Me�ā pie Zilajiem kalniem dzīvoja kāds cilvēks. Viņ� bija daudz strādājis, bet darba arvien vēl bija gana, un viņ� nevarēja aizbraukt mājās atvaļinājumā.

Beidzot, kad iestājās ziema, viņ� pavisam sailgojās, izlūdza no priek�niekiem atļauju un aizrakstīja sievai vēstuli, lai viņa ar bērniem atbrauc pie tā ciemos.

Viņam bija divi puikas � Cuks un Geks.

Tie abi ar māmiņu dzīvoja tālā, milzīgā pilsētā, par kuru nav labākas pasaulē.

Dienu un nakti �ās pilsētas torņos mirdz sarkanas zvaigznes. So pilsētu, protams, sauc par Maskavu.

Tie�i tai brīdī, kad pastnieks ar vēstuli devās pa kāpnēm uz aug�u, Cuks un Geks cīnījās. īsāk sakot, viņi kāvās un auroja.

Par ko �is kautiņ� izcēlās, es jau esmu aizmirsis. Tikai atceros, ka vai nu Cuks bija paņēmis Geka tuk�o sērkociņu kastīti, vai otrādi � Geks no�iepis Cuka tuk�o apavu krēma kārbiņu.

Tikko abi brāļi pa reizei viens otram ar dūrēm bija iebelzu�i un gatavojās belzt otrreiz, atskanēja zvans, un viņi satrūku�ies saskatījās. Viņi nodomāja, ka atnākusi māmiņa! Māmiņai bija savāds raksturs. Viņa nerājās par kautiņu, nekliedza, bet iz�ķīra kau�ļus katru savā istabā un veselu stundu, da�reiz pat divas, neļāva viņiem kopā rotaļāties. Ta�u vienā stundā � tik-tak � ir veselas se�desmit minūtes, bet divās stundās vēl vairāk.

Tāpēc abi brāļi acumirklī noslaucīja asaras un metās atvērt durvis.

Ta�u izrādījās, ka tā nebija māmiņa, bet tas bija pastnieks, kas atnesis vēstuli.

Tad viņi iekliedzās?

� Sī vēstule ir no tēta! Jā, jā, no tēta! Un viņ� dro�i vien drīz atbrauks.

Aiz prieka viņi sāka lēkāt un kūleņot pa atsperu dīvānu. Jo, lai gan Maskava ir brīni�ķīgākā pilsēta, bet, ja tētis jau veselu gadu nav bijis mājās, ari Maskavā var kļūt garlaicīgi.

Un, priekos aizrāvu�ies, viņi nepamanīja, ka ienāca māmiņa.

Māmiņa ļoti brīnījās, ieraudzījusi, ka abi viņas mīļie dēli, uz muguras gulēdami, auro un dauza ar papē�iem pa sienu tik stipri, ka gleznas virs dīvāna dreb un sienas pulksteņa atspere skan.

Bet, kad māte uzzināja, kādēļ tāds prieks, viņa dēlus nerāja.

Viņa tikai notrieca tos no dīvāna.

Tad pa roku galam nosvieda ka�ociņu un paķēra vēstuli, pat nenopurinājusi no matiem sniega pārsliņas, kas izkusa un mirdzēja kā dzirkstis virs viņas tum�ajām uzacīm.

Visiem zināms, ka vēstules mēdz būt gan priecīgas, gan bēdīgas, un tādēļ, kamēr māte lasīja, Cuks un Geks uzmanīgi vēroja viņas seju.

Sākumā māte sadrūma, un viņi ari sadrūma. Bet pēc tam viņa sāka smaidīt, un zēni nodomāja, ka �ī vēstule ir priecīga.

� Tēvs nebrauks, � nolikdama vēstuli, māte sacīja,

� viņam vēl daudz darba, un viņu uz Maskavu nelai�.

Cuks un Geks vīlu�ies un apjuku�i palūkojās viens otrā. Lai cik savādi tas arī bija, vēstule izrādījās ļoti bēdīga.

Viņi uzreiz uzmeta lūpu, sāka �ņaukāt un sirdīgi paskatījās uz māti, kura nezin kāpēc smaidīja.

� Viņ� nebrauks, � turpināja māte, � bet viņ� aicina mūs visus pie sevis ciemos.

e

Cuks un Geks nolēca no dīvāna.

� Viņ� ir gan savādnieks, � māte nopūtās. � Viegli pateikt � ciemos! It kā varētu iesēsties tramvajā un aizbraukt ...

� Jā, jā, � a�i uztvēra Cuks, � ja jau viņ� aicina, mēs sēdīsimies un aizbrauksim.

� Muļķīti, � māte sacīja. � Turp jābrauc tūksto� un vēl tūksto� kilometru ar vilcienu. Pēc tam kamanās ar zirgiem caur taigu. Taigā var uzskriet kādam vilkam vai lācim. Kas tā par savādu iedomu! Padomājiet vien pa�i!

� Hei � hei! � Cuks un Geks nedomāja ne pussekun-des un vienā balsī paziņoja, ka viņi nodomāju�i braukt ne tikai tūksto�, bet pat simttūksto� kilometru. Viņiem ne no kā nav bail. Viņi ir dro�sirdīgi. Tieta�u bija viņi, kas vakar ar akmeņiem aiztrieca sētā ieskrēju�o sve�o suni.

Un ta viņi runāja ilgi, mētājās rokām, piesita kāju, palēcās, bet māte klusēdama sēdēja un tikai klausījās viņos. Beidzot viņa sāka smieties, saiveia abus rokās, apgrieza riņķī un nosvieda uz dīvāna.

Ziniet, viņa jau sen bija gaidījusi tādu vēstuli, un tagad tikai pa jokam paķircināja Cuku un Cieku, jo viņai bija jautrs raksturs.

Pagāja vesela nedēļa, kamēr māte saposa bērnus ceļam. Ta�u tie arī velti laiku nezaudēja. Cuks iztaisīja sev no virtuves nazī�a dunci, bet Geks sameklēja sev gludu nūju, iesita tajā naglu, un iznāca pīķis, tik izturīgs, ka tad, ja pārcirstu ar kaut ko lā�a ādu, bet pēc tam ar �o piķi durtu sirdī, tad, saprotams, lācis uzreiz būtu beigts.

Beidzot visi darbi bija padarīti. Bagā�a sasaiņota. Durvīm pierīkota otra atslēga, lai zagļi neapzagtu dzīvokli. Māmiņa izslaucīja no skapja maizes, miltu un putraimu atliekas, lai neieviestos peles. Pēc tam viņa aizbrauca uz staciju nopirkt biļetes uz nākamās dienas vakara vilcienu.

Pa to laiku Cukam un Gekam iznāca ķilda.

Ai, ja tikai viņi būtu zināju�i, kādu ķibeli sagādās �ī ķilda, viņi neparko �ajā dienā nebūtu ķīvēju�ies!

Krājīgajam Cukam bija plakana metāla kārbiņa, kurā viņ� glabāja sudraba papīriņus no tējas paciņām, konfek�u papīriņus (ja uz tiem bija uzzīmēts tanks, lidma �īna vai sarkanarmietis), kovārņu spalvas, kas noderēja bultām, zirga astrus ķinie�u trikiem un vēl citas ļoti vajadzīgas lietas.

Gekam tādas kārbiņas nebija. Vispār Geks bija tūļīgs, bet toties viņ� mācēja dziedāt dziesmas.

Un, lūk, tie�i tai brīdī, kad Cuks gāja paņemt no dro�as vietas savu vērtīgo kārbiņu, bet Geks istabā dziedāja, ienāca pastnieks un nodeva Cukam telegrammu, kas bija adresēta mātei.

Cuks noglabāja telegrammu savā kārbiņā un ai/gāja izlūkot, kāpēc Geks vairs nedzied, bet kliedz:

Urāl Urāl Ura!

Hei! Dur! Turuindur!

Cuks ziņkārīgi pavēra durvis un ieraudzīja tādu �tu-rumduru�, ka viņam aiz niknuma rokas sāka drebēt.

Istabas vidū stāvēja krēsls, un uz tā atzveltnes karājās ar pīķi izdurstīta, saplosīta avīze. Tas vēl nekas. Bet sa-sodītais Geks, iedomājies, ka viņa priek�ā ir lācis, nikni ar pīķi durstīja dzelteno papes kārbu, kurā māmiņai bija glabāju�ies zābaciņi. Bet tagad Cuks tajā glabāja skārda signālsvilpi, trīs krāsainas nozīmītes no Oktobra svētkiem un naudu � �etrdesmit se�as kapeikas, ko viņ� nebija iztērējis par visādiem niekiem kā Geks, bet pataupījis tālajam ceļam.

Ieraudzījis sadurstīto kārbu, Cuks izrāva Gekam pīķi, pret cejgalu to pārlauza un nosvieda uz grīdas.

Bet Geks kā vanags uzklupa Cukam un izrāva no viņa rokām metāla kārbiņu. Ar vienu lēcienu viņ� bija uz palodzes un izmeta kārbiņu pa atvērto vēdlodziņu.

Aizvainotais Cuks skaļi iebļāvās un, kliegdams: �Telegramma! Telegramma!�, tikai mētelī, bez galo�ām un cepures, izskrēja pa durvīm.

Nojauzdams ko nelabu, Cukam pakaļ aizdrāzās ari Geks.

Ta�u veltīgi viņi meklēja metāla kārbiņu, kurā atradās vēl neviena nelasītā telegramma.

Vai nu tā bija iekritusi kupenā un tagad gulēja dziļi zem sniega, vai arī nokritusi uz taciņas un to pacēlis kāds garāmgājējs, ta�u tā vai citādi līdz ar visu bagātību un neatplēsto telegrammu kārbiņa bija pazudusi uz visiem laikiem.

Atgriezu�ies mājās, Cuks un Geks ilgi klusēja. Viņi jau bija salabu�i, jo zināja, ka no mātes dabūs abi. Bet, tā kā Cuks bija veselu gadu vecāks nekā Geks, tad, baidīdamies, ka viņam neķer vairāk, viņ� izdomāja:

� Zini, Gek; kā būtu, ja mēs māmiņai par telegrammu nekā neteiktu? Vai tu redzējies � telegramma! Mums tāpat bez telegrammas ir jautri.

� Melot nedrīkst, � nopūtās Geks. � Māmiņa par melo�anu vienmēr vēl vairāk dusmojas.

� Mēs nemelosim! � priecīgi iesaucās Cuks. � .la viņa prasīs, kur telegramma, � pateiksim. Bet, ja neprasīs, kādēļ tad mums pa priek�u izlēkt? Mēs neesam nekādi izlēcēji.

� labi, � piekrita Geks. � Ja nevajag melot, tad tā arī izdarīsim. To tu, Cuk, labi izdomāji.

Tikko viņi tā bija nolēmu�i, ienāca māte. Viņa bija apmierināta, jo bija dabūjusi uz vilcienu labas biļetes, bet tomēr uzreiz ievēroja, ka viņas mīļajiem dēliem seja3 bēdīgas un acis saraudātas.

� Atbildiet, pilsoņi, � nopurinādama sniegu, māmiņa jautāja, � kāpēc, man projām esot, bija kautiņ�?

� Kautiņa nebija, � atrunājās Cuks.

� Nebija, � apstiprināja Geks. � Mēs tikai gribējām kauties, bet tūlīt pārdomājām.

� Man Joti pa prātam tāda pārdomā�ana, � māte teica.

Viņa noģērbās, apsēdās uz dīvāna un parādīja bērniem cietās, zaļās biļetes: viena biļete bija liela, bet divas mazas. Drīz viņi paēda vakariņas, bet pēc tam troksnis apklusa, gaisma nodzisa, un visi iemiga.

Māte par telegrammu nekā nezināja, tādēļ, protams, nekā ari nejautāja.

Otrā dienā viņi aizbrauca. Bet, tā kā vilciens aizgāja ļoti vēlu, tad pa melnajiem logiem, vilcienam atejot, Cuks un Geks nekā interesanta nevarēja redzēt.

Naktī Geks pamodās, lai padzertos. Spuldzīte pie griestiem bija nodzēsta, ta�u Gekam apkārt viss zaigoja zilganā gaismā:- gan glāze uz apklātā galdiņa, gan dzeltenais apelsīns, kas tagad izskatījās zaļgans, gan �ūpojoties cie�i, cie�i aizmigu�ās māmiņas seja. Pa aizputināto, leduspuķēm izrakstīto vagona logu Geks ieraudzīja mēnesi � tik milzīgu, kāds Maskavā nemēdz būt. Viņ� nosprieda, ka vilciens jau joņo pa augstiem kalniem, no kurienes lidz mēnesim ir tuvāk.

Viņ� uzmodināja māmiņu un lūdza nodzerties. Ta�u dzert zināma iemesla dēļ māmiņa viņam nedeva, bet lika atlauzt un apēst �ķēlīti apelsīna.

Geks apvainojās tin �ķēlīti gan atlauza, bet miegs viņam vairs nenāca. Viņ� pagrūstīja Cuku � vai varbūt nepamodīsies. Cuks dusmīgi nosprauslājās, bet nepamodās.

Tad Geks uzvilka velteņus, pavēra durvis un izgāja gaitenī.

Vagona gaitenis bija �aurs un gar�. Gar ārsienu bija pferīkoti nolai�ami soliņi, kas pa�i ar troksni piecirtās pie sienas, ja no tiem piecēlās. Seit gaitenī bija vēl desmit durvju. Un visas tās bija spīdīgas, sarkanas, ar dzelteniem, apzeltītiem rokturiem.

Geks pasēdēja uz viena soliņa, pēc tam uz otra, uz tre�ā un tā aizgāja gandrīz līdz vagona galam. Bet te nāca garām vagona pavadonis ar lukturi un norāja Geku, ka viņ� dauza soliņus, kad cilvēki gu).

Pavadonis aizgāja, bet Geks �igli devās uz savu kupeju. Ar pūlēm viņ� atvēra durvis. Uzmanīgi, lai neuzmodinātu māmiņu, viņ� aizvēra durvis un likās mīkstajā guļvietā.

Bet, tā kā resnais Cuks bija izlaidies pa visu guļvietu, tad Geks bez kautrē�anās iedunkāja viņu ar dūri, lai tas pavirzītos tālāk.

Bet nu notika kaut kas briesmīgs: Cuka gai�ās, apaļās galviņas vietā viņ� ieraudzīja kāda ve�a dusmīgo, ūsaino seju; tēvocis bargi jautāja:

� Kas te grūstās?

Tad Geks iekliedzās, cik jaudas. Pārbiedētie pasa�ieri visos plauktos pietrūkās sēdus, iedegās gaisina, un Geks, ieraudzījis, ka nokļuvis nevis savā, bet sve�ā kupejā, iebļāvās vēl skaļāk.

Visi cilvēki ātri aptvēra, kas noticis, un sāka smieties. Osainais tēvocis uzvilka bikses, formas blūzi un aizveda Geku viņa vietā.

Geks paslīdēja zem savas segas un apklusa. Vagonu �ūpoja, un gaudoja vēj�.

Neredzēti milzīgais mēness ar zilganu gaismu atkal apmirdzēja drebo�o glāzi, oran�krāsas apelsīnu uz baltās salvetes un māmiņas seju; māmiņa miegā par kaut ko smaidīja un nemaz nezināja, kāda liksta gadījusies viņas dēlam.

Beidzot arī Geks aizmiga.

...Bij dīvains Gekam sapnis �is:

Dzīvs k|uvis pēk�ņi vagons viss,

Un ik no riteņa pie tam Var dzirdēt balsi runājam.

Daudz vagonu tur rinda steidz

Un lokomotīvei tie teic.

Pirmais:

Uz priek�u, biedri! Gailu sāel

Gar� ceļ� tev priek�ā, tumsas 1<!a 1 s

Otrais:

Jums spo�āk jāspīd, lukturi,

Līdz iemirdzēsies austrurnil

Tre�ais:

Dedz, uguns! Svilpe, skāņi sauci

Tu, riteni, pret rītiem trauc!

Ceturtais:

So sarunu tad pabeigsim,

Kad Zilos kalnus sasniegsim.

Kad Geks pamodās, riteņi jau bez kādām sarunām vienmērīgi klaudzēja zem vagona grīdas. Caur aizsalu�ajiem logiem spīdēja saule. Guļvietas bija sakārtotas. Nomazgātais Cuks grauza ābolu. Bet māmiņa un ūsainais karavīrs iepretim pla�i atvērtajām durvim smējās par Geka nakts piedzīvojumiem. Cuks tūlīt parādīja Gekam zīmuli ar dzeltenu patronas uzgali, kuru viņam bija uzdāvinājis karavīrs.

Geks mantu dē] nebija ne skaudīgs, ne iekārīgs. Viņ� bija gan izklaidīgs un aizmār�īgs. Tas vēl nav nekas, ka viņ� naktī bija iekļuvis sve�ā kupejā, ari tagad viņ� nevarēja atcerēties, kur iebāzis savas bikses. Toties Geks mācējā dziedāt dziesmas.

Nomazgājies un padevis māmiņai labrītu, viņ� piespiedās ar pieri pie aukstās rūts un sāka aplūkot, kas te par apvidu, kā ie dzīvo un ko dara ļaudis.

Kamēr Cuks staigāja no vienām durvīm pie otrām un iepazinās ar pasa�ieriem, kuri labprāt viņam dāvināja visādus niekus � cits gumijas aizbāzni, cits naglu, cits gabaliņu savītas aukliņas, � Geks pa to laiku daudz ko redzēja pa logu.

Lūk, me�a mājiņa. Milzīgos velteņos, vienā krekliņā un kaķi rokās izskrēja uz lieveņa pui�elis. Būk�! � kaķis kūleniski ielidoja mīkstajā kupenā un, neveikli ķepurodamies, aizlēca pa irdeno sniegu. Interesanti, kāpēc viņ� kaķi svieda? Laikam kaut ko no gaida nocēlis.

iad pēk�ņi vairs nav ne mājiņas, ne puikas, ne kaķa � laukā stāv rūpnīca. Lauks balts, skursteņi sarkani. Melni dūmi, bet gaisma dzeltena. Interesanti, ko �inī rūpnīcā izgatavo? Lūk, sargbūdiņa, un, ka�okā ietinies, stāv sargs. Sargs ka�okā ir milzīgs, plats, bet viņa �autene izskatās tieviņa kā salmiņ�. Ta�u pamēģini, nāc tik tuvumā!

Tad me�s sāka griezties ka dejā. Koki, kas atradās tuvāk, lēkāja ātri, bet tālākie kustējās lēni, it kā tos lēni grieztu riņķī brīni�ķīga sniega upe.

Geks piesauca klāt Cuku, kas bija atgriezies kupejā ar bagātīgu guvumu, un viņi sāka skatīties abi kopā.

Pa ceļam gadījās lielas, gai�as stacijas, kurās reizē �ņāca un elsa savs simts lokomotīvju, bet gadījās arī pavisam niecīgas � patiesi, ne lielākās par to pārtikās pre�u kiosku, kas tirgojās ar da�ādiem sīkumiem uz stūra, blakus viņu mājai Maskavā.

Pretim drāzās vilcieni, piekrauti ar rūdu, oglēm un milzīgiem baļķiem pusvagona resnumā.

Viņi panāca e�elonu ar vēr�iem un govīm. Sim e�elonam lokomotīvīte bija neizskatīga, svilpe � sīka, spiedzo�a, bet te viens vērsis kā iebaurojās � mū-ū! Pat ma�īnists apgriezās un laikam nodomāja, ka liela lokomotīve viņam dzenas pakaļ.

Kādā ceļu sazarojumā viņi nostājās tie�i blakus varenam dzelzs bruņuvilcienam. Draudīgi no torņiem rēgojās ar brezentu aptīti lielgabali. Sarkanarmie�i jautri mīņājās, smējās un, dūraiņus plauk�ķinādami, sildīja rokas.

Pie bruņuvilciena stāvēja kāds kluss un domīgs cilvēks, tērpies ādas mētelī. Un Cuks ar Geku nosprieda, ka tas dro�i vien ir komandieris, kas stāv un gaida, vai nepienāks no Voro�ilova pavēle uzsākt pret ienaidniekiem kauju.

Jā, ne mazumu pa ceļam viņi redzēja. 2ēl tikai, ka laukā trakoja putenis un vagona logi bie�i bija pilnīgi ar sniegu aizlipu�i.

Beidzot kādā rītā vilciens piestāja pie mazas stacijas.

Māte tik tikko bija paspējusi izsēdināt Cuku un Geku un saņemt no karavīra mantas, kad vilciens aizdrāzās.

�emodāni bija sasviesti sniegā. Koka platforma ātri kļuva tuk�a, bet tēvs tā arī neatnāca sagaidīt.

Tad māte uz tēvu noskaitās un, atstājusi bērnus uzraudzīt mantas, aizgaja pie va�oņiem uzzināt, kādas kamanas

f

tēvs atsūtījis pēc viņiem, jo lidz tai vietai, kur viņ� dzīvoja, kādi simt kilometri vēl bija jābrauc pa taigu.

Māte bija projām ļoti ilgi, bet te pavisam tuvu parādījās briesmīgs āzis. Sākumā viņ� krimta mizu no sasalu�a baļķa, tad nejauki ieblējās un nez kāpēc cie�i sāka aplūkot i

Cuku un Gelcu.

Cuks un Geks tad �igli aizslēpās aiz �emodāniem, jo kas to lai zina, ko �inī pusē ā�iem vajag.

Atgriezās māte. Viņa bija pavisam nobēdājusies un paskaidroja, ka tēvs dro�i vien telegrammu par viņu izbrauk�anu nav saņēmis un tādēļ zirgus uz staciju nav atsūtījis.

Tad viņi pasauca va�oni. Va�onis ar garu pātagu sadeva āzim pa muguru, saņēma mantas un aiznesa tas uz stacijas bufeti.

Bufete bija maza. Aiz letes kūpēja resns patvāris Cuka augumā. Tas trīcēja un sīca, un biezie garaiņi kā mākoņi pacēlās no tā līdz baļķu griestiem, zem kuriem �ivināja zvirbuļi, kas bija salaidu�ies sasildīties.

Kamēr Cuks un Geks dzēra tēju, māte kaulējās ar va�oni, par cik tas viņus aizvedis līdz vajadzīgajai vietai me�ā. Va�onis prasīja ļoti daudz � veselus simt rubļus.

Ta�u jāatzīst, ka ceļ� nebija nekāds tuvais. Beidzot viņi salīga, un va�onis aizskrēja mājās pēc maizes, pēc siena un pēc siltiem ka�okiem.

� Tēvs nemaz nezina, ka mēs jau esam atbrauku�i, � māte teica. � Tad ta viņ� brīnīsies un priecāsies!

� Jā, viņ� priecāsies, � dzerdams tēju, svarīgi apstiprināja Cuks. � Ari es brīnī�os un priecā�os.

� Un es arī, � pievienojās Geks. � Mēs piebrauksim ¹ klusītiņām, un, ja tētis bus kaut kur izgājis, mēs �emodānus noslēpsim, bet pa�i palīdīsim zem gultas. Viņ� atnāk.

Apsē�as. Iegrimst domās. Mēs klusējam, klusējam, tad

uzreiz iekliedzamies!

� Es zem gultas nelīdī�u, � māte atteica, � un kliegt arī neklieg�u. Lieniet un kliedziet pa�i... Kāpēc tu, Cuk, cukuru kabatā slēp? Tev jau tā kabatas pilnas kā atkritumu kaste.

� Es baro�u zirgus, � Cuks mierīgi paskaidroja.

� Paņem, Gek, tu arī gabaliņu biezpienrau�a! Citādi tev nekad nekā nav. Tu tikai zini no manis prasīt!

Drīz atnāca va�onis. Platajās ragavās ielika bagā�u, sa�ubināja sienu, braucēji pa�i ietinās segās un ka�okos.

Sveikas, lielās pilsētas, rūpnicas, stacijas, sād�as un ciemati! Tagad priek�ā tikai me�s, kalni un atkal biezs, tum�s me�s.

... Gandrīz līdz krēslai viņi nobrauca kā nemanot, bridi pa brīdim skaļi izsaukdamies aiz brīnumiem un sajūsmas par biezo taigu. Bet tad Cukam, kas aiz va�oņa muguras nevarēja labi redzēt ceļu, kļuva garlaicīgi. Viņ� palūdza mātei pīrādziņu vai baltmaizi. Tomēr ne pīrādziņa, ne baltmaizes māte viņam, protams, nedeva. Tad viņ� sabozās un aiz gara laika sāka grūstīt Geku un spiest viņu uz malu.

Sākumā Geks pacietīgi grūda pretim. Beidzot vairs neizturēja un iespļāva Cukam. Cuks pārskaitās un gribēja kauties. Bet, tā kā rokas abiem bija ievīstītas smagajos ka�okos, viņi cita nekā nevarēja izdarīt, kā viens otru dunkāt ar ba�likos ietītajām pierēm.

Māte uzlūkoja viņus un sāka smieties. Pēk�ņi va�onis uz�āva zirgiem ar pātagu � un zirgi salēcās. Uz ceļa izļepatoja un sāka dejot divi balti, pūkaini zaķi. Va�onis uzsauca:

� Ei, ei! Ho � hol... Sargies: sabrauksim!

Nerātnie zaķi ātri iecilpoja me�ā. Sejā pūta dzestrs

vēj�. Un, neviļus viens otram piespiedu�ies, Cuks un Geks ragavās drāzās no kalna lejup pretim taigai un pretim mēnesim, kas lēni pacēlās aiz Zilajiem kalniem, kuri vairs nebija tālu.

Beidzot zirgi bez kādas komandas apstājās pie mazas, sniegā ieputinātas mājiņas.

� �eit pārnak�ņosim, � va�onis teica, ielēkdams sniegā. � Sī ir mūsu stacija.

Mājiņa bija maza, bet izturīga. Cilvēku tajā nebija.

Va�onis ātri uzvārīja tēju; no ragavām atnesa somu ar produktiem.

Desa bija sasalusi tik cieta, ka ar to varēja pat naglu iedzīt. Desu applaucēja verdo�ā ūdeni, bet maizes gabaliņus salika uz karstas plīts.

Aiz krāsns Cuks atrada kādu līku atsperi. Va�onis teica, ka tā esot no lamatām, ar kurām ķer da�ādus zvērus. Atspere bija sarūsējusi un mētājās bez vajadzības. To Cuks uzreiz saprata.

Viņi padzēra tēju, paēda un likās gulēt. Pie sienas atradās plata koka gulta. Matra�a vietā tajā bija sasviestas sausas lapas.

f

Gekam nepatika gulēt ne pie sienas, ne vidū. Vitļam patika gulēt malā. Un, kaut gan puisēns jau maziņ� bija dzirdējis dziesmu �Ai-aijā, ai-aijā, negulies maliņā�, viņ� tomēr vienmēr gulēja malā.

Ja Gcku nolika vidū, viņ� miegā nospārdīja visiem segas, grūstījās ar elkoņiem un badīja ar ceļgaliem Cukam vēderā.

Neizģērbu�ies un apsegu�ies ar ka�okiem, viņi nogūlās: Cuks pie sienas, māte vidū, bet Geks malā.

Va�onis nodzēsa sveci un uzlīda uz krāsns. Visi tūliņ pat aizmiga. Tikai, protams, kā vienmēr, Gekam nakti iegribējās dzert, un viņ� pamodās.

Pussnaudā viņ� uzvilka velteņus, taustīdamies nokļuva līdz galdam, iedzēra no tējkannas ūdeni un apsēdās pie loga uz ķeblī�a.

Mēness bija aiz mākoņiem, un pa mazo lodziņu sniega kupenas izskatījās zilganmelnas.

�Cik tālu atkūlies mūsu tētis!� Geks brīnījās un nodomāja, ka tālāku vietu par �o nav daudz pasaulē.

Geks ieklausījās. Aiz loga viņ� �ķita sadzirdam klaudzienu. Tas patiesībā nebija klaudziens, bet zem kāda nācēja smagajiem soļiem �irkstēja sniegs. Tā arī bija! Tumsā kāds smagi nopūtās, sakustējās, sakūņojās, un Geks saprata, ka gar logu garām pagājis lācis.

� Ļaunais lāci, ko tev vajag? Mēs tik ilgi braucām pie tēta, bet tu gribi mūs apēst, lai mēs viņu nekad neredzētu... Nē, ej projām, kamēr cilvēki tevi nav nogalināju�i ar trāpīgu bises �āvienu vai asu zobenu!

Tā Geks domāja un murmināja, bet pats bailēs un ziņkārē cie�āk un cie�āk ar pieri spiedās pie �aurā lodziņa apledoju�ā stikla. Tad no ātri skrejo�ajiem mākoņiem strauji izripoja mēness. Zilganmelnās kupenas iezaigojās vieglā, blāvā mirdzumā, un Geks ieraudzīja, ka lācis nemaz nav lācis, bet atraisījies zirgs staigā ap kamanām un ēd sienu.

Geks saīga. Viņ� ielīda gultā zem ka�oka, bet, tā kā domas viņam nupat bija par nelabām lietām, ari sapnis bija smags.

Divs sapnis Gekam trūkties līek:

Pats Turvorons ka negantnieks Spļauj nikni slienam verdo�ām,

Draud bargi dūrēm dzel�ainām.

Mirdz durk]i, liesmo ugunsgrēks,

Un ienaidnieks, liels karaspēks,

Sit vara bungas, karu sāk.

No tālām zemēm �urpu nāk.

�Pagaidiet!� sauca viņiem Geks. �Jūs nepareizi ejat! Te nevar!�

Tomēr neviens neapslājās un viņu, Geku, neklausīja.

Dusmās Geks tad izrāva skārda signālsvilpi, to, kas atradās Cuka papes kārbā, un iesvilpās tik stipri, ka domīgais dzelzs bruņuvilciena komandieris uzreiz pacēla galvu, pavēlo�i pamāja ar roku � un viņa smagie, draudīgie lielgabali iz�āva zalvi. �Labi!� uzlielīja Geks. �Tikai �aujiet vēl, citādi no vienas reizes viņiem laikam par maz...�

Māte uzmodās, tāpēc ka abi viņas mi|ie dēli no abām pusēm necie�ami grūstījās un grozījās.

Viņa pagriezās pret Cukti un juta, ka sānos viņai ieduras kaut kas ciets un ass. Viņa pa�amdīja un izvilka no segas apak�as lamatu atsperi, ko krājīgais Cuks bija ievilcis sev līdzi gultā.

Māte aizsvieda atsperi aiz gultas. Mēness gaismā viņa ielūkojās Geka sejā un saprata, ka Gekain rādās baigs sapnis.

Sapnis, protams, nav atspere, un to nevar aizsviest. Bet to var partraukt. Māte pagrieza Geku uz sāniem, pakustināja \iņu un viegli uzpūta tā siltajai pierei.

Geks drīz ie�ņācās, pasmaidīja, un tas nozīmēja, ka nelabais sapnis aprāvies.

Tad māte piecēlās un zeķēs vien, bez velteņiem, piegāja pie loga.

Vēl bija nakts, un debess bija zvaig�ņu pilna. Da�as zvaigznes mirgoja augstu, bet da�as bija nolaidu�ās pavisam zemu virs melnās taigas.

Un � cik apbrīnojami! � taisni tāpat kā mazais Geks viņa nodomāja, ka laikam gan pasaulē nav daudz tādu vietu, kas atrastos tālāk par �o, kur nokļuvis viņas nemierīgais vīrs.

Visu nākamo dienu ceļ� veda pa me�u un kalniem. Piekalnēs va�onis izlēca no ragavām un gāja pa sniegu blakus. Toties no stāvām nokalnēm ragavas drāzās ar tādu ātrumu, ka Cukam un Gekam �ķita, ka viņi ar visu zirgu un ragavām gā�as zemē tie�i no debesīm.

Beidzot, pie vakara, kad cilvēki un zirgi jau bija pamatīgi noguru�i, va�onis teica:-

� Tā, klāt esam! Aiz �is radzes ir pagrieziens. Tur klajumā viņiem ir bāze... Ei, nū-ul.., Pievelc!

Jautri iekliegdamies, Cuks un Geks uzlēca kājās, bet ragavas parāvās, un viņi abi ievēlās sienā.

Māte smaidīdama noņēma vilnas lakatu un palika tikai pūkainajā cepurē.

Klāt arī ceļa līkums. Ragavas strauji pagriezās un piebrauca pie trim mājiņām, kas stāvēja nelielā, no vējiem pasargātā me�malā.

Cik savādi! Nerēja suņi, un nebija redzami cilvēki. No skursteņiem nekūpēja dūmi. Visi celiņi bija aizputināti ar dziļu sniegu, bet apkārt tāds klusums kā ziemu kapsētā. Tikai �agatas kā bez jēgas lēkāja no koka uz koku.

� Kur tad tu mūs esi atvedis? � māte izbijusies jautāja va�onim. � Vai tad mums te vajag?

� Uz kurieni līgāt, tur arī atvedu, � va�onis atbildēja.

� Sīs mājas sauc par �Ģeoloģiskās izlūko�anas bāzi numur trīs�. Tur uz staba ir izkārtne ... Lasiet! Varbūt jums vajadzīga bāze ar nosaukumu numur �etri? Tā ir ap divsimt kilometru tālu, pavisam uz otru pusi.

� Nē, nē! � pametusi acis uz izkārtni, atbildēja māte.

� Mums vajadzīga �ī pati. Ta�u paskatieties: durvis aizslēgtas, lievenis aizputināts, bet kur paliku�i cilvēki?

� Es nezinu, kur viņi būtu varēju�i palikt, � brīnījās arī pats va�onis. � Pagāju�o nedēļu mēs �urp vedām produktus: miltus, sīpolus, kartupeļus. Tad te bija visi; astoņi cilvēki, priek�nieks devītais, ar sargu desmit... Patiesi brīnums! Nebūs ta�u vilki viņus visus apēdu�i... Pagaidiet, es ie�u paskatī�os sargmājiņā.

Nosviedis ka�oku, va�onis aizbrida pa kupenām uz malējo mājiņu.

Viņ� drīz atgriezās.

� Istaba tuk�a, bet krāsns silta. Tātad sargs ir tepat, tikai, redzams, aizgājis medībās. Nu, vakarā viņ� atgriezīsies un visu jums izstāstīs.

� Ko tad viņ� man izstāstīsi � māte iesaucās. � Es ta�u pati redzu, ka te cilvēku sen vairs nav.

� To es arī nezinu, ko viņ� izstāstīs, � va�onis atbildēja. � Bet kaut kas viņam jāizstāsta būs, tādēļ ta�u viņ� ir sargs.

Ar pūlēm viņi piebrauca pie sargmājiņas lieveņs* no kura uz me�u veda �aura taciņa.

Viņi iegāja priek�namā un garām lāpstām, slotām, dr* vjiem, nūjām, garām sasalu�ai lā�a ādai, kas karājās uz dzelzs vad�a, iegāja istabiņā. Viņiem nopakaļus va�onis iestiepa mantas.

Istabiņā bija silti. Va�onis aizgāja iedot zirgiem barību, bet māte klusēdama atģērba izbiju�os bērnus.

� Braucām pie tēva, braucām � te tev nu bija, atbraucām!

Māte apsēdās uz soliņa un iegrima domās. Kas noticis, kāpēc bāze tuk�a, un ko tagad darīt? Braukt atpakaļ? Bet viņai naudas ir tikai tik daudz, lai samaksātu va�onim par braucienu �urp. Tātad vajadzētu gaidīt, kamēr atgriezīsies sargs. Ta�u va�onis pēc trim stundām brauks atpakaļ. Un ja nu sargs tik ātri neatgrie�as? Ko tad? No �ejienes lulz tuvākajai stacijai un telegrāfam ir gandrīz simt kilometru!

Ienāca va�onis. Apskatījis istabu, viņ� ievilka degunā gaisu, piegāja pie krāsns, noņēma aizliekamo.

� Sargs vakarā atgriezīsies, � viņ� mierināja. � Re, krāsnī pods ar kāpostiem. Ja būtu aizgājis uz ilgāku laiku, viņ� būtu kāpostus aukstumā iznesis... Kā jūs gribat, � va�onis teica. � Ja nu tā iznācis, tad neesmu jau nekāds stulbenis. Atpakaļ, uz staciju aizvedī�u jūs bez maksas.

� Nē, � māte atteicās. � Stacijā mums nav ko darīt.

Viņi atkal uzlika tējkannu, sasildīja desu, paēda, padzēra, un, kamēr māte sakārtoja mantas, Cuks un Geks uzrāpās uz siltās krāsns. Seit smar�oja pēc bērzu slotām, karstām aitādām un prie�u skaidām. Tā kā uztrauktā māte nekā nerunāja, Cuks un Geks arī klusēja. Bet ilgi jau nevar klusēt, un tādēļ, neatradu�i sev nekādu nodarbo�anos, Cuks un Geks ātri un cie�i aizmiga.

Viņi nedzirdēja, kā aizbrauca va�onis un kā māte, uzrāpusies uz krāsns, nolikās viņiem blakus. Viņi pamodās tikai tad, kad istabā bija pavisam tum�s. Viņi pamodās visi uzreiz, jo uz lieveņa nodimdēja soļi, bet pēc tam priek�namā kaut kas norībēja, laikam nokrita lāpsta. Pla�i atvērās durvis, un ar lukturi rokās istabā ienāca sargs, bet viņam līdzi liels, pinkains suns. Sargs noņēma no pleca bisi, uzsvieda uz soliņa no�auto zaķi un, lukturi pacēlis pret krāsni, jautāja;

� Kas tad te par viesiem sabrauku�i?

� Es esmu ģeoloģiskās ekspedīcijas priek�nieka Ser-jogina sieva, � māte teica, nolēkdama no krāsns, � bet tie ir viņa bērni. Ja vajadzīgs, te būs dokumenti.

� Tad tur jau, lūk, ir dokumenti: sē� uz krāsns, � norūca sargs un apgaismoja ar lukturi uztrauktās Cuka un Geka sejas. � Uz mata tēvā atsitu�ies � kopija! It sevi�ķi �is resnais. � Un viņ� parādi ja ar pirkstu uz Cuku.

Cuks un Geks apvainojās: Cuks � par to, ka viņu nosauca par resnu, bet Geks par to, ka viņ� vienmēr bija uzskatījis, ka ir vairāk līdzīgs tēvam nekā Cuks.

� Sakiet, kāpēc atbraucāt? � palūkojies uz māti, jautāja sargs. � Jums ta�u nebija at|auts braukt.

� Kā nebija atļauts? Kas nebija atļāvis?

� Nu tā � nebija atļauts. Es pats aizvedu uz staciju Serjogina telegrammu, bet telegrammā bija skaidri rakstīts: �Nebrauc vel divas nedēļas. Mūsu ekspedīcija steidzami iziet taigā.� Ja Serjogins raksta �nebrauc� � tas nozīmē, ka nevajadzēja braukt, bet jūs tik rīkojaties patvaļīgi.

� Kadu telegrammu? � māte parjautāja. � Mēs nekādu telegrammu neesam saņēmu�i. � Un, it kā apstiprinājumu meklēdama, viņa apmulsusi uzlūkoja Cuku un Geku.

No viņas skatiena Cuks un Geks izbiju�ies pabolīja viens uz otru acis un �igli ievilkās dziļāk uz krāsns.

� Bērni, � ar aiadomām lūkodamās tajos, māte jautāja, � vai jūs manas prombūtnes laikā neesat kadu telegrammu saņēmu�i?

Uz krāsns no�abēja sausās skaidas un slotas, bet jautājumam atbilde nesekoja.

� Atbildiet, mocītāji! � māte tad teica. � Jūs laikam bez manis esat saņēmu�i telegrammu un man neesat atdevu�i?

Pagāja vēl kāds brīdis, un tad no krāsns atskanēja stiepts vienprātīgs bļāviens. Cuks uzņēma basā tin vilka vienmuļi, bet Geks � smalkāk un ar locījumiem.

� Lūk, kur mans posts! � iesaucās māte. � Lūk, kas mani, kā redzams, iedzīs kapā. Tad beidziet ta�u gaudot un izstāstiet skaidri, kā tas bija!

Izdzirdēju�i, ka mate taisas iet kapā, Cuks un Geks ieraudājās vēl skaļak, un pagāja ilgs laiks, kamēr viņi, viens otru pārtraukdami un bezkaunīgi viens otram vainu uzveldami, iesāka savu bēdigo stāstu.

Nu ko ar tādiem palaidņiem lai dara? Uzdot ar viru? Iesēdināt cietumā? Iekalt va�ās un aizsūtīt katorgā? Nē, rnāte liekā tamlīdzīga nedarīja. Viņa nopūtās, lika dēliem nokāpt no krāsns, noslaucīt degunus un nomazgāties, bet pati sāka apjautāties sargam, ko viņai tagad iesākt im ko darīt.

Sargs teica, ka izlūko�anas ekspedīcija pēc steidzamas pavēles aizgājusi uz Alkara�a aizu un atgriezī�oties ne agrāk kā pēc dienām desmit.

� Bet kā tad mēs �is desmit dienas dzīvosim? � māte jautāja. � Mums ta�u nav līdzi nekādu krājumu.

� Tāpat vien d (vojiet, � sargs atbildēja. � Maizi es jums do�u, rau, uzdāvinā�u zaķi � nodīrājiet un pagatavojiet. Bet ritu es uz divām diennaktīm aizie�u taigā: man jāpārbauda lamatas.

� Slikti, � māte sacīja. � Kā tad mēs paliksim vieni? Mēs ta�u te nekā nezinām. Te ir me�s, zvēri...

� Es jums atstā�u otru bisi, � sargs sacīja. � Malka ir nojumē, ūdens avotiņā aiz pakalnītes. Putraimi, rau, maisā, sāls burkā. Bet man � teik�u jums skaidri � ar jums noņemties arī nav laika ...

� Ai, kāds dusmīgs tēvocis! � no�ukstēja Geks.

� Cuk, mēs abi viņam kaut ko pateiksim.

� Ko vēl ne! � Cuks atteicās. � Viņ� tad iztrieks mūs pavisam no mājas. Pagaidi labāk, kad atbrauks tētis, iad mēs viņam visu izstāstīsim.

� Kur nu tētis! Tētis vēl ilgi...

Geks piegāja pie mātes, apsēdās viņai uz ceļiem un, uzacis savilcis, stingri paskatījās bargajam sargam sejā.

Sargs novilka zvērādas ka�oku un pievirzījās pie galda gaismā. Nu tikai Geks saskatīja, ka mugurā no pleca gandrīz līdz jostasvietai ka�okam izrauts milzīgs gabals.

� Izņem no krāsns kāpostus, � sargs teica mātei.

� Tur uz plaukta ir karotes, bļodas, sēdieties un ēdiell Bet es lāpī�u ka�oku.

� Tu esi saimnieks, � māte sacīja. � Tu izņem un pacienā. Bet puska�oku dod man: es labāk par tevi salāpi�u.

Sargs pacēla pret viņu acis un sastapa Geka bargo skatienu.

� Ehe! Jūs, es redzu, esat stūrgalvīgi, � viņ� nomurmināja, padeva mātei puska�oku im sniedzās uz plaukta pēc traukiem.

� Kur tas tā saplēsts? � Cuks jautāja, rādidams uz ka�oka caurumu.

� Ar lāci nevarējām satikt. Un viņ� man, rau, ieskrāpēja, � sargs negribēdams atbildēja un uzlika uz galda smagu podu ar kāpostiem.

� Vai dzirdi, Gek? � Cuks teica, kad sargs bija izgājis priek�namā. � Viņ� sakāvies ar lāci un tādēļ laikam �odien tāds dusmīgs.

Geks visu dzirdēja pats. Viņ� tikai necieta, ka kāds aizvainoja viņa māti, kaut arī tas būtu cilvēks, kas var sastrīdēties un izkauties ar pa�u lāci.

Rītā, mazā gaismiņā, sargs paņēma maisu, bisi, suni, uzkāpa uz slēpēm un devās uz me�u. Nu vajadzēja saimniekot pa�iem. Trijatā viņi gāja pēc ūdens. Aiz piekalnes no stāvas klints sniegā urdza avotiņ�. No ūdens kā no tējkannas cēlās biezi garaiņi, bet, kad Cuks pabāza zem strūklas pirkstu, izrādījās, ka ūdens ir aukstāks par pa�u salu.

Pēc tam viņi stiepa malku. Krievu krāsni māte nemācēja kurināt, un tādēļ malka ilgi neiedegās. Toties, kad iedegās, uzliesmoja ar tādu karstumu, ka biezais ledus pretējās sienas logā ātri izkusa. Un nu caur stiklu bija redzama visa me�mala ar kokiem, pa kuriem lēkāja �agatas, un klin�ainās Zilo kalnu virsotnes.

Vistu izķidāt māte mācēja, bet zaķi dīrāt viņai vēl nebija gadījies, un viņa ar to noņēmās tik ilgi, ka pa �o laiku varētu nodīrāt un nokopt vērsi vai govi.

Gekam �ī dīrā�ana nemaz nepatika, bet Cuks palīdzēja labprāt, un par to viņ� dabūja zaķa ļipu, tik vieglu un pūkainu, ka, mesta no krāsns, tā krita uz grīdas tik līgani kā izpletnis.

Pēc pusdienas viņi visi trijatā izgāja pastaigāties.

Cuks gribēja pierunāt māti, lai ņem līdzi bisi vai vismaz bises patronas. Ta�u māte bisi neņēma.

Glu�i otrādi, viņa ar nolūku pakāra bisi uz augsta vad�a, pēc tam uzkāpa uz ķeblī�a, sabāza patronas uz aug�ējā plaukta un brīdināja Cuku: ja viņ� mēģinā�ot no�iept no plaukta kaut vienu patronu, tad uz labu dzīvi lai vairs necerot.

Cuks nosarka un �igli atvirzījās tālāk, jo viena patrona viņam jau bija kabatā.

Tā bija brīni�ķīga pastaigai Viņi gāja cits aiz cita pa �auro taciņu uz avotiņu. Aug�ā zaigoja aukstās, zilās debesis; kā pasakainas pilis un torņi pret debesīm slējās smailās Zilo kalnu klintis. Aukstajā klusumā spalgi �adzināja ziņkārīgās �agatas, Pa biezajiem ciedru zariem veikli lēkāja pelēkās, �iglās vāveres. Zem kokiem mīkstajā, baltajā sniegā bija iespiedu�ās brīnumainas neredzētu zvēru un putnu pēdas.

Taigā kaut kas ievaidējās, iedunējās, nobrak�ķēja. Laikam, lau�ot zarus, no koka galotnes novēlās apledoju�a sniega blāķis.

Agrāk, kad Geks dzīvoja Maskavā, viņam �ķita, ka visa zeme sastāv no Maskavas, tas ir, no ielām, namiem, tramvajiem un autobusiem.

Tagad viņam jau �ķita, ka visa zeme sastāv no liela, bieza me�a.

Un vispār, ja Gekam virs galvas spīdēja saule, tad viņ� bija pārliecināts, ka visā pasaulē nav ne lietus, ne mākoņu.

Un, ja viņam bija jautri, tad viņ� domāja, ka visiem cilvēkiem pasaulē ir jautri un labi.

Pagāja divas dienas, pienāca tre�ā, bet sargs no me�a neatgriezās, un mazajā, sniega aizputinātajā mājiņā sacēlās uztraukums.

It sevi�ķi baigi bija vakaros un naktīs. Viņi stingri noslēdza priek�namu, durvis un, lai gaisma nepievilinātu zvērus, cie�i aizklāja ar grīdsegu logus, kaut gan vajadzēja darīt glu�i otrādi, jo zvērs nav cilvēks un no uguns tas baidās. Krāsns skurstenī, kā jau tas parasts, gaudoja vēj�, bet, kad sniegputenis ar asam ledus adatiņām sāka kapāt pa sienu un logiem, tad visiem likās, ka ārpusē kāds grūstās un skrāpējas.

Viņi uzrāpās gulēt uz krāsns, tin tur māte viņiem ilgi stāstīja da�ādus stāstus un pasakas. Beidzot viņa iesnaudās.

� Cuk, � Geks jautāja, � kāpēc da�ādos stāstos un pasakās mēdz būt burvji? Bet kā būtu, ja viņi būtu ari īstenībā?

� Un raganas un velni arī ja būtu? � Cuks jautāja.

� Tad ne jau! � sapīcis atrūca Geks. � Velnus nevajag. Kas no tiem par labumu? Turpretī burvi mēs palūgtu, viņ� aizlaistos pie tēta, pasacītu viņam, ka mēs jau sen esam atbrauku�i.

� Bet ar ko tad viņ� aizlaistos, Gek?

� Ar ko... Pavēdinātu ar rokām vai vēl kaut kā citādi. Nu viņ� jau pats zina.

� Tagad ar rokām vēdināt ir auksti, � Cuks teica.

� Man, tu zini, kādi pirkstaiņi un dūraiņi, un tomēr, kad stiepu pagali, pirksti galīgi nosala.

� Nē, bet saki, Cuk, vai tomēr nebūtu labi?

� Ks nezinu, � Cuks �aubījās. � Atceries, sētā pagraba stāvā, kur dzīvo Mi�ka Krjukovs, dzīvoja kāds klibais. Gan viņ� tirgojās ar barankām, gan pie viņa nāca da�ādas sievietes, vecenes, un viņ� tām zīlēja, kurai būs dzīve laimīga, kurai nelaimīga.

� Un vai viņ� labi izzīlēja?

� Es nezinu. Es tikai zinu, ka vēlāk atnāca milicija un viņu saņēma ciet, bet no viņa dzīvokļa izstiepa daudz sve�u mantu.

� Tad jau viņ� laikam bija nevis burvis, bet krāpnieks. Kā tu domā?

� Protams, krāpnieks, � Cuks pievienojās. � Jā, tā es arī domāju, ka visiem burvjiem jābūt krāpniekiem. Nu saki, kāpēc tad viņam jāstrādā, ja viņ� tāpat var visus caurumus izlodāt? Pakamp tikai, ko vajag... Tu labāk guli, Gek, es tikpat ar tevi vairāk nerunā�u.

� Kāpēc?

� Tāpēc, ka tu kul visādus niekus, bet nakti tie tev sapņos rādīsies un tu atkal sāksi ar elkoņiem un ceļgaliem grūstīties. Tu domā, tas labi, ka tu man vakar ar dūri pa vēderu iebelzi? Es varu tev arī iebelzt...

Ceturtās dienas rītā mātei pa�ai bija jāskalda malka. Zaķis jau sen bija apēsts un tā kaulus aizvilku�as �agatas. Pusdienā viņi vārīja tikai biezputru ar e|lu un sīpoliem. Maize gāja uz beigām, bet māte sameklēja miltus un izcepa rausī�us.

Pēc tādām pusdienām Geks bija skumj�, un mātei �ķita, ka viņam ir paaugstināta temperatūra.

Viņa pavēlēja tam palikt mājās, apģērba Cuku, paņēma spaiņus, ragaviņas, un viņi izgāja, lai atvestu ūdeni un pie viena salasītu me�malā zarus un �agariņus, tad ritu būs vieglāk iekurināt krāsni.

Geks palika viens. Viņ� gaidīja ilgi. Viņam kļuva garlaicīgi, un viņ� sāka kaut ko izdomāt.

...Ta�u ināte un Cuks aizkavējās. Atceļā uz mājām ragaviņas apsviedās, spaiņi apgāzās, un uz avotiņu vajadzēja brauki otrreiz. Pec tam noskaidrojās, ka Cuks me�malā aizmirsis silto dūrainīti, un no pusceļa bija jāatgrie�as. Kamēr meklēja, kamēr �o un to, pienāca krēsla.

Kad viņi atgriezās mājās, Geka istabā nebija. Sākumā viņi domāja, ka Geks noslēpies uz krāsns aiz aitādām. Ta�u tur viņa nebija.

Tad Cuks viltīgi pasmaidīja un ie�ukstēja mātei, ka Geks dro�i vien palīdis zem krāsns.

Māte sadusmojās un lika Gekam līst laukā. Geks neatsaucās.

Tad Cuks paņēma garo kruķi un sāka zem krāsns bakstīt. Arī zem krāsns Geka nebija.

Māte ļoti uztraucas, palūkojās uz naglu pie durvīm. Ne Geka ka�ociņa, ne cepures uz naglas nebija.

Māte izgāja ārā, apgāja apkārt mājiņai. Iegāja priek�namā, aizdedzināja lukturi. Ielūkojas tum�ajā pieliekamajā, malkas nojumē...

Viņa sauca Geku, rāja, lūdzās, ta�u neviens neatsaucās. Pār kupenām ātri nolaidās tumsa.

Tad māte ieskrēja istabā, norāva no sienas bisi, sameklēja patronas, paķēra lukturi un, uzkliegusi Cukarn, ka tas nedrīkst kustēties no vietas, izskrēja pagalmā.

Ne mazums pa �etrām dienām bija iemītu pēdu.

Kur meklēt Geku, māte nezināja, bet viņa aizskrēja uz ceļu, jo neticēja, ka Geks būtu uzdro�inājies viens iet me�ā.

Uz ceļa neviena nebija.

Viņa pielādēja bisi un iz�āva. Paklausījās, iz�āva vēl un vēl reizi.

Pēk�ņi pavisam tuvu nobliuk�ķēja atbildes �āviens. Kāds steidzās viņai palīgā.

Māte gribēja skriet pretī, bet viņas velteņi iestiga kupenā. Lukturis iekrita sniegā, stikls saplīsa, un gaisma nodzisa.

No sargmājiņas lieveņa atskanēja griezīgs Cuka kliedziens.

Izdzirdis �āvienus. Cuks bija nodomājis, ka vilki apriju�i Geku un uzklupti�i viņa mātei.

Māte nosvieda lukturi un aizelsusies skrēja uz mājām. Viņa iegrūda neapģērbu�os Cuku istabā, iesvieda bisi kaktā un, iesmēlusi kausā ledaino ūdeni, padzērās.

Pie lieveņa atskanēja troksnis un rīboņa. Pla�i atvērās durvis. Istabā ieskrēja suns, bet nopakaļus, garaiņu apņemts, ienāca sargs.

� Kas par nelaimi? Kas par �audī�anu? � viņ� jautāja nesasveicinādamies un neizģērbdamies.

� Puika pazudis, � māte sacīja. Asaras straumēm plūda no viņas acīm, un viņa vairāk nevarēja izteikt ne vārda.

� Paliec mierā, neraudi! � sargs uzkliedza. � Kad pazuda? Sen? Nesen?... Atpaka), Malaci! � viņ� uzkliedza sunim. � Tad runājiet ta�u, jeb es ie�u atpakaļ!

� Pirms stundas, � māte atbildēja. � Mēs gājām pēc ūdens. Mēs atnākam, bet viņa nav! Viņ� apģērbies un kaut kur aizgājis.

� Nu, stundas laikā viņ� tālu neaizies, saģērbies un velteņos uzreiz arī nenosals... Surp, Malaci! �e, paod!

Sargs norāva no naglas ba�liku un kopā ar Geka galo�ām pabīdīja sunim zem deguna.

Suns uzmanīgi apostīja mantas un gudrām acīm paskatījās saimniekā.

� Surp! � atvērdams durvis, teica sargs. � Ej meklē, Malaci!

Suns paluncināja asti un palika uz vietas stāvot.

� Uz priek�u! � stingri atkārtoja sargs. � Meklē, Malaci, meklē!

Suns nemierīgi grozīja degunu, mīņājās no vienas kājas uz otru, bet no vietas nekustējās.

� Kas tad tā par dejo�anu? � sargs saskaitās. Un, atkal pabāzis sunim zem deguna Geka ba�liku un galo�as, viņ� parāva to aiz kakla siksnas.

Malacis tomēr negāja; viņ� pagrozījās, apgriezās un gāja no durvīm uz pretējo istabas kaktu.

Te viņ� apstājās pie lielas koka lādes, paskrāpēja ar pinkaino ķepu pa vāku un, pagriezies pret saimnieku, trīs reizes skaļi un slinki ierējās.

Tad sargs iespieda bisi apstulbu�ās mātes rokās, piegāja un atvēra lādes vāku.

Lādē uz da�ādu lupatu, aitādu un maisu kaudzes, apsedzies ar savu ka�ociņu un palicis zem galvas cepuri, cie�i un mierīgi gulēja Geks.

Kad viņu izvilka un uzmodināja, viņ�, mirk�ķinādams miegainās acis, nekādi nevarēja saprast, kāpēc viņam apkārt tāds troksnis un tāda neganta jautrība. Māte viņu skūpstīja un raudāja. �uks raustīja viņu aiz rokām un kājām, lēkāja un kliedza;

� Rai-da! Rai-ridi-raI

Pinkainais suns Malacis, kuru Cuks nobu�oja uz purna, nokaunējies apgriezās un, arī nekā nesaprazdams, lēni luncināja pelēko asti, mīlīgi uzmezdams acis maizes gabaliņam, kas atradās uz galda.

Izrādījās, kad māte un Cuks bija aizgāju�i pēc ūdens, Gekam kļuvis garlaicīgi un viņ� nodomājis pajokot. Viņ� paņēmis ka�ociņu un cepuri un ielīdis lādē. Viņ� nodomājis, ka tad, kad māmiņa un Cuks algriezīsies un sāks viņu meklēt, viņ� lādē sāks briesmīgi gaudot.

Bet, tā kā māte un Cuks biju�i projām ļoti ilgi, viņ� gulējis, gulējis un nemanot iemidzis.

Piepe�i sargs piecēlās, piegāja pie galda un uzsvieda uz tā smagu atslēgu un saņurcītu zilu aploksni.

� Lūk, � viņ� teica, � saņemietl Te jums istabas un pieliekamā atslēga un vēstule no priek�nieka Serjogina. Viņ� ar ļaudīm �eit būs pēc �etrām diennaktīm, tie�i uz Jaungadu.

Tad, re, kur viņ� bija pazudis, �is nelaipnais, drūmais ve�uks! Teica, ka ie�ot medībās, bet ar slēpēm aizskrējis uz tālo Alkara�a aizu. Neatplēsusi vēstuli, māte piecēlās un pateicīgi uzlika roku vecim uz pleca.

Viņ� nekā neatbildēja un sāka pukoties uz Geku par to, ka tas lādē izkaisījis no kārbiņas pakulu aizbā�ņus, ar to pa�u reizi ari uz māti�par to, ka sasitusi lukturim stiklu. Viņ� pukojās ilgi un bez apstājas, bet neviens tagad no �ī labā savādnieka nebaidījās. Visu �o vakaru māte ne soli neatkāpās no Geka un ik brīdi tvēra viņu aiz rokas, it kā baidīdamās, ka viņ� tūlīt atkal varētu kur pazust. Tik ļoti viņa par to rūpējās, ka beidzot Cuks aizvainojās un vairāk rei�u pie sevis jau no�ēloja, ka arī nebija ielīdis lādē.

Nu tikai sākās jautrība. Nāko�ajā rītā sargs atslēdza istabu, kur dzīvoja zēnu tēvs. Viņ� sakurināja karstu krāsni un sanesa �eit visas viņu mantas. Istaba bija liela, gai�a, bet viss tajā bija salikts un sasviests bez kādas jēgas.

Māte tūlīt ķērās pie uzkop�anas. Visu dienu viņa pārkārtoja, berza, mazgāja, tīrīja.

Kad vakarā sargs atnesa nastu malkas, tad, izbrīnījies par pārmaiņu un neredzēto tīrību, viņ� apstājās un negāja tālāk par slieksni.

Suns Malacis gan iegāja.

f

Viņ� pēdoja tie�i pa tikko izmazgāto grīdu, piegāja pie (jeka un piegrūda viņam savu auksto degunu. Ta skaties, au�a, es ta�u tevi atradu, un par to tev man jādod kaut ko paēst!

Māte ie�ēlojās un pameta Malacim gabaliņu desas. Tad sargs sāka rūkt un teica, ka tad jau �agatām jāsmejoties, ja taigā suņus ar desu baro�ot.

Māte nogrieza ari viņam puslīkuma. Viņ� pasacīja �paldies� un aizgāja, vēl arvien nez par ko brinidainies un galvu nogrozidams.

Nāko�ajā dienā bija nolemts post Jaungada eglīti.

No kā tikai viņi neizdomāja taisīt rotaļlietas!

Viņi izplēsa visas krāsainās bildes no veciem �urnāliem, no lupatām un vates sa�uva zvēriņus un lelles, izvilka no tēva kastes visu papirosu papīru un izgatavoja krā�ņas puķes.

Lai cik drūms un nelaipns bija sargs, ta�u arī viņ�, kad atnesa malku, ilgāk apstājās pie durvīm un brīnījās par viņu jaunajām un arvien jaunajām izdomām. Beidzot viņ� nenocietās, atnesa sudraba papiru no tējas iesaiņojuma un lielu gabalu vaska, kas viņam bija palicis pāri no kurpnieku darba.

Tas bija brīni�ķīgi! Un rotaļlietu fabrika uzreiz pārvērtās par sve�u rupnīcu. Sveces bija neizskatīgas, negludas. Tomēr tas dega tikpat spo�i kā visgreznākās pirktās svecītes.

Nu bija rūpes tikai par eglīti. Māte palūdza sargam cirvi, ta�u viņ� nekā viņai uz to pat neatbildēja, bet uzkāpa uz slēpēm un devās uz me�u.

Pēc pusstundas viņ� atgriezās.

Labi! Lai arī rotaļlietas nebija diezcik greznas, lai ari no lupatām �ūtie zaķi izskatījās pēc kaķiem, lai arī visas lelles bija vienādā izskata � taisniem deguniem, platām acīm, lai arī, beidzot, egļu �iekuri, aptīti ar sudraba papīru, nemirdzēja tā kā trauslās un smalkās stikla rotas, toties Maskavā tādas eglītes nevienam nebija. Tā bija īsta taigas skaistule � liela, bieza, taisna un ar tādiem zariem, kas galos sa�uburojās kā zvaigznītes.

�etras dienas darbā aizritēja nemanot. Pienāca Vecgada diena. Jau no rīta ne Cuku, ne Geku nevarēja iedzīt istabā. Ar ziliem deguniem viņi kvernēja aukstumā, gaidīdami, ka nupat, nupat no me�a iznāks tēvs ar saviem ļaudīm.

Ta�u sargs, kas kurināja pirti, sacīja viņiem, lai veltīgi nesaldējoties, jo visa ekspedīcija atgriezī�oties tikai ap pusdienas laiku.

Un tie�ām. Tikko viņi bija apsēdu�ies pie galda, sargs pieklauvēja pie loga. Sā tā saģērbu�ies, viņi visi Iris izgāja uz lieveņa.

� Tagad skatieties, � sargs viņiem teica. � Tūlit viņi parādīsies tur uz tā kalna slīpuma, kas atrodas pa labi no lielās virsotnes, pēc tam viņi atkal nozudīs taigā uri tad pēc pusstundas visi būs klāt.

Tā tas arī bija. Vispirms kalnu pārejā uzdrāzās suņu pajūgs ar piekrautām ragavām, bet tam paka| joņoja ātrie slēpotāji. Salīdzinājumā ar milzīgajiem kalniem viņi izskatījās smieklīgi maziņi, kaut gan no �ejienes skaidri bija saskatāmas viņu rokas, kājas un galvas.

Viņi pazibēja uz kailās nogāzes un nozuda me�ā.

Tie�i pēc pusstundas atskanēja suņu rie�ana, troksnis, �īkstoņa, klaigas.

Sajutu�i mājas, izsalku�ie suņi bra�i izlēk�oja no me�a. Tūlit aiz viņiem neatpalikdami me�mala izbrauca deviņi slēpotāji. Ieraudzīju�i uz lieveņa mati, Cuku un Geku, viņi skriedami pacēla slēpju nūjas un skaļi iekliedzās: �Urā!�

Tad Geks neizturēja, nolēca no lieveņa un, sniegā grimdams, metās pretim lielajam, ar bārdu apaugu�ajam cilvēkam, kur� skrēja pa priek�u un kliedza �urā� skaļāk par visiem.

Dienu atkopās, skuvās un mazgājās.

Bet vakarā bija kopēja eglīte, un visi kopā sagaidīja Jauno gadu.

Kad galds bija uzklāts, izdzēsa lampu un aizdedzināja sveces. Bet, tā kā, izņemot Cuku un Geku, visi pārējie bija pieaugu�i, viņi, protams, nezināja, ko tagad iesākt.

Labi, ka vienam cilvēkam bija bajāns. Tas sāka spēlēt jautru deju. Tad visi uzlēca no vietām, un visiem iegribējās dejot. Un visi dejoja lieliski, sevi�ķi, kad uzlūdza dejot māmiņu.

Tēvs dejot nemācēja. Viņ� bija ļoti stiprs, labsirdīgs, un, kad viņ� nevis dejoja, bet tikai soļoja pa grīdu, pat tad jau skapī noskanēja visi trauki.

Viņ� nosēdināja Cuku un Geku sev uz ceļiem, un viņi visiem skaļi aplaudēja.

Tad deja beidzās, un visi lūdza, lai Geks nodzied kādu dziesmu. Geks netielējās. Viņ� ari pats apzinājās, ka māk dziedāt, un lepojās ar to.

Bajānists pavadīja, un viņ� nodziedāja dziesmu. Kādu � es jau vairs neatceros. Atceros tikai, ka tā bija joti jauka dziesma, jo visi, to klausīdamies, apklusa. Un, kad Geks apstājās, lai atņemtu elpu, tad bija dzirdams, kā sprak�ķēja sveces un aiz loga gaudoja vēj�.

Kad Geks beidza dziedāt, tad visi sāka trok�ņot, klaigāt, satvēra Geku rokās un sāka viņu mest gaisā. Bet māte tūlīt viņiem atņēma Geku, jo baidījās, ka tie aizrāvu�ies neapdauza viņu pret koka griestiem.

� Tagad sēdieties, � palūkodamies pulkstenī, sacīja tēvs. � Tūlīt sāksies pats galvenais.

Viņ� aizgāja un ieslēdza radiouztvērēju. Visi apsēdās un apklusa. Sākumā nekas nebija dzirdams. Bet tad atskanēja troksnis, dunoņa, svilpieni. Pēc tam kaut kas noklaudzēja, ie�ņācās, un kaut kur no tālienes atplūda melodiskas skaņas.

Lielie un mazie zvani zvanīja:

Tir-l ir-1 ir-r-don!

Tir-lir-lir-r-don!

Cuks un Geks saskatījās. Viņi uzminēja, kas tas ir. Tālajā, tālajā Maskavā zem sarkanās zvaigznes Spasas torru zvanīja Kremļa zelta pulkstenis.

Un �īs skaņas � Jaunajam gadam sākoties � pa�reiz klausījās ļaudis gan pilsētās, gan kalnos, gan stepēs, gan taigā, gan zilajā jūrā.

Un, protams, domās nogrimu�ais bruņuvilciena komandieris, tas, kur� nepagurdams gaidīja pavēli no Voro�i-lova, lai uzsāktu pret ienaidniekiem kauju, arī dzirdēja �īs skaņas.

Un tad visi ļaudis piecēlās, apsveica cits cilu Jaunajā gadā un novēlēja visiem laimes.

Kas tas ir � laime, to katrs saprata citādi. Ta�u visi kopā ļaudis zināja un saprata, ka vajag godīgi dzīvot, daudz strādāt un stipri mīlēt un sargāt �o milzīgo, laimīgo zemi, ko sauc par Padomju zemi.

1939. g.

Kādreiz mans tēvs karoja pret baltajiem, bija ievainots, izb�ga no gūsta, pēc tam kā sapieru rotas komandieris tika ieskaitīts rezervē. Mana māte noslīka, peldoties Volgā. Toreiz man bija astoņi gadi. Aiz lielām bēdām mēs pārcēlāmies uz dzīvi Maskavā. Un �eit divus gadus vēlāk tēvs apprecēja skaistu mei�u � Valentīnu Dolguncovu. Ļaudis stāsta, ka sākumā mēs esot dzīvoju�i klusi un pieticīgi Mūsu vienkār�o dzīvokli Valentīna turēja spodru. Ari ģērbās viņa vienkār�i, rūpējās par tēvu un nedarīja man pāri.

Bet tad atcēla sadales punktus, da�ādus talonus un maizes kartītes. Visi sāka dzīvot labāk, pārticīgāk. Valentīna arvien bie�āk un bie�āk sāka iet uz kino � gan viena, gan ar pavadoņiem. Mājās atgriezās izklaidīga, domīga un nekad ne man, ne tēvam nestāstīja, kādu filmu viņa bija redzējusi.

Un lad drīz � mums glu�i negaidot � manu tēvu iecēla par liela tekstilpre�u veikala direktoru.

No priekiem rīkojām dzīres. Atnāca viesi. Atnāca vecs tēva biedrs � Platons Polovcevs ar savu meitiņu Ņinu. Pirmo reizi sastapu�ies, mēs sākām smieties, apkampāmies un visu vakaru par citiem vairs nelikāmies ne zinis.

2 � A. Gaidars. �Izlase�.

33

Tagad da�reiz tēvam atsūtīja pakaļ ma�īnu. Viņ� arvien bie�āk sāka iet uz da�ādām sēdēm un apspriedēm. Reizes divas ari Valentīnu paņēma līdzi uz nez kādiem banketiem. Un te piepe�i Valentīna kļuva pikta un īgna. Viņa sāka slavēt tēva priek�niekus, lamāt viņu sievas, bet manu spēcīgo, labi noaugu�o tēvu saukāja par lupatu un tūļu.

Tēva veikalā bija daudz vadmalas, audekla, zīda un da�ādu krāsainu audumu.

Briesmīgas nelaimes nojautā tēvs jau ilgi staigāja novājējis un bāls un, kā es vēlāk dabūju zināt, paslepus pat bija lūdzis, lai viņu pārceļ par skārda un dzelzs pre�u veikala vadītāju.

Nezinu, kā gadījās, kā ne, bet drīz mēs sākām dzīvot labi un līksmi.

Pie mums ieradās namdari, krāsotāji; no sienas noņēma izbalēju�o tēva portretu ar likām plaisām pār plecu un zobenu, noplēsa no sienas vecās rudzupuķu krāsas tapetes un visu pārtaisīja un pārkrāsoja.

Krāmus mēs pārdevām vecu lietu uzpircējiem vai atdevām sētniekam, un mūsu dzīvoklis kļuva gai�s, ērts un pat tāds neparasti tuk�s.

Bet nemiers � neskaidrs, neizprotams � no tā laika pastāvīgi mita mūsu majā. 7e tas radas reizē ar negaidītu tālruņa zvanu, te klauvēja pie durvīm ar pastnieka vai aizkavēju�ās viesa roku, te slēpās no darba pārnāku�ā tēva acu kaktiņos.

Arī es redzēju un jutu �o nemieru, bet man teica, ka tēvs esot tikai noguris. Bet, kad atnāks pavasaris, mēs visi trīs brauk�ot uz Kaukāzu � uz kūrortu.

Beidzot atnāca pavasaris, un manu tēvu nodeva tiesai.

Tas notika tie�i tajā dienā, kad es nācu no skolas ļoti priecīgs, jo mani beidzot bija izraudzīju�i par mūsu skolas ceturtā pionieru pulciņa vecāko bundzinieku.

Un, kad es, ar lineālu bungojot pa mugursomu svinīgo gājiena mar�u, ieskrēju mūsu sētā, kur siltajā saulē �aloja kaimiņu bērni, viņi visi barā metās man pretim, cits caur citu saukdami, ka mūsu mājās bijusi kratī�ana un manu tēvu saņēmusi milicija un aizvedusi uz cietumu.

Neslēp�u, ka es ilgi raudāju. Valentīna mani mīļi mierināja un pacietīgi macīja, ko atbildēt, ja mani izjautās tiesnesis vai izmeklētājs.

Ta�u neviens man neko neprasīja. Tur drīz vien pa�i visu noskaidroja, un tēvu notiesāja uz pieciem gadiem � par iz�ķērdē�anu.

To es uzzināju pirms aizmig�anas, būdams jau gultā. Es paslēpu galvu zem segas. Caur izdilu�o audumu vāji kā zvaigznītes mirgoja dzeltenas gaismas dzirkstis.

Vannas istabā �ļakstēja ūdens. No raudā�anas aizpampu�ās acis lipa ciet, un man likās, ka es aizpeldu kaut kur ļoti tālu.

�Ardievu!� es domāju par tēvu. �Tagad man ir divpadsmit gadu, pēc pieciem gadiem būs septiņpadsmit, bērnība paies, un zēna gados mēs abi vairs nesatiksimies.

Vai atceries, kā dziļajā me�ā skanīgi un skumji kūkoja dzeguze un tu man mācīji atrast debesīs zilgano Polārzvaigzni? Bet vēlāk mēs gājām uz uguntiņas pusi klajā laukā un abi kopā dziedājām tavas vienkār�ās zaldātu dziesmas.

Vai atceries, ka reiz pa vagona logu tu man parādīji dzeltenām pienenēm nosētu pļavu, siena gubu, telti, pakalnu, bērzu? Saja bērza � ta tu teici � toreiz sēdējis krauklis un aprauti ķērcis: krā ... krā! Daudz jūsējo bija kritu�i tajā pļavā. Tu biji gulējis, lūk, tur, mazliet pa labi no pakalna � pelēkajās vērmelēs, kur patlaban klaiņoja lāsains vērsēns un māva: mū-mū! Laikam nomaldījies, resnais muļķītis, un nu baidās, ka no me�a iznāks vilki un to aprīs.

�Ardievu!� es grimu miegā. �Bungas sit gājiena mar�u. Katrai vienībai savs ceļ�, savs negods un sava slava. Nu, lūk, esam iz�ķīru�ies. Soļi apklusu�i, un lauks ir tuk�s.�

Tā pussnaudā es atvadījos no tēva sirsnīgi un skumji, jo tomēr ļoti mīlēju viņu, jo � kādēļ melot? � viņ� bija mans vecākais draugs, bie�i vien līdzēja izkulties no nelaimes un dziedaja jaukas dziesmas, no kurām zeme likās tik pla�a, un uz �ās zemes mēs bijām visdraudzīgākie un laimīgākie cilvēki.

No rīta es pamodos un gāju uz skolu. Un, ja tagad man vaicāja par tēvu, es atbildēju, ka viņ� sē� par zag�anu un krāp�anu. Atbildēju sausi, strupi, bez asarām. Jo divreiz no vietas sirsnīgi atvadīties no cilvēka nevar.

Sākumā tēvs strādāja nometnē me�a darbos kaut kur pie Vologdas. Bie�i rakstīja Valentīnai vēstules un, redzams, ļoti pēc viņas ilgojās. Tad viņ� pēk�ņi apklusa uz ilgu laiku. Un tikai gandrīz pēc trim mēne�iem

2*

35

atsūtīja � ne vairs viņai, bet man � atklātnīti; kaut kur no l'ālajiem Ziemeļiem, no Sorokas pilsētas. Atklātnitē tēvs rakstīja, ka viņu kā sapieri norīkoju�i darbā pie kanāla būves. Tur viņa brigāde spridzinot zemi, akmeņus un klintis.

Divi gadi aizritēja ātri un bez jēgas.

Tre�ā gada pavasarī Valentīna apprecējās ar Osoa-viahima instruktoru, pēc uzvārda, liekas, Loba�ovu. Un, tā kā dzīvokļa viņam nebija, tad viņ� ar savu lauka kara somu un nelielu �emodānu pārvācās pie mums.

Jūnijā Valentīna atstāja man simt piecdesmit rubļu vienam mēnesim un aizbrauca ar vīru uz Kaukāzu.

Pārnācis no stacijas, es ilgi slaistījos no viena kakta otrā. Un, kad vēj� aizcirta vēdlodziņu un es izdzirdu, ka mūsu kaķēns virtuvē piesardzīgi lok starp nenokoptajiem traukiem bļodiņā atstāto pienu, sapratu, ka tagad esmu palicis dzīvoklī viens pats.

Es stāvēju, domās nogrimis, kad mani pa logu pasauca mūsu sētnieks � tēvocis Nikolajs. Viņ� teica, ka tikai pirms stundas te bijis mūsu pulciņa vadītājs Pāvels Bari-�evs. Viņ� ļoti pukojies, ka Valentīna tik steidzīgi aizbraukusi, un teicies rit atkal atnākt.

Naktī es gulēju slikti. Sapnī man rādījās telegrāfa stabi, kovārņi, vārnas. Viss murk�ķēja, ķērca, brēca. Tad sāka sist bungas un visa �ī drūzma kaukdama un svilpdama uz�āvās debesīs un aizlaidās. Viss apklusa. Es pamodos.

Atausa saulains rīts � tas pats, kurā mana dzīve asi pavērsās uz citu pusi, � un kas zina, kurp būtu aizvedusi, ja vien ... ja vien tevs man nebūtu rādījis pļavas ar dzeltenām pienenēm un dziedājis labas zaldātu dziesmas � tās, kuras vēl arvien man dedzina sirdi. No tām man ir līksmi un labi. Da�brīd arī drusku noraudātos, bet tā kā kauns, ja nav par ko.

Vispirms es uzliku uz prītnusa tējkannu un tad piezvanīju Jurkam Kovjakinarn; viņ� dzīvoja blakus korpusā, un es biju viņam veselu mēnesi parādā rubli divdesmit kapeikas; puikas man teica, ka viņ� jau grasoties mani nāvīgi piekaut.

Jurka bija divus gadus vecāks par mani, viņ� nesāja Voro�ilova strēlnieka nozīmi, bet bija slaists un blēdis.

Viņ� bija pametis skolu, ta�u meloja visiem, ka neklātienē gatavojoties lidotāju kursiem.

Viņ� ienāca gāzelēdamies, ātri apskatīdams sienas. Pabāzis galvu virtuvē, kaut ko pao�ņāja, piegāja pie galda, nosvieda no krēsla kaķēnu un apsēdās.

� Valentīna aizbrauca? � Jurka noprasīja. � Tā-ā! Skaidrs: viņa tev atstāja naudu, un tu gribi ar mani norēķināties. Cienīju godīgumu. No tevis nākas rublis divdesmit, ko ņēmi priek� kino, un septiņdesmit kapeikas par eskimo saldējumu; pavisam rublis deviņdesmit, apaļi rēķinot � divi rubļi.

� Jurka! � es iebildu. � Neesmu ēdis nekādu eskimo. To ēdāt jūs, bet es iegāju pa tumsu un apsēdos savā vietā.

� Nu re! � Jurka saviebās. � Es nopirku pavisam se�us gabalus. Es sēdēju malā. Vienu paņēmu sev, pārējos piecus atdevu jums. Atceros ļoti labi: Carlijs Caplins tie�i gā�as ūdenī, visi auro un klaigā, bet es jums iegrū�u pa saldējumam. Bet tu, kazi, laikam biji aizrāvies � pat nemanīji, ka apriji?

� Nē, Jurka, es nebiju aizrāvies un neko neapriju. Tās septiņdesmit kapeikas es tev atdo�u. Bet nudien � vai nu tu melo, vai tumsā kāds to man būs no�iepis.

� Zināms, atdod, � Jurka uzslavēja. � Jūs ēdāt, bet man jūsu dēļ jācic�? Bet vai tu atceries, kā Carlijs Caplins lidoja ūdenī?

� Atceros.

� Bet vai tu atceries, tikko viņ� izlīda, virve pārtrūka, un �is atkal ūdenī?

� Arī atceros.

� Nu re! Pats visu atceras, bet saka: neesmu ēdis. Nelāgi, brālīt! Vai daudz naudas Valentīna tev atstāja? Dro�i vien skopuļojās?

� Kāpēc tad �skopuļojās�? Pusotra simta atstāja, � es atteicu un turpat ari attapies paskaidroju: � veselam mēnesim atstāja. Tu domāji � nedēļai? Un kur tad vēl par petroleju un mazgātājai par veļu.

� Tu esi muļķis! � labsirdīgi noteica Jurka. � �itādu naudu tā tīri apēst!

Izbrīnā viņ� palūkojās uz mani un sāka smieties.

� Bet cik tad vajag? � es ievaicājos neuzticīgā ziņkārē, jo arī mani pa�u tirdīja doma: vai nevarētu kaut cik atlicināt no atstātās naudas?

� Cik?... Padod man kauliņus! Es tev tūliņ kā grāmatvedis... uz mata! Puskilo maizes pa dienu � viens, tas būtu trīsdesmit reizes. Tēja ir. Kilo cukura pa mēnesi � pārdzersies. Tad putraimi, kartupeļi � nieks! Nu, vēl sviests, gaļa! Piens � viena krūze ik pārdienas. Pavisam piecdesmit septiņi rubļi, kapeikas nost. Nu, labs ir, labs ir! Nebozies! Lai iet vēl konfektes, cepumi. Tas būs se�desmit trīs, petroleja � divi... Cik mazgātajai? Desmit? Re, kur tā naudiņa aiziet! Pavisam ... Pavisam� dzīvo kā baņķieris � septiņdesmit pieci rubļi... Bet pārējā? Tu, draugs, būtu nopircis fotoaparātu no Vitjas Cesnokova. Se�reiz deviņi, bet kas par gaismas spēju! Zem gultas palien, ir tad vari uzņemt. Viņ� dārgi neprasīs. Vai gribi, iesim tūliņ un apskatīsim!

� Nē, Jurka! � es izbijos. � Es labāk ne tūliņ, bet vēlāk ... Es vēl padomā�u.

� Nu padomā! � piekrita Jurka. � Tādcļjau galva ir, lai domātu. Tos divus rubļus dod �urp ... E, brāl, tev ,i( ciuieki vien, bet man nav sīknaudas... Nu, labs ir, ļjagaidi�u! Bet pēc pusdienas atkal ieskrie�u. Izmaini � iri tad atdosi.

Man nemaz negribējās, lai Jurka atkal skrietu pie manis, un es aicināju viņu nokāpt kopa ar mani lejā veikalā. Ta�u Jurka veikli uzmauca galva savu pankūkai līdzīgo �okejcepuri un nepacietīgi sāka purināt galvu.

� Nemaz nelūdz! Nav laika. Sē�u, kaļu. Eleroni, lon-eroni, vibrācija, derivācija* ... Lidma�īna nav tramvajs.

Mazliet ne tā � iekļūsi grīstē, mazliet �itā � vēl kaut !>as sliktāks. Kas nekai� jums � kājniekiem!

Viņ� nicīgi sa�ķieba lupas, nevērigi pielika roku pie epures naga un aizgāja.

Bridi vēlāk es pa logu redzēju, ka mūsu sirmais, resnais sētnieks � tēvocis Nrkolajs pilnā spara dzenas pakaļ Jurkam, velti lūkodams iezvelt tam ar garo slotas katu.

. . Padzēris tēju, es sāku izplānot savu turpmāko dzīvi. Apņēmos pierakstīties bibliotēkā un lasīt grāmatas. Bez tam man bija �astes� ģeogrāfijā un matemātikā.

Istabas uzkopjot, es pēk�ņi atklāju, ka labajā pusē aug�ējā rakstāmgalda atvilktne aizslēgta. Tas mani pārsteidza, jo domāju, ka �ā galda atslēgas jau sen nozaudētas. Nebija jau arī ko slēgt. Tur atradās raibas lupatas, da�as tālruņa austiņas, velosipēda sūkņa uzgalis, kaula tamboradata, nepilns kār�u komplekts un vilnas dzijas kamols.

Ēs pataustīju atvilktni: vai nav aizķērusies no iek�puses Nē, nebija aizķērusies.

Es izvilku blakus atvilktni un izbrinījos vēl vairāk. Tur bija ieķīlājuma kvīts un aizņēmuma obligācijas, kāds desmits Osoaviahima loterijas bi|e�u, pusfiakons smar�u, salauzta saktiņa un trausla kaula kastīte, kur Valentīnai glabājās da�ādi ērmoti nieciņi.

Un tas viss nebija noslēgts.

Aiz pārmērīgas ziņkāres un veltīgiem minējumiem man sabojājās garastāvoklis.

Es izgāju sētā. Bet vairums pazīstamo zēnu bija jau aizbrauku�i uz vasarnīcām. Mūrnieki lauza pagraba sienu, saceldami baltus putekļus. Apkārtne bija vienās bedrēs, piemētāta ar ķieģeļiem, dēļiem un baļķiem. Turklāt uz logiem un balkoniem iedzīvotāji bija izkāru�i ziemas drēbes, un visapkārt nejauki oda pēc naftalīna.

Pusdienas gatavot man bija slinkums. Nopirku veikalā bulku ar rozīnēm, pudeli limonādes, gabalu desas, krūzi piena, siļķi un simt gramu saldējuma.

Pārnācis apēdu un noskumu vēl vairāk. Jutos aizvainots, ka Valentīna nebija ņēmusi mani sev līdzi uz Kaukāzu. Būtu bijis tēvs � viņ� gan paņemtu!

Atceros, kā reizēm viņ� mani nosēdināja pie airiem un mēs vakarā vizinājāmies pa upi.

� Tēti! � es reiz lūdzu. � Padziedi man vēl kādu zaldātu dziesmu!

� Labs ir, � viņ� saka. � Noliec airus!

Viņ� pasmēla ar sauju ūdeni, padzērās, paberzēja ar rokām ceļgalus un sāka dziedat;

Tālos kalnu galus Tumsas auti sedz,

Biezās miglas palus Klusā lejā redz.

Ceļu neskar vēji,

Lapas rāmi k!us.. <

Gaidi tik, tev arī Pienāks dusas laiks!

� Tēt! � es teicu, kad pēdējā skaņa bija klusi izgaisusi pār skaisto Istras upi. � Tā ir laba dziesma, bet tā ta�u nav zaldātu dziesma.

Viņ� sarauca pieri.

� Kā tā � nav zaldātu? Iedomājies, ka ir kalni. Mijkrēslis. Iet vienība. Tā nogurusi, iet ir smagi. Uz muguras uzkabe � se�desmit mārciņu... �autene, patronas.

Bet pie kalnu pārejas baltie. �Pagaidiet vēl mazliet,� saka komandieris, �aiziesim iztrieksim... tad ari varēsim atpūsties ... Da�s lidz rītam, bet da�s uz mū�u ...� Kā tad nav zaldātu dziesma? īsta zaldātu dziesma!

�Tēvs bija labs,� es nodomāju. �Viņ� valkāja garus zābakus, pelēku kreklu, pats skaldīja malku, pusdienās ēda griķu biezputru un pat ziemā vēra vaļā logu, kad mūsu mājai dziedot gāja garām Sarkanā Armija.�

Bet kā gan tas gadījās? Lūk, kaimiņi saka, ka mīlestība novedusi pie tā, bet iereibu�ais ūdensvada labotājs Mi-ke�kins � tas, kas vienmēr dāvā bērniem saulespuķu sēklas un īrisa konfektes, � viendien apstājās pie mūsu loga, kur sēdēja Valentīna, izstiepa harmonikas un pa visu sētu rāva vaļā dziesmu par melnajām acīm, kas �nobeigu�as� kādu lāga puisi.

Toreiz Valentīna ātri pielēca kājās. Nikni nospļāvās, atgāja no loga, aizrāva mani projām un, lūpas �ķobīdama, nomurmināja:

� Dziedātājs... atradies! �ūpai Es sūdzē�os namu pārvaldniekam.

Ta�u veltīgi bija sūdzēties pārvaldniekam par Mike�-kinu. Pirmkārt, par viņu bija sūdzēju�ies jau simtiem rei�u. Otrkārt, dzērumā viņ� nevienu neaiztika, tikai auroja savas dziesmas. Un, tre�kārt, mūsu mājas iemītnieki bie�i vien bez apdoma gāza izlietnēs un atejās visādu drazu, kādēļ daudzreiz gadījās da�ādi skandāli. Bet Mi-ke�kins ikreiz nekurnēdams gāja, laboja un tīrīja, � cits viņa vietā sen jau būtu nospļāvies.

�Mīlestība!� es domāju. �Bet mīlestības jau ari te apkārt ir ne mazums. Lūk, iepretim pie metro �ahtas stāv sargkareivji, un viņiem arī varbūt ir pa daiļavai. Bet tur kopmītnē dzīvo lidotāji, un tiem dro�i vien arī ir. Tomēr no viņu mīlestības �autenes nerūs, lidma�īnas nekrīt no debesīm, bet viss iet savu gaitu, kā nākas.�

Vai nu tāpēc, ka biju ilgi gulējis un domājis, vai art tāpēc, ka biju pārēdies desu un siļķi, man sāka sāpēt galva un lūpas kļuva sausas. Un �oreiz es biju priecīgs, kad no�ķindēja zvans un pie manis iemetās Jurka.

Nākamajā mirklī mēs bijām uz ielas. Tālāk viss sagriezās kā virpulī. To pa�u dienu no montiera Vitjas Cesno-kova es nopirku fotoaparātu par septiņdesmit pieciem rubļiem. Un tās pa�as dienas pievakarē Pu�kina laukumā Jurka pieveda mani pie trim domīgiem pui�iem, kas pacietīgi raudzījās kinoreklāmas vitrīnā.

� Iepazīstieties! � Jurka teica, stumdams mani pie puikām. � Tie ir Zeņa, Petja un Volodja no astoņpadsmitās skolas. Ugunīgi pui�i un visi kā viens � teicamnieki.

�Ugunīgie pui�i� un �teicamnieki� � Zeņa, Petja un Volodja kā pēc komandas pagriezās pret mani, vērīgi nopētīja, ta�u, liekas, es viņiem nez kāpēc nepatiku.

� Viņ� ir labs puika, � Jurka mani ieteica. � Mēs esam kā brāļi, uz vienu roku. Tēvs cietumā, bet pamāte Kaukāzā.

�Ugunīgie pui�i� mēmi paklanījās, bet es mazliet piesarku. �Būtu jel, muļķis, klusējis par tēvu, � ir gan zellis, teiks vēl biedri.�

Bet jaunie biedri neteica neko, un apspriedu�ies mēs visi pieci aizgājām uz kino.

Mājās pārnācis, uzzināju no sētnieka � tēvo�a Nikolaja, ka atkal bijis pionieru vadītājs Pāvels Bari�cvs un cie�i jo cie�i piesacījis, lai es rit pat aizejot pie viņa uz māju � esot kaut kas pārrunājams.

Tomēr otrā dienā es pie Bnri�eva neaizgāju.

No rīta es saņēmu pirmo triecienu.

Uz ātru roku pabrokastojis, es ar fotoaparātu jozu uz veikalu pēc platēm. Tur man pateica, ka aparāts gan esot kārtibā, bet tas neesot se�reiz deviņi � esot vecas markas, un tāda lieluma plates pārdo�anā neesot un nemēdzot būt.

Saniknots es skrēju meklēt Jurku. Bet viņa nebija ne mājās, ne sētā. Satiku viņu tikai pievakarē, kad, noguris un aizelsies no meklē�anas un taujā�anas, es tikko varēju pakustināt mēli.

� Tavu nelaimi! � Jurka mani �ēloja. � Tie�i tā teica, ka neesot un nemēdzot būt?

� Tie�i tā: neesot un nemēdzot būi! � es izmisis atkārtoju. � Nu, ko tu izliecies, Jurka! Tu jau to agrāk zināji.

� Ej nu, zināju! Vai tad es esmu fotogrāfs, vai? Būtu tu man prasījis par lidma�īnu � tā cita lieta: fizelā�a, propelleris, astes vadība... Parauj kloķi atpakaļ � �ī ceļas uz aug�u, pagrūd uz priek�u � �ī lejā. Bet fotogrāfi � tie man nav cilvēki... bet � tpi! Lidotāji � cita lieta!...

� Jurka! � es lūdzu. � Iesim pie Vitjas Cesnokova, lai tad viņ� saņem aparātu, bet naudu dod atpakaļ!

� Ko tu! Ko tu! � Jurka brīnījās. � Naudas viņam sen jau vairs navl Par trīsdesmit viņ� vakar nopirka balalaiku, vēl mazliet iedeva sievai un sievasmātei. Nu. varbūt vēl kāds piecnieks atlika. Nē, brāl, tu labāk paciet.

Manas bēdas bija tik lielas, ka tikko noturējos netriecis fotoaparātu pret akmeņiem. Jurka to juta un ie�ēlojās par mani.

� Vai es esmu tev draugs, vai ne? � viņ� iesaucās, sizdams ar �okejcepuri sev pa celi.

� Zināms, ka ne ... tas ir, protams, draugs ... Un tad ... ko mēs darīsim?

� Nu, ja draugs, tad ejami Es tev izpalīdzē�u.

Mēs abi aizgājām divus kvartālus tālāk līdz darbnīcai, kur Jurka, domājams, nebija pirmo reizi, un �eit, tikko paraudzīju�ies uz manu (acīmredzot jau pazīstamo) fotoaparātu, pateica, ka varot pārtaisīt uz se�reiz deviņi. .Maksa � �etrdesmit rub|u, rokasnauda � desmit.

� Maksā ragāl � Jurka gavilēdams teica. � Tā nu māci un māci jūs, muļķus, bet paldies nesagaidīsi!

� Jurka, � es vaicāju, � bet kur tad es vēlāk ņem�u tos pārējos trīsdesmit?

� Gan sadabūsi! Pa druskai saskrapstīsi, bet, ja ne, tad es izpirk�u aparātu. Paņem�u sev, bet, kad iekrāsi naudu, atdosi man, � tad aparāts atkal būs tavējais.

Smagu sirdi es samaksāju desmit rubļus un no�ļucis vilkos uz māju.

� Nebēdā, � atvadoties Jurka deva man padomu. � Vakaros sēdies sestajā vai metro un laid uz Sokoļņikiem � tur mēs dzīvojam zaļi.

Mājās pastkastītē es atradu zīmīti no Bari�eva. Viņ� rāja mani par to, ka nebiju aizgājis, un piekodināja nekavējoties paziņot Valentīnas adresi Piemaskavas pionieru nometnes priek�niekam, kur viņi gribot mani uzņemt, lai es dzīvotu tur līdz Valentīnas atbrauk�anai.

Es, protams, biju priecīgs, bet... te nebija tintes, te apioksnes, un adresi nosūtīju tikai pēc �etrām dienām

Bet pa to laiku notika jauna nelaime.

Kā Jurka tur uz skaitāmajiem kauliņiem bija rēķinājis: kilo un puskilo � tā viņa darī�ana, bet nauda, kuras jau tā bija atlicis maz, kusa kā sniegs pavasara saulitē.

No rīta es jau sāku taupīt. Dzēru plānu tēju, ēdu tikai vienu bulciņu un skaitīju katru cukura graudiņu. Toties pusdienā, izsalcis kā vilks, es skubā sapirku nepavisam ne to, kas bija vajadzīgs. Steidzos, skrēju, lēju, bojāju. Pēc tam aiz bailēm, ka daudz iztērēts, ēdu bez kādas ēstgribas un beidzot saīdzis un pusizsalcis, atmetis visam ar roku, jozu pirkt saldējumu. Tad sadrūmis dīkā slaistījos, gaidīdams vakaru, lai ar metro laistu uz Sokoļņikiem.

Savāda sabiedriba radās ap mani. Kā mēs pavadījām laiku? Mēs nerotaļājāmies, neskraidījām, nedejojām. Mēs gājām no viena ļau�u bara pie otra, mazliet aizskarot garāmgājējus, mazliet pagrūstot, mazliet pazobojot. Visu laiku man bija sajūta, it kā mēs kādu izsekotu, it kā meklētu kaut ko nesaprotamu.

Te �ugunīgie pui�i� pasmaidīja, saskatījās, mēmi pameta ar galvu, izklīda un te jau atkal salasījās kopā. Visā viņu uzvedībā un kustībās bija savs neizprotams ritms un jēga, ko es toreiz nepētīju, liet izpētīt, kā tagad redzu, nebija nemaz tik grūti.

Da�reiz pie mums pienāca pieaugu�ie. Man palicis atmiņā viens � gara auguma, ar liku, notupu�u degunu. Maliņā atgājis, Jurka tam kaut ko ātri un īsi atbildēja un ņurcīja rokās savu rūtaino cepuri. Atgriezies pie mūsu kompānijas, viņ� ar lakatiņu noslaucija nosvīdu�o pieri, pēc kā es spriedu, ka no �ā, ar lielo degunu, bīstas arī pats Jurka.

Es viņam jautāju:

� Kas tas ir?

� Artists, � Jurka man skaidroja. � Viņ� ir Saļapina brālēns un precējies ar milicijas priek�nieka meitu, kas ir mana tante. Ugunsgrēka laikā viņ� zaudēja balsi, bet viņam izgādāja pensiju, lai viņ� nāktu uz �ejieni dzert narzānu un nomierināt nervus.

Es paraudzījos uz Jurku: vai viņ� nesmejas? Bet viņ� skatījās man acis taisni, gandrīz bargi un it nemaz nesmējās.

To pa�u vakaru, pavēlāk, mani cienāja ar alu. Es smējos, un smējās ari visi apkārtējie. Virs ar lielo degunu piesēdās un sāka ar mani runāt. Viņ� izpra�ņāja par manu dzīvi, par tēvu, par Valentīnu. Ko es viņam mēļoju, neatceros. Neatceros arī, kā es nokļuvu mājās.

Atjēdzos tikai, kad atrados jau savā gultā. Bija nakts. Gaisma no milzīgās laiernas mūsu sētā, pretim metro �ahtai, krita man tie�i acīs. Grīļodamies es pieceļos, piegāju pie krāna, padzēros, aizvilku priek�karu, apgūlos, paņēmu pie sevis zem segas kaķēnu un aizvēru acis.

Un atkal kā kādreiz agrāk neizprotama trauksme ielidoja istabā, viegli �aukstināja spārnus, lēni apsēdās

f

manā galvgalī un rilmā ar pulksteņa vēzekli sāka mani aijāt:

Ai-ai!

Klu-sak!

Pa-klau!

Klu-sāk!

Bet kaķēns ņurrāja man uz krūtīm: rnurr ... murr ... � brī�am apklustot un dro�i vien ieklausoties, kā kaut kas skrubinās manā sirdī.

...Naudas man bija atlicis vairs tikai divdesmit rubļu. Es lādēju sevi par slinkumu � par to, ka laikā nenosūtīju uz nometni Valentīnas Kaukāza adresi, un tagad, protams, viņas atbilde neatnāks vēl tik drīz. Kā es dzīvo�u � to es nezināju. Bet no �odienas pat es apņēmos dzīvot citādi.

No rīta sāku uzkopt dzīvokli. Mazgāju traukus, iznesu atkritumus, iztīrīju un gribēju izgludināt sev kreklu, bet sadedzināju apkakli, piekvēpināju istabu un kāsēdams un sodīdamies iebāzu gludekli krāsnī.

Dienā strādājot es pārvarēju sevi. Bet vakarā mani atkal sāka vilkt uz Sokoļņikiem. Es klaiņoju pa tuk�ajām istabām un dziedāju dziesmas. Gūlos, cēlos, lūkoju spēlēties ar kaķēnu un bailēs jutu, ka mājās �odien tikpat nenosēdē�u. Beidzot padevos. �Labi,� es nodomāju, �bet tā būs pēdējā reize.�

Es iz�āvos no mājas, it kā man kāds dzītos pakaļ, un aizskrēju līdz metro. Vilcieni tikko bija aizgāju�i abos virzienos, un uz platformas neviena neredzēja.

No tum�ajiem tuneļiem pūta vēss vējiņ�. Tālu zem zemes kaut kas viegli dūca un klaudzināja. Gaismas signāla sarkanā acs raudzījās manī satraukti un nemirgoja

Atkal es sāku pārdomāt.

Ai-ai!

Klu-sāk!

Pa-klau!

Klu-sāk!

Pēk�ņi tuk�ās platformas atdzīvojās, kļuva skaļas. Saradās ļaudis. Viņi gāja, steidzās. Viņu bija daudz, bet arvien vēl nāca klāt � veseliem bariem, simtiem... Uz spo�ajām marmora sienām a�i sāka ņirbēt viņu ēnas, bet zem augstajām, gai�ajām velvēm ie�alcās un iedunējās daudzbalsīgs skaņu vilnis.

Tad es sapratu, ka �ie ļaudis brauc izpriecā uz Kultūras parku, kur �odien noliek krā�ņs karnevāls. Es apgriezos, pārskrēju pāri uz otru platformu un ielēcu vilcienā, kas brauca Sokoļņikicm pretējā virzienā.

Es piegāju pie kases. Izrādījās, ka bez maskām parkā nevienu nelai�. Aiz muguras spiedās virsū ļau�u rinda, un man nebija laika pārdomāt. Samaksāju divus rubļus par masku, divus � par ieeju un, izgājis cauri kontrolei, iejuku līksmajā pūli.

Es ilgi klejoju, ta�u laimes izjūtas nebija. Mūzika spēlēja arvien skaļāk un skaļāk. Bija vēl gai�s, un krastmalā laida daudzkrāsainas dūmu raķetes. Oda pēc ūdens, sveķiem, pulvera un puķēm. Nez kādi mūki, bruņinieki, ērgļi, spāres un taureņi smiedamies lidoja garām, mani neaizskarot un neuzrunājot.

Savā lētajā kartona pusmaskā, kas oda pēc līmes, es stāvēju zem koka vientuļ�, sadrūmis un jau no�ēloju, ka esmu ieklīdis �ajā jautrajā, trok�ņainajā drūzmā.

Piepe�i, tērpusies melnā tērpā ar zelta zvaigznēm, no ceriņu krūma izlidoja meitene. Mani nepamanījusi, viņa ātri noliecās, sakārtoja garās zeķes; pusmaska tai noslīdēja uz lūpām. Mana sirds notrīsēja: tā bija Ņina Polov-ceva.

Priecīgi viņa satvēra mani aiz rokas un ierunājās:

� Ai, kāda nelaime, Serjo�eņka! Zini, es noklīdu. Kaut kur te ir māsa Zinaida, draudzenes, zēni... Es piegāju pie kioska iedzert ūdeni. Uzreiz � pū� ... �auj ... Skrien nez kādi karaviri, viss sajuka; es uz vienu pusi, uz otru pusi, bet mūsējo nav un nav... Kāpēc tu esi viens? Vai tu arī noklīdi?

� Nē, es neesmu noklīdis, man neviena nevajag. Bet tu nebaidies, mēs pārmeklēsim visu parku, un mēs viņus atradīsim. Pagaidi, � es lūdzu, mirkli klusējis, � neuzliec vēl masku! Ļauj paskatīties uz tevi � mēs sen neesam tiku�ies.

Man sejā laikam izpaudās kaut kas tāds, no kā Ņina uzreiz apklusa un samulsa. Skaistas bija viņas acis, kas lūkojās manī tie�i un atklāti.

Es stingri paspiedu viņas roku, iesmējos Un aizvilku sev lidzi.

... Mēs pārmeklējām gandrīz visu dārzu. Kāpām ziedo�os pakalnos, nolaidāmies zaļās gravās, klejojām starp kuplajiem kokiem un uzdūrāmies veclaiku pilīm. Nereti mums ceļā gadījās jautri gani, dro�siidigi mednieki un drūmi laupītāji. Mums pretī nāca laipni zvēri un neganti ķēmi un briesmoņi.

Mazs, melns pūķis, plati atņirdzis zobus, svilpodams iemeta man pa muguru ar egļu �iekuru, bet, padraudējis ar dūri, es skaļi solīju sadot viņam pa kaklu, un, riebīgi �ņākdams, viņ� ielīda krūmos, laikam lai nogaidītu, līdz parādīsies kāds bailīgāks upuris.

Bet meklētos mēs neatradām, dro�i vien tāpēc, ka burvju gars, kas tovakar manī bija ieperinājies, tī�ām vadāja mūs ne tur, kur vajadzētu. Es to uzminēju un klusītēm smējos.

Beidzot mēs bijām piekusu�i, apsēdāmies, lai atpūstos, un te nu Ņina noskumusi atzinās, ka gribot ēst un dzert, bet nauda palikusi pie vecākās māsas Zinaidas. Es laimīgi pasmaidīju un, aizmirsis visu pasauli, izrāvu no kabatas maku.

� Naudai Vai tā nav nauda?

Mēs vakariņojām, es pirku kafiju, konfektes, cepumus, saldējumu.

Pie mazā galdiņa zem akāciju krūma mēs jokojām, smējāmies un apdomīgi pat pieminējām pagāju�o, kad bijām tik ļoti draudzīgi, rakstījām viens otram vēstules un reiz slepus aizskrējām uz kino.

� Serjo�a, � ba�īgi ieminējās Ņina, � man liekas, ka tu ļoti daudz tērē.

� Nieki, Ņina! Esmu priecīgs. Pag, es nopirk�u, lūk, to...

Neskaitāmās ugunīs mirdzēdams, spulgodams un trīsēdams, pie mūsu galdiņa piepeldēja milzīgs daudzkrāsainu balonu sai�ķis. Es izvēlējos Ņinai gai�i zilu, bet sev � sarkanu, un mēs izgājām uz laukumiņa. Piecēlās arī citi, gaidot uguņo�anu.

Cie�i rokās saķēru�ies, mēs gājām pa aleju. Vieglie, elastīgie baloni �ūpojās virs galvām.

Pēk�ņi nodzisa gaisma, nobālēja mēness un zvaigznes, jo norībēja zalve un debesīs uz�āvās un sāka dejot tūksto� raķe�u.

� Kad es bū�u liela, � domīgi sacīja Ņina, � es ari kaut ko tādu izdarī�u.

� Ko tad?

� Nezinu! Varbūt kaut kur aizlido�u. Vai varbūt būs kar�. Skaties, Serjo�a, uguns! Tu būsi baterijas komandieris. Oho! Tad tikai sargieties... Skat, Serjo�a! Uguns ... uguns ... un atkal uguns!

� Ko tu murk�ķi, muļķīte! � es smējos. � Nu labi, es bū�u baterijas komandieris, bet tad mani smagi ievainos ...

� Bet tu izveseļosies, � pārliecināti teica Ņina.

� Nu labi, un tad?

� Un tad? � Ņina pasmaidīja. � Tad... tad... Paskat, Serjo�a, mūsu baloni saviju�ies virs galvas.

Es izvilku nazi, nogriezu auklu galus un saņēmu abus balonus rokās.

� Skaties, Ņina: zilais balons esi tu, sarkanais � es. Viens, divi... aiziet!

Baloni ietrīsējās un uz�āvās liesmojo�ās debesīs.

� Ne�ēlo, � es leicu, � viņiem tur būs labi. Skat, Ņina, tu lido, bet es tev pakaļ. Lūk, panācu!

� Bet tu tūliņ aizķersies aiz antenas. Vairāk pa labi, muļķīti, pa labi! Serjo�a! Kāpēc es lidoju taisni, bet tu griezies un griezies?

� Nekur es negrie�os. Tu pati griezies un vienmēr no manis kaut kur sāņus un sāņus. Pagaidi vien, uzskriesi virsu raķetei un sadegsi. Ahā, nobijies?!

Vēlreiz ap�ilbino�i uzliesmoja debesis, un mēs skaidri redzējām, ka abi mūsu baloniņi draudzīgi joņo aizmākoņu augstumos.

Raķetes nodzisa. Kļuva tum�s, l'ad iedegās laternu ugunis, un to gaisma mēs itin tuvu ieraudzījām Ņinas māsu Zinaidu un pārējos.

Bija laiks �ķirties.

� Ņina, � gausi, katru vārdu apsvērdams, es vaicāju,

� vai drīkstu tev kādreiz piezvanīt?

� Zvani! � viņa teica. � Dod zīmuli, es tev uzrakstī�u mūsu tālruņa numuru. Mums tagad ir jauns.

Es iedevu.

� Ņina, � es paprasīju, � bet ja pie tālruņa pienāks tavs tēvs un vaicās, kas zvana? Ko tad teikt?

� Tā arī saki, ka zvani tu.

Viņa padomāja un jau noteikti piebilda:

� Jā, jā, tā ari saki! Tēvam nepatīk Valentīna, bet par tevi viņ� apprasās vienmēr.

Ņina atvadījās, aizskrēja pie māsas, un viņas acīmredzot tūliņ sāka strideties, kura no kuras noklīdusi. Pec

tam apkampu�ās abas devās pa aleju prom uz izeju. Vēlreiz pamirdzēja viņas melnā tērpa zelta zvaigznītes, tad viņa nozuda.

... Ņinai toreiz bija pilni trīspadsmit gadi un viņa mācījās divdesmit ceturtās skolas sestajā klasē.

Viņas tēvs � Platons Polovcevs, in�enieris � bija mana tēva sens draugs.

I\ad tēvu arestēja, viņ� sākumā negribēja tam ticēt, zvanīja mums pa tālruni un mierināja, ka tas laikam esot pārpratums.

Kad noskaidrojās, ka pārpratuma nav, viņ� sadrūma, noņēma, kā dzirdēju, no sava galda fotogrāfiju, kur viņi abi ar tēvu, uz zobenu rokturiem atspiedu�ies, stāvēja pie kādas poļu pils drupām, nezvanīja vairs mums un nenāca ar Ņinu ciemos. Ja, viņ� necieta Valentīnu. Un viņ� nosodīja tēvu. Es nedusmojos uz viņu. Viņ� ir slaids, gaia auguma, ar apnēsātu ordeni pie pusmilitārā fren�a.

Viņa slava ir atturīga un cēla.

Viņam ir dārgs viņa godīgais vārds, ko saglabājis trūkumā, karos, revolūcijā ...

Kāpēc lai viņ� draudzētos ar zagļiem!

Sētā man teica, ka veļas mazgātāja bijusi divas reizes. Veļu atstājusi pie sētnieka � tēvo�a Nikolaja, bet pēc naudas (piecpadsmit rubļiem) pienāk�ot rīt pēc pusdienas.

Es gribēju uzlikt tējkannu � nebija petrolejas. Maizes � tāpat, naudas arī. Bet tovakar man viss bija vien alga. Es iekritu gultā un neizģērbies cie�i iemigu.

No rīta it kā kāds pienāca un stipri sakratīja manu gultu. Uzlēcu aug�ā � neviena nebija. Mani bija modinājusi mana nelaime. Vajadzēja kaut kur sadabūt naudu. Bet kur? Vai tad es biju strādnieks, kalpotājs vai kaut sētnieks kā tēvocis Nikolajs, kas, skaties tik, �im saskaldījis malku, tam iznesis spaini, vēl citam izpurinājis grid segu? ...

Tomēr, acis piemiedzis, es ietiepīgi kalu tikai vienu: �Dabūt, dabūt... vienalga, dabūt!�

Vajadzēja izpirkt fotoaparatu, pārdot to turpat blakus uzpirk�anas veikalā, vajadzēja atdot naudu veļas mazgā-tājai, bet ar atliku�o sākt kārtīgi dzīvot.

Bet kur lai ņem trīsdesmit rubļu izpirk�anas naudas?

Un te uzreiz: �Bet kas gan cits, ja ne nauda, ir aizslēgtajā rakstāmgalda atvilktnē?�

Protams, apķērīga Valentīna visu nepaņēma līdzi uz Kaukāzu, bet daļu dro�i vien atstāja mājās, lai būtu pirmajiem izdevumiem pēc atbrauk�anas. Tad viss būs labi. Tad es pielāgo�u atslēgu, paņem�u trīsdesmit rubļus, izpirk�u aparātu, pārdo�u, atdo�u naudu veļas mazgātājai, trīsdesmit atlik�u atpakaļ atvilktnē, bet no pārpalikuma dzīvo�u klusi un pieticīgi, gaidot to bridi, kad mani uzņems nometnē.

Cik viss gan vienkār�i un jauki!

Tā kā nebija, protams, patīkami līst pēc naudas sve�ā atvilktnē, tad sirdsapziņas paliekas, kas vēl kaut kur vāji mani tirdīja, sāka klusi satraukt. Bet es tām nikni uzbrēcu un pa galvu pa kaklu meios pie sētnieka � tēvo�a Nikolaja pēc vīles.

� Ko tu darīsi ar vīli? � neuzticīgi noprasīja sētnieks.

� Tīrās nedienas! Vakar tāpat zeņķis no se�padsmitā dzīvokļa palūdza skrūvgriezi un, velnēns tāds, atskrūvējis sve�u vēstuļu kastīti, iebāzis tur kaķēnu un aiztaisījis ciet. Irniece iet izņemt avīzes, bet kaķēns ņaud un bļauj. Avīzi saskrāpējis un pārbīlī saplēsis pusi telegrammas. Knapi saburtoju�i. Tā kā būtu �brauc�, tā kā �nebrauc�, ta kā �pagaidām nebrauc, pats atbrauk�u�.

� Man, tēvoci Nikolaj, ar tādām blēņām nodarboties nav vaļas, � es teicu. � Man radiouztvērējs sabojājies. Nu, redz ... tur vajag pievīlēt.

� Pielūko, nedari muļķības! Ko tas dienaszaglis Jurka sācis vazāties mūsu sētā? Tu, puis, pielūko! Tur labais p,a 1 s nebūs. Paņem vīli no kastes Un veļu paķer lidzil Rau, tur aiz skapja sainis. Mazgātāja teicās pusdienlaikā nākt pēc naudas. Vai ta tēvs tev neko neraksta?

� Raksta! � es atbildēju, paķēris vīli un celdams plecos veļas saini. � Viņ�, tēvoci Nikolaj, tur visu laiku kaut ko spridzina... rībina... Es, tēvoci Nikolaj, vēlāk pastāstī�u, bet lagad nav vaļas.

Kur vien spēju, savācu vecas atslēgas uri, atlicis divas, ķēros pie darba.

Es strādāju ilgi un neatlaidīgi. Sabojājis vienu atslēgu, ķēros pie otras. Paretam tikai atrāvos, lai padzertos pie krāna. Sviedri izspiedās uz pieres, pirksti bija saskrambāti, notriepti ar skaidām un rūsu. Es pieliku aci pie atslēgas cauruma, nometos uz ceļiem, apgaismoju to ar sērkociņa liesmiņu, smērēju atslēgu ar �ujma�īnas eļļu, bet tā kā noburta nepadevās. Te uzreiz � krāks! Un es iutu, ka atslēga gausi un �ņirkstēdama tomēr pagriezās.

Es apstājos, lai atvilktu elpu. Atstūmu soliņu, savācu un iemetu spaini gru�us un skaidas, noskaloju netīrās, eļļainās rokas un tikai tad atgriezos pie atvilktnes.

Dzinn! Gatavs! Izrāvu atvilktni, pacēlu avīzes lapu un ieraudzīju melnu, eļļainu, blāvi spīdo�u kaujas brauniņu.

Es to paņēmu � tas bija auksts, it kā no ledus pagraba. Rievainā spala kreisajā pusē viena vietiņa mazliet ieskrambāta. Es izņēmu aptveri: tur bija se�as patronas, septītās trūka.

Es noliku brauniņu uz dvieļa un sāku pārmeklēt atvilktni. Nekādas naudas tajā nebija.

Manī parņēma reizē dusmas un izmisums. Pusi dienas es biju pūlējies, noņēmies, zaudējis tik daudz dārgā laika � un nebiju atradis to, ko man vajadzēja.

Es iebāzu brauniņu atpakaļ, uzklāju avīzi virsū un aizvēru atvilktni.

Vēl kas jauns! Uz otru pusi atslēgu nevarēja pakustināt, un slēdzene nebija aizgrie�ama. Tas vēl nebija viss: izvilkt atslēgu no cauruma tagad nebija iespējams, un tā rēgojās jau pa gabalu. Es iebāzu vīli atslēgas aci un sāku spiest kā ar sviru. Liekas, ka lieta iet! Krāks � un atslēga nolūza; vēl sliktāk! Atslēgas caurumā rēgojās asa, nejauka nolūzu�ās atslēgas pusīte.

Niknumā es iespēru ar kāju atvilktnei, iemetos gultā un sāku raudāt.

Pēk�ņi pa vēdlodziņu no sētas atplūda pazīstamā, stieptā gaudo�ana. Tur apnicīgi klaigāja vecu lietu uzpircējs.

Es uzlēcu kājās un atrāvu vaļā logu. Sētā bija tikai mazie bērni. Mēmi es pamāju ar roku vecu lietu uzpircējam, un, kamēr viņ� meklēja ieeju, kamēr kāpa aug�a, es raudzījos apkārt, apsvērdams, ko gan viņam varētu pārdot.

Tur vecas bikses. Tur �akete ar cauru elkoni. Varbūt ari slidas? Ziema vēl tālu. Tur krekls, kam piedurknes kļuvu�as par īsām. Futbola bumba! Uzspļaut... Tagad spēle ne prātā. Sametu visu kaudzē, noslaucīju asaras un steidzos atvērt durvis.

Ienāca uzpircējs. Kārām rokām viņ� nadzīgi izrakņāja visu kaudzi, vienaldzīgi atsvieda slidas. Ar līku pirkstu diez kāpēc vēl vairāk ieplēsa �aketes elkonī caurumu, no�ņācās un teica:

� Se�i rubļi.

Kā tā � se�i rubļi? Par tik lielu kaudzi tikai se�i rubļi, ja man vajadzīgi trīsdesmit?

Es mēģināju kaulēties. Bet viņ� klusēja un tikai pa reizei laiski atkārtoja:

� Se�i rubļi. Laba maksa.

Tad es atstiepu vecus velteņus, trauku dvieļus, kartupeļu maisu, tēva sandales, radioaustiņas un nopluku�u zaķ-ādas cepuri. Atkal viņ� tikpat nadzīgi pārcilāja lietas, ar pirkstu izdūra velteņos caurumu, atstūma radioaustiņas un noteica:

� Pieci rubļi!

Kā tā � pieci rubļi? Par tik lielu kaudzi, kas tagad aizņēma visu kaktu, � se�i un pieci, kopā vienpadsmit?

� Vienpadsmit rubļu! � somu plecos celdams, sacīja uzpircējs. � Gribi � atdod, negribi � ie�u tālāk.

� Pagaidi! � es teicu izbailēs, kas nepalika apslēptas viņa �auro acu asajam skatienam. � Tu pagaidi, es tūliņ vēl ...

Es metos blakus istabā. Skrandas vairs negadījās, un es atvēru drēbju skapi.

Pirmais, ko es pamanīju, bija Valentīnas pelēkbrūnais ka�okādas boa. Kas tā bija par ādu, es nezināju. Bet vairākkārt biju dzirdējis, ka Valentīnai �is boa diez kāpēc nepatīk.

Es norāvu to no vad�a. Tas bija pūkains, viegls un saules staros mazliet sudrabaini mirdzēja. Cik nu varēdams savaldījos, iznesu boa un nevērīgi nometu uzpircējam priek�ā uz galda.

Stop! Tagad es pamanīju, kā iegailējās viņa lū�a acis un cik kāri viņ� sakampa ka�okādu!

Tagad cenu viņ� nepateica uzreiz. Viņ� �o lietiņu paspaidīja rokās, mazliet pastaipīja, pacēla tuvu pie acīm un paostīja.

� Septiņdesmit rubļu � viņ� lēni noteica. � Vairāk nedo�u ne kapeikas.

�Oho! Septiņdesmit!� es izbijos, bet, tā kā atkāpties bija jau par vēlu, tad saņēmies teicu:

� Kā gribi! Lētāk par deviņdesmit es neatdo�u.

� Jaunais cilvēk, � skaļi teica uzpircējs, � es nestrīdos! Varbūt �ī manta maksā ari deviņdesmit rubļu. Jādomā pat, ka maksā. Bet �ī manta nav tava, jaunais pui�, un ka par to nesadod mums abiem. Septiņdesmit rubļu un vienpadsmit � astoņdesmit viens. Ņem naudu � un lieta darīta.

� Kā tu drīksti! � es murmināju. � Tas ir mans. Tā nav tava darī�ana. To man uzdāvināja.

� Es nestrīdos, � pasmīnēja uzpircējs. � Es nestrīdos. Var jau būt, ka ir tāda kārtība, ka jauna meita valkā zābakus un karavīra �ineli, bet tāda kārtība, ka jauns puisis valkātu dāmu kurpes un ka�okādas boa, � tādas kārtības nav un nekad nebūs. Ņem ātrāk naudu, pui�, un lieta darīta.

Es paņēmu naudu. Ta�u tas nebija viss � manas bēdu dienas tikai sākās.

Otrā dienā es pierakstījos bibliotēkā un paņēmu divas grāmatas. Vienā no tām bija rakstīts par zēnu bundzinieku. Viņ� aizbēdzis no ļaunās vecāsmātes un pievienojies revolucionārajiem karavīriem fran�u armijā, kas cīnījusies viena pret visu pasauli.

So zēnu turēju�i aizdomās par nodevību. Ar smagu sirdi viņ� pazudis no vienības. Tad komandieris un kareivji pilnīgi noticēju�i, ka zēns bijis ienaidnieka izlūks.

Bet vienībā sāku�i risināties dīvaini notikumi.

Tā kādreiz nakts tumsā, kad sargi nespēju�i saskatīt pat savu �auteņu durkļu galus, pēk�ņi sāku�i taurēt kaujas trauksmi, un izrādījies, ka ienaidnieks pielavījies jau itin tuvu.

Resnais un bailīgais muzikants <Vli�o, tas pats, kas bija apmelojis zēnu, pēc kaujas izrāpies no grāvja un teicis, ka signalizējis esot viņ�. Viņu ieteiku�i apbalvo�anai.

Bet tie biju�i meli.

Tā citreiz, kad vienībai klājies grūti, pamestās drupās, drūmā tornī, kur nespējis piekļūt neviens brīvprātīgais drosminieks, piepe�i uzvijies fran�u karogs un uz torņa robotā jumta paliekām uzliesmojusi signāllaternas uguns. Laterna �ūpojusies, �audījusies no labās puses uz kreiso un, kā bijis norunāts, signalizējusi kaimiņu vienībai, saucot to palīgā. Palīdzība tikusi sniegta.

Bet sasodītais muzikants Mi�o, kas vēl no rīta gadījuma pēc bija palicis pilī un visu laiku piedzēries vāļājies pagrabā līdzās vīna mucām, atkal teicis, ka to darījis viņ�, un viņu atkal apbalvoju�i un pie�ķīru�i ser�anta pakāpi.

Lasot �īs rindiņas, mani pārņēma niknums un sa�utums un asaras aizmigloja acis.

�Es... tas ir, viņ�, drosmīgais, labais zēns, kas tik ļoti mīlēja savu dzimteni, apkaunots, vientuļ�, visu pamests, riskējot ar dzīvību, deva trauksmes signālus.�

Man vajadzēja ar kādu dalīties savās noskaņās. Bet man blakus nebija neviena, tikai kaķēns, acis piemiedzis, snauda un murrāja uz spilvena.

� Tas esmu es � kareivis bundzinieks! Es arī esmu vientuļ� un pamests... Ei tu, slinkais muļķīti! Dzirdi? � es teicu un paņurcīju kaķēna silto, pūkaino vēderu.

Aizvainotais kaķēns pielēca kājās, uzmeta kūkumu un, kā man likās, nikni paraudzījās manī ar savām apaļajām, zaļajām acīm.

� Ņau! � viņ� atbildēja. � Tu melo, tu neesi kareivis bundzinieks. Bundzinieki nelo�ņā pa sve�ām atvilktnēm un nepārdod uzpircējam Valentīnas boa. Bundzinieki sit apaļas bungas, vispirms � trim-tara-ram! � pec tam � trum-tara-ram! Bundzinieki ir dro�i un labi. Viņi pielej līdz malām pilnu tasīti ar siltu pienu un met tur desas ādiņas un mīkstus baltmaizes gabaliņus. Bet tu piemirsti ieliet pat aukstu ūdeni un svied uz grīdas vienīgi sausas garozas.

Viņ� nolēca uz grīdas un, baidīdamies no atriebības, pasteidzās palīst zem dīvāna. Un dro�i vien ilgi tur tupēja, ausīdamies un klausīdamies, vai es nemeklēju krāsns kruķi vai slotu.

Bet es jau sen biju cie�i aizmidzis.

No rīta, izskriedams pēc maizes, ievēroju, ka mūsu dzīvokļa ārdurvis bija pavērtas. Es atcerējos, ka vēlu vakarā, lasī�anā nogrimis, biju piemirsis tās aizvērt.

Bet, tā kā man visu laiku pa galvu jaucās domas par gaidāmo Valentīnas atgrie�anos, atmaksu par uzlauzto atvilktni un pārdotajām mantām, tad �is niecīgais atgadījums modināja manī domas:

�Bet kā būtu, ja dienu (naktīs tas ir bailīgi) izejot atstātu durvis vaļā? Tad dro�i vien atnāktu īstie zagļi, kaut ko nozagtu, un pie reizes viņiem varētu uzvelt ari citas nelaimes.�

Dzerot tēju, es apsvēru, ka mans nodoms nav peļams. Bet, tā kā man būtu �ēl, ja zagļi paņemtu kaut ko vērtīgu, es izslaucīju vannu sausu, sakrāvu tur visu veļu, drēbes, apavus, galdautu, aizkarus, un dzīvoklis kļuva tuk�s kā uzpo�anas laikā � Pirmā Maija priek�vakarā. Cie�i jo cie�i visu to noblīvējis, es pārklāju vannu ar avīzēm, uzvēlu virsū vecas tna�as, kas bija paliku�as no kaļķu maisiem, sasviedu virsū da�ādas graba�as, salauztas kamaniņas, slēpju nūjas, velosipēda riteni. Tā kā mūsu vannas istabā nebija loga, es uzliku krēslu uz galda un izskrūvēju griestu spuldzi.

�Tagad,� es nodomāju ļaunā priekā, �lai tik nāk!�

Triju dienu laikā es ne reizes netiku aizslēdzis durvis. Bet savādi � neviens zaglis nenāca. Un tas bija jo dīvaināk tāpēc, ka mūsu mājā no rīta līdz vakaram tā vien klik�ķēja: klik... klak! Slēdz, zvana, atkal slēdz.

Citi durvis noslēdza, pat uz mirkli nokāpjot līdz parādes ieejai pie avī�u kastītēm... Aiz bailēm aizelsu�ies, no pusceļa griezās atpakaļ, lai pārbaudītu, vai durvis ir kārtīgi noslēgtas.

Bez durvju atslēgām pierīkoja vēl ārpusē piekaramās atslēgas, krampī�us, va�iņas...

Bet te dzīvoklis trīs dienas stāv neaizslēgts un durvis tikai pievērtas, ta�u neviens zaglis tur nebā� savu degunu!

Nē! Neveiksmes gāzās pār mani no visām pusēm.

Es saņēmu no Valentīnas atklātni. Viņa jautāja, vai mājās viss kārtībā un vai mazgātāja atnesusi veļu.

Un dodu vārdu � ja Valentīna būtu jautājusi, vai man nav kāda nelaime gadījusies, vai negarlaikojos, vai arī būtu atsūtījusi kaut vienkār�u, dzeltenu atklātni, nevis tādu, kur klintis, ērgļi un jūra mani kaitināja un stāstīja par jauku dzīvi, kas nemaz nelīdzinājās manējai, un, beidzot, kaut jel �ajā īsajā vēstulītē tie�i trīs reizes nebūtu pieminējusi veļas mazgātāju, it kā tas būtu vissvarīgākais, � tad es godīgi būtu uzrakstījis viņai visu patiesību. Jo, lai gan viņa nebija mana māte un tagad � arī ne pamāte, tomēr viņa nebija ļauns cilvēks, kādreiz agrāk viņa mani bija lutinājusi un da�reiz pat slēpusi manus nedarbus, sevi�ķi, ja es turēju mēli aiz zobiem un neteicu tēvam, ka tā prombūtnē kāds zvanījis Valentīnai pa tālruni.

Un es atbildēju viņai īsi, ka esmu sveiks un vesels, ka veļa atnesta un viņai nav ko raizēties. Es aiznesu vēstuli un, svilpodams un kājām dauzīdams (sak, kas jau būs, būs), uzkāpu pa kāpnēm.

Kaķēns, it kā mani gaidīdams, tupēja kāpņu telpā. Durvis kā parasti bija mazliet pavērtas. Bet stop! Es izdzirdu tikko uztveramu troksni. It kā glāze atsistos pret apak�tasīti, pēc tam kāds pastūma krēslu. Es ātri uzskrēju pus-stāvu augstāk.

Mūsu dzīvoklī bija zaglis!...

Elpu aizturējis, es ausījos. Pagāja minūte, divas, trīs, piecas... Zaglis nez kādēļ nemaz nesteidzās. Es dzirdēju viņa soļus, kad viņ� pāris rei�u pagājās pa gaiteni durvju tuvumā. Dzirdēju pat viņu no�ņaukājamies un iekāsējamies.

� Tim-tam! Tra-la-la! Trum-trmn! � es dzirdēju aiz durvīm.

Bija ļoti savādi: zaglis dungoja dziesmu. Acīmredzot tas bija pārdro�s, bīstams bandīts. Un es jau sāku pārlikt, vai labāk nenokāpt leja un nepasaukt tēvoci Nikolaju, kas patlaban laistīja sētu. Bet te aiz durvīm, acīmredzot no virtuves, bija dzirdams apslapēts troksnis. Ilgi es pūlējos iedomāties, kas tas varētu būt. Pēdīgi apjēdzu: tur �ņāca prīmuss. Tas jau bija kaut kas glu�i neaptverams! Zaglis acīmredzot vārīja tēju un taisījās pie mums brokastot.

Es nokāpu kāpņu laukumiņā pie durvīm. Pēk�ņi durvis pla�i atvērās un manā priek�ā nostājās maza auguma resns vīrs pelēkā uzvalkā, dzelteniem �ņorzābakiem kājās.

� Draugs, � viņ� vaicāja, � vai tu esi no �ā � no piecpadsmita dzīvokļa?

� Jā, � es nomurmināju, � no �ā.

� Tad ienāc jel, lūdzams! Es tevi redzēju pa logu jau pirms pusstundas, bet tu uzkāpi aug�ā un nez kādēļ slēpies.

� Bet es ta�u nedomāju, es nezināju, kādēļ jūs te... dziedat.

� Saprotu! � resnais iesaucās. � Tu dro�i vien domāji, ka es esmu zaglis, un pacietīgi gaidīji, kā risināsies notikumi. Tad zini, ka es neesmu ne zaglis, ne raz bainieks, bet gan Valentīnas miesīgs brālis, tātad � tavs tēvocis. Bet, tā kā man zināms, ka Valentīna apprecējusies un pametusi tavu tēvu, tad esmu tavs biju�ais tēvocis. Tā būtu pareizāk.

� Viņa ar vīru aizbrauca uz Kaukāzu, � es aileicu,

� un tik drīz neatgriezīsies.

� Lielie dievi! � tēvocis bēdājās. � Dārgā māsa aizbrauca, tā ir nesagaidījusi miesīgo brāli! Bet es ceru, ka viņa tev pateica, ka es ieradī�os.

� Nē, viņa nepateica, � es atbildēju, neveikli vērodams mūsu nepievilcīgo dzīvokli. � Kad viņa brauca projām, viņa, liekas, bija apjukusi, jo sasita apak�tasīti un kafijas katliņā iebēra sāli.

� Pazīstu, pazīstu bezrūpīgo būtni! � resnis nosodo�i pagrozīja galvu. � Atceros vēl, kā agrā bērnībā viņa reiz uzlēja biezputrai nevis eļļu, bet petroleju. Apēda un mocījās �ausmīgi. Bet saki tu man, draugs, � kāpēc te pie jums dzīvoklī kaut kas nav tā, kā vajag?... Ne nu glu�i kā �ķūnis, bet tīri kā Melitopoles apriņķa komisāra apartamenti pēc jautra mahnovie�u iebrukuma.

� Tas nav pēc iebrukuma! � es apjucis taisnojos.

� Es pats te visu novācu un nobāzu vannas istabā, lai zagļi neatnāktu un neaiznestu.

� Teicami, � piekrita tēvocis. � Bet tādā gadījumā � kāpēc tad tu atstāj vaļā dzīvokļa durvis?

Man par laimi, virtuvē sāka burbuļot tējkanna, un nepatīkamā saruna pārtrūka.

Mans biju�ais tēvocis izrādījās jautrs un enerģisks cilvēks. Padzēris tēju, viņ� lika man izjaukt noliktavu vannas istabā, kā arī noiet pie sētnieces un pateikt, lai viņa nokopj traukus, uzmazgā grīdu un sakārto dzīvokli.

� Tā nav pieklājīgi, � viņ� paskaidroja. � Pie manis var atnākt cilvēki, cīņu biedri, bērnības draugi, un te tāda nekārtība!

Tad viņ� vaicāja, vai man esot nauda. Uzslavējis par taupību, iedeva vēl trīsdesmit rubļu un izgāja līdz vakaram paklaiņāt pa Maskavu, kuru, kā viņ� izteicās, neesot redzējis jau gadus desmit.

Es noskrēju lejā pie sētnieces un pateicu viņai, lai uzkopj dzīvokli.

� Tēvocītis atbraucis! � es palielījos. � Labs! Tagad man būs jauki.

� Tā jau labāk! � teica sētniece. � Vai tas kur redzēts � pamest dzīvokli nejēgas bērna ziņā! Bērns paliek bērns. Te tas liekas prātīgs, bet pagriezies nost � un, paskat, tas vēl pavisam dumj�.

� Maziņie � tie ir dumji, � es apvainojos. � Bet es vairs neesmu mazais.

� R, mīļais! Gadās muļķis mazs, gadās arī liels. Manam Vasjam jau se�padsmitais. Agrāk ap �ādu laiku izprecināja, bet viņ� sadabūjis skārda cauruli, pielādējis ar sēru, iz�āvis un, paskat, � trīs nedēļas sagulēja slimnīcā.

Labi vēl, ka tikai seju sabojāja, ka acis neizsita. Bet, ko es tev stāstu, � tu tak zini labāk nekā es!

Es kaut ko norūcu un a�i pazudu, tāpēc ka Vasjas lietā bija ari daļa manas vainas.

Veikli un ar prieku es palīdzēju sētniecei uzkopt dzīvokli. Pievakarē mūsu dzīvoklis bija jau tīrs, kārtīgs un mājīgs. Es uzklāju uz galda jaunu, bārkstainu galdautu, aizskrēju līdz stūrim, par rubli nopirku lauku puķu pu�ķi un ieliku to zilā vāzē.

Pēc tam nomazgājos, apvilku tīru kreklu un, lai pakavētu laiku līdz tēvo�a pārnāk�anai, sēdos rakstīt vēstuli Valentinai.

�Mīļā Vaļa!� es rakstīju. �Pie mums atbraucis Tavs brālis. Viņ� ir ļoti jautrs, labs un uzreiz iepatikās. Viņ� man stāstīja, ka Tu bērnībā nejau�i uzlējusi biezputrai petroleju. Es nebrīnos, ka Tev misējās, bet nav saprotams, kā Tu to varēji apēst. Vai varbūt Tev bija iesnas?...

Vēstuli nepabeidzu, jo pie durvīm zvanīja un es metos priek�namā. Ienāca tēvocis un viņam līdzi vēl kāds.

� Iededz gaismu! I<ur slēdzis? � tēvocis komandēja.

� Surp, vecais, �urp! Nepaklūpi... Te kaste... Do �ur cepuri, es pats uzkār�u... Pats, pats, priek� drauga visu pats. Laipni lūdzu! Pagriezies pret gaismu! Ak, gadiņi... Ak, neatgrie�amie gadiņi!... Bet tu vēl esi spēcīgs... Jā, jā! Nekrati galvu... Tu vēl �alkosi, ozol... Vēl �alkosi! Iepazīsties, Sergej! Tas ir mans jaunības draugs! Skolots. Vecs partizāns �apajevietis. Politkatordznieks. Dzīvē daudz cietis. Bet, kā redzi, ērglis!... Vanags! Kas par acīm! Kas par asām, caururbjo�ām acīm! Uguns! Laternas! Pro�ektori!...

Tikai tagad pie gaismas es pienācīgi saskatīju tēvo�a slaveno biedru. Taisnību sakot, varenu ozolu viņ� man neatgādināja. Ērgli arī ne. Te tēvocis lielajā aizrautībā bija pār�āvis pār strīpu.

Viņam bija �etrstūraina galva. Uz plikā paura rēgojās plata, laikam kaujās dabūta rēta. Seja bakurētaina, bet biezo lūpu kaktiņi noslīdēju�i, un tas pie�ķīra viņa sejai skumju, pat raudulīgu izteiksmi.

Viņ� bija tērpies zaļā diagonālauduma formas blūzē, pie kuras spīguļoja Darba Sarkanā Karoga ordenis.

Tēvocis apskatīja uzkopto dzīvokli, uzteica par izdarību, un te viņa skatiens krita uz manu nepabeigto vēstuli Valentīnai.

Viņ� pievilka vēstuli sev klāt un sāka lasīt...

Pat pa gabaliņu es redzēju, ka viņa sasarku�ajā sejā atspoguļojās neviltots sa�utums. Sākumā viņ� kaut ko norūca, tad piecirta ar kāju, saņurcīja vēstuli un iemeta to pelnu traukā.

� Kauns! � viņ� teica, smagi pūzdams un pagriezdamies pret savu nopelniem bagāto draugu. � Paskaties uz viņu, Jakov!

Un tēvocis strupi pagrūda ar pirkstu uz manu pusi, bet es sastingu.

� Paskaties, Jakov, uz �o cilvēku � bezrūpīgu, nolaidīgu un vieglprātīgu. Viņ� raksta vēstuli pamātei. Nu lai, galu galā (tas neko negroza) viņ� raksta vēstuli savai biju�ajai pamātei. Viņ� paziņo tai priecīgo vēsti par viņas miesīgā brāļa atbrauk�anu. Un kā viņ� to paziņo? Viņ� rasta vārdu �atbrauca� ar burtu �d� un pirms �ka� neliek komatu. Un tā esot mūsu jaunatne! Mūsu gai�ā nākotne! Vai par to (es nerunāju par sevi, bet prasu tev, veco Jakov) tu cīnījies un cieti? �vadzināji va�as un vicināji �apajevie�u zobenu! Bet, kad bija vajadzīgs, nenodrebot gāji uz e�afotu... Atbildi ta�u! Saki viņam tie�i acīs!

Uztrauktais tēvocis noguris atlaidās krēslā, bet vecais Jakovs bargi pakratīja plikpauraino galvu.

Nēl Ne tālab viņ� bija �vadzinājis va�as, vicinājis zobenu un gājis uz e�afotu. Ne, ne tālab!

� Svied krāsnī! � riebumā sacīja tēvocis, norādīdams uz saņurcīto papīru. � Nē, dod. es pats sadedzinā�u.

Viņ� uzrāva sērkociņu, papīrs uzliesmoja, un uz trauciņa palika pelnu plēnes, ko tēvocis tūlīt izmeta pa vēdlodziņu.

Nomākts un apkaunots es ņēmos virtuvē ap prīmusu, mierinādams sevi, ka plāni laikam iet tēvo�a dēliem un meitām, ka pat vienas nelaimīgas kļūdas dēļ viņ� spējīgs sacelt lādu traci.

�Ka tikai viņ� neiedomājas eksaminēt mani ģeogrāfijā!� es bailīgi nodomāju. �Kas gan tad notiks!�

Ta�u mans tēvocis acīmredzot ātri aizsvilās, bet ātri ari atdzisa. Tēju dzerot, viņ� ar mani jokoja, izpra�ņāja par tēvu un Valentīnu un beidzot lika iet gulēt.

Es jau grimu miegā, kad kāds klusītēm ienāca manā istabā un sāka grābstīties gar sienām, meklēdams slēdzi.

� Kas tur? � es pa miegam vaicāju. � Tas jūs, tē-voc?

� Es. Paklausies, draudziņ, vai jums mājās nav drusciņ o�amā spirta?

� Palūkojiet tajā istabā uz Valentīnas plauktiņa. Tur ir jods, rīcineļļa un da�adas zāles. Kas noticis? Vai kādam nelabi?

� Jā, vecajam nelāgi. Izcieties vecais, nomocījies. Nu, guli!

Iziedams tēvocis cie�i aizvēra durvis.

Caur biezo sienu viņu balsis nebija dzirdamas. Bet drīz pa durvju apak�u ieplūda kāda kodīga, pretīga smaka. Oda tā kā pēc benzīna, tā kā pēc ētera vai vēl pēc kāda cita draņķa, un no tā es secināju, ka tēvocis nejau�i izlējis kādas zāles.

Pagāja nedēja. Dienā tēvo�a nebija mājās. Pievakarē viņ� atgriezās kopā ar veco Jakovu, un tas lielāko tiesu palika pie mums pa nakti.

Kādu ritu es sēdēju vannas istabā un pacietīgi darbojos, ielikdams tikko izpirktā fotoaparāta kasetes.

Te kāds piezvanīja tēvocim pa tālruni, un, par kaut ko satraukts, viņ� sāka steidzināt veco Jakovu. Es saucu caur durvīm, lai viņi brītiņu pagaida, jo tēvocis vēl nebija redzējis manu fotoaparātu un man gribējās tūliņ uzņemt abus draugus, pārsteidzot tos ar prasmi fotografēt. Ta�u tēvocim, ka likās, nebija vaļas. Noklaudzēja durvis. Viņi aizgāja.

Pēc brītiņa es izmetos no vannas istabas un sapīcis, saulē acis mirk�ķinādams, palūkojos pa logu.

Tēvocis ar veco Jakovu pa�reiz bija izgāju�i pa vārtiem un nogriezās pa labi.

Es paķēru fotoaparātu un jozu viņiem pakaļ.

�Labi, tagad būs vēl interesantāk! Kaut kur ielas krustojumā es pieskrie�u no sāniem vai nogaidī�u, kad viņi apstāsies, lai nopirktu papirosus. Tad � kniks! � un darīts.

Bet, kad viņi vakarā atgriezīsies, uz galda jau stāvēs fotogrāfija. Zem stikla, rāmītī un ar uzrakstu: �Dārgajam tēvocītim no tā un tā ...� Tēvocis, es domāju, būs bezgala pārsteigts un priecīgs.

Ilgi es izmēģinājos uztvert tēvoci fokusā. Brī�iem viņu aizsedza garāmgājēji, brī�iem tie grūstīja mani vai arī es satrūkos no tramvaju un autobusu signāliem.

Beidzot, man par laimi, tēvocis un vecais Jakovs iegriezās mazā skvērīņā pie kādas baznīeiņas. Apsēdās uz sola uu aizpīpēja.

Es �igli ierīkojos uz tuk�ām kastēm starp diviem kioskiem, kas bija apsisti ar finieri. Nostādīju aparātu uz vienu divdesmitpieklo. Kniks! Darīts! Un pa�ā laikā, jo mirkli vēlāk kāda plata mugura aizslēpa manam skatienam tēvoci un Jakovu.

Katram gadījumam es pārmainīju kaseti un mēģināju vēlreiz nostādīt aparātu fokusā. Tēvocis un vecais Jakovs piecēlās. Sagatavoties! Kniks!

Bet roka nodrebēja, un otrs uzņēmums dro�i vien neizdevās, tāpēc ka sakumpu�ais virs ar platajiem pleciem pagriezās, un pārsteigts es pazinu, ka tas ir artists un Saļapina brālēns, ar kuru mani iepazīstināja Jurka un kur� mani Sokoļnikos pacienāja ar alu.

Citreiz es dro�i vien būtu kļuvis domīgs par tik negaidītu sagadī�anos, bet tagad man nebija laika. Ielēcis tramvajā, es devos uz mājām, lai līdz vakaram paspētu sagatavot negaidīto dāvanu.

Vannas istabā es nejau�i sasitu sarkano lampiņu. Lai nesajauktu, es abas kasetes ar uzņēmumiem iebāzu Valentīnas atvilktnē un skrēju uz veikalu pēc jaunas lampas. Bet, kad atgriezos, tēvocis jau bija mājās.

Viņ� skarbi pasauca mani pie sevis.

Vienā rokā viņ� turēja nolauzto atslēgas gredzenu, ar otru norādīja uz atslēgas atliku�o daļu, kas rēgojās ārā no slēdzenes.

� Paklausies, mans draugs, � viņ� stingri teica. � So daiktu es atradu uz palodzes, bet, tā kā es jau biju uzplēsis bikses uz �ās nolauztās atslēgas gala, tad kļuvu domīgs. Pieliku �o gredzenu te klāt. Un kas nu iznāk? ...

Viss pagalam! Es sāku kaut ko skaidrot, murmināt, taisnoties � sajuku, sapinos un beidzot, asaras liedams, izstāstīju tēvocim visu taisnību.

Tēvocis kļuva drūms. Viņ� ilgi staigāja pa istabu, svilpodams dziesmu �No tā me�a, no tā kalna vectēvs jāj uz zirga salna�.

Beidzot viņ� no�ņaucās, nokāsējās un apsēdās uz palodzes.

� Ir gan laiki! � tēvocis sērīgi sacīja. � Smaga vil�anās! Cits manā vietā tūliņ ziņotu milicijai. Tevi, blēdi, saņemtu ciet, arestētu un nosūtītu uz koloniju. Un māsa Valentīna, kas tagad tev nav pat pamāte, protams, �ausmās novērstos no tāda krāpnieka. Bet es esmu labs! Redzu, ka tu no�ēlo, ka tu esi muļķis, un es tevi nenodo�u.

Zēl, ka nav dieva un tev, stulbeni, nav kam pateikties, ka tev gadījies tāds labs tēvocis.

Lai gan tēvocis mani lamāja par blēdi un stulbeni, es faudādains karsti pateicos dārgajam tēvocim un nozvērējos klausīt un mīlēt viņu līdz kapa malai. Es gribēju viņu apkampt, bet viņ� mani atgrūda un izvilka no blakus istabas veco Jakovu, kas tur skuvās.

� Nu, paklausies tikai, veco Jakov! � tēvocis ārdījās, zibsnīdams ar savām apaļajām run�a acīm. �� Kāda aug mūsu jaunatne! � Te viņ� parāva mani aiz ;piedurknes.

� Paskaties, blēdi, uz �ā, neteik�u � vecā, bet kaujās jau novecoju�ā vira zaļo kareivja blūzi! Un ko tu tur redzi?... Ahā, tu sāc mirk�ķināt acis! Tu nodrebi! Tāpēc ka pie �ās diagonālblūzes mirdz Darba Sarkanā Karoga ordenis. Saki viņam, Jakov, tie�i acīs: vai tu cietuma pagraba tumsā vai kanonādes dārdos un arī pasaules kauju pakalnos un līdzenumos domāji, ka tu cīnies par to, lai tadi mala�i lo�ņātu pa aizslēgtām atvilktnēm un pārdotu lupatla�iem sve�us boa?

Vecais Jakovs stāvēja ar ieziepētu, pusnoskūtu vaigu un bargi kratīja galvu. Nē, nē! Ne cietumos, ne pakalnos, ne līdzenumos viņ� tā nebija domājis.

Atskanēja zvans, durvīs parādījās sētnieks Nikolajs un pasniedza tēvocim pierakstī�anās lapiņas.

� Ej un iegaumē! � atlaida mani tēvocis. � Es redzu, tev dreb roka, veco Jakov, un tu vari iegriezt sev vaigā. Es zinu, ka tev ir smagi, tu esi ideālists un romantiķis. Iesim tajā istabā, es pats tevi noskū�u.

Tur viņi ilgi par kaut ko apspriedās. Beidzot tēvocis iznāca un teica man, ka �ovakar viņ� ar veco Jakovu aizbraucot, jo gribot līdz atvaļinājuma beigām paklejot pa pasauli un paskatīties, kāda tagad ir dzīve dzimtajā malā.

Te tēvocis apklusa, stingri paskatījās uz mani un piebilda, ka viņa sirds esot nemierīga par maniem nedarbiem.

� Tevi vajag stingri turēt acīs, � tēvocis teica. �Tevi spēj iegro�ot tikai stipra un valdonīga roka. Tu brauksi man līdzi, darīsi visu, ko tev liek. Pielūko, ja tu man kaut reizi spītēsi, izmetī�u tevi pirmajā piestātnē, un lai tad plēsīgi putni riņķo ap tavu stūrgalvīgo pauri.

Kājas man saļodzījās, mēle kļuva stīva, un es me�onīgi iekaucos aiz negaidītas, bezgalīgas laimes.

�Kādi putni? Kas izmetīs?� es domāju. �Vai tad labais tēvocis izmetis? Es viņu klausī�u tā, ka... ja viņ� liktu man tūliņ izlīst pa krāsns dūmeni uz jumta, es neapdomājies ar prieku līstu.�

Tēvocis lika man pie vakara būt gatavam, un tūliņ abi ar Jakovu aizgāja.

līs sāku kravāties. Sameklēju veļu, dvieli, ziepes un apskatīju savas virsdrēbes.

Bikses man bija apvalkātas, eļļainiem plankumiem notrieptas, un es ilgi noņēmos virtuvē, tīrīdams tās ar benzīnu. Paņēmu pelēko kreklu. Tas bija man par mazu, toties ceļā nenotraipīsies. Vienam zābakam papēdis bija no�ķiebies, un, lai abi būtu vienādi, es ar knaiblēm norāvu otru papēdi, tad ar āmuriņu iedzinu naglu un nospodrināju zābakus.

Nedienas bija ar cepuri. Zeņķim tā reti ir jauna. Tā tiek mētāta pa �ogiem un jumtiem, strīdiņos triekta pret zemi. Turklāt bie�i vien tā aizvieto futbolbumbu. Bet manā cepurē bija caurums, ko es izdedzināju pie skolas ugunskura Pirmā Maija svētkos. Ja butu vesela padrēbe, tad to varētu nosmērēt ar tinti. Ta�u padrēbes nebija, bet smērēt ar tinti savu pakausi man, protams, negribējās.

Tad es nolēmu dienā turēt cepuri rokās, it kā man visu laiku būtu karsti, bet vakarā bus laba ari ar caurumu.

Tiklīdz es biju sagatavojies, atgriezās tēvocis ar Ja kovu. Viņi atnesa jaunu koferi, nez kādus vīstokļus un melnu ādas portfeli, ko tēvocis tūlīt nometa uz grīdas un sāka viegli mīdīt ar kājām.

Es odu pēc terpentīna, benzīna, zābaksmēra. Es stāvēju pavērtu muti, un man sāka likties, ka mans tēvocis mazliet jucis. Bet tad viņ� pacēla portfeli, pasmaidīja, ievilka degunā gaisu un tūliņ novērtēja manus pūliņus.

� Teicami, � viņ� sacīja. � Man patīk kārtība, kaut gan tu od kā petrolejas muca. Bet tagad met nost visus �os paltrakus, jo tā tu man atgādini baznīcas koristu, un apvelc, lūk, �o!

Un viņ� pasniedza man saini. Tajā bija īsas zaļganas krāsas bikses līdz ceļgaliem, tāda pati �vītīga blūze ar daudzām kabatām un kabatiņām, dzeltenas sandales, pioniera kaklauts ar spīdo�u sprādzi*, pilotka, ie�ķība kā lidotājam, un neliela ādas mugursoma.

Drebo�ām rokām es pakampu visas �īs mantas un drāzos pārģērbties. Un, kad es iznācu, tēvocis sasita plaukstas.

� Ckalovs! � viņ� iesaucās. � Molokovs! Vladimirs Kokinakil* .,. Trūkst tikai ordeņu � viens, divi, ducis!

Paraugies, veco Jakov, kāda mums aug jaunatne! Eli, eh, tālu lidos ērglēni! Tu neskumsti, veco Jakov! Redzams, ari tavu asiņu lase nav velti liju�i.

Drīz mēs bijām saposu�ies. Dzīvokļa atslēgu es aiznesu namu pārvaldniekam, kaķēnu atdevu sētniecei.

Atvadījos no sētnieka � tēvo�a Nikolaja un ūdensvada labotāja Mike�kina, kas, labsirdīgās, stulbās acis blisinādams, iebēra man saujā saulespuķu sēklas.

Pie vārtiem es apstājos. Te mūsu sēta. Te pie metrobū-ves �ahtas jau aizdegta pazīstamā laterna � tā, kas naktis apgaismo mūsu istabas. Bet tur aug�ā blakus dūmenim mūsu dzīvokļa trīs logi, un norieto�ās saules stars atspoguļojas agrakas tēva istabas putekļainajās rūtīs. Tur mēs kādreiz ilgi rotaļājāmies ar Ņinu. Sveiki! Vienalga tagad tur ir tuk�s un nav neviena.

Steigā biju piemirsis Valentīnas atvilktnē abas izlietotās kasetes, bet tagad tas mani maz skumdināja.

A\ēs izgājām uz laukuma. Te tēvocis devās uz taksometru stāvvietu un ilgi par kaut ko kaulējas ar �oferi.

Beidzot viņ� mūs pasauca. Mēs iekāpām un braucām.

Es biju pārliecināts, ka mēs brauksim tikai līdz kādai stacijai. Bet mēs jau sen bijām izbrauku�i pilsētas nomalē, izdrāzu�ies pa apak�u cauri Loka dzelzceļa tiltam. Cils aiz cita paņirbēja garām vasarnīcu ciemati, un tad ari tie palika mums aiz muguras. Ma�īna vēl joprojām joņoja un joņoja un veda mūs kaut kur ļoti tālu.

Pēc deviņdesmit kilometru brauciena pa Kurskas ceļu mēs naktī ierādāmies Serpuhovā.

Tumsā nokļuvām pie neliela, dārzu ieskauta namiņa, pa kura jumtu ņaudēdami lo�ņaja kaķi.

Es nemanīju, ka mūsu atbrauk�ana būtu kādu iepriecinājusi, kaut gan tēvocis bija stāstījis, ka �eit dzīvojot viņa sirdsdraugs.

Ta�u nekā pārsteidzo�a nebija.

Tāpat, lūk, pirms �etriem gadiem no mūsu sētas aizbrauca mans draugs Vasja Bikovs. Bet nesen mēs tikāmies... Kas un kā � un tas bija viss! Palielījāmies viens otram ar kabatas nazī�iem. Man � līks, ar īlenu, viņam � taisns, ar korķu viļķi. Apēdām pa Irisa konfektei un aizgājām katrs savu ceļu.

Acīmredzot ne jau katra draudzība ir uz mū�u!

Serpuhovā mēs nodzīvojām divas diennaktis, tin es brīnījos, ka tēvocis, kur� tā bija gribējis apskatīt dzimto pusi, nespēra ne soii tālāk par dārziņu.

Da�as reizes es skrēju pēc avīzēm, pārējo laiku vārtījos zālē un lasīju veco �Ņivu�*. Acu priek�ā paņirbēja ķeizaru, imperatoru, krievu un nekrievu ģenerāļu portreti. Kaut kādi izveicīgi bendes ar īsiem, līkiem zobeniem cirta galvas sagūstītajiem ķīnie�iem. Bet �ie, it kā tā arī vajadzētu, mierīgi tupēja uz ceļiem. Nebija redzams, ka kāds no viņiem būtu uzlēcis kājās, kaut ko uzsaucis bendēm vai vismaz uzspļāvis.

Par to gāju parunāt ar tēvoci. Viņ� lasīja tikko no pastnieka saņemto telegrammu un bija apmierināts. Viņ� at ņēma man nodriskāto �Ņivu� un sacīja, ka es vēl esot jauns un ka man jādomājot nevis par nāvi, bet par dzīvi. Turklāt no tādām bildēm nakti varot rādīties ļauni sapņi

Es iesmējos un jautāju, vai mēs drīz brauksim kaut kur tālāk.

� Drīz, � tēvocis atbildēja. � Pēc stundas brauksim uz staciju.

Viņ� pastiepa roku pēc ģitāras, viltīgi palūkojās uz mani un, stīgas strink�ķinādams, nodziedāja �ādu dziesmu:

Drīz jau nakts mēness spīdumā bālajā Zemei veldzi un valgumu sniegs.

Tumsā atlidos pla�umos tālajos Mūsu brīni�ķai dzimtenei miegs.

Visiem cilvēkiem mājokļos dusa nāks.

Maigu smaidu tie sapņos ņems līdz.

Tikai mēs pa �o ceļu nakts klusumā Iesim tālāk, līdz uzausīs rīts.

� Tram-tam-tam! � viņ� uzlika plaukstu uz stīgām un apmierināts iesmējās. � Vai laba dziesma? Nu, lūk! Bet kas sacerējis? Pu�kins? �ekspīrs? Anna Kareņina? Blēņas! To es pats sacerēju. Bet tu, brāl, domāji, ka tavs tēvocis visu mū�u tikai vicinājis zobenu un �ķindinājis pie�us. Nu, pamēģini tu sacerēt! Tas vis nav tā kā līst pamātes atvilktnē pēc naudas. Ko tad tu novērsies? Es runāju, tevi mīlēdams. Ja es tevi nemīlētu, tad tu jau sen tupētu pārmācības namā. Bet tu esi, paskat, kur: apkārt smar�as, daba. Rau, vecais Jakovs, izkāries pa logu, skatās zilajā tālē. Liekas, ka rokā viņam puķe. Roze! Ak, sapņotājs! Mū�am jaunais vecais sapņotājs!

� Ne jau zilajā tālē, � es sabozies atteicu, � viņam ieziepēti vaigi, rokās otiņa, un, kā liekas, viņam pa logu izkritusi glāze ar liekajiem zobiem.

� Vai dieniņ, kāda nelaime! � tēvocis iesaucās. �Tad skrien jel ātrāk viņam palīgā, tu, bczsirdigais ēzeli, un pie reizes pasaki, lai viņ� pasteidzas!

Pēc stundas mēs jau bijām stacijā. Tēvocis bija jautrs un gādīgs. Viņ� uzmanīgi atbalstīja draugu, kad tas kāpa aug�ā pa akmens pakāpieniem, un skaļi pamācīja:

� Nesteidzies, veco Jakov! Sirds tev jauka, bet sirds tev slima. Jā, jā! Saki, ko gribi, � vecās brūces liek sevi manīt, bet dzīve ir nesaudzīga. Tur ir galdiņ�. Viss aizņemts. Pagaidi mazliet, veco zēn, ļauj paskatīties, gan jau kāds pados vietu vecam veterānam.

Meitene ar melnām bizēm paņēma sainīti un piecēlās. Jauns leitnants no�aukstināja avīzi un pavirzījās tālāk. Oficiants veikli piebīdīja tēvocim otru krēslu, bet es apsēdos uz mantu saiņa. Driz pienāca nesējs un teica, ka mīkstajā vagonā vietu neesot. Tēvoci tas nemaz neapbēdināja, un viņ� lika ņemt cietajā vagonā.

Iedrebējās rūtis, pieripoja vilciens. Mēs izgājām uz platformas. Pēk�ņi drūzmā pazibēja man pazīstama seja � artists no Sokoļņikiem. Tagad viņam bija pensnejs, galvā mīksta platmale, uz pleciem uzmests pelēks lietusmētelis; viņ� kaut ko pavaicāja tēvocim, acīmredzot � kur atrodas bufete, un pateicies iejuka pūli. Tikko mēs apsēdāmies, nozvanīja, nosvilpa � un vilciens sāka kustēties

Kamēr es slaistījos pie loga, pārdomādams dīvainās sagadī�anās cilvēka dzivē, tēvocis paspēja aiziet uz restorānvagonu. No turienes viņ� atnesa lielu apelsīnu un sniedza to vecajam Jakovam, kas sēdēja, noliecis galvu uz galdiņa.

� Ed, Jakov! � tēvocis piedāvāja. � Bet kas tev? Es redzu, tu esi bāls. Nejūties labi?

� Pāries, � viebdamies nostenējās Jakovs. � Zināms, krata, grūsta, bet es pacietī�u.

� Viņ� pacietīs! � sa�utis iebrēcās tēvocis. � Viņ�, kas visu mū�u cietis to, ko cits neizciestu pat trijos mū�os! Nē, nē! Tas nenotiks. Es tūliņ pasauk�u vilciena priek�nieku, un, ja tam būs sirds, tad mīksto vietu viņ� tev pagādās.

� Būtu atsēdies pie loga un pielicis kaut ko mitru pie galvas. Lūk, te salvete, auksts ūdens, � piedāvāja iepretim

65

3 � A. Galciars. �Izlase*.

sēdo�ā vecenīte. �� Bet jūs, jaunais cilvēk, būtu mazāk smēķējis, � viņa griezās pie pui�a, kas gulēja uz aug�ējā plaukta. � No jūsu tabakas pat veselam ātri var kļūt nelabi.

Puisis ar apaļu seju, pieri saraucis, pavērās lejup, bet, ieraudzījis padzīvoju�u cilvēku ar ordeni, samulsa un aizmeta papirosu.

� Pateicos jums, augstsirdīgā vecenīte, � teica tēvocis. � Nezinu, vai jūsu viri un brāļi ir sēdēju�i pa cietumiem un katorgām, bet sirds jums atsaucīga. Ei, biedri pavadoni! Palūdziet pie manis vilciena priek�nieku, bet vispirms atveriet logu, � man �ķiet, ka tas ar septiņcol-ligajām naglām piesists pie sienas.

� Tu, dārgais, slauki vieglāk! � vilciena pavadonim pārmeta bārdains ve�uks. � Redzi, ka cilvēkam sirds nepanes putekļus.

Drīz vien visus mūsu kaimiņus pārņēma līdzjūtība pret veco Jakovu, un, gaiteni izgāju�i, viņi paklusām pārrunāja, ka, lūk, te cilvēks savā laikā cietis tautas labā un tagad slimo un mokās. Bet es, taisnību sakot, sabijos, ka tikai vecais Jakovs nenomirst, jo nezināju, ko mēs tad iesāktu.

Es izgāju gaiteni un pateicu to tēvocim.

� Pasargi dievs! � nomurmināja vecenīte. � Vai tad tie�ām tik nelāgi?

� Kas tur ir? � ievaicājās garāmejot kāda ve�iņa.

� Are, tajā kupejā, vadzi, viens cilvēks taisās mirt,� labprāt paskaidroja viņai bārdainis. � Tā, redz, dzīvo, dzīvo, bet nezini, kur gals pienāks.

� Vajadzētu izsēdināt, � piesardzīgi deva padomu no blakus kupejas. � Padot uz staciju telegrammu, lai sagaida sanitāri ar nestuvēm. Vai tad tas nu ir labi: mironis vagonā! Mums te sievietes, bērni.

� Kur mironis? Kam mironis?

Saruna pieņēma negaidītu un nepatīkamu virzienu. Tēvocis iegrūda man dunku mugurā un, skaļi iesmējies, piegāja pie vecā Jakova, kas gulēja uz sola.

� Ha-ha! Viņ� mir�ot! Vai dzirdi, veco Jakov? � jautāja tēvocis, raustīdams to aiz kājas. � Viņi saka, ka tu mirstot. Nē, nē! Ozols vēl stiprs. To nav salauzu�i ne cietumi, ne kazemāti*. Nesalauzis ari viegla sirds lēkme, kas uznākusi no kratī�anās un sliktas ventilācijas. Re, viņ� jau ceļas aug�ā. Re, viņ� jau pasmaidīja. Nu, skatieties, vai tad tas ir mirēja krampjainais smaids? Nēl

Tas ir mo�as un vēl pilnasinīgas dzīvības smaids. Ahā, le jau nāk vilciena priek�nieks! Zināms, es saku, viņ� vēl smaida. Bet, tā kā viņa organisms cīņās novārdzināts, tad �ādi smaidi, kratoties vagonā, nezin vai ir piemēroti un dabiski.

Uzzinājis, kas par lietu, vilciena priek�nieks teicas

� Es redzu, ka vecajam partizānam, ordeņa kavalierim tie�ām neērti. Bet, jums par laimi, nupat Serpuhovā no mīkstā vagona piektās kupejas vai nu pirms laika izkāpis, vai arī stacijā aizkavējies kāds pasa�ieris. Dodiet pavadonim naudu piemaksai, un es pateik�u, lai viņ� piestātnē nopērk biļeti ārpus kārtas.

Vilciena priek�nieks atsveicinājās un aizgāja.

Visi bija ar viņu ļoti apmierināti. Visi slavēja pieklājīgo un rūpīgo priek�nieku. Teica, ka viņ� gan vēl jauns, bet tik labi izturas. Bet vai sen tas bija, ka gadījās tādi, kas ar tevi ne runāt negrib, kur nu vēl palīdzēt cilvēkam vai arī vismaz padomāt par viņa stāvokli!

Labi, ja viss ir labi. Tad cilvēki kļūst laipni, saticīgi. Viņi cits citam piedāvā tēju, nazīti, sāli, ņem lasīt no citiem �urnālus, avīzes un izvaicā, no kurienes un uz kurieni kairs brauc, cik kur kas maksā; stāsta arī visādus atgadījumus no savas un citu dzīves.

Vecais Jakovs pavisam atlaba. Viņ� padzēra tēju, apēda gabalu desas un divas bulkas.

Tad kaimiņi lūdza, lai arī viņ� tiem kaut ko pastāsta no savas acīmredzot notikumiem bagātās dzīves...

Bija neērti noraidīt tādu cilvēku lūgumu, kuri tik līdzcietīgi izturēju�ies, un vecais Jakovs jautājo�i paskatījās uz tēvoci.

� Nē, nē, viņ� nestāstīs, � skaļā balsī skaidroja tēvocis. � Viņ� ir pārāk kautrīgs. Jā, jā! Tu esi kautrīgs, veco Jakov. Un tu nedusmo, bet es tev atgādinā�u, ka vienīgi aiz �īs nolādētās kautrības tu atsacījies ieņemt tautas komisāra vietnieka posteni kādā nelielā autonomā republikā. Pats tautas komisārs, biedrs Guli-Pod�idajevs, kā visiem zināms, nesen nomiris. Un, protams, tu, nevis kāds cits, pārvaldītu �īs nelielās, bet simpātiskās tautas lietas!

� Paklausieties! Jūs ta�u jokojat! � mulsi ierunājās no aug�ējā plaukta puisis ar apaļo seju. � Tā ta�u nemēdz būt.

� Visādi mēdz būt, � draiski atteica tēvocis un turpināja savu stāstu. � Bet kautrība, ak vai, ne vienmēr ir tikums. Mūsu darbi, mūsu rīciba bie�i vien pieder vēsturei, un tiem, kā teikt, jāiedvesmo mūsu laimīgā, bet diem�ēl bezbēdīgā jaunatne. Un, ja viņ� nestāstīs, tad viņa vietā stāstī�u es.

Te tēvocis pārlaida skatienu visiem klāteso�ajiem un noprasīja, vai kāds nav sēdējis viņos vai arī tagadējos laikos Harkovas centrālcietumā.

Nē, nē! Izrādījās, ka ne viņos, ne tagadējos laikos neviens nav sēdējis.

� Nu, tad jūs nezināt, kas ir Harkovas cietums, � tēvocis iesāka savu stāstu.

� Kā drūms, pelēks milzenis tas stāvēja augstā, tā sauktā Vēsā vai, atvainojiet, Aukstā kalna paugurā. Visapkārt kalnam bija izmētāti patvaldības ķetnas nospiesto, bailīgo mietpilsoņu zemie namiņi. Bēdīgi bija cietumniekam sēdēt drūmajā kopējā kamerā numurs divdesmit septiņi. Pa logu bija redzams ceļ�, pa kuru ripoja kravas automobiļi, gāja uz darbu kalpotāji. Un tirgones spekulantes, jautri �adzinādamas, stiepa uz tirgu grozus ar augļiem un paplātes ar ceptiem pīrādziņiem � ar gaļu, rīsiem un kāpostiem. Bet cietumnieks, kā jūs pa�i saprotat, saņēma tikai se�i simti gramu, tas ir, pusotras mārciņas. Turklāt viņ� alka pēc brīvības.

�Surp brīvību!� pie sevis skaļi iesaucās cietumnieks. �Pietiek man �vadzināt dzel�us un nīkt nebrīvē, gaidot maz ticamo amnestiju sakarā ar kādu gadadienu, pareizāk sakot, ķeizara laulībām, dzim�anu vai kronē�anu.� Un to pa�u vakaru, nākdams no malkas sagatavo�anas darbiem, cietumnieks atgrūda konvojnieku un kā pantera metās me�ā, draudīgās lo�u svilpoņas vajāts.

Ta�u liktenis beidzot uzsmaidīja cietējam. Nakti viņ� pārgulēja siena kaudzē, bet no rīta izdzirda traktora troksni un ieraudzīja uz lauka stādājo�us zemniekus. Tā kā cietumnieks nēsāja vēl savas drēbes un bija ģērbies ļoti pieklājīgi, tad viņ� uzdevās par atbildīgu darbinieku, kas atbraucis uz sēju.

Viņ� izvaicāja, kā veicas darbs, deva da�us norādījumus, padzērās pienu, pieprasīja zirgus līdz stacijai un nozuda, kā jūs jau uzminējāt, lai turpinātu bīstamo darbu tautas labā, kas smaka nolādētā carisma smagajā jūgā ...

Klausītāji sāka smieties un, traukus �ķindinot, devās uz izeju, jo vilciens nobremzēja pie stacijas, kur bija lēta piena un vistu pārpilnība.

� Bet klausieties, jūs ta�u jokojat, � aizvainoti piezīmēja no aug�as puisis ar apaļo seju. � Nekas tāds vispār nenotiek.

� Jā, es jokoju, jaunais cilvēk, � slaucīdams ar lakatiņu pieri, aukstasinīgi noteica tēvocis. � Joki dara dzīvi jauku. Bet citādi dzīve ir viegla tikai stulbeņiem un miegamicēm. He! Vai nav tiesa, jaunekli? � viņ� uzsita man uz pleca. � Bet te, kā redzu, nāk arī pavadonis ar biļeti.

Tēvocis palika pieskatit mūsu mantas, bet es paņēmu diezgan vieglo koferi un pavadīju uz mīksto vagonu veco Jakovu, kas nesa sev līdzi spilvena pārvalkā ievīstītu portfeli, dvieli, apelsīnu un avīzi.

Kupejā bija tikai divas vietas. Apak�ā pie loga pa labi sēdēja pusmū�a virs, viņam priek�ā uz galdiņa atradās grāmata, aiz muguras � ādas karavīra soma, bet līdzās uz dīvāna mētājās spilvens.

Viņ� pablenza uz mums, kad mēs noskrapstinājām durvis. Ta�u, ieraudzījis, ka kupejā ienāk nevis kaut kāds �vauksts, bet cienījams sirmgalvis ar ordeni, viņ� godprātīgi atņēma sveicienu un atstūma pie malas spilvenu. Aug�ējā vieta � tā pati, ko nebija ieņēmis pasa�ieris, kas laikam bija nokavējis vilcienu, � bija brīva. Tomēr tūliņ rāpties gulēt vecais Jakovs negribēja, viņ� uzlika acenes un ķērās pie avīzes.

Ta�u es skaidri redzēju, ka viņ� nelasa, bet caur pieri vērīgi skatās uz pasa�iera pusi.

Es bridi vilcinājos, tad novēlēju vecajam Jakovam labu nakti.

Viņ� viegli iekunkstējās un īgnā, klusā balsī lūdza pateikt tēvocim, lai tas nederīgā melnā sildītāja vietā atsūta parasto karalauka sildītāju pudeli, līdz pusei piepildītu ar ūdeni. Es pabrīnījos un gribēju pārvaicāt, bet atbildes vietā vecais Jakovs mēmi parādīja man dūri. Aizvainots un mazliet iebiedēts es atgriezos un pateicu tēvocim �o lūgumu.

Tēvocis sarauca pieri, paklusām kādu nolamāja, noliecās pie savas somas, izvilka nelielu sainīti un tūliņ izgāja, laikam pie pavadoņa pēc ūdens. Drīz viņ� izsauca mani priek�iņā. Viņa skatiens bija stingrs, bet apaļās acis piemiegtas.

� Se, � viņ� teica, pastiepdams man pelēku audekla somiņu, aug�galā savilktu ar gumijas auklu. � Ņem �o sildītāju un aiznes! Saprati? � viņ� saspieda manu roku. � Saprati? � atkārtoja tēvocis. � Ej un atceries, par ko mēs abi runājām pirms izbrauk�anas.

Tēco�a balss bija klusa un cieta, tagad viņ� runāja strupi, bez jebkādiem smiekliņiem un jociņiem. Roka man drebēja. Tēvocis to pamanīja, saņēma mani pie zoda un vieglītēm pagrūda.

� Ej, � viņ� sacīja, � dari, kā tev pavēlēts, un tad viss būs labi.

Es gāju. Pa ceļam es pataustīju somiņu: tajā kaut kas no�īkstēja un no�abēja; sildītājs bija auksts, acīmredzot no ādas, un ūdens vietā piebāzts ar papīru.

Pieklauvējis es iegāju kupejā. Nepazīstamais pasa�ieris sēdēja pie galdiņa, zemu noliecies pār grāmatu. Vecais Jakovs lasīja, atmeties gandrīz pie pa�as sienas.

Viņ� paķēra sildītāju, viegli ievaidējās, pielika to sev pie vēdera un apsedza ar svārku stūriem.

Es izgāju un apstājos vagona tamburā. Logs bija vaļā. Neredzēju ne mēnesi, ne zvaigznes. Vēj� sitās man sakarsu�ajā sejā. Vagons drebēja, un ārpusē spalgi � kā �aujot klaudzēja kāds dzelzitis. �Kurp mēs tā joņojam?� es nodomāju, gaisu rīdams. �Rita-ta-ta! Trata-tā! Aiziet! Eh, aiziet! Eh, laikam tālu braucam!�

� Nu? � mani sagaidot, vaicāja tēvocis.

� Darīts, � es klusi atteicu.

� Labi. Sēdies, atpūties! Gribi ēst � lūk, uz galda desa, bulka, āboli.

No desas es atteicos, ābolu paņēmu un tūliņ apēdu.

� Būtu licis zēnu gulēt, � vecīte deva padomu. � Pui�elis pa dienu noskraidījies. Acis, es redzu, sarkanas.

� Kas nu par sarkanām! � tēvocis viņai atbildēja.

� Tas tikai tāpat: putekļi, ēnas. Lūk, drīz būs stacija, un viņ� pa nakti pāries pie vecā Jakova. Vecais bez uzraudzības kā bērns: te tam vajag ūdeni, te sildītāju. Ar vilciena priek�nieku es jau norunāju.

� Kāpēc gan nesarunāt ar prātīgu cilvēku, � vecīte nopūtās. � Bet mans dēls Volodja da�kārt runāja, runāja. �Eh,� viņ� saka, �māt, nekādi mēs abi nevaram saprasties! ...� Tā pats uz savu galvu arī aizbrauca uz Kam�atku. Tagad viņ�, delveris tads, tur esot kapteinis vai kas cits.

Vecīte pasmaidīja un sāka klāt guļvietu, bet es aizdomīgi paraudzījos tēvocī: kas te vēl tiek gatavots? Kādā vagonā? Kādi sildītāji?

Gar mūsu kupeju nemitīgi garām gāja cilvēki uz restorānvagonu. Vagons līgojās, visi meimuroja un tvarstījās gar sienām.

Es nosēdos kaktiņā, sasildījos un sāku domāt. Cik savādi! Vai sen, kad viss bija citādi! Sita pulkstenis. Kliedza radiouztvērējs. Ausa rīts. �aloja skola, dūca iela, un dārdēja bungas. Mūsu ceturtais pulciņ� skrēja uz laukumu stāties ierindā. Un visādā ziņā tur kāds brēkā un kaitina: Sergejs bundzinieks,

Karavīru krāpnieks,

Ko tu bungas kul?

Kapteinis vēl guļ.

�Nu, nu!� es saku. �Nenāciet klāt, citādi vēl nobungā�u jundu ar nūjām pa muguru.�

� Tū-ū � pēk�ņi ierēcās lokomotīve. Vagonu tā parāva, ka es tikko nenovēlos no sola; skārda tējkanna nolidoja uz grīdas, iekaucās bremzes, pasa�ieri izbailēs metās pie logiem.

Satraukts kupejā ieskrēja tēvocis. Ar laternām rokās konduktori metās priek�iņās.

Lokomotīve nemitīgi svilpa. Stop! Apstājāmies. Aiz logiem nemanīja ne uguntiņas, ne zvaigznītes. Un nevarēja saprast, vai mēs stāvam me�ā vai uz lauka.

Visi drūzmējās un vaicāja cits citam, kas noticis. Vai kāds nav sabraukts? Vai kāds nav izlēcis no vilciena? Vai pretī mums nedrā�as kāds vilciens? Bet te atkal iedūcās lokomotīve, kaut kas sāka klabēt, �ņākt, un vilciens lēni sāka kustēties.

� Nomierinieties, pilsoņi! � drūmā balsī sauca pavadonis. � Kāds piedzēries nācis no restorānvagona un parāvis bremzi. Ak, cilvēki, cilvēki!

� Piedzēries un ālējas! � tēvocis nopūtās. � Aizej, Sergej, pie vecā Jakova! Vecais slims, nervozs. Pie reizes paprasi, vai viņam nevajag pārmainīt ūdeni sildītājā.

Es uzmetu viņam bargu skatienu � nemels, tēvoci! � un klusēdams gāju.

Piepe�i pa ceļam atcerējos to pazīstamo artista seju, kas paņirbēja manā priek�ā uz platformas Serpuhovā. Nez kādēļ man kļuva nelāgi.

Es pieklauvēju pie piektās kupejas durvīm. Ar muguru atmeties gandrīz līdz pa�ai sienai, vecais Jakovs gulēja puspievērtām acīm. Uz grīdas mētājās papirosu gali, sērkociņi, un visnotaļ oda pēc baldriāna. Acīmredzot ari mīkstais vagons ticis pamatīgi sakratīts.

Es pavaicāju vecajam Jakovam, kā viņ� jūtas un vai nebūtu laiks pārmainīt pudeli.

� Laiks! Sen laiks! � viņ� pikti atteica, pacēla svārku stūrus un pasniedza man audekla maisiņu.

� Puisēn! � acis no grāmatas nepaceldams, lūdza man pasa�ieris. � Garām iedams, pasaki vilciena pavadonim, lai atnāk uzkopt!

� Jā, jā! � vārgā balsī piebilda Jakovs. � Palūdz, mīļais!

�Mīļais�! Labs �mīļais�! Viņ� tā iekampa man rokā un tik draudo�i sāka kratīt plikpauraino galvu, ka varēja nodomāt � viņam tūlīt sāksies lēkme. Es izspruku gaitenī un apstājos. Kas te notika? Ko nozīmē �īs izvalbītās acis un sa�ķobītās lūpas? Bet es, lūk, ņem�u un pasauk�u vilciena pavadoni un turklāt nodo�u viņam arī �o somiņu.

Pavadonis tie�i ienāca vagonā un apstājās, slaucīdams ar lupatu rūtis.

Teikt vai neteikt?

� Jaunais cilvēk! � pavadonis piepe�i ievaicājās.� Ko jūs te visu laiku staigājat? Jums ir biļete cietajā vagonā, bet �eit ir mīkstais.

� Jā, � es murmināju, � bet man ta�u vajag... un viņi mani sūta.

� Es nezinu, ko jums vajag, � pārtrauca mani pavadonis, � bet man vajag, lai nepiederīgi pasa�ieri nenāktu manās kupejās. I<o jūs tur nēsājat �urpu turpu?

�Par vēlu!� es sabijos. �Tagad jau par vēlu runāt... Pielūko, sargies! Uzmanīgāk!�

� Jā, � es atbildēju trīco�ā balsī, � bet piektajā kupejā man slims tēvocis, un viņam vajag mainīt ūdeni sildītājā.

� Tad dodiet man �urp to pudeli, � pavadonis pastiepa roku, � slimam sirmgalvim es arī pats varu pakalpot.

� Bet viņam jau vairs nevajag, � slēpdams aiz muguras audekla somiņu, es bailēs teicu. � Viņam jau pavisam pārgājis.

� Nu, ja nevajag, tad nevajag! � pavadonis norūca, no jauna sākdams slaucīt rūtis. � Bet nākt uz �ejieni vairs nenāciet! Man nebūtu �ēl, bet mums par to sadod kontrolieri.

Nosvīdis un sarkans es iedrāzos sava vagona priek�iņā. Tēvocis izrāva man somiņu, iebāza tur roku un pat nepaskatījies saprata, ka viss ir tā, kā viņam vajag.

� Malacis! � viņ� klusi uzlielīja. � Talants! Kapa-blanka!*

Un dīvaini! Vai nu tāpēc, ka mani sen jau neviens nebija slavējis, bet �ī uzslava mani iepriecināja. Vienā mirklī es nospriedu, ka viss ir nieki � manas nesenās pārdomas un aizdomas � un ka es tie�ām esmu bra�s, pārdro�s, atjautīgs un veikls.

Es steidzīgi izstāstīju tēvocim, kā viss notika, ko man teica pasa�ieris, kā man pamirk�ķināja vecais Jakovs un kā es tiku vaļā no aizdomīgā pavadoņa.

� Varonis! � aizrautīgi teica tēvocis. � Herkuless!* Ģēnijs! � Viņ� palūkojās pulkstenī. � Ejam, pēc piecām minūtēm būs stacija.

� Un kas tad būs?

� Un tad būs viss! Ej pēc mantām!

Vilciens jau dūca � riteņi noklaudzēja uz slie�u pārmiju krusteņiem. Vilciena pavadonis ar laternu devās pa kreisi uz izeju. Mēs paņēmām somas. Kupejā negulēja vienīgi vecenīte. Tēvocis novēlēja viņai laimīgu ceļu. Mēs izgājām gaitenī un devāmies uz priek�iņu. Te tēvocis izņēma no kabatas atslēgu, atvēra durvis, mēs nolēcām zemē stacijai pretējā pusē un, ļau�u drūzmā iejuku�i, devāmies gar vilcienu uz priek�u.

Tēvocis jautāja kādam garāmgājējam, kur atrodas ateja. Mums norādija uz nelielu, netīru akmens būdiņu pa�ā perona galā. Mēs piegājām pie tās un apstājāmies.

Pēc mirkļa turpat bez platmales un kofera atskrēja vecais Jakovs glu�i spirgts un vesels.

Te draugi apkampās, it kā pusgadu nebūtu redzēju�ies. Vilciens nosvilpa un aizjoņoja. Bet mēs steidzāmies projām no stacijas, jo no pirmās piestātnes varēja pienākt telegramma, ka mēs tiekam meklēti. Bet mans tēvocis un viņa ievērojamais draugs, kā es toreiz nojautu, bija dro�i vien slīpēti blē�i.

Vai daudz kas atradās dzeltenajā somā, ko vecais Jakovs bija slepeni apmainījis pasa�ierim, izmantojot kņadu vilciena negaidītās pieturas vietā (bremzi, protams, bija parāvis tēvocis), � to jau viņi man nestāstīja. Tomēr atceros, ka otrā rītā viņiem abiem nepavisam nebija jautras sejas. Atceros, ka zaļā, tuk�ā klajumā aiz kādas stacijas tēvocis ar veco Jakovu no sirds ņēmās strīdēties. Par ko? Nezinu.

Pēc tam viņi, sabozu�ies un klusējot kaut ko pārdomādami, sēdēja mazā tējnīcā. Vēlāk es sapratu, ka vecie draugi atkal izlīgu�i. Viņi ilgi un dzīvi sarunājās un bie�i raudzījās uz manu pusi, tāpēc es nopratu, ka runā par mani.

Beidzot viņi mani pasauca. Tēvocis piepe�i sāka mani lielīt un teica, ka man esot jābūt mierīgam un nelokāmam, jo mana laime vairs neesot aiz kalniem.

Visu to bija ļoti patīkami dzirdēt, ja vien nebūtu bijusi tum�ā nojauta, ka mūsu dīvainie darbi vēl nav galā.

Pēk�ņi, man par neaprakstāmu prieku, kaut kur Ļipec-kas stacijā no mums atvadījās un �ķirās vecais Jakovs.

Es brīvi uzelpoju, cie�i iemigu un atmodos vagona kupejā, kad gai�ā, siltā rītā mēs tuvojāmies kādai neredzēti skaistai pilsētai.

Vilciens dārdēdams joņoja pār augstu dzelzs tiltu. Lejā tecēja plata, zilzila upe, pa kuru brauca lieli, balti un gai�zili tvaikoņi. Oda pēc sveķiem, zivīm un ūdenszālēm. Brēca baltkrūtainas, pelēkas kaijas � putni, kādus es redzēju pirmo reizi mū�ā.

Stāvā, ziedo�ā krasta krauja nolaidās līdz upei. Krastā �alca lapotne tik zaļa un suliga, ka �ķita � ja ielēksi tur no aug�as bez izpletņa, vienkār�i tāpat, plati izpletis rokas, � tu neaiziesi bojā, nenositīsies, bet ienirsi �ajā �alco�ajā, biezajā straumē un, kā �ļakatas mētādams lapu smaragda putas, atkal iznirsi aug�ā � saules glāsto�ajos staros.

Kalnā virs kraujas pacēlās baltas ēkas, kas likās kā pilis, un torņi tām bija gai�i, stalti. Un, kad mēs braucām tām tuvāk, tās lēnām izvērsās, nostājās puspagriezienā, cita pēc citas parādīdamās pāri varenajiem akmens pleciem, un vizēja zilā stiklā, sudrabā un zeltā.

Tēvocis paraustīja mani aiz pleca.

� Mans draugs! Kas tev ir? Stingums, stulbums? Es kliedzu, raustu ... Savāc mantas!

� Kas tā par pilsētu? � kā pusmiegā es vaicāju, ar rokām rādīdams pa logu.

� A, tā? Tā ir Kijeva.

Gai�a un skaista bija �ī līksmā un zaļā pilsēta. Platajās ielās auga slaidas papeles un ēnainas kastaņas. Apstādi-jumos smar�oja ko�as puķes. Saulstaros vizuļodamas, �aloja strūklakas. Tās uz�ļāca līdz otrajam, līdz tre�ajam stāvam, laistījās varavīksnes krāsās, putoja, �alca un kā smalki ūdens putekļi bira uz garāmgājēju jautrajām sejām, uz nepiesegtajiem un iedegu�ajiem pleciem.

Vai nu cilvēkus �ilbināja dienvidu saule, vai arī ģērbās viņi nevis kā ziemeļos, bet gan spilgtāk, vienkār�āk, vieglāk, tikai man likās, ka visa �ī pilsēta �alo un smaida.

� Kijevie�iI � pieri ar lakatiņu susinādams, tēvocis vīpsnāja. � Tie tik ir ļaudis! Kaut vai tos kul, viņi tev tomēr dejosi Kāpsim, Sergej, ārā no tramvaja � no �ejienes nav tālu ko iet.

Mēs pagriezāmies projām no centra. Mājas te slējās mums pāri galvām, te gulēja pie kājām. Beidzot mēs iegriezāmies vārtos, cauri pagalmam izgājām sānieliņā � un atkal vārti. Kupls, nolaists dārzs. Akācijas, plūmes, ķir�i, �ogmalē dad�i.

Dziļi dārzā atradās neliela divstāvu māja, aiz tās � zaļa nogāze un noplukusi baznīciņa.

Mājas aug�stāvs bija tuk�s, logi vaļā, un pa palodzēm lēkāja zvirbuļi.

� Paliec te, � tēvocis pieteica, nomezdams somu, � es tūliņ visu uzzinā�u.

Es paliku viens. Kūleņodami un lēkādami man pie kājām izvēlās divi ņipri, iepelēki kaķēni un nosprauslāju�ies metās pie cauruma �ogā.

Pa kreisi dārzā pacēlās nātrēm noaudzis paugurs, uz kura rēgojās sagruvu�as mūra lapenītes atliekas. Zogā aiz lapenītes bija izlauzts dēlis, un no �ejienes pa nogāzi garām baznīciņai veda taciņa. Pa labi uz laukumiņa bija kaudzē sagāzti nelieli soli, galdi, krēsli. Nu es nopratu, ka �ajā mājā pa ziemu atrodas bērnudārzs. Bet tagad, vasarā, viņi, protams, izbrauku�i kaut kur uz laukiem. Tāpēc ari aug�stāvs tuk�s.

� Nāc! � uzsauca man no krūmiem izniru�ais tēvocis.

� Viss kārtībaf Mēs te atpūtīsimies labāk nekā vasarnīcā. Dabūsim grāmatas. Dzersim pienu. Visapkārt smar�o ... Skaistums! Ne dārzs, bet d�ungļi.

Pie aizaugu�ās puķu dobes mūs gaidīja.

Gara, sirma vecene trīco�u galvu un dziļi iekritu�ām acīm, uz melni lakota spieķī�a balstīdamās, stāvēja blakus grumbainam, bārdainam cilvēkam ar garu slotu rokā.

Sākumā es nodomāju, ka tas ir vecenes vīrs, bet izrādījās � tas bija viņas dēls.

� Lūdzu dārgos viesusi � vecene teica aizlūzu�ā, bet skanīgā balsī. Viņa sausi sasveicinājās ar mani un, galvu atmetusi, laipni uzsmaidīja tēvocim. � Glābējs! Ai, glābējs! � viņa sacīja, ar kaulainiem pirkstiem pabungo-dama tēvocim pa plecu. � Mati izkritu�i, resnāks kļuvis, bet redzu � arvien tāds pats labs un jautrs. Tāds pats bra�ulis, cēls, augstsirdīgs, bet laiks skrien... laiks!...

Visas �īs man pavisam nesaprotamās runas laikā vecenes bārdainais dēls nebilda ne vārda.

Viņ� tikai klanīja galvu, mētāja rokas un lempīgi �vīkāja ar kāju, it kā likdams saprast, ka ir vienis prātis ar māti par tēvo�a cēlajām īpa�ībām.

Mūs uzveda aug�ā. Atri mēs uzstādījām divas dzelzs gultas mazākajā no trim tuk�ajām istabām, uzlikām salmu maisus, iestiepām galdiņu. Vecene atnesa palagus, spilvenus, galdautu. Zem atvērtā loga �alca lazdu krūmi, �ivināja putni.

Piepe�i man kļuva labi un mierīgi ap sirdi.

Labi man bija arī tāpēc, ka vecene nosauca tēvoci par cēlu un augstsirdīgu. Tātad, es domāju, ne jau vienmēr tēvocis bijis blēdis. Bet varbūt arī tagad es kaut ko neizprotu. Bet varbūt visu, kas notika vagonā, izdomājis negantais un viltīgais vecais Jakovs. Tagad, kad Jakova nav, varbūt viss būs labi.

Tēvocis parāva mani aiz deguna un prasīja, par ko es tā aizdomājies. Viņ� bija labs. Saņēmis dū�u, es viņam teicu, ka labāk būtu mums dzīvot mierīgi nekā zagt sve�as somas. Dzīvot te, tādā jaukā istabā, kur aiz loga lazdas, ievas. Tēvocis strādātu, es mācītos. Bet neganto Ja-kovu lai sanitāri iesloga invalīdu namā. Un lai viņ� tur sē�, atpū�as un raksta atmiņas par savām agrākajām kauju gaitām, bet lai nemaisās mūsu tagadējā dzīvē.

Tēvocis iekrita gultā un sāka smieties.

� Ila-ha! Ho-ho! Veco Jakovu ieslēgt invalīdu namā! Humorists! Gogolis! Smirnovs-Sokoļskis!* Drīzāk cirkā viņu, cīkstoņos! Arēnā par gladiatoru!* Mūzika, tu�s! Lauvas rēc! Vēr�i bauro! Bet tu gribi viņu invalīdos!

Te tēvocis pārstāja smiet. Viņ� piegāja pie loga, nolauza ievas zariņu un, sizdams ar to pa savām īsajām kājām, sāka man kaut ko skaidrot.

Viņ� man skaidroja, ka zaglis ne vienmēr esot zaglis,ka es vēl esot jauns, daudz ko dzīvē nosaprotot un man nevajagot tiesāt vecākus cilvēkus. Viņ� prasīja, vai es esot lasījis �ārlzu Darvinu, �ekspīru, Ļermontovu un Dem-janu Bedniju. Un no visiem viņa jautājumiem man sāka reibt galva. Es vairs neatceros, kam es piekritu, kam ne. Tad viņ� pārtrauca sarunu un nokāpa lejā dārzā.

Bet es, kaut ari neko lāgā nesapratu, tomēr paliku tajā pārliecībā, ka pat tad, ja tēvocis būtu zaglis, viņ� ir glu�i neparasts zaglis. Parastie zagļi zog bez pārdomām par �ārlzu Darvinu, �ekspīru un Bēthovena mūziku. Viņi pievāc visu, kas gadās pa rokai, un, jo vairāk, jo labāk. Pēc tam, kā es to biju redzējis kinofilmās, viņi dala naudu, rīko dzīres, dzer degvīnu un dejo ar skuķiem kā filmā �Ceļazīme dzīvei� vai �Nāves tango�, vai �Naksnīgā Marseļa�.

Bet mans tēvocis ne�ūpoja, nedzīroja. Viņ� dzēra saldu pienu un labprāt ēda rūgu�pienu.

Tēvocis aizgāja uz pilsētu. Domīgs es staigāju pa istabām. Gaitenī pie sienas karājās noputējis tālrunis. Acīmredzot kop� bērnudārza aizbrauk�anas reti kāds zvanīja. Ielūkojos arī pieliekamajā telpā � tur stāvēja ko�u saēsts, noplucis, iesarkans izbāzts lācēns. Pa stāvām redeļu kāpnēm uzrāpos bēniņos, bet tur bija tik smacīgs un putekļains, ka es �igli kāpu lejā.

Metās krēsla. Es izgāju dārzā. Nomaļā stūri aiz sagruvu�ās lapenes nātrēs gulēja marmora stabs. Uz nespodrās virsmas es saskatīju uzrakstu:

SEIT APGLABĀTS īstenais valsts padomnieks un

kavalieris JOHANS HENRIKA d. STOKS

Turpat nātrēs mētājās saplēsta kaste un izkaltusi muca.

Bija silti, klusi, stipri smar�oja rezēdas un kreses. Kaut kur tālumā uz Dņepras pūta tvaikonis.

Kad tvaikonis pū�, es mulstu. Man gribas pie kaut kā pietverties kā pie margām: pie koka stumbra, pie sola atzveltnes, pie palodzes. Dobjā, daudzskanīgā atbalss vienmēr izskan svinīgi un sēri.

Lai kur arī cilvēks atrastos, lai arī kādā tālā .un brīni�ķā malā tas būtu, vienmēr viņam gribas braukt kaut kur vēl tālāk, redzēt jaunus krastus, pilsētas un ļaudis.

Protams, ja vien �is cilvēks nav tāds tips kā ļaunais Ja-kovs, kas dro�i vien dzīvo tikai tādēļ, lai stenētu, kunkstētu, izliktos par slimu un paļāvīgiem pasa�ieriem zagtu viņu mantas.

Pēk�ņi es sāku ausīties. Dārzā aiz ķir�u kokiem skanēja dziesma. Tur dziedāja nevis viens, bet divi. Vīrie�a balss �� rāma, klusināta un sievietes � paskarba, it kā �izlūzusi, bet ļoti tīkama.

Lēnītēm es virzījos pa aleju uz priek�u. Tie bija vecene un viņas bārdainais dēls. Abi sēdēja blakus uz sola taisni, stīvi un, saulrietā raugoties, klusu dziedāja: �Ak, rudens puķes, bezdomu puķes, ko �ukstat dārzā jūs tuk�ajā?�

Es biju pārsteigts. Vēl nekad nebiju dzirdējis dziedam tik vecas ve�as. Tiesa, mūsu mājā dzīvoja sētnieka vecmāmiņa, un tā, kad �ūpoja viņu brēkuli Go�ku, arī dziedāja; �Aijulī, aijulīl Vilks aiznesa kazuli,� � bet vai tad tā ir dziesma?

� Bērniņi � pēk�ņi sauca vecene.

Es apgriezos, bet neviena neredzēju.

� Bērniņ, panāc �urp! � atkal sauca vecene.

Es no jauna atskatījos � neviena.

� Te neviena nav, � es apjucis teicu un pabāzu galvu no krūma. � Viņ� laikam kaut kur aizskrējis.

� Kāds viņ�? Muļķa zēns! Es tevi saucu.

Es piegāju klāt.

� Ej un paskaties, vai virtuvē nekūp petrolejas plīts!

� Labi, � es biju ar mieru, � tikai nezinu, kur jums te ir virtuve.

� Kā tad tu nezini, kur mums ir virtuve? � skarbi noprasīja vecene. � Es tevi, nelieti, no mājas izdzī�u... salā, stepē ... uz lauka!

Es iekliedzos un bailēs atkāpos, jo vecene jau sniedzās pēc sava lakotā spieķa, acīmredzot grasīdamās man sist.

� Māt, apmierinieties! �� īgni teica viņas dēls. � Tas ta�u nav ne Stepans, ne Akimka. Tas ir nelaiķa ģenerāļa Rūtenberga jaunākais dēls, un viņ� atnācis jūs apsveikt �ūpļa svētkos.

Grūti pasacīt, kad izjutu lielākas izbailes: vai tad, kad man grasījās sist, vai kad pēk�ņi izrādījos nelaiķa ģenerāļa dēls.

Iebrēkdamies es atlēcu nost un jozu uz māju. Uzskrējis pa nedro�ajām kāpnēm, es aizkrampēju durvis un drebo�ām rokām mēģināju aizdegt lampu. Un, tikko biju noņēmis cilindru, izdzirdu soļus. Pa kāpnēm kāds nāca man pakaļ.

Krampītis bija izliekts, nestiprs un viegli paceļams no ārpuses, pabā�ot zīmuli vai arī pirkstu. Es metos uz terasi un pārsviedu kāju pāri treliņiem.

Pie durvīm kāds pieklauvēja.

� Ei, klausies, Sergej! � es izdzirdu pazīstamu balsi.

� Tu guli, vai?

Tas bija tēvocis.

Es steidzīgi pastāstīju viņam par savām bailēm.

Tēvocis pabrīnījās.

� Lēnīga vecene, � viņ� sacīja, � rudens astere. Bez-domu puķe. Viņa, protams, mazlietiņ muļķa prātā: vecums, smaga biogrāfija... Ta�u tu velti no viņas izbijies.

� Jā, tēvoci, bet viņa gribēja man kraut ar spieķi.

� Fantāzijai � tēvocis pasmīnēja. � Jaunas iztēles rotaļa. Ta�u... viss ir tumsā! Varbūt būtu krāvusi arī. �e desa, siers, bulkasl Gribi ēst?

Ēdot vakariņas, tēvocis man paskaidroja, ka kādreiz visa �ī māja piederējusi vecenei, bet tagad viņas dēls strādājot bērnu namā par sargu un da�reiz pū�ot ragu kādā orķestrī.

Mēs nolikāmies gulēt agri. Logs bija vaļā, un caur lazdu lapām kā lielas zvaigznes laistījās pilsētas ugunis. Ilgi mēs gulējām klusēdami. Bet tad tēvocis tumsā pagrabinājās ar sērkociņiem un aizpīpēja.

� Tēvoci, � es vaicāju, � kāpēc �ī vecene dienā nosauca jūs par labu un cēlu? Vai to viņa ari muļķa prātā? Vai varbūt tur kaut kas no tiesas?

� Kādreiz astoņpadsmitajā gadā dulli zaldāti gribēja nomest viņu uz galvas no tilta, � atteica tēvocis. � Bet es biju jauns, augstsirdīgs un metos aizstāvēt.

� Jā, tēvoci. Bet, ja viņa bija lēnīga vai, kā jūs sakāt, bezdomu puķe, tad par ko gan?

� Tur, karā, ne�ķiro. Un tolaik viņa nebija ne lēnīga, ne �bezdomīga�. Guli, mans draugs!

� Tēvoci, � es atkal domīgi ievaicājos, � bet kāpēc tad, ja jūs aizstāvējāt, zaldāti paklausīja, bet nenometa arī jūs uz galvas no tilta?

� Es viņiem, nelie�iem, gan būtu nometis! Aiz manis stāvēja se�i jātnieki, un rokās man bija granāta. Guli mierīgi, tu man esi jau apnicis.

� Tēvoci, � brītiņu klusējis, es nenocietos, � bet kas tie bija par zaldātiem? Baltie?

� Guli, pļāpa! � tēvocis mani pārtrauca. � Zaldāti kā visi: divas rokas, divas kājas, viena galva un trīslī-niju �autene ar piecām patronām. Ja tu vēl neliksi man mieru, es tevi izmetī�u blakus istabā.

...Mani ziņkārīgie jautājumi acīmredzot sagādāja tēvocim raizes. Dienu vēlāk, kad mēs pastaigājāmies gar Dņepru, viņ� man vaicāja, vai es vispār gribot atgriezties mājās.

Es sāku domāt. Nē, to es negribēju. Pēc visa tā, kas noticis, Valentīnas vīrs dro�i vien pierunās viņu nodot mani kādā pārmācības kolonijā. Ta�u nebija patīkami palikt arī pie tēvo�a, kas visu laiku kaut ko slēpa no manis.

Tēvocis mani acīmredzot saprata. Viņ� teica, ka es viņam esot iepaticies no pirmās reizes un, ja es negribot atgriezties mājās, viņ� aizvedī�ot mani uz Odesu un nodo�ot mi�maņu skolā.

Par tādu skolu es nekad nebiju dzirdējis. Tad viņ� paskaidroja, ka esot tāda skola, kur uzņemot �etrpadsmit piecpadsmit gadu vecus zēnus. Turpat skolā viņi dzīvojot un mācoties, pēc tam braucot uz kuģiem � sākumā par matro�iem, bet vēlāk, kuram veicoties, varot uzdienēt līdz jūras kapteinim.

Es atcerējos vakarējo tvaikoņa svilpienu, un sirds man sa�ņaudzās moko�i un līksmi. �Par ko,� cs domāju, �un kādēļ �is nesaprotamais un it kā pat �aubīgais cilvēks rūpējas par mani un grib izdarīt tādu pakalpojumu manā labā?�

� Bet jūs? � cs klusi jautāju. � Vai jūs arī dzīvosiet Odesā?

� Nē, � tēvocis atteica. � Vai tad es tev nestāstīju, ka dzīvoju Vjatkā, vadu Tautas izglītības nodaļu un strādāju zinātnisku darbu?

�Nav liela nelaime!� es nodomāju. �Nu, kaut arī Vjatkā. Tā varbūt pat labāk. Citādi piepe�i atbrauktu uz Odesu ienīstais vecais Jakovs, un tad � tā vien skaties � izputēs atkal viss zinātniskais darbs!�

Vaigi man kaisa no satraukuma. �Iztik�u viens,� es domāju. �Sāk�u visu no jauna. Mācī�os. Centī�os. Kāp�u mastos. Lūko�os ar tālskati. Drīz izaug�u. Apvilk�u melno formu... Te es stāvu uz kapteiņa tiltiņa. Dzinn, dzinu! Lēnā gaitā uz priek�u! Lūk, viņa stāv krastā un māj man ar lakatiņu... Ņina! Paliec sveika, Ņina, paliec sveika!

Lsam ceļā uz Indiju. Dro�i es izvadī�u kuģi cauri vētrām, cauri miglai, garām karstajiem tropiem. Visu redzē�u, visu, atbrauk�u, pastāstī�u tev un atvedī�u veltes no sve�ajiem krastiem.�

Aizsapņojies nemanīju, ka tēvocis piecēlās no sola, kaut kur aizgāja un atkal atgriezās.

� Bet pagaidām tev būs garlaicīgi, � viņ� teica.

� Da�as dienas es bū�u aizņemts. Un, lai tu mani netraucētu, tad iepazīsimies ar kādu no zēniem. Tad varēsi visur skraidīt un spēlēties. Paskat, kādi prieki visapkārt!

Rotaļu laukumā bija daudz zēnu. Viņi kāpaļāja pa kāpnēm, rāpās stabos, meta kūleņus un lēkāja pa atsperu tīkliem, drūzmējās �autuvē, skraidīja, draiskuļojās un, protams, ķīvējās ar meitenēm, kas arī pa�as nepalika parādā.

� Ar kuru tad lai es iepazīstos, tēvoci? � es ievaicājos, mulsi raugoties apkārt. � Ļau�u ka biezs.

� Mēs pameklēsim un atradīsim! � viņ� atteica un vilka mani sev līdzi.

Viņ� aizveda mani laukuma malā. Te bija kluss, zem liepām stāvēja darba galdiņi un rēgojās materiālu un instrumentu būda.

Tēvocis norādīja man uz trauslu, gai�matainu puisēnu, kas, zīmējumā raudzīdamies, drāza ar nazi plānas, baltas līstītes.

� N11 re, kaut vai ar �o, � tēvocis mani pastūma.

� Tūliņ redzams � prātīgs un simpātisks zēns.

� Tāds vārgulis, � es saviebos. � Labāk, tēvoci, ar kādu no tiem, kas lēkā pie tīkla.

� Liela lieta, lēkā! Āzis ari lēkā, bet kāds tur prāts? Sis zēns būvē kādu ma�īnu. No tāda lēkātāja iznāks klauns. Bet no �itā, redzēsi vien, kāds Edisons*... izgudrotājs. Vai esi maz dzirdējis par Edisonu?

� Esmu, � es atņurdēju. � Tas ir tas, kur� izgudrojis telefonu.

� Nu re, ej, ej iepazīsties, bet es te ēnā palasī�u avīzi.

Gai�matainais zēns bija lielām, pelēkām acīm; viņ� pameta uz galdiņa savus zīmējumus un līstītes un devās uz būdu. Kamēr viņ� tur kaut ko prasīja, es piesēdos pie galdiņa. Viņ� atgriezās ar zīmuli un cirkuli rokās. Viņ� nedusmojās, pamanījis, ka es pēlu un aiztieku viņa darbu, tikai klusi sacīja:

� Tu, lūdzams, nesalauz līstīti, tā ir ļoti plana.

� Nē, � es pasmīnēju, � nesalauzī�u. Ko tu te meistaro? Traktoru?

� Nē, ko tu! � zēns izbrīnījies atteica. � Vai neredzi, ka tas ir vēja dzinēja modelis? Tas ir smalks darbs.

� �Smalks�! �Smalks�! � es mēdījos, aizmirsis visas tēvo�a pamācības. � Būtu labāk gājis uz tīklu lēkāt ar kājām gaisā, jo �o te tikpat vēlāk aizmetīsi.

Zēns pacēla uz mani nopietnās, pelēkās acis. Mana rupjība viņu acīmredzot pārsteidza, un viņ� meklēja vārdus, ko atbildēt.

� Klausies, � viņ� klusi teica. � Es tevi �urp nesaucu. Vai nav tiesa? Ja tev patīk lēkāt pa tiklu, ej un lēkā. � Viņ� apklusa, apsēdās, paņēma cirkuli un, paraudzījies manā nosarku�ajā sejā, piebilda: � Man arī patīk rāpties un lēkāt, bet no tā laika, kad es pagāju�o gadu izlēcu ar izpletni no dego�as lidma�īnas, es vairs nevaru lēkāt.

Viņ� nopūtās un pasmaidīja.

Sārtums vēl vairāk pārklāja manus vaigus, it kā es būtu uz mutes iekritis nātrēs.

� Piedod, � es sacīju. � Es kā muļķis... Varbūt varu tev palīdzēt? Man vienalga nav nekā ko darīt.

Tagad samulsa pelēkacainais zēns.

� Kāpēc tad muļķis? � viņ� stomīdamies iebilda.

� Kādēļ tā? Nu, ja gribi, ņem �o kvadrātu, palūdz būdā urbi un izurb tajās vietās, kur atzīmēti caurumiņi. Pag, tā viņi tev nedos! Skolēna apliecības tev nav lidzi? Nu, tad ņem manējo! � Un viņ� pasniedza man nobru�ātu, sarkanu grāmatiņu.

Es ielūkojos apliecībā. Viņu sauca Slava, uzvārds � Gra�kovskis. Mēs bijām viena vecuma.

Draudzīgi mēs meistarojām dzinēju, kad pienāca tēvocis un pasniedza mums pa saldējumam.

� Mēs iepazināmies, � es paskaidroju. � Viņu sauc Slava. Un viņ� lēcis ar izpletni no dego�as lidma�īnas.

� Parasti mani sauc par Slavku, � puisēns pārlaboja. � Bet ar izpletni ne jau es pats lēcu � mani izgrūda tēvs. Es tikai parāvu gredzenu, uzkritu uz ūdensvada torņa un, veldamies no turienes lejā, pārlauzu sev kāju.

� Bet tu ta�u staigā!

� Iet jau nu varu, tikai pagaidām ātri skriet vēl nedrīkstu. � Viņ� paskatījās uz tēvoci, pasmaidīja un prasīja: � Tātad vakar �autuvē tas bijāt jūs, kas man aiz� rādija, lai es graudu nesagā�u uz sāniem? Jūs gan labi �aujat!

� Vecs strēlnieks � kājnieks, � atturīgi atbildēja tēvocis. � �āvu vācu, �āvu arī pilsoņu karā.

�Ehē, strēlnieks � kājnieks!� es pa�ķielēju uz tēvoci. �Tad tu jau sen esi Slavu nolūkojis? Bet es domāju, ka mēs tikai nejau�i izraudzījāmies viņu sev par biedru.�

Drīz mēs ar Slavu �ķīrāmies un norunājām rīt tikties tepat.

� Tas tik ir zēns! � tēvocis uzteica Slavu. � Nav vis tāds malacis, kas prot tikai pamātei pa atvilktni... Nu, labi jau, labi! Raugi tu izlēkt no lidma�īnas un tad uzpūties kā pūslis! Ne vārda �im nedrīkst bilst. Dinamīts! Pulveris!... Tu lūko iepazīties ar viņu tuvāk... Aizej pie viņa mājās... Redzēsi, kā viņ� dzīvo, ko dara, kas viņa vecāki... Eh, � tēvocis nopūtās, � bijusi mums tāda jaunība! Kas tur nu tika?... Aizskrēja, aiz�alca! Grūts darbs, sausa maize, siksnas �vīkoņa, nopūtas, sapņi un asaras... Nē, nē! Tu katrā ziņā iepazīsties ar viņu, viņ� ir atturīgs, cēls, un es ar patiku spiedu viņa jauno roku.

Tēvocis pavadīja mani tikai līdz baznīcas �ogam.

� Rau, � viņ� teica, � pa taku noej līdz nogāzei, tad pa caurumu �ogā � un tu būsi dārzā, mājās. Dienā un tuk�ām rokām tā ir daudz tuvāk. Bet es pārnāk�u vēlāk.

Svilpodams es uzmanīgi kāpu pa stāvo nogāzi. Jau biju ticis līdz sagruvu�ajai lapenei, kad izdzirdu troksni un ieraudzīju pagalmā pavīdam vecenes seju. Mati viņai bija izpūru�i, un viņa kaut ko brēca.

Vecenei pakaļ no virtuves ar cirvi rokā izskrēja viņas padzīvoju�ais dēls; seja tam bija slapja un sakarsusi.

� Paklau! � viņ� aizelsdamies sauca, sniegdams man cirvi. � Vai tu nevarētu nocirst viņai galvu?

� Nē, nē, nevaru! � es iebrēcos, atlēkdams sāņus.

� Es ... es klieg�u!

� Bet tā ta�u, muļķi, ir vista! � nikni norēcās bārdainis. � Mēs viņu ar pūlēm noķērām, un man dreb rokas.

� Nē, nē! � vēl neatguvies no bailēm, es murmināju.

� Arī vistai nevaru... nevienam nevaru... Jūs pagaidiet ... Pārnāks tēvocis, viņ� var visu.

Es ielavījos savā istabā un nolikos gultā. Tagad man bija neveikli un cs jutu, ka biju uzvedies muļķīgi. Lai izklaidētos, es paņēmu avīzi un sāku lasīt.

Izlasīju ievadrakstu. Karoja Spānijā, karoja Ķīnā. Grima kuģi, bumbu sprādzienos gāja bojā pilsētas.

Tad sāku lasīt notikumus. Te jau viss bija daudz saprotamāks.

Lūk, autobuss uzskrējis virsū tramvajam � stikli izbiru�i, upuru nav... �Nesnaud, �ofer, laimīgi vēl esi ticis cauri!�

Lūk, se�us gadus vecs pui�elis iekritis no tilta ūdenī, un tūliņ viņam pakaļ metu�ies trīs cilvēki: māte, milicis un ve�uks � papirosu pārdevējs. Piesteigusies laiva un uzņēmusi visus �etrus. �Bra�i cilvēki! Tomēr pui�elim mājās vajadzētu sadot sukas.�

Un te, skat, sludinājums: kāds tēvocis pārdod divriteni, bet pats pērk ārzemju platmali. �Muļķis! Es gan nepārdotu. Kāds labums no platmales, ja nav divriteņa?� Bet te � stop!... Es cie�i satvēru un pacēlu pie acīm avīzi. Bet te... meklē mani... �Tiek meklēts gadus �etrpadsmit vecs zēns Sergejs S�erba�ovs. Tum�matis. Uz deniņiem pie kreisās acs dzimumzīme. Paziņot: Maskava, tālrunis GO-48-64.�

�Tā! Tātad Valentīna atgriezusies. Bet tas nav mūsu mājas tālrunis, tātad meklē milicija.�

Drebo�u roku es pievilku tuvāk tēvo�a ceļojuma spogulīti.

Ilgi un stulbi skatījos. �Jā, jā, lūk, tas esmu es. Tum�matis. Un te dzimumzīme.�

�Tiek meklēts�... Sie vārdi skanēja klusi un apslāpēti. Bet to jēga bija briesmīga un bīstama.

Lūk, slīd pa vadiem telegrammas: �Meklējiet! Meklējiet!... Aizturiet!� Lūk, viņi stāv komandiera priek�ā, mierīgie, nosvērtie milicijas aģenti. �Jā,� viņi saka, �biedri priek�niek! Mēs atradīsim pilsoni Sergeju S�erba�ovu, �etrpadsmit gadu vecu, tum�mati, ar dzimumzīmi, � to, kas uzlau� atvilktnes un pārdod uzpircējiem sve�as mantas. Viņ� dro�i vien dzīvo ar savu tēvoci, aizdomīgu tipu, kādā pilsētā, piemēram, Kijevā, un sapņo nesodīts iestāties mi�-maņu skolā, lai brauktu ar padomju kuģiem uz da�ādām zemēm. Sis melīgais bundzinieks, kas sen jau izslēgts no ceturtā pulciņa sarakstiem, varbūt raudās un taisnosies, ka tas viss noticis nejau�i. Jūs viņam neticiet, jo ne tikai viņ� pats ir tāds, bet arī viņa tēvs ir notiesāts.�

Es nometu spoguli un avīzi. Jā, viss bija tie�i tā, un te nebija ko taisnoties.

Es negribēju ne atgriezties mājās, ne nokļūt pārmācības namā. Tagad es katrā ziņā gribēju iestāties mi�maņu skolā. Un es nolēmu cīnīties par savu laimi.

Izslaucīju acis un izgāju uz ielas.

Posteņa mili�i, sētnieki ar nozīmēm, garāmgājēji ar avīzēm � visi man tagad �ķita aizdomīgi un bīstami.

Es iegriezos aptiekā un, nezinādams, ko man vajag, ilgi grozījos gar leti � tik ilgi, līdz, kabatas ar roku sargājot, pircēji sāka ba�īgi lūkoties uz mani un pārdevējs rupji noprasīja, ko man vajagot.

Es palūdzu tūbiņu zobu pastas un steidzīgi devos projām.

Pēc tam atģidos pie frizētavas. Iegāju.

� Vai apgriezt? Ar ma�īniņu? Boksu? Ezīti? � vienaldzīgi noprasīja frizieris.

� Nē, � es teicu. � Ar bārdas nazi nodzeniet līdz ādai!

Tum�as matu �ķipsnas lēni krita uz baltā palaga. Rau, kur parādījās �aura rēta uz galvas. Kādreiz es kritu un sasitos Dinamo slidotavā. Toreiz spēlēja mūzika. Slidojām ar Ņinu. Sals knieba vaigos, bet apkārt bija līksmi un jautri...

Ausis tagad stāvēja atkarus un galva bija kļuvusi apaļa. Sejas iedegums krasi izcēlās.

Izgāju, izspiedu no tūbiņas mazliet zobu pastas un uzziedu dzimumzīmei. Uzacis bija saulē izbalēju�as: pamēģini nu iz�ķirt � tum�matis vai sarkanmatis!

Ielās mirdzēja laternas. Smar�oja pēc sasilu�ā asfalta, tabakas, puķēm un ūdens.

�Tagad neviens mani nepazīs un nenoķers,� es domāju. �Tēvocis nodos mani mi�maņu skolā, bet pats aizbrauks uz Vjatku... Lai! Dzīvo�u viens, centī�os. Bet pagātnei uzspļau�u un aizmirsī�u to, it kā tās nemaz nebūtu bijis.�

Valgs vējiņ� vēsināja manu noskūto galvu. Pretim naca ļaudis. Bet neviens no tiem nezināja, ka �ovakar es biju stingri apņēmies sākt jaunu dzīvi un būt tagad paliess, dro�s un godīgs cilvēks.

Bija jau vēls, un atģidies es nolēmu doties mājup pa taisnāko ceļu.

Klajumā aiz baznīcas bija tum�i un baigi. Klupdams un krizdams es aizkūlos līdz �ogam, izlīdu pa caurumu un nokļuvu dārzā. Mūsu istabas logi bija tum�i � tātad tēvocis vēl nebija pārnācis.

Tas mani iepriecināja, jo nu manu ilgo prombūtni neviens nebūs pamanījis. Klusi, lai lejā neuzmodinātu saimniekus, es piegāju pie lievenī�a un parāvu durvis. Tad ta nelaime! Durvis bija aizslēgtas. Acīmredzot viņi gaidīja, ka tēvocis pārnākdams pieklauvēs.

Tēvocis, bet ne es! Man klauvēt bija pavisam neērti, sevi�ķi �odien, pēc tam kad biju aizvainojis saimnieku.

Es uzmeklēju solu un apsēdos cerībā, ka tēvocis drīz atgriezīsies.

Tā es nosēdēju krietnu pusstundu vai ilgāk. Zālē un uz lapām sakrita rasa. Man sāka salt, un es jau dusmojos uz sevi, ka nenocirtu vistai galvu. Liela lieta � vista! Bet, ja nu tēvocis iedomājas kaut kur citur pārnak�ņot, � ko tad?

Te es atcerējos, ka blakus kāpnēm, blakus mazmājiņai, ir lodziņ� un tas, kā rādās, nav aiztaisāms.

Es noāvu sandales, iebāzu tās padusē un, turēdamies pie satrunēju�ās palodzes, basām kājām pakāpos uz iedobuma. Logs bija pusvirus. Es novārtījos putekļos, saskrambāju kāju, bet laimīgi iekļuvu priek�telpā.

Es līdu nevis zagt vai laupīt, bet paklusām, lai nevienu netraucētu, lavījos uz savu istabu. Un pēk�ņi sirds man sāka dauzīties tik stipri, ka es ar rokām tvēru pie krūtīm. Kas tas? ... Lēnāk!

Ta�u elpa man aizrāvās, un bailēs es pieķēros pie kāpņu margām.

Nezinu, kāpēc, bet piepe�i man likās, ka vecais Jakovs nebūt nav nozudis tur, tālajā Ļipeckā, bet paslēpies tepat, kaut kur pavisam blakus.

Da�us mirkļus �ī aplamā, ietiepīgā doma bija cie�i iesēdusies man galvā, un es moko�i pūlējos saprast, kas te notiek.

Klusītēm es uzkāpu aug�ā, un atkal � stop!

Ne no tās istabas, kur mēs dzīvojām, bet no tuk�ās, ar logiem pret vistu kūti, cauri durvju �ķirbām spiedās vāja gaisma. Tātad tēvocis jau sen bija mājās.

Es ieklausījos. Runāja divi: tēvocis un vēl kāds nepazīstams. Vecā Jakova, protams, te nebija.

� Tā, � sacīja tēvocis, � tūliņ arī būs gatavs. So saini tur, bet to � �eit. Skaidrs?

� Skaidrs!

Kur �tur� un kur ��eit� � tas man bija pavisam neskaidrs.

� Tagad visu nokop. Kur gan tas mans puika pazudis? (Tas par mani.)

� Pārnāks! Būs mazliet nomaldījies! Varbūt uz kino aizgājis. Kādi tagad bērni! Bet kas �im māte?

� Pamāte! � tēvocis atteica. � Kas viņu zina, kāda maskaviete. Mēs tanī dzīvoklī ietikām nejau�i, caur savu cilvēku. Pamāte Kaukāzā. Pui�elis viens pats. Dzīvoklis tuk�s. Labāk nekā viesnīcā. Tagad viņ� man palīdzēs vienā lietā.

�Kā � kas viņu zina?� es apstulbu. �Tu ta�u esi mans tēvocis!�

� Nu arī pēdējais gatavs! Viss � zinātne un tehnika. Uzmanīgāk, nesasitiet pudelīti! Bet kur gan pui�elis aizķēries?

Es lēnītēm atkāpos, nokāpu lejā pa kāpnītēm, caur lodziņu izlīdu atpakaļ dārzā, apāvu sandales un stipri pieklauvēju pie aizslēgtajām durvīm. Man atvēra tikai pēc laba brī�a.

� Tas esi tu, klaidoni? Beidzot ta�u! � no aug�as skanēja tēvo�a balss.

� Jā, es.

� Tad uzgaidi, apvilk�u bikses un kurpes, es tikko no gultas.

Pagāja vēl minūtes trīs, kamēr tēvocis nonāca pa kāpnēm.

� Ko tad tu tā līdz pusnaktij? Kur blandījies?

� Biju pastaigāties... Tad iekāpu citā tramvajā. Tad man nebija desmit kapeiku, es gāju, nu, un mazliet apmaldījos.

� Vai tad tu bez naudas nekad neesi braucis ar tramvaju? � tēvocis noņurdēja.

Bet es jau sapratu, ka viņ� mani nebārs un dro�i vien ir pat apmierināts, ka �ovakar nebiju mājās.

Gaitenī un visās istabās bija tum�s. Uguni neaizdedzis, es izģērbos un palīdu zem segas. Lejā klusi no�īkstēja durvis. Tur kāds izgāja.

Un tikai tagad, gultā guļot, es beidzot sapratu, kāpēc man nesen bija licies, ka tuvumā ir vecais Jakovs. Tāpat kā toreiz, kad viņ� pirmo reizi ieradās mūsu dzīvoklī, it kā sajutu salkanu, pretīgu smaku � vai nu ēteris, vai kāds cits draņķis. �Dro�i vien,� es nodomāju, �tēvocis atkal izlējis kādas zāles... Bet kas viņ� ir par cilvēku?

*

Viņ� mani baro, dzirda, ģērbj un solās atdot mi�maņu skolā, bet izrādās, ka viņ� pat nepazīst Valentīnu un nemaz nav mans tēvocis!�

Tad man ie�āvās prātā jauna doma, un es sāku atcerēties visas agrāk lasītās grāmatas par ievērojamu un neveiksmīgu izgudrotāju un zinātnieku dzīvi.

�Varbūt,� es domāju, �mans tēvocis nemaz nav zaglis. Varbūt viņ� tie�ām ir kāds zinātnieks vai ķīmiķis. Neviens neatzīst viņa izgudrojumu vai kaut kā citādi. Viņ� varbūt slepenībā meklē kādu nozaudētu vai nozagtu recepti. Viņ� ir vientuļ�, un neviens nesasilda viņa sirdi. Viņ� saticis labu zēnu (tas esmu es), arī vientuļu, un paņēmis sev līdzi, lai ievadītu krietnā dzīvē. Protams, krietna dzīve nesākas tā, kā sākās mums vagonā. Bet... es neko nezinu. Kaut varētu izrauties brīvībā un ietikt mi�maņu skolā! Un pēc iespējas drīzāk, tāpēc ka esmu apņēmies dzīvot taisnīgi un godīgi... Pareizi, esmu jau arī �odien paspējis sameloties par tramvaju un par to, ka apmaldījos. Bet viņ� ta�u pirmais man tika melojis. �Tu,� viņ� teica, �pagaidi... Es tikko no gultas.� Nē, brāl! Tu mani neapkrāpsi. Te es pats esmu labs ķīmiķis!�

Da�as dienas mēs nodzīvojām itin mierīgi. Katru rītu es tagad skrēju uz parku un tur tikos ar Slavu.

Reiz parkā ienāca Slavas tēvs, arī kalsnējs gai�matis, ai trim ķieģelī�iem uz formas tērpa apkakles.

Acis piemiedzis, viņ� palūkojās uz Slavas vēja dzinēja modeli, spēcīgiem pirkstiem parupji un ātri izlauza spraisli, ko mēs tikko ar pūlēm bijām ieliku�i, un pārliecināti teica, ka te jābūt nevis spraislim, bet savelko�ajam klamburam, citādi strādājot izkustē�oties motora ligzda.

Aizvainoti mēs steig�us ielūkojāmies rasējumā, bet izrādījās, ka Slavas tēvam bija taisnība.

Viņ� pasmaidīja, parādīja mums mēles galiņu, noskūpstīja Slavu uz pieres, par ko es biju pārsteigts, jo Slava nebija vairs mazais, un, klusi svilpodams, ātri devās pāri laukumam, uzmanīgi apiedams mazuļus, kas spēlējās smiltīs.

� Apķērīgs! � es teicu. � Kā pienāca, paskatījās � krāks! � izlauza.

� Kā nu nebūs apķērīgs! � rāmi atteica Slava. � Tāds jau viņa darbs.

� Vai viņ� ir kara in�enieris? Ko viņ� būvē?

� Visu ko, � izvairīgi atbildēja Slava un ar lepnumu piebilda: � Viņ� ir ļoti labs in�enieris! Viņ� tikai tāds izskatās.

� Kāds tad?

� Nu, tāds � smejas un mēli izbā�... Tu domā, ka viņ� ir jauns? Nē, viņam jau ir �etrdesmit divi gadi. Bet cik tavam tēvam? Kas viņ� ir?

� Man ir tēvocis... � es stomījos. � Viņ�, liekas, ir zinātnieks ... ķīmiķis ..

� Bet tēvs?

� Bet tēvs ... tēvs ... Ek, Slava, Slava! Ko tad tu, visu laiku meklēji kontruzgriezni, bet pats ar papēdi esi ieminis to smiltīs un neredzi.

Noliecies es ar pirkstu ilgi urbināju ārā uzgriezni un pietupies tīrīju un pūtu nost smil�u graudiņus.

Aizvainots es kodīju lūpas. Vai es sev netiku teicis, ka tagad man jābūt godīgam un taisnīgam, bet mēle man neklausīja, es nevarēju pateikt Slavam, ka mans tēvs notiesāts par iz�ķērdē�anu.

Bet es viņam arī netiku melojis. Es neko nepateicu, pārtraucu sarunu, sāku smieties, pavaicāju viņam, cik pulkstenis, un sacīju, ka laiks darbu beigt.

Otrā dienā tēvocis piesolījās pavadīt mani ciemos pie Slavas.

Slava dzīvoja tālu. Viņi apdzīvoja mazu, glītu namiņu, kur bija viens dzīvoklis.

Mūs sagaidīja Slava un viņa vecmāmiņa � darbīga, runīga un labsirdīga vecīte. Tēvocis palūdza pasniegt viņam pa logu ūdeni, bet vecmāmiņa aicināja viņu istabā un piedāvāja kvasu.

Tēvocis nesteigdamies dzēra glāzi pēc glāzes uti, staigādams pa istabām, uzlielīja gan kvasu, gan Slavu, gan Slavas gai�o, mājīgo dzīvokli. Viņ� bija noskumis, ka nav sastapis mājās Slavas tēvu, un pēc pusstundas aizgāja, teikdamies pienākt citu reizi.

Tikko viņ� bija projām, vecmāmiņa tūliņ ar varēm spieda mani izdzert glāzi piena, apēst pankūku un biezpiena plāceni, pie tam Slava nemaz nedomāja mani glābt, bet, kājas �ūpodams, sēdēja iepretim uz sola, skaļi smējās un mirk�ķināja acis.

Vēlāk viņ� man rādīja savu pastkar�u albumu. Tās nebija �ā laika patskartes, bet senas, no kara laikiem. Uz grubuļaina, raupja papīra iespiestas, tagad jau izbalēju�as, apbru�ātas, tās stāstīja par tālajām pilsoņu kara dienām.

Te stāv vīrs zilā ādas jakā. Rokās tam spīd iezilgans zobens. Zila debess, melni zila zeme, koki un zāle. Vīram blakus paliku�i tikai �etri biedri, un uz viņu papahātn,uz vīri�ķīgajām sejām krīt sarkanām svītrām milzīgas, piec-starainas zvaigznes stari.

Apak�ā bija paraksts: �Ogļra�u komisāra Andreja Butova un biedru nāve kaujā pie Kremen�ugas.� Un sīkākiem burtiem: �Iespiesta 12. armijas lauka tipogrāfijā 1919. g.�

� Ta ir ļoti reta pastkarte, � saudzīgi to gludinādams, paskaidroja man Slava. � Iespiesti varbūt pavisam tikai divi trīs simti. Bet arī �i te sastopama ne tik bie�i. Te, paskat, ar pantiņu: �Hei, hei! Dro�i ej!� Redzi, te sarkanie triec Judeņi�u*. Bet te bez pantiņiem... Ari triec. Bet te jātnieks joņo uz kauju. Laikam atpalicis. Bet pie debesīm mākoņi... mākoņi... Uz �īs ... skuķis ar naganu. Dro�i vien komjaunfete. Redzi, lūpas sakniebusi, bet acis smejas. Tagad viņas jau izaugu�as. Māmiņai ir draudzene � Komkova Klaudija, arī tā bijusi tur... Un tagad viņai jau trīsdesmit se�i vai cik... E�ē, draugs! Pagaidi, pagaidi! � piepe�i iesmējās Siava. Albumu ar plaukstu aizsedzis, viņ� paskatījās manī, tad atkal albumā, tad paķēra no galdiņa spoguli. � Bet kas tas?

Man priek�ā atradās kartīte, uz kuras bija glu�i jauniņs zēniņ� ar tādu pa�u pilotku galvā kā manējā. Pie jostas tam karājās revolvera maksts, rokās viņ� turēja tauri.

� Kas? Signālists! Te tā arī uzrakstīts.

� Tas esi tu! � Slava gavilēja, piebīdīdams man spoguli. � Nu paskaties, kāda līdzība! Kad es tevi pirmo reizi ieraudzīju, jau tad domāju � kam viņ� tik līdzīgs? Nu, zināms, ka tu! Rau, deguns... rau, arī ausis mazliet atkarājas. �e! � viņ� sacīja, izņemdams kartīti. � Tev par laimi, man tādas ir divas. Ņem, ņem un priecājies!

Klusēdams es paņēmu Slavas dāvanu. Saudzīgi ietinu un ieliku savā kabatas grāmatiņā.

Mēs izgājām nelielā pagalmā aiz mājas. Tur slējās milzīgi dad�i, gandrīz cilvēka augumā, un to platajā ēnā mo�i skraidīja mazi, dzelteni cālī�i.

� Slava, � es piesardzīgi jautāju, � bet kā tev ar kāju? Vai to pavisam izārstēs?

� Izārstēs! � acis piemiegdams un no saules vairīdamies, Slava atbildēja. � Uz kurieni tu, muļķīt? Ko brēc? � viņ� saķēra noklīdu�o cālēnu un saudzīgi iecēla viņu dad�os. � Ej tur! Tur tava saime. � Viņ� nopurināja rokas, paklak�ķināja ar mēli un piebilda: �Ar kāju ir slikti. Nu nekas, izdzīvosim. Mēs neesam no tiem cilvēkiem.

� Kas � mēs?

� Nu, mēs ... visi...

� Kas � visi? Tu, tētis, māmiņa?

� Mēs, cilvēki, � stūrgalvīgi atkārtoja Slava un neizpratnē paraudzījās man acīs. � Nu cilvēki!... Padomju cilvēki! Bet kas tu esi? Baņķieris, vai?

Es novērsos. Izvilku no kabatas saliecamo nazi. Tas bija labs, līks nazis, no stipra tērauda, ar pulētu ozolkoka spalu un spīdo�u karabīnīti. Es zināju, ka Slavam �is nazis ļoti patīk.

� �e, � es sacīju. � To dāvinu tev par piemiņu. Nu ņem, ņem! Tu man dāvināji signālistu, un es paņēmu!

� Tas ta�u ir nieks, � iebilda Slava. � Man ir vēl, bet tev cita na�a nav!

� Vienalga ņem! � es stingri noteicu. � Ja esmu dāvinājis, tad apvaino�os, aizmetī�u, bet atpakaļ neņem�u.

� Labi, es ņem�u, � Slava piekrita. �� Paldies! Tikai signālistu tu nerēķini. Bet man ir kabatas laterniņa ar trim ugunīm � baltu, sarkanu un zaļu. Un to tu arī ņemsi... � Viņ� pārlika. � Tikai, redzi: tā man nav �eit, tā ir pie māmiņas. Pēc trim dienām tēvs mani aizvedis pie viņas uz laukiem, bet pats tajā pa�ā dienā brauks atpakaļ. Es iedo�u laterniņu tēvam, tēvs atdos vecmāmiņai, bet viņa � tev. Doti goda vārdu, ka tu atnāksi un paņemsi!

Es devu vārdu.

� Tad tu aizbrauc? � es no�ēloju. � Tālu? Vai ilgi būsi prom?

� Ilgi, līdz vasaras beigām, pie māmiņas. Bet pārāk tālu tas nav. No �ejienes ar tvaikoni aug�up pa Desnu septiņdesmit kilometru, bet no piestātnes desmit kilometru pa me�u. Nu, iesim pie vecmāmiņas uz virtuvi!

� Vecomāt! � Slava teica, bāzdams tai pie deguna spīdīgo, līko nazi. � Paskat, ko man uzdāvināja! Labs nazītis? Ass!

� Met projām, Slavu�ka! � vecmāmiņa deva padomu.

� Ko tu darīsi ar tik briesmīgu nazi? Sadursies vēl.

*

� Tu jau esi veca, � Slava bija aizvainots, � un daudz nesaproti no na�iem. Iedod, es kaut ko padrāzī�u. Kaut vai to rullīti padod! Ahā, negribi dot! Tātad redzi pati, ka nazis labs! Vccmāmiņ, es ar tēti atsūtī�u laternu. Nu, atceries, es tevi vēl sabiedēju pie vistu kūts. Un tu atdosi laternu �im zēnam. Paskaties uz viņu � vai pazīsi?

� Pazī�u jau, pazī�u, � ar miltos novārtītām rokām satvērusi Slavu, vecīte to sapurināja. � Jūs te pastāviet, neaizejiet, es jums tūliņ do�u ēst.

� Tikai ne man, � es satrūkos, � viņam... Es jau esmu paēdināts ...

� Labi, labi! � uz durvju pusi atlēkdams, piekrita Slava un jau pie pa�a sliek�ņa skaļi iesaucās: � Tikai griķu biezputru es neēdi�u-u-u!

� Mānies, mānies! Visu ēdīsi, � nopūtās vecmāmiņa un, mitro seju priek�autā slaucīdama, �ēli piebilda: � Ja tevi, mans mīļais, nebūtu izgrūdu�i no eroplāna, es paņemtu vicu un parādītu, kāds ir tas �neēdī�u�!

Slava pavadīja mani līdz vārtiņiem, un te mēs atvadījāmies, tāpēc ka nākamajās divās dienās viņam vajadzēja klīnikā ņemt vannas un uz laukumu atnākt viņ� nesolījās.

Tagad, kad es zināju, ka Slava aizbrauc, man vēl vairāk gribējās uz Odesu.

Tēvo�a mājās nebija. Es apsēdos pie galda pie atvērta loga, atskrūvēju tēvo�a tintnīcai vāciņu, pievilku klāt papīra lapiņu un aiz gara laika sāku sacerēt dzejoļus.

Izrādījās, ka tas nemaz nav tik grūti, kā man bija stāstījis tēvocis.

Piemēram, pēc pusstundas jau uzrakstīju:

Aizbrauc jūrā kapteinis,

Kapteinis no Odesas.

Stāv uz klāja matro�i,

Visi ]oti pārdro�i.

Krastā lasās meitiņas,

Skumjas viņām sejiņas.

Vēj�, no jūras drā�oties,

Visiem virsū brā�oties,

Vilni paka| vilnim dzen,

Bargi auro, pū� un sten.

Sanāca pavisam labi. Es jau gribēju turpināt drosmīgā kuģa un �ķir�anās apbēdināto jaunavu likteņa aprakstu, kad mani pasauca vecene.

Saīdzis es izliecos pa logu, pa�ķīru lazdu zarus un pieklājīgi jautāju, ko viņai vajag.

Viņa lika man nokāpt pagrabā un nolikt tēvocim vēsumā rūgu�piena podu.

Es saviebos, tomēr tūliņ izgāju un nokāpu pagrabā.

Atgriezies es mēģināju turpināt savus dzejoļus, bet � ak vai! � laikam tāpēc, ka mitrajā, tum�ajā pagrabā es nodauzīju pieri pret baļķi, iedvesma bija izgaisusi, un es vairs neko neuzrakstīju.

Es nolēmu pārrakstīt dzejoli un nolikt to uz tēvo�a galdiņa, lai pārnācis viņ� pabrīnītos par manu jauno talantu.

Uz galda nebija vairs tīra papīra. Tad es atcerējos, ka tēvocim pagalvī zem matra�a, avīzē ietīts, atrodas vesels sainis.

So saini es attaisīju, paņēmu da�as lapiņas un sāku pārrakstīt. Biju ticis tikai līdz pusei, kad mani atkal sauca vecene. Es izliecos pa logu un �oreiz jau diezgan skarbi noprasīju, ko viņai no manis vajag. Viņa lika man iet uz pagrabu un atnest piecas olas, esot jāiejauc mīkla pankūkām, ko tēvocis labprāt ēdī�ot pie rūgu�piena.

Es nospļāvos. Izlēcu. Nokāpu. Ilgi taustījos, tumsā meklēdams grozu, un atgriezies stingri apņēmos vairs neatbildēt uz vecenes saucienu. Apsēdos pie galda. Bet kas tas? Lapiņas ar maniem dzejoļiem uz galda nebija. Pārsteigts un pat sadusmots es palūkojos zem galda, zem gultas ... Atvēru gaiteņa durvis. Nav!

Es nospriedu, ka dro�i vien manā prombūtnē istabā būs ielavīju�ies abi mūsu palaidnīgie kaķēni un lēkādami un kūleņodami būs aizvazāju�i lapiņu pa logu dārzā. Nopūties es sāku pārrakstīt no jauna. Biju uzrakstījis līdz pusei, kad manu uzmanību piesaistīja zvirbulis, kas lēkāja pa palodzi, un es aizdomājos.

�Lūk,� es prātoju, �paknābā, palēkā, paskatās, atkal pa-knābā, atkal paskatās... Nu ko tu, muļķi, skaties? Ko tu saproti no mūsu � cilvēku dzīves? Gribi? Paklausies!�

Es pasniedzos pēc dzejoļu lapiņas un apstulbu. Pirmo �etru tikko uzrakstīto rindu uz papīra vairs nebija. Bet piektā, kur runa bija par meitenēm krastā, ātri kusa manu acu priek�ā ka sauss, balts ledus, nepametot uz �ā burvju papīra ne zīmes, ne traipiņa.

Stipra roka uzgūla man uz pleca, un es, tikko nenoli-dojis no krēsla, ieraudzīju tēvoci, kas bija nemanot piezadzies man klāt.

� Ko tu te dari, nelieti! � viņ� noprasīja klusi un Jauni. � Kas tev tur ir?

Es uzlēcu apjucis un sadusmots, jo nekādi nespēju saprast, kāpēc mani dzejoļi tā satracināju�i tēvoci.

� Kur tu ņēmi papīru?

� Tur, � es ar pirkstu norādīju uz gultu.

� Tur, tur! Bet kas tev, draņķi tāds, atļāva tur līst?

Tad viņ� paķēra lapiņas, ari to, kur bija iesākts dzejolis par bezbailīgo kapteini, saudzīgi izgludināja un nolika atpakaļ zem matra�a mapē.

Un tad, viņa neizprotamo lamu un skopulības saniknots, es nospļāvos uz grīdas un atlēcu pie sliek�ņa.

� Ko jums no manis vajag? � es iesaucos. ■� Ko jūs mani mokāt? Es jau tā pie jums dzīvoju, bet, kādēļ, � nezinu! Jums �ēl triju papīra lapiņu, bet, kad vagonos... tad sve�as mantas jums nav �ēl! Vai es esmu jūs aplaupījis, apzadzis? Par ko jūs tagad man uzklupāt?

Es izmetos dārzā, aizskrēju līdz vientuļajam klajumi-ņam un iekritu uz mutes zālē.

Acīmredzot tēvocim pa�am drīz kļuva neveikli.

� Paklausies, mans draugs, � es izdzirdu viņa balsi.

� Protams, cs pārsteidzos, un papīra man nav �ēl. Bet saki, lūdzams ... � te viņa balss atkal kļuva īgna, � ko nozīmē visi �ie tavi triki?

Neizpratnē es apgriezos un ieraudzīju, ka tēvocis baksta ar pirkstiem sev vēderā.

� Bet, tēvoci, � es nomurmināju, � goda vārds... es vairāk neko .

� Labs �neko�! No rīta eju pārmainīt bikses, skatos: uz bik�turiem un tāpat zemāk �� nevienas pogas! Ko tas viss nozīmē?

� Bet, tēvoci, � cs paraustīju plecus, � kam man vajadzīgas jūsu bik�u pogas? Tās ta�u nav ne nauda, ne papīrs un pat ne konfektes. Es pats neko nesaprotu.

� Hm, nesaproti! Bet cs, domā, saprotu? Vai tad tev liekas, ka tās pa�as nobiru�as? Ja nu viena, divas, bet nu glu�i visas!

■� Tās būs vecene nogriezusi! � es padomājis teicu.

� Tas viņas roku darbs. Viņa vienmēr nāk uz jūsu istabu, iztriec mani laukā, bet pati nez ko tur rakņājas un rakņājas... Nesen es pats redzēju, ka viņa iebāza ka* batā kādu jūsu kārbiņu. Es pat gribēju jums pateikt, tikai aizmirsu.

� Kādu kārbiņu? � tēvocis noba�ījies jautāja. � Liekas, man nekādas kārbiņas... Ak, bezdoimgā un bezgal-vainā puķe! � attapās tēvocis. � Tātad viņa man ziepju pulveri bārdas skū�anai aizstiepusi! Bet es meklēju un meklēju, visu istabu izvandīju! Dumja, dumja! Zināms, es saprotu: likteņa pagriezieni, vecums... Bet, kad redzēsi viņu mūsu istabā, tad triec ratā.

� Nē, tēvoci, � es atteicu, � netriek�u vis viņu ratā. Es jau ari pats no viņas baidos. Te viņa mani saukā par Antipku, te par Stjopku, bet te atkal � grasās sist ar spieķi. Pasakiet labāk viņai pats! Re, kur viņa pie dobes puķes osta! Gribat, es viņu tūliņ pasauk�u?

� Paga! Paga! � tēvocis mani atturēja. � Es labāk vēlāk... Apnicis! Tu man pastāsti, ko darīji pie Slavas!

Es izstāstīju tēvocim, kā pavadīju laiku pie Slavas, kā viņ� man uzdāvināja signālistu, un no�ēloju, ka pēc trim dienām tēvs aizvedīs Slavu pie mātes.

Pēk�ņi tēvoci pārņēma nemiers. Viņ� piecēlās, apkampa mani un noglāstīja man galvu.

� Tu esi labs zēns, � viņ� mani uzslavēja. � No pirmā mirkļa, kad tevi ieraudzīju, tūliņ sapratu: �Tas ir labs, gudrs zēns, un cs pacentī�os iztaisīt no viņa īstu cilvēku.� He! Tagad redzu, ka neesmu tevī vīlies. Jā, neesmu vīlies. Drīz mēs brauksim uz Odesu. Mi�maņu skolas priek�nieks ir mans draugs. Mācību daļas vadītājs � ari. Tur tev būs labi. Jā, labi. Zināms, daudz kas... tas ir, hm ... �is tas tev tagad �ķiet ne visai saprotams, ta�u viss, ko es daru, tas tikai tālab ... nu, vispārības labā ... Atceries Ņekrasovu: �Izaugsi, Sa�a, tad zināsi tu!...�

� Tēvoci, � es domīgi vaicāju, � bet vai jūs neesat izgudrotājs?

� Tss ... � pirkstu pie lūpām pielicis un viltīgi man pamirk�ķinājis, viņ� klusi atbildēja. � Par to pagaidām ... ne vārda!

Tēvocis kļuva mīlīgs un labs. Viņ� iedeva man piecpadsmit rubļu, lai es tērējot, ka gribot. Uzsita man uz labā pleca, pēc tam uz kreisā, viegli iegrūda dunku sānos un tūliņ aizgāja, aizbildinādamies ar steidzamām darī�anām.

Pagāja trīs dienas. Satikt Slavu man tā arī neizdevās � uz parku viņ� vairs nenāca.

Dienā skraidot pa pilsētu, es apstājos pie rakstāmlietu veikala skatloga un ilgi pētīju lielu ģeogrāfisko karti.

Lūk, te ir Odesa! Blakus pilsētas � Hersona, Nikola-jeva, Tiraspole, pa kreisi � rumāņu sagrābtā Besarābija*, pa labi � ziedo�ā, karstā Krima, bet lejā tālu � līdz Kaukāzam, līdz Turcijai, līdz Bulgārijai izpletusies Melnā jūra ,..

Bet vi|ņi vētraini trauc...

Nu, biedri, mēs dosimies tālu,

No �ejienes tāle mūs sauc.

Nepacietība mani urdīja un mocīja.

Es iegriezos veikalā un nopirku kompasu.

Kas to lai zina, kad tas man vēl būs noderīgs. Ta�u, kad rokās ir kompass, � tad visas jūras, okeāni, lī�i, jūras �aurumi un ostas iegūst savu formu un kontūras.

Iznācu un atkal apstājos pie skatloga.

Bet te ir ziemeļi! Kolas pussala. Baltā jūra � drūma, salta, ledaina. Kaut kur te pie kanāla būves strādā mans tēvs. Pēdējo reizi viņ� rakstīja no Sorokas.

Soroka ... Soroka! Rau, te jau tā ir � Soroka. Parasti tēvs rakstīja reti un skopi. Bet pēdējo reizi viņ� atsūtīja garu vēstuli, no kuras es, taisnību sakot, maz ko sapratu. Un, ja nezinātu, ka mans tēvs strādā nometnē, kur degvīnu nepārdod, es varētu domāt, ka, vēstuli rakstot, viņ� bijis mazliet iedzēris.

Pirmkārt, �ī vēstule nebija skumja un tajā nejautās vainas apziņa kā agrāk, bet jau ar pa�ām pirmajam rindām viņ� mani sabāra par �astēm� matemātikā.

Otrkārt, viņ� rakstīja, ka no kāda sprādziena viņam norauta puse pirksta un sadauzīta galva, turklāt viņ� to rakstīja tādā tonī, it kā tur būtu notikusi kauja un pēc tās nu būtu ar ko palepoties.

Tre�kārt, viņ� glu�i negaidot ņēmās mani it kā pārliecināt, ka dzīve vēl neesot galā un ka man nevajagot uzskatīt viņu ne par muļķi, ne par glu�i pazudu�u cilvēku.

Tas mani toreiz pārsteidza, jo es nebiju akls un nekad nebiju domājis, ka dzīve jau galā. Bet, ja jau par to domāju, tad drīzāk tā, ka dzīve vēl tikai sākas. Turklāt man nekad nebija nācis prātā, ka tēvs būtu muļķis un pazudis cilvēks. Glu�i otrādi, es uzskatīju viņu par gudru un labu, bet, ja viņ� Valentīnas dēļ nebūtu iz�ķērdējis valsts naudu, tad, protams, būtu bijis daudz labāki

Es apņēmos rakstīt tēvam tūliņ pēc iestā�anās mi�maņu skolā. Un, ka tā būs, � tam es tagad stipri ticēju.

Domās nogrimis, es smaidīdams stāvēju pie spo�ā skatloga un pēk�ņi izdzirdu kādu saucam:

� Puisēn, panāc �urp!

Es pagriezos. Gandrīz blakus uz stūra pie sviras, kas regulē gaismas signālu ugunis, stāvēja milicis un ar baltu cimdotu roku aicināja mani pie sevis.

�G 0-48-64!� es nodrebēju asās sāpēs, it kā kāds no garāmgājējiem būtu man piedūris dego�a papirosa galu pie kaila kakla.

Mana pirmā doma bija � bēgt. Bet zoles it kā bija pielipu�as pie sakarsu�ā asfalta, un grīļodamies es pieķēros pie veikala skatloga spo�ā ie�ogojuma.

�Nē,� es �ausmās nodomāju, �par vēlu bēgti Te nu ir atmaksa!�

� Puisēn! � milicis atkārtoja. � Ko tu stāvi? Nāc ātrāk!

Tad es piegāju gausi un stīvi, raudzīdamies viņam acīs.

� Jā, � es sacīju balsī, kurā skanēja dzijas, cilvēcīgas bēdas. � Jā! Es klausos!...

� Puisēn, � teica milicis, vienā mirklī pārslēgdams sviru no dzeltenās uz zaļo uguni, � esi tik labs, pārej pāri ielai un piespied tur pie vārtiem sētnieka zvana pogu! Man uz bridi jāaiziet, bet es nevaru pamest savu vietu.

Viņ� to atkārtoja vēlreiz, un tikai tad es viņu sapratu.

Neatceros, kā tiku pāri ielai, piespiedu pogu un gribēju lēnām turpināt savu ceļu, bet jutu, ka nespēju paiet, un a�i iegriezos pirmajā pavārtē.

Lielas asaras ritēja man pār dego�ajiem vaigiem, elsas �ņaudza rīkli, un es cie�i turējos pie ūdens notekcaurules.

� Lai tad nolādēts viss! � es nikni iesaucos un ar zābaka purnu iespēru pelēkai mūra sienai. � Lai nolādēta tāda dzīve, � es murmināju, � kad cilvēkam no visa jābīstas kā trusim, kā zaķim, kā pelēkai, bailīgai pelei! Es tā negribu! Es gribu dzīvot kā visi, kā dzīvo Slava, kas var mierīgi piespiest visas pogas, atbildēt uz visiem jautājumiem un taisni un atklāti skatīties cilvēkiem acīs, bet nerauties sāņus un gandrīz vai krist gar zemi no katra nejau�a vārda vai kustības.

Tā es stāvēju un elsoju; asaras ritēja, krita uz kaļķos novārtītajām sandalēm, un man kļuva vieglāk.

Kāds aizskāra manu roku.

& � A. Galdars. �Izlase�.

97

� Puisēn, � līdzjūtīgi vaicāja jauna, nepazīstama sieviete, � kādēj tu raudi? Tev kāds nodarījis pāri?

� Nē, � es atbildēju, noslaucīdams asaras, � es pats sev nodarīju pāri.

Sieviete pasmaidīja un saņēma mani aiz rokas.

� Bet vai tad cilvēks pats sev var nodarīt pāri? Tu varbūt sasities, sadauzījies?

Es papurināju galvu, pasmaidīju caur asarām, paspiedu viņai roku un izmetos uz ielas.

Nezinu, kāpēc, bet man likās, ka mana laime vairs nav tālu...

Un todien es jutos stiprs. Mani nenospēra pērkons, es nepakritu, nesāku kliegt un raudāt aiz bēdām, kad, nokāpis pa nogāzi, izlīdu pa sētas caurumu un ieraudzīju mūsu dārzā nolādēto veco Jakovu.

Viņ� sēdēja ar muguru pret mani un dzīvi sarunājās ar tēvoci. Vajadzēja saņemties.

Es aiz�maucu aiz krūmiem un gar maliņu vien apkārt pauguram ar sabruku�o lapeni izgāju pie lieveņa un uz-zagos aug�ā.

Te nu es esmu savā istabā. Paķēru karafi, iedzēru malku ūdens. Aizrijos. Aizspiedis muti ar dvieli, viegli atkāsējos. Aplaidu skatienu visapkārt. Acīmredzot vecais Jakovs bija ieradies �eit pavisam nesen. Dvielis bija mitrs � neiz�uvis. Uz palodzes mētājās tikai viens papirosa gals, bet vecais Jakovs, ja neizlikās slims, smēķēja bez mitas. Gultā bija nomesta tēvo�a cepure un saņurcīta avīze. Tas bija viss! Nē, ne viss. No spilvena apak�as rēgojās portfeļa stūris. Es paskatījos pa logu. Caur ievu zariem pamanīju abus draugus vēl joprojām runājamies. Es atvēru portfeli.

Salvete, krekls, divas kaklasaites, otiņa, bārdas nazis, sarkani vīrie�u zeķturi. Kartona kafijas kārbiņa. Iek�ā kaut kas grab. Atvēru. Darba Sarkanā Karoga ordenis, Sarkanās Zvaigznes ordenis, MOPR nozīmīte, Krimas CIK locekļa nozīmīte, adata, diegu spolīte, pudelīte ar baldriāna pilieniem. Vēl zeķes, zeķes... Bet tas?

Un es uzmanīgi izvilku no portfeļa stūrī�a melnu brau-niņu.

Klusas vaimanas izlauzās man no krūtīm. Tas bija tas pats brauniņ�, kas piederēja Valentīnas vīram un bija nolikts atvilktnē, kuru es uzlauzu. Nu jā!... Tas pats ieskrambātais spals. Izvilku aptveri. Tāpat: se�as patronas, un vienas trūkst.

Es ieliku brauniņu portfelī, aizvēru to, aizspiedu un pabāzu zem spilvena.

�Ko darīt? Un kas tagad notiek mājās? Tur, protams, uzspļaut salauztajai atslēgai, pārdotajam boa! Bēdīgi un slikti dro�i vien klājas Valentīnas jaunajam vīram. Var sabārt cilvēku un piedot, ka viņ� nozaudējis dokumentu, bez liekiem vārdiem ieturēt nozaudētu naudu. Bet nekad cilvēkam netiks piedots un aizmirsts, ka viņ� nav pratis saglabāt kaujas ieroci! Tas nav pārdodams un pērkams. To nevar viltot kā dokumentu vai nairdu. Tas vienmēr ir bargs, draudīgs un īsts.�

Kā kaķis es izlēcu uz terases un nedzirdami pagriezu atslēgu, jo kāds nāca aug�ā pa kāpnēm. Bet tas nebija ne Jakovs, ne ari krusttēvs � tie vēl arvien sēdēja dārzā.

Es pietupos un paskatījos pa atslēgas caurumu.

Ienāca vecene.

Viņas seja man likās pārāk jautra un sārta. Vienā rokā viņa turēja puķu pu�ķi, otrā � savu lakoto spieķi. Puķes viņa ielika ūdens glāzē. Tad paņēma no naktsgaldiņa tēvo�a spoguli. Paskatījās tajā, pasmaidīja, bet spogulī acīmredzot viņai kaut kas nepatika. Viņa izbāza mēli, nospļāvās. Padomāja. Paņēma no sienas dvieli un izberza spļāvienu uz grīdas. �Ak, tu vecā ragana!� es sadusmojos. �Es ta�u tanī dvielī slauku seju!�

Pēc tam vecene pielaikoja balto cepuri. Pagrābstījās pa tēvo�a uzvalka kabatām. Izvilka pilnu sauju sīknaudas. Paņēma vienu monētu � es nevarēju iz�ķirt � desmit vai divkapeiku gabalu, � noglabāja sev kabatā. Ieklausījās. Paņēma portfeli. Parakņājās, izvilka vienu vecā Jakova sarkano zeķturi. Paturēja to rokā, padomāja un arī iebāza kabatā. Tad viņa nolika portfeli vietā un vieglā, dejojo�ā gaitā izgāja no istabas.

Acumirklī es biju iek�ā istabā. Izvilku portfeli, izrāvu brauniņu un paslēpu kabatā. Iebāzu azotē arī otru sarkano zeķturi. Iemetu gultā tēvo�a bikses ar izgrieztajām pogām. Pastūmu uz galda malu glāzi ar puķēm, noņēmu spilvenu, izlēju uz salvetes odekolonu un pa logu no�ļūcu dārzā.

Ticis aiz paugura, es uzrāpos līdz lapenes drupām. Noplūcu dad�a lapu, ietinu brauniņu un iebāzu to kādā spraugā. Nokāpu. Izlīdu pa caurumu. Aiz�āvos apkārt gar �ogu un apstājos pie vārtiņiem.

*

Te cs atvilku elpu, noslaucīju seju, izvilku no kabatas kompasu un, skaļi dziedot �Pa kara ceļiem...�, atvēru vārtiņus.

Tēvocis un vecais Jakovs tūliņ pagriezās uz manu pusi.

It kā pārsteigts par to, ka redzu veco Jakovu, es uz mirkli pārtraucu dziesmu, bet tūliņ arī, tikai klusāk, atkal atsāku.

Piegāju, apsveicinājos un parādīju kompasu.

� Tēvoci, � es teicu, � palūkojieties kompasā! Uz kuru pusi no �ejienes ir Odesa?

� Jūrnieks! Laperuzo!* Kapteiņa Granta bērns! � uzslavēja mani tēvo�is, redzami apmierināts, ka es nesaviebos, atrazdams �eit veco Jakovu, kas tagad bija gludi skūts � bez ūsām, bez formas blūzes ar ordeni, tērpies ērtā audekla uzvalkā, salmenīcu galvā. � Te, tanī pusē ir Odesa. �odien mēs pavadīsim veco Jakovu uz tvaikoņu piestātni: viņ� brauc uz �erņigovu pie savas slimās vecāsmātes, bet pēc tam es aizvedī�u tevi uz Odesu.

Tas bija kas jauns. Ta�u es nelikos ne zinis un mēmi palocīju galvu.

� Tev jābūt pacietīgam, � tēvocis sacīja. � Pacietība ir jūrnieka tikums. Atceros, ka mēs reiz braucām miglā... Bet pastāstī�u vēlāk. Kur tu dauzījies apkārt? Kādēļ tev' piere slapja?

� Steidzos mājup, � es paskaidroju. � Domāju, ka tik nenokavēju pusdienas.

� �odien mūs cienā vecais Jakovs, � tēvocis paziņoja.

� Vai nav tiesa, lāga vīrs, tu �odien izmaksāsi? Pagaidi mazliet, Sergej, bet mēs iesim uz istabu. Tur viņ� sakārtosies pēc ceļa, nomazgāsies, un tad stūrēsim uz restorānu.

Es noskatījos viņiem pakaļ, apsēdos uz sola un, kompasā raudzīdamies, sāku zīmēt smiltīs �etras debess puses.

...Pagāja īss mirklis, kad uz kāpnēm sāka dipēt soļi un uz celiņa iz�āvās tēvocis, bet tam pakaļ bez svārkiem, ar sandalēm basajās kājās vecais Jakovs.

� Sergej! � viņ� sauca. � Vai tu neredzēji to veceni?

� Viņa, tēvoci, pagalmā baro balo�us. Klau, dzirdat, kā viņa tos sauc? �Gū-gū!�

� �Gū-gū!� � aizsmacis rēca vecais Jakovs. � Es viņai parādī�u �gū-gū�l

� Tikai laipni! Tikai laipni! � skriedams brīdināja tēvocis. � Tad mēs tūliņ ... Mēs to uzreiz ...

Balo�i trok�ņaini uzspurdza uz jumta, bet vecene nemierīgi paraudzījās vīrie�os, kas tai pieskrēja klāt.

� Tikai lēnām! Tikai laipni! � tēvocis pārtrauca veco Jakovu, kas jau pie vārtiņiem sāka lādēties un sodīties.

� Labdien, skaists laiks! � steidzīgi ierunājās tēvocis. � Balodis � dieva radība. Klausieties, māmiņ, jūs nupat ienesāt mūsu istabā da�ādus... ziediņus, rudzu-puķītes, gundegas? ...

� Saviem draugiem, � atsāka vecene, � labiem ļaudīm ... Ai, ai!... Ko viņ� uz mani tā skatās?

� Atdod ar labu, muļķe! � piepe�i iebļāvās vecais Jakovs. � Citādi tev ies plāni!

� Tikai laipni! Tikai laipni! � uzsauca Jakovam tē vocis. � Paklausieties, dārgā: atdodiet to, ko jūs paņēmāt! Ko jūs ar to darīsiet? Jūs esat prātīga sieviete (klusē, Ja-kov!), labi gados... Nu, vai tad jūs esat karavīrs, vai? Nu, redziet, es jūs lūdzu... Nu, skatieties, es nometos jūsu priek�ā uz viena ceļa ... Aizver ta�u vārtiņus, Jakov! Ko te vēl nelabais trenc?

Ta�u aiztaisīt bija jau par vēlu: vārtiņos stāvēja vecenes bārdainais dēls un pārsteigts raudzījās uz acis izbolīju�o veceni un ceļos nometu�os tēvoci. Tēvocis uzlēca kā gumijas bumba un sāka skaidrot, kas te notiek.

� Māt, atdodiet! � stingri teica viņas dēls. � Kādēļ jūs tā darījāt?

� Par piemiņu! � �ēli vaimanāja vecene. � Es tikai gribēju par labu, dārgu piemiņu!

� Par piemiņu! � tēvocis nenocieties aizsvilās. �Grā biet viņu! Ņemiet!... Rau, tas viņai kabatā!

� Sejiet! Aizrijieties! � pēk�ņi itin rāmā un niknā balsī teica vecene un nosvieda zālē sarkano gumijas zeķ-turi.

� Tas ir mans zeķturis! � svinīgi noteica vecais Ja kovs. � Pats �inīs dienās nopirku Gomeļā. Dod �urp, velc visu ārā!

Vecene nosvieda tam pie kājām divas kapeikas un apgrieza otrādi kabatu. Vairāk tur nekā nebija.

Trīs vīrie�i noņēmās ar veceni pāris stundu, draudēja, pārliecināja, lūdza, klanījās... Bet viņa tikai spļaudījās, lamājās un pat pamanījās iezvelt vecajam Jakovam ar spieķi pa pakausi.

Līdz �erņigovas tvaikoņa atie�anai laika bija atlicis maz, un aizsmaku�i, saniknoti tēvocis ar Jakovu devās pārģērbties.

Vecais Jakovs pārmainīja izmirku�o kreklu. Izbrīnā es raudzījos uz viņa varenajiem pleciem; viņam bija spalvains, saulē iededzis ķermenis, un līdzīgi dzelzs lodēm zem ādas kustējās muskuļi.

�Jā, �is greizkājainais ozols vēl �alkos,� es nodomāju. �Bet, kad viņ� apģērbsies, salīks, sāks klepot un tvert ar rolui pie sirds, kā tad lai nedomā, ka tas tie�ām tikai vārgs, bezzobains ve�uks!�

Pirms do�anās uz kuģu piestātni pienāca vecenes dēls un pavēstīja, ka atejas bedrē peldot otrs sarkanais zeķ-turis.

Tad visi uzelpoja un nosprieda, ka pustrakā vecene aiz spīts turpat būs noslīcinājusi ari brauniņu...

Ta�u neko darīt! Pa�iem līst bedrē, protams, nevienam nenāca ne prātā, bet sve�us ievilkt �ajā tum�ajā lietā negribējās.

Es lūkojos uz pauguru, kur rēgojās mūra lapenītes drupas, domāju savu domu un, protams, klusēju.

Upju stacijā mēs ieradāmies agri. Tikko bija paziņots, ka sākas iekāp�ana, un vēl atlika stunda laika. Vecais Jakovs steidzīgi iegāja kajītē un vairs ārā nerādījās.

Mēs ar tēvoci staigājām pa klāju, un es jutu, ka tēvoci kaut kas satrauc. Viņ� bie�i pameta mani vienu, aizbildinoties, ka viņam vajagot aiziet te uz mazgājamo telpu, te uz bufeti, te uz kiosku, te atkal pie vecā Jakova.

Beidzot viņ� atgriezās itin priecīgs un sniedza man sauju gai�o ķir�u ogu.

� Ei! � viņ� pārsteigts iesaucās. � Paskaties! Rau, tur nāk tavs draugs Slava!

� Vai tev uz to pusi? � es jautāju, pieskrējis pie Slavas.

�� Es jau tev teicu, ka uz aug�u, � Slava atbildēja.

� Nu, paskaties tak, no kurienes tek ūdens!... Bet kurp tu? Līdz Cerņigovai?

� Nē, Slava! Mēs tikai pavadām kādu paziņu.

� 2ēl! Divatā būtu jautrāka brauk�ana. Tēvam kajītē labs tālskatis ... astoņkārtīgs.

� Skatieties! � tēvocis mūs pārtrauca. � Kas par kumēdiņiem!

Mazs, dusmīgs, dūmos nokūpējis tvaikonelis ar riteņiem izmisīgi kūla ūdeni un vilka milzīgu, kokiem piekrautu liellaivu.

Te es ievēroju, ka esam apstāju�ies tie�i pretim tās kajītes lodziņiem, kur atradās vecais Jakovs, un patlaban no turienes pa aizkaru spraugu lūrēja viņa pretīgās, izvalbītās acis.

�Sēdi kā ūpis un bīsties gaismas,� es nodomāju un vilku Slavu projām uz citu vietu.

Tvaikonis pūta otru reizi.

Tēvocis devās pie Jakova, bet es atvadījos no Slavas.

� Neaizmirsti aiziet pēc baterijas! � viņ� atgādināja.

� Tēvs rīt noteikti būs atpakaļ.

� Labi, aizie�u! Paliec sveiks, Slava! Dzīvo laimīgs!

� Un tu arī! Hei, tēti! Es esmu te! � viņ� iesaucās un metās pie tēva, kas ar tālskati rokās iznāca uz klāja.

Agrāk � pirms aresta � manam tēvam bija nagans, un es jau zināju, ka katram ierocim ir savs numurs un, lai kur arī atrastos ierocis, pēc �ā numura vienmēr var sameklēt tā īpa�nieku.

No lita es izbēru cepumus no finiera kārbiņas, piebāzu to ar avī�u papīru, ieliku tur brauniņu, kārbiņu ietinu, cie�i nosēju ar auklu un zag�us, lai tēvocis neredzētu, izgāju uz ielas.

Tur es pavaicāju garāmgājējiem, kur �eit Kijevā ir �atradumu galds�.

Maskavā reiz Valentīna no tāda �galda� saņēma tramvajā aizmirstu me�ģīņu vīstokli.

�Kijeva,� es domāju, �ari ir lielpilsēta, tātad arī �eit cilvēki pazaudē ne mazums visādu mantu.�

Man parādīja ceļu.

Es iztēlojos, ka, ienākot �ajā �atradumu galdā�, pabāzī�u vīstoklīti pa lodziņu. �Te,� sacī�u, �paraugieties, es kaut ko atradu, bet man nav vaļas.� Un pats tūliņ do�os projām. Lai tad viņi tur dara, kā grib.

Ta�u man nemaz nepatika, ka �galds� atradās milicijas pārvaldē.

Mirkli �aubījies, es tomēr iegāju. De�urējo�ais milicis norādīja man istabas numuru. Nekāda lodziņa tur nebija.

Aiz platas barjeras sēdēja vīrs mili�a formā, bet viņam priek�ā uz galda atradās da�ādi papīri un milzīga, spīdīga galo�a.

Man priek�ā divi cilvēki gaidīja savu kārtu.

� Tātad, � milicis jautāja kādam sarkanūsainam spic* degunim, � jūs sauc Pavlo Fjodorovi�s Pavļu�enko. Adrese: Lielajā Sarkanarmijas ielā �etrdesmit. Minēto kreisās kājas galo�u, �etrpadsmitā lieluma, jūs atradāt pie vārtiem, iedams uz alus bodi numurs �etrdesmit se�i. Vai pareizi pierakstīts?

� Tie�i tā, � atbildēja sarkanūsainis. � Es, kā vakar biju iemetis, tā �odien iegāju, lai atkal... �ito pa�u...

� Tas neattiecas uz faktu, � pārtrauca viņu milicis.

� Saņemiet kvīti un parakstieties!

� Parakstīties � kāpēc tad ne! Es skatos... Dieviņ manu! Gu| �itā pati galo�a... spīd. Meklēju, meklēju � otras nav. Es esmu godīgs cilvēks, man sve�a nevajag. Ja nu vēl pāris, bet tā... viena vien. Domāju, sak, nodo�u! Kazi, pa�u cilvēks nozaudējis, darbarūķis.

� Viena! � stingri piezīmēja milicis. � Ja arī būtu pāris, tikpat jānodod. Cik jūs muļķīgi sprie�at... Iznāk iā � stiep �urp tikai to, kas pa�am neder? Nāko�ais.

� Es esmu godīgs cilvēks, � kvīti kabatā bāzdams, sarkanūsainis murmināja, � ne vien divas ... ja trīs būtu atradis, ir tad nodotu. Un kas tā par kāju � numurs �etrpadsmit? Rau, man ir kāja,,, pa�ā laikā,., akurāta Bet �ī? Liellaiva ...

Viņ� ģenģerēja uz izeju, un es manījos līdzi.

�Nē,� es domāju, �ja jau vienas galo�as dēļ tik sīki iztaujā, tad es ar savu atradumu tik lēti vis neizgrozī�os.�

Noskumis es atgriezos mājās un nobāzu brauniņu vecajā vietā. Jāizdomā kaut kas cits.

Pievakarē es skrēju uz pilsētas nomali pie Slavas vecmāmiņas.

� Tēvs nav atbraucis! � viņa sacīja. � Jau tā trīs reizes zvanīja no pārvaldes un reizes divas no rūpnīcas ... Nu, dzirdat? Atkal zvana! � Un, atstūmusi malā �urksto�o pannu, viņa gāzelēdamās devās pie tālruņa.

� Tīrais negals! � viņa atgriezusies nopūtās. � Nu, aizkavējies, nu, netrāpīja uz tvaikoni... Neļaus cilvēkam ne dienu pabūt pie sievas un mātes! Atnāc rīt, mīļais! Pag, kur tu? ... Apēd pīrādziņu, kotletīti! Es jau tā sacepu, bet ēdāju nav.

Es pateicos labajai vecītei, bet no ēdiena atsacījos.

Pa ceļam laukumā gadījās ziņu birojs. Aiz ziņkāres es piegāju tuvāk un izlasīju, ka te, starp citu, sniedz ziņas par uzņem�anas noteikumiem visās inācibu iestādēs un tas maksā tikai pusrubli.

Tad es izpildīju blanku par Odesas mi�maņu skolu. Pēc atbildes lika pienākt pēc pusstundas.

Laiku kavējot, es izblandījos pa sānieliņām, ielūkojos kioskos, veikalos un sve�u dzīvokļu logos.

Beidzot pusstunda aiztecējusi! Skrēju uz ziņu biroju. Satvēru pasniegto papīru.

... Nekādas mi�maņu skolas Odesā nav un nekad nav bijis.

Es sagriļojos. Manas bēdas bija tik lielas, ka nevarēju pat raudāt un laikam veselu stundu nosēdēju uz akmens pakāpiena kādā mitrā pavārtē. Un toreiz man gribējās, lai �o tēvoci nospertu zibens vai lai viņ� pakluptu un atmuguriski iegāztos no kraujas Dņeprā. Sirdī man bija liels tuk�ums un saltums. Tagad mani nekas vairs nesauca uz priek�u, neuzmundrināja un nesildīja.

Atgriezties mājās negribējās, bet citur nebija kur iet. Un tad es apņēmos rīt pat apzagt tēvoci, nozagt simt vai divsimt rubļu un aiziet, kur acis rāda. Varbnt aiztik�u līdz jūrai un salīg�u uz kuģa. Bet varbūt paslēp�os kravas telpās � klajā jūrā matro�i ta�u neizmetis... Ko gan es varu zaudēt? Varbūt arī izmetīs... Blēņas! Domas jaucās.

Pārnācu mājās un tūliņ nolikos gulēt. Kad atgriezās tēvocis, nedzirdēju. Naktī viņ� parāva mani aiz rokas.

� Ko tu kliedz? Guli, kā nākas, ko tā svaidies! Vajag arī tev augu dienu vazāties apkārt!

Es apgriezos un atkal it kā kaut kur iekritu.

Pamodos. Saule. Zaļumi. Galva karsta. Tēvo�a vairs nebija. Lūkoju iedzert pienu un apēst bulku, bet negar�oja.

Tad, vakarējo apņem�anos atcerēdamies, es laiski un nevērīgi sāku pārmeklēt �emodānus. Naudu neatradu. Acīmredzot tēvocis to nēsāja pie sevis.

Izgāju un domīgs klīdu bez mērķa. Vaigi kaisa, un mute bija sausa. Vairākkārt apstājos pie kioskiem un kāri dzēru ledaino ūdeni.

Noguris beidzot apsēdos uz sola zem kuplas kastaņas. Mani pārņēma dziļa vienaldzība, un es vairs nedomāju ne par tēvoci, ne par veco Jakovu. Atcerē iznira atmiņu drumslas, kaut kādas krāsainas ainas. Lauks, pļava, upīte.

Tili-tili, tirlilī! Un es atkal atceros: tēvs un es. Viņ* dzied.

Turp starp debesi un zemi Cīrulītis triliina...

�Tēt,� es viņam saku, �tā ir jauka dziesma. Bet tā, nudien, nav zaldātu dziesma!� � �Kāpēc tad nav zaldātu?� un viņ� sarauc pieri. �Nu, lūk, pavasaris, smar�o sasilusi zeme. Beidzot vairs no aug�as nebirst sniegs, nepil lietus, bet caur �ineli silda jauka saulīte. Lūk, ķēde nogūlusi... Kauja vēl nesākas. Bet viņ� tur aug�ā: tili-tili* tirlilī-tirlilī!... Apkārt klusi, mierīgi... Un, lūk, tev liekas: es guļu ar �auteni... Bet kāds ta�u atcerēsies ari mani un pazag�us nopūtīsies. Kā tad nav zaldātu dziesma? Nu, vai tagad saprati?� � �Jā, jā! Sapratu!�

Kāds strauji pieskārās manam plecam. Kūtri es pavēru acis un bailēs atkal aizmiedzu.

Manā priek�ā stāvēja tas pats pusmū�a vīrs, kuru mēs bijām aplaupīju�i vagonā. Man bija nodzīti mati, pilotkas galvā nebija, seja iedegusi, piere mikla- viņ� turpretim likās par kaut ko satraukts un nepazina mani.

� Puisēn, � viņ� vaicāja, rādīdams uz vārtiņiem, � tu neredzēji, vai mājas saimniece sen aizgāja?

Es mēmi pa�ūpoju galvu.

� E! Bet tu, draugs, guli! � viņ� īgni sacīja un, kaut ko tizsaucis �oferim, ielēca ma�īnā un aizbrauca.

Es apskatījos un tikai tagad apjēdzu, ka sen jau sē�u uz sola pie Slavas mājas un ka �is cilvēks nule klauvējies pie aizslēgtajiem vārtiņiem.

A�i uzmetu acis plāksnītei ar ielas nosaukumu un mājas numuru. Kādreiz, drīz vien, uzrakstī�u Slavam no tā lienes vēstuli.

Pēk�ņi man viss �ķita savāds, nepatīkams un neizprotams.

Izrāvu zīmuli un steidzīgi sāku meklēt tīru papīra strēmelīti, lai pierakstītu adresi.

Atradu! Stop! Zīmulis sāka man drebēt rokā un nokrita uz akmeņiem, bet es, pie �oga turēdamies, atkal nolaidos uz sola.

Tā bija papīra strēmelīte, ko man parkā atvadoties iedeva Ņina. Tur bija uzrakstīts tālruņa numurs. Tas bija tie�i tas pats numurs, kas mani biedēja vairāk nekā nāve:

Tātad mani nemeklēja milicija! Bet kas tad? Kāp�c? Bet varbūt esmu maldījies un avīzē pierakstīts pavisam cits tālrunis? Vajadzēja pārbaudīt. Ātrāk! Tūliņ!

Es vairs nejutu ne galvas sāpes, tie nogurumu. Aizskrēju līdz stūrim un pagriezienā sadūros ar Slavas vecmāmiņu. Viņu veda zem rokas nepazīstama sieviete.

Es apstājos un pateicu, ka pēc viņas nupat bija atbraukusi ma�īna.

� Ma�īna? � viņa klusi pavaicāja, un lūpas viņai sāka raustīties. � Ak, kam nu man ma�īna! Es jau ari pati zinu visu.

Es palūkojos uz viņu, un mani pārņēma �ausmas: acis tai bija iekritu�as, seja pelēka, sve�āda. Trīco�u balsi viņa man pastāstīja, ka atceļā me�ā kāds iedūris Slavas tēvam nazi mugurā un tagad viņ� guļot slimnīcā tuvu nāvei.

Briesmīgas un negantas aizdomas sa�ņaudza man sirdi. Piere dega. Kā satrakots zirgs, kas auļo kupli plīvojo�ām krēpēm, es drāzos mājup, lai uzzinātu patiesību.

Mājās uz galda es atradu zīmīti. Tēvocis stingri piekodināja man nekur neiziet, jo �odien mēs brauk�ot uz Odesu.

Pa galdu bija izmētāti papirosu gali, gultā nomesta pazīstamā salmenīca. No �erņigovas �slimās vecāsmātes� vecais Jakovs bija atgriezies ļoti drīz.

� Slepkavas! � es �ukstēju nobālu�ām lūpām. �Jūs mani pagrūdīsiet zem vilciena riteņiem, un � peldi tad, kapteini, uz tālo Indiju... Tad lūk, kāpēc es jums biju vajadzīgs!

�Ej iepazīsties,� es atcerējos sarunu parkā, �viņ� liekas labs zēns.� Bandīti, � es �ausmās nodomāju, � bet varbūt ari spiegi!

Te man saļodzījās ceļi, un es jutu, ka bez gribas un spēka noslīgstu uz grīdas.

Kaut kā ierausos gultā. Aizsniedzu karafi. Kāri padzēros.

�G 0-48-64!�

Izvilku avīzi. Jā, numurs tas pats! Gulēju. Miegs ne miegs. Pussnauda.

�Ak, es muļķis, muļķis! Tad, lūk, kādi gadās spiegi � tik labi!... �Uzēd desas, bulku ... Visapkārt smar�o, puķes, daba.� Bet svētki � līksmais Pirmais Maijs? Bet Sarkanās Armijas saceltā dunoņa un dārdi? Ne jau jūsu dēļ � kaut jūs nosprāgtu! � es raudāju, kad skatījos filmu, kur viļņos bojā gāja Capajevsl..,�

Es uzsprāgu aug�ā, vienā rāvienā pielēcu pie noputēju�ā tālruņa un piezvanīju:

� Dodiet man Arbatu nulle �etrdesmit astoņi se�desmit �e.tri.

� Tas ta�u ir Maskavā, bet �eit ir Kijeva, � man atbildēja pārsteigta balss. � Dodu jums tālsarunu staciju.

Atkal balss:

� Tālsarunu centrāle klausās!

� Dodiet man Arbatu nulle �etrdesmit astoņi se�desmit �etri, � es lūdzu aizvien tajā pa�ā noguru�ajā un uzstājīgajā balsī.

� Maskava aizņemta, � dziedo�i atbildēja tālrunis.

� Mūsu limits vēl trīsdesmit minūtes. Pieteiktas trīs sarunas. Ja atliks laika, es jūs izsauk�u. Atkārtojiet numuru!

Es neko nesapratu. Atkārtoju un iespiedu galvu spilvenā.

Miegs uzkrita tūliņ. Kapteinis stāv uz tiltiņa un grib dzert. Bet ūdens ir sauss un �aukst kā avī�u papīrs.

Atkal zvanīja � ilgi, ilgi. Atjēdzos un tūliņ metos pie tālruņa.

Balss. Pēc trim minūtēm ar jums runās Maskava. Sarunu nenovilciniet: jūsu rīcībā tikai piecas minūtes.

Kļuva vieglāk.

Te pēk�ņi � soļi uz kāpnēm. Nāca divi. Viss pagalam! Bet kur radās izveicība un spēks? Es pārmetos pāri palodzei un, uz dzegas izciļņa atbalstījies, pieplaku pie sienas.

Tēvo�a balss. Bet puikas nav un nav. Tavu nolādētu puiku!

Jakovs. Velns ar viņu. Vajadzētu pasteigties.

Tēvocis. (Lamas.) Nē, mazliet uzgaidīsim. Bez puikas nevar. Viņu tūlīt saņems, un viņ� mūs nodos.

Jakovs. (Lamas.) Tad ta sasodīts velns! (Lamas, lamas un atkal lamas.)

Tālruņa zvans. Es pamiru.

Jakovs. Neej klāt!

Tēvocis. Nē, kāpēc tad? (Klausulē.) Jā! (Izbrīnījies.) Kāda Maskava? Jūs, mīļā, maldāties, mēs Maskavu neesam pieteiku�i... (Klausuli noliek.) Velns zina kas: �Tūliņ ar jums runās Maskava!�

Atkal zvans.

Tēvocis. Nē ta�u, neesam pieteiku�i! Kā tā � neviļaties? Ar Ko tad jus nupat runājāt? Bet es jums saku, ka visu dienu sē�u istabā un neviens nav piegājis pie tālruņa. Kā jūs drīkstat teikt, ka esmu huligāns?... (Klausuli nomet. Steidzīgi.) Tur kaut kas nav labil Lasies ātrāk, veco Jakov!

�Viņi tūliņ aizies!� es nopratu. �Tūliņ viņi iznāks uti pamanīs mani.�

Es noslīdēju zālē, apsvilinādamies ar nātrēm, uzrāpos pauguriņā un nolikos starp mūra lapenītes drupām.

�Tagad ir labi! Lai aiziet �ie briesmīgie cilvēki! Man viņu nevajag... Ejiet tālu projām! Es viens! Es pats!�

�Bet kā tā � aizies?� prasīja man kāda stingra iek�ēja balss. �Vai var jaut bandītiem un spiegiem tavu acu priek�ā aiziet, kur viņiem tīkas?�

Apjucis es palūkojos apkārt un pamanīju starp akmeņiem nodzeltēju�as dad�a lapas, kurās bija ievīstīts brau-niņ�.

�Saņemies, bundziniek!� tā pati balss man atkārtoja. �Saņemies, kamēr nav par vēlu.�

� Labi, tūliņ, �o pa�u mirkli, � es vainīgi no�ukstēju.

Ta�u saņemties man negribējās. Man �eit bija labi � aiz mitrajiem, aukstajiem akmeņiem.

Rau, kur abi iznāk. Koferi pamesli, tikai somas uz muguras. Kaut ko uzbļauj vecenei... Tā pa lodziņu parāda viņiem mēli. Apstājas ... Sāk iet.

Nezin kāpēc viņi negrib iet pa vārtiņiem � uz ielu, bet nāk uz manu pusi, lai gar lapenīti pa �oga caurumu nokļūtu uz vientuļās taciņas.

Es aizmiedzu acis. Brīnum skaidri man acu priek�ā iznira dego�ā lidma�īna, un kā akmens no tās krīt trauslais gai�matis Slava � mans biedrs.

Es atvēru acis un sniedzos pēc brauniņa.

Tikko es tam pieskāros, viss apklusa. Gaiss sastinga. Ietrīsējās skaņa � dzidra, rāma, it kā kāds būtu aizskāris lielu, dziedo�u stīgu, un tā iepriecināta, sen visu aizmirsta, sāk skanēt, pārsteidzot pasauli ar toņa brīni�ķīgo dzidrumu...

Skaņa auga un pieņēmās stiprumā, un līdz ar to augu un briedu spēkā arī es.

�Saņemies, bundziniek!� jau silti un maigi teica man tā pati balss. �Celies un neliecies! Ir laiks!�

Un es sa�ņaudzu brauniņu. Piecēlos un saņēmos.

It kā �ķērsām smil�u ceļam būtu atvēries dziļ� bezdibenis � reizē apstājās abi pārsteigtie draugi.

Ta�u tikai uz mirkli. Viņu niknais un valdonīgais uz-kliedziens liecināja, ka viņiem nemaz nav bail ne no manis, ne no mana iero�a.

Tā arī bija!

Naidā un nicinājumā sa�ķobītām sejām viņi nāca taisni man virsū.

Tad es iz�āvu: reizi, divas, trīs ... Vecais Jakovs pēk�ņi apstājas un neveikli atkāpās atpakaj.

Bet vai es varēju mēroties ar otru rūdīto vilku, bīstamo un ne�ēlīgo snaiperi! Jau nākamajā mirklī lode, raidīta ar tā roku, kuru es vēl nesen saucu par tēvoci, cieti aiz�ņaudza man rīkli.

Pat krītot es dzirdēju to pa�u skaņu, dzidru un skaidru, ko nespēja nomākt ne �āvieni, kas piepe�i sāka sprakstēt dārzā, ne tuvumā sprāgsto�ās bumbas smagais trieciens.

Debesīs dārdēja pērkons, un mākoņi, kliegdami kā putni, traucās pret vēju.

Un �etrdesmit rindās nostājās karavīri, ar durkļiem sargājot bundzinieka ķermeni, kas sagrī|ojās un novēlās zemē.

Debesīs dārdēja pērkons, un mākoņi, kliegdami kā putni, traucās pret vēju. Bet varenais vēj� � tas, kas vienmēr loka kokus un dzen viļņus, � nespēja ielauzties pa logu un atsvaidzināt galvu un rīkli cilvēkam, kur� mētājās karsoņa murgos. Un tad kā caur miglu kāds pavēlo�i komandēja: �Atnesiet ledu! (Daudz, daudz, veselu lielu, peldo�u leduskalnu!) Atdariet logus! (Plati, plati � tā, lai nepaliktu ne sienas, ne smacējo�ā jumta!) Ātri sagatavojiet �ļirci! Tagad mierīgāk!...�

Pērkons norima. Mākoņi apstājās. Un vēj� beidzot izlauzās līdz smoko�ajai rīklei...

Cik ilgi tas vilkās, to es, protams, toreiz nezināju.

Atjēdzies vispirms ieraudzīju virs galvas tikai baltus griestus, un es domāju: �Lūk, griesti � balti.�

Tad, galvu nepagriezis, ie�ķībi pa logu saskatīju zilu debess maliņu un domāju: �Un tā ir debess � zila.�

Pēc tam pār mani noliecās vīrs baltā virsvalkā, zem kura bija redzamas militāras uz�uves, un es domāju: �Karavīrs un virsvalkā.�

Par visu es domāju tikai tā, bet citādi nedomāju.

Tas dro�i vien vilkās krietnu laiku, tāpēc ka reiz, no rīta pamodies, es uz saulainās palodzes blakus rudzupuķu pu�ķim pamanīju pilnu �ķīvi ko�i sārtu, smar�īgu avenu.

Un es brīnījos, neskaidri atcerēdamies, ka vēl nesen kādā dārzā (kādā?) avenes bija sīciņas un pavisam zaļas.

Es aplaizīju lūpas un lēnītiņām atbrīvoju plecu no vieg* lās segas.

Un dro�i vien mana pirmā apzinātā kustība nepalika nepamanīta. Tūdaļ manā priek�ā nostājās meitene baltā virsvalkā un jautāja:

� Varbūt gribi avenes?

Es pamāju ar galvu. Viņa paņēma �ķīvīti, apsēdās ui gultas malas un uzmanīgi sāka likt man mutē pa odziņai.

� Kur es esmu? � es jautāju. � Kādā pilsēta?

� Sī nav pilsēta. Sī ir Irpeņa. � Un, tā kā es nesapratu, viņa ātri atkārtoja. � Sī ir Irpeņa � atpūtas vieta netāluno Kijevas.

� A, no Kijevas?

Un es atcerējos visu.

Pagāja vēl nedēļa. Dārzā iznesa �ūpuļkrēslu, un tagad es caurām dienām sēdēju liepu paēnā.

Lodes caur�autā rīkle dzija. Tomēr sarunāties es vēl arvien varēju tikai pusbalsī.

Divas reizes pie manis atnāca militārā formā tērpies vīrs. Turpat dārzā mēs abi mierīgi sarunājāmies.

Es viņam izstāstīju visu savu dzīvi, visu pēc kārtas, neko neslēpdams. Brī�iem viņ� tikai klausījās, brī�am kaut ko pierakstīja.

Reiz es viņam vaicāju, kas bija Jurka.

� Jurka? ... Tas bija sīks blēdis.

� Bet tas... artists?... Nu, kas izkāpa no vilciena Serpuhovā?

� Tas bija liels zaglis-uzvedējs.

� Bet vecais Jakovs?

� Viņ� nebija vecis, bet vecs bandits.

� Bet tas ... Nu, tas ... tēvocis?

� Spiegs, � īsi atteica karavīrs.

� No kurienes?

Vīrs pasmīnēja. Viņ� neko neatbildēja, ievilka dūmu no savas līkās pīpes, nospļāvās zālē un nesteidzoties parādīja ar roku uz to pusi, kur patlaban lēni rietēja sarkana vakara saule.

� Nu, redzi? Tā soli pa solim � un, palūk, kur tu beidzot nokļuvi. Vai tagad tev viss skaidrs?

Tas mani aizskāra.

� Kur nokļuvu! Kas tad es esmu pēc jūsu domām?

� Kad: tagad vai agrāk? Tagad tu esi kļuvis gudrāks. Kā nu ne!... Bet agrāk tu viņu priek�ā biji īsts muļķis. Tomēr nedusmo, neviebies! Tu esi vēl zēns, bet �ie vilki citkārt pieveiku�i ne tikai tādus kā tu.

Viņ� izvilka no mapes fotouzņēmumu.

� Nepazīsti?

Un kā vēl! Lūk, baznīca, sols. Lūk, viņ�, � paskat, kā smaida, � tēvocis. Bet te, acis izbolījis, vecais Jakovs.

� Vai tad jūs jau Maskavā iedomājāties paņemt kasetes no Valentīnas atvilktnes un attīstīt tās?

� Jā, mēs jau sen nojautām visu. Tomēr jūs sameklēt nebija viegli.

Tagad viņ� izvilka papīra lapiņu un, viltīgi manī palūkojies, nodeklamēja:

Krastā lasās meitiņas,

Skumjas viņām sejiņas.

� Tu sacerēji to?

� Jā, � es atzinos. � Bet sakiet � kas tās par lapām? Un vēl pasakiet: kas tās bija par pudelītēm... un kādēļ tik bie�i oda pēc zālēm?

� Puisēn, � viņ� sacīja, � tu man neko nejautā. Atbildēt es tev nevaru un neatbildē�u.

� Labi, � es piekritu. � Bet es jau pats noprotu: tas dro�i vien bija kāds slepens maisījums papīraml

� To tu mini pats, cik tev patīk.

� Labi, � es teicu. � Es neko nejautā�u. Tikai vienu gribu zināt: vai Slavas tēvs miris?

� Dzīvs, dzīvs! � viņ� labprāt atbildēja. � Es aizmirsu, viņ� lika tevi sveicināt un pateikt paldies.

� Par ko? � es brīnījos.

� Par ko? Hm ... hm ... � viņ� paraudzījās pulkstenī.

� Nu, sveiks, veseļojies! Es vairs nenāk�u. Jā, � viņ� apstājās un pasmaidīja. � Nē, nē! � un atkal pasmaidīja.- Nē, nē! Drīz jau uzzināsi pats.

... Pie kājām man gulēja neliels, ūdensrozēm aizaudzis dīķis. Tā tum�ajai virsmai nedzirdami pāri slīdēja lidojo�u putnu ēnas. Kā vēja dzits kuģītis nez kur aizpeldēja tārpu aizgrauzta vai putnu noknābāta un no koka

agri nokritusi lapa. Dīķa dibenā tikko saredzamas auga zaļgani caurspīdīgas ūdenszāles.

Te es varēju mierīgi sēdēt stundām ilgi. Bet, kad es pacēlu galvu, � priek�ā pletās pla�ie, dzeltējo�ie lauki, aiz laukiem pie apvār�ņa zilajā tālē rēgojās ciematiņi, me�i, birzis, un es redzēju, ka pasaule ir liela, pla�a un man vel nesaprotama, un tad �ķila, ka �ajā mazajā dārzā man pietrūks elpas. Es atplētu muti un centos elpot straujāk un dziļāk, un tad mani pārņēma neapjaustas ilgas.

Piepe�i pie manis atskrēja Slava. Es viņu pazinu, kad viņ� vēl kāpa ārā no vieglās ma�īnas.

Apmulsis es atskatījos, kā atbalstu meklēdams.

Jau pēc pirmajiem vārdiem viņ� mani pārtrauca, sāka māt ar rokām un smieties.

� Es zinu visu! Es zinu vairāk nekā tu! Tu guli, bet es staigāju apkārt. Tētis sūta tev sveicienus. Viņ� man iedeva savu ma�īnu. Bet tu jau nemaz neesi tik vāj� un bāls, kā stāstīja Ger�akovs.

� Kas?

� Ger�akovs! Nu, majors no iek�lietu tautas komisariāta, kurs ar tevi runājās! Viņ� pie mums iegriezās bie�i. Zini, viņam nelaime: gājis uz Dņepru peldēties � blāk�! � ūdenī. Bet piemirsis noņemt pulksteni-hronometru. Viņam bija labs pulkstenis � vēl divdesmit ceturtajā gadā darba vietā uzdāvāts. Tas apstājās. Atdeva salabot. Atkal apstājās. Un viņ� vai raud. Tas tāpēc, ka es jūsu lietas risināju, pārstrādājos... Te tev nu bija!... Paklau! Es tev atvedī�u bateriju. Es turu vārdu.

� Slava, � es uzstājīgi jautāju, � kālab viņi gribēja nonāvēt tavu tēvu?

Slava kļuva domīgs.

� Redzi, kad jūs... � te Slava nosarka un ātri pārlaboja, � tas ir, kad viņi vagonā apzaga lēta palīgu, tad viņi somā neko vajadzīgu, protams, neatrada... Nu, un

viņi sadusmojās ...

� Slava, � es teicu vēl uzstājīgāk, � nu, neatrada, bet kādēļ viņi tomēr gribēja nonāvēt tavu tēvu?

� Redzi, viņ�, liekas, strādā pie kādas svarīgas kara ma�īnas... Nu, bet viņiem tas nepatīk. Nē, nē! Labāk tu man neko neprasi! Es arī reiz vaicāju tēvam: kas par ma�īnu? Viņ� nosēdināja mani sev blakus, paņēma zīmuli un runāja, runāja, skaidroja, skaidroja... Lūk, te skrūve, te rokturis, te vārsts, te lodī�u gultnis. Grie�oties attīstās

f

milzīgs centrbēdzes spēks. Bet te tāds metāla trauks... Es klausījos, klausījos un tad uzsaucu: �Tēti! Ko tu mānies? Tu ta�u man skaidro, kā ierīkots piena separators, kāds ir uz laukiem vecaimātei!� Tad viņ� tā smējās, smējās, un arī es sāku smieties. Un, lūk, no tās reizes es viņam vairs neko nevaicāju. Nedrīksti � Slava nopūtās.

� Pagaidām tā nav mūsu darī�ana.

� Viņus ietupināja? � es drūmi vaicāju.

� Kādus viņus?

� Nu �os � �tēvoci� un Jakovu.

� Bet tu jau ... tu jau no�āvi Jakovu, � Slava nomurmināja un acīmredzot pats satrūkās, vai nav pateicis man kaut ko par daudz.

� Vai tie�ām?

� Nu jā! � strauji attrauca Slava, redzot, ka es pat nenodrebēju, nemaz jau nerunājot par to, ka es būtu kritis ģībonī. � Tu piecēlies, un tu iz�āvi. Bet māja jau bija ielenkta ir no vārtiņiem, ir no sētas puses, jo viņi jau bija izsekoti. Būtu vēl mirkli gaidījis � viņus tikpat saņemtu.

� Paskati Tātad iznāk, ka esmu velti �āvis!

� Neiznāk vis! � iebilda Slava. � Tu ta�u to nezināji. Nē, nē! Tā iznāk, ka nepavisam ne velti. Jā! � Un Slava, mulsi paraustījis plecus, pasniedza man salvetē ietītu vīstoklīti, no kura jau piecu soļu attālumā smar�oja pēc siltām kara�ām un biezpiena rau�iem. � To tev sūta vecmāmiņa. Es negribēju ņemt. Es atsacījos: �Viņam nevajag. Tur jau tā baro.� Bet vai viņa klausa! �Ņem, ņem! Tāpat salvetē arī paņem!� Iedomājies, salvete! Vai tā karogs, vai?

Mēs atvadījāmies. Vēl arvien mazliet klibodams, viņ� �igli pieskrēja pie ma�īnas un pamāja man ar roku.

...Slava aizbrauca. Es sēdēju ilgi un smaidīju, domās pārcilādams mūsu sarunu. Bet pacelt acis no zemes uz pla�o debess loku es baidījos. Zināju, ka vienalga man tūlīt uzbruks, velsies virsū un sāks smacēt moko�as ilgas.

Reiz es sēdēju uz terases un domīgi raudzījos, kā liela, pūkaina kamene, neveikli krizdama, stūrgalvīgi cen�as izlauzties caur gai�o loga stiklu. Nevarēju ne izskaidrot, ne saprast, kādēļ tā ieliek tik daudz pūliņu �ajā veltīgajā iedomā, ja tie�i blakus loga otra puse lidz galam vaļā.

Man garām, savādi palūkodamās, steidzīgāk nekā parasti no dārza cauri terasei izskrēja slimnieku kopēja.

Drīz no de�ūrtelpas dārzā izgāja ārsts. Atkal parādījās kopēja; viņa bija satraukta.

� Nu re, nu ir labi! Nu ir labi! � viņa no�ukstēja nenocietusies. � Nu arī tev, mīļais, atbrauku�i pakaļ, no mājām atbrauku�i.

Kā � no mājām?... Valentīna? Skat, kāds jaunums!

Es cie�i ietinos uzsvārcī un izgāju uz lieveņa.

Spalgs kliedziens izlauzās man no vēl nesadziju�ās rīkles. Es melos uz priek�u, bet sagrīļojos, sāku rīstīties, pieķēros pie margām. Mani smacēja klepus, rīklē sajutu asas sāpes. Es sāku mīdīties kājām, mētāt galvu un noslīgu uz pakāpieniem.

Pa celiņu nāca ārsts, bet blakus viņam � mans tēvs. Man pie mutes pielika tasi ūdens ar ledu, ar baldriānu, ar piparmētrām; beidzot klepus pārgāja.

� Nu, vai tā var kliegt? � pārmeta man ārsts. � Būtu kliedzis �ukstus, klusītēm. Rīkle tev vēl vāja.

Lūk, mēs esam blakus. Es guļu. Piere man mitra. Es vēl nezinu, vai esmu laimīgs vai rie. Pēto�i raugos uz tēvu, raucu pieri, smaidu. Esmu ļoti piesardzīgs, es vēl nekam neticu.

Un es viņam saku:

� Tas esi tu?

� Jā, es!

Balss ir viņa. Seja viņa. Deniņos tīmeklim līdzīgs, viegls sirmums. Melna formas blūze, galifē bikses, zābaki. Jā, tas ir viņ�!

Un es apdomīgi jautāju;

� Bet tevi ta�u ...

Viņ� tūlīt saprot, jo, pasmaidījis � tā kā neviens cits, tikai viņ� vienīgi tā prot � ar lūpu labo kaktiņu, � atbild:

� Jā! Es biju vainīgs! Es paklupu. Bet es spridzināju zemi, es daudz ko pārdomāju un krietni strādāju. Un tā

mani izlaida ...

� Un tagad tu ...

� Un tagad esmu pavisam brīvs.

� Un tevi izlaida tik ātri pirms termiņa? � es murminu.

� Es spridzināju zemi, � stūrgalvīgi atkārto tēvs.

� Pareizi! Esmu vecs komandieris, sapieris. Biju vācu karā no �etrpadsmitā un pilsoņu karā � no astoņpadsmitā gada. Tas tiesa. Nu, bet pa �iem diviem gadiem es urbu

un spridzināju zemes vairāk nekā pa visiem tiem astoņiem. � (Lūk, es redzu, viņ� atkal smaida, platāk, platāk. Tūliņ, protams, piedursies ar roku pie zoda. Kā tad!) l^Tn nobeidz: � Bet arī viņa, zeme, kaut ko stingri iekala man galvā!

Es paskatos uz viņa kreiso roku: īk�ķa līdz pusei nav. Paraugos uz galvu: kreisajā pusē virs deniņiem rēta. Agrāk tādas nebija. Es prasu:

� Kas tas?

Viņ� viegli uzsit man uz pleca.

� Odens nāca pret mums uzbrukumā, bet mēs ar dinamītu piespiedām to nogriezties sāņus.

� Un tu biji...

� Es biju spridzinātāju brigadieris.

...Tas arī ir viss! Nē, nav viss. Tagad mana kārta. Tagad jārunā man. Viss jāatminas un jāizskaidro iztālēm, no pa�a sākuma.

Bet tēvs mani tūliņ pārtrauc:

� Tu labāk klusē! Es pats visu zinu.

Laime! Tā ir viņa, lielā, cilvēciskā laime, kad neko nevajag skaidrot, runāt, taisnoties, kad cilvēki jau pa�i visu zina un visu saprot!

Es pateicīgi spie�u viņa roku, un man gribas to noskūpstīt. Bet viņ� viegli atvelk savu roku un spie� manējo.

Vairāk par �īm lietām mēs viens otram nevaicājam. Pagājis. Pārdzīvots. Krusts pāri.

Deniņos klauvē. Un tad � pēk�ņa nojauta, un es gandrīz kliedzu:

� Tēt! Kur mēs tagad dzīvosim?

� Pie Platona Polovceva. Viņ� man pagaidām atdeva vienu istabu. Tad jau redzēs, kā būs tālāk.

� G 0-48-64! Tas biji tu, kas mani meklēja? Tad, re, no kurienes tas mīklainais Maskavas tālruņa numurs!

� Jā. Es ierados tie�i nedēļu pēc tavas aizbrauk�anas.

Es atbīdu viņa roku un paceļu galvu no spilvena.

� Laid, tēt! Es piecel�os. Man ir labi.

Mēs esam lidma�īnā ceļā uz Maskavu. Tur mūs sagaidīs Ņina, kurai mēs aizsūtījām telegrammu. Dro�i vien viņa būs atnākusi kopā ar tēvu.

Lauki ir pla�i. Pasaule milzīga. Dzīve vēl tikko sākas. Kas tagad neskaidrs, tas viss būs skaidrs vēlāk. Motors rūc, un es esmu līksms. Es piegrū�u tēvam elkoni un, lai viņ� mani sadzirdētu, skaļi kliedzu:

� Tēt, bet �Cīrulis� tomēr nav zaldātu dziesmai

Viņ�, protams, tūliņ sarauc pieri.

� Bet kāda tad?

� Nu tā! Parasta cilvēku dziesma.

� Nu, un kas par to, ka cilvēku! Bet vai zaldāts nav cilvēks, ko?

Viņ� ir nepiekāpīgs. Es zinu, ka viņam nav nekā svētāka par Sarkanās Armijas karogiem, un tādēļ viss, kas vien pasaulē labs, viņam ir cēlies no zaldātiem.

Bet varbūt viņam ir taisnība!

Paies gadi. Mums vairs nebūs ne strādnieku, ne zemnieku. Visi būs vienlīdzīgi. Bet Sarkanā Armija pastāvēs vēl ilgi. Un tikai tad, kad revolūcijas viļņi aizskalos visas robe�as un līdz ar tām iznīks pēdējais provokators, pēdējais spiegs un laimīgās tautas ienaidnieks, � tad arī dziesmas vairs neveltīs nevienam, vienkār�i un skāņi tās sauks par cilvēces dziesmām.

Mijkrēslī mēs tuvojamies Maskavai. Saviļņots es raugos �ās varenās pilsētas neskaidrajos apveidos. Jau bie�āk uzliesmo laternu ugunis.

Pēk�ņi man iegribējās no �ejienes, no aug�as, uziet to metrobūves laternas uguntiņu, kas naktīs iespīdēja mūsu nelaimīgajā dzīvoklī, kur tagad mīt Valentīna un kur sākās un no kurienes mūs pavadīja mūsu bēdas.

Es pasaku to tēvam. Viņ� noliecas pie lodziņa.

Ar katru mirkli uguņu iedegas arvien vairāk un vairāk. No vienas malas līdz otrai tās uzliesmo gan taisnās alejās, gan līkumotās līnijās, gan platos lokos. Tad tās jau trako lejā kā liesma. Viņu ir daudz, veseli miljoni! Un pretim tumsai trauc tūksto�iem jaunu un jaunu uguņu.

Starp tām pamanīt kādu mazu laterniņu nebija iespējams ... un nebija jau arī vajadzīgs!

Lidma�īna nolaidās zemē. Rokās saķēru�ies, viņi iznāca un apstājās, piemiegu�i acis pro�ektoru gaismā.

Tie, kas viņus sagaidīja, redzēja un saprata, ka �o divu cilvēku � tēva un dēla draudzība tagad ir cie�a un nesaraujama uz mū�u. Viņu noguru�ajās sejās bija mierīgas vīri�ķības atspulgs. Protams, ja nebūtu pro�ektoru spilgtās gaismas, viņi tagad visiem lūkotos acīs taisni, godīgi un atklāti.

Un tad cilvēki, kas viņus sagaidīja, draudzīgi tiem uzsmaidīja un sirsnīgi teica:

� Sveicināti!

1938

Lai viņi ātrāk tiktu brīvi, Vladiks sapīcis ari piesēdās sist nagliņas. Bet apķērīgā Nata tūlīt noprata, ka no �āda darba būs maz labuma, un, iedevusi Vladikam veselu �ūksni mazu karodziņu, lika tos nonest lejā un nodot pionier i nometnes galvenā laukuma de�urantam.

Citā reizē Vladiks noteikti būtu strīdējies pretim, bet pa�laik tas nebija izdevīgi: viņam vajadzēja izlikties paklausīgam.

Dusmīgi paskatījies uz Toļu, viņ� mierīgi izgāja, bet, nonācis aiz durvīm, drāzās lejā, tie�i cauri krūmiem, pāri strautiņiem un tērcitēm, lai drīzāk varētu atgriezties un, izmantojot priek�svētku kņadu, ar Toļu aizbēgt uz vecajām pilsdrupām.

Ta�u, kad Vladiks nosvīdis atgriezās, viņ� Toļu n.sastapa. Izrādījās, ka tūlīt pēc Vladika aizie�anas Nata l ija izbārusi Toļu par to, ka tas greizi sitis nagliņas, un aizdzinusi projām. Iepriecinātais Toļa bija tūdaļ devies pakaļ Vladikam, ta�u nevis taisni, bet garām dārzam, pāri tiltiņam un tālāk pa celiņu.

�Atkal nelaime!� nodomāja sarūgtinātais Vladiks un iekaisis iegrūda sānos dunku �erkesam Ingulovam, kas bija pagadījies ceļā. Ta�u Ingulovam palīgā devās dū�īgs pionieris, kpbanietis Libatjko, un Vladikam vajadzēja ņomt kājas pār pleciem.

Pļaviņā zem cipresēm noguru�ais un saniknotais Vladiks uzdūrās Aļkam un oktobrēnam Karasikovam, kuri noņēmās ap resnu bluķi, pūlēdamies to nogrūst nokraujas purviņā.

Vladiks atcerējās, ka oktobrēnam Karasikovam arī jāiesit knipis: Karasikovs no rīta bija izpļāpājies, ka Vladiks pabāzis Barankinam zem palaga skārda ziepju trauciņu un drēbju suku.

Pēk�ņi atskatījās Alka un, mierīgi raudzīdamies Vladika dusmīgajā sejā, lūdza, lai viņ� palīdzot tiem iekustināt smago bluķi.

Tāds drosmīgs lūgums Vladikam patika.

Pēc brī�a bluķis brāk�ķēdams nolidoja lejā un kā bumba no�ļakstēja purviņā, izklīdinot uz visām pusēm apdullu�ās vardes.

� Tu esi labs cilvēks, Aļka! � nosēzdamies zālē, domīgi sacīja Vladiks.

Alka pasmaidīja un ziņkārīgi ielūkojās Vladikam acīs.

� Tu esi labs cilvēks, � Vladiks, pēk�ņi kaut ko sadomājis, noteica. � Zēl tikai, ka tu vēl esi mazs, citādi

es tevi paņemtu biedros. Mēs uzrāptos ar tevi visaugstākajā kalnā, nostātos ar �autenēm un no turienes apsargātu visu zemi.

� Es ari uzrāptos, � apvainots piebilda Karasikovs, kas, redzēdams, ka knipja sitiens nedraud, bija kļuvis dro�āks un pievirzījies tuvāk.

� Jeb ne, � jaunas iedomas pārņemts un parādījis Karasikovam pigu, runāja tālāk Vladiks, � es stāvētu ar �auteni, tu skatītos tālskatī, bet Toļa sēdētu pie radioraidītāja. Un, tiklīdz kas gadītos, � piespiestu podziņu, un tūlīt dzirkstis, dzirkstis ... Trauksme! ... Trauksme! Celieties, biedri!... Tad reizē visās malās iekauktos lokomotīvju un kuģu svilpes, uzplaiksnītu starme�i. Lidotāji � lidma�īnās. Kavalēristi � zirgos. Kājnieki � pārgājienā. Un strādnieki skrietu uz rūpnīcām, un strādnieces skrietu. Mierīgāk, biedril Mums baiļu nav!

� Arī es skrietu! � raudulīgi iesaucās aizskartais Karasikovs. � Ja jau visi skrien, tad ari es.

Sis gaudulīgais izsauciens apvaldīja Vladika degsmi. Viņ� tūlīt norima, kļuva vienaldzīgāks un turpināja jau klusi un izsmejo�i:

� Un tad pēc kaujas pēk�ņi atcerētos: bet kur tad, brālī�i, mūsu varonis Karasikovs? Ne dzīvajo vidū, ne miru�o, ne ievainoto vidū viņa nav. Bet kas tur guļamistabā vārtās zem gultas? Ak tas esat jūs, pilsoni Karasikov? Ak, jūs protat tikai mēli kulstīt un nosūdzēt, ka es Baran-kinam zem palaga ziepju trauciņu un drēbju suku pabāzu! Se tev par tādu mēļo�anu knipis! Se vēl! Kla�paslala tāds!

Sabuknītais Karasikovs nepaspēja ne iepīkstēties, kad draiskulīgais Vladiks bija pazudis.

Karasikovs ie�ņukstējās un jautājo�i pavērās Aļkā.

� Nekas! � Aļka mierināja. � Viņ� tev tikai divas reizes iesita. Bet visu pārējo pa jokam sastāstīja. Tur Sarkanā Armija jau bez mums sargā. Tur nevis viens sargkareivis, bet tūksto�iem sargkareivju, un viņi visi stāv un nepakustas.

� Un es arī nekustētos, � Karasikovs nerimās.

� Nē, tu kustētos gan, � Aļka saskaitās. � Kāpēc vakar rīta līnijā visa ierinda stāvēja mierā, bet tu grozījies un grozījies? ... Pat Nata sāka bārties.

� Nemaz negrozījos. Tas bija tāpēc, ka man pārtrūka gumija un bikses slīdēja lejā, � aizkaitināts iebilda Karasikovs,

� Bet vai tad sargkareivjiem drīkst slīdēt? � līdzjūtīgi pasmējās Alka. � Ak tu lielībnieks!

No krūmiem izlēca Joska.

� Kur jūs nolīdu�i? � viņ� sauca, rokas mētādams.

� Skrieniet ātrāk! Jūrā kuteris! Tūlīt sagaidīt... Viesi brauc... Matro�i!... Voro�ilovie�i!

Bundzinieki jau rībināja bungas, taurētāji pūta taures, posmve�i sauca, un jūrā, kuterim tuvojoties, dobji iekau* cās sirēna.

Tur atbrauca Sevastopoles militarizētās nometnes pionieri � voro�ilovie�i.

Tērpu�ies garās, melnās biksēs, matro�u blūzēs ar zilām svītriņām uz atlokiem, visi kā izlasīti, bra�i noaugu�i un veselīgi, soļoja ātri, pa�apzinīgi, un varēja manīt, ka viņi augstu vērtē savu stāju un disciplīnu un lepojas ar to.

Viņu vidū Vladiks ieraudzīja pazīstamu zēnu un nepacietīgi uzsauca viņam:

� Mi�a, sveiks!

Bet tas tikai paskatījās un tikko manāmi pasmaidīja, it kā likdams saprast: lai gan viņ� arī priecājas, tomēr par visu citu vēlāk, pa�laik viņ� ir pionieris, matrozis, voro�i-lovietis ierindā.

Pēc vakariņām bērni dabūja jaunas sporta biksītes, sporta krekliņus bez piedurknēm un kaklautus. Visur bija dzirdamas �alas, kņada un jautrība.

Bundzinieki uzvilka stingrāk bungas, taurētāji sparīgi pūta taurēs, kas spīdēja kā zelts. Uztrauktā ba�kīriete Eiņine terasē jau desmito reizi viegli uzskrēja pa citu pleciem gandrīz līdz griestiem un, izpletusi rokas ar zīda karodziņiem, nemākulīgi, bet sparīgi sauca:

� Sveiciens, vecā gvarde, no jaunā maiņa!

Kā zvirbulēni sasēdu�ies uz lieveņa, skaļi un nesaskanīgi dziedāja oktobrēni. Turpat līdzās nosvīdu�ais Baran-kins iedzina pēdējās naglas finiera tanka tornītī, bet kustīgais Joska grozījās viņam apkārt palēkdamies, uzslavēdams, pabārdams un mudinādams, jo tanku vēl vajadzēja paspēt nokrāsot.

� Tātad rit? � Toļa ar Vladiku norunāja.

� Teicu jau, rīt.

� Un lai neiznāktu tā kā �odien! Es eju turp, viņ� �urp. Es �urp, viņ� turp. Tikko mūs atvedīs, nokomandēs

�izklīst�, es tīilit � �viuks! � tin tu tāpat. Un uz aug�ējās taciņas pie lapenes tiksimies.

� Bet ja nu tur jau kāds ir?

� Tad �igli krūmos! Sēdi un svilpo!

� Tas tik būs svilpiens! � Vladiks fesmējās un, pa-klak�ķinājis ar mēli, laida vaļā tādus apdullino�us treļļus, ka Nala aizdomīgi paskatījās uz abiem draugiem un padraudēja ar pirkstu.

Pienāca svētku vakars.

Ar pirmo zvanu apklusa dziesmas, aprāvās strīdi, beidzās spēles, un visi steidzīgāk nekā citkārt metās uz savām vietām ierindā.

� Vai tu neredzēji tēti? � jau tre�o reizi sarūgtinātais Aļka vaicāja Natai.

� Nē, Aļka, vēl neesmu redzējusi. Nu, bērni, sakārtojiet kreklus un kaklautus! Kā tev ar aukliņu, Karasikov? Vai atkal bik�eles slīdēs zemē?

Kamēr bērni, cits citam palīdzēdami, sakārtojās, Nata mierināja Aļku:

� Neskumsti! Ja jau viņ� teica, ka atnāks, tad atnāks. Dro�i vien darbā mazliet aizkavējies.

Otrā līnijas galā sadusmotais posmvedis Joska gaudās t:n lēkāja ap sapūtu�os Barankinu.

� Pats liki tanku krāsot, bet tagad lamājies, � īgni taisnojās Barankins.

� Vai tad es tev ar kaklautu liku krāsot? � sa�utis jautāja Joska. � Te traips, un tur traips. Eh, Barankin! Būtu jel ātrāk pateicis, bet tagad noliktava slēgta un mantzine aizgājusi. Nu ko lai dara, Barankin?

� Pirmīt es aizgāju ar karstu ūdeni un ziepēm kaklautu mazgāt, bet, kad iz�uva, skatos � atkal uz sausā redzams. Kad iemērcu otiņu, man pēk�ņi kāds pagrūda roku. Nu, lūk, tā arī uz�ļakstījās. Vai tad var grūstīties, kad cilvēks strādā? Es, kad cilvēks strādā, labāk ar lielu līkumu apie�u tam apkārt, bet grūst � nekad negrūdī�u.

� Tātad pie lapenes, � vēlreiz �ukstus atgādināja Toļa. � Vai sērkociņus paņēmi?

� Paņēmu... Ciet klusu! � Vladiks pa�ukstēja un neuzmanīgi paplik�ķināja pa biksēs sabāzto kreklu.

Pustuk�ā sērkociņu kārbiņa iegrabējās, un posmvedis Joska acumirklī apgriezās.

� Kādēļ tu paņēmi sērkociņus? Nav labi! Svied prom, Vladikt

� Un kas tev? � izbijies no�ņācās Vladiks. � Kas par sērkociņiem?

� Mūsējais, Vladik, ir triecienposms, bet vienam, re, kaklauts ar krāsu notriepts, otram noslēpti sērkociņi... Svied labāk prom! Kauns! Kā tu man atbildi? Ja neklausīsi, es, neskatoties uz to, ka esam biedri, ņem�u un pateik�u vadītājai!

� Nu saki... Provokators!

Joska atlēca sāņus. Labsirdīgā, mūsainā seja saviebās, lūpas noraustījās, dūres savilkās. Bet tajā brīdī no lejas, no galvenā �tāba, uzvijās signālraķete � �visiem sapulcēties�. Un no flanga uz flangu atskanēja skaļa komanda: �Uzmanību!�

Ja tas nebūtu bijis Joska, bet kāds cits, tad dro�i vien, neraugoties uz signālu un komandu, kauna pilns kautiņ� ierindā būtu nenovēr�ams.

Ta�u Joska tūdaļ savaldījās. Viņ�, smagi elpodams un lēnām atlaizdams dūres, nostājās ierindā.

Tas viss norisa tik ātri, ka gandrīz neviens nekā nebija manījis.

Pionieri tūlīt saskaitījās, pagriezās pa labi un ar bra�u dziesmu par jauno bundzinieku, kura slava nekad nezudīs, devās lejup.

Lejā netālu no jūras pletās pla�s pionieru nometnes laukums, kuru no trijām pusēm iekļāva stāvi, puķēm noaugu�i uzkalni.

Uz soliem, ķeblī�iem, uz klin�u izciļņiem un zaļām noriņām bija sasēdu�ies bērni, nepacietīgi gaidīdami, kad svētku beigās uzliesmos neredzēti milzīgs ugunskurs, prasmīgi sakrauts augstas piecstaru zvaigznes veidā.

Norunāju�i sapulcē�anās vietu, Natas pulciņa pionieri izklīda kur kurais.

Drīz atskanēja mūzika. Motorlaivā piebrauca Jaltas delegācija. Pienāca lidotāji no kara sanatorijas, un, gausi līgodamies seglos, piejāja ve�uki � tatāri no kaimiņu kolhoza.

No pūļa Natu pasauca viņas paziņa komjaunietis Kar. tuzikovs.

� Ifā patīk? Lieliski?... � viņ� neapstādamies jautāja. � Atnāc rit uz volejbolu! � Un jau no tālienes viņ� sauca: � Aizmirsu,., Tev tur vēstule... steidzīga! Uz galda cte�ūrtelpā!

�Kāpēc steidzīga?� Nata ar nepatiku nodomāja. �Un no kā? No Veras tikko bija, Māte steidzīgu nesutis. Bet vairāk ari tā kā nebūtu no kā gaidīt. Paspē�u!� viņa nolēma un gāja tur, kur bērni riņķa dejā ietvēra samulsu�os lidotājus.

Piesarku�ie lidotāji nemākulīgi manevrēja gan �ā, gan tā, pūlēdamies izrauties no apburtā loka. Kolīdz viņi spēra soli, jautrā rotaļnieku virkne virzījās reizē ar viņiem. Un tā tik ilgi, kamēr viņus piespieda pie lapenes sienas. Tur viņus satvēra un aizvilka uz visām pusēm, nosēdināja katru atsevi�ķi, lai neviens bērns nejustos apbēdināts.

Nata brīdi pastāvēja un atkal atcerējās vēstuli.

�Es ta�u paspē�u vēl tagad,� viņa domāja. �Vai nu tālu ko skriet.�

Viņa sakārtoja sporta blūzīti un, neatbildējusi nevienam uz jautājumiem, skrie�us devās uz de�ūrtelpu.

Un tomēr vēstule bija no mātes. Vēstule bija nopietna un juceklīga. Māte rakstīja, ka tēvu kaut kur pārceļot uz ilgu laiku un tēvs soloties braukt ar visu ģimeni. Tur bū�ot dzīvoklis ar trim istabām, dārzs un �ķūnis. Turp jā-braucot veselu nedēļu. Un tēvs staigājot jautrs, bet piecus gadus vecais brālītis Vaņa esot vēl jautrāks un jau saplēsis Natas dāvāto tintnīcu. Un māte gan pati nebēdājoties, ta�u ko priecāties arī neesot. Seit dzīvoju�i, apradu�i, bet ej nu sazini, kā būs tur. Sve�a mala, un arī ļaudis, stāsta, neesot krievi.

Divas reizes Nata izlasīja vēstuli, bet tā arī nesaprata: kas pārceļ? Kur pārceļ? Kāda mala, un kādi ļaudis?

Viņa saprata vienīgi to, ka māte lūdz, lai viņa brauc ātrāk uz Maskavu un pie tēvo�a ilgi neuzkavējas.

Nata kļuva domīga. Pēk�ņi tuk�ajā de�ūrtelpā pa logu ieplūda straujas, jautras mūzikas vilnis, pēc tam daudzu balsu dziedāta pazīstama dziesma.

Nata noglabāja vēstuli uz krūtīm, izskrēja ārā un no kalniņa ieraudzīja, ka nometnes svētki jau sāku�ies � viss dimd un vizmo simt ugunīs.

Tur parādes mar�ā soļoja fizkultūrie�i.

� Kur tu biji pazudusi? Es tevi meklēju, � dusmīgi jautāja nez no kurienes izlīdu�ais Aļka. � Iesim ātrāk! Kamēr es tevi meklēju, kāds puika apsēdās uz māna soliņa, un man tagad nav kur sēdēt, un es nekā neredzu.

Nata paņēma viņu pie rokas un aizgāja līdz tai vietai, kur bija vairāki brīvi krēsli.

� Tur nedrīkst, � noba�ījies viņu apturēja Aļo�a Ni* kolajevs. � Tā vieta ir �efiem. Nu ko viņi kavējas?

� Kas par to, ka �efiem? Kad atnāks, mēs atbrīvosim vietas. Viņ� ta�u mazs un nekā nevar redzēt, Aļo�a.

� Ielaid vienu, tad otru, tad tre�o... � sāka rūkt Aļo�a, bet nepaguva pabeigt, jo laukumā ar apsveikumu iznāca lidotājs.

Viņ� nepaspēja aiziet līdz laukuma vidum, kad daudzās ugunis uzreiz nodzisa, tumsā kaut kas ie�ņācās, nobrāk-�ķēja. Pēc divām trim sekundēm augstu virs laukuma iemirdzējās uguntiņa, un, izpletņa turēts, gaisā līgojās mazs, sudrabots lidma�īnas modelis.

Tad no zemes, no me�a norām, no krūmiem un klin�ainajiem akmeņiem atskanēja tāds uzvaras un gaviļu sauciens, ka lidotājs nesapratnē pakratīja galvu un gandrīz veselu minūti klusēja, nezinādams, kā viņam izturēties un kā iesākt apsveikumu.

Beidzot viņ� saslējās un teica tādus vienkār�us, kvēlus vārdus, ka visi apklusa un norima, bet Joska, kas aizrautīgi klausījās un pats jau sen sapņoja kļūt par lidotāju, netī�ām paklupa un tik tikko neaizlidoja, protams, nevis zilajās debesīs, bet dziļajā grāvī, kur auga ērk�ķaini krūmi.

Pēc tam izskrēja meitenes dejotājas un fizkultūrietes, un te tūlīt notika aizķer�anās. Vispirms atskanēja klusa vārdu mija, tad skaļāk un skaļāk, un visapkārt sāka dūkt un �alot.

� Nāk!... Nāk!... Nāk!.,.

Alejas galā bija redzami kādi desmit pusmū�a vīri. Tā bija nometnes �efu delegācija no Centrālās izpildu komitejas atpūtas nama Ai-Su.

Nata �igli piecēlās un paņēma Aļku uz rokām.

Kad norima apsveikumi un �efi nosēdās savās vietās, bet svētki ritēja savu gaitu, Nata ieraudzīja, ka malējais krēsls, tie�i tas, no kura viņa bija piecēlusies, palicis brīvs. Viņa lēnītēm pastūma krēslu, apsēdās un paņēma Aļku klēpī.

Pa to laiku, kamēr meitenes fizkultūrietes veidoja sare�ģītu piramīdu, Nata no sāniem aplūkoja atnāku�os �efus. Un pēk�ņi blakus krēslā viņa ieraudzīja loti pazīstamu seju.

�Kas tas tāds?� Nata samulsa. �Tum�a seja, melna bārda, iesirms, brilles.,. Nu kas viņ� tāds ir?�

Tie�i tajā bridi visi kā viens aplaudēja un sāka smieties.

Iesmējās arī tas ar melno bārdu � karr, karrl � un tac iepriecinātā Nata uzreiz pazina, ka tas ta�u, protams, ir Gitajevi�s, tas pats, kas tik bie�i bija apmeklējis Se-galovu un ar ko Nata bija sadraudzējusies, ciemodamās pirms diviem gadiem veselu mēnesi pie tēvo�a Maskavā.

Nata piestūma krēslu, saņēma Gitajevi�u aiz rokas un ieskatījās viņam sejā.

Viņ� to tūlīt pazina un pasmējās � smējās tik skāņi, ka pārsteigtais Aļka noslīdēja no Natas klēpja un ar neslēptu ziņkāri cie�i uzlūkoja �o savādo, �igānam līdzīgo cilvēku.

� Kas tas tāds? � jokojot prasīja Gitajevi�s. � Dēls tā kā būtu par lielu, brālītis � par mazu. Brālēns, vai?

� Tas ir Aļka Gaņins, kāda in�eniera dēls. Viņ� pie-komandēts manam pulciņam, � pajokoja Nata.

Gitajevi�s neveikli sakustējās.

Viņ� noslaucīja brilles un, kā Natai likās, pārāk cie�i paskatījās uz mazo cilvēciņu, kas stāvēja viņa priek�ā

�� Es skrie�u ... Jau laiks. Vēlāk atgriezī�os, � Aļka kļuva nemierīgs un sarūgtināts noteica: � Ak, tētis, tētis, tā arī neatnāca.

� Serjo�as Gaņina dēls? � noskatīdamies paka] aizejo�ajam Aļkam, jautāja Gitajevi�s.

� Ja, Gaņina. Bet vai jūs viņu pazīstat?

�� Es viņu pazīstu jau sen, � Gitajevi�s atbildēja,

� ļoti sen. Kop� armijas laikiem.

� Tātad jūs viņus visus labi pazīstat? � brīdi klusējusi, jautāja Nata. � Bet kur, Gitajevi�, Aļkas māte? Vai viņa mirusi?

Bungu rīboņa un mūzikas dārdi apslāpēja atbildi. Garām soļoja nometnes militarizētie pionieru pulciņi Vispirms ar izlases strēlniekiem priek�galā gāja kājnieki. Cie�ā, vieglā solī, it kā nepieskardamies zemei, aizsoļoja matro�i � voro�ilovie�i. Aiz viņiem � meitenes sanitāres Pēc tam kaut kā uzmanīgi aizrāpoja garām finiera tanki. Tad pa klajo laukumu sāka rosīties nez kādi kustīgi zēni. Viņi uz zemes kaut ko attina, izstiepa un pazuda.

Muzikanti sāka spēlēt Budjonnija mar�u. Pionieru divkār�ā ierinda pa�ķīrās, un pa �etri rindā uz spēļu zirgiem izjāja �Pasaules revolūcijas vārdā nosauktais pirmais apvienotais oktobrēnu eskadrons�.

Tur bija arī Alka.

Turēdamies ierindā, eskadrons ātrā gaitā aizgāja garām un, smieklu �alts, mūzikas un Budjonnija mar�a pavadīts, ko dziedāja līdzi gan pionieri, gan viesi, gan �efi, nozuda laukuma pretējā malā.

� Blē�i! � aizskarts kādam sacīja netālu sēdo�ais Karasikovs. � Vai tad viņi pa�i jāj? Viņus no otra gala ar auklu.velk. Es jau visu izdibināju. Ja mani būtu vilku�i, es arī būtu jājis.

Tad gandrīz viss laukums piepildījās ar bērniem. Sākās masu rotaļas, tin uzstājās pionieru pa�darbības pulciņ'*.

Nakts bija tveicīga. Gitajevi�s noslaucīja pieri un pagriezās pret Natu, atbildot uz viņas jautājumiem.

� Viņa māte nenomira. Viņa māte bija rumāņu komjauniete, vēlāk komuniste un tika nogalināta...

� Marica Margulisa! � gandrīz iekliedzās pārsteigtā Nata.

Gitajevi�s pamāja ar galvu un tūlīt iekāsēdamies pasmaidīja, jo pilnā sparā no laukuma pie viņiem skrēja �Pasaules revolūcijas vārdā nosauktā pirmā oktobrēnu eskadrona� jātnieks � laimīgais un smejo�ais Aļka.

Tai brīdī Natai ziņoja, ka Katja Vostrecova sasitusi degunu un brēcot, cik jaudas, bet Fedjam Kuku�kinam sa sāpējies vēders, jo dro�i vien �is rīma, izmantodams vispārējo kņadu, būs saēdies negatavas vīnogas.

Nata atstāja Aļku pie Gitajevi�a un pati devās uz de-�ūrtelpu.

Katja vairs nebrēca, vienīgi �ņukstēja, turot mitru lakatiņu pie deguna, bet pārbiedētais Fedja skaļi atzinās, ka apēdis trīs ābolus, divus bumbierus, bet, cik vīnogu, nezinot, jo bijis tum�s.

� Viņai ar tanku sasita degunu, � dusmīgi paskaidroja Natai posmvedis Vasilītis. � Es viņai teicu: nelien! Bet nē, �ī, tūļa, neklausīja. Joskas tornis pagriezās un � bāc! � viņai ar lielgabalu taisni pa degunu!

Tūļu Katju un rīmu Fedju Nata lika nogādāt mājās, bet pati pa piekrasti devās pie Aļkas.

Drīz viņa apstājās. Priek�ā pletās no �ejienes neredzamā jūra, un bija dzirdami tikai vienmērīgie viļņu �ļaksti.

Pie debess nebija ne mēness, ne zvaig�ņu, un vienīgi kaut kur ļoti tālu un vāji mirgoja �igla, plīvojo�a uguntiņa � laikam no robe�sargu ugunskura. Un pēk�ņi Natai ie�āvās prātā, ka pavisam netālu, tikai viņējā jūras krastā atrodas �ī zeme Rumānija, kur gājusi bojā Marica ...

Kāds aizskāra viņas roku. Viņa negribīgi pagriezās uti ieraudzīja Sergeju.

� Kur Aļka? Man teica, ka viņ� esot kopā ar jums, Nata�a.

� Viņ� ir kopā ar mani, � Nata kļuva priecīga.

� Viņ� pa�laik sē� pie Gitajevi�a. Iesim... Viņ� jūs tā gaidīja.

� Es nokavējos, Nata�a, � juzdamies vainīgs, atbildēja Sergejs. � Man tur briesmu lietas notiek.

Viņi bija no Gitajevi�a vairs tikai da�us soļus, kad atkal pēk�ņi nodzisa gaisma un viss apklusa.

� Pastāvēsim! � Nata �ukstēja. � Tūlīt aizdegs ugunskuru.

Klusumā un tumsā spalgi ieskanējās taure, un tūdaļ laukuma malās uzliesmoja piecas dūmojo�as lāpas. Taure ieskanējās vēlreiz � un ugunis strauji, it kā lidodamas pa gaisu, traucās uz laukuma vidu.

Uguns ilgi �audījās un vijās zem aizdegtā ugunskura. Te tā pa zaru starpām iz�āvās ārā, te atkal ienira dziļumā, te lodāja pa zemi. Un pēk�ņi, it kā piekusis jokot un draiskuļot, milzīgs liesmu viesulis uz�āvās gaisā un sāka dūkt virs ugunskura.

Smagie zari izliecās un sprak�ķēja. Tūksto�iem karstu dzirksteļu uzskrēja gaisā. Kļuva tik gai�s un karsts, ka pat tie, kas sēdēja patālāk, piemiedza acis un slaucīja sejas, bet tuvāk sēdo�ie pielēca kājās un spiegdami metās projām.

Kad Nata atskatījās, viņa ieraudzīja, ka Sergejs jau tur Aļku uz rokām, bet pietvīku�ais un satrauktais Alka ātri stāsta tēvam aizvadītās dienas notikumus.

Bija jau vēls, kad Natas pulciņ� izklaidus atgriezās mājās.

Nata vēl nepaguva uziet uz lieveņa, kad pie viņas pieskrēja uztrauktā de�ūrmāsa un klusu pastāstīja, ka pirms desmit minūtēm Vladiks Da�evskis atvedis Toļu Sesta-kovu, saskrambātu un sadauzītu, un ka Toļarn laikam bū�ot izme�ģīta roka.

Nata steidzās uz de�ūrtelpu. Tur, sakņupis uz dīvāna, ar jodu notraipītu seju, ar kompresi uz acs un pārsietu roku sēdēja Toļa. Varēja redzēt, ka viņam ļoti sāp, bet kaut kādas stūrgalvības dēļ viņ� negrib atzīties.

� Kā tad tā? Kur jūs tā? � apsēzdamās blakus, līdzjūtīgi jautāja Nata.

Tola klusēja. Iejaucās de�urante.

� Viņ� saka, ka tad, kad apdzisis ugunskurs un bērni sāku�i izklīst, viņi ar Vladiku, lai aizskrietu visiem priek�ā, metu�ies prom pa taisnāko taciņu... Bet tur strauti', krūmi, akmeņi, gravas. Kaut kur skrienot aizmetusies kāja un pakritis.

Sameklēja samiegoju�os Geiku. Tas sāka rosīties un �igli sajūdza zirgu.

Toļu aizveda uz nometnes slimnīcu, bet Nata, lai gan bija pusnakts, devās ar raportu pie priek�nieka: ļoti stingri bija piekodināts par visiem nelaimes gadījumiem ziņot katrā laikā � dienu vai nakti.

Pirms aizie�anas Nata iegriezās guļamistabā. Viņa iegāja tur bez trok�ņa, un pēk�ņi, lai gan bija jau pustumsa, ievēroja, ka Vladiks ātri aizgriezās un nekustējās. Tātad viņ� vēl negulēja.

� Vladik, � Nata jautāja, � izstāsti, lūdzu, kur... kā tas viss notika.

Vladiks neatbildēja.

� Da�evski, � stingri atkārtoja Nata, � tu neizliecies! Es ta�u redzēju, ka tu neguli. Runā, vai arī es �odien pat izstāstī�u par tevi nometnes priek�niekam.

Ar priek�nieku runāt Vladiks negribēja, un, dusmīgi piecēlies pusguļus, viņ� strupi, vārdu pa vārdam atkārtoja to, ko jau bija teicis de�ūrmāsai Toļa.

� Velns jūs visus triec naktī pa gravām! � nesavaldījusies izgrūda Nata un nogurusi tumsā vilkās pie priek�nieka.

Bet Sergejs nokavēja svinības, lūk, kādēļ.

Atgriezies no Jaltas, pēc pusdienas Sergejs apstaigāja iecirkņus. Pirmajā darbs ritēja ātri un labi, tādēļ, tur neuzkavējies, Sergejs devās uz otro.

Otrajā vēl nebija beigu�i rakt rezerves ūdensbaseinu, bet nostiprināt nemaz nebija sāku�i.

Viņ� vaicāja: �Kur Djagiļevs?� Viņam atbildēja, l<-'i Djagiļevs esot tre�ajā iecirknī. Tad arī Sergejs gāja uz dambi, uz tre�o iecirkni.

Kāpdams aug�up uz ezeru, Sergejs jau no tālienes ieraudzīja sev priek�ā uz celiņa to pa�u veco tatāru, kas viņam bija vajadzīgs.

Tai pa�ā brīdī uz izkāmēju�a klepera Sergeju panāca desmitnieks Saļimovs un, nolēcis no zirga, sāka iet līdzās.

� Slikti mums klājas, priek�niek, � Saļimovs nopūtās un noslaucīja ar ba�lika stūri putekļaino, grumbaino seju.

� Cilvēki slikti strādā.

� Pats redzu, ka slikti. Baseinu vēl nav beigu�i, nostiprināt nav sāku�i. Protams, nav nekā laba!

� Cieta grunts, � vēl smagāk nopūtās Saļimovs, � akmens, grants. Cilvēks strādā, strādā, nekā nenopelna. Dau-dzi sūdzas. Vakar trīs neatnāca darbā. �odien atkal da�i saka: ja nepielik�ot algu, neviens neie�ot darbā. Nu k ; man, priek�niek, darīt?

Un Saļimovs bēdīgi noplātīja rokas.

� Kāpēc tikai tev sūdzas, bet man un Djagiļevarn neviens nesūdzas? Dīvaini, Saļimov.

� Tu esi sve�s cilvēks, pie tevis vēl nav pieradu�i. Bet Djagiļevarn jau ir teiku�i. Tikai kas no viņa par labumu? Bluķis, ne cilvēks. Toties no manis visi prasa: tu esi vecākais, tu arī runā.

� Labi, � Sergejs iz�ķīrās. � Pievakarē tūlīt pēc darba saaicini ļaudis iecirknī! Es pats atnāk�u, tad parunāsim. Bet tagad jāj atpakaļ! Un pieskati pats labāk, jo �odien man divi �ēlojās, ka viņiem darbu nepareizi uzmērīju�i, � ātri uz labu laimi samelojās Sergejs.

� Kur, priek�niek? � Saļimovs kļuva ba�īgs. � Pie ūdensbaseina vai pie uzbēruma?

� Nepajautāju. Nebija laika. Tur tu vecākais � tev uz vietas labāk redzams. Sveiks, Saļimov! Tātad tūlīt puc darba.

�Kaut kas nav kārtībā,� Sergejs nodomāja un ieraudzīja, ka vecā tatāra uz celiņa vairs nav. Sergejs paātrināja soli, aizgāja līdz ceļa līkumam, bet arī aiz ceļa likuma ve�uku nemanīja.

Drīz Sergejs atradās neliela, rāma ezera malā.

Pa kreisi � pie dambja klaudzēi;' <-;~vp. Tveicīgi smar�oja pēc sakarsu�iem sveķiem. Se�i zāģētāji, reizē iesaukdamies, vēla uz steķiem smagu, vēl zaļu baļķi.

� Kur Djagiļevs? � Sergejs jautāja kādam puisim.

� Lūk, tur viņ� ir! � uti puisis parādīja ar cirvi kaut kur uz kalna pusi.

Sergejs paskatījās, bet saulē viņam ap�ilba acis, un viņ� nevienu neredzēja.

� Nu re, kur viņ�! � puisis atkārtoja. � Redzi, tur stāv pie krūma un sarunājas ar brāli.

� Ar kādu brāli?

� Ar kādu? Ar savu miesīgo brāli.

�Paskat!� nodomāja Sergejs, ieraudzījis Djagiļevam blakus to pa�u vīru, kas priek� da�ām dienām darba laikā bija piedzēries. �Tad tāpēc Djagiļevs toreiz tā apjuka.�

Sergeju ieraudzījis, Djagiļeva brālis neveikli sasveici nājās un gāja projām,

� Pieliikojiet! � stingri nosauca viņam paka] Djagi-Jovs. � Tā ka līdz vakaram lai visi se�desmit klu�i būtu sagatavoti!.,. Tas ir mūsu namdaris, � viņ� paskaidroja Sergejam. � Viņ� mums izpilda vecākā vietu. Labs strād nieks. � Un, aizgriezies prom no Sergeja, nelabprāt piebilda:- � Protams, gadās ari, ka iedzer.

Viņi apstaigāja būvi.

� Vai kāds no Saļimova brigādes ir runājis par likmēm? � Sergejs pajautāja.

� Jā, �o to p|āpāja. Vai nu viņos visos var klausīties?

� Par ko sūdzējās?

� Nu, zināms, par ko: grunts slikta, normas lielas, likmes mazas. Par ko gan citu viņi runās?

� Bet tre�ajā un pirmajā iecirknī, tur, kur krievi strādā, kāpēc tur ne�ēlojas?

Djagiļevs klusēja.

� Dīvaini, � brīnījās Sergejs. � Grunts vienāda, normas visur tās pa�as, likmes tās pa�as. Krievi nesūdzas, bet tatāri sūdzas. Es nesaprotu, Djagijev, kāpēc tas tā?

� Nu, viņiem ir tāds nejauks raksturs, � ne visai pārliecino�i noteica Djagiļevs un tūlīt atcerējās: � Otrajā posmā, Sergej Alcksejevi�, balsta stabs ieplaisājis, un es teicu, lai nomaina ar jaunu. Paskatieties � namdari cērt!

...Jau bija vēls vakars, kad Sergejs devās uz otro iecirkni. Viņ� steidzās, jo tūlīt pēc sapulces viņam bija jāiet uz svētkiem, kā bija solījies Alkani. Un tad uz nomaļas taciņas atkal tajā pa�ā vielā Sergejs ieraudzīja �o pa�u veco tatāru.

�Ko tas nozīmē?� brīnījās Sergejs un devās tie�i klāt gaidītājam. Ve�uks sasveicinājās un lēnām sāka soļot līdzās.

� Nu, ko tu klusē? � nepacietīgi jautāja ' Sergejs.

� Kāpēc tu vienmēr slapsties? Stāsti, kas uz sirds!.., Nepareizi izmaksāja?... Apkrāpa?... Apvainoja?...

� Apkrāpa, � vienaldzīgi piekrita ve�uks, � un nepareizi izmaksāja � taisnība. Un apvainoja ... taisnība.

� Vai tu arī pa�laik strādā?

� Nē, � tikpat vienaldzīgi, it kā par viņu nemaz nebūtu runa, turpināja vecais. � Toreiz Saļimovs ievēroja, ka es tev sūdzējos. Nākamajā dienā atlaida. Vecs esi, viņ� sau i, slikti strādā. Bet senāk, kad klusēju, tad strādāju labi. Un visi, kas klusē, tie ir tie labie. Vakar atkal trīs atlaida, slikti strādājot. Bet tev varbūt teica: pa�i aizgāju�i. Izpeļņa zema. Protams, zema, � raustīdams Sergeju aiz piedurknes, ve�uks turpināja.� Es izraku divdesmit kubikmetrus, bet naudu saņēmu par se�padsmit. Bet vai es viens tāds? Tādu ir daudz. Kur paliku�i �etri kubikmetri? Protams, izpeļņa iznāk zema. Es viņam saku, bet viņ� skai�as: �Tu man te galvu nejauc, es pats par tevi esmu gudrāks.� Es gāju pie vecākā, pie Djagiļeva, bet tas saka: �Es jūsu lietas nezinu. Es dodu Saļimovam papīru � sarakstu un naudu. Naudu viņ� paņem, bet papīru ar jūsu parakstiem nes man atpakaļ. Ja viss ir pareizi, tad arī es saku � pareizi. Kārtojiet visus rēķinus ar viņu, bet es pat jūsu valodu nesaprotu, kur� savu uzvārdu paraksta, kur� sve�u... Allahs jūs var saprast.� Zināms, allalis, � ar izsmieklu atkārtoja vecais vīrs un pilnīgi negaidot pabeidza: � Paliec sveiks, priek�niek, paldies!

� Pagaidi! � Sergejs uzsauca. � Pagaidi! Uz kurieni tu? Iesim reizē!

Bet ve�uks saliecies un neatskatīdamies �igli jo �igli ie�mauca krūmos.

Sergejs nokāpa lejā otrajā iecirknī un palūdza, lai sa meklē Saļimovu. Viņ� gaidīja ilgi. Beidzot sūtītais atgriezās un teica, ka Saļimovs sasitis kāju un aizgājis mājās.

Sergejs devās uz �ķūņiem un ieraudzīja, ka tur sapulcēju�ies tikai kādi astoņi cilvēki. Viņ� jautāja, kāpēc tik maz. Sākumā viņam neatbildēja, bet tad paskaidroja, ka �odien sād�ā svētki. Viņ� painteresējās, kas par svētkiem, un tad pēc neilgas klusē�anas viņam paskaidroja, ka �a-ļimova dēlam aizvakar piedzimis bērns. Lai arī kā Sergejs pūlējās panākt, lai sanāku�ie runātu, tomēr likās, ka viņi tā arī nesaprata, ko viņ� no tiem vēlējās.

Sergejs atlaida (audis un devās uz nometni.

Un tad viņ� nolēma: negaidot, kamēr visu noskaidros, tūlīt padzīt Saļimovu. Atcerējies, ka kopā ar kastīti pazudu�i visi dokumenti un paraksti, Sergejs sadrūma.

Bija jau kļuvis glu�i tum�s. Pa kreisi no taciņas iezīmējās izplūdu�i pilsdrupu apveidi. Ļoti tālu no lejas kopā ar svelmaina vēja brāzmām atplūda mūzikas skaņas.

�Esmu nokavējis,� Sergejs saprata. �Aļka dusmosies.�

Krūmos paspīdēja uguns. Skaļ� �āviens norībēja tik tuvu, ka notrīsēja gaiss, un kaut kur virs Sergeja galvas klintī ar troksni ietriecās skro�u lādiņ�.

� Kas tur? � nokritis aiz akmeņiem un izrāvis brau* niņu, sauca Sergejs.

Viņam neatbildēja. Tikai krūmu brīk�ķē�ana liecināja, ka kāds steidzīgi aizbēg.

Sergejs mazliet pacēlās un divas reizes iz�āva gaisā.

Viņ� ieklausījās, un viņam �ķita, ka jau tālumā kāds iekliedzas.

Tad Sergejs piecēlās kājās. Neizlaizdams no rokām brau-niņu, viņ� gāja tālāk un tā gāja tikmēr, kamēr nonāca pie plata, līdzena ceļa.

Mūzika no lejas kļuva skaļāka tin skaļāka, bet nometnes laukums no �ejienes laistījās viss vienās ugunīs.

Sergejs aizbīdīja aizslēgu, noslēpa brauniņu un vēl ātrāk steidzās pie Aļkas.

Rītā pēc ugunskura bērnus modināja stundu vēlāk. Jau sen pirms rīta līnijas bērni bija izdibināju�i, ka ar Tolu Sestakovu gadījusies nelaime. Bet, kas tie�i gadījies un kā, to neviens lāgā nezināja, un tādēļ pie Natas nepārtraukti skrēja cits pēc cita iztaujāt.

Tie vaicāja: vai tiesa, ka Toļa pārlauzis kāju? Vai taisnība, ka Toļam vakarējās uguņo�anas laikā trāpījusi �ķemba pa galvu? Vai tiesa, ka ārsts teicis, ka Toļa tagad bū�ot akls un kurls un kaut kas līdzīgs pamuļķim? Vai tikai akls vien? Vai tikai kurls? Vai ari ne kurls, ne akls, bet tikai pamuļķis?

Sākumā Nata atbildēja, bet vēlāk, redzēdama, ka tikpat visapkārt trok�ņo, strīdas un runā kaut kādas muļķības, viņa sāka dusmoties un, baidīdamās, lai muļķīgās baumas nometnes kopējo brokastu laikā nenonāk citos pulciņos, pasauca drūnio Vladiku un palūdza, lai viņ� tūlīt rīta līnijā iznāk un pastāsta pulciņam, kā viss noticis.

Bet Vladiks kategoriski atteicās. Viņa lūdza, mēģināja pierunāt, pavēlēja, bet viss bija velti.

Aizkaitināta Nata solīja viņam to pieminēt un lika dot signālu piecas minūtes ātrāk nekā parasti.

Bērni pulcējās ilgi, ierindā stājās trok�ņaini, nekārtīgi, līdzinājās slikti. Pretēji paradumam Vladiks stāvēja klusēdams, nevienu neaiztikdams un nevienam neatbildēdams uz jautājumiem.

Klusēdams un uzmanīgāk nekā citkārt Vladiku novēroja Joska. Acīmredzot vakardienu viņ� nebija aizmirsis, kaut ko noprata un kaut kam gatavojās.

Ar Vladika vārdiem Nata īsi pastāstīja bērniem, kas Tolam atgadījies. Nokaunināja par nejēdzīgajām izdomām un brīdināja, ka citu reizi par patvaļīgu aizbēg�anu no pulciņa stingri sodī�ot un ka no gadījuma ar Tolu Ses-takovu bērni tagad arī pa�i varot pārliecināties, kur novedot �āda patvaļa.

� Nav tiesa! � visā ierindā noskanēja sa�utusi balss.

� Tas viss ir meli un nav taisnība!

Nata savilka pieri, meklēdama to, kas uzdro�inājies ta nekrietni uzvesties, un sev par lielu izbrīnu redzēja, ka kliedzējs bija pietvīku�ais un uztrauktais Joska.

Bērni sakustējās un sa�ukstējās.

� Klusu! � skaļi uzsauca Nata, � Kāpēc tu saki, ka tas viss nav tiesa?

� Viss meli, � pārliecināti atkārtoja Joska. � Kad vakar stājāmies ierindā, Vladiks Da�evskis nez kāpēc noslēpa sērkociņus. Es viņu nokaunināju, bet viņ� mani nosauca par provokatoru. Pie ugunskura nebija ne viņa, ne Toļas, abi skraidīja nez kur. Kur, to es neziņu. Un tur, nevis nākot no ugunskura, ar viņiem kaut kas noticis. Es vis neesmu provokators, bet Da�evskis ir melis un krāpi visu pulciņu.

Visi bija pārliecināti, ka pēc �iem vārdiem Vladiks metīsies Joskarn virsū vai arī niknumā sāks taisnoties. Bet nobālu�ais Vladiks, nicino�i lūpas savilcis, stāvēja klusēdams.

� Da�evski, � stingri noprasīja Nata, � vai tas ir taisnība, ka jūs vakar pie ugunskura nebijāt?

Nepakustējies, pat nepagriezis uz Natas pusi galvu, Vladiks klusēja.

� Da�evski, � tad Nata dusmīgi teica, � �odien pat vakara līnijā tas viss tiks zināms nometnes priek�niekam, bet tagad ej ārā no ierindas un brokastot iesi viens.

Ne vārda neteicis, Vladiks izgāja no ierindas un iegāja istabā.

Pēc brī�a pulciņ� dziedādams devās lejup brokastot. Vladiks nemaz negāja ēst.

Jau pēc pusdienām, pēc atpūtas stundas, kad bērni nodarbojās, ar ko katrs gribēja, uz klaja pauguriņa saules sakarsētās akācijas pavēnī bēdīgs sēdēja Vladiks. Viss bija iznācis citādi... nejēdzīgi un muļķīgi.

īstenībā Vladikam ļoti gribējās, lai nekas nebūtu bijis: ne vakarējās ķildas ar Josku, ne vakarējā notikuma ar Toļu, ne �ā rīta strīda ar Natu, ne kaunpilnās rīta līnijas. Bet, tā kā neko vairs nevarēja labot, viņ� nolēma, lai būtu kā būdams, neatzīties, neko neteikt. Un, kaut vai simt priek�nieku viņu izsauktu, viņ� stāvēs klusēdams, lai domā, ko grib.

Viņpus �oga bērni jautri spēlēja bumbu. Pēk�ņi bumba uz�āvās gaisā un, atsitusies pret stabu, riko�etā pieripoja Vladikam tie�i pie kājām.

Vladiks paskatījās uz bumbu un nepakustējās.

Viņ� nepakustējās un neiesaucās pat tad, kad aiz �oga izcēlās kņadaj visi skraidīja, meklēdami pazudu�o bumbu, un skaļāk par visiem bija dzirdama Joskas izbrīna pilnā balss: �Bumba ta�u uz �o pusi aizripoja... Es ta�u redzēju, ka uz �o!�

�Kas man tur daļas?� pat bez ļauna prieka nodomāja Vladiks un neviļus pagriezās, izdzirdis soļus.

Pienāca un apsēdās sve�s zēns. Viņ� bija vecāks un stiprāks par Vladiku. Zēnam seja bija pelēka, it kā ar pelēkām ziepēm notriepta, bet mute pusviru, likās, ka �ādā tveicē viņam būtu iesnas.

Viņ� sagrābstīja tabaku, pacēla no zemes gabaliņu papīra un, Vladikam viltīgi pamirk�ķinājis, uztina smēķi un aizpīpēja.

No aizstūra izskrēja Joska. Uzdūries Vladikam, viņ� gribēja apstāties, bet, ieraudzījis bumbu, piegāja tai klāt, pacēla to un pārmeto�i teicas

� Ko tad tul Ja uz mani dusmojies, vai tad citi vainīgi? Zēni meklē, meklē, bet tu nevari bumbu pārsviest pār �ogu. Kas tu par biedru?

Joska aizskrēja.

� Vai redzēji? � pret zēnu pagriezies, nicino�i sacīja aizskartais Vladiks. � Viņi svaidīs bumbu, bet man vajadzēs tiem piespēlēt. Atradu�i muļķi � piespēlētāju!

� Zināms jau, � zālē nospļaudamies, labprāt piekrita zēns. � Viņiem to tikai vajag. Vai tu re, kāds raibulis atradies!

īstenībā saniknotais Vladiks arī pats zināja, ka pa�reiz runā muļķības, un viņam būtu daudz vieglāk, ja �is zēns strīdētos pretī un nebūtu vienis prātis. Bet zēns atbalstīja viņu, un tāpēc Vladika niknums vēl vairāk pieauga, un viņ� turpināja jau pavisam muļķīgi un nelabi:

� Viņ� domā, ja viņ� ir posmvedis, tad man vajadzēs tam bikses turēt. Nē, brāl, negaidi, tagad sulaiņu nav!

� Protams, � tāpat piebalsoja sve�ais zēns. � Tā jau tāda tauta ... Tu viņiem dod pirkstu, bet viņi tev paņems visu roku. Tāda jau ir viņu suga.

� Kāda suga? � Vladiks brīnījās un nesaprata.

� Kāda? Zēns, kas atskrēja, ta�u ir �īds. Tātad arī suga tāda!

Vladiks apmulsa. Bija tā, it kā kāds viņam no visa spēka būtu iecirtis ar nātrēm pa seju.

�Ak tad tā! Tad re, kas ir tavā pusē!� viņam pavīdēja prātā. �Joska ta�u savējais ... pionieris ... biedrs. Bet nu, re, kas iznāk!�

Pats neapjauzdams, ko dara, Vladiks uzlēca kājās un, cik spēka, iesita zēnam pa galvu. Zēns iztrūcies sagrīļojās. Bet viņ� bija lielāks un stiprāks. Lamādamies viņ� klupa Vladikam virsū. Bet tas, nevērojot sitienus, ar tādu niknumu metās uz priek�u, ka zēns pēk�ņi nobijās un, steigā paķēris cepuri un atstājis uz pauguriņa tabaku un sērkociņus, kaukdams likās prom.

Kad Vladiks atjēdzas, līdzās vairs neviena nebija. Aiz �oga tāpat jautri un spraigi spēlēja bumbu. Acīmredzot tur neko nebija dzirdēju�i.

Vladiks apskatīja sevi. Uz pelēkā sporta krekla bija izplūdu�i ko�i sarkani traipi: no deguna pilēja asinis. Viņ� gribēja paslēpties krūmos, tad pēk�ņi ieraudzīja Alku.

Alka aizelsies stāvēja piecu se�u soļu attālumā un vērīgi ar no�ēlu skatījās Vladikā.

� Vai resnais tevi piekāva? � Aļka klusi vaicāja.

� Bet kāpēc viņ� pats brēca? Tu viņam arī sadevi?

� Aļka, � nomurmināja izbiedētais Vladiks. � Ej... tu neaizej... Mēs tūlīt reizē.

Viņi iegāja dziļi krūmos. Tur Vladiks apsēdās un atlieca galvu atpakaļ. Asinis vairs netecēja, bet ko�i sarkanie traipi uz krekla un skramba lejpus deniņiem palika.

Ja būtu tikai asins traipi, tad varētu atsaukties uz- saules dūrienu. Ja būtu vienīgi skramba, tad varētu teikt, ka ērk�ķis saskrāpējis. Bet, kad abi kopā, kas tad ticēs? Kas viņam ticēs pēc visa tā, kas bija noticis vakar un �odien? Un vai ir iespējams izskaidrot, attaisnoties, kādā veidā un kāpēc izraisījās kautiņ�? Nē, to nekādi nevar izskaidrot...

� Aļka, � steidzīgi ierunājās Vladiks, � tu neej projām! Aizskriesim mudīgi uz jūru. Es zinu kādu vietu aiz klints. Tur neviens nekad nerādās... Es izskalo�u kreklu. Kamēr skriesim atpakaļ, tas iz�ūs, un neviens nepamanīs.

Pa sānceliņu viņi nokāpa pie jūras. Aļka nosēdās aiz akmens bluķiem un sāka būvēt no akmentiņiem torni, bet Vladiks novilka kreklu un gāja pie ūdens. Bet, tā kā naktī bija bijusi vētra un krastā bija saskalotas visādas drazas, Vladiks iebrida dziļāk ūdenī. Seit ūdens bija tīrs, un Via-diks sāka steidzīgi skalot kreklu.

�Nekas,� viņ� domāja, �izmazgā�u, iz�ūs, un neviens nemanīs. Izsauks pie priek�nieka vai nometnes padomē. Nu, protams, rājiens kā likts. Nekas. Pacietī�u, būs labi. Vēlāk izveseļosies Toļa, un tad varēs sākt citādi � labāk dzīvot...�

�Ak, kāds suns!� viņ� ļaunā priekā atcerējās zēnu ar pelēko seju. �Dabūja gan! Ko domā, atradis sev biedru!�

Viņ� ienira līdz kaklam, noskaloja seju un skrambu.

Pēk�ņi viņam likās, ka viņu kāds dusmīgi sauc vārdā. Vladiks notrīsēja, saslējās un ieraudzīja, ka uz laukuma virs klints stāv Nata un draud viņam ar pirkstu.

Tā viņa mazliet pastāvēja, pamāja ar roku un nozuda.

Tajā pa�ā mirklī Vladiks saprata, ka tagad cerēt uz glābiņu ir velti, ka viņ� ir galīgi pazudis un nekas pasaulē vairs nevar paglābt no tā, lai rit viņ� netiktu izraidīts no pionieru pulciņa un aizsūtīts mājās.

Bija ne mazums savu likumu �ai milzīgajai nometnei. Da�reiz �os likumus, tāpat kā citur, apgāja tin pārkāpa. Tāpat kā citur, vainīgos ķēra, atmaskoja, kaunināja un sodīja. Bet visbie�āk piedeva.

Pārāk daudz �eit bija dzirksto�as saules bērnam, kas pirmo reizi atbraucis uz dienvidiem no drūmās Murman-skas apkārtnes. Pārāk krā�ņi te zēla brīni�ķīgi zaļumi, auga āboli, bumbieri, plūmes, vīnogas zēnam, kas bija atsūtīts no aukstās Arhangeļskas. Pārāk bie�i te gadījās vēsas aizas, burbuļojo�as tērcītes, vientuļas pļavas, neredzēti ziedi meitenei, kas atbraukusi no Vidusāzijas tuksne�iem, Lapzemes tundras vai no drūmajām un pla�ajām Aizkaspijas stepēm.

Un piedeva par sauli, par āboliem un vīnogām, par norautajiem ziediem un nomīdīto zāli.

Bet par jūru nepiedeva nekad.

Kop� tā laika, kad priek� daudziem gadiem, bez uzraudzības peldoties, jūrā bija noslīcis divpadsmit gadus vecs pionieris, nomelnē bija spēkā negrozāms un nepielūdzams likums: ikvienu, kas bez atļaujas, bez uzraudzības aiziet peldēties, tūdaļ izraksta no nometnes un sūta mājās.

No �ī bargā likuma nometne vēl nekad nebija atkāpusies.

Vladiks iznāca no ūdens, stingri izgrieza kreklu, apģērbās un paņēma Aļku pie rokas.

Viņi pagājās gar krastmalu un uzdūrās akmeņu pilsētiņai, kas bija izveidojusies no milzu bluķiem, kuri novēlu�ies no kalnu virsotnes. Abi apsēdās uz kāda bluķa un ilgi raudzījās, kā putojo�i viļņi �alkdami un urdzēdami veļas pa tuk�ajiem laukumiem un ieliņām.

� Zini, Aļka, � Vladiks skumji iesāka, � kad es vēl biju maziņ� � tāds kā tu vai varbūt vēl mazliet mazāks, mēs toreiz nedzīvojām �eit, Padomju zemē. Reiz mēs ar māsu aizgājām uz birzi. Bet māsa Vlada jau bija liela � septiņpadsmit gadu. Iegājām birzī. Viņa atlaidās pļaviņā. Ej, viņa saka, paskraidi, bet es �eit tevi pagaidī�u. Un es, kā �odien atceros, pēk�ņi dzirdu: �Fi, fi.� Skatos � putniņ� lēkā no krūma uz krūmu. Es lēnītēm tam pakaļ. Viņ� tikai lēkā, un es viņam pakaļ. Tālu aizgāju. Tad putniņ� uzspurdza kokā. Skatos � kokā ligzda. Pastāvēju un gāju atpakaļ. Eju, eju � neviena nav. Es saucu: �Vlada!� Ne-\ietīs neatbild. Domāju: �Dro�i vien Vlada jokojas.� Pastāvēju, pagaidīju un saucu atkal: �Vlada!� Nē, neatsaucas. Kas tad tas? Pēk�ņi skatos, zem krūma kaut kas sarkans. Pacēlu, redzu � tā ir viņas kleitas lente. Lūk, kā! Tātad es neesmu apmaldījies. Tātad tā ir tā pati pļaviņa, bet viņa vienkār�i mani piemānījusi un tī�ām pametusi, lai tiktu no manis vaļā. Labi vēl, ka birzs tuvu pie mājas un ccļ� pazīstams. L'n toreiz es tik ļoti noskaitos, ka visu ceļu viņu klusībā lamāju par muļķi, pagānu un vēl nezin kā. Atskrienu mājās un saucu: �Kur Vlada? Nu, lai viņa tagad labāk nemaz nerādās mājās!� Māte iekliedzās, bet vecāmāte Juzefa man pielēca klāt no mugurpuses un vienreiz dod pa pakausi, otrreiz. Es stāvu un neko nesaprotu.

Bet vēlāk man stāstīja: kamēr es dzinies paka] putnam, atnāku�i divi �andarmi un aizvedu�i Vladu. Bet viņa, lai mani nenobaidītu, tī�ām nav kliegusi. Un iznāca tā, ka es velti uz viņu kliedzis un lamājies. Skumji man pēc tam bija, Aļka!

� Vai viņa arī tagad sē� cietumā? � jautāja Aļka, kas nebija palaidis garām ne vārda.

� Ari tagad, tikai ne kop� tās reizes, bet jau treiu reizi iesēdināta. Es, Ajka, visas �īs dienas gaidīju vēstule no mājām. Runāja, ka bū�ot amnestija, visi domāja: jau �etrus gadus sē�, varbūt izlaidīs. Bet aizvakar pienāca vēstule: nē, nav izlaidu�i. Kādus tur no citām partijām ielaidu�i, bet komunistus � nē... nelai�... Un toreiz es otrā dienā viens pats aizgāju uz birzi un par spīti izpostīju ligzdu, un sviedu putnam ar akmeni tā, ka viņ� tik ii ar pūlēm aizbēga.

� Vai tad putns vainīgs, Vladik?

� Vai tad es toreiz zināju, kas vainīgs? � dusmīgi sacīja Vladiks. Un, atcerējies, kas �odien notika, viņ� pēk�ņi apklusa.

� Rīt rnani padzīs no pulciņa, � viņ� paskaidroja Aļ-kam. � Kamēr tu aiz klints rotaļājies, Nata mani no aug�as ieraudzīja.

� Bet tu ta�u nepeldējies, tu tikai krekliņu skaloji! � Aļka brīnījās.

�� Kas tam ticēs?

� Saki taisnību, ka tu tikai skaloji, � ieskatīdamies Vladikam sejā, uztraucās Aļka.

� Kas nu man vairs ticēs!

� Nu, es teik�u. Es ta�u, Vladik, visu redzēju. Es spēlējos, bet pats visu redzēju.

� Tu tak vēl esi mazs! � Vladiks pasmējās.

Vladiks cie�i satvēra Aļku aiz rokas. Viņ� nopūtās un

jau nopietni palūdza:

� Nē, tu labāk klusē. Citādi arī tev būs brāziens, ka ar mani sapinies. Un man būs vēl sliktāk: kāpēc es tevi uz jūru aizvilku? Iesim, Aļka! Eh, tu! Nu kas tevi tādu mazuli pasaulē laida?

Aļka brīdi klusēja.

� Manu māmiņu arī cietumā nogalināja, � Aļka pēk�ņi atbildēja un ar savām mierīgajām nekrieviskajām acīm paskatījās samulsu�ajam Vladikam tie�i sejā.

Vakariņās posms gāja bez Natas. Nata ilgi aizkavējās slimnīcā, kur viņai vajadzēja gaidīt ārstu, kas bija aizņemts pārsienamajā istabā.

Toļarn nebija nemaz tik slikti: trīs sasitumi un neliels izme�ģījums. Viņa bija baidījusies, ka būs ļaunāk.

Atceļā Natu pasauca bibliotekārs no bibliotēkas. Viņ� ļaunā priekā viņai parādīja divas grāmatas ar izrautām lapām un vienu ar izgrieztu bildi. Par divām grāmatām

Nata nekā nezināja, bet par tre�o pateica komjaunietim bibliotekāram, ka tas melojot un ka bilde bijusi jau izgriezta, pirms grāmata nonākusi viņas pulciņā.

Bibliotekārs sāka strīdēties. Nata iekaisa un jau pie durvīm tī�ām viņam atgādināja, ka nesen oktobrēnam Bubjakinam, kas prasījis grāmatu par mājdzīvniekiem, viņ� iesmērējis populāro Flamariona astronomiju*.

Izsalkusi un piekususi viņa steidzās uz ēdamzāli. Tur jau sen viss bija novākts, un viņa sadabūja tikai divus tomātus un aukstu vārītu olu.

Nata atgriezās pulciņā, bet tur, kā par spīti, viņu jau gaidīja mantzine ar saviem papīriem un rēķiniem. Izvairīties Nata nekādi nevarēja.

� Cik kabatlakatiņu jums pazaudēti? � mantzine jautāja, enerģiski nosēdinādama Nalu sev līdzās un lēnām izklādama savus sarakstus.

� Cik? � bēdīgi nopūtās Nata un klusām sāka skaitit uz pirkstiem. � Vasja! � viņa uzsauca garām skrejo�am oktobrēnam Bubjakinam. � Aizskrej pasauc posmve�us! Tikai Rozu nemeklē, viņa ir lejā. Un tad uzzini, vai Ka-rasikovs savu kabatlakatiņu ir atradis vai ne! Dro�i vien, nevī�a, nav atradis.

� Viņ� vakar man spļāva virsū, � Vasja drūmi teica,

� un cs ar viņu vairs nedraudzējos.

� Nu nedraudzējies, bet aizskrēji Un pieraugiet, es ar jums parunā�u rīta līnijā, � Nata padraudēja un, prci mantzini pagriezusies, turpināja: � Mums jau trūkst �etru dvieļu. Kaklauti vēl vakar bija visiem. Bet vakar mūsu bērni krūmos pacēlu�i divas sve�as panamas, mazu spilventiņu un vienu ādas sandali. Nerakstiet vēl, Marta Adolfovna, tūlīt atnāks posmve�i, varbūt trūkst arī kaklautu. Es nekā nezinu. Es �odien visu dienu esmu skrējusi kā apsvilusi.

Nata pagriezās un redzēja, ka aiz piedurknes viņu lēnām rausta Aļka.

� Ko tev vajag? � viņa vaicāja ne vairs dusmīgi, bet arī ne tik laipni kā parasti.

� Zini ko? � paklusu, tā, lai nevarētu dzirdēt mantzine, sacīja Aļka. � Es tevi meklēju, meklēju... Zini... Viņ� nemaz nav vainīgs. Es pats biju tur un visu redzēju ...

� Kas nav vainīgs? � izklaidīgi prasīja Nata un, nenoklausījusies līdz galam, teica: � Bet divi vakarējie sporta krekli, Marta Adolfovna, tie nemaz nav mūsu.

Mums tik lielu bērnu nav. Tie jau der lielam vīram. Varbūt pirmajā pulciņā divi trīs tādi atradīsies. Bet man.,, kur nu!

� Viņ� nepavisam nav vainīgs, � vēl klusāk un sa* trauktāk turpināja Aļka. � Nata, paklausies... Viņ� vienkār�i ar puiku sakāvās un pēc tam gribēja izskalot. Viņ� ir labs, Nata. Viņ� visu laiku gaidīja vēstuli par māsu. Citus izlaida, bet viņu ne.

� Es viņiem gan kau�os! Es viņiem gan kau�os! � mehāniski piedraudēja Nata. � Nu, skrien vien prom, Aļka! Kas tev te meklējams? Nu ko, Vasja, vai posmve�i nāk? Un kā ir Karasikovain?

� Viņ� man pigu parādīja, � īgni sūdzējās Vasja,

� un es ar viņu vairs nekad nedraudzē�os. Bet kabatlakatiņa viņam tikpat nav. Es pats redzēju, ka viņ� pa�reiz degunu iz�ņauca bez kabatlakatiņa.

� Labi, labi. Es ar jums vēlāk tik�u galā. Tātad se�u kabatlakatiņu trūkst, Marta Adolfovna.

� Viņ� nemaz nav vainīgs, bet tu viņu turi aizdomās,� jau nikni, tikko asaras valdīdams, murmināja Aļka.

� Viņ� pats arī vienreiz par māsu slikti domājis: gan par muļķi, gan par pagānu nosaucis, bet viņa nemaz nebija vainīga. Pēc tam pa�am bijis skumji. Tu tikai paklausies, Nata... Viņ�, Vladiks, gulēja...

� Ko � Vladiks? Tas negantelis? Kas tev atvēlēja viņam līdzi skriet? � Nata, kas nekā nebija sapratusi, a�i pagriezās un tūlīt uzbruka Joskam, kur�, kā viņai likās, nenāca pietiekami ātri.

Ja Nata nebūtu bijusi tik nervoza, ja būtu pagriezusies pret Aļku tūlīt, tad viņa tomēr būtu uzklausījusi to. Bet viņa atcerējās un pagriezās tikai tad, kad Aļkas vairs nebija aiz muguras.

Vakara līnijā Aļkas pēk�ņi trūka. Gāja skatīties guļamistabā, vai nav aizmidzis. Nē, nebija. Pasauca uz terases � nē, neatsaucās.

Tad izcēlās satraukums, sāka skraidīt un cits citu izpra�ņāt: kur? kā? un uz kurieni?

Drīz noskaidrojās, ka Karasikovs, kas bija piezadzies pie durvīm noklausīties, kā Vasja �ēlosies par viņa rādīto pigu, pēk�ņi ieraudzījis, ka garām paskrējis Aļka, gau�i raudādams. Bet, kad iepriecinātais Karasikovs meties viņam pakaļ un saucis: �Rauduli, gauduli!� � tad Aļka apstājies un iesviedis Karasikovam ar akmeni tik spēcīgi, ka Karasikovs tālāk nav skrējis, bet gribējis iet sūdzētie? Natai, tikai pārdomājis, jo Vasja Bubjakins tikko bija �ēlojies par viņu pa�u.

Visu to, protams, bija uzzinājusi nevis Nata, bet pa�i bērni, kas tūlit cits caur citu pavēstīju�i Natai. Tad viņa paaicināja kādus desmit lielākus un saprātīgākus bērnus un lika viņiem pārmeklēt visas tuvākās me�a pļaviņas, celiņus un taciņas, bet pati nogurusi un nomākta apsēdās uz soliņa.

Viņa neskaidri atcerējās da�us neskaidrus Aļkas teiktos vārdus: �...Bet es tevi meklēju, meklēju... Viņ� visu laiku gaidīja vēstuli... Tu tikai paklausies, Nata ...�

�Kāpēc meklējis? Kādu vēstuli?� ar pūlēm viņa aptvēra. Un tad nodomāja, ka vienkār�āk ir iet un pajautāt pa�am Vladikam. Bet arī Vladiks bija kaut kur pazudis.

�Nu labi,� Nata nodomāja. �Rit pie reizes ari to atcerē�os.�

Cits pēc cita atgriezās meklētāji. Un, kad beidzot ieradās pēdējais � desmitais, Nata izskrēja uz lieveņa un, tumsā maldīdamās, steidzās uz tre�o korpusu, lai no turienes piezvanītu nometnes de�urantam.

Kad krūmos jau sāka mirgot uguntiņas, kad viņa jau atradās līdzās pirmajai laterniņai, blakus kaut kas no-�abēja un nobrik�ķēja un nez no kurienes, tie�i viņai �ķērsojot ceļu, izskrēja Vladiks.

� Nevajag, � viņ� aizelsies teica, � nevajag...

� Tu atradi? � Nata iesaucās. � Kur viņ� ir? Vai mājās jau? Pulciņā?

� Gribējāt gan! � paklusu atbildēja Vladiks.

Un tad Nata pamanīja, ka viņ� raugās uz Natu ar tie�u un neslēptu naidu.

Vairāk neko viņ� neteica un novērsās. Nata skaļā balsī, satraukti pasauca Vladiku, viņ� neklausīja un nozuda. Baidīties viņam tikpat vairs ne no viena nebija vajadzības.

Kad Nata atgriezās, viņai pastāstīja, ka Vladiks Da-�evskis atradis Alku divus kilometrus no nometnes mazā mājiņā zem klints, pie tēva. Tur Alka ari pa�reiz palicis.

Nata iegāja savā istabā un apsēdās.

Izklaidīgi klausīdamās, kā spurdz taurenītis ap lampu, viņa atcerējās savas beidzamās bēdīgās dienas: ir Katju�u Vostrecovu ar tās sasisto degunu, ir Toļu ar viņa roku, ir Vladiku, ir mantzini ar tās kaklautiem un muļķīgo bibliotekāru ar viņa meliem... Un no visa tā viņai kļuva tik skumji, ka gribējās vai raudāt.

Negaidot pie durvīm pieklauvēja. Ielūkojās de�urante un teica Natai, ka viņu vēloties redzēt Aļkas tēvs.

Nata nebrīnījās. Viņa tikai ātri pasniedzās pēc karafes, bet karafē ūdens bija silts. Tad, ejot garām mazgājamam traukam, viņa steigā padzērās no krāna un cauri terasei izgāja parkā. Nakts bija tum�a, ta�u Nata tūlit saskatīja cilvēku, kas sēdēja uz akmens trepēm.

Viņi sasveicinājās un tai naktī runājās ļoti ilgi.

Otrā dienā Vladiku neaicināja ne pie priek�nieka, ne uz nometnes padomi.

Arī nākamajā dienā ne.

Un, kad viņ� saprata, ka viņu nekur nesauks, viņ� kļuva kluss, ierāvās sevī un visu laiku staigāja kā vientuļ�, piesardzīgs vilcēns, kas gatavs lēkt un atkosties.

Bet, tā kā nebija kam atkosties un Natas pulciņā dzīve, visiem par prieku, ritēja labi, saskanīgi un jautri, tad drīz viņ� nomierinājās un, gaidīdams, kad izveseļosies Toļa, tagad ilgi uzturējās nometnes �autuvē.

Pret Natu viņ� bija atturīgs un pieklājīgs.

Ta�u, kolīdz viņa mēģināja iztaujāt, kā tad īsti Toļam gadījies izme�ģīt roku, Vladiks klusēja un katrā ziņā atrada kādu iemeslu, lai pazustu, bet �ādu iemeslu izdomā�anā viņ� bija nepārspējams meistars.

Bez tam Nata ievēroja, ka �is palaidnīgais zēns ar lielu neatlaidību neuzkrīto�i un ar visu sirdi apsargā Aļku, lai nekas neaptum�otu viņa bezrūpīgo bērna dzīvi.

Tā nesen,¹ atgrie�oties no pastaigas, Nata stingri noprasīja Aļkam, kur viņ� licis jauno kārbiņu vaboļu un tauriņu ievieto�anai.

Aļka nosarka un ļoti nedro�i atbildēja, ka laikam esot aizmirsis to mājās. Bet Nata ļoti pārliecināti atbildēja, ka laikam viņ� atkal esot aizmirsis kārbiņu zem krūma vai pie strautiņa. Un tomēr, kad viņi atgriezās mājās, metāla kārbiņa ar sietiņu atradās uz galdiņa pie Aļkas gultas.

Pārsteigtā Nata jau grasījās noticēt, ka kļūdījusies, ja nejau�i nebūtu pamanījusi aizkusu�ā Vladika līksmo skatienu.

Nometne atkal gatavojās, jaunām svinībām. Jau sen bija iz�uvu�i dīķi, ūdensziediem pārklāju�ies baseini, apklusu�as strūklakas un izsīku�as jautrās tērcītcs. Pat vanna un du�as bija slēgtas, un tās atvēra tikai pa�ā vakarā uz pusstundu vai stundu.

7 � A. Galdars. �Izlase�.

193

Ritēja pēdējie steidzīgie darbi, un pēc trim dienām no kalniem uz nometni vajadzēja plūst veselai straumei vēsa, svaiga ūdens.

Kādu dienu Sergejs pārnāca no darba agri. Vecā nakts-sardze viņam teica, ka uz galda esot telegramma.

Svarīgu telegrammu viņam nebija ko gaidīt, tādēļ vispirms viņ� novilka karavīra blūzi, nomazgājās, aizsmēķēja un tikai tad atplēsa telegrammu.

Viņ� izlasīja. Apsēdās. Pārlasīja vēlreiz un kļuva domīgs.

Telegramma nebija gara un likās ne visai saprotama. Saturs bija �āds: viņam pavēlēja būt kuru katru brīdi gatavam pārtraukt atvaļinājumu un atgriezties Maskavā.

Tomēr Sergejs �o telegrammu saprata, un pēk�ņi viņam ļoti iegribējās redzēt Alku. Viņ� saģērbās un devās uz nometni.

Bērni pa�laik ēda vakariņas, un Sergejs apsēdās uz akmens aiz krūmiem, gaidīdams, kad viņi atgriezīsies no ēdamzāles.

Sākumā klusēdami pagāja garām divi vakariņas paēdu�i zēni. Viņi lā arī nepamanīja Sergeju. Pēc tam aizspurdza vesels bars. Tad vēl iztālēm bija dzirdami strīdi, kliedzieni un pļaviņā izskrēja trīs: jau sen mieru salīgu�ie oktobrēni Bubjakins un Karasikovs, bet kopā ar viņiem nebēdnīgā ba�kīriele Emine. Viņiem katram rokā bija pa lielam, sarkanam ābolam.

Uzdūries sve�am cilvēkam, apmulsu�ais KSrasikovs izmeta no rokām ābolu, ko tūlīt paķēra veiklā Emine.

� Ak tu kaza! Atdod, Emka! Vasja, turi viņu! � iebrēcās Karasikovs, ar sa�utumu raudzīdamies uz biedru, kas mierīgi visā noskatījās.

� Pamēģini noķert! � Emine sauca, veikli pasviezdama un uzķerdama smago ābolu. � Ū � dumjais... Se! � viņa dusmīgi iesaucās, nometusi ābolu zemē. Un pēk�ņi, pagriezusies pret Sergeju, viņa val�ķīgi pasmaidīja un svieda viņam savu ābolu. � Se! � Bet pati, jau būdama gabalā, skaļi sauca: � Tu esi Alkas tētis?... Jā?... nd! � Un, neatradusi vairāk vārdu, papurināja galvu, iesmējās un aizskrēja.

� Bet jūsu Aļka vakar viņu, Emku, aplēja ar ūdeni,� svarīgā tonī pasūdzējās Karasikovs. � Un Vasju Bubja-kinu rāva aiz auss.

� Ko tad jūs viņu neiekaustāt? � Sergejs painteresējās.

Karasikovs kļuva domīgs.

� Aļku nevar kaustīt, � brīdi klusējis, viņ� paskaidroja. � Viņam bija laba māte.

� Kā jūs zināt, ka laba?

� Zinām, � īsi atbildēja Karasikovs. � Mums Nata stāstīja. � Un, mazliet paklusējis, piebilda: � Bet, kad Vasja gribēja viņu iekaustīt, viņ� piespiedās pie sienas, norāva nātri un ar to atgaiņājās. Mēģini tad tuvoties, kājas tak basas.

Sergejs iesmējās.

Kaut kur netālu volejbola laukumā spalgi atsitās bumba, un berili metās turp.

Tad pienāca Nata, aiz viņas � Alka un Katju�a Vostre-cova, kuri aiz auklas vilka sev līdzi mazu kravas auto, līdz malām pilnu ar āboliem, bumbieriem un plūmēm.

� To mūsu bērni vakariņu laikā piekrāva. Mēs vedam prom, � paskaidroja Aļka. � Tēt, tu mūs pavadi līdz pulciņam, un tad mēs ar tevi iesim pastaigāties.

Auto sāka kustēties, bet Sergejs un Nata gāja aiz tā.

� Viņam laikam �inīs dienās būs jābrauc man līdzi uz Maskavu, � Sergejs nelabprāt ierunājās. � Tā vajag, � atbildot uz Natas izbrīna pilno skatienu, viņ� teica.

� Vajag tā, Nata�a.

� Gaņin! � saņēmusi dū�u, vaicāja Nata. � Vai Aļka kādreiz savu māti ir redzējis? Tas ir... redzējis, protams, ir ... Bet vai viņ� to labi atceras?

Auto nodrebēja, divi āboli nokrita un aizripoja pa celiņu. Aļka, ātri pagriezies, paskatījās uz tēvu.

Sergejs noliecās, pacēla ābolus, ielika tos ma�īnā un pārmeto�i sacīja:

� Kas tev ir, �ofer? Bremzē rāmāk, citādi sabojāsi motoru un ma�īnu apgāzīsi.

Viņi pienāca pie mājas. Sergejs teica, ka viņ� Aļku ilgi neaizturē�ot. Bet Aļka atgriezās tikai tad, kad vajadzēja iet gulēt.

Nata viņu izģērba, noguldīja un, aizklājusi aba�ūru ar lakatiņu, pārlasīja vēlreiz otro � tikko �odien saņemto vēstuli.

Māte satraukta rakstīja, ka tēvu pārceļot uz būvēm Ta-d�ikijā un ka drīz visiem vajadzē�ot aizbraukt. Māte uztraucās, ļoti lūdza, lai Nata brauc drīzāk, un ziņoja, ka tēvs ir sarunājis ar pilsētas komiteju, tādēļ, ja Nata gribē�ot, ari viņu laidī�ot līdzi ģimenei.

Natu pārņēma pretrunīgas jūtas. Gribējās pabūt ari �eit līdz atvaļinājuma beigām, jo vairāk tāpēc, ka pionieru vadītājs Kor�aganovs būs drīz izveseļojies. Būtu labi braukt uz Tad�ikiju, kaut gan �ēl pamest pilsētu, kurā pagājusi visa bērnība. Ap sirdi viņai bija reizē nemierīgi un priecīgi. Viņa juta, ka nu dzīve uzplaukst un visi ceļi paveras. Cik nesen tas bija: tēvocis ... papaha ... tēvo�a zobens aizkrāsnē ... māte ar �agaru ... Cik nesen pionieru pulciņ�... pati pioniere... Tad padomju un partijas darbinieku skola. Un pēk�ņi � pāris gadu, un nu jau viņai deviņpadsmitais.

Natai likās, ka istabā smacīgi, tādēļ, aizvilkusi priek�ā tīkliņu, pla�i atvēra logu.

Atgriezusies viņa ieraudzīja, ka Aļka arvien vēl neguļ, viņam acis atvērtas un nemaz nav miegainas.

� Kāpēc tu vēl neguli? Guli, mazais! � Nata viņam uzsauca.

Aļka pasmaidīja un piecēlās sēdus.

� Mēs �odien ar tēti bijām uzkāpu�i augstā kalnā. Viņ� kāpa un mani vilka līdzi. Augstu uzvilka. Nekas vairs nebija redzams, tikai jūra vien. Es viņam prasu: �Tēt, bet kurā pusē ir tā mala, kur bija mūsu māmiņa?� Viņ� padomāja un parādīja: �Lūk, tajā.� Es skatījos, skatījos � tikpat jūra vien. Es jautāju: �Bet kur ir tā mala, kur cietumā sē� Vladika Vlada?� Viņ� padomāja un parādīja: �Lūk, tajā.� Savādi, Nata, vai ne?

� Kas tur savāds, Aļka?

� Ir tai pusē... ir otrā pusē... � vārdus stiepdams, teica Aļka. � Visur. Atceries, kā mūsu pasakā, Nata? � viņ� dzīvi turpināja. � Tētis man krievs, māte rumā-niete, bet kas es? Nu uzmini!

� Tu? Tu esi padomju zēns. Guli, Aļka, guli! � ātri runāja Nata, jo Aļkas acis ļoti spo�i iemirdzējās.

Ta�u Aļkam nenāca miegs. Viņa nosēdās uz gultas malas, ietina Aļku segā un paņēma uz rokām.

� Guli, Aļka! Vai gribi, lai es tev padziedu dziesmiņu?

Zēns piekļāvās Natai, apklusa, iesnaudās, bet viņa pusbalsī dziedāja tam vienkār�u �ūpuļdziesmiņu, to pa�u, ko viņai bija dziedājusi māte vēl ļoti agrā, gandrīz aizmirstā bērnībā:

Aizpeld zilais tvaikonīt�s,

Es un tu, mēs abi līdz.

Zilā jūrā klusums te.

Gai�i spulgo zvaigznīte.

Tālē, mākoņi ko sedz,

Sve�as zemes malu redz.

Pēk�ņi Alka miegā sagrozījās. Negaidot viņ� atvēra acis, un laimīgs smaitls atplaiksnījās viņa pietvīku�ajā sejā.

� Bet vai zini, Nata? � viņai piekļāvies, Alka priecīgi sacīja. � Es savu māmiņu tomēr reiz redzēju. Ilgi redzēju. .. veselu nedēļu.

� Kur? � nevarēdama savaldīties, ātri ievaicājās Nata.

Alka padomāja, brīdi klusēja, tad enerģiski papurināja galvu.

� Nē, neteik�u... Mums ar tēti arī ir savs kara noslēpums.

Viņ� pasmējās, atspiedās pret viņas plecu un tad, jau pilnīgi laizdamies miegā, klusītēm piekodināja:

� Pielūko ... un ari tu nevienam nesaki!

Pēc pusdienām nometnē ieradās Djagiļevs, lai saņemtu no noliktavas skrūves un naglas. Sergejs Djagiļevam pieteica, lai pēc tam, kad būs dabūjis vajadzīgo, pasauc viņu, un tad viņi abi kopā dosies uz ezeru.

Nometnes �autuve atradās krastmalā, tie�i pa ceļam, lejpus �osejas. Sergejs iegriezās �autuvē.

Tikko bija beigusies pēcpusdienas atpūta, un tāpēc �autuvē rosījās maz bērnu � kādi astoņi. To vidū bija Vla-diks un Joska.

Sergejs stāvēja, notālēm vērodams Vladiku. KadVladiks piegāja pie barjeras, viņa seja viegli nobāla, pelēkās acis piemiedzās, bet, kad viņ� raidīja lodi, lūpas notrīsēja un sakniebās, it kā viņ� ne�autu vis mērķī, bet aiz tā paslēptā ienaidniekā.

Viņi �āva ar mazkalibra �auteni no piecdesmit metru attāluma.

� Trīsdesmit pieci, � nolikdams �auteni un pagriezies pret Josku, mierīgi sacīja Vladiks. � Saderēsim, uz ko gribi, ka tu pat trīsdesmit nedabūsi.

� Trīsdesmit dro�i, � brīdi �aubījies, nosprieda Joska.

� Oho! Nu pamēģini!

Joska vainīgi paskatījās uz biedriem un paņēma �auteni. Viņ� gatavojās �āvienam ilgāk, tēmēja lēnāk un, pielādējot �auteni pēc iz�au�anas, rija siekalas, it kā viņam būtu izkaltusi rīkle.

Un tomēr viņ� iz�āva trīsdesmit punktu.

Tajā brīdī pie Sergeja pienāca Djagiļevs.

� Stulbā galva! � viņ� īgni teica, iesitot sev ar pirkstu pa pieri. � Pats aizjāju, bet pasūtījumu aizmirsu kantori. Izrakstiet jaunu, Sergej Aleksejevi�! Bet, kad atgriezīsimies, es iepriek�ējo saplēsī�u.

� �etrdesmit iz�au�u, � pārliecināts sacīja Vladiks un viegli izņēma no pietvīku�ā Joskas rokām �auteni.

� Mazāk par �etrdesmit nebūs, � viņ� stingri noteica, sajuzdams, cik labi un paklausīgi �autene piekļaujas plecam.

� �etrdesmit es nevaru, � Joska atzinās. � Man pēc tre�ā �āviena nogurst roka.

� Bet tu netēmē veselu stundu! � Vladiks pamācīja un, satvēris laidi, ar pirmo lodi guva desmit punktu.

Zēni saspringa uzmanībā un sāka smaidīt.

� Bet tu netēmē veselu stundu! � Vladiks atkārtoja un atkal guva desmit.

Pēc tre�ā �āviena, par jaunu pielādēdams �auteni, līksmais Vladiks a�i atskatījās uz Sergeju.

Te viņu it kā butu kāds parāvis. Viņ� kaut kā neveikli, nedro�i pacēla �auteni, nelaikā nospieda gaili, un ceturtā lode svilpdama ietriecās kaut kur aiz mērķa.

� Aiz�āvi garām! Ko tu dari? � puikas �ukstēja un nemierīgi sakustējās.

Vladiks steidzīgi no jauna pielādēja �auteni. Nu viņ� tēmēja ilgi. Pirksti drebēja, un �autenes grauds lēkāja.

� Tikai divnieks! � kāds vīlies iesaucās, kad viņ� bija iz�āvis.

Vladiks atbīdīja �auteni un, ne vārda neteicis, atgāja nost.

Sergejam kļuva �ēl apmulsu�ā Vladika.

� Nedusmojies! � viņ� mierināja, paņemdams viņa roku. � Tu labi �auj. Tikai nevajadzēja skatīties atpakaļ.

� Nē, � Vladiks dusmīgi teica. � Ne jnu tāpēc.

Da�us sojtis gar krastu viņi pagāja klusēdami. Vladiks

smagi elpoja.

� Es zinu, � viņ� apstādamies teica, � jūs par mani aizlikāt vārdu Natai. Jūs nerunājiet pretī, es to labi zinu.

� Es nerunāju pretī, bet es neaizliku vārdu. Es tikai izstāstīju viņai to, ko man bija stāstījis Aļka. Bet viņam es, Vladik, ļoti ticu.

�� Un es ari. � Vladiks aplaizīja satisās lūpas. Un, nezinādams, kā iesākt, viņ� ar kāju paspēra akmentiņu, kas bija gadījies ceļā. � Kas tas bija, kas pie jums pirmīt pienāca?

� Pirmīt? Tas bija vecākais desmitnieks. Kas tad ir, Vladik?

Vladiks sastomījās.

� Ja viņ� ir desmitnieks, kāpēc tad viņ� slēpj �auteni? Kāpēc? Viņa dēļ mēs ar Tolu jūs netī�ām tikko nenogalinājām. Viņa dēļ Toļa izme�ģīja roku. Viņa dēļ es nupat aiz�āvu garām. Alan trīs patronas un trīsdesmit punktu. Pēk�ņi redzu... Ko? Kas tas? No kurienes? Protams, vienreiz norāvu... divas reizes, bet, ja būtu tūiīt atskatījies, tad visas piecas būtu aiz�āvis garām. Vai tad es viņu te cerēju sastapt?

� Paga, paga, nekliedz ta�u! � Sergejs apturēja Vla-diku. � Kas mani gribēja nogalināt? Kāda �autene? Kas glabā? Nāc �urp, atsēdies!

Viņi apsēdās uz akmens.

� Atcerieties, jūs jājāt garām un iedevāt diviem zēniem zīmīti, lai aiznes nometnes priek�niekam?

� Nu, un tad?

� Tie bijām mēs ar Tolu. Mēs kā muļķi rāpāmies tornī... Atcerieties, jūs reiz gājāt, pēk�ņi jūsu tuvumā norībēja �āviens. Jūs uzkliedzāt un iz�āvāt krūmos ar naganu...

� F.s ne�āvu krūmos, bet gaisā.

� Vienalga. Tie rībinātāji bijām mēs ar Toļu. Tas iznāca netī�ām. Un tad mēs metāmies bēgt; tur viņ� novēlās zemē pa nogāzi un sadauzījās.

� Bet �autene? Kur �auteni ņēmāt?

� �auteni, lūk, tas pats vecais bedrē zem torņa bija noslēpis. Mēs tur rāpāmies un netī�ām uzdūrāmies.

� Kāds vecais? Varbūt cits? Varbūt �is nemaz nebija? � uzstājīgi iztaujāja Sergejs.

� Sis pats. Mēs ar Toļu aug�ā līdzās sēdējām. Un nu �im vajadzēja uzkulties tie�i tagad, � Vladiks īgni piebilda. � Es pagrie�os un redzu � viņ�. No kurienes, domāju? Varbūt atnācis pēc �autenes? Un tā � viens, divi � aiz�āvu garām.

� Bet kur �autene?

� Tā ir tur... kaut kur krūmos zem kraujas, � jau negribīgi pabeidza Vladiks. � Ja vajag, aiziesim, var jau ari sameklēt.

� Vladik, � ātri palūdza Sergejs, ieraudzījis piejājam Djagiļevu. � Tu skrej uz �autuvi! Es ari tūlīt nāk�u. Un tad mēs paņemsim līdzi Aļku un iesim kopā staigāt. Tur pie reizes visu paskatīsimies un pameklēsim.

Tajā pa�ā dienā pret vakaru Sergejs izsauca Saļimovu un aizsūtīja vienu strādnieku uz tre�o iecirkni pēc Dja-giļeva. Gar akmeņiem nobrāzta, netīra divstobrene stāvēja kaktā. Tā bija atrasta dzelk�ņainos krūmos zem kraujas.

Uz Sergeja jautājumiem Sajimovs neatbildēja, bet tikai atkārtoja vienā laidā: allahs esot liels un, protams,redzot, ka viņ�, Saļimovs, nekur neesot vainīgs.

Ienāca Djagiļevs. Jau uz sliek�ņa viņ� sāka gausties, ka Saļimova brigāde pavisam palaidusiēs un ka nez kur nozudusi kaste ar uzgrie�ņiem.

Bet, ieraudzījis Saļimovu, uzreiz kļuva uzmanīgs, no* bīdīja no soliņa jaunu puisi � kurjeru un apsēdās Sergejam pretī.

� Tu melo, ka tevi apzagu�i, � Sergejs tie�i pateica.

� Tu pats esi zaglis. Dokumentus nosviedi, bet divstob-■ eni paslēpi.

Un, norādīdams uz apklusu�o Saļimovu, viņ� vaicāja:

� Bet strādniekus apzagāt kopīgi? Sakiet, cik nozagāt?

� Se�i tūksto�i se�i simti se�desmit se�i, � ātri un bez apmulsuma atbildēja Djagiļevs. � Ko tu, Sergej Aleksejevi�? Vai dinamīts tev galvu kontuzējis?

Piepe�i viņ� ieraudzīja aiz Sergeja muguras nolikto divstobreni un nikni paskatījās uz klusējo�o Saļimovu.

� Ak tā! Svētais Muhamed, tu laikam esi kaut ko sa-pravietojis?

� Es neko neesmu teicis, � izbijies murmināja Saļi-movs. � Es neko neesmu redzējis, neko neesmu dzirdējis un nezinu. Dievs vien to zina.

� Svēta patiesība, � drūmi piekrita Djagiļevs. � Nu, un kas tālāk?

� Vai dokumenti tev ir pa�a vai sve�i? � Sergejs prasīja.

� Dokumenti ir padomju, par pa�taisītiem tagad ņem stingri. Nu ko tu man uzplijies, Sergej Aleksejevi�? Zaglis nozaga, zaglis arī nosvieda, kas man tur par daļu.

Tai brīdī noklaudzēja durvis, un Djagiļevs ieraudzīja uz sliek�ņa sve�u zēnu.

� Vladik, � norādīdams uz Djagiļevu, Sergejs jautāja zēnam. � Vai �is cilvēks slēpa �auteni?

Vladiks klusēdams pamāja ar galvu. Sergejs pagriezās, lai piezvanītu pa tālruni.

Sajutis, ka labi nebūs, Djagiļevs arī piecēlās un, atgrūdis kurjeru, kas centās viņu aizturēt, devās uz durvīm.

� Tu pagaidi, zagli! � iesaucās nobālu�ais Vladiks.

� Te vēl stāvu ari es.

� Kas tu tāds esi par putnu? � iekliedzās apjuku�ais Djagiļevs un negribot apsēdās, jo Sergejs nosvieda tālruņa klausuli.

� Atlaidiet labāk, Sergej Aleksejevi�, � Djagiļevs teica. � Būve pabeigta. Dambis gatavs. Jūs ejiet mierīgi savu ceļu, bet es savu. Visiem vajag ko rit.

� Visiem vajag, bet visi nezog.

� Jums nav vajadzības zagt. Jums jau tā viss pieder.

� Bet jums?

� Mums? Par mums ir īpa�a runa. Atlaidiet ar labu, jums būs labāk.

� Man labāk nevajag. Man jau tā ir labi... Bet tu, skatos, esi kulaks. Nu, nu! Neālējies! � Sergejs uzsauca, redzēdams, ka Djagiļevs piecēlies un pievirzījis sev klāt smagu ķeblīti.

� Bija man kulaks, palika piga, � atcirta Djagiļevs un, ieraudzījis pa logu piejājam divus mili�us, bezcerīgi atmeta ar roku.

�

� Labāk būtu palaidis, sev tikai ļaunu darāt, � it kā no�ēlodams atkārtoja Djagiļevs un nikni parāva aiz piedurknes Saļimovu, kas arvien vēl kaut ko murmināja.

� Celies, svētais Muhamed! Sociālismu cēlām... cēlām un pārstaipījāmies. Nu dosimies uz paradīzi! Lūk, aiz loga jau stāv ercenģeļi.

Pēc divām dienām pa�ā pusdienas laikā svinīgi atvēra slū�as, un vēsas ūdens straumes plūda no kalniem uz nometni.

Vakarā lejas parka dīķī, kur nopludināja pirmo, vēl duļķaino ūdeni, jau braukāja laivas.

No rīta gaisā �ļācās strūklakas, vizuļoja gai�ie baseini, no du�u istabas skanēja neganti spiedzieni. Un bargais Geika, kas jau vairākas reizes bija ap�ļakstīts pa lodziņiem, devīgi laistīja apputēju�os mauriņus un miermīlīgi rūca:

� Nu diezgan, diezgan! Norau�u nātres un caur logu sado�u pa pliku vietu. Nu saki viens cilvēks, kādi palaidņil

Kur vien parādījās �is mazais, tum�acainais zēns �-vai me�a pļaviņā bezrūpīgo oktobrēnu vidū, vai izcirtumā, kur me�onīgi cīnījās kazaki un laupītāji � milzīgi drosminieki, vai volejbola laukumā, kur dedzīgi spēlēja bumbu lielie komjaunie�i, � visur par viņu priecājās.

Un, ja gadījās, ka sve�āks zēns pagrūda vai atstūma viņu vai neļāva uzrāpties augstākā vietā, no kurienes viss redzams, tad tādu zēnu vienmēr apturēja un saudzīgi viņam sacīja:

� Vai tev prāts? Tas ta�u ir mūsu Aļka!

Un tad pusbalsī piebilda vēl kaut ko tādu, ka neuzmanīgais, neveiklais, bet ne jaunais cilvēks tūdaļ samulsa un ar vainas apziņu raudzījās uz �o priecīgo mazuli.

Ik brīdi Sergejs gaidīja telegrammu. Ta�u pagāja viena diena, otra, bet telegrammas arvien vēl nebija, un Sergejs sāka cerēt, ka atliku�o atvaļinājumu viņi ar Aļku pavadīs mierīgi un līksmi.

Jau metās krēsla, kad Sergejs un Aļka gulēja pļaviņā un gaidīja Nalu. Viņa �odien bija brīva, jo pionieru vadītājs Kor�aganovs bija pilnīgi izveseļojies un atgriezies pulciņā.

Ta�u Nata kaut kur kavējās.

Viņi gulēja uz siltās, smar�īgās zemes un klausījās neskaitāmo cikā�u �irkstē�anā. Abi klusēja.

� Tētiņ, � aizskardams tēva plecu, teica Aļka. �Vla-diks saka, ka vienam lidotājam lodes sa�āvu�as lidma�īnu. Tad viņ� izlēcis, lidojis, lidojis un tomēr nolaidies tie�i balto rokās. Kāpēc tad viņ� izlēca?

� Laikam ta�u nezināja, ka nokļūs pie baltajiem, Aļka.

� Bet ja būtu zinājis?

� Nu, tad viņ� dro�i vien būtu domājis, ka varēs aizbēgt vai at�audīties.

� Neizdevās, � ar no�ēlu nopūtās Aļka. � Vladiks saka, ka tajā vietā, kur lidotāju pratināju�i un nogalināju�i, tagad atrodoties tornītis un no turienes zēni lecot ar izpletņiem. Vai tu, kad biji karā, daudz rei�u lēci?

� Nē, Aļka, ne reizes. Un mums jau arī nebija tāds kar� � mums bija bez izpletņiem.

� Bet kāds būs mums?

� Jums jau varbūt nekāda kara vairs nebūs.

� Bet ja nu tomēr?

� Nu, kad izaugsi, � pats redzēsi. Kāpēc tu lidotāju atcerējies, Aļka?

� No pasakas. Atceries, kad Puisīti sakala va�ās, viņ� ari stāvēja bāls un no viņa arī neko nevarēja izdibināt.

Alka uzlēca kājās un lūdza:

� Iesim, tēt! Mēs Natu satiksim ceļā. Bet man zem spilvena paslēptas divas konfektes, un es jums arī do�u pusīti, tikai tu viņai nesaki, ka tās ir no spilvena apak�as, jo mūs par to bar.

Viņi nokāpa uz taciņas un gar dzeloņstiepļu aiz�ogojumu, kas �ķira parku no braucamā ceļa, devās uz māju.

Viņi bija pagāju�i jau labu gabalu, kad Sergejs attapās, ka aizmirsis pļaviņā papirosus.

� Aizskrien, Alka, pakaļ! � viņ� lūdza. ■� Es tevi �eit pagaidī�u. Skrien tie�i caur krūmiem! Tu esi maziņ� un ātri izsprauksies.

Aļka ielīda biezoknī.

� O-ū! Kur jūs esat? � iztālēm bija dzirdama Natas balss.

� Hallo! �eit! � skaļi atsaucās Sergejs. � Nāc �urp, Nata!

Kad atskanēja viņa balss, no krūmiem ceļa pusē izspraucās kāda galva, un Sergejs pazina Djagiļeva brāli. Tas atkal bija stipri piedzēries, bet uz kājām turējās stingri. Viņ� mēģināja tuvoties, bet atdūrās pret dzeloņstiepli un apstājās.

� Kādēļ brāli iesēdināji? � viņ� dobji prasīja, cie�i raudzīdamies Sergejā ar aizmiglotām, ļaunām acīm. � Viltīgais! � vārdus stiepdams, viņ� piebilda un padraudēja ar pirkstu.

� Ej izgulies! � Sergejs pamācīja. � Skaties, roku ar stiepli esi ieskrambājis.

� Visi jūs esat vil-tī-gi! � tāpat vārdus stiepdams, atkārtoja piedzēru�ais un, pēk�ņi ar visu ķermeni pasvēries, rāvās uz priek�u, tā ka stieple nodzinkstēja un ieskanējās. Aizsmaku�ā balsī viņ� kliedza:

� Kādēļ brāli iesēdināji? Labāk laid vaļā, citādi būs slikti!

� Tavs brālis ir kulaks un zaglis � to viņ� ir pelnījis. Ja tu būsi zaglis, arī tevi iesēdinās. Ej izgulies! � asi atbildēja Sergejs, nenolaizdams acu no �ā saniknotā vīra.

� Brālis � zaglis, bet es � īsts bandī-ts! � me�onīgi iekliedzās piedzēru�ais un, paķēris no zemes smagu akmeni, no visa spēka svieda ar to Sergejam.

�� Liecies mierā! � izvairīdamies uzbrēca Sergejs.

Bet niknuma apmātais, dzērumā apskurbu�ais vīrs liecās pie zemes, un vesela akmeņu krusa lidoja uz Sergeju. Liels akmens trāpīja viņam pa plecu, un tai brīdī viņ� izdzirdēja, ka aiz muguras nobrīk�ķ krūmi un kāds paklusu

iekliedzas.

� Stāvi!... Atpakaļ!... Atpakaļ, Aļka! � �ausmās iesaucās Sergejs un, izrāvis no kabatas brauniņu, iz�āva uz piedzēru�o.

Piedzēru�ais nometa zemē akmeni, padraudēja ar pirkstu, rupji izlamājās un smagi nogāzās uz stieplēm.

Sergejs apgriezās.

Acīmredzot kaut kas bija noticis, jo viņ� sagrljojās. Vienā mirklī viņ� ieraudzīja cietuma mūru smagās plātnes, sarūsēju�ās va�as un nedzīvās Maricas melnīgsnējo seju. Un līdzās mūriem viņ� ieraudzīja sausu, asu zāli. Un �ajā zālē, nokritis uz mutes, ar akmeni pie deniņiem gulēja �Pasaules revolūcijas vārdā nosauktā pirmā ok-tobrēnu pulciņa� jātnieks � mazais puisītis Aļka.

Sergejs metās uz priek�u un mazliet pacēla Alku. Bet Aļka necēlās.

� Aļka, � �ukstot lūdza Sergejs, � lūdzu piecelies...

Aļka klusēja.

Tad Sergejs nodrebēja, saudzīgi paņēma Alku uz rokām un, pametis nokritu�o cepuri, streipuļodams devās kalnup.

No ceļa līkuma izskrēja Nata. Viņa �odien bija jautra, melniem matiem, bez lakatiņa, bez kaklauta; pieskrējusi viņa paplēta rokas un priecīgi jautāja:

� Vai nogaidījāties? Te nu es esmu. Viņ� jau guļ?

� Viņ� laikam vairs neguļ, � sve�ādā balsī atbildēja Sergejs un apstājās.

Acīmredzot atkal kaut kas bija noticis, jo pārsteigtā Nata atkāpās, tad piegāja tuvāk un, ieskatījusies Aļkarn sejā, pēk�ņi tālumā skaidri sadzirdēja dziesmiņu par to, kā aizpeldēja zilais tvaikonītis ...

Uz klints akmeņainā laukuma, augstu virs zilās jūras ar dinamīta paliekām izspridzināja stipru kapa vietu.

Un gai�ā, saulainā rītā, kad aizgūtnēm dziedāja putni, kad vēl nebija no�uvusi rasa ēnainajos parka zālājos, visa nometne bija atnākusi pavadīt Aļku.

Pie kapa kaut ko runāja, kādu ar naidu nolādēja, kaut ko stingri zvērēja, bet no visa tā Nata maz ko dzirdēja.

Viņa redzēja Karasikovu, kas tagad stāvēja nekustīgs, un atminējās, ka Karasikova tēvs ir ogļracis.

Viņa redzēja baskājaino, bet �odien saposu�os un sasukāju�os Geiku un atcerējās, ka �is labais Gcika kādreiz bijis kareivis arestantu rotā.

Viņa ieraudzīja Vladiku, bālu un tik ļoti apvaldītu, ka likās � neviens nedrīkstētu pa�laik viņam piedurties pat ar pirkstu, un nodomāja, ka tad, ja kādreiz �is Vladiks pa īstam uzmetīs plecā �auteni, tad no viņa puses nebūs ne �ēlastības, ne kļūdī�anās.

Tad viņa ieraudzīja Sergeju. Viņ� stāvēja nekustīgi kā sargkareivis pie karoga. Un tikai tagad Nata ievēroja, ka viņa seja ir mierīga, gandrīz vai barga, zābaki nospodrināti, siksna savilkta, bet pie tīrās karavīra blūzes piestiprināts kara ordenis.

Te Natu kāds klusu pasauca un tcica, ka ba�kīriete Emine esot nometusies zālē un gau�i raudot.

Pēc tam visi aizgāja. Palika tikai Sergejs, Geika, pirmā pulciņa de�ūrposms un �etri strādnieki.

Viņi uzvēla virsū smagu akmeņu kaudzi, izkala caurumu, cie�i aizlēja ar cementu un apklāja kapiņu ar ziediem.

Uz kapa uzsprauda lielu, sarkanu karogu.

Tai pa�ā dienā Sergejs saņēma telegrammu. Viņ� iegāja savā istabā un sāka posties ceļam. Viņ� sakravāja visu savu nelielo mantību, bet, kad piegāja pie rakstāmgalda, lai savāktu papīrus, neatrada tur Aļkas ģīmetni.

Viņ� berzēja deniņus, mēģinādams atcerēties, vai viņ� to nav paņēmis kaut kur līdzi. Ieskatījās pat lauka somā, ta�u ari tur ģīmetnes nebija.

Galva nestrādāja kārtīgi, domas juka, lēkāja un pārtrūka, un viņ� nezināja, uz ko dusmoties � uz sevi vai uz citiem.

Viņ� gāja pie Natas. Nata ari kravājās.

Aļkas gulta ar balto spilvenu un gai�zilo segu stāvēja vēl arvien neskarta, it kā viņ� būtu aizskrējis tepat netālu, bet viņa mīļotās bildes ar sarkanās zvaigznes jātnieku vairs nebija.

� Rīt braucu projām, Nata�a, � Sergejs teica. � Mani izsauc.

� Un es ari. Brauksim kopā. Vai tu gribi dzert? Dzer no karafes! Tagad ūdens ir auksts.

� Jā, tagad ūdens ir auksts, � mehāniski atkārtoja Sergejs. � Vai tu neesi bijusi pie manis �odien, Nata�a?

� Nē, neesmu bijusi. Kas ir ... Serjo�a?

� Es nezinu, kur pazudusi no galda Aļkas ģīmetne. Varbūt pats ātrumā esmu kaut kur iebāzis � neatceros. Izmeklējos � nekur nav. Maskavā man ir otra, � it kā attaisnodamies, viņ� piebilda. � Bet �eit vairs nav.

Pa durvīm ielūkojās pionieru vadītājs Kor�aganovs, kas visu dienu bija meklējis Natu, lai viņu par kaut ko izbārtu. Bet, ieraudzījis Sergeju, viņ� saprata, ka patlaban laikam nav īstā reize un vieta. Viņ� nozuda, neteicis ne vārda.

Viņi nolēma izbraukt nāko�ā dienā agri no rīta � ar ma�īnu līdz Sevastopolei un no turienes ar vilcienu uz Maskavu.

Pēdējo reizi Nata apstaigāja savu trok�ņaino un bezbēdīgo ceturto pulciņu. Vēl nebija pilnīgi apklusu�as skumjās valodas, vēl visiem nebija no�uvu�as karstās asaras, bet jau pamazām �ur tur, pārtraucot klusumu, ierībējās bungas. Nosēdu�ies uz baļķiem, draudzīgi un nesaskanīgi kā vienmēr jau dziedāja savu dziesmiņu oktobrēni. Vasja Bubjakins un Karasikovs jau bija paspēju�i sastrīdēties un atkal izlīgt. Jau sasaucās bērni krastmalā, ūjināja parkā un spiedza zem dzirksto�ajām, aukstajām du�ām.

Nata iegāja vēsajā guļamistabā. Tur pie loga stāvēja tikai Vladiks. Viņa pienāca tam klāt no muguras, bet viņ� bija iegrimis domās un nedzirdēja. Nata paskatījās viņam pār plecu un ieraudzīja, ka Vladiks cie�i skatās Aļkas ģīmetnē.

Vladiks atlēca sāņus un noslēpa ģīmetni aiz muguras.

� Kāpēc tā? � pārmezdama vaicāja Nata. � Vai tad tu esi zaglis? Tas nav labi. Atdod, Vladik!

� Kaut vai nosit, tik un tā neatdo�u, � zobus sakodis, bet mierīgi, balsi nepaceldams, atbildēja Vladiks.

Un Nata saprata: tie�ām, saki viņam, ka to nogalinās, viņ� tomēr neatdos.

� Vladik, � Nata maigi sacīja, uzlikdama viņam roku uz pleca, � bet Aļkas tēvam ta�u ļoti, ļoti sāpīgi. Tu atdod pats, aiznes! Viņ� uz tevi nedusmosies ...

Vladikam sāka drebēt lūpas. Pazuda izaicino�ais, mazliet nekaunīgais smīns, bērni�ķīgi iepletās un sāka mirk�ķināties alla� piemiegtās acis, un Aļkas ģīmetni viņ� vairs

neturēja cie�i un pārliecināti sev priek�ā. Viņa balss drebēja, un neparasti lielas asaras sāka ritēt pār vaigiem.

� Jā, Nata, � bezpalīdzīgi, ātri �ukstēdams, viņ� teica.

� Tēvam dro�i vien ir vēl. Viņ� dro�i vien dabūs vēl. Bet man ... Es ta�u viņu vairs nekad ...

Bridi vēlāk, kad, arvien vēi gatavodamies Natu par kaut ko izbārt, ieskrēja pionieru vadītājs Kor�aganovs, viņ� pavēra muti un apstājās. Uz gultiņas sēdēdami, tie�i uz tīrās segas, cie�i apskāvu�ies, Vladiks Da�evskis un Nata Segalova raudāja. Raudāja skaļi un vaļsirdīgi � kā mazi muļķa bērni.

Viņ� pastāvēja, klusu uz pirkstgaliem izgāja, un viņam pēk�ņi iegribējās iedzert malku ļoti auksta ūdens.

Pavadīt atskrēja daudzi. Vēl pa�ā pēdējā brīdī, kad Sergejs un Nata bija iesēdu�ies ma�īnā, ar milzīgu ziedu pu�ķi atsteidzās Vladiks, bet aiz viņa Joska un Emine.

� Ņem... Tas viņam un tev, � vārdus apraudams, teica Vladiks. � Nu, ņem ta�u! Nedomā neko ļaunu! Es tos nenozagu. Mēs aizgājām pie Geikas. Mēs viņam palūdzām. Mēs teicām � kam, un viņ� iedeva. Ņem, ņem! Paliec sveika, Nata!

No augsta kalna, sadevu�ies rokās, skrēja Vasja Bubja-kins un Karasikovs, kas bija nokavēju�ies. Redzēdami, ka tikpat nepaspēs, viņi apstājās, samulsu�i paskatījās viens otrā, tad sāka māt ar rokām un saukt:

� Uz redzē�anos, uz redzē�anos!

Ma�īna ierūcās, un Nata, piecēlusies kājās, sauca Vas-jam Bubjakinain un Karasikovam, un visiem �iem labajiem bērniem, visai �ai skaļajai, zaļajai pionieru nometnei:

� Uz redzē�anos, uz redzē�anos!

Ma�īna līgani devās lejup. Apbraucot nometni ar līkumu, tā traucās uz krastmalu un tad sāka braukt kalnā. Seit, it kā ar nodomu, �oferis samazināja ātrumu. Nata pagriezās.

Pūta spirgts vēj�. Tas svilpodams traucās gar ausīm, sakūla putās zilos viļņus un maigi plandīja ko�i sarkano karogu, kas stalti plīvoja virs nometnes, virs cietās klints, virs Aļkas lepnā kapa ...

Sajā saulainajā rudenī stipri oda pēc negaisiem, kariem un jaunceltņu cementa.

Vilciens joņoja cauri Siva�am, staignajai jūrai, un, raugoties tās pelēkajos, baigajos viļņos, Nata atminējās, ka

te kaut kur divdesmitajā gadā bija kritis un apbedīts viņu kaimiņ�, kāds jautrs kurpnieks, kas pirms do�anās uz fronti izsviedis no mājas svētbildes, nosaucis savu meitiņu Maņu ar palsajām uzacīm par Vsemiru un, labsirdīgi smaidīdams, naigi aizsoļojis uz staciju, lai nekad vairs nepārnāktu mājās.

Un Nata nodomāja, ka �ā namiņa sen vairs nav, bet visā �ajā kvartālā uzbūvēts mācību kombināts un ūdens tornis. Bet Maņu � Vsemiru � neviens �ādā savāda vārdā nekad nav saucis un nesauc, bet sauc vienkār�i pai Miru vai Mirku, un tagad viņa jau ir metalurģe laborante un nesen tai piedzimis dēls, tādām pa�ām palsām uzacīm, vārdā Pa�ka.

� Un tomēr � kur Aļka redzējis Maricu? � pēk�ņi pagriezusies pret Sergeju, jautāja Nata.

� Viņ� to redzēja pirms pusotra gada, Nata�a. Toreiz Marica bija izbēgusi no cietuma. Viņa metās Dņestrā un peldēja uz padomju robe�u. Viņu ievainoja, bet viņa to mēr aizpeldēja līdz malai. Pēc tam viņa gulēja slimnīca Moldāvijā. Bija jau nakts, kad mēs iebraucām Baltā. Bei Marica negribēja gaidīt līdz rītam. Mūs ielaida pie viņas naktī. Alka viņai jautāja: �Vai tevi lode sa�āva?� Viņa atbildēja: �Jā, lode.� � �Kāpēc tad tu smejies? Vai te\ nesāp?� � �Nē, Aļka, no lodes vienmēr sāp. Es smejos tāpēc, ka tevi mīlu.� Viņ� kļuva nopietns, piesēdās tuvāk un aizskāra viņas bizes. �Labi, labi, mēs viņus ari sa �ausim!�

� Bet kāpēc Aļka leica, ka tas ir noslēpums?

� Rumānijas policija Maricu toreiz Bulgārijā meklēja* Bet mēs domājām � lai meklē. Un neteicām nevienam

� Un tad?

� Un tad viņa aizbrauca uz Cehoslovākiju un no tu rienes atkal nonāca savā Rumānijā. Un tas ir viss, Na ta�a.

Vilciens traucās caur Taurijas stepi. Kā rūsgani milzeņi klajumā pacēlās labības stirpas. Kā sargtorņi slējās elevatori, un uz tiem no visām pusēm brauca ma�īnas, vilkās vezumi, rati, arbas, piekrautas ar svaigiem, smar�īgiem graudiem.

Katrā lielā stacijā viņi skrēja pēc avīzēm. Avī�u ne pietika. Izlai�ot parastos ziņojumus un skaitļus, atskaites, viņi uzmanīgi lasīja tās rindas, kurās bija runa par smagajiem kara mākoņiem, par lielgabalu dārdiem, kas arvien skaidrāk un skaidrāk bija dzirdami pie vienas no tālajām, tālajām robe�ām.

Nata nolika avīzi.

Vilciens tagad joņoja caur vareno Donbasu. Tur plosījās liesmas, �ņāca koksa krāsnis, dārdēja celtņi un ekskavatori. Un auga un auga starme�u apspīdētie �ahtu torņi, fabriku korpusi � veselas pilsētas, kas bija vēl valgas, pelēkas, smar�oja pēc dūmiem, ka|ķiem un cementa.

� Scrjo�a, � pēk�ņi ierunājās Nata, nosēzdamās līdzās un lēni spiezdama viņam roku, � tā ta�u ir taisnība, ka mūsu Sarkanā Armija nav no vājākajām pasaulē?

Viņ� pasmaidīja un liegi noglaudīja viņai galvu.

Stacijā viņus sagaidīja pats Segalovs.

Sastapies ar Sergeju, viņ� apstājās un sarauca pieri. Pārsteigtais Sergejs arī stāvēja, raudzīdamies Segalo-vam tie�i sejā, un noslēpumaini smaidīja.

� Paga! Kas tad tas? � saņemdams Sergeju aiz piedurknes, norūca Segalovs. � Serjo�ka Gaņinsl � viņ� pēk�ņi iesaucās un, uzsizdams Sergejam uz pleca, skaļi smējās. �� Bet es skatos un brīnos... Kas tas par puisi? ... No kurienes ieradies? ... Uz kurieni dodies? . ..

� Mēs reizē atbraucām. Un tu viņu pazīsti? � Nata priecīgi vaicāja. � Mēs reizē atbraucām. Es tev, (ēvoci. vēlāk visu izstāstī�u. Vai tev ir ma�īna? Mēs brauksim kopā.

� Brauksim, brauksim, � Segalovs piekrita. � Tikai man tūlīt jādodas tie�i uz �tābu. Es jūs izvadā�u pa mā jām, bet vakarā viņ� lai noteikti atnāk pie manis. Nu ko tu klusē?

� Trūkst vārdu, � Sergejs atbildēja. � Bet līdz vakaram, Segalov, es visu atcerē�os.

� Bet vai Baltu atcerēsies? Moldāviju atcerēsies?

� Tēvoc, � pēk�ņi viņu pārtrauca Nata, kas bija kļuvusi uzmanīga. � Iesim, tēvoci Kur ma�īna?

Nata sēdēja vidū. Bet Segalovs jautri izpra�ņāja Sergeju:

� Nu, kā tu dzīvo? Protams, ir sieva, bērni?

� Tēvoc! � raustot viņu aiz piedurknes, pārtrauca Nata. � Tu man ar pie�iem taisni pa kāju iesiti..

� Kā tad lā? � Segalovs brīnījās. � Tavas kājas, re, kur, bet mani pie�i � lūk, tur.

� No jau tagad, � Nata apmulsa, � bet tad, kad sēdāmies ma�īna.

� Un tie�ām neesi precējies? � �egalovs turpināja un pasmējās. � Bet vai atceries, kā Besarābijā mēs reiz uzkūlāmies bēgļu nometnei, un tur bija kāda meitenīte melnam matpinēm un tum�ām acīm ...

� Tēvoc! � gandrīz izbijusies iekliedzās Nata. � Tā bija... � Viņa sapinās. � Vai tā ma�īna, ar kuru mēs viņreiz abi braucām, bija �ī pati?

. � Nu, ko tu, au�īgā, neļauj ar cilvēku ne vārda parunāt? � sa�uta �egalovs. � Te viņai pie�i, te ma�īna. Si pati ma�īna, � viņ� īgni atbildēja. � Nu, lūk, esam Īdat, kāp ārā! Tu katrā ziņā pienāc �odien vai rītvakar,� viņ� pagriezās pret Sergeju. � Jo man pa�am �inīs dienās jābrauc komandējumā. Darī�anas, brāl, � jau klusāk viņ� piebilda. � Nopietnas darī�anas. Tā vien tiecas mūs aprīt, bet, atceries manus vārdus, aizrīsies.

Pievakarē piezvanīja �egalovs un teica, ka atgriezī�oties tikai vēlu naktī. Pēc pusstundas piezvanīja Sergejs un paziņoja, ka �odien viņ� nekādi nevarot atnākt, bet centī�oties ierasties rīt.

No rīta Nata pamodās tikai desmitos, un viņai sacīja, ka tēvocis jau aizbraucis, bet noteikti solījies drīz atgriezties.

Tas Natu ļoti apbēdināja. Līdz pulksten �etriem Nata gaidīja zvanu, bet tad viņai sāka sāpēt galva, un viņa izgāja ārā uz ielas. Nemanot viņa iegāja Aleksandra parkā. Vakars bija gai�s un vēss. Parkā bija klusu. Zem kājām �abēja sausas lapas, un smar�oja pēc negataviem pīlād�iem.

Pie laikrakstu kioskiem stāvēja nepacietīgo rindas. Cilvēki steidzīgi atlocīja avīzes un kāri lasīja pēdējās ziņas par notikumiem Tālajos Austrumos. Notikumi bija satrauco�u

�Ātrāk jāsāk strādāt,� avīzi nolaidusi, nodomāja Nata. �Vai nu mājās, vai uz Tad�ikiju... vienalga. Visur darbs � vajadzīgs un svarīgs.�

Un Nata atkal atcerējās Ajkas Kara Noslēpumu: �Kāpēc gan cīnījās pret Sarkano Armiju �etrdesmit caru un �etrdesmit karaļu? Cīnījās, cīnījās un tikpat pa�i gāja bojā.�

�Ļoti sen �ie cīnījās,� Nata domāja. �Bet lai pamēģina tagad. Vai lai pagaida vēl, kamēr izaugs Vladiks, Toļa, Joska, Barankins un vēl tūksto�i un miljoni tādu bērnu... Jāstrādā,� nodomāja Nata. �Viņi jāsaudzē. Lai viņi rnācī-tos vēl labāk, lai mīlētu savu zemi vēl vairāk. Un tas būs mūsu dro�ākais, stiprākais Kara Noslēpums, kuru lai mēģina atminēt, ja kāds grib!�

Kad viņa pārnāca mājās, viņai teica, ka bijis Sergejs,

Viņa pieskrēja pie galda un atrada zīmīti.

�Nata�a,� Sergejs rakstīja. ��odien es aizbraucu uz Tālajiem Austrumiem. Sirsnīgs paldies Tev par Aļku, par visu, ko Tu man laba esi darījusi.�

Turpat uz galda gulēja fotogrāfija. Tajā Aļka un Ma-rica Margulisa apskāvu�ies mīlīgi un jautri smējās.

Un tad viņai pēk�ņi ļoti iegribējās vēlreiz sastapt Sergeju.

Viņa piezvanīja un uzzināja, ka ātrvilciens uz Tālajiem Austrumiem atiet septiņos trīsdesmit. Viņai bija atliku�as vēl pusotras stundas.

Nata iedomājās milzīgu, trok�ņainu staciju, kur visi rosās, steidzas, pavada un atvadās.

Un tikai Sergejs ir glu�i viens, bez Maricas, bez Alkas, stāv klusēdams, dro�i vien sadrūmis, un gaida, kad beidzot iesvilpsies lokomotīve, nodrebēs vagoni un vilciens dosies �ajā ļoti tālajā ceļā.

Viņa steidzīgi izgāja no mājas un ielēca tramvajā.

Stacijā, skriedama no vienas zāles otrā, viņa cie�i ielūkojās katrā cilvēkā, bet Sergeju nekur nevarēja ieraudzīt.

Izmisusi viņa beidzot tre�o reizi apstājās bufetē, nezinādama, kur Sergeju meklēt un ko domāt.

Pēk�ņi pavisam nejau�i pie malējā galdiņa, kur paklusu sarunājās da�i aizbraucēji karavīri, viņa ieraudzīja Sergeju.

Viņ� bija tērpies in�enieru karaspēka komandiera formā, viņa biedri � ari.

Bet Natu visvairāk pārsteidza tas, ka viņ� nemaz nebija ne drūms, ne kluss un nebija viens pats.

Mazliet pieliecies, viņ� uzmanīgi un nopietni klausījās, ko viņam citi pusbalsī stāstīja. Viņ� kaut kam nepiekrita un papurināja galvu. Tad atkal pasmaidīja, noslaucīja pieri un sakārtoja lauka somas siksnu.

� Scrjo�a! � ne visai skaļi pasauca Nata.

Viņ� pagriezās, tūlīt piecēlās, ātri kaut ko pateica saviem biedriem un ļoti priecīgs nāca viņai pretim.

� N11, lūk, � viņ� teica, spiezdams Natai roku un nezin kāpēc vainīgi smaidīdams. � Nu, lūk, Nata�a, tagad tu redzi, kā tas viss ir iznācis.

Uz perona viņi runāja maz: traucēja kņada, troksnis, svilpieni, pūlis un mūzika, kas izvadīja kādu delegāciju.

�ķiroties abiem kaut ko gribējās atcerēties un pasacīt, tomēr katrs sajuta, ka labāk nemaz nevajag sākt.

Kad viņi bija cie�i saskūpstīju�ies un Sergejs, jau vagonā būdams, pienāca pie loga, Natai pēk�ņi iegribējās viņam atvadām uzsaukt kaut ko uzmundrino�u un sirsnīgu.

Ta�u stikli bija biezi, jau atskanēja svilpiens, bet vārdi neraisījās, un, raugoties viņā, Nata tikai paspēja glu�i kā Aļka pacelt un nolaist roku, it kā salutējot kādam, kuru, izņemot viņus abus, neviens neredzēja.

Un viņ� to saprata un nolieca galvu.

Nata iznāca uz laukuma un, tramvaju negaidīdama, lēnām devās prom kājām. Apkārt skanēja un mirgoja Maskava. Viņai glu�i līdzās pār laukumu joņoja automobiļi ar lieliem pro�ektoriem, smagās kravas ma�īnas, dārdo�ie tramvaji, noputēju�ie autobusi, ta�u tie neaizskāra un it kā sargāja Natu, jo viņa gāja un domāja par vissvarīgāko.

Viņa domāja par to, ka ir pagājusi bērnība un priek�ā pavērti daudzi ceļi.

Lidotāji lido augstu debess tālēs.

Kapteiņi brauc pa zilajām jūrām.

Namdari dzen stipras naglas, bet Sergejam pie siksnas karājas nagans.

Ta�u tagad viņa neapskauda nevienu. Tagad viņa savādāk saprata Vladika salto acu skatienu, Joskas ātro rīcību un bojā gāju�ā Aļkas dro�ās nekrieviskās acis.

Un viņa zināja, ka visi ir savās vietās un viņa arī ir savā vietā. Tāpēc viņai tūdaļ kļuva mierīgi un priecīgi ap sirdi.

Pati nemanīdama, viņa iegriezās kādā glu�i sve�ā �ķērsielā tikai tāpēc, ka tur dziedādams vingrā solī soļoja sarkanarmie�u vads, kas atgriezās no sardzes.

Brīdi Nata ielūkojās zemas mājiņas neaizklātajā logā un ieraudzīja vecenīti, kas, uzlikusi radioaustiņas, uzmanīgi klausījās un izmisīgi draudēja ar pirkstu atjautīgajam mazulim, kas dro�i rāpās uz galda pie cukurtrauka.

Tad Nata izdzirda smagu grāvienu un, nogriezusies ap stūri, caur biezo putekļu mākoni saskatija veselu drupu kaudzi: tikko bija nojaukta iz�ākstējusi baznīciņa.

Kad biezais kaļķu mākonis bija izklīdis, aiz tuk�ā klajuma Natas priek�ā iemirdzējās glu�i jauna un dīvaini gai�a pils.

Pie pils ieejas stāvēja trīs biedri ar �autenēm un gaidīja jautru meitenīti, kas jau skrēja uz viņu pusi un skrienot meta gaisā lielu ādas bumbu.

Nata pajautāja viņiem ceļu.

Liela lietus pile uzkrita Natai uz sejas, bet viņa to nemanīja un lēnām smaidīdama gāja tālāk.

Garāmskrejo�s zēns ielūkojās viņai sejā. Uzsmaidīja un aizskrēja.

1935. g.

Kar�!

Tu saki: es nīstu ienaidnieku. Es nicinu nāvi. Dodiet man �auteni, un es do�os ar lodi un durkli aizstāvēt Dzimteni.

Viss tev �ķiet vienkār�s un skaidrs. Laidi pie pleca, nospied gaili un � nodārd �āviens.

Seju pret seju, aci pret aci � nozibsnī uz priek�u triekts durklis, un ar caurdurtām krūtīm ienaidnieks saļimst.

Tas viss ir taisnība. Bet, ja tu nepratīsi pareizi nostādīt tēmēkli, tad tava lode, nepavisam nenobaidīdama ienaidnieku, to pat uzmundrinādama, bezmērķīgi aizlidos garām.

Ja tu bez sajēgas metīsi granātu, tā nesprāgs.

Naidā sakodis zobus, tu triecienā metīsies uz ienaidnieku. Tu izlauzīsies ugunij cauri un atvēzēsi durkli. Ta�u, ja nebūsi pieradis skriet, tavs cirtiens būs vāj� un bezspēcīgs.

Tev pareizi saka: mācies, kamēr nav par vēlu! Kad tevi aicinās zem kaujas karogiem, komandieri tevi mācīs, ta�u

tavs pienākums � zināt kara lietas, vienmēr būt gatavam kaujai.

Tev iedos �auteni, automātu, rokas lo�metēju un da�āda veida granātas. Prasmīgās rokās, karstas, Dzimtenei uzticīgas sirds vadīti, �ie iero�i ir bargs un baigs spēks. Bez prasmes un veiklības tava kvēlā sirds uzliesmos kaujas laukā kā spo�a signālraķete, kas iz�auta bez mērķa un jēgas, un tūdaļ nodzisīs, nekā neveikusi, velti iz�ķiesta...

Komjaunieti, skolniek, pionieri, jaunais patriot, kar� nupat vēl tikai sākas, un zini, ka tu kaujā vēl būsi vajadzīgs!

Nāc palīgā mums ne tikai ar savu drosmi, bet arī ar prasmi! Lai tu, atnācis pie mums, tūlīt uz vietas a�i izraktu sev dro�u ierakumu un, ar lāpstu uzsitis pa irdeno zemi, ar sauju iespiedis bedrīti patronām, apsedzis granātu ar dad�a lapu, lai tā neapbirtu ar smiltīm, ar acīm nomērījis attālumu, nostādītu tēmēkli. Tad aizsmēķējis sacītu: �Sveicināti pa labi un pa kreisi!�

Redzēdami, ka tu iesāc bez palīga prasī�anas, ka tev nevajag kara aukļu un māmuļu, tevi iemīļos pa labi un pa kreisi.

Un zini, pat tālā frontē patronu pienesējs, sakarnieks vai sanitārs, kas pārsien ievainojumus, kādam noteikti sacīs:

� Atsūtīti papildspēki. Vienu redzēju. Jauns un laikam komjaunietis.

� Nu! Vai raustās?

� It nemaz neraustās. Apsēdās, ierakās, klusē un strādā.

Pirms divdesmit diviem gadiem �ais pa�ās augusta dienās es, toreiz vēl puika komjaunietis, kopā ar komjaunie�iem biju �ais pa�ās Ukrainas frontes vietās.

Kādi gan mūsu vidū bija politiķi! Kādi stratēģi! Cik brīvi un vienkār�i mēs risinājām Eiropas un pasaules mēroga problēmas.

Bet vai! Kara lietas mēs toreiz apguvām maz. Disciplīna kliboja. �āvām vāji un pārliecināti domājām, kn �autenes stobru mums neļauj ar vīli novīlēt vienīgi galvenā �tāba speciālistu atpalicības dēļ.

Ta�u toreiz armijā mūsu nebija daudz. Bārdainie tēvo�i mūs mīlēja jaunības dēļ. Daudz ko mums piedeva un izturējās pret mums tēvi�ķi un labsirdīgi.

Nu vairs nav tie laiki. Tagad komjaunatne ir liels spēks armijā.

Kādā lielā pilsētā tās bargajās dienās pie sare�ģītiem lielgabalu aprēķiniem stājās studenti matemātiķi, komjaunie�i.

Aiz smil�u maisu barikādēm pie smagajiem prettanku lo�metējiem par papildu numuriem stāvēja tēmētāji komjaunie�i.

Pilsētas apkaimē jau notika kaujas, bet viņi vēl arvien steidzīgi un alkaini, it kā pirms vissvarīgākā eksāmena savā mū�ā, ieskatījās �au�anas tabulās.

Lūk, arī tu atgriezies no darba, no mācībām. Tu zini, ka naktī tev vēl būs de�ūra bēniņos, uz jumta, un tomēr tu dro�i vien ņem līdzi kaujas reglamentu. Tu iesaisties militārajā pulciņā. Tu stājies ierindā.

Vai karsē saule, vai lietus līst, vai barga tumsa klāj tavas dzimtās pilsētas ielas, cilvēki dzird tavus tvirtos soļus, komandas vārdus un �autenes laides atsitienu pret duno�o bruģi.

Bet naktī aiz melnā aptum�o�anas aizkara tu dro�i vien sēdi, pētīdams smagu rokas granātu, kuras uguns līdz ar tavas sirds un tavu acu uguni uzspridzinās un izdeldēs tos, ko mēs tik zvērināti un nesamierināmi nīstam.

Tver iero�us, komjaunie�u cilts!

Maskava, 1941. gada augusts.

Aizmugures dzelzceļa stacija ceļā uz fronti. Ūdenstornis. Divas vecas, staltas papeles. Zema, biezās akācijās paslēpusies no ķieģeļiem celta stacijas ēka.

Apstājas kara e�elons. Pie vagona, groziņiem rokās, pieskrien divi ciema zēni.

Leitnants Martinovs jautā:

� Cik maksā jāņogas?

Vecākais atbild:

� No jums maksu neņemsim, biedri komandieri!

Zēns godprātīgi piepilda glāzi ar kaudzīti, tā ka jāņogas birsv karstajos putekļos starp gul�ņiem. Viņ� ieber ogas pasniegtajā katliņā, atmet galvu un, ieklausīdamies tālajā rūkoņā, saka:

� �Henkelis� dūc... Uh!... Uh!... Noslāpa. Nebaidieties, biedri leitnant, re, kur mūsu iznīcinātāji! Pa gaisu te vācie�i netiks cauri.

Viņ� paķer groziņu un steidzas tālāk, Pie vagona paliek viņa septiņus gadus vecais brālītis ar gai�iem matiem, basām kājām. Viņ� saspringti ieklausās zenītlielga-balu tālajā dunoņā un nopietni paskaidro:

� Dzi! Kā tur būk�ķ ...

Sis paziņojums ieinteresē leitnantu Martinovu. Viņ� apsē�as uz grīdas pie durvīm un, izkāris kājas laukā, jāņogas ēzdams, vaicā:

� Hm! Bet ko tad īsti, puis, cilvēki tai karā dara?

� Sauj, � puika paskaidro, � paņem �auteni vai lielgabalu, notēmē... un bahl Gatavs!

� Kas gatavs?

� Lūk, kas! � pikti iesaucas puika. � Nostāda gaili, nospie�, un nāve klāt.

� Kam nāve � man? � Un Martinovs aukstasinīgi rāda ar pirkstu sev krūtīs.

� Nē ta�u! � sarūgtināts par komandiera ncattapību, attrauc pārsteigtais zēns. � Atnācis tāds nelietis un met bumbas uz mājām un �ķūņiem. Tur vecomāti nosita, saplosīja divas govis. Bet ko t\ � viņ� zobgalīgi kaunināja leitnantu, � naganu piekāries, bet, kā jākaro, to nezina.

Leitnants Martinovs apkaunots. Ap viņu stāvo�ie komandieri smejas.

Lokomotīve svelpj.

Pui�elis, kas iznēsāja jāņogas, paņem sadusmoto brāli aiz rokas un, iedams gar vilcienu, kas sācis jau kustēt, gari stiepdams, iecietīgi viņam skaidro:

� Viņi zina! Viņi tikai joko! Tādi jaudis brauc... jautri, pārgalvīgi! Man kāds komandieris par jāņogu glāzi trīs rubļus garām braukdams iedeva. Nu, tad gan es drāzu vagonam pakaļ. Un tomēr iesviedu naudu vagonā atpakaļ.

� Pareizi!... � puika piekrizdams māj ar galvu.

� Kas tev no tā! Bet viņ� sev frontē vai nu alu, vai limonādi nopirks.

� Au�a! � soli pielikdams un turēdamies vagonam līdzi, pamāco�i saka vecākais. � Vai tad karā to dzer? Nespiedies man pie sāniem! Negrozi galvu! Tas mūsējais �1-16� � iznīcinātājs, bet vācu ma�īna rūc smagi, aizgū* dāmās. Kar� velkas jau otro mēnesi, bet tu vēl mūsējo lidma�īnu nepazīsti.

Piefrontes josla. Krustcelēs, palaizdama garām kolhozu lopu barus, kas dodas uz mierīgām ganībām austrumos, ma�īna apstājas.

Uz pakāpiena uzlec gadus piecpadsmit vecs puika. Viņ� kaut ko lūdz. Lopi mauj, putekļu mākonī �miukst garā pātaga.

Rūc motors, �oferis neganti taurē, dzīdams projām apstulbu�os lopus, kas negrie� ceļu, kamēr ar pieri ietriecas radiatorā. Kā puisim vajag? Nesaprotam. Naudas? Maizes?

Izrādās:

� Tēvocīt, iedodiet divas patronas!

� Kam tev patronas?

� Nu ... par piemiņu.

� Piemiņai patronas nemēdz dot.

Es iespie�u viņam rokās rievotu rokas granātas apvalku un spo�u iz�autu �aulu.

Zēna lūpas nicīgi saviebjas.

� Te nu bij! Kāds labums no tā?

� Ā, dārgais! Tātad tu gribi piemiņu, no kuras kāds labums tiek? Varbūt vēlies �o zaļo pudeli vai ari melno granātu, apaļu kā olu? Varbūt atkabināt no vilcēja �o nelielo prettanku lielgabalu? Kāp ma�īnā, nemelo un izstāsti visu patiesību!

Sākas izvairīgi noslēpumains, aplinku stāsts, lai gan īstenībā mums viss jau sen zināms.

Visapkārt drūmi stiepjas biezs me�s, ceļu �ķērso dziļas gravas, upes krastus izdobu�as staignas niedru dūkstis. Partizānos aizgāju�i tēvi, tēvo�i un vecākie brāļi. Viņ� pats vēl par jaunu, bet veikls un drosmīgs. Viņ� zina katru paleju, katru taku �etrdesmit kilometru apkaimē...

Baidīdamies, ka viņam nenoticēs, zēns izvelk no azotes vaskadrāniņā ievīstītu komjaunatnes biedra karti. Un, nedrīkstēdams vairāk neko stāstīt, aplaizīdams sasprēgā' ju�ās, apputēju�ās lūpas, viņ� gaida kāri un nepacietīgi.

Es skatos viņam acīs. Iespie�u viņa karstajā rokā aptveri. Tā ir manas �autenes aptvere. Tā pierakstīta man.

Es uzņemos atbildību par to, ka ik lode no �īm piecām patronām lidos tie�i uz to pusi, kur vajag.

� Kā tevi sauc?

� Jakovs.

� Klausies, Jakov, kam tev patronas, ja tev nav �autenes? No tuk�as krūzes �ausi, vai?

... Ma�īna sakustas. Jakovs nolec no pakāpiena, viņ� palecas un līksmi sauc kaut ko draisku un au�īgu. Viņ� smejas un atvadām noslēpumaini draud man ar pirkstu.

Tad, iebelzis' ar dūri govij, kas mīņājas uz vietas, viņ� pazūd putekļu vālos.

Ai nē! Sis puisis neliks aptveri tuk�ā krūzē.

Bērni! Kar� uzbrucis desmittūksto�iem bērnu tāpat kā pieaugu�ajiem, jo uz mierīgajām pilsētām fa�istu mestās bumbas visiem nes vienādu postu.

Skaudri, vēl skaudrāk nekā pieaugu�ie, pusaud�i � meitenes un zēni � pārdzīvo Lielā Tēvijas kara notikumus.

Kāri, līdz pēdējai zilbei viņi uzklausa Informbiroja ziņojumus, iegaumē visos sīkumos varoņdarbus, piezīmē varoņu vārdus un uzvārdus, viņu dienesta pakāpes.

Ar bezgalīgu cieņu viņi pavada e�elonus uz fronti, ar l ezgalīgu mīlestību sagaida ņo frontes ievainotos.

Esmu redzējis mūsu bērnus tālā aizmugurē, nemierīgajā piefrontes joslā un arī pa�ā frontes līnijā. Un visur es vēroju viņos milzīgas darbo�anās un pat varoņdarba alkas.

Pirms kaujas kādas upes krastā es nesen satiku zēnu.

Meklēdams noklīdu�o govi, viņ�, lai saīsinātu ceļu, pārpeldējis upi un negaidot nokļuvis vācu pusē.

Noslēpies krūmos, viņ� sēdējis trīs soļus atstatu no fa�istu komandieriem, kas, turēdami sev priek�ā karti, ilgi sarunāju�ies.

Zēns atgriezās pie mums un pastāstīja, ko redzējis.

Es viņam jautāju:

� Paklau! Bet tu ta�u dzirdēji, ko runāja priek�nieki, tas mums būtu ļoti svarīgi.

Zēns izbrīnījās:

� Viņi ta�u, biedri komandier, runāja vāciski!

� Protams, ne jau turciski. Cik klases tu esi beidzis? Deviņas? Tev ta�u vajadzēja kaut ko saprast no viņu sarunas?

Viņ� skumīgi un sarūgtināti ieplēta rokas:

� Ai, biedri komandier! Butu es par �o satik�anos zinājis agrāk...

Paies gadi. Jūs būsiet lieli. Un tad klusā atpūtas stundā pēc liela un mierīga darba jūs ar prieku atcerēsieties to, ka reiz, Dzimtenei grūtās dienās, jūs nemaisījāties pa kājām, nesēdējāt, rokas saliku�i, bet, kā vien spēdami, palīdzējāt savai zemei viņas smagajā un ļoti svarīgajā cīņā ar cilvēces ienaidnieku � fa�ismu.

Aktivā armija, 1941. gadu 21. augusts.

Taisns un �aurs kā durkļa asmens upei pārgūlis dzelzs tills. Un uz tā augstu � starp ūdeni un debesim � ik pēc katriem divdesmit trīsdesmit metriem stāv mūsu sargkareivji.

Pa labi gar krastu aiz niedrēm � bet kur tie�i, zina tikai purva tilbītes un garkājainie gārņi, � paslēpts kājnieku bataljons, kas sedz tiltu. Otrajā krastā kalnā, krūmājā � zenītartilēristi.

Pa tiltu uz kaujas līnijām nepārtraukti virzās ma�īnas ar karaspēku, iero�iem un munīciju. Pa tiltu iet un brauc uz pilsētas tirgu apkārtnes kolhoznieki.

Lejā pa upi ar laiviņām braukā zvejnieki, zvejodami vācu �henkeļu� bumbu apdullinātās zivis.

Pa smil�ainu zemes mēli mazs riteņtraktors, ar virvi aiz kājas aizķēris, atstādams dziļu sliedi, velk nejau�i ar �ķembu nosistu vērsi.

Pie sargbūdiņas, kas slāv ar no�ķiebu�os jumtu, �ķembu izraibināta, it kā baku izēsta, iznirst kājnieku bataljona sakarnieks sarkanarmietis Fjodors Jefimkins. Viņ� laipojis pa taisno, cauri muklājam un grī�ļiem, tādēļ viņa ķermeņa apak�ējā daļa gandrīz līdz jostasvietai slapja un melna, bet formas blūze un laiviņa saulē izbalēju�as un pārklāju�ās sausiem, gai�pelēkiem putekļiem. Rūsganā siksna tik cie�i apkārta ar rokas granātām, ka, Jefimkinam strauji pagrie�oties, tās atkarājas nost un izslienas uz visām pusēm.

Viņ� apstājas pie star�inas Dvorņikova, kas ba�īgi vēro saspaidītā, �ķembu caururbtā katliņa robainos caurumus, un, pielicis roku pie cepures, jautā:

� Atļaujiet, biedri star�ina, griezties ar neoficiālu jautājumu! Katliņam, kam ir visi pustonnu smagas fugasa bumbas trāpījumi, saspie�anās rezultātā rodas plīsumi un tāpat da�ādi caurumi, un to var iemest pāri margām upē. Bet, ja jūs, biedri star�ina, uz stundu � divām aizdotu man, rau, �o pa�u grozu, tad, �e mans vārds, ie�u atpakaļ, atnesī�u jums jaunu, gai�i zili krāsotu trofejas katliņu.

Star�ina Dvorņikovs pagrie�as:

� Kādām vajadzībām tev grozs?

� Nevar teikt, biedri star�ina, kara noslēpums.

� Nedo�u grozu, � saka star�ina. � Jūs no mums paņēmāt maisu un neatdevāt.

� Maiss, biedri star�ina, bija sagatavots atdo�anai. Bet tad notika fakts, ka mūsējie saņēma gūstā trīs vācie�us, un to somās atradās salaupīts materiāls: �etras kār�u partijas, abu dzimumu biksītes, dvieļi, jakas, kakao un virspalagi ar me�ģīnēm. Viss pieminētais, izņemot kakao, tika salikts jūsu maisā un nogādāts kā pierādījums uz divīzijas �tābu, no kurienes maisu pilnīgi var atprasīt pēc likuma.

� Tu mani te neapvārdo, � negribot pasmaidījis, teica star�ina. � Saki man labāk, kādēļ esi tik daudz granātu piekāris pie jostas. Kas tev tur�arsenāls vai mantnīca?

� Es gāju vakar izlūkos, biedri star�ina, se�as izmetu, divu pat pietrūka. Man vēl pāris apaļo citronu ir kabatā. Tā ir laba lietiņa nakts izlūko�anai: uguns spo�a, skaņa griezīga; ja kāds vācietis nenomirst, tad vismaz apstulbst no bailēm. Dodiet, biedri star�ina, grozu! Vai, kā vajag! Citādi izjūk visa mana operācija.

� Kas par operāciju? � nesaprot star�ina. � Tu, draugs, man te diez ko pļāpā.

Star�ina skatās Jefimkinā.

Ak, viltīgs gan viņ� ir un draisks �is puisis! Ta�u dū�īgs! Vienmēr viņ� ir vai nu slapj�, vai ar putekļiem vai eļļu no�mulējies, bet paraugies vien uz viņa taisnajiem, stūrainajiem pleciem, viņa labsirdīgi viltīgajā smaida, paraugies, kā viņ� stāv, cik veikli uztin stingru mahorkas smēķi, un tūliņ teiksi: tas ir varens puisis.

� Ņem! � star�ina saka. � Un pasaki jūsu leitnan* tam: kāpēc, sak, mūs bombardē, bet jūs lejā nodarbojaties ar zivju ķer�anu, un palūdz viņam, lai atsūta arī mūsu daļu � zupai kādu līdacēnu vai ķīsi.

� Ko vēl ne! Kaut kādu tur ķī�u dēļ es lai eju traucēt leitnantu, � steidzīgi paķerdams grozu, saka Jefimkins.

� Jūs dro�i vien �odien atkal bombardēs, es pievakarē pēc caurlaides atnāk�u � veselu grozu ar svaigiem brek�iem atnesī�u. Augsts ir jūsu postenis, biedri star�ina,� nopūties piebilst Jefimkins. � Kas nu mēs � pie mums zāle, grāvji, zeme, krūmāji. Bet jūs... stāvat visas pasaules priek�ā.

Jefimkins paņem grozu un zili pelēks, netīrs un noputējis, piekārtās granātas �vadzinādams, iet pār tiltu garām sargkareivjiem, kas klusēdami pavada viņu ziņkārīgiem skatieniem. Daudzus no viņiem Jefimkins zina jau pēc uzvārdiem. Lūk, Ņestercnko, Kurbatovs. Klusēdams, �aurās acis piemiedzis, stāv turkmēnis Beketovs.

So cilvēku sākumā gribēja iedalīt izlūkos. Naktī me�ā viņ� atpalika, apjuka, nomaldījās. Nāko�reiz � tas pats. Gandrīz jau nosprieda, ka viņ� ir zaķpastala. Vadība gribēja uzlikt disciplināru sodu. Ta�u komisārs ātri aptvēra, kā tas izskaidrojams. Beketovs uzaudzis un dzīvojis bezgalīgajos Turkmēnijas smiltājos. Me�u viņ� nekad nebija redzējis un orientējās tajā slikti. Bet tagad viņ� lepni stāv visbīstamākajā sargpostenī. Trīsdesmit metru virs ūdens! Pa�ā tilta vidū. Tie�i tai punktā, kuru kaucot un rēcot nu jau trīs nedēļas nikni, bet neveiksmīgi bombardē fa�istu lidma�īnas.

Jefimkinam patīk �ā sargkareivja mierīgā, nesatraucamā seja. Viņ� gribētu pateikt tam kaut ko patīkamu turkmē-niski, bet, izņemot krievu valodu un izlūkos nepiecie�amos vācu vārdus �halt� (stāt), �H�nde hoch� (rokas aug�ā), �Waffen hinlegen� (nolikt iero�us), Jefimkins nekā cita nezina un tādēļ, paklak�ķinājis ar mēli, pamirk�ķinājis ar aci, atzinīgi sasit vienu plaukstu pret otru un, atstājis turkmēni pilnīgā nesapra�anā, paķer uz rokām mazu meitenīti, iesēdina to grozā un garām smaido�ajiem sargkareivjiem �ūpodams nes to līdz pa�am tilta galam.

Tur viņ� atdod bērnu mātes rokās, bet pats, uzmanīgi apkārt skatīdamies, lien pa stāvo nogāzi uz purvu.

Star�inam Dvorņikovam, kas Jefimkinu vēro ar binokli, tagad kļūst skaidrs kā kara noslēpums, tā visa Jefimkina operācija. Sont �āviņ� sadragāja furgonu ar plūmēm. Pa ceļu gāja kareivji un tās uzlasīja, bet daļa plūmju palika, un Jefimkins lasa tās grozā, lai aiznestu saviem biedriem un komandieriem. Star�ina apskatās. Visapkārt pla�ums un miers. Tiesa, kaut kur aiz pakalniem ir kar�, dobji dārd sprādzieni, bet tā ir tāla mūzika un tiltam nav bīstama.

Star�ina vēlreiz paskatās uz salocīto, caurumaino katliņu un dro�i pārmet to pāri margām.

Bet, pirms katliņ� pagūst aizlidot un noplunk�ķēt siltajā, rāmajā ūdenī, atskan saraustīts, uzbudino�s rokas sirēnas kauciens un no viena tilta gala līdz otram aizlido trauksmains kliedziens: �Gaisa trauksme!�

Steidzīgi aizjoņo uz tilta pārsteigtās ma�īnas, vezumi, ļaudis. Viņi slēpjas aiz uzbēruma, grāvjos, nogrie�as uz pļavu, pie siena kaudzēm, lien bedrēs, slēpjas krūmājā.

Vēl viena, divas... trīs minūtes! Un, lūk, te tas ir, bargais dzelzs tiits, kā zibo�s zobens, ass, taisns, mēmi saspiests virs ūdens zemes plaukstās.

Gods un slava dro�sirdīgajiem un vīri�ķīgajiem visu mūsu lielās Padomju zemes kara ce|u sargkareivjiem � gan tiem, kas stāv biezajos me�os, gan tiem, kas augstos kalnos, gan tiem, kas sād�ās, ciematos, lielās pilsētās, pie vārtiem, uz stūriem, krustceļiem, � bet visgai�āk deg tā sargkareivja skarbā slava, kas stāv uz tilta, pār kuru iet patronām un �āviņiem piekrauti vilcieni un soļo putekļiem pārklātās drosmīgās karaspēka daļas, dodamās iz�ķiro�ā kaujā.

Viņ� stāv uz �auras un garas dzelzs sloksnītes, un virs viņa galvas ple�as atklāta, motoru rūkoņā dārdo�a un nāvi neso�a debess. Zem viņa kājām ir trīsdesmit metru dziļ� tuk�ums, bet vēl zemāk spīguļo tum�ie viļņi. Viļņos rēc no lidma�īnām nomestās bumbas, debesīs rīb zenīt-lielgabalu sprādzieni un kaukdamas, �ņirkstēdamas un �vadzēdamas, atsizdamās preti stingri novilktajiem metāla stieņiem, krustam �ķērsām lido nokaitētas �ķembas.

Divi soļi pa labi, divi soļi pa kreisi.

Lūk, viss sargkareivja gājiens.

Pļava � kājnieki � klusē un sasprindzināti vēro kauju.

Bet kalns � zenītnieki � dusmās. Kalns aizstāv tiltu ar visu savu uguns viesuļa varenību un spēku.

Stiepti kauc �meser�miti�. Smagi rēc bumbvedēji. Tie bariem metas uz tiltu. Viņu ir daudz: trīsdesmit, �etrdesmit. Tie cits pēc cita uzsāk savu kaujas skrējienu. Un �ķiet, ka vairs nav spēka, kas varētu kavēt tos mesties lejup un nosviest bumbas pa�ā tilta centrā, tur, kur, atspiedies ar muguru pret dzelzi un uzvilcis uz pieres smago bruņucepuri, mēmi stāv sargkareivis Beketovs, bet kalns nikni raida debesīs draudīgas uguns un tērauda �altis.

Viena ienaidnieka lidma�īna salīgojas, palecas, sagrīļojas un smagi krīt lejā, pļavā, bet tur to priecīgi sagaida kājnieki ar savu balsta lo�metēju.

Un tūliņ blakus ejo�ā lidma�īna, kas strauji bija drāzusies lejā uz mērķi, steidzīgi nomet bumbas ātrāk nekā vajag, izlīdzinās, nosveras uz spārna un aiziet.

Bumbas lido kā akmens lietus, bet tās krīt ūdenī, smiltīs, purvā, jo lidma�īnu kaujas ierinda saraustīta un sajaukta.

Vairāki desmiti gai�i spīdo�u degbumbu nokrīt uz tilta seguma, bet, negaidot ugunsdzēsējus, ar smagā, dzelzīm apkaltā zābaka purngalu vai �autenes laidi sargkareivji ietriec tās no tilta ūdenī,

Atskrēju�ā �vanaaziņa� vajātas, ienaidnieka lidma�īnas sajukumā atkāpjas.

Un, pirms vēl sakarnieki pagūst salabot gaisa viļņa pārrauto lauka telefona vadu, pirms vēl tilla apsardzes priek�nieks leitnants Merkulovs pa telefonu paziņo �tābam bombardē�anas rezultātus, daudz, daudz ļau�u, ar delnu aiz-klādami no saules acis, sasprindzināti raugās uz tilta pusi.

Septiņsimt uzlidojumu jau ir izdarījis ienaidnieks un nedēļas laikā tilla rajonā nometis vairāk nekā piecus tūksto�us bumbu.

Paiet ilgas, moko�as minūtes... piecas, desmit un pēk�ņi...

No aug�as lejup � no jumtiem, logiem, kokiem, �ogiem � atlido līksmi izsaucieni:

� Iet, iet!

� Mūsējie sakustēju�ies!

Iepriecinātie ļaudis ir ieraudzīju�i, ka pār tiltu sāk kustēties un virzīties mūsu ma�īnas.

� Tātad viss kārtībā!

Pie star�inas Dvorņikova, kas stāv pie sarkanarmie�u grupas, pienāk sakarnieks Jefimkins. Viņ� pasniedz slar�i-nam jaunu skārda katliņu. Noliek zemē grozu ar svaigām, vācu bumbu apdullinātām zivīm un saka:

� Labs vakars! Visi veseli?

Viņam cits caur citu atbild:

� Akimovs ievainots. Jemeļjanovs grūda bumbu, izdedzināja zābakā caurumu un apdedzināja kāju.

Star�ina ņem grozu, ieved Jefimkinu telpā un no leitnanta saņem nakts caurlaidi.

Pirms do�anās lejup pa uzbērumu abi pagrie�as atpakaļ. Cauri dzelzs tilta re�ģiem mirdz mēness.

Tālu pie horizonta uzliesmo un lēni peld pa debess jumu gai�i zila raķete.

Pa kreisi no sād�iņas atlido kora dziesma. Jā, dziesma. Jā, te drīz vien pēc uguns viesuļa norim�anas skāņi uzsāk dziesmu meitenes.

Jefimkins aiztur star�inu aiz piedurknes:

� Augsts ir jūsu postenis, biedri star�ina, � viņ� atkal atkārto. � Dienu divdesmit kilometru apkārt redzams, nakti � ap desmit viss dzirdams ...

Aktīvā armija, 1941. gada 20, augusts.

Mūsu bataljons iegāja ciemā.

Karaspēka kolonnu saceltie putekļi, bumbu sprādzienos izspārdītās smiltis, vācie�u nodedzināto māju pelni biezā kārtā sedza rupjās kukurūzas lapas un gatavos, nenovāktos ķir�us.

Pēk�ņi pārsteigtā vācie�u baterija no pakalna steig�us sāka plāt priek�ējos posteņus ar degbumbām.

Uguns �ūskas �ņākdamas aizlidoja garām. Un tūlīt ar blāvu, saules gaismā caurspīdīgu liesmu aizdegās tuk�a kolhoza �ķūņa salmu jumts.

Pirms nogul�anās pulka komjaunatnes sekretārs Colaks Kupaljans pāris mirkļu apskatījās apkārt: vai viss pirms kaujas rit savā noteiktajā kārtībā un kur patlaban atrodas bataljona komandieris?

Bataljona komandieris � vecākais leitnants Prudņi-kovs � bija tepat līdzās, aiz mājas stūra. Nolēcis no zirga un pasviedis pavadu raitniekam, viņ� patlaban pavēlēja ceturtajai rotai vienā rāvienā ieņemt kaujas pozīcijas, piektajai � atbalstīt ceturto ar uguni, bet sestajai � pastiprināt savu flangu un turēties piektajai pie sāniem.

Tālāk sekoja pavēles izlūkiem, lo�metējniekiem, mīnmetējiem, sakarnieku vadiem, artilērijas sakarniekiem...

Un, lūk, sāka iet ceturtā, tad piektā ...

Visi gāja � pareizāk, lī�us līda pa kvie�u, pa griķu lauku, galvu smiltīs, ar seju pa zāli, zemi, pa slapju kūdras purvu.

Dārdoņa pastiprinās.

Sauj ienaidnieka mīnmetēji. Deg mājas. Cilvēki nav redzami. Un tādēļ sākumā liekas, ka starp �iem daudzbalsīgajiem kaucieniem un grāvieniem nekādas saprātīgas kārtības nav un nevar būt.

Bet drīz vien izrādās, ka sava neredzama dzelzs kārtība �ai kaujai tomēr ir.

Gravā steig�us sakārto savu smago kravu un atklāj uguni mīnmetējnieki.

No pakalna, pāri kartupeļu laukam, veldamies no viena sāna uz otru, velk telefona vadu komjaunietis Sergijenko. Zem kuplas lazdas radists uzstāda mazu, ezim līdzīgu radiostaciju.

Pēk�ņi � ba-bac! � nepareizi uzstādījis. Apdedzinājies noskurinās, iestiepj kasti grāvī un, uzlicis austiņas, kaut ko groza un noskaņo.

Ceturtā rota ielau�as pozīcijās. Lūk, pēdējā māja. Pirms trim minūtēm te bija ienaidnieks. Viņ� aizbēdzis. Panikā, steigā. Arī tagad vēl lejā, starp krūmiem, pārskrien ienaidnieka karavīri. Viens, divi, trīs ... piecpadsmit... �etrdesmit! Stop! Nu vairs nav �etrdesmit...

Samirku�ais lo�metējnieks, ar joni pieklupis pie lo�metēja, nospie� �maksima� mēlīti, un skaitlis acumirklī samazinās.

Māja. Uz grīdas samesti spilveni un pēļi. Te viņi gulēju�i.

Galds. Uz galda �ķīvji, karotes, apgāzta piena krūze. Te viņi negausīgi ēdu�i.

Atvērta lāde, savandīta veļa. Iz�ūtiem gaiļiem rotāts dvielis. Bērna veltenis. Te viņi laupīju�i. Virs lādes pāri pussienai ar ogli uzvilkts fa�istu zirnekļa krusts.

Mierīgās mājas sienas dreb no sprādzieniem, bēdām un niknuma.

Kauja turpinās. Pa kvie�u lauku a�i soļo par kaut ko uztrauktais bataljona �tāba priek�nieks �ulgins.

Pēk�ņi viņ� pietupstas. Tad pieceļas un neizpratnē aplūko savu kāju. Kāja vesela, bet zābaka stulmu nogriezusi �ķemba. Viņ� jautā:

� Kur bataljona komandieris? Vai Prudņikovu neredzējāt? Viņ� nupat tur bija.

�Tur�, aiz pakalna, kur nupat bija komandpunkts, mīna uzspridzinājusi �ķūni, uz visām pusēm izsvaidītie dēļi liesmo, aizdedzinādami ap sevi biezo kvie�u vārpas.

Staba priek�nieka sejā ba�as sava bataljona komandiera dēļ.

Viņ� ir visas divīzijas vislabākā pulka vislabākais un drosmīgākais bataljona komandieris.

Kad smagi, biedējo�i, sirdi plosot, iekaucās, iegaudojās vācu taures, draudot ar triecienuzbrukumiem, tad, atbildēdams uz pulka komandiera jautājumu pa telefonu: �Kas tas ir?� viņ�, mazliet atkāru�ās lūpas sakniebis, ar smīnu bija atbildējis:

� Viss kārtībā, biedri komandier. Sākas mūzika. Tūlīt lik�u lo�metējiem nospēlēt savu gammu.

Ar binokli kaklā, ar vienkār�u pistoli �TT� makstī sveiks un vesels pēk�ņi no dūmiem iznirst bataljona komandieris.

Visi par viņu priecīgi. Uz jautājumiem par sevi viņ� neatbild un pavēls

� Pārejam uz aizstāvē�anos. Te ienaidniekam lieli spēki. Savienojiet mani ar artilēriju! Visiem rotu komandieriem pamatīgi ierakties!

Pa kūdras lauku atkal vadu velk Sergijenko. Lūk, viņ� nokrīt, bet ievainots nav. Viņ� ir piekusis. Seju iespiedis mitrajā kūdrā, Sergijenko smagi elpo. Viņ� pagrie� galvu un redz, ka tepat līdzās, pie viņa mutes � mīnas sprādziena izrauta bedre, kurā kā b|odas dibenā sakrājies nedaudz ūdens. Sergijenko pieliec galvu, kāri dzer, tad paceļ ar brūnu kūdru aplipu�o seju un lien ar savu spoli tālāk.

Pēc da�ām minūtēm sakari ar pulku nodibināti. Pienāk pavēle:

�Nekavējoties pārejiet...�

Un pēk�ņi pavēle pārtrūkst. Bataljona komandieris drūmi raugās Kupaljanā: kurp pāriet?

Sajā frontē, pa kreisi un mums priek�ā, notiek kauja. Risinās liela mēroga kauja, cīņa par mezgla pilsētu. Varbūt pavēle skanējusi: �Nekavējoties pārejiet uzbrukumā pret ienaidnieka pārspēku�?

Tad komandieri jāizvirza priek�galā. Komunisti un komjaunie�i arī priek�galā. Jāsavāc dūrē viss gribasspēks un jāuzbrūk.

Bataljona komandieris dod pēdējos rīkojumus...

Piepe�i sakari atkal atjaunojas. Izrādās, ka pavēle skan:

�Nekavējoties iziet no kaujas. Braslā �ķērsot upi un ieņemt augstieni �165�.�

Sarkanarmietis sakarnieks atkal grib dzert. Viņ� ieskrien malējā mājā.

Viņ� redz posta�u un jucekli.

Uz sienas zirnekļa krusts.

Viņ� spļauj uz to.

Pārsvītro ar ogli. Un a�i uzvelk savu sarkanarmie�a zvaigzni.

Bataljons sapulcējas pie brasla.

Krastā uz tel�u brezenta, pārcel�anos gaidīdami, guļ ievainotie. Viens no tiem atver acis. Viņ� skatās, ieklausās pieaugo�ajā dunoņā un jautā:

� Biedri, vai jūs mani pārnesīsiet?

� Mīļais draugs, tevi glābdami, patlaban �auj līdz pēdējai minūtei, piespiezdami ienaidnieku pie zemes, puskurli kļuvu�ie mīnmetējnieki.

� Vai dzirdi? Tev nodro�inādamas pārcel�anos, deviņu kilometru attālumā no �ejienes savu vareno sprostuguni

atklāju�as virspavēlniecības rezerves pulka baterijas. Mēs pāriesim upei pāri mierīgi. Vai gribi uzsmēķēt? Nē! Tad aizver acis un pagaidām klusē. Tu būsi vesels un vēl redzēsi ienaidnieka sagrāvi, savas tautas un savu slavu.

Aktīvā armija, 1041. gada 8. augusts.

Pie ejas, kas veda cauri smagai, ar raupjiem dēļiem ap�ūtai barikādei, milicis pārbaudīja manu caurlaidi izkļū�anai no ielenktās pilsētas.

Viņ� man ieteica piebraukt tuvāk priek�ējai līnijai ar ma�īnu vai ar kādu vezumnieku, kas dotos uz to pusi, bet es atteicos. Diena bija jauka un ceļ� īss. Bez tam piekalnēs ma�īnas da�reiz ap�audīja ar mīnām. Bet tērēt mīnu vientuļa gājēja dēļ nav vērts. Ja nu tomēr kas gadās, kājniekam vienmēr vieglāk iemesties ceļmalas grāvī.

Es gāju gar tuk�ām, pamestām mājiņām ar aizsistiem logiem un aizvērtiem vārtiem. Bija kluss. Tark�ķēja tikai vējdzirnaviņas, un izbadēju�ies kaķi medija zvirbuļus.

Cauri dārziem, kurus �ķērsoja dzeltenas, lietus izskalotas pretgaisa aizsardzības tran�ejas, es izgāju uz gravas nogāzes un ar kāju aizķēru lauka telefona vadu. Aptuveni noteicis virzienu, es nolēmu iet taisni gar vadu, tāpēc ka man bija vajadzīgi ļaudis.

Pēk�ņi atskanēja sprādziens. �ķita, ka tas nodārdēja tie�i virs manas tērauda bruņucepures. Es ātri iemetos vecā, bumbas izraktā bedrē, uzmanīgi apskatījos visapkārt un netālu ieraudzīju nomaskētu dzota pauguru, no kura tum�ās spraugas slējās resns lielgabala stobrs.

Es nogāju lejā līdz dzotam un apsveicinājies jautāju vecākajam ser�antam, ar ko pa�reiz nodarbināti viņa ļaudis.

Skaidrs, ka pirms atbildes ser�ants pārbaudīja manu caurlaidi un dokumentus. Pajautāja, kā dzīvo Maskavā. Tikai pēc tam viņ� bija ar mieru atbildēt uz maniem jautājumiem.

Tad tālumā pa labi iedārdējās bie�i sprādzieni.

Telefonists skaļi jautāja telefona klausulē kaimiņu dzotam:

� Kā pie tevis? Runā stiprāk! Kāpēc tu runā tik klusu? Ak, ap tevi sprāgst mīnas! Un tu domā, ja runāsi skaļi, tās izbīsies?

Sie vienkār�ie vārdi apklusu�ajā, uzmanības pilnajā dzotā izraisīja smaidus. Pēc tam atskanēja barga komanda un ierēcās mūsu lielgabals.

To atbalstīja kaimiņi. Ienaidnieki atbildēja. Viņi �āva ar �āviņiem �205� un tāl�āvējām mīnām.

Mīnas... Par tām jau daudz rakstīts. Rakstīts, ka tās kauc, svelpj, dūc, krāc. Nē! Lidojot minas skaņa ir smalka un melodiski skumja. Sprādziens sauss un griezīgs. Bet lidojo�o �ķembu dīk�ana līdzīga kaķa ņaudē�anai, kuram pēk�ņi ar smagu zābaku uzminu�i uz astes.

Rupjie, ar dzelzs klamburiem sastiprinātie griestu baļķi nodreb. Caur spraugām uz pleciem un aiz apkakles birst sausa smilts. Telefonists steidzīgi uzmet bruņucepuri traukam ar griķu biezputru, nepārtraukdams skaļi kliegt:

� Pa labi, nulle divdesmit pieciem �āviņiem! Tagad tie�i! Skrejuguni!

Pēc piecām minūtēm abpusējā �āviņu krusa kā nocirsta aprimst.

Acis visiem kvēlo, pieres miklas, ļaudis dzer no bla�ķēm. Telefonists prasa kaimiņiem, kas ir noticis un kur.

Noskaidrojas: vienam gaisa vilnis apgāzis ūdens tvertni; otram pārrauts pulka telefona vads; tre�ajam vēl ļaunāk: cauri ambrazūrai ar �ķembu pārsists lielgabala vairogs un plecā ievainots labākais baterijas tēmētājs; mums visapkārt izrautas bedres, dobumi, gabalos saraustīts un aiznests, dro�i vien aiz mākoņiem, viens izmircis zābaks, ko sarkanarmietis Konopļovs bija pakāris kokā saulītē �āvēt.

� Tu esi nevis ogļracis, bet vārna, � ser�ants pārmetot rūc uz sarkanarmieti Konopļovu, kas domīgs un nesapra�anā blen� veselajā zābakā. � Tagad kara laiks. Tev vajadzēja paņemt auklu un novilkt no �ejienes līdz zābakam sakarus. Tad, tiklīdz kaut kas notiek, pavelc un izrauj zābaku no ap�audes sektora slēptuvē. Bet tagad tev nav izskata, otrkārt, sarkanarmietim ar vienu pa�u kreisās kājas zābaku nav nekādas kaujas vērtības. Ņem savu zābaku rokā, nes to kā faktu star�inam un paskaidro savu bēdīgo stāvokli!

Kamēr visi pagriezu�ies ziņkārīgi klausījās �ais pamācībās, pa dzota durvīm kāds ienāca. Ienācējam sākumā nepievērsa nekādas uzmanības: domāja, kāds no savējiem, no lielgabala apkalpes. Pēc tam pamanīja. Ser�ants pienāca nodot priek�niekam raportu.

No kādas tikko jau�amas kustības man kļuva skaidrs, ka �o cilvēku te cienī un dziļi mīl.

Sejās atplauka smaidi. Ļaudis steig�us sakārtoja jostas, pavilka uz leju formas blūzes. Bet sarkanarmietis Konop-jovs �igli paslēpa savu baso kāju aiz tuk�ajām �āviņu kastēm.

Tas bija vecākais leitnants Mjasņikovs, bataljona komandieris.

Mēs ar viņu gājām gar aizsardzības rezerves līniju, kur sarkanarmie�i � vairums Doņeckas ogļra�u � veicīgi un prasmīgi raka satiksmes ejas un pilna profila ierakumus.

Katrs no �iem cīnītājiem ir in�enieris, apbruņots ar cirvi, kapli un lāpstu. Sare�ģītus labirintus, aizsegus, ligzdas, blindā�as, ambrazūras viņi, atrazdamies ap�audes ugunī, būvē ātri, prasmīgi un izturīgi. Tie ir pieredzēju�i, vīri�ķīgi un attapīgi ļaudis. Mums pretī no krūmiem pa graviņu iznāk sarkanarmietis. Ieraudzījis komandieri, viņ� uz mirkli apjūk.

Redzu, komandieris saraucis pieri, dro�i vien saskatījis kādu nekārtību un tūliņ izteiks sarkanarmietim piezīmi. Bet tas nesamulsis iet taisni pretī. Viņ� ir jautrs, spēcīgs, platiem pleciem.

Pienācis piecu � septiņu metru attālumā, viņ� uzņem reglamentā noteikto, stingro soli, pieliek roku pie laiviņas un, galvu pacēlis, svinīgi un bra�i paiet garām.

Komandieris apstājas un pilnā kaklā smejas.

� Ir gan kareivis! Ir gan malacis! � viņ� iesaucas sajūsmā, skatīdamies uz to pusi, kur ierakumos pazuda kareivis.

Un uz manu izbrīna pilno jautājumu atbild:

� Viņ� (kareivis) gāja ar laiviņu, nevis bruņucepuri galvā, kā noteikts. Ieraudzīja komandieri, nav kur bēgt. Viņ� zina, ka man patīk laba stāja, disciplīna. Lai notu�ētu pārkāpumu, viņ� tad arī plēsa man garām kā parādē. Ogļra�i! � ar mīlestību iesaucas komandieris. � Piedzīvoju�i un gudri ļaudis. Ja mani aizsūtītu uz citu daļu, es ietu uz �tābu un raudātu pēc saviem ogļra�iem.

Mēs lēnām gājām uz priek�ējām līnijām. Vienā no pagriezieniem komandiera apmetnis aizķērās aiz lāpstas roktura. Zem viņa apmetņa malas kaut kas gai�i pazibēja. Pakāpies uz nāko�ā izciļņa, es uzmanīgi, acis pagriezis, no aug�as paskatījos uz komandiera formas blūzes krūtīm.

Paskat tikai: tur zcin apmetņa kvēlo �Zelta Zvaigzne�. Viņ�, leitnants, � Padomju Savienības Varonis.

Nu jau esam pie pa�ām priek�ējām līnijām. Kaujas nav. Ienaidnieks te atdūries pret cietu sienu. Bet sargies! �eit aug�ā viss ir atklāts ienaidnieka un arī mūsu ap�audei. Seit valda labi paslēpu�ies snaiperi. Seit lo�metējs �DS�, �aurs kā dzelonis, var izlaist caur ambrazūru vienā punktā no viena stobra septiņsimt līdz tūksto� lo�u vienā minūtē.

Seit, pilsētas pievārtē, ar negodu nolicis savas piedzēru�ās galvas ne viens vien fa�istu pulks. Seit galīgi sakauta visa deviņdesmit piektā vācu divīzija.

Turpinās reta ap�aude. Caur �auru spraugu jau labi var at�ķirt ienaidnieka ierakumu nomaskēto valni. Pēk�ņi aiz paugura kaut kas pakustējās, pasitās sānis un no �āviena pazuda.

Tum�ais spēks! Tu te! Tu blakus! Aiz mūsu muguras stāv gai�ā, lielā pilsēta. Un tu no savām melnajām alām skaties manī savām alkainajām, bezkrāsainajām acīm.

Nāc! Uzbrūc! Un saņem nāvi no �īm smagajām ogļra�u rokām! Lūk, no �ā slaidā, mierīgā cilvēka ar tā dro�o sirdi, kas deg kā zelta zvaigzne.

Aktivā armija, 1941. gada 17. septembris.

Desmit izlūku jaunā ser�anta Ļapunova vadībā pa stāvu taciņu dodas lejup uz upes braslu.

Karavīri steidzas. Tumst, un jāpagūst vēl pēdējo reizi pirms nakts iestā�anās uzpīpēt pamestajā ganu būdiņā, kuras tuvumā apmeties un ieracies lauksardzes postenis.

Tālāk, kaut kur viņā krastā, � ienaidnieks. Viņ� jāat-rod.

Kamēr desmit, cilvēku guļus � galva pie galvas � kāri ievelk stipros mahorkas dūmus, izlūku priek�nieks � jaunais ser�ants Ļapunovs brīdina tādu pa�u jaunu sardzes priek�nieku ser�antu Burikinu:

� Kad nāksim atpakaļ, es tev, dārgais, no viņa krasta paroli nebļau�u. Un tu �ai sakarā neiedro�inies atklāt uguni uz mani. Es sūtī�u kareivi pa priek�u. Tu viņam no krasta klusu uzsauc ūdenī, Viņ� pienāks, tad pateiks.

� Zinu, � Burikins svarīgi atbild. � Nav sare�ģīta māksla.

� Nu, nu, nav sare�ģīta! Bet vakar sargkareivis tik stipri uzkliedza, ka ienaidnieks varētu sadzirdēt. Kas tai krastā? Klusu?

� Divas raķetes, lūk, �ai virzienā. Tad divi �āvieni, � paskaidro Burikins. � Reizēm vēj� uzpū� � kaut kas ietark�ķas. Jā! Pēc tam lidma�īna atlidoja, izlūks. Pagrozījās, palidinājās un tad nozuda, rau, tur, nelietis.

� Lidma�īna � debess laupītājs, � nopietni saka ser�ants Ļapunovs, � bet mūsu uzdevums � meklēt pa zemi, zāli un me�u. Nu, � viņ� bargi apgrie�as. � Vai sasmē-ķējāt? Mans sapnis ir nepīpētāji izlūki, bet viņi bez tabakas knupja nevar dzīvot.

Pakāru�i kaklā patronsoīnas, turot virs ūdens �autenes un granātas, tum�a ķēdīte pāriet upi.

Kā zilgana uguntiņa virs viļņiem uz komandiera rokas spīguļo kompasa gai�ā ciparnīca.

Nokļuvis me�a malā, ser�ants noraisa spīdo�o kompasu, noslēpj to kabatā, un izlūku nodaļa bez skaņas pazūd me�a biezoknī.

Izlūku kodols virzās pa me�a ceļu. Divi cilvēki pa priek�u, pa divi labajā un kreisajā pusē. Ik pēc katrām desmit minūtēm bez pulksteņa, bez komandas izlūki pēc nojautas apstājas. Atspiedu�ies ar laidēm pret zemi, nometu�ies uz ceļiem, aizturēdami elpu, ļaudis sasprindzināti ieklausās nakts skaņās un �abē�anā.

Klau! Kaut kur nodzied gailis, ko vācie�i vēl nav paspēju�i aprīt.

Pēc tam tālumā kaut kas nodun, no�ķind, it kā ar buferiem būtu saskrēju�ies divi tuk�i vagoni.

Tad kaut kas ietark�ķas... Tas ir motors. Te kaut kur klejo motociklisti. Tie jāsameklē par katru cenu.

No tumsas iznirst sarkanarmietis Meļ�akovs un aizelsies ziņo:

� Biedri ser�ant, uzkalniņā viņpus ceļa zem kājām vads.

Ser�ants iet pa priek�u. Viņ� aptausta vadu ar roku un apdomā: vai iet gar vadu pa kreisi vai pa labi? Bet izrādās, ka pa .kreisi vads ved staignā purvā. Kājas slīgst, un zābaks ar grūtībām jāvelk laukā no lipīgajiem dubļiem. Pa labi tas pats,

Pie ser�anta pienāk Meļ�akovs, izņem nazi un sakas

� Atjaujiet, biedri ser�ant, es pārgriezī�u vadu!

Ser�ants apstādina Meļ�akovu. Viņ� saviebj seju, tad

tver vadu, aptin to ap durkļa maksti un ar spēku velk. Vads padodas. Purvā kaut kas ie�apstas. Tad uz ceļa izslīd smags akmens.

Ser�ants gavilē. Aha, tātad vads ir neīsts. Tā arī ir: vada otrā galā piesiets un iemests purva grī�ļos dzelzs atsperes gabals.

� �Pārgriezī�u, pārgriezī�u!� � ser�ants izzobo Meļ�akovu. � �Biedri ser�ant, ziņoju, ka esmu iznīcinājis telefona sakarus starp diviem purva var�u bataljoniem.� Tu, Meļ�akov, uz visu esi ļoti pārsteidzīgs. Ej pa priek�u! Meklē! Kaut kur netālu te ir īstais vads.

Atkal priek�ā dzirdama motora rūkoņa. Izlūki lienot virzās pa smil�ainu me�malu. No �ejienes aiz krūmāja redzams lauku mājas siluets. Pie mājas � pīts �ogs. Aiz �oga � neskaidrs troksnis.

Ser�ants �ukstus pavēl:

� Sagatavot granātas! Pielīst pie �oga! Es ar trim eju uz priek�u pa labi. Granātas mest taisni tai virzienā, uz kurieni es slīpi iz�au�u sarkanu raķeti.

Sagatavot granātas � tas nozīmē: klik � uzvilkt... klik � dro�inātājs, klik � un kapsele savā vietā.

Sī uguns, apslēpta, gatava uzliesmot, guļ pie krūtīm, pie pa�as sirds.

Aizrit minūte, otra, piecas, desmit. Raķetes nav. Beidzot parādās ser�ants Ļapunovs un pavēls

� Izlādēt granātas! Māja pamesta. Tas ir Ievainots zirgs, kas spārdās pagalmā pie �ķūņa. Atri celties! Ņemsim pa kreisi. Vai dzirdat? Vācie�i ir kaut kur tepat, aiz kalniņa.

Pie ser�anta pienāk Meļ�akovs. Viņ� vilcinās un labo roku, dūrē savilktu, tur kaut kā savādi pastieptu sānis.

� Biedri ser�ant, � viņ� samulsis saka. � Mana granāta nav �pudele�, bet �citrons�, �F-l�. Un, lūk, rezultāts bēdīgs.

� Kāds rezultāts? Ko tu murk�ķi?

� Tā, biedri ser�ant, uzvilkta kaujas stāvoklī.

Acumirklī visi instinktīvi atraujas no Meļ�akova.

� Ir gan ķīmiķis! � izmisīgā �ukstā iesaucas pārsteigtais ser�ants. � Ko tad tu... aizsargtapu esi jau izrāvis?

� Jā, biedri komandieri. Es domāju: tūliņ būs raķete, un es to tūliņ meti�u.

� �Metī�u, metī�u,� � atcērt ser�ants.� Nu tagad turi to saujā un nepalaid roku vaļā kaut vai līdz rītausmai!

Meļ�akova stāvoklis nav apskau�ams. Viņ� ir pasteidzies, un granātas dzelksni tagad notur tikai saujā samiegtā skava. Neaizdedzinot uguni, aizsargtapu ielikt nevar. Nevar arī nosviest granātu me�ā, purvā � tad izjuks viss izlūkgājiens. Kareivji ejot klusu lamā Meļ�akovu:

� Ko tu, puis, pie ļaudīm spiedies? Ej garām vai gar malu!

� Kā tad viņ� var gar malu? Lai iet pa ceļu, kur līdzenāks, citādi aizķersies aiz saknes un tad ies vaļā.

� Nemētā roku, neesi parādē! Turi granātu ar abām rokām!

Beigu beigās aizvainotajam Meļ�akovam atņem �auteni un sūta to ar granātu pa priek�u kā priek�ējo patruļnieku.

Pēc da�ām minūtēm izlūku kodols viņu sastop ceļa malā sēdot.

� Ko tu?

� Man te zem kājām vads, � drūmi paziņo Meļ�akovs.

Izlūki iet gar vadu. Pēk�ņi motoru tark�ķē�ana atskan

pavisam blakus. Uzspīd un nodziest uguns. Priek�ā, pie kolhoza �ķūņiem, troksnis, kustība. Ser�ants, aiz viņa visi izlūki pieplok pie zemes un lien projām no ceļa, uz kura dro�i vien kaut kur pavisam tuvu stāv sardze.

Divsimt metru izlūki lien minūtes �etrdesmit. Tad viņi ilgi guļ nekustīgi, ieklausīdamies troksnī, rūkoņā un nepazīstamās valodas skaņās.

Ser�ants parausta Meļ�akovu aiz pēdas un norāda viņam uz uzvilkto raķe�u pistoli. Meļ�akovs klusēdams un saprazdams paloka galvu. Ser�ants atlien sāņus.

Atkal viena, otra � garas minūtes. Pēk�ņi kā sarkana �ūska, norādot virzienu, uzliesmo ser�anta mestā raķete.

Meļ�akovs uzlec kājās un ar visu spēku met savu granātu pāri �ķūņa jumtam.

Atskan grāviens, tad kauciens, pēc tam apdullino�a motoru rūkoņa saplūst ar vācu automātu tark�ķē�anu.

Izlūki atklāj uguni.

Aizdegas �ķūņa salmu jumts. Gai�s. Redzami ienaidnieki. Tā arī ir, � tā ir motociklistu rota.

Bet tad bezjēdzīgajai automātu tark�ķē�anai pievienojas smago lo�metēju rējieni.

Pārgriezu�i vairākās vietās vadu, izlūki aiziet.

�au�ana aizmugurē neapklust. Tagad tā turpināsies līdz gaismai.

Tum�s. Tālu viņā krastā, protams, pamodies rotas komandieris. Viņ� dzird �o ap�audi un domā patlaban par saviem izlūkiem.

Bet viņa izlūki soļo pa me�u saskanīgā, naigā solī. Bez dusmām viņi tagad lamā garkāji Meļ�akovu. Nepacietīgi aptausta kabatas ar mahorku.

Un, lai kaut vai aiz upes būdā viņ� atļautu tiem pēc patikas izsmēķēties, viņi vienā balsī un skaļi slavē savu jauno ser�antu.

Aktīvā armija,

1941. gada 4. oktobris.

Arkādijs Ciaidars nodzīvoja nepilnus 38 gadus. No tiem literatūrai veltīti tikai piecpadsmit, ta�u viņa devums mūsu kultūrā, jaunatnes audzinā�anā ir milzīgs.

1941. gada vasarā Dienvidrietumu frontē Gaidaru uzņēma kā tuvu cilvēku. �Mēs esam izaugu�i no jūsu grāmatām,� teica viņam frontinieki. Bet pionieri, kurus neņēma karā, izveidoja �komandas�. Zēni un meitenes frontinieku ģimenēm gatavoja malku, novāca ra�u sakņu dārzos. Okupētajā Kijevā timurie�i palīdzēja glābt un kopt ievainotos. Blokādes laikā Ļeņingradā, stiprā salā bērni ar sarkanarmie�u zvaigznītēm pie mēteļiem ragaviņās izvadāja pa mājām ūdeni no Ņevas, iznēsāja pastā sakrāju�ās vēstules, izpirka veikalos produktus tiem, kam bija grūti staigāt. Daudzi kara laika timurie�i gāja bojā savā postenī.

Grāmatu �Timurs un viņa komanda� Gaidars uzrakstīja Lielā Tēvijas kara priek�vakarā. Kar� sen ir beidzies, bet komandas rodas vēl aizvien � pagalmos, skolās, pionieru namos. Ir pat veselas pilsētas, kur komandām ir ļoti liela nozīme: Inta, Svetlograda, Sterļitamaka, Ar-hangeļska, Leņinabada.

Arī tagad miljoniem bērnu rūpējas par mazākajiem un veciem cilvēkiem, par armijā dienējo�u vai Baikāla� Amūras maģistrāles celtniecībā strādājo�u cilvēku tuviniekiem, organizē �tirnurie�u pakalpojumu birojus�, aizsargā me�us un upes, putnus un zivis. Lai palīdzētu �iem bērniem, �urnāls �Pioņer� izveidojis Vissavienības Timura �tābu.

Daudzi no �iem pa�aizliedzīgajiem un prasmīgajiem bērniem cen�as līdzināties ne tikai Gaidara varoņiem � Puisītim īkstītim, Aļkam, Borisam, Serjo�am, Natai, Ti-muram un Zeņiai, bet ari pa�am Gaidaram. Un ar lepnumu viņi sevi dēvē par gaidarie�iem.

�Gaidara dzīve bija kā viņa grāmatu turpinājums, bet da�reiz varbūt arī to sākums,� teicis K. Paustovskis.

�Viņa dzīve laikam gan ir viena no visinteresantākajām grāmatām pasaulē,� apgalvojis B. Jcmcļjanovs, viens no pirmajiem rakstnieka biogrāfiem. Viņ� bija �savu grāmatu autors un varonis�, teicis par viņu S. Mar�aks.

Kā izveidojās �ī apbrīnojamā personība, kuru daudzu valstu lasītāji pazīst pēc īsa, vilino�a un noslēpumaina vārda � Gaidars?

Ģimene. Kurskas apgabala Ļgovas pilsētā saglabājusies kādreizējās skolas vienstāva ēka. Tagad tur ir Gaidara Valsts literāri memoriālais muzejs. Sajā skolā mazā, �aurā dzīvoklītī skolotāju Goļikovu ģimenē 1904. gada 9. (22.) janvārī piedzima dēls Arkādijs.

Rakstnieka tēva Pjotra Isidorovi�a vectēvs bija dzimtcilvēks, bet tēvs � atvaļināts kareivis, kas bija nodienējis cara armijā divdesmit piecus gadus. Ar milzīgām pūlēm, gandrīz bez jebkāda atbalsta, Pjotrs Isidorovi�s izlauza ceļu uz izglītību un beidza Kurskas skolotāju semināru.

Rakstnieka māte Natālija Arkadjevna cēlusies no mui�nieku ģimenes. Pēc nostāstiem viņas �dzimtā bijis daudz karavīru�. Dzīve tēva, �tābkapteiņa Saļkova mājā viņai bija necie�ama. Beigusi ģimnāziju un saņēmusi atestātu ar tiesībām strādāt skolā un pasniegt stundas jaunākajās klasēs, Natālija Arkadjevna aizgāja no mājām, pārtrauca sakarus ar savām aprindām un nolēma veltīt savu dzīvi tautas izglīto�anai.

Pjotrs Isidorovi�s un Natālija Arkadjevna daudz strādāja, nodarbojās ar pa�izglīto�anos, mācījās sve�valodas. Brīvajā laikā viņi dziedāja tautasdziesmas, lasīja viens otram priek�ā dzejoļus, bet bērniem � pasakas. Reizēm vecāki arī pa�i sacerēja dzejoļus.

Atdarinot tēvu un māti, Arkādijs agri sāka �runāt ritmā�. Savu pirmo dzejoli viņ� sacerēja, vēl neprazdams lasīt. Arkādijs iemīlēja dzeju un tautasdziesmas un jau zēna gados daudzas zināja no galvas.

Goļikovu mājā bija daudz grāmatu, bet bērniem � bil�u grāmatas. Arkādijs agri sāka aizrauties ar lasī�anu. Iemīļotos stāstus un romānus viņ� varēja atstāstīt no galvas � vārds vārdā � veselām nodaļām.

No mazotnes Arkādijs mājās bija pieradināts pie patstāvības un bruņnieciskuma. Neviens ģimenē neatcerējās gadījumu, ka viņ� būtu ietiepies par sīkumiem vai sūdzējies par biedriem. Viņa pienākums bija rūpēties par mazākajām māsām. Gandrīz no trīs gadu vecuma Arkādijs ģimenē kļuva par �meiteņu aizbildni�.

Natālija Petrovna Goļikova-Poļakova atcerējās: bērnībā, vizinoties kopā ar brāli funikulierī, viņa pēk�ņi nobijusies, ka tauvas var pārtrūkt. Un Arkādijs, atrazdamies ar viņu kabīnē ļoti augstu gaisā, paņēmis viņu aiz rokas un apgalvojis, ka tauvas �vēl nekad nekad� nav pārtrūku�as, bet brālis bijis tikai gadu vecāks par māsu.

Reiz, kad Arkādijs ar �kaķeni� bija iz�āvis logu un aizbēdzis, māte viņam paskaidroja, ka stiprs un drosmīgs cilvēks nekad nemelo un neslēpjas aiz citu mugurām. �Ja esi vainīgs, � atnāc un pasaki to pats,� viņa teica. Arkādijs apsolīja. Un kop� tā laika viņ� vienmēr atzinās savās kļūdās un nodarījumos. Pārvarot bailes no soda, viņ� audzināja sevī drosmi un gribasspēku.

Skolotājs G a 1 k a. 1914. gada augustā sākās pasaules kar�. Pjotru Isidorovi�u tūlīt iesauca armijā. Arkādijs ļoti skuma bez viņa. Sakrājis mazliet naudas, viņ� aizbēga no mājām, lai dotos pie tēva uz fronti, bet tika aizturēts un nogādāts atpakaļ mājās.

�Mīļo tēt!� rakstīja Arkādijs. �Cik jauki pie mums pa�laik. Spīd saulīte, viss zaļ�, priecīgs. Zied ievas. Ir tik labi... Man tikai �ēl, ka Tev varbūt tā nav. Man briesmīgi gribas aizbraukt kaut kur tālu, tālu, lai vilciens mani aizvestu pēc iespējas tālāk, pie Tevis, pa to pa�u ceļu, pa kuru brauci Tu, no tās pa�as stacijas, kur es tik rūgti raudāju!�

1914. gada rudenī Arkādijs Goļikovs iestājās reālskolā, kur mācījās gandrīz piecus gadus. Vēlāk grāmatā �Skola� Gaidars diezgan ironiski pastāstīja par reālskolas dzīvi un tikumiem, bet ironija attiecās galvenokārt uz dievvārdu pasniedzēju, �vācieti� un inspektoru Ļebja�jevu, kuru skolēni īpa�i necieta. Bet vispār mācību darbs �eit bija labi organizēts. Par labāko pedagogu tika uzskatīts literatūras skolotājs Nikolajs Sokolovs, saukts Galka. Sokolovs bija visizglītotākais cilvēks pilsētā. Viņ� daudz bija ceļojis, prata vairākas valodas. Izlasījis Arkādija dzejā uzrakstīto sacerējumu, Sokolovs teica, ka uzrakstīts slikti, ta�u ielūdza Goļikovu pie sevis, atļāva izmantot savu bibliotēku un labprāt sarunājās ar viņu par izlasītajām grāmatām.

Par nopietnu literatūras mocī�anu reālskolā liecina mājas sacerējuma temats � �Prozas un dzejas at�ķirība�. Arkādijs par �o sacerējumu saņēma piecnieku.

4. klases skolnieka Goļikova dienasgrāmatā ir iemīļoto autoru un izlasīto grāmatu saraksts. Tajā minēti Pu�kins, Gogolis, Tolstojs, Gon�arovs, Pisarevs, �ekspīrs, Zils Vc-ms, Marks Tvcns, somu tautas eposs �Kalevala�. Arkādijs gribēja izstudēt �Darvina rakstus� un G. Bokla �Civilizācijas vēsturi Anglijā� (G. Bokls taiā laikā tika uzskatīts par �pa�u gudrāko, visdziļākdomājo�o un visgrūtāk saprotamo rakstnieku�).

Sajā pa�ā dienasgrāmatā atrodamas piezīmes par redzētajām kinofilmām un teātru izrādēm. �Atbraucu pie tēva uz Penzu,� viņ� rakstīja 1918. gada martā. �Vakarā biju tautas namā...�. Un nāko�ajā lappusē: �Es tēloju huzāru Glovu Gogoļa komēdijā �Spēlmaņi�.�

Glova loma lugā ir viena no grūtākajām.

Kad sākās revolūcija, Sokolovs aizveda Arkādiju uz boļ�eviku klubu. Kļuvis par Arzamasā pirmā laikraksta �Mo-lot� redaktoru, Nikolajs Nikolajevics pieņēma Arkādiju sev par palīgu redakcijas sekretāra postenī. Vai gan jābrīnās, ka da�us gadus vēlāk, pabeidzis pirmā stāsta �Sakāvju un uzvaru dienās� melnrakstu, Goļikovs devās cauri pus Krievijai, lai parādītu to savam biju�ajam literatūras skolotājam.

Stāstā �Skola� N. Sokolovs parādīts arodskolas skolotāja Galkas tēlā.

Ceļ� uz fronti. Kad sākās revolūcija, Arkādijam Goļikovam bija 13 gadu. Viņ� bija izsūtāmais boļ�eviku klubā, strādāja par lietvedi partijas apriņķa komitejā. Naktīs apsargāja pilsētu. Piedalījās komjaunatnes organizē�u,nā Arzamasā. Apmeklēja reālskolu. Rakstīja skolēnu avīzē �Za svobodu�. Nodarbojās ar pa�izglīto�anos. Interesējās arī par filozofijas jautājumiem. �Altruisms,� viņ� rakstīja dienasgrāmatā, �ir likums, kas aicina cilvēku rūpēties par citiem.� Un vēl Arkādijs centīgi apguva militārās zinības un pat mācījās jāt ar vecu ūdensvedēja kleperi: viņ� bija izlēmis nokļūt frontē.

1918. gada novembrī Goļikovs brīvprātīgi iestājās Sarkanajā Armijā. Viņ� kļuva par Arzamasas komunistiskā bataljona komandiera J. Jefimova adjutantu. J. Jēfimovu drīz iecēla par republikas dzelzceļa apsardzes karaspēka pavēlnieku. Būdams komandiera adjutanta un sakaru mezgla priek�nieka postenī, �etrpadsmitgadīgais Arkādijs Goļikovs pārcēlās uz Maskavu.

Ta�u �tāba darbs Goļikovam nelikās interesants. Viņ� iesniedza raportu ar lūgumu nosūtīt viņu uz fronti. Jefi-movs, gribēdams pasargāt zēnu, kuram �ķita, �ka kar� ir tāda kā rotaļa vai pastaiga pa skaistām vietām�, izdomāja mazu viltību: viņ� nosūtīja Arkādiju uz Sarkanās Armijas komandieru kursiem Maskavā. Tur bija jāmācās se�us mēne�us. Ta�u kursus pēc da�ām dienām pārcēla uz Kijevu � tur bija Petļuras fronte.

Lidojuma sākums. Kijevas komandieru kursu programma bija pla�a. �eit mācīja krievu valodu, aritmētiku, dabaszinības, vēsturi, ģeogrāfiju, ģeometriju, kājnieku reglamentus, lo�metējmācību, taktiku, fortifikāciju, topogrāfiju, artilērijas pamatus, militāro administrāciju. Lekcijas bie�i tika pārtrauktas ar �praktiskajām nodarbībām�: radās bīstama situācija, un kursantus sūtīja cīņā te pret baltajiem, te pret �zaļo� bandām.

Vienas �ādas ekspedīcijas laikā Goļikovu iecēla par nelielas vienības komandieri un uzdeva likvidēt atamana Bitjuga bandu. Ta�u atamans bija piesardzīgs. Parādījās, kur viņu negaidīja, no kaujas ar kursantiem izvairījās. Goļikovam uzticētā operācija izjuka. Tad palīdzēja pats Bitjugs. Viņ� uzdeva kādam zemniekam iebērt indi akā, no kuras ņēma ūdeni kursanti. Indētāju notvēra. Goļikovs lika ciema vecākajam �uz rītdienu sagatavot pajūgus...� un piebilda, ka �ļaudis saslimu�i, un jādomā, ka viņi ir saindēti�.

Naktī Bitjugs ar visu baru iebruka ciemā.

� Oho-fio-ho! Nomest iero�us, sprāgu�ās mu�as! � auroja bandīti.

�Bet tad uz�āvās gaisā,� rakstīja Gaidars stāstā �Sakāvju un uzvaru dienās�, �zila raķete. No sarkano puses atskanēja dārdo�a, saskanīga zalve, saplūzdama ar �etru lo�metēju tark�ķē�anu... Sagrāve bija pilnīga...�

Pabeigt Kijevas komandieru kursus Goļikovam neiznāca. Pasliktinājās stāvoklis frontē. 1919. gada augusta beigās 180 kursanti tika nostādīti ierindā skolas laukumā. Viņiem nolasīja pavēli par komandiera pakāpes pie�ķir�anu pirms termiņa. Izsniedza apliecības. Un nosūtīja uz frontes pārrāvuma vietu pie Bojarkas kā ierindniekus.

Rītausmu sestā rota sagaidīja Ku�uhovkas sād�ā. Atstāju�i sardzi, karavīri sadalījās pa mājām un nolikās gulēt. Pārgājienā nomocīju�ies, sargkareivji arī aizmiga. Un, kad kā trauksmes signāls sprāga granāta, baltie jau bija ielavīju�ies ciema nomalē.

Rotas komandieris Jakovs Oksjuzs metās uz to pusi, kur notika ap�audī�anās. Aiz viņa � pārējie. Pēk�ņi Oksjuzs nokrita, ienaidnieka lodes ķerts. Biedri apjukumā apstājās. Draudēja katastrofa ...

� Kļausit manu komandu! � iesaucās Goļikovs. � Uz priek�u, par mūsu Ja�ku!

Goļikovs uzvarēja �o kauju. Vakarā biedri ievēlēja viņu par komandieri. Arkādijam toreiz bija piecpadsmit gadu.

Maz pazīstamā dienesta autobiogrāfijā 1922. gadā Gai-dars rakstīja, ka pēc vairākām nepārtrauktu kauju nedēļām viņa rotā �paliku�i septiņpadsmit cilvēki no simt astoņdesmit�.

1919. gada 6. decembrī kaujā pie Ullas sād�as Baltkrievijā, kad Goļikovs savas vienības priek�galā jā�us traucās kaujā, �rapnelis viņu ievainoja kājā, bet sprādziena vilnis nometa no zirga.

Goļikovs nokļuva Voroņe�as hospitālī un drīz vien devās mājup turpināt ārstē�anos. Brūce nebija bīstama, bet kritiens no zirga lika sevi manīt pēc trīs gadiem...

Kad Goļikovs izveseļojās, viņu nosūtīja mācīties uz Maskavu, Augstākās strēlnieku skolas rotu komandieru nodaļu. Nodarbībās atklājās, ka viņam ir izcilas spējas. Drīz viņu pārcēla uz bataljona komandieru, bet pēc tam pulka komandieru nodaļu. Turklāt Goļikovs pirms paredzētā laika un labāko skaitā pabeidza skolu un tika iecelts par komandieri Voroņe�as pulkā, kurā bija 5 tūksto�i durkļu un zobenu, lai gan viņ� bija jaunāks par visiem � viņam bija tikai 17 gadu!

Par īstu ne vien karavadoņa meistarības, bet ari revolucionārā humānisma skolu Goļikovam kļuva dienests Tambovas guberņā. Viņ� tika iecelts par 58. atsevi�ķā pulka komandieri un piedalījās Antonova dumpja likvidē�anā. Kaujas operācijas �eit vadīja V. Antonovs-Ovse-jenko, kur� bija piedalījies Ziemas pils Ieņem�anā un arestējis Pagaidu valdību, N. Tuha�evskis, cilvēks ar izcilām militārām spējām un personisko drosmi, kur� 26 gadu vecumā komandēja armiju, kā arī slavenais brigādes komandieris G. Kotovskis un citi.

Tambovas guberņā bija ieviestas tā saucamās �piedo�anas dienas�. Jebkur� dumpja dalībnieks �piedo�anas dienā� varēja atdot �auteni un tūlīt pat doties mājas. Tikai 58. pulka teritorijā vien no me�a iznāca un tika atlaisti mājās vairāk nekā se�i tūksto�i cilvēku ...

Pret Solovjovu. 1922. gada sākumā Go]ikovs saņēma sevi�ķi grūtu uzdevumu � viņu nosūtīja uz Sibīriju, uz tālo Hakasiju. Tur A�inskas-Minusinskas rajonā tre�o gadu darbojās nenotveramā atamana Solovjova bandas. Izmantojot iebiedēto vietējo iedzīvotāju atbalstu, Solovjovs pārtvēra vezumus ar zeltu un labību, traucēja produktu sagādi, turēja sasprindzinājumā Jeņisejas guberņas lielāko daļu. Kad pret Solovjovu sūtīja lielu karaspēku, viņ� aizveda savas bandas taigā.

Solovjovs bija stiprs un viltīgs pretinieks. Ar savu līdzzinātāju palīdzību atamans izplatīja baumas, ka viņ� �visu redz, visu dzird, un lode viņu neķer�.

Solovjovs lika manīt savu klātbūtni ik dienas. Lai ata-mans nepārsteigtu viņu nesagatavotu, Goļikovs divas un pat trīs reizes naktī apstaigāja posteņus. Pārbaudes beidzās laimīgi. Ta�u, tiklīdz Goļikovs bija aizbraucis no ciema, Solovjovs nodūra sargkareivi.

Astoņpadsmitgadīgais 2. kaujas rajona priek�nieks drīz vien saprata, ka Solovjovam ir lielisks novēro�anas un sakaru dienests. Viņ� izveidoja arī savu izlūkdienestu. Par talantīgu izlūku Goļikovam kļuva jaunā rnedniece liaka-siete Nastja Kukarceva. Tie�i viņa bija tā, kas atklāja vairākas Solovjova bāzes, starp tām ari galveno bāzi Podņebesnijzuba kalnā, kuru Goļikovs ieņēma pārdro�ā nakts uzbrukumā.

Solovjovam ar personisko apsardzi izdevās aizbēgt. Ta�u ar galvenās bāzes ieņem�anu sākās bandītu �impērijas� sagrāve. Pēc tādas sagrāves atamans vairs nevarēja savākt jaunus spēkus.

Daiļrades sākums. Kaujas rajona priek�nieka �tābs bija izvietojies Forposta ciemā (tagad Ord�onikidzes ciemats). Goļikovs ievēroja, ka ciema jaunie�i garlaikojas, nezina, ko iesākt. Un viņ� organizēja pa�darbības teātri. Kopā ar jaunie�iem Goļikovs iestudēja A. Gribojedova komēdijas �Gudra cilvēka nelaime� pirmo cēlienu, pēc tam kādu laikmetīgu lugu.

Reiz neviens no jaunajiem aktieriem neatnāca uz mēģinājumu: vecie iedzīvotāji bija paziņoju�i, ka teātra spēlē�ana ir �dievam nepatīkams darbs�, un aizliegu�i saviem bērniem un mazbērniem piedalīties izrādēs, Goļikovs pavēlēja sasaukt sapulci. Kad ļaudis bija sapulcēju�ies, kaujas rajona priek�nieks cīņai pret bandītiem paziņoja:

� Forposta ciema pilsoņi! Es jūs sasaucu, lai izskaidrotu jums, kas ir teātris!...

Runa atstāja iespaidu. Dievbijīgie sirmgalvji aizliegumu atcēla. Pat vēl vairāk, � drīz vien vairums �aktieru� kļuva komjaunie�i.

Turpat Sibīrijā Goļikovs sāka rakstīt. Iesākumā tie bija uzmetumi, piezīmes par to, ko viņ� kā zēns bija piedzīvojis revolūcijas gados. Arkādijs Petrovi�s rakstīja retajos brīvajos brī�os, reizēm atraujot tos miegam. Savas burtnīcas viņ� glabāja karavīra somā.

Kā atceras ciņu biedrs, biju�ais vada komandieris P. Ņi-kitins, reiz pēc īsas kaujas, kad taigā nācies vājāt bandu, Goļikovs pamanījis, ka somas vairs nav. Uzsāktā meklē�ana bijusi veltiga. Burtnīca ar piezīmēm bija pazudusi uz visiem laikiem.

Un tad, kad jau �ķita, ka līdz Solovjova pilnīgai sakāvei un notver�anai atlicis pēdējais izrāviens, pali pēdējā kauja, kad Goļikovs juta, ka viņ� var visu � karot, rakstīt, uzvest lugas, spēlēt tajās pats, kad nākotne �ķita pilnīgi skaidra � viņ� iestāsies Ģenerāl�tāba akadēmijā un uz visiem laikiem paliks armijā � �ajā laikā Arkādiju Petrovi�u uzveica slimība.

Viņa organisms neizturēja arvien pieaugo�o nepārtraukto pārslodzi. Slimība, kas perinājās viņā kop� kontūzijas un kritiena no zirga deviņpadsmitā gada decembrī, slimība, kura, ja ievērotu mierīgu, mērenu dzīvesveidu, varēja snaust desmitiem gadu, lika sevi manīt ar negaidītu spēku.

Arkādijs Petrovi�s pacietīgi ārstējās. Jo vēl ta�u klaiņoja taigā atamans Solovjovs. Un vajadzēja ātrāk pabeigt Ģenerāl�tāba akadēmiju. Republikas Revolucionārā kara padome trīs reizes pie�ķīra viņam atvaļinājumu uz pusgadu. Bet ārsti bija nepielūdzami un uzskatīja, ka karadienestam viņ� vairs nav derīgs. Un 1924. gada novembrī pulka komandiera dienesta pakāpē divdesmit gadu vecumā Arkādijs Goļikovs tika atvaļināts �uz nenoteiktu laiku�.

Dokumentus par atvaļinā�anu izsniedza viens no Frun-zes līdzgaitniekiem, Republikas Revolucionārās kara padomes loceklis Daņilovs. Viņ� sāka interesēties: tik jauns cilvēks, bet būtībā jau invalids. Goļikovs īsi pastāstīja par savu dzīvi pēc aizbrauk�anas, gandrīz vai aizbēg�anas no mājām. Daņilovs labsirdīgi uzsita viņam uz pleca un smaidot teica:-

� Tikai revolūcijas laikā var notikt tādas lietas.

�Bet es stāvēju vāj� un saviļņots, ieņēmis miera stāju,� mēs varam lasīt Gaidara dienagrāmatā.

Literārās mācības. Izvirzījās jautājums: ko darīt? Kā dzīvot tālāk? Un Goļikovs nolemj kļūt par rakstnieku.

Vai �ī izvēle bija nejau�a? Protams, nē. Jo interese par vārda mākslu pamodās Goļikovā ļoti agri. Agri vadās arī rakstītnepiecie�amība. Skolā viņ� sacerēja dzejoļus, izdeva �urnālu rokrakstā. Vēstules, kuras viņ� 10�11 gadu vecumā rakstīja tēvam uz fronti un kuras saglabāju�ās līdz mūsdienām, liecina par neap�aubāmām literārām dotībām. Ari dienasgrāmatā �Biedrs� uz jau-tājumu �Jūsu iemīļotā nodarbo�anās?� viņ� atbildēja: �Grāmata.�

Nevar zināt, kā būtu izveidojusies Arkādija Petrovi�a dzīve, ja nesāktos slimība un viņ� pabeigtu Ģenerāl�tāba akadēmiju. Jādomā, ka viņ� tomēr kļūtu par rakstnieku. To apliecina ari stāsts �Sakāvju un uzvaru dienās�, kuru Arkādijs Petrovi�s sāka rakstīt jau Sibīrijā, turpinādams dienēt sevi�ķu uzdevumu karaspēkā Jeņisejas guberņā. Stāsta melnraksti ir saglabāju�ies. Tā ir iespaidīga skolēnu burtnīcu kaudzīte. Uz pirmās burtnīcas vāka � liela zvaigzne saulstaru ielokā.

Kad Arkādijs Petrovi�s demobilizējās, viņam jau bija gatavas vairākas grāmatas nodaļas. Maskavā viņ� izstaigāja gandrīz visas izdevniecības, cerēdams ieinteresēt redaktorus par savu manuskriptu, bet izdevēji pret iesācēju autoru palika vienaldzīgi. Tad Goļikovs devās uz Ļeņin-gradu.

Viņ� noīrēja istabu un no rītiem strādāja pie sava stāsta, ar kuru tagad bija saistītas visas viņa cerības, bet pēcpusdienās gāja uz Publisko bibliotēku, kur viņu gaidīja lielas pasūtīto grāmatu kaudzes. Da�as grāmatas viņ� �aprija� steidzīgi, bet citās iedziļinājās katrā vārdā, meklējot rakstnieka meistarības noslēpumus. Pārrakstījis stāstu, Goļikovs atkal devās uz izdevniecību. Tā atradās Ņevas prospektā tagadējā Grāmatu namā. Kādā Valsts izdevniecības istabā Goļikovs nolika biezo mapi ar savām burtnīcām gara, gai�mataina cilvēka priek�ā un teica:

� Es esmu Arkādijs Goļikovs. Tas ir mans romāns. Gribu, lai jūs to izdotu.

� Jūs esat jau agrāk kaut ko rakstījis?

� Nē. Tas ir mans pirmais darbs, bet esmu stingri nolēmis kļūt par rakstnieku.

Manuskriptu diezgan ātri izlasīja. Un gai�matainais cilvēks � tas bija Konstantīns Fedins � teica Goļiko-vam:

� Rakstīt jūs neprotat, bet jūs varat rakstīt un rakstīsiet.

Sie vārdi izskanēja kā atalgojums par ticību sev, neatlaidību un vīri�ķību.

�Tad es sāku mācīties,� vēlāk atcerējās Arkādijs Petro-vies. �Mani mācīja Konstantīns Fedins, Mihails Sloņim-skis un sevi�ķi daudz Sergejs Semjonovs, kur� vārda tie�ā nozīmē rindiņu pa rindiņai analizēja kopā ar mani visu uzrakstīto, izskaidroja, kritizēja un palīdzēja.�

Stāsts �Sakāvju un uzvaru dienās� iznāca 1925. gadā almanahā �Kov��. �urnālā �Zvezda� drīz iespieda stāstu �RKP�, kur� tolaik bija domāts pieaugu�ajiem. Bet avīzē �Ļeņinskije iskri� parādījās pirmais Arkādija Petrovi�a stāsts bērniem �Patronas�.

ķeņingradā divdesmito gadu vidū strādāja daudz talantīgu rakstnieku. Goļikovs iepazinās ar dzejnieku S.Mar-�aku, ar pasaku lugu autoru J. Svarcu, kur� tolaik vēl nebija uzrakstījis pasaku lugas �Sniega karaliene�, �Drakons�, �Ena�, �Parasts brīnums� un �Kailais karalis�, ar prozaiķi V. Ivanovu, kur� jau bija kļuvis slavens ar savām grāmatām �Bruņuvilciens 14�69� un �Partizānu stāsti�, ar M. Zo��enko, humoristisko stāstu autoru, ar I. Gruz-devu, literatūrzinātnieku, M. Gorkija biogrāfu, ar V. I<a-verinu, nākamo romāna �Divi kapteiņi� autoru, un citiem literātiem.

Goļikovu tagad ielūdza te vienā, te otrā mājā, kur sapulcēju�ies rakstnieki lasīja savus tikko pabeigtos darbus, bet pēc tam uzklausīja biedru domas. Sajās sarunās bie�i tika skarti tie pa�i literārās meistarības noslēpumi, kurus Goļikovs vēl nesen bija meklējis viens.

... Visi trīs darbi, kurus Goļikovs publicēja Ļeņingradā, bija par karu. Paklausot savu jauno draugu padomiem, Goļikovs devās (viņ� domāja, ka uz neilgu laiku) �iepazīt dzīvi�. Arkādijs Petrovi�s izbraukāja, bet kad beidzās nauda, nostaigāja kājām simtiem kilometru. Pelnīja iztiku, palīdzēdams zemniekiem lauku darbos, izkraudams vagonus, cirzdams ogles dziļā �ahtā. Viņ� nebaidījās ne no kāda darba. Vakariņu laikā pēc maiņas vai laukā pie

ugunskura Golikovs sarunājās ar saviem jaunajiem draugiem vai nejau�iem ceļabiedriem. Un viņam atklājās tās dzīves puses, kuras viņ� nepazina, dienēdams armijā.

�urnālistika. 1925. gada rudeni Arkādijs Goļikovs sagaidīja Urālos, Permā. Seit viņ� kļuva par vietējās avīzes �Zvezda� redakcijas literāro līdzstrādnieku.

�urnālistika ir īpa�a profesija. �urnālistam ir nepiecie�ama prasme ātri, īsi un skaidri pastāstīt par pa�u galveno. Ta�u tas nav viegli. Un biju�ais pulka komandieris, daudzsolo�ais jaunais rakstnieks sāka ar pa�u vienkār�āko � viņ� mācījās izlabot strādnieku korespondentu vēstules un rakstus.

Goļikovs ātri apguva avī�nieka darbu. Biedri atcerējās, ka viņ�, �strādājis daudz, aizrautīgi, ne�ēlodams spēkus un kļūdams pret sevi arvien prasīgāks un prasīgāks�. Un bie�i �bijis ar sevi neapmierināts�.

Da�reiz vienā avīzes numurā bija ievietoti divi vai pat trīs viņa sagatavoti materiāli. Pavisam Urālos nedaudz vairāk kā gada laikā viņ� uzrakstīja 4 garos stāstus, 14 stāstus un ap 150 feļetonu un aprakstu.

Savu pirmo stāstu laikrakstā �Zvezda� (tas saucās �Nams uz stūra� un bija iespiests 1925. gada 7. novembri) Arkādijs Petrovi�s parakstīja ar vārdu �Gaidars�.

Sava pseidonīma izcelsmi uz jokiem noskaņotais Gai-( ars ieskaidroja da�ādi. Ta�u vienreiz draudzīgā sarunā viņ� atzinās, ka �atvedis� to no Hakasijas. Būdams atsevi�ķā pulka komandieris Minusinskas stepēs, Arkādijs Petrovi�s bie�i dzirdējis, kā vietējie iedzīvotāji runāju�i, viņam parādoties: �Haidar Goļikov?� (tas ir: �Kurp dodas Goļikovs?�). Vai vienkār�i: �Haidar?�

Bet rakstniekam pa�am �ķita, ka viņa pseidonīmā ielikta pavisam cita jēga. Jaunajā vārdā skanēja aicinājums un jautās stepes pla�ums. Sis aicinājums un pla�ums atgādināja Arkādijam Petrovi�am cīņu dienas jaunībā, kad pēc pirmā trauksmes signāla viņ� steidzās uz turieni, kur bija visgrūtāk un visbīstamāk, bet no muguras skanēja sauciens: �Haidar ... Haidar?�

Nav nejau�ība, ka pēc rakstnieka bojāejas radās romantiska leģenda par to, ka vārds �Gaidars� nozīmē �jātnieks, kas auļo priek�galā�.

Arkādijs Petrovi�s strādāja laikrakstos daudzās pilsētās: Sverdlovskā, Maskavā, Arhangeļskā, Ilabarovskā. Visur viņ� ķērās pie visgrūtākā darba.

Arhangeļskas �Pravda Severa� sāka interesēties, kāpēc pazeminājies darba ra�īgums kokmateriālu pludinātāju arteļos. Gaidars iestājās vienā no tiem. Kopā ar visiem cītīgi stiepa baļķus, sēja no tiem plostus, darīja citu vajadzīgu darbu. Kad avīze sāka meklēt savu pazudu�o līdzstrādnieku, redakcija saņēma atbildi: �Korespondents pie mums nav bijis un nav. Brigādē gan strādā kāds Gaidars, bet tas ir koku pludinātājs ...�

Atgriezies Arhangeļskā, Arkādijs Pctrovi�s iesniedza sīku atskaiti. Bet par brigādē nopelnīto naudu nopirka harmonikas un aizsūtīja tās kā dāvanu saviem nesenajiem biedriem � koku pludinātājiem.

1928. gada novembrī Arhangeļskas tuvumā uzskrēja uz zemūdens klints fran�u kravas kuģis �Saīda� ar kokmateriāliem.

Kuģis kuru katru brīdi varēja apgāzties. Ekipā�a atstāja kuģi. Kuģa glāb�anas darbus veica padomju jūrnieki.

Avīze uzticēja Gaidaram uzrakstīt par to reportā�u. Arkādijs Petrovi�s nokļuva uz bojā ejo�ā kuģa. Viņ� piedalījās tā glāb�anā un nosūtīja no radiokabīnes radio-grammu: �Uzvara! �Saīda� nocelta no sēkļa. Matrozis Gaidars.�

Stāsts �Skola�. 1927. gadā Arkādijs Petrovi�s uz īsu laiku aizbrauca uz Maskavu un kļuva par laikraksta �Krāsnij voin� līdzstrādnieku. Laikraksts publicēja daudz rakstu jaunajiem sarkanarmie�iem, kuri pirmoreiz tika iesaukti obligātajā karadienestā. Gaidars rakstīja viņiem īsus stāstus, kuros izskaidroja militārās mākslas pamatus.

Kāpēc ar �auteni jāapietas saudzīgi? Tāpēc, teica Gaidars, ka tā ir �precīza, pārbaudīta ma�īna�. Bija reiz pilsoņkara laikā �āds gadījums. Kaujiniekam Sa�arn Ko-marovam bija paradums dauzīt ar laidi visu, kas vien pagadījās: viņ� dzina ar to naglas, dauzīja riekstus. Kad izlūkgājienā Sa�a uzdūrās baltajiem un parāva aizslēgu, tad ieraudzīja, ka �autene sabojāta ... Gaidars pastāstīja arī par to, ka kareivim Berseņevam bijis pavēlēts steidzīgi nogādāt svarīgu paketi, bet viņ� nolēmis nesteigties. Un mūsu artilērija, nesaņēmusi savlaicīgi ziņojumu par stāvokļa izmaiņām, sākusi �aut ar smagajiem lielgabaliem uz pa�u kājniekiem ...

Ta�u Gaidars mācīja ne tikai, kā nevajag rīkoties, bot arī kas jādara, lai izvairītos no bojāejas bīstamā situācijā, lai izrādītos stiprāks par pretinieku un apstākļiem.

�Jebkur� ierocis ir nedzīva lieta,� rakstīja Gaidar? stāstā �Bumba�. �Pats tas darboties nevar, viss galvenais spēks slēpjas cilvēkā, ir svarīgi, kā cilvēks sevi nostāda un cik savaldīgs viņ� ir.�

Kas gan tas ir par spēku cilvēkā, ja tas ir varenāks par iero�iem? Tā ir aukstasinība � spēja nezaudēt bīstamos apstākļos pa�savaldī�anos; tā ir atjautība � prasme ātri, apsverot iespējamos variantus, atrast vienīgo pareizo atrisinājumu.

1929. gadā Gaidars pabeidza savu ievērojamo stāstu �Skola� un līdz ar to nostājās līdzās mūsu literatūras vado�ajiem meistariem.

Tā bija grāmata par to, kā miegaino, garlaicīgo senās Arzamasas dzīvi saviļņoja revolūcija, par to, kā Boriss Gorikovs, feld�eres un karavīra dēls, da�u mēne�u laikā nogāja sare�ģīto ceļu no reālskolas audzēkņa līdz revolucionārās vienības cīnītājam. Tas bija stāsts par Borisa audzinātājiem: par pa�u dārgāko viņa draugu � tēvu; par gudro skolotāju ar iesauku Galka � viņ� aizveda puisi uz boļ�eviku klubu; par viņa militārajiem audzinātājiem � komandieri Sebalovu un ogļraci Cubuku.

Stāsts par Borisa personības veido�anos atspoguļoja veselas paaudzes likteni.

Svarīgu vietu stāstā Ieņem pēdējā, vislielākā daļa �Fronte�.

...Sapņodams par varoņdarbiem kā daudzi viņa vecumā, Boriss aizbēg no mājām uz fronti. Romantiski noskaņotais zēns kļūst par prasmīgu, apzinīgu sarkanarmieti. Un stāsts par to, kā notiek �i pārmaiņa, satur daudz pamāco�u karavīru gudrību.

Sebalova vienībā uzņemtais Boriss lūdz, lai Cubuks viņu paņem līdzi izlūkgājienā. Rotas komandieris iebilst: jauniņais �var visu sabojāt�. Bet Cubuks viņu tomēr paņem.

Noskaidrojas, ka Borisam nepiemīt novēro�anas spējas. Viņ� neprot rīkoties ar ieroci. Gatavodamies mest granātu, viņ� neparauj gredzenu. Gribēdams palīdzēt Cu-bukam, kur� cen�as sasiet �mēli�, Boriss nomet �auteni... un ieko� gūsteknim pirkstā. Izlūkgājiens neizjūk vienīgi tādēļ, ka Cubuks nenolai� acis no Borisa un visbīstamākajos brī�os izlabo viņa kļūdas.

Kad Boriss reiz sāk ap�aubīt Cubuka tālredzību, neievēro viņa padomu un vecais ogļracis vairs nevar izlabot

Gorikova kļūdu, notiek nenovēr�ama nelaime � Cubuks iet bojā.

Negribot izraisījis Cubuka bojāeju un skaidri zinādams ka viņa vainu neviens nevarēs pierādīt, Boriss, atgriezies vienībā, nekavējoties visu izstāsta biedriem. Neap�aubāmais godīgums, kas prasa lielu vīri�ķību, palīdz Gori* kovarn kļūt. par īstu revolūcijas cīnītāju at�ķirībā no Fedjas Sircova. Fedja arī ir drosmīgs un pārgalvīgs kaujā, bet, pieļāvis kļūdas, nespēj tajās atzīties, sapinas melos � un beigās, baidoties, ka biedri viņu tiesās, aizbēg pie Mahno tētiņa.

�Skolas� pēdējā daļa, kas galvenokārt ir stāsts par Bo-risa kļūdām, no kurām Gaidars gribēja brīdināt savus lasītājus, tāpat kā visa grāmata, palīdz audzināt īstus cilvēkus � prasmīgus, vīri�ķīgus, uzticamus.

Ievērojamais bērnu literatūras pētnieks, biju�ais fron* tinieks, rakstnieks A. Ivi�s atcerējās: �Daudziem cīnītājiem, kas aizstāvēja Dzimteni Lielā Tēvijas kara gados, mugursomās glabājās daudzkārt lasīta, nobru�āta Gaidara �Skola�.�

Audzinā�ana ar sevis pārvarē�anu. Stāsts �Skola� bija rakstīts pusaud�iem. Bet Gaidars uzskatīja, ka vīri�ķību, attapību, spēju izdzīvot bīstamās situācijās vajag audzināt jebkurā vecumā un jo agrāk, jo labāk. Bezbailīgi un stipri ļaudis ir vajadzīgi ne tikai karā. Gadās stihiskas nelaimes: plūdi, ugunsgrēki, nogruvumi. Ir ne mazums mierlaika profesiju, kas pastāvīgi prasa vīri�ķību: ugunsdzēsēju, ģeologu, ogļra�u, jūrnieku, naftinieku, �urnālistu, lidotāju, tēraudlējēju, pedagogu, ārstu profesijas.

Kas ir vīri�ķība? Tā ir prasme nezaudēt dū�u nelaimē, spēja pārvarēt bailes sevī.

Kas dod spēku pārvarēt bailes sevī? Griba.

Kā audzināt gribu? Bie�i, katru dienu pārvarot nelielas grūtības, veidojot prasmi darīt to, ko negribas darīt.

Stāsta �Grāfa pilsdrupās� varoņi zēni Ja�ka un Vaļka strīdas, vai var ar kailu roku noplūkt nātri, �nepamirk�ķinot ne aci�.

�� Es ari varu, � saka Vaļka, � tikai negribu.

� Bet tu gribi... � saka viņam Ja�ka. � Nespēj vis iegribēt?�

Un Vaļka, sajuzdams biedra dzēlīgo skatienu, rau�us izrauj lielu nātri un saka, �drusku stostīdamies:

� Es ari ne acu nepamirk�ķināju.�

Ja�ka un Vaļka sarīko sev tādu pārbaudījumu, sapņodami �kļūt par varoņiem�.

Ta�u citos Gaidara stāstos dzīve prasa no bērniem vīri�ķīgu rīcību vairs ne uz derībām � �nespēj vis�, � bet īstenībā. Kad vajag kādam palīdzēt vai kādu izglābt. Un bie�i vien, lai spētu tā rīkoties, zēnam vai meitenei nākas pārvarēt sevī bailes no nopietnām briesmām.

Visās Gaidara grāmatās pusaud�i un pat mazi bērni nonāk grūtās, bet reizēm pat ārkārtīgi bīstamās situācijās, no kurām viņiem pa�iem jāmeklē izeja.

Ir gadījies, ka da�i literatūras kritiķi pārmetu�i rakstniekam pārāk cietsirdīgu apie�anos ar saviem varoņiem. Ta�u tā nav cietsirdība, bet gan īstas labsirdības izpausme, jo Gaidars domāja galvenokārt par lasītāju.

Katrs no mums, neatkarīgi no vecuma, ta�u var pēk�ņi nokļūt grūtā stāvoklī, apjukt vai pat zaudēt dū�u. Bet Gaidars uzskatīja, ka tad, ja cilvēks atcerēsies, ka ar kādu citu kaut kas līdzīgs jau ir atgadījies vai arī ka �ir dzīvojis reiz tāds Dundurs�, kur� visu dzīvi cīnījies un ticis galā ar vēl lielākām briesmām un nelaimēm, � tas cilvēku uzmundrinās...

Stāstot savās grāmatās par sare�ģītiem un dramatiskiem notikumiem, Gaidars paskaidroja, kas var atgadīties dzīvē un kā jārīkojas, lai izrāditos stiprāks par apstākļiem un vēlāk nevajadzētu sarkt biedru un savā priek�ā ...

Stāstā �Ceturtā blindā�a� trīs bērni ap�audes laikā slēpjas patvertnē. Sprādziena vilnis atrauj durvis. Tās jāaizver. Bet visiem ir bail. Tomēr kādam ir jābūt drosmīgākam par citiem. Drosmīgāka par zēniem ir meitene Ņura. Uzvarēt bailes �ajā brīdī izdodas tikai viņai vienai.

Mazajam Volodjam � stāstā �Dūmi me�ā� �, lai izglābtu lidotāju Fedosejevu, ir jāpārpeld upīte.

�� F.s slikti protu peldēt, � atzinās Volodja. � Tiesa, es varēju pārpeldēt dīķi... bet tikai tādēļ, ka tur ūdens visdziļākajā vietā man nesniedzās pāri zodam.�

Tomēr pamest lidotāju nelaimē Volodja nevar. Un viņ� nolemj peldēt.

Stāstā �Tālas zemes� Petjka netī�ām aiznes no ģeologu telts kompasu. Un pārsteigumā nomet to blakus nogalinātā kolhoza priek�sēdētāja asiņainajai cepurei.

Ciemā domā, ka priek�sēdētājs paņēmis sabiedrisko naudu un aizbēdzis. Viņa nozu�anas noslēpumu tagad zina tikai Petjka, Bet, ja viņ� pastāstīs, kas noticis ar priek�sēdētāju, viņam būs jāpastāsta ari par kompasu. Petjka pārvar sevī bailes no kauna.

Katram cilvēkam bērnībā vai jaunībā nākas izvēlēties: kāds es gribētu būt?... Kā tādam kļūt?... Kas palīdzēs iran veidot sevī gribu, attapību, izturību?

Gaidara daiļrade dod atbildi uz �iem jautājumiem. Tādēļ tā ir tuva un vajadzīga ikvienai jaunai lasītāju paaudzei.

Stāsts par mūsdienīgo bruņinieku.

1940. gadā iznāca pats ievērojamākais Gaidara stāsts �Timurs un viņa komanda�, kur� ar savu vajadzīgumu, dzīves gudrību un skartajām problēmām ir tikpat mūsdienīgs �odien kā toreiz, pirms vairāk nekā �etrdesmit gadiem.

Kad un kā radusies �ī darba iecere, nav iespējams noteikt. Gaidars nav atstājis mums ne ierakstus dienasgrāmatā, ne atmiņas par to. Ta�u stāsts par Timuru bija ļoti personiska grāmata, un tās pirmavoti meklējami rakstnieka bērnībā un jaunībā.

Varbūt iecere radās no atmiņām par to, ka rakstnieka tēvs 1914. gadā devās karā un ģimenei uzreiz uzbruka grūtības. Vai arī Gaidars atcerējās, kā, būdams pulka komandieris Tambovas guberņā, viņ� kopā ar karavīriem palīdzēja sarkanarmie�u ģimenēm novākt ra�u... Un protams, iecere bagātinājās un padziļinājās ar Gaidara daudzajiem novērojumiem par bērnu pa�aizliedzīgo un cēlsirdīgo rīcību.

... Maskavas skolnieks Timurs Garajevs, atbraucis uz vasarnīcu pie sava tēvo�a, sapulcē bērnus un izveido komandu, lai slepeni palīdzētu karavīru un komandieru ģimenēm. Kāpēc slepeni?

Pirmkārt, tā ir interesantāk. Otrkārt, lai neviens no bērniem necerētu, ka par katru atnesto ūdens spaini vai pārzāģēto malkas pagali viņiem teiks paldies un pacienās ar tēju un ievārījumu.

Komanda ne tikai palīdz � tā uzņemas aizstāvēt �īs ģimenes, apsargā viņu mieru, viņu mājas. Bet, kad Mi�-kas Kvakina banda sāk zagt ābolus pat tajās mājās, uz kuru vārtiem uzzīmēta sarkanā zvaigznīte, komanda sāk noteikti rīkoties.

Stāsta melnrakstā saglabājies �āds fragments. Tēvocis Georgijs Garajevs jautā savam krustdēlam:

�� Kāpēc tev ir zilums zem acs?

� Mums... mums nācās iekaustīt da�us zēnus. Nu, un viņi, protams, nestāvēja rokas saliku�i.�

Lai ļaudis, kas aizsargā mūsu zemi, būtu mierīgi par saviem tuviniekiem un savām mājām, Timura komanda bezbailīgi dodas cīņā ar �gļēvajiem nelie�iem� no �apkaunojo�ās bandas�.

Nesaudzīgi cīnīdamies pret kvakinie�iem, Timurs vēr�as pie to pieaugu�o cilvēku saprāta, kuri caur pirkstiem skalās uz savu bērnu huligāniskajām �rotaļām�.

Ieslēdzis noķerto Kvakinu un viņa līdzgaitniekus tuk�ā stacijas kioskā, Timurs izkar plakātu:

�Garāmgājēj, ne�ēlo!

Te sē� ļaudis, kas naktīs gļēvulīgi aptīra mierīgo iedzīvotāju dārzus.

Atslēga pakārta aiz �ā plakāta, un tas, kur� laidīs laukā �os arestantus, lai iepriek� apskatās, vai starp tiem nav viņa tuvinieki vai paziņas.�

Tiesības nesavtīgi palīdzēt ļaudīm Timurs aizstāv ne tikai cīņā pret Kvakina bandu, bet arī sadursmēs ar pieaugu�ajiem, kuri gan Kvakinu, gan Tirnuru uzskata par vienādiem huligāniem un palaidņiem.

Pieaugu�ie ta�u arī ir da�ādi. Pulkvedis Aleksandrovs visu saprot no pusvārda. Bet Olga un Georgijs Garajevs (viņi nav slikti cilvēki, tikai ir neuzmanīgi) negrib pat iedziļināties, ar ko nodarbojas Timurs un viņa draugi. Un ar neizpratni, pat ar aizdomām raugās uz bērnu noslēpumaino darbo�anos.

Tādēļ vislielākais pārbaudījums Timuram ir nevis cīņa ar Kvakinu, bet ieilgu�ais konflikts ar Olgu un tēvoci.

Uzskatīdama Timuru par huligānu, Olga nosauc viņu par nelieti. Bet tēvocis, kur� varētu visu noskaidrot un aizstāvēt zēnu, vēl piebilst: �Es aizliedzu tev tuvoties viņu vasarnīcai� un piedraud aizsūtīt krustdēlu mājās.

Ja Timurs būtu mazdū�īgāks, viņ� izbeigtu savu rotaļu, kas pēk�ņi kļuvusi tik bīstama. Bet 13 gadu vecais komandas kapteinis nav no bailīgajiem. Un viņam nākas izturēt vēl vienu pārbaudījumu. Vēlu vakarā Timuram piezvana Zeņa � pēdējais elektriskais vilciens aizgājis. Viņa nesastaps tēvu. Zēnam jāiz�ķiras: vai nu pakļausit muļķīgajam aizliegumam un atstāt nelaimē Zeņu, vai ari palīdzēt Zeņai � un nokļūt nelaimē pa�am. Par nepaklausību ta�u draud aizsūtī�ana prom no vasarnīcas, bet tas nozīmē: ardievu, �tābs �ķūņaug�ā, ardievu, bīstamā un satrauco�ā rotaļa. Bet, no otras puses, ko gan vērti būtu �tābs un komanda, ja viņ�, Timurs, nobītos tm komandiera meita nevarētu satikt tēvu? Timurs uzlau� �ķūni, kur stāv tēvo�a motocikls, un aizved meiteni uz Maskavu.

�Timurs un viņa komanda� ir stāsts par pa�aizliedzību un pilsonisko drosmi ikdieni�ķās situācijās.

Gaidars mācīja jauno lasītāju aizstāvēt savu zēnu cildeno taisnību.

Par labu dzīvi jācīnās. Starp Gaidara draugiem un paziņām bija daudz bērnu. Viņ� vienmēr iedziļinājās viņu brī�iem sare�ģītās un grūtās dzīves apstākļos. Un, ja varēja, centās palīdzēt.

Arkādijs Petrovi�s draudzējās ar Piemaskavas stacijas Povarovkas bērnu nama bērniem: veda viņiem tikko iznāku�ās grāmatas, lasīja, priek�ā savu jauno darbu manuskriptus. Bērni savukārt stāstīja par saviem sapņiem un rūpēm, lūdza iz�ķirt viņu strīdus.

Gaidars bie�i domāja, kā panākt, lai ikvienam bērnam būtu laimīga bērnība, lai viņ� nenoklīstu no ceļa.

Zigans stāstā �RKP�, pazaudējis tuviniekus, kļuva par bezpajumtnieku. Serjo�as S�erba�ova likstas sākās pēc viņa mātes nāves (�Bundzinieka liktenis�). Daudzi dzīvu vecāku bērni ta�u arī kļuva par bāreņiem, tāpēc ka bija iziru�as viņu ģimenes.

Kad izirst ģimene, pirmām kārtām cie� bērni. Tādēļ Gaidars uzskatīja, ka bērniem līdz ar pieaugu�ajiem jā-rūpējas par savas ģimenes laimi.

Stāsta �Gai�zilā krūzīte� varones rudmatainās Svetlanas ģimenē pēk�ņi rodas satraukums: ciemos atbraucis polārais lidotājs, sens viņas mātes Marusjas draugs, un Svetlanas tēvam pēk�ņi sāk likties, ka Marusja viņu vairs nemīl. Tad se�us gadus vecā meita parāda savu gudrību.

�� Tētiņ, � Svetlana saviļņota ievaicājās, � mēs ta�u pa īstam neaizgājām no mājām? Viņa ta�u mūs mīl...

� Kā tu zini, ka mīl? Varbūt tevi vēl mīl, bet mani gan vairs nē.

� Ei, nu tu gan mels! � Svetlana pa�ūpoja galvu.

� Es vakar naktī pamostos, skatos, māmiņa atlikusi grāmatu sāņus, pagriezusies uz tavu pusi un ilgi tevī noraugās.

� Kas tur liels, ka noraugās? Viņa arī pa logu lūkojas ...

� Ai nē! � Svetlana pārliecinātā iebilda. � Pa logu viņa lūkojas pavisam citādi...�

Ta�u mājas izrādās, ka taisnība bijusi Svetlanai: �Ma-rusjas acis bija brūnas un raudzījās sirsnīgi. Bija redzams, ka viņa ir gaidījusi mūs ilgi, beidzot sagaidījusi un tagad ļoti priecājas.�

Svetlana ar sev raksturīgo vērīgumu pirms tēva saprot, ka noticis pārpratums. Viņa vienmēr interesējas par visu, kas notiek mājās, kopā ar vecākiem apsprie� daudzas ģimenes lietas. Turklāt viņai neviens nav teicis: �Neiejaucies. Tu vēl esi maza. Tu to nesaproti.� Glu�i pretēji. Viņas domas vienmēr godbijīgi uzklausa. Un, kad ģimenē pienāk grūts bridis, meitene ar savu gudrību palīdz tēvam un mātei.

Gaidars Maskavā. Arkādijs Petrovi�s dzīvoja un strādāja daudzās pilsētās, bet savas dzīves pēdējos desmit gadus pavadīja Maskavā.

Gaidars pārcēlās uz galvaspilsētu 1930. gadā, pēc stāsta �Skola� iznāk�anas. Sākumā Arkādijs Petrovi�s ar sievu un dēlu apmetās Piemaskavas vasarnīcu ciematā Kuncevo, 1 ielajā Kuncevas ielā. Seit Gaidars sāka rakstīt �Skolas� otro grāmatu, kas palika nepabeigta, uzrakstīja stāstu �Ceturtā blindā�a� un stāsta �Tālas zemes� lielāko daļu.

Pēc tam Gaidars dzīvoja pa�ā Maskavas centrā, Lielajā Dmitrovkas (tagad Pu�kina) ielā. No �ejienes viņ� varēja da�ās minūtēs aiziet līdz Mazajai Cerkasu �ķērsielai, kur atradās bērnu literatūras izdevniecība, kas izdeva viņa grāmatas, un līdz Ļihova �ķērsielai, kur atradās kinostudija �Sojuzdetfiļm�, ar �o studiju rakstnieks sadarbojās jau sen.

Un pavisam tuvu bija Gorkija iela, �urnāla �Pioņer� redakcija, kurai Gaidars iesniedza stāstus �Lai spīd!�, �Gai�zilā krūzīte�, �Zilās zvaigznes�. Sim �urnālam bija domāts arī stāsts �Talismans� (�Semjons Bumbara�s�), kuru Arkādijs Petrovi�s nepaguva pabeigt.

Tajā pa�ā Lielajā Dmitrovkas ielā dzīvoja Gaidara tuvs draugs, gudrs un labs cilvēks, rakstnieks Ruviins Fraer-manis. Gandrīz katru dienu Arkādijs Petrovi�s iegriezās pie viņa: sarunājās, prasīja padomu, dalījās iespaidos ar draugu, ņēma grāmatas no viņa lielās bibliotēkas, kurā bija klasikas darbi, enciklopēdijas, vēsturiski sacerējumi.

K. Paustovskis atcerējās: �... Pie Ruvima Fraermaņa viņa mazajā dzīvoklī Lielajā Dmitrovkas ielā gandrīz katru vakaru pulcējās viņa draugi.� �o rakstnieku sadraudzību pa jokam nosauca par �Konotopu�.

�Mēs lasījām,� stāstīja Paustovskis, �cits citam visu, ko bijām tikko uzrakstīju�i, strīdējāmies... Stāstījām da�ādus atgadījumus... Toreiz es pārliecinājos, ka tādās mazās rakstnieku sadraudzībās arī top lielā literatūra ...� �Konotopu� labvēlīgajā atmosfērā tika iecerētas, radītas, pirmo reizi lasītas un apspriestas tādas grāmatas, kā K. Paustovska �Karabugazs�, A. Roskina �Anto�a Ce-honte�, M. Loskutova �13. karavāna�, R. Fraermaņa �Krūmu suns Dingo jeb Stāsts par pirmo mīlestību�, A. Gaidara �Gai�zilā krūzīte� ...

1938. gadā Gaidars apmetās Lielajā Kazjonnijas �ķērsielā, kura pēc kara, paklausot bērnu neatlaidīgajiem lūgumiem, tika pārdēvēta par Gaidara ieiu. Sajā savā pēdējā dzīvoklī Gaidars sarakstīja stāstus �Dūmi me�ā�, �Cuks un Geks�, lugu �Garāmgājējs�, pasaku �Karstais akmens� un trīs kinostāstus: �Timurs un viņa komanda�, �Sniega cietok�ņa komandants� un �Timura zvērests�.

Kara korespondents. 1941. gada 22. jūnijā vācu fa�istiskā armija nodevīgi iebruka mūsu zemē. Jau otrajā dienā Gaidars aiznesa iesniegumu ar lūgumu nosūtīt viņu uz aktīvo armiju. Tomēr veselības stāvokļa dēļ viņu nevarēja iesaukt armijā. Un Arkādijs Petrovi�s aizbrauca uz fronti kā laikraksta �Komsomoļskaja pravda� korespondents.

Pirms aizbrauk�anas Gaidaram bija saruna ar R. Fraer-mani, kur� ari brīvprātīgi devās uz fronti.

� Kas tu būsi zemessargos? � jautāja viņam Arkādijs Petrovi�s.

� Vienkār�i ierindnieks.

� Bet man ir par maz � būt ierindniekam, � teica Arkādijs Petrovi�s. � Es varu būt komandieris.

Gaidars ieradās Dienvidrietumu frontē, Kijevā, kur bija sācis savu cīņas ceļu 1919. gadā.

...Priek�ējās līnijās Gaidars sāka no jauna apgūt karamākslu. Viņ� mācījās �aut ar viņam jaunajiem automātiskajiem iero�iem: automātu, Degtjarjova sistēmas rokas lielgabalu, pat�auteni, trofeju �Smeiseru�. Kopā ar karavīriem viņ� atvairīja pretinieka uzbrukumus, devās triecienuzbrukumos.

Reiz Gaidars sarunājās ar bataljona komandieri Prud-ņikovu. Ienāca izlūkdaļas komandieris un ziņoja, ka karavīri gatavi izpildīt uzdevumu. Izlūki devās uz ienaidnieka aizmuguri pēc �mēles�.

� Biedri vecāko leitnant, � teica Gaidars, � atjaujiet man iet kopā ar viņiem. (Prudņikovs mēģināja viņu atrunāt.) Es varu rakstīt tikai par to, ko esmu redzējis pats, � piebilda Arkādijs Petrovi�s.

Bataljona komandieris atjāva. Karavīri atgriezās rīta pusē tin atveda gūstekni.

� Bet rakstnieks, izrādās, mūsu lietu saprot, � sacīja Prudņikovam viens no izlūkiem. � Viņ� pateica mums priek�ā, kur vācie�iem stāv kaujas apsardze un kur vajag ņemt �mēli�. Tur arī saņēmām.

Par bataljona komandiera Prudņikova un viņa karavīru varonību Arkādijs Petrovi�s pastāstīja aprakstā �Pie pārceltuves�.

�Tādu mirkļu dēļ bija vērts dzīvot!� Ari frontē Gaidars vairākkārt satikās ar bērniem.

Reiz Arkādijs Petrovi�s brauca uz priek�ējām līnijām un ieraudzīja, ka liels, spēcīgs zēns piekauj mazāku un vājāku. Gaidars palūdza �oferim pieturēt un izlēca no kabīnes, lai aizstāvētu vājāko ...

Citu reizi Arkādijs Petrovi�s ieradās pulka �tābā, kad tur risinājās nopietna saruna. Izlūkiem bija vajadzīgs pavadonis, kas zinātu slepenās takas otrā, ienaidnieka ieņemtajā upes krastā.

Sīs takas varēja parādīt tikai Sa�a un Marina. Tie bija mazi bērni � brālis un māsa. Viņiem tajā krastā bija paliku�as dzimtās mājas, kur viņus gaidīja māmiņa.

Rakstniekam lūdza padomu: �Vai var paļauties uz bērniem tādā lietā?�

Gaidars galvoja, ka var. Un apsolīja, ka ies ar bērniem un izlūkiem pats.

Irpeņas upīti pārgāja naktī. Vācu krastā ietark�ķējās lo�metējs, un visu apkārtni apgaismoja raķetes. Mazais Sa�a izbijās un kā sastindzis palika stāvam krastā. Izlūki gaidīja, bet Sa�a stāvēja. Tad Gaidars ātri uzkāra zēnam kaklā savu automātu, Baidīties, kad tev ir īsts ierocis, būtu kauns. Un zēns sāka iet pa ūdeni. Ar bērnu palīdzību izlūki veiksmīgi nokļuva dziļā ienaidnieka aizmugurē un bez zaudējumiem atgriezās atpakaļ.

Kijevā, kinoteātri �Stnena�, Gaidars satikās ar bērniem no pilsētas Centrālās Timura komandas. Pionieri timurie�i bija organizēju�i pie �Smenas� bērnudārzu un �ū�anas darbnīcu, kas strādāja frontei, vāca naudu aizsardzības fondam, de�urēja evakuācijas punktos, pēc fron-tinieku lūguma meklēja viņu piederīgos. Bērni bija pat palīdzēju�i aizturēt bīstamu spiegu: viņ� izlikās par aklu un tirgojās ar zīmuļiem pilsētas galvenajā ielā Kre��a-tikā.

Klausoties bērnu stāstos, Gaidars izdarīja piezīmes savā burtnīcā. Pēc �īs satik�anās viņ� teica:

� Tādu mirkļu dēļ bija vērts strādāt kā katordzniekam! Tādu mirkļu dēļ bija vērts dzīvot!

Pēc da�ām dienām republikāniskais laikraksts �Sovet-skaja Ukraina� publicēja Gaidara aicinājumu:

�Bērni, pionieri, lieliskie timurie�i! Veltījiet vēl vairāk uzmanības un rūpju uz fronti aizgāju�o cīnītāju ģimenēm! Jums visiem ir veiklas rokas, modras acis, ātras kājas un gudras galvas. Nenogursto�i strādājiet, palīdziet vecākiem cilvēkiem...

Traucieties kā bultas, lieniet kā �ūskas, lidojiet kā putni, lai brīdinātu pieaugu�os par ienaidnieka diversantu, izlūku un izpletņlēcēju parādī�anos.

Ja kādam iznāk sastapties ar ienaidnieku, � klusējiet vai apmāniet viņu, parādiet viņam nepareizu ceļu...�

Tā bija kara pavēle ...

Ienaidnieka aizmugurē. Kad fa�isti noslēdza loku ap Kijevu, Gaidaram piedāvāja vietu lidma�īnā, kas devās uz Maskavu. Viņ� atteicās.

1941. gada 19. septembra vakarā Gaidars atradās pēdējās, vēl neuzspridzinātās Dņepras pārceltuves komandpunktā. Tas bija slavenais Ķē�u tilts.

Visu Kijevas pārceltuvju priek�nieks pulkvedis Kaznovs un frontes Kara padomes pārstāvis vecākais politvadītājs Belokoņevs apsprieda jautājumu: �Ko darīt?�

Mūsējie pilsētu jau bija atstāju�i. Kuru katru brīdi tajā varēja ienākt ienaidnieks.

Bija saņemta pavēle tiltu iznīcināt. Uzspridzinā�anai viss bija sagatavots. Bet ja nu Kijevas nomalē vēl turpinās kauja un tur cīnās mūsu daļas pārliecībā, ka sapieri gaidīs līdz pēdējam brīdim? Vajadzēja nosūtīt izlūkus. Bet nebija neviena ko sūtīt.

� Atļaujiet man, � teica Gaidars.

� Ja jūs būtu karavīrs, � viņam atbildēja. � Bet jūs esat rakstnieks ...

� Es jūs lūdzu ne kā karavīrs, bet kā rakstnieks... Pie viena izlūko�u stāvokli.

Viņam atļāva. Gaidara nebija visu nakti. Viņ� pārradās rītausmā.

� Mūsējo pilsētā nav, � viņ� ziņoja.

Ķē�u tiltu uzspridzināja.

...Gaidars spēcīgas vienības sastāvā virzījās ar kaujām pa ienaidnieka aizmuguri.

Pie Jerkovcu ciema notika kārtējā sadursme ar hitlerie�iem. Ienaidnieka automātisti nepārtraukti �āva, paslēpu�ies aiz �ogiem un �ķūņiem.

Arkādijs Petrovi�s paman.ja jaunu sarkanarmieti, kas �āva, nepaceldams galvu no zemes.

� Ko tu �audies, draudziņ, ziiā gaisā? � Gaidars viņam ironiski jautāja.

Viņ� paņēma no cīnītāja �auteni: �Skaties!� � pagaidīja, kamēr virs �oga parādījās galva smagā kaskā, nospieda gaili. Kaska lēni nosvērās sānis un pazuda aiz �oga.

� Re, kā vajag �aut! Saprati? � teica Gaidars.

Karavīrs pamāja, paslējās uz elkoņiem un sāka mērķēt.

Pulkvedis Orlovs, 36. aviācijas divīzijas �tāba priek�nieks, stāstīja, ka saticis Arkādiju Petrovi�u Semjonov-skas me�ā netālu no Kijevas. Seit biju�i sakoncentrēju�ies daudz cilvēku � karavīri un civiliedzīvotāji. Fa�isti ielenku�i me�u. Viņiem biju�i arī tanki.

Gaidars uzmeklējis kaimiņu ciemā komjaunie�us, kas slepeni izvedu�i no me�a ievainotos. Viņ� palīdzējis Or-lovam sagatavot izlau�anās grupu. Naktī straujā triecienā aplenkuma loks ticis pārrauts. No lamatām izdevies izvest vairāk nekā 2000 cilvēku.

1941. gada oktobra sākumā Gaidars iestājās partizānu vienībā, kuru komandēja Geļmjazevas rajona partijas komitejas sekretārs Gorelovs. Vienība bija apmetusies me�ā, da�u kilometru attālumā no Ļepļavas ciema Kaņevas pilsētas tuvumā.

Gaidars vienībā vadīja operatīvo un diversiju darbu: ierīkoja slēpņus pie ceļiem, izveda ar kravas ma�īnu produktus ienaidnieka acu priek�ā, gatavoja Kaņevas lidlauka ieņem�anu, izstrādāja plānu lielas partizānu vienības izveido�anai pēc armijas parauga.

G a i d a r a soma. Partizānu vienībā Arkādijam Gai-daram bija brezenta gāzmaskas soma, no kuras viņ� nekad ne�ķīrās. Gaidars ņēma to līdzi, dodoties uzdevumā, pabāza zem galvas, guļot zemnīcā, lika blakus uz sola, kad sēdās pusdienot.

Gaidars glabāja tajā pistoles lo�u aptveres, rokas lo�metēja patronas, granātas un degļus. Bet galvenā bagātība bija burtnīcas, bloknoti un piezīmes uz atsevi�ķām lapiņām. Te bija ari dienasgrāmata, īss apraksts par Kijevas aizstāvē�anu, par izlau�anos no Semjonovskas me�a, apraksts par diviem lidotājiem, kuru varoņdarbu un bojāeju Gaidars pats bija redzējis; humoristisks stāsts par to, kā viņ�, Gaidars, gandrīz noslīcis purva upītē Tru-be�ā; Gorelova komandētās partizānu vienības hronika; apbrīnas vērti padomju cilvēku pa�aizliedzības un varonības piemēri.

Tas bija materiāls nākamajām grāmatām.

Partizānu vienībā Gaidaram bija savs �kabinets� � resns nozāģētas priedes celms. Seit, nolicis uz ceļiem burtnīcu, rakstnieks strādāja katru brīvu brīdi.

�Kabineta� tuvumā nebija pieņemts trok�ņot. Un, ja kāds no partizāniem aizmirsās, viņu tūlīt apsauca:

� Klusāk! Vai neredzi: Gaidars raksta ...

Reiz pie ugunskura partizāni palūdza:

� Arkādij Petrovi�, izlasiet mums, ko jūs rakstāt... Vienalga ko.

Gaidars samulsa:

� Savas piezīmes tagad jums nelasī�u. Tie vēl ir tikai uzmetumi. Kad iznāks grāmata, tad pa�i arī izlasiet. Es rakstu par to, ka mēs esam no da�ādām vietām, mums ir da�ādas profesijas, at�ķirīga pagātne. Bet negaidīti un trauksmaini ir pavērsusies dzīve, un mēs esam kļuvu�i par �me�abrāļiem�. Esmu daudz ko uzrakstījis par jums. Uzrakstī�u vēl vairāk. Un, ja iziesim no me�a, no aplenkuma, Dzimtene jūs neaizmirsīs.

Pie Gaidara pienāca vienības izlūks � piecpadsmit gadus vecā Ma�a Iļja�enko (Gaidars sirsnīgi dēvēja viņu par Dzelteno lentīti).

� Jums agrāk bija tikai bērnu grāmatas, � viņa teica. � Vai tagad būs grāmata pieaugu�ajiem?

� Ja palik�u dzīvs, � Gaidars atbildēja, � es uzrakstī�u daudz grāmatu. Uzrakstī�u lielu romānu pieaugu�ajiem, bet tajā katrā ziņā būs ari par bērniem. Uzrakstī�u lielu romānu bērniem, bet noteikti pastāstī�u tajā par bērnu un pieaugu�o vīri�ķību. Ta�u pa�ā pirmajā grāmatā pastāstī�u par tevi. Un nodaļa par tevi sauksies �Dzeltenā lentīte�... Un vēl man gribas rakstīt par tavas paaudzes komjaunie�iem, tāpēc ka tad, kad man bija tikpat daudz gadu, cik tev ir tagad, kad es biju zēns, komjaunietis, es arī pirmoreiz karoju �eit, Ukrainā, un to liesmaino laiku un sevi tolaik es ļoti labi atceros ...

Lo�metējnieka varoņdarbs. 22. oktobra rītā partizānu nometnei uzbruka soda vienība. Hitlerie�u bija daudz vairāk. Viņiem bija smagie mīnmetēji. Sākās nevienlīdzīgā kauja, kas ilga vairākas stundas.

Nespēdami pavirzīties ne soli uz priek�u, hitlerie�i sāka nometni ielenkt. Tad vienības komandieris pavēlēja atkāpties. Atkāp�anos ar savu lo�metēju sedza Gaidars.

Biju�ais partizānu vienības �tāba priek�nieks Tjutjuņ-ņiks rakstīja: �... b. Gaidars... pats pieteicās segt atkāp�anos ar lo�metēja uguni. Tā bija liela palīdzība vienības cilvēku izglāb�anā.�

Pēdējais varoņdarbs. Atkāpu�ies partizāni apmetās Prohorovkas me�ā, netālu no tās pa�as Ļepļavas. Tika sameklēta vieta jaunai, pastāvīgai bāzei 80 kilometru attālumā. Vajadzēja vienīgi sagādāt produktus ceļam.

1941. gada 25. oktobra vakarā Gaidars un �etri viņa biedri devās uz veco, izpostīto nometni, kur bija palikusi vesela soda vienības neskartā noliktava. Tumsā viņi izgāja no Prohorovkas me�a Ļepļavas virzienā. Pie dzelzceļa uzbēruma viņus pamanīja policists ...

Kad 26. oktobra rītausmā partizāni atgriezās pa to pa�u ceļu, pie takas, kas veda uz Prohorovku, viņus gaidīja slēpnis � lauka �andarmērijas pusrota.

Hitlerie�iem bija pavēlēts piecus saņemt dzīvus un uzzināt, kur pārējie.

Apmēram divdesmit metrus no takas kaujinieki apmetās atpūsties. Un Arkādijs Gaidars nolēma iegriezties pie dzelzceļa apgaitnieka, kas dzīvoja dzelzceļam otrā pusē. Viņ� uzkāpa pa nogāzi. Negaidīta skaņa piesaistīja viņa uzmanību. Gaidars pagriezās un pamanīja, ka pie takas kāds slēpjas.

Bija tikai da�i mirkļi laika, hitlerie�i vēl nebija pārliecināti, vai viņ� miglā tos pamanījis, un gaidīja, ko viņ� darīs. Karavīra liktenis tajā brīdī Gaidaram bija atvēlējis tikai vienu soli.

Gaidars bija attapīgs un drosmīgs cilvēks. Jaunībā, kopā ar vada komandieri Ņikitinu uzdūries atamana So-lovjova bandai, viņ� bija izrāvis zobenu un, nokomandējis divus neeso�us eskadronus, meties uz priek�u...

Dienvidrietumu frontē, 1941. gadā, Gaidaram reiz jautāju�i: kāpēc viņam vienmēr jābūt tur, kur ir visbīstamāk? Viņ� atbildējis:

� Lai dzīvotu!

Viņ� visur gāja pirmais, lai dzīvotu � bet ne uz citu rēķina ...

� Pui�i, vācie�i! � Gaidars iesaucās.

Sāka �aut lo�metējs. Un tajā pa�ā mirklī krūmos, kur slēpās hitlerie�i, sāka krist granātas. �andarmi piekļāvās zemei. Bet, kad viņi pacēla galvas, zem kokiem, kur bija atpūtu�ies partizāni, neviena nebija.

Gaidars krita, lai izglābtu. Un izglāba.

...Viena vienīga lode trāpīja viņam tie�i sirdi. Bet arī ar lodes caur�autu sirdi viņ� vēl kādu brīdi dzīvoja.

...Fa�isti pievāca Gaidara korespondenta apliecību, PSRS Rakstnieku savienības biedra karti un noņēma ordeni �Goda Zīme� ar № 6844.

Dzelzceļa apgaitnieks apglabāja Arkādiju Gaidaru pie uzbēruma.

1947. gadā Gaidara mirstīgās atliekas tika pārvestas uz Kaņevas pilsētu. Parkā, kas tagad nosaukts viņa vārdā, rakstniekam uzcelts piemineklis. Blakus parkam stāv viegla un gai�a celtne � A. Gaidara Bibliotēka muzejs, kas celts par līdzekļiem, ko nopelnīju�i un atsūtīju�i bērni no visiem mūsu Dzimtenes nostūriem.

Simtiem tūksto�u pieaugu�o un bērnu katru gadu dodas uz Kaņevu un Ļepļavu, lai noietu rakstnieka kauju ceļu, dzirdētu no nedaudzajiem vēl dzīvajiem biju�ajiem partizāniem atmiņu stāstu par viņu, lai noliktu lauku ziedu pu�ķīti uz sliedēm pie dzelzceļa apgaitnieka būdiņas...

Gaidara varonība Lielā Tēvijas kara dienās atzīmēta pēc nāves ar Tēvijas Kara 1 pakāpes ordeni, bet viņa literārā darbība un izcilais devums daudzu jauno paaud�u audzinā�anā � ar Ļeņina komjaunatnes prēmiju.

Gaidara grāmatas �odien lasa Indijā un Japānā, Dienvidamerikā un Āfrikā.

Timura komandas veic savu labo un nesavtīgo darbu daudzās Eiropas un Āzijas valstīs.

1935. gadā stāstā �Gai�zilā krūzīte� Gaidars ar sāpēm rakstīja par to, ka Vācijā pie varas nācis fa�isms. Un, lūk, nesen Berlinē, Vācijas Demokrātiskās Republikas galvaspilsētā, kur uz visiem laikiem ir iznīcināts fa�isms, pa ielām gāja bērnu kolonnas. Tie bija vācu timurie�i. Berlīnē notika viņu pirmais salidojums.

Gaidars �odien iet pa mūsu planētu roku rokā ar visiem, kas sapņo kļūt stipri garā. Kas grib nest prieku un laimi cilvēkiem. Un kas gatavi par �o laimi cīnīties.

Boriss Kurnovs

38. Ipp. Eleroni � kustīgas plāksnes pie lidma�īnu spārnu pakaļējām daļām; tās nostiprinātas uz �arnīriem, grozāmas abas reizē, bet uz pretējām pusēm; noder lidojuma sānsveres vadī�anai. Lon�erons � sija gar lidma�īnas spārnu, kura padara spārnu stabilu. Vibrācija � �eit: lidma�īnas korpusa svārstl�anās, trīcē�ana dzinēja darbības laikā. Deri vācija � lodes vai �āviņa sāniska novirzī�anas no �au�anas plaknes to grie�anās virzienā.

62. ipp. Trīsdesmitajos gados pionieru kaklautu nenēsāja sasietu mezglā, bet sasprauda ar īpa�u metāla sprādzi, uz kuras bija attēlots dego�s ugunskurs.

62. Ipp. Ckalovs V. (1904�1938) � padomju lidotājs, Padomju Savienības Varonis. Viņa vadītā lidma�īnas apkalpe 1937. gadā veica lidojumu pāri Ziemeļpolam no Maskavas uz ASV bez nosē�anās. Molokovs V. (dz. 1895. g.) � padomju lidotājs, Padomju Savienības Varonis, piedalījās ledlau�a �Ceļuskins� glāb�anas ekspedīcijā. Kokinaki V. (dz. 1904. g.) � lidotājs izmēģinātājs, divkār�s Padomju Savienības Varonis, uzstādījis vairāk nekā 20 pasaules rekordu.

64. Ipp. �Ņiva� � ilustrēts �urnāls, kas iznāca Krievijā pirms revolūcijas.

66. ipp. Kazemāts � �ajā gadījumā: vieninieku kamera biju�ajā cietoksnī. Cara laikā kazemātos turēja sevi�ķi bīstamus politiskos ieslodzītos. Pieminot kazeinātus, tēvocis centās radīt iespaidu, ka vecajam Jakovam ir ļoti lieli revolucionārie nopelni.

73. Ipp. Kapablanka H. (1888�1942) � kubie�u �ahists, 'io 1921. gada lidz 1927. gadam bija pasaules �empions �ahā.

73. Ipp. Senajā Grieķijā bija radīti mīti par bezbailīgo un cēlsirdīgo dievu un varoni Hēraklu, kur� veicis daudz varoņdarbu: nogalinājis milzīgu lauvu, iznīcinājis deviņgalvainu hidru, izmēzis c;ira Augcja staļļus... Romā un citās zemēs Hēraklu dēvēja par Ilor-kulesu.

76. Ipp. S m ir n o vs-S ok o ] s k i s (1898�1962) � ievērojams estrādes mākslinieks, KPFSR Tautas mākslinieks. N. Smirnovs-Sokoļ-skis sacerēja aktuālus feļetonus, ar kuriem pats uzstājās koncertos.

76. Ipp. Gladiatori Senajā Romā � īpa�i apmācīti vergi vai karagūstekņi, kuru pienākums bija uzjautrināt publiku, cīnoties savā starpā vai ar plēsīgiem zvēriem. Uzvarētais gladiators parasti gāja bojā.

81. Ipp. Edisons T. (1847�1931) � ievērojams amerikāņu izgudrotājs. Starp vairāk nekā tūksto� vit.ia izgudrojumiem ir arī tādi kā fonogrāfs, telefons, akumulators un da�ādi mērinstrumenti. Viņ� pilnveidojis elektrisko spuldzi un radījis elektronu spuldzīti, bez kuras �odien nav iespējams izgatavot pat visvienkār�āko radiouztvērēju.

90. Ipp. Judeņi�s N. (1862�1933) � ģenerālis, kontrrevolu-cionāro speķu pavēlnieks Krievijas Ziemeļrietumos, vadīja baltgvardu armiju, kas 1919. gadā uzbruka sarkanajai Petrogradai un ciela sakāvi.

96. Ipp. 1918. gada janvārī Rumānijas bur�uāziski mui�nieciskā valdība sagrāba Bcsarābiju, kas piederēja Padomju Krievijai. 19-10. gada jūnijā Besarabija tika atkal apvienota ar Padomju Savienību.

100. Ipp. Laperūzs £. (1741�1788?) � ievērojams fran�u jūrasbraucējs, atklājis starp Salialīnas un Hokaido salu jūras �aurumu, kas nosaukts viņa vārdā.

119. Ipp. Mjasņickaja � tagadējā Kirova Iela Maskava.

122. Ipp. Siguranca � politiskā policija monarhistiskajā Rumānijā.

131. Ipp. Līdz 1918. gadam Polija bija Krievijas sastāvdaļa. 1918. gada 29. augustā Padomju valdība pie�ķīra Polijai pa�noteik�anās tiesības. Izveidojās bur�uāziski mui�nieciska valsts. Tās vadītāji 1920. gadā, imperiālistisko valstu atbalstīti, organizēja uzbrukumu Padomju Krievijai. Par �ā laika dramatiskajiem notikumiem Vladiks stasta Toļam.

190. Ipp. Flamarions K. (1842�1925) � fran�u astronom�, ievērojams zinātnes popularizētājs. Viņa grāmata �Astronomija� pārtulkota daudzās valstis.

208. Ipp. Laika posmā, par kuru stāstīts �Kara noslēpumā� (trīsdesmito gadu sākumā), un līdz otrā pasaules kara beigām Bulgārijā un Rumānijā bija bur�uāziski monarhistiska valsts iekārta.

222. Ipp. Timurs, Timerlengs (�Timurs Klibkājis�) � Vidusāzijas karavadoņa un valsts darbinieka Tamerlana (136G�1405) da�ādi vārdi. Tamerlans iekaroja Turkestānu, Persiju, Indiju un Sīriju.

242. Ipp. Pēc reliģiskajiem ticējumiem, visus cilvēkus pēc nāves gaida pastarā tiesa, kas grēciniekiem liks izciest da�ādas mocības. Gaidars ironiski apraksta bazniciņas sienu gleznojumos attēloto pastaro tiesu: tur redzami verdo�i piķa katli un �spriedumu� izpildītāji velni.

258. Ipp. Hasana ezera rajonā 1938. gada jūlijā un augustā japāņu imperiālisti mēģināja sagrābt daļu padomju teritorijas. Sis mēģinājums beidzās ar japāņu armijas sakāvi.

Karstais akmens. Tulk. E. Grinberga

Cuks un Geks. Tulk. M. Paula........

Bundzinieka liktenis. Tulk. E. Bumbiere ......

Kara noslēpums. Tulk. C. Palkavniece.......

Timurs un viņa komanda. Tulk. A. Skalberga ..... Frontes piezīmes:

Tver ieroci, komjaunie�u cilts! Tulk. E. Grinberga . , , Kar� un bērni. Tulk. E. Grinberga .......

Tilts. Tulk. B. Brik�ķe..........

Pie pārceltuves. Tulk. E. Grinberga.......

Priek�ējās līnijās. Tulk. B. Brik�ķe.......

Raķetes un granātas. Tulk. B. Brik�ķe......

B. Katnovs. Rakstnieka dzīve un varoņdarbs. Tulk. G. Silakalne Komentāri ............. .

Gaidars A.

Ga 152 Izlase: Jaunākā un vidējā skolas vecuma bērniem / Sast. G. Silakalne; No krievu vai. tulk. E. Grinberga u. c.; II. E. Ozoliņ�. � R.: Zvaigzne, 1984. � 324 lpp., il.

� 4803010102�117 , _

^G A\S02(II)�84 ¹³¹'^{84 84,(7}