmarha krūzēm un alus pudeļu baterijām.

Izlozes operācijas �ai dienā bija pabeigtas. Skatītāji sasēdās krasta nogāzē un glu�i negaidīti skaļi izteica savu atzinību aptie�kas trauku nēģeriskajam ansamblim. Galkins, Palkins, Malkins, �alkins un Zalkinds lepni paskatījās apkārt, it kā teikdami: "Vai redzat? Bet jūs apgalvojāt, ka pla�ās masas nesapratī�ot. Māksla vienmēr sasniedz mērķi!"

Pēc tam uz improvizētas skatuves kolumbie�i nospēlēja vieglu vodeviļu ar dziesmām un dejām, parādot, ka Vavila laimējis piec�desmit tūksto�u un kas no tā iznācis. Aktieri, atbrīvoju�ies no Niksestrina konstruktīvisma valgiem, tēloja ļoti dzīvi, dejoja enerģiski un patīkami dziedāja. Krasts bija pilnīgi apmierināts.

Pēc tam uzstājās balalaikas virtuozs. Viņa vizītsvārki un matu celiņ�, kas sadalīja matus divās taukainās daļās, izraisīja skatītāju neizpratni un ironiskus izsaucienus. Auditorija neticēja, ka �vītīgais vīrelis spēs tikt galā ar tik cienījamu instrumentu kā balalaika.

Virtuozs apsēdās uz soliņa, sakārtoja vizītsvārku astes un lēni uzsāka spēlēt Lista ungāru rapsodiju. Pamazām paātrinot ritmu, balalaikas virtuozs sasniedza balalaikas spēles tehnikas virsotni. Skeptiķi bija sagrauti, ta�u entuziasmu nejuta. Tad virtuozs sāka spēlēt "Lielmāti" [358] .

Krasts atplauka smaidos.

"Lielmātiņ, lielmātiņ," spēlēja virtuozs, "cienīgmātiņ, lielmātiņ."

Balalaika sāka kustēties. Tā aizlidoja māksliniekam aiz mugu�ras un no turienes skanēja: "Ja jau kungam ķēde ir, tad jau pulksteņa tam nav!" Tā uzlidoja gaisā un sava īsā lidojuma laikā izpildīja ne mazums visgrūtāko variāciju.

Balalaikas spēlētājs uz skatītāju pieprasījumu atkārtoja savu priek�nesumu tik daudz rei�u, līdz instrumentam pārtrūka stīgas.

Pienāca �or�etas Tiraspoļskihas kārta. Viņa izveda sev līdzi sarafānos tērptu meiteņu pulciņu. Koncerts beidzās ar krievu dejām.

Kamēr "Skrjabins" gatavojās tālākam braucienam, kamēr kap�teinis ar sakaru ierīces palīdzību sarunājās ar ma�īntelpām un kuģa kurtuves kvēloja, sildīdamas ūdeni, pūtēju orķestris atkal izgāja Ierastā un visiem par apmierinājumu sāka spēlēt deju mūziku. Izveidojās gleznainas dinamiskas grupas. Rieto�ā saule visus tina maigā apriko�u gaismā. Tas bija ideāls bridis filmu uzņem�anai. Un patie�ām operators Polkans �āvādamies iznāca no kajītes. Vorobjaņinovs, kas jau bija pieradis pie kuģa puikas ampluā, uzma�nīgi nesa Polkana filmaparātu. Polkans piegāja pie borta un paska�tījās uz krastu. Tur zālē dejoja zaldātu polku. Pui�i tik spēcīgi sita ar basajām kājām, it kā gribēdami saskaldīt mūsu planētu. Mei�tenes liegi �ūpojās dejā. Terasēs un krastmalas nobrauktuvēs bija novietoju�ies skatītāji. Fran�u kinooperatoram no "Avangarda" grupas [359] �eit pietiktu darba trim dienām. Bet Polkans, pārlaidis krastam savu �urkas a�teļu skatienu, tūlīt novērsās, kā aidinieks pieauļoja komisijas priek�sēdētājam, nostādināja viņu pie baltās sienas, iespieda rokās grāmatu un, palūdzis nekustēties, ilgi un viegli grieza aparāta rokturi. Pēc tam viņ� aizveda nokaunēju�os priek�sēdētāju kuģa pakaļgalā un nofotografēja saulrieta fonā.

Pabeidzis filmē�anu, Polkans cienīgi iegāja savā kajītē un ieslēdzās.

Atkal iegaudojās svilpe, un atkal saule nobijusies paslēpās. Iestājās otrā nakts. Kuģis bija sagatavots aizbrauk�anai.

Pa gaiteņiem un kāpnēm skraidīja Persickis, meklēdams pagaisu�o TASS korespondentu. Korespondenta nekur nebija. Korespon�dents parādījās tikai tad, kad jau sāka pacelt trapu. Viņ� skrēja gar krastu, �ķindinādams bund�as un vicinādams mak�ķeri.

Cilvēku aizmirsāt! viņ� stieptā balsī kliedza. Cilvēku aizmirsāt/'

Nācās pagaidīt.

Kaut jūs nelabais parautu! teica Persickis, kad pārguru�ais korespondents nokļuva uz kuģa. Zivis mak�ķerējāt?

Mak�ķerēju.

Kur tad jūsu stores, vēdzeles un vē�i?

Nu tas ir velns sazina kas! satraucās korespondents. Visas zivis izbiedēju�i ar saviem orķestriem! Un kad beidzot viena zivs pie�ķērās, sāka taurēt �ī briesmīgā sirēna, un arī �ī zivs aizbēga. Nē, biedri, �ādos apstākļos strādāt ir pilnīgi neiespējami!� Pilnīgi!

Saniknotais korespondents devās pie kapteiņa ievākt ziņas par nākamo piestātni.

Vispirms būs Jurjina, teica kapteinis, pēc tam Kozjmodemjanska, tad Vasjuki, Marianas miests, Kozlovka. Pēc tam Kazaņa. Viss reiss kā paredzēts izlozes komisijas sarakstā.

Izpra�ņājis par visu, ko parasti vēlas uzzināt arī citi: aptuveni cik �āds kuģis varētu maksāt un kā tas saucās pirms revolūcijas, korespondents ķērās pie iztaujā�anas par citām ne mazāk triviālām lietām-par Volgas sēkļiem un sērēm.

Nu, tā ir tum�a lieta, nopūtās kapteinis, kā kuru reizi. Upes gultne var katru dienu mainīties. To nosaka apstākļi.

Kādi apstākļi? brīnījās korespondents.

Bākas, bojas, semafori krastā. Tādi ir tie apstākļi. Bet galvenais ir prakse. Piemēram, mans dēlēns�

Kapteinis norādīja uz divpadsmitgadīgu pui�eli, kas sēdēja pie rokturiem un vēroja garām peldo�os krastus.

īsts voldzinieks aug. Labāk nekā es kuģu ceļu pazīst. Kop� se�u gadu vecuma ņemu viņu sev līdzi.

Sarunu ar korespondentu pārtrauca saimniecības pārzinis. Viņam sekoja nedaudz apjuku�ais briljantu koncesijas direktors.

Tas ir mūsu mākslinieks,-teica saimniecības pārzinis. Mēs te transparentu gatavojam. Tad nu, lūk, vai nevarētu to piestiprināt pie kapteiņa komandtiltiņa? Tur to varēs redzēt no visām pusēm.

Kapteinis kategoriski atteicās no komandtiltiņa izrotā�anas.

Nu tad tepat blakus!

-Blakus lūdzu!

Saimniecības pārzinis pievērsās Ostapam.

-Bet vai jums, biedri māksliniek, būs ērti kapteiņa tiltiņa kreisajā pusē?

Ērti, smagi nopūzdamies, atbildēja Benders.

Nu tad pielūkojiet! Rīt no rita ķerieties klāt!

Ostaps ar �ausmām domāja par nākamās dienas ritu. Viņam no kartona vajadzēja izgriezt sējēju, kas izbārsta obligācijas. �is mākslinieciskais pārbaudījums lielajam kombinatoram nebija pa spēkam. Ja ar burtiem Ostaps vēl kaut kā tika galā, tad sējēja mākslinieciskai izveido�anai vairs nepalika nekādu resursu.

Tātad iegaumējiet, resnītis brīdināja, sākot no Vasjukiem, mēs rīkojam vakara izlozes un bez transparenta nekādi nevaram iztikt.

Lūdzu neraizējieties, Ostaps teica, vairāk gan paļauda�mies nevis uz nākamās dienas rītu, bet gan uz �odienas vakaru, transparents būs.

Pēc vakariņām, par kuru kvalitāti nevarēja sūdzēties pat tādi gardē�i kā Galkins, Palkins, Malkins, �alkins un Zalkinds, pēc �ādām sarunām kuģa pakaļgalā:

Bet kā tad būs ar virsstundu darbu?

-Jums ir labi zināms, ka bez darba inspekcijas atļaujas mēs nedrīkstam pieļaut virsstundu darbu.

-Atvainojiet, dārgais biedri, bet mūsu darbs notiek triecientempa kampaņas apstākļos�

Un kāpēc tad jūs nesagādājāt atļauju Maskavā 7 [360]

Maskava atļaus post factum.

Lai tad post factum arī strādā.

Tādā gadījumā es neatbildu par komisijas darbu.

Pēc �īm un vēl citām sarunām iestājās zvaig�ņota, vējaina nakts. Izlozes �ķirsta iedzīvotāji jau bija aizmigu�i.

Izlozes komisijas lauvas gulēja. Gulēja personālās daļas jēriņi, grāmatvedības ā�i, savstarpējo norēķinu daļas trusī�i, skaņu ietērpa hiēnas un �akāļi un ma�īnrakstī�anas biroja dūjiņas.

Negulēja tikai ne�ķistais pāris. Lielais kombinators izgāja no savas kajītes ap pulksten vieniem nakti. Viņam sekoja uzticīgā Kisas klusā ēna. Viens no diviem, teica Ostaps. Vai nu tā vai citādi.

Tie uzkāpa aug�ējā klājā un klusi tuvojās ar finiera plāksnēm apsegtajam krēslam. Uzmanīgi noņēmis maskējumu, Ostaps nostādīja krēslu uz kājām un, sakodis zobus, ar plakanknaiblēm atārdīja ap�uvumu un iebāza roku sēdekli.

Pa aug�ējo klāju plosījās vēj�. Debesis viegli �ūpojās zvaig�znes. Dziļi zem kājām �ļakstēja melns ūdens. Krasti nebija redzami. Ipolitu Matvejevi�u kratīja drudzis.

Ir! Ostaps apspiestā balsi iesaucās.

SVĒTĀ TĒVA FJODORA VĒSTULE, RAKSTĪTA BAKU, MĒBELĒTĀS ISTABĀS "VĒRTĪBA" SAVAI SIEVAI APRIŅĶA PILSĒTĀ N.

Mana dārgā un sirdsmīļotā Katja!

Ar katru stundu mēs tuvojamies savai laimei. Es tev rakstu no mēbelētām istabām "Vērtība" pēc tam, kad esmu bijis visās savās darī�anās. Baku ir ļoti liela pilsēta. �eit, stāsta, iegūstot petroleju, bet uz turieni jābrauc ar elektrisko vilcienu, un man nav naudas.

Gleznaino pilsētu apskalo Kaspijas jūra. Tā patie�ām ir ļoti liela. Karstums �eit �ausmīgs. Uz vienas rokas nesu mēteli, uz otras svārkus, un tomēr karsti. Rokas sūt. Atkal un atkal pana�ķējos ar tēju. Bet naudas tikpat kā nav. Ta�u tā nav nekāda nelaime, mīļā Katerina Aleksandrovna, drīz mums būs daudz naudas. Pabraukāsim pa pasauli, bet pēc tam uz īstu dzīvo�anu apmetīsimies Samārā, savas fabriciņas tuvumā, un dzersim augļu liķierī�us. Tomēr tuvāk pie lietas.

Pēc sava ģeogrāfiskā stāvokļa un iedzīvotāju skaita Baku stipri vien pārspēj Rostovu. Toties atpaliek no Harkovas satiksmes ziņā. Cittautie�u te vesels lēvenis. Bet jo sevi�ķi daudz �eit armēņu un persie�u. �eit, manu mīļumiņ, līdz Turcijai nav tālu. Es biju arī tirgū un tur redzēju daudz turku mantu un �aļļu. Gribēju tev nopirkt dāvanu musulmaņu seģeni, tikai nebija naudas. Un es nodomāju, ka tad, kad būsim bagāti (bet līdz tam paliku�as da�as dienas), varēs arī musulmaņu seģeni nopirkt.

Ai, manu mīļumiņ, aizmirsu tev uzrakstīt par diviem briesmī�giem atgadījumiem, kas mani Baku piemeklēja: 1) Kaspijas jūrā iekrita tava brāļa maiznieka svārki un 2) tirgū man uzspļāva vienkuprainais kamielis. Abi �ie notikumi mani ārkārtīgi pārsteidza. Kāpēc valdība pieļauj tādus izlēcienus pret tranzītpasa�ieriem, vēl jo vairāk tāpēc, ka kamieli es nemaz neaiztiku, bet izrādīju viņam pat laipnību pakutināju ar �agariņu nāsī! Bet svārkus glāba visa sabiedrība, tik tikko izvilka, ta�u tie izrādījās petrolejā izmirku�i. Es nu nezinu, ko lai saku tavam brālim maizniekam. Tu, mīļā, pagaidām neko neizpaud. Vai Jevstigņejevs vēl pusdieno un ja nē, tad kāpēc?

Pārlasīju vēstuli un pamanīju, ka par savu pasākumu nekā tev neesmu paspējis pastāstīt. In�enieris Brunss patie�ām strādā Āzi�jas naftas uzņēmumā. Tikai Baku viņa pa�reiz nav. Viņ� aizbraucis uz divām nedēļām dekrēta atvaļinājumā uz Batumi. Viņa ģimene pastāvīgi dzīvo Batumi pilsētā. Es �eit aprunājos ar cilvēkiem, un viņi stāsta, ka visas Brunsa mēbeles patie�ām atrodoties Batumi. Viņ� tur dzīvo vasarnīcā, Zaļajā Ragā tā saucas vasarnīcu vieta (stāsta, tā esot dārga vieta). Ceļ� no �ejienes līdz Batumi maksā 15 rubļus ar kapeikām. Izsūti pa telegrāfu divdesmit uz �ejieni, no Batumi par visu tev telegrafē�u. Izplati pilsētā baumas, ka es vēl aizvien atrodos Voroņe�ā pie slimās tantiņas nāves cisām.

Mū�īgi tavs virs Fedja.

Post scriptum. Nesot vēstuli uz pastkastīti, man "Vērtības" numuros nozagu�i tava brāļa maiznieka mēteli. Es esmu tādā nelaimē! Labi, ka tagad ir vasara! Tu brālim neko nesaki.

.

Kamēr vieni romāna varoņi bija pārliecināti, ka laiks nav zaķis, bet otri uzskatīja, ka laiks negaida [361] , laiks ritēja uz priek�u savā parastajā gaitā. Pēc putekļainā Maskavas maija iestājās putek�ļains jūnijs.

Apriņķa pilsētā N. automobilis G-l, kas salūza ceļa grambā, jau divas nedēļas stāvēja Staropanskas laukuma un Gubernska vārdā nosauktās ielas stūri, laiku pa laikam ietīdams visu apkārtni kodīgos dūmos. No Stargorodas iepriek�ējās izmeklē�anas telpām pa vienam vien nāca ārā apmulsu�ie sazvērestības "Zobens un spīļarkls" dalībnieki: viņi deva parakstus, ka no pilsētas nekur neizbrauks. Atraitne Gricacujeva (ugunīgā sieviete, dzejnieka sapnis) atgriezās savā pārtikas pre�u veikalā un tika sodīta ar piecpadsmit rubļiem par to, ka redzamā vietā nebija izlikusi ziepju, piparu, veļas zilumu un da�ādu citu sīku pre�u cenassievietei ar pla�u sirdi �āda aizmār�ība piedodama!

Dienu pirms tiesas, kas bija nolikta uz divdesmit pirmo jūniju, kasieris Asokins aizgāja pie Agafona �ahova, apsēdās uz dīvāfia un apraudājās. Rakstnieks, ģērbies peldmētelī, zvilnēja atzveltnes krēslā un kūpināja pa�tītu papirosu.

Es esmu pagalam, Agafon Vasiļjevi�, teica kasieris, tagad mani notiesās.

Kā tad tev tā gadījās? pamāco�ā tonī apjautājās �ahovs.

Jūsu dēļ tā iznāca, Agafon Vasiļjevi�.

Interesanti gan, kāds man ar to sakars?

Jūs mani samulsinājāt, biedri �ahov. Apmelojumu par mani uzrakstījāt. Es nekad tāds neesmu bijis.

Un ko tad tev, aunapiere, tagad no manis vajag?

Neko nevajag. Tikai jūsu grāmatas dēļ es tiku pazudināts. Rīt būs tiesa. Bet galvenais tas, ka darbu esmu zaudējis. Kur lai tagad liekos?

Vai tie�ām mana grāmata tik spēcīgi iedarbojās?

-Iedarbojās, Agafon Vasiļjevi�. Tā iedarbojās, ka pats nesaprotu, kā tas viss varēja notikt.

Brīni�ķīgi! iesaucās rakstnieks.

Viņ� jutās glaimots. Vēl nekad viņ� nebija tik skaidri redzējis mākslinieciskā vārda iedarbību uz lasītāja intelektu. Ta�u diem�ēl �is paraugdemonstrējums nekļūs zināms kritiķiem un daudzajiem lasī�tājiem. Agafons ieķērās ar pirkstiem savā kotletei līdzīgajā bārdelē un iegrima domās. Asokins ar tum�u kabatlakatu izslaucīja no acs asaru.

Lūk, ko, brāl, rakstnieks teica sirsnīgā balsī, kas tad ir? No kā tu baidies? Tu nozagi?Jā, nozagi. Tu nozagi simts rubļus, jo nespēji pretoties Agafona �ahova romāna "Skrejo�ais vilnis", izdevniecība "Vasiļjeva ceturtdienas"1, metiens 10000 eksemplāru, Maskava, 1927. gads, 269 lappuses, kartona vākos cena 2 rubļi 25 kapeikas, neatvairāmajam valdzinājumam.

Visu saprotu. Tā arī bija. Vai domājat, Agafon Vasiļjevi�, ka piespriedīs nosacītu sodu?

Katrā ziņā. Tikai izstāsti visu, kā tas bija patiesībā. Tā un tā, saki, rakstnieks Agafons �ahovs ir mans morālais slepkava.

Vai gan es uzdrīkstē�os, Agafon Vasiļjevi�, nozākāt auto�ru!�

Nozākā!

Vai gan es jūs nodo�u?!

Nodod, balodīt! Esmu vainīgs.

Es neparko jūs nenomelno�u!

Nomelno, mīļais, liela di�koka lapotnes ēnu gāz man virsū! Un neaizmirsti par pornogrāfiju pastāstīt, par kailām mei�ām, parFeņi�ku neaizmirsti! Atceries, kā tur bija rakstīts?

-Kā nu ne, Agafon Vasiļjevi�! "Kuplas krūtis, veselīgs sārtums un stingras gū�as"�

Lūk, lūk, lūk! Un Esmeraldiņa. Plēsonīgi zobi, kaut kāda tur gū�u forma�

-Nata�ajums skaista padevusies� Tā kā mani atlaida no darba, tad jūsu grāmatu tagad katru dienu lasu.

Jo labāk. Palasi to arī �ovakar, un rīt dro�i visu pasaki! Par mani pasaki, ka esmu sabiedrības demoralizētājs, pasaki, ka pieaudzis vīrietis pēc manas grāmatas izlasī�anas vienkār�i nespēj savaldīties. Saki, ka aizraujo�a grāmata un tajā aprakstīti satrieco�as dzimumizvirtības skati.

-Tā arī sacīt?

Tā arī saki. Agafona �ahova romāns "Skrejo�ais vilnis", neaiz�mirsīsi? Izdevniecība "Vasiļjeva ceturtdienas", metiens 10000 eksem�plāru, Maskava, 1927. gads, 269 lappuses, kartona vākos cena 2 rubļi 25 kapeikas. Saki, ka pārdod visos veikalos, kioskos un dzelzceļa sta�cijās.

-Jūs, Agafon Vasiļjevi�, labāk to visu man uzrakstiet, citādi aiz�mirsī�u.

Rakstnieks apsēdās krēslā un uzskicēja iz�ķērdētāja pilnīgu atzī�anos. Tajā galvenokārt figurēja gū�as, tika pieminēta grāma�tas cena, bez �aubām, pārāk niecīga grāmatai ar tik daudzām lap�pusēm, metiena lielums un izdevniecības "Vasiļjeva ceturtdienas" noliktavas adrese Ko�kova �ķērsiela, nams Nr. 21, dzīv. 17a.

Cerību atguvu�ais kasieris atvadoties izlūdzās �ahova jauno grā�matu "Stāsts par zaudēto nevainību jeb Cīņa ar nolaidīgumu".

Nu tad tu tagad ej, brālīt, teica �ahovs, un vairāk negrēko! Tas nav godīgi.

Tad nu es tagad ie�u, Agafon Vasiļjevi�. Tātad jūs domājat, ka piespriedīs nosacītu sodu?

Tas ir atkarīgs no tevis. Novel visu uz grāmatu! Tad arī izlo�cīsies.

Izvadījis kasieri, �ahovs nodejoja istabas vidū da�us deju soļus un dungoja:

Tamburinus skandiniet, ģitāras lai skan� [362]

Pēc tam viņ� piezvanīja uz izdevniecību "Vasiļjeva ceturtdienas".

-Drukājiet "Skrejo�ā viļņa" ceturto izdevumu, drukājiet, drukā�jiet, nebaidieties!� To jums saka Agafons �ahovs!

Ir! Ostaps atkārtoja lūsto�ā balsī. Turiet!

Ipolits Matvejevi�s saņēma trīco�ajās rokās plakanu koka kas�tīti. Ostaps tumsā turpināja rakņāties pa krēsla iek�ām. Mirk�ķi�nāja krasta bāka. Ūdenī atspoguļojās zeltains stabiņ� un peldēja kuģim līdzi.

Velns ar ārā, ko tas nozīmē! Ostaps iesaucās. Vairāk nekā nav!

N-n-nevar būt! no�ļupstēja Ipolits Matvejevi�s.

Nu, paraugiet jūs ari!

Vorobjaņinovs, elpu aizturējis, nokrita uz ceļiem un iebāza roku līdz elkonim krēsla sēdeklī. Starp pirkstiem viņ� sajuta atsperu pamatni. Vairāk nekā cita nebija. No krēsla plūda riebīga, sausa vecu putekļu smaka.

Nav? Ostaps jautāja.

Nav.

Tad Ostaps augsti gaisā pacēla krēslu un aizmeta tālu pār bortu. Ūdens smagi noplunk�ķēja. Nakts dzestrumā drebēdami, koncesionāri, �aubu pārņemti, atgriezās savā kajītē.

Tā nu ir, Benders sacīja. Kaut ko mēs tomēr esam atradu�i.

Ipolits Matvejevi�s izvilka no kabatas kastīti un truli paska�tījās uz to.

Dodiet, dodiet! Ko boliet acis!

Kastīti attaisīja. Tās dibenā gulēja no ilgas stāvē�anas nosū�bējusi zaļa vara plāksnīte ar uzrakstu

MEISTARS GAMBSS AR �O ATZVELTNES KRĒSLU UZSĀK JAUNU MĒBEĻU IZLAIDUMU. 1865. g. Sanktpēterburgā

�o uzrakstu Ostaps izlasīja skaļi.

Bet kur tad briljanti? Ipolits Matvejevi�s jautāja.

Jūs esat apbrīnojami atjautīgs, dārgais tabure�u medniek! Briljantu, kā redzat, nav.

Es vairs nevaru izturēt! izmisumā iesaucās Vorobjaņinovs. Tas ir pāri maniem spēkiem!

Vorobjaņinovs izskatījās no�ēlojams. Mazliet ataugu�ās ūsas kustējās, pensneja stikli bija aizmigloti. Likās, ka viņ� izmisumā ar ausīm klapē sev pa vaigiem.

Ko jūs vairs nevarat? jautāja Ostaps.

Ta�u aukstasinīgā, nosvērtā lielā kombinatora balss kā vien�mēr iedarbojās maģiski. Vorobjaņinovs izstiepa rokas gar sāniem, un, piespiedis delnas pie apbru�ātajām bik�u vīlēm, apklusa.

Klusē, bēda, klusē, Kisa! Gan kādreiz mēs gardi pasmiesimies par muļķīgo astoto krēslu, kur atradām �o glupo plāksnīti. Turieties! �eit vēl ir trīs krēsli deviņdesmit deviņas iespējas no simta!

Nakti uz ārkārtīgi sarūgtinātā Ipolita Matvejevi�a vaiga uzme�tās vulkānisks augonltis. Visas cie�anas, visas neveiksmes, visas ar briljantu medībām saistītās mokas tas viss, �ķita, bija saplū�dis �ajā augonltī, kas tagad lāsmoja kā perlamutrs, pārbriedis ķirsis un veļas zilumi.

Ko, vai jūs to tī�ā prātā? Ostaps jautāja.

Ipolits Matvejevi�s konvulsīvi nopūtās un, nesdams savu garo augumu kā salīku�u mak�ķeres kātu, aizgāja pēc krāsām. Sākās transparenta izgatavo�ana. Koncesionāri pūlējās aug�ējā klājā.

Un sākās tre�ā kuģo�anas diena.

Tā sākās ar nelielu sadursmi starp pūtēju orķestri un skaņu ietērpa meistariem par mēģinājumu vietu.

Pēc brokastīm uz kuģa pakaļgalu vienlaikus no abām pusēm devās spēkavīri ar misiņa taurēm un vārgie Esmarha krū�u bru�ņinieki. Pirmais kuģa pakaļgalā uz sola paguva apsēsties Galkins. Otrā atskrēja klarnete no pūtēju orķestra.

Vieta ir aizņemta, Galkins saīdzis sacīja.

Kas to aizņēmis? draudīgi jautāja klarnete.

Es, Galkins.

Un kas vēl?

Palkins, Malkins, �alkins un Zalkinds.

Un Jolkina jums nav? Tā ir mūsu vieta.

No abām pusēm pienāca palīgspēki. Trīskārt apjozts ar spārnotu misiņa pūķi, stāvēja helikons pati varenākā ma�īna orķestrī. �ūpojās ausij līdzīgais me�rags. Pilnīgā kaujas gata�vībā stāvēja tromboni. Saule tūksto�kārt atspoguļojās kaujas bruņās. Teātra skaņu ietērps izskatījās sīks un niecīgs. Tur pazi�bēja pudeļu stikls, bāli spīdēja klistīra krūzītes, un saksofons pū�amā instrumenta riebīga parodija, īstas taures izdzimte�nis bija no�ēlojams un līdzinājās vectēva kaļķītim, ar ko ziemā degunu sildīt.

Klistīra bataljons, iesaucās ka�ķīgā klarnete, pretendē uz vietu.

�ifona jaunekļi\ nicino�i noteica pirmais bass.

-Jūs, Zalkinds atcirta, cenzdamies atrast visapvainojo�ākos izteicienus, jūs mūzikas konservatori!

Netraucējiet mūsu mēģinājumu!

Jūs pa�i mums traucējat.

Kā tad mēs jums traucējam?

Kur� gan spētu jums traucēt?

Ar jūsu naktspodiem jo mazāk mēģina, jo skaistāk iznāk.

Bet uz jūsu patvāriem mēģini vai nemēģini, tā kā tā ne velna neiznāk.

Nepanāku�as nekādu vieno�anos, abas puses palika uz vie�tas un ietiepīgi spēlēja katrs savu. Lejup pa upi plūda skaņas, kas vienīgi varētu rasties, tramvajam lēni ripojot pa sadrumsta�lotu stiklu. Pūtēji spēlēja Keksholmas leibgvardes pulka mar�u, bet skaņu ietērps nēģeru deju "Antilope pie Zambezi iztekas". Skandālu pārtrauca izlozes komisijas priek�sēdētāja personiska iejauk�anās.

�ajā dienā kuģis apstājās divas reizes. Pie Kozjmodemjanskas tas nostāvēja līdz krēslai. Tika izpildītas parastās operācijas: ievada mītiņ�, laimestu izloze, Kolumba teātra izrāde, balalaikas virtuoza uzstā�anās un dejas krastā. Visu �o laiki koncesionāri strādāja vaiga sviedros. Vairākas reizes atskrēja saimniecības pārzinis un, saņēmis apliecinājumus, ka līdz vakaram viss būs gatavs, nomierinājūs un atgriezās pie savu tie�o pienākumu veik�anas.

Pulkstenis rādīja pāri desmitiem, kad milzīgais darbs bija pabeigts. Kāpdamies atpakaļ, Ostaps un Vorobjaņinovs stiepa transparentu uz kapteiņa tiltiņu. Viņiem pa priek�u, rokas pret zvaigznēm pastiepis, skrēja resnītis saimniecības pārzinis. Kopī�giem spēkiem transparentu piestiprināja. Tas kā ekrāns pacēlās virs pasa�ieru klāja. Elektromehāniķis pusstundas laikā pielāgoja transparentam elektrību un piemontēja trīs lampiņas. Atlika tikai pagriezt slēdzi.

Priek�ā pa labi jau mirgoja Vasjuku pilsētas ugunis.

Transparenta apgaismo�anas svinībās saimniecības pārzinis saaicināja visus kuģa iemītniekus. Ipolits Matvejevi�s un lielais kombinators vēroja sapulcēju�os no aug�as, stāvēdami tum�ajai plāksnei gar sāniem.

Ikvienu notikumu uz kuģa peldo�ā iestāde ļoti ņēma pie sirds. Ma�īnrakstītājas, kurjeri, atbildīgie darbinieki, kolumbie�i un kuģa komanda, galvas atgāzu�i, pulcējās uz pasa�ieru klāja.

Gaismu! komandēja resnītis.

Transparents kļuva gai�s.

Ostaps paskatījās lejup pūlī. Ro�aina gaisma krita uz sejām.

Skatītāji smējās. Bet pēc tam iestājās klusums. Un barga balss no apak�as sauca:

Kur palicis saimniecības pārzinis?

Balss bija tik ļoti atbildīga, ka saimniecības pārzinis, pakāpie�nus neskaitīdams, metās lejup.

Skatieties, balss sacīja, papriecājieties par savu dar�bu!

Tūliņ padzīs! Ostaps �ukstēja Ipolitam Matvejevi�am.

Ostapam kā vienmēr bija taisnība. Uz aug�ējā klāja kā vanags uzlidoja resnītis.

Nu, kāds ir transparentiņ�? Ostaps nekaunīgi jautāja. Piemērots?

Savāciet mantas! iebļāvās saimniecības pārzinis.

Kāpēc tāda steiga?

Sa-vā-ciet mantas! Lai no jums ne smakas te nebūtu!

Cik labi jums, resnīti, tas izdodas.

-Ārā!

Ko? Bet kā tad ar atlai�anas pabalstu?

-Jūs nodos tiesai! Mūsu priek�nieks nemīl jokot!

Trieciet viņu ratā! no apak�as atskanēja atbildīgā balss.

Nē, vai nopietni, jums nepatīk transparents? Vai tas patie��ām nav labs transparents?

Spēli turpināt vairs nebija nekādas jēgas. "Skrjabins" jau pie�tauvojās Vasjukos, un no kuģa varēja redzēt piestātnē drūzmējo��os vasjukie�u pārsteigtās sejas.

Naudu kategoriski atteicās dot. Mantu savāk�anai atvēlēja piecas minūtes. Divas no tām sabojāja tikai tagad atjēdzies Nik. Sestrins. Viņ� meklēja pazudu�o krēslu.

Kazas kāja, sacīja Simbijevi�s-Sindijevi�s, kad kompan�joni izkāpa piestātnē. Būtu labāk man uzticēju�i transparenta izgatavo�anu. Es to būtu tā iztaisījis, ka neviens Meierholds man netiktu līdzi.

Piestātnē koncesionāri apstājās un paskatījās aug�up. Tum�a�jās debesīs spīdēja transparents.

M-jā, Ostaps sacīja, transparentiņ� diezgan nejēdzīgs. No�ēlojams izpildījums.

Juku�o māksla, glezniecība uz alu sienām vai zīmējums, ko vei�kusi nepaklausīga mūļa aste, salīdzinājumā ar Ostapa transpa�rentu būtu liels māksliniecisks sasniegums. No sējēja, kas kaisa obligācijas, Ostapa nerātnā roka bija izveidojusi kaut kādu kluci ar cukura galvu un tievām rokām kā pletnēm.

Koncesionāriem aiz muguras palika spo�i apgaismots kuģis un mūzika, bet priek�ā uz augstā krasta valdīja apriņķa pilsētas pusnakts tumsa, rēja suņi un tālumā dziedāja harmonika.

Rezumēju stāvokli, Ostaps dzīvespriecīgi noteica. Pasīvs: nav ne gra�a naudas, trīs krēsli aizpeld lejup pa upi, nav kur pārnak�ņot, un nav nevienas krū�u nozīmītes, kas apliecinātu mūsu piederību pie bērnu komisijas [363] . Aktīvs: ceļvedis pa Volgu, izdots 1926. gadā [364] (nācās aizņemties mosjē Simbijevi�a kajītē). Pie tādiem apstākļiem sabalansēt bilanci ļoti grūti. Pārnak�ņot vajadzēs piestātnē.

Koncesionāri ierīkojās uz piestātnes soliem. Draņķīga petro�lejas luktura gaismā Ostaps ceļvedī izlasīja:

"Labajā augstajā krastā atro�das Vasjuku pilsēta [365] . no �ejienes nosūta kokmateriālus, sveķus, lūkus, ma�u, bet uz �ejieni ved pla�a patēriņa priek�metus visam novadam, kas atrodas 50 kilometrus no dzelzceļa.

Pilsētā 8000 iedzīvotāju, valsts kartona fabrika ar 320 strādniekiem, maza �ugunlietuve, alus darītava un ādu rūpnīca. Mācību iestādes vis�pārizglītojo�ās un me�saim�niecības tehnikums."

Stāvoklis ir daudz nopietnāks, nekā es iedomājos, Ostaps sacīja. Izspiest no vasjukie�iem naudu man pagaidām liekas neatrisināms uzdevums. Bet naudas mums vajag ne mazāk kā trīsdesmit rubļu. Pirmkārt, mums ir jāēd un, otrkārt, jāaizsteidzas priek�ā izlozes silei un jāsatiekas ar kolumbie�iem uz saus�zemes, Staļingradā.

Ipolits Matvejevi�s saritinājās kā vecs, izkāmējis runcis pēc sadursmes ar ziedo�u sāncensi enerģijas pārpilno jumtu, bēniņu un jumtu lodziņu valdnieku.

Ostaps prātodams un kombinēdams staigāja gar soliem. Ap pulksten vieniem naktī bija izstrādāts lielisks plāns. Benders noli�kās blakus kompanjonam un aizmiga.

No pa�a rīta Vasjukos parādījās kāds gara auguma izkāmējis vecis ar zelta pensneju un īsos, ļoti netīros, krāsām notrieptos zābakos. Viņ� līmēja pie sienām ar roku rakstītas afi�as.

1927. g. 22. jūnijā Kartona fabrikas strādnieku kluba telpās notiks lekcija par tematu "PANĀKUMIEM BAGĀTĀ ATKLĀTNES IDEJA �AHĀ" un

�AHA SIMULTĀNSPĒLE pie 160 galdiņiem lielmeistars [366] (vecākais meistars) 0. benders Visiem jāierodas ar saviem galdiņiem Spēles maksa50 kap. Ieejas maksa 20 kap. Sākums precīzi pulksten 6 vakarā Administrācija: K. Mihelsons

Pats lielmeistars arī nezaudēja laiku. Iznomājis klubu par trim rubļiem, viņ� devās uz �aha sekciju, kas nezin kāpēc atradās zirg�audzētavu pārvaldes gaitenī.

�aha sekcijā sēdēja vienacains cilvēks un lasīja �pīlhāgena romānu Panteļejeva izdevumā [367] .

Lielmeistars 0. Benders! Ostaps pavēstīja, apsēzdamies uz galda. Rīkoju pie jums simultānspēli!

Vasjuku �ahista vienīgā acs iepletās līdz dabas dotai pēdējai iespējamībai.

Vienu mirklīti, biedri lielmeistari iesaucās vienacis. Pie�sēdiet, lūdzu! Es tūlīt bū�u atpakaļ.

Un vienacis aizskrēja. Ostaps apskatīja �aha sekcijas telpas. Pie sienām karājās sacīk�u zirgu fotouzņēmumi, bet uz galda gulēja noputējusi kantora grāmata ar uzrakstu "Vasjuku �aha sekcijas sasniegumi 1925. gadā".

Vienacis atgriezās ar veselu duci da�āda vecuma pilsoņu. Viņi visi pēc kārtas nāca klāt iepazīties, nosauca savu uzvārdu un god�bijīgi paspieda lielmeistara roku.

Caurbraucot uz Kazaņu, Ostaps aprauti sacīja, jā, jā, simultānspēle notiks �ovakar, atnāciet. Bet tagad, piedodiet, neesmu formā: jūtos noguris pēc Karlsbādes turnīra [368] .

Vasjukie�u �ahisti uzklausīja Ostapu ar dēlu mīlestību. Ostaps bija iededzies. Viņ� sajuta jaunu spēku un �aha ideju pieplūdumu.

Jūs nemaz neticēsiet, viņ� teica, cik tālu aizgājusi �ahiskā domā�ana. Jūs zināt, Laskers [369] nokļuvis gau�ām banālu paņēmienu varā, ar viņu nav iespējams spēlēt. Viņ� apkvē�pina savus pretiniekus ar cigāru dūmiem. Un tī�ām smēķē tos lētākos, lai dūmi būtu riebīgāki. �aha pasaule ir uztrauku�sies.

Lielmeistars pārgāja uz vietējiem tematiem.

Kāpēc provincē nav nekādas domu rosmes? Piemēram, jūsu �aha sekcija. Tā to arī sauc �aha sekcija. Garlaicīgi, meitenītes!

Kāpēc jūs, nu patie�ām, to nevarētu nosaukt kaut kā izteiksmīgāk, kā klājas īstiem �ahistiem. Tas iesaistītu sekcijā pla�as arod�biedrības biedru masas. Būtu nosauku�i savu sekciju, piemēram, "�etru zirgu �aha klubs" vai "Sarkanā galotne", vai "Kvalitātes zaudē�ana, iegūstot tempu". Tas būtu lieliski! Skanīgi!

Ideja guva panākumus.

Patie�ām, vasjukie�i atplauka, kāpēc mēs savu sekciju nevarētu nosaukt par "�etru zirgu klubu"?

Tā kā bija ieradies viss �aha sekcijas birojs, Ostaps, pats uzņemdamies goda priek�sēdētāja pienākumus, noorganizēja īsu sēdi, kurā sekciju vienbalsīgi pārdēvēja par "�etru zirgu �aha klubu". Lielmeistars pa�rocīgi, izmantodams uz "Skrjabina" gūto pieredzi, no kartona loksnes izgatavoja izkārtni, uz kuras mākslinieciski atveidoja �etrus zirgus un atbilsto�u uzrakstu.

�is svarīgais pasākums solīja �aha rado�ās domas uzplau�kumu Vasjukos.

�ahs! Ostaps iesaucās. Vai jūs zināt, kas ir �ahs? Tas virza uz priek�u ne tikai kultūru, bet arī ekonomiku! Vai jūs zināt, ka jūsu "�etru zirgu �aha klubs", pareizi organizējot darbu, spēj pilnīgi pārveidot Vasjuku pilsētu?

Ostaps no vakardienas vēl nekā nebija ēdis. Tāpēc viņa daiļ�runība bija sevi�ķi izcila.

Jā! viņ� kliedza. �ahs valsti padara bagātāku! Ja jūs pie�kritīsiet manam projektam, tad no pilsētas uz kuģa piestātni jūs iesiet pa marmora kāpnēm! Vasjuki kļūs par desmit guberņu cen�tru! Ko jūs agrāk tikāt dzirdēju�i par Zemeringas pilsētu? Nekā! Bet tagad �ī pilsētele kļuvusi bagāta un slavena tikai tāpēc, ka tur tika organizēts starptautiskais turnīrs. Tāpēc es saku: Vasjukos vajag organizēt starptautisku �aha turnīru.

Kā to lai izdara? visi kliedza.

Pilnīgi reāla lieta, atbildēja lielmeistars, mani personī�gie sakari un jūsu pa�darbība lūk, viss, kas nepiecie�ams un vajadzīgs Vasjuku starptautiskā turnīra organizē�anai. Pado�mājiet tikai, cik skaisti tas skanēs: "1927. gada starptautiskais turnīrs Vasjukos." Hosē Raula Kapablankas, Emanuēla Laskera, Aļehina, Nimcovi�a, Reti, Rubin�teina, Maroci, Tara�a, Vidmara un doktora Grigorjeva [370] iera�anās nodro�ināta. Bez tam arī mana piedalī�anās nodro�ināta!

Bet nauda! ievaidējās vasjukie�i. Viņiem visiem ta�u jāmaksā nauda! Daudzi tūksto�i! Kur lai to ņem!

Visu savā varā sagrābs bargā viesuļvētra [371] , sacīja 0. Benders, naudu dos ieejas maksa.

Kas pie mums maksās tik traku naudu? Vasjukie�i�

Kādi vasjukie�i! Vasjukie�i naudu nemaksās. Viņi tikai to saņems! Tas viss ir ārkārtīgi vienkār�i. Uz turnīru, kurā pieda�līsies tādi pasaulslaveni meistari, ta�u sabrauks �aha cienītāji no visas pasaules. Simtiem tūksto�u cilvēku, bagātu cilvēku trauksies uz Vasjukiem. Pirmkārt, ūdens transportam pārva�dāt tādu pasa�ieru daudzumu nebūs pa spēkam. Tātad, SCTK uzbūvēs dzelzceļa maģistrāli Maskava-Vasjuki. Tas ir pirmkārt. Otrkārt, viesnīcas un debesskrāpji viesu uzņem�anai. Tre��kārt, strauj� lauksaimniecības uzplaukums tūksto� kilometru rādiusā: viesus vajadzēs apgādāt ar saknēm, augļiem, kaviāru, �okolādes konfektēm. Pils būve, kur notiks turnīrs, ceturt�kārt. Piektkārt, garā�u uzcel�ana viesu autotransportam. Lai visai pasaulei pārraidītu sensacionālos turnīra rezultātus, vaja�dzēs uzbūvēt lieljaudas radiostaciju. Tas ir sestkārt. Tagad, kas attiecas uz dzelzceļa maģistrāli Maskava-Vasjuki. Neap�au�bāmi, tai nebūs tik lielas caurlaides spējas, lai atvestu uz Vasjukiem visus, kas vēlēsies atbraukt. No tā izriet: jāiekārto lidosta "Lielie Vasjuki", jāatklāj regulāra pasta lidma�īnu un diri�abļu satiksme ar visām pasaules malām, ieskaitot Losand�elosu un Melburnu.

Vasjuku pilsētas �aha amatieriem pavērās �ilbino�as perspek�tīvas. Istabas sienas atkāpās. Zirgu audzētavas steliņģa satrūdē�ju�ās sienas sabruka, un to vietā pret zilajām debesīm pacēlās trīsdesmit trīs stāvu �aha jaunrades pils ar mirdzo�iem stikliem. Katrā zālē, katrā istabā un pat liftos, kas līdzīgi atspolēm �audījās aug�ā un lejā, sēdēja domās nogrimu�i cilvēki un spēlēja �ahu pie galdiņiem, kas bija inkrustēti ar malahītu.

Stāvas marmora kāpnes veda lejā pie zilās Volgas. Upē peldēja okeāna tvaikoņi. Pa gaisa dzelzceļu pilsētā pacēlās resnvēderaini ārzemnieki, �aha lēdijas, austrālie�i, kas �aha spēlē ciena indie�u aizsardzību, indusi baltos turbānos, spānie�u partijas piekritēji, vācie�i, fran�i, jaunzēlandie�i, Amazones baseina apdzīvotāji un vasjukie�u skauģi maskavie�i, ļeņingradie�i, kijevie�i, sibīrie�i un odesie�i.

Automobiļi kā uz konveijerlentes slīdēja starp marmora hoteļiem. Un, lūk, visi apstājās. No greznās viesnīcas "Brīvbandinieks" iznāk pasaules �empions Hosē Rauls Kapablanka, saukts arī Graupera. Viņu ielenc dāmas. Milicis, tērpies speciālā �ahistu formā (rūtainās galifē biksēs un ar laidņiem greznotās uz�uvēs), laipni smaidīdams, militāri sveicina. Pie �empiona cie�nīgi pienāk vienacainais vasjukie�u "�etru zirgu kluba" priek��sēdētājs.

Divu �aha zvaig�ņu pārrunas, kas risinājās angļu valodā, pār�trauca doktora Grigorjeva un nākamā pasaules �empiona Aļehina iera�anās ar lidma�īnu.

Apsveikuma saucieni saviļņoja visu pilsētu. Hosē Rauls Kapablanka, saukts arī Graupera, taisīja skābu ģīmi. Pēc viena�a mājiena pie aeroplāna padeva marmora kāpnes. Doktors Grigorjevs noskrēja pa kāpnēm, līksmi vēcinādams savu jauno platmali un tūliņ uz vietas komentēdams iespējamo Kapablankas kļūdu gaidāmajā cīņā ar Aļehinu.

Pēk�ņi pie apvār�ņa parādījās melns punkts. Tas ātri tuvo�jās un auga arvien lielāks, pārvērzdamies par lielu smaragda izpletni. Kā varens rutks izpletņa riņķī karājās cilvēks ar kofe�rīti.

Tas ir viņ�! vienacis sauc. Urā! Urā! Urā! Es pazīstu lielo �ahistu filozofu veco zēnu Laskeru. Tikai viņ� viens visā pla�ajā pasaulē valkā tādas zaļas zeķes.

Hosē Rauls Kapablanka arī Graupera atkal saviebās.

Laskeram veikli padeva marmora kāpnes, un ņiprais eks�em�pions, nopūzdams no kreisās piedurknes puteklīti, kas tam bija pieķēries lidojuma laikā virs Silēzijas, iekrita viena�a apkampie�nos. Vienacis apņēma Laskeru ap vidu, aizveda pie �empiona un sacīja:

Salīgstiet mieru! Es jūs lūdzu vasjukie�u pla�o masu vārdā! Salīgstiet mieru!

Hosē Rauls skaļi nopūtās un, kratīdams vecā veterāna roku, sacīja:

Es vienmēr esmu izjutis dziļu cieņu pret jūsu ideju spānie�u partijā pārvietot laidni no b5 uz c4.

Urā! iebļāvās vienacis. Vienkār�i un pārliecino�i, �em�piona stilā!

Un viss nepārredzamais pūlis viņam pievienojās:

Urā! Vivat! Banzai! Vienkār�i un pārliecino�i, �empiona stilā!!!

Entuziasms bija sasniedzis apogeju. Ieraudzījis maestro DuzuHotimirski un maestro Perekatovu\ līgani slīdot gaisā virs pilsētas arolveidīgu oran�u diri�abli, vienacis pamāja ar roku. Divarpus mil�jona cilvēku vienotas iedvesmas spārnoti uzsāka dziesmu:

Cik brīni�ķīgs ir negrozāmais �aha likums: Ja telpā, laikā, masā, gara spēkā Par pretnieku tu spēsi būt kaut nedaudz stiprāks, Vien tad uz uzvaru vistaisnākais ved ceļ�.

Visās divpadsmit vasjukie�u stacijās ieripoja ekspre�i, izsēdi�nādami arvien jaunus un jaunus �aha cienītāju barus.

Pie viena�a pieskrēja ziņnesis.

-Jukas superjaudīgajā radiostacijā. Nepiecie�amajūsu palīdzība.

Radiostacijā vienaci sagaidīja in�enieri ar saucieniem:

Nelaimes signāls! Nelaimes signāls!

Vienacis uzlika radio austiņas un ieklausījās.

Ūāū! Ūāū! Ūāū! ēterā skanēja izmisīgi kliedzieni. SOS! SOS! SOS! Glābiet mūsu dvēseles!

Kas tu esi, palīdzības lūdzēj? skarbi iebrēcās ēterā vienacis.

Esmu jauns meksikānis! paziņoja ētera viļņi. Glābiet manu dvēseli!

Ko jūs gribat no "�etru zirgu �aha kluba"?

Pazemīgs lūgums!�

Kas tad ir noticis?

Es esmu jauns meksikānis Tore! Tikko kā izrakstījos no trako nama. Laidiet mani uz turnīru! Laidiet mani!

Ak! Man nemaz nav laika! atbildēja vienacis.

SOS! SOS! SOS! ie�ivinājās ēters.

Nu labi! Lidojiet �urp!

Man nav na-a-udas! skanēja balss no Meksikas lī�a piekrastes.

Uh! Ak, �ie jaunie �ahisti! nopūtās vienacis. Aizsūtiet pēc viņa motoaerodrezīnu! [372] lai brauc!

Debesis jau kvēloja reklāmu ugunīs, kad pilsētas ielās izveda baltu ķēvi. Tā bija vienīgā ķēve, kas vēl bija saglabājusies pēc vasjukie�u transporta mehanizācijas. Ar īpa�u lēmumu tā tika pārdēvēta par zirgu, kaut gan visu savu dzīvi bija bijusi ķēve. �aha cienītāji to sveicināja, vicinādami palmu zarus un �aha gal�diņus.

Neraizējieties, Ostaps sacīja, mans projekts jūsu pilsētai garantē nedzirdētu ra�o�anas spēku uzplaukumu. Iedomājieties tikai, kas notiks, kad turnīrs beigsies un visi viesi aizbrauks. Maskavas iedzīvotāji, dzīvokļu krīzes nomākti, lauzīsies �urp uz jūsu brīni�ķīgo pilsētu. Vasjuki automātiski kļūs par galvaspil�sētu. Uz �ejieni pārcelsies valdība. Vasjukus pārdēvēs par Jaunmaskavu, Maskavu par Vecajiem Vasjukiem. Ļeņingradie�i un harkovie�i griezīs zobus, bet neko nevarēs darīt. Jaunmaskava kļūs par elegantāko Eiropas centru un drīz vien arī par visas pasaules centru.

Visas pasaules!!! novaidējās apstulbu�ie vasjukie�i.

Jā! Un vēlāk pat par visa kosmosa centru. �aha doma, kas apriņķa pilsētu pārvērtusi par visas zemeslodes galvaspilsētu, pati pārvērtīsies praktiskā zinātnē un izgudros starpplanētu satiksmes līdzekļus. Vasjuki raidīs signālus uz Marsu, Jupiteru un Neptūnu. Satiksme ar Veneru kļūs tikpat viegla kā brauciens no Ribinskas līdz Jaroslavļai. Un tad tā vien skaties nav nemaz izslēgts, varbūt pēc kādiem gadiem astoņiem Vasjukos notiks kosmosa vēsturē pirmais starpplanētu �aha turnīrs.

Ostaps noslaucīja savu cēlo pieri. Viņam tik ļoti gribējās ēst, ka viņ� labprāt notiesātu ceptu �aha zirgu.

Jā-ā, novilka vienacis, pārlaizdams putekļainajām telpām apstulbu�u skatienu. Bet kā tad lai praktiski izved �o pasākumu dzīvē, tā sakot, uz ko lai balstāmies?

Klāteso�ie sasprindzināti raudzījās lielmeistarā.

Atkārtoju, ka praktiski viss atkarīgs tikai no jūsu rosības. Visu organizatorisko darbu, atkārtoju, uzņemos es pats. Mate�riālu izdevumu absolūti nekādu, ja neskaita naudu telegrammu nosūtī�anai.

Vienacis piebikstīja saviem cīņas biedriem.

Nu! viņ� jautāja. Ko jūs par to teiksiet?

Nokārtosim! Nokārtosim! �aloja vasjukie�i.

Cik tad īsteni vajag naudas� tām� telegrammām?

Smieklīga summa, Ostaps sacīja, simt rubļu.

Mūsu kasē ir tikai divdesmit viens rublis se�padsmit kapei�kas. Tas, protams, mēs zinām, ir daudz par maz�

Bet lielmeistars izrādījās pieticīgs organizators.

Labi, viņ� sacīja, dodiet �urp jūsu divdesmit rubļus.

Bet vai pietiks? jautāja vienacis.

Pirmajām telegrammām pietiks. Bet pēc tam ienāks ziedo�jumi un naudu nebūs kur likt.

Paslēpis naudu zaļo ceļojuma svārku kabatā, lielmeistars atgādināja klāteso�ajiem par savu lekciju un simultānspēli pie 160 galdiņiem, laipni atvadījās līdz vakaram un devās uz "Kar�tona ra�otāju klubu", lai satiktu Ipolitu Matvejevi�u.

Es esmu izsalcis, Vorobjaņinovs dvesa ķērksto�ā balsī.

Viņ� jau sēdēja pie kases lodziņa, bet vēl nebija iekasējis

nevienas kapeikas un nevarēja nopirkt pat mārciņu maizes. Viņa priek�ā atradās zaļ� stiepļu groziņ�, kur ielikt iekasēto naudu. Tādos groziņos vidēji turīgās mājās liek na�us un dak��iņas.

Klausieties, Vorobjaņinov, Ostaps uzsauca, pārtrauciet uz kādām pusotrām stundām kases operācijas! Iesim tautas ēdnīcā pusdienot. Pa ceļam paskaidro�u, kāda ir situācija. Starp citu, jums vajag noskūties un savest sevi kārtībā. Jūs izskatā�ties pēc īsta klaidoņa. Lielmeistaram nedrīkst būt tādi �aubīgi paziņas.

Nevienu biļeti neesmu pārdevis, Ipolits Matvejevi�s pavēs�tīja.

Nav liela bēda. Uz vakara pusi sanāks. Pilsēta man jau ziedoja divdesmit rubļu starptautiskā �aha turnīra organizē��anai.

Tad kam mums vajadzīga �ī simultānspēle? �ukstēja admi�nistrators. Mūs vēl var piekaut. Bet ar divdesmit rubļiem mēs tūlīt varam kāpt kuģī tikko no aug�teces pienācis "Kārlis Lībknehts" mierīgi braukt līdz Staļingradai un tur sagaidīt teātri. Varbūt Staļingradā izdosies uz�ķērst krēslus. Tad mēs esam bagāt�nieki un mums piederēs viss.

Izsalcis nedrīkst runāt tādas muļķības. Tas negatīvi ietekmē smadzenes. Par divdesmit rubļiem mēs varbūt arī aizbrauksim līdz Staļingradai� Bet kur mēs ņemsim naudu ē�anai? Vitamī�nus, dārgais biedri mui�niecības priek�niek, par velti nevienam nedod. Toties no ekspansīvajiem vasjukie�iem par lekciju un simultānspēli varēs noplēst kādus trīsdesmit rubļus.

Piekaus! Vorobjaņinovs rūgti sacīja.

Protams, risks ir. Var ribas ielauzt. Starp citu, man ir kāda domiņa, kura, lai nu �ā vai tā, bet jūs katrā gadījumā pasargās. Bet par to vēlāk. Pagaidām iesim nomēģināt vietējos ēdienus.

Ap pulksten se�iem vakarā, labi paēdis, noskuvies un ar ode�kolonu iesmar�ojies, lielmeistars iegāja "Kartona ra�otāju kluba" kasē.

Sātīgi paēdis un noskuvies, Vorobjaņinovs �irgti tirgojās ar biļetēm.

Nu, kā? klusi jautāja lielmeistars.

Ieejas biļetes trīsdesmit un spēlētāju divdesmit, atbil�dēja administrators.

Se�padsmit rubļu. Slikti, slikti!

Ko jūs mel�at niekus, Bender, skatieties, kāda rinda! Pie�kau�ana neizbēgama.

Par to nedomājiet. Raudāsiet, kad sitis, bet pagaidām netū�ļājieties! Mācieties tirgoties [373] !

Pēc stundas kasē jau bija trīsdesmit pieci rubļi. Publika zālē nervozēja.

Taisiet ciet lodziņu! Dodiet �urp naudu! sacīja Ostaps. Tagad zināt ko? Te jums būs pieci rubļi, ejiet uz piestātni, nolīgstiet laivu uz kādām pusotrām stundām un gaidiet mani krast�malā, lejpus noliktavas. Mēs abi dosimies vakara pastaigā. Par mani nebēdājiet. Es �odien esmu formā.

Lielmeistars iegāja zālē. Viņ� jutās mundrs un noteikti zināja, ka ar pirmo gājienu e2-e4 viņam nedraud nekādi sare��ģījumi. Pārējie gājieni, tiesa, kas tiesa, tinās pilnīgā miglā, bet tas ne par matu neuztrauca lielo kombinatoru. Viņ� bija saga�tavojis pilnīgi negaidītu variantu pat visbezcerīgākās partijas glāb�anai.

Lielmeistaru sagaidīja ar aplausiem. Kluba nelielā zāle bija izdaiļota ar daudzkrāsainiem karodziņiem.

Pirms nedēļas �eit bija noticis "Slīcēju glāb�anas biedrības" vakars, ko apliecināja arī lozungs pie sienas.

PALĪDZĪBA SLĪCĒJIEM IR PA�U SLĪCĒJU ROKĀS2

Ostaps paklanījās, pastiepa rokas, it kā atraidīdams nepelnī�tos aplausus, un uzkāpa estrādē.

Biedri! viņ� skanīgā balsī sacīja. Mani �aha biedri un draugi, �odien es jums nolasī�u lekciju par tematu, par kuru, varu jums atzīties, ne bez panākumiem pirms nedēļas tiku lasījis Ņi�ņijnovgorodā. Manas lekcijas priek�mets "Panāku�miem bagātā atklātnes ideja �ahā". Kas, biedri, ir atklātne, un ko nozīmē, biedri, ideja? [374] Atklātne, biedri, ir quasi una fantasia [375] . Bet ko nozīmē, biedri, ideja? Ideja, biedri, ir cilvēku domā�ana, ietērpta loģiskā �ahiskā formā. Pat ar niecīgiem spēkiem var izvērst uzbrukumu pa visu galdiņu. Viss ir atkarīgs no katra indi�vīda spējām. Piemēram, tas gai�matis tre�ajā rindā. Pieņemsim, ka viņ� spēlē labi�

Gai�matis tre�ajā rindā pietvīka.

Bet, lūk, tas tum�matis, pieņemsim, spēlē sliktāk.

Visi pagriezās un apskatīja arī tum�mati.

Ko mēs redzam, biedri? Mēs redzam, ka gai�matis spēlē labi, bet tum�matis spēlē slikti. Un nekādas lekcijas nespēs grozīt spēku samēru, ja katrs indivīds pastāvīgi netrenēsies, dambr� tas ir, es gribēju sacīt �aha spēlē� Bet tagad, biedri, es jums pastāstī�u da�us pamāco�us gadījumus no mūsu cienījamo hipermodernistu Kapablankas, Laskera un doktora Grigorjeva pieredzes. [376]

Ostaps auditorijai pastāstīja da�as apsūnoju�as anekdotes, kuras vēl bērnībā bija smēlis no "Zilā �urnāla", un ar to beidza intermēdiju.

Par lekcijas īsumu visi bija mazliet pārsteigti. Bet vienacis nenovērsa savu vienīgo aci no lielmeistara apaviem. [377]

Ta�u simultānspēles seanss aizkavēja vienacainā �ahista pieaugo�ās aizdomas. Kopā ar citiem �ahistiem viņ� novietoja �ahgaldiņus pakavveidā. Spēlēt ar lielmeistaru nosēdās trīsdes�mit �aha amatieru. Daudzi no viņiem bija galīgi apmulsu�i un ik mirkli ieskatījās �aha mācību grāmatās, atsvaidzinādami atmiņā sare�ģītus variantus, ar kuru palīdzību cerēja padoties lielmeis�taram kaut vai pēc divdesmit otrā gājiena.

Ostaps pārlaida skatienu "melno" rindām, kas viņu ielenca no visām pusēm, aizvērtajām durvīm un tad drosmīgi ķērās pie darba. Viņ� piegāja pie viena�a, kas sēdēja pie pirmā galdiņa, un pārvie�toja karaļa bandinieku no lauciņa e2 uz e4.

Vienacis tūlīt saķēra ausis ar abām rokām un sāka saspringti domāt. Bet amatieru rindas pār�alca:

Lielmeistars spēlēja e2-e4.

Ostaps nelutināja savus pretiniekus ar atklātņu da�ādību. Arī uz pārējiem divdesmit deviņiem galdiņiem viņ� veica to pa�u operā�ciju: pārvilka karaļa bandinieku no lauciņa e2 uz e4. Amatieri viens pēc otra ieķērās matos un nogrima drud�ainos meklējumos. Nespē�lējo�ie uzmanīgi vēroja lielmeistaru. Pilsētas vienīgais fotoamatieris uzrāpās uz krēsla un jau gatavojās aizdedzināt magniju, bet Ostaps dusmīgi vicināja rokas un, pārtraucis savu gaitu gar galdiņiem, skaļi uzkliedza:

Aizvāciet fotogrāfu! Viņ� traucē manu �aha domu!

"Kāda velna pēc atstāt savu fotogrāfiju �ai no�ēlojamā pilsē�telē. Man nepatīk ielaisties darī�anās ar miliciju," viņ� pie sevis domāja.

Amatieru sa�utuma pilnā �ņāk�ana piespieda fotogrāfu atteikties no sava nodoma. Sa�utums bija tik ārkārtīgi liels, ka fotogrāfu pat izmeta no telpām.

Pēc tre�ā gājiena noskaidrojās, ka lielmeistars spēlē astoņpa�dsmit spāņu partijas. Pārējās divpadsmit melnie pielietoja kaut arī novecoju�o, bet toties diezgan pareizo Filidora [378] aizsardzību. Ja Ostaps zinātu, ka viņ� spēlē tik sare�ģītas atklātnes un pielieto tik pārbaudītu aizsardzību, viņ� būtu ļoti izbrīnījies. Patiesībā lielais kombinators �ahu spēlēja otrreiz savā mū�ā.

Sākumā amatierus un vispirms, protams, vienaci sagrāba �ausmas. Nebija �aubu, ka lielmeistars rīkojas viltīgi.

Ar neparastu vieglumu un katrā ziņā sirdī ļauni zobodamies par atpaliku�ajiem Vasjuku pilsētas amatieriem, lielmeistars pa labi un pa kreisi upurēja bandiniekus, smagās un vieglās figūras. Lekcijas laikā nopeltajam tum�matim viņ� upurēja pat dāmu. Tum�mati pārņēma �ausmas, un viņ� jau gribēja padoties un tikai ar milzīgu gribasspēku piespiedās spēli turpināt.

Pēc piecām minūtēm kā pērkons no skaidrām debesīm atska�nēja:

Mats! �ļupstēja līdz nāvei pārbiedētais tum�matis. Biedri lielmeistar, jums ir mats.

Ostaps izanalizēja stāvokli, apkaunojo�i nosauca "dāmu" par "karalieni" un pārspilēti augstā stilā apsveica tum�mati ar uzvaru. Amatieru rindas pār�alca dobj� troksnis.

"Laiks mukt," Ostaps nodomāja, mierīgi staigādams starp gal�diņiem un pavir�i pārbīdīdams figūras.

Jūs nepareizi nolikāt zirgu, biedri lielmeistar, li�ķīgi ietei�cās vienacis. Zirgs tā neiet.

Pardon, pardon, atvainojos, lielmeistars atbildēja, pēc lekcijas es jūtos mazliet noguris.

Nākamajās desmit minūtēs lielmeistars zaudēja vēl desmit partijas.

"Kartona ra�otāju" kluba telpās atskanēja izbrīnās pilni izsaucieni. Brieda konflikts. Ostaps zaudēja piecpadsmit par�tijas pēc kārtas un drīz pēc tam vēl trīs. Palika tikai vienacis. Partijas sākumā viņ� aiz bailēm bija pielaidis daudz kļūdu un tagad ar lielām grūtībām tuvojās galīgai uzvarai. Ostaps, klāt�eso�ajiem nemanot, nozaga no galdiņa melno torni un paslēpa kabatā.

Pūlis cie�i ieslēdza spēlētājus.

Nupat vēl �ai vietā stāvēja mans tornis, apskatījies ieklie�dzās vienacis, bet tagad tā vairs nav!

Nav, tātad nav arī bijis! Ostaps parupji atbildēja.

Kā tad nebija? Es skaidri atceros!

Protams, nebija!

Kur tad tas varēja palikt? Jūs to nositāt?

Nositu!

Kad? Kādā gājienā?

Ko jūs man jaucat galvu ar savu torni? Ja padodaties, tad tā arī sakiet!

Piedodiet, biedri, man visi gājieni pierakstīti!

Kantoris raksta [379] , Ostaps sacīja.

Tas ir necie�ami! bļāva vienacis. Atdodiet manu torni!

Padodieties, padodieties, ko jūs te spēlējat kaķi un peli!

Atdodiet torni!

Atdot jums torni? Varbūt atdot jums ari atslēgu no dzīvokļa, kur nauda glabājas?

To sacīdams, lielmeistars saprata, ka vilcinā�anās nozīmē maukt sev cilpu kaklā, sagrāba saujā da�as figūras un iemeta tās vienacainajam pretiniekam sejā.

Biedri! iespiedzās vienacis. Skatieties �urp! Nabaga ama�tieri sit!

Vasjuku �ahisti apstulba.

Nezaudēdams dārgo laiku, Ostaps drāza ar �aha galdiņu pa petrolejas lampu un, tumsā sizdams pa nezin kam piedero�iem �okļiem un pierēm, izskrēja uz ielas. Vasjuku amatieri, cits citu grūstīdami, metās Ostapam pakaļ.

Spīdēja mēness. Ostaps traucās pa sidrabaino ielu viegli kā eņģelis, atraudamies no grēcīgās zemes. Ievērojot to, ka Vasjuku pilsēta netika pārvērsta par kosmosa centru, skriet vajadzēja nevis starp pilīm, bet gan starp koka mājiņām ar ārējiem slēģiem.

Viņam dzinās pakaļ �aha amatieri.

Turiet lielmeistaru! rēca vienacis.

Blēdis! piebalsoja pārējie.

Jefiņi! atcirta lielmeistars, paātrinādams soli.

Palīgā! kliedza aizvainotie �ahisti.

Ostaps drāzās lejā pa kāpnēm, kas veda uz piestātni. Viņam bija jānoskrien �etrsimt pakāpienu. Sestajā laukumiņā viņu jau gaidīja divi amatieri, kas bija atskrēju�i �urp taisni pa nogāzes taciņu. Ostaps atskatījās. No aug�as kā suņu bars gāzās lejā aiz�kaitināto Filidora aizsardzības cienītāju grupa. Atkāp�anās vairs nebija iespējama. Tāpēc Ostaps skrēja uz priek�u.

Es jūs miltos samal�u, sātani tādi! viņ� uzbļāva dro�sirdī�gajiem izlūkiem, mezdamies lejup no piektā laukumiņa.

Pārbiedētie kazaku kājnieki [380] iebrēcās, pārvēlās pāri margām un ieripoja tumsā starp pauguriem un uzkalniem. Ceļ� bijā brīvs.

Turiet lielmeistaru! atskanēja no aug�as.

Vajātāji skrēja, it kā ar ripojo�ām biljarda bumbām ar kājām klaudzinādami koka kāpnes.

Izskrējis krastā, Ostaps nogriezās pa labi, ar acīm meklēdams laivu ar viņam uzticīgo administratoru.

Ipolits Matvejevi�s idilliski sēdēja laiviņā. Ostaps atkrita uz sola un sāka enerģiski irties prom no krasta. Pēc brītiņa uz laivu sāka lidot akmeņi. Viens no tiem trāpīja Ipolitam Matvejevi�am. Un virs vulkāniskā augonī�a viņam izauga tum�i zils puns. Ipolits Matvejevi�s ierāva galvu plecos un sāka pink�ķēt.

Esat gan lupata! Man gandrīz vai galvu norāva, un es nesaku nekā; esmu mundrs un priecīgs. Un, ja vēl ņemam vērā piecdes�mit rubļu tīras peļņas, tad par vienu ragu jūsu pierē tas ir diezgan pieklājīgs honorārs.

Pa to laiku vajātāji, kas tikai tagad aptvēra, ka plāns par Vasjuku pārvēr�anu Jaunmaskavā ir sabrucis un ka lielmeistars aizved no pilsētas piecdesmit tīrus vasjukie�u rubļus, sakāpa lielā laivā un klaigādami izairēja upes vidū. Laivā drūzmējās ap trīsdesmit cilvēku. Visiem personīgi gribējās piedalīties lielmeis�tara sodī�anā. Ekspedīciju vadīja vienacis. Viņa vienīgā acs nakts tumsā spīdēja kā bāka.

Turiet lielmeistaru! brēca pārpildītajā laivā.

Pilnu gaitu, Kisa! Ja viņi mūs panāks, negarantēju jūsu pens�neja neaizskaramību.

Abas laivas peldēja lejup pa straumi. Attālums starp tām kļuva aizvien mazāks. Ostaps bija galīgi nomocījies.

Nekur neaizmuksiet, nelie�i! kliedza no lielās laivas.

Ostaps neatbildēja: nebija laika. Airi rāvās ārā no ūdens. Ūdens mutuļoja zem trakojo�ajiem airiem un lija laivā.

Piespied! Ostaps �ukstēja pats sev.

Ipolits Matvejevi�s pūlējās, cik spēja. Lielā laiva triumfēja. Tās augstais korpuss no kreisās puses jau aizpeldēja garām koncesionāru laiviņai, lai piespiestu lielmeistaru pie krasta. Koncesionārus gaidīja bēdīgs liktenis. Prieks lielajā laivā bija tik neapvaldīts, ka visi �ahisti pārgāja uz labo bortu, lai brīdī, kad laiviņu panāks, ar jo lielāku spēku pārsvaru mestos virsū noziedzīgajam lielmeistaram.

Sargājiet pensneju, Kisa! Ostaps izmisis kliedza, nomez�dams airus. Tagad sāksies!

Kungi! pēk�ņi Ipolits Matvejevi�s iesaucās gaiļa balstiņā. Vai patie�ām jūs gribat mūs piekaut?

Un kā vēl! nodārdināja vasjukie�u amatieri, grasīdamies lēkt laiviņā.

Bet �ai mirklī notika atgadījums, kas ārkārtīgi aizvainoja visas pasaules godīgos �ahistus. Laiva pēk�ņi sasvērās uz sāniem un ar labo bortu iesmēla ūdeni.

Uzmanīgāk! iespiedzās vienacainais kapteinis.

Bet bija jau par vēlu. Pie vasjukie�u drednauta labā borta bija sadrūzmējies pārāk daudz amatieru. Mainījusi smaguma centru, laiva vairs nesvārstījās, bet apgāzās pilnīgā saskaņā ar fizikas likumiem.

Vispārējas vaimanas iztraucēja upes mieru.

Aūū! stiepti vaimanāja �ahisti.

Ūdenī ķepurojās veseli trīsdesmit amatieri. Viņi ātri iznira virs ūdens un cits pēc cita pieķērās pie apgāztās laivas. Pēdējais pie�tauvojās vienacis.

Jefiņi! Ostaps sajūsmā kliedza. Ko tad jūs nesitat savu lielmeistaru? Jūs, ja es nemaldos, gribējāt mani piekaut?

Ostaps apmeta loku ap katastrofā cietu�ajiem.

-Jūs ta�u saprotat, vasjukie�u indivīdi, ka es jūs varētu pa vie�nam vien noslīcināt, bet es jums dāvinu dzīvību. Dzīvojiet, pilsoņi!

Tikai, Dieva dēļ, nespēlējiet �ahu! Jūs ta�u vienkār�i neprotat spēlēt! Ek jūs, jefiņi, jefiņi!� Brauksim tālāk, Ipolit Matvejevi�. Ardievu, vienacainie amatieri! Baidos, ka Vasjuki tomēr nekļūs par kosmosa centru. Es nedomāju, ka �aha meistari gribēs braukt pie tādiem muļķiem kā jūs, pat ja es viņus lūgtu. Palieciet sveiki, aizrautīgie �aha cienītāji! Lai dzīvo "�etru zirgu klubs"!

i >

.

Rīts koncesionārus pārsteidza pie �eboksariem. Ostaps snauda pie stūres. Ipolits Matvejevi�s miegaini plunk�ķināja ar airiem ūdeni. Nakts dzestrumā abus kratīja drebuļi. Austrumi plauka kā sārti pumpuri. Ipolita Matvejevi�a pensnejs kļuva aiz�vien gai�āks. Tā ovālie stikli zibsnīja. Pensnejā pārmaiņus atspo�guļojās abi krasti. Kreisā krasta semafors izliecās bikonkāva stiklā tā, it kā tam sāpētu vēders. �eboksaru zilie kupoli Vorobjaņinova pensneja stiklos peldēja kā kuģi. Dārzs austrumos auga arvien lie�lāks. Ziedu pumpuri pārvērtās par vulkāniem, kas izvirda visla�bāko konditorejas krāsu lavu. Putniņi kreisajā krastā sacēla varen skaļu lērumu. Pensneja zelta kniebis iespīdējās un ap�ilbināja lielmeistaru. Bija uzlēkusi saule.

Ostaps atvēra acis un izstaipījās, sasvērdams laivu uz sāniem un krak�ķinādams locītavas.

Labrīt, Kisa, viņ� �āvādamies sacīja.

Nāku es ar rīta gaismu vēstīt tev, kā saule staro un ar savu kvēlo kaismu lej tā zeltu kaut kādos zaros� [381]

Piestātne, ziņoja Ipolits Matvejevi�s.

Ostaps izvilka ceļa vadoni un pārbaudīja.

Pēc visa sprie�ot, tie ir �eboksari. Jā, jā�

Vēr�am jūsu uzmanību uz to, ka �eboksari ir ļoti skaista pilsēta�

Kisa, vai tā patie�ām atrodas skaistā vietā?�

Pa�reiz �eboksaros ir 7702 iedzīvotāji.

Kisa! Pārtrauksim briljantu medības un palielināsim �eboksaru iedzīvotāju skaitu līdz septiņi tūksto�i septiņi simti �etriem cilvēkiem. Ko? Tas būtu ļoti efektīgi� Atvērsim zirdziņu spēles [382] zāli, un tā mums dro�i garantēs maizes riecienu� Paskatīsimies tālāk.

Pilsēta dibināta 1555. gadā un saglabājusi da�as ļoti interesantas baznīcas. Bez �uva�ijas republikas administratīvajām iestādēm �eit atrodas strādnieku fakultāte, partijas skola, pedagoģiskais tehnikums, divas otrās pakāpes skolas, muzejs, zinātniskā biedrība un bibliotēka. �eboksaru kuģu piestātnē un tirgū jūs sastapsiet �uva�us un �eremisus, kas starp pārējiem izceļas ar savu ārējo izskatu�

Bet, iekams draugi sasniedza piestātni, kur varēja sastapt �uva��us un �eremisus, viņu uzmanību saistīja kāds priek�mets, kas pel�dēja pa straumi laivai pa priek�u.

Krēsls! Ostaps iesaucās. Administrator! Mūsu krēsls peld.

Kompanjoni piebrauca pie krēsla. Tas �ūpojās, griezās riņķī,

iegrima ūdenī, atkal iznira, peldēdams prom no koncesionāru lai�vas. Ūdens skalojās iek�ā krēsla uz�ķērstajā vēderā.

Tas bija tas pats krēsls, ko viņi uz�ķērda uz "Skrjabina", tagad tas lēni peldēja uz Kaspijas jūru.

Lieliski, draudziņ! Ostaps iesaucās. Sen neesam tiku��ies! Zināt, Vorobjaņinov, man �is krēsls atgādina mūsu dzīvi. Mēs ari peldam pa straumi. Mūs slīcina, mēs atkal uzpeldam, kaut gan nevienu ar to, liekas, neiepriecinām. Neviens mūs nemīl, ja neņem vērā kriminālizmeklētājus, kas galu galā arī mūs nemīl. Nevienam gar mums nav nekādas daļas. Ja vakar �aha amatie�riem būtu izdevies mūs noslīcināt, no mums pāri paliktu tikai līķu apskates protokols: "Abi līķi guļ ar kājām uz dienvidaustrumiem, bet ar galvu uz ziemeļrietumiem. Ķermeņus klāj brūces, tās acīmredzot ieskrambātas ar kādu neasu priek�metu." Amatieri dro�i vien mūs būtu situ�i ar �aha galdiņiem. Nav vārdam vietas, diezgan truli priek�meti� "Pirmais, gadus piecdesmit piecus veca vīrie�a līķis, ģērbts saplīsu�os listrīna svārkos, vecās biksēs un vecos zābakos. Svārku kabatā atrasta apliecība uz pils. Konrāda Karlovi�a Mihelsona vārda�" Lūk, Kisa, ko pārjums rakstītu.

Bet ko par jums rakstītu? Vorobjaņinovs dusmīgi jau�tāja.

0! Par mani rakstītu kaut ko pavisam citu. Par mani rakstītu tā: "Otrs ir divdesmit septiņus gadus veca vīrie�a līķis. �is vīrietis mīlēja un cieta. Viņ� mīlēja naudu un cieta no tās trūkuma. Viņa galva ar augsto pieri, ko ierāmē zilganmelnas cirtas, pavērsta pret sauli. Viņa graciozās kājas ar �etrdesmit otrā numura kurpēm pagrieztas pret ziemeļblāzmu. Ķermenis ietērpts tīrās, baltās drā�nās, uz krūtīm ar perlamutru inkrustēta zelta arfa [383] un romances notis "jel paliec sveiks, mans Jaunais ciems". [384] Nelaiķis jaunek�lis nodarbojies ar ornamentu iededzinā�anu koka priek�metos [385] , kas redzams pēc frakas kabatā atrastās apliecības, kuru izsnie�dzis mājamatniecības artelis "Pegass un Parnass" 23/VIII-24. g., Nr. 86/1562." Un mani, Kisa, lepni apglabātu, ar orķestri, ar runām un piemineklī iegravētu: "�eit atdusas ievērojams siltumtehniķis un iznīcinātājs [386] Ostaps-Suleimans-Berta-Marija Bender-bejs, kura tēvs bija Turcijas pavalstnieks un nomira, neatstājis savam dēlam Ostapam-Suleimanam ne mazāko mantojumu. Nelaiķa māte bija grāfiene un pārtika no kapitāla augļiem." [387]

�ādi tērzēdami, koncesionāri piestāja �eboksaru krastā.

Vakarā, palielināju�i savu kapitālu par pieciem rubļiem, pār�dodot vasjukie�u laivu, draugi iesēdās motorkuģī "Urickis" un brauca uz Staļingradu, aprēķināju�i, ka ceļā aizsteigsies priek�ā lēnajam laimestu kuģim un sastaps kolumbie�u trupu Staļingradā.

Laistīdamies ugunīs, milzīgais kuģis veda kompanjonus lejup pa upi. Aizpeldēja garām Marijas miestam, Kazaņai, Tetju�ai,

Uļjanovskai, Sengilejai, Novodevi�jes ciemam un nākamās dienas pievakarē tuvojās �iguļiem.

Simtiem rei�u mūsu romānā bija pienācis vakars, norietējusi saule un iemirdzēju�ās zvaigznes, ta�u neviens no �iem vakariem nebija piepildīts ar tik dziļu lēnprātību un di�enu notikumu priek��nojautām kā �is.

"Uricka" klāji pildījās ar rieto�ās saules staros oran�i iekrāsotu pasa�ieru pūli. Labajā pusē vareni zaļoja pazemie �iguļu kalni. Pasa��ieru dvēseles pārņēma saviļņojums.

Ostaps, brīnumainā kārtā no savas tre�ās klases izlauzies uz kuģa priek�galu, izvilka ceļvedi un uzzināja no tā, ka ceļojums garām �iguļiem sagādā lielu baudu.

"Tvaikonis," Ostaps skaļi lasīja, "peld gar pa�u krastu, �ķeļot ēnas, ko ūdenī met kalnu virsotnes krastā. Biezs da�ādu nokrāsu zaļ� augu paklājs aicina ceļotāju doties neskartajā me�a biezoknī, lai baudītu brīni�ķīgo gaisu, tīksminātos par pla�ajām tālēm, kas paveras skatienam, par vareno skaistuli Volgu, lai atcerētos sirmo senatni, kad neorganizēti dumpinieciski elementi�"

Pasa�ieri spiedās tuvāk Ostapam.

"�neorganizēti dumpinieciski elementi, nespējot izmainīt eso�o sabiedrisko iekārtu, �eit "uzdzīvoja", iedve�ot bailes tirgoņiem un ierēdņiem, kas neapturami tiecās uz Volgu, �o nozīmīgo tirdzniecības ceļu. Ne velti tautas atmiņa līdz pat �im laikam saglabājusi daudz leģendu, dziesmu un pasaku par varoņiem, kas kādreiz biju�i �igu�ļos, Jermaku Timofejevi�u, Ivanu Koļcovu\ Stepanu Razinu u. c."

U. c.l atkārtoja vakara burvīguma pārņemtais Ostaps.

U. c.l novaidējās pūlis, vērojot Molodeckas kurgāna krēslainās aprises.

U. cr-rrr! iegaudojās kuģa sirēna, vēr�oties pie apkārtnes, leģendām, dziesmām un pasakām, kas snauda �iguļu virsotnēs.

Kā bērnu gaisa balons debesīs pacēlās mēness. Jaunavas kalns izgaismojas.

Tas bija pārcilvēcisks skaistums.

No tvaikoņa dzīlēm atskanēja vēdera urk�ķē�anai līdzīgas ģitāras skaņas, un kaisles pilna sievietes balss sāka dziedāt:

Tur aiz salas, upes straumē, Pla�ā viļņu klajumā, Aizpeld vīri greznās laivās, Steņka Razins priek�galā� [388]

Dziesmai pievienojās līdzjutēju balsis. Kuģi pārņēma entuziasms. Visi atcerējās "sirmo senatni, kad neorganizētas dumpinieku bandas �eit uzdzīvoja, iedve�ot bailes"�

Mēnesnīca un �iguļu kalni atstāja cilvēku dvēselē parasto neiz�dzē�amo iespaidu.

Kad "Urickis" peldēja garām Diviem brāļiem, dziedāja jau visi. Ģitāru sen jau vairs nevarēja dzirdēt. Visas skaņas noslāpēja pērkona dārdiem līdzīgā dziedā�ana:

Jaunas kā-ā-āzas sariko-o-ojis�

Jūtīgo pirmās klases pasa�ieru acīs mirdzēja mēness gaismas apspīdētas asaras. No ma�īntelpas, noslāpējot ma�īnu klaboņu, ska�nēja:

Noreibi-i-is un jautrs irpa-a-ats.

Otrā klase sapņaini iekārtojās kuģa pakaļgalā un sirsnīgi vilka līdzi:

Da�i kurn un dusmās vārās: Sievu augstāk tur par mums. Vienu nakti kopā bija�

Kopā bija, kopā bija, kopā bija! neizpratnē iedūcās Kailais kalns.

"Kopā bija!" dziedāja tre�ajā klasē. "Tagad pats par sievu kļūst."

�ajā laikā "Urickis" jau bija panācis izlo�u kuģi. No attāluma

�ķita, ka uz tā notiek matro�u dumpis atskanēja vaidi, lāsti un pirmsnāves gārdzieni. Varēja nodomāt, ka uz "Skrjabina"jau ir sasis�tas ruma mucas, rājās pakārti pilsoņi pasa�ieri no pirmās un otrās klases, bet kapteinis ar pārsistu galvaskausu vāļājas pie durvīm ar plāksnīti "Savstarpējo norēķinu nodaļa".

Patiesībā gan matro�i, gan pirmās, otrās un tre�ās klases pasa��ieri neticami skaļi un izteiksmīgi dziedāja pēdējo pantiņu:

Ko jūs, velni, noskumu�i?

Paklau, Fiļka, danci laid!

Bra�u dzie-ie-iesmu uzdzie-ie-iedāsim�

Un pat kapteinis, stāvēdams uz tiltiņa un nenovērsdams skatienu no Cara kurgāna, auroja mēness apspīdētajā pla�umā:

Bra�u dzie-ie-iesmu uzdzie-ie-iedāsim

Daiļās kņazes piemiņai!

Piemiņai! dziedāja kinooperators Polkans, purinādams krēpes un iekrampējies margās.

Piemiņai! dūdoja Galkins, Palkins, Malkins, �alkins un Zalkinds.

Piemiņai! sauca Simbijevi�s-Sindijevi�s.

Piemiņai! vīteroja kalpotāji, kuru spriganums �ajā burvīgas smar�as piepildītajā vakarā nebija pakļauts dienesta attiecību iero�be�ojumiem.

Un kapteinis, �is vecais upes vilks, sāka raudāt kā bērns. Trīsdes�mit gadus viņ� stūrēja kuģi garām �iguļiem un katru reizi raudāja kā bērns. Tā kā navigācijas laikā viņ� veica ne mazāk par divdesmit reisiem, tad trīsdesmit gados viņam bija izdevies apraudāties se�simt reizes.

Vai gan ir vajadzīgs vēl kāds pierādījums par �iguļu neatvairāmo skumjo skaistumu?

Nonākot blakus "Skrjabinam", "Urickis" nokļuva pa�ā dziesmu ciklona centrā. Pasa�ieru koris draudzīgi meta persie�u kņazi pāri bortam.

Piesteidzās arī vietējās satiksmes kuģī�i, kuru pasa�ieri bija dzi�mu�i un augu�i �iguļu apkaimē. Ta�u arī vietējie iedzīvotāji dziedāja par "Steņku Razinu".

Donas ka-a-azaks dārgo ve-e-elti Pāri bo-o-ortam vi-i-ļņos me-e-et�

Mirdzēja bojas, ūdenī spoguļojās kuģu salonu �etrstūrainie logi, vietējās satiksmes kuģi spīdināja savas laternas. Dārdēja dziesmas, un �ķita, ka upes vidū notiek balle.

"Urickis" viegli apdzina izlo�u kuģi. Koncesionāri ar cerību vēroja savu pirmo peldo�o patvērumu. Tur, uguņu mirdzumā, starp aizlie�guma uzrakstiem un kalpotāju rosī�anos, re�isora kajītē stāvēja trīs krēsli. "Skrjabins" lēni attālinājās, un līdz pat Samārai varēja saska�tīt tā ugunis.

Staļingradā koncesionāri Kolumba teātri gaidīja divas nedēļas. �ajā laikā viņi vairākas reizes bija nokļuvu�i pilnīgā bezizejas stā�voklī. Ja nebūtu mīlestības vēstuļu biroja, kuru lielais kombinators ierīkoja tirgū, koncesionāriem nāktos nomirt bada nāvē.

Kad teātris ieradās, birojs jau bija ieguvis pla�u klientūru, kas sastāvēja no mājkalpotājām, un Ostaps jau sāka raizēties par iespē�jamu milicijas vizīti. Tomēr dzīvot nācās pieticīgi, jo vajadzēja iekrāt naudiņu varbūtējiem tēriņiem krēslu iegādes nolūkā.

Orķestrim spēlējot, "Skrjabins" ienāca Staļingradā jūlija sākumā. Draugi to sagaidīja, slēpdamies aiz piestātnē izkrauta�jām kastēm. Pirms kuģa izkrau�anas notika izloze. Izlozēja prā�vus laimestus.

Krēslus nācās gaidīt kādas �etras stundas.

Sākumā no kuģa izbira kolumbie�i un izlozes kalpotāji. To vidū izcēlās smaido�ā Persicka seja.

Sēdēdami slēptuvē, koncesionāri dzirdēja viņa saucienus:

-Jā! Tūlīt brauk�u uz Maskavu! Telegrammu jau nosūtīju! Un zināt, kādu? "Gavilēju kopā ar jums." Lai atmin, ja var!

Persickis noīrēja automobili, iepriek� to no visām pusēm apskatījis un aptaustījis radiatoru, un aizbrauca, nezin kāpēc "urā!" saucienu pavadīts.

Pēc tam kad no kuģa bija izcelta hidrauliskā spiede, sāka iznest kolumbie�u izrā�u materiālo ietērpu. Krēslus iznesa jau tumsā. Kolumbie�i piekrāva piecus divzirgu furgonus un, jautri klaigādami, aizbrauca tie�i uz staciju.

Liekas, Staļingradā viņi nespēlēs, sacīja Ipolits Matvejevi�s.

Tas Ostapam sagādāja rūpes.

Vajadzēs braukt līdzi, viņ� nolēma, bet kur lai ceļam ņem naudu? Tomēr iesim uz staciju un tad redzēsim.

Stacijā noskaidrojās, ka teātris brauc uz Pjatigorsku caur Rostovu-Mineraļnije Vodi. Naudas koncesionāriem pietika tikai vienai biļetei.

Vai jūs protat braukt par zaķi? jautāja Ostaps Vorobjaņinovam.

Es pamēģinā�u, Ipolits Matvejevi�s bikli sacīja.

Velns lai parauj! Labāk jau nemēģiniet! Vēlreiz jums pie�dodu. Lai notiek, es brauk�u par zaļa.

Ipolitam Matvejevi�am nopirka biļeti cietā vagonā bez plackartes. �ai vagonā biju�ais mui�niecības priek�nieks iera�dās Ziemeļkaukāza dzelzceļa stacijā Mineraļnije Vodi, kas bija uzposta ar zaļos toveros dēstītiem oleandriem, un, cenzdamies nekrist acīs no vilciena izkāpjo�ajiem kolumbie�iem, sāka meklēt Ostapu.

Teātris jau sen bija aizbraucis uz Pjatigorsku jaunos vasar�nieku vagoniņos, bet Ostaps vēl arvien nerādījās. Viņ� atbrauca tikai vakarā un atrada Vorobjaņinovu pilnīgā izmisumā.

Kur jūs bijāt? ievaidējās mui�niecības priek�nieks. Es tā nomocījos! '

Tātad jūs nomocījāties, braukādams ar biļeti kabatā? Bet es acīmredzot neesmu nomocījies? Laikam gan tas nebiju es, ko Tihoreckā nodzina no jūsu vilciena buferiem? Tātad es nebiju tas, kas trīs stundas tur nosēdēja kā muļķis, gaidīdams pre�u vilcienu ar tuk�ām narzāna pudelēm? Jūs esat cūka, pilsoni mui�niecības priek�niek! Kur teātris?

Pjatigorskā.

Brauksim! Es pa ceļam �o to esmu sagrabinājis. Tīrais ienā�kums trīs rubļi. Tas, protams, nav daudz, bet pirmajai narzāna pudelei un dzelzceļa biļe�u iegādei pietiks.

Piepilsētas vilciens, klabēdams kā redeļu rati, piecdesmit minūtēs aizvilka ceļotājus līdz Pjatigorskai. Pabrauku�i garām Zmeikai un Be�tau, koncesionāri ieradās Ma�ulca pakājē.

Bija svētdienas vakars. Viss bija tīrs un spodrs. Pat Ma�uks, noaudzis ar krūmiem un birztalām, �ķita rūpīgi sasukāts un izstrāvoja kalnu ve�etāla smar�u.

Visda�ādākās kvalitātes baltas bikses �audījās pa mazo, rotaļ�lietiņai līdzīgo peronu: bikses no panamas auduma, ka�mira, linauduma, buraudekla un maigā flaneļa bikses. �eit staigāja sandalēs un "apa�a" kreklos [389] . Koncesionāri smagajos, netīrajos zābakos, sma�gajās, noputēju�ajās biksēs, sakarsu�ajās vestēs un nokaitētajos svārkos jutās kā sve�inieki. Visā �ai spilgto katūnu ņudzeklī, ar ko di�ojās kūrvietas jaunavas, visgai�ākais un viselegantākais bija stacijas priek�nieces tērps.

Par izbrīnu visiem atbraucējiem, stacijas priek�niece bija sieviete. No sarkanās vīrie�u cepures ar divām sudraba tresēm gar malām līda ārā rudas matu cirtas. Viņa valkāja baltu formas �aketi un baltus svārkus.

Nopriecāju�ies par priek�nieci, izlasīju�i svaigās afi�as par Kolumba teātra viesizrādēm Pjatigorskā un izdzēru�i divas piec�kapeiku glāzes narzāna, ceļotāji pilsētā nokļuva ar tramvaju, kas uzturēja satiksmi uz līnijas "Stacija-Puķu dārzs". Ieeja "Puķu dārzā" maksāja desmit kapeikas.

"Puķu dārzā" bija daudz mūzikas, daudz jautru ļau�u un ļoti maz ziedu. Simfoniskais orķestris baltajā glieme�nīcā izpildīja "Odu deju". Ļermontova galerijā pārdeva narzānu. Ar narzānu tirgojās kioskos, un to piedāvāja arī iznēsātāji.

Neviens neievēroja divus netīros briljantu meklētājus.

Eh, Kisa, Ostaps sacīja, mēs esam lieki �ajos dzīves svēt�kos. [390]

Pirmo nakti kūrortā koncesionāri pavadīja pie narzāna avota.

Tikai �eit, Pjatigorskā, kad Kolumba teātris pārsteigtajiem pilsētniekiem jau tre�o reizi rādīja savas "Precības", kompanjoni aptvēra visas tās grūtības, kas saistījās ar dārglietu medībām. Iekļūt teātri, uz ko viņi agrāk cerēja, nebija iespējams. Aizkulisēs nak�ņoja Galkins, Palkins, Malkins, �alkins un Zalkinds, kuriem stingrā �ervoncu diēta neļāva dzīvot viesnīcā.

Tā pagāja dienas, un draugi galīgi nomocījās, nak�ņodami Ļer�montova divkaujas vietā un iztikdami no bagā�as ne�anas vidējas rocības tūristiem.

Sestajā dienā Ostapam laimējās iepazīties ar montieri Me�ņikovu, hidrospiedes pārzini. Me�ņikovs, kas �ai laikā naudas trū�kuma dēļ katru dienu ieradās pie narzāna avota dzesēt paģiras, bija nonācis �ausmīgā stāvoklī un, pēc Ostapa novērojumiem, pārdeva tirgū �ādus tādus teātra rekvizītu priek�metus. Galīgā vieno�anās tika panākta parastajā rīta paģiru lāpī�anas laikā pie avota. Montieris Me�ņikovs Ostapu nosauca par draudziņu un piekrita.

Var, viņ� teica, to vienmēr var, draudziņ. Ar lielāko prieku, draudziņ.

Ostaps uzreiz saprata, ka montieris ir slīpēts zellis.

Līgumslēdzējas puses skatījās viena otrai acīs, apkampās, paplauk�ķināja pa mugurām un laipni smaidīja.

Nu, Ostaps sacīja, par visu �o pasākumu dodu desmit�nieku!

Draudziņ! izbrīnījās montieris. Jūs mani kaitināt. Es esmu narzāna izmocīts cilvēks.

Cik tad jūs gribat?

Dodiet pussimtu. Tā ta�u ir kroņa manta. Es esmu izmocīts cilvēks.

Labi. Ņemiet divdesmit! Esat ar mieru? Nu, pēc acīm redzu, ka piekrītat.

Piekri�ana ir abu pu�u pilnigas nepreto�anās produkts.

-Jauki izsakās, suns tāds1, Ostaps ie�ukstēja ausī Ipolitam

Matvejevi�am, mācieties.

Kad tad jūs atnesīsiet krēslus?

Krēslus pret naudu.

To var, Ostaps nedomādams sacīja.

Naudu vispirms, montieris deklarēja, no rita naudu, vakarā krēslus vai arīdzan vakarā naudu, bet nākamās dienas rītā krēslus.

Bet varbūt labāk �odien krēslus un rīt naudu? Ostaps tirdīja.

Es ta�u, draudziņ, esmu izmocīts cilvēks. Tādus noteikumus sirds neņem pretī.

Bet es ta�u, Ostaps sacīja, tikai rīt pa telegrāfu saņem�u naudu.

Nu tad arī runāsim, nobeidza ietiepīgais montieris, bet pagaidām, draudziņ, atpūties vesels te pie avota, bet es ie�u: man daudz darba ar spiedi. Simbijevi�s ķeras pie rīkles. Spēka pie�trūkst. Vai tad ar narzānu vien var dzīvot?

Un Me�ņikovs, saules apspīdēts, cildeni aizgāja.

Ostaps bargi paskatījās uz Ipolitu Matvejevi�u.

Laiks, viņ� sacija, tas mums ir, bet laiks ir nauda, kuras mums nav. Kisa, mums jātaisa karjera. Mūsu priek�ā atrodas simt piecdesmit tūksto�u rubļu un nulle nulle kapeikas. Vajag tikai divdesmit rubļu, lai dārgumu krātuve kļūtu mūsu. Te visi līdzekļi labi. Vai nu pans, vai gans. Es izvēlos panu, kaut ari tas ir tīrasinīgs polis.

Ostaps domīgi apgāja apkārt Vorobjaņinovam.

Novelciet svārkus, mui�niecības priek�niek, nu a�āk, viņ� pēk�ņi sacīja.

Ostaps saņēma no pārsteigtā Ipolita Matvejevi�a rokām svār�kus, nometa zemē un ņēmās mīdīt ar saviem noputēju�ajiem puszābakiem.

Ko jūs darāt? brēca Vorobjaņinovs. �os svārkus es val�kāju jau piecpadsmit gadus, un tie vēl arvien kā jauni!

Neuztraucieties! Drīz tie vairs nebūs kā jauni! Dodiet �urp platmali! Tagad nobārstiet bikses ar putekļiem un apslaciniet ar narzānu. A�i!

Pēc īsa brītiņa Ipolits Matvejevi�s bija kļuvis riebīgi netīrs.

Tagad jūs esat nobriedis profesijai, kas jums dos iespēju godīgi nopelnīt naudu.

Kas tad man būtu jādara? Vorobjaņinovs raudulīgā balsi jautāja.

Ceru, ka fran�u valodu protat?

Ļoti slikti. Ģimnāzijas kursa apjomā.

Hm� nāksies samierināties ar �o apjomu. Vai jūs varat fran�u valodā pateikt �ādu frāzi: "Kungi, es neesmu ēdis se�as dienas"?

Mosjē, stostīdamies iesāka Ipolits Matvejevi�s, mosje, hm, hm� �e ne vai laikam �e ne man� pa� se�i, kā tas bija: en, de, trua, katr, senk� sis� sis� �ur. Tātad: �e ne man� pa sis �ur. [391]

Nu, kas tā jums par izrunu, Kisa! Bet ko gan var prasīt no ubaga! Pats par sevi saprotams, ka Krievijas Eiropas daļas ubags fran�u valodā runā sliktāk nekā Milerāns [392] . nu, kisulīt, bet kādā apjomā jūs zināt vācu valodu?

Kāpēc man tas viss vajadzīgs? iespiedzās Ipolits Matve�jevi�s.

Tāpēc, Ostaps svarīgi sacīja, ka jūs tūliņ iesiet uz "Puķu dārzu", nostāsieties ēnā un fran�u, vācu un krievu valodā lūg�siet dāvanas, uzsverot to, ka jūs esat biju�ais kadetu frakcijas Valsts domes loceklis. Viss tīrais ienākums domāts Me�ņikovam. Sapratāt?

Ipolits Matvejevi�s pārvērtās. Viņa krūtis izliecās kā Pils tilts Ļeņingradā, acis zibsnīja ugunis, un no nāsīm, kā Ostapam �ķita, vēlās biezi dūmu mutuļi. Ūsu gali lēnām cēlās uz aug�u.

Ai-ai-ai, nemaz nenobijies, sacīja lielais kombinators, skatieties tikai! Nevis Kisulītis, bet īstais zirdziņ� Kuprainītis [393] .

Nemū�am, pēk�ņi Ipolits Matvejevi�s iesaucās dobjā balsi, Vorobjaņinovs nekad savā mū�ā nav pastiepis roku pēc dāvanas.

Tad atstiepsiet kājas, vecais muļķi! Ostaps iebrēcās. Jūs nekad neesat pastiepis roku?

Nekad!

Kā jums patīk tāds alfonisms? Trīs mēne�us dzīvo uz mana rēķina. Trīs mēne�us es viņu ēdinu, dzirdinu un audzinu, un �is alfons tagad nostājas tre�ajā pozīcijā [394] un pasludina, ka viņ�� Nu! Pietiek, biedri! Viens no diviem: vai nu jūs tūliņ dosities uz "Puķu dārzu" un pievakarē atnesīsiet desmit rubļus, vai ari es jūs automā�tiski izslēg�u no koncesionāru paju īpa�nieku skaita. Skaitu līdz pieci. Jā vai nē? Viens�

-Jā, nomurmināja mui�niecības priek�nieks.

Tādā gadījumā atkārtojiet lūg�anu.

Mosjē, �e ne man� pa sis �ur. Geben mir sie bitte etvvas Kopeek auf dem Stūck Brot. [395] Ziedojiet kādu nieku biju�ajam Valsts domes deputātam.

Vēlreiz. �ēlīgāk!

Ipolits Matvejevi�s atkārtoja.

Nu, tagad ir labi. Jums ubago�anas talants jau �ūpulī ielikts. Ejiet! Satik�anās pusnaktī pie narzāna avota. Iegaumējiet, ka to darām nevis aiz romantikas, bet vienkār�i tāpēc, ka vakaros vai�rāk dod.

Bet jūs, jautāja Ipolits Matvejevi�s, uz kurieni jūs dosities?

Par mani neraizējieties! Es kā vienmēr darbo�os tur, kur visgrūtāk.

Draugi �ķīrās.

Ostaps aizskrēja uz rakstāmlietu bodeli, nopirka par pēdē�jām desmit kapeikām kvī�u grāmatiņu un gandrīz veselu stundu nosēdēja uz akmens stabiņa, numurēdams kvītis un uz katras parakstīdamies.

Pirmajā vietā sistēma, viņ� murmināja, katrai sabiedris�kajai kapeikai jābūt uzskaitītai. [396]

Lielais kombinators strēlnieka solī [397] devās pa kalnu ceļu, kas veda apkārt Ma�ukam uz Ļermontova un Martinova divkaujas vietu, garām sanatorijām un atpūtas namiem.

Autobusu un divzirgu ekipā�u apdzīts, Ostaps nonāca pie Iegruves.

Neliela klintī izcirsta eja veda uz konusveida (ar smailo galu uz aug�u) iegruvumu. Eja beidzās ar balkoniņu, no kura Iegruves pa�ā dibenā varēja redzēt malahīta krāsas peļķi ar smirdo�u �ķidrumu. �ī Iegruve tiek uzskatīta par ievērības cienīgu vietu Pjatigorskā, un tāpēc to katru dienu apmeklē daudzas ekskursijas un atsevi�ķi tūristi.

Ostaps tūlīt saprata, ka Iegruve cilvēkam bez aizspriedumiem var kļūt par ienākumu avotu.

"Apbrīnojami," Ostaps prātoja, "ka pilsēta līdz �im laikam nav iedomājusies ņemt griveņiku par ieeju Iegruvē. �ī, liekas, ir vienīgā vieta, kur pjatigorskie�i ielai� tūristus bez maksas. Es iznīcinā�u �o pilsētas reputāciju apkaunojo�o traipu, es izlabo�u nepiedodamo nolaidību."

Un Ostaps rīkojās tā, kā diktēja saprāts, veselīgais instinkts un izveidojusies situācija.

Viņ� nostājās pie ieejas Iegruvē un, ņurcīdams rokās kvī�u grāmatiņu, laiku pa laikam uzsauca:

Iegādājieties biļetes, pilsoņi! Desmit kapeikas! Bērniem un sarkanarmie�iem ieeja brīva! Studentiem piecas kapeikas! Tiem, kas nav arodbiedrības biedri, trīsdesmit kapeikas!

Ostaps trāpīja tie�i naglai uz galvas. Pjatigorskie�i uz Iegruvi negāja, bet no padomju tūrista noplēst desmit kapeikas par ieeju "kaut kur" nesagādāja ne mazākās grūtības. Ap pulksten pieciem jau bija iekasēti se�i rubļi. Izpalīdzēja tie, kuri nebija arodbiedrības biedri un kuru Pjatigorskā bija krietni daudz. Visi lētticīgi atdeva savus griveņikus, un kāds sārtvaidzis tūrists, pamanījis Ostapu, triumfējo�i sacīja sievai:

Vai redzi, Taņu�a, ko es tev vakar teicu? Un tu vēl strīdē�jies, ka par ieeju Iegruvē nav jāmaksā. Nevar būt. Vai nav tiesa, biedri?

Pilnīgi pareizi, Ostaps apstiprināja, tas nevar būt, ka par ieeju nav jāmaksā. Arodbiedrības biedriem desmit kapei�kas. Bērniem un sarkanarmie�iem par brīvu. Studentiem piecas kapeikas un tiem, kas nav arodbiedrības biedri,trīsdesmit kapeikas.

Pievakarē ar divām līnijdro�kām pie Iegruves atbrauca Harkovas mili�u ekskursija. Ostaps nobijās un jau gribēja izlikties par nevainīgu tūristu, bet mili�i tik kautrīgi drūzmējās ap lielo kom�binatoru, ka atkāp�anās ceļa vairs nebija. Tāpēc Ostaps diezgan dro�ā balsī iesaucās:

Arodbiedrības biedriem desmit kapeikas, bet, tā kā mili�cijas pārstāvjus var pielīdzināt studentiem un bērniem, tad no viņiem pa piecām kapeikām.

Mili�i samaksāja, delikāti apvaicāju�ies, kādam nolūkam pieckapeikas ņemot.

Iegruves kapitālremontam, Ostaps strupi atbildēja, lai galīgi neiegrūtu.

Tai laikā, kamēr lielais kombinators tik izveicīgi tirgojās ar malahīta peļķes ainu, Ipolits Matvejevi�s, salīcis un kaunā svil�dams, stāvēja zem akācijas un, neskatīdamies uz garāmgājējiem, kala vienas un tās pa�as trīs frāzes:

Mosje, �e ne man� pa� Geben sie mir bitte� Ne�ēlojiet kādu nieku Valsts domes deputātam�

Nevarēja teikt, ka dotu maz, bet to darīja visai drūmi un negri�bīgi. Ta�u, spekulējot ar vārda "man�" tīro parīzie�u izrunu un satraucot sirdis ar biju�ā Valsts domes locekļa posta stāvokli, izdevās sakasīt ap trim rubļiem kapara naudas.

Zem staigātāju kājām skrapstēja grants. Orķestris ar nelie�liem pārtraukumiem izpildīja Strausa, Brāmsa un Grīga darbus. Jautrs pūlis �alodams pagāja garām vecajam mui�niecības priek��niekam un atgriezās atkal atpakaļ. Ļermontova ēna neredzami lidinājās pār pilsoņiem, kas bufetes verandā iebaudīja raudzētu pienu. Smar�oja odekoloni un narzāns.

Ne�ēlojiet biju�ajam Valsts domes loceklim, murmināja mui�niecības priek�nieks.

Sakiet vai jūs patiesi bijāt Valsts domes loceklis? atska�nēja pie Ipolita Matvejevi�a auss. Un jūs patie�ām gājāt uz sēdēm? Ah! Ah! Augsta klase!

Ipolits Matvejevi�s pacēla acis un sastinga. Viņa priek�ā kā zvirbulis lēkāja resnītis Absolons Vladimirovi�s Iznurenkovs. Viņ� bija nomainījis brūngano Lodzas auduma uzvalku pret bal�tiem svārkiem un pelēkām, rotaļīgi lāsmojo�ām biksēm. Viņ� bija neparasti kustīgs un reizēm palēcās uz aug�u par kādiem pieciem ver�okiem. Ipolitu Matvejevi�u Iznurenkovs nepazina un turpi�nāja apbērt ar jautājumiem:

Sakiet vai jūs patie�ām esat redzējis Rodzjanko [398] ? vai puri�kevi�s patie�ām bija plikpauris [399] ? Ah! Ah! Kas par tematu! Augsta klase!

Turpinādams griezties, Iznurenkovs iegrūda apjuku�ajam mui�niecības priek�niekam trīs rubļus un aizskrēja. Un vēl ilgi "Puķu dārzā" te vienā, te otrā vietā pavīdēja viņa brangās ciskas un gandrīz kā no kokiem bira:

Ah! Ah! "Ak daiļā, beidz jel dziedāt man par Gruziju, kas noskumusi!" Ah! Ah! "Jo tas, kas tavā dziesmā skan, man atgā�dina dzimto pusi!�" [400] Ah! Ah! "Un rītā tā atkal man uzsmaidīja!" Augsta klase!�

Nodūris acis, Ipolits Matvejevi�s turpināja stāvēt. Un rīkojās nepareizi, tā stāvēdams. Viņ� daudz ko neredzēja.

Pjatigorskas nakts burvīgajā tumsā pa dārza alejām pastai�gājās Ello�ka ��ukina, vilkdama sev līdzi paklausīgo, ar viņu samierināju�os Ernestu Pavlovi�u. Brauciens uz Kislije Vodi bija pēdējais akords grūtajā cīņā ar Vanderbilda meitu. Lepnā ame�rikāniete nesen izklaidē�anās nolūkā bija aizbraukusi personīgā jahtā uz Sendvi�u salām.

Ho-ho! atskanēja nakts tumsā. Lieliski, Ernestulīt! Br-rrīni�ķīgi!

Apgaismotajā bufetē sēdēja kautrīgais zaglēns Aļhens ar savu laulāto draudzeni Sa�henu. Tās seju joprojām daiļoja ri la Nicolas vaigubārda. Aļhens kautrīgi ēda karie�u �a�liku, piedzerdams Kahetijas vīnu Nr. 2, bet Sa�hena, glaudīdama savu vaigubārdu, gaidīja pasūtīto stori.

Pēc sociālās nodro�inā�anas otrā nama likvidē�anas (viss bija pārdots, ieskaitot pat tualdenora pavāra mici un lozungu "Rūpīgi sako�ļādams ēdienu, tu palīdzi sabiedrībai") Aļhens nolēma maz�liet izklaidēties un atpūsties. Pats liktenis sargāja [401] �o aptaukoju��os zagli. Viņ� tai dienā taisījās braukt uz Iegruvi, bet nepaspēja.

Tas viņu paglāba: Ostaps no biklā saimniecības pārziņa būtu izspiedis ne mazāk kā trīsdesmit rubļu.

Ipolits Matvejevi�s pie narzāna avota atvilkās tikai tad, kad muzikanti bija savāku�i savas pultis un dīkdienīgā publika sāka izklīst. Un tikai samīlēju�ies pārī�i satraukti elpoja "Puķu dārza" �aurajās alejās.

Cik ievācāt? Ostaps jautāja, kad pie avota parādījās mui��niecības priek�nieka sakumpu�ais stāvs.

Septiņus rubļus divdesmit deviņas kapeikas. Trīs rubļus papīrnaudā. Pārējais kapars un mazliet sudraba.

Pirmajai viesizrādei dievīgi labi! Atbildīga darbinieka līmenī! Esmu par jums sajūsmā, Kisa! Bet gribētos zināt, kāds muļķis jums iedevis trīs rubļus? Varbūt jūs viņam izdevāt sīknaudā?

Iznurenkovs iedeva.

Nevar būt! Absolons? Skat, kas par bumbiņu! Kur ieripojusi! Jūs ar viņu runājāt? Ak, viņ� jūs nepazina!

Iztaujāja par Valsts domi! Smējās!

Nu redziet nu, mui�niecības priek�niek, par ubagu būt nav nemaz tik slikti, it sevi�ķi, ja ir mērena izglītība un slikti nostā�dīta balss! Bet jūs vēl spurojāties pretī, tēlojāt lordu zīmogglabātāju! Nu, Kisucīt, arī es neesmu veltīgi �ķiedis laiku. Piecpadsmit rubļi, apaļi kā pimberi! Kopā mums pietiks.

Otrā rītā montieris saņēma naudu un vakarā atstiepa divus krēslus. Tre�o krēslu, pēc viņa izteicieniem, nekādi nebijis iespē�jams paņemt. Uz tā skaņu ietērpa meistari spēlējot kārtis.

Dro�ības labad draugi uzrāpās gandrīz pa�ā Ma�uka vir�sotnē.

Apak�ā mirdzēja spo�ās, rāmās Pjatigorskas ugunis. Vēl zemāk par Pjatigorsku vājās uguntiņas norādīja Gorja�ije Vodi atra�anās vietu. Pie apvār�ņa kā divas paralēlas, punktētas līnijas no kalniem izlīda Kislovodska.

Ostaps paskatījās zvaig�ņotajās debesīs un izņēma no kaba�tas jau pazīstamās plakanknaibles.

i i

.

In�enieris Brunss sēdēja Zaļā Raga vasarnīcas mūra verandā zem lielas palmas, kuras cietās lapas meta asas un �auras ēnas uz in�e�niera skūto pakausi, uz viņa balto kreklu un uz ģenerālienes Popovas garnitūras Gambsa krēslu, kur nīka in�enieris, gaidīdams pusdienas.

Brunss izstiepa resnās, sulīgās lūpas un draiskulīga knauķa balsī novilka:

Mī-ī-īlīt!

Vasarnīca klusēja. Ap in�enieri glaudās tropiska flora. Kaktusi sniedza savus e�ainos cimdus. �alca dracēnas lapas. Banāni un sāgo palmas atgaiņāja mu�as no in�eniera plikā pakau�a. Rozes, kas apvija verandu, glaudās pie viņa sandalēm.

Bet viss bija veltīgi. Brunsam gribējās ēst. Viņ� satraukti skatījās uz perlamutram līdzīgo jūras līci, uz tālo Batumi zemes radziņu un dziedo�ā balsī sauca:

Mī-ī-ī-līt! Mī-ī-I-līt!

Mitrajā subtropu gaisā skaņa ātri apsīka. Atbildes nebija. Brunss iedomājās lielu, brūnu pīli ar �urksto�u, treknu ādu un, nespēdams vairs valdīties, iebrēcās:

Mīlīt!!! Vai gatava pīlīte?!

Andrej Mihailovi�! istabā atsaucās sievietes balss. Nejauc man prātus!

In�enieris, izstiepis lūpas, nekavējoties atbildēja:

Mīlīt! Tu nemaz ne�ēlo savu mazo vīriņu!

Vācies prom, negau�a tāds! atbildēja no istabas.

Bet in�enieris nepadevās. Viņ� taisījās turpināt pīlītes aicinā��anu, ko nesekmīgi darīja jau divas stundas, bet pēk�ņa �aboņa aizmugurē piespieda viņu atskatīties.

No melni zaļajiem bambusa brik�ņiem iznāca cilvēks zilā, no�plīsu�ā krievu kreklā, ko apjoza nobru�āta aukla ar resniem pu��ķiem galā, un nonēsātās, strīpainās biksēs. Sve�inieka labsirdīgā seja bija apaugusi ar izspūru�u bārdeli. Rokās viņ� turēja svārkus.

Cilvēks nāca klāt un patīkamā balsī jautāja:

Kur �eit varētu sastapt in�enieri Brunsu?

Es esmu in�enieris Brunss, pēk�ņi basa balsī atbildēja pīlī�tes kvēlais pielūdzējs. Ar ko varu pakalpot?

Cilvēks klusējot nokrita ceļos. Tas bija svētais tēvs Fjodors.

Jūs esat prātu zaudējis! in�enieris iesaucās, pielēkdams kājās. Piecelieties, lūdzu!

Necel�os, atbildēja svētais tēvs Fjodors, ar skatienu vēro�dams in�enieri un raudzīdamies viņā skaidrām acīm.

Piecelieties!

Necel�os!

Un svētais tēvs uzmanīgi, lai nenodarītu sāpes, sāka dauzīt pieri pret grantēto celiņu.

Mīlīt! Panāc �urp! in�enieris izbijies ldiedza. Paskaties, kas te notiek. Piecelieties, es jūs lūdzu! Nu, es jūs ļoti lūdzu!

Necel�os, atkārtoja svētais tēvs Fjodors.

Verandā izskrēja Mīlīte, kas smalki orientējās vīra balss intonācijās.

Ieraudzījis dāmu, svētais tēvs Fjodors nepieceldamies, tāpat uz ceļiem, veikli pielīda tuvāk, paklanījās pie viņas kājām un nobēra:

Uz jums, cienītā, uz jums, dūjiņ, uz jums es paļaujos.

Tad in�enieris Brunss piesarka, saķēra lūdzēju zem padu�sēm un, sasprindzinājis spēkus, pacēla viņu, lai nostādītu uz kājām, bet svētais tēvs Fjodors viltīgi savilka kājas. Sa�utu�ais Brunss aizstiepa dīvaino viesi kaktā un ar varu nosēdināja krēslā (Gambsa ra�ojums, ta�u nevis no Vorobjaņinova savrupmājas, bet no ģenerālienes Popovas viesistabas).

Neuzdrīkstos, murmināja svētais tēvs Fjodors, nolikdams uz ceļiem maiznieka svārkus, kas vēl oda pēc petrolejas, nē, es neuzdro�inos sēdēt augsti stāvo�u personu klātbūtnē.

Un svētais tēvs Fjodors atkal dzīrās nomesties ceļos.

In�enieris skumji iekliedzās un turēja svēto tēvu Fjodoru pie pleciem.

Mīlīt, viņ� sacīja, smagi elpodams, parunā ar �o pilsoni. Te noticis kāds pārpratums.

Mīlīte uzreiz pieņēma lieti�ķu toni.

Manā mājā, viņa bargi sacīja, lūdzu, nekad nemesties ceļos!

Dūjiņ! �ēlīgi lūdzās svētais tēvs Fjodors. Cienītā!

Es jums neesmu nekāda cienītā. Ko jūs vēlaties?

Pops buldurēja kaut ko nesaprotamu, bet acīmredzot �ēla�bainu. Tikai pēc ilgas izpra�ņā�anas izdevās saprast, ka viņ� kā sevi�ķu �ēlastību lūdzot viņam pārdot divpadsmit krēslu garni�tūru, uz viena no kuriem viņ� pa�reiz sē�ot.

Pārsteigumā in�enieris izlaida no rokām svētā tēva Fjodora plecus, tas nekavējoties atkal nokrita ceļos un kā bruņurupucis lo�ņāja pakaļ in�enierim.

Kāpēc, izvairīdamies no svētā tēva Fjodora garajām rokām, kliedza in�enieris, kāpēc man jums jāpārdod savi krēsli? Lai kā jūs kristu ceļos, tikpat es nekā nesaprotu!

Tie ta�u ir mani krēsli! novaidējās svētais tēvs Fjodors.

Kā to saprast jūsu? Kāpēc jūsu? Vai jūs esat prātā jucis? Mīlulīt, tagad man viss skaidrs! Viņ� ir jucis!

Mani krēsli, pazemīgi atkārtoja svētais tēvs Fjodors.

Tātad, pēc jūsu domām, es tos jums esmu nozadzis? iekaisa in�enieris. Nozadzis? Dzirdi, Mīlīt! "Ia ir �antā�a!

Lai Dievs mani pasargā, �ukstēja svētais tēvs Fjodors.

Ja es tos jums esmu nozadzis, tad pieprasiet tiesas ceļā un netaisiet manā mājā tādu jandāliņu! Dzirdi, Mīlīt! Cik nekaunīgs gan var būt cilvēks. Neļauj pat pusdienas paēst.

Nē, svētais tēvs Fjodors negribēja tiesas ceļā pieprasīt "savus" krēslus. Nebūt ne. Viņ� zināja, ka in�enieris Brunss nav zadzis viņa krēslus. Ai, nē! Viņam tas pat prātā nav ienācis. Tomēr �ie krēsli pirms revolūcijas piederēju�i viņam, svētajam tēvam Fjo�doram, un tie bija bezgala dārgi viņa sievai, kas pa�reiz Voroņe�ā guļ uz nāves cisām. Izpildīdams sievas vēlē�anos un nevis savas bezkaunības dēļ, viņ� atļāvies uzzināt krēslu atra�anās vietu un ieradies pie pilsoņa Brunsa. Svētais tēvs Fjodors nelūdzot dāva�nas. Ai, nē! Viņ� esot pietiekami pārticis (neliela sve�u fabriciņa Samārā), lai darītu priecīgākus savas sievas pēdējos dzīves mir�kļus un nopirktu viņai vecos krēslus. Viņ� esot gatavs neskopoties un par visu garnitūru samaksāt rubļus divdesmit.

Ko? in�enieris iebļāvās, kļūdams zili sarkans. Divdesmit rubļu? Par lielisku viesistabas garnitūru? Mīlīt! Tu dzirdi? Viņ� tomēr ir jucis! Nudien, jucis!

Es neesmu jucis. Vienīgi pildīdams sievas vēlē�anos, kas mani sūtījusi�

V-velns parāvis, in�enieris iesaucās, atkal sāk rāpot! Mīlīt! Viņ� atkal rāpo!

Sakiet savu cenu, stenēja svētais tēvs Fjodors, piesardzīgi dauzīdams pieri pret araukārijām.

Nemaitājiet koku, jūs dīvainais cilvēk! Mīlīt, viņ�, liekas, tomēr nav jucis. Vienkār�i acīmredzot cilvēks ļoti pārdzīvo sievas slimību. Varbūt pārdot viņam tos krēslus, ko? At�ūsies varbūt, ko? Citādi viņ� pieri sadauzīs!

Bet uz kā mēs sēdēsim? Mīlīte jautāja.

Nopirksim citus.

Par tiem divdesmit rubļiem?

Par divdesmit rubļiem, pieņemsim, es tos nepārdo�u. Pie�ņemsim, es tos nepārdo�u arī par diviem simtiem� Bet par divi simti piecdesmit pārdo�u.

Atbildes nebija, toties sekoja briesmīgs trieciens ar galvu pret dracēnām.

Nu, Mīlīt, man tas jau apnicis.

In�enieris apņēmīgi piegāja pie svētā tēva Fjodora un ņēmās diktēt ultimātu:

Pirmkārt, atejiet no palmas nost ne mazāk par trim so�ļiem; otrkārt, nekavējoties piecelieties kājās. Tre�kārt, mēbe�les es pārdo�u par divsimt piecdesmit rubļiem un ne kapeikas mazāk.

Ne jau pa�labuma dēļ, nodziedāja svētais tēvs Fjodors, bet pildīdams slimās sievas gribu.

Nu, zini ko, mīļais, mana sieva ari ir slima. Vai nav tiesa, Mīlīt, tev plau�as nav kārtībā? Bet es ta�u tālab neprasu, lai jūs� nu� pārdotu man, teiksim, savus svārkus par trīsdesmit kapei�kām.

Ņemiet par velti! nodziedāja svētais tēvs Fjodors.

In�enieris ērcīgi atmeta ar roku un vēsi sacīja:

Netaisiet jokus! Nekādos spriedelējumos es vairs neielaidī��os. Krēslus esmu nocenojis par divsimt piecdesmit rubļiem un nenolaidī�u nevienu kapeiku.

Piecdesmit, ierosināja svētais tēvs Fjodors.

Mīlīt! in�enieris sacīja. Pasauc Bagrationu. Lai izvada pilsoni!

Ne jau savtīgos nolūkos�

Bagration!

Svētais tēvs Fjodors bailēs laida ļekas vaļā, bet in�enieris iegāja ēdamistabā un ķērās pie pīlītes. Iecienītais putns atstāja uz Brunsu labvēlīgu iespaidu. Viņ� kļuva mierīgāks.

Mirklī, kad in�enieris, aptinis kauliņu ar zīdpapīru, bāza pīles kājiņu sārtajā mutē, logā parādījās svētā tēva Fjodora lūdzo�ā seja.

Ne jau savtīgos nolūkos, sacīja maiga balss. Piecdesmit pieci rubļi.

In�enieris neatskatīdamies ierēcās. Svētais tēvs Fjodors nozuda. Svētā tēva Fjodora stāvs visu dienu rēgojās vasarnīcas tuvumā. Te tas izlīda no kriptomēriju ēnas, te iznira no manda�rīnu birzs, te pārslīdēja pār pagalmu un drebinādamies traucās uz Botānisko dārzu.

In�enieris augu dienu sauca Mīlīti, sūdzējās par juku�o un par galvassāpēm. Krēslai iestājoties, laiku pa laikam atskanēja svētā tēva Fjodora balss.

Simt trīsdesmit astoņi! viņ� sauca kaut kur no debesim.

Bet pēc mirkļa viņa balss jau skanēja no Dumbasova vasarnī�cas puses.

Simt �etrdesmit viens, piedāvāja svētais tēvs Fjodors, ne jau savtīgos nolūkos, Brunsa kungs, bet tikai�

Beidzot in�enieris neizturēja, izgāja verandas vidū un, ielūko�jies tumsā, skaļi un noteikti uzsauca:

Velns ar jums! Divsimt rubļu! Tikai at�ujieties!

Atskanēja bambusu �abē�ana, kluss vaids un tāli soļi. Pēc tam

viss apklusa.

Līcī zem sīkajiem vilnī�iem ķepurojās zvaigznes. Spīgulī�i panāca svēto tēvu Fjodoru un riņķoja ap galvu, apgaismodami viņa seju ar iezaļganu, medicīnisku gaismu.

Nu ir gan tagad pilītes, iedams istabā, norūca in�enieris.

Bet svētais tēvs Fjodors ar pēdējo autobusu gar jūras krastu

drāzās uz Batumi. Turpat līdzās kā pār�ķiramas grāmatas lapas �abēja sīki jūras viļņi, vēj� sitās sejā un, atsaukdamies uz auto�mobiļa sirēnu, ņaudēja �akāļi.

Tajā pa�ā vakarā svētais tēvs Fjodors nosūtīja uz N. pilsētu savai sievai Katerinai Aleksandrovnai �ādu telegrammu:

PRECI ATRADU IZSŪTI PA TELEGRĀFU DIVSIMT TRĪSDESMIT

PĀRDOD KO GRIBI FEDJA

Divas dienas viņ� sajūsmā blandījās ap Brunsa vasarnīcu, iztā�lēm paklanoties, sveicināja Mīlīti, un laiku pa laikam tropiskās tāles iztraucēja sauciens:

Nejau savtīgos nolūkos, bet dzīvesbiedres vēlē�anos pildīdams.

Tre�ajā dienā viņ� saņēma naudu līdz ar izmisuma pilnu tele�grammu:

PĀRDEVU VISU PALIKU BEZ KAPEIKAS SKŪPSTU UN GAIDU JEVSTIGŅEJEVS VĒL PUSDIENO KATJA

Svētais tēvs Fjodors pārskaitīja naudu, dziļā bijībā pārmeta krustu, nolīga furgonu un aizbrauca uz Zaļo ragu.

Laiks bija apmācies. No Turcijas robe�as puses vēj� dzina mākoņus. �oroha kūpēja. Debess dzidrā plaisa kļuva aizvien �au�rāka. Viesuļvētra sasniedza se�as balles. Bija aizliegts peldēties un laivām iziet jūrā. Virs Batumi grāva pērkons un zibeņoja. Vētra drebināja krastus.

Sasniedzis in�eniera Brunsa vasarnīcu, svētais tēvs Fjodors va�onim ad�āram ar ba�liku galvā lika pagaidīt un pats devās pēc mēbelēm.

Atnesu naudiņu, sacīja svētais tēvs Fjodors, būtu drusciņ nolaidu�i.

Mīlīt, in�enieris ievaidējās, es vairs nevaru!

Nē, nē, es tak naudu atnesu, pasteidzās svētais tēvs Fjo�dors, divsimt rublī�us, kā jūs teicāt.

Mīlīt! Paņem no viņa naudu! Dod viņam krēslus. Un lai ātrāk taisās prom. Man ir migrēna.

Dzīves mērķis bija sasniegts. Sve�u fabriciņa Samārā pati līda rokās. Briljanti bira kabatās kā saulespuķu sēklas.

Divpadsmit krēslus citu pēc cita iekrāva furgonā. Krēsli ļoti atgādināja Vorobjaņinova krēslus, tikai ar to starpību, ka ap�u�vums tiem nebija vis puķaina angļu katūna, bet gan zila ripsa [402] ar ro�ainām svītriņām.

Svētais tēvs Fjodors kļuva nepacietīgs. Zem svārkiem aiz jos�tas viņam bija aizbāzts cirvītis. Svētais tēvs Fjodors apsēdās bla�kus ormanim un, ik mirkli atskatīdamies uz krēsliem, aizbrauca Batumi virzienā. �iglie zirgi svēto tēvu Fjodoru un viņa dārgumus aizvizināja lejā uz �oseju, garām krodziņam "Fināls", kur starp bambusa galdiņiem un lapenēm staigāja vēj�, garām tunelim, kas aprija naftas e�alona pēdējās cisternas, garām fotogrāfam, kam sliktais laiks atbaidījis parastos klientus, garām izkārtnei "Batumi botāniskais dārzs" un mērenā riksi aizvilka līdz pa�ai pludmalei. Vietā, kur klintis piespieda ceļu pie jūras, svēto tēvu Fjodoru ap�ļāca sāļas �ļakatas. Atsitu�ies pret klintīm, viļņi savērpās kā geizeri, pacēlās pret debesim un lēni gāzās lejā.

Bangas un viļņu eksplozijas vēl vairāk iekvēlināja svētā tēva Fjodora apmulsu�o dvēseli. Zirgi, cīnīdamies ar vētru, lēni tuvojās Mahind�aurai. Cik tālu vien acs spēja redzēt, visur bangoja un virpuļoja zaļ�, duļķains ūdens. Līdz pa�iem Batumi bangas kūla baltas putas, kas plandījās kā nevī�īgas dāmiņas apak�svārki.

Pieturi! svētais tēvs Fjodors pēk�ņi uzsauca va�onim. Pieturi, musulmani!

Viņ� trīcēdams un klupdams ņēmās izkraut krēslus vientulī�gajā krastā. Vienaldzīgais ad�ārs saņēma savu piecnieku, uz�āva zirgiem un aizbrauca. Bet svētais tēvs Fjodors, pārliecinājies, ka tuvumā neviena nav, no kraujas aizstiepa krēslus pludmalē nelielā laukumiņā, kas vēl bija sauss, un izvilka savu cirvīti.

Mirkli viņ� �aubījās, nezinādams, ar kuru krēslu sākt. Bet tad glu�i kā mēnessērdzīgs piegāja pie tre�ā krēsla un me�onīgi iebelza ar cirvīti pa atzveltni. Krēsls apgāzās, bet nesalūza.

Ahā! iesaucās svētais tēvs Fjodors. Es t-tev gan rādī�u!

Un viņ� uzbruka krēslam kā dzīvai būtnei. Vienā mirklī tas

tika samalts sīkos gabaliņos. Svētais tēvs Fjodors nedzirdēja, kā cirvis atsitās pret koku, ripsu, pret atsperēm. Viesuļvētras vare�najā rēkoņā kā filcā noslāpa ikkatra blakus skaņa.

Ahā! Ahā! Ahā! izsaucās svētais tēvs Fjodors, cirzdams krēslus pla�ā atvēzienā.

Krēsli izgāja no ierindas cits pēc cita. Svētā tēva Fjodora nik�nums aizvien pieauga. Pieauga arī viesuļvētra. Da�i viļņi jau snie�dza svētā tēva Fjodora kājas.

No Batumi līdz Sinopai valdīja �ausmīgs troksnis. Jūra tra�koja un savas dusmas izgāza uz katru kuģiti. Tvaikonis "Ļeņins" kūpināja abus dūmeņus un, dziļi iegrimis, tuvojās Novorosijskai. Melnajā jūrā plosījās viesuļvētra, izmezdama Trapezundas, Jaltas, Odesas un Konstances krastos tūksto�tonnīgus viļņus. Aiz mierīgā Bosfora un Dardaneļiem granda Vidusjūra. Aiz Gibraltāra gar Eiropas krastiem �ķieda �ļakatas Atlantijas okeāns. Sirdīgs ūdens apjoza visu zemeslodi.

Bet Batumi krastā stāvēja niecīgs alkatīgs cilvēciņ� un, svied�riem plūstot, skaldīja pēdējo krēslu. Vēl mirklis un viss bija pabeigts. Svēto tēvu Fjodoru pārņēma izmisums. Uzmetis stulbu skatienu pa�a saskaldītajai krēslu kāju, atzveltņu un atsperu kau�dzei, viņ� atkāpās. Ūdens viņu ķēra aiz kājām. Tēvs Fjodors iespie�dzās un izmircis izskrēja uz �osejas. Milzīgs vilnis gāzās pāri tai vietai, kur tikko bija stāvējis svētais tēvs Fjodors, un, plūzdams atpakaļ, aiznesa sev līdzi ģenerālienes Popovas sakropļoto garni�tūru. Bet svētais tēvs Fjodors to vairs neredzēja. Viņ� salīcis gurdi vilkās pa �oseju, spiezdams pie krūtīm slapju dūri.

Batumi viņ� iegāja apstulbis, nekā ap sevi neredzēdams. Viņa stāvoklis bija �ausmigs. Ar divdesmit rubļiem kabatā nobraukt piecus tūksto�us kilometru līdz dzimtajai pilsētai bija pilnīgi neiespējami.

Svētais tēvs Fjodors, pagājis garām turku tirgum, kur viņam �ukstus ieteica nopirkt Kotī pūderi [403] , zīda zeķes un nebandrolētu [404] suhumi tabaku, aizvilkās līdz stacijai un iejuka nesēju pūlī.

Tre�ajā dienā pēc koncesionāru nolīguma ar montieri Me�ņikovu Kolumba teātris aizbrauca pa dzelzceļu caur Maha�kalu uz Baku. Visas �īs trīs dienas koncesionāri, nesamierināju�ies ar Ma�ukā uz�ķērsto divu krēslu saturu, gaidīja, ka Me�ņikovs atne�sīs tre�o, pēdējo kolumbie�u krēslu. Bet montieris, narzāna nomo�cīts, visus divdesmit rubļus izdeva vienkār�a degvīna iegādei un nokļuva tik bēdīgā stāvoklī, ka tika turēts ieslēgts butaforiju telpās.

Te nu bija Kislije Vodi! Ostaps iesaucās, uzzinājis par teātra aiz�brauk�anu.-Tas montieris ir īsts sivēnaste! Ielaidies nu vēl kādās darī�anās ar teātra darbiniekiem!

Ostaps bija kļuvis daudz rosīgāks nekā agrāk. Dārglietu atra��anas iespējas bija kļuvu�as nesalīdzināmi lielākas.

Tiflisā, teica Ostaps, mēs nedrīkstam slinkot. Vajadzīga nauda braucienam uz Vladikaukāzu. No turienes uz Tiflisu mēs brauksim automobilī pa Gruzijas Kara ceļu. Brīni�ķīgi skati! Valdzino�as aina�vas! Burvīgs kalnu gaiss! Un pie visa piedevām simt piecdesmit tūksto�i rubļu nulle nulle kapeikas. Ir nozīme sēdi turpināt.

Ta�u aizbraukt no Mineraļnije Vodi nebija nemaz tik viegli. Vorobjaņinovs izrādījās galīgi neapdāvināts dzelzceļa zaķis, un, tā kā visi viņa mēģinājumi iekāpt vilcienā beidzās nesekmīgi, tad neatlika nekas cits kā nostāties pie "Puķu dārza" un uzņemties biju�ā mācību apgabala kuratora lomu. Tam bija visai niecīgi panākumi. Divi rubļi par divpadsmit stundu smaga un pazemojo�a darba. Tomēr summa bija pilnīgi pietiekama, lai aizbrauktu līdz Vladikaukāzai.

Beslanā Ostapu, kas brauca bez biļetes, padzina no vilciena, un lielais kombinators sakaitināts skrēja vilcienam pakaļ kādas trīs verstis, draudēdams ar dūri pilnīgi nevainīgajam Ipolitam Matvejevi�am.

Beigās Ostapam izdevās uzlēkt uz kāda vilciena kāpnītēm, kas lēni tuvojās Kaukāza kalnu grēdai. No �īm pozīcijām Ostaps ziņkārīgi vēroja savā priek�ā pavēru�os skatu uz Kaukāza kalnu grēdu.

Pulkstenis rādīja pāri trijiem no rīta. Kalnu virsotnes iemir�dzējās tum�sārtā saules lēktā. Kalni Ostapam nepatika.

Pārāk daudz �ika, viņ� sacīja. Me�onīgs skaistums. Idi�ota iztēle. Kam tas vajadzīgs. [405]

Pie Vladikaukāzas stacijas atbraucējus sagaidīja Aizkaukāza autotransporta ra�o�anas un tirdzniecības uzņēmuma1 liels, vaļējs autobuss, un laipni ļaudis skaidroja:

Kas brauks pa Gruzijas Kara ceļu, tos uz pilsētu vedam par brīvu.

Kur tad jūs, Kisa? Ostaps vaicāja. Mums jākāpj autobusā. Lai ved par brīvu.

Atbraucis autobusā līdz Aizkaukāza autotransporta ra�o�anas un tirdzniecības uzņēmuma kantorim, Ostaps tomēr nesteidzās pieteikt vietu ma�īnā. Dzīvi sarunādamies ar Ipolitu Matvejevi�u, viņ� tīksminājās par Galda kalnu, ko apjoza mākoņi, un, pārlieci�nājies, ka kalns tik tie�ām ļoti līdzinās galdam, ātri aizgāja.

Vladikaukāzā nācās da�as dienas aizkavēties. Bet visi mēģinā�jumi iegūt naudu braucienam pa Gruzijas Kara ceļu vai nu pilnīgi nedeva nekādus rezultātus, vai arī ienesa tikai tik daudz līdzekļu, cik nepiecie�ams vienas dienas iztikai. Mēģinājums iekasēt no pil�soņiem griveņikus neizdevās. Kaukāza kalnu grēda bija tik augsta un tik labi saredzama, ka ņemt naudu par tās parādī�anu bija pilnīgi neiespējami. Tā bija saskatāma gandrīz no visām vietām. Citu daiļumu Vladikaukāzā nebija. Bet, kas attiecas uz Tereku, tad tā tecēja garām "Trekam" [406] , par ieeju kurā pilsēta pati ņēma naudu bez Ostapa palīdzības. Ubago�ana, ar ko pelnījās Ipolits Matvejevi�s, divās dienās ienesa tikai trīsdesmit kapeikas.

Tad Ostaps izvilka no savas pārgājiena �aketes slēptuvēm kār�u komplektu un, apsēdies ceļa malā pie pilsētas robe�as, uzsāka spēli ar trim kārtīm. Viņam blakus stāvēja iepriek�ējas instrukcijas saņēmu��ais Ipolits Matvejevi�s, kuram vajadzēja tēlot sajūsmināta vērotāja pārsteigumu par neticami vieglo uzvaru. Aiz draugu muguras slējās kalnu grēdas un sniegotas virsotnes.

-Sarkanā laimē, melnā zaudē! sauca Ostaps.

Salasījās kalnie�u ciltsbrāļu ingu�u un osetīnu pūlis ar tūbas cepurēm galvās un skatījās, kā Ostaps izmet trīs kārtis ar mugurpusi uz aug�u. Viena bija sarkanā, bet divas melnā masta kārtis. Jebkur� pilsonis tika aicināts likt uz sarkano kārti jebkādu likmi. Tam, kuram izdosies uzminēt, Ostaps apņēmās tūlīt izmaksāt laimestu.

Sarkanā laimē, melnā zaudē! Uzliec likmi! Uzminēsi savāc naudu!

Kalnie�us ielīksmoja spēles vienkār�ie noteikumi un iespēja viegli laimēt. Sarkanā masta kārts visu acu priek�ā tika pārvietota pa kreisi un pa labi, un nebija grūti uzminēt, kur tā ir.

Skatītāji pamazām sāka iesaistīties spēlē, un Ostaps tīrā prieka pēc paspēlēja kādas �etrdesmit kapeikas. Pūlim pievienojās jātnieks brūnā �erkesu ģērbā un rūsganā aitādas cepurē. Uz viņa iekritu�ā vēdera karājās parasts kin�als.

Sarkanā laimē, melnā zaudē! gavilēja Ostaps, nojauzdams vieglu peļņu. Uzliec likmi! Uzminēsi savāc naudu!

Ostaps izdarīja da�us pasus un uzmeta kārtis.

Te tā ir! iesaucās jātnieks, nolecot no zirga. Tā ir sarkanā! Es labi ievēroju!

-Liec naudu, kaco.jajau ievēroji, teica Ostaps.

Tu paspēlēsi! sacīja kalnietis.

Tas nekas. Ja paspēlē�u samaksā�u, Ostaps atbildēja.

Lieku desmit rubļus.

Noliec naudu!

Kalnietis pavēra svārku malu un izvilka apdilu�u maku.

�ī ir sarkanā! Es labi ievēroju.

Spēlmanis pacēla kārti. Tā bija melnā.

Vēlreiz? jautāja Ostaps, noglabājot naudu.

Lai notiek!

Ostaps izmeta kārtis.

Kalnietis paspēlēja vēl divdesmit rubļus. Pēc tam vēl trīsdesmit. Kalnietis gribēja katrā ziņā atspēlēties. Viņ� lika uz visu paspēlēto naudu. Ostaps sen nebija trenējies triju kār�u spēlē un bija zaudējis kādreizejo kvalifikāciju, tāpēc �oreiz pārbīdīja kārtis gau�i neveiks�mīgi.

-Atdod naudu! iebrēcās kalnietis.

Ko?! uzkliedza Ostaps Ļaudis redzēja! Nekādas Mēdī�anās!

Redzēja ļaudis, neredzēja tā ir viņu darī�ana. Es redzēju, kā tu kārtis samainīji, sarkanās vietā melno noliki! Atdod manu naudu!

To sacīdams, kalnietis draudīgi tuvojās Ostapam. Lielais kombi�nators drosmīgi pārcieta pirmo sitienu pa galvu un deva graujo�u prettriecienu. Tad Ostapam virsū metās viss pūlis. Ipolits Matvejevi�s aizbēga uz pilsētu. Viegli aizkaitināmie ingu�i Ostapu nesita pārāk ilgi. Viņi nomierinājās tikpat ātri, kā, iestājoties naktij, atdziest kalnu gaiss. Pēc desmit minūtēm kalnietis ar atgūto sabiedrisko naudu atgriezās savā aulā, pūlis devās savās ikdienas darī�anās, bet Ostaps, eleganti un tālu izspļaudams asinis, aiztenterēja, lai atkal apvienotos arlpolitu Matvejevi�u.

Pietiek, Ostaps sacīja, izeja ir tikai viena: uz Tiflisu jāiet kājām. Piecās dienās mēs noiesim divsimt verstu. Nekas, vecīt, brīni�ķīgi kalnu skati, svaigs gaiss!� Nauda vajadzīga tikai mai�zei un tējdesai. Savu leksikonu jūs varat papildināt ar pāris itā�lie�u frāzēm, dariet, kā zināt, bet lai līdz vakaram jūs ievāktu ne mazāk par diviem rubļiem! No pusdienām �odien jāatsakās, dārgais biedri! Diem�ēl! Sliktas izredzes�

Agri no rīta koncesionāri pārgāja pār Terekas tiltu, apmeta līkumu ap kazarmām un pazuda zaļajā ielejā, ko �ķērsoja Gruzijas Kara ceļ�.

Mums laimējies, Kisa, Ostaps sacīja, nakti nolijis lietus, un mums nevajadzēs rit putekļus. Ieelpojiet, mui�niecības priek��niek, tīro gaisu. Dziediet. Citējiet Kaukāza dzejoļus. Izturieties, kā pieklājas!�

Bet Ipolits Matvejevi�s nedziedāja un necitēja dzejoļus. Ceļ� veda kalnup. Naktis, ko bija nācies pavadīt zem klajas debess, lika sevi manīt ar stipriem dūrieniem sānos, smagumu kājās, bet tējdesa ar pastāvīgu un svelo�u dedzinā�anu kuņģī. Viņ� gāja, salīcis uz sāniem, rokā turēdams Vladikaukāzas avīzē ietītu piecmārciņu maizes klaipu un mazliet pievilkdams kreiso kāju.

Atkal jāiet! �oreiz gan uz Tiflisu, �oreiz pa skaistāko ceļu pasaulē. Bet Ipolitam Matvejevi�am viss bija vienalga. Viņ� neska�tījās apkārt kā Ostaps. Viņ� pilnīgi neievēroja Tereku, kas krāca kaut kur dziļi ielejā. Un tikai saulē mirdzo�ās, sniegotās kalnu virsotnes viņam kaut ko atgādināja: tā kā briljantu mirdzumu, tā kā meistara Bezen�uka labākos pulētos zārkus.

Līdz pirmajai pasta stacijai Baltai ceļotājus pavadīja Galda kalna ietekmes sfēra. Kalna varenais masīvs ar sniega dzīsliņām sekoja viņiem kādas desmit verstis. Ceļiniekus vispirms apdzina Aizkaukāza autotransporta tirdzniecības un rūpniecības akcionāru sabied�rības vieglais automobilis, bet pēc pusstundas autobuss, kas veda ne mazāk par �etrdesmit tūristiem un ne vairāk par simt divdesmit �emodāniem.

Pasveiciniet Kazbeku! ma�īnai nopakaļ uzsauca Ostaps. Noskūpstiet tā kreisās puses ledāju!

Automobiļi atstāja aiz sevis benzīna tvana un sakarsu�as gumi�jas smārdu, kas vēl ilgi neizklīda. Skaļi grabēdami, ceļiniekus apdzina kalnie�u divri�i. No pagrieziena viņiem pretī izbrauca faetons.

Baltā Ostaps Ipolitam Matvejevi�am izsniedza vienu ver�oku lielu desas gabaliņu un pats apēda divus ver�okus.

Es esmu ģimenes apgādnieks, viņ� teica, man pienākas pastiprināts uzturs.

Aiz Baltiem ceļ� ievirzījās kalnu aizā un atgādināja tum�a�jās, stāvajās klintīs izcirstu �auru dzegu. Spirālveida ceļ� vijās aug�up, un vakarā koncesionāri atradās Laras stacijā, tūksto� metru virs jūras līmeņa.

Pārnak�ņoja par brīvu kādā nabadzīgā krodziņā un dabūja pat pa glāzei piena, jo bija iekaroju�i saimnieka un viņa viesu simpātijas ar da�ādiem kār�u spēles trikiem.

Rīts bija tik brīnum jauks, ka pat Ipolits Matvejevi�s, kalna gaisa spirdzināts, soļoja mundrāk nekā iepriek�ējā dienā. Aiz Laras stacijas tūliņ pacēlās grandiozā Sānkalnu grēdas siena. Terekas ieleja bija iespiesta �aurā aizā. Ainava kļuva aizvien drūiriāka, toties uzrakstu uz sienām parādījās aizvien vairāk. Vietā, kur klin�tis tā ieskāva Tereku, ka tilts bija tikai desmit asu gar�, koncesionāri uz klin�ainajām aizas sienām ieraudzīja tik daudz uzrakstu, ka Ostaps, aizmirsis Darjala aizas majestātiskumu, iekliedzās, cenzda�mies pārspēt Terekas dārdoņu un vaidus:

Di�eni ļaudis! Skatieties, mui�niecības priek�niek! Redzat? Mazliet augstāk par mākoni un drusku zemāk par ērgli! Uzraksts: "Koļa un Mika, 1914. gada jūlijs." [407] Neaizmirstams skats! Redzat cik tas mākslinieciski izveidots! Katrs burts vesela metra lielumā un uzmālēts ar eļļas krāsām! Kur jūs pa�reiz esat, Koļa un Mika?

Ipolits Matvejevi�s nogrima domās.

Kur jūs esat, Koļa un Mika? Un ko jūs tagad darāt, Koļa un Mika? Dro�i vien esat krietni apvēlu�ies, novecoju�i? Varbūt pat ceturtajā stāvā tagad nejaudājat uzkāpt, un par savu vārdu iegravē�anu vir�sotnē zem pa�iem mākoņiem nav pat ko domāt.

Kur jūs, Koļa, strādājat? Nekā laba �ajā darbā nav? Zelta bērnību atceraties? Kas gan tur par zeltu? Vai tad �o ķēpā�anos uz aizas sie�nām jūs uzskatāt par zelta bērnību? Koļa, jūs esat �ausmīgs cilvēks! Un jūsu sieva Mika ir necie�ama sieviete, lai gan viņa ir mazāk vai�nīga nekā jūs. Kad jūs, ieķēries klintī, rakstījāt savus vārdus, Mika stāvēja lejā uz �osejas un skatījās uz jums ar mīlas pilnu skatienu. Tad viņai �ķita, ka jūs esat otrs Pe�orins. Tagad viņa zina, kas jūs patiesībā esat. Jūs esat parasts muļķis! Jā, jā, visi jūs esat tādi lo�ņātāji pa skaistām vietām. Pe�orins, Pe�orins, bet, lūk, savas muļķības pēc bilances atskaites sagatavot nejēdzat!

Kisa, Ostaps turpināja, iemū�ināsim arī mēs savas personas. Izgriezīsim Mikam pogas. Man, par laimi, ir līdzi krīts! Nudien, tūliņ rāp�os aug�ā un rakstī�u: "�eit bija Kisa un Osja." [408]

Un Ostaps, ilgi nedomādams, salika tējdesas krājumus uz aizsargmargas, kas atdalīja �oseju no Terekas verdo�ā bezdibeņa, un sāka rāpties pa klinti aug�ā.

Ipolits Matvejevi�s sākumā vēroja, kā lielais kombinators kāpa aug�ā, bet vēlāk kļuva izklaidīgs un novērsies ņēmās pētīt Tamāras pils pamatus [409] , kas bija saglabāju�ies uz klints un atgā�dināja zirga zobu.

�ai laikā divu verstu atstatumā no koncesionāriem Darjala aizā no Tiflisas puses iegāja svētais tēvs Fjodors. Viņ� gāja vien�mērīgā kareivja solī, raudzīdamies uz priek�u stingām, spodrām acīm un balstīdamies uz gara spieķa ar saliektu galu kā Bībeles pravietis.

Par pēdējo naudu svētais tēvs Fjodors bija aizbraucis līdz Tiflisai un tagad diedza uz dzimteni kājām, pārtikdams no �ēlastības dāvanām. Krusta kalna pārkāpes (2345 metri virs jūras līmeņa) pārejā viņam uzbruka un ieknāba ērglis. Svētais tēvs Fjodors padraudēja bezkaunīgajam putnam ar spieķi un devās tālāk.

Mākoņos iestidzis, viņ� soļoja un murmināja:

Ne jau savtīgos nolūkos, bet gan izpildot savas sievas gribu!

To pa�u frāzi viņ� atkārtoja, dodoties iek�ā Darjala aizā. Atsta�tums starp ienaidniekiem samazinājās. Apgājis asu klints stūri, svētais tēvs Fjodors uzdrāzās vecim zelta pensnejā.

Aiza pavērās svētā tēva Fjodora priek�ā. Noklusa Terekas tūk�sto�gadīgās �alas.

Svētais tēvs Fjodors pazina Vorobjaņinovu. Pēc �ausmīgās neveiksmes Batumi, pēc tam, kad visas cerības bija zudu�as, jauna iespēja gūt bagātību svēto tēvu Fjodoru ietekmēja pavi�sam dīvaini.

Viņ� sagrāba Ipolitu Matvejevi�u aiz noliesēju�ā ādamābola un, pirkstus sa�ņaugdams, aizsmaku�ā balsī iekliedzās:

Kur liki nogalētās sievasmātes dārglietas?

Ipolits Matvejevi�s, nekā tamlīdzīga negaidījis, klusēja, tik ļoti izvalbījis acis, ka tās gandrīz skāra pensneja stiklus.

Runā! pavēlēja svētais tēvs Fjodors. No�ēlo grēkus, grē�cinieki

Vorobjaņinovs juta, ka viņam trūkst elpas.

Bet pēk�ņi svētais tēvs Fjodors, jau sagatavojies svinēt uzvaru, ieraudzīja pa klinti lejup leco�o Benderu. Tehniskais direktors lai�dās lejā, pilnā rīklē kliegdams:

�ķīstot pret klin�aino krastu, Viļņi verd, puto un krāc� [410]

Svētā tēva Fjodora sirdi pārņēma lielas izbailes. Viņ� vēl mehāniski turēja mui�niecības priek�nieku aiz rīkles, bet kājas viņam ļodzījās.

Ko es redzu? Ostaps draudzīgi iesaucās. Konkurējo�ā organizācija!

Svētais tēvs Fjodors nezaudēja laiku. Paklausīdams saprā�tīgajam instinktam, viņ� paķēra koncesionāru desu un maizi un diedza prom.

Sitiet viņu, biedri Bender! kliedza no apak�as elpu atguvu�ais Ipolits Matvejevi�s.

Ķer viņu! Turi!

Ostaps ņēmās svilpt un rīdīt.

Pu�i! viņ� kliedza, dzīdamies pakaļ. Kauja pie piramī�dām [411] jeb Benders medībās! Kur jūs skrienat, klient? Varu jums piedāvāt labi pārmeklētu krēslu!

Svētais tēvs Fjodors neizturēja vajā�anas mokas un rāpās aug�ā pilnīgi stāvā klinti. Viņu aug�up dzina sirds, kas bija iesprū�du�i pa�ā kaklā, un kāda sevi�ķa, vienīgi zaķpastalām pazīstama kņudē�ana papē�os. Kājas pa�as atrāvās no granīta un nesa savu pavēlnieku aug�up.

U-ū-ū! Ostaps sauca no apak�as. Turi viņu!

Viņ� aiznesa mūsu pārtikas krājumus! brēca Ipolits Matvejevi�s, pieskriedams pie Ostapa.

Stāt! Ostaps nodārdināja. Stāt, kad tev saka!

Bet tas tikai piedeva jaunus spēkus gandrīz jau paguru�ajam svētajam tēvam Fjodoram. Viņ� sadū�ojās un ar da�iem lēcieniem jau atradās kādas desmit asis augstāk par visaugstāko uzrakstu.

Atdod desu! Ostaps lūdzās. Atdod desu, muļķi! Es visu piedo�u!2

Ta�u svētais tēvs Fjodors neko vairs nedzirdēja. Viņ� atradās līdzenā laukumiņā, kurā līdz �im vēl nevienam cilvēkam nebija izdevies nokļūt. Svēto tēvu Fjodoru pārņēma melanholiskas �aus�mas. Viņ� saprata, ka norāpties no �īs klints nekādi nevarēs. Klints perpendikulāri pacēlās virs �osejas, un par atpakaļceļu nebija ko domāt. Viņ� paskatījās lejā. Tur plosījās Ostaps, un aizas pa�ā dibenā lāgiem paspīdēja mui�niecības priek�nieka zelta pensnejs.

Es atdo�u desu! sauca svētais tēvs Fjodors. Noceliet mani!

Atbildes vietā dārdēja Tereka un no Tamāras pils atskanēja kaisli brēcieni. Tur mita pūces.

Noce-ēliet mani! �ēlabainā balsi sauca svē�tais tēvs Fjodors.

Viņ� redzēja visas koncesionāru izdaribas. Tie skraidīja klints piekājē un, sprie�ot pēc �estiem, nekrietni lamājās.

Pēc stundas, atgūlies uz vēdera un nokāris galvu pār klints malu, svētais tēvs Fjodors ieraudzīja, ka Benders un Vorobjaņinovs aiziet Krusta kalnu pārkāpes virzienā.

Ātri uznāca nakts. �ausmīgā tumsā un elli�ķīgā dunoņā zem pa�iem padebe�iem drebēja un raudāja svētais tēvs Fjodors. Viņ� vairs negribēja pasaulīgās bagātības. Viņ� vēlējās tikai vienu: nokļūt lejā, uz zemes.

Naktī viņ� gaudoja tā, ka reizēm pat pār�spēja Tereku, bet no rīta uzkoda tējdesu ar maizi un sātaniski smējās par garām�brauco�ajiem automobiļiem. Dienas atli�ku�o daļu viņ� pavadīja, vērodams kalnus un debesu spīdekli sauli. Naktī viņ� ieraudzīja valdnieci Tamāru. Valdniece atlidoja pie viņa no savas pils un koķeti sacīja [412] :

Būsim kaimiņi.

Cienīgmāt, dziļi izjusti atbildēja svētais tēvs Fjodors. Ne jau savtīgos nolūkos�

Zinu, zinu, noteica valdniece, tikai sievas gribas dzīts.

Kā jūs to zināt? brīnījās svētais tēvs Fjodors.

Es visu zinu. Būtu kādreiz pienācis, kaimiņ. Saspēlētu uz se�des�mit se�i! Vai ne?

Viņa iesmējās un aizlaidās, naksnīgajās debesis bārstīdama spo�as uguntiņas.

Tre�ajā dienā svētais tēvs Fjodors lasīja sprediķi putniem. Viņ� nezin kāpēc tos gribēja pievērst luterānismam.

Putni, viņ� skanīgā balsi tos uzrunāja, publiski no�ēlo�jiet savus grēkus!

Ceturtajā dienā viņu no apak�as jau rādija ekskursantiem.

Pa labi Tamāras pils, stāstīja pieredzes bagāti pavadoņi, bet pa kreisi stāv dzīvs cilvēks, nav zināms, no kā tas pārtiek un kā tur nokļuvis.

Ir gan me�onīga tauta! brīnījās ekskursanti. Kalnu bērni!

Peldēja mākoņi. Virs svētā tēva Fjodora riņķoja ērgļi. Pats dros�mīgākais no tiem nozaga atliku�o tējdesu un ar spārna vēzienu putojo�ā Terekā iemeta kādas pusotras mārciņas maizes.

Svētais tēvs Fjodors padraudēja ērglim ar pirkstu un, starojo�i smaidīdams, �ukstēja:

Dievputniņam nav ne miņas, Kas ir darbs un kas ir raizes, Nepiemīt tam tādas dziņas Ilgam laikam uzkrāt maizes. [413]

Ērglis pablenza uz svēto tēvu Fjodoru, iekliedzās "ku-ku-reku" un aizlaidās.

Ek, ērglīt, ērglīt, tu esi liels maita!

Pēc desmit dienām no Vladikaukāzas ieradās ugunsdzēsēju komanda ar attiecīgām ierīcēm un nocēla svēto tēvu Fjodoru.

Kad viņu nesa zemē, viņ� plauk�ķināja rokas un nepatīkamā balsī dziedāja: *

Par pasaul's va-a-aldnieci tu kļū-ū-si Tu ma-a-ana viena vie-ie-ienīgā!

Un drūmais Kaukāzs daudzkārtīgi atskandēja M. Ļermontova vārdus un A. Rubin�teina mūziku [414] .

Ne jau savtīgos nolūkos, brandmeistaram sacīja svētais tēvs Fjodors, bet tik vien�

Un garīdznieku ugunsdzēsēju ratos aizveda uz psihiatrisko slimnīcu.

.

Kā jūs domājat, mui�niecības priek�niek, Ostaps jautāja, kad koncesionāri tuvojās Cionas ciematam, kādā veidā �ai panī�ku�ajā apvidū divu verstu augstumā virs jūras līmeņa varētu kaut ko nopelnīt?

Ipolits Matvejevi�s klusēja. Vienīgā nodarbo�anās, ar kuras palīdzību viņ� spētu sadabūt sev iztikas līdzekļus, bija ubago��ana, ta�u �eit, kalnu spirālēs un dzegās, nebija kam lūgt.

Starp citu, ari �eit ubagoja, ta�u tā bija pavisam cita ubago��ana alpiska: ikvienu ciematiem garām brauco�u autobusu vai vieglo ma�īnu sagaidīja bērni, kas garām aizslīdo�ās auditorijas priek�ā izpildīja da�as tūres no Naurskas ciema lezginkas; pēc tam tie visi skrēja pakaļ ma�īnai un sauca:

Dod naudu! Naudu dod!

Pasa�ieri meta pieckapeiku gabalus un aizbrauca, pacelda�mies Krusta kalnu pārkāpē.

Dro�a lieta, Ostaps sacīja, kapitāli ieguldījumi nav vaja�dzīgi, ienākumi nelieli, ta�u mūsu stāvoklī ļoti vērtīgi.

Otrā dienā ap pulksten diviem Ipolits Matvejevi�s lielā kom�binatora uzraudzībā garāmbrauco�o pasa�ieru priek�ā izpildīja

savu pirmo deju. �ī deja vairāk gan līdzinājās mazurkai, ta�u pasa��ieri, Kaukāza kalnu me�onīgā skaistuma apstulboti, to noturēja par lezginku un apbalvoja izpildītāju ar trīs pieckapeikām. Nāka�mās ma�īnas priek�ā, kas bija autobuss un brauca no Tiflisas uz Vladikaukāzu, dejoja un lēkāja pats tehniskais direktors.

Dod naudu! Naudu dod! viņ� dusmīgi iekliedzās.

Smejo�ie pasa�ieri bagātīgi apveltīja viņa lēkā�anu. Ostaps ceļa putekļos salasīja trīsdesmit kapeikas. Bet pēk�ņi Cionas bērni apbēra savus konkurentus ar akmeņu krusu. Glābdamies no ap�audes, ceļinieki ātrā solī devās uz tuvāko aulu, kur nopelnīto naudu iztērēja par sieru un �ureku.

�ādās nodarbībās koncesionāri vadīja savas dienas. Pārnak��ņoja viņi kalnie�u sakļās. Ceturtajā dienā viņi pa līklo�u �oseju nonāca Kai�auras ielejā. �eit svelmēja karsta saule un kompan�jonu kauli, kas pamatīgi bija izsalu�ies Krusta kalnu pārkāpē, ātri atsila.

Darjala klintis, kalnu pārkāpes nemīlīgumu un aukstumu nomainīja zaļumi un visdziļākās ielejas mājīgums. Ceļinieki soļoja virs Aragvas, nokāpa ielejā, kuru apdzīvoja cilvēki un kurā bija mājlopu un ēdamā pārpilnība. �eit jau varēja �o to izlūgties, �o to nopelnīt vai vienkār�i nozagt. Tas bija Aizkaukāzs.

Atguvu�i labo omu, koncesionāri soļoja mundrāk.

Pasanauros, tveicīgā, bagātā ciematā ar divām viesnīcām un da�iem veikaliem, draugi izlūdzās �ureku un apgūlās krūmos iepretim viesnīcai "Francija", ko daiļoja dārzs un divi ķēdēs pie�sieti lācēni. Viņi baudīja siltumu, gar�īgu maizi un pelnīto atpūtu.

Ta�u drīz viņu atpūtu iztraucēja automobiļu sirēnu gaudas, jaunu riepu skrapsti uz cietās �osejas un jautri izsaucieni. Draugi pa�ķīra krūmus. Pie "Francijas" cits pēc cita piebrauca trīs viena tipa jauni automobiļi. Automobiļi klusu apstājās. No pirmās ma�ī�nas izlēca Persickis. Viņam sekoja "Tiesa un sadzīve", kārtodams pieputēju�os matus. No visām trim ma�īnām bira ārā laikraksta "Darbgalds" automobiļu kluba biedri.

Atpūta! iesaucās Persickis. Saimniek! Piecpadsmit �a��likus!

"Francijā" sakustējās nomiegoju�ies stāvi un atskanēja auna blē�ana, ko aiz kājām vilka uz virtuvi.

Jūs nepazīstat �o jauno cilvēku? Ostaps jautāja. Tas ir "Skrjabina" reportieris, viens no mūsu transparenta kritiķiem. Tomēr ar kādu �iku viņi piebrauca! Ko tas nozīmē?

Ostaps piegāja pie �a�liku ēdējiem un ļoti eleganti sasveici�nājās ar Persicki.

Bon�ūr! sacīja reportieris. Kur es jūs esmu redzējis, dārgais biedri? Ak jā! Atceros. "Skrjabina" mākslinieks! Vai nav tiesa?

Ostaps piespieda roku pie sirds un godbijīgi paklanījās.

Paga, paga, Persickis turpināja. Viņam bija ļoti laba repor�tiera atmiņa. Vai tas nebijāt jūs, kam Maskavā, Sverdlova laukumā, uzskrēja virsū ormaņa zirgs?

Kā tad, kā tad! Un vēl pēc jūsu trāpīga izteiciena es it kā tiku cauri ar vieglām izbailēm.

Bet ko jūs �eit darāt, darbojaties mākslas laukā?

Nē, esmu ekskursants.

Kājām?

Kājām. Speciālisti apgalvo, ka ceļojums pa Gruzijas Kara ceļu automobilī esot vienkār�i muļķība.

Ne vienmēr muļķība, mans dārgais, ne vienmēr! Lūk, mēs, piemēram, nebraucam nemaz tik muļķīgi. Ma�īnas, kā redzat, pa�iem savas, uzsveru pa�u, kolektīva īpa�ums. Tie�a satiksme Maskava-Tiflisa. Benzīns nodeg par grasi. Ērts un ātrs transporta līdzeklis. Mīkstas atsperes. Eiropa!

Kur jūs to visu rāvāt? Ostaps skaudīgi jautāja. Simt tūk�sto�u vinnējāt?

Simt ne simt, bet piecdesmit vinnējām.

Uz acīti?

Uz obligāciju, kas piederēja automobilistu klubam.

-Jā, sacīja Ostaps, un par to naudu jūs nopirkāt automo�biļus?

Kā redzat!

Jā-ā. Varbūt jums vajadzīgs vecākais? Es pazīstu kādu jaunu cilvēku. Nedzērājs.

Kāds vecākais?

Nu, tāds� Vispārēja vadība, lieti�ķi padomi, apmācība ar uzskates līdzekļu palīdzību pēc kompleksās metodes� Ko?

Es jūs saprotu. Nē, nevajag.

Nevajag?

Nē. Par no�ēlo�anu. Un mākslinieks arī nav vajadzīgs.

Tādā gadījumā iedodiet desmit rubļus.

Avdotin, Persickis pasauca. Esi tik labs un izsniedz �im pilsonim uz mana rēķina trīs rubļus. Paraksta nevajag. �ī persona norēķiniem nav pakļauta.

Tas ir �ausmīgi maz, Ostaps iebilda, bet es pieņemu. Es saprotu, cik grūts ir jūsu stāvoklis. Protams, ja jūs būtu vinnējis simt tūksto�u, tad dro�i vien man aizdotu veselus piecus rubļus. Bet jūs ta�u esat vinnējis tikai piecdesmit tūksto�us rubļus nulle nulle kapeikas. Tomēr pateicos!

Benders godbijīgi pacēla cepuri. Persickis godbijīgi pacēla cepuri. Benders dziļi paklanījās. Persickis atbildēja ar ārkārtīgi laipnu paklanī�anos. Benders atvadoties pamāja ar roku. Persickis, sēdēdams pie stūres, ari pamāja ar roku. Ta�u Persickis jautru biedru sabiedrībā lieliskā automobilī devās pretim mirdzo�ām tālēm, bet lielais kom�binators palika uz putekļainā ceļa ar savu tūļīgo kompanjonu.

Vai redzējāt �o mirdzumu? Ostaps jautāja Ipolitam Matvejevi�am.

Aizkaukāza autotransporta ra�o�anas un tirdzniecības uzņēmums vai privātbiedrība "Motors" [415] ? lieti�ķi apvaicājās Vorobjaņinovs, kas da�ās ceļojuma dienās bija lieliski iepazinies ar visiem autotransporta veidiem. Es jau grasījos padejot viņu priek�ā.

Jūs drīz kļūsiet galīgs stulbenis, mans nabaga draugs. Kas par tirdzniecības uzņēmumu? �ie ļaudis, dzirdat, Kisa, vin-nēju-�i piecdesmit tūksto�us rubļu! Jūs pats redzējāt, Kisīt, cik viņi jautri un cik daudz sapirku�ies da�ādas mehāniskas drazas! Kad mēs dabūsim savu naudu, mēs to iztērēsim daudz racionālāk. Vai ne?

Un draugi, sapņodami par to, ko viņi nopirks, kad kļūs bagāti, atstāja Pasanaurus. Ipolits Matvejevi�s dzīvi iztēlojās, kā viņ� nopirks jaunas zeķes un aizbrauks uz ārzemēm. Ostapa sapņi bija pla�āki. Viņa projekti bija grandiozi: viņ� vai nu aizsprostos zilo Nīlu, vai arī ierīkos savrupu spēļu namu Rīgā ar filiālēm visās kaimiņvalstīs.

Tre�ajā dienā pirms pusdienām, pagāju�i garām garlaicīgajām un putekļainajām vietām Ananurai, Du�etai un Cilkanai, ceļinieki tuvojās Mhetai Gruzijas senajai galvaspilsētai. �eit Kura pagrie�zās uz Tiflisu.

Vakarā ceļinieki pagāja garām ZA HES Zemo Av�alas hidro�elektrostacijai. Stikls, ūdens un elektrība mirdzēja da�ādās krā�sās. Tas viss atspoguļojās un vizēja straujajos Kuras ūdeņos.

�eit koncesionāri sadraudzējās ar kādu zemnieku, kas viņus savā arbā ieveda Tiflisā ap pulksten vienpadsmitiem vakarā, tie�i tai laikā, kad vakara dzestrums aicināt aicina doties ārā dienas tveicē izmocītos Gruzijas galvaspilsētas iedzīvotājus.

Pilsētele nav slikta, Ostaps sacīja, iznākdams �otas Rustaveli prospektā, jūs zināt, Kisa�

Pēk�ņi Ostaps, nepabeidzis teikumu, metās pakaļ kādam pil�sonim, pēc desmit soļiem panāca un sāka ar viņu dzīvi sarunāties.

Ostaps drīz atgriezās un ar pirkstu iebakstīja Ipolitam Matvejevi�am sānos.

Vai zināt, kas tas ir? viņ� ātri �ukstēja. Tas ir "Odesas kliņģeru artelis Maskavas barankas", pilsonis Kisļarskis. Iesim pie viņa. Tagad jūs atkal esat, lai ari cik paradoksāli tas izklausī�tos, domu gigants un krievu demokrātijas tēvs. Tikai neaizmirs�tiet piepūst vaigus un kustināt ūsas. Tās, starp citu, ir jau krietni ataugu�as. Ak, velns parāvis! Kāda laime! Fortūna! Ja es no viņa tūdaļ neizplēsī�u piecsimt rubļu, tad piespļaujiet man acis! Iesim! Iesim!

Patie�ām, netālu no koncesionāriem stāvēja Kisļarskis, no bai�lēm zils kā vājpiens, ģērbies �i�un�as auduma1 uzvalkā un salmu platmali galvā.

Jūs, liekas, esat pazīstami, Ostaps �ukstus sacīja, lūk, domu gigants un krievu demokrātijas tēvs, ķeizaram tuvu stā�vo�a persona. Neskatieties uz viņa uzvalku! Tas nepiecie�ams konspirācijai. Nekavējoties aizvediet mūs kādā dro�ākā vietā. Mums vajag aprunāties.

Kisļarskis, atbraucis Kaukāzā, lai atpūstos no Stargorodas pār�dzīvojumiem, jutās pavisam sadudzis.

Murminādams visādus niekus par kliņģeru un baranku tirdz�niecības panlk�anu, Kisļarskis iesēdināja baigos paziņas eki�pā�ā ar sudrabotiem spieķiem un kāpsli un aizveda viņus pie Dāvida kalna. �ajā restorānu kalna virsotnē viņi nokļuva, braucot pa gaisa dzelzceļu. Tiflisa ar tūksto�iem uguņu lēnām nogrima pazemē. Sazvērnieki devās tie�i pie zvaigznēm.

Restorāna galdi bija izvietoti zālienā. Dobji bubināja kaukā�zie�u orķestris, un maza meitenīte, vecāku līksmo skatienu pava�dīta, starp galdiem jautri dejoja lezginku.

Prasiet, lai mums kaut ko atnes, Benders pamācīja.

Pēc pieredzes bagātā Kisļarska pavēles tika pasniegts vīns, dārzeņi un sāļais gruzīnu siers.

Un ari kādu pamatīgāku ēdienu, Ostaps sacīja. Ja jūs zinātu, dārgais Kisļarska kungs, ko mums ar Ipolitu Matvejevi�u nācās pārdzīvot, jūs pabrīnītos par mūsu vīri�ķību.

"Sākas!" Kisļarskis izmisis domāja. "Atkal sākas manas mocī�bas. Un kāpēc es neaizbraucu uz Krimu? Es ta�u noteikti gribēju braukt uz Krimu! Un Henrieta arī ieteica!"

Tomēr viņ� pazemīgi pasūtīja divus �a�likus un pievērsa Ostapam savu iztapīgo seju.

Tātad, Ostaps sacīja, skatīdamies apkārt un balsi paze�minādams, pāris vārdos. Mums seko jau divus mēne�us, un dro�i vien rīt konspiratīvajā dzīvoklī būs ierīkots slēpnis. Nāksies at�audīties.1

Kisļarskis kļuva balts kā krīts.

Mēs esam priecīgi, Ostaps turpināja, �ai nemierpilnajā brīdī satiekot dzimtenei uzticīgu cīnītāju!

Hm� jā! caur zobiem lepni novilka Ipolits Matvejevi�s, atcerēdamies, ar kādu izsalku�a cilvēka degsmi viņ� bija dejojis lezginku netālu no Cionas.

Viņ� stūma mutē sieru un gar�augus. Viņ� tīksmi atraugājās ar vīna atraugām, lai paildzinātu baudu. Ostaps uzmeta viņam niknu skatienu, un Ipolits Matvejevi�s aizrijās ar zaļu sīpolu.

-Jā, Ostaps �ukstēja. Ar jūsu palīdzību mēs ceram satriekt ienaidnieku. Es jums iedo�u parabellumu.

Nevajag, Kisļarskis stingri sacīja.

Nākamajā mirklī noskaidrojās, ka bir�as komitejas priek�sē�dētājs nevarēs piedalīties rītdienas kaujā. Viņ� ļoti no�ēlojot, bet nevarē�ot. Viņam kara bū�anas esot sve�as. Tāpēc jau arī viņu ievēlēju�i par bir�as komitejas priek�sēdētāju. Viņ� esot pilnīgā izmisumā, bet, lai glābtu krievu demokrātijas tēva dzīvību (viņ� pats esot vecs oktobrists), viņ� esot ar mieru sniegt iespējamo finansiālo palīdzību.

-Jūs esat uzticams dzimtenes draugs, Ostaps svinīgi sacīja, smar�ojo�ajam �a�likam piedzerdams klāt saldenu kipiani. Piec�simt rubļu var glābt domu gigantu.

Sakiet, lūdzu, �ēlabaini jautāja Kisļarskis, bet divsimt rubļu nevarētu glābt domu gigantu?

Ostaps aiz prieka nenocietās un zem galda ar kāju piegrūda Ipolitam Matvejevi�am.

Es domāju, Ipolits Matvejevi�s ieteicās, ka tirgo�anās te ir nevietā!

Un tūlīt saņēma dunku sānos, kas nozīmēja: "Bravo, Kisa, bravo, redz, ko nozīmē skola!"

Kisļarskis pirmo reizi mū�ā dzirdēja domu giganta balsi. Tas viņu tik ļoti pārsteidza, ka viņ� nekavējoties iedeva Ostapam piecsimt rubļu. Kisļarskis samaksāja rēķinu un, atstājis draugus pie galdiņa, aizgāja, atrunādamies ar galvassāpēm. Pēc pusstun�das viņ� nosūtīja sievai uz Stargorodu telegrammu:

BRAUCU KĀ TEICI UZ KRIMU DRO�ĪBAS PĒC SAGATAVO GROZIŅU

Ilgsto�ās grūtības, ko Ostaps Benders bija pārcietis, prasīja tūlī�tēju kompensāciju. Tāpēc tajā pa�ā vakarā lielais kombinators restorānkalnā piedzērās kā mārks un gandriz izkrita no gaisa dzelzceļa vagona, braucot uz viesnīcu. Otrā dienā viņ� piepildīja savu senseno sapni. Nopirka brīni�ķīgi pelēku lāsainu uzvalku. �ai uzvalkā bija kar�sti, ta�u viņ�, sviedrus liedams, staigāja, tanī ietērpies. Vorobjaņinovam Tiflisas kooperatīva gatavo apģērbu veikalā nopirka baltu pikē uzvalku un jūrnieka cepuri ar nezināma jahtkluba zeltotu nozīmi. �ai tērpā Ipolits Matvejevi�s izskatījās pēc tirdzniecības flotes admirāļa amatiera. Viņa augums bra�i saslējās. Gaita kļuva stingra.

Ah! Benders iesaucās. Augsta klase! Ja es būtu sieviete, tad tādam vīri�ķīgam skaistulim kā jūs nolaistu astoņus procen�tus no parastās cenas. Ah! Ah! Tādā izskatā mēs varam apgrozī�ties sabiedrībā. Vai jūs protat grozīties sabiedrībā, Kisa?

Biedri Bender, Vorobjaņinovs kala vienu un to pa�u, kā tad būs ar krēslu? Jāuzzina, ko dara teātris.

Ho-ho! Ostaps iebilda, dejodams ar krēslu viesnīcas "Orients" lielajā mauru stilā iekārtotajā numurā. Nemāciet mani dzīvot. Es tagad esmu dusmīgs. Man ir nauda. Tomēr esmu augstsirdīgs. Dodu jums divdesmit rubļu un trīs dienas pilsētas izlaupī�anai! Es rīkojos tāpat kā Suvorovs! Izlaupiet pilsētu, Kisa! Līksmojiet!

Un Ostaps, gū�as gorīdams, ātrā tempā sāka dziedāt:

Kad vakarzvani skanēt sāk, Tad prātā man daudz domu nāk. [416]

Draugi nepārtraukti �ūpoja veselu nedēļu. Vorobjaņinova admirāļa uzvalks pārklājās ar daudzkrāsainiem vīna traipiem, bet Ostapa uzvalkā tie saplūda vienā lielā, varavīk�ņainā plan�kumā.

Sveicināts! astotās dienas rītā sacīja Ostaps, kuram pēc paģirām bija ienācis prātā palasīt "Austrumu Blāzmu". Klausie�ties jūs, �ūpa, ko gudri cilvēki raksta avīzēs! Klausieties!

TEĀTRU HRONIKA Vakar, 3. septembri, pabeidzis viesizrādes Tiflisā, Maska�vas Kolumba teātris aizbrauca viesizrādēs uz Jaltu. Teātris nodomājis palikt Krimā līdz Maskavas ziemas sezonas sākumam.

Ahā! Ko es jums teicu! Vorobjaņinovs iesaucās.

Ko jūs man teicāt! atcirta Ostaps.

Tomēr viņ� apmulsa. �I nolaidība bija ļoti nepatīkama. Varēja ta�u dārglietu medību kursu nobeigt Tiflisā, bet tagad vajadzēja vēl dzīties uz Krimas pussalu. Ostaps tūlīt ķērās pie lietas. Tika nopirktas biļetes līdz Batumi un pasūtītas vietas uz tvaikoņa "Pestels" otrajā klasē, kuģis atgāja no Batumi uz Odesu 7. sep�tembrī pulksten 23 pēc Maskavas laika.

Naktī no desmitā uz vienpadsmito septembri, kad "Pestels" spēcīgas vētras dēļ neiegriezās Anapā, bet devās atklātā jūrā un uzņēma kursu tie�i uz Jaltu, Ipolits Matvejevi�s, kur� visu dienu bija vēmis un aizmidzis ļoti vēlu, redzēja sapni.

Sapnī viņ� redzēja, ka, tērpies admirāļa uzvalkā, viņ� stāv savas Stargorodas mājas balkonā un zina, ka apak�ā stāvo�ais pūlis no viņa kaut ko gaida. Liels ceļamais krāns nolaida pie viņa kājām melni dābolainu cūku.

Atnāca sētnieks Tihons angļu uzvalkā un, saķēris cūku aiz pakaļkājām, sacīja:

Ek, kaut tevi jupis! Vai tad "Nimfa" spēj dot bārkstis?!

Ipolita Matvejevi�a rokās gadījās duncis. Viņ� iegrūda to cūkai

sānos, un no lielās, platās brūces izbira un pa cementa grīdu ripoja briljanti. Tie lēkāja un grabēja vēl skaļāk. Pēdīgi to graboņa kļuva nepanesama un baiga.

Ipolits Matvejevi�s pamodās no spēcīga viļņa trieciena pa ilu�minatoru.

Jaltā viņi iebrauca pilnīgi rāmā bezvēja laikā, saulainā, moko�i tveicīgā rītā. Atguvies no jūras slimības, mui�niecības vadonis di�ojās kuģa priek�galā līdzās zvanam, ko greznoja slāvu ligatūra. Dzīvespriecīgā Jalta gar pa�u krastmalu bija nostādījusi savus mikroskopiskos veikaliņus un peldo�os res�torānus. Piestātnē stāvēja ekipā�as ar samta sēdekļiem zem robotiem audekla saulessargiem, "Krimkurso" un biedrības "Krimas �oferis" [417] automobiļi un autobusi. Brūnas jo brūnas meitenes grozīja izplestos saulessargus un māja ar lakati�ņiem.

Draugi pirmie izkāpa svelmainajā krastmalā. Ieraugot koncesionārus, no sagaidītāju un ziņkārīgo pūļa izspraucās pilsonis �i�un�a uzvalkā un ātri devās prom no ostas teritorijas. Bet bija jau par vēlu. Lielā kombinatora mednieka acs ātri pazina pilsoni �i�un�a uzvalkā.

Pagaidiet, Vorobjaņinov! Ostaps uzsauca.

Un viņ� metās uz priek�u tik ātri, ka desmit soļus no izejas panāca �i�un�a vīru. Ostaps acumirklī atgriezās ar simt rubļiem rokās.

Vairāk nedod. Starp citu, es sevi�ķi arī nespiedu, jo tad viņam nebūs ar ko atgriezties mājās.

Un tie�ām Kisļarskis tūlīt automobilī aizmuka uz Sevastopoli, bet no turienes tre�ajā klasē uz Stargorodu.

Visu dienu koncesionāri pavadīja viesnīcā, kaili sēdēdami uz grīdas un ik mirkli skriedami vannas istabā zem du�as. Ta�u ūdens tecēja silts kā pretīga tēja. No tveices nekur nebija glābiņa. Likās, ka Jalta tūlīt izkusīs un ietecēs jūrā.

Ap pulksten astoņiem vakarā, nolādēdami visus krēslus uz pasaules, kompanjoni uzspīlēja kājās karstos puszābakus un devās uz teātri.

Izrādīja "Precības". Tveices izmocītais Stepans, stāvēdams uz rokām, gandrīz vai pakrita. Agafja Tihonovna skrēja pa stiepli, sasvīdu�ajās rokās turēdama saulessargu ar uzrakstu: "Es vēlos iegūt Podkoļesinu." �ai mirklī, tāpat kā visu dienu, viņa vēlējās tikai vienu aukstu ūdeni ar ledu. Publikai arī gribējās dzert.

Tādēļ vai varbūt ari tāpēc, ka Stepans, kas rija karstu olu kulteni, radīja pretīgumu, izrāde publikai nepatika.

Koncesionāri bija apmierināti, jo viņu krēsls kopā ar trim jauniem grezniem rokoko stila atzveltnes krēsliem stāvēja savā vietā.

Paslēpu�ies kādā lo�ā, draugi pacietīgi gaidīja bezgalīgi garās izrādes beigas. Publika beidzot izklīda, un aktieri aiz�skrēja atvēsināties. Teātrī neviena nepalika, izņemot koncesijas uzņēmuma biedrus paju īpa�niekus. Visa dzīvā radība bija izskrējusi uz ielas zem spirdzino�ā lietus, kas beidzot gāza kā ar spaiņiem.

Sekojiet man, Kisa, Ostaps nokomandēja. Ja kas gadās, mēs esam teātra izeju neatradu�i provincie�i.

Viņi aizlavījās līdz skatuvei un, �virkstinādami sērkociņus un tomēr uzgrūzdamies hidrauliskajai spiedei, pārmeklēja visu ska�tuvi.

Lielais kombinators uzskrēja pa kāpnēm aug�ā butaforiju tel�pās.

Nāciet �urp! viņ� sauca.

Un Vorobjaņinovs, rokas vicinādams, devās aug�ā.

Vai redzat? Ostaps jautāja, uzraudams sērkociņu.

Tumsā pavīdēja Gambsa krēsla stūris un saulessarga maliņa

ar uzrakstu "�vēlos�".

Lūk! Lūk, kur mūsu nākotne, tagadne un pagātne. Raujiet sērkociņus, Kisa. Es to tūlīt uz�ķērdī�u.

Un Ostaps iebāza roku kabatā pēc instrumenta.

Nu-u, viņ� sacīja, izstiepis roku pret krēslu, vēl vienu sērkociņu, mui�niecības priek�niek.

Uzliesmoja sērkociņ�, un zili brīnumi krēsls pats palēca sānis un pārsteigto koncesionāru acu priek�ā pēk�ņi izkrita cauri grīdai.

Debestiņ! iekliedzās Ipolits Matvejevi�s, atsprāgdams pie sienas, kaut gan viņam nebija ne mazākās vēlē�anās to darīt.

�ķindēdami izbira stikli, un saulessargs ar uzrakstu "Es vēlos iegūt Podkoļesinu", viesuļa ķerts, izlidoja pa logu uz jūru. Ostaps gulēja uz grīdas, viegli piespiests ar finiera plāksnēm.

Pulkstenis rādija divpadsmit un �etrpadsmit minūtes. Tas bija 1927. gada Krimas zemestrīces pirmais spēcīgais grūdiens. [418]

Deviņas balles stiprais grūdiens, kas visai pussalai sagā�dāja neaprakstāmu postu, no koncesionāru rokām izrāva dārg�lietas.

Biedri Bender! Ko tas nozīmē? �ausmās kliedza Ipolits Matvejevi�s.

Ostaps vairs nevaldīja pār sevi: zemestrīce bija izjaukusi viņa nodomus. Tas bija vienīgais tāda veida gadījums visā viņa bagā�tīgajā praksē.

Ko tas nozīmē? Vorobjaņinovs brēca.

No ielas atskanēja kliedzieni, zvanī�ana un soļu dipoņa.

Tas nozīmē, ka mums nekavējoties jāmūk ārā, kamēr vēl siena nav uzgāzusies virsū. Ātrāk! Ātrāk! Dodiet roku, aitasgalva.

Un viņi metās uz izeju. Par lielu izbrīnu pie durvīm, kas veda no skatuves uz �ķērsielu, aug�pēdus gulēja pilnīgi vesels un nebo�jāts Gambsa krēsls. Iesmilkstējies kā suns, Ipolits Matvejevi�s to krampjaini sagrāba.

Dodiet plakanknaibles! viņ� uzsauca Ostapam.

Kraupainais idiots! dvesa Ostaps. Tūlīt iegrūs griesti, bet viņ� te rīkojas kā prātā jucis! Ātrāk brīvā gaisā!

Plakanknaibles! rēca prātu zaudēju�ais Ipolits Matvejevi�s.

Nu, velns ar jums! Lauziet kaut sprandu �eit ar visu savu krēslu! Bet man dzīvība dārgāka par visu!

Ar �iem vārdiem Ostaps metās uz durvīm. Ipolits Matvejevi�s ierējās un, paķēris krēslu, skrēja pakaļ Ostapam.

Tiklīdz viņi bija nokļuvu�i �ķērsielā, zeme briesmīgi sagrīļo�jās, no teātra jumta bira dakstiņi un tai vietā, kur nupat bija stāvēju�i koncesionāri, jau mētājās hidrauliskās spiedes lū�ņi.

Nu tagad dodiet �urp krēslu, Benders aukstasinīgi sacīja. -Jums, es redzu, jau apnicis to turēt!

Nedo�u! iespiedzās Ipolits Matvejevi�s.

Ko tas nozīmē? Dumpis uz kuģa? Atdodiet krēslu! Dzir�dat?

Tas ir mans krēsls! Vorobjaņinovs klaigāja kā ūpis, pār�kliegdams vaidus, raudas un brīk�ķus, kas atskanēja no visām pusēm.

Tādā gadījumā, saņemiet honorāru, vecais lupatlāci!

Un Ostaps ar savu dzel�aino plaukstu iegāza Vorobjaņinovam pa kaklu.

�ai mirklī pa �ķērsielu viņiem garām pabrauca ugunsdzēsēji ar lāpām, un to drebo�ajā gaismā Ipolits Matvejevi�s ieraudzīja Bendera sejā tik �ausmīgu izteiksmi, ka nekavējoties paklausīja un atdeva krēslu.

Nu, tagad viss kārtībā, Ostaps sacīja, atviegloti uzelpo�dams, dumpis apspiests. Bet tagad ņemiet krēslu un sekojiet man! Jūs atbildat par to, lai mēbele būtu vesela. Kaut arī būtu piecdesmit balles stiprs grūdiens, krēsls jāsaglabā neskarts! Sapratāt?

Sapratu.

Koncesionāri visu nakti klīda pa ielām kopā ar panikā kritu��iem ļau�u pūļiem, tāpat kā visi pārējie neuzdro�inādamies iet iek�ā atstātajās mājās un gaidīdami jaunus grūdienus.

Rītausmā, kad bailes bija mazliet rimu�ās, Ostaps izvēlējās kādu vietiņu, kur tuvumā nebija ne sienu, kas varētu sabrukt, ne cilvēku, kas varētu traucēt, un ķērās pie krēsla uz�ķēr�anas.

Uz�ķēr�anas rezultāti pārsteidza abus koncesionārus. Krēslā nekā nebija. Ipolits Matvejevi�s, neizturējis visus dienas un nakts pārdzīvojumus, iesmējās sīkiem �urkas smiekliņiem.

�ai mirklī atskanēja tre�ais grāviens, zeme pla�i atvērās un aprija pirmā apak�zemes grūdiena paglābto, bet cilvēku roku pil�nīgi sakropļoto Gambsa krēslu, kura puķītes cauri putekļu māko�ņiem uzsmaidīja leco�ajai saulei.

Ipolits Matvejevi�s nometās �etrrāpus un, pagriezis izmo�cīto seju pret duļķaini purpursarkano saules disku, sāka gaudot. Viņā klausoties, lielais kombinators krita ģībonī. Atguvies viņ� sev līdzās ieraudzīja Vorobjaņinova violetiem rugājiem apaugu�o zodu. Arī Ipolits Matvejevi�s gulēja nesamaņā.

Galu galā, Ostaps sacīja tāda cilvēka balsī, kas atveseļojas pēc tīfa, tagad mums ir paliku�as simt iespējas no simta. Pēdē�jais krēsls (pie vārda "krēsls" Ipolits Matvejevi�s atguva samaņu) nozuda Oktobra stacijas pre�u pagalmā un tātad nebūt nav izkri�tis zemei cauri. Kālab jānokar deguns? Sēde turpinās.

Kaut kur dārdēdami gāzās ķieģeļi. Stiepti kauca sirēna. Pa ielas vidu skrēja apak�svārkos ģērbusies sieviete ar vaļējiem matiem.

Kādā no pēdējām lietainajām oktobra dienām Ipolits Matveje�vi�s bez svārkiem, ģērbies vienā mēness krāsas vestē, nobārstītā ar sīkām, sidrabainām zvaigznītēm, rosījās Ivanopulo istabā. Ipo�lits Matvejevi�s strādāja uz palodzes, jo galda istabā vēl arvien nebija. Lielais kombinators bija saņēmis no dzīvokļu biedrības lielu pasūtījumu mākslas nozarē adre�u plāksnī�u izgatavo��anu. Plāksnī�u izgatavo�anu pēc �ablona Ostaps uzdeva Vorobjaņinovam, bet pats gandrīz veselu mēnesi kop� iera�anās Mas�kavā grozījās Oktobra stacijas rajonā, ar neiedomājamu dedzību dzīdams pēdējā krēsla pēdas, kur� katrā ziņā slēpa sevī madāmas Petuhovas briljantus.

Savilcis pieri grumbās, Ipolits Matvejevi�s izkrāsoja trafaretos uzrakstus uz plaksnitēm. Pusgadu auļodams pakaļ briljantiem, viņ� bija zaudējis savas agrākās iera�as.

No rītiem pamodies, viņ� vairs nedziedāja savus bon�ūrus un gutmorgenus, tālu pagātnē bija palikusi matētā, svēdrainā glāze, no kuras viņ� mēdza dzert pienu, kad bija apriņķa pilsētas N. dzimtsa�rakstu nodaļas lietvedis. Arī barona zābaki ar kvadrātveida purniem un zemajiem, kārtainajiem papē�iem, kurus viņam nācās pamest, dzenoties pakaļ Kolumba teātrim, tagad trūdēja kaut kur Tijlisas atkritumu izgāztuvē.

Pa naktim Ipolitam Matvejevi�am sapņos rādījās kalnu vir�sotnes, ko greznoja me�onīgi transparenti, acu priek�ā �audījās Iznurenkovs, trīcinādams savas resnās, brūnās ciskas, apgāzās laivas, slīka cilvēld, no debesīm bira ķieģeļi un, pla�i atvērusies, zeme laida acīs sēra dūmus.

Ostaps, ik dienas būdams kopā ar Ipolitu Matvejevi�u, nema�nīja viņā nekādu pārmaiņu. Ta�u Ipolits Matvejevi�s bija nepa�rasti pārvērties. Ja viņ� tagad būtu aizgājis uz savu veco dzimtsa�rakstu nodaļu, tur viņu dro�i vien būtu noturēju�i par lūdzēju un uz sveicienu atbildētu visai nevērīgi. Arī gaita Ipolitam Matvejevi�am vairs nebija tāda kā agrāk un acu izteiksme kļuvusi me�onīga, ataugu�ās ūsas vairs nestāvēja paralēli zemes virsmai, bet gan pilnīgi perpendikulāri kā vecam runcim. Citāda bija kļuvusi arī Ipolita Matvejevi�a daba. Viņa raksturā bija radu�ās agrāk nepa�zītas īpa�ības noteiktība un cietsirdība. �īs jaunās jūtas viņā pakāpeniski ieaudzināja trīs epizodes: brīni�ķīgā izglāb�anās no vasjukie�u amatieru smagajām dūrēm, pirmā ubago�anas debija pie Pjatigorskas "Puķu dārza" un beidzot zemestrīce, pēc kuras Ipolits Matvejevi�s kļuva mazliet dīvains un pret savu kompan�jonu glabāja slepenu naidu.

Pēdējā laikā Ipolits Matvejevi�s atradās ļoti spēcīgu aizdomu varā. Viņ� baidījās, ka Ostaps atplēsīs krēslu viens un, paņēmis visas dārglietas, aizbrauks, pametot viņu likteņa varā. Skaļi izteikt savas aizdomas viņ� neuzdro�inājās, jo pazina Ostapa smago roku un nelokāmo raksturu. Ik dienas, sēdēdams pie loga un ar vecu, izrobotu bārdas nazi tīrīdams ap�uvu�os burtus, Ipolits Matvejevi�s �ausmīgi cieta. Katru dienu viņ� baiļojās, ka Ostaps vairs nepārnāks un viņ�, biju�ais mui�niecības priek��nieks, nomirs Maskavā bada nāvē pie kāda sapuvu�a �oga.

Ta�u Ostaps pārnāca katru vakaru, kaut gan nekādas priecī�gas ziņas neatnesa. Viņa enerģija un dzīvesprieks bija neizsme�ļami. Cerības viņu nepameta nevienu mirkli.

Gaitenī atskanēja soļu dipoņa, kāds uzgrūdās ugunsdro�ajam skapim, un finiera durvis viegli atsprāga vaļā kā vēja pār�ķirta grāmatas lapa. Uz sliek�ņa stāvēja lielais kombinators. Viņ� bija slapj� no galvas līdz kājām, vaigi kvēloja kā sarkani āboli. Ostaps smagi elpoja.

Ipolit Matvejevi�! viņ� iesaucās. Klausieties, Ipolit Matvejevi�!

Vorobjaņinovs jutās pārsteigts. Vēl nekad tehniskais direk�tors viņu nebija saucis vārdā un tēva vārdā. Un pēk�ņi viņ� saprata�

Vai ir? viņ� izdvesa.

Tur jau ir tā lieta, ka ir. Ek, Kisa, velns lai jūs parauj!

Nekliedziet, visu var dzirdēt!

Pareizi, pareizi, var vēl noklausīties, Ostaps ātri �ukstēja. Ir, Kisa, ir, un, ja vēlaties, es tūlīt to varu jums demonstrēt. Tas atrodas dzelzceļnieku klubā, jaunajā klubā� Vakar bija atklā��ana� Kā es atradu? Blēņas? Ārkārtīgi grūta lieta! Ģeniāla kom�binācija! Spo�a kombinācija, spīdo�i izvesta līdz galam! Piedzīvo�jums no antīkās pasaules� Vārdu sakot, augsta klase!

Nenogaidījis, kamēr Ipolits Matvejevi�s uzvilks svārkus, Ostaps izskrēja gaitenī. Vorobjaņinovs viņam piebiedrojās jau kāpnēs. Abi, satraukti apbērdami viens otru ar jautājumiem, traucās pa slapjajām ielām uz Kalan�ovas laukumu. Viņi pat neat�skārta, ka var aizbraukt ar tramvaju.

-Jūs esat apģērbies kā kurpnieks! Ostaps līksmi �aloja. Kas tā staigā, Kisa? Jums nepiecie�ama stērķelēta veļa, zīda zeķes un, protams, cilindrs. Jūsu sejā ir kaut kas cēls! Sakiet, lūdzu, jūs patie�ām esat bijis mui�niecības priek�nieks?

Ostaps bija kļuvis pārmērīgi rosīgs. Agrāk neko tādu viņā neva�rēja manīt. Aiz sajūsmas, ka dārglietas varbūt vēl �ajā pa�ā naktī nonāks viņu īpa�umā, Ostaps atļāvās muļķīgus un smieklīgus izlē�cienus, bakstīja Ipolitu Matvejevi�u, pieskrēja klāt meitenēm no Jermakovkas un solīja viņām zelta kalnus.

Parādījis mui�niecības priek�niekam krēslu, kas stāvēja �ahistu pulciņa istabā un kam bija visparastākais Gambsa krēsla izskats, kaut gan tas sevī slēpa milzonīgas vērtības, Ostaps izvilka Vorobjaņinovu gaitenī. �eit nebija nevienas dzīvas dvēse�les. Ostaps piegāja pie loga, kas vēl nebija aizlīmēts, gatavojoties ziemai, un attaisīja abu rāmju aizbīdņus.

Pa �ito lodziņu, viņ� sacīja, mēs �onakt jebkurā brīdī viegli un maigi iekļūsim klubā. Atcerieties, Kisa, tre�ais logs no parādes durvīm.

Draugi vēl ilgi klīda pa ldubu kā ATIN [419] pārstāvji un nevarēja vien nobrīnīties par skaistajām zālēm un istabām. Klubs bija neliels, bet kārtīgi būvēts. Koncesionāri vairākas reizes iegāja �aha istabā un ar uzkrīto�u interesi vēroja da�u �aha partiju attīstību.

Ja es Vasjukos būtu spēlējis, Ostaps sacīja, sēdēdams uz �āda krēsla, es nebūtu zaudējis nevienu partiju. Entuziasms nepieļautu. Tomēr labāk iesim, vecīt, man vēl paglābu�ies div�desmit pieci rubļi. Iedzersim alu un atpūtīsimies pirms nakts vizītes. Vai alus jūs ne�okē, mui�niecības priek�niek? Nav nekāda nelaime. Rīt jūs laksiet �ampanieti neierobe�otā dau�dzumā.

Ejot no dzertuves uz Sivcevo Vra�ku, Benders trakoti uzjautri�nājās un aizskāra garāmgājējus. Viņ� apņēma ap pleciem mazliet iereibu�o Ipolitu Matvejevi�u un liegi sacīja:

Jūs esat ārkārtīgi simpātisks vecītis, Kisa, bet vairāk par desmit procentiem es jums nedo�u. Nudien, nedo�u. Nu kālab jums, kālab jums vajadzīga tāda nauda?

Kāpēc tad tā? Kāpēc tad tā? uztraucās Ipolits Matvejevi�s.

Ostaps sirsnīgi smējās un piekļāvās ar vaigu pie sava konce�sijas drauga slapjās piedurknes.

Nu ko jūs pirksiet, Kisa? Nu ko? Jums ta�u nav nekādas fan�tāzijas. Nudien, piecpadsmit tūksto�u jums pietiek atliku likām. Jūs ta�u drīz mirsiet, jūs ta�u esat ve�ukiņ�. Jums ta�u nauda vis�pār nav vajadzīga� Ziniet, Kisa, es, liekas, jums nekā nedo�u. Tā būtu blēņo�anās. Pieņem�u, jūs, Kisulīt, par privātsekretāru. Vai ne? �etrdesmit rubļu mēnesī. Kostīte mana. �etras brīvdienas� Vai ne? Darba tērps, dzeramnauda, sociālā apdro�inā�ana nāk klāt� Nu? Vai jūs apjēdzat, ko es jums piedāvāju?

Ipolits Matvejevi�s atbrīvoja roku un ātri devās uz priek�u. �ie joki viņu padarīja vai ārprātīgu.

Ostaps panāca Vorobjaņinovu pie ieejas ro�ainajā savrup�mājā.

-Jūs patie�ām apvainojāties? Ostaps jautāja. Es tikai pajo�koju. Savus trīs procentus jūs saņemsiet. Jā nudien, jums pilnīgi pietiek ar trim procentiem, Kisa.

Ipolits Matvejevi�s saīdzis iegāja istabā.

-Jā? Kisa, Ostaps draiskuļoja, piekrītiet saņemt trīs pro�centus! Nudien, piekrītiet! Cits būtu piekritis. Istaba jums nav jāpērk, Ivanopulo, par laimi, aizbrauca uz Tveru un paliks tur veselu gadu. Bet labāk tomēr iestājieties pie manis par kambar�sulaini� Silta vietiņa.

Redzēdams, ka Ipolits Matvejevi�s nekādi nav uzmundrināms, Ostaps saldi no�āvājās, ievilka savās platajās krūtīs gaisu, izstie�pās vai līdz pa�iem griestiem un sacīja:

Nu, drauģelīt, sagatavojiet kabatas! Uz klubu mēs iesim pirms rītausmas. Tas ir vislabākais laiks. Sargi guļ un redz sal�dus sapņus, par ko tos bie�i atbrivo no darba, neizmaksājot algu par divām nedēļām uz priek�u. Bet tagad, dārgumiņ, iesaku jums atpūsties.

Ostaps nolikās uz trim krēsliem, kas bija sanesti no da�ādām Maskavas malām, un, laizdamies miegā, nomurmināja:

Labāk gan par kambarsulaini! Pieklājiga alga� Kostīte� Dzeramnauda� Nu, nu, pajokoju� Sēde turpinās! Ledus ir sakus�tējies, zvērināto piesēdētāju kungi!

Tie bija lielā kombinatora pēdējie vārdi.

Viņ� iegrima dziļā, bezrūpīgā, atspirdzino�ā un smagu sapņu nenomāktā miegā.

Ipolits Matvejevi�s izgāja uz ielas. Viņa sirds bija izmisuma un naida pilna. Mēness lēkāja pa mākoņu ciņiem. Savrupmāju slapjie re�ģi spīdēja kā ieeļļoti. Gāzes lukturi, ūdens puteklī�u vainaga apvīti, meta nemierīgu gaismu. No dzertuves "Ērglis" izgrūda kādu piedzēru�os. Tas iebļāvās nelabā balsī. Ipolits Matvejevi�s saviebās un stingriem soļiem devās atpakaļ. Viņam bija tikai viena vēlē�anās: kaut ātrāk viss būtu galā.

Viņ� iegāja istabā, stingri paskatījies uz guļo�o Ostapu, noslaucīja pensneja stiklus un paņēma no palodzes bārdas nazi. Uz tā izrobotā asmeņa bija redzamas izkaltu�as eļļas krāsas zvī�ņas. Viņ� ielika bārdas nazi kabatā, vēlreiz pagāja garām Ostapam, neskatīdamies uz viņa pusi, bet dzirdēdams viņa elpo�anu, un atkal iznāca gaitenī. �eit bija klusi un miegaini. Acīmredzot visi jau gulēja. Gaiteņa pilnīgajā tumsā Ipolits Matvejevi�s pēk�ņi neizsakāmi dzēlīgi pasmaidīja un juta, ka uz pieres sakustējās āda. Lai pārbaudītu �o jauno sajūtu, viņ� atkal pasmaidīja. Pēk�ņi viņ� atcerējās, ka ģimnāzijā audzēknis Pihtjajevs-Kakujevs prata kustināt ausis.

Ipolits Matvejevi�s aizgāja līdz kāpnēm un uzmanīgi ieklau�sījās. Uz kāpnēm neviena nebija. No ielas atskanēja va�oņa zirga pakavu klaudzē�ana, demonstratīvi skaļa un noteikta, it kā kāds skaitītu uz kauliņiem. Mui�niecības priek�nieks klusiņām kā kaķis atgriezās istabā, izņēma no Ostapa svārkiem, kas karājās uz krēsla atzveltnes, divdesmit piecus rubļus un plakanknaibles, uzlika galvā netīro admirāļa cepuri un atkal ieklausījās.

Ostaps gulēja klusi, nekrāca. Viņa deguns un plau�as strādāja ideāli, lieliski ieelpojot un izelpojot gaisu. Spēcīgā roka nokarā�jās līdz pa�ai grīdai. Ipolits Matvejevi�s, juzdams pulsu deniņos, lēnām uzrotlja labās rokas piedurkni mazliet virs elkoņa, aptina kailo roku ar dvieli, aizgāja līdz durvīm, izņēma no kabatas bār�das nazi un, ar acīm izmērījis attālumus istabā, pagrieza izslēdzēju. Gaisma nodzisa, bet istabu viegli apgaismoja ielas luktura zilganā gaisma.

-Jo labāk, no�ukstēja Ipolits Matvejevi�s.

Viņ� tuvojās galvgalim un, tālu atvēzējis roku ar bārdas nazi, no visa spēka ietrieca visu asmeni Ostapa kaklā, tūlīt izrāva nazi un atlēca pie sienas. Lielais kombinators izdvesa tādu skaņu, kādu izdod virtuves izlietne, uzsūkdama pēdējās ūdens lāses. Ipolitam Matvejevi�am palaimējās nenotraiplties ar asinīm, kas �ļācās kā no pārplīsu�as ugunsdzēsēju �ļūtenes. Berzēdams ar svārku muguru mūra sienu, Vorobjaņinovs aizzagās līdz zilgajām durvīm un vēlreiz uzmeta acis Ostapam. Viņa augums divas rei�zes noraustījās un atslīga pret krēslu atzveltnēm. Ielas gaisma apspīdēja lielo melno peļķi, kas bija radusies uz grīdas.

"Kas tā par peļķi?" Ipolits Matvejevi�s nodomāja. "Jā, jā, asi�nis� Biedrs Benders nomiris."

Vorobjaņinovs notina viegli nosmērēto dvieli, nometa to zemē, pēc tam uzmanīgi nolika bārdas nazi uz grīdas un aizgāja, klusi pieverot durvis.

Lielais kombinators nomira uz pa�a iedomātās laimes sliek�ņa.

Izgājis uz ielas, Ipolits Matvejevi�s sarauca uzacis un, murmi�nādams: "Visi briljanti ir mani, nevis tikai se�i procenti," aiz�gāja uz Kalan�evas laukumu.

Nonācis pie dzelzceļnieku kluba un noskatījis tre�o logu no parādes durvīm, Ipolits Matvejevi�s apstājās. Jaunās celtnes spoguļlogi kā pērles pelēcīgi vidēja rītausmas gaismā. Valgajā gaisā atskanēja manevrējo�o lokomotīvju padobjās balsis. Ipolits Matvejevi�s veikli uzrāpās uz karnīzes, pagrūda rāmi un klusi ielēca gaitenī.

Viegli orientēdamies pelēcīgas rītausmas piestrāvotajās kluba zālēs, Ipolits Matvejevi�s iekļuva �ahistu kabinetā un, aizķēris ar galvu Emanuēla Laskera portretu, kas karājās pie sienas, piegāja pie krēsla. Viņ� nesteidzās. Viņam nebija kur steigties. Neviens viņu nevajāja. Lielmeistars O. Benders gulēja mū�īgā miegā ro�ai�najā savrupmājā Sivcevo Vra�kā.

Ipolits Matvejevi�s apsēdās uz grīdas, apķēra krēslu ar savām dzīslainajām kājām un ar dentista aukstasinību ņēmās izvilkt no krēsla misiņa naglas, nevienu nepalaizdams garām. Pie se�des�mit otrās naglas viņa darbs beidzās. Angļu katūns un ma�a brīvi gulēja uz krēsla polsterējuma.

Atlika tikai tos pacelt, lai ieraudzītu futrāļus, futrālī�us un kastītes ar dārgakmeņiem.

"Tūlīt automobilī iek�ā," nodomāja Ipolits Matvejevi�s, kas bija izgājis lielā kombinatora dzīves gudrības skolu, "un uz sta�ciju prom. Uz Polijas robe�u. Par kādu akmentiņu mani pārvedīs pāri robe�ai, bet tur�"

Un, vēlēdamies jo ātrāk redzēt, kas notiks "tur", Ipolits Matve�jevi�s norāva no krēsla katūnu un ma�u. Viņa acis ieraudzīja atsperes, brīni�ķīgas angļu atsperes un polsterējumu, lielisku polsterējumu, pirmskara kvalitātes, kādu tagad nekur nevar atrast. Bet vairāk gan krēslā nekā nebija. Ipolits Matvejevi�s mehāniski izvandīja ar pirkstu visu polsterējumu un tā nosēdēja veselu pus�stundu, neizlaizdams krēslu no krampjaini sa�ņaugtajām kājām, un truli atkārtoja:

Kāpēc tad te nekā nav? Tas nevar būt! Tas nevar būt!

Bija gandrīz pavisam gai�s, kad Vorobjaņinovs, atstājis jucekli �ahistu kabinetā, aizmirsis tur plakanknaibles un neeksistējo�ā jahtkluba cepuri ar zeltoto nozīmi, neviena nemanīts, smagi un gurdi pa logu izlīda uz ielas.

Tas nevar būt, viņ� murmināja, nogājis vienu kvartālu. Tas nevar būt!

Un viņ� aizgāja atpakaļ pie kluba un staigāja gar tā lielajiem logiem, �āpstinādams ar lūpām:

Tas nevar būt! Tas nevar būt! Tas nevar būt!

Paretam viņ� iekliedzās un saķēra rīta miglā norasoju�o galvu. Atcerēdamies visus nakts notikumus, viņ� purināja sirmās pinkas. Briljantu drudzis iedarbojās pārāk spēcīgi: Vorobjaņinovs bija novecojis piecās minūtēs.

Staigā te vienā gabalā visvisādi, Vorobjaņinovs dzirdēja pie pa�as auss.

Viņ� ieraudzīja naktssargu brezenta darba tērpā un vieglos zābakos. [420] Naktssargs bija ļoti vecs un, kā redzams, labsirdīgs.

Staigā vienā gabalā, omulīgi pļāpāja ve�uks, kam bija apnikusi nakts vientulība, un jūs, biedri, arī interesējaties.

Un pareizi darāt. Klubs mums, kā sacīt jāsaka, pavisam nepa�rasts. [421]

Ipolits Matvejevi�s kā moceklis noraudzījās uz sārto ve�uku. -Jā, sacīja ve�uks, �is klubs ir neparasts. Otra tāda nekur nav.

Bet kas tad �eit tik neparasts? jautāja Ipolits Matvejevi�s, sakopodams domas.

Ve�ukiņ� līksmi paskatījās Vorobjaņinovā. Acīmredzot stāsts par neparasto klubu viņam patika, un viņ� to labprāt atkārtoja.

Nu redziet, ve�uks iesāka, es �eit kā naktssargs staigāju jau desmito gadu, bet tāda gadījuma nekad netiku piedzīvojis. Klausies vērīgi, zaldātiņ. Kā sacīt jāsaka, �eit vienmēr bijis dzelz�ceļa kustības dienesta pirmā iecirkņa klubs, visiem zināms, kāds tas bija. Es to apsargāju. Galīgi sa�ākstējis klubs� To kurināja un kurināja, un nekas nelīdzēja. Bet biedrs Krasiļņikovs neliek mani mierā: "Kur tu, saka, to malku liec?" Bet vai tad es to malku ēdu, vai? Nomocījās gan biedrs Krasiļņikovs ar to klubu mit�rums, aukstums, pūtēju orķestrim telpu nav, un teātri spēlēt tīrās mokas: aktieru kungi sala nost. Piecus gadus lūdzās kredītus jau�nam klubam, bet nezinu, kas tur iznāca. Satiksmes darbinieku arodbiedrība kredītu neapstiprināja. �opavasar biedrs Krasiļņi�kovs nopirka krēslu skatuves vajadzībām, labu krēslu, mīkstu�

Ipolits Matvejevi�s klausījās, ar visu augumu mākdamies virsū naktssargam. Viņ� atradās pusnemaņas stāvoklī. Bet ve�uks, gardi smiedamies, pastāstīja, kā viņ� reiz uzrāpies uz �ī krēsla, lai izskrūvētu elektrisko spuldzi, un nogāzies zemē.

Es pamatīgi nobraucu no �ā krēsla, pat ap�uvums pārplīsa. Un skatos no ap�uvuma apak�as birst ārā stikliņi un diedziņā savērtas baltas krelles.

Krelles, Ipolits Matvejevi�s no�ļupstēja.

Krelles! sajūsmā iespiedzās ve�uks. Un nu, zaldātiņ, es skatos vēl, bet tur da�ādas kastītes. Es tām kastītēm pat nepieskāros. Bet devos taisnā ceļā pie biedra Krasiļņikova un visu pateicu. Vēlāk to pa�u arī komisijai pateicu. Tām kastītēm ne pirkstu netiku piedūris. Un labi, zaldātiņ, darīju, jo vēlāk tur atrada dārglietas, bur�uāzija bija noslēpusi�

Kur ir dārglietas? iekliedzās mui�niecības priek�nieks.

Kur, kur, ve�uks ķircinājās, te, zaldātiņ, jābūt ar sapra��anu. Re, kur tās ir!

Kur? Kur?

-Tepat ta�u tās ir! iesaucās sārtais ve�uks, priecādamies pār pa�a radīto efektu. Re, kur tās ir! Brilles noslauki! Klubu par tām uzbūvēja, zaldātiņ! Redzi? Skaties, te tas ir, �is klubs! Centrālap�kure, �ahs ar pulksteni, bufete, teātris ar galo�ām iek�ā nelai�!�

Ipolits Matvejevi�s vai ledū sasala un, nekustēdamies ne no vietas, blenza uz karnīzēm.

Tad lūk, kur atrodas madāmas Petuhovas dārglietu krātuve! Lūk, kur tā stāv! Te ir viss! Visi simt piecdesmit tūksto�i rubļu nulle nulle kapeikas, kā mēdza teikt Ostaps-Suleimans-BertaMarija Benders.

Briljanti pārvērtu�ies par vienlaidus fasā�u stikliem un dzelzsbetona griestiem; vēsās vingro�anas zāles izbūvētas no pērlēm. Dimanta diadēma pārvērtusies teātra zālē ar grie�amo skatuvi, rubīna auskari izaugu�i par veselām lustrām, �ūskveida zelta aproces ar smaragdiem kļuvu�as par lielisku bibliotēku, bet kaklarotas pārvērtu�ās par bērnu novietnēm, planieru darbnīcu, �aha kabinetu un biljarda istabu.

Dārglietu krātuve nav pazudusi, tā saglabājusies un pat lie�lāka kļuvusi. Tai varēja pieskarties ar rokām, bet nevarēja aiznest prom. Tā pārgājusi kalpot citiem ļaudīm.

Ipolits Matvejevi�s ar rokām pieskārās granīta ap�uvumam. Akmens aukstums aizgāja līdz pa�ai sirdij.

Un viņ� iekliedzās.

Viņa kliedziens, satracināts, kaisls un me�onīgs, aiz�autas vilku mātes kliedziens, aizskanēja līdz laukuma vidum, metās zem tilta un, mosto�ās lielās pilsētas skaņu nomākts, lēnām dzisa un mirklī izplēnēja. Maskavas ielās pār slapjajiem jumtiem ieso�ļoja lielisks rudens rīts. Pilsēta uzsāka savas ikdienas gaitas.

Beigas

1927.-1928. g. Maskava

Leģenda par lielo kombinatoru jeb Kāpēc �anhajā nekas nenotika

(M. Odeskis, D. Feldmans)

PIRMĀ DAĻA. STARGORODAS LAUVA

Pirmā nodaļa

nodaļa. Bezen�uks un nimfas

nodaļa. Madāmas Petuhovas nāve

Otrā nodaļa

nodaļa. Grēcinieka spogulis

nodaļa. Tālo ceļojumu mūza

Tre�ā nodaļa

nodaļa. Nadzīgais puisis

nodaļa. Iepriek�ējās turpinājums

Ceturtā nodaļa

nodaļa. Lielais kombinators

nodaļa. Briljantu tvans

nodaļa. "Titānika" pēdas

Piektā nodaļa

nodaļa. Kaunīgais zaglēns

nodaļa. Kur jūsu cirtas?

Sestā nodaļa

nodaļa. Atslēdznieks, papagailis un zīlniece

nodaļa. Alfabēts "Dzīves spogulis"

Septītā nodaļa

nodaļa. Ugunīga sieviete dzejnieka sapnis

Stāsts par vientuļnieku huzāru

nodaļa. Elpojiet dziļāk, jūs esat uztraukts!

Astotā nodaļa

nodaļa. Zobena un spīļarkla savienība

OTRĀ DAĻA. MASKAVĀ

Devītā nodaļa

nodaļa. Krēslu okeānā

nodaļa. Mūka Bertolda �varca vārdā nosauktā kopmītne. Desmitā nodaļa

nodaļa. Pilsoņi, cieniet matra�us!

nodaļa. Mēbeļu muzejs

nodaļa. Eiropeiskas vēlē�anas

Vienpadsmitā nodaļa

nodaļa. No Seviljas līdz Grenādai

nodaļa. Eksekūcija

Divpadsmitā nodaļa

nodaļa. Ello�ka no kanibālu cilts

nodaļa. Absolons Vladimirovi�s Iznurenkovs

Trīspadsmitā nodaļa

nodaļa. Automobilistu klubs

nodaļa. Saruna ar kailo in�enieri

nodaļa. Divas vizītes

�etrpadsmitā nodaļa

nodaļa. Brīni�ķīgais iepriek�ējās izmeklē�anas groziņ�

nodaļa. Vistiņa un Klusā okeāna gailītis

nodaļa. Gavriliādes autors

Stāsts par nelaimīgu mīlestību

Piecpadsmitā nodaļa

nodaļa. Varenā kopa jeb Zelta meklētāji

nodaļa. Kolumba teātrī

TRE�Ā DAĻA. MADĀMAS PETUHOVAS DĀRGLIETAS

Se�padsmitā nodaļa

nodaļa. Volgas nakts burvība

nodaļa. Ne�ķīstais pāris

Septiņpadsmitā nodaļa

nodaļa. Izraidī�ana no paradīzes

nodaļa. Starpplanētu �aha kongress

Astoņpadsmitā nodaļa

nodaļa. U. c

nodaļa. Skats uz malahīta krāsas peļķi

Deviņpadsmitā nodaļa

XL nodaļa. Zaļais rags

XLI nodaļa. Zem padebe�iem

Divdesmitā nodaļa

XLII nodaļa. Zemestrīce

XLIII nodaļa. Dārglietu glabātava

PIRMOREIZ LATVIE�U VALODĀ

NECENZĒTS ROMĀNA VARIANTS

AR KOMENTĀRIEM

..

1 Atūzija stilistiska tigūra, izteiciens, kas norāda uz pazīstamu vēsturisku notikumu vai uz kādu literāru darbu.

1 Domāta komunālās saimniecības uzņēmumu un iestā�u (ūdensvada un kanalizācijas staciju, pir�u, lopkautuvju u. c.) darbinieku arodbiedrības nodaļa.

1 Runa ir par Vorobjaņinova lidzibu ar itāļu aktieri B. Pagano, biju�o ostas krāvēju, kur� tēloja drosmīgo atlētu Ma�iste (Maciste) D. Pestrones filmā "Kabīrija". �ī lielfilma par pūnie�u karu laiku notikumiem parādījās uz ekrāniem 1914. gadā un guva lielus panākumus. 1918.-1926. g. tika uzņemtas sērijas par Ma�istes (krievu variantā Macistes) piedzīvojumiem.

3 Alizarīns organisma krāsviela, ko iegūst, pārstrādājot akmeņogles. Spēcīgs kodīgs smārds, līdzīgs etiķa aromātam, bija raksturīgs pa�ai lētākajai tintei.

1 V. �ukovska poēmas "Kamoenss" noslēguma vārdi, kas 1887. gadā tika iegravēti V. Kreitona veidotajā dzejnieka pieminekļa postamentā Pēterburgā.

1 Domāti apaļi koka vai metāla stabiņi, kurus ieraka ietves malā, parasti pie mājām, lai neļautu ratiem un karietēm uzbraukt uz ietves.

1 Iespējams, tā ir alūzija par 1926. gada rudeni Maskavas Akadēmiskajā dailes teātrī iestudēto M. Bulgakova lugu "Turbinu dienas", pareizāk sakot, viena lugas personā�a efektīgu repliku: "Bija mums Krievija di�ena liel�valsts". Lugas varoņa replika savukārt varētu būt saistīta ar S. Behtejeva dze�joļa "Krievija" rindu:

Bija di�ena Krievija, Bija varena lielvalsts, Un tauta, stipra kā stihija Un neuzvarama kā jūra.

�o un citus monarhistiska rakstura dzejoļus Behtejevs 1917. gada aprīlī nosūtīja cara ģimenei, kas bija arestēta un izsūtīta uz Toboļsku. Vēlāk, kad dzejnieks monarhists dienēja Brīvprātīgajā [baltgvardu] armijā, dzejoļi izplatījās rokrakstā, tos publicēja baltgvardu kustības ieņemtās teritorijas presē. 1919. gadā, kad "baltie" ieņēma Odesu, dzejoli "Krievija" nodrukāja uz lapiņām un izdalīja pilsētniekiem. Dro�i vien Ilfs un Petrovs ar to iepazi�nās tie�i tajā laikā. Dzejolis atbilda Bulgakova lugas varoņa replikas monarhistiskajam kontekstam: par lielvalsts varenumu lugā runāja nākamais balt�gvards, kur� gatavojās karot ar "sarkanajiem", un tiem, kas zināja oriģinālu, mājiens bija saprotams. Tomēr "Turbinu dienas" bija visnotaļ padomju garā uzrakstīta luga, tāpēc tajā nākamajam baltgvardam atbild biju�ais krievu armijas virsnieks, kur� ir gatavs kalpot "sarkanajiem" un pareģo, ka "baltie" cietīs sakāvi, dzīvi paliku�ie emigrēs, bet boļ�eviku pārvaldītā Krievija atkal kļūs par varenu lielvalsti. Ar �o parodiju par Behtejeva dzejoli un Bulgakova lugas varoņa repliku Ilfs un Petrovs uzsver, ka pareģojums ir piepildījies: "baltie" ir sakauti, un padomju varas desmit gadu pastāvē�anas laikā PSRS presti�s ir kļuvis pietiekami augsts. Iespējams arī, ka "Divpadsmit krēslu" autori, atgādinot par lugu, kuru pla�i apsprieda preses izdevumos, savda�bīgā veidā sūta sveicienu lugas autoram. �is pieņēmums ir ticams, jo Ilfs un Petrovs ne vienu reizi vien atgrie�as pie tēmas par Bulgakova lugas iestu�dējumu Maskavas teātrī.

1 Domātas lielas zelta atradnes Sibīrijas upes Aldanas baseinā. Atradņu apgū��ana sākās jau 1890-tajos gados, tad tika apturēta un atkal aktivizējās 1923. gadā. Vēl pēc pieciem gadiem raktuvju izlūko�anu un zelta ieguvi galvenokārt pēc savas iniciatīvas veica zeltra�i, kuri iegūto zeltu pārdeva valsts uzņēmumiem.

2 20. gadsimta sākumā bija divas tirgotāju ģildes. Ģildes locekļiem bija pie�ķirtas vairākas tiesības (piemēram, tiesības nodarboties ar vairumtirdz�niecību, kļūt par rūpniecības uzņēmumu īpa�nieku) un privilēģijas. Aug�stāka bija pirmā ģilde. Lai tajā iestātos, pretendentam bija vajadzīgs lielāks izsludinātais pamatkapitāls, un viņ� maksāja lielāku iestā�anās un ikgadējo iemaksu. Ģimene, kas sastāvēja pirmajā ģildē ne mazāk par 100 gadiem, varēja vērsties pie attiecīgajām instancēm ar lūgumu, lai tai pie�ķir mui��niecības titulu.

1 Grāfs S. Vite (1849-1915) Krievijas valdības galva 1903.-1906. gadā, tika uzskatīts par liberāli, reformu piekritēju, tāpēc monarhisti viņu pastāvīgi kritizēja. 1905. gadā Portsmutas miera līguma parakstī�anas laikā Vite pārstā�vēja Krieviju. Līgumā tika fiksēta Krievijas sakāve karā ar Japānu, un arī tas izraisīja neapmierinātību.

' Sprie�ot pēc manuskripta, Vorobjaņinova sievastēvam autori sākumā bija pie�ķīru�i citu uzvārdu Osetrovs. Izmaiņas tika ieviestas jau manu�skripta tīrrakstā.

' Acīmredzot domāts lidojums bez nosē�anās Parīze-Pēterburga, kas bei�dzās 1913. gada 4. jūnijā. �o notikumu dzīvi apsprieda krievu preses slejās kā kārtējo pierādījumu neierobe�otajām tehnikas iespējām. Pats lidotājs, kura raksts bija publicēts nedēļas �urnāla "Siņij �urnal" 14. jūnija numurā, raks�tīja: "Pēterburga ir sestā un no Parīzes pati tālākā galvaspilsēta, kuru esmu apmeklējis ar aeroplānu."

1 Maskavā K. Baļmonts ieradās 1913. gada 5. maijā, un viņu sagaidīja nevis Aleksandra (tagad Baltkrievijas), bet Brjanskas (tagad Kijevas) sta�cijā. Autoru aprakstītā a�iotā�a bija saistīta ar to, ka dzejnieks atgriezās pēc septiņu gadu ilgas emigrācijas; 1905. gadā Baļmonts, kur� sadarbojās ar kreisajiem radikālajiem izdevumiem un bija saistīts ar boļ�evikiem, aiz�brauca uz ārzemēm, jo baidījās no policijas vajā�anas, un dzīvoja Parīzē. 1912. gadā viņ� devās ceļojumā apkārt pasaulei. Tas ilga 11 mēne�us. Mar��rutā ietilpa arī Polinēzija, un vēlāk dzejnieks un ceļotājs tai veltīja vairā�kus rakstus. Krievijā viņ� atgriezās pēc amnestijas, kas tika izsludināta par godu Romanovu dinastijas 300 gadu jubilejai. Baļmonta godinā�ana notika

7. maijā, to rīkoja Brīvās estētikas biedrība (1906-1917), kurā bija apvieno�ju�ies modernisma virzienu pārstāvji. Nav nekāda pamata domāt, ka romāna autori nezināja, kāpēc Baļmonts 1905. gadā aizbrauca uz ārzemēm, ta�u pēc 1921. gada dzejnieks atkal dzīvoja emigrācijā, kritiski izteicās par padomju varu, tāpēc atgādinā�ana par viņa konfliktiem ar boļ�eviku pretiniekiem bija nevietā.

1 Times slepkavību pla�i apsprieda Krievijas preses slejās, piemēram, �ur�nāla "Siņij �urnal" feļetonists sa�utis rakstīja: "Veco labo laiku ļaundarus ir nomainīju�i eleganti augstākās sabiedrības dendiji. Ar labām manierēm, vēr�tīgiem sakariem." Autors azartiski aprakstīja, kā divdesmit piecus gadus vecie noziedznieki aukstasinīgi izgudroja un realizēja savas �etrdesmitgadīgās pazi�ņas, lai gan "novītu�as", ta�u vēl aizvien "pēc glāstiem, grēcīgiem apskāvie�niem un baudas alksto�as" sievietes, savaldzinā�anas un nogalinā�anas plānu. Slepkavas "gaidīja vil�anās. Viņi neatrada Timei naudu, vienīgi norāva no pirk�sta gredzenu un pārdeva to. Pēc tam viņi aizbrauca uz lauku mui�u atpūsties." Drīz viņus apcietināja. Raksts "Labā toņa cilvēki" tika publicēts 1913. gada 22. februāri, bet mēnesi vēlāk Krievijas kinoteātros jau rādīja filmu "Augstākās sabiedrības bandīti", kā bija rakstīts afi�ās "sensacionālu kriminālo drāmu".

3 Par Sviesta centru sauca Viskrievijas piena kooperācijas savienību, kas ietilpa valsts lauksaimniecības kooperācijas sistēmā un apvienoja zemnieku piena lopkopības kooperatīvus. �ī organizācija daļēji pārvaldīja piena pro�duktu ra�o�anu.

1 Endijs Takers O'Henrija stāstu par "augstsirdīgo krāpnieku" varonis. PSRS bija ļoti populārs 1924. gadā izdotais O'Henrija stāstu krājums "Mīļais blēdis". Endija Takera pieminē�ana ir vēl viens norādījums par Bendera krimi�nālo "specializāciju".

1 Odesas iedzīvotājiem raksturīgs joks: Mazajā Arnautu ielā atradās dau�dzas darbnīcas, kurās amatnieki primitīvā veidā izgatavoja viltotas "kontra�bandas" parfimērijas preces.

1 Parādes solī mar�! (Fran�u vai.)

1 Imperators Nikolajs I daudzos portretos attēlots ar īsu, �auru, pa�ķidru vaigubārdu.

1 20. gs. 20-tajos gados �ādi paradoksi bija ierasta parādiba: izkārtnē bija norādīta firmas oficiālās reģistrācijas vieta un tās nosaukums, kas da��reiz pilnīgi vai daļēji sakrita ar galvenās produkcijas nosaukumu. Tā, piemē�ram, Pievolgā bija pla�i pazīstams "Saratovas artelis "Odesas halva"", bet Odesā "Maskavas veģetārā ēdnīca", kuras ēdienkartē bija "karstas Maska�vas pankūkas".

1 Sparters [fran�u vai.) pinums. Acīmredzot domāts pīts materiāls cepuru un to apdares izgatavo�anai, kā arī cepures no �āda materiāla, kas bija modē 19. gs. 20-to gadu otrajā pusē.

' Domāta Stargorodas guberņas pārtikas komiteja. Guberņu un apriņķu pārtikas komitejas tika izveidotas 1918. gadā kā KPFSR Pārtikas tautas komi�sariāta pārtikas krājumu sagatavo�anas un sadales vietējie orgāni. 1921. gada rudenī tos reorganizēja par vietējo padomju pārtikas nodaļām.

3 Bendera stāstam par "vientuļnieku huzāru" Bulānovu pamatā ir krievu gvardes virsnieka, amatiera etnogrāfa, ceļotāja A. Bulatovi�a (1870-1919) biogrāfija. 1896.-1900. g. krievu diplomātiskās misijas sastāvā viņ� tika nosūtīts pie Abesīnijas (Etiopijas) negusa (imperatora) Menelika II (18441913). Bulatovi�s, būdams Abesīnijas armijas militārais padomnieks, pieda�lījās 1895.-1896. gada karā ar Itāliju un tie�ām atveda sev līdzi audzinā�a�nai "abesīnie�u zēnu Vasjku". Par saviem piedzīvojumiem Āfrikā Bulatovi�s uzrakstīja vairākas grāmatas, no kurām pati populārākā bija 1900. gadā Pēterburgā izdotā "Kopā ar Menelika II armiju". 1903. gadā viņ� atstāja die�nestu, iestājās klosterī, kļuva par mūku, un tas izraisīja sabiedrībā sensa�cionālu efektu. Nostāsti par viņa askētismu un atgrie�anos laicīgajā dzīvē ir izdomāti.

1 Iespējams, �is joks ir saistīts ar akcionāru sabiedrības "Aitkopis", kuras pārstāvniecība atradās Maskavā, nosaukumu.

1 Velējamā vāle rīks ar rokturi veļas mazgā�anai: pusmetru gara nedaudz saliekta koka brusa apmēram plaukstas platumā un �etrreiz tievāka. Tās ārējā (izliektā) puse ir gluda, bet iek�ējā iegrieztas �ķērsas ovālas rievas. Ar vāli mazgā�anas laikā dauza slapjās veļas kaudzītes, kā arī "uztin" veļu uz ruļļa, lai no tās izspiestu ūdeni un padarītu to gludu.

1 Minētais cietums atradās Ņujorkas �tatā. Kā zināms, O'Henrijs, strādājot par bankas ierēdni, tika apsūdzēts iz�ķērdē�anā un notiesāts, ta�u sodu izcieta nevis Sing-Singa cietumā, bet Ohaio �tata cietumā Kolumbusā. Iespējams, �ajā gadījumā joks atgādina ari par padomju preses "de�ūrtēmām": tajā laikā SingSinga cietumu diezgan bie�i pieminēja da�ādu politisko prāvu sakarā, un �is nosaukums bija kļuvis par savdabīgu amerikāņu cietumu simbolu.

1 Bir�as komiteja bir�as izpildorgāns, ko periodiski ievēlēja saskaņā ar Maskavas bir�as 1870. gada statūtiem, kurus pasludināja par normatīvo aktu. Par priek�sēdētāju parasti ievēlēja lieluzņēmējus vai finansistus. 1917. gadā Krievijā bija 101 bir�as komiteja.

1 Par tautas ēdinā�anas darbiniekiem sauca visu ēdnicu, kafejnīcu, tēj�nīcu, bufe�u u. tml. ēdinā�anas iestā�u darbiniekus, kas bija apvienoju�ies Tautas ēdinā�anas darbinieku arodbiedrībā.

3 1920-to gadu otrajā pusē valsts un kooperatīvās tirdzniecības iestādes pla�i praktizēja pre�u pārdo�anu strādniekiem un kalpotājiem uz nomaksu ar noteikumu, ka uzņēmumi un iestādes, kurās strādāja pircēji, izsniedz garan�tijas. Ilgsto�u kredītu vienas mēne�algas apmērā parasti varēja dabūt uz pus�gadu.

1 Tēlnieka S. Merkurova veidotais K. Timirjazeva piemineklis atradās Tve�ras bulvāra sākumā, bet A. Opeku�ina veidotais A. Pu�kina piemineklis ielas pretējā galā. 1950. gadā Pu�kina piemineklis tika pārvietots.

2 Starp mums, aci pret aci. (Fran�u vai)

1 Markizets viegls caurspīdīgs kokvilnas audums.

1 "Var�avas konfekte" (fran�u vai.) konditorejas firma pirmsrevolūcijas Krievijā.

1 Iespējams, tā ir alūzija par N. Gogoļa lugu "Revidents".

' Alūzija par A. Luna�arska lugu "Samts un skrandas", ko tajā laikā izrā�dīja Mazajā teātrī.

1 Dro�i var apgalvot, ka aprakstītais si�ets ir parodija. Kā konkrētus parodē�anas objektus var minēt 1925.-1927. gadā publicētu A. Tolstoja romānu "In�eniera Gariņa hiperboloīds", 1925. gadā uzņemto L. Kuļe�ova filmu "Nāves stars" (V. Pudovkina scenārijs) un, protams, A. Belija romānu "Maskava", sav�dabīgu bestselleru (līdz 1927. gada rudenim tam bija izdoti jau divi metieni). Par to, ka ironiskās pārvērtē�anas galvenais objekts bija Belija grāmata, lie�cina �anra specifika. Tolstoja romānā un Kuļe�ova filmā stāstīts par nākot�nes kariem un revolūcijām, tātad fantastiskiem notikumiem visas planētas mērogā, bet Belijam, tāpat kā Luņķim, si�ets pilnībā atbilst visiem "spiegu" detektīvromāna kanoniem: izklaidīgs profesors izdara militārā ziņā svarīgu atklājumu (izgudro nāvējo�u staru), noslēpj tehnisko dokumentāciju starp grā�matu lappusēm, bezrūpīgais profesora dēls grāmatas pārdod, tās, protams, nopērk ārzemju izlūkdienesta emisārs, cīņā iesaistās ari citi "ļaunie spēki", kas cen�as sadzīt pēdas krievu zinātnieka atklājumam, utt.

1 Kopā lietotie vārdi "opera" un "zelta meklētāji" atgādina lasitājiem divdaļīgo nodaļas virsrakstu: "Varenā kopa" bija slavenu krievu komponistu, klasisko operu autoru (A. Borodins, M. Musorgskis, N. Rimskis-Korsakovs u. c.) apvienība. Termins "zelta meklētāji" savukārt raksturo Luņķa un viņa līdzau�toru neslēpto iedzīvo�anās kāri.

1 M. Tomskis 1927. gadā bija VK(b)P CK Politbiroja loceklis, Vissavienības arodbiedrību centrālās padomes priek�sēdētājs utt., ta�u divus gadus vēlāk viņ� kopā ar citiem "labējās frakcijas piekritējiem" jau bija atzīts par "opozicionāru". Minētais stadions piederēja Pārtikas rūpniecības darbinieku arodbiedrībai. Kad Tomskis bija kritis ne�ēlastībā, viņa vārdu pieminēt nedrīkstēja, un grāmatas turpmākajos izdevumos "Tomska stadiona" vietā bija "Jauno pionieru stadions".

1 Domāti �etoni (taloni) ar norādītu nominālvērtību rubļos un kapeikās, kurus izsniedza, lai komandējuma laikā ar tiem varētu katru dienu norēķinā�ties ēdnīcās un bufetēs. Ēdinā�anas iestādes apmaiņā pret �iem dokumentiem saņēma naudu.

1 Valsts mākslas augstākās tehniskās darbnīcas, 1921. gadā nodibināta mācību iestāde. Mākslinieka viltvār�a teiktais ļauj noprast, ka diplomu viņ� �ķietami saņēmis ne vēlāk kā gadu pirms romānā aprakstītajiem notikumiem, jo 1926. gadā uz minētās mācību iestādes bāzes tika izveidots Valsts mākslas augstākais tehniskais institūts.

1 Alūzija par A. �ehova lugas "Ķir�u dārzs" finālu.

1 Nepieklājīgs joks, kas balstās uz vārdu spēli: "sifons" posmotas cauru�lītes veida sūknītis, �ajā gadījumā nievājo�s neparasto mūzikas instrumentu apzīmējums, no otras puses, ar �o vārdu �argonā apzīmē sifilisu.

1 F. Duzs-Hotimirskis (1879-1965)-krievu �ahists, kop� 1911. gada pieda�lījās starptautiskos �aha turnīros un PSRS �empionātos. Bija �urnāla "30 dņej" līdzstrādnieks. Nav noskaidrots, vai Perekatovs ir reāla persona.

4 �ajā gadījumā Benders parodē parasto blē�u taisno�anos, stāstot par "bezizejas stāvokli", kas licis nostāties uz noziedzības ceļa. Epizode ļauj noprast: pat ja "Turcijas pavalstnieka dēlam" būtu atstāts mantojums, padomju vara tikpat visus īpa�umus atņemtu, un arī viņa māte zaudētu iespēju pārtikt no "kapitāla augļiem", t. i., rentes.

1 Ostaps apspēlē izplatītu romantisku formulu, kuru izmantojis ari M. Ļermontovs savā dzejolī "Pārdomas":

"Un dzīve nomāc mūs kā vienmuļ� ceļ� bez mērķa, Kā dzīres sve�u ļau�u godībās."

' Domāts autobuss, kas piederēja Aizkaukāza autotransporta tirdzniecī�bas un rūpniecības akcionāru sabiedrībai.