..�

Karadienests man �ķita biedējo�s un grūts pat kaut kur Krievijas vidū. Bet kas gan notiks �eit, �ajos mū�īgajos smiltājos? Tad nu gan esam iekritu�i kā circeņi karstos pelnos! Neko citu nedz redzu, nedz jūtu, tikai sauli. Liesmojo�ā saule, �ķiet, piepildījusi visas debesis. Grūti elpot � sakarsu�ais gaiss uzveļas virsū un spie� kā bieza masa, smacēdams vai nost. Sviedri plūst pa seju un kaklu aumaļām.

Brienam ierindā pa baltiņ baltu saules izdedzinātu ielu. Ceļmalās stāv zemas mājeles bez jumtiem. It kā pāri būtu brāzusies viesuļvētra un noplēsusi visus jumtus. Izrādās, tā �eit būvē mājas � jumti ir plakani, un tālab tie nav manāmi. Pa�laik ir dienas vidus, ta�u ielās neredz neviena cilvēka. Pilsētele �ķiet pamesta. Liekas, ļaudis visu atstāju�i un aizbēgu�i no �īs nāvējo�ās svelmes. Vis� pārgājiena laikā � no stacijas līdz pat pulka vārtiem � ceļā sastapām tikai vienu vecīti. Viņ� jāja uz ēzelī�a un bija tērpts siltā, vatētā halātā, galvā viņam bija milzīga cepure, pa�ūta no vesela auna ādas. Kā gan viņam nav karsti? Es pat sporta krekliņā svīstu, beidzos vai nost.

� Jā-ā. Ne jau visi no �ejienes atgriezīsies mājās, � sērīgi bilda Soboļevskis. � Da�s labs �ajās smiltīs paliks uz mū�u mū�iem.

Pui�i klusēja. Vienīgi Kuzņecovs spītīgi pavaicāja:-

� Kāpēc gan neatgriezīsies?

� Akls esi, vai? � Soboļevskis atcirta.

Viņ� bija domājis par �o neprātīgo, visu iznīcino�o svelmi.

Man iesmeldzās sirds. Es noticēju Soboļevskim � dro�i vien viņam taisnība. Izturēt divus gadus tādos apstākļos cilvēkam nav pa spēkam. Pat mēnesi te nenodzīvosi! Ardievu, tēti, mamma, Olga, institūts un viss pārējais!

Tādas domas dro�i vien ienāk prātā cilvēkam, kas nupat pēc kuģa bojāejas izmests neapdzīvotā salā. Atkāp�anās ceļa nav. Dzīve beigusies.

Mēs pienācām pie dzelzs vārtiem, kas bija nokrāsoti drūmā, tum�i zaļā krāsā. Smagie vārti lēnām atvērās kā milzīga, metāliska rīkle ...

Tad piepe�i iedārdējās mundrs militārs mar�s. Karaspēka pilsētiņas centrā, uz asfaltētā laukuma, kuram mēs tuvojāmies, ierindās stāvēja karavīri. Viņi lūkojās uz mums jautri un laipni. Mēs sākām palēkties, cenzdamies

Iet kopsoli. Iztaisnojām sakumpu�ās muguras, nolīdzinājāmies.

Alus apturēja iepretī karavīru ierindai. Viņu bija ļoti , miti/., laikam mūs sagaidīja viss pulks. Ierindas priek�ā 'iipu turpu pastaigājās virsnieks. Viņ� bija neliela i ■iiii.i, drukns, platiem pleciem. Virsnieka deniņos bal-:111a sirmums, sejas āda bija tum�a un poraina kā iz-n.iecēta. Sis cilvēks man likās daudz ko dzīvē pieredzējis.

Kad mēs beidzot nomierinājāmies, virsnieks laipni pa-maidīja un teica:

� Biedri, jūs atrodaties ar Kutuzova un Aleksandra N.-vska ordeņiem apbalvotā motorizēto strēlnieku pulkā.

¹ s esmu jūsu komandieris � apak�pulkvedis Nikolajs l�etrovi�s Kudrjavcevs. Pulks apsargā mūsu Dzimtenes dienvidu robe�u. Jums jāapgūst kara zinā�anas un jāno-i! aina lie, kuri, pabeigu�i dienestu, atgrie�as mājās. Pulks nesenajā kaujas gatavības pārbaudē saņēma aug-slu novērtējumu, un mēs ceram, ka jūs netaupīsiet spēka:;. ! li vairotu tā slavenās tradīcijas. Mums ir lieliskas tradīcijas. Lielā Tēvijas kara laikā mūsu pulka rindās izauga trīs Padomju Savienības Varoņi. Simtiem karavīru bija apbalvoti ar ordeņiem un medaļām. Miera die-n >; iz :līdzināti tūksto�iem lielisku karavīru � kaujas mācību Icicanmieku. Par to visu pastāstīsim jums sīkāk citreiz.. Nebaidieties no mūsu skarbās dabas. Da�s labs no jum ¹ : i vicu jiitas nelāgi. Sākumā tā mēdz būt visiem Vēlāk tas pāries. Pieradīsiet. Pabeigu�i dienestu, jūs vēl ilgosieties pēc �īm vietām. Bet tagad iepazīstieties ar vecākajiem biedriem. Palūdziet viņus pastāstīt par mūsu interesanto un grūto armijas dzīvi. Pulks, izklīsti

Ierinda piepe�i izjuka.

Karavīri nāca mums pretī. Ikvienam mugurā bija izbalējusi formas blūze, un īpa�i bra�i viņi neizskatījās. Stāvēju kopā ar Sobojevski un Kuzņecovu, kad mums pienāca klāt gara auguma, kalsens karavīrs ar gandrīz vai melni iedegu�u seju, kuras vaibsti acīm redzami nebija krieviski. Viņ� pasmaidīja, un zobi paspīdēja kā balts porcelāns.

� I abdien, vīri! � viņ� sacīja, sniegdams mums roku.

Sasveicinājāmies. Sākām ziņkārīgi aplūkot jauno paziņu. Tas nu gan bija krietni apcepināts! Ta�u pui�a acis spīdēja jautri.

� Nu, kā �eit ir?

�� Labi,

� Kas ir labi?

� Tas, kas �eit iri

Mēs visi iesinējāmies, tikai Vadiins ne, Sobojevskis uzlūkoja kareivi augstprātīgi kā alla�.

� Mani sauc par Karirnu, uzvārds Umarovs. Dienu jau otro gadu. � Karavīrs runā ar stipru akcentu, un viņam grūti ātrumā sameklēt pareizos vārdus.

� Vasarā �eit dro�i vien ir kā pekles ugunīs?

� Nē, vasarā dzīvot var.

� Vai jūs esat vietējais?

� Jā, uzbeks.

� Jums ir veicies � dzimtenē dienēt vieglāk.

� Citiem ari patīk. Paskat, tas ir sibīrietis, pavaicā viņam. Pimenovt � pasauca karavīrs. � Panāc �urp!

Mums tuvojās maza auguma, spēcīgs puisis. Viņam bija neparasti plati pleci, karavīra blūze �ķita it kā piestrūķēta ar musku|iem. Rokas viņ� turēja ieplestas � kā cīkstonis pirms cīņas.

� Kālab sauci, Karini?

� Gribu parādīt, kāds mums ir klimats;

� Nedzen velnu. Ko jūs, pui�i, prasījāt?

� Par klimatu.

� Klimats ir pa pirmo, varat būt dro�i. Tas ļoti labvēlīgi ietekmē raksturu. Es domāju, ka tiem, kas �eit nokļuvu�i, ir paveicies.

� Nu protams! Tā jau jums liek atbildēt jaunatnācējiem. Bet kā tad ir īstenībā? � Soboļevskis smīkņādams vaicāja.

Pimenovs saskatījās ar Umarovu.

Dū�īgais nopētīja Vadimu no galvas līdz kājām � no garajām pinkām līdz pat kurpēm.

� Tu, kā redzams, esi no tiem, kam nekur nav labi. Tu pat pa Maskavas centru slaisties neapmierināts.

Mūsu sarunu pārtrauca komandiera spaigā balss:

� Svinīgajam mar�am stāties!

Visi metās savās vietās � gan vecie, pieredzēju�ie kareivji, gan arī jaunatnācēji.

Virsnieki un orķestris iznāca priek�ā.

� Pa rotām! Pirmā rota taisni, pārējās pa labi!

Ierinda sa�ūpojās, pagriezdamās kustības virzienā, un

visi kā viens sasita kopā papē�us.

� Pa labi līdzināties! Soļos � mar�!

Piepe�i visus trok�ņus apslāpēja pūtēju orķestra bra�ās skaņas.

Rota pēc rotas mums soļoja garām. Karavīri lepni Iz-iii /a krūtis, pavērsu�i zodus uz aug�u. Viņi gāja stingrā oli, un zābaki ritmiski skanēja uz asfalta seguma.

Nekad nebiju tik tuvu redzējis kareivju ierindu, kas Mīļo svinīgajā mar�ā. Precizitāte. Spēks. Vienota t iek�a-11:i:ii priek�u. No �iem cilvēkiem dvesmoja neparasta, m in grūti aptverama varenība. Pēk�ņi es sajutu vēlē�anu:; soļot kopā ar viņiem. Soļot tikpat dro�i, pārliecino�i un skaisti. Soļot nevis blakus, bet gan kopā ar visiem � ierindā.

Nebiju vienīgais, kas �ajā brīdī pārdzīvoja tādas juki s. Paskatījos apkārt � visi jauniesauktie lūkojās uz karavīriem, nez kāpēc smaidīdami.

IVc iepazī�anās karaspēka pilsētiņas pagalmā mums bija paredzama pārģērb�anās. Man un vēl trijiem lika

i'.al.ivol pirti Mes ierausāmies automa�īnas kravas i b un la aurām uz pilsētu. Pulkā, kā noskaidrojās, sa-\ r pirts nebija, tālab karavīri mazgājās pilsētas pirtī pēc gr afika.

Aiz miisu ma�īnas pēc kāda brī�a pie pirts pieslūrēja vel viena, pielādēta ar saiņiem, kuros atradās karavīru Idiize:;, bikses, kājauti. Visai �ai mantībai virsū sēdēja padzīvojis star�ina.

Pirk. pārzine, resna, izburbusi un gurda no tveices, � ali aukli vaicāja star�inam:

� Kas �odien mazgāsies?

� Jauniņie.

Pārzine sasita rokas un aizmetās koridora dzīlēs, No turienes atskanēja viņas spiedzo�ā balss:

� Da�a! Zahari�! Gatavojiet pirti jauniesauktajiem!

Biju pārsteigts par tādu uzmanību. Redz, ko nozīmē

tautas mīlestība pret armiju! Vēl vakar mums nepievērsa ne mazāko vērību, bet �odien uzņem ar godu! Pat pirtī gatavojas uzņem�anai!

Tomēr viss iznāca mazdrusciņ citādāk, nekā biju domājis. Pūtainā Da�a un izkāmēju�ais Zahari�s, abi pelēkos, novalkātos uzsvār�os, ņēmās stiept prom visu, kas atradās koridorā un ģērbtuvē: puķu podus, salvetes, karafi ar ūdeni. Viņi pat atvienoja un aiznesa telefonu.

� It kā gatavotos pret klejotāju cil�u iebrukumu, � aizvainots sacīju pirts pārzinei. � Bet mūsu vidū ir ne mazums komjaunie�u.

Pārzine izbrīnījusies pablenza manī ar blāvi zilajām a�elēm, majestātiski pievēra aiztūku�os plakstus un kā dziedāt nodziedāja:

� Da�a! Atstāj vienu puķīti! � Viņa aizgāja cēli kā karaliene, kura savam pāridarītājam nometusi pie kājām pusi karaļvalsts.

Nesaskaņoti sperdami soļus, ieradās jauniesaukto kolonna. Star�ina dusmīgi nokāsējās un, sagaidījis klusumu, pavēstīja:

� Katram ir tiesības savu civiltērpu iesaiņot un nosūtīt uz mājām vai arī nodot noliktavā glabā�anai. Tagad tas jums vairs nav vajadzīgs. Kop� �ī brī�a jūs esat pilnīgā valsts karaspēka apgādē.

Vārdu �civiltērps� viņ� it kā izspļāva, atklāti pauzdams savu attieksmi pret visu nemilitāro, toties �valsts karaspēka apgādi� kā skaldīt noskaldīja � svarīgi, svinīgi un lepni. Star�ina bija tipisks virsdienesta censonis, tādus daudzas reizes biju redzējis kinofilmās. Viņ� izdalīja da�as matu grie�amās ma�īniņas un pa�apmierināti kā cilvēks, kuram uzticēti sve�i likteņi, vis�ēlīgi izdvesa:

� Mammu un papu te nav, visu darīsiet pa�i. Tie, kas pirms kara komisariāta atstāju�i frizūras, cērpiet nost! Fasons visiem vienāds: pakausī matus nogriezt līdz ādai, bet uz pieres � tāpat kā pakausī. � Viņ� labsirdīgi iesmējās, priecādamies par savu asprātīgo joku, kuru dro�i vien jau vairākus gadus bija klāstījis jaunatnācējiem.

Tad pienāca traģiskais brīdis, kad bija jā�ķiras no frizūrām. Daudzi bija pa�i apcirpu�ies mājās, vēl tad, kad saņēma pavēstes. Ta�u netrūka arī tādu, kas, noticēju�i baumām, ka armijā tagad drīkstot nēsāt garus matus, taupīja tos līdz pēdējai iespējai. Nu viņu veltīgās cerības izkūpēja kopā ar visvisādu fasonu un garumu matiem. Kuzņecovs �ķīrās no savas frizūras bez mazākās no�ēlas. Turpretī Soboļevskis vilcinājās, -cenzdamies attālināt nenovēr�amo, cik vien spēja. Viņu apcirpa pa�u pēdējo. Lieliskā, modernā frizūra nokrita pie viņa kājām, un �vītīgais Vadims pārvērtās par plikgalvainu jauniesaukto.

Tad visi sāka mazgāties. Ja kāds sve�s tobrīd būtu ielūkojies pirtī, viņ� nodomātu, ka tur tiek mazgāti me�onīgie alu iemītnieki. Pirtī valdīja ārprātīgs troksnis. Dārdēja skārda ķipī�i. Ik pa brīdim atskanēja necilvēciski brēcieni. Telpa virs galvas skanēja tā, it kā tur spietotu gigantiskas bites.

kamēr kāds puisis bija ieziepējis galvu, vigam nospēra ķipi ar ūdeni. Neko neredzēdams, viņ� grūstījās uz visām ļ ir i! un sunīja jokdarus lamu vārdiem. Ziepes koda acis, . �n i:deiii viņam nedeva, vienīgi asi uz�āva pa slapjo mu* 'iii :i mi pēcpusi, nelaizdami puisi pie krāniem. Kādam isim, kas bija tik izstīdzējis kā jauns bērziņ� un,� !,o jaunu nenojauzdams, cītīgi berza kaklu, zem kājām ! k pe�i izgāza verdo�u ūdeni. Iekliegdamies viņ� sāka . kal, augstu cilādams asos ceļgalus. No smiekliem pirtij luints cēlās vai nost. Pēk�ņi vispārējo troksni pārmāca tāda kā sivēna kviek�ana. Kāds bija apliets ar ledusauk-stu ūdeni. Atkal skanēja neprātīga ņirg�ana.

Visu �o �joku� galvenais iniciators, protams, bija Dih-nilkins. Pats viņ� nemazgājās, toties uzjautrinājās no \ i as sirds. Dro�i vien viņa dzīvē tie bija vislaimīgākie brī�i.

Dīvaini, ka arī es pakļāvos vispārējai psihozei. Tāpat ka visi, auroju, smējos, slēpu Kuzņecova ķipīti ar ūdeni, lai viņam ziepes kostu acīs. Viņ� atdarīja man ar to pa�u.

Ta�u mani mocīja bailes � vai patie�ām visus dienesta padus tā dzīvosim?

Tomēr � nē. Arī �eit var sevī saglabāt cilvēcību. Va-dims Soboļevskis mazgājās normāli. Viņ� nav padevies masu psihozei Pats r< kā viņ� i �. i pa ģīmi kā

lim �liiiMilim, ka? jvi iIu� ja aizstiept viņa ķipīti. Nekas vai ii nolika. Kaimiņ� paberzēja �okli un, aizvainoti jis: �Jokus nesaproti, vai?� � aizgāja uz citu ■ ; u. 1/kauties ar Vadirnu neuzdro�inājās. Soboļevskim lādi pleci un muskulatūra, ka ne jau kuram katram ienāks praia uzlēkt uz auguma. Tu esi lielisks, Vadim!

Nomazgāju�ies pui�i saņēma jaunu tērpu. Ne reizi nevalkāts kokvilnas auduma formas apģērbs � armijā to saīsināti iesauku�i par �hā-bē� � negribēja lāgā piekļauties augumam. Neviens no mums neprata uztīt kājautus. Sis anahronisms dro�i vien ir tikai armijā, mājās mēs visi esam staigāju�i puszābakos � smailiem vai strupiem purniem, valkāju�i krāsainas un rakstainas zeķes.

Formas tērpos visi pui�i uzreiz kļuva līdzīgi.

Star�ina iesmējies noteica:

� Tagad jūs izskatāties pēc cilvēkiem!

I\ad visi bija aizgāju�i, es un vēl da�i, kuri bija norīkoti darbā, palikām. Tagad nu man bija iespēja apbrīnot mūsu līksmības sekas. Ģērbtuvē viss bija apgriezts ar kā-jārn gaisā, piegāzts ar ūdeni, piemēslots ar avī�u skrandām un ziepēm. Soli, drēbju skapī�i, re�ģi zem kājām � itin viss �ķībs un greizs. Pat centrālapkures radiatoru kāds,_ demonstrēdams savu spēku, bija sagriezis perpendikulāri sienai. Vienīgais puķu pods, kas bija atstāts ģērbtuvē, tagad bija piestūķēts ar izsmēķiem.

Pārzine nemaz nepaskatījās uz mani. Varbūt karavīra tērpā nepazina?

� Nedusmojieties uz viņiem, Marja Andrejevna! � sacīja star�ina. � Tie ta�u tum�i ļautiņi. Ko no viņiem var prasīt? Bet kārtību mēs tūlīt atjaunosim... Nu, vīriņi-karavīriņi, lai pēc desmit minūtēm viss spīdētu un laistītos!

Pēc pirts mūs aizveda uz ēdnīcu. Vecie karavīri nesteigdamies ienāca pa durvīm, nostājās savās vietās un pēc komandas �Sēsties!� visi vienlaikus apsēdās uz soliem. Viņi klusu sarunājās, gaidīdami, kamēr malējais pie galda salies �ķīvjos zupu.

Uz mūsu galdiem glu�i tāpat stāvēja prāvi kastroļi ar siltu bor��u, vidū kā piramīda bija nokrautas spo�as bļodas un sagrieztas maizes glīti tornī�i. Karafes ar kvasu. Karotes, krūzes, dak�iņas, sāls, pipari, sinepes.

Pa ēdamzāli mierīgi pastaigājās trīs cilvēki � kapteinis ar sarkanu apsēju �Daļas de�.� uz rokas, ārsts un ēdnīcas pārzinis.

Pēc komandas �Sēsties!� visi sāka ēst. Visi, izņemot jauniesauktos. Mēs turpinājām tās au�ības, kuras aizsākām pirtī. Tiesa gan � neviens nebļaustījās � viss tika darīts �pa kluso�. Cits citam ņēmām nost bļodas un karotes, kaut gan to pietika visiem. Skraidelējām no viena galda pie otra, ar varu izstumdami laukā tos, kuri nevēlējās atdot savu vietu. Acumirklī izdzērām visu kvasu � citam tika trīs glāzes, citam � nevienas. Nez kāpēc sākām dalīt maizi.

� Nevajag dalīt, � sacīja ēdnīcas pārzinis. � Ja nepietiks, mēs iedosim vēl.

Bet maize jau bija sadalīta kaudzītēs. Tad atklājās, ka nevienam negribas ēst. Bor��u mazliet pasmalstīja ar karotēm, izzvejoja gaļu. Tad sāka kraut bļodas citu uz citas, bor��s lija pāri malām uz vaskadrānas un tālāk � no galda uz grīdas.

Ēdnīcas pārzinis, nosodo�i pa�ūpojis galvu, sacīja:

�..... Mājās dro�i vien tā nedarījāt? Nu nekas, �eit mem*

nīdos nav, pa�i vien visu sakopsiet!

No <\ Ida pui�i centās aizlaisties pa vienam. Ta�u ser�ants bargi uzsauca:

� lieties! Celties drīkst tikai pēc komandas.

1:1s gribu uzsmēķēt.

Sēdiet vien! Arī smēķēt drīkst tikai pēc komandas.

f Jo �iem vārdiem jutos kā ar aukstu ūdeni apliets. Viss

�dara pēc komandas: jāēd, jāsmēķē, jāsaģērbjas, jāno-ģerbjas un pat jāgu|!

Palūkojos uz Vadimu Soboļevski. Viņam ir tāda sejas izteiksme, it kā viņ� būtu nolēmis uz diviem gadiem pārvērsties par sālsstabu. Vadims vairs ne uz ko nereaģē, toties Stepans Kuzņecovs kļuvis rosīgs, viņu interesē \ re, un viņ� grib itin visu saprast. Stepans sē� mierīgi, raidīdams komandu. Bet Dihnilkins joprojām izklaidējas. Viņ� klusītiņām iegrū� kaulu blakussēdētāja kabatā un pi iecājas, ka tas nav to pamanījis.

Pie kazarmas mūs sagaidīja virsnieku grupa. Kalsens, iededzis, gai�matains kapteinis stādījās priek�ā, ka esot pulka �tāba priek�nieka vietnieks. Viņ� nolasīja pavēli par mūsu ieskaitī�anu jauniesaukto apak�vienībā.

Pagaidām jūs apmācīs atsevi�ķi no vecajiem kāravu i< iii Apgūsiet militārās kārtības un dienesta pamatus, i�'iii.it r 1� !'<��, .aili, per tam dosiet zvērestu. Tikai tad jūs �il.v.lrli< a Ierinda savā �tata amatā.

Mii sagrupēja pa nodaļām un ieveda kazarmā.

Telpa bija tīra. Taisnās rindās stāvēja gultas, skapī�i, i i burot es. Segas, spilveni, palagu atlocītās malas � viss bija absolūti vienāds un, �ķita, līdz milimetram nomērīts. Pie logiem karājās balti aizkari, pie sienām da�i portreti un termometrs.

� So gujamtelpu, gultas un visu pārējo, kas atrodas kazarmā, jums sagatavoja vecie karavīri. Rūpīgi visu iegaumējiet, jo turpmāk par tādu kārtību jums jāgādā pa�iem.

Diena man �ķita bezgala gara. �odien mēs ar e�elonu izbraucām cauri pusei Turkmēnijas, bijām svinīgajā sagaidī�anā, mazgājāmies pirtī, uzvilkām karavīra formas tērpu, ienācām kazarmā ...

Vakarā, pēc jundas, gribēju apkopot �īsdienas iespaidus, ta�u, tiklīdz sajutu mīksto spilvenu, galva tūlīt tīksmē nogurumā noreiba, un es acumirklī aizmigu.

Kāds pazīstams fran�u rakstnieks sacījis, ka kareivji esot cits citam līdzīgi kā pastmarkas. Tā ir patiesība. Karavīra formas tērpā kļuvām tik vienādi, ka nepazinām cits citu. Turklāt nebijām iegaumēju�i uzvārdus. Sarunājāmies apmēram �ādi:

� Nemāk apkaklīti pie�ūt, nēsā to kabatā.

� Kur� tas ir?

� Lūk, tas, kas valkāja dzelteno sporta kreklu.

� Bet garais, vai atceries, kuram bija kedas kājās, apjozis blūzi ar bik�u siksnu. Tad nu gan star�ina viņam sadeva, kā nākas.

Tik tie�ām, mēs esam līdzīgi cits citam kā pastmarkas. Tomēr �ajā salīdzinājumā ir kaut kas aizvainojo�s. Gribas iebilst �im fran�u rakstniekam. Bet ko gan lai viņam pasaka?

Pa�ā pirmajā svētdienā visi jauniņie fotografējās � gan pa vienam, gan divatā ar biedru, gan arī grupās. Arīdzan es pozēju aparāta priek�ā, izriezis krūtis un nevērīgi. lūkodamies objektīvā, � gribēju būt līdzīgs īstam karotājam. Pēc tam nofotografējos kopā ar Stepanu. Man ļoti gribējās uzņemties līdzās Vadimam, ta�u viņ�, kā alla�, stāvēja maliņā un, �ķila, nevienu neievēroja. Pagaidījis, kamēr noplok lielā rinda, Soboļevskis arī piegāja pie fotogrāfa un pasūtīja bildes. Tad viņ� atskatījās uz mani un solīdi teica:

� Nāc, vecais, lai mūs noknipsē kopā.

Kad atgriezos pie Stepana, viņ�, nemākulīgi slēpdams greizsirdību, metās man virsū.

� Kāpēc tu luncinies �itā sprukstiņa priek�ā?

� Es neluncinos. Mēs mācījāmies vienā klasē � es ta�u tev stāstīju ...

Stepans vērīgi un cie�i ielūkojās man acīs. Da�kārt viņ� prot tik cie�i uzlūkot mani, ka tādos brī�os jūtos kā pui�elis, kuru pieķēru�i kādā nedarbā.

� Neizlokies. Tu lieliski zini, par ko runāju. Viņ� tevi pazemoja.

Es aizstāvos. Ta�u īstenībā skaidri zinu: Stepanam ir taisnība. Veltīgi es skrēju kā suns, kam parādīju�i desas luņķi. Stepans tā nekad nebūtu rīkojies. Viņ�, tāpat kā Vadims, ir lepns. Ta�u katra lepnums �ķiet tik ļoti at�ķirīgs! Stepanam, manuprāt, tas ir dabisks un nepiespiests.

viņ� gan gadu ziņā vecāks par mums, gan dzīvē daudz i�<> pi(Ti*dzcjis, gan arī, kā rādās, ir īsts komjaunietis. Impirlī Vadima patstāvība vairāk atgādina augstprā-i ii im uzpūtību. Rotā viņu par to ne visai labi ieredz.

. I apmācības. Pie mums ieradās pulka komandiera � i< iiiirks politiskajā darbā apak�pulkvedis Prohorenko, .i|);i|v.iidzis, jautrām, smaidīgām acīm.

- Nu, kā ir, varoņi, vai iedzīvojaties?

AVs iesmējāmies, jo ar varoņiem mums bija visai maza līdzi ba.

� Pierakstiet �īsdienas nodarbības tematu: �Tēvijas aizsardzība, dienests Padomju Bruņotajos Spēkos � katra padomju pilsoņa goda pienākums.�

Ps jau teju, teju biju apņēmies pasnauduļot kādu stundiņu, domāju, �is tūlīt sāks mūs pamācīt: ka labi jādien, ka jābūt disciplinētiem, ka jātiecas uz mērķi un visiem, protams, jākjūst par teicamniekiem.

Tomēr Prohorenko iesāka sarunu par tādiem militāriem jautājumiem, kādi agrāk man nebija zināmi.

Kaut ko jau, protams, es zināju � biju redzējis kinofilmās, dzirdējis pa radio, lasījis �urnālos un grāmatās, ta�u, godīgi atzīstos, toreiz tas viss man �ķita neinteresanti. Ziņas pa radio klausījos pavir�i. Avī�u slejas lasīju, vien ar acīm pārskriedams virsrakstiem pāri. Tagad, kā varēja saprast no apak�pulkve�a stāstījuma, aptvēru, ka neesmu pievērsis uzmanību pa�am svarīgākajam.

Tā, piemēram, tik briesmīgam notikumam kā kar�. Kā gan es to izpratu agrāk? Glu�i tāpat kā visi zēni, kas vēl nav dienēju�i armijā: cīnās apbruņoti ļaudis, valsts uzbrūk valstij, triecienā dodas pulki, divīzijas, iznīcina cits citu, un tas, kur� ir stiprāks, beigās svin uzvaru.

Kā izrādījās, tas viss nav tik vienkār�i. Politaudzinā-tājs mums paskaidroja: kar� � tā ir politika, pareizāk sakot, viens no kādas �ķiras piekoptās politikas līdzekļiem. Ne jau valstis un tautas kurina karu, bet gan tie spēki, kuriem pieder vara.

Prohorenko minēja pārliecino�us faktus. Viņ� stāstīja, ka Amerikā, piemēram, nedz tauta, nedz arī kareivji nav gribēju�i karot Vjetnamā, ta�u tik un tā asiņainais slaktiņ� ilga daudzus gadus tāpēc, ka bur�uāzijai tas bija izdevīgs.

Apak�pulkvedis runāja vienkār�i, it kā stāstītu tie�i man vienīgajam, vissare�ģītākos jautājumus izskaidroja tik uzskatāmi, it kā novilktu kukurūzas vālītei mizu. No* velk vienu lapu, otru... Taisnās rindās sarindoti, cits citam cie�i blakus atsedzas skatienam patiesības graudi. Darīja viņ� to nesteigdamies, ar acīm redzamu patiku. Viņa balsī bija jau�ama pārliecība un nesatricināma ticība marksistiskajam pamatam, uz kura balstījās visa saruna. Prohorenko bija tik izsmeļo�as un dziļas zinā�anas, ka man likās: lai cik augstu un atbildīgu amatu ieņemtu �is cilvēks � kaut vai Ārlietu ministrijā, kaut vai Augstākajā Padomē, � viņ� noteikti tiks galā ar vissare�ģītākajiem jautājumiem.

Jā, marksisms-ļeņinisms � tā ir ārkārtīgi precīza un nesagraujama zinātne! Tomēr man jāatzīstas � pagrūta gan! Mājās ne vienu reizi vien pūlējos tajā iedziļināties, ta�u nekādi netiku galā � sapinos un atliku to malā kā pārāk sare�ģītu un grūti uztveramu. Ta�u Prohorenko izklāstījumā viss top skaidrs un precīzi izprotams. Arī tas, kālab man ne tikai jādien, bet arī rūpīgi un centīgi jāpilda savs pienākums.

Prohorenko pienāca pie dū�īga pui�a ar platiem pleciem un palūdza:

� Lūdzu, piecelieties!

Puisis uzslējās kājās.

Viņ� stāvēja ar muguru pret mani. Viņa ausis aiz mulsuma metās sārtas.

� Lūdzu arī jūs piecelties, � apak�pulkvedis uzaicināja vārgu, augumā nepadevu�os zēniņu, kas a�i pielēca kājās un izstiepa rokas gar sāniem. � Sakiet, lūdzu, � vai jūs negribētu izkauties ar �o spēka mitriķi?

� Ko jūs, biedri apak�pulkvedi, armijā vispār nav pieņemts kauties.

Prohorenko smaidīja, smīkņāja arī visi pārējie.

� Tas ir lieliski, ka esat disciplinēts kareivis, � turpināja politaudzinātājs. � Bet civilajā dzīvē � tur ta�u jūs varētu ar viņu izplūkties?

� Kur nu es! Vai redzat, kāds �is tēvainis!

Karavīri iesmējās vēl skaļāk, bet Prohorenko, atļāvis abiem sēsties, turpināja:

� Kaut kas līdzīgs notiek arī starptautiskajā mērogā. Pats par sevi saprotams, ka tur viss ir nesalīdzināmi sare�ģītāks, ta�u pamatā ir tas pats: kamēr mēs esam stipri un varam aizstāvēt sevi, neviens ienaidnieks neuzdro�ini-sies mums uzbrukt. �o spēku radāt un vairojat jūs, stā-nu katrs savā vietā mūsu kopīgajā kaujas ierindā-< m * .īiis sastāv no pilieniem. Ta�u tas nebūt nav jāizdzer i m*11 un, lai pārliecinātos, ka okeānā ūdens ir sāļ� �

1¹1*'l u k ai da�iem pilieniem. Tāpat ari jūsos slēpjas okeāna i pa�i to radāt, un tas ir jūsos ... hk daudz interesanta uzzināju �odien! Pats galve-n pieeja teorijai bija glu�i citādāka nekā skolā. Tur

� . teoriju mācījos, turpretī �eit esmu kļuvis visu �o sare�ģī <> procesu dalībnieks. Armija � tas esmu es, progresa ai/sardzība uz zemes. Tās īpa�ības, kuras at�ķir Padomju Armiju no imperiālistu armijām, koncentrētas manī; visu-velākais pienākums, kas ierakstīts Konstitūcijā, tagad iiav vairs uz papīra, bet �eit � es to pildu ik dienu ar l dru savu rīcību. Sare�ģīti. Interesanti. Arī mazliet baisi � tik milzīga atbildībai

Kad noskanēja taures signāls, kas pavēstīja, ka mācības beigu�ās, apak�pulkvedis sacīja:

� Tūlīt jūs iepazīstinās ar tehniku un iero�iem, kurus jums uztic Dzimtene un partija. Viss �is apbruņojums sa-ra�ots par tautas līdzekļiem ar jūsu tēvu, mā�u, brāļu un masu rokām, esiet pret to uzmanīgi un saudzīgi!

Pulka pilsētiņā sarīkota grandioza izstāde. Ierindas mācību laukumā, visgarām kazarmām, sporta laukumos, uz visiem ceļiem un klajumiem, izvietoti taisnās rindās, slāv lielgabali, lo�metēji, speciālās automa�īnas...

Mūs sadalīja vairākās grupās un sāka vadāt pa pagalmu. Paskaidrojumus par kaujas tehniku un apbruņojumu sniedza nevis virsnieki, bet gan kareivji un ser�anti. Tas mūs krietni vien pārsteidza. Rūpīgi izgludinātos formas tērpos, nupat noskuvu�ies, tīri un glīti saposti �ekskursijas vadītāji� bija līdzīgi īpa�i sagatavotiem instruktoriem, bet, kad uzzinājām, ka viņi visi ir glu�i parasti kareivji, vēl vairāk apjukām.

Ikdienā mēs redzam kareivjus soļojam ierindā, dzirdam komandas un domājam, ka visa dienesta būtība ir tāda: soļo, dziedi dziesmu, �ad tad pa�audi un reizēm pastāvi sardzē � tas nu būtu viss.

Kādreiz arī es glu�i tāpat iztēlojos karadienestu, turklāt kājniekos, man �ķita � nemaz citādāk nevar būt! Tomēr tas, ko ieraudzīju tagad, laupīja man drosmi: vai patie�ām to visu var iemācīties divos gados?

Mums demonstrēja vissare�ģītāko kaujas tehniku, turklāt eksponātu bija tik daudz, ka, iepazinis tikai daļu no tās, aiz noguruma kritu vai no kājām. Pa�gājējlielgabali*ļ nakts tēmēkļi ar infrasarkano staru aparatūru, radiostacijas, aparatūras radioaktīvā un ķīmiskā saindējuma konstatē�anai, visda�ādākie dozimetri, rentgenometri, indivfl duālie degazācijas līdzekļi, mīnu traļi un buldozeri, aiz�ogojumi, peldo�ie bruņutransportieri, aizsarglīdzekļi pret indīgām vielām: gāzmaskas, zeķes, apmetņi, gumijas tērpi, kas līdzīgi kosmonautu skafandram un sargā no neredzamas un nedzirdamas nāves, spēcīgi, saplacinātas formas tanki ar tik biezām bruņām, ka. no tām atlec �āviņi, prettanku raķe�u iekārtas, kas lidojumā novada raķeti uz tanku, kaut arī tas cen�as izvairīties, da�ādu modeļu automobiļi un bruņutransportieri: tādi, kas dodas kaujā, un tādi, kas tos īsā laikā saremontē turpat kaujas laukā, lauka virtuves un ūdensvedēji, benzīna un produktu vedēji, pārvietojamie klubi un autoveikali.

Tas viss ietilpst pulka apbruņojumā.

Dienas otrajā pusē mūs aizveda uz lauka, un tie pa�i karavīri parādīja �o kaujas tehniku darbībā. Viņi �āva ar automātiem, lo�metējiem un granātmetējiem. Turklāt mērķus tikko jaudāja pacelt, kad tie sa�auti tūlīt krita.

īpa�i spēcīgu iespaidu atstāja kareivja cīņa ar tanku. Puisis devās pret tērauda nezvēru viens pats. Viņ� paslēpās mazā ierakumā aiz krūma. Tanks, nikni rūkdams, metās uz viņa pusi, ta�u kareivis apņēmīgi cēlās tam pretī. Man gribējās iesaukties: �Nevajag, apturiet! Mēs ticam �ā pui�a drosmei!� Kad rēco�ais tērauda milzenis bija vairs tikai da�u metru attālumā, kareivis atvēzējās un ietrieca tankam pierē granātu. Dro�i vien kaujas laukā tanks no sprādziena apstātos. Ta�u tā bija tikai mācību granāta, un tanks ar joni uzdrāzās kareivim virsū. Aizvēru acis... Pagalam cilvēks! Ta�u, atvēris acis, ieraudzīju karavīru no jauna izslejamies visā augumā un ietriecam pa tanku, kas nule bija pārskrējis pāri ierakumam, vēl vienu granātu � �oreiz tam aizmugurē.

Komandieris, ievērojis mūsu izbīli, mierināja:

� Nekas, pui�i, drīz jūs glu�i tāpat dragāsiet tankus. Patiesi, �ī diena, kad iepazināmies ar kaujas tehniku, bija neparasta. Sākumā biju apmulsis � kā gan to visu var iemācīties? Ta�u pēcāk mani pārņēma jautrs un pārgalvīgs bra�ums: tas ir ko vērts! Tik varens spēks! Neviens ienaidnieks nejaudās turēties pretī tādai varenībai!

...Veselu mēnesi mūs noturēja �karantīnā�. Tādu vārdu reglamentos atrast nav iespējams, tas nav piemi-;n i ik kādos oficiālos dokumentos. Ta�u �o vārdu lieto

M iii i;ika priek�niecība, gan ierindas kareivji, to lieto

ii \ kad runā par jauniesauktajiem, kas apgūst kara-(Ik'licaln ābeci.

Ai i i, kurai bija medicīniskais nosaukums �ka* fAI , ar ārstē�anu neviens nenodarbojās. Mūs visus l i pārbaudījusi kara komisariāta medicīniskā konu¹ ; i kas atzina rnūs par derīgiem karadienestam. Ār-vn karantīnā� nav. �eit komandē ierindas virsnieki un

ditdarbinieki � viņiem īsā laikā jāievada mūs karavīru dzīve.

/Mums jāapgūst speciālā programma, kas izstrādāta jaunajiem karavīriem. Mācāmies pa�us pamatus. Arī mūs ■ iMikart pēta. Uz �karantīnu� nāk virsnieki no visām l nīka apak�vienībām. No viņu sarunu fragmentiem mums lapa skaidrs, ka �ajās dienās tiek izlemts � kur� no mums kļūs mīnmetējnieks, bet kur� � izlūks, kuram nāksies strādāt remontdarbnīcās. Mūsu pui�i arī nav ar pliku ioku ņemami � katrs cen�as pats izvēlēties sev intere-antu nodarbo�anos. Vadims apvaicājās par klubu un ansambli, sacīja, ka labi spēlējot klavieres.

Stepanam piedāvāja remontatslēdznieka vietu automobiļu rotā. Ta�u viņ� nebija ar mieru.

Es gar dzel�iem varē�u krāmēties civilajā dzīvē. �eit gribu kļūt par īstu karavīru.

Dihnilkinu gan it neviens �nebildināja�, jo viņ� pats nenorimdams uzmācās jebkuram virsniekam, kur� iegriezās �karantīnā�.

� Vai jūs neesat no noliktavas? Varbūt no ēdnīcas? Es māku labi svērt produktus. Bet varbūt jūs esat no lazaretes? Tad ziniet, es varu jebkuru ievainoto viens pats pacelt. Esmu strādājis ostā par krāvēju.

�ķita ārkārtīgi dīvaini, ka lepnais smukulis Soboļevskis un �is te tips izrādījās kaut kādā ziņā līdzīgi viens otram. Tiesa gan � katrs sevi �reklamēja� citādāk. Vadims � svarīgi, it kā lielu pakalpojumu darīdams, bet Dihnilkins � luncinādamies, pieglaimodamies ...

Reiz viņu pamatīgi atsēdināja mantzinis Pan�enko, kad Dihnilkins kārtējo reizi pūlējās apvārdot kādu majoru, kas bija ieradies no pulka �tāba.

� Es jebkuru ziņojumu varu acumirklī nogādāt kurp vajag! Viens divi � turp, viens divi � �urp!

� Nav nekādas vajadzības, � sacīja majors. � Tagad ir pavisam citi laiki. Tagad ziņojumus raida pa radio vai arī piegādā ar helikopteriem un motocikliem.

� Bet es ta�u esmu dzimis motobraucējs! � Semjons iesaucās, laimē starodams. � Mana sirds traucas motociklam trīs metrus pa priek�u ...

� Tātad jums ir vadītāja tiesības? � vaicāja majors.

� Nē, tiesību man nav. Ta�u motocikls � tā ir mana sirdslieta. Es to pāris stundās apgū�u.

Majors, atskārtis, ar ko viņam ir darī�ana, pasmaidīja. Tie�i tajā brīdī mantzinis Pan�enko, kuram Dihnilkins reiz bija pūlējies nospert �lieku� segu, sacīja:

� Kālab tu tik ļoti uztraucies par savu likteni? Puse no dienesta tev aizritēs atsevi�ķā istabā ar visām ērtībām.

� Kur tas būtu? � Semjons saausījās.

� Virssardzē, � atteica Pan�enko un, nicīgi pasmīkņājis, devās uz mantnīcu.

Raugos uz bezgalīgo smiltāju jūru. Tik neierasti redzēt nekustīgus viļņus! Tiem ta�u jābangojas, jāsitas pret krastu! Bet �eit, manā priek�ā, guļ milzīga, tomēr mirusi jūra. It kā ļaunais burvis no pasakas būtu pamājis ar roku un pavēlējis: �Rimsties, jūra!� Un sabangotie viļņi piepe�i sastingu�i uz mū�iem.

Citkārt man liekas, ka esmu nonācis zinātniski fantastiska romāna varoņa lomā, ka esmu atlidojis uz nedzīvu planētu. Apkārt ple�as visīstākās kosmiskās ainavas. Glu�i kā uz Mēness! Tādas domas nāk man prātā, kad palieku viens � aci pret aci ar tuksnesi. Bet, kad paklausījos, ko stāsta par �o novadu, negaidīti uzzināju, ka �is ielāpiņ� uz zemeslodes ir vairāku Eiropas valstu lielumā.

Mums lasa lekciju ciklu �Novads, kurā rit tavs dienests�. Karakums ir visīstākā brīnumzeme. Izrādās, ka mums zem kājām glabājas milzīgi naftas un gāzes krājumi, bet virs galvas ir tik kolosāls saules enerģijas daudzums, ka tas varētu konkurēt ar visām mūsu valsts elektrostacijām.

�eit viss, par ko runā, tiek minēts vispārākajā pakāpē. Vislielākais tuksnesis valstī, pasaulē visgarākais � Ka-rakuma kanāls, vislabākās karakula aitas, vissvelmainākais rajons, visbagātākā � Karabogazgola sāls atradne, visgrandiozākie gāzes krājumi, pasaulē vissaldākās melo-

n. , visātrākie � ahaltekinas auļotāji, pasaulē visbries-n i�' zirnekli � karakurti un visindīgākās �ūskas � Kobras un efas.

Iu*l kāds ir klimats? Decembrī vienas diennakts laikā vīni var novērot visus gadalaikus. Naktī uzkritis � ziema. Rīta pusē tas sāk kust, un drīz vien jau i ml 11Jo visīstākie pavasara strautiņi, kas saulē �ilbino�i i. ro. Dienā iestājas vasara � karstums ir daudz stip-iaks nekā bula laiks mūsu pusē. Bet novakarē sāk pūst dzestrs, griezīgs vēj�, smagnēji, pelēcīgi padebe�i savelkas pāri galvai, smalks, apnicīgs lietus nomāc itin visu � iestājies rudens.

Neparasta, interesanta zeme... Ta�u, kad veros �ajos nebeidzamajos barhanos, manu sirdi nez kāpēc nomāc dzijas skumjas. Nerodas ne mazākā vēlē�anās atminēt �os austrumu noslēpumus. Gribas atpakaļ � visparastākajos, labi pazīstamajos Krievzemes pla�umos, kur viļņojas kvie�u lauki, �alko birztalas un plūst rāmas upes...

Esmu tikko iznācis laukā no bibliotēkas. Dzirdu � kaut kur netālu skan klavieres. Dodos palūkot, kur tas notiek. Uz tuk�ā vasaras kluba skatuves pie klavierēm vientulīgs muzikants. Vairāk neviena. Viņ� spēlē sava prieka pēc. Skan smeldzīgs tango. So melodiju atceros vēl no skolas laikiem. Pianists man arīdzan labi pazīstams � tas ir Vadims Soboļevskis.

Tekstu atceros tikai fragmentāri. Visa dziesma nav palikusi atmiņā. Tālab improvizēju:

Plosās lietus un vēj�,

Negaiss zibeņiem zvēro...

Pāri drūmajai zemei Ļaudis gurdeni iet...

Ai, kā gribas ar jums Kopā raudāt un sērot,

Dzērves, skumja]ie putni,

Beidziet asaras liet...

Raugos uz tuksnesi, kas no visām pusēm aplencis mūsu karaspēka pilsētiņu, uz neizteiksmīgajām kazarmu ēkām, kas atgādina barakas, uz mūsu pulka pagalmu, kuru līdz spīdumam noblietēju�i karavīru zābaki... Skumjas sagrābj manu sirdi, sa�ņaugdamas to arvien stiprāk un stiprāk.,,

Jā, nu gan mēs esam dimbā! Sliktāku vietu būtu grūti izvēlēties. Tik tie�ām � gribas raudāt kopā ar dzērvēm.]

Piepe�i sajutu sve�a cilvēka klātbūtni. Atskatījos � ļ blakus stāv virsnieks, vecākais leitnants, iznesīgs, �īksto�ā! portupejā. Arī viņ� klausās abām ausīm. Piespiedis pirk-l stu pie lūpām, lai es ar lieku vārdu neaizbiedētu muzikantu. Tā mēs tur nostāvējām krietnu laiku. Vienīgi tad es mūziku vairs neklausījos, jo bija zudis dvēseliskais moments. Sis sve�ais cilvēks mani traucēja. Bet es, kā ¹ redzams, viņu it nemaz. Virsnieks klausījās ar baudu. Pēc kāda laika, palūkojies pulkstenī, viņ� ar no�ēlu pa�ūpoja 1 galvu. Parādīja man īk�ķi � pa pirmo spēlē! Pirms devās ļ prom, viņ� klusu pavaicāja:-

� Vai jūs viņu pazīstat?

� Jā, mēs kopā skolā mācījāmies, � es atbildēju, sle- ļ pus lepodamies. � Viņu sauc Vadims Sobojevskis.

� Tas ir labi. (Es nesapratu, kas tur par labumu.) � 1 Virsnieks sapņaini turpināja: � Viņ� skumst,�. Ilgojas J pēc mājām, domā par māti, par savu meiteni.�,

Es nebildu ne vārda. Man �ķita, ka Vadims nedomāja ļ nedz par māti, nedz arī par meiteni. Tādas īstās un vienīgās viņam nemaz nebija. Glu�i vienkār�i � puisis skuma tāpat vien, kaut kas �ajā dzīvē viņam nebija pa prātam.

� Bet kāds ir jūsu uzvārds? � piepe�i vaicāja virsnieks.

� Viktors Agejevs.

� Labi.

Es nenocietos un pasmaidījis noprasīju:

� Kas tad tur tik labs?

Vecākais leitnants izbrīnījies palūkojās manī, kā sacīdams: kā tu nesaproti tik vienkār�as lietas? Tomēr paskaidroja:

� Jūs esat smalki ļaudis. Ar jums ir interesanti... Vai gribat, es pēc karantīnas paņem�u jūs savā rotā?

� Mums vienalga, kur dienēt, � sacīju.

� Organizēsim lielisku pa�darbību, � iekarsis turpināja virsnieks. � Mans uzvārds � �e�eņa, esmu ceturtās rotas komandiera vietnieks politiskajā darbā. � Viņ� vēlreiz uzmeta skatienu pulkstenim. � Lūdziet, lai jūs iedala manā rotā, es arī centī�os palīdzēt.

Virsnieks aizgāja. Vadims tobrīd vairs nespēlēja un sarunas beigas bija dzirdējis. Viņ� laiski man pavaicāja:

� Ko �is gribēja?

- iaicina uz savu rotu. Viņ� ir pol it audzinātā j s.

vadims> Kļuva mundrāks.

kazi, varbūt pie viņa būs vieglāka dzīvo�ana?

lai notiek � pamēģināsim, � es biju ar mieru, i , i nav ko zaudēt. Būtu labi vēl Stepanu Kuz-im mivii paķert līdzi.

VmiIIiiis saviebās.

I alab tu esi sapinies ar �ito lubraku?

: ii itbildēju. Vadimam ar Stepanu netīksme bija abpusēja.

I ,īdas tikai lekcijas mums nelasal Ta�u man vislabāk p.ilik izzino�ās. Nesen mums pastāstīja par Turkmēnijas turī. Kas to būtu domājis, ka �ajā tuksnesī liesmoju-i . tādas kaislības! Izrādās, arī pats tuksnesis bijis ci-i (is. Amudarja ieplūda Kaspijas jūrā tikai nesen, pirms � mittūksto� gadiem. Kādreiz �o sastingu�o barhanu ielā zaļoja lauki un augļu dārzi. Zeme deva jo bagātīgu ra�u. Netrūka visvisādu iekarotāju, kam ļoti kārojās pie-ikt sev �īs bagātības. �eit siroja partie�i, persie�u �alli, arābu sultāni, �eit bija Maķedonijas Aleksandrs. Senatnē vietējie iedzīvotāji sludināja zoroastrismu � reliģiju, kura bija daudz senāka par kristietību un islamu. VII gad-imtā ieradās arābi, sagrāva pilsētas un tempļus, bet visus iedzīvotājus ar varu pievērsa musulmaņu reliģijai. I agad tikai pamēģini kādam ticīgajam ve�ukam iestāstīt, ka viņa sen�us padarīju�i par musulmaņiem ar varul Par to viņ� tev acis izskrāpēs!

Pēc arābiem ieradās Cingishans ar savām ordām. �is briesmonis krietni vien izlēja ļau�u asintiņas. Iznīcināja miljoniem cilvēku. Cingishana jaunākais dēls � Tuli-bans toreiz visdi�āko pilsētu Mervu nopostīja līdz pamatiem, neatstāja dzīvu nevienu pa�u tās iemītnieku, bet �ajā pilsētā bija dzīvoju�i pāri par septiņsimt tūksto�iem cilvēku.

Pēc mongoļu iebrukuma Vidusāziju turpināja postīt �dzelzs klibiķis� � Tamerlans. Arī �is iekarotājs gāja pāri līķiem � no cilvēku nocirstajām galvām viņ� cēla piramīdas. Sievietes vēl jo ilgi pēc Tamerlana nāves biedēja savus bērnus ar viņa vārdu.

Vēlāk ilgus gadu simteņus emīri, beki un �ahi karoja savā starpā, bet karavīri, kas izcīnīja viņiem bagātību un varu, bija vienkār�ie zemesrūķi un gani, kuriem piespieda paņemt rokās iero�us. Viņi labprāt mierīgi strādātu, jo darba cilvēkam ir vienalga, kur� viņam plē� ādu pār acīm; hans Ahmads, beks Hasans vai emīrs Jusufs... Ta�u � ne vella � ej liet savas asinis, ej upurēt savu dzīvību, lai pats sev uz kakla uzsēdinātu jaunu valdnieku!

Sīs asiņainās dzīres turpinātos līdz pat �ai dienai, ja neglābtu Oktobra revolūcija. �ejienes tautas tā pasargāja vēl no citas lielas nelaimes, proti � ja nebūtu nodibināta padomju vara, �eit sen jau pumpētu naftu angļi un amerikāņi.

Klausos lekcijas par pagātni, ta�u ar katru brīdi top saprotamāka tagadne un tas, kāpēc man un citiem pui�iem jādien divi gadi �ajos barhanos. �Dzimtenes aizsardzība�, �internacionālais pienākums� � �īs avī�u un grāmatu frāzes pārvēr�as konkrētos darbos, kurt jāveic man. No visām �īm pārrunām jūtu sevī jau uzdīgu�u atbildības asniņu, kas ne jau piepe�i, bet gan pakāpeniski aug un kļūst spēcīgāks, barodamies ar atziņām par notiekot > mūsu valstī un ārpus tās robe�ām. So atziņu stiprina pārdomas par to, kas bijis, un par to, kas būs visā mūsu zemeslodē.

Sākotnējā apmācība beigusies. Tagad mēs zinām, kas r militārā kārtība, kā jāvēr�as pie dienesta pakāpē vec kajiem, esam iemācīju�ies nepiecie�amos Disciplinārā, Iek�ējā dienesta, Garnizona dienesta un Sardzes dienesta reglamentu paragrāfus. Iemācījāmies tīrīt, izjaukt un atkal salikt automātu, esam �āvu�i ar kaujas patronām.

Mums tika nolasīta pavēle par iedalī�anu �tata amatos. Es nokļuvu ceturtajā motorizēto strēlnieku rotā. Tātad � kājniekos! Kopā ar mani �ajā rotā ir arī Vadims, Stepans un Dihnilkins. Kā redzams, tam vecākajam leitnantam, kas aprunājās ar mani, bija ļoti iepaticies, kā Vadims spēlēja klavieres. Sī virsnieka uzvārds ir Se�eņa. Skaidrs, tas ir viņ�, kas parūpējās, lai mēs nokļūtu viņa rotā.

Pa�i garākie tituli, kā runā, esot karaļiem un cariem. Ta�u es tam nevaru piekrist. Mans dienesta stāvoklis un amats visā pilnībā skan �ādi: ierindnieks, Turkestānas kara apgabala ar Kutuzova un Aleksandra Ņevska ordeņiem apbalvotā motorizēto strēlnieku pulka otrā bataljona ceturtās rotas pirmā vada otrās nodaļas automātists.

Tā, lūk! Pat �ahin�aham uznāktu skaudība! Es jokojos, tomēr sirdi krimst aizvainojums. Līdz iesauk�anai armijā

visās avīzēs un �urnālos lasīju par raķetniekiem, tankis-

tiem artilēristiem. Bet te tev nu bija � kājnieks! Es jau

li'inajis, ka tādu sen vairs nav � kā nekā tehnikas � M"! : Kibernētika un kinemātika! Bet piepe�i �� �e

esmu motorizēto strēlnieku rotas ierindnieks. Gan �i in �strēlnieku� � tie ir tikai vārdi uz papīra,

r.m 11 mūs visi dēvē par kājniekiem. Lai arī kā virsnieki |u pierādīt, ka pulkā neviens pats cilvēks kājām nesi i i, ka visi braucam bruņotās automa�īnās un pat vir* Imm's mums ir uz riteņiem, � tik un tā mēs esam kāj-vi! Pat mūsu pa�u pulka karavīri � sakarnieki, artilē-nsli, sapieri � mūs augstprātīgi dēvē par �zemeslo�ņām�.

Ap dū�u man sūri un rūgti. Kauns pat uz mājām rak-lit. Kas zina, Olga uzzinājusi varbūt nicino�i nosmīkņās: Kājniekos! Viktor, ne uz ko di�āku tu neesi spējīgs!�

.l:i. iekritu gan... Ak, nelaimīgie kājnieki! Jums pieder /mies valstība! Tie�i tā � zemes, nevis debesu valstība!

Pienākusi tā diena, kad mums visiem jādod zvērests.

Sājā dienā pat pa�i au�īgākie kļuvu�i tādi kā domīgāki. Zvērestu dos pirmgadnieki, ta�u �im svinīgajam notiku-n par godu pulkā uzposu�ies un sakārtoju�ies visi.

Ierindas mācību laukumā uz asfaltētā �etrstūra nolikti galdi, apsegti ar sarkaniem galdautiem. Pie katra galda ■!�� Jādīta apak�vienība � rota un baterija. Laukuma centrā plīvo sarkanais karogs. Blakus tam miera stājā sastindzis karognesējs ar asistentiem, pāri viņu krūtīm slīpi nokarājas platas, sarkanas lentes, ap�ūtas ar zelta tresēm. Karoga tuvumā stāv pulka vadība un �tāba virsnieki. Visiem pie krūtīm ordeņi un medaļas.

�eit, kaujas karoga priek�ā, ar ieroci rokās, raudzīda siies acīs pulka biedriem, ar kuriem varbūt būs jādodas kaujā, man jā dod zvērests.

�ķiet, kas tur tāds sevi�ķs � zīda audums, iz�ūts ar zelta diegiem, gabals sarkanas drēbes. Ta�u, ja mūsu mazdū�ības dēļ �ī relikvija pazustu, pulka komandieri un visus virsniekus tiesātu kara tribunāls, bet pulku izformētu. Tomēr tās nav bailes no soda, kas liek man �obrīd notrīsēt. Esmu pārliecināts, ka ienaidnieku rokās karogs nenokļūs, kamēr būs dzīvs kaut vai viens mūsu karavīrs. Aplūkojot izbalēju�o zīdu un padilu�os zelta burtus, es domāju par tiem daudzajiem cilvēkiem, kuri pirms manis zvērēju�i �im karogam un nesu�i to cauri kaujas ugunīm pāri Smoļenskas apgabala purvājiem, peldēju�i ar to pāri Dņeprai un Vislai, ielauzu�ies dego�ajā Berlīnē...

Es cen�os iztēloties mūsu priek�gājēju � mūsu pulka biedru sejas. Kaujas turpinājās gandrīz bez pārtraukumiem, ierindu atstāja kritu�ie un ievainotie. Ta�u aizvien nāca klāt papildinājums, karavīri deva zvērestu pie pulka karoga un tūlīt devās kaujā. Dro�i vien �iem karavīriem bija skarbas sejas, kad viņi izrunāja tos pa�us zvēresta vārdus, kurus tagad sakām mēs. Viņi tāpat kā mēs bija astoņpadsmit vai divdesmit gadus veci.

Daudzi no viņiem kritu�i, citi nodzīvoju�i līdz sirmam vecumam, ta�u viņu paraksti zem zvēresta vārdiem glabāsies mū�īgi. Arī es tūlīt zvērē�u, parakstī�os, un mans uzvārds līdzās citiem paliks vēsturei...

Kad beidzot pienāca mana kārta, iznācu no ierindas un centos spert stingrus soļus. Paņēmis rokā lapu, uz kuras bija nodrukāts zvēresta teksts, ar otru roku spiedu cie�i pie krūts automātu. Palūkojos uz karavīru ierindu, ta�u neieraudzīju nedz Stepanu, nedz Vadimu, nedz arī Dihnil-kinu. Manā priek�ā stāvēja frontinieki, kuri tikko uz dzīvību vai nāvi cīnīju�ies ar ienaidnieku. Es lūkojos viņu acīs un teicu zvēresta vārdus � nevis lasīju, bet gan no galvas. Mana balss skanēja dīvaini, �ķita, ka es to dzirdu no malas, it kā Viktors Agejevs stāvētu nevis �eit, ierindā, bet gan tur, priek�ējās līnijas ierakumos, frontinieku vidū. Līdzko bū�u pasacījis pēdējos vārdus, tūlīt do�os uzbrukumā ...

Visu �o dienu manī bija svinīgas izjūtas.

Gribējās domāt tikai ko ārkārtīgi nozīmīgu. Prātā man ienāca arī tāda doma. Valsts bagātību izsaka tās zelta rezerves. Betona glabātavās guļ masīvie zelta stieņi it kā mūsu cilvēku darba rezultātu sakausējums. Man �ķiet, ka tādās glabātavās būtu īstākā vieta arī �īm lapām ar mūsu parakstiem. Tādas valsts vērtības ir daudz dārgākas par zeltu ...

Pats nezinu, kāpēc �odien izsakos tik augstā stilā. Bet ko lai iesāk, ja manī tik tie�ām valda �ī cēlā noskaņa!

Beidzot mana vieta kaujas ierindā tagad ir zināma. Cen�os ievērot tos, ar kuriem turpmāk nāksies kopā dienēt. Ar mums, jauniņajiem, papildinātas apak�vienības, kurās dien �vecie� � karavīri, kam armijā aizrit jau otrais gads. Tādā veidā tiek saglabāta apak�vienību kaujas ga-

tavībis iekārtots varen prātīgi. Nepieredzējusi jau-

natne ik* tikai kaujas, bet arī miera laika apstākļos var '�|.nil veselu lērumu kļūdu sare�ģītajā armijas dzīvē, i M ii la, kad mūs pamazām iepludina katrā rotā, katra .i�l.i, dienrsts turpinās iepriek�ējā ritumā, bez pārsitie-iih'iii, 111 komandieri un �vecie� karavīri, soļodami kopā ■ ii mm mis, spēj īstajā brīdi mums palīdzat.

AI ūsu rotu komandē kapteinis Uzlovs. Viņam ir apmē-i un trīsdesmit gadu, gar�, kalsns, siksna cie�i apjozta ap dukli. Kustības kapteinim vieglas, nav neviena lieka zi'.sta. Viņ� staigā, novēro, ja uz kaut ko norāda, tad ar alvas mājienu vai arī pakustina tikai vienu pirkstu. Garas runas viņam nav pa prātam, viņam it viss notiek ātri: līdzko pasacīs da�us vārdus � skrien tik un izpildi! Jāskrien ir vārda tie�ajā nozīmē � ja tu dosies soļos, tūlīt pasauks atpakaļ.

Viņa vietnieks politiskajā darbā ir vecākais leitnants Se�eņa. Karavīri vēl pirms mūsu iera�anās iesauku�i viņu par �eņ�eņu. Se�eņa ir jauns, viņam kādi divdesmit pieci gadi, ne vairāk, arī stalts, iznesīgs. Agrāk viņa amatam bija citādāks nosaukums � politvadītājs. Man �ķiet, tik nopietnam darbam viņ� vēl ir pārāk jauns, jo pēc izskata � puisis kā puisis � glu�i līdzīgs mums, tikai nedaudz vecāks. Runāt ar viņu iespējams bez jebkādām ceremonijām, drīkst pat pastrīdēties. Viņ� nav tāds kā mūsu vada komandieris leitnants 2igalovs. 2igalovs ir zemākā amatā par politaudzinātāju Se�eņu, ta�u viņ� mūs saņēmis dzel�aināk nekā pats kapteinis Uzlovs. Ļoti trāpīgi viņu bija raksturojis Ņikita Skibovs � viens no mūsu nodaļas �vecajiem�.

Pirmajā dienā, ieradies no karantīnas, cs pamāju uz 2igalova pusi un klusām pavaicāju Skibovam:

� Kāds viņ� ir?

Skibovs bezcerīgi pa�ūpoja galvu un, sāpīgi saviebies, novaidējās:

� 2miedz tā, ka pēdējā sula tek ārā! � Ta�u tūlīt arī piebilda: � Toties taisnīgs cilvēks.

Rotā ir vēl viena ļoti svarīga persona � star�ina. Nedisciplinēto bieds, galvenais kārtības uzraugs un virsdiriģents. Uzvārds viņam tāds savāds � Majs. Arī pats viņ� glu�i citādāks, nekā biju iedomājies star�inu. Viņ� ir virs-dienestnieks, ta�u neatbilst tā saucamajam tradicionālajam tipam. Viņā nejūt neko no feldfēbeļa aprobe�otības.

Slaids un lokans kā rīkste (starp citu, karavīri viņam iedevu�i tie�i tādu iesauku � Rīkste). Pagaidām ar viņu man dienestā nekādas darī�anas nav biju�as. Viņ� nav nedz bļauris, nedz rupeklis, ta�u viņā jūtams kaut kāds neapstrīdams pārākums pār visiem. Tie�i �is pārākums dod viņam tiesības pienākt pie jebkura un pasacīt: �Paņemiet lupatu un izmazgājiet tualeti, tur ir netīrs!�

Tas ir viss. Tu pat neiepīkstēsies. Nepateiksi, ka �odien norīkojumā neiesi, ka arī par dieninieku tevi nav norīkoju�i un vispār neesi nogrēkojies... Tu paņemsi lupatu, spaini un dosies mazgāt tualeti. �o darbu tu paveiksi teicami, jo star�ina atnāks un pārbaudīs. Lai dievs stāv tev klāt, ja būsi nohalturējis un izvedīsi star�inu no pacietības ...

Tagad vairs atliek īsi iepazīstināt ar tiem cilvēkiem, ar kuriem būs jāsaskaras ne tikai ik dienu, bet arī kairu brīdi: mācībās, ēdnīcā, kino, pirtī � it visur un vienmēr blakām. �ie vīri ir no mūsu otrās nodaļās.

Tās komandieris � ser�ants Volinecs. �Vecī�i� � Ņi-kita Skibovs, Karims Umarovs (puisis, kas pienāca mums klāt pirmajā dienā, kad ieradāmies) un Kucans. Jaunie � es, Stepans Kuzņecovs un Vadims Soboļevskis. Arī Dili* nilkins. Tas, ka Dihnilkinu pievienoju�i mums, visiem bija nepatīkams pārsteigums. Kad es, saticis rakstvedi, pavaicāju viņam: �Kālab tu mūsu nodaļai iesmērēji �ito pre-tekli?� � rakstvedis noslēpumaini pasmaidīja un sacīja:

� Tas ir audzinā�anas paņēmiens. Ne jau es to esmu izgudrojis, bet gan rotas komandieris � kapteinis Uz-lovs. Viņ� uzskata, ka jūs labdabīgi ietekmēsiet Dihnilkinu. Vai manījāt, kur viņa drauģeļus iegrūdu�i? Viņiem ne tikai darbdienās, pat brīvdienās diez vai izdosies sastapties.

No �īs sarunas secināju, ka mums pievēr� ļoti lielu uzmanību. Mūsu trijotni � mani, Kuzņecovu un Soboļev-ski � itin labi ieredz. Vēl es uzzināju būtisku un svarīgu patiesību: armijas rakstve�i zina ārkārtīgi daudz, iespējams, ka ne mazāk par pa�u allāhu.

Nodaļas komandieris ser�ants Volinecs ir taisns kā mietu norijis, sausnējs un tievs, it kā viņam ar milzīgu gludekli būtu pārbrauku�i pāri vēderam, gai�os matus pār�ķīris taisnā celiņā. Ser�anta acis, �ķiet, redz tev cauri.

viņ� alla� ir oficiāls, visus uzrunā tiz �jūs� � kā noteikts

reglamenitā. Liekas, ka bez dienesta �ajā dzīvē viņu nekas . Līdzinā�anās, kārtība, ietērps, centīgums � s ir viņa ikdieni�ķo intere�u loks. Kad viņ� kādu i redzams pēc sejas, ka ir strikti pārliecināts par

savu laisnību un panāks, ko vēlas, piespiedīs izdarīt, kā

I kraiņus mēdz vilkt uz zoba, it kā viņi, ierodoties ar* mijā, tūlīt izpra�ņājot: �Kur �eit ir mācību komanda?� \ iinecs pabeidzis ser�antu skolu ar teicamām sekmēm un lagad valkā zīmotnes ar tādu lepnumu, it kā nu viņ� būtu jau pulkvedis.

Volinecs, kā jau reglamentā noteikts, aprunājas ar jauniņajiem. Ierindas mācībās un fiziskajās sagatavo�anas nodarbībās viņ� trenkā mūs daudz vairāk nekā vecos. Cilas nodarbībās novēro mūs, pārbauda, cik esam uzcītīgi un kārtīgi. Viņa iemīļotais sakāmais: �Dari kā es! Drīkst darīt labāk, sliktāk nav ieteicams.�

Vakar Volinecs man uzklupa.

� Atnāciet pie manas gultas.

Piegājām klāt. Palūkojos � viņa gulta līdzena un gluda kā biljarda galds, pat plūksniņas .uz segas � visas uz vienu pusi kā saķemmētas.

� Tagad palūkosim jūsu gultu. Lūdzu � kalni un lejas. �eit var mācīties topogrāfiju. Sakārtojiet!

Līdzko gultu sakārtoju, �is atkal mācās virsū:

� Tagad iesim pie iero�iem.

Piegājām.

� Te ir mans automāts, bet tas tur � jūsu.

Apskatos. Viņa ierocis ir ļoti tīrs, nav nedz sauss, nedz

arī pārlieku saeļļots � bet tāds kā ievaskots. Toties mans automāts raud, liedams eļļas asaras. Visādi matiņi, diedziņi un pūciņas kā sazvērēju�ās līp klāt vienīgi manam ierocim.

Citreiz Volinecs aizvelk mani pie spoguļa. Nostājamies blakus. Sis ir kārtīgs, iznesīgs, turpretī es esmu glu�i kā no maisa izvilkts � apģērbs vienās krokās.

� Biedri ser�ant, jūs ta�u zināt, ka formas tērpu es gludinu katru dienu.

� Pats vainīgs, jo tas ir lieki. Es gludinu tikai sestdienās. Svarīgākais � kā jūs savu ietērpu sakārtojat. Savelciet cie�āk siksnu. Ieraujiet vēderu. Paraustiet uz leju blūzi. Izrieziet krūtis. Paceliet zodu.

Es visu cītīgi izpildu. Uz mirkli mans attēls spogulī top stalts. Ta�u, kā noskaidrojās, tanī brīdī biju sastindzis un aizturējis elpu. Bet, līdzko sāku elpot, mans atspulgs atkal saņurkājas un bra�i izrieztās krūtis saplok.

� Tas nekas, karavīra stāja uzreiz rokā nedodas. Vingro�ana, ierindas mācības, straujie pārgājieni � tas viss drīz vien izveidos jūsu augumu. Vai esat dzirdējis, kā dziedātājiem nostāda balsis? Tāpat būs ar jūsu augumu. Kļūsiet tik spēcīgs, ka līgava nepazīs! Vai jums ir līgava?

Gandrīz tāpat ser�ants noņemas ar Kuzņecovu un So-boļevski. Brīnos, kā viņam tas nav apnicis!

Kuzņecovs no mums trijiem ir tas spējīgākais � viņam viss padodas labāk. Volinecs reizēm viņu pat uzteic.

Turpretī Vadims visu izpilda klusēdams un pavisam vienaldzīgi. Viņ� stāv tepat līdzās, ta�u izturas kā mēnessērdzīgs � viņa domas lidinās neaizsniedzamajās tālēs. Ser�antam, kad viņ� sarunājas ar Vadimu, kļūst bāla seja un sāk raustīties labā acs. Bīstama pazīme!

Man alla� �ķiet, ka Vadims kaut ko nepasaka līdz galam, it kā zinātu kādu noslēpumu, kuru nevēlas izpaust. Viņa gaita ir nesteidzīga, kustības vieglas un plastiskas. Man patīk vērot, kā viņ� aizsmēķē. Vadims izvelk cigare�u paciņu, vieglītēm pakrata to, un � taisni brīnums, kā viņam tas padodas, � viens smēķis izlec viņam tie�i pie mutes. Viņ� to piesardzīgi saņem ar lūpām, bet, ja runā precīzāk, � tā pati uzguļas viņam uz apak�lūpas, bet virsējā tikai nedaudz piespie� cigaretes galu. Smēķē gausi, bez jebkādas patik�anas. Tā vien �ķiet, ka viņam patīkams tikai pats aizsmēķē�anas brīdis. Arī runā viņ� nesteigdamies, ironiski, toties pārliecino�i.

Reiz skolā dzirdēju, kā ar viņu sarunājās komjaunatnes organizācijas sekretārs.

�Kāpēc tu nestājies komjaunatnē?�

�Tur mani kritizēs par stilīgajām biksēm.�

�Tu esi gudrs puisis, kālab tu tēlo �ādu skeptisku noskaņojumu?�

�Vai tad skepse ir tik ļoti peļama? Kārlis Markss, starp citu, sacījis: �Mana devīze � visu ap�aubīt.��

�Dzīvē svarīgi ne tikai prātuļot un spriedelēt, bet arī darīt darbu. Markss runāja arī par to.�

�Tomēr Arhimeds savu likumu atklāja vannā, nevis rūpnīcā.�

�Ko tad tu īsti gribi sasniegt dzīvē?�

' k, ko nu par to, es esmu pieticīgs cilvēks � man vaiga tikai nauda, visu pārējo es nokārto�u pats.� Varētu likties, ka Vadims ir ciniķis. Tomēr tas ir tikai naids, kas rodas pirmajā brīdī. Manuprāt, viņ� tī�ām ciniķi un dara to tālab, lai izskatītos efektīgs. Savā itibā viņ� ir vienkār�āks un saturīgāks. Skolā Vadims ajas labi. Pedagogi uzskatīja viņu par apdāvinātu,

I aut gan neviens nespēja pasacīt, kur tad slēpjas Vadima lalants. Ta�u, kad palūkojas uz viņu � staltu, skaistu, il ķirīgu no visiem, gribot negribot prātā nāk doma, ka ink ir gudrs un talantīgs.

Annijas dienests Vadimam sagādā visīstākās mokas.

I �.ii;ik ass un stūrains viņa raksturs, viņ� pats apdauzās, pats cie� un ari citus traucē normāli dzīvot.

'I.-I�U ar Vadimu vēl bija iespējams, kā saka, ar dievu n pusēm tikt galā. Toties visaizraujo�ākais notiek tad, l .i-l ser�ants Volinecs aci pret aci tiekas ar Dihnilkinu. ��< nijons ākstīdamies pārspīlēti izrie� krūtis, atgā� atpakaļ p ilvu, viņa sejā parādās idiotiska grimase. Ser�an-I.ml ietrīsas nāsis, zilās acis sastingst kā ledus gabali. Imiiēr nervi Volinecam ir izturīgi � viņ� izliekas, ka pat Mi pamana Dihnilkina ņirgā�anos. Tikai pēcāk ilgi klimst apkārt un daudz smēķē ...

Nedod dievs, ja �ie abi reiz saietu ragos!

Soinjniis Dihnilkins pat karavīra formas tērpā aizvien 1 - kntaa pi c huligāna: uziai i pleci< m, sakumpis, okas - tūķētas kabatās, zaļās acis ar prāviem, melniem redzokļiem jauni spīd, plānajās lūpās ņirdzīgs smīniņ�. Nevaru viņu ciest! Izcili pretīga būtne! Ikviena viņa doma � īsta vienīgi uz kaut ko zemisku un nelietīgu. Mūsu pilei ;i viņ� klaiņoja pa ielām kopā ar tādu pa�u padibeņu baru, atņēma skolēniem naudu, sviestmaizītes, kabatna-us. No viņa baidījās, un visi viņu neieredzēja. Manuprāt, viņ� nav parasts huligāns, kas savu nelietību apguvis, bet gan dzimis noziedznieks. Dro�i vien, līdzko tika ārā no autiņiem, tūlīt sāka smēķēt, bet, tikko viņu pārstāja zīdīt, uz vietas nolamāja māti. Esmu pārliecināts, ka Dihnilkinu nespēs labot ne armija, ne pat cietums.

Parasti pēc tam, kad esmu saņēmis brāzienu no ser�anta Volineca, pie manis pienāk Kucans. Viņ� ir neliela auguma, apaļīgs ņiprulis, spēcīgs, matos atspīd rudums, kas atgādina vāju akrihīna �ķīdumu, � ar tādu krāsu militārajās kartēs apzīmē indīgās vielas. Pui�i jokodamies nosauku�i Kucanu par �saindēto iecirkni�.

� Tu nezaudē dū�u, �- Kucans mani mierina, pamanījis, ka esmu sa�ļucis pēc saņemtā rājiena. � Sākumā, kamēr viss vēl nav iepazīts, tā alla� gadās.

Man nebūt nav viegli saprast Kucanu � vai nu viņ� joko, vai patie�ām jūt man līdzi.

Vispār Kucana izturē�anās dienestā ir visai savdabīga. Citi �ve�i� stāsta, ka pirmajā gadā viņ� bijis pamatīgs slaists. Ta�u ser�anti sliņķim sagādāju�i papildus tik daudz darbu, ka viņ� pats sapratis: daudz izdevīgāk savus pienākumus godam paveikt. Tomēr ikdienā viņ� pārāk nenopūlas un �ajā ziņā atgādina Vadimu Soboļevski. Toties pārbaudes reizēs Kucans pārvēr�as līdz nepazī�anai: trāpīgi �auj, lieliski izpilda vingrinājumus, prieks skatīties. Priek�niecība viņu nereti uzteic. Vienīgi ser�ants ar viņu nav apmierināts. Kucans par to apvainojas.

� Es saņemu labas un teicamas atzīmes. Savu nodaļu neapkauno�u. Kas jums vēl vajadzīgs?

� Ne jau atzīmes ir tik svarīgas, � atbild viņam ser�ants Volinecs. � Es gribu, lai no jums iznāktu cilvēks.

� Eet kas tad es esmu? Bullis, vai?

Volinecs, pasmaidījis par �o joku, pārtrauca sarunu. Ta�u no Kucana viņ� tik un tā neatstājās. Par katru karavīru ser�antam bija savs spriedums, viņ� zināja, kādas rakstura īpa�ības kuram būtu vēlamas, kuru traucē kāda nepilnība. Vārdu sakot, Volinecs pūlējās vienam kaut ko labu pielikt klāt, bet otram noņemt lieko, traucējo�o � pelavas. Arī no Kucana viņ� dauzīja ārā pelavas.

Negaidīti sliktas attiecības ar ser�antu Volinecu izveidojās Kuzņecovam. Dīvaini. Biju pārliecināts, ka viņi sadraudzēsies. Abi ta�u mīl kārtību un disciplīnu! Bet � te nu bija � Kuzņecovam dienests nodaļā sākās ar sodu � viņ� saņēma no ser�antā Volineca ārpuskārtas norīkojumu.

Ser�ants pēc smil�u vētras lika Ņikitam Skibovarn notīrīt logus. Kazarmā, jāteic, viss ir lieliski pārdomāts � lai tajā uzturētu pastāvīgu kārtību, visi darbi sadalīti pa nodaļām. Da�iem cilvēkiem kazarma būtu jākārto visu dienu. Bet, līdzko smil�u vētra beidzas, katra nodaļa veic savu uzdevumu, un pēc desmit minūtēm kazarma spīd un laistās.

Skibovs, saņēmis ser�anta pavēli, devās meklēt lupatu. Ritēja laiks, ta�u Skibovs bija pazudis bez vēsts. Visi jau beidza uzkopt telpu, vienīgi mūsu logi aizvien vēl nebija notīrīti. Nu jau pa�am ser�antam draudēja iespēja sa-ikmt aizrādījumu no star�inas Maja. Volinecs pasauca Kuzņecovu un lika viņam padarīt darbu, kas bija uzdots Skibovam.

Stepans lēnām pielika roku pie cepures un drūmi sacīja:

� Tiks izpildīts!

Notīrījis logus un noslaucījis putekļus, viņ� pienāca pie Volineca un ziņoja:

� Biedri ser�ant, jūsu pavēle izpildīta.

� Labi, � atteica Volinecs. � Varat iet.

Piepe�i Kuzņecovs pavisam klusu, lai nodaļā neviens nedzirdētu, piebilda:

� Tikai ņem vērā: ja vēl reizi liksi strādāt slīmesta vietā, pat pirkstu nepakustinā�u.

Tad nu Volinecs viņam iegrieza ārpuskārtas norīkojumu par izrunā�anos. Kuzņecovs reglamentu, protams, pārkāpis, ta�u taisnība, manuprāt, bija viņam.

Stepans ir laipns, labsirdīgs cilvēks, ta�u tanī pa�ā laikā stingrs un principiāls. Taisnprātība � tā ir viņa rakstura galvenā īpa�ība. Viņam tā ir pat slimīga īpa�ība.

Stepans vieglāk nekā mēs citi pārvar dienesta grūtības, disciplīna nav pretrunā ar viņa raksturu. Esmu pārliecināts, ka no viņa iznāks krietns karavīrs, lai arī viņ� pats pirmais dabūjis sodu par pretī runā�anu.

Lai gan Stepans bija iebildis ser�antam klusi, tomēr komandiera vietnieks politiskajā darbā Se�eņa, kas tie�i tobrīd gāja garām, to bija dzirdējis.

� Tālu tiksiet, ja jau pa�ā sākumā tā atbildat ser�antam! � Se�eņa bargi sacīja.

Stepans cieta klusu. Valdījās, lai arī Se�eņam nesarunātu ko lieku.

Bet es Stepanam jutu līdzi. Biju sa�utis par tādu netaisnību. Kad Kuzņecovam, kas �ķita ierāvies savā �aulā, beidzot atļāva iet un vecākais leitnants Se�eņa palika viens, es paspēru soli uz viņa pusi un jautāju:

� Kāpēc jūs domājat, ka visus nepiecie�ams pamācīt un audzināt? Ir cilvēki, kuriem tas nemaz nav vajadzīgs, piemēram, Kuzņecovs!

Se�eņa uz mirkli apjuka. Viņ� ar interesi aplūkoja mani un jautri sacīja:

� Oho! Sī nodaļa, kā redzu, ir visai runātnīga. Viens sarunāja rupjības ser�antam, otrs pamāca virsnieku.

Es samulsu, ta�u nolēmu to neizrādīt.

� Bet kā tad tā? Vai armijā mēs pat runāt nedrīkstam? Tikai: uz kreiso, uz labo � un pat neiepīksties?

� Tatad jūs runājāt pavisam nopietni, � Se�eņa komentēja un, palūdzis mani paiet maliņā, vienā mierā sāka skaidrot: � Armijā runāt visiem ir atļauts. Tikai �eit eksistē noteikta kārtība. Pēc reglamenta jums vajadzēja pienākt pie manis un teikt: �Biedri vecākais leitnant, atļaujiet sacīt.� � �Lūdzu, atļauju.� � �Man �ķiet, ka pret ierindnieku Kuzņecovu pieļauta netaisnība,� � un tā tālāk. Es jūs labprāt uzklausītu. Bet kā jūs darāt? Jūs uzreiz kategoriski paziņojat, ka man nav taisnība. Kāpēc gan Kuzņecovam audzinā�ana nav nepiecie�ama?

� Tāpēc, ka �is cilvēks ir krietns un īsts.. .-�Es tī�ām uzsvēru pēdējo vārdu, jo domāju, ka politaudzinātājam tas patiks. � Kuzņecovs ir principiāls komjaunietis, labs strādnieks, bija komunistiskā darba brigādes loceklis.

� Tas ir labi. Bet kāpēc tad viņ� runāja pretī ser�antam?

� Viņ� nevis runāja pretī, bet gan cīnījās par īstu disciplīnu.

� Ļoti interesanti!

� Jūs domājat, ja esam jauni, tad it neko nesaprotam?

� Nebūt ne, mēs ņemam vērā to, ka jūs esat saproto�i un attīstīti pui�i. Tie�i tāpēc, biedri Agejev, es gribu ar jums parunāt. Es apsolu pēcāk veltīt jums vairāk laika. �obrīd man vairs nav vaļas. Varu vienīgi pasacīt to, ka audzinā�ana nepiecie�ama it visiem � gan jums un man, gan bataljona komandierim un pulka komandierim. Pat ģenerāļiem tā ir nepiecie�ama! Tāpēc ka cilvēks un ari pati dzīve nenorimti mainās. �odien kāds cilvēks �ķiet vai pati pilnība, ta�u jau rīt dzīve un progress pieprasa no viņa jaunas īpa�ības. Cilvēkam jāaug, jāmainās, jārod sevī jaunas īpa�ības... Bet Kuzņecovam un jums neierastajos armijas apstākļos tas ir īpa�i nepiecie�ams.

Vecākais leitnants aizgāja. Laikam viņ� kaut kur tika gaidīts.

Nebija nekādu �aubu, ka �īs nepatik�anas izcēlās Ņi-kitas �kibova dēļ. Sis puisis �ķiet dīvains, jo nav iespējams lāgā saprast � vai viņ� ir pamatīgs slīmests vai arī ļoti gauss cilvēks. Augumā viņ� ir liels, padrukns, pat nedaudz izplūdis. Gai�i rnati, baltas uzacis, gaļīga seja. Skibovs atgādina jaunu, bet slinkumā palaidu�os spēkavīru � spēka viņā pārpārēm, ta�u laiskums neļauj to likt lietā. Nerunīgs. Pat gai�i zilās acis �ķiet gausas, kad viņ� nesteigdamies aplūko cilvēkus vai priek�metus.

laimā, kad iepazinos, domāju, ka Ņikita ir no tiem mikliem, par kuriem mēdz teikt: �Sito var sūtīt vienīgi paka) nāvei.� Ta�u, uzmanīgi pavērojis viņu, sapratu � puisis paveic visu to pa�u, ko mēs, tikai dara daudz (iiak. Viņ� glu�i vienkār�i ir tipisks flegmātiķa un melanholiķa krustojums. To viņam nekādi nevar pārmest, jo (adu viņu radījusi pati daba. Ser�ants Volinecs pūlas par katru cenu iekustināt nabaga Skibovu, īpa�i ierindas mācību laikā. Ņikita, izpildīdams komandas, alla� aizkavējas, un tā tiek traucēta ierindas vienmuļība.

� Ieridniek Skibov! � Volinecs sauc. � Atkal kavējaties! Atkārtosim ar jums atsevi�ķi. Uz labo!

Skibovs sāk nedaudz ātrāk kustināt redzokļus, sejā pavīd sasprindzinātība, un viņ� tusnīdams pagrie�as tik strauji, ka pārcen�as par pusapgriezienu. Viņ� ir atklāts, labsirdīgs un vientiesīgs puisis. Pats nepalīdzēs, ta�u, ja palūgsi, nekad neatteiks.

Viņ� dien jau otro gadu un, kā mel� vecie, pa�laik krietni vien raksturā mainījies.

Vienīgais vīrs nodaļā, kas uzrunā ser�antu uz �tu�, ir Karims Umarovs. Volinecs par to neko nesaka, viņ� saprot, ka Umarovam citāda sazinā�anās forma nav pa spēkam. Stāsta, kad viņ� ieradies pulkā, tad izskaidrojies tikai ar �estiem. Tagad viņam arī nav viegli, ta�u paguvis daudz ko iemācīties. Dienēt �im puisim daudz grūtāk nekā jebkuram no mums. īpa�i smagi viņam klājas priek�metos, kuros nepiecie�amas labas runātspējas, �- politiskajā sagatavotībā, �au�anas teorijā, pretatomu un pretķīmiskās aizsardzības teorijā. Toties tajos priek�metos, kuros ir spēkā princips �mazāk runu, vairāk darba�, Karims ticis tālu citiem priek�ā.

Kucans, būdams praktisks cilvēks, reiz viņam deva tādu padomu:

� Tu izraksti avīzes savā uzbeku valodā. Tajās ta�u raksta par visiem politiskajiem un starptautiskajiem notikumiem. Tā tu pats alla� būsi lietas kursā un varēsi arī atbildēt priek�niecībai, kad tev kaut ko jautās.

� Nē, man tāds �is un tas neder. Vai tad labs atzīme kaut ko dod dzīvē? Neko. Man vajag labi iemācīties krievu valoda. �eit visapkārt krievu puiki. Kur tad citur man būs tāds iespēja? Nekur. Uzbeku avīze es tāpat lasu, iemāci man lasīt krievu valoda!

Savu brīvo laiku viņ� veltī avī�u un �urnālu lasī�anai un neliek arī mūs mierā.

� Saki, draugs, � ko nozīmēt �is vārds?

Karims ir stalts puisis, augums nedaudz garāks par vidējo, ciena formas tērpu un valkā to ar patik�anu. Viņam ir melnas, dedzīgas acis, mati melni un cieti. Melnīgsnējs, ta�u viņu vēl tum�āku dara iedegums, un, kad smaida, acis �ilbst no viņa spilgto zobu taisnās rindas. Viņ� smaida bie�i, jo apveltīts ar labestīgu raksturu. Toties, ja kāds viņu nokaitina, aizsvilstas tā, ka kļūst pavisam nevaldāms. Tādos mirkļos labāk turēties no viņa pa gabalu � var gāzt ar visu, kas pagadīsies pa rokai. Ta�u nomierinās viņ� tikpat ātri kā sadusmojas. Turklāt vēl pasmejas kopā ar to, kam nule uzbrucis.

� Labi gan es tev sadevu, ko? Neņem ļaunā, draugs. Vai nezini, kāds ir Karims? Te lamājas, te atkal draugs. Nedusmojies!

Viņ� pasmaida tik �ilbino�i, ka tūlīt sirds kļūst vieglāka.

...No tiem, kas atrodas uz militārās subordinācijas stāvajām kāpnēm, leitnants Zigalovs mums ir pats tuvākais virsnieks. Pēc izskata viņ� ir īsts sportists � platiem pleciem, spēcīgām kājām, stiprām rokām, izturīgs, vingrs, lokanu vidukli. Mati viņam ir kastaņbrūni, cirtaini, tomēr tie nav līdzīgi frizētavā saskrullētām sīksprodziņām, bet gan krīt lieliem, dabiskiem viļņiem. Seja Zigalovam vīri�ķīga, acis nopietnas un skarbas, uzacis pirksta biezumā, uz zoda dzija bedrīte. Viņ� ir nevis skaists, bet gan ļoti skaists vīrietis. Reiz dzirdēju, kā grāmatu kioska pārdevēja nopūtusies sacīja:

� Mocītājs sasodītais! Diezin cik mei�u �itā dēļ sirdsmieru zaudēju�as!

Nezinu gan, vai tie�ām viņa dēļ mocīju�ās meitenes, jo ar sievieti kopā neesmu viņu nekad manījis. Man �ķiet, ka, izņemot karadienestu, �o cilvēku vairāk nekas neinteresē. Savu skaistumu viņ� nedz mana, nedz zina to likt lietā.

Arī mums viņa skaistums bijis nebijis. Kāds gan mums no tā labums, ja Zigalovs mūs trenkā vienā trenkā�anā. Ierindas mācībās, taktikas mācībās, sporta laukumā, pret-atomu aizsardzības pilsētiņā � visur leitnants mums neatvēl ne elpu atvilkt. Viņ� aizvien tiecas panākt, lai komanda, paņēmiens, normatīvs tiktu izpildīti ātri un precīzi � kā pēc notīm nospēlēti. Tāda ir Zigalova būtība. Citreiz tik tikko kājās turies, gribas vai iebrēkt viņa glītajā ģīmī: �Cik tad var! Mēs ta�u esam cilvēki, nevis ma-�īnas (īribēties jau gribas, ta�u neuzbrēksi. Tik un tā viii � .i \ 11 panāks. Neatstādamies no tevis, viņ� vienā Komandēs, līdz it visi komandu izpildīs vienlaikus ; i. Savu varu viņ� nelietīgi nebauda, necen�as imi s iegriezt�, nē, glu�i vienkār�i � viņ� dara savu � i iilm. Paveic visu, kā nākas, un viņ� būs ar tevi apmie-

.....ils. Vadims gandrīz vai raud aiz tik strikta prasīguma.

i < ;ilimitu viņ� iesaucis par �rīkļurāvēju�. Dihnilkins bīs-¹ no viņa kā velns no krusta. Toties Stepans par leitnantu ir stāvā sajūsmā � tas gan esot vienreizējs cilvēks!

-i / : nti Zigalovu vai pielūdz. Mūsu Volinecs cen�as atdarināt pat viņa gaitu.

Mēdz teikt, ka kareivji mīl savus komandierus. Var jau mīdīties, ka tā ir patiesība. Tomēr par sevi to sacīt ne-varu � pārāk ciets man rādās Zigalovs, glu�i kā no tērauda.

Pagāju�i tikai da�i mēne�i, bet izbijusī �civilā� dzīve �ķiet tik ārkārtīgi tāla! Mans dzīvoklis, tēvs, māte, mājīgā istaba, grāmatas � tas viss ir kā jauka kinofilma, Kura kādreiz redzēta un no kuras paliku�as vien tīkamas atmiņas.

Ar mājām mani saista tikai vēstules un sapņi. Agrāk, kad dzīvoju pie vecākiem, sapņos redzēju tālas zemes, briesmīgus piedzīvojumus. Bet tagad, tūksto�iem kilometru prom no dzimtās puses, stepē, pāri kurai jājis Maķedonijas Aleksandrs, sapņos rādās vienīgi manas mājas.

Vēstules man raksta māte. Tās visas sākas vienādi: �Dārgais Vitja!� Māte raksta par mūsmāju jaunumiem, par laiku, par paziņām. Bet es aiz katra teikuma nojau�u viņas sakāmo: �Dēliņ, vai tev nav grūti, vai tev nedara pāri?� Māte pieraksta �etras burtnīcas lappuses, it kā gribēdama man atgādināt: raksti arī tu vairāk, man gribas zināt par tevi visu.

Tēvs gan vēl nav atsūtījis nevienu pa�u vēstulīti, pat ne teikumu nav pierakstījis klāt mātes vēstulei. Daudziem paziņām un pat tēva draugiem vēstules raksta māte. Parasti viņa to dara uz dubultlapām, izplēstām no burtnīcu vidus. �Nespēju iedomāties � par ko tu tik daudz vari rakstīt?� jokodams vaicā tēvs. �Būtu labāk cietis klusu. Ja es to nedarītu, mēs būtu zaudēju�i jau sen visus draugus.� Mātei, protams, taisnība, tomēr mazdrusciņ viņa pārspīlē, jo draudzības jūtu galvenais objekts mūsu ģimenē ir tēvs � visi viņu mīl un ciena. Visi arī zina, ka tāda pie mums ir kārtība: vēstules raksta māte. Tālab uz tēvu neviens neapvainojas.

Iedomājos rāmu vakaru mūsu dzīvoklī. Viss ir savās vietās � grāmatu skapis, paklājs uz parketa grīdas, māte sē� pie mana rakstāmgalda. Jā gan, tie�i pie mana! Esmu pārliecināts, ka kop� manas aizbrauk�anas viņa sē� tikai pie mana galda. Tēvs apmeties uz tahtas ar grāmatu rokās. Grāmatu viņ� paņēmis tikai izskata pēc, bet visas viņa domas ir kopā ar māti, tai vēstulē, kuru viņa man raksta.

Ikvienā vēstulē māte, it kā nejau�i, kā garāmejot, piemin Olgu. �īs rindas lasu ar īpa�u interesi, ta�u pats Olgai nerakstu. Aplūkojis spogulī savu noskūto galvu, blen�u uz saviem smagajiem kirzas zābakiem un jūtu � kaut kāds spēks mani attur to darīt. Vai tāds kā �obrīd esmu viņai vajadzīgs?

Arī Vadims Soboļevskis bie�i saņem vēstules. Ta�u viņa seja pau� zināmu prieku tikai tad, kad pienāk paziņojums par sūtījumu vai naudas pārvedumu.

Stepans ir pavisam brīvs no �īm gaidpilnajām izjūtām, kādas pārdzīvojam mēs, jo viņam neviens neraksta. Es pat jūtos tāds kā vainīgs viņa priek�ā. �ķiet dīvaini: vai patie�ām viņam nav nedz drauga, nedz arī mīļotās meitenes? Zēl Stepana! Da�s kareivis saņemtās vēstules lasa draugiem � uztic savus noslēpumus vistuvākajam, visuzticīgākajam cilvēkam. Ari man reizēm gribas nolasīt Stcpanam savas vēstules, ta�u baidos viņam nodarīt sāpes.

Jau vairākas dienas neesmu savā kladē ierakstījis ne vārda. Galvā valda savāds, neparasts tuk�ums. Mani pārņēmu�as dziļas �aubas. Kas notiks tālāk? Vai es tā arī rakstī�u dienu pēc dienas? Nu un tad? Kam tas ir vajadzīgs? Nezinu, par ko lai vēl rakstu. Tagad aprakstī�u vienu dienu karavīra dzīvē un pielik�u visam punktu.

Pa�laik ir se�i no rīta. Atskan: �Celties!� �igli lecam aug�ā, gultas atstājam nesakārtotas, lai tās izvēdinātos, kamēr esam rīta rosmē. Nedrīkst nedz pagul�ņāt, nedz pastaipīties. Ser�anti jau stāv klāt � nomazgāju�ies, ņipri, sagatavoju�ies jebkurā brīdī piebikstīt, aizrādīt, pa-teiktl priek�a. Ser�anti piecēlu�ies piecpadsmit minūtes ak un bez liekas steigas un grūstī�anās, nomazgāju* k's tajās telpās, uz kurām pēc rīta rosmes drāzīsies visa rota.

Zābakiem kājās un vienās sporta biksītēs joņojam pa i �lidoni, bet pagalmā jau dzirdama de�uranta skarbā balss: �Rīta rosmei stāties!� Divdesmit piecu minū�u laikā star�ina vai viens no vada komandieru vietniekiem mūs tā notrenkā, ka ķermenis sakarst un uzņem tempu visai dienai. Nenorimti gribas skriet vienā skrie�anā.

Pēc tam jāsakārto gulta, jānomazgājas, jāpārbauda, vai ietērps ir tīrs, un jāsagatavojas rīta apskatei. Tam visam atvēlētas tikai da�as minūtes. Ja nokavēsi kaut vienu minūti, tūlīt sāksies nenovēr�amu kavējumu virkne, kuras galā kā izsaukuma zīme stāv ārpuskārtas norīkojums. Tā, piemēram, ja mazgātavā esi novilcinājies, tad nav �aubu, ka nepagūsi kārtīgi saklāt gultu vai arī notīrīt zābakus. Bet katrai �ai darbībai atvēlētas tikai sekundes. Rezultātā ser�ants ņemas tevi tincināt: �Kāpēc visi paguvu�i, bet jūs � ne?�

Rīta apskatēs ser�anti nopēta karavīrus stingrāk un acīgāk par jebkuru māti. Atceros, pirms devos uz skolu, māte mani pagrozīja, pieglauda man matus un vieglītēm pagrūda � skrien, dēls. Armijā tik viegli cauri netiek. Ser�ants rūpīgi apskata it visu: matus un ausis, nagus un veļu, katru podziņu un kājautus, apavus un kabatlakatiņu, un arī apkaklīti. Tikai tad, kad būs pārliecinājies, ka it viss atbilst normai, viņ� tevi vedīs uz nodarbībām. Bet, ja kaut kas nav labi, viņ� tūlīt liks savest kārtībā. Turklāt vēl sāks tincināt: �Kāpēc apkaklīte nav tīra? Kāpēc pogas nespīd? Kāpēc kabatas piebāztas ar visādiem niekiem?�

Arī brokastīs nevar ne parunāties kā mājās pie galda, ne pastāstīt redzētu sapni, ne arī pārskatīt avīzi. Brokastīm atvēlētas piecpadsmit minūtes. �Stāties!�, �Soļos � mar�!�, �Dziesmu!�, �Ēdnīcā pa vienam no labās � mar�i�, �Sēsties!�, �Celties!�, �Stāties!�, �Dziesmu!�, �Sagatavoties izie�anai uz mācībām!�.

Pirms mācību sākuma visi dodas pie reproduktoriem un radiouztvērējiem. To nedara pēc savas vēlē�anās, gribi vai negribi, katram obligāti jānoklausās jaunākās ziņas. Katram kareivim jāzina, kas notiek valstī un visā pasaulē. Klausies, lai tev top saprotams, cik �obrīd svarīgs un nepiecie�ams ir tavs dienests.

Bet pēc tam seko septiņas mācību stundas vai nu laul .-i, vai klasē, vai ari �autuvē. �odien notiks divas stundas politiskajā audzinā�anā, nodarbības temats: �Imperiā

lisms � kara cēlonis�. So tematu mēs studēsim astoņas stundas, jo pāris stundās ar tik sare�ģītu jautājumu skaidrībā netikt. Iepriek�ējās nodarbībās mēs uzzinājām par imperiālisma agresīvo būtību un par kara ekonomiskajiem un sociālpolitiskajiem cēloņiem.

Pēc politnodarbībām divas stundas apgūstam �ādu jautājumu: �Pretinieka masveida iznīcinā�anas iero�i, un kā no tiem aizsargāties�. Arī tas ir visīstākais priek�mets, glu�i tāds pats kā skolā fizika vai anatomija. Tiek apskatīti ķīmiskie un kodoliero�i.

�odien mēs mācīsimies vienu nodaļu no �īs sare�ģītās zinātnes programmas: �Jēdziens par radioaktīvo izstaro-jumu atklā�anas jonizācijas metodi. Radioaktivitātes indikatora, rentgenometra, radiometra nozīme un uzbūve�.

Pēcāk vēl divas stundas tehniskajā apmācībā: �Bruņutransportiera dzinējs, tā funkcijas, izvietojums un nostiprinājums. Dzinēja eļļo�anas un baro�anas sistēmas�. Nodarbības notiek mūsu autoparkā.

Noslēgumam vēl viena � fiziskās sagatavo�anas stunda � vingro�ana.

Sī stunda mums ir pa prātam, tomēr mēdz būt arī sliktāk � kross vai triecienjosla. Tur nu gan nav viegli � jāatdod visi spēki līdz pēdējai pilītei. Salīdzinot ar krosu, vingro�anas rīki �ķiet īsta izprieca!

Pēc mācībām seko komandas: �Sakārtoties!�, �Nomazgāties!�, �Pusdienām stāties!�, �Soļos � mar�i�, �Dziesmu!�, �Diez cik lustīgi nedziedat, nosoļosim vēl kādu apli�. Jādzied dū�īgi, citādi star�ina Majs ne vienu reizi vien liks riņķot pa laukumu. �Ēdnīcā pa vienam no labās � mar�!�, �Sēsties!�. Pusdienām laika atvēlēts tie�i tik daudz, lai mierīgi paēstu un padzertos tēju vai kvasu. Ja netūļājies � pats esi vainīgs, jo jau seko: �Celties!�, �Stāties!�, �Dziesmu!�.

Visīsākā stunda diennaktī � tā ir atpūtas stunda. Līdzko pa īstam aizvērsi acis vai iedziļināsies grāmatā, jau skan komanda: �Sagatavoties iero�u tīrī�anai!� Pēc tam seko individuālās mācības � pusotras stundas rītdienas uzdevumu gatavo�anai un �īsdienas vielas apgū�anai.

Tad mums tiek atvēlēta viena stunda brīvajam laikam.

i .tam vakariņas. Tad jau skan pavēle: �Vakara jundai

staties!�

Alla� pa�u pirmo star�ina Majs izsauc mūsu rotas sabikstos uz mū�iem ieskaitīto Padomju Savienības Varoni:

� Deņisovs!

Vada komandiera palīgs, kas stāv labajā flangā, skaļi

un svinīgi ziņo:

� Padomju Savienības Varonis Deņisovs kritis kaujā par mūsu Dzimtenes neatkarību!

Ikreiz �ajā mirklī man pāri mugurai pārskrien �ermuļi un pārņem savāda nopietnība, tāpēc neviļus izslejos taisni un aizturu elpu. Tas atkārtojas ar mani katru dienu, un aizvien man �ķiet, ka tas notiek pirmo reizi. Pierast pie tā nav iespējams.

Pēc tam star�ina alfabēta kārtībā izsauc visus rotas karavīrus: �Agejevs!� � �Es!�, �Vorobjovs!� � �Es!�, �Kuzņecovs!� � �Es!�. Lai gan �o �es� visi izrunā īsi un gandrīz vai vienādi,_L star�ina Majs pēc tā pazīst ikvienu karavīru. Mēs brīnāmies, kā viņ� spēj iegaumēt mūsu balsis. Reiz ar Vadimu nolēmām Alaju pārbaudīt. Agejeva uzvārds alfabētā atrodas pirms Soboļevska, tālab Va-dims vispirms atsaucās manā vietā. Pēc norunas man savukārt vajadzēja atbildēt Soboļevska vietā. Ta�u es nepaspēju atsaukties, jo star�ina tūlīt pavaicāja:

� Bet kur ir Agejevs?

� �eit, � es atsaucos.

Majs, uzreiz visu sapratis, noteica:

� Agejevam un Soboļevskim pa vienam ārpuskārtas norīkojumam.

Vakarā, kad citi pui�i skatījās kino, mēs ar Vadimu berzām tualetes telpas.

Pēc vakara pārbaudes star�ina nolasa jaunās pavēles, paziņo norīkojumus nākamajai dienai. Tad seko komanda: �Pastaigā soļos � mar�!�, �Dziesmu!�. Sākas sacensība, kuru neviens nav organizējis. Rotas soļodamas sacen�as dziedā�anā. Vieni pūlas savus sāncen�us pārkliegt, toties citi mēģina uzvarēt ar meistarīgu izpildījumu. Mūsu rota dzied viduvēji.

Pēc pastaigas � vakara tualete. Visbeidzot pulka de�urants ar taures signālu dara zināmu visjaukāko pavēli: �Gulēt!�

Tā tas atkārtosies 365 dienas viena gada un 730 dienas divu gadu laikā. Mainīsies vienīgi nodarbību temati, un pa reizei gadīsies kaujas mācības vai arī sardzes.

Ko nu lai tagad iesāku? Varbūt zem kopējamā papīra nodrukāt visas 730 dienas, un mana grāmata būs gatava. Tie�i �obrīd rodas �ī doma: kam tad tāda grāmata bns vajadzīga? Mani pārņem tāds kā aizvainojums, kā no�ēla � vai tie�ām karavīra dzīve ir tik vienveidīga un pliekana, ka tajā nav nekā ievērības cienīga, ko varētu aprakstīt!

Nē, tas tā nevar būt! Glu�i vienkār�i � es vēl neesmu iedzīvojies armijas ikdienā. Skolā literatūras stundās mūs mācīja, un arī lasīju kritikas rakstos: literārajā daiļdarbā galvenais ir, lai būtu problēma vai konflikta situācija.

Kur tad tie ir � tie mūsu konflikti? Varbūt stingri reglamentētajā armijas dzīvē tie nemaz nedrīkst būt? Ta�u �eit ir gan priek�nieki, gan padotie, tā sacīt, �viņi� un �mēs� � audzinātāji un audzināmie. Priek�niekiem ir savi noslēpumi, un arī mums ir �is tas slēpjams no viņiem. Turklāt �mēs� � tā nav vienveidīga ļau�u masa. Tā, pie* mēram, mūsu nodaļa � tā ir cilvēku grupa, kura veic kopīgu uzdevumu, vārdu sakot, tas ir kolektīvs. Tomēr savus pienākumus katrs no mums pilda citādāk. Tālab ka mēs esam ļoti da�ādi. Mums visiem mugurā vienāds formas tērps, ta�u zem �ā ietērpa slēpjas individualitātes.

Kas zina, varbūt tie�i tur arī pastāv konflikts, ka mūs visus pūlas padarīt vienādus, bet mēs iek�ēji tam pretojamies. Reizēm jūtu sevī (arī citos pui�os tas manāms) tādu kā saasinātu piesardzību pret visu apkārtējo.

Armija pieprasa stingru vienveidību visur: formas tērpā, gultas sakārtojumā, reglamenta pildī�anā, taktiskajos paņēmienos. Tātad mums visiem arī jādomā vienādi? Atklāti runājot, tas man nemaz nepatīk. Laikam tāpēc arī briest dvēselē pretestība, negribas, ka �pakļauj vienam principam�.

Reiz kādā vakarā, kad biju iegrimis samezglotās dzīves apcerē, pie manis pienāca komandiera vietnieks politis kājā darbā Se�eņa un jautri pavaicāja:

� Nu, kā tad svie�as?

Nesavaldījies atteicu:

� Ne visai.

� Kāpēc?

�� Negribu kāpt uz konveijera. Sev patīku, tāds kāds esmu.

Politaudzinātājs, lieliski sapratis, ko es ar to gribēju sacīt, sāka mani �apgaismot�.

;ilu galā, un tas ir svarīgākais, jūs nedzīvojat pa-r viens. Neņemiet ļaunā, ka saku tik tie�i, bet man i - jūs kā personība vēl neesat pilnīgi nobriedis. Jūsu i.il 'i;is pagaidām vēl ir tāds kā nepabeigta jaunceltne � \ i(* 1.1111 jūtami robi, vietām spie�as laukā nevajadzīgi .T.imii, bet �ur tur rēgojas pat visādu gru�u kaudzes. Tā-l.iI' arī cen�amies jums palīdzēt tikt vaļā no sārņiem, no-

lipet jūsu gribasspēku. Armija nebūt nav konveijers, no kura nāk visi absolūti vienādi kā detaļas. Glu�i otrādi � mes gribam dot tās labās īpa�ības, kuru jums nav. Galvenais, kā jums, jaunajiem, aizvien vēl trūkst, � tā ir mūsu dzīves un pa�u rīcības sociālistiskā izpratne. Tāpēc arī mēs jums mācām, kādai jābūt pareizai, marksistiskai attieksmei pret_ īstenību, kā jāapgūst mūsdienu apbruņojums, sare�ģītā kaujas tehnika un taktika. Kas attiecas uz jūsu individualitāti, lūdzu, saglabājiet to sevī, cik vien jums tīk! Turklāt vēl jāpiebilst: mūsdienās armijas dienests kļuvis tik sare�ģīts un daudzpusīgs, ka ikviens cilvēks var vienīgi iegūt labās īpa�ības, bet nekādā gadījumā tās zaudēt. Tā, biedri Agejev!

Klausījos un gudroju: �ķiet, ka viņam taisnība. Ta�u, ja labi padomā, tā runāt ir viņa pienākums, neko citu sacīt viņ� nedrīkst. Bet kas tad ir tas cits? Kur slēpjas tā būtība? Kāpēc gan strikti jānoliedz, jāturas pretī visam tam, ko sacīja Se�eņa? Bet ja nu viņam taisnība? Armijas vienveidīgajā dzīvē es ta�u esmu ievērojis tikai vienu pusi. In�enieriem, aktieriem, zinātniekiem un pat kosmonautiem arī nav izdevies izbēgt no ikdienības, arī viņu dzīves dienu var aprakstīt sekojo�i: pamodās, nomazgājās, pabrokastoja, devās uz darbu, paēda pusdienas, atkal pastrādāja, pārnāca mājās, paēda vakariņas, pasēdēja pie televizora un likās gulēt. Ta�u par �iem cilvēkiem uzrakstītas aizraujo�as grāmatas! Tātad būtība jāmeklē daudz dziļāk � cilvēku domās un darbos.

Lai nu tā būtu, mēģinā�u meklēt!

Mēs � tas ir, viss mūsu vads � sēdējām smēķētavā un atpūtāmies. Vienīgi ser�anta nebija klāt. Lāgā neatceros, kā tas gadījās, ta�u saruna galu galā aizsākās par varonību. Lai veiktu varoņdarbu, vai nepiecie�ams būt izcilam cilvēkam, vai tas ir pa spēkam jebkuram? Dīvaini, ta�u visi bija vienisprātis, ka varoņdarbu spēj veikt ikviens cilvēks. Tikai pamatojumi katram bija at�ķirīgi, reizēm pat diametrāli pretēji.

Dihnilkins izteicās pirmais:

� Ko nu te daudz mēles trīt, ir ta�u pat dziesma tāda: �Pie mums par varoni var kļūt jebkur�!�

� Tātad arī tu vari? � Kucans ironiski pavaicāja.

� Kālab gan ne? Ja sacīts: visi, tātad arī es.

� Pārākais dro�ulis!

� Vēl nav zvanīts, kur� frontē kļūs par varoni, � rupji atcirta Dihnilkins. � Domā, ka tas būs kāds paipuisītis, memmesdēliņ�, kur� tagad ir baigi disciplinēts? Ne vel la! Viņam pa�am pirmajam būs bikses pilnas.

� Jebkur� nevar, dziesma saka nepareizi, � kaismīgi ierunājās Karims Umarovs. � Kā tad tā � jebkur�? Ir tāds cilvēks, kā teikt, pavisam satrunējis... ~~ Karims, meklēdams vārdus, sāka �estikulēt. � Vārdu sakot, krieviski tas ir � iek�ā pavisam beigts.

Soboļevskis gurdeni pasmīkņāja un bilda:

� Manuprāt, pareizi, ka jebkur�. Arī dziesmas vārdi ir patiesi...

Piepe�ā izbrīnā apmulsu. Parasti Vadims kategoriski noraidīja ikvienu �oficiālo patiesību�, alla� to ap�aubīja � ja ne ar vārdu, tad ar �estu: tā nevērīgi pamājot ar roku, un tūlīt visiem kļūst skaidrs, ka viņam ir īpa�s spriedums. Kāpēc gan �oreiz viņ� tik negaidīti piekrita? Tomēr mans izbrīns bija pāragrs. Tālākais, ko sacīja Soboļevskis, bija glu�i viņa manierē:

� Viss atkarīgs no tā, vai tu tiec viļņa galotnē vai ne. Kā tad ir sacīts dziesmā? �Ja Dzimtene liks paveikt varoņdarbu�. Vai tu jūti? �Ja liks�! Tātad, ja vajadzēs no tevis iztaisīt varoni, iztaisīs arī, turklāt tādu, ka pats sevi nepazīsi! Teātrī, kur strādā mans tēvs, visi aktieri spēlē, kā jau viņiem pienākas. Tad pēk�ņi vienu kā sāka izvirzīt, tā līdz pa�ām debesīm uzcēla! Bet viņ� īstenībā ir ne cepts, ne vārīts � viduvējība. Glu�i vienkār�i palaimējies tikt viļņa galotnē. Bija nepiecie�ams kādam pie�ūt spār-niņus un arī pie�uva.

� Nē, tu saki nepareizi! � Karims Umarovs iekarsa.

� Dzīvē arī tā gadās, � Kucans piekrita.

� Uz mata! � Dihnilkins atbalstīja.

Parasti klusais un flegmatiskais Ņikita Skibovs negaidīti metās strīdā.

� Ko nu tu lej! Skaidrs, ka ne tuvu neesi redzējis īstus varoņus. Mūsu sād�ā dzīvo traktorists Aleksejs Luki�s

zagonovs.. Viņam mūsu ikdieni�ķajā dzīvē acīs ir savāds

spīdums � glu�i kā ejot uzbrukumā. Viņ� ir tāds cil-

vēks veic jebkuru darbu � it viss viņam padodas. Bet m*ivīt /cita zvaigzni piesprau� pie krūtīm tikai svētku rei-T;;<u arī bez zvaigznītes redzams � tas ir īsts va-i oii i sī

Pie mums arī viens ir. Tikai glu�i otrādi � tāds i.p.iis un kluss cilvēks, strādā par grāmatvedi, � sarunā i jaucās Kucans. � Arī balss klusa, gaita lempīga. Eh, m) nu par to � pat kokmateriālus savas mājas remontam neprata dabūt! Ta�u frontē trīs tankus � �tīģerus� ar granātām uzlaida gaisā. Pēdējais tanks jau bija uzbraucis viņa ierakumam un sācis griezties uz vietas, lai viņu sa�ķaidītu. Tomēr mūsu Trofims pamanījās pa ierakumu aiz-rapot maķenīt nostāk un tad � kā meta granātu, tā trāpīja tankam aizmugurē tie�i pa motoru. Beigas bija fa�istam!

Arī es izteicu savas domas:

� Ikviens kaujas laukā var nokļūt tādos apstākļos, ka viņam patie�ām vajadzēs rīkoties varonīgi. Ta�u � vai katrā atradīsies spēks tādai rīcībai vai arī ne � tas ir pavisam cits jautājums.

� Bet kā tad lai to noskaidro � kuram �is spēks ir, bet. kuram nav? � Kucans vaicāja.

Neziņā paraustīju plecus.

� Tas, manuprāt, no malas nav nosakāms. To vislabāk zina vienīgi cilvēks pats. Viņ� glabā to slepenībā pat no sevis.

� Nu gan sapūta miglu acīs! � Dihnilkins atmeta ar roku. � Nesen avīzē bija Dekrēts � robe�sargam pie�ķīra Padomju Savienības Varoņa nosaukumu. Vai lasīji? Tur vēl bija arī viņa biogrāfija. īsti neatceros, kāds viņam bija uzvārds, �ķiet � Babakovs. Pirms armijas viņ� strādāja par atslēdzienku tāpat kā mūsu Stepans Kuzņecovs. Dienēja viņ� arī tāpat kā mēs visi: cēlās, mācījās, gāja sardzē. Bet reiz naktī uz robe�as notika provokācija. Sākās kauja. Re, kā iznāca tam puisim: vakarā likās gulēt kā ierindas kareivis, bet no rīta jau kļuvis par varoni!

� Mēs par to arī lasījām avīzē un pa radio klausījāmies. Nemaz tik vienkār�i un viegli viņam neklājās! � iebilda Skibovs. � Tas puisis stājās kritu�ā komandiera vietā un komandēja visas kaujas laikā. Turklāt viņ� tā vadīja kauju, ka guva uzvaru. Bet tu nu gan esi �iperīgs: pif-paf � un varonis! Vai tu 2igalovu spētu nomainīt?

� Kāpēc ne? � Dihnilkins līksmi sarosījās. � Komandēt vienmēr ir vieglāk: �Celties!�, �Gulties!�, �Stāties!�, �Izklīst!�, �Biedram Dihnilkinam ārpuskārtas norīkojums!�.

Pui�i sāka smieties. Bet es lūkojos viņos un domāju: visi mēs mīlam savu Dzimteni un, ja vajadzēs, spēsim to aizstāvēt. Ikviens var kļūt par varoni � jebkuram dota tāda iespēja, kā tiek dziedāts dziesmā. Ta�u � vai katrs sevī atradīs spēku, lai veiktu varoņdarbu? Sis jautājums tik vienkār�i nav atrisināms.

Visā mūsu sarunas laikā klusēja vienīgi Kuzņecovs. Tā, manuprāt, bija patīkama klusē�ana. Tajā nebija jūtama augstprātība: es gan zinu, ko esmu vērts. Nē, viņ� glu�i vienkār�i klausījās visos uzmanīgi, piekrīto�i māja ar galvu, smējās. Ta�u nebilda ne vārda. Man �ķita, ka pui�iem bija skaidrs: tie�i Stepans Kuzņecovs no mums visiem atrodas vistuvāk varoņdarbam. Viņā slēpjas tie�i tas nepiecie�amais, par ko mēs runājām un tomēr nezinājām, kā to sauc.

Visu dienu es jūtos satraukts. Nojau�u, ka �onakt noteikti veik�u varoņdarbu. Tāda pa�sajūta man dro�i vien ir tāpēc, ka �odien mums sevi�ķi daudz stāsta par da�ādiem varoņdarbiem. Mēs gatavojamies pirmo reizi dienesta laikā stāties sardzē. Miera laikā tā ir vienīgā vieta, kur karavīrs pilda kaujas uzdevumu. Tālab arī uztraucos. Doties izpildīt kaujas uzdevumu � tā nav nekāda joka lieta! Turklāt esmu pārliecināts, ka man postenī noteikti kaut kas atgadīsies un radīsies iespēja parādīt sevi. Gribas, lai tas notiktu pēc iespējas ātrāk. Ta�u laiks �oreiz, kā par spīti, velkas glieme�a gaitā. Mūs instruē ilgi � vispirms ser�ants Volinecs, tad leitnants �igalovs, pēc tam rotas komandieris un pat bataljona komandiera vietnieks politiskajā darbā.

Beidzot pienākusi nakts. Stāvu postenī. Man rokās automāts, pielādēts ar kaujas patronām. Kaujas! Pietiek tikai mazliet piespiest �o te mēlīti � un ...

Lūkojos tumsā, un man �ķiet, ka aiz katra krūma kāds uzglūn. Nē, man baiļu nav. Glu�i otrādi � ļoti vēlos, lai man uzbruktu pretinieks.

tas mani �ķiet aizraujo�i. Tālab es gaidu. Urbjos ar m h ni�a. Ieklausos. Reizēm aizturu elpu...

' Ia< 1! Nu gan dzirdu. Klusi, piesardzīgi soļi. Kā plē-

ii, kas zogas pie laupījuma... Ta�u drīz vien no-i ii. ka tie ir manis pa�a sirdspuksti. Laiks rit. Bet man i 1� ii . neuzbrūk. Sasprindzinājums pamazām noplok. i 11�.i(1 liekas smieklīgi, ka vēl tikai pirms diviem mēne-u iii māte man mēdza piesacīt: �Lai pulksten vienpadsmi-!ii jau būtu gultā.� Bet �obrīd, pulksten trijos naktī, ■ : lāvu postenī ar ieroci rokās. Esmu sargkareivis �

lalad neaizskarama persona. Var arī nogalināt � tiesa iii ii: attaisnos. Tāpēc ka izpildu kaujas uzdevumu, vado-i tikai no karalaika likumiem. Cik gan daudz tādu pa�u i i es �obrīd stāv savos kaujas posteņos! No �ukotkas Iz Baltijai, no Ku�kas līdz pat Ziemeļpolam. Ne tikai ngkareivji, bet arī robe�sargi un radiolokatoristi, lido-i iji un raķetnieki, radisti un telefonisti. Tas nudien būtu indiski, ja viņi avīzē izlasītu, ka jaunais karavīrs Viktors Agcjevs, kas tāpat kā viņi stāvēja sardzē, �onakt aizturējis [>iegu. Atkal un atkal saspringti lūkojos tumsā un ieklau-os naksnīgajā �abē�anā. Piepe�i atskan smagi soļi � lnr nāk maiņa.

� Stāt, kas nāk! � saucu no visa spēka un pats brīnos: mana balss skan sve�ādi � kā īstam sargkareivim.

Aizritēja diennakts, biju nostāvējis postenī visas sardzes maiņas. Ienaidnieku tā arī neizdevās aizturēt. Kazarmā atgriezos noguris un vīlies. Es ta�u tik ilgi biju gatavojies! Savus pienākumus biju iekalis no galvas. Viss veltīgi. Sāp sirds.

Kad liku automātu iero�u piramīdā, cauri atvērtajām kancelejas durvīm nejau�i izdzirdēju, kā leitnants 2iga-lovs sarunājās ar star�inu Māju.

� Mūsu jaunatne, man rādās, ir tā nekas, � sacīja

Zigalovs.

� Sākumā viņi visi centīgi. Bet, līdzko pieradīs, entuziasms apsīks.

� Nu, tas jau ir mūsu pienākums � saglabāt interesi par dienestu. Starp citu, �odien da�am labam var sabojāties garastāvoklis. Es pats labi atceros, kā pirmo reizi atgriezos no sardzes � gandrīz vai raudāju aiz sirdēstiem. Visu nakti gaidīju iespēju izcelties � tā arī nesagaidīju. Tagad es ie�u atpūsties, bet jūs palūg�u pievērst tam uzmanību. Aprunājieties ar pui�iem.

� Tiks izdarīts, biedri leitnant.

Interesanti, kā viņ� to izdarīs? Dro�i vien atkal sapulcinās visus jaunos uz pārrunām. �obrīd tikai tā vēl trūka! Tā gribas gulēt, ka acis krīt ciet. Smēķētavā, kur atpūtās mūsu pui�i, sāku gaidīt, kad pasauks uz pārrunām. Drīz vien atnāca star�ina Majs un apsēdās kopā ar mums. �Kaut nu ātrāk viņ� pabeigtu �īs pārrunas,� es skumīgi nodomāju. �Miegs nāk virsū kā lietuvēns, bet �is vēl tikai smēķēt sataisījies!�

� Kālab esi noskumis, Agejev? � Majs piepe�i pavaicāja.

� Neesmu noskumis, biedri star�ina, viss kārtībā.

� Mānies gan! Es jau redzu, ka tevī briest kaut kādas domas. Klāj vaļā, nekautrējies. Vai tu smēķē?

� Nē.

� Pareizi dari! Nu, bet tagad paskaidro, kālab esi sa* druvējies?

Palūkojos uz star�inu un pēk�ņi nodomāju: �Kāpēc man no viņa jābaidās?�

� Ir �ādi tādi apsvērumi.

� Klāj vaļā.

� Tikai tie, manuprāt, ir no tiem, kas �eit nav pieņemti.

� Mēģināsim noskaidrot.

� Māc garlaicība, biedri star�ina. Nav iespējas sevi apliecināt. Kas zina, varbūt viss dienesta laiks tā aizritēs?

� Tā var gadīties, � star�ina piekrita. � Ja tu domā par sardzi, tad vari tikai priecāties par to. Iedomājies uz mirkli, ka esi diversants. Ja tavā priek�ā nemitīgi staigā sargkareivis un, turēdams rokās ieroci, vērīgi lūkojas tumsā, vai tu kaut ko iesāksi darīt? Protams, ka ne. Tu mēģināsi sagaidīt, kad viņ� aizsnaudīsies vai arī zaudēs modrību. Ar to es nebūt negribu teikt, ka pagāju�ajā nakti ienaidnieks bija tava posteņa tuvumā. Ta�u viņ� tur varētu arī būt. Sardze, zēni, arī ir līdzīga kaujas laukam: ienaidnieks gan nav redzams, tomēr viņ� atrodas kaut kur tuvumā, un uzbrūk viņ� parasti tad, kad to gaida vismazāk.

Soboļevskis uz mirkli aizsnaudās. Star�ina, palūkojies uz viņu, piemiedza pui�iem ar aci. Visi iesmējās. Soboļevskis satrūkās un iztaisnojās. Star�ina jautri sacīja:

� Sardzē reizēm atgadās tādas lietas, kādas pat domādams neizdomāsi. Kad dienēju pirmo gadu, piedzīvoju tik ārkārtēju gadījumu, ka pat atcerēties kauns.

� Pastāstiet, mēs ta�u esam savējie, � lūdza karavīri.

� Lai notiek. Klausieties! Tad es tāpat kā jūs biju ierindnieks. Reiz mani norīkoja sardzē. Turklāt ne jau kādā parastā postenī, bet gan pie pulka karoga. Sākumā man pat dū�a saskrēja papē�os. Bet vēlāk, kad nostājos postenī, palūkojies visapkārt, sapratu, ka nekā briesmīga jau nav. Karogs novietots ni�ā, no muguras un sāniem neviens man klāt netiek, bet priek�ā viss redzams, un sve�inieku klāt es nepielaidī�u. Tik ļoti es biju nomierinājies, ka, stājoties postenī tre�o reizi, mani pārņēma apnikums. Bija vēla nakts, �tābā valdīja klusums, visapkārt ne dvēseles. Vadzi, domāju, nebūtu par ļaunu apsēsties. Ja nāks sargmainis, es viņu jau pa gabalu cauri atvērtajām durvīm pamanī�u. Bet karogam blakus, kā jūs pa�i zināt, alla� stāv naudas lāde. Uz tās tad nu es piemetos. Sē�u, atpū�os, reizēm pametu skatienu uz durvīm. Atpūtos. Nu būs gana, domāju, sēdēt, drīz jānāk sargmainim. Tiklīdz gribēju piecelties, jutu � manas bikses pie kaut kā pielīmēju�ās. Mīļo stundiņ, zem manis ta�u atrodas zīmogs! Tātad, kamēr es tam tupēju virsū, zīmogs bija pakusis un pielipis pie dibena. Ko lai tagadiņ iesāk? Ja piecel�os, zīmogs būs pagalam, bet vēlāk sacīs, ka lādē vesels miljons bijis � ej nu pierādi, ka ne!

Mēs visi vienoti ierēcāmies.

� Sāku lauzīt galvu: ko lai daru? � Majs turpināja stāstu. � Ja palik�u sē�am, mani sodīs � kā gan tas var būt, ka sargkareivis pie karoga sē�! Tāds notikums dro�i vien nekad vēl nav gadījies. Noplēst zīmogu � vēl trakāk! Ar vārdiem tas nav izsakāms, ko tajos drausmīgajos brī�os pārdzīvoju. Sēdēju, kamēr atnāca sargmainis. Tas pablenza uz mani tā, ka viņam aiz pārsteiguma vai acis no pieres izsprāga.

�Biedri Maj,� �is saka, �jūs sē�at?�

�Tie�i tā, biedri ser�ant, sē�u!� es atbildu.

�Vai jūs prātu esat zaudējis, vai?!�

�Nebūt nē � esmu pielīmēts!�

�Kur pielīmēts? �igli celties!�

�Kamēr neieradīsies finansu daļas priek�nieks, piecelties nevaru. Lai viņ� pats konstatē, ka zīmogs zem manis ir vesels.�

Izsauca finansu daļas priek�nieku. No posteņa mani noņēma. Par tādu dienesta pildī�anu mani, protams, stingri sodīja. Toties kop� tās reizes sargkareivja pienākumus pildīju, kā nākas.

Smejos kopā ar visiem un sacīju star�inam:

� Lūk, jums kaut vai kuriozs gadījums bija, bet mums it nekas nenotika.

� Vai zini, brāl, es nenovēlu tev tādu piedzīvojumu, � Majs iebilda. � Kauns visa pulka priek�ā.

� Pirms stājāmies postenī, mums stāstīja par varoņdarbiem, bet kur tad lai tos veic?

Star�ina kļuva nopietns. Pavērās mūsos cie�i un pēto�i. Tad viņ� sacīja:

� Jums, pui�i, ir labas domas. Tās nāk no jaunības, asinis jums karstas. Tas ir normāli. Bet par varoņdarbu es jums teik�u tā: jūs to noteikti veiksiet. Nezinu � kad, kur tas notiks � man arī nav zināms, � varbūt postenī, karā vai civilajā dzīvē, tomēr jūs to paveiksiet. Būt gatavam izdarīt varoņdarbu � tas jau ir pirmais solis tam pretim. Jūs jau esat to spēru�i... Nu bet tagad liecieties gulēt, �ajā diennaktī dro�i vien esat pārguru�i.

Kopā ar visiem devos uz kazarmu. Ta�u pēk�ņi atģi-dos � bet kur tad tās pārrunas paliku�as, kuras viņ� apsolīja leitnantam? Pag! Tās ta�u jau bija notiku�as! Turklāt viņ� visu novadīja tā, ka pat es nepamanīju, ka notiek �pasākums�. Slīpēts gan �is star�ina!

Atnāca pavasaris. Daba atmodās, un sāka briest sulas. Tuksnesis atdzīvojās � it kā pārklājās ar zaļu samta segli. Bet es agrāk domāju, ka tuksnesis ir tikai smil�ains. Ta�u, cik vien tālu sniedzas skatiens, nemana neviena pa�a dzeltena barhana. It visur valda sulīgs, spilgts zaļums. Pāri pakalniem klejo apvēlu�ās aitas. Pa zemi rāpo tūksto�iem bruņurupu�u. Sie kaula ka�ociņi sildās saulītē, laiski ko�ļādami zāli. Pēc taktikas mācībām bruņutransportierī pārvedam simtiem �o dzīvnieciņu. Star�ina Majs mūs nenorimti rāj:

� Vai tad nekad neesat redzēju�i? Tad nu liels brīnums! Rupucis kā rupucis. Uz lauka paspēlējāties, un gana. Kālab jāstiepj uz �ejieni?

Bet mēs tik un tā stiepjam. Ne vien bruņurupu�us, bet arī puķes � veseliem klēpjiem. Savāds, romantisks gars iemājojis ļaudīs. Kamēr notiek mācības, nav neviena brīva brītiņa � un mēs pavasari pat nepamanām. Toties, līdzko viss izpildīts pēc dienaskārtības � esam paēdu�i pusdienas, iztīrīju�i iero�us, sagatavoju�ies nākamajai dienai,� mēs izejam laukā, saulītē, ieelpojam reibino�o pavasara gaisu, un tūlīt pat �is pavasaris sāk joņot mūsu dzīslās. Sirds satraucas un sāk trīsēt krūtīs � tik ļoti gribas mājup. Bet, kad sāc rēķināt, cik vēl ilgi palicis dienēt, tad skumjas metas plosīt dvēseli, ka bail.

Neba man vienam pa�am tāds noskaņojums. Liriskās skumjas, kā redzams, apsēdu�as it visus. Tādās reizēs mēs paņemam no Ļeņina istabas ģitāru un dodamies uz kādu klusu vietu aiz kazarmas.

Ser�ants Volinecs ar mums nebiedrojas � dro�i vien baidās zaudēt savu priek�nieka autoritāti. Arī Kucans nenāk mums līdzi. Viņ� ir praktisks cilvēks, tālab liriku neatzīst, alla� velk mūs uz zoba:

� Atkal lasāties gaudot?

Mēs visi sasē�amies cie�ā bariņā. Pa�ā centrā apmeties Vadims Soboļevskis. Kaut gan viņu kā cilvēku �eit ne visai ieredz, ta�u klausās labprāt, jo atzīst par labu dziedātāju. Sākumā viņ� tāpat vien patrink�ķina ģitāru, noskaņodams sevi liriski. Tad beidzot, pārskrējis pāri grifam ar saviem garajiem, lokanajiem pirkstiem, rāmā balsī, bez sasprindzinājuma dziedo�i izrunā:

Mēs vienā valgā sapīti, ka sāpēja, �

Tu biji mana glītā klintīs kāpēja.

Viņa dziedā�anas manierē jūtams kaut kas �blatnijs�. Ta�u ikvienam no klāteso�ajiem �is �akcents� ir ļoti pa prātam, kaut gan ar noziedznieku pasauli mums nav nekāda sakara.

Vadims dzied arī karalaika dziesmas.

Vai nu pavasaris, vai ilgas, vai arī dziesmas vārdi, bet dro�i vien tas viss kopā � apbur mani. Viss reālais atkāpjas, un savā iztēlē aiztraucos kaut kur tālu, tālu prom.

Esmu ievainots, lāse pēc lāses Sniegā asinis sastingst un kvēl.

Pa�ukst medmāsa, Aņuta dārgā:

�Tūlīt pārsie�u, pacieties vēl.�

Saltais vēj� ņemas brāzmaini tirdīt,

Bla�ķē ledus, vien brūce man svilst.

Mū�am atmiņā paliks un sirdī Ziemas vakars, kas pāri mums milst.

Spulgo pretī man Aņutas acis,

Bla�ķē ūdens kā saulītē silst..,

Sirds man saldi pamirst. Redzu sevi ievainotu. Redzu, kā pie manis pierāpo Olga, kā viņa saudzīgi pārsien manas brūces un kā viņas acis izstaro mīlestību.

Neesmu uzrakstījis viņai vēstuli līdz pat �ai dienai. Tomēr domāju par viņu ļoti bie�i. Par mani viņa dro�i vien arī domā � es to jūtu �, ne jau velti runā, ka pastāvot telepātija. Abi mēs esam nelgas � kāpēc nerakstām viens otram? Nelgas? Bet varbūt vienīgi es pats tāds esmu? Viņa ta�u ir meitene, viņai neērti rakstīt pirmajai. Tomēr kaut kas mani attur, kāda sve�a un auksta balss �ukst: �Ja viņa tevi sagaidīs bez vēstulēm, tad tik tie�ām noticēsi, ka tā ir mīlestība.�

Mūsu pulkā ir klubs. Tajā notiek kopsapulces, lekcijas, sanākam arī iztirzāt mācību jautājumus. Kinofilmas mums rāda trīs reizes nedēļā � sestdienās, svētdienās un tre�dienās.

Klubs � tas, protams, ir pārāk lepns nosaukums �im iestādījumam. īstenībā tā ir vasaras skatuvīte, kuras priek�ā sarindoti biezu dēļu soli, pienagloti pie pamatīgiem bluķiem. To visu ie�ogo neapdedzinātu ķieģeļu siena. Jumta �eit nav. Sienas nobalsinātas un izraibinātas ar melnām �vīkām. Tās paliku�as no zābaku papē�iem, jo, līdzko nodziest gaisma, daudzi uzrau�as uz �oga � no turienes labāk redzams.

Noskatīties kinofilmu parasti sanāk viss pulks. �urp ierodas ne tikai karavīri, bet arī virsnieki ar sievām un bērniem.

�eit arī pirmo reizi ieraudzīju meiteni, kurai bija lemts ieviest zināmu daudzveidību mūsu vienmuļajā karavīru dzīvē. Meitenes tēvs ir majors Ņikitins, pulka ķīmiskā dienesta priek�nieks. Viņ� ir padzīvojis, tukls cilvēks, kur�, kā var manīt, velk pēdējos gadiņus līdz pensijai. Turpretim sieva viņam ir spilgts pretstats � kalsna, kustīga būtne, garenu seju glu�i vīri�ķīgiem vaibstiem. Cilvēkiem ar tik nepievilcīgu ārieni ir meita � īsta skaistule: slaida, labi noaugusi, sārtiem vaigiem iedegu�ajā sejā, pāri mugurai krīt gara, saules apzeltīta bize. Zilās acis naivas kā lellei. Viņas vārds ir Poļina. Kad viņa ierodas klubā, kareivju galvas glu�i kā pēc komandas pagrie�as uz viņas pusi. Ta�u meitene to neievēro vai arī izliekas neievērojam.

Kareivji ap viņu nelakstojas. Meitene �ķiet tik smalka, ka neērti viņai tuvoties smagajos kirzas zābakos un iz-sviedrētajā blūzē. Turklāt ari no viņas tēva mazliet bail. Skatoties kino, majors meitai alla� sē� blakus.

Vārdu sakot, Poļina visiem bija tabu. Visi kā norunāju�i meta viņai likumu, vienīgi pa gabalu slepenībā tīksminājās. Toties Vadims Sobojevskis, pāris rei�u viņu nopētījis, kādā svētdienā pienāca klāt un vienā mierā apsēdās blakus. Tobrīd sēdēju tie�i aiz Ņikitinu ģimenes, un man �ķita, ka visi karavīri klubā piepe�i apklusa, kā elpu aizturēju�i. Ta�u Vadims nekautrēdamies spēra galdā savus trumpjus:

� Spēlēju klavieres. Nolēmu kļūt par kinoaktieri.

Es tāpat kā visi sasprindzis gaidīju, ka tūlīt uz vietas Poļina Vadimam iedos kurvīti. Tomēr mei�a lūkojās Va-dima ar savām zilajām lellītes acīm visai ziņkārīgi un uzmanīgi klausījās.

Nākamajā svētdienā, kad mūsu rotu atveda uz kino, Poļina un pat viņas māte pamāja Sobojevskim, aicinot viņu apsēsties blakus.

Kad kino beidzās, es domāju nevis par filmu, bet gan par Olgu un par senajām skolas dienām. Kādreiz mēs apmeklējam kino ne tikai divatā vien, bie�i gājām kopā ar trok�ņainu klasesbiedru pulku. Ta�u es alla� apsēdos blakus Olgai. Mums bija viens kopīgs noslēpums, kuru mēs glabājām ne tikai no citiem, bet arī pa�i no sevis. Nekur un nekad mēs to nepieminējām, pat būdami divatā viens ar otru. Tiklīdz kinoteātra zālē nodzisa gaisma, es piesardzīgi uzliku savu delnu uz Olgas rokas, kura jau gulēja uz krēsla elkoņa balsta. Olgas roka bija mīksta un silta. Roku viņa neatrāva, it kā nemaz nemanītu manu pieskārienu. Kad uz ekrāna parādījās uzraksts �Beigas�, Olga strauji cēlās kājās. Viņas vaigi bija tum�i pietvīku�i. Arī es jutu tīkamu karstumu.

Ta�u citās reizēs � vai nu izbraucienā ar slēpēm, vai pavadot meiteni uz mājām � es nezin kāpēc nekad neuzdro�inājos paņemt viņu aiz rokas. Kas zina, varbūt pēc tam viņa to neļaus darīt pat tumsā?

Tagad gan esmu sapratis, ka vajadzēja būt drosmīgākam. Man ir skaidrs, ka mīlu Olgu. Sī mīlestība nobrieda līdz galam jau �eit, armijā, kad mūs iz�ķīra milzīgie attālumi. Tagad iztēlojos viņas seju, pelēkās acis, garās skropstas, silto roku, viņas pietvīku�os vaigus kinoseansa beigās. Cik gan viņa ir skaista! Ja mūsu pui�i ieraudzītu, mēmi kļūtu! Esmu pārliecināts, ka tik skaistas meitenes nav nevienam. Es pat jūtu, ka aiz lepnības piepū�os glu�i kā tītars. Ta�u �is lepnības gars drīz vien noplok, jo visi pui�i no savām draudzenēm saņem vēstules, vienīgi es palieku be�ā. Apskau�u pat Dihnilkinu, kad, pa�apmierināti smīkņādams, viņ� plātās ar savu vēstuli un zīmīgi piebilst:

� Manējā atsūtīja!

Manējā! Bet kāpēc �manējā� Olga cie� klusu? Kas zina, varbūt viņa mani jau sen aizmirsusi? Institūtā viņai dro�i vien klājas lieliski. Pui�u tur netrūkst. Viņa ir simpātiska meitene � tādām kā viņa vienaldzīgi garām nepaiet. Es te mokos, minēdams, � rakstīt vai nerakstīt, bet viņa dro�i vien dzīvo tur vienos priekos, izklaidējas, bet par mani ne mazdrusciņ nepadomā. Tomēr manu mammu Olga apciemo. Sūta man sveicienus. Kālab? Varbūt viņa nekad nav ienākusi mūsu mājā, bet mamma, mani �ēlodama, sūta �os sveicienus?

Nē, man tomēr jāuzraksta Olgai vēstule. Es ta�u negribu viņu zaudēt savas dumjās ietiepības dēļ.

Sadū�ojos... Ta�u neuzrakstīju. Paņēmu papīru un rakstāmo. Bet nezināju, par ko lai raksta... Vai par savām jūtām? Tik piepe�i? Tas ta�u viņai liksies smieklīgi. Bet par ko tad vēl? Kā tu dzīvo? Kā mācies? Arī diez kas nav. Vai tad tā dēļ vērts tērēt papīru?

Tā nu viss paliek pa vecam � nerakstu. Gaidu.

Pulka klubs un klusais stūrītis aiz kazarmas nav vienīgās vietas, kur pulcējamies. Mums ir vēl viena slepena vieta � netālu no tiem vārtiem, cauri kuriem braucam uz �autuvi. Tas ir mūsu �kareivju klubs�. Tas, protams, radies pēc pa�u iniciatīvas, un neviens no priek�niecības to nav apstiprinājis. �eit aug mīksta zālīte un ir grāvis, kurā var pa�ūpot kājas. Virsnieki �ajā pusē nerādās, un mēs baudām zināmu neatkarību. Parasti �eit notiek visbanālākā mēles trī�ana. Pui�i stāsta par sevi, par pagātni, par jocīgiem atgadījumiem. Viens otrs izstāsta kādu anekdoti.

Pa�ā pirmajā reizē, kad biju ieradies �kareivju klubā�, mani satrieca tāds skats. Līdzko karavīri bija sasēdu�ies un debesīs uzvirmoja papirosu zilie dūmi, uz mūsu pusi nāca kamielis, kas ganījās turpat tuvumā.

Kamielis nāca mums tie�i virsu. Es jau paķeru zemes kukurzni, lai viņu aiztriektu prom.

� Nevajag, tas ir �ingishans, � sacīja kāds no vecajiem. � Viņ� nāk pie mums uzpīpēt.

Tik tie�ām � kamielis bez bailēm pienāca pie kareivjiem, nolieca lejup garo kaklu un izstiepa mīkstās, pelēkās lūpas, it kā gribētu sacīt: ū-ū-ū! Karavīrs pielika pie dzīvnieka lūpām papirosu, un �ingishans sāka vilkt sevī dūmus. Viņ� to darīja tik spēcīgi, ka papiross iesprak�ķējās un acumirklī izdega līdz �aulītei. Pēc tam kamielis pacēla kaklu aug�up, atgāza galvu un izpūta debesīs garu dūmu strūklu. Viņam iedeva vēl vienu papirosu, arī to kamielis izsmēķēja vienā paņēmienā. Varēja manīt, ka �ī nodarbo�anās Cingishanam sagādāja milzīgu baudu � viņ� pat labpatikā aizvēra acis. Kareivji smējās un cits caur citu piedāvāja viņam papirosus.

Kamielim dro�i vien pa jokam reiz bija iedevu�i papirosu. Pēc tam �īs ākstības turpināju�ās, kamēr beidzot kamielis kļuva kaislīgs pīpmanis. Dienā �ingishans strādāja sava saimnieka laukā, bet vakaros ganījās un nāca pie kareivjiem uzsmēķēt.

Pīpējo�ais kamielis nav vienīgais brīnums. Pulka pilsētiņā ir arī ēzelis, vārdā Ja�ka. Sā pelēkā dzīvnieka pienākumos ietilpst pārtikas atkritumu izve�ana no virtuves un aizgādā�ana uz pulka cūkkūti. Ja�ka iejūgts īpa�os ratiņos ar divām mucām. Trīs reizes dienā � pēc brokastīm, pusdienām un vakariņām � mucas tiek piepildītas ar atkritumiem un Ja�ka tos velk uz cūkkūti.

Ar atkritumu aizvāk�anu nodarbojas karavīri, kuri de�urē virtuvē. Iedomājieties, ka jūs soļojat blakus �im aromātiskajam pajūgam, bet pretī jums nāk kāda pārdevēja no grāmatu kioska vai arī jauniņā bibliotekāre, pie kuras jūs pēdējā laikā visai ilgi izvēlaties grāmatas. Aiz kauna jūs nezināt, kur savas acis likt.

Tik tie�ām, �ī nodarbo�anās nav diez cik patīkama. Tālab karavīri bija nolēmu�i iedresēt Ja�ku. Bet varbūt viņiem nemaz nebija tāda nolūka un viss iznāca glu�i nejau�i: gāja karavīrs blakus pajūgam un, nonācis līdz pagriezienam, aiz paraduma nokomandēja �uz labo!� vai �uz kreiso!�. Ja�ka dro�i vien iegaumēja �īs pavēles un turpmāk tās labprāt izpildīja. Karavīri to ievēroja un arī izmantoja Ja�kas �spējas�. Tālāk viss izdevās bez īpa�ām pūlēm. Ja�ka velk pajūgu pa ielas vidu, bet karavīrs iet pa trotuāru. Līdzko abi nonāk līdz pagriezienam, karavīrs klusu, lai nepievērstu sev uzmanību, komandē: �Uz kreiso!� Dzīvnieks paklausīgi izpilda komandu. Nereti Ja�ku ieteiku�i par paraugu. Gadījās, ka ser�ants, pārskaities par jauniesauktā tūļību, rājās ierindas mācību laukumā: �Tu nu gan esi viens! Pat Ja�ka iemācījies izpildīt komandas. Nākamreiz, kad tevi norīkos darbā virtuvē, pārnācies no viņa!�

Pulkā mitinās vēl milzīgs un pēc izskata briesmīgs suns � apcirptām ausim, nocirstu asti, teļa augumā, netīri baltu spalvu. Pēc izcel�anās viņ� acīmredzot ir no stepes aitu suņu sugas. Runa, ka ausis un asti tiem grie�ot nost tāpēc, ka tas ir lieks traucēklis cīņās ar vilkiem un �akāļiem. Bet varbūt suņi pa�i tās nograu� viens otram savos bie�ajos un briesmīgajos kautiņos?

Suns dzīvoja pulkā jau krietni sen, un karavīri viņu nodēvēja par Dembeli. �Dembelis� karavīru �argonā nozīmē �demobilizācija�, �atbrīvo�ana no armijas�. Dembelis lieliski zināja kārtību, kas valda pulkā. Ieplānoto nodarbību laikā viņ� nevienu netraucēja un nenovērsa uzmanību. Viņ� nolīda kaut kur tālāk nost no acīm un gulēja. Kad atskanēja signāls uz pusdienām, viņ� nāca uz ēdnīcu. Bet, kad pienāca laiks sardzes maiņai, suns ieradās ierindas mācību laukumā. Viņ� bija solīds un neuzmācīgs, sēdēja maliņā, kamēr noritēja sardzes maiņas rituāls. Pēc tam viņ� kopā ar sargkareivjiem devās uz posteņiem un cauru nakti bija nomodā. Ne reizi vien viņ� bija kopā ar mani, kad stāvēju sardzē. Atnāk, apguļas, noliek galvu uz priek�ķepām un vienīgi ausu driskās laiku pa laikam pakustina. Līdzko kaut kur atskan �abē�ana, Dembelis uztrūkstas aug�ā un metas krūmos. Noskaidrojis trok�ņa cēloni, atgrie�as nomierinājies, draudzīgi palun-cina astes stumbeni, kā gribēdams teikt: �Neuztraucies � viss ir kārtībā.� Sargkareivji noteiktos starplaikos mainās, toties suns de�urē cauru nakti.

Dembelis ne vienu pa�u reizi nebija aprējis karavīru � viņ� visus mūs pazina pēc smakas. Ta�u, līdzko tuvojās kāds sve�inieks, suns kļuva ne�petns � viņ� bija gatavs saplosīt gabalos nepazīstamo.

Dihnilkins no pilsētas atgriezās piedzēries. Kad Voli-necs viņam aizrādīja, Dihnilkins rupji nolamāja ser�antu. Izdzirdējis troksni, atskrēja star�ina Majs.

� Vai laikus nav atgriezies no atvaļinājuma? � staraina vaicāja nodaļas komandierim.

Dihnilkins sagrīļojās, �ķībi pielika roku pie cepures un izdvesa:

� B-biedri st ar�īna, ierindnieks Dihnilkins ieradies laikā.

� Ar jums es nerunāju, � atcirta Majs un palūkojās uz Volinecu, gaidīdams atbildi.

� Nokavējis veselu stundu, � ziņoja ser�ants.

� Kā nokavējis? Kur nokavējis? Lūk, �eit. es esmu! � Dihnilkins izrieza krūtis.

� Es ar jums � nerunāju, � vēlreiz sacīja star�ina. � Nogādājiet viņu virssardzē, ziņojiet sardzes priek�niekam, pavēli par arestu rotas komandieris uzrakstīs rīt no rīta.

� Ierindniek Dihnilkin, nāciet man līdzi! � pavēlēja ser�ants.

� Nekur es neie�u ...

Majs pārlaida skatienu pāri karavīriem, kas bija tuvumā, un izvēlējās divus dū�īgākos.

� Rodionov un Skibov, palīdziet ser�antam!

Pui�i tuvojās Semjonam. Paskatījies uz viņu platajiem pleciem, Semjons Dihnilkins sāka gausties:

� Sadziedāju�ies, vai ne? Divi pret vienu, ko? Labi jau, labi, pats ie�u, tikai jūs mani vēl pieminēsiet...

Viņ� grīļodamies devās pa eju starp gultu rindām.

Sis Dihnilkins mums ir jau līdz kaklam!

Komandieri nezin kāpēc uzskata viņu par �grūti audzināmu� un �sare�ģītu�. Kas tad viņā ir sare�ģīts? Viņa intere�u lokā tik vien ir kā � piedzerties, pierīties un gulēt. Ta�u, kaut arī vajadzības viņam ir tik aprobe�otas, to apmierinā�anai tiek patērēta milzīga enerģija. Tāpēc viņam aila� viss iznāk pārsālīts: ja dzer� tad pieļurbājas kā* lopiņ�, ja viņu atlai� uz pilsētu, tad pēcāk ar uguni nesameklēsi, ja guļ, tad viņ� jāmodina vai visai nodaļai. Bet kāda viņam valoda? Trūcīgāka nekā me�oņiem � ar vienu pa�u �nu� var iztikt. Tā, piemēram, Dihnilkina saruna ar kādu kareivi pēc atgrie�anās no virssardzes.

� Atkal tupēji?

� Nu. � Apstiprino�i un drūmi.

� Vai nav apnicis?

� N-nu. �Gudrodams: kā tev to sacīt.

� E�t gribi?

� Nu. � Ar interesi.

� Bet iedzert?

� Nu! � Līksmi un pacilāti.

Zigalovs un Volinecs karo ar Dihnilkinu nenorimda-mies. Viņi darbojas uz vienu roku, rotas kancelejā da�kārt jo ilgi apsprie�as par turpmāko rīcību. Ta�u viņu cīņas rezultāti pagaidām ir visai pieticīgi. Dihnilkins soļo ierindā un nāk uz mācībām, bet dara to tikai tāpēc, ka citādāk nemaz nedrīkst. Ja aizbēgsi, kļūsi dezertieris � un tad no tiesas neizbēgt. Tālab armijā viņ� nevis dien, bet gan pilda klau�as.

Vakarā, kā parasti, paķēru�i līdzi ģitāru, devāmies aiz kazarmas.

Soboļevskis sāka dziedāt:

Ir tāda zeme HaJa-bala...

Piepe�i Kuzņecovs pārtauca viņu:

� Vai tu bez zemtekstiem nevari iztikt?

� Kas tad ir? � vaicāja Vadims. � Nedrīkst, vai?

� Kam gan tas viss vajadzīgs? � Stepans sacīja.

� Ja tev nepatīk � neklausies.

� Man nepatīk, ka tu arī citiem to dziedi.

� Padomā tikai, kāds �komisārs� te atradies! � Vadims nosprauslājās.

� Vai nu komisārs, vai ne, tam nav nozīmes. Bet tu izbeidz pui�iem prātus jaukt.

Vadims manāmi satrūkās.

� Nu tad ej, paziņo.

� Es domāju, tu pats sapratīsi, ka armijā �īm noziedznieku dziesmiņām nav vietas. Labāk uzdziedi kaut ko visiem pazīstamu.

� Nu nē! Dziediet pa�i! Tā es nevaru, kad mani tur pie rīkles. � Vadims lepni aizgāja.

Visi sabozu�ies cieta klusu un centās neskatīties uz Ste-panu. Visiem bija skaidrs � vakars sabojāts. Toties Kuz-ņecovu pēk�ņi pārņēma niknums.

� Nu, ko tad jūs te �ņākuļojat? Komjaunie�u sapulcē runāsim par ideoloģisko cīņu, bet aiz stūra dziedāsim ziņģes par �Halu-balu�, vai ne?

Kas zina, varbūt tāpēc ka beidzies pavasaris, bet varbūt �īs te sarau�anās dēļ, ta�u aiz kazarmas dziesmas vairs nedziedāja.

Mūsu dienesta laiks soļo uz priek�u vienmērīgiem kara* vīra soļiem. No rīta cel�anās signāla līdz pa�ai vakara jundai visa diena sadalīta pa minūtēm. Tā ir tik ļoti piesātināta, ka neatliek nemaz laika padomāt par kaut ko citu, kas neattiecas uz dienestu.

Pārnāku�i no mācībām, nomazgājamies, sakārtojamies. Tad stājamies ierindā, lai dotos pusdienās. Rotai tuvojas vecākais leitnants Se�eņa � �ajā laikā viņ� mēdz bie�i ierasties.

� Sveiki, biedri!

� Es ... svei... bie ... vec ... leitnant! 11 � mēs norē-camies no visas sirds. Tas tāpēc, ka Se�eņu labi ieredzam.

Piepe�i viņ� saka:

� Ierindniek Agejev, iznāciet no ierindas!

Es pat nepagūstu apjēgt, ko tas nozīmē, kādus grēka darbus esmu pastrādājis. Automātiski izsoļoju trīs soļus uz priek�u un pagrie�os ar seju pret ierindu. Ko gan esmu tādu savārījis? Tūlīt dabū�u trūkties no �eņ�eņa!

� Biedri, ierindniekam Agejevam �odien ir dzim�anas diena. �odien Viktors kļūst deviņpadsmit gadus vecs. Visu vārdā apsveicu mūsu dienesta biedru. � Viņ� paspieda man roku. � Novēlu tev, Viktor, veselību, laimi un veiksmīgu dienestu!

Pui�i sāka aplaudēt, bet mani pārņēma tīkams uzbudinājums. No kā Se�eņa dabūjis zināt, ka �odien man ir dzim�anas diena? Es ta�u pats par to biju aizmirsis!

� Ielūdzu jūs, biedri Agejev, ēdnīcā pie jubilāru galda. Bet �eit jums apsveikuma telegramma no mājām.

Atkal stājos ierindā un kopā ar visiem dodos uz ēdnīcu. Pa ceļam nepacietīgi atveru telegrammu.

�Dārgais dēliņ, daudz laimes dzim�anas dienā! Vēlam veiksmi kaujas un politiskajās mācībās.� Ko tu neteiksi! No kurienes mamma tādus vārdus uzzinājusi? Mājās no viņas savu mū�u neko līdzīgu neesmu dzirdējis, bet te � paskat tikai! Visīstāko militāro telegrammu atsūtījusi!

� Pa vienam no labās! � Majs komandē, un mēs ienākam ēdnīcā.

Ierinda pajūk. Pie manis nāk klāt mūsu nodaļas pui�i.

� No tevis viens pienākas, � saka Dihnilkins, izteiksmīgi sizdams knipi sev zem zoda.

� Viņ� jau nemaz nezina, pēc kā �ņabis o�, � noteic Kucans un pasmīkņā.

Stepans mani satvēra aiz pleca un bilda:

� Apsveicu, Viktor!

Turpretim Vadims mani parāva sānis.

� Vakarā aiziesim uz vienu vietu un tur nosvinēsim.

� Uz kurieni? �odien ta�u nav svētdiena un atvaļinājuma zīmes mums neviens nedos.

� Tās nemaz nav vajadzīgas, viss būs likumīgi.

Ser�ants Volinecs pabīdīja mani uz jubilāru galda pusi,

piesacīdams:

� Nu, vari dzīrot!

Katru dienu esmu redzējis �o galdu, bet ne reizi man nebija ienācis prātā, ka pa�am kādudien būs pie tā jāapsē�as. Galds atrodas telpas kaktā un at�ķirībā no citiem apklāts nevis ar vaskadrānu, bet gan ar baltu galdautu. Visi ēd no alumīnija traukiem, bet �eit ir �ķīvji. Uz citiem galdiem kvass stāv saliets tējkannās, turpretim uz �ī galda tas pasniegts karafē. Virs galda karājas pa�māju mākslinieka glezna, uz kuras attēlotas rozes un paraksts: �Daudz laimes dzim�anas dienā!�

Apsē�os pie �ī galda. Blakus vēl divi jubilāri no citām rotām. Mēs visi trīs jūtamies neērti. �ķiet, ka visi ēdnīcā skatās vienīgi uz mums, tāpēc mūsu kustības kļūst saspringtas un neveiklas. Maize krīt laukā no rokām, zupa no karotes pil uz sniegbaltā galdauta, bet ēdiens iestrēdz kaklā ... Kaut nu ātrāk beigtos �ī moko�ā ceremonija! Un tomēr ir patīkami � kā nekā esam uzmanības centrā.

Kad iznāku laukā no ēdnīcas, visi vada pui�i spie� man roku un apsveic. Kā tad � redzēju�i pie jubilāru galda!

Vakarā Soboļevskis aizveda mani pie Ņikitiniem. Brīv-solis tas nebija, jo pilsētiņa, kurā dzīvo virsnieki, atrodas turpat � pulka izvietojuma teritorijā � un norobe�ota ar zemu �ogu, kurā vietām izlauzti zedeņi.

Ieradāmies tur, kad jau sāka krēslot. Mūs gaidīja. Dzīvoklī bija divas meitenes un Poļinas māte � Ņina Hris-toforovna. Viņa, satraukti rosīdamās, �audījās �urpu turpu.

� Zēni, nekautrējieties, jūtieties kā mājās! Tūlīt jums uzvārī�u tēju.

Vadimam nenāca ne prātā kautrēties. Viņ� uzreiz devās pie klavierēm un sāka spēlēt kādu mar�u. Man viņ� pa�ukstēja:

� Karaspēks uznācis uz laukuma, un parāde sākusies!

Es gaidīju, ka tūlīt viņ� līdzīgi Ostapam Benderam pasacīs: �Parādi komandē�u es!� Vadims tobrīd �ķita ārkārtīgi līdzīgs slavenajam blēdim. Ta�u Vadims ir saprātīgs puisis � viņ� aptvēra, ka tas izklausīsies pārāk banāli, tālab pārtrauca mar�u un iesāka spēlēt tango.

Poļinas draudzeni sauca Albīna. Viņa bija tieviņa, neizskatīga mei�a, un āriene nebūt neatbilda lepnajam vārdam, kuru izvēlēju�ies viņas vecāki. Blakām ko�ajai Poļi-nai viņa �ķita gau�ām pelēcīga būtne.

Uz galda parādījās tasītes, konfektes, cepumi.

� Neko stiprāku lietot jums diem�ēl nav brīv, � draiski sacīja Poļinas māte. � Nu, tagad jūs vairs netraucē�u. Izklaidējieties! Ve�iem nav jāuzmācas jaunajiem. Poļina, es aizie�u pie Zaharoviem. Ja pārnāk tētis, pasauc mani.� Draudzīgi piemiegusi mums aci, viņa piebilda: � Es viņu aizdabū�u prom.

Māte aizgāja, un � ak vai! � līdz ar viņu pazuda arī jautrā, nepiespiestā gaisotne. Visi apklusa. Vadims grabināja �ādas tādas melodijas. Poļina ar Albīnu blenza uz viņu, bet es sēdēju maliņā un vispār neskatījos ne uz vienu.

� Vai zini, Vadim, Albīna arī spēlē klavieres, � sacīja Poļina.

Soboļevskis tūlīt piecēlās un piedāvāja meitenei vietu pie instrumenta. Albīna nosarkusi izdvesa kaut ko par noskaņojumu. Es nodomāju, ka viņai glu�i vienkār�i kauns spēlēt pēc Vadima. Dro�i vien viņa tik vien prot nospēlēt kā kiimpiņpolku vai �Piemaskavas vakarus�. Tad Vadims nekautrēdamies satvēra meiteni aiz rokām un pieveda pie klavierēm. Albīna piesardzīgi apsēdās uz pa�as krēsla maliņas, iztaisnoja muguru un ar kāju pieskārās instrumenta pedālim. Es klusībā nicināju viņu. Tik garas ceremonijas kādas nieka ziņģītes dēļ!

Ta�u piepe�i istabā atskanēja �Mēnesnīcas sonātes� liegie un plūsto�ie akordi. Pēc tam Albīna nospēlēja kaut ko bra�u un ļoti grūti izpildāmu. Biju pārsteigts � kur gan viņa ņēma tādu spēku? Ar saviem smalkajiem pirkstiņiem viņa tik apņēmīgi sita pa taustiņiem, ka uz galda �ķindēja tasītes, bet bufetē � trauki. Albīnai iekvēlojās vaigi, acis viņai tagad mirdzēja kā cilvēkam, kas grie� krūtis pretī negaisam un vētrai. Kad izskanēja pēdējais akords, man �ķita, ka mūzika aizvien vēl plūst pāri namam un pāri barhaniem, kas no visām pusēm ielenca pilsētiņu. Viņa spēlēja vienreizēji! Bet Vadims, tēlodams di�u mākslas pazinēju, sacīja:

� Tā nekas. Tīri labi. Ar noskaņu.

Muldoņa! Viņ� ta�u spēlē desmitreiz sliktāk, viņ� nav viņas mazā pirkstiņa vērts ar tiem tvistiem un �eikiem!

Krietns meitēns! Piepe�i man kļuva jautri un sagribējās parunāties ar Albīnu.

Vadims ieslēdza radiolu. Mēs sākām dejot.

� Jūs ļoti labi spēlējat.

� Es mīlu mūziku. Bet ar ko jūs aizraujaties?

Es gandrīz vai izpļāpājos, ka rakstu un gribu kļūt par literātu. Tomēr laikus aprāvos. Tas būtu tikpat iedomīgi kā Vadima iemīļotais teiciens: �Gribu kļūt par kinoaktieri.� Kas nu es par rakstnieku. Nav vēl zināms, kas no manis iznāks. Tāpēc atbildēju:

� Pagaidām ne ar ko. Es, kā teikt, vēl neesmu atradis savu vietu dzīvē.

Vakars pagāja ne visai līksmi. Man pat vienkār�a saruna nepadevās. Toties Vadims visu laiku pūlējās būt asprātīgs. Meitenes mulsa no viņa �erudīcijas� un atzinīgi smaidīja, un klusēja.

Kad mēs atgriezāmies kazarmā, Soboļevskis teica:

� Es tevi, vecīt, saprotu. Albina diez kas nav, ta�u tu pārāk klaji atkāpies. Tik tie�i atteikt meitenei nav pieklājīgi. Nu nekas, nezaudē dū�u, sameklēsim tev kādu citu.

Lops tāds, �is vēl pļāpās par pieklājību!

Vēlu vakarā, jau guļot gultā, atcerējos visus dienas notikumus. Jā, nekas pārāk izcils nav � tā iznākt ierindas priek�ā un paspiest roku politaudzinātājam, ta�u līdz pat �im brīdim man ir-patīkami. Kaut gan pie jubilāru galda jutos neērti, arī tur man bija labi. Jo mani'bija atcerēju�ies � lai arī pieticīgi, tomēr atzīmēju�i manu dzim�anas dienu! Pie Ņikitiniem gan bija sliktāk. Lai tur arī jokojām, dejojām, līksmojāmies, tik un tā pēcāk palika nelāga smagums uz sirds. Tas dro�i vien Vadima dēļ...

Pēdējā laikā aizvien bie�āk pieķēru sevi pie domas, ka Vadims man kļūst nepatīkams. Viņa spo�ums manās acīs pamazām nobālējis. Es vairs nejūtu nepiecie�amību pēc viņa draudzības. Stepans man ir daudz tuvāks cilvēks. Viņ� ir cēlsirdīgāks un uzticamāks.

Divas dienas pēc manas dzim�anas dienas svinībām saņēmu vēstules no mātes un Olgas. Iegrūdu tās kabatā nelasījis, cerēdams kaut kur nobēgt malā. Pēc pusdienām aizgāju uz sporta laukuma attālāko nostūri un pavēros visapkārt � vai tuvumā kādu nemana, vai neiztraucēs? Tad ātri atplēsu aploksni � vispirms, protams, Olgas sūtīto.

�Sveiks, Viktor!

Daudz laimes dzim�anas dienā!

Kā tev klājas dienestā? Es mācos pedagoģiskajā institūtā. �eit ir arī Jūlija, Igors, Viktors � garais un citi no mūsu skolas. Dzīvojam jautri. Reizēm aizlai�amies no lekcijām uz ķinīti. Beidz dienestu un ātrāk brauc mājās � iesim uz kino kopā.

Ar sveicienu! Olga.�

Seja man kvēloja tā, it kā es būtu veselu seansu nosēdējis kinoteātrī, turēdams Olgas roku savējā. Tātad viņa neko nav aizmirsusi. Arī par kino viņa raksta ar nolūku. Dod man mājienu. Tomēr �ī vēstule �ķiet tāda kā paviegla. Tāda kā putniņa �ivinā�ana. Cir-�irr, dzīvoju jautri, staigāju pa ķinī�iem. Arī zemteksts �iesim kopā� nav diez cik nozīmīgs. Atzīstos � es gaidīju ko vairāk. Pats viņai nerakstīju, tālab ka lāgā nepratu izteikt zemtekstā savas jūtas, kas augtin auga attālumiem par spīti. Man �ķita, ka ari ar viņu notiek kas līdzīgs. Bet �e tev! Izrādās, viņa dzīvo glu�i bez bēdām � �lai�as uz ķinīti�. Bet vai tad viņai būtu jādzīvo kā mūķenei? No mājām uz institūtu, no lekcijām uz mājām? Kālab? Tāpēc ka Viktoriņ� dien armijā? Bet kas tad �is Viktors viņai ir � vīrs, līgavainis? It nekas, vienkār�i skolasbiedrs, kur� pat vēstules viņai nevī�o uzrakstīt!

Tagad nu gan viņai uzrakstī�u garu jo garu vēstuli!

Mātes vēstuli izlasīju mierīgi. Mājās, kā parasti, viss bija kārtībā. Tad sekoja bezgalīgie jautājumi: kā klājas? vai vesels? kādi panākumi dienestā? Pēc tam � vesels lērums novēlējumu dzim�anas dienā. Bet par Olgu � ne vārda. Tas mani darīja uzmanīgu. Tātad māte zināja, ka Olga man pati uzrakstīs. Varbūt abas man rakstīja vēstules, sē�ot viena otrai blakus? Tagad man kļuva skaidrs, ka tā bijusi māte, kas palūgusi Olgu mani apsveikt. Olga ta�u nezina, kad ir mana dzim�anas diena. Es jau arī nezinu, kad viņa svin savējo. Tāpat viņa nav zinājusi. Ak, mamma, mamma! Tu tik ļoti pūlies atvieglot man dienestu! Ja tas patie�ām tā ir, tad Olgas vēstule zaudē to nozīmi, kādu es biju tai piedēvējis, un tajā vispār nav nekāda zemteksta. Nu labi, paldies tev, Olga, par to pa�u � tagad man vismaz radies iegansts tev uzrakstīt. Mēģinā�u pats visu saprast, kā nākas.

Arī es, Olga, nerakstī�u pārāk gari. Kā tu man � tā es tev. Tu man atrakstīji tik miglaini, ka nevar saprast, vai tur ir kāds mājiens vai ne. Es uzrakstī�u tev līdzīgi. Tomēr mazliet atklā�u savas jūtas, lai tu mani saprastu un gaidītu ..,

�Sveika, Olga!

Saņēmu Tavu vēstuli, paldies par apsveikumu! Apskau�u tos, kas iet ar Tevi kopā uz ķinīti un, protams, mācās ar Tevi institūtā.

�eit mūsu dzīve ir daudz nopietnāka: �au�ana, mācības, sardzes dienests. Arī es apmeklēju kino. Tikai man blakus un arī visā zālē sē� vienīgi kareivji un virsnieki. Ta�u Tu esi tālu.

Ja mani sagaidīsi, atkal skatīsimies filmas kopā.

Ar sveicienu! Viktors.�

Todien biju rotas dieninieks. Piepe�i pie manis pienāca leitnants Zigalovs un paprasīja:

� Iedodiet, lūdzu, atslēgu no iero�u istabas.

Atslēga patie�ām bija man kabatā, tā nokļuvusi tur tīrās nejau�ības pēc. Rotas de�urantu Volinecu izsauca uz bataljona �tābu, un viņ� atdeva man atslēgu gadījumam, ja kādam būs nepiecie�ami ieroci vai uzkabe.

Nekādi netiku gudrs � dot viņam atslēgu vai nedot. Varbūt Zigalovs grib mani pārbaudīt? Pēc reglamenta dieninieks pakļauts rotas de�urantam, bet tas savukārt � pulka de�urantam. Tātad nevienam citam dot atslēgu man nav tiesības. Ta�u Zigalovs ir mans komandieris. Turklāt mans pienākums izsniegt viņam pret parakstu iero�us tādā daudzumā, kāds nepiecie�ams mācībām. Ta�u Zigalovs man pieprasa nevis iero�us, bet atslēgu. Kālab tā viņam ievajadzējusies? Ja leitnants gribētu pārbaudīt, kādā stāvoklī ir mūsu vada automāti, tad viņ� glu�i vienkār�i liktu atslēgt durvis.

Es pasniedzu viņam atslēgu.

� Ja mani kāds meklēs, tad pasauciet, � sacīja Zigalovs.

Tad viņ� pievēra aiz sevis smagās, re�ģotās durvis.

Diezin ar ko viņ� tur nodarbojas? Mani pārņēma ziņkārība un satraukums. Leitnants bija aizgājis telpas tālākajā nostūrī, un ieraudzīt viņu cauri dzelzs durvju re�ģiem nebija iespējams. Valdīja absolūts klusums. Tikai retumis varēja dzirdēt, kā �vīkst viņa zābaku zoles un pret grīdu atsitas ierocis. Tad Zigalovs iznāca istabas vidu. Tas, ko viņ� darīja, mani pārsteidza. Leitnants stāvēja un, turēdams automātu rokās, izpildīja da�ādus paņēmienus ar ieroci. Lika automātu �uz krūtīm�, �siksnā�, �aiz muguras�. Vārdu sakot, viņ� trenējāsl Kā redzams, viņam nebija gana ar ierindas mācībām � viņam vēl gribējās padarboties vienatnē. Savādi! Ļoti savādil

23. februārī klubā pulka komandieris rezumēja sacensību, kas bija rīkota par godu Padomju Armijas dienai. Ser�antu Volinecu apbalvoja, pie�ķirot atvaļinājumu uz mājām. Pagaidām komandēt nodaļu uzticēja Kucanam, jo viņ� dienēja jau otro gadu un mācībās guva labas sekmes.

�* Pielūko tu mani Nesamazini tempu! � Volinecs pamācīja Kucanu pirms prombrauk�anas. � Atvaļinājums man dots uz desmit dienām, ceļ� turp � piecas un atpakaļ � vēl piecas dienas. Pavisam kopā divdesmit.

Volinecs vēl ilgi uzskaitīja, kas Kucanam jāpaveic �ajā laikā.

Divdesmit dienas nav nekāds ilgais laiks. Ta�u viss atgadījās tie�i �ajās dienās. Sākās ar sīkumiem, respektīvi, ar pārtraukumiem. Desmit minū�u vietā tie sāka ilgt piecpadsmit. Pēc tam Kucans pārcēla mūsu nodaļas nodarbības attālākajā pagalma nostūrī, tālāk no priek�niecības acīm. Bet kas nu tās bija par nodarbībām! Mēs glu�i vienkār�i snauduļojām pie �oga. Bet Kucans smīkņāja vien, daudzinādams:

� Kamēr zaldāts guļ, dienests nekur nepazūd!

Arī mūsu vada komandieris leitnants Zigalovs bija aizbraucis kārtējā atvaļinājumā. Virsnieki no citām apak�vienībām un pat kapteinis Uzlovs mūsu nodarbības kontrolēja visai reti, jo bija pārliecināti, ka pie mums viss ir priek�zīmīgā kārtībā. Ne jau velti ser�ants tika apbalvots ar atvaļinājumu � mūsu nodaļa skaitījās labāko vidū. Turklāt Kucans alla� bija modrs. Ieraudzījis tuvojamies virsnieku, viņ� skaļi izkliedza komandas, lika mums izpildīt tās ātri, skaisti, precīzi. Pēc tam atkal iestājās miers un klusums.

� Komandieris dabūjis atvaļinājumu, un arī mums nenāks par ļaunu atpūsties, � Kucans izskaidroja savu rīcību.

Pats viņ� bie�i vien kaut kur nozuda, pirms tam visus nobrīdinājis:

� Es tikko esmu �eit bijis, vai skaidrs? Visi par vienu, viens par visiem.

Reiz pēc vakara pārbaudes Dihnilkins aizgāja no kazarmas un atgriezās tikai pirms rītausmas. Karaspēka daļas de�urants, pamanījis, ka pāri �ogam pārveļas kāds cilvēks, metās uz to vietu. Tomēr pie �oga nevienu nesastapa. Dihnilkins jau bija ieskrējis kazarmā un tāds, kā bija � drēbēs un zābakos �, iemetās gultā un apsedzās ar segu. Pēc kādas minūtes kazarmā iedrāzās de�urants.

� Kur palicis tas kareivis? � viņ� jautāja dieniniekam Skibovam.

� Kāds kareivis? � Skibovs tēloja izbrīnu.

� Tas, kas skrēja.

� Neesmu gan redzējis.

Virsnieks apstaigāja gultu rindas. Karavīri gulēja. Ik uz spilvena atdusējās galva � īsi apcirptiem matiem, tum�a, gai�brūna, sprogaina vai skūta. Starp tām arī Dili-nilkina baltganais pauris.

� Kur tad viņ� varēja palikt? � Virsnieks netika gudrs.

� �eit neviens nav rādījies, � pārliecino�i meloja Skibovs. � Varbūt kaimiņu rotā.

De�urants aizgāja.

Ritā rotas komandieris Uzlovs pūlējās mūs pierunāt:

� Ja tas ir kāds no mūsējiem, tad pasakiet � viņam pa�am tas nāks tikai par labu.

Kucans uzmundrino�i miedza mums ar aci, un mēs cietām klusu.

Arī Vadims aizvien bie�āk sāka pazust no rotas. Reiz viņ� man pa draugam pastāstīja:

� Nupat biju pie Ņikitiniem vakariņās. Vakariņas � kā lepnākajos krogos! Tās, protams, nācās atstrādāt. Tiesa, viņu instruments ir baigā graba�a. Spēlēju tik fal�i, ka pa�am kauns metās. Bet vai tad �iem daudz vajag? Kaut kas līdzīgs �aikovska �Mazo gulbī�u dejai� � un māmiņa aiz sajūsmas gatava liet asaras.

� Tu esi cūka, Vadim, � teicu.

Ta�u viņ� to uztvēra kā komplimentu un atteica;

� Vai tev skau�?

� Nē. Cilvēki tev atklāj sirdi, bet tu ...

� Kā tad! Domā, ka viņi ir nevainīgi jēriņi? Viņi ta�u grib izprecināt savu meitiņu kinoaktierim.

� Atradies aktieris! Muldoņa.

� Tam nav nekādas nozīmes. Jo viņi ta�u mani uzskata par aktieri...

Todien saņēmu sūtījumu � mazu kastīti, ap�ūtu ar vecu, bie�i mazgātu drānu. Tā man bija pazīstama, jo kādreiz kalpoja par aizkaru pie loga pieliekamajā. Mani spēji pārņēma atmiņas. Lūkojos uz rupjajiem dūrieniem un domāju: katram diedziņam pieskārusies mātes roka.

� Ko nu sapņo, dod �urp � atvēr�u! � Kucans pārtrauca manas pārdomas.

Es klusēju. Tad viņ� ar kabatnazi uz�ķērda audumu un pēc tam atlauza finiera vāku.

� Oho! Tavi ve�i naudiņu nav �ēloju�i! �okolādes konfektes! Cepumi. Marmelāde. Viss veikalā pirktais. Viņi tevi aizvien vēl uzskata par zīdaini � saldumiņus vien sūta. Aizraksti, lai citreiz atsūta ko rūgtāku. � Kucans uzsita sev zem zoda skanīgu knipi un iegrūda mutē uzreiz divas �okolādes konfektes.

Skatījos uz atplēsto iesaiņojumu, un man līdz asarām kļuva �ēl vecā aizkara. To ta�u bija sildīju�as manas mātes rokas!

Kop� tās dienas manā sirdī pret Kucanu ieperinājās naids. Katrā viņa teikumā bija dzirdams cinisks aprēķins.

� Pat sniegpārsla, pirms nokrīt zemē, grie�as gaisā � meklē sev vietu, � viņ� pamācīja jaunos karavīrus. � Tātad cilvēkam vēl jo vairāk jādomā par savu labumu!

Papirosus viņ� nevienam nepiedāvāja � plastmasas etvijā alla� atradās tikai �pēdējais�. Ta�u es pats savām acīm redzēju, kā viņ� no paciņas pārlika etvijā vienu pa�u papirosu nākamajai pīppauzei.

Izmantodams viņam doto nodaļas komandiera varu, Kucans visos darbos norīkoja vienīgi jaunos karavīrus, piebilzdams:

� Vecie savu jau no�ancēju�i, tagadiņ jūsu kārta.

Mū�īgi viņ� centās kaut ko iemainīt no jauniesauktajiem � vai siksnu vai cepuri. Viņ� to darīja tāpēc, ka gatavojās demobilizācijai, bet mums mugurā viss bija jauns. Kādā vakarā pēc pārrunām par personisko un sabiedrisko intere�u apvieno�anu Kucans, nospļāvies caur zobiem, sacīja:

� Visi mēs esam svētie � acis pret debesīm pagriezu�i, bet ar rokām grābstāmies pa zemi.

Sapratis, kas par putnu ir �is Kucans, atklāti pret viņu tomēr neuzstājos. Neuzdro�inājos. Pārējie mūsu nodaļas karavīri arī cieta klusu. Acīmredzot nevēlējās klaji runāt par mūsu nebū�anām. Savstarpējās ķildas nodaļā graus mūsu kolektīva reputāciju un autoritāti, ta�u tās mums ir ļoti dārgas. Mēs gaidījām atgrie�amies ser�antu un Ziga-lovu, cerēdami, ka viņi atsēdinās �o Kucanu. Nevienam ne prātā neienāca, kādas traģiskas sekas var radīt �āda vienaldzīga klusē�ana.

Tagad es sevi nicinu par mazdū�ību. Kā gan varē�u skatīties acīs Kuzņecovam, ja vien viņ� paliks dzīvs? Mēs visi gatavojāmies iet kaujā, biedra dēļ netaupīt sevi, bet te pēk�ņi mūsu pa�u vainas dēļ Kuzņecovs gandrīz vai aizgāja bojā!

Es iztēlojos nakts tumsu, redzu, kā rāpo ievainotais Stepans, sasprindzinādams pēdējos spēkus, redzu, kā aiz viņa paliek tum�as asins pēdas. Viņ� zaudē samaņu. Bet mēs tobrīd ar muļķīgi smaido�iem sazvērnieku viepļiem darījām visu iespējamo, lai Kuzņecovu neviens nemeklētu.

Kā gan tas viss notika? Rotu nostādīja ierindā vakara pārbaudei. Star�ina Majs izsauca:

� Kuzņecovs!

Atskanēja atbilde:

� Es.

Ta�u atsaucies bija nevis Kuzņecovs, bet gan Kucans, kas �oreiz tik veikli noviltoja Stepana balsi, ka pat star�ina to nepamanīja.

Pēc komandas �Izklīst!� es pavaicāju Kucanam:

� Kur tad ir Kuzņecovs?

� Turi mēli aiz zobiem, � jautri sacīja Kucans. � Nes �urp �ineli no pakaramā!

Es atnesu �ineli. Kucans ātri un veikli, lai neviens neievērotu, pabāza to zem segas Kuzņecova gultā. No malas skatoties, �ķita, ka gultā guļ cilvēks.

Kuzņecova prombūtne man likās aizdomīga, agrāk tā grēkojam viņu nekad vēl netiku manījis. Ta�u pēdējās dienās stingras kārtības nodaļā vairs nebija, un, kas zina, varbūt arī Stepans padevās kārdinājumam.

De�urants nodzēsa kazarmā gaismu.

Patīkami izstiepties savā gultā pēc grūtās karavīra dienas! Visapkārt valda miers un klusums, var pat pasapņot,

bet, tikko sāc domāt par kaut ko tīkamu, jau smags miegs aizlipina ciet plakstus.

Biju līdzīgā stāvoklī � gandrīz jau aizmidzis, kad izdzirdēju koridorā zābakus klaudzam. �Laikam kaut kas atgadījās,� es nodomāju. Tobrīd kazarmas durvis atsprāga vaļā un kāds iesaucās:

� Otrā nodaļa! Ārā guļ jūsu Kuzņecovs! Vienās asinīs...

Mēs pielēcām no savām gultām un, neko neuzvilku�i mugurā, tikai zābakos un biksītēs jozām uz izeju.

Bāls, noasiņojis Kuzņecovs dziļā bezsamaņā gulēja zemē netālu no kazarmas.

Pacēlām viņu un, cits citam minot uz kājām, steidzīgi nesām uz medicīnisko punktu.

� Lauzts galvaskauss, zaudējis daudz asiņu. Steidzīgi nepiecie�ama asins pārlie�ana, � sacīja de�urējo�ais ārsts.

� Ņemiet manas asinis, � es tūlīt piedāvāju.

� Nav nekādas nepiecie�amības � mums viss ir. Tagad, biedri, ejiet prom. Citādi jūs tikai traucējat.

Atgriezāmies tanī vietā, kur atradām ievainoto Stepanu. Tum�as, pārtrauktas asins pēdas veda uz sporta laukumu. Apgaismojot tās ar sērkociņiem, mēs visbeidzot nonācām pie trapeces. Tur arī viss tapa skaidrs.

Acīmredzot Kuzņecovs pirms vakara jundas bija nolēmis pavingrot. Fiziskajā sagatavotībā sekmes viņam bija visai viduvējas. Ta�u vilkties citiem astē Stepans nevēlējās. Tālab arī viņ� bija ieradies sporta laukumā. Sākumā dro�i vien pavingroja uz stieņa un līdztekām, bet pēc tam sāka rāpties aug�ā pa virvi. Tobrīd arī notika nelaime. Sķērssija, kurā bija ieskrūvēts smagais, metāliskais āķis, svelmainajā saulē bija tik ļoti pārkaltusi, ka āķis izrāvās ārā un, kad Stepans nogāzās zemē, ietriecās viņam galvā. Ja mēs atjēgtos uzreiz un sāktu meklēt pazudu�o Stepanu, viņ� varbūt būtu ticis cauri ar parastu apsēju. Ta�u tagad Kuzņecova dzīvība bija apdraudēta.

No rīta �e�eņa mani notvēra koridorā.

� Lūk, atbilde uz mūsu strīda jautājumu, biedri Age-jev. Kuzņecova dēļ atgadījās ārkārtējs notikums, viņ� iegāza visu rotu. Bet jūs toreiz sacījāt, ka viņam audzinā�ana neesot vajadzīga.

� Tik tie�ām, biju to sacījis un arī tagad esmu gatavs atkārtot to pa�u. Kuzņecovam slikti rezultāti fiziskajā sagatavotībā. Vakarā viņ� devās uz sporta laukumu, lar

patrenētos, nevis lai iegāztu rotu. � Es centos īpa�i uz* svērt pēdējos vārdus � �nevis lai iegāztu rotu�. � Tas, ka tā nolāpītā āķa dēļ notikusi nelaime, no Kuzņecova nebija atkarīgs.

Se�eņa, kā redzams, tādu atbildi nebija gaidījis. Viņ� apjuka.

� Ak �itā... Lai �is jautājums pagaidām paliek bez atbildes.

Se�eņa devās uz bataljona �tābu. Bet es triumfēju. Kā nekā pa�u komandiera vietnieku politiskajā darbā esmu iedzinis sprukās!

No atvaļinājuma atgriezās Volinecs. Neko teikt � esam viņam sagādāju�i brīnumjauku pārsteigumu! Strauji bija vājinājusies nodaļas kaujas gatavība. Noskrējis krosu, tik tikko saņēmu apmierino�u atzīmi, kaut gan agrāk biju visai ņiprs skrējējs. Ierindas mācībās, kad tika dota komanda �Apkārt griezties!�, manas kājas sapinās tādā jūrnieku mezglā, ka gandrīz vai nogāzos gar zemi. Nopietnu treniņu trūkums lika sevi manīt it visur. �au�anas mācībās grauds, tēmēkļa robiņ� un mērķis tā lēkāja acu priek�ā, ka nejaudāja tos nofiksēt vienā līnijā. Ja tā būtu īstā �au�ana nevis treniņ�, es saņemtu �cāli� kā likts. Tas pats notiek arī ar pārējiem. Volinecs aiz niknuma grie� zobus vien. Nu gan dabūsim trūkties � no-trenkās!

Blakus ieejai kazarmā novietots gar�, slīps pakāpiens, pie kura pienaglotas koka zoles. Tur mēs parasti tīrām apavus. Vakarā, kad izskrēju notīrīt savus zābakus, lai no rīta nevajadzētu kavēties, ieraudzīju tur 2igalovu, kas arī spodrināja zābakus.

Turējos no leitnanta pa gabalu � apstājos kādus divus metrus atstatu no viņa. Tīru zābakus un pa reizei uzmetu skatienu 2iga!ovam. Viņ�, kā parasti, spodrina zābakus tik ilgi, kamēr tie spīd un laistās. Arī es biju spiests pacensties. Kā gan var aizlaisties prom, ja pats komandieris tā cen�as?

Beidzot �igalovs, pabeidzis spodrinā�anu, sāk mani noverot. Acīmredzot gaidīja, kad tik�u galā ar zābakiem. Nepaguvu vēl ietīt suku avīzē, kad viņ� mani uzrunāja:

� Biedri Agejev, vai mazliet nepastaigāsimies?

� Labprāt.

Ta�u nodomāju: �Kāpēc piekritu � tūlīt saņem�u vai nu rājienu, vai kādu uzdevumu.�

Gājām pa celiņu, kas veda garām kazarmām. Leitnants klusēja. Tā vien��ķita, ka viņ� vienkār�i pastaigājas, atpū�as pēc grūtas darbdienas. Lūkojos viņa domīgajā sejā un gaidīju.

� Es jums gribu sacīt, biedri Agejev, ka man bija ļoti patīkami dzirdēt par jūsu cildeno rīcību, � piepe�i ierunājās Zigalovs.

Es galīgi apmulsu, jo nedz armijā, nedz arī mājās neko cildenu, manuprāt, neesmu paveicis.

Cietu klusu.

� Es runāju par jūsu vēlē�anos dot Kuzņecovam savas asinis.

� Ak tā! Biedri leitnant, kas tad tas par cildenumu! Jebkur� būtu devis savas asinis. Par tādām lietām pat rajona avīzēs vairs neraksta.

Zigalovs ironiski uzlūkoja mani: ko nu, puis, lauzies kā jauna meita!

� Es nezinu, kā rīkojas rajona avīzes, ta�u man ir patīkami, ka mūsu vadā dien tādi cilvēki.

Manā sirdī ielija tīkams siltums.

� Kuzņecovs ir mans draugs, � klusu bildu, nemaz necenzdamies nedz paskaidrot savu rīcību, nedz arī būt pārlieku pieticīgs. Pateicu to tāpat vien � no tīras sirds.

Zigalovs mani saprata.

Viņ� nopūtās. Man piepe�i izlikās, ka viņam draugu nemaz nav. Ar Zigalovu draudzēties dro�i vien ir grūti � pārāk skarbs un prasīgs, bet draudzībai nepiecie�ama iejūtība, sirsnība.

Tas ir viss, vairāk ne par ko mēs nerunājām. Zigalovs devās uz mājām, bet es � uz kazarmu. Ta�u mana dvēsele palika tāda kā apstarota � un ne tikai �o vakaru vien, bet gan daudz ilgāk. Tagad mani ar leitnantu vienoja smalks gaismas stariņ�. Tas bija smalkāks par zirnekļa pavedienu, ta�u tas bija � un es to ik brīdi jutu.

Komjaunie�u sapulce, kurā izskatīja Kucana personīgo lietu, bija varen vētraina. Blakus, kaimiņu rotā, ritēja parasta dzīve: kāds mācījās spēlēt ermoņikas un monotoni atkārtoja vienu un to pa�u akordu; pret galdu kā mācību �āvieni blīk�ķēja domino kauliņi; kazarmā laiku pa laikam atskanēja dieninieku saucieni. Viņi sakārtoja telpas pirms maiņas. Bet mēs sēdējām klasē, un visi bijām sakarsu�i no liesmojo�ām kaislībām. Kucanu ņēma priek�ā un sadeva viņam tādu sutu, ka spalvas vien putēja pa gaisu.

� Biedrs Kucans ne vienu reizi vien nodarbojies ar to, ko dēvē par miglas pū�anu acīs. Viņ� tikai pārbaudes reizes izliekas varen centīgs, kaut gan ikdienas mācībās ir visīstākais slaists, � nikni runāja Volinecs. � Tie�i viņa dēļ sākusies �ī izlai�anās, pateicoties viņam, visi bija sametu�ies uz vienu roku. Es pats esmu vainīgs, ka atvaļinājuma laikā atstāju viņu savā vietā. Biju domājis, ka viņ� man nedarīs kaunu, jo dien jau otro gadu.

Pa�am sev negaidīti ierunājos arī es. Stepana dēj biju ar mieru saplosīt Kucanu vai gabalos.

� Ne jau veltīgi tev, biedri Kucan, kareivji iedevu�i �o palamu � �saindētais iecirknis�. Trāpīts kā naglai uz galvas! Mēs esam iepazinu�i da�ādus saindē�anās veidus: ķīmisko, radioaktīvo, bakterioloģisko. Bet tagad esam pārliecināju�ies, ka ir vēl viena slimība, kas nāk no tevis, � tā ir bezatbildības sērga. Tā, biedri, kā redzat, ir ļoti briesmīga kaite: viens pats cilvēks spēj ietekmēt veselu apak�vienību, sagraut tās morālo stāju! Kara laikā tevi par tādām lietām no�autu kā likts!

� Jūs pa�i ari nekādi idejiskie neesat, ja varējāt dancot pēc viņa stabules, � sacīja Zigalovs.

Runātāji pieminēja Kucanam viņa iemīļoto teicienu � �Kamēr zaldāts guļ, dienests nekur nepazūd�, viņa �teoriju� par sniegpārslu, kas meklē sev vietu, pirms nokrīt uz zemes, un vēl daudz ko, kas komjaunietim nav pieļaujams.

Priek�likums �ajā sakarā bija izvirzīts ārkārtīgi bargs � izslēgt Kucanu no komjaunatnes! Par �o augstāko soda mēru balsoja vairākums.

� Tā tik bija sapulce! � Skibovs ierunājās smēķētavā. � īsta! Citreiz ta�u pulcējamies vienīgi ķeksī�a dēļ.

� Bet kas tev liedz ik reizi izteikties kaujinieciski? � nikni iedzēla komjaunatnes sekretārs O�kasovs. � Arī �ajā sapulcē tu turēji mēli aiz zobiem!

Sapulce beidzās vēlu. Likdamies gulēt, es domāju par to, cik smagi un nepatīkami turpmāk būs tikties ar Kucanu. Kaut arī viņu no komjaunatnes izslēgs, tomēr jādzīvo viņam blakus līdz dienesta beigām.

Pārdomādams dienas notikumus, nemanāmi iemigu.

Nejaudāju precīzi pasacīt, cik ilgs laiks bija pagājis, kop� aizmigu. Man �ķita, tikai nule esmu aizvēris acis, teju, teju iegrimis siltajā sapnī, kad piepe�i atskanēja skarbais vārds:

� Trauksme!

Kad karavīrs aizmidzis, turpat blakām var dārdēt lielgabali un rībināt tanki, � karavīram ir atpūtas laiks, un viņ� guļ vienā mierā. Ne visai siltā telpā dleniniek� pēc savas de�ūras krāc pat rotas pa�darbības pulciņa mēģinājuma laikā.

ta�u komandu �Trauksme!� karavīra ausis nekad nepalaidīs garām. So vārdu var izdvest kaut vai pusbalsī � tik un tā to sadzirdēs.

Kazarmā acumirklī viss sakustējās. Nebija nekādas pārmērīgās rosī�anās vai klaigā�anas � vienīgi skanēja īsas, apslāpētas komandas. Cilvēki skrēja klusēdami kā rēgi. Viss tika darīts zibenīgā ātrumā. Ikvienam bija zināms, kas viņam jāiekrauj ma�īnā, kas pa�am jāpaņem līdzi, kurā vietā jāatrodas gadījumā, ja sākas kauja.

Pēc trauksmes signāla visas ikdieni�ķās darī�anas, rūpes un raizes atkāpjas dziļā aizmugurē. Tagad mūsu nodaļā saskanīgi darbojas itin visi � gan Kucans, kas sapulcē dabūjis pamatīgu brāzienu, gan tie, kas viņu bez �ēlastības kritizēju�i. Tagad pienācis draudīgs brīdis � tātad visi aizvainojumi jāaizmirst � kaujai gatavi gan taisnie, gan netaisnie. Savas iek�ējās problēmas mēs atrisināsim vēlāk.

Laiks tonakt bija draņķīgs � no Kaspijas jūras bija atskrējis ziemeļu ciklons, gāza stindzino�s lietus, pavasaris atkāpās.

Apkāru�ies ar visu, kas ietilpst karavīra uzkabē, mēs ierausāmies bruņutransportierī un uzmetām sev virsū tel-tenes. Izmirku�i gaidījām, kad mums tiks dots kaujas uzdevums. Dro�i vien tā sākas kar�. Arī �etrdesmit pirmajā gadā bija tāpat.

Beidzot pārradās virsnieki, kuri bija pie rotas komandiera. Tika pavēlēts iziet pārgājienā un nonākt mācību centra rajonā. Lietus spēcīgu vēja brāzmu pavadībā. Turklāt vēl naktī. No gaisa nāk nevis ūdens vai sniegs, bet gan kaut kas līdzīgs �ķidram ledum. Kad tas iekļūst aiz apkakles, tad pirmajā mirklī grūti aptvert, vai starp lāpstiņām aiztek stindzino�i auksta �alts vai arī verdo�s ūdens.

Ma�īnas ar neiedegtiem lukturiem brauca tumsā. Tās piepūlē ilgi jo ilgi rēca, zvalstīdamās pa viļņiem. Zem riteņiem �ļakstēdami skalojās dubļi. Kad kļuva gai�āks, visapkārt kā uz sliktas fotogrāfijas zilganajā mijkrēslī parādījās pelēki, sastingu�i barhani. Vienīgi ceļ�, cik vien tālu varēja saskatīt, bija glu�i melns. It kā pāri tam būtu pārbraukusi milzīga gaļasma�īna, samalusi to un izspļāvusi ārā nebeidzami garu dubļu lenti. Liekas apbrīnojami: visapkārt smiltis, bet uz ceļa ir melni dubļi, it kā tos tī�ām kāds būtu atvedis.

Mācību centrā ieradāmies smagos �ineļos, izmirku�i līdz ādai. Sākām sliet aug�ā teltis. Arī tās bija galīgi slapjas.

Lietus nemitējās arī otrajā dienā. �ķita, ka tas vairs nemū�am nebeigsies. Kareivji un virsnieki staigāja sabozu�ies un pikti. Vienīgi Se�eņa reizēm jokoja, pūlēdamies būt mundrs. Ir nu gan cilvēkam amats! Viņam ta�u glu�i tāpat kā visiem ir auksti un nemīlīgi, ta�u politaudzinā-tājs paliek politaudzinātājs � viņa pienākums darīt visu iespējamo, lai cilvēki saglabātu normālas darbaspējas.

Nodarbības rit bez pārtraukuma. Mācības ir un paliek mācības. Tās nedrīkst pārtraukt, tāpat kā nedrīkst nepildīt ra�o�anas plānu rūpnīcā, lai arī laukā plosās negaiss, krīt sniegs vai pat akmeņi no debesīm. Mācības turpinās, īpa�i tad, kad mūs komandē tādi enerģiska rakstura virsnieki kā Uzlovs, Se�eņa, Zigalovs.

Otrajā naktī pēc trauksmes mēs gatavojāmies likties gulēt savā teltī. Visapkārt valdīja tumsa un drēgnums. Man �ķita, ka ne tikai drēbes, bet arī viss mans ķermenis līdz pa�iem kauliem piesūcies ar saltu mitrumu. Iespraucos savā vietā starp Kucanu un Soboļevski. Kuzņecovs aizvien vēl guļ sanitārajā daļā. Kad tika izziņota trauksme, viņa mūsu starpā vēl nebija. Nolādēdams itin visu �īs zemes virsū, pūlējos drīzāk aizmigt.

�oreiz sasildīties izdevās daudz ātrāk nekā iepriek�ējā naktī. Plaksti jau tīkami lipa ciet, kad sajutu, ka �ovakar man ir ne tikai silti, bet pat karsti. Sis karstums nāca no Kucana muguras. Es uzliku plaukstu viņam starp lāpstiņām. �ķita, ka Kucans dega vienās ugunīs.

� Vai neesi saslimis? � es jautāju Kucanam.

Viņ� cieta klusu. Dro�i vien sirds aizvien vēl bija pilna

pēc komjaunie�u sapulces. Visas �īs dienas viņ� staigāja sadrūmis, ne ar vienu nerunāja.

� Klausies, Kucan, vai tu neesi slims? Tu ta�u kvēlo kā uguns.

� At�ujies. Ja tev ir karsti, tad ej zem lietus atdzesēties, � drūmi norūca Kucans.

Es atgūlos. Ta�u pēc mirkļa atkal biju aug�ā.

�* Zēni, tā nav brīv, � es sacīju. � Viņam ta�u liels

karstums!

No �ineļa apak�as izspraucās kāda roka. Sameklējusi Kucana galvu, tā pataustīja viņam pieri.

� Tik tie�ām, � sacīja Umarovs.

Tā bija viņa roka.

Pēc minūtes visa nodaļa bija kājās. Piemirkusi telts mala plivinājās, kad mēs devāmies laukā � lietus gāzmā. Ser�ants Volinecs aizgāja paziņot vada komandierim, Ka-rims aizskrēja pēc ārsta, Skibovs devās sameklēt lukturi, Soboļevskis �virkstināja sērkociņus. Vienīgi Dihnilkins gulēja, apsedzies ar �ineli, un pukojās: �Gulēt neļauj!� Ieradās lentnants Zigalovs. Atnesa vējlukturi, sauktu par �sikspārni�. Beidzot atnāca ārsts � pēc pakāpes kapteinis. Visi stāvēja apkārt samirku�i, neapmierināti. Gaidīja. Kucēnam padusē sila termometrs. Beidzot ārsts termometru izņēma. Visi vēroja viņa seju. Viena uzacs kapteinim izbrīnā parāvās aug�up, viņ� sacīja:

� Trīsdesmit deviņi un astoņi. Viņ� nekavējoties jānogādā hospitāli.

� Nevajag, � Kucans iebilda. � Labāk palik�u tepat.

Ieradās komandiera vietnieks politiskajā darbā Se�eņa.

� Uz ziemas novietojumu brauks ma�īna pēc produktiem. Leitnanta Zemskoja vietā brauksiet jūs, biedri Ziga-Jov, � sacīja Se�eņa. � Nogādāsiet slimnieku hospitālī un atvedīsiet �urp produktus. Iekrau�anai paņemiet sev līdzi trīs cilvēkus.

Saposties ceļam Zigalovs lika man, Umarovam un Ski-bovam. Velns lai parauj � ja jau neveicas, tad neveicas! Būtu atpūties, bet dauzies nu cauru nakti lietū un vējā! Man �ķiet, ka Zigalovs tī�ām izvēlējās mani. Dihnilkinu vai Vadimu nepaņēma vis. Slīinestiem alla� vieglāka dzīve.

Aiz telts atskanēja automa�īnas rūkoņa. Kāds iesaucās: �Labs ir!� Mēs iznācām laukā. Auksta lietus �alts ietriecās man sejā. Ieraudzīju milzīgu, melnu kvadrātu un zem tā stopsignāla sarkano uguntiņu � kravas ma�īnai bija kulba. Visi trīs mēs ierausāmies tajā. Zigalovs ar Ku-canu iesēdās kabīnē. Ma�īna, spītīgi rūkdama, lēni devās necaurredzamajā nakts tumsā. Absolūti neko nebija iespējams saskatīt � nedz ceļu, nedz arī pakalnus. Tikai tanīs vietās, kur uz ceļa krita divas gaismas staru strēles, zem

riteņiem nenorimdamies līda �ķidri dubļi. Ma�īnas kulbā nedaudz sasilu. Blakus sēdēja Skibovs un Umarovs, Snauduļojām. �ķita, ka mēs braucam vai veselu mū�ību. Nebija ne mazākās vēlē�anās nedz pakustēties, nedz par kaut ko padomāt � tā varētu braukt, līdz pienāktu vasara.

Pēc kādām divām stundām ma�īna apstājās, un tūlīt pat kļuva dzirdams, kā brezentu virs galvas ne�ēlīgi kapā lietus. Palūkojos laukā no kulbas apak�as un ieraudzīju ūdeni. Tagad atcerējos, ka �eit ir upe, kurai braucām pāri toreiz, kad devāmies uz mācību centru. Tad upīte bija pavisam sekla un �aura. Toties tagad automa�īnas spuld�u i gaismā redzams, kā tajā trok�ņaini veļas netīri, duļķaini viļņi. Sājā apgabalā tā ir parasta parādība: tek smalka urdziņa, bet, līdzko uznāk lietus, tā sāk milzt un straumes plūdums pieņemas spēkā. Ja līst trīs dienas pēc kārtas, tad jau izveidojas īsta upe.

Caur kabīnes pakaļējo logu redzu �ofera, Zigalova un Kucana pakau�us. �oferi es nepazīstu, dro�i vien viņ� ir no pulka transporta apak�vienības. Dzirdu, kā viņi sarunājas:

� Nu, vai tiksim pāri? � Zigalovs vaicā.

� Vajadzētu tikt, � atbild �oferis.

� Odens stipri cēlies. Kad pēc trauksmes signāla braucām �urp, lietus bija tikai sācies.

� Būtu nepiecie�ams nogaidīt. Ta�u mums ir slimnieks, � saka �oferis.

� Jā, � piekrīt virsnieks.

� �eit nav dziļ�, toties straume ir varen stipra. Ja aizver ciet �alūzijas, var gadīties, ka tiksim pāri,

� Bet ja nu ne? � Zigalovu māc saubas.

� Gan jau kaut kā izķepurosimies. Negaidīsim ta�u �eit, kamēr beigsies pali. � �oferis pamāj uz Kucana pusi. � Viņ� vairs nespēj pat nosēdēt.

� Nu, lai notiek! � Leitnants ir izlēmis.

Ma�īna piesardzīgi iebrauca ūdenī. Spēcīga straume iebelza pa riteņiem. Automa�īna ar ieslēgtu pirmo ātrumu nesteigdamās turpināja virzīties uz priek�u.

Kad ūdens līmenis bija sasniedzis kabīni, ma�īnas priek�ā uzbangojās atsperīgs vilnis. Automobilis sa�ūpojās. Piepe�i motors no�ķaudījās un aizrijies apklusa. Kabīnē un spuldzēs nodzisa gaisma. Apkārtne iegrima tumsā, viss izzuda no redzesloka.

Visapkārt mutuļoja ūdens un joņoja melni viļņi. Ma�ī-

nas korpuss drebēja no varenā straumes spiediena. �Kaut nu inūs neapmestu apkārt,� nodomāju un pats pievirzījos tuvāk pakaļējam bortam, lai pagūtu izlēkt laukā. Bet leitnants 2igalovs jau bija uzrāpies uz kabīnes jumta un sauca no turienes:

� Rāpieties �urp!

�oferis, nostājies uz ma�īnas kāp�ļa, palīdzēja Kuca-nam tikt aug�ā. Drīz vien mēs visi stāvējām vienkopus uz brezenta, kas bija uzvilkts pāri izturīgiem lokiem.

Nedz es, nedz arī pārējie par sevi neko daudz neuztraucāmies, jo katrs prata peldēt un spētu tikt krastā bez īpa�a riska. Ta�u ko lai iesāk ar slimnieku? Kucans bija pavisam zaudējis spēkus. Ļaut puisim iekāpt ledusaukstajā ūdenī būtu gandrīz tas pats, kas noguldīt viņu kapā. To saprata ikviens no mums. Mēs sēdējām aug�ā, turēdamies pie lokiem, uz kuriem bija uzvilkts brezents, un gudrojām, ko lai tagad iesāk.

Visapkārt strauji traucās melnie ūdeņi, bet no aug�as, no tikpat melnām debesīm, gāzās lietus straumes. It neko nevarēja saredzēt � valdīja dziļa tumsa.

Leitnants ierosināja:

� Mums jādodas uz priek�u � uz otru krastu. Slimnieku nesīsim uz rokām. Tikai pielūkojiet, lai viņ� neiekrīt ūdenī. Tas ir velni�ķīgi auksts.

� Atļaujiet man izlūkot upes gultni un straumes spēku. Esmu no visiem smagākais � mani ūdens neaizraus, � ierosināja Ņikiia Skibovs. � Es arī dokumentus iznesī�u krastā, lai tie nesamirktu.

� Lai notiek! � 25 gatavs atļāva.

Kad visi dokumenti tika savākti, es atcerējos kinofilmās redzēto: tā frontē rīkojās izlūki, pirms devās bīstamā uzdevumā. Arī mūs gaidīja grūts un atbildīgs pasākums.

Straume �ķita pavisam bieza. Ūdens nespīdēja, tas traucās uz priek�u kā melna masa un �ņāca no tanī krīto�ām lietus strūklām.

Skibovs, turēdamies pie ma�īnas borta, ielēca ūdenī. Iztēlojos, kā viņam klājas ledainajā straumē, un salti drebuļi pārskrēja pāri manai mugurai. Augstu pacēlis roku, kurā bija mugursoma ar ievīstītiem dokumentiem, Ņikit'i sāka virzīties uz krastu. Straume vairākas reizes notrieca viņu no kājām. Ta�u pat tad, kad viņa galvai pāri pārvēlās tum�ie ūdeņi, Skibova roka ar dokumentiem aizvien palika virs viļņiem.

Pēc da�ām minūtēm Skibovs atgriezās. Viņu kratīja drebuļi, un tikai ar lielām pūlēm Ņikita jaudāja pasacīt:

� Nekas, iztikt var. Ja turēsimies cits pie cita, tad straume no kājām nenogāzis.

Mēs sākām laisties no ma�īnas lejā. Ledainais ūdens satvēra mani un saspieda kā ar stīpām. Elpa aizrāvās. Kad mazliet atjēdzos, nodomāju: �Ja to redzētu mamma!�

Ūdens man sniedzās līdz krūtīm. Mēs satvērām cits citu aiz jostām, un katrs pacēla aug�up brīvo roku. Uz �īm rokām atslīga Kucans.

No visa spēka atsperdamies pret projām slīdo�o upes dibenu, mēs virzījāmies uz krastu. Upes mala nakts tumsā nebija saskatāma; �ķita, ka �ī necaurredzamā nakts bija veidota vienīgi no ūdens. Tas �ļācās acīs, mutē, bija dūņains, zobos �ņirkstēja smiltis, acis sūrstēja. Lietus strūklas nenorimti pātagoja mūsu galvas.

Virzījāmies uz priek�u lēni un piesardzīgi, rūpēdamies vienīgi par to, lai neviļus nepakristu un neiemestu slimnieku ūdenī. Nesām Kucanu kā trauslu un ārkārtīgi vērtīgu priek�metu. Ja pirms da�ām dienām kāds, velnu dzīdams, teiktu: �Jūs Kucanu vēl uz rokām nēsāsiet!� � komjaunie�i to ņemtu ļaunā. Bet tagad mēs viņu nesām uz tām pa�ām rokām, kuras cēlām, balsodami par izslēff �anu. Nesām, riskējot ar savām dzīvībām ...

Piepe�i spēcīgs straumes trieciens nogāza mani no kājām un gandrīz vai aizskaloja prom. Visi apstājās. Atspērās ar kājām pret upes dibenu. Jostas nostiepās, �ķita, ka tās teju, teju pārtrūks. Likās, piepūlē notirpu�ās rokas, kas bija paceltas aug�up, nespēs vairs noturēt Kucanu. Pārvarējis briesmīgu ūdens spiedienu, es tomēr uzrausos kājās, atguvu līdzsvaru, un mēs visi devāmies tālāk.

Kad beidzot nokļuvām krastā, visi no pārpūles grīļojāmies � gan slimais, gan arī veselie. Izmirku�i līdz ādai, ierāvu�i plecos galvas, riksī�iem nesāmies uz mūsu pilsētiņu. Es un Skibovs atbalstījām Kucanu zem rokām.

Pa�laik es guļu hospitālī. Vedu turp Kucanu un arī pats nolikos gultā. Pēc nakts peldes esmu pamatīgi saaukstējies. Taisni vai sirds sāp, neviens nesaslima, vienīgi es atstiepu pekas! Tiesa gan, sirdēsti bija tikai pa�ā sākumā, bet tagad jau esmu pieradis. Izrādās, slimot ir tīri patīkami. Godīgi sakot, esmu jau glu�i vesels. �eit mani tur tāpat vien � ārsts teica, ka organisma nostiprinā�anas labad. Paaugstinātas temperatūras man nav, vienīgi visā ķermenī jūtams tāds kā vājums. Mātei par savu slimību, protams, neesmu rakstījis ne vārda.

Mūsu rota aizvien vēl atrodas mācību centrā. Joprojām ir draņķīgs laiks. Visapkārt viss pelēcīgs, reizi pa reizei līņā. Te tev nu bija pavasaris! Pat ziemā nekas līdzīgs nebija atgadījies. Pui�i uz lauka dro�i vien nedabū pat ap�ūt. Labāk, ja būtu bijis karstums.

Reiz slepus no medicīnas māsas man izdevās tikt pie telefona. Piezvanīju uz pulka medicīnisko punktu. Gribēju izdibināt, kā klājas Stepanam. Man atbildēja, ka viņ� aizsūtīts uz hospitāli, tikai ne uz mūsējo � garnizona, bet gan uz A�habadas, kur var izdarīt galvaskausa rentgen-uzņēmumus. Viņa stāvoklis esot visai bēdīgs...

Bet �is Kucans, visu nelaimju vaininieks, atrodas kopā ar mani. Mūsu gultas stāv pat blakus. Arī viņ� pamazām veseļojas. Daudz ko esam pārrunāju�i ar viņu �ajās dienās. Patiesību sakot, runāja viņ�. Es visbie�āk cietu klusu. Gulēdams uz muguras, �is aizliek rokas aiz galvas, blen� griestos un spriedelē. Pirmajā reizē domāju, ka viņ� murgo. Kucans uz mani pat nepaskatījās. Ta�u sarunāties tā t it kā pats ar sevi, manuprāt, cilvēks spēj tikai dziļā nemaņā. Man likās ārkārtīgi dīvaini, ka viņ� par sevi stāsta tādas lietas.

� Jā, tātad nekas man nesanāk. Biju domājis, lai mani izslēdz vien. Ko gan es zaudē�u? Varu izdzīvot arī bez komjaunatnes. Citi ta�u dzīvo, un arī man nekas ļauns nenotiks. Jā gan, tā nu bija ... Domāju ... Bet, līdzko atceros, kā jūs nesāt mani pāri upei, tā sāk mocīt sirdsapziņa. Kā tu domā, Agejev, vai birojs jūsu lēmumu būs apstiprinājis?

� Domāju, ka ne, � es atteicu. � Vispirms viņi izsauks tevi.

� Ja izsauks, lūg�u, lai mani neizslēdz.

Citreiz, kad gaisma jau bija nodzēsta un visi gulēja, Kucans piepe�i sāka stāstīt par savu tēvu:

� Mans tētukiņ� ir vienreizējs tips. Viņa rakstura galvenā īpa�ība � alkatība. Tikai tagad to esmu pa īstam izpratis. Pēc �īs īpa�ības viņ� veidoja visu savu dzīvi. Viņ� sev izgudroja pat dievu. �Kristie�u un musulmaņu pasaulē ir miljoniem,� viņ� mēdza teikt. �Vai tad dievs jaudā visus uzklausīt? Tālab man pa�am ir savs dievs. Viņ� apkalpo vienīgi mani, nevienu citu. Ko vien palūg�u,

tas viņam būs jādod, nevarēs pasacīt, ka nav sadzirdējis...� Atceros, vecaistēvs dzīvoja pie mums līdz pa�ai nāvei. Kad viņ� nomira, tēvs ļaudis tikai izskata pēc pa-bēdājās, bet vakarā mātei sacīja: �Nu gana būs raudāts. Cieņu parādījām, un {�ietiks. Nav jau ko �ēlot: mājās tagad būs pla�āk un arī izdevumi mazāki.� Drīz vien saslima arī māte. Viņai smadzenēs bija audzējs. Mēs ar tēvu devāmies viņu apciemot. Viņa gulēja rajona centra slimnīcā. Toreiz es biju pavisam sīks. Tētukiņ� vadāja mani l-ie rokas. Aizbraucām uz slimnīcu vienu reizi. Pēc desmit dienām ieradāmies atkal, bet mūs nelaida iek�ā. Mums paskaidroja, ka slimnieki protestējot un pieprasot mūs nelaist. Tēvs sāka celt traci: tā ir mana sieva, jums nav tiesību! Tomēr mātei klāt viņ� netika. Mani pie viņas aizveda, bet viņ� palika pagalmā. Viņu neielaida tāpēc, ka j pirmajā reizē, kad mēs tur bijām, risinājās �āda saruna. Pasēdējis pie slimnieces gultas, tētukiņ� piepe�i sāka skaidrot mātei: �Es pie tevis, Marija, nolēmu turpmāk nebraukt. Kāda tam visam jēga! Mājās darba līdz kaklam.

Kad tu nomirsi, tad mums to paziņos tik un tā.� Un tad vēl, atminos, viņ� sacīja: �Kas tev, Marija, stāv tur uz naktsskapī�a?� Māte atbildēja: �Ķīselis.� Bet tēvs turpināja: �Atdod to puikam. Lai dzer � tas viņam nāks par labu, bet tu tik un tā nomirsi.� Un es, gnīda tāds, to ķīseli laku!

Kucans labu laiku klusēja. Man pat radās aizdomas, ka I viņ� raud. Pēcāk, smagi nopūties, viņ� ierunājās no jauna:

� Nu nē, mans tētukiņ� no ūdens ārā nevilktu nedz slimu, nedz arī veselu. Viņ� labprāt uzsēstos kādam uz kakla.

Klausījos �os Kucana monologus, ta�u līdzjūtību pret viņu neizjutu. Klusēja mana sirds ...

Pats pirmais mūs apraudzīt ieradās (�ķiet glu�i neticami!) leitnants 2igalovs. Viņ� ienāca palātā. Nolicis uz naktsskapī�a pa turziņai � man un Kucanam, viņ� jautri vaicāja:

� Nu, kas ir, pui�i, vai veseļojaties?

Lūkojos uz viņu un nevarēju vien nobrīnīties. Labsirdīgs, norūpējies �igalovs �ķita pavisam citāds cilvēks nekā tas, kuru līdz �im esmu pazinis.

Leitnants pastāstīja par to, kā vads pabeidza �au�anu, kas jauns atgadījies pulkā, pajokoja, uzmundrināja un aizgāja ...

Turziņās bija ielikti āboli � pa pieciem katrā � un pa nelielai �okolādes tāfelītei. Nedz veikalos, nedz arī virsnieku ēdnīcā āboli nav atrodami � par to esmu pārliecināts. Kur gan lai tos ņem pavasara laikā? Vienīgi manīju tos tirgū pie spekulantiem par trīs rubļiem kilogramā. Nekur citur tos nopirkt leitnants nevarētu. Ak, tad, lūk, kāds ir �is Zigalovs! Te tev nu bija � nemīlamais komandieris! Kāpēc gan es viņu ne visai ieredzu? Ja savu darbu godīgi un labi dara grāmatvedis vai in�enieris, tiesnesis, pedagogs, traktorists, viņu par krietnu darbu ciena un godina. Bet kālab esmu noskaņots pret Zigalovu? Vai tāpēc, ka viņ� ir stingrs un prasīgs? Vai tad viņ� man vairāk patiktu, ja būtu gļēvs kā lupata? Protams, ka nē! Tātad ne jau viņā slēpjas vaina � ne jau viņ� ir slikts, bet gan es pats esmu vārgulis! Padomā tikai � mani neapmierina viņa prasīgums! Bet ko tad viņ� � vai kādam pāri nodarījis? Vai brūķē pret mums rupju muti? Vai sava prieka pēc dzenā mūs līdz sviedriem? Nē, glu�i otrādi. Viņa attieksme pret kareivjiem ir alla� labestīga. Nodarbībās, protams, viņ� ir stingrs, bet tur jau citādāks nemaz nedrīkst būt. Turklāt leitnanta stingrība nebūt nav formāla. Kucana dēļ viņ� ta�u metās ledainajā ūdenī. Kaut gan īstenībā viņam Kucanu vajadzētu ienīst. Dzirdēju no rakstve�a, ka �ā ārkārtējā notikuma dēļ Zigalovs dabūja ciest par visiem vairāk. Pulka �tābā viņam jau bija sagatavots ieteikums par vecākā leitnanta dienesta pakāpes pie�ķir�anu, ta�u pēc nelaimes gadījuma ar Kuzņecovu atestāciju neizsūtīja � nolika malā līdz tam laikam, kad tiks uzlabota disciplīna. Par tādu �dāvanu� es Kucanam sprandu apgrieztu otrādi, nevis kā Zigalovs stieptu viņam ābolus.

Kamēr gulēju hospitālī, izlasīju Gar�ina stāstus par karu. Cik gan �au�alīga gara nabadzība valdīja pirmsrevolūcijas armijas dzīvē! Pēk�ņi iedomājos: kas notika toreiz �eit tuksnesī? Te ta�u arī bija garnizons. Par to liecina senatnīgās kazarmas. Visapkārt valdīja tumsonība, no�ķirtība, grūtsirdība. Protams, arī tagad dzīve �eit nav pārāk salda, toties no�ķirtību no pārējās pasaules nejūtam it nemaz. Bibliotēkā atrodami visi �urnāli un avīzes* kas iznāk Padomju Savienībā. Skatāmies gan kinofilmas, gan televīzijas pārraides. Pēdējās ziņas pa radio noklausāmies tajā pa�ā laikā, kad tās klausās Maskavā. Blakus klubam ir laukums, kurā atrodas piecpadsmit iestikloti skatlogi. Tajos ik dienu tiek ievietoti visu brālīgo republiku

laikraksti. Man patīk uzkavēties �ajā nostūrī � apmēram stundas laikā var neklātienē apmeklēt visu republiku galvaspilsētas. Virsrakstus vien ir interesanti izlasīt. Kādi ir virsnieki?

Ar Gar�ina stāstos aprakstītajiem viņiem nav nekā kopīga � glu�i citi cilvēki. Mūsu �igalovs, piemēram, ir tik uzstājīgs, ka �ķiet, viņā pulsē kodolenerģija. Ne reizi neesmu manījis viņu nenoskuvu�os, kur nu vēl iereibu�u. Bet kareivji? Vai patie�ām mēs esam to zaldātu, kuri kādreiz dēvēti par �pelēkajiem lopiņiem�, pēcte�i?

Jā gan, mūsdienās karavīrs ir pavisam kas cits. Kapteinis Uzlovs reiz sacīja, ka viņa dienesta laikā katra gada jauniesauktie būtiski at�ķiras no iepriek�ējiem. Bet Uzlovs atrodas dienestā tikai desmit gadus.

Reiz hospitālī man gadījās vērot tādu skatu. Karavīrs kroņa pid�amā � izstīdzējis, gai�matains, pēc izskata vēl īsts skolnieciņ� � iedzina sprukās dakterus. Viņam nierēs bija smiltis, bet varbūt pat akmeņi � precīzi nezinu pateikt. Viņu ārstēja ar visvisādām zālēm, un reiz pēc kārtējās lēkmes puisim uztaisīja vairākus rentgenuzņēmumus. Ārsts, pēc dienesta pakāpes majors, izpētījis �os uzņēmumus, sacīja:

� Sadzerieties labi daudz ūdens un lēkājiet uz vienas kājas. Pirms tam būtu ieteicams krietni izkarsēties vannā, lai papla�inātos vadi.

Ta�u kareivis, pēto�i uzlūkojis ārstu, piepe�i vaicāja:

� Sakiet, lūdzu, � vai jūs esat komunists?

� Jā, � manāmi apmulsis, atteica majors. � Kāpēc jūs mani tā iztaujājat?

� Lūk, kāpēc, � vienā mierā atbildēja kareivis. � Pie-lieties ar ūdeni un lēkājot dzīt ārā no nierēm smiltis � tas ir mehānisks atrisinājums. Izdzīsim �īs te, bet pēc kāda laika uzradīsies jaunas. Ja reiz jūs esat komunists, t ;ad arī marksists, un jūsu attieksmei pret slimību jābūt dialektiskai, proti: jānovēr� akmeņu veido�anās cēlonis. Mehāniskā skalo�ana ar ūdeni izgudrota dro�i vien vēl pirms mūsu ēras.

Izteicis �o pārmetumu, kareivis aizgāja. Odeni viņ� tomēr dzēra un arī uz vienas kājas lēkāja. Ta�u ārsts, juzdamies nelāgi par *avas zinātnes atpalicību �ajā jomā, pūlējās vakarā kareivim izskaidrot:

� Līdz �im neko jaunu medicīna nav atradusi. Akmeņu �ķīdinātāju principā izgatavot var, ta�u tas iedarbosies arī uz dzīvajiem audiem.

Kareivis sēdēja sabozies un spītīgi runāja pretī:

� Tātad slikti meklē, fiziķi atradu�i pozitronu. Cilvēka mata diametrs, salīdzinot ar pozitronu, atgādina zemeslodes diametru, ta�u, raugi, tomēr atradu�i...

Urķīgs puisis. Daudz lasījis, erudīts. Manā skolā bija līdzīgs zēns � Vova Gra�ovs, visi viņu dēvēja par �profesoru�. Zināja it visu. Bie�i vien ar saviem jautājumiem viņ� iedzina sprukās mūsu skolotājus. Sis dro�i vien arī ir no tiem �profesoriem�.

Beidzot esmu vesels. Atkal atrodos savā vadā. Nekad nebiju domājis, ka viss �eit būs tik mīļ� un sirdij tuvs: kazarma, Ļeņina istaba, mans naktsskapītis, gulta, automāts, mugursoma.

Pirmo reizi, kad mūs pārveda no dzelzceļa stacijas uz �ejieni, pulka pilsētiņa man �ķita nemīlīga, sirds krūtīs sāpīgi sa�ņaudzās aiz skumjām. Ta�u tagad gandrīz vai skrie�us izmetos cauri caurlaides telpai un ar prieku aplūkoju klubu, �tābu, ēdnīcu, sporta laukumus. Viss bija tāpat kā agrāk, visi gaidīja mani.

Rotā mani ielenca pui�i, līksmi iztaujādami:

� Sveiks, Viktor! Vai esi saremontēts?

� Pilnīgā kārtībā!

Pat star�ina Majs kļuva smaidīgs.

� Sveiks, Agejev! Vai dienestam esi gatavs?

� Tie�i tā, biedri star�ina! � es priecīgi noskaldīju un, velnu dzīdams, izslējos pārlieku centīgi.

� Lieliski, ka tik ātri tiki galā ar slimību � nevienu lieku dienu neesi pavadījis slimnīcā.

� Tā ir jūsu audzinā�ana, biedri star�ina!

Majs samiedz visu saproto�ās acis.

� Nemaz necenties pielabināties, norīkojumā iesi pēc grafika. Nebūs nekādas atlaides � nedz slimības, nedz arī li�ķē�anās dēļ!

� Es varu arī bez grafika, biedri star�ina, ļoti esmu noilgojies pēc dienesta! � es turpinu tanī pa�ā jautrajā tonī.

Star�ina acīm redzami bija apmierināts, ka viņam ir tik bra�s un pietiekami asprātīgs karavīrs. Uzlicis roku man uz jostas, viņ� veda mani starp gultu rindām un nopietni pavaicāja:

� Vai nekādu sare�ģījumu nebija? Tik tie�ām esi vesels? Varu tikai priecāties par to. Tagad tev jāiedzen nokavētais, rotā dzīve rit pa vecam. Tuvākais lielais uzdevums � gatavo�anās rotas mācībām ar �au�anu. Vai skaidrs?

� Skaidrs.

Star�ina vēlreiz uzmanīgi un laipni nopētīja mani no galvas līdz papē�iem un glu�i tēvi�ķīgi noteica:

� Nu labi, tagad ej pie savējiem.

Viss vakars aizritēja jautri un patīkami. Pēc divām dienām atgadījās vēl viens priecīgs notikums. Rotā atgriezās Kuzņecovs. Galva viņam aizvien vēl bija apsaitēta. Viņ� bija stipri novājējis un bāls. Kad viņu ieraudzīju, sirds man spēji salēcās un sāka smagi dauzīties krūtīs. Stepans satvēra mani aiz rokas un pieveda pie savas gultas. Neviens mums nenāca līdzi. Visi saprata, ka mēs esam draugi un mums nepiecie�ams aprunāties divatā.

Ta�u mēs tik runīgi nebūt nebijām.

� Nu, kā tev?

� Tā nekas. Bet tev?

� Arī man viss kārtībā.

Tik vien bija no tās sarunas. Toties, kad biju satvēris viņa roku, sirdī sajutu tādu kā siltumu. Laikam tā ir tā vīrie�u savaldība?

Svētdienas vakarā pie manis pienāca Kucans. Viņ� bija līksms, acīs staroja savāds, nekad vēl neredzēts mirdzums.

� Klausies, Agejev, mani atstāja komjaunatnē! Iegrieza stingro rājienu un ar to arī aprobe�ojās. Ja tu zinātu, cik ļoti es viņus lūdzu mani neizslēgt... Visu paskaidroju... Tātad, kā redzi, noticēju�i man.

� Apsveicu. Neturi uz mums ļaunu prātu. Sapulcē, lai arī bijām asi un ne�ēlīgi, tomēr sacījām tev patiesību.

� Aizvainojuma manī nav. Pats esmu daudz ko sapratis. Kā jūs toreiz nesāt mani pāri upei! Vai atceries?

� Mēs nestu jebkuru, ne jau tevi vien. Tādi nu reiz bija tie apstākļi.

� Tas ir pareizi, ka jebkuru. Tomēr jūs nesāt tie�i mani, un tā jau ir glu�i cita lieta! Es ta�u to labi sapratu Tu tikai nedomā, ka Kucans neko nejūt. Es visu jūtu un saprotu. Tonakt tajā mutuļojo�ā ūdenī it kā būtu notiku�as manas kristības. Jūs mani pievērsāt jaunai ticībai.

Virsnieki domā, ka tikai viņi pēta mūsu raksturus un audzina mūs. Bet dro�i vien ne jau katrs zina, ka arī mēs viņus uzmanīgi novērojam, vērtējam rīcību, nosakām, cik labi viņi veic savu darbu, un visbeidzot � cen�amies saprast, cik viņi vērti bez saviem uzple�iem, zvaigznītēm un dienesta pakāpēm, kas viņi ir kā vienkār�i cilvēki.

Ierindas mācībās simtiem rei�u atkārtojām vienus un tos pa�us paņēmienus: uz labo, uz kreiso, apkārt griezties. īpa�i grūti izpildāma komanda: �Apkārt griezties!� Kad dara to individuāli, tad izdodas, ta�u ierindā visiem iznāk, kā pagadās � nesaskaņoti. Tāpēc jāatkārto viss no gala: dari tā, dari �itā, viens, divi!

Vai nav anahronisms: vēl pirms stundas mācījāmies par kodoliero�iem, par to nāvējo�o iedarbību da�ādos apvidos, un piepe�i pēc �iem mūsu gadsimta sasniegumiem �is primitīvais � viens, divi, uz kreiso, uz labo. Tas viss dro�i vien notika jau tūksto�iem gadu pirms mūsu ēras � Ēģiptes faraonu laikos.

Leitnants Zigalovs mums cītīgi māca �o vissenāko zinātni.

� Skatieties, rādu jums vēlreiz!

Leitnants precīzi un eleganti izpilda komandu: �Apkārt griezties!� Vērojot �igalovu, viņa gandrīz vai artistiskas kustības, es neviļus secinu: militārās komandas � tās ir di�s atklājums, līdzīgs riteņa izgudro�anai mehānikā vai Mendeļejeva elementu tabulai ķīmijā. Es nemaz nejokoju. Cik milzīga jēga ietverta vienā komandas vārdā! Ja uz mirkli iedomāsimies, ka �is atklājums vēl nav izdarīts, tad, lai nostādītu ierindā mūsu nodaļu, ser�antam Volinecam būtu jāsaka:

�Nodaļa, visiem nostāties ar seju pret mani tā, lai jūsu zābaku purngali atrastos vienā līnijā, katram jāiztaisno augums, papē�i jāsavieno kopā, bet purngali jāizvēr� pēdas platumā; kājas ceļgalos jāiztaisno, ta�u nav jāsasprindzina; krūtis jāizrie� un ar visu augumu nedaudz jātiecas uz priek�u, vēderam jābūt ievilktam, ta�u viduklī nav jāsaliecas; pleci jāizvēr� taisni; rokas jānolai� brīvi, lai delnas, pavērstas uz iek�pusi, atrastos sānos un gurnu vidusdaļā, pirksti nedaudz jāsaliec; galva jātur augstu pacelta, ta�u zods nav jāizslej; skatienam jābūt vērstam taisni!�

Ta�u garu garās runas vietā ser�ants izdve� vienu vienīgu vārdu: �Stāties!� Un mēs acumirklī izpildām visu, par ko tika runāts iepriek�: gan zābaku purngali, gan zodi, gan rokas un acis � it viss ir savās vietās. Tik tie�ām, tas bija izcils vīrs, kam ienāca prātā �os nebeidzamos paskaidrojumus aizvietot ar vienu vai da�iem komandas vārdiem.

Varu iedomāties, kāds juceklis valdītu, ja nebūtu precīza komandas teksta. Katrs virsnieks pēc sava prāta un atkarībā no savas attīstības un daiļrunības spējām skaidrotu, ko viņ� vēlas panākt no saviem padotajiem. Bet karavīri � tāpat katrs pēc savām spējām un sapra�anas � uztvertu un izpildītu to, ko no viņiem prasa. Turklāt mūsu prasmīgie un apsviedīgie pui�i ir citādāki nekā se�padsmitā vai deviņpadsmitā gadsimteņa zaldāti. Kas notiktu kaujas laukā? Tur vispār neatliek ne mirkļa garām sarunām � viss jāuztver no pusvārda! Par �karavīru un apak�vienību izvietojumu kopējai darbībai� radusies vesela zinātnes nozare. Vienīgi �ēl, ka nav zināms tās pirmatklājēja vārds. Sis cilvēks pelnījis pieminekli. Viņa izgudrojums kalpos gadsimtiem ilgi. Vissmalkākajā un mūsdienīgākajā kosmisko lidojumu nozarē, kurā citas zinātnes vēl tikai sper savus pirmos soļus, �ī sare�ģītā jautājuma �ierindas� puse tika atrisināta ar vienu vienīgu vārdu: �Starts!� Pēc �īs komandas kosmiskais kuģis rēkdams aiztraucas izplatījumā. Simtiem cilvēku pie sare�ģītākās aparatūras un smalkākajiem mehānismiem da�u sekun�u laikā paveic visu darbu, kas nepiecie�ams raķetes palai�anai. Ikviens precīzi zina, kas un kurā sekundes daļā viņam jāizpilda pēc �īs komandas � �Starts!�.

Norīkojumā mēs bijām �etri. Rotas de�urants bija ser�ants Volinecs, bet dieninieki � Skibovs, Umarovs un es. Pēc kārtas sekojām dienaskārtībai, mazgājām grīdas, slaucījām putekļus, piebīdījām gultas, lai tās atrastos uz vienas līnijas. Nakts de�ūru sadalījām visiem vienādos laikposmos.

Piecēlos pusvienos, lai nomainītu Skibovu. Visi bija aizmigu�i. Ņikita stāvēja pie loga, netālu no dieninieka galdiņa, un lūkojās tum�ajā, naksnīgajā pagalmā. Nomazgājos, izvingrināju locekļus un panācu pie Skibova.

Logi pretējos namos bija tum�i, tikai vienā dega spilgta gaisma. Tie�i uz to logu arī skatījās Skibovs.

� Vai zini, kāpēc tas ir gai�s? � Ņikita vaicāja.

� Nē.

�* Tu nekad neesi manījis, ka tajā gaisma deg visilgāk?

� Nē.

Skibovs �ķelmīgi pasmaidīja.

� �is lodziņ� ir visai interesants ...

Par �o logu neinteresējos, un es to atklāti pasacīju Skibovam.

� Veltīgi gan. � Viņ� pa�ūpoja galvu. � Ielūkojies tajā, tad sapratīsi, kāpēc tas tik ilgi paliek gai�s.

� Vai tad pats esi skatījies? � vienaldzīgi vaicāju.

� Ne reizi vien.

� Nu un ko tad esi ieraudzījis?

� Paskaties pats � tad uzzināsi.

� Kāpēc tas man būtu jādara? Pietiek jau ar to, ka tu esi tur ielūkojies... Man nav vajadzības, turklāt lūrēt sve�os logos nav pieklājīgi.

Acīmredzot Skibovu vai pu�u plēsa vēlē�anās man pa-stāstīt kaut ko ļoti aizraujo�u. Nemaz neprasīdams, vai es to gribu dzirdēt vai ne, viņ� sāka ātri bērt:

� Esmu jau sen to logu pamanījis. Ne jau pirmo mēnesi to vēroju. Sākumā tāpat vien skatījos un prātoju: kas tur ilgāk par citiem paliek nomodā? Ko viņi tur dara? Bet varbūt tas ir nevis viņ�, bet gan viņa, kas mitinās tajā dzīvoklī? Reiz kādā naktī nolēmu tanī logā ielūkoties. Toreiz biju dieninieks glu�i tāpat kā tagad. Domāju, aizskrie�u uz mirklīti līdz tam logam, pablenzi�u, tik un tā to neviens nepamanīs. Aizskrēju arī. Pavisam klusu piezagos. Nakts bija piķa melna. Visi jau sen gulēja. Vienīgi �is logs bija apgaismots. Atspēros ar kāju pret karnīzu, pieķēros ar rokām pie palodzes un piesardzīgi uzrausos aug�ā. Nu, kā tu domā, ko es tur ieraudzīju?

� Man nav ne mazākās jausmas, � godīgi atzinos.

� Grūti kaut ko iedomāties, ja logā deg gaisma alla� tajās pa�ās vēlīnajās stundās. Iespējams, ka tur sieviete mazgāja veļu. Bet varbūt tā ir tualete, kur nevī�as aizmirsu�i nodzēst gaismu?

�- Neuzminēji vis, � ar lielu patik�anu noteica Ņikita.

� Tad nu klausies tālāk. Tātad es uzrausos aug�ā un palūrēju pāri palodzei. � Skibovs atkal sāka smīkņāt. Kā redzams, viņam negribējās tā uzreiz atklāt �o noslēpumu. Nu palauzi ta�u galvu � kā tu domā, kas tur bija redzams?

� Ej tu galīgi! Ja negribi, tad nesaki. � Atmetis ar roku, grasījos iet prom.

� Nu pagaidi. Lūkojos un redzu: istaba kā jau istaba � gulta, galds, kaktā drēbju skapis. Bet pie galda apak�veļā sē� ...

Mani pārņēma niknums, un es pasacīju to, par ko, manuprāt, Ņikitam Skibovam dikti kārojās pasiekaloties:

� Puspliks sievi�ķis!

Ņikita aiz di�as sajūsmas tik tikko spēja novaldīt smieklus, lai neuzmodinātu guļo�os pui�us.

� Neuzminēji vis! Pie galda sēdēja mūsu leitnants 2igalovs. Tā, lūk!

Man uzreiz atausa atmiņā, kā leitnants iero�u glabātavā noņēmās ar ieroci. Acīmredzot tam visam bija kopsakars. Bet Skibovs pa to laiku turpināja stāstīt:

� Nolaidos zemē un devos uz kazarmu. Gāju, bet pa�am kļuva neomulīgi. Katru vakaru leitnants tur sē� un gatavojas nākamās dienas nodarbībām. Lūrēdams pa logu, pazinu visas burtnīcas � tās pa�as, kuras ir viņa priek�ā, kad mums notiek mācības. Domāju, cilvēks neguļ, caurām naktīm nokvern pie rakstāmgalda, bet Lo esmu iegaumējis no tā, ko viņ� mums māca? Pūlējos atcerēties. Ta�u nekas liels man atmiņā neatausa. Tas tāpēc, ka mācību laikā manas domas aizņemtas ar saviem rūpestiem � gudroju, kā pārnāk�u no armijas, kā iekārto�u savu dzīvi. Vai zini, ko es darīju pirms dienesta?

� Ko tad? � Man likās, ka viņ� varētu būt traktorists vai arī parasts kolhoznieks.

� Es biju kolhoza sargs, sargāju arbūzu lauku! � Ņi-kita to sacīja spēji un ar netīksmi.

Es arī biju visai pārsteigts.

� Par sargiem parasti norīko ve�us.

� To pa�u esmu sacījis priek�sēdētājam. Bet viņ� man tik un tā borē: ko nu tāds kurls un pusakls ve�uks jaudā novaktēt? Beigu beigās piespieda mani. Reiz arbūzu laukā noķēru da�us pui�eļus, sadevu tiem pa kaklu, un līdz ar to mani rūpesti bija beigu�ies. Pui�eļi pie manis vairs nerādījās � baidījās kā no uguns. Man jau pa�am kļuva �ēl, ka biju tik bargs pret viņiem, bez puikām man kļuva garlaicīgi. Zagt neviens vairs neuzdro�inājās, un man glu�i vienkār�i nebija ko darīt. Tagad gudroju, ko lai iesāk pēc armijas. Par sargu strādāt mani nu gan vairs nepiespiedīs. Vai tad tas ir darbs � pampst galva no gulē�anas! Dulls var palikt!

Jāteic, ka �is darbs Ņikitu Skibovu bija padarījis par krietnu slaistu. Armijā viņ� ieradās ar slepenu cerību pacensties nodienēt tā, lai pēc iespējas mazāk būtu jālej sviedri. Pirmajā gadā priek�niecībai viņa dēļ bija jācie� pamatīgas galvassāpes. Rotā par Skibovu stāstīja visīstākās leģendas. Ņikita alla� kaut ko nokavēja, no visiem atpalika, izvairījās no jebkura darba.

Skibovu pūlējās pāraudzināt, uzsāka ar viņu garas pārrunas. Ņikitam �ī runā�ana patika � cik gan sakarīgi un interesanti par vienu un to pa�u spēj tērzēt cilvēki! Viņ� piekrita visiem priek�niecības argumentiem, ta�u palika tikpat gauss kā agrāk. Tad viņu sāka sodīt � deva ārpuskārtas norīkojumus. Ņikitam tāds soda mērs bija pa prātam. Atrasties siltās telpās viņam �ķita daudz labāk nekā laukā � vasaras svelmē vai rudens lietū. Ne reizi vien Ņikitu tupināja virssardzē, ta�u arī �is soda mērs nedeva manāmus rezultātus.

Rotā bija arī bargākas rīcības piekritēji. Star�ina Majs, piemēram, sacīja:

� Sis Skibovs jāsoda par simulāciju vai par sabotā�u. Gana tēlot muļķi!

Komjaunatnes pirmorganizācijas sekretārs O�kasovs bija vienisprātis ar Māju:

�r Vienaldzīgie ir ne mazāk bīstami kā disciplīnas pārkāpēji.

Vienīgi rotas komandieris kapteinis Uzlovs nepiekrita �iem galējiem spriedumiem.

� Nevajag pārsteigties. Cilvēks vēl nav nobriedis. Gan jau pienāks laiks, kad viņ� pats visu sapratīs un pat kaunēsies par savu u/s edibu. Vai nav tiesa, Skibov? � vaicāja Uzlovs un cie�i ielūkojās Ņikitam acīs.

No �ī skatiena Skibovam aukstas tirpas skrēja pa kauliem, viņ� juta, ka Uzlovs redz viņam cauri � saskata katru apslēptāko dvēseles kaktiņu.

� Jā, kļuva nelāgi, kad turpmāk uzlūkoju to logu, kur mūsu leitnants kvern pie grāmatām. Tad mācībās sāku uzmanīgi ieklausīties, ko viņ� mums stāsta, ko lasa no savām burtnīcām. Stāstīja viņ� mums visu ko: kā cilvēki aizstāvēju�i Dzimteni, citreiz atkal par to, kāds tagad varētu būt iespējamais kar�. Atmiņā man spēcīgi iegūlu�ies Zigalova vārdi par modrību. Agrāk domāju, ka modriem jābūt augstākajiem valsts vadītājiem un augstu stāvo�iem priek�niekiem, tiem, kuriem zināmi visi mūsu valsts ārējo attiecību noslēpumi. Ta�u leitnants mums stāstīja:

�Modrība � karavīram tā ir vissvarīgākā īpa�ība. Katram savā vietā jābūt nomodā. Ja tu esi neuzmanīgs �ofe

ris, tavai ma�īnai var atgadīties kļūme, un tu kaujas laikā nepiegādāsi munīciju; ja esi slinks pavārs � vesels pulks tevis dēļ paliks neēdis, bet, ja esi slikts karavīrs kā Ski* bovs, tad visiem vari sagādāt lielu nelaimi. Skibovs slikti �auj, fiziskā sagatavotība viņam ir neapmierino�a. Ko tad var no viņa sagaidīt? Pieņemsim, ka nodaļa, kurā dien Skibovs, kaujā saduras ar tikpat lielu pretinieka nodaļu. Ienaidnieki uzreiz pieveiks Skibovu, un pēc tam viņa kaimiņa ni metīsies virsū jau divi kareivji. Bet, ja �is kaimiņ� nejaudās noturēties pret diviem, ienaidnieki jau trijatā uzbruks kādam citam. Tā var aiziet bojā vesela nodaļa, bet bez tās � vads un savukārt bez vada � rota. Tas viss notiks tikai tāpēc vien, ka ierindnieks Skibovs nav gatavojies aizsargāt savu Dzimteni.�

Klausījos es viņā, klausījos, atcerēdamies, ka leitnants neguļ naktīs, līdz visbeidzot manī ierunājās sirdsapziņa. Sāku domāt, ka nu gan pienācis laiks man laboties � es ta�u neesmu mūsu armijai ienaidnieks, negribu kaujā nodarīt biedriem ļaunu. Tad nu ņēmos mācīties cītīgāk, centos visu darīt veiklāk... � Skibovs pasmaidīja un, uzticēdamies man, pavēstīja: � Dīvaini bija dzirdēt, cik ļoti at�ķirīgi sprieda par mani priek�niecība. Star�ina Majs teica: �Redz, nobijās Skibovs no tribunāla, sajuta, ka nu vairs nav labi!� Komjaunatnes sekretārs savukārt pauda ko citu: �Skibovs beidzot sapratis, kādi grandiozi pasākumi notiek mūsu valstī. Tāpēc viņam kļuva kauns �ai varonīgajā laikā stiept gumiju.� Kapteinis Uzlovs visu izskaidroja gandrīz vai zinātniski: �Rezultātus guva viss audzinā�anas un apmācību komplekss.� Vienīgi mūsu leitnants nebilda ne vārda. Neviens no viņiem nezināja par to logu, kurā ilgāk par citiem nenodziest gaisma. Es viņiem neko nesacīju. Pa�i viņi to nemū�am neuzzinās. Lai katrs domā, kā tīk. Ta�u tev, Agejev, es pateik�u, neko neslēpjot: es ļoti cienu mūsu leitnantu � viņ� ir tāds darbarūķis, ka viņa klātbūtnē stiept gumiju ir kauna lieta...

Dzirdot �o Skibova stāstījumu, atkal atcerējos to gadījumu, kad leitnants trenējās iero�u glabātavā. Ko gan tas viss nozīmē? Kālab leitnants tik ārkārtīgi cītīgi nopūlas? Karaskolu viņ� dro�i vien beidzis kopā ar daudziem, ta�u virsniekam nepiecie�amo īpa�ību viņam ir vairāk nekā da�am labam vada komandierim. Tad kāpēc viņ� tik daudz strādā? Skibova stāsts uz �iem jautājumiem atbildi nedeva, glu�i otrādi � vērsa tos vēl mīklainākus. Kur� gan to visu spēs izskaidrot? Protams, ka vislabāk to var izdarīt vienīgi pats leitnants Zigalovs. Ta�u kādā veidā lai viņu iztaujāju? Es kā nekā esmu pakļautais, kareivis, man neklājas tincināt virsnieku par tādam lietām. Tomēr manas ziņkārības dēļ saruna ar leitnantu notika. Lūk, kā tas bija.

Mūsu vads atradās sardzē. Citi stāvēja posteņos, citi savukārt atpūtās. Leitnants Zigalovs sēdēja sardzes priek�nieka istabā, viņa priek�ā gulēja atvērta grāmata. Kad gāju garām pavērtajām durvīm, Zigalovs mani pasauca:

� Agejev, ienāciet!

Kad iegāju istabā, viņ� man parādīja grāmatu.

� Vai lasījāt?

Tā bija Katajeva �Aizmirstības zāle�. Mani pārsteidza, ka Zigalovam rokās ir tie�i �ī grāmata, ārkārtīgi savdabīga un ar smalki niansētām domām.

� Kāpēc jūs tik izbrīnīti raugāties manī? � vaicāja Zigalovs.

� Man �ķita, ka, izņemot dienesta darī�anas, jūs nekas cits neinteresē.

� Patie�ām � tādām grāmatām daudz laika neatliek, � ar no�ēlu sacīja vada komandieris.

Piepe�i man prātā ienāca leitnanta dīvainās izdarības: treniņi iero�u novietnē, negulētas naktis pie grāmatām. Ziņkārība mani vai pu�u plēsa, tālab neizturējis pavaicāju:

� Biedri leitnant, savā nozarē jūs esat specs, vai tik tie�ām jums nenorimti jāmācās? Jums ta�u nav pat ģimenes ... Arī kopā ar meiteni nekad neesam jūs manīju�i.

Zigalovs ļoti vērīgi uzlūkoja mani, pēc tam pasmaidīja.

Es jau nobijos, ka esmu pieļāvis netaktiskumu un neviļus aizskāris leitnanta sirdsbrūci. Ta�u Zigalovs joprojām smaidīja un, neko neslēpdams, paskaidroja:

� Esmu beidzis politehnisko institūtu. Tāpat kā citiem absolventiem, man pie�ķīra rezerves virsnieka pakāpi. Biju in�enieris celtniecībā, būvēju Ta�kentā dzīvojamos namus. Kad pēc jaunā vispārējās karaklausības likuma mani iesauca armijā, sākumā mazliet noskumu. Negribējās pamest iemīlēto darbu, turklāt bija grūti atvadīties no sievas. Viņa vēl ir studente, drīzumā beigs pedagoģisko institūtu, tālab atbraukt pie manis vēl nevar. Tātad, kad ierados pulkā, man vajadzēja sākt apmācīt kareivjus, ta�u es zināju tikai teoriju, prakses man nebija. Pirmajās dienās, iznākdams ierindas priek�ā, kļuvu nedro�s un stīvs.

Nebija dū�as pateikt komandu � nezināju, vai tā būs pareiza vai ne. Domāju, nodienē�u tos divus gadus, kas man pienākas, un atgriezī�os mājās, lai ķertos pie sava in�eniera darba. Ta�u dzīve negaidīti iegrozījās citādāk. Es, protams, sajutu, ka, salīdzinot ar kadru leitnantiem, kas beigu�i karaskolas, esmu sagatavots visai vāji. Tie ir tādi pa�i cilvēki kā es, ta�u viņiem it viss padodas daudz labāk. Strādā viņi brīvi, pārliecino�i. Tāpēc pavaicāju pats sev: vai tad esmu sliktāks par citiem? Es nevēlos būt viduvējība. Tas neatbilst manam raksturam.

�igalovs iekarsa. Man �ķita, ka viņ� ne tik daudz runā ar mani, bet gan turpina kādu iek�ēju strīdu pats ar sevi.

� Tāpēc es nolēmu divu gadu laikā paņemt no dienesta visu. � Viņ� palūkojās manī un, pamanījis, ka neuztveru viņa vārdu jēgu, uzsvērti atkārtoja: � Nevis atdot visu dienestam, bet gan paņemt no tā visu iespējamo! Ja reiz esmu virsnieks un man uzticēju�i pasaulē vissvarīgāko uzdevumu � audzināt cilvēkus, tad mans pienākums ir pilnībā apgūt visus �īs profesijas smalkumus. Tāpēc ari mācījos, ne�ēlodams nedz spēku, nedz savu laiku.

Tā atklājās leitnanta noslēpums � viņa kvernē�ana pie grāmatām pusnaktī, treniņi iero�u novietnē, triecienjoslā. Viņ�, manuprāt, bija sasniedzis visu, pēc kā tiecās. Ziga-lovs ne ar ko neat�ķīrās no kadru virsniekiem. Ja leitnants pats nule nebūtu atzinies, man nemū�am neienāktu prātā,, ka viņ� ir rezerves virsnieks.

Zigalovs nodevās atmiņām:

� Tātad nolēmu divu gadu laikā smalki jo smalki apgūt militāro meistarību. Ta�u ar labu gribē�anu vien, kā jūs zināt, ir par maz, lai to panāktu, jāpieliek vēl krietni daudz spēka. Pirmajos mēne�os rezultāti diez cik apmierino�i nebija. Virsnieka profesija, tikai pateicoties pieredzei, iegūst eleganci un spozmi. Nepiecie�ama milzīga pacietība, lai uzkrātu zinā�anas, iegūtu lieliskas domā�anas spējas. Sājā ziņā man ļoti palīdzēja vecākie biedri, sevi�ķi � kapteinis Uzļovs. Mācījos metodiskajos kursos un paraugmācībās. Vārdu sakot, pamazām attīstījos. Ta�u pagaidām visas ieceres un mērķi bija ieplānoti uz diviem gadiem. Reiz mācībās mūsu vadā ieradās pārbaudītājs no apgabala �tāba, politdarbinieks pulkvedis Reutovs. Viņ� aprunājās ar mani, aplūkoja vada aizsardzības pozīcijas. Pēc tam pulkvedis paaicināja mani sāņus un sacīja: �Pie jums viss ir kārtībā. Formāli nevaru izteikt nekādus aizrādījumus. Aizsardzības pozīcijas izveidotas prasmīgi, in-�enierbuves ir teicamas, karte noformēta nevainojami. Tomēr aiz cieņas pret jums, pret jūsu ieguldīto darbu izteik�u da�as piezīmes. Saprotiet mani pareizi, tās neattiecas uz ma�īnām, un gribu izteikt tās nevis kā pār-bc:lielītājs, bet gan kā virsnieks virsniekam. Jūs esat vienīgais nenoskuvies leitnants visā rotā. Acis jums ir piesār-tu�as, tātad nav atlicis laika atpūtai. Par to, ka neesat ēdis brokastis, jūs man pasacījāt pats. Iegaumējiet, biedri Zigalov, � attālajā garnizonā, uz lauka, mācībās, karā � itin visur un jebkurā saspringtākajā brīdi jums jābūt lieliskā formā.� Cenzdamies attaisnoties, es no�ļupstēju: �Nepaguvu!� Bet pulkvedis jautri iesmējās. �Es ta�u nevis rājos, strostēju vai lieku jums trūkties, bet gan dalos domās. Tāds ir mans dzīves princips. Neko nedrīkst atlikt uz vēlāku laiku, viss jāizdara tūlīt, �odien.� Kop� tās dienas aizvien bie�āk domāju par palik�anu armijā uz visieirļ laikiem. Jo vairāk par to gudroju, jo striktāk pārliecinos, ka citādāk dzīvot vairs nespē�u. Precizitāte, akurātība, stingra kārtība � vai var būt vēl skaistāks dzīvesveids? Jebkurā ra�o�anas uzņēmumā, celtniecībā vai iestādē strādājo�ie tiecas tie�i pēc tā. Armijā tas ir dabisks un likumīgs stāvoklis. Kālab tad man būtu jāaiziet no �ejienes? �ī precīzi organizētā dzīve atbilst manām tieksmēm un interesēm, tā man visnotaļ ir pa prātam. Tāpēc esmu nolēmis kļūt par kadru virsnieku.

� Bet kā tad paliek ar romantiku, biedri leitnant? �

pavaicāju, nedaudz samulsis.

� Manuprāt, meklēt romantiku nav nekādas' jēgas. Ja tu mīli savu darbu, ja tas tev dod gandarījumu un prieku, tad tā arī ir romantika. Nemaz nav svarīgi, kur tu esi to atradis � zinātniskajā laboratorijā, Ziemeļpolā, karaspēka ierindā vai ekspedīcijā uz Pamiru. Galvenais ir tas, lai tava sirds kvēlotu no dzīves pilnības izjūtas � arī tas ir romantika.

Varēja manīt, ka Zigalovam jau laki sen ir gribējies ar kādu izrunāties. Sirds, viņam bijusi pilna.

Leitnants apklusis pēto�i uzlūkoja mani, acīmredzot gribēdams noskaidrot, kādu iespaidu uz mani atstājusi �ī ne visai ikdieni�ķā saruna.

Tad, atcerējies mūsu dialoga sākumu, viņ� piebilda:

� Biedri Agejev, tā ir atbilde uz jūsu jautājumu. Nav ko slēpt, man bija ļoti patīkami dzirdēt, ka nosaucāt mani par specu. Pēc manas pieredzes parauga jūs varat pārliecināties, ka dzīvē var sasniegt visu, ja vien ir stipra vēlē-sanas. Mans darbs un tas, ko esmu sasniedzis, dod man tiesības izvirzīt vadam augstas prasības. Zinu, ka ne visiem tās patīk. Ta�u es pats esmu visu izcietis un pārvarējis, darījis pat vairāk nekā pienākas kareivim. Tālab esmu pārliecināts, ka it viss, ko jums mācu un ko prasu no jums, nāk par labu gan jums pa�iem, gan mūsu Dzimtenei. Tie�i tāpēc man nav tiesību būt., *

Pabeigt teikumu leitnants nepaguva, jo tie�i tobrīd uz signalizācijas pults iedegās spuldzīte.

�igalovs nospieda mikrofona pogu.

� Sardzes priek�nieks klausās.

� Biedri leitnant, ziņo tre�ais postenis, � atskanēja Kucana balss, � �eit grasās iekurt ugunskuru, grib kausēt parafīnu, bet es nejauju.

� Kas grib iekurt ugunskuru?

� Noliktavas pārzinis ar strādniekiem.

� Lai uzgaida, tūlīt aizie�u, tad tiksim skaidrībā. �* Leitnants pagriezās pret mani un teica: � Pabeigsim �o sarunu citreiz. � Norādīdams uz Katajeva grāmatu, piebilda: � Varen smalki uzrakstīts!

Vasara ir pilnā plaukumā. Tas nu gan ir karstumiņ�! Dienā mazāk par �etrdesmit grādiem nemēdz būt. Gaiss iegūst bālganu toni un kļūst gandrīz vai taustāms. Basām kājām pa smiltīm staigāt nedrīkst, bet ko nu basām kājām � cauri karavīru zābaku zolēm svilina kā ar uguni. Mēs ar Stepanu nopirkām svaigas olas un nolikām saulē � pēc da�ām minūtēm tās bija uzvārīju�ās.

Ārkārtīgi grūti strādāt un mācīties �ajā peklē. Pievakarē karavīra blūze mugurpusē un padusēs no sviedriem kļūst sidrabota. Grūti elpot, negribas ne runāt, ne domāt. Uz mācībām karavīri dodas pēc saraksta.

� Karstums un svelme � tie pie mums ir ierasti apstākļi, � saka leitnants �igalovs. � Mums jādzīvo un jāmācās, neņemot vērā klimatu, bet, ja vajadzēs karot �ādos apstākļos, tie nedrīkst mums kļūt par �ķērsli. Tāpēc mēs tagad mācāmies pārvarēt �īs grūtības.

Lai mēs tik tie�ām pierastu, norūdītos un turpmāk vairs nepievērstu uzmanību tuksne�a ugunīgajai elpai, mūs bie�i jo bie�i ved nodarbībās uz lauka. Ja gribi kļūt labs peldētājs, tev pēc iespējas ilgāks laiks jāpavada ūdenī. Ja gribi kļūt spēkavīrs � cilā smagumus. Lai pierastu pie tuksne�a saules, ari nepiecie�ami treniņi. To slodze ir visai liela.

Mūs atkal trenkā pāri svilino�ajiem barhaniem, kurus glu�i kā �īfera plāksnes klāj ņirbu vilnī�i. Mācībām seko jaunas mācības: rotas, bataljona, pulka. Pārgājieni, uzbrukumi, ierak�anās, izsargā�anās pret atombumbām. Atkal pārgājieni un pārgājieni... Nenorimti atrodamies kustībā. Kājām tagad pārgājienos nedodamies � tikai ar ma�īnām. Cilvēks, kas nepazīst �ejienes apstākļus, var nodomāt: nav nekādas vainas � sēdi tik un vizinies! Tomēr no tādas vizinā�anās nav ne mazākā prieka. Visti laiku braucam necaurredzamā putekļu mākonī. Trūkst gaisa, ko elpot. Kareivji ma�īnā izskatās kā sniegavīri, tikai viņi ir balti nevis no sniega, bet gan no putekļiem. Katrā sejā rēgojas trīs tum�i plankumi: acis un mute.

Kad bruņutransportieris nogrie�as no ceļa, sākas �jūras� �ūpo�anās. Visas iek�as grie�as riņķī. Vienīgais mierinājums tādos brī�os ir apziņa, ka neesi paņemts dienēt jūras flotē. Kājniekiem �ūpo�anās ir tikai pagaidu neērtība.

Tad, kad nemaz vairs nejaudā izturēt, kad muskuļi aiz karstuma, �ķiet, tūlīt atlēks no kauliem, kad smiltis �irkst zobos un grau� acīs, kad dzīve apriebusies no nenorimtās kratī�anās, � tādā brīdī kā likts atskan atomuzbrukurna signāls. Jāuzvelk aizsargtērps un gāzmaska. Esmu ar mieru derēt vienalga uz ko, ka jebkur� puisis, kas nav dienējis, nonācis tādā stāvoklī, nogāzīsies ma�īnā, brēkdams: �Labāk lai mani nogalina!� Toties mēs klusēdami velkam mugurā aizsargtērpus un gāzmaskas, un pārgājiens turpinās. Ja pavēlēs, mēs dosimies arī uzbrukumā!

Esmu lasījis, ka Dņepras spēkstacija gadā sara�o trīs miljardus kilovatstundu elektroenerģijas. Tuksnesī no viena kvadrātkilometra var iegūt 30 miljonus kilovatstundu saules enerģijas. Uz mana ķermeņa viena kvadrātmetra iznāk tik daudz kilovatstundu, ka, atgriezies mājās, es varētu darbināt ledusskapi, grīdas vaskojamo ma�īnu, putekļu sūcēju un vēl apgaismot visu dzīvokli.

Mirā�a... Tik daudz lasīts grāmatās par �o fantastisko dabas parādību. Trīso�as gaisapilis, palmas ziedo�ajās oāzēs... Tagad redzu �īs mirā�as ik reizi, kad dodamies mācībās. Tās nebūt nav tik skaistas un eksotiskas, kā par tām stāsta. Mirā�as parādās dienas vidū, kad zeme un gaiss no svelmes pārkarst. Tu veries tālumā un piepe�i ieraugi pla�u ūdens klaju. It kā pavasara pali būtu j>āiplūdināju�i tuksnesi, ūdeni rēgojas krāmi, zāle, koki. Gaisapilis nekad neesmu manījis. Bet tādus plūdus � cik uziet. Reizēm tie pienāk pavisam tuvu. Gadījies braukt ma�īnā pa ceļu, kur� ietiecās tie�i �ūdeni�. Tas turpinājās ļoti ilgi � ūdens virsma visu laiku atkāpās, atsedzot asfaltu. Pretimbrauco�ās ma�īnas sākumā planēja gaisā, vēlāk laidās zemē. Pagriezienos mainījās apgaismojuma leņķis, un mirā�a izgaisa. Svelme nomoka ne tik daudz ar augsto temperatūru, kā ar savu nenorinitibu. Karstums spie� krūtis un mūs smacē vairākas stundas pēc ķāitas. Ta�u svelme un gaisa trūkums � tie ir tikai �ziediņi�, bet �odziņas� parādās tad, kad negaidīti atbrā�as vēj�, ko �eit dēvē par �afgānieti�. Tad nu gan te sākas gatavā elle!

Smil�u vētra aizsākas pilnīgā klusumā. Piepe�i viss pamirst it kā �ausmās uzbrūko�ās stihijas priek�ā. �Afgā-nietis� jau ir saslējies kā necaurredzama smil�u siena no zemes līdz pat debesīm. Tā pirmais vēstnesis ir �auksto�s vēj� � sauss, durstīgs. Tad piepe�i mutuļojo�a gaisa masa, piesātināta ar smiltīm un putekļiem, acumirklī gāzās pāri zemei, namiem, cilvēkiem. Tā griezdamās vārās un murd kā milzīgā ūdenskritumā. Diena tik ļoti satumst, ka triju metru atstatumā nevar neko saskatīt. Ļaudis steig�us paslēpjas namos, kuru durvis ne tikai vienkār�i aizver, bet arī nosedz no iek�puses ar visu, kas pagadās pie rokas, � segām, maisa drēbi, tepiķiem.

Visi noslēpjas. Tikai mums, karavīriem, dzīve turpinās kā alla�. Tāds vēj� pū� divas, bet citkārt pat trīs reizes nedēļā. Ta�u karavīru mācību programmā nekādas atlaides viesuļvētras dēļ nav paredzētas. Septiņas mācību stundas dienā jānostrādā kā likts! Reizēm mācības, kas paredzētas uz lauka, tiek nomainītas ar nodarbībām klasēs. Ta�u pa�i vēlāk tik un tā sapulcēs kritizējam cits citu par pieļautajām atlaidēm.

�Afgānietis� plosās vairākas stundas pēc kārtas. Kad tas beidzas, gaiss vēl ilgi paliek piesātināts ar putekļiem. Kazarmās, klasēs, uz gultām un palodzēm nosē�as brūna pūdera kārta pirksta biezumā. Zobos aizvien vēl nerimstas �irkstēt smiltis.

Star�ina Majs atviegloti bilst:

� Turkmēņu lietutiņ� beidzies, sāciet ieviest kārtību!

Viss tiek izgrābts, izmēzts, noslaucīts, un tālāk dzīve turpinās ierastā kārtībā: mācības, svelme, slāpes, ta�u tagad, pēc �afgānie�a�, dzīve �ķiet taisni brīnumjauka!

Bruņutransportiera vadītājs Mihails Fomins ieskaitīts transporta apak�vienībā un atrodas tur pilnīgā apgādē. Savukārt viņa bruņutransportieris norīkots Zrgalova vadam. Praktiski Mihails alla� ir kopā ar mums.

Mūsdienu armijā transporta vadītājs ir ļoti atbildīga persona. Ja ma�īna samaitājas, vads var palikt kaut kur pusceļā. Bet tā ta�u ir rotas ceturtā daļa! Vai tad drīkst pieļaut, ka tehniskas kļūmes dēļ rota zaudētu divdesmit piecus procentus sava spēka vēl pirms tik�anās ar pretinieku? Lūk, kāpēc no armijas transporta vadītājiem tiek prasīta augsta meistarība. Mūsu Fominam pie krūtīm ir zila nozīmīte ar skaitli �1� � tas nozīmē, ka viņ� ir pirmās klases vadītājs. Nav vārdam vietas! Mi�a Fomins prot strādāt uz goda! Mēs vēl ne reizi neesam atpaliku�i vai iesēdu�ies barhanos. Mūsu Mihails dabū nostrādāties krietni vairāk nekā jebkur� no mums. Lai gan mums ir karsti un putekļi smacē nost, tomēr ilgsto�os pārgājienos sē�am, neko nedarīdami. Turpretī Fomins nepārtraukti atrodas pastāvīgā sasprindzinājumā. Izbraukt smiltājus ar smagu, bruņotu ma�īnu ir ārkārtīgi grūti. Karavīra blūze Mi�as mugurā mirkst vienos sviedros. Mūs visus no aug�as cepina saule, bet viņu turklāt vēl svilina no apak�as motors. Ta�u Fomins degunu nenokar, viņ� pat pajoko:

� Brālī�i kājnieki, paņemiet mani kaut reizīti uzbrukumā līdzi. Otro gadu jau dienu, tomēr vēl ne reizi neesmu triecienā kājām gājis!

� Kas radīts rāpot, tas lidot nespēj! � kaitinādams nocitē Kucans.

� Ja nebūtu mana bruņuvāģa, tālu gan tu aizlidotu uz saviem kātiem, � Mihails atcērt bez dusmām.

Fominam ir svēts �oferu nerakstītais likums: nepamest kolēģi nelaimē, ja viņa ma�īnai kaut kas atgadījies.

Esmu redzējis, kā viņ� palīdzēja jauniņam �oferim, kas pirmo reizi nokļuva tuksne�a smiltājos.

Mēs bijām apstāju�ies, lai atpūstos, bet Fomins piegāja pie pui�a un teica:

� Nogriezies no ceļa, redz, tajos barhanos.

� Kur tad lai grie�os, es ta�u uz iebraukta ceļa gandrīz vai stiegu iek�ā!

� Tāpēc jau gribu tev parādīt, kā var izbraukt smiltīs.

Puisis nostūrēja nost no iebrauktajām sliedēm, uzbrauca uz barhana gludās muguras, un tūlīt pat viņa ma�īnas riteņi ierakās smiltīs, motors iegaudojās, ma�īna piepūlē ietrīcējās...

Fomins atmeta ar roku.

� Pabīdies! � Viņ� apsēdas vadītāja vietā un sāka mierīgi skaidrot: � Vai fiziku esi mācījies? Par inerci zini? Smiltājos arī to vajag izmantot. Kad brauc no bar-hana lejā, uzņem jo lielāku ātrumu, kāpumā inerce node rēs. Barhanā centies līst aug�ā pa slīpāko ceļu. Kad jūti, ka riteņi sāk buksēt, tad nu gan neparko nedrīkst piedot gāzi � riteņi var iestigt līdz pat asīm. Smiltis vajag pievārēt ar mānī�anu. Tās sāk tevi gūstīt, bet tu � apstājies Vajag aizmidzināt smil�u modrību. Tad pamazām, palēnām, ar pirmo ātrumu, bez rāvieniem, bez liekas nervozē-�anas sāc kustēties.

Mihails nodemonstrēja �o paņēmienu. Nesteigdamies viņ� iedarbināja dzinēju, izlīdzināja motora apgriezienus, ieslēdza abus dzeno�os tiltus, un bruņutransportieris, kur� nule bija pēries pa smiltīm kā zivs tīklā, viegli devās uz priek�u.

Jaunais �oferis izbrīnīti uzlūkoja Fominu.

� Dod nu man pa�am pamēģināt.

�Nestreb karstu! � Mihails pamācīja. � Tuksnesis ciena nosvērtus cilvēkus. Galvenais � uztvert pareizo ritmu. Dari visu mierīgi.

Reiz naktī mēs ieraudzījām uz ceļa kravas ma�īnas tum�os apveidus. Fomins palūdza Zi'galovam:

� Atļausiet uzzināt, kas viņam noticis?

Leitnants palūkojās pulkstenī � uz da�ām minūtēm varēja apstāties.

Mihails �igli izrausās no ma�īnas un, zvalstīdamies kā jūrnieks, kas ilgi atradies uz līgana klāja, metās skriet.

� Nu, kas tev lēcies?

� Velns viņu zina, nevelk, � norūca ma�īnas saimnieks. Viņ� dro�i vien jau bija visvisādi izmēģinājies atrast vainu un tagad, labi zinādams, kādu sutu saņems par piespiedu apstā�anos, krita izmisumā.

Mihails glu�i kā ārsts iztaujāja �oferi:

� Kā ar eļļu?

� Spiediens normā ..,

� Bet ūdens?

� Nepārkarst.

� Iedarbini!

�oferis iedarbināja dzinēju. Fomins pacēla motora pārvalku un ieklausījās. Nekādus aizdomīgus trok�ņus nepamanījis, viņ� devās apkārt ma�īnai. Tad, piepe�i apstājies, pavaicāja:

� Ko tu tur ved?

� Iekārtu armijas ēdnīcai.

� Vai cilvēki kravas kastē ir?

� Divi. Dro�i vien aizmigu�i.

� Hei, slāvi! � Fomins iesaucās. � Vai jūs tur smēķējat?

� Nē ... � atsaucās miegaina balss.

�oferis nīgri paraustīja plecus.

� Ja ari smēķētu, kāds tam sakars ar motoru?

Fomins pasmīkņāja.

� Tu paosti, pēc kā tava ma�īna o�.

Abi ņēmās o�ņāt.

� Nu? � Fomins strupi vaicāja.

� �ķiet, kaut kas gruzd, � nedro�i atsaucās �oferis.

� Tur jau tas suns aprakts! Stiep �urp ūdeni.

Kravas ma�īnas vadītājs �igli atnesa kannu. Mihails

uz�ļāca ūdeni pakaļējam ritenim. Pat pustumsā varēja manīt baltos tvaika mutuļus, kas vēlās no rumbas.

� Nu, vai saprati, kāpostgalva? Tev ta�u bremzes ieķīlēju�ās. Motors �im nejaudājot. Domā, ka tas tevi vilk�us vilks kā ragavas? � sacīja Mihails un, atgriezdamies pie sava bruņutransportiera, piemetināja: � Tev tur ir darbs desmit minūtēm, salabo un nesies pakaļ savai kolonnai.

Atcerējos slaveno autobraucienu Maskava�Ka rakumi�* Maskava, kas izraisīja sensāciju visā pasaulē. 1933. gadā divdesmit automa�īnas �ķērsoja Ustjurtu un izbrauca cauri Amudarjas lejteces apgabalam. Tolaik tas bija fantastisks sasniegums. Labāko ārzemju firmu automobiļi netika cauri, bet mūsējie pārvarēja visus �ķēr�ļus.

Tagad mēs braukājam bruņutransportieros un tankos ne tikai pa tuksne�a malu, bet arī �ķērsojam to visos virzienos. Katru dienu mūsu �oferi pārspēj 1933. gadā uzstādīto rekordu. Es nerunāju pat par tādiem vadītājiem kā mūsu Fomins. Viņ� drā�as pāri barhaniem kā pa asfaltētu ceļu...

Tā nav nejau�ība, ka ierunājos par Mihailu Fominu. Nesen mums tika sarīkotas mācības nevis tuksnesī, bet gan kalnos. Kalna pārejā ceļ� vijās pa �auru malu, izcirstu stāvajās klintīs. Vai nu no smago ma�īnu kustības, vai kādu citu iemeslu dēļ piepe�i sākās nogruvums. Ceļa posms divdesmit metru garumā at�ķēlās no klints un kā akmeņains ūdenskritums nogāzās ielejā. Viens no mūsu rotas bruņutransportieriem tik tikko paguva nobremzēt. Tā priek�ējie riteņi apstājās tie�i uz bezdibeņa malas. Labi, ka vadītājs nebija zaudējis savaldī�anos. Kareivji ātri izlēca no ma�īnas. Sapulcējās komandieri. Bruņutransportieris stāvēja tuk�s un pamests, ar atvērtām durtiņām, it kā grasītos izņl-sl spārnus un pārlidot pāri ielejai. Virsnieki ņēmās gudrot, ko lai iesāk.

� Jāaizkabina ar trosi un jāatvelk nost no kraujas, � ierosināja kapteinis Uzlovs.

� Bet ja nu ceļam nobruks vēl da�i metri? � Se�eņa iebilda. � Tad aiz �īs troses bezdibenī tiks aizvilkts arī otrais bruņutransportieris.

Virsnieki un �oferi lo�ņāja gar ma�īnu, pieliecās, lūkojās zem riteņiem. Viņi tuvojās nobraukuma malai un pētīja sastingu�o akmens straumi � vai atkal nesāks tecēt...

Tie�i tobrīd Fomins piegāja pie rotas komandiera.

� Biedri kapteini, atļaujiet, es viens nobrauk�u nost no malas.

Uzlovs bija pārsteigts.

� Kā jūs to izdarīsiet?

� Iedarbinā�u motoru un palēnām pado�u atpakaļ...

� Bet ja nu ar kūleni uz priek�u, ko tad?

� Pēc maniem aprēķiniem, kūleņa nebūs, � apgalvoja Fomins.

� Kādi tad tur var būt aprēķini? Priek�ējie riteņi nobru-cinās malu, un tā nogāzīsies lejā.

� Es izslēg�u priek�ējā tilta vilkmi, un riteņi brīvi ripos atpakaļ bez lieka spiediena uz zemi. Toties noslogo�u pakaļējos riteņus � tie stāv uz cietas grunts un atrodas tālu no malas.

Virsnieki klusēja. Tādā situācijā pavēlēt ir grūti. Arī atjaut nav viegli � tad jāuzņemas visa atbildība.

Uzņemties atbildību kapteinis Uzlovs nebaidījās. Ta�u uzskatīja par neiespējamu riskēt ar karavīra dzīvību. Ko iesākt? Ilgi �ai vietā kavēties nedrīkst. Bruņutransportiera vadītājs piedāvā drosmīgu atrisinājumu, un �ķiet, ka tas ir vienīgais, kas būtu pieņemams.

� Labi, Fomin, � sacīja Uzlovs, piekrīto�i pamādams. Tikai vispirms apsien sev apkārt virvi. Tās galu turēsim mēs, atstāj kabīnes durvis vaļā un briesmu gadījumā tūlīt lec ārā. � Mums kapteinis nokomandēja: � Pārējiem paiet nostāk no malas! Ma�īnas aizbrauciet simt metru tālāk...

Mihails apsēja virvi un piesardzīgi devās pie vientulīgā bruņutransportiera. Virves otro galu, vairākkārt aptinu�i ap rokām, turēja dū�īgākie pui�i. Elpas aizturēju�i, mēs skatījāmies uz Fominu. Viņ� uzmanīgi apsēdās pie stūres. Ieslēdza aizdedzi. Motors sāka darboties. Mihails uzstādīja vismazākos apgriezienus, lai pēc iespējas ierobe�otu vibrāciju. Ar ātruma pārslēdzēja sviru viņ� piesardzīgi ieslēdza atpakaļgaitu. Uzmanīgi, gandrīz vai nemanāmi Mihails spieda gāzes pedāli, un bruņutransportieris sāka lēnām atvirzīties nost no stāvās malas. Akmeņi, uz kuriem nule atradās priek�ējie riteņi, sakustējās un gāzās lejā. Pui�i savilka virvi, gatavodamies jebkurā mirklī izraut Mihailu no ma�īnas.

Ta-�u bruņutransportieris jau ripo atpakaļgaitā pa cietu un dro�u ceļu. Fominam briesmas tagad vairs nedraud...

Pēcāk par �o gadījumu runāja sapulcēs. Pulka komandieris Fominam izteica pateicību.

Biedra drosmīgā rīcība visus satrauca: bija patīkami apzināties, ka mūsu pulkā dien tāds cilvēks. Tomēr jutu sevī augam neapmierinātību. Nolēmu savas domas uzticēt �e-�eņarn.

� Mēs spriedelējām, ka arī miera laikā iespējams veikt varoņdarbus. Ta�u pa�i tos nepamanām un, kā nākas, nenovērtējam.

� Kas tev lēcies? � �e�eņa bija pārsteigts.

� Ja kaut kas līdzīgs atgadītos frontē, Fominu būtu apbalvoju�i ar medaļu, � es atteicu. � Bet, ja viņ� aizietu bojā tajā aizā, tad arī miera laikā iedotu medaļu, turklāt vēl avīzē ievietotu portretu. Tad ņu paskaidrojiet, kāpēc tas tā notiek?

�_Nu, vai zini, Agejev, alla� tev āķīgi jautājumi prātā ... Tur labāk zina, kad, kuru un ar ko apbalvot. � Viņ� parādīja ar pirkstu aug�up.

Ta�u es mierā nelikos.

� Bet �tur� par Fominu neviens neko nav dzirdējis. Kur� tad kara laikā ieteica karavīrus apbalvo�anai?

� Tie�ie komandieri.

� Kāpēc miera laikā jāgaida komanda no �turienes�?

� Tātad tu mani un kapteini Uzlovu kritizē? � smaidīdams sacīja vecākais leitnants.

� Nevis kritizēju, bet gan uzdodu āķīgus jautājumus.

�e�eņam manāmi uzlabojās garastāvoklis.

� Labi, par �iem jautājumiem padomā�u.

Puikā ieradās jauns pārtikas dienesta priek�nieks kapteinis Jakovs Naumovi�s Pevzners. Pui�i, kas tobrīd de�urēja ēdnīcā, uzreiz nokļuva visai neapskau�amā stāvokli. Uzsaucot komandu ēzelim Ja�kam, viņi it kā apvainoja jauno pārtikas dienesta priek�nieku. Mūsu Ja�ka tā tika nosaukts jau sen pirms Pevznera iera�anās � apvainot virsnieku nevienam ne prātā nebija nācis. Jo īpa�i tāpēc, ka jaunais priek�nieks ar lielu dedzību ķērās pie darba un drīz vien bija daudz laba paveicis.

Vārdu sakot, Ja�kam bija steidzīgi jānomaina vārds. Vakarā spriedām par �o jautājumu, sapulcēju�ies �kareivju klubā�. Sākumā gribējām nosaukt ēzeli par Gri�u. Ta�u tā sauca daudzus virsniekus un kareivjus. Vajadzēja izgudrot kaut ko neitrālu. Ierosināja �ādus vārdus: Pelēcis, Ausainis, Apollons, Skaistulis.

�� Sis jautājums jārisina pēc armijas parauga, � ierunājās Vadims. � Armijā visu pieņemts saīsināt, tālab turpmāk lai ēzeļa vārds būtu Ziss, tas nozīmē � zirgspēks!

Pui�i gardi nosmējās. Kāds iebilda, ka lāgā neskanot.

Tomēr �ī palama ēzelītim �pielipa�. Tā Ja�ka kļuva par Zisu.

Pui�i savā �klubā� reizēm sāk mā�oties. Vairākkārt viņi rīkoja pārbaudes tuksne�a iemītniekiem. Klīst, piemēram, tādas baumas: varans nebaidoties no indīgām �ūskām. Mēs noķērām varanu. Tas ir krietni liels � apmēram metru gar�. Līdzīgs krokodilam. Dzeltenā āda ar brūniem plankumiem izskatās it kā mazliet par lielu un tā atkarājas padusēs un uz vēdera. Muguru rotā izturīgu bruņu plāksnī�u kvadrātiņi. Varans biedējo�i �ņāc, nervozi mē tādams asti. Iespundējām viņu kastē un turējām tajā, kamēr bija noķerta �ūska. Drīz vien kaimiņu vada pui�i noķēra gjurzu. Izgājām ārā pa vārtiem un devāmies uz �au tuves pusi. Apbruņojāmies ar nūjām. Pēc tam izlaidām no sprostiem pretiniekus. Vispirms varans mēģināja aizmukt. Ta�u mēs piespiedām viņu pagriezties ar purnu pret �ūsku. Tad viņ� palūkojās uz mums, uz rāpuli, mierīgi pienāca pie tā, sagrāba aiz skausta un, pacēlis galvu, lai būtu ērtāk skriet, aizstiepa prom savu laupījumu. Nekāda kauja nenotika. Mēs bijām cerēju�i ieraudzīt daudz aizraujo�āku skatu.

Vēl mēs esam dzirdēju�i, ka skorpions izdarot pa�nāvību, ja tam visapkārt aizdedzinot uguni. Pārbaudījām arī to.

Skorpionus var atrast zem akmeņiem pie �ogiem vai arī sienu �ķirbās.

Sadabūjām kurināmo, iemetām ugunslokā skorpionu. Tas ir gandrīz vai caurspīdīgs kukainis, līdzīgs nelielam vēzim. Izslējis garo asti, skorpions paskraidīja �urpu turpu gar uguni, pārliecinājās, ka aizbēgt nav iespējams, ta�u doties pa�nāvībā nemaz negrasījās. Viņ� apstājās vidū un pagaidīja, kamēr papīri un sprunguļi sadeg, tad vienā mierā aizrāpoja uz �oga pusi. Pamēģinājām arī uzlaist virsū skorpionam falangu. Noķērām pamatīgu eksemplāru � rudu, spalvainu. Domājām, ka tā acumirklī pār-cirtīs skorpionu pu�u ar savu vareno spīli. Iemetām abus tuk�ā konservu bund�ā. Ta�u nekā nebija � kauties viņi nevēlējās. Bikstījām tos ar nūjām, sēdinājām vienu otram virsū � nekāda efekta!

Vai nu falangas un skorpioni kļuvu�i miermīlīgi, vai tie, kas aprakstīju�i �o kukaiņu �au�alīgos cīniņus, maigi izsakoties, ir fantazēju�i.

Izslavēto karakurtu, visu zirnekļu valdnieku, to pa�u, kur�, pats būdams upeņogas lielumā, spēj nogalināt kamieli, man vēl nav gadījies redzēt. Stāsta, ka viņus labprāt ēdot aitas ...

Mūsu sarakstī�anās ar Olgu ir visai dīvaina. Neregulāra. Viņa klusē vienā klusē�anā, bet piepe�i: �Sveiks, Viktor! Mācos, apmeklēju ar biedriem bibliotēku,� �- un tā tālāk. Kaut vienu pa�u reizīti būtu uzrakstījusi �ilgojos�! Tomēr � ne, vēstules beigās alla� viens un tas pats: �Ar sveicienu!� Vai tas ir meitenes lepnums? Varbūt vienaldzība? Vienkār�i draudzīgs atbalsts grūtajā armijas dzīvē? Baigi vajadzīgs man viņas atbalsts! Tikpat kā cūkai svētdiena! Vai tik tie�ām viņa mani nesaprot? Bet kas tad īsti viņai būtu jāsaprot! Mūsu attiecības beidzās tajā dienā, kad devos armijā. Kas tad noticis mūsu starpā? Nekas � bērni�ķīgas sarunas. Tas arī viss. Nu, gājām kopā uz kino. Turēju viņas roku savējā. Vairāk arī nekas nav bijis. Es ta�u neesmu atklāti uzrakstījis Olgai, ka viņu mīlu. Un kā gan lai par to uzraksta? Es vēl pats neesmu pārliecināts, vai tā patie�ām ir mīlestība ... Vai gan tā mēdz būt: kamēr esi kopā ar meiteni, nemīli viņu, bet, līdzko katrs aizbrauc uz savu pusi, tā mīlestība tūlīt klāt! Kaut nu viņa zinātu, cik daudz par viņu esmu domājis, cik stipri ilgojos! Ak, Olga, Olga, kāpēc tu nesaproti, kas ar mani notiek? Es ta�u pats nejaudāju tikt gudrs, kas ar mani notiek... Tātad man nav taisnība: kas viņai būtu jāsaprot? Nē, joprojām es gvel�u niekus. Es ta�u noteikti zinu, ko gribu. Es gribu, lai Olga mani gaidītu, lai neiemīlētu kādu citu. Kālab gan es iā uztraucos? Tāpēc, ka īsti neticu, vai viņa mani spēs sagaidīt. Ta�u vēstules viņa raksta. Jā gan. Tikai � kādas? Izlasot tās, nerodas nekādas lielās cerības. Bet kāpēc viņa tādas raksta? Laikam tāpēc, ka nejūt nepiecie�amību rakstīt citādas. Tad kāpēc viņa vispār raksta? Pieklājības dēļ? Varbūt viņa tā rīkojas, vadoties no vislabākajiem nodomiem, lai nepamestu biedru, kad tam pienāku�i grūti laiki? Draugus ta�u iepazīst nelaimē.

Cik sare�ģīta bū�ana ir �ī mīlestība. Gadu tūksto�os par to sarakstītas neskaitāmas grāmatas, tomēr ik reizi katram jaunam pārim tā veidojas savādāka.

Nezin kāpēc Stepans bie�i no�ķiras no pārējiem. Agrāk brīvajos brī�os mēs alla� bijām kopā, ta�u pēdējās trijās nedēļās viņ� no manis izvairās. Parasti atrodu viņu aiz kazarmas � tur viņ� sē� vientulībā un lasa grāmatas. Varbūt Stepans aizvien vēl jūtas slikti pēc tā nelaimes gadījuma sporta laukumā? Būtu man tā arī pateicis � nekas ta�u nav slēpjams.

Nē, laikam noticis pavisam kas cits. Stepans uz mani, �ķiet, apvainojies nav. Nav jau arī par ko.

Aplūkoju grāmatas, kuras lasa Kuzņecovs � viņ� tās ņem no Ļeņina istabas. �V. I. Ļeņina biogrāfija�. Pa�ķirstīju un ievēroju, ka atsevi�ķas vietas pasvītrotas ar vienkār�o zīmuli. To noteikti izdarījis Stepans � biju pamanījis viņam rokā uz mata tādu pa�u zīmuli. Ko gan viņ� tur pasvītrojis? Sāku lasīt atzīmētās rindkopas un nemanot aizrāvos. Aizmirsu, ko īsti gribēju sameklēt, un lasīju visu pēc kārtas. Par Ļeņinu esmu lasījis daudz. Viņa biogrāfiju esmu mācījies skolā. Ik reizi, kad sastopos ar viņu grāmatā vai kinofilmā, dzirdu viņa vārdu vai kādu stāstu par viņu pa radio, manī alla� rodas ne tikai milzīga ciena, bet arī siltas, satraukuma pilnas mīlestības jūtas. Es noliecu galvu �ā neparastā, gudrā un labā cilvēka priek�ā. Ta�u vairāk par visu mani valdzina viņa vienkār�ība, atklātība un taisnīgums.

Pārlūkojot grāmatas� kuras lasīja Kuzņecovs, piepe�i atklāju tādu Vladimira Iļji�a rakstura īpa�ību, par kuru nezin kāpēc runā un raksta ne visai daudz. Parasti tiek pieminēti � viņa izcilais prāts, principialitāte, lieti�ķums, atsaucība. Visu nemaz nav iespējams uzskaitīt. Ta�u par viņa personisko drosmi, par viņa bezbailību lasījis neesmu. Tiesa kas tiesa, daudz tiek rakstīts par Ļeņina vīri�ķību un apņēmību revolucionāro notikumu kritiskajos brī�os. Ta�u es runāju par viņa personisko dro�sirdību, kāda piemīt ierindas cīnītājiem, vienkār�am karavīram, nevis karavadonim.

Vladimirs Ijji�s bija ārkārtīgi kautrīgs un alla� izvairījās no sarunām, kas skāra viņa personību, nevienam neatļāva sevi cildināt. Bet par tādām īpa�ībām kā dro�sirdība un vīri�ķība nemaz nav vērts pieminēt. Ļeņins uzskatīja, ka �īs īpa�ības viņam nepiemīt, un arī visus pārējos centās par to pa�u pārliecināt.

Lasu Ļeņina biogrāfiju un visur atrodu apliecinājumus viņa personiskajai varonībai. Tā, piemēram:

�Krievijā Ļeņins atgriezās 1895. gada 7. septembrī. �andarmiem uz robe�as bija dots stingrs rīkojums rūpīgi pārbaudīt viņa bagā�u. Ļeņinam tomēr izdevās �emodānā ar dubultu dibenu ievest marksistisko literatūru. Ar lielu izveicību viņ� izbēga no policijas uzraudzības un pirms iera�anās Pēterburgā 22 dienas braukāja pa Krieviju... nodibinot sakarus ar vietējiem sociāldemokrātiem.�

Varu iedomāties, cik lielai izturībai, kādai savaldībai bija jābūt, tiekoties ar �andarmiem! Kur nu vēl nervu saprindzinājums gandrīz mēnesi ilgajā ceļojumā pa Krievijas pilsētām! Viņu nemitīgi izsekoja, ik brīdi viņam draudēja briesmas. Tiklīdz viņ� spertu vienu vienīgu kļūmīgu soli, tūlīt sekotu arests, cietums, izsūtī�ana trimdā un varbūt pat nāvessods.

Ļeņins no nāves nebaidījās. Visbriesmīgākais viņam būtu aizie�ana no revolūcijas. Bet viņ� zināja, redzēja un saprata, cik ļoti pats nepiecie�ams kopīgajai lietai. Pamēģiniet nu ar tādu atbildības nastu iet uz tik�anos konspiratīvajā dzīvoklī. Ja ,nu tā būtu vienīgā reize: cik gan to nebija kaut vai tanīs pa�ās 1895. gada divdesmit divas dienās pēc atgrie�anās no ārzemēm? Un vel tajos ilgajos gados līdz Oktobrim? Bet pēc Oktobra? Ienaidnieki ar nepacietību gaidīja ikvienu Ļeņina publisko uzstā�anos, cenzdamies viņu fiziski iznīcināt � izolēt Iļji�u no valsts lietām. Viņ� pats to visu lieliski zināja. Ne vienu reizi vien uz viņu tika �auts. Ļeņinu bija pat ievainoju�i. Tomēr viņ� kāpa tribīnēs un turpināja uzstāties. Viņ� aizmirsa par nāves briesmām. Tas ir pa spēkam tikai ārkārtīgi drosmīgam cilvēkam.

Tā arī nenoskaidroju, ko Stepans Kuzņecovs meklē grāmatās par Ļeņinu. Turklāt viņ� ne no �ā, ne no tā sāka visai bie�i kaut ko pārspriest ar komandiera vietnieku politiskajā darbī Se�eņu � un parasti zem �etrām acīm. Abi paiet maliņā, kaut kur apsē�as un sa�ukstas kā sazvērnieki.

Sejas abiem nopietnas, vairāk runā vecākais leitnants, bet Kuzņecovs klausās.

Par ko tad viņi tur apsprie�as? Līdz �im Stepans no manis neko neslēpa. Gaidu, kad viņ� pats man visu pavēstīs. Ta�u viņ� aizvien cie� klusu. Visbeidzot es neizturēju un pavaicāju:

� Par ko tu ar �eņ�eņu sa�uksties?

Stepans kādu brīdi klusēja. Tad atbildēja � nevis irgo-damies kā alla�, bet gan pavisam nopietni:

� Es, Viktor, gribu iestāties partijā.

Ak, tad tāl Kā gan tas man nebija ienācis prātā? Di�u lēmumu pieņēmis Stepans.

Ta�u kāpēc viņ� to no manis slēpa? Tātad � nemaz tik tuvs cilvēks viņam neesmu?

� Kālab tu visu noklusēji? Varbūt es arī uzrakstītu iesniegumu? � es pārmeto�i bildu.

� Tie�i no tā arī baidījos.

� No kā tu baidījies? � neizpratnē vaicāju.

� No tā, ka uzrakstīsi iesniegumu kompānijas pēc � tāpēc vien, ka es to daru. � Stepans kādu brīdi cieta klusu, tad apņēmīgi turpināja: � Pacenties saprast mani pareizi, Viktor. Partijai ikvienam jānobriest patstāvīgi, vai skaidrs?

� Skaidrs, � es atrūcu pretī, ta�u nodomāju: �Saki ko sacīdams, tik un tā tu esi no manis aizgājis.�

� Neko tu neesi sapratis, es pēc tavām acīm to redzu. Klausies, paskaidro�u vēlreiz. Sanāca tā, ka visa dzīve mani gatavojusi partijai: gan bērnunams, gan arodskola, gan arī rūpnīca. Visu laiku esmu bijis ļaudīs, kolektīvā. �eit, armijā, esmu pilnīgi pārliecinājies, ka man jāstājas partijā, citādāk nav iespējams dzīvot...

� Nu bet es � iznāk, ka esmu neapzinīgais?

� Tu, Viktor, arī iestāsies, kad sajutīsi, ka tas tev ir nepiecie�ams, ka bez tā turpmāk dzīvot nav iespējams.

Pa�laik tu vēl �briesti�... Tu esi krietns puisis. Ja uzrakstīsi iesniegumu, partijā tevi uzņems. Ta�u tas nebūs tavs personiskais, tavā sirdī izauklētais lēmums. Tas būs � kopā ar mani � uz vienu roku. Kompānijas pēc, Viktor, aiz draudzības jūtām partijā nestājas. Tālab nav ko ņemt ļaunā... Bet ar Se�eņu mēs pārsprie�am statūtus un da�ādus politiskus jautājumus. Tie�i viņ� arī gatavo mani partijai... � Stepans pasmaidīja savu vienkār�o, atklāto smaidu un jokodamies piebilda: � Necel nu spuras gaisā. Tagad ta�u tu visu zini.

Par savu aizvainojumu Stepanam neko nesacīju, ta�u sirds dzīlēs palika tāds kā vēsumiņ�. Acīmredzot draugs mani nevērtēja diez cik augstu, ja nav uzticējis savas domas par tik nopietnu nodomu. Turpretim es no viņa neko neesmu slēpis, izturējos pret viņu kā pret brāli, gribēju pat savas asinis atdot... Pagaidi, pagaidi! Tas ir ne tikai negodīgi, bet pat zemiski � kaut vai domās vien perināt tādus pārmetumus! Es ta�u viņam tūlīt pat bez mazākās domā�anas atdo�u savas asinis. Viņ� ta�u man ir glu�i kā brālis ...

Tomēr dvēselē paliek dīvaina smeldze. Lai nu tā būtu � neesmu vēl pa īstam nobriedis, bet kālab viņ� agrāk nav ar mani atklāti aprunājies?

Zvilnēju, atgūlies uz sola, sporta laukumā. Lasīju savādu grāmatu, kura �ķita laba. Ta�u drīz vien konstatēju, ka tas bija haltūras darbs.

Parādījās politaudzinātājs �e�eņa. Pamanījis mani, viņ� devās �urpu. Uztrūkos kājās.

� Sēdies. Ar ko esi aizrāvies?

Ar �eņ�eņu mūs vieno dvēseliski kontakti, tālab ārpus dienesta pienākumiem alla� sarunājamies draudzīgi. Parādīju viņam titullapu ar stāsta nosaukumu.

� Ir nu gan tev prieks velti tērēt laiku!

� Kas ir grāmatā?

� Kūleņo�ana un samākslotība.

� Starp citu, pateicoties kūleņo�anai, ir vesela mākslas nozare.

� Kāda?

� Cirka akrobātika.

� Ta�u �eit ir runa par literatūru, nevis cirku. Kankāns piedienīgs operetes izrādē, ta�u klasiskajā baletā tas ir sve�ķermenis. Ne jau par to gribu runāt, es pie tevis glu�i citā jautājumā. Vai atceries, reiz tu iestājies par

Kuznecovu? Sacīji, ka ne jau visiem esot nepiecie�ama

audzinā�ana.

� Atceros gan, � Es pārsteigts ielūkojos viņam acīs: vai tik tie�ām atzīsies, ka viņam nav bijusi taisnība?

Se�eņa, uzminējis, par ko domāju, pasmaidīja.

� Tu maldies, ja ceri, ka atzī�u savu kļūdu. Jāteic, ka �ajā konkrētajā gadījumā taisnība ir man. Tam labākais pierādījums � tavs draugs Kuzņecovs. Puisis stājas partijā. Redz, kā viņ� izaudzis! Tātad audzinā�ana nepiecie�ama arī krietniem cilvēkiem. Labs cilvēks armijā kļūst vēl labāks. Tāds ir atrisinājums mūsu strīdam.

Man nebija ko iebilst, tālab vaicāju:

� Vai tad mēs strīdējāmies?

� Aizmirsis esi, vai, kā tu man uzklupt? Sākumā pat apmulsu, domāju: kāpēc viņ� tā uztraucas? Vēlāk gan sapratu � drauga dēļ. Tas ir ļoti labi � par īstu draugu vienmēr jācīnās. Ta�u strīds ne jau alla� izpau�as klaigā�anā. Tu man toreiz jautāji � vai audzinā�ana nepiecie�ama visiem? Tad nu es sāku par to domāt. Uzreiz atbildēt tev nevarēju. Es ta�u kā politdarbinieks neesmu vēl �eit pat lāgā degunu apsildījis. Līdz tai reizei līdzīgi tev uzskatīju, ka jāaudzina tikai nedisciplinētie. Pēc tam ik reizi, kad tevi ieraudzīju, alla� atcerējos tavus vārdus. Ar lielu aizvainojumu tu man tos izteici. Bet tagad man viss ir skaidrs. Es gribu, lai tu mani saprastu. Tavs draugs ir lielisks puisis ...

Se�eņa kādu brīdi paklusēja, pēto�i pavērās mani, kā vaicādams: nu, vai esi apmierināts?

� Labi, tagad ie�u... Lasi vien to grāmateli.

�au�alīgu un di�enu skatu dabūju redzēt � tas bija ugunsgrēks tuksnesī! Man ne prātā nebūtu ienācis, ka tuk�ā vietā varētu kaut kas degt! Izrādās, ka var. Mūsu rotas karavīru ietērpu klāj brūni plankumi � liesmu pēdas. Uz rokām un sejām apdegumi.

Sākumā viss notika kā alla�, ta�u beigās.. � Reiz mūsu ceturtajā rotā atskanēja trauksmes signāls, un mūs aizveda uz mācībām. t

Divas dienas un naktis noskrējāmies pa barhaniem. Kas tikai mums nebija jādara: jādzenas pakaļ pretiniekam, jāaizstāvas, jālikvidē kodoltrieciena sekas, jāpārvar zonas ar augstu saindētības pakāpi, jānocietinās ieņemtajās pozīcijās. Pirms rītausmas, kad nakts melnums bija visbiezākais, mums piepe�i izsniedza munīciju. Rotai bija dots uzdevums uzbrukt, �aujot ar kaujas patronām.

Kaut gan mēs vēl pirms mācībām uz lauka apguvām dro�ības pasākumus �au�anai ar kaujas patronām, zinājām, kā jāizturas, tomēr nervozs satraukums pārņēma daudzus. Vecie to jau ne reizi vien bija piedzīvoju�i, toties pirmgādnieki bija krietni vien nobiju�ies. Cik tad tur vajag � tumsā daudz kas var atgadīties! Mazliet pavērsīsi automāta stobru sānis � un trāpīsi kaimiņiem. Paklupsi pret akmeni, nejau�i nospiedīsi sprūdu � un lodes ietrieksies cilvēkos. Vārdu sakot, nelaime nenāk brēkdama.

Apak�vienības izvērsās kaujas kārtībā. Varēja just, ka visapkārt ir daudz cilvēku, kuri aklajā nakts tumsā neredz cits citu, ta'�u viņu darbību apvieno kopīgs mērķis, to virza komandiera lēmumi un nelokāmā griba, visi �ie cilvēki .saplūst vienotā kaujas organismā.

Uzzibsnīja zaļā raķete � tas ir signāls �uz priek�u!�. Mēs izlēcām no ierakumiem un metāmies skriet, cenzdamies paturēt redzeslokā savus kaimiņus. Ierēcās tanki, nogranda lielgabali, ierējās lo�metēji, un sāka tark�ķēt automāti. Mums pretī atplaiksnīja pretinieka ugunspun-ktu^! uzliesmojumi. To bija ļoii daudz. Ugunis te parādījās, te atkal nodzisa. Mēs �āvām uz �īm uguntiņām.

Piepe�i no labās puses parādījās tanka melnais siluets un devās virsū tie�i mūsu nodaļai.

� Granātmetējniek, tanks no labās, attālums piecdesmit, i z n i c i n ā i.! � Volinecs iesaucāsi

Skibovs tūlīt nometās uz laba ceļgala, viņa ierocis nobūk�ķ'ja, aiz Skihova pleca iz�āvās uguns un dūmu strūkla, un pēc acumirkļa varēja dzirdēt, kā nesprāgsto�ā mācību granāta ietriecās finiera mērķī.

� Trāpīju! � Skibovs līksmi iesaucās.

� Ziņojiet paremi! � Voli'necs viņam aizrādīja.

� Biedri ser�ant, tanks iznīcināts!

� Uz priek�u!

Svilpo lodes un �āviņi. Man pie kājām kaut kas noplīk�ķ pret zemi � it kā �ķemba, bet varbūt tur lode atsitusies riko�etā. Es neviļus apstājos. Ta�u tūlīt pat atskan � Volineca balss:

� Uz priek�u!

Ser�ants pārredzēja it visu, arī katru no mums. Viņ� ievēroja jaunus mērķus, deva uzdevumus lo�metējniekam Kucanam, granātmetējniekam Skibovam, visiem atdomā-tistiem atkarībā no tā, kam tobrīd mērķis atradās vistuvāk

un kā kareivis prata �aut. Stepanam ser�ants uzticēja sa�aut novērotāju un snaiperu nelielās �galviņas�, man � �lo�metējus� un �krū�u� mērķus, Dihnilkinam un Sobo-Jevskim � mērķus visā augumā � tos, kurus kareivji dēvē par �govi�.

Tas nav ar prātu aptverams, kā Volinecs pagūst to visu ieverot un apjēgt.

� Agejev, neaizmirstiet par fosforizētajiem uzlik-tņiem! � Volinecs man atgādina. � �aujiet precīzāk!

Tumsā retumis atskan �igalova mierīgā un stingrā balss:

� Pirmā nodaļa, pievilkt kreiso flangu!

Kaut kur netālu cauri iero�u tark�ķē�anai spraucas kapteiņa Uzlova komanda:

� Bruņutransportieriem braukt tuvāk uzbrūko�ajiem!

Mums pretī ceļas garas pretinieku ķēdes. Tās mirk�ķina

ugunīgiem zib�ņiem. Tagad es jau daudz mierīgāk atrodu uz merķēkļa fosforizētā uzliktņa zaļo jāņtārpiņu, raidu precīzas kārtas, uguntiņas dziest.

� Bra�i, Agejev! � ser�ants tūlīt pat mani uzliela.

Mēs pārvarējām vairākas nospraustās robe�as, ne vienu

reizi vien atsitām kājnieku un tanku pretuzbrukumus, iznīcinājām desmitiem lo�metēju un bezatsitiena lielgabalu apkalpes un, visbeidzot, sasniedzām to robe�u, kura bija mums norādīta uzdevumā.

�au�ana pamazām norimst. Tagad mēs ķeramies pie lāpstām: nepiecie�ams nostiprināties ieņemtajās pozīcijās, jāgatavojas atsist pretinieka kontroluzbrukumus.*

Kļuva nedaudz gai�āks, un varēja saskatīt pāri zemei lo�ņājo�os dūmus gan no mācību, gan arī no īsto mīnu un �āviņu sprādzieniem.

Kauja, man �ķita, nemaz nebija ilga, ta�u, kad palūkojos pulkstenī, izrādījās, ka aizritēju�as jau pusotras stundas, aiz muguras bija paliku�i mācību laukā pārvarētie septiņi kilometri. Nodomāju: cik gan sare�ģīta automātika un mehanizācija nepiecie�ama, lai radītu tik reālus kaujas apstākļus ar visu �o �au�anu. Mirgojo�ie mērķi, kas parādās noteiktā mirklī un attālumā, turklāt uz noteiktu laiku, tanku maketi, kas virzās da�ādos leņķos un attālumos, kas granātmetējniekiem liek būt īpa�i izveicīgiem.

Tam visam jākustas un jādarbojas atkarībā no nepiecie�amības, no tiem uzdevumiem un iecerēm, kurus izvirzījusi mācību vadība, tam visam jābūt atbilsto�am apbru-nojumām, organizācijai un taktikai, ko var pielietot iespējamā pretinieka apak�vienības.

Visa �ī ārkārtīgi sare�ģītā sistēma, kuras enerģijas avots ir elektrība, tiek darbināta ar tālvadības aparatūru. Biezs vadu, mehānismu, elektromotoru, adapteru, releju, auto-bloķētāju un transformatoru tīkls paslēpts zem zemes un savienots ar vadības pulti. Reiz man gadījās ienākt tai namiņā, kurā ierīkota �ī pults: milzīgais panelis, kas aizņem visu sienu, un metāliskais galds ir it kā nosēti ar mirgojo�ām spuldzītēm, elektriskajiem slēd�iem, mikrofoniem un aparātu skalās lēkājo�ām bultiņām. Lai arī mēs neesam raķetnieki, tomēr visa mūsdienu kājnieku �saimniecība� pat �au�anas organizē�anai ir automatizēta, kā sacīt, atliek tikai spiest pogas!

Zilganajā rītausmā pa mācību lauku staigā mu�u virsnieki un vidutāji. Viņi skaita trāpījumus mērķos. Tas ir ļoti svarīgi. Pēc �au�anas rezultātiem tiks noteikts: cik ienaidnieku, bet galvenais, cik ugunspunktu mēs esam iznīcināju�i. Tad jau ari taps skaidrs � esam izpildīju�i kaujas uzdevumu vai arī ne.

Kaut kur izmēģinājumu poligonos izskaitļotas un ievietotas ��au�anas kursā� tabulas � savdabīgas normas, kas nosaka mūsu darbības efektivitāti. Atkal matemātika, formulas, skaitļo�ana. Tātad zinātne! Ja esam sa�āvu�i deviņdesmit procentus no tiem mērķiem, kas bija mūsu priek�ā, tad �au�ana tiks atzīta par teicamu, ja astoņdesmit procentus � tad labu, ja septiņdesmit � apmierino�u. Bet, ja trāpījumi būs se�desmit deviņus ar pusi procentus no visiem mērķiem, tad ir ziepes! Tas nozīmē, ka savu uzdevumu neesam izpildīju�i!

Mācībās mēs saņemam tikai atzīmi. Ta�u, ja mēs slikti �autu īstajā kaujā, tad būtu beigti to ugunspunktu priek�ā, kurus nebijām spējīgi iznīcināt. Un, lai kaut kas tāds nenotiktu īstenībā, tad sados sutu sliktajiem �āvējiem rezultātu apkopojuma laikā, apspriedīs viņus komjaunie�u sapulcē, zīmēs sienasavīzes karikatūrās, bet pa�māju konferansjē pa�darbības koncertos asprātīgi viņus izsmies. Viss beigsies ar to, ka mūs iemācīs �aut, kā nākas. Divnieku karaļiem rotā nebūs mierīgas dzīvo�anas!

Laiks, kamēr skaita trāpījumus mērķos, ir ne mazāk sasprindzinājuma pilns kā pati �au�ana. Mēs esam visnotaļ satraukti.

Beidzot kāds, skriedams garām mūsu ierakumam, izmeta;

� Viss kārtībā!

Ar to vien mums ir par maz, tāpēc tincinām:

� Cik?

� Astoņdesmit!

Tad jau tik tie�ām viss ir kārtībā.

Kareivju telegrāfs aiznesa pa tran�eju priecīgo vēsti: J atzīme par �au�anu � �labi�.

Kas padarīts, tas padarīts! Nervu sasprindzinājums zuda, | un nogurums, kas krājies vairākas diennaktis, uzkrita tik � piepe�i, ka gandrīz vai gāza no kājām. Es sajutu bez- ; spēku. Ta�u mūsu �ve�i� � Volinecs, Umarovs, Skibovs un Kucans � turējās bra�i. Kuzņecovs arī �ķita visai \ mundrs. Fiziski viņ� ir vājāks par mani, ta�u tik ļoti no- i mocījies nebūt nav. Vai patiesi esmu vislielākais vārgulis? ļ Paskatījos uz Soboļevski un neviļus pasmaidīju � tomēr , atradies vēl viens! Rokas nostiepu�ās gar ķermeni kā ne- ] dzīvas, acis pārgrieztas, apak�lūpa atķērusies.

Gribot negribot man ienāca prātā Se�eņas vārdi: �Galvenais � morālā stāja, bez tās nekāds spēks neko nevar līdzēt!�

Tie�i tobrīd, kad �ķiet, ka nav vairs spēka ne pirkstu pakustināt, atskan sauciens:

� Visi pie manis!

Saucējs ir Zigalovs. Balss viņam ir nedabiski skaļa un satraukta. Mūsu sirdīs acumirklī iezogas nelāga priek�nojauta. Mēs lecam ārā no ierakuma un skrienam pie leitnanta.

Tiklīdz uzrausos uz ierakuma uzbēruma, uzreiz pamanīju rotas kreisajā flangā pa zemes virsu ple�amies uguns strēli. Gar liesmām līkņāja karavīru tum�ās figūriņas, viņi pūlējās nodzēst sarkanās uguns mēles, dauzīdami tās ar �ineļiem un teltenēm.

Uguns nebija pārāk augsta, tikai nedaudz pāri jostasvietai, ta�u tā draudīgi rūca un ātri vien izplatījās pa stepi. Dega smalkā, zemā zālīte. Tā bija uzaugusi uz bar-fcanicm pavasarī, pēcāk nodzeltējusi, izkaltusī un tagad uzliesmoja glu�i kā pulveris. Uguns traucās pāri stepei tādā ātrumā, ka mēs tik tikko jaudājām tai tikt līdzi. Karavīriem nekādi neizdevās apslāpēt liesmas. Valdīja karstums, svelmainam gaiss dedzināja plau�as, mati uz galvas sprak�ķēja, ietērps acumirklīgi pārkalta un �aukstēja kā papīrs.

� Biedri, priek�ā ir kokvilnas laukif � Se�eņa sauca.

Bet mēs jau arī pa�i labi zinājām, ka ar mācību centru robe�ojās tuvējā ciemata kokvilnas lauki Cilvēki ar milzīgām pūlēm atkaroju�i �o zemi tuksnesim, izaudzēju�i ra�u, un te piepe�i mēs, karavīri, pavir�ības vai neuzmanības dēļ to visu nosvilnāsim. Nē, to nu gan nekādi nedrīkst pieļaut! Un mēs nenorimdami sitām ar �ineļiem un teltenēm pa liesmām, pa�i nemanīdami, ka nejaudājam vairs paelpot un ka mūsu apģērbs jau gruzd.

� Biedri leitnant! � Karims Umarovs piepe�i iesaucās. � Dodiet man cilvēkus un ma�īnu!

� Kāpēc? � Se�cņa vaicāja, cenzdamies pārspēt uguns rūkoņu un sargādams seju ar saliektu roku.

� Dzēsīsim uguni ar uguni!

Nespēju aptvert, kā tas iespējams � uguni ar uguni, ta�u politaudzinātājs, kā redzams, bija to sapratis un uzsauca Majam:

� Star�ina, nekavējoties �urp ma�īnu!

Nokvēpis glu�i melns, Majs pa galvu pa kaklu aizmetās uz aizmuguri. Drīzumā no turienes atjonoja bruņutransportieris, uz ma�īnas pakāpiena stāvēja Majs.

� Vajag cilvēkus! � Karims kliedza.

Kā atbalss viņam atsaucās 2igalovs:

t- Vads, pie manisl

Leitnants ielēca ma�īnā pirmais, mēs � aiz viņa.

Umarovs steigdamies skaidroja vadītājam:

� Ātri uz priek�u! Jātiek taipus ugunij!

� Ļoti ātri! � pavēlēja Zigalovs.

Vadītājs ieslēdza ātrumu, un smagais bruņutransportieris aizdrāzās, apliekdams un apdzīdams ugunīgo loku. Mēs traucāmies ugunij glu�i blakus.

� Aizsedziet sejas! � iesaucās leitnants.

Tikko paguvu pārmest pāri galvai �ineli, kad svelme jau uzklupa uz rokām un muguras. Pēc mirkļa vairs nebija nedz uguns, nedz dūmu � pretim joņojo�ajai ma�īnai triecās dzestra rīta gaisa strūkla. Ar pilnu krūti ieelpoju veldzi, tad pārbaudīju, vai kaut kur nesvilst mans tērps...

Tagad liesmas dzinās mums pakaļ, bet mēs no tām bēgām, cik jaudājām.

� Ātrāk! � Umarovs kliedza.

Ma�īna traucās pretim ciemata apgaismotajiem logiem, kas rītausmā pamazām izbalēja. Kokvilnas lauki bija jau glu�i tuvu. Priek�ā pavīdēja ceļa tum�ā svītra.

� Stāt! � Umarovs nobrēcās. � Dedziniet, pui�i! Ātrāk iededziniet pretuguni!

Mēs pārlēcām pāri ma�īnas bortiem un sākām �virkstināt sērkociņus.

� Pla�āk! � �igalovs iesaucās, sapratis Karima ieceri.

Skrie�us devāmies gar ceļu. Atsevi�ķās liesmu mēlītes

sāka savienoties nelielās ķēdītēs. Drīz vien arī tās saplūda kopā un ar pieaugo�u rūkoņu devās pretī ugunsgrēkam.

Mēs skraidījām �urpu turpu gar ceļu, uzmanīdami, lai dzirksteles nepārmestos uz pretējo pusi. Pāri ceļa grambām, glābdamies no uguns, it kā melnas �autriņas joņoja ķirzakas un varani, �igli aizlocījās �ūskas, līdzīgi maziem ķenguriem aizlēk�oja lēcējpeles. Abi ugunīgie viļņi ātri tuvojās viens otram. Skat, tie jau saķēru�ies cīkstējās me�onīgā tieksmē aprit, iznīcināt viens otru. Gaisā uz�āvās liesmainas lodes un veseli spieti kvēlojo�u dzirksteļu, un tad piepe�i uguns izsīka, pieplaka zemei, un pāri izde-gumam sāka vērpties zilas dūmu vērpetes.

Līdzko liesmas bija nodzisu�as, visapkārt uzreiz kļuva gai�i un visi pamanīja, ka rīts jau uzausis un teju, teju pie apvār�ņa atspīdēs saule. Uz nomelnēju�ā lauka dūmoja vējriteņu un kamieļu dzelk�ņu krūmi. Lēnām vilkās pārguru�o kareivju stāvi. Rota pamazām pulcējās ap kapteini Uzlovu.

� No kā tad viss sācies? � kāds pavaicāja klusā, gurdenā balsī.

� No izpūtēja caurules bija iz�āvusies dzirkstele, � atbildēja star�ina Majs. � Bet �oferis kabīnē to nepama-nīj a ...

� Pats galvenais, ka esam izglābu�i sējumus, � bilda Se�eņa.

Tālumā parādījās ļau�u pūlis � tie bija vietējie iedzīvotāji, kas steidzās mums palīgā.

Uz mirkli iztēlojos, kāds briesmīgs trieciens tas būtu gan viņiem, gan mums pa�iem, ja uguns būtu tikusi klāt kolhoza kokvilnai. Pat bail par to iedomāties!

� Laikus gan tu, biedri Umarov, pamācīji mums, kas jādara! � kapteinis Uzlovs uzteica Karimu. � Paldies tev!

Kareivji kļuva mo�āki, sāka smaidīt, sastājās Umaro-vam apkārt, draudzīgi bukņīja viņu. Mums bija skaidrs, ka bez Karima atjautības viss būtu beidzies bēdīgi.

Karims stāvēja, kaunīgi nodūris galvu, un, it kā attaisnodamies, atrunājās:

� Es arī pirmo reizi kaut ko tādu darīju. Dzirdēju, kā veci ļaudis stāstīja, ka tā vajagot dzēst.

Se�ena devās pretī kolhozniekiem, lai viņus nomierinātu.

Kur gan man un pārējiem pui�iem bija radies tāds spēks? Mēs, it īpa�i pirmgadnieki, pēc mācībām tik tikko jaudājām noturēties kājās. Bet piepe�i � it kā mēs būtu ieguvu�i otru elpu. Tagad es saprotu, kālab zemestrīcēs, plūdos, ugunsgrēkos jau karavīru iera�anās vien nomierina ļaudis, vie� viņos cerības, ka visas grūtības tiks pārvarētas.

Bie�i vien avīzēs redzu to kareivju un virsnieku fotogrāfijas, kuri dien aiz robe�as. Bildēs tie redzami gan kopā ar meitenēm, gan ar strādniekiem, gan arī ar mums draudzīgo armiju karavīriem. Es viņus apskau�u. Tomēr ne jau tālab vien, ka viņiem palaimējies redzēt �ārzemes�. Man �ķiet, ka dienests tur ir daudz interesantāks un aizraujo�āks, tur daudz asāk izjūtama ideoloģiskās cīņas kvēle, par kuru mums tik daudz tiek stāstīts.

Es, protams, saprotu: ideoloģiskajai cīņai nav redzamas frontes līnijas, arī pie mums tā noris katra cilvēka apziņā. Ta�u es gribu ne tikai uzkrāt politiskās zinā�anas, bet arī kaut kādā veidā tās izmantot. Gribu pārbaudīt savus spēkus.

Jāteic, ka ar politisko sagatavotību man sanāca visai dīvaini. Armijas politiskā izglīto�ana dienesta pirmajos mēne�os man �ķita ļoti garlaicīga. Politmācībās, politin-formācijās un lekcijās man laiku pa laikam nāca virsū pat �āvas. �ķita, ka tādi domā�anas mērogi nav manam prātam pa spēkam. Sare�ģītos starptautisko attiecību jautājumus spēj risināt tikai diplomāti un izcili valsts darbinieki. Kālab tad man par tiem būtu jālauza galva?

Reiz nodarbībās Se�ena it kā pa jokam izmeta:

� Nu, vīri, velciet ārā no mugursomām savus mar�ala zi�ļus!

Mēs neko nesapratām, tomēr kļuvām smaidīgi.

� Es nebiju domājis par to, ka ikviens no jums var kļūt par mar�alu � it visi mūsu mar�ali reiz biju�i ierindas 'karavīri, un tātad arī jums ir iegūstama �ī augstā dienesta pakāpe.

Soboļevskis tobrīd nepalaida garām izdevību pateikt dzēlību:

� Skanētu glu�i solīdi: mar�als Dihnilkins.

Visi sāka zviegt, arī Se�ena un Dihnilkins smējās. Visbeidzot komandiera vietnieks politiskajā darbā pavisam nopietni sacīja:

� Vēl nemaz nav zināms, par ko kļūs Dihnilkins, viņam rakstura veido�anās process diem�ēl ir ieildzis. Pārāk daudz slikta viņ� piesavinājies. Ta�u mēs palīdzēsim viņam izskaust visu ļauno, kā zāles ie�ļircināsim pareizus, veselīgus uzskatus, un tad Dihnilkins mums parādīs, ko viņ� ir vērts. Vai es pareizi runāju, biedri Dihnilkin?

� Tiesa kas tiesa, � ātri un glu�i pēc savas sapra�anas piekrita Semjons. � Jūs tā �ļircināt, ka nekur glābties!

Kareivji iesmējās, bet Vadims Soboļevskis, turpinādams jokot, vaicāja:

� Tik tie�ām, Semjon, ko tu izdarītu, ja piepe�i kļūtu par mar�alu?

Gaidīdami atbildi, visi pieklusa.

� Pirmām kārtām, es star�inu Māju un ser�antu Vo-linecu aizsūtītu uz �tuptūzi�! � Semjons klāja vaļā no visas sirds.

Kareivji di�ā sajūsmā ierēcās.

� Izbeigsim, � Se�eņa visbeidzot pārtrauca �o līksmo�anos. � Pajokojām, un gana. Un tomēr iegaumējiet, neviens pasaulē nav piedzimis par varoni, gļēvuli vai noziedznieku. Labās un sliktās īpa�ības cilvēki savas dzīves gaitā iegūst no apkārtējās vides.

Se�eņa brīdi paklusēja, padomāja un turpināja sarunu:

� Bet par jūsu mar�ala zi�ļiem es pateicu tāpēc, ka par politikas un starptautisko attiecību jautājumiem jūs domājat un sprie�at glu�i tādā pa�ā mērogā kā mar�ali. Jebkurā kapitālistiskās valsts armijā kareivjus cen�as norobe�ot no politikas: dari visu, kas vien ienāk prātā, tikai nejaucies politikā. Tas ir tāpēc, ka kapitālistisko valstu armijas karavīrs kalpo agresijas nolūkiem vai arī pa�a tautas savaldī�anai. Jebkur� no �iem uzdevumiem ir netīrs, reakcionārs, netaisnīgs. Un, ja �ī būtība nonāk līdz karavīra apziņai, viņ� vai nu atsakās kalpot, vai arī dienesta pienākumus pilda vienaldzīgi, bet reizēm gadās, ka viņ� pavēr� ieroci pret saviem saimniekiem. Tāpēc no viņa slēpj patiesību ar visiem iespējamiem paņēmieniem: dzer�ana, izvirtība, azarta spēles ārpus dienesta laika tiek pat veicinātas un slavētas � tikai, lūdzu, nebāz savu degunu politikā!

� Tur, Dihnilkin, tev gan būtu zelta dzīve, � vēlreiz iedzēla Vadims Soboļevskis. Ta�u �oreiz viņ� acīm redzami bija pār�āvis pār strīpu, neviens pat nepasmaidīja.

Vadims tūlīt arī pats apjauta, ka pārcenties, nosarka un zemu pārlika pāri galdam. Toties Dihnilkins izvalbīja savas zaļās acis glu�i kā pirms kautiņa un no�ņācās uz Vadimu;

� Aizveries tu, stilīgais! �odien tev DTnilkins kā baļķis acī iesprūdis, vai? Tu labāk pats uz sevi paskaties. Vai daudz tālāk esi ticis par Dihnilkinu?

Se�eņa ķildniekiem vaļu nedeva, tomēr par Dihnilkinu viņ� iestājās.

� Biedri Soboļevski, arī jokodamies jābūt taktiskam un jābūt mēra sajūtai.

� Atvainojiet, � nomurmināja Vadims nepieceldamies.

� Turpināsim, � skaļi sacīja Se�eņa, tā uzreiz novērsdams kareivju uzmanību no nepatīkamā starpgadījuma. � Jūs esat Padomju Armijas kareivji. Partija pastāvīgi izglīto jūs politiski un sniedz informāciju par visiem .starptautiskajiem notikumiem. Mums nekas nav slēpjams no jums. Sājā ziņā jūs visi domājat un sprie�at tikpat vērienīgi kā mar�ali. Miera saglabā�ana uz mūsu planētas, padomju tautas grandiozo sasniegumu aizsardzība � par to gan mar�ali, gan jūs, kareivji, domājat glu�i vienādi. Tātad iznāk, ka jūsu mar�alu zi�ļi nemaz nav tik simboliski ... Un tālab, lai jūs nekad nekļūdītos un alla� varētu pareizi izprast vissare�ģītāko un vismīklaināko notikumu būtību, �odien es gribu darīt zināmu jums vienu ārkārtīgi noderīgu formulu.

Visiem karavīriem kārojās uzzināt, kas tā ir par formulu. Toties es nezin kāpēc nodomāju, ka Se�eņa dzen velnu � tādas formulas nemaz nevar būt. Glu�i vienkār�i viņ� pūlas mūs ieinteresēt � tas ir tāds savdabīgs audzinā�anas paņēmiens.

Un tik tie�ām � poldaudzinātājs nekādu formulu nedz nosauca, nedz arī uzrakstīja, toties vēl labu laiku izskaidroja mums augsta apzinīguma nozīmi un mūsu priek�rocības, salīdzinot ar kapitālistisko valstu karavīriem. Es jau tūlīt pilnīgi noticēju, ka Se�eņa bija pielietojis viltību, ta�u piepe�i �is atkal ļoti skaļi un apņēmīgi pavēstīja:

� Tātad, lūk, formula, ar kuras palīdzību jūs varēsiet spriest tāpat kā mar�ali. So formulu mums iedeva Ļeņins. Viņ� sacīja: ja jūs gribat izprast jebkura notikuma vai parādības būtību, pacentieties vispirms noskaidrot, kam tas būs izdevīgi. Tagad pamēģināsim pielietot praksē �o Vladimira Iļji�a padomu.

Se�ena paņēma avīzi un, ar acīm pārskriedams pāri virsrakstiem, ātri tos komentēja:

� Kar� Vjetnamā? Kam tas ir nepiecie�ams, kam izdevīgs? Amerikas darbaļaudīm? Nē. Kareivjiem? Nē. Manuprāt, jums pilnīgi saprotams, kam īsti ir izdevīgs �is kar�, jūs esat pietiekami izglītoti cilvēki.

Pēc tam komandiera vietnieks poiitdarbā, izmantodams �o savdabīgo formulu, aplūkoja vēl da�us notikumus un, kad mēs bijām gana pārliecināju�ies par viņa pierādījuma pareizību, pēk�ņi sacīja:

� Protams, ne jau vienmēr parādības būtība atrodama virspusē, nedrīkst �o formulu izmantot kā �ablonu, kā komandiera lineālu pie kartes, tomēr, vadoties pēc �ī kompasa, jūs alla� spēsiet patstāvīgi orientēties politiskajos notikumos.

�ķirstīju savu biezo kladi ar politnodarbību lekciju pierakstiem, lasīju tematu nosaukumus: �V. I. Ļeņins, PSKP par kapitālisma bojāejas vēsturisko ncizbēgamību un komunisma uzvaru.� Vai arī, lūk, tāds virsraksts: �Pasaules valstu militāri politiskais un ekonomiskais apskats.� Tās nav vienkār�as lekcijas vai pārrunas � piecdesmit se�as mācību stundas mēs līdz pēdējam sīkumam izpētījām agresoru galveno militāro potenciālu un apbruņojumu.

Tik tie�ām, ja nu es piepe�i nokļūtu kādā ārvalstī, kaunā jau nekristu. Jebkurā strīdā esmu spējīgs pierādīt mūsu lietas taisnīgumu.

Atkal man nāk prātā avīzēs redzētie fotoattēli: mūsu pui�i dien VL)R, Cehoslovakijā, Polijā un citās valstīs. Protams, viņiem ir daudz reālākas iespējas praktiski pielietot to formulu, par kuru mums stāstīja Se�ena. Ta�u politaudzinā-tājs, it kā uzminējis manas domas, sacīja:

� Nevajag domāt, ka vērtē�anas paņēmiens, ko darīju jums zināmu, derīgs vien starptautiskos vai valstiskos mērogos. To var tikpat labi attiecināt arī uz sevi pa�u. Tā, piemēram, kā tu proti �aut � labi vai slikti? Kam tas ir izdevīgi? Kā tu glabā iero�us un uzkabi � godprātīgi, saudzīgi vai arī ne? Kam no tā ir labums? Kā tu pildi dienestu � godīgi, ar pilnu atdevi vai nolaidīgi? Un kam tas ir izdevīgi?

Ko tu neteiksi! '�eņ�eņs atkal panācis savu, kā sarnt, novilka mūs no debesīm uz grēcīgās zemes. Lika mums izprast, kas ir personiskā disciplīna, rādītāji kaujas sagatavotībā. Viņ� tie�i tā arī sacīja:

� Karavīra politiskā izglītība, viņa mīlestība pret Dzimteni ir nevis garas runas, skaistvārdība un lozungu skandinā�ana, bet gan viņa konkrētie darbi.

Ar politaudzinātāju Se�eņu vakara man atgadījās visai interesanta saruna.

Man �ķiet, ka tas ir turpinājums visam tam, ko viņ� mums stāstīja nodarbībās.

Sarunu viņ� iesāka noguru�ā balsī:

� Kaut kas būtu jādara.

� Kas tad noticis, biedri vecākais leitnant?

� Man nepatīk darba stils. Daru visu, ko vien spēju, vai no ādas lienu laukā, ta�u beigu beigās viss tik un tā pārvēr�as vispliekanākajā �pasākumā�. Tu domā, es nemanu, ka politnodarbibās da�s labs no kareivjiem tikpat kā beidzas nost aiz garlaicības? Lūk, cik tālu man ir �ī gar-laiko�anās! � Se�eņa novilka ar delnas malu sev zem zoda. � Ta�u mūsdienās tāda attieksme ir kaitīga: ikvienam jābūt disciplinētam, iek�ēji saspringtam glu�i kā lokam, jāredz savs mērķis! Vai saproti?

� Un kā vēl. � Es pasmaidīju. � Se�eņas vārdi skanēja pārlieku kaismīgi.

� Nu jā, tu jau saproti, bet kāpēc to neaptver citi? Kāpēc man neizdodas viņus �iekustināt�?

Es paraustīju plecus. Pasacīju visparastāko:

� jāmeklē jaunas darba formas.

� Ta�u vai tādu teicienu tu esi dzirdējis � �Galvenais ir nevis forma, bet gan saturs�? Mūsu pārrunu saturs, kā redzams, �neiekustina� cilvēku dvēseles. Tāpēc viņi �āvājas. Es nesen kaut kur izlasīju: vārds �aģitēt� latīņu valodā nozīmē �pamudināt, iekustināt, satraukt�. Vai saprati � satraukt!

� To nu gan jūs pārspīlējat. Jūsu nodarbības alla� norit interesanti. Kuri tad ir tie snauduļotāji? Dro�i vien So-boļevskis un Dihnilkins? Bet viņiem kaut vai dzīvu dinozauru noliec priek�ā � tik un tā neklapēs ar ausīm.

� Tu, Agejev, mani nemierini, ne jau tālab iesāku �o sarunu. Tu esi domājo�s puisis. Karavīra dzīve tev atklājas, kā teikt, no iek�puses. Tāpēc es lūdzu tev padomu: pasaki � kur tas suns ir aprakts?

Ja nu jautājums uzdots tik tie�i, tad arī jā atbild uz to skaidri un gai�i.

� Jūs apgalvojat, ka saturam esot iz�ķiro�a nozīme, turpretim formai tikai otr�ķirīga. Ta�u tas tā. glu�i nav. Mana skolotāja Serafima Ivanovna runāja tā: formai un saturam jābūt vienotiem. Ja forma ir neatbilsto�a, saturs netiks pilnībā atklāts. Ja nav satura, nekāda forma nespēj neko līdzēt. Tātad jāpatur prātā abi � gan forma, gan saturs vienlaikus.

Se�eņa vērīgi palūkojās manī un pasmaidījis noteica:

� Pareizi spried! Tu pats esi jauns saturs vecajā formā. Pēc formas tu esi kareivis, ta�u pēc satura, lūk... virsniekam tu padomus dod.

Man kļuva neērti, tālab iebildu:

� Kas nu tie par padomiem, tāpat vien � sarunājamies ... Jūs vaicājat, bet es atbildu.

� Atbildēt jau var visādi. � Se�eņa atkal apsegloja savu jājamzirdziņu. � Un tomēr man ir taisniba. Ar cilvēkiem jārunā tā, lai viņi pēc nodarbībām būtu pacilātā noskaņojumā un lai �is noskaņojums viņos valdītu visu dienu, bet varbūt pat vēl ilgāk. Tad mana darba nozīme būtu nesalīdzināmi pieaugusi.

Cietu klusu, nezinādams, kā varētu palīdzēt Se�eņarn. Man ļoti gribējās dot kādu derīgu padomu, it īpa�i tāpēc, ka viņ� uzticējās tie�i man. Vecākais leitnants, it kā nolasījis manas domas, teica:

� Nelaimes cēloņi slēpjas ne tikai formas un satura jautājumā, bet arī tajā apstāklī, ka ar politisko audzinā�anu nodarbojos tikai es vienīgais. Pēc amata ta�u esmu komandiera vietnieks politiskajā darbā, tālab no manis prasa � ņem un politiski audzini! Toties ierindas komandieri, kā jau speciālisti, nodarbojas vienīgi ar saviem tīri specifiskiem apmācību jautājumiem. Tas nav pareizi, biedri Agejev. Apmācī�ana un audzinā�ana � tas ir vienots process. Nenoliedzami � gan rotu, gan vadu komandieri ar audzinā�anu, protams, nodarbojas. Ta�u es pa�reiz runāju tie�i par politisko audzinā�anu. Tā nepavisam nav spīdo�a. Sājā jomā visi lolo cerības uz mani, bet vai tad vienam cilvēkam tas ir pa spēkam?

Cenzdamies kaut kādā veidā turpināt sarunu, es piekritu:

� Protams, ne. Ar to jānodarbojas visiem.

Se�eņa kļuva mundrāks, izrieza krūtis un, pavērsis pret mani rādītājpirkstu, sacīja:

� Pareizi! Tāpēc ka viņi ir komunisti un komjaunie�i un statūti viņiem uzliek par pienākumu ar to nodarboties � tas būtu pirmkārt! Viņi ir Padomju Armijas virsnieki, un audzināt karavīrus politiski ietilpst viņu tie�ajos pienākumos � tas nu būtu otrkārt. Bet tre�kārt � mēs dzīvojam kolektīvā, un mums it visur citam citu būtu jāpapildina. Tad tie pozitīvie lādiņi, kurus es pūlos ielikt jūsos, neizlādēsies. Vai tiesa, biedri Agejev? � jautri pavaicāja Se�eņa.

Es vēlreiz piekritu, sen jau aptvēris, ka Se�eņa to visu pierāda pats sev, nevis man.

� Tā ari pasacī�u �odien partijas sapulcē un atsauk�os uz jums, teik�u, kareivis Agejevs man pilnīgi piekrīt!

Se�eņa, kā redzams, jokoja, tālab ari es, viņam piebalsojot, sacīju:

� Ja viņi jums nenoticēs, tad pasauciet mani, es visu apliecinā�u!

Piepe�i politaudzinātājs pārtrauca smaidīt un glu�i nopietni teica:

� Ļoti labi. Sī ir atklātā partijas sapulce. Pateik�u komjaunatnes organizācijas sekretāram O�kasovam, lai viņ� uzaicina piedalīties komjaunie�us.

Es nobijos.

� Biedri vecākais leitnant, jūs patie�ām gribat, lai es uzstātos?

� Kāpēc gan ne?

� Tas man par sare�ģītu, es visu saputro�u. Ko nevar celt, to rievar ...

� Tu nebaidies, runā�u es, tomēr būtu ļoti labi, ja tu mani atbalstītu kā karavīrs!

Se�eņa aizgāja mo�s, it kā �īs sarunas laikā būtu atpūties. Nezinu, vai sapulcē spē�u viņam ko līdzēt, tomēr esmu priecīgs, ka patlaban viņ� kļuvis mundrāks.

Visnemierīgākais un rūpju pilnākais laiks armijas dzīvē ir kaujas gatavības pārbaudes. Balsinām, krāsojam, �aujam, tīrām, slaukām, atkal �aujam, izdekorējam, zīmējam un �aujam. Nodarbību starpbrī�os spodrinām iero�us, tehniku, labojam ietērpu, sprau�am klāt zīmotnes, zvaigznītes, apgrie�am �ineļiem stērbeles � visam jābūt precīzam līdz milimetram.

Katru dienu mums grie� matus. Kareivju frizūrai jābūt īsai. Kas domāts ar �o apzīmējumu �- �īsai�? Katrs to izprot citādāk, pēc savas sapra�anas. Stājamies ierindā, lai dotos pusdienās. Pienāk rotas komandiera vietnieks politiskajā darbā Se�eņa un saka:

� Star�ina, lieciet noņemt galvassegas.

Majs komandē:

� Noņemt galvassegas!

� Frizūras pārak garas, vajag saīsināt, � dod padomu Se�eņa.

Vakarā mūs cērp. Nākamajā dienā ierodas kapteinis Uzlovs, uzmet skatienu rotai, apstājas.

� Galvassegas nost!

Pēdējo vārdu viņ� izrunā asi un spēji, lai visi vienlaikus un precīzi izpildītu komandu. Palūkojas uz mums, nosodo�i pa�ūpo galvu.

� Tas neiet cauri. Vai �vecī�i� jau uz mājām sataisīju�ies? Paskat tikai, kādas pinkas noaudzēju�il

Vakarā mūs cērp no jauna.

Mums garām iet bataljona komandieris, arī viņ� nav apmierināts.

� Mati pārāk gari.

Atkal notiek �ķērē�ana. Ta�u tik un tā mati manāmi īsāki nekļūst. Tas tāpēc, ka frizieri esam mēs pa�i. Un tikai tad, kad, nikni nozibsnījis ar acīm, star�ina Majs izmet: �Rit brūtgānus saposī�u pats,� � frizūras sāk atbilst pieņemtajām prasībām.

Pirmās lielas pārbaudes dienaskārtība tiek mainīta: visi steidzas, skrien pa galvu pa kaklu, rīkojums seko rīkojumam. Karavīri joko:

� Saņēmi pavēli: nesaki ne �jā�, ne �nē�, neskrien, nestāvi kā stabs, neesi ne slikts, ne labs!

Pievakarē tik tikko jaudājam kājās nostāvēt. Kaut varētu atpūsties!... Ta�u � lika pagaidīt! Tagad glu�i kā lavīna viena otrai seko sanāksmes: vada, rotas, bataljona, pulka. Turklāt vairums no tām dublējas: rotas kopsapulce un rotas komjaunie�u sapulce; bataljona kopsapulce un bataljona komjaunie�u sapulce, un tā tālāk... Komjaunie�u sapulces visbie�āk tiek rīkotas atklātas, tajās lūdz piedalīties visu personālsastāvu.

Jēdziens �lūdzu� armijā ir visai savdabīgs: ja bataljona komandiera vietnieks politiskajā darbā majors Brjancevs pasacīja �lūdzu�, tad kapteinim Uzlovam �is vārds nozīmē � �rotai jāierodas�, vada komandierim ��jāierodas obligāti�, bet star�inam Majam � �ierindā stāties! Soļos � mar�i�.

Ta�u tas vēl nav viss � bez sapulcēm notiek visvisādas lielākas un mazākas sanāksmes, instruktā�as, paraugmā-cības. Kas tikai netiek pulcināts kopā � komsorgi, fizorgi, aģitatori, sienasavī�u redaktori, ser�anti, star�inas, mantziņi, sanitārie instruktori, mākslinieciskās pa�darbības dalībnieki, sportisti, �oferi, pavāri.

Tālrunis nerimstas zvanīt. Ziņne�i skraida ar rezultātu grāmatu.

� Parakstieties! Piecpadsmitos nulle nulle jums ja-būt...

� Tanī laikā mums ir pusdienas ...

� Neko nezinu, parakstieties!

Tādā notikumu virpulī cilvēki vēl ir spējīgi kaut kādā veidā sacerēt atskaites par mācību programmas izpildi kopumā un arī atsevi�ķi pa priek�metiem. Es to zinu tāpēc, ka pats esmu rakstījis �īs tabulas un pārskatus. Mūs, vairākus karavīrus, kam ir glīts rokraksts, norīkoja palīgā noguru�ajiem rakstve�iem.

Tie�i tad, kad visi bija nodzīti putās un teju, teju gāzās vai no kājām nost, no �tāba pēk�ņi atlidoja apdullino�a vēsts:

� Komisija atbraukusi!

Tā bija gaidīta jau sen. Bija pat noteikta tās iera�anās diena un stunda. Ta�u tik un tā ziņa par komisijas atbrauk�anu nāca kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Visi zūdījās: �Kaut nu būtu ieradu�ies dienu vēlāk!�

Sīs vienīgās dienas nepietiek alla�. Pēc tam pietrūks stundas un pat da�as minūtes. Vēlāk sāksies procentu trūkums, lai varētu saņemt labu vai apmierino�u atzīmi. Un var gadīties, ka nevis kāds procents, bet gan procenta desmitdaļa būs nepiecie�ama kā ēst.

Par �o tematu armijā klīst bezgala daudz nostāstu. Karavīru folklorai, tāpat kā jebkurai citai, ir savs noteikts vecums. Iespējams, ka tā radusies vēl pirms kara un nu dzīvo gads no gada, iet no vienas mutes otrā, no vienas kareivju paaudzes pie nākamās. Dro�i vien arī pēc mums �ie nostāsti turpinās dzīvot. Lūk, viens no tiem.

Pulkā notika kaujas gatavības pārbaude. Sakās �au�ana. Tad piepe�i noskaidrojās: lai iegūtu apmierino�u atzīmi, pietrūkst da�u procentu. Sapulcināja pavārus, rakstve�us, vieglo automa�īnu �oferus. Pif! Paf! Visi salasītie pabeidza �aut, bet tomēr pietrūka vēl da�as procenta desmitdaļas.

Metās pārmeklēt pulku. Pār�ķirstīja it visus sarakstus, tomēr tādu, kas nebūtu vēl �āvis, sameklēt nevarēja. Un piepe�i � kāda laime! � atradās viens zaldātiņ�. Viņu

Sāka strādāt par �oferi rajona avīzes redakcijā. Kas zina, varbūt vēl ilgi viņ� vizinātu redaktoru, ta�u reiz pienāca rīkojums � rajona centru pārvietot uz citu pilsētu. No dzimtā ciemata Majs aizbraukt nevēlējās, tālab no darba aizgāja. Viņu izsauca uz komjaunatnes rajona komiteju. Tur jau visi rosījās, iesaiņoja, kārtoja, gatavojās pārvākties.

Sekretārs Majam sacīja:

� Ja reiz tu esi nolēmis palikt, ieceļam tevi par mākslinieciskās pa�darbības vadītāju. Kultūras nams paliek pilnīgi tavā rīcībā. Tagad ir sējas laiks � darba visiem pāri galvai. Kamēr mēs te ņemamies ar pārvāk�anos, organizē aģitbrigādi un brauc pa rajonu! Rosini ļaudis, lai laikus uzsāk sēju.

� Es netik�u galā, man ta�u nav nekādas pieredzes, bet kultūras nams � tā ir liela saimniecība.

� Tev taja namā nekas nav darāms � pienaglo krus

tām durvīm priek�ā divus dēļus un uzraksti, kā Pilsoņu kara laikā rakstīja komjaunie�i: �Visi aizgāju�i uz

fronti,� � un basta! Tavs darbs ir lauku brigādēs un apmetnēs.

� No kā tad lai organizē pa�darbību, ja visi brauc prom?

� Tūlīt pat tev sadabūsim aktīvu. Raksti! Aņa un Lida no bibliotēkas. Visi lasītāji tik un tā devu�ies sējā, lai meitenes arī brauc. Vera Krutika no inkubatora, Vaļa Vo-robjova no redakcijas, frizieris Stepans � vari uzskatīt, ka arī �ie ir mobilizēti. Jā, gandrīz vai piemirsu: Valerijs Kafanovs un Vladimirs Subotins Orenburgā izgāzu�ies iestāju eksāmenos institūtā, tagad viņi veselu gadu gatavosies, �os ari pievāc pie sevis.

Vārdu sakot, rajona komitejas uzdevums saņemts, bet kā lai to izpilda?

Pēc �tatu saraksta kultūras namā jābūt direktoram, mākslinieciskajam vadītājam, bajānistam, �oferim. Ta�u visas �īs �tata vienības aizpildīja viens pats Pjotrs Majs, īstenībā gan � reprezentēja tās. Pats pirmais, kas �ajā kultūras iestādes saimniecībā piesaistīja Maja uzmanību, bija divarpustonnīgā kravas ma�īna. Tā bija sen jau norakstīta, un tās skelets rūsēja kaimiņu ciematā. Mākslinieciskais vadītājs aplūkoja veco graustu un kļuva domīgs � ko lai iesāk? Ma�īnu nav, bet bez tām nokļūt uz laukiem nekādi nav iespējams.

Tad Majs sapulcināja kopā aģitbrigādes locekļus un teica:

� Komjaunie�i uzvarēja Pilsoņu karā, izturēja fa�istu karapūļu iebrukumu, apguva neskartās zemes, mūsdienās veic grandiozu celtniecību. Vai patie�ām mēs nebūsim spējīgi pārvarēt mūsu sīkās, rajona mēroga grūtības? Vai tad mēs neesam komjaunie�i?

Runā, ka brīnumi zemes virsū nenotiekot, neticiet tam. Bez gra�a naudas, bez plānotās apgādes, bez remontdarbnīcām ma�īna tika atdzīvināta. Pēc da�ām dienām tā ietark�ķējās, pārliecinādama visus neticīgos, ka noticis reāls brīnums. Ma�īnu nokrāsoja un piestiprināja tai plakātu: �Organizēti un laikus pabeigsim sējas kampaņu!�

Aģitācijas brauciens bija sācies.

Lai kaut mazdrusciņ varētu sajust �ā ceļojuma �romantiku�, iedomājieties �ādu ainu. Pavasara �ķīdonis, lietavas, ceļi pārvērtu�ies dubļu jūrā. Un �ajos dubļos, kle* podama, sprauslādama un apdullino�i �audīdama, it kā peldus, it kā brauk�us peras svaigi krāsotā divarpustom nīgā ma�īnīte. Pie stūres, patiesību sakot, nevis �oferis, bet gan �ā pārdro�ā kuģojuma kapteinis � Pjotrs Majs Ma�īna bie�i jo bie�i apstājās, aktieri, novārtīju�ies dub< ļos līdz acīm, stumj to laukā uz cietzemi, un ceļojums turpinās.

Nostāsti par jautro un bra�o aģitbrigādi aizklīda līdz pat Orenburgai. No turienes atsūtīja korespondentu, viņ� ierakstīja pa�darbnieku sniegumu magnetofonā, un pēcāk aģitbrigādes programma tika translēta pa radio.

Beidzās vasara. Kad atkal bija sācies karstākais darba laiks � ra�as novāk�ana, kolhoznieki palūdza rajona vadībai: �Atsūtiet pie mums tos pārgalvīgos, kas bija pavasarī.�

Vēlreiz jautrā brigāde devās ceļā, un, kā alla�, Majs bija mākslinieciskais vadītājs, administrators, bajānists, �oferis, konferansjē un dai|lasītājs.

Kādā no koncertiem viņam atnesa telegrammu: �Pienākusi pavēste, pēc nedēļas tev jābūt kara komisariātā.� Majs piedalījās vēl septiņos koncertos, pēc tam nodeva kultūras nama mantību un ieradās pie friziera.

� Man, lūdzu, tādu frizūru kā Kotovskim!

Jā gan, acīmredzot ir tāds talants, kas alla�iņ mutuļo cilvēkā, neliek viņu mierā un arī apkārtējos aplipina ar tieksmi darboties.

Armijā Majs, tāpat kā visi, dabūja iziet jaunkareivja kursu. Arī tur viņ� nokļuva visu uzmanības centrā. Pirm-gadnieki lipa viņam klāt, lūdza padomus, it kā viņ� būtu dienējis ilgāk par citiem.

Reiz komandieris viņam piedāvāja:

� Vai gribi strādāt klubā?

Majs kļuva domīgs. �Vai tie�ām armijā man būs jādara tas pats, kas privātajā dzīvē? Kad pārnāksim mājās, viens sacīs: biju tankists, otrs: lo�metējnieks, bet ko sacī�u es?�

� Nē, es uz klubu strādāt neie�u, gribu būt īsts karavīrs, � atbildēja Majs.

Citreiz viņam piedāvāja kļūt par �oferi.

� Dosim jums sanitāro ma�īnu. Tur gandrīz nekas nav jādara. Armijā iesauc veselīgus pui�us, tālab sanitārā ma�īna vienmēr stāv dīkā, bet pa to laiku varēsit piedalīties mākslinieciskajā pa�darbībā.

� Es par �oferi strādāju arī pirms armijas, gribu dienēt, kā nākas.

� Pielūko, kareivi, ka neiekļūsti ser�antu skolā. Tur dzīve rit pēc stingra reglamenta � burts burtā!

� Tie�i tas man ir pa prātam! � līksmi iesaucās Majs un aizdiedza pie rotas komandiera, atstādams savu sarunas biedru dziļā neizpratnē.

� Atļausiet izteikt vēlē�anos?

� Klausos jūs, biedri Maj.

� Aizsūtiet mani mācīties par ser�antu.

� Tas ir jānopelna. Ne jau kuru katru tur uzņem. Lai kļūtu par ser�antu, nepiecie�amas spējas. Tomēr nebēdājiet, �ķiet, ka jums to netrūkst.

Mācību apak�vienībā tika sapulcināti labākie no labākajiem, viņus pa jokam dēvēja �Gods un lepnums�. Drīz vien izveidojās draudzīgs, saliedēts kolektīvs. Par savu komjaunatnes organizācijas sekretāru kursanti ievēlēja Pjotru Māju.

...Mācības pabeidza spo�i. Viņu apbalvoja ar nozīmīti �Padomju Armijas teicamnieks� un pie�ķīra atvaļinājumu uz mājām.

Parādes formā ar jaunākā ser�anta uzple�iem, ar uzspodrinātām nozīmītēm pie krūtīm Majs ieradās dzimtajā ciemā.

Brāļi un māsas nebija paspēju�i vēl gana ar viņu aprunāties, māte nebija vēl pēc sirds patikas aplūkojusi bra�o ser�antu, kad viņ� jau grasījās doties pie draugiem.

� Kur tad tu viņus sameklēsi? � Māte pūlējās viņu aizturēt.

� Kultūras namā.

� Tagad, dēls, tur valda tuk�ums un klusums.

� Kaut nu tikai sienas būtu.

Sienas tik tie�ām bija. Sienas... un vēl direktors � padzīvojis, sabozies vīrietis, biju�ais izmeklētājs. Ne ar kādu kultūras darbu viņ� nenoņēmās. Brīvdienās viņ� rīkoja deju vakarus un rādīja filmas � kaut kam di�ākam pietrūka izdomas.

� Drīz būs septītais novembris, sagatavosim koncertu, � ierosināja Majs.

� Kas tad gatavos? Valerijs un Volodja iestājās institūtā, bet Vaļa pārcēlās kopā ar rajona komiteju. Nav mums kadru.

� Vai tad citi jaunie�i nav jau paaugu�ies?

� Tie citi ir kaut kādi citādi.

Ser�ants pasmīkņāja, nodomājis: �Būs tādi, kādus vajag!�

Nākamajā dienā kultūras namā iedegās visas ugunis. Sanāca jaunatne. Sākās pirmais mēģinājums. Līdz Oktobra svētkiem Maja vadībā tika sagatavoti divdesmit priek�nesumi.

� Nu, tagad jūs varat dro�i uzstāties, bet man laiks doties uz savu karaspēka daļu, � sacīja Majs koncerta priek�vakarā.

� Paliec, � jaunie�i pūlējās pierunāt savu re�isoru. � Vai tad armijā to nesapratīs? Mēs uzrakstīsim vēstuli komjaunatnes organizācijas vārdā.

� Nevaru, draugi, dienests!

� Cik ilgi tev jābrauc?

� �etras diennaktis.

� Bet, ja lidosi ar lidma�īnu, divās dienās tiksi galā?

Majs pasmaidīja.

� Esmu ser�ants, nevis ģenerālis. Ar manu algu tālu neaizlidosi.

� Mēs palīdzēsim. Kas ir, biedri, vai sarīkosim kolekti?

Priek�likumu pieņēma vienbalsīgi. Nauda tika samesta.

Uz Orenburgu devās komjaunie�u sūtnis, lai iegādātos biļeti.

Koncerts bija izdevies uz goda.

Kad ser�ants Majs bija atgriezies no atvaļinājuma, viņu iecēla par vada komandiera palīgu. Dzīve un darbs vadā ritēja ne visai spo�i. Sagatavo�anas periodā bija pazeminājusies disciplīna, zudis ritmiskums un precizitāte dienaskārtības ievēro�anā. Mācību gads jau bija sācies, ta�u kareivji aizvien vēl nebija tiku�i stingrā reglamenta

dzīves sliedēs.

Majs uzmanīgi vēroja, kā dien viņa padotie, un saprata: galvenā vaina meklējama tai apstāklī, ka ser�antiem ir pārāk zemas prasības pret ierindniekiem. Viņi strādāja bez iedvesmas, pa�i bie�i vien pieļāva pārkāpumus, uz lauka mācībām devās, neapgrūtinot sevi, � bez mugursomām, bez sapieru lāpstām, bez gāzmaskām.

Majs nebāra ser�antus. Toties kārtējās nodarbībās viņ� ieradās pilnā kaujas apbruņojumā, un nodaļu komandieri neuzdrīkstējās stāties ierindā bez �bagā�as�. It visās nodarbībās Majs tik cītīgi noņēmās ar savu nodaļu, ka ser�anti saprata: ja viņi tikpat godprātīgi nemācīs savus cilvēkus un atpaliks, viņiem klāsies plāni. Dienests vadā sāka ritēt normāli, bez pārrunām augstos toņos, bez rājieniem un sodiem. Vads kļuva viens no labākajiem. Par prasmīgu darbu ser�ants Majs pelnīti baudīja vadības cieņu, drīz vien viņu iecēla par rotas star�inu. Pabeidzis dienestu armijā, Majs vēl uz diviem gadiem palika virsdienestā.

Nesen star�ina Pjotrs Nikolajevi�s Majs vēl reizi parādīja savas spējas. Rota gatavojās pārbaudei. Kazarmas remontam nebija nedz līdzekļu, nedz arī materiālu. Ta�u ļoti gribējās, kad ieradīsies komisija, lai viss spīdētu un laistītos. Grūtajā brīdī star�inu Māju, kā alla�, pārņēma darbotiesprieks. Tie�i tādos apstākļos viņā iekvēlojas jautrs entuziasms.

� Viss būs kārtībā! � viņ� sacīja kapteinim Uzlovam.

Rotas komandieris, kuru nebūt nebija pārliecinājis star-

�inas optimisms, neapmierināti teica:

� Dārgi mums izmaksās tava kārtība, mācībām nepietiks laika.

� Kālab jātērē mācību laiks? Sāksim �odien, rīt ir sestdiena, parīt svētdiena, bet pirmdien atnāciet pie mums, viss būs, kā nākas!

Kapteinis pasmaidījis teica:

� Jokupēteris.

Ta�u star�ina Majs nejokoja. Viņ� pastāstīja kareivjiem, cik lieliska viņiem būs kazarma, iedalīja katram darbavietu, pats uzrotīja piedurknes, un visi ķērās pie darba. Cementēja grīdu, mazgāja logus un rāmjus, laboja sienām apmetumu, uz griestiem jautri atspīdēja svaigais krāsojums. Visur klāt bija star�ina Majs: viņ� pieprata namdara darbus, krāsotājiem palīdzēja iegūt vajadzīgo krāsu toni, stiklotājus mācīja nogriezt stiklu bez dimanta grie�amā, rādīja, kā jāstrādā ar �pakteli, zīmēja Ļeņina istabā.

Pirmdienas rītā atjaunotajā, spīdo�ajā telpā de�urants ziņoja komandierim:

� Biedri kapteini, manas de�ūras laikā nekādi starpgadījumi nav notiku�i. Rota sagatavota nodarbībām.

Star�ina stāvēja nomaļus un viltīgi lūkojās uz kapteini, it kā vaicādams: �Nu, kā tad ir, esmu jokupēteris vai neesmu?�

Kas tad tas par talantu, kas piemīt Pjotram Nikolaje-vi�am Majam? Kādai mākslas vai sabiedriskās darbības nozarei pieder cilvēks, kas prot dziedāt un veikt namdara darbus, dancot un apmest sienas, spēlei uz bajāna un iet triecienuzbrukumā, teicami �auj, skrien, izpilda ierindas paņēmienus, darbojas uz vingro�anas iikiem, spēlē pulka futbola izlasē, spēj aizraut cilvēkus ar personisko paraugu, iedvest paļāvību, vest sev līdzi, panākt, ka norādītais uzdevums tiek izpildīts?

Enciklopēdijās dro�i vien tāds talants nav pieminēts, ta�u mēs to nosauksim par star�inas talantu. Tāds patie�ām eksistē. To apliecina star�ina Majs ar savu paraugu.�

Tādu es sacerēju rakstu un aizsūtīju to mūsu kara apgabala avīzei �Frunzevec�.

Tātad atbraukusi komisija.

Pirmajā pārbaudes dienā notiek pulka ierindas skate un inspektoru aptauja.

Pulks nostādīts ierindas mācību laukumā. Visi esam kārtīgi izgludināju�i formas, nospodrināju�i zābakus, sprādzes tā, ka no spozmes acīs sarie�as asaras.

Virsnieki � skaisti, svētku noskaņā, pie krūtīm piespraudu�i savus ordeņus.

Ierindas skates rituāls ir ļoti svinīgs. Mani īpa�i pārsteidza klusums pirms svinīgā mar�a. Laukumā stāvēja daudzi simti cilvēku, ta�u neatskanēja ne mazākais troksnītis, vienīgi bija dzirdami komandas vārdi, ietērpa klusa �aukstē�ana un īss papē�u piesitiens pagrie�oties.

Toties tad, kad orķestris sāka spēlēt mar�u un rota pēc rotas devās uz priek�u straujā parādes solī, man glu�i vai elpa aizrāvās. Es pagāju garām tribīnei un pat nepaskatījos uz ģenerāli � komisijas priek�sēdētāju. Ta�u man tik |oti gribējās viņu redzēt! Tas ir pirmais ģenerālis, ko sastopu visā sava dienesta laikā. Tomēr vēlē�anās saglabāt precīzu līdzinā�anos, spert stingrāku soli un noturēt ieroci pareizā stāvoklī izrādījās stiprākā par ziņkārību. Tā es ari nepaskatījos uz ģenerāli tuvumā. Bet tas nekas. Vēlāk man bija pat iespēja ar viņu parunāt. Kaut gan �parunāt� � tas ir pārāk skaļi teikts.

Viss notika tā.

Pēc svinīgā mar�a visas apak�vienības atgriezās vietā, kurā stāvēja iepriek�, un nostājās ierindā tādā pa�ā kārtība.

Tagad bija pienākusi kārta inspektoru aptaujai. Sājā aptaujā, man �ķiet, ir kaut kas svēts. It kā tajā būtu brālības un vecāko biedru cieņas un rūpju pret jaunākajiem augstākā izpausme. Sājos mirkļos daudz skaidrāk un pamatīgāk top izprotamas visas tās augstās matērijas, par kuram mums stāstīju�i politiskajās nodarbībās un lekcijās.

Tagad es patie�ām redzu un saprotu, ka mēs visi darām kopīgu darbu, un ne velti mēs visi � gan ierindnieki, gan ģenerāļi � uzrunājam cits citu ar vārdiņu �biedri�.

Atskanēja gara un visai īpatnēja komanda, kura nav ierakstīta ierindas reglamentā un tiek izteikta tikai vienu reizi gadā, bet varbūt arī vairāku gadu laikā un tikai instruktoru aptaujā. Gribu �o komandu nocitēt pilnībā.

Ģenerālis kaut ko pasacīja mūsu pulka komandierim, un tas savukārt nokomandēja:

� Bataljonu komandieri � �etrdesmit soļus, viņu vietnieki � trīsdesmit, rotu komandieri � divdesmit soļus, vadu � piecpadsmit, ser�antu sastāvs � desmit soļus uz priek�u, soļos � mar�!

Bungu rīboņas pavadījumā visi nosoļoja tik, cik bija pavēlēts, un tika izkliedēti tā, ka neviens no vecākajiem ar savu klātbūtni neapgrūtināja jaunākos pēc pakāpes, līdz ar to katrs varēja zem �etrām acīm aprunāties ar inspicējo�o personu un izteikt jebkuras sūdzības vai pretenzijas.

Tas tik bija varens skats!

Pārbaudītāji vispirms apstaigāja visus virsniekus un ser�antus, bet pēc tam pienāca pie kareivjiem, un nevienam no mūsu komandieriem nebija tiesību nedz atskati-lies, nedz noklausīties. Vienam no inspicējo�ajiem virsniekiem bija sagatavota īpa�a burtnīca, kurā tiek ierakstīti visi lūgumi un sūdzības.

� Biedri kareivji, vai kādam būtu sūdzības vai arī kaut kas ziņojams? � rāmā balsi vaicāja ģenerālis.

Tie�i tobrīd man izdevās viņu labi apskatīt: padzīvojis vīrs, gadus piecdesmit vecs, sirmiem deniņiem, nedaudz novītu�u sejas ādu. Toties viņa iek�ējo spriegumu un izturību varēja manīt acīs. Skatījās viņ� tie�i virsū, pēto�i un stingri. Un es piepe�i izjutu: �is cilvēks, ja viņam izteiktu kādu sūdzību, izskatīs to līdz pēdējam sīkumam un neatkāpsies no patiesības ne par mata tiesu, vienalga, pret ko būtu vērsta sūdzība � pret rotas, bataljona vai pat pret pa�u pulka komandieri.

Man nekādu sūdzību nebija. Citiem karavīriem glu�i tāpat. Par ko gan mums būtu jāsūdzas? Dzīve pulkā rit stingri pēc reglamenta. Neviens nekad nav tī�ām piekasījies, apvainojis vai bijis rupj�. Tiekam ēdināti, apģērbti un izklaidēti pēc pastāvo�am normām.

Tikai tagad, aptaujas laikā, es un dro�i vien arī pārējie novērtējām, cik tas ir lieliski, ka dienests rit normāli, bez jebkādiem nepatīkamiem starpgadījumiem.

Pēc aptaujas ģenerālis uzrunāja pulku:

� Man ir ļoti patīkami, biedri, ka no visa pulka sastāva nav uzrakstīta neviena sūdzība. Tas liecina par augstu organizētības pakāpi un dara godu jums visiem � gan virsniekiem, gan ser�antiem, gan art kareivjiem.

Kad viss bija beidzies, izklīdām lepni, apmierināti, apzinādamies savu nepiecie�amību, juzdami ne tikai augstās priek�niecības rūpes, bet arī tie�u valsts vērību pret mums, karavīriem.

Eksāmens seko eksāmenam: in�enieru darbu zinā�anas, pretatomu aizsardzība, ķīmija; mēs tik tikko pagūstam attiecīgi sagatavoties un stādīties priek�ā speciālistiem, kas pārbauda mūs.

Kopumā mūsu nodaļa inspekcijas pārbaudi izturējusi godam. Mēs varētu saņemt pat teicamu kopējo atzīmi, tomēr mūs velk uz leju divi �bra�uli� � Vadims Soboļcv-skis un Semjons Dihnilkins. Mazliet dīvaini �ķiet � tik ļoti da�ādi cilvēki rezultātu ziņā atrodas vienā līmenī. Vadims salīdzinājumā ar Dihnilkinu ir Cicerons, Kurca-tovs vai arī Botviņņiks. Ta�u pretatomu aizsardzībā abi saņēmu�i pa trijniekam. Ja sare�ģītos jautājumos Dihnilkins glu�i vienkār�i netiek gudrs, tad Vadims to nevēlas darīt. Viņ� pret visu ir vienaldzīgs. Kad raugos uz smuku liti Vadimu, mani pārņem negants niknums. Bezgodis tāds!

ieskaitei politiskajā sagatvotībā bija īpa�as sekas manā dzīvē.

Starp daudziem un da�ādiem uzdevumiem tika uzdots �āds jautājums:

� Pastāstiet par karavīra morāli psiholoģisko sagatavotību.

Komisija gaidīja, kamēr kareivji apdomāsies un sāks celt rokas. Es pacēlu pats pirmais.

� Lūdzu, jūs!

� Es stādījos priek�ā:

� Ierindnieks Agejevs. � Tad sāku pamatīgi atbildēt: � Armijā pastāv loti svarīgi priek�meti, kuru apgū�ana netiek plānota, ta�u kurus karavīri apgūst patstāvīgi, ik dienu, ik stundu, jebkurās nodarbībās, pārrunās un citos dienaskārtībā minētajos pasākumos.

Pārbaudītājs vaicājo�i pacēla uzacis, bet es mierīgi turpināju:

� Viens no tādiem priek�metiem ir disciplīna, to ievie� visi, visur un vienmēr.

Pārbaudītājs apmierināti pamāja ar galvu, un tas mani uzmundrināja.

� Vēl vienam priek�metam nav iedalītas mācību stundas. Tā nosaukums ir karavīra morāli psiholoģiskā sagatavotība. Ta�u it viss dienesta laiks, visas nodarbības, jebkur� virsnieka un ser�anta vārds, stendi un lozungi Ļeņina istabā, mūsu dziesmas un pūtēju orķestra mūzika tie�i vai netie�i vērsti �īs mūsdienu karavīram tik nepiecie�amās un svarīgās īpa�ības � morāli psiholoģiskās izturības attīstī�anai un veicinā�anai. Mēs esam bruņoju�ies ar pārliecību, mums ar teorijas un prakses palīdzību strikti pierādīju�i sociālistiskās iekārtas pārsvaru pār kapitālistisko. Mums ir nemaldīgs priek�stats par to, kas mūs sagaida kaujā: kodolsprādzieni, augsti radiācijas līmeņi, to pārvarē�ana. Mācībās mūs ap�audīja ar kaujas lādiņiem, brauca mums pāri ar tankiem, praktiski cīnījāmies ar napalmu. Mūs it nekas nespēj pārsteigt. Tas viss kopumā rada pārliecību par saviem spēkiem, aktivitāti, gribasspēku, saprātīgu iniciatīvu, bet galarezultātā � tā jau ir tā karavīra morāli psiholoģiskā izturība.

Pārbaudītājs pavaicāja klāteso�ajam Se�eņam:

� Kā ierindnieks Agejevs pielieto savas zinā�anas praksē?

Se�eņa atbildēja:

� Krietns, apzinīgs karavīrs. Ta�u reizēm viņam patīk pastrīdēties, bet reizēm noklusē, kad vajadzētu izlabot biedra kļūdu. � Se�eņa pavērās manī, it kā vaicādams: �Vai atceries, kā iestājies par Kuzņecovu un noklusēji, kad nodaļā brieda ārkārtējs notikums?�

� Kādos gadījumos viņ� strīdas � nodarbībās, apsprie�ot mācību vielu, vai arī � runā pretī?

� Ir gadījies, ka izrunājas, turklāt ar vecākajiem.,.

� Ak tā! Zēl gan. Lieku jumis, biedri Agejev, atzīmi �labi�. Jūs atbildējāt teicami, ta�u jābūt tā, lai vardi neat�ķirtos no darbiem.

Ak, Se�eņa! To nu gan no tevis nebiju gaidījis! Nevarēji noklusēt. Sabojāji atzīmi! Saruna par Stepanu ta�u notikusi pirms simt gadiem.

Ta�u, ja labi padomā, kālab Se�eņam tas gadījums būtu jāslēpj? Viņ� ir politdarbinieks, tālab godīgi runā par to, kas viņam tiek prasīts, uzskata par nepiecie�amu palīdzēt man izskaust trūkumus. Kāpēc tad apvainoties? Nu nē, biedri Agejev, tu tik tie�ām neesi pelnījis atzīmi �teicami�! Valoda tev �ķiras labi, gribēji visus pārsteigt ar savu atbildi, ta�u armija � tā nav skola, �eit skaistie vārdi ir jāapliecina ar darbiem.

Galdu sedz sarkans galdauts, uz tā karafe ar ūdeni, papīrs. Pie galda sē� inspicējo�ais � gados jauns apak�pulkvedis. Mēs tiekam pārbaudīti triecienjoslā.

Pirmais uz starta iznāk ser�ants Volinecs. Viņ� tup ierakumā. Seja nopietna. Zilajās acīs atspīd vēsums un skarbums. Atskan signāls, un ser�ants it kā ar atsperi tiek izsviests no ierakuma. Viņ� pārvar �ķēr�ļus dro�i un pārliecino�i.

Es zinu, ka Volinecam kļūme atgadīties nevar � gada laikā esmu par to pārliecinājies.

Voline�a atzīme � �teicami�.

Pēc ser�anta skrien Kuzņecovs. Es par viņu pārdzīvoju Stepans pievārēja trasi ne sliktāk par Volinecu. Lieliski! Nākamais skrien Skibovs. �im cilvēkam spēka papilnam, Tikai veiklības nepietiek.

Atzīme � �apmierino�i�.

Pēc Skibova skrien Kucans. Viņ� kā lodīte aizripinājās un uzrādīja lielisku laiku.

Tagad pienākusi mana kārta.

Sirds krūtīs dauzās. Es sapringstu. Nedrīkst nokavēt ne desmito sekundes daļu. Rāviens � un man pretim traucas �ķēr�ļi: grāvis, labirints, divmetrīgs �ogs, sagrautas kāpnes, ugunspunkti, izlauzums mūri, pazemes eja, ēkas fasāde, traucos uz priek�u otrā stāva augstumā. Nolecu lejā, atkal tran�eja, ieņemu pozīciju �au�anai...

Stājos ierindā, vēl īsti neatguvis elpu. Atzīme � �labi�. Volinecs raugās uz mani labestīgi.

Uz startu dodas Vadims. Es skatos, kā viņ� soļo, un pēc �īs gaitas nojau�u nepatik�anas. Viņa kustības ir gausas. Tādas tās paliek arī pēc signāla. Viņ� ta�u ir basketbolists! Spēles laukumā demonstrēja lieliskus izrāvienus. Ta�u �eit viņ� nevēlas papūlēties. Tas nu gan ir tips � vienu reizīti eksāmenu laikā varētu pacensties!

Trijnieks!

Pēc Vadima nāk Dihnilkins. Kā alla� ar stulbu smīk-ņā�anu un ākstībām. Sapinās labirintā. Paklupa pie fasādes. Turklāt neiekļāvās laikā. Divnieks!

Umarovs paskatījās uz Dihnilkinu naidpilnām acīm, nolamāja viņu uzbeku mēlē. Pēcāk, kad pats bija saņēmis teicamu atzīmi, pienāca un nikni sacīja:

� Vajag skriet, ne vilkties kā slinkam ēzelim!

� Kas tev par daļu? Atradies komandieris! � Dihnilkins atcirta.

� Tu visu nodaļu gāz iek�ā, bet man nav daļas? � Karims mācās virsū Semjonam.

� Kas �eit notiek? � stingri vaicāja apak�pulkvedis.

Umarova sejā acumirklī atplauka smaids.

� Nekas, biedri priek�niek, man tāda balss, pārāk skaļa.

� Ak tā, balss... � Apak�pulkvedis saproto�i pamāja un no jauna ķērās pie saviem papīriem.

Vislielāko satraukumu kaujas gatavības pārbaudē sagādā �au�ana. Ikviens dodas kā īstā kaujā. Vairs ne�auj no guļus stāvokļa pa apaļiem mērķiem. Tagad uz uguns-robe�as uznāk vienīgi, lai paziņotu par savu iera�anos. Pēc tam saņem uzdevumu � un tūlīt pat ierakumā iek�ā. Tavā priek�ā ple�as kails lauks, it neko nevar manīt � nedz mērķus, nedz kādus rādītājus �, īsta neitrālā zona, glu�i kā kara laikā.

Kad pēc saraksta bija mana kārta, ari es saņēmu uzdevumu un ielēcu ierakumā. Vērīgi uzmanu da�us paugu-riņus � aiz tiem dro�i vien parādīsies mērķi. Pauguriņu ir nedaudz, aiz tiem ierīkoti īpa�i automātiski mehānismi, kas paceļ mērķi, kad uz vadības pults tiek piespiesta poga. Kurā vietā īsti parādīsies mērķis, tas man nav zināms. Tas tiek darīts ar nolūku, lai radītu reālu kaujas lauka ilūziju.

Sastingstu gaidās. Piepe�i no labās puses iznirst galva un pleci � krū�u siluets �, it kā uz mani tēmētu ienaidnieks. Tikai nenokavēt. Man ir atvēlētas da�as sekundes. Tie�i tik daudz laika, lai �viņ�� pagūtu uz mani notēmēt un iz�aut. Ta�u man savukārt viņ� jāapsteidz. Ātri nosaku attālumu: 200 metri, uzlieku attiecīgo mērķēkļa iedaļu. Notēmēju un viegli nospie�u sprūdu. Mans �pretinieks� nogā�as. Vai esmu tam trāpījis vai arī neiekļaujos laikā. Viņ� ta�u uz mani ne�auj � ienaidnieks ir no finiera, ta�u, līdzko aizrit sekundes, kas viņam nepiecie�amas, lai mani iznīcinātu, mērķis automātiski krīt.

Ta ir 1.ida savdabīga divkauja: vai nu es viņu, vai viņ� mani. Ja es trāpī�u, ar to vēl uzdevums nav izpildīts, �au�ana turpināsies. Ja viņ� pagūs iz�aut uz mani, tad nekāda turpinājuma nevar būt: kara laikā tā ir nāve, bet miera laikā � divnieks un kauns.

No vadības pults pienāk ziņa, ka esmu iznīcinājis mērķi ar pirmo automāta kārtu. Kļūstu priecīgāks. Tagad esmu sev atbrīvojis ceļu � jādodas uzbrukumā. Lecu laukā no ierakuma un skrienu uz priek�u. Joņot arī jāprot saprātīgi. Visu laiku vērīgi pētu apkārtni � tūlīt kaut kur atkal var parādīties mērķis un arī tikai uz da�ām sekundēm. Turklāt es nedrīkstu skriet, cik jaudāju, jāskrien tā, lai neaizrautos elpa. Citādi �au�anas brīdī krūtis drud�aini cilāsies un nevarē�u trāpīt mērķī. Tas viss ir apgūts un noslīpēts treniņos.

Ieraugu savā priek�ā mērķi � lo�metējs! Krist gar zemi nav laika. Lo�metējs � tā nav nekāda rotaļlieta. Uz to jā�auj acumirklīgi. Skrējienā uz sekundes daļu sastingstu, notveru lo�metēju tēmēkļa lodziņā un noberu kārtu. Mērķis pazūd. Tātad esmu to iznīcinājis!

Ta�u uzbrukums aizvien vēl turpinās. Skrienu uz priek�u, lūkodams pēc jauna mērķa, kad piepe�i aiz muguras atskan komanda:

� Gāzes!

Atkal viss ir atkarīgs no sekundēm. Satveru gāzmasku, pielieku pie sejas un ar trenētu kustību vienā rāvienā uzvelku to. Arī �eit pastāv norma: ja paguvi aizsargāties �* esi dzīvs, ja nepaguvi � tātad esi �saostījies�.

Tajā pa�ā mirklī tālumā parādās kārtējais mērķis. Gāzmaskā ir necie�ami karsti, grūti elpot, ta�u visu to esmu ne vienu reizi vien izbaudījis, maskas stiklus ar īpa�u ziedi apstrādāju jau iepriek�, lai tie neaizsvīstu. Vārdu sakot, mani arī ar indīgām vielām nevar pievārēt. Es apņēmīgi notēmēju uz mērķi un iz�auju divas kārtas.

Kad atgriezos izejas pozīcijā, biju nodzinies putās. Lūk, ko nozīmē kauja. Aizritēju�as tikai da�as minūtes, bet pārdzīvots tik daudz, pārciesta tik pamatīga slodze! Visu iz�ķir sekundes, domā�anas ātrums.

Uguns pozīcijā man paziņoja rezultātu:

� Teicami!

Ser�ants Volinecs raugās manī labsirdīgām acīm. Kā izrādās, tās var būt arī glu�i labestīgas, bet agrāk tās man �ķita alla� aukstas un durstīgas.

Pienāca Stepans un teica:

� Apsveicu!

Es vēl nekādi nespēju atgūt elpu, tālab māju visiem ar galvu, it kā sacīdams: paldies.

Dienas nogalē mūsu rotai līdz teicamai atzīmei kopumā pietrūka gau�ām maz. Uz mata kā tajā anekdotē: nepietika da�u procentu. Ja būtu �āvis vēl viens cilvēks, viss būtu kārtībā.

Ta�u �āvu�i bija jau visi � gan virsnieki, gan ser�anti, gan arī star�ina Majs.

Piepe�i man atplaiksnīja spo�a ideja. Es skrie�us metos pie politaudzinātāja Se�eņas.

� Biedri vecākais leitnant, atjaujiet jautāt?

� Es klausos jūs, Agejev.

� Mūsu rotas sarakstos uz mū�īgiem laikiem ieskaitīts Padomju Savienības Varonis Deņisovs. Viņ� ta�u �eit ir ne tikai tāpēc, lai vakara pārbaudēs izsauktu viņa vārdu. Varbūt viņ� arī varētu piedalīties kaujas gatavības pārbaudē?

Se�eņa blenza manī izvalbītām acīm.

� Es nesaprotu, kādā veidā tas būtu izdarāms?

� Ja Deņisovs ieskaitīts mūsu rotā, tad arī kaujā viņ� piedalās kopā ar mums. Tātad kādam jā�auj viņa vietā. Manuprāt, to kā apbalvojumu, kā īpa�as atzinības pierādījumu vajadzētu uzticēt mūsu labākajam �āvējam.

Se�eņa gandrīz vai palika ar atvērtu muti.

� Tu nu gan esi izgudrojis, Agejev! Vispār ideja ir varena! Tomēr kaut kas līdzīgs, manuprāt, praksē vēl nav pielietots. Tie�ām doma ir laba. Labākajam �āvējam kā apbalvojums � tas ir lieliski! Tas ir ļoti pareizi. Un tas, ka rotas sarakstos viņ� ir, tā arī tiesa. Ie�u ziņot pārbaudītajam. Nav vēl teikts, ka tas viņam patiks.

Sc�eņa devās pie inspektora gaida, kur atradās arī mūsu pulka komandieri. Virsnieki diezgan ilgi apspriedās, bet pēc tam visi ieradās mūsu rotā � gan inspicējo�ie, gan mūsu pulka vadība.

� Kas ir �īs idejas autors? � vaicāja pulka komandieris.

� Ierindnieks Agejevs, � sacīja Se�eņa un norādīja uz mani.

� Lieliski, Agejev, labi izdomājāt! Tas ir vareni ne tikai tāpēc, ka rotai radusies iespēja paaugstināt atzīmi, bet arī tāpēc, ka kopumā jūsu doma ir pareiza. Turpmāk jūsu ierosinājumu vajadzēs ieviest rotas dzīvē kā tradīciju, Nu, ko tad, tas ir jūsu priek�likums, jums arī tiek dota iespēja pirmajam to realizēt.

Es apjuku. To nu gan nebiju gaidījis!

Soboļevskis, kā alla�, nepalaidis garām iespēju man iedzelt, klusi pa�ukstēja:

� Aunapiere, vai esi aizmirsis likumu: neuzbāzies ar iniciatīvu, jo pa�am vien nāksies izpildīt ierosināto.

Atbildēt viņam nevarēju, jo galva bija aizņemta ar glu�i citām domām. Tāda atbildība! Biju ļoti satraukts jau tad, kad �āvu pats. Ta�u, ja es saņemtu trijnieciņu vai pat �neapmierino�i�, tā būtu mana pa�a atzīme, bet tagad man jā�auj varoņa vietā visas rotas un tās vadības acu priek�ā!

Mani pārņēma tāda izjūta, it kā asinis piepe�i būtu sastingu�as dzīslās, kļuvu�as pavisam biezas, manas kustības tapa stīvas un neveiklas. Gāju uz ugunsrobe�u kā sapnī. Manī � pretīga vājuma sajūta. Bailes iegāzt nodaļu un visu vadu. Vai patie�ām tūlīt kritī�u kaunā? Pēk�ņi man klāt pienāca poldaudzinātājs Se�eņa un kopā ar mani devās ugunsrobe�as virzienā. Viņa seja staroja priekā. Se�eņa �ķita ļoti laimīgs.

� Tu mani ļoti iepriecināji, Agejev. Politiskās sagatavotības pārbaudē man nebija taisnība. Tu, kā izrādās, esi lieliski sagatavots. Tu ta�u biji iniciators! Tas tik ir ko vcitsi Varbūt mēs būsim paraugs citiem visā Padomju Annijā!

Es izmocīju skābu smaidiņu un klusu pavaicāju:

� Ja nu nopūdelēju?

Se�eņa uzreiz saprata manu noskaņojumu.

� Tu izbeidz! Nedomā par tādām lietām. Kā gan tu vari nopūdelēt, ja nupat pabeidzi �au�anu teicami? Prasme tev ir. Galva gai�a. Gribas faktors? Skaidrs, ka esi uztraucies. Tas ir pat labi. Satraukums sportistiem palīdz sasniegt rekordus. Izbeidz domāt par neveiksmi. Tevi tā nepiemeklēs!

Mēs bijām pienāku�i jau glu�i tuvu izejas pozīcijai. Se�eņa sveicinādams pamāja man ar roku un nogāja malā. Viņa vārdi mani uzmundrināja. Viņ� paglāba mani no �aubām un mazdū�ības. Tik tie�ām, no kā tad es lai baidos? Vai es neprotu �aut, vai? Esmu noguris? Ta�u varu vēl veselu diennakti �aut un lādēt! Tad kas ar mani ir noticis? Ak tā � tagad esmu nevis Agejevs, bet gan Padomju Savienības Varonis Deņisovs. Jo labāki Tātad nevar būt nekādu �aubu!

Ieņēmu pozīciju �au�anai. Ar pirmo kārtu nogāzu krū�u mērķi. Traucos uz priek�u. Sa�āvu visus mērķus un, �ķiet, tikai pēc tam iesāku elpot. Skrēju un darīju visu tik ārkārtīgi sakoncentrējies kā vēl nekad.

Tas nu gan ir ko vērts! Pat pa�am iepatikās. Varbūt tie�i tādu sajūtu arī sauc par iedvesmu. Es traucos uz priek�u kā spārnos, es visu redzēju daudz skaidrāk nekā parasti, es jutu savā ķermenī tādu spēku, ka �aujot automāts sastinga pie mana pleca kā piemetināts. Jutu, ka tas esmu nevis es, bet gan kāds cits � pa�as pilnības iemiesojums.

Kad, pabeidzis �au�anu, pastāstīju Se�eņam par savām izjūtām, viņ� domīgi sacīja:

� Jā, tas arī ir rado�ais darbs. Cilvēks tādā pacilātībā spējīgs veikt un arī veic varoņdarbus. Kas zina, varbūt pats Deņisovs juta glu�i to pa�u, ko �odien tu. Tu esi laimīgs cilvēks, Agejev. Es vēlreiz no�ēloju, ka politiskajā sagatavotībā tev pazemināju�i atzīmi uz �etri.

� Toties tas ir stabils �etrinieks, bez jebkādām atlaidēm, � sacīju, lai viņu nomierinātu.

� Dzel�ains! � iesaucās Se�eņa un tā īpa�i laipni pavērās manī. � Man tev ir viena loti interesanta ideja, ta�u par to pastāstī�u citreiz.

Es lūdzo�i palūkojos uz viņu, ta�u prasīt atturējos, tas būtu nesolīdi, tīri vai bērni�ķīgi; viņ� mani ieinteresējis, bet es tūlīt sāktu lūgties: �Pastāstiet! Nu, lūdzu!� Nē, tā nedrīkst, jābūt savaldīgam. Tik un tā viņ� vēlāk pats pastāstīs. Tāpēc es cietu klusu.

Ta�u tik ļoti gribējās izdibināt, ko izgudrojis �eņ�eņs! It īpa�i tāpēc, ka, ejot prom, viņ� vēlreiz uzurdīja manu ziņkārību, sacīdams:

� Tu pat iedomāties nevari, cik nozīmīga saruna mums gaidāma.

Viņ� aizgāja.

Kad pārbaude bija beigusies un pienāca laiks izanalizēt paveikto, kā saka militārā valodā � apkopot rezultātus, garnizonā ieradās kara apgabala pavēlnieks. Viņa uzvārdu esmu bie�i dzirdējis. Avīzēs tika publicēti da�ādi ģenerāļa raksti. Politiskajās mācībās bija notiku�as īpa�as pārrunas par augstākajiem priek�niekiem, tad arī mums visos sīkumos tika izstāstīts par pavēlnieku. Redzēt gan viņu nekad nebija gadījies. Viņ� ieradies pie mums. Visvairāk mani pārsteidza viņa augums. Virsnieki, kas stāvēja apkārt ģenerālim, tik tikko sniedzās viņam līdz pleciem.

k itījās uz vish m no aug�as, un tālab �ķita, ka viņ� redz it visus trūkumus. Neviļus man ienāca prātā dziesmas vārdi: �No aug�as redzams viss...�

Reiz, no tālienes vērodams ģenerāli, kas stāvēja līdzās automa�īnai pie �tāba un kaut ko pārsprieda ar pulka komandieri, Stepans sacīja komjaunatnes organizācijas sekretāram O�ka �ovam:

� Zini ko, uzaicināsim ģenerāli uz tik�anos ar komjaunie�iem.

Ser�ants pārbijās.

� Tu esi ķerts, vai?.

� Kas tur sevi�ķs? Arī pavēlniekiem mēdz būt brīvais laiks...

Kareivji Kuzņecova ierosinājumu atbalstīja:

� Ko tu rausties, O�kasov!

� At�uj ieties!

� Vai tu baidies? � vaicāja Kuzņecovs.

� Nē. Nespēj viņ� katru rotu apmeklēt. Ja varētu sapulcināt visus pulka komjaunie�us, tad ...

� Olio, uzreiz var manīt īstu vadītāju. Pla�s mērogs! � iedzēla Kucans.

� Liecies mierā! � Kuzņecovs viņu apsauca. � Tā ir pareiza doma. Vajag aiziet pie apak�pulkve�a Prohorenko.

� Tas nebūs pēc reglamenta, � atkal iejaucās Kucans, � jāsāk ar Se�eņu.

� Tas arī ir pareizi, � piekrita Kuzņecovs. � O�kasov, ejam pie vecākā leitnanta.

Mūsu ideja guva atbalstu. Ģenerālis labvēlīgi piekrita komjaunie�u lūgumam. Viņ� izvilka piezīmju grāmatiņu, izpētījis veicamo uzdevumu sarakstu, sacīja:

� Varu atnākt pulksten divdesmitos uz kādām �etrdesmit minūtēm.

Mēs sē�am klubā, bet uz skatuves mūsu priek�ā kara apgabala pavēlnieks. Viņ� labsirdīgi smaida un jautri noskatās uz komjaunie�iem. Tuvumā viņ� atgādina glu�i vai milzi � tik tie�ām monumentāls vīrs. Pie krūtīm viņam daudz ordeņu plāksnī�u.

� Nu, ko lai jums pastāstu? � viņ� pavisam vienkār�i mums vaicā.

Kareivju rindās no�alc tāda kā viegla vēja pūsma. Visiem patīk tāda komandiera izturē�anās. Kāds bikli ierosina:

� Par sevi. Par dzīvi.

Visi smejas un arī ģenerālis.

� Par dzīvi, � viņ� jautri saka. � Nu, ko tad, parunāsim par dzīvi. Tā paiet ātri. Vēl nesen es staigāju �eit, �ajos smiltājos, � komandieris pamāja uz barhanu pusi,

� būdams tāds pats komjaunietis kā jūs. Tiesa kas tiesa, mūsu jaunība bija nesalīdzināmi grūtāka par jūsējo. �eit, Karakumā, slēpās no atmaksas basma�i. Tajos gados es biju Ļeņina vārdā nosauktās Ta�kentas karaskolas kursants. 1931. gadā mūsu pavēlniecība bija pieņēmusi lēmumu iznīcināt basma�u bandu atliekas. Karaskolā tika saformētas vairākas rotas un eskadroni. Vadus komandēja pa�i kursanti. Vienu no vadiem uzticēja arī man.

Skatīdamies uz ģenerāli, atcerējos kādu fotoattēlu, kas karājās pie sienas kaujas slavas istabā. Tajā viņ� ir vēl jauneklis, ļoti līdzīgs jebkuram no mums, � vienkār�a seja, uz cepures uzbīdītas brilles, kas aizsargā acis no putekļiem. Vai viņ� toreiz domāja, ka kļūs par pavēlnieku? Protams, ka nē. Mēs arī vēl nezinām, par ko kļūsim.

� Dala no karaspēka, � turpināja stāstīt ģenerālis,

� pa Kaspijas jūru tika pārvesta uz Karabogazgolu. Mūsu vienība virzījās no dienvidiem. Gribējām at�ķelt bas-ma�us no oāzēm, pilsētām un iznīcināt viņus smiltājos. Pārgājiens bija ārkārtīgi smags: karstums, slāpes, tehnika pavisam citāda nekā tagad. Ūdens tika izsniegts stingri pēc normas. Vārdu sakot, �ie jaukumi jums ir pazīstami � pa�i esat izbaudīju�i. � Ģenerālis �ķelmīgi piemiedza ar aci un turpināja: � Izbaudīju�i jūs esat! Ta�u � ne pilnībā. Tagad jūs ar komfortu vizināties automa�īnās, tankos, helikopteros, bet mēs tajos laikos visu stiepām pa�i, labākajā gadījumā uzkrāvām zirgam. � Ģenerālis uz mirkli apklusa, vērodams, kā mēs reaģējam uz viņa sacīto. � Es negribu jūs apvainot. Izmantojat tehniku. Tagad ir pavisam citi laiki. Tomēr esmu pārliecināts, ja jums vajadzētu sastapties ar tādām pa�ām grūtībām, kādas pārvarējām mēs, jūs arī tiktu ar tām galā.

Kareivji pēc ģenerāļa uzslavas līksmi sarosījās.

� Sakāvām mēs vienu bandu, otru un jau izvietojāmies atpūtai, kad piepe�i saņēmām ziņu: kāda no mūsu vienībām nokļuvusi basma�u pārspēka aplenkumā. Lai arī nupat bijām izcīnīju�i smagu kauju, bet vai tad var nodoties atpūtai, kad tavi biedri nokļuvu�i nāves briesmās? Mēs steig�us vien devāmies palīga. Ceļu mums rādīja viens no vietējiem iedzīvotājiem. Notika tā, ka ceļvedis pats nomaldījās. Ieradu�ies mēs bijām it ka norādītajā rajonā, ta�u no mūsu meklētās vienības nebija ne miņas, vienīgi visapkārt dī�ājās basma�u jātnieku patruļas. Brīnāmies � pārāk bezbēdīgi izskatās �īs patruļas. Visbeidzot mēs tikām skaidrībā par radu�os stāvokli, ka teikt, noorientējāmies. Izrādījās, ka esam nokļuvu�i bandas aizmugurē. Ja nu tā ir gadījies, jārīkojas aktīvi. Izvērtāmies un devāmies uzbrukumā. Pārgalvīgi pui�i bija �ie kursanti. � Ģenerālis atkal pārtrauca stāstījumu un palūkojās zālē. Mēs degām ziņkārībā, kas notika tālāk, bet viņ� teica: � Skatos uz jums, daudzi man liekas līdzīgi maniem jaunības draugiem un ne tikai pēc izskata vien, bet � galvenais � ar drosmi un vīri�ķību ... Vārdu sakot, sitam basma�us, bet pa to laiku pienāk pavēle nostiprināties un ieņemt apļa aizsardzību. Izrādījās, ka mūsu aizmugurē pielavījusies liela basma�u vienība. Bet tikmēr notiek varena kauja, valda elles troksnis, �āvieni, kliedzieni, sprādzieni. Manu balsi nemaz nevar dzirdēt. Beigās kaut kā izdevās sapulcināt ļaudis vienkopus un sagatavoties aizsardzībai. Tikko to paguvām izdarīt, kad basma�i metās pretuzbrukumā. Sakaut mūs ar vienu rāvienu viņiem, protams, neizdevās � gan pirmo, gan otro triecienu mēs godam atsitām. Tad viņi izmantoja viltību � palaida mums virsū aitu baru. Ganāmpulks kā jau ganāmpulks � neko sevi�ķu neievērojām. Piepe�i lo�metējnieks Usmanovs iekliedzās: �Starp aitām slēpjas basma�i!� Palidojos es vērīgāk un tik tie�ām redzu: ar milzīgām, spalvainām papahām galvās mums klāt zogas bandīti. Viņu viltība nebija izdevusies � mēs sapratām ienaidnieka nolūkus. Vārdu sakot, trīs diennaktis svelmainajā tuksnesī, gandrīz bez ūdens, mēs turējāmies pretī ienaidnieka pār-Bļ kam. Bandu sakāvām. Tā, mani draugi, kursanti pārvarēja visas grūtības un izpildīja pavēlniecības uzdevumu.

Zālē sāka aplaudēt. Kad troksnis norimās, kāds pacēla roku.

� Lūdzu, � sacīja ģenerālis, un visi pagrieza galvas pret jautātāju.

� Vai tā ir taisnība, ka jūs bijāt Spānijā, biedri pavēlniek?

Ģenerālis kļuva smaidīgs.

� Re, kā � visu zina! Biju gan, biedri. Ta�u pastāstī�u jums nevis par kaujām, bet gan par tik�anos ar vienkār�u fran�u sievieti, pie kuras mitinājos kopā ar savu ceļabiedru, kamēr mūs nelegāli iesūtīja Spānijā. Gribu par to pastāstīt tālab, lai parādītu, kā uz mums, padomju karavīriem, raugās visas pasaules cilvēki.

Parīzē mani un vēl vienu komandieri nosūtīja dzīvot Elizabetes Legri kundzes privātajā pansijā. Turklāt Legri kundze mūs apgādāja arī ar uzturu. Jūs jau pa�i sapratīsiet, ka mums, veselīgiem krievu cilvēkiem, nepietika ar viņas mazajām pusdienām ...

Mēs iesmējāmies. Visiem iepatikās �is teiciens � �mums, veselīgiem krievu cilvēkiem�, tas ļoti saskanēja ar ģenerāļa ra�eno augumu.

� Nodzīvojām mēs dienu, otru. Est gribas, ka nevar vairs ciesti Aizgājām ar draugu uz veikalu, nopirkām pāris līkumus desas, maizi, sieru un citu ēdamo. Bet tur, ja nopērk daudz produktu, dod līdzi groziņus. Salikām ēdamo groziņā un devāmies atpakaļ. Klusītiņām ielavījāmies savā istabā, lai mūsu saimniece, Legri kundze, nepamanītu un neapvainotos. Apsēdāmies pie galda. Tiklīdz apsēdāmies, groziņ� tūlīt pat iztuk�ojās.

Zālē no jauna atskanēja smiekli.

Tikko paguvām paēst vakariņas, kad pie durvīm atskan klauvējieni. Ienāk Legri kundze. �Vai jūs jau rīt braucat prom?� � �Nē, bet kālab jūs tā nodomājāt?� � �Es redzēju, kā jūs pārnesāt grozu ar pārtikas krājumiem ceļam.� Tanī brīdī viņa ieraudzīja tuk�o grozu. �Kur tad palikusi pārtika?� Sī skatās un redz � uz galda mētājas maizes drupa�as, desas ādiņas. Nebijām paguvu�i novākt.

�Ak dies, vai tie�ām jūs to visu notiesājāt?� Nav jau kur likties � atzīstamies: �Ieturējām vakariņas, Legri kundze.� Francūziete palūkojās uz mums ar sajūsmu un teica: �Jūs esat īsti spēkavīri. Tagad es vairs ne mirkli ne�aubos, ka fa�isms tiks iznīcināts!�

Mēs atkal iesmējāmies, bet ģenerālis rezumēja:

� Kā redzat, viņa nav kļūdījusies!

Pēc tam viņ� stāstīja par Lielā Tēvijas kara grūtajām dienām. Uzstā�anās beigās ģenerālis novēlēja visiem karavīriem veselību un panākumus kaujas sagatavotībā.

Kad bijām jauni, nevarējām paredzēt, ka uz mūsu pleciem uzgulsies tāda smagme. Ta�u partija raudzījās tālu uz priek�u un tāpēc uzaudzināja mūs stiprus, spējīgus pārvarēt grūtības un pieveikt ienaidnieku. Arī jums jāgatavojas grūtiem pārbaudījumiem. Miers uz zemes tiks saglabāts, ja būsiet stipri, ja ienaidnieki sapratīs, ka izraisīt L u ir bīstami un ka tas viņiem var būt liktenīgs. Gadījumā, ja sāksies kar�, jūs esat nākamo uzvarētāju paaudzei

Mcs vēl ilgi aplaudējām pavēlniekam. Tagad mūsu priek�ā bija ne vien liela auguma vīrs, bet gan cilvēks � liels savā sirsnībā, pieredzējis un gudrs karavadonis, ar kuru kareivji bija ar mieru mesties vissīvākajā cīniņā.

Pēc inspekcijas pārbaudes Karimu Umarovu apbalvoja ar nozīmīti �Padomju Armijas teicamnieks�. Mēs visi bijām ļoti priecīgi par �o apbalvojumu. Karims patie�ām to godam pelnījis!

Ta�u ar �o godpilno teicamnieka nozīmīti viss vēl nebeidzās. Karims pacentās mūs vēl vairāk pārsteigt.

Saņēmis apbalvojumu, viņ� devās uz mantnīcu, atvēra savu �emodānu, pavandijās tajā un pēc mirkļa iznāca ar Darba Sarkanā Karoga ordeni pie krūtīm.

Divus gadus ne reizi nebija piespraudis, nevienam neteica ne vārda par to. Tā nu gan ir vienreizēja pacietība!

Sākām tincināt Karimu:

� Kāpēc visu laiku klusēji?

� Vai tad par to vajadzēja kliegt? � Umarovs smējās. � Politiskajā sagatavotībā � trīs. Fiziskajā � divi. Skatieties uz mani, ļaudis, man ir ordenis! Vai tā? Umarovs nav tāds cilvēks, saņēmis teicamnieka nozīmīti, viņ� nu var tai blakus nēsāt arī ordeni.

Nopētījām viņa _ ordeni: sarkans karogs, uzraksts

�CCCP�, sirpis un āmurs, zobrats, vārdu sakot, pa�aizliedzīga darba simbols. Vakarā Umarovs pastāstīja, par ko viņ� tika apbalvots. Atklājās, ka viņ� jau kop� se�padsmit gadu vecuma strādāja par kokvilnas audzētāju. Kokvilnā viņ� ir glu�i kā iemīlējies, runā par to kā par dzīvu būtni, � kas kokvilnai patīkot, kas nepatīkot, kāpēc tai ir �labs un nelabs noskaņojums�. Tā jāuzmana tāpat kā mazs bērns ne tikai dienas, bet arī nakts laikā. Pirms Karirnu iesauca armijā, komjaunie�u brigāde, kurā viņ� strādāja, bija izaudzējusi visaugstāko kokvilnas ra�u apgabalā. Visa brigāde tika apbalvota, Umarovs saņēma ordeni.

Man ienāca prātā kādreizējā saruna ar Zigalovu par cildenumu. Toreiz viņ� mani uzteica par to, ka biju ar mieru dot Stepanam savas asinis. Kas gan tur tāds īpa�s? Turpretī Karims, tas patie�ām bija rīkojies cēli.

Pie ieejas atskanēja dieninieka sauciens:

� Ierindniek Agejev, pie politaudzinātāja!

Kāpēc es tik pēk�ņi ievājadzējos �eņ�eņam?

Jo�u uz rotas kanceleju.

� Jūs izsauc uz pulka �tābu! � �e�eņa mani pārsteidz.

� Mani?

Visa dienesta laikā ne reizi nebiju ievajadzējies �tābam � un piepe�i � lūdzu! Varbūt mājās atgadījusies kāda nelaime? Nevar būt � tad telegrammu atnestu uz rotu. Kāpēc tad?

Se�eņa jautri noskatās manī, viņam ir zināms � kāpēc.

� Vai savu aprakstu atceraties? Par star�inu Māju.

� Atceros.

� Tagad ieradies korespondents pārbaudīt faktus...

�ķiet, politaudzinātājs dzen velnu. Ko tad lai pārbauda?

Tas ta�u nav feļetons.

� Es jums taisnību saku, ejiet uz �tābu pie apak�pulkve�a Prohorenko, tur jūs gaida biedrs no avīzes.

Skrienu uz �tābu. Kabinetā ieraugu nepazīstamu virsnieku � pēc pakāpes apak�pulkvedi. Pa�u Prohorenko neredzu.

� Jūs esat Agejevs?

� Jā.

� Piesēdiet. Mani sauc Vitālijs Jegorovi�s Pepelovs. Esmu apgabala laikraksta kultūras nodaļas vadītājs.

Apsē�os pie galda un uzmanīgi nopētu apak�pulkvedi. Tas ir drukns vīrs, platiem pleciem, apaļu seju, augstu pieri, galvu klāj īsi apcirpti, iesirmi mati. Aiz raga brillēm, kuras spēji pārvērta viņa bālgano seju, raudzījās vērīgas, gai�as acis.

� Pirms devos komandējumā uz �o garnizonu, izlasīju jūsu aprakstu. Tas man patika. Nolēmu ar jums iepazīties. Lai arī jūs esat iesācējs �urnālistikā, tomēr dzirksts, kā saka, jūsos kvēlo, � Pepelovs runāja nesteigdamies, rāmā balsī. � Ko vēl jūs esat uzrakstījis?

Pastāstīju viņam par sevi. Tomēr atzīties, ka esmu ieceļojis uzrakstīt grāmatu par kareivi, man bija kauns. To nu < noklusēju. Ta�u Pepelovs, glu�i kā uzminējis, kas ar mani notiek, ņēmās man dot padomus:

lv ikstict vairāk. Nevajag kautrēties. Picdā' āju jums Lļ111 pai 11111� 11 a: �tata korespondentu. Materiālus sūtīsiet man. Mus interesē ...

ivp- lovs nesteigdamies sāka uzskaitīt da�ādus tematus: i aujas sagatavotība, pa�darbība, darbs Ļeņina istabā, sacensība, vārdu sakot, viss, kas notiek pulka ikdienā. Pēc tam viņ� izvilka no ādas mapes manu aprakstu. Neviļus nosarku kā vēzis � gandrīz virs katras rindiņas bija ierakstīti jauni vārdi un pat teikumi. Vietām bija izsvītrotas veselas rindkopas. Uz manuskripta malām daudz piezīmju. Pepelovam bija skolniecisks rokraksts. Nelieli, apaļīgi burti izskatījās taisni kā zaldātiņi, un nemanīja nekādus kruzuļus.

� Esmu atvedis jūsu manuskriptu ...

Viņ� pamāja uz lapām, kurās labojumu bija vairāk nekā manis sarakstītā teksta, bet es pavaicāju:

� Kas tad jums tur iepatikās?

Pepelovs, laipni pasmaidījis, atteica:

� Tas vēl nav nekas, mēdz būt daudz sliktāk!

Vitālijs Jegorovi�s ņēmās iztirzāt labojumus tekstā līdz

pat punktiem un komatiem. Klausījos ar dziļu interesi, kaut arī jutos neveikli savu muļķīgo kļūdu dēļ. Tagad pats manīju domas nevarību, jucekli izklāstījumā un pat gramatiskas kļūdas. Pepelovs, protams, ne jau pirmo reizi tā iztirzāja kādu darbu. Dro�i vien viņ� noņēmās ar daudziem jo daudziem man līdzīgiem iesācējiem. Uz mirkli iztēlojos stāstu un aprakstu kaudzes uz viņa rakstāmgalda, kurus visus izrediģējis �is gudrais cilvēks. Kādai dzel�ainai pacietībai jābūt, kādai milzīgai mīlestībai pret savu darbu!

Apspriedāmies ilgāk par stundu, ta�u man likās, ka �i patīkamā saruna ilga tikai da�as minūtes. Biju ar mieru viņu kļausities kaut vai visu dienu, ta�u Pepelovam bija arī citas darī�anas. Savākdams savu mapi, viņ� teica:

� Pirms prombrauk�anas sameklē�u jūs, bet tagad pārlūkojiet manu rediģējumu, var gadīties, ka atsevi�ķās vietās nepiekrītat man... � viņ� to sacīja visnotaļ nopietni, bez mazākās ironijas pieskaņas, kā līdzīgs līdzīgam.

� Ko jūs, biedri apak�pulkvedi...

� Noteikti pārlūkojiet, tas jums nāks par labu. Piesēdiet, mierīgi padomājiet, pamēģiniet uzlabot. Jūsu aprakstu nodrukāsim.

Atsveicinājos no Vitālija Jegorovi�a un skrie�us devos uz rotu. Ceļā sastapos ar apak�pulkvedi Prohorenko.

� Nu, ko tad jums sacīja rakstnieks? � viņ� pavaicāja.

� �urnālists, � es pārlaboju.

� Nē, rakstnieks gan. Vai tad Vitālijs Jegorovi�s jums neteica? Viņ� ir PSRS Rakstnieku savienības biedrs.

Pārsteigumā kļuvu vai mēms. Pirmo reizi mū�ā biju ticies ar dzīvu rakstnieku, veselu stundu sarunājos ar viņu un nemaz nezināju, ka manā priek�ā ir rakstnieks!

Pēc sarunas ar Pepelovu vairākas dienas staigāju kā apmāts. �ķiet, nekas īpa�s nebija noticis, � parasta konsultācija autoram � iesācējam. Tomēr nē � tā nav parasta konsultācija. �eit jūtama uzmanība pret cilvēku, pret ierindas karavīru. Sī uzmanība armijā izpau�as it visur. Ja tevi ieinteresēs kaut kas tāds, kas sirdij tuvs un tīkams, tevi tūlīt pamanīs. Tā, piemēram, atbraucis apak�pulkvedis, rakstnieks. Kaut gan viņ� ieradies citās darī�anās, tomēr viena no tām � palīdzēt kareivim Agejevam, aprunāties ar viņu, pamācīt. Turklāt tas jāizdara gudri un iejūtīgi. Pepelovs netiecās sagraut mani ar savu erudīciju, viņ� runāja vienkār�i un saprotami, īpa�i apsverot katru vārdu. Sī saruna mani veicināja daudzām pārdomām un vēl ilgi palika atmiņā.

Pirmais dienesta gads ir beidzies. Tik daudz esmu iemācījies, tik daudz uzzinājis �ajos divpadsmit mēne�os! Ta�u, ja man pavaicātu, kas ir vissvarīgākais, ko esmu ieguvis �ajā laikā, es nosauktu ne tikai māku rīkoties ar kaujas iero�iem, prasmi aizsargāties no kodoluzbrukumiem, ne tikai mūsdienu sare�ģītās kara tehnikas pārvaldī�anu, zinā�anas taktikā, politikā un orientē�anos starptautiskajā stāvoklī. Es dro�i vien izteiktu spriedumu, kas pirmajā miikli varētu likties visai dīvains. Pats svarīgākais ieguvums ir tas, ko man nemaz nav mācīju�i, � proti: es sāku citādāk domāt. Esmu iemācījies spriest nevis skolnieka Viktora Agejeva līmenī, bet gan nesalīdzināmi pla�āk un dziļāk, vārdu sakot, kā pieaudzis cilvēks.

Ka pirmā armijas gada rezultātu gribu vēl atzīmēt to, ka manī izzudusi sa�ķeltības izjūta. Dienesta pirmajos mēne�os dzīvoju tādu kā dubultdzīvi, kurā viss dalījās divas daļās: mācību stundās un ārpusmācību laikā, polit-nodarbībās un sapulcēs �kareivju klubā�, ierindas dziesmas un dziesmiņās aiz kazarmas, pārrunas Ļeņina istabā un diskusijās smēķētavā, draudzībā ar Kuzņecovu un draudzība ar Soboļevski. Atrados it kā starp diviem kras-tiom, kas (Ivcsrlcs mieru mani neveicināja. Pagāja krietns laiks, kamēr apratu, ka japiestāj pie viena krasta. Tagad es /iim, pie kura īsti. Līdz ar to sa�ķeltības izjūta mani atstājusi un pārņēmusi pārliecība, ka nepiecie�ams dienēt pa�aizliedzīgi. Cilvēki acīmredzot ir līdzīgi augļiem � tie nobriest da�ādos termiņos. Man bija nepiecie�ams gads. Stepanam krietni mazāk. Kucanam vajadzēja divus gadus. Toties Vadimu, ja turpinām līdzību ar augļiem, jau labi sen no iek�puses grau� tārps. Dihnilkins savukārt ir kā neattīstījies aizmetnis. Tādi kokā panīkst, atpaliek aug�anā un visbeidzot nokrīt zemē. Acīmredzot armija pāraudzināt visus tomēr nespēj. Dihnilkins nemaz nav labojies. Viņ� vienīgi kļuva piesardzīgāks, pielāgojās.

Vēlreiz izlasīju savas piezīmes. Dauclz kas būtu labojams. Nav īsti pareizi pasacīts. Tagad par dzīvi sprie�u jau savādāk. Ta�u vai man ir tiesības to visu pārlabot? Ja tagad sāk�u uzrakstīto koriģēt pēc sava jaunā apziņas līmeņa, tad tas jau būs otrais dienesta gads. Tomēr tas vēl ir priek�ā. Tajā būs daudz vairāk laika gan domām, gan darbiem.

..�

Dienesta otrais gads iesākās svinīgi. Aizsardzības ministrs savā pavēlē noteica mums jaunus uzdevumus.

Kad tika izstudēta ministra pavēle, darbs un dzīve mūsu pulkā sāka ritēt svētku noskaņojumā. Katra apmācība, katra ieskaite �au�anā ieguva īpa�u nozīmi � it visam jābiīt izpildītam teicami. Tiek noslēgti līgumi par sacensībām. Tagad ikviens krietns kareivis ir sevi�ķā cieņā. Ja-teic gan, ka vesels pulks mūsu biedru ļoti nepiemērotā brīdī bija beigu�i dienestu. No mūsu nodaļas uz mājām devās Volinecs, Skibovs, Kucans un Umarovs. Viņi atstāja savas adreses, apsolīja rakstīt. Karims piekodināja:

� Daudz vārdu nevajag, es zinu pats, ka nav laika. Atsūti telegrammu, kad brauksi mājās. Samarķandā es atnāk�u uz staciju, visus sagaidī�u. Mēs tagad esam ka brāļi!

Tiklīdz nodienēju�ie aizbrauca, atkal sākās atvadas. Ste-panam pie�ķīra atvaļinājumu. Ar to viņam sanāca īsta ķēpa.

Reglaments paredz daudz un da�ādus veicinā�anas veidus. Atvaļinājums uz mājām � tas nav augstākais no tiem. Mēdz būt vēl di�āks apbalvojums, piemēram, iespēja nofotografēties pie sava pulka kaujas karoga. Patīkami izpelnīties tādu godu, pēcāk visu mū�u fotogrāfiju rādīsi draugiem, bet vēl pēc tam arī saviem bērniem. Tomēr kareivjiem ir nedaudz at�ķirīgāka vērtību skala. Vispatīkamākais ir atvaļinājums uz dzimto pusi. Jaunie�i rautin raujas uz mājām pasērst pie mātes, tēva, brāļiem un māsām, padi�oties karavīra formas tērpā mīļotās meitenes priek�ā.

IGO

Stepanam Kuzņccovam par izcilām sekmēm tika pie�ķirts atvaļinājums. Cits viņa vieta būtu lēkājis aiz prieka. Ta�u Sb pans � glu�i otrādi � nokāra degunu. Sī balva viņam nebija vajadzīga. Tad es aizgāju pie Se�eņas un pateicu:

� - Biedri vecākais leitnant, mūsu rotā tika nodarīts pāri labam cilvēkam ...

� Par ko jūs runājat?

� Par Kuzņecovu. Uz kurieni lai viņ� brauc? Viņam nav nedz tuvu, nedz tālu radu. Ar apbalvojumu atgādinājāt cilvēkam par viņa vientulību.

� Tiesa kas tiesa, tas ir nepatīkami, � piekrita Se-�eņa, domīgi braucīdams zodu. � Gribējām ta�u iepriecināt. Ko lai tagad iesāk? Kaut kādā veidā vajadzētu prasmīgi izlabot kļūdu.

Piedāvā�u viņam doties uz manām mājām. Tēvs ar mati pazīst viņu pēc vēstulēm. Uzņems ka tuvinieku. Tur viņ� izgulēsies, pastaigas pa ķim�iem. Varbūt ar kādu meiteni Iepazīsies būs ar ko sarakstīties.

� To tu lieliski esi izdomājis. Tagad aprunājies ar Kuzņecovu. Vēlāk man ziņosi.

Runāt ar Kuzņecovu par tik smalku padarī�anu nebūt nav viegli. Diplomātiskus gājienus lietot arī nav nozīmes � līdzko sāk�u gudri un iztālēm, tūlīt pat visu ieceri samaitā�u. �ēlastību viņ� nevar ciest ne acu galā. Tāpēc izvēlējos citu taktiku.

� Gribu tev, Stepan, kaut ko lūgt.

� Tad dari to tūlīt, kamēr man labs prāts.

� Iegriezies pie maniem sen�iem un pastāsti, kā mēs �eit dzīvojam, nomierini. Citādi viņi domā, ka mūs katru mīļu dienu apber ar smiltīm līdz acīm un cepina saulē kā �a�liku uz iesma.

� Aizie�u un tā uzmālē�u mūsu dzīvo�anu, ka tavi sen�i lūgs komandieri atstāt tevi virsdienestā.

Klusībā līksmoju. Stepans pats devās izliktajās lamatās, vajadzēja tikai reizēm viņu vieglītēm pabikstīt.

� Noteikti uzmālē, lai nekavējoties raksta lūgumu mūsu vadībai.

Tas, protams, bija joks, un Stepans, pieskaņodamies man, turpināja dzīt velnu tādā pa�ā garā:

� Varu iedomāties, kā priecāsies tava māmiņa, kad viņa to uzzinās.

� Viņa būs stāvā sajūsmā... Tomēr, ja runājam nopietni, māte tik tie�ām būs priecīga, tevi ieraugot. Ja tev

ir iespēja, lūdzu, paildzini maniem vecī�iem prieku, padzīvo pie mums.

Stepans sāka ausīties. Steidzīgi notēloju patiesu no�ēlu.

� Tev jau, protams, nebūs viegli atbildēt uz viņu bezgalīgajiem jautājumiem � viņus ta�u interesē it viss, kas ar mani saistīts. Tu, Stepan, lūdzu, pacenties to pieciest. Pie viena tev arī dzīvokļa jautājums tiks atrisināts. Kopmītnē dro�i vien tava vieta aizņemta. Tāpēc paliec pie mums.

Stepans kļuva pavisam tramīgs. Mans plāns draudēja ik mirkli sabrukt, tāpēc izmantoju pēdējo iespēju,

� Vēl viena lieta, un tā ir pati galvenā, gribu tevi palūgt kā vistuvāko draugu � palūko, kā tur dzīvo mani sen�i. Vai ir veseli, vai viņiem visa kā gana? Varbūt vajadzēs �o to palīdzēt, saskaldīt malku ziemai, salabot jumtu ...

Es tik bezdievīgi meloju, ka ausis kustēja, � nedz malka, nedz arī jumts man nemaz nerūpēja, jo mūsu dzīvoklis atrodas lielā �etrstāvu ēkā ar centrālapkuri.

Tomēr mana rīcība bija pareiza. Tagad Kuzņecovs bija ar mieru � viņ� ta�u nespēja atteikties palīdzēt drauga ģimenei!

� Raksti adresi!

Iedevu viņam līdzi vēstuli un pavadīju uz staciju. Kad vilciens devās ceļā, nosūtīju telegrammu: �Uzņemiet manu vistuvāko draugu. Viņ� ir vientuļ�, nav kur palikt.� Gribēju vēl piemetināt � �bārenis�. Tomēr �is vārds man likās aizvainojo�s un nevietā, vai tad Stepans ir bārenis! Man viņ� ir kā brālis ...

Drīz vien pēc Stepana aizbrauk�anas sagaidījām jauniesauktos. Viņi ieradās pie mums, soļodami garā virtenē, sāka lēkāt, tāpat kā mēs kādreiz, cenzdamies iet kopsolī. Izskats visiem bija diezgan bēdīgs � baltie ģīmī�i likās tādi kā jocīgi. Acīs vīdēja apjukums un pat bailes. Mēs centāmies ar jokiem uzmundrināt viņus, bet pēc tam nosoļojām svinīgajā mar�ā. Nodevām tā ierindas solī, ka asfalts sprak�ķēja vien. Skatieties, zaļknābji, kā jāsoļo!

Mana dienesta otrais gads bija sācies vēl pirms mēne�a, ta�u tikai tagad, kad. ieradu�ies jauniņie, piepe�i sapratu* esmu kļuvis �vecais�.

Mūsu nodaļā tagad ir jauns komandieris. Demobilizētā Volineca vietā iecelts jaunākais ser�ants Jfurijs Veto�kins. Tas pats tuklais un klusais memmesdēliņ� Juro�ka Veto�kins, par kuru vilcienā ņirgājās Dihnilkins. Pēc iera-�anās pulkā viņu norīkoja uz ser�antu skolu, un rnēs �ķiļamies uz ilgu laiku � skola atrodas citā pilsētā. Sākumā viii' (m (lienēja kā ierindnieks mācību nodro�inā�anas koni ;i 11<!.-1, het pēc tam pabeidza mācību kursu un, skat, pēc Izlaiduma ieradies savā pulkā kā jaunākais ser�ants, tika !<vrii: par mūsu nodaļas komandieri. Kā viņ� komandēs, !o nudien nevaru saprast! Man �ķiet, sitampaipuisītimnav nekādu komandiera dotību.

Jurija Veto�kins ievērojami mainījies � kļuvis spēcī-r.d. , tāds kā raupjāks, iededzis, tomēr meitenigais sār-ļum*, joprojām kveldina viņa vaigus. Ar mums viņ� sati-lwr. ka ar seniem paziņām. Vienīgi ar Dihnilkinu viņam l/d< vas draudzīgi sasveicināties. Semjons viņu mulsina, bl< dr Veto�kins netiek gudrs, kā �ito tipu varētu savaldīt. IM. i konflikts. Kur� kuru? Dihnilkinu es nicinu. Ja Ju-111 i vieta bulu l.ads cits nepieredzējis ser�ants, es no un d . viņ/im novēlētu uzvaru pār Semjonu. Ta�u Veto�kins I īp.d in ml tu i/iai a simpātijās, man nepatīk mīkstpēdiņi. N |" |ii ļimt, ka viņ� jaudās sagrābt Dihnilkinu pie rīkles. Ja jau mūsu dzelzsvīrs Volinecs tik tikko valdīja Semjonu, tad Juro�kam tas nemaz nebūs pa spēkam.

Urā! Laikraksta �Frunzevec� �odienas numurā iespiedu�i manu aprakstu par star�inu Māju. Rodas apbrīnojama izjūta, raugoties tipogrāfijas salikuma slejās, zem kurām līdzeniem, melniem burtiem drukāts � �Ierindnieks� un mazliet lielākiem � �Agejevs�. Pats pirmais mani apsveica Se�eņa.

� Vareni, Agejev! Tagad mūsu rotā ir savs rakstnieks!

� Ko jūs, biedri vecākais leitnant, kas nu es par rakstnieku!

� Nenabagojies, visi tā sāku�i.

Pēc tam pie manis pienāca Majs. Nevis izsauca pie sevis, bet gan pats ieradās! Viņ� uzmanīgi mani nopētīja, piemiedza acis un smaidīdams vaicāja:

� Tātad it visu, ko stāstīja star�ina, tu savā blociņā iek�ā? Nu, nu! Es jau pats vairs neatminos, kad par to pa�darbību stāstīju. Tavā klātbūtnē jātur acis vaļā, vēl ieliksi �Krokodilā� ...

Klusēju. �ķiet, ka star�inam pāri nodarījis neesmu, tomēr viņa balsī skan pārmetums. Ta�u pēc brī�a man kļūst skaidrs � nes mani cauri.

~ Paldies tev, Agejev, � piepe�i teica Majs. � Savu star�inu esi novērtējis augstu. Aprakstu izgriezī�u un no� sūtī�u uz dzimteni. Lai lasa. � Pēc tam viņ� man paspieda roku. Saspieda plaukstu zīmīgi, it kā būtu pasniedzis apbalvojumu, turklāt ļoti laipni ielūkojās acīs.

Tagad nezin kāpēc esmu pārliecināts � kop� �īs dienas man no viņa nebūs vairs nekādas atlaides. Glu�i otrādi. Lai visiem pierādītu savu neuzpērkamību un taisnīgumu, Majs mani dzenās daudz vairāk nekā citus. Tāds nu viņ� ir! Man, godīgi atzīstos, tādas atlaides biju�as nebiju�as. Man tāpat dienests rit normāli.

Tagad esmu pulka slavenība � ēdnīcā un klubā visi sa�ukstas:

� Lūk, viņ�!

Kapteinis Uzlovs patencināja:

� Paldies, ka mūsu rotai gādājat slavu.

Zigalovs piebilda:

� Labi uzrakstīts, vienkār�i un sirsnīgi.

� Biedri leitnant, te jau daudzi savu roku pieliku�i � gan Se�eņa, gan Pepelovs, � sāku skaidrot.

� Tik un tā iecere un raksts pieder jums.

Klubā mani ieraudzīja Prohorenko un pienāca klāt.

� Lasīju. Lielisku materiālu esat sagatavojis, turklāt krietnu cilvēku parādījāt.

Polina un Albīna pret mani bija ārkārtīgi laipnas. Avīzi viņām parādīja Vadims.

� Kālab jūs slēpāt, ka nodarbojaties ar rakstī�anu? � Polina sāka �ivināt.

Es nodomāju: �Kālab tāds satraukums � es ta�u neesmu Vadims.�

Albīna savukārt pavaicāja:

� Vai jums ir kāds lielāks darbs?

� Nav ne lielāku, ne arī mazāku, tas ir pats pirmais, � godīgi atzinos.

� Gan jau uzrakstīs, � Soboļevskis mani atbalstīja. � Sacerēs �Karu un mieru Klusajā Donā� un naudu rausīs �emodāniem.

Arī Dihnilkins � pat �is savdabīgi noreaģēja uz manu debiju:

� No tevis follers ...

Vienīgi Jurijs, mūsu jaunais komandieris, �ķiet, nav sajūsma par manu popularitāti. Nepietika ar to, ka nodaļā ir viens huligāns, vēl skribents uzradies. Interesanti zi-ii. i, ko sacīs Slepens? Viris vēl nav atgriezies no atvaļinājuma.

Avīzes izgriezumu aizsūtīju uz mājām � lai vecī�i papi krājās. Būtu labi, ja mamma to parādītu Olgai. Tomēr nekādus mājienus nedevu � kautrējos. Pa�am aizsūtīt Olgai arī nav labi � iznāk tāda kā lielī�anās.

� Pēc kino aiziesim uz tēju pie Ņikitiniem, � pa�uk-slēja Vadims.

Starp citu, jāteic, ka viņ� �ajā ģimenē jau tiek uzskatīts par savējo. Pirms nedēļas Soboļevski pārcēla uz pulka

. I>u par rakstvedi. Skaidrs, ka tas ir ar majora Ņikitina albalstu. Tomēr sameklējis sev ērtu vietiņu. Sē� pie ven-li! dora vienā mierā � nav nedz ierindas apmācību, nedz .1; 1 irdzes dienesta. Valkā īsu kareivja blūzi.

\ 1 mijā pastāv īpatnēja stilīgo mode. Formas blūze tiek appiaizita tā, ka tās mala tik tikko rēgojas no jostas ap.il iznāk tāda kā miniblūze. Bikses pār�uj cie�i

pa 'piļu .. 1 ■ , zabaķu stulmi sa�aurināti un no�ļuku�i kā er-niuiiilsas. Armijā tādus �vaukstus necie� ne acu galā. Es jau nemaz nerunāju par ierindas rotu ser�antiem un virsniekiem. Vienīgi �tābā un �ādās tādās sporta komandās, noliktavās, darbnīcās tiek pieciesta �ī patvaļība. Tur nav tādu star�inu kā Majs, arī Zigalovam vai Se�eņam līdzīgus komandierus tur nemana. Tādi vīri lepnajiem �vītiem acumirkli izplūkātu ko�ās spalviņas!

Nesen apciemoju Soboļevski viņa kantorī. Viņ� sē� majora Ņikitina kabinetā. Rakstāmgalds, rakstāmpiederumu komplekts, galda lampa. Pavadzīmes. Uzskaites grāmatas. Vadims izraksta no noliktavas un reģistrē grāmatā visu pulka ķīmisko inventāru: gāzmaskas, apmetņus, gumijas aizsargtērpus, zeķes, rentgenometrus, indikatorus, pretķīmiskās paketes, degazācijas aparātus, da�ādas brīdino�ās zīmes, ar kuram norobe�o saindēto zonu. Soboļev-skim ir tāds izskats, it kā viņ� būtu �ausmīgi noguris no krāmē�anās ar �o sare�ģīto mūsdienu tehniku. Pārākais �inavnieks � nostrādājis tikai nedēļu!

Esmu pārliecināts, ka majors Ņikitins pievāca Soboļevski vienīgi savas dzīvesbiedres un meitas dēļ. Acīmredzot abas visā nopietnībā apņēmu�ās padarīt Vadimu par savu ģimenes locekli. Darba laikā majors cen�as pret Vadimu izturēties stingri un oficiāli, ta�u tas notiek tikai sve�u cilvēku klātbūtnē, manā priek�ā viņ� neizliekas un runā ar Soboļevski kā ar savējo.

� Vadim, atnāc svētdien pusdienās, mūsu sievietes tevi gaidīs.

Tā, lūk, � �mūsu sievietes�.

Arī es Ņikitinu dzīvokli tieku uzņemts alla� laipni � kā jau nākamā znota draugs. Viņi pat nekautrējas apspriest savas ģimenes lietas manā klātbūtnē. Reiz dzirdēju, kā Ņina Hristoforovna, saērcināta par diezin kādām nebū�anām pārtikas veikalā, sacīja vīram:

� Kad mēs beidzot izrausimies no �itā tuksne�a? Nejaudāju vairs ciest!

� Pacieties vēl mazdrusciņ, ļauj man izbaudīt dienesta jaukumus! � Majors pūlējās visu pārvērst par joku.

� Jau gadsimta ceturksni baudām... Vai nebūtu jau gana?

Mums ar Vadimu kļuva neērti noklausīties tādu sarunu, tāpēc uzaicinājām Poļinu doties pastaigā.

Vadims no jauna aicina mani pie Ņikitiniem, bet man negribas uz turieni iet.

� Nevaru, � es atteicu. � �odien nekādi nevaru.

Vadimu mans atteikums aizvainoja.

� Ko, vai kļuvi tik liels, ka jau biedrus smādē?

� Nē. Es jau agrāk esmu tev sacījis: Ņikitini ir vienkār�i un sirsnīgi cilvēki, tāpēc negribu viņiem darīt pāri.

� Vai tu at�ujies?

� Nemaz neesmu pie�uvies.

� Dari kā zini... Ar varu jau tevi nevilk�u.

Atbrauca Stepans. Mēs satikāmies pie kazarmas ieejas. Nupat biju atgriezies no �au�anas � viscauri putekļiem klāts, izsviedrējies, ar tum�iem plankumiem padusēs, automātu rokās, pilnā pārgājiena ietērpā. Toties Kuzņecovs bija gludi noskuvies, iesmar�ojies, kārtīgi izgludinātā formā � īsts atpūtnieks!

Mēs apskāvāmies. Stepans viltīgi pablenza manī un teica:

� Malku taviem sen�iem saskaldīju. Arī jumtu salāpīju.

Izsmējāmies no sirds.

� Tu nu gan esi baigais! Noģērbies. Atvedu tev dāvanas.

Pēc pusdienām sēdējām aiz kazarmas zem koka. Stepans stāstīja:

� Tev ir kolosāli vecāki! It īpa�i māte. Viņa savas jūtas neslēpj � tūlīt pat sāka mani aplidot un aprūpēt. Bet tēvs ir nopietns vīrs, stingrs. Sākumā baidījos no viņa.

! ^M pēcāk sapratu: viņā ir tik ļoti daudz labestības un sir anl as pret cilvēkiem, ka izrādīt atklāti viņ� nespēj, tapcc arī viņ� maskējas, cen�as būt skarbs. Viņ� kautrējas no savas pārlieku maigās sirds.

Ko tu neteiksi! Cik ātri Stepans at�ifrējis tēvu! �Kautrējas no savas pārlieku maigās sirds� � cik precīzs novērojums!

� Es gulēju tavā gultā. Arī visas grāmatas pār�ķirstīju, tagad zinu tavas domas, � Kuzņecovs turpināja. � Māte gribēja dot tavu uzvalku un kreklus. Es tomēr atteicos. Tu jau labi zini � man patīk formas tērps.

Klausījos viņā, acis nepaceldams. Brī�iem jutu, ka piepe�i krampji sa�ņaudz rīkli, un tik tikko valdījos, lai neapraudātos. Ai, kā man gribētos, lai arī viņam būtu tēvs un māte, mājas un grāmatas. Jo spējāk viņ� apjūsmoja mūsu ģimeni, jo smagāk man nācās to visu uzklausīt. Gribējās apkampt viņu un iesaukties: �Esi mans brālis!� Tomēr kaut ko tādu nedrīkstēju atļauties. Stepans necie� sentimentu vēl vairāk nekā liekulību. Tāpēc klausījos un klusēju. Viņ� runāja, bet es aizvien prātoju, ko varētu izdarīt, lai �ī vientuļā, man bezgala tuvā un dārgā cilvēka dzīve nebūtu tik skarba.

Kad Stepans sāka runāt par Olgu, es kļuvu uzmanīgs. Jo �ķita, ka stāstījuma tonis neatbilst saturam.

� Tev ir skaista meitene. Mēs viņu satikām universālveikalā. Gājām ar tavu māti pirkt man zeķes un sastapāmies. Ļoti skaista meitene.

Stepans to sacīja �mierīgā balsī, raudzīdamies man garām. Ja Olgas izskats viņam tik tie�ām ļoti paticis, tad runāt par to, manuprāt, vajadzētu ar lielāku sajūsmu.

� Ko tu visu laiku penterē � �skaista� un �skaista�, bet kā viņa par mani apvaicājās, vai bija satraukta? Vai priecājās, ka satikusi tevi � manu dienesta biedru? Ko lika man nodot?

Stepans brīdi klusēja. Man likās, ka viņ� apdomājas, pirms atbildēt, nevēlas mani sarūgtināt, ta�u melot negrib.

� Tādas sarunas mums vispār nebija. Universālveikalā, pats labi zini, traka drūzmē�anās, ļaudis kā pēc trauksmes signāla skraida �urpu turpu. Nekādas prātīgas sarunas tur nevar būt. Sveicināt viņa, protams, sveicināja.

� Vai vēstuli uzrakstīja?

� Sacīja, ka atsūtīs pa pastu. Vēstules viņai ta�u klāt nebija. Viņa nav zinājusi, ka esmu atbraucis un ka satik-simies veikalā.

� Varēja atnākt vēlāk, pirms tavas prombrauk�anas,� izteicu to, ko biju nodomājis.

� Varēja, � strupi sacīja Stepans un piecēlās.

Sājā īsajā �varēja� bija nojau�ams nosodījums un ari brīdinājums: piesargies, Viktor, tavās attiecībās ar �o meiteni kaut kas nav kārtībā. Ko viņ� nepateica? Ko noslēpa no manis? Un vispār vai viņ� ko zināja par Olgu? Vienu vienīgu reizi redzējis garāmejot � un viss. Vai tad da�u minū�u laikā daudz ko uzzināsi par sve�u cilvēku? Tomēr Kuzņecovs ir tik atturīgs ne jau gadījuma dēļ, tur noteikti kaut kas slēpjas. Stepanam skaidrs, ka no viņa stāstījuma zaudē�u sirdsmieru, un tomēr viņ� nav slēpis savu attieksmi pret Olgu � Stepanam viņa nav patikusi! Kaut kas neticams � kā tas varēja atgadīties? Tik jauka meitene � un tomēr nav patikusi! Nebija atnākusi ar vēstuli? Dro�i vien �is fakts Stepanam �ķita aizvainojo�s. Ta�u Olga tanī laikā varēja būt nevaļīga � eksāmeni vai arī kādi citi rūpesti, galu galā viņa varēja arī saslimt. Nē, Stepans viņu nav sapratis, ievērojis tikai ārieni � skaista metene � un viss!

Pēc da�ām dienām saņēmu no Olgas vēstuli. Da�i vārdi tajā bija arī par Stepanu. �Satiku pilsētā Tavu pulka biedru. Vai patie�ām arī Tu izskaties tāds? Būtu interesanti uzmest Tev skatienu. Man grūti Tevi iedomāties ar spo�ām pogām, smagos zābakos. Dīvaini! Tavs draugs man nepatika � drūms, lācīgs tips, nespēj pateikt ne vārda. Vai patiesi viņ� ir Tavs draugs? Ko Tu viņā tādu īpa�u esi saskatījis? Vēstuli viņam līdzi nedevu � man likās, ka tāds varētu atvērt un izlasīt. Lai gan mums ar Tevi nekādu sevi�ķu noslēpumu nav, tomēr man būtu nepatīkami, ja kāds lasītu manu vēstuli...�

Olga mani pārsteidza ne mazāk kā Stepans. Kā gan viņa varēja būt tik akla! Kuzņecovu, �o cēlsirdīgo puisi, viņa noturējusi par aunu! Tad nu gan! Vārdu sakot, nav sapratu�ies. Atcerējos par savstarpējo simpātiju, kas reizēm pārņem cilvēkus, vēl pirms viņi paguvu�i iepazīties. Tie�i tā mums gadījās ar Stepanu toreiz iesauk�anas punktā, kad centāmies ierindā nostāties blakus.

Tagad sapratu, ka gadās arī glu�i pretēji: satikās Kuzņecovs ar Olgu, mazliet parunājās, un abi no pirmā acu n/.metiena sajuta abpusēju netīksmi. Tomēr nav tik traki, viss vel ir labojams, jo viņu pazī�anās ir pa�ā sākumā. Pārbrauk�u mājās, savedī�u viņus kopā, lai iepazīst viens otru pamatīgāk, vēlāk viņi pa�i smiesies par savām antipātijām.

Jurija Veto�kina un Dihnilkina starpā notika pirmā sadursme. Nezinu, ar ko viss bija sācies. Semjons gandrīz jau bija meties virsū ar dūrēm jaunākajam ser�antam. Par laimi, tuvumā gadījās leitnants Zigalovs. Pamatīgi nostrostējis, viņ� aizsūtīja Dihnilkinu virssardzē. Pēc tam viņ� lika man un Stepanam ierasties rotas kancelejā. Vada komandieris vēl nebija nomierinājies, staigāja nervozs, ar jaunu spīdumu acīs.

� Lūk, ko es jums, ve�i, teik�u, � iesāka leitnants. � Jaunākajam ser�antam nepiecie�ama palīdzība. Viņ� ir krietns zēns, ta�u jauns un nepieredzējis. � Zigalovs saviebās, kā redzams, nebija sevi�ķi patīkami tā izteikties par komandieri padoto priek�ā. � Turklāt raksturs viņam arī nav no stiprajiem. Ta�u stingrs raksturs ar laiku ir iegūstams. Palīdziet savam komandierim saņemt Dihnilkinu gro�os.

Mēs ar Stepanu saskatījāmies.

� Kā lai to izdara?

� Pirmkārt, teicami un bez jebkādām ierunām izpildot jaunākā ser�anta pavēles, � strikti sacīja Zigalovs. � Ja visu precīzi, līdz pēdējam sīkumam izpildīsiet tie�i jūs, vecie, tad tas cels Veto�kina autoritāti. Sacelties pret visiem Dihnilkinam nepietiks dū�as. Nu un, otrkārt, jums vajadzētu aprunāties ar viņu vīru valodā. Komandieri no aug�as, jūs no apak�as � vai tie�ām reiz netiksim galā ar �o sprukstiņu? Es paļaujos uz jums, ve�i! � atvadīdamies sacīja Zigalovs.

Mēs ar Kuzņecovu nesākām apspriesties par to, kas konkrēti būtu darāms. Kopumā mūsu turpmākā uzvedība bija skaidra � jārāda citiem disciplinētības paraugs.

Atcerējos savas piezīmes par virsniekiem, kā esmu vērtējis viņu spējas un rīcību. Tagad nākas piemetināt, ka �ie vērtējumi mainās atkarībā no tām pārmaiņām, kas notiek mūsos pa�os.

Dienesta pirmajos mēne�os Zigalovs man likās apspiedējs, ļauns, cietsirdīgs cilvēks. Es nolādēju likteni, kas lēmis man nokļūt tie�i viņa vadā. Vēlāk leitnants man kļuva simpātisks ar savu izcilo darba mīlestību. Vēl pēc kāda laika ievēroju viņa godīgumu un uzticību pienākumam.

Tad atklājās labsirdība un cilvēcība. Un, visbeidzot, tāda iejūtība pret Juriju Veto�kinu.

Tagad lietas būtība slēpjas nevis Dihnilkinā, bet gan jaunajā ser�antā. Zigalovs grib izaudzināt viņu par krietnu nodaļas komandieri, citiem vārdiem sakot, ņem viņu savā aizbildniecībā, bet varēja ta�u rīkoties daudz vienkār�āk: pārcelt slikti sagatavoto jaunāko ser�antu amatā, kas nav saistīts ar komandē�anu � tādu amatu pulkā netrūkst.

Apbrīnojams cilvēks ir �is Zigalovs. Man viņ� ir ne tikai komandieris un karavīra paraugs, bet gan daudz kas vairāk. Gribu it visur līdzināties viņam.

Jauno kareivju iepriek�ējās apmācības bija beigu�ās. Tagad viņus sadalīja pa rotām. Mūsu nodaļā ieradās trīs pui�i: Kļimovs, Rakitins un Nātansons. Viņi vēl nav paspēju�i pacepināties saulē, tāpēc rādās tādi bāli un kusli.

Nevar saprast, kāpēc tie�i jaunajiem tik smieklīgi atkāru�ās ausis. Glu�i kā tramīgi zaķi � ausis vien spicē! �Vecajiem� tāpat ir īsas frizūras, tomēr tāda lutausība nemaz nav manāma. Varbūt tas tāpēc, ka viņiem viss ir skaidrs?

Papildinājums mums ir labs, pui�i atjautīgi un ņipri, īpa�i izceļas Kļimovs. Viņ� pabeidzis vidusskolu, daudz redzējis un arī daudz zina. Viņā nav jūtams jauniesaukto sastingums, bailes, glu�i otrādi, puisis ir enerģisks, uzņēmīgs. Viņam �eit viss patīk.

� Lieliski! � viņ� saka. � Glu�i kā sanatorijā, it viss pēc saraksta: gan rīta rosme, gan ēdienreizes, gan izklaidē�anās.

� Pagaidi tikai, aizvedīs tevi uz lauka, tur varēsi izklaidēties! � Dihnilkins biedē.

� Vēl labāk, man kop� bērnu dienām patīk spēlēt ka-riņu.

� Aunapiere, zaļknābis pūkainais! � izmet saniknojies Stepans un, nicīgi nospļāvies caur zobiem, aiziet prom.

Kļimovs atkal atrodas kustībā, nemitīgi skraida, visur cen�as būt pirmais.

� Vai tu maz nogursti kādreiz? � Stepans pavaicāja viņam.

� Protams. Es nogurstu no bezdarbības. Nekustīgs stāvoklis mani nomāc. Kādu laiku nodarbojos ar svarcel-�'.iiiii � nebija kur spēkus likt. Aizeju vakarā uz sporta /.11i, pacilāju pāris tonnas dzel�u � kļūst tā kā vieglāk. Vēlāk nācās pamest svaru stieni. Pārāk smagus muskuļus tas uzpumpē, bet man vajadzīga elastība � es labi spēlēju lēni¹ ii. Ieguvu otro sporta klasi, kad vēl mācījos skolā.

Skaidrs, ka �im puisim dienests grūtības nesagādās, viiia nav iek�ējās pretestības disciplīnai, viņ� ir ar mieru ņemt pretī visu labo, ko sastop savā ceļā.

Autoparkā tehnikas apkopes laikā Kļimovs paguva līdz spīdumam iztīrīt ma�īnas iek�pusi, tad pasēdēja pie stūres, izpētīja aparatūru un pavaicāja Zigalovam:

� Vai var izmācīties par �oferi?

� Vispirms apgūstiet pats savu �tata amatu.

� Vai nevarētu paralēli?

� Jums nepietiks laika.

� Gan jau atradī�u.

Zigalovs pasmaidīja.

� Meklēt nav nekādas nepiecie�amības, viss nāks ar laiku: pie mums paredzēts apgūt vairākas profesijas. Jūs apmācīs rīkoties ar visu apak�vienībā eso�o tehniku un iero�iem.

Otrais jauniņais, Rakitins, līdzīgs Skibovam, tāds pats gauss zaļoksnis, toties daudz vienkār�āks un atklātāks. Ta�u pats galvenais � viņ� ir runīgs. Pa�ā pirmajā dienā viņ� par sevi izstāstīja visu:

� Mans tēvs bija �oferis, gāja bojā avārijā. Māte strādāja MTS � ma�īnu un traktoru stacijā. Viņa mani ņēma līdzi uz darbu, jo nebija pie kā atstāt mājās. Es klīdu pa cehiem, skrūves un uzgrie�ņu atslēgas bija manas rotaļlietas. Pēcāk sāku palīdzēt remontēt traktorus, sējma�īnas, līdz pēdējam sīkumam iepazinu to uzbūvi. Vairākas reizes gribēju nolikt traktorista eksāmenus, un visi zināja, ka spē�u, tomēr komisija mani nepielaida � biju pārāk mazs. Pēc MTS likvidācijas strādāju kolhozā par piekabi-nātāju. Traktorists man gadījās kāds Ivans, kaislīgs mednieks, ta�u �kaislīgs� par maz sacīts � medību dēļ viņ� bija gatavs uz visu. Citreiz ierauga debesīs zosis � un strādātājs viņ� vairs nav! Vēlāk iemanījāmies sadarboties � kad viņ� aiziet ar bisi uz me�u, es palieku strādāt uz traktora. Un abi esam ļoti apmierināti. Viņ� �auj pīles un zosis, bet es aru zemi. Gadījās, ka uzskrēja virsū kolhoza priek�sēdētājs, sauca: �Kur palicis Ivans?� Ta�u es jau zināju, ko atbildēt: �Viņ� tepat, aizskrēja uz me�iņu � ar caureju mokās.�

Tā ari strādājām. Nopelnīto godīgi sadalījām savā starpā, kaut gan man ne jau nauda bija galvenā, bet gan ma�īna.

Ļova Nātansons � ebrejs � mājās dro�i vien bija ar sprogainu galvu, ta�u tagad visredzamākais �greznojums� viņa sejā ir milzīgais, līkais deguns. Nātansonu par �o �detaļu�, protams, jau kop� pirmās dienas nokristīja par Snuķi. Iesauku viņam iedeva ne jau aiz ļauna prāta, vienkār�i pastāv tāda tradīcija � pie�ķirt visiem jocīgas palamas. Mēs pat vecāko leitnantu Se�eņu, kā zināms, esam nodēvēju�i par �eņ�eņu. Dihnilkins vienīgais nespēja atturēties no ļaunprātības.

Reiz viņ� uzsauca Natansonam:

� Snuķi, tevi meklē star�ina.

� Kālab?

� Grib tev iedot citu automātu.

� Kādu tad?

� Ar līku stobru, lai varētu �aut aiz stūra.

Es jau grasījos iestāties par jauno kareivi, kad piepe�i notika kaut kas tāds, ko neviens nebija gaidījis. Nātansons satvēra Dihnilkinu aiz blūzes, pievilka sev klāt un, cie�i skatīdamies sejā, sacīja:

� Es nezinu, kuram no mums kaujas laukā būs vajadzīga līkā plinte. Ta�u tu vari sev pasūtīt līko karoti. Jo es tev pataisī�u �ķību purnu, ja vēlreiz mēģināsi tā jokoti Vai saprati?

Visa nodaļa smējās locīdamās. �Huligānu karaļa� tronis acīm redzami sagrīļojās.

Dihnilkins to saprata. Uzrāvis plecus kā plēsoņa un briesmīgi izvalbījis redzokļus � tā ir viņa iemīļotā poza�, Semjons gāja virsū Nātansonam.

� Ak, tu ...

Ļova vienā mierā gaidīja. Visdīvainākais bija tas, ka puisis smaidīja. �is smaidiņ� bija uz mata tāds kā musketieriem fran�u kinofilmās. Manīdami tādu Ļovas pa�pārliecību, nemetāmies viņus iz�ķirt. Dihnilkins rāvās uz priek�u ...

Tas ir viss! Kautiņ� bija beidzies visnecerētākā veidā: Dihnilkins gulēja uz grīdas nokautā. Ļova piecēla viņu. Semjona acis bija aizmigloju�ās. Nātansons balstīja savu pretinieku, kamēr tas atguvās.

_� Tagad ej nomazgāties, � viņ� mierīgi un bez mazākā ļaunuma sacīja Dihnilkinam. � Un vairs nekad ne-ni'/skar Ļovu Nātansonu, tāpēc ka viņam ir pirmā sporta klase boksā.

Dihnilkins grīļodamies devās uz tualetes telpām. Saudzēdami viņu, klusējām. Toties, līdzko aiz viņa aizcirtās durvis, līksmo�anās atsākās no jauna.

� Tu nudien viņam baigi ie�ķēli!

� To Dihnilkins nepārdzīvos, nonīks!

Ļova, mulsi smaidīdams, vaicāja:

� Vai viņ� ir krietns �alis?

� Kur nu! Rīkļurāvējs!

� Pareizi darīji � uzreiz at�uvi. Citādi viņ� tevi mierā neliktu.

Ļova �ķelmīgi pasmaidīja un pateica pats par sevi tre�ajā personā:

� Nekas, zēni, Nātansons sev pāri darīt neļaus.

� Kurā biedrībā tu biji?

� �Spartakā�.

� Kāds ir tavs svars?

� Vieglais.

� Semjonam tavs svars būs licies krietni smagāks.

Tā vēl viens mūsu nodaļas jauniņais pārliecino�i iesoļoja dienesta dzīvē un kop� pirmās dienas guva visu cieņu un atzinību.

Visvairāk par �o notikumu priecājās Jurijs Veto�kins. Jaunākais ser�ants izjuta patiesu cieņu pret jauno kareivi un izturējās pret viņu laipni un uzmanīgi. Vispār varēja manīt, ka līdz ar jauniesaukto iera�anos Veto�kins sāka justies kā īsts komandieris. Viņ� apmācīja pirmgadniekus, runāja stingrā balsī, aizrādīja un pat sodīja. Bet jaunie�i, neko nezinādami par tām vājībām, kuras zinājām mēs, uzklausīja Juriju ar bijā�anu. Veto�kins bija viņu komandieris. Un tie�i tas, ka viņa autoritāte tika atzīta, manuprāt, visvairāk nostiprināja Jurija ticību pa�am sev. Mēs ar Stepanu centāmies būt precīzi un izpildīt it visu. Ve-to�kinā tas, protams, radīja izbrīnu. Neko nezinādams par leitnanta Zigalova lūgumu, viņ� visbeidzot nolēma, ka patiesi kļuvis īsts ser�ants.

Jāteic, ka �ie jauniņie ir visai dīvaini ļaudis.

No rīta nodaļa skrie�us devās uz rosmi, bet Rakitins ie�mauca atejā. Kad sakarsu�i, mundri atgriezāmies kazarmā, Rakitins piesardzīgi izlīda no atejas un, it kā nekas nebūtu noticis, pievienojās mums. Visu rītarosmi maz* mājiņā notupējis!

� Nu kā, vai saostījies?

� Ko tad?

� Kāravmājas odieri. Domā, ka tā ir veselīgāka par vingro�anu?

Rakitins nosarka.

� Piemetās vēdergraizes.

� Gadās jau, � es piekritu. � Tikai citreiz gan tām turies pretī.

� Man galu galā �ī rīta rosme bijusi nebijusi � esmu

vesels kā zirgs.

� Kad pavingro.si, kļūsi kā lokomotīve, � es pajokoju.

Rakitins līp klāt Stepanam. Skatās uz viņu uzticīgām

suņa acīm un joti grib ar viņu sadraudzēties. Smēķētavā novēroju tādu ainu. Kuzņecovs sēdēja savrup, �ķetinādams savu domu. Pēc atvaļinājuma viņ� bie�i vien dziļā nopietnībā par kaut ko gudroja. Rakitins pasniedza viņam �Belomora� paciņu.

� Negribu, � Stepans atteicās.

� Varbūt aiziesim uz klubu? � Rakitins atkal uzbāzās.

� Ko tu pie manis piesējies? Ej viens! � Kuzņecovs atcirta.

Rakitins apklusa uz ilgu laiku, tomēr neapvainojās un prom negāja.

Stepanam kļuva �ēl jaunā kareivja. Kuzņecovam tomēr ir laba sirds; viņ� palūkojās uz Rakitinu un saprata, ka puisis jūtas vientuļ� un sarūgtināts.

� Nu, kas tur �odien ... klubā? � Kuzņecovs pavaicāja.

� Kinofilma �Nodzīvosim līdz pirmdienai�. Esmu to redzējis, laba filma. � Rakitins kļuva mo�s.

� Tad ejam.

Viņi soļo blakus. Abi klusē. Es saprotu, ka Stepans tā rīkojas, negribēdams aizvainot Rakitinu. Un tomēr kaut kas netīkami skrāpējas man krūtīs. Greizsirdība? Tātad mēdz būt arī vīrie�u greizsirdība? Interesanti gan, kas tā tāda � vajadzēs sevī paurķēties, pameklēt, no kurienes tā rodas.

Dubļu lavīna � tā ir viena no vietējām dabas katastrofām. Lietusgāzes laikā no kalniem �au�alīgā ātrumā brā�as ūdens, savā ceļā tas aizrauj līdzi ātri �ķīsto�o mālu un pārtop par netīru, dubļainu straumi. Tādi plūdi var noslaucīt no zemes pat veselu pilsētu.

Tādu dabas stihijas trako�anu man gadījās pieredzēt.

Tajā svētdienā bija jauks laiks. Mūsu vads atradās sardzē. Es staigāju pa taciņu, kuru bija iemīdīju�i sargkareivji, apsargāju savu objektu. Kareivji, kuri bija brīvi, nodarbojās ar ko nu kurais, bet vairākums atradās stadionā. No objekta man bija labi redzams, kā futbola laukumā izlases komandas klaigājot dzenāja bumbu. Jāteic, ka �is nosaukums � �izlases� nebūt neapliecināja komandu augsto meistarību, drīzāk gan tas tika lietots ar ironiju uz raibo sastāvu � �salasītie�. Tādās komandās spēlē gandrīz trīsdesmit cilvēki � stuimeņiem, kedām vai vingro�anas �ībiņām kājās. Spēles noteikumiem viņi īpa�u uzmanību nepievēr�, ta�u cīnās ar īstu starptautiskās klases meistaru kvēli. Līdzjutēji bija tik ļoti iekarsu�i, ka neganti auroja aiz kaislībām, kas viņos kūsāja, un nereti pa�i metās uz laukuma, lai palīdzētu. Arī tas nebija liegts.

Piepe�i pāri Kopetdaga virsotnēm uzmilza draudīga tūce. Tā bija glu�i neparasta � melna ar baltu apmali. Tālu aiz kalnu grēdām, Irānā, nodārdēja pērkons. Pēc tam iestājās klusums. Mākonis tuvojās lielā ātrumā. Tiklīdz tas pārvēlās pāri pilsētai, atskanēja sauss sprak�ķis, it ka tiktu salauzts viss, kas bija izgatavots no finiera. Tad es ieraudzīju neskaitāmas baltas lodītes zirņa lielumā, kas palēkdamās triecās pret zemi. Tā bija krusa. Tā pātagoja manu galvu un plecus. Steig�us metos zem nojumes. Laikus paspēju noslēpties. Sākās pamatīga lietusgāze. Tā bija tik smagnēja un blīva, ka �ķita � lietus gā�as zemē kā no ūdenskrituma. Pelēkās paltis traucās tie�i no debesīm. Tās atsperīgi plandīja vējā līdzīgi aizkariem. Pēc da�ām minūtēm izveidojās milzīgas, burbuļojo�as lāmas. Tie�i �ajā mirklī dubļu lavīna metās lejā no kalniem. Mums par laimi, pulka pilsētiņu tā ķēra tikai nomalē, viszemākajā vietā, kur atradās autoparks. Pēc kādām trīsdesmit �etrdesmit minūtēm viss bija beidzies. Negaiss aizjoņoja tālāk. Dubļu lavīna mitējās. Ta�u, kā vēlāk uzzināju, tie�i �ajā laika sprīdī tā nodarīja ne mazums posta, un mūsu jauniņais karavīrs Kļimovs veica īstu varoņdarbu. Tad nu gan paveicās puisim � pirmo reizi sardzē � un uzreiz paguva izcelties!

� Vai dzirdējāt? � pēc sardzes maiņas man vaicāja majors Rosļakovs, karavīru avīzes redaktors.

� Ko tad?

� Par Kļimova varonīgo rīcību.

� Dzirdēju, bijām kopā sardzē.

� Tāpēc lūdzu jūs: steidzami, �odien pat, saceriet rakstu.

� Biedri major, neesmu gulējis, galva pavisam tuk�a.

� Nogurt var jebkur� cilvēks, izņemot �urnālistu! � sacīja Rosļakovs. � Kad kaujas laikā iet bojā visi līdz pēdējam cilvēkam, �urnālists pirms nāves vēl pagūst aprakstīt biedru varoņdarbu. Vārdu sakot, rīt no rīta, pirms dodaties mācībās, atstājiet materiālu rotas de�urantam.

Arguments bija ļoti pārliecino�s. Atteikties nevarēju.

� Labi.

Sēdēju Ļeņina istabā un mocījos ar rakstī�anu. Pirms tam bija notikusi saruna ar Igoru Kļimovu. Viņ� sīki pastāstīja par notiku�o, atbildēja uz visiem jautājumiem. Viss ir skaidrs. Atliek tikai rakstīt. Ta�u nekādi nerakstās. Sē�u kā muļķis pie baltas lapas un nezinu, ar ko sākt. Igora varoņdarbs liekas tāds kā papliks. Nepiecie�ams to �apģērbt�, atrast atbilsto�u formu, izteikt svinīgos vārdos, bet kur lai tos ņem?

�Rīt no rīta atstājiet materiālu de�urantam...� Arī pēc nedēļas neko neuzrakstī�u � nav man īstā �būvmateriāla� Pepelovs mācīja: vajag atrast galveno domu, uz kuras kā uz �a�lika iesma jāuzsprau� visi notikumi. Ta�u tādas domas man nav. Ir vienīgi fakts! Visi māca: jāraksta vienkār�i, skaidri, bez izpu�ķojumiem. �Kareivis Kļimovs, būdams sardzē... izglāba bataljona kaujas tehniku.� Lūdzu! Vienkār�i un bez izpu�ķojumiem. Vai tad tas bija tik vienkār�i? Tur bija gan bailes, gan satraukums, gan risks. I<ā lai iekvēlojas? Kur ņemt guni? Kā prot iedvesmoties citi rakstītāji? Runā, ka viņus ierosinot rakstīt cilvēku rīcības skaistums. Arī man patīk Kļimovs, un tas, ko viņ� paveica, ir cēli. Ta�u, kur lai ņem siltumu, kas vārdus padara dzīvus? Mācību grāmatās nenorimti tiek atkārtots: dzīves pieredzē, rakstnieka meistarībā... Pietiek! �ķiet, esmu atradis to ��a�lika iesmu�, uz kura uzspraust visus notikumus. Ir radies pat nosaukums � �Pirmais solis pretī varoņdarbam�. Paņēmis rakstāmo, ķēros pie darba. Aprakstīju, ko pats esmu pārdzīvojis, kad, pildīdams kaujas uzdevumu, pirmo reizi stājos sardzē. Sīs izjūtas, tāpat arī savas ba�as un saspringtību, protams, piedēvēju Kļimo-vam. Pat savu pa�a sarūgtinājumu: stāvi postenī kā iemiets, bet spiega kā nav, tā nav � nekādi neizdodas veikt varoņdarbu.

Kad Kļimovs jau pavisam bija zaudējis oinu sardzes dienesta pelēcības un vienmuļības dēļ, es gāzu viņam virsu dubļu lavīnu!

Raksta vidusdaļa bija �āda:

�Pāri autoparka pla�ajam pagalmam vēlās duļķaina straume, tuvodamās viszemākajai vietai attālākajā nostūrī, � tur atradās otrā bataljona nojumes.

Kļimovs metās pie boksiem. Kad viņ� iedrāzās telpās, automa�īnu riteņi jau bija zem ūdens. Mālains, ar baltām putām klāts, tas mutuļoja visapkārt ma�īnām, meklēdams izeju. Kloķa sienas pagaidām vēl turējās pretī tā spiedie-nam. Ta�u pāri pagalmam joprojām traucās aizvien jaunas ūdens paltis, lauzdamās zeiņ nojumes. Virs galvas kaut kas draudīgi nobrīk�ķēja.

Kļimovs aptvēra: ūdens sa�ūpojis sienas, .la tās neizturēs, jumts sabruks. Ma�īnas tiks sadauzītas.

Kļimovs rīkojās kā izlūks, kam no visām pusēm tuvojas vajātāji, pavērās visapkārt, pulēdamies atrast izeju �ai draudīgajā situācijā. Ko iesākt? Ko viņ� jaudā padarīt viens pats? Saukt pēc palīdzības? Pamēģināja dot signālu sardzes priek�niekam, ta�u signalizācija bija bojāta. Turklāt bija jau par vēlu � siena draudēja sagāzties da�u minū�u laikā. Gļēvuli nāves briesmu brīdī pārņem sastingums, un viņ� iet bojā. Drosmīgam cilvēkam tādos mirkļos zibenīgi rodas attapīgums un spēja ātri rīkoties.

Igors Kļimovs paķēra no tuvākā bruņutransportiera lauzni un, pārvarēdams spēcīgās straumes pretestību, bri-�us devās pie sienas, kas atradās nojumes aizmugurē. Sasniedzis to, viņ� ienira līdz pleciem. Odens bija dzestrs un netīrs, acu priek�ā riņķoja nez no kurienes uzradu�ies papīriņi, gru�i un izsmēķi.

Kļimovs no visa spēka trieca lauzni pret sienu. Tas iedūrās mīkstajos, valkanajos jēlķieģeļos, kas glu�i kā par spīti ilgi nelaida lauzni vaļā. Kareivis neredzēja savu pūļu rezultātus. Izdodas vai ne? Vai viņ� trāpa vienā un tajā pa�ā vietā? Jo vajadzēja rīkoties tie�i tā, un tikai tad būtu iespējams ātri pievārēt sienu un dot ceļu ūdenim. Kļimovs iegrimst vēl dziļāk. Ūdens jau �ļācas viņa atvērtajā mutē. Igors ir noguris. Viņam grūti elpot. Ta�u viņ� joprojām neatlaidīgi darbojas ar lauzni.

Virs galvas no jauna draudīgi iebrik�ķējās spāres, iekaucās metāliskās skavas. Tomēr Igors nelaidās lapās. Viņ� centās kalt sienu ar divkār�u sparu.

Trīsdesmit brasu]i. Trīsdesmit kaujas automobiļi gaidīja sava likteņa lēmumu. Tie stāvēja tīri, krāsoti, saeļļoti un uzposti, vienmēr sagatavoti braucienam. Viņu liktenis bija jaunā karavīra Kļimova rokās. Ja viņ� pagūs atvērt ūdenim izeju, ma�īnas tiks izglābtas un paliks kaujas ierindā. Ja nepagūs, tās ies bojā.

Kļimovs dragāja sienu, ar visu augumu uzguldamies lauznim.

Pēk�ņi dzelzs stienis vairs nesastapa pretestību, un tūlit pat ūdens sāka burbuļot, lauzdamies brīvē.

�Ūdens pats papla�inās atvērumu,� nodomāja Igors. Viņ� pagāja sāņus un sāka sist citā vietā.

Rad viņ� izdauzīja otru caurumu, lauznis izkrita no rokām. Tobrīd atsteidzās palīgā biedri ar sardzes priek�nieku leitnantu Zigalovu priek�galā. Drīz vien viņi izsita vēl da�us caurumus, un ūdens sāka spēji kristies. Nojume un trīsdesmit kaujas ma�īnas bija glābtas!

Padomju karavīrs nav skaļ� un uzpūtīgs. Cik gan bie�i viņ�, paveicis varoņdarbu, sarkst un kaunas nosaukt savu uzvārdu. Līdzīgi notika arī �ajā gadījumā.

� Izlaidu ūdeni, un viss! � sacīja Kļimovs, mulsi smaidīdams.

� Ko neteiksi � �izlaidu, un viss�, � jautri atkārtoja nodaļas komandieris jaunākais ser�ants Veto�kins. � Tur ta�u nepiecie�ama galva uz pleciem! Pieņemt lēmumu un izpildīt to da�u sekun�u laikā, bet ja nu tā nojume sagāztos?

Jaunāko ser�antu Veto�kinu pieminēju ar nolūku, paturot prātā leitnanta Zigalova lūgumu. Jurija uzvārds avīzē, manuprāt, varētu celt viņa autoritāti.

No rīta atstāju rakstu rotas de�urantam. Biju pārliecināts, ka majoram Rosļakovam tas patiks.

Vēl pēc dienas iznāca karaspēka daļas avīze. Tajā bija iespiests arī mūsu raksts. Citēju to pilnībā:

�Karavīra varoņdarbs

Nesen, būdams sardzē, drosmīgi rīkojās jaunais kareivis Igors Kļimovs. Viņ� stājās pretī satrakotajai stihijai un izglāba apak�vienības kaujas tehniku. Bra�i, Igori Esam saņēmu�i krietnu papildinājumu!

Ierindnieks V. Agejevs.�

Es biju apstulbis! Neviena vārda no mana raksta, ja neskaita varoņa un autora uzvārdus.

� Kāpēc tad tik ilgi rakstīji? � Nātansons brīnījās.

Atmetu ar roku. Vienīgi Stepans mani saprata.

� Apcirpu�i?

� Visu � galvu, kājas un pat asti, � skumīgi atbildēju.

� Nebēdā, gadās jau.

Toties komandieri ir apmierināti � gan kapteinis Uz-U s un Se�eņa, gan 2igalovs un Jurijs Veto�kins. Pats kļimovs, protams, arī. Slava ir patīkama jebkurās devas! i , ;rs izgrieza no avīzes �o rakstiņu un aizsūtīja uz mājām.

Ar majoru Rosļakovu sastapos bibliotēkā.

� Sveiks, Agejev! � Viņ� līksmi pasmaidīja. � Lielisku rakstu sacerēji! Redakcijā visiem patika...

� Es arī tā domāju, � ironiski atteicu.

� Apvainojies, ka saīsinājām? Liecies mierā, Agejev. Tu ta�u neesi iesācējs. Tev tas jāsaprot. Iznācis jauns lēmums � tas bija obligāti jāiespie�. A'tniciials tev padevās labs, nedaudz papla�ini to, papildini ar biogrāfiskiem datiem � tin būs labs apraksts. Varēsi aizsūtīt Pe-pelovam. Slarp citu, viņ� gandrīz vai katrā vēstulē, arī pa tālruni, apvaicājas par tevi, sūta sveicienus.

�- Paldies! Arī viņam sveiciens.

� Pasveicinā�u.

Majoram ir tik vaļsirdīgs un gai�s skatiens, ka apvainoties uz viņu nav iespējams. Tik tie�ām, kur ir viņa vaina? Avīzes formāts nav liels, redaktors ta�u nevar saīsināt lēmumu mana rakstiņa dēļ.

Pārlasīju un izrediģēju savu aprakstu un, glīti pārrakstījis, nosūtīju to uz apgabala avīzi apak�pulkvedim Pe-pelovam.

Stepans izskatījās ārkārtīgi norūpējies. Jāteic, ka tāds viņ� kļuvis, kop� atgriezies no atvaļinājuma.

� Kas tev lēcies? � vaicāju viņam. � Kop� kura laika tev no manis kaut kas slēpjams?

� Ejam. � Stepans aizveda mani aiz kazarmas un

pastāstīja sekojo�o: Braucot no atvaļinājuma, vilcienā

satiku meiteni. Viņu sauc Ļuba. � �Beidzot arī Kuzņe-covam uzradusies sirdsdāma!� nopriecājos. Jau grasījos viņu mazliet izjokot, ta�u Stepanam bija tik nopietna seja, ka atturējos. � Meitene sēdēja pie loga, ne ar vienu nerunāja. Ēs gulēju uz aug�ējā plaukta, bet viņa sēdēja apak�ā. Bālu seju, noskumusi. Kad kupejā nebija ļau�u un neviens uz viņu neskatījās, meitene spieda pie acīm kabatlakatiņu. Bet, līdzko kāds ienāca, noslēpa mutautiņu un aizgriezās pret logu. Ceļabiedri pūlējās viņu uzjautrināt, ta�u tas neizdevās.

�Nepievērsiet man uzmanību,� sacīja meitene, �es neesmu glu�i vesela.�

Ko lai dara, ja cilvēks ir slims? Uzmākties tādam nav taktiski. Lika viņai mieru. Toties es no aug�as reizēm pa-ķiķerēju, un man �ķita, ka skuķe ir nevis slima, bet gan nokļuvusi pamatīgās nepatik�anās. Vēders viņai bija liels, sejā brūni plankumi, skaidrs, ka gaida bērnu. Viņa jauniņa, gadus septiņpadsmit veca, ne vairāk. Sāku gudrot: ja cilvēkam gaidāms bērns, tā ta�u ir liela laime ģimenē, bet viņa lej asaras. Tad kaut kas nav labi! Vakarā, kad visi jau gulēja, uzsmēķēju tamburā un pēc tam atgriezos kupejā. Viņa sēdēja turpat pie loga un spieda lakatiņu pie acīm. Pamanījusi mani, piedāvāja:

�Sēdieties...�

Apsēdos. Gribējās iztaujāt, kāda liga viņu piemeklējusi, ta�u nezināju, ar ko lai sāk. Viņa atkal aizgriezās pret logu. Abi cietām klusu. Kupejā valdīja krēsla. Klusums. Bet man dvēselē tāds satraukums, it kā vilcienam draudētu katastrofa un man tas būtu zināms. Kaimiņiene sajuta manu tramīgumu.

�Kas jums noticis?� viņa vaicāja.

Es atzinos:

�Slikti jūtos. Tāda kā priek�nojauta, vai? Liekas, ka teju, teju vilciens noskries no sliedēm.�

Viņa pat neizbrīnījās, vienīgi sērīgi nopūtās un teica:

�Kaut nu tā būtu!�

Tad nu gan nenocietos:

�Nāvi piesaucat... Vai patie�ām ir tik ļauni? Varbūt varu kaut kā līdzēt?�

�Ak, kareivi, kareivi,� viņa sacīja. �Kā gan tu vari man palīdzēt?�

�Un tomēr. Nevajag atteikties no palīdzības.�

�Mani piemeklēja tik liela nelaime, ka nedz tu, nedz kāds cits man nevar palīdzēt.�

Viņa uzreiz mani uzrunāja uz �tu�, un es viņu tāpat.

�Kas tad tev noticis? Vīrs aizgāja, vai?�

Meitene atmeta ar roku.

�Nav man vīra ... un nav arī bijis.�

�Kāpēc tad puisis tevi pameta, kāpēc neapprecēja, ja jau tā gadījās?�

Viņa sarāvās un nodrebēja apslāpētās raudās. Mazliet nogaidīju, neuzmācos viņai. Pēc tam sāku mierināt:

�Nomierinies! Kā tevi sauc?�

�Ļuba,� viņa no�ļupstēja miklām lūpām.

�Pastāsti, Ļuba, savu bēdu. Tev pa�ai kļūs vieglāk.� � Stepans, stāstīdams man par notiku�o, bija ļoti satraukts. Dzīves stāsts, kuru viņ� dzirdēja, bija visai neparasts. � Vārdu sakot, neklāstī�u tev visus sīkumus, lietas būtība ir tāda. Meitene dzīvoja rajona centrā, netālu no Kuibi-�evas. Ģimenē bija daudz bērnu. Tēvs aizbrauca strādāt līgumdarbu uz Kam�atku. Tur viņ� devās zvejā, lai piepelnītos. Tikmēr atradās labs cilvēks, kaimiņ� Nikolajs Timofejevi�s Zujevs, kas piedāvājas palīdzēt Ļubas mātei. Zujevs pieņēma darbā viņas meitu par noliktavas pārzini. Pats viņ� tur bija vadītājs. Ģimenē visi bija viņam par to pateicīgi. Tātad sāka Ļuba strādāt. Darbs nebija grūts � noliktavā glabājās kultūrpreces: burtnīcas, zīmuļi, portreti. Atklājās, ka �is labdaris bija pieņēmis Ļubu ne jau �ēlsirdības, bet gan savtīgu nolūku dēļ. Pie meitenes sāka nākt viņa dēls Grigorijs. Tētukiņ� visādā ziņā atbalstīja �o laksto�anos. Tiklīdz Grigorijs parādījās noliktavā, Nikolajs Timofejevi�s vienmēr centās atstāt viņus divatā. Drīzumā viņ� vaļsirdīgi palūdza:

�Neatraidi manu Gri�u, kļūsti viņa sieva. Dzīvosim vienā ģimenē draudzīgi un saticīgi.�

Ļuba arī bez �iem paskaidrojumiem nojauta, par ko ir runa. No Grigorija viņa nebūt nebaidījās, drīzāk viņ� izraisīja meitenē pretīgumu. Jo par �o puisi, kam bija tikai divdesmit divi gadi, visi runāja kā par galīgi pagrimu�u. Dzēra līdz baltām pelītēm. Kādreiz bija lepns precinieks, jebkura meitene būtu laimīga nākt viņam par sievu. Spēlēja ermoņikas, visos svētkos un kāzās bija gaidīts viesis. Tie�i tas viņu pazudināja. Viņ� neatteicās nedz spēlēt, nedz arī iedzert. Tā arī nodzērās Gri�a. Divdesmit gadu vecumā kļuva alkoholiķis. Kad tēvs ar māti atjēdzās, jau bija par vēlu. Grigoriju pat ārstēja. Nelīdzēja. Tad gribēja apprecināt. Betrkurai meitai gribētos tādu nelaimi sev uz kakla? Tāpēc arī Nikolajs Timofejevi�s nolēma būt labs pret Ļubu, lai viņa savukārt neatteiktu Gri�am.

Meitene, cik vien spēja, centās izvairīties no Gri�as. Ta�u atklāti noraidīt kautrējās � negribēja aizvainot Nikolaju Timofejevi�u. Pārāk labi viņ� bija izturējies pret

Ļubu. Turklāt arī Gri�a, �ķita, atmetis dzer�anu. Zvērēja viņai: �Līdz kapa malai glāzītei pat nepieskar�os!� Ļuba noticēja. Gribēja palīdzēt Gri�am un Nikolajam Timofeje-vi�arn, labu atmaksāt ar labu. Neilgi pirms kāzām, kad Ļubai jau tuvojās dzemdību laiks, Gri�a no jauna nodevās dzer�anai. Meitene atgādināja viņam:

�Tu ta�u solījies nedzert.�

Gri�a valbīja miklās pļundura acis un ņirdza viņai sejā,

�Maz ko esmu tev sasolījis. Mūsu, vīrie�u, darī�ana �� solīt, bet jūsu � ņemt par pilnu!�

Vārdu sakot, Ļuba aizbrauca no mājām, lai nepiedzīvotu kaunu. Dro�i vien Gri�a apprecētu viņu, tēvs būtu piespiedis, ta�u tagad Ļuba neparko negribēja dzīvot ar tādu pagrimu�u cilvēku. Viņa aizbrauca slepus, citādi māte nebūtu laidusi. Ļuba gribēja nokļūt pie tantes Aktjubinskā un tur galīgi izlemt, ko iesākt ar bērnu. Ta�u tur, taisnību sakot, nebija vairs ko lemt � pienāca laiks Ļubai dzemdēt...

Stepans brīdi klusēja, tad rezumējot sacīja:

� Tāds ir Ļubas bēdu stāsts. Aiz muguras nelaime, bet priek�ā nezināmais: kā viņu uzņems tante, kā atgriezties mājās ar bērnu, kā turpmāk dzīvot vienai bez vīra, no kā pārtikt? Tāpēc vilciena katastrofa, par ko biju ieminējies, viņai �ķita vislabākā izeja �ajā grūtajā stāvoklī... Mani neapdomīgie vārdi, kā redzams, bija kritu�i labvēlīgā augsnē. Meitene sāka domāt par nāvi. Pirmīt viņas sejā bija mulsums, bet te pēk�ņi viņa kļuva skarba, acīs iezalgojās apņēmība. Jutu, ka viņai kas nelabs padomā. Kad nolikos gulēt, Ļuba paņēma dvieli un devās mazgāties. Mani kā rau�us kāds būtu uzrāvis aug�ā: ej palūko, ko viņa dara! Piecēlos un devos viņai līdzi. Ieklausījos � ūdens tualetē ne�alca. Satvēru rokturi, bet durvis nebija aizkrampētas, un iek�ā neviena nebija. Metos uz tamburu. Ļuba stāvēja ejā starp vagoniem. Bāla, acīs kvēlo nelaba uguns.

�Ko tu �eit dari?� prasīju.

�Elpoju svaigu gaisu.�

Raugos, dvieļa viņai rokās nav, tas mētājas kaktā kā nevajadzīgs.

�Tu, Ļuba,� saku, �nedari muļķības. Ar tādām lietām nemēdz jokot! Ja nelie�a dēļ krietni cilvēki sāks doties pa�nāvībā, tad zemes virsū vieni draņķi vien paliks. Iesim prom no �ejienes!�

Aizvedu viņu uz kupeju, pūlējos novērst uzmanību no melnajām domām, bet pa�u māca �aubas: tagad viņu ai-runā�u, toties, kad izkāps savā stacijā, metīsies zem nā-kamā vilciena... Tagad pasaki � kā tu rīkotos manā vietā? � pēk�ņi jautāja man Kuzņecovs.

Es apmulsu.

� Nezinu, Stepan ... Viņu vajadzētu nogādāt pie radiniekiem.

� Radi jau tālu, līdz viņiem jābrauc diennakti.

� Tādā gadījumā vajadzētu brīdināt tanti, pie kuras meitene brauc, lai tā viņu pieskata.

� Bet var būt, ka viņa līdz turienei neaizbrauc? Kā gan varu, būdams vilcienā, brīdināt tanti? Ļuba jau pavisam zaudējusi dū�u, raud, nemaz neslēpdama savus nodomus.

�Kāpēc tu mani atturēji? Tik vien man atlicis kā mesties zem riteņiem! Ko lai tagad iesāku?�

Tad nu es izlēmu.

�Brauksi man līdzi,� saku.

�Uz kurieni?�

�Uz pilsētu, kurā dienu. Noīrēsim istabu. Tur tu atgūsies. Un tad jau manīs, kā dzīvot tālāk.�

Sākumā viņa nepiekrita. Ta�u es viņai pierādīju, ka citas izejas nav. � Stepans mirkli klusēja, ielūkojās man acīs un strikti piebilda: � Tagad viņa ir �eit.

� �eit?

� Jā. Tāpēc arī esmu norūpējies.

� Kur tad tu viņu nometināji?

� Pie kamieļa īpa�nieka. Vai atceries kamieli Cingis-hanu, kas pīpē? Pie viņa saimnieka Berdi Kekilova. Citu paziņu pilsētā man nav.

�Pieņem,� saku �meiteni uz da�ām dienām, kamēr sameklē�u dzīvokli.�

Cilvēks viņ� labsirdīgs, uzņēma mūs laipni.

�Bērnus mums sūta allāhs,� viņ� teica. �Lai tava sieva �eit dzīvo, cik ilgi nepiecie�ams.�

Tā nu dzīvoju, Viktor.

� Ar ko tev varu palīdzēt? � es prasīju.

� Pagaidām ne ar ko. Vienīgi ar labu attieksmi pret Ļubu, viņai tagad grūti.

� Pacentī�os. Drc^�i vien vajadzīga nauda. Paņem no manis. Rubļus divdesmit esmu ietaupījis.

� Pa�laik nav vajadzības. Viņai mazliet ir, arī man saglabājies simtnieks vēl no tās naudas, ko saņēmu rūpnīcā. Patlaban svarīgākais � klusē�ana. Nevienam nav jāzina par Lubas nelaimi.

Es iebildu:

� Kāpēc jāslēpj? Manuprāt, labāk visu pastāstīt Se�e-ņam. Tu neko sliktu neesi izdarījis. Man �ķiet, ka biedri tev noteikti palīdzēs.

Stepans paraustīja plecus.

� Domā, noticēs, ka viss bija tie�i tā?

� Se�eņa noticēs, jo tu esi partijas kandidāts.

Stepans domāja un piekrita.

� Laikam gan tev taisnība, jāpastāsta.

Tā arī nolēmām rīkoties.

Poligons naktī ir līdzīgs jūras ostai. Stiklotie namiņi, kuros atrodas vadības pultis, atgādina kuģu kapteiņu kabīnes, tajos mirgo krāsainas uguntiņas, �ņāc radiostacijas, zvana tālruņi. Pāri visam kā līnijkuģis ar dego�ām sig-nālugunīm slienas centrālais tornis. No tā atskan taures signāli. Uz mērķu lauka arī mirgo ugunis � tie ir visda�ādākie mērķi. Reizēm tie kustas kā laivas un kuteri naksnīgajā jūrā. Patlaban notiek �au�ana ar nakts tēmēkļiem. Infrasarkano staru ierīces ļauj mums redzēt tumsā tikpat labi kā dienā.

Ātri izpildu vingrinājumu ar prettanku granātmetēju. Saņemu divas mācību granātas. Pēc formas un svara tās ir tādas pa�as kā īstās, tikai nav sprāgsto�as. Stāvu izejas pozīcijā. Mani komandēs jaunākais ser�ants Veto�kins. Viņ� vēro, kad no vadības pults tiks dots signāls par mērķa gatavību.

� Uz priek�u! � komandē Jurijs.

Es ātri soļoju cauri tumsai.

Atskan jauna komanda:

� Kaujas gatavība!

Pēc vingrinājuma noteikumiem, kad aizritēs trīsdesmit �etrdesmit sekundes, man garām pabrauks tanks. Jāpagūst izņemt no somas granātu un pielādēt ieroci. Visu izpildu automātiski � ne jau velti esmu trenējies neskaitāmas reizes. Nolemju �aut, notupies uz labās kājas ceļgala � tā ir daudz ērtāk. Infrasarkano staru mērķēklī viss redzams zilganzaļā krāsā un atgādina jūras dzelmi. Meklēju tanku. Ievēroju to, kad ma�īna vēl ir pusceļā. Ātri notveru to tēmēkļa krustpunktā un nospie�u sprūdu. Granātmetējs apdullino�i nobūk�ķ, un man aiz muguras atplaiksnī sarkana blāzma. Granāta slaidā lokā pārlido pāri tankam. Drud�aini ķeru no somas otru granātu, lādēju, rūpīgi tēmēju, un atkal skan spēcīgs rībiens un aiz muguras plaiksni ugunis.

�oreiz granāta trāpa mērķī. �Apmierino�i,� nodomāju, atviegloti nopūzdamies.

Dodamies ar Veto�kinu atpakaļ, viņ� domīgi runā:

� �Apmierino�i�. Vai tad tas ir apmierino�i? Ja nesa-�ausi tanku ar pirmo granātu, diezin vai ienaidnieks ļaus tev izdarīt otru �āvienu � vai nu nopļaus ar lo�metēju, vai arī samals ar kāpurķēdēm. Te tev nu bija apmierino�i!

Pilnīgi piekrītu: jātrāpa ar pirmo �āvienu.

� Tu tikai nedomā, ka tev pārmetu, vingrinājumu kā nekā esi izpildījis, es tikai dodu padomu citām reizēm. Nodaļai klāsies plāni, ja kaujas laikā pirmais �āviens būs nopūdelēts.

�ī saruna ar Juriju man patika. Mūsu jauniņais komandieris smeļas dzīves gudrību, sarunai ar mani izvēlējās atbilsto�u toni. Saprot, ka mēs ar Kuzņecovti atbalstām viņa autoritāti. Vienīgais, kas man tonakt nepatika, tas biju es pats. Visu it labi saprotu � gan 2igalova ieceri, gan nepiecie�amību palīdzēt Veto�kinam. Tomēr �āvis biju viduvēji!

...Majors Ņikitins vadīja nodarbības ķīmiskajā pilsētiņā, stāstīja par indīgo vielu vispārējo, paralītisko, smacējo�o un psihisko iedarbību. Jokodamies viņ� teica:

� Pirmajā pasaules karā pielietotās gāzes ir nieks, ja tās salīdzina ar mūsdienu indīgajām vielām. Tās ir ārkārtīgi bīstams ierocis. Jūs jau zināt, ka pastāv starptautiskā vieno�anās, kas aizliedz pielietot tādas vielas. Tomēr agresori, kā liecina prakse, nerēķinās pat ar tiem līgumiem, kurus pa�i parakstīju�i. Pagāju�ā kara laikā fa�isti ne vienu reizi vien lietoja pret mums indīgās vielas. Tāpēc mums jābūt pastāvīgi sagatavotiem pretķīmiskajā aizsardzībā. Mēs jau arī esam gatavi!

Majors izņēma no futrāļa nelielu ierīci, līdzīgu eļļas kanniņai, ar kādu esmu eļļojis mātes �ujma�īnu.

� Tāda �ļirce-tūbiņa kaujas laikā būs katram kareivim un virsniekam, � majors turpināja stāstīt. � Saindē�anās gadījumā jāizdara ie�ļircinājums rokā sev vai arī cietu�ajam biedram, kas pats to izdarīt nespēj. Pretinde, kuru satur tūbiņa, neitralizē indīgo vielu iedarbību. � Ņikitins nolika brīnumaino tūbiņu uz galda un atgādināja: � Tas, protams, ir pats pēdējais līdzeklis gadījumam, kad saindē�anās jau notikusi. Nepieļaut to jūs varēsiet ar individuālās aizsardzības līdzekļiem, kuri ir katram no jums: ar gāzmasku, gumijas apmetņiem, īpa�ām zeķēm. Aizsardzības efektivitāte atkarīga no individuālo līdzekļu pielieto�anas ātruma. Tāpēc mēs tagad patrenēsimies.

Stepans pa�ukstēja Dihnilkinam:

� Ja vēlreiz pārnāksi no atvaļinājuma pilnā, mēs tev iegrūdīsim tādu tūbiņu.

Dihnilkins tramīgi pavērās Kuzņecovā � viņ� zināja, ka Stepans tuk�us salmus nemēdza kult.

� No tādiem jokiem var karoti nolikt, � Semjons nobrīdināja.

� Tāpēc arī nejoko ar mums, � atteica Stepans.

... Kuzņecovs iepazīstināja mani ar Ļubu. Neliela, tīri uzposta turkmēņu pagalma attālākajā stūrī stāvēja atsevi�ķa kleķa mājiņa. Berdi Kekilovs sasveicinājās ar mums pagalmā un aizgāja. Ļoti smalkjūtīgs cilvēks � negribēja mūs apgrūtināt ar savu klātbūtni.

Ļuba bija neliela auguma, trausla, vēl glu�i maza meitene. Brūnie plankumi bojāja viņas seju. Acis meitenei pavisam gai�as. Agrāk dro�i vien bija zilas, bet tagad � tādas kā caurspīdīgas � visu zilgmi Ļuba no tām izraudājusi. Viņa sagaidīja mūs ar skumīgu smaidu.

� Nu, kā tu �eit jūties, Kaukāza gūstekne? � Stepans jokoja.

� Atpū�os...

� Tas labi, tagad tā ir tava vissvarīgākā nodarbo�anās. Iepazīsties, mans draugs Viktors.

Sniedzu roku un saspiedu Ļubas tievos, bālos pirkstus.

� Es domāju par māti, � viņa sacīja. � Dro�i vien pārdzīvo, jo no manis nav nekādu ziņu. Vajadzētu uzrakstīt vēstuli.

� Uzraksti, � Kuzņecovs piekrita, � izstāsti visu taisnību. Pasaki, ka esi pie labiem cilvēkiem, ka tev viss kārtībā, lai viņa neuztraucas. Kā tu domā, Viktor?

Esmu slikts padomdevējs, nekad dzīvē debiju sadūries ar grūtībām � visu kārtoja tēvs un māte.

� Skaidrs, ka jāraksta. Māte dro�i vien neguļ caurām naktīm, � nomurmināju, pūlēdamies radīt solīda cilvēka iespaidu.

Stepans iedzēla man ar dzedru skatienu, it kā sacīdams: �Tu nu gan esi padomdevējs! Meitene jāmierina, bet tu par negulētām naktīm!� Tad viņ� izņēma no saiņa kondensētā piena bund�as un cepumus.

� Varbūt tev gribas kaut ko īpa�u? Esmu dzirdējis, ka sievietēm tādā stāvoklī mēdz būt neparastas vēlmes.

Nolaidusi acis, Ļuba notvīka.

� Tu saki vien, nekautrējies, mēs ar Viktoru izdarīsim visu.

Ļuba brīdi klusēja, tad, pacēlusi savas dzidrās acis, klusu sacīja:

� Es gribētu krītu.

� Ko? � Stepans bija pārsteigts.

Ļuba pasmaidīja.

� Krītu, visparastāko skolas krītu. Tu ta�u pats ieminējies par iegribām. Tad es gribu krītu... Es pat sapnī jūtu tā smar�u.

Mēs saskatījāmies. Man pat prātā nebija nācis, ka krīts varētu pēc kaut kā ost!

� Dabūsim, � pārliecināti teica Stepans.

Mēs aizgājām.

Ceļā viņ� man sacīja:

� Pret atomu un pretķīmiskās aizsardzības klasēs ir krīts. Tu paņemsi no vienas, bet es no otras.

Fiziskās sagatavotības nodarbībās, uz lauka, taktikā, ierindas apmācībās Stepans izrādīja neparastu dedzību. Arī agrāk viņ� godīgi un centīgi pildīja dienestu, ta�u pēdējā laikā kļuva tāds kā apsēsts.

� Kāpēc tu tik ļoti pūlies? � pavaicāju viņam.

� Vai tad to var manīt?

� Ja nevarētu, nebūtu prasījis.

� Tas ir labi...

� Kas tad?

� Ka var manīt. Pa�laik, Viktor, man ir tāda situācija: ja palaidī�os mācībās, visi teiks, ka man traucē Ļuba. Sāks mani audzināt, pacentīsies �neitralizēt� cēloņus, kuru dēļ radies atslābums. Tāpēc nolēmu �saraut�, uzņemt lielāku tempu, uzlabot rezultātus. Lai visi uzskata, ka Ļuba mani ietekmē labvēlīgi. Vai saprati?

� Tu nudien esi viltīgs!

� Nav īstais vārds. Parasti tu izvēlies precīzus, ta�u �oreiz no�āvi greizi. Viltīgi � tas acīmredzot nozīmē kaut ko panākt negodīgā ceļā, bet man, kā pats redzi, tas nenāk viegli!

Jaunākajam ser�antam Veto�kinam klājas grūti ar pirmo gadu dieno�o kareivi Trofimu Rakitinu. Kaut gan Trofims ir vēl pavisam jauns puisis, viņ� tomēr ir varen spēcīgs. Lai arī cik tas biītu dīvaini, Rakitinam �is spēks nevis palīdz, bet gan traucē dienēt.

� Es desmit ienaidniekiem norau�u galvas arī bez zinībām, � viņ� saka, labsirdīgi smīkņādams.

�- Tagad nav tie laiki, � iebilst Veto�kins. � Tagad ar �ķēpiem necīnās � vajadzīga sapra�ana.

� Dumj� esmu, vai? Kad vajadzēs, sajēg�u un vēl sado�u, kā nākas!

Veto�kinam ar viņu strīdēties ir grūti. Rakitins ik brīdi pierāda, ka kaujas laukā kaunā nekritīs. Krosu viņ� noskrien teicami. Lai gan mēs esam trenēti, pēc fini�a mums krūtis vai pu�u plīst no piepūles, toties Rakitins noskrējis piecus kilometrus un nemaz nav nosvīdis, vienīgi sārtiem vaigiem un turklāt spējīgs vēl izjokot.

� Ko elsojat kā gaiļi pēc plūk�anās?

� Tev laikam ir dzelzs sirds, � Veto�kins brīnās.

� Man viss ir no dzelzs, � ducina basā Rakitins un gā� ar dūri sev pa krūtīm tā, ka noskan, it kā kāds sistu pa bruņutransportiera sānu.

Sporta laukumā viņ� ieskrienas, dimdinādams zemi, un pārlec pāri vingro�anas zirgam, neskarot to ar rokām. Glu�i apbrīnojami, kā tāds lamzaks var būt tik veikls. Izpildījuma tehnikas viņam, protams, nav nekādas. Atkal sākas nodaļas komandiera mocības.

� Vajag atgrūzties ar rokām un pēc tam lēkt, � skaidro Jurijs.

� Kāpēc jāatbalstās, ja tieku pāri bez roku palīdzības? � Trofims netiek gudrs.

Tā paredzēts veikt �o vingrojumu, pretējā gadījumā pārbaudē saņemsi divnieku!

Rakitins neticīgi skatās uz Juriju.

� Vai tie�ām viņi ir tik dumji, ka iespers man cāli? Ja es nepārlēktu, tad saprotams. Bet es ta�u to daru ar uzviju � bez pieskar�anās. Kāpēc tad divnieks? Nē, nevar viņi man ielikt divnieku.

Triecienjoslā notiek īsts cirks. Līdzko Rakitins metas tajā iek�ā, brīk�ķ visi �ķēr�ļi. Augums Trofimam ir varens un lācīgs, viņ� iebrūk labirintā.

Leitnants Zigalovs smejas.

� Sitam tikai kumēdiņus rādīt!

Jurijs Veto�kins izmisis raugās uz savu padoto � ko lai ar tādu iesāk? Toties Rakitins pukojas:

� Kāda velna pēc �itos slazdus ierīkoju�i? Ienaidniekam jāiet taisni virsū! Ģeometrijā sacīts: visīsākais ceļ� slarp diviem punktiem � taisne. Turpretī �eit visu aiz�ķērsoju�i.

� Karā var visādi gadīties. Triecienā dodas ne tikai klajā laukā. Ja nu kauja notiek pilsētā? � Veto�kins pūlas pārliecināt. � Pieņemsim, ka tavā ceļā gadās sagruvu�a nama fasāde, kur aug�ā tup ienaidnieks ,,.

Rakitins smīkņā.

� Kas par to, domā, ka es tur aug�ā rāp�os kā mērkaķis?

� Kā tad citādi?

� Es to fasādi sagāzī�u, un cauri!

� Tā nu sagāzīsi. �eit, mācību laukumā, tā ir koka, loties tur būs ķieģeļu mūris. � Nodaļas komandieris uzstāj.

� Arī tādu sagāzī�u!

Pui�i un komandieri smejas. Kāpēc gan ne? Sagraus kā likts, mūsu Rakitins ir glu�i kā tanks!

Pēc mācībām Ļova Nātansons staigā pakaļ Trofimam, lūkodamies viņā sajūsmas pilnām acīm. Ne reizi vien mēģināja pierunāt:

� Trofim, tev jānodarbojas ar boksu. Tu vari kļūt varens smagsvarnieks. Pasaules klases meistars! Tev tikai vajag apgūt tehniku. Ļova zina, ko runā. Tici viņam!

� Nē, Ļova, bokseris no manis neiznāks.

� Kāpēc? Vai rausties?

� Nemaz ne. Sād�ā esmu sities pret pieciem.

� Kas tad tev lēcies? Ļova tevi tā uztrenēs, ka varēsi piedalīties olimpiskajās spēlēs!

� Tomēr nē. Nespēju sist cilvēkam. Sirdsapziņa neļauj. Ja reiz esmu stiprāks, sist vājākam nespēju.

� Au�a, tur ta�u būs līdzīgi pretinieki � gan svara, gan meistarības ziņā, � Nātansons pūlas pārliecināt.

Trofims purina galvu � netic.

� Tas nevar būt, es jebkuru notriek�u no kātiem.

� Labi vien būs, kļūsi �empions.

� Kas par labumu, ja pataisī�u cilvēku par kropli?

� Nebaidies, nepataisīsi. Tur būs tādi sāncen�i, ka pats neizturēsi.

Rakitins kļūst jautrs, smejas.

� To nu gan tu mels!

Ļova gandrīz vai no ādas lec laukā.

� Kāds tu esi nesapra�a! Tie�i tas arī vajadzīgs. Pieveiksi it visus. Kāpēc tu spītējies?

� I.ova, es visu saprotu, � pēk�ņi pavisam nopietni ierunājās Trofims. � Es nedrīkstu nodarboties ar boksu. Tāpēc ka reiz dusmās esmu nositis zirgu. Niķīgs lopiņ� bija. Gribēju tam palīdzēt � rati bija iestrēgu�i grambā Satvēru ilksi, bet �is man ar kāju pa plecu � blīk�! Tad nu nesavaldījos. Trakoti sāpēja. Niknumā kā gāzu zirgam pa ausi, tā �is gar zemi un beigts. Redzi, kā gadījās. Tu vēl gribi, lai ar cilvēkiem kaujos. Nedrīkstu! Nav labi...

ķova nezaudē cerības pārliecināt Rakitinu. Mums viņ� stāsta:

� Tas ir īsts atradums! Mūsu valstij viņ� visā pasaulē sagādātu slavu. Ļova zina, ko runā!

Trofimu mēģināja pierunāt pulka fizorgs. Nātansons bija viņu samācījis. Rakitins atteica arī virsniekam, sacīja: �Cilvēkus nesitī�u!�

Mani un Kuzņecovu pasauca vecākais leitnants Se�eņa.

� Apak�pulkvedis Prohorenko sameklēja meitenei istabu. Tre�ā nama sesto dzīvokli. Tā pa�a nama pirmajā stāvā, kur dzīvo leitnants �igalovs. Kā jūtas tava meitene? Vai viņu var pārvietot?

� Viņa pati pamazām pastaigājas, � sacīja Stepans.

Kuzņecovam līksmi spīdēja acis, viņ� zināja, cik grūti

ir ar dzīvokļiem garnizonā. Se�eņam, protams, bija krietni jānopūlas, lai sagādātu istabu meitenei, kura nav pat karavīra sieva.

� Pievakarē, kad norimsies karstums, iekārto viņu jaunajā vietā, � turpināja Se�eņa. � Es aprunājos ar sievie�u padomes priek�sēdētāju. Virsnieku sievas palīdzēs. Viņas ar �īm sievie�u padarī�anām tiks galā daudz labāk nekā mēs. Istabā ir gulta, galds, arī krēsli. Gultas piederumus tev izsniegs star�ina Majs. Esmu viņam jau teicis.

Kuzņecovs zīmīgi palūkojās manī, it kā gribēdams sacīt^ ar gultu tiec galā pats, man �obrīd darāms kas svarīgāks.

Star�inu Māju nevarēja ne pazīt. Kur gan palikusi viņa skopulība! Ieveda mani mantnīcā, pats savām rokām paņēma jaunus, vēl ne reizi nemazgātus palagus, segu, sameklēja mīkstāko matraci. Tad, atvēris lādi kaktā, izvilka galdautu un grīdceliņa rituli. Sīs vērtības viņ� izlika vienīgi inspekcijas pārbau�u laikā un reizēs, kad ieradās augstā priek�niecība.

� To noklāj uz grīdas, viņai zem kājām, � pamācīja Majs. � Vēl paņem aizkarus logiem. Pienāc vakarā, atnesī�u no mājām traukus � �ķīvjus, karotes, dak�iņas Vai saprati?

� Tie�i tā, biedri star�ina!

� Tad nu staigā! Pielūko, ka nenomet zemē, nesa-smērē!

Tūbai piedzima meita. Kad viņa pārnāca no slimnīcas, sievie�u padome sarīkoja svinīgu sagaidī�anu. Tika ielūgti Stepans, Se�eņa un es. Istabā rosījās da�as sievietes, kuras izrīkoja majora Ņikitina sieva � Ņina Hristoforovna. Atklājās, ka arī viņa darbojas �ajā padomē. Istaba bija uzposta kā svētkos, uz galda atradās uzko�amie, pa�ā vidū torte, pat �ampanietis tika sagādāts!

Ļuba sēdēja bāla, brūnie plankumi sejā �ķita vēl tum�āki, toties acis staroja laimē.

� Paldies, labie ļaudis, � viņa mulsi izdvesa, � pa�as mājās laikam gan mani tā nesagaidītu.

Ļubai klēpī vīstoklis, no kura rēgojas sārts deguntiņ�. Savu meitu Tūba nosauca par Stepanidu.

To padzirdējis, Kuzņecovs apjuka.

� Tagad tādus vārdus nedod, nav mūsdienīgi.

� Tas nekas, � stingri atteica Tūba. � Mēs esam vienkār�i ļaudis. Lai mans bērns zina un atceras cilvēku, kas grūtā brīdī palīdzēja viņa mātei.

Stepans nodūra acis.

Sāka skandināt tostus par godu jaunajai māmiņai. Celdams �ampanie�a glāzi, uzmetu skatienu Se�eņam, prātodams, diez vai kareivis drīkst? Viņ� pamāja ar galvu, kā sacīdams: tādā reizē izņēmuma kārtā atļauju. Glāzi līdz pa�am dibenam mēs ar Stepanu, protams, nedzērām. Tikai pa malciņam, kompānijas pēc. Svinības noritēja jautri, tiesa, pēc stundas mūs palūdza aiziet: jaunajai mātei pienāca laiks barot bērnu. Sievietes �ajā jomā zina daudz vairāk.

Atgriezāmies pulkā.

Brīvdienas rītā Ļova Nātansons atnesa no sporta sekcijas, kurā viņ� trenējās, divus pārus boksa cimdu. Pienācis pie Trofima, viņ� nopietni sacīja:

� Ejam uz sporta laukumu, kamēr vēl nav karsts. Es pierādī�u tev, ka spēks bez meistarības nav neko vērts.

Rakitins izbrīnīts paskatījās uz Ļovu, viņ� nesaprata, kāpēc tiek aicināts. Tad Ļova paskaidroja:

� Ejam, es tevi sitī�u!

Visi, kas atradās tuvumā un dzirdēja �o sarunu, iesmējās � pārāk trausls kareivīgais Ļova izskatījās blakus dū�īgajam Rakitinam.

Trofims pūlējās no viņa atbrīvoties.

� Klausies, Nātanson, es ta�u esmu tev sacījis � cilvēkam nesitī�u.

� Ne jau tu sitīsi, bet Ļova tevi sitīs, vai skaidrs? Tā dauzīs, ka spalvas vien putēs! � Nātansons provocēja.

Tas jau bija klaj� apvainojums. Trofims norūca:

� Ej tu �ķērsām ...

� Baidies? � triumfējo�i iesaucās bokseris un, vērsdamies pie kareivjiem, kas apstāju�i Rakitina gultu, nicino�i teica:

� Paskatieties, ļautiņi, uz �o lāci � viņam, �ķiet, ir zaķa dvēsele!

Rakitins, caur pieri uzmetis Ļovam ļaunu skatienu, piecēlās un spēra soli uz viņa pusi.

� Tikai ne �eit! � Nātansons brīdināja. � Te nav īstā vieta. Iesim uz volejbola laukumu un nokārtosim visu pēc noteikumiem.

Ļova aizlēk�oja pa priek�u. Rakitins negribīgi devās līdzi. Mēs kā skatītāji pievienojāmies neparastās divkaujas dalībniekiem.

Sporta laukumā Ļova Trofimam sacīja:

� Izģērbies. � Un pats sāka atpogāt viņa blūzi. Pēc tam ātri novilka savas drēbes.

Līdz jostasvietai kaili viņi nostājās viens otram pretī.

Ļovas muskuļi bija līdzīgi stingriem, apaļiem kamoliņiem un ķermenis bija it kā viscaur veidots no cie�iem mezgliem, kuriem pāri pārvilkta iedegusi āda. Slaiks, lokans, lieliski trenēts. Viņa atlētisko izskatu bojāja vienīgi lielais deguns, kas cīņās bija ne reizi vien sadragāts un tāpēc bija arī plakans.

Rakitins izskatījās glu�i citādāks. Līdzko viņ� novilka formas blūzi, skatītāju pūlis sarosījās. Trofimu gan nevarētu saukt par spēkavīru � viņ� ir vidēja auguma, toties plats kā seno laiku kumode. Pleci viņam nav stāvi kā svarcēlājam, bet gan slīpi � no resnā kakla tie spēji slīd lejup un beidzas ar varenām rokām. Visā viņa ķermenī jau�ams dīvains un noslēpumains spēks.

Ļova veikli uzvilka Trofimam cimdus, pēc tam sev un lūdza pui�us aiz�ņorēt.

� Cīnīsimies pa īstam, � viņ� brīdināja pretinieku.

Da�us mirkļus Ļova palēkāja Trofirna priek�ā, pavicināja tam pie deguna prāvos ādas cimdus un pēk�ņi no visa spēka iesita viņam pa vaigu. Trofims pārsteigumā nodrebēja, izbrīnā iepletis acis. Viņ� nepaguva ne atjēgties, kad Nātansons trieca vēl divus taisnos sitienus � vienu vēderā, otru pa �okli. Trofims pacēla rokas un aizsedza seju. Tomēr Ļovu �ī pretinieka bezpalīdzība neatturēja � viņ� turpināja sist ar labo un kreiso gan pa galvu, gan pa ķermeni. Turklāt sita viņ� no visa spēka nevis ar ceturtdaļjaudu, kā to dara treniņos. Rakitina varenais augums dunēja no �iem smagajiem sitieniem.

Karavīri apmulsa. Nebija patīkami noskatīties tādu slak tiņu. Kāds nenocieties uzsauca Trofimam:

� Dod ta�u pretī � ko brīnies?

Rakitins, pavēris starp cimdiem spraugu, mēģināja palūkoties uz pretinieku, varbūt pat gribēja not mēt. 1 acu Ļova zibenīgi trieca �ajā spraugā divus taisnos. Gaiva Trofimam atgāzās.

� Sis esot par visiem stiprākais! � Nātansons nikni dvesa. � Sis biedrs uzskata sevi par neuzvaramu! Ļova tev parādīs, kāds pelavmaiss tu esi!

No sāpēm un aizvainojuma Trofimu visbeidzot pārņēma niknums. Pēk�ņi viņ� pārstāja aizsargāties un devās uz priek�u, izmisīgi vicinādams dūres pa kreisi un pa labi. Varenie kulaki svilpa pāri Nātansona galvai ar tādu spēku, ka �ķita, ja ķers, tad galva aizlidos pārdesmit metru.

Ta�u trāpīt Nātansonam nebija tik vienkār�i. Puisim ķermenis ir kā atspere. Viņ� tupās, lēca sāņus, nira zem Trofirna briesmīgajām rokām un turpināja dauzīt �spēkavīru�, nesaņemdams pretī nevienu sitienu.

Jauns neprātīga niknuma vilnis pārņēma Trofimu. Viņ� pilnīgi aizmirsa par aizsardzību, vairs nedrebēja no Ļovas sitieniem un tagad skraidīja tam pakaļ pa laukumu kā satracināts vērsis, kas vajā toreadoru. Smags un neveikls viņ� kā vērsis traucās garām Ļovam, kas, veikli paspēris soli sāņus, raidīja asus, trāpīgus sitienus.

� Nē, Rakitin, bez meistarības neko man nepadarīsi! � Nātansons turpināja. � Tagad pats pārliecinies: Ļova tev sacīja taisnību!

Viņ� sāka demonstrēt skatītājiem tuvcīņu. Bezbailīgi kļāvās pie spēcīgā pretinieka auguma un bakstīja tā vēderu īsiem zibenīgiem sitieniem. Trofimam nebija iespējas atvēzēties, un bez atvēziena viņ�_# sist neprata. Kamēr Ra-kitins prātoja, ko lai iesāk, Ļova a�i atlēca dro�ā attālumā. Tomēr Ļova, kā redzams, nebija pietiekami novērtējis savu pretinieku un kļuvis neuzmanīgs. Mirklī, kad Nātansons no jauna metās uz priek�u, Trofimam beidzot izdevās viņu pārsteigt ar smagu sitienu pa ausi. Nātan-sona kājas piepe�i palēcās, un viņ� nogāzās zemē.

Trofims un visi skatītāji da�as sekundes stāvēja sastingu�i, pilnīgā apjukumā.

Ļova gulēja bāls, aizvērtām acīm, ļenganām, nekustīgām rokām.

Kareivji metās pie viņa. Uzslēja aug�ā, sāka purināt

�_ Ļova, Ļova! Nātanson!

Kāds iesaucās:

� Ūdeni!

Vairāki cilvēki klupdami krizdami aizskrēja pēc ūdens Stepans paņēma blūzi un sāka ar to vēdināt guļo�o.

-� Paejiet nost, dodiet gaisu, � sacīja Stepans.

Visi atkāpās. Vienīgi pārbijies Trofims palika stāvam pie sava pretinieka.

Beidzot atnesa ūdeni, uzgāza Nātansonam veselu spaini. Tas nelīdzēja. Tad uzlēja otru.

Ļova gurdeni atvēra acis. Pārlaida aizmiglotu skatienu pāri stāvo�ajiem kareivjiem. Ieraudzījis Trofimu, priecīgi pasmaidīja un vārgā balsī teica:

� Tas tik bija sitiens! Es ta�u tev sacīju: tu esi īsts atradums! Lai mani miesīgā māte nepazīst, ja tu nekļūsi par valsts �empionu!

Pui�i iesmējās. Viņi priecājās, ka cīņa beigusies laimīgi. Ļova piecēlās, pienāca pie Trofima, paspieda viņam roku un teica:

� Ar nokautu uzvarēja Trofims Rakitins, topo�ais boksa meistars!

Trofims, kas beidzot atjēdzās no pārbīļa, kļuva smaidīgs un kautrīgi sacīja:

� Tu nu gan man esi sadevis, sāp visās maliņās!

� Toties arī tu nepaliki Ļovam parādā! � Nātansons turpināja. � Spēka tev pārpārēm, tikai nav kustīguma, ta�u mēs tevi iekustināsim, attīstīsim reakciju, iemācīsim taktiku. Spīdēsi vislavenākajos pasaules ringos!

Ļova uzskatīja, ka viss izlemts. Arī Trofims nezin kāpēc pretī vairs neturējās. Ļova bija devis viņam krietnu mācību!

m

Stepana un Ļubas dzīvē notika negaidīts pavērsiens. Pulka �tābā ieradās milicijas darbinieks un paziņoja vadībai, ka tiek meklēta pilsone Berezina Ļubova Andre-jevna, kas dzīvojot virsnieku mājā.

Pirmie, kas uzzina visus jaunumus, ir �tāba rakstve�i. Vadims Soboļevskis atskrēja pie mums uz noda|u un ar velni�ķīgu smīniņu pastāstīja:

� Jūsu Pelnru�ķīti meklē milicija!

Stepans gandrīz vai piekāva viņu, mēs ar pūlēm savaldījām.

� Ko tu ārdies, aizej un pats pārliecinies, � Vadims

aizvainoti nomurk�ķēja.

Kuzņecovs tūlīt pat devās uz miliciju. No turienes viņ� atgriezās sadrūmis. Neskatīdamies man acīs, teica:

� Tik tie�ām viņu meklē. Kāpēc � to man nesacīja. Es viņiem nekas neesmu � ierindas kareivis, cilvēks no malas.

� Vajag aprunāties ar Se�eņu, � devu padomu.

Aizgājām pie politaudzinātāja. Nenorimti gudroju: kāpēc milicijai ievājadzējusies vienkār�a, kautrīga meitene?

Par milicijas darbinieka apciemojumu Se�eņa jau zināja. Arī viņ� bija pilnīgā neizpratnē. Ļuba viņam, tāpat kā mums visiem, �ķita labs cilvēks.

� Būs noticis pārpratums, � ieminējās Se�eņa.

� Ie�u pie Ļubas, lai viņa pati visu paskaidro, � Kuzņecovs nolēma.

� Ej, � Se�eņa piekrita un slepus deva man zīmi: �Esi kopā ar viņu.�

Ļuba sēdēja pie loga ar grāmatu rokā, mazulīte gulēja gultā. Istabā smar�oja pēc piena un svaigiem, tikko mazgātiem autiņiem. So istabu, manuprāt, vajadzētu saukt par templi. Tur valdīja tāds gai�ums, tīrība un mājīgums, ka nebija ne mazākās vēlē�anās sākt neptīkamo sarunu.

Stepans apsēdās pie galda, uzlika uz tā lielās, iedegu�ās rokas un tā arī sastinga.

� Kas noticis? � vaicāja Ļuba, jauzdama ko nelabu.

Lūkojos viņas dzidrajās, zilajās acīs un domāju: �Nē,

noziedzniecei nevarētu būt tādas acis!�

Kuzņecovs �ajā grūtajā brīd palika sev uzticīgs un bez aplinkiem sacīja:

� Tevi meklē milicija.

Man par lielu izbrīnu, Ļubu �ī vēsts nemaz nebija pārsteigusi.

� Esmu pazudusi, tāpēc arī meklē. Mana māte nav saņēmusi vēsti no tantes, jo es līdz viņai neesmu tikusi. Tā vēstule, ko sūtīju no �ejienes, dro�i vien vēl nav saņemta vai arī noklīdusi. Tāpēc mamma metusies mani meklēt. Nabaga māte � pārdzīvo neziņā. Es pati arī esmu labiņā � iemetu aploksni pastkastītē un likos mierā, kaut gan vajadzētu aizsūtīt telegrammu.

� Tā nebija vienīgā vēstule, tu vēl rakstīji par bērnu, sveici māti ar mazmeitiņu, � Stepans atgādināja.

� Rakstīt jau rakstīju, tomēr viņa, kā redzams, nav saņēmusi. �odien pat jānosūta telegramma.

Es pateicu priek�ā:

� Ar apmaksātu atbildi.

� Patie�ām! � Ļuba nopriecājās. � Gan mēs, gan māte pārliecināsies, ka viss ir kārtībā.

� To mēs tūlīt organizēsim, � svarīgi teica Stepans, slēpdams no Ļubas acis. Viņam bija kauns, ka domājis par meiteni ļaunu.

Neiegriezdamies pulkā, aizgājām uz pastu un nosūtījām telegrammu ar apmaksātu atbildi. Pēc tam devāmies uz miliciju.

Ar mums runāja padzīvojis kapteinis, turkmēnis; uz viņa kabineta durvīm izlasījām uzvārdu � Annakulijevs. Seja viņam bija nevis vienkār�i melnīgsnēja, bet gan pavisam brūna. Viņ� runāja nesteigdamies, ar akcentu. Iztaujāja, kur un kādos apstākļos Kuzņecovs sastapis pilsoni Berezinu. Stepans ātri pastāstīja, kā tas noticis. Viņ�, protams, noklusēja visus sīkumus, kurus bija stāstījis man, vienīgi darīja zināmu to, kas nepiecie�ams oficiālai sarunai.

Kapteini turpretī �ie fakti neapmierināja, viņ� laipni un uzstājīgi tincināja Kuzņecovu:

� Kāpēc pilsone Berezina aizbrauca no mājām? Kāda garastāvoklis bija pilsone Berezina, kad tu viņu satikt?

Vārdu sakot, Kuzņecovs bija spiests dot izsmeļo�us paskaidrojumus.

Tad arī mēs pārliecinājāmies, ka Ļuba nav neko noziegusies; viņa bija glu�i pareizi nodomājusi, ka māte, satraukta par meitas nozu�anu, lūgusi palīdzību milicijai.

Uzzinājis par to, ko meitenes labā darīju�i karavīri, kapteinis Annakulijevs teica:

� Mēs arī būsim.palīdzēt. Pilsone Berezina, pirms apmesties karaspēka pilsētiņa, dzīvoja bez pierakstī�anās. Par to vajag maksāt soda naudu, bet mēs būsim drusku pievērt acis. � Kapteinis, laikam gribēdams pajokot, piemetināja teicienu, kas bija iekritis viņam prātā, tikai pasacīja to pēc sava paraduma: � Mēs būsim paskatīt caur pirkstiem. Vajag paziņot mammai: pilsone Berezina dzīvs un vesels. Nav labi tā veca mamma uztraukt. Kāpēc nerakstīji?

� Mēs aizsūtījām telegrammu, biedri kapteini. � Pasteidzos dot savu artavu. � Ļuba uzrakstīja divas vēstules. Kā nekā atrodamies pasaules malā, vēstules ceļo ilgi.

Kapteinis pavērās manī ar pārmeto�u skatienu.

� Tu saki: tālu dzīvojam? Līdz Maskavai ar lidma�īna �etras stundas. Pa telefonu jebkura pilsēta jebkura stunda runāt var. Kāpēc pasaules mala?

� Mums neienāca prātā, biedri kapteini, � samierino�i sacīja Kuzņecovs, � pārāk vēlu iedomājamies par Ļubas māti, sen jau vajadzēja dot ziņu ar telegrammu.

Kapteinis kļuva pielaidīgāks, atsveicinādamies sniedza mums roku un, vērīgi uzlūkojis Stepanu, teica:

� Būsim dot atbilde: pilsone Berezina viss kārtībā. Pats zina, kur dzīvot, viņ� ir pilngadīgs. Pase kabatā.

Stepans izlikās nemanām Annakulijeva smalko mājienu.

UZ MO�U

Politnodarbībās aplūkojām piecgades plānu. Mani pārsteidza ne tikai grandiozā celtniecība, kas noris mūsu acu priek�ā, bet arī mana agrākā, ikdieni�ķi vienaldzīgā attieksme pret �iem plāniem.

Kad mācījos skolā un tika īstenotas iepriek�ējās piecgades ne mazāk grandiozās ieceres, kā es tās uztvēru? Godīgi sakot � nekādi! Kaut gan nav diez cik glaimojo�i salīdzināt sevi ar Dihnilkinu, tomēr jāatzīst � lai arī esmu audzināts tēva un mātes stingrā uzraudzībā, politiskajos jautājumos tomēr neesmu zino�āks par Semjonu.

Cenzdamies sev to pierādīt, pārmest, mācību pārtraukumā uzsāku sarunu ar Dihnilkinu:

� Semjon, vai tu varētu atbildēt uz da�iem jautāju* miem, tikai pavisam nopietni.

� Gribi par mani uzrakstīt rakstiņu avīzei? � Semjons smīkņāja, rādīdams asus kā līdakai zobus.

Mani pārņēma neganti smiekli, tomēr tos apslāpēju, jo pats nupat biju brīdinājis, ka saruna būs nopietna.

� Vai esi lasījis � iepriek�ējā piecgadē mēs uzcēlām pasaulē lielāko elektrostaciju.

� Mums daudz kas ir vislielākais pasaulē! � mundri atbildēja Dihnilkins.

� Bet kā tu pats par to domā?

� Pozitīvi! � iesaucās Semjons un pacēla roku, it kā pozēdams fotoaparāta priek�ā.

� Beidz ākstīties, es tev nopietni prasu.

� Es arī nopietni atbildu. Vai tad esmu pret di�ām celtnēm? Ne druscītiņ. Lai ceļ! � Dihnilkins iesmējās un iebikstīja man ar pirkstu vēderā. � Ko, vai pieķēri Dih-nilkinu? Domāji, sāk�u tādus niekus gvelzt, ka uzreiz varēs cept par mani feļetonu? Nē, bra�iņ, Semjons saprot, kas un kā, politikā orientējas!

Man bija skumīgi dzirdēt �o tuk�o tērgā�anu. Noskumu. Dihnilkins, lai cik dīvaini tas būtu, vienā frāzē izteica pa�u galveno, par ko tagad mani kremta sirdsapziņa. Semjons aizvien vēl uzmācās man: �Nu, vai rakstīsi par mani avīzē?� � tāpēc nolēmu pastāstīt par viņa izdarīto atklājumu � kazi, varbūt arī viņam ķersies pie sirds?

� Var jau uzrakstīt, � sacīju, � tikai negatīvā nozīmē un nevis feļetonu, bet asu, nosodo�u, publicistisku rakstu.

Dihnilkins mitējās smaidīt un aizvainoti jautāja:

� Par ko tad? Par to, ka civilajā dzīvē es taviem draugiem uztaisīju zilu aci? Paraugies, cik daudz laika aizritējis! Kas tu par skribentu, ja pārmaiņas nepamani! Vai tad esmu tāds kā toreiz?

� Es nerunāju par huligānismu.

� Par ko tad? � Dihnilkins bija patiesi izbrīnījies.

� Tu nupat sacīji: lai ceļ! Pats dro�i vien neaptvēri, kāda ir jēga taviem vārdiem. Lai viņi ceļ, bet tu pastāvēsi malā. Vai saprati? Tādā gadījumā � kas tu tāds esi? Viņi ceļ komunismu, bet ko tu dari? Pui�eļiem taisi zilas acis?

Dihnilkins paplēta muti kā zivs, kas izmesta krastā, tomēr neko nepateica. Mani vārdi, �ķiet, viņu apstulbināja. Nemaz jau negribēju viņu aizvainot, patiesībā tas viss attiecās uz mani pa�u � tādu, kāds biju pirms dienesta. Liekas, ka biju pat sliktāks nekā Dihnilkins, lai arī viņ� ir huligāns, kauslis, toties es reizēm sarunāju tādas blēņas, ka tagad pa�am ausis svilst. Demonstrēju savu drosmi, brīvdomību: pie mums tas nav labi, atkal kas cits nav kārtībā. Semjons Dihnilkins sadeva pa zobiem kaut kādam Jurijam Veto�kinam, un ar to arī viss beidzās^ Toties manis sacīto biedri ņēma vērā � es ta�u skaitījos domājo�s cilvēks! Pļāpāju, jaucu viņiem prātus. Tas nav zilums � pēc nedēļas nepāriet. Tātad tomēr biju sliktāks par Dihnilkinu? Godīgi sakot, nekādas sistēmas man nebija, gvelzu niekus kā nu kuro reizi, turklāt ne pārāk asprātīgi un gudri. Soboļevski, jā, to gan uzklausīja daudz uzmanīgāk � viņā jūtama iek�ēja pārliecība. Toties es muldēju tāpat vien � atkarībā no garastāvokļa. Tas viss notika informācijas trūkuma dēļ. Pagāju�ā kongresa materiāli bija publicēti visos laikrakstos. Vai esmu tos lasījis? Neesmu! �ķita garlaicīgi! Viens un tas pats! Apnicis. Tomēr kas īsti apnicis? No astoņām piecgadēm tā bija pati pirmā mana mū�a apzinīgajā periodā. Skaitiet pa�i manus gadiņus: no trīspadsmit līdz astoņpadsmit sanāk tikai viena piecgade! It neko nezinādams par notieko�o, es jau runāju: apnicis! Kāds es biju stulbenis!

Sī apskaidrība nāca pār mani tikai tagad, armijā, kur, nerēķinoties ar gribē�anu vai negribē�anu, stundām ilgi visiem skaidroja, rakstīja uz tāfeles, rādīja un pierādīja mūsu sasniegumu nozīmīgumu un di�enumu. Un � pats galvenais � mūsu, cilvēku, kas sargā no ienaidniekiem �os milzīgos sasniegumus, personisko atbildību.

Pēc sarunas ar Dihnilkinu ļoti gribēju aprunāties arī ar Vadimu. Kāds viņ� ir patlaban? Tāds pats kā agrāk, vai varbūt arī viņu ietekmējusi armijas dzīve? Soboļev-skis tagad mūsu nodaļā nerādās � pēc darba �tābā visu brīvo laiku viņ� atrodas klubā, kur piedalās pa�darbībā, spēlē klavieres dziedātājiem un dejotājiem, spēlē pulka d�ezā un pēdējā koncertā, kas bija veltīts Padomju Armijas dienai, uzstājās jau konferansjē lomā. Biju domājis, ka viņ� kautrēsies, zālē sanācis viss pulks, virsnieki ar sievām, viesi no pilsētas iestādēm, ta�u Vadims uznāca \ i skatuves glu�i kā pie labiem paziņām, sakārtoja mikrofonu garā statnī un pavisam dro�i izmeta kādu joku, galanli iepazīstināja klausītājus ar koncerta dalībniekiem. Skatītāji viņu uzņēma atzinīgi. Vadims ir stalts, glīts puisis, uz skatuves uznāca nevis savā īsajā blūzē, bet gan rūpīgi izgludinātā formas tērpā ...

Vadimu sameklēju �tābā: viņ� tur mēdz sēdēt arī pēc darba, tomēr daudz mājīgāk nekā kazarmā � tā viņ� pats man paskaidroja.

� Sveiciens �tāba proletariātam! � es . sacīju.

� Necel, kājniek, putekļus gaisā! � Vadims atcirta. � Kādas vēstis atnesi? Tevi atkal kaut kur nodrukāja?

^w Pagaidām nē.

� Tad kādā darī�anā?

� Sakarā ar putekļiem.

� Man nepielec.

Kā lai viņam pasaka? Klāt vaļā visu, par ko biju do mājis? Nebūs īsti pareizi, Vadimam vajadzīga īpa�a p. eja. Te nevar kā ar Dihnilkinu � diez cik tālu netik�u Vadimā jārada labvēlīgs noskaņojums, vienīgi tad viņ� kļūst vaļsirdīgāks. Ja vaicā�u tie�i, neteiks it neko, Tu gan esam pazīstami jau sen. Tik tie�ām, pēc kā tas iz skatīsies, ja, vēl nepārkāpis slieksnim, ne no �ā, ne no ta sāk�u risināt globālas problēmas?

Nolēmu pielietot viltību. Sāku runāt tikai par sevi, it kā gribētu nevis no viņa ko izdibināt, bet gan paslāsl par pārmaiņām, kuras pamanīju sevī, cerēdams tādā veidā padarīt Vadimu runīgu.

� Par putekļiem tev sacīju tādā nozīmē, ka tos no mums krietni vien izpurināju�i. Kad sākām dienēt, galvā'* vēl bija pamatīga biezputra. Kaut vai man, piemēram.

� Tu jau tagad esi pavisam �ķīsts. Citus presē māci pareizi dzīvot.

� Katram savs � tu esi kļuvis pulka nopelniem bagā-tais mākslinieks, es � publicēju rakstus.

Apklusu. Tādā tonī sarunāties nav iespējams, jābeidz �īs abpusējās dzēlības. Arī Vadims sajuta, ka tāda ecē�anās labi nebeigsies. Viņ� samierino�i vaicāja:

� Patie�ām, saki: vai tev kas atgadījies � mājās, rotā?

Brīdi klusēju, lai viņ� aptvertu, ka noticis kaut kas svarīgs, un domāju, kādā gultnē ievirzīt sarunu.

� Nedz mājās, nedz rotā, bet gan �eit. � Parādīju uz savu galvu. � Gribēju ar tevi aprunāties, bet tu...

� Liecies mierā, vecais, nelec uz pannas. Klāj vaļā. Slims esi, vai? Galva sāp?

� Nē. � Brīdi vilcinājos, tad izlēmu: kāpēc vilkt garumā? � Vai zini, mani krimst sirdsapziņa. Valstī noris di�eni darbi, ta�u es stāvu malā.

Ko tad tu vari darīt � tu jau esi dienestā.

� Ne jau par tagadni runāju. Patlaban piedalos aktīvi � sargāju to visu. Toties agrāk, kad mācījos skolā, man bija par visu nospļauties.

Vadims pēto�i lūkojās manī, atbildēja ātri, prātīgi un, galvenais, pilnīgi pareizi � glu�i kā politaudzinātājs Se-�eņa. Tomēr jutu, viņ� runā tīri mehāniski, lai kaut ko sacītu.

Mēģināju izteikties skaidrāk.

� Nav svarīgi, ka nebiju piedalījies praktiski, svarīgi, ka savā sirdī biju vienaldzīgs. Kāpēc? Kur tam iemesls, i evāru saprast vēl �obrīd.

Piepe�i Vadima sejā uzplauka viltīga konferansjē li� ¹ gs smaidiņ�, un viņ� glu�i kā no skatuves izmeta rep liku:

� Rietumu ietekme!

Apvainojos.

� Es ar tevi nopietni, bet tu tēlo muļķi. � Piecel* grasīdamies aiziet.

Vadims aiz�ķērsoja man ceļu.

� Kāpēc tu �odien esi tik jūtelīgs? ¹ s runāju visnotaļ nopietni. Vai tu noliedz Rietumu ietekmi?

� Es noliedzu ākstības, risinot nopietnu sarunu.

Vadims nolaida rokas un atgriezās pie galda. Apsēdās

Brīdi paklusēja un mierīgi, kā turpinādams ilgu sarunu, teica;

� Ne jau tevi vienīgo, vecais, nomoka tādas domas. Arī es vēl glu�i nesen un pat �eit, armijā, dziedāju �haln bālu�. Vai atceries, kā mēs ar Kuzņecovu sarāvāmies?

� Atceros.

Paklusējis Sobojevskis rezignēti, kā apkopodams sava domas, sacīja:

� Jā. Tālu gan mūs aizvedu�i. Ta�u no attāluma varot daudz vairāk saredzēt. � Viņ� pavērās manī un piemetināja: � Neesmu, Viktor, nobriedis spriest par dzīvi tā dos mērogos, kādus tu man ieteic. Pa�am vēl daudz kas jāat�ķetina.

� Neesmu neko ieteicis, es tāpat vien. � Centos atkāpties ar godu.

� Lai nu paliek, neizlokies, � teica Vadims, saudzēdams mani* viņ� bija visu sapratis �■ Vadimu ap stūri neapvedīsi. � Apsolu tev visu pastāstīt, kad tik�u ar sevi skaidrībā, tad varēsi uzcept jaunu romānu ar vecu nosau kurnu � �Cilvēks maina ādu�.

Sākot ar otro dienesta gadu, Kuzņecovs tika norīkots par lo�metējnieku demobilizētā Kucana vietā. Sameklēt viņu varēja vai nu telpā, kurā tīrīja iero�us, vai arī zem koka, kur viņ� pētīja un spodrināja savu lo�metēju.

Sastapu viņu pie iero�u statņa.

� Paklausies, Stepan. Tas man ir ārkārtīgi svarīgi: Tikai tagad esmu to sapratis.

Kuzņecovs izbrīnīts paskatījās uz mani.

� Vai atceries mūsu sarunu, kad tu stājies partijā?

� Ak, tā ...

� Ja. Toreiz uz tevi apvainojos, ta�u tev bija taisnība. Tagad es to saprotu īpa�i labi. Es patie�ām nebiju gatavs pieņemt tik nopietnu lēmumu savā dzīvē. Toties tagad nespēju bez tā vairs dzīvot.

Stepana nopietnajā sejā atplauka smaids.

� Priecājos par tevi, Viktor. Biju pārliecināts, ka nonāksi pie �īs atziņas. Aizej sameklē politaudzinātāju, pastāsti viņam. Diem�ēl esmu vēl kandidāts un nevaru dot tev rekomendāciju, palūdz Se�eņam.

Vecākais leitnants nemaz nebrīnījās par manu lēmumu. Viņ� nopriecājās tāpat kā Stepans.

� Tas ir varenil Apsveicu. Rekomendāciju tev, protams, do�u. Otru paprasi kapteinim Uzlovam.

� Vai neatteiks? Viņ� ir pārāk stingrs.

� Nebaidies, viņ� tevi ļoti mīl.

� Uzlovs?! � Biju pārsteigts. � Sim cilvēkam, manuprāt, sentiments ir sve�s.

� Tu, savādniek! Viņ� ir augstās domās par tevi. Lepojas, ka viņa rotā dien tik krietns puisis. Ej pie viņa, patlaban kapteinis ir kancelejā. Tad ienāc pie manis, padomāsim par tre�o rekomendāciju. Komjaunie�i, domāju, tev neatteiks.

Kapteinis Uzlovs sēdēja pie galda, pavir�i pārlapodams dokumentus, � papīru bū�ana viņam nepatika. Uzmeta man stingru skatienu. �Nevar būt,� nodomāju, �ka viņ� mani labi ieredz.� Tomēr, uzklausījis manu lūgumu, Uzlovs pēk�ņi kļuva laipnāks, un viņa skarbajās acīs uzzibsnīja mo�as dzirkstis.

� Sēdies, � viņ� strupi izmeta, pamādams uz krēsla pusi. � Rekomendāciju tev do�u. Pazīstu tevi kā nopietnu cilvēku. Nojau�u arī, kāpēc tie�i tagad nolēmi stāties partija. Raizes par tēviju � tās ir di�enas, cēlas jūtas. Tomēr, ja reiz esi tā nolēmis, tad arī jāpalūkojas uz priek�u. Pabeigsi dienestu, bet kas notiks tālāk?

� Atnāks citi, � klusu atbildēju.

� Citi gan � tas ir pareizi. Ta�u es runāju par tevi. Armijai nepiecie�ami izglītoti cilvēki. Vai par karaskolu neesi domājis?

� Nē, � es izdvesu.

� Tad padomā. Tu varētu kļūt lielisks virsnieks. Ari tavs draugs Kuzņecovs būtu krietns komandieris. Pagudrojiet abi. It īpa�i tāpēc, ka esat draugi. Armijā draudzība ir uz mū�u.

Uzlovs paņēma no galda baltu lapu un aug�ā sparīgi uzrakstīja: �Rekomendācija.�

Biju domājis, kapteinis to uzrakstīs pēcāk, brīvajā brīdī, varbūt pēc cilas sarunas, ta�u Uzlovs necieta vilcinā�anos. Rekomendācija tika uzrakstīta manā klātbūtnē.

Sniegdams to, viņ� piecēlās, spieda man roku un paskatījās cie�i acīs.

� Ceru, biedri Agejev, neaizmirsīsiet, ka par jums galvojis komandieris.

� Es lepojos ar to, biedri kapteini, � sacīju no visas sirds.

Kapteinis aizvien vēl spieda man roku, un viņa skarbās sejas mutes kaktiņos grasījās izlauzties laipns smaids. Ilgi tas pūlējās un nekādi nespēja atplaukt. Vienīgi rotas ko mandiera acīs staroja labestība, kādu ne reizi pirms un arī vēlāk pēc �ā gadījuma netiku manījis.

Politaudzinātājs Se�eņa, noklausījies manu stāstījumu, paņēma kapteiņa rekomendāciju un ieslēdza dzelzs lādītē.

� �eit tā nepazudīs. Es arī uzrakstī�u. Tagad domāsim par sagatavo�anos.

� Stepans man apsolīja ...

� Tas labi. Viņ� visu zina. Viņa darbu ar tevi noformēsim kā personisko uzdevumu.

Tagad Stepans ik vakaru sē� ar mani Ļeņina istabā un gan stāsta, gan iztaujā mani par partijas Statūtiem un Programmu.

Reizēm mums tuvojas Igors Kļimovs un ziņkārīgi taujā:

� Par ko jūs sa�ukstaties kā sazvērnieki?

Stepans pa jokam viņam atbild:

� Ej, Igoriņ, paspēlējies, tev vēl jāpaaugas, lai saprastu mūsu sarunas.

Kļimovs, apjēdzis, ka darām nopietnu darbu, liek mums mieru. Es skaidri redzu � viņ� vēl ir pārāk zaļ�. Viņu neuztrauc tas, kas satrauc mūs. Viņ� vēl nav nobriedis. Tomēr man �ķiet, ka pēc gada, kad manis un Kuzņecova rotā vairs nebūs, viņ� pats sāks gatavoties partijai un noteikti atcerēsies �o sarunu, mani un Stepanu, kā mēs no�ķīrāmies no visiem. Var gadīties, ka viņ� kādam pasacīs uz mata tādus pa�us vārdus .,.

Gatavojos arī patstāvīgi. Studēdams Ļeņina darbus, atcerējos, kā nesen viņa biogrāfijā meklēju personiskās drosmes un varonības faktus. Tagad atkal domāju par to, sa-stapdamies ar līdzīgām epizodēm Vladimira Iļji�a dzīvē. Izrādās, pret viņu ne reizi vien rīkoju�i atentātus. 1918. gadā pēc uzstā�anās Mihailovskas manē�ā, Sarkanās Armijas pirmās vienības priek�ā, Ļeņins atgriezās mājās. Pēk�ņi uz automobili sāka �aut. Vairākas lodes caururba ma�īnu. Platēns, kas sēdēja Ļeņinam blakus, tika ievainots. 1919. gadā, kad Vladimirs Iļji�s brauca uz slimnīcu apciemot Nade�du Konstantinovnu, automa�īnai uzbruka bandīti. Viņi aplaupīja pasa�ierus un atņēma ma�īnu. Kad bandīti bija prom, Ļeņins ska|i iesmējās, skatīdamies uz savu ceļabiedru Cebanovu, kam bija izdevies glābt no laupītājiem kannu piena, ko Iļji�s veda sievai.

Sevi�ķi spēcīgu iespaidu manī izraisīja pa�as Krupska-jas stāstījums par Vladimiru Iļji�u. Neviens tik labi nepazina Ļeņinu ka viņa. Tāpēc Nade�das Konstantinovnas stāstījumu pārrakstīju burtnīcā. Ne reizi vien to pārlasīju. Sis stāstījums ir Krupskajas atbildes uz Smadzeņu pētniecības institūta anketu. Turklāt tās ir spo�as atbildes! Nevis oficiāls dokuments, bet sirsnīgs vēstījums par mīļoto cilvēku.

Kad lasu Nade�du Konstantinovnu, man �ķiet, ka viņa runā vienīgi ar mani. Sē�am vakarā pie lampas ar aba-�ūru, krēsli apsegti baltiem audekla pārvalkiem, viss glu�i kā gleznā. Sājā istabā mēs esam divatā; lampas dzeltenā gaisma apspīd galdautu; Nade�das Konstantinovnas apaļā, laipnā seja slēpjas ēnā. Viņa runā klusā balsī...

�Vārgs viņ� nebija, ta�u nebija arī pārāk spēcīgs. Fizisku darbu nestrādāja. Ja nu vienīgi sestdienas talkā. Vēl atceros � laboja �ogu, kad bijām trimdā. Pastaigās pārlieku ātri nepiekusa. Bija kustīgs. Patika staigāt. Mājās nenorimti staigāja, ātri � no viena istabas kakta līdz otram...

Staigāja �igli. Soļodams nezvalstījās un rokas pārlieku nevicināja.

Tūļīgs nebija, drīzāk gan izveicīgs.

Nevajadzīga rosība un juceklīgums kustībās nebija manāmi.

Kājās turējās ļoti stingri.

... Kad ierados pie viņa trimdā, bie�i devāmies uz me�u sēņot. Redze viņam bija laba, un, kad viņ� (ātri) iemācījās meklēt un atrast sēnes, tad darīja to ar aizrautību.

Viņ� bija kaislīgs sēņotājs. Mīlēja medības. �ausmīgi patika staigāt pa me�u tāpat vien ...�

Es redzu Ļeņinu. Viņ� iet pa me�u un smaida � viņam tīk svaigais gaiss pēc sapulcēm piesmēķētos kabinetos un sē�u zālēs. Izbaudīt da�as minūtes miera � un atkal sāksies necilvēcisks sasprindzinājums, kas turpināsies gadiem ilgi.

Cik ļoti vienkār�as un pieticīgas vēlmes �im di�ajam cilvēkam: pastaigāties, paelpot svaigu gaisu, tomēr liktenis pat to viņam atvēlēja visai maz. Nade�da Konstanti-novna saka: �...patika staigāt pa me�u�, �mīlēja medības...� Patika! Bet cik rei�u piepildījās �īs vēlē�anās? Vien trimdas laikā un kad bija slims � neilgi pirms nāves.

�...Iemīļoti �esti un ierastās kustības � runas laikā labās rokas kustība uz priek�u un pa labi...

Manierīguma, samākslotības, dīvainību, teatrālisma, uzspēles �estos nebija ...

Ļoti bie�i smaidīja. Smaids � patīkams, dzēlīgs jeb �pieklājīgs� viņam nebija.�

Ļeņina smaids... Tas vienmēr staroja viņa acīs. Viņ� ļoti mīlēja cilvēkus, tāpēc bija smaidīgs un laipns. Ta�u mums ir zināma arī skarbā Vladimira Iļji�a seja un cietā, nelokāmā griba viņa skatienā. Tā viņ� lūkojās uz ienaidniekiem. Smaido�s viņ� bija tikai savējiem, tiem, kas ziedoja sevi revolūcijai. Iedomājoties Ļeņina smaidu, es ari dzirdu viņa balsi.

�Runāja ātri... Balss izteiksmīga, nav monotona ...� stāsta Nade�da Konstantinovna. �Valoda bija vienkār�a, neteatrāla un nesamākslota... tipiska krievu valoda. Tā bija emocionāli piesātināta, neizpu�ķota, nesadomāta, dabiski emocionāla ... Brīva un plūsto�a. Vārdus un frāzes izvēlējās brīvi, nejuzdamies apgrūtināts ...

Viņ� bija ļoti mo�s, uzstājīgs un savaldīgs cilvēks. Optimists.

Kad sēdēja cietumā, bija izturības un mundruma paraugs ...

Rakstīja �ausmīgā ātrumā, lietojot saīsinājumus ...

Lasīja neparasti ātri. Lasīja pie sevis. Skaļi nedz es viņam, nedz viņ� man nekad neko neesam lasīju�i, tāda ieraduma mums nebija � tas ta�u atņem daudz laika ...

Redzes atmiņa bija lieliska. Sejas, lappuses, rindas iegaumēja ļoti labi. Ilgi paturēja atmiņā redzēto un tā detaļas ..,

Maz uzmanības pievērsa savam apģērbam. Domāju, ka viņa kaklasaites krāsa viņam bija vienaldzīga. Turklāt kaklasaiti viņ� uzskatīja par apgrūtino�u nepiecie�amību ...

Muzikāls... Par visu vairāk mīlēja vijoli. Mīlēja klavieres ...

Opera patika vairāk nekā balets.

Mīlēja sonātes: �Patētiskā�, �Apasionāta�.

Mīlēja toreadora dziesmu. Ta�u mūsu dzīvē tā visa bija maz. Ļoti mīlēja teātri � tas vienmēr izraisīja viņā spēcīgu iespaidu.

�veicē kopā noskatījāmies �Dzīvo mironi�.�

Kādas skumjas dve� Nade�das Konstantinovnas vārdi; �Ta�u mūsu dzīvē tā visa bija maz.� Cilvēks citu cilvēku laimes dēļ atdevis visu, bet pa�am nebija iespēja pat apmeklēt teātri, paklausīties mūziku!

�Nebija izvēlīgs, ēda visu, ko viņam deva. Kādu laiku katru dienu ēdām zirga gaļu ...

Parasts, dominējo�s noskaņojums � saasināta saprin-gtība.

Jautrs un mo�s.

Bie�u garastāvokļa maiņu nebija. Vispār visas pārmaiņas bija pamatotas.

Lieliski valdīja pār sevi...

Pa�kritisks, pret sevi bija ļoti stingrs. Ta�u necieta urķē�anos dvēselē un moko�u pa�analīzi.

Kad bija ļoti satraukts, ņēma vārdnīcu (piemēram, Makarova) un varēja to lasīt stundām ilgi.

Bija kaujiniecisks... Nevajadzīgu risku � risku pa�a riska dēļ � neatzina ... Nedz bikluma, nedz nedro�uma.

Bezbailīgs un drosmīgs.�

Sos divus vārdus Nade�da Konstantinovna uzrakstījusi atsevi�ķā rindkopā, kā redzams, ar nolūku, rezumējot savu stāstījumu. Es citēju to, protams, ļoti saīsinātu.

Varbūt kādam �ķiet smieklīgi mani pierādījumi tam, kas visiem zināms un nav jāpierāda. Dro�i vien sacīs: tad nu gan atradies īraklijs Andronikovs! Jāteic gan, ka nealkstu pirmatklājēja goda. Vienkār�i tas ir atklājums man pa�am.

Tie�i tā: �Nedz bikluma, nedz nedro�uma.

Bezbailīgs un drosmīgs.�

Ar to arī beidzās mani �meklējumi�. Tie bija tik ļoti personiski, ka nemaz neatzīmēju paveikto (pamatīgi!) darbu savā Ļeņina rakstu un biogrāfijas izpētes plānā. Nepateicu par to ne Se�eņam, ne Stepanam. Par to ta�u mani var paslavēt. Minēt mani citiem kā paraugu. Bet tās ta�u ir manas sirds dziļākās jūtas ...

Jo lielāka mīlestība, jo mazāk par to jārunā. Nade�das Konstantinovnas stāstījumā par mīlestību nav neviena vārda, tomēr katrā teikumā, katrā vārdā tā staro tik gai�i un kvēli, tik silti un skumīgi, kā var starot vienīgi mīlestība. Nade�das Konstantinovnas vairs nav, tomēr viņas mīlestība turpina degt, tā silda cilvēku sirdis, rod tajās joprojām stipru siltumu pret Iļji�u, un tas turpināsies tik ilgi, kamēr vien cilvēki dzīvos uz zemes ...

Noliku sev priek�ā tīru papīra lapu, un mani pārņēma neparasts satraukums. Tūlīt es uzrakstī�u pa�as svarīgākās rindas savā mū�ā. Vai kļū�u rakstnieks vai arī ne � tas nav zināms, var būt, ka ar laiku sacerē�u stāstus un romānus. Tomēr tas, ko tūlīt uzrakstī�u, būs pats nozīmīgākais. Tāpēc gribas pateikt tādus vārdus, kas atbilstu �im svinīgajam brīdim, lai vēlāk, kad atcerē�os tos, nebūtu jāno�ēlo, ka nebiju atradis cienīgākus, kas izteiktu manas dvēseles prieku ... Lai arī kā es nopūlos, tomēr parastie, grāmatās daudzreiz lasītie vārdi visprecīzāk izsaka manas jūtas. Tos tad arī uzrakstīju:

�Iesniegums

Lūdzu uzņemt mani Komunistiskās partijas rindās. Gribu visus savus spēkus atdot mīļotajai Dzimtenei.

Ierindnieks Viktors Agejevs.�

Saņēmu pasta paziņojumu par sūtījumu. Domāju, no mājām, bet izrādījās�noTa�kentas. Savādi, kas no Ta�-kentas varētu sūtīt man paku? Turklāt sainītis tāds kā kroņa, ievīstīts rupjā, brūnā papīrā, ar zīmoglakas ripuļiem nolipināts. Esmu pieradis pie finiera kārbām.

Visi nodaļas pui�i sapulcējās pie manas gultas, pētīja iesaiņojumu, brīnījās. Galvenais, ka sūtītāja adrese bija dīvaina: uzvārda nav, vienīgi � �Ta�kenta� un numurs.

� Ja nu tur iek�ā ir ellesma�īna? Ienaidnieku intrigas? Atvērsi � noblīk�ķēs, un puse rotas pagalam! � noslēpumaini sacīja Dihnilkins.

Pui�i iesmējās.

� Glu�i vienkār�i � rotai atsūtīja �kaujas lapiņas� vai �zibeņa� eksemplārus, � paziņoja Igors Kļimovs.

� Kāpēc tad Agejevam? Neesmu ne komandieris, m politaudzinātājs.

*� Tu esi sienasavīzes redaktors.

� Taisi vaļā, � apņēmīgi teica Stepans. � Nav * vilkt garumā 1

Pārgriezu auklu, attinu �auksto�o papīru, un visi ierau dzija desmit biezu �urnālu eksemplārus pelēcīgi zilos vākos. Pui�i ņēmās tos uzmanīgi �ķirstīt. �urnāli oda pēc svaiga papīra un tipogrāfijas krāsas.

� Varbūt kāds dzen velnu, grib mūs izjokot? � Nā tansons centās uzminēt.

� Viss kārtībā! � Igors Kļimovs piepe�i iesauca � Skaties -� Viktors Agejevs, �Pirmais solis pretī va roņdarbam�, tēlojums.

Man bija tāda sajūta, it kā manu sirdi iemērktu saldā, smar�īgā medū. Pat elpa aizrāvās. Mēģināju slēpt jūtas, tēlodams vienaldzību.

� Kas tur liels, nodrukāju�i, un viss ... Nekā īpa�a ...

� Padomā tikai, �ito klasiķi nogurdināju�i ar publikācijām biezos �urnālos! � Igors Kļimovs iedzēla.

� Atjēdzies! Lec gaisā aiz prieka! Tas ta�u pirmo reizi! � Kuzņecovs mudināja, un viņa acis staroja laime.

� �odien tev obligāti jāierauj sotelis! � ierunājās sa jūsminātais Dihnilkins.

No viena �urnāla izkrita zīmīte.

�Sveicināts, Viktor!

Apsveicu ar pirmo publikāciju biezā �urnālā. Rakstiet vēl. Vēlu veiksmi! Pepelovs.�

Ak, dārgais Vitālij Jegorovi�, to visu izdarījāt jūs! Gan ieteicāt redakcijai, gan ari atsūtījāt �urnālu. Nespēju izteikt, cik ļoti esmu jums pateicīgs.

Tajā pa�ā dienā aizsūtīju �urnālu vecākiem, uzdāvināju Se�eņam, Zigalovam, Stepanarn, star�inam Majarn un majoram Rosļakovam.

Jurijs Veto�kins skatījās manī lūdzo�ām acīm, iedevu arī viņam. Vadimam aiznesu uz �tābu vakarā. Vienu eksemplāru pie�ķīru, protams, arī Kjimovam. Līdzko Igors saprata, ka tēlojums ir par viņu, uzreiz kļuva rāms, iepriek� bija priecīgs par mani, toties tagad nokautrējās � nobijās, ka �o līksmo�anu citi varētu pārprast.

Tēlojuma pirmajā lapaspusē it visiem ierakstīju da�us vārdus un parakstījos. Nav vārdam vietas, patīkami pirmo

reizi mū�ā dot savu autogrāfu! Tagad mani rotā iesauku�i par Viktoru � rakstnieku.

Maniem pirmajiem lasītājiem tēlojums bija paticis. Vienīgi Soboļevskis sacīja:

� Vai zini, vecais, kas rakstīts vissenākajā papirusā, kur� saglabājies līdz mūsu laikiem?

� Ne, neesmu lasījis. Tas dro�i vien bija �ausmīgi sen, turklāt ne jau krievu valodā rakstīts.

� Tas ir se�i tūksto�i gadus vecs, un tajā rakstīti �ādi vārdi: �Pasaule, par nelaimi, tagad nav tāda kā agrāk. Katrs grib rakstīt grāmatas, un bērni neklausa savus vecākus.�

Dziļā neizpratnē devos prom: vai Vadims jokoja, vai arī tik tie�ām tā bija rakstīts senajā papirusā? Pēc da�ām dienām, saticis Soboļevski, pajautāju:

�� Par papirusu tu izdomāji vai arī tā ir patiesība?

Vadims jutās gandarīts. Sapratis, ka panācis savu, viņ� augstsirdīgi teica:

� Precīzi, vari ne�aubīties, ja vien nemelo avīze, kurā par to esmu lasījis.

Lūk, jums jaunatnes problēma � vecāku un bērnu konflikts, tā pastāvējusi jau pirms se�iem tūksto�iem gadu! Pasaulei it nekas nav noticis. Aizvien jaunas paaudzes, nomainot cita citu, atripināju�as mūsu zemeslodi līdz XX gadsimtam un tā saniegumiem. Un dro�i vien visus �os garos gadsimteņus vecī�i sērīgi dvesu�i: �Svaka pa-audzīte! Kad mēs bijām jauni, tad nu gan ...�

Pēc individuālajām mācībām kazarmā gandrīz neviens nebija palicis, kareivji izklīda kur nu kurais � citi devās uz sporta sekciju, citi uz pa�darbības mēģinājumu. Sēdēju pie loga, lasīju �urnāla �Znamja� jauno numuru. Tajā daudz vairāk nekā citos raksta par armijas dzīvi.

Jaunākais ser�ants Veto�kins pārbaudīja, kādā kārtībā ir mūsu nodaļas pui�u skapī�i. Viņ� nesteigdamies staigāja no vienas gultas pie otras. Ik reizi, kad noklaudzēja kārtējā skapī�a durtiņas, neviļus pametu skatienu un pēc tā, kā plauktiņos bija sakārtoti tualetes piederumi, drēbes un grāmatas, noteicu, kam pieder skapītis: Kļimovam, Ra-kitinam ... Pat, ja �os skapī�us samainītu vietām, arī tad es zinātu, kam kur� pieder. Cilvēks parāda sevi ne tikai konkrētā rīcībā, bet pat attieksmē pret mantām, jo arī tā dod priek�statu par viņa disciplinētību un rakstura īpa�ībām. Rakitina mantas it visas ietītas avīzēs � zābaku suka, ziepju trauciņ�, zobu pasta, skū�anās piederumi. Turklāt katrs priek�mets ievīstīts veselā avīzē, tīstokļi iznāku�i lieli, rupji, nemākulīgi darināti.

Stcpana skapītī glu�i kā izstādē � viss rūpīgi sakārtots, grāmatas atsevi�ķi, burtnīcas atsevi�ķi. Mantas tāpat ietītas avīzēs, un �ie sainī�i ir glīti, katram atvēlēts tik daudz papīra, cik nepiecie�ams, lai nekur nespurotos, � katrs vīstoklis izskatās kā aizlīmēta pakete.

Kad Veto�kins atvēra Dihnilkina skapīti, ar pūlēm savaldīju smieklus. Semjons arī bija visu iesaiņojis, kā pieņemts, tikai avīzes bija netīras, sadriskātas, turklāt sainī�i mētājās kaudzē kur nu kurais. Apak�ējā plauktā gulēja apkvēpis, nevī�īgi nomazgāts katliņ�.

� Dieniniek! � uzsauca Veto�kins.

� Es.

� Pasauciet Dihnilkinu, viņ� ir smēķētavā.

Semjons nāca lēnām, demonstratīvi gāzelēdamies.

Nejau�i kļuvu liecinieks aizraujo�am notikumam. Cilvēkam no malas, kas neko nezināja par seno psiholoģisko cīņu �o divu starpā, liktos, ka nekas īpa�s nenotiek � vienīgi ser�anta kārtējā saruna ar nevī�īgu kareivi, tas ari viss.

Toties man labi zināms, kādas attiecības ir Semjonam ar Juriju. Dihnilkins neparko nevar samierināties, ka Veto�kins, �is memmesdēliņ� un paipnsītis, tagad ir viņa komandieris. Viņ� nemana un neizprot tās dziļās pārvērtības, kas notiku�as Jurijā. Jebkurā gadījumā, kad Veto�kins izsaka piezīmi vai dod komandu, Dihnilkins �plīst� aiz niknuma, joprojām viņā ir pretrunu gars.

� Biedri Dihnilkin, jūsu skapītis atkal nav sakārtots,� bargi sacīja jaunākais ser�ants.

� Kā nav sakārtots? Viss ir ietīts.

� Tas gan, tikai kā tas izdarīts?

� Vai zini, tu izbeidz kasīties, � klusu novilka Dihnilkins, viņa nobālēju�ās nāsis sāka nervozi raustīties.

� Biedri Dihnilkin, pārtrauciet runāt pretī un tūlīt sakārtojiet skapīti, � Veto�kins. sacīja no uztraukuma dobjā balsī. Viņ�, kā redzams, nolēma neatkāpties un �oreiz uzsvērt savas komandiera prasības.

Dihnilkins �igli palūkojās visapkārt. Tuvumā neviena nebija, vienīgi dieninieks pie durvīm, turklāt tas nepievērsa viņiem uzmanību. Mani Semjons vērā neņēma. Es skaitījos savējais. Iespējams, viņam pat pazibējusi doma: labi vien ir, ka noskatī�os turpmāko, � mēs ta�u dzīvojam vienā pilsētā, vēlāk stāstī�u, ka Semjons Dihnilkins pat armijā lika trūkties Jurijam.

Semjons, pārliecinājies, ka viņu neviens neredz, spēra soli uz Veto�kina pusi, izvalbīja kā parasti savas zaļās acis un no�ņāca:

� Es tev, Juro�ka, ne tikai mājās, bet ari tepat sado�u pa purnu, ja tu reiz neatkratīsies no manis. � Dihnilkins lēnām cēla dūres, grasīdamies sist.

Sagatavojos mesties Semjonam virsū, līdzko viņ� atvēzēsies pret jaunāko ser�antu.

Tomēr mana iejauk�anās nebija vajadzīga. Pēk�ņi Ve-to�kins nostājās aizsardzības pozā, nicino�i pasmīnēja un, skatīdamies Semjonam tie�i acīs, sacīja:

� Tu nu gan esi tumsoņa! Vai tie�ām nesaproti, ka viss pārvērties? Gan es vairs neesmu tāds, kāds biju, gan arī tu. Es tevi notēsī�u ne sliktāk kā Ļova Nātansons, lai arī ar boksu neesmu nodarbojies. Nav vairs tā Juro�kas, par kuru esi ņirgājies! Vai saprati?

Semjons pārsteigumā nolaida rokas un atkāpās soli atpakaļ. Izbrīnījies viņ� aplūkoja garo, plecīgo jaunāko ser�antu un aptvēra, ka Jurijs Veto�kins armijā kļuvis veselīgs un dū�īgs, ka viņ� tik tie�ām turpat bez lieciniekiem var krietni sadot Semjonam.

Jurijs saprata, ka uzvarējis, un, kā apkopodams ieilgu�ās cīņas rezultātus, stingri teica:

� Nedz �eit, nedz mājās � nekur es no tevis nebaidos, vai skaidrs? Beigusies tava huligāniskā patvaldība! Ej un sakārto skapīti. Pirms vakariņām pārbaudī�u!

Veto�kins pagriezās un devās prom. Viņ� ne reizi neatskatījās, gāja mierīgi, nesteigdamies, lai Dihnilkins labāk varētu aplūkot viņa varenos plecus.

Pie manis pienāca noraizējies Stepans.

� Ļubas māte brauc �urpu. � Viņ� parādīja telegrammu.

� Ļuba dro�i vien ļoti priecīga? � pavaicāju.

� Man �ķiet, tā nu glu�i nav, � izklaidīgi atbildēja Kuzņecovs.

Kāpēc viņu tik ļoti satraukusi Ļubas mātes iera�anās? Tas ta�u pats par sevi saprotams: ja meitai gadījusies nelaime, māte nevar neatbraukt. Agrāk viņa nezināja adresi, tagad uzzinājusi un brauc �urp.

� Kāpēc tu neesi omā? Māte palīdzēs Ļubai, pamācis viņai kopt bērnu, vai tad tas slikti?

Stepans izvilka no krū�u kabatiņas aploksni un klusēdams sniedza man. Paskatījos uz adresi.

� Vēstule domāta Ļubai, kāpēc to atvēri?

� Viņa pati izlasīja, pēc tam iedeva man. Lasi, viņa ari tev atļāvusi.

Paņēmu uz burtnīcas lapas rakstīto vēstuli. Bērni�ķīgā rokrakstā māte vēstīja meitai par to, ka viņu �līdz �ai dienai grau� sirdēsti�. Prasīja, kāpēc meita nebrauc uz mājām un dzīvo pie sve�iem ļaudīm. �Varbūt Tevi uz pasaules malu aizvilinājis kāds nekauņa un tagad nelai� vaļā? Tu raksti � esot labs cilvēks, bet man �ķiet, ka viņ� ar varu Tevi spie� tā rakstīt. Nolēmu braukt pie Tevis. Vedī�u Tevi uz mājām. Ja slikts cilvēks Tev darīja pāri vai arī nelaida vaļā, es viņam acis izskrāpē�u!�

Neviļus iesmējos un tūlīt sapratu, ka rīkojos muļķīgi, nebiedriski. Stepans atnācis lūgt padomu, bet es ņirdzu.

� Kāpēc tu uztraucies? � jautāju.

Kuzņecovs izbrīnījies pavērās manī.

� Vai tad nav saprotams?

� Izbeidz pārdzīvot. Atbrauks māte, parunāsies ar Lubu. Pati visu ieraudzīs un sapratīs.

� Ja nu viņa, pirms visu sapratīs, turpat stacijā metīsies man �acis laukā skrāpēt�?

� Pārcietīsi. Vēlāk viņa visu uzzinās. Pa�ai būs kauns.

� Tev jau viegli runāt.

� Tad es ie�u ar Lubu viņu sagaidīt.

Stepans atmeta ar roku.

� Ko vēl neizgudrosi! Vai tad esmu vainīgs, ka man būtu jāslapstās?

Jau sen gribēju apvaicāties Stepanam par viņu attiecībām. Gadījums savedis kopā divus ne visai veiksmīgus cilvēkus varbūt ar tādu nolūku, lai viņi darītu viens otru laimīgu. Vai Stepans to saprot? Dro�i vien, ka saprot. Tomēr ne reizi nebija ieminējies par saviem nākotnes plāniem. Tā arī aizvedīs māte Ļubu uz mājām, un Kuzņecovs atkal paliks vientuļ� savas kautrības dēļ. Jāmēģina parunāt ar viņu, jādod padoms. Sastomījos un ne visai pārliecināts iesāku:

� Ko tu vispār domā ...

� Par ko tu?

� Par Lubu.

Stepans sarauca pieri, novērsa skatienu sānis.

� Viņa brauks ar māti uz mājām. Ko citu var izdomāt?

- Varbūt pagaidīs tevi? Daudz jau nav atlicis. Brauksiet kopā.

Stcpans blenza mani ļaunām acīm.

� Kāpēc gan viņai būtu mani jāgaida?

� Manuprāt, viņa ir labās domās par tevi. Cik ilgi mēs spēlēsim slēp�anos, � apņēmīgi sacīju, � vai tad neredzi, ka viņa tevi mīl?

� Toties tu redzi! Vai tu re, kāds acīgais atradies! Vai neesi padomājis, ka �ī attieksme īstenībā ir pateicības

jūtas?

� Man liekas ...

� Labi. Beigsim zīlēt. Uz staciju iesim sagaidīt kopā.

Nemanīdams sevi�ķus iemeslus sarūgtinājumam, pajokoju atkal:

� Tātad es bū�u zibensnovedējs?

� Nē, tu mani glābsi no satrakotās muterītes apkampieniem.

Tās pa�as dienas pievakarē devāmies uz staciju trijatā � Ļuba, Stepans un es. Ļuba bija priecīgi satraukta. Tagad viņas sejā vairs nemanīja brūnos plankumus, vaigos kvēloja sārtums. Acis bija pieliju�as ar spilgtu zilgmi � asaras tajās jau sen no�uvu�as. Ļuba nesa segā ievīstītu meitu. Pie mazulītes sārtā deguntiņa krokojās me�ģīnes.

� Tūlīt mūsu vecmāmiņa atbrauks, � dūdoja Ļuba, pieliekusies tuvu meitai.

� Onkulim Stjopam viņa, ai, kā sados pa seksti! pateicu, pieskaņodamies Lubas tonim.

Ļuba iesmējās. Stcpans caururba mani ar skatienu, tomēr ari kļuva smaidīgs.

� Kā tad sauc jūsu māti? � es vaicāju.

� Nade�da Aleksejevna.

Mūsu stacijā vilciens pieturēja tikai trīs minūtes. Ātri pieskrējām pie sestā vagona, kas bija minēts telegrammā. Uz perona nokāpa padzīvojusi sieviete lakatu galva. Seja viņai bija skarba. Tomēr �o skarbumu acumirklī nomainīja prieka uzliesmojums.

Mēs ar Stepanu tik tikko paguvām notvert �emodānu un sainīti. Nade�da Aleksejevna, ieraudzījusi Lubu, izmeta tos no rokām.

� Meitiņ manu! � iesaucās māte un tūlīt apraudājās. � Mazmeitiņ! � Viņa abām rokām sniedzās pēc bērna.

Vilciens sakustējās un aizbrauca, māte aizvien vēl raudāja, spiezdama pie krūtīm Ļubu un mazmeitiņu. Stāvējām ar Kuznecovu līdzās, ta�u viņa vēl nebija paguvusi paskatīties uz mums. Kad vilciens, klaudzinādams riteņus, aiztraucās aiz semafora, māte pagriezās pret mums.

� Tas ir Stepans, � sacīja Ļuba, paņēmusi viņu zem rokas, kā gatavodamās viņu aizstāvēt, ja māte grasītos

izpildīt solījumu. � Un tas ir viņa draugs �� Viktors, .......

Ļuba ari mani stādīja priek�ā.

Māte pat neuzmeta man skatienu, viņa pēto�i lūkojās Stepana sejā. Viņai bija vienkār�as krievu sievietes vaibsti, niknumu tajos nemaz nemanīja � glu�i otrādi � sejā jautās daudz pieredzēju�a un pārdzīvoju�a cilvēka skumjas, kuras darīja gai�as silta un neuzkrīto�a labestība. Ar �o neilgo skatienu, kā redzams, pietika, lai sirds pateiktu viņai priek�ā, ka Stepans nebūt nav tas ļaundaris, kādu bija iedomājusies.

Labdien, dēliņ, � klusu sacīja māte, lūpas viņai ietrīsējās, un, apskāvusi Stepanu, viņa ļāva vaļu asar im.

Stepans stāvēja kā sastindzis. Varu iedomāties, ko puisis juta � kop� piecu gadu vecuma viņ� nav baudījis mātes glāstu! Viņ� bija vēl glu�i sīks nesapra�a, kad māte nomira tajā pļavā ...

� Mamma, nevajag, � Ļuba lūdzās, � kāpēc jūs tā raudat!

� Meitiņ, es aiz prieka! � sacīja māte, aizvien vēl turēdama Stepanu savos apkampienos. � Tagad viss, vairs neraudā�u! � viņa teica nopūzdamās, vēlreiz aplūkoja Stepanu un glu�i atviegloti piemetināja: � Neraudā�u vairs. Tagad pati redzu, kādi krietni cilvēki ir tev blakus. Dod nu man mazmeitiņu! . ..

Nade�da Aleksejevna, pabijusi pie mums da�as dienas, posās uz mājām. Viņa ņēma sev līdzi Lubu un bērnu.

Gaidīdami vilcienu, stāvējām uz tā pa�a perona, tikai tagad ar mums bija arī Ņina Uristoforovna. Lūkodamās Ļuba, Ņikitina notrausa asaru, dro�i vien domāja par savas meitas Poļinas turpmāko likteni. Vadims Soboļevskis Ņikitiniem patika, tikai viņ� bija pārāk glīts un mazliet vieglprātīgs puisietis.

Ņina Mristoforovna bija atnesusi vairākus sainī�us ar ēdamo.

� Mūsu sievietes lūdza to nodot, �is tas �eit ir arī no manis.

� Kur mēs tik daudz liksim! � kuba mēģināja atteikties. � Mums nekā netrūkst, turklāt ceļā var nopirkt.

� Ņem, Ļuba, tev jābaro bērns, tev nepiecie�ami svaigi produkti, ta�u ceļā var iesmērēt nezin ko. � Ņina Hristo-iorovna uzstāja. � Neaizmirsti mūs, raksti!

� Ko jūs, kā gan varu aizmirst? Lai gan armijā neesmu dienējusi, tagad tā ir tikpat kā mana ģimene. Pulks man kļuvis kā dzimtās mājas, un visas sievietes � radinieces. �� To sakot, Ļuba vairākkārt paskatījās uz Kuzņe-covu.

Nade�da Aleksejevna, sapratusi savu meitu, nāca viņai palīgā.

� Stepan, pēc dienesta brauc pie mums, pieņemsim tevi kā dēlu. Pie mums atradīsies gan darbs, gan dzīvoklis.

Stepans nodūra galvu un sacīja ka atvainodamies:

� Uz laukiem braukt nevaru. Esmu strādnieks. Pat ar Viktoru nestā�os karaskolā. Esmu strādnieku �ķira uz visu mū�u.

� Lai nu tā būtu, � samierino�i sacīja Lubas māte.

Esi strādnieks. Tomēr � vai pēc dienesta nevajag mazliet atpūsties?

� Protams.

� Tāpēc atbrauc. Mēs gaidīsim.

� Aizbrauk�u, � teica Stepans, vērdamies Ļuba.

Atauļoja vilciens � sakarsis, putekļains, spilgti krāsots. Es nodomāju: �Būtu klejotāji paskatīju�ies uz �o spoguļoto, pulēto, ar tepiķiem izklāto brīnumvilcienu! Taja ir it viss: ūdens, virtuve, restorāns, radio, elektriskais apgaismojums, ledusskapji, patvāri. Vilciens skrien cauri svelmainam tuksnesim, turpretim vagonos jūtama patīkama vēsma, ko uztur gaisa kondicionē�anas ierīces.�

Cauri hermētiski aizvērtajiem logiem balsis nebija dzirdamas. Stepans un Ļuba sazinājās ar �estiem. Viņ� rādīja ar pirkstu uz viņu, pēc tam piebikstīja sev pie krūtīm � noteikti aizbrauk�u.

Ļuba māja pretī � saprotu. Laimīgi smaidīja.

Vilciens aizjoņoja, pamezdams aiz sevis garu putekļu vērpeti, it kā brauktu nevis pa sliedēm, bet gan pa zemes ceļu.

Pienāca manā dzīvē nozīmīgākā diena. Man likās, ka tai jābūt sevi�ķai un neparastai. Uztraucos ļoti. Tomēr pulējos, protams, to slēpt, centos būt pavisam mierīgs, kā piedien pieaugu�am cilvēkam, kas drīz kļūs Padomju Savienības Komunistiskās partijas biedra kandidāts.

� Vai uztraucies? � Stepans vaicāja pirms sapulces.

� Pats zini. . .

� Nebaidies, �eit visi ir savējie.

Cik liela nozīme cilvēka dzīvē var būt labam vārdam! Tas, �ķiet, neko nemaksā, vienkār�s vārds, un viss, tomēr tas ir ārkārtīgi svarīgs tam, kas nokļuvis grūtībās. Pēc �iem Stepana vārdiem kļuvu glu�i mundrs, nomierinājos. Palūkojos visapkārt � tik tie�ām visi savējie.

Partijas sapulce notika līdz pēdējam sīkumam pazīstamajā rotas kancelejā. Pie galda sēdēja cilvēki, ar kuriem jau otro gadu esmu kopā ik dienu: kapteinis Uzlovs, polit-audzinātājs �e�ena, leitnanti � vadu komandieri, Ziga-lovs, star�ina Majs, Stepans, trīs ser�anti... Tā arī bija visa partijas organizācija. Tomēr �ie ļaudis, aizvien palikdami tajos pa�os �tata amatos, tajos pa�os formas tērpos un dienesta pakāpēs, tagad manā priek�ā nostājās glu�i jaunā, man līdz �im nezināmā kategorijā. Tie bija komunisti!

Dienaskārtības pirmais punkts: ierindnieka Agejeva uzņem�ana partijas kandidātos.

Mani palūdza pastāstīt biogrāfiju. Es pastāstīju, un man kļuva kauns, ka tā ir tik necila � piedzimu, mācījos, mani iesauca armijā, tas ari viss. Ienāca prātā, ka tūlīt sacīs: kur tu, pui�eli, lien? Kāds tev pamatojums, lai stātos partijā?

Tomēr viss gāja savu gaitu. Man uzdeva jautājumu par Statūtiem, pavaicāja �o to par starptautisko stāvokli. Sapulces vadītājs leitnants 2igalovs rezumēja:

� Biedri, domāju, ka viss ir skaidrs?

� Skaidrs, � piebalsoja Majs.

� Kas grib izteikties?

Pirmais cēlās kājās Se�eņa.

� Mēs visi labi pazīstam biedru Agejevu. Viņ� ir krietns karavīrs, politiski izglītots un saproto�s cilvēks. Domājo�s, aizraujas ar literatūru. Pilda atbildīgus sabiedriskus uzdevumus.

Biju pārsteigts � par ko gan Se�eņa nolēma mani lielīt � man ta�u nav nekādu īpa�u nopelnu.

� Viņ� ir mūsu sienasavīzes redaktors, materiāli, kas tajā tiek ievietoti, ir labi, avīze iznāk laikus ...

Tad, redz, kas viņam prātā!

� Tomēr gribu dot Agejevam padomu � iesaistiet aktīvu. Patlaban jūs nereti sacerat rakstus citu vietā. Kad kļūsiet komunists, jums jāsaprot, ka pla�a korespondentu ; ktīva iesaistī�ana avīzes sagatavo�anas procesā � tas ari ir svarīgs audzinā�anas darbs. Ja uzrakstījāt pats un iedevāt kādam parakstīties � esat palaidis garām iespēju piespiest cilvēku patstāvīgi domāt. Vajag, lai autors krietni palauzītu galvu. Dodiet ierosmi, toties domāt un rakstīt vajag viņam pa�am. Tāds darbs papildinās rotu ar pat-stāvīgi domājo�iem cilvēkiem. Tas ir padoms priek�dienām. Kas attiecas uz biedra Agejeva uzņem�anu kandidātos � es esmu par. Viņ� ir tā cienīgs.

Pēc politaudzinātāja vārdu lūdza kapteinis Uzlovs.

� Es devu biedram Agejevam rekomendāciju. Viņ� ir cilvēks, kas spēj iedziļināties. Agejevs ne vien pats krietni dien, bet arī labvēlīgi ietekmē vienu otru nedisciplinētu kareivi. Kop� Agejevs sācis dienestu, ievēroju �o viņa pozitīvo īpa�ību un ļoti priecājos, ka neesmu kļūdījies. Ierosinu uzņemt viņu partijas kandidātos.

2igalovs ar repliku apstiprināja kapteiņa vārdus:

� Jaunais ser�ants Veto�kins tiek galā ar mums visiem pazīstamo Dihnilkinu, pateicoties Agejeva un Kuzņccova atbalstam. � Leitnants vērsās pie Stepana: � Kuzņecov, varbūt jūs teiksiet kādu vārdu par savu draugu?

Stepans piecēlās. Viņ� bija mazliet samulsis.

� Ko gan varu sacīt? Viņ� ir mans draugs, un ar to jau pateikts daudz, tāpēc viņu nelielī�u, man nav tiesību. Gribu Viktoram novēlēt, lai viņ� īpa�u vērību pievēr� principialitātei. Sī īpa�ība komunistam ir ārkārtīgi svarīga. Runāju par to tāpēc, ka biju�i gadījumi, kad Viktoram pietrūka dū�as izmantot �o principialitāti. �Kareivju klubā�, piemēram, viņ� bie�i vien cieta klusu, kad bija nepiecie�ams iejaukties strīdā. Nevajadzētu, protams, kļūt par Pri�ibcjevu, aizliegt runāt, aizbāzt citiem muti, tomēr Agejeva kā raksto�a cilvēka pienākums ir pārliecināt kareivi, kas maldās, izskaidrot viņa kļūdu. Kaut vai tam pa�am Soboļevskim, ar kuru mācījās vienā skolā ...

Sirds man pukstēja aizvien klusāk un klusāk, tā nenovēr�ami rāvās �okurā, dro�i vien tie�i tādos gadījumos mēdz sacīt: sirds krūtīs sastingusi. Stepan, ko tu dari? Pēc tavas uzstā�anās mani neuzņems. Ja neesmu principiāls, partijas rindās man nav vietas. Stepans, kā uzminējis manas domas, teica:

� Tomēr visumā Viktors ir krietns cilvēks, godīgs un sirsnīgs. Dienestam viņ� atdod visus spēkus. Būdams mans draugs, viņ� ir atsaucīgs un iejūtīgs.

Par mani balsoja, nolēma � uzņemt.

...Ja tevī kāds cie�i lūkojas, katrā ziņā to pamanīsi, Pavēros visapkārt un ieraudzīju Se�eņu. Vecākais leitnants nezin kāpēc pasmīkņāja.

Pārtraukumā piegāju pie viņa.

� Kāpēc jūs uz mani tā skatījāties?

Se�eņa, neatbildējis man, labsirdīgi iesmējās. Arī es nenocietos, sāku smieties, neizprazdams viņa līksmības cēloņus.

� Nu pasakiet � par ko jūs smejaties?

� Piepe�i atcerējos, kā reiz tu glu�i nopietni man paziņoji: �Negribas kāpt uz konveijera!� Vai atceries?

� Atrādāt ko pieminēt!

� Tu neapvainojies, pārāk pa�pārliecināts izskats tev bija toreiz. Starp citu, daudzu jaunu cilvēku trūkums ir nevis tas, ka viņi nepazīst dzivi, bet gan tas, ka viņi uzskata to iepazinu�i.

Civilie ļaudis dzied, kad tiem ir attiecīgs noskaņojums. Kareivji dzied jebkurā garastāvoklī. Civilajiem pieņemts dziedāt pie svētku galda vai arī uz skatuves. Karavīri dzied kustībā � soļodami ierindā. Ziemā un vasarā, lietū vai svelmē � kareivji soļo ar dziesmu. Ierindas dziesmai ir apbrīnojama iedarbība: dzestrumā tā silda, karstumā � uzmundrina, noguru�ajiem dod spēku un visos gadījumos tuvina, vieno cilvēkus. Tomēr, neraugoties uz vienotības un kopības izjūtu, katrs karavīrs dzied savādāk � saskaņā ar savu raksturu. Stepans Kuzņecovs dzied aizrautīgi, viņ� pārtop tajos varoņos, par kuriem sacerēta dziesma, ar miesu un dvēseli ir kopā ar viņiem � ar lo�metējnieku ta�ankā, ar pui�iem tajā bezvārda augstienē.

Nātansons dzied skanīgi. Viņa tenoriņ� apraujas pats pēdējais. Tas visai kuplina kopīgo kori. Ļova to apzinās un tāpēc dzied centīgi. Timotejs Rakitins ar savu basu rada dobju fonu � tas skan kā trauksmes zvans.

Veto�kms un Dihnilkins dzied no sirds, katrs pēc savām spējām.

Vienīgi Soboļevskis ierindā nekad nedzied � viņa smalkajai muzikanta gaumei tāda dziedā�ana ir pārāk prasta. Es domāju, ja viņ� nejūt ierindas dziesmas skaistumu, tad viņam nav nekādas muzikālās gaumes, un klavieres spēlēt Vadims iemācījās dro�i vien tāpēc, ka blakus stāvējusi māte ar siksnu.

Militārās dziesmas man patīk. Esmu iemīlējis ritmu, kas aizrauj visu ierindu. Soļot var brīvi, nedaudz zvalstīdamies, citreiz nemaz nejūti, ka ej. Dziesma mūs vieno kopīgā tieksmē. Viss ir vienāds: kāju kustības, plecu �ūpo�anās, elpa un pat sirdspuksti. Kā lidojuma bauda pazīstama tikai pilotiem un jūrniekiem � atgrie�anas prieks pēc ilgā reisa, tā ari vienotības izjūta, ko rada ierinda, zināma tikai tam, kas pats soļojis ar dziesmu.

. � Vai tu domā par kapteiņa Uzlova priek�likumu? � vaicāja Se�eņa.

Atklāti sakot, baidījos par to domāt. Ieskaties karaskolā � tas nozīmē izdarīt strauju pagriezienu, man jāatsakās rio visa, kas bija tuvs, par ko sapņoju. Pirmām kārtām � no Filoloģijas fakultātes. Ja sāksies kar�, es to, protams, upurē�u. Ta�u miera laikā tāds upuris ir bezjēdzīgs. Literatūra ir mana sirdslieta. Turklāt vel tēvs un māte... Kļūt par virsnieku � tas nozīme �ķirties no viņiem. Olgai tas nav nekāds �ķērslis � viņa būs mana sieva, braukāsim kopā. Toties tēvu un māti sev līdzi neiz-vadāsi. Mātei tā būs īsta traģēdija.

Se�eņa laikam uzminēja, par ko domāju.

� Iestāties karaskolā � tas ir ļoti svarīgs solis. Tu izvēlies ceļu visam mū�am, � viņ� sacīja. � Esmu, Viktor, ar kapteini vienisprātis. Pats brīnos, kā uzreiz nepamanīju tevī nākamo virsnieku! Uzlovs ir ļoti vērīgs cilvēks! Tikai viņa priek�likumam, manuprāt, nepiecie�ami da�i labojumi. Tev jāstājas nevis komandējo�ā sastāva, bet gan politiskajā skolā. Tavas tieksmes un dotības daudz labāk attīstīsies politiskajā darbā. Arī tev pa�am �ajā jomā būs interesantāk, un labuma no tevis būs daudz vairāk un izaugsmei pla�ākas iespējas. Ja būs vēlē�anās, varēsi nodarboties ar literatūru, strādāt tīri rado�u darbu � kļūsi par kara �urnālistu, rakstnieku. Augstākajās politskolās gatavo arī redakciju darbiniekus... Padomā labi!

Jo tālāk, jo trakāk! Uzlovs, ieteikdams man stāties virsnieku skolā, apgrieza ar kājām gaisā visus manas dzīves plānus, toties Se�eņa nostādīja tos atpakaļ, kaut gan abi tiecas sasniegt to pa�u mērķi.

Ja pret kapteiņa padomu manī radās vesels lērums iebildumu, tad Se�eņas vārdi atbilda manām interesēm un tieksmēm. Ne reizi vien esmu lasījis: lai kļūtu īsts rakstnieks, jāapgūst kāda profesija, jābūt dzīves centrā, jāiepazīst cilvēki. Un kur gan vairāk tos var novērot, ja ne armijā? Jebkurā darbā cilvēka izpēte būs mana blakus nodarbo�anās, toties armijā, kad bū�u politdarbinieks, tas bus mans tie�ais pienākums.

Eli, Se�eņa, liki gan tu man palauzīt galvu. Nevis dzirksti, bet gan pamatīgu lāpu iemeti sirdī!

Aizsūtīju vēstuli uz mājām. Nekad vēl nebiju tik daudz domājis, pirms ķēros pie rakstī�anas. Agrāk viss bija vienkār�i � noliku papīru, paņēmu rakstāmo, un vārdi viegli virknējās cits aiz cita. Esmu dzīvs un vesels, dienu... Toties tagad jānodarbojas ar diplomātiju.

�Sveiki, dārgie mamma un tēti!

Man klājas pa vecam. Dienests rit uz priek�u un tuvojas nobeigumam. Savādi iznāk ar �o dienestu: kad priek�ā bija divi gadi, tie likās bezgalīgi ilgi un gribējās, kaut nu ātrāk paietu. Toties tagad atskatos un brīnos, cik ļoti ātri aizzibējis laiks. Uz mājām, protams, gribas. Neizsakāmi esmu noilgojies pēc Jums. Tomēr arī �eit paliek daudz dārga un tuva. Armijā esmu ne mazums ko iemācījies un � galvenais � iepazinu pats sevi. Tagad esmu pārliecināts, ka kļū�u �urnālists! (So frāzi iespraudu ar nolūku, lai iepriecinātu māti un neuzkrīto�i sagatavotu sekojo�am pārsteigumam.)

Armija man palīdzēja uzrakstīt un nodrukāt pirmos tēlojumus. �eit esmu pastāvīgi cilvēku vidū. Rakstniekam tā ir īsta bagātība ...�

Pēk�ņi pārtraucu rakstīt. Kā uzmanīgāk un iejūtīgāk paziņot par savu lēmumu iestāties karaskolā? Māte, protams, tagad skaita ne dienas, bet stundas, kas paliku�as līdz manai parnak�anai. Viņai sirds vai pamirst aiz laimes priek�nojautas, viņas rokas traucas man pretim. Un pēk�ņi viņa saņems tādu vēsti, no kuras sirds var apstāties. Ko lai dara? Kā pateikt taisnību? Nav jau tā, ka viņa negribētu, lai kļūstu virsnieks. Viņa nespēj izturēt at�ķirtību.

Atvadīdamās no manis uz diviem gadiem, māte samierinājās ar nepiecie�amību: tāds ir likums, tā dara visas mātes. Toties tagad, kad mācī�os karaskolā, paies vēl �etri gadi, un pēc tam visa dzīve aizritēs tālumā no dzimtajām mājām. Mana māte tam vēl nav sagatavota.

�...Tāpēc, mamma, nodomāju, ka manas rado�ā darba ieceres labad vispareizākais būtu palikt dienēt armijā. Es varu iestāties karaskolā un kļūt par politdarbinicku. Tā ir ārkārtīgi interesanta profesija, mīļā mamma.�

Tālāk neko rakstīt nav vērts, tagad māte nespēs saburtot ne vārdiņu, viņas domas tūlīt pat uzspurgs un sāks �audīties kā satraukti putni.

�Skūpstu Tevi un tēti. Raports jāiesniedz tūlīt. Gaidu atbildi.

Jūsu Viktors.�

Varu iedomāties, kāds satraukums izcelsies mūsu mājās �īs vēstules dēļ! Māte raudzīsies tēvā ar saraudātam acīm. Viņ� cietīs klusu. Ar vēstulēm un da�ādiem sadzīves sīkumiem viņa vienmēr pati tiek galā. Ta�u, kad tiek skartas svarīgas ģimenes un dzīves problēmas, savu vārdu saka tēvs.

Viņ� teiks pavisam īsi: �Viktors nevar visu mū�u tupēt mums blakus.�

Māte sāks raudāt un pierunāt tēvu:

�Tev taisnība ... tomēr kāpēc obligāti karaskolā? Viņ� varētu iestāties institūtā ...�

�Viktors ir pieaudzis cilvēks, un viņam ir tiesības izvēlēties ...� svarīgi sacīs tēvs, un viņam pa�am smelgs sirds � tēvam tāpat negribas dzīvot tālumā no manis.

Tad abi atsēdīsies pie galda un rakstīs man atbildi.

�Varbūt tu uzrakstīsi?� sacīs māte, slaucīdama asaras.

�Nē, raksti pati.�

�Tomēr kaut reizi dzīvē tu varētu viņam kaut ko palūgt?�

�Tu zini, ka es to nedarī�u. Un arī tu nedarīsi. Puikam priek�ā vesels mū�s, un viņam jādzīvo pec savas izpratnes, nevis tā, kā mums ērtāk.�

Māte grūti nopūtīsies, noslaucīs asaras un uzrakstīs: �Mājās viss kārtībā. Mēs ļoti priecājamies, ka esi atradis savu īsto vietu dzīvē, tā, dēliņ, ir liela laime. Stājies vien karaskolā, ja reiz visu esi labi apsvēris. Tomēr ceru, ka pirms eksāmeniem saņemsi atvaļinājumu un apciemosi mūs ...�

Tik tie�ām � grūti būt vienīgajam dēlam.

Svētdienā mūsu bataljons bija ekskursijā. Laikam jau tas skan dīvaini � doties ekskursijā uz Karakumu. Ko lai tur skatās? Visapkārt simtiem kilometru tālu stiepjas vienveidīgie, klejojo�ie barhani, tikai vienā tuksne�a malā rēgojas kailie, akmeņainie kalni.

Tomēr �eit, tāpat kā visās zemes malās, tapa vēsture. Un ne tikai tajos laikos, kad pāri smiltājiem soļoja Maķedonijas Aleksandra vai Tamerlana kareivji. �eit norisa arī mūsu laikmeta notikumi, kuru dalībnieki vēl ir dzīvi. Mēs atbraucām automa�īnās uz Aha�akuimu � nelielu dzelzceļa starpstaciju. Tur ieraudzījām mazu stacijas ēku, tīru, uzkoptu platformu, akmens pieminekli � �eit bija nogalināti 26 Baku komisāri.

Uz platformas mūs sagaidīja kalsens, izstīdzējis turkmēnis � vecis ar milzīgu, melnu papahu galvā. Viņa baltā bārda �ķita pielīmēta pie zoda, vaigi un virslūpa bija rūpīgi noskūti. Tādas bārdas esmu redzējis vienīgi bildēs attēlotajiem norvēģu zvejniekiem. �is vecis bija ekskursijas vadītājs. Ar viņu mūs iepazīstināja jauns turkmēnis � tulks.

� Biedri, aksakals Berdi aga pastāstīs mums par divdesmit se�u Baku komisāru bojāeju. Berdi aga tajā laikā dzīvoja tepat un bija apmēram tikpat jauns kā jūs.

Mēs ar jo lielāku ziņkārību ņēmāmies aplūkot sirmgalvi. Padomā tikai, viņ� redzējis tik senus notikumus! Tēvijas kar� mūsu apziņā ir vēsture, ta�u mūsu priek�ā vēl ir dzīvs Pilsoņu kara liecinieks!

Vecis cienīgi sasveicinājās, uzlūkoja karavīrus labsirdīgām, brūnām acīm un ierunājās mierīgā, plūsto�ā balsī. Tulks tulkoja skaļi, lai visi dzirdētu. Glu�i kā radioraidījumā � sirmgalvja balss bija kā fons, tā skanēja kā no tām tālajām dienām, par kurām viņ� stāstīja.

Vecais vīrs mūs pārsteidza un tanī pa�ā laikā nostiprināja ticību sava stāsta patiesīgumam jau ar pirmo frāzi.

� Komisārus �āva nevis �eit, kur stāv piemineklis, bet gan smiltājos starp Aha�akuimas un Perevalas stacijām. Boļ�evikus atveda naktī. Pie lokomotīves bija piekabināti tikai divi vagoni � viens pasa�ieru, otrs pre�u. Pasa�ieru vagonā brauca angļi un kontrrevolucionāri, preciniekā bija ieslodzīti komisāri.

Tie, kuri �āva, bija piedzēru�ies � viņi �ūpoja visu ceļu, kamēr brauca no Krasnovodskas. Vilciens apstājās pa vidu �īm divām starpstacijām. Ugunis bija nodzēstas. Angļi gribēja nobeigt komisārus tā, lai neviens par slaktiņu neuzzinātu.

Es mitinājos kopā ar tēvu stacijas tuvumā. Arī tagad dzīvoju turpat. Kad atskanēja pirmie �āvieni, skrēju tajā virzienā. Gribēju uzzināt, kas notiek ...

Sirmais vīrs apklusa, dro�i vien atcerējās to nakti un �ausmīgo skatu, kas pavērās viņa priek�ā.

� Kad atskrēju, komisāri gulēja zemē. Viņi jau bija nogalināti. Skriedams cauri �āvienu troksnim dzirdēju cilvēkus dziedam. Tagad zinu, viņi dziedāja �Internacionāli�. Ieraudzījis no�autos, nobijos un paslēpos aiz bar-hana, sapratu, ka notiek nevis kauja, bet gan vēl kaut kas briesmīgāks. Man bija labi redzams � nobendētie gulēja garā rindā uz smiltīm. Daudzi bija baltos apak�kreklos. Bandīti staigāja apkārt guļo�ajiem, grieza viņus riņķī un tos, kas bija vēl dzīvi, nobeidza ar naganiem, da�us sakapāja ar zobeniem.

Pēk�ņi sāņus atspīdēja gaisma � tur nāca ceļa apgait-nieks ar lukturi. Viņ� bija krietns, godīgs cilvēks, es viņu pazinu. Bandīti no �īs uguntiņas izbijās. Viņi paslēpās ka �akāļi. Pēc tam kāds deva komandu, un trīs vīri, ģērbti halātos, melnām papahām galvās, saķēra un atveda dzelzceļnieku. Viņ� neko nesaprata. Tūlīt pat uz viņu iz�āva ar naganu, un viņ� nogāzās blakus komisāriem. Apgaiī-nieka lukturis nodzisa. Tātad �eit gulēja nevis divdesmit se�i, bet gan divdesmit septiņi cilvēki. Viņus apraka smiltīs. Neviens nezināja, kur atrodas �ī vieta. Neviens nezināja, kādi ļaudis �eit nogalināti. Es pats to uzzināju vēlāk. 1920. gadā no Baku ieradās komisija, kas meklēja komisārus. Es parādīju �o vielu. Komisāru pī�ļus aizveda uz viņu dzimto pusi. Tagad �ajās smiltīs paliku�as vienīgi viņu asinis. Turkmēņi glabā atmiņā savus brāļus, kas cīnījās par mūsu brīvību. Mēs vedam �urp savus bērnus. Ikviena lokomotīve �ajā vietā dod signālu. Pieminiet viņus arī jūs, mūsu dēli, sarkanie karavīri. Esmu jau vecs, tomēr līdz pat pēdējai dienai stāstī�u ļaudīm par varonīgajiem komisāriem. Tagad esmu pastāstijis arī jums.

Klausījos sirmgalvī un skaidri, kā uz kinoekrāna redzēju to, par ko viņ� stāstīja. Tum�a nakts. Lokomotīves un vagonu melnie silueti. Slepkavu melnie stāvi un boļ�eviku baltie krekli. Dzirdēju, kā vēj� aiznes tālumā �Internacionāles� skaņas un kā spalgie �āvieni aprauj dziedo�ās balsis.

Dienesta laikā esmu jo bie�i klausījies lekcijas un veterānu nostāstus par varoņdarbiem. Tie izraisīja manī lepnumu un vēlē�anos būt līdzīgam varoņiem. Tomēr sirmgalvja vienkār�ais stāstījums ar savu patiesīgumu atstāja manī daudz spēcīgāku un savdabīgāku iespaidu.

Kad braucām atpakaļ, pajautāju Se�eņam, kas sēdēja mūsu automa�īnā:

� Naida jūtas ir pozitīvas vai negatīvas?

� Tas atkarīgs no tā, pret ko tās vērstas. Var ienīst odus, un var ienīst Dzimtenes ienaidniekus, � domīgi teica politaudzinātājs.

� Es runāju par naidu pret ienaidniekiem.

� Tās ir cēlas jūtas. Tās ir kā otrā puse medaļai, kas simbolizē mīlestību pret Dzimteni.

� Es nezin kāpēc biju domājis, ka ienīst nav labi. Cilvēks savu naidu parasti slēpj.

� Svarīgi ko un kāpēc cilvēks ienīst. Mūsu naids pret ienaidniekiem ir dabisks un attaisnojums. Vai tad tas, ko dzirdējām �odien, neizraisa pamatotu naidu pret varmākām?

Ievēroju, ka it visi, kas bija ma�īnā, uzmanīgi klausījās mūsu sarunā. Laikam tādas pa�as jūtas un �aubas bija pārņēmu�as arī citus kareivjus. Tāpēc nolēmu uzdot jautājumus pamatīgāk. Se�eņa sapratīs mani un būs apmierināts, � viņam kā politdarbiniekam rast iespēju lieku reizi aprunāties par tik svarīgām lietām � tā ir īsta dāvana! Iztēlojos sevi viņa vietā � es ta�u jau sāku iedzīvoties politdarbinieka lomā. Tā ir grūta un atbildīga profesija, jebkurā mirklī tev var uzdot negaidītu jautājumu, un tavs pienākums dot precīzu, izsmeļo�u atbildi. �obrīd Se�eņa runā par tādiem jēdzieniem, kurus bez īpa�as sagatavo�anās nespētu izskaidrot pat da�s labs augsti skolots cilvēks. Ta�u politdarbiniekam tas jāizdara! Tomēr, saprazdams, cik sare�ģītā situācijā nokļuvis Se�eņa, jo klausījās visi, negribēju viņam �piespēlēt� vieglus jautājumus, � man tik tie�ām gribējās noskaidrot to, ko īsti nesapratu, un, protams, pavērot, kā Se�eņa ar visu tiks galā. Sagatavoju viņam_ jautājumu, manuprāt, ļoti grūtu.

� Netieku gudrs, mūsu sabiedrība ir tik progresīva, humānā, un te pēk�ņi audzinām mūsu cilvēkos naidu. Vai tad naids un humānisms sader kopā?

Se�eņa pat nepaskatījās uz manu pusi, nesajuta viltību. Viņ� saka nosvērti skaidrot:

.....- Vispār mēs cilvēkus naidīgā garā neaudzinām. Mūsu

naids ir mērķtiecīgs un konkrēts. No mūsu puses tas vien-11;ēr ir kā atbildes reakcija. Mūsu naids ir humāns tāpēc,

I : mēs nekad neatkārtojam tās zvērības un briesmu dar-l>us, kādus pret mums pastrādāju�i ienaidnieki. Pat kā pretpasākumus mēs neesam pielietoju�i ne masu slepkavības, par kādām, piemēram, stāstīja vecais turkmēnis, ne las necilvēcības, kādas pieļāva fa�isti. Mēs sitam ienaidniekus atklātā, godīgā kaujā un sēdinām tos uz apsūdzēto )la, nevis iznīcinām slepus � moku kambaros. Tagad pasakiet jūs � kāpēc mēs tā rīkojamies? � negaidīti jautāja Se�eņa.

Es pasmaidīju. �eņ�eņs izrādījās cēlāks par mani, jo atbilde bija rodama jautājumā, kuru uzdevu.

� Tāpēc, ka mēs esam humāni un nespējam rīkoties līdzīgi fa�istiem.

� Nu loks noslēdzies, � sacīja Se�eņa, � esam savilku�i kopā galus.

Ieradu�ies pulkā, izlēcām no ma�īnām un, tīksmi staipīdami notirpu�ās kājas, devāmies uz kazarmu. Se�eņa man klusu sacīja:

� Uzreiz jūtams, ka esat partijas biedra kandidāts, laikus ierosinājāt vajadzīgu sarunu. Paldies par palīdzību!

Es apmulsu. Man pat prātā nebija nācis, ka rīkojos kā partijai piederīgs cilvēks. Biju gan iedomājies sevi kā nākamo politdarbinieku, tomēr par savu apņem�anos nenorimti nodarboties ar propagandē�anu biju piemirsis. Paldies politaudzinātājam, ar savu atzinību viņ� it kā pasacīja man priek�ā: tie�i tā tev � ierindas kareivim un komunistam � jāpau� cilvēkiem partijas idejas.

... Pēc ekskursijas uz 26 Baku komisāru soda vietu palūdzu Albīnai sameklēt bibliotēkā kādu grāmatu par mūsu novada vēsturi. Viņa atrada tādu grāmatu, ka es aiz brīnumiem paliku ar atvērtu muti.

� Vai zināt, ko par mūsu pusi rakstīja Zils Verns? � jautāja Albīna.

� Kas?

� Zils Verns.

� Pirmā dzirdē�ana! � Ātri pārcilāju prātā: �Kapteiņa Granta bērni�, �No Zemes uz Mēnesi�, �20 tūksto� ljē zem ūdens�, �Noslēpumu sala�, vēl kādas desmit grāmatas, ta�u to, ka Zils Verns rakstījis par Karakumu, nezināju.

� Lūdzu, izlasiet! � Albīna pasniedza man grāmatu �Klodiuss Bombarnaks�.

Izlasīju to vienā vakarā. Dīvaini un interesanti �ķita slavenā fantasta grāmatā mūsu pilsētu ierastie, ikdieni�ķie nosaukumi. Nebitdaga, Kazand�ika, Kizilarvata, A�ha-bada, Samarkanda, Andi�ana, Kokanda, Buhāra. Biju domājis, ka Nebitdaga ir glu�i jauna naftas pilsēta, tomēr izrādījās � jau Zils Verns par to zinājis!

Viņ� stāsta, kā tika būvēts dzelzceļ�, kas stiepjas gar mūsu pulka pilsētiņas �ogu. Agrāk es pat neievēroju to. Parasts dzelzceļ�. Ta�u piepe�i atklājas � tā ir viena no apbrīnojamākām maģistrālēm pasaulē! Esmu jau stāstījis, ka Turkmēnijā viss ir neparasts, arī dzelzceļ�... Parasti ceļus sāka būvēt Krievijas centrā, un tie pamazām virzījās uz nomalēm. Turpretim �is ceļ� sākās Krasnovodskā un vispirms virzījās uz A�habadu, pēc tam uz Samar-kandu. Turklāt tas kalpoja vienīgi militāriem nolūkiem. No dienvidiem, no Indijas, Turkestānu apdraudēja angļi. Lai apsteigtu britu kolonizatorus, krievu cars virzīja uz �ejieni karaspēku. Karot jā�us uz kamieļiem, ēzeļiem un zirgiem tuksnesī nebija nekādas jēgas. Tāpēc tika nolemts būvēt dzelzceļa līniju uz Karakumu, lai varētu virzīt armiju uz priek�u un apgādāt to ar visu nepiecie�amo.

Labi izdomāju�i! �o ieceri īstenoja vienkār�ie zaldāti. Lūk, kā Zils Verns apraksta celtniecības sākumu:

�Skobeļevs izcēlās Mihailovskas līcī � ostas toreiz vēl nebija �, un, lai atvieglotu viņam ceļu cauri tuksnesim, ģenerālis Anņenkovs, viņa palīgs, uzbūvēja stratēģisku dzelzceļa līniju, kas deviņu mēne�u laikā sasniedza staciju Kizilarvata ...�

Ģenerālis Anņenkovs... Protams, ne jau tas atamans, kas bija bēdīgi slavens ar savām zvērībām Pilsoņu kara laikā. Ieskatījos enciklopēdijā. Par Anņenkovu, kas būvējis dzelzceļu, nebija nekas minēts, toties par to zvērisko bija teikts: vispirms viņ� kopā ar Kol�aka bandām tika padzīts uz Ķīnu. Tur atamanu savervēju�i par spiegu. 1927. gadā viņu notvēra Sverdlovskā un no�āva. Es nezin kāpēc biju domājis, ka viņ� daudz ātrāk lauza savu sprandu.

Zils Verns ar lielu cieņu runā par Karakuma savaldītā-jiem: �Ātruma ziņā krievu in�enieri pārspēju�i Tālo Rietumu amerikāņus.�

Krievu karavīri uzbūvēja īpa�u vilcienu � tajā bija ierīkotas darbnīcas, dzīvojamās telpas, ēdnīca un noliktavas.

�Darbs ritēja divās maiņās, katrā pa se�ām stundām ... ik dienu izdevās uzbūvēt astoņus kilometrus ceļa,� un

^;ls Verns uzsver jau tre�o reizi, �tajā laikā, kad Savienoto Valstu līdzenumos būvēja ne vairāk kā �etrus.�

�o vilcienu, kas �ķērsoja Melno smiltāju nāves valstību,

, spēja apturēt ne smil�u vētras un ūdens trūkums, ne angļu intrigas un vietējo feodāļu bruņotā pretestība. Mūsu ēnās cilvēkiem, kas traucas pa A�habadas maģistrāli, nenāk ne prātā, ka viņi brauc pa vienu no apbrīnojamākiem dzelzceļiem valstī! Ari es par to uzzināju glu�i ņēmu�i � tāpēc ka Albīna bija pamanījusi �o grāmatu. Priek�vārdā sacīts: romāns �Klodiuss Bombarnaks� pie mums ir ļoti rets izdevums, grāmata iespiesta 1930. gadā Kopotajos rakstos un 1963. gadā Ta�kentā izdota jaunā tulkojumā. Pie citu republiku lasītājiem grāmata dro�i vien nav nonākusi. Par tādu piedzīvojumu romānu nebiju dzirdējis pat, kad vēl biju pui�elis. Tie�ām necerēju sa-tapties ar Zilu Vernu Karakumā!

Leitnants Zigalovs vadīja �au�anas apmācības.

Gulējām pie ierīcēm, kas nosaka mūsu māku tēmēt. Ko tikai neizdomā metodisti! Ortoskopu, piemēram, caur kuru ser�ants vai vada komandieris redz, kā tēmē kareivis. Spoguļu sistēma ļauj viņiem pamanīt jebkuru kļūdu. Tu nesteigdamies notēmē pēc visiem priek�rakstiem, dod signālu, lai fiksē rezultātu, un �ī ierīce precīzi uzrāda vietu, kur trāpītu lode, un kādas kļūdas esi pieļāvis.

Tas viss mums sen zināms un pat apnicis, ta�u ne jau tas ir galvenais. Novēroju Zigalovu. �odien viņ� nezin kāpēc ir līksms, uzbudināts, �ķiet, nevis kustas, bet it kā skrien ar spārniem. Raksta formulas uz tāfeles, aprēķina da�ādus leņķus, trajektorijas un novirzes, kas rodas vēja rezultātā, it kā tās viņam būtu vistīkamākās lietas pasaulē. Katru vārdu izrunā ar baudu. Agrāk viņ� vienmēr bija lieti�ķs un stingrs, ta�u �odien jautrs un pat sajūsmināts. Ļoti kāroju uzzināt iemeslu, tomēr pavaicāt neērti. Dienas nogalē viņ� pats vairs nenocietās un, kad kazarmā likām nost uzkabi, sacīja:

� Pēc trīs dienām atbrauks sieva. Ie�u sakārtot savu mitekli.

Mani �ī vēsts nezin kāpēc iepriecināja. Beidzot mūsu komandieris vairs nebūs vientuļnieks! Viņam sāksies normāla dzīve � tāpat kā visiem. Vārdu sakot, visi pui�i ir apmierināti. Stepans, kā vienmēr, izteica mūsu attieksmi pret notieko�o:

� Biedri leitnant, atļaujiet mums palīdzēt � vajag no-balsināt griestus, nokrāsot grīdas, nomazgāt logus.

� Nedrīkst. Var izcelties nepatīkamas baumas. Paldies par priek�likumu. Es pats visu izdarī�u.

� Kādas baumas? Mums ta�u netiek pavēlēts, � Kuz-ņecovs nelikās mierā. � Mēs pa�i saprotam, ka �ajā pilsētiņā nav atrodami nedz krāsotāji, nedz kādi citi strādnieki.

� Tas nekas. Gan jau iztik�u. � 2igalovs ar pateicību uzlūkoja kareivjus � mūsu rūpes viņam bija patīkamas. � Jūs varat man palīdzēt citādā ziņā. Kamēr mājās krāmē�os, ievērojiet kazarmā kārtību. Sagatavojiet visu kārtējām mācībām un vispār uzvedieties tā, lai es netiktu izsaukts.

� Neuztraucieties, viss būs pilnīgā kārtībā, � paziņoja Stepans.

Leitnants aizgāja. Stepans uzlūkoja mūs un stingri sa-cīj a:

� Pats viņ� neko nespēs izdarīt, viņ� neprot ne balsināt, ne krāsot. Vajag palīdzēt. Kas nāks man līdzi?

Visi pui�i, protams, bija ar mieru. Stepans jautāja Nā-tansonam:

� Ko tu proti darīt?

� Visu, ko vajag, � ātri atbildēja Ļova.

� Saki konkrētāk � balsinājis, krāsojis esi?

� Domāju, ka varē�u.

� Labi, domā vien. Pirmā gada beigās iemācīsies. Nāks �vecis� Agejevs � viņ� jau visu prot. Ko tu, Rakitin, vari?

� Protu iztīrīt skursteni, reiz jau to darīju kopā ar tēvu, nu un vēl tehniskos darbus ...

Stepans prātoja:

� Leitnanta mājā ir centrālapkure. Nāksi par da�ādu darbu strādnieku, pienesīsi, aiznesīsi...

Pēc tam ar Stepanu devāmies pie star�inas Maja.

� Miums vajag spaini, otas, kaļķus.

Star�ina saprata, kāpēc kareivjiem pēk�ņi ievājadzēju-�ies krāsotāju piederumi, un ne tikai saprata, bet pat apsveica mūsu pasākumu, jo leitnantu �igalovu cienīja. Majs aizveda mūs uz �ķūnīti, kas bija piebūvēts pie �oga, paņēma visu nepiecie�amo. Izvilka no kastes lielu krāsas bund�u.

� Grīdas krāsojiet ar �o te, veikalā pa�reiz laba nav dabūjama, toties �ī ir aviācijas krāsa, �ūst ātri, pēc trīs stundām jau var staigāt. � Star�ina brīdi vilcinājās, tad negaidīti vaicāja: � Vai spēsiet izdarīt godam? Vai tikai krāsu izniekosiet?

Kuzņecovs bija sa�utis.

� Vai tad nepazīstat mūs? Mēs ta�u ar jums remontējām kazarmu.

� Ak tā! Tikai lai viss būtu kā īstiem mālderiem. Vai skaidrs?

� Skaidrs.

Kad pārģērbāmies darba drēbēs un jau grasījāmies doties uz virsnieku māju, pateicu Stepanam par savām �aubām.

� Vai tomēr neiegāzīsim leitnantu? Varbūt labāk brīdināt Se�eņu?

Rotas kancelejā politaudzinātāju nesastapām. Pie galda sēdēja rotas komandieris. Viņ� jautāja:

� Vai jūs pie manis?

� Nē, biedri kapteini, � atbildēja Kuzņecovs un gribēja aizvērt durvis, ta�u Uzlovs viņu apturēja.

� Kurp jūs dodaties?

Stepans saminstinājās.

� Ienāciet, � pavēlēja kapteinis, sajutis ko nelabu.

Mēs ienācām. Mīņādamies apstājāmies pie durvīm.

� Kas jums padomā? � rotas komandieris strikti noprasīja.

� Mēs... mums... � Kuzņecovs sāka stomīties.

� Skaidrāk!

� Mēs nolēmām palīdzēt leitnantam Zigalovam. Drīz pie viņa atbrauks sieva. Vajag izremontēt dzīvokli. Viņ� neko nezina, biedri kapteini. Mēs pa�i...

�Lieliski, Stepan, izgrozījies gan,� es domāju, klausīdamies viņa paskaidrojumus. �Zigalovs paliek malā, un viss būs likumīgi.�

Uzlovs pasmīkņāja. Viņ�, protams, visu saprata. Kapteinis jautāja:

� Kur ir leitnants?

� Viņ� ir mājās, dro�i vien nomokās. Vai atļausiet?

~~ Labi, ejiet. Tikai tas jādara ārpus mācību laika.

� Protams, biedri kapteini.

No kancelejas iznācām apmierināti. Visas formalitātes tika ievērotas.

Zigalovs mūs sagaidīja ar smaidu, tomēr viņa acis skaidri pauda īgnumu.

� Es ta�u jums teicu, ka to darīt nedrīkst.

� Biedri leitnant, vai tad mēs pa�i? � Stepans sāka skaidrot. � Mūs atsūtīja kapteinis Uzlovs.

� Kā tad tā � Uzlovs?

� Jā gan, izsauca mūs, lika star�inam Majam izsniegt materiālus remontam un aizsūtīja pie jums. Ejiet, sacīja � un lai jūs visu padarītu kā īsti meistari.

Nākamajā dienā Zigalovs dro�i vien pateicās rotas komandierim par iejūtību un palīdzību. Kapteinis Uzlovs, sapratis, ka tas ir mūsu pasākuma turpinājums, uz mirkli apstājās pie ierindas, pirms devāmies uz mācībām, ar skatienu sameklēja Kuzņecovu un mani un jautri sacīja:

� Vēlu veiksmi! � Viņ� pa�ūpoja galvu.

�Sveiks, dārgo dēliņ!

Saņēmām Tavu vēstuli, dēliņ, kurā Tu paziņo savu lēmumu iestāties karaskolā. Tas, protams, ir negaidīti, ta�u, ja esi visu nopietni apsvēris un politiskais darbs Tev patīk, dari tā. Cilvēkam tā ir liela laime, ja viņ� var strādāt iemīlēto darbu. Mēs savu mū�u esam nodzīvoju�i, toties Tev viss vēl priek�ā. Vai Tev dos atvaļinājumu, vai atbrauksi uz mājām? Esam ļoti pēc Tevis noilgoju�ies. Kā Tev ar veselību? Vai kaut kas nav vajadzīgs?

P. S. Kā būs ar Olgu, viņa ta�u �eit mācās institūtā?

Skūpstām. Mamma un tētis.�

Ak, mīļā mamma, �is P. S. ir neatļauts paņēmiens! Tas ir pēdējais salmiņ�, pie kura tu pūlies pieķerties. Ar Olgu viss nokārtosies vienkār�i. Viņa pabeigs institūtu un atbrauks turp, kur dienē�u ...

Zigalova istabu remontējām trīs vakarus. Nobalsinājām griestus, sienas, nokrāsojām grīdu, durvis, logu rāmjus. Leitnants strādāja kopā ar mums. Jāteic, to viņ� prata ne visai labi.

� Neesmu bijis obligātajā karadienestā, � viņ� jokoja, �� tā arī palik�u visu mū�u nepilnvērtīgs.

Sestdienā mēs visu pabeidzām. Rotā pārnācām noguru�i un apmierināti. Nomazgājāmies zem du�as. Gribējām atpūsties. Neizdevās. Pienāca Nātansons un klusu pavēstīja man un Stepanarn:

� Dihnilkins atstiepa pusstopu.

� Tas nu gan ir lops, � Stepans sa�uta, � tikko uz brīdi esam prom, viņ� atkal sāk vecos stiķus!

� Kur viņam ir tas pol�s? � prasīju Nātansonam.

� Skapītī. Taisās rīt izdzert vai arī �odien pirms kino.

� Tūlīt ar �ito pudeli gāzī�u viņam pa galvu.

Stepans atturēja mani.

� Tas būs vēl sliktāk � kau�anās.

� Varbūt lai Ļova klusītiņām paņem to pusstopu un iemet atejā? � Nātansons ieteica.

� Varētu arī tā, � Kuzņecovs piekrita. � Tomēr ar to vien nepietiek. Dihnilkinam jāparāda, ka mums zināmi viņa nolūki un ka viņa izdarības necietīsim.

� Kā tad lai parāda? � es tincināju.

� Pagudrosim.

Manīdams, ka Stepans kļūst svārstīgs, vērsos pie Nā-tansona.

� Iesim, Ļova ... Izlemsim visu uz vietas.

Dihnilkinu atradām smēķētavā.

� Iziesim parunāt! � pateicu Semjonam viņa pa�a sa-kramentālo frāzi un pamāju, aicinādams panākt malā.

Pēc tam gāju kopā ar Ļovu, un Semjons nāca aiz mums. Kazarmā apstājāmies pie Dihnilkina skapī�a.

� Paņem! � sacīju.

� Kas vēl nebūs?

� Paņem! � bargi atkārtoju.

Atcerēdamies mācību, ko bija guvis no Ļovas, Semjons sāka luncināties.

� Nu ko jūs, zēni? Es jau neko ...

� Tu pats paņemsi, vai arī Ļova to izdarīs? � vaicāja Nātansons.

Dihnilkins pietupās pie skapī�a un, zaglīgi atskatīdamies, iebāza pudeli kabatā.

� Ejam! � tikpat strupi pavēlēju.

Ienācām atejā.

� Met iek�ā!

Dihnilkinu pārņēma �ausmas � tas bija pāri viņa spēkiem, viņ� kļuva pat bāls.

� Brālī�i, varbūt nevajag, ko? Es nedzer�u. Es to līdz dembelim pataupī�u ...

Paspēru soli uz viņa pusi, Ļova tāpat.

� Tu dzirdēji, ko tev sacīja?

Ar trīco�u roku Semjons izvilka pudeli un pacēla to virs cauruma.

� Nu! � es uzkliedzu.

Viņ� palaida pudeli vaļā. Tā atsitās pret cauruma malu. �ēlabaini no�ķindēja, saplīsa, un stikla lauskas nobira lejā. Semjons aizvēra acis. Tas dro�i vien bija pats traģiskākais mirklis viņa mū�ā.

� Vai tu saproti, � sacīju, � kādas nepatik�anas būtu leitnantam Zigalovam, ja tu pielaktos? Viņ� ta�u uzticējās mums kā godīgiem un disciplinētiem cilvēkiem ...

Dihnilkins pavērās manī plati ieplestām zaļām acīm.

� Nepadomāju par to, zēni. Nekas, ļaunu prātu uz jums neturu.

� Padomā tikai! � Ļova pasmīkņāja. � Viņ� netur ļaunu prātu. Būtu labāk pateicis paldies Ļovam Nātanso-nam par to, ka viņ� tevi izglābis. Par �itiem pekstiņiem tu varētu iekulties krietnās nepatik�anās!

Tagad saprotams, kāpēc Zigalovs nepievērsa uzmanību sievietēm. Leitnanta sieva ir tikpat izskatīga kā viņ�. Jevgeņijam Pctrovi�am piemita uzkrīto�s skaistums, turpretī viņa sievai Annai Nikolajevnai tas ir neparasts, no pirmā acu uzmetiena to it kā nevar pamanīt. Nekas neizceļas. Toties visu detaļu un līniju samērīgums veido to liego, klasisko krievu sievietes skaistumu, kas tiek daudzināts visā pasaulē. Mūsu sen�i tādas sievietes sauca par dūjiņām, daiļaviņām. Anna Nikolajevna ir tie�i tāda pasakainā dūjiņa, tikai smalkajai figūrai cie�i pieguļo�ā minikleitā un augstpapē�u kurpēm kājās. �is tērps dara viņu tik ļoti pievilcīgu, ka grūti novērst skatienu. Kad viņa ar Ziga-lovu pirmo reizi ieradās klubā, �alo�ana pēk�ņi norima un krietnu laiku valdīja pilnīgs klusums. Bet tur ta�u bija vairāk par pieciem simtiem cilvēku!

Zigalovs iepazīstināja ar sievu mani, Stepanu un Ra-kitinu.

� Tie, Aņa, ir mani palīgi, � viņ� teica. � Esmu par viņiem tev stāstījis.

Viņa pasmaidīja vienkār�u, sirsnīgu smaidu, ar katru sarokojās un sāka runāt ar mums kā ar veciem draugiem.

� Paldies, pui�i, jums nācās krietni papūlēties. Vajadzēja pagaidīt mani, es arī �o to pieprotu. Komjaunie�u celtnieku brigādē iemācījos.

� Gribējām pagūt līdz jūsu atbrauk�anai, lai jūs varētu atpūsties, nevis rauties ar darbiem, � nomurmināju, nespēdams novērst acis no leitnanta daiļās sievas.

2igalovu pāri, par laimi, palūdza pienākt tuvāk pie skatuves. Palikām divatā ar Stepanu.

� Tas tik ir ko vērts! � viņ� jūsmīgi teica. � Tādu vēl neesmu redzējis.

Tik tie�ām brīnumjauka sieva mūsu Jevgeņijam Petrovi-�am! Ta�u visvairāk mani pārsteidza tas, ka viņa ļoti atgādināja Olgu. Abām bija līdzīga stāja un gaita, pelēkas acis un �is īpatnējais, neuzkrīto�ais skaistums sejā, kur�, jo ilgāk tajā raugās, jo vairāk mulsina. Pa�laik Olga, protams, ir tievāka, trauslāka, ta�u Annas Nikola-jevnas vecumā būs uz mata kā viņa.

Ak, Olga, Olga! Kad devos armijā, pat neatvadījāmies. Toties �eit ar katru mēnesi top kvēlāka sirds, kad domāju par viņu. Kaut gan raksta viņa reti, zinu � viņa arī domā par mani. Es to jūtu. Klusē�ana � tā nav pārbaude vien, tā nozīmē tuvinā�anos. Ik diena, ko aizvadām gaidīdami, saista mūs jo cie�ām saitēm. Tas, protams, �ķiet dīvaini. Citi par mīlestību runā, dzied, raksta dzejoļus. Varbūt klusēt par mīlestību nav labi? Tomēr tā sanāk. Mēs abi saprotam: atturība da�kārt izsaka vairāk nekā dziesmas, dzejoļi un katru dienu sūtītās vēstules. Viņa gaida mani... Es ticu.

Rakitins, man uzticēdamies, teica:

� Varbūt tagad, kad atbraukusi sieva, leitnants kļūs pielaidīgāks pret mums?

Smīnēdams paskatījos uz pirmgadnieku. Tev, nabadzi-ņam, nudien klājas plāni! Zinu pēc savas pieredzes. Dienesta sākumā �igalova prasīgums likās neizturams. Visu laiku, izņemot miegu, atrodies viņa acu priek�ā! Tev, Ra-kitin, laimējies � nav mūsu vidū Volineca. Viņ� gan mūs dresēja, kā nākas! Laimējies? Nē, patiesību sakot, nelaimējies gan. Neiegūsiet jūs, mūsu nodaļas jaunie, kareivja augstāko izglītību. Nē, arī tas nav tiesa, � izglītību jūs iegūsiet, tikai tā būs parasta, toties mums, kas izskoloti Volineca un Zigalova vadībā, būs diploms ar izcilību, ar zelta medaļu! Lai arī simboliski, tomēr tā tas ir. Arī Ju-rijs Vcto�kins gan jūs, gan mūs skolo krietni, tomēr viņā nav to tērauda �ķiedru, kas, pakāpeniski ievīdamās karavīra raksturā, veido to stingru un nelokāmu.

Es atbildēju Rakitinam:

� Diezin vai Zigalovs kļūs mazāk prasīgs, �ī īpa�ība viņam nav atkarīga no gadalaika vai garastāvokļa, tā ir pastāvīga.

Pateicu to un sāku �aubīties � vai tie�ām tā ir? Varbūt mīlestība padara cilvēku rāmāku? Varbūt aiz laimes viņ� kļūs labestīgāks? Ne jau velti kapteinis Uzlovs necie� nekādus sentimentus. Viņ� ienīst visu, kas padara kareivjus gļēvus, kaitē viņu disciplinētībai.

Uzmanīgi novēroju leitnantu. Kazarmā viņ� ierodas kā vienmēr divas reizes nedēļā no rītiem, pārējās dienās � pusstundu pirms mācībām. Treniņos krosu skrien kopā ar mums. Tāpat kā agrāk, lieti�ķi un stingri vada nodarbības. Vakaros trenējas triecienjoslā vai sporta laukumā. Nē, darba sparu mūsu leitnants nebūt nav zaudējis! Kā redzams, nolēmis rīkoties glu�i tāpat kā Stepans kādreiz. Nevis palēnināja, bet gan vēl vairāk kāpināja darba tempu un līdz ar to panāca, ko gribēja, � pārliecināja visus, ka sieva dienestu neietekmē.

Tāda attieksme pret darbu, manuprāt, ne vien armijā, bet it visur radīs labvēlīgu atsauksmi.

Tā esmu guvis vēl vienu derīgu atziņu. Ne velti mēdz teikt: armijā kareivis apgūst ne tikai kara māku, bet arī mācās dzīvot.

Kauns atzīties, vairākas dienas pēc tam, kad bijām satiku�i leitnanta sievu, jutu viņas smar�u smalko aromātu un ne jau tāpēc, ka tās būtu kādas dārgas smar�as, � vienkār�i man likās, ka no Olgas rokas, kuru esmu turējis kino, manā plaukstā palika tāda pati tīkama dvesma. Atcerējos, kā Valtera Skota romānā bruņinieks saņēma no sirdsdāmas iesmar�otas vēstules, un sāku nepacietīgi gaidīt Olgas vēstuli. Viņa, protams, neņemsies tī�ām laistīt savu vēstuli ar smar�ām, tomēr var gadīties, tajā saglabāsies viņas roku liegais aromāts.

Vēstuli saņēmu pēc divām nedēļām. Pats par sevi saprotams, es to nesāku apo�ņāt kazarmā, kur mani varēja kāds redzēt. Tas būtu muļķīgs skats. Vispār �o notikumu atstāstu tikai tāpēc, ka tam bija nopietnas sekas.

Saņēmu vēstuli, aizgāju uz savu iemīļoto vietu sporta laukuma attālākajā nostūrī, kur parasti lasīju Olgas vēstules. Slepus pametu skatienu apkārt � vai kāds nav tuvumā � un apostīju aploksni. Tā oda pēc... tabakas!

Dro�i vien pastnieks, kaislīgs pīpmanis, bija apgrābstījis vēstuli saviem pirkstiem. Vai arī ilgi turējis savā somā, kurā glabāja cigare�u krājumus.

Uzmanīgi atveru aploksni un vēlreiz to apostīju. Smaka bija tā pati! Velna bū�ana! Olga nesmēķē. Viņa ir meitene. No kurienes radusies �ī tabakas smaka? Bet kāpēc esmu tik pārliecināts, ka viņa nesmēķē? Vai mazums redzēts skuķu ar cigaretēm zobos ne vien uz kinoekrāniem, bet arī ikdieni�ķajā dzīvē? Varbūt arī Olga sākusi smēķēt, viņa ir studente, nevis skolniece, pieaudzis cilvēks. Atcerējos, kā filmu meitenes kāri iezīdās smēķos un, izstiepu�as krāsotās lūpas, pūta laukā blīvu dūmu strūklas. Vai patiesi Olga dara tāpat?

Man kļuva neomulīgi. Savādi, vēl glu�i nesen pats pīpēju slepus, lai nemanītu tēvs ar māti, uzskatīju, ka tas nav nekas briesmīgs, toties tagad nosodu Olgu. Ta�u es esmu puisis, bet viņa � meitene. Viņai smēķē�ana ir pretdabiska. Neviļus pasmaidīju par salīdzinājumu, kas ienāca prātā: tikpat pretdabiska kā nabaga kamielim Cingisha-nam.

Vēl reizi pārbaudīju un pilnīgi pārliecinājos: Olga smēķējusi, kad rakstīja man; pirms aploksnes aizvēr�anas, novilkusi ar mēli pāri līmējamai maliņai, un viņas pirkstu aromāta vietā esmu saņēmis tabaciņu. Se tev, bēdīgā izskata bruņiniek! Smieklīgi un skumji.

Ko tu neteiksi! Tātad Olgas dzīvē notiek pārmaiņas, kādas man pat prātā nebūtu nāku�as. Tomēr � kāpēc esmu pret �o smēķē�anu? Vai tad esmu Olgas tēvs? Galu galā zinu labāk nekā viens otrs, ka tas nebūt nav nopietni � tāda mode vien. Agrāk bija minisvārki, tagad vairs ne. Tāpat skuķi � pasmēķēs un atmetīs. Var jau būt, ka tā arī ir, tomēr būtu patīkamāk, ja pīpētu citas, turpretī Olgu �ī mode neskartu.

Vajadzēs vēl kādu reizi it kā nejau�i aizsākt sarunu ar Stepanu Kuzņecovu. �ķiet, ka viņ� par Olgu runā tik maz tāpēc, ka zina kaut kādas pārmaiņas, kas notiku�as manas prombūtnes laikā. Stepans kaut ko slēpj no manis.

Izmantoju gadījumu tajā pa�ā dienā, kad pēc vakariņām palikām divatā, un uzprasīju Stepanam:

� Kur tu satiki Olgu?

� Pie universālveikala.

� Kas viņai bija mugurā?

� Tu labāk uzreiz pavaicā, ar ko viņa bija kopā.

� Nu pasaki.

� Ne jau ar puisi, neuztraucies.

� Kas tur sevi�ķs, viņa varētu nākt ar kādu no institūta.

Stepans palūkojās manī kā vienmēr, kad nojau�, ka slēpju kaut ko, un grib to izdibināt. Arī �oreiz viņ� uzminēja, ka man zināms kas jauns par Olgu. Tāpēc sacīja tie�i, neko neslēpdams:

� Viņa nekur negāja, stāvēja ar draudzeni un smēķēja. Tie�i las man uzreiz nepatika. Pēc tam nepatika arī kas cits: viņa ne reizi neiegriezās pie taviem vecākiem apjautāties par tevi, kaut gan teicu, ka esmu pie viņiem apmeties un cik ilgi tur bū�u. Neapvainojies, Viktor, man likās, ka viņa tevi ne visai gaida ...

Stepanu pasauca, vņ� aizgāja uz kazarmu. Es gāju vientuļ� gar aiz�ogojumu, kas pakāpeniski meta līkumu, ieskaudams pulka pilsētiņu, un man galvā virknējās domas tikpat aklas un bezcerīgas kā �ī siena. Ja viņa mani negaida, kāpēc tad raksta? Varbūt taupa mani kolekcijas labad? Skuķiem jau patīk, kad viņām ir pulka pielūdzēju. Var arī gadīties, ka tur mani rezervē, viņa ta�u ir līgava, laikam jau prāto par nākotni. Vārdu sakot, lai nu kā tur būtu, mīlestību viņa pret mani nejūt. Rakstīt viņa man sāka noteikti pēc manas mātes lūguma. Sastapu�ās nejau�i uz ielas, un māte teikusi: �Olga, rīt Viktoram dzim�anas diena, uzraksti vēstuli, tev tas neko nemaksā, toties viņam � atbalsts. Armijā dzīve, ak vai, cik grūta! Uzraksti, lūdzu! �eit būs viņa adrese.� Esmu pārliecināts, ka tie�i tā arī notika.

Nesen atzīmēju savu divdesmito dzim�anas dienu, otro reizi sēdēju pie jubilāru galda, ta�u apsveikumu no Olgas nesaņēmu. Māte �oreiz nebūs viņu satikusi, atgādinājusi. Rakstīt viens otram sākām nejau�i, un Olga reizumis atsūta kādu vēsti. Es pats tam pievērsu pārāk lielu uzmanību, meklēju zemtekstu, ta�u Olgai esmu vienkār�s paziņa � viens no daudziem. Bēdīgi. Sāpīgi. Esmu kā trūcīgs radinieks � rakstīju nevajadzīgas vēstules, uzmācos Olgai, kritu viņai uz nerviem. Ta�u man patie�ām negribas viņu zaudēt. Lai viņa smēķē, lai! Tas viss sīkums. Tomēr tas, ka esmu viņai vienaldzīgs, sāp bezgala. Gan jau laiks rādīs, kā būs. Dienests jau ir pie beigām. Tagad vairs neesmu skolas puika Viktors, es vēl pacīnī�os par meiteni!

Dihnilkins saņēma no mājām kārtējo vēstuli un kļuva bēdīgs. Agrāk nekas tamlīdzīgs viņam nebija atgadījies. Es pajautāju:

� Kas tev, Semjon, lēcies?

� Māte slima, � viņ� sacīja.

� Vai slimnīcā?

� Nē, mājās. Viņai vajadzīgas nez kādas tur dziedniecības vannas, kājas viņai sāp, ta�u nav naudas. Arī man nav kur ņemt. Varētu kār�u spēlēs vinnēt, bet te jau neviens nespēlē.

� Vai daudz vajag?

� Kādus divdesmit rubļus.

Nu arī Dihnilkinam dvēsele sāk mosties. Nekad agrāk par māti nebija domājis. Ta�u tagad uztraucas. Tātad arī viņā notiek sve�ai acij neredzamas pārvērtības.

Aizgāju pie vada komandiera, pastāstīju par vēstuli.

� Varbūt varētu kaut kādā veida palīdzēt mātei? Pastāv ta�u atvieglojumi karavīru ģimenēm.

� Tev taisnība, � Zigalovs piekrita. � Aprunā�os ar Se�eņu, aizsūtīsim vēstuli uz kara komisariātu, lai viņi palīdz.

Atgriezdamies kazarmā, prātoju: kamēr vēl uzrakstīs vēstuli, kamēr tā nonāks pie adresāta, kamēr kara komisariātā saņemsies � turklāt var gadīties, ka tur nebūs naudas ... Tādos gadījumos jārīkojas ātri.

Vakarā, kad Dihnilkins aizgāja smēķēt, aprunājos ar mūsu nodaļas pui�iem.

� Sametīsim naudu, cik nu katrs var, un aizsūtīsim Semjona mātei.

Jurijs, mūsu ser�ants, tik daudz bija dabūjis ciest no Dihnilkina, ka momentāni sacēla spuras.

� Sitam te palīdzēt? Es labāk to trīnīti zemē nometī�u! � Tomēr, aptvēris, ka tādi vārdi komandiera mutē skan nepiedienīgi, paskaidroja: � Viņ� nav pelnījis mūsu līdzjūtību.

� Tu tomēr padomā, � sacīja Stepans. � Ne jau trīs rubļos slēpjas lietas būtība, bet gan tajā apstāklī, ka Dihnilkinu tas ietekmēs. Tas nevarētu neskart viņa dvēseli.

� Pareizi saka Kuzņecovs, � Igors Kļimovs atbalstīja. � Savāksim naudu, iedosim un teiksim: ņem, lai arī neesi to pelnījis.

Tāds priek�likums man nepatika.

� Tas nav labi � pa�i palīdzam un pa�i pārmetam. Labāk savāksim naudu tā, lai Dihnilkins neko nezina, un pa�i aizsūtīsim viņa mātei. Par to viņ� uzzinās vēlāk, kad māte viņam atrakstīs.

Pui�iem iepatikās mans plāns, vienīgi Jurijs, sniegdams man trīs rubļus, neapmierināti norūca:

� Nesapratīs Semjons jūsu smalkās izdarības, viņam smadzenēs rievu nepietiks.

Savācām pavisam astoņpadsmit rubļus. Trūcīgi! Devos pie Vadima. Cerības, protams, neloloju, jo Soboļevskis necieta �ādus filantropiskus pasākumus. Tomēr Vadims tūlīt ie�āva roku kabatā.

� Pa cik esat sametu�i?

� Pa trijniekam. � Viņ� iedeva naudu un paskaidroja savu rīcību:

� Varu iedomāties, ko nabaga sieviete pārcietusi �ī draņķa dēļ. Viņai varu ziedot ari desmitnieku.

� Nevajag. Ceļazīme maksā divdesmit rubļus. Tagad mums ir divdesmit viens ...

Pulkā sēras � miris majors Ņikitins. Tas notika Vadima acu priek�ā. No rīta abi gāju�i uz ķīmisko piederumu noliktavu.

Gāja divatā. Ņikitins bija par kaut ko sa�utis, kad pēk�ņi sētsvidū paklupa uz līdzenas vietas un nogāzās. Vadims palīdzēja viņam piecelties. Pavaicāja: �Kas jums noticis?� Ņikitins atbildēja: �Iedūrās sirdi. Tā var arī karoti nolikt.� Un tūlīt pat pakrita atkal... un nomira. Iri farkts! Gadsimta kaite.

Mācības pulkā turpinājās kā vienmēr. Ta�u galdnieku darbnīcā steidzīgi ēvelēja dēļus � taisīja zārku. Klubā gatavoja vietu atvadībām. Vairāki cilvēki devās uz kapsētu rakt kapu. Pēc pusdienām viss tika sagatavots.

Mēs dodamies atvadīties no majora. Orķestris spēlē sēru mar�us. Lasītavas zālē uz postamenta, kas pārklāts ar tepiķi, stāv sarkans zārks. Tajā guļ Jefims Ivanovi�s Ņikitins. Seja viņam pelēka un poraina kā raugs. Ausīs man skan viņa balss: �Pagaidi, māt, ļauj līdz galam izbaudīt dienesta jaukumus!� Redz, kā! Virsnieki arī miera laikā mirst. No rīta devās uz darbu, bet trijos pēcpusdienā jau tiek apglabāts. No �īs trakās steigas man kļūst dīvaini ap sirdi. Ņina Hristoforovna un Poļina, kas raud pie zārka, nepagūs ne atjēgties, kad majors jau būs zem zemes. Ta�u � neko nevar darīt � tāds nu �eit ir klimats. Ārprātīgs karstums. Jāsteidzas ...

Kopā ar savu rotu pagāju garām zārkam un apstājos pie durvīm. Pie Ņikitina radiem klāt negāju, neērti, nekāds tuvinieks viņiem neesmu. Tur stāv pulka priek�niecība. Albīna, Vadims. Soboļevskis rīkojas pareizi, patlaban �ai ģimenei nepiecie�ama palīdzība. Jā gan, tie�i pa�reiz. Bet pēc tam? Neuzkrīto�i nozust no acīm? Ja vien viņ� Poļinu nemīl un negatavojas viņu precēt...

Vadims balsta Ņinu Hristoforovnu. Blakus Poļinai � Albīna. Virsnieku sievas visapkārt zārkam noliku�as ziedus. Nav viegli tuksnesī sameklēt ziedus. Tāpēc sievietes tos atnesa no mājām � puķupodos izaudzētus � un sarindoja gar zārku. Uz sarkaniem spilventiņiem guļ majora ordeņi un medaļas. Daudz viņ� darījis savas Dzimtenes labā. Arī dzīvību atdevis. Ņina Hristoforovna viņam ne reizi vien piesacījusi: laiks doties pensijā. Tagad viņa ar meitu aizbrauks no �ejienes. Viņu dienests ir beidzies...

Virsnieki nes laukā zārku un novieto to kravas ma�īnā, kurai nolaisti borti. Ma�īna izklāta ar grīdceliņiem. Sēru mar�a pavadībā bēru procesija lēnām virzās cauri pilsētiņai. Valda necie�ams karstums, sviedri gā�as aumaļām, tomēr visi iet nesteigdamies, sērodami par Ņikitinu. Viņ� bija vienkār�s un krietns. Nezin kāpēc tikai pēc nāves cilvēkā pamana visu labo. Vadims soļo aiz zārka blakām Ņinai Hristoforovnai un Poļinai, seja viņam bāla.

Kapsētā nav neviena kociņa. Visapkārt svelmē sasprēgāju�as kapu kopiņas. Vietām redzami metālisku stieņu ie�ogojumi un izbalēju�as skārda zvaigznītes. Pa�ā malā svaiga, vēl neap�uvusi zeme � blakus nesen izraktajam kapam. Glu�i kā ierakums. Majora Ņikitina pēdējais ierakums.

Priek�ā iznāk apak�pulkvedis Prohorenko, viņ� ir nomākts. Pirmo reizi pamanu, ka virsnieks ir jau padzīvojis un dro�i vien slims dlvēks, apvītu�u sejas ādu.

� Biedri, �odien mēs atvadāmies no mūsu pulka veterāna majora Ņikitina Jefima Ivanovi�a ... ■� Balss apak�pulkvedim trīc, viņam grūti runāt. Tas laikam gan ir vienīgais gadījums, kad politdarbinieks nespēj parunāt un neviens viņu par to nenosoda.

Prohorenko pastāstīja par Ņikitina vienkār�o, bet grūto mū�u.

Runāja ari citi virsnieki. Nograndēja zalve. Skaļi ieraudājās Ņina Hristoforovna un Poļina. Man kaklā iestrēga rūgts kamols. Vadims stāvēja glu�i bāls, tomēr neraudāja.

Pāri zārka vākam bez skaņas krita mīkstās smiltis. Bet cēlā himna jau sauca cilvēkus atpakaļ � pie darba, pie dzīves, kas turpinās ...

... Pulka komandiera vietnieks apak�pulkvedis Proho-renko sastapa mani pie bibliotēkas, paņēma zem rokas kā jaunkundzi un pagāja ar mani malā.

� Sveicināts, kolēģi! Ļoti patīkami, ka esat nolēmis iestāties politskolā. Jums priek�ā interesantas mācības un aizraujo�s darbs.

� Tāpēc to arī izvēlējos.

� Kāpēc man patīk jūsu izvēle? Nu, padomājiet, izanalizējiet, � jokodams sacīja apak�pulkvedis; visa viņa seja labsirdīgi smaidīja � gan acis, gan vaigi, gan arī apaļais zods.

Neko oriģinālu nespēju izdomāt.

� Dro�i vien tāpēc, ka pats esat politdarbinieks.

� Neuzminējāt vis. Man liekas, jūs izvēlējāties �o profesiju tāpēc, ka �eit, mūsu pulkā, viens no politdarbinie-kiem jums iepaticies tik ļoti, ka gribējāt būt viņam līdzīgs. Vai ne? Es pat varu pateikt, kur� tas ir.

� Jūs neesat kļūdījies, man ļoti patīk vecākais leitnants Se�eņa, tomēr ne mazāk tuvs man ari leitnants Zigalovs. Viņ� ir lielisks cilvēks, kam varētu līdzināties. Ta�u politisko darbu esmu izvēlējies tāpēc, ka tas man ir nepiecie�ams. Man interesē cilvēki, viņu raksturi un savstarpējās attiecības.

Prohorenko uzmanīgi klausījās un piekrizdams māja ar galvu. Pēc tam viņ� man pateica tādus vārdus, kurus gribējās cie�i paturēt prātā. Tāpēc tālāko sarunu risināju izklaidīgi, pūlēdamies iegaumēt �os svarīgos vārdus.

� Dienests armijā, militārā apmācība bez politiskās un ētiskās audzinā�anas nevienam nav vajadzīgi. Tie�i idejiskais pamats nosaka armijas dzīvi. Divas karojo�as puses var būt apbruņotas ar absolūti vienādiem �ķēpiem, automātiem vai raķetēm. �īs armijas var ietērpt pat vienādās formās, kareivji var runāt vienu valodu un būt vienas nācijas pārstāvji. Par ienaidniekiem cilvēkus padara pretēji uzskati, pārliecība, piederība politiskai partijai. Pilsoņkara laikā, piemēram, dēls cēlās pret tēvu, brālis pret brāli. Galīgu uzvaru svin alla� tas, kas apbruņots ne vien ar moderniem iero�iem, bet arī ar progresīvu ideoloģiju.

Tagad pasaulē nepastāv patiesākas un zinātniski pamatotākas ideoloģijas par mūsu � marksistiski-ļeņinisko. Tie�i tai jūs kalposiet. Jūs to mācīsiet karavīriem. Esat izdarījis ļoti pareizu izvēli, es pat apskau�u jūs.

Es pasmaidīju.

� Jūs jau esat apak�pulkvedis, toties es tikai sāku.

� Tāpēc arī apskau�u! Man jau viss pie beigām. Savu esam padarīju�i, turpretim jūsu paaudzei darbs ritēs daudz augstākā pakāpē. Tā ir īsta zinātne, sare�ģīta, interesanta, par jaunā padomju karavīra audzinā�anu. Jūs, Agejev, pat nevarat iedomāties, cik daudz interesanta jums nāksies izdibināt... Un vispār � ārkārtīgi patīkami būt jaunam, dārgais kolēģi!

Bie�i domāju par savu nākamo darbu, par to, ar kādiem cilvēkiem būs jāsastopas un kur es dienē�u. Pēc karaskolas mani var norīkot jebkurā pilsētā vai arī aizsūtīt uz ārzemēm.

Par visu to pārrunāju ar Kuzņecovu un Soboļevski. Tomēr manī ir arī tādas domas, kuras nevienam neuzticu. Neērti. Kauns atzīties, ka domāju par to tik bie�i. Kauns tāpēc, ka, lai arī esmu spēris tik svarīgu soli � visai dzīvei izvēlējos politdarbu, tomēr prātā nāk glu�i puiciski sapņi. Iedomājos sevi virsnieka formā � brī�iem paras; tajā, ikdieni�ķajā, brī�iem spo�ajā � parādes, ar zelta uzple�iem. Glīts un �vītīgs es vedu Olgu zem rokas, un visi skatās uz mums. Sājos krā�ņajos sapņojumos mēdzu būt gan leitnants, gan pulkvedis, gan arī ģenerālis! Cik tālu var aizsapņoties!

Apak�pulkvedis sauc mani ne vien par kolēģi, bet arī liek izjust savu aizbildniecību.

Pulkā organizētas vakara grupas, kur gatavo karavīrus augstskolām. Tas ir ļoti saimnieciski, gribētu teikt, pat valstiski. Kareivis nodienējis pusotru gadu, apguvis militāru specialitāti, turpina to pilnveidot, tomēr priek�niecība patur prātā, ka viņa dienesta laiks tuvojas nobeigumam. Tāpēc tiek organizēti sagatavo�anas kursi, tie ir bezmaksas � kareivjiem un ser�antiem. Toties pasniedzēji saņem naudiņu, ko viņiem maksā valsts. Nodarbības notiek vakaros, lai netiek traucēta dienesta dzīve. Ne jau katram ir tiesības apmeklēt �os kursus � vienīgi tiem, kas parādīju�i īpa�u cītību un disciplinētību, pilclot dienesta pienākumus.

Tie�i �ajos kursos mani norīkoja apak�pulkvedis Proho-renko. Izsauca uz �tābu un teica:

� Karaskolā, Agejev, nekādus pārsteigumus nedrīkstat mums sagādāt. Atļauju jums apmeklēt nodarbības, kur sagatavo augstākajām mācību iestādēm. Karaskolā ir tādi pa�i iestāju eksāmeni. Dosim jums teicamu raksturojumu. Tomēr iegaumējiet: arī citi kandidāti nebūs vājāki par jums un arī raksturojumi tiem būs lieliski. Tāpēc jāgatavojas ļoti nopietni.

Es atkal trīs reizes nedēļā ik pārdienu kļūstu skolnieks � atkal krievu valoda, literatūra, algebra, fizika ... Pazīstamās mācību grāmatas. Senās skolas dieniņas. Cik gan trausli un naivi zeņķi mēs toreiz bijām! Cik tas bija sen!

Pirmo reizi saķīvējos ar politaudzinātāju Se�eņu. Jāteic gan: �saķīvējos� � pārāk skaļi sacīts. Man nav nekādu tiesību runāt viņam pretī. Viņ� ir virsnieks, bet es ierindnieks. Vienkār�i aprunājāmies un palikām katrs pie sava uzskata.

So strīdu izraisīja mans nodoms uzrakstīt nelielu stāstu, kurā gribēju izmantot Jurija Veto�kina un Dihnil-kina konfliktu. Man likās interesanta �o divu ļoti da�ādo cilvēku psiholoģiskā cīņa. Tāpēc, nolēmis lūgt padomu politaudzinātājam, sīki izstāstīju viņam topo�ā stāsta si�etu.

� Padomā�u, � sacīja �eņ�eņs. � Uzreiz atbildēt nevaru.

Sākumā nopriecājos � lai padomā vien, dos derīgus padomus. Gaidīju dienu, otru. Se�eņa gāja man garām neapstādamies, un es nolēmu, ka viņ� par mūsu sarunu būs piemirsis. Biju pat apvainojies � pirmo reizi dzīvē gāju pie viņa rado�ā darba jautājumā, ta�u viņ� to neatceras.

Tomēr dot padomu tādā lietā labāk par Se�eņu neviens nevarēja. Tāpēc kļuvu viltīgs � centos jo bie�i nokļūt viņa redzeslokā. Cerēju, ka atcerēsies manu lūgumu. Viņ� mani manīja gan, pat aprunājās par �o un to, ta�u par stāstu nesacīja ne vārda.

Reiz dieninieks iesaucās:

� Ierindniek Agejev, pie politaudzinātāja!

Se�eņa gaidīja mani rotas kancelejā, viņ� bija noguris un sadrūvējies.

� Iziesim svaigā gaisā, �eit ir necie�ami smacīgi.

Arī pagalmā nebija vēsāks, karstais gaiss vai lipa pie ķermeņa. Apsēdāmies uz sola pie ierindas mācību laukuma.

� Būs tevi jāapbēdina, Viktor, tava iecere man nepatīk.

Viņa vārdi it kā apsvilināja mani. Biju jau paredzējis, ka

labi nav, tomēr tik klaju noliegumu negaidīju. Se�eņa turpināja:

� Sacī�u tev pat vairāk: tavs stāsts nebūs patiess, tāpēc ka gribi tajā izmantot netipisku gadījumu.

� No kā tas izriet? � jautāju, pūlēdamies būt mierīgs.

� Tava galvenā kļūda ir varoņa izvēlē. Kas viņ� tāds ir? Huligāns, negatīvs tēls, cilvēks, kas ir pilnīgi neraksturīgs Padomju Armijai. Tas nav tipiski. Cik tad mūsu pulkā ir huligānu un slaistu? Dihnilkins, nu un vēl kāds. Bet tu gribi parādīt viņu tuvplānā, turklāt nolikt viņam blakus nevarīgu ser�antu. Ja tāda sagadī�anās notikusi mūsu nodaļā, tad tas ta�u mēdz būt reizi desmit gados. Mums ir lieliski ser�anti. Arī pats Veto�kins kļuvis glu�i citāds � ieguvis pieredzi, pārliecību par savu spēku. Viņa nodaļa ir viena no labākajām.

� Kāpēc gan jāvispārina? Var ta�u aprakstīt arī konkrētu gadījumu! � Centos aizstāvēt savu viedokli.

� Vispārina ne jau es, bet tu. Ja gribi par to rakstīt, tātad dzīvē esi izvēlējies tie�i �o problēmu, uzskatīdams, ka tā ir visraksturīgākā. Ne jau sava prieka pēc tu rakstīsi, bet pūlēsies risināt svarīgu problēmu. Tomēr tematu esi izvēlējies neveiksmīgu. Kas tad ir tipisks mūsu armijā? Stingrs, prasīgs ser�ants. Atceries Volinecu vai arī jebkuru jūsu vada ser�antu.

Mulsums, kas mani pārņēma sarunas sākumā, bija norimis. Nomierinājos un sagatavojos aizstāvēt savu ieceri. Atcerējos savas nebeidzamās pārdomas un jutu: taisnība ir manā pusē. Klausīdamies politaudzinātājā, gatavoju svarīgus pretargumentus, lai iebilstu viņam. Es pat slepus nolēmu: tu mani apmulsināji, un ari es tevi tūlīt pārsteig�u. Kad Se�eņa apklusa, pavēstīju viņam:

� Nekādā ziņā jums nepiekrītu, biedri vecākais leitnant!

�eņ�eņa uzacis palēcās pierē.

� Ko? Kā gan tu vari nepiekrist, ja man ir taisnība?

� Tas jums tikai tā liekas. Jūs manu ieceri aplūkojāt vienpusīgi un piemirsāt, ka pats mani mācījāt aplūkot parādības no visām pusēm. Ja atļausiet, izteik�u jums savus pierādījumus.

� Labi, � nepacietīgi sacīja politaudzinātājs. Kaut ko tādu viņ� nebija gaidījis.

� Stāstā gribu aprakstīt tie�i tipisku parādību mūsu armija: tās audzino�o spēku. Sis spēks var pārvērst pat Dihnilkinu! Turklāt, lai īpa�i izceltu �o domu, izvēlējos visgrūtāko gadījumu!

� Kāpēc jārāda tie�i slikts cilvēks? Vai tad nav iespējams parādīt �o audzinā�anas darbu citādāk?

� Ja pa�ā sākumā nesasie�u mezglu, man nebūs ko raisīt vaļā. Nebūs piemēra, kas pierāda armijas audzino�o spēku. Tikai vārgos avī�u rakstos tā notiek: kareivis izdarīja pārkāpumu, viņu izsauca komandieris, aprunājās, kareivis sasita papē�us, sacīja: �Tie�i tā!� � un labojās! Jūs ta�u zināt, ka dzīvē viss ir daudz sare�ģītāk. Tie�i to gribēju parādīt � cik jums, komandieriem, grūti strādāt ar cilvēkiem.

� Tu izbeidz tās cukurotās runas, tik un tā pagaidām palieku pie sava uzskata.

� Labi, ja manis teiktais jūs nepārliecina, atcerēsimies, ko par to sacīju�i lielie rakstnieki. Nesen mēs skatījāmies filmu �Optimistiskā traģēdija�. Kas tad ir Vi�ņevskim galvenais varonis? Sieviete. Jūras flotei visneraksturīgākais tēls. Uz karakuģa sievietēm nebija atļauts pat uzkāpt. Uzskatīja, ka tas nesot nelaimi. Bet Vi�ņevskis sūta sievieti kā komisāru uz kuģa, kura komandā valda anarhistisks noskaņojums! Vai tad viņ� nevarēja �ai lomai izvēlēties vīrieti � pieredzēju�u boļ�eviku? Varēja gan. Tomēr viņ� izvēlējās sievieti. Radīja ārkārtīgi grūtus apstākļus, lai izceltu boļ�eviku ideju spēku.

Uzvaro�i paskatījos uz Se�eņu.

Viņ� bija domīgs.

Pēc tam, mazliet samulsis, viņ� teica:

� Kas attiecas uz Vi�ņevski, varbūt jums ir taisnība. Toreiz notika revolūcija, nebija kadru. Tomēr mūsdienās krietnu komandieru un politdarbinieku netrūkst, un tāpēc vajag rakstīt par viņiem ...

Se�eņa paklusēja un pēk�ņi atklāti sacīja:

� Vai zini, Agejev, dro�i vien esmu slikts padomdevējs. Taisnība tā kā būtu man, un arī tev tā ir.

Klusībā triumfēju. Politaudzinātāju noliku uz lāpstiņām. Tomēr Se�eņa, kā vienmēr, visu sagrozīja tā, ka mana līksmība uzreiz noplaka. �eņ�eņs viltīgi lūkojās manī � ļāva mirkli izbaudīt uzvaru � un tad paziņoja:

� Tomēr ņem vērā: es nemaz nekaunos, ka nespēju dot tev prātīgu padomu, tāpēc ka līdz tādam domā�anas līmenim tevi izaudzinājis.,, esmu es. Ne jau viens, protams. Patiesību sakot, to izdarījām mēs. Tomēr mans ieguldījums tur ir. Tā kā tava uzvara ir arī mana uzvara!

Ak, 2eņ�eņ, īstākā dzīvības sakne! Jutos pilnīgi sakauts, un viņ� samierino�i teica:

� Noliec savu stāstu pagaidām malā. Kad mācīsies politskolā, izpratīsi visas nianses, tad arī varēsi ķerties pie darba.

Patie�ām tagad nepacietīgi ilgojos pēc karaskolas � man vēl daudz tur jāapgūst, jo jūtu, ka esmu sasniedzis savas sapra�anas griestus, tālāk tikt man pa�am nav pa spēkam, nepiecie�ama palīdzība, lai iedziļinātos psiholoģijas smalkumos. Man patlaban ļoti gribētos aprunāties ar Vitāliju Jegorovi�u Pepelovu � viņ� nu gan spētu nolikt visu savās vietās.

Svētdienā devāmies sestdienas talkā. Interesanti, kā mainās vārda jēga: sestdienas talka � svētdienā, un tomēr tas nevienam neliekas dīvaini. Prātoju par to ceļā uz kolhozu �Firjuza�, kur mūs ielūdza novākt kokvilnas ra�u. Tajā apvidū esam biju�i kaujas apmācību laikā. Kad dega stepe, ugunsgrēku dzēsām tie�i �ī kolhoza tuvumā.

Mūs sagaidīja priecīgi. Kolhoza priek�sēdētājs Nepesa aga � padzīvojis, maza auguma ņiprulis ar deputāta nozīmīti pie svārku atloka. Seja viņam izraibināta bakurētām, kas sētiņ nosēju�as pieri, vaigus, degunu, tomēr tās nebūt neizķēmoja viņu. Priek�sēdētājs bija smaidīgs un izturējās sirsnīgi...

� Biedri sarkanarmie�i! � viņ� teica. Tā agrāk sauca mūsu armijas karavīrus, tā dro�i vien tika uzrunāts arī viņ�. � Lūdzu, palīdziet mums. Kokvinas pogaļas atvēru�ās. Ja nepagūsim ātri novākt, ra�u var nobendēt lietus vai �afgānietis�. Ra�a ir liela. Cilvēki krietni pūlēju�ies. Palīdziet, lūdzu! Novākt ātri saviem spēkiem nepagūsim. Jūs pa�i zināt: kokvilna � tā ir valstiski svarīga izejviela.

Karavīru pulkā atskanēja apvaldīta murdoņas ko tur daudz runāt, skaidrs, ka palīdzēsim.

Turkmēnietes, ģērbtas tum�i sarkanās kleitās ar dzeltenām apmalītēm, �igli izdalīja mums milzīgus priek�autus, un mēs devāmies iek�ā kokvilnas stādu taisnajās rindās, kas bija nosētas baltām pogaļām. Laukā bataljons pēk�ņi izgaisa. Tikko bija cilvēki, un mirkli tie visi pazudu�i. Kareivji zaļajās blūzēs saplūda ar zaļajiem krūmiem.

Gāju pa vagu, plukdams balto, mīksto �ķiedru. Tā bija spilgta un saulē �ilbināja. Pogaļu bija tik daudz, ka �ķita, priek�autam jābūt piepildītam da�u minū�u laikā. Ta�u tik vienkār�i tas nepadevās. Pēc katras baltas micītes jāpasniedzas, jānoplūc, jāieliek tā priek�autā. Kad aplasīji krūmu no aug�as, paklanies katrai pogaļai, lai noplūktu krūma apak�ā. Turklāt paņemt �ķiedru no pogaļām nebija viegli � ar asajām malām tās durstīja rokas. Saule virs galvas ne�ēlīgi svilināja. Cie�i saaugu�ajās rindstarpās nejuta ne mazāko vēsmiņu.

Pēc stundas biju nosvīdis slapj� un gandrīz vai nosmacis aiz karstuma. Palūkojos visapkārt. Pa labi slējās kalni, pa kreisi pletās ieleja. Apak�ā, uz līdzeniem iecirkņiem, rūca kokvinas novācārnās ma�īnas. Tātad mums iedalīja lauku, kura slīpajās nogāzēs ar ma�īnām nevarēja strādāt. Lauku kvadrāti stāvēja kā bataljoni parādē. Augu taisnās rindas stiepās līdzīgi karavīru ierindai. Ne velti kokvilnu dēvē par �aizsardzības kultūru� � tā pat aug militārā ierindā.

Labajā rindstarpā gāja Kļūnovs un kreisajā no manis � Nātansons.

� Igor, � uzrunāju Kļimovu. � Ko tu teiksi par �o eksotiku?

� Apbrīnojami � zeme ra�o �ķiedru!

� Zeme dod visu � gan saldos persikus, gan rūgtās vērmeles. Es domāju par cilvēkiem. Mēs tikai stundu strādājam un esam jau putās, toties kolhoznieki �eit pavada visu mū�u.

� Tie�ām, viņu darbs nav vieglāks par mūsu � karavīru!

� Toties Ļovam ir labi, � teica Nātansons. � Palūkojiet, kā es trenēju rokas.

Paskatījos uz viņu. Ļova gāja pa vagu nevis sāniski, kā to darīju es, bet gan taisni. Kokvilnu viņ� vāca vienlaikus no abām rindām, snaikstīdams rokas te uz vienu, te uz otru pusi. Kustības bija asas kā sitieni. Ļova tik ļoti mīlēja boksu, ka arī strādādams iemanījās trenēties!

Paraudzījos uz turkmēnie�u tibeteikām � tās rēgojās tālu priek�ā. Viltīgs ir tas priek�sēdis � laikam ar noļuku atsūtījis �urp meitenes, lai mums būtu kauns no vi-nām atpalikt. Meitenēm rokas zibēja ātrāk nekā Nātan-sonain.

� Redzi, kam ir īsta meistarība, � sacīju Ļovarn.

� Jā gan, ar viņām sacensties grūti!

Lauka malā atradās savāk�anas punkts. Uzliku uz svariem savu pirmo vākumu.

� Pieci kilogrami, divi simti, � sacīja pieņēmējs � saulē izkaltu�am saksaulam līdzīgs vecis.

Pēc manis savu nastu uz svariem novietoja meitene ar jo daudzām bizītēm. Viņa kautrīgi novērsās, reizumis slepus uzlūkodama mani melnām, �ķelmīgām acīm.

� Se�i kilogrami! Lieliski, Keiki! � ve�uks paslavēja.

Es nodomāju: �Pārāk daudz neesmu atpalicis, tikai par

astoņsimt gramiem.� Sajutis cieņu pret sevi, pavaicāju sirmgalvim:

� Es arī esmu lieliski strādājis, vai ne?

� Jā, jā, lieliski! Daudz kokvilna salasit!

Keiki piepe�i iespurdzās smieklos un aizskrēja uz lauku.

� Kas viņai lēcies? � prasīju ve�ukam.

� Jauns meitene, viņam jautri.

Kļimovs �o skatu redzēja, viņ� bija nostājies pie svariem aiz manis. Kad atgriezāmies uz lauka, Igors vaicāja:

� Vai zini, kāpēc skuķis smējās?

� Nē.

� Viņa jau tre�o reizi atnesusi pilnu priek�autu, bet tu jau pēc pirmās uzprasījies, lai paslavē!

� Nevar būt! � Man kļuva kauns.

� Tik tie�ām. Pats redzēju. Paprasi vecim.

Svērdams kārtējo nastu, pavaicāju arī. Ve�uks atbildēja:

� Keiki jau pieci reizi atnāca. Trīsdesmit kilograms salasīja.

� Cik tad viņa dienā savāc?

� Nav daudz, � teica vecais vīrs, laikam mani mierinādams, � astoņdesmit kilogramu. Cits sieviete lasīt simt un simt �etrdesmit.

Dienas nogalē saskaitījām savu vākumu � iznāca pa piecdesmit se�desmit kilogramiem uz vīra. Muguras bija stīvas, sāpēja katrs muskulis.

� Kaut velns parautu �ito vati! � Dihnilkins pukojās.

� Ko viņa tev nodarījusi?

� Pārāk spītīga. Kad Krievijā nopļauj labību � paliek tīrs lauks, kad norok kartupeļus � melna zeme. �eit visu dienu plūcu vati, tikko atskatījos � atkal visi krūmi balti.

Pa dienu jaunas pogaļas atvēru�ās! Tā vate jau apriebusies!

Bijām domāju�i, ka pēc darba mūs vedīs atpakaļ uz pulku, ta�u priek�sēdētājs, desmit reizes pateicies par palīdzību, teica:

� Tagad, biedri sarkanarmie�i, esiet mūsu viesi. Lūdzu, nāciet mūsu mājokļos!

Viņ� kaut ko pasacīja ciemata iedzīvotājiem, un tie ātri devas pie ierindas, ņēma karavīrus aiz rokas vai apkampa ap vidukli un veda uz savām sētām. Visi laipni smaidīja, un tāpēc valodas nezinā�ana nelikās nopietns �ķērslis.

Mani, Rakitinu un Dihnilkinu pie sevis ielūdza Keiki. Līdz tam brīdim netiku viņu manījis. Keiki bja stāvējusi aiz muguras kādai padzīvoju�ai turkmēnietei, pēk�ņi, izskrējusi ierindas priek�ā, viņa satvēra mani aiz rokas un vilka sev līdzi. Trofimu un Semjonu viņa ielūdza mazliet vēlāk, laikam bija sapratusi, ka nav visai ērti tik uzkrīto�i dot priek�roku man vienīgajam.

� Iesim mans būda. Mans mamma un tētis viesis būsi, � viņa runāja, ielūkodamās Semjona un Trofima sejās. Manī viņa neskatījās, toties roku turēja stingri, vaļā nelaida.

Tīri izslaucītais pagalmiņ� bija aplaistīts ar ūdeni. Istaba, kurā mūs palūdza ienākt, noklāta ar tepiķiem. Pie sienām karājās ģimenes locekļu fotoattēli un glīts, krāsains aeroflotes kalendārs. Istabas vidū, tie�i uz tepiķa, uzklāts galdauts. Tajā milzums �ķīvju ar cienastu un liela bļoda ar treknu pienu.

Mūs sagaidīja saimnieks � gadus piecdesmit vecs turkmēnis; zem zoda viņam plivinājās tradicionālā, it kā pielīmētā bārda, acis spīdēja jautri un laipni.

� Sveicināti, dārgie viesi! Ienāciet! Sēdieties! Mani sauc Orāzs. Mūsu ģimenes uzvārds � Geļdijevi.

Samulsu�i mīņājāmies priek�telpā � kā lai �ajos zābakos kāpj uz tepiķiem? Novilkt tos, nodemonstrēt kājautus un beigās palikt basiem arī nav pieklājīgi. Nezinājām, ko iesākt. Saimnieks likās neredzam mūsu apjukumu. Viņ� tikai neuzkrīto�i pamāja uz istabas kaktu, kur gulēja vairāki pāri jaunu, ar baltiem diegiem sastiprinātu zeķu.

Cik gan smalkjūtīgi ļaudis ir �ie vienkār�ie kolhoznieki! Laikam jau ne tikai �eit, bet katrā mājā saimnieki sagatavoju�i kareivjiem zeķes. Ja nebūtu �īs uzmanības, nezinu, ko mēs būtu iesāku�i. �igli noāvām kājas, uzvilkām jaunās zeķes un ienācām vēsajā istabā. Dihnilkins tūlīt pat nometās pie galdauta un pablenza mani, it kā vaicādams: vai drīkst sākt? Pamāju, lai nesteidzas. Turkmēni ir nopietna tauta, viņi neciena pārlieku rosīgus un pļāpīgus cilvēkus. Mēs ar Rakitinu pagaidījām, kamēr saimnieks vēlreiz palūdza apsēsties. Dihnilkins, sapratis, ka rīkojies aplam, tagad mūs uzlūkoja vainīgām acīm.

Orāza aga, norādīdams uz cienastu, sacīja:

� Ēdiet, lūdzu. Tas ir �āls, � viņ� skaidroja, ar lielu koka karoti piepildīdams pialas un sniegdams tās mums. � Pēc svelmainās saules tas ir ļoti patīkams. Mēs to gatavojam no kamieļu piena. Tas ir līdzīgs kefīram.

Nogar�oju vienu malku. Dzēriens patie�ām bija ļoti tīkams, mazliet skābens, vēss � laikam to turēju�i ledusskapī, kas stāvēja turpat istabas kaktā.

Saimnieks pēc izskata bija vienkār�s turkmēņu kolhoznieks, tomēr krieviski runāja gandrīz bez akcenta. Tas mani pārsteidza, tāpēc jautāju:

� Sakiet � kur jūs tik labi iemācījāties runāt krieviski?

� Mani dēli, se�us gadus esmu valkājis karavīra formu, tāpat kā jūs, �etrus gadus frontē un divus obligātajā karadienestā pirms kara. Cīnījos pie Maskavas un Kurskas loka. Aizgāju līdz Prāgai. [3iju sapieris � būvēju tiltus, meklēju mīnas ...

Mēs visi trīs vienlaikus paskatījāmies uz fotogrāfiju pie sienas. Tas, bez �aubām, bija Orāza aga, tikai jauns, ar medaļām pie krūtīm un ser�anta uzple�iem. �odien, sastopoties ar viņu uz ielas, pat prātā neienāktu, ka �is padzīvoju�ais turkmēnis halātā un lielu, pinkainu papahu galvā reiz bijis bra�s karavīrs.

Orāza sieva atnesa mums lielas pialas ar treknu un smar�īgu viru. Tad ēdām vārītu gaļu, pēc tās � ceptu. Mēs tā pieēdāmies, ka kļuva grūti elpot. Saimniece tobrīd jau sniedza pamatīgu paplāti ar baltām, sulīgām melones �ķēlēm.

Mūsu mājās iegriezās kolhoza priek�sēdētājs. Viņ� acīmredzot apstaigāja visas sētas, lūkoja, kā tiek uzņemti viesi. Ciemats bija liels, lai apmeklētu katru māju, nepietika laika, un tomēr viņ� pārlieku nesteidzās.

Priek�sēdētājs ar katru sarokojās. Apsēdās pie galdauta un paklanījies paņēma saimnieka sniegto pialu. Un, kā turpinādams sen aizsāktu sarunu, teica:

� Jūs esat karavīri, vai zināt, kas ir sapieri? �īs mājas saimnieks ir sapieris. Orāza aga padarījis nekaitīgas neskaitāmas mīnas. Par viņu pat rakstīju�i avīzē. Pats

lasīju. Tur bija teikts, ka uzbrukuma laikā pie ciemata Zubci mūsu karaspēks tika pāri veselam, neuzspridzinātam tiltam. Ja kāds no jūsu tuviniekiem bija tankā vai an brauca uz tā kā desantnieks, tad pastāstiet vigam, ka tilts palika vesels tāpēc, ka ser�ants Orāzs Geļdijevs laikus pamanīja aizsvilinātu degauklu. Tiltu gribēja uzspridzināt kopa ar tankiem. Tomēr sapieris Geļdijevs no�āva ar automātu spridzinātājus un degauklu pārgrieza. Kad tanki traucās pāri tiltam, neviens nezināja, ka zem tā guļ ievainotais varonis, kas glābis viņiem dzīvības. Ja �is tilts tiktu iznīcināts, mūsu karaspēkam būtu jā forsē upe un daudzi karavīri paliktu guļam tās dibenā. Tādu varoņdarbu veicis mūsu Orāzs. Daudziem jo daudziem viņ� izglābis dzīvību kara laikā.

Orāza aga sēdēja pievērtām acīm. Klusēja. Varbūt viņ� atcerējās to nikno kauju, redzēja kūpo�o degauklu un lēsa, par cik sekundēm viņ� bija apsteidzis nāvi, kas uzglūnēja tik daudziem.

� Tagad Orāza aga ir mūsu kolhozā visu cienīts brigadieris. Lūk, kas ir �īs mājas saimnieks. � Priek�sēdētājs beidza savu stāstu. � Atvainojiet, dārgie viesi, tagad nu ie�u, vajag iegriezties arī citās mājās. � Nepesa aga aizgāja.

Kādu bridi sēdējām klusēdami. Orāza aga palīdzēja pārvarēt kautrību, kas neviļus bija pārņēmusi mūs --pulveri neostīju�os � tāda pieredzēju�a, varonīga fronti-nieka priek�ā.

� Mēs, dārgie draugi, savu darbu esam padarīju�i. Toreiz bijām tādi pa�i kā jūs � jauni d�igiti. Ja sāksies kar�, ienaidniekus sitīsiet jūs. Mēs, protams, palīdzēsim. Ta�u galvenais spēks esat jūs, jaunatne, to vienmēr iegaumējiet!

Kad devāmies prom, pagalmā ieraudzīju Keiki. Orāzs, ievērojis, ka mēs draudzīgi sasmaidījāmies, sacīja*

� Keiki ir mana sestā meita. Viņa brauks mācīties universitātē. Viņai ļoti patīk matemātika. �etras meitas jau pabeigu�as tehnikumus. Izgāju�as pie vīriem. Viena mācās institūtā. Keiki patlaban ir devītās klases skolniece. Divi dēli � Akmurads un Esens dien flotē. Viens � Bekmurads ir mūsu kolhoza agronoms.

� Oho, cik daudz! � Dihnilkins iesaucās. � Vesels vads!

Orāza aga pat nepaskatījās uz Semjonu. Būdams pieredzējis, viņ� jau sen bija sapratis, kas par putnu �is puisis, tāpēc, nepagodinājis ar atbildi, turpināja stāstīt. Kā izrādījās, visus viņ� vēl nebija nosaucis.

� Geļdi ir �urnālists A�habadā. Klics Ļeņingradā raksta disertāciju. Visi dēli precēju�ies. � Orāzs pasmaidīja.

� Mazbērnus neuzskaitī�u, vienīgi varu teikt, ka to man ir divdesmit trīs.

Dihnilkins acis vien blisināja. Pat nosvērtais Trofims, pa�ūpojis galvu, teica:

� Tas ir ko vērts! Jūs esat bagāts cilvēks.

� 'taisnību sacīji, dēliņ, esmu ļoti bagāts.

Iznācām uz ielas, pie ma�īnām jau drūzmējās kareivji. Kolhoza priek�sēdētājs dro�i vien bija norunājis ar mūsu virsniekiem, cik ilgi kareivji drīkst ciemoties. Tāpēc viesmīlīgie saimnieki gan laikus pagatavoja mums pusdienas, gan arī atlaida noteiktajā laikā.

Orāza aga atvadīdamies teica:

� Nāciet pie mums ciemos, draugi, jebkura laikā. Ar prieku uzņemsim jūs vienmēr, ne tikai ra�as novāk�anas reizēs. Ja takas, kuras ved uz sād�u, aizaug, tad tā pārvēr�as par kapsētu � tā teic mūsu tautas paruna. Apciemojiet mūs, padzersimies �ālu, parunāsimies par dienestu!

īss pamanīju Keiki, kad braucām ma�īnā garām Orāza mājai. Atvadoties pamāju viņai. Meitene māja pretī abām rokām.

� Skaidrs, � sacīja Rakitins, � tagad kolhozā mums būs radiņi. Agejevs �eit apmetīsies uz dzīvi. Uzvilks halātu un papahu. Viņam būs desmit dēli, piecas meitas un �etrdesmit mazbērni!

Pui�i iesmējās. Es arī smējos. Lai uzjautrinātu biedrus, piebalsoju Trofimam:

� Nāksiet pie manis ciemos. Nosēdinā�u jūs uz dārgākajiem tepiķiem, nokau�u aunu. Bet Dihnilkinam uzlik�u veselu litra pudeli... � Palūkojos uz Semjonu un, kad viņa sejā atplauka svētlaimīgs smaids, piemetināju:

� Pilnu ar visstiprāko �ālu!

� Kaut jupis parautu �ito kamieļu dziru! � Dihnilkins, karavīru smieklu pavadīts, saērcināti atcirta.

Atskatījos uz tālumā zūdo�o kolhoza ciematu. Zemas kleķa mājiņas ar plakaniem jumtiem. Cik rei�u biju noskatījies uz tādām, domādams: �I\ā cilvēki var �eit dzīvot? Dro�i vien tie ir ārkārtīgi pieticīgi ļaudis, ja spēj mitināties tādās būdās. �Un tagad izrādās, ka cilvēki �eit ne ar ko neat�ķiras no tiem, kas dzīvo lielās pilsētās. Viņus vieno kopīgais darbs, viņi audzē kokvilnu un lopus. Viņi izjūt tos pa�us priekus un bēdas, ko visi mūsu valstī. Viņi mācās institūtos un tehnikumos. Viņu mājās ir televizori un ledusskapji. Viņu darbi, domas un centieni ir tādi pa�i kā visiem mūsu tautie�iem. Orāza aga sargāja mūs no fa�istiem. Nu ko tad, ja būs nepiecie�ams, ari es aizstāvē�u viņa daudzos bērnus un mazbērnus.

Mēs esam norīkojumā. Jurijs Veto�kins ir rotas de�urants, es un Stepans � dieninieki. Lai gan Jurijs, būdams ser�ants, drīkst nestrādāt, tomēr viņ� pūlas kopā ar mums.

Noslaucījām putekļus no logiem, krāsnīm, karnīzēm. Pārbaudījām visus kaktus un starpsienas. Zinājām visus nostūrus, kur var ielūkoties star�ina Majs. Un viņ� tik tie�ām ieskatījās gan zem skapī�iem, gan aiz iero�u piramīdas, pat krāsnīm novilka ar pirkstu pāri. Aizgāja, ar tīrību un kārtību apmierināts.

Kad darbu bijām beigu�i, Stepans pienāca pie mācību saraksta palūkot, kādas nodarbības būs nākamajā dienā.

� �Pirmo gadu dieno�ajiem kareivjiem,� � viņ� skaļi lasīja. � �Temats Nr. 1. Automāta materiālā daļa. Ceturtā nodarbība: iero�a pilnīga izjauk�ana un salik�ana. Apskate, tīrī�ana, eļļo�ana.� � Tad Stepans sāka spriedelēt: � Ko tikai armijā nenākas jaukt ārā un likt kopā: lo�metējus un granātmetējus, lielgabalus un tankus, lidma�īnas un raķetes. Bet vai tu, Viktor, neesi pamanījis, ka �eit to dara ne tikai ar iero�iem?

Stepana joku sapratu.

� Vai tu jau sen esi to atklājis?

� Tikai nupat. Skat, lasu: izjauk�ana, salik�ana, tīrī�ana, un man ienāca prātā � jau divus gadus ar ikvienu no mums dara to pa�u, tikai sarakstā par to nav ne vārda.

Jau grasījos noformulēt jauno saraksta punktu, ta�u nepaguvu.

Ienāca Dihnilkins un pasauca mani:

� Iznāc parunāties!

Kļuvu uzmanīgs.

� Par ko tad?

� Tur pateik�u.

Pagājām sāņus. Dihnilkins vaicāja:

� Vai tu nezini, kas aizsūtīja naudu manai mātei?

� Kādu naudu?

� Divdesmit rubļus. Sūtīta no mūsu daļas. Turklāt no kara komisariāta pienākusi ceļazīme uz ārstē�anas iestādi.

� Dro�i vien priek�niecība parūpējusies. � Paraustīju plecus.

� Priek�niecība neko nezina. Par vēstuli pateicu tev vienīgajam.

Biju sprukās, jo ar pui�iem norunājām Dihnilkinam par naudas pārvedumu nestāstīt. Tagad �ī noruna vairs nebija spēkā � Semjons saņēmis no mātes vēstuli, un viņam kļuva viss zināms.

� Naudu mēs sametām. Tu ta�u sacīji, ka tev tās nav.

Tajā brīdī Dihnilkinu vajadzētu nofotografēt � mulsums, pateicība un pat izbīlis atspoguļojās viņa sejā.

Nolēmu, ka vislabāk būs, ja viņ� paliks vienatnē ar savām domām un jūtām. Atstāju Semjonu un devos pildīt savus dieninieka pienākumus.

Trauksmes signāls vienmēr atskan negaidīti. Ta�u �ī trauksme bija īpa�i neparasta. Sākumā viss noritēja kā vienmēr: kaujas sauciens acumirklī uzrāva rotu kājās. Pēc da�ām minūtēm jau bijām iekrāvu�i munīciju bruņutransportieros. Pēk�ņi pamanīju, ka piecelts viss pulks. Tagad acs man krietni ievingrināta. Tātad tas nav kārtējais treniņ�, kad trauksmi izsludina pa rotām. Ieraudzīju pie �tāba atbrauku�os ģenerāļus, pulkve�us, un manī jo vairāk nostiprinājās pārliecība, ka gaidāms kaut kas ļoti nopietns � vai nu mācības, vai arī no Maskavas ieradusies komisija. Bet varbūt... kar�? Varbūt tur tālu, rietumu vai arī austrumu pusē, jau iet vaļā? Ja tas tie�ām notiks, mūs piecels uz mata tāpat. Trauksmes gadījumā karavīram ir vienalga � vai tā ir kauja vai arī mācības. Man patlaban ir viss nepiecie�amais, esmu gatavs tūlīt pat doties kaujā.

Kamēr krāvām ma�īnās munīciju, mūsu komandieri saņēma uzdevumu. Tiklīdz bijām beigu�i, virsnieki aizelsu�ies atskrēja pie savām apak�vienībām. Ne reizi vien biju tīksminājies, cik ārkārtīgi precīzi un pārdomāti visi darbojas trauksmes gadījumā. Viss noris pēc priek�rakstiem: ikviens kareivis zina, kas viņam jāpaņem un kur tas jāiekrauj. Bruņutransportierī smagi nogūla kastes ar munīciju, savu vietu ieņēma kareivis, kas atskrēja pēdējais, � un viss ir gatavs! Tūlīt klāt ir arī virsnieki.

Bataljoni, rotas, baterijas, speciālās apak�vienības ne* kavējoties dodas uz izejas pozīcijām. Katra apak�vienība tur nonāks tie�i noteiktajā laikā, un braucienā izveidosies pulka kolonna vairāku kilometru garumā ar distancēm un intervāliem, kas nepiecie�ami iespējamu kodoltriecienu apstākļos. i smu pārliecināts: arī �oreiz, nakts tumsā, visas apak�vienības to veiks ātri un precīzi � ne jau velti esaru tik daudz trenēju�ies. Lieliski zinu, kas patlaban tumsā noliek visā milzīgajā pilsētiņā un tās pieguļo�ās teritorijas platībā. �Ve�i� ir glu�i mierīgi. Jaunie, vērodami mās, arī cen�as būt tādi. Tomēr pēc acīm var manīt � pui�i satraukti. Kļimovs savā vietā knosās, skatās uz visām pusēm, viņam viss �ķiet neparasts. Nātansonam drud�aini spīd melnās acis. Rakitins, kā vienmēr, ārēji mierīgs un nosvērts, tomēr es redzu, ka puisis ir uztraucies. Palūk, kā iekrampējies ierocī, pat pirksti kļuvu�i balti!

�oreiz pulks devās nevis tuksnesī, bet gan kalnos. Ma�īnas, piepūlē rēkdamas, ilgi rāpās aug�up. Ceļ� līkumoja pa kalna nogāzē izcirstu terasi. Labajā pusē slējās akmens bluķi stāvajā klintī, kreisajā rēgojās melns bezdibenis. Viena neuzmanīga vadītāja kustība � un no mūsu ma�īnas nepaliks pāri ne skrūvītes.

Rītausmā bijām nokļuvu�i kalnu grēdas dienvidu pusē. Brauciena laikā vada komandieris iepazīstināja mūs ar kaujas situāciju.

� �Dienvidnieki� cen�as tikt pāri Kopetdaga kalnu grēdai un bloķēt dzelzceļu. Mūsu pulks saņēmis uzdevumu � veikt pārgājienu, ieņemt aizsardzības pozīcijas dienvidu nogāzēs un neļaut pretiniekam izlauzties uz kalnu pārejām. Konkrētus uzdevumus saņemsim uz vietas. Kapteinis Uzlovs ir atvaļinājumā. Ceturto rotu komandē�u es. Par vada komandieri savā vietā ieceļu jaunāko ser�antu Ve-to�kinu.

� Ak tu viens! � negaidīti iesaucās Dihnilkins.

Karavīri iesmējās. Arī Zigalovs pasmaidīja.

� Biedri Dihnilkin, kāpēc esat tik ļoti pārsteigts?

� Es jau neko, � Semjons sastomījās. � Lai komandē,

Zigalovs sāka skaidrot it kā Dihnilkinam, tomēr vērsdamies pie visiem:

� Jaunākais ser�ants Veto�kins ir jauns komandieris, teorētiski sagatavots labi, tagad viņam nepiecie�ams iegūt pieredzi.

Varu iedomāties, kā tobrīd jutās Jurijs Veto�kins, � komandēt vadu � tas nav nekāds joks!

Kad ieradāmies norīkojuma vieta, kolonna sadalījās, katra reta ātri ieņēma vietu aizsegā. Kalni stāvēja, ka slavēju�i, vēj� pluinīja ērk�ķro�u krūmus un baltdad�u dzelk�ņus, � bija grūti noticēt, ka tepat, kaut kur starp akmeņiem, palejām un ieplakās, stāv simtiem bruņutransportieru, tanku, automa�īnu, lielgabalu, mīnmetēju un milzums cilvēku. Neviens neatklāja savu slēptuvi. �Pretinieka� lidma�īnas rēkdamas nesās mums pāri � tās devās izlūki idojumā.

Pulka komandieris, pēc viņa arī bataljonu komandieri deva kaujas pavēles, un apak�vienības ātri pārvietojas no aizsegiem uz aizsardzības pozīcijām. Lūk, ka mums palīdz treniņi krosā un fiziskais rūdījums. Kareivji skrēja pa stāvām nogāzēm uz saviem norādītajiem aizsardzības iecirkņiem, skrēja jo ātri, kamēr nebija atlidoju�as �pretinieka� lidma�īnas.

Pēc da�ām minūtēm kalnos atkal nemanīja nevienas dzīvas dvēseles. Kalni stāvēja, kā stāvēju�i, tādi pa�i, kādi tie bija pirms gadu simteņiem. Ta�u cilvēks, kas orientējas militāros jautājumos, lieliski saprot, ka tic ir glu�i citādi kalni. �eit radīta spēcīga aizsardzības sistēma! Pulka komandieris ar �tābu, novērtēju�i visu, ko �eit izveidojusi daba, iepludināja klin�ainajā reljefā it visu pulka varenību � tankus, artilēriju, cilvēkus, � un tagad tas viss nostājies �pretinieka� ceļā kā neieņemams cietoksnis.

Man grūti iedomāties � vai tie�ām iespējams pārvarēt tādu aizsardzību? Katrā palejā �pretinieku� sagaida automātu, lo�metēju, tie�ā tēmējuma lielgabalu blīvā uguns. Bet tos, kam tomēr izdosies izlauzties cauri �ai ugunsjos-lai, dziļumā sagaida tanki � tie samals, sa�ķaidīs.

Galvenais spēks, kas nodro�ina aizsardzības nepārvara-mību, esam mēs � karavīri.

Ja mūs atvestu �urp tūlīt pēc iesauk�anas, mēs būtu tikai liels, haotisks pūlis. Toties tagad, palūk, kāds varens spēks esam!

Tie�i mācībās sevi�ķi uzskatāmi top redzams, cik daudz mums devusi armija, cik gudri un dziļi viss pārdomāts. �obrīd ierakumos sē� automātisti, artilēristi, tankisti, katrs no viņiem nenorimti trenējies �autuvē un poligonā, katrs prot iznīcināt jebkuru mērķi dienā un naktī. Nekas nevar paslēpties no viņu modrajām, vērīgajām acīm! Nekāda ienaidnieka viltība viņus nepārsteigs. Nedz bombardē�ana,

nedz indīgās vielas viņus neiznīcinās. Jā, daudz, ļoti daudz zinā�anu esam ieguvu�i. Mācījāmies detalizēti, gājām ceļu no vienkār�ā uz sare�ģīto. Un tagad mācību kaujā kompleksi pielietosim visas zinā�anas.

Mūsu rotai dots sevi�ķs uzdevums. Pulka komandieris, paredzēdams iespējamu desanta operāciju mūsu aizmugurē, pavēlēja Zigalovam organizēt pārejas aizsardzību.

Tagad mēs braucam savos bruņutransportieros atpakaļ � atkal tuvāk mākoņiem.

No kalna pārejas pavērās lieliska panorāma. Bija skaidra, saulaina diena. Nekad vēl nebiju redzējis tik daudz no mūsu planētas. Kopetdaga grēda stiepjas no austrumiem uz rietumiem kā milzīga dinozaura mugurkauls. Sānu atzarojumi ir līdzīgi ribām, apaugu�i ar zāli un krūmājiem, slīd lejā pa labi un pa kreisi � daļa uz Irānas robe�as pusi, daļa līdz Karakuma smiltājiem. Vienā no kolosālās grēdas mugurkaula skriemeļiem mums pavēlēts ieņemt aizsardzību, novērot apkārtni un nepieļaut desanta izcel�anu.

Tur sastapām sve�a pulka karavīrus. Viņiem bija sapieru zīmotnes.

Kareivji kaut ko būvēja no svaigi tēstiem baļķiem un baltiem, nesen sazāģētiem dēļiem.

� Kas �eit top? � vaicāju kādam sapierim.

� Vēlāk redzēsiet.

Piegāju pie Se�eņas.

� Varbūt tie ir �pretinieki�?

� Nē, tie ir �neitrālie� sapieri. Viņi ceļ novēro�anas torni priek�niecībai.

� Ak tā! Tātad noteikti būs desants, � es secināju.

Se�eņa apstiprino�i pamāja.

� Jā. Nezinu, kā �pretinieks�, toties priek�nieki gan mums sagādās rūpes. Vai �kaujas lapiņas� paņēmāt?

� Paņēmu.

� Tad pēc iespējas drīzāk izdosim pirmo. Atgādiniet cilvēkiem par karadarbības īpatnībām kalnos! Te jums būs reglaments, izlasiet patstāvīgi. Jūs dro�i vien jau esat sapratis vienu svarīgu apstākli, kas radies �ajās mācībās?

Nebiju sapratis neko, �ķita, notiek parastas kaujas mācības, vienīgi daudz lielāka mēroga, kādu līdz �im nebiju pieredzējis. Se�eņa sāka skaidrot:

� Parasti kaujas mācībām gatavojamies iepriek� un visos aspektos � rīkojam partijas un komjaunie�u sapulces, mobilizējam cilvēkus. Tagad viss notika negaidīti.

Tomēr tas nenozīmē, ka varam iztikt bez politiska nodro�inājuma un partijas ietekmes! Sājā gadījumā mainīsies tikai pasākumu forma. Jums un Kuzņecovain, dariet to viņam zināmu, personiski uzdots atgādināt jūsu nodaļas karavīriem par saistībām, kuras viņi uzņēmu�ies sacensībai, un panākt, lai tās tiktu izpildītas �eit, mācību laikā.

Jurijs Veto�kins, komandēdams vadu, mazliet stomījās. Parastās mācībās viņ� neap�aubāmi justos dro�āk, ta�u �eit, kur traucē karadarbības īpatnības kalnu apstākļos, viņam pēk�ņi uzticēju�i komandēt vadu!

Grasījos viņam pasacīt priek�ā, ta�u Veto�kins tā paskatījās uz mani, ka tūlīt aprāvos. Es pat apvainojos. Atradies karavadonis! Ne jau sev � tev gribēju palīdzēt. Ja negribi � nevajag arī, mācies peldēt patstāvīgi.

Kad aizsardzības organizē�ana tika pabeigta, jaunākais ser�ants pasauca:

� Kuzņecov, Agejev, pie manis!

Aizskrējām. Viņ� veda mūs nostāk un, lai visi dzirdētu, skaļi teica:

� Dosieties izlūko�anā!

Kad bijām nonāku�i aiz klints radzes, Jurijs vērīgi nopētīja mūs, kā apsvērdams, kādu iespaidu radīs tas, ko viņ� gatavojās sacīt. Un patie�ām � viņ� pateica ko tādu, kas mūs ārkārtīgi pārsteidza.

� Ve�i, paldies jums par atbalstu. Palīdzējāt man tikt galā ar Dihnilkinu � arī par to tencinu, ta�u tagad pietiek � esmu kļuvis cits cilvēks. Tāpēc arī tevi, Agejev, apturēju, neļaunojies. Kāds tad bū�u komandieris, ja man visu sacīs priek�ā? Tas nav vajadzīgs, taktiku esmu mācījies ser�antu skolā. Ar vadu tik�u galā patstāvīgi.

Veto�kins lūkojās uz mums, iecietīgi smaidīdams. Pirmo reizi redzēju viņu tādu � pieaugu�u, nopietnu cilvēku, kas apzinās savu vērtību, prot komandēt un iejūtīgi, biedriski lūdz netraucēt.

� Bet izlūko�anā jums patie�ām jādodas. Mūsu vads atrodas flangā. Vajag noskaidrot, vai tuvumā nav ērtu laukumu, kur varētu izcelties desants. Nedomāju vis, ka viņi lēks mums tie�i uz galvas vai uz �īm klintīm! Vispirms viņi izcelsies kaut kur maliņā. Tāpēc izpētiet, vai mūsu spārnā nav tādu ērtu vietu. Kuzņecovs būs vecākais! Izlūko�anai dodu stundu. Rīkojieties!

Stepans pielika roku pie bruņucepures.

� Tie�i tā!

Es klusēju. Tagad esmu padotais, sarunāties ar vecākajiem man neklājas.

Gājām pa kalna nogāzi un abi domājām nevis par mu�u uzdevumu, bet gan par negaidītajām pārvērtībām Jurija Veto�kina raksturā. Kāpēc tās ir negaidītas? Tāpēc, ka mēs līdz �im nebijām domāju�i par to, kas norisinājās un kam, bez �aubām, vajadzēja notikt. Lūk, tāpēc �is pārvērtībās mūs tik pēk�ņi pārsteidza.

Stepans sacīja:

� Jurijs lieliski mūs atsēdināja, taktiski un nepārprotami.

Cietu klusu. Sirdi kremta tāds kā aizvainojums. Tomēr par ko gan apvainoties? Jurijs apklusināja mani bez rupjībām, ar skatienu vien, nepateica neko aizvainojo�u. Man pa�am uz sevi jādusmojas par savu neapķērību.

� Vai sāksim izlūkot? � Stepans vaicāja.

� �Tie�i tā!� sacīji tu, tad arī pats komandē! � es atcirtu.

� Beidz niķoties. Vispirms gribēji teikt priek�ā vada komandierim, tagad atsakies dot padomu izlūkpatruļas vecākajam.

Stepanam bija lielisks garastāvoklis. Es vēl brīdi pa-stīvējos, tad sacīju:

� Nepiecie�ams sameklēt ne tikai vietu, kur iespējama desanta izcel�anās, bet arī pieejas kalna pārejai, kuras varētu izmantot �pretinieks�.

� Pareizi, � Stepans piekrita. � Vai zini, galva tev strādā, ne velti karaskolai gatavojies.

Nogriezāmies aiz klints radzes un aiz līkuma, nostāk no ceļa, ieraudzījām nolaidenu, tomēr diezgan līdzenu un pla�u laukumu.

� Desantnieki �eit nolēkt var, � sacīja Stepans. �Akmeņu te nav, nolai�oties neapdauzīsies. Atzīmēsim �o vietu. Tagad iesim meklēt citas.

Bijām aizgāju�i diezgan tālu, tomēr līdzīgus laukumus nekur nemanījām. Kalnos bija vēss un valdīja klusums � citādāks nekā mūsu barhanos. Lai gan spīd tā pati saule un atrodamies tai tuvāk Kopetdaga virsotnē, tomēr brīnies, tā nevis dedzina, bet mīļi glāsta. Pū� atspirdzino�s vēj�, tīkami smar�o zāle.

� Būtu labāk �eit uzcēlu�i pulka pilsētiņu � īsts kūrorts! Kāpēc jāmoka cilvēki svelmē? � sacīju Stepanam.

Viņ� pasmīnēja.

� Ja bālu to teicis dienesta pirmajā gada � dies ar tevi, toties tagad tas ir nepiedodami.

� Ak tā?

� Ko gan var iemācīties �eit, kūrortā? Ja kaut kas atgadīsies, aizsūtīs tevi lejā, tuksnesī, un kļūsi glu�i mīksts! Toties tagad esi kā rutks, tevi var sūtīt kaut vai elles ugunīs � visu izturēsi.

Man nebija ko iebilst. Atgriezāmies desanta iespējamās izcel�anās vietā. Pēk�ņi manī atausa ļoti vienkār�a un, manuprāt, pareiza doma.

� Klausies, Stepan, ja �pretinieks� izceļas �eit, tad kāpēc mums jāsē� tur, aiz tās klints? Viņu vajag no �ejienes kniebt nost gaisā un arī uz zemes neļaut koncentrēties grupās.

� Pareizi. Iesim, jāziņo pēc iespējas ātrāk. Kas zina, kad �is desants uzkritīs virsū.

� Ziņo pats. Viņam mani padomi nav nepiecie�ami.

Stepans uzreiz kļuva skarbs.

� Izbeidz dzīt jokus! Met pie malas savu ambīciju. Viņ� tev aizrādīja pelnīti. Turklāt laikus. Viņam priek�ā teik�ana vairs nav vajadzīga. Ta�u kauja ir pavisam kas cits, �eit ikviena pienākums ir ievērot ari citu domas. Personiskiem aizvainojumiem te nav vietas.

Ziņojām Veto�kinam par izlūko�anas rezultātiem un par mūsu apsvērumiem. Jurijs kļuva domīgs. Viņ� saprata, ka mums ir taisnība, tomēr pārcelt vadu uz citu vietu bez rotas komandiera atļaujas nedrīkstēja. Viņ� devās apspriesties ar Zigalovu. Drīz vien atgriezās. �igalovs nāca viņam līdzi.

� Kur jūs atradāt ērtu laukumu? � ātri vaicāja leitnants; varēja manīt, ka rūpestu viņam bija daudz.

� Tur, aiz pagrieziena.

� Iedarbini! � �igalovs pavēlēja tuvākā bruņutransportiera vadītājam. Mums strupi izmeta: � Sēdieties. Braucam.

�igalovs pārlūkoja apkārtni un, atbalstīdams Veto�kinu, sacīja:

� Jūsu lēmums ir pareizs, jāpārceļ uz �ejieni viss vads. Ierīkojiet tran�ejas �ajā un tajā tur nogāzē. Sitīsim desantu gaisā un viņiem visbīstamākajā � nolai�anās brīdī. Veto�kin, lieliski esat izdomājis!

Jurijs izslējās, izrieza krūtis, tomēr arī uz mani pa-blenza vainīgām acīm, it kā gribēdams teikt: �Piedod, ka mani slavē par tavu priek�likumu.�

Vads ātri iekārtojās jaunajās pozīcijās un sāka ierakties. Izraku savu ierakumu. Uzrakstīju un noformēju �kaujas lapiņu�. Palūdzu Veto�kinam atļauju aiziet pie politaudzinātāja, lai parādītu savu daiļdarbu.

Kad ierados vietā, kur pirmīt atradās mūsu vads, tur jau slējās gatavs novēro�anas tornis ar kāpnēm un margām. Ātri gan sameistaroju�i tie sapieri! Viņu tur vairs nebija. Aizbrauku�i. Tikai viens kareivis vāca kaudzē skaidas un �ķēpeles. Tagad tornī noņēmās sakarnieki � uzstādīja lauka telefona kastītes.

Vēl nebiju paguvis sameklēt Se�eņu, kad sākās ļoti interesanti notikumi. Tie tik negaidīti un strauji sekoja cits citam, ka pat nepaguvu atgriezties pie savējiem un visu to laiku paliku turpat, pie torņa. Pa ceļu atjoņoja piecas vieglas automa�īnas: viena mirdzo�a volga un �etri ga-ziki. No volgas izkāpa mar�als! Viņ� bija liela auguma, padrukns, tomēr bra�s un spēcīgs, sirmiem deniņiem, biezam uzacīm, mierīgu skatienu, pie krūtīm daudz ordeņu plāksnī�u. No gazika izkāpa pavēlnieks � uzreiz pazinu un atcerējos viņa stāstījumu. No citām ma�īnām izkāpa man nepazīstami ģenerāļi.

Mar�als nesteigdamies uzkāpa novēro�anas tornī.

Man gan veicās: lai arī dienesta beigās, tomēr esmu redzējis dzīvu mar�alu! Visi pui�i mani apskaudīs!

Aug�ā atskanēja mierīga, solīda balss:

� Kaujas mācību vadītāji, ziņojiet, kas �eit notiks.

Vaicātājs bija mar�als. Pie viņa ātri pienāca gar�, kalsens ģenerālisun attina vaļā karti. Tā �aukstēdama sāka plivināties vējā. Ģenerālis vēl nebija paguvis to savaldīt un uzsākt ziņojumu, kad debesīs atskanēja lidma�īnu rūkoņa. Tās lēni peldēja gaisa, un �ķita, ka to motoru troksnis piepilda visu pasauli. Kad lidma�īnas sasniedza novēro�anas torni, no tām glu�i kā kartupeļi sāka birt tum�i kamoliņi. Tie lidoja sāņus un pārvērtās baltās pieneņ* pūkās.

Desants! Sirds krūtīs sāka pukstēt vēl skaļāk. Izpletņlēcēji laidās pavisam uz citu vietu, nevis uz to, kurp es ar Stcpanu biju ieteicis pārcelt vadu. Gribēju skriet pie Veto�kina, ta�u sapratu, ka_ mani, vientuļu kareivi, uzreiz pamanīs mar�als un ģenerāļi. Apturēs, tincinās: kāpēc es te slaistos? Ko viņiem atbildē�u? Ka nācu parādīt polit-audzinātājam �kaujas lapiņu�? Muļķīgi. Iegāzī�u gan 2i-galovu, gan Se�eņu. Labāk palikt tepat zem torņa. Nogaidī�u piemērotu brīdi � tad arī aizlaidī�os.

Desants tobrīd laidās lejā no zilajām debesīm, un vēj� to nesa tomēr uz mūsu izraudzīto laukumu. Man kā akmens novēlās no sirds. Tūlīt mūsu pui�i liks viņiem trūkties! Labi redzēju, kā mums pāri lidojo�ie desantnieki savilka �tropes, lai varētu ātrāk tikt zemē. Cik precīzi viņi aprēķināju�i lidojuma ātrumu un vēja iedarbību! Desantnieki nolaidās augstās klints otrā pusē uz tā pa�a laukuma, un no turienes atskanēja automātu un lo�metēju �āvieni.

� Zēl, ka no �ejienes neko nevarēsim redzēt, � aug�ā pēk�ņi ierunājās mar�als. � Tornis uzcelts neīstā vietā.

� Kaujai par kalna pāreju vajadzēja notikt �eit pēc desanta izcel�anās. Netieku gudrs, kas tur varētu �aut, � ziņoja mācību vadītājs, juzdamies vainīgs. � Atļausiet, es noskaidro�u un do�u rīkojumus.

� Noskaidrojiet, � mar�als atļāva.

� Vai te ir kāds no apak�vienības? � iekliedzās mācību vadītājs.

Neviens neatsaucās.

Ģenerālis pārliecās pāri margām un ieraudzīja mani.

� Kareivi!

� Ierindnieks Agcjcvs, � stādījos priek�ā.

� Izsauciet pie manis vecāko komandieri.

� Tie�i tā!

Skrie�us devos pie Zigalova. Ziņoju leitnantam un kopā ar viņu atgriezos, lai ziņotu par pavēles izpildī�anu.

Ta�u nepaspēju, jo ģenerālis uzreiz uzklupa leitnantam.

� Kas �eit notiek! Kāpēc jūs neaizsargājat pāreju, kā tika pavēlēts, un pieļaujat patvaļību?

Zigalovs kļuva bāls un, pūlēdamies savaldīties, atbildēja:

� Es aizsargāju pāreju ar rotas galvenajiem spēkiem. Vienu vadu esmu izvietojis desanta iespējamās izcel�anās vietā.

Kauja aiz klintīm, kā par spīti, vērtās pla�umā, tur jau grandēja sprādzieni.

Mācību vadītājs vairs nespēja sevi savaldīt.

� Mēs �eit uzcēlām torni, mar�als atbrauca noskatīties kauju par kalnu pāreju, ta�u jūs visu izjaucāt!

� Man nebija zināmi jūsu plāni, biedri ģenerāli, un esmu rīkojies, vadoties pēc apstākļiem, � strikti atteica Zigalovs.

Man likās, ka taisnība leitnantam, tomēr pārāk zema bija viņa dienesta pakāpe, salīdzinot ar ģenerāli. Saniknotais mācību vadītājs vada komandieri dro�i vien pamatīgi sodīs.

Negaidīti iejaucās mar�als:

� Pjotr Nikolajevi�, ļaujiet leitnantam iet, jūs esat man vajadzīgs.

� Ejiet! �- strupi, it kā nolamājis izmeta mācību vadītājs.

Zigalovs aizgāja, turpretī es biju tik ļoti nobijies, ka paliku stāvam zem torņa. Doties Zigalovam līdzi nebija nekādas jēgas-. Mans vads atradās citā vietā.

� Kāpēc jūs norājāt pavisam nevainīgu komandieri? � pēk�ņi skarbi jautāja mar�als.

Tagad sapratu, kāpēc viņ� aizsūtīja prom Zigalovu � negribēja viņa klātbūtnē strostēt pēc dienesta pakāpes vecāko.

� Viņ� ta�u pārkāpa.� ģenerālis steidzās paskaidrot.

� It neko viņ� nav pārkāpis! � atcirta mar�als. � Jūs pats to lieliski saprotat. Viņ� rīkojās, vadoties pēc apstākļiem. Mēs �urp ieradāmies ne jau ar alvas zaldātiņiem spēlēties. �eit ir reāls karaspēks un reāla kaujas situācija. Leitnantam nav nekādas daļas gar jūsu skatu torni. Viņ� atrada desanta iespējamo izcel�anās vietu, sagaidīja uzbrucējus ar karaspēka daļu un aizsargā kalnu pāreju. Biedri pavēlniek, apkopojot rezultātus, lūdzu jūs atzīmēt �o leitnantu! Starp citu, kā viņu sauc?

Visi klusēja, un es negaidīti, pats sev par brīnumu, līksmi izgrūdu:

� Leitnants Zigalovs!

� Kas tā par parādību? � jautāja pārsteigtais mar�als un palūkojās uz mani no torņa.

� Ierindnieks Agejevs, � ziņoju aizlūsto�ā balsī.

� Ko jūs �eit darāt?

� Atnācu ziņot par pavēles izpildī�anu.

� Kādas?

� Biedrs ģenerālis mani sūtīja pēc vecākā komandiera.

� Kāpēc tad neziņojāt?

� Nepaguvu. Jo uzreiz... � Saminstinājos, nevarēju ta�u teikt, ka ģenerālis sāka bārties. � Jo uzreiz.. _#

Mar�als pasmaidīja.

� Labi, mīlīt, savu uzdevumu esat izpildījis, ejiet!

Joņoju uz savu vadu, priecādamies, ka Zigalovam nebūs nepatik�anu.

Atskrējis pie savējiem, vēl neatguvis elpu, pavēstīju visiem:

� Zēni, nupat runāju ar mar�alu!

Kareivji, vēl iekarsu�i pēc nesenās kaujas, izbrīnīti blenza manī.

� Ar ko? � Veto�kins jautāja.

� Ar mar�alu.

� Kā viņ� �eit uzradies?

� Vai redzējāt uz ceļa braucam vieglās ma�īnas?

� Nu un tad?

� Mar�als atbrauca ar volgu.

� Par ko tad tu ar viņu runāji?

� Viņ� teica, ka mēs un Zigalovs esam pareizi rīkoju�ies!

� Urā! � ieaurojās Dihnilkins, un pārējie viņam pievienojās.

Tobrīd pa lauku, apvienodamies grupās, ātri skraidīja desantnieki. Viņi nozuda tie�i mūsu acu priek�ā, it kā zemē iegrimtu. Ja mēs �autu ar kaujas patronām, skaidrs, ka daudzi paliktu guļam �ajā laukā. Ta�u tā bija mācību kauja, un desantnieki�turpināja pildīt savu uzdevumu. Un kā vēl! Nebijām paguvu�i apjēgt, kur viņi pazūd, kad viņu cepures jau ieņirbējās mums aizmugurē. Prasmīgi un izveicīgi pui�i! Cik ātri viņi pavisam nepazīstamā apkārtnē atradu�i apvedceļus un apslēptas pieejas kalnu pārejai! Kamēr Veto�kins organizēja riņķveida aizsardzību, mūsu aizmugurē � pārejā iedegās kauja. Desantniekiem nebijām īpa�i vajadzīgi. Mūs bloķēja neliela viņu grupa, toties galvenie spēki devās triecienā uz pāreju. Tie�i tā viņiem bija nepiecie�ama! Uzvarētājus vēlāk noteiks vidutāji. Tie ņems vērā it visu: kādus zaudējumus esam sagādāju�i desantam, tam vēl gaisā esot, un vai ar atliku�ajiem spēkiem �pretinieks� spētu ieņemt kalnu pāreju. Man �ķiet, ka spētu gan � ļoti enerģiski un atjautīgi ir �ie pui�i, parādās tur, kur neviens viņus negaida.

Protams, viņi varētu gūt panākumus tikai tāda gadījumā, ja �eit aizsargātos nevis mūsu rota, kuru vada 2i-galovs un Se�eņa, bet kāda cita. Mūsējos pievārēt viņiem nebūtu pa spēkam. Kamēr paliktu dzīvs kaut vai viens ceturtās rotas karavīrs, kalnu pāreja būtu mūsu rokās. Par to esmu pilnīgi pārliecināts!

Delnas man ir asiņainās tulznās, sāp visi kauli, galvā trula smagme. Uz mirkli mitējos, lai atvilktu elpu. Paskatos debesīs uz spilgtajām, durstīgajām zvaigznēm, uz kalnu grēdas tum�o milzeni. Blakus tran�eju rok Stepans. Citi pui�i tumsā nav redzami, vienīgi dzirdami lāpstu dobjie sitieni pret sauso zemi un klinkstieni, kad tām apak�ā pagadās akmeņi.

� Stepan, � es pasaucu,

� Ko?

� Pīppauze.

Viņ� pienāca man klāt.

� Izpumpējies?

� Jā. Paskaties, kādi krā�ņumi uz plaukstām.

� Piekrītu, kareivju dzīvē valda zināma vienveidība, tomēr saskatu to citā aspektā. Rakt tran�ejas � tā ir neizbēgama nepiecie�amība, � ja neieraksies � aiziesi bojā un neizpildīsi tos komandieru un �tābu uzdevumus, par kuriem nule runāji. Ievēro, īstenot �īs ieceres tomēr uzticēts tev � kareivim. � Stepans brīdi klusēja, tad, kaut ko atcerējies, ierunājās �irgtāk: � Mūsu darbībā pamanīju kādu citu vienveidību. Karavīrs jebkurā situācijā � lai tā būtu aizsardzības, sastap�anās vai uzbrukuma kauja, apie�anas manevrs, cīņa ielenkumā �, vārdu sakot, vienmēr un visur pilda divus uzdevumus: ne soli atpakaļ vai arī zibenīgi uz priek�u. Vai to ievēroji?

� Nebiju par to domājis.

Aizgājām katrs uz savu pusi. Es no jauna kā apsēsts �grauzos� zemē, ar niknu spītu atkārtodams pie sevis vārdus: �Ierakums � karavīra cietoksnis.� Viens, divi � triecu lāpstu zemē � �Ierakums ... viens, divi... karavīra .. viens, divi... cietoksnis�. Un tā vairākas reizes.

Rītausmā sākās kauja. Apkārtne vēl grima tum�ā zilgmē. Blāzma, kas svīst pirms saullēkta, vēl nebija manāma. Nakts melnums pamalē pakāpeniski izbalēja � kļuva zilāks. Tie�i �ajā stundā �pretinieka� tanki metās virsū mūsu pozīcijām. Biju domājis, ka mūs atklās tikai no rīta, pēc tam izlūkos mūsu pozīcijas un sāks gatavoties uzbrukumam. Vārdu sakot, kamēr �pretinieks� to visu izdarīs, pagūsim mazdrusciņ nosnausties, paēst brokastis. Tomēr mūsu sāncen�i nevilcinājās. Viņu izlūki acīmredzot bija krietni pastrādāju�i naktī un sen jau mūs atklāju�i. Citādi viņi nevarētu sagatavot �o triecienu vēl pirms ausmas.

Nav vārdam vietas, pret mums cīnās lielisks komandieris � uzbrukumam izvēlējies ļoti piemērotu brīdi. Viņ� zina, ka pēc ārkārtīgi grūtā pārgājiena pa kalnu upes gultni un pēc nakts darba mūsu spēki ir sasprindzināt? līdz pēdējai iespējai. Viņ� labi saprot, ka pēc pārgājiena atpūsties nevarēsim. Sāksim ierakties. Atdosim visus spēkus nocietinājumu cel�anai. Kad būsim pārguru�i līdz nāvei, tie�i tad viņ� dos triecienu!

Tanki tuvojās ātri. Tie gandrīz saplūda ar zemi, vienīgi torņu silueti reizēm iznira no nakts zilgmes un tapa redzami uz debesu fona.

Jā gan, artilēristiem ņemt tos uz grauda nenāktos viegli! Tādos apstākļos gandrīz visi tanki glu�i veseli nonāktu līdz mūsu ierakumiem.

Tad arī mums �ī diena sagādātu tādu pārbaudījumu, kādu �etrdesmit pirmajā gadā izturēju�i panfilovie�i.

� Granātmetēj nieki, iznīcināt tankus! � Veto�kins deva komandu. �- Lo�metējniekiem un automalisticm iznīcināt kājniekus!

Atskanēja �āvieni. Rīta zilgmē spo�i atpiniksnīja uzliesmojumi. To nebija daudz. Mācību patronas mums izdalīju�i ne pārāk dāsni. Savām tā, lai vidutāji redzētu, ka nesnau�am un uzbrukumu cen�amies atsist.

Tanki zilgmē slīdēja aizvien tuvāk un tuvāk mūsu tran�ejām.

� Visiem sagatavot prettanku granātas! ~~ Veto�kins iesaucās.

Nodaļu komandieri glu�i kā atbalss atkārtoja viņa komandu.

Ievēroju, cik pārliecināti, skaļi un bez liekas steigas komandē Jurijs.

Tanki bija jau pavisam tuvu. Tagad vajadzētu sākties pa�am galvenajam. Tā jau ir tā izturības pārbaude, kurai mūs gatavoja.

Tanki lien mums virsū. Tie jau ir blakus. Vēl mirklis � un viņi velsies pāri tran�ejai. Tanku mehāniķi vadītāji apgriezīs uz vietas smagās ma�īnas, nobrucinās ierakuma malas un apraks mūs dzīvus. Viņi iznīcinās mūsu nodaļu un atbrīvos ceļu saviem kājniekiem, kas uzbruks mums.

Ta�u tas nenotiks. Mēs apturēsim ienaidnieku.

Jā gan, Stepans Kuzņecovs stāsies pretī tankam! Kļi-movs, ilgi negudrodams, metīsies virsū lo�metējam kā Matrosovs, lai glābtu savus biedrus. Rakitins līdz pēdējam elpas vilcienam �ķaidīs ienaidniekus ar laidi, dūrēm, plosīs ar zobiem, un, ja vajadzēs piedzīvot Jurija Smirnova likteni, viņ� ne tikai nenodos kara noslēpumu, bet arī nomirs tā, ka bendes trīcēs bailēs, atcerēdamies vien padomju karavīra vīri�ķību! Ļova Nātansons, kustīgs kā ūdenszāle, arī pieveiks ienaidniekus gan. ar automātu, gan ar savu veiklību un attapību. Paskatījos uz Dihnilkinu. Ek, Sem-jon, cik daudz nepatik�anu tu esi sagādājis mūsu nodaļai, cik bie�i tirdīji nervus komandieriem! Tomēr ari tev nepagāja secen armijas rūdījums. Kopīgajā kaujas ierindā ari tu neatkāpsies, cīnīsies tāpat kā visi. Tikai � vai tev pietiks iek�ējās disciplīnas gadījumā, ja paliksi viens? Paskatījos uz Semjona sarauktajām uzacīm, uz viņa niknajām, zaļajām acīm. Pirmo reizi visā dienesta laikā man radās ticība viņam. Tas vairs nav vecais Semjons! Daudz pārvērtību viņā notiku�as. Un viņ� izturēs!

Vidutāji apturēja �pretinieka� tankus. Tiks apsvērti visi �par� un �pret�, tiks novērtēti mūsu in�enierdarbi un �pretinieka� pēk�ņā uzbrukuma efektivitāte. Uzvaru pie�ķirs taisnīgi, jo vidutāji ir objektīvi ļaudis. Un tomēr, lai ko viņi nolemtu, esmu pārliecināts: �ajā kaujā uzvaru guvām mēs! Galu galā tas man labāk redzams, jo zinu, kādi cilvēki aizsargāja �īs pozīcijas ...

Jebkura pavēle jāizpilda tie�i noteiktajā laikā, kaut arī tas būtu saistīts ar draudiem dzīvībai. Neskaitāmas pavēles jāpilda karavīram dienesta laikā. Tas alla� saistīts ar gribas un spēku sasprindzinājumu, citreiz ar ilgsto�u darbu bez miega un atpūtas. Tātad pavēle ne vienmēr ir patīkama, to izpildīt palīdz nepiecie�amības apzinā�anās, disciplinētība, ticība komandieru gudrībai un tālredzībai. Tomēr karavīra dzīvē ir viena pavēle, kura tiek izpildīta bez piepūles un saspringtības. Sirds pati lido pretī �ai pavēlei. To izziņo PSRS aizsardzības ministrs, un tā saucas �Par kārtējo iesauk�anu un atbrīvo�anu�.

Esmu izlasījis kalendārā, ka līdz pat �im laikam pastāv da�ādas laika skaitī�anas sistēmas. Kop� Kristus dzim�anas patlaban ir 1971. gads. Pēc musulmaņu kalendāra � 1388. gads, pēc bizantie�u �kop� pasaules radī�anas� � 7577. gads.

Mums, kareivjiem, arī ir sava laika skaitī�ana. Mūsu gads sākas un beidzas tajā dienā, kad tiek publicēta aizsardzības ministra pavēle par iesauk�anu un atbrīvo�anu.

Ja, iedams cauri pulka pilsētiņai, ieraugi starojo�u kareivja seju, tad zini: pēc mūsu, karavīru, kalendāra viņam ir svētki � pavēle izdota, izlasīta, un drīz vien �is pr, brauks mājās.

Pulkā atkal plosās fotografē�anās epidēmija. Pēc aizsardzības ministra pavēles iznāk�anas ikviens grib iemū�ināt bildē sevi, draugu, komandierus, kazarmu, zīmīgas vietas pulka pilsētiņā. Fotografējas pa vienam, divatā, kopā ar visu nodaļu, rotu.

Visus sasmīdināja kapteinis Uzlovs. Viņ� iznāca no kazarmas star�inas Maja pavadībā, uzmeta skatienu tiem, kas sēdēja, un tiem, kas pozēja fotogrāfiem. Tad pasauca:

� Rota, pie manis!

Aizskrējām.

� Man ir jau gatavas fotogrāfijas, varbūt paņemsiet atmiņai? � Kapteinis paņēma no star�inas apjomīgu paketi, izvilka no tās da�as bildes un izsauca: � Zikovs, Agejevs, Kuzņecovs, Dihnilkins ...

Pazīt sevi bija grūti. No fotogrāfijas mūsos blenza tievi un bāli zēniņi. Star�ina Majs vienā no pirmajām fiziskajām nodarbībām bija iemū�inājis jauniesauktos. Bija smieklīgi un pat mazdrusciņ skumji skatīties sevī. Tomēr tie�i tādi arī ieradāmies armijā.

Mēs vēl ilgi aplūkojām bildes, rādījām cits citam, smējāmies.

� Skaties, mans ietērps kā tikko no veļas mazgājamās ma�īnas izvilkts!

Star�ina Majs itin kā nejau�i piemetināja:

� Un nav nevienas karavīra izcilības zīmes.

Neviļus paskatījāmies cits uz citu � tik tie�ām! Tagad katram pie krūtīm vesela virkne nozīmī�u: �Padomju Armijas teicamnieks�, otrā sporta klase skrie�anā vai kādā citā sporta veidā, tre�ās klases vadītājs, GDA, �etoni par uzvarām sacensībās un komjaunie�u sarkanie karodziņi ar Ļeņina attēlu. Toties galvenais ir tas, ka dodos mājup ar man dārgo partijas biedra kandidāta grāmatiņu kabatā.

�tāba istabā, kurā strādā Vadirns, viss atgādina par majoru Ņikitinu � viņa galds, krēsls, rakstāmpiederumi. Jaunu ķīmiskā dienesta priek�nieku vēl nav iecēlu�i. Galds ir tuk�s.

Dzīve Vadimam aplauzusi ragus, viņa sejā rūpju pilna izteiksme. Kustības un gaita kļuvu�as straujākas, vienaldzība pazudusi bez pēdām. Viņ� pat runā glu�i citādi � parupji, ari joki kļuvu�i skarbāki.

� Piekāp pie maniem sen�iem, apskaidro situāciju,.,

� Kā tad tā, vai tu nebrauksi? � Biju pārsteigts,

� Nē.

� Kāpēc?

� Tādā brīdī Ņikitinus nedrīkstu pamest.

To nudien nebiju gaidījis! Vadims savu mū�u ne ar vienu netika rēķinājies, ka tikai pa�am būtu labi!

� Pat atvaļinājumā nebrauksi?

� Nē. Viņas netic, ka atgriezī�os ...

� Kam tev viņu ticība? Tu neesi Poļinas vīrs.

Vadims ļaunām acīm ieurbās manī.

� Vai sajēdzi, ko runā?

� Kas tad ir?

� Viņas nupat apglabāju�as tēvu, zeme vēl nav no�uvusi, bet es jau ņem�u pēdu, ko?

� Tu mani nesaprati, � pūlējos izlocīties. � Uz mājām vajag aizbraukt � tēvs ar māti gaida.

� Tāpēc arī lūdzu tevi, aizej, izskaidro, kas par lietu. Un vispār... � Vadims cie�i uzlūkoja mani. � Vai atceries, kad nāci pie manis aprunāties?

� Vai mazums ar tevi runāts �ajos gados...

� Tā saruna bija īpa�a. Mums no tās nekas neiznāca. Atminies, sacīju tev, ka pats daudzos jautājumos vēl neesmu ticis skaidrībā?

� Atceros. Toreiz rakstīju iesniegumu partijai.

� Viktor, toreiz tev sameloju.

� Kādā ziņā?

� Tādā, ka neesmu ticis skaidrībā. Man jau sen viss bija skaidrs. Tagad arī tu sapratīsi, kāpēc ngribu atgriezties pie saviem sen�iem. Vai zini, kāda kārtība valdīja mūsu mājās?

� Kā lai to zinu? Neesmu pie tevis bijis.

� Kaut arī būtu bijis, tik un tā neko nepamanītu. Es pats tikai �eit, armija, apjēdzu, kas un kā. Mūsu mājā ir pavisam cita pasaule. Itin kā maza planēta. Nekādi notikumi, pārmaiņas vai likstas pāri mūsu slieksnim nav tiku�as. Pie mums vienmēr valdīja tīrība, pārticība, klusums. Tēvs ņēma rokās svaigu avīzi un runāja: �Nu, ko viņi tur atkal izgudroju�i?� Vai uztvēri � �viņi�?

� Jā.

� Tagad vairs nespēju ar viņiem dzīvot. Negribu. Tomēr par to viņiem teikt nevajag. Vienkār�i pasaki, ka atgriezī�os vēlāk. Tā, vecais, nekļuvu es par kinoaktieri!

� Kas tad mainījies? Brauc mācīties kopā ar Poļinu.

� Būsim paskatīties, kā saka Nātansons. Lai Ņina Hristoforovna nomierinās.

� Viņa ta�u vienmēr sapņojusi tikt prom no �ejienes.

� Tas gan, tikai toreiz �eit nebija kapa. � Vadims brīdi klusēja. � Tāda, vecais, tā situācija � vīrs it kā neesmu, tomēr esmu devis tik daudz avansu, ka atkāp�anās ceļa vairs nav. � Vēl paklusēja un piemetināja: � Un ne tikai tāpēc, ka devu avansus � bez Poļinas es tagad ne soli. � Soboļevskis pasmīkņāja. � Tāda, vecais, ir dzīve. Vārdu sakot, raksti, neaizmirsti.

Man ienāca prātā vārdi, kurus sacīja Vadims, kad ieradāmies garnizonā: �Ne jau visi no �ejienes atgriezīsies

jās.� Un tie�i viņ� vienīgais nepārnāks mājās, lai ari glu�i cita iemesla dēļ, nekā bija domājis.

Par manu lēmumu mācīties karaskolā Soboļevskis teica:

� 2ēl, zaudēji divus gadus. Ja tu iestātos uzreiz pēc iesauk�anas, tagad beigtu jau otro kursu.

� Toreiz to nevarēju. Tu ta�u atceries, kādi mēs bijām un ko domājām par armiju?

� Jā... � Vadims smīnēdams pa�ūpoja galvu.

� Domāju, ka iegūtās karavīra zinības man noderēs.

� Tev taisnība. Kļūsi par augstākās klases virsnieku! Apskau�u.

Atvadījāmies sirsnīgi... Nodomāju, ka armijā ierados it kā Vadima draugs, un ari tagad �ķīrāmies kā draugi, tomēr mūsu draudzība �ajos divos gados kļuvusi pavisam citādāka.

Raugos smiltājos, un nezin kāpēc iesmeldzās sirds. Tā mēdz būt, atvadoties no kaut kā dārga un tuva. Glu�i kā viļņi man pretī ceļas barhani un sastingst, gaidīdami, ko viņiem teik�u atvadām.

Atzīstos, sākumā nobijos no jums. Jūs man likāties miru�i un baigi kā viss, kas saistīts ar nāvi. Tagad pazīstu tevi, tuksnesi, tu nebūt neesi briesmīgs, tu esi dzīvs, bagāts un labs. Ir tādas vecenes, kuru skarbā āriene slēpj neizmērojamu labsirdību. Tomēr tu savas bagātības atdod tikai stipriem un uzstājīgiem cilvēkiem, tādiem kā Stepans vai Umarovs.

Es tevi vienmēr paturē�u atmiņā, tuksnesi! Da�s labs no mūsu pui�iem atbrauks pie tevis. Vajag ta�u izpētīt, kāpēc Amudarja novirzījusies no Kaspijas uz Arāla jūru. Dro�i vien to nāksies piespiest atgriezties vecajā gultnē, jo auglīgajām zemēm nepiecie�ams ūdens.

Kas zina, varbūt kāds no mūsējiem �eit cels pirmo saules elektrostaciju? Igors Kļimovs, iespējams, dosies meklēt zeltu. Varbūt kāds zinātnieks laboratorijā jau ieguvis tādu vielu, kas tavus smiltājus drīz vien pārvērtīs auglīgā augsnē, un Karims Umarovs ar Skibovu atbrauks �urp audzēt kokvilnu? Sauc pie sevis, tuksnesi, vilini �os pui�us! Tava dzīvība un slava cilvēku rokās, viņu darbos. Bez cilvēkiem tu esi tikai smilts, nedzīvs ielāps uz mūsu zemeslodes.

Ardievu, tuksnesi... Tomēr nē, uz redzē�anos! Varbūt mēs vēl tiksimies!

Tikai tagad, kad, �ķiroties no pulka, skumjas sa�ņaudz sirdi, sapratu, kāpēc star�ina Majs palicis Karakumā virsdienestā, kāpēc 2igalovs nolēmis kļūt par kadru virsnieku. Iemeslu, protams, daudz. Viens no tiem � savas specialitātes cienī�ana. Laikam jau katram cilvēkam visai dzīvei atvēlēta ierobe�ota �ī cienī�anas deva. Nav iespējams vienlaikus mīlēt ziemeļu sniegputeņus un dienvidu tveici. Tomēr runa ir ne jau par klimatu, bet gan par cilvēkiem, ar kuriem ilgi dzīvots kopā, daudz izciests un paveikts. Darba mīlestība dro�i vien var būt tikai viena, tāpat kā mīlēt pa īstam var tikai vienu sievieti. Tāpēc jau star�ina Majs palika �eit virsdienestā un dienēs vēl piecus vai desmit gadus. Var arī gadīties, ka drīz vien aizbrauks. Tomēr vienmēr, lai kur viņ� dzīvotu, gan pulku, gan I<a-raktimu pieminēs ar mīlestību.

Tāda ir �ī dīvainā darba cienī�ana, mīlē�ana.

Kad mani iesauca armijā, sapņoju kļūt raķetnieks vai jūrnieks, sliktākajā gadījumā � tankists. Kādas dvēseliskas mokas biju pārcietis, nokļuvis kājniekos! Toties tagad, nodienējis divus gadus, nejutu par to ne mazāko no�ēlu. Un tas nebūt nav svarīgi, vai tu ej, vai arī tevi ved. Starp citu, loti pareizi teikts: mūsdienu kājnieki soļo tikai parādēs. Dienesta gadi man pagāju�i tik interesanti, piesātināti un lietderīgi, ka esmu pārliecināts: nekur citur man tik labi neklātos. Cik daudz interesantu ļau�u esmu sastapis mūsu pulkā! Ja es būtu nokļuvis kādā citā karaspēka daļā, neiepazītu �igalovu, Se�eņu, Uzlovu, Māju. Sie cilvēki ta�u tik būtiski ietekmēju�i manus nākotnes plānus. Tātad arī mana nākotne neveidotos tik lieliski kā patlaban.

Nē, ne druscitiņ neno�ēloju, ka divus gadus esmu dienējis kājniekos.

Ikviens karavīrs lepojas ar savu iero�u �ķiru, uzskata to par labāko. Man pirmajā vietā � kājnieki!

�odien visu darīju pēdējo reizi: biju pirtī, pusdienoju ēdnīcā, apstaigāju pulka pilsētiņu, iegriezos klubā, pārlaidu skatienu kazarmai, sakārtoju gultu, iegāju iero�u istabā, atvadoties noglāstīju savu automātu.

Un nu jau esam stacijā. Mūs pavadīt ieradās ne tikai komandieri, bet ar! daudzi pilsētiņas iedzīvotāji. Man ir visvairāk �personisko� pavadītāju: Vadims, Ņina Hristo-forovna, Poļina, Albīna.

Cen�os nesastapties ar Albīnas skatienu, lai gan viņas priek�ā neesmu vainīgs, tomēr jūtos ne visai labi.

Vadims tēlo bra�uli: redziet, kāds esmu � izturīgākais no visiem, jūs braucat prom, turpretim es palieku. Ta�u labi zinu, kas viņam ir uz sirds � viņ� būtu laidies no �ejienes kā vēja spārniem, vienīgi apstākļi neļauj to darīt. Ilgi viņ� �eit nenoturēsies, pierunās Ņinu Hristoforovnu aizbraukt.

� Neaizmirsti, vecais, raksti, � saka Vadims, acīs viņam nemiers un tāds kā lūgums.

Uzlovs �odien ir neparasti laipns un labsirdīgs. Viņam acīmredzot grūti �ķirties no mums.

Zigalovs spēcīgi paspieda man roku, likās pat, ka grasījās apkampt, tomēr nokaunējās, vienīgi pateica:

� Paldies tev, Agejev, par visu. Pēc karaskolas beig�anas brauc uz mūsu pulku, dienēsim kopā!

Toties Se�eņa nenokaunējās vis, pievilka sev klāt, piespieda pie krūtīm, paplik�ķināja pa muguru un, slēpdams �ķir�anās sarūgtinājumu aiz mākslotas jautrības, sacīja:

�� Tagad, Viktor, pēc tavas aizbrauk�anas man būs daudz vieglāk strādāt.

� Vai tie�ām tik daudz nepatik�anu esmu sagādājis?

� Pārāk āķīgus jautājumus man uzdevi!

� Jaunie karavīri uzdos jums vēl āķīgākus. Cilvēki tagad ar katru gadu kļūst sare�ģītāki.

� Tie�ām mūsu darbs kļūst arvien grūtāks. Sasmelies karaskolā visjaunākās gudrības, kad. atbrauksi, pamācīsi mani. Do�u tev rotu.

� Oho! Tad jūs jau būsiet Prohorenko vietā!

... Spīdīgie, zaļie vagoni ar garu, dzeltenu svītru uz pulētajiem sāniem sakustējās. No vagonu durvīm, logiem un no perona māja simtiem roku. Prombrauco�ie un pavadītāji vēl kaut ko sauca cits citam steigā. Dro�i vien tie bija ļoti svarīgi vārdi, pa�i pēdējie, pa�i vajadzīgākie... tomēr cauri valdo�ajam troksnim un riteņu klaudzē�anai neko vairs nevarēja sadzirdēt.

... Samarkandā mūsu vagonā iedrāzās vairāki uz' pui�i. Iedegu�i. Galvās melnas, �etrstūrainas tibeteikas. Katram rokās bija sainītis. Puisis, kas nāca pa priek�u, kādu meklēja.

� Tas ta�u Karims Umarovs! � Stepans pazina.

Izdzirdējis Stepana balsi, Karims metās pie mūsu kupejas.

� Esiet sveiks, puikas! � viņ� iesaucās un mā�odamies pielika roku pie tibeteikas. � Soboļevskis sūtīja telegramma � jūs braucat!

Mēs apkampām viņu visi reizē, grūstījām, bukņījām pa muguru.

Beidzot viņ� apturēja mūs, teikdams:

� Vilciens stāv īsu brīdi. Es atnesu dastarhanu.

Viņ� pamāja saviem biedriem, un tie sāka tīt vaļā sainī�us. Karims tobrīd iepazīstināja ar pārējiem.

� Tas ir brālis Mirza, tas ir brālis Julda�s, tas ir brālis Vahids, tas ir brālis Erkins, tas ir jaunākais bra�ka Akramd�ans.

� Oho, cik tev daudz brāļu!

� Mājās vēl trīs māsas palika!

Karima brāļi velti laiku nezaudēja. Viņi veikli, prasmīgi un, galvenais, ar patik�anu klāja galdu. Cienastu bija tik daudz, ka pietrūka vietas, kur uzlikt.

� Sen jūs gaidām. Neviens nesacīt, kad kara e�elons nākt � kara noslēpums!

Viens no brāļiem cēla priek�ā milzīgu emaljētu bļodu, un vagonā uzvēdīja plova tīkamais aromāts.

� Ēdiet, lūdzu, ļoti lūdzam. Ja jūs būtu mana māja nākt, es trīs aunus nodurt! Vīns, araks, pacienāt. �ņabi �eit nenesu. � Karims pakratīja pirkstu un, �ķelmīgi piemiedzis aci, sacīja:

� Kara e�elons nedrīkst. Karims Umarovs disciplīnu zina!

Mēs smējāmies. Pa to laiku Karima brāļi laipni un uzstājīgi cienāja karavīrus.

� Lūk, to pagar�ojiet � tas saucas bagursaks, bet �is � samsa ...

� Visi mans brāļi arī armijā ies. Mirza pirmais. Būsirn prasīt kara komisāram, lai mūsu pulkā sūtīt. Kāds veselība biedram leitnantam Zigalovam, Se�eņam, kapteinim Uzlo-vam, star�inam Majam?

� Visi veseli. Sūta tev sveicienus, � es sacīju. Un tie nebija meli � ja viņi zinātu, ka satiksim Umarovu, noteikti nodotu viņam sveicienus.

� Ai, paldies! � Umarovs nopriecājās. � Atceras Kari mu?

� Protams, vai tad var aizmirst, kā tu nodzēsi ugunsgrēku un izglābi kolhoza kokvilnu!

� Visi kopā dzēst, bet ne Karims viens!

� Kā tev �ogad veicas darbā?

� Kokvilna labs. Plānu izpildījām. Tagad dodam virs plāna.

� Lieliski! Laikam tev vēl vienu ordeni iedos? � Dih-nilkins pamāja uz Karima krūtīm.

Umarova svārkus rotāja apbalvojumi. Blakus Darba Sarkanā Karoga ordenim mirdzēja nozīmīte �Padomju Armijas teicamnieks�. Karims atbildēja Dihnilkinam jokodams, tomēr visi sapratām, ka tas ir glu�i nopietni.

� Ordeni Karims pirms armijas dienesta prata dabūt. Pēc armijas skolas vajag Darba Varoni nopelnīt!

� Pareizi, � pui�i piekrita.

Pa radio izziņoja vilciena atie�anu. Kupejā bija jautri. Ka rimu apkampa, brāļiem spieda rokas.

� Brauciet, puiki, ciemos, � Umarovs lūdza, � kad vien gribat, kā brāli būsim gaidīt!

Umarovs izlēca laukā jau no ejo�a vilciena, skrēja blakus mūsu logam, kamēr vilciens uzņēma ātrumu.

Aizzibēja Uzbekijas saulainās stacijas, melnncainās uz-bekietes ar vīnogām, melonēm, arbūziem, persikiem. Tuvojās Krievija. Pamazām iestājās rudens. Debesis kļuva pelēkas. Sāka sijāt lietus.

Atkal pieķēru sevi pie domas, ka viss ir glu�i kā sapnī. Bija tikpat drēgni, tādas pa�as peļķes ņirbēja vējā, kad devāmies armijā.

Pat stacijā atskanēja mar�s profesionāli tehniskās skolas audzēkņu izpildījumā. �ķita, ka tie ir tie pa�i pui�eļi, tādās pa�ās formās, tikpat centīgi kā toreiz viņi piepūta vaigus. Ta�u tagad par viņu muzicē�anu pasmaidīju.

Puikas spēlēja nesaskanīgi. Kā nekā no mar�iem �o to sajēdzu!

Mamma un tētis satraukti pūlējās ieraudzīt mani starp vienādi ģērbtajiem karavīriem, kas lēca laukā no vagona. Klusu piegāju pie viņiem no sāniem un parupjā balsī noskaldīju:

� Esiet sveiki!

Mamma sasita rokas un metās man pie krūtīm. Tētis arī apskāva un nobu�oja uz vaiga. Pēc tam izlikās, ka viņam acī iekritis gruzītis, un lieti�ķi centās to dabūt laukā ar kabatlakatiņu. Māte aizvien vēl turēja mani savos apkampienos, baidīdamās palaist vaļā, it kā ar to pa�u e�elonu es dotos prom uz karaskolu.

Piepe�i māte atjēdzās, nosodo�i paskatījās man acīs un klusām pa�ukstēja:

� Kāpēc tu ar Olgu nesasveicinies?

� Ar Olgu? � Gandrīz vai iekliedzos. � Kur tad viņa ir?

�- Tepat, tev aiz muguras.

Es pagriezos. Manā priek�ā stāvēja Olga. Tikai ne tā, ar kuru kādreiz mācījos skolā. Bet glu�i citāda: stalta, labi noaugusi meitene, ar tikpat brīnumaini skaistu, tomēr neuzkrīto�u seju kā leitnanta Zigalova sievai. Gribējās viņā arvien lūkoties un lūkoties bez gala! Vienīgi acis �ai pasakainajai skaistulei bija tādas pa�as kā tai skuķei, ar kuru kādreiz kopā slēpoju.

� Sveika, Olga! � sacīju nezin kāpēc �ukstus un satvēru viņas roku.

� Sveiks, Viktor! � viņa atbildēja tikpat klusu un nodūra acis.

Skatījos viņā, un sirds dauzījās aiz laimes � Olga ir �eit! Viņa nebija mani pavadījusi, toties atnāca sagaidīt � tas jau daudz ko nozīmē! Pēk�ņi atcerējos to tabakas smaku un pasmaidīju, � ja tu smēķē un ar tevi notiku�as vēl kādas netīkamas pārvērtības, tas viss tīrais nieks! Tagad esmu stiprs, spēju ar jebkuru cīnīties par tevi, Olga. Es tevi nevienam neatdo�u. Galvenais � ka esi atnākusi!

Devāmies uz mājām �etratā. Māte turēja mani zem rokas. Ar otru es spiedu Olgas siltos pirkstus. Tēvs nesa manu �emodānu.

� Cik smags! � sacīja tēvs. � Vai tikai neesi atradis zeltu Karakurna smiltīs?

� Tu, tēt, uzminēji: tik tie�ām zelts.

Par grāmatu nolēmu pastāstīt mājās.

� Kad brauksi uz karaskolu? � prasīja māte.

� Pēc mēne�a.

Māte nopūtās.

� Nevajag, mamm, mēs vienmēr bijām un būsim kopā, lai arī kur es atrastos. Vai tiesa?

Viņa skumji pasmaidīja un pamāja ar galvu. Sacīt �jā� neuzdro�inājās � baidījās, ka ietrīsēsies balss.

� Kā tev klājas institūtā? � jautāju Olgai.

� Esmu pārcelta tre�ajā ... Tu esi atpalicis � steidzies panākt!

Nodomāju: nē, mīļā Olga, neesmu atpalicis! Esmu izgājis tādu dzīves skolu, kas daudzkārt pārspēj tavus divus kursus un turklāt vēl visu institūta programmu. Pēc �īs skolas beig�anas izdod nevis diplomu, bet gan mar�ala zizli, to pa�u, par kuru runāja �e�eņa.

Mums pretī nāca cilvēki. Vīrie�i labvēlīgi un jautri uzlūkoja mani un manu formas tērpu. Viņi visi bija it kā mani seni un labi paziņas. Tagad zināju: �ie ļaudis civilajos uzvalkos ir ne tikai in�enieri, pārdevēji, frizieri vai pe-dagogi, bet arī ierindnieki, ser�anti, rezerves virsnieki � lo�metējnieki, tankisti, sakarnieki, jūrnieki vai raķet-nieki, � mani iero�u �ķiras biedri.

PIRMAIS GADS

Ar ko sākas dienests 3

Pulkā

Pirmie atklājumi 24

Ierindā

36

Pārdomas

48

Pirmais solis pretī varoņdarbam 56

Pavasaris

60

Patīkams pārsteigums 69

Ārkārtējs notikums '75

Vissenākā zinātne 95

Svelmainā vasara 104

Kaujas un politiskā sagatavotība 114

Rudens pārbaude 131

OTRAIS GADS

Es esmu �vecais�

160

Jauniņie

170

Stepana meitene 179

Ikdiena

184

Uz mū�u 197 Prieks 207

Se�eņa �ķiļ dzirksti 219

Komandiera prieks silda arī kareivi 227

Parastas lietas 237

Lielās kaujas mācības 253

Vistīkamākā pavēle 266

Владимир Карпов МАРШАЛЬСКИЙ ЖЕЗЛ Записки рядового Виктора Агеева Повесть

Рига �Лиесма� 1983 На латышском языке Перевел с русского Арманде Мвлналкснис Художник Арнолде Креслиньиг

Vladimirs Karpovs MAR�ALA ZIZLIS

Ierindnieka Viktora Agejeva piezīmes Redaktors A. Tilla

Mākslinieciskā redaktore M. Dragūne Tehniskā redaktore G. SJepkova Korektore L. Smilga

Nodota salik�anai 16.05.83. Parakstīta iespie�anai 11.08.83. Formāts 84X108/32. Tipogrāfijās papīrs № 2. Literatūras garnitūra. Augstspiedums.

14.? uzsk. iespiedi.; 15,02 uzsk. krāsu nov.; 16,98 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Pasūt. № 909-5. Cena 1 rbl. 10 kap. Izdevniecība �Liesma�, 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. № 238/ 31616/J-28(i 1. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tiporāfijā �Cīņa�, 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40.