Mihails Saltikovs ��edrins

Golovļovu kungi

.

,

Reiz tālās dzimtmui�as burmistrs Antons Vasiļjevs, beidzis ziņojumu lielmātei Arinai Petrovnai Golovļovai par savu braucienu uz Maskavu pēc obroka no tiem zemniekiem, kas ar pasēm tur dzīvoja, un jau saņēmis no viņas atļauju doties uz ļau�u istabu, apjucis, kā kaut ko slēpdams, piepe�i palika stāvam, it kā viņam būtu vēl kas jādara vai jāziņo; to viņ� gan gribēja, gan negribēja.

Arina Petrovna, kas ne vien smalki saprata savu tu�vāko ļau�u vismazākās ķermeņu kustības, bet arī viņu slepenās domas, uzreiz kļuva nemierīga.

��� Kas vēl? � viņa noprasīja, cie�i skatīdamās burmistrā.

��� Viss, � Antons Vasiļjevs jau taisījās izlocīties.

��� Nemelo! Kaut kas vēl ir! No acīm redzu!

Antons Vasiļjevs tomēr neuzdro�inājās atbildēt un tikai

mīņājās no vienas kājas uz otru.

���� Klāj vaļā � kas tev tur vēl ir? � stingrā balsī viņam uzkliedza Arina Petrovna. � Runā! Neizlaipojies . .. Nodevīgā dvēsele!

Arinai Petrovnai patika dot palamas savam administra�tīvajam un saimniecības personālam. Antonu Vasiļjevu viņa bija iedēvējusi par �nodevīgo dvēseli� nevis tāpēc, ka viņ� jel kādreiz patie�ām būtu pieķerts nodevībā, bet gan tāpēc, ka viņ� nespēja turēt mēli aiz zobiem. Viņa pārvaldītās mui�as centrā atradās prāvs tirdzniecības ciems, kurā bija daudz traktieru. Antonam Vasiļjevam patika traktierī iedzert tēju un palielīties ar savas liel�mātes visvarenību, un �ādos lielības brī�os viņ�, pa�am nemanot, izpļāpājās. Bet, tā kā Arinai Petrovnai vienmēr bija vedamas visvisādas tiesas prāvas, tad bie�i vien at�gadījās, ka uzticības personas pļāpīguma dēļ lielmātes kara viltības nāca klajā, iekām viņa tēs bija likusi lietā.

����� Patie�ām ir � � beidzot nomurmināja Antons Vasiļjevs.

��� Kas ir? Kas tad? � uztraucās Arina Petrovna.

Kā jau valdonīga un turklāt vēl ar bagātu fantāziju apveltīta sieviete, viņa vienā mirklī iztēlojās visvisādas pretrunas un pretdarbības un �ai domai uzreiz tā pie�ķērās, ka pat nobālēja un pietrūkās no atzveltņa.

����� Stepans Vladimiri�s to māju Maskavā pārdevis � � pie katra vārda mazliet apstādamies, ziņoja burmistrs.

��� Nu?

��� Pārdevis.

��� Kāpēc? Kā tā? Nestomies! Klāj vaļā!

����� Par parādiem � tā jādomā! Skaidrs, no laba prāta jau neviens neies pārdot.

��� Tad iznāk, ka policija pārdevusi? Tiesa?

����� Tā iznāk. Runā, ka māja ūtrupē aizgājusi par asto�ņiem tūksto�iem.

Arina Petrovna smagi atslīga atzveltnī un nekustīgi raudzījās logā. Pirmajā brīdī �ī ziņa, cik varēja nomanīt, atņēma viņai sapra�anu. Būtu viņai pateikts, ka Stepans Vladimiri�s kādu nositis, ka Golovļovas zemnieki sadum�poju�ies un atsakās iet klau�ās vai arī ka sabrukusi dzimtbū�anas iekārta, � pat tad viņa nebūtu jutusies tik satriekta. Lūpas viņai drebēja, acis raudzījās kaut kur tālumā, bet nekā neredzēja. Viņa pat nepamanīja, ka �ajā brīdī skuķe Duņa�a, priek�autā kaut ko paslēpusi, gribēja mesties garām logam, bet pēk�ņi, lielmāti ieraudzījusi, mirkli pagrozījās uz vietas un lēnā gaitā griezās atpakaļ (citā reizē �ādai rīcībai būtu sekojusi vesela izmeklē�ana). Beidzot Arina Petrovna tomēr at�irba un noteica:

��� Labs joks, nav ko teikt!

Tad atkal da�us mirkļus sekoja draudo�s klusums.

����� Tātad tu saki, ka policija māju pārdevusi par asto�ņiem tūksto�iem? � viņa vēlreiz pārjautāja.

��� Tie�i tā.

��� Vecāku doto svētību! Gatavais . . . neģēlis!

Arina Petrovna juta, ka saņemtā ziņa liek viņai neka�vējoties pieņemt lēmumu, bet viņa nevarēja nekā saprā�tot, jo domas �audījās pilnīgi pretējos virzienos. No vie�nas puses likās tā: �Policija pārdevusi! Ta�u ne jau nu

vienā mirkli tā varēja pārdot! Dro�i vien bija aprakstī��ana, novērtē�ana, ūtrupes izziņo�ana? Sie pārdevu�i māju par astoņiem tūksto�iem, kur viņa par to pa�u māju pirms diviem gadiem pati savām rokām bija noskaitījusi divpadsmit tūksto�us līdz pēdējai kapeikai. Bija viņai to zināt vai jaust, par astoņiem tūksto�iem viņa pati būtu varējusi to ūtrupē atgūt!� No otras puses likās atkal tā: �Policija pārdevusi par astoņiem tūksto�iem! Vecāku svē�tību! Neģēlis! Par astoņiem tūksto�iem aizlaidis vecāku svētību!�

���� No kā tu to dzirdēji? � viņa beidzot jautāja, kad patie�ām bija aptvērusi, ka māja jau pārdota un tātad cerības par lētu naudu to atgūt zudu�as uz visiem lai�kiem.

��� Ivans Mihailovs, traktiernieks, pastāstīja.

��� Un kāpēc viņ� mani laikus nebrīdināja?

���� Baidījās laikam.

���� Ak baidījās! Es viņam gan rādī�u: �baidījās�! At�saukt viņu no Maskavas un, līdzko ierodas, � tūlīt uz rekrū�u komisiju un zaldātos prom! Ak �baidījās�!

Lai gan dzimtbū�anas laiki gāja uz beigām, tie tomēr vēl pastāvēja. Ne vienreiz vien Antonam Vasiljevam bija jāuzklausa lielmātes visdīvainākie rīkojumi, bet �is viņas lēmums nāca tik negaidīts, ka pat viņam kļuva pa�visam nelāga ap dū�u. Sai brīdī viņ� neviļus atcerējās pa�lamu �nodevīgā dvēsele�. Ivans Mihailovs bija apdomīgs cilvēks, un tāda doma nemaz nebija prātā nākusi, ka vi�ņam varētu uzbrukt kāda nelaime. Turklāt viņ� vēl tam bija sirsnīgs draugs un kūms, un te uzreiz � projām zaldātos tikai tādēļ vien, ka viņ�, Antons Vasiļjevs, glu�i kā tāda nodevīga dvēsele neprata turēt mēli aiz zobiem!

���� Piedodiet.. . Ivanam Mihaili�am! � viņ� gribēja bilst kādu labu vārdu.

��� Vācies prom . . . �ēlotājs! � uzkliedza Arina Petrovna, bet tādā balsī, ka viņ� vairs nedomāja Ivanu Mihailovu tik neatlaidīgi aizstāvēt.

Bet, iekām savu stāstu turpinu, es lūg�u lasītāju iepa�zīties tuvāk ar Arinu Petrovnu Golovļovu un viņas ģi�menes stāvokli.

*

Arina Petrovna � tā ir sieviete ap gadu se�desmit, bet. vēl mo�a un radusi dzīvot pilnīgi pēc sava prāta. Izne��anās tai barga; pla�o Golovļovas mui�u viņa valda viena

pati, neviena nekontrolēta, dzīvo vientuļi, taupīgi, gan�drīz skopi, ar kaimiņiem nedraudzējas, vietējām vāras iestādēm izdabā, bet no bērniem prasa, lai tie viņai būtu tik paklausīgi, ka ik uz soļa jautātu sev: nez ko par to teiks māmiņa? Vispār raksturs viņai ir patstāvīgs, stingrs un tāds kā iespītīgs, ko krietni vien veicina arī tas, ka visā Golovļovu ģimenē nav neviena cilvēka, no kura tā varētu gaidīt pretestību. Viņas vīrs ir paviegls cilvēciņ� un vienmēr pilnā (Arina Petrovna labprāt par sevi stāsta, ka viņa neesot ne atraitne, ne sieva); da�i no bērniem dien Pēterburgā, da�i atsitu�ies tēvā, un tiem, kā jau �nejaucēniem�, netiek ļauts jaukties nekādās ģimenes lietās. �ādos apstākļos Arina Petrovna jau agri sākusi justies vientuļa, tā ka viņa, taisnību sakot, pat no ģime�nes dzīves pavisam atradusi, lai gan vārds �ģimene� tai vienmēr uz mēles, un, no malas skatoties, katru viņas soli nosaka vienīgi nemitīgas rūpes par ģimenes lietām.

Ģimenes galva Vladimirs Mihailovi�s Golovļovs jau kop� jaunības dienām bija pazīstams ar savu ākstīgo un trakulīgo dabu, un vienmēr nopietnā un lieti�ķā Arina Petrovna nekad viņā neko simpātisku nebija saskatī�jusi. Viņ� dzīvoja slaista un dīkdieņa dzīvi, ļoti bie�i ieslēdzās savā kabinetā, kur atdarināja strazda svilpo��anu, gaiļa dziedā�anu un tā tālāk un nodevās tā sau�camo �frivolo pantu� sacerē�anai. Vaļsirdības uzplūdu brī�os viņ� di�ojās, ka bijis draugos ar Barkovu un ka tas, uz nāves cisām gulēdams, viņu esot it kā pat svē�tījis. Arina Petrovna tūlīt jau pa�ā sākumā izjuta nepa�tiku pret sava vīra dzejo�anu un dēvēja to par neķītrību un ākstī�anos, bet, tā kā Vladimirs Mihaili�s, jāsaka, tāpēc vien bija precējies, lai viņam vienmēr būtu pie rokas kāds, kas klausītos viņa dzejoļus, tad var saprast, ka drīz vien sākās nesaskaņas. �īs nesaskaņas, kas pa�mazītēm auga augumā un kļuva niknākas, no sievas pu�ses izbeidzās ar pilnīgu un nicīgu vienaldzību pret āk�stīgo vīru, bet no vīra puses � ar neliekuļotu naidu pret sievu, kurā tomēr bija laba tiesa gļēvulības. Vīrs sau�kāja sievu par �raganu� un �sātanu�, bet sieva vīru � par �vējdzirnavām� un �tark�ķi�. �ādas attiecības viņu kopdzīvē ilga jau vairāk nekā �etrdesmit gadu, bet nekad ne vienam, ne otram nebija ienācis ne prātā, ka �ādai dzīvei piemīt kaut kas nedabisks. Ar laiku Vladimira Mihaili�a trakulība ne tikai neatslāba, bet kļuva pat vēl negantāka. Bez tam vēl, mēģinādamies dzejot Barkova

stilā, viņ� sāka arī dzert un gaitenī labprāt tvarstīja ista�benes. Sākumā Arina Petrovna �o sava vira jauno no�darbību vēroja ar riebumu un pat ar uztraukumu (tam par iemeslu tomēr vairāk bija viņas ierastais valdonīgums nekā īsta greizsirdība), bet tad atmeta ar roku un raudzī�jās tikai uz to, lai �īs izlaidīgās mei�as nepiegādātu kun�gam �jerofeji�u�. Kop� tā brī�a, kad viņa reiz par visām reizēm bija atzinusi, ka vīrs viņai nav nekāds palīgs, viņa visu savu uzmanību pievērsa tikai vienai lietai � Golovļovas mui�as papla�inā�anai, un tie�ām � �etrdesmit gadu laulības dzīves laikā viņa bija pratusi savu bagātību pavairot desmitkārt. Ar apbrīnojamu pacietību un vē�rību viņa uzmanīja tālās un tuvās sād�as, slepus izdibi�nāja īpa�nieku saistības ar Bāriņtiesu un vienmēr pa�visam pēk�ņi, kā lietus no skaidrām debesīm ieradās ūtrupēs. Nemitīgi un fanātiski dzenoties pēc mantas, Vla�dimirs Mihaili�s arvien vairāk un vairāk tika pamests novārtā, kamēr viņ� pēdīgi nolaidās pavisam. Tobrīd, kad sākās �is stāsts, viņ� jau bija nevarīgs vecis, kas tikpat kā necēlās no gultas, bet, ja retumis, arī izgāja no guļam�istabas, tad vienīgi tāpēc, lai, pabāzis galvu pa sievas istabas puspievērtajām durvīm, uzkliegtu: �Sātans!� � un atkal pazustu.

Necik vairāk laimes Arinai Petrovnai nebija arī ar bērniem. Viņai bija pārāk neatkarīga, tā sakot, vientuļ�nieka daba, lai viņa bērnos saskatītu kaut ko citu kā vien lieku nastu. Brīvi uzelpot viņa varēja tikai tad, kad palika viena ar saviem rēķiniem un saimnieciskiem pa�sākumiem, kad neviens viņu netraucēja lieti�ķajās saru�nās ar burmistriem, stārastiem, saimniecības vadītājām un tā tālāk. Viņas acīs bērni bija viens no tiem fatāla�jiem dzīves iekārtojumiem, pret kuriem kopumā protes�tēt, pēc viņas ieskātiem, pa�ai nebija tiesību, bet kuri tomēr neskāra nevienu stīgu viņas dvēselē, kas bija pil�nīgi nodevusies sadzīves neskaitāmajiem sīkumiem. Bērnu bija �etri: trīs dēli un viena meita. Par vecāko dēlu un meitu viņai pat runāt nepatika; pret jaunāko dēlu viņa bija diezgan vienaldzīga un tikai vidējo, Porfiriju, nevar teikt, ka mīlēja, bet tā kā baidījās no viņa.

Stepans Vladimiri�s, vecākais dēls, par kuru �ai stāstā galvenokārt būs runa, ģimenē tika saukāts par Stjopku dulburi un Stjopku palaidni. Viņ� ļoti agri iekļuva nejaucēnu skaitā, un kop� mazām dienām mājās to uzska�tīja par kaut ko līdzīgu pārijam vai ākstam. Kā par ne�laimi, viņ� bija apdāvināts zēns, kas pārāk kāri un strauji uzņēma apkārtējās vides iespaidus. No tēva viņ� bija mantojis bezgalīgu delverību, no mātes � spēju ātri uz�tvert cilvēku vājības. Pirmās īpa�ības dēļ viņ� drīz vien kļuva par tēva mīluli, ar to vēl vairāk pastiprinādams mātes nepatiku pret sevi. Bie�i vien, kad Arina Petrovna bija kaut kur izbraukusi saimniecības darī�anās, tēvs un pusaudzis dēls nozuda kabinetā, ko greznoja Barkova ģī�metne, lasīja tur frivola satura pantus un tenkoja, pie tam sevi�ķi tika sadots �raganai�, tas ir, Arinai Petrovnai. Bet �ragana�, glu�i kā nojauzdama viņu nodarbības, klu�sām piebrauca pie lieveņa, uz pirkstgaliem piegāja pie kabineta durvīm un noklausījās jautrās valodas. Pēc tam dulburis Stjopka tūlīt tika briesmīgi piekauts. Bet Stjopka nerimās; viņ� bija nejutīgs pret kāvieniem un kurls pret pamācībām un pēc pusstundas laida atkal vaļā savus stiķus. Te viņ� vai nu skuķei Aņutkai lakatiņu sagraizīja gabalos, vai snaudo�ajai Vasjutkai salaida mu�as mutē, vai atkal ielavījās virtuvē un pakampa pīrāgu (aiz tau�pības Arina Petrovna bērnus turēja pusbadā), kuru, tas gan jāsaka, turpat uz vietas sadalīja ar brāļiem.

��� Nosist tevi vajadzētu! � vienmēr viņam skandināja Arina Petrovna. � Nositī�u, bet par vainīgu neatzīs. Pats ķeizars mani par to nesodīs.

Sāda pastāvīgā pazemo�ana, skardama mīkstu dabu, kas ātri aizmirst, nepalika bez pēdām. Sekas bija tādas � nevis niknums, nevis protesta gars, bet verdzisks rak�sturs ar tieksmi uz muļķīgiem jokiem, kam trūka jebkā�das mēra sajūtas un nebija ne mazākās apdomības. �ādi cilvēki viegli pakļaujas katrai ietekmei, un no tiem var iznākt viss kas: plītnieki, diedelnieki, āksti un pat no�ziedznieki . . .

Divdesmit gadu vecumā Stepans Golovļovs beidza kādu Maskavas ģimnāziju un iestājās universitātē. Ta�u viņa studiju laiks bija rūgtuma pilns. Pirmkārt, naudu māte viņam deva taisni tik daudz, cik vajadzēja, lai nenomirtu badā; otrkārt, viņam nebija ne mazākās patikas strādāt, bet tās vietā ieperinājās nolādēts talants, kas visvairāk izpaudās atdarinā�anas spējās; tre�kārt, viņ� vienmēr alka sabiedrības un ne uz mirkli nespēja palikt viens ar sevi. Tāpēc viņ� arī izvēlējās piedzīvotāja un pique assiette' vieglo lomu un, būdams aizvien gatavs uz visādiem jo-

: Bļodlai�a (/r.).

kiem, drīz vien kļuva par bagāto studentu mīluli. Ta�u bagātnieku dēliņi, viņu savā vidū uzņemdami, tomēr sa�prata, ka viņ� nav tiem līdzīgs, ka viņ� ir tikai āksts, un tie�i tādu reputāciju viņ� arī ieguva. Uz �āda ceļa reiz nostājies, viņ�, dabiski, slīdēja arvien zemāk un zemāk, tā ka ceturtā kursa beigās bija galīgi kļuvis par ākstu. Tomēr, pateicoties savai spējai ātri uztvert un atcerēties dzirdēto, viņ� eksāmenu izturēja sekmīgi un ieguva kan�didāta grādu.

Kad viņ� ar diplomu kabatā ieradās pie mātes, Arina Petrovna tikai paraustīja plecus un noteica: �Brīnums!� Tad, paturējusi viņu kādu mēnesi uz laukiem, aizsūtīja uz Pēterburgu, pie�ķirot iztikai mēnesī simt rubļu asignāci�jās. Sākās staigā�ana pa departamentiem un kancelejām; protekciju viņam nebija, patikas izlauzt sev ceļu ar pa�a darbu � nekādas. Jaunā cilvēka laiskais prāts tik ļoti bija atradinājies koncentrēties, ka pat birokrātiski pār�baudījumi, ziņojumu rakstī�ana un kopsavilkumi no aktīm, nebija viņam pa spēkam. �etrus gadus Golovļovs sitās pa Pēterburgu, un beidzot vajadzēja atzīties, ka vi�ņam nav nekādu cerību jebkad tikt augstāk par kancele�jas ierēdni. Atbildot uz viņa sūro�anos, Arina Petrovna uzrakstīja bargu vēstuli, kas sākās ar vārdiem: �Es par to jau iepriek� biju pārliecināta,� � un beidzās ar pa�vēli ierasties Maskavā. Tur, apsprie�oties ar cienījamā�kiem zemniekiem, tika nolemts: dulburi Stjopku nodot dienestā mui�nieku tiesā, uzdodot viņu uzraudzīt tiesas skrīverim, kas jau kop� senseniem laikiem kārtoja Golovļovu lietas. Ko īsti darīja un kā uzvedās Stepans Vladimiri�s mui�nieku tiesā � nav zināms, bet pēc trim gadiem viņa tur jau vairs nebija. Tad Arina Petrovna iz�ķīrās par kaut ko ārkārtēju: viņa �izdalīja dēlam viņa daļu�, kas, jāsaka, bija domāta arī kā �vecāku svētība�. Sī �daļa� bija māja Maskavā, un par to Arina Petrovna bija samaksājusi divpadsmit tūksto�us rubļu.

Pirmo reizi mū�ā Stepans Golovļovs uzelpoja brīvi. Māja solīja gadā ienest tūksto� rubļu sudrabā, un salīdzi�nājumā ar to, ko bija saņēmis iepriek�, �ī summa viņam likās vesela bagātība. Sajūsmināts viņ� noskūpstīja mā�miņas roku (�Pielūko, dulburi! Vairāk no manis nekā negaidi!� Arina Petrovna turklāt vēl noteica) un solījās attaisnot viņam parādīto �ēlastību. Bet ak vai! Viņ� gan�drīz nemaz nebija pieradis rīkoties ar naudu, tik aplami izprata reālās dzīves prasību apmērus, ka ar pasakainiem tūksto� rubļiem gadā pietika tikai neilgam laikam. Kādos �etros piecos gados viņ� izputēja galīgi un jutās pavisam priecīgs, ka varēja par vietnieku iestāties zemessargu pulkā, ko toreiz formēja. Bet zemessargu pulks aizgāja tikai līdz Harkovai, jo tika noslēgts miers, un Golovļovs atkal atgriezās Maskavā. Viņa māja pa to laiku jau bija pārdota. Mugurā viņam bija zemessarga mundieris, ta�u diezgan jau nobru�āts, kājās � zābaki, kuros sabāztas bik�u staras, un kabatā simt rubļu naudas. Ar �o kapitālu viņ� bija nodomājis spekulēt, tas ir, sāka spēlēt kārtis un īsā laikā nospēlēja visu. Tad viņ� sāka apstaigāt turīgos mātes zemniekus, kam Maskavā bija sava iedzīve: pie viena viņ� paēda pusdienas, no otra izlūdzās ceturtdaļmārciņas tabakas, no tre�ā aizņēmās kādu nieku. Ta�u beidzot pienāca bridis, kad viņ�, tā sakot, atdūrās kā ar pieri pret sienu. Viņam jau bija tuvu �etrdesmitiem, un viņ� bija spiests atzīties, ka tādu klaidoņa dzīvi turpināt nav vairs pa spēkam. Atlika tikai viens ceļ� � uz Golovļovu �

Nākamā pēc Stepana Vladimiri�a Golovļovu dzimtā bija meita Anna Vladimirovna, par kuru Arinai Petrovnai arī nepatika runāt.

Arī ar Annu Arinai Petrovnai bija biju�i savi nodomi, bet Anna ne tikvien nebija attaisnojusi viņas cerības, bet taisni otrādi � sagādājusi viņai kaunu pa visu apriņķi. Kad meita bija beigusi institūtu, Arina Petrovna to no�metināja uz laukiem, cerēdama no viņas iztaisīt bezalgas mājas sekretāri un grāmatvedi, bet Anna vienā jauka naktī aizbēga no Golovļovas ar komētu Ulanovu un ar to salaulājās.

��� Tā kā suņi, bez vecāku svētības ņem un salaulā�jas! �� pukojās par �o notikumu Arina Petrovna. � Labi vēl, ka �is pieveda pie altāra! Cits būtu tik tāpat pamī�lējis � un aiziet! Ķer nu vēju laukā!

Arī ar meitu Arina Petrovna rīkojās tikpat noteikti kā ar nejauko dēlu: ņēma un �izdalīja tai viņas daļu�. Viņa tai iedeva piecus tūksto�us rubļu naudā un sād�eli ar trīsdesmit dvēselēm un nolaistu kungu māju, kurā pa visiem logiem svilpoja vēj� un grīdā nebija neviena ve�sela dēļa. Pēc gadiem diviem jaunais pāris naudu bija nodzīvojis un kornets aizlaidās nezin kur, pamezdams Annu Vladimirovnu vienu ar divām meitenītēm, dvīņu māsiņām, Anņinku un Ļubiņku. Tad pēc trim mēne�iem nomira arī pati Anna Vladimirovna, un Arinai Petrovnai gribot negribot apaļās bārenītes bija jāpieņem pie sevis, ko viņa arī izdarīja, novietodama mazās flīģelī un nodo�dama viņas kumpās vecenes Pala�kas kop�anā.

�������� Dieva �ēlastība ir liela, � viņa pie tam noteica,

���� diez cik tās maizes jau bārenītes neapēdīs, bet man vecumdienās būs prieks! Vienu meitiņu dievs pieņēma � divas pie�ķīra!

Tai pa�ā laikā viņa rakstīja dēlam Porfirijam Vladimiri�am: �Kā Tava māsiņa negodā dzīvoja, tā arī nomira, atstājot man uz kakla savus divus kucēnus��

Tomēr, lai cik ciniska liekas �ī piezīme, taisnības labad jāatzīst, ka abi �ie gadījumi, kad tika izdalītas dēla un meitas daļas, ne tikai nelika ciest Arinas Petrovnas finan�sēm, bet, samazinot paju dalībnieku skaitu, netie�i pat veicināja Golovļovas mui�as papla�inā�anos. Arina Petrovna ta�u bija sieviete ar stingriem nosacījumiem un, reiz tiem kādu nieku atmetusi, uzskatīja, ka visi pienā�kumi pret nejaukajiem bērniem ir izpildīti. Pat domājot par bārenītēm mazmeitām, viņai nekad neienāca ne prātā, ka savā laikā vajadzēs arī tām nodot viņu daļu. Viņa centās cik vien varēdama vairāk izspiest no nelaiķei Annai Vladimirovnai pie�ķirtās mui�iņas un izspiesto no�dot Bāriņtiesai. Pie tam viņa mēdza sacīt:

��� Tā, rau, es arī bāriņiem pamazītēm naudiņu iekrā�u, bet to, ko maksā viņu kop�ana un baro�ana, � par to es no viņām neņemu nekā! Gan manu mīlestības darbu dievs man atmaksās!

Beidzot � jaunākie bērni, Porfirijs un Pāvels Vladimiri�s, dienēja Pēterburgā: pirmais civilā, otrais � kara resorā. Porfirijs bija precējies, Pāvels � pui�a cilvēks.

Ģimenē Porfirijs Vladimiri�s bija iesaukāts trejādi: par Jūdāsiņu, par Asinssūcēju un Vaļsirdīgo zēnu, un �īs pa�lamas viņam jau bērnībā bija devis dulburis Stjopka. Kop� mazām dienām viņam patika pieglausties mīļajam draugam māmiņai, zag�us noskūpstīt viņas plecu, bet �ad tad arī drusciņ patenkot. Reizēm viņ� klusītēm paver mā�miņas istabas durvis, klusītēm iezogas kaktiņā, nosē�as tur un kā apburts nenolai� acu no māmiņas, kamēr tā raksta vai ņemas ar rēķiniem. Bet jau toreiz Arina Petrovna raudzījās uz �ādu sava dēla pielabinā�anos ar tā�dām kā aizdomām. Jau toreiz �is cie�i uz māti vērstais skatiens tai likās mīklains, jau toreiz viņa nevarēja sev pateikt, ko īsti �īs acis pau�: dzēlību vai dēla bijību.

�Nevaru pati saprast, kas tās viņam par acīm,� viņa da�kārt pie sevis prātoja. �Kā paskatās, tā tikpat kā cilpu uzmet. Tā vien lej savu ģifti, tā vien vilina!�

Un �ādās reizēs tai nāca prātā daudznozīmīgi sīkumi no tā laika, kad viņa bija �grūta� ar Porfiriju. Tolaik viņu mājā bija piemitis kāds dievbijīgs un gai�redzīgs sirmgalvis, kuru sauca par Porfiriju Svētlaimīgo un pie kura viņa vienmēr griezās, kad gribēja kaut ko uzzināt par nākotni. Sis pats sirmgalvis, kad viņa tam bija jautā�jusi, vai dzemdības būs drīz un ko dievs viņai do�ot � dēlu vai meitu, nekā tie�a nebija atbildējis, tikai trīs reizes nodziedājis kā gailis un pēc tam nomurminājis:

��� Gailītis, gailītis! Nadziņ� tam ass! Gailītis baras, perenei draudot; perene kladzina, bet jau par vēlu!

Tas bija viss. Bet pēc trim dienām (tad redz, kāpēc viņ� trīs reizes nodziedāja!) viņai piedzima dēls (tad redz, kāpēc viņ� teica gailītis � gailītis!), kuram deva vārdu Porfirijs par godu vecajam gai�reģim.

Pareģojuma pirmā puse bija piepildījusies; bet ko va�rēja nozīmēt noslēpumainie vārdi: �perene kladzina, bet jau par vēlu�? Par to, lūk, Arina Petrovna prātoja, aiz�domīgi raudzīdamās uz Porfiriju, kad tas sēdēja savā kaktā un skatījās viņā ar savu mīklaino skatienu.

Bet Porfirijs joprojām sēdēja kluss un pazemīgs un skatījās viņā, skatījās tik cie�i, ka viņa pla�i ieplestajās, stingajās acīs sasprāga asaras. Viņ� it kā saredzēja �au�bas, kas urdīja mātes dvēseli, un izturējās ar tādu ap�rēķinu, lai pat vissīkumainākās aizdomas � pat tās lai justos viņa pazemības atbruņotas. Pat riskēdams mātei apnikt, viņ� pastāvīgi grozījās viņas acu priek�ā, it kā gribēdams sacīt: �Nu paskaties uz mani! Es nekā ne�slēpju! Esmu pati paklausība un padevība un nevis tikai aiz bailēm, bet arī no sirds.� Un, lai cik stipra bija viņas pārliecība, ka �is nelietis Porfirijs tikai luncinās, bet ar acīm tomēr met cilpu ap kaklu, redzot tādu pa�aizlie�dzību, arī viņas sirds neizturēja. Un roka neviļus snie�dzās bļodā pēc kāda labāka kumosiņa, lai iedotu to mī�līgajam dēlam, kaut gan �ā dēla skatiens vien jau mo�dināja viņas sirdī neskaidras ba�as par kaut ko mīklainu, nelabu.

Pilnīgs pretstats Porfirijam Vladimiri�am bija viņa brā�lis Pāvels Vladimiri�s. Tas sevī pilnīgi iemiesoja tādu cil�vēku, kam trūkst jebkādas vēlē�anās kaut ko darīt. Jau zēna gados viņ� neizrādīja ne mazāko tieksmju ne mācīties, ne rotaļāties, ne draudzēties ar citiem, bet mīlēja dzīvoties viens, savrup no ļaudīm. Tādās reizēs viņ� no�lien kaktā, sabo�as un sāk fantazēt. Viņam liekas, ka viņ� saēdies pārāk daudz grūdeņa, ka tādēļ kājas kļuvu�as tieviņas. Nemācās. Vai atkal, ka viņ� nav Pāvels � mui��nieka dēls, bet avju ganiņ� Dāvids, ka uz pieres tam uz�audzis puns tāpat kā ganiņam Dāvidam, ka viņ� pliuk�ķina pātagu un nemācās. Tādās reizēs Arina Petrovna skatās, skatās, līdz viņā iekvēlojas mātes sirds.

���� Ko tu spuras sacēlis gaisā! � viņa nevar nocies�ties un uzkliedz. � Vai tevī kop� tā laika kas nelabs iek�ā! Nevari pienākt pie mātes un pateikt: �Sak, māmiņ, pamīļojiet mani, mīļā!�

Tad Pavlu�a iznāca ārā no sava kakta un gausiem so�ļiem, glu�i kā to kāds stumtu, tuvojās mātei.

���� Sak, māmiņ, � viņ� atkārtoja bērnam nedabiski dobjā balsī, � pamīļojiet mani, mīļā!

���� Prom no manām acīm.. . glūniķi tāds! Tu domā, ja nolīdīsi kaktā, es nekā nesapratī�u? Es tev redzu cauri, draudziņ! Visi tavi plāni un pro�ekti � man kā uz del�nas!

Un Pāvels tādiem pa�iem gausiem soļiem devās at�pakaļ un atkal nolīda savā kaktā.

Gadi gāja, un no Pāvela Vladimiri�a pamazām izvei�dojās tā apātiskā un drūmi noslēpumainā būtne, no ku�ras galu galā top cilvēks, kam trūkst jebkādas vēlē�anās kaut ko darīt. Var jau būt, ka pēc dabas viņ� bija labs, bet nevienam nekā laba netika izdarījis; var jau būt, ka viņ� nebija arī muļķis, bet visu savu mū�u it nekā gudra netika paveicis. Viņ� bija viesmīlīgs, bet viņa viesmīlī�bas neviens nekāroja; viņ� labprāt tērēja naudu, bet no �ās tērē�anas nevienam nekad nekas labs, ne patīkams netika; viņ� nekad nevienam nedarīja pāri, bet neviens to nepiedēvēja par nopelnu; viņ� bija godīgs, bet netika dzirdēts, ka jel kāds būtu teicis: �Cik godīgi toreiz rīko�jās Pāvels Golovļovs!� Visbeidzot � viņ� bie�i vien grieza zobus pret māti un tai pa�ā laikā baidījās no tās kā no uguns. Es atkārtoju: tas bija drūms cilvēks, bet aiz �ā drūmuma slēpās pilnīga nevēlē�anās kaut ko darīt � un nekas vairāk.

Brieduma gados abu brāļu raksturu at�ķirības visspil�gtāk izpaudās attieksmēs pret māti. Jūdāsiņ� katru nedēļu kārtīgi nosūtīja māmiņai garu jo garu vēstuli, kurā pla�i ziņoja par visiem Pēterburgas dzīves sīkumiem un ar

visizmeklētākiem vārdiem apliecināja savu nesavtīgo dēla mīlestību. Pāvels rakstīja reti un īsi, un reizēm pat mīk�laini, it kā ar knaiblēm vilkdams laukā katru vārdu no sevis. �Tik un tik naudas tik un tik ilgam laikam, mana neizsakāmi dārgā māmip, no Jūsu uzticamā zemnieka Jerofejeva saņēmu,� ziņoja, piemēram, Porfirijs Vladimiri�s, �un par �o naudu, kas, pēc Jūsu norādījuma, domāta manai iztikai, mīļā māmiņ, izsaku Jums visizjustāko pa�teicību un ar neliekuļotu dēla mīlestību skūpstu Jūsu ro�ciņas. Bēdājos tikai par vienu un mokos �aubās, vai Jūs pārāk neapgrūtināt savu dārgo veselību, mū�īgi rūpēda�mās ne tikai par mūsu vajadzību, bet ari par mūsu iegribu apmierinā�anu?! Nezinu, kā brālis, bet es� � � un tā tālāk. Bet Pāvels par to pa�u izsacījās tā: �Tik un tik naudas tik un tik ilgam laikam, visudārgā māte, sa�ņēmu, un, pēc mana rēķina, man vēl pienākas se�arpus rubļi, par ko Jūs godbijīgi lūdzu mani atvainot.� Kad Arina Petrovna bērnus vēstulēs sarāja par iz�ķērdību (kas gadījās diezgan bie�i, lai gan nopietnu iemeslu ne�bija), tad Porfirijs �os aizrādījumus vienmēr uzņēma ar pazemību un rakstīja: �Zinu, māmiņ, mīļais draugs, ka mūsu, savu necienīgo bērnu, labā esat sev uzvēlusi ple�cos nepanesamas nastas; zinu, ka ar savu uzve�anos mēs ļoti bie�i neattaisnojam Jūsu mums veltītās mātes rūpes un, pats ļaunākais, mēs aiz cilvēciskas vājības to pat aiz�mirstam, par ko es Jums ar dēla sirsnību lūdzos piedo��anu, cerēdams ar laiku no �ā netikuma atbrīvoties un būt, bezgala dārgais draugs māmiņ, piesardzīgāks, tērējot uzturam un citiem izdevumiem piesūtīto naudu.� Pāvels atbildēja tā: �Visudārgā māte! Kaut gan manus parādus Jūs vēl nekad neesat maksājusi, tomēr Jūsu rājienu, ka esmu naudas �ķiedējs, bez vārda runas pieņemu, kam ticēt Jūs sirsnīgi jo sirsnīgi lūdzu.� Pat uz Arinas Petrovnas vēstuli par māsiņas Annas Vladimirovnas nāvi abi brāļi atsaucās da�ādi. Porfirijs Vladimiri�s rakstīja: �Ziņa par mūsu mīļās māsiņas un labās bērnības draudzenes Annas Vladimirovnas nāvi pildīja manu sirdi ar sērām, bet sēras kļūst vēl lielākas, domājot par to, ka Jums, mā�miņ, mīļais draugs, ar tiem diviem bāra bērniem tiek uz�krauts vēl viens krusts. Vai tie�ām vēl nepietiek ar to, ka Jūs, mūsu visu labdare, atraujat savai mutei kumosu un, savu veselību netaupīdama, visus savus spēkus atdo�dat vienīgi tam, lai sagādātu savai ģimenei ne tikai va�jadzīgo, bet arī kaut ko vairāk. Patiesi, kaut ari tas ir grēks, bet reizēm negribot jāpakurn. Un vienīgais, kā, mana mīļā, manuprāt, �ajā gadījumā varat remdēties, ir � cik iespējams bie�āk atcerēties, ko izcietis Kristus.� Bet Pāvels rakstīja: �Ziņu, ka mirusi māsa, �is nelaimīgais upuris, saņēmu. Tomēr es ceru, ka visuaugstais dos viņai mieru savos mājokļos, kaut arī tas mums paliek nezi�nāms.�

Arina Petrovna vairākkārt pārlasīja �īs dēlu vēstules, cen�oties uzminēt, kur� no tiem būs viņai ļaundaris. Izlasa viņa Porfirija Vladimiri�a vēstuli, un �ķiet, �is pats te ir tas ļaundaris!

��� Vai tu re, kā viņ� raksta! Vai tu re, kā loka mēli! � viņa iesaucās. � Ne jau par velti dulburis Stjopka to iesaucis par Jūdāsiņu! Te jau nav neviena patiesa vārda! Viņ� ta�u melo vienā melo�anā! Ir par �māmiņu, mīļo draugu�, ir par manām nastām, ir par manu krustu � just viņ� nejūt nekā!

Tad viņa ņemas lasīt Pāvela Vladimiri�a vēstuli, un nu atkal rādās, ka taisni �is būs tas ļaundaris viņai.

��� Muļķis kas muļķis, bet paskat, kādu trumpi izspēlē! �Kam ticēt es jūs sirsnīgi jo sirsnīgi lūdzu . ..� Labi, labi! Gan es tev parādī�u, ko nozīmē �sirsnīgi jo sirsnīgi lūdzu�. Izdalī�u tavu daļu tāpat kā dulburim Stjopkam, � tad tu zināsi, kā es saprotu tavas �ticē�anas�!

Un beigu beigās no mātes krūtīm izlauzās patiesi tra�ģiskas nopūtas:

��� Kam gan es visu to mantas lērumu krāju! Kam es to visu vācu kopā! Naktīs miegu negulēdama, kumosu sev atraudama � kam tad?!

Tāds bija Golovļovu ģimenes stāvoklis tobrīd, kad burmistrs Antons Vasiļjevs Arinai Petrovnai paziņoja, ka dulburis Stjopka notriecis viņas �izdalīto daļu�, kas, tik lēti pārdota, tagad ieguva tikai �vecāku svētības� no�zīmi.

*

Arina Petrovna sēdēja guļamistabā un nevarēja attap�ties. Kaut kas viņai iek�ā bija sakustējies, par ko viņa pati nebija skaidrībā. Vai te bija vainīgs dīvainā kārtā uzradies �ēlums pret �nejaucēnu�, kas tomēr bija viņas dēls, vai vienkār�i sacēlies tikai kailais, aizskartais val�donīgums � to nebūtu varējis pateikt ne vislabākais psihologs: tik ļoti viņā jaucās un mainījās visādas jūtas un sajūtas. Beidzot no visas sastrēgu�o priek�statu

gūzmas visspilgtāk izcēlās ba�as, ka �nejaucēns� varētu atkal tai uzsēsties uz kakla.

�Aņutka man uzgrūda savus kucēnus, un tad vēl tas dulburis . . .� viņa sevī prātoja.

Ilgi viņa tā nosēdēja, ne vārda nebilzdama un vienā punktā logā raudzīdamās. Tika atnestas pusdienas, kuram viņa tikpat kā nepieskārās; kāds atnāca pateikt: �Kun�gam, lūdzu, vajagot �ņabja!� Viņa nepaskatīdamās pa�svieda pieliekamā atslēgas. Pēc pusdienām viņa devās uz lūg�anu kambari, lika aizdegt visas lampiņas un ieslē�dzās tur, pirms tam pavēlējusi izkurināt pirti. Tās visas bija tādas zīmes, kas neap�aubāmi liecināja, ka lielmāte nikna, un tāpēc mājā piepe�i viss apklusa, glu�i kā iz�mira. Istabenes staigāja uz pirkstgaliem; saimniecības va�dītāja Akuļina �audījās kā negudra: bija norunāts, ka pēc pusdienām vārīs ievārījumu, noteiktais laiks bija pie�nācis, ogas notīrītas, sagatavotas, bet lielmāte nesaka ne jā, ne nē; dārznieks Matvejs bija atnācis pajautāt, vai nebūtu laiks noņemt firziķus, bet meitu istabā viņam tā uzbrēca, ka viņ� tūlīt aizlasījās prom.

Pielūgusi dievu un pirtiņā nomazgājusies, Arina Petrovna jutās mazliet nomierinājusies un sauca Antonu Vasiļjevu atkal uz nopratinā�anu.

��� Nu ko tad tas dulburis dara? � viņa vaicāja.

��� Maskava ir liela � to ir pa gadu neizstaigāsi.

���� Bet ēst un dzert ta�u vajag?

���� Apstaigā savus zemnieciņus, un tie viņu uztur. Pie viena paēd pusdienas, no otra palūdz grasīti tabakai.

���� Kas viņiem atļāvis dot?

���� Ap�ēlojieties, cienmāt! Vai tad zemnieciņi to ņem ļaunā! Pat sve�am nabagam iedos, kur nu vēl savam kun�gam atteiks.

���� Gan es viņiem. . . devēji tādi! Aizsūtī�u dulburi pie tevis uz dzimtmui�u � tad jūs visi kopā viņu varat uz�turēt uz sava rēķina.

��� Viss jūsu varā, cienmāt!

���� Kas? Ko tu sacīji?

���� Viss, tā sakot, jūsu varā, cienmāt. Ja jūs pavēlēsiet, tad ar uzturēsim!

��� Ak tā � uzturēsim! Tu man saki skaidri, nemuldi!

Klusums. Bet ne jau velti lielmāte Antonu Vasiļjevu

bija iesaukusi par nodevīgo dvēseli. Viņ� vairs nevar ciesties un sāk atkal mīņāties uz vietas, it kā degdams aiz vēlē�anās ko pastāstīt.

���� Un cik izmanīgs! � viņ� beidzot izgrū�. � Stāsta, ka, no kara pārnākot, viņam bijis simt rubļu naudas. Nav simt rubļu nekāda lielā nauda, bet kaut drusku iztikt ar tiem jau var. ..

��� Nu?

��� Gribējis, redz, tikt uz zaļa zara, ielaidies afērā�

��� Stāsti un nepinies!

���� Bijis iekūlies, eku, vācu klubā. Domājis atrast kādu muļķi un uz kārtīm apspēlēt, bet, a�e, pats uzrāvies uz gudrāka. Gribējis jau laisties lapās, bet priek�namā, kā stāsta, aizturēts. Cik tās naudas bijis, tik visa aptīrīta!

��� Laikam jau pa ribām arī dabūjis?

���� Visādi gājis. Otrā dienā ieradies pie Ivana Mihaili�a un pats visu izstāstījis. Un, dīvainākais, � tas esot smējies� bijis jautrs! It kā �im galviņu būtu noglau�dīju�i!

���� Ko meklēja, to dabūja; ka tik manās acīs nerā�dītos!

��� Jādomā, ka tā tomēr notiks.

��� Vai tev prāts! Es viņu pār savu slieksni nelaidī�u!

���� Citādi nebūs, tā tomēr notiks! � atkārtoja Antons Vasiļjevs. � Arī Ivans Mihaili�s zināja sacīt, ka viņ� esot izrunājies. �Diezgan!� sacījis. �Brauk�u pie vecās sausu maizi ēst!� Un viņam, cienmāt, ja taisnību teiktu, nav jau arī citur kur likties kā vien uz �opusi. Cik ilgi tad tā pie saviem zemnieciņiem Maskavā staigās. Drēbju ari vajag, miera �

Taisni no tā Arina Petrovna baidījās, tas jau tie�i bija tas galvenais viņas neskaidrajā priek�statā, kas viņu ne�apzināti satrauca. �Jā, viņ� brauks �urp, nav viņam cita ceļa � tas nav novēr�ams! Viņ� būs �eit, mū�īgi viņai acu priek�ā, nolādētais, aizmirstais, nejaukais! Kāpēc gan viņa toreiz izdalīja dēlam viņa daļu? Viņa iedomājās, ka, dabūjis to, �kas nākas�, viņ� nogrims mū�ībā, bet �is ceļas aug�ā! Viņ� nāks, prasīs savu, visiem līdīs acīs ar savu ubaga izskatu. Un viņa prasības vajadzēs apmieri�nāt, jo viņ� ir nekaunīgs cilvēks, gatavs uz visādiem tra�kumiem. �To� aiz atslēgas nenoturēsi; �tas� ir spējīgs rādīties skrandās, ari, ja sve�i klāt, spējīgs sacelt traci, skriet uz kaimiņiem un izstāstīt tiem visus Golovļovu no�slēpumus. Vai neaizsūtīt viņu uz Suzdaļas klosteri? Bet kas gan to zina, vai tāds Suzdaļas klosteris vispār vēl ir un vai tas tie�ām pastāv, lai sarūgtinātiem vecākiem vaigā nebūtu jāskata nepaklausīgie bērni? Stāsta vēl, ka

esot tāda trakomāja � jā, trakomāja gan � nu, bet kā tu viņu dabūsi turp, �o �etrdesmit gadus veco ērzeli?� Vārdu sakot, Arina Petrovna pavisam apjuka, tik iedo�mājoties vien tās ķibeles, kas, dulburim Stjopkam ierodo�ties, draudēja apgriezt ar kājām gaisā viņas mierīgo dzīvi.

���� Es viņu aizsūtī�u pie tevis uz dzimtmui�u! Baro tu viņu uz sava rēķina! � viņa piedraudēja burmistram.

�� Nevis uz mui�as rēķina, bet uz sava pa�a!

��� Kāpēc tā, cienmāt?

���� Nu tāpēc, lai tu neķērc. Krā! Krā! �Jādomā, ka tā tomēr notiks . ..� Prom no manām acīm � vārna!

Antons Vasiļjevs jau gribēja pagriezties pa kreisi un iet projām, bet Arina Petrovna viņu atkal aizturēja.

��� Neej! Pagaidi! Un tad tie�ām tiesa, ka viņ� jau aun kājas ceļam uz Golovļovu? � viņa noprasīja.

��� Vai nu es, cienmāt, ie�u melot! Patie�ām sacījis: brauk�u pie vecās sausu maizi ēst!

��� Gan es viņam parādī�u, kādu maizi vecā tam pa�glabājusi!

��� Ko nu, cienmāt, ilgi jau viņ� pie jums nedzīvos.

��� Kāpēc tā?

��� Viņ� briesmīgi stipri klepo . . . Vienmēr tik pieķer kreisajā pusē. Nebūs jau dzīvotājs!

��� Tādi, mīļais, dzīvo vēl ilgāk! Viņ� vēl mūs visus pārdzīvos! Klepo ta klepo � kas �im, garajam ērzelim, vainas! Nu, bet gan jau redzēsim. Tagad ej: man jānodod rīkojumi.

Arina Petrovna domāja visu vakaru un galu galā iz�domāja: jāsasauc ģimenes apspriede, lai izlemj dulbura likteni. �ādi konstitucionāla rakstura paņēmieni gan ne�bija viņas dabā, bet �oreiz viņa nosprieda atkāpties no patvaldības para�ām, lai visas ģimenes lēmums viņu pa�sargātu no krietnu ļau�u pārmetumiem. Kā beigsies gai�dāmā apspriede, viņai, taisnību sakot, bija skaidrs un tāpēc ar vieglu sirdi sēdās rakstīt vēstules, ar kurām Porfirijam un Pāvelam Vladimiri�am tika pavēlēts neka�vējoties ierasties Golovļovā.

*

Kamēr las viss risinājās, �ās jezgas sacēlējs dulburis Stjopka jau bija ceļā no Maskavas uz Golovļovu. Mas�kavā pie Rogo�as vārtiem viņ� iesēdās vienā no tā dē�

vētajiem �dele�aniem�, ar kuriem viņos laikos braukāja un arī tagad �ur tur vēl brauc no tirgus mājā sīktirgo�tāji un zemnieki, kas pa�i pārdod savus produktus. �Dele�ans� devās Vladimiras virzienā, un tas pats �ēlsirdī�gais traktiernieks Ivans Mihaili�s veda Stepanu Vladimiri�u, samaksādams no savas kabatas viņam ceļu un uzturu pa visu brauciena laiku.

��� Tad nu jūs, Stepan Vladimiri�, tā arī izdariet: ceļa līkumā kāpiet ārā un ejiet kājām, un tādā pa�ā apģērbā, kā esat, tā arī atrādieties māmiņai! � viņam ieteica Ivans Mihaili�s.

�������� Labi, labi! � Stepans Vladimiri�s bija ar mieru.

��� Kas tur nu liels ko nenoiet � no ceļa likuma piecpa�dsmit verstis! Tas būs viens un divi! Vienos putekļos, vienos mēslos � tāds es ieradī�os!

��� Ja māmiņa ieraudzīs �ādā apģērbā � rasi pa�ēlos!

���� Pa�ēlos! Kā nu nepa�ēlos! Māte � viņa ta�u ir lāga vecene.

Stepanam Golovļovam vēl nav �etrdesmit gadu, bet pēc izskata viņam nekādā ziņā nevar dot mazāk par piec�desmit. Dzīve to tik stipri novazājusi, ka nav atstājusi nekā no mui�nieka dēla, ne miņas no tā, ka arī viņ� reiz bijis universitātē, ka arī viņam reiz sludināts zinātnes au�dzino�ais vārds. Viņ� ir ārkārtīgi gara auguma, nesukā�jies, gandrīz nemazgājies vīrs, nepietiekama uztura dēļ novājējis, iekritu�ām krūtīm, garām rokām, kas izskatās pēc lāpstām. Seja uztūkusi, bārda un mati izpūru�i un jau stipri nosirmoju�i, balss skaļa, bet aizsmakusi, it kā viņ� būtu sasaldējies, acis izvelbtas un iekaisu�as pa daļai no pārmērīgas degvīna lieto�anas, pa daļai no pastāvīgas uz�turē�anās vējā. Mugurā tam ļoti veci, pavisam novalkāti, pelēki zemessarga formas svārki bez tresēm, kas norau�tas un pārdotas pārkausē�anai; kājās � no�ķiebti, norudēju�i un salāpīti zābaki, kuros sabāztas bik�u staras; zem neaizpogātajiem formas svārkiem redzams krekls, gan�drīz melns, glu�i kā ar sodrējiem nota�ķīts, � krekls, ko viņ� pats ar īstu zemessarga cinismu sauc par �bluseni�. Raugās viņ� caur pieri drūmi, ta�u �is drūmums nepau� iek�ēju neapmierinātību, bet to izraisa kāds tum�s nemiers, ka vēl tik īss, īss mirklītis � un viņ� nobeigsies badā kā tārps.

Runā viņ� bez aprimas, bez kāda sakara pāriedams no viena temata uz otru; viņ� runā ir tad, kad Ivans Mihai�li�s klausās, ir tad, kad viņa valodas mūzika to iemidzi�

nājusi. Viņam �ausmīgi neērta sēdē�ana. �Dele�anā� ievietoju�ies �etri cilvēki, un tāpēc jāsē� saliektām kā�jām, bet tā jau pēc trim �etrām nobrauktām verstīm ceļ�galos iemetas necie�amas sāpes. Tomēr, par spīti sā�pēm, viņ� pastāvīgi runā. Putekļu mākoņi veļas pa ratu sānu spraugām iek�ā; reizēm iezogas arī noejo�ās saules stari un tad pēk�ņi glu�i kā liesma pārņem visu �dele�ana� iek�ieni, bet viņ� tik runā un runā.

��� Jā, draugs, daudz bēdu esmu savā mū�ā izbaudī�jis, � viņ� stāsta. � Laiks likties slīpi! Tuk�u jau es viņu neizēdī�u, vai nu gabals maizes tīri neatradīsies! Ko tu, Ivan Mihaili�, par to domā?

��� Jūsu māmiņai visādu gabalu daudz!

���� Tikai tie nav domāti man � vai tā tu gribēji sa�cīt? Jā, draudziņ, naudiņas viņai vesels lērums, bet man iedot kapara pieckapeiku �ēl! Mū�am jau viņa, ragana tāda, mani ir nīdusi! Un par ko? Bet tagad, brāl, lai ne�joko! No manis neko nevar dabūt, es viņu varu paņemt aiz dziesmas! Ja sadomās mani dzīt ārā � neie�u! Ja nedos ēst � ņem�u pats! Es, brāl, tēvzemei esmu kal�pojis, tagad katra pienākums man palīdzēt! Tikai viena bēda: tabakas viņa man nedos � tā gan ķeza!

��� Jā, no tabaciņas laikam būs jāatsakās!

��� Tad es burmistru saņem�u stingrāk! Tas, velna plik�pauris, jau nu varētu kungam iedot!

���� Iedos ar, kāpēc gan lai nedotu! Bet ja nu viņa, tā jūsu māmiņa, neļauj burmistram to darīt?

���� Nu tad man gals klāt! Tik jau vien man tā prieka atlicis no agrākās godības kā tabaka! Kad man, brāl, tu�rējās nauda, es pa dienu izpīpēju ceturtdaļmārciņu 2ukova tabakas!

���� Un no �ņabī�a ar vajadzēs atvadīties!

��� Arī ķeza. Bet man �ņabis veselībai pat derīgs � krūtis iztīra. Kad mēs, brāl, kara gaitās uz Sevastopoli gājām, netikām ne līdz Serpuhovai aizgāju�i, kad uz kat�ras galviņas pa spainim jau bija cauri!

��� Tad gan laikam bijāt pilnā?

��� Neatceros. Liekas, tā jau bija gan. Es, brāl, līdz pa�ai Harkovai biju aizgājis, bet � sit vai nost � nekā neatceros. Tik vien atceros, ka gājām caur sād�ām un g.ij.un emu pilsētām, un vēl to, ka Tulā kāds atpircējs mums teica runu. Vēl apraudājās, nelietis tāds! Jā, bēdu laiki bija toreiz mūsu māmuļai pareizticīgajai Krievzemei!

Atpircēji, uzņēmēji, pieņēmēji � brīnums, kā dievs vēl paglāba!

��� Bet jūsu māmiņai, rau, arī te savs rubulītis atlēca. No mūsu dzimtmui�as vairāk par pusi zemessargu vairs nepārnāca, un tagad, kā stāsta, par katru pavēlēts izdot rekrū�a kvīti. Bet �ī, tā kvīts, kroņa bankā maksājot vai�rāk nekā �etri simti.

��� Jā, brāl, mūsu māte ir gudra! Viņai vajadzētu būt par ministru, nevis Golovļovā smalstīt putas no ievā�rījuma! Zini ko! Netaisnīga viņa bijusi pret. mani, viņa man pāri darījusi, bet es viņu cienu! Gudra kā velns, un tas ir galvenais! Ja viņas nebūtu, kas mēs tagad būtu? Mums būtu tikai viena pati Golovļovā � ar simt un pus�otrām dvēselēm! Bet viņa � paskaties, kādus elles ga�balus sapirkusi!

��� Jūsu brāļiem naudiņas netrūks!

���� Netrūks. Bet es palik�u tuk�ā � tas ir dro�i! Jā, brāl, man sagāja dēlī! Bet brāļi būs bagāti, īpa�i Asins�sūcējs. Tas bez ziepēm prot ielīst sirdī. Bet, jāsaka, ar laiku viņ� to veco raganu nobungās; viņ� tai izvilks ir mui�u, ir naudu � tādas lietas es protu pareģot! Rau, brālis Pāvels � tas ir sirdscilvēks! Viņ� man paklusām atsūtīs tabaciņu � gan tu redzēsi! Tiklīdz nokļū�u Golovļovā, tūlīt nosūtī�u cedelīti: tā un tā, mīļo brālīt, mie�rini mani! Ak vai, ak vai! Būtu es bagāts!

��� Ko tad jūs darītu?

��� Vispirms uz vietas tevi apzeltītu �

��� Kāpēc tad mani? Domājiet vien par sevi, man tāpat no jūsu māmiņas �ēlastības pietiek.

���� Nē jau � tas, brāl, ir tikai attande] \ Es tevi ieceltu par visu mui�u virspavēlnieku! Jā, draugs, tu zaldāta cilvēkam devi maizi un siltumu � paldies par to! Nebūtu tevis, es tagad kājup spolētu uz savu sen�u mājokli! Es tev tūlīt brīvgrāmatu iegrūstu un atvērtu visas savas mantas krātuves � ēd, dzer un priecājies! Un ko tu par mani domāji, draudziņ?

���� Lai nu par mani, kungs, paliek. Ko jūs vēl darītu, ja būtu bagāti?

��� Otrkārt, tūdaļ pagādātu sev kādu skuķīti. Kurskā es reiz biju aizgājis dievmāti pielūgt, tad vienu tur re�dzēju � ai, kas par skuķi! Tici vai netici, bet nevienu mirklīti viņa nevarēja nostāvēt mierīga.

1 Pietiek, lieciet mieru (fr.).

���� Bet, kas zin, vai viņa maz gribētu ar tevi ielaisties?

���� Kam tad cilvēkam ir nauda? Kam �is nicināmais metāls? Simttūksto� par maz � ņem divsimt! Ja tik man, brāl, būtu nauda, nekā ne�ēlotu, lai tik varētu pats sev par prieku padzīvot! Es, jāatzīstas, toreiz liku savam jefreitoram, lai piesola viņai trīs rubļus sudrabā, bet �ī, bestija, uzprasīja piecus!

���� Bet to piecu laikam nebija?

���� Nezinu, brāl, ko teikt. Es tev saku: viss notika kā pa sapņiem. Var jau būt, ka viņa pat bija pie manis, bet esmu aizmirsis. No visa ceļa � veselus divus mēne��us � nekā neatceros! Tev gan acīmredzot nekas tāds nav gadījies?

Bet Ivans Mihaili�s klusē. Stepans Vladimiri�s skatās un redz, ka viņa ceļabiedrs ritmiski klana galvu un rei�zēm, kad deguns gandrīz pieskaras ceļgaliem, kaut kā neveikli uztrūkstas un atkal vienmērīgi kūko tālāk.

��� Ak vai! � viņ� nosaka. � Beigts ir! Jau nolaidies gar�ļaukus! Ar traktiera labumiem esi notaucējies, brāl! Bet es ne acis nevaru aizvērt! Miegs nenāk � un beigas! Kādu stiķi vēl varētu sadomāt? Varbūt nobaudīt kaut ko stiprāku . . .

Golovļovs aplai� acis visapkārt un pārliecinās, ka arī pārējie pasa�ieri guļ. Tirgonim, kas sē� viņam blakus, galva sitas pret �ķērskoku, bet �is tik guļ. Seja spīd kā nolakota, un ap muti aplipu�as mu�as.

�Kas būtu, ja viņam visas tās mu�as sadzītu rīklē � tad nu gan tam zils vien gar acīm no�ķīstu!� Golovļovam uzrodas laimīga doma, un viņ�, roku izstiepis, sāk jau zagties tirgonim klāt, lai izpildītu savu nodomu, bet pus�ceļā kaut ko atceras un apstājas.

Nē, pietiek blēņoties, diezgan! Guliet, draugi, at�dusieties! Es tikmēr� nu kur viņ� nobāzis to pusstopu? A! Tur jau ir tas dārgumiņ�! Nāc nu, nāc �urp! Kungs, ap�ē-ē-lojies par ļaudīm saviem! � viņ� iedziedas pus�balsī, izņemdams pusstopu no audekla somas, kas karājas pie kulbas sāniem, un, celdams to pie mutes, saka: � Nu tā, nu ir labi! Uzreiz siltums kaulos! Varbūt vēl? Nē, pietiks. . . līdz stacijai būs vēl verstis divdesmit, gan jau piesūk�os . . . bet varbūt tomēr? Ak tu velna �ņabis, kad tu izputējis! Kā tik ieraudzīsi pusstopu � tā jau velk! Dzert nav labi, bet nedzert arī nevar, citādi nenāk miegs! Velns parāvis, kaut vai miegs būtu piemācis!

Iekampis vēl da�us malkus, viņ� iegrū� pusstopu at�pakaļ vietā un sāk bāzt pīpi.

��� Vareni! � viņ� saka. � Vispirms iedzērām un ta�gad ņemsim pīpīti! Nedos tabakas tā ragana, nedos � tur viņam taisnība. Bet vai ēst dos? Dro�i vien kādas pa�liekas no galda liks atnest! Ak vai! Bija jau arī mums tā naudiņa, bet nu vairs nav! Tāpat kā cilvēks � te viņ� ir, un te viņa vairs nav! Un tā ir ar visu �ajā pasaulē! �odien tu esi paēdis un padzēris, dzīvo, kā pa�am tīk, kūpini savu pīpīti. ..

Bet rīt � kur, cilvēks, esi tu?

Vajadzētu tomēr kaut ko iekost. Tā tik lej un lej iek�ā kā caurā mucā, bet uzkosts pa visu ceļu netiek nemaz. Dakteri stāsta, ka dzer�ana tik tad ejot labumā, kad esot kas labs, ko piekost, kā teica visusvētais tēvs Smaragds, kad gājām caur Obojaņu. Vai caur Obojaņu? Velns viņu zina, bet varbūt caur Kromiem! Neba tas galvenais, bet gan, kā tikt pie uzko�amā. Nāk prātā, ka viņ� kulītē ielika desu un trīs fran�maizes! Ikriņiem laikam būs �ē�lojis naudu! Edz, kā viņ� guļ, kādas dziesmas caur de�gunu velk! Laikam jau to ēdamo būs parausis sev apak�ā!

Viņ� tausta visapkārt, bet nevar nekā sataustīt.

��� Ivan Mihaili�! Ivan Mihaili�! � viņ� sauc.

Ivans Mihaili�s pamostas un kādu brītiņu netiek gudrs, kā viņ� nokļuvis vis-d-vis' ar to kungu.

��� Bet man nupat gandrīz vai uznāca snaudiens! � viņ� beidzot saka.

��� Nekas, draugs, guli vien! Gribēju tikai pajautāt, kur mums tas maiss ar proviantu paslēpts?

��� Vai ēst sagribējās? Vispirms gan vajadzētu iedzert!

��� Tas nebūtu slikti! Kur tev tas pusstops, ko?

Iemetis malciņu, Stepans Vladimiri�s ķeras pie desas,

kas izrādās tik cieta kā akmens, tik sāļa kā pati sāls, un tai apkārt tik sīksta āda, ka tikai ar na�a aso galu to var dabūt pu�u.

��� Derētu jau nu gan lasītis, � viņ� nosaka.

��� Neņemiet ļaunā, kungs, tas man pavisam no prāta bija izgājis. Visu rītu par to domāju, pat sievai piekodi�nāju: katrā ziņā atgādini man lasīti � un redz nu, taisni kā par nelaimi!

1 Iepretim, aci pret aci (/r.).

��� Nekas, uzkodīsim desu. Kad karā bijām, ne to vien likām ēdu�i! Reiz tētiņ� stāstīja: kāds anglis ar otru angli saderējis, ka apēdī�ot sprāgu�u kaķi, un apēdis ar!

��� Ku�� un apēdis?

��� Apēdis. Pēc tam gan bijis nelabi. Izārstējies ar rumu. Divas pudeles izdzēris vienā rāvienā, un nelabums kā ar roku atņemts. Un vēl viens anglis esot saderējis, ka veselu gadu iztik�ot ar cukuru vien.

��� Un vinnējis?

���� Nē, tikai divas dienas no gada pietrūku�as, kad no�licis karoti. Un ko tad tu pats? Sņabīti neiemetīsi?

��� To es savu mū�u neesmu dzēris.

��� Vai tu tikai tēju lej iek�ā? Nav labi, brāl, no tā tev tas vēders izlai�as. Arī ar tēju jābūt uzmanīgam: krūzīti iedzer, virsū uzlej glāzīti. No tējas krūtis kļūst smagas, bet �ņabis tās atmiek�ķē. Vai tā nav?

��� Nezinu; jūs esat skolots cilvēks � jums jāzina la�bāk.

���� Tā ir. Toreiz, kad karā bijām, � tad ar tējām un kafijām nemaz nebija laika noņemties. Bet �ņabis � par to nav ko runāt: atskrūvē bla�ķīti, ielej, izdzer � un gatavs. Mūs toreiz briesmīgi ātri dzina, tik ātri, ka es gandrīz desmit dienas netiku mazgājies!

��� Jūs gan, kungs, esat daudz grūtuma pārcietis!

��� Daudz vai maz, bet pamēģini tik spolēt pa lielceļu! Nu, turp ejot, jau nebija nekas: cilvēki deva, cienāja ar pusdienām, vīna bija, cik gribas. Bet, kad nācām atpakaļ, tad vairs negodināja.

Golovļovs ar pūlēm grau� desu un beidzot norij vienu kumosu.

��� Sāļa gan, brāl, tā desa! � viņ� saka. � Bet es jau neesmu izlepis! Māte jau ar nemielos ar nez kādiem kā�rumiem: kāpostu �ķīvis un putras bļoda � tas būs viss!

��� Dievs ir �ēlīgs! Varbūt svētku dienās pacienās ar kādu pīrādziņu!

���� Nebūs ne tējas, ne tabakas, ne �ņabja � tur tev taisnība. Stāsta, ka viņai pēdējā laikā iepaticies spēlēt uz durakiem � vai tiesa? Tad nu gan viņa var pasaukt spēlēt un dot padzerties tēju. Bet attiecībā uz visu citu � lika pagaidīt, brāl!

Stacijā viņi uzkavējās stundas �etras, lai pabarotu zir�gus. Golovļovs bija paspējis izdzert pusstopu, un viņu sāka mocīt stiprs izsalkums. Pasa�ieri iegāja stacijas telpā un apsēdās kur kurais ieturēt pusdienas.

Paklaiņojis pa sētu, iemetis aci laidarā un zirgu silēs, pabaidījis balo�us un pat izmēģinājies iemigt, Stepans Vladimiri�s beidzot nāk pie pārliecības, ka vislabākais būtu � sekot pārējiem braucējiem un doties uz istabu. Tur galdā jau kūp kāposti un blakām koka muldiņā at�rodas liels gabals vēr�a gaļas, ko Ivans Mihaili�s grie� smalkos gabaliņos. Golovļovs atsē�as mazliet patālāk, uz�taisa pīpi un labu laiku nezina, kā rīkoties, lai tiktu pie ēdamā.

��� Labu apetīti, kungi! � viņ� pēdīgi saka. � Kāposti, kā �ķiet, trekni?

�������� Kāposti � tā nekas! � atsaucas Ivans Mihaili�s.

��� Jūs jau, kungs, varējāt paprasīt arī sev!

��� Nē, es tik tāpat vien, es esmu paēdis!

��� Kur nu paēdis! Gabaliņu desas jūs noēdāt, bet no tās, nolādētās, vēders tikai vēl trakāk piepū�as. Ieēdiet gan! Es lik�u, lai jums tur maliņā uzklāj galdiņu, un ēdiet vesels! Saimniecīt! Uzklāj kungam tur maliņā galdu � tā te!

Braucēji klusēdami sāk ēst un tikai noslēpumaini sa�skatās. Golovļovs noskārst, ka tie �uzodu�i�, kas viņ� tāds ir, lai gan tas visu ceļu diezgan nekautrīgā kārtā tēloja kungu un Ivanu Mihaili�u dēvēja par savu mant�zini! Uzacis viņam sarauktas, tabakas dūmi mutuļiem vien veļas no mutes. Viņ� ir ar mieru atteikties no ē�a�nas, bet izsalkums ir tik uzmācīgs, ka viņ� tīri kā zvērs metas virsū priek�ā noliktajai kāpostu bļodiņai un vienā mirklī to ir iztuk�ojis. Viņ� ir paēdis, un līdz ar to viņā atkal pamostas pa�apziņa, un viņ�, it kā nekas nebūtu noticis, grie�as pie Ivana Mihaili�a:

��� Nu, mīļais mantzini, samaksā pie viena arī par mani, bet es ie�u uz sienaug�as nokrākties.

Gāzelēdamies viņ� aiziet uz sienaug�u un, tā kā vēders pilns, tad �oreiz iekrīt cie�ā miegā. Pulksten piecos viņ� atkal ir kājās. Redzēdams, ka zirgi stāv pie tuk�ām silēm un berzē gar tām purnus, viņ� sāk modināt ku�ieri.

��� Krāc, bendesmaiss! � viņ� kliedz. � Mums jāstei�dzas, bet �is vēl skatās jaukus sapņus.

Tā tas turpinās līdz stacijai, no kurienes ceļ� nogrie�as uz Golovļovu. Tikai �eit Stepans Vladimiri�s mazliet at�jēdzas. Dū�a saskrien papē�os, un pats kļūst pavisam mazrunīgs. �oreiz viņu uzmundrina Ivans Mihaili�s un par visu vairāk cen�as pierunāt mest projām pīpi.

��� Kad jūs, kungs, būsiet pienācis mui�ai tuvāk, ieme�tiet pīpi nātrēs! Gan vēlāk atradīsiet!

Beidzot zirgi, kam jāved Ivans Mihaili�s tālāk, ir iejūgti. Tuvojas �ķir�anās brīdis.

��� Ardievu, brāl! � saka Golovļovs drebo�ā balsī, skūpstīdams Ivanu Mihaili�u. � Viņa mani noēdīs!

���� Dievs ir �ēlīgs! Jums nevajag no viņas tik Joti bai�dīties!

��� Noēdīs! � atkārto Stepans Vladimiri�s tik noteikti, ka Ivans Mihaili�s neviļus nodur acis.

To pateicis, Golovļovs strauji nogrie�as uz lauku ceļa pusi un sāk soļot uz priek�u, balstīdamies uz zarainas nūjas, ko pirms tam nogriezis no kāda koka.

Kādu brītiņu Ivans Mihaili�s viņu ar acīm pavada, tad metas pakaļ.

�������� Pagaidiet, kungs! � viņ� saka, Golovļovu panācis.

���� Viendien, tīrot jūsu zemessarga mundieri, sānkabatā manīju trīs sudraba rublī�us, neaizmetiet vien tos netī��ām!

Stepans Vladimiri�s acīmredzot �aubās un nezina, kā viņam �oreiz rīkoties. Beidzot viņ� sniedz Ivanam Mihaili�am roku un asarainā balsī saka:

��� Es saprotu � tas zaldāta cilvēkam � tabakai� Pateicos! Bet, kas attiecas uz to . . . tad viņa mani noēdīs, mīļais draugs! Piemini manus vārdus � viņa mani no�ēdīs!

Golovļovs galu galā nogrie�as pa lauku ceļu, un pēc piecām minūtēm viņa pelēkā zemessarga cepure vīd jau krietni patālu, brī�iem pazuzdama jaunaudzes biezoknī, brī�iem no tās atkal iznirdama. Vēl ir agrs rīts: tikko pāri pieciem; virs ceļa slīgst zeltaina rīta migla, tik tikko ļaudama izlauzties cauri nupat uzlēku�ās saules stariem; zāle mirdz; gaiss pilns egļu, sēņu un ogu smar�as; ceļ� lī�lo�u aizvijas pa zemieni, kur mud�ēt mud� neskaitāmi putnu bari. Bet Stepans Vladimiri�s nekā neredz; visa vieglprātība piepe�i pametusi viņu, un viņ� iet kā uz pastaro tiesu. Visu viņa būtni pārpārēm pārņēmusi viena vienīga doma: vēl trīs �etras stundas, un � tad vairs nav kurp iet. Viņ� atceras savu agrāko dzīvi Golovļovā, un viņam �ķiet, ka priek�ā atdarās drēgna pagraba durvis, un, tiklīdz viņ� būs pārkāpis slieksni, tās tūlīt aizkritīs � un tad visam gals. Ataust atmiņā arī citi sīkumi, kas gan viņu tie�i neskar, bet neap�aubāmi raksturo Golovļovu

tikumus. Nāk prātā mātes brālis Mihails Petrovi�s (vai vienkār�i �dauzonlgais Mi�ka�), kur� arī piederēja pie nejaucēniem un kuru vectētiņ� Pjotrs Ivani�s bija atsū�tījis �urp pie meitas uz Golovļovu, kur viņ� mita lau�u istabā un ēda no vienas bļodas ar suni Trezoru. Nāk prātā tēva māsa Vera Mihailovna, kas ēda �ēlastības maizi Golovļovā pie brāļa Vladimira Mihaili�a un mira �aiz mērenības�, jo Arina Petrovna skaitīja katru ku�mosu, ko viņa pusdienās tika apēdusi, un katru pagali, ko izlietoja viņas istabas apkurinā�anai. Apmēram tas pats, jādomā, būs jāpārdzīvo arī viņam. Viņa iztēlē pavīd bezgalīga virkne tum�u dienu, kas iegrimst kaut kādā pelēkā bezdibenī, un viņ� neviļus aizver acis. Tagad viņ� būs viens, glu�i viens kopā ar ļaunu veceni un pat ne ar ļaunu, bet tikai sastingu�u savā bezjūtīgajā valdo�nībā. �ī vecene viņu noēdīs, noēdīs, nevis mokot, bet nododot aizmirstībai. Nebūs neviena, ar ko vārdu pārmīt, ne arī kur aizbēgt, � visur būs viņa, valdo�ā, stindzi�no�ā, nicino�ā. Domājot par �o nenovēr�amo nākotni, viņu pārņēma tik lielas skumjas, ka viņ� piestājās pie kāda koka un brītiņu dauzīja pret to galvu. Visa viņa dzīve, kas bijusi viena vienīga slaistī�anās, ākstī�anās, mā�o�anās, pēk�ņi parādījās viņa gara acu priek�ā. Tagad viņ� iet uz Golovļovu, viņ� zina, kas tur sagaida, un viņ� tomēr iet un nevar neiet. Nav viņam cita ceļa, nav! Pats pēdīgais cilvēks spēj kaut ko darīt savā labā, spēj sagādāt sev maizi � vienīgi viņ� nespēj nekā. Sāda doma viņam, �ķiet, atausa pirmo reizi. Arī agrāk viņam bija gadījies domāt par nākotni un iztēloties da�ādas perspek�tīvas, bet tās vienmēr bija biju�as pa�a nepelnītas pārti�cības perspektīvas un nekad � darba perspektīvas. Un nu viņu gaida atmaksa par to tvanu, kurā bez miņas no�grimusi viņa pagātne. Rūgta atmaksa, ko var izsacīt vienā briesmīgā vārdā � noēdīs!

Bija ap desmitiem no rīta, kad viņpus me�a parādījās baltais Golovļovas baznīcas tornis.

Stepana Vladimiri�a seja nobālēja, rokas sāka trīcēt: viņ� noņēma cepuri un pārmeta krustu. Prātā nāca evaņ�ģēlija līdzība par pazudu�o dēlu, kas atgrie�as mājās, bet tūlīt pat viņ� atskārta, ka tamlīdzīgu atmiņu attieci�nā�ana uz sevi ir tikai pa�apmāns. Beidzot viņ� ar acīm sameklēja ceļa tuvumā iemieto robe�stabu un nu atra�dās uz Golovļovas zemes, uz �ās no�ēlojamās zemes, kas viņu no�ēlojamu bija dzemdējusi, nemīlamu izaudzinā�

jusi, nemīlamu palaidusi pasaulē uz visām �etrām debess pusēm un tagad nemīlamu atkal uzņēma savā klēpī. Saule jau bija pacēlusies augstu un ne�ēlīgi dedzināja bezgalī�gos Golovļovas tīrumus. Bet Stepans Vladimiri�s kļuva arvien bālāks un bālāks un juta, ka viņu sāk kratīt drudzis.

Beidzot viņ� nonāca līdz ciema kapsētai, un te viņa mundrums izgaisa pavisam. Kungu māja lūkojās caur ko�kiem tik mierīgi, it kā tajā nekas sevi�ķs nenotiktu; bet viņu tās izskats stindzināja kā medūzas galva. Viņam tā �ķita kā Zārks. �Zārks! Zārks! Zārks!� viņ� neapzināti sevī atkārtoja. Un tā viņ� neuzdro�inājās doties tie�i uz kungu māju, bet vispirms iegriezās pie priestera un aiz�sūtīja viņu, lai paziņo, ka Stepans ieradies, un uzzina, vai māmiņa to pieņem�ot.

Priestera sieva, viņu ieraudzījusi, saskuma un sāka ga�tavot olu kulteni; sād�as pui�eļi sanāca apkārt un izbrīna pilnām acīm raudzījās uz kungu; zemnieki, garām ejot, klusēdami noņēma cepures un tā savādi uz viņu noska�tījās; kāds vecs mui�as kalps pat pieskrēja klāt un pa�lūdza, lai kungs atļaujot noskūpstīt roku. Visi noprata, ka viņu priek�ā stāv nejaucēns, kas atnācis uz �o nejauko vietu, atnācis uz visiem laikiem, un ka no �ejienes tam nav vairs kurp iet kā vienīgi pēdējā gaitā uz kapsētu. Un visiem tai pa�ā laikā bija ir �ēl, ir baigi.

Beidzot pops pārnāca un sacīja, ka �māmiņa esot ar mieru pieņemt� Stepanu Vladimiri�u. Pēc desmit minūtēm viņ� jau bija tur. Arina Petrovna sagaidīja viņu svinīgi stingri un ar ledainu skatienu nopētīja no galvas līdz kājām, bet nekādus liekus pārmetumus neizteica. Istabās viņa to nelaida, bet sastapās un �ķīrās tāpat uz kalpoņu lieveņa, pavēlējusi jauno kungu ielaist pie tētiņa no otra lieveņa. Vecais snauda ar baltu segu pārklātā gultā, baltu naktsmici galvā, tik balts kā līķis. Atnācēju pamanījis, tas pamodās un idiotiski iesmējās.

��� Ko, draudziņ! Iekriti gan raganai nagos! � viņ� iesaucās, kamēr Stepans Vladimiri�s viņam skūpstīja roku. Tad viņ� iedziedājās kā gailis, atkal iesmējās un vairāk rei�u no vietas noteica: � Noēdīs! Noēdīs! No�ēdīs!

�Noēdīs!� it kā atbalss atsaucās arī viņa dvēselē.

Stepana Vladimiri�a pareģojumi piepildījās. Viņu iemi�tināja atsevi�ķā istabā tai flīģelī, kurā atradās arī kanto�

ris. Uz turieni viņam aiznesa pa�austa audekla veļu un tētiņa vecos rītasvārkus, kuros viņ� arī tūliņ ietērpās. Kapu velves durvis atvērās, ļāva viņam ieiet un � aiz�cirtās.

*

Sākās gurdas, vienmuļas dienas, cita pēc citas nogrim�damas pelēkajā laika bezdibenī. Arina Petrovna viņu nepieņēma; arī pie tēva to nelaida klāt. Pēc kādām trim dienām burmistrs Finogejs Ipati�s māmiņas vārdā viņam paziņoja �noteikumus�, pēc kuriem tas saņem�ot ēdienu un drēbes, un turklāt vēl ik mēnesi pa mārciņai Falera1 tabakas. Viņ� uzklausīja māmiņas gribu un tikai domās piemetināja:

�Ak tu, vecā, ko domājies! Izo�ņājusi, ka 2ukovs maksā divus rubļus, bet Falers rubli deviņdesmit � arī te ierāvusi desmit kapeiciņas mēnesī! Dro�i vien uz mana rēķina taisās dot ubagam!�

Morāliska atskurbuma pazīmes, kas it kā parādījās ta�jās stundās, kad viņ� pa lauku ceļu tuvojās Golovļovai, atkal izgaisa. Vieglprātība atkal atguva savas tiesības, bet līdz tai sekoja samierinā�anās ar �māmiņas noteiku�miem�. Nākotne bez cerībām un bez izejas, kādreiz pa�mirdzējusi viņa apziņā un likusi viņam iedrebēties, kļuva jo dienas jo miglaināka un beidzot pārstāja eksistēt pa�visam. Virsroku guva ikdiena ar savu cinisko kailumu � un uzmācās tik uzmācīgi un nekaunīgi, ka pilnīgi pār�ņēma visus viņa prātus, visu būtni. Un kāda gan no�zīme varēja būt domām par nākotni, ja visas dzīves plū�dums līdz pēdējam sīkumam jau galīgi bija izlemts Arinas Petrovnas galvā?

Caurām dienām viņ� staigāja �urpu un turpu pa viņam ierādīto istabu, pīpi no zobiem neizlaizdams un kaut kā�dus dziesmu motīvus dungodams, pie kam garīga dziesma piepe�i varēja mīties ar bezbēdīgu un otrādi. Kad kan�torī atradās vecākais mui�as skrīveris, viņ� gāja pie tā un skaitīja Arinas Petrovnas ienākumus.

��� Kur viņa �itādu te milzumu naudas var likt! � viņ� brīnījās, kad bija saskaitījis pāri astoņdesmit tūksto�iem asignācijās. � Brāļiem, es zinu, viņa diez ko daudz vis

1 Tolaik pazīstams tabakas fabrikants, Zukova konkurents. (Autora piezīme.)

nesūta, pati dzīvo skopi, tēvu baro ar sālītām zivīm � Varbūt lombardā? Tā vien būs, ka liek lombardā!

Reizēm uz kantori atnāca ari pats Finogejs Ipati�s ar obroku, un tad uz kantora galda paciņās tika izlikta tā pati nauda, kuru ieraugot Stepanam Vladimiri�am tā iekvēlojās acis.

���� Edz, kas par lērumu naudas! � viņ� izsaucās. � Un tas viss tiks iegrūsts viņai rīklē! Ne prātā nenāk atmest kādu paciņu arī dēlam! Sak, �e, mans dēls, tev liktenis sūrs! �e tev �ņabim un tabakai!

Un tad sākās bezgalīgās, cinisma pilnās sarunas ar mui��as vecāko skrīveri Jakovu par to, kā padarīt mātes sirdi tik mīkstu, ka tā bez jēgas viņu mīlētu.

��� Maskavā es pazinu kādu sīkpilsoni, � stāstīja Golovļovs, � tam bija �vārdi� � Ja māte kādreiz negribēja dot naudu, viņ� tik noskaitīja �vārdus� � Un tūlīt �o sāka raustīt krampji, iemetās lauzējs rokās, kājās, vārdu sakot, visās malās.

��� Laikam jau bija ko nelabu piebūris! � prātoja mui��as skrīveris Jakovs.

��� Nu, domā, kā gribi, bet tā ir svēta patiesība, ka tādi �vārdi� ir. Un tad vēl man viens pastāstīja tādu lietu: ņem, viņ� saka, dzīvu vardi un pa�ā pusnaktī iemet skudru pūznī; pret rītu skudras to būs noēdu�as, tikai kauliņ� palicis; �o kauliņu tad paturi un, kamēr tas būs kabatā, prasi jebkuram sievi�ķim, ko vien gribi, nekā neatteiks.

��� Kas tur liels, to var izdarīt tūlīt uz vietas!

���� Nē, brāl, papriek� jāuzņemas uz sevi lāsts! Ja tā nebūtu. . . tad gan tā ragana man dancotu kā mazais velniņ�!

�ādās sarunās pagāja stundas, bet līdzekļi kā neradās, tā neradās. Vajadzēja vai nu apkrauties lāstiem, vai pār�dot velnam dvēseli. Galu galā neatlika nekas cits kā dzī�vot pēc �māmiņas noteikumiem�, papildinot tos ar da��ām patvarīgām nodevām no ciemu vecākajiem, no ku�riem Stepans Vladimiri�s pieprasīja sev meslus tabakas, tējas vai cukura veidā. Viņu baroja ārkārtīgi slikti. Pa�rasti tam atnesa māmiņas pusdienu atliekas, bet, tā ka Arina Petrovna bija taupīga līdz skopumam, tad pats par sevi saprotams, ka viņa tiesai daudz vis netika. Tās bija īpa�i lielas mokas, jo kop� tā laika, kad degvīns tam bija kļuvis par aizliegtu augli, viņa ēstgriba auga auguma. Viņ� juta izsalkumu no rīta līdz vakaram un par to vien

domāja, kā dabūt pieēsties. Viņ� nolāgoja māmiņas atdu�sas stundas, steidzās tad uz virtuvi, iemeta aci pat ļau�u istabā un katrā vietā �o to sagramstīja. Laikiem viņ� sē�dēja pie vaļēja loga un gaidīja, vai kāds nebrauks ga�rām. Ja garāmbraucējs bija pa�u zemnieks, viņ� to ap�turēja un pieprasīja meslus: olas, biezpiena rau�us utt.

Jau pirmoreiz tiekoties, Arina Petrovna īsos vārdos bija paskaidrojusi viņa dieni�ķās dzīves programmu.

���� Pagaidām dzīvo! � viņa bija teikusi. � Tur kan�torī tev būs kakts, ēst un dzert tu dabūsi no mana galda, bet par pārējo � nepukojies, mīļais! Smalku ēdienu man savu mū�u nav bijis, un tev tādus taisīt jau nu ne�pavisam nedomāju. Drīz atbrauks brāļi: kādu kārtību viņi savā starpā tev noteiks, tā es pret tevi izturē�os. Viena pati to grēku uzņemties negribu, bet, kā brāļi nolems, tā arī būs!

Tagad nu Stepans Vladimirovi�s nepacietīgi gaidīja at�braucam brāļus. Pie kam viņ� nemaz nedomāja par to, kā �ī atbrauk�ana ietekmēs viņa turpmāko likteni (acīmre�dzot bija tais ieskatos, ka par to nav nemaz ko domāt), viņ� tikai zīlēja, vai brālis Pāvels viņam atvedīs tabaku un cik daudz.

�Kas zina, rasi atmetīs arī naudu!� viņ� domās piemeti�nāja. �Asinssūcējs Poriirijs jau nu gan nedos, bet Pā�vels � sacī�u viņam: iedod, brāl, zaldāta cilvēkam, ko nopirkt degvīnu . .. Viņ� iedos! Kā nu var nedot!�

Laiks ritēja, bet viņ� to nemanīja. Tā bija pilnīga bez�darbība, kas viņu tomēr gandrīz nemaz nenomāca. Vie�nīgi vakaros bija garlaicīgi, jo skrīveris gāja uz mājām ap astoņiem, bet sveces Arina Petrovna viņam nedeva aiz tā iemesla, ka soļot pa istabu �urpu un turpu varot arī bez svecēm. Bet viņ� drīz aprada arī ar to, un tumsa viņam pat iepatikās, jo tumsā spēcīgāk darbojās fantā�zija, aiznesdama viņu tālu prom no necie�amās Golovļovas. Tikai viena lieta izraisīja ba�as: sirds krūtīs ne�bija mierīga un tā savādi drebēja, it īpa�i, kad viņ� de�vās gulēt. Reizēm viņ� glu�i kā neprātīgs trūkās aug�ā no gultas un skraidīja pa istabu, ar roku kreisajā pusē pie krūtīm pieķēries.

�Ak, kaut varētu nosprāgt!� viņ� tādās reizēs domāja. �Nē, tomēr nesprāg�u! Bet varbūt��

Bet, kad skrīveris kādu rītu pa�ukstēja, ka nakti at�brauku�i brāļi, Stepans neviļus nodrebēja, un viņa seja

pārvērtās. Viņā pēk�ņi pamodās kaut kas bērni�ķīgs; gribējās ātrāk skriet uz kungu māju, paskatīties, kā viņi ģerbu�ies, kādas gultas tiem uzklātas un vai viņiem ir tādi pa�i neseseri, kādus viņ� bija redzējis vienam zemes�sargu kapteinim: gribējās paklausīties, kā tie runās ar mā�miņu, paskatīties, ko viņiem liks galdā. Vārdu sakot, gribējās vēlreiz iesaistīties tajā dzīvē, kas viņu tik neat�laidīgi stūma no sevis projām, gribējās krist mātei pie kā�jām, lūgt piedo�anu un tad galu galā aiz priekiem apēst vai veselu nobarotu teļu. Mājā viss vēl bija kluss, bet viņ� jau bija aizskrējis uz virtuvi pie pavāra un uzzi�nājis, kas pusdienām pasūtīts: pirmajā ēdienā � svaigu kāpostu zupa, neliels katliņ�, bez tam vēl likta uzsildīt vakardienas zupa; aukstajiem uzko�amajiem � sālīta zivs un pāris kotletī�u, otrajā � jēra gala un turklāt �etras slokas, saldajā � aveņu pīrāgs ar saldu krējumu.

��� Vakardienas zupa, sālītā zivs un jēra gala � tas, brāl, būs nejaucēnam! � viņ� sacīja pavāram. � Ari pīrāgu, liekas, man nedos!

��� Tas, kungs, būs tā, kā labpatiks māmiņai.

��� Ak vai! Bet bija laiks, kad ari es ēdu ķikutus! Edu, brāl! Reiz ar poru�iku Gremikinu pat saderēju, ka ap�ēdī�u piecpadsmit ķikutus uzreiz, un vinnēju! Tikai pēc tam gan veselu mēnesi uz tiem pat paskatīties riebās!

��� Bet tagad dro�i vien atkal ēstu?

��� Nedos jau! Bet kas tur būtu, tā liekas, ko �ēlot. Ķikuts � tas ta�u me�a putns: ne barojams, ne kop�jams � dzīvo pats uz sava rēķina! Ne par ķikutu nauda dota, ne par jēru � bet ej tu iestāsti! Zina ragana, ka ķikuts gardāks nekā jēra gaJa, � nu un nedos! Lai sa�pūst, bet nedos! Un kas brokastīm pasūtīts?

��� Akniņas, sēnes krējumā, rau�i�

��� Tu nu gan varēji man kaut rausīti atsūtīt� pa�lūko, brāl!

��� Būs jāpalūko. Bet jūs, kungs, izdariet tā. Līdzko brāli būs sasēdu�ies pie brokastgalda, atsūtiet skrīveii, viņ� jums pāra rausī�us azotē aiznesīs.

Visu rītu Stepans Vladimiri�s izgaidījās, vai brāli tie��ām neatnāks, bet brāli nenāca. Beidzot ap pulksten vien�padsmitiem skrīveris atnesa divus apsolītos rau�us un paziņoja, ka brāli nupat paēdu�i brokastis un ieslēgu��ies ar māmiņu guļamistabā.

Arina Petrovna dēlus sagaidīja svinīgi, bēdu nomākta. Divas kalpones viņu turēja zem rokām; sirmo matu �ķip�snas bija izlīdu�as no baltās aubes, galva nodurta un dre�bēja, kājas tikko cilājās. Vispār viņai patika bērnu acīs tēlot cienījamu un bēdu nomāktu māti, un tādā!? reizēs lā ar mokām vilka kājas un lika, lai kalpones viņu tu�rētu zem rokām. Dulburis Stjopka �ādus svinīgus paņē�mienus dēvēja par bīskapa dievkalpojumu, māti � par biskapieni, bet kalpones Polku un Jujku � par bīskapienes zi�ļa nesējām. Bet, tā kā bija jau pāri vieniem naktī, tad satik�anās notika bez vārdiem. Klusēdama viņa sniedza bērniem skūpstī�anai roku, klusēdama noskūpstīja un svētīja tos ar krusta zīmi, un, kad Porfirijs Vladimiri�s izteica gatavību vai visu atliku�o nakti notērzēt ar mīļo draugu māmiņu, viņa, ar roku pamājusi, sacīja:

��� Ejiet! Atpūtieties no ceļa! Lai tagad paliek runas, parunāsimies rīt.

Otrā rītā abi dēli devās pie tētiņa noskūpstīt roku, bet tētiņ� savu roku nesniedza. Viņ� gulēja gultā aizvērtām acīm un, kad dēli ienāca, uzkliedza:

��� Vai esat atbrauku�i tiesāt muitnieku? � Arā, jūs farizeji� ārā!

Tāpēc Porfirijs Vladimiri�s no tētiņa istabas iznāca uz�traukts un noraudājies, bet Pāvels Vladimiri�s kā �ne�jūtīgs koka dievs� tikai urbināja ar pirkstu degunu.

��� Ar viņu nav labi, mijā māmiņ! Ai, pavisam nav labi! � izsaucās Porfirijs Vladimiri�s, mezdamies mātei pie krūtīm.

��� Vai tie�ām viņ� �odien tik vārgs?

��� Vai, cik vārgs! Cik vārgs! Tas vairs nebūs dzī�votājs!

��� Gan jau vēl pa�īkstēs!

��� Nē, māmuliņ, nē! Un, kaut arī jums dzīve nekad nav bijusi sevi�ķi jauka, bet, jādomā, ka tik daudz trie�cienu viena reizē� tad tie�ām jābrīnās, kur jūs rodat spēku panest visus �os pārbaudījumus?

��� Ko lai dara, mans draugs, jāpanes vien ir, ja die�vam tam kungam tā tīk! Zini, kā svētos rakstos sacīts: nesiet cits cita nastas � nu un viņ�, debesu tēvs, izre�dzējis mani, lai es nestu savas ģimenes nastas!

Arina Petrovna pat acis piemiedza: tik jauki viņa to iztēlojās, ka visi dzīvo bez rūpēm, ka visiem viss tiek

sagādāts, bet viņa vienīgā cauru dienu noņemas un nes citu nastas.

��� Jā, mans draugs! � viņa sacīja, brītiņu klusējusi.

���� Grūti man iet vecuma galā! Savu tiesu bērniem esmu sarūpējusi � laiks būtu atpūsties. Viegli pateikt � �etri tūksto�i dvēseļu! Valdīt �ito te baru manos gados! Ikviens jāpierauga, ikvienam jāskatās pakaļ! Ej un skrien vienā skrie�anā! Kaut vai tie pa�i mūsu burmistri un pārvald�nieki: tu tak nevari ticēt, jeb�u viņ� tev ir acīs skatās! Ar vienu aci viņ� uz tevi, ar otru � glūn uz me�u! Visi �ie ļautiņi,.. pagalam mazticīgi! Nu, bet ko tad tu? � viņa pēk�ņi apstājās, pievērsdamās Pāvelam. � Degunu urbini?

��� Kas man! � atcirta Pāvels Vladimiri�s, iztraucēts pa�ā svarīgākajā brīdī.

��� Kā � kas man? Viņ� tomēr ir tavs tēvs � varēji gan pa�ēlot!

��� Tēvs � un kas par to! Tēvs kā jau tēvs .., tāds pats kā vienmēr! Tāds viņ� jau desmit gadu! Jūs man arvien darāt pāri!

��� Kāpēc lai es tev darītu pāri, mans draugs, es ta�u esmu tava māte! Redz, kā Porl'irijs: ir apmīļoja mani, ir pa�ēloja � kā jau krietnam dēlam pieklājas, bet tu pat negribi uz savu māti ne godīgi paskatīties, caur pieri un no sāniem vien lūri, it kā tā nemaz nebūtu tava māte, bet kāda ļaundare! Esi nu tik labs un nedzel.

��� Ko tad es �

��� Rimsties! Ciet klusu kaut mirklīti! Ļauj mātei ar kādu vārdu teikt! Vai atceries, kas bau�ļos sacīts: tev būs savu tēvu un savu māti godā turēt, lai tev labi klātos� Vai tad tu nemaz negribi, lai tev �labi klātos�?

Pāvels Vladimiri�s klusēja un skatījās uz māti izbrīna pilnām acīm.

�� Redzi nu, tu klusē, � turpināja Arina Petrovna,

��� tātad pats jūti, ka tev stiķi un niķi aiz ādas. Nu, bet lai dievs ar tevi! Izbeigsim �o sarunu, lai tik�anās būtu priecīga. Dievs, mans draugs, redz visu, bet es� ak, cik sen es jau tev redzu cauri! Ak, bērniņi, bērniņi! Gan jūs pieminēsiet māti, kad tā gulēs zem velēnām, piemi�nēsiet, bet būs par vēlu!

��� Māmiņ! � iebilda Porfirijs Vladimiri�s. � Prom �īs tum�ās domas!

��� Mirt, mans draugs, jāmirst reiz visiem! � dziļdo�mīgi noteica Arina Petrovna. � Tās nav tum�as domas,

bet var sacīt� pa�as dievbijīgākās! Sirgstu es, bērniņi, ai, kā sirgstu! Nekas no agrākā nav pāri palicis � tikai vājums un vārgums! Pat meitas, nekrietneles, to ir no�manīju�as � nekādas bijā�anas vairs! Es pasaku vārdu � viņas divus pretim! Es pasaku vienu vārdu � viņas desmit! Vienīgais, ar ko varu draudēt, solos, tā sakot, sūdzēties jaunajiem kungiem! Da�reiz tad apklust!

Tika pasniegta lēja, tad brokastis, bet Arina Petrovna visu laiku tik sūrojās un sūdzējās par savu dzīvi. Pēc brokastīm viņa aicināja dēlus savā guļamistabā.

Kad durvis bija aizslēgtas, Arina Petrovna ķērās pie lietas, kuras dēļ bija tikusi sasaukta ģimenes padome.

��� Dulburis ta�u ir pārradies! � viņa iesāka.

��� Mēs dzirdējām, māmiņ, mēs dzirdējām! � atsaucās Porfirijs Vladimiri�s ne nu glu�i ironiski, ne arī lab�sirdīgi, kā jau cilvēks, kas tikko labi paēdis.

���� Pārnāca, glu�i kā varenu darbu padarījis, it kā arī pienāktos: sak, lai kā esmu plostojis, dulls palikdams, pie vecās mātes savu gabalu maizes vienmēr atradī�u! Cik daudz savā mū�ā naida no viņa neesmu piedzīvojusi! Cik daudz viņa ākstību un ģeķību dēļ pārcietusī! Cik to�reiz pūju pieliku, lai viņu kādā vietā iedabūtu! Bet viņam tas viss � kā pīlei ūdens! Ņēmos, ņēmos, beidzot nodo�māju: ak kungs! Ja jau viņ� pats par sevi bēdu turēt negrib, vai nu man �ā garā dulbura dēļ savu dzīvi būs sapostīt? Paga, domāju, izdalī�u viņam savu daļu, kas zina, tiks rokā pa�am savs grasītis, prātā pieņemsiesJ Un tā arī izdarīju. Pati viņam māju izraudzījos, pati ar sa�vām rokām izliku divpadsmit tūksto�us sudrabā � līdz pēdējai kapeikai! Un kas tur iznāca? Nepagāja ne trīs gadi � un viņ� man atkal uz kakla! Cik ilgi man ciest �o apkaunojumu?

Porfirijs pacēla acis pret griestiem un skumji pakra�tīja galvu, it kā gribēdams sacīt: �Ak! Ak! Tad tādas tās lietiņas! Sitā satraukt māmiņu, mīļo draugu! Sēdētu mēs te rāmi, mierā un saticībā, nekas nebūtu noticis, un māmiņa nedusmotos� ak! ak! tad tādas tās lietiņas!� Bet Arinai Petrovnai, kā jau sievietei, kas necie�, ka viņas domu gaita tiek kaut kādā veidā pārtraukta, Porfirija �ests nebija pa prātam.

��� Nē, tu vēl to galvu negrozi, � viņa sacīja, � vis�pirms noklausies! Kā es varēju zināt, ka viņ� vecāku svētību izmetīs mēslainē kā apgrauztu kaulu? Ko gan es visu nepārdzīvoju, lai atļauts teikt, naktis negulēju, ku�mosu sev atrāvu, bet viņ� � �e tev! Taisni kā būtu ņēmis un tirgū nopircis kādu nieku, pēc kura nekādas vajadzī�bas nav bijis, un tad izsvie� pa logu ārā! Vecāku svētību!

��� Ak, māmiņ! Tā izdarīties! Tā izdarīties! � atsāka Porfirijs Vladimiri�s, bet Arina Petrovna viņu atkal pār�trauca.

��� Stāvi mierā! Pagaidi! Kad lik�u, tad tu varēsi iz�teikt savas domas! Un kaut viņ�, nelietis, mani būtu brī�dinājis! Sak, esmu vainīgs, māmiņ, tā un tā � nemācēju noturēt! Es ta�u pati, ja vien laikus zinājusi, būtu pratusi par smiekla naudu māju atpirkt! Ja viens dēls nav tās cienīgs un neprata dzīvot � lai dzīvo tur tie bērni, kas to pelnīju�i! Māja ta�u pa smieklam vien savus piec�padsmit procentus gadā ienesa! Varbūt es viņam par to vēl kādu tūkstoti pat būtu piemetusi klāt � nabagu tiesai! Bet nu � �e tev! Es te sē�u, man ne sapnī tas nenāca prātā, bet viņam jau viss cauri! Divpadsmit tūk�sto�us pati savām rokām par māju noskaitīju, bet viņ� to ūtrupē aizlaidis par astoņiem!

��� Bet galvenais ta�u, māmiņ, ka viņ� tik zemiski iz�darījies ar vecāku svētību! � steidzās piemetināt Por�firijs Vladimiri�s, it kā baidīdamies, ka tik māmiņa viņu atkal nepārtrauc.

���� Ir �is, mans draugs, ir tas. Man, mīlīt, nauda apkārt nemētājas; tā man nav nākusi dancojot un līksmojot, bet muguru liecot un sviedriem vaigā pūloties. Kā tad es liku pie bagātības? Kad es izgāju pie tētiņa, viņam tik vien bija kā Golovļova, simt un viena dvēsele un tad vēl nomalēs � vienā vietā divdesmit, otrā � trīsdesmit, savas pusotra simta dvēseles salasījās! Bet man pa�ai � vispār nekā nebija! Bet paskat nu. pie kādas milzu ba�gātības ar tādiem vien līdzekļiem esmu tikusi! �etri tūk�sto�i dvēseļu, tās vis nav vienā maisā sabā�amas! Gribē�tos jau gan paņemt to visu kapā līdz, bet nevar! Kā tu domā, vai �īs �etrtūksto� dvēseles man viegli nācās iegūt? Nē, mans mīļais draugs, tik grūti, tik grūti, ka reizēm naktīs miegs nenāca � visu laiku acu priek�ā tas vien rēgojās, kaut jel pirkumiņu tik gudri nodarītu, lai ne�viens bez laika it nekā pat nesaostītu! Lai tikai neviens nepārsolītu, lai tikai lieku kapeiciņu neiztērētu! Un ko es visu neesmu izbaudījusi? Gan slapjdraņķi, gan �ķīdoni, gan pliksalu � visu esmu pārcietusi! Tikai pēdējā laikā esmu sākusi di�oties ar to tarantasu, bet pirmajā laikā

ar tiem pa�iem zemnieku rateļiem � uzsien tiem virsū kaut kāda kulbiņu, aizjūdz pāra zirģeļu priek�ā � un sīkiem riksī�iem uz Maskavul Kratos un visu laiku do�māju: ka tik kāds man to mui�u nenoceļ no deguna gala! Un, kad nu Maskavā apmetos, Rogo�as mājvietā, tad tā smirdoņa un netīrība � visu to, mani draugi, es esmu izcietusi! Reizēm pat to desmit kapeiku �ēl ormanim � un tad vicoju no Rogo�as uz Sojanku pati savām kājām! Pat sētnieki � ir tie brīnās: lielmātiņ, viņi saka, tu esi jauna un bagāta, bet tādas pūles uzņemies! Bet es ne�saku nekā un tikai pacie�u. Arī naudas pirmajā laikā man bija tikai trīsdesmit tūksto�i asignācijās; tētiņa tā�los stūrī�us, tā ap simt dvēseļu, pārdevu un ar �ādu te summu, tas nav nekāds joks, sadū�ojos pirkt tūksto� dvē�seles! Noskaitīju Iveras dievmātes priek�ā lūg�anu un devos uz Soļanku izmēģināt laimi. Un kā tad bija! Tīri it kā dievmāte būtu redzējusi manas rūgtās asaras � pie�ķīra tomēr man mui�u! Un kas par brīnumiem: kā es pasolīju trīsdesmit tūksto�us, kroņa parādu neskaitot, tā visa ūtrupe tikpat kā pajuka! Sākumā gan bļaustījās, gan strīdējās, bet tad pārstāja solīt, un visapkārt uzreiz iestājās klusums. Viens no klāteso�ajiem pieceļas un ap�sveic mani, bet es nekā nesaprotu! Arī pilnvarotais Ivans Nikolaji�s tur bija, pienāca klāt. �Apsveicu ar pirkumu, cienījamā!� viņ� saka, bet es stāvu kā koka stabs. Cik liela tomēr ir dieva �ēlastība! Padomājiet tikai: ja nu tad, kad es biju tik satraukta, kāds pēk�ņi niekodamies būtu iesaucies: �Es solu trīsdesmit piecus tūksto�us!� � es ta�u laikam savā neprātā būtu devusi visus �etrdesmit! Bet kur es tos būtu ņēmusi?!

Arina Petrovna bērniem jau vairākkārt bija stāstījusi �o epopeju par saviem pirmajiem soļiem, mantu rau�ot, bet acīmredzot tā viņu acīs vēl �obaltdien nebija zaudē�jusi pirmreizējo interesi. Porfirijs Vladimiri�s klausījās māmiņā te pasmaidīdams, te nopūzdamies, te acis ieplez�dams, te atkal tās nolaizdams � atkarībā no viņas stās�tījuma peripetiju rakstura. Bet Pāvels Vladimiri�s ska�tījās platām acīm kā bērns, kam stāsta jau zināmu, bet nekad neapnīksto�u pasaku.

��� Bet jūs laikam domājat, ka mātei manta nākusi par velti! �� turpināja Arina Petrovna. � Nē, mani draugi! Par velti pat suņanagla nemetas uz deguna: pēc �ā pirmā pirkuma es se�as nedēļas nogulēju karsonī! Tad nu sprie�diet pa�i: kā lai es noskatos, kad mana, tā sacīt, ar tādām

mokām sūri, grūti iegūtā naudiņa ne par �o, ne par to tiek izmesta mēslainē!

Uz da�iem mirkļiem iestājās klusums. Porfirijs Vladimiri�s bija gatavs saplēst savas drēbes vai gabalos, bet baidījās, ka te uz laukiem laikam nebūs neviena, kas salāpa; Pāvels Vladimiri�s, līdzko �teiksma� par tik�anu pie mantas godīgā ceļā bija beigusies, atkal pierima, un viņa seja kļuva tikpat apātiska kā pirmāk.

��� Nu tad redzat, kāpēc esmu jūs atsaukusi, � atkal iesāka Arina Petrovna, � tiesājiet līdz ar viņu, �o ne�lieti, arī mani! Kā jūs teiksiet, tā būs. Ja jūs notiesāsiet viņu, tad vainīgais būs viņ�; ja notiesāsiet mani, tad vainīga bū�u es. Tikai sev pāri darīt es tam nelietim gan neļau�u! � viņa piebilda pilnīgi negaidot.

Porfirijs Vladimiri�s juta, ka nu ir pienākusi viņa reize, un sāka runāt lakstīgalas mēlē. Bet, kā jau īsts asinssū�cējs, viņ� neķērās pie lietas tie�i, bet sāka ar aplinkiem.

��� Ja jūs, māmiņ, mīļais draugs, atļautu man izteikt savas domas, � viņ� sacīja, � tad tās pāris vārdos būtu: bērniem jāklausa vecāki, bez vārda runas jāizpilda viņu norādījumi, jādod vecuma galā maize � tas ir viss. Kas tad ir bērni, mīļā māmiņ? Bērni � tās ir mīlo�as būtnes, no kurām itin viss, sākot ar viņiem pa�iem un beidzot ar pēdējo skrandu, kas mugurā, viss pieder vecākiem. Tā�pēc vecāki bērnus var tiesāt, bet bērni vecākus � nekad. Bērnu pienākums � cienīt un godāt, nevis tiesāt. Jūs sa�kāt: tiesājiet līdz ar viņu arī mani! Tas ir augstsirdīgi, mīļā māmiņ, tas ir liell-liss-ki! Bet vai mēs bez bailēm drīkstam par to pat domāt, mēs, kuriem jūs kop� mūsu pasaulē nāk�anas esat darījusi labu, apgādādama no gal�vas līdz kājām? Tas ir jūsu prāts, bet tā būtu svētuma zaimo�ana, nevis tiesā�ana! Tā būtu tāda zaimo�ana, tāda zaimo�ana �

��� Rimsties! Pagaidi! Ja tu domā, ka nedrīksti mani tiesāt, tad attaisno mani un tiesā viņu! � runātāju pār�trauca Arina Petrovna, kas bija uzmanīgi klausījusies, bet nekādi nevarēja uzminēt, kādus ļaunus plānus asins�sūcējs Porfirijs ieņēmies galvā.

��� Nē, mīļā māmuliņ, arī to es nevaru! Vai, labāk sa�kot, neuzdrīkstos, un nav man tiesību to darīt. Ne es varu attaisnot, ne nosodīt � vispār nedrīkstu spriest tiesu. Jūs esat māte � vienīgi jūs zināt, kā ar mums, sa�viem bērniem, rīkoties. Ja būsim pelnīju�i � jūs mūs apbalvosiet; ja būsim noziegu�ies � jūs mūs sodīsiet.

Mums atliek viens � paklausīt, nevis kritizēt. Pat ja jums savās mātes dusmās gaditos pārkāpt taisnības mēru, arī tad mēs nedrīkstētu kurnēt, jo tā kunga ceļi ir neiz�dibināmi. Kas to zina? Varbūt tam tā jābūt! Tāpat arī �ajā gadījumā: brālis Stepans ir rīkojies zemiski, jāsaka, pat nelietīgi, bet noteikt atmaksas mēru, ko tas būtu pelnījis par savu rīcību, varat vienīgi jūs!

��� Tātad tu atsakies? Sak, tieciet galā, kā pati zināt, mīļā māmiņ!

��� Ak, māmiņ, māmiņ! Grēks tā runāt! Ai, ai, ai! Es teicu: kā jums labpatīk izlemt brāļa Stepana likteni, tā lai notiek, bet jūs� Kādas nelabas domas jūs par mani perināt!

��� Nu, un ko tu? � Arina Petrovna uzrunāja Pāvelu Vladimiri�u.

��� Kas tad man! Vai nu jūs uz mani klausīsieties? � iesāka Pāvels Vladimiri�s kā pa miegiem, bet tad pēk�ņi sadū�ojās un turpināja: � Skaidrs, ka vainīgs� gibalos saraustīt� piestā sastampāt� viss uz priek�u zi�nāms � kas tad man.

Sos nesakarīgos vārdus nomurminājis, viņ� apklusa un atplestu muti skatījās mātē, it kā pats savām ausīm ne�ticēdams.

���� Nu, draudziņ, ar tevi � vēlāk! � viņu salti pār�trauca Arina Petrovna. � Tu, kā es redzu, gribi iet Stjopkas pēdās� ka tik tev neviļas, mans draugs! Ka pēcāk nav �ēl, bet tad būs par vēlu!

��� Ko tad es! Es jau neko! � Es saku: kā gribat! Vai tad te� kāda necienība? � padevās Pāvels Vladitniri�s.

���� Vēlāk, mans draugs, vēlāk ar tevi parunāsim! Tu domā, ja esi oficieris, tad neviens tev nevar tikt klāt! Tiks, mīļais, ai, un kā vēl tiks! Tātad paliek tā, ka jūs abi no tiesā�anas atsakāties?

���� Es, mīļā māmiņ �

���� Es arī. Kas ta man! Manis dēļ kaut vai gabalos�

��� Ciet klusu, dieva dēļ� tu, nekrietnais dēls! (Arina Petrovna zināja, ka viņai bija tiesības sacīt �nelietīgais�, bet priecīgās tik�anās dēļ palika to nepateikusi.) Nu, ja jau jūs atsakāties, tad man viņ� būs jātiesā pa�ai. Un mans spriedums būs tāds: es pamēģinā�u vēlreiz ar labu � atdo�u viņam tētiņa Vologdas sād�eli, lik�u tur uzcelt nelielu mājiņu, un lai tad viņ� dzīvo kā nabags zemnieku maizē

Lai gan Porfirijs Vladimiri�s bija atteicies brāli tiesāt, māmiņas augstsirdība viņu tomēr tā pārsteidza, ka viņ� nekādā ziņā neuzdro�inājās tai noslēpt bīstamās sekas, kādas varētu būt �ādam viņas solim.

��� Māmiņ! � viņ� izsaucās. � Jūs esat vairāk nekā augstsirdīgai Jūs redzat savā priek�ā rīcību � Nu, vis�zemiskāko, visnelietīgāko rīcību� un pēk�ņi viss aiz�mirsts, viss piedots! Liell-liss-ki! Bet atvainojiet mani� es baidos par jums, mīlā! Nosodiet mani, kā gribat, bet es jūsu vietā� tā nebūtu darījusi!

��� Kāpēc ne?

��� Nezinu � Varbūt man nav tādas augstsirdības � nav �o, kā teikt, mātes jūtu � Bet man tomēr stāv prātā: ja nu brālis Stepans savas samaitātās dabas dēl ari ai vecāku otro svētību izdarās glu�i tāpat kā ar pirmo?

Tomēr izrādījās, ka par to pa�u bija domājusi arī Anna Petrovna, bet tai pa�ā laikā viņai bija bijusi galvā ari vēl cita slepena doma, kuru nu tagad vajadzēja izteikt.

��� Vologdas mui�a ta�u pieder tētiņam, tā ir dzimt�mui�a, � viņa novilka caur zobiem, � agri vai vēlu no tētiņa daļas kaut ko pie�ķirt viņam tomēr vajadzēs.

��� Es to saprotu, māmiņ, mīļais draugs.

��� Ja tu to saproti, tad tu sapratīsi arī to, ka, pie�ķirot Vologdas sād�u, varēs no viņa pieprasīt parakstu, ka viņ� no tētiņa daļas savu tiesu saņēmis un ir ar visu mierā.

��� Es saprotu ari to, mīļā māmiņ. Savā labsirdībā jūs toreiz esat izdarījusi lielu kļūdu! Jau toreiz, kad jūs pir�kāt māju, tad vajadzēja paņemt no viņa parakstu, ka tam no tētiņa mui�as nekas nenākas.

��� Ko lai dara! Neienāca prātā!

��� Toreiz viņ� uz tiem priekiem būtu parakstījis jeb�kuru papīru! Bet jūs savā labsirdibā� ak, kas tā bija par kļūdu! Kas par kļūdu! Kas par kļūdu!

��� �Ak� un �ak�, kam tu toreiz, kad vēl nebija par vēlu, neskandināji tos �ak� un �ak�. Tagad tu esi ga�tavs uzkraut visu mātei, bet, tiklīdz kaut kas jādara, tad tevis navl Bet nav jau runa par papīru: to papīru es lai�kam mācē�u no viņa dabūt ari tagad. Tētiņ� jau nu tūlīt dro�i vien vēl nemirs, bet līdz tam laikam dulbuiim ēst un dzert tikpat vajadzēs. Ja viņ� nedos papīru � var vi�ņam parādīt durvis: gaidi, kamēr tētiņ� nomirs! Nē, es tomēr vēlos zināt, kāpēc tev nepatīk, ka es gribu viņam atdot Vologdas sād�eli?

���� Viņ� to notrieks, mīļā! Kā notrieca māju � tā no�trieks ari sād�u!

��� Ja notrieks, tad lai vaino pats sevi!

���� Bet tad ta�u viņ� atkal nāks pie juras!

���� Nekā nebija, tas nu nenotiks! Pār savu slieksni viņu nelaidī�u! Ne tikai maizi � pat ūdeni viņam, nejaucēnam, nelik�u pasniegt. Un ne cilvēki mani par to tiesās, ne dievs sodīs! Tā tas būs! Māju notriecis, mui�u no�triecis � vai tad es esmu viņa vergs, ka man visu mū�u par viņu vien jāgādā? Man ta�u ir arī citi bērni!

���� Un tomēr viņ� nāks pie jums. Viņ� ta�u ir bez�kaunīgs, mījā māmiņ.

���� Es tev saku: pār slieksni es viņu nelaidī�u! Ko tu te �adzini kā �agata: �nāks� un �nāks� � es viņam ne�ļau�u nākt!

Arina Petrovna apklusa un sāka stīvi raudzīties logā. Arī viņa pati neskaidri nojauta, ka ar Vologdas sād�eli viņa no nejaucēna tiks vaļā tikai uz laiku, ka tas galu galā tomēr notrieks ari to un nāks atkal pie viņas un ka viņa, māte, nevar nedot tam kaktu, bet doma, ka vi�ņas nīdējs paliks pie viņas uz visiem laikiem, ka viņ�, pat kantorī iespundēts, tai arvien sekos kā rēgs, �i doma viņu tā nomāca, ka viņa neviļus pie visām miesām no�drebēja.

���� Neparko! � viņa iekliedzās un, uzsitusi dūri uz galda, pietrūkās no atzveltņa.

Bet Porfirijs Vladimiri�s raudzījās uz mīļo draugu mā�miņu un skumji rakstā kratīja galvu.

���� Bet jūs ta�u, māmiņ, dusmojaties! � viņ� beidzot noteica tik mīlīgā balsī, it kā nupat, nupat būtu gribējis māmiņai pakutināt puncīti.

���� Un kas tad man, pēc tavām domām, būtu jādara � vai jāsāk dancot?

���� Ai, ai, ai! Bet kas svētajos rakstos teikts par pa�cietību? Remdējiet, teikts, savas sirdis lēnprātībā. Lēn�prātībā � un tikai tā! Vai tad dievs, jūs domājat, ne�redz? Nē, viņ� visu redz, māmiņ, mīļais draugs! Mēs var�būt neko nejau�am, sē�am tepat, gudrojam un prātojam gan �ā, gan tā, bet viņ� tur aug�ā jau visu izlēmis: sak, es uzlik�u viņai pārbaudījumu! Ai, ai, ai! Un es, māmiņ, domāju, ka jūs esat labiņa!

Bet Arina Petrovna ļoti labi saprata, ka asinssūcējs Porfirijs tikai izmet cilpu, un tāpēc saskaitās pavisam.

���� Vai tu mani par nerru gribi pataisīt? � viņa uz�kliedza. � Māte runā par lietu, bet viņ� ākstās! Nem^z nepūlies man zobus apv rdot! Klāj va]ā, ko tu domā! Vai tu viņu te Golovļovā mātei uz kakla gribi atstāt?

��� Taisni tā, māmiņ, ja tāda būtu jūsu �ēlastība. Atstāt viņu tepat tai pa�ā stāvoklī kā pa�laik un izdabūt no viņa to manto�anas papīru.

��� Tā� Tā� es jau domāju, ka tu man tādu pa�domu dosi. Nu, labi. Pieņemsim, ka notiks pēc tava prāta. Lai arī cik nepanesami man būtu pa�as nīdēju vienmēr redzēt sev blakām, � redzams jau, ka nav neviena, kas mani �ēlotu. Jauna biju � nesu krustu, bet vecenei no tā atteikties jo vairāk neklājas. Lai nu tas tā, bet tagad runāsim par ko citu. Kamēr mēs ar tētiņu esam dzīvi, nu, lai arī viņ� dzīvo Golovļovā, badā nenomirs. Bet kā būs pēc tam?

��� Māmiņ! Mans draugs! Kādēļ tik tum�as domas?

��� Tum�as vai gai�as � jāpadomā tomēr ir. Nekādi jaunie mēs vairs neesam. Nomirsim abi � kas tad ar viņu notiks?

��� Māmiņ! Vai tad jūs nemaz nepaļaujaties uz mums, saviem bērniem? Vai tad jūs mūs tādos tikumos esat audzinājusi?

Un Porfirijs Vladimiri�s uzmeta viņai vienu no tiem noslēpumainajiem skatieniem, kas viņu vienmēr bija mul�sināju�i.

�Jau uzknābj!� ieskanējās viņai sirdī.

��� Es, māmiņ, nabagam palīdzē�u ar vēl jo lielāku prieku! Kas tad bagātam par bēdu! Dievs ar viņu! Bagā�tam jau sava labuma diezgan! Bet nabagais � vai zināt, ko Kristus par nabadziņu saka?

Porfirijs Vladimiri�s piecēlās un noskūpstīja mamiņai roku.

��� Māmiņ! Atļaujiet man uzdāvināt brālim divas mār�ciņās tabakas! � viņ� lūdzās.

Arina Petrovna neatbildēja. Viņa skatījās uz dēlu un domāja: vai viņ� tie�ām ir tāds asinssūcējs, ka pats savu brāli izdzīs no mājas?

��� Nu, dari, kā zini! Ja jau viņam Golovļovā jādzīvo, tad jādzīvo! � viņa pēdīgi noteica. � Tu man te pavi�sam sajauci galvu! Sapini kā tīklā! Iesāki ar to: kā jums, māmiņ, patīk, bet beigās piespiedi dancot pēc savas stabules! Nu, bet paklausies! Es viņu nevaru ieredzēt, visu mū�u viņ� man bijis par kaunu un par sodu un

beigu beigās pat apgānījis manu svētību, bet. ar visu to � ja tu viņu izdzīsi pa durvīm vai liksi iet ubagot, tad tev nebūs manas svētības! Nebūs, nebūs un nebūsi Un tagad ejiet abi pie viņa! Viņ� blen�amos būs izska�tījis, pēc jums raugoties!

Dēli aizgāja, bet Arina Petrovna nostājās pie Toga un skatījas, kā viņi, viens otram ne vārda neteikdami, gāja par tīro pagalmu uz kantori. Porfirijs visu laiku ņēma nost cepuri un meta krustus: gan pret balto baznīcu tā�lumā, gan pret lūg�anu namiņu, gan pret koka stabu, pie kura bija piestiprināta krūzīte �ēlastības dāvanām. Pavlu�a acīmredzot nevarēja atraut acis no saviem jauna�jiem zābakiem, uz kuru purngaliem laistīties laistījās sau�les stari.

��� Kam gan es visu to gādāju! Naktis miegu negulēju, kumosu sev atrāvu � un kam tas viss? � Un no viņas krūtīm izlauzās �ēlabaina nopūta.

*

Brāli aizbrauca; Golovlovas mui�a palika tuk�a. Ar vēl sparīgāku rosību Arina Petrovna ķērās pie pārtraukta�jiem saimniecības darbiem; virtuvē apklusa pavāru na�u �ķindoņa, toties divkārt lielāka kļuva rosība kantorī, klē�tis, pieliekamajos, pagrabos un citur. Gādniece vasara gāja uz beigām; tika vārīts, sālīts un ietaisīts priek�die�nām; no malu malām plūda krājumi ziemai, no visām dzimtmui�ām veseliem vezumiem veda sievie�u sagādātās nodevas graudā: kaltētas sēnes, ogas, olas, dārzeņus un citas mantas. Tas viss tika mērīts, pieņemts un pievienots agrāko gadu krājumiem. Ne jau velti Golovļovu lielmātei bija izbūvēta vesela rinda pagrabu, pieliekamo un klē�u; tie visi bija stāvgrūdām pilni, un tajos bija ne mazums bojātu mantu, kurām nevarēja ķerties klāt stiprās pu�vuma smakas dēļ. Uz vasaras beigām visas �īs mantas tika �ķirotas, un to daļu, kas izrādījās ap�aubāma, at�deva ļau�u galdam.

��� Gurķī�i jau vēl labi, tikai no virsas tā kā drusku apglumēju�i, apsmaku�i, bet lai jau saimes ļaudis pamie�lojas, � runāja Arina Petrovna, pavēlēdama atlikt sāņus te vienu, te otru toverīti.

Stepans Vladimiri�s apbrīnojami ātri iedzīvojās savā jaunajā stāvoklī. Sad un tad viņam traki gribējās �iekampt�, �iemest �arku�, �uzmest garu� un vispār �pa-

plostot� (viņam, kā redzēsim tālāk, �im nolūkam bija pat nauda), bet viņ� pa�aizliedzīgi turējās, it kā domādams, ka �īstais laiks� vēl nav pienācis. Tagad viņ� katru mirkli bija aizņemts, jo dzīvi un rosīgi piedalījās gādā�anas darbā, nesavtīgi priecādamies un skumdams par Golovlovas veiksmēm un neveiksmēm mantas rau�anā. Būdams tādā kā azartā, viņ� zagās no kantora uz pagrabiem vie�nos rītasvārkos, bez cepures, slēpdamies no mātes aiz kokiem un visādām klētiņām, ar kādām bija pilns viss pagalms (Arina Petrovna, jāsaka, ne vienreiz vien viņu bija pamanījusi �ādā izskatā, un viņas mātes sirds aizsvilās vēlmē dulburi Stjopku labi sadrāzt, bet pārdomā�jusi viņa atmeta ar roku), un no turienes ar drud�ainu nepacietību vēroja, kā izkrāva vezumus, kā no kungu mājas nesa visādas burkas, muciņas un toverī�us, kā tas viss tika �ķirots, līdz beidzot pazuda pagrabu un pielie�kamo pla�ajos bezdibeņos. Lielākoties viņ� bija apmie�rināts.

��� �odien no Dubrovinas atveda divus vezumus rud�mie�u � tās tik, brāl, bija rudmieses! � viņ� sajūsmā stāstīja mui�as skrīverim. � Bet mēs jau domājām, ka �oziem paliksim bez rudmiesēm! Paldies, paldies dubrovinie�iem! Dū�īgi gan tie dubrovinie�i! Izlīdzēja �oreiz!

Vai arī:

��� �odien māte likusi ķert dīķī karūsas � ir gan mil�zenes! Garumā pāri pusar�inai! Nu jau dro�i vien visu �o nedēļu karūsas vien ēdīsim!

Bet bija arī reizes, kad viņ� bēdājās.

��� Gurķī�i, brāl, �ogad nav padevu�ies! Grubuļaini un ar raibumiem, neviena kārtīga gurķa � tā gan! Laikam jau vajadzēs iztikt ar pērnajiem, bet �ogadējos � ļau�u galdam, nekur citur!

Bet vispār viņ� ar Arinas Petrovnas saimnieko�anas sistēmu nebija apmierināts.

��� Taisni briesmas, brāl, cik daudz labu mantu viņa sapūdējusi! �odien stiepa vienā stiep�anā: gan sālītu gaļu, gan zivis, gan gurķus � to visu vēlējusi atdot ļau�u galdam! Vai tad tā nu kāds dara? Vai tad tā saim�nieko! Jaunu krājumu kā jūra, bet viņa tiem pat nepie�skarsies, kamēr vecie puvekļi nebūs apēsti!

Arinas Petrovnas pārliecība, ka no dulbura Stjopkas bez pūlēm varēs dabūt jebkādu papīru, pilnīgi attaisno�jās. Viņ� ne tikai bez iebildumiem parakstīja visus matēs

atsūtītos papīrus, bet to pa�u vakaru pat lielījās mui�as skrīverim:

��� �odien, brāl, visu dienu papīrus vien parakstīju. Atteik�anās papīrus vien � nu es esmu tīrs! Nav man vairs ne sētas mieta � itin nekā man vairs nav, un nav ari paredzams, ka uz priek�u kas būs! Vecā var būt mierā!

No brāļiem viņ� atvadījās miermīlīgi un bija sajūs�mināts, ka tabakas tagad, cik uziet. Protams, viņ� ne�varēja nociesties, nenosaucis Porfiriju par asinssūcēju un Jūdāsiņu, bet �ie apzīmējumi pilnīgi neievēroti pa�zuda vārdu plūdos, kuros nevarēja notvert nevienu saka�rīgu domu. Atvadoties brāli mazliet pa�ķērdējās un iedeva viņam pat naudu, pie kam Porfirijs Vladimiri�s savu dāvanu pavadīja ar �ādiem vārdiem:

��� Ja lampiņai eļļiņas ievajagas vai svecīti dievam par godu gribas iedegt � tad te būs naudiņa! Tā, brāli Ta�gad nu dzīvo, brāl, klusi un mierīgi � tad māmiņa būs ar tevi apmierināta, tev pa�am būs miers, un mums vi�siem būs jauki un patīkami. Māte ta�u ir laba, mans draugs!

�������� Laba jau, laba, � piekrita arī Stepans Vladimiri�s,-

��� tikai ar sasmaku�u gaļu gan baro!

���� Un kas vainīgs? Kas apsmēja vecāku svētību? Pats esi vainīgs, pats to mui�iņu aizlaidi! Un kas tā bija par mājiņu! Tik jauka, tik ienesīga, tik brīni�ķīga! Ja tu būtu dzīvojis klusi un godīgi, tad tu tagad ēstu ir vēr�a, ir teļa gaļu un mērcīti vēl piedevām klāt. Un visa kā tev būtu papilnam: gan kartupelī�u, gan kāpostiņu, gan zirnī�u � Vai tā nav, brāl, kā es saku?

Ja Arina Petrovna būtu dzirdējusi �o dialogu, viņa dro�i vien nenociestos, neteikusi: �Nu jau atkal tark�ķ!� Bet dulburis Stjopka taisni tādā ziņā bija laimīgs, ka viņa ausim, tā sakot, nevajadzīgas runas gāja garām. Jūdāsiņ� varēja runāt, cik grib, un būt pilnīgi dro�s, ka neviens viņa vārds netrāpīs mērķī.

Vārdu sakot, Stepans Vladimiri�s brāļus aizvadīja drau�dzīgi un pat pa�apmierināts parādīja skrīverim Jakovam divus papīra divdesmitpiecniekus, kas pēc atvadī�anās bija viņam rokās.

���� Tagad, brāl, man pietiks ilgam laikam! � viņ� sa�cīja. � Tabaka mums ir, ar tēju un cukuru esam no�dro�ināti, trūkst tikai vēl degvīna, bet, ja gribēsim, būs ari degvīns! Pagaidām vēl iztik�u � tagad nav laika,

jāskrien uz pagrabu! Nepieskatīsi katru nieciņu, aiz vazās viens un divi! Bet redzēja viņa, brāi, mani, redzēja, ra�gana tāda, ka es viendien gar ļau�u gala sienmalu līdu. Stāv pie loga, skalās, dro�i vien domā: tad tāpēc man to gurķu trūkst � ak tad tāpēc!

Beidzot arī oktobris bija klāt: lija lieti, ceļi izmirka un kļuva neizbrienami. Stepans Vladimiri�s nevarēja nekur iziet, jo kājās tam bija novalkātās tētiņa kurpes un mu�gurā tētiņa vecie rītasvārki. No mājām neizkustēdamies, viņ� sēdēja savā istabā pie loga un caur abiem stikliem vēroja dubļos mirksto�o zemnieku ciematu. Tur pelēkajā rudens miglā kā melni punkti veicīgi kustējās cilvēki, kurus vasaras karstais darba laiks nebija salauzis. Darba steiga nebija rimusi, tā tikai bija ieguvusi citādu veidu; vasaras līksmo krāsu vietā bija stājusies rāma rudenīgā krēsla. Rijas kūpēja pāri pusnaktij, spriguļi vienmuļā rakstā klaudzēja visā apkārtnē. Kūla arī mui�as piedarbā, un kantorī sprieda, ka diez vai ātrāk par meteņiem tik�ot galā ar visu kungu labību. Viss �ķita drūms, miegains, viss vieda nomāktību. Kantora durvis vairs nestāvēja līdz galam vaļā kā vasarā, un pa�ās telpās gaiss bija zilgans no slapjo puska�ociņu izgarojumiem.

Grūti pateikt, kādu iespaidu uz Stepanu Vladimiri�u atstāja darba steigas pilnā rudenīgā lauku ainava un vai līdz viņa apziņai maz aizgāja doma, ka tas ir milzīgs darbs, kas jāveic pa �o dubļu jūkli nemitīgās lietavās, ta�u nevarēja būt �aubu, ka pelēkā, mū�īgi raudo�ā ru�dens debess viņu nomāca. Likās, ka tā karājas taisni virs galvas un draud viņu noslīcināt zemes bezdibeņos, kas tagad atvēru�ies. Viņam nebija cita darba kā skatīties pa logu un vērot smagās mākoņu grēdas. Jau no pa�a rīta, kad tikko svīda gaisma, viss apvārsnis no vienas vietas ar tām bija noklāts; mākoņi stāvēja kā sastingu�i, kā apburti; pagāja viena stunda, otra, tre�ā, bet tie aizvien stāvēja tai pa�ā vietā, un nevarēja manīt ne mazākās pārmaiņas ne mākoņu krāsā, ne apveidā. Lūk, tur tas mā�konis, kas stāv zemāk un ir tum�āks nekā citi: jau pirmīt tas izskatījās tāds kā saplosīts (glu�i kā pops amattērpā ar izplestām rokām), skaidri izceldamies pret aug�ējo mākoņu bālgano fonu, un arī tagad, dienas vidū, paturējis to pa�u veidu. Tiesa gan, labā roka kļuvusi īsāka, toties kreisā ķēmīgi izstiepusies, un no tās gā� lietus, gā� tā, ka pat pret tum�o debess fonu iezīmējusies vēl tum�āka, gandrīz melna svēdra. Un tur tālāk vēl viens mākonis:

jau pirmīt tas kā milzīgs, pinkains blāķis bija pārkāries pār kaimiņu sād�u Naglovku un, kā likās, dzīrās to no��ņaugt � arī tagad tas karājās tai pa�ā vietā, tāds pats pinkains blāķis, bet ķetnas pastieptas lejup, it kā tas kuru katru mirkli taisītos lēkt zemē. Mākoņi, mākoņi un mākoņi � un tā cauru dienu. Ap pulksten pieciem pēc pusdienas notiek metamorfoze: apkārtne pamazām aizmig�lojas, aizmiglojas un beidzot pazūd pavisam. Vispirms iz�gaist mākoņi, un viss ietērpjas tum�ā, necaurredzamā plī�vurā; tad kaut kur pazūd me�s un Naglovka; pēc tās nogrimst baznīca, lūg�anu namiņ�, tuvējais zemnieku cie�mats, augļu dārzs, un tikai acs, kas uzmanīgi vērojusi �o noslēpumaino zu�anas procesu, vēl spēj saskatīt da�u asu attālumā eso�o kungu māju. Istabā jau pavisam tum�s; kantorī vēl svētī krēslas stundu, uguni nededzina; atliek tik staigāt, staigāt, staigāt bez gala. Slimīgs gurdenums stindzina smadzenes; kaut gan nīkts bezdarbībā, kaut ne�būtu iemesla nogurumam, tas tomēr jūtams visā organismā; tikai viena doma plosās, grau� un māc, un tā ir doma: zārks! Zārks! Zārks! Rau, kur tie punkti, kas pirmīt ne�skaidri vīdēja pret dubļu tum�o fonu gar sād�as piedar�biem, � tos �ī doma nemāc, un tie zem gurdenuma un skumju nastas nesabruks, kaut arī tie ar debesīm tie�i necīnās, tomēr vismaz ķepurojas, kaut ko ceļ, sargā, glabā. Vai ir vērts sargāt un ļglabāt to, ko ceļot tie dienu un nakti sitas vai nost, � tas viņam neienāca prātā, bet viņ� apzinājās, ka pat �ie bezvārda punkti stāv daudz augstāk par viņu, ka viņ� nespēj pat ķepuroties, ka vi�ņam nav ne ko sargāt, ne glabāt.

Vakarus viņ� pavadīja kantorī, jo Arina Petrovna tāpat kā agrāk nedeva tam sveces. Ar burmistra starpniecību viņ� vairākas reizes lūdza, lai atsūta zābakus un ka�o�ciņu, bet saņēma atbildi, ka zābaki viņam neesot iegā�dāti, ka drīz uznāk�ot salnas un tad izsnieg�ot velteņus. Acīmredzot Arina Petrovna bija nodomājusi savu pro�grammu izpildīt burtiski: dot nejaucēnam tikai tik daudz, lai tas nenomirtu badā. Sākumā viņ� māti lamāja, bet vē�lāk to it kā pavisam aizmirsa; sākumā viņ� �o to atcerējās, vēlāk arī vairs neatcerējās. Pat kantorī iedegto sve�u gaisma tam kļuva nejauka, un viņ� ieslēdzās savā istabā, lai būtu glu�i viens ar tumsu. Turpmāk viņam atlika tikai viena iespēja, no kuras tas pagaidām baidījās, bet kura viņu pievilka ar neatturamu spēku. �ī iespēja � piedzer�ties un aizmirsties. Aizmirsties pavisam, uz laiku laikiem,

ienirt aizmirstības ūdeņos tik dziļi, lai vairs nevarētu no tiem izķepuroties. Viss vilka uz to pusi; gan pagātnes trakulīgie ieradumi, gan tagadnes uzspiestā bezdarbība, �an slimais organisms ar smacējo�o klepu, ar nepane�samo, neizskaidrojamo aizdusu, ar aizvien stiprākiem dū�rējiem sirdī. Beidzot viņ� vairs neizturēja.

���� �odien, brāl, vajadzētu pagādāt pusstopu, � viņ� reiz sacīja skrīverim tādā balsī, kas nesolīja nekā laba.

�āsdienas pusstopam sekoja nepārtraukta rinda jaunu pusstopu, un kop� tā laika viņ� katru nakti kārtīgi pie�dzērās. Pulksten deviņos, kad kantorī nodzēsa gaismu un ļaudis izklīda pa savam migām, viņ� lika galdā pagādāto pusstopu un gabalu rupjmaizes, apkaisītu ar biezu kārtu sāls. Degvīnam viņ� neķērās klāt uzreiz, bet it kā pie�zagās. Visapkārt visi gulēja kā nāves miegā; tikai peles skrubinājās gar sienām atlupu�ajām tapetēm un kantori uzbāzīgi tik�ķēja pulkstenis. Ritasvārkus novilcis, vienos kreklos viņ� skraidīja �urp un turp pa karsti sakurināto istabu, brī�iem apstājās, piegāja pie galda, pagramstījās tumsā pēc pusstopa un ņēmās atkal soļot. Pirmās glāzī�tes viņ� izdzēra ar pieteicieniem, kāri iesūkdams dedzi�no�o valgumu; bet pamazām sirds puksti kļuva bie�āki, galva karstāka, un mēle sāka �ļupstēt nesakarīgus vār�dus. Notrulinātā iztēle pūlējās radīt kaut kādus priek��status, sastingusī atmiņa mēģināja ielauzties pagātnē, ta�u priek�stati iznāca saraustīti, bezjēdzīgi, un pagātne neatbalsoja nekādas atmiņas, ne rūgtas, ne gai�as, it kā starp to un �o mirkli uz visiem laikiem būtu uzcelta bieza siena. Viņa acu priek�ā bija tikai tagadne, glu�i kā cie�i aizslēgts cietums, tajā pilnīgi nogrima ir telpa, ir laiks. Istaba, krāsns, trīs logi ārsienā, �īksto�ā koka gulta ar plānu, sagulētu matraci, galds un pusstops uz tā � līdz kaut kādiem citiem apvār�ņiem domas nespēja sniegties. Bet, jo vairāk kritās pudeles saturs, jo vairāk sila galva, un pat �ī nabadzīgā tagadnes izjūta vairs nebija pa spē�kam. �ļupstē�ana, kam sākumā bija vēl kaut kāda jēga, kļuva pavisam juceklīga; acu zīlītes, pūloties saskatīt tumsas kontūras, briesmīgi izpletās; pati tumsa beidzot izgaisa, un tās vietā parādījās izplatījums, fosforiska spī�duma pieliets. Tas bija bezgalīgs tuk�ums, nedzīvs, spo�cīgi mirdzo�s, kurā neatbalsojās neviena dzīves skaņa. Tas viņam sekoja pa pēdām, sekoja katram viņa soļa pagriezienam. Nebija ne sienu, ne logu � nebija vairs nekā; bija tikai bezgalīgs, mirdzo�s tuk�ums. Viņam

kļuva baigi; viņam vajadzēja nobendēt īstenības izjūtu tiktāl, lai nebūtu arī �ā tuk�uma. Vēl mazliet papūlējās � un viņ� bija sasniedzis mērķi. Kājas streipuļu streipuļiem nesa ļengano ķermeni, krūtis vairs neizdvesa �ļupstus, bet gārdza, pats dzīvības pavediens likās it kā pārtrūkstam. Viņu pārņēma tas savādais stingums, kur�, lai gan tam piemita visas pazīmes, kas liecināja par apzinātas dzīves trūkumu, tomēr līdz ar to neap�aubāmi rādīja, ka ir kāda īpa�a dzīve, kas atlīstās neatkarīgi no jebkādiem apstāk�ļiem. Vaids pēc vaida lauzās no krūtīm, nemaz netrau�cējot miegu, organisma kaite turpināja savu posto�o darbu, acīmredzot nemaz nesagādājot fiziskas sāpes.

No rītiem viņ� modās līdz ar gaismu, un līdz ar viņu modās skumjas, riebums, naids. Naids bez protesta, ne ar ko nepamatots, naids pret kaut ko nenoteiktu, netve�ramu. Iekaisu�ās acis tuk�iem skatieniem kavējas te pie viena, te pie otra priek�meta un raugās ilgi un cie�i; ro�kas un kājas trīc; sirds brī�iem pamirst, it kā noslīd kaut kur lejup, tad sāk dauzīties ar tādu spēku, ka roka ne�viļus ķeras pie krūtīm. Nav nekādu domu, nav ne�kādu vēlē�anos. Acu priek�ā krāsns � un �is priek�mets tā pārņem domas, ka tās nekādus citus iespaidus neņem pretim. Tad � krāsns vietā stājas logs, logs, logs� Nekā nevajag, nekā, nekā nevajag. Pīpīte tiek piebāzta un aizkūpināta mehāniski un neizpīpēta atkal izkrīt no rokām; mēle kaut ko �ļupst, bet acīmredzot tikai aiz iera�duma. Vislabākais būtu sēdēt un klusēt, klusēt un ska�tīties vienā punktā. Sādā reizē derētu palāpīt paģiras; de�rētu organisma temperatūru pacelt tik augstu, lai kaut uz brīdi sajustu, ka esi dzīvs, bet dienā degvīnu nevar dabūt ne par kādu naudu. Jāgaida nakts, lai atkal gūtu tos svētlaimes mirkļus, kad zeme izzūd zem kājām un �etru necie�amo sienu vietā acu priek�ā atveras bezga�līgais mirdzo�ais tuk�ums.

Arinai Petrovnai nebija ne mazākā priek�stata par to, kā �dulburis� kantorī pavada laiku. Nejau�ais jūtu uz�liesmojums, kas sarunā ar asinssūcēju Porfiriju it kā bija pazibējis, pa�ai nemanot, tūlīt atkal bija nodzisis. No viņas puses nebija pat nekādas sistemātiskas rīcības, bet vienkār�a aizmir�ana. Viņai pavisam izkrita no prāta, ka blakus, kantorī, dzīvo būtne, kas asins saitēm saistīta ar viņu, būtne, kas varbūt slāpst dzīves alkās. Kā viņa pati, reiz iegājusi dzīves sliedēs, gandrīz mehāniski pil�dīja dzīvi ar vienu un to pa�u saturu, tā, pēc viņas domām, vajadzēja rīkoties arī citiem. Viņai nenāca ne prātā, ka pats dzīves satura raksturs mainās saskaņā ar daudziem apstākļiem, kuri kaut kādi veidoju�ies, un ka galu galā vieniem (to skaitā arī viņai) �is saturs �ķiet kaut kas mīļ�, labprātīgi izraudzīts, bet citiem � kaut kas nejauks un uzspiests. Tāpēc, lai gan burmistrs viņai vairākkārt ziņoja, ka ar Stepanu Vladimiri�u �nav labi�, �ie ziņojumi aizslīdēja gar ausīm, neatstādami uz viņas smadzenēm nekādu iespaidu. Daudz, ja viņa uz ziņoju�miem atbildēja ar stereotipo frāzi:

��� Gan dabūs at�irgt, pārdzīvos mūs abus! Kas �im, garajam ērzelim, vainas? Klepo! Cits klepo trīsdesmit gadu no vietas, un tas viņam bijis nebijis.

Bet tad, kad tai kādu rītu paziņoja, ka Stepans Vladimiri�s naktī no Golovļovas pazudis, viņa uzreiz atjē�dzas. Tūlīt izsūtīja visu māju viņu meklēt rokā un arī pati ķērās pie meklē�anas, sākdama ar tās istabas apskati, kurā bija mitis nejaucēns. Pirmais, kas viņu pārsteidza, bija tas, ka uz galda atradās pusstopa pudele, kuras di�benā laistījās �ķidruma lāsīte un kuru steigā neviens ne�bija attapies aizvākt.

��� Kas tad tas? � viņa jautāja it kā nesaprazdama.

��� Laikam jau� būs iemetu�i, � apjucis atbildēja burmistrs.

��� Kas piegādāja? � viņa jau gribēja iesākt, bet tad attapās un, savas dusmas apvaldījusi, turpināja apskati.

Istaba bija netīra, tum�a un tā piezaņķēta, ka kļuva neērti pat viņai, kas nekādas prasības pēc komforta ne pazina, ne atzina. Griesti bija nokvēpu�i, tapetes pie sie�nām atplīsu�as un daudzās vietās karājās veseliem lēve�riem, palodzes melnas no tabakas pelnu biezās kārtas, spilveni izmētāti pa grīdu, kas bija pienesta lipīgiem dubļiem, gultā atradās saņurcīts palags, no nemazgā�anas glu�i pelēks. Viens dubultloga rāmis bija izņemts vai, pa�reizāk sakot, izrauts, un pats logs atstāts pusviru: pa to acīmredzot nejaucēns tad arī bija aizmucis. Arina Petrovna instinktīvi paskatījās laukā un nobijās vēl vairāk. Bija jau novembra sākums, bet rudens togad bija se�vi�ķi ieildzis un sals vēl nebija uznācis. Ir ceļi, ir lauki � viss bija melns, izmircis, neizbrienams. Kā viņ� bija va�rējis aiziet? Uz kurieni? Un turklāt viņa arī atcerējās, ka viņam mugurā nevarēja būt nekas cits kā vien rītasvārki un kurpes, no kurām viena tika atrasta zem loga, un

ka visu pagaju�o nakti, kā par nelaimi, bez apstājas bija lijis.

��� Es gan ilgi, ilgi te pie jums, mīļie, neesmu bijusi! � viņa teica, ieelpodama nevis gaisu, bet kādu riebīgu fūzeļa, lētas tabakas un aitādas skābo smaku.

Visu dienu, kamēr Jaudis pārmeklēja me�u, viņa no�stāvēja pie loga, ar trulu uzmanību raudzīdamās kailajā tālē. Tāda jezga �ā dulbura dēļ! Viņai likās, ka tas viss ir kāds nejēdzīgs sapnis. Viņa ta�u toreiz bija sacījusi, ka tas jāsūta uz Vologdas guberņu, bet nē, nolādētais Jūdāsiņ� tikai luncinās: atstājiet, māmiņ, Golovļovā! Ņe�mies nu tagad te ar viņu! Lai viņ� tur nost no acīm būtu dzīvojis, kā grib, � dievs ar viņu! Savu es būtu padarī�jusi: vienu daju notrieca, iedevu otru. Ja arī otru būtu notriecis, � nu tad neņem Jaunā, brālīt! Dievs � ir tas tādu caurbiru maisu nepiepildīs! Un viss būtu mierīgi un labi, bet tagad � paskat, ko pastrādājis! Ķer nu vēju laukā! Labi vēl, ja pārved dzīvu mājā � piedzēru�am jau daudz nevajag, lai cilpā ieskrietu! Tāds paķer valgu, pakar zarā, aptin ap kaklu � un darīts! Māte naktis nav gulējusi, kumosu sev no mutes atrāvusi, bet viņ�, �e tev, ko izdomājis, � pakārties sadomājis! Un, ja nu vēl kas ļauns būtu nodarīts, ja ēst un dzert nebūtu dots vai ar darbiem nomocīts, � bet viņ� ta�u kā ķerts caurām die�nām slaistījās pa istabu, ēda un dzēra, ēda un dzēra! Cits nezinātu, kā mātei pateikties, bet �is karas nost, te tev nu bija � mīļais dēliņ�!

Ta�u �oreiz Arinas Petrovnas ba�ām par dulbura ne�labo galu nebija pamata. Pievakarē Golovjovas tuvumā parādījās kulba ar diviem zemnieku zirgiem priek�ā un pieveda bēgli pie kantora� Viņ� bija pusnesamaņā, viscaur sadauzīts un sagraizīts, ar zilu un uztūku�u seju. Izrādījās, ka tas pa nakti bija aizgājis līdz Dubrovinas mui�ai, kas atradās divdesmit verstis no Golovlovas.

Viņ� nogulēja veselu diennakti un pamodās tikai otrā vakarā. Pa vecam ieradumam tas sāka staigāt pa istabu �urpu un turpu, bet pie pīpes neķērās, it kā būtu to aizmirsis, un ne uz vienu jautājumu ne vārda neatbildēja. Arina Petrovna no savas puses rādījās tik līdzjūtīga, ka gandrīz jau vai lika viņu pārvest no kantora uz kungu māju, bet tad nomierinājās un atstāja dulburi atkal kan�torī, pavēlējusi izmazgāt un iztīrīt viņa istabu, uzklāt tīru gultasveļu, pielikt logiem aizkarus un tā tālāk.

Nākamās dienas vakarā, kad tai paziņoja, ka Stepans Vladimiri�s pamodies, viņa lika to atsaukt uz kungu māju padzert tēju un izskaidrojoties atrada pat laipnu toni.

�������� Kur tad tu no mātes biji aizbēdzis? � viņa iesāka.

��� Vai tu ari zini, kā tu māti nobiedēji? Labi vēl, ka tē�tiņ� nekā nedabūja zināt, � kas tikai viss ar viņu ne�varēja notikt viņa pa�reizējā stāvoklī?

Bet Stepans Vladimiri�s, cik varēja nomanīt, palika vienaldzīgs pret mātes laipnību un stingām, stiklainām acīm skatījās uz tauku sveci, it kā vērodams melno ap�degumu, kas pamazām veidojas uz dakts.

��� Ak tu, muļķīti, muļķīti! � turpināja Arina Petrovna arvien laipnāk un laipnāk. � Būtu kaut padomājis, kā�das valodas izies par māti tevis dēļ! Skauģu jau viņai, paldies dievam, netrūkst! Sapļāpās vēl nezin ko! Teiks, ka neesmu tev ne ēst devusi, ne tevi ģērbusi� Ak tu, muļķīti, muļķīti!

Tāds pats klusums un tāds pats stings, tuk�s, uz vienu vietu vērsts skatiens.

��� Vai tev pie mātes kā trūka? Tu esi apģērbts un pa�ēdis � paldies dievam! Tev ir labi un silti� Kā tev vēl vajag! Ja tev ir garlaicīgi, nu, neņem ļaunā, mans draugs, � mēs ta�u dzīvojam uz laukiem. Izpriecas un balles � to te nav � visi tāpat sē�am pa kaktiem un garlaikojamies! Es pati arī labprāt padancotu un padzie�dātu, bet paskaties tik ārā � pat uz dieva namu braukt tādos dubļos nav patikas!

Arina Petrovna apklusa, gaidīdama, ka dulburis kaut ko norūks, bet dulburis sēdēja kā pārakmeņojies. Pama�zām viņai sirdī sāka celties dusmas, bet viņa arvien vēl valdījās.

��� Un, ja tu ar kaut ko biji nemierā � varbūt ēdamā nepietika vai kaut kā no veļas, � vai tad nevarēji mā�tei atklāti pasacīt? Sak, māmiņ mīļā, lieciet, lai pacep akniņas vai arī biezpiena rau�us, � vai nu māte tev ku�mosu būtu liegusi? Vai tāpat to �ņabīti � nu, kad jau tā iegribējās, dievs ar tevi! Glāzīti, divas glāzītes � vai nu mātei �ēl? Bet �e tev: no kalpa lūgt tev nav kauns, bet mātei bilst vārdu grūti!

Visi glaimīgie vārdi tomēr bija veltīgi: Stepans Vla�dimiri�s ne tikai neatmaiga (Arina Petrovna cerēja, ka viņ� tai noskūpstīs roku) un neizrādīja nekādas no�ēlas, bet likās, ka pat nebūtu nekā dzirdējis.

Kop� tās reizes viņ� apklusa pavisam. Caurām dienām staigāja pa istabu, pieri drūmi saraucis, lūpas kustinā�dams un nejuzdams nogurumu. Brī�iem apstājās, it kā gribēdams kaut ko teikt, bet neatrada vārdus. Cik va�rēja vērot, spēju domāt viņ� nebija zaudējis; ta�u iespaidi turējās smadzenēs tik vāji, ka viņ� tos tūlīt aiz�mirsa. TādēJ viņ� nekļuva pat nepacietīgs, kad neizdevās atrast vajadzīgo vārdu. Arina Petrovna savukārt domāja, ka viņ� katrā ziņā aizdedzinā�ot mui�u.

��� Cauru dienu klusē! � viņa teica. � Kaut ko viņ�, dulburis, ta�u domā, kad cie� klusu. Pieminiet manus vār�dus, ka tik viņ� nenosvilina mui�u!

Bet dulburis tīri vienkār�i nedomāja nekā. Viņ�, kā �ķiet, bija iegrimis mū�īgā miglā, kurā nebija vietas ne tikai īstenībai, bet ari fantāzijai. Viņa smadzenes bija ar kaut ko nodarbinātas, bet �im kaut kam nebija nekāda sakara ne ar pagātni, ne ar tagadni, ne ar nākotni. Viņ� bija glu�i kā melnā mākonī tīts no galvas līdz kājām un lūkojās tajā, vienīgi tajā, sekoja tā iztēlotajām svārstībām un reizēm nodrebēja, un it kā no tā aizsargājās. �ai dī�vainajā mākonī nogrima visa viņa ārējā un iek�ējā pa�saule.

Tā pa�a gada decembrī Porfirijs Vladimiri�s saņēma no Arinas Petrovnas �āda satura vēstuli:

�Vakarrīt mūs piemeklēja jauns tā kunga sūtīts pār�baudījums: nomira Stepans, man dēls, bet Tev brālis. Vēl iepriek�ējā vakarā viņ� bija pavisam vesels un pat pa�ēda vakariņas, bet no rīta viņu atrada gultā miru�u � dzīves stundas ātri skrien. Un mātes sirdi visvairāk skum�dina tas, ka tāpat bez svētā vakarēdiena viņ� �ķīrās no �ās iznīcīgās pasaules, lai dotos projām uz mums nezi�nāmu malu.

Tas lai mums būtu visiem par mācību: kas ģimenes saites netur godā � tas vienmēr var sagaidīt tādu galu. Gan neveiksmes �ajā dzīvē, gan pāragra nāve, gan mū�ī�gas mokas nākamajā dzīvē � viss nāk no tam. Lai cik augstu mēs pa�i turam savu prātu vai pat slavu, bet, ja savus vecākus necienām, tad viņi mūsu augsto prātu un slavu kā dūmus izklīdinās. Tāds ir tas likums, kas jāiekaļ galvā katram, kas dzīvo �ajā pasaulē, bet kalpiem bez tam vēl būs cienīt kungus.

Tomēr, kaut apstākļi �ādi, mū�ībā aizgāju�ajam tika parādīts īsts gods, kā jau dēlam. Līķautu izrakstījām no

Maskavas, bet pēdējo izvadī�anas ceremoniju izdarīja Tev pazīstamais arhimandrita tēvs kopā ar citiem priesteriem. Tagad notiek �etrdesmit dienu dvēseles aizlūgumi, kā jau tas pēc kristīgo para�as pieklājas. 2ēl dēla, bet kur�nēt nedrīkstu un to neieteicu darīt ari jums, mani bērni. Jo � kas to var zināt? � mēs gan te kurnam, bet viņa dvēsele varbūt līksmo debesu mājokļos!�

Karsts jūlija dienvidus. Dubrovinas mui�ā viss kā izmiris. Ne tikai dīkie ļaudis, bet arī strādnieki izklīdu�i kur kurais un atgūlu�ies ēnā. Suņi izstiepu�ies pagalma vidū milzīga vītola pavēnī, un var dzirdēt, kā tie, pusmiegā mu�as ķerot, noklabina zobus.

Pat koki stāv skumīgi un nekustīgi, glu�i kā nomocīti. Visi logi kā kungu namā, tā arī ļau�u istabā līdz galam vaļā. No aug�as veļas svelmaina karstuma vilnis; ar īsu, izdegu�u zāli klātā zeme kaist; neizturams gai�ums it kā zeltaina dūmaka aizplīvurojis visu apkārtni, tā ka tikai ar grūtībām var samanīt priek�metus. Un kādreiz pelēki krāsotā, bet nu jau palsā kungu māja un mazais puķu dārziņ� mājas priek�ā, un bērzu birztala, kuru no mui�as �ķir braucamais ceļ�, un dīķis, un zemnieku ciemats, un rudzu lauks, kas sākas tūlīt aiz aploka, � viss iegrimis spo�ajā dūmakā. Gaiss pilns visādu smar�u, sākot ar ziedo�u liepu jauko aromātu un beidzot ar laidara izgarojumiem. Ir pilnīgs klusums. Tikai no virtuves nepārtraukti skan pavāru na�u klaudzinā�ana, vēstīdama, ka pusdienās būs mū�īgā okro�ka un sitenis.

Kungu māju pārņēmis kluss satraukums. Vecā lielmāte un divas jaunas meitenes sē� ēdamistabā, un, uz galda nomestajam adīklim nepieskardamās, it kā sastingu�as kaut ko gaida. Kalpoņu istabā divas sievas gatavo si�nepju plāksterus un kompreses, un tikai karo�u vienmē�rīgā �ķinda kā circeņu �irksti pārtrauc vispārējo stin�gumu. Pa gaiteni basām kājām klusu slīd meitenes, steigdamās pa kāpnēm no aug�stāva uz kalpoņu istabu un atpakaļ. Lāgu lāgiem no aug�istabas atskan sauciens:

'Kas ir ar plāksteriem! Vai aizmigu�as esat, vai?� � un pēc tam tūdaļ no kalpoņu istabas kā bulta iz�aujas mei�tene. Beidzot uz kāpnēm dzirdami smagi soļi un ēdam�istabā ienāk kara ārsts. Ārsts ir gara auguma cilvēks platiem pleciem, tvirtiem, sārtiem vaigiem, kas aiz ve�selības vai plīst. Balss viņam skaņa, gaita stingra, acīs gai�as un jautras, lūpas biezas, pilnīgas, skatiens atklāts. Kaut gan uz pleciem jau piecdesmit gadu, viņ� patie�ām ir dzīves baudītājs, kas nekad nav atteicies un vēl ilgi neatteiksies ne no vienas iedzer�anas, ne ieē�anas. Viņ� ģērbies vasarīgi, �vītīgi, neparasti baltos pike svārciņos ar spo�ām formas tērpa pogām. Viņ� ienāk, lūpas �mak�stinādams un mēli klak�ķinādams.

�������� Paklau, dūjiņ, atnes mums drusku �ņabī�a un kaut ko uzkodām, � viņ� nodod rīkojumu, apstājies durvīs, kas ved uz gaiteni.

��� Nu? Kā ir? � jautā vecā lielmāte, nemiera pilna.

�������� Dieva �ēlastībā ir bezgalīga, Anna Petrovna! � at�bild ārsts.

��� Ko tas nozīmē? Vai tad �

�������� Tā ir, kā ir. Divas trīs dieniņas pavilks � un tad beigas! � Ārsts izdara ar roku zīmīgu �estu un pusbalsī dungo:

��� Aizlidos kūleņiem, kūleņiem, kū-le-ņiem vien!

��� Kā tad tā? Dakteri ārstēja, ārstēja � un nu uzreiz!

��� Kādi dakteri?

��� Mūsējais no apriņķa un vēl viens no pilsētas.

�������� Dakteri!! Ja viņam pirms mēne�a būtu iegrūsta pa�matīga strutu adata, tas būtu sveiks un vesels!

��� Vai tie�ām nekā nevar darīt?

�������� Es jau sacīju: dieva �ēlastība ir liela, un vairāk tur nekā nevaru piebilst.

��� Bet varbūt līdzēs?

��� Kas līdzēs?

��� Nu tie, ko nupat� nu tie plāksteri�

��� Var jau būt.

Sieviete melnā kleitā un melnu lakatiņu ap galvu ienes paplāti ar degvīna karafi un divus �ķīvjus � uz viena desa, uz otra kaviārs. Viņai parādoties, saruna apklust. Ārsts pielej glāzīti, aplūko to pret gaismu un klak�ķina ar mēli.

�������� Uz jūsu veselību, māmiņ! � viņ� saka, pavēr�oties pret veco lielmāti, un izdzer degvīnu.

��� Uz veselību, cienījamais!

�������� No �itā pa�a jau Pāvels Vladimiri�s arī aiziet bojā � pa�ā plaukumā � no �itā pa�a �ņabī�a! � saka ārsts, tīksmi vaibstīdamies un ar dak�iņu durdams desas ripiņā.

��� Jā, daudzi no tā aiziet postā.

�������� Ne jau katrs �o �ķidrumu var panest � tur tā vaina! Bet, tā kā mēs varam, tad lai iet uz otras kājas! Uz jūsu veselību, cienītā kundze!

��� Dzeriet, lūdzu, dzeriet! Jums jau � nekas!

�������� Man � tas nav nekas! Plau�as, nieres, aknas, liesa � viss ir kārtībā. Ak jā! Sakiet! � viņ� uzrunā melni ģērbto sievieti, kas palikusi stāvam pie durvīm, it kā klausīdamās kungu sarunā. � Kas jums �odien būs pusdienās?

�������� Okro�ka, sitenis un cepti cāli, � paskābi smaidī�dama, atbild sieviete.

��� Vai sālītu zivju jums nav?

�������� Kā tad nu, cienītais kungs, zivis var nebūt! Ir store, ir sevrjuga � Zivs būs � atliku likām!

�������� Tad tu izrīko, lai mums pusdienās pasniedz aukstu bie�u zupu ar gabaliņu stores .. . bet zini, tādu treknāku! Kā tevi sauc � Uļitu�ka, vai?

��� Par Uļitu mani, kungs, ļaudis sauc.

��� Nu tad veicīgi, Uļitu�ka, veicīgi!

Uļitu�ka aiziet; uz mirkli iestājas smags klusums. Arin-a Petrovna pieceļas no savas vietas un palūkojas pa dur�vīm, vai Uļitu�ka tie�ām aizgājusi.

�������� Vai jūs, Andrej Osipi�, runājāt ar viņu par bāre�nītēm? � viņa jautā ārstam.

��� Runāju.

��� Nu, un ko viņ�?

�������� Vienu un to pa�u. Līdzko izveseļo�os, saka, tā tūliņ uzrakstī�u ir testamentu, ir vekseļus.

Klusums istabā kļūst vēl smagāks. Jaunavas paņem no galda krustdūrienu darbus un ar manāmi drebo�ām rokām dur dūrienu pēc dūriena; Arina Petrovna tā kā bezcerīgi nopū�as; ārsts staigā pa istabu un svilpo:

��� Aizlidos kūleņiem, kū-Ie-ņiem!

��� Jums tā stingri vajadzēja viņam pateikt!

�������� Vai nu stingrāk vairs var: nelietis tu būsi, es viņam saku, ja tu bārenes nenodro�ināsi. Jā, māmucīt, jūs esat izdarījusi muļķību! Ja jūs mani būtu atsaukusi vēl pirms mēne�a, es viņam ne tikai strutu adatu būtu iegrūdis, bet

būtu varējis līdzēt arī testamenta lietā� Bet tagad viss paliks Jūdāsiņam, likumīgajam mantiniekam � noteikti!

��� Vecmāmiņ, kas tagau notiks! � gandrīz vai asarām acīs �ēlojās vecākā no jaunavām. � Ko tas tēvocis ar mums dara!

���� Nezinu, mīļā, nezinu. Pat par sevi nekā nezinu. �o�dien esmu �eit, bet rīt � vai es zinu, kur� Varbūt dievs būs lēmis pārlaist naktis kaut kādā �ķūnītī, bet var�būt arī istabā pie kāda zemnieciņa!

��� Ak kungs! Cik tas tēvocis dumj�! � izsaucas jau�nākā.

��� Jūs, jaunā dāma, būtu labāk to savu mēlīti pieval�dījusi! � aizrāda ārsts un, griezdamies pie Arinas Petrovnas, piebilst: � Bet ko tad jūs pati, māmiņ! Būtu jel pamēģinājusi pati viņu pierunāt!

���� Nē, nē, nē! Viņ� negrib! Viņ� negrib mani ne re�dzēt! Viendien es jau gandrīz pie viņa ielīdu. �Vai pē�dējo svaidī�anu izdarīt atnācāt?� �is jautā.

��� Es domāju, ka te visvairāk vainas ir Uļitu�kai� viņa to kūda pret jums.

���� Viņa gan! Tikai viņa! Un visu atstāsta asinssūcē�jam Porfi�kam! Runā, ka tam pat zirgi visu dienu stāvot ar sakām kaklā gadījumam, ja brālim pienāktu pēdējā stundiņa! Un iedomājieties, viendien viņa pat mēbeles, mantas, traukus � visu sarakstīja, lai, tā sakot, kaut kas nepazustu! Viņa mūs grib pataisīt par zaglēm!

��� Jums viņu vajadzēja tā kā karadienestā� kūle�ņiem, zināt, kūleņiem . ..

Bet ārsts vēl nebija paguvis visu pateikt, kad istabā aizelsusies ieskrēja meitene un baiļu pilnā balsī ieklie�dzās:

��� Pie kunga! Kungs sauc pēc ārsta!

*

Ģimeni, kas tēlota �ajā stāstā, mēs jau pazīstam. Vecā lielmāte ir tā pati Arina Petrovna Golovļova; mirsto�ais Dubrovinas mui�as īpa�nieks � viņas dēls Pāvels Vladimiri�s; beidzot, abas meitenes, Anņiņka un Ļubiņka, ir nelaiķes Annas Vladimirovnas Ulanovas meitas, tās pa�as Ulanovas, kurai Arina Petrovna kādreiz �izdalīja viņas daļu�. Nav pagājis ne desmit gadu, kop� mēs ar tām redzējāmies, bet tēloto personu stāvoklis tā mainījies, ka nav vairs ne miņas no tām mākslīgajām saitēm, kuru dēļ

Golovļovu dzimta likās kā kaut kāds neieņemams cie�toksnis. Arinas Petrovnas nenogursto�o roku celtais dzim�tas cietoksnis sagruva un sagruva tik nemanot, ka viņa, pati nesaprazdama, kā tas varēja nolikt, bija kļuvusi par līdzdalībnieci un pat zināmā mērā par veicinātāju �ajā sagrau�anā, kuras īstā dvēsele, protams, bija asinssūcējs Porfirijs.

No pilnīgi neatkarīgas un bargas Golovļovas mui�as īpa�nieces Arina Petrovna bija kļuvusi par pazemīgu pie�dzīvotāju jaunākā dēla mājās, par dīku piedzīvotāju, kam saimniecībā nav nekādas teik�anas. Galva tai bija no�slīgusi, mugura salīkusi, acis izdzisu�as, soļi kļuvu�i gurdi, straujums kustībās zudis. Aiz gara laika viņa ve�cumdienās bija iemācījusies adīt, bet neveicās viņai arī tas, jo domas arvien klīda kaut kur prom � bet kur? Arī viņa pati ne vienmēr to atskārta, bet katrā ziņā ne jau ap adāmadatām. Pasē�, paada kādu brīdi � un pie�pe�i rokas pa�as no sevis nolai�as, galva atslīgst pret krēsla atzveltni, un viņa sāk kavēties atmiņās.. . Kavējas, kavējas, līdz vecuma miegainība pārņem visu nevarīgo ķermeni. Vai arī viņa ceļas kājās un sāk klīst pa ista�bām, un visu laiku kaut ko meklē, kaut kur iemet savas acis, kā jau sieviete, kas visu mū�u bijusi atslēgu glabā�tāja un nu nevar saprast, kur un kā tās pazaudējusi.

Pirmo triecienu Arinas Petrovnas valdonībai deva ne tik daudz pati dzimtbū�anas atcel�ana kā pirms �īs at�cel�anas veiktie priek�darbi. Sākumā vienkār�i baumas, tad mui�nieku sapulces ar savām adresēm, tad guberņas komitejas, tad redakcijas komisijas � tas viss nogurdi�nāja, radīja nemieru. Arinas Petrovnas jau tā bagātajā fantāzijā pavīd visvisādi nieki. Pēk�ņi viņai uzrodas jau�tājums: kā tad es Aga�ku turpmāk sauk�u? Varbūt par Agafju�ku � bet varbūt vajadzēs godāt par Agafju Fjodorovnu! Vai atkal iedomājas tā: viņa staigā pa tuk�u māju, bet kalpi sagāju�i ļau�u istabā un rij! Kad tie pie�ēdu�ies līdz kaklam � svie� zem galda! Vai atkal viņai rādās, ka paskatījusies pagrabā, bet tur Juļka ar Fe�ku tik stūķē un stūķē pilnas mutes! Viņa gandrīz jau gribēja izteikt meitām rājienu, bet aprāvās. �Kā tu viņām sa�cīsi! Nu jau tās ir brīvas, nemaz i nedomā tiesāt!�

Lai cik bezjēdzīgi bija �ādi nieki, ta�u pamazām no tiem veidojas vesela fantastiska īstenība, kas pamazām ievelk sevī visu cilvēku un pilnīgi paralizē viņa darbību. Arina Petrovna kaut kā piepe�i izlaida no rokām gro�us

un divus gadus nekā cita nedarīja kā tikai no rita līdz vakaram �ēlojās:

������ Kaut jel būtu vai nu �ā, vai tā � vai nu uz vienu pusi, vai � otru! Bet �itā: te viens izsaukums, te otrs izsaukums! Vai nu vīrā, vai pavisam tīrā!

Tai pa�ā laikā, kad bruka kopā visas komitejas, no�mira arī Vladimirs Mihaili�s; nomira samierinājies un iz�līdzis, atteicies no Barkova un visiem viņa darbiem. Viņa pēdējie vārdi bija:

������ Pateicos dievam, ka viņ� neliek man nostāties sava vaiga priek�ā kopā ar maniem kalpiem!

�ie vārdi dziļi iespiedās Arinas Petrovnas atsaucīgajā dvēselē, un vīra nāve līdz ar fantastiskajām nākotnes ainām visai Golovļovu dzīvei pie�ķīra tādu kā bezcerī�guma kolorītu. It kā ir vecā Golovļovu māja, ir visi tās iemītnieki būtu sataisīju�ies izmirt.

Pēc nedaudzajām Arinas Petrovnas vēstulēs izteiktajām �ēlabām Porfirijs Vladimiri�s apbrīnojami smalki nojauta to jucekli, kāds valdīja viņas domā�anā. Arina Petrovna savās vēstulēs vairs nerājās un nepamācīja, bet vairāk par visu paļāvās uz dieva �ēlastību, �kas �ajos neticīga�jos laikos pat kalpus neatstāj un kur nu vēl tos, kuri ar savu pārticību biju�i baznīcas stiprais balsts un krā��ņums�. Jūdāsiņ� instinktīvi nojauta: ja jau māmiņa sāk paļauties uz dievu, tad tas nozīmē, ka viņas dvēselē ra�dusies kāda vāja vieta. Un viņ� �o vājo vietu izmantoja ar viņam raksturīgo viltīgo izmanību.

Pirms pa�ām reformas beigām viņ� pavisam nogaidot ieradās Golovjovā un atrada Arinu Petrovnu noskumu�u, gandrīz nomocītu.

������ Kas ir? Ko runā Pēterburgā? � bija viņas pirmie jautājumi pēc apsveicinā�anās.

Porfi�a nolaida acis un sēdēja, neteikdams ne vārda.

������ Nu iedomājies ta�u manu stāvokli! � turpināja Arina Petrovna, pēc dēla klusē�anas spriezdama, ka ne�kas labs nav gaidāms. � Man kalpoņu istabā to ne��ķīsteņu vien sē� trīsdesmit gabalu � ko ar tām lai iesāk? Ja tās paliek manā maizē � ar ko lai tās baroju? Tagad man ir kāpostiņi, ir kartupelī�i, ir maizīte � visa kā diezgan, var teikt, sava iztik�ana ir! Ja nav kartupelī�u, lai izvāra kāpostiņus; ja nav kāpostiņu � pietiek ar gurķī�iem! Bet tad es pali dabū�u pēc visa kā skriet uz tirgu, maksāt par visu naudiņu, pērc tik un baro � kur tādai varzai lai piepērk!

Porfi�a skatījās mīļajam draugam māmiņai acis un rūgti smaidīja, rādīdams, ka jūt līdzi.

����� Ja nu tās palai� uz visām �etrām debess pusēm: sak, skrieniet nu, mīļās, acis pārgriezu�as! � Nu, tad es nezinu! Nezinu! Nezinu! Nezinu, kas tur var iznākt!

Porfirijs pasmīnēja, it kā arī viņam pa�am liktos ļoti smieklīgs �is �kas tur var iznākt�.

������ Tu tikai nesmejies, mans draugs! �ī lieta ir tik no�pietna, tik nopietna, ka vienīgi, ja nu pats dievs tas kungs tiem dod vairāk prāta, � vienīgi tad� Es teik�u kaut vai par sevi: es ta�u arī neesmu nekāds kāju pa�mesls; �ā vai tā, bet vajag ta�u arī mani kaut kā iekār�tot. Ko te lai dara? Kā tad mūs audzināja? Padejot, pa�dziedāt, viesus uzņemt � ko es bez savām ne�ķīstenēm iesāk�u? Ne es protu ēdienu pasniegt, ne viesus uzņemt, ne sev ko izvārīt � es ta�u, draugs, nekā nemāku!

������ Dievs ir �ēlīgs, māmiņ!

������ Kādreiz bija, mans draugs, bet tagad, kā redzams, � vairs nekā! �ēlīgs, �ēlīgs, bet tāpat ar savu aprēķinu: ja mēs bijām krietni � arī debesu valdnieks mūs �ēloja; ja kļuvām grēcīgi � nu, neturiet ļaunu prātu! Es domāju tā: vai man visu nepamest no laba prāta? Nudien! Uz�cel�u sev mājiņu pie tētiņa kapa un dzīvo�u bez, bēdām!

Portirijs Vladimiri�s sāka ausīties; uz viņa lūpām pa�rādījās siekalas.

������ Un kas tad valdīs mui�as? � viņ� piesardzīgi pie�bilda, it kā mak�ķeri izmezdams.

������ Neņemiet ļaunā � gan jau pa�i tiksiet galā! Pal�dies dievam � es diezgan esmu sagādājusi! Ne jau mū��dien man vienai jānes tā nasta . . .

Arina Petrovna piepe�i it kā sastomījās un pacēla galvu. Viņai dūrās acīs Jūdāsiņa smīno�ā, siekalainā, kā ar taukiem noziestā seja, kas laistījās kaut kādā iek�ējā kārībā.

������ Tu jau laikam taisies mani vest 117 kapiem! � viņa sausi noteica. � Vai nav par agru, mīļais? Nepārstei�dzies!

Tādā kārtā pirmoreiz nekas netika izrunāts. Bet ir tā�das valodas, kas, reiz uzsāktas, vairs nerimst. Pēc da�ām stundām Arina Petrovna atkal atsāka pārtraukto sarunu.

������������� Brauk�u uz svētā Sergija klosteri, � viņa prātoja,

������� izdalī�u mui�u, nopirk�u pilsētā mājiņu un dzīvo�u!

Bet Porfirijs Vladimiri�s, nupat kā no pieredzes mā�cījies, �oreiz klusēja.

������ Pērn, kad vēl nelaiķa tētiņ� bija dzīvs, � joprojām prātoja Arina Petrovna, � sē�a reiz viena pati savā gu�ļamistabā un piepe�i dzirdu, it kā kāds man �ukstētu: brauc pie brīnumdarītāja! Brauc pie brīnumdarītāja! Brauc pie brīnumdarītāja! � un veselas trīs reizes! Es, zini, pagrie�os � nav neviena! Tomēr domāju: tā bija � parādība! Nu, ko tad, saku, ja mana ticība dievam tīkama, � es ar mieru! Bet, līdzko es to esmu pateikusi, tā visa istaba uzreiz pilna tik jaukas smar�as, tik jaukas smar�as! Protams, es tūlīt liku posties un pret vakaru jau biju ceļā!

Arinai Petrovnai pat asaras iezagās acīs. Jūdāsiņ� iz�mantoja �o brīdi, lai noskūpstītu māmiņai roku, pie tam pat atļāvās viņu apņemt ap viduci.

������������ Nu redzat, nu jūs esat labiņa! � viņ� sacīja.

����� Ak, mīļā, cik jauki dzīvot saderībā ar dievu! Kas grie��as pie dieva ar lūg�anām, pie tā nāk dievs ar palīdzību. Tā ir, māmiņ, mans mīļais draugs!

������ Pagaidi, es vēl visu neesmu izteikusi! Otrās dienas vakarā iebraucu pilsētā un dodos taisnā ceļā pie dieva kalpa. Bet tur patlaban nakts dievkalpojums; dzied, deg sveces, smar�o vīraks; nemaz nevaru saprast, kur atro�dos, vai �ai pasaulē vai tur debesīs! No nakts dievkal�pojuma dodos pie priestera mūka Jonas un saku: ��o�dien, jūsu augstcienība, jūsu dievnams tik gau�ām skaists.� Bet viņ� atbild man tā: �Kā lai nebūtu, cienī�jamā! �odien ta�u ir tā diena, kad baznīctēvam Avakumam nakts dievkalpojumā svētais gars parādījās! Tiklīdz viņ� taisījās pacelt rokas lūg�anai, tā redz, ka pa�ā tornī gai�ums un uz viņu noraugās balodis!� Kop� tās reizes tad es apņēmos: lai arī tas laiks nav zināms, bet dzīves vakaru nodzīvo�u pie svētā Sergija!

����� Un kas tad par mums gādās? Kas rūpēsies par jūsu bērniem? Ak, māmiņ, māmiņ!

����� Jūs neesat vairs mazi, pa�i varēsiet gādāt par sevi! Bet es, es ar Annu�kas bārenītēm aizie�u pie brīnumdarī�tāja un viņa paspārnē sāk�u jaunu dzīvi! Varbūt ari kā�dai no viņām iepatīkas kalpot dievam � tad jau Hotjkova klosteris turpat vai ar roku aizsniedzams! Nopirk�u sev mājiņu, uzrak�u dārziņu; būs man kāpostiņi, kartupelī�i � visa kā būs gana!

�ādas tuk�as valodas tika runātas vairākas dienas no vietas; vairākas reizes Arina Petrovna izsacīja vispār�dro�ākos nodomus, ņēma tos atkal atpakaļ un izsacīja

atkal, beidzot tomēr viņa �o lietu noveda tik tālu, ka at�kāpties vairs nevarēja. Nebija pagājis ne pusgads pēc Jūdasiņa ciemo�anās, kad stāvoklis bija �āds: Arina Petrovna nebija ne pie svētā Sergija aizbraukusi, ne arī pie vīra kapa mājiņu uzcēlusi, bet sadalījusi mui�u, paturot savā rīcībā tikai kapitālu. Pie tam Porfirijam Vladimiri�am bija pie�ķirta labākā daļa, bet Pāvelam Vladimiri�am � sliktākā.

*

Arina Petrovna tāpat pa vecam palika Golovļovā, pie tam, protams, neiztika arī bez ģimenes komēdijas. Jūdāsiņ� lēja asaras un lūgtin lūdza labo draugu māmiņu bez kādas norēķinā�anās pārvaldīt viņa mui�u, saņemt ienā�kumus un izlietot tos pēc saviem ieskatiem, �bet ar visu, pat ar mazumiņu, ko jūs man, mīļā, no ienākumiem ne�liegsiet, bū�u apmierināts�. Pāvels turpretim mātei pa�teicās salti (�taisni it kā gribētu iekost�), tūlīt atstāja die�nestu (�tāpat bez mātes svētības kā negudrs izspērās uz vaļu!�) un apmetās uz dzīvi Dubrovinā.

Kop� tā laika Arinai Petrovnai sāka aptum�oties prāts. Asinssūcēja Porfirija iek�ējā būtība, kuru viņa kādreiz tik skaidri bija saskatījusi, pēk�ņi kā miglā ietinās. Likās, ka tā nekā cita vairs neapjēdzi, tikai to, ka viņa, kaut gan mui�a sadalīta un notikusi zemnieku brīvlai�ana, jo�projām dzīvo Golovļovā un viņai joprojām nevienam nav jādod norēķini. Tepat blakām dzīvo otrs dēls, � bet kāda starpība! Kur Porfirijs ir sevi, ir savu ģimeni � itin visu nodevis māmiņas rokās, tur Pāvels ne tikvien nekad viņai neprasa padoma, bet satiekoties pat runā it kā caur zobiem!

Jo vairāk aptumsa viņas prāts, jo vairāk iesila viņas sirds pret laipnīgo dēlu. Porfirijam Vladimiri�am no tās nekas nebija jālūdz � viņa pati steidzās apmierināt viņa vēlē�anās. Mazpamazām viņa sāka atrast trūkumus ze�mes gabalu konfigurācijā. Tur vienā vietā kaimiņu zeme bija iespiedusies kā ķīlis Golovļovas tiesā � labi būtu �o zemi piepirkt klāt; citā vietā varētu ierīkot atsevi�ķu saimniecību, bet pļavu par maz, un te uz pa�as robe�as pārdodama pļava, un kas par labu pļavu! Arina Petrovna aizrāvās ir kā māte, ir kā saimniece, vēlēdamās parādīt laipnīgajam dēlam savas spējas visā spo�umā. Bet Porfi�rijs Vladimiri�s bija ievilcies glu�i kā biezā �aulā. Velti

*

Arina Petrovna to vilināja izdarīt pirkumus � uz visiem viņas priek�likumiem iegūt kādu me�iņu vai kādu pļa�viņu viņ� aizvien atbildēja: �Es, māmiņ, mans labais draugs, esmu mierā arī ar to, ko jūs man no savas �ē�lastības esat pie�ķīrusi.�

�ādas atbildes Arinu Petrovnu cēla glu�i vai spārnos. Aizraujoties, pirmkārt, ar saimnieciskiem uzdevumiem, otrkārt, ar polemiska rakstura apsvērumiem attiecībā uz �nelieti Pavlu�ku�, kas dzīvoja tepat līdzās un negribēja viņu ne pazīt, tai bija pilnīgi zudis priek�stats par savām patiesajām attieksmēm pret Golovļovu. Agrākais pirk�anas drudzis pārņēma visu viņas būtni ar jaunu spēku, tikai tagad viņa centās iegūt ne vairs personiski sev, bet mī�ļotajam dēlam. Golovlovas mui�a auga, papla�inājās un zēla.

Un, lūk, tajā brīdī, kad Arinas Petrovnas kapitāls bija tā sarucis, ka no tā procentiem patstāvīgi dzīvot kļuva gandrīz vai neiespējami, Jūdāsiņ� līdz ar ļoti godbijīgu vēstuli atsūtīja tai veselu �ūksni rēķinvedības formulāru, pēc kuriem viņai vajadzēja rīkoties, rakstot turpmāk gada pārskatus. Līdzās galvenajiem saimniecības priek��metiem bija minētas arī avenes, ērk�ķogas, sēnes un tā tālāk. Katram punktam bija pievienots īpa�s apmēram �āda satura uzskaitījums:

Uz 18** gadu avenāju bija � 00 No jauna piedēstlts klāt �. 00

No eso�iem krūmiem nolasīts ogu ��� 00 pudu 00 mārciņu 00 zolotņiku

No uzrādītā daudzuma Jūs, mīļals draugs māmiņ, esat izlietojusi���������������� 00 pudu 00 mārciņu 00 zolotņiku

Izlietots Viņa ekselences Porfiriļa Vladimiri�a Golovļova nama ievārī�jumiem 00 pudu 00 mārciņu 00 zolotņiku Zēnam N par labu uzve�anos

dāvināta������������������. 1 mārciņa

Pārdots zemniekiem kāruma tiesai�������������������. 00 pudu C0 mārciņu 00 zolotņiku

Pircēju trūkuma dēj, kā ari aiz citiem iemesliem sapuvis . , o . , 00 pudu 00 mārciņu 00 zolotņiku

Utt., utt.

Piezīme: Gadījumā, ja pārskata gadā ra�a ir mazāka nekā iepriek�ējā gadā, tad �eit jāpaskaidro iemesli, piemēram: sausums, lietus, krusa un tā joprojām.

Arinai Petrovnai no brīnumiem mute palika vaļā. Pirm�kārt, viņu pārsteidza Jūdasiņa skopums: viņa nekad ne� bija dzirdējusi, ka ērk�ķogas Golovļovā varētu būt pār�skata priek�mets, bet viņ�, kā redzams, par to uzstāja vis�vairāk; otrkārt, viņa ļoti labi saprata, ka visi �ie for�mulāri nav nekas cits kā likums, kas viņai saistīja rokas un kājas.

Beidzās ar to, ka Arina Petrovna pēc ilgākas polemiska rakstura sarakstī�anās ar dēlu apvainota un sa�utusi pār�cēlās uz Dubrovinu, bet tūliņ pēc tam arī Porfirijs Vladimiri�s atstāja dienestu un apmetās uz dzīvi Golovjovā.

Ar to vecajai sākās nebaltas dienas, kas pagāja uz�spiestā bezdarbībā. Pāvels Vladimiri�s, kā jau cilvēks, kam trūka jebkādas vēlē�anās kaut ko darīt, pret māti bija sevi�ķi neiecietīgs. Viņ� to saņēma diezgan cie�ami, tas ir, solījās uzturēt viņu un māsasmeitas bārenes, bet ar diviem noteikumiem: pirmkārt, tā nedrīkstēja kāpt pie viņa aug�stāvā, un, otrkārt, viņai nebija atļauts jaukties saimniecībā. Pēdējais noteikums Arinu Petrovnu uztrauca visvairāk. Pāvela Vladimiri�a mājās visu rīkoja vispirms saimniecības vadītāja Uļitu�ka, viltīga sieviete, kas bija pieķerta slepenā sarakstē ar asinssūcēju Porfiriju, un, otrkārt, tētiņa biju�ais kambarsulainis Kiru�ka, kas laukkopībā nekā nejēdza, tomēr uzmācās Pāvelam Vladimiri�am ar, tuk�ām pamācībām. Abi viņi zaga, kauna nepraz�dami. Cik rei�u Annai Petrovnai nenosāpējās sirds, redzot, kā mājā tika �ķiests un putināts! Cik rei�u viņa netai�sījās dēlu brīdināt, atvērt viņam acis par tēju, cukuru, sviestu! �īs mantas izgāja milzīgos daudzumos, un bie�i vien Uļitu�ka, no vecās lielmātes nemaz nekautrēdamās, pat viņas acu priek�ā bāza kabatā cukuru veselām sau�jām. Arina Petrovna visu to redzēja, un viņai bija mēmi jānoskatās saimniecības putinā�anā, jo, tiklīdz viņa vēra vaļā muti, lai kaut ko teiktu, Pāvels Vladimiri�s tūdaļ apsauca.

����� Māmiņ! � viņ� aizrādīja. � Jābūt tā, lai mājā rīkotu tikai viens! To es neesmu izgudrojis pats, tā dara visi. Es zinu, ka mani rīkojumi ir muļķīgi � nu, bet lai jau ir muļķīgi. *Jūsu rīkojumi ir gudri � nu, lai jau ir gudri! Jūs esat gudra, pat ļoti gudra, bet Jūdāsiņ� jūs tomēr atstāja bez sava kakta!

Pie visa tā Arinai Petrovnai vēl gadījās atklāt kaut ko �ausmīgu: Pāvels Vladimiri�s dzēra. Lauku dzīves vien�tulībā �ī kaislība viņu pārņēma nemanot un beidzot guva tik briesmīgu veidu, ka bija jānāk nenovēr�amam galam. Pirmajā laikā, kad māte tikko bija atbraukusi, viņ� vēl

tā kā kaunējās, diezgan bie�i nonāca no aug�stāva lejā pa�runāties ar māti. Ievērojusi, ka dēlam mēle me�ģās, Arina Petrovna ilgu laiku domāja, ka tas notiek aiz muļķības. Viņai nepatika, ka dēls nāca �parunāties�, un uzskatīja �is sarunas sev par lielu apgrūtinājumu. Patie�ām, viņ� pastāvīgi un tādā muļķīgā veidā par kaut ko �ēlojās. Te vai nu lietus veselam nedēļām nelīstot, vai atkal tā gā��ot, ka nemaz vairs negribot rimties; te apstāju�as mnijvaboles un dārzā visus kokus apgrauzu�as; te uzradies kurmis un izrakņājis visas pļavas. Tas viss bija neiz�sīksto�s avots visādām �ēlabām. Nokāpj reizēm lejā, no�sē�as mātei pretim un sāk:

������ Visapkārt staigā mākoņi. Cik tad tālu Golovļova? Vakar Asinssūcējam bijusi tāda lietusgāze, bet pie mums kā nav, tā nav! Mākonī�i riņķī apkārt staigā gan, bet mums � ne piles!

Vai atkal tā:

������ Nu, redz, nu, līst un līst. Rudzi tikko saziedēju�i, bet �is tik līst. Siens jau pa pusei sapuvis, bet �is tik uzslaka un uzslaka! Cik tad tālu Golovļova? Asinssūcējs savus laukus jau sen nokopis, bet mēs tik sē�am un gaidāmi Būs lopi ziemā jābaro ar sapuvu�u sienu!

Arina Petrovna mēģina klusēt, klausīdamās muļķīgajās valodās, bet reizēm nenocie�as un saka:

������ Sēdi vien, rokas klēpī saņēmis!

Bet viņa nav to vēl paguvusi izteikt, kad Pāvels Vladimiri�s jau lec gaisā.

����� Un ko jūs man liksiet darīt? Aizpūst lietu uz Golovļovu, vai?

����� Ne jau lietu, bet vispār�

������ Nē, pasakiet � kas man, pēc jūsu domām, būtu jā�dara? Ne �vispār�, bet skaidri un gai�i� Vai man jūsu dēļ cits klimats jārada? Kā tad ir Golovļovā: vajag lie�tus � lietus ir; nevajag lietus � un nav tā! Nu, un viss aug griezdamies� bet pie mums � taisni otrādi! Redzēsim, kādu valodu tad jūs runāsiet, kad nebūs ko uz zoba likt!

����� Ja nebūs, tad tas laikam būs dieva prāts �

����� Tad tā arī sakiet, ka tas dieva prāts! Bet ne �vis�pār� � atradusi gan skaidrojumu!

Da�reiz nonāca tik tālu, ka viņam pat manta likās par nastu.

������ Un kādēļ gan man tā Dubrovina kritusi? � viņ� �ēlojās. � Kas man no tās tiek?

����� Kas tad Dubrovinai vainas! Zeme laba, visa kā pie�tiek � Kas tev uzreiz ie�āvies prātā?

����� Tikai tas, ka �ajos laikos īpa�ums nepavisam nav vajadzīgs! Nauda � to nu vēl var! Naudu paņem, iebāz kabatā un laidies lapās! Bet tāds nekustamais�

������ Un kas tad tie par sevi�ķiem laikiem, ka pat īpa��ums nedrīkst būt?

������ Nu tādi laiki, ka jūs avīzes nelasāt, bet es lasu. Ta�gad visuf darās advokāti � saprotat? Lai tik nāk advo�kātam ausīs, ka tev ir īpa�ums, tad tevi dancinās!

������ Ko �is tevi var dancināt, ja tev dokumenti kārtībā?

������ Dancinās gan un kā vēl dancinās. Tas pats asins�sūcējs Porfi�ka: sarunās advokātu, un tas tad tev sūtīs pavēsti pēc pavēstes!

����� Ko nu mels! Vai tad zemes lietās nav tiesas un taisnības?

������ Tāpēc jau sūtīs pavēstes, ka ir tiesa un taisnība. Ja nebūtu tiesas un taisnības, atņemtu bez visām pavēs�tēm, bet nu to dara ar pavēstēm. Rau, manam draugam Gorlopjatovam nomira krusttēvs, un viņ� savā muļķa prātā pieņēma mantojumu! Mantojums izrādījās gra�a vērts, bet parādi simts tūksto�u: ir vekseļi � un tie pa�i viltoti. Tagad viņu tiesā jau tre�o gadu: vispirms atņēma krusttēva mui�u, tad ūtrupē pārdeva arī viņa pa�a! Te nu ir tā manta!

������ Kazi, tie�ām ir tāds likums?

������ Ja nebūtu likuma, tad jau nepārdotu. Tātad likumi ir visādi. Kam sirdsapziņas nav, tam likumi vienmēr skaidri, bet, kam sirdsapziņa, tam likumi nav skaidri. Ej nu meklējies pa grāmatu! 4

�ādos strīdos Arina Petrovna vienmēr piekāpās. Ne vienu reizi vien viņai gribējās uzkliegt: �Prom no ma�nām acīm, nelieti!� Bet tad viņa padomā, padomā un nesaka nekā. Vienīgi pie sevis norūc:

�Ak dievs! Kas tie par briesmoņiem, ko es esmu pa�saulē laidusi! Viens ir asinssūcējs, otrs � tāds kā pa�muļķis! Kam es visu to gādāju! Naktīs miegu negulēju, kumosu sev atrāvu� un kam tas viss?!�

Jo vairāk Pāvels Vladimiri�s nodevās dzer�anai, jo fan�tastiskākas�, un, tā sakot, negaidītākas kļuva viņa valodas. Beidzot Arina Petrovna sāka vērot, ka te notiek kaut kas nelabs. Piemēram, no rīta ēdamistabas skapītī tiek ielikta pilna karafe degvīna, bet pusdienas laikā tajā nav vairs ne lāsītes. Vai atkal, sē�ot viesistabā, viņa dzird, ka ēdamistabā pie dārgā skapī�a kaut kas tā dīvaini �īkst; viņa iesaucas: �Kas tur ir?� � un dzird: kāds ātriem, bet klusiem soļiem dodas uz aug�stāva pusi.

������� Ak dievs! Vai tik viņ� nedzer? � viņa reiz iepra�sījās Uļitu�kai.

������ Iemet gan, � tā atbildēja, ļauni smīnēdama.

Pārliecinājies, ka māte viņu pieķērusi, Pāvels Vladi-

miri�s nemaz vairs nemēģināja izlikties. Kādā jaukā rītā skapītis no ēdamistabas bija pazudis pavisam, un uz Arinas Petrovnas jautājumu, kur tas palicis, Uļitu�ka at�bildēja:

������ Lika uznest aug�ā; tur viņam bū�ot ērtāk paņemt.

Tie�ām, aug�stāvā karafītes tuk�ojās citas pēc citas ar

apbrīnojamu ātrumu. Vientulībā ierāvies, Pāvels Vladimiri�s sāka ienīst dzīvu cilvēku sabiedrību un radīja pats sev īpa�u fantastisku īstenību. Tas bija vesels muļķīgs dēku romāns � ar pārvēr�anos, pazu�anu, pēk�ņu iedzī�vo�anos bagātībā, � tas bija romāns, kura galvenie va�roņi bija viņ� pats un asinssūcējs Porfi�ka. Viņ� pats ne�maz neapzinājās, cik dziļi viņā bija iegūlies naids pret Porfi�ku. Viņ� to nīda ar visiem dvēseles spēkiem, ar visu savu būtni, nīda pastāvīgi, ik mirkli. �is riebīgais tēls rēgojās viņa priek�ā kā dzīvs, bet ausīs skanēja Jūdāsiņa raudulīgi liekulīgā pļāpā�ana, pļāpā�ana, kurā varēja sa�klausīt tādu kā saltu, gandrīz abstraktu ļaunumu pret visu dzīvo, kas nepakļaujas kodeksam, kuru radījusi liekulības tradīcija. Pāvels Vladimiri�s dzēra un kavējās atmiņās. Viņ� atcerējās visus apvainojumus un pazemojumus, ku�rus tam bija nācies paciest, sakarā ar Jūdāsiņa tieksmi iegūt mājās noteico�o vārdu. It īpa�i viņ� atcerējās mui��as dalī�anu, pārrēķināja katru kapeiku, apsvēra katru zemes gabaliņu un � nīstin nīda. Degvīna sakarsētajā fantāzijā radās veselas drāmas, kurās tika izgāzti apvai�nojumi un kurās apvainotājs bija viņ�, nevis Jūdāsiņ�. Brī�iem viņ� fantazē, ka laimējis divsimt tūksto�us un brauc to paziņot Porfi�kam (vesela aina ar sarunām), kam aiz skaudības pat seja sa�ķiebusies. Vai atkal, ka nomiris vectētiņ� (atkal aina ar sarunām, lai gan tāda vectētiņa nekad nav bijis), kas viņam atstājis miljonu, bet asinssū�cējam Porfi�kam � pigu. Vai atkal, ka viņ� izgudrojis līdzekli, kā palikt neredzamam, un ar to guvis iespēju sagādāt Porfi�kam tādas nejaucības, ka tas tikai sten vien. �ādu delverību izgudro�anā viņ� bija nepārspē�jams, un aug�stāvā ilgi skanēja nejēdzīgi smiekli par prieku Uļitu�kai, kas par visu steidzās palaist ziņu brālim Porfirijam Vladimiri�am.

Viņ� nīda Jūdāsiņu, bet vienlaikus no tā arī baidījās. Viņ� zināja, ka Jūdāsiņa acis vie� burvju indi, ka viņa balss ielien dvēselē kā �ūska un paralizē cilvēka gribu. Tāpēc viņ� noteikti atsacījās ar viņu satikties. Sad un tad Dubrovinā ieradās Asinssūcējs, lai noskūpstītu roku mīļa�jam draugam māmiņai (pret kuru viņ�, kaut to bija pa�dzinis no mājām, joprojām izturējās godbijīgi), � tad Pā�vels Vladimiri�s noslēdza aug�stāvu un sēdēja visu laiku ieslēdzies, kamēr Jūdāsiņ� tērzēja ar māmiņu.

Tā pagāja diena pēc dienas, līdz Pāvels Vladimiri�s beidzot nolikās uz nāves gultas.

*

Formas pēc ārsts palika pa nakti un otrā dienā agri no rīta aizbrauca uz pilsētu. Atstājot Dubrovinu, viņ� skaidri pateica, ka slimais nedzīvo�ot ilgāk par divām dienām un ka tagad esot par vēlu domāt par kādiem �testamen�tiem�, jo savu uzvārdu uzrakstīt slimais vairs lāgā ne�spējot.

������ Viņ� jums uzrakstīs �iemērcē�, un tad ar tiesām vien netiksiet galā, � viņ� piemetināja. � Jo, kaut gan Jūdāsiņ� māmiņu ļoti ciena, par dokumentu viltojumu viņ� tomēr prāvosies, un, ja māmulīti pēc likuma aizsūtīs uz kādu tālāku vietu, tad viņ� darīs tikai tik daudz, ka aizlūgs par tiem, kam ceļ� zem kājām!

Arina Petrovna visu ritu staigāja kā apmāta. Viņa mē�ģināja skaitīt lūg�anu � vai dievs viņu neapskaidros? � bet lūg�ana nenāca prātā, un pat mēle negribēja klausīt. Viņa uzsāk: �Dievs, ap�ēlojies ar savu lielo �ēlastību,� � bet uzreiz, pati nezinādama, kā, aizklīst uz: �Kas pāri par to, tas ir no jauna.� � �Atpestī! Atpestī!� it kā pati no sevis murmina mute, bet domas skrien uz visām pu�sēm: te tās iemet skatienu aug�stāvā, te atkal iegrie�as pagrabā (�kas te rudenī bija mantu � viss izvazāts!�) vai atkal tās skar kaut ko tālu, tālu. Visur tā kā krēsla, un �ai krēslā cilvēki, daudz cilvēku, un viņi visi kustas, rosās. �Svētīgs tas vīrs� svētīgs tas vīrs� ja kas tinas ar meliem � māci man, kungs� māci man, kungs�� Bet pamazām mēle kļūst mīksta, acis raugās uz svētbildi un to neredz; mute pla�i atvērusies, rokas saliktas uz t vēdera, un tā viņa stāv nepakustēdamās, it kā sastingusi.

Beidzot viņa apsēdās un sāka raudāt. Asaras plūda aumaļām no izdzisu�ajām acīm pa vecīgi izdēdēju�iem vaigiem, aizķerdamās grumbās un pilēdamas uz sanēsā�tās katūna blūzes apkaklītes. Visā �ai skatā bija kaut kas bēdīgs, bezcerīgs, bet līdz ar to arī nevarīgi spītīgs. Ir vecums, ir nespēks, ir neglābjamais stāvoklis � viss likās it kā mudinātu domāt par nāvi kā vienīgo izlīdzi�nātāju, bet tai pa�ā laikā aizvien vēl jaucās starpā arī pa�gātne ar savu valdonīgumu, bagātību un pla�umu, un �īs pagātnes atmiņas bija viņā tā iezīdu�ās, tā saistīja viņu pie �ās zemes dzīves. �Kaut varētu nomirt!� pazi�bēja prātā, bet pēc mirkļa �o vārdu vietā stājās citi: �Kaut varētu vēl padzīvot!� Viņa vairs neatcerējās ne Jūdāsiņu, ne mirsto�o dēlu � abi tie it kā bija beigu�i eksistēt. Ne par ko viņa vairs nedomāja, ne uz vienu viņa vairs nedusmojās, nevienu neapsūdzēja; viņa pat bija aizmirsusi, vai viņai ir kapitāls un vai tas ir pie�tiekami liels, lai vecumdienas būtu nodro�inātas. Skum�jas, briesmīgas skumjas pārņēma visu viņas būtni. Smagi! Bēdīgi � bija vienīgais, ar ko viņa būtu varējusi izskaid�rot savas asaras. Sīs asaras bija glabātas jau sen; pilīti pa pilītei tās bija krāju�ās kop� tā brī�a, kad viņa bija aizbraukusi no Golovļovas un apmetusies uz dzīvi Dubrovinā. Uz visu, kas tagad bija gaidāms, viņa bija saga�tavojusies, visu tā bija gaidījusi un paredzējusi, bet ne�kad viņai nebija bijis tik skaidrs, ka �im gaidītajam un paredzētajam reiz pienāks gals. Un nu �is gals bija pie�nācis, pilns skumju un bezcerīgas vientulības. Visu mū�u viņa bija kaut ko cēlusi, par kaut ko cīnījusies, bet izrādās, ka viņa bija cīnījusies par rēgiem. Visu mū�u viņai katra vārda galā bija �ģimene�; ģimenes dēļ viņa vienus bija sodījusi, citus apbalvojusi; ģimenes dēļ daudz ko piecietusi, sevi mocījusi, izkropļojusi visu savu dzīvi, un piepe�i izrādījās, ka tie�i ģimenes viņai nemaz ne�bija!

�Ak dievs! Vai tie�ām tā ir visiem?� viņai jaucās pa galvu.

Viņa sēdēja, galvu rokā atspiedusi un asaraino seju pret leco�o sauli pagriezusi, it kā sacīdama: �Skaties!� Viņa nevaidēja un nesodījās, tikai klusām �ņukstēja, kā asaras rīdama. Bet tai pa�ā laikā viņas dvēselē degtin dega: �Nav neviena! Nav neviena! Nav! Nav! Nav!�

Bet tad izsīka arī asaras. Seju nomazgājusi, vina bez vajadzības aizvilkās uz ēdamistabu, bet te meitenes to

apstāja ar jaunām sūdzībām, kas �oreiz likās sevi�ķi ne�kaunīgas.

����� Kas tad būs, vecmāmiņ? Vai tie�ām mēs tā ir pa�liksim tuk�ā? � kurnēja Anņiņka.

������ Kāds tas krusltētiņ� ir muļķis! � viņai piebalsoja Ļubiņka.

Ap pusdienas laiku Arina Petrovna sadomāja tikt iek�ā pie mirsto�ā dēla. Klusītiņām, uz pirkstgaliem viņa uz�kāpa aug�ā un pustumsā sataustīja durvis, kas veda is�tabā. Aug�stāvā valdīja krēsla; logi bija aizklāti ar za�ļiem aizkariem, caur kuriem tik tikko iespīdēja gaisma; ilgi nevēdināto istabu gaiss bija smags � tur bija ogu, plāksteru un svētbil�u lampiņas eļļas smaku riebīgs sa�jaukums un vēl tie īpa�ie izgarojumi, kas vēstī par sli�mības un nāves tuvumu. Aug�stāvā pavisam bija divas istabas: pirmajā sēdēja Uļitu�ka, tīrīja ogas un nikni dzenāja mu�as, kas te tā kā tāds dūco�s spiets griezās virs ērk�ķogu kaudzēm un nekaunīgi metās viņai uz de�guna un lūpām. No blakusistabas aiz puspievērtajām dur�vīm nemitīgi skanēja sauss un aprauts klepus, kas laiku palaikam nobeidzās ar smagu krēpo�anu. Arina Petrovna, nejuzdamās dro�a, apstājās, lūkodamās pustumsā un it kā nogaidīdama, ko darīs Uļitu�ka, ieraugot viņu nākam. Bet Uļitu�ka pat nepakustējās, laikam būdama pārāk dro�a, ka katrs mēģinājums ietekmēt slimnieku būs ne�sekmīgs. Tikai lūpas viņai dusmīgi noraustījās, un Arina Petrovna dzirdēja no�ukstam vārdu: �Velns.�

����� Tu gan, mīļā, varētu nokāpt lejā! � sacīja Arina Petrovna Uļitu�kai.

������ Kas vēl nebūs! � atcirta Uļitu�ka.

������ Man jāparunā ar Pāvelu Vladimiri�u. Ej!

������ Ap�ēlojieties, lielmāt! Kā lai es viņu atstāju? Ja nu uzreiz kas notiek � nebūs neviena, kas ko padod vai paņem.

������ Kas tur ir? � dobji atskanēja no guļamistabas.

������ Saki, mans draugs, lai Uļita aiziet. Man ar tevi jā�parunā.

�oreiz Arina Petrovna bija tik uzstājīga, ka palika uz�varētāja. Viņa pārmeta krustu un iegāja istabā. Pie iek�sienas patālāk no logiem atradās slimnieka gulta. Viņ� gulēja uz muguras, ar baltu segu apsegts, un tikpat kā nemaņā kūpināja papirosu. Neraugoties uz tabakas dū�miem, mu�as ar tādu niknumu līda virsū, ka viņ� visu laiku vai nu at' vienu, vai otru roku vilka gar seju. �īs

rokas bija tik nespēcīgas, pilnīgi bez muskuļiem, ka skaidri varēja saskatīt kaula apveidu, kauls no delnas līdz pleciem bija vienādā �aurumā. Galva kaut kā bez�cerīgi bija iegrimusi spilvenā, seja un visa miesa dega kā ugunī. Lielās, apaļās acis bija iekritu�as, skatiens �au�dījās, it kā ko meklētu; deguns bija kļuvis smails, mute stāvēja pusviru. Viņ� neklepoja, bet elpoja tik spēcīgi, it kā visa viņa dzīvības enerģija būtu sakrājusies krūtīs.

������������� Nu, kā ir? Kā tu �odien jūties? � apjautājās Arina Petrovna, atsēzdamās atzveltnī pie gultas kājgaļa.

�: Nekas� rīt� nē, �odien� kad bija dakteris?

������ Dakteris bija �odien.

������ Nu tad rit�

Slimnieks sāka svaidīties, it kā pūlēdamies atcerēties kādu vārdu.

������ Varēs celties, � pateica priek�ā Arina Petrovna.

������ Lai dievs dotu, mans draugs, lai dievs dotul

Abi uz brītiņu apklusa. Arina Petrovna gribēja kaut ko sacīt, bet, lai to pasacītu, vajadzēja uzsākt valodu. Un taisni �o valodu viņa nekad neprata uzsākt, būdama divatā ar Pāvelu Vladimiri�u.

������������� Kā Jūdāsiņ�� dzīvo? � beidzot vaicāja pats slim�nieks.

������ Kas �im! Dzīvo tik nost.

������������� Dro�i vien domā tā: kad brālis Pāvels nomirs, man no dieva �ēlastības tiks vēl viena mui�iņa!

������������ Reiz mums visiem jāmirst un visiem jāatstāj mui��as � likumīgajiem mantiniekiem �

������������� Tikai ne Asinssūcējam. Es labāk pametī�u suņiem, tikai ne viņam!

Izdevība bija lieliska: pats Pāvels Vladiiniri�s iesāka runāt. Arina Petrovna nekavējās to izmantot.

������������� Par to, mans draugs, vajadzētu padomāt! � viņa teica kā garāmejot, uz dēlu nepaskatīdamās un pētīdama pret gaismu savas rokas, it kā tās �ajā brīdī butu viņas uzmanības galvenais priek�mets.

������ Ko tas nozīmē �par to�?

������������ Nu kaut par to, lai brālim nepaliktu tava mui�a, ja tu tā nevēlies �

Slimais klusēja. Tikai viņa acis nedabiski iepletās un seja kļuva arvien sārtāka un sārtāka.

������������ Varbūt ari to paturēt prātā, ka tev ir māsasmei�tas � bārenītes, kāds viņām ir kapitāls? Nu, un tev ir ari māte� � turpināja Arina Petrovna.

������ Vai jūs jau visu esat paguvusi aizlaist Jūdāsiņam?

������������ Kas bijis, bijis� Es zinu, ka pati esmu vainīga� Un nav jau arī nekāds liels grēks � Domāju, ka dēls jau vien ir� Un tu varēji to mātei ari neatgādināt.

Klusums.

����� Nu, ko tu klusē? Saki ta�u kaut ko!

������ Kad tad jūs taisāties mani apbedīt?

������������ Kāpēc apbedīt, tomēr� Kā visi kristīgie� Vai nu visiem tūlīt jāmirst, bet vispār�

������������ Atkal �vispār�! Jūs vienmēr tik �vispār�. Vai jūs domājat, ka es neredzu!

������ Ko tad tu redzi, mans draugs?

������������ Redzu to, ka jūs mani turat par muļķi! Nu, pieņem�sim, ka esmu muļķis, un lai jau palieku muļķis! Bet kā�pēc jūs nākat pie muļķa? Nenāciet! Un neuztraucieties!

������������ Es jau nemaz neuztraucos; es tikai tā vispār� katram cilvēkam reiz pienāk gals �

������ Nu, tad gaidiet!

Arina Petrovna nodūra galvu un iegrima pārdomās. Viņa ļoti labi redzēja, ka nekas neiznāks, bet bezcerīgā nākotne viņu tā mocīja, ka pat rokām taustāmā patiesība viņu nespēja pārliecināt par turpmāko mēģinājumu nesekmīgumu.

������������� Es nevaru saprast, kāpēc tu mani neieredzi! � viņa beidzot pateica.

������������ Nepavisam � es jūs� nepavisam! Es pat ļoti� Ap�ēlojietiesl Jūs mūs tā vadījāt dzīvē� nemaz ne��ķirojot �

Viņ� pateica to saraustīti, aizvilkdamies; balsī varēja sadzirdēt tādus kā nervozus un tai pa�ā laikā triumfē�jo�us smieklus; acis iespīdējās; pleci un kājas nemierīgi nodrebēja.

������������ Ja nu tie�ām kaut kādā ziņā būtu vainīga, tad pie�dod, dieva dēļ!

Arina Petrovna piecēlās un palocījās, pieskardamās ar roku grīdai. Pāvels Vladimiri�s aizvēra acis un nekā neatbildēja.

������������� Pieņemsim, ka attiecībā uz nekustamo mantu � Tas ir skaidrs, ka tavS pa�reizējā stāvoklī par kādiem rīko�jumiem nav ko domāt� Porfirijs ir likumīgais manti�nieks; un lai viņam tā nekustamā manta tiek � Bet kā būs ar kustamo, ar kapitālu? � Arina Petrovna nolēma iunāt skaidru valodu.

Pāvels Vladimiri�s nodrebēja, bet klusēja. Ļoti iespējams, ka, dzirdot vārdu �kapitāls�, viņ� nemaz nedomāja par Arinas Petrovnas insinuācijām, bet viņam tikai ienāca prātā: �Re, septembris jau klāt, laiks saņemt pro�centus � ja se�desmit septiņus tūksto�us se�us simtus pareizina ar pieci un dala ar divi, cik tad iznāk?�

������ Tu varbūt domā, ka es gaidu tavu nāvi, bet tādas domas met pie malas, mans draugs! Dzīvo vion, tad ari man, vecenei, būs mazāka bēda. Kas tad man! Pie tevis es esmu ir siltumā, ir paēdusi, pat ja sirds iekāro kādu saldumiņu, � nekā man netrūkst! Es tikai runāju par to, ka kristīgajiem ir tāda para�a: taisoties atstāt �o pa�sauli �

Arina Petrovna apklusa, it kā meklēdama vajadzīgo vārdu.

������ Nodro�ināt savus pakaļpalicējus, � viņa pabeidza, skatīdamās pa logu ārā.

Pāvels Vladimiri�s gulēja nekustīgi un klusu ieklepo�jās, ne ar vienu kustību neparādīdams, vai viņ� klausās vai ne. Mātes sūro�anās viņam acīmredzot bija apnikusi.

������ Kapitālu jau varētu vēl, dzīvam esot, nodot no ro�kas rokā, � Arina Petrovna kā starp citu pieminēja �o iespēju un sāka atkal skatīties uz savām rokām pret gaismu.

Slimais viegli nodrebēja, bet Arina Petrovna to nepa�manīja un turpināja:

������ Kapitālu, mans draugs, arī likums atļauj nodot no rokas rokā, tādēļ ka tas ir iegūstama lieta: vakar tas bija, bet �odien jau vairs nav. Un neviens par to nevar prasīt norēķinu � kam es gribu, tam dodu.

Pāvels Vladimiri�s piepe�i kaut kā ļauni iesmējās.

����� Jūs laikam atceraties notikumu ar Palo�kinu! � viņ� ie�ņācās. � Tas arī nodeva savu kapitālu no rokas rokā � sievai, bet tā aizbēga ar mīļāko!

������ Man, draugs, mīļāko nav!

������ Jūs aizbēgsiet tāpat bez mīļākā � ar kapitālu!

������ Ak tā tu mani saproti!

������ Es jūs nekā nesaprotu� Jūs esat mani pa visu pasauli izskandinājusi par muļķi � nu, lai es esmu muļķis! Lai jau es palieku muļķis! Skaties, kādus visādus jokus izdomājusi � lai kapitālu nododot no rokas rokā! Un ko tad es pats? Varbūt ieteiksiet meklēt glābiņu klos�terī un no turienes noskatīties, kā jūs rīkosieties ar manu kapitālu?

To visu viņ� izteica vienā elpas vilcienā, skai�oties un uztraucoties un pēc tam sabruka pavisam. Tad vismaz stundas ceturksni briesmīgi klepoja, un bija pat jābrī�nās, kā �ajā no�ēlojamā cilvēka ģindeni vēl tik daudz spēka. Beidzot viņ� atguva elpu un aizvēra acis.

Arina Petrovna apjukusi raudzījās visapkārt. Līdz �im viņa vēl arvien negribēja ticēt, bet tagad galīgi pārlie�cinājās, ka ikviens jauns mēģinājums pārliecināt mirsto�o var tikai tuvināt Jūdāsiņa uzvaras dienu. Jūdāsiņ� acu priek�ā vien stāvēja. Gan viņ� iet aiz zārka, gan sniedz brālim pēdējo Jūdāsa skūpstu, un divas riebīgas asariņas tam izveļas no acim. Tad zārku ielai� kapā. �Ardievu, brāl!� iesaucas Jūdāsiņ�, lūpas raustīdams, acis paceldams un nolaizdams un pūlēdamies pie�ķirt savai balsij bēdīgu pieskaņu, bet tūliņ pēc tam pagrie�as mazliet pret Uļitu�ku un saka: �Bēru biezputru, bēru biezputru neaiz�mirstiet paņemt līdz! Un uzlieciet uz tīra galdautiņa� mājā ar vajadzēs brāli pieminēt!� Tad beidzas arī bēru mielasts, kurā Jūdāsiņ� nenoguris stāsta priesterim par nelaiķa tikumiem, un priesteris �iem slavinājumiem pil�nīgi pievienojas. �Ak, brāli, brāli! Tu negribēji vairs pie mums padzīvot!� viņ� iesaucas, no galda pieceldamies un sniegdams priesterim roku ar pavērstu delnu svētī��anai. Tad beidzot visi, paldies dievam, paēdu�i un pēc pusdienām pat izgulēju�ies; Jņdāsiņ� staigā pa istabām kā saimnieks, pārņem mantas, reģistrē tās sarakstā un reizēm, ja par kaut ko rodas �aubas, aizdomīgi paskatās uz māti.

Visas �īs nenovēr�amās nākotnes ainas virmoja Arinas Petrovnas acu priek�ā. Un glu�i kā īstenībā ausīs ska�nēja Jūdāsiņa li�ķīgā un reizē griezīgā balss:

������ Vai atceraties, māmiņ, ka brālim bija zelta apro�u podziņas� loti jaukiņas, viņ� tās pa svētkiem val�kāja � kur tās podziņas varēja palikt � nevaru tikt gudrs!

*

Arina Petrovna vēl nebija paguvusi nokāpt lejā, kad Dubrovinas baznīcas kalnā parādījās �etrjūgs. Ratos goda vietā sēdēja Porfirijs Golovlovs kailu galvu un krustījās pret baznīcu; viņam iepretim sēdēja abi viņa dēli: Petjeņka un Volodjeņķa. Arinai Petrovnai sirds vai pamira. �Saodis lapsa kūmiņ�, kur maita!� viņa nodomāja; mei�tenes arī satrūkās un bailīgi spiedās klāt vecmāmiņai. Litu �im klusajā māja pēk�ņi aacciās trauksme: klau-

dzēja durvis, skraidīja ļaudis, skanēja saucieni: �Kungs brauci Kungs brauc!� � un visi mājas iemītnieki reizē izdrāzās uz lieveņa. Vieni meta krustus, citi tāpat stā�vēja un nogaidīja, bet visi acīmredzot apzinājās, ka līdz��inējā dzīve Dubrovinā bija bijusi tikai pagaidu stāvoklis, ka tikai tagad nāks īstā dzīve ar īsto saimnieku priek��galā. Daudziem no vecajiem kārtīgajiem mui�as ļaudīm �agrākais� kungs bija izsniedzis mēne�a devu, daudzi baroja govis ar kunga sienu, tiem bija sakņu dārzi, un viņi vispār dzīvoja �brīvi� � visus, dabiski, interesēja jautājums, vai �jaunais� kungs atstās veco kārtību vai nālcs ar jaunu, ar Golovlovas kārtību.

Pa to laiku Jūdāsiņ� bija piebraucis, un pēc tā, kā viņu saņēma, jau sprieda, ka Dubrovinā beigas nav tālu. Viņ� nesteigdamies izkāpa no ratiem, pamāja mui�as ļau�dīm, kas krita kungam pie rokas, tad, svētbijīgi rokas salicis, lēnām devās pa kāpnēm uz aug�u, lūg�anu �uk�stēdams. Viņa seja pauda ir sēras, ir bezgalīgu padevību. Kā cilvēks viņ� sēroja, kā kristīgais � nedrīkstēja kur�nēt. Viņ� izlūdzās ��ēlastību�, bet vairāk paļāvās un pa�devās visuvarenā prātam. Aiz viņa pārī nāca dēli. Volodjeņka atdarināja tēvu, tas ir, rokas salicis, bolīja acis un kustināja lūpas; Petjeņka priecājās par brāļa taisīta�jiem jokiem. Aiz viņiem barā klusēdami un svinīgā gaitā sekoja mui�as ļaudis.

Jūdāsiņ� noskūpstīja māmiņai roku, tad lūpas, tad vēl�reiz roku; pēc tam apņēma mīļo draugu ap vidu un, skumji pakratījis galvu, sacīja:

������ Un jūs arvien skumstat! Tas nav labi, mans draugs! Tas pavisam nav labi! Kaut jūs pati sev pajautātu: ko par to visu sacīs dievs? Viņ� sacīs: es savā visgudrajā prātā grie�u visu par labu, bet viņa kurn! Ak, māmiņ, māmiņ!

Tad viņ� noskūpstīja abas māsasmeitas un ar tādu pa�u apburo�u familiaritāti balsī teica:

����� Un arī jūs, draiskules, vienās asarās! Lai man tas vairāk nebūtu jāredz! Palūg�u jūs tūliņ pasmaidīt � un gana!

Un viņ� piecirta kāju uz meiteņu pusi vai, labāk sa�kot, izlikās, it kā to darītu, bet īstenībā tikai vēligi jo�koja.

����� Paskatieties uz mani! � viņ� turpināja. � Kā brālis es sēroju! Ne vienreiz vien esmu apraudājies. 2ēl brāļa, ļoti �ēl, pat līdz asarām� Tu sāc raudāt, ta�u tad atto�

pies: bet kam tad dievs! Vai nu tie�ām dievs nezina, ko dara? Tu tā pārdomā visu un jūties atkal stiprs. Tāpat tas jādara visiem! Ir jums, ināmiņ, ir jums, meitenītes, ir jums� itin visiem! � viņ� pagriezās pret kalpotājiem.

����� Paskatieties uz mani, cik bra�i es turos!

Un viņ� tikpat apburo�i notēloja sevi kā �bra�u vīru�, tas ir, izslējās taisns, paspēra vienu kāju uz priek�u, izgaza krūtis un atmeta galvu. Visi pasmaidīja, bet kaut kā paskābi, it kā katrs sevī nodomātu: nu tik zirneklis sāks aust tīklu!

Pabeidzis savu �izrādi� zālē, Jūdāsiņ� devās uz viesis�tabu un atkal noskūpstīja māmiņai roku.

������ Tā nu ir, mīļais draugs, māmiņa! � viņ� sacīja, atsēzdamies uz dīvāna. � Rau, arī brālis Pāvels�

������ Jā, arī Pāvels� � klusi piebalsoja Arina Petrovna.

������ Jā, jā, jā� par agru! Par agru! Es ta�u arī, māmiņ, kaut gan turos, tomēr sirdī tāpat� ļoti, ļoti skum�stu par brāli! Mīlēt jau viņ� mani nemīlēja, nepavisam nemīlēja, �� varbūt, kas zina, dievs viņam tāpēc to visu uzsūtīja!

������ �ādā brīdī tu varēji to arī nepieminēt! Vecas ķildas jāaizmirst�

������ Es, māmiņ, tās jau sen esmu aizmirsis! Es tik to tāpat saku: brālis mani nemīlēja, bet, kāpēc, � to ne�zinu! Es ta�u, kā liekas� gan �ā, gan tā, gan tie�i, gan aplinkus, gan �mīļais�, gan �brālīt�, bet viņ� tik no manis novēr�as � un beigas! Bet, redz, kā dievs klu�sītiņām paņēma un saposa savai valstībai.

������ Es jau tev reiz sacīju: to nav ko pieminēt! Cilvēks jau uz nāves cisām!

������ Jā, māmiņ, nāve � tas ir liels noslēpums! Neviens nezina to dienu, to stundu � tik liels ir tas noslēpums! Viņ� vienmēr kaut ko plānoja, domāja, ka ir pacēlies tik augstu, tik augstu, ka nav ar roku aizsniedzams, ta�u pēk�ņi dievs vienā mirklī izjauc visus viņa sapņojumus. Tagad viņ� varbūt priecīgs būtu, ja savus grēciņus varētu izdzēst, � bet tie jau ierakstīti mū�ības grāmata. Un no tās grāmatas, māmiņ, ierakstīto nevar vis tik viegli iz�skrāpēt!

������ Nu, kas no�ēlo, tam tiek piedots!

������ To novēlu! No sirds to brālim novēlu! Viņ� mani nemīlēja, bet es � novēlu! Es visiem vēlu labu! Ir tiem, kas mani nīst, ir tiem, kas pāri dara, � itin visiem!

Netaisnīgs viņ� bija pret mani � nu, un dievs viņam uz�sūtīja slimību, ne jau es, bet dievs! Vai viņ�, māmiņ, ļoti cie�?

������ Nu, tā� Nekas. Bija ārsts, teica, ka esot pat cerī�bas, � meloja Arina Petrovna.

������ Nu, redz, cik labi! Nekas, mans draugs! Nebēdājies! Varbūt viņ� vēl izveseļosies! Mēs te grem�amies viņa dēļ un kurnam uz radītāju, bet viņ� varbūt sē� klusiņ� savā gultiņā un pateicas dievam par izdziedinā�anu!

Sī doma Jūdāsiņarn tā iepatikās, ka viņ� pat iesmējās klusu smiekliņu,

������ Es ta�u, māmiņ, atbraucu pie jums paciemoties, � viņ� turpināja, it kā sagādādams māmiņai ar to patīkamu pārsteigumu. � Nevar, mīļā, citādi� tā jau radiem pie�klājas! Kas zina, kā viss vēl� esmu tomēr brālis� varbūt jāmierina vai jādod padoms, vai kas jānokārto � jūs ta�u atļausiet?

������ Ko nu es te varu atļaut! Es pati esmu vie�ņa!

������ Bet zināt ko, mīļā. Tā kā mums �odien ir piekt�diena, tad � ja jūs būtu tik �ēlīga � lieciet man pus�dienā pagatavot gavēņēdienu. Varbūt sālītu zivtiņu, sē�nītes, kāpostiņus � vai nu man daudz vajag! Bet es tik�mēr � kā jau radiem pieklājas � uz�āpo�u aug�stāvā pie brāļa, varbūt vēl paspēju. Ja ne miesas, tad dvēseles labā ko izdarī�u. Viņa stāvoklī gan laikam svarīgāka ir dvēsele. Miesu mēs, māmiņ, varam ārstēt ar mikstūrām un karstām kompresēm, bet dvēselei vajag pamatīgākas zāles.

Arina Petrovna neko neiebilda. Doma par nenovēr��amo �galu� tā bija pārņēmusi visu viņas būtni, ka viņa tādā kā sastingumā redzēja un dzirdēja visu, kas notika apkārt. Viņa redzēja, kā Jūdāsiņ� nokrek�ķēdamies pie�cēlās no dīvāna, kā salīka, vilka kājas pa grīdu (viņam �ad tad patika izlikties nevarīgam: �ķita, ka izskatās cie�nīgāk); viņa saprata, ka Asinssūcēja pēk�ņā parādī�anās aug�stāvā slimnieku dziļi satrauks un varbūt pat pa�ātrinās viņa galu; bet pēc �ās dienas uztraukumiem bija uznācis tāds nogurums, ka viņa jutās kā sapņos.

Tolaik, kad tas viss risinājās, Pāvelu Vladimiri�u bija pārņēmis neaprakstāms nemiers. Viņ� gulēja aug�stāvā glu�i viens un tomēr juta, ka mājā ir kāda neparasta trauksme. Katrs durvju aizcirtiens, katrs solis gaitenī vi�ņam likās noslēpumains. Vienu laiku viņ� sauca un klie�dza, cik jaudas, bet, pārliecinājies, ka tas neko nelīdz,

viņ� saņēma visus spēkus, piecēlās gultā sēdus un sāka klausīties. Pēc lielus skraidī�anas, pēc skaļajām valodam pēk�ņi bija iestājies kapa klusums. Kaut kas nezināms, baigs apņēma viņu no visām pusēm. Dienas gaisma caur nolaistajiem aizkariem iespīdēja vāji, un, tā kā kaktā svētbildes priek�ā dega lampiņa, tad krēsla istabā likās vēl tum�āka un biezāka. Uz �o noslēpumaino kaktu tad viņ� ari stīvi vērsa savas acis, it kā pirmo reizi būtu kaut ko ieraudzījis �ai dziļumā. Svētbilde zeltītajā ietvarā, pret kuru tie�i krita lampiņas gaisma, spīdēja tumsā tik apbrīnojami spo�i, it kā tā būtu kaut kas dzīvs; pie griestiem �ūpojās spīdo�s ripulis, te pamirdzēdams, te atkal pagaisdams atkarībā no tā, cik spo�i vai vāji tajā brīdī dega lampiņas liesma. Zemāk bija puskrēsla, uz kuras vispārējā fona trīcēja ēnas. Pie tās pa�as sienas, apgaismotā kakta tuvumā, karājās rītasvārki, uz tiem arī �ūpojās gaismas un ēnas svītras, tāpēc �ķita, ka rīta�svārki kustas. Pāvels Vladimiri�s skatījās, skatījās, un piepe�i viņam sāka likties, ka tur, tai kaktā, viss sācis kustēties. Vientulība, bezspēcība, nāves klusums � un tajā ēnas, vesels bars ēnu. Viņam �ķita, ka �īs ēnas nāk virsū, nāk un nāk� Neaprakstāmās �ausmās, acis un muti atpletis, viņ� raudzījās noslēpumainajā kaktā un nevis kliedza, bet vaidēja. Vaidi bija dobji, aprauti, kā rējieni. Viņ� nebija dzirdējis tie kāpnes �īkstam, ne klu�sos soļus priek�istabā; te pēk�ņi pie viņa gultas izauga nīstamā Jūdāsiņa stāvs. Viņam �ķita, ka tas iznācis tur no tās tumsas, kas nupat viņa acīs tik noslēpumaini bija kustējusies; ka tur ir vēl un vēl� ēnas, ēnas, ēnas bez sava gala! Nāk un nāk �

����� Kāpēc? No kurienes? Kas ielaidis? � viņ� instinktīvi iekliedzās un bezspēkā noslīga uz spilvena.

Jūdāsiņ� stāvēja pie gultas, skatījās slimniekā un skumji �ūpoja galvu.

����� Vai sāp? � viņ� jautāja, pie�ķirdams savai balsij, cik vien iespējams, vairāk saldenuma.

Pāvels Vladimiri�s klusēja un tuk�u skatienu raudzījās viņā, it kā pūlēdamies kaut ko saprast. Bet Jūdāsiņ� tik�mēr piegāja pie svētbildes, nometās cejos, rādīja aiz�kustinātu vaigu, trīs reizes zemu paklanijās, piecēlās un atkal pienāca pie gultas.

����� Celies, brāl, dievs tev sūta �ēlastību! � viņ� sa�cīja, sēzdamies atzveltnī, to tik priecīgā balsī, it kā tie��ām ��ēlastība� viņam būtu kabatā.

Pāvels Vladimiri�s beidzot atskārta, ka viņa acu priek�ā nav vis ēna, bet Asinssūcējs pats. Viņ� piepe�i sarāvās, it kā viņu būtu sācis kratīt drudzis. Jūdasiņa acis raudzījās, kā jau radiniekam pieklājas, gai�i, bet slimais ļoti labi redzēja, ka �ajās acīs slēpjas �cilpa�, kas kuru katru mirkli var tikt izmesta, aiz�ņaudzot tam rīkli.

_� Ai, brāli, brāli! Nu tu man esi � pavisam �pē�! � kā jau radiniekam pieklājas, turpināja jokot Jūdāsiņ�.

����� Bet tu parādi, ka vari saņemties! Aug�ā, aug�ā, laidies tik skrie�us! Tipu-tapu � sak, lai māmiņa papriecājas, ka mēs tik bra�i! Ai-ai-jā!

������ Ārā, Asinssūcēj, ārā! � izmisis iekliedzās slimnieks.

������ Ai, ai, ai, brāli, brāli! Es nāku pie tevis ar mīlestību un gādību, bet tu� kādus vārdus tu man saki! Ai, ai, ai, tavu grēku! Un kā tev, draudziņ, mēle ļauj teikt mie�sīgam brālim tādus vārdus! Kauns, mīļais, liels kauns. Pa, pa, es tev spilventiņu pa�ubinā�u.

Jūdāsiņ� piecēlās un piegrūda pirkstu pie spilvena.

������ Nu, tā! � viņ� turpināja. � Nu ir labi! Guli bez bēdām � nevajadzēs �ubināt kaut vai līdz pa�am rītam!

������ Projām� tu!

������ Ai, kā tā slimība tevi tomēr samaitājusi! Pat rak�sturu � arī tas tāds spītīgs kļuvis! Ej tik un ej � kā tad tā var aiziet! Tev dzert var iegribēties � es pa�snieg�u ūdentiņu; tur lampiņai pie svētbildes kaut kas gadīsies � es sakārto�u, pielie�u eļļiņu. Tu pagulēsi, es pasēdē�u; klusi un rāmi � i nemanīsi, kā laiks paies!

������ Projām� Asinssūcēj!

������ Nu, redzi nu, tu mani lamā, bet es par tevi dievu lūg�u. Vai nu es nezinu, ka tas nenāk no tevis pa�a, bet ka tā ir slimība, kas runā ar tavu muti. Es, brāl, esmu ra�dis piedot � es visiem piedodu. Kā �odien pat � braucu pie tevis un ceļā satiku zemnieciņu, un tas man kaut ko pasacīja. Nu, kas tur liels! Dievs ar viņu! Viņ� ta�u tikai pats savu mēli apgānīja! Bet es� es ne tikai neapskaitos, bet pat vēl krusta zīmi tam pārmetu �patiesi!

������ Vai aplaupīji� to zemnieku?

������ Kas? Vai es! Nē, mans draugs, es nelaupu; tie ir lielceļu laupītāji, kas laupa, bet es rīkojos pēc likuma. Ja viņa zirgu savā pļavā noķer�u � tad gan, mīļais, nāc vien uz miertiesu! Ja miertiesa sacīs, ka citu pļavas no�ganīt drīkst, tad dievs ar viņu! Bet, ja sacīs, ka nedrīkst,

tad neko darīt! Maksā sodu! Es, mīļais, pēc likuma, tikai pēc likuma!

����� Jūdass! Nodevējs, māti izdzini ubagot!

������ Un atkal es tev sacī�u: gribi, dusmojies, gribi, ne�dusmojies, bet aplamas valodas tu runā! Ja. es nebūtu kristīgs cilvēks, es ari� varētu par to celt pretenziju pret tevi!

������ Izdzini, izdzini, izdzini� māti ubagot!

����� Rimsties jel, rimsties! Pielūg�u dievu, varbūt tu kļūsi mierīgāks �

Lai kā Jūdāsiņ� valdījās, tomēr mirēja lamā�anās viņu tā aizskāra, ka viņam pat lūpas sa�ķobījās un kļuva bal�tas. Ta�u liekuļo�ana viņa dabai bija kļuvusi tik nepie�cie�ama, ka viņ� nekādi nespēja pārtraukt reiz uzsākto komēdiju. Pie pēdējiem vārdiem viņ� tie�ām nometās ce�ļos un tad paceltām rokām savu stundas ceturksni �uk�stēja. To padarījis, viņ� atgriezās pie mirēja gultas ar mierīgu, gandrīz apskaidrotu seju.

����� Es jau, brāl, atbraucu pie tevis parunāties par lietu, � viņ� sacīja, sēzdamies atzveltnī. � Tu, redz, mani gāni, bet es domāju par tavu dvēseli. Saki, lūdzams, kad tu pēdējo reizi biji pie dievgalda?

����� Ak dievs! Kas vēl nebūs� vediet viņu projām! Uļitka! Aga�ka! Vai te kāds ir? � ievaidējās slimais.

������ Nu, nu, nu! Apmieriniet, mīļais! Es jau zinu, ka tev nepatīk,par to runāt! Jā, brāl, tu vienmēr biji slikts kristietis, un tāds tu paliec arī tagad. Bet kā tev derētu, ak, kā derētu tādā brīdī padomāt par dvēseli! Mūsu dvē�sele � ak, cik uzmanīgi pret to jāizturas, mans draugs! Ko tad baznīca mums māca? Nāciet, sak, ar lūg�anām, ar pateik�anu� Un vēl: kristīgā cilvēka mū�a ceļa galam nav jābūt sāpju �austītam un kaunā liktam, bet miera pilnam � tā gan, mans draugs! Tev tagad vajadzētu aiz�sūtīt pēc tētiņa � un tā no sirds, ar grēku no�ēlo�anu � Nu, nu! Lai paliek, lai paliek! Bet tie�ām vajadzētu�

Pāvels Vladimiri�s gulēja tum�i sasarcis, glu�i vai bez elpas. Ja viņ� �ai brīdī būtu spējis sadauzīt sev galvu, viņ� to, bez �aubām, būtu darījis.

����� Jā, un par to mui�u � varbūt tu jau esi testamentu sastādījis? � turpināja Jūdāsiņ�. � Mui�iņa tev ir jauka, ļoti jauka, nav vārdam vietas. Zeme pat labāka nekā Golovļovā; māls ar smiltiņām! Nu, un kapitāls arī iev� es ta�u, brāl, nekā nezinu. Zinu tikai to, ka tu zemnie�kiem esi ļāvis izpirkties, bet, kas un kā,� par to nekad

neesmu interesējies. �odien pat: braucu pie tevis un sevi domāju � kapitāls brālim Pāvelam laikam ir! Bet ta.j es domāju tālāk: ja jau viņam ir kapitāls, tad jau viņ:* dro�i vien savu pēdējo vēlē�anos būs izteicis!

Slimais aizgriezās projām un smagi elpoja.

������ Vai neesi vēl savu pēdējo vēlē�anos izteicis? Nu, tad jo labāk, mans draugs! Pēc likuma � tā ir pat tais�nīgāk. Nepaliks sve�iem, bet savējiem. Es pats ari, lai cik vārgs � ar vienu kāju stāvu jau kapā! � bet tomēr prātoju tā: kas man te ko testamentu taisīt, ja drīz likums to izdarīs manā vietā. Un cik tas, mīļais, ir jauki! Nav ne ķildu, ne skaudības, ne visādu intrigu� likums ta�u!

Tas bija �ausmīgi. Pāvelam Vladimiri�am likās, ka viņ� dzīvs ielikts zārkā, ka viņ� guļ glu�i kā va�ās iekalts, kā letarģiskā miegā, nevar pakustināt nevienu locekli un klausās, kā Asinssūcējs apsmej viņa miesas.

������ Ej projām � dieva dēļ� ej projām, � viņ� bei�dzot sāka lūgt savu mocītāju.

������ Nu, nu, nu! Apmierinies! Ie�u jau, ie�u! Es jau zinu, ka tu mani nemīli� Kauns gan, mans draugs, liels kauns savu miesīgo brāli nemīlēt! Un es tevi tā mīlu! Pat bērniem vienmēr saku: kaut brālis Pāvels ir vainīgs manā priek�ā, es viņu tomēr mīlu! Tātad tu neko neesi izlēmis � nu, tad ir lieliski, mans draugs! Notiek jau ari kādreiz tā, ka izvazā kapitālu, vēl dzīvam esot, it īpa�i, ja kādam nav ģimenes, ja ir viens� nu, bet gan jau es pieskatī�u� Ko? Kas? Vai esmu tev apnicis? Nu, tad jau man arī jāiet! Ļauj tik lūg�anu noskaitīt!

Viņ� piecēlās, salika rokas un ātri kaut ko no�ukstēja.

������ Ardievu, draugs! Un neraizējies! Atdusies labi krietni � varbūt dievs dod! Bet mēs ar māmiņu ņaspriedīsim, parunāsim' � varbūt kaut ko izdomājam! Es, brāl, lūdzu, lai man pusdienās padod gavēņēdienu.. . sālītu zivtiņu, sēnītes, kāpostiņus � tad nu neņem ļaunā! Ko? Vai es tev esmu apnicis? Ak, brāli, brāli! � Nu, nu, es jau eju, eju! Galvenais, mans draugs, neuzbudinies, ne�uztraucies � guli un atdusies! Krr � krr � � viņ� bei�gās pa jokam ķircināja, kad pēdīgi bija nolēmis aiziet.

����� Asinssūcējs! � nopakaļ noskanēja tik griezīgs klie�dziens, kas viņu glu�i kā apsvilināja.

Kamēr Porfirijs Vladimiri�s tērgā pa aug�stāvu, vecmā�miņa Arina Petrovna apak�stāvā sapulcējusi ap sevi jau�nos (ne jau bez nolūka no tiem kaut ko izzināt) un tērzē.

������������ Nu, ko tu dari? � viņa uzrunā vecāko mazdēlu Petju.

������ Vēl neko, vecmāmiņ, nākamgad taisos uz oficieriem.

������������ Bet vai tu tiksi? Jau kuro gadu solies! Vai eksā�meni jums tik grūti � dievs tevi zina!

������������� Viņ�, vecmāmiņ, beidzamajos eksāmenos uzrāvās uz �Pasaules radī�anas stāstiem�. Svētais tētiņ� �im jautā: kas ir dievs? Bet viņ�: dievs ir gars � svētā gara gars�

������������ Ak tu, nabadziņ, nabudziņ! Kā tad tu tā? Palūk, vi�ņas ir bārenes, ir tad, liekas, zina!

������������ Kas tur ko nezināt! Dievs ir gars, neredzams� � steidzās ar savām zinā�anām paspīdēt Anņiņka.

������������� Neviens viņu vēl nekur nav redzējis, � piebilst Ļubiņka.

������������� Viņ� ir visu valdītājs, visu�ēlotājs, visuvarēlājs, kas ir it visur, � turpināja Anņiņka.

������������ Kur man būs aiziet no tava gara, un kur man būs bēgt no tava vaiga? Ja es uzkāptu debesīs � tu esi tur; ja es nokāptu ellē, tur arīdzan esi�

������������� Tā arī tev vajadzēja atbildēt, tad arī tev tagad būtu jau uzple�i. Un tu, Volodja, ko tu domā darīt?

Volodja stipri nosarkst un klusē.

������������� Laikam tas pats: �svētā gara gars�! Ak, bērniņi, bēr�niņi! No skata jūs tādi ņipri, bet zinības pievārēt nevarat. Ja nu vēl jūsu tēvs būtu kāds delveris bijis � nu, kā viņ� tagad pret jums?

������ Tāds pats, vecmāmiņ.

������ Vai sit? Es dzirdēju, ka viņ� vairs nekaujoties?

������������ Mazāk gan, bet tomēr� Galvenais, ka viņ� mums apnicis.

������ To nu gan es nesaprotu. Kā tad tēvs var apnikt?

������������� Var gan, vecmāmiņ, pat ļoti. Bez prasī�anās ne�drīkst nedz kur iet, nedz ko ņemt� taisni necie�ami!

������ Vai tad nevar palūgt? Mēle jau nenotrūktu!

������������� Nepavisam. Sāc tik ar viņu runāt, tad vairs netiksi vaļā. �Paga, paga� un �pamazītiņām, palēnītiņām�� kaut jūs zinātu, vecmāmiņ, cik viņam garlaicīga valoda.

������������� Viņ�, vecmāmiņ, klausās aiz durvīm, ko mēs runā�jam. Nupat viendien Petjeņka viņu pieķēra �

������ Ak jūs, resgaļi! Ko tad �is?

������������ Neko. Es viņam saku: tā nu neiet, tētiņ, klausīties aiz durvīm; cik tur vajag, lai jums degunu sa�ķaidītu! Bet �is: nu, nu! Nekas, nekas! Es, brāl, kā zaglis naktī!

������������ Viņ�, vecmāmiņ, viendien bija pacēlis dārzā ābolu un ielicis savā skapītī, bet es to izņēmu un apēdu. Vē�lāk viņ� to meklēja, meklēja, visus ļaudis sauca uz pra�tinā�anu �

������ Kā tad tā! Vai tad tik traki skops kļuvis?

������������� Nē, ne skops, bet viņ� kaut kā.., visu laiku ņemas ar niekiem. Glabā papīriņus, meklē kritu�us augļus�

������������� Katru rītu viņ� savā kabinetā skaita lūg�anu un pēc tam dod mums pa gabaliņam dievmaizītes, pavisam, pavi�sam sakaltu�as! Bet vienreiz gan mēs viņu izjokojām: noskatījāmies, kur viņ� glabā dievmaizītes, izgriezām tām apak�ā caurumu, izņēmām mīkstumu un tā vietā ielikām sviestu.

������ Jūs nu gan ar esat� palaidņi!

������������ Nē, bet iedomājieties viņa izbrīnu otrā dienā! Diev�maizītes � un vēl ar sviestu!

������ Tad nu gan laikam krietni dabūjāt!

������������ Nekā� Viņ� tikai augu dienu spļaudījās un visu laiku pie sevis murmināja: blē�i tādi! Nu, mēs, protams, nelikāmies ne zinis. Bet no jums, vecmāmiņ, viņ� tomēr baidās!

������������ Kas tad no manis ko baidīties� vai tad es kāds biedēklis, vai!

������������ Baidās gan � tas tiesa; viņ� domā, ka jūs viņu varot nolādēt. No lāstiem viņ� baidās kā traks!

Arina Petrovna iegrimst domās. Vispirms viņai ienāk prātā tāda doma: ja nu es viņu tie�ām� nolādētu? Ņem�u un nolādē�u � nnollādē��u! Pēc tam �īs domas vietā uzrodas kāds cits, svarīgāks jautājums: kādus tum��us darbus tas Jūdāsiņ� tur aug�ā strādā? Laikam jau visādi lokās un grozās! Beidzot viņai uzaust laimīga doma.

������������ Volodja! � viņa saka. � Tev, draudziņ, vieglākas kājas! Vai tu nevarētu klusītiņām uziet un paklausīties, ko viņi tur dara?

������ Labprāt, vecmāmiņ.

Volodjeņka uz pirkstgaliem dodas uz durvju pusi un pazūd aiz tām.

������������� Kā tad jūs tā sadomājāt �odien pie mums at�braukt? � Arina Petrovna sāk izklau�ināt Fetjeņķu.

������ Mēs, vecmāmiņ, taisījāmies jau sen, bet �odien UJitu�ka atlaida ziņu, ka bijis ārsts un ka tēvocis ja ne �odien, tad rit katrā ziņā mir�ot.

������ Nu, bet par mantojumu� vai bija kādreiz runa?

����� Mēs, vecmāmiņ, caurām dienām par mantojumu vien runājam. Viņ� vienmēr stāsta, kā senāk, vectētiņa laikā, viss bijis � ari par Gorju�kinu, vecmāmiņ, atce�ras. Redzi, viņ� saka, ja krustmāmiņai Varvarai Mihailovnai nebūtu bijis bērnu � Gorju�kina piederētu mums! Un bērni, viņ� saka, esot dievs zina no kā, � bet ne jau mums citi esot jātiesā! Pa�i mēs sava tuvākā acī ska�bargu redzot, bet savā � baļķi neredzot� Tā, mīļie!

������ Tad paskat kāds! Krustmāmiņa ta�u bija precēju�sies; ja tur kas ari bija � ar precē�anos viss tika izlī�dzināts!

����� Tā ir, vecmāmiņ. Un katru reizi, kad mēs brau�cam garām Gorju�kinai, katru reizi viņ� �o notikumu cel aug�ā. Ari vecmāmiņa Natalija Vladimirovna, viņ� saka, esot precēta no Gorju�kinas � un tāpēc mui�iņai pēc visiem likumiem būtu jāpieder Golovlovu dzimtai; bet nelaiķis tētiņ� to esot atdevis māsai pūrā! Un kādas melones, viņ� saka, esot augu�as Gorju�kinā! Divdesmit mārciņu katra � re, kas par melonēm!

������ Divdesmit mārciņu! Par tādām gan neesmu dzirdē�jusi! Bet ko tad viņ� domā par Dubrovinu?

������ Apmēram to pa�u. Arbūzi un melones� tīrās blē�ņas! Jā, pēdējā laikā viņ� aizvien jautāja: �Kā jūs, bēr�niņi, domājat, vai brālim Pāvelam daudz naudas?� Viņ�, vecmāmiņ, sen jau visu izrēķinājis: cik liela būs izpirk��anas maksa, kad mui�a ieķīlāta Bāriņtiesā, cik no pa�rādiem jau nomaksāts � Mēs pat redzējām papīriņu, uz kura viņ� visu bija rēķinājis, mēs tikai, vecmāmiņ, to pievācām� Ar �o papīriņu mēs viņu, vecmāmiņ, pa�darījām vai traku! Viņ� to ieliek galdā, bet mēs paņe�mam un pārliekam skapī; viņ� aizslēdz skapi ar atslēgu, bet mēs pielāgojam atslēgu un iebā�am papīriņu diev�maizītē � Reiz viņ� bija aizgājis uz pirti mazgāties, � skatās, papīriņ� uz lāvas!

������ Jūs gan tur dzīvojat vienos priekos!

Atnāk Volodjeņka; visu acis raugās uz viņu.

������ Nekā nevar dzirdēt, � viņ� �ukst, � tik vien dzir�dams, ka tēvs saka: �Nav jābūt sāpju �austītam un kaunā liktam, bet miera pilnam,� � bet krusttēvs viņam: �Ej projām, Asinssūcēj!�

������ Vai par testamentu � tu nekā nedzirdēji?

������ Liekas, ka kaut kas bija, bet es nevarēju saprast� Tēvs, vecmāmiņ, ārkārtīgi cie�i aizvēris durvis. Tikai tāda dūkoņa � un vairāk nekas� Pēc tam krusttēvs pēk�ņi uzkliedza: projām! Es tad arī �igli, �igli manījos �urp.

����� Kaut nu bārenēm tiktu� � pārdomās skumst Arina Petrovna.

����� Ja jau tēvam kaut kas tiks, vecmāmiņ, viņ� ne�vienam nekā nedos, � apliecināja Petjeņka. � Es pat domāju, ka viņ� arī mums neatstās mantojumu.

������ Vai nu kapā līdzi ņems?

������ Nē, bet gan jau kaut ko izdomās. Ne jau velti viņ� viendien runājās ar popu: �Kā būtu, tētiņ, ja Bābeles torni celtu, � vai naudas daudz vajadzētu?�

������ Nu, to viņ� tāpat vien � varbūt aiz ziņkāres�

������ Nē, vecmāmiņ, viņam ir kaut kāds projekts. Ja Bā�beles torni arī necels, tad Atona klosteriem novēlēs, bet mums gan nedos!

����� Vai tā mui�a, vecmāmiņ, ir liela, kas tēvam tiks, kad krusttēvs būs nomiris? � interesējās Volodjeņka.

������ To tik dievs zina, kur� pirmais mirs.

������ Nē, vecmāmiņ, tēvs ar to rēķinās pavisam dro�i. Viņdien bijām aizbrauku�i līdz Dubrovinas lejai, viņ� noņēma cepuri un pārmeta krustu: paldies dievam, saka, brauksim atkal pa savu zemi!

������ Viņ�, vecmāmiņ, visu jau ir pārdomājis. Ieraudzījis me�iņu, saka: �Redz, ja nonāktu labās rokās � kas tas būtu par jauku me�iņu!� Tad paskatījās uz pļaviņu: �Ai, kas tā par pļaviņu! Paraug, paraug, cik tur kaud�u sa�mests! Agrāk te bija zirgu audzētava.�

������ Jā, jā� ir me�iņ�, ir pļaviņa � viss paliks jums, mīļie, � nopū�as Arina Petrovna. � Vai dieniņ! Vai ne�īkstēja kāpnes?

������ Klusāk, vecmāmiņ, klusāk! Tas ir viņ�� kā zaglis naktī� klausās aiz durvīm.

Iestājās klusums; bet izrādās, ka uztraukums veltīgs. Arina Petrovna nopū�as un �ukst pie sevis: �Ak, bēr�niņi, ak, bērniņi!� Jaunie cilvēki cie�i skatās uz bārenēm, it kā tās vai aprīt gribēdami; bārenes nesaka ne vārda un viņus klusībā apskau�.

������ Vai jūs, māsīc, Lotaras jaunkundzi esat redzējusi? � uzsāk Petjeņka.

Anņiņka un Ļubiņka paskatās viena otrā, it kā jautā�damas, vai tas ir kaut kas no vēstures vai no ģeogrā�fijas.

������ Teātri � �Skaistajā Helēnā� viņa tēlo Helēnu.

�������� Ak, jā� Helēna � tas ir Parids? �Viņ� bija skaists un jauns un aizdedzināja dievietēm sirdis�� Zinām! Zinām! � priecājās Ļubiņka.

�������� Tas pats, tas pats jau ir. Un kā viņa cas-ca-ader, ca-as-ca-ader� taisa � brīni�ķīgi!

�������� Nupat viendien dakteris visu laiku par �kūleņiem� vien dziedāja.

��������� �Kūleņiem� � to jau dziedāja nelaiķe Ļadova � Ak, māsīc, cik tas bija burvīgi! Kad viņa nomira, tad jau�u tūksto�i divi gāja aiz viņas zārka � domāja, ka revolūcijai

�������� Vai tu par teātriem, vai, pļāpā? � iejaucās sarunā Arina Petrovna. � Viņām, mans draugs, nebūs vis pa teātriem jābraukā, bet uz klosteri�

�������� Jūs, vecmāmiņ, cita nekā negribat, tikai mūs klos�terī ieslodzīt! � gau�as Anņiņka.

�������� Jūs, māsīc, nebrauciet vis uz klosteri, bet laidiet uz Pēterburgu! Mēs jums tur visu parādīsim!

�������� Viņām, mans draugs, nav par izpriecām jādomā, bet par dievi�ķīgo, � pamāca Arina Petrovna.

�������� Mēs viņas, vecmāmiņ, trijjūgā uz Sergija klosteri aizvizināsim, � tas tik būs dievi�ķīgi!

Bārenītēm pat actiņas iedzirkstījās un degungaliņi no�tvīka, padzirdot �ādus vārdus.

�������� Un cik jauki dziedot, stāsta, Sergija klosterī! � iesaucās Anņinka.

�������� Kā tad, māsīc! Tā Kunga Jēzus Kristus �ēlastība un dieva mīlestība, un svētā gara sadraudzība lai ir ar jums visiem � pat tēvs tā nenodziedās. Un pēc tam mēs jūs pavizinātu pa visām trim Podja�iju ielām.

�������� Mēs jums, māsīc, visu ko iemācītu! Pēterburgā tādu jaunkund�u kā jūs ir ļoti daudz: cierē tik un klaudzina papēdī�us.

�������� Vai nu tādas lietas jāmāca! � metas starpā Arina Petrovna. � Lieciet ta�u viņas mierā, dieva dēļ� sko�lotāji atradu�ies! Uzdomāju�i mācīt� visādas gudrības! Tiklīdz Pāvels būs nomiris, es ar viņām brauk�u uz Hotjkovu� un mēs tur sāksim jaunu dzīvi!

1 Dejas solis (/r.).

������������ Bet jūs visu laiku tik ne�ķīstības runājatl � piepe�i atskanēja durvīs.

Sarunājoties neviens nebija pat dzirdējis, ka pielavījies Jūdāsiņ� � kā zaglis naktī! Vienās asarās, galva no�kārta, seja bāla, rokas saliktas uz krūtīm, lūpas kaut ko �ukst. Da�us mirkļus viņ� ar acīm meklē svētbildi, bei�dzot to atrod un kādu brītiņu kavējas dievlūg�anā.

������������ Vārgs! Ai, cik vārgs! � viņ� pēdīgi izsaucas, ap�kampdams savu mīļo draugu māmiņu.

������ Vai tie�ām?

������������ Ļoti, ļoti slikti, mīļā� Bet atcerieties, cik viņ� agrāk bija bra�s!

������������ Nu, kad tad viņ� tik bra�s bija� es gan to ne�atceros!

������������ Ak, māmiņ, nesakiet vis! Viņ� vienmēr� es vēl kā tagad �odien atceros, kad viņ� bija pabeidzis Kor�pusu: tāds slaiks, plecīgs, piens un asinis� Jā, jā! Tā bija gan, māmiņ, mans draugs! Mēs visi esam dieva ziņā! �odien esam spirgti un veseli, ir padzīvot vēl gribētos, ir dzīvi pabaudīt, ir labi paēst, bet rīt�

Viņ� atmeta ar roku un rādīja aizkustinātu vaigu.

������ Vai viņ� vismaz runāja ar ko?

������������ Maz gan, mīļā; tik vien pateica kā: �Ardievu, brāli!� Bet viņ� ta�u, māmiņ, jūt! Viņ� jūt, ka labi nav!

������ Kā nu, mīļais, nejutīs, ja krūtīs viss �erkst!

������������� Nē, māmiņ, par to es nerunāju. Es runāju par priek�nojautu; cilvēkam, stāsta, piemītot priek�nojauta; katrs mirējs vienmēr jau iepriek� jūtot, ka viņam jāaiziet. Vienīgi grēciniekiem, tiem �ī laime esot liegta.

������ Nu, nu! Vai viņ� par testamentu neko neteica?

������������ Nē, māmiņ. Gribēja gan kaut ko teikt, bet es ne�ļāvu. Nē, es sacīju, par testamentu nav ko runāt! Ko tu man, brāl, no savas �ēlastības atstāsi, ar to es bū�u mierā, un, ja tu man arī nekā neatstātu, es par tevi no�turē�u dvēseles aizlūgumu tāpat par velti! Bet kā viņam, māmiņ, gribas dzīvot! Tā gribas! Tā gribas!

������ Katram jau gribas dzīvot!

������������ Nekā, māmiņ, es runā�u par sevi. Ja dievam tam kungam patiktu mani aicināt pie sevis � es esmu ga�tavs kaut vai tūlīt!

������������ Labi, ja nu tiec pie dieva, bet ja trāpies pie sā�tana?

Sādā garā saruna risinās līdz pusdienai, pusdienu laikā un arī vēl pēc tam. Arina Petrovna aiz nepacietības pat

uz krēsla nevar nosēdēt. Jo vairāk Jūdāsiņ� spriedelē, jo bie�āk un bie�āk viņai �aujas prātā: �Un ja nu es viņu� nolādētu?� Bet Jūdāsiņam nav pat aizdomu, ka mātes dvēselē plosās vesela vētra; viņ� raugās ar tik skaidru skatienu un pamazltiņām, palēnītiņām mācas virsū mā�miņai, mīļajam draugam, ar pinekļiem, no kuriem nav glābiņa.

�Nolādē�u! Nolādē�u! Nolādē�u!� arvien noteiktāk un noteiktāk klusībā atkārto Arina Petrovna.

*

Istabā smar�o vīraks, visā mājā skan gari stiepta dziedā�ana, durvis stāv līdz galam vaļā, nāk un iet cilvēki, kas grib atvadīties no nelaiķa. Kad Pāvels .Vladimiri�s vēl bija dzīvs, neviens nepievērsa viņam uzma�nību, tagad, kad tas miris, visiem kļuva �ēl. Visi atcerē�jās, ka viņ� �nevienam nedarīja pāri�, �nevienam neteica rupja vārda�, �ne uz vienu nepaskatījās greizi�. Visas �īs īpa�ības, kas agrāk bija liku�ās negatīvas, ta�gad �ķita kaut kas labs, un no viena otra vārda no tām tuk�ajām valodām, kādas mēdz runāt par miru�ajiem, pa�mazām izveidojās �laba kunga� tēls. Daudzi �o to no�ē�loja, atzina, ka tie ne vienreiz vien bija izmantoju�i ne�laiķa vientiesību viņam par ļaunu, � jā, bet kas tad varēja zināt, ka �ai vientiesībai tik drīz pienāks beigas? Dzīvoja, dzīvoja �ī vientiesība, visi domāja, ka tai nekad nebūs gala, un pēk�ņi tā� Bet, ja �ī vientiesība būtu bijusi dzīva, arī tagad to krāptu: krāpiet, pui�i! Ko tur muļķiem zobos skatīties!

Kāds zemnieciņ� atnesa Jūdāsiņam trīs rubuļus un teica:

���� Tas ir mans parādiņ� nelaiķim Pāvelam Vladimiri�am. Raksta nekāda mums nebija � te būs!

Jūdāsiņ� paņēma naudu, uzslavēja zemnieciņu un sa�cīja, ka viņ� par �iem trim rubuļiem nopirk�ot eļļu �mū��īgajai uguntiņai�.

����� Ari tu, draudziņ, to redzēsi, un visi redzēs, bet nelaiķa dvēsele priecāsies. Varbūt viņ� tur kaut ko izlū�dzas tavā labā! Tu nemaz negaidi, un pēk�ņi dievs tev uzsūta laimi!

Ļoti iespējams, ka ļau�u laicīgajam nelaiķa īpa�ību no�vērtējumam neapzināti pievienojās arī salīdzinājums. Jūdāsiņu nemīlēja. Nevis tāpēc, ka viņu nevarētu piemānīt,

bet viņ� pārāk nodevās sīkumiem, mācās virsū un ne�deva mieru. Daudzi pat negribēja no viņa nomāt zemes gabalus, tāpēc ka viņ�, reiz izdevis zemi, par katru lieki uzarto vai nopļauto ver�oku, par katru nokavēto no�maksas minūti nomnieku tūlīt sāka vazāt pa tiesām. Tā viņ� bija izvazājis daudzus, ir pats nekā nepanākdams (viņa paradums apmelot bija tik pla�i pazīstams, ka viņa pretenzijas tika noraidītas, sūdzības gandrīz neizskatot), ir ļaudis ar �īm tiesu lietām un liekām staigā�anām pu�tinādams laukā. �Nepērc māju, bet pērc kaimiņu,� teic sakāmvārds, bet visiem bija zināms, kas par kaimiņu bija Golovļovas kungs. Ko tas dod, ja tiesas vīrs tevi attaisnos, bet viņ� ar savu sātanisko tiesu tevi būs nomo�cījis. Un, tā kā ļaunprātība (pat ne ļaunprātība, bet drī�zāk morālisks sastingums), paslēpta aiz liekulības, vien�mēr rada kaut kādas māņticīgas bailes, tad jaunie �kai�miņi� (Jūdāsiņ� ļoti laipnā kārtā dēvēja tos par saviem �sābrī�iem�) bailīgi zemu klanījās, iedami garām Asinssū�cējam, kas viscaur melnās drānās, saliktām rokām un aug�up pavērstu skatienu stāvēja pie zārka.

Kamēr mironis atradās mājās, mājnieki staigāja uz pirkstgaliem, �ad tad paskatījās ēdamistabā (kur uz ēdam�galda bija uzlikts zārks), �ūpoja galvas un sarunājās �uk�stus. Jūdāsiņ� izlikās tik tikko dzīvs, �ļūkāja pa gaiteni, iegāja pie �nelaiķī�a�, rādīja aizkustinātu vaigu, sakār�toja līķautu un sa�ukstējās ar lauku policijas iecirkņa pristavu, kas reģistrēja mantas un pielika visur zīmogus. Petjeņka un Volodjeņka grozījās ap zārku, nolika un aizdedza sveces, pasniedza kvēpināmo trauku un citas lietas. Anņiņka un Ļubiņka raudāja un caur asarām smal�kās balstiņās piebalsoja diakoniem, kas apstāvēja līķi. Mui�as sievas, tērpu�ās melnās kalikona kleitās, slaucīja priek�autos no lielas raudā�anas sasarku�os degunus.

Arina Petrovna, tiklīdz Pāvels Vladimiri�s bija miris, iegāja savā istabā un ieslēdzās. Asaras viņai nebija prātā, jo viņa apzinājās, ka tūlīt par kaut ko ir jāiz�ķiras. Viņa pat nedomāja palikt Dubrovinā � �Neparko!� Tātad bija tikai viena izeja: braukt uz Pogorelku, bārenī�u mui�u, to pa�u, ko kādreiz pati bija pie�ķīrusi necienīgajai mei�tai Annai Vladimirovnai kā viņas daļu. To izlēmusi, viņa jutās atvieglota, it kā Jūdāsiņ� pēk�ņi uz visiem laikiem būtu zaudējis jebkādu varu pār viņu. Vina mierīgi pār�skaitīja piecprocentu bankas zīmes (izrādījās, ka viņai bija piecpadsmit tūksto�u pa�as un tikpat daudz bā�

reņu naudas, ko viņa bija,sakrājusi) un glu�i mierīgi ap�svēra, cik vajadzēs naudas, lai salabotu Pogorelkas dzī�vojamo māju. Tad viņa tūlīt aizsūtīja pēc Pogorelkas stā�rasta, deva vajadzīgās pavēles salīgt namdarus un atsūtīt uz Dubrovinu pajūgus pēc viņas un bāreņu mantām, lika sarikot tarantasu (Dubrovinā atradās viņas personiskais tarantass, un viņai bija pierādījumi, ka tas tie�ām ir vi�ņas personiskais) un saka posties. Pret Jūdāsiņu viņa ne�juta ne naidu, ne simpātijas: bija tikai pretīgi būt ar viņu kopā. Pat ēst viņa ēda nelabprāt un visai maz, tādēļ ka, sākot ar �o dienu, viņa nebija vairs Pāvela, bet Jūdāsiņa maizē. Porfirijs Vladimiri�s vairākkārt iemeta aci viņas istabā, lai papļāpātu ar mīļo draugu māmiņu (viņ� ļoti labi redzēja, ka tā taisās aizbraukt, tomēr izlikās nekā nemanām), bet Arina Petrovna nelaida viņu iek�ā.

������ Ej vien projām, mans draugs, ej vien, � viņa sa�cīja. � Man nav laika.

Pēc trim dienām Arina Petrovna jau bija sataisījusies aizbrauk�anai. Tika noturēts pusdienas dievkalpojums, dvēseles aizlūgums un Pāvels Vladimiri�s apbērēts. Bē�rēs viss notika taisni tā, kā Arina Petrovna bija iedo�mājusies torīt, Jūdāsiņam ierodoties Dubrovinā. �Ardievu, brāl!� � tie�i tāpat iekliedzās Jūdāsiņ�, kad zārks tika laists kapā, tie�i tāpat viņ� tūlīt pēc tam pagriezās pret Uļitu�ku un ātri pateica:

������ Bēru biezputru, neaizmirstiet bēru biezputru pa�ņemt! Un uzlieciet to ēdamistabā uz tīra galdautiņa� brālīti laikam gan vajadzēs arī mājās vēl pieminēt!

Uz pusdienām, kuras, kā jau parasts, pasniedza, tikko bērinieki pārnāca no kapsētas, bija ielūgti trīs priesteri (starp tiem arī prāvests) un diakons. Psalmotājiem bija klāts īpa�s galds priek�telpā. Arina Petrovna un bārenes iznāca ceļa drēbēs, bet Jūdāsiņ� arī tad vēl izlikās nekā nemanām. Piegājis pie galda, Porfirijs Vladimiri�s lūdza prāvesta tēvu svētīt ēdamo un dzeramo, tad ielēja sev un garīgajiem tēviem pa glāzītei degvīna un, sataisījis aizkustinātu vaigu, sacīja:

������ Par dieva priek�ā aizgāju�o! Lai viņam mū�īga pie�miņa! Ak, brāli, brāli! Atstāji tu mūs! Kam gan citam, �ķiet, ja ne tev, bija dzīvot. Ļauns tu esi, brāl, ļauns un nelabs!

To pateicis, viņ� pārmeta krustu un izdzēra. Pēc tam atkal pārmeta krustu un norija kumosu kaviāra, tad at�kal pārmeta krustu un nolūkoja gabaliņu �āvētas stores.

������ Ēdiet, tētiņ! � viņ� skubināja prāvesta tēvu. � Trīs viss no nelaiķa brālī�a krājumiem! Nelaiķim palika labi paēst! Viņ� pats labi ēda, bet vēl vairāk tam patika uz�cienāt citus! Ak, brāli, brāli! Atstāji tu mūs! Nelabs tu esi, brāl, ļauns!

Vārdu sakot, viņ� tā aizpjāpājās, ka piemirsa pat mā�miņu. Viņ� atcerējās viņu tikai tad, kad bija sev paņē�mis rudmieses un jau taisījās likt karoti pie mutes.

������ Māmiņ! Mīlā! � viņ� uztraucās. � Un es, pinti�ķis, � tik ēdu un ēdu � ak, kāds grēks! Māmiņ! Kādu kumosiņu! Varbūt rudmiesītes! Paņemiet rudmiesītes! Dubrovinas rudmiesītes! Tās ta�u ir slavenas!

Bet Arina Petrovna tikai mēmi pamāja ar galvu un pat nepakustējās. Likās, ka viņa ar ziņkāri kaut ko klau�sījās. it kā viņai būtu ataususi kāda gaisma un visa �i komēdija, pie kuras tā kop� mazām dienām bija piera�dusi, kurā pati vienmēr bija piedalījusies, viņai pēk�ņi �ķita kas jauns, neredzēts.

Pusdienas sākās ar savstarpēju izrunā�anos, kā jau tas radiem klājas. Jūdāsiņ� stāja virsū, lai māmiņa sē�oties saimnieka krēslā; Arina Petrovna atteicās.

������ Nē, saimnieks te esi tu � sēsties, kur tev patīk! � viņa dzedri noteica.

������ Saimniece esat jūs! Jūs, māmiņ, visur esat saim�niece! Ir Golovjovā, ir Dubrovinā � visur! � viņu cen�tās pārliecināt Jūdāsiņ�.

������ Nē, nē! Sēdies vien pats! Kur man dievs būs lēmis par saimnieci būt, tur es pali apsēdī�os, kur man pa�ai iepatiksies! Bet �eit saimnieks esi tu � un saimnieka krēslā jāsē�as tev!

������ Nu tad izdarīsim tā! � sataisījis aizkustinātu vaigu, sacīja Jūdāsiņ�. � Saimnieka karoti nemaz neaiztiksim! Lai būtu tā, it kā brālis garā te kopā ar mums ieturētu pusdienas� viņ� lai ir saimnieks, bet mēs būsim viņa viesi!

Tā arī izdarīja; kamēr pasniedza zupu, Jūdāsiņ�, iz�raudzījies pieklājīgu tematu, uzsāka sarunu ar garīdznie�kiem, galvenokārt gan, jāpiebilst, pievērsdamies prāves�tam.

������ Daudzi tagad, lūk, netic dvēseles nemirstībai� bet es ticu! � viņ� saka.

������ Tie jau tikai tādi trakgalvji! � bilst prāvesta tēvs.

������ Nē, nekādi trakgalvji, bet esot tāda zitūba. It kā

cilvēks pats no sevis� Dzīvojot, saka, un tad piepe�i � nomirstot!

������ Pārāk daudz tagad to zinību saradies � derētu drusku ierobe�ot! Zinībām tic, bet dievam netic. Pat zem�nieki � ir tie dzenas k)īit par zinību vīriem.

������ Jā, tētiņ, jums taisnība. Grib, grib kļūt par zinību vīriem. Tā kā manējie Naglovkā: ko ēst nav, bet nupat viendien uzrakstīju�i rakstu, lai atverot skolu� zinību vīri atradu�iesl

������ Tagad pret visu ko ir sava zinātne. Pret lietu sava, pret sausumu � sava. Agrāk, tā teikt, tas viss bija vienkār�i: sanāca un noturēja dievkalpojumu � un dievs deva. Ja vajadzēja skaidras dienas, tas kungs sūta skaidras dienas; ja vajadzēja lietu � dievs nelika gaidīt arī uz lietu. Dievam visa kā papilnam. Bet, līdzko sāka dzīvot pēc zinībām, viss sagriezies otrādi, nekas vairs nav savā laikā. Vajag sēt � uznāk sausums, vajag pļaut � līst lietus!

����� Jums, tētiņ, taisnība, jums taisnība bez vārda ru�nas. Agrāk, kad bie�āk lūdza dievu, arī zeme bija svē�tīgāka. Ra�as nebija vis tādas kā tagad, ceturtais grauds, piektais grauds � zeme atdeva simtkārtīgi. Vai tā nebija, māmiņ? Jūs ta�u atceraties, māmiņ? � Jūdāsiņ� grie�as pie Arinas Petrovnas ar nolūku iesaistīt arī viņu sarunā.

������ Netiku dzirdējusi, ka mūsu pusē� To tu varbūt esi lasījis par Kanaānas zemi � tur, kā stāsta, tie�ām tā esot bijis, � vienaldzīgi atbild Arina Petrovna.

������ Jā, jā, jā, � saka Jūdāsiņ�, mātes piezīmi it kā ne�dzirdējis. � Dievam netic, dvēseles nemirstību ne�atzīst � bet rīt gan grib!

������ Kā tad, tik rit un dzert! � viņam piebalso piāvesta tēvs, uzrotīdams sava amattērpa piedurknes, lai uzliktu sev uz �ķīvja gabalu bēru pīrāga.

Visi ņemas ēst zupu; kādu brīdi to tik dzird, kā �ķind karotes pret �ķīvjiem un kā priesteri �ņāc, pūzdami kar�sto �ķidrumu.

������ Kā tie pa�i katoli, � ē�anu pārtraucis, turpina Jūdā�siņ�, � tie atkal, kaut arī dvēseles nemirstību nenoliedz, tomēr apgalvo, it kā dvēsele nenonākot vis tie�i ellē vai paradīzē, bet kādu laiku kavējoties kaut kur vidū.

������ Un tam atkal nav nekāda pamata.

������ Kā lai jums to pasaka, tētiņ, � domīgi nosaka Porfirijs Vladimiri�s, � ja reiz jārunā no tāda viedokļa, ka

�������� Par blēņām nav ko runāt. Kā dzied svētā baznīca? Tā dzied: tur zaļās pļavās, tur ēnu lejās, kur nav nedz rai�u, nedz nopūtu� Par kādu �vidu� te vēl var būt runa?

Jūdāsiņ� tam tomēr pilnīgi vis nepiekrīt un grib kaut ko iebilst. Bet Arina Petrovna, kurai �īs sarunas jau kļūst derdzīgas, viņu pārtrauc.

�������� Labāk ēd, ēd� bībelniek! Rau, zupa jau sen būs atdzisusi! � viņa saka un, lai novirzītu valodu uz citu pusi, grie�as pie prāvesta: � Vai jūs, tētiņ, rudzus jau nokopāt?

�������� Jā, nokopām, cienītā; rudzi �ogad labi, bet vasarājs gan nekā nesola! Auzām graudi nebija vēl lāgā nobrie�du�i, kad tās jau sāka krist veldrē. Nav cerību ne uz graudiem, ne salmiem.

�������� Par auzām �ogad visur sūdzas! � nopū�as Arina Petrovna, vērodama, kā Jūdāsiņ� ar karoti izsmalsta bei�dzamo zupas lāsīti.

Tad pasniedz citu ēdienu: �ķiņķi ar zirnī�iem. Jūdāsiņ� izmanto �o brīdi, lai atsāktu pārtraukto sarunu.

������ Zīdi, tie �ādu maltīti neēdot, � viņ� saka.

������� Zīdi ir ņergas, � atsaucas prāvesta tēvs, � tādēļ viņus ķircina ar cūkas ausi.

������ Bet tatāri arī� Kādam iemeslam tur ta�u jābūt�

����� Tatāri tādi pa�i ņergas � tur ir tas iemesls.

�������� Mēs neēdam zirga gaļu, bet tatāriem atkal riebjas cūkas gaļa. Un Parīzē, kā stāsta, aplenkuma laikā esot ēdu�i �urkas.

������ Nu, tie jau ir � fran�i!

Tā paiet visa pusdiena. Tiek pasniegtas karūsas krē�jumā, un Jūdāsiņ� paskaidro:

�������� Ēdiet, tētiņ! Sīs karūsas ir kaut kas sevi�ķs: ne�laiķa brālītim tās ļoti gar�oja!

Kad pasniedz sparģeļus, Jūdāsiņ� saka:

������� Tie tik ir sparģeļi! Pēterburgā tādi sparģeļi maksā veselu rubli sudrabā. Nelaiķis brālis pats tos kopa! Re�dzat, kas par dieva svētību, � cik tie resnil

Arinai Petrovnai sirds vai lec no krūtīm laukā, jau pagājusi vesela stunda, bet pusdienas tikai vēl pusē. Jū�dāsiņ� tās it kā tī�ām velk garumā: drusku ieēd, tad noliek nazi un dak�iņu, papļāpā, ieēd atkal un pļāpā tā�lāk. Cik rei�u Arina Petrovna viņam par to savā laikā tika uzkliegusi: �Ed ta�u � kungs, piedod grēkus, � sā�tans tāds!� Jā, cik redzams, viņ� māmiņas pamācības

aizmirsis. Varbūt nav arī aizmirsis, bet visu dara tā tī�ām, atriebdamies. Varbūt arī pat neatriebjas apzināti, ta�u viņa raksturs, jau no dabas dzēlīgs, tam liek tā darīt. Beidzot pasniedza cepeti; taisni tajā brīdī, kad visi bija piecēlu�ies no galda un diakons sāka vilkt �mū��īgo piemiņu�, gaitenī sacēlās kņada, atskanēja klie�dzieni, kas pagalam iznīcināja dvēseles aizlūguma efektu.

������ Kas tur par troksni! � iesaucās Porfirijs Vladimiri�s. � Krogā, vai, esat ienāku�i?

������ Nekliedz, lūdzams! Tur es� tur stiepj manas lā�des, � atsaucās Arina Petrovna un ironiski piemetināja:

����� Varbūt gribēsi pārmeklēt, vai?

Visi pēk�ņi apklusa, pat Jūdāsiņ� nevarēja attapties un nobālēja. Bet viņ� tūlīt arī atskārta, ka nepatīkamais mā�tes izlēciens kaut kā jāizlīdzina un, pagriezies pret prā�vestu, sacīja:

������ Teteru, piemēram� Krievijā viņu ir daudz, bet citās zemēs �

������ Ēd jel, dieva dēj, mums ta�u divdesmit piecas ver�stis, ko braukt; galā jātiek ar gaismu, � viņu pārtrauca Arina Petrovna. � Petjeņka, mīļais, paskubini, lai pa�sniedz saldo!

Da�as minūtes ilga klusums. Porfirijs Vladimiri�s ātri apēda savu tetera gabalu un sēdēja bāls, klaudzinādams ar kāju pa grīdu un lūpas raustīdams.

�� Jūs man darāt pāri, labais draugs māmiņ! Jūs man stipri darāt pāri! � viņ� beidzot nosaka, uz māti tomēr neskatīdamies.

������ Kas nu tev dara pāri� Un ar ko tad es tev tā� tik stipri daru pāri?

������ Nu ļoti, ļoti darāt pāri� Tāda pārestība! Tāda pā�restība! Sajā brīdī� braukt projām! � Visu laiku dzī�vojāt � un � uzreiz � un beidzot tās lādes � pār�meklē�ana � Tāda pārestība!

������ Ja jau tu gribi visu zināt, tad varu tev arī atbildēt. Es te dzīvoju, kamēr dēls Pāvels bija dzīvs; nu viņ� ir miris � un es braucu projām. Bet, kas attiecas uz lādēm, tad Uļitka jau sen pēc tavas pavēles staigā man pakaļ. Pēc manām domām, būtu bijis labāk pateikt mātei tie�i, ka viņa tiek turēta aizdomās, nekā �ņākt kā �ūskai aiz cita muguras.

������ Māmiņ! Mans draugs! Jūs jau� es jau� � no�vaidējās Jūdāsiņ�.

������������ Diezgan! � Arina Petrovna tam neļāva turpināt,

����� es esmu visu pateikusi.

����� Bet par ko tad, mans draugs, es varēju �

������������ Es tev saku: es esmu visu pateikusi � un liecies mierā. Dieva dēļ, laid mani projām bez naida. Tarantass laikam jau sagatavots.

Tie�ām, ārā skanēja zvārgulī�i un varēja dzirdēt pie�braucam ratus. Arina Petrovna piecēlās no galda pirmā, tad to darīja arī pārējie.

������������ Bet nu uz mirklīti apsēdīsimies un tad dosimies ceļā! � viņa noteica un gāja uz viesistabu.

Klusēdami viņi kādu mirkli pasēdēja, bet Jūdāsiņ� pa to laiku jau bija pilnīgi attapies.

������������ Vai jūs, māmiņ, tomēr nepadzīvotu Dubrovinā. Redzat, cik te labi! � viņ� sacīja, skatīdamies mātei acīs tik mīlīgi kā nogrēkojies suns.

������������ Nē, mans draugs, pietiks! Man negribas uz �ķir��anos sacīt tev neviena nepatīkama vārda � ta�u �eit palikt es nevaru! Nav pie kā! Tēvs, noskaitīsim lūg�anu!

Visi piecēlās un klusi noskaitīja lūg�anu; tad Arina Petrovna ar visiem saskūpstījās, visus svētīja, kā jau tas radiem pieklājas, un smagiem soļiem devās uz durvīm. Porfirijs Vladimiri�s visu mājnieku priek�galā pavadīja viņu līdz lievenim, bet, ieraugot tarantasu, viņu samul�sināja prātniecības velns. �Bet tas tarantass ta�u pieder brālītim!� viņam pazibēja galvā.

������������ Nu, tad uz redzē�anos, labais draugs māmiņ! � viņ� sacīja, palīdzēdams mātei iesēsties un pa�ķielēdams uz tarantasu.

����� Ja dievs būs nolicis� kāpēc gan lai neredzamies!

������������ Ak, māmiņ, māmiņ! Kāda jūs man esat nerātne � patiesi! Pavēliet tik izjūgt zirgus un palieciet ar dieva pa�līgu vecajā ligzdiņā� Patiesi! � luncinājās Jūdāsiņ�.

Arina Petrovna nekā neatbildēja; viņa jau bija iesē�dusies un krustu pārmetusi, vienīgi bārenītes nez kur vēl kavējās.

Bet Jūdāsiņ� pa to laiku tik blenza un blenza uz taran�tasu.

������������ Bet kā tad, māmiņ, būs ar tarantasu, ko? Vai jūs pati to atgādāsiet atpakaļ vai liksiet aizsūtīt pakaļ? � viņ� beidzot nenocietās.

Viss Arinas Petrovnas augums aiz sa�utuma sāka dre�bēt.

������ Tarantass ir mans! � viņa tik sāpīgi iekliedzās, ka visiem kļuva neērti un sametās kauns. � Mans! Mans! 'las ir mans tarantass! Es to� man ir pierādījumi� liecinieki. Bet tu� bet tevi� nu, es vēl pagaidī�u� paskatī�os, kas turpmāk ar tevi notiks! Bērni! Vai vēl ilgi būs jāgaida?

����� Ap�ēlojieties, māmiņ! Man ta�u nav nekādu pre�tenziju� Pat ja tarantass piederētu Dubroviņai�

����� Tas ir mans tarantass, mans! Nevis Dubrovinas, bet mans! Neuzdro�inies vairāk runāt� dzirdi!

������ Klausos, māmiņ� Nu tad jūs, mīļā, neaizmirstiet mūs� pavisam vienkār�i, zināt, bez kādas taisī�anās! Mēs pie jums, jūs pie mums� kā jau radiem pieklājas!

����� Vai esat iesēdu�ās? Brauc! � uzsauca Arina Petrovna, tik tikko valdīdamās.

Tarantass salīgojās un, zirgiem sīkos rik�os skrienot, aizripoja pa ceļu. Jūdāsiņ� stāvēja uz lieveņa, vicināja lakatiņu un, kamēr vien tarantass bija saredzams, sauca tam pakaļ:

����� Kā jau radiem pieklājas! Mēs pie jums, jūs pie mums � kā jau radiem pieklājas!

Arinai Petrovnai nekad nebija nācis prātā, ka varētu pienākt tāds brīdis, kad viņa būs �lieka mute�, � tāds bridis nu nemanot bija pienācis un pienācis tie�i tādā laikā, kad viņa pirmo reizi dzīvē praktiski dabūja pārliecināties, ka viņas garīgie un fiziskie spēki ir iedragāti. Tādi brī�i vienmēr pienāk negaidīti; lai gan cilvēks varbūt jau sen ir aizlauzts, tomēr viņ� vēl kaut kā turas uz kājām, bet tad pēk�ņi kaut kur no malas nāk beidzamais trieciens. Paredzēt �o triecienu, apzināties tā tuvo�anos ir ļoti grūti; var tikai klusi un mēmi tam padoties, jo tas ir tas trieciens, kas vēl nesen mo�o cilvēku piepe�i un galīgi pārvēr� nelaimes �upiņā.

Arinas Petrovnas stāvoklis bija smags, kad viņa, sa�naidojusies ar Jūdāsiņu, apmetās uz dzīvi Dubrovinā, bet toreiz viņa vismaz zināja, ka Pāvels Vladimiri�s, kaut arī greizi skatās uz viņas iera�anos, tomēr ir turīgs cilvēks, kam lieks kumoss neko daudz nenozīmē. Tagad � stā�voklis bija kļuvis glu�i pretējs: nu viņa vadīja tādu saimniecību, kur visi �kumosi� tika skaitīti. Un viņa labi zināja, cik �ādi �kumosi� vērts, jo visu savu mū�u, dzī�vojot uz laukiem un starp zemniekiem, viņa bija pilnīgi piesavinājusies zemnieku uzskatus par robu, kādu �lieka mute� cērt jau tā nabadzīgai saimniecībai.

Pirmajā laikā pēc pārcel�anās uz Pogorelku viņa to�mēr vēl turējās mo�a un, iekārtojoties jaunajā vietā, tāpat kā agrāk izrādīja rosmi un skaidru saimniecisku saprātu. Ta�u Pogorelkas saimniecība bija maza, tādēļ pra�sīja lielu noņem�anos un vienmēr un visur pa�am jābūt klāt, un, lai gan Arinai Petrovnai ātrumā bija licies, ka iegūt skaidru pārskatu par tādu saimniecību, kur no ceturtdaļkapeikām sataupa gra�us un no gra�iem kapeikas, nav nekāda lielā māksla, tad viņai tomēr drīz vien bija jāatzīst, ka �ādas domas ir aplamas. Nekāda lielā māksla tā tie�ām nebija, bet nebija arī nedz kādreizējās patikas, nedz kādreizējā spēka. Pie tam vēl viss tas notika rudeni, pa�ā saimniecības norēķinu karstumā, un arī laiks bija lietains un gribot negribot ierobe�oja Arinas Petrovnas cītību. Parādījās vecuma kaites, kas nejāva iziet no mā�jas, iestājās garie, skumjie rudens vakari, kas cilvēkam uzspieda fatālu bezdarbību. Sirmgalve uztraucās un nepa�cietībā nervozēja, bet nespēja nekā darīt.

No otras puses, viņa nevarēja nepamanīt, ka ar bāre�nēm arī notiek kaut kas nelabs. Viņas piepe�i bija sā�ku�as garlaikoties un nokāru�as galvu. Viņas satrauca kaut kādi neskaidri nākotnes plāni, plāni, kuros domas par darbu jaucās ar domām par izpriecām, protams, ļoti nevainīgām. Tur bija gan atmiņas par institūtu, kurā vi�ņas bija mācīju�ās, gan grāmatās izlasītas atsevi�ķas domu drumslas par darba cilvēkiem, gan bikla cerība ar institūta laiku sakaru palīdzību satvert kādu pave�dienu, pie kura turoties varētu iekļūt cilvēku dzīves gai��ajā valstībā. Bet pār visu �o neskaidrību tomēr valdīja viena smeldzo�a un pavisam noteikta doma: projām no nejaukās Pogorelkas, lai tur vai kas. Un tā kādā jaukā rītā Anņiņka un Ļubiņka vecmāmiņai paziņoja, ka ilgāk palikt Pogorelkā viņas vairs nevarot un negribot, ka tas ne pēc kā neizskatoties, ka viņas Pogorelkā cita nekā ne�redzot kā tikai popu, kas pie tam vēl, ar viņām tiekoties, nez kādēļ pastāvīgi runājot par jaunavām, kuras izdzē�su�as savas sveces, un ka vispār �tā nevarot�. Meitenes runāja skarbi, tādēļ ka viņām no vecmāmiņas bija bail, un, jo dro�āku sirdi viņas saņēma, jo vairāk dusmu un pretestības sagaidīja no vecmāmiņas puses. Bet, kā par brīnumu, Arina Petrovna viņu sūdzē�anos noklausījās ne tikai bez dusmām, bet pat neizrādīja vēlē�anos izteikt neauglīgas pamācības, ko tik labprāt dod nevarīgais ve�cums. Ak vai! Tā vairs nebija tā valdonīgā sieviete, kas viņās dienās tik pārliecino�i bija sacījusi: �Es brauk�u, uz Hotjkovu un mazmeitas ņem�u līdz.� Un �ajā pār�maiņā bija vainojams ne tikai vecuma nespēks, bet ari izpratne par kaut ko labāku, taisnīgāku. Pēdējie likteņa triecieni nebija to padarīju�i tikai rāmu, bet arī apgais�moju�i viņas garīgajā apvārsni da�us stūrī�us, kuros

viņas domas, cik varēja vērot, līdz �im nekad nebija ielū�koju�ās. Viņa bija apjēgusi, ka cilvēkā slēpjas zināmas tieksmes, kas var ilgi snaust, bet kas, reiz pamodu�ās, cilvēku sauc un aicina tur, kur iespīd dzīves gaismas stars, tas priecīgais stars, kura parādī�anos tagadnes bez�cerības miglājā acs tik ilgi gaidījusi. Un, kad viņa reiz bija sapratusi, cik tādas tieksmes ir dabiskas, tarl viņa tām vairs nespēja pretoties. Taisnība, viņa gan atrunāja mazmeitas no viņu nodomiem, bet darīja to bez spēka, bez pārliecības; viņa ba�ījās par meiteņu nākotni jo vai�rāk tāpēc, ka pa�ai nebija nekādu sakaru ar tā dēvēto augstāko sabiedrību, bet vienlaikus ari juta, ka �ķir�a�nās no viņām ir nepiecie�ama un neizbēgama. Kas ar viņām notiks? � �is jautājums viņai mācās virsū ik brīdi; bet nedz �is, nedz kāds cits, pat vēl briesmīgāks jautājums nespēj aizturēt to, kas traucas uz brīvi. Un meitenes to vien skandināja, ka viņām esot jātiek pro�jām no Pogorelkas. Un, vecmāmiņai par patik�anu maz�liet �aubīju�ās un vilcināju�ās, tās tie�ām aizbrauca.

Līdz ar bāreņu aizbrauk�anu Pogorelkas dzīvojamā mājā iestājās tāds kā bezcerīgs klusums. Lai cik liela vienpate Arina Petrovna bija pēc savas dabas, ta�uci�vēka elpas tuvums nomierināja ari viņu. Izvadījusi mazmei�tas, viņa varbūt pirmo reizi sajuta, ka no pa�as būtnes kaut kas atrauts un ka tā piepe�i ieguvusi kaut kādu bezgalīgu brīvību, tik bezgalīgu, ka viņa savā priek�ā neko citu vairs nespēja saskatīt kā tikai tuk�u telpu. I^ai �o tuk�umu kaut kā noslēptu no pa�as acīm, viņa lika tūlīt aiznaglot viesistabas un mezonīnu, kurā bija dzīvo�ju�as bārenes (�un malkas ar izies mazāk,� viņa pie tam nodomāja), bet savām vajadzībām atstāja tikai divas ista�bas, no kurām vienā tika novietots lielais skapis ar svēt�bildēm, bet otra bija reizē ir guļamistaba, ir kabinets, ir ēdamistaba. Aiz taupības viņa atlaida arī apkalpotājus, paturēdama vienīgi veco saimniecības vadītāju Afimju�ku, kas tik tikko varēja pavilkt kājas, un zaldāta at�raitni vienaci Markovnu, kas vārīja ēst un mazgāja veļu. Bet visi �ie piesardzības soļi maz līdzēja: tuk�uma izjūta drīz vien ielauzās arī tajās divās istabās, kurās viņa bija domājusi no tās nobēgt. Nevarīgā vientulība un skumjā bezdarbība � lūk, divi ienaidnieki, ar kuriem viņa tagad sastapās vaigu vaigā un ar kuriem kopā nu bija spiesta pavadīt savas vecumdienas. Drīz pēc tam ilgi nebija jā�gaida, kad sākās ari miesas un gara sabrukums, kas ir jo briesmīgāks, jo mazāk prettriecienu tam dod dīkā dzīve.

Dienas nāca un gāja tai nomāco�ajā vienmuļībā, kas ir visai liela lauku dzīvē, ja tajā trūkst ērtību, ja saimnie�cībā trūkst darba un iespēju, kas varētu rosināt prātu. Neatkarīgi no ārējiem cēloņiem, kas atņēma iespēju no�doties darbam saimniecībā, Arinai Petrovnai ari iek�ēji bija kļuvu�as pretigas tās sīkās rūpes, kuras to bija pie�meklēju�as dzīves novakarē. Varbūt viņa �o pretīgumu būtu arī pārvarējusi, ja būtu saskatāms mērķis, kas at�taisnotu viņas pūles, bet tie�i �ā mērķa nebija. Visiem viņa bija apriebusies, apnikusi, un arī viņai viss un visi bija apriebu�ies un apniku�i. Agrākās drud�ainās darbības vietā pēk�ņi bija stājusies miegaina bezdarbība, bet bezdarbība pamazītiņām samaitāja viņas gribasspēku un radīja tādas tieksmes, kādas Arinai Petrovnai pirms da�iem mēne�iem, protams, nebija ne sapņos rādīju�ās. No stiprās un savaldīgās sievietes, kuru neviens nekad nebija iedomājies pat nosaukt par veceni, bija palikusi tikai nelaimes �upiņa, kurai vairs neeksistēja ne pagātne, ne nākotne, bet tikai nupat pārdzīvojamais brīdis.

Pa dienu viņa lielāko tiesu snauda. Iesē�as atzveltni pie galda, uz kura uzliktas smirdo�as kārtis, un snau�. Tad satrūkstas, pamostas, paskatās pa logu un ilgi, bez jebkādas apzinātas domas nenovēr� acu no bezgalīgās tāles. Pogorelka bija bēdīga mui�a. Tā atradās, kā mēdz sacīt, tikpat kā mieta galā, tur nebija nedz dārza, nedz kociņa, nedz kaut jel kādu ērtību. Nebija pat. puķu dār�ziņa. Mājai bija viens stāvs, tā izskatījās kā pie zemes piespiesta, laiku gaitās un negaisos nomelnējusi; aiz mā�jas atradās nedaudzas saimniecības ēkas, kas arī jau gruva kopā; bet visapkārt pletās lauki, bezgalīgi lauki; pat pie apvār�ņa nebija saskatāms me�s. Bet, tā kā Arina Petrovna kop� bērnības gandrīz nepārtraukti bija dzīvo�jusi uz laukiem, tad �ī kailā daba viņai ne tikai nelikās skumja, bet pat aizkustināja viņas sirdi un modināja tās jūtu paliekos, kas viņā vēl nebija miru�as. Viņas būtī�bas labākā daļa dzīvoja �ajos plikajos, pla�ajos laukos, un viņas skatiens tos instinktīvi meklēja ikkatru bridi. Viņa lūkojās lauku tālēs, lūkojās uz pieliju�ajām sād�ām, kas kā melni punkti bija �ur un tur izkaisītas gar ap�vārsni; lūkojās uz lauku kapsētu baltajām baznīciņām, lūkojās uz lāsainajiem plankumiem, kurus uz lauka līdze�numa zīmēja saules gaismā klīsto�ie mākoņi, lūkojās uz

nepazīstamo zemnieku, kas gāja tīrumā pa vagām, bet viņai �ķita stāvam sastindzis uz vietas. Pie tam viņa nedomāja neko, vai, labāk sakot, viņas domas bija tik saraustītas, ka nespēja ne pie kā pakavēties nedz uz īsāku, nedz uz ilgāku laiku. Viņa tikai lūkojās un lū�kojās, līdz vecuma snaudulība atkal piedūca ausis un aizmigloja ir laukus, ir baznīcas, ir sād�as, ir zemnieku, kas tālumā soļoja pa tīrumu.

Reizēm viņa laikam kaut ko atcerējās; bet pagātnes atmiņas atausa nesakarīgas, saraustītas. Nekas nespēja piesaistīt viņas uzmanību, tā pastāvīgi lēkāja no vienam tālām atmiņām uz otrām. Lāgu lāgiem viņu tomēr pār�ņēma kādas īpa�as jūtas; tas nebija prieks � ai prie�kiem viņas pagātne bija bijusi ne�ēlīgi skopa, � bet at�miņas par kādu nodarītu pārestību, rūgtu un nepane�samu. Tādās reizēs viņas krūtīs kaut kas it kā iesmeldzās, sirds pielija ar skumjām un acīs sariesās asaras. Viņa sāka raudāt, raudāja �ēli, sāpīgi, raudāja tā, kā raud no��ēlojamais vecums, kam asaras līst kā smagos murgos. Bet, kamēr asaras lija, neapzinātā doma darīja savu un, Arinai Petrovnai pa�ai nemanot, virzīja viņu projām no bēdīgā garastāvokļa cēloņa, jo pēc da�ām minūtēm sirm�galve brīnīdamās sev jautāja, kas ar viņu bija noticis.

Vispār viņa dzīvoja tā, it kā pati dzīvē nemaz nepieda�lītos, vienīgi tādēļ, ka �inī nelaimes �upiņā vēl glabājās kādi aiztrūku�i pavedieni, kurus vajadzēja savākt kopā, r.>emt vērā un noslēgt pēdējos rēķinus. Kamēr �ie pave�dieni vēl nebija rokā, dzīve ritēja savu gaitu, piespiez�dama nelaimes �upiņu ārēji darīt visu nepiecie�amo, lai �ī pussnaudas dzīve nesairtu pī�ļos.

Kamēr dienas aiztecēja bezsamaņas snaudā, naktis bija uavisam moko�as. Naktī Arinai Petrovnai bija bail-, viņai bija bail no zagļiem, spokiem, velniem � vārdu sakot, no visa tā, ko viņai bija sniegusi audzinā�ana un dzīve. Aizsardzība pret to visu bija vāja, jo viss Pogorelkas naktssargu �tats, izņemot pagalam veco kalponi, par kuru stāstīts iepriek�, iemiesojās klibā zemnieciņa Fedoseju�kas personā, kas par diviem rubļiem mēnesī pa naktīm nāca no ciema apsargāt kungu māju un parasti priek��namā snauda, iznākdams ārā tikai noteiktās stundās, lai da�as reizes padauzītu pa �uguna gabalu. Kaut gan arī pie lopu laidara dzīvoja da�i lopu kopēji un kopējas, ta�u kūts no mājas atradās divdesmit asu attālumā, un no turienes kādu pasaukt nebija nemaz tik viegli.

Bezmiega naktīm uz laukiem piemīt kaut kas smags un nomāco�s. Ap pulksten deviņiem, vēlākais ja ap desmi�tiem, visa dzīve it kā aprimst un iestājas baigs kiusums. Ir ko darīt nav nekā, ir sve�u �ēl � gribot negribot jā�liekas gulēt. Tiklīdz patvāris no galda bija novākts, / fimju�ka pēc paraduma, kas bija iegājies kop� dzimtbū�anas laikiem, noklāja uz grīdas pie lielmātes guļamistabas dur�vīm tūbas gabalu; tad pakasījās, pa�āvājās un, kā likās zemē, tā gulēja kā beigta. Markovna meitu istabā ņēmās mazliet ilgāk un visu laiku kaut ko murmināja, par kaut ko rājās; pēdīgi apklusa arī viņa, un pēc brītiņa jau va�rēja dzirdēt, kā viņa pārmaiņus krāca un runāja pa miegam. Naktssargs piedauzīja vairākas reizes pie �u�guna gabala, lai paziņotu par savu atnāk�anu, un tad apklusa uz ilgāku laiku. Arina Petrovna sē� gandrīz izdegu�as tauku sveces gaismā un rauga aizdzit miegu ar pasjansu; bet, tikko viņa sāk izlikt kārtis, tā snau�diens māc vai nost. �Tā vien skaties, ka aiz tava miega neizceļas ugunsgrēks!� viņa runā pati ar sevi un nolemj likties gultā. Bet vēl viņa nav lāgā paspējusi iegrimt pē�ļos, kad sākas jaunas bēdas: miegs, kas visu vakaru tā vilināja, tā vārdzināja, pēk�ņi vairs nenāk nemaz. Istaba jau tā ir pārkurināta, pa vaļējo siltuma caurumu kar�stums nāk kā. ar mutuļu mutuļiem, bet, guļot pēļos, gaiss kļūst tīri nepanesams. Arina Petrovna grozās no vieniem sāniem uz otriem; viņa gribētu kācu pasaukt, bet labi zina, ka uz �o saucienu neviens nenāks. Visapkārt ir noslēpumains klusums, tāds klusums, kurā dzirdīga auss spēj saklausīt bezgala daudz skaņu. Te kaut kur kas no�klaudz, te pēk�ņi atskan kauciens, te kāds it kā aiziet pa gaiteni, te liekas, ka pa istabu pārlido kāda vēsma, skardama pat gulētājas seju. Svētbildes priek�ā deg lam�piņa, un tās gaisma priek�metiem pie�ķir tādu mānīgu iz�skatu, it kā tie nemaz nebūtu priek�meti, bet tikai priek��metu apveidi. Bez �ās dīvainās gaismas atspīd arī vēl cita, kas plūst pa atvērtajām durvīm no blakusistabas, kur svētbil�u skapī iedegtas �etras vai piecas lampiņas. Sī gaisma kā dzeltens �etrstūris krīt uz grīdas, it kā būtu ielauzusies guļamistabas tumsā, ar to nesaplūstot. Visur līgojas un klusi raustās ēnas. Kaut kur aiz tapetēm skrap�ķina pele. �Cst. .. nekrietnā!� uzkliedz lai Arina Pet�rovna, un atkal viss apklust. Atkal raustās ēnas, atkal nez no kurienes atskan �uksti. Murgainā, caurā miegā, it kā pussnaudā paiet nakts lielākā puse, un tikai pret rītu

miegs ņem savu tiesu. Bet pulksten se�os Arina Petrovna, bezmiega nakts izmocīta, ir atkal kājās.

Visiem �iem apstākļiem, kas pietiekamā mērā raksturo Arinas Petrovnas no�ēlojamo dzīvi, pievienojās vēl divi: trūcīgais uzturs un neērtās dzīvojamās telpas. Viņa ēda maz un slikti, tā laikam gribēdama aizpildīt robu, ko saimniecībai cirta nepietiekamā uzraudzība. Kas atliecas uz telpām, tad jāteic, ka Pogorelkas dzīvojamā māja bija pussagruvusi un drēgna, bet istaba, kurā bija ieslēgusies Arina Petrovna, nekad netika vēdināta un veselām nedē�ļām stāvēja neuzkopta. Un, lūk, tādos apstākļos viņai, ne�varīgai un nekoptai, dzīvojot bez jebkādām ērtībām, tu�vojās vecuma nespēks.

Bet, jo vecāka viņa kļuva, jo spēcīgāk viņā izpaudās vēlē�anās dzīvot. Vai, labāk sakot, ne tik daudz vēlē��anās dzīvot kā vēlē�anās �pana�ķoties�, par navi abso�lūti nemaz nedomājot. Agrāk viņai no nāves bija bail, tagad viņa to �ķita it kā pilnīgi aizmirsusi. Un, tā kā viņas dzīves ideāli neko neat�ķīrās no jebkura zemnieka dzīves ideāliem, tad arī priek�stats par �labo dzīvi�, ar kuru tā sevi kārdināja, nebija diezin cik augsts. Viss, ko viņa visu mū�u sev bija liegusi � gardāks kumoss, at�pūta, tik�anās ar dzīviem cilvēkiem, � viss tas kļuva par visneatlaidīgāko pārdomu priek�metu. Apbrīnojamā ātrumā pieņēmās tādas tieksmes, kas piemīt sve�ā namā dzīvojo�ām, caurcauri samaitātām nabadzīgām radinie�cēm, kā pļāpība, glaimīga iztapība dāvanu dēļ, ēdeiība. Savās mājās viņa ēda tos pa�us kāpostus, ko vārīja sai�mei, un sastāvēju�u sālītu gaļu, tai pa�ā laikā sapņodama par Golovļcvas krājumiem, par karūsām, kas mita Dubrovinas dīķos, par sēnēm, ar kurām bija pilni Colovļovas me�i, par putniem, kas tika baroti Golovļovas putnu kūtī. �Kā tagad gar�otu zoss ķidu zupiņa vai rudmiesites krē�jumā,� viņa iedomājās un iedomājās to tik dzivi, ka pat noraustījās lūpu kaktiņi. Naktīs viņa grozījās no vie�niem sāniem uz otriem, aiz bailēm vai pamirdama, tiklīdz padzirdēja kādu troksnīti, un domāja: �Rau, Golovļovā gan durvju bultas ir stipras un sargi uzticami, sit pa �uguna gabalu vienā si�anā, neapkusdami � guli kā dieva ausī!� Pa dienu viņai veselām stundām negadījās ne ar vienu pārmīt ne vārda, un �ajā uzspiestajā klusumā nāca prātā pats no sevis: �Lūk, Golovļovā � tur ļau�u daudz, tur ir arī, kam sirdi izkratīt!� Vārdu sakot, katru brīdi viņa atcerējās Golovļovu, un, jo bie�āk to atce�

rējās, jo vairāk tā kļuva par kaut ko līdzīgu mirdzo�am punktam, ar kuru saistījās jēdziens �laba dzīve�.

Jo bie�āk �ie priek�stati par Golovļovu mulsināja vi�ņas iztēli, jo vairāk atslāba griba un jo vairāk aizmirsās nesenie dziļie pāridarījumi. Savas audzinā�anas un dzī�vesveida dēļ krievu sieviete pārāk viegii samierinās ar dīkas piedzīvotājas likteni, un tāpēc ari Arinai Petrovnai nepagāja secen �is liktenis, lai gan likās, ka visa viņas pagātne būtu varējusi to paglābt un pasargāt no �āda jūga. Nebūtu viņa �tolaik� izdarījusi kļūdu, nebūtu no�rakstījusi dēliem viņu tiesu, nebūtu uzticējusies Jūdāsiņam � tad arī vēl tagad būtu bijusi tā pati bargā un stingrā sieva, kas mācētu turēt savus bērnus atkarībā. Bet, tā kā kļūda nebija vairs labojama, tad pāreja no bargās varmācības uz dīkas piedzīvotājas pazemību un ti�ķīgumu bija tikai laika jautājums. Kamēr viņai vēl ne�bija zudu�as pēdējās izturības paliekas, pārmaiņas neiz�paudās uz āru, bet, tiklīdz viņa apzinājās, ka kļūst neva�rīga un pamesta vientulībai, tā tūlīt sirdī saka zagties mazdū�ība un pamazītiņārn galīgi demoralizēja viņas jau tā aizlauzto gribu. Jūdāsiņ�, kuru pirmajā laikā, kad tas atbrauca uz Pogorelku, uzņēma ļoti vēsi, pēk�ņi vairs nebija neieredzēts. Vecie pāridarījumi kaut kā aizmirsās, un Arina Petrovna bija pirmā, kas spēra soli uz tuvinā��anos.

Iesākās ar lūgumiem kaut ko atsūtīt. No Pogorelkas pie Jūdāsiņa ieradās ziņne�i, sākumā reti, tad arvien bie�āk un bie�āk. Te rudmiesītes Pogorelkā nebija paaugu�as, te gurķī�i lietus dēļ padevu�ies plankumaini, te tītari, kā jau tagadējos brīvos laikos, nobeigu�ies, �un tu, mīļais draugs, varētu gan likt pazvejot Dubrovinā karūsas, ku�ras nelaiķis dēls Pāvels savai vecajai mātei nekad ne�liedza�. Jūdāsiņ� gan rauca pieri, bet savu neapmierinā�tību atklāti izrādīt tomēr neuzdro�inājās. Viņam bija �ēi karūsu, bet vairāk par visu bail, ka māte viņu nenolād. Viņ� atcerējās, ka tā reiz bija teikusi: �Atbrauk�u uz Go�lovļovu, lik�u atvērt baznīcu, pasauk�u popu un sauk�u: es tevi nolādu!� � un �īs atmiņas viņu atturēja no dau�dzām nekrietnībām, uz kurām tas bija liels meistars. Ta�u, izpildīdams �labā drauga māmiņas� gribu, viņ� saviem tuvākajiem cilvēkiem, starp citu, tomēr lika no�jaust, ka ikvienam esot jānes dieva uzliktais krusts un ka tam esot sava jēga, jo bez krusta cilvēks aizmirsto�ties un noklīstot uz neceļiem. Mātei tomēr viņ� rakstīja

tā: �Gurķī�us, labais draugs māmiņ, es Jums nosūtu, cik varu; kas attiecas uz tītariem, tad tītarienes sē� uz olām, paliku�i tikai tītari, kas Jums, tā kā tie ir milzīgi lieli un Jūsu galds visai �aurs, lāgā nenoderētu. Bet vai Jums nebūtu patikas pasērst Golovļovā un kopā ar mani ieturēt niecīgu maltīti? Tad mēs vienu no �iem liekē�iem (pa�tiesi liekē�iem, jo mans pavārs Matvejs māk tos lieliski rāmīt) liktu izcept, un mēs varētu kopā ar Jums, visudārgais draugs, saēsties pēc sirds patikas.�

Kop� tās reizes Arina Petrovna bie�i iegriezās Golov�ļovā. Nobaudīja kopā ar Jūdāsiņu gan tītarus, gan pīles, izgulējās pēc sirds patikas gan naktīs, gan pēcpusdienās un atvieglināja sirdi bezgalīgās sarunās par visvisādiem niekiem, uz kādiem Jūdāsiņu mudināja pati viņa daba, bet viņu � vecums. Viņa nepārtrauca savus apciemoju�mus arī tad, kad tai nāca ausīs, ka Jūdāsiņ�, ilgo atraitņa dzīvi apnicis, pieņēmis par saimniecības vadītāju kādu jaunavu no baznīcnieku kārtas, vārdā Jevprakseju. Glu�i otrādi, to dabūjusi zināt, viņa tūlīt brauca uzGolovļovu un, vēl nepaspējusi izkāpt no ratiem, bērni�ķīgā nepacietībā sauca Jūdāsiņam pretim: �Nu, nu, vecais pavedēj! Rādi nu �urp man savu daiļavu!� Visu to dienu viņa bija pil�nīgi apmierināta, jo Jevprakseja pie pusdienu galda pati viņu apkalpoja un pati uzklāja gultu diendusai, bet va�karā Arina Petrovna ar Jūdāsiņu un viņa daiļava spēlēja uz durakiem. Arī Jūdāsiņ� ar �ādu atrisinājumu bija ap�mierināts un, apliecinādams savu dēla pateicību, pieteica, Arinai Petrovnai aizbraucot uz Pogorelku, ielikt, starp citu, viņas tarantasā mārciņu melno ikru, kas jau nu bija visaugstākās cieņas apliecinājums, jo ikri ta�u nebija pa�u ra�oti, bet pirkti. Sāda rīcība sirmgalvi tā aizkusti�nāja, ka viņa neizturēja un sacīja:

������ Par to nu gan paldies! Arī dievs tevi, mīļo drau�dziņ, par to mīlēs, ka tu savu māti vecumdienās saudzē un lutini. Nu man vismaz, Pogorelkā pārbrauku�ai, nebūs garlaicīgi. Ikriņi man vienmēr gar�oju�i, � tad nu ar tagad tavas �ēlsirdības dēļ varē�u pana�ķoties!

*

Bija pagāju�i pieci gadi, kop� Arina Petrovna apmetās uz dzīvi Pogorelkā. Jūdāsiņ�, kā iesēdies savā dzimtajā Golovļovā, tā ārā vairs nekust. Viņ� bija krietni nove�cojis, noplucis un sakrities, bet blēdījās, meloja un kūla

tuk�us salmus vēl vairāk nekā agrāk, jo tagad viņam gandrīz vienmēr bija pie rokas labais draugs māmiņa, kas vecumdienu gardāka kumosa dēļ bija kļuvusi par viņa tuk�o valodu pastāvīgo klausītāju.

Nav jādomā, ka Jūdāsiņ� bija liekulis tādā nozīmē kā, piemēram, Tartifs vai jebkur� cits mūsdienu fran�u bur�uā, kas lakstīgalas mēlē trillina par sabiedrības pama�tiem. Nē, ja viņ� arī bija liekulis, tad liekuiis tīri pēc krievu vīzes, tas ir, vienkār�i cilvēks, kam nav nekādas morāliskas mērauklas un kas nezina nekādu citu patie�sību kā vienīgi to, kas atrodama ābeces patiesībās. Viņ� bija neizglītots, tumsonīgs bez jēgas, nieku prāvinieks, melis, tuk�u salmu kūlējs un bez visa tā vēl � baidījās no velna. Tās visas ir tādas nelāgas īpa�ības, kas nekādā ziņā nevar būt dro�s materiāls īstai liekulībai.

Francijā liekulība izveidojas kā audzinā�anas sekas, pieder, tā sakot, pie �labām manierēm� un tai gandrīz vienmēr ir spilgta politiska vai sociāla nokrāsa. Ir reli�ģijas liekuļi, sabiedriskās iekārtas, privātīpa�uma, ģime�nes, valstiskuma liekuļi, un pēdējā laikā saradu�ies pat �kārtības� liekuļi. Ja �ādu liekulību arī nevar dēvēt par pārliecību, tad tā katrā ziņā ir karogs, ap kuru pulcējas cilvēki, kas savos aprēķinos atrod par izdevīgu liekuļot taisni tā un ne citādi. �ie cilvēki liekuļo apzināti � sa�skaņā ar sava karoga lozungu, tas ir, viņi zina, ka pa�i ir liekuļi un tuiklāt zina arī vēl to, ka citiem tas nav nezināms. Fran�u bur�uā izpratnē pasaule nav nekas cits kā milzīga skatuve, uz kuras norit nepārtraukta teātra izrāde, kurā liekuļi apmainās replikām. Liekulība � tā ir aicinājums uz pieklājību, un izlik�anos, uz skaistiem ārē�jiem apstākļiem, un, pats svarīgākais, liekulība ir � iemaukti. Protams, ne tiem, kas liekuļo, peldēdami pa sa�biedrības dienu mājokļiem, bet tiem, kas neliekuļojot �um un mud� sabiedrības katla pa�ā dibenā. Liekulība attur sabiedrību dot vaļu savām kaislībām un pie�ķir �o iespēju kā privilēģiju tikai ierobe�otam mazākumam. Ka�mēr kaislībām dota vaļa tikai nelielas un cie�i noorga�nizētas korporācijas robe�ās, tā ne tikai nav bīstama, bet pat balsta un uztur daiļuma tradīcijas. Daiļais ietu boja, ja nebūtu zināma skaita cabinets parliculiers', kuros to kultivē brī�os, kad nenododas liekulības oficiālajam kul�tam. Bet kaislībām dot vaļu kļūst noteikti bīstami, tiklīdz

1 Atsevi�ķi kabineti restorānos (//.).

to var atļauties visi un ja tai pievienojas iespēja brīvi izteikt savas prasības un pierādīt to likumību un dabis�kumu. Tad rodas jauni sabiedrības noslāņojumi, kas tie�cas vecos ja ne pilnīgi izskaust, tad vismaz tos lielā mērā ierobe�ot. Pieprasījums pēc cabinets particuliers kļūst tik liels, ka beidzot uzmācas jautājums: vai nebūtu vienkār��āk, ja turpmāk iztiktu pavisam bez tiem? No tādiem nevēlamiem jautājumiem fran�u sabiedrības valdo�ās �ķi�ras pasargā sistemātiskā liekulība, kas, neapmierināda�mās ar to, ka tās pamatos ir paradums, legalizējas un no vienkār�ām morālām iezīmēm kļūst par likumu ar pie�spiedu raksturu.

Sis liekulības cienī�anas likums ar retiem izņēmumiem ir pamatā visam mūslaiku fran�u teātrim. Fran�u labāko dramatisko sacerējumu varoņi, tas ir, to sacerējumu, kam ir vislielākie panākumi tie�i tāpēc, ka tie neparasti reāli parāda tajos tēlotās dzīves nekrietnības, pa�ās beigās vienmēr atradīs da�us brīvus mirkļus, lai �īs nekrietnības palabotu ar skaļām frāzēm, kurās viņi sludina tikuma svētumu un saldumu. �etros cēlienos Adele drīkst visādi apgānīt laulības gultu, bet piektajā cēlienā viņa katrā ziņā, visiem dzirdot, paziņos, ka ģimenes pavards ir vie�nīgais patvērums, kur fran�u sievieti gaida laime. Pa�jautājiet sev, kas notiktu ar Adeli, ja autori būtu iedo�māju�ies savu lugu turpināt vēl piecos tādos pa�os cē�lienos, un jūs uz �o jautājumu varat dro�i atbildēt, ka nākamajos �etros cēlienos Adele atkal apgānīs laulības gultu, bet piektajā cēlienā viņa atkal griezīsies pie pub�likas ar tādu pa�u paziņojumu. Bet nav jau nekādas va�jadzības zīlēt, vajag tikai no Thйвtre Franзais aiziet uz Gymnase, no turienes uz Vaudeville vai uz Variйtйs', lai pārliecinātos, ka Adele visur tāpat apgāna laulības gultu un visur tāpat beigās paziņo, ka �ī gulta ir vienīgais altāris, kur godīga francūziete var upurēt augstākajiem gariem. Tas ir tā ieviesies, ka neviens pat nepamana, ka te slēpjas vismuļķīgākā pretruna, ka te līdzās dzīves pa�tiesībai parādās liekulības patiesība, ka abas iet roku rokā, tik ļoti savīdamās, ka grūti pateikt, kurai no �īm abām patiesībām ir lielākas tiesības tikt atzītai.

Mums, krieviem, nav spilgti iezīmētu audzinā�anas sistēmu, Mūs nedresē, mūs neaudzina par kādas noteik�tas sabiedriskās iekārtas nākamajiem aizstāvjiem vai pro-

1 Parīzes teātri (/r.).

pagandistiem, bet mums vienkār�i ļauj augt kā nātrēm sētmalē. Tāpēc starp mums ļoti maz liekuļu un ļoti daudz meļu, svētuļu un tuk�u salmu kūlēju. Mums nav vaja�dzības liekuļot kaut kādu sabiedrisku pamatu dēļ, jo mums nekādi tādi pamati nav zināmi un neviens no tiem mūs nepasargā. Mēs eksistējam pavisam brīvi, tas ir, dzīvojam, melojam un kuļam tuk�us salmus tāpat vien, bez jebkādiem pamatiem.

Vai par to jāpriecājas vai jāskumst? Nav manā ziņā par to spriest. Es tomēr domāju, ja liekulība var sacelt sa�utumu un bailes, tad tuk�i meli var apnikt un radīt riebumu. Un tāpēc vislabākais norobe�oties kā no lieku�ļiem, tā no meļiem, atstājot malā jautājumu par apzinātas vai neapzinātas liekulības priek�rocībām.

Tātad Jūdāsiņ� nav tik daudz liekulis kā neķītrelis, me�lis un tuk�u salmu kūlējs. Apmeties uz laukiem, viņ� uz�reiz jutās brīvs, jo nekur, nekādā citā apkārtnē, viņa tieksmes nebūtu varēju�as sev rast tik pla�u attīstības iespēju kā �eit. Golovļovā viņ� ne tikai nesastapa ne�kādu tie�u pretestību, bet pat ne vismazākā netie�ā iero�be�ojuma, kas spiestu padomāt: sak, būtu gan kādu nelietību izdarījis, bet kauns no cilvēkiem. Neviens sprie�dums viņu netraucēja, neviens nekautrīgāks skatiens ne�uztrauca, � tātad nebija nekāda iemesla sevi kontrolēt. Bezgalīga nevī�ība kļuva par galveno īpa�ību viņa at�tieksmēs pa�am pret sevi. Jau kop� sendienām viņu bija vilinājusi tāda pilnīgi brīva dzīve bez jebkādiem morā�liem ierobe�ojumiem, un, ja viņ� jau agrāk nebija ap�meties uz laukiem, tad vienīgi tāpēc, ka viņu bija biedē�jusi bezdarbība. Pavadījis vairāk nekā trīsdesmit gadu smacīgajā departamenta atmosfērā, viņ� bija piesavinā�jies visas iesīkstēju�a ierēdņa para�as un tieksmes, kur� nepieļauj, lai kaut viens viņa dzīves mirklis būtu brīvs no tuk�u salmu kul�anas. Bet, ieskatoties vērīgāk lietas būtībā, viņ� viegli guva pārliecību, ka darbīgas dīkdie�nības pasaule ir tik kustīga, ka nav ne mazāko pūļu to pārcelt vienalga uz kurieni, vienalga uz kādu sfēru. Un tie�ām, tiklīdz viņ� bija apmeties Golovļovā, tā tūiit pat radīja ap sevi tik milzīgi daudz nieku un sīkumu, kurus nemitīgi varēja grozīt bez jebkādām ba�ām, ka tie kād�reiz varētu izsīkt. No rīta viņ� sēdās pie rakstāmgalda un sāka darboties; pirmkārt, viņ� pārbaudīja lopu pār�zines, saimniecības vadītājas un pārvaldnieka darbību � papriek� pēc viena, tad pēc otra paņēmiena; otrkārt,

sastādīja Joti sare�ģītus pārskatus tiklab par naudu, kā materiāliem � katru kapeiku, katru priek�metu viņ� ierakstīja divdesmit grāmatās, taisīja kopsavilkumus, te puskapeiku pazaudēja, te atkal lieku veselu kapeiku at�rada. Beidzot viņ� ķērās pie spalvas un rakstīja sūczības miertiesnesim un mierstarpniekiem. Tas viss ne tik�vien kā neatstāja nevienu brīvu brītiņu, bet tam pat piemita visas cītīga un grūta darba ārējās pazīmes. Jūdāsiņ� ne�ēlojās par bezdarbību, bet par to, ka nepagūstot visu paveikt, lai gan augu dienu tupēja kabineta, rītasvārkus nenovilcis. Veselas kaudzes rūpīgi sa�ūlu, bet nepārbaudītu ziņojumu pastāvīgi mētājās uz viņa rak�stāmgalda, starp tiem arī moderes Fjoklas pārskats par veselu gadu; �ās moderes rīcība jau kop� pirmās dienas viņam bija likusies aizdomīga, un tomēr viņ� nevarēja atrast nevienu brīvu mirkli, lai to pārbaudītu.

Visas saites ar ārējo pasauli tika galīgi sarautas. Viņ� nesaņēma ne grāmatas, ne avīzes, pat ne vēstules. Viens viņa dēls, Volodjeņka, izdarīja pa�nāvību, ar otru, Petjeņku, viņ� sarakstījās īsos vārdos un vienīgi tikai tad, kad sūtīja naudu. Apkārt viņam valdīja bieza tumsonī�bas, aizspriedumu un sīkmanīga tuk�u salmu kul�anas at�mosfēra, un viņ� nesajuta ne mazāko vēlē�anos no tās at�brīvoties. Pat to, ka Napoleons III vairs nevalda, viņ� dabūja zināt tikai gadu pēc viņa nāves no lauku policijas iecirkņa pristava, bet arī tad viņ� nekādu sevi�ķu iz�brīnu neparādīja, tikai pārmeta krustu, no�ukstēja: �Miers viņa pī�ļiem!� � un sacīja:

������ Un cik viņ� bija lepns! Ak tu manu! Tad tas ne�bija labi, un tas nebija labi! Karaļi brauca pie viņa ze�moties, prin�i uzgaidāmās telpās de�urēja! Bet dievs kā ņēma, tā vienā mirklī satrieca visus viņa sapņus!

Taisnību sakot, Jūdāsiņ� pat nezināja, kas notika viņa saimniecībā, lai gan no rīta līdz vakaram cita nekā ne�darīja kā skaitīja un rēķināja. �ai ziņā viņam netrūka nevienas rūdīta departamenta ierēdņa īpa�ības. Iedomā�jieties nodaļas priek�nieku, kuram direktors labā omā pateicis tā: �Mīļais draugs! Man būtu nepiecie�ams zināt, cik Krievija katru gadu spēj ra�ot kartupeļu, tāpēc pa�pūlieties izstrādāt sīku aprēķinu!� Vai �āds jautājums nodaļas priek�nieku būtu iedzinis strupceļā? Vai tas būtu vismaz padomājis par paņēmieniem, kādi jālieto, lai �o darbu veiktu? Nē, viņ� būtu rīkojies daudz vienkār�āk: viņ� būtu uzzīmējis Krievijas karti, sadalījis to pilnīgi

vienādos kvadrātiņos, izdibinājis, cik desetīnu ir katrā kvadrātiņā, pēc tam būtu iegājis kādā sīkbodītē, uzzinājis, cik kartupeļu var iestādīt vienā desetīnā un kāda ir caur�mēra ra�a, un, visbeidzot, viņ� ar dieva un pirmo �etru galveno aritmētisko darbību palīdzību būtu izrēķinājis, ka labvēlīgos apstākļos Krievijā varētu izaudzēt tik un tik, bet nelabvēlīgos apstākļos � tik un tik. Un �is darbi viņa priek�nieku ne tikai apmierinātu, bet tas dro�i vien tiktu arī iespiests kaut kādu �Darbu� simt otrajā sējumā.

Pat saimniecības vadītāju viņ� izraudzījās tie�i pie�mērotu tiem apstākļiem, kādus pats bija radījis. Jaunava Jevpraksija bija Kapeļku Nikolas baznīcas psalmotāja meita un bija visādā ziņā tīrais zelts. Viņa nebija ne atta�pīga, ne atjautīga, pat ne izveicīga, toties tā bija strādīga, padevīga un neizvirzīja gandrīz nekādas prasības. Pat tad, kad viņ� to jau bija �darījis sev tuvu�, pat tad viņa bija tikai palūgusi: vai drīkstot, kad iegriboties, bez prasī�anas padzerties auksta kvasa, � tā ka viņas nesavtība aizkusti�nāja pat Jūdāsiņu un viņ� tūlīt uz vietas nodeva viņas rīcībā ne tikai kvasu, bet arī divus toverī�us ar skābētiem āboliem, neprasīdams par tiem nekādus norēķinus. Arī vi�ņas āriene nevarēja būt necik pievilcīga lietpratējam, beL neizlepu�u cilvēku, kas zināja savas vajadzības, tā spēja pilnīgi apmierināt. Seja viņai bija plata, balta, piere �aura, dzeltenīgu, ne visai bie�u matu apņemta, acis lie�las, blāvas, deguns pavisam taisns, lūpas plānas, saknieb�tas tai mīklainajā, it kā vainīgajā smaidā, kādu var sa�stapt diletantu gleznotās ģīmetnēs. Vārdu sakot, viņai nepiemita nekas sevi�ķs, izņemot varbūt vienīgi muguru, kas bija tik plata un varena, ka pat visvienaldzīgākajam cilvēkam roka cēlās pati no sevis, lai, kā saka, iezveltu mei�ai pa lāpstiņām. Viņa to zināja un neņēma ļaunā � toreiz, kad Jūdāsiņ� pirmo reizi viegli paplik�ķināja viņas trekno skaustu, viņa tikai paraustīja plecus.

Sādā pelēcībā aiztecēja diena pēc dienas, tāda viena kā otra, bez jebkādām pārmaiņām, bez jebkādām cerī�bām uz spirgtākām vēsmām. Vienīgi Arinas Petrovnas atbrauk�ana �o dzīvi kaut cik atsvaidzināja, un, tiesa kas tiesa, ja Porfirijs Vladimiri�s sākumā rauca pieri, tā�lumā ieraudzīdams māmiņas ratus, tad ar laiku viņ� pie �iem apciemojumiem ne tikai pierada, bet tie viņam pat iepatikās. Tie apmierināja viņa pļāpā�anas kāri, jo, ja jau viņ� spēja kult tuk�us salmus pats ar sevi par visvi�sādiem rēķiniem un norēķiniem, tad kult tuk�us salmus

ar labo draugu māmiņu bija vēl tīkamāk. Sanāku�i kopā, viņi runāja no rīta līdz vakaram un nevarēja vien izru�nāties. Runāts tika par visu ko: par to, kādas ra�as bi�ju�as agrāk un kādas ir tagad; par to, kā mui�nieki dzī�voju�i agrak un kā dzīvo tagad; par to, ka varbūt tāpēc, ka sāls agrāk bijusi labāka, sālītie gurķi vairs neesot agrākie.

Sīm valodām bija tā priek�rocība, ka tās tecēja kā ūdens un ātri aizmirsās; tātad tās varēja aizvien sākt atkal no gala un ar tādu pa�u interesi, it kā tās tiktu risinātas pirmo reizi. Pie �īm sarunām bija klāt arī Jevprakseja, kuru Arina Petrovna bija tā iemīlējusi, ka ne�laida no sevis ne soli. Da�reiz, kad valodas apnika, visi trīs sēdās pie kārtīm un nosēdēja līdz vēlai naktij, spē�lēdami durakus. Pamēģināja Jevpraksejai iemācīt spēlēt vistu bez viena partnera, bet viņa nevarēja saprast. Mil�zīgā Golovļovu māja �ādos vakaros it kā atdzīvojās. Vi�sos logos spīdēja ugunis, �audījās ēnas, tādēļ garāmbrau�cējs varēja nodomāt, ka te nododas nez kādiem priekiem. Patvāri, kafijkannas, uzko�amie stāvēja uz galda cauru dienu. Arinai Petrovnai sirds līksmoja un lēca aiz prieka, un viņa nodzīvoja pa ciemiem nevis vienu, bet trīs un �etras dienas. Un, pat aizbraukdama uz Pogorelku, viņa jau laikus izgudroja iemeslu, kā tikai drīzāk tikt atpakaļ pie Golovļovas �labās dzīves� kārdinājumiem.

*

Novembris iet uz beigām; cik vien tālu acis sniedz, zemi klāj it kā balts līķauts. Arā ir nakts un putenis; ass, auksts vēj� grie� sniegu, vienā mirklī sadzīdams mil�zīgas kupenas, aizputinādams visu, kas gadās ceļā, un tālu dzirdami tā auri. Ciems, baznīca, tuvējais me�s � viss pazudis sniega miglā, kas virpuļo gaisā; vareni �alc vecais Golovļovas dārzs. Bet kungu mājā ir gai�i, silti un omulīgi. Ēdamistabā uz galda stāv patvāris, ap kuru sasēdu�ies Arina Petrovna, Porfirijs Vladimiri�s un Jevprakseja. Līdzās nolikts kār�u galdiņ�, uz kura uzmes�tas nobru�ātas kārtis. Ēdamistabas vienas atvērtās durvis ved uz lūg�anu telpu, kas pieliju�i ar aizdegto svētbil�u lampiņu gaismu, otras � uz kunga kabinetu, kur arī pie svētbildes deg lampiņa. Karsti sakurinātajās istabās ir smacīgi, o� pēc kokeļļas un patvāra ogļu tvana. Jevprak-

seja, nosēdusies iepretim patvārim, mazgā tases un slauka L;s dvielī. Patvāris sīc savu sīcamo; reizēm vareni iedū�cās, reizēm griezīgi ie�ņācās. Tvaika mutuļi lau�as ārā no vāciņa apak�as un ietin biezā miglā tējkanniņu, kas jau kādu stundas ceturksni uzlikta uz patvāra. Sēdētāji tērzē.

����� Nu, cik rei�u tu �odien paliki durakos? � jautā Arina Petrovna Jevpraksejai.

������ Es nebūtu palikusi ne reizes, ja pati nebūtu padevu�sies. Gribēju, lai jums tiek tas prieks, � atbild Jevprakseja.

������ Stāsti nu pasakas! Vai tad es neredzēju, kāds prieks tev bija, kad es tevi nupat situ ar trijniekiem un piec�niekiem. Es jau neesmu Porfirijs Vladimiri�s: tas tevi lutina, visu laiku pa vienai kārtij, pa vienai tik dod, bet kādēļ, tad, mīļā, man tā darīt!

������ Bet jūs ta�u blēdījāties!

������ Tāda grēka nu gan man nav!

������ Bet ko tad es pirmīt noķēru? Kas tad krusta septiņ�nieku gribēja aizlaist ar ercena astoņnieku? To ta�u es pati redzēju, pati jūs pieķēru!

To teikdama, Jevpralcseja pieceļas, lai noņemtu no pat�vāra tējkanniņu, un pagrie�as ar muguru pret Aiinu Petrovnu.

������ Ek, ir gan tev mugura � Lai dievs pasarg! � ne�viļus pasprūk Arinai Petrovnai.

����� Jā, mugura viņai ir� � nekā nedomādams, atsau�cas Jūdāsiņ�.

����� Mugura un mugura� bezkauņas! Ko tā mana mu�gura jums nodarījusi!

Jevprakseja skatās pa labi un pa kreisi un smaida. Mugura � tā ir viņas lepnums. Pirmīt pat vecais pa�vārs Saveļji�s, pat tas, nevarēdams vien noskatīties, bija pateicis: �Nu ir gan mugura! Kā lāva!� Un viņa Porfirijam Vladimiri�am par to nemaz nebija sūdzējusies.

Krūzītes pēc kārtas tiek pielietas ar tēju, un patvāris norimst. Bet putenis plosās arvien niknāk un niknāk; te tas triecas logā veselām sniega vērpetēm, te atkal vaidē�dams nokauc gar skursteni.

����� Nu gan putenis trako ka trako! � ierunājas Arina Petrovna. � Kauc tavu kaucamo!

������ Lai jau kauc! Ārā kauc, bet mēs te dzeram tējiņu � tā gan, māmiņ, mans draugs! � atbild Porfirijs Vladi�miri�s.

������ Ak, ārā gan nav labi, ja kādu piemeklē �ada dieva �ēlastība!

������ Lai kuram slikti, bet mums bēda maza. Lai kam ir tum�s un auksts, bet mums ir gai�i un silti. Sē�am un iedzeram tējiņu. Vai nu ar cukuriņu, vai ar krējumiņu, vai ar citroniņu. Iegribēsies ar rumu, dzersim arī ar rumu.

������ Jā, ja tagadiņ �

������ Atvainojiet, māmiņ. Es saku: ārā tagadiņ pavisam nejauki. Nav ne ceļa, ne taciņas � viss aizputināts. Un tad vēl vilki. Bet mums te iek�ā gai�i un mājīgi, un ne no kā mums nav jābaidās. Sē�am te vienā mierā, saticībā un saderībā. Iegribas saspēlēt kārtis � spēlējam kārtis; iegribas padzert tējiņu � dzeram tējiņu. Pāri mēram jau nedzeram, bet, cik vajag, tik arī dzeram. Un no kam tas tā? No tam, mīļais draugs māmiņ, ka dieva �ēlastība mūs nav atstājusi. Ja nebūtu viņa, debesu valdnieka, varbūt arī mēs tagad klimstu kaut kur pa āru un arī mēs būtu tumsā un salā � Mugurā �ādi tādi paltraciņi, i lāgā jos�tiņas nebūtu, kājās vīzītes�

������ Kas par vīzītēm! Lai nu �ā vai tā, bet mui�nieku kārtā ta�u esam dzimu�i? Lai nu kādus, ta�u zābaciņus tomēr valkājam!

������ Bet vai jūs, māmiņ, zināt, no kam tas nāk, ka mēs esam dzimu�i mui�nieku kārtā? Viss no tam, ka dieva �ēlastība bijusi ar mums. Ja tās nebūtu, arī mēs tagad sēdētu kādā būdelē un nedegtu vis mums svecīte, bet skaliņ�, un par tēju un kafiju � par tādām lietām pat i domāt nedrīkstētu! Sēdētu tik un vairāk nekā: es kni�binātos ap vīzītēm, jūs raudzītu vakariņām kādus liesus kāpostiņus, Jevprakseja austu kādu au�amo � Un, nedod dievs, varbūt desmitnieks mūs jau būtu izdzinis �ķūtīs �

������ Nu, desmitnieks arī �ķūtīs tādā te laikā nenorīkos!

������ Kā to var zināt, mīļais draugs māmiņ! Un ja uz�reiz nāk pulki! Izceļas kar� jeb�u kāds dumpis � tad katram pulkam jābūt savā laikā vietā! Kā tepat viņdien man lauku policijas iecirkņa pristavs stāstīja, esot miris Napoleons III � dro�i vien fran�i tagad taisīs visādus pekstiņus! Skaidrs, ka mūsējie tūdaļ soļos � mar�, nu un tad jau, zemnieciņ, dod tik �urp braucamo! Kaut vai sals, kaut vai putenis, kaut vai ceļi slikti � alga viena: brauc tik, zemnieciņ, ja priek�niecība pavēl! Bet mūs abus pagaidām �ēlos, �ķūtīs nedzīs.

������ Ko nu par to runāt! Dievs mums parāda lielu �ēlas�tību!

����� Nu, un ko tad es saku? Dievs, māmiņ, � tas visu dod. Viņ� dod malciņu siltumam un maizīti iztikai � tikai viņ�. Mēs gan domājam, ka visu pa�i, ka visu iegādā�jam par savu naudu, bet, ja tā paskatās un paraugās, un padomā, tad visu gan dievs. Ja viņ� negribēs, mums ne�būs nekā. Kā tagad pat, man gribētos apelsīniņu, ir pats būtu kādu ēdis, ir mīļo draugu māmiņu pacienājis, ir katram būtu iedevis pa apelsīniņam, neba man naudas trūkst, ko apelsīnus nopirkt, tik izņemtu no kabatas � un dod �urp! Bet dievs saka: tpru! un tā es sē�u kā filo�zofs bez gurķiem.1

Visi smejas.

������ Ko nu stāstiet! � atsaucās Jevprakseja. � Āre, mans tēvocis bija Marijas Debessbrauk�anas baznīcā Peso�najā par psalmotāju; viņ� nu gan, likās, bija dievam no visas sirds pieķēries � varēja jau gan dievs viņa labā ko darīt! Bet uzbruka viņam laukā putenis � tik un tā nosala! ?

������ Es jau to pa�u runāju. Ja dievs gribēs, cilvēks no�sals, ja negribēs, paliks dzīvs. Tas pats jāsaka arī par lūg�anām: ir dievam tīkamas lūg�anas un ir dievam ne�tīkamas. Tīkamās viņ� uzklausa, bet netīkamās � vien�alga, vai nu skaiti, vai ne. Kas zi', tava krusttētiņa lūg��ana nebija dievam tīkama un tāpēc arīdzan netika uz�klausīta.

������ Nāk prātā, kā divdesmit ceturtajā gadā braucu uz Maskavu, � toreiz es vēl staigāju ar Pāvelu, � un tā es decembrī braucu uz Maskavu �

������ Atļaujiet, māmiņ! Es par to lūg�anu pabeig�u. Cil�vēks lūdz dievam visu ko, tāpēc ka viņam visa kā va�jag. I sviestiņa vajag, i kāpostiņu vajag, i gurķī�u � vārdu sakot, visa kā. Da�reiz nevajag nekā, bet viņ� savā cilvēciskajā vājībā tomēr lūdz. Ta�u dievs no augstu�miem visu labāk redz. Tu lūdz viņam sviestiņu, bet viņ� tev iedod vai nu kāpostiņus, vai sīpoliņus; tu lūdzies sausumiņa un silta laiciņa, bet viņ� liek lietum līt un krusai birt. Un tev tas jāsaprot, un tu nedrīksti kurnēt. Are,

1 ��filozofs bez gurķiem�� � pēdējie vārdi no A. Krilova fabulas �Dārznieks un filozofs�. [Red. piezīme.)

kā mēs pa�i pērnajā septembrī lūdzām dievam salu, lai ziemāji neizsustu, bet dievs salu nedeva vis, � nu, un tā mūsu ziemāji izsuta.

������ Un kā vēl izsuta! � jūt līdz Arina Petrovna. � Novinkas zemniekiem visi ziemāji tādi, ka nekur likt. Pava�sarī vajadzēs uzart un apsēt ar vasarāju.

������ Tā jau ir tā lieta. Mēs te prātojam un gudri sprie��am, pielāgojam un pielaikojam gan �ā, gan tā, bet dievs uzreiz vienā mirklī visus mūsu plānus un prātojumus sa�triec pī�jos. Jūs, māmiņ, gribējāt kaut ko stāstīt, kas jums divdesmit ceturtajā gadā atgadījies?

������ Par ko tad tur bija! Nav vairs prātā! Laikam jau par to pa�u dieva �ēlastību vien bija. Neatceros vairs, mans draugs, neatceros.

������ Nu, ja dievs dos, atcerēsieties citu reizi. Bet, kamēr tur ārā zeme ar debesi grie�as kopā, iebaudiet, mīļais draugs, ievārījumu! Tie ir Golovļovas ķir�i! Jevprakseja pati ievārījusi.

������ Es jau ēdu ar. Ķirsī�i man tagad, taisnību sakot, reta manta. Agrāk gan es bie�i vien ar tiem mielojos, bet tagad� Tev te Golovļovā gan ir labi ķir�i, lieli, su�līgi; rau, Dubrovinā � lai kā tos pūlējās ieaudzēt, bet saldi nekad nepadevās. Vai tu, Jevprakseja, pie ievārī�juma fran�u brandavu arī pielēji?

������ Kā nu ne! Kā jau jūs mācījāt, tā darīju. Bet ko es jums gribēju jautāt: kā jūs gurķus skābējat, vai karda�monu ari liekat klāt?

Arina Petrovna uz brīdi iegrimst domās un pat no�plāta rokas.

������ Neatceros vairs, mans draugs; tā �ķiet, ka agrāk būtu likusi. Bet tagad � vairs nelieku: kas nu man tagad vairs ko skābēt! Bet agrāk liku gan.. . pat ļoti labi at�ceros, ka liku! Tiklīdz pārbrauk�u mājās, parakņā�os pa receptēm, varbūt atradī�u. Es jau, kad, spēka gados vēl biju, visu atzīmēju un pierakstīju. Līdzko kaut kas iepa�tikās, tūliņ visu izpra�ņāju, pierakstīju uz papīra un mā�jās izmēģināju. Reiz manās rokās nonāca tāds noslēpums, tāds noslēpums, ka tūksto�u rubļu tika sasolīju�i, bet tas cilvēks savu noslēpumu neatklāj neparko! Bet es iegrūdu saimniecei kvartiņu � un viņa man izstāstīja visu līdz beidzamam.

������ Jā, māmiņ, savā laikā jūs tie�ām bijāt� ministrs!

����� Ministrs, ne ministrs, bet dievam pateikties varu: �ķiest ne�ķiedu, tikai klāt vien gādāju, Un tagad jau arī es baudu sava darba taisnīgos augļus: ķir�us Golovļovā ta�u ieaudzēju es!

������ Un lai jums, māmiņ, paldies par to, liels paldies! Mū�īga pateicibd kā no manis, tā no pēcnācējiem � tā gan!

Jūdasiņ� piece]as, pieiet pie māmiņas un noskūpsta viņai roku.

����� Arī tev paldies, ka tu savu māti tā lutini! Jā, krā�jumi tev ir labi, ļoti labi!

����� Kas nu mums par krājumiem! Jums gan bija krā�jumi, tas nu viens kas tiesa. Cik pagrabu vien nebija, un nekur nevienas tuk�as vietiņas!

������ Bija jau gan man krājumi � negribu liegties, tuk�iniece nekad neesmu bijusi. Bet, ja to pagrabu bija daudz, tad toreiz jau saimniecība arī bija liela, ēdāju bija desmitreiz vairāk nekā tagad. Mui�as lau�u vien cik nebija � katrs jāapgādā, un katrs jāpabaro. Te vie�nam gurķītis, te otram kvass � katram pa malkam, kat�ram pa kumosam �, un paskaties vien, cik daudz izgājis.

����� Jā, tie bija labi laiki. Tad visa kā bija daudz. Gan maizes, gan augļu � visa papilnam!

����� Toreiz vairāk deva mēslus, tādēļ arī paaugās.

����� Nē, māmiņ, nevis tādēļ. Toreiz bija dieva svē�tība � tad redz, kādēļ. Es atceros, ka tētiņ� reiz atnesa no dārza aporta �ķirnes ābolu un kā tad visi brīnījās: tas bija tik liels, uz �ķīvja nebija vietas.

����� To es neatceros. Vispār zinu, ka āboli bija labi, bet, ka tādi būtu biju�i, �ķīvja lielumā, � to neatceros. Div�desmit mārciņu smagu karūsu gan reiz izvilka no Dubrovinas dīķa, toreiz, kad bija kronē�anas svētki, � kas tiesa, tas tiesa.

����� Karūsas un augļi � toreiz viss bija liels. Atceros, dārznieks Ivans izaudzēja arbūzus � lūk, tādus te!

Judāsiņ� vispirms izpleta rokas, tad salieca tās, pie kam izlikās, it kā viņ� nekādi nevarētu aptvert.

������ Bija arī arbūzi. Arbūzi, es tev teik�u, mans draugs, padodas kā nu kuro gadu. Vienu gadu to ir daudz un tie ir labi, otru gadu to nav daudz un tie nav gardi, bet tre�o gadu nav nemaz. Nu, un jāsaka vēl tas: kas nu kurā vietā paaug. Kā tam pa�am Grigorijam Aleksandri�am Hļebņikovā itin nekas nepadevās � nedz ogas, nedz

augļi, itin nekas. Vienīgi melones. Toties � tās tik bija melones!

������ Tātad viņam dievs parādīja �ēlastību ar melonēm!

������� Jā, protams. Bez dieva �ēlastības nekur netiksi un nekur no tās ari neaizbēgsi!

Arina Petrovna jau izdzērusi divas tases un sāk ska�tīties uz kār�u galdiņu. Arī Jevprakseja degtin deg aiz nepacietības iet spēkoties uz durakiem. Bet �ie plāni sa�brūk Arinas Petrovnas pa�as vainas dēļ, jo viņai pēk�ņi kaut kas ie�aujas prātā.

������ Bet man ta�u ir jaunas ziņas, � viņa saka, � vakar no bārenēm vēstuli saņēmu.

������ Klusēja, klusēja, līdz beidzot tad nu reiz atrakstī�ju�as. Grūti laikam klājas, vai neprasa naudu?

������ Nē, neprasa vis. �e, ņem un papriecājies!

Arina Petrovna izvelk no kabatas vēstuli un pasniedz to Jūdāsiņam; tas lasa:

�Jūs, vecmāmiņ, turpmāk mums vairs ne tītarus, ne vistiņas nesūtiet. Naudu arī nesūtiet, bet nolieciet uz procentiem. Mēs esam nevis Maskavā, bet Harkovā, iestājāmies teātrī, bet vasaru braukāsim pa gadatirgiem. Es, Anņiņka, debitēju �Perikolā�, bet Ļubiņka �Atraitnī�tēs�. Es tiku vairākas reizes izsaukta, sevi�ķi pēc tā cē�liena, kur Perikola iznāk un jautri dzied: �Ar mie-iu, ar mieru, ar mie-ru esmu es/� Arī Ļubiņka ļoti patika. Algu direktors man noteica simt rubļu mēnesī un benefici Har�kovā, bet Ļubiņkai septiņdesmit piecus rubļus mēnesī un benefici vasarā � gadatirgū. Bez tam mēs saņemam arī dāvanas no oficieriem un advokātiem. Advokāti gan da��reiz iedod viltotu naudu, tā ka jābūt uzmanīgām. Jūs, mīļā vecmāmiņ, ņemiet un lietojiet visu, kas Pogorelkā ir, mēs uz turieni nekad vairs nebrauksim un pat nevaram sa�prast, kā tur var dzīvot. Vakar uznāca pirmais sniegs, un mēs ar �ejienes advokātiem vizinājāmies trijjūgā; viens atgādina Pļevako � nu brīnumjauks! Viņ� uzlika sev uz galvas glāzi ar �ampanieti un dejoja trepaku � pasakaini jautri! Otrs � ne visai glīts, atgādina Pēterburgas Jazikovu. Iedomājieties, viņ� sabojājis sev nervus, lasīdams �Labāko krievu dziesmu un roman�u krājumu�, un kļuvis tik vāj�, ka pat tiesā krīt ģībonī. Tā mēs gandrīz katru dienu pavadām vai nu ar oficieriem, vai ar advokātiem. Mēs vizināmies, ēdam pusdienas un vakariņas vislabā�kajos restorānos un nekā nemaksājam. Bet Jūs, vec�māmiņ, Pogorelkā neko ne�ēlojiet, un visu, kas tur pa-

aug: maizi, cāļus, sēnes, � visu ēdiet nost. Mēs arī ka�pitālu lab�

Ardievu, atbrauku�i mūsu kavalieri � aicina atkal vi�zināties trijjūgā. Mīļā! Dievi�ķā! Ardievu!

Anņiņka.

Un es arī � Ļubiņka.�

������������ Fui! � nospļaujas Jūdāsiņ�, atdodams vēstuli at�pakaļ.

Arina Petrovna sē�, domās iegrimusi, un kādu brīdi nesaka nekā.

����� Vai jūs, māmiņ, viņām vēl nekā neesat atbildējusi?

������������ Vēl ne, vakar tikai vēstuli saņēmu, tāpēc tad arī braucu pie jums, lai parādītu, bet, te par �o, te par to runādama, būtu gandrīz vai aizmirsusi.

����� Neatbildiet. Tas būtu labāk.

������������ Kā tad lai es neatbildu? Man ta�u viņām jādod no�rēķins. Pogorelka ta�u pieder viņām.

Arī Jūdāsiņ� iegrimst pārdomās: viņam galvā briest ļauns nodoms.

������������ Es tik visu laiku par to vien domāju, kā viņas sevi saglabās �ai netiklības perēklī? � pa to laiku turpina Arina Petrovna. � �ai ziņā jau nu tā ir: ja vienreiz pa�slīd kāja, tad meitas gods pagalam! Ej tad nu ķer vēju laukā!

������ Dikti nu �īm tas gods vajadzīgs! � atcērt Jūdāsiņ�.

������������ Lai nu kā� Jaunavai tas, var teikt, ir dzīvē tā dārgākā manta � Kas tad vēlāk vairs tādu ņems?

������������ Tagad, māmiņ, bez vīra dzīvo tāpat kā ar vīru. Tagad jau par reliģijas priek�rakstiem smejas. Aiziet līdz krūmam, krūms salaulā � un darīts. To viņi sauc par civillaulību.

Jūdāsiņ� pēk�ņi attopas, ka arī viņ� dzīvo grēcīgā kop�dzīvē ar baznīcnieku aprindu mei�u.

������������ Protams, reizēm ir vajadzība� � viņ� palabo teikto. � Ja cilvēks ir vēl spēka gados un pie tam at�raitnis � Vajadzības dēļ groza pat likumus!

������������ Ko nu par to runāt! Kad vajadzība, tad pat sloka dzied kā lakstīgala. Aiz vajadzības grēkoju�i pat svētie, ne tikai mēs, grēcīgie!

����� Tā jau ir. Vai zināt, ko es jūsu vietā darītu?

������ Dod man padomu, draugs, pasaki!

������ Es no viņām pieprasītu pilnvaru uz Pogorelku.

Arina Petrovna izbijusies uz viņu paskatās.

������������ Bet man ta�u pilnvara pārvaldīt Pogorelku ir rokā, � viņa nosaka.

������������ Ne tikai pārvaldī�anas pilnvaru, bet arī tādu, kas dod tiesības pārdot un ieķīlāt, vārdu sakot, rīkoties ar visu pēc saviem ieskatiem .. .

Arina Petrovna nodur acis un cie� klusu.

������������ Protams, tā ir tāda lieta, kas jāpadomā. Padomājiet gan, māmiņ! � neatlai�as Jūdāsiņ�.

Bet Arina Petrovna joprojām cie� klusu. Lai gan viņas prāts aiz vecuma stipri notrulis, tomēr Jūdāsiņa insinuā�ciju dēj nav visai labi ap dū�u. Un arī bail viņai ir no Jūdāsiņa: �ēl viņa siltuma un pla�ās dzīves, un pārpil�nības, kas valda Gclovļovā, un vienlaikus �ķiet, ka ne jau par velti viņ� ierunājies par pilnvaru, ka viņ� atkal izmet jaunu cilpu. Viņas stāvoklis kļūst lik sare�ģīts, ka viņa savā sirdī jau sāk sevi bārt, kāpēc vispār vajadzēja vēstuli rādīt. Par laimi, Jevprakseja izglābj.

������������ Kā tad būs! Vai spēlēsim kārtis vai ne? � viņa vaicā.

������������ Spēlēsim! Spēlēsim! � pasteidzas atbildēt Arina Pet�rovna un ātri pieceļas no tējas galda. Bet ceļā uz kār�u galdiņu viņai ienāk prātā jauna doma.

������������ Vai tu arī zini, kas �odien par dienu? � viņa grie��as pie Porfirija Vladimiri�a.

������������ Divdesmit tre�ais novembris, māmiņ, � izbrīnījies atbild Jūdāsiņ�.

������������ Divdesmit tre�ais, divdesmit tre�ais, bet vai tu at�ceries, kas divdesmit tre�ajā novembrī notika? Tu laikam esi aizmirsis dvēseles aizlūgumu?

Porfirijs Vladimiri�s nobāl un pārmet krustu.

������������ Ak kungs! Tavu nelaimi! � viņ� izsaucas. � Vai tie�ām? Vai patiesi? Atļaujiet, es paskatī�os kalendārā.

Pēc kāda brītiņa viņ� atnes kalendāru un sameklē tajā ielikto lapiņu, uz kuras rakstīts:

�23. novembris. Mīļā dēla Vladimira nāves piemiņas diena.�

�Dusi, mīļā dvēsele, līdz jaunam rītam! Un lūdz ciievu par savu tētiņu, kas �ajā dienā aizvien noturēs piemiņas dievkalpojumu ar liturģiju.�

������������� Te tev nu bija! � nosaka Porfirijs Vladimiri�s.

������ Ak, Volodja, Voiodja, tu neesi labs dēls! Slikts dēls tu esi! Var redzēt, ka tu nelūdz dievu par savu tētiņu, ja viņ� tam atņēmis pat atmiņu! Ko nu lai dara, māmiņ?

������ Nekas sevi�ķs jau nav noticis � piemiņas diev�kalpojumu var noturēt arī rīt. Dievkalpojumu un aizlū�gumu � to visu vēl var izdarīt. Es jau vien, vecā aiz�mār�a, esmu vainīga. Tāpēc jau braucu, lai tev to atgādi�nātu, bet pa ceļam viss izkūpēja.

����� Ak tavu grēku! Labi vēl, ka lūg�anu kambarī lam�piņas iedegtas. It kā mani kāds no aug�ienes būtu ap�skaidrojis. Ne nu �odien kādi svētki, nekas � tikai sa�karā ar svētās jaunavas ieņem�anas dienu aizdegtas lam�piņas; pienāk pirmīt pie manis Jevprakseja un jautā: vai nevajagot izdzēst sānu lampiņas? Bet man uzreiz viens tā kā iesit pa galvu, es brītiņu padomāju un saku: �Ne�aiztiec! Ar dieva palīgu � lai deg!� Un skaties, kādēļ tas tā!

���� Ir jau labi, kaut vai lampiņas dabūja padegt! Arī tas jau ir atvieglojums dvēselei! Kur tad tu sēdēsi? Vai piespēlēsi man vai izdabāsi atkal savai daiļavai?

������ Es nemaz nezinu, māmiņ, vai drīkst�

������ Kāpēc tad nedrīkst! Sēdies! Dievs piedos! Tu ta�u to nedarīji tī�ām, ar nodomu, bet aiz aizmār�ības. Tādas lietas gadās arī pravie�iem! Rīt līdz ar gaismiņu piecelsi�mies, noturēsim dievkalpojumu, noklausīsimies aizlū�gumu � izdarīsim visu, kā nākas. īr viņa dvēsele būs līksma, ka vecāki un labi cilvēki to atcerēju�ies, ir mēs būsim mierīgi, ka savu pienākumu esam izpildīju�i. Tā, mans draugs. Bet bēdāties nevajag � to es vienmēr sa�cī�u, pirmkārt, bēdājoties dēlu atpakaļ nedabūsi, un, otr�kārt, tas ir grēks dieva priek�ā!

Jūdāsiņ� �iem vārdiem pievienojas un noskūpsta mā�miņai roku, sacīdams:

������ Ak, māmiņ, māmiņ! Jums ir zelta sirds � nudien! Ja nebūtu jūsu, ko es tagad darītu! Es vienkār�i būtu pazudis! Tie�ām, es būtu samulsis un pazudis!

Porfirijs Vladimiri�s nodod rīkojumu attiecībā uz rīt�dienas ceremoniju, un visi sē�as pie kārtīm. Izdala vienu reizi, izdala otru reizi. A.rina Petrovna iekaist un skai�as uz Jūdāsiņu, ka viņ� izspēlē .Jevņraksejai visu laiku pa vienai kārtij. Kamēr izdala kārtis no jauna, Jūdāsiņ� nododas atmiņām par miru�o dēlu.

������ Un cik viņ� bija mīlīgs! � viņ� saka. � Neko, kā da�kārt padās, bez atļaujas neņems. Ja vajag papīra: vai drīkst, tētiņ, paņemt papīru? � Ņem, mans draugs! Vai atkal: vai jūs, tētiņ, nebūtu tik lairms un neliktu brokjstīrn pagatavot karūsiņas krējumā? � Labprāt, mans

draugs! Ak, Volodja! Volodja! Visādā ziņā tu biji paipusltis, tikai ne tai ziņā, ka pameti savu tētiņu!

Tiek izspēlētas vēl da�as partijas; atkal jaunas atmiņas.

������ Kas gan viņam pēk�ņi notika, pats nesaprotu! Dzī�voja labi un mierīgi, dzīvoja bez bēdām, tēvam par prieku � ko vēl labāku var vēlēties! Bet pēk�ņi � �e tev! Iedomājieties, kas tas par grēku! Padomājiet tikai, māmiņ, pret ko cilvēks paceļ roku! Pret savu dzīvibu, pret debesu tēva dāvanu! Un kādēļ? Kāpēc? Kā viņam trūka? Naudas, vai? Mēne�a naudu, �ķiet, es nekad ne�esmu aizturējis; to par mani neteiks pat mani ienaidnieki. Ja nu tā varbūt likās maza � tur nu nebija ko skaisties, draugs! Tētiņam arī nauda no gaisa nekrīt! Ja naudas par maz, mācies pats iztikt. Ne jau vienmēr var saldu dzert, ne jau vienmēr ar cukuriņu, kādreiz jāpietiek ar kvasu vien! Tā ir, brālīt! Kā nupat gadījās tavam tēti�ņam, viņ� cerēja saņemt naudu, bet atnāk pārvaldnieks un saka: �Terpenkovas zemnieki nemaksā obroku!� Nu, neko darīt, uzrakstīju sūdzību miertiesnesim! Ak, Vo�lodja, Volodja! Nē, tu neesi paipuisītis: pameti savu tētiņu! Atstāji viņu kā bāreņos.

Jo dzīvāk rit spēle, jo bagātākas un izjustākas top at�miņas.

������ Un cik viņ� bija gudrs! Es atceros tādu gadījumu. Viņ� gulēja ar masalām � gadi septiņi viņam bija, ne vairāk, � tikko pieiet pie viņa nelaiķe Sa�a, tā viņ� tai saka: �Māmiņ, māmiņ! Tas ta�u tiesa, ka spārniņi ir tikai eņģeļiem?� Nu, viņa atbild: �Jā, tikai eņģeļiem.� � �Bet kāpēc gan, viņ� saka, tētiņam bija spārniņi, kad viņ� te nupat bija ienācis?�

Beidzot iedegas īsti homēriska spēle. Jūdāsiņ� paliek durakos ar veselām astoņām kārtīm rokās, starp kurām ir trumpja dūzis, kungs un dāma. Saceļas skaļi smiekli, zobo�anās, un pats Jūdāsiņ� tikai vēlīgi piebalso. Bet, kad jautrība vislielākā, Arina Petrovna pēk�ņi apklust un sāk klausīties.

������ Klusu! Netrok�ņojiet! Tur kāds brauc! � viņa saka.

Klausās arī Jūdāsiņ� ar Jevprakseju, bet nekā ne�dzird.

������ Es jums saku: brauc! Vai dzirdat� Cst! Vēj� at�nes tā kā zvārguļu skaņas� Cst! Brauc! Un ir pat jau tuvu!

Atkal viņi klausās, un, tie�ām, kļūst sadzirdami zvār�guļi, kuru skaņas vēj� gan atnes tuvāk, gan aiznes tālāk.

Paiet minūtes piecas, un ilkss zvaniņ� sadzirdams jau pavisam skaidri un līdz ar to arī balsis pagalmā.

������ Jaunais kungs! Pjotrs Porfirji�s atbraucis! � atskan no priek�nama.

Jūdāsiņ� pieceļas un sastindzis paliek stāvam � bals kā drēbe.

Petjeņka ienāca tāds kā gurdens, noskūpstīja tēvam roku, tad izdarīja tādu pa�u ceremoniju ar vecmāmiņu, paklanījās Jevpraksejai un apsēdās. Viņ� bija gadus div�desmit piecus vecs jauneklis, diezgan glītu ārieni, terpies oliciera ceļa mundierī. Tas bija viss, ko par viņu varēja teikt, un nez vai pats Jūdāsiņ� zināja diez ko vai�rāk. Tēva un dēla attiecības bija tādas, ka tās nevareja saukt pat par saspīlētām: bija tā, it kā starp viņiem attie�cību nemaz nebūtu. Jūdāsiņ� zināja, ka ir tāds cilvēks, kas pēc dokumentiem ir viņa dēls, kuram tam zināmos termiņos jānosūta attiecīga, tas ir, viņa pa�a nosacīta naudas summa un no kura viņam par to ir tiesības pra�sīt godbijību un paklausību. Petjeņka savukārt zināja, ka viņam ir tēvs, kas to katru brīdi varēja visādi tirdīt. Viņ� diezgan labprāt brauca uz Golovļovu, it īpa�i kop� tā laika, kad bija kļuvis par ofjcieri, � un nevis tāpēc, ka viņam būtu bijusi diez kāda patika parunāties ar tevu, bet vienkār�i tāpēc, ka ikvienu cilvēku, kas nav glu�i skaidrībā par savas dzīves mērķiem, kaut kā instinktīvi velk uz dzimto vietu. Tagad viņ� acīmredzot bija at�braucis vajadzības dēļ, nepiecie�amības spiests, tāpēc viņ� arī neizrādīja ne mazāko priecīgā mulsuma zīmi, kas parasti ir raksturīga ikvienam pazudu�am mui�nieka dē�lam, pārnākot tēva mājās.

Petjeņka bija mazrunīgs. Uz visiem tēva izsaucieniem: �Tas tik ir pārsteigums!� � �Nu, brālīt, tas ir prieks!� � �Es sē�u un domāju: dievs piedod grēku, kas te nakts laikā dauzās?� � �Bet skaties, tas ir viņ�!� un tā tā�lāk, � viņ� atbildēja vai nu ar klusē�anu, vai ar pie�spiestu smaidu. Bet uz jautājumu: �Un kā tad tu tā pēk��ņi sadomāji atbraukt?� � atbildēja pat rupji: �Nu tā, sadomāju un atbraucu.�

����� Nu paldies tev! Paldies! Iedomāji gan tēvu! Sagā�dāji prieku! Laikam arī par savu sirmo vecmāmiņu iedo�māji?

:� Jā, es iedomāju ari par vecmāmiņu.

������ Pagaidi! Varbūt tu atcerējies, ka �odien ir brāļa Volodjas nāves diena?

����� Ja, arī to es atcerējos.

Tādā garā saruna ritēja kādu pusstundu, tā ka neva�rēja izprast, vai Petjeņka atbild nopietni vai izvairīgi. Tāpēc, lai ari cik Jūdāsiņ� bija pieradis pie savu bērnu vienaldzības, �oreiz tomēr ari viņ� nevarēja izturēt un noteica:

������ Jā, brālīt, laipns gan tu neesi! Nevar vis teikt, ka tu būtu laipns dēls!

Ja Petjeņka �oreiz būtu klusējis, pazemīgi uzklausīdams tētiņa piezīmi, vai vēl labāk, ja viņ� tētiņam būtu no�skūpstījis roku un pateicis: �Piedodiet man, labais tētiņ! Es ta�u esmu noguris no ce]a!� � tad viss būtu bijis labi. Bet Petjeņka izturējās pavisam nepateicīgi.

������ Tāds nu es esmu! � viņ� atteica tik rupji, it kā būtu gribējis sacīt: esi tik labs un liec mani mierā!

Porfirijam Vladimiri�am tas bija tik sāpīgi, ka arī viņ� vairs neatrada par iespējamu klusēt.

������ Es ta�u par jums tā kā būtu rūpējies! � viņ� rūgti noteica. � Pat �eit sēdi un visu laiku domā: kā tik va�rētu labāk, kā tik varētu ērtāk, lai visiem būtu jauki un patīkami, lai nevienam nebūtu trūkuma un rai�u� Bet jūs no manis tik tālāk un tālāk!

������ Kas ir tie � /ūs?

����� Nu, tu� un arī nelaiķis � lai miers viņa pī�Jiem � bija glu�i tāds pats�

������ Kā tad tā! Es esmu jums pateicīgs!

������ Nekādas pateicības neredzu! Ne pateicības, ne laip�nības, itin nekā!

������ Paskarba daba � un tas arī viss. Bet kāpēc jūs visu laiku runājat daudzskaitlī? Viens ta�u ir miris�

����� Jā, miris, dievs viņu sodījis. Dievs soda nepaklau�sīgus bērnus. Un tomēr es viņu pieminu. Viņ� bija ne�paklausīgs, bet es viņu pieminu. Rau, rīt noturēsim diev�kalpojumu un aizlūgsim par viņa dvēseli. Viņ� man da�rīja pāri, bet es tomēr savu pienākumu neesmu aizmirsis. Ak dievs un kungs! Kas gan �ajos laikos nenotiek! Dēls atbrauc pie tēva un, tikko muti ver vaļā, izrāda neap�mierinātību. Vai mēs savā laikā tā darījām! Da�kārt ga�dījās, braucām uz Golovļovu un pēdējās trīsdesmit ver�stis to vien atkārtojām: pie�ķir jel, kungs, tādu paze�mību kā ķēniņam Dāvidam! Jā, te, rau, māmiņa vel

dzīva � lai viņa pasaka! Bet kā �ajos laikos� nesaprotu! nesaprotu!

������ Es arī nesaprotu. Atbraucu mierīgi, ar jums sasvei�cinājos, noskūpstīju jums roku un tagad sē�u, jūs neaiz�skaru, dzeru tēju, bet, ja dosiet vakariņas, ēdī�u ari va�kariņas. Kāpēc jūs atkal tam visam pieskārāties?

Arina Petrovna sē� savā atzveltnī un klausās. Un viņai �ķiet, it kā viņa dzirdētu to pa�u veco stāstu, kas jau tik sen � viņa pat nevar atcerēties, kad, � kamēr sācies. Likās, ka �is stāsts jau bija aizmirsts, bet te atkal � nekā, �ķiras vaļā tai pa�ā lappusē. Viņa tomēr saprot, ka �āda sastap�anās tēvam un dēlam nesola neko labu, un tāpēc ieskata par savu pienākumu iejaukties ķildā un teikt kādu izlīdzino�u vārdu.

������ Nu, nu, tītari tādi! � viņa saka un cen�as izteikt savu pamācību it kā jokodama. � Nupat kā tiku�ies un jau saplēsu�ies! Lec tik viens otram virsū, lec tik virsū! Skaties vien, tūlīt spalvas vien putēs! Ak, ak, ak! tavu bēdu! Jūs, dēlie�i, pasēdiet mierā un parunājieties mie�rīgi, bet es, vecene, paklausī�os jūsos un papriecā�os par jums! Tu, Petjeņka, � piekāpies! Tēvam, mans draugs, vienmēr jāpiekāpjas, tāpēc ka viņ� ir � tēvs! Kaut arī kādreiz liekas sūrs, ko viņ� saka, tev tomēr tas jāpie�ņem � paklausīgi, pazemīgi un godbijīgi, tāpēc ka esi dēls! Var jau būt, ka no sūruma pēk�ņi iznāk saldums, tad tu būsi ieguvējs! Bet tu, Porfirij Vladimiri�, � esi �ēlīgs! Viņ� � ta�u tavs dēls, jauns cilvēks, vēl puisī. Viņ� nobraucis septiņdesmit piecas verstis pa grambāen un kupenām: viņ� ir noguris, un viņam nāk miegs! Tēju mēs esam padzēru�i, liec tagad pasniegt vakariņas � un tad pie miera! Tā, mani mīļie. Izklīdīsim pa savām vie�tām, noskaitīsim lūg�anu, un norimsies lielā sirds. Dievs miegā aizdzīs visas mūsu nelabās domas, lai tās kādas! Bet rīt no pa�a rītiņa piecelsimies un aizlūgsim dievu par nelaiķi. Noturēsim dievkalpojumu, noklausīsimies aizlū�gumu un tad, mājās pārnāku�i, arī parunāsimies. Un katrs pēc kārtas, labi atpūties, izstāstīs visu, kā nākas. Tu, Pet�jeņka, pastāstīsi par Pēterburgu un tu, Porfirij, par savu lauku dzīvi. Un tagad ieturēsim vakariņas un ar dieva palīgu liksimies uz auss!

Sis paskubinājums atstāja iespaidu nevis tāpēc, ka tas tie�ām spētu pārliecināt, bet tāpēc, ka Jūdāsiņ� arī pats redz, ka ir pār�āvis pār strīpu, ka dienu labāk vajadzētu nobeigt ar labu. Tāpēc viņ� pieceļas no savas vietas,

noskūpsta māmiņai roku, pateicas �par pamācību� un liek pasniegt vakariņas. Vakariņas tie paēd, drūmi klusējot.

Ēdamistaba ir tuk�a, visi izklīdu�i pa savām istabam. Mājā pamazītiņām norimst visi trok�ņi, un kapa klusums pārņem istabu pēc istabas, kamēr aizkļūst līdz pēdējam patvērumam, kur ilgāk nekā citos kaktiņos turējusies re�liģiskā rituāla kārtība, tas ir, līdz Golovļovas kunga ka�binetam. Ilgi, ilgi Jūdāsiņ� ir klanījies svētbil�u priek�ā, nu viņ� beidzot met mieru un ari liekas gultā.

Porfirijs Vladimiri�s guļ gultā, bet nevar aizdarīt acis. Viņ� nojau�, ka dēla atbrauk�ana nozīmē kaut ko pavi�sam neparastu, un viņa galvā jau aizlaikus dzimst visvisā�das tuk�as pamācības. �īm pamācībām ir tā priek�rocība, ka tās noder katram gadījumam un ka tajās nav pat nekā�das loģiskas, sakarīgas domas. Tām nevajag arī ne grama�tiska, ne sintaktiska veidojuma, jo galvā tās uzkrājas kā atsevi�ķi aforismi un nāk �ajā dieva pasaulē tad, kad tās pagadās uz mēles. Bet tomēr, ja dzīvē notiek kaut k s tāds, kas at�ķiras no parastā, tad galvā aiz atorismu uzplūdiem saceļas tāds juceklis, ka savaldīt to nespej pat miegs.

Jūdāsiņ� nevar iemigt: visvisādi nieki vālu vāliem ap�stāju�i viņa pagalvi un spie� viņu nost. Taisnību sakot, Petjeņkas noslēpumainā iera�anās viņu ne visai uztrauc, jo, lai notiktu kas notikdams, Jūdāsiņ� uz visu ir sagata�vojies jau iepriek�. Viņ� zina, ka nekas viņu nevar pār�steigt un nekas viņu nepiespiedīs atkāpties no savu tuk�o un viscaur satrunēju�o aforismu tīkla, kurā tas ietinies no galvas līdz kājām. Viņ� nepazīst ne bēdas, ne prieku, ne naidu, ne mīlestību. Visa pasaule viņa acīs ir kaps, kas var noderēt tikai par ieganstu bezgalīgai tuk�u salmu kul�anai. Vai tad varēja būt vēl lielākas bēdas nekā to�reiz, kad Volodja padarīja sev galu, bet viņ� noturējās ari tad. Tas bija ļoti bēdīgs stāsts, kas ilga veselus divus gadus. Veselus divus gadus Volodja mocījās; sākumā viņ� turējās lepns un stingri apņēmās neprasīt no tēva palīdzību; vēlāk viņam zuda spēki, viņ� sāka lūgt, pie�rādīt, draudēt� Un vienmēr viņ� par atbildi saņēma gatavu aforismu, kas bija kā akmens, kas tiek pasniegts izsalku�am cilvēkam. Vai Jūdāsiņ� apzinājās, ka tas ir akmens un nevis maize, vai neapzinājās � par to var strīdēties; bet katrā ziņā viņam nekā cita nebija, un viņ� sniedza savu akmeni kā vienīgo, ko viņ� varēja dot. Kad Volodja bija no�āvies, viņ� lika noturēt dvēseles aizlū�gumu, ierakstīja kalendārā viņa nāves dienu un apsolī�jās arī turpmāk katru gadu 23. novembrī likt noturēt dvēseles aizlūgumu, turklāt vēl �ar liturģiju�. Bet, kad lāgu lāgiem pat viņā pacēlās kāda vāja balss un �uk�stēja, ka ģimenes strīda atrisinājums pa�nāvības veidā ir vismaz aizdomīgs, tad viņ� iaida darbā veselu virkni ga�tavu aforismu, kā, piemēram, �nepaklausīgus bērnus dievs pārmāca�, �dievs neieredz lepnos� un tamlīdzīgus, un apmierinājās.

Tā bija arī tagad. Nav �aubu, ka ar Petjeņku noticis kas nelabs, bet, lai būtu kas būdams, viņam, Poriirijam Golovļovam, jāpaceļas pāri �īm nejau�ībām. Pats esi ķezā iekūlies � patīs arī kulies ārā; ja mācēji putru ievārīt � nuiki to arī izstrēbt; ja patīk vizināties, mācies vilkt arī ragutiņas. Taisni tā; taisni to viņ� rīt arī pateiks, lai ko arī dēls viņam paziņotu. Bet ja nu arī Petjeņka, tāpat kā Volodja, atsakās pieņemt akmeni maizes vietā? Ja nu arī viņ� . . . Jūdāsiņ� nospļaujas, �o domu neizdomājis, jo uzskata to par sātana kārdinājumu. Viņ� grie�as no vie�niem sāniem uz otriem, pūlas iemigt, bet nevar. Tikko viņ� sāk laisties miegā � te piepe�i: gribētos līdz debe�sīm aizsniegties, bet rokas par īsām! Vai arī: sedzies tā, kā sega sniedz � kā es .. . kā tu. . . jūs esat varen na�dzīgi, bet vai esi dzirdējis sakāmvārdu: nadzīgi tikai blusas ķer? Viņu apstāju�i viļsādi nieki, kas rāpo un lien, un spie� viņu nost. Un Jūdāsiņ� nevar gulēt aiz tuk�o vārdu smaguma, ar kuriem viņ� rīt cer noremdināt savu sirdi.

Arī Petjeņkam nenāk miegs, lai gan ceļ� to pamatīgi nogurdinājis. Viņam atgadījies kaut kas tāds, ko var at�risināt tikai �eit, Golovļovā, bet tas ir kaut kas tāds, ka nevar izprast, kā pie tā lai ķeras. Taisnību sakot, Pet�jeņka ļoti labi saprot, ka viņam nav nekādu cerību, ka brauciens uz Golovjovu sagādās tikai liekas nepatik�a�nas, bet tas jau ir tas joks, ka cilvēkā mīt kaut kads tum�s pa�saglabā�anās instinkts, kas nomāc katru apzinī�gumu un tikai biksta un biksta: izmēģini visu līdz pēdē�jam! Lūk, tādēļ viņ� arī atbraucis, ta�u viņ� ir nevis no�rūdījis sevi un sagatavojies paciest visu, bet tūlīt līdz ar pirmajiem soļiem gandrīz sarāvies ar tēvu. Ko dos �is brauciens?! Vai notiks tāds brīnums, ka akmens pārvērtī�sies par maizi, vai arī nenotiks?

Vai nebūtu vienkār�āk paņemt revolveri un pielikt to pie deniņiem: �Kungi! Es neesmu cienīgs valkāt jūsu mundieri! Esmu iztērējis kroņa naudu un tāpēc pats sev piesprie�u taisnīgu un bargu sodu!� Bliuk� � un visam beigas! No sarakstiem tiek svītrots miru�ais poru�iks Golovļovs! Jā, tas būtu bijis drosmīgi un � skaisti, biedri teiktu: �Tu biji nelaimīgs, tu aizrāvies, bet� tu biji krietns cilvēks!� Tā viņam vajadzēja rīkoties tūlīt, bet viņ� visu bija aizlaidis tiktāl, kamēr viņa solis kļuva zi�nāms visiem � un nu viņ� bija atstāts līdz noteiktam ter�miņam, lai tas iz�ķērdēto naudu līdz tam laikam atmak�sātu atpakaļ. Bet pēc tam � no pulka ārā. Un, lai katrā ziņā sasniegtu �o mērķi, kura galapunkts bija tikko kā sāktās karjeras kauna pilnais nobeigums, viņ� bija brau�cis uz Golovļovu, braucis ar noteiktu pārliecību maizes vietā saņemt akmeni!

Bet ja nu varbūt kaut kas tomēr notiek?! Var ta�u ga�dīties � Ja nu pēk�ņi pa�reizējā Golovļova izgaist un tās vietā uzrodas jauna Golovļova ar jauniem apstākļiem, kuros viņ�� ne jau nu tā, ka tēvam būtu jāmirst� kāpēc tā? Bet tā � vispār būs jauni �apstākļi� . . . Bet var jau būt, ka vecmāmiņa� viņai ta�u ir nauda! Viņa dabūs zināt, ka draud tāda nelaime, � uzreiz iedos! ��e,� viņa teiks, �brauc drīzāk, kamēr vēl termiņ� nav note�cējis!� Un viņ� brauc, skubina pasta pui�us, tik tikko vēl nonāk stacijā un ierodas pulkā tie�i divas stundas pirms termiņa! �Lieliski, Golovļov!� saka biedri. �Sniedz roku, krietnais jaunekli! Un no �ā brī�a lai viss ir aizmirsts!� Un viņ� ne tikai kā paliek pulkā, bet viņu paaugstina � vispirms par �tāba kapteini, tad par kapteini, tad ieceļ par pulka adjutantu (par kasieri viņ� jau ir bijis) un bei�dzot pulka jubilejas dienā . . .

Ak! Kaut jel drīzāk paietu �ī nakts! Rīt. . . nu, rit lai notiek kas notikdams! Bet kas viss viņam rīt būs jā�noklausās . . . Ak, ko tik viņ� dzirdēs! Rīt. . . bet kāpēc rīt? Priek�ā vēl vesela diena . . . Viņ� ta�u ir izprasījies uz divām dienam, taisnību sakot, tālab, lai būtu vairak laika pārliecināt vai ie�ēlināt. .. Velns parāvis! Vai tad te kādu var pārliecināt vai ie�ēlināt! Nebūs nekā .. .

Te viņa domas galīgi sajūk un pamazām cita aiz citas ieslīgst neskaidrā miglā. Pēc stundas ceturk�ņa visa Golovļovas mui�a iegrimst smagā miegā.

Otrā dienā agri no rīta visa māja jau bija kājās. Visi aizbrauca uz baznīcu, tikai Petjeņka palika mājās ar ieganstu, ka bija noguris no ceļa. Beidzot dievkalpojums un aizlūgums bija noturēts un dievlūdzēji pārbrauca mā�

jas. Petjeņka pēc paraduma piegāja pie tēva rokas, bet Jūdāsiņ� roku sniedza novērsies, un visi ievēroja, ka viņ� dēlam pat nepārmeta krustu. Tika padzerta tēja un ap�ēsta bēru biezputra. Jūdāsiņ� staigāja drūms, �ļūkāja kā�jas, vairījās no sarunām, bie�i nopūtās, alla� salika rokas, it kā skaitītu pie sevis lūg�anu, un uz dēlu nemaz neska�tījās. Arī Petjeņka savukārt bozās un klusēdams smē�ķēja papirosu pēc papirosa. Vakardienas saspīlētās attie�cības pa nakti ne tikai nebija uzlaboju�ās, bet pat tā sa�asināju�ās, ka Arina Petrovna nopietni uztraucās un no�lēma no Jevpraksejas izdibināt, vai nav kas atgadījies.

������ Kas tad noticis? � viņa jautāja. � Kāpēc viņi no pa�a rīta viens uz otru skatās kā tādi naidnieki?

������ Kā lai es to zinu? Vai man viņu darī�anās jājau�cas! � atcirta Jevprakseja.

������ Vai tik tu neesi vainīga? Varbūt arī mazdēliņ� līp tev klāt?

����� Kas �im tur ko lipt! Tikai pirmīt gaitenī gan uz�glūnēja, bet Porlirijs Vladimiri�s to pamanīja!

������ Ak tad tādas tās lietiņas!

Un tie�ām, lai gan stāvoklis bija pavisam sare�ģīts, Petjeņka nepavisam nebija atmetis savu vieglprātību. Arī viņ� bija ieskatījies Jevpraksejas varenajā mugurā un nolēmis viņai to pateikt. Taisnību sakot, aiz �ā iemesla viņ� pat nebija braucis uz baznīcu, cerēdams, ka ari Jev�prakseja kā saimniecības vadītāja paliks mājā. Un ta nu viņ�, kad mājā viss bija apklusis, uzmeta uz pleciem �i�neli un noslēpās gaitenī. Pagāja viena minūte, pagāja otra, noklaudzēja durvis no priek�nama uz meitu istabu, un gaiteņa viņā galā parādījās Jevprakseja, turot rokās paplāti, uz kuras atradās silts smalkmaizes mīklas tējas kliņģeris. Bet Petjeņka vēl nebija paguvis viņai uzsist pa muguru, vēl nebija paguvis pateikt: �Tad ta mugura!� � kad atvērās ēdamistabas durvis un tajās parādījās tēvs.

������ Ja tu, nekrietnais, esi atbraucis �e darīt nelietības, tad es lik�u tevi nomest lejā pa kāpnēm! � pateica Judāsiņ� ārkārtīgi niknā balsī.

Petjeņka, protams, uz vietas nozuda.

Viņ� tomēr nevarēja nesaprast, ka �ā rīta notikums ne�bija tāds, kas labvēlīgi ietekmētu viņa izredzes. Tāpēc viņ� nolēma klusēt un izskaidro�anos atlikt uz rītdienu. Bet līdz ar to viņ� ne tikvien nekā nedarīja, lai remdi�nātu tēva dusmas, bet � taisni otrādi � pat izturējās

pavisam neuzmanīgi un muļķīgi. Viņ� nemitīgi smēķēja papirosus, nemaz nevērodams, ka tēvs uzsvērti vainjas no dūmu mākoņiem, ar kuriem viņ� bija pielaidis pilnu istabu. Turklāt viņ� ik mirkli meta muļķīgi mīlīgus ska�tienus uz Jevprakseju, kas �o skatienu iespaidā kaut kā greizi smaidīja; to arī manīja Jūdāsiņ�.

Diena pagāja gurdi. Arina Petrovna mēģināja ar J'evprakseju saspēlēt durakus, bet no tā nekas neiznāca. Ne�vedās ne spēle, ne valodas, pat nenāca prātā nieki, lai gan �ādas mantas visiem bija krājumā atliku likām. Ar mokām sagaidīja pusdienas, bet arī pie pusdienu galda visi klusēja. Pēc pusdienām Arina Petrovna jau taisījās braukt uz Pogorelku, bet �āds māmiņas, labā drauga, no�doms Jūdāsiņu pat nobiedēja.

������������� Dievs lai stāv jums klāt, miļā! � viņ� iesaucas.

������ Vai tad jūs mani vienu, vai, gribat pamest � aci pret aci ar �o� nekrietno dēlu? Nē, nē! Ir nedomājiet! Es jūs nelaidī�u!

������ Kas tad nu? Vai starp jums kas noticis, vai? Klāj vaļā! � viņa tam jautāja.

����� Nē, pagaidām vēl nekas nav noticis, bet jūs redzē�siet . . . Nē, neatstājiet vis mani! Lai tad jūsu klātbūtnē . . . Ne jau tāpat vien! Ne jau tāpat vien viņ� �urpu at�ā�vies � Ja kas notiks � esiet lieciniece!

Arina Petrovna pa�ūpoja galvu un nolēma palikt.

Pēc pusdienām Porfirijs Vladimiri�s aizgāja atdusēties, Jevprakseju iepriek� aizsūtījis uz ciemu pie popa. Anna Petrovna, atlikusi aizbrauk�anu uz Pogorelku, iegāja savā istabā un, atsēdusies atzveltnī, snauda. Petjeņka �o brīdi uzskatīja par visizdevīgāko, lai izmēģinātu laimi pie vec�māmiņas, un tāpēc devās pie viņas.

����� Ko tad tu? Vai atnāci ar veceni saspēlēt durakus? � viņu saņēma Arina Petrovna.

������ Nē, vecmāmiņ, atnācu pie jums darī�anās.

������ Nu, klāj vaļā, runā!

Petjeņka kādu brītiņu pamīņājās un tad pēk�ņi spēra laukā:

������ Es, vecmāmiņ, esmu nospēlējis kroņa naudu.

Arinai Petrovnai aiz pārsteiguma pat tum�s sametas

gar acīm.

����� Un vai daudz? � viņa jautāja baiļu pilnā balsī, ar stīvu skatienu viņā cie�i raudzīdamās.

������ Trīs tūksto�us.

Kādu mirkli sekoja klusums; Arina Petrovna nemie�rīgi skatījās gan uz vienu, gan otru pusi, it kā gaidī�dama, vai nenāks no kaut kurienes palīdzība.

����� Vai tu arī zini, ka par to viegli var nokjūt Sibī�rijā? � viņa beidzot izdabūja pār lūpām.

������ Es zinu.

������ Ak tu nelaimīgais, nelaimīgais!

������ Es, vecmāmiņ, gribēju no jums palūgt aizņē�mumu � Es maksā�u labus procentus.

Arina Petrovna galīgi pārbijās.

������������� Ko tu, ko tu! � viņa sāka nemierīgi grozīties.

������ Naudas man atlicis labi ja zārkam un bērēm! Un pa�ēdusi esmu vienīgi no mazmeitu �ēlastības un no tā, ko to pie dēla pana�ķojos! Nē, nē, nē! Mani gan liec miera! Esi tik labs, mani liec mierā! Vai zini ko: tu no tētiņa varētu palūgt!

������ Nē, nav ko domāt! Tad jau drīzāk no velna diev�maizīti izspiedīsi! Es, vecmāmiņ, cerēju uz jums!

������ Ko tu! Ko tu! Es jau ar prieku, bet cik tad man tās naudas var būt! Man ta�u nav tādas naudas! Bet tu griezies pie tētiņa ar laipnību un ar godbijībul Saki, tā un tā, tētiņ: esmu vainīgs, tā teikt, aiz jaunības pārgal�vības kritis grēkā� Ar jociņiem un smaidiņiem, rociņu noskūpsti, uz celī�iem nometies, vēl paraudi � tas vi�ņam patīk, � nu, un gan tad tētiņ� vērs vaļā mīļajam dēlam naudas zuteni.

������ Ko jūs sakāt! Varbūt tie�ām? Pagaidiet! Pagaidiet! Bet ja nu jūs, vecmāmiņ, viņam pateiktu: ja naudas ne�dosi � nolādē�u tevi! No jūsu lāstiem viņ� ta�u baidās jau sen!

������ Ej nu ej, kālab tad nolādēt! Palūdz tāpat. Palūdz, draudziņ! Neba tev tādēļ galva nokritīs, ja tu savu tēvu lieku reizīti palūgsies: viņ� ta�u ir tavs tēvs! Un viņ� ari savukārt redzēs � Dari gan tā! Nudien!

Petjeņka staigā �urp un turp, rokas sānos iespriedis, it kā ko pārdomādams; beidzot apstājas un saka:

������ Nē. Tik un tā nedos. Lai es darītu ko darīdams, kaut vai pieri sev sadauzītu, viņam klanīdamies, � tik un tā viņ� nedos. Cita lieta, ja jūs viņam piedraudētu ar no�lādē�anu � Nu ko lai es daru, vecmāmiņ?

������ Nudien, nezinu. Pamēģini � varbūt tev izdodas viņu ie�ēlināt. Bet kā tad tu sev palaidi tādu vaļu? Neba tas kāds nieks � nospēlēt kroņa naudu. Vai tevi kāds samācīja, vai?

������ Nu tā, ņēmu un nospēlēju. Bet, ja jums nav savas naudas, iedodiet man no bāreņu naudas!

������ Ko tu runā! Atjēdzies! Kā es drīkstu dot bāreņu naudu? Nē, esi tik labs, liec mani mierā! Nerunā ar mani par to, dieva dēļ!

����� Tātad jūs negribat? 2ēl. Es būtu maksājis labus procentus. Piecus procentus mēnesi � vai negribat? Nē? Pēc gada būtu otrs kapitāls!

�����nekārdini mani! � viņa gainījās ar rokām.

����� Atkāpies no manis, dieva dēļ! Padzirdēs vēl tētiņ�, nedod dievs, teiks, ka es tevi esmu sakūdījusi! Ak tu kungs un dievs! Es, vecene, gribēju atpūsties, biju pat jau iesnaudusies, bet skaties, kas viņam par darī�anu!

������ Nu labi. Es ie�u projām. Tātad nevar? Lieliski. Kā jau radiem pieklājas. Trīstūksto� rubļu dēļ mazdēlam jābrauc uz Sibīriju. Tik neaizmirstiet noturēt aizlūgumu ceļam!

Petjeņka aizcirta durvis un aizgāja. Viena no viņa vieglprātīgajām cerībām bija izputējusi � ko tagad iesākt? Atlika tikai viens: atzīties visā tēvam. Bet var�būt � varbūt kaut kas �

�Ie�u tūlīt pat un izdarī�u visu vienā rāvienā!� viņ� sacīja pats sev. �Vai arī ne! Nē, kāpēc tad �odien� Varbūt kaut kas � Jā, bet kas tad varētu notikt? Nē, labāk rīt� Kaut vai �odiena vēl priek�ā� Jā, labāk rit! Pateik�u un aizbrauk�u.�

Tā arī bija viņa pēdējā doma, ka rit visam būs bei�gas�

Pēc sarunas ar vecmāmiņu vakars vilkās vēl gurdāk. Pat Arina Petrovna, uzzinājusi Petjeņkas atbrauk�anas īsto iemeslu, bija norimusi. Jūdāsiņ� mēģināja ar mā�miņu pajokot, bet, redzēdams, ka viņa iegrimusi pārdo�mās, apklusa. Arī Petjeņka nekā nedarīja, tikai smēķēja. Vakariņas ēdot, Porfirijs Vladimiri�s viņam jautāja:

������ Vai tu beidzot nepateiksi, kāpēc esi atbraucis?

������ Es pateik�u rīt, � drūmi atbildēja Petjeņka.

*

Petjeņka piecēlās agri pēc gandrīz vai bezmiegā pava�dītas nakts. Viņu arvien vēl vajāja tā pati pretrunīgā doma � doma, kas sākās ar cerību: bet varbūt iedos! Un vienmēr beidzās ar jautājumu: kādēļ gan es esmu atbrau�cis? Varbūt viņ� savu tēvu nesaprata, bet viņ� katrā ziņā

nezināja tam nevienas tādas jūtas, nevienas vājas stigas, pie kuras pieķeroties un kuru izmantojot būtu iespējams kaut ko panākt. Viņ� juta tikai vienu: ka tēva klātbūtnē tas stāv vaigu vaigā ar kaut ko neizskaidrojamu, netve�ramu. Nezinā�ana, no kura gala ķerties klāt, ar ko uzsākt valodu, viesa viņā ja ne bailes, tad katrā ziņā nemieru. Un tā tas bija kop� pa�as bērnības. Kop� vien viņ� atce�rējās, vienmēr viss bija ievirzījies tā, ka likās labāk no kāda nodoma pavisam atteikties nekā ļaut tēvam to iz�lemt, Tā bija arī tagad. Ar ko lai viņ� iesāk? Kā lai iesāk? Ko lai saka? � Ak, kāpēc gan viņ� bija atbraucis?

Viņu pārņēma skumjas. Tomēr viņ� saprata, ka bija atliku�as vairs tikai da�as stundas un ka tādēļ kaut kas bija jādara. Apbruņojies ar tēlotu apņēmību, viņ� aizpo�gāja svārkus un diezgan stingriem soļiem devās uz teva kabinetu, pa ceļam kaut ko �ukstēdams.

Jūdāsiņ� patlaban skaitīja lūg�anu. Viņ� bija dievbijīgs un katru dienu vairākas stundas labprāt nodevās dievlūg�anai. Ta�u viņ� nelūdzās vis tāpēc, ka mīlēja dievu un cerēja lūg�anās ar viņu savienoties, bet gan tāpēc, ka baidījās no velna un cerēja, ka dievs viņu pasargās no sātana. Viņ� prata daudz lūg�anu un it īpa�i priek�zī�mīgi bija izstudējis lūg�anas ceremonijas tehniku. Proti, viņ� zināja, kad jākustina lūpas un kad jāpaceļ un jā�nolai� acis, kad jāsaliek rokas un kad tās jātur paceltas, kad jārāda aizgrābtība vaigā un kad jāstāv svinīgi, mie�rīgi metot krusta zīmes. Pat viņa acis un deguns zinā�mos brī�os, kurus noteica lūg�anas prakse, kļuva valgi un sarkani. Bet lūg�ana viņu neatjaunoja, nedarīja gai�ā�kas viņa jūtas, neiemeta neviena gaismas stara viņa bezkrāsainajā esībā. Viņ� varēja lūgt dievu un izdarīt vi�sas vajadzīgās kustības, un tai pa�ā laikā skatīties pa logu, un ievērot, vai kāds bez atļaujas neiet uz pagrabu, un tā tālāk. Tā bija pavisam īpatnēja, atsevi�ķa dzīves formula, kas spēja pastāvēt un pati sevi apmierināt pilnīpi neatkarīgi no vispārējās dzīves formulas.

Kad Petjeņka iegāja kabinetā, Porfiriis Vladimiri�s paceltām rokām bija nometies uz ceļiem. Viņ� nemainīja savu stāvokli, tikai pakratīja gaisā vienu roku, tā pavēstī�dams, ka vēl nav pienācis īstais brīdis. Petjeņka apsēdās ēdamistabā, kur jau bija uzklāts tējas galds, un gaidīja. Sī pusstunda viņam likās tik gara kā mū�ība, jo vairāk tāpēc, ka viņ� bija pārliecināts, ka tēvs tī�u prātu liek viņam gaidīt. Tēlotā apņēmība, ar kādu viņ� bija apbni-

ņojies, pamazām sāka atslābt, un tās vietā stājās dusmas. Sākumā viņ� sēdēja mierīgi, tad ņēmās staigāt �urp un turp pa istabu un beidzot sāka kaut ko svilpot; tādēļ pavērās kabineta durvis un no turienes atskanēja Jūdāsiņa saniknotā balss:

������ Ja kāds grib svilpot, tad tas var iet uz zirgu stalli!

Pēc maza brītiņa iznāca Porfirijs Vladimiri�s, ģērbies

melnās drēbēs un tīrā veļā, it kā sagatavojies kaut kam svinīgam. Viņa seja bija gai�a, aizkustināta, tā pauda pazemību un prieku, it kā viņ� nupat būtu �pacelts godībā�. Viņ� piegāja pie dēla, pārmeta krustu un no�skūpstīja viņu.

������ Labrīt, draugs! � viņ� sacīja.

������ Labrīt!

������ Kā labi gulēji? Vai gulta bija labi uztaisīta? Vai blaktis un blusas deva mieru?

������ Pateicos. Labi gulēju.

������ Nu, ja tu labi gulēji, tad paldies dievam. Tikai pie vecākiem jau var saldi izgulēties. To es zinu pats no se�vis: lai cik labi biju Pēterburgā iekārtojies, bet tik saldi iemigt kā Golovļovā nekad nevarēju. Ieaijā tikpat kā �ūpulī. Nu kā tad mēs darīsim: vai vispirms padzersim tēju, vai arī tu gribi man ko pateikt tūlīt?

������ Nē, parunāsim labāk tagad. Man pēc se�ām stun�dām jābrauc projām, tā ka varbūt savs laiks būs vaja�dzīgs arī pārdomām.

������ Nu labi. Es tikai, mīļais, runāju tie�i: es nekad neko nepārdomāju. Atbilde man vienmēr gatava. Ja tu lūdz ko derīgu � ar prieku. Nekad neko derīgu neesmu noraidījis. Kaut arī da�kārt pagrūti un nav pa spēkam � nevaru atteikt. Man tāda daba. Nu bet, ja tu lūgsi kaut ko aplamu, neņem ļaunā! Kaut man arī tevis būs �ēl, bet. atteik�u! Es, mīļais, nekādas izlocī�anās nepazīstu! Man � kas uz sirds, tas uz mēles. Nu, iesim, iesim kabinetā! Tu runā, un es paklausī�os! Paklausīsimies, paklausīsimies, kas tev būs sakāms!

Kad abi bija iegāju�i kabinetā, Porfirijs Vladimiri�s atstāja durvis mazliet pavērtas un pēc tam nedz pats ap�sēdās, nedz ari lika dēlam apsēsties, bet sāka staigāt pa istabu �urp un turp. It kā viņ� instinktīvi būtu ko jautis, ka lieta būs kutelīga un ka runāt par tādām lietām vedas daudz labāk staigājot. Ir sejas izteiksmi vieglāk iespē�jams noslēpt, ir sarunu vieglāk pārtraukt, ja tā kļūst pā�rāk nepatīkama. Ja durvis ir pavērtas, var arī atsaukties uz lieciniekiem, jo māmiņa un Jevprakseja dro�i vien di iz ieradīsies ēdamistabā uz tēju.

������������ Es, tētiņ, esmu nospēlējis kroņa naudu, � pēk�ņi un kaut kā truli noteica Petjeņka.

Jūdāsiņ� nekā nesacīja. Varēja tikai manīt, ka noraus�tās viņa lūpas. Un tūlīt pēc tam viņ� pēc sava paraduma sāka �ukstēt.

������������ Esmu paspēlējis trīs tūksto�us, � paskaidroja Pet�jeņka, � un, ja es tos parit neatdo�u, tad tam var būt. joti nepatīkamas sekas.

������������ Nu, kas tur ko runāt � atdod! � laipni nosacīja Porfirijs Vladimiri�s.

Kādu brīdi tēvs un dēls staigāja klusēdami. Petjeņka gribēja vēl tuvāk paskaidrot, bet juta, ka aiz�ņaudzas rikle.

������������ Kur tad lai es to naudu ņemu? � viņ� beidzot iz�dabūja.

������������ Es, mīļais draugs, tavus avotus nepārzinu. Uz kā�diem avotiem tu paļāvies, nospēlēdams kroņa naudu, no tiem tad ari maksā.

������������ Jūs ļoti labi zināt, ka tādos gadījumos cilvēks avo�tus aizmirst.

������������� Nekā es nezinu, mans draugs. Kārtis es nekad ne�esmu spēlējis � tikai ar māmiņu tāpat paspēlēju uz durakiem, lai vecītei pakavētu laiku. Mani, lūdzu, �ais netīrajās lietās nepin iek�ā, un tagad labāk iesim padzert tēju. Padzersim, pasēdēsim, varbūt arī par kaut ko paru�nāsim, tikai, no dieva puses, ne par to.

Un Jūdāsiņ� jau virzījās uz durvīm, lai iespruktu ēdam�istabā, bet Petjeņka viņu aizturēja.

������������ Atļaujiet tomēr, � viņ� sacīja, � kaut kā man ta�u no �ā stāvokļa jātiek ārā!

Jūdāsiņ� pasmīnēja un paskatījās Petjeņkam sejā.

������ Jātiek gan, mīļais! � viņ� piekrita.

������ Nu tad palīdziet man!

������������ Ā � tas jau ir cits jautājums. Ka no �ā stāvokļa kaut kā jātiek ārā � tas ir tiesa, tur tev taisnība. Bet, kā, tā jau vairs nav mana darī�ana!

������ Un kāpēc jūs negribat palīdzēt?

������������ Pirmkārt, tāpēc, ka man tavu nelietīgo darbu no�slēp�anai nav naudas, un, otrkārt, arī tāpēc, ka man gar to vispār nav nekāda daļa. Ja mācēji putru ievārīt � māki to ari izstrēbt. Kam patīk vizināties, lai mācās vilkt

ari ragutiņas. Tā gan, draudziņ. Es jau pirmīt to teicu � ja tu lūdz ko derīgu �

������ Zinu jau, zinu. Jums nekad pēc vārda kabatā nav jālien�

������ Rimsties, apvaldi savas rupjības, ļauj man izrunāt līdz galam. Es tev tūlīt pierādī�u, ka tie nav tikai vārdi� Tātad es tev jau pirmīt teicu: ja tu lūdz ko va�jadzīgu, lieti�ķu � ar prieku, mans draugs! Bū�u vien�mēr gatavs tavas prasības ievērot! Bet, ja tavs lūgums nav lieti�ķas dabas, tad piedod, mīļais! Nelietīgiem dar�biem man naudas nav, nav un nav! Un nebūs � ņem īo vērā! Un neuzdro�inies sacīt, ka tie ir tikai �vārdi�, bet saproti, ka �ie vārdi ir tikpat kā darbi.

������ Bet padomājiet, kas ar mani notiks!

����� Kā dievs gribēs, tā ari būs, � atbildēja Jūdāsiņ�, mazliet paceldams rokas un pa�ķielēdams uz svētbildi.

Tēvs un dēls apmeta vēl da�us līkumus pa istabu. Jū�dāsiņ� staigāja negribēdams, it kā sūdzēdamies, ka df;!s viņu tur gūstā. Petjeņka, iespiedis rokas sānos, gāja nopnkajis, ūsas kodīdams un nervozi smīnēdams.

������ Esmu jūsu pēdējais dēls, � viņ� sacīja. � Neaiz�mirstiet to!

������ ījabam, mans draugs, dievs atņēma visu, bet arī tad viņ� nekurnēja, tikai noteica: dievs deva, dievs ņēma � tavs prāts, ak kungs, lai notiek! Tā ja, mīļais!

����� Viņam atņēma dievs, bet jūs jau pats sev atņemat. Volodja�

����� Man liekas, ka tu sāc runāt nekrietnības!

����� Nē, tās nav nekrietnības, bet patiesība. Visi zina, ka Volodja �

������ Nē, nē, nē! Es negribu dzirdēt tavas nekaunība! Un vispār � pietiek. Kas bija sakāms, to tu pasacīji. Un es tev ari atbildēju. Bet tagaa iesiin un padzetfsun tēju. Pasēdēsim, parunāsim, tad iekodīsim, iedzersim ceļa�kāju � un ar dieva palīgu! Vai tu redzi, cik dievs tev ir �ēlīgs! I laiciņ� pierimies, i ceļ� pielīdzinājies. Painazītiņām, palēnītiņām, sīkiem riksī�iem � i manīt nema�nīsi, ka būsi nokļuvis līdz stacijai!

������ Paklausieties! Beidzot es jūs lūdzu! Ja jūsos ir kaut stariņ� jūtu �

������ Nē, nē, nē! Par to nerunāsim! Iesim uz ēdamistabu: māmiņa dro�i vien jau noilgojusies pēc tējas. Neklājas likt vecītei tik ilgi gaidīt.

Jūdāsiņ� strauji pagriezās un gandrīz vai skrie�us de�vās uz durvīm.

������������ Ejat vai neejat, bet es �o sarunu nepārtrauk�u! � Petjeņka nokliedza viņam pakaļ. � Būs vēl ļaunāk, ja sāksim runāt, kad liecinieki klāt.

Jūdāsiņ� atnāca atpakaļ un nostājās dēlam taisni pretim.

������������ Kā tev no manis vajag, nelieti� saki? � viņ� vai�cāja satrauktā balsi.

������������ Man vajag, lai jūs samaksātu to naudu, ko esmu nospēlējis.

������ Nekad!!

������ Un tas ir jūsu pēdējais vārds?

������������� Vai tu redzi? � svinīgi izsaucās Jūdāsiņ�, ar pirkstu rādīdams uz svētbildi kaktā. � Vai tu to redzi? Tā ir mana tētiņa svētība � Tātad � tās priek�ā es tev saku: nekad!!

Un stingriem soļiem viņ� izgāja no kabineta.

������ Slepkava! � viņam noskanēja nopakaļ.

*

Arina Petrovna jau sē� pie galda, un Jevprakseja visu sagatavo tējas dzer�anai. Vecā ir domīga, nerunīga un it kā pat kaunās no Petjeņkas. Jūdāsiņ� pēc paraduma noskūpsta viņai roku, un viņa tāpat pēc paraduma, ne�domājot tam pārmet krustu. Tad pēc paraduma notiek apjautā�anās, vai visi veseli, kā labi gulēju�i, kam seko parastās īsās atbildes.

Jau vakarvakarā viņa bija skumja. Kop� tā brī�a, kad Petjeņka lūdza naudu un atgādināja kādreizējās domas par �nolādē�anu�, viņu pārņēmis dīvains nemiers un ne�atlaidīgi vajā doma: un ja nu es viņu nolādētu? No rīta dabūjusi zināt, ka kabinetā sākusies izskaidro�anās, viņa bija griezusies pie Jevpraksejas ar lūgumu:

������������ Ej, draugaļiņ, paklausies klusītēm pie durvīm, ko viņi tur runā!

Bet Jevprakseja, kaut arī klausījās, bija tik glupa, ka nekā nesaprata.

������������ Viņi tāpat vien runājas! Stipri vis nekliedz! � viņa stāstīja, atpakaļ atnākusi.

Tad Arina Petrovna vairs nenocietās un gāja pati uz ēdamistabu, kur pa to laiku jau bija uzlikts patvāris. Bet izskaidro�anās jau tuvojās beigām; viņa tikai dzirdēja, ka Petjeņka pacel balsi, bet Porfirijs Vladimiri�s atbildē�dams it kā sīc.

�Sīc, taisni sīc!� Viņai �audījās pa galvu. �Arī tad viņ� glu�i tāpat sīca. Un kā es toreiz to nesapratu!�

Beidzot abi, ir tēvs, ir dēls, ienāca ēdamistabā. Petjeņka bija piesarcis un smagi elpoja: acis viņam bija plati at�plestas, mati izspūru�i, piere norasojusi sīkām sviedru lāsītēm. Jūdāsiņ� turpretim ienāca bāls un Jauns: viņ� gribēja izlikties vienaldzīgs, bet, par spīti visām pūlēm, tam raustījās apak�lūpa. Ar mokām viņ� spēja izteikt pa�rasto labrītu mījajam draugam māmiņai.

Visi sasēdās savās vietās pie galda; Petjeņka apsēdās mazliet atstatāk, atgāzās pret krēsla atzveltni, pārlika vienu kāju pār otru un, aizkūpinādams papirosu, ironiski skatījās uz tēvu.

������ Redziet, māmiņ, arī laiciņ� aprimis, � uzsāka va�lodu Jūdāsiņ�, � kas vakar bija par trakumu, bet vaja�dzēja tikai dievam gribēt � un, raugi, viss atkal kluss un rāms, un dieva miers ar mums! Vai tā nav, mans draugs?

������ Nezinu; es �odien ārā neesmu bijusi.

������ Bet mēs taisni �odien dārgo viesi izvadām, � tur�pināja Jūdāsiņ�. Es pirmīt, tikko biju piecēlies, pa�skatījos pa logu � ārā bija rāms un mierīgs, tīri tā kā kāds dieva eņģelis būtu pārlaidies un ar savām spārnu vēdām vienā mirklī visu to negantību apklusinājis.

Bet neviens pat neatbildēja uz Jūdāsiņa laipnajiem vār�diem; Jevprakseja no apak�tases strēba tēju pūzdama un �ņākdama. Arina Petrovna klusēdama lūkojās tasē; Pet�jeņka, �ūpodamies krēslā, visu laiku raudzījās lēvā ar tik ironiski izaicino�u skatienu, it kā viņam būtu grūti noturēties, lai aiz smiekliem neplīstu.

������ Ja tagadiņ Petjeņka arī nevarētu naigi pabraukt, � atkal uzsāka Porfirijs Vladimiri�s, � tā kā tā viņ� līdz vakaram nokļūs itin viegli stacijā. Zirgi mums pa�u � nav jau nodzīti; ja tos Muiavjovā stundiņas divas pūtinās � aizraus vienā rāvienā. Bet tur � tū-tu! � un ma�īna aizdārdina! Ak, Petjka! Petjka! Tu gan neesi labs! Būtu jel palicis pie mums, paciemojies � nudien! Ir mums būtu jautrāk, ir tu pats, paskaties tik, kā vienā nedēja atkoptos!

Bet Petjeņka tik �ūpojas krēslā un raugās tēvā.

������ Ko tu visu laiku uz mani tā skaties? � beidzot Jū�dāsiņ� iekaist. � Vai tu kādus rakstus redzi, voi?

������ Es skatos un gaidu, kas vēl jums nāks ārā!

������ Nekā tu, mījais, neizskatīsil Kā es sacīju, tā būs. Savu vārdu es nelauzī�u.

Iestājas klusuma brīdis, kurā dzirdami noskan �uksts:

������ Jūdāsiņ�!

Porfirijs Vladimiri�s �o uzrunu, bez �aubām, dzird (viņ� pat nobālējis), bet izliekas, it kā tas uz viņu neattiektos.

������ Ak, bērniņi, bērniņi! � viņ� saka. � I �ēl man jūsu, i apmīļot un apglāstīt jūs gribētos, bet neko darīt � nav liktenis lēmis! Jūs pa�i no vecākiem projām bēgat, jums pa�iem savi draugi un paziņas, kas jums dārgāki par tēvu un māti. Nu, neko darīt! Paskumsti, paskumsti � un padodies. Jūs vēl esat jauni, bet jaunam, zināms, ir patīkamāk pabūt kopā ar jauniem nekā ar tādu vecu urk�ķi! Paliec rāms un nekurni; tik vienu ko izlūdzies no debesu tēva: tavs prāts lai notiek, ak kungs!

������ Slepkava! � atkal �ukst Petjeņka, bet nu jau tik skaidri, ka Arina Petrovna ar �ausmām paskatās uz viņu. Viņai gar acīm pēk�ņi kaut kas nozib � it kā dulbura Stjopkas ēna.

����� Par ko tu to sacīji? � jautā Jūdāsiņ�, drebēdams pie visām miesām aiz uztraukuma.

������ Tāpat par kādu pazīstamu.

����� Ak tā! Tad tā arī saki! Citādi dievs vien zina kas tev prātā: varbūt tā tu godā kādu no klāteso�ajiem!

Visi apklust; tēja glāzēs stāv nedzerta. Ari Jūdāsiņ� atgā�as pret krēsla atzveltni un nervozi �ūpojas. Petjeņka, redzēdams, ka visas cerības zaudētas, jūt tādas ka priek�nāves skumjas un �ādā noskaņā ir gatavs nonākt līdz galējībai. Kā tēvs, tā arī dēls lūkojas viens otram acis, savādi smaidīdami. Lai kā Porfirijs Vladimiri�s sevi ir skolojis, bet tuvojas mirklis, kad arī viņam vairs nebūs spēka savaldīties.

������ Būtu labāk, ja tu aizbrauktu no laba prāta! � viņ� beidzot nosaka. � Tie�i tā!

������ Gan jau es aizbrauk�u.

������ Ko tad vēl gaidīt! Es redzu, ka tu lien virsū strīdē�ties, bet es ne ar vienu strīdēties negribu. Mēs te dzī�vojam klusu un rāmi, bez strīdiem un ķildām � redz, topat sē� tava sirmā vecmāmiņa, kaut no viņas būtu kaunējies! Nu, kādēļ tu pie mums atbrauci?

������ Es jums teicu, kādēj.

������ Ja tādēļ vien, tad velti esi pūlējies. Brauc projām, mīļais! Klau, vai tur kāds ir? Sarīkojiet jaunajam kungam

kulbu. Ielieciet ar! ceptu cālīti, ikrus un vēl kaut ko tur� kādas oliņas varbūt,.. ietiniet papīrā. Stacijā, mīļais, varēsi uzkost, kamēr pabaro zirgus. Ar dieva pa�līgu!

������������� Nē! Es vēl nebrauk�u. Es vēl aizie�u uz baznīcu un lūg�u noturēt dvēseles aizlūgumu par nokauto dieva kalpu Vladimiru.

������ Tas ir � par pa�nāvnieku.

������ Nē, par nokauto.

Tēvs un dēls skatās viens otrā, acis iepletu�i. Tā vien liekas, ka abi tūlīt lēks kājās. Bet Jūdāsiņ� ar pārcilvēcis�kām pūlēm savaldās un pagrie�as ar visu krēslu uz galda pusi.

������ Savādi! � viņ� saka aizlauztā balsī. � Sa-vā-di!

������ Jā, par nokauto! � rupji atkārto Petjeņka.

������������� Kas tad viņu nokāvis? � interesējās Jūdāsiņ�, acīm�redzot tomēr cerēdams, ka dēls atjēgsies.

Bet Petjeņka, nemaz neapjukdams, sper ārā kā no liel�gabala:

������ Jūs!!

������ Es?!

Porfirijs Vladimiri�s aiz brīnumiem nevar ne attapties. Viņ� steidzīgi pieceļas no krēsla, pagiie�as ar seju pret svētbildi un sāk lūgt dievu.

������ Jūs! Jūs! Jūsi � atkārto Petjeņka.

������������� Nu redz! Nu paldies dievam! Kā pielūdzu dievu, tā tūlīt kļuva vieglāk! � saka Jūdāsiņ� un atkal piesē�as pie galda. � Nu, mitējies! Pagaidil Lai gan es, tēvs, varētu arī ar tevi nemaz neielaisties paskaidrojumos, bet lai iet! Tātad, pēc tavām domām, es esmu Voiodjeņku nokāvis?

������ Jā, jūs!

������������� Bet, pēc manām domām, tā vis nav. Pēc manām do�mām, viņ� sevi pats no�āva. Tobrīd es biju �eit, Golovļovā, bet viņ� � Pēterburgā. Kā tad es tur varēju būt vainīgs? Kā tad es viņu varēju nokaut no septiņsimt verstu tāluma?

������ It kā jūs nesaprastu.

������������� Nesaprotu vis � dievs mans liecinieks � nesa�protu!

������������� Un kas pameta Volodju bez kapeikas? Kas pārtrauca izmaksāt viņam mēne�a naudu? Kas tas bija?

������ Paga, paga! Un kāpēc viņ� precējās pret tēva gribu?

������ Jūs ta�u atļāvāt!

������ Kas? Es? Dievs ar tevil Nekad to neesmu atļāvis! Nnnekad!

������ Nu jā, arī �ajā gadījumā jūs rīkojāties pēc sava pa�raduma. Jums ta�u katram vārdam ir desmit nozīmes; ej nu uzmini!

������ Nekad to neesmu atļāvis! Toreiz viņ� man atrakstīja: �Tēt, es gribu precēt Lido�ku.� Vai tu saproti: �es gribu� � un nevis �es lūdzu atļauju�. Nu, es viņam atkal atbildēju tā: �Ja gribi precēties, precies, es to nevaru

aizkavēt!� Tas arī bija viss.

������ Tas arī bija viss, � mēdās Petjeņka. � Vai tad tā nav atļauja?

����� Protams, ka nav. Ko es teicu? Es teicu: nevaru to aiz�kavēt � un tas arī bija viss. Bet, vai es atļauju vai neat�ļauju, tas ir cits jautājums. Viņ� man nekādas atļaujas nelūdza, bet tikai uzrakstīja: tēt, es gribu precēt Ļido�ku, nu, tad es arī nekā nerakstīju par atļauju. Ja gribi pre�cēties � nu, dievs ar tevi! Precies, mans draugs, manis pēc vai ar Ļido�ku vai neļido�ku, es to nevaru aizkavēt.

������ Bet bez maizes kumosa gan jūs varat atstāt. Ta jums tad arī vajadzēja rakstīt: man tavs nodoms, sak, nepatīk, un tāpēc es, lai gan neko nevaru aizkavēt, tomēr brīdinu tevi: naudas pabalstu no manis vairs negaidi. Tad vism.-iz būtu bijusi skaidrība.

������ Nē, to nu es gan nekad nebūtu darījis! Lai es sāktu draudēt pilngadīgam dēlam � nekad!! Mans princips ir tāds, ka es nevienam nekā neliedzu! Kas grib precēties, lai precas! Bet, kas attiecas uz sekām, neņemiet ļaunā! Pa�am jābūt piesardzīgam, tāpēc jau dievs devis prātu. Es, mīļais, citu darī�anās nejaucos. Un ne tikai pats nejaucos, es negribu arī, lai citi jauktos manās darī�anās. Jā, es ne�gribu, negribu, negribu un pat� to aizliedzu! Vai tu dzirdi, nekrietnais, nepaklausīgais dēls, � aiz-lie-dzu!

������ Aizliedziet vien! Visiem muti neaizbāzīsiet!

������ Un ja viņ� būtu vēl no�ēlojis! Ja viņ� būtu sapratis, ka sāpinājis tēvu! Nu, ja izdari nedarbu, � tad ņem un no�ēlo! Lūdz piedo�anu! Piedod, mīļais tētiņ, ka esmu jūs apbēdinājis! Bet �e tev!

������ Bet viņ� ta�u jums rakstīja, viņ� paskaidroja, ka nav no kā dzīvot, ka ilgāk ciest viņ� vairs nespēj . ..

����� Tēvam neko nepaskaidro. Tēvam lūdz piedo�anu � un tas ir viss.

������ Ari tas ta�u tika darīts. Viņ� bija tā nomocīts, ka pat lūdza piedo�anu. Viss bija, viss!

������ Kaut ari tā � viņam tomēr nav taisnība. Ja viņ� lūdza vienreiz un redzēja, ka tēvs nepiedod, tad bija jāludz otrreiz!

����� Ak, jūs!

To pateicis, Petjeņka pēk�ņi pārstāj �ūpoties krēslā, pagrie�as pret galdu un uzmetas uz tā ar abiem elkoņiem.

������ Un arī es� � viņ� tikko dzirdami nosaka.

Viņa seja pamazām saviebjas.

����� Arī es� � viņ� atkārto un sāk histēriski raudāt.

������ Un kas tad vain �

Bet Jūdāsiņ� savu pamācību nedabūja pabeigt, jo �ai mirklī atgadījās kaut. kas pilnīgi negaidīts. Kamēr notika �eit aprakstītā vārdu maiņa, Arina Petrovna bija it kā pie�mirsta. Ta�u viņa �ajā ģimenes scēnā nebūt nepalika vienaldzīga skatītāja. Glu�i otrādi, no pa�a piimā mirkļa varēja jaust, ka viņā norisinās kaut kas pavisam ne�parasts un ka varbūt ir pienācis brīdis, kad viņas gaia acu priek�ā uzaust viņas pa�as dzīves kopsavilkums � visā pilnībā un visā savā kailumā. Viņas vaibsti atdzīvo�jās, acis kļuva platas un spo�as, lūpas kustējās, it kā gri�bēdamas pateikt kādu vārdu, bet nevarēja. Un pēk�ņi, taisni tad, kad ēdamistabā atskanēja Petjeņkas skaļās rau�das, viņa smagi piecēlās no sava krēsla, izstiepa roku un no viņas krūtīm izlauzās gaudulīgs kliedziens:

������ No-lāāā-du!

Jūdāsiņ� tā arī Petjeņkam naudu neiedeva, lai gan viņ�, kā jau labs tēvs, aizbrauk�anas brīdi pavēlēja ielikt tam ratos ir vistiņu, ir teļa galiņu, ir pīrādziņu. Pēc tam viņ� pat salā un vējā vēl izgāja uz lieveņa pavadīt dēlu, apjautājās, vai sēdē�ana ērta, vai labi ietinis kājas, un, atgriezies ēdamistabā, tur ilgu laiku logā meta krustus, tādā veidā vēl svētīdams pajūgu, kas bija aizvedis Petjeņku. Vārdu sakot, visa ceremonija tika izdarīta, kā pienākas, kā jau radiem pieklājas.

���� Ak, Petjeņka, Petjeņka! � viņ� sacīja. � Tu esi ne�krietns dēls! Nelabs dēls! Nu redzi nu, ko tu esi pastrā�dājis � Ak, ak, ak! Kas tev nekaitētu dzīvot pamazitiņām un palēnītiņām, klusi un mierīgi kopā ar savu tētiņu un sirmo vecmāmiņu, bet nē! Ai-ai-jā! Mums pa�iem sava galva uz pleciem! Mēs pa�i esam gudri! Te tev nu bija tava gudrība. Ak, kādas bēdas uzbruku�as!

Bet pie tam nenoraustījās neviens vaibsts viņa stingajā sejā, balsī nebija jau�ama neviena skaņa, kas it kā va�rētu saukt atpakaj pazudu�o dēlu. Patie�ām, jāsaka, ka neviens ari nedzirdēja �os vārdus, jo istabā atradās tikai Arina Petrovna, kas nupat kā pārdzīvotā dvēseles satri�cinājuma iespaidā it kā uzreiz bija pazaudējusi visu dzī�ves enerģiju un tagad atvērtu muti sēdēja pie patvāra, nekā nedzirdēdama un ar tuk�u skatienu raudzīdamās uz priek�u.

Pēc tam dzīve atkal sāka ritēt kā agrāk, nevajadzīgu rūpju un bezgalīgas salmu kul�anas pilna.

Nenotika vis tā, kā Petjeņka bija domājis, � Porfirijs Vladimiri�s mātes lāstu uzņēma diezgan mierīgi un neatkāpās ne par matu no tiem lēmumiem, kas viņam, tā sakot, bija galvā vienmēr gatavi. Tiesa gan, viņ� mazliet nobālēja un piesteidzās pie mātes, skaļi saukdams:

������ Māmiņ! Mīļā! Dievs, stāvi klāti Apmierinieties, dārgā! Dievs ir �ēlīgs! Gan viss būs labi!

Ta�u �ie vārdi pauda drīzāk ba�as par māti nekā par sevi pa�u. Arinas Petrovnas lāsts bija nācis tik pēk�ņi, ka Jūdāsiņ� neattapās pat izlikties, ka ir nobijies. Vēl dienu iepriek� māmiņa pret viņu bija bijusi laipna, bija jokojusi, spēlējusi ar Jevprakseju uz durakiem, acīm�redzot viņai kaut kas bija uznācis tikai uz mirkli, bet iepriek� nodomāta, �īsta� nekā nebija. Tie�ām, viņ� ļoti baidījās no māmiņas lāsta, bet viņ� to bija iedomājies pavisam citādu. Savā dīkajā prātā viņ� nolādē�anu bija iedomājies kā veselu inscenējumu: svētbildes, aizdegtas sveces, māmiņa stāv istabas vidū, baiga, aptum�otu seju� un viņu nolād! Tad: pērkons, sveces nodzisu�as, aizkars saplosīts, zemi klāj tumsa, bet aug�ā no mākoņu spraugas raugās sadusmotais Jehova, ap kuru �audās zi�beņi. Bet, tā kā nekā līdzīga nebija, tad tas nozīmēja, ka māmiņai tikai uznācis untums, ka viņai kaut kas parēgojies � un vairāk nekas. Un nebija jau arī iemesla viņu �pa īstam� nolādēt, jo pēdējā laikā viņiem nebija pat iemesla sadursmēm. Kop� tā brī�a, kad viņ� bija iztei�cis �aubas, vai larantass pieder māmiņai (Jūdāsiņ� sirdī piekrita, ka toreiz viņ� bija bijis vainīgs un tātad pel�nījis lāstus), bija jau daudz ūdeņu aiztecējis; Arina Petrovna bija aprimusi, bet Porfirijs Vladimiri�s par to vien domāja, kā nomierināt labo draugu māmiņu.

������ Slikti vecītei, pavisam slikti! Brī�iem pat sāk ap�jēg�anu zaudēt! � viņ� sevi mierināja. � Da�reiz no�sē�as nabadzīte, grib spēlēt uz durakiem, bet, skaties, jau snau�!

Taisnības labad jāsaka, ka Arinas Petrovnas vecums nevarība Jūdāsiņu pat darīja nemierīgu. Viņ� vēl nebija sagatavojies �im zaudējumam, nebija neko apdomājis, nebija vēl paguvis izdarīt vajadzīgos aprēķinus: cik liels kapitāls māmiņai bija bijis, aizbraucot no Dubrovinas, cik lielus gada ienākumus �is kapitāls varēja dot, kādu daļu no tiem viņa būtu varējusi iztērēt un kādu atstāt uz aug�ļiem. Vārdu sakot, viņ� nebija vēl paguvis izdarīt mil�zum daudz nieku, bez kuru paveik�anas viņ� vienmēr ju�tās tā, ka var nākt kāds pārsteigums.

������ Vecenīte vēl nestipra! � viņ� �ad tad prātoja.

����� Ta�u visu tā nenodzīvos � kur nu! Toreiz, kad mums katram norakstīja savu tiesu, viņai bija prāvs kapitāls! Ja nu varbūt bārenēm kaut ko atdevusi, bet nē, bārenēm neko lielu nebūs vis devusi! Ir gan vecenītei nauda, ir!

Tomēr �ie prātojumi pagaidām vēl nebija nekas no�pietns un atkal izgaisa, viņa smadzenēs ilgi neuzkavēju��ies. Visādu ikdienas nieku jau bija tik daudz, ka bija lieki tos vēl papildināt ar jauniem, kamēr pēc tiem ne�bija īstas vajadzības. Porfirijs Vladimiri�s domas par to arvien atlika un atlika un tikai pēc negaidītā notikuma attapās, ka būtu laiks paprātot.

Tomēr katastrofa pienāca ātrāk, nekā viņ� bija pare�dzējis. Otrā dienā pēc Petjeņkas aizbrauk�anas Arina Petrovna aizbrauca uz Pogorelku un Golovļovā vairs neat�griezās. Kādu mēnesi viņa pavadīja pilnīgā vientulībā, no istabas neizgājusi, un retu, retu reizi atļāvās uzbilst kādu vārdu pat apkalpotājiem. No rīta piecēlusies, viņa pēc paraduma sēdās pie rakstāmgalda, pēc paraduma sāka likt kārtis, bet gandrīz nekad to neizdarīja līdz galam un it kā sastinga uz vietas, cie�i raudzīdamās logā. Ko viņa domāja un vai vispār kaut ko domāja � to nebūtu varējis uzminēt cilvēka sirds visdziļāko noslēpumu vis�smalkākais pazinējs. Likās, viņa pūlējās kaut ko atcerēties, kaut vai, piemēram, to, kādā kārtā nokļuvusi �eit, �ajās sienās, bet � nespēja. Viņas klusē�anas satraukta, Afimju�ka �ad tad iemeta aci viņas istabā, uz�ubināja at�zveltnī spilvenus, kas tai visapkārt bija salikti, un mē�ģināja sākt par kaut ko runāt, bet saņēma tikai strupas un nepacietīgas atbildes. Pa �o laiku Pogorelkā reizes di�vas ieradās Porfirijs Vladimiri�s, aicināja māmiņu uz Golovļovu, mēģinādams uzkurināt viņas fantāziju ar stās�tiem par rudmiesītēm, karūsām un citiem Golovļovas kārumiem, bet viņa uz �o aicinājumu atbildēja tikai ar mīklainu smaidu.

Kādu rītu viņa, kā parasts, taisījās piecelties no gultas, bet nejaudāja. Viņa nejuta nekādu īpa�u sāpju, ne par ko nesūdzējās, bet vienkār�i nejaudāja piecelties. Sis apstāklis viņu pat neuztrauca, it kā tas būtu kaut kas dabisks. Vakar viņa vēl bija sēdējusi pie galda, bija va�rējusi pat staigāt, bet �odien gulēja gultā un bija �neva�rīga�. Viņa jutās pat mierīgāka. Bet Afimju�ka uztrau�cās un slepus aizsūtīja ziņu Porfirijam Vladimiri�am.

Jūdāsiņ� atbrauca otrā dienā agri no rīta; Arinai Petlovnai jau bija daudz ļaimāk. Viņ� pamatīgi izjautāja

apkalpotājus, ko māmiņa esot ēdusi, vai neesot iebaudī�jusi kaut ko pavairāk, bet saņēma atbildi, ka Arina Petrovna jau kādu mēnesi gandrīz nekā neēdot un kop� vakardienas no ēdiena atteikusies pavisam. Jūdāsiņ� pabēdājās, noplātīja rokas un, kā jau labs dēls, iekams devās pie mātes, apsildījās meitu istabā pie krāsns, lai slimajai neuzlaistu aukstumu. Un tad tūlīt uz vietas (at�tiecībā uz mirējiem viņam bija tīri velni�ķīgs o�amais) sāka rīkoties. Viņ� apvaicājās par popu, vai tas esot mājēs, lai, ja ievajadzētos, varētu tūlīt pasaukt, apjautājās, kur nolikta māmiņas dokumentu lādīte, vai tā esot aiz�slēgta, un, mazliet nomierinājies par vissvarīgāko, atsauca virēju un lika sev pagatavot pusdienas.

����� Man nekā daudz nevajag! � viņ� sacīja. � Vai vis�tiņa ir? Nu izvāriet vistas zupiņu! Varbūt juftis ir sālīta vēr�a gaja � nu sagatavojiet man gabaliņu! Kaut kādu cepelīti� un es bū�u paēdis!

Arina Petrovna gulēja gultā uz muguras, atvērtu muti i�n smagi elpodama. Skatījās viņa plati atvērtām acīm; viena roka bija izbāzta no zaķādas segas apak�as un pa�likusi gaisā pacelta. Acīmredzot viņa bija klausījusies troksnī, kas bija sacēlies, dēlam atbraucot, bet varbūt ari viņas ausis bija saklausīju�as pa�us Jūdāsiņa rīkoju�mus. Tā kā logu aizkari bija nolaisti, istabā valdīja krēsla. Svētbil�u lampiņās eļļa bija izdegusi, un varēja dzirdēt, kā sprakstēja daktis, saskaroties ar ūdeni. Gaiss bija smags un nelabs; no karsti sakurinātajām krāsnīm, no svētbil�u lampiņu dvingas un citiem izgarojumiem bija radusies necie�ama smaka.

Porfirijs Vladimiri�s tūbas zābakos pielīda kā �ūska pie mātes gultas; viņa garais un sausnējais stāvs, krēslas apņemts, noslēpumaini kustējās. Arina Petrovna viņu vē�roja tā kā izbiedētām, tā kā izbrīna pilnām acīm un zem segas rāvās �okurā.

����� Tas esmu es, māmiņ, � viņ� sacīja. � Ko tad jūs �odien tāda sa�ļukusi! Ak, ak, ak! Tāpēc es �onakt neva�rēju gulēt; visu laiku tā vien ir kā kāds urdītu: sak, va�jadzētu apraudzīt, kā dzīvo mūsu draugi Pogorelkā! Kā �orīt cēlos, tā tūlīt liku sarīkot kulbu, aizjūgt pārīti priek�ā � un te nu es esmu!

Porfirijs Vladimiri�s mīlīgi ķiķināja, bet Arina Pet�rovna nekā neatbildēja un arvien vairāk un vairāk rā�vās �okurā zem savas segas.

������������� Nu, dievs ir �ēlīgs, māmiņ! � turpināja Jūdāsiņ�.

������� Galvenais, neļaujieties sevi pievārēt. Nepadodieties vien sanīkumam, celieties no gultiņas un bra�ā solī pa�staigājiet pa istabu! Redziet, tā!

Porfirijs Vladimiri�s piecēlās no krēsla un parādīja, kā bra�ā solī staigā pa istabu.

������ Pagaidiet, pagaidiet, es pacel�u aizkaru un parau�dzī�os uz jums! Re, nu! Jūs ta�u, mīļā, esat bra�āka par bra�u! Vajag tik saņemties, palūgties dievu, vēl drusku uzcirsties � un tad kaut vai tūlīt uz balli! Atļaujiet, es jums atvedu brīnumdarītājas dievmātes svēto ūdentiņu, nodzerieties!

Porfirijs Vladimiri�s izņēma no kabatas pudelīti, sa�meklēja uz galda glāzīti, pielēja to un pasniedza slim�niecei. Arina Petrovna gribēja pakustēties, lai paceltu galvu, bet nespēja.

������ Vajadzētu bārenes� � viņa novaidējās.

������ Skaties vien, nu jau vajag bārenī�u! Ak, māmiņ, māmiņ! Kā tad jūs tā uzreiz� Te nu bija! Mazliet ap�slimusi � un jau dū�a papē�os! Viss būs, kā vajag! Ir bārenītēm aizlaidīsim ziņu, Petjeņku no Pītera izsauk�sim � visus pēc kārtas! Nav ta�u ko steigties; mēs vēl dzīvosim! Un kā vēl dzīvosim! Atnāks vasara � iesim kopā sēņot; iesim avenēs, ogā?, lasīsim zustrenes! Ja tas nepatiks � brauksim uz Dubrovinu karūsas ķert! Aizjūg�sim veco bēri linijdro�kā, sēdīsimies iek�ā un pamazītiņām, palēnītiņām, sīkiem riksī�iem, brauksim!

������ Bārenes vajadzētu � � skumji atkārtoja Arina Pet�rovna.

������ Atbrauks arī bārenītes. Pagaidiet tik � visus sa�sauksim, visi sabrauksim. Sabrauksim un sasēdīsimies jums apkārt. Jūs būsiet cāļu māte, bet mēs tie cālī�i� Cip-cip-cipļ Viss būs labi, ja jūs būsiet labiņa, bet par to gan vairs neesat labiņa, ka tā sadomājāt slimot. Kas jums, nerātnītei, nāk prātā� Ak, ak, ak! Jums vaja�dzētu citiem rādīt priek�zīmi, bet jūs �itā te! Tā nav labi, mīļā! Nemaz nav labi!

Lai kā nopūlējās Porfirijs Vladimiri�s uzmundrināt mīļo draugu māmiņu � gan ar jokiem, gan atjautībām �, viņas spēki izsīka ar katru stundu. Aizsūtīja cilvēku uz pilsētu pēc ārsta, un, tā kā slimā joprojām skuma un sauca pēc bārenītēm, tad Jūdāsiņ� ar pa�a roku uzrak�stīja Anņiņkai un Ļubiņkai vēstuli, kurā salīdzināja savu

un bāreņu uzve�anos; sevi viņ� dēvēja par kristīgu cil�vēku, bet viņas par � nepateicīgām. Naktī atbrauca ārsts, bet bija jau par vēlu. Arinu Petrovnu, kā saka, �pievārēja� pa vienu dienu. Naktī pēc trijiem sākās ago�nija, un pulksten se�os no rīta Porfirijs Vladimiri�s jau stāvēja pie mātes gultas uz ceļiem un gaudās:

����� Māmiņ! Mans draugs! Dodiet man savu svētību!

Bet Arina Petrovna to vairs nedzirdēja. Viņas atvērtās, blāvās acis skatījās telpā, it kā pūlējās kaut ko saprast un nesaprata.

Arī Jūdāsiņ� nesaprata. Viņ� nesaprata, ka kaps, kas atvērās viņa acu priek�ā, sarauj viņa beidzamās saites ar dzīvo pasauli, ar pēdējo dzīvo būtni, ar kuru varēja da�līties trūdekļos, kas pa�u pildīja. Un ka tagad �ie trūdekļi, tādēļ ka tiem nebūs kur palikt, krāsies viņā tik ilgi, kamēr to nosmacēs pavisam.

Ar parasto rosību viņ� metās iek�ā daudzajos sīkumos, kas pieder pie bēru ceremonijas. Piedalījās dvēseles aiz�lūgumos, lika skaitīt lūg�anas, pārrunāja visu ar popu, staigāja no vienas istabas otrā, kājas �ļūkādams, paskatī�jās ēdamistabā, kur gulēja nelaiķe, meta krustus, pacēla acis pret debesīm un, naktīs pamodies, klusu piegāja pie durvīm un klausījās psalmotāja vienmuļīgajā dziedā�anā un tā tālāk. Turklāt viņ� bija patīkami pārsteigts, ka sa�karā ar visu to nebija pat paredzami nekādi sevi�ķi iz�devumi, jo Arina Petrovna, vēl dzīva būdama, bija no�likusi naudu bērēm, sīki jo sīki uzrakstīdama, cik un par ko tā ir jāizdod.

Māti apbedījis, Porfirijs Vladimiri�s tūlīt ķērās pie vi�ņas lietu kārto�anas. Dokumentus pārskatīdams, viņ� at�rada vai desmit da�ādus testamentus (vienā no tiem viņa bija Porfiriju nosaukusi par �negodbijīgu�); bet visi �ie testamenti bija rakstīti toreiz, kad Arina Petrovna vēl bija varena lielmāte, un bija paliku�i nenoformēti � tikai projektā. Tāpēc Jūdāsiņ� jutās ļoti apmierināts, ka viņam nevajadzēja pat blēdīties, izsludinot sevi par vie�nīgo likumīgo mātes īpa�uma mantinieku. �ajā īpa�umā ietilpa kapitāls � piecpadsmit tūksto�i rubļu un neno�zīmīga kustamā manta, pie kuras piederēja arī slavenais tarantass, kas gandrīz bija kļuvis par strīdus ābolu starp māti un dēlu. Arina Petrovna bija rūpīgi no�ķīrusi savus rēķinus no tiem, kas attiecās uz aizbildniecību, tā ka tū�līt varēja redzēt, kas pieder viņai un kas bārenītēm. Jū�dāsiņ� tūlīt pieteicās attiecīgajās iestādēs par mantinieku, aizzīmogoja aizbildniecības dokumentus un izdalīja ap�kalpotājiem mātes nelielo drēbju krājumu; tarantasu un divas govis, kas Arinas Petrovnas sarakstā bija ierakstīti ailē �mani�, viņ� nosūtīja uz Golovļovu un tad, noturējis pēdējo dvēseles aizlūgumu, aizbrauca mājās.

������ Gaidiet īpa�nieces, � viņ� sacīja ļaudīm, kas bija sanāku�i priek�namā viņu pavadīt. � Ja atbrauc, laipni lūdzam! Ja neatbrauc � kā pa�ām tīk! Es no savas pu�ses esmu visu izdarījis; aizbildniecības rēķinus sakārtoju; neesmu neko slēpis, neesmu neko bēdzinājis � visu da�rīju, visiem redzot. Māmiņas atstātais kapitāls pieder man � pēc likuma; tarantass un divas govis, kuras es aizsūtīju uz Golovļovu, ari ir manas � pēc likuma. Iespē�jams pat, ka kaut kas no manām mantām paliek �eil � nu, lai arī ir! Bāreņiem jau pats dievs liek dot! 2ēl gan māmiņas! Viņa bija lāga vecīte! Tik gādīga! Arī par jums, ļaudīm, tā ir rūpējusies, atstādama jums savas drē�bes! Ak, māmiņ, māmiņ! Jūs gan, mīļā, nedarījāt labi, pamezdama mūs bāreņos! Bet, ja nu dievam tā tīk, mums jāpadodas viņa svētajai gribai! Kaut tik jūsu dvēselei būtu labi, par mums� ko nu par mums domāt!

Pirmajai kapu kopai drīz pievienojās otra.

Attiecībā pret to, kas noticis ar dēlu, Porfirijs Vladimiri�s izturējās diezgan mīklaini. Avīzes viņam nepie�nāca, ne ar vienu viņ� nesarakstījās, un tāpēc viņ� ari neko nezināja par prāvu, kurā figurēja Petjeņka. Un diez vai viņ� maz vēlējās ko zināt. Viņ� vispār bija cil�vēks, kas vairāk par visu vairījās no jebkādiem uztrau�kumiem, cilvēks, kur� līdz ausīm bija iestidzis visriebī�gāko pa�aizsardzības sīkumu muklājā un kura eksistence tādēļ nekad un nekur neatstāja nekādas pēdas. Tādu cil�vēku pasaulē ir diezgan daudz, un tie visi dzīvo savrup, neprazdami un negribēdami nekur patverties, nezinādami, kas viņus gaida nākamajā mirklī, līdz tie beigās pārplīst, kā pārplīst ūdens burbuļi. Viņiem draudzīgu attieksmju vispār nav, jo draudzībai nepiecie�amas kopīgas intere�ses; tiem nav ari lieti�ķu attiecību, tāpēc ka pat sastin�gu�ajā birokrātismā viņi parāda kaut kādu jau galīgi ne�cie�amu sastingumu. Trīsdesmit gadu no vietas Porfirijs Vladimiri�s bija maisījies un jaucies pa departamentu, tad kādā jaukā rītā nozudis, un neviens to nebija pama�nījis. Tāpēc viņ� par dēla likteni dabūja zināt pēdējais, kad vēstis par to jau bija izgāju�as pa visu māju. Bet arī tad viņ� izlikās nekā nezinām, un, kad Jevprakseja

reiz ieminējās par Petjeņku, Jūdāsiņ� novicināja rokas un sacīja:

������ Nē, nē, nē! Es nekā nezinu, neko neesmu dzirdējis un arī negribu dzirdēt! Nekā negribu zināt par viņa ne�lietīgajiem darbiem.

Beidzot tomēr bija jādzird. No Petjeņkas pienāca vēs�tule, kurā viņ� ziņoja par savu gaidāmo aizbrauk�anu uz kādu no tālajām guberņām un jautāja, vai tētiņ� tam uz jauno dzīves vietu sūtī�ot viņa uztura naudu. Visu dienu pēc tam Porfirijs Vladimiri�s acīmredzot bija tādā kā neizpratnē, staigāja no vienas istabas otrā, �ad tad ielūkojās svētbil�u telpā, meta krustus un stenēja. Bet pret vakaru viņ� saņēma dū�u un uzrakstīja:

�Noziedzīgais dēls Pjotr!

Kā uzticīgam pavalstniekam, kura pienākums ir ievērot likumus, man nevajadzētu Tev pat atbildēt uz Tavu vēs�tuli. Bet kā tēvs, kam tāpat piemīt cilvēciskas vājības, es aiz līdzjūtības nevaru atteikt sniegt padomu bērnam, kas aiz pa�a vainas iekļuvis ļaunuma zaņķī. Tātad �e būs īsumā manas domas par �o lietu, Tev uzliktais sods ir smags, bet Tu to pilnā mērā esi pelnījis � tāda ir pirmā un galvenā doma, kurai tagad aizvien Tevi jāpavada Tavā jaunajā dzīvē. Bet visas pārējās iegribas un pat atmiņas par tām Tev jāatmet, jo Tavā stāvoklī tās var Tevi tikai uztraukt un mudināt uz kurnē�anu. Tu jau esi baudījis pārgudrības rūgtos augļus, pamēģini baudīt arī pazemī�bas augļus, jo vairāk tāpēc, ka nekas cits Tevi nākotnē negaida. Par sodu nekurni, jo priek�niecība Tevi pat ne�soda, bet dod tikai iespēju laboties. Par visu to būt pa�teicīgam un censties izlabot padarīto � lūk, par ko Tev nemitīgi jādomā, bet nevis par laika pavadī�anu izprie�cās, kādu, jāsaka, nav arī man pa�am, kas nekad nav ticis tiesāts. Klausi �im prātīgajam padomam un atdzimsti jaunai dzīvei, atdzimsti pilnīgi un apmierinies ar to, ko priek�niecība aiz savas �ēlastības ieskatījusi par vaja�dzīgu Tev pie�ķirt. Bet es no savas puses nenoguris lūg�u visu labumu gādātāju, lai viņ� Tev dod izturību un pa�zemību, un pat �odien, kad Tev rakstu �īs rindiņas, biju baznīcā un raidīju karstas lūg�anas visaugstākajam. Tad nu beigās dodu Tev savu svētību Tavā jaunajā ceļā un palieku arvien Tavs sa�utu�ais, bet arvien vēl Tevi mī�lo�ais tēvs

Porfirijs Golovļovs.�

Nav zināms, vai �ī vēstule Petjeņku sasniedza, bet ne�pagāja ne mēnesis pēc tās nosūtī�anas, kad Porfirijs Vlailimiri�s saņēma oficiālu paziņojumu, ka viņa dels, līdz izsūtī�anas vielai nenobraucis, ceļā saslimis, ievietots kā�das pilsētiņas slimnīcā un tur nomiris.

Jūdāsiņ� pēk�ņi bija palicis viens, bet pirmajā laikā tomēr vēl nesaprata, ka viņ� ar �o jauno zaudējumu bei�dzot ir pla�ajā pasaulē tikai divatā ar savu tuk�o salmu kul�anu. Tas notika drīz pēc Arinas Petrovnas nāves, kad viņ� bija pavisam iegrimis rēķinos un aprēķinos. Viņ� vairākkārt pārlasīja nelaiķes dokumentus, pārskaitīja katru grasi un meklēja pakaļ, kāds �im grasim sakars ar aizbildniecības gra�iem, nevēlēdamies, kā viņ� mēdza leikt, ne sve�u mantu paturēt, ne savu mantu atdot citam. Sās skubas laikā viņam pat neradās jautājums, kālab viņ� visu to dara un kas reiz izmantos viņa pūļu augļus. No rīta līdz vēlam vakaram viņ� tupēja pie rakstāmgalda, kritizēdams nelaiķes rīkojumus un pat fantazēdams, tā ka visās �ais rūpēs pamazām palika novārtā viņa pa�a saimniecības rēķini.

Un mājā viss apklusa. Apkalpotāji, kas jau agrāk lab�prātāk bija uzturēju�ies ļau�u telpās, atstāja māju gan�drīz neapkoptu, bet, kad tur ieradās, staigāja pa istabām uz pirkstgaliem un runāja �ukstus. Bija jau�ams, ka �ajā mājā un �ajā cilvēkā ir kaut kas izmirsto�s, kaut kas tāds, kas neviļus rada māņticīgas bailes. Krēslai, kas jau arī agrāk bija apņēmusi Jūdāsiņu, ar katru dienu vaja�dzēja kļūt biezākai un biezākai.

*

Gavēņa laikā, kad teātra izrādes tika pārtrauktas, Golovļovā ieradās Anņiņka un paziņoja, ka Ļubiņkai neesot bijis iespējams atbraukt, jo viņa jau iepriek� esot noslē�gusi līgumu uz visu lielā gavēņa laiku un tāpēc aizbrau�kusi uz Romniem, Izjumu un Kremen�ugu un tā tālāk, kur tai vajadzē�ot uzstāties koncertos un dziedāt visu opere�u repertuāru.

Savā īsajā aktrises karjeras laikā Anņiņka bija stipri vien apslīpējusies. Tā vairs nebija kādreizējā naivā, mazasinīgā un mazliet miegainā meitene, kas Dubrovinā un Pogorelkā, neveikli gāzelēdamās un klusi dungodama, bija staigājusi no vienas istabas otrā, it kā nezinādama, kur likties. Nē, tā bija pilnīgi izveidojusies jaunava ar

noteiktām un pat vaļīgām manierēm, par kuru pēc pirmā acu uzmetiena ne�aubīgi varēja spriest, ka tā uz mules nav kritusi. Arī viņas āriene bija mainījusies un diezgan patīkami pārsteidza Porfiriju Vladimiri�u. Viņa priek�a nostājās slaika un stalta sieviete ar skaistu, sārtu seju, augstām, labi veidotām krūtīm, mazliet izvelbtām, pelē�kam acīm un brīni�ķīgu pelnu krāsas matu pini, kas smagi slīga uz pakau�a, � sieviete, kura acīmredzot d/ivoia apziņā, ka tie�i viņa ir tā pati �skaistā Helēna�, ku�ras dēļ oficieru kungiem ilgās jānopū�as. Viņa ieradās Golovļovā agri no rīta un tūlīt iegāja atsevi�ķā istabā, no kurienes parādījās ēdamistabā uz tēju jau greznā zīda tērpā, ��lepei� �aukstot, veikli manevrējot ar to starp krēsliem. Lai gan Jūdāsiņ� par visu vairāk pasaulē mī�lēja savu dievu, ar to nav teikts, ka viņam nepatiktu skaistas un it īpa�i liela auguma sievietes. Tāpēc viņ�, vispirms pārmetis Anņiņkai krustu, to kaut kā sevi�ķi pamatīgi noskūpstīja uz abiem vaigiem, pie tam tik jo�cīgi blenzdams uz viņas krūtīm, ka Anņiņka tikko ma�nāmi pasmaidīja.

Visi sēdās pie galda dzert tēju; Anņiņka pacēla abas rokas uz aug�u un izstaipījās.

������ Ak, tēvoc, cik pie jums te garlaicīgi! � viņa iesāka no�āvādamās.

������ Te nu bija! Nav vēl ne lāgā apgriezusies � un jau garlaicīgi! Bet padzīvo tik pie mums � tad redzēsim! Varbūt tev te liksies pat jautri! � atbildēja Porfirijs Vladimiri�s, kura acis pēk�ņi pārvilkās ar glumu spīdumu.

������ Nē, te nav interesanti! Kas tad jums te ir? Visap�kārt sniegs, kaimiņu arī nav nekādu � Te apmeties kāds pulks, vai ne?

������ Ir pulks, ir arī kaimiņi, bet, jāatzīstas, tas mani neinteresē. Tomēr ja �

Porfirijs Vladimiri�s paskatījās uz viņu, bet, nepabei�dzis teikumu, tikai nokrek�ķinājās. Var jau būt, ka viņ� tī�ām to nepabeidza, lai sakairinātu viņas sievi�ķīgo ziņ�kārību; vismaz pirmītējais tikko manāmais smaids atkal pārlaidās pār viņas seju. Viņa atspiedās ar elkoņiem uz galda un diezgan cie�i paraudzījās uz Jevprakseju, kas, nosarkusi līdz ausrm, slaucīja glāzes un, caur pieri lū�kodamās, ar savām lielajām, blāvajām acīm savukārt rau�dzījās uz viņu.

������ Tā ir mana jaunā saimniece� ļoti �akla! � ieru�nājās Porfirijs Vladimiri�s.

Anņiņka tik tikko pamāja ar galvu un klusītiņām iedungojās: �Ah! ah! que j'aime� que j'aime� les milimili-mili-laires��' � pie kam viņas viduklis it kā pats no sevis noraustījās. Iestājās klusums, pa kura laiku Jūdāsiņ�, kautri nolaidis acis, pamazām strēba tēju no glā�zes.

������ Cik garlaicīgi! � atkal no�āvājās Anņiņka.

����� Garlaicīgi un garlaicīgi! Tikai vienu un to pa�u! Pagaidi, padzīvo � Vēlāk liksim sarīkot kamanas � vi � zinies, cik sirdij tīk.

����� Tēvoc! Kāpēc jūs neiestājāties huzāros?

������ Nu tāpēc, mans draugs, ka dievs katru cilvēku no�liek savā vietā. Vienam jābūt par huzāru, otram � par ierēdni, tre�ajam � jātirgojas, ceturtajam �

������ Ak jā! Ceturtajam, piektajam, sestajam� Es pavi�sam aizmirsu! Un tas ta�u dieva rokā� vai ne?

������ Kā tad, ka dieva! Par to, mans draugs, nav ko smie�ties! Tu ta�u zini, kas sacīts svētajos rakstos: bez dieva ziņas�

������ Vai tas par to matu? To es arī zinu! Bet viena ne�laime: tagad visi valkā �injonus, un tas, kā �ķiet, nav pa�redzēts! Jā, paskatieties, tēvoc, kas man par brīni�ķīgu pīni. Skaista, vai nav tiesa?

Porfirijs Vladimiri�s piegāja viņai klāt (nezin kāpēc uz pirkstgaliem) un saņēma pīni rokā. Arī Jevprakseja pastiepās uz priek�u, apak�tasīti ar tēju no rokām ne izlaizdama, un noteica, zobos cukuru turēdama:

������ Tas laikam tas �iljons?

������ Nē, tas nav �injons, tie ir pa�as mati. Es tos kādreiz parādī�u jums vaļējus, tēvoc!

������ Jā, skaista pīne, � lielīja Jūdāsiņ� un kaut kā ne��ķīsti sa�ķieba lūpas, bet tad atjēdzas, ka no �ādiem kārdinājumiem tie�ām gan jāvairās, un piemetināja:

����� Ak tu, gaisone, gaisone! Tik vien tev ir prātā kā pīnes un �lepes, bet, par ko būtu jārunā, par pa�u gal�veno, tu ne domāt nedomā pajautāt.

������ Jā, par vecmāmiņu� Viņa ta�u nomira?

������ Nomira, mans draugs! Un kā vēl nomira! Klusi, mie�rīgi, neviens ir nedzirdēja! Tur nu jāsaka, ka viņa sa�gaidīja savu pēdējo stundiņu godam. Visus atcerējās, vi�sus svētīja, atsauca priesteri, iebaudīja svēto vakar�ēdienu � Un tad viņu uzreiz pārņēma tāds miers, tāds

1 Ak, ak! kā es mīlu.,, kā es mīlu.,, mili-mili, mili-tā-ross (fr.ļ.

miers! Viņa pati, labā, to vēl izteica: cik man, saka, uz�reiz labi kļuva! Un iedomājies: tikko viņa bija to iztei�kusi, tā pēk�ņi sāka elsot! Nopūtās vienu reizi, otru reizi, tre�o � skatāmies � viņas vairs nav!

Jūdāsiņ� piecēlās, pagriezās ar seju pret svētbildi, sa�lika rokas un noskaitīja lūg�anu. Viņam pat saskrēja asa�ras acīs: tik labi viņ� sameloja! Bet Anņiņka, cik varēja vērot, nebija nekāda jūtīgā. Tiesa, uz kādu mirkli viņa kļuva drusku domīga, bet pavisam aiz cita iemesla.

������ Vai atceraties, tēvoc, � viņa sacīja, � kā viņa man un māsai, kad bijām mazas, deva dzert skābu pienu? Pēdējā laikā nu gan vairs ne� Pēdējā laikā viņa bija ļoti laba � Bet tad, kad vēl bija bagāta?

������ Nu, nu, ko nu biju�o pieminēt! Deva dzert skābu pienu, bet, skat tik � dievs ar tevi, kāda tu esi iznā�kusi. Vai tu uz kapiem nedomā braukt, ko?

������ Būs jau jāaizbrauc!

������ Bet vai zini ko? Vispirms tev vajadzētu �ķīstīties!

������ Kā .. . �ķīstīties?

������ Nu kā nekā� tu esi aktrise� Vai tu domā, ka tas vecmāmiņai bija viegli panesams? Iekām tu brauc uz kapiem, tev vajadzētu aiziet uz pusdienas dievkalpo�jumu, vajadzētu �ķīstīties! Es lik�u rīt noturēt dievkal�pojumu tā paagrāk, un tad jau tu varēsi braukt ar dieva palīgu!

Lai cik nejēdzīgs bija Jūdāsiņa priek�likums, bet An�ņiņka tomēr uz mirkli apjuka. Ta�u tūlīt pēc tam viņa dusmīgi sarauca uzacis un skarbi noteica:

������ Nē, es tāpat� es brauk�u tūlīt!

������ Nezinu, dari, kā gribi! Bet mans padoms ir tāds: mēs rītu aizietu uz pusdienas dievkalpojumu, padzertu tēju, liktu iejūgt pārīti kulbā un aizlaistu abi kopā. Tu būtu no�ķīstījusies, un vecmāmiņas dvēselei arī būtu�

����� Ak, tēvoc, kāds jūs tomēr esat muļķītis! Jūs samel��at nezin kādas blēņas un tad vēl neatlai�aties!

������ Kā? Vai tev nepatika? Nu, neņem jau Jaunā � es, draugs, esmu taisns cilvēks! Nepatiesību necie�u, bet pa�tiesību saku gan citiem, gan pats ieklausos! Kaut arī pa�tiesība da�reiz nav pa prātam, kaut arī tā ir rūgta � es tosiēr to uzklausu! Un ir jāuzklausa, tāpēc ka tā ir � patiesība. Tā ir, mans draugs! Padzīvo tik drusku pie mums, padzīvo tā, kā dzīvojam mēs, � un tu pati redzēsi, ka tā ir labāk nekā braukāt ar ģitāru no tirgus uz tirgu.

����� Ak dievs, ko jūs, tēvoc, runājat! Ar ģitārai

������ Nu, ja ne ar ģitāru, tad ar kaut ko tamlīdzīgu, var�būt ar kādu torbanu. Un, jāsaka, tu ta�u mani pirmā ap�vainoji, nosaukdama par muļķīti, un es ta�u kā vecāks vīrs gan laikam drīkstē�u pateikt tev taisnību.

������ Labi, lai nu arī būtu jūsu taisnība; nerunāsim vaira par to. Sakiet, lūdzu, � vai vecmāmiņa atstāja kād�i mantojumu?

������ Kā ne! Bet atradās arī likumīgais mantinieks!

������ Tas ir jūs� Vēl jo labāk. Vai viņa apbedita �eit Golovļovā?

������ Nē, savā draudzē pie Pogorelkas, pie Nikolaja baz�nīcas Vopļinā. Viņa pati tā vēlējās.

����� Tad es brauk�u. Vai varu �eit noīrēt zirgus?

������ Kāpēc noīrēt? Ir pa�u zirgi! Tu ta�u neesi sve�ai Māsasmeitiņa� tu ta�u man esi māsasmeitiņa! � no�teica Porfirijs Vladimiri�s, plati smaidīdams � kā jau radiem pieklājas. � Kulbu� pārīti zirgu � paldies die�vam! � neesmu jau nekāds tuk�inieks! Bet vai man ne�braukt kopā ar tevi? Ir pie kapiņa aizietu, ir Pogorelkā iegrieztos! Paskatītos �ur un palūkotos tur, parunātos, pa�domātu, kā un ko� Mui�iņa ta�u jums ir labi, zemīte auglīga!

������ Nē, es labāk brauk�u viena � ko nu jūs? Bet kas vēl: Petjeņka ta�u arī ir miris?

������ Miris, draudziņ, arī Petjeņka ir miris. No vienas puses, man viņa �ēl, �ēl līdz asarām, bet, no otras pu�ses, � pats vainīgs! Nekad nedeva tēvam godu � tāpēc dievs viņu sodījis! Bet, ja jau dievs savā augstajā gud�rībā kaut ko dara, tad mēs ar tevi to vairs nevaram gro�zīt!

������ Saprotama lieta, ka nevaram. Es tikai domāju tā: kā jums, tēvoc, nav bail te dzīvot?

������ No kā lai es baidītos? Tu ta�u zini, cik man te daudz sargeņģeļu? � Jūdāsiņ� pacēla roku, rādīdams uz svētbildēm. � Ir te man ir sargeņģelis, ir kabinetā ir sargeņģelis, bet lūg�anu kambarī īstā paradīze! Redzi, cik man daudz sargu!

����� Tomēr� jūs vienmēr esat viens� baismīgi!

������ Ja sametas baismīgi, tad es nometos uz ceļiem un noskaitu lūg�anu � un viss kā ar roku atņemts! Un no kā gan lai baidītos? Dienā ir gai�s, bet naktī man visās istabās deg lampiņas! Kad satumst, tad no āra izskatās, it kā te būtu balle. Bet kas nu man par balli! Svētie eņģeļi un sargi � tā visa mana ballei

������������ Vai jūs zināt, ka Petjeņka mums pirms nāves at�rakstīja?

������������� Kas tur ko brīnīties! Ta�u radinieks� Paldies arī par to, ka viņ� nebija zaudējis radnieciskās jūtas!

������������ Jā, atrakstīja. Tas jau bija pēc tiesas, kad sprie�dums bija gatavs. Viņ� rakstīja, ka esot paspēlējis trīs tūksto�us un ka jūs viņam tos neesot devis. Jūs, tēvoc, ta�u esat bagāts?

������������ Cita kabatā skaitīt naudu nav grūti, mans draugs! Da�reiz mums liekas, ka cilvēkam ir zelta kalni, bet pa�skaties un paraugies � un viņam ir tikai tik daudz, ka tiek eļļai un svecītei, un arī tas nav pa�a, bet dieva.

������������ Tad jau mēs esam bagātākas par jums. Mēs pa�as sametām un likām ari saviem kavalieriem parakstīties � savācām se�simt rubļu un aizsūtījām viņam.

������ Kas tie par �kavalieriem�?

������������� Ak, tēvoc! Mēs ta�u esam� aktrises! Jūs jau pats man nupat likāt ��ķīstīties�!

����� Man nepatīk, ka tu tā runā!

������������� Ko lai dara! Patīk vai nepatīk, bet, kas darīts, tas padarīts. Pēc jūsu uzskatiem, arī te dievs tas darītājs!

������������� Nezaimo vismaz dievu! Tu vari runāt visu, bet dievu nezaimo� es tev to neļau�u! Uz kurieni tad jūs sūtījāt naudu?

������������� Neatceros. Uz kaut kādu pilsētiņu� Viņ� pats bija norādījis.

������������ Nezinu. Ja nauda būtu bijusi, tad man pēc viņa nāves to vajadzēja saņemt! Visu uzreiz viņ� ta�u neva�rēja iztērēt! Nezinu, es nekā neesmu saņēmis. Varbūt uzrauģeļi un konvojnieki pievāku�i!

������������ Mēs ta�u to neprasām atpakaļ, es tik tāpat vien pateicu. Un tomēr, tēvoc, tas ir briesmīgi: kā tas iznāk � triju tūksto�u dēļ cilvēks aizgājis bojā!

������������ Ne jau nu triju tūksto�u dēļ. Tas mums tik tā lie�kas, ka triju tūksto�u dēļ, � mēs tik to vien maļam: trīs tūksto�i! Trīs tūksto�i! Bet dievs �

Jūdāsiņ� bija kļuvis pavisam runīgs, gribēja paskaidrot sīki jo sīki, kā dievs� augstākā vara� neizdibi�nāmā � kārtā � tā im tā � Bet Anņiņka tīri nekautrīgi no�āvājās un sacīja:

������ Ak, tēvoc! Cik pie jums te garlaicīgi!

�oreiz Porfirijs Vladimiri�s no tiesas apvainojās un ap�klusa. Ilgi viņi tā staigāja abi �urpu un turpu pa ēdam�istabu; Anņiņka �āvājās, Porfirijs Vladimiri�s katrā stūri meta krustu. Beidzot tika paziņots, ka zirgi piebraukti, un sākās parastā radu izvadī�anas komēdija. Golovļovs uz�vilka ka�oku, iznāca uz lieveņa, saskūpstījās ar Anņiņku un uzsauca ļaudīm: �Kājas! Ietiniet kājas labi silti!� Vai arī: �Bēru biezputru! Vai bēru biezputru paņēmāt? Ak, kad tik neaizmirst vien!� � un meta pie tam gaisā krusta zīmes.

Anņiņka aizbrauca pie vecmāmiņas kapa, palūdza Vopļinas priesteri noturēt dvēseles aizlūgumu un, kad psalmotāji sāka skumji vilkt �Mū�īgo piemiņu�, apraudājās. Ainava, kurā notika ceremonija, bija bēdīga. Baznīca, pie kuras bija apbedīta Arūici Petrovna, bija viena no nabadzīgākajām; apmetums bija nobiris, lieliem lauku�miem atsegdams mūra sienu; zvans zvanīja vāji un ne�skanīgi; garīdznieka tērps bija vecs. Kapsētu klaja dziļ� sniegs, tā ka bija jāizrok ar lāpstām ceļ�, lai varētu aiz�tikt līdz kapam; pieminekļa vēl nebija, pacēlās tikai vien�kār�s balts krusts, uz kura nebija pat nekāda uzraksta. Kapsēta atradās nomaļus, tālu no apdzīvotām vietām; baz�nīcas tuvumā bija patvēru�ās priestera un psaimotāju nomelnēju�ās mājiņas, bet tālu visapkārt stiepās vien�muļ� sniegots klajums, kurā �ur tur rēgojās kāds krū�miņ�. Pār kapsētu pūta stiprs marta vēj�, nemitīgi plan�dīja garīdznieka tērpu un nesa projām psaimotāju dzie�dā�anu.

������ Kas gan, kundze, būtu varējis iedomāties, ka zem �ā vienkār�ā krusta pie mūsu nabadzīgās baznīcas reiz atradīs mieru mūsu apriņķa kādreiz visbagātākā mui��niece! � teica garīdznieks pēc dvēseles aizlūguma.

Dzirdot �os vārdus, Anņiņka vēlreiz apraudājās. Viņ īi ienāca prātā �Tur zārks, kur kādreiz galds biļ klāts�, un asaras plūda aumaļām. Tad viņa aizgāja priesterim IT Iz uz māju, padzērās tēju, parunājās ar viņa sievu, un atkal viņai ienāca prātā �.., un nāves tuvums sirdis māc�, un atkal viņa gau�i un ilgi raudāja.

Ziņa par jaunkundzes atbrauk�anu uz Pogorelku nebija laista, un tāpēc tur nebija pat izkurināju�i istabas. An�ņiņka, ka�oku nenovilkusi, izstaigāja visas istabas un uzkavējās mirklīti tikai vecmāmiņas guļamistabā un lūg��anu kambarī. Vecmāmiņas istabā stāvēja viņas gultai, no kuras vēl arvien nebija aizvākta netīru pēļu kaudze un vairāki spilveni bez spilvendrānām. Pa rakstāmgaldu mētājās izsvaidīti papīri, grīda nebija slaucīta, un bieza putekļu kārta klāja visus priek�metus, Anņiņka apsēdās

atzveltnī, kurā bija sēdējusi vecmāmiņa, un iegrima pārdo�mas. Vispirms atausa pagātnes atmiņas, tad tas nomainīja domas par tagadni. Atmiņas par pagātni bija saraustītas, acumirklīgas un ilgi viņu nenodarbināja; bet domas par tagadni iegūlās cie�i. Tas nemaz nebija tik sen, kad viņa bija tiekusies pēc brīvības, tas nemaz nebija tik sen, kad Pogorelka tai bija likusies tik no�ēlojama, un nu uzreiz viņas sirdi pārņēma sāpīga vēlē�anās padzīvot �ajā no�ē�lojamajā vietā. Te ir tik klusi; te ir nemājīgi, nejauki, bet klusi, tik klusi, it kā visapkārt viss būtu izmiris. Te ir daudz gaisa un pla�ums; lūk, kur lauks � pa to viņa labprāt būtu paskraidījusi. Tāpat vien bez mērķa, atpakaļ neskatīdamās, tikai lai varētu sjjēcīgāk paelpot, lai kiūtīs justu smeldzi. Kas viņu gaida tur, tajā nemierīgo kle�jotāju vidē, no kuras tā tikko kā izrāvusies un kurā tai atkal jāalgrie�as atpakaļ? Un kas viņai no tas ticis? At�miņas par smirdīgajām viesnīcām, par mū�īgo troksni, kas nāk no kopējas ēdamistabas un biljarda telpas, par apkalpotājiem, kas ne sukāju�ies, ne mazgāju�ies, par mēģinājumiem pustumsā starp izkrāsotām audekla kuli�sēm, kurām riebjas pat pieskarties, par mēģinājumiem caurvējā un drēgnumā � Tas ir viss! Un tad: oficieri, advokāti, ciniskas valodas, tuk�as pudeles, ar vīnu ap�lieti galdauti, dūmu mākoņi un jandāls, jandāls, jandāls! Un ko visu tie viņai nesarunāja! Ar kādu cinismu tie viņai bija pieskāru�ies! � It īpa�i tas ūsainais ar no�dzerto balsi, iekaisu�ajām acīm un mū�īgo staļļa smaku� Ak, ko visu viņ� neteica! To atceroties, Anņiņka pat nodrebēja un aizmiedza acis. Bet tad viņa atkal atjēdzās, nopūtās un iegāja lūg�anu kambarī. Skapī svēt�bil�u vairs nebija daudz, bija tikai tās, kas neap�aubāmi piederēju�as viņas mātei, bet pārējās � vecmāmiņas bija izņemtas. Jūdāsiņ�, mantinieks, tās bija aizvedis uz Golovļovu. Tuk�ās vietas tagad izskatījās kā izdurtas acis. Nebija ari lampiņu � visas bija paņēmis Jūdāsiņ�; tikai aizmirsts dzeltens vaska sveces gals skumji rēgojās mazī�tiņā skārda sve�turi.

������� Viņ� jau gribēja paņemt ari svētbil�u skapi, visu laiku klau�ināja, vai tas tie�ām bijis jaunkundzei pūrā, � pastāstīja Afimju�ka.

������� Nu, ko tur? Lai jau būtu paņēmis. Afimju�ka, vai vecmāmiņa pirms nāves ilgi mocījās?

������� Ne jau ilgi, kādu dienu un nakti tikai sagulēja. Gancu.z vai pati no sevis aizgāja. Nebija ne īsti slima,

nekā! Tikpat kā neko ari nerunāja, tikai divas reizes ieminējās par jums un par māsiņu.

������ Svētbildes tātad aizveda Porfirijs Vladimlri�s?

������ Jā, viņ� aizveda. Tās esot māmiņas svētbildes, viņ� teica. Arī tarantasu aizveda uz savu māju un divas go�vis. Viņ� laikam visu bija uzgājis kundzes papīros, kas bija viņas un nebija jūsu. Viņ� gribēja arī aizvest vienu zirgu, bet Feduli�s nedeva: tas ir mūsu, viņ� teica, tas ir vecu vecais Pogorelkas zirgs � nu, tad to atstāja, baidījās ņemt.

Anņiņka pastaigājās arī pa āru, ieskatījās saimniecība ēkās, piedarbā un lopu laidarā. Tur mēslu muklājā stā�vēja �apgrozāmais kapitāls�: kādas divdesmit noliesēju�as govis un trīs zirgi. Viņa lika atnest maizi, pie tam teik�dama: �Es samaksā�u!� � un iedeva katrai govij pa ga�baliņam. Tad lopu meita palūdza jaunkundzi ienākt viņas mājā, kur uz galda bija uzlikts pods ar pienu, bet kaktā pie krāsns zemā dēļu aizgaldā gulēja jaunpiedzimis tel�. Anņiņka padzēra pienu, pieskrēja pie teliņa, sajūsmā no�skūpstīja tam purnu, bet tūlīt arī viebdamās noslaucīja lūpas un teica, ka teļa purns esot riebīgs � vienās sie�kalās. Pēdīgi viņa no naudas maka izņēma trīs dzeltenus papīriņus, izdalīja tos vecajiem kalpiem un sāka posties ceļā.

����� Ko tad jūs tālāk darīsiet? � sēzdamās kulbā, viņa jautāja vecajam Feduli�am, kas, kā jau stārasts, sakrus�totām rokām staigāja jaunkundzei pa pēdām.

������ Bet kas tad mums jādara? Dzīvosim! � vienkār�i atbildēja Feduli�s.

Anņiņkai atkal kļuva skumji: viņai likās, ka Feduli�a vārdos skan ironija. Kādu brīdi viņa pastāvēja uz vietas, tad nopūtās un sacīja:

������ Nu tad ardievu!

������ Mēs jau domājām, ka jūs nāksiet atpakaļ pie mums! Ka jūs pie mums dzīvosiet, � ierunājās Feduli�s.

������ Nē, to gan ne! Dzīvojiet vien � tāpat!

Un atkal viņai sāka plūst asaras, un, to redzot, visi citi raudāja viņai līdz. Iznāca tā savādi: likās, ka viņai nekā nav �ēl, ka nebūs pat nekā ko atcerēties, � bet viņa raud. Un arī viņi: nekas tāds netika runāts, kas neattiektos uz ikdieni�ķiem jautājumiem un atbildēm, bet visiem kļuva grūti � tā �ēli ap sirdi. Viņu iesēdināja kulbā, ietīstīja segās, un visi reizē dziļi nopūtās.

������������ Laimīgi! � skanēja viņai nopakaļus, kad kulba sāka kustēties.

Kad brauca gar kapsētu, viņa atkal lika pieturēt un viena pati bez baznīcas kalpotājiem pa notīrīto ceļu pie�gāja pie kapa, Bija jau krietni satumsis, un baznīcas ļau�u mājās iedegās ugunis. Viņa stāvēja, ar vienu roku pieķērusies pie kapa krusta, bet neraudāja, tikai �ūpo�jās. Viņa nedomāja neko sevi�ķu, nekādu noteiktu domu nespēja izveidot, bet viņu pārņēma rūgtums � visu vi�ņas būtni. Un nevis vecmāmiņas, bet sevis pa�as dēļ. Kā nemaņā grīļodamās un galvu noliekusi, viņa tā nostā�vēja kādu stundas ceturksni, līdz pēk�ņi viņai iztēlē pa�rādījās Ļubiņka, kas varbūt tai pa�ā brīdī jautrā kom�pānijā trallināja kā lakstīgala kādā tur Kremen�ugā�

Ah! ah! que j'aime, que j'aime!

Que j�aime les mili-mili-mili-taires!

Viņa tikko nepakrita. Tad skrie�us aizskrēja līdz kul�bai, iesēdās tajā un lika braukt uz Golovļovu, cik ātri vien iespējams.

Anņiņka atgriezās pie tēvo�a skumja un klusa. Tomor tas netraucēja viņai justies mazliet izsalku�ai (tēvocītis steigā nebija tai ielicis līdzi pat vistiņu), un viņa ļoti priecājās, ka tējas galds jau bija uzklāts. Protams, Porfirijs Vladimiri�s tūlīt uzsāka valodu:

������ Nu, vai izbraukāji?

����� Izbraukāju.

������������ Vai pie kapiņa lūg�anu arī noskaitīji? Vai piemiņas dievkalpojumu noturēji?

����� Jā.

����� Priesteris jau laikam bija majā?

������������ Protams, ka bija; kas tad būtu dievkalpojumu no�turējis!

������������ Jā, jā� Un abi psalmotāji arī bija? �Mū�īgo pie�miņu� nodziedāja?

����� Nodziedāja.

������������ Jā. Mū�īga piemiņa! Lai nelaiķei mū�īga piemiņa! Gādīga vecenīte, mīļa un sirsnīga bija!

Jūdāsiņ� piecēlās no krēsla, pagriezās pret svētbildēm un noskaitīja lūg�anu.

������ Nu, un kā tad izskatījās Pogorelkā? Viss kārtība?

� Es tie�ām nezinu. Liekas, ka viss ir tā, kā vajag.

������ Nu jā � �Iiekas�l Mums vienmēr �liekas�, bet, līdzko paskaties un paraugies, tad te kaut kas �ķībs un tur kaut kas greizs. Tā mēs iegūstam ieskatu par citu stāvokli: �liekas� un �liekas�! Bet mui�iņa gan jums laba; gau�ām jauki nelaiķe māmiņa jūs nodro�inājusi, ne ma�zumu pat no saviem līdzekļiem mui�ā ielikusi� Bet bā�reņiem jau nav grēks palīdzēt!

Sajās uzslavās klausoties, Anņiņka nenocietās, līdzjū�tīgo tēvocīti nepakaitinājusi:

������ Bet kāpēc jūs, tēvoc, aizvedāt no Pogorelkas divas govis? � viņa jautāja.

������ Govis? Kādas govis? To Melleni un Princi, vai? Bet tīts ta�u, mans draugs, bija māmiņasl

������ Un jūs esat viņas likumīgais mantinieks? Neko da�rīt! Turiet veselsl Vai gribat, es lik�u atsūtīt jums vēl teliņu? Paskat vien! Nu jau tu sāc skaisties! Bet labāk runā prātīgi! Kā, pēc tavām domām, kam tad tās govis piederēja?

������ Kā lai es to zinu! Pogorelkā tās mitinājās!

������ Bet es zinu, man ir pierādījumi, ka govis bija mā�miņas. Es atradu ar viņas pa�as roku rakstītu sarakstu, tur taisni tā ir teikts: �manas�.

������ Lai paliek. Nav vērts par to runāt.

������ Pogorelkā ir arī zirgs, tād? ar lauku pieri, � nu, par to gan es īsti nemāku teikt. �ķiet, ka tas būtu mā�miņas zirgs, bet es tomēr nezinu! Un, ko es nezinu, par to es nevaru runāt!

������ Lai paliek, tēvoc!

������ Nē, kāpēc lai paliek? Es, mīļā, runāju taisnu va�lodu, man patīk visur skaidrība! Un kāpēc lai neparu�nātu? Sava katram ir �ēl: ir man, ir tev, � tāpēc paru�nāsim! Bet, ja mēs runājam, tad teik�u skaidri: ne es vē�los sve�u mantu paturēt sev, ne savu atdot citam. Lai nu jūs man neesat sve�as, bet tomēr�

������ Un pat svētbildes jūs esat paņēmis! � nevarēja no�turēties Anņiņka.

������ Ir svētbildes paņēmu, ir visu citu paņēmu, kas man, likumīgam mantiniekam, pienākas.

������ Svētbil�u skapis tagad izskatās glu�i kā izcaurumots.

������ Ko lai dara! Arī tāda priek�ā var pielūgt dievu! Dievam jau nav vajadzīgs svētbil�u skapis, bet tava lūg��ana. Ja tik tava lūg�ana būs īsta, tad tā arī sliktu svēt�bil�u priek�ā tiks uzklausīta. Bet, ja tu tāpat vien mur*

irmlē un blenz tik uz visām pusēm, un taisi knik�us, tad tevi neglābs arī labas svētbildes!

Jūdāsiņ� tomēr piecēlās un pateicās dievam par to, ka viņam bija �labas� svētbildes.

������ Ja tev nepatīk vecais svētbil�u skapis, liec uztaisīt jaunu vai arī izņemto svētbil�u vietā ieliec citas. Taga�dējās ir sagādājusi un salikusi nelaiķe māmiņa, bet jau�nas gādā pati!

Pori'irijs Vladimiri�s pat iesmējās: �āds spriedums tam likās pamatots un vienkār�s.

������ Sakiet, lūdzu, � kas man tagad būtu darāms? � jautāja Anņiņka.

������ Pagaidi jel mazliet! Vispirms atpūties, pavaļojies, paguli. Aprunāsimies, apspriedīsim, apsvērsim visu un tad redzēsim � varbūt divatā kaut ko izdomājami

������ Mēs ta�u, �ķiet, esam pilngadīgas?

����� Jā, pilngadīgas gan. Jūs varat rīkoties patstāvīgi un pa�as savu mui�u pārvaldīt!

������ Paldies dievam, kaut vai tik daudz!

������ Man ir gods tevi apsveikt!

Porfirijs Vladimiri�s piecēlās un pielīda pie viņas skūp�stīties.

������ Ak, tēvoc, cik jūs gan esat savāds! Tik uz skūpstī��anos!

������ Kāpēc gan neskūpstīties! Tu ta�u man neesi sve�a � māsasmeitiņa! Es, mans draugs, tā, kā jau ra�diem pieklājas! Radiem pakalpot es aizvien esmu ar mieru! Kaut vai tu būtu tre�ā, kaut vai ceturtā augumā, es vienmēr �

������ Pasakiet labāk, ko man darīt! Vai man jābrauc uz pilsētu? Nokārtot darī�anas?

������ Aizbrauksim arī uz pilsētu, nokārtosim darī�anas. Gan mēs visu izdarīsim savā laikā. Bet vispirms � at�pūties, padzīvo! Paldies dievam! Tu neesi apmetusies traktierī, bet dzīvo pie sava tēvo�a! Tu vari gan paēst, gan tējiņu padzert, gan ar ievārījumu pana�ķoties � visa mums diezgan! Bet, ja tev kāds ēdiens nav pa prātam, liec atnest citu! Paprasi, pieprasi! Ja negribas kāpostu, liec pasniegt zupiņu! Kotletīti, pīlīti, sivēniņu� saņem Jevprakseju labi stingri! � Ak jā, Jevprakseja! Es tik te lielos ar sivēniņu un pats nemaz labi nezinu, vai mums tāds ir.

Jevprakseja, kas tajā brīdī taisni turēja pie mutes

apak�tasīti ar karstu tēju, piekrizdama pamāja ar de�gunu.

������ Nu redzi! Ir arī sivēniņ�! Tātad visu, ko sirsniņa kāro, tikai paprasi! Tā redzi!

Jūdāsiņ� atkal pastiepās uz Anņiņkas pusi un, kā jau radiem pieklājas, paplik�ķināja viņai ar roku pa ceļgalu, pie tam, protams, nejau�i mazliet aizkavējās, tā ka bāre�nīte instinktīvi parāvās nost.

������ Bet man ta�u jābrauc, � viņa sacīja.

������ Par to jau es runāju. Apspriedīsimies un parunā�simies, un tad brauksim, krustu pārmetu�i un dievu pie�lūgu�i, bet nevis tā kaut kā: karstu strēbdami! Ar tādu skrie�anu tikai cilvēkus smīdināsi! Skrien jau tikai uz ugunsgrēku, bet pie mums, paldies dievam, nekas ne�deg! Ļubiņkai � cita lieta � tai jāsteidzas uz gadatirgu, bet kas tev! Bet ko es tev vēl gribēju jautāt: vai tu ap�metīsies Pogorelkā?

������ Nē, ko es Pogorelkā darī�u.

������ Es gribēju teikt to pa�u. Apmeties pie manis! Dzī�vosim vienā mierā � un kā vēl dzīvosim!

To teikdams, Jūdāsiņ� skatījās uz Anņiņku tik taukaini spīdīgām acīm, ka viņai kļuva neērti.

������ Nē, tēvoc, pie jums es neapmetī�os. Te ir garlaicīgi.

������ Ak tu, muļķīte, muļķīte! Ķur tev tā garlaicība ņe�mas! Garlaicīgi un garlaicīgi, bet, kāpēc tev ir garlaicīgi, to tu laikam pati nevari pateikt! Kam, mans draugs, ir ko darīt un kas sevi prot turēt gro�os, tam nekad nav garlaicīgi. Piemēram, kā es: es nemaz nemanu, kā paiet laiks! Darbdienās ņemos pa saimniecību; jāpaskatās te, jāparaugās tur, jāaiziet �ur, jāparunā tur, jāapsprie�as � un skaties, diena jau galā! Bet svētdienās � uz baznīcu! Tāpat dari ari tu! Padzīvo pie mums � gan jau arī tev atradīsies darbs, bet, ja ne, sēdies un spēlē ar Jevprakseju uz durakiem vai arī liec sarīkot kamanas un � tik vizinies. Bet, kad atnāks vasara, brauksim uz me�u sē�nēs! Dzersim zaļumos tēju!

������ Nē, tēvoc, jūs runājat velti!

������ Nudien, tu varētu padzīvoties.

������ Nē. Es gribēju teikt to, ka esmu nogurusi no ceļa, vai es nevarētu likties gulēt?

������ Var arī pa�u�ēt. Gultiņa man tev jau uzklāta � viss ir, kā nākas. Ja tev gribas �u�ēt � pagulies vien, dievs ar tevi! Bet tu tomēr varētu vel padomat: cik tas būtu labi, ja tu paliktu pie mums Golovļovā!

Nakts Anņiņkai bija nemierīga. Dīvainais nervozums, kas viņu bija pārņēmis Pogorelkā, arvien vēl nerimās. Mēdz būt tādi mirk]i, kad cilvēks, kas līdz tam tikai ek�sistējis, pēk�ņi sāk saprast, ka viņ� ne tikai tie�ām dzīvo, bet ka viņa dzīvē ir pat kaut kāda kaite. No kurienes tā cēlusies � to viņ� lielāko tiesu sev nevar izskaidrot un visbie�āk domā, ka viņa kaitei nav tie cēloņi, kas tai īstenībā ir. Bet viņam fakta novērtējums nav pat vaja�dzīgs: pietiek ar to, ka tāda kaite ir. Sāda pēk�ņa atklā�juma iedarbība, gan būdama visiem vienādi moko�a, turpmākajā praktiskajā darbībā pārveidojas atkarībā no individuālā temperamenta. Vienus �ī apzinā�anās atjauno, iedve� tiem apņēmību sākt jaunu dzīvi uz jauniem pa�matiem; citos ta izpau�as tikai kā pārejo�a sāpe, kas nākotnē nerada nekādu lūzumu uz ko labāku, bet tagadnē tā ir pat sāpīgāka nekā tajos gadījumos, kad pieņemto lēmumu dēļ satrauktajā sirdsapziņā tomēr jūt nākotnē vēl iemirdzamies kādu gaismas stariņu.

Anņiņka nepiederēja pie tiem cilvēkiem, kas savu kai�u apziņā atrod iemeslu dzīves atjauninā�anai, bet, tā kā viņa nebija dumja meitene, tad ļoti labi saprata, ka starp tiem neskaidrajiem sapņojumiem par darbā nopel�nītu maizi, kas bija biju�i par pamatu viņas lēmumam uz visiem laikiem atstāt Pogorelku, un starp provinces aktrises stāvokli, kurā tā pa�reiz atradās, ir vesels bez�dibenis. Klusas darba dzīves vietā viņa bija atradusi vēt�rainu eksistenci, pilnum pihiu ar nemitīgu uzdzīvi, kailu cinismu un pastāvīgu kņadu, kam nebija nekādas jēgas. Trūkuma un netīkamu ārējo apstākļu vietā, ar kuriem viņa kādreiz bija samierinājusies, viņa tagad dzīvoja sa�mērā lielā pārticībā un greznībā, par ko domājot pati tomēr nevarēja nenosarkt. Un visa �ī pārmaiņa bija no�tikusi, viņai pa�ai kaut kā nemanot: viņa bija devusies uz kādu jauku vietu, bet nebija iegājusi pa pareizajām durvīm. Viņas vēlē�anās tie�ām bija ļoti pieticīgas. Cik rei�u viņa Pogorelkā, sēdēdama mezonīnā un sapņodama, bija sevi redzējusi kā nopietnu jaunavu, kas strādā, kas alkst izglītības, kas pacietīgi pacie� trūkumu un postu kaut kādas cēlas idejas dēļ (tiesa gan, diez vai vārds �cēls� bija ieguvis kādu noteiktu nozīmi); bet, tikko viņa bija izgājusi uz patstāvības platā ceļa, pati no sevis radās tāda īstenība, kas visus sapņus satrieca drupās. No�pietns darbs nenāk pats no sevis, bet tikai cītīgi meklējot un tam sagatavojoties, ja arī ne tik ļoti, tad kaut vai tik daudz, ka zināmā mērā tiek sekmēti meklējumi. Bet tādām prasībām neatbilda ne Anņiņkas temperaments, ne audzinā�ana. Viņas temperaments nekādā ziņā nebija aiz�rautīgs, bet tikai viegli pakļāvās iespaidiem; bet tas, ko viņai bija devusi audzinā�ana, ar ko tā bija domājusi uzsākt darba dzīvi, bija tik neapmierino�s, ka nevarēja noderēt par pamatu nevienai nopietnai profesijai. Si audzinā�ana bija bijusi, tā teikt, institūtiski operetiska, kura nez vai pārsvarā nebija operete. Tur haotiskā ne�kārtībā jaucās gan uzdevums par lidojo�u zosu baru, gan pā ar �alli, gan Pikardijas Pētera sprediķi, gan skais�tās Helēnas nedarbi, gan oda Felicai, gan atzinibas jū�tas pret priek�niekiem un di�ciltīgo jaunavu patroniem. Sai haotiskajā vinegretā (ārpus kura tā sevi ar pilnām tiesībām varēja nosaukt par tabula rasa) bija pat grūti orientēties, kur nu vēl atrast izejas punktu. Tāda saga�tavo�ana nemodināja vis darba mīlestību, bet tieksmi iekļūt augstākajā sabiedrībā, vēlē�anos būt aplidotai, klausīties kavalieru glaimos un vispār mesties iek�ā tā saucamās sabiedriskās dzīves troksnī, spo�umā un vir�pulī.

Ja viņa būtu ielūkojusies seVī vērīgāk, tad jau Pogorelkā tajos brī�os, kad viņai tikko radās projekti par darba dzīvi, kad viņa tajos redzēja kaut ko līdzīgu at�brīvo�anai no Ēģiptes gūstniecības, � jau toreiz viņa būtu sevi notvērusi, ka sapņo ne tik daudz pai darbu, cik par vienādu uzskatu cilvēku sabiedrību, pavadot laiku gudrās sarunās. Protams, arī �o sapņu cilvēki bija gudri, arī viņu valodas bija godīgas un nopietnas, bet tomēr pir�majā vietā bija dzīves svētdienīgā puse. Nabadzība ne�likās atbaido�a, trūkums liecināja, ka trūka vienīgi pār�mērību. Tāpēc, ka sapņi par pa�as pelnīto maizi saka piepildīties un viņai piedāvāja opere�u aktrises amplua kādā no provinces teātriem, viņa, lai gan tas bija kon�trastā ar iecerēto, ilgi ne�aubījās. Uz ātru roku viņa at svaidzināja institūtā gūtās zinā�anas par Helēnas attiecī�bām ar Menelaju, papildināja tās ar da�iem biogrāfiskiem sīkumiem no spo�uma apņemtā Taurīdas kņaza dzīves un nosprieda, ka ar to pilnīgi pietiek, lai tēlotu �Skaisto He�lēnu� un �Gerol�teinas hercogienes dzīves ainas� guberņu pilsētās un gadatirgos. Pie tam, lai atvieglotu savu sirds�

apziņu, viņa atcerējās kādu studentu, ar kuru viņa Mas�kavā bija iepazinusies un kur� vai ik uz soja bija iesau�cies: �Svētā māksla!� � un tādēļ jo vairāk padarīja �os vārdus par savas dzīves devīzi, jo tie pieklājīgā veidā at�raisīja tai rokas un pie�ķīra kaut vai kādu ārēju pie�klājību viņas gaitām pa to ceļu, pa kuru iet tā instin�ktīvi tiecās ar visu savu būtni.

Aktrises dzīve viņu satrauca. Vientuļa, bez īpa�a saga�tavojuma, bez mērķa apziņas, tikai ar temperamentu, kas alka trok�ņa, spo�uma un uzslavas, viņa sevi drīz vien ieraudzīja grie�amies kaut kādā haosā, kurā drūzmējās bezgalīgi daudz cilvēku, kas sekoja cits citam bez jeb�kādas sakarības. Tās bija visda�ādāko raksturu un uz�skatu personas, tā ka arī motīvi, aiz kādiem bija notikusi tuvinā�anās ar vienu vai otru, nepavisam nevarēja būt vienādi. Tomēr kā viens, tā otrs, tā arī tre�ais vienādā mērā veidoja viņas apkārtni, pēc kā jāsprie�, ka �eit, taisnību sakot, nemaz nevarēja būt runa par motīviem. Tātad skaidrs, ka viņas dzīve bija kļuvusi par tādu kā iebraucamo vietu, pie kuras vārtiem varēja klaudzināt katrs, kur� apzinājās esam jauns un jautrs un kura rīcībā bija zināmi materiāli līdzekļi. Skaidrs, ka te nevarēja būt ne runas par kaut kādu sabiedrības izraudzī�anos pēc pa�tikas, bet vienīgi par iekļau�anos ikvienā sabiedrībā, lai tikai nenonīktu vientulībā. īstenībā �svētā māksla� viņu bija iemetusi atkritumu bedrē, bet viņa bija uzreiz tā no�reibusi, ka nespēja to atskārst. Nedz viesnīcu apkalpo�tāju nemazgātie ģīmji, nedz nodrāztās, nosmulētās kulises, nedz traktieru un krogu smaka, troksnis un kņada, nedz pielūdzēju ciniskās bezkaunības � nekas viņu nespēja atskurbināt. Viņa pat nemanīja, ka visu laiku atrodas tikai vīrie�u sabiedrībā un ka starp viņu un citām sie�vietēm, kurām bija pastāvīgs stāvoklis, uzcelts kaut kāds nepārkāpjams �ogs �

Iera�anās Golovļovā viņu uz mirkli atskurbināja.

Jau no pa�a rīta gandrīz līdz ar iera�anos viņu kaut kas mulsināja. Kā jūtīga jaunava viņa ļoti ātri uzņēma jaunus iespaidus un tikpat ātri piemērojās jebkuriem ap�stākļiem. Tāpēc līdz ar iera�anos Golovļovā viņa tūliņ jutās kā �jaunkundze�. Viņa atcerējās, ka tai ir arī kaut kas savs: sava māja, savi kapi, un viņai atkal gribējās redzēt biju�o, atkal ieelpot to gaisu, no kura vēl tik ne�sen bija bēgusi, atpskaļ neskatīdamās. Bet �im iespaidam tūlīt vajadzēja sa�ķīst, saduroties ar īstenību, kādu viņa

atrada Golovļovā. Sai ziņā viņu varēja pielīdzināt tādam cilvēkam, kas ar laipnu sejas izteiksmi ierodas ilgi nere�dzētu cilvēku sabiedrībā un pēk�ņi pamana, ka pret viņa laipnību visi izturas kaut kā aizdomīgi. Viņas krūtīm pievērstais Jūdāsiņa neķītrais skatiens uzreiz atgādināja, ka viņai aiz muguras jau zināms pagātnes mantojums, no kura nevarēs vis tik viegli tikt vaļā. Un, kad viņa pēc Pogorelkas ļau�u naivajiem jautājumiem, pēc Vopļinas baznīcas tētiņa un viņa sievas zīmīgajām nopūtām un pēc Jūdāsiņa jaunajām pamācībām bija palikusi viena, kad vaļīgākā brīdī apkopoja dienas iespaidus, tad viņai ne�bija vairs nekādu �aubu, ka kādreizējā �jaunkundze� ir mirusi uz visiem laikiem, ka tagad viņa ir tikai no�ēlo�jama provinces teātra aktrise un ka atstatums starp krievu aktrises un publiskas sievietes stāvokli nemaz nav tik liels.

Līdz �im viņa bija dzīvojusi kā pa sapņiem. �Skaistajā Helēnā� viņa izģērbās puskaila, �Perikolā� tēloja ierei�bu�u, �Gerol�teinas hercogienē� dziedāja visvisādas bez�kaunības un pat no�ēloja, ka uz skatuves dēļiem nav pieņemts rādīt �la chose� un �l'amour�, pie tam iztēloja sev, cik kairino�i būtu drebinājusi vidukli un cik koķeti gorījusies. Bet nekad viņai neienāca prātā padomāt, ko viņa dara. Viņa tikai pūlējās, lai viss iznāktu �jauki�, ar ��iku� un patiktu pilsētā izvietotā pulka oficieriem. Bet, ko tas viss nozīmē un kādas izjūtas oficieros modina vi�ņas drebinā�anās, to viņa sev nejautāja. Oficieri pilsētā bija galvenā publika, un viņa zināja, ka no tiem atkarīgi viņas panākumi. Tie lauzās pie viņas aiz kulisēm, bez kādām ceremonijām dauzījās pie viņas ģērbtuves durvīm, kad tā vēl nebija apģērbusies, saukāja mīlināmos vār�dos � uz visu to viņa skatījās kā uz vienkār�ām forma�litātēm, kā uz neizbēgamiem, ar amatu saistītiem apstāk�ļiem un jautāja sev tikai to, vai viņa �ais apstākļos tēlo savu lomu �burvīgi� vai �neburvīgi�? Bet pagaidām viņa neapzinājās, ka viņas miesa vai dvēsele būtu pērkamas. Un tagad, kad viņa uz mirkli atkal jutās kā �jaunkundze�, viņai pēk�ņi kļuva nepanesami riebīgi. It kā viņai būtu novilkts beidzamais apģērba gabals un tā būtu kaila iz�vesta publikas priek�ā; it kā to uzreiz būtu apņēmu�as visas �īs neģēlīgās elpas, kas oda pēc vīna un zirgu staļļa, it kā uz visas savas miesas viņa sajustu sasvīdu�u i'oku, siekalainu lūpu pieskārienus un miglainu acu skatienus, kas, pilni dzīvnieciskas iekāres, slīd pa viņas kailā ķermeņa izliekumu, kā gaidīdami no viņas atbildi: kas tas ir � �la chose�?

Uz kurieni iet? Kā tikt vaļā no �ās pagātnes, kas spieda viņas plecus? �is jautājums izmisīgi �audījās viņai pa galvu, bet, var teikt, tikai �audījās, nerazdams un pat nemeklēdams atbildi. Jo arī tas ta�u bija sava veida sap�nis: ir agrākā dzīve bija sapnis, ir tagadējā atmo�anās � sapnis. Meitenīte sabēdājusies, saraudājusies � un tas ir viss. Tas pāries. Mēdz būt jauki mirkļi, mēdz but rūgti mirkļi, � un tam tā jābūt. Bet kā vieni, tā otri tik aiz�slīd garām, nepavisam negrozīdami reiz nodibināju�os dzīves gaitu. Lai dotu tai citu virzienu, vajag daudz pūļu, ir nepiecie�ama ne tikai morāla, bet arī fiziska drosme. Tas jau ir gandrīz tas pats, kas pa�nāvība. Lai gan cil�vēks pirms pa�nāvības nolād savu dzīvi, lai gan dro�i zina, ka nāve dos viņam brīvību, nāves ierocis viņa rokā tomēr dreb, nazis noslīd gar kaklu, pistoles lode ķer nevis tie�i pieri, bet zemāk � sakropļo. Tā arī �ai ziņā, tikai vēl grūtāk. Arī te jānonāvē sava agrākā dzīve, bet, to nonāvējot, pa�am jāpaliek dzīvam. Tas �nieks�, kas īstajā pa�nāvībā sasniedzams vienā mirkli, nospie�ot gaili, � te, �ai īpatnējā pa�nāvībā, ko dēvē par �atjauno�anos�, sasniedzams tikai ar lielu, gandrīz vai askētisku piepūli. Un tomēr tiek sasniegts tikai �nieks�, tāpēc ka nevar saukt par normālu tādu eksistenci, kuras saturs ir vienīgi sevis piespie�ana, atteik�anās un atturē�anās. Kam griba jau novājināta, ko jau ir aizgrauzis ieradums dzīvot vieglu dzīvi, tam sāks reibt galva, jau iedomājoties vien �āda veida �atjauno�anos�. Un instinktīvi, pagriezdams galvu sāņus un aizmiegdams acis, kaunēdamies un sevi mazdū�ībā vainodams, viņ� tomēr atkal soļos pa iemīto taku.

Ak, darba dzīve, � tas ir kaut kas di�s! Bet ar to sarod tikai stipri cilvēki un tie, kuriem tā nolemta kāda nolādēta iedzimta grēka dēļ. Tikai tādus tā nebiedē. Pir�mos � tāpēc ka viņi prot tajā atrast baudu, apzināda�mies darba jēgu un resursus: otros � tāpēc ka viņiem darbs pirmām kārtām ir iedzimts pienākums un pēc tam arī ieradums.

Anņiņkai nenāca ne prātā apmesties uz dzīvi Pogorelkā vai Golovļovā, un �ai ziņā tai lielā mērā nāca talkā tie lieti�ķības pamati, uz kuriem viņu bija nostādīju�i apstekļi un no kuriem tā instinktīvi neatkāpās. Viņai bija pie�ķirts atvaļinājums, un viņa jau iepriek� bija sadalī�

jusi savu laiku un noteikusi dienu, kad aizbrauks no Golovļovas. Vāja rakstura cilvēkiem ārējie noteikumi, kas ierobe�o dzīvi, ļoti atvieglo tās smagumu. Sare�ģītos ap�stākļos vājas gribas cilvēki instinktīvi pakļaujas �iem no�teikumiem un rod tajos sev attaisnojumu. Taisni tā da�rīja arī Anņiņka: viņa nolēma pēc iespējas drīz aizbraukt, un, ja tēvocis māksies virsū, tad viņa no �īs uzmācības atvairīsies, uzsverot nepiecie�amību būt atkal darbā no�teiktajā laikā.

Otrā rītā pamodusies, viņa izstaigāja visas milzīgās Golovļovas dzīvojamās mājas istabas. Visur bija tuk�ums, nemājīgums, viss dvesa atsve�inātību un to, ka te daudzi aizgāju�i aizsaulē. Doma �eit apmesties uz nenoteiktu laiku viņu pagalam nobiedēja. �Neparko!� viņa vairāk�kārt noteica kaut kādā nesaprotamā uztraukumā. � �Ne�parko!�

*

Porfirijs Vladimiri�s arī otrā dienā saņēma viņu ar pa�rasto vēlīgumu, no kura nekādi nevarēja saprast, vai viņ� grib cilvēku apmīļot vai viņam izsūkt asinis.

������ Nu, steigule, vai izgulējies? Kur nu tagad steig�sies? � viņ� jokoja.

����� Kā tad, tēvoc, jāsteidzas ir; es ta�u esmu atvaļinā�jumā, man laikā jātiek atpakaļ.

������ Lai atkal kumēdiņus rādītu? Nelaidī�u!

������ Lai�at vai nelai�at � pati aizbrauk�u!

Jūdāsiņ� bēdigi pa�ūpoja galvu.

����� Bet ko par to teiktu nelaiķe vecmāmiņa? � viņ� vaicāja ar laipnu pārmetumu balsī.

����� Vecmāmiņa jau to zināja, vēl dzīva būdama. Bet kas jums, tēvoc, tie par izteicieniem? Vakar jūs mani sū�tījāt ar ģitāru pa tirgiem, �odien sākat runāt par kumē�diņu rādī�anu? Vai dzirdat? Es negribu, ka jūs tā runājat!

����� Ehē! Var redzēt, ka patiesība ko� kaulā! Bet man gan patīk patiesība! Manuprāt, ja patiesība �

����� Nē, nē! Es negribu, es negribu! Man nav vajadzīga ne jūsu patiesība, ne nepatiesība! Vai dzirdat? Es negribu, ka jūs tā runājat!

����� Nu, nu! Jau aizsvilies! Iesim labāk padzert tēju, spārīt! Patvāris uz galda dro�i vien �ņāc un vārās jau sen �

Porfirijs Vladimiri�s ar jokiem un smiekliem gribēja mazināt nelabo iespaidu, kas bija palicis no vārdiem �ku�mēdiņu rādī�ana�, un par samierinā�anās zīmi viņ� pat sniedzās pēc māsasmeitas, lai apņemtu viņu ap vidu, bet Anņiņkai tas viss likās tik muļķīgi, gandrīz vai neķītri, ka viņa ar riebumu novērsās no gaidāmā glāsta.

������ Es jums, tēvoc, nopietni atkārtoju, ka man jāstei�dzas! � viņa sacīja.

������ Iesim papriek� padzert tējiņu, bet pēc tam parunāsi�mies.

����� Bet kāpēc tad katrā ziņā pēc tējas? Kāpēc nevar parunāties pirms tējas?

������ Nu tāpēc, ka tāpēc. Tāpēc, ka viss jādara pēc kārtas. Papriek� viena lieta, tad � otra, papriek� padzersim tējiņu un papļāpāsim, bet pēc tam runāsim par darī�anām. Gan mēs visu paspēsim.

�ādas neapkarojamas tuk�as salmu kul�anas priek�ā atlika tikai padoties.

Viņi sāka dzert tēju, pie tam Jūdāsiņ� visnekrietnākā veidā vilka garumā laiku, pamazītiņām strēbdams tēju no glāzes, mezdams krustus, plak�ķinādams sev pa gurniem, melsdams par nelaiķi māmiņu un tā tālāk.

������������ Nu tā, tagad varam parunāt, � viņ� beidzot sacīja.

����� Vai tu esi nodomājusi ilgi pie manis ciemoties?

������ Ilgāk par nedēļu nevaru. Man jāuzkavējas arī vēl Maskavā.

����� Nedēļa, mans draugs, ir ilgs laiks; nedēļā var pada�rīt daudz ko un arī maz � kā ķeras pie darba.

������ Mēs, tēvoc, labāk padarīsim daudz.

����� Es jau arī saku to pa�u. Var padarīt daudz un var padarīt maz. Da�reiz gribi padarīt daudz, bet iznāk maz, bet citreiz liekas darīts tā kā maz, ta�u skaties, ar dieva palīgu visu nemanot esi paveicis. Tu, piemēram, steidzies, tev jātiekot Maskavā, acīmredzot ir vajadzība, bet, ja tev pajautātu, kāda, � tu pati lāgā nezinātu, ko atbildēt. Bet, manuprāt, tu �o laiku labāk varētu nevis pavadīt Maskavā, bet izmantot lietderīgi.

������ Maskavā man noteikti jābūt, tāpēc ka gribu apklau��ināties, vai mēs nevarētu nokļūt uz turienes skatuves. Bet, kas attiecas uz lietderību, tad jūs ta�u pats nupat teicāt, ka nedēļas laikā varot padarīt ļoti daudz.

������ Skatoties pēc tā, kā ķeras pie darba, mans draugs. Ja ķersies klāt, kā nākas, tad viss ritēs kā pa diedziņu; bet, ja neķersies klāt, kā vajag, nu, tad sametīsies, uz ilgu laiku aizkavēsies.

������ Tad palīdziet man, tēvoci

������ Tā jau tas ir. Kad ir vajadzība, tad �palīdziet man, tēvoci�, bet, kad vajadzības nav, tad pie tēvo�a garlaicīgi un kaut tik drīzāk varētu aizbraukt! Nu, vai nav taisnība?

������ Jūs tikai pasakiet � kas man darāms?

����� Rimsties, pagaidi! Tāpēc jau es arī saku: kad tēvocis vajadzīgs, tad viņ� ir �mīļais� un �labais�, un �dārgais�, bet, kad nav vajadzīgs, paceļ ļipu un lai�as lapās. Vai tad nevarētu parunāt tā: kā jūs, tēvocīt mīļais, domājat, � vai es varētu aizbraukt uz Maskavu?

������ Cik jūs, tēvoc, esat savāds! Man ta�u Maskavā ir noteikti jābūt, bet ja nu jūs pēk�ņi pateiktu, ka nevar?

������ Un pateik�u arī: nevar � un sēdi nost! To nesaka nekāds sve�inieks, to saka tēvocis � tēvoci ta�u var pa�klausīt. Ak, mans draugs, mans draugs! Labi vēl, ka jums ir tēvocis, � ir ta�u kāds, kas pa�ēlo, kas pievalda maz�liet! Bet kā citiem � nav neviena! Nav kas pa�ēlotu, nav kas brīdinātu, � aug savā vaļā. Nu, un tad jau ari daudz kas notiek� dzīvē ta�u gadās visvisādi, mans draugs!

Anņinka jau taisījās ko iebilst, bet saprata, ka tas no�zīmētu tikai liet ūdeni uz viņa dzirnavām, un tāpēc ap�klusa. Viņa sēdēja un bezcerīgi raudzījās uz Porfiriju Vladimiri�u, kas runāja bez mitas.

������ Man jau sen tev gribējās pateikt, � turpināja Jūdāsiņ�. � Man nepatīk, man ļoti nepatīk, ka jūs tā brau�kājat pa tiem� pa tiem tirgidm! Lai nu tas tev nav pa prātam, ka es runāju par ģitārām, tad tomēr�

������ Ar to ta�u nekas nav pateikts: man nepatīk! Vajag parādīt kādu izeju!

������ Dzīvo pie manis � lūk, tā būs izeja!

������ Nē � to gan � neparko!

������ Kāpēc tad ne?

������ Vienkār�i tāpēc, ka man te nekā nav ko darīt. Ko lai pie jums sadara? No rītiem piecelies � jāiet dzert tēju; pēc tējas jātur prātā: tūlīt būs brokastis! Pēc bro�kastīm � drīz klās galdu pusdienām! Pēc pusdienām � vai drīz nebūs tēja? Un tad nāk vakariņas un jāiet gu�lēt� Pie jums jau var nomirt!

������ Tā jau, mans draugs, dara visi. Vispirms dzer tēju, tad � kas to radis � ēd brokastis; es, redz, neesmu radis ēst brokastis � es brokastis neēdu; tad nāk pusdienas, tad vakara tēja, un visbeidzot iet gulēt. Nu, un? �ķiet, ka tur nav nekā smieklīga, nedz peļama! Redz, ja es, teiksim�

������ Peļama nav nekā, tikai man nepatīk.

������� Redz, ja es kādam darītu pāri vai kādu tiesātu.. * vai par kādu nelabi izteiktos � nu, tad patie�ām! Par to es pat varētu pats sevi tiesāt! Bet dzert tēju, ēst brokas�tis un pusdienas� Dievs ar tevi! Un ari tu pati, lai cik spridzīga būtu, bez ē�anas tikpat nevarētu iztikt!

������ Nu jā, tas viss ir tiesa, bet man nepatīk!

������ Nemēro nu visu ar savu mēru, padomā arī par vecā�kiem cilvēkiem! �Tas man nepatīk�, un �tas man ne�patīk� � vai tā drīkst runāt! Tev būtu jāsaka: �tas ir pēc dieva prāta� vai �tas nav pēc dieva prāta� � lūk, tad būs tā, kā nākas, tad būs tā, kā vajag! Ja jau pie mums Golovļovā kaut kas nav pēc dieva prāta, ja mēs darām pret viņa gribu, ja mēs grēkojam vai kurnam, vai skau��am, vai izdarām citādus ļaunumus, nu, tad mēs esam vainīgi un pelnām, ka mūs soda. Tikai arī tad vēl jāpie�rāda, ka mēs tie�ām neesam darīju�i pēc dieva prāta. Bet �itā � �tas man nepatīk�! Es teik�u pats par sevi � man ari daudz kas nepatīk! Man pavisam nepatīk, pie�mēram, ka tu ar mani tā runā un noniecini manu radinieka viesmīlību, ta�u es sē�u un nesaku ne vārda! Pag, domāju, es viņai to klusām lik�u manīt � varbūt pati pieņemsies prātā! Varbūt, kamēr es tā ar jociņiem atbildu uz taviem izlēcieniem, tikmēr tavs sarg�eņģelis tevi uzved uz īstenā ceļa! Jo man ta�u sāp sirds nevis sevis, bet tevis dēļ! Ai, ai, mans draugs, tas nu gan nav labi! Ja es patiesi tev būtu ko sliktu pateicis vai slikti pret tevi izturējies, vai tevi kaut kādi apvainojis, � nu, tad � dievs ar tevi! Kaut arī dievs liek no vecākiem cilvēkiem pat pārmācību pieņemt, vienalga � ja jau būtu tevi apvainojis � dievs ar tevi! Nu tad dusmojies uz mani! Bet es te sē�u klusiņām un mierīgi, sē�u, ne vārda nesaku, tik domāju vienu domu, kā vien labāk un jaukāk visu izrīkot, lai visiem būtu prieks un patik�ana � bet tu! Ej nu, ko nu � tā tu atbildi uz manu mīlestību! Tu nesaki vis uzreiz laukā visu, mans draugs, papriek� pa�domā un pielūdz dievu, palūdz, lai viņ� tev pie�ķir prātu! Un tikai tad, ja �

Porfirijs Vladimiri�s tā spriedelēja vēl ilgi, neapnicis. Vārdi plūda cits pēc cita kā biezas slienas. Anņiņka viņu vēroja ar neizprotamām bailēm un domāja: kā viņ� vēl nav aizrijies? Tomēr tēvocītis tā arī nepateica, kas viņai darāms sakarā ar Arinas Petrovnas nāvi. Viņa mēģināja �o jautājumu izvirzīt arī pie pusdienām, tāpat vakarā, tēju dzerot, bet katru reizi Jūdāsiņ� sāka atkal stiept kaut kādas garas, liekas valodas, tā ka Anņiņka pati nebija pneclga, ka sarunu vispār uzsākusi, un domāja tikai vienu: kad tas viss beigsies?

Pēc pusdienām, kad Poriirijs Vladimiri�s bija nolicies j.".iiēt, Anņiņka palika divatā ar Jevprakseju, un viņai l> k�ņi uznāca vēlē�anās parunāties ar tēvo�a saimniecī�bas vadītāju. Viņai iegribējās zināt, kāpēc Jevpraksejai C iolovļovā nav bailes un kas viņai dod spēku izturēt to tuk�o vārdu straumi, kas no rīta līdz vakaram plūda no tēvo�a mutes.

������ Vai jums, Jevprakseja, nav garlaicīgi Golovļovā?

������ Kas mums ko garlaikoties? Mēs jau neesam kungi!

������������ Tomēr� arvien jūs esat viena� Ne jums kādu prieku, ne kādu pārmaiņu � itin nekā!

������������� Kādi mums prieki vajadzīgi! Ja garlaicīgi, skatos pa logu ārā. Ari pie tētiņa, Nikolas Kapeikās dzīvojot, ne�kāda prieka neredzēju.

������������ Man liekas, mājās jums tomēr bija labāk� bija savas draudzenes, gājāt ciemos cita pie citas, gājāt ro�taļās �

������ Ko lai dara!

������������� Bet ar tēvoci� Viņ� runā tik ilgi un tik garlaicīgi. Vai viņ� vienmēr tā?

������ Vienmēr, tā viņ� runā cauru dienu.

������ Un vai jums nav garlaicīgi?

������ Kas tad man! Es jau neklausos!

������������ Vienmēr ta�u nevar neklausīties. Viņ� var to pa�manīt un ņemt ļaunā.

������������� Kā tad �is to var zināt? Es ta�u skatos viņam taisni virsū. Viņ� runā, bet es skatos viņam virsū un pa to laiku domāju savu domu.

������ Par ko tad jūs domājat?

������������� Par visu ko. Kad gurķi jāskābē � domāju par gur�ķiem; ja pēc kaut kā jāsūta uz pilsētu � domāju par to. Kas jādara saimniecībā � es domāju par visu ko.

������������� Tad jau jūs patiesībā esat viena, lai gan kopā dzīvo�jat?

������������ Tikpat kā viena. Kādreiz vakaros viņ� sadomā spēlēt uz durakiem, nu, tad mēs spēlējam, Bet arī tad: reizēm pa�ā spēles vidū viņ� apstājas, noliek kārtis un sāk runāt. Bet es skatos viņam virsū. Kad nelaiķe Arina Petrovna bija dzīva, tad bija jautrāk. Viņas klātienē tas baidījās runāt lieku; nedrīkstēja, jo vecā neļāva. Bet nu nemaz vairs nav pēc cilvēka, izdarās, kā tik.

������������� Nu, redziet nu! Tas ta�u, Jevprakseja, ir �ausmīgi! Tas ir �ausmīgi, ja cilvēks runā un tu nezini, kāpēc viņ� runā, ko viņ� runā un vai jel kādreiz beigs. Tas ta�u ir �ausmīgi? Tas ta�u ir nepatīkami?

Jevprakseja paskatījās uz viņu tā, it kā tai pirmo reizi būtu uzaususi kāda divaina doma.

�� Neba jūs viena, � viņa sacīja. � �e daudzi viņu tā�dēļ necie�.

������ Ak tā!

������������ Jā. Kaut tie pa�i sulaiņi � neviens pie mums ilgi nevar nodzīvot; mēs tos nomainām gandrīz vai katru mē�nesi. Tāpat pārvaldnieki. Un tikai tāpēc vien.

������ Vai viņ� apnīk?

������������� Moka nost. Dzērāji � tie dzīvo, tāpēc ka piedzēris jau nekā nedzird. Tādam � pūt kaut vai ar bazūnēm, tam tikpat kā pods uzmaukts galvā. Tikai atkal nelaime: dzē�rājus viņ� necie�.

������������ Ak, Jevprakseja, Jevprakseja! Un viņ� vēl grib mani pierunāt Golovļovā palikt uz dzīvi!

������������ Vai zināt, jaunkundze! Jūs tie�ām varētu pie mums palikt! Varbūt viņ� rimtos, ja jūs �e būtu!

������������ Nu, nē! To gan ne! Man pietrūktu pacietības viņam acīs skatīties!

������������ Ko nu par to! Jūs ta�u esat kungu kārtas! Jums ir sava vaļa! Tomēr � lai nu kā, vaļa paliek vaļa, � bet gadās tāpat dancot pēc cita stabules!

������ Un cik bie�i vēl!

������������ Tā jau es arī domāju! Bet ko es jums vēl gribēju jautāt: vai par aktrisi būt ir jauki?

������ Sava maize ir � arī tas labi.

������������ Vai tiesa, ko Porfirijs Vladimiri�s man stāstīja: ka aktrises sve�i vīrie�i turot ap vidu apkamptas?

Anniņka uz mirkli notvīka.

������������� Porfirijs Vladimiri�s nekā nesaprot, � viņa saskai�tusies atbildēja, � tāpēc viņ� mel� niekus. Viņ� to nespēj pat apjēgt, ka uz skatuves spēlē, ka tā nav īstenība.

������������� Bet tomēr! Aiz to jau viņ�, Porfirijs Vladimiri�s� Līdzko jūs ieraudzīja � pat lūpas aplaizīja! �Māsasmeitiņa� un �māsasmeitiņa�! Kā jau pieklājas! Bet pats savas ne�ķīstās acis nemaz nespēj valdīt!

����� Jevprakseja! Kāpēc jūs runājat muļķības?

������������ Vai es? Kas tad man! Padzīvosiet � gan pati redzē�siet! Kas tad man! Uzteiks vietu, ie�u atpakaļ pie tētiņa. Un ir jau arī te garlaicīgi; to jūs pareizi pateicāt!

������ To jūs velti domājat, ka es varētu palikt �eit. Bet, k i Golovļovā ir garlaicīgi, tas tiesa. Un, jo ilgāk jūs �eit d/īvosiet, jo garlaicīgāk jums būs.

Jevprakseja kļuva mazliet domīga, tad no�āvājās un sacīja:

������ Pie tēva dzīvodama, es biju vāja, nu pavisam izdi�lusi, bet tagad � vai redzat! Sieva kā lāva! Tātad gar�laicība iet labumā!

������ Vienalga, tikpat ilgi neizturēsiet. Pieminiet manus vārdus, neizturēsiet.

Ar to saruna beidzās. Par laimi, Porfirijs Vladimiri�s to nedzirdēja � citādi viņam atkal būtu bijusi jauna un piteicīga tēma, kas, bez �aubām, būtu uzsvaidzinājusi viņa bezgalīgās pamāco�ās valodas.

Porfirijs Vladimiri�s mocīja Anņiņku vēl veselas divas dienas. To vien runāja: pacieties un pagaidi! Pamazītiņām, palēnītiņām! Pārmet krustu un pielūdz dievu un tā joprojām. Pagalam viņu nomocīja. Galu galā piektajā dienā viņ� tomēr sataisījās uz pilsētu, lai gan arī tad vēl atrada iespēju, kā māsasmeitu paspīdzināt. Viņa jau stāvēja priek�namā, ka�okā saģērbusies, bet viņ�, kā par spīti, taisījās vēl veselu stundu. Ģērbās, mazgājās, plak�ķināja sev pa gurniem, meta krustus, staigāja, sēdēja, deva visā�dus rīkojumus, kā, piemēram: �Tā gan, tā, mīļais!� � vai arī: �Nu, un tad tu kaut kā� pielūko, mīļais, ka tikai kaut kas nenotiek!� Viņ� vispār rīkojās tā, it kā tas Golovļovu atstātu nevis uz pāris stundām, bet uz visiem laikiem. Beidzot, kad tas visus bija pārmocījis � gan cilvēkus, gan zirgus, kas veselas pusotras stundas nostāvēja pie lieveņa, beidzot viņ� juta, ka rīkle jau glu�i sausa no tuk�ās runā�anas, un nolēma braukt.

Pilsētā viss tika nokārtots, kamēr zirgi iebraucamā vietā ēda auzas. Porfirijs Vladimiri�s uzrādīja dokumentu, pēc kura izrādījās, ka bāreņu kapitāls līdz Arinas Petrovnas nāves dienai bija bijis gandrīz divdesmit tūksto�i rubļu piecprocentīgās obligācijās. Tad tika pieņemts lūgums ltdz ar dokumentiem, kas apliecināja bāreņu pilngadību, un turpat arī sekoja rīkojums par aizbildniecības atcel��anu un mui�as un kapitālu nodo�anu īpa�niecēm. Tās pa�as dienas vakarā Anņiņka parakstīja visus dokumentus un sarakstus, kurus Porfirijs VI Jimiri�s bija izgatavojis, un beidzot brīvi uzelpoja.

Pārējās dienas Anņiņka pavadīja jo lielā uzbudinājumā. Viņai gribējās aizbraukt no Golovļovas tūlīt, uz līdzenas

vietas, bet tēvocis viņai atbildēja tikai ar jokiem, kuros, lai gan tie skanēja labsirdīgi, slēpās tik muļķīga neatlai�dība, kādu salauzt nav neviena cilvēka spēkos.

������ Tu pati teici, ka dzīvo�ot nedēļu � nu, tad dzīvo ar! � viņ� sacīja. � Kas tev te vainas! Par dzīvokli nav jamaksā, dzīvo lūdzama. Varēsi dzert tējiņu un ēst visu, ko tik sirds iekāro, viss būs tavā rīcībā!

������ Bet man ta�u, tēvoc, jābrauc! � lūdzās Anņiņka.

������ Tu nevari nosēdēt, bet es nedo�u zirdziņus! � jo�koja Jūdāsiņ�. � Nedo�u zirdziņus, sēdi pie manis gūstā! Kad nedēļa būs apkārt, neteik�u vairs ne vārda! Noturē�sim dievkalpojumu, paēdīsim pirms ceļā do�anās, padzer�sim tējiņu, papļāpāsim� Palūkosimies viens otrā � un tad ar dieva palīgu! Bet paklau! Vai tev nevajadzētu vēl�reiz aizbraukt līdz Vopļinai � uz kapiem? Varētu vēl atvadīties no vecmāmiņas � varbūt nelaiķe tev vēl kādu padomu dotu!

������ Varbūt tie�ām! � piekrita Anņiņka.

������ Tad mēs izdarīsim tā: tre�dien no pa�a rītiņa no�klausīsimies dievkalpojumu, ieturēsim ceļa maltīti, un tad mani zirdziņi tevi aizvedīs līdz Pogorelkai, bet no turienes līdz Dvorikiem tu varēsi braukt ar saviem, ar Pogorelkas zirgiem. Pati tagad esi mui�as īpa�niece! Pa�ai savi zirgi!

Vajadzēja samierināties ar to. Nekaunībai ir milzīgs spēks; nepieradu�u cilvēku tā vienmēr pārsteidz, un, ka�mēr tas brīnās un skatās visapkārt, tā satver viņu un iepin savos valgos. Dro�i vien ikviens, kam kādreiz gadījies iet garām kloākai, būs ne tikai aizspiedis degunu, bet arī pūlējies neelpot; glu�i tāpat jāpiespie�as cilvēkam, kad tam gadās iekļūt sfērā, kas pilna nekrietnības un tuk��vārdības. Tam jānotru'lina redze, dzirde, o�a, gar�a; tam jātop kā kokam, jānomāc ikviena veida jutīgums. Tikai tādā gadījumā nekrietnības atmosfēra to nenosmacēs. An�ņiņka to saprata, lai gan vēlu; ta�u viņa nolēma savu atbrīvo�anu no Golovļovas nesteidzināt, atļaujot notiku�miem risināties savā dabiskajā gaitā. Jūdāsiņ� viņu bija tā nomācis ar savu nepārvaramo tuk�vārdību, ka tā ne�uzdro�inājās pat atvirzīties, kad viņ� to apkampa un, kā jau radiem pieklājas, glāstīja tai muguru, arvien piebilz�dams: redz, nu tu esi paimeitiņa. Viņa ikreiz neviļus no�drebēja, kad juta tā kaulaino un mazliet trīco�o roku slīdam pār muguru, bet no citāda veida riebuma izpaus�mes to atturēja doma: ak kungs! Kaut. tik nu pēc nedēļas laistu projām! Par laimi, Jūdāsiņ� nebija tik nepieticīgs

un, lai gan, liekas, manīja viņas nepacietīgās kustības, tomēr klusēja. Acīmredzot viņ� turējās pie tās dzimumu attiecību teorijas, ko izteic sakāmvārds: mīli vai nemīli, tik skaties acīs!

Beidzot pienāca nepacietīgi gaidītā aizbrauk�anas diena. Anņiņka piecēlās teju se�os no rīta, bet Jūdāsiņ� tai to�mēr bija aizsteidzies priek�ā. Viņ� jau bija noturējis parasto lūg�anu un, gaidot baznīcas zvana pirmās skaņas, rītakurpēs un rītasvārkos slaistījās pa istabām skatīda�mies, klausīdamies un tā joprojām. Cik varēja vērot, viņ� jutās satraukts un, saticies ar Anņiņku, tā nosāņus uz viņu paskatījās. Arā bija jau pavisam gai�s, bet laiks turējās nejauks. Debesis viscaur bija noklātas tum�iem mākoņiem, no kuriem nāca lejā pavasara slapjdraņķis � tāds kā lietus, kā sniegs; uz ciemata ceļa, kur sniegs jau bija glu�i melns, laistījās peļķes, kas vēstīja, ka drīz sāksies �ķīdonis: pūta stiprs dienvidu vēj�, solot lietainu atkusni; koki jau bija atbrīvoju�ies no sniega un aizgūt�nēm �ūpoja savas piemirku�ās, kailās galotnes; mui�as saimniecības ēkas izskatījās nomelnēju�as un it kā ap�glumēju�as. Porfirijs Vladimiri�s pieveda Anņiņku pie loga un rādīja tai ar roku �o pavasara atdzim�anas ainu.

����� Vai tad tie�ām jābrauc? � viņ� jautāja. � Vai ne�vajadzētu tomēr palikt?

����� Ak nē, nē! � viņa izbijusies iesaucās. � Tas� tas� pāries!

������ Diez vai pāries. Ja tu pulksten vienos izbrauksi, tad diez vai agrāk par septiņiem Pogorelkā nokļūsi. Un vai tad naktī var braukt pa tādu �ķīdoni � tik un tā vaja�dzēs Pogorelkā gulēt pa nakti.

����� Ak, nē! Es arī naktī, es brauk�u tūlīt� Es ta�u, tēvoc, esmu dro�sirdīga. Un kāpēc tad jāgaida līdz pulk�sten vieniem? Tēvoci! Mīļais! Ļaujiet man tūliņ braukt projām!

����� Bet ko sacīs vecmāmuļa? Viņa teiks: tad ta maz�meita! Atbrauca, palēkāja un pat manas svētības netīkoja!

Porfirijs Vladimiri�s apstājās un apklusa. Kādu brīdi viņ� mīņājās uz vietas, gan raudzīdamies uz Anņiņku, gan nodurdams acis. Kā redzams, viņ� gribēja un neuzdro�i�nājās kaut ko teikt.

����� Pagaidi, es tev ko parādī�u! � viņ� beidzot saņēmās un, izvilcis no kabatas saritinātu papīra loksni, pasniedza to Anņiņkai: � �e ku, izlasi!

Anņiņka lasīja:

��odien es lūdzu dieviņu un izlūdzos, lai viņ� man at�stāj manu Anņiņku. Un dieviņ� man atbildēja: apskauj Anņinkas apaļīgo vidukliti un piespied viņu pie savas sirds.�

������ Nu, kā būs? � viņ� jautāja, mazliet nobālēdams.

������ Tpu � tēvoc! Cik riebīgi! � Anņiņka apjukusi at�bildēja, uz viņu lūkodamās.

Porfirijs Vladimiri�s nobālēja vēl vairāk un caur zo�biem izdvesa: �Mums, redzams, vajadzīgi huzāri!� � tad pārmeta krustu un, kājas �ļūkādams, izgāja no istabas.

Pēc stundas ceturk�ņa viņ� tomēr atgriezās un atkal jokoja ar Anņiņku, it kā nekas nebūtu noticis.

������ Nu kā tad paliek? � viņ� vaicāja. � Vai tu VopJinā iegriezīsies? Vai no sirmās vecmāmuļas gribi atva�dīties? Atvadies gan! Atvadies gan, mans draugs! Tas bija labi darīts, ka tu vecmāmiņu iedomāji! Radus nekad nevajag aizmirst, jo sevi�ķi tādus, kas, var teikt, visu savu sirdi mums atdevu�i.

Dievkalpojumu noturēju�i un miru�o pieminēju�i, viņi ēda baznīcā bēru biezputru, tad pārbrauca mājās, ēda atkal bēru biezputru un tad sēdās pie tējas. Porfirijs Vla�dimiri�s tie�i kā par spīti lēnāk nekā citām reizēm strēba no glāzes tēju un, Anņiņku mocīdams, stieptin stiepa ga�rumā sarunu, starp diviem malkiem gari un pla�i izrunā�damies. Ap pulksten desmitiem tējas dzer�ana tomēr bija beigusies un Anņiņka sāka lūgties:

������ Tēvoci! Vai es tagad varu braukt?

������ Bet kā tad ar ē�anu? Vai pirms brauk�anas nevaja�dzētu paēst pusdienas? Vai tu tie�ām domā, ka tēvocis tevi tā laidīs projām? Ni un ni! Ir nedomā! Tādas lietas Golovļovā nekad nav notiku�as! Nelaiķei māmiņai es ne�drīkstētu acīs rādīties, ja viņa uzzinātu, ka es savu māsasmeitiņu esmu aizlaidis projām bez ceļa maltītes! Par to nav ne ko domāt, ne ko prātot.

Atkal vajadzēja likties mierā. Pagāja tomēr pusotras stundas, bet galdu kā neklāja, tā neklāja. Visi bija iz�klīdu�i; Jevprakseja, atslēgām �vadzot, �audījās no klēts uz pagrabu; Porfirijs Vladimiri�s apspriedās ar pārvākt nieku, nogurdinādams to ar bezjēdzīgiem rīkojumiem, plak�ķinādams sev pa gurniem un vispār manīdamies no�vilcināt laiku. Anņiņka staigāja viena pa ēdamistabu �urp un turp, pulkstenī skatīdamās, skaitīdama savus soļus, vē�lāk pat sekundes: viens, divi, trīs� Laiku pa laikam

viņa paraudzījās ārā un pārlietinājās, ka peļķes top arvien lielākas un lielākas.

Beidzot sāka �ķindēt karotes, na�i un �ķīvji; sulainis Stepans ienāca ēdamistabā un uzklāja uz galda galdautu. Bet likās, ka daļa no Jūdāsiņa gausuma būtu pielipusi arī viņam. Viņ� lēni jo lēni bīdīja �ķīvjus, pūta glāzēs dva�u un skatījās tajās pret gaismu. Tie�i vienos visi sēdās pie galda.

������ Nu redz, nu tu varēsi braukt! � Porfirijs Vladimiri�s uzsāka atvadībām piemērotu sarunu.

Viņam priek�ā bija nolikts �ķīvis ar zupu, bet viņ� tai nemaz nepieskārās un tik glaimīgi skatījās uz Anņiņku, ka viņam nosarka pat deguna gals. Anņiņka steidzīgi rija zupu karoti pēc karotes. Arī viņ� paņēma karoti un jau taisījās to iegremdēt zupā, bet tad atkal nolikta uz galda.

������ Tu man piedod, vecam vīram! � viņ� sīca. � Tu, redz, zupu izstrēbi, kā uz ugunsgrēku skriedama, bet es ēdu palēnām. Man netīkas tik nevērīgi izturēties pret dieva dāvanu. Maizīte mums dota dieni�ķam uzturam, bet mēs ar to nelietīgi svaidāmies � vai tu redzi, cik daudz tev drusku? Un vispār man patīk visu darīt pa krietnam un ar apdomu, tad viss iznāk tā pamatīgāk. Varbūt tas tevi dusmo, ka es pie galda netaisu cirka trikus, vai kā pie jums to sauc; bet ko tur lai dara! Padusmo vien, ja tev tā tīk! Padusmosi, padusmosi un beidzot piedosi man! Un ne jau vienmēr arī tu būsi jauna, ne jau vienmēr taisīsi cirka trikus, gan jau arī tu kādreiz pieņemsies prātā, un, lūk, tad tu teiksi: tēvocim, liekas, toreiz tomēr bija taisnība! Tā ir, mans draugs! Tagad tu varbūt manī klausies un domā: ķēms, ne tēvocis! Vecs urk�ķis, ne tēvocis! Bet, kad būsi nodzīvojusi tik ilgi kā es, tad dzie�dāsi citu dziesmu, tad tu teiksi: bija gan labs tas tēvo�cītis! Labu vien man mācīja!

Porfirijs Vladimiri�s pārmeta krustu un norija divas karotes zupas. To padarījis, viņ� ielika karoti atkal �ķīvī un atlaidās pret krēsla atzveltni � par zīmi, ka tūliņ sāksies runā�ana.

�Asinssūcējs!� bija uz mēles Anņiņkai. Bet viņa sa�valdījās, ātri ielēja sev glāzē ūdeni un izdzēra to vienā paņēmienā. Jūdāsiņ�, var teikt, glu�i vai saoda, kas viņā patlaban notika.

������ Ko! Nepatīk! Neko darīt, lai arī nepatīk, bet tu tomēr paklausies, ko tēvocis saka! Redz, es jau sen gri-

beju ar tevi parunāt par to tavu steigu, bet nekad neiz�nāca vaļas. Nepatīk man tā tava steiga, tajā redzama vieglprātība un neapdomība. Jau toreiz jūs glu�i velti aizbraucāt no vecmāmiņas � nebija jums kauna vecenīti sarugtinat! Un kālab?

������ Ak, tēvoci Kāpēc jūs to visu pieminat! Tas viss ta�u jau padarīts! No jūsu puses tas pat ir neglīti!

������ Stāvi mierā! Es nerunāju par to, vai tas glīti vai neglīti, bet par to, ka visu, kas darīts, var izdarīt arī par jaunu. Ne tikai mēs, grēcinieki, bet ari pats dievs groza savus lēmumus: �odien viņ� dod lietutiņu, bet rīt saulainu laiciņu! Ā, re nu! Dievs vien to zina, kāds dār�gums tas teātris ir! Re nu! Saki pati!

������ Nē, tēvoc! Lai tas paliek! Es jūs lūdzu!

������ Un vēl ko es tev sacī�u: tā tava vieglprātība nav laba, bet vēl vairāk man nepatīk tas, ka tu ar tik viegl�prātīgi uzņem vecāku cilvēku aizrādījumus. Tēvocis tev vēl tikai labu, bet tu viņam saki: lai paliek! Tēvocis nāk pie tevis ar mīlestību un ar laipnību, bet tu tikai �ņāc! Bet vai tu ar zini, kas tev to tēvoci devis? Nu pasaki � kas tev to tēvoci devis?

Anņiņka uz viņu paskatījās, nekā nesaprazdama.

������ Tēvoci devis dievs � redz, kas! Dievs! Ja dievs viņu nebūtu devis, tad tu tagad būtu viena, nezinātu, kā rīkoties, kā rakstīt lūgumu un kur to iesniegt; un tu ne�zinātu, kas uz �o lūgumu gaidāms. Tu būtu kā me�ā; viens tev darītu pāri, otrs piekrāptu, bet tre�ais vienkār�i izsmietu! Bet, tā kā tev ir tēvocis, tad mēs ar dieva pa�līgu nokārtojām tavas lietas vienā dienā. Uz pilsētu aiz�braucām, Bāriņtiesā bijām, lūgumu iesniedzām, rezolūciju saņēmām! Nu tu redzi, mans draugs, ko nozīmē tāds tēvocis!

������ Es ta�u esmu jums pateicīga, tēvoc!

������ Nu, ja tu tēvocim esi pateicīga, tad ne�ņāc uz viņu, 5et paklausi. Tēvocis tev vēl tikai labu, lai gan tev da�reiz �ķiet�

Anņiņka tik tikko spēja valdīties. Atlika vēl viens vie�nīgs līdzeklis, kā tikt vaļā no tēvo�a pamācībām: izlik�ties, it kā viņa, kaut vai principā, pieņemtu viņa priek��likumu palikt Golovļovā.

������ Labi, tēvoc, � viņa sacīja. � Es padomā�u. Es pali saprotu, ka dzīvot vienai, tālu no savējiem nepavisam nav ērti� Bet patlaban es tomēr neesmu spējīga iz�ķir�ties. Man jāpadomā.

� Nu redz, nu tu reiz saproti. Bet kas te ko domāt!

Liksim nojūgt zirgus, ienest tavas ceļasomas � un viss būs izdomāts.

������ Nē, tēvoc, jūs aizmirstat, ka man ir māsa!

Nav zināms, vai �is arguments Porfiriju Vladimiri�u pārliecināja vai ari viņ� visu �o skatu bija inscenējis tikai pieklājības pēc un pats lāgā nezināja, vai viņam tie�ām vajag, ka Anņiņka paliek Golovļovā, vai ari tik tāds acumirklīgs dullums bija uznācis. Bet katrā ziņā pēc tam pusdienu ē�ana ritēja raitāk. Anņiņka visam pievienojās, uz visu atbildēja tā, ka nevarēja rasties nekāda iespēja izplūst tuk�ās valodās.

Un tomēr, kad pusdienas bija paēstas, pulkstenis rādīja jau pustrīs. Anņiņka uztrūkās no krēsla, it kā tā visu laiku būtu sēdējusi karstā vannā, un pieskrēja pie tēvo�a, lai no viņa atvadītos.

Pēc desmit minūtēm Jūdāsiņ� ka�okā un lā�ādas zāba�kos jau bija iznācis uz lieveņa viņu pavadīt, lai pats ar savām acīm redzētu, kā jaunkundze tiek iesēdināta kulbā.

������� No kalna laid lēnāk � vai dzirdi! Un tad lai Seņkinas pakalnē � skaties, ka neizgāz! � viņ� aizrādīja braucējam.

Beidzot Anņiņka bija ievīstīta un iesēdināta, un tad tika aizpogāta kamanu sega.

������� Varbūt tu tomēr paliksi! � Jūdāsiņ� viņai vēlreiz uzsauca, gribēdams parādīt ļaudīm, kas visi bija sanāku�i, ka viss notiek tā, kā jau radiem pieklājas. � Tu vismaz kādreiz atbrauksi, vai ne? Pasaki!

Bet Anņiņka jutās jau brīva, un viņai pēk�ņi iegribējās paķircināties. Viņa izbāza galvu no kulbas un, katru vārdu skaidri izrunādama, atbildēja:

������ Nē, tēvoc, es nebrauk�u! Būt kopā ar jums ir baigi!

Jūdāsiņ� rādīja tādu seju, it kā neko nebūtu dzirdējis, bet lūpas viņam kļuva baltas.

*

Atbrīvo�anās no Golovļovas gūstniecības Anņiņku ļoti iepriecināja, tā ka viņai nemaz neienāca prātā doma, ka aiz viņas mū�īgā gūstniecībā paliek cilvēks, kuram līdz ar viņas aizbrauk�anu ir pārtrūkusi katra saite ar dzīvo cilvēku pasauli. Viņa domāja tikai par sevi: ka viņa izrā�vusies brīvībā un ka tagad ir labi. Brīvības izjūta bija

tik spēcīga, ka viņa, atkal ienākusi Vopjinas kapsētā, vairs itin neka nemanīja no tās nervozās jūtelības, kas viņu bija pārņēmusi, pirmo reizi pieejot pie vecmāmiņas kapa. Viņa mierīgi noklausījās dvēseles aizlūgumu, bez asarām paklanījās kapam un diezgan labprāt pieņēma priestera uzaicinājumu iebaudīt viņa mājās tasi tējas.

Apstākļi, kādos dzīvoja Vopjinas priesteris, bija ļoti nabadzīgi. Mājas vienīgajā tīrajā istabā, kas noderēja kā pieņemamā istaba, bija kaut kāds skumj� kailums; gar sienām nolikti kādi divpadsmit krāsoti krēsli, pārvilkti ar astru audumu, kas vietām bija stipri nodilis; turpat stā�vēja tāds pats dīvāns ar izliektu atzveltni, kas izskatījās glu�i tā kā pirmsreformu skolas ģenerāļa krūtis; starp logiem bija redzams vienkār�s, ar noķēpātu vadmalu pār�klāts galds, uz kura atradās draudzes grāmatas, aiz tām rēgojās tintnīca ar tajā iebāztu spalvaskātu; istabas austrumu stūrī karājās svētbil�u skapītis ar vienu svēt�bildi un aizdegtu lampiņu; zem svētbil�u skapī�a atradās divas ar pelēku, izbalēju�u vadmalu pārklātas lādes ar mācītāja sievas pūru. Pie sienām nebija tape�u; pie vie�nas sienas, tie�i vidū, karājās da�as pabalēju�as augstāko garīdznieku fotogrāfijas. Istabā turējās kaut kāda dīvaina smaka, it kā tur jau no seniem laikiem būtu bijusi tara�kānu un mu�u kapsēta. Pats priesteris, lai gan vēl jauns cilvēks, �ajā vidē arī izskatījās tāds kā apsūbējis. �ķidrie, pagai�ie mati nokarājās viņam no galvas taisnām �ķip�snām, atgādinādami sēru vītola zarus; acis, kas kādreiz bija biju�as zilas, tagad raudzījās it kā bez dzīvības; balss drebēja, bārdiņa bija kļuvusi smaila; �alona amata tērps priek�pusē neturējās lāgā ciet un izskatījās kā uz pakaramā uzkārts. Priestera sieva, arī vēl jauna sieviete, izskatījās vēl vairāk nomocīta � tas no bie�ajām dzem�dībām.

Ar visu to Anņiņka nevarēja nepamanīt, ka pat �ie nomāktie, nomocītie un nabadzīgie cilvēki pret viņu ne�izturas tā kā pret parastu draudzes locekli, bet gan drī�zāk ar no�ēlu kā pret noklīdu�u avi.

����� Vai paciemojāties pie tēvo�a? � priesteris uzsāka sarunu, uzmanīgi paņemdams tējas tasi no paplātes, ko turēja rokās viņa sieva.

������ Jā, nodzīvoju gandrīz veselu nedēļu.

����� Tagad Porfirijs Vladimiri�s ir galvenais mui�nieks visā mūsu apvidū � varenāka par viņu nav. Bet dzīvē gan tam it kā neveicas. Papriek� nomira viens dēls, tad

ari otrs un visbeidzot vēl māte. Brīnums, ka viņ� jūs ne�lūdza apmesties uz dzīvi Golovļovā.

������ Tēvocis aicināja gan, bet es pati nepaliku.

������ Kāpēc tad tā!

������ Labāk dzīvot brīvībā.

��������� Brīvība, cienījamā, protams, ir laba lieta, bet arī tā nav glu�i bez briesmām. Un, ja nu vēl ņem vērā to, ka jūs Porfirijam Vladimiri�am esat vistuvākā radiniece, tātad arī visu viņa mui�u tie�ā mantiniece, tad, man do�māt, varētu sevi biīvības ziņā arī drusciņ ierobe�ot.

�������� Nē, tēvs, savā maizē ir labāk. Ir kaut kā vieglāk dzīvot, kad jūti, ka nevienam neesi uz kakla.

Priesteris paskatījās viņā ar neskaidru skatienu, it kā gribētu jautāt: �Vai tu maz zini, ko nozīmē �savā maizē�?� � bet aprāvās un tikai mulsi aizsita ciet savu amata tērpu.

�������� Vai jūs par aktrises darbu saņemat lielu algu? � iejaucās sarunā priestera sieva.

Priesteris samulsa pavisam un pat pamirk�ķināja sie�vai ar acīm. Viņ� baidījās, ka Anņiņka apvainosies. Bet Anņiņka neapvainojās un, pat ne vaibstu nepakustinājusi, atbildēja:

��������� Tagad es saņemu pusotra simta rubļu mēnesī, bet māsa � simt. Mums dod arī benefices. Gadā mēs abas saņemsim apmēram se�us tūksto�us.

��������� Kāpēc tad māsiņai dod mazāk? Vai viņa mazākā cieņā? � interesējās priestera sieva.

��������� Nē, bet māsai ir citāds �anrs. Man ir balss, es dziedu � tas publikai patīk vairāk, bet māsai balss ir vājāka � viņa spēlē vodeviļās.

�������� Tad jau tur arī tāpat: viens ir priesteris, otrs dia�kons un tre�ais psalmotājs?

��������� Jāsaka, mēs gan dalāmies uz pusēm; mēs jau pa�ā sākumā tā norunājām, ka naudu dalīsim līdzīgās daļās.

��������� Kā jau radiem pieklājas? Tas ir gan labak � kā jau radiem pieklājas! Bet cik tas, pop, būs? Ja se�us tūk�sto�us rubļu sadala pa mēne�iem, cik tad iznāk?

��������� Piecsimt rubļu mēnesī, bet, ja tos sadala uz pusēm, tad divsimt piecdesmit.

��������� Skaties, kas par naudu! Mēs to nevarētu nodzīvot pa visu gadu! Bet ko es vēl gribēju pajautāt: vai tiesa, ka pret aktrisēm izturoties tā, it kā viņas nebūtu īstas sievietes?

Pops apjuka pavisam, tā ka pat atlaida vajā sava amata tērpa sturus; bet, redzēdams, ka Anņiņka jautājumu uz�ņem diezgan vienaldzīgi, nodomāja: �Ehēl Cik var manīt, tad viņa tie�ām ir rūdīta!� � un nomierinājās.

����� Kā jūs to domājat � neīstas sievietes? � vaicāja Anņiņka.

����� Nu, it kā viņas bu�ojot, apkampjot� Pat tad, kad tām nemaz nepatīkot, ari tad tām vajagot�.

������ Viņas neviens nebu�o, bet tikai tēlo, ka tiek bu��otas. Un par to, vai viņam patīk vai nepatīk, � par to tādos gadījumos nemaz nav ko runāt, jo viss notiek tā, kā jānotiek lugā: kā lugā rakstīts, tā dara.

������ Kaut arī būtu tā kā lugā, tad tomēr� Citam slie�nas vien tek, kā viņ� tev lien virsū, riebjas pat paska�tīties, bet tev viņam jāstiepj lūpas pretim!

Anņiņka neviļus notvīka; pēk�ņi viņai iztēlē parādījās dro�sirdīgā rotmistra Papkova siekalainā mute; tā tie�ām �dīda virsū� un � ak vai! � līda virsū ne jau uz ska�tuves.

����� Jūs to visu iedomājaties ne glu�i tā, kā tas notiek uz skatuves, � viņa noteica diezgan dzedri.

����� Protams, mēs jau teātrī neesam biju�i, bet visādi jau tur notiekot. Mēs ar popu bie�i vien par jums, jaunkundz, pārrunājam, mums jūsu ir �ēl, pat ļoti �ēl.

Anņiņka klusēja; priesteris sēdēja un plūkāja bārdiņu, it kā taisīdamies arī pats teikt kādu vārdu.

������ Jāsaka, cienījamā, katram arodam ir savs labums un savs sliktums, � viņ� beidzot sacīja. � Ta�u cilvēks savā vājībā par vienu priecājas, bet otru cen�as aizmirst. Un kādēļ aizmirst? Lūk, tādēļ, cienījamā, lai �is pēdējais pie�nākuma un tikumīgas dzīves atgādinājums, cik vien iespējams, nebūtu jātur prātā.

Un pēc tam nopūties piebilda:

������ Un galvenais, cienījamā, visdārgākais ir jāglabā!

Priesteris pamāco�i paskatījās uz Anņiņku; viņa sieva

skumji pakratīja galvu, it kā gribēdama sacīt: kur nu vairs!

����� Un, lūk, saglabāt �o visdārgāko, manuprāt, aktiera amatā ir gandrīz neiespējami, � turpināja priesteris.

Anņiņka nezināja, ko uz �iem vārdiem atbildēt. Pama�zām viņai sāka likties, ka �o vientiesīgo cilvēku sarunas par �visdārgāko� ir pilnīgi līdzvērtīgas ��ajā pilsētā no�vietotā pulka� olicieru kungu sarunām par �la ehose�. Vispār viņa pārliecinājās, ka tiklab �eit, kā arī pie tēvo�a

viņā saskata pavisam neparastu parādību, uz kuru var gan raudzīties iecietīgi, bet tomēr no zināma atstatuma, lai �neaptraipītos�.

����� Kāpēc jūsu baznīca, tēvs, tik nabadzīga? � viņa jautāja, lai sarunu novirzītu uz kaut ko citu.

������ Kur lai tā ņemtu bagātību! Mui�nieki visi ir pro�jām pa iestādēm izklīdu�i, bet zemnieciņiem nav ko dot. Un draudzē viņu diez ko vairāk par diviem simtiem arī nav.

����� Pat zvans vairs nekam neder! � nopūtās sieva.

������ Ir zvans, ir viss cits. Mūsu zvans, cienījamā, sver tikai piecpadsmit pudu, bet arī tas, par nelaimi, ieplīsis. Nemaz nezvana, tikai tā kā dūc � pat kaut kā neērti. Nelaiķe Arina Petrovna gan solījās pagādāt jaunu, un, ja viņa būtu dzīvojusi, tad mums U�gad beigu beigās būtu zvans.

����� Jums vajadzēja pateikt tēvocim, ka vecmāmiņa zvanu bija apsolījusi!

����� Tiku jau teicis, cienījamā, un viņ�, taisnību sakot, manu �ēlo�anos uzklausīja diezgan vēlīgi. Tikai apmieri�no�u atbildi nevarēja dot: neesot, redz, no māmiņas par to dzirdējis! Nekad, redz, nelaiķe viņam par to neesot runājusi! Ja viņ� būtu ko dzirdējis, saka, tad katrā ziņā darītu pēc viņas prāta!

������ Kā tad nu viņ� varēja nedzirdēt! � ierunājās pries�tera sieva. � Viss ajjvidus to zina, bet viņ� neesot dzir�dējis!

������ Tā nu mēs te dzīvojam. Agrāk bija vismaz cerības, bet tagad nav ari vairs cerību. Da�reiz nav pat iespējams noturēt dievkalpojumu: nav ne dievmaizī�u, ne sarkanā vīna. Bet par sevi jau es nemaz nerunāju.

Anņiņka gribēja piecelties un atvadīties, bet uz galda lika nolikta jauna paplāte, uz kuras atradās divi �ķīvji � viens ar rudmiesītēm, otrs ar ikru piciņām � un pudele Madeiras vīna.

������ Pasēdiet vēl! Nenonieciniet! Iebaudiet!

Anņiņka paklausīja, ātri norija divas rudmiesites, bet no vīna atteicās.

������ Jā, ko vēl es jums gribēju jautāt, � ierunājās pries�tera sieva. � Mūsu draudzē ir viena meitene, Li��evskas mui�as kalpa meita; viņa esot bijusi Pēterburgā pie kā�das aktrises par kalponi. Aktrises, saka, dzīvojot labi, tikai katru mēnesi vajagot apmainīt biļeti pret jaunu� Vai tiesa?

Anņiņka skatījās platām acīm un nekā nesaprata.. s

������ Tas ir, lai varētu brīvi rīkoties, � paskaidroja pries�teris. � Bet, jādomā, ka viņa nerunā patiesību. Glu�i otrādi, esmu dzirdējis, ka daudzas aktrises pat izpel�noties no kroņa pensiju.

Anņiņka pārliecinājās, ka, jo tālāk, jo trakāk, un sāka atvadīties no visas tiesas.

����� Un mēs jau domājām, ka jūs tagad no aktrisēm stā�sieties laukā? � neatlaidās priestera sieva.

������ Kāpēc tad tā?

����� Nu tomēr. Jūs ta�u esat jaunkundze. Jūs tagad esat pilngadīga, jums ir sava mui�a � ko labāku vēl var gri�bēt!

����� Jā, un tad jūs vēl esat tēvo�a tie�ā mantiniece, � piebilda priesteris.

������ Nē, es te nedzīvo�u.

������ Un mēs tā cerējām! Savā starpā bie�i vien noru�nājām: mūsu jaunkundzes katrā ziņā dzīvos Pogorelkā! Vasarā te pie mums ir pat ļoti jauki: me�ā var iet sē�ņot!� mēģināja iekārdināt priestera sieva.

������ Sēņu mums te pat sausās vasarās ļoti daudz! � piebalsoja priesteris.

Anņiņka beidzot aizbrauca. Nonākot Pogorelkā, viņas pirmie vārdi bija: zirgus! Lūdzu, tūliņ zirgus! Bet Fedu�li�s atbildes vietā tikai paraustīja plecus.

������ Kā zirgus? � Mēs tos vēi neesam baroju�i! � viņ� norūca.

����� Kāpēc tad jūs tos neesat baroju�i! Ak mans dievs! Visi kā norunāju�i!

������ Norunāju�i jau ari ir. Kā tad lai nenorunā, ja kat�ram redzams, ka �ķīdoņa laikā pa nakti nevar braukt. Tik un tā jūs paliksiet uz lauka kaut kādā peļķē sē�am, tad jau, pēc mūsu prāta, labāk sēdēt mājās!

Vecmāmiņas istabas bija izkurinātas. Guļamistabā stā�vēja uzklāta gulta, uz rakstāmgalda sīca patvāris; Afimju�ka bija sagrabinājusi tējas paliekas, kas te vēl bija no Arinas Petrovnas laikiem viņas veclaicīgās lādītes di�benā. Kamēr tēja ievilkās, Feduli�s, sakrustojis rokas un pagriezies pret jaunkundzi, turējās durvju tuvumā, bet abpus durvīm stāvēja lopu kopēja un Markovna tādās pozās, it kā viņas uz pirmo rokas mājienu taisītos skriet, kur kājas nes.

������ Tēja ir vēl no vecmāmiņas laikiem, � pirmais uz�ņēma valodu Feduli�s. � Vēl bija palikusi lādītes dibenā.

Porfirijs Vladimiri�s jau dzīrās vest projām ari lādīti, bet es neļāvu. Varbūt atbrauks jaunkundzes, es saku, varbūt viņām gribēsies padzerties tēju, kamēr pa�as iedzīvosies. Nu, nekas! Viņ� vēl atjokoja: tu, saka, esi vecs blēdis, ka tu vēl pats to tēju neizdzer! Tad tik skaties, ka lādīte vēlāk tiek aizgādāta uz Golovļovu! Pielūko, rit pat tiks sūtīts tai pakaļ!

Vajadzēja viņam toreiz atdot.

����� Kāpēc atdot � viņam jau pa�am tējas diezgan. Ta�gad vismaz mēs padzersim tēju, kad jūs būsiet aizbrau�kusi. Bet, jaunkundz: vai taisnība, ka jūs mūs atdo�ot Porfirijam Vladimiri�am?

������ Nenāk ne prātā!

������ Ak tā! Bet mēs jau nupat taisījāmies vai dumpoties. Ja jau tā, mēs domājām, ka mūs grib atdod Golovļovas kunga valdī�anā, tad mēs visi prasāmies laist mūs vaļa.

����� Kāpēc tad tā? Vai tad tēvocis tik briesmīgs?

������ Ne tik ļoti briesmīgs, bet moka nost, nemaz ne�ēlo vārdus. Viņ� var ar vārdiem cilvēku vai sapūdēt.

Anņiņka neviļus pasmaidīja. Tie�i puve�i sūcās cauri visai Jūdāsiņa valodai! Tā nebija vis vienkār�a tuk�u salmu kul�ana, bet smirdo�a brūce, no kuras mū�am sū�cās puve�i.

����� Nu, un ko tad jūs, jaunkundz, pati par sevi esat iz�lēmusi? � tincināja Feduli�s.

������ Kas tad man būtu par sevi �jāizlemj�? � viegli pa�smaidīja Anņiņka, nojauzdama, ka arī �eit viņai vajadzēs noklausīties pla�u izrunā�anos par �visdārgāko�.

������ Vai tad jūs no tām aktierenēm nestāsieties laukā?

����� Nē � tas ir, es par to vēl neesmu padomājusi� Bet kas tur ļauns, ja es pelnu savu maizi, kā varu?

����� Un kas tur labs! Braukāt pa tirgiem ar torbānu! Dzērājus priecināt! Jūs ta�u esat � jaunkundze!

Anņiņka nekā neatbildēja, tikai sarauca uzacis. Viņas galvā kā dzenis kala moko�s jautājums: ak kungs! Ka.i es tik�u no �ejienes projām?

������ Protams, jums labāk zināms, kā ar sevi darīties, bet mēs tikai domājām, ka jūs nāksiet pie mums atpakaļ. Māja mums silta un pla�a � ej kaut rotaļās! Nelaiķe vec�māmiņa to ļoti labi iekārtojusi! Ja uznāk garlaicība, mēs iejūgtu kamanās, bet vasarā varētu iet me�ā sēņot!

������ Sēnes te ir visvisādas: gan rudmiesītes, gan vilnī�i, gan krimildes, gan baravikas, gan ap�u bekas � ak tu mū�s, cik daudz! � kārdinādama no�vepstēja Afimju�ka.

Anņiņka uzmetās ar abiem elkoņiem uz galda un pū�lējās neklausīties.

������ Te viena mei�a zināja stāstīt, � necilvēciskā kārtā neatlaidās Feduli�s. � Viņa Pēterburgā kalpojusi pie kungiem � viņa stāstīja, ka visām aktierenēm esot biļe�tes. Un tās biļetes katru mēnesi esot jāuzrāda policijā!

Anņiņkai nogāja karsts pār kauliem: augu dienu viņa �os vārdus vien dzirdēja!

������ Feduli�! � viņa gandrīz iekliedzās. � Ko es jums esmu nodarījusi? Vai jums tie�ām tāds prieks mani ap�vainot?

Viņai bija diezgan. Viņa juta, ka aiz�ņaudzās kakls, � vēl viens vārds � un viņa neizturēs.

Reiz neilgi pirms katastrofas ar Petjeņku Anna Petrovna, ciemodamās Golovļovā, ievēroja, ka Jevprakseja kļuvusi it kā kuplāka. Tā kā Arina Petrovna bija audzināta dzimtbū�anas laiku tikumu garā, kad mui�as meitu gaidības noderēja par pamatīgas un ne jau neinteresantas izmeklē�anas priek�metu un tika uzskatītas gandrīz vai par ienākumu avotu, viņai �ai ziņā bija ass un nekļūdīgs skatiens, un viņai tikai vajadzēja uzmest acis Jevpraksejas augumam, lai pēdējā, ne vārda neteikdama un pilnīgā vainas apziņā, novērstu no viņas savu pārpārim notvīku�o seju.

������ Panāc nu, panāc nu, draugaļiņ! Paskaties uz mani! Vai tu neesi uz grūtām kājām? � tincināja vērīgā vece�nīte grēcīgo dūjiņu; bet viņas balsī nebija dzirdams pār�metums, glu�i otrādi, tā skanēja tā, it kā viņa jokotu, gandrīz jautri un atgādināja vecos labos laikus.

Jevprakseja, ne glu�i kaunīga, ne glu�i pa�apzinīga, klusēja, tikai viņas vaigi zem Arinas Petrovnas vērīgā skatiena notvīka vēl vairāk.

����� Nu jā! Jau vakar es skatos � ko tu staigā tāda sa�rāvusies! Iet, gorās � tā kā būtu kāda godīgā! Bet mani jau nu tu, māsiņ, ar gorī�anos nepiemānīsi! Es jau pa piecām verstīm redzu jūsu meitu stiķus! Vēj�, vai, tevi tā piepūtis? Np kura laika? Atzīsties! Klāj vaļā!

Tad nāca pamatiga nopratinā�ana un ne mazāk pama�tīga stāstī�ana. Kad tad biju�as pirmās pazīmes? Vai vec�māte jau esot padomā? Vai Porfirijs Vladimiri�s zinot, kādi prieki viņam gaidāmi? Vai Jevprakseja sevi sau�dzējot, vai neceļot neko smagu? Un tā tālāk. Izrādījās, ka Jevprakseja bija stāvoklī jau piekto mēnesi; ka vec�māte vēl nebija padomā; ka Porfirijam Vladimiri�am teikts, bet viņ� neesot nekā atbildējis, tikai salicis rokas, kaut ko no�ukstējis un paskatījies uz svētbildi par zīmi tam, ka viss nāk no dieva un viņ�, debesu valdnieks, pats visu izkārtos; un pēdīgi, ka Jevprakseja reiz bijusi neuzmanīga, cēlusi patvāri un tūlīt jutusi, ka viņai iek�ā kaut kas tā kā pārtrūkst.

������ Jūs tomēr esat bez prāta, kad tā uz jums paska�tās! � gaudās Arina Petrovna, noklausījusies �o atzī��anos. � Laikam jau vajadzēs man pa�ai nākt talkā! Nu saki viens cilvēks, piekto mēnesi stāvoklī, bet viņai pat vecmāte nav vēl padomā! Būtu kaut vai tai pa�ai Uļitkai parādījusies, muļķe tāda!

������ Es jau gribēju, bet kungs Uļitu�ku ne visai�

������ Muļķības, cienītā, muļķības! Tas, vai Uļitka kunga priek�ā ir nogrēkojusies vai nav, � tā ir cita lieta! Bet �itādā reizē � ko viņ� tur saprot! Vai tad mums ar viņu jābu�ojas, vai! Nē, tas ir skaidrs, ka man pa�ai jāķeras klāt!

Arina Petrovna, izmantodama �o gadījumu, gribēja pa�sūroties, ka viņai līdz pat �im laikam, arī vecumdienās, jānes grūtumi, bet sarunas temats bija tik aizraujo�s, ka viņa tikai no�āpstināja lūpas un turpināja:

������ Nu, draugaļiņ, tagad tik atlaid jostu! Kas grib vizi�nāties, lai mācās vilkt ragutiņas! Pamēģini! Pamēģini! Es esmu izauklējusi trīs dēlus un vienu meitu un piecus bērnus maziņus aprakusi � es zinu! Redz, kur viņi, tie puisie�i, mums sē�! � viņa piebilda, iesizdama sev ar dūri pa pakausi.

Un pēk�ņi viņai uzausa glu�i kā gaisma.

������ Ak dieviņ tētīt! Bet tas ta�u iekrīt pa�ā gavēņa laikā! Pagaidi! Pagaidi! Es izrēķinā�u!

Viņa sāka skaitīt uz pirkstiem, skaitīja vienu reizi, otru reizi, tre�o � iznāca taisni pa�ā gavēņa laikā.

������ Nu skaties, nu skaties! Ir gan svēts cilvēks! Bet paga, paga, es viņu paķircinā�u! Mūsu bībelnieks! Kādā ķezā iekūlies! Es viņu paķircinā�u! Es nebūtu es, ja viņu nepaķircinātu! � jokoja vecīte.

Tie�ām, tās pa�as dienas vakarā, dzerot tēju, Arina Petrovna, Jevpraksejas acu priek�ā klātesot, vilka Jūdāsiņu uz zoba.

������ Nu paskat, kādu viņ� joku palaidis, tas mūsu lēni-

ķis! Vai tik to tavu daijavu vēj� nav piepūtis? Brīnums gan!

Sākumā Judasiņ� ar nepatiku vairijas no māmiņas jo�kiem, bet, pārliecinājies, ka Arina Petrovna runā, �kā jau radiem pieklājas�, �no visas sirds�, � pamazām kļuva jautrāks.

������ Esat gan jūs niekkalbe, māmiņ! Nudien, niek�kalbe! � viņ� jokojās no savas puses; bet citādi pret ģi�menes sarunām, kā jau pēc sava paraduma, izturējās at�turīgi.

������ Kas par niekkalbi? Par �o lietu jārunā nopietni! Tā ta�u ir svarīga! Te ta�u ir �noslēpums�, � lūk, ko es tev teik�u! Kaut ari viss nav noticis tā, kā vajag, tad tomēr� Nē, par �o lietu jāpadomā un kā vēl jāpadomā! Kādas ir tavas domas: vai liksi viņai dzemdēt tepat vai vedīsi uz pilsētu?

����� Es nezinu, māmiņ, es nekā nezinu, mīļā! � vairījās Porfirijs Vladimiri�s. � Ak jūs, niekkalbe! Nudien, niek�kalbe!

������ Nu, bet tu pagaidi, draugaļiņ! Mēs ar tevi parunā�simies par visu vēsā prātā! Izspriedīsim visu sīki jo sīki � kas un kā! Tie puisie�i jau tādi ir � kad tik viņu iegribas apmierinātas, lai pēc tam tas sievie�a cilvēks pats tiek galā!

Arina Petrovna pēc sava atklājuma jutās kā zivs ūdenī. Visu vakaru tā nevarēja ar Jevprakseju runāt vien beigt. Pat viņas vaigi iekvēlojās, un acīs parādījās jaunības dienu spo�ums.

������ Nu kā tu domā, draugaļiņ? Tas ta�u� ir no dieva! � viņa neatlaidās. � Lai nu ar viss nav noticis tā, kā vajag, bet iznākums tomēr ir tas pats� Bet pie�lūko! Ja tas iznāks gavēņa laikā � lai dievs tev ir �ē�līgs! Tad gan par tevi paņirgā�os! Es tevi zemē iedzī�u!

Arī Uļitu�ku pasauca apspriesties. Vispirms tika runāts par pa�u lietu, kas un kā, vai nevajadzētu skalojamo ūdeni sagatavot, vai neietriept vēderu ar veselības smēri, tad atkal atgriezās pie tīkamā temata un sāka skaitīt uz pirkstiem, bet, skaiti, kā gribi, arvien iznāca taisni ga�vēņa dienā! Jevprakseja tvīka kā magone, bet neko nenoliedza, tikai atsaucās uz savu nebrīvo stāvokli.

������ Ko tad es! � viņa sacīja. � Man jau jādara tā, kā �viņ�� grib! Vai tad tādas kā es var neklausīt, ja kungs pavēl!

������ Nu, nu, svētā! Neizliecies nu! � jokoja Aiina Petrovna. � Gan jau pati�

Vārdu sakot, sievietes nodevās �ai lietai ar visu sirdi. Arina Petrovna atcerējās veselu virkni gadījumu no sa�vas pagātnes un, protams, nekavējās tos izklāstīt. Sākumā viņa stāstīja pati par savām gaidībām. Kā viņa mocījusies ar dulburi Stjopku, kā, būdama stāvoklī ar Pāvelu Vladimiri�u, braukusi pasta ratos uz Maskavu, lai nepalaistu garām Dubrovinas ūtrupi, un kā viņai �ās ūtrupes dēi tik tikko nebijis jāaiziet uz viņpasauli un tā tālāk, un tā tālāk. Visas dzemdības bija biju�as ar kaut ko ievēro�jamas; tikai vienas biju�as vieglas � kad dzimis Jūdāsiņ�.

������ Es nejutu grūtumu ne tik kā melns aiz naga! � viņa stāstīja. � Reiz sē�u un domāju; �Ak kungs! Vai tad tie�ām es esmu uz grūtām kājām?� Kad pienāca laiks, es tik uz mirklīti atlikos gultā un nemaz nezinu, kā � bērns bija klāt! Man tas bija pats vieglākais dēlsl Pats vieglākais!

Tad sākās stāsti par mui�as meitām; cik daudzas viņa pati �pieķērusi�, cik daudzām izsekojusi pa pēdām ar uz�ticamu cilvēku un galvenokārt ar Uļitu�kas palīdzību. Sirmgalves atmiņa bija uzglabājusi visus �os notikumus apbrīnojami skaidri. Visā viņas pelēcīgajā pagātnē, kas bija pagājusi gan ar sīkas, gan ar lielas mantas krā�anu, necejos klīsto�o mui�as meitu gaitu izseko�ana bija bijis vienīgais romantiskais elements, kas kaut cik pieskārās kādai dzīvai stīgai.

Sī nodarbība bija glu�i kā beletristika garlaicīgā �ur�nālā, no kura lasītājs neko citu negaida kā pētījumus par miglājiem un aprakstus par Ovīdija kapa vietas atra�a�nos � un pēk�ņi viņ� lasa: �Lūk, bra�ais trijjūgs traucas strauji�� Meitu istabas vienkār�os romānus parasti iz�beidza ļoti stingri un pat necilvēciski (vainīgo meitu iz�precināja uz kaut kādu tālu sād�u, katrā ziņā kādam zemniekam atraitnim ar lielu ģimeni; vainīgo vīrieti � pazemināja par lopu puisi vai nodeva zaldātos); atmiņas par �īm romānu beigām kaut kā bija izgaisu�as (kultūras cilvēku atmiņa par pagātnē izdarīto vispār ir diezgan pieticīga), kamēr �mīlestības intrigu� izsekojuma process arvien vēl pazibēja acu priek�ā � pavisam dzīvi. Un kas tur ko brīnīties! �im procesam savā laikā dzīvoja līdzi ar tādu pa�u neatslābsto�u interesi, ar kādu tagad lasa avī�u romānu, kura autors nevis uzreiz vainago varoņu abpu-

fiējo ilgo�anos ar laimīgām beigām, bet vispatētiskākajā vietā liek punktu un piezīmi: �Turpinājums sekos.�

������ Vai maz man bijis moku ar viņām! � stāstīja Anna Petrovna, � Da�a laba līdz pēdējam mirklim turas pretī, luncinās, cer mani piemānīt! Bet mani, mīlīt, ap stūri nevar apvest! Man �ādās lietās ir piedzīvojumi! � viņa piemetināja gandrīz vai bargi, it kā kādam draudēdama.

Visbeidzot nāca stāsti par gaidībām, ar kurām saistījās, tā sakot, sava veida politika un attiecībā uz kurām Arin;i Petrovna nebija vis vairs sodītāja, bet slēpēja un līdzē�tāja.

Tā, piemēram, viņas tētiņam Pjotram Ivani�am, nevarī�gam septiņdesmit gadus vecam ve�ukam, ari bijusi tāda �draugaja�, kurai arī pēk�ņi gadījies pieaugums, un �is pieaugums � augstāku apsvērumu dēļ � bijis no vecā jānoslēpj. Viņa, Arina Petrovna, kā par nelaimi, toreiz esot bijusi sanākusi naidā ar brāli Pjotru Petrovi�u, kas � ari kaut kādu savu politisku apsvērumu dēļ � �īm gaidībām izsekojis pa pēdām un gribējis vecajam atvērt acis attiecībā uz �o �draugaļu�.

������ Un vai tu vari iedomāties! Gandrīz vai tētiņa acu priek�ā mēs visu to mehāniku izdarījām! Sis, mīlīt, guļ savā guļamistabā, bet mēs blakus tik strādājam! Klusīti�ņām, uz pirkstu galiem! Es patiļ savām rokām aizbāzu �ai muti, lai nekliedz, pati savām rokām aizvācu visu veļu, bet viņas dēliņu � ak, kas tas bija par jauku, veselīgu bērniņu � to tik ratos iek�ā un projām uz bērnu pat�versmi! Kad brālis pēc nedēļas to visu dabūja zināt, viņ� muti vien noplātīja: tad ta esot gan māsa!

Un tad bija vēl vienas �politiskas� gaidības: māsiņai Varvarai Mihailovnai bija gadījusies nelaime. Viņas vīrs aizgājis karā pret turkiem, bet �ī ņem un nepiesargās! Atskrējusi uz Golovļovu kā apsvilusi: �Glāb nu, māsiņ!�

������ Nu, mēs gan ap to laiku bijām tā kā saskrēju�ās, bet es nelikos ne zinis: uzņēmu gods godam, nomierināju, sadro�ināju un � kā vie�ņu turēdama � visu tik smalki nodarīju, ka vīrs pat aizgāja kapā, nekā nezinādams.

Tā stāstīja Arina Petrovna, un, jāsaka taisnība, ne jau katram stāstītājam ir tik uzmanīgi klausītāji. Jevprakseja centās nepalaist garām nevienu vārdu, it kā viņas acu priek�ā risinātos brīni�ķīgas burvju pasakas notikumi; kas attiecas uz Uļitu�ku, tad tā, kā stāstīto notikumu lielākās tiesas līdzdalībniece, tikai �makstināja lūpas.

Ari UJitu�ka tagad atplauka un uzelpoja brīvāk. Nemiera pilna bija bijusi viņas dzīve. Kop� jaunības die�nam viņa bija degusi verdziskā godkārē un gan miega, gsn nomodā par to vien sapņojusi, kā izdabāt kungiem un izrīkot savas kārtas ļaudis, bet viņai nebija veicies. Tiklīdz tā vienu kāju bija pacēlusi par vienu kāpnīti aug�stāk, tūliņ kāds neredzams spēks atkal metās viņai virsū un nogrūda pa�os elles dziļumos. Visas tās īpa�ības, kā�das ir vajadzīgas kungu kalpotājiem, viņai bija papilnam: viņa bija dzēlīga, mēlnesīga un vienmēr gatava uz visā�dām nodevībām, bet vienlaikus ļoti cieta savas nepārva�ramās iztapības dēļ, kas notu�ēja visu viņas dzēllgumu. Agrākos laikos Arina Petrovna bija labprāt izmantojusi viņas pakalpojumus, kad paslepus bija jāizpētl kāds ga�dījums meitu istabā vai arī jānokārto kāda ap�aubāma lieta, bet Arina Petrovna Uļitu�kas nopelnus augstu ne�vērtēja un nepie�ķīra viņai nekādu cienījamu amatu. Aiz �ā iemesla Uļitka bija sūdzīga un palaida mēli; bet uz vi�ņas sūdzībām neviens neklausījās, jo visi zināja, ka Uļitka ir negants meitietis, kas vienā mirkli tevi nolādēs līdz ellei, bet pēc brītiņa � pamet tai tikai ar pirkstiņu � būs atkal klāt un gatava izdabāt. Tā viņa noņēmās, tā viņa nodauzījās, nekad nekā nesasniegdama, līdz dzimt�bū�anas galīgā atcel�ana nosprauda robe�as viņas ver�dziskajai godkārei.

Jaunībā viņai bija pat kaut kas tāds gadījies, kas tai bija devis ļoti nopietnas cerības. Reiz, Golovļovā ciemojoties, Porfirijs Vladimiri�s ar viņu bija ielaidies, un, kā pauda Golovļovas nostāsti, viņai esot pat bijis no viņa bērns, aiz ko māmiņa Arina Petrovna ilgu laiku uz viņu bijusi dusmīga. Vai �ie sakari tiku�i uzturēti arī vēlāk, Jūdāsiņam citreiz ierodoties tēva mājās, � nav zināms; bet katrā ziņā tad, kad Porfirijs Vladimiri�s sataisījās Go�lovļovā apmesties uz dzīvi, Uļitu�kas sapņi sabruka vis�aizvainojo�ākā kārtā. Tikko Jūdāsiņ� bija atbraucis, viņa metās tam pretim ar veselu lēveni tenku, kurās Arina Petrovna tika apvainota gandrīz vai blēdībās; bet �kungs�, kas tenkās noklausījās vēlīgi, uz Uļitku paska�tījās tomēr pavisam vēsi un viņas agrākos �nopelnus� ir nepieminēja. Savos aprēķinos vīlusies un apvainota, Uļitu�ka pārsviedās uz Dubrovinu, kur brālis Pāvels Vla�dimiri�s aiz naida pret brāli Porfiriju Vladimiri�u viņu labprāt pieņēma un iecēla pat par savu saimniecības vadī�tāju. Te nu viņas stāvoklis it kā uzlabojās. Pāvels Vladi-

miri�s sēdēja aug�stāvā un dzēra glāzīti pēc glāzītes, bet viņa no rīta līdz vakaram naski skraidīja pa klētīm un pagrabiem, �vadzināja atslēgas, skaļi mēļoja un uzsāka pat karu ar Arinu Petrovnu, kuru gandrīz vai ēda nost uz �ās pasaules.

Bet Uļitu�kai tik ļoti patika visāda veida nodevības, ka viņa nespēja klusi apmierināties ar labo dzīvi, ko tai liktenis bija pie�ķīris. Tas bija taisni tajā laikā, kad Pā�vels Vladimiri�s jau dzēra tik traki, ka varēja jau ar zināmām cerībām paredzēt �ās trakās dzer�anas sekas. Porfirijs Vladimiri�s saprata, ka �ādos apstākļos Uļitu�ka ir neatsverams dārgums, un pameta viņai atkal ar pirk�stiņu. Viņai pienāca no Golovļovas pavēle � neatiet ne soli no izraudzītā upura, nerunāt tam nekad pretim, pat tad ne, kad tas iekaisa naidā pret brāli Porfiriju Vladimiri�u, bet ar visiem spēkiem novērst Arinas Petrovnas iejauk�anos. Tā bija viena no tām radnieciskām ļaunprā�tībām, kuru izdarīt Jūdāsiņu nemudināja vis nobriedusi doma, bet kas bija radusies nedomājot � kā visvienkār��ākā iegriba. Nemaz nav jāsaka, ka Uļitu�ka �o uzdevumu izpildīja precīzi. Pāvels Vladimiri�s savu brāli joprojām nīda, bet, jo vairāk viņ� to nīda, jo vairāk dzēra un tā�dēļ kļuva jo nespējīgāks uzklausīt jebkādus Arinas Pet�rovnas atgādinājumus par �rīkojumu�. Katra mirēja kus�tība, katrs viņa vārds tūlīt bija zināms Golovļovā, tā ka Jūdāsiņ� varēja pilnīgi skaidri noteikt brīdi, kad viņam jāiznāk no kulisēm un jāparādās uz skatuves kā viņa pa�a radītā stāvokļa kungam. Un viņ� to izmantoja, tas ir, viņ� iebrauca Dubrovinā taisni tad, kad tā, tā sakot, viņam pati iekrita rokās.

Par �o pakalpojumu Porfirijs Vladimiri�s Uļitu�kai uz�dāvināja vilnas drānu kleitai, bet sev tuvāk viņ� to to�mēr nelaida. Uļitu�ka atkal nokrita no augstumiem elles dziļumos un �oreiz, kā likās, tā, ka bija jādomā: neviens cilvēks pasaulē tai vairs nepametīs ar pirkstu.

Parādīdams sevi�ķu �ēlastību par �brāļa kop�anu pē�dējos brī�os�, Jūdāsiņ� viņai ierādīja kaktu ēkā, kur ta�gad pēc dzimtbū�anas atcel�anas vispār mitinājās tādi mui�as ļaudis, kam bija kaut kādi nopelni. Tur Uļitu�ka galīgi aprima, tā ka tad, kad Porfirijs Vladimiri�s uztīkoja Jevprakseju, viņa ne tikai vairs neizrādīja nekādu spītību, bet pat atnāca pirmā pie �kunga draugaļiņas�, lai izteiktu tai savu padevību un noskūpstītu viņai plecu.

Un tad pēk�ņi, kad viņa jau pati domājās sevi aizmirstu

un atstātu, viņai atkal uzsmaidīja laime. Jevprakseja pa�lika stāvokli. Nu visi atcerējās, ka kaut kur ļau�u galā mājo �zelta cilvēks�, un atkal tai pameta ar pirkstu. Tiesa gan, nevis pats �kungs� meta ar pirkstu, bet pie�tika jau ar to, ka viņ� nepretojās. Savu atgrie�anos kungu namā Uļitu�ka atzīmēja ar to, ka izņēma no Jevpraksejas rokām patvāri un svinīgi, krūtis izgāzusi, aiznesa to uz ēdamistabu, kur tobrīd sēdēja arī Porfirijs Vladimiri�s. Un �kungs� neteica ne vārda. Viņai likās, ka tas pat pa�smaidīja, kad viņa citā reizē ar to pa�u patvāri rokās to sastapa gaitenī un jau iztālēm sauca:

������ Kungs! Grieziet ceļu � ka neapplaucēju!

Uz ģimenes apspriedi ataicināta, Uļitu�ka kādu brīdi mīņājās un negribēja apsēsties. Bet, kad Arina Petrovna tai laipni uzsauca: � Sēdies ta�u! Sēdies! Netaisi jokus! Ķeizars mūs visus padarījis vienlīdzīgus � sēdies! � viņa arī apsēdās; sākumā viņa bija pavisam klusa, bet tad ļāva mēlei vaļu.

Arī �ī sieviete daudz ko atcerējās. Viņas atmiņā bija uzkrājies daudz visādu puve�u no dzimtbū�anas laikiem. Neatkarīgi no delikātajiem uzdevumiem sakarā ar mui�as meitu mīlestības dēku izseko�anu Uļitu�kai Golovļovu mājā bija arī savi pienākumi kā dakterī�ai un dziedinā�tājai. Cik viņa savā mū�ā nebija likusi sinepju plākste�rus, ragus un it sevi�ķi taisījusi klistīrus! Klistīru viņa bija taisījusi gan vecajam kungam Vladimiram Mihailovi�am, gan vecajai lielmātei Arinai Petrovnai, gan jau�najiem kundzēniem visiem pēc kārtam, � un viņai par to bija saglabāju�ās vislabākās atmiņas. Un tagad �īm atmiņām pavērās gandrīz vai nepārredzami apvār�ņi�

Golovļovu māja kaut kādā noslēpumainā kārtā atdzī�vojās. Arina Petrovna braukāja vienā gabalā no Pogorelkas pie �labā dēla�, un viņas uzraudzībā raiti ritēja sagatavo�anas darbi, kas pagaidām vēl nebija īsti vārdā saucami. Vakarā pēc tējas visas trīs sievietes sagāja Jev�praksejas istabā, mielojās ar pa�vārītu ievārījumu, spē�lēja uz durakiem un līdz pirmajiem gaiļiem nodevās at�miņām, kuru dēļ �draugaļiņa� laiku pa laikam varen no�tvīka. Vismazākais sīkums bija pamudinājums jauniem un jauniem stāstiem. Pasniedz Jevprakseja aveņu ievārī�jumu � un Arina Petrovna sāk stāstīt, kā viņa, gaidī�dama meitiņu Soņku, pat aveņu smar�u neesot varējusi paciest.

������ Vajadzēja tikai tās atnest mājā � kad es jau jutu,

kas atnests! Un tūliņ bjauju pilnā kaklā: �Projām! Nesiet tās nolādētās avenes projām!� Bet vēlāk, kad bija viss cauri, atkal nekas! Gar�oja atkal!

Atnes Jevprakseja ikrus � un Anna Petrovna atceras gadījumu ar ikriem.

������ Ar ikriem man arī bija tāds gadījums � taisni ap�brīnojams! Toreiz es tikko kā biju precējusies, kādu mē�nesi vai divus; pēk�ņi man tā gribas ikru, ka rauj vai no elles ārā! Ielienu klusītiņām pieliekamā un tik ēdu un ēdu! Vladimir Mihaili�, es saku savam laulātajam: ko tas, sak, nozīmē, ka es tos ikrus nevaru ne atēsties? Bet viņ� tik pasmaida un atbild: �Tu ta�u, mans draugs, esi uz grūtām kājām!� Un kā likts, taisni pēc deviņiem mē�ne�iem piedzima dulburis Stjopka!

Bet Poriirijs Vladimiri�s attiecībā uz Jevpraksejas gai�dībām joprojām izturējās tikpat mīklaini un pat ne reizi noteikti neizsacījās par savu līdzdalību �ajā lietā. Tīri dabiski, ka tas sievietēm bija neērti, traucēja tām izplūst valodās, un tādēļ viņas Jūdāsiņu nepavisam negribēja redzēt un dzina to vienkār�i projām, kad tas vakaros ne�jau�i ienāca Jevpraksejas istabā.

������������� Ej, ej, puis, projām! � jautri teica Arina Petrovna.

������� Tu savu darbu esi padarījis, tagad sākas mūsu, sie�vie�u, darī�anas! Tagad mums tie prieki!

Jūdāsiņ� padevīgi aizgāja, un, kaut gan viņ� nepalaida garām izdevību pārmest mīļajam draugam māmiņai, ka tā neesot vairs pret viņu �ēlīga, sirds dziļumos viņ� tomēr bija ļoti apmierināts, ka viņu liek mierā un ka Arina Petrovna ņem tik aktīvu dalību situācijā, kas viņam gau�i nepatīkama. Ja viņa to nedarītu � dievs zina, kā viņam tad būtu jārīkojas, lai tiktu galā ar �o nejauko lietu, par kuru iedomājoties vien viņ� jau sarāvās un spļaudījās. Bet tagad viņ� cerēja, ka, pateicoties Arinas Petrovnas pieredzei un Uļitu�kas veiklībai, �nelaime� ne�tiks izpausta un ka viņam pa�am iznākums kļūs varbūt zināms tikai tad, kad viss jau būs galā.

*

Porfirija Vladimiri�a aprēķini tomēr neattaisnojās. Vis�pirms gadījās katastrofa ar Petjeņku, bet drīz pēc tam nomira arī Arina Petrovna. Nu vajadzēja tikt galā pa�am un pie tam bez jebkādām cerībām, ka varēs izkulties ar kādu nekrietnu kombināciju. Aizsūtīt Jevprakseju kā nevajadzīgu atpakaļ pie viņas radiem nebija iespējams, tā�pēc ka Arinas Petrovnas iejauk�anās dēļ lieta jau bija iz�daudzināta pārāk tālu un visiem zināma. Arī uz Uļitu�kas palīdzību nebija ko cerēt, jo, kaut gan viņa bija veikla sieviete, tai uzticēties, jāatzīst, nozīmēja uz ilgu laiku iepīties izmeklē�anas tiesne�a tīklos. Pirmo reizi mū�ā Jūdāsiņ� nopietni un dziļi kurnēja par savu vientulību, pirmo reizi neskaidri nojauta, ka apkārtējie mui�as cil�vēki nav nekādi koka lellī�i, kurus var vazāt aiz deguna.

������ Nevarēja nu mazdrusciņ pagaidīt, � viņ� klusībā pārmeta mīļajam draugam māmiņai. � Būtu visu nokār�tojusi, kā nākas, klusītiņām un ar gudru ziņu, un tad � dievs ar viņu! Mirstamais laiks pienācis � neko darīt! Būtu jau �ēl vecenītes, bet, ja nu dievam tā patīk, tad nelīdz ne asaras, ne dakteri, ne zāles, jo mēs visi viņa prāta priek�ā esam nespēcīgi! Gana dzīvots vecenītei, gana baudīts visāda labuma. Ir pati lielmātes mū�u nodzī�vojusi, ir bērnus kungu kārtā atstājusi! Gana dzīvots � pietiek!

Un, kā jau parasts, viņa nemierīgās domas, kam nepa�tika kavēties pie tādiem jautājumiem, kas viņam sagā�dāja praktiskas grūtības, tūlīt pārsviedās uz citu pusi, pie kaut kā vieglāka, par ko viņ� varēja atkal kult savus tuk�os salmus bez gala un bez mēra.

������ Un kā viņa nomira, tikai pravie�iem ir lemta tāda nāve! � viņ� meloja pats sev, pats tomēr neatskārzdams, vai viņ� melo vai runā patiesību. � Bez cie�anām, bez naida . . . tāpat! Nopūtās � un mēs skatāmies, nav viņas vairs! Ak, māmiņ, māmiņ! Ir smaidiņ� sejā, ir sārtumiņ�� Un rociņas salikusi, kā svētīt gribēdama, actiņas pievērusi. .. atā!

Pēk�ņi pa�ā �ēlabaino vārdu plūdumā viņam atkal glu�i kā kāds iedur. Atkal tā pati nejaukā lieta . . . tpu! tpu! tpu! Nevarēja nu tā māmiņa mazdrusciņ pakavēties! Ja ne ilgāk, tad kaut vai mēnesi � un varbūt vēl ne tik ne�vajadzētu, bet �e tev!

Kādu laiku viņ� mēģināja no Uļitu�kas jautājumiem izvairīties, tāpat kā bija izvairījies no mīļā drauga mā�miņas jautājumiem: es nezinu! Es nekā nezinu! Bet Uļitu�ku, kas bija nekaunīga sieva un pie tam vēl tāda, kas nu juta savu varu, nebija vis tik viegli atvairīt ar �ādiem paņēmieniem.

������ Vai tad man tas būtu jāzina, vai! Vai tad es to putru esmu ievārījusi! � viņa tam tūlīt no pa�a sākuma

atcirta tā, ka viņ� saprata: cerības laimīgi apvienot laulī�bas pārkāpēja un laulības pārkāp�anas rezultātu vienal�dzīga vērotāja divējādās lomas � pilnīgi sabruku�as.

Nelaime nāca arvien tuvāk un tuvāk, nenovēr�ama, gandrīz vai taustāma! Tā vajāja viņu ik bridi un, tas ļaunākais, paralizēja viņa tuk�o spriedelē�anu. Viņ� pu�lējās cik spēdams, lai aizdzītu priek�statu par to, lai no�slīcinātu to liekvārdības straumē, bet tas viņam izdevās tikai pa daļai. Viņ� izmēģinājās kaut kā aizslepties aiz augstākās varas neapgā�amajiem likumiem un, kā jau paradis, no �ās tēmas iztaisīja veselu kamolu, kuru varēja risināt stundām, pie�ķetinādams tam klāt gan līdzību par matu, kas nenokrit cilvēkam no galvas bez dieva ziņas, gan leģendu par namu, kas tiek celts uz smiltīm; bet taisni tad, kad �is tuk�ās domas cita aiz citas bija paspē�ju�as nozust kaut kādā noslēpumainā bezdibenī, kad likās, ka kamols ritināts tiku tikām, taisni tad kā no kāda aizstūra izlauzās viens vārds un vienā mirkli pārrāva pave�dienu! Ak vai! �is vārds bija: �laulības pārkāp�ana� un apzīmēja tādu darbību, kurā Jūdāsiņ� negribēja atzīties ne pats sev.

Un tad, kad pēc veltīgiem mēģinājumiem aizmirst un apklusināt visu, beidzot kļuva skaidrs, ka viņ� ir no�ķerts, � viņu pārņēma skumjas. Viņ� sāka staigāt pa is�tabu, ne par ko nedomādams, tikai juzdams, ka viņam iek�ā kaut kas dreb un sūrst.

Tie bija pavisam jauni iemaukti, kas pirmo reizi mū�ā bija uzlikti viņa tuk�ajai spriedelē�anai. Līdz �im, lai uz kādu pusi bija vērsusies viņa tuk�ā fantāzija, tā visur bija atradusi tikai bezgalīgu pla�umu, kurā bija iespēja�mas visda�ādākās kombinācijas. Pat Volodjkas un Petjeņkas bojāeja, pat Arinas Petrovnas nāve netraucēja viņa tuk�o spriedelē�anu. Tie bija parasti, vispāratzīti fakti, kuru novērtē�anai bija paredzēti arī vispāratzīti para�dumi, kas pastāvēja jau kop� senām dienām. Bēru dievkalpojumi, dvēseles aizlūgumi, piemiņas mielasti un tā tālāk � visu to viņ� bija nodarījis, kā pieklājas, un ar to, tā teikt, sevi attaisnojis gan cilvēku, gan dieva priek�ā. Bet laulības pārkāp�ana. .. Kas tad tā tāda? Tā ta�u bija � maskas norau�ana kādai dzīvei, tās iek�ējo melu konstatē�ana! Un, kaut ari viņu agrāk tu�rēja par intrigantu, teiksim, pat par �asinssūcēju�, tad visām �īm ļau�u valodām tomēr bija tik maz juridiska pamata, ka viņam bija pilnīgas tiesības sacīt: pierādi! Un

nu uzreiz� iaulības pārkāpējs! Pieķerts laulības pārkā�pējs no visas tiesas, caur Arinas Petrovnas laipnību viņ� nebija pat spēris nekādus solus (ak, māmiņ! Māmiņ!), nebija paguvis pat samelot un tad vēl �gavēņa laikā� � Tpu! Tpu! Tpu!

Sajās iek�ējās pārrunās pa�am ar sevi, lai cik juceklīgs bija to saturs, varēja saklausīt kaut ko līdzīgu pat sirds�apziņas balsij. Bet izvirzījās jautājums: vai Jūdāsiņ� ies tālāk pa �o ceļu, vai viņam arī �eit, kā parasts, nāks talkā tuk�ā domā�ana un parādīs jaunu spraugu, pa kuru tas, kā jau vienmēr, varēs izsprukt ar veselu ādu.

Kamēr Jūdāsiņ� gandrīz vai saļima zem savu tuk�o domu nastas, Jevpraksejā pamazām notika pavisam ne�gaidīts iek�ējs apvērsums. Kā varēja vērot, mātes prieku gaidās bija atraisīju�ās tās garīgās saites, kas viņu līdz �im bija turēju�as saistītu. Līdz �im viņa pret visu bija izturējusies vienaldzīgi, bet uz Poriiriju Vladimiri�u ska�tījusies kā uz �kungu�, ar kuru tai bija nebrīvas sievie�tes attiecības. Tagad viņa pirmo reizi sāka kaut ko ap�jēgt, apmēram to, ka viņai ir sava darī�ana, kurā viņa ir � �vispārākā�, un ka �ai ziņā viņai nedrīkst pāri da�rīt. Sakarā ar to pat viņas seja, citkārt stulba un neiz�teiksmīga, kļuva tāda kā gai�āka un apgarotāka.

Viņas pusapzinīgajā dzīvē Arinas Petrovnas nāve bija pirmais lakts, kas to it kā atskurbināja. Lai cik savdabī�gas bija vecās lielmātes attiecības pret Jevpraksejas mā�tes stāvokli, tajās tomēr bija skaidri saskatāma līdzda�lība, ne tikai nekrietni nejauka izvairī�anās, kādu Jevpraksejai izrādīja Jūdāsiņ�. Tāpēc Jevprakseja Arinā Petrovnā sāka redzēt tādu kā aizstāvi, it kā nojauzdama, ka priek�dienās viņai paredzams kāds uzbrukums. Sāda uz�brukuma nojauta viņu vajāja jo neatlaidīgāk tāpēc, ka tā nebija apzināta, tikai piepildīja visu viņas būtni ar skumju nemieru. Doma nebija tik spēcīga, lai tie�i no�rādītu, no kurienes uzbrukums gaidāms un kāds tam va�rētu būt veids, bet viņas instinkti jau bija tik satraukti, ka, jau Jūdāsiņu ieraugot vien, viņa pārdzīvoja nesapro�tamas bailes. Jā, uzbrukums nāks no turienes! To viņa juta pa�os sirds dziļumos. No turienes, no �ī dzīvā mi�roņa, pie kura viņa līdz �im bija mitusi kā vienkār�a dienestniece un kur� nu kaut kādā dīvainā kārtā bija kļuvis par viņas bērna tēvu un viņas pavēlnieku! Jūtas, kādas viņā modās sakarā ar �o domu, līdzinājās naidam un katrā ziņā būtu izvērtu�ās par naidu, ja tās nebūtu izkliedējusi Arinas Petrovnas līdzdalība, jo viņa ar savu labsirdīgo pļāpā�anu neļāva nodoties domām.

Bet tad Arina Petrovna aizbrauca uz Pogorelku un bei�dzot � izgaisa pavisam. Jevpraksejai kļuva pavisam baigi. Klusumu, kādā iegrima Golovlovu māja, da�kārt pārtrauca tikai drēbju �aukstoņa, kas vēstīja, ka Jiidāsiņ�, savu rītasvārku stērbeles pacēlis, zag�us staigā pa gaiteni un klausās aiz durvīm. Sad tad kāds no mui�as ļaudirn ieskrien no āra un aizcērt durvis uz meitu istabu, un atkal no visiem kaktiem lien laukā klusums. Nāves klusums, kas piepilda visu būtni ar baigām, moko�ām skumjām. Bet, tā kā Jevprakseja tajā laikā jau bija pē�dējās nedēļās, tad viņai pietrūka pat tā remdinājuma, ko dod saimniecības rūpes, kas viņu agrāk fiziski tā bija nokausēju�as, ka viņa uz vakara pusi jau bija staigājusi samiegojusies. Reizēm viņa mēģināja Porfirijam Vladimiri�am pielabināties, ta�u katru reizi �ie mēģinājumi ra�dīja īsas, bet niknas scēnas, kas pat uz viņas neattīstīto dabu atstāja smagu iespaidu. Tāpēc vajadzēja turēt ro�kas klēpi un domāt, tas ir, dzīvot vienās ba�ās. Bet iemeslu ba�ām kļuva jo dienas jo vairāk, tādēļ ka Arinas Petrov�nas nāve Uļitu�kai bija atraisījusi rokas un ienesusi Golovļovu mājā jaunu elementu � tenkas, kas tagad kļuva par vienīgo dzīvo nodarbību, kurā varēja atspirgt Judāsiņa dvēsele.

Uļitu�ka saprata, ka Porfirijs Vladimiri�s ir gļēvs un ka �ādā tuk�ā, melīgā raksturā gļēvulība gandrīz robe��ojas ar naidu. Bez tam vina ļoti labi zināja, ka Por�firijs Vladimiri�s nav spējīgs just ne tikai simpātijas, bet pat arī vienkār�u �ēlumu, ka viņ� Jevprakseju tur tikai tāpēc, ka, pateicoties viņai, saimniecība ritēja bez trau�cējumiem pa reiz iezīmēto ceļu. Nodro�inājusies ar �iem vienkār�ajiem faktiem, Ulitu�ka guva pilnīgu iespēju kuru katru mirkli uzkurt un uzpūst tās naida jū�tas, kas iedegās Jūdāsiņa sirdī katru reizi, kad viņam kaut kas atgādināja gaidāmo �nelaimi�.

Drīz vien Jevprakseju no visām pusēm apņēma vesels tenku tīkls. Uļitu�ka to vien darīja, ka sniedza �ziņoju�mus� kungam. Viendien viņa nāk un sūdzas, ka neprātīgi tiekot tērēti produkti.

�Nez kāpēc, kungs, jums iziet tik daudz provianta! Nupat nesen es ieeju pagrabā pēc sālītas vēr�a gaļas; do�māju, cik ilgi, kad sākām ņemt no �ā tovera, bet parau�gos � tur pa�ā dibenā nav vairāk kā divi vai tris gabali!

������ Vai tie�ām? � Jūdāsiņ� cie�i skatās viņai virsū.

����� Ja nebūtu redzējusi pati savām acīm � neticētu! Es nevaru vien nobrīnīties, kur tāds daudzums iziet! Sviests, putraimi, gurķi � un viss kas! Pie citiem kungiem saimei dod biezputru ar zosu taukiem � �itādi gan! Bet pie mums � visu ar sviestu un vēl ar svaigu!

������ Vai tie�ām? � gandrīz vai izbīstas Porfirijs Vladimiri�s.

Vai atkal ienāk un it kā garāmejot pastāsta par kunga veļu:

����� Jums, kundziņ, vajadzētu to Jevprakseju pievaldīt. Protams, viņas darī�ana ir sievie�u darī�ana � ne glu�i parasta, � bet par to veļu gan varētu� Veselu kaudzi viņa iz�uvusi palagos un autiņos, bet veļa ta�u ir smalku smalkā.

Porfirijs Vladimiri�s tikai nozibsnī acīm, bet viss viņam iek�ā apgrie�as otrādi, to padzirdot.

����� Var jau saprast, viņa domā par savu bērneli! � turpina Uļitu�ka medainā balsī. � Domā, ka nezin kas nu gadījies� ka nu jau nāks pasaulē princis! Bet, jāsaka, �is bērnelis varētu arī uz pakulu palagiem gulēt� kā jau pieklājas viņa kārtai!

Reizēm viņa Jūdāsiņu vienkār�i ķircināja.

����� Jā, ko es jums, kundziņ, gribēju pavaicāt, � viņs iesāka. � Ko jūs esat izdomājis par to bērneli? Vai jūb viņu pataisīsiet par savu dēliņu vai arī tāpat kā citi sū�tīsiet uz patversmi�

Bet Porfirijs Vladimiri�s �ādu iztaujā�anu tūlīt sākumā pārtrauca ar tik drūmu skatienu, ka Uļitu�ka apklusa.

Un tā, visapkārt liesmojot naidam, aizvien tuvāk un tuvāk nāca tas brīdis, kad, mazajam raudo�ajam �dieva kalpam� ieraugot dienas gaismu, vajadzēja kaut kā iz�beigties Golovļovu namā valdo�ajam tikumiskajam sa�jukumam un tai pa�ā laikā pavairoties raudo�u �dieva kalpu� skaitam pasaulē.

*

Septītā stunda vakarā. Porfirijs Vladimiri�s jau pagu�vis pēc pusdienām izgulēties un sē� savā kabinetā, pie�rakstīdams ar da�ādiem skaitļiem papīra loksnes. �oreiz viņu nodarbina jautājums: cik viņam tagad būtu nauda�, ja māmiņa Arina Petrovna nebūtu piesavinājusies, bet

būtu nolikusi uz augļiem uz mazgadīgā Porfirija vārda tos simt rubļus, kurus, viņam piedzimstot, bija dāvinājis vectētiņ� Pjotrs Ivani�s. Bet daudz tomēr neiznāca: pa�visam astoņsimt rubļu asignācijās.

������ Teiksim, kapitāls nav nekāds lielais, � spriedelē Jūdāsiņ�, � bet ir tomēr labi, ja tu zini, ka tev kaut kas nolikts nebaltai dienai. Ja ievajagas � tikai paņem. Nevienam nav jālūdzas, nevienam nav jāklanās � paņem pats savu, kas tev pieder, ko tev vectētiņ� dāvinājis! Ak, māmiņ! Māmiņ! Kā gan jūs, mans draugs, varējāt rikoties tik neapdomīgi!

Ak vai! Porfiiijs Vladimiri�s jau bija atguvies no uz�traukumiem, kas vēl nesen paralizēja viņa spriedelē�anu. Savdabīgā sirdsapziņas balss, kuru bija pamodināju�as grūtības, kādās tas bija nokļuvis sakarā ar Jevpraksejas gaidībām un Arinas Petrovnas negaidīto nāvi, pamazām bija apklususi. Kā jau vienmēr, arī �oreiz nāca talkā spriedelē�ana un Jūdāsiņam ar bezgalīgām pūlēm beidzot tomēr izdevās domu par �nelaimi� noslīcināt savas tuk��vārdības bezdibenī. Nevar teikt, ka viņ� būtu apzināti par kaut ko iz�ķīries, bet it kā pati no sevis viņam pēk�ņi bija ienākusi prātā vecā, iemīļotā formula: �Nekā es ne�zinu! Neko es neatjauju un neko neiz�ķiru!� � pie ku�ras viņ� sare�ģītos apstākļos vienmēr ķērās un ar kuras palīdzību drīz vien apslāpēja iek�ējo nemieru, kas uz kādu laiku bija satraucis. Tagad viņ� uz gaidāmajām ra�dībām jau skatījās tā, it kā tās uz viņu nemaz neattiek�tos, un tāpēc ari savai sejai centās pie�ķirt mierīgu un apvaldītu izteiksmi. Jevprakseju viņ� gandrīz ignorēja un nesauca pat vārdā, bet, ja kādreiz gadījās par viņu ap�jautāties, tad izteicās tā: �Un ko tad �ī� vēl arvien slima?� Vārdu sakot, viņ� jutās tik stiprs, ka pat Uļitu�ka, kas dzimtbū�anas laiku dzīves skolā bija tomēr visai labi iemācījusies pazīt ļaudis, ka pat viņa saprata: cīnīties ar tādu cilvēku, kas uz visu ir gatavs un visam kam piekrīt, ir pilnīgi neiespējami.

Golovļovas dzīvojamā māja slīgst tumsā; tikai kunga kabinetā un attālajā flīģelī, pie Jevpraksejas, spīd gaisma. Jūdāsiņa galā valda klusums, ko pārtrauc skaitāmo kau�liņu knik�ķē�ana un zīmuļa �vīkoņa, Porfirijam Vladimiri�am rakstot skaitļus uz papīra. Un pēk�ņi �ajā klu�sumā kabinetā ielau�as tāls, bet �ēls vaidiens. Jūdāsiņ� nodreb; viņa lūpas noraustās; zīmulis uzvelk nevajadzīgu svītru.

������ Simt divdesmit viens rublis un divpadsmit rub]u desmit kapeiku� � �ukst Porfirijs Vladimiri�s, pūlēda�mies nomākt nepatīkamo iespaidu, kas palicis no vaidiena.

Bet vaidieni atkārtojas arvien bie�āk un bie�āk un bei�dzot top necie�ami. Strādā�ana kļūst tik neērta, ka Jūdāsiņ� pieceļas no rakstāmgalda. Sākumā viņ� staigā pa is�tabu un cen�as neklausīties; bet ziņkāre pamazam gūst virsroku. Viņ� klusām paver kabineta durvis, pabā� galvu blakusistabas tumsā un nogaidīdams klausās.

����� Ak tu! Aizmirsu�i iedegt lampiņu pie svētbildes �Remdē manas sāpes!� � viņam izskrien caur galvu.

Bet tad gaitenī atskanēja steidzīgi soļi. Porfirijs Vladimiri�s ar skubu ierāva galvu atpakaļ kabinetā, uzmanīgi aiztaisīja durvis un uz pirkstgaliem pieskrēja pie svēt�bildes. Pēc sekundes viņ� jau atkal bija �pilna tormā�, tā ka Uļitu�ka, kad tā strauji atvēra durvis un iedrāzās istabā, atrada to ar saliktām rokām skaitām lūg�anu.

����� Kad tik mums tā Jevprakseja neaiziet dieva priek�ā! � Uļitu�ka teica, nebaidīdamās Jūdāsiņu traucēt lūg�anas brīdī.

Bet Porfirijs Vladimiri�s uz viņu pat nepaskatījās, tikai ātrāk nekā citkārt sāka kustināt lūpas un atbildes vietā pamāja ar vienu roku, it kā gribēdams atgainīt uzbāzīgu mu�u.

����� Ko jūs to roku mētājat! Es teicu, ka Jevprakseja! ir slikti, � tā tik skaties, ka nenomirst! � rupji uzstāja Uļitu�ka.

�oreiz Jūdāsiņ� atskatījās, bet viņa seja bija tik mie�rīga, tik eļļaini salda, it kā viņ� nupat kā saskarsmē ar dievu būtu nolicis visas savas dieni�ķās rūpes un nu ne�var nemaz saprast, kāda iemesla dēļ viņu traucē.

������ Kaut ari tas ir grēks dievvārdu laikā bārties, b^t kā cilvēks es nevaru nepārmest: cik rei�u neesmu lūdzis mani lūg�anas brīdī netraucēt! � viņ� saka lūg�anas no�skaņai piemērotā balsi, bet tomēr atļaudamies pakratīt galvu, tā izsakot savu kristīga cilvēka pārmetumu. � Nu, kas tad jums tur atkal gadījies?

����� Kam tad vēl jāgadās, Jevprakseja mokās, nevar dzemdēt! It kā jūs to pirmo reizi dzirdētu� Ak jūsl Būtu kaut vai paskatīju�ies!

������ Kas tur ko skatīties! Vai es esmu dakteris? Vai es varu dot kādu padomu? Un pie tam es ta�u par jūsu lietām nekā nezinu! Zinu tikai to, ka mājās ii slimniece,

bet, ar ko tā slima un kāpēc tā ir slima, par to, man jāatzīstas, neesmu pat painteresējies! Aizsūtiet pēc tētiņa, ja jau slimā tik sliktā stāvokli, � tas ir vienīgais, ko varu ieteikt! Aizsūtiet pēc tētiņa, visi kopā pielūdziet dievu, iededziet lampiņu pie svētbildes� bet vēlāk mēs ar tētiņu iedzersim tēju!

Portirijs Vladimiri�s bija ļoti apmierināts, ka viņ� �ai iz�ķirīgajā mirklī tik kategoriski bija runājis. Viņ� rau�dzījās uz Uļitu�ku ar gai�u un dro�u skatienu, kā gribē�dams sacīt: ej tu tagad atspēko! Pat Uļitu�ka nespēja at�tapties, tādu sirdsmieru redzot.

������ Jūs varējāt gan atnākt! Kaut paskatīties! � viņa atkārtoja otrreiz.

������ Es neie�u, tāpēc ka tur nav ko iet. Ja būtu jāiet, es jau būtu aizgājis bez visas tavas sauk�anas. Ja ir va�jadzība piecas verstis iet � es noie�u piecas verstis; ja desmit verstis � noie�u arī desmit verstis! Lai būtu vai sals, vai putenis � es tik ie�u un ie�u! Tādēļ ka es zinu: ir jāiet, nedrīkst neiet!

Uļitu�kai likās, it kā viņa gulētu un pa murgiem re�dzētu, ka viņas priek�ā nostājies pats sātans un runā vienā runā�anā.

������ Lūk, aizsūtīt pēc popa, to nu gan. Tas ir vajadzīgs. Lūg�ana � vai tu zini, kas sacīts svētajos rakstos par lūg�anu? Lūg�ana � tā ir vārgo dziedinā�ana � tā tur ir teikts! Tad tu � tā ari izdaries! Aizsūtiet pēc tētiņa, visi kopā pielūdziet dievu� es arī pa to laiku lūg�u dievu! Jūs lūgsiet tur, lūg�anu kambarī, kamēr es �eit, savā kabinetā, izlūg�os dieva �ēlastību� Kopīgiem spē�kiem: jūs tur, es �eit � gan tu redzēsi, ka lūg�ana tiks uzklausīta!

Tad aizsūtīja pēc priestera, bet, kamēr tas paspēja at�nākt, Jevprakseja lielās mokās un cie�anās jau bija dzem�dējusi. To, ka noticis kas svarīgs, Porfirijs Vladimiri�s varēja noskārst no tam, ka meitu istabas galā pēk�ņi dzirdēja skraidām un durvis cērtam. Un tie�ām, pēc da��ām minūtēm gaitehī atkal atskanēja steidzīgi soļi, un tūlīt pēc tam kabinetā pilnās burās ietraucās Uļitu�ka, turot rokās pavisam maziņu, drānās ietīstītu radībiņu.

������ Re, nu! Paskatieties! � viņa runāja svinīgā balsī, piebāzdama bērniņu Porfirijam Vladimiri�am pie pa�as sejas. Vienu acumirkli Jūdāsiņa sirdī kaut kas iekņu�dējās, pat augums viņam paliecās uz priek�u un acīs pamirdzēja tāda kā dzirkstelite. Bet tas tie�ām bija tikai

vienu acumirkli, jo tūlīt pēc tam viņ� jau ar riebumu no�vērsa savu seju no maziņā un abām rokām kratījās no tā vaļā.

������ Nē, nē! Man no tādiem bail� Man nepatīk! Ej � ej prom! � viņ� murmināja, un visa viņa seja pauda bezgalīgu riebumu.

����� Būtu kaut pajautājis: zēns vai meitene? � pamā�cīja viņu Uļitu�ka.

������ Nē, nē � kādēļ tas vajadzīgs � Nav jau mana da�rī�ana! Tā ir jūsu darī�ana, es nekā nezinu � Es nekā nezinu, un man nekas nav jāzina. Ej projām no manis, dieva dēļ! Ej projām!

Atkal murgains rēgs, atkal sātans� Uļitu�ka pat sa�skaitās.

����� Ņem�u un nometī�u te jums uz dīvāna� Tad auklējiet! � viņa piedraudēja.

Bet Jūdāsiņ� nebija tas cilvēks, kuru varēja iebiedēt. Kamēr Uļitu�ka draudēja, viņ� jau bija pagriezies ar seju pret svētbildēm un pazemīgi pacēlis rokas. Acīmredzot viņ� lūdza dievu piedot visiem: �ir tiem, kas zina, ir tiem, kas nezina�, kā arī tiem, �kas grēko vārdos, darbos un domās�, bet no savas puses pateicās, ka viņ� nav ne zaglis, ne muitnieks, ne laulības pārkāpējs un ka dievs savā �ēlastībā viņu vadījis pa taisnīgo ceļu. Aiz aizkusti�nājuma viņam drebēja pat deguns, tā ka Uļitu�ka, kas viņu visu laiku bija vērojusi, nospļāvās un aizgāja.

�Nu redz, vienu Volodjku dievs pieņēma � otru iedeva vietā!� viņam kaut kā pavisam nelaikā ie�āvās prātā; bet tūdaļ viņ� arī pamanīja �o nejau�o domu un�tumu un sevī noteica: �Tpu! Tpu! Tpu!�

Atnāca arī priesteris, dziedāja un kvēpināja vīraku. Jū�dāsiņ� klausījās, kā psalmotājs vilka �Ak debesu aiz�stāve!�, un viņam pa�am iegribējās vilkt līdz psalmotājam. Tad atkal atskrēja Uļitu�ka un nokliedza durvīs:

������ Par Volodimeru nosaucām!

Sā apstākļa dīvaina sakri�ana ar pirmītējo domu aberāciju, kas arī bija atgādinājusi miru�o Volodjku, Jūdāsiņu aizkustināja. Viņ� te redzēja izpau�amies dieva prātu un �oreiz vairs nenospļāvās, bet pats pie sevis noteica:

������ Nu paldies dievam! Vienu Volodjku dievs pieņēma, otru � iedeva! Vai tu re, kas dievam iespējams! Vienā vietā tu zaudē un domā, ka to nekad vairs neatgūsi, bet dievs tev citā vietā atdod simtkārt!

Beidzot viņam paziņoja, ka patvāris stāvot uz galda un priesteris ēdamistabā viņu gaidot. Porfirijs Vladimiri�s bija galīgi aprimis un jutās aizkustināts. Aleksandra tēvs tie�ām jau sēdēja ēdamistabā, gaidīdams Porfiriju Vladimiri�u. Golovļovas priesteris pēc dabas bija politiķis un saskarē ar Judāsiņu centās izturēties visai smalki; viņ� loti labi zināja, ka mui�ā katru nedēļu un lielu svētku priek�vakarā tika noturēti nakts dievkalpojumi un ka bez tam vēl notika dievkalpojums ik mēne�a pirmajā datumā, un ka tas viss deva draudzes ganiem gadā ne mazāk par simt rubļiem ienākuma. Turklāt viņ� nevarēja arī nezi�nāt, ka baznīcas zeme vēl nebija pilnīgi at�ķirta un ka Jūdāsiņ� ne vienu reizi vien, braukdams garām popa pļa�vai, bija noteicis: �Ak, kas par labu pļaviņu!� Tāpēc svētā tēva pieklājībā bija vērojama ne maza tiesa �jūdaisku baiļu�, kas izpaudās tādējādi, ka viņ�, satiekoties ar Porfiriju Vladimiri�u, centās parādīties gai�ā un prie�cīgā noskaņojumā, lai gan nebija nekāda iemesla priecī�gam būt, un, kad Jūdāsiņ� sarunas gaitā atļāvās izteikt da�as ķecerības, zīmējoties uz dieva ceļiem, aizkapa dzīvi un tamlīdzīgām lietām, tad viņ�, lai gan tām tie�i nepie�vienojās, neredzēja tomēr tajās dieva zaimo�anu vai no�nievā�anu, bet vienīgi mui�nieka kārtai raksturīgo gara pārdro�ību.

Kad Jūdāsiņ� ienāca, priesteris viņu steidzīgi svētīja un vēl steidzīgāk atrāva savu roku, it kā baidīdamies, ka Asinssūcējs neieko�. Viņ� jau taisījās apsveikt savu ga�rīgo dēlu sakarā ar jaunpiedzimu�o Vladimiru, bet iedo�mājās, ka nebija jau nemaz vēl zināms, kā Jūdāsiņ� ska�tījās uz �o lietu, un tāpēc aprāvās.

����� Tagad ārā tāds miglains gaiss, � uzsāka valodu priesteris. � Pēc tautas pareģojumiem, kuros gan sava tiesa māņticības, pēc �āda laika iestājoties atkusnis.

����� Bet varbūt arī sals; mēs te prātojam par atkusni, bet dievs ņem un uzsūta salu! � iebilda Jūdāsiņ�, skubīgi un gandrīz priecīgi sēzdamies pie tējas galda, ap kuru �ovakar rīkojās sulainis Prohors.

����� Tas tiesa, ka cilvēks bie�i vien savos sapņos cen��as sasniegt nesasniedzamo un aizkļūt tur, kur nevar aiz�kļūt. Un sekas ir tādas, ka viņam tas jāno�ēlo vai jāuz�ņemas pa�am bēdu nasta.

����� Un tāpēc mums jāturas tālāk no zīlē�anas un pare�ģo�anas, bet jābūt mierā ar to, ko dievs dod. Dievs dod siltumu � būsim priecīgi par siltumu; dievs dod salu �

būsim mierā ar salu! Liksim krietnāk sakurināt krāsnis, bet tie, kam jādodas ceļā, lai cie�āk saģērbjas ka�okos � tad visiem būs silti!

������ Tas tiesa!

������ Tagad daudziem patīk runāt aplinkiem: tad tas nav labi un tas nav pa prātam, un to vajadzētu tā darīt, bet man tas nepatīk. Nedz es pats tā daru, nedz ari citus lab�prāt redzu tā darām. Tā ir tāda pārgudrība � tā es ska�tos uz �ādām lietām!

������ Ari tas ir taisnība.

������ �eit mēs visi esam tikai ceļinieki; tā es skatos arī pats uz sevi! Padzert tējiņu, kaut ko vieglāku uzkost� tas mums ir atjauts! Tāpēc jau dievs mums ir devis miesu un citas ķermeņa dajas� To jau ari valdība mums ne�aizliedz: ēst jūs varat, tikai mēli turiet aiz zobiem!

������ Un atkal tas ir tiesa! � nokrek�ķinājās priesteris un, sirdij ielīksmojoties, piesita ar izdzertās glāzes dibenu pa apak�tasi.

������ Es domāju tā, ka prāts cilvēkam dots nevis tāpēc, lai viņ� izpētītu nezināmo, bet tāpēc, lai tas atturētos no grēkiem. Tā, piemēram, ja es jūtu miesas vājību vai sa�traukumu, aicinu palīgā prātu: parādi man, sak, ceju, kā �o vājību pārvarēt, � lūk, tad es rīkojos pareizi! Tāpēc ka �ādos gadījumos prāts tie�ām var darīt daudz laba.

������ Bet vairāk gan ticība, � uzmanīgi izlaboja prieste�ris.

������ Ticība � tas ir viens, bet prāts atkal kas cits. Ticība rāda mērķi, bet prāts izdibina ceļus. Tur pamēģinās, tur pieklauvēs � meklē, bet ari kaut ko derīgu atrod. Tā, piemēram, da�ādi ārstniecības līdzekli, zāles, plāksteri, tējas � to visu izgudrojis un atradis prāts. Bet visam jābūt saskaņā ar ticību, lai no tā celtos labums, nevis ļaunums.

������ Arī pret to man nav ko iebilst!

������ Es, tēvs, lasīju tādu grāmatu, un tur taisni bija teikts: prāta pakalpojumus, ja to vada ticība, nepavisam nevajag noniecināt, jo cilvēks bez prāta drīz vien var kjūt par savu iegribu vergu. Un es pat domāju, ka arī pirmā grēkā kri�ana notikusi tikai tāpēc, ka sātans �ūskas izskatā bija aptum�ojis cilvēka prātu.

Pret to svētais lēvs neko neiebilda, bet viņ� arī at�turējās no uzslavas, jo tam vēl nebija skaidrs, uz ko Jūdāsiņ� virza savu runu.

������ Mēs bie�i vien redzam, ka cilvēki ne tikai domās krīt grēkā, bet tie�ām izdara noziegumus � un viss tas aiz prāta trūkuma. Miesa kārdina, bet prāta nav � un, rau, cilvēks iekrīt bezdibeni. Gribas salduma, gribas jau�kuma, gribas prieka, it īpa�i, ja vēl sievie�u dzimums� Kā lai bez prāta sevi nosargā! Bet, ja man ir prāts, es paņemu kamparu vai kaut kādu eļļu: te vienā vietā iekaisu, te otrā ietriepju � un skaties, kārdinājums kā ar roku atņemts!

Jūdāsiņ� apklust, it kā gaidīdams, ko teiks priesteris, bet tas vēl arvien nevarēja saprast, uz ko Jūdāsiņ� virza savu runu, un tāpēc tikai nokrek�ķinājās un bez kādas jēgas noteica:

������ Man mājās ir vistas� Uz pavasara pusi tās aiz�vien kļūst nemierīgas; �audās apkārt un skraida, nezinā�damas, kur dēties.

������ Un tas viss tāpēc, ka ne putniem, ne zvēriem, ne rāpuļiem nav prāta. Putns � jā, kas tad ir putns? Ne tam kādu rūpju, ne tam kādu rai�u � lai�as tik apkārt! Yā viendien es skatos pa logu: zvirbuļi knābā mēslus � nu, ko tiem vairāk vajag! Bet cilvēkam tas ir par maz!

������ Zināmos gadījumos tomēr arī svētie raksti min put�nus debesīs!

������ Jā, zināmos gadījumos. Tādos, kad ticība glābj arī bez prāta, tad jādara tā kā putni. Tad var lūgt dievu, sacerēt dzejas �

Porfirijs Vladimiri�s apklusa. Viņ� bija pļāpīgs pēc dabas, un patiesībā tam visu laiku mēles galā bija dienā notiku�ais. Bet acīmredzot vēl nebija nobriedusi forma, kurā pieklājīgā veidā varētu visu to izklāstīt.

������ Putniem prāts nav vajadzīgs, � viņ� beidzot sa�cīja. � Tāpēc ka tos nekas nekārdina. Vai, labāk sakot, kārdinājumi gan ir, bet neviens viņus par to nesoda. Viņi dzīvo pēc dabas: ne tiem ir īpa�uma, ko vajadzētu pie�skatīt, ne likumīgu laulību, un tātad nevar būt arī at�raitņu. Tiem nav ne par ko jāatbild ne dieva, ne priek��niecības priek�ā; viņu vienīgais priek�nieks ir � gailis!

����� Gailis! Gailis gan! Taisni tā! Viņiem gailis apmēram tas pats, kas turkiem sultāns!

������ Bet cilvēks pats sev visu tā iekārtojis, kn viņam nekas vairs nav pēc dabas, un tāpēc tam arī vajag daudz prāta. Lai viņ� pats nekristu grēkā un arī citus nekārdi�nātu. Vai tā nav, tēvs?

������ Tas tie�ām ir tiesa. Arī svētie raksti māca izraut to aci, kas tevi kārdina.

������ Tā ir gan, ja to saprot burtiski, bet var jau arī, aci neizraujot, iztaisīt tā, ka tā netiek kārdināta. Vajag tikai bie�āk kavēties lūg�anās, apslāpēt miesas kārību. Tā, pie�mēram, es: esmu pa�os spēka gados, un nevar teikt, ka būtu nespēcīgs, vāj�� Ir man arī sievie�u kārtas kalpo�tāji� bet man par to maza bēda! Es zinu, ka bez kal�potājiem nevar iztikt, un tāpēc tos turu! Es turu gan vīrie�u kārtas kalpotājus, gan sievie�u � visvisādus! Saimniecībā vajadzīgas arī sievietes. Kas aiziet uz pa�grabu, kas ielej tēju, kas pagādā uzko�amos� nu, dievs ar viņām! Viņas dara savu darbu, es � savu� Un tā mēs dzīvojam!

To runādams, Jūdāsiņ� centās skatīties priesterim acīs; arī priesteris savukārt centās skatīties acīs Jūdāsiņam. Bet, par laimi, starp viņiem atradās svece, tā ka viņi varēja skatīties viens otrā, cik patīk, bet redzēt tikai sveces liesmu.

����� Un tad es vēl domāju tā: ja tu ielaidīsies ar kal�poni tādā sakarā, tad viņa katrā ziņā uzmetīsies par ko�mandieri. Tad tik sāksies visādas nepatik�anas un ķīviņi, strīdiņi un izrunā�anās: tu teiksi vienu vārdu, �ī � di�vus � Bet es no tā izvairos.

Priesterim pat sametās raibs gar acīm, tik cie�i viņ� skatījās Jūdāsiņā. Aiz tā iemesla un arī zinādams, ka pie�klājība prasa, lai sarunu biedrs �ad tad pasacitu kādu vārdu, viņ� pakratīja galvu un noteica:

������ Ku�!

������ Bet, ja rīkojas tā kā citi� kā mans kaimiņ� Anpetova kungs, piemēram, vai kā mans otrs kaimiņ� Utrobina kungs� tad jau vairs nav tālu līdz grēkam. Rau, kā tam Utrobina kungam: se�as tādas nekrietneles grozās pa sētu� Bet es tā negribu. Es saku tā: ja dievs man manu sargeņģeli atņēmis, tad tas ir viņa svētais prāts, ka man jābūt. atraitnim, bet, ja es aiz dieva �ēlastības esmu atraitnis, tad man jāturas pa godam un sava gulta jātur �ķīsta. Vai tā nav, tēvs?

������ Tas ir grūti, kungs!

������ Es pats zinu, ka tas ir grūti, un tomēr tā daru. Da�s labs saka tā: ir grūti! Bet. es saku: jo grūtāk, jo labāk, lai tik dievs dod spēku! Visiem jau nevar būt jauki un viegli � kādam ta�u arī jāpapūlas dieva labā! Kas �ai pasaulē sev atraus, tam viņā saulē tiks dots! Sai pa�

saulē � to sauc par �grūtumu�, bet viņa saulē to dēvē par nopelnu! Vai es nerunāju taisnību?

������ Un kādu vēl!

������ Jāparunā arī par nopelniem. Arī tie var būt da�ādi. Nopelni var but � lieli, bet tie var būt arī � mazi! Tā ta�u jādomā!

������ Kā nu citādi! Lieli nopelni un mazi nopelni!

������ Tā ir, kā es teicu. Ja cilvēks uzvedas kārtīgi, ne�melo, nerunā niekus un citus netiesā, ja viņ� turklāt vēl nevienu nav apbēdinājis, nevienam neko nav atņēmis� un arī pret kārdinājumiem bijis piesardzīgs � tad viņam sirdsapziņa vienmēr būs mierīga. Un tādam cilvēkam ne�kas nepielips � nekādi dubļi! Un, ja arī kāds viņu aiz muguras pajās, tad tādi palājumi, manuprāt, nav ņemami vērā. Uzspļaut uz tādiem � un darīts!

������ �ādos gadījumos kristīgās baznīcas priek�raksti pir�mām kārtām māca piedot.

������ Vai arī piedot. Es jau arī vienmēr tā daru: ja kāds mani nopaļā, es viņam piedodu un lūdzu vēl dievu par viņu! Ir viņam labi, tādēļ ka viņa dēļ lūdz dievu, ir man labi: esmu lūdzis un visu aizmirsis!

������ Tas ir pareizi: nekas tā neatvieglo sirdi kā lūg�ana. Gan dusmas, gan bēdas un pat slimība � no lūg�anas bēgtin bēg kā nakts tumsa no saules!

������ Nu, un paldies dievam! Jādzīvo vienmēr tā, lai mūsu dzīve būtu redzama no visām pusēm � kā svece lukturi� Tad mūs arī mazāk paļās, tāpēc ka nebūs par ko! Redzat, tā kā mēs: pasēdējām, parunājām, pa�tērzējām � kas mūs var par to paļāt? Bet tagad iesim un pielūgsim dievu � un tad uz �u�u mui�u. Un rit atkal celsimies aug�ā � vai ne tā, tēvs?

Jūdāsiņ� piecēlās un trok�ņaini atbīdīja savu krēslu par rīmi, ka valodas izbeigtas. Arī priesteris piecēlās un gri�bēja jau pacelt roku, lai svētītu, bet Porfirijs Vladimiri�s, izrādīdams �ai gadījumā sevi�ķu laipnību, satvēra viņa roku un spieda to abās savējās.

����� Tātad jūs viņu nosaucāt par Vladimiru, tēvs? � viņ� jautāja, skumji pamādams ar galvu uz Jevpraksejas istabas pusi.

������ Par godu svētajam un apustuliskajam kņazam Vla�dimiram, kungs.

������ Nu tad paldies dievam! Viņa ir �akla un uzticama kalpone, bet, kas attiecas uz prātu, tad daudz no viņas neprasiet! Tāpēc jau viņas krīt� nāves grē-kā!

*

Visu nākamo dienu Porfirijs Vladimiri�s neizgāja no sava kabineta un skaitīja lūg�anas, izlūgdamies no dieva prāta skaidrību. Tre�ajā dienā no rīta viņ� iznāca dzert tēju nevis rītasvārkos kā parasti, bet ietērpies svētku drā�nās � svārkos, kā viņ� mēdza darīt vienmēr, kad tai�sījās izlemt kaut ko svarīgu. Seja viņam bija bāla, bet pauda dvēseles skaidrību; ap lūpām rotājās svētlaimīgs smaids; acis raudzījās laipni, it kā visiem visu piedo�damas; deguna gals bija drusku piesarcis aiz sirdsmiera, ko devu�as lūg�anas. Ne vārda nerunādams, viņ� izdzēra savas trīs glāzes tējas un starp vienu malku un otru kustināja lūpas, salika rokas un skatījās uz svētbildi, it kā no tās arvien vēl gaidītu drīzu palīdzību un �ēlas�tību, lai gan viņ� jau vakar bija lūdzis bez gala. Bei�dzot, norijis pēdējo malku, viņ� lika atsaukt Ulitu�ku un nometās svētbildes priek�ā uz ceļiem, lai vēlreiz sevi stiprinātu ar dievi�ķīgiem vārdiem un līdz ar to Uļitu�kai uzskatāmi parādītu, ka viss tas, kas notiks pēc tam, ne�būs viņa, bet dieva griba. Bet Uļitu�ka, tikai acis vien pametusi uz Jūdāsiņa seju, noprata, ka viņa dvēseles dzi�jumos bija nobriedusi nodevība.

�� Es lūdzu dievu! � sāka Porfirijs Vladimiri�s un, lai izskatītos tā, ka viņ� pakļaujas dieva svētajam prātam, nodūra galvu un noplātīja rokas.

�� Tas bija skaisti darīts! � atbildēja Uļitu�ka, bet viņas balss skanēja tik saproto�i, ka Jūdāsiņ� negribof pacēla acis.

Uļitu�ka stāvēja viņa acu priek�ā, kā tā parasti mēdza stāvēt, vienu roku uzlikusi �ķērsām pār krūtīm, uz otru atbalstījusi zodu; bet viņas sejā lēkāja smieklu dzirkstī�tes. Porfirijs Vladimiri�s drusku pakratīja galvu, ar to gribēdams izteikt kristīga cilvēka pārmetumu.

�� Dievs laikam parādījis �ēlastību? � turpināja Uļi�tu�ka, nemaz nesamulsdama no sarunu biedra brīdino�ās kustības.

������� Tu arvien zaimo! � nevarēja nociesties Jūdāsiņ�.

��� Cik rei�u es neesmu pūlējies tevi gan ar labiem vār�diem, gan ar jokiem no tā atturēt, bet tu tikai dari savu! Tev ir ļauna mēle � dzēlīga!

�� Es jau neko, bet liekas� Parasti � ja jūs lūdzat dievu, tad viņ� parāda �ēlastībul

������ Tā jau ir tā lieta, ka tev �liekas�! Bet tev nav vien�mēr par visu, kas �liekas�, velti jārunā; proties kādreiz ari klusēt! Es runāju nopietni, bet viņai �liekas�!

Atbildes vietā Uļitu�ka tikai nostājās uz otras kājas, ar �o kustību it kā teikdama, ka viss tas, kas Porfirijara Vladimiri�am sakāms, viņai jau sen, sen zināms.

������ Nu tad paklausies manī, � sāka Jūdāsiņ�. � Es lūdzu dievu, lūdzu vakar un lūdzu �odien, un iznākums \ ienmēr tas pats, �ā vai tā, bet Volodjka mums kaut kur j iievietol

������ Protams, kaut kur jāievieto! Nav jau kucēns, kuru var iemest purvā!

������ Paga, paga! Ļauj man pateikt kādu vārdu� ņirga, tu! Nu! Es ta�u tev saku; �ā vai tā, bet Volodjka kaut l;ur jāievieto. Pirmkārt � jāpa�ēlo Jevprakseja, otrkārt � no viņa jāiztaisa cilvēks.

Porfirijs Vladimiri�s paskatījās uz Uļitu�ku, laikam gai�dīdams, ka viņa tūlīt uz vietas sāks ar viņu tērgāt, bet viņas izturē�anās bija pavisam vienkār�a un pat ciniska.

������ Vai tad man, vai, viņ� būs jāved uz patversmi? � viņa jautāja, tam cie�i acīs skatīdamās.

������ Ak, ak! � iesaucās Jūdāsiņ�. � Tev jau uzreiz lēmums gatavs � vecā �agata! Ak, Uļitka, Uļitkaļ Arvien tev pa galvu �audās visādas blēņas un nieki! Arvien tev vajag kulstīt mēli un niekoties! Bet kā tad tu zini: varbūt es nemaz nedomāju par patversmi? Varbūt es tāpat vien� varbūt es Volodjkain esmu uzdomājis ko citu?

������ Nu ko tur teikt, ja jau kas cits � vai nu tas būs sliktāks!

������ Tāpēc jau es saku: kaut gan, no vienas puses, Volodjkas �ēl, no otras puses, atkal jāteic un jāsprie� � viņu mājās paturēt tā kā nevajadzētu.

������ Skaidrs! Ko tad ļaudis sacīs? Viņi sacīs: no kurienes tad Golovļovā tāds sve�s pui�elis uzradies?

������ Ari tas, bet vēl kas: mājās viņam nebūs nekāda labuma. Māte ir jauna � tā viņu lutinās; es esmu vecs, un, kaut ari man gar visu to nav nekādas darī�anas, bet par mātes uzticamu kalpo�anu� es varbūt tāpat! Sad un tad palutinā�u. Gadīsies, ka puikam vajadzēs uz�aut ar �agariem, kas te to dos � un nevarēs jau arī glābties no sievie�u gaudām un asarām, un atmetīsi ar roku! Vai ne?

������ Tiesa gan. Tas var apnikt.

������� Bet es gribu, lai pie mums viss būtu pa godam. Lai no viņa, no Volodjkas, ar laiku iznāktu cilvēks. Lai būtu dievam kalps un ķeizaram pavalstnieks. Ja dievs tam būtu lēmis kļūt par zemnieku, lai viņ� prastu zemi strādāt; lai viņ� pļautu, artu, skaldītu malku � no visa kā pa druskai. Bet, ja liktenis tam būtu lēmis iet pa citu ceļu, tad lai viņ� prastu amatu, lai tam būtu zinā�anas� Da�i, dzird, no turienes tiku�i pat par skolotājieml

������ Vai no patversmes? Tur jau iznākot tīrie ģenerāli!

������ Lai nu ģenerāli vai ari kas cits, bet tomēr� Var jau būt., ka no Volodjkas iznāk slavens virs! Bet audzināt viņi tur audzinot teicami! To es pats zinu! Tīras gultiņas, veselīgas zīdītājas, balti krekliņi, pudelītes, pupiņi, autiņi� vārdu sakot, viss, kas vajadzīgs!

������ Ko tad vēl labāku � bandu bērniem!

������ Bet, ja viņ� nonāktu lauku maizē, nu, ko tur da�rīt. � dievs ar viņu! Pieradis pie darba no mazām die�nam, bet darbs ta�u ir lūg�ana! Mēs, rau, mēs lūdzamies, kā jau tas īsti pieklājas! Mēs nostājamies svētbildes priek�ā, pārmetam krusta zīmi, un, ja mūsu lūg�ana die�vam ir tīkama, tad viņ� mums par to dod labumu! Bet zemnieciņ� � tas strādāl Da�s labs jau gribētu lūgt dievu, kā īsti pieklājas, bet nez vai viņ� to paspēj pat svētku dienā. Bet dievs tomēr redz viņa darbu un pie�ķir savu svētību par darbu, tāpat kā mums pai lūg�anu. Ne jau visi var dzīvot pilīs un dejot pa ballēm � jābūt ta�u ari kā�dam, kas dzīvo nabadzīgā būdiņā, kas kopj un mīļo ze�mes māmuļu! Bet laime � to nemaz vēl nevar zināt, kur tā mīt! Da�s dzīvo pilīs un labumos, bet zelta dēļ asaras līst, cits guļ uz salmiem un ēd sausu maizīti, kvasu piestrēbdams, bet viņa dvēsele jūtas kā paradīzē! Vai nav taisnība, ko es saku?

������ Kas tad nu vēl ir labāks, ja dvēsele jūtas kā pa�radīzē!

������ Tad mēs, mīļā, izdarīsim tā. Paņem to resgali Vo lodjku, ietin viņu silti un mīksti un laidies ar viņu a�i vien uz Maskavu. Es lik�u sarīkot slēgtu kulbu un iejūgi pārīti zirgu, bet ceļ� mums tagad gluds un līdzens: ne grambu, ne bedru � brauc kā pa dēli! Tikai pielūko man, ka viss notiktu pa godam. Pēc mana prāta, kā tas Golovļovā parasts � tā, kā man patīk. Lai pudelīte un pupiņ� būtu pavisam tīri� krekliņi, paladziņi, jostiņas, autiņi, sedziņas � visa lai būtu papilnam! Ņem! Rīkojies! Un, ja neaud, tad ņem mani, veco, ciet � sūdzies man! Ua,

kad tu nonāksi Maskavā, tad apmeties iebraucamajā vietā. Liec, lai tev padod ēst, lai uzliek patvāri, tēju � prasi tikai! Ak, Voiodjka, Volodjka! Redz, kas tas par grēku! Zēl no tevis �ķirties, bet nekā nevar darīt, mīļais! Vēlāk pats redzēsi, ka tā bija jādara, pats būsi pateicīgsl

Jūdāsiņ� mazliet pacēla rokas un padrebināja lūpas, it kā gudru lūg�anu skaitīdams. Bet tas viņu nemaz ne�kavēja caur pieri raudzīties uz Uļitu�ku un saskatīt dzē�līgo izteiksmi, kas plaiksnīja viņas sejā.

������ Kas tev ir? Vai tu gribi ko teikt? � viņ� tai jau�tāja.

����� Nē, neko. Taisnība, viņ� būs pateicīgs, ja varēs sa�meklēt savus labdarus.

������ Ak tu, muļķe, muļķe! Vai tad mēs viņu tur atdo�sim bez zīmes! Tev jāpaņem zīme! Pēc tās zīmes mēs pa�i viņu sameklēsim! Sie tur viņu izaudzēs, izauklēs, iemācīs pieņemties prātā, bet mēs, kur biju�i, kur ne, ar zīmīti klāt gan: lūdzu, atdodiet atpakaļ mūsu puisi, resgali Volodjku! Ar to zīmīti mēs jau viņu sadabūsim kaut vai jūras dibenā � Vai nav taisnība?

Bet Uļitu�ka uz viņa jautājumu nekā neatbildēja; tikai dzēlīgā izteiksme viņas sejā kļuva vēl asāka. Porfirijs Vladimiri�s nevarēja nociesties.

������ Ak tu, ņirga, ņirga! � viķ� sacīja. � Tevī sē� sā�tans, velns � Tpu! Tpu! Tpu! Bet tagad pietiek. Rīt, tikko gaismiņa, paņem Volodjku un ar dieva palīgu projām uz Maskavu � un labi ātri, lai Jevprakseja nedzird. Vai tu zini, kur patversme atrodas?

������ Esmu tur bijusi! � strupi atbildēja Uļitu�ka, it kā uzsvērdama kaut ko pagātnē notiku�u.

������ Ja jau tu tur esi bijusi, tad tev tā gudrība ir rokā. Tad jau tu labi zini visas durvis. Skaties, ka tu viņu no�liec pie vietas, un paklanies priek�niekam labi zemu � redz, tā!

Porfirijs Vladimiri�s piecēlās un paklanījās tik zemu, ka ar roku pieskārās pie zemes.

������ Lai nu viņam tur labi klājas! Lai nebūtu �ā vai tā, bet tā, kā vajag! Tikai to zīmīti, to zīmīti gan izgādā! Neaizmirsti! Pēc tās zīmes mēs viņu vēlāk visur kur va�rēsim sameklēt! Es tev do�u divus divdesmitpiecniekus tēriņam. Es jau zinu, visu zinu! Tur vienā vietā vajadzēs, tur otrā vietā vajadzēs iegrūst kukuli � Ak grēks, grēks! Mēs visi tik cilvēki vien esam, mēs visi kārojam

gardumus un labumus! Redz, tas pats mūsu Volodjka! Cik viņ� nu lieliņ�, tik vien ir kā īk�ķītis, bet skaties, cik daudz naudas jau izmaksā!

To pateicis, Jūdāsiņ� pārmeta krustu un zemu pakla�nījās UJitu�kai, mēmi lūgdams viņu ņemt resgali Volodjku savā gādībā. Pieklīdu�ās ģimenes nākotne bija nokārtota jo vienkār�ā veidā.

*

Nākamajā ritē pēc �ās sarunas, kamēr jaunā māte svai�dījās karstumos un murgos, Porfirijs Vladimiri�s stāvēja ēdamistabā pie loga, kustināja lūpas un meta pret logu krusta zīmes. No pagalma izbrauca kulba, kas aizveda Volodjku. Nu jau tā bija kalniņā, nu jau pie baznīcas, nu tā pagriezās pa kreisi un nozuda sād�ā. Jūdāsiņ� pār�meta pēdējo reizi krustu un nopūtās.

������ Viendien tētiņ� runāja par atkusni, � viņ� sacīja pats sev, � bet dievs, redz, atku�ņa vietā uzsūtījis salu! Un turklāt kādu salu! Tā jau ar mums notiek vienmēr! Mēs sapņojam, būvējam gaisa pilis, prātojam, domājam gudrībā pārspēt pa�u dievu, bet dievs ņem un vienā mirklī satriec visu mūsu augsto gudrību!

Jūdāsiņa agonija sākās ar to, ka tie avoti, kurus viņ� līdz �im tik labprāt bija ļaunprātīgi izmantojis tuk�ajai salmu kul�anai, acīmredzot sāka apsīkt. Ap viņu kļuva pavisam tuk�s: vieni bija apmiru�i, citi � aizgāju�i. Pat Anņiņku, lai gan ceļojo�ās aktrises nākotne rādījās bēdīga, nespēja iekārdināt Golovļovas pla�umi. Vienīgi Jevprakseja bija palikusi, tomēr lielas nozīmes tam nebija; arī viņā bija kaut kas noticis, kas drīz vien izlauzās uz āru un pārliecināja Jūdāsiņu uz visiem laikiem, ka viņa jaukās dienas vairs neatgriezīsies.

Līdz �im Jevprakseja bija bijusi tik ļoti nevarīga, ka Porfirijs Vladimiri�s bija varējis to apspiest bez kādām ba�ām. Nemaz neattīstītā prāta un iedzimtā rakstura vā�juma dēļ viņa �o apspie�anu pat nebija sajutusi. Kamēr Jūdāsiņ� runāja nekrietnības, tā vienaldzīgi skatījās vi�ņam acis un domāja pavisam ko citu. Bet tagad viņa pēk��ņi bija kaut ko sapratusi, un pamodu�ās sapra�anas spē�jas pirmais rezultāts bija piepe�s, vēl neapzināts, bet naidīgs un nepārvarams riebums.

Cik varēja vērot, Pogorelkas jaunkundzes uzturē�anās Golovļovā nebija palikusi bez sava iespaida uz Jevprakseju. Lai gan viņa pati sev nevarēja paskaidrot, kāda veida sāpes viņā bija radīju�as nejau�ās sarunas ar An�ņiņku, tā tomēr jutās ļoti satraukta. Agrāk viņai nekad nebija nācis prātā sev pajautāt, kāpēc Porfirijs Vladimi�ri�s, satiekot dzīvu cilvēku, to tūlīt sāka ietīstīt visādu vārdiņu tīklos, kuros gan nevarēja sapīties, bet no kuriem tapa necie�ami grūti ap sirdi; tagad viņai kļuva skaidrs,

ka Jūdāsiņ�, stingri ņemot, nevis runāja, bet �mocīja�, un tātad nebūtu bijis par ļaunu viņu �atsēdināt�, likt sa�just, ka arī viņam pienācis laiks �prasties godu�. Un Jevprakseja sāka ieklausīties viņa bezgalīgajos vārdu plūdos un tie�ām to vien atskārta, ka Jūdāsiņ� līp klāt, rada nepatiku � sīc kā mu�a.

�Palūk, jaunkundze ta�u sacīja, it kā viņ� pats ne�maz nezinot, kāpēc runājot,� viņa prātoja savā nodabā. �Nē: viņu uzkurina kāds ļaunums! Viņ� labi zina, kur� cilvēks nespēj aizsargāties, � ar to tad arī izdarās, kā viņam patīk!�

Tomēr tas nebija galvenais apstāklis. Pirmām kārtām Anņiņkas atbrauk�anas ietekme izpaudās tādā veidā, ka tika samusināti Jevpraksejas jaunības instinkti. Līdz �im viņā �ie instinkti tikai tā truli bija gruzdēju�i, tagad tie sacēlās satraukti un uzmācīgi. Tagad viņa saprata daudz ko, kas tai agrāk bija bijis pilnīgi vienaldzīgs. Tā, piemēram: bija ta�u kaut kāds iemesls, kura dēļ Anņiņka nepalika Golovļovā un taisni tā pateica: baismīgi! Kāpēc tā? Nu vienkār�i tāpēc, ka viņa bija jauna, ka viņai �gribējās dzīvot�. Un viņa, Jevprakseja, arī ir jauna � Jā, jauna! Tas tikai tā �ķiet, ka jaunība viņā it kā ar taukiem ap�augusi � nē, brī�iem tā lauzās laukā spēcīgi! Tā sauca un vilināja, reizēm apklusdama, reizēm atkal uzliesmo�dama. Viņa bija domājusi, ka varēs iztikt arī ar Jūdāsiņu, bet tagad� �Ak tu, vecais prauls! Redz, kā piekrāpa!� Cik labi tagad būtu padzīvot ar draugu, ar tādu īstu, jaunu! Varētu pamīļoties, varētu pagulēties, mīļais draugs viņu glāstītu un skūpstītu, �ukstētu ausī mīļus vārdus: tu manu balto trupēksnīt! �Ak tu, nolādētais ērms! Ko domājies � grib ar saviem vecajiem kauliem iekārdināt! Gan jau arī Pogorelkas jaunkundzei kāds ir! Katrā ziņā ir! Tāpēc jau viņa arī � asti gaisā un prom. Bet man te jāsē� �etrās sienās un jāgaida, kamēr viņam, vecim, ienāks prātā!�

Protams, Jevprakseja savu dumpīgo garu neparādīja uzreiz, bet, sākusi iet pa �o ceļu, viņa vairs neapstājās. Viņa meklēja, kur pieķerties, atcerējās pagāju�o un, ka�mēr Jūdāsiņam nebija ne mazākās aizdomas, ka viņas sirdī briest kaut kas nelabs, gan klusucie�ot, bet pastā�vīgi kurināja sevī naidu. Vispirms nāca vispārējās dabas �ēlo�anās, kā, piemēram: �cita mū�u sagandējis�; tad bija kārta salīdzinājumiem. �Palūk, Pelageju�ka ir par saimniecības vadītāju pie Mazuļinas kunga: viņa dzīvo,

rokas klēpī salikusi, un staigā zīdos. Ne viņai jāiet uz. Lopu kūti, ne uz pagrabu � sē� tikai savā istabā un taisa iz�uvumus ar stikla pērlītēm!� Un visi �ie apvainojumi un protesti nobeidzās ar vienu vispārēju nopūtu:

������ Kā man gan tagadītās pret tevi, no�ēlojamo, sacē�lusies sirds! Tā sacēlusies! Tā sacēlusies!

Sim galvenajam apstāklim pievienojās vēl viens, kas bija svarīgs sevi�ķi tāpēc, ka varēja noderēt par lielisku iemeslu, lai uzsāktu cīņu. Un proti: atmiņas par radībām un dēla Volodjkas nozu�anu.

Tolaik, kad viņ� nozuda, Jevprakseja �o faktu uzņēma ar zināmu trulumu. Porfirijs Vladimiri�s aprobe�ojās ar paziņojumu, ka jaunpiedzimu�ais nodots labās rokās, bet par mierinājumu uzdāvināja tai jaunu �alli. Tad atkal viss aizmirsās un ritēja tālāk pa vecam. Jevprakseja pat ar vēl lielāku aizrautību nekā agrāk metās iek�ā saim�niecības sīkumos, it kā gribēdama aprakt tajos savas ne�piepildītās mātes jūtas. Bet, vai nu Jevpraksejas mātes jūtas klusītiņām kvēloja tālāk, vai ari tai bija uznāku�i untumi, katrā ziņā piepe�i atdzima atmiņas par Volodjku un atdzima taisni tad, kad Jevprakseju skāra jaunas, brī�vas, svaigas vēsmas, kad viņa sajuta, ka bija vēl kāda cita dzīve, kas pilnīgi at�ķīrās no tās, kas tika dzīvota Golovļovas mājas sienās. Saprotams, ka pieķer�anās iemesls bija pārāk labs, lai to nfcizmantotu.

������������ Paskat, ko viņ� izdarīja! � viņa sevi musināja.

����� Atņēma man bērnu! Kā tādu kucēnu iemeta dīķī!

Ar laiku �ī doma viņu pārņēma pilnīgi un pavisam. Viņa arī pati noticēja, ka viņai ir kaislīga vēlē�anās būt atkal kopā ar bērnu, un, jo stiprāk iedegās �ī vēlē�anās, jo vairāk pieņēmās spēkā īgnums pret Porfiriju Vladi�miriem

������ Tagad man vismaz būtu bijis savs prieks! Volodja! Volodju�ka! Mans dēliņ�! Kur tu esi? Dro�i vien iegrū�du�i kādai zemnieksievai! Ak, kaut jūs izputētu no pa�saules, jūs nolādētie kungi! Bērnus sagādā un tad ņem un iemet, bedrē kā kucēnus: sak, nevienam jau par to ne�būs jāatbild! Labāk es sev toreiz rīkli ar nazi būtu pār�griezusi nekā ļāvusi tādam ne�ķīstenim sevi apsmiet!

Viņu pārņēma naids, vēlē�anās nodarīt viņam Jaunu, izpostīt viņa dzīvi, pazudināt; sākās visgrūtāk panesamais kar�, kar�, kurā cīņas līdzekļi ir pieķer�anās, kaitinā�ana, sīki dzēlieni. Ta�u vienīgi tāda veida kar� spēja salauzt Porfiriju Vladimiri�u.

*

Reiz, dzerot no rīta tēju, Porfi.rijs Vladimiri�s jutās loti nepatīkami pārsteigts. Parasti �ajā laikā no viņa aumaļām plūda tuk�u vārdu puve�i, kamēr Jevptakseja, cukura gabaliņu zobos saņēmusi un apak�tasīti ar tēju roka turēdama, viņā klausījās, klusēja un reizēm papūta tēju. Un pēk�ņi, tikko viņ� bija sācis attīstīt savu domu (tai dienā pie tējas tika pasniegta silta, svaigi cepta maize), ka maize mēdzot būt da�āda: redzama, kuru mēs ēdot un ar kuru uzturot savu miesu, un neredzama, ga�rīga, kuru mēs baudot, līdz ar to stiprinādami savu dvē�seli, tā Jevprakseja nekautrīgā kārtā pārtrauca viņa tuk�o salmu kul�anu.

��� Stāsta, ka Pelagejai Mazuļinā esot laba dzīve! � viņa iesāka, ar visu ķermeni pret logu pagriezusies un izlaidīgi �ūpodama kājas, kuras tā bija pārlikusi vienu pār otru.

Jūdāsiņ� aiz pārsteiguma mazliet nodrebēja, bet pirmo reizi �im gadījumam īpa�u nozīmi nepie�ķīra.

��� Ja mēs ilgi nedabūjam redzamo maizi, � viņ� tur�pināja, � tad sajūtam miesīgu izsalkumu; bet ja ilgāku laiku nebaudām garīgo maizi�

��� Vai dzirdat, Pelagejai Mazuļinā esot laba dzīve! � viņu atkal pārtrauca Jevprakseja � un �oreiz, cik va�rēja nomanīt, ne pa niekam.

Porfirijs Vladimiri�s uz viņu paskatījās platām acīm, tomēr no aprā�anas atturējās, it kā nojauzdams kaut ko nelabu.

��� Lai jau dzīvo Pelageja labi � dievs ar viņu! � viņ� rāmi atbildēja.

������� Viņas kungs, � Jevprakseja dro�i turpināja tālāk,

��� tai nekad nedara pāri, nemoka vis to ar darbiem, bet zīda drānās vien tērpj!

Porfirija Vladimiri�a izbrīns kļuva arvien lielāks. Jevpraksejas valodas bija tik neparastas, ka viņ� pat ne�attapās, ko �ajā gadījumā darīt.

��� Un katru dienu tai esot cita kleita, � glu�i kā pa miegam runāja Jevprakseja. � �odien viena, ritu cita, bet pa svētkiem pavisam īpa�a. Un uz baznīcu viņi brau�cot �etrjūgā: pa priek�u viņa, tad pats kungs. Un, kad pops ieraugot karieti braucam, tad zvanot ar visiem zva�niem. Un viņa vienmēr sē�ot savā istabā. Ja kungam pa�tīkot ar viņu pavadīt laiku, tā pieņemot kungu savā is-

tabā, ja ne, tad tā tērzējot vai nu ar meiteni, savu ista�beni, vai atkal taisot iz�uvumus ar stikla pērlītēm.

����� Nu, un kas par to? � beidzot atjēdzās Porfirijs Vladimiri�s.

������ Es tik to gribu pateikt, ka Pelagejai ir loti laba dzīve!

������ Un vai tev ir slikta dzīve? Ak, ak, ak, kāda tu gan esi� nepiepildāma!

Ja Jevprakseja �oreiz būtu apklususi, tad Porfirijs Vla�dimiri�s, protams, būtu izplūdis veselā tuk�u vārdu straumē, kurā bez pēdām būtu pazudu�as visas muļķīgās piezīmes, kas bija traucēju�as viņa tuk�vārdības pareizo tecējumu. Bet Jevpraksejai acīmredzot ne prātā nenāca klusēt.

������ Ko tur nu runāt! � viņa atcirta. � Nav jau mana dzīve slikta! Valku drānās nestaigāju un paldies dievam! Pērn jūs par divām katūna kleitām samaksājāt piecus rubļus � pacentāties!

������ Un vilnas kleitu tu esi aizmirsusi? Un kam tad es nesen nopirku lakatu? Ak, ak, ak!

Atbildes vietā Jevprakseja uzmetās uz galda ar roku, kurā turēja apak�tasi, un paskatījās uz Jūdāsiņa pusi ar greizu skatienu, kas pauda tādu nicinā�anu, ka Jūdāsiņam, kas pie tā nebija radis, kļuva baigi ap sirdi.

������ Vai tu to arī zini, kā dievs lpar nepateicību soda? � viņ� kaut ka nedro�i no�ļupstēja, cerēdams, ka, pieminot dievu, viņ� varbūt kaut cik vedīs pie prāta nez kāda iemesla dēļ satracināto sievi�ķi. Jevprakseja tomēr ne�maz neaprāvās, bet pie pirmajiem vārdiem viņu pat pār�trauca.

������ Nekā! Nemaz nepūtiet man miglu acīs! Nemaz ne�piesauciet dievu! � viņa sacīja. � Neesmu vairs mazais bērns! Pietiek! Diezgan valdīts! Diezgan mocīts!

Porfirijs Vladimiri�s apklusa. Tējas glāze, kas pielieta stāvēja viņa acu priek�ā, bija gandrīz jau atdzisusi, bet viņ� tai pat nepieskārās. Seja tam bija kļuvusi bāla, lū�pas viegli mazliet drebēja, it kā viņ� pūlētos pasmaidīt, bet tas neizdevās.

����� Tas ta�u ir Anņiņkas nedarbs! Tā ir viņa, nekrietnā, kas tevi sarīdījusi! � viņ� beidzot izdabūja, pāls skaidri neapzinādamies, ko runā.

����� Kas par nedarbu?

����� Nu tas, ka tu ar mani sāc tā runāt� Viņa! Viņa tevi samācījusi! Neviens cits! � uztraucās Porfirijs Vladimiri�s. � Iedomājies, ne no �ā, ne no tā viņai pēk�ņi sagribējies zīda tērpu! Bet vai tu arī zini, nekauņa, kas no jūsu kārtas staigā zīda drānās?

������ Pasakiet, tad es zinā�u!

������ Tikai tās vis� nu, tās vispaklīdu�ākās, tikai tās!

Bet Jevprakseja vēl nerimās, pat to dzirdēdama, glu�i

otrādi, viņas stājās pretim ar tādu kā bezkaunīgu argu�mentu.

������ Es nesaprotu, kāpēc viņas ir paklīdu�as. Tas ta�u zināms, ka kungi to prasa� Ja kāds kungs vienu no mū�sējām piedabūjis uz mīlē�anos � nu, tad viņa dzīvo � ar viņu! Un mēs abi ta�u arī neskaitām pātarus, bet da�rām to pa�u, ko Mazuļinas kungs.

����� Ak tu � tpu! tpu! tpu!

Porfirijs Vladimiri�s aiz pārsteiguma tīri vai sastinga. Acis iepletis, viņ� skatījās uz dumpīgo sirdsdraudzeni, un viņā kūsāt kūsāja bezgala daudz tuk�u vārdu. Bet pirmo reizi mū�ā viņ� neskaidri nojauta, ka ir arī tādi gadījumi, kad cilvēku ar tuk�iem vārdiem tomēr pievārēt nevar.

������ Nu, mī]ā! Es redzu, ka �odien ar tevi nekā nevar sarunāt! � viņ� sacīja, pieceldamies no galda.

������ Jūs nevarēsiet ar mani sarunāt ne �odien, ne rīt� nekad! Pietiek! Diezgan valdīts! Diezgan es esmu klausī�jusies; klausieties tagad jūs, ko es teik�u!

Porfirijs Vladimiri�s jau dzīrās tai mesties virsū ar dūrēm, bet viņa tik dro�i izrieza krūtis, ka viņ� negribot aprāvās. Tad viņ� pagriezās ar seju pret svētbildi, pacēla rokas, padrebināja lūpas un klusiem soļiem aizvilkās uz kabinetu.

Visu �o dienu viņ� nebija labā omā. Viņam vēl ne�bija skaidrs, no kā īpa�i nākotnē būtu jābaidās, bet viņu uztrauca jau tas fakts, ka bija kaut kas atgadījies, kas nepavisam nebija paredzēts viņa parastajā dienas gaitā, un ka tas bija palicis nesodīts. Viņ� neiznāca no savas istabas pat uz pusdienām, bet izlikās slims un liekuļotā, vārgā balsī pavisam rāmi lūdza ienest ēdamo kabinetā.

Vakarā pēc tējas, ko viņ� pirmo reizi savā mū�ā pa�dzēra pilnīgā klusumā, viņ� pēc sava paraduma piecēlās, lai lūgtu dievu; bet lūpas velti �ukstēja parastos vakarlūg�anas vārdus: satrauktais prāts atteicās sekot lūg�anai pat ārēji. Kaut. kāds nelādzīgs, bet neatvairāms nemiers bija pārņēmis visu viņa būtni, ta�u ausis neviļus uztvēra dienas gaisto�ās skaņas, kas vēl bija dzirdamas vienā otrā mājas stūrī. Beidzot, kad kaut kur aiz sienas bija

dzirdama pēdējā saldā no�āvā�anās un tūlīt pēc tam pie�pe�i viss tapa kluss, it kā nogrimdams kaut kādā dziļumā, viņ� vairs nenocietās. Klusā gaitā viņ� zagās pa kori�doru un, nokļuvis līdz Jevpraksejas istabai, pielika aust pie durvīm, lai paklausītos. Jevprakseja bija viena, un dzirdams bija tikai tas, ka viņa �āvādamās nosaka: �Kungs! Jēzus Kristus! Svētā Marija!� Porfirijs Vladimiri�s pamēģināja nospiest rokturi, bet � durvis bija aiz�slēgtas.

������ Jevprakseja, vai tu tur esi? � viņ� iesaucās.

������ Jā, bet jums te nav ko nākt! � viņa atcirta tik rupji, ka Jūdāsiņam cits nekas neatlika kā bez vārda ru�nas aizlasīties prom uz kabinetu.

Otrā dienā notika atkal saruna. Jevprakseja it kā tī�ām, lai iedzeltu Porfirijam Vladimiri�am, bija izraudzījusies brokastlaiku. Viņa glu�i vai jaustin nojauta, ka visas viņa dīkdarbības tik noteikti iedalītas, ka iztraucēts rīts tam sagādās nemieru un cie�anas visai dienai.

������ Kaut es vai ar vienu aci varētu paskatīties, paprie�cāties, kā dzīvo citi cilvēki! � viņa iesāka kaut kā mīk�laini.

Porfirijam Vladimiri�am iegrieza kā ar nazi. �Sākas!� viņ� nodomāja, bet neteica nekā un gaidīja, kas notiks tālāk.

������ Nudien! Kopā ar draudziņu, tādu mīlīgu un jaunu! Kā viņi staigā saķēru�ies pa istabām, tīksmīgi viens otrā raudzīdamies! Ne viņ� viņai ļaunu vārdu saka, ne viņa viņam. �Manu sirsniņ� un �manu draudziņ� � tāda tik viņiem valoda! Cik jauki! Cik debe�ķīgi!

Sis temats Porfirijam Vladimiri�am bija sevi�ķi pretīgs. Kaut arī viņ� brīvo mīlestību ārkārtējos nepiecie�amības gadījumos pieļāva, tad tomēr mīlestības priekus uzskatīj i par sātana kārdinājumu. Bet arī �oreiz viņam pietrūka dū�as, jo vairāk tāpēc, ka tam gribējās dzert tēju, kas jau labu laiku kūpēja patvārī, bet Jevprakseja ir nedomāja to ieliet glāzēs.

������ Protams, starp mūsējām ir daudzas muļķes, � viņi turpināja, nekaunīgi �ūpodamās krēslā un ar pirkstiem bungodama pa galdu. � Da�ai labai tā sagroza galvu, ka tā katūna kleitas dēļ darīs visu, un ir arī tādas, kas ne par ko pazaudē godu!� �e tev kvass un gurķi, saka, ēd un dzer, cik uziet! Redz, ar ko zina vilināt!

������������ Vai tad nu tīri labuma dēļ vien, � uzdro�inājās bikli iebilst Porfirijs Vladimiri�s, skatīdamies uz tējas kanniņu, no kuras jau sāka celties tvaiks.

������������� Kas to saka, ka labuma dēļ? Vai es esmu kāda la�bumu kārotāja? � pēk�ņi cirtās sāņus Jevprakseja.

������ Jums laikam kumosa kļuva �ēl! Sāksiet man jau ku�mosa dēļ pārmest?

������������� Es neko nepārmetu, es tik tāpat vien saku, � ne jau aiz labuma vien cilvēki�

������������� Atkal jau �es saku�! Runājiet, bet runājiet ar jēgu! Skaties! Es viņam kalpojot aiz labuma! Bet atļaujiet jau�tāt, kādus labumus es te pie jums esmu atradusi? Kvasu un gurķus � tie ir visi labumi.

������������� Nu, ne jau tikai kvasu un gurķus� � nevarēdams noturēties, savukārt aizrāvās Porfirijs Vladimiri�s.

������ Nu ko tad vēl! Sakiet vien, ko vēl!

������������� Un kas ik mēnesi uz Nikolu sūta �etrus maisus miltu?

������ �etrus maisus! Varbūt vēl ko?

����� Putraimus, eļļu � vārdu sakot, visu ko.

������������� Putraimus, eļļu � Tātad paliek jau �ēl vecākiem dot! Ak, jūs!

������ Es nesaku, ka man �ēl, bet tu, lūk �

������������ Nu es bū�ot vainīga! Es nedrīkstē�u ne kumosa apēst bez pārmetumiem, bet es bū�u tā vainīgā!

Jevprakseja vairs nevarēja ciesties un izplūda asaras. Bet tēja pa to laiku vārījās ka vārījās, un tāpēc Porfirijs Vladimiri�s uztraucās ne vairs pa jokam. Aiz �ā iemesla viņ�, sevi pārvarēdams, klusītiņām piesēdās pie Jevpraksejas un paplik�ķināja viņai pa muguru.

������ Būs jau labi, ielej nu tēju� Ko nu pink�ķi!

Bet Jevprakseja vēl divas trīs reizes no�ņukstējas, uz�meta lūpu un miglainām acīm raudzījās uz priek�u.

������������ Tu, rau, nupat runāji par jauniem, � viņ� turpi�nāja, pūlēdamies pie�ķirt savai balsij laipnu pieskaņu,

����� bet mēs ta�u arī, kā lai saka� neesam nekādi vecie!

������ Skat, ko iedomājies! Lieciet man mieru!

������������ Tiesa gan! Es ta�u � vai zini� kad es strādāju departamentā, tad direktors man gribēja savu meitu ieprecināt!

������ Laikam aizsēdējusies � �ķība un greiza!

������������ Nē, mei�a, kā nākas� Un kā viņa dziedāja. �Ne��uj, mīļā māmuliņa!� Kā viņa dziedāja! Ai, kā viņa dzie�dāja!

������� Viņa jau gan dziedāja, lik tas piedziedātājs nebija lāga!

������ Nē, es, �ķiet�

Porfirijs Vladimiri�s netika gudrs. Viņ� bija pat ar mieru paliekulot, parādīt, ka ari viņ� var staigāt saķēries. Tādā nolūkā viņ� sāka arī ar visu augumu kaut kā ne�veikli gorīties un pat mēģināja Jevprakseju apņemt ap vidu, bet viņa rupji atvairījās no Porfirija Vladimiri�a pa�stieptajām rokām jun dusmīgi uzkliedza:

������ Es saku ar godu: nost, ne�ķīstais gars! Citādi uzlie�u verdo�u ūdeni! Man nevajag ari jūsu tējas! Nekā man nevajag! Skaties, ko sadomājis � sāks skaitīt kumosus! Es ie�u projām no �ejienes! Dievs mans liecinieks, ie�u projām!

Un viņa tie�ām aizgāja, aizcirzdama durvis un atstā�dama Porfiriju Viadimiri�u ēdamistabā vienu.

Jūdāsiņ� bija pavisam apmulsis. Viņ� gribēja pats sev ieliet tēju, bet rokas tā drebēja, ka vajadzēja sulaiņa pa�līdzību.

������ Nē, tā nevar! Ir kaut kas jādara� jāapsverl � viņ� �ukstēja, uztraukti staigādams pa istabu no viena gala uz otru.

Bet tie�i ne ko �darīt�, ne �apsvērt� viņ� nespēja. Viņa domas bija tā pieradu�as lēkāt, no viena fantastiska priek�meta uz otru, nekad nekijr nesastopot nekādu pre�testību, ka visvienkār�ākais ikdienas fakts to pilnīgi sa�trieca. Tiklīdz viņ� sāka �apsvērt�, to no visām pusēm apstāja milzums visādu nieku, kas aizklāja skatienu uz dzīves īstenību. Viņu pārņēma tāds kā laiskums, vispā�rīga prāta un morāles anēmija. Viņu vilktin viika projām no īstās dzīves rēgu pasaules ērtajā gultnē, kurus viņ� varēja pārstatīt no vienas vietas uz otru, vienus pabīdīt nost, citus izvirzīt priek�ā, vārdu sakot, ar kuriem tas varēja rīkoties, kā viņam tīkas.

Un atkal viņ� visu dienu pavadīja pilnīgā vientulībā, tāpēc ka Jevprakseja �oreiz neieradās ne uz pusdienām, ne uz vakara tēju, jo bija aizgājusi viesos pie priestera un pārnāca tikai vēlu vakarā. Viņ� pat nespēja ar kaut ko nodarboties, jo ari nieki bija uz brīdi no viņa it kā atkā�pu�ies. Viņu mocīja viena vienīga neatvairāma doma: kaut kas ir jādara, jādara! Ne tas spēja taisīt savus tuk��os aprēķinus, ne noturēt lūg�anu. Viņ� juta, ka nāk virsū kāds nelabums, par kuru viņ� pagaidām vēl nebija skaidrībā. Ne vienu reizi vien tas nostājās pie loga, mē�

ģinādams kaut kur piesaistīt �audīgās domas, sevi kaut kā izklaidēt, bet veltīgi. Ārā bija sācies pavasaris, bet koki vēl rēgojās kaili, nebija pat vēl jaunās zālītes. Tālumā varēja saskatīt melnus tīrumus, kurus �ur tur iz�raiboja balti plankumi � sniegs, kas vēl turējās iepla�kās un zemākās vietās. Uz ceļa viscaur melnoja dubļi un laistījās peļķes. Bet tas viss viņam rādījās glu�i kā caur sietu. Pie samirku�ajām saimniecības ēkām nebija neviena cilvēka, lai gan visas durvis bija līdz galam vaļā; ari mājā nevienu nevarēja sasaukt, lai gan ausis nemitīgi skanēja kaut kādi trok�ņi, it kā tālumā tiktu cirstas ciet durvis. Labi būtu tagad kļūt neredzamam un noklausīties, ko par viņu runāja �is od�u dzimums! Vai �ie nelie�i saprot arī viņa �ēlastību vai tikai paļā viņu par viņa labumu? Tiem jau varēja grūst rīklē no rīta līdz vakaram, tiem nekad nebija gana � tikpat kā caurā mucā! Liekas, nebija necik sen, kad iesāka jaunu gurķu mucu un jau� Bet, tiklīdz viņ� pieķērās �ai domai, tiklīdz sāka apsvērt, cik mucā varētu būt gurķu un cik gurķu vajadzētu iznākt katram cilvēkam, rēķinot pavisam bagātīgi, kad viņa galvā atkal pazibēja īste�nības stars un vienā mirklī apgrieza otrādi visus viņa aprēķinus!

�Tad paskat, kāda! Aizgājusi pat bez prasī�anas!� viņ� nodomāja, kamēr viņa skatiens klīda tālumā, pūlēdamies saskatīt popa māju, kurā, kā varēja domāt, Jevprakseja patlaban trallināja kā lakstīgala.

Tad tika pasniegtas pusdienas; Porfirijs Vladimiri�s viens pats sē� pie galda un negribīgi strebj pliku zupu (viņ� nevarēja ciest tādu zupu, kurā nebija nekā iek�ā, bet viņa �odien tī�ām bija likusi vārīt taisni tādu).

�Laikam jau popam arī nepagalam nepatīk, ka �ī �odien ieradusies pie viņa!� Jūdāsiņ� prāto. �Lieks kumoss tomēr uz galda jāliek! Kāposti un biezputra� bet vie�ņai varbūt vēl kāds gabaliņ� gaļas jāuzcep��

Atkal viņa fantāzija sāk trakot, atkal viņ� sāk aiz�mirsties, iegrimst glu�i kā sapnī. Cik daudz lieku karo�u tiks izstrēbts? Cik biezputras? Un ko runā pops un viņa sieva, kad atnākusi Jevprakseja? Kā viņi to viens par otru lamā � Tas viss, gan ēdiens, gan valodas, viņam notēlojas kā kaut kas dzīvs.

�Dro�i vien visi kopā strebj no vienas bļodas! Aizgā�jusi! Atradusi nu gan, kur palaizīties! Arā slapjdraņķis un dubļi � cik tur vajag, lai netiktu nelaime! Pārnāks

ar nota�ķītām brun�u stērbelēm� ak tu, �ūskai Taisni �ūska! Jā, ir kaut kas jādara, jādara ��

Pie �iem vārdiem viņa domu pavediens ikreiz pārtrūka. Pēc pusdienām viņ� pēc paraduma nolikās gulēt, bet tikai nomocījās, grozīdamies no vieniem sāniem uz otriem. Jevprakseja pārnāca tikai tad, kad bija jau satumsis, un tā aizzagās uz savu kaktu, ka viņ� to nemaz nepamanīja. Ļaudīm tas bija piekodinājis, lai tie viņam katrā ziņā pa�sakot, kad Jevprakseja bū�ot pārnākusi, bet arī ļau�dis bija it kā sazvērēju�ies un neteica nekā. Viņ� lūkoja atkal ietikt pie viņas istabā, bet arī �oreiz durvis bija aizslēgtas.

Tre�ās dienas rītā Jevprakseja uz tēju gan atnāca, bet runāt runāja vēl skaļāk un dusmīgāk.

������� Kur gan tagad mans Volodju�ka? � viņa iesāka liekuļoti raudulīgā balsī.

Dzirdot �o jautājumu, Porfirijs Vladimiri�s pagalam sastinga�

������ Kaut es vai ar vienu aci varētu paskatīties, kā viņ�, mans mīlulītis, tur nīksti Bet varbūt viņ� jau ir miris� Nudien!

Jūdāsiņ� uztraukts kustināja lūpas, �ukstēdams lūg�anu.

������ Pie mums viss ir citādi nekā pie citiem cilvēkiem! Redz, Pelagejai pie Mazuļinas kunga arī piedzima mei�tiņa � tūlīt pat to ietina batistā un ieguldīja ro�ainā gultiņā� Cik daudz sarafānu un galvas rotu aukle vien saņēma! Bet pie mums � Ak � jūs!

Jevprakseja strauji pagrieza galvu uz loga pusi un skaļi nopūtās.

������ Tiesa gan, ka visi kungi ir nolādēti! Sagādā tik bērnus un tad iemet purvā kā kucēnus! Kas viņiem par bēdu! Neviens atbildību neprasa, it kā viņiem dieva ne�būtu! Pat vilks tā nedarītu!

Porfirijam Vladimiri�am sagriezās visas iek�as. Viņ� ilgi valdījās, līdz beidzot vairs nevarēja izturēt un caur zobiem noteica:

������ Jāsaka � kas tev par jaunu modi uznākusi! Jau tre�o dienu no vietas man jāklausās tavās valodas!

������ Nu, lai ir mode! Mode paliek mode! Ne jau jums vienam pa�am vien jārunā � var jau kādreiz arī otram ļaut pateikt kādu vārdu! Nudien! Bērnu sadzīvojāt, bet ko jūs ar viņu darāt! Sād�ā pie kādas sievas postā aiz�lai�at! Ne tam ko ēst, ne ko ģērbt, ne kāds to pie�

skata � varbūt vārtās pa netīrumiem un sūkā saskābu�u knupil

Viņai acis apskrēja asarām, kuras tā noslaucīja ar kakl�auta stūri.

������ Pareizi Pogorelkas jaunkundze teica, ka būt kopā ar jums ir baismīgi. Taisni baismīgi! Nekāda jaukuma, ne prieka, tikai nejēdzības. Arestanti cietumā dzīvo la�bāk. Ja man tagadītās būtu bērns � tomēr būtu vismaz savs prieks. Bet �e tev! Bērns bija gan, bet � atņēma.

Porfirijs Vladimiri�s sēdēja savā vietā un it kā lielās mokās mētāja galvu; viņ� tie�ām izskatījās kā pie sienas piespiests. Laiku pa laikam no viņa krūtīm pat izlauzās vaidi.

����� Cik grūti! � viņ� beidzot noteica.

����� Nav ko pūst �grūti�! Kas vainīgs? Pats vainīgs! Tik tie�ām, es brauk�u uz Maskavu, lai kaut vai aci uzmestu Volodjkam! Volodjka! Volodjeņka! Mī-ļais! Kungs! Es brauk�u uz Maskavu, vai ne?

������� Nav ko braukt! � dobjā balsī atsaucās Porfirijs Vladimiri�s.

������ Bet es brauk�u! Es nevienam neprasī�u, un neviens man to nevar aizliegt! Tāpēc ka � es esmu māte!

������ Kas tu par māti! Tu esi paklīdene � vairāk nekas! � beidzot nenocietās Porfirijs Vladimiri�s. � Saki � kā tev no manis vajag?

Uz �ādu jautājumu Jevprakseja acīmredzot nebija sagatavojusies. Viņa cie�i raudzījās Jūdāsiņā un klusēja, it kā pārdomādama, kas tai īsti būtu vajadzīgs.

������ Ak tā! Nu jau jūs mani saukājat par paklīdeni! � viņa iekliedzās, izplūstot asarās.

������ Jā! Tu esi paklīdene! Paklīdene, paklīdene! Tpu! Tpu! Tpu!

Porfirijs Vladimiri�s galīgi zaudēja pa�savaldī�anos, pielēca kājās un gandrīz vai skrie�us izskrēja no ēdam�istabas.

Tas bija viņa enerģijas pēdējais uzliesmojums, kuru viņ� sev atļāvās. Pēc tam viņ� kaut kā strauji sakritās, kļuva truls un bailīgs, turpretim Jevpraksejas uzstājībai gals nebija paredzams. Viņas rīcībā bija milzīgs spēks: aprobe�ota cilvēka neatlaidība, un, tā kā �is spēks vien�mēr darbojās vienā virzienā: kaitināt, sagandēt dzīvi, tad tas brī�iem likās briesmīgs. Ar laiku ēdamistabas arēna viņai kļuva par �auru; viņa ielauzās kabinetā un un vajāja Jūdāsiņu tur (agrāk viņa ne domās nebūtu uz�

dro�inājusies tur ieiet, kad kungs bija �aizņemts�). At�nāk, piemēram, nosē�as pie loga, stingām acīm raugās tālumā, paberzē muguru gar aplodu un sāk ņemties. Sevi�ķi viņai gāja pie sirds viens temats, temats, kura pamatā bija piedraudējums atstāt Goiovjovu. Īstenībā tā nekad par to nopietni nebija domājusi un būtu bijusi pat ļoti izbrīnījusies, ja tai pēk�ņi būtu likts atgriezties ve�cāku mājās; bet viņa nojauta, ka Porfirijs Vladimiri�s par visu vairāk baidījās no tā, ka viņa varētu aiziet. Par �o tematu viņa aizvien sāka runāt pamazām, pa ap�linkus ceļiem. Kādu brīdi paklusē, pakasa ausi un tad pēk�ņi it kā ko atceras.

����� �odien Nikolā dro�i vien cep pankūkas!

Dzirdēdams tādu ievadu, Poriirijs Vladimiri�s kļūst vai

zaļ� aiz dusmām. Pirms tam viņ� taisni ir sācis sare�ģītu aprēķinu � par kādu summu gadā viņ� varētu pārdot pienu, ja apvidū nobeigtos visas govis, bet viņam vienī�gajam tas ar dieva palīgu ne tikai paliktu dzīvas, bet dotu pienu divreiz tik daudz nekā agrāk. Ta�u sakarā ar Jevpraksejas iera�anos un ierunā�anos par pankūkām viņ� tomēr pārtrauc savu darbu un pat pūlas pasmaidīt.

������ Kāpēc lai viņi ceptu pankūkas? � viņ� jautā, smaidīdams par visu seju. � Ak tētīt, �odien ta�u mi�ru�o piemiņas dienai Un es, lempis, to biju pavisam piemirsis! Ak tavu grēku! Tagad nebūs ar ko pieminēt nelaiķi māmiņu!

������ Es arī labprāt būtu ēdusi� mātes ceptās pankū�kas!

������ Kas tad tev to liedz! Liec tik cept! Saņem stingri ķēk�u Marju�ku! Un, ja ne viņu, tad Uļitu�ku! Ak, cik labas pankūkas cep Uļitka!

����� Vai tik viņa jums citādā ziņā arī nav laba? � dzē�līgi jautāja Jevprakseja.

����� Nē, grēks runāt, Uļitka cep labas pankūkas, pat ļoti labas! Tādas vieglas, mīkstas � nenoēsties!

Porfirijs Vladimiri�s grib Jevprakseju ar smiekliem un jociņiem izklaidēt.

����� Es labprāt ēstu pankūkas, ta�u nevis Golovļovas, bet mātes ceptās! � viņa tielējas.

����� Arī par to mums nav ko runāti Ņem tik ku�ieri Arhipu ciet! Liec iejūgt pārīti un brauc vesela!

����� Nē, lai paliek! Ko nu vairs! Ieskrēju kā circenis pelnos� pati biju muļķe! Kam es tāda vairs esmu va�

jadzīga? Jūs ta�u pats mani nesen nosaucāt par paklī�deni � Ko nu vairs!

������� Ak, ak, ak! Un tev nemaz nav kauna mani nepa�tiesi apvainot! Vai tad tu nezini, kā dievs soda par ne�patiesu apvainojumu?

������� Jūs ta�u mani taisni tā nosaucāt � par paklīdeni! Tepat pie svētbildes, tepat dieva priek�ā! Ak, kā man tā Golovļova apriebusies! Es bēg�u no �ejienes prom! Nu�dien bēg�u!

To sacīdama, Jevprakseja izturas pavisam brīvi: viņa �ūpojas krēslā, urbina degunu, kasās. Acīmredzot spēlē komēdiju, grib kaitināt.

������ Es jums, Porlirij Vladimiri�, lūk, ko gribēju sacīt, � viņa ņemas tālāk. � Man jābrauc uz māju!

������ Vai tu gribi paciemoties pie tēva un mātes?

������ Nē, aizbraukt pavisam. Palikt Nikolā.

������ Kāpēc tad tā? Vai tev kas pāri nodarīts?

������ Nē, nekas nav pēri nodarīts, bet tāpat� vienreiz ta�u vajag� Un pie jums ir arī garlaicīgi� pat baigi! Visa māja kā izmirusi! Ļaudis izlaidu�ies � nobēg kaut kur virtuvēs un kalpu istabās; sēdi cauru dienu viena pati; tā tik skaties � vēl apgriezīs kāds galvu! Kad va�karā liekas gulēt, visos kaktos �ukst vien!

Aiztecēja tomēr diena pēc dienas, bet Jevprakseja ir nedomāja savus draudus izpildīt. Un tomēr �o draudu iespaids uz Porfiriju Vladimiri�u bija ļoti nopietns. Viņ� pēk�ņi bija kaut kā sapratis, ka, lai gan no rīta līdz va�karam noņēmās, tā teikt, ar darbiem, tad, taisnību sakot, nedarīja itin nekā un ka tam nebūtu ne pusdienu, ne tīras veļas, ne kārtīgu drēbju, ja nebūtu kāda acs, kas uz to raugās, lai viņa mājas dzīve norit bez traucēju�miem. Līdz �im viņ� dzīvi it. kā nemaz nebija jutis, ne�bija sapratis, ka tajā ir apstākļi, kas nerodas pa�i no se�vis. Visa viņa dienas gaita noritēja pēc reiz nosacītas kār�tības; viss risinājās tikai ap viņu un viņa labad; viss tika darīts savā laikā; katra lieta atradās savā vietā � vārdu sakot, visur valdīja tik noteikta precizitāte, ka viņ� tai pat nepie�ķīra nekādu nozīmi. Sāda stāvokļa dēļ viņ� varēja pēc sirds patikas nodoties tuk�ai salmu kul�anai un tuk�ām domām, nebaidoties, ka dzīves īstenības dzē�lieni varētu viņu kādreiz izvest tīros ūdeņos. Taisnība, visa �ī mākslīgā mahinācija turējās mata galā; bet cil�vēks, kas pastāvīgi iegrimis pats sevī, nevarēja iedomā�ties, ka �is mats ir kaut kas ļoti smalciņ�, kas drīz var

pārtrūkt. Viņam likās, ka dzīves pamati ir stipri, mū��īgi � un pēk�ņi tam visam bija jāsabrūk, jāsabrūk vienā mirklī, viena muļķīga vārda dēļ: �Nē, lai paliek! Ko nu vairs! Ie�u prom!� Jūdāsiņ� pavisam apjuka. �Ko tad, ja viņa tie�ām aiziet?� ie�āvās prātā. Un viņ� sāka savā galvā pārcilāt visādas muļķīgas kombinācijas, lai viņu kaut kā aizturētu, un bija pat ar mieru lielā mērā piekāpties Jevpraksejas dumpīgās jaunības labā, kas vi�ņam agrāk nekad nebutu nācis ne prātā.

������ Tpu! Tpu! Tpu! � viņ� spļaudījās, kad tam visā savā kailumā notēlojās iespējama sadursme ar ku�ieri Arhipu vai kantoristu Ignatu.

Bet drīz viņ� tomēr pārliecinājās, ka bailes attiecībā uz Jevpraksejas aizie�anu nebija diez cik pamatotas, un līdz ar to viņa dzīve spēji iegriezās jaunā, negaidītā lāzē. Jevprakseja ne tikai kā negāja projām, bet pat kļuva manāmi mērenāka savos uzbrukumos. Toties viņa Poriiriju Vladimiri�u atstāja pilnīgi novārtā. Atnāca maijs, sākās jaukās dienas, un viņa mājās tikpat kā nerādījās. Tikai dzirdēdams pastāvīgo durvju aizcir�anu, Jūdāsiņ� nojauta, ka viņa �ad tad ieskrēja pēc kaut kā savā istaba, lai tūlīt atkal pazustu. No rītiem pieceldamies viņ� neat�rada parastajā vietā savas drēbes un ilgi tam bija jā�runā, iekām dabūja tīru veļu; tēju un pusdienas pa�sniedza vai nu ļoti agri, vai pāiļāk vēlu, pie tam apkal�poja iereibu�ais sulainis Prohors, kur� pie galda ieradās notraipītos svārkos un no kura mū�īgi nāca riebīga zivju un degvīna smaka.

Un tomēr Poriirijs Vladimiri�s jau par to vien bija priecīgs, ka Jevprakseja viņu lika mierā. Viņ� pat sa�mierinājās ar nekārtību, ja tik varēja būt dro�s, ka mājā tomēr kāds bija, kas �o nekārtību turēja savās rokās. Viņu nebiedēja tik ļoti juceklība, kā doma, ka pa�am vajadzēs iejaukties ikdieni�ķās dzīves gaitā. Viņ� ar �ausmām iedomājās, ka var pienākt brīdis, kad pa�am būs jādod rīkojumi, pavēles, pa�am vajadzēs visu uzrau�dzīt. Paredzot �ādus brī�us, viņ� centās sevī nomākt ik�vienu pretestību, aizmiedza acis pret gaidāmo anarhiju, ierāvās sevī un klusēja. Bet mui�as ļaudis pa to laiku dzīvo uz nebēdu. Iestājoties siltam laikam, Golovļovas mui�a, kurā līdz tam bija valdījusi nopietnība, pat drū�mums, atdzīvojās. Vakaros visi mui�as ļaudis, tapat die�nas strādnieki, kā arī pastāvīgie � jaunie un vecie, ba�riem vien staigāja apkārt. Tika dziedātas dziesmas, spe-

lētas harmonikas, tika smiets, spiegts un skrieti pēdējie pāri. Kantorists Ignats bija apģērbis spilgti sarkanu kreklu un kaut kādu ārkārtīgi �auriņu �aketlti, kuras ma�las nespēja apsegt viņa bra�i izgāztās krūtis. Ku�ieris Arhips bija patvarīgi paņēmis izejamo zīda kreklu un plī�a bezroci un acīmredzot sacentās ar Ignatu par Jevpraksejas sirdi.

Jevprakseja skraidīja starp viņiem abiem un kā ne�gudra metās te pie viena, te atkal pie otra. Porfirijs Vladimiri�s baidījās paskatīties pa logu, lai nebūtu jābūt par mīlestības skata liecinieku; bet nedzirdēt viņ� neva�rēja. Laiku pa laikam viņa ausīs iesitās pamatīga trie�ciena skaņa: tas bija ku�ieris Arhips, kas, Jevpraksejai pakaļ dzīdamies, uz�āva tai pa muguru ar visu plaukstu (un viņa nemaz neapskaitās, tikai drusku pietupēs); citā reizē viņ� dzirdēja �ādu sarunu:

������ Jevprakseja Ņikiti�na! Paklau, Jevprakseja Ņikiti�na! � sauc iereibu�ais Prohors no kungu mājas lie�veņa.

������ Ko tev vajag?

������ Tējas lādītes atslēgu, kungs prasa tēju!

������ Lai pagaida � Ķēms tāds!

īsā laikā Porfirijs Vladimiri�s pilnīgi atradinājās no cilvēkiem. Viņa parastā ikdiena bija sajaukta un izpos�tīta, un viņ� tam jau vairs it kā nepievērsa nekādu uz�manību. Viņ� no dzives nekā neprasīja, vienīgi to, lai viņu netraucētu viņa beidzamajā patvēruma vietā � kabinetā. Cik viņ� agrāk bija neiecietīgs un apnicīgs sa�vās attiecībās ar citiem cilvēkiem, tik tagad viņ� bija bailīgs un drūmi padevīgs. Likās, ka viņam vairs nebūtu nekādas saskarsmes ar īsto dzīvi. Neko nedzirdēt, nevienu neredzēt � tikai to viņ� vēlējās. Jevprakseja varēja cau�rām dienām nerādīties mājās, ļaudis varēja slaistīties pa sētu un darīt, ko grib, � pret visu viņ� izturējās vien�aldzīgi, it kā nekas nebūtu noticis. Ja kantorists agrāk kādreiz, iesniedzot ziņojumus par saimniecības da�ādām nozarēm, būtu pieļāvis vismazāko neprecizitāti, viņ� to laikam būtu tīri vai nomocījis ar savām pamācībām; ta�gad viņam veselām nedējām gadījās sēdēt bez ziņoju�miem, un tas viņu tikai retumis nomāca, proti, tad, kad ievajadzējās kāda skaitļa kaut kādu fantastisku aprēķinu

pamato�anai. Toties viņ� savā kabinetā, būdams pilnīgā vienatnē, jutās kā pilnīgs saimnieks, kas var nodoties tuk�ām domām, cik tik uziet. Tāpat kā viņa abi brāļi, kas bija miru�i dzēruma dvingas pārņemti, arī Porfirijs Vladimiri�s cieta no tās pa�as kaites. Tikai tā bija citāda veida dvinga � tuk�u domu dvinga. Ieslēdzies savā ka�binetā un piesēdies pie rakstāmgalda, viņ� no rīta līdz vakaram noņēmās ar fantastisku darbu, nodevās visvisā�diem nerealizējamiem plāniem, pārbaudīja pats sevi, ap�spriedās ar iedomātiem sarunu biedriem un izgudroja ve�selas scēnas, kurās darbojās pirmā nejau�i prātā ienākusī persona.

Sai fantastisko darbību un tēlu juceklī galvenā virzī�tāja bija tāda kā slimīga ierau�anas kāre. Kaut gan Por�firijs Vladimiri�s vispār arvien bija bijis sīkumains un mīlēja vērpt intrigas, tomēr savas nemākulības dēļ prak�tiskā dzīvē nekādus tie�us labumus no �īm tieksmēm nebija guvis. Viņ� gan bija apnicīgs, nogurdināja, nomo�cīja (pirmām kārtām visneaizsargātākos cilvēkus, kuri, tā sakot, likās kā radīti, lai tiem darītu pāri), bet visbie�āk �o savu tieksmju dēļ pats bija zaudētājs. Tagad visas �īs tieksmes tika pārnestas abstraktā, fantastiskā plāksnē, kur vairs nebija vietas ne pretestībai, ne attaisnojumam, kur nebija ne spēcīgo, ne vājo, kur neeksistēja ne policija, ne miertiesas (vai, labāk sakot, eksistēja gan, bet tikai viņa, Jūdāsiņa, intere�u aizsargā�anai), kur viņ� tātad va�rēja visai ērti ietīt visu pasauli intrigu, varmācību un pā�restību tīklā.

Viņam patika iedomās mocīt, izputināt, iegrūst postā, izsūkt pēdējo asins pilīti. Viņ� pārcilāja visas savas saim�niecības nozares: me�us, kūti, riju, pļavas un citas un katrā uzcēla fantastisku, spaidu izraibotu ēku, līdz ar vissare�ģītākajiem aprēķiniem, kuros ietilpa gan sodi, gan augļo�ana, gan vispārīgas nelaimes, gan vērtspapīru iegū��ana � vārdu sakot, visu dīkdieņu mui�nieku ideālu juceklīgā pasaule. Bet, tā kā te viss bija atkarīgs no patvaļīgi ieskaitītām pārmaksā�anām vai iztrūkumiem, tad katra pārmaksātā vai nesamaksātā kapeika noderēja par iemeslu, lai pārtaisītu visu ēku, kas tādējādi mū�īgi pār�veidojās. Kad nogurdinātais prāts vairs nespēja ar vaja�dzīgo uzmanību sekot visiem ierau�anas kāres operāciju sare�ģīto aprēķinu sīkumiem, viņ� savas fantāzijas darba lauku� pārcēla uz elastīgākiem izdomājumiem. Viņā at�cerējās visas sadursmes un ķildas, kādas tam bija gadJ-

ju�ās ar cilvēkiem ne tikai pēdējā laikā, bet jau agrā jaunībā, un apstrādāja tās tādā veidā, ka vienmēr visās sadursmēs palika uzvarētājs. Viņ� domās atriebās saviem kādreizējiem darbabiedriem, kas departamentā bija aiz�steigu�ies priek�ā un ar to tik ļoti aizskāru�i viņa pa�lep�numu, ka bija viņu piespiedu�i atteikties no karjeras; viņ� atriebās saviem skolasbiedriem, kas kādreiz bija izmantoju�i sava fizisko spēku, lai viņu ķircinātu un ap�spiestu; viņ� atriebās kaimiņu mui�niekiem, kas bija pre�toju�ies viņa prasībām un aizstāvēju�i savas tiesības; viņ� atriebās kalpotājiem, kas tam kādreiz bija patei�ku�i rupju vārdu vai vienkār�i nebija izrādīju�i pietie�kami godbijību; viņ� atriebās māmiņai Arinai Petrovnai par to, ka tā bija iztērējusi lielu naudu, iekārtojoties uz dzīvi Pogorelkā, kas �pēc visiem likumiem� bija pienā�kusies viņam; viņ� atriebās brālim dulburim Stjopkam par to, ka tas viņu bija iesaucis par Jūdāsiņu; viņ� at�riebās krustmātei Varvarai Mihailovnai par to, ka viņai tad, kad neviens to vairs nebija gaidījis, pēk�ņi bija ga�dīju�ies bērni; sakarā ar to Golovļovu dzimtai Gorju�kinas ciems uz visiem laikiem bija zudis. Viņ� atriebās dzīviem un miru�iem.

Tā fantazēdams, viņ� nemanot apskurba; zeme zem kā�jām izgaisa, uz muguras izauga it kā spārni. Acis spīdēja, iūpas drebēja un pārklājās ar putām, seja kļuva bāla, pieņēma draudīgu izteiksmi. Un, jo vairāk uzplauka fan�tāzija, jo vairāk ap viņu saradās rēgi, ar kuriem viņ� uzsāka iedomātu cīņu.

Viņa dzīve kļuva tik pilnīga un neatkarīga, ka viņam vairs nebija nekā, ko vēlēties. Visa pasaule gulēja pie viņa kājām � protams, tā nabadzīgā pasaule, kādu va�rēja izveidot viņa aprobe�otais pasaules uzskats. Katru visvienkār�āko motīvu viņ� varēja variēt bez gala, pie katra varēja ķerties vairākkārt, to apstrādājot ikreiz ci�tādi. Tā bija sava veida ekstāze, gai�redzība, kaut kas līdzīgs tam, kas notiek spiritiskos seansos. Ne ar ko ne�ierobe�ota iztēle rada �ķietamu īstenību, kas, tādēļ ka garīgie spēki ir pastāvīgi satraukti, top konkrēta, gandrīz vai taustāma. Tā nav ticība, tā nav pārliecība, bet ga�rīga izvirtība, ekstāze. Cilvēki vairs nav cilvēki; viņu sejas kļūst ķēmīgas, acis deg, mēle runā negribētus vār�dus, ķermenis izdara negribētas kustības.

Porfirijs Vladimiri�s bija laimīgs. Viņ� cie�i aizvēra logus un durvis, lai neko nedzirdētu, nolaida aizkarus,

lai neko neredzētu. Visas parastās dzīves funkcijas, ka� tie�i nesaskārās ar viņa fantāzijas pasauli, viņ� izdarīja uz ātru roku un gandrīz vai ar riebumu. Kad iereibu�ais Prohors dauzījās pie viņa istabas durvīm, paziņodams, ka ēdiens uz galda, viņ� � pretēji saviem agrākajiem paradumiem � nepacietīgi ieskrēja ēdamistabā, ar skubu apēda savus trīs ēdienus un atkal nozuda kabinetā. Pat satiekoties ar dzīviem cilvēkiem, viņ� bija pa daļai bikls, pa daļai muļķīgi zpbgalīgs, it kā tas vienlaikus ir bai�dītos, ir gribētu izaicināt. No rītiem viņ� steidzās pie�celties pēc iespējas agri, lai tūlīt ķertos pie darba. Lūg��anas laiku tas saīsināja; lūg�anas vārdus viņ� skaitīja vienaldzīgi, neiedziļinoties to jēgā; mehāniski un pa�vir�i tas meta krustu un pacēla rokas. Viņ� acīmredzot bija zaudējis priek�statu par elli un tās briesmīgajām at�maksām (par katru grēku � sava atmaksa).

Bet Jevprakseja pa to laiku tvīka miesas kārības tvanā. Nevarēdama iz�ķirties starp kantoristu Ignatu un ku��ieri Arhipu un vienlaikus mezdama acis uz pilnasinīgo namdari Iļju�u, kas kopā ar veselu arteli bija apņēmies mui�as pagrabā novāgot grīdu, viņa nemaz nepamanīja, kas notiek kungu mājā. Viņa domāja, ka kungs spēlē kādu �jaunu komēdiju�, un sakarā ar to atskanēja ne mazums jautru vārdu draudzīgajā mui�as ļau�u kom�pānijā, kuri jutās tagad brīvi. Bņt reiz viņa kaut kā ne�jau�i ienāca ēdamistabā taisni tad, kad Jūdāsiņ� steigā ēda gabaliņu zoss cepe�a, un pēk�ņi baigums iezagās sirdī.

Porfirijs Vladimiri�s sēdēja pie galda notaukotos rītasvārkos, no kuriem vietvietām jau spraucās ārā vate; viņ� bija bāls, nesukājies un apaudzis nevis ar bārdu, bet ar tādiem kā sariem.

���� Mīļais kungs! Kas tad tas? Kas noticis? � viņa iz�biedēta metās tam klāt.

Bet Porfirijs Vladimiri�s uz viņas izsaucienu atbildēja tikai ar muļķīgi dzēlīgu smaidu, it kā gribēdams sacīt: pamēģini tik man tagad kaut kā iedzelt!

���� Mīļais kungs! Ko tas nozīmē? Runājiet! Kas noti�cis? � viņa atkārtoja.

Viņ� piecēlās kājās, paraudzījās viņā ar naidīgu skatienu un noteica, ļoti skaidri izrunādams ikkatru vardu:

����� Ja tu, netikle, vēl kādreiz � kabinetā pie manis � nositī�u!

�īs nejau�ības dēj Porfirija Vladimiri�a dzīve ārēji kļuva labāka. Nejuzdams nekādas materiālas grūtības, viņ� netraucēts varēja nodoties savai vientulībai, tā ka neredzēja pat, kā aizgāja vasara. Augusts jau bija otrā pusē; dienas kļuva īsākas; ārā pastāvīgi smidzināja lie�tus; zeme bija izmirkusi; koki stāvēja bēdīgi, bārstīdami nodzeltēju�ās lapas. Pagalmā un pie kalpu mājas valdīja pilnīgs klusums; ļaudis bija izklīdu�i pa saviem kaktiem pa daļai nemīlīgā laika dēļ, pa daļai tāpēc, ka, pēc viņu nojautām, ar kungu kaut kādā ziņā nebija labi. Jevpralcseja bija galīgi atjēgusies; viņa bija aizmirsusi zīda tērpus un mīļos draudziņus un caurām stundām sēdēja meitu istabā uz lādes, nezinādama, pie kā ķerties un ko darīt. Iereibu�ais Prohors viņu kaitināja, ka tā kunga esot sabeigusi un sazāļojusi un ka viņu tāpēc aizsūtī�ot uz Sibīriju.

Bet Jūdāsiņ� pa tam sē�, ieslēdzies savā kabinetā, un sapņo. Viņam ir vēl labāk, ka ārā kļuvis vēsāks; lietus, kas bez mitas grabina kabineta logu rūtis, ieaijā pus�snaudā, kas pie�ķir viņa fantāzijai vēl lielāku brīvību un pla�umu. Viņ� iedomājas sevi neredzamu un �ādā veidā inspicē savas mui�as kopā ar veco Iļju, kur� jau tētiņa Vladimira Mihaili�a laikā bija par stārastu un nu jau sen guļ kapsētā.

�Iļja ir gudrs zemnieks! Veclaiku kalps! Tagad tādi cilvēki izmirst. Kas tad tagad:, tagad tik luncinās un tērgo, bet, kad jādara darāmais, tad nav neviena!� pats pie sevis sprie� Porfirijs Vladimiri�s, būdams ļoti apmie�rināts, ka Iļja ir piecēlies no miroņiem.

Pielūgu�i dievu, viņi, nevienam neredzot, nesteigda�mies dodas pāri tīrumiem un gravām, pāri ielejām un pļavām uz IJhov��inas vecaini un ilgi negrib ticēt sa�vām acīm. Viņu priek�ā stāv me�s kā mūris, stāv, un tikai koku galotnes �alc. Koki aug cits pie cita, stalti, priedes vien; da�u neapņems divi trīs vīri; stumbri ir taisni, bez zariem, bet galotnes varenas, kuplas; �is me�s tātad var stāvēt vēl ilgi!

��� Tas tik ir me�s, brālīt! � sajūsmināts iesaucas Jū�dāsiņ�.

�������� Tā ir taupāmā tiesa! � paskaidro vecais Iļja.

���� Jau jūsu vectētiņa nelaiķa Mihaila Vasiļji�a laikā mēs to apstaigājām ar svētbildēm, redziet, kāds tagad izaudzis!

��� Cik te, pēc tavām domām, būs desetīnu?

��� Tajos laikos mēs izmērījām � taisni septiņdesmit desetīnu, bet tagad � Toreiz desetīna, salīdzinot ar ta�gadējo, bija pusotras reizes lielāka.

��� Nu, bet kā tu domā, cik apmēram katrā desetīnā būs koku?

��� Kas viņu zina! Tikai dievs tos ir saskaitījis.

��� Es domāju, ka katrā desetīnā noteikti se�i septiņi simti. Un nevis vecajā desetīnā, bet �olaiku. Paga! Paga! Ja se�i simti� nu, ja ņemtu se�i simti piecdesmit � cik tad koku būs simt un piecās desetīnās?

Porfirijs Vladimiri�s paņem papīra loksni un reizina 105 ar 650. Iznāk 68 250 koku.

��� Un tagad, ja visu �o me�u pārdod .. . mazumā. Kā tu domā� vai varētu dabūt desmit rubļus par koku?

Vecais Iļja krata galvu.

��� Tas ir maz! � viņ� saka. � Jāskatās ta�u, kas tas par me�u: no katra koka iznāk divas dzirnu ripas un vēl būvbalķis, liec, kādā būvē gribi, un tad vēl lietas�koki, malka, zari� Cik, pēc jūsu domām, maksā dzirnu ripa?

Porfirijs Vladimiri�s izliekas, ka nezina, lai gan viņ� jau sen visu saskaitījis un izrēķinājis līdz pēdējai ka�peikai.

���� Pēc �itejienes cenām viena dzirnu ripa maksā des�mit rubļu, bet, ja to aizvestu uz Maskavu, tad, domāt, dzīvu naudu grābtu! Jāskatās, kas tas par koku! Tādu jau tik tikko ar trim zirgiem aizvedīsi! Un kur tad vēl otra dzirnu ripa, mazāka, un baļķēns, un lietaskoki, un malka, un zari� Tāds koks ir vērts, pats mazākais, divdesmit rubļu!

Porfirijs Vladimiri�s klausās Iļjas runā un nevar vien noklausīties! Gudrs, uzticams zemnieks ir �is Iļja! Un vispār ar saimniecības vadī�anu viņam ar dieva palīgu neparasti labi veicas. Iļjam palīgos ir vecais Vavils (kas arī jau sen guļ kapsētā), tas, brālīt, arī ir lietaskoks! Par kantoristu ir māmiņas zemstes ierēdnis Filips (to atveda pirms gadiem se�desmit no Vologdas sād�as); me�sargi visi ir pārbaudīti, darbīgi; suņi pie klētīm � nikni! Gan ļaudis, gan suņi � visi gatavi ķerties vai pa�am velnam pie rīkles, kunga mantu aizstāvēdami!

���� Nu tad, brālīt, sarēķināsim: cik iznāks, ja visu me�u pārdosim pa gabalam?

Porfirijs Vladimiri�s atkal domās rēķina, cik maksā liela dzirnu ripa, cik mazā, cik būvbaļķis, lietaskoki, malka, zari. Pēc tam viņ� saskaita, sareizina, viena vietā atmet daļu skaitļus, citā tos atkal pieliek, Papīra lapa ir pierakstīta ar ciparu ailēm.

��� Nu tad, brālīt, skaties, kas tur iznācis! � Jūdāsiņ� parāda iedomātajam Iļjam kādu pavisam nedzirdētu skaitli, tā ka pat Iļja, kam ta�u ari prāts nesas vairot kunga mantu, tā ka pat tas it kā satrūkstas.

��� Vai tad nebūs tā kā par daudz! � viņ� saka un do�mīgi parausta plecus.

Bet Porfirijs Vladimiri�s jau atmetis visas �aubas, viņ� tikai priecīgi nosmejas.

��� Tu gan esi dīvains, brālīt! Ne jau es to saku, bet skaitlis! Ir tāda zinātne, brālīt, ko sauc par aritmētiku � Tā, brālīt, nemelo! Nu labi, ar Uhov��inu esam tiku�i galā; iesim nu, brālīt, uz Lapsu Bedrēm, es tur sen ne�esmu bijis! Man rādās, ka zemnieki tur palai� nagus, ai, kā palai� nagus! Un sargs Garaņka� Zinu! Zinu! Garaņka ir labs cilvēks, centīgs sargs, uzticams, nav vār�dam vietas! Un tomēr� Viņ� mazlietiņ tā kā būtu sācis izlaisties!

Viņi iet klusām, neviena nepamanīti, caur bērzu bie�zokni tikko var izlauzties uz priek�u un pēk�ņi paliek stā�vam, elpu aizturēju�i. Uz pa�a ceļa uz sāniem apgāzies zemnieka vezums, bet zemnieks stāv un bēdājas, uz sa�lauzto asi raudzīdamies. Pabēdājās, pabēdājās, no�ķendējās uz asi, tad ar to pa�u arī pats uz sevi, uz�āva zir�gam ar pātagu pa muguru. (�Ek tu, krauklis tāds!�) Tomēr darīt kaut kas jādara � nevar ta�u stāvēt uz vietas līdz rītam! Apskatās zaglīgais zemnieciņ� visap�kārt, paklausās: vai tik kāds nebrauc, tad nolūko pie�mērotu bērziņu, izņem cirvi. .. Bet Jūdāsiņ� tik stāv un stāv, nekust ne no vietas� Bērziņ� nodreb, salīgojas un pēk�ņi kā nopļauts nogā�as gar zemi. Zemnieks jau grib no resgaļa atcirst gabalu asij, bet Jūdāsiņ� sprie�, ka īstais brīdis nupat ir klāt. Zag�us viņ� pielien pie zem�nieka un ar vienu rāvienu izķer tam no rokām cirvi.

��� Ak! � tik vien pagūst kā iekliegties pieķertais zag�lis.

��� �Ak!� � viņu mēdi Porfirijs Vladimiri�s. � Vai otra me�ā drīkst zagt? �Ak!� Vai tas ir tavs bērziņ�, ko tu esi nocirtis?

��� Piedodiet, kungs!

��� Es, brālīt, jau sen visiem esmu piedevis! Es pats dieva priek�ā esmu grēcinieks un neuzdrīkstos tiesāt ci�tus! Ne jau es, bet likums soda. To asi, kuru tu nocirti, atved uz mui�u un tad pie tās pa�as reizes paķer līdzi arī rublīti soda naudai; bet lai tikmēr cirvītis paliek pie manis! Nebaidies, brālīt, tas būs dro�ībā!

Apmierināts, ka viņam tie�ām izdevies Iļjam pierādīt savu domu pareizumu attiecībā uz Garaņku, Porfirijs Vladimiri�s domās atstāj nozieguma vietu un iegrie�as me��sarga mājā, kur izsaka pamatīgu rājienu. Tad viņ� do�das atpakaļ uz mājām un pa ceļam mui�as auzās noķer trīs zemnieku vistas. Atgriezies kabinetā, viņ� atkal ķe�ras pie darba, un pēk�ņi viņa galvā rodas vesela jauna saimniecības sistēma. Viss, kas aug un dīgst uz viņa ze�mes, gan sētais, gan nesētais, pārvēr�as naudā, ko iegūst, pārdodot preci mazumā, kā arī no sodiem. Un pēk�ņi visi cilvēki kjuvu�i par me�a cirtējiem un pļavu noganītājiem, un Jūdāsiņ� par to nemaz neskumst, glu�i otrādi, viņ� aiz prieka pat berzē rokas.

��� Ganiet vien, mīlī�i, cērtiet vien! Man jau tā ir labāk, � viņ� atkārto pavisam apmierināts.

Un tūlīt viņ� paņem jaunu papīra lapu un ķeras atkal pie aprēķiniem un skaitļiem.

Cik vienā desetīnā izaug auzu un cik daudz naudas �īs auzas var ienest, ja zemnieku vistas tās nobradā un par nobradāto tiek samaksāts sods?

�Bet auzas, kaut arī nobradātas, pēc lietutiņa var atkal atspirgt!� domās piemetina Jūdāsiņ�.

Cik bērziņu aug Lapsu Bedrēs un cik par tiem var iegūt naudas, ja zemnieki tos neatļautā kārtā nocērt un par tiem samaksā sodu?

�Bet bērziņus, kaut arī tie nocirsti, mājā man izlietos par kurināmo, tātad nevajadzēs zāģēt malku!� domās atkal piemetina Jūdāsiņ�.

Milzīgas ciparu ailes noraibināju�as papīru; vispirms nāk rubji, tad desmitnieki, tad simtnieki, tad tūksto�i� Jūdāsiņ� strādājot noguris un, galvenais, tā uztraucies, ka pieceļas no galda vienos sviedros un atlai�as uz dīvāna atpūsties. Bet satrauktā fantāzija arī te darbojas tālāk, tikai izraugās citu, vieglāku tematu.

��� Gudra sieviete bija māmiņa Arina Petrovna, � fan�tazē Porfirijs Vladimiri�s, � prata būt stingra, bet arī laipna būt prata � tāpēc jau visi viņai tik labprāt kal�

poja. Tomēr arī viņai bija savi grēciņi! Ai, daudz blu�siņu nelaiķei bija!

Jūdāsiņ� nebija Arinu Petrovnu vēl lāgā pieminējis, kad viņa jau bija klāt; it kā tai sirds būtu teikusi, ka jānāk un jāatbild: izcēlās no kapa un ieradās pie mī�ļotā dēla.

��� Es nezinu, mans draugs, es tie�ām nezinu, ko es tavā priek�ā esmu nogrēkojusi! � viņa kaut kā skumji nosaka. � �ķiet, ka es �

��� Nu, nu, nu, mīļā! Labāk jau grēkam nerunājiet! � bez kādām ceremonijām saka Jūdāsiņ� � Ja jau par to sākam, tad es jums tūlīt visu pateik�u! Kāpēc jūs, pie�mēram, toreiz nepievaldījāt krustmāti Vārvaru Mihailovnu?

��� Kā tad lai es to būtu pievaldījusi! Viņa ta�u pati bija pilngadīga, viņai pa�ai bija tiesības rīkoties pēc sava prāta!

��� Nu nē, atvainojiet! Kāds tad bija viņas vīrs? Vecs un nodzēries � nu, kā lai saka, pavisam nespējīgs! Un ar visu to viņai uzradās �etri bērni� kur, kur tie rauti, es jums jautāju?

��� Tu gan savādi runā, mans draugs! It kā es tur būtu vainīga!

��� Esat vainīga vai neesat, ta�u jūs viņu varējāt gan ietekmēt. Tāpat vien ar smiekliem un jociņiem: �mīļā�, �sirsniņ� � gan viņa būtu apkaunējusies! Bet jūs taisni otrādi! Tūlīt visu uz ātru roku un spuras gaisā! Varjka, Varjka, ak tu, nekrietnā, ak tu, nekaunīgā! Gandrīz vai ar visu apvidu bijāt saprecinājusi! Nu, un tad viņa� tad arī sacēlās pretim! 2ēl gan! Gorju�kina tagad pie�derētu mums!

��� Ko tu vienmēr ar to Gorju�kinu! � atsaka Arina Petrovna, kuru dēta apvainojumi acīmredzot iedzinu�i strupceļā.

��� Kas tad man Gorju�kina! Man nekā nevajag! Ka tik svecītēm un eļļai � tad man pietiek! Bet tā vispār, pēc taisnības � Jā, māmiņ, es jau būtu ar mieru klusēt, bet nevaru neteikt: uz jums gulstas liels grēks, ļoti, ļoti liels!

Arina Petrovna vairs nekā neatbild, tikai noplāta ro�kas � tāda kā nomākta, kā izbrīnījusies.

�Vai arī, piemēram, kāda cita lieta, � pa tam tur�pina Jūdāsiņ�, priecādamies par māmiņas apjukumu.

���� Kāpēc jūs toreiz brālim Stepanam nopirkāt Maskavā māju?

��� Vajadzēja, mans draugs! Vajadzēja ta�u viņam kādu daļu pie�ķirt, � taisnojas Arina Petrovna.

��� Bet viņ� ņēma un notrieca! It kā jūs viņa dabu nepazītu: ir trakulis bija, ir balamute, ir godu neprata � un tomēr. Un tad jūs vēl gribējāt viņam atdot tētiņa Vologdas sād�iņu! Un kas tā par sād�u! Visa vienā gabalā, ne kaimiņu, ne �ņoru zemes, tik jauks me�iņ�, ezeriņ�� kā nolobīta oliņa, lai dievs pas'! Labi vēl, ka es toreiz nejau�i gadījos un visu izjaucu� Ak, māmiņ, ak, māmiņ, vai tad tas nav grēks!

��� Bet viņ� ta�u ir mans dēls� saproti, tomēr � dēls!

��� Es to zinu un ļoti labi saprotu! Un tomēr nevaja�dzēja tā darīt, nevajadzēja! Māja ta�u maksāja divpa�dsmit tūksto�us sudrabā � un kur tie palika? Te div�padsmit tūksto�i kā ūdenī iekrita, tur krustmātes Var va�ras Mihailovnas Gorju�kina, pats mazākais � tūksto�us piecpadsmit, ja ne vairāk. Sanāk prāva nauda!

��� Nu, nu, gana! Pārstāj! Dieva dēļ, nedusmojies!

��� Es, māmiņ, nedusmojos, es tikai sprie�u pēc taisnī�bas � kas taisnība, tas taisnība � melus es nevaru ciest! Ar taisnību esmu piedzimis, ar taisnību dzīvoju, ar tais�nību nomir�u! Taisnība arī dievam tīkama, un viņ� grib, lai arī mums tā patīk. Nu kaut vai par to pa�u Pogorelku; es to vienmēr teik�u: daudz, ak, cik daudz jūs esat iztērējusi naudas tās iekārto�anai.

��� Bet. es ta�u pati tur dzīvoju �

Jūdāsiņ� māmiņas sejā ļoti labi salasa �ādus vārdus: �Ak tu, dulnais asinssūcēj!� � bet izliekas tos nepama�nām. � Tas nekas, ka dzīvojāt, bet tomēr� Svētbil�u skapis vēl �obrīd stāv Pogorelkā, un kam tas pieder? Tāpat mazais zirgs un tējas lādīte� Pats savām acīm redzēju Golovļovā, kad tētiņ� vēl bija dzīvs! Un tā ir jauka mantiņa!

��� Nu, un tad!

��� Nē, māmiņ, nesakiet vis! Visu jau tā uzreiz nevar saskatīt, bet vienā vietā � rublis, otrā vietā pusrublis, tre�ajā � kvartiņ�� Paskaties un paraugies tik, kas sanāk. Bet atļaujiet, es jums labāk visu tūlīt sarēķinā�u! Skaitļi � tie ir svēta lieta; tie jau nu nemelo!

Porfirijs Vladimiri�s atkal dodas pie galda, lai beidzot gūtu pilnīgu skaidrību par to, kādus zaudējumus viņam sagādājusi labais draugs māmiņa. Viņ� klik�ķina kauli�

ņus, velk uz papīra ciparu ailes � vārdu sakot, dara visu, lai pierādītu Arinas Petrovnas vainu. Bet, viņai par laimi, Jūdāsiņa �audīgās domas nespēj ilgi kavēties pie viena un tā pa�a. Nemanot viņam piezogas kāda cita iegriba kā uz burvja mājienu novirza viņa domas pa�visam citā virzienā. Arinas Petrovnas tēls, kas viņam vēl pirms mirkļa tik dzīvi bija tēlojies acu priek�ā, pēk��ņi nogrimst kā atvarā. Ciparu rindas sajūk �

Jau sen Porfirijs Vladimiri�s taisījies aprēķināt, ko vi�ņam varētu ienest laukkopība, un nu ir pienācis visiz�devīgākais brīdis to izdarīt. Viņ� zina, ka zemniekam mū�dien ir trūkums, ka tas vienmēr rauga aizņemties un parādu vienmēr atdod bez mānī�anās, ar uzviju. Sevi�ķi devīgs zemnieks ir ar savu darbu, kas �neko nemaksā�, un tāpēc norēķinoties tas nekad netiek skaitīts, bet pie�ņemts kā mīlestības zīme. Daudz Krievzemē tādu ļau�u, kam trūkums, ai, cik daudz! Daudz tādu cilvēku, kas �odien nevar pateikt, kas ar viņu būs rīt, daudz tādu, kas visur redz tikai skumju tuk�umu, lai kur tie mestu savus ilgu pilnos skatienus, kas visur dzird tikai vienu vārdu: atdod! Atdod! Un, lūk, ap �iem izmisu�ajiem ļau�tiņiem, ap �iem mū�īgajiem tuk�iniekiem Jūdāsiņ� sāk stiept savu bezgalīgo zirnekļa tīklu, brī�iem pāriedams trakā, fantastiskā orģijā.

Ir pienācis aprīlis, un zemniekam, kā jau parasts, nav ko ēst. �Nodzīvoju�ies, mīlī�i! Ziemu dzīroju�i, bet uz pavasari jākar zobs vadzī!� pats pie sevis sprie� Por�firijs Vladimiri�s, bet viņ� kā zinādams tikko savilcis kopā visus rēķinus par laukkopību pagāju�ajā gadā. Feb�ruārī tika izkulta beidzamā labība, martā graudi bija sabērti apcirkņos, bet pirms da�ām dienām viss jau bija ierakstīts grāmatās attiecīgajās ailēs. Jūdāsiņ� stāv pie loga un gaida. Lūk, tur tālumā, uz tilta, redzami zem�nieka Fokas rateļi. Golovļovas ceļa līkumā viņ� it kā steigdamies pievelk gro�us un, tā kā viņam nav pā�tagas, ar roku pabaida zirgu, kas tikko cilā kājas.

��� Uz �ejieni! � �ukst Jūdāsiņ�. � Skaties, kas viņam par zirgu! Tikko kājās! Bet, ja to vienu vai divus mēne��us pabarotu, būtu vēl tīri labs lopiņ�! Rublī�us divdesmit piecus, ja ne visus trīsdesmit par tādu vajadzētu dabūt.

Pa to laiku Foka piebraucis pie kalpu mājas, piesējis zirgu pie sētas, nosviedis tam priek�ā klēpi siena smal�kumu un pēc mirkļa jau mīņājas no vienas kājas uz

otru meitu istabā, kur Porfirijs Vladimiri�s mēdz pieņemt �ādus lūdzējus.

��� Nu, draugs! Ko labu teiksi? � iesāk Porfirijs Vla�dimiri�s.

��� Redziet, kungs, ja būtu rudzī�i�

��� Kā tad tāl Vai tad savus jau esat apēdu�i? Ak, ak tavu grēku! Ja jūs būtu mazāk �ņabi dzēru�i un vairāk strādāju�i un vēl pielūgu�i dievu, tad ari zemīte to būtu jutusi! Kur tagad tikai viens grauds, tur, skaties, būtu divi vai trīs! Tad nevajadzētu aizņemties!

Atbildes vietā Foka tā nedro�i pasmaida.

��� Tu laikam domā, ka dievs ir tālu, viņ� nekā ne�redz? � turpina moralizēt Porfirijs Vladimiri�s. � Bet dievs ir visur. Gan �e gan tur, un ari te pie mums, kur mēs abi runājam, � viņ� ir visur! Un visu viņ� redz, visu dzird, tikai izliekas, it kā nekā nemanītu. Sak, lai jau cilvēki padzīvo pa�i ar savu prātu; redzēsim, vai viņi mani iedomās! Un mēs to izmantojam un par savu lieko kapeiku nepērkam vis dievam svecīti, bet � projām uz krogu, tikai uz krogu! Tāpēc jau dievs mums tos rudzus ari nedod � vai tā nav, draugs?

��� Ko nu par to runāt! Tā jau ir!

��� Nu, redz, arī tu tagad saproti. Un kāpēc tu saproti? Tāpēc ka dievs no tevis novērsis savu vaigu. Ja tikai paaugtos rudzi, tad tu dievam atkal rādītu ar pirkstu, bet dievs �

��� Taisnība, un ja mēs �

��� Pagaidi! Ļauj man pateikt visu! Un tā ir vienmēr, mans draugs, dievs sevi atgādina tādam, kas viņu aiz�mirst. Un mēs par to nedrīkstam kurnēt, bet mums jāsa�prot, ka tas viss notiek mūsu labā. Ja mēs neaizmirstu dievu, viņ� neaizmirstu arī mūs. Viņ� mums dotu visu: gan rudzī�us, gan auziņas, gan kartupelī�us � sak, �e un ēd! Un arī tavus lopiņus viņ� pieskatītu � vai tu redzi arī, kāds tev tas zirgs! Kā viņ� vēl turas uz kājām! Un, ja tev būtu putni, tad viņ� arī tos uzvestu uz ceļa.

��� Arī tur jums taisnība, Porfirij Vladimiri�.

��� Godāt dievu, tas � vispirms, un tad � tādus cil�vēkus, kas pa�a ķeizara paaugstināti, piemēram, mui��niekus.

��� Bet mēs jau, Porfirij Vladimiri�, mēs jau tā, lie�kas . ..

��� Tev, redz, �liekas�, bet padomā labi, vai tik tā ir, kā tev liekas. Tagad, kad tu pie manis esi atnācis pēc

rudziem � grēks teikt! � tu jau esi ļoti godbijīgs un laipns, bet aizpērn, vai atceries, kad man vajadzēja pļā�vēju un es pie jums, zemniekiem, gāju lūgties. Palīdziet, sak, brālī�i, paglābiet! Ko jūs tad atbildējāt uz manu lūgumu? Pa�iem jāpļauj, jūs teicāt! Tagad, jūs teicāt, nav vairs vecie laiki, kad bija jāstrādā kungam, tagad ir brīvestība! Brīvestiba gan, bet rudzī�u nav!

Porfirijs Vladimiri�s pamāco�i paskatās uz Foku; bet tas ir nekust, stāv kā sālsstabs.

��� Jūs esat pārlieku lepni, tāpēc jums nav laimes. Redz, piemēram, es: tā liekas, ka dievs mani ir svētījis un arī ķeizars nav aizmirsis, bet es � es neesmu lepns! Kā es varu būt lepns! Kas tad es esmu? Tārps! Kukainis! Tpu! Bet dievs mani ir svētījis manas pazemības dēļ! Viņ� pats man parādījis savu �ēlastību un devis arī ķei�zaram tādu prātu, lai tas man ir �ēlīgs.

��� Es, Porfirij Vladimiri�, sprie�u tā, ka agrāk, kad valdīja mui�nieki, bija daudz labāk! � glaimo Foka.

��� Jā, brālīt, tad jums bija zelta laiki! Tikāt līksmo�ju�i, tikāt dzīvoju�i! Visa kā pietika: gan rudzī�u, gan siena, gan kartupeļu! Bet ko nu vairs pieminēt veco! Es neko nepieminu ar ļaunu; es, brālīt, to par tiem pļāvē�jiem jau sen esmu aizmirsis, man tikai tas tā ie�āvās prātā! Bet ko tu teici: tev vajagot rudzī�u?

��� Jā, rudzī�u gan �

��� Vai tu gribi pirkt?

��� Kur nu pirkt! Aizņemties, tas ir, līdz jaunajai ra�ai!

��� Ak vai, ak vai! Rudzī�i tagad, draugs, ir dārgi! Es nemaz nezinu, ko lai ar tevi iesāku �

Porlirijs Vladimiri�s kādu mirkli iegrimst domās, it kā viņ� tie�ām nezinātu, ko darīt: �Ir gribas cilvēkam palīdzēt, ir rudzi dārgi��

��� Varu, mans draugs, varu tos rudzī�us aizdot, � viņ� beidzot saka. � Jā, taisnību runājot, jāatzistas, ka pārdodamu rudzu man arī nav: es nevaru ciest, ka tir�gojas ar dieva dāvanu! Aizdot � to gan, to es labprāt. Es, brālīt, turu prātā: �odien es aizdo�u tev, bet rīt � tu aizdosi man! Ja �odien man ir vairāk � ņem, aizņe�mies! Ja gribi sieku � ņem sieku! Ja vajag pussieku � ber pussieku! Rīt varbūt viss sagrie�as tā, ka man va�jag klaudzināt pie tava lodziņa: klau, Foku�ka, aizdod man pussieku rudzu � nav ko ēst!

��� Kur nu! Vai nu jūs, kungs, iesiet�

��� Es jau nu neie�u, bet tā, piemēra pēc� Ne tādi vien brīnumi pasaulē notiek! Redz, kā avīzēs raksta: kāds pīlārs tas Napoieons bija, bet ari tas pārrēķinājies, arī tam ir nogājis greizi. Tā ir, brālīt! Cik tad tev to rudzu vajadzēja?

��� Sieku, ja jūs būtu tik �ēlīgs.

��� Lai iet arī sieks! Es tik tev jau iepriek� pasaku: rudzi tagad ir dārgi, mans draugs, gau�ām dārgi! Bet mēs ar tevi izdarīsim tā: es lik�u tev iebērt se�us siekus, bet tu man pēc astoņiem mēne�iem atdosi divus siekus pa virsu � un tad būs kā nomērīts! Procentus es ne�ņemu, bet no liekajiem rudzī�iem�

No Jūdāsiņa priek�likuma fokam aizrāvās pat elpa; kādu brīdi viņ� neteica nekā, tikai raustīja plecus.

��� Vai nebūs tā kā par daudz, kungs? � viņ� beidzot pasaka, acīmredzot nobijies.

��� Ja tas daudz � tad prasi no citiem! Es, draugs, piedāvāju no sirds, nevis aiz kāda cita iemesla. Ne jau es tevi meklēju, tu pats atnāci pie manis. Tu prasi, es � atbildu. Tā ir, draugs!

��� Tā jau nu ir gan, bet tā uzmaksa tā kā par lielu.

��� Ak, ak, ak! Un es vēl domāju, ka tu tāds � tais�nīgs zemnieks esi, kārtīgs! Bet saki pats, no kā tad lai es dzīvoju? Kā lai es tieku galā ar saviem izdevumiem? Vai tu maz zini, cik man izdevumu? Maniem izdevumiem, mīļais, ne gala, ne malas nevar saredzēt. Te vienam iedod, te otram izpildi lūgumu, te tre�am cel galdā. Vi�siem vajag, visi nāk Porfirijam Vladimiri�am virsū, bet Porfirijs Vladimiri�s nes atbildību par visiem! Un tur�klāt: ja es rudzus pārdotu tirgotājiem � man tūlīt no�liktu skaidru naudiņu uz galda. Nauda, brālīt, ir svēta lieta. Par naudu es nopērku papīrus, nolieku tos dro�ā vietā un dzīvoju no procentiem! Ne man vairs kādas rūpes, ne raizes, nogriez tik kuponiņu un � naudiņa rokā! Bet rudzu dēļ man būs vēl daudz jāstaigā, jāklapato un jāpūlas, kamēr tos atdabū�u! Cik tur no�ūs, cik nobirs zemē, cik apēdīs peles! Nē, brālīt, nauda ir pa�visam kas cits! Man jau sen ir laiks nākt pie prāta! Sen jau man vajadzēja pārvērst visu naudā un aizbraukt no jums prom.

��� Padzīvojiet gan vēl pie mums, Porfirij Vladimiri�.

���� Es jau gan gribētu, mīļais, bet nav vairs tā spēka. Ja man būtu vecie spēki, es, protams, vēl padzīvotu, pa�cīnītos. Nē! Ir laiks, ir laiks meklēt mieru. Aizbrauk�u

uz Troicas Sergija klosteri, paslēp�os dieva kalpa pa�spārnē, un neviens par mani ir nedzirdēs. Un cik man tur būs labi: mierīgi, viss ar godu, klusu � ne strīdu, ne ķildu, ne brēku � glu�i kā debesu valstībā!

Ar vārdu sakot, lai arī Foka kā cen�as izlocīties, viss tomēr iznāk tā, kā Porfirijs Vladimiri�s grib. Un tas vēl nav viss: taisni lai mirklī, kad Foka jau ir ar mieru pie�ņemt aizdevuma noteikumus, uz skatuves parādās kaut kāda �eļepiha. Tā ir tāda pavisam panīkusi vietiņa ar kādu desetīnu pļavas, bet varbūt arī ne tik � Tad nu �

��� Es parādu laipnību tev, radi nu tu arī man, � saka Porfirijs Vladimiri�s. � Tas nebūs par procentiem, bet tāpat, aiz laipnības. Dievs par visiem, bet mēs kā draugs draugam! Tu man to desetīnu pa smieklam nopļauj, bet es tev to neaizmirsī�u priek�dienās! Es jau, brālīt, esmu vienkār�s cilvēks! Tu man par rublīti pakalposi, bet es �

Porfirijs Vladimiri�s pieceļas un par zīmi, ka darī��ana beigusies, pagrie�as pret baznīcu un skaita lūg�anu. Foka, sekodams viņa piemēram, arī met krustus.

Foka pagaisa; Porfirijs Vladimiri�s ņem papīra lapu, apbruņojas ar skaitāmiem kauliņiem, kauliņi lēkā vien zem viņa veiklajām rokām� Pamazām sākas vesela ciparu orģija. Visa pasaule Jūdāsiņa acīs ir kā miglas klāta, drud�ainā steigā viņa acis �audās no kauliņiem uz papīru, no papīra uz kauliņiem. Cipari aug un aug . ..

Ārā jau decembra vidus; pamazām sastingst nepārredzamās sniega segas klātā zeme; pa nakti uz ce]a sadzīts tik daudz kupenu, ka zemnieku zirgi, vilkdami tuk�as ragavas, ar mokām kuļas pa sniegu.

Uz Golovļovas mui�u nav gandrīz nekādu pēdu. Porfirijs Vladimiri�s tik ļoti atradis no apciemojumiem, ka, atnākot rudenim, cie�i aiznaglojis gan lielos vārtus, gan galvenās durvis, mājinieku satiksmei ar ārpasauli atstādams meitu lieveni un mazos vārtus.

Ir rīts. Pulkstenis nosit vienpadsmit. Jūdāsiņ�, ģērbies rītasvārkos, stāv pie loga un bez mērķa raugās tālumā. Jau no pa�a agruma viņ� staigājis �urp un turp pa ka�binetu, visu laiku kaut ko prātodams un domās aprēķi�nādams izfantazētus ienākumus, tā ka galu galā sapinies skaitļos un piekusis. Augļu dārzs, kas ple�as iepretim kungu mājas fasādei, un ciemats, kas patvēries aiz dārza, � viss iegrimis kupenās. Pēc vakardienas puteņa laiks �odien ir auksts, un sniega sega met saulē miljo�niem dzirksteļu, tā ka Porfirijam Vladimiri�am negribot jāpiemiedz acis. Arā ir tuk�s un kluss; nevienas dzīvas dvēseles ne pie kalpu mājas, ne pie kūts; pat zemnieku ciematā tāds klusums, it kā tas būtu izmiris. Tikai virs popa mājas vijas aug�up zilganpelēka dūmu strūkliņa un piesaista Jūdāsjņa uzmanību.

�Stundenis jau nositis vienpadsmit, bet popa sieva vēl nav beigusi pa virtuvi ņemties,� viņam ienāk prātā. �Ed gan tie popi vienā ē�anā!�

Ar to sācis, viņ� prāto tālāk: kas �odien ir � darb�diena vai svētdiena, gavējama diena vai gaļas diena �

un ko popa sieva varētu vārīt, kad viņa uzmanība pie�pe�i noklīst sāņus. Kalniņā, taisni tur, kur ceļ� iegrie�as Naglovkas sād�ā, parādās melns punkts, kas pamazītēm tuvojas un kļūst lielāks. Porfirijs Vladimiri�s vēro, un, protams, vispirms viņam rodas milzīgi daudz visādu bez�jēdzīgu jautājumu. Kas tur brauc? Zemnieks vai kāds cits? Kam citam te būtu ko braukt, tātad zemnieks� jā, zemnieks gan! Kāpēc viņ� brauc? Ja tas brauc malkā, tad � Naglovkas me�s ta�u ir viņpus sād�as� Laikam, blēdis, sataisījies kunga me�ā zagt! Ja viņ� gribētu tikt uz dzirnavām, tad, arī izbraucot no Naglovkas, tam būtu jānogrie�as pa labi� Varbūt brauc pēc popa? Varbūt kāds mirst vai ir jau nomiris? Bet varbūt arī kāds pie�dzimis? Kurai te no sievām varētu būt radības? Nenila rudenī staigāja ar pilnu klēpi, bet, �ķiet, ka tai vēl būtu par agru� Ja piedzimis zēns, tad ar laiku tas ietiks revīzijas listē � jā, cik tad dvēseļu Naglovkā bija pēc pēdējās revīzijas? Bet, ja piedzimusi meitene, tad tās jau revīzijas listē neraksta un vispār� Un tomēr bez sie�vie�u dzimuma iztikt arī nevar � Tpu tu!

Jūdāsiņ� nospļaujas un raugās uz svētbildi, it kā pie tās meklēdams glābiņu no sātana.

Ļoti iespējams, ka viņa domas ilgi tā būtu klaiņoju�as, ja melnais punkts pie Naglovkas vienkār�i būtu parādī�jies un atkal nozudis, bet tas auga lielāks un lielāks un beidzot nogriezās pa gatvi uz baznīcu. Tagad Jūdāsiņ� redzēja pavisam skaidri, ka brauc neliela kulba ar di�viem zirgiem gar jūgā. Tā uzbrauca kalniņā, bija vienu brīdi pie baznīcas (�Vai tik tas nav kāds augstāks ga�rīdznieks?� viņam ie�āvās prātā. �Tādēļ �odien pie popa visu rītu tiek vārīts!�), nogriezās pa labi un brauca tie�i uz mui�u. �Kā tad � uz �ejieni!� Porfirijs Vladimiri�s instinktīvi aizsita rītasvārkus un atlēca no loga, kā baidī�damies, ka braucējs viņu nepamana.

Viņ� bija uzminējis: kulba iebrauca mui�ā un apstājās pie mazajiem vārtiem. No tās steidzīgi izlēca jauna sie�viete. Viņa bija ģērbusies sezonai pavisam nepiemē�roti � pilsētnieciskā, vairāk gan izskata nekā siltuma pēc ar aitādiņām ap�ūtā vatētā mētelī � un acīmredzot bija pārsalusi.

�ī persona, kuru neviens nesagaidīja, palēkdamās uz�skrēja meitu lievenī, un jau pēc brītiņa bija dzirdams, kā aizcirtās durvis uz meitu istabu un tūliņ pēc tam vēl vienas citas durvis. Tad visās istabās, kas atradās izejas tuvumā, sākās burzma, skraidī�ana un durvju virinā�ana.

Porfirijs Vladimiri�s stāvēja pie kabineta durvīm un klausījās. Viņ� tik sen nebija redzējis sve�u cilvēku un vispār tik ļoti bija atradis no cilvēku sabiedrības, ka pa�visam apjuka. Pagāja kāds stundas ceturksnis; skraidī��ana un durvju virinā�ana nemitējās, bet viņam vēl ar�vien nekas netika ziņots! Tas viņu vēl vairāk uztrauca. Bija skaidrs, ka atbraucējs piederēja pie tiem cilvēkiem, kas, būdami �īstnieki�, nedod nekādu iemeslu ap�aubīt savas tiesības uz viesmīlību. Bet kas tad bija viņa �īst�nieki�? Viņ� sāka domāt, bet atmiņa negribēja kļausit. Viņam bija bijis dēls Volodjka un dēls Petjka, bija bijusi māmiņa Anna Petrovna� cik sen, ak, cik sen! Rau, Gorju�kinā viņruden bija apmetusies uz dzīvi Nadja Galkina, nelaiķes krustmātes Varvaras Mihailovnas meita, � vai tad tā būtu viņa? Ak nē, tā jau reiz bija mēģinājusi ielauzties Golovļovas svētnīcā un dabūjusi pigu! �Tā neuzdrīkstēsies! Neiedro�ināsies!� vairākkārt noteica Jūdāsiņ�, kuru kaitināja jau doma vien, ka Galkina varētu atbraukt. Bet kas tad vēl varētu būt?

Kamēr viņ� tā sprieda, Jevprakseja bija uzmanīgi pie�nākusi pie durvīm un paziņoja:

��� Atbraukusi Pogorelkas jaunkundze Anna Semjonovna.

Tie�ām tā bija Anņiņka. Bet viņa bija tā pārvērtusies, ka gandrīz nevarēja pazīt. �oreiz Golovļovā nebija iera�dusies tā skaistā, mundrā, pa�as jaunībā kūsājo�ā mei�a ar sārto seju un apaļajām, pelēkajām acīm, augstajām krūtīm un smago pelnu krāsas pīni uz galvas, kura bija atbraukusi tūliņ pēc Arinas Petrovnas nāves, bet kāda vāja, novārgusi būtne ar ieplaku�ām krūtīm, iekritu�iem vaigiem, neveselīgu sārtumu sejā, gurdām kustībām, sa�gumusi, gandrīz vai salīkusi būtne. Pat brīni�ķīgā pīne izskatījās kaut kā no�ēlojama, un vienīgi acis sakritu�ās sejas dēļ likās vēl lielākas nekā agrāk un dega drud�ainā spo�umā. Jevprakseja ilgu laiku viņā lūkojās kā sve��iniecē, līdz pēdīgi to tomēr pazina.

��� Jaunkundze! Vai tā esat jūs? � viņa iesaucās un sasita rokas.

��� Jā, es. Un tad?

To pateikusi, Anņiņka klusu iesmējās, it kā gribē�dama piebilst: jā, tā nu ir! Redz, kas ar mani izdarīts!

��� Vai tēvocis vesels? � viņa jautāja.

�������� Ko nu par tēvoci! Nekā vairs nav� Tik vien ir kā tā slava, ka dzīvs, citādi mēs viņu tikpat kā neredzam!

��� Kas tad ar viņu ir?

������� Tāpat vien� tas jau viņam laikam aiz gara laika�

��� Vai tad viņ� tuk�us salmus arī vairs nekuļ?

������� Tagad viņ�, jaunkundz, cie� klusu. Visu laiku ru�nāja un tad uzreiz apklusa. Reizēm mēs dzirdam, ka viņ� kabinetā runājas pats ar sevi un it kā pat smejas, bet, kad iznāk citās istabās, tad atkal cie� klusu. Stāsta, ka ar viņa nelaiķa brāli Stepanu Vladimiri�u esot bijis tāpat. Visu laiku bijis jautrs un pēk�ņi apklusis. Vai jūs, jaun�kundz, aizvien esat vesela?

Anņiņka tikai atmeta ar roku.

��� Vai māsiņa vesela?

������� Viņa jau veselu mēnesi guļ aprakta Kre�etovas lielceļa malā.

��� Dievs, esi �ēlīgs, kā tad tā! Un vēl ceļa malā?

��� Ir jau zināms, kā pa�nāvniekus apbedī.

������� Ak kungs! Viņa ta�u bija jaunkundze � un pēk�ņi pati pret sevi pacēlusi roku � Kā tad tā?

������� Jā, papriek� viņa �bija jaunkundze�, bet tad nozā�ļojās � un tas ir viss. Bet man nebija drosmes, dzīvot sagribējās! Un tā es atbraucu pie jums! Ne jau uz ilgu laiku, nemaz nebaidieties � es drīz mir�u!

Jevprakseja kā nesaprazdama skatījās viņā platām acīm.

������� Ko jūs manī tā skatāties? Vai es esmu skaista? Tāda nu es esmu � Bet par to � vēlāk � Tagad lieciet sa�maksāt vedējam un pieteiciet mani tēvocim.

To sacīdama, viņa izņēma no kabatas vecu naudas maku un sameklēja tajā divus dzeltenus papīriņus.

������� Tā ir visa mana manta! � viņa piemetināja, rādī�dama uz no�ēlojamo ceļasomu. � Tur ir viss: ir manto�tais, ir iegūtais! Es esmu nosalusi, Jevprakseja, ļoti nosa�lusi! Es esmu pavisam slima, man sāp visi kauliņi, un, kā par spīti, vēl tas briesmīgais aukstums � Es braucu un par to vien domāju: tikt tikai līdz Golovļovai, vismaz siltumā nomir�u! Degvīna gribētos . . . vai jums nav?

������� Jums, jaunkundze, labāk gan derētu tēja: patvāris tūlīt vārīsies.

������� Nē, tēju vēlāk, bet tagad degvīnu, ja varētu� Tē�vocim par degvīnu pagaidām nestāstiet� Gan jau vē�lāk viss pats kļūs zināms.

Kamēr ēdamistabā klāja galda, parādījās arī Porfirijs Vladimiri�s. Viņu ieraugot, arī Anņiņka bija pārsteigta: viņ� bija tik novājējis, noplucis un nekopies. Pret Anņiņku viņ� izturējās kaut kā dīvaini: ne nu vēsi, bet tā, it kā viņam gar to nebūtu nekādas daļas. Runāja maz, it kā būtu spiests to darīt, tā kā aktieris, kas pūlas at�cerēties lrāzes no sendienu lomām. Vispār viņ� bija iz�klaidīgs, it kā galva tam pa to laiku būtu aizņemta ar kādu citu, ļoti svarīgu darbu, no kura tas nepatīkamā kārtā ticis atrauts.

��� Nu redz, tu arī esi klāt! � viņ� sacīja. � Ko vēlies? Tēju? Kafiju? Liec tik atnest!

Agrākus laikus, radiem tiekoties, jūtīgā cilvēka lomu parasti tēloja Jūdāsiņ�, bet �oreiz jūtās izplūda Anņiņka un, jāsaka, izplūda no visas tiesas. Jādomā, ka viņai bija kaut kas krūtīs sasāpējis, jo viņa metās Porfirijam Vladimiri�am pie krūtīm un cie�i to apskāva.

��� Tēvoc! Es atbraucu pie jums! � viņa iekliedzās un piepe�i sāka skaļi raudāt.

��� Nu, kas par to! Laipni lūdzam! Man istabu diez�gan! � dzīvo vien!

��� Es esmu slima, tēvocīt! Ļoti, ļoti slima!

��� Ja tu esi slima, tad vajag lūgt dievu! Arī es pats, kad esmu slims, ar lūg�anām vien dziedinos.

��� Atbraucu pie jums nomirt,, tēvoc!

Porfirijs Vladimiri�s uzmeta viņai pēto�u skatienu, un tik tikko manāms smīns savilkās uz viņa lūpām.

��� Vai nu reiz tā spēlīte ir galā? � viņ� sacīja pa�visam klusu, it kā sevī.

��� Jā, ir galā. Ļubiņka � tā arī izbeidza �o spēlīti un nomira, bet es, redz � vēl dzīvoju!

Padzirdējis, ka Ļubiņka mirusi, Jūdāsiņ� dievbijīgi pār�meta krustu un no�ukstēja lūg�anu. Anņiņka pa to laiku bija piesēdusies pie galda, uzmetusies uz tā ar elkoņiem un, raudzīdamās uz baznīcas pusi, arvien vēl rūgti rau�dāja.

��� Raudāt un izsamist � tas ir grēks! � pamāco�i piezīmēja Porfirijs Vladimiri�s. � Vai tu zini ar, kā pieklājas kristīgam cilvēkam? Nevis raudāt, bet padoties un paļauties � tas, redz, klājas kristīgam cilvēkam.

Bet Anņiņka atspiedās pret krēsla atzveltni un, skumji nolaidusi rokas, atkārtoja:

��� Ak, es nemaz nezinu! Nezinu, nezinu, nezinu!

��� Ja tu par savu māsiņu tā bēdājies, tad ari tas ir grēks! � pa tam turpināja pamācīt Jūdāsiņ�. � Jo, kaut arī ir teicami mīlēt savus brāļus un māsas, tad tomēr, ja dievam patīk vienu vai pat vairākus no viņiem aicināt pie sevis �

��� Ak nē, nē! Vai jūs, tēvoc, esat labs? Vai jūs esat labs? Sakiet!

Anņiņka atkal metās viņam klāt un to apskāva.

��� Nu, labs, labs! Saki' tik laukā! Vai tev kas kā�rojas? Kaut ko ieēst? Tējiņu, kāliju? Paprasi tik! Liec, lai atnes!

Anņiņkai pēk�ņi ie�āvās prātā, ka, viņai pirmo reizi ierodoties Golovļovā, tēvocis bija jautājis: �Vai tev ne�gribas teļa gaļas? Sivēniņa? Kartupelī�u?� � un viņa sa�prata, ka nekāda cita mierinājuma tā �eit neatradis.

��� Pateicos jums, tēvoc, � viņa sacīja, atkal piesēz�damās pie galda. � Man nekā sevi�ķa nevajag. Es jau iepriek� esmu pārliecināta, ka ar visu bū�u mierā.

��� Ja būsi mierā, tad paldies dievam! Vai uz Pogorelku brauksi, vai?

��� Nē, tēvoc, pagaidām padzīvo�u pie jums. Jums ta�u pret to nav iebildumu?

��� Lai dievs pasarg! Dzīvo vien! Ja es iejautājos par Pogorelku, tad tikai tāpēc, ka tad, ja tu brauc, jādod rīkojumi: par kulbu, par zirdziņiem �

��� Lai paliek! Vēlāk! Vēlāk!

��� Nu lieliski! Gan jau aizbrauksi vēlāk, bet pagaidām padzīvo pie mums. Tu varēsi palīdzēt saimniecībā � es ta�u esmu viens! Tur tā daiļava, � Jūdāsiņ� gandrīz ar naidu norādīja uz Jevprakseju, kas patlaban lēja glāzēs tēju, � visu laiku dauzās pa ļau�u galu, tā ka da�u labu reizi nevienu nevar sasaukt, visa māja tuk�a! Bet pagaidām es atvadī�os. Es ie�u uz savu istabu. Lūg�u dievu un ķer�os pie darba, un tad atkal lūg�u dievu � ta, mans draugs! Vai Ļubiņka jau sen kop� mirusi?

��� Kāds mēnesis būs, tēvoc.

��� Nu tad mēs rīt ar mazu gaismiņu aiziesim uz baz�nīcu un tad pat noturēsim piemiņas dievkalpojumu nesen aizgāju�ai dieva kalponei Ļubovai. Tad nu pagaidām sveika! Iedzer tēju, bet, ja ceļā esi izsalkusi, tad liec, lai tev atnes ko uzkost. Pie pusdienām atkal redzēsimies. Parunāsimies, papļāpāsim; ja būs kas vajadzīgs, izda�rīsim, ja ne, tad pasēdēsim tāpat!

Tāda bija �ī pirmā tik�anās starp abiem radiniekiem. Pēc tās Anņiņka uzsāka jaunu dzīvi tai pa�ā no�ēlojama Golovļovā, no kuras viņa jau divas reizes savā neilgajā mū�ā nebija zinājusi, kā tikt projām.

*

Ar Anņiņku bija gājis uz leju ļoti strauji. Apziņa, kas viņā bija radusies Golovļovā pēc Arinas Petrovnas nā�ves, ka viņa ir �jaunkundze�, ka viņai ir savs kaktiņ� un savas kapu kopiņas, ka viņas dzīve nav tikai viesnīcu un iebraucamo vietu troksnis un smirdoņa un, beidzot, ka viņai ir savs patvērums, kur to neskars riebīgās, pēc vīna un staļļa smirdo�ās elpas, kur iek�ā nelauzīsies �ūsainais� ar nodzerto balsi un iekaisu�ajām acīm (ak, ko visu tas viņai sarunāja, kā visādi �estikulēja viņas klātbūtnē!), � �ī apziņa izgaisa gandrīz vai tūlīt, tikko vairs nebija saredzama Golovļovā.

Toreiz Anniņka no Golovļovas brauca tie�i uz Mas�kavu un sāka rūpēties par to, lai viņu un māsu pieņemtu valsts teātrī. �ai nolūkā viņa griezās pie �maman�, sava biju�ā institūta direktores, un pie da�ām institūta bie�drenēm. Bet visur viņu uzņēma kaut kā dīvaini. Kad �maman�, kas pirmajā brīdī pret viņu bija izturējusies diezgan sirsnīgi, dabūja zināt, ka tā spēlē provinces te�ātrī, viņas sejas izteiksme pēk�ņi vairs nebija vēlīga, bet kļuva auksta un stingra, un biedrenes, kas lielāko tiesu bija precētas sievas, raudzījās ar tik nekaunīgu izbrīnu, ka tai vienkār�i saplaka dū�a. Tikai viena, labsirdīgāka par citām, gribēdama izrādīt līdzjūtību, jautāja:

�Saki, sirsniņ, � vai tas tiesa, ka jums, aktrisēm, gar�derobēs ģērbjoties, oficieri aiz�ņorējot korsetes?�

Vārdu sakot, viņas mēģinājumi apmesties Maskavā pa�lika tikai mēģinājumi. Jāsaka gan patiesība, ka viņai trūka arī īsto dāvanu, lai gūtu panākumus uz galvas�pilsētas skatuves. Tikpat viņa, kā Ļubiņka piederēja pie tām veiklajām, bet ne sevi�ķi apdāvinātajām aktrisēm, kas visu mū�u spēlē vienu un to pa�u lomu. Anņiņkai padevās �Perikola�, Ļubiņkai � �Atraitnītes� un �Sen�laiku pulkvedis�. Un tāpēc, lai ko tās tēloja, aizvien iznāca �Perikola� un �Atraitnītes�, bet pa lielākajai da�ļai laikam gan neiznāca nekas. Anņiņkai vajadzēja spē�lēt arī �Skaisto Helēnu� (pēc līguma pat diezgan bie�i); viņa uzmauca uz saviem pelnu krāsas matiem ugunīgu parūku, ietaisīja tunikā griezumu līdz pa�ai jostasvietai,

bet ar visu to tēlojums bija viduvējs, nedzīvs, pat ne cinisks. Pēc �Helēnas� viņai iedeva galveno lomu �Gerol�teinas hercogienē�, un, tā kā �eit pie bālā tēlo�juma nāca vēl klāt pavisam nejēdzīgais uzvedums, tad rezultāts bija pagalam muļķīgs. Pēdīgi viņa uzņēmās spēlēt Kleretu �Tirgus meitā�, bet �ajā lugā viņa, cen�damas elektrizēt publiku, tādā mērā pārspīlēja, ka pat neizcepu�iem provinces skatītājiem likās: pa skatuvi plosās nevis aktrise, kas grib �iztapt�, bet vienkār�i kāda piedauzīga trakule. Vispār Anņiņkai bija tāda slava, ka viņa ir izveicīga aktrise ar glu�i labu balsi, un, tā kā tai vēl bija skaista āriene, tad provincē varēja gūt tīri labus_ panākumus. Bet arī ne vairāk. Panākt, lai par viņu runātu, Anņiņka nevarēja, un viņai nebija arī savas noteiktas sejas. Pat provinces publikā viņas pielū�dzēji bija tikai visāda veida iero�u nesēji, kuri ne uz ko vairāk nepretendēja kā tikai uz atjauju brīvi iekļūt aiz kulisēm. Bet galvaspilsētā viņa būtu iedomājama vie�nīgi kā tāda, kuru teātrim uzspiedusi ļoti spēcīga aiz�mugure; ar visu to viņa no publikas laikam būtu izpel�nījusies vienīgi nenozīmīgo nosaukumu �aktrise�.

Bija jāatgrie�as provincē. Maskavā Anņiņka saņēma no Ļubiņkas vēstuli, no kuras tā uzzināja, ka viņu trupa no Kre�etovas pārcēlusies uz guberņas pilsētu Samovarovu, par ko tā esot ļoti priecīga, tāpēc ka esot iedrau�dzējusies ar kādu Samovarovas zemstes darbinieku, kas viņā tā esot ieķēries, ka �laikam būtu ar mieru zagt zemstes naudu�, lai tikai izpildītu visu, ko tā vēloties. Un tie�ām: atbraukusi uz Samovarovu, Anņiņka atrada māsu, kas vieglprātīgā kārtā bija nolēmusi aiziet no skatuves, diezgan greznos apstākļos. Kad viņa ienāca pie Ļubiņkas, tur patlaban atradās arī viņas �draugs� � zemstes darbinieks Gavrilo Stepani�s Ļuļkins. Tas bija atvaļināts huzāru �tābrotmistrs, kas vēl nesen bija bijis �bel-homme�1 , bet tagad jau drusku aptaukojies. Seja viņam bija cēla, manieres cēlas, domu gājiens cēls, bet tas viss kopā tomēr iedvesa tādu pārliecību, ka �is cil�vēks nekādā ziņā nesamulsīs zemstes naudas lādes priek�ā. Ļubiņka saņēma māsu atplestām rokām un pazi�ņoja, ka tai viņas dzīvoklī esot iekārtota istaba.

Bet Anņiņka, būdama vēl nesenā �dzimtās vietas� ap�meklējuma iespaidā, saskaitās. Starp abām māsām izcēlās

1 Skaists vīrietis (//.).

vētraina saruna un pēc tam ari strīds. Pīe tam Anņiņkai neviļus ienāca prātā Vopjinas priestera teiktie vārdi, ka aktrisei grūti saglabāt �visdārgāko�.

Anņiņka apmetās viesnīcā, pārtraukdama visus saka�rus ar Ļubiņku. Pagāja lieldienas; pirmajā nedēļā pēc svētkiem atkal sākās izrādes. Anņiņka dabūja zināt, ka māsas vietā no Kazaņas jau uzaicināta jaunava Naļimova, viduvēja aktrise, bet toties pavisam brīvos uzskatos par savām ķermeņa kustībām. Kā parasts, Anņiņka uz�stājās �Perikolā�, sajūsminādama Samovarovas iedzīvo�tājus. Atgriezusies viesnīcā, viņa savā istabā atrada aploksni ar simtrubļu zīmi un īsu vēstulīti, kurā bija rakstīts: �Bet vajadzības gadījumā vēl tikpat. Modes pre�u tirgotājs Kuki�evs.� Anņiņka saskaitās un gāja �ēloties pie viesnīcas īpa�nieka, bet tas teica, ka Kuki�evam jau esot tāds paradums apsveikt visas iebrauku��ās aktrises, ta�u citādi viņ� esot rāms un uz viņu neesot vērts apvainoties. Paklausot �im padomam, Anņiņka ielika aploksnē vēstuli un naudu un, otrā dienā nosūtī�jusi visu pēc piederības, nomierinājās.

Kuki�evs tomēr bija daudz neatlaidīgāks, nekā viņu bija raksturojis viesnīcas īpa�nieks. Viņ� sevi turēja par Ļuļkina draugu un bija draudzīgās attiecībās ar Ļubiņku. Viņ� bija turīgs cilvēks un, bez tam būdams, tāpat kā Ļuļlcins, pilsētas valdes loceklis, turklāt atradās vēl ļoti izdevīgā stāvoklī attiecībā pret pilsētas naudas lādi. Bez tam viņ�, tāpat kā tas pats Ļuļkins, bija neiebiedējams. Viņa āriene, sprie�ot pēc tirgotāju gaumes, bija apbu�ro�a. Proti, viņ� atgādināja to kukaini, kuru, pēc kādas dziesmas vārdiem, Ma�a atrada uz lauka ogu vietā:

Kukaini ar ūsām ko�ām Un ar galvu sprogainu,

Un ar acīm melnām, dro�ām,

Tādu gan es mīlētu.

Nodro�inājies ar �ādu ārieni, Kuki�evs iedomājās, ka viņam ir tiesības izmēģināt roku, it īpa�i vēl tādēļ, ka Ļubiņka bija apsolījusi savu tie�o palīdzību.

Vispār Ļubiņka, cik varēja vērot, bija noārdījusi aiz sevis visus tiltus, un par viņu klīda visādas baumas, kas ļoti nepatīkami aizskāra māsas pa�lepnumu. Stāstīja, ka katru vakaru pie viņas salasoties uzdzīvotāju kompānija, kas tur dzīrojot no pusnakts līdz rītam; ka Ļubiņka esot �īs kompānijas galva un, tēlodama �igānieti, puskaila

(pie tam Ļuļkins, pievērsdamies iereibu�ajiem draugiem, saucot: �Paskatieties, kas tās par krūtīm!�), ar vaļā at�laistiem matiem un ģitāru rokās dziedot:

Ak, cik man bij tīkami

Ar �o skaisto ūsaini!

Anņiņka klausījās �ajos stāstos un uztraucās. Un, kas viņu visvairāk pārsteidza, bija tas, ka Ļubiņka romanci par ūsaini dziedot tā kā �igāni: uz mata tā kā Maskavas Matrjo�ka! Anņiņka savos spriedumos par Ļubiņku aiz�vien bija bijusi ļoti taisnīga, un, ja viņai, piemēram, kāds būtu teicis, ka Ļubiņka prot dziedāt kuplejas no �Senlaiku pulkve�a� �tā kā neviena�, viņa tam lab�prāt noticētu, jo domātu, ka tas tie�ām tā ir. Un to ne�varētu nemaz neticēt, jo tiklab Kurskas, kā Tambovas un Penzas publika vēl �odien atceras, ar kādu neaprak�stāmu naivitāti Ļubiņka ar savu sīko balstiņu izteica vēlē�anos nokļūt apak�pulkve�a� Bet, ka Ļubiņka varēta dziedāt ��igāniski� � tā kā Matrjo�a, tie gan � atvainojiet � ir meli! Viņa, Anņiņka, gan varētu tā dziedāt � par to nebūtu ko �aubīties. Tas bija viņas �anrs, viņas ampluā, un visa Kurska, kas viņu bija re�dzējusi lugā �Krievu romances personificējumos�, lab�prāt apliecinās, ka viņa to varētu.

Un Anņiņka ņēma rokās ģitāru, pārsvieda pār plecu svītrotu lentu, apsēdās uz krēsla, pārlika vienu kāju pār otru un iesāka: i-ech! i-ach! Un tie�ām: iznāca uz mata tāpat kā �igānietei Matrjo�ai.

Lai nu kā, bet Ļubiņka dzīvoja greznībā, un Ļuļkins, lai neaptum�otu skurbās svētlaimes brī�us ar to, ka kaut kā trūktu, acīmredzot bija jau sācis aizņemties no zem�stes naudas lādes. Nemaz nerunājot par daudzajām pude�lēm �ampanie�a, kas Ļubiņkas dzīvoklī ik nakti tika izdzertas un izlaistītas pa grīdu, jāteic, ka viņa pati ar katru dienu kļuva untumaināka un prasīgāka. Vispirms parādījās no Maskavas izrakstītās Minanguā kundzes darbnīcas tualetes, bet pēc tam Fulda briljanti. Ļubiņka bija laba aprēķinātāja un nebija vienaldzīga pret dārg�lietām. Skurbā dzīve � tas bija viens, bet zelts un dārg�akmeņi un it īpa�i loterijas biļetes � tas bija atkal kas cits. Katrā ziņā tika dzīvots nevis jautri, bet traki, uz nebēdu, vienā reibumā. Tikai tas nebija patīkami: izrā�dījās, ka vajadzēja iemantot policijmeistara kunga lab�vēlību; viņam, kaut arī Ļuļkina draugam, reizēm patika

likt sajust, ka viņam zināmā mērā pieder vara. Ļubiņk i ikreiz uzminēja, kad poiicijmeistars nebija bijis miera ar uzņem�anu, jo tādos gadījumos otrā rītā pie viņas aiz�vien ieradās iecirkņa pristavs un prasīja pasi. Un viņ: i padevās: no rīta pristavam pasniedza uzko�amos un �ņabi, bet vakarā policijmeistara kungam pa�rocīgi pa�gatavoja kaut kādu �zviedru� pun�u, pēc kura viņam ļoti kārojās.

Kuki�evs redzēja �os grēku plūdus un aiz skaudības beidzās vai nost. Lai tur lūst vai plīst, bet arī viņam gribējās tādas pa�as iebraucamās vietas un taisni tādu �daiļavu�. Tad arī varētu interesantāk pavadīt laiku: vienu nakti � pie Ļuļkina �daiļavas�, otru � pie viņa, Kuki�eva �daiļavas�. Tas bija viņa ilgu sapnis, sapnis, kādi mēdz būt muļķīgiem cilvēkiem, kuri, jo tie ir muļ�ķīgāki, jo neatlaidīgāki sava mērķa sasnieg�anā, un visnoderīgākā persona sava sapņa piepildī�anai viņam likās Anņiņka.

Bet Anņiņka nepadevās. Līdz �im viņas asins balss vēl nebija runājusi, kaut gan viņai bija daudz pielūdzēja un viņa pret tiem nemaz nebija kautrīga.

Vienu brīdi Anņiņkai bija licies, ka viņa varētu iemī�lēt vietējo traģiķi Miloslavski Desmito, kas arī no savas puses, kā varēja vērot, tvīka kaislībā pret viņu! Bet Miloslavskis Desmitais bija tik, stulbs un tik ļoti apskur�bis, ka nekad nekā viņai neteica par savām jūtām, bet tikai bolīja acis un kaut kā muļķīgi �agojās, kad viņa gāja garām. Tā �ī mīlestība noslāpa pa�ā dīglī. Bet uz pārējiem pielūdzējiem Anņiņka skatījās vienkār�i kā uz neizbēgamiem blakusapstākļiem, kādi pieder pie provin�ces aktrises amata. Viņa pakļāvās �iem apstākļiem, iz�mantoja mazos labumiņus, kādus tie sagādāja (aplausus, ziedus, braucienus trijjūgā, piknikus utt.), bet tālāk par �o, ta teikt, ārējo izlaidību negāja.

Tā viņa darīja arī tagad. Visu vasaru viņa noteikti ne�novirzījās no tikumības �aurā ceļa, centīgi glabādama savu �visdārgāko� un it kā vēlēdamās Vopļinas tētiņam aizmuguriski pierādīt, ka arī starp aktrisēm atrodamas personas, kas spēj būt varonīgas. Reiz viņa pat sadū��ojās sūdzēties par Kuki�evu novada priek�niekam, kas viņu vēlīgi uzklausīja un uzslavēja par varonību, ieteik�dams tā rīkoties arī turpmāk. Bet, saskatīdams viņas sūdzībā tikai ieganstu, lai netie�i uzbruktu viņam pa�am, novada priek�niekam, tas atļāvās piebilst: tā kā viņ�

savus spēkus esot iztērējis cīņā ar iek�ējiem ienaid�niekiem, tam neesot īsta pamata uzskatīt, ka �ādā sakarā varētu būt noderīgs. To noklausījusies, Anņiņka nosarka un aizgāja.

Pa to laiku Kuki�evs rīkojās tik veikli, ka bija pa�spējis ieinteresēt par saviem tīkojumiem arī publiku. Publikai pēk�ņi sāka likties, ka taisnība ir Kuki�eva pusē un ka jaunava Pogoreļska Pirmā (tā viņa tika dē�vēta afi�ās) nemaz nav tāda �princese�, lai varētu tēlot neaizskaramo. Izveidojās vesela grupa, kas bija apņēmu�sies spītniecei un izlēcējai uzlikt iemauktus. Sākās ar to, ka pastāvīgie aizkuli�u viesi sāka iet viņas garderobei ar līkumu un ierīkoja savu ligzdiņu turpat kaimiņos, jau�navas Naļimovas garderobē. Pēc tam, uzstājoties Pogoreļskai, viņi, neizturēdamies atklāti naidīgi, uzņēma to ar tik iznīcino�u atturību, it kā uz skatuves būtu uznākusi nevis galveno lomu tēlotāja, bet kaut kāds nepra�a statists. Galu galā viņi panāca to, ka antreprenieris atņēma Anņiņkai da�as lomas un iedeva tās Naļimovai. Un, kas tas interesantākais, visā �ajā slepe�najā intrigā visaktīvāk piedalījās Ļubiņka, kurai Naļimova tagad bija sirdsdraudzene.

Uz rudens pusi Anņiņka ar izbrīnu ieraudzīja, ka viņai �Skaistajā Helēnā� liek spēlēt Orestu un ka no viņas senākajām galvenajām lomām tai atstāta tikai Perikola un arī tikai tāpēc, ka pati Naļimova neuzdro�inājās �ajā operetē ar viņu sacensties. Turklāt antreprenieris viņai vēl paziņoja, ka, ņemot vērā publikas atvēsumu, viņas alga tiekot samazināta uz 75 rubļiem mēnesī un vienu pusbenefici gadā.

Anņiņkai dū�a saskrēja papē�os, jo ar tādu algu viņai no viesnīcas bija jāpāriet uz iebraucamo vietu. Viņa uzrakstīja vēstules kādiem diviem trim antreprenieriem, piedāvādama savus pakalpojumus, bet no visiem saņēma atbildi, ka no Perikolām jau tāpat nevarot atkauties un, tā kā vēl bez tam no dro�iem avotiem esot. zināms, ka viņa esot ļoti spītīga, tad viņai nekādi pienākumi neesot paredzami.

Anņiņkas pēdējie aiztaupījumi gāja uz beigām. Vēl viena nedēļa, un viņai neies secen iebraucamā vieta, tāpat kā jaunavai Horo�avinai, kas spēlēja Partenīdu un baudīja iecirkņa uzrauga labvēlību. Viņu sāka pārņemt tāds kā izmisums, it īpa�i tāpēc, ka kāda noslēpumaina roka katru dienu viņas istabā iemeta zīmīti ar vienu un

to pa�u saturu: �Perikola! Padodies! Tavs Kuki�evs.� Reiz tādā grūtā brīdi pie viņas pavisam negaidot ieskrēja Ļubiņka.

��� Nu saki jel, lūdzama, � kādam princim tu glabā to savu �visdārgāko�? � viņa īsi noprasīja.

Anņiņka samulsa. Visvairāk viņu pārsteidza tas, ka Ļubiņka, tāpat kā Voplinas priesteris, vārdu �visdārgā�kais� lietoja vienādā nozīmē. Tikai priesteris tajā sa�skatīja �pa�u galveno�, kamēr Ļubiņka uz to raudzījās kā uz nieku, kas �nelie�us vīrie�us� tomēr spēj novest līdz dulnumam.

Tad viņa nevil�us sev jautāja: kas tad �is visdārgākais * īstenībā ir? Vai tas tie�ām ir visdārgākais, un vai ir vērts to glabāt? Un � ak vai! Uz �o jautājumu viņa nerada apmierino�u atbildi. No vienas puses, bija tā kā kauns palikt bez �visdārgākā�, bet, no otras � velns parāvis! Vai tad visa dzīves jēga, viss dzīves uzdevums izpaudās tikai tādējādi, lai katru mirkli cīnītos par to?

��� Pusgada laikā es esmu varējusi sakrāt trīsdesmit lo�terijas biļetes, � turpināja Ļubiņka. � Un cik daudz mantu . . . Paskaties, kāda man kleita!

Ļubiņka apgriezās apkārt, vispirms paraustīja kleitu priek�pusē, tad mugurpusē un ļāva sevi apskatīt no visām pusēm. Tērps tie�ām bija dārgs un brīni�ķīgi pa��ūts: tas nāca tie�i no Minanguā kundzes Maskavā.

�������� Kuki�evs ir lāga vīrs, � atkal iesāka Ļubiņka.

��� Viņ� tevi apģērbs kā lellīti un dos arī naudu. To teātri jau var tā starp citu � pietiks!

��� Nekad! � dedzīgi iesaucās Anņiņka, kas vēl arvien nebija aizmirsusi vārdus: svētā māksla!

��� Var jau arī palikt, ja grib. Tu saņemsi atkal lielāko algu, aiziesi priek�ā Naļimovai.

Anņiņka klusēja.

��� Nu tad sveiki! Mani apak�ā gaida mūsējie. Arī Kuki�evs tur ir. Vai brauksim?

Bet Anņiņka joprojām klusēja.

��� Nu padomā vien, ja tev vispār ir par ko domāt� Bet, kad esi izdomājusi, tad � atnāc! Sveiki!

17. septembrī, Ļubiņkas vārdadienā, Samovarovas teātra afi�a vēstīja par ekstraordināru izrādi. Anņiņka atkal parādījās �Skaistās Helēnas� lomā, un tai pa�ā vakarā �tikai vienīgo reizi� Oresta lomu tēloja jaunkundze Pogoreļska Otrā, tas ir, Ļubiņka. Lai triumfs būtu jo pil�nīgāks un arī �tikai vienīgo reizi�, Naļimovu ieģērba

triko un īsos svārciņos, seju mazliet notriepa ar sodrē�jiem, iedeva viņai rokā skārda plāksni un palaida uz ska�tuves kalēja Kleona lomā. Visu to ņemot vērā, arī pub�lika bija kaut kā jūsmīgi noskaņota. Tiklīdz Anņiņka iz�nāca no kulisēm, viņu tūlīt sagaidīja ar tādu troksni, ka viņa, no ovācijām jau pavisam atradusi, juta kaklā kāp�jam asaru kamolu. Bet, kad tre�ajā cēlienā nakts skatā viņa pamostoties gandrīz vai kaila piecēlās no ku�etes, tad zāle vārda pilnā nozīmē nostenējās, tā ka kāds pār�mērīgi saelektrizēts skatītājs uzkliedza Menelajam, kas bija parādījies durvīsi �Projām tu, no�ēlojamais cilvēk, ārāl� Anņiņka saprata, ka publika tai ir piedevusi. Kuki�evs, tērpies frakā, uzlicis baltu kaklasaiti un uzvilcis bal�tos cimdus, savukārt cienīgi ziņoja par savu uzvaru un starpbrī�os bufetē dzirdīja ar �ampanieti gan pazīstamus, gan nepazīstamus. Visbeidzot ari teātra antreprenieris prieka pilns ieradās Anņiņkas ģērbtuvē un, cejos nome�ties, sacīja:

��� Nu redzat, jaunkundz, tagad jūs esat labiņai Un tā�dēļ jums, sākot ar �o vakaru, tāpat kā agrāk tiks mak�sāta vislielākā alga un pie�ķirts attiecīgais benefi�u skaits!

Vārdu sakot, visi viņu slavēja, visi vēlēja laimes un apliecināja savu līdzjūtību, tā ka arī viņa pati, kas sā�kumā bija kautrējusies un it kā nebija varējusi rast mieru aiz smagām skumjām, pilnīgi negaidot guva pār�liecību, ka viņa � izpildījusi savu misijul

Pēc Izrādes visi devās pie gaviļnieces, un te apsvei�kumiem vairs nebija gala. Ļubiņkas dzīvokli salasījās tāds pūlis, ka vienā rāvienā tā piepīpēja telpas, ka bija grūti paelpot. Tūlīt visi sēdās pie vakariņām, un �ampa�nietis plūda straumēm. Kukl�evs neatkāpās ne soli no Anņiņkas, kas, kā redzams, bija mazliet apmulsusi, bet tai pa�ā laikā �I uzmanība viņu vairs nenomāca. Viņai likās mazliet jocīgi, tomēr arī glaimoja, ka tik viegli bija savaldzinājusi �o lielo un stipro tirgoni, kuram sa�liekt un iztaisnot pakavu bija tīrais nieks un kuram tā varēja pavēlēt un ar kuru varēja darīt, ko grib. Pie va�kariņu galda sākās vispārēja jautrība, tā skurbā, nekār�tīgā jautrība, kurā nepiedalās ne sirds, ne prāts un no kuras otrā dienā sāp galva un ceļas nelabuma. Tikai viens no klāteso�ajiem, traģiķis MiloslavsklB Desmitais, raudzījās drūmi un, atteicies no �ampanie�a, meta iek�ā glāzīti pēc glāzītes prasto �ņabi. Kas attiecas uz An-

ņiņku, tad viņa kādu laiku no �līksmo�anās� atturējās; bet Kuki�evs bija tik uzstājīgs un, ceļos mezdamies, tik �ēli lūdzās: �Anna Semjonovnal Jums ir debetsl Atļau�jiet jūs lūgt! Uz mūsu svētlaimi! Uz saticību un mī�lestību! Esiet tik laipna!� � ka viņa, kaut arī �is stulbais izskats un muļķīgās valodas bija nepatīkamas, tomēr ne�spēja atteikties; viņa nepaguva ne attapties, kad jau bija reibums galvā. Ļubiņka savukārt bija tik augstsirdīga, ka pati uzaicināja Anņiņku nodziedāt �Ak, cik man bij tīkami ar �o skaisto ūsaini!�, ko pēdējā izdarīja ar tādu māku, ka visi izsaucās: �Nu gan iznāca uz mata tā kā Matrjo�ai!� Pēc tam Ļubiņka meistariski nodziedāja kup�leju par to, cik patīkami būt apak�pulkve�a� un vi�siem uzreiz bija skaidrs, ka tas ir viņas īstais �anrs, kurā tai taisni tāpat nav sāncenses kā Anņiņkai dziesmās ar �igānisku nokrāsu. Nobeigumā Miloslavskis Desmitais un Naļimova notēloja �Maskarādes skatu�, kurā traģiķis deklamēja fragmentus no �Ugolino� (�Ugolino� � N. Poļevoja traģēdija 5 cēlienos), bet Naļimova meta viņam replikas no Barkova neizdotās traģēdijas. Notika kaut kas pavisam negaidīts: Naļimova tik tikko neaizēnoja jaunkundzes Pogoreļskas un gandrīz vai kļuva par �ā vakara zvaigzni.

Bija jau gandrīz gaisma, kad Kuki�evs, atstājis dārgo gaviļnieci, iesēdināja Anņiņku ratos. Dievbijīgie pilsoņi atgriezās no rīta dievkalpojuma un, noskatīdamies uz izpucēju�os un mazliet grīļojo�os Pogoreļsku Pirmo, drūmi norūca:

��� Cilvēki nāk no baznīcas, bet �ie tempj vīnu� kauna nemaz vairs nav!

No māsas Anņiņka vairs nebrauca uz viesnīcu, bet uz savu dzīvokli, kas bija mazs, bet mājīgs un ļoti jauki iekārtots. Tajā viņai pa pēdām ienāca arī Kuki�evs.

Visa ziema aizgāja ārkārtīgā dvingā. Anņiņka bija galīgi noreibusi un, ja tā laiku pa laikam atcerējās �vis�dārgāko�, tad tikai tāpēc, lai tūliņ pat domās piemeti�nātu: �Kāda es gan galu galā biju muļķe!� Kuki�evs tai lepnajā apziņā, ka piepildījies viņa sapnis par tādu pa�u �daiļavu� kā Ļubiņka, ne tikai kā ne�ēloja naudu, bet, sacensības gara dzīts, visādā ziņā pasūtīja divus tērpus, kad Ļuļkins bija pasūtījis tikai vienu, un lika galdā di�vus du�us �ampanie�a, kad Ļuļkins bija licis tikai vienu duci. Pat Ļubiņka sāka māsu apskaust, tāpēc ka tā bija paspējusi pa ziemu sakrāt �etrdesmit loterijas biļe�u,

nemaz neskaitot prāvu skaitu zelta nieciņu ar akmenti�ņiem un bez tiem. Viņas tomēr atkal sadraudzējās un no�lēma visu sakrato glabāt kopīgi. Pie tam Anņiņka vēl joprojām par kaut ko sapņoja un reiz kādā intīmā sa�runa ar māsu sacīja:

��� Kad tas viss beigsies, tad brauksim uz Pogorelku. Mums būs nauda, un mēs varēsim sākt saimniekot.

Bet Ļubiņka ļoti ciniski atbildēja:

��� Un tu domā, ka tas kādreiz beigsies� muļķe tāda!

Anņiņkai par nelaimi, Kuki�evam radās jauna �ideja�,

kuru viņ� centās realizēt ar parasto neatlaidību. Kā jau cilvēkam, kas nebija visai attīstīts un, bez �aubām, arī ne visai gudrs, viņam likās, ka tas būs sasniedzis svēt�laimes visaugstāko pakāpi, ja viņa �daiļava� to �akompanes�, t. i., kopā ar viņu sāks dzert degvīnu.

��� Iemetīsim! Reizē! Pa vienai! � viņ� tai mācās virsū (viņ� Anņiņkai aizvien sacīja �jūs�), pirmkārt, tādēļ, ka viņu cienīja kā mui�nieci, un, otrkārt, gribēdams pie�rādīt, ka ne par velti viņ� bijis �bodes puika� Maskavas lieltirgotavās.

Kādu laiku Anņiņka vairījās, aizrādīdama uz to, ka arī Ļuļķins Ļubiņkai nekad neliekot dzert degvīnu.

��� Nu, bet � aiz mīlestības pret Ļuļkina kungu viņa tomēr da�reiz iedzer! � iebilda Kuki�evs. � Bet atļau�jiet jums pateikt, daiļaviņ, � vai tad Ļuļkinu kungi mums kāds paraugs? Viņi ir Ļuļkini, bet mēs ar jums � Kuki�evi! Tāpēc tad metīsim � pa savai modei, pa Kuki�eva modei!

Vārdu sakot, Kuki�evs panāca savu. Vienreiz Anņiņka paņēma no sava mīļākā rokas glāzīti ar zaļo �ķidrumu un to vienā paņēmienā ielēja sev rīklē. Protams, viņa vairs gaismu neredzēja � aizrijās, sāka klepot, noreiba, ar to visu sagādādama Kuki�evam bezgalīgu sajūsmu.

��� Atļaujiet jums pateikt, daiļaviņ! Jūs nedzerat tā, kā nākas! Jūs dzerat pārāk ātri! � viņ� pamācīja, kad viņa bija kaut cik apmierinājusies. � Pakaliņ� (tā viņ� dēvēja glāzīti) jātur rociņā tā te! Tad jāceļ pie lūpām un bez steigas: viens, divi, trīs .. . Lai slavēts dievs!

Un viņ� nopietni un mierīgi iegāza glāzīti rīklē, it kā tās saturu būtu izlējis mazgājamā bļodā. Viņ� pat nepavaibstījās, tikai paņēma no �ķīvja mazītiņu gabaliņu rupj�maizes, iemērcēja to sālnīcā un sāka kodīt.

Tādā kārtā Kuki�evs panāca sava otrā �sapņa� piepil�dī�anos un jau sāka gudrot, kādu jaunu �ideju� viņ� va-

rēlu izdomāt, lai Ļuļkinu kungiem būtu ko degunā iebāzt. Un, protams, izdomāja.

��� Vai zināt ko? � viņ� pēk�ņi paziņoja. � Kad at�nāks vasara, aizbrauksim karnpānijā ar Ļuļkinu kungiem uz manām dzirnavām, cienītā, paņemsim līdz ceļasomu (tā viņ� apzīmēja grozu ar vīnu un uzko�amiem) un iz�peldēsimies upītē, savstarpēji vienojoties.

��� Tas nu nekad nenotiks! � sa�utusi atteica Anņiņka.

��� Kādēļ tad ne! Vispirms izpeldēsimies, tad mazliet iekampsim, pēc tam mazliet atvēsināsimies un alkal iz�peldēsimies! Būs ta�u debe�ķīgi!

Nav zināms, vai �ī Kuki�eva jaunā �ideja� realizējās, bet ir zināms, ka �ī skurbuma dvinga ilga veselu gadu un ka �ā gada laikā ne pilsētas, ne zemstes valde ne�izrādīja nekādu nemieru attiecībā uz Kuki�eva un Ļuļkina kungu. Ļuļkins gan, jāsaka, izskata pēc aizbrauca uz Maskavu un atgriezies stāstīja, ka esot pārdevis me�u, bet, kad viņam atgādināja, ka me�u tas esot jau pār�devis pirms �etriem gadiem, kad dzīvojis ar �igānieti Doma�ku, tad atbildēja, ka toreiz viņ� esot pārdevis Drigalovas me�u, bet �oreiz Da�kas Stidobu�kas vecme�u. Pie tam viņ�, lai pie�ķirtu savam stāstam vairāk ticamī�bas, piemetināja, ka pārdotajā me�ā dzimtbū�anas laikos �pieķerta� un turpat uz vietas nopērta meitene Da�ka un me�s tāpēc dabūjis �ādu nosaukumu. Kas attiecas uz Kuki�evu, tad tas acu apmānī�anai paslepen palaida va�lodas, ka starp zīmuļiem no ārzemēm bez muitas esot ievedis me�ģīnes un ar �o operāciju labu tiesu nopelnījis.

�ā vai tā, bet nākamā gada septembrī policijmeistars lūdza Kuki�evu viņam aizdot tūksto� rubļu, un Kuki�evs bija tik neprātīgs, ka atteicās to darīt. Tad policijmeistars sāka ar prokurora biedru par kaut ko sa�ukstēties. (�Abi pie manis katru vakaru laka �ampanieti!� vēlāk tiesā liecināja Kuki�evs.) Un tad, 17. septembrī, Kuki�evs �mī�lestības� gadadienā, kad viņ� līdz ar citiem atkal svinēja Ļubiņkas vārdadienu, no pilsētas valdes atskrēja kāds domnieks un paziņoja Kuki�evam, ka tur esot sasaukta sēde un tiekot sastādīts protokols.

��� Tātad atrasts �debets�? � diezgan nekautrīgi iesau�cās Kuki�evs, bez liekām valodām sekodams ziņas atne�sējam uz pilsētas valdi un no turienes uz cietumu.

Nākamajā dienā kājās bija arī zemstes valde. Sapul�cējās visi locekļi, aizsūtīja uz renteju pēc naudas lādes,

skaitīja, rēķināja, bet, lai kā tie kli�ķināja kauliņus, galu galā tomēr izrādījās, ka �debets� ir arī �eit. Ļuļkins pie�dalījās revīzijā � bāls, drūms, bet� cēlsl Kad �debets� skaidri un gai�i atklājās un zemstes locekļi pie sevis apsvēra, kāds Drigalovas me�s ikvienam no viņiem būs japārdod, lai nolīdzinātu iztrūkumu, Ļuļkins piegāja pie loga, izvilka no kabatas revolveri un ielaida sev deniņos lodi.

Par �o notikumu pilsētā tika runāts daudz. Tika tie�sāts un salīdzināts. Ļuļkinu visi �ēloja un sacīja: �Vis�maz cēli nobeidza savu dzīvil� Par Kuki�evu sacīja: �Rebinieks bija, rebinieks palika.� Bet par Anņiņku un Ļubiņku runāja skaidri un gai�i, ka viņas esot �tādas�, ka viss esot �o �tādu� dēļ un ka ari viņas vajadzētu ietu�pināt cietumā, lai citām tādām pa�ām nekrietnelēm butu mācībai

Izmeklē�anas tiesnesis viņas tomēr neietupināja, bet toties tā nobiedēja, ka viņas pavisam apjuka. Atrādās, protams, cilvēki, kas viņām deva draudzīgu padomu vēr�tīgākās lietas nobēdzināt, bet viņas tikai klausījās un nekā nesaprata. Aiz �ā iemesla sūdzētāju advokāts (abas valdes bija griezu�ās pie viena un tā pa�a advokāta), dū��īgs vīrs, lai apmierinātu sūdzētāju prasības, tiesas pristava pavadībā ieradās pie abām māsām un aprakstīja un apzīmogoja visu, ko tikai atrada, atstādams viņu rīcībā tikai drēbes un tās zelta un sudraba lietas, kas, sprie�ot pēc iegravē jumiem, izrādījās par sajūsminātās publikas dāvinājumiem. Ļubiņka tomēr vēl paguva paķert un aiz�bāzt aiz korsetes �ūksnīti papīrnaudas, kas tai dienu iepriek� bija dāvināta. 2ūksnītī bija tūksto� rubļu � viss, ar ko abām māsām nenoteiktu laiku bija jāiztiek.

Gaidot tiesas dienu, viņas noturēja Samovarovā kādus �etrus mēne�us. Tad sākās tiesa, kurā viņām, jo sevi�ķi Anņiņkai, bija jāizcie� tīrās mocības. Kuki�evs bija ci�nisks līdz neģēlībai: nebija pat nekādas vajadzības iz�paust tādus sīkumus, kādus tas izklāstīja, bet viņ� acīm�redzot gribēja izlikties interesants Samovarovas dāmām un pateica absolūti visu. Prokurors un privātapsūdzētājs, kas abi bija jauni cilvēki un arī tāpat vēlējās Sa�movarovas dāmām sagādāt prieku, to izmantoja, lai prā�vai pie�ķirtu pikantu raksturu, kas viņiem, protams, arī izdevās. Anņiņka vairākas reizes noģība, bet privātapsūdzētājs, rūpēdamies, lai tiesā iesniegtā prasība tiktu apmierināta, nepievērsa tam ne mazāko vērību un jau�

tāja vienā jautā�anā. Beidzot izmeklē�ana bija beigusies, un vārds tika dots ieinteresētajām pusēm. Bija jau vēla nakts, kad zvērinātie pasludināja Kuki�evam spriedumu: sakarā ar vainu mīkstino�iem apstākjiem viņ� tika iz�sūtīts uz Rietumsibīriju, uz nometinā�anas vietu.

Kad prāva bija beigusies, māsas dabūja atjauju aiz�braukt no Samovarovas. Un bija arī laiks to darīt, jo pa�glabātais tūkstotis gāja uz beigām. Bez tam ari Kre�etovas teātra antreprenieris, ar kuru viņas pagaidām bija vienoju�ās, prasīja, lai tās tūlīt ierodoties Kre�etovā, citādi viņ� pārtrauk�ot sarunas. No naudas, mantas un papīriem, kas pēc privātapsūdzētāja pieprasījuma bija apzīmogoti, vairs nebija ne ziņas, ne miņas.

Tādas bija �visdārgākā� iz�ķie�anas sekas. Izmocītas, izvārgu�as, sabiedrības nicinātas, māsas zaudēja jebkuru pajāvību uz saviem spēkiem, jebkuru ticību vēl kādam gaismas stariņam nākotnē. Viņas novājēja, kļuva no�laidīgas, bailīgas. Un Anņiņka turklāt, izgājusi Kuki�eva skolu, bija iemācījusies dzert.

Vēlāk bija vēl ļaunāk. Kre�etovā māsas, tikko bija paguvu�as izkāpt no vagona, jau sāka iet pa rokām. Ļubiņku pieņēma rotmistrs Papkovs, Anņiņku tirgotājs Zabvennijs. Bet iepriek�ējās brīvās dzīves vairs nebija. Kā Papkovs, tā Zabvennijs abi bija rupji cilvēki un kau�ļi, bet naudu tērēja mēreni (Zabvennijs izteicās: �Skatoties, kāda prece!�) un pēc trim �etriem mēne�iem manāmi at�sala. Vēl pievienojās tas, ka mēreniem panākumiem mī�lestībā atbilda pavisam mēreni panākumi uz skatuves. Antreprenieris, kas māsas bija izrakstījis sakarā ar viņu sacelto skandālu Samovarovā, pavisam negaidot dabūja vilties. Jau pa�ā pirmajā izrādē, kad abas Pogoreļskas atradās uz skatuves, kāds no galerijas viņām uzsauca: �Ek jūs, apsūdzētās!� � un �ī palama tām palika, ar vienu rāvienu iz�ķirdama viņu likteni mākslā.

Sākās gurda, tuk�a dzīve � dzīve bez jebkādām ga�rīgām interesēm. Publika bija vēsa, antreprenieris sabo�zies, draugi neaizstāvēja. Zabvennijs, kas, tāpat kā Kuki�evs, sapņoja par to, kā tas �piespiedīs� savu �dai�ļavu� padoties un kopā ar viņu iedzert, kā viņa sākumā klīrēsies, bet tad pamazītiņām kļūs pielaidīgāka � jutās ļoti apvainots, redzēdams, ka viņa jau pilnīgi izmācīta un viņam palicis tikai viens prieks: sasaukt draugus un skatīties, kā Anņiņka �tempj �ņabi�. Savukārt neapmie�

rināts bija arī Papkovs, jo atrada, ka Ļubiņka esot no�vājējusi jeb, kā viņ� izteicās, �nodzīvojusies�.

��� Tev ta�u agrāk bija miesas, � viņ� tincinājās.

�� Saki � kur tu tās esi likusi?

Aiz �ā iemesla tas ar viņu nemaz vairs nerēķinājās, bet ne vienu reizi vien, pilnā būdams, pat piekāva.

Uz pavasara pusi māsām nebija ne �īstu� draugu, ne �noteikta stāvokļa�. Viņas kaut kā vēl turējās pie teātra, bet par �Perikolām� un �Senlaiku pulkve�iem� jau vairs nebija runas. Ļubiņka, jāsaka, izskatījās drusku mun�drāka, bet Anņiņka, kā nervozākā, bija pavisam no�laidusies un �ķita aizmirsusi pagātni un neapzināmies ta�gadni. Bez tam vēl viņa bija sākusi tā aizdomīgi klepot: acīmredzot viņai draudēja kāda neizprotama kaite �

Nākamā vasara bija drausmīga. Ar laiku māsas sāka vazāt pa viesnīcām pie iebrauku�iem kungiem un attie�cībā uz viņām nodibinājās pamaza takse. Notika skan�dāls pēc skandāla, kautiņ� pēc kautiņa, bet māsām bija sīksta dzīvība kā kaķēm, arvien vēl tīkoja pieglausties, arvien vēl gribējās dzīvot. Viņas atgādināja tos no�ē�lojamos �uneļus, kas, ar verdo�u ūdeni aplieti, līdz asi�nīm sasisti, salauztām kājām tomēr lien uz ierasto vietu, smilkst un lien. Turēt teātrī �ādas personas bija neērti.

Tikai vienu vienīgu reizi �ajā tum�ajā gadā Anņiņkas dzīvē ielauzās gaismas stars. Proti, traģiķis Miloslavskis Desmitais atsūtīja no Samovarovas vēstuli, kurā viņai ne�atlaidīgi piedāvāja roku un sirdi. Anņiņka izlasīja vēstuli un apraudājās. Visu nakti viņa mētājās pa gultu, nezi�nāja, tā teikt, kur dēties, bet otrā rītā aizsūtīja īsu at�bildi: �Kādēļ? Vai tādēļ, lai kopā dzertu �ņabi?� Tad tumsa sabiezēja vēl vairāk un bezgalīgais, riebīgais skur�bums sākās no jauna.

Ļubiņka pamodās pirmā vai, labāk sakot, nepamodās, bet instinktīvi juta, ka dzīvots gana. Turpmāk nekāds darbs nebija paredzams: jaunība, skaistums un talanta iedīgļi � pēk�ņi viss bija tā kā izgaisis. Tas, ka viņām Pogorelkā ir patvērums, viņai nekad neienāca ne prātā. Tas bija kaut kas tāls, neskaidrs, pilnīgi aizmirsts. Ja jau viņas agrāk nekas nebija vilinājis uz Pogorelku, tad tagad vēl ne tik. Jā, tie�i tagad, kad bija gandrīz jēmirst badā, tagad Pogorelkā vilināja mazāk nekā jebkad. Ar kādu seju lai viņas tur rādītos? Ar seju, kuiā vis�visādas piedzēru�as dva�as iededzināju�as zīmi: nekrietnāl Tās iespiedu�ās visur, �īs nolādētās dva�as, tās jūtamas visur, ikkatrā vietā. Un tas briesmīgākais � ir viņa, ir Anņiņka tā pieradu�as pie �īm dva�āin, ka tās nemanot kļuvu�as par viņu dzīves neatņemamu sa�stāvdaļu. Viņām neriebjas ne traktieru smirdoņa, ne iebraucamo vietu kņada, ne piedzēru�o valodu cinisms, tā ka viņām tā visa laikam pietrūktu, ja tās aizbrauktu uz Pogorelku. Un bez tam arī Pogorelkā no kaut kā jā�dzīvo. Kur tie gadi, kamēr viņas jau mētājas pa pasauli, bet par ienākumifem no Pogorelkas nekas nav dzirdams. Vai tā tik nav teika? Vai tik tur visi nav izmiru�i? Visi �ie tālās, mū�am neaizmirstamās bērnības liecinieki, kad vecmāmuļa Arina Petrovna viņas, bārenītes, baroja ar skābu pienu un mazliet bojātu sālītu gaļu. Ak, kas tā bija par bērnību! Kas tā bija par dzīvi� vispār! Visa dzīve � visa, visa, visa dzīve!

Skaidrs, ka bija jāmirst. Ja �ī doma reiz pārņēmusi prātu, tad tā jau kļūst neatvairāma. Nereti abas māsas at�tapās no reibuma, bet Anņiņkai �ī attap�anās saistījās ar histēriju, �ņukstiem un asarām un pārgāja ātrāk. Ļubiņka pēc dabas bija vēsāka un tādēļ neraudāja, nelādēja, bet tikai pastāvīgi atkārtoja, ka viņa ir �nekrietna�. Bez tam Ļubiņkai darbojās prāts, un viņa kaut kā pavisam skaidri saprata, ka dzīvot nav pat nekādas nozīmes. Nākotnē nekas cits nebija gaidāms kā tikai kauns, nabadzība un iela. Kauns � pie tā var pierast, to var paciest, bet na�badzību � nekad! Labāk visu izbeigt uzreiz.

��� Jāmirst, � viņa reiz sacīja Anņiņkai tādā pa�ā salti prātīgā balsī, kādā tā viņai pirms diviem gadiem bija vaicājusi, kam tā glabājot savu �visdārgāko�.

��� Kādēļ? � tāda kā izbijusies iebilda Anņiņka.

��� Es tev nopietni saku: jāmirst! � atkārtoja Ļubiņka.

��� Saproti! Atjēdzies! Papūlies!

��� Nu tad� mirsim! � Anņiņka bija ar mieru, nez vai maz saprazdama �ā lēmuma bargo nozīmi.

Tajā pa�ā dienā Ļubiņka nolauza fosfora sērkociņu gal�viņas un pagatavoja divas glāzes �ķīduma. Vienu viņa izdzēra pati, otru pasniedza māsai. Bet Anņiņka pēk�ņi zaudēja dū�u un negribēja dzert.

��� Dzer� nekrietnā! � viņai uzbrēca Ļubiņka.

��� Māsiņ! Mīļā! Labiņā! Dzerl

Anņiņka, aiz bailēm vai prātu zaudējusi, kliedza un skraidīja pa istabu. Un vienlaikus instinktīvi ar rokām ķērās pie kakla, it kā gribēdama no�ņaugties.

��� Dzer, dzer � nekrietnā!

Pogoreļskas jaunkund�u mākslinieciskā karjera bija izbeigusies. Tās pa�as dienas vakarā Ļubiņkas liķi izveda uz klaja lauka un apraka. Anņiņka palika dzīva.

*

Atbraukusi uz Golovļovu, Anņiņka Jūdāsiņa vecajā ligzdā drīz vien ienesa visnejēdzīgākās klaidonības garu. Viņa cēlās vēlu; pēc tam neapģērbusies, nesukājusies, ar smagu galvu līdz pa�ām pusdienām slaistījās no viena kakta otrā un tik drausmīgi klepoja, ka Porlirijs Vladimiri�s, sēdēdams savā kabinetā, ikreiz satrūkās un no�drebēja. Viņas istaba mū�īgi palika neuzkopta; gulta stā�vēja neuzklāta; pa krēsliem un pa grīdu bija izmētāti veļas gabali un tualetes piederumi. Pirmajā laikā viņa ar tēvoci tikās vienīgi pie pusdienām un pie vakariņu tējas. Golovļovas valdonis iznāca no kabineta viscaur melnā tērpā, runāja maz un tikai tāpat kā agrāk �ausmīgi ilgi ēda. Viņ� acīmredzot vēroja, un Anņiņka, sprie�ot pēc skatiena, kas bija pavērsts uz viņas pusi, noprata, ka tēvocis vēro tie�i viņu.

Tūlīt pēc pusdienām iestājās decembra agrā krēsla un sākās skumjā staigā�ana pa viesu istabu garo anfilādi. Anņiņkai patika vērot, kā pamazītiņām izdzisa pelēkās ziemas dienas spīdums, kā ārā satumsa un istaba saradās ēnas un kā tad pēk�ņi visa māja iegrima melnā tumsā. Sajā tumsā viņai bija vieglāk, un tādēļ tā gandrīz nekad neaizdedza sveces. Tikai garās zāles galā sprēgāja un kusa lēta palmeļļas svecīte, kuras liesma radīja nelielu gaismas plankumu. Kādu laiku mājā notika paiastā pēc�pusdienas kustība: varēja dzirdēt, kā �ķind mazgājamie trauki un kā tiek vilktas vaļā un grūstas ciet atvilktnes, bet drīz vien tālumā aizskanēja soļi, un tad iestājās kapa klusums. Porfirijs Vladimiri�s nolikās pēcpusdienas at�dusā, Jevprakseja savā istabā iegrima pēļos, Prohors aizgāja uz ļau�u galu, un Anņiņka palika pilnīgi viena. Viņa staigāja �urp un turp, pusbalsī dziedādama un pū�lēdamās sevi nogurdināt, bet, galvenais, ne par ko nedo�māt. Iedama uz zāles pusi, viņa raudzījās gaismas plan�kumā, ko radīja svecītes liesma; nākdama atpakaļ, tā biezajā tumsā centās saskatīt kaut kādu noteiktu punktu. Bet, par spīti visām pūlēm, atmiņas neatlaidīgi mācās virsū. Lūk, ģērbuve ar dēļu starpsienu, kas aplīmēta lētām tapetēm, ar neiztrūksto�o trimo spoguli un tikpat neiztrūksto�o buķeti no podporu�ika Papkova Oirā; lūk,

skatuve ar nokvēpu�ām, notraipītām un aiz mikluma noglumēju�ām dekorācijām; lūk, viņa pati grozās pa ska�tuvi, patie�ām jāsaka grozās, iedomādamās, ka viņa tēlo; lūk, skatītāju zāle, kas, raugoties no skatuves, liekas tik krā�ņa, gandrīz pat grezna, bet īstenībā ir nabadzīga un tum�a ar salasītām mēbelēm un lo�ām, kas apsistas ar nobru�ātu aveņkrāsas plī�u. Un visbeidzot � oficieri, oficieri, oficieri bez sava gala. Pēc tam viesnīca ar smir�do�u gaiteni, ko vāji apgaismo kūpo�a petrolejas lampa; numurs, kurā viņa pēc izrādes beigām ar skubu ieskrien, lai pārģērbtos sekojo�ām svinībām, numurs, kurā stāv kop� pa�a rīta neuzklāta gulta, mazgājamā bļoda, kas pilna ar netīru ūdeni, palags, kas nomests uz grīdas un vīrie�u apak�bikses, kas aizmirstas uz krēsla atzveltnes; tad lielā zāle, pilna ar virtuves izgarojumiem, un tās vidū klāts galds; vakariņas, kotletes ar zirnī�iem, tabakas dūmi, troksnis, kņada, dzīro�ana, uzdzīve� Un atkal oficieri, oficieri, oficieri bez sava gala �

Tādas bija atmiņas no tiem gadiem, kurus viņa kād�reiz dēvēja par savu panākumu, savu uzvaru un savas labklājības gadiem �

Sīm atmiņām sekoja daudzas citas. Tajās izcila loma bija iebraucamajām vietām, kas jau bija pagalam smirdī�gas, ar sienām, kurām ziemu spiedās cauri sals, ar grī�dām, kas līgojās, ar dēļu �ķērssienām, kuru �ķirbās bija redzami blak�u spīdīgie vēderi. Naktīs � �ūpo�ana un kautiņi; iebraucēji mui�nieki, kas no plāniem makiem ar steigu izņem zaļu naudaszīmi; izveicīgi tirgotāji, kas �aktrisītes� skubina gandrīz vai ar pātagu rokā. Un otrā rītā galvassāpes, nelabums un skumjas, bezgalīgas skumjas. Visupēc � Golovļova �

Golovļova � tā ir pati nāve, ļauna, kaulaina; tā ir nāve, kas mū�īgi glūn pēc jauna upura. Divi tēvo�i �eit nomira; divi brālēni �eit dabūja �sevi�ķi smagas� brūces, kas tiem vēlāk atnesa nāvi; beidzot ari Ļubiņka� Lai gan �ķiet, ka viņa mirusi kaut kur Kre�etovā �aiz saviem iemesliem�, bet viņās �sevi�ķi smago� brū�u sākums, bez �aubām, meklējams �eit Golovļovā. Visas nāves, visas indes, visas brūces rodas �eit. Seit tika barots ar sa�smaku�u sālīto gaļu, �eit bārenī�u ausis pirmo reizi dzir�dēja vārdus: no�ēlojamie, ubagi, liekē�i, nepiepildāmie tuk�vēderi u. c. Seit viņas neko nevarēja izdarīt neso�dītas, nekas nepalika apslēpts cietās, dīvainās vecenes asajam skatienam: ne lieks kumoss, ne saplēsta lēta lelle,

ne sadriskāta lupata, ne no�ķiebta kurpe. Katrs pārkā�pums tūlīt tika sodīts vai nu ar bārienu, vai ar pliķi. Un, lūk, kad viņām radās iespēja rīkoties uz savu roku, kad tās atskārta, ka no �īm nejēdzībām var aizbēgt, viņas aizbēga � uz turieni] Un neviens tām neliedza bēgt un arī nevarēja liegt, jo Jaunāks par no�ēlojamo Golovļovu nekas nebija paredzams.

Ak, kaut to visu varētu aizmirst! Kaut varētu vai sap�ņos uzcelt ko citu, kaut kādu burvju pasauli, kas aiz�ēnotu ir pagātni, ir tagadni! Bet vai! Pārdzīvotā īstenība bija apveltīta ar tik sīkstu dzīvību, ka tās varā pa�i par sevi izdzisa visi iztēles atspīdumi. Glu�i veltīgi fan�tāzija pūlas tēlot eņģelī�us ar sudraba spārniņiem � aiz �iem eņģelī�iem aizvien raugās Kuki�evi, Ļuļkini, Zabvenniji, Papkovi� Ak kungs! Vai tie�ām viss jau ir zaudēts? Vai tie�ām pat spēja melot, apmānīt sevi ir no�grimusi nakts uzdzīvēs, vīnā un izvirtībā? �o pagātni ta�u vajag kaut kā nomākt, lai tā neindētu asinis, lai tā neplosītu gabalos sirdi! Tai vajag uzlikt virsū kaut ko smagu, kas to saspiestu, pilnīgi iznīcinātu līdz pa�matiem!

Un cik savādi un cietsirdīgi tas viss iznācis! Nevar pat iedomāties, ka ir iespējama kaut kāda nākotne, ka ir kādas durvis, pa kurām varētu iziet laukā, ka varētu kaut kas notikt. Nekas nevar notikt. Un tas visbriesmī�gākais � īstenībā viņa jau ir mirusi, kamēr dzīvības ārē�jās pazīmes vēl ir. Vajadzēja toreiz padarīt galu kopā ar Ļubiņku, bet viņa nez kāpēc palika. Kā viņu nav no�spiedu�i tie apkaunojumi, kas viņai toreiz no visām pu�sēm gāzās virsū? Cik niecīgam tārpiņam jābūt, lai va�rētu izlīst no tādas uzreiz uzgruvu�as akmeņu kaudzes!

�o jautājumu dēļ viņai bija vai jāvaid. Viņa skraidīja un griezās pa zāli, lai izgaisinātu atdzīvinātās atmiņas. Bet viņai pretim arvien slīdēja gan Gerol�teinas herco�giene, kas skurināja huzāru apmetni, gan Klerete Ango līgavas tērpā ar krū�u izgriezumu līdz jostasvietai, gan skaistā Helēna ar �ķēlumiem priek�ā, mugurpusē un abos sānos � Nekā cita, vienīgi bezkaunība un kailums � un tajā pagājusi visa dzīve! Vai tie�ām tas viss ir bijis?

Ap pulksten septiņiem māja sāka atkal mosties. Va�rēja dzirdēt, kā gatavojās tējas dzer�anai, un beidzot at�skanēja ari Porfirija Vladimiri�a balss. Tēvocis un mā�sasmeita sēdās pie tējas galda un apmainījās piezīmēm par aiztecēju�o dienu, bet, tā kā �ī diena bija bijusi na�

badzīga, tad arī saruna iznāca nabadzīga. Padzēris tēju un pirms gulētie�anas pēc radnieciskas tradīcijas noskūp�stījis Anņiņku, Jūdāsiņ� galīgi ielīda savā alā, bet An�ņiņka devās uz Jevpraksejas istabu un spēlēja ar viņu uz meldera.

Pulksten vienpadsmitos sākās uzdzīve. Iepriek� pār�liecinājusies, ka Porfirijs Vladimiri�s aprimis, Jevprakseja uzlika uz galda da�ādus lauku uzko�amos un karali ar degvīnu. Tika sauktas atmiņā bezjēdzīgas un bezkau�nīgās dziesmas, ieskanējās ģitāra, un pa starpām dzies�mām un neķītrajām valodām Anņiņka iedzēra. Sākumā viņa dzēra �pa Kuki�eva modei� � aukstasinīgi, �lai slavēts dievs!�. Bet tad pamazām viņu pārņēma drūma noskaņa, viņa sāka vaidēt, lādēt�

Jevprakseja raudzījās viņā un ��ēloja�.

��� Kad es uz jums paskatos, jaunkundz, tad man kļūst jūsu tik �ēl, tik �ēl! � viņa sacīja.

��� Sadzeriet ar mani, tad nebūs �ēl, � Anņiņka at�bildēja.

��� Nē, kā tad es to varu! Mani jau jūsu tēvo�a dēļ tāpat gandrīz izstūma no baznīcnieku kārtas un ja tad vēl�

��� Nu nekas, nav ko runāt! Tad es jums labāk uzdzie�dā�u �Ūsaini�.

Atkal nostrink�ķēja ģitāra, atkal atskanēja saucieni: i-ach! i-och! Bija jau stipri pāri pusnaktij, kad Anņiņkai kā akmens uzkrita miegs. Sis kārotais akmens uz vairā�kām stundām iznīcināja viņas pagātni un pat remdināja viņas sāpes. Bet nākamajā dienā viņa salauzta un pusneprātīga atkal izlīda no akmens apak�as un atkal sāka dzīvot.

Un tā vienā no �ādām nejēdzīgajām naktīm, kad An�ņiņka Jevpraksejai bra�i dziedāja savu nejēdzīgo dziesmu repertuāru, istabas durvīs piepe�i parādījās Jūdāsiņa iz�mocītais, nāves bālais tēls. Viņa lūpas drebēja; acis bija iekritu�as un blāvajā sveces mirgojumā izskatījās kā tuk�i dobumi; rokas bija svētbijlgi saliktas. Tā viņ� da��us mirkļus nostāvēja sastulbu�o sievie�u priek�ā un tad, lēnām apgriezies, aizgāja.

*

Ir tādas ģimenes, kuras vajā kaut kāds noteikts likteris. It īpa�i to var vērot sīko mui�nieku vidū: bez darba, bez saitēm ar vispārīgo dzīvi un bez sabiedriskas no�

zīmes tie senāk, izkaisīti pa visu krievu zemi, bija ra�du�i patvērumu dzimtbū�anas iekārtā, bet tagad � bez jebkāda patvēruma � nodzīvo savu mū�u grūsto�ās mui��ās. �o no�ēlojamo ģimeņu dzīvē ir laime, ir nelaime nāk kaut kā neparedzēti, negaidīti, necerēti.

Reizēm pār �ādu ģimeni pēk�ņi nolīst tāda kā laimos straume. Paputēju�am kornetam ar sievu, kas klusi nīkst kādā lauku nostūrī, piepe�i rodas vesels bars pēcnācēju, kas ir spēcīgi, skaidri, izveicīgi un ārkārtīgi ātri izprot dzīves jēgu. Vārdu sakot, viņi ir �mala�i�. Visi ir mala�i, kā dēli, tā meitas. Jaunekļi teicami nobeidz kādu mācību iestādi un, jau uz skolas sola sēdēdami, nodibina saka�rus un aizmugures. Īstajā brīdī tie prot būt pazemīgi (�J'aime cette modestie\�' par viņiem saka priek�nieki) un īstajā brīdī patstāvīgi (�J'aime cette indйpendance!�2 ); smalkjūtīgi nojau� ikvienu vēsmu un nevienai no tām neceļas pretim, ja nav sev atstāju�i spraugu, pa kuru sveikā varētu tikt laukā. Tādēļ viņi uz visu mū�u var sev nodro�ināt iespēju katrā laikā un bez skandāla no�mest veco ādu un ielīst jaunā un, ja vajadzētu, atkal uz�maukt veco. Vārdu sakot, tie ir mūsu gadsimta patiesie darbinieki, kas vienmēr iesāk ar iztapību un gandrīz vienmēr beidz ar nodevību. Kas attiecas uz jaunavām, tad ari viņas saskaņā ar savu specialitāti veicina ģime�nes atdzim�anu, t. i., izdevīgi apprecas un tad parāda tik daudz takta, rūpējoties par saviem tērpiem, ka bez kādām grūtībām iekaro redzamu vietu tā saucamajā sa�biedrībā.

�ādu nejau�i radu�os apstākļu dēļ tāda paputējusi ģi�mene gūst vienu panākumu pēc otra. Pirmie veiksmi�nieki, kas drosmīgi izturēju�i cīņu, savukārt izaudzina jaunu, skaidru paaudzi, kurai dzīve jau vieglāka, tādēļ ka galvenie ceļi ne tikai jau nosprausti, bet arī iebraukti. �ai paaudzei seko atkal cita, kamēr ģimene tīri dabiskā kārtā beidzot jau pieder pie tām, kas bez jebkādas iepriek�ējas cīņas sevi vienkār�i uzskata par tādu, kurai ir iedzimtas tiesības pavadīt visu mū�u vienos priekos.

Pēdējā laikā, rodoties pieprasījumam pēc tā saucama�jiem �svaigiem cilvēkiem�, pieprasījumam, kura pamatā ir �nesvaigo cilvēku� pamazītēja izvir�ana, �ādas veik�smīgas ģimenes sāku�as izlauzties diezgan bie�i. Arī

1 Man patīk �i vienkār�ība un pazemība (/r.).

8 Man patīk �ī patstāvība (//.).

agrāk kādreiz notika, ka laiku pa laikam pie apvār�ņa parādījās kāda astes zvaigzne, bet tas atgadījās reti, pirmkārt, tādēļ, ka mūri, kas apņem to bezrūpīgo pa�sauli, uz kuras vārtiem uzrakstīts: ��eit vienmēr ēd pil�dītus pīrāgus!� � nebija gandrīz nekādu plaisu; otrkārt, ari tādēļ, ka, lai �astes� pavadībā iekļūtu �aja pasaulē, vajadzēja būt solīdām rakstura īpa�ībām. Jāsaka, tagad plaisu skaits mūri ir krietni vien palielinājies un arī pati ietik�ana ir kļuvusi vienkār�āka, tā ka no ienācēja vairs neprasa solīdas rakstura īpa�ības, bet tikai �svaigumu� un vairāk neko.

Līdzās veiksmīgajām ģimenēm ir ari liels daudzums tādu, kuru pārstāvjiem mājas gari, kā vērojams, no �ū�puļa līdz kapam neko citu nepie�ķir kā vienīgi grūtumus. Pēk�ņi glu�i kā tāda uts ģimenei uzkrīt pa daļai nelaime, pa daļai netikums un sāk to krimst no visām pusēm. �ī uts lien pa visu ķermeni, iezogas tam pa�ā serdē un grau� paaudzi pēc paaudzes. Parādās vesela rinda vāja rakstura ļautiņu, �ūpu, sīku izvirtuļu, bezjēdzīgu slaistu un vispār neveiksminieku. Un, jo tālāk, jo sīkāki kļūst �ie ļautiņi, kamēr beidzot uz skatuves uznāk bālasinīgi nīkuļi, apmēram tādi kā jau tēlotie jaunie Golovļovi1 , nīkuļi, kas jau pirmo dzīves belzienu neiztur un aiziet bojā.

Taisni tāds ļauns liktenis māca Golovļovu ģimeni. Vai�rāku paaud�u laikā �ās ģimenes vēsturē bija parādīju�ās trīs iezīmīgas rakstura īpa�ības: dīkdienība, nederīgums kaut jelkādam darbam un �ūpo�ana. Kā divu pirmo rak�stura īpa�ību dabiskās sekas parādījās tuk�vārdība, dīkdomība un ēdelība, bet �ūpība bija visas nekārtīgās dzī�ves dabiskais noslēgums. Da�i �ā likteņa upuri sadega Porfirija Vladimiri�a acu priek�ā, bet nostāsti vēl vēstīja par tēviem un vectēviem. Tie visi bija biju�i trakulīgi, dīkdomlgi, nekam nederīgi �ūpotāji, tā ka Golovļovu ģi�mene dro�i vien būtu galīgi iznīkusi, ja �ajā apskurbu�ajā dzīves juceklībā kā spo�s meteors nejau�i nebūtu uzspī�dējusi Arina Petrovna. �ī sieviete ar savu enerģiju pacēla ģimenes labklājības līmeni līdz visaugstākajai pakāpei, ta�u visas pūles bija veltīgas ne tādēļ vien, ka neviens no bērniem nebija mantojis viņas īpa�ības, bet arī tādēļ, ka viņu pa�u mū�a galā bija apstājusi dīkdienība, tuk��vārdība un ēdelība.

1 Sk, nodaļu �Ģimenes bilance�, (Autora piezīme.)

Līdz �im Porfirijs Vladimiri�s tomēr bija turējies. Var�būt viņ�, atcerēdamies biju�os gadījumus, apzināti sargā�jās no dzer�anas, bet varbūt arī viņu pagaidām vēl ap�mierināja dlkdomības skurbums. Bet ne veltīgi Jau�u mēles Jūdāsiņam jau bija paredzēju�as īstu, �dzēruma� skurbumu. Un arī viņ� pats lāgiem it kā sajuta, ka viņa dzīvē ir kaut kāds robs, ka dlkdomība dod daudz, bet ne visu. Un proti, trūka kaut kā apdullino�a, stipra, kas pilnīgi izgaisinātu priek�statu par dzīvi un viņu uz vi�siem laikiem izmestu bezgalīgā tuk�umā.

Un, lūk, vēlamais brīdis atnāca pats no sevis. Ilgu laiku, jau kop� Anņiņkas atbrauk�anas dienas, Porlirijs Vladimiri�s, ieslēdzies kabinetā, bija klausījies neskaid�rajā troksnī, kas atskanēja līdz viņam no mājas otra gala; ilgu laiku viņ� bija brīnījies un nevarējis saprast� Beidzot tomēr nojauta.

Nākamajā dienā Anņiņka gaidīja pamācības, bet tā�das nesagaidīja. Porfirijs Vladimiri�s pēc sava paraduma visu rītu nosēdēja, ieslēdzies kabinetā, bet, atnācis pus�dienās, vienas degvīna glāzītes vietā (sev) pielēja divas un klusēdams, ar pamuļķīgu smaidu norādija Anņiņkai ar roku uz vienu no tām. Tas bija, tā sakot, mēms uz�aicinājums, kuram Anņika arī paklausīja.

��� Tad tu saki, ka Ļubiņka mirusi? � maltītes vidū pēk�ņi atcerējās Jūdāsiņ�.

��� Jā, mirusi, tēvoc!

��� Nu, lai viņai debesu valstībai Kurnēt ir grēks, bet pieminēt jāpiemin. Vai nepieminēsim, ko?

��� Pieminēsim, tēvoc!

Viņi izdzēra vēlreiz pa glāzītei, un tad Jūdāsiņ� ap�klusa: acīmredzot viņ� pēc ilgās vientulības vēl nebija glu�i attapies. Tikai pēc pusdienām, kad Anņiņka pēc radnieciskas tradīcijas piegāja pie tēvo�a, lai tam ar skūpstu uz vaiga pateiktu paldies, viņ� no savas puses tai paplik�ķināja pa vaigu un noteica:

��� Tad tāda tu esi!

Tās pa�as dienas vakarā, dzerot tēju, to �oreiz darīja ilgāk, nekā bija parasts, Porfirijs Vladimiri�s ar tādu pa�u neizprotamu smaidu brīdi raudzījās Anņiņkā un bei�dzot piedāvāja:

��� Vai nelikt atnest kādus uzko�amos?

��� Nu, lieciet ar!

��� Kā tad, labāk ta�u tēvo�a acīs nekā pa kaktiem. Tēvocis vismaz..,

Judāsiņ� nepabeidza. Viņ� laikam gribēja sacit, ka tē�vocis vismaz �pievaldīs�, bet �o vārdu kaut kā nevarēja izrunāt.

No tā laika ēdamistabā katru vakaru parādījās uzko��amie. Logu slēģi no ārienes tika aiztaisīti, kalpotāji aizsūtīti gulēt, un tēvocis ar māsasmeitu palika divatā. Sakumā Jūdāsiņ� Anņiņkai it kā netika līdz, bet nevaja�dzēja nemaz ilgas prakses, lai viņ� būtu tai pilnīgi līdz�vērtīgs. Abi sēdēja, nesteigdamies iedzēra un pēc katras glāzītes kaut ko atcerējās un pārrunāja. Papriek� valodas lisinājās gausi un garlaicīgi, bet, jo vairāk sakarsa prāti, jo tās kļuva dzīvākas un dzīvākas un beigās ikreiz iz�vērtās juceklīgā strīdā, kam pamatā arvien bija atmiņas par tiem, kas Golovļovā bija nomiru�i un sakropļoti.

So strīdu uzsācēja arvien bija Anņiņka. Ar nesaudzīgu uzmācību viņa rakņājās pa Golovļovas arhīvu, un it se�vi�ķi viņai patika kaitināt Jūdāsiņu, pierādot, ka galve�nais kropļotajs līdzās nelaiķei vecmāmiņai bijis viņ�. Pie tam katrs viņas vārds pauda tik cinisku naidu, ka grūti bija iedomāties, kā �ajā izmocītajā, pusizdzisu�ajā orga�nismā vēl varēja patverties tik daudz dzīvības uguns. Sī kaitinā�ana Jūdāsiņam ārkārtīgi ķērās pie sirds; viņ� tomēr neko nepretojās, vairāk tikai skaitās un, kad An�ņiņka ar savām nekaunīgi rīdīgajām valodām aizgāja pārāk tālu, tad sāka kliegt un viņu nolādēja.

�ādas scēnas atkārtojās diendienā bez pārmaiņām. Lai gan visa Golovļovu bēdīgās ģimenes hronika bija iz�smelta ļoti ātri visos sīkumos, ta�u bojā gāju�o saraksts tik cie�i bija nostājies abu nomākto būtņu acu priek�ā, ka visas viņu domas bija pie tā kā piekaltas. Katra pa�gātnes epizode, katra atmiņa uzplēsa kaut kādu brūci, un katra brūce atgādināja jaunu Golovļovas kropļojumu rindu. Kaut kāda rūgta, atriebības pilna bauda bija jū�tama �ajos atklājumos, to novērtējumos un pat pārspīlē�jumos. Ne pagātnē, ne tagadnē nebija neviena morā�liska balsta, pie kura varētu pieturēties. Nekas cits kā no�ēlojama mantrausība, no vienas, un bezjēdzīga ēdeliba, no otras puses. Maizes vietā akmens, pamācības vietā � belziens. Un da�ādības dēļ vēl atgādinājumi par liekēdību, par veltu maizes �ķie�anu, �ēlastības dāva�nām un par slepeni no�ieptiem kumosiem� Tāda bi ja atbilde, ko saņēma jauna sirds, kas alka laipnības, sil�tuma, mīlestības. Un kas vēl! Kaut kādas rūgtas likteņa ironijas dēļ �ās ne�ēlīgās skolas rezultātā radās nevis

skarba attieksme pret dzīvi, bet kaislīga vēlē�anās bau�dīt tās indes. Jaunība radīja brīni�ķīgu aizmirstības pa�sauli; tā neļāva sirdij pārakmeņoties, neļāva tajā spēji attīstīties naida dīgļiem, bet � glu�i otrādi � apskurbi�nāja to ar dzīves alkām. Tā bija radies bezbēdīgais aiz�kuli�u skurbulis, kur� vairākus gadus nebija Jāvis at�jēgties un aizvirzījis tālu projām visu, kas saistījās ar Golovļovu. Tikai tagad, kad jau bija paredzamas beigas, sirds sajuta smeldzo�as sāpes, tikai tagad Anņiņka patiesi izprata savu pagātni un patiesi sāka nīst.

Skurbās sarunas turpinājās vēl ilgi pēc pusnakts, un, ja arī domu un valodas skurbā juceklība tās nebūtu padarījusi mīlīgākas, tad tās jau pirmajā posmā būtu varēju�as beigties ar kaut ko drausmīgu. Ta�u, kaut ari degvīns pavēra �ajās izmocītajās sirdīs neizsmeļamus sāpju avotus, tad tas, par laimi, tās ari remdināja. Jo dziļāka pār abiem sarunu biedriem pletās nakts, jo ne�sakarīgākas kļuva runas un nespēcīgāks naids, kas viņus bija pārņēmis. Beidzot sāpes nemaz vairs nebija jūta�mas, bet visa apkārtējā pasaule izgaisa, un tās vietā stā�jās mirdzo�s tuk�ums. Mēles metās, acis vērās ciet, lo�cekļi kļuva stīvi. Un tēvocis un māsasmeita smagi pie�cēlās no galda un grīļodamies aizgāja katrs uz savu migu.

Pats par sevi saprotams, ka mājā �ie nakts notikumi nevarēja palikt noslēpums. Glu�i otrādi � to raksturs tika uzminēts uzreiz un tik skaidri, ka nevienam nelikās dīvaini, kad viens no mājniekiem, runājot par �iem no�tikumiem, izteica vārdu �noziedzība�. Golovļovu kungu mājas istabas bija kā sastingu�as; pat no rītiem tur ne�bija manāma nekāda kustība. Kungi pamodās vēlu un lad līdz pa�ām pusdienām pa visu māju skanēja Anņiņkas briesmīgā klepo�ana un nemitīgā lādē�anās. Jūdāsiņ� ar �ausmām klausījās �ajās ploso�ajās skaņās un no�jauta, ka arī viņam tuvojas nelaime, kas viņu pilnīgi sa�bradās.

Likās, ka �ajā no�ēlojamajā mājā no visiem kaktiem lien ārā �nomiru�ie�. Kur vien iesi, kur vien pagriezī�sies, visur kustas pelēki rēgi. Tur tētiņ� Vladimirs Mihailovi�s baltu naktscepuri galvā rāda mēli un citē Barkovu; tur brālis dulburis Stjopka un viņam līdzās brālis glūniķis Pa�ka; tur Ļubiņka un tur Golovļovu dzimtas pēdējās atvases: Volodjka un Petjka. Un visi tie tīti dzē�ruma skurbumā, izvirtībā, izmocīju�ies, asinīm noplū�

dusi� Un pār visiem �iem rēgiem lidinās dzivs rēgs, un �is dzīvais rēgs nav neviens cits kā viņ� pats, Porfirijs Vladimiri�s Golovļovs, izmirsto�ās dzimtas pēdē�jais pārstāvis.

*

Galu galā palslavigajai miru�o pieminē�anai vajadzēja atstāt savu iespaidtj. Pagāju�ais bija tiktāl noskaidrojies, ka visniecīgākā pieskar�anās tam radīja sāpes. Dabiskās sekas tam bija ne īsti izbailes, ne sirdsapziņas mokas, to�mēr drīzāk gan sirdsapziņas mokas, nevis izbailes. Kā par brīnumu, izrādījās, ka sirdsapziņa nebija glu�i izzu�dusi, bet tikai nomākta un it kā aizmirsta un tādēļ zau�dējusi savu aktīvo jūtīgumu, kas cilvēkam katra ziņā atgādina tās esamību.

�āda notrulinātas sirdsapziņas pamo�anās mēdz būt ne�parasti smaga. Ne kopta, ne audzināta, neredzēdama nā�kotnē nevienu gaismas staru, sirdsapziņa nedod mierinā�jumu, nenorāda uz iespēju uzsākt jaunu dzīvi, tā tikai sa�gādā bezgalīgas un neauglīgas mokas. Cilvēks redz sevi kā akmeņu sprostā, tam liekas, ka viņ� bez �ēlastības ziedots grēku no�ēlo�anas agonijai, patie�ām agonijai bez cerībām atgriezties dzīvē. Un nav nekāda cita līdzekļa �o neauglīgo, dzēlīgo sāpju remdē�anai, tikai iespēja izmantot drūmas apņēmības bridi, lai triektu galvu pret �o akmeņu sprostu �

Jūdāsiņ� savas garās, tuk�ās dzīves laikā nekad ne�bija to pat ne domās pieļāvis, ka tepat, līdztekus viņa dzīvo�anas procesam, norisinās arī nogalinā�anas pro�cess. Viņ� dzīvoja pamazītiņām, palēnītiņām, bez steigas un dievu pielūgdams un nepagalam neapjēdza, ka taisni tāpēc tiek cirstas vieglākas vai smagākas brūces. Tādēļ jo mazāk varēja iedomāties, ka viņ� pats ir vaininieks �ajā brū�u cir�anā.

Un pēk�ņi �ausmīga patiesība apgaismoja viņa apziņu, bet apgaismoja par vēlu, nedeva nekādu labumu, tikai tad, kad viņ� stāvēja neapgā�ama un nelabojama fakta priek�ā. Viņ� bija novecojis, vientulis, ar vienu kāju stā�vēja jau kapā, bet pasaulē nebija nevienas būtnes, kas tam būtu tuva, kas �pa�ēlotu�. Kādēļ viņ� bija viens? Kādēļ tas redz ap sevi ne tikai vienaldzību, bet ari naidu? Kādēļ viss, kam tik viņ� pieskārās, aizgāja bojā? Lūk, �epat, �ajā pa�ā Goiovļovā, kādreiz bija vesela cilvēku

ligzda � kā tas varēja gadīties, ka no �ās ligzdas nebija palikusi pāri ne spalviņa? No visiem tajā izperinātajiem putnēniem bija palikusi tikai māsasmeita, bet ari tā bija atbraukusi, lai viņu lamātu un bendētu. Pat Jevprakseja � kaut vientiesīte � ir tā viņu neieredz. Viņa dzīvo Golovļovā tāpēc, ka viņas tēvarn, psalmotājam, ik mē�nesi no �ejienes tiek nosūtīti produkti, bet dzīvo, dro�i vien viņu nīzdama. Arī Jevpraksejai viņ�, Jūdass, bija cirtis joti smagu brūci, arī viņai tas bija pratis atņemt dzīves gai�umu, atņemdams dēlu un iemezdams to kaut kādā nezināmā bedrē. Kāda jēga bija visai viņa dzīvei? Kādēļ viņ� bija melojis, kūlis tuk�us salmus, apspiedis citus, skopojies? Pat raugoties no materiālā viedokļa, no �manto�anas� viedokļa � kam paliks viņa mū�ā sakrā�tais? Kam?

Es atkārtoju: sirdsapziņa bija pamodusies, bet tam vairs nebija nozīmes. Jūdāsiņ� nopūtās, sirdījās, �audījās pa istabu un ar drud�ainu niknumu gaidīja vakaru ne tikai tādēļ, lai lopiski piedzertos, bet arī tādēļ, iai noslīcinātu degvīnā savu sirdsapziņu. Viņ� nīda �o �paklīdeni�, kas ar tik saltu nekaunību uzplēsa viņa rētas, un vienlaikus ārkārtīgi tiecās pēc viņas, it kā tiem vēl nebūtu viss iz�runāts, it kā vēl būtu paliku�as rētas, kuras visādā ziņā jāatplē�. Katru vakaru viņ� lika Anņiņkai atkārtot stāstu par Ļubiņkas nāvi, un katru vakaru viņa galvā arvien vairāk un vairāk nobrieda doma par pa�nāvību. Sākumā viņam �ī doma pazibēja nejau�i, bet, jo vairāk tam no�skaidrojās iznīk�anas process, jo dziļāk un dziļāk tā iepe�rinājās, lai pēdīgi kļūtu par vienīgo gai�o punktu viņa nākotnes tumsā.

Pie tam vēl arī spēji sāka brukt viņa fiziskie spēki. Viņ� jau pamatīgi klepoja un �ad un tad pārdzīvoja tīri nepanesamas aizdusas lēkmes, kas neatkarīgi no morālis�kām mokām jau pa�as par sevi spēj padarīt dzīvi par vienu vienīgu agoniju. Visas speciālās Golovļovu saindē��anās ārējās pazīmes jau bija novērojamas, un viņa ausīs jau atskanēja brāļa glūnil.ca Pavlu�kas vaidi, kur� no�slāpa Dubrovinas dzīvojamās mājas aug�stāvā. Bet �is vā�jās, iekritu�ās krūtis, kas, kā likās, ik brīdi varēja plīst pu�u, bija apbrīnojami stipras. Ar katru dienu tās uz�ņēma sevī arvien lielāku un lielāku daudzumu fizisku moku, bet tomēr turējās, nepadevās. It kā arī organisms ar savu neparedzēto izturību atriebtos par vecajām lie�tām. �Vai tie�ām vēl nav gals?� ikreiz ar cerībām jau-

taja Jūdāsiņ�, jūlot lēkmes tuvo�anos; bet gala kā ne�bija, tā nebija. Acīmredzot bija vajadzīga palīdzība, lai tas pienāktu ātrāk.

Vārdu sakot, skaties, no kuras puses gribi, visi rēķini ar dzīvi bija noslēgti. Dzīvot kļuva grūti un lieki; visva�jadzīgākā būtu nāve, bet, par nelaimi, tā nenāca. Sāda nekaunīga mir�anas procesa paildzinā�anās ir kaut kas nodevīgi nekrietns, ja dvēsele ar visiem spēkiem sauc pēc nāves, bet �ī tikai vilina un ķircina �

Tas viss notika marta beigās. Klusā nedēja gāja uz beigām. Lai kā Porfirijs Vlcidimiri�s pēdējos gados bija nolaidies, bet jau bērnībā iesakņojusies bijīgā attieksme pret �o dienu svētumu ietekmēja arī viņu. Domas pa�as no sevis kjuva nopietnas, sirds nejuta nekādu vēlē�anos, izņemot alkas pēc pilnīga klusuma. Atbilsto�i �ādam no�skaņojumam ari vakari zaudēja savu nejēdzīgi skurbo raksturu un tika pavadīti klusējot un skumjā atturībā.

Jūdāsiņ� un Anņiņka divatā sēdēja ēdamistabā. Ne ilgāk kā pirms stundas bija beidzies vakara dievkalpo�jums, kurā bija nolasīti divpadsmit evaņģēliji, un istabā vēl bija jūtama stipra vīraka smar�a. Pulkstenis nosita desmit, apkalpotāji izklīda pa saviem kaktiem, un mājā iestājās dziļ�, saspringts klusums. Anņiņka, saņēmusi galvu rokās, bija atmetusies ar elkoņiem uz galda un iegrimusi domās; Porfirijs Vladimiri�s sēdēja viņai pre�tim � kluss un bēdīgs.

Uz Anņiņku �is dievkalpojums aizvien bija atstājis dziji satricino�u iespaidu. Vēl maza būdama, viņa bija rūgti raudājusi, kad priesteris tika lasījis: �Un, ērk�ķu kroni nopinu�i, lika to viņam galvā un sniedza niedri labajā rokā,� � un raudulīgā, sīkā balstiņā dziedājusi līdzi psalmotājam: �Lai slava tavai pacietībai, kungs! Lai slava tev!� Bet pēc dievkalpojuma viņa Joti satraukti bija ieskrējusi meitu istabā un tur biezajā krēslā (Arina Petrovna meitu istabai nedeva sveces, ja netika strādāts) kalponēm stāstījusi par �tā kunga cie�anām�. Nolija klusas padevības asaras, bija dzirdamas dzijas padevības nopūtas. Kalpones sirdi juta savu kungu un pestītāju, ticēja, ka viņ� celsies aug�ā, patiesi celsies aug�ā! Un ari Anņiņka juta un ticēja. Caur moku, Jauna izsmiekla un pazemo�jumu dziļo tumsu �ie garā nabagie skatīja gaismas un brīvības pasauli. Pati vecā lielmāte, Arina Petrovna, kas parasti bija barga, �ajās dienās kļuva rāma, nerūca,

neparmeta Anņiņkai, ka tā ir bārene, bet glaudīja galviņu un teica, lai neuztraucoties. Bet Anņiņka pat gultā ilgu laiku nevareja nomierināties, trīcēja, svaidījās un nakti valrakas reizes uztrūkās un sarunājās pati ar sevi.

Tad sākās skolas gadi un pēc tam klejo�ana. Pirmais posms bija bez kāda satura, otrs � moko�i banāls. Bet ari tur, bezjēdzīgajā ceļojo�o aktieru dzīvē, Anņiņka cī�tīgi ieveroja �svētās dienas�, lūkodama dvēselē saklausīt pagātnes atbalsi, kas tai palīdzēja kā bērnam svētsvinīgi nopūsties un noraudāties. Tagad, kad dzīvē viss bija kļu�vis skaidrs lidz pēdējam sīkumam, kad pagātne pati sevi bija_ nolādējusi, bet nākotnē nebija paredzama ne grēku no�ēlo�ana, ne piedo�ana, kad nopūtu avots bija izsīcis un līdz ar to izsīku�as arī asaras, � iespaids, kādu bija atstājis nupat dzirdētais stāsts par ērk�ķu ceļu, bija tie��ām nospiedo�s. Arī toreiz bērnībā viņu bija mākusi dziļa nakts, bet aiz tumsas tomēr varēja nojaust gaismu. Tagad nekas nebija jūtams, nekas nebija saskatāms: nakts, mū��īga, nepārtraukta nakts � un nekas vairāk. Anņiņka nenopūtās, neuztraucās un, kā likās, pat neko nedomāja, tikai iegrima dziļā sastingumā.

Savukārt arī Porfirijs Vladimiri�s no bērna kājas tik�pat akurāti turēja godā �svētās dienas�, bet kā īsts elku pielūdzējs viņ� tās turēja godā tikai ārēji. Katru gadu lielās piektdienas priek�vakarā viņ� uzaicināja priesteri, noklausījās evaņģēliju, nopūtās, cēla rokas aug�up, dau�zīja pieri pret grīdu, ar vaska lodītēm iezīmēja svecē ne�lasīto evaņģēliju skaitu un tomēr nekā nesaprata. Un tikai tagad, kad Anņiņka viņā bija pamodinājusi �iznī�cības� apzinā�anos, viņ� pirmo reizi saprata, ka �inī stāstā tiek runāts par kaut kādu nedzirdētu netaisnību, kas spriedusi asinsliesu pār Patiesību�

Protams, būtu pārspīlēti, ja teiktu, ka sakarā ar �o at�klājumu viņa dvēselē būtu ienāku�i kādi salīdzinājumi no dzīves, bet tajā, bez �aubām, bija izcēlies tāds kā ju�ceklis, kas gandrīz jau līdzinājās izmisumam. �is jucek�lis bija jo moko�āks, jo neapzinīgāk bija nodzīvota tā pagātne, kas �im juceklim bija par cēloni. �ajā pagātnē bija kaut kas briesmīgs, bet, kas tie�i, to starp daudza�jiem notikumiem nevarēja atcerēties. Bet to nevarēja arī aizmirst. Kaut kas milzīgs, kas līdz �im bija nekustīgi stāvējis, aizklāts ar necaurredzamu plīvuru, un tikai ta�gad nāca virsū, ik brīdi draudēdams viņu nospiest. Kaut tas viņu tie�ām būtu nospiedis � tas būtu bijis visia-

bākais; bet viņam ta�u bija sīksta dzīvība � viņ� dro�i vien izglābsies. Nē, gaidīt dabisku atrisinājumu ir pā�lāk nedro�i; jārada pa�am atrisinājums, lai darītu galu nepanesamajam juceklim. Un ir tāds atrisinājums, ir. V iņ� jau kop� mēne�a to ir saskatījis un tagad, liekas, nepalaidīs garām, �Sestdien iebaudīsim svēto vakar�ēdienu � jaaiziet pie nelaiķes māmiņas kapa izlīdzinā�ties!� viņam pēk�ņi ie�āvās prātā.

��� Vai neaiziesim? � viņ� griezās pie Anņiņkas, tai skaļi izteikdams savu nodomu.

��� Varbūt� brauksim ar �

��� Nē, nebrauksim vis, bet� � iesāka jau Porfirijs Viadimiri�s, bet piepe�i aprāvās, it kā apsvēris, ka Anņiņka varētu izjaukt viņa nodomu.

�Bet es ta�u miru�ās māmiņas priek�ā� es ta�u viņu nomocīju� esi� viņam jaucās pa galvu, un karstā vēlē��anās �izlīdzināties� ar katru mirkli spēcīgāk un spē�cīgāk iedegās viņa sirdī. Bet �izlīdzināties� nevis tā, kā parasti izlīdzinās, bet nokrist uz kapa un sastingt nāves agonijas mokās.

��� Tu saki, ka Ļubiņka pati sev roku pielika? � viņ� pēk�ņi iejautājās, kā redzams, lai sevi uzmundrinātu.

Sākumā Anņiņka tēvo�a jautājumu it kā nedzirdēja, bet acīmredzot beidzot tomēr uztvēra, jo pēc pāris mi�nūtēm viņa pati izjuta nepārvaramu tieksmi atgriezties pie �ās nāves, lai ar to sevi mocītu.

��� Un tie�i tā viņa teica: dzer� nekrietnā!? � viņ� pārjautāja, kad Anņiņka sīki bija atkārtojusi savu stāstu.

��� Jā � tā viņa teica.

��� Bet tu paliki dzīva? Tu nedzēri?

��� Jā � redzi, dzīvoju �

Viņ� piecēlās un manāmi satraukts vairākas reizes pa�staigāja �urp un turp pa istabu. Beidzot viņ� piegāja pie Anņiņkas un noglaudīja tai galvu.

��� Ak tu, nabadzīte! Ak tu, mana nabadzīte! � viņ� klusu noteica.

No �ā pieskāriena viņā norisinājās kaut kas nepare�dzēts. Sākumā viņa izbrīnījās, bet pamazām viņas seja saviebās, līdz pēk�ņi no krūtīm izlauzās vesela �alts his�tērisku, �ausmīgu raudu.

��� Tēvoc! Vai jūs esat labs? Sakiet � vai jūs esat labs? � viņa gandrīz klieg�us izkliedza.

Aiztrūksto�ā balsī caur asarām un �ņukstiem viņa ne�atlaidīgi atkārtoja savu jautājumu, to pa�u, kuru bija

izteikusi tai dienā, kad pēc �ceļo�anas� uz visiem laikiem bija atgriezusies Golovļovā, un uz kuru viņ� tai todien tik nejēdzīgi bija atbildējis.

��� Vai jūs esat labs? Sakietl Atbildiet! Vai jūs esat labs?

��� Vai tu dzirdēji, ko �odien lasīja vakara dievkalpo�jumā? � viņ� vaicāja, kad viņa beidzot bija apklususi.

��� Ak, kas tās biju�as par cie�anām! Tikai ar �ādām cie��anām var� Un viņ� piedeva! Viņ� piedeva visiem uz laiku laikiem!

Jūdāsiņ� atkal sāka lieliem soļiem staigāt pa istabu, mocīdamies, ciezdams un nejuzdams, ka viņa seja pār�klājas ar sviedru lāsēm.

��� Viņ� visiem piedeva! � viņ� skaļi runāja pats pie sevis. � Ne tikai tiem, kas viņam toreiz pasniedza etiķi un �ulti, bet arī tiem, kas vēlāk � tagad un arī tur�pmāk � mū�īgi mū�am pacels pie viņa lūpām etiķi, sa�jauktu ar �ulti� �ausmīgi! Ak, cik tas ir �ausmīgi!

Un, nostājies viņas priek�ā, tas pēk�ņi jautāja:

��� Un tu � vai tu esi piedevusi?

Atbildes vietā viņa metās tam klāt un cie�i viņu ap�kampa.

��� Vajag man piedot! � viņ� turpināja. � Par vi�siem � Par sevi pa�u � un par tiem, kuru vairs nav� Kas tas! Kas noticis!? � viņ� iesaucās gandrīz samulsis un raudzījās apkārt: � Kur ir tie � visi? �

Nomocīti, satriekti viņi aizgāja katrs uz savu istabu. Bet Porfirijam Vladimiri�am nenāca miegs. Viņ� grozījās savā gultā no vieniem sāniem uz otriem un arvien do�māja par to, kāds viņam vēl ir pienākums. Un pēk�ņi viņa atmiņā pavisam skaidri no jauna parādījās tie vārdi, kas pirms stundām divām nejau�i bija pavīdēju�i viņa galvā. �Jāaiziet pie nelaiķes māmiņas kapa izlīdzināties.� To atceroties, briesmīgs, moku pilns nemiers pārņēma visu viņa būtni�

Beidzot viņ� vairs nevarēja izturēt, izkāpa no gultas un apģērba rītasvārkus. Arā vēl bija tum�s un nekur ne mazākā troksnī�a. Porfirijs Vladimiri�s kādu laiku staigāja pa istabu, apstādamies apgaismotās svētbildes priek�ā, un raudzījās pestītājā ar ērk�ķu kroni galvā. Beidzot viņ� bija iz�ķīries. Grūti teikt, cik apzināts viņā bija viņa pa�a lēmums, bet pēc pāris minūtēm tas zag�us

aiztika līdz priek�namam un atcēla krampi, ar ko bija aizļaisītas ārdurvis.

Arā gaudoja vēj� un virpuļoja marta mēne�a slapjais putenis, sviezdams acīs veselas �ļakatas puskusu�a sniega. Bet Porfirijs Vladimiri�s gāja pa ceļu, brizdams peļķēs un nejuzdams ne sniegu, ne vēju, tikai instinktīvi turēdoms ciet savu rītasvārku malas.

Nākamās dienas rītā agri no sād�as, kas atradās vis�tuvāk tai kapsētai, kurā bija apbedīta Arina Petrovna, at�auļoja jātnieks ar ziņu, ka da�us soļus no ceļa atrasts Golovļovas kunga sastingu�ais līķis. Visi skrēja pie Anņiņkas, bet viņa ar acīm redzamām karsoņa pazīmēm ne�samaņā gulēja gultā. Tad tika norīkots otrs jātnieks uz Gorju�kinu pie �māsiņas� Nade�das Ivanovnas Galkinas (krustmātes Varvaras Mihailovnas meitas), kas jau kop� pērnā rudens uzmanīgi vēroja visu, kas notika Golovļovā.

Beigas

1875�1880

Mihails Saltik'ovs (1826�1889; literārais pseidonīms � N. ��edrins) romānu �Golovļovu kungi� sarakstījis literā�rās daiļrades nozīmīgākajā un auglīgākajā laikposmā.

Tie bija smaga, nogurdino�a un tai pa�ā laikā spo�a darba gadi �urnālā, kas godam turpināja Ņekrasova �Sovremeņņika� pilsoniskās tradīcijas. Strādāt uz �ur�nālu �Ote�estvennije zapiski� M. Saltikovs atnāca 1868. gadā pēc pa�a N. Ņekrasova uzaicinājuma un bija tā va�do�ais līdzstrādnieks, vēlāk redaktors līdz pat 1884. ga�dam, kad �o izdevumu oficiāli aizliedza. Iek�lietu mi�nistrs un galvenās pārvaldes pddome preses lietās norā�dīja uz �urnāla �kaitīgo virzienu�, kas �apsmej� un �nai�dīgi ataino pastāvo�o sabiedrisko, pilsonisko un ekono�misko iekārtu�. �urnāls �Praviteļstvennij vestņik� ziņoja par �urnāla �Ote�estvennije zapiski� redakcijas �tuva�jiem sakariem� ar �noziedzīgu revolucionāru organizā�ciju�. Ar lakonisku lēmumu � �slēgt pavisam� � tika likvidēts izdevums, kur� pagāju�ā gadsimta septiņdes�mitajos un astoņdesmitajos gados iepazīstināja krievu un Eiropas sabiedrību ar A. Ostrovska, G. Uspenska, V. Gar�ina, S. Nadsona, A. Erteja un N. Mihailovska darbiem. Tika likvidēts nozīmīgs �urnāls, kurā M. Saltikova dar�bība demokrātiski noskaņotajam lasītājam bija devusi iespēju iepazīt virkni lielisku daiļdarbu. Tie bija �Kādas pilsētas vēsture� (1869�1870), �Pompadūri un pompadūras� (1863�1874), �Ta�kentie�u kungi� (1869�1872), �Labi domātas runas� (1872�1876), �Mol�aļinu kungi� (1874�1880). �Monrepo patvērums� (1878�1879) un dau�dzi citi, starp kuriem īpa�u vietu ieņem romāns �Golov�ļovu kungi� (1875�1880).

Savā vairāk nekā gadsimtu ilgajā mū�ā romāns ir iz�pelnījies diezgan pretrunīgus raksturojumus un vērtēju�mus. To dēvēja par visdrūmāko grāmatu krievu litera�tūrā un par lauku mui�nieku dzimtas sairuma bezkais�līgu hroniku, par dzimtbū�anas palieku pamfletisku notēlojumu un par sociāli psiholoģisku sadzīves aprakstu, par grotesku marione�u teātri un par krievu XIX gad�simta mākslinieciski publicistiskās satīras augstāko sa�sniegumu.

Romāns patie�ām pārsteidz ar tēmas daudzveidību un risinājuma dziļumu. Skarbs, atmaskojo�s patoss cie�i savijies ar skaudru sāpi par cilvēku; pārdomas strauji mi�jas ar psiholoģiskiem vērojumiem, tī�i vispārināts, �panorāmisks� skatījums ar gandrīz fiziski uztveramu, �dzīvu� varoņu sulīgo notēlojumu.

Grāmatas pētnieki ne reizi vien atzīmēju�i arī �ģime�nes� romānam neparasto neviengabalainību, pat uzbūves fragmentārismu. Lielā mērā tas izskaidrojams ar romāna tap�anas īpatnību, tas izaudzis no �Labi domātām runām� un bija publicēts �urnālā �Ote�estvennije zapiski� atse�vi�ķu aprakstu veidā.

Romānā var samanīt atsevi�ķu nodalu patstāvības iezī�mes, tomēr tas netiek uztverts kā atsevi�ķu stāstu krā�jums, ko apvieno kopēja tēma. Visas romāna daļas cie�i iekļaujas vienotā si�etiskā konstrukcijā.

Estētiskā dominante, kas noteic romāna �Golovļovu kungi� vienotību, jāmeklē vēstītāja stingrajā pozīcijā. Vēstītājs nav nedz kāda persona, kas si�etā darbojas līdz ar citiem varoņiem, nedz pats M. Saltikovs, kur� palicis malā. Vēstītājs �ai mākslinieciski atveidotajā pasaulē ir visureso�s hronists: tikumu novērotājs, dzīves rituma fiksētājs, tās dzīves, kura attēlota brī�am kā caur palieli�nāmo stiklu, brī�am it kā no iek�puses, tad it kā no malas, ta�u vienmēr saskaņā ar reālās īstenības loģiku. Darbojo�os personu un nepiecie�amo dekorāciju izvieto�jumu pirms dialoga sākuma (nodaļas �Kā jau radiem pieklājas� ekspozīcija) viņ� var fiksēt arī lugas remarku manierē. Viņ� komentē notikumus, varoņu domas un vēl�mes, atļauj ielūkoties viņu morāles visdziļākajos noslē�pumos. Viņ� atļaujas pat nelielu salīdzino�u traktātu par krievu un fran�u bur�uāzijas liekulību, lai varētu precī�zāk raksturot stāstījuma galveno varoni (nodaļa �Ģime�nes bilance�). Da�kārt, saplūstot ar personā�u, vēstītājs

daļēji papildina to (Anņiņkas prātojami par dzīvi un pa��nāvību nodaļā �Māsasmeitiņa�).

Ta�u hronists ne mirkli nezaudē viņam piemīto�o vēr�tētāja pozīciju. Viņ� runā par konkrētu vēstures posmu, kad vesela tauta tika piekrāpta un nodota, kad carisma �laupītājreformu� sekas krasi izpaudās arī morālē.

Atklājot savu koncepciju romāna si�eta veido�anā, M. Saltikovs 1881. g. janvārī kādam pazīstamam �urnāl i �Vestņik Jevropi� līdzstrādniekam paskaidroja: �Es rak�stīju par ģimeni, privātīpa�umu, valsti un liku saprast, ka patiesībā to vairs nav. Tātad principi, kuru vārdā tiek ierobe�ota brīvība, būtībā vairs nav nekādi principi pat tiem, kuri tos izmanto.

Ģimeniskuma princips ir manis sarakstīto �Golovlovu� pamatā.�

Sāds saturs prasīja jauninājumus romāna �anra spe�cifikā. Krievu episkajā prozā bija izkristalizējies romāns hronika. Sī forma ir saistījusi visda�ādākos autorus: S. Aksakovu un A. Hercenu, Ļ. Tolstoju un F. Dosto�jevski, jo veiksmīgi to izmantojis N. Ļeskovs.

�āda veida vēstījumam neder �si�ets ar mīlas intrigu�, tā struktūru nevar veidot �pazu�anas un pārvēr�anās�, negaidīts �divdesmit tūksto�u rubļu liels laimests vai no miru�ā vectētiņa mantots miljons�; �āda vēstījuma varo�nis nedrīkstētu būt arī �neredzamais atriebējs�. M. Saltikovam visi �ie �muļķīgi heroiskā� romāna �tampi vie�nīgi uzurda Pāvela Golovļova pirmsnāves dzēruma pār�kairināto apziņu. (Nodaļa �Kā jau radiem pieklājas�.)

Kā lasāms memuāros, M. Saltikovam sevi�ķi tuvs bijis Servantesa �Dons Kihots� �� ļoti savdabīgs tā laika romāna paraugs. Rakstnieks teicis arī �ādus vārdus: �Es uzskatu ��olaiku idilli�, �Golovļovus�, �Provinciāļa die�nasgrāmatu� un citus savus darbus par īstiem romāniem; tie aptver veselus mūsu dzīves laika posmus.�

Par krievu �pēcreformas� laika personificētāju kļuva romāna hronikas galvenais varonis Porfirijs Golovļovs.

No pirmā acu uzmetiena viņ� ir pavisam parasts ro�māna varonis, kura vietā varētu iedomāties jebkuru citu cilvēku. Viņ� ir �savu vecāku dēls�, viņam ir divi brāļi, māsa, sieva, divi bērni, tēvamāsa, mīļākā, kaimiņi, ierastas nodarbo�anās; viņ� ēd, guļ, dzer, lūdz dievu, vada saim�niecību. Varonis ir līdzīgs saviem laikabiedriem. Vēl vai�rāk � Porfirijā Golovļovā viegli sazīmēt prototipu � rakstnieka vecāko brāli Dmitriju. M. Saltikova sarakstē

ar māti, tuviniekiem un paziņām ir visai nepārprotami fakti: ��o cilvēku� vada vienīgi viņa nosliece uz sūdzmanību�; �galu galā � vai patiesi nav pretīga �ī lie�kulība, �ī mū�īgā maska, kuru uzlicis cilvēks, kam mutē alla� dieva vārds, bet prātā visādas intrigas vien�. Vai arī: �uzrakstījis jezuītisku instrukciju�, �sarīkojis komē�diju�, �dīkdienis�, �paklusām duļķo�, �visiem ieriebj�, �pakļauj visus�, �nelietis�, pēdīgi �Jūdāsiņ� beigu posmā � tas ir viņ��.

Tomēr autors nav kopējis dzīvi, viņ� sniedzis dziļi māksliniecisku vispārinājumu. Interesanti tas, ka Jūdāsiņa ārējais portrets netiek dots. Mēs nezinām, kāds viņ� izskatās, ta�u viņa rīcībā un uzvedībā pastāvīgi jūtam kaut kādu noslēpumainu enerģiju. Visā, kas ar viņu saistīts, jūtams kaut kas nenovēr�ami liktenīgs. Da�brīd liekas, ka viņa tēla būtība ir radniecīga rēgu, spoku un ēnu pasaulei.

Nodaļā �Kā jau radiem pieklājas� mirsto�ais Pāvels ne�varīga naida lēkmē nosauc savu mocītāju par Jūdasu: �Jūdass! Nodevējs, māti izdzini ubagot!� Sis izmisuma kliedziens liek izjust sadzīves ainas simbolisko nozīmi.

�Jūdass�, �Iskariots�, �Jūdasa skūpsts�, �trīsdesmit sudraba gra�i� � visi �ie simboliskie jēdzieni, kas nāk no bībeles, jau sen iesakņoju�ies sarunvalodas praksē, komentēti, tēlaini apzīmējot nodevību, liekulību, viltu un garīgu trūdē�anu.

Literatūras praksē M. Saltikovam, kā viņ� pats teicis, bija labi pazīstami �cenzūras Jūdasa skūpsti�.

Romānā Jūdāsiņa stilā runā ne tikai Porfirijs Golovļovs. Viņa �stilu� pēk�ņi pamanām teātra antrepreniera liekulīgajā izsaucienā. Uzzinājis par Anņiņkas kapitulā�ciju � viņa bija galīgi izlēmusi kļūt par Kuki�eva mī�ļāko �, �teatrālis�, nometies uz ceļiem viņas priek�ā, svinīgi saka: �Nu redzat, jaunkundz, tagad jūs esat la�biņa! Un tādēļ jums, sākot ar �o vakaru, tāpat kā agrāk, tiks maksāta vislielākā alga un pie�ķirts attiecīgais be�nefi�u skaits!�

Liekulība ir kaut kas vairāk nekā atsevi�ķs liekulis. Tā sakņojas pa�ā sociālajā sistēmā, kas izgudrojusi liku�mus, kuri atļauj �apspiest ar rubli� un �no�ņaugt ar so�danaudām� it kā atbrīvotos zemniekus; tā ir morāle, kas balstās uz tuvākā �apspie�anu�; tā slēpjas pat mēģinā�jumā �objektīvi� izskaidrot ļaunumu.

Ir zināms, ka pastāvēju�as vairākas versijas par bībeles Jūdasa nodevību un likteni. Alkatība, vil�anās Sko�lotājā, mēģinājums paātrināt Kristus cei�anu goda, cerība uz nodevības upura brīnumaino izglāb�anos, nodevības fatāla nepiecie�amība, jo nodevībai seko grēku no�ēla un nāve.

Tomēr tautas apziņā stāsts par Jūdasu saglabājies ci�tāds. Nodevējs nemirst, bet dzīvo vēl ilgi, no galvas līdz kājām uztūcis, nejauki smakojo�s. Nodevība netiek vis izskaidrota, bet parādīta visās savās atbaido�ajās izpaus�mēs. Tautas variantam radniecīgs arī romāns hronika �Golovlovu kungi�. 1876. gada decembrī, kad darbs pie romāna vēl nebūt nebija galā, N. Gon�arovs rakstīja M. Saltikovam pār hronikas galvenā varoņa visdro�āko perspektīvu: �Viņ� nepakārsies nekad, (Gon�arova iz�cēlums � S. D.) Jūs pats to redzēsiet, kad romāns tuvo�sies beigām.�

Uz to pa�u laiku attiecināma arī A. Zem�u�ņikova epistolārā atsauksme par Saltikova attēlotā Jūdasa māk�sliniecisko savdabību: �Jums izdevies radīt vienreizēju tipu � Tajā ir lielisks smieklīgi komiskā sakausējums ar dziļi traģisko. Gribētos smieties, ta�u nē, nedrīkst, kļūst pat baisi, viņ� ir briesmīgs. Izturēties pret viņu ar pa�stāvīgu sa�utumu un niknumu arī nav iespējams, jo viņ� neap�aubāmi ir arī ļoti komisks.^

Jūdāsiņ� ir melis, izvirtulis, liekulis, tuk�grabis, viņ� ir sīks un no�ēlojams. Indivīds, ko radījusi dzimtbūtnieciskā vide, alkatības un ierau�anas atmosfēra, agri vai vēlu apjau� savu nolemtību (uzdzīves aina nodaļā �Dzī�vais mironis�); sociālais kļūst par tipisko.

Sī pēdējā iezīme atklājās visai drīz. Jūdāsiņ� ļoti agri sāka dzīvot savu, ar romānu nesaistītu dzīvi. Jau 1880. gadā Maskavā un Pēterburgā uz privātu teātru skatuvēm (pat bez M. Saltikova ziņas) ar panākumiem tika uz�vesta komēdija �Jūdāsiņ��. 1883. gadā �Jūdāsiņa� uzve�dumu Ņi�ņijnovgorodā noskatījās M. Gorkijs. Vēlāk viņ� atcerējās: lugas galvenais varonis licies glu�i kā ��au�a�līgi pretīgs Nemirstīgais Ka��ejs�, �riebīguma iemieso�jums�, �ar indīgu smaidiņu nosiekalotajā sejā�.

Ir zināms, ka Jūdāsiņa tēls vairākkārt izmantots V. I. Ļeņina filozofiskajā un politiskajā publicistikā. Daudzveidīgajos politiskajos liekuļos viņ� nereti saska�tīja M. Saltikova radītā tipa vaibstus. Jūdāsiņu padarī�ju�i �nemirstīgu� cariskā valdība un birokrātija, bur�uā�

ziskais mui�nieks un kadets, liberālis, revolūcijas node�vējs un pērkams zinātnieks.

Romāna hronikas mākslinieciskais spēks un patiesīgums cie�i saistīts ar M. Saltikova humānismu. Skaidri redzē�dams visu apkārtējās dzīves disharmoniskumu, rakstnieks nekad nezaudēja ticību skaidrām cilvēciskām attiecībām, neaptraipītām jūtām, nepiecie�amībai uzticīgi kalpot tau�tas garīgajam progresam. 1889. gadā pavisam neilgi pirms nāves M. Saltikovs rakstīja savam dēlam: �Mīļais Kostja, tā kā es kuru katru dienu varu nomirt, do�u Tev savu padomu: mīli māti un saudzē viņu; māci to darīt arī māsai. Atceries � ja jūs viņu nenosargāsiet, izirs visa ģimene. Centies labi mācīties un katrā ziņā dzīvē būt godīgs. Tas arī viss. Tevi mīlo�ais tēvs.

Vēl kas: vairāk par visu mīli dzimto literatūru un literāta vārdu stādi augstāk par jebkuru citu.�

S. Daugovi�s

Ģimenes tiesa

Kā jau radiem pieklājas

Ģimenes bilance

Māsasmeitiņa

Neatļauti ģimenes prieki

Dzīvais mironis

Pēdējie norēķini

DaugoviSs S. Romāns hronika. Tulkojis Rijnieks Andris,

М. Е. Салтыков-Щедрин ГОСПОДА ГОЛОВЛЕВЫ 2-е издавав

Рига �Лиесма� 1984

На латышском языке

Библиотека классики

Перевел с русского Оскарс Калнциемс

Художник Андрис Ламстеро

Mihails Saltikovs-Siedrlns GOLOVĻOVU KUNGI

Redaktore M. Prlednlece Mākslinieciskais redaktors J. Petra�kevlCs Tehniskā redaktore V. Ruskule Korektore I. Rudusa

Nodota salik�anai 12.09.83. Parakstīta lespie* Sanal 24.04.84. Formāts 84X108/32. Tipogrā�fijas papīrs 1. Baltikas garnitūra. Augst� ipiedums. 16,64 msk. Iespiedi.; 17,43 uzsk. krāsu nov.; 17,03 lzdevn. I. Metiens 15 000 eks. Pasūt. № 1632-6. Cena 1 rbl. 90 kap. Izdevniecība �Liesma�, 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Ni 67/ 8I708/Dt-90. Iespiesta Latvijas PSR Valsts Izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tlrdz* niecības lietu komitejas tipogrāfijā �Ciņa�, 226011 Rigā, Blaumaņa Ielā 38/40.

Sallikovs-S�edrins M.

Sa375 Golovļovu kungi / No kr. vai. tulk. O. Kaln�ciems; Pēcv. sarakst. S. Daugovi�s. 2. izd. � R.: Liesma, 1984. 293 lpp., ģlm. � (Klasikas b-ka).

4702010100-57 ?9 _,4