Jauna tik�anās ar armijas ģenerāļa Mihaila Kazakova atmiņām. Jauna tik�anās ar cilvēku, kam bija � tagad jau jāsaka � bija � interesants liktenis. 1977. gadā izdevniecība �Liesma� laida klajā viņa pirmo atmiņu grāmatu �Jebkuri flangi�, kas veltīta latvie�u sarkanajiem strēlniekiem pilsoņu kara laikā. Būdams �o vēsturisko kauju dalībnieks, Mihails Kazakovs ar lielu cieņu stāsta par saviem iero�u biedriem, izseko viņu kauju ceļu no Lo�metēju kalna un Smoļnija līdz Kahovkai un Perekopam. �Var rasties jautājums: kāpēc es, vologdietis, stāstu tie�i par Latvijas dēliem, nevis, teiksim, par Melnās jūras jūrniekiem vai Donas kazakiem,� M. Kazakovs raksta. �Es ņēmu vērā veco, gudro patiesību: jāstāsta citiem tikai par to, ko pats labi zini, ko esi izjutis, ko karsti mīli. Manā dzīvē izgadījās tā, ka es uzreiz iemīlēju mazo latvie�u tautu, iemīlēju bargā, bet svētā laikā � kopīgā cīņā pret fa�ismu � un piec tam centos par to uzzināt pēc iespējas vairāk.

Visus pēckara gadus es apmeklēju Latviju. Iedro�inos ticēt, ka �eit man ir uzticīgi un dārgi draugi. Man patīk latvie�u savdabīgā tautas māksla, viņu mazliet kautrīgā viesmīlība, viņu īdzīgā labsirdība un sare�ģītais humors. Kara gados es redzēju, kā latvie�u sievietes raudāja pie savu bērnu kapiem. Bet ne reizi neredzēju asaras vīrie�u acīs. Dro�i vien tas tāpēc, ka latvie�i vienmēr raugās tālēs, no kurām pū� ļauni vēji.. .�¹

Ļaunie kara vēji... Tie savirpoja mierīgos tīrumus un me�us, ar savu karsto elpu apsvilināja mūsu pilsētas un ciemus, visu nopostot savā ceļā.

Pēc manas visdziļākās pārliecības, cilvēks, kas ir bijis karā un kaut reizi ieskatījies nāvei acīs, nekad � līdz savai pēdējai stundai � no tā neatgrie�as. Lai arī ienaidnieka lode vai bumba viņu saudzējusi, lai arī viņ� pārnācis mājās sveiks un vesels, bez nevienas skrambiņas, tik un tā savās domās un jūtās viņ� vienmēr atrodas tur, ierakumos, komandpunkta, pie iznīcinātājā stūres, pie periskopa, tankā, tajā augstienē, kur krita labākais draugs ...

Arī Mihails Kazakovs �neatgriezās� no kara � ne no pilsoņu kara, ne Lielā Tēvijas kara. Savās domās un jūtās viņ� visus �os gadus atradās tur � pie Kahovkas, Brjan-skas, Voroņe�as, Stepes frontē, pie Donas, Kurskas, savā 10. gvardes armijā, kas atbrīvoja Latviju no hitleriskās okupācijas.

�Labs biedrs,� par M. Kazakovu raksta Padomju Savienības Mar�als I. Bagramjans, �sabiedrisks un dzīvespriecīgs, viņ� tai pa�ā laikā vienmēr palika īsts komunists � principiāls un pa�kritisks, nebaidījās teikt patiesību acīs tiem, kam pakāpe bija augstāka. Nevainojami godīgs, atklāts, prasīgs, taisnīgs un objektīvs cilvēku novērtējumā. Mihails Iļji�s baudīja priek�nieku un padoto cieņu un autoritāti.�²

Par karu uzrakstīts daudz zinātnisku grāmatu, memuāru un daiļliteratūras. Bet, ja salīdzinām tā apjomus, tā telpu � gan laika ziņā, gan ģeogrāfiski �, visda�ādāko kauju daudzumu, kurās karavīri veica varoņdarbus, ja salīdzinām �os kara apmērus ar visu, kas par to uzrakstīts, tad kļūst skaidrs: mums jāzina vēl vairāk un jāsaglabā �īs zinā�anas pēcte�iem.

�ī grāmata tika rakstīta, kad nāca klajā L. Bre�ņeva atmiņas �Mazā zeme�, kuru nozīmi nav iespējams novērtēt par augstu. Tajā ar notikumu dalībnieka un aculiecinieka patiesīgumu stāstīts par vienu no grūtākajiem kara sektoriem un Mazās zemes aizstāvju varonīgās epopejas prizmā faktiski apskatīti visda�ādākie grūto kara gadu aspekti. Atmiņām cauri strāvo vēsturiskums un dziļi vispārinājumi. Tajās nesaraujami saistīta vēsture un �odiena.

L. Bre�ņeva �Mazā zeme� nevarēja neietekmēt arī mūs, kad mēs strādājām pie �īs grāmatas. �ī ietekme jūtama pirmām kārtām mūsu dzīves pamatprincipu un normu uzsvēr�anā, kas bija nozīmīgi karā un arī �odien paliek spēkā. Tas ir katra padomju karavīra dziļais internacionālisms, lai arī kādu vietu viņ� ieņēma visas tautas cīņā pret fa�ismu.

Savās iepriek�ējās grāmatās M. Kazakovs atcerējās visu savu kauju ceļu � ceļu no sarkanarmie�a un politiskā cīnītāja pilsoņu kara laikā līdz armijas komandierim Tēvijas kara gados. �ī grāmata veltīta kaujām Latvijas teritorijā. Manuprāt, tas nav vienkār�i aculiecinieka stāstījums, ko pau� cilvēks, kas vadīja gvardes armiju, bet arī savdabīgs piemineklis karavīriem, kas atnesa latvie�u tautai Nākotni.

Un ne velti par gramatas nosaukumu krievu valodā k|uva rinda no Bulata Okud�avas dzejoļa, kas tagad pārtapis dziesma. Mihails Kazakovs visu mū�u (izņemot ļoti īsu laiku, kad bija kavalērists) dienēja kājniekos. Ar kājnieku karaspēku bija saistīta viņa frontes un mierīgā ikdiena; arī viņa taktiska un stratēģiskā domā�ana, ja tā var izteikties, bija saistīta ar kājnieku karaspēku. Un, beidzot, kājnieki (protams, sadarbībā ar citām iero�u �ķirām) bija tas galvenais militārais spēks, kas �etrdesmit ceturtajā��etrdesmit piektajā gadā izgāja cauri visai Latvijai � no Zilupes līdz Saldum, atkarojot okupantiem katru mūsu zemes pēdu.

Armijas ģenerāļa M. Kazakova atmiņās ar patiesu sirsnību runāts par cilvēkiem, kas uz saviem pleciem, ar savām sirds asinīm iznesa smago kara nastu. Gandrīz visas 1418 Lielā Tēvijas kara dienas un naktis Mihails Kazakovs atradās pa�ā kauju mutulī. Viņa kauju ceļu pavadīja daudzi valdības apbalvojumi, ieskaitot augsto Padomju Savienības Varoņa nosaukumu. M. Kazakovs bija Rīgas, Ludzas, Rēzeknes, Madonas un Ogres goda pilsonis.

Latvie�u tauta vienmēr atcerēsies tos karavīrus � krievus un ukraiņus, gruzīnus un baltkrievus, uzbekus un azerbaid�āņus, visu mūsu valsts tautību cilvēkus, kas, ne�ēlodami sviedrus un asinis, atbrīvoja to no fa�isma. �im cildenajam mērķim kalpo arī M. Kazakova grāmata �Mēs ar tevi, brāl, no kājniekiem�.

G. Kurpnieks

A � Armija

AK � Armijas korpuss

Aps. D � Apsardzes daļa

Gv. A � Gvardes armija

Gv. SD � Gvardes strēlnieku divīzija

Gv. SK � Gvardes strēlnieku korpuss

KD � Kājnieku divīzija

KP � Kājnieku pulks

NR � Nocietinātais rajons

SD � Strēlnieku divīzija

SP � Strēlnieku pulks

T. Br. � Tanku brigāde

TD � Tanku divīzija

TK � Tanku korpuss

Tr. A � Triecienarmija

(1943. gada 16. aprīlis�1944. gada 16. jūlijs) t. VISSVĒTĀKAIS

Patlaban, kad es rakstu �īs rindas, man blakus uz galda atrodas mūsu partijas XXV kongresa materiāli. Es pārlasīju Leonīda Bre�ņeva referātu kongresā un atkal atrodos tā iespaidā. Tas ir dokuments ar milzīgu politisku nozīmi. Nevijus gribas lietot epitetu �varens�. Varens mūsu partijas � pasaules pārveidotājas � dokuments. Tās skatiens vērsts nākotnē, reālajā nākotnē, kuru ceļ padomju tauta ar savām sirdīm, prātu un rokām. �ajā dokumentā ietverts viss: gan laikmeta gaita, gan pagātnes vērtējums, gan katra cilvēka vieta kopējā ierindā. Man � divu karu dalībniekam � kļuva siltāk ap sirdi, kad Leonīda Bre�ņeva referātā es izlasīju, cik augsti partija, visa tauta novērtējusi mūsu darbu frontē.

Grāmatā �Jebkuri flangi� es jau apliecināju � esmu laimīgs, ka piederu pie savas paaudzes, un negribētu dzīvot nevienā citā laikā. Domāju, ka tā sprie� arī ikviens cits XX gadsimta dēls, kura varonīgie darbi guvu�i visas tautas atzinību Padomju Savienības Komunistiskās partijas XXV kongresā.

Manā dzīvē bijis daudz notikumu. �is tas ir aizmirsies, bet daudz kas joprojām jundī atmiņu. Teiksim, vēls rudens septiņpadsmitajā gadā. Tāpat kā visa Krievija, mana dzimtā Veļiku�as sād�a (Vologdas pusē) vētraini pārdzīvoja revolūcijas uzvaras gājiena pirmos mēne�us. Padomju vara mūsu un kaimiņu pagastos nodibinājās uzreiz un uz visiem laikiem. Oktobra pirmo gadu notikumi pilnībā aizrāva mani. Kurp, kādu ceļu iet? Uz �o jautājumu es sev atbildēju, zemnieku sapulcēs klausīdamies boļ�eviku oratorus. Svarīga bija lasītprasme un iedzimtā zinātkāre. Tas viss man palīdzēja noteikt un saprast, kādā virzienā attīstās dzīve, un apzinīgi ieņemt savu pozīciju. 1919. gada augustā pagasta partijas �ūniņa uzņēma mani Komunistiskās partijas rindās. Drīzumā es aizbraucu uz fronti.

Esmu lepns, ka armijā nogāju visu ceļu � no kareivja līdz armijas ģenerālim. Man armija nekad nebija vienkār�a

abstrakcija, kāda diem�ēl da�iem ir dienests un darbs vispār. Armija � tie ir cilvēki. Ļoti da�ādi un ļoti konkrēti. Bet ar visām savām at�ķirībām �ie cilvēki garīgi un fiziski vienmēr ir gatavi ņemt tiem uzticētos iero�us un doties sargāt savu Dzimteni, tās cildenās idejas un ideālus. Armijā saliedēti cilvēki, kas, aizstāvot sociālisma iekarojumus, mūsu Dzimteni, pirmie uzņemas grūto pārbaudījumu, turklāt uzņemas, skaidri apzinādamies, ka jau pirmais briesmu brīdis var kļūt par viņu dzīves pēdējo mirkli.

Pastāv uzskats, ka cilvēks pie visa pierodot. Patie�ām � cilvēka pielāgo�anās spējas ir apbrīnojamas. Bet nevar pierast pie nāves. Un arī pie bailēm. Ta�u mēs pieradām pie frontes dzīves ar visām tās briesmām un pastāvīgo risku un darījām visu iespējamo, lai dvēseles līdzsvars, dzīvesprieks, da�kārt kā atmiņas par kaut ko ar miera laiku, mājām saistītu, sildītu mūsu sirdis. �is �dvēseles līdzsvars�, manuprāt, ļoti pareizi un ļoti izteiksmīgi parādīts L. Bre�ņeva grāmatā �Mazā zeme�. Vērība pret �ķietami visparastākajiem frontes dzīves sīkumiem (no tiem jau arī faktiski veidojās mūsu frontes dzīve), uzmanība pret atsevi�ķiem cilvēkiem, lai tas būtu ierindas kareivis, komandieris vai politdarbinieks, pie�ķir L. Bre�ņeva atmiņām gan vērienu, gan sirsnību.

L. Bre�ņeva atmiņām veltītajās konferencēs, kas notika mūsu zemē, vienprātīgi atzīmēja �īs grāmatas sabiedrisko un politisko skanējumu, tās mūsdienīgumu, saistību ar �odienu. Atceroties, kas 18. armijas komandieriem un politdar-biniekiem visā kara laikā bija galvenais, autors citē kādas direktīvas tekstu (�zem kuras ir arī mans paraksts� � viņ� piebilst). Dokumentā norādīts, ka vajag pastāvīgi rūpēties par kareivju spēkiem un veselību, bez pārtraukumiem apgādāt viņus ar siltu ēdienu un karstu ūdeni un ka vadītāji, kas �ai ziņā ir bezdarbīgi, jāsauc pie stingras atbildības.

Vai vēl jāsaka, cik svarīga ir tāda pieeja lietai arī tagad, kad notiek strauja Sibīrijas bagātību apgū�ana un cilvēki � ģeologi, urb�anas darbu speciālisti, cauruļu licēji �, kas izvirzīti priek�ējās līnijās, strādā tikpat vīri�ķīgi un neatlaidīgi, kā strādāja viņu tēvi kauju laukos, un cik svarīga ir gādība par �o cilvēku vajadzībām un ikdienas dzīvi. Būvē Baikāla�Amūras maģistrāli, ceļ desmitiem visda�ādāko rūpniecības kompleksu, piecgades triecienceltnes, un visur ir cilvēki. Cilvēki, kam vajadzīga saimniecisko un partijas vadītāju uzmanība.

Bet jautājums par vadības stilu, par priek�nieka attiecībām ar pakļautajiem? Ir tādi ārkārtēji gadījumi, kad partijas vadītājam ir tiesības un pienākums pavēlēt, bet ikdienas darbā, kā atzīmē autors, pavēle jāizslēdz � jātiek galā ar izskaidro�anu un pārliecinā�anu. Un tas jādara ar taktu un prātu. �Pat tad, ja cilvēks ir kļūdījies, nevienam nav tiesību viņu aizvainot ar uzkliedzieniem,� raksta L. Bre�ņevs. �Man ir dziji pretīgs kaut arī ne visai izplatītais, bet vienam otram vēl paliku�ais paradums pacelt balsi uz cilvēkiem. Ne saimnieciskais vadītājs, ne partijas vadītājs nedrīkst aizmirst, ka viņa pakļautie ir pakļautie tikai darba ziņā, ka tie nekalpo direktoram vai vadītājam, bet gan partijai un valstij.�³ Un tālāk: �Tā es domāju patlaban, �o principu es ievēroju arī kara gados, tādā garā centos audzināt politda-ļas aparātu, ko man bija lemts vadīt.�⁴ Ar dziļas atzinības jūtām mēs lasām �os vārdus un redzam, cik daudz spēka arī �odien PSKP CK ģenerālsekretārs, PSRS Augstākās Padomes Prezidija priek�sēdētājs iegulda visā gan tautai, gan valstij svarīgajā, ko viņ� uzskata par partejisko dzīves principu. �im principam ir sava sākotne. Tā skaidri saredzama piezīmēs, kad to autors, armijas politdaļas priek�nieks, frontes dzīvei grūtos brī�os, da�kārt pirms lēmuma pieņem�anas, pievērsās di�ajam mantojumam � Vladimira Iļji�a Ļeņina novēlējumiem.

Arī tagad Leonīds Bre�ņevs vadās pēc �ī ļeņiniskā principa. Kad viņ� runā par mieru, mēs saprotam, ka viņa vārdiem cauri au�as sāpes par pagātni, par tiem zaudējumiem, kurus cietusi gandrīz katra padomju ģimene, kas pēc kara nesagaidīja tēvu, vīru, brāli, māsu, un jūtam rūpes par to, lai mēs visi varētu mierīgi un dro�i strādāt un dzīvot.

�Laimīgs ir politiķis, laimīgs ir valstsvīrs, ja viņ� vienmēr var teikt to, ko viņ� patiesi domā, darīt to, ko viņ� patiesi atzīst par nepiecie�amu, tiekties pēc tā, kam viņ� patiesi tic. Kad mēs izvirzījām Miera programmu, kad daudzas starptautiskās sanāksmēs nācām klajā ar iniciatīvām, kuru mērķis ir likvidēt kara draudus, es darīju to, tiecos pec ta, teicu to, kam es kā komunists dziļi un līdz galam ticu.

Tas, liekas, arī ir galvenais secinājums, ko esmu izdarījis no lielā kara pieredzes.�⁵

Ar lepnumu par mūsu partiju un tautu lasām �os sirsnīgos vārdus, kas adresēti padomju cilvēkiem, visiem planētas iedzīvotājiem.

Mūsu � Lielā Tēvijas kara veterānu � attieksme pret tiem, kas karoja Mazajā zemē, ir īpa�i sirsnīga. Dro�i vien tas ir tāpēc, ka labi saprotam, ko viņi pārdzīvoja tajās bargajās dienās. Un katru viņu stāstījumu par sevi un saviem biedriem uztveram arī kā daļu no pa�u biogrāfijas. Lūk, piemēram, kāds liktenis bijis rīdziniekam, Latvijas Valsts standartu pārvaldes vecākajam in�enierim Georgijam Sokologor-skim (par to es uzzināju, kārtējo reizi viesojoties Padomju Latvijas galvaspilsētā). 1943. gada 16. februārī viņ� bija starp tiem, kurus izcēla Mazajā zemē. Viņ� bija artilērijas koriģētājs un pavadīja �ajā krustu �ķērsu caur�autajā zemes gabaliņā divarpus^ mēne�us, un izpildīja savu darbu, neraugoties ne uz kādām grūtībām. Divās trīs minūtēs izsauca mūsu tāl�āvēju lielgabalu uguni no Lielās zemes, un tas palīdzēja atsist bezgala daudzos hitlerie�u uzbrukumus.

Georgijs Sokologorskis ir kautrīgs cilvēks un par sevi stāsta maz. Toties par biedriem ...

Gandrīz tā, vārds vārdā, viņ� pastāstīja par jaunu kareivi:

� Viktoram �aļenko bija tikai 14 gadu, kad viņ� ieradās mūsu bataljonā. Mūsu jūras kājnieku 144. atsevi�ķais bataljons toreiz devās uz fronti. Vitjas māte lūdza mūs,� lai ņemot viņu līdzi. Viktors bija komjaunietis. Pavēlniecība bija ar mieru ieskaitīt �o pusaudzi bataljona sastāvā. Vēlāk, kad notika kaujas Mazajā zemē, uzbrūko�o karavīru ceļā gadījās ienaidnieka dots. No turienes fa�isti tā �āva, ka uzbrukums apstājās. Un tad Viktors paņēma granātas un sāka līst uz priek�u. Viņu neviens nesūtīja, viņ� pats uzņēmās �o sev pēdējo kaujas uzdevumu. Viktors ar granātām iznīcināja fa�istus, bet pats krita. Viņa karavīra blūzē atrada piezīmju grāmatiņu, kurā mēs izlasījām �ādu vēstuli: �Ja kritī�u cīņā par taisnīgu lietu, lūdzu politisko vadītāju Ver�iņinu un vecāko leitnantu Kuņicinu aiziet uz manu māju un pastāstīt manai mātei, ka viņas dēls kritis par savas Dzimtenes atbrīvo�anu. Lūdzu manu ordeni, komjaunatnes biedra karti un �o piezīmju grāmatiņu nodot māmuļai. Lai glabā un atceras savu dēlu matrozi. Iedodiet viņai matro�a cepuri.�

Mēs bie�i domājām, no kurienes mūsu cilvēkiem, lūk, tādiem kā Vitja �aļenko, nākusi �ī bezgalīgā varonība.

Par �o tematu, protams, var daudz runāt. �eit ir daudz da�ādu faktoru. Pats galvenais no tiem � Dzimtenes mīlestība. Bet kāds ta�u ir ieaudzinājis varoņos Dzimtenes mīlestību. Protams, Viktoru �aļenko lielā mērā ietekmēja viņa māte Taisija �aļenko (starp citu, vēlāk es viņu apciemoju). Viņu audzināja skola, komjaunatne. Bet tas vēl nav viss. Jaunatnes pasaules uzskata un rakstura veido�anā ļoti nozīmīgas bija to gadu filmas (��apajevs�, �Volo�ajevkas dienas�), tik�anās ar revolūcijas un pilsoņu kara veterāniem un neap�aubāmi grāmatas. No visa tā veidojas jaunā cilvēka patriotiskā audzinā�ana.

Un, kad es domāju par Leonīda Bre�ņeva grāmatas �Mazā zeme� nozīmi, man gribas teikt, ka viņa atmiņu galvenā nozīme ir tie�i tā, ka tās palīdz audzināt padomju cilvēkus pa�aizliedzīgā uzticībā un mīlestībā pret Dzimteni, izraisa dziļas patriotisma jūtas, lepnumu par savu tautu, par mūsu Bruņotajiem Spēkiem, par mūsu partiju.

Pievienojos Georgija Sokologorska domām. Sis Liela Tēvijas kara veterāns domā pareizi, kā īsts komunists!

Padomju tauta, kas uz saviem pleciem iznesa galvenās grūtības lielajā kaujā ar fa�ismu, labi zina, kāda ir miera cena. �Karam nevajag būt nekad� � �ie Leonīda Bre�ņeva vārdi, kas ar milzīgu emocionālu spēku izskan �Mazajā zemē�, atspoguļo padomju cilvēku viskaismīgākās domas un centienus.

Jā, mūsu tauta ir dziļi miermīlīga. Bet lai neviens nemēģina iztulkot �o miermīlību kā vājuma pazīmi. Padomju tautas rado�ā darba sardzē stāv mūsu slavenie Bruņotie Spēki � tās lepnums, tās spēks.

2. ZEM GVARDU KAROGA

1944. gada 16. jūlijā pie Petru�enku ciemata mūsu 10. gvardes armijas sastāvā ietilpsto�ās 8. Panfilova divīzijas gvardi ar kaujām iegāja Padomju Latvijas teritorijā. Kop� �ī brī�a sākās republikas atbrīvo�ana no fa�istu okupācijas.

Tajā dienā un stundā mēs, protams, nezinājām un nevarējām zināt, ka tikai pēc 297 dienām un naktīm sagrautais ienaidnieks pacels baltu karogu un parakstīs bezierunu kapitulācijas aktu, ka beigs pastāvēt Kurzemes grupējums � pēdējais okupantu balsts mūsu Padomju zemē. Toreiz mēs arī nezinājām, ka visas tautas Uzvaras svētkus sagaidīsim pie Saldus un ka starp to un Zilupi stiepsies kara ceļi simtiem kilometru garumā. Sājos ceļos būs gan ikdieni�ķu uzvaru prieks, gan līs mūsu karavīru asinis, �tābu kartēs atzīmēs Ludzu un Rēzekni, Madonu un Ogri, Rīgu un Auci... Tas viss mūs gaidīja priek�ā � tur, aiz nelielām augstienēm, aiz artilērijas ap�audes brāzmām, miglainām rītausmām un nebeidzamu lauku ceļu versmainajiem putekļiem.

Toreiz mēs nepienācām pie Latvijas robe�as mar�a gaitā � ar dziesmām un pīppauzēm. Ceļā uz Latviju mums aiz muguras bija grūtas kaujas. �īs kaujas pelnīju�as, lai par tām pastāstītu īpa�i, spertu da�us soļus atpakaļ � tad Latvijas zemē notiku�o kauju aina iegaismosies reljefāk. Ka no dziesmas nevar izmest vārdus, tā arī kara lietās, armijas dzīvē nevar iztikt bez vakardienas vai aizvakarējo kauju novērtējuma, lai �odien vai rīt nekļūdītos.

Tātad da�us soļus atpakaļ no zīmīgās 1944. gada 16. jūlija dienas ...

Mūsu 10. gvardes armiju sāka formēt 1943. gada pavasarī Smoļenskas apgabalā. 16. aprīlī Rietumu frontes pavēlniecība saņēma Galvenās Virspavēlniecības Mītnes direktīvu, kurā bija noteikts līdz 1. Maijam koncentrēt visas gvardes strēlnieku divīzijas 30. un 16. armijā, tās attiecīgi pārveidojot par 10. un 11. gvardes armiju. Tādas pārkārto�anas mērķis bija sekmīgāk izmantot gvardus ar viņu bagātīgo kauju pieredzi uzbrukuma operācijās, lai pārrautu fa�istu aizsardzību galvenā uzbrukuma virzienā, bet aizsardzības kaujas � ka frontes rezervi spēcīgiem prettriecieniem.

Tai pa�ā laikā 10. gvardes armijas dibinā�ana uz 30. armijas^ bāzes_ nozīmēja arī tās agrāko kauju nopelnu, tās augstā morāli politiskā līmeņa atzī�anu. Labi zināms, ka gvardes nosaukumu pie�ķīra tikai vislabākajiem, kaujasspē-jīgākajiem pulkiem, divīzijām, korpusiem, armijām.

30. armiju saformēja grūtajās �etrdesmit pirmā gada jūlija dienās, laikā, kad nemitējās asiņainas sadursmes ar vācu armijas pārspēku. Tie�i tur, Smoļenskas kaujas ugunīs, 30. armijas karavīri ģenerālmajora V. Homenko vadībā saņēma kaujas kristības. Tie�i �eit ienaidnieks izjuta armijas triecienu spēku uzbrukumā un varonīgo izturību aizsardzībā.

Neaizmirstamajā �etrdesmit pirmā gada rudenī 30. armija (toreiz tās komandieris bija ģenerālmajors D. Ļeļu-�enko) vīri�ķīgi atvairīja hitlerie�u uzbrukumu pie Vjazmas, pie Volgas ūdenskrātuves, Kaļiņinas pievārtē. Jāpiebilst, ka

1942. gada vasaras beigās 30. armija piedalījās grūtās uzbrukuma kaujās R�evas�Si�evas operācijā, kurā, kā zināms, no abām pusēm piedalījās lieli tanku spēki.

Pēc R�evas�Si�evas operācijas 30. armijas karavīri atbrīvoja Vjazmu un apmēram 800 citu apdzīvotu vietu. Tas bija 1943. gada martā, bet aprīlī, kā jau teicu, �o armiju pārveidoja par 10. gvardes armiju. Sākās kvalitatīvi jauns posms armijas dzīvē.

Zem armijas gvardu karoga pulcējās Rietumu frontes labākās vienības un daļas � 7. gvardes strēlnieku korpuss (29. gvardes strēlnieku divīzija) un 15. gvardes strēlnieku korpuss (tā sastāvā bija 30. un 85. gvardes strēlnieku divīzija). Bez tam no Kaļiņinas frontes 10. gvardes armijai nodeva 19. gvardes sibīrie�u korpusu, kas sastāvēja no 22., 56. un 65. gvardes strēlnieku divīzijām. Jaunveidojamās armijas sastāvā nonāca arī speciālā karaspēka vienības un daļas. Visām armijas vienībām bija krietna kauju pieredze, daudzām � spilgta un varonīga vēsture. Tā, piemēram, 29. gvardes strēlnieku divīziju (agrāk tā bija 32. strēlnieku divīzija) saformēja tūlīt pēc pilsoņu kara (1922. g.) Saratovā. 1938. gada augustā tā piedalījās cīņās pret japāņu agresoriem pie Hasana ezera un tika apbalvota ar Sarkanā Karoga ordeni. Saspringtajās 1941. gada oktobra dienās divīzija cīnījās leģendārajā Borodinas laukā.

Mēs, 10. gvardes armijas veterāni, lepojamies, ka armijas rindās cīnījās Aleksandrs Matrosovs, kur� veica savu nemirstīgo varoņdarbu kaujās pie �ernu�ku sād�as Veļikije Luku tuvumā. 1944. gada aprīlī mūsu armijas sastāvā ieplūda 8. I. Panfilova gvardes strēlnieku divīzija, kas bija iemantojusi slavu pie Maskavas ar visa personālsastāva vīri�ķību un panfilovie�u leģendāro varoņdarbu.

1943. gada maija vidū viss 10. gvardes armijas sastāvā iedalītais karaspēks bija koncentrējies tam norādītajos rajonos (okupantu gandrīz pilnīgi izpostītās Vjazmas apkaimē). Bija pienācis kaujas un politisko mācību nemitīgas apguves laiks.

3. KAUJAS KRISTĪBAS

Pirms stāstu par 10. gvardes armijas kauju darbību, gribu pateikt da�us vārdus par kājniekiem vispār. Ar kājniekiem man ir saistīts viss mū�s. Kā zaļ� puisis es 1920. gada septembrī sāku dienēt 46. strēlnieku divīzijā. Gāju uzbrukumos pret vrangelie�iem, kopā ar citiem atkāvos no baltkazakiem... Pēc tam mācījos, atkal dienēju kājniekos, atkal mācījos un atkal dienēju. Un, kaut gan tagad man ir ģenerāļa uzple�i, joprojām jūtos un vienmēr jutī�os kā kājnieku kareivis. Tas nebūt nenozīmē, ka es nenovērtēju citas iero�u �ķiras, nē. Gan tankisti, gan lidotāji, gan artilēristi, gan jūrnieki vienmēr man biju�i uzticīgi iero�u biedri. Bet ar sirdi un dvēseli es vienmēr esmu pie kājniekiem.

Par kājnieku karaspēku ar cieņu atsaucās visi karavadoņi mūsu vēsturē � Ņevas Aleksandrs, Mihails Kutuzovs, Aleksandrs Suvorovs. Un vai kaujās vispār citādi var būt? Lielā Tēvijas kara gados notika daudz lieliski izplānotu un izpildītu lielu tanku operāciju, brīni�ķīgi darbojās mūsu ērgļi, artilērija nekļūdīgi grāva ienaidnieku. Bet �os panākumus nostiprināja kājnieki. Atceroties pagāju�o karu, mēs minam Prohorovku, kur notika nepieredzēta tanku kauja, vai arī blīvo artilērijas uguni pirms Berlīnes sturmē�anas. Bet kājnieku bataljoni, kājnieku pulki, divīzijas, armijas � tie bija visās kaujās. Visās bez izņēmuma!

Pēc kara tauta, pateikdamās savai Sarkanajai Armijai par atbrīvo�anu no fa�istu jūga, Maskavā un Ceņingradā, Volgogradā un Odesā, Brestā un Kijevā, Minskā un Berlīnē uzcēla di�us monumentus varoņiem, kas krita kaujās par mūsu Dzimtenes atbrīvo�anu. Sie granīta karavīri stāv arī uz Latvijas zemes, tie uz mū�iem paliku�i mūsu sirdīs.

Tāpēc vārdi �mēs ar tevi, brāl, no kājniekiem� man nozīmē ilgajos karadienesta gados uzkrāto vislabāko, vissiltāko jūtu izpausmi. Vispār jāsaka � esmu iemīļojis mūsu armijas karavīrus. Iemīļojis nevis savas militārās profesijas dēļ, bet no visas sirds. Un tāpēc saskarsme ar visu pakāpju un rangu kareivjiem un virsniekiem � laika un iemeslu ziņā da�āda � bija un paliek man vislielākā un vislabākā dzīves skola. Un tagad, kad dzīves novakarē es atceros savu pagātni, tad vispirms atceros nevis personiski sevi, bet savus pulka biedrus � cilvēkus, kam piemita augsta karavīra pienākuma izpratne.

Labi zināms, ka 1943. gadā notika būtisks lūzums kara gaitā. Lūzums mūsu labā. Bet ienaidnieks turpināja sīvi pretoties, viņa karavīri ar saviem zābakiem vēl bradāja lielu teritoriju valsts Eiropas daļā. �etrdesmit tre�ā gada vasarā frontes līnija atradās kādus 250�500 kilometrus no Maskavas. Pretinieka virspavēlniecība pie Smoļenskas turēja vienu no visspēcīgākajiem sava karaspēka grupējumiem � armiju grupu �Centrs�, darīja visu, lai uz sagrāvi Staļin-gradā atbildētu ar spēcīgu prettriecienu no Smoļenskas uz Maskavu, uz visu Centrālo rūpniecības rajonu.

Padomju pavēlniecība savā 1943. gada vasaras un rudens kampaņas plānā līdz ar gatavo�anos milzīgajai kaujai pie Kurskas (arī man iznāca piedalīties �ajā kaujā) lielu vērību veltīja uzbrukumam Smoļenskas virzienā, kur vajadzēja darboties Kaļiņinas un Rietumu frontes karaspēkam.

Rietumu frontes trieciengrupējuma sastāvā ietilpa arī 10. gvardes armija. Kopā ar 5. un 33. armiju (pirmais e�elons), 68. un 21. armiju (otrais e�elons) tai vajadzēja darboties Roslavļas virzienā.⁶

Pretinieka karaspēkā, kas aizstāvējās 10. gvardes armijas darbības joslā, kopā ar pastiprinājuma daļām, aizmugures un apkalpojo�ām daļām un iestādēm bija vairāk nekā 50 tūksto�u cilvēku liels personālsastāvs, 740 da�ādu kalibru lielgabalu un mīnmetēju, 60 triecienlielgabalu.⁷ Hitlerie�i bija apbruņoti, kā mēdz teikt, līdz zobiem. Mūsu armijai bija nenozīmīgs dzīvā spēka un tehnikas pārākums pār pretinieku. Tāpēc nolēma koncentrēt spēkus un līdzekļus galvenajā virzienā, lai radītu pietiekami augstu karaspēka un artilērijas blīvumu �ajā virzienā un pārrāvuma gaitā kāpinātu triecienu, iesaistot uzbrukumā karaspēka otros e�elonus.

Visiem 10. gvardes armijas kareivjiem un virsniekiem neaizmirstams notikums bija PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1943. gada 19. jūnija dekrēts par Padomju Savienības Varoņa nosaukuma pie�ķir�anu Aleksandram Matroso-vam � 2. bataljona ierindniekam no 91. atsevi�ķās strēlnieku brigādes, kas bija pārdēvēta par 56. gvardes divīzijas 254. gvardes strēlnieku pulku. Visās armijas daļās un vienībās notika mītiņi, kuros runāja Matrosova pulka biedri un draugi.

Kā notika pretinieka aizsardzības pārrau�ana ziemeļrietumos no Spasdemenskas un Jeļņas atbrīvo�ana (1943. gad�t augustā�septembrī), ir labi zināms. Tāpēc tikai atzīmē�u, ka pirmajā uzbrukuma dienā (6. augustā) nevienā uzbrukuma virzienā neizdevās ieņemt pretinieka pirmo tran�eju. Hitlerie�i ar pastiprinātu �auteņu, lo�metēju, artilērijas un mīnmetēju uguni atvairīja avangarda bataljonu uzbrukumus. 7. augustā agri no rīta sākās jauns uzbrukums. Neraugoties uz sīvo pretestību, pirmā e�elona daļas ar tanku atbalstu iebruka pretinieka priek�ējās līnijas ierakumos, kur izraisījās nikna tuvcīņa. Triecienā tika ieņemti da�i hitlerie�u atbalsta punkti.

Bet visumā uzbrukums attīstījās lēni. Par kauju spriegumu izteiksmīgi liecina skaitļi: 7. un 8. augustā iznīcināja apmēram 4800 hitlerie�u, 25 tankus, to skaitā 5 �tīģerus�, divus pa�gājējus lielgabalus �Ferdinand�. Kā trofejas ieguva 12 lielgabalus, 15 mīnmetējus, 42 lo�metējus, 630 �autenes.¹

Veselu nedēļu 10. gvardes armija bija iesaistīta asiņainās kaujās ziemeļrietumos no Spasdemenskas. So kauju rezultātā armija cie�ā sadarbībā ar kaimiņiem pa labi un pa kreisi salauza ienaidnieka spēcīgo aizsardzības līniju un nodarīja tam lielus zaudējumus. Bija pārgriezts Jeļņas�Spasdemenskas dzelzceļ�, un 33. armijas daļas atbrīvoja �o seno pilsētu.

Tajā pa�ā laikā kauju pieredze pārliecino�i pierādīja 10. gvardes armijas pavēlniecībai, ka dziļi e�elonētas pretinieka aizsardzības pārvarē�anai ārkārtīgi nozīmīga ir ienaidnieka dzīvā spēka un ugunslīdzekļu sagrāve ar artilērijas uguni un aviācijas triecieniem. Tagad tas izklausās kā aksioma. Bet nevajag aizmirst, ka tādas �aksiomas� tolaik tika pierādītas ar visdārgāko no visām iespējamām maksām � asins maksu. Manuprāt, pievēr�oties pagātnei, ne vienmēr tā jāvērtē ar tagadnes mērauklu: tā var noplicināt daudzas slavenas mūsu vēstures lappuses, izdzēst daudzu tūksto�u cilvēku piemiņu, kuri ar savu darbu un domu radīja, veidoja �o vēsturi.

Pie 10. gvardes armijas (man tā kļuva par savējo no

1944. gada janvāra) vēstures slavenajām lappusēm es pieskaitu Jeļņas atbrīvo�anu 1943. gada 30. augustā. Tā bija pārvērsta par spēcīgu fa�istu atbalsta punktu. Lūk, ko es uzzināju par �īm kaujām no dalībnieku stāstījumiem un arhīvu ziņām ...

28. augustā 10. gvardes divīzijas daļas pēc pusstundu ilgas artilērijas sagatavo�anas uguns atsāka uzbrukumu.⁸Aviācija bombardēja baterijas, kas atradās fa�istu aizsardzības dziļumā. Mūsu artilēristi un lidotāji darbojās visai efektīvi, sagraujot ienaidnieka pozīcijas 3�5 km dziļumā. Tas deva iespēju samērā ātri un ar maziem zaudējumiem pārvarēt aizsardzību.

Jau pēc kara toreizējais 254. gvardes pulka komandieris P. Tarabajevs man pastāstīja, kā viņa kareivji zibenīgā pārskrējienā iebruku�i Istopku sād�ā un sīvā kaujā izsitu�i no tās fa�istus. Citi 56. gvardes divīzijas pulki (starp citu, 256. un 258.) darbojās tikpat veiksmīgi. Pirmajā dienā paredzētās robe�līnijas tie ieņēma vienā rāvienā, pateicoties artilērijas sedzo�ajai ugunij, precīzai sadarbībai ar aviāciju.

Nākamajās dienās � 28., 29. un 30. augustā � armijas daļas arvien dziļāk un dziļāk iespiedās vācu aizsardzībā. Protams, ienaidnieks nāca pretuzbrukumos, meta kaujā svaigus spēkus, bet gvardu spiediens bija tik spēcīgs, ka fa�istiem neizdevās noturēties sagatavotajās aizsardzības pozīcijās. Sabruka arī viņu aprēķini, ka Ugras upes purvainie krasti nebūs pārejami. Padomju daļas sagrāva ienaidnieku un tūlīt forsēja upi. Armijas avangarda daļas dienā vidēji atkaroja fa�istiem 8�10 km dzimtās zemes. Ņemot vērā ienaidnieka spēcīgo pretestību, tas bija strauj� temps.

30. augustā 10. gvardes armijas vienības kopā ar tanku karaspēka ģenerālmajora A. Burdeinija 2. gvardes tanku korpusu pienāca pie Jeļņas.⁹ Dienas nogalē, sagaidīju�as rezerves un munīciju, 29. gvardes strēlnieku divīzijas daļas (no austrumiem) un gvardes tankisti (no dienvidiem) sāka uzbrukumu ienaidnieka pozīcijām. Sājā uzbrukumā īpa�i izcēlās 93. pulka 7. strēlnieku rota (rotas komandieris P. Ma-teko).¹ Jejņas austrumu daļu izdevās atbrīvot diezgan ātri. Toties rietumu daļā vajadzēja sturmēt gandrīz katru māju, katru kvartālu... Jau tumsā pie pilsētas nonāca pārējās armijas divīzijas un tūlīt pārgāja uzbrukumā.

Augstākā Virspavēlnieka 1943. gada 31. augusta pavēlē starp karaspēka daļām, kas izcēlu�ās kaujās par Jeļņu, bija minēti ģenerālmajora A. Burdeinija 2. gvardes Tacinskas tanku korpusa tankisti un ģenerālleitnanta K. Trubņikova 10. gvardes armijas gvardi. Jeļņas goda nosaukumu no 10. gvardes armijas sastāva pie�ķīra ģenerālmajora A. Stu-�enko Sarkankarogotajai 29. gvardes strēlnieku divīzijai un apak�pulkve�a O. Losika 119. atsevi�ķajam tanku pulkam.

Mūsu Dzimtenes galvaspilsēta Maskava 31. augustā salutēja varonīgajam Rietumu frontes karaspēkam, kas bija guvis uzvaru pie Jeļņas, ar divpadsmit artilērijas zalvēm no simt divdesmit �etriem lielgabaliem.

4. NEAIZMIRSTAMIE SMOĻENSKAS CEĻI

Beidzās kar�, aizritēja gadi, un mūsu militārie vēsturnieki godam novērtēja Jeļņas operāciju. Viņi, piemēram, atzīmēja, ka, cietusi sakāvi, hitlerie�u pavēlniecība septembra pirmajās dienās bija spiesta pārsviest �urp svaigus spēkus, ar savām sapieru daļām un vietējiem iedzīvotājiem, kas �eit bija sadzīti, draudot ar no�au�anu, gribēja izbūvēt jaunas aizsardzības pozīcijas. Tāpēc arī ienaidnieka pretestība �aja iecirknī krasi pieauga un tālākie armijas mēģinājumi tūlīt pārraut aizsardzību neguva panākumus.

Rietumu frontes pavēlniecība deva pavēli 10. gvardes armijas karaspēkam nostiprināties sasniegtajā līnijā un pāriet aktīvā aizsardzībā.

īpa�i gribas uzsvērt �ādu domu: tie, kas pārdzīvoja Lielo Tēvijas karu (nav svarīgi, frontē vai aizmugurē), �etrdesmit tre�ā gada beigās��etrdesmit ceturtā gada sākumā pēk�ņi sajuta �uzvaras dvesmu�. Mēs zinājām, ka mūs gaida ne�ēlīgas kaujas, jauni dārgu, tuvu cilvēku zaudējumi, un tomēr ... Tomēr kļuva vieglāk dzīvot un karot. Aiz muguras palika spo�ā Staļingradas operācija, no okupantiem bija attīrīti valsts dienvidi, svarīgas uzvaras gūtas Voroņe�as frontē. Un tad mēs vēl uzzinājām par panākumiem Smoļen-skas virzienā. īsāk sakot, bija par ko priecāties un ar ko lepoties.

Līdz 1943. gada rudenim es karoju Voroņe�as frontē, biju Stepes frontes pavēlnieka Ivana Koņeva palīgs. Piedalījos uzbrukuma izstrādā�anā un norisē Harkovas virzienā. Nācās karot arī Kurskas lokā. Sakarā ar �o operāciju man nāk prātā kāda epizode, kas cie�i iespiedusies atmiņā.

Vācu grupējumam �Kampf� izdevās atspiest 7. gvardes armijas labo flangu, un pretinieka kājnieku divīzijas visu laiku uzbruka Koro�u virzienā, tā pa�a grupējuma tanku divīzijas rāvās uz ziemeļiem, uz Prohorovkas pusi, lai savienotos ar SS tanku korpusu.

Sevi�ķi sasprindzināts stāvoklis veidojās pie Prohorovkas, kur mūsu 5. tanku armija sadūrās ar lielu pretinieka tanku grupējumu.

Es redzēju kaujas pie Prohorovkas. Mūsu tankisti drosmīgi tuvojās ienaidnieka tankiem, pakāpeniski un neatlaidīgi pārņemot kaujas lauku. (Gribu atzīmēt, ka cīņas spars, raksturs un vēriens, kāds piemita tanku kaujai pie Prohorovkas, lieliski parādīts kinoepopejā �Atbrīvo�ana� � patiesīgajā stāstā par skarbo kara ikdienu.)

Pie Prohorovkas es runājos ar vietējiem iedzīvotajiem. Viņi ar ba�ām ieklausījās bargajā tanku cīniņā, kas dunēja tikai divu trīs kilometru attālumā. Es pajautāju, kāpēc viņi nav evakuēju�ies.

� Kā tad mēs būtu gāju�i projām, biedri priek�niek, � kāda sieviete man iebilda. � Redziet, tīrumos labība briest. Visiem vajadzīga maize: mums pa�iem un jums, karavīriem. Kaujas jau nevilksies ilgi. Mēs ta�u visu redzam un ticam, ka jūs noteikti pievārēsiet fa�istus.

Jā, tajā �etrdesmit tre�ā gada rudenī mēs visi redzējām un jutām, ka drīz arī mums būs svētki. Bet ļoti svarīgi, kā man �ķiet, ir uzsvērt, ka �o pakāpenisko pārmaiņu kara gaitā mūsu labā panāca visparastākie mūsu padomju cilvēki, kas uz saviem pleciem iznesa gan �etrdesmit pirmā gada smagumu, gan rūgto atkāp�anos līdz Volgai un Kaukāzam.

Tātad, nostiprinājusies ziemeļrietumos no Jeļņas, 10. gvardes armija sāka gatavoties jaunam uzbrukumam. Galveno triecienu Smoļenskas�Or�as virzienā, pēc Rietumu frontes pavēlniecības ieceres, vajadzēja dot 10. gvardes, 21. un 33. armijai.¹ Turklāt 10. gvardes armijai divās diennaktīs vajadzēja iespiesties 30 km dziļumā no hitlerie�u aizsardzības priek�ējās līnijas. Tas nebija viegls uzdevums, ja ņem vērā, ka, pēc ienāku�ajām izlūko�anas ziņām, armijas darbības joslā pretiniekam atradās trīs pilnvērtīgas kājnieku divīzijas, kurās kopā ar pastiprinājuma daļām bija apmēram 45 tūksto�i cilvēku, vairāk nekā 700 lielgabalu un mīnmetēju, apmēram 50 triecienlielgabalu¹⁰. Paugurainais, gravu izvagotais apvidus bija labvēlīgs ienaidnieka aizsardzībai. Turklāt hitlerie�u pirmās pozīcijas priek�ējā līnija stiepās pa Ustromas upes rietumu krastu ar pārpurvotu palieni, kas nebija piemērota tanku kustībai.

Tika veikti visi pasākumi, lai ar minimāliem zaudējumiem izpildītu uzdevumu. Sevi�ķi daudz rūpju bija ģenerālleitnantam Aleksandram Suhomļinam, kur� tikko bija pārņēmis 10. gvardes armijas pavēlniecību. Kop� 1943. gada augusta viņ� bija armijas �tāba priek�nieks, labi pazina tās komandējo�o sastāvu. Komunists kop� 1918. gada, viņ� bija piedalījies pilsoņu kara cīņās Tālajos Austrumos. Es viņu pazinu no kopīgajām mācībām M. Frunzes Kara akadēmijā. Tie�i pirms kara sākuma A. Suhomļins pabeidza Ģenerāl�tāba akadēmiju. 44 gadus vecais armijas pavēlnieks bija rado�o spēku plaukumā. Enerģisks komandieris, cilvēks ar �stipru gribu, viņ� labi orientējās operatīvajos jautājumos, turklāt bija iemantojis liela mēroga kauju pieredzi �� viņ� sbija Ziemeļrietumu frontes operatīvās pārvaldes priek�nieka amata, 54. armijas �tāba priek�nieks, 8., pēc tam 54. armijas pavēlnieks. Visos �ajos posteņos A. Suhomļins parādīja, ka prot iedziļināties, māk un grib strādāt.

Mūsu karaspēka uzbrukums Smoļenskas virzienā sākās 1943. gada 15. septembrī pulksten 8.05 ar spēcīgu artilērijas uguni.¹¹ Pēc stundas un 55 minūtēm uzbrukumā devās kājnieki, Tiznīcinot ienaidnieka ugunslīdzekļus, kas vēl bija paliku�i pēc artilērijas ap�audes. 29. un 85. gvardes divīzijas pirmā e�e-Hona pulki tūlīt iebruka fa�istu aizsardzības priek�ējā līnijā un sagrāba spēcīgu pirmās pozīcijas atbalsta punktu. Uzbrūko�ie kareivji ieraudzīja savas artilērijas precīzo trāpījumu rezultātus, sagrautās tran�ejas un blindā�as, pretinieka kareivju un virsnieku steidzīgās bēg�anas pēdas. Tas deva viņiem jaunus spēkus kaujā.

Pusotru līdz divas stundas pēc mūsu uzbrukuma sākuma .�arī hitlerie�i no aizsardzības dziļumiem pieveda pastiprinājumu un sūtīja to pretuzbrukumos. �ai pretdarbībai nebija .nopietnu panākumu, bet tā palēnināja mūsu daļu virzību uz paredzētajām robe�līnijām.

Stāstot par �īm kaujām, esmu spiests apgaismot da�us sīkumus nebūt ne tāpēc, ka tie no mana viedokļa ir īpa�i ■.nozīmīgi. Gribas vienīgi uzsvērt, ka ikviena uzbrukuma operācija pat pēc visrūpīgākās, vissīkākās sagatavo�anās var at�ķirties no sava plāna.

Arī nākamās dienas (16. septembra) rīts sākās ar artilērijas sagatavo�anas uguni. Bet �oreiz kopā ar kājniekiem gāja tanki, tiesa, tikai armijas kreisajā flangā. Dienas vidū �eit tika sasniegti zināmi taktiski panākumi: hitlerie�us atspieda no Ustromas rietumu krasta. Toties labajā flangā uzbrukuma plāns nebija izpildīts: 65. un 22. gvardes divīzijas uzbrukumiem nebija panākumu, kamēr armijas pavēlnieks neraidīja kaujā 56. gvardes divīziju. Darbodamies 85. gvardes divīzijas kreisajā flangā, svaigie spēki izmantoja blīvo artilērijas uguni un ieņēma vairākus pretinieka atbalsta punktus. Vēlāk kaujas dalībnieki man stāstīja, ka �is panākums spārnojis uzbrucēju ķēdes, un tre�ajā dienā, kad armijas uzbrukuma joslas centrā ievadīja kaujā 208. strēlnieku divīziju, karaspēks pastiprināja uzbrukuma tempu. Pirmajās divās dienās daļas pavirzījās uz priek�u par 4�4,5 km, bet 17. septembrī galvenajos virzienos � 6�7 km.

Divīzijas sekmīgi virzījās uz rietumiem. Nemitīgās kaujās, kurās atklājās mūsu karavīru masu varonība, pagāja gandrīz desmit dienas. Desmit nemitīga uzbrukuma dienas! Tikai frontinieks spēj saprast, ko tas nozīmē. Lauka hospitāļi bija pārpilni ar ievainotajiem, aizmugurei kļuva arvien grūtāk piegādāt uzbrūko�ajām daļām visu nepiecie�amo, un tad vēl iesākās lietus, kas iz�ķīdināja jau tā staignos ceļus. Un tomēr līdz 23. septembrim 10. gvardes armija pārgrieza dzelzceļu dienvidos no Smoļenskas, ielauzās ienaidnieka Smoļenskas grupējuma flangā un tādējādi palīdzēja 68. un 5. armijas karaspēkam drīzāk atbrīvot seno krievu pilsētu.

Nākamajā dienā Maskavā dimdēja salūts par godu padomju karavīriem, kas atbrīvoju�i Smoļensku un Roslavļu. No 10. gvardes armijas sastāva Smoļenskas nosaukumu^ izpelnījās 56. gvardes strēlnieku divīzija, 153. tanku brigāde, 317. gvardes mīnmetējnieku pulks un 1. komjaunie�u in�enieru triecienbrigāde.

15 dienas, no 15. septembra līdz 29. septembrim, armijas karaspēks bija iespiedies pretinieka aizsardzībā 135 kilometru dziļumā, tas ir, uzbrukuma vidējais temps diennaktī bija apmēram 9 km. Tika atbrīvoti apmēram 1900 kvadrātkilometri padomju zemes, vairāk nekā 350 apdzīvotas vietas. Karaspēks bija nonācis pie Baltkrievijas robe�as. Armijas laikraksts todien rakstīja: �Mēs atnācām pie tevis, dārgā Baltkrievija!�

No 9. oktobra armijas uzbrukuma josla mazliet sa�aurinājās. Oktobra vidū armijai bija izdevies pavirzīties da�us kilometrus uz priek�u un tuvoties rajona centram Dubrovnai, 20 kilometrus austrumos no Or�as. Nākamajās dienās armijas avangarda daļas atkal uzbruka, izdzina fa�istus no vairākiem atbalsta punktiem. Bet pārraut viņu aizsardzību kaut cik nozīmīgā placdarmā neizdevās.

No 1943. gada 14. novembra līdz 5. decembrim 10. gvardes armija darbojās citā Rietumu frontes iecirknī � ziemeļos no Minskas �osejas, Or�as tuvumā. Bet �īm kaujām bija lielākoties vietēja nozīme. Tajās veidojās pamati nākamajai hitlerie�u sagrāvei Minskas virzienā. Ap �o laiku 10. gvardes armija bija pārsviesta uz Veļikije Luku rajonu.

Ja ļoti koncentrēti rezumē Smoļenskas uzbrukuma operāciju, tad vispirms jāuzsver, ka tās gaitā mūsu karaspēks sagrāva armiju grupas �Centrs� galvenos spēkus, likvidēja stratēģisko placdarmu, no kura ienaidnieks apdraudēja Maskavu. Bez tam �īs operācijas gaitā mūsu karaspēks ne tikai saistīja �eit atrodo�os fa�istu spēkus, bet arī piespieda viņus pārsviest uz �o frontes iecirkni 13 divīzijas no Orlas�Brjan-skas virziena. Tas atviegloja padomju karaspēka uzbrukumu Brjanskas virzienā un Ukrainā.

Kas attiecas uz 10. gvardes armiju, tad visos Smoļen-skas operācijas posmos tā darbojās Rietumu frontes galvenā grupējuma sastāvā un deva jūtamu ieguldījumu tās uzdevumu izpildē. Tā sagrāva pretinieka 56., 268., 342., 252., 330. kājnieku divīziju un 2. tanku divīziju, turklāt 2. tanku, 268. un 330. kājnieku divīzija zaudēja pusi sava sastāva, un vācu pavēlniecība tās pārvērta par kaujas grupām.¹²

Smoļenskas operācija izvērtās par spēcīgi nostiprinātu pretinieka līniju virknes pakāpeniskas pārrau�anas formu. Armijas karaspēks atbrīvoja Jeļņu, Krasniju, Ļadus, lielas dzelzceļa stacijas, simtiem apdzīvotu vietu. Armijai trīs reizes vajadzēja pārraut labi sagatavotu ienaidnieka aizsardzību, un visas trīs reizes tā godam izpildīja �o sare�ģīto uzdevumu.

5. JAUNAIS VIRZIENS

Kādā saulainā 1943. gada rudens dienā mani izsauca uz Maskavu, uz Ģenerāl�tābu. Mūsu, Brjanskas frontes, pārvalde toreiz atradās lielā dzelzceļa stacijā Une�ā. Atceros, ka 29. septembrī es sniedzu pārskatu frontes pavēlniekam ģenerālpulkvedim Markijanam Popovam (es toreiz biju pavēlnieka vietnieks) un nobeigumā izteicu apsvērumus par So�as upes forsē�anas iespējām, kuru vajadzēja pārvarēt ceļā uz Gomeļu.

Bet atklājās, ka Brjanskas frontes pārvaldei jau doti jauni uzdevumi: pēc Mītnes pavēles mūs pārsvieda citā virzienā � Gomeļas iecirknī palika tikai Centrālā fronte. Tai nodeva arī daļu mūsu karaspēka. Palika neskaidrs, kurp mūs pārsvie� ...

Es izbraucu uz Maskavu, lai saņemtu konkrētus norādījumus.

Ceļ� bija gar�, un man atlika laiks pārdomāt iespējamos mūsu darbības jaunā virziena variantus. Es prātā pārcilāju 1943. gada vasaras kampaņas rezultātus. Vissvarīgākais panākums, protams, bija fa�istu sagrāve Kurskas lokā. Varbūt tie�i �eit mums vajadzēs attīstīt tālāko uzbrukumu? Vai sūtīs uz dienvidiem, kur Ziemeļkaukāza frontes karaspēks bija pilnīgi attīrījis no okupantiem Tamaņas pussalu? No otras puses, pēc kreisā krasta Ukrainas atbrīvo�anas vajadzēja iekarot placdarmus Dņepras labajā krastā ... Un Rietumu fronte? Vai to var izslēgt? Atbrīvota Smoļenska, Roslavļa, Jeļņa, Dorogobu�a, Duhov��ina. Frontes karaspēks iegājis Baltkrievijas teritorijā... Kurp gan sūtīs mūs? Vai tur, kur jau gūti panākumi un vajadzīgs tikai tos nostiprināt, vai arī tur, kur jāsāk �no nulles�?

Maskavā mani pieņēma Ģenerāl�tāba priek�nieka vietnieks ģenerālpulkvedis Aleksejs Antonovs. Sākumā viņ� gribēja tuvāk uzzināt par Brjanskas frontes uzbrukumu starp Desnu un So�u. Pēc tam aizsākās runa par rudens un ziemas kampaņas vispārējo plānu. Ta�u sīkāk viņ� �o plānu neatklāja.

Kas attiecas uz biju�ās Brjanskas frontes pārvaldes likteni, tad A. Antonovs teica, ka tā tik�ot pārsviesta uz Veļi-kije Luku rajonu. Tur tiek veidota jauna fronte � Baltijas. Sī ziņa man bija negaidīta. Es toreiz nevarēju zināt, ka tie�i Ģenerāl�tāba priek�nieka vietnieka kabinetā ievērpās pirmie neredzamie pavedieni, kas mani vēlāk sasaistīja ar Baltiju vispār un īpa�i ar Padomju Latviju.

Kā zināms, komandieru pavēles neapsprie�, bet izpilda. Tajā neaizmirstamajā dienā līdztekus vispārējam uzdevumam � jaunās frontes veido�anai � es saņēmu arī da�as pilnīgi konkrētas ziņas. Mūsu rīcībā, piemēram, nodeva 3. triecienarmiju, 6. un 11. gvardes, 11., 22. un 15. gaisa armiju.

Oktobra pirmajās dienās es izbraucu no Maskavas uz Veļikije Luku rajonu. Līdz Tor�okai, atceros, braucām pa

Ļeņingradas �oseju, bet tālāk � pa izdangātiem baļķu ceļiem caur Seļi�arovu, Peņu, Toropecu, Kuņju. Pirms tam nekad nebiju �eit bijis un nevarēju iedomāties, ka mūsu zemē var būt tik milzīgi purvi. Tai pa�ā laikā es zināju, ka �īs vietas ir svētas katram krievu cilvēkam. Tie�i �eit, da�us desmitus kilometru no biļinās apdziedātā senā Seļi�arovas ciema, sākas Volga � krievu cilvēka svētums.

Toreiz, septembrī, es vēl nezināju, ka fa�istiem izdevies izlauzties līdz lapenītei, kur sāk pukstēt Volgas sirds � mazs avotiņ� izburbuļo no zemes. Viņi izkāru�i virs lapenītes savu karogu ar kā�krustu un pasludināju�i: �Volga ir mūsu!� Bet jau nākamajā dienā vietējie partizāni norāvu�i karogu. Tad okupanti bezspēcīgās dusmās nodedzināju�i namiņu. It kā būtu tāda uguns, kurā iespējams sadedzināt to, pār ko nav varas nekādām liesmām, � tautas dvēseli un lepnumu, tās godu un cieņu!

Ieradies savā komandpunktā pie Veļikije Lūkiem, es sāku atkal un atkal apsvērt jaunās frontes uzdevumus. Bija skaidrs, ka tuvākajā laikā mums vajadzēs piedalīties vācu fa�istiskā karaspēka sagrāvē pie Ļeņingradas, Novgorodas un Pleskavas. Tas prasīja zināmus organizatoriskus pūliņus. Un darba bija, kā saka, pāri galvai.

Biju�ās Brjanskas frontes karaspēka pārvieto�ana jaunā virzienā notika plānveidīgi. Pavisam nosūtīja apmēram 500 e�elonus. Sis skaitlis sniedz tikai aptuvenu priek�statu par veicamo uzdevumu lielumu. Dzelzceļ� nevarēja pilnībā nodro�ināt visu mūsu pārvadājumu apjomu, un tāpēc daudzām daļām vajadzēja doties uz koncentrē�anās rajonu saviem spēkiem.

Karaspēks pārvietojās caur Rietumu frontes aizmuguri. Protams, tas sare�ģīja sakaru orgānu un visu pakāpju �tābu darbu. Piemetinā�u, ka karaspēka pārvieto�ana notika stingrā slepenībā, kas arī ietekmēja iera�anās laiku paredzētajā vietā. Palīdzēja divos kara gados uzkrātā �ādas pārgrupē�anās pieredze, tāpēc viss> beidzās veiksmīgi.

Līdz ar vispārējo virzienu uz Pleskavu, Novgorodu un Ļeņingradu jaunajai frontei bija arī konkrētāks virziens � Idrica, Ludza, Gulbene, Valga. (Kā redzēsim, vēlāk tas mazliet mainījās.) Mūsu rīcībā nonāca ap 40 strēlnieku divīziju. To lielāko daļu mēs labi pazinām no Brjanskas frontes laikiem: septiņas divīzijas ietilpa ģenerālleitnanta I. Cistjakova 6. gvardes armijas sastāvā, deviņas � ģenerālpulkve�a I. Bagramjana 11. gvardes armijā un se�as � ģenerālleitnanta P. Kuro�kina 20. armijā. Frontes sastavā nonāca arī ģenerālmajora V. Butkova atsevi�ķais tanku kor-puss un pārrāvumu artilērijas korpuss, kuru komandēja ģenerālleitnants M. Barsukovs.

Mītnes 1943. gada 8. oktobra direktīva mums izvirzīja operatīvo uzdevumu un palīdzēja orientēties kaimiņu rīcībā. Ļoti lakoniskā veidā tā izskatījās �ādi: Ļeņingradas, Volho-vas, Ziemeļrietumu un mūsu frontes uzbrukuma vispārējais operatīvi stratēģiskais mērķis bija vācu armiju grupas �Nord� sagrāve. Baltijas frontes (tā mūs dēvēja no 1943. gada 1. oktobra) tuvākais uzdevums � iziet līnijā Novo-r�eva�Opo�ka�Sebe�a, nākamais � ieņemt Pleskavu, Valgu un Valmieru. Mūsu kaimiņam kreisajā pusē � Kaļiņinas frontei � vajadzēja atbrīvot Vitebsku, Polocku, Daugavpili un Rīgu, uzbrūkot gar abiem Daugavas krastiem. Sadarbībā ar viņiem mums vajadzēja iznīcināt pretinieka 16. armijas labā flanga vienības.

Godīgi sakot, tik lielas operācijas īsteno�anai mums nepietika aviācijas, tanku un citu mobilo karaspēka daļu. Ta�u mēs arī sapratām, ka mūsu uzbrukums ar visu savu nozīmīgumu nevar iz�ķirt kara iznākumu. Galvenos triecienus ienaidniekam deva Baltkrievijā un Ukrainā � to atbrīvo�ana nozīmēja īsāko ceļu uz Berlīni, uz Uzvaru.

Nu, bet pretinieks? Kādi spēki bija tā rīcībā? Neņemos spriest par visu fronti, kas stiepās, teiksim, no Or�as līdz Ļeņingradai, bet Baltijas frontes joslā mums pretī stāvēja labi organizēta aizsardzība. Lokņas�Neveļas rajonā, piemēram, darbojās astoņas līdz desmit divīzijas. Tiesa, tās izturējās pasīvi un pēdējos mēne�os neuzsāka nekādu uzbrukuma darbību. Aizsardzībai vācie�i prasmīgi izmantoja apvidu. Viņi vienmēr ieņēma valdo�ās augstienes un ceļu mezglus, izbūvējot attīstītu in�enierbūvju sistēmu. Atstarpes bija grūti pārejamas � zemi, purvaini un me�aini iecirkņi. Tādos iecirkņos pat neizlika apsardzību, toties tie bija labi pie�audīti ar mīnmetēju un artilērijas uguni.

Un vēl viens faktors bija labvēlīgs pretiniekam � tā aizmugure bāzējās uz sazaroto Igaunijas un Latvijas ceļu tīklu. Jebkurā laikā un jebkurā virzienā okupanti varēja manevrēt ar saviem spēkiem, nodro�inot materiālo līdzekļu pie-ve�anu bez pārtraukumiem. Toties mūsu aizmugurē bija lielākoties grambaini lauku ceļi, kā arī ceļi, kas būvēti no cie�i blakus saguldītiem baļķiem.

Augstāk minētajā Mītnes 8. oktobra direktīvā bija nepārprotami sacīts: �Baltijas frontes karaspēkam, negaidot visu spēku galīgo koncentrē�anos, ne vēlāk par 15. oktobri pāriet uzbrukumā.�¹

Frontes pavēlnieks ar �tābu un iero�u �ķiru komandieriem ieradās jaunajā rajonā 11. oktobrī. Oktobra vidū pie Veļikije Lūkiem jau atradās 22. un 3. triecienarmija, Toro-pecas un Se|i�arovas rajonā � 20. armija, turpat ieradās trīs 6. gvardes armijas divīzijas.

Neap�aubāmi no visa �ī karaspēka enerģiskais, ar stipru gribu apveltītais frontes pavēlnieks M. Popovs varēja izveidot trieciengrupējumu un sākt uzbrukumu ja ne precīzi noteiktajā termiņā, tad noteikti 8�10 dienas vēlāk.

Bet iznāca ne glu�i tā, kā mēs plānojām.

īsumā pastāstī�u par operāciju, kura vēlāk ieguva Neveļas nosaukumu. Arēji �ķiet, ka kaujas pie Neveļas nebūt nav saistītas ar turpmākajiem notikumiem. Ta�u tas ir tikai ārēji. Neveļas operācija uz visiem laikiem saistīja manu dzīvi ar 10. gvardes armijas likteni.

Ko mēs zinājām par Neveļu, uzsākdami kaujas? Dro�i vien tikai to, ka �ī pilsēta atrodas netālu no Veļikije Lūkiem un to dibinājis Ivans Bargais Maskavas valsts aizsardzībai no rietumiem. Lielā Tēvijas kara vēsturē Neveļa iegājusi sakarā ar sare�ģītu un grūtu operāciju, kas notika 1943. gada beigās.

Kop� rudens �ķietami nekas nevēstīja par ilgsto�ām kaujām Neveļas rajonā. Da�as divīzijas, pārvarēdamas vāju okupantu grupu preto�anos, virzījās uz priek�u 20�30 km diennaktī. Pateicoties tam, mums izdevās iedzīt dziļu ķīli pretinieka izvietojumā. Hitlerie�u pavēlniecība, protams, saprata, ka �is taktiskais drauds var izvērsties par stratēģiskām briesmām tās karaspēkam pie Ļeņingradas, Pleskavas un Novgorodas.

Lai nostiprinātu vispārējo stāvokli ziemeļrietumos un Baltijā, armiju grupas �Nord� pavēlniecība bija spiesta pārsviest uz Neveļu arvien jaunu un jaunu pastiprinājumu. Oktobrī, novembrī un decembrī �urp steidzīgi pārsvieda astoņas kājnieku divīzijas no citiem Baltijas virzieniem.¹³

Tā glu�i negaidīti nelielā Neveļas pilsētiņa un apkārtējie rajoni kļuva par arēnu pirmajai lielajai kaujai Baltijas virziena.

Gan toreiz � 1943.�1944. gada ziemā, gan pēc karas man ne vienu reizi vien vajadzēja atbildēt uz jautājumu: kāpēc mūsu karaspēkam neizdevās attīstīt uzbrukuma sākumā gūtos panākumus? Un arī es pats sev ne reizi vien esmu to jautājis.

Var pateikt vienkār�i: mēs nenovērtējām pretinieka spēkus. Bet tāda atbilde � visumā pareiza � neko neizskaidro. Tāpēc kaut vai īsumā, ta�u katrā ziņā jāpakavējas pie Neveļas operācijas rezultātiem.

Pirmām kārtām atzīmē�u: mēs nevarējām ne iedomāties, ka okupanti, reaģējot uz mūsu uzbrukumu, paspēs tik ātri nogādāt kauju rajonā ievērojamu pastiprinājumu. Acīmredzot �eit vēl turpināja darboties precīzā rezervju pārslēg�anas sistēma, ko hitlerie�u virspavēlniecība bija noslīpējusi kara sākumā, ta�u citos padomju-vācu frontes iecirkņos ap �o laiku tā bie�i vien kliboja. Bez tam � un tas laikam bija galvenais �, uzbrukumu sākot, mūsu rīcībā nebija pilnīgu ziņu par grupējuma �Nord� kaujas īpa�ībām. Es uzsveru � īpa�ībām, nevis vācu karaspēka skaitlisko daudzumu. (Piezīmē�u, ka tikai pēc gada � �etrdesmit ceturtā gada rudenī � kaujās Kurzemes pussalā mēs atkal sadūrāmies ar grupas �Nord� galvenajiem spēkiem un tuvāk iepazinām tās īpa�ības.) Bet, kā vēlāk atklājās, mūsu pretinieki bija �vācu armijas zieds�, tā savus kareivjus dēvēja fa�istu virsnieki. Un tie nebija tuk�i vārdi. Visas grupējuma �Nord� divīzijas sastāvēja no patie�ām ziedo�a vecuma kareivjiem � 25�35 gadus veci, labi apmācīti, pieredzēju�i karotāji, iepriek�ējās kaujās nenogurdināti. Vēlāk Hitlers, rēķinādamies ar �ī karaspēka grupējuma īpa�ībām, pastāvīgi apgalvoja saviem tuvākajiem līdzstrādniekiem, ka �Kurzemes katlā� iestrēgu�ās divīzijas teju, teju izrau�oties no ielenkuma un izglāb�ot tre�o reihu.

Un, beidzot, jāņem vērā viens tīri operatīva rakstura apstāklis. Pārrāvu�ās pretinieka aizsardzību, divas mūsu armijas darbojās izliekumā uz rietumiem no Neveļas. Ar galvenajiem spēkiem tās savienoja tikai 12�13 km plats koridors, kuru caur�audīja artilērija un mīnmetēji. Ap 15 divīziju lielā karaspēka apgāde, kā arī ievainoto un bojātās tehnikas evakuācija notika zem ap�audes. Mēs mēģinājām papla�ināt �o placdarmu ar daļu no 6. gvardes armijas vienībām, bet neguvām panākumus. Vēl jo vairāk � pretinieks nikni uzbruka mūsu koridoram un, neraugoties uz sīvo pretestību, sa�aurināja to vel par trim �etriem kilometriem. 3. un 4. triecienarmijas materiālā apgāde un kaujas darbības vadība tika ļoti apgrūtināta. Tā vietā, lai turpinātu uzbrukumu, tās bija spiestas aizstāvēties. Bet arī tas bija ārkārtīgi grūti. Vajadzēja izmantot papildspēkus, to skaitā veselu tanku brigādi. Tikai pēc tam stāvoklis stabilizējās.

J. Staļins bija ievērojis pretinieka aktīvo aizsardzību Neveļas rajonā. Savā speciālajā 12. novembra direktīvā viņ�-mums uzlika par pienākumu apturēt uzbrukumu un stabili noturēties ieņemtajās pozīcijās. Vienlaicīgi no frontes sastāva tika atskaitītas divas strēlnieku divīzijas, tanku korpuss un atsevi�ķā tanku brigāde. No mums atsauca arī daudzus lieliskus ģenerāļus, piemēram, ģenerālpulkvedi I. Bag-ramjanu, kur� tika iecelts par 1. Baltijas frontes karaspēka pavēlnieku, un ģenerālleitnantu K. Gaļicki, kur� no Bag-ramjana pieņēma 11. gvardes armiju.

Tas viss, dabiski, mazināja 2. Baltijas frontes iespējas-Tikai jaunā, 1944. gada sākumā tā atkal sāka kāpināt spēkus.

Ap �o laiku Augstākā Virspavēlnieka Mītne bija izstrādājusi jaunu lielu uzbrukuma operāciju, kuras galamērķis bija vācu fa�istiskā karaspēka sagrāve pie Ļeņingradas-2. Baltijas frontei vajadzēja veicināt �ī uzdevuma izpildi,, piesaistot sev pretinieka spēkus.

�ajā nolūkā mūsu rīcībā nodeva 10. gvardes armiju.

Par tās pirmajām kaujām 2. Baltijas frontes sastāvā būs runa nākamajā noda|ā.

6. NO PĀRGĀJIENA UZBRUKUMĀ

Divas rindiņas no Augstākās Virspavēlniecības Mītnes 1943. gada 8. decembra direktīvas: �Pārgājienā koncentrēties Veļikije Luku rajonā un pāriet 2. Baltijas frontes sastāvā.�¹

Tikai divas rindiņas, bet kāds krass pavērsiens veselas armijas dzīvē! Ar tām sākās jauns posms 10. gvardes armijas vēsturē. Kop� �īs dienas un līdz kara beigām tai bija lemts karot tikai vienā � Baltijas � virzienā un uz mū�iem ieiet Latvijas PSR vēsturē. Pēc kara Latvijas darbatauta nosauca Padomju Armiju par atbrīvotāju armiju, un 10. gvardes armija daudzām Latvijas pilsētām un apdzīvotām vietām, tūksto�iem cilvēku kļuva nevis par vienkār�u simbolu, bet par Padomju Bruņoto Spēku atbrīvo�anas misijas iemiesojumu.

Citātā, ko minēju, vārds �pārgājienā� nozīmēja 210 km sniegotu, aizputinātu ceļu, pa kuriem soļoja 43 250 cilvēku, brauca 1700 automa�īnu un 6500 zirgu pajūgu. Artilēriju un armijas aizmugures daļas nosūtīja uz Veļikije Lūkiem pa dzelzceļu. 25. decembrī karaspēks koncentrējās rajonā, kas atradās dienvidaustrumos no Ņe��erdas ezera. Pēdējie dzelzceļa sastāvi ar kaujas tehniku un kravu �eit pienāca 31. decembrī.

Jāatzīmē, ka iepriek�ējās kaujās Rietumu frontē armija bija cietusi nopietnus gan dzīvā spēka, gan tehnikas zaudējumus. Papildinājums tajā ieplūda nelielām �devām� tikai pārgājiena laikā un jaunajā dislokācijas rajonā. Bet no pieredzes bija zināms, ka, lai radītu (kaut vai ātrumā) spēcīgas kaujas apak�vienības līdz bataljoniem ieskaitot, lai atjaunotu tajās partijas un komjaunatnes organizācijas un veiktu citus organizatoriskus pasākumus, vajadzīgs ne mazāk par divām trim nedēļām.

Armijas pavēlnieks ģenerālleitnants A. Suhomļins izvirzīja Frontes kara padomei jautājumu par to, ka jāpaātrina viņa karaspēka papildinā�ana (it īpa�i 15. gvardes korpusā, kas to nebija saņēmis nemaz), un lūdza dot laiku tā kaujasspēju atjauno�anai. Bet 1944. gada 14. janvārī Ļeņingradas fronte pārgāja uzbrukumā, un 2. Baltijas frontei, pēc Mītnes norādījuma, savukārt vajadzēja piesaistīt 16. vācu armiju ar aktīvu uzbrukumu, tāpēc nebija izslēgts, ka daļu tās spēku var pārsviest Ļeņingradas virzienā. �ādā sare�ģītā situācijā frontes pavēlniecībai neatlika laika rūpīgāk sagatavot operāciju, un 10. gvardes armijas pavēlnieka lūgumu noraidīja.

Vēl jo vairāk � 2. Baltijas frontes pavēlnieks armijas ģenerālis M. Popovs pieņēma lēmumu � galveno triecienu pretiniekam dot tie�i ar 10. gvardes armijas spēkiem. Pēc viņa domām, tāds �uzbrukums mar�ā� ar veselas armijas spēkiem pie�ķirtu operācijai pārsteiguma elementu un dez-orientētu pretinieku, saistītu viņa rīcību. Patiesību sakot, pavēlnieka iecere man patika. Ja ņemam vērā, ka 22. armijas karaspēkam vajadzēja aktīvi atbalstīt 10. gvardes armijas darbību, tad labvēlīgos apstākļos mēs varējām sasniegt operatīvus panākumus.

Diem�ēl �ī operācija nepavisam neizdevās tā, kā mēs gaidījām. 10. gvardes armijai vajadzēja doties uzbrukumā Idri-cas virzienā, bet kaimiņiem, 3. triecienarmijai, � uz Pus-to�ku.¹⁴ 10. gvardes armijas pārrāvuma vietā aizsargājās pretinieka 132. kājnieku divīzijas 437. kājnieku pulks, 282. un 313. atsevi�ķais soda bataljons, kurus atbalstīja septiņas artilērijas baterijas.¹⁵ Kā redzam, hitlerie�u spēki pret uzbrūko�ajiem bija samērā nelieli. Ta�u, kā zināms, karo nevis ar skaitu, bet ar prasmi. Es jau atzīmēju, ka grupējumam �Nord� piemita augstas kaujasspējas. Turklāt Idricas virzienā to pastiprināja, no vienas puses, aizsardzības izdevīgie ģeogrāfiskie apstākļi, no otras � aizsardzības dalībnieku kvalitatīvais sastāvs. Divi atsevi�ķie soda bataljoni skaitliskā sastāva un ugunslīdzekļu daudzuma ziņā pārspēja divus pilnvērtīgus kājnieku pulkus. Labi zināms, ka hitlerie�i savos soda bataljonos sadzina īstus rīkļurāvējus, kuriem, kā saka, nebija ko zaudēt.

No mūsu puses (es runāju tikai par 10. gvardes armijas darbību) bija plānots uzbrukt ar 7. gvardes korpusu pirmajā e�elonā, bet otrajā � ar 19. un 15. gvardes korpusu. Tāda kārtība, pēc mūsu domām, deva iespēju sekmīgāk cīnīties ar pretinieka rezervēm tā aizsardzības dzijumā.

12. janvārī 7. gvardes korpusa karaspēks, spēcīgas gvardes mīnmetēju (�katju�u�) un artilērijas sagatavo�anas uguns atbalstīts, devās uzbrukumā. Jau pulksten 9 pārrāvuma iecirknī izdevās ieņemt vairākus pretinieka atbalsta punktus. Ta�u dienas otrajā pusē hitlerie�i ievadīja kaujā rezerves un ar artilērijas un mīnmetēju uguns atbalstītiem pretuzbrukumiem apturēja korpusa vienību virzību. Turklāt sāka stipri snigt, un tas kavēja uzbrukumu no gaisa.

Naktī uz 14. janvāri otrais e�elons (19. un 15. gvardes korpuss) nomainīja 7. gvardes korpusa vienības un no rīta turpināja uzbrukumu.

Tolaik par armijas laikraksta �Bojevoje znamja� kores� pondentu strādāja Mihails Bubennovs, kur� vēlāk kjuva pazīstams rakstnieks. Vienu no �ī uzbrukuma epizodēm viņ� apraksta �ādi:

�Me�a ceļa malā kādreiz atradās neliela sād�iņa. Tai priek�ā upīte, gar tās krastiem � reta me�iņa segtas augstienes. Vācie�i �eit izveidoju�i stipras pretestības mezglu, kas labi apgādāts ar kara tehniku. 14. janvāra priek�vakarā �ai līnijai tuvojās 98. gvardes strēlnieku pulks majora Ivana Fadeikina vadībā. Izpētījis pretinieka aizsardzību, pulka komandieris ātri atskārta tās sistēmu. Upītes austrumu krastā augstienes izvietotas �aha galdiņā kārtībā. Tas ļāvis vācie�iem ierīkot savus ugunspunktus pretējās nogāzēs, bet tā, lai katra augstiene varētu aizsargāt pieeju kaimiņiem ar uguni no flanga. Starp �iem pauguriem vienam � visaugstākā* jam � piederēja galvenā loma vācu aizsardzībā. Bez lo�metējiem tā pretējā nogāzē stāvēja baterija. Un majors Fadei-kins pieņēma drosmīgu lēmumu � neizkliedēt spēkus, bet uzbrukt tie�i �ai augstienei � visas līnijas uguns sirdij. Pa nakti pulka apak�nodaļas sagatavojās kaujai. Pievilka artilēriju. Majors I. Fadeikins nodibināja personisku kontaktu ar artilērijas pulka komandieri apak�pulkvedi N. Gumenniju, pa* ziņoja precīzus datus par ienaidnieka ugunslīdzekļu izvietojumu augstieņu un sād�iņas rajonā. Lielgabalus izvirzīja tie�i kājnieku kaujas ierindas vidū. Kad izklīda rīta migla, artilērija atklāja viesuļuguni...

Pēc tam sākās vecāko leitnantu Seļivanova un Bojarkina rotu uzbrukums. Virs ķēdes pacēlās komunista ierindnieka M. Babi�a spēcīgais stāvs. Un daudzi izdzirdēja viņa piesmaku�o, bet stingro balsi: �Gvardi, aiz manis!� Redzēdami, ka trieciens tiek dots visbīstamākajā vietā, hitlerie�i meta kaujā visus savus spēkus. Divas reizes karavīri bija spiesti mesties guļus atklātā laukā. Bet viņi neatlaidīgi virzījās uz priek�u, nicinādami nāvi.

Un kareivji cīnījās pa�aizliedzīgi. Vecākais leitnants Bojarkins bija ievainots, bet joprojām atradās savas rotas priek�galā. Ser�anta komunista Kulagina nodaļa �ajā kaujā bija vadībā. Citā flangā prasmīgi un bezbailīgi darbojās lo�metējnieki ierindnieki Jevdokims Zujevs un Stepans Solom-jatins. Iznīcināju�i divus ugunspunktus, viņi nodro�ināja visas rotas virzību uz priek�u. Pēcpusdienā augstiene bija ieņemta.�¹

Jo tālāk mūsu kājnieki virzījās uz priek�u, jo vairāk pieauga ienaidnieka pretestība. Fa�istu pavēlniecība labi saprata, ka mūsu pārrāvums rietumu un vēl jo vairāk ziemeļrietumu virzienā reāli apdraud �ajā rajonā koncentrēto spēku aizmuguri. Tāpēc uz �ejieni steidzīgi pārsvieda 263. kājnieku divīziju un ne mazāk kā 20 artilērijas un mīnmetēju baterijas. Neraugoties uz to, 10. gvardes armija (precīzāk sakot, divi tās korpusi, jo 7. gvardes korpuss darbojās dienvidrietumu virzienā un apvidus reljefs to bija no�ķīris no pa-matspēkiem) gan lēnām, tomēr uzbruka.

16. janvārī dienas nogalē uzbrukumu Ulricas virzienā ar frontes pavēlnieka pavēli pārtrauca, jo tam nebija perspektīvas. Karaspēks nostiprinājās ieņemtajās līnijās.

Se�ās uzbrukuma diennaktīs armija gan bija piesaistījusi �divas pretinieka divīzijas, bet pavirzījusies uz priek�u tikai par 8�10 km. Sīs relatīvās neveiksmes cēloņi bez tiem, kurus jau pieminēju, bija arī glu�i �vietēja� rakstura apstākļi. At�ķirībā no citiem frontes spēkiem 10. gvardes armija devās uzbrukumā nepazīstamā apvidū, nepārzinot situāciju, pretinieka aizsardzības sistēmas un īpatnības. Tā, piemēram, to .apstākli, ka pretiniekam �eit nebija vienlaidu aizsardzības līnijas, varēja izmantot uzbrukumiem no flangiem, bet ar vienu noteikumu: iepriek� vajadzēja iznīcināt fa�istu uguns-līdzekļus. Bet mūsu karaspēks lauzās cauri aizsardzībai kā vienlaidu līnijai.

Tikai 2. Baltijas frontes ietvaros vien �is uzbrukums ne* .ap�aubāmi bija neveiksmīgs. Bet starpfrontu mērogā tam bija pozitīva nozīme. Mums ta�u izdevās piesaistīt ienaidnieka spēkus, kas bija pārsviesti mūsu virzienā 1943. gada novembrī un decembrī. Tas atņēma hitlerie�u pavēlniecībai iespēju no �ejienes manevrēt ar rezervēm, lai palīdzētu Ļe-ņingradas un Volhovas frontēm, kur sākas slavena Novgo-rodas�Lugas uzbrukuma operācija.

7. KĻCISTU PAR 10. GVARDES ARMIJAS PAVĒLNIEKU

Drīz pēc uzbrukuma darbības beig�anās man lika priek�ā uzņemties 10. gvardes armijas komandē�anu.

Jāpiebilst, ka man jau bija armijas pavēlnieka pieredze. Gadu pirms aprakstītajiem notikumiem � 1943. gada janvārī � man uzdeva komandēt 69. armiju, kuru tolaik formēja Voroņe�as frontē. Kopā ar to es pārdzīvoju Harkovas atbrīvo�anas prieku (februārī), moko�o atkāp�anos pie Bogo-duhovas un Belgorodas (martā). Un tāda pieredze neaizmirstas ...

Un nu 1944. gada janvārī es atkal sāku komandēt armiju. Bija ko padomāt. No vienas puses, frontes pavēlnieka vietnieka postenis, protams, ir vērienīgāks. Kā nekā es piedalījos gandrīz visu frontes operāciju izstrādā�anā, un manas domas �eit nebūt nepalika starp pēdējām. Un vispār pavēlnieka vietniekam vienmēr pietiek darba. Bet, atklāti sakot, ne jau patstāvīga darba. Kad sākās operācija, es faktiski pārvērtos par atsevi�ķu pavēlnieka rīkojumu izpildītāju.

Armijas pavēlnieka postenis neap�aubāmi ir patstāvīgāks. Protams, ar obligātu nosacījumu, ka cilvēks, kas tajā atrodas, prot patstāvīgi gan domāt, gan rīkoties. No �ī viedokja jaunais piedāvājums man bija ne vien interesants, bet arī glaimojo�s. Jo vairāk tāpēc, ka armija, kuru man uzticēja, bija nopelniem bagāta � gvardes armija.

Bet to vajadzēja pieņemt pēc samērā neveiksmīgas operācijas. Tas mani satrauca, raisīja nopietnas pārdomas. Armija ta�u nav tikai liels cilvēku sakopojums, tā ir dzīvs organisms, kurā viss ir savstarpēji saistīts. Viena lieta ir � pieņemt armiju pēc, teiksim, kaut arī ilgsto�iem, bet veiksmīgiem uzbrukumiem, kad katrā kareivī, katrā jebkuras pakāpes virsniekā dzirkstī uzvaras prieks. Un pavisam citādi, kad visa armija piesūkusies ar rūgtumu par neizpildītu uzdevumu. Toreiz es domāju arī par to, ka armijas vadī�ana atkarīga ne tikai no pavēlnieka teorētiskās sagatavotības līmeņa, praktiskās pieredzes un organizatoriskajām spējām, bet arī viņa morālās autoritātes. Vai man izdosies ātri iekarot autoritāti starp cilvēkiem, kas tikko ieradu�ies no citas frontes un ne glu�i veiksmīgi izpildīju�i doto uzdevumu?

Uzņemdamies armijas komandē�anu, es pateicos frontes pavēlniekam M. Popovam par man parādīto uzticību un izteicu divus lūgumus: tuvākajā laikā neizdarīt armijā nekādus vado�ā sastāva pārkārtojumus un par �tāba priek�nieku iecelt ģenerālmajoru Nikolaju Sideļņikovu, kuru labi pazinu no darba frontes pārvaldē. Jāatzīmē, ka N. Sideļņikovs ātri, stabili un uz ilgu laiku iekļāvās armijas dzīvē un kauju darbības ritmā. Viņ� parādīja, ka ir domājo�s cilvēks, kas neapjūk pat viskritiskākajās situācijās. Mēs izstaigājām garus frontes ceļus un, kā saka, kopā apēdām ne vienu vien pudu sāls.

Tagad, atskatīdamies pagātnē, ar pārliecību varu sacīt, ka arī vienību �tābu priek�nieki bija labi sagatavoti savu uzdevumu izpildei. Ar īpa�u organizētību un precizitāti izcēlās 7. un 19. gvardes strēlnieku korpusu �tābi (�tābu priek�nieki pulkve�i V. Vozņenko un V. Tabacnijs). Armijas �tābs bija guvis pla�u pieredzi, veicis veiksmīgas operācijas gan pie Maskavas, gan Jeļņas, gan Smoļenskas virzienā.

Pieņēmis armiju no tās biju�ā pavēlnieka ģenerālleitnanta A. Suhomļina (viņu atsauca Mītnes rīcībā), es pirmajās dienas nodarbojos ar daudziem organizatoriskiem jautājumiem. Armijas sastāvs mainījās. No mums, piemēram, atsauca 171., 207. un 312. strēlnieku divīziju. To vietā mēs saņēmām 7. gvardes divīziju (no frontes rezerves) un 119. divīziju no 22. armijas. Tādējādi armijas sastāvā ietilpa tikai gvardes divīzijas un tas kļuva viendabīgāks. Vienlaicīgi mums pienāca papildinājums � mar�a rotas. Arī par tām vajadzēja parūpēties: pieņemt, mērķtiecīgi sadalīt pa divīzijām un pulkiem. Daudz laika prasīja munīcijas pieve�ana.

Es sapratu, ka pārtraukums starp kaujām nebūs ilgs, un centos to racionālāk izmantot.

Un patie�ām � pēc 20. janvāra sākās gatavo�anās jaunai operācijai. Kop� tā laika būtībā sākās mans darbs 10. gvardes armijas pavēlnieka postenī, ar kuru man bija lemts nostaigāt kopā līdz kara beigām. Es joprojām lepojos ar dienestu �ajā armijā.

25. janvārī kopā ar citiem 2. Baltijas frontes armiju pavēlniekiem es piedalījos apspriedē pie pavēlnieka armijas ģenerāļa M. Popova. Mūs iepazīstināja ar jaunās operācijas ieceri. Atgādinā�u, ka tajā laikā Ļeņingradas un Volhovas frontes karaspēks Ļeņingradas�Novgorodas uzbrukuma operācijas gaitā sagrāva vācu 18. armijas flangu grupējumus un radīja tai ielenkuma draudus pla�ā rajonā austrumos no Lugas aug�teces un vidusteces. Cen�oties novērst katastrofu, vācu fa�istiskā pavēlniecība sāka steidzīgi pārsviest uz Lugas rajonu daļas no citiem frontes iecirkņiem. �ādos apstākļos arī mums bija ļoti svarīgi kļūt aktīvākiem. 2. Baltijas frontei vajadzēja sagraut pretinieka Novosokoļņiku grupējumu, lai pretinieka pavēlniecība nevarētu raidīt nevienu divīziju no 16. armijas sastāva palīgā savam zieme|u kaimiņam � 18. armijai.

Mūsu 10. gvardes armijai, pēc pavēlniecības plāna, jaunajā operācijā vajadzēja veikt galveno uzdevumu, un tāpēc to pastiprināja ar diviem no divām divīzijām sastāvo�iem strēlnieku korpusiem, 29. un 78. tanku brigādi un trim atsevi�ķajiem tanku pulkiem, 2. artilērijas korpusu, 6. gvardes iznīcinātāju prettanku artilērijas brigādi, vienu brigādi un �etriem atsevi�ķajiem gvardes mīnmetēju pulkiem.

Tādējādi armijā tagad pavisam bija 14 strēlnieku divīzijas, 6 speciālās vienības, neskaitot atsevi�ķās daļas. Vairums vienību nebija pilnībā nokomplektētas.

Izmanto�u gadījumu, lai mazliet tuvāk pastāstītu par da�ām divīzijām. Jo vairāk tāpēc, ka turpmāk man vajadzēs ne vienreiz vien runāt par to veikumu kaujās.

Kā jau iepriek� sacīts, mūsu armiju papildināja 7. un 119. gvardes divīzija, kas kļuva par 7. korpusa pamatu. Kop� �ī brī�a visu trīs korpusu sastāvs kļuva stabils. Tas nodro�ināja labāku organizētību, kā korpusu un divīziju �tābu, tā arī pa�a karaspēka cie�āku sadarbību kaujas laukā.

7. gvardes divīziju (biju�o 64. strēlnieku) saformēja jau 1925. gadā no trim pulkiem, kas bija piedalīju�ies pilsoņu karā. Tolaik, kad to ieskaitīja mūsu armijas sastāvā, divīzijai bija slavas vīta biogrāfija: tā varonīgi cīnījās rietumu virziena �etrdesmit pirmā gada vasarā un rudenī, par ko arī bija izpelnījusies gvardes nosaukumu. Divīzija bija lieliski parādījusi sevi uzbrukumā pie Maskavas, piedalījusies Krju-kovas sturmē�anā, tāpat grūtajās kaujās pie Staraja Rūsas. Jāatzīmē, ka �ī divīzija no 1944. gada janvāra mūsu armijas sastāvā nogāja visu savu kauju ceļu, kuru �etrdesmit piektā gada maijā vainagoja Uzvara. Un visu �o laiku tās komandieris bija ģenerālmajors M. Moskaļiks. Es vienmēr ļoti augsti vērtēju �o nīgro, bet ļoti sirsnīgo un, galvenais, pieredzēju�o un enerģisko cilvēku. Viņ� bija izgājis sūru dzīves skolu un visu savu mū�u veltījis armijai. Pilsoņu kara gados izpelnījies Sarkanā Karoga ordeni � tolaik retu apbalvojumu.

Kas attiecas uz 119. gvardes strēlnieku divīziju, to toreiz komandēja ģenerālmajors P. Safarenko, kuru nepaspēju tik tuvu iepazīt, jo 1944. gada maijā viņu iecēla jaunā postenī. Bet Safarenko atstāja labu iespaidu, kaut arī da�kārt bija nevajadzīgi strauj�. Divīzija bija izveidota 1943. gada 28. septembrī no divām gvardes jūras strēlnieku brigādēm, kas bija cīnīju�ās pie Maskavas un Staļingradas. Mēs zinājām jūras kājnieku � �melno velnu�, kā tos dēvēja vācie�i, � lieliskās kaujasspējas, izturību un drosmi visiz�ķiro�ākajos kauju brī�os. Un, kaut gan divīziju pastāvīgi papildināja ar jaunu sastāvu, jūras kājnieku labākās tradīcijas tajā ne tikai neizzuda, bet gan � glu�i pretēji � nostiprinājās. Arī 119. divīzija nogāja līdz galam visu savu kaujas ce|u mūsu armijā.

Un tā 25. janvāra vakarā frontes �tābā mēs saņēmām pavēlnieka norādījumus. 10. gvardes armijai izvirzīja tuvāko uzdevumu � pārraut pretinieka aizsardzību un atspiest okupantus par 35�40 km. Sadarbībā ar 22. armiju, kas uzbruka no Nasvas rajona uz dienvidrietumiem, mums vajadzēja ielenkt pretinieka Novosokoļņiku grupējumu.¹⁶

Sākās sasprindzināta gatavo�anās kaujai. Karaspēka pārgrupē�anai un visiem citiem darbiem mums atlika tikai piecas se�as diennaktis. Paspēt visu tik īsā laikā nebija vienkār�i � vairumam vienību vajadzēja veikt 50�70 km garus nakts pārgājienus.

Bija zināms, ka mūsu armijas joslā aizsargājas pretinieka 83. un 69. kājnieku divīzija un daļa 23. kājnieku divīzijas spēku, kā arī atsevi�ķais soda un atsevi�ķais sapieru bataljons. Ienaidniekam rezervē bija apmēram divi kājnieku pulki. Kopumā okupantiem bija apmēram 33 tūksto�u cilvēku liels personālsastāvs, vairāk nekā 600 lielgabalu un mīnmetēju un kādi 30 triecienlielgabali.¹⁷

Atceros, ar kādu sasprindzinājumu toreiz strādāja armijas �tāba operatīvā nodaļa. Tai vajadzēja vākt un apkopot ziņas par pretinieku, būt pilnīgā skaidrībā par sava karaspēka stāvokli un pienāko�ajām pastiprinājuma daļām, fiksēt apvidus stāvokli (iestājās atkusnis, un zemākās vietas pārklāja ūdens). Vārdu sakot, �eit vienmēr pukstēja sare�ģītās armijas dzīves pulss. Nodaļā, kuru kop� janvāra sākuma vadīja pulkvedis A. Maļinovskis (viņ� �ajā postenī atradās līdz kara beigām), strādāja pieredzēju�i operatori: apak�pulkvedis P. Altuhovs, majori I. Ahlam�enko, T. Kazakovs un citi.

Rajonu, kur armija koncentrējās uzbrukumam, sedza 379. strēlnieku divīzija, kas uz laiku bija pakļauta tie�i man. Tās skaitliskais sastāvs ne tuvu neatbilda paredzētajam, bet aizsargāties tai vajadzēja ļoti pla�ā frontē. Tāpēc es pavēlēju dro�ības labad �īs divīzijas aizmugurē izvērst pa vienam diviem bataljoniem no katras pirmā e�elona vienības.

Līdz uzbrukuma sākumam mums bija izdevies pamatīgi izpētīt pretinieku, tā aizsardzības raksturu un ugunssistēmu pārrāvuma iecirknī. īsumā tikai atzīmē�u, ka pirmās joslas dzijums bija apmēram 4�6 km. Otrā josla stiepās ziemeļos no Novosokoļņiku�Majevas dzelzceja. Abas joslas veidoja labi organizētu spēcīgu atbalsta punktu sistēmu, kuras pamatā bija apdzīvotas vietas un valdo�ās augstienes. Uz vienu frontes kilometru ienaidniekam bija pa 15�20 lo�metējiem un 12�15 lielgabaliem, tas ir, samērā nedaudz. Toties augstienes, no kurām varēja labi pārskatīt (tātad arī ap�audīt) apkārtējo apvidu, mums viesa ba�as. Tāpēc nolēmām tās labi �apstrādāt� ar artilēriju.

īsumā runājot, bija pamats domāt, ka mums ir absolūts pārākums pār ienaidnieku kā ugunslīdzekju, tā arī triecien-spēka ziņā. Tikai pirmajā e�elonā vien mums darbojās se�as divīzijas, bet artilērijas blīvums sasniedza 180 stobru uz frontes kilometru (ieskaitot 76 mm kalibru un lielāku).¹

Divas dienas pirms uzbrukuma sākuma � 29. janvārī � mēs izdarījām izlūko�anu ar kauju vienlaikus trīs virzienos, kuros armijai vajadzēja doties uzbrukumā. Visur tā notika veiksmīgi. īpa�i izcēlās 7. gvardes divīzijas 20. gvardes pulka kapteiņa Kondakova bataljons. Straujā pārgājienā tas ieņēma augstieni 219,1 un noturēja to līdz galveno spēku uzbrukuma sākumam.

Sagūstītie hitlerie�i apstiprināja mūsu ziņas par pretinieku un vienprātīgi atzīmēja, ka trieciens bijis pēk�ņs. Tātad, es toreiz domāju, mums ir izdevies noslēpt ienaidniekam savu pārvieto�anos frontes dzijumā. Un tas solīja panākumus gaidāmajā operācijā.

Laikā, kas bija atlicis līdz uzbrukumam, dajās pastiprinājās politiskais darbs. Bija nepiecie�ams iedvest cilvēkiem pārliecību par uzvaru. Komunisti un komjaunie�i informēja kareivjus par stāvokli visās frontēs, izskaidroja armijas uzdevumus. Neap�aubāmi īpa�u vietu aģitācijā un propagandā ieņēma ziņojumi par mūsu kaimiņu � Ļeņingradas un Volhovas frontes � panākumiem. Līdz 20. janvārim okupanti bija padzīti no Pēterhofas, Strejņas, Krasnoje Selo, Rop�as un Novgorodas. Līdz 30. janvārim izdevās atbrīvot Pu�kinu, Slucku, Krasnogvardeisku, Tosnu, Ļubaņu, �u-dovu. Protams, �īs uzvaras priecēja katru.

Tajās pa�ās dienās man vajadzēja veikt godpilnu misiju � pasniegt gvardes karogu un valdības apbalvojumus 30. gvardes strēlnieku divīzijas 96. strēlnieku pulka kareivjiem.

Nakti uz 31. janvāri karaspēks sāka izvietoties izejas stāvoklī. Jau pirms rītausmas es atrados novēro�anas punktā, biju satraukts. Un, dabiski, man gribējās sekmīgi aizvadīt pirmo kauju jaunajā postenī. Starp citu, par sevi es domāju vismazāk. Manas domas steidzās turp, uz priek�u, kur saspringtajā klusumā pirms pirmā pārskrējiena bija sastingu�i kareivji, kur artilēristi jau bija pielādēju�i lielgabalus...

Un tad sākās! Ierunājās �kara dievs� � artilērija. Mūsu artilērijas uguns pārākums drīz vien bija manāms. īpa�i izcēlās pulkve�a Kasperska pretbateriju grupa. Trīs uguns-triecienu laikā uz katru ienaidnieka bateriju gāzās caurmērā 150�160 �āviņi. No sava novēro�anas punkta es izdzirdēju, ka tikai atsevi�ķi pretinieka ugunspunkti sagaida mūsu kājniekus ar �āvieniem.

Cik apbrīnojama ir cidvēka atmiņa! Cik daudz gadu pagājis kop� �ī uzbrukuma, bet es skaidri atceros, kas notika 1944. gada janvara un februāra dienās. Pirmajā uzbrukuma diena, piemēram, labākos rezultātus guva 15. gvardes strēlnieku korpusa 30. un 85. divīzija. Tās pavirzījās se�us kilometrus uz priek�u un nok|uva pie Novosokoļņiku�Majevas �osejas. Lēnāk attīstījās 7. un 19. korpusa uzbrukums, bet arī tie pārrāva ienaidnieka aizsardzības pirmo līniju.

Operācijas tre�ās dienas beigās 15. korpuss tuvojās pretinieka otrajai aizsardzības joslai un da�os iecirkņos iedragāja to. Tomēr korpusa kreisais flangs joprojām atpalika. Tas bija izskaidrojams tādējādi, ka mūsu kaimiņu � 6. gvardes armijas karaspēks, neraugoties uz graujo�u uzbrukumu vācu pozīcijām, nespēja pavirzīties uz priek�u.

Toties armijas labajā flangā uzbrukums veicās sekmīgi. 7. februārī 29. gvardes strēlnieku divīzija (tās komandieris bija enerģiskais ģenerālmajors A. Stu�enko) attīstīja 15. korpusa pirmā e�elona panākumu un veica izrāvienu pretī savam kaimiņam pa labi � 22. armijai. Savienojusies ar tās avangarda daļām, divīzija ieņēma padomju saimniecību Miņkinas rajonā. Tas piespieda pretinieku steidzīgi aizvākties no Novosokoļņiku rajona, kas kā izliekums iesniedzās frontes līnijā. Mūsu armijas galvenie spēki nokļuva ziemeļos no Novosokoļņiku�Majevas ceļa un tādējādi izpildīja frontes pavēlniecības nosprausto uzdevumu.

Kad uzbrukuma pirmā fāze bija pabeigta, mums vajadzēja pārtraukt operāciju un uzsākt gatavo�anos jaunai: tuvināt aizmuguri, pievest munīciju.

Un tomēr mēs turpinājām uzbrukuma kaujas, kaut gan pēc 7. februāra (tā liecināja izlūko�anas ziņas) vācie�i bija pārsviedu�i uz 10. gvardes armijas joslu savu no septiņiem bataljoniem sastāvo�o 205. kājnieku divīziju. Bez tam no karaspēka, kas bija izvietots pretī 6. gvardes un 3. triecien-armijai, uz mūsu iecirkni pārcēla deviņus kājnieku bataljonus. Pavisam pretinieks bija sakopojis pret mūsu armiju se�padsmit kājnieku un trīs būvbataljonus, kā arī piecus atsevi�ķos artilērijas divizionus.

Tikai 16. februārī armija izbeidza uzbrukuma darbību. Tās gaitā mēs �samalām� kādas �etras fa�istu divīzijas. Janvāra un februāra kaujās komandieri un �tābi bija uzkrāju�i krietnu pieredzi dziļi e�elonētas pretinieka aizsardzības pārrau�anā. Panākumi, ko guva pulku komandieri V. Lazarevs, I. Fadeikins, I. Kolodja�nijs, V. �erkasovs, apliecināja viņu meistarību, neatlaidību mērķa sasnieg�anā. Grūtos pārbaudījumus godam izturēja bataljonu komandieri G. Demidkovs un I. Tretjaks...

Ivans Tretjaks. Viņa vārds vēl ne vienu reizi vien būs sastopams �īs grāmatas lappusēs. Tāpēc es atļau�os nelielu atkāpi, lai pateiktu da�us labus vārdus par �o cilvēku.

�Mēs viņu mīlējām neprātīgās dro�sirdības dēļ, par to, ka viņ� labprāt devās jebkurā uzdevumā, lai cik grūts tas būtu. Likās, ja viņam teiktu: �Tretjak, atved Hitleru!� � viņ� dro�i vien atbildētu: �Klausos!� � un ietu. Tāds viņ� bija kaujā.�

Tā par Ivanu Trctjaku uzrakstījis viņa biju�ais divīzijas komandieris Л. Stu�enko, vēlāk izcils karavadonis, savos memuāros �Mūsu apskau�amais liktenis�. Un es' pievienojos �im viedoklim.

Ar bataljona komandieri Tretjaku es toreiz � �etrdesmit ceturtā gada ziemā � iepazinos kaujās pie Novosokoļ-ņikiem. Un kop� tā laika līdz pēdējām Lielā Tēvijas kara zalvēm viņa vārds neiztrūksto�i figurēja kaujas ziņojumos. Viņ� ar savu 29. gvardes divīziju nostaigāja visu tās ceļu. Bija bataljona komandieris, pēc tam kļuva par pulka komandieri. 21. gada vecumā � pulka komandieris! Apbrīnojami? Nē. Diem�ēl līdz ar vecumu mēs da�kārt zaudējam jaunības izjūtu. Nevis fizisko, bet izjūtu, ko spēj jauns cilvēks savos visgai�ākajos gados. Un tāpēc sākam dot atlaides: sak, ko no viņa var prasīt � jauns un zaļ�. Bet, ja padomājam, tad tie�i �ie �zaļie� � divdesmit, divdesmit piecus gadus vecie pui�i � kara svelmē, pa�ā tās karstumā veda cīņā gan vadus, gan rotas, gan bataljonus. Viņi krita bie�āk nekā citi, bet bie�āk arī uzvarēja.

Ivanu Tretjaku labi pazina visā 2. Baltijas frontē, iespējams, arī vēl pla�āk, kā ierosmes bagātu, drosmīgu, gudru virsnieku, ar kura vārdu saistīts ārkārtīgi sare�ģītu uzdevumu rado�s risinājums un spo�as uzvaras kaujās.

Pēc kara Padomju Savienības Varonis I. Tretjaks kļuva par armijas ģenerāli, kara apgabala pavēlnieku, ievēlēts par PSRS Augstākās Padomes deputātu, PSKP CK locekli. Mēs ne vienu vien reizi esam tiku�ies un vienmēr atradu�i laiku frontes atmiņām.

Man sagādāja patiesu prieku uzrakstīt priek�vārdu I. Tretjaka grāmatai �Pulka biedru drosmīgās sirdis�, kuru 1977. gadā laida klajā Militārās literatūras izdevniecība. Grāmata, manuprāt, ir ļoti interesanta. Tā veltīta galvenokārt cilvēkiem, kuriem nav augstas dienesta pakāpes, toties piemīt lieliskas morālās un kaujas īpa�ības, � rotu un bataljonu komandieriem, ser�antiem un kareivjiem. I. Tretjaks patiesi un ar lielu mīlestību pastāstījis par tiem, uz kuru pleciem turējās visa mūsu fronte.

Kaujās pie Novosokoļņikiem krita Jevgeņijs Ro��up-kins � A. Matrosova 254. gvardes strēlnieku pulka komandieris. 1944. gadā viņam paliktu 26 gadi. Joprojām mana atmiņa glabā viņa tēlu � jaunu cilvēku ar mū�īgi smejo�ām, apbrīnojami �bra�ām� acīm un zēniski maigām lūpām. Mazrunīgs, atturīgs, viņ� vienmēr ļoti precīzi zināja, ko nepiecie�ams darīt attiecīgajā kaujas brīdī, vienmēr bija, ja tā varētu teikt, koncentrējies operatīvā uzdevuma izpildei. No kurienes jaunam komandierim tāda mērķtiecība, tāda vadī�anas prasme? Vienkār�a zemnieka dēls no Orlas puses Jevgeņijs Ro��upkins sāka dienēt armijā 1938. gadā. Piedalījās somu kampaņā un tika apbalvots ar Sarkanā Karoga ordeni. Mācījās komandējo�ā sastāva kvalifikācijas cel�anas kursos, 22 gadu vecumā komandēja rotu, 23 gadu vecumā bataljonu. Jau kara laikā viņ� pabeidza īslaicīgus kursus M. Frunzes Kara akadēmijā, atgriezās frontē un drīzumā saņēma pulku. Un nevis parastu, bet Matrosova pulku, ar slavenu kauju biogrāfiju, stabili iedibinātām tradīcijām.

Jevgeņijs Ro��upkins piedalījās daudzās kaujās. Tās glu�i vienkār�i nav iespējams uzskaitīt. Bet ikvienā viņ� izcēlās ar neatlaidību mērķa sasnieg�anā. Tā bija Kaļiņinas un Pleskavas pusē, tā bija arī pie Novosokoļņikiem. Mūsu armijas veterāni nekad neaizmirsīs kaujas pie Pusto�kas. Pulka komandieris Jevgeņijs Ro��upkins pielika daudz spēku, daudz rado�as enerģijas, lai ar vismazākajiem zaudējumiem un postījumiem atbrīvotu �o seno Krievzemes pilsētiņu. Un Krjakovas sād�u, 214. augstieni? Esmu pārliecināts, ka tagad, vairāk nekā pēc 30 gadiem, ikviens pulka veterāns, izdzirdējis vai izlasījis �os ģeogrāfiskos nosaukumus, tūlīt atcerēsies desmit dienu ilgās smagās kaujas un sava komandiera bojāeju. Ienaidnieka lode trāpīja Jevgeņijam Ro��upkinam, kad viņ� gulēja pie lo�metēja un atvai-rija fa�istu kārtējo pretuzbrukumu. Par viņu bie�i rakstīja mūsu armijas avīze, viņu labi pazina armijā. Viņ� bija īsts padomju virsnieks. Ļoti �ēl, ka man par viņu jāraksta pagātnē, jālieto briesmīgais vārds �bija�. Ik reizi, kad es braucu gar Novosokoļņikiem, atmiņā ataust 1944. gada pavasaris, A. Matrosova pulks ... �ajā pilsētā paceļas piemineklis atbrīvotājiem. Tajā iekalti kritu�o karavīru vārdi. Starp tiem ir Jevgeņija Ro��upkina vārds. Viņ� nesasniedza kopā ar mums Saldu, bet vienmēr palika kopā ar mums.

8. UZ PU�KINU � AR KAUJU!

Februāra vidū 2. Baltijas frontes karaspēks veica pārgrupē�anos, kuras rezultātā mūsu 10. gvardes armija pavērsās ar �seju� pret Pu�kina Kalniem. Sadarbībā ar Ļeņingradas frontes kreiso spārnu mums vajadzēja sagraut pretinieka Ostrovas grupējumu.

Pu�kina Kalni... Kur� gan nezina �o piemīlīgo pilsētiņu, kuras apkaimē atrodas dzejnieka apdziedātā Mihailovska un Trigorska.

Tūksto�iem cilvēku brauc �urp no visām valsts malām, lai godinātu mūsu tautas lepnumu. Tur, pie senā Svjatogorskas klostera mūriem, atdusas dzejnieka mirstīgās atliekas.

Bet toreiz � �etrdesmit ceturtā gada pavasarī � mēs gājām uz Pu�kinu ar kaujām. Atrazdamies Ka�inas sād�ā un novērtēdams militāro situāciju �ajā pusē, es ar rūgtumu nodomāju, ka �eit jāvadās tikai pēc vēsa saprāta. Jā, tajās dienās Pu�kina Kalni mums bija topogrāfisks jēdziens: �tāba kartēs ar mērogu 200 000 un 100 000 horizontāle pie uzraksta �Pu�kina Kalni� bija atzīmēta ar skaitli 160. Uz tās pa�as horizontāles atradās Voroņi�a un Mihailovska. Bet mūsu karaspēks � uz 80. horizontāles � ievērojami zemāk, kas deva pretiniekam zināmas operatīvās priek�rocības.

29. gvardes divīzijas uzbrukuma joslā atradās gan dzejnieka māja, gan slavenais aukles namiņ�. �eit bija ieperināju�ies vācie�i, lai koriģētu savas artilērijas uguni. Viņi, protams, noģida, ka mūsu artilērija neap�audīs Mihailovsku (un vispār Pu�kina Kalnus), bet koncentrēs savu uguni uz aizsardzības otro e�elonu. Tāpēc viņi izturējās nekaunīgi. Nebija jau pirmā reize, kad man iznāca saskarties ar �ādu hitlerie�u �taktiku�. Nodedzinot vai ar tanku kāpurķēdēm nolīdzinot sād�as un veselas pilsētas, viņi ļoti bie�i sedza savu atkāp�anos ar sasaistītu sievie�u, bērnu un sirmgalvju ķēdēm.

Nē, toreiz mēs diem�ēl nevarējām atbrīvot Pu�kina Kalnus no fa�istiem. Lai cik rūgti atzīt, bet tā bija. Kara patiesība ir kara patiesība. No tās nevar izbēgt.

Notikumi attīstījās �ādi. Nejūtot spēcīgu vācie�u pretdarbību, mēs sasniedzām placdarmu Veļikajas upes vienā pusē un tur ieņēmām izejas pozīciju uzbrukumam. Ta�u, tiklīdz sākām ar artilēriju ap�audīt pretinieka aizmuguri, fa�isti atklāja spēcīgu uguni pa iepriek� pie�audītām līnijām. 30. gvardes divīzija, kas atradās vistuvāk pretinieka pozīcijām, cieta sevi�ķi stipri. Tās pirmajam e�elonam bija tik jūtami zaudējumi, ka divīzijas komandieris pulkvedis M. Isa-jevs bija spiests nomainīt da�us bataljonus jau izejas stāvoklī.

Un tomēr armija devās uzbrukumā!

Pirmajā dienā mēs pavirzījāmies caurmērā par 3�4 km. Turklāt vistālāk izvirzījās 30. gvardes divīzija.¹ �eit izpaudās karavīru labā apmācība, apak�nodaļu saliedētība. Ienaidnieka baterijas ne vienu reizi vien piespieda viņus pie zemes, bet, tiklīdz uguns pierima, viņi atkal cēlās un devās uz priek�u.

8. aprīlī apgādes daļas visu dienu pieveda uzbrūko�ajām kolonnām kaujas komplektus. Nākamajās dienās, no 9. aprīļa līdz 16. aprīlim, 7. un 15. gvardes korpusa divīzijas vairākkārt uzbruka pretiniekam, bet panākumus neguva. Divu korpusu karaspēks nelielā placdarmā saņēma niknus aviācijas triecienus, to gandrīz bez mitas ap�audīja artilērija.

Mūsu tālākie mēģinājumi attīstīt jau�amos panākumus turpinājās līdz 17. aprīlim, bet būtiskas pārmaiņas situācijā nenotika. 18. aprīlī Augstākās Virspavēlniecības Mītne sava pārstāvja Padomju Savienības Mar�ala S. Timo�enko personā pavēlēja pārtraukt uzbrukumu un pāriet stingrā aizsardzībā. Bet vēl pēc da�ām dienām mūsu armiju norīkoja frontes rezervē.

Drīzumā sekoja Valsts Aizsardzības Komitejas lēmums par mūsu frontes pavēlniecības maiņu. Par 2. Baltijas frontes jauno pavēlnieku iecēla armijas ģenerāli Andreju Jerjo-menko.

Mūsu frontei un 10. gvardes armijai atvērās jauna vēstures lappuse, kuru vajadzēja aizpildīt ar kaujām par Padomju Latviju.

Bet pirms ieie�anas republikas teritorijā bija nepiecie�ams pārvarēt spēcīgu okupantu aizsardzības līniju ar pretenciozu nosaukumu �Pantera�.

Pantera, kā zināms, ir plēsoņa, kas izceļas ar ļaunu raksturu. Tās muskuļotais, atsperīgais ķermenis vienmēr gatavs uzbrukumam.

Dro�i vien visas �īs īpa�ības bija prātā hitlerie�u pavēlniecībai, kad tā pie�ķīra koda nosaukumu �Pantera� saviem nocietinājumiem, kas stiepās gar Latvijas austrumu robe�u. Starp citu, par �Panteras� raksturu būs runa tālāk.

Bija 1944. gada pavasaris � ar bagātīgiem paliem, atlidoju�o strazdu �alu un reibino�u gaisu. Aizņemti savā grūtajā darbā, mēs tomēr samanījām pavasara atnāk�anu pēc daudziem mīļiem sīkumiem, kas iepriecina ikvienu cilvēku. Bet pavasaris nesa līdzi arī savas problēmas: ceļi vairs nebija izbraucami un armijai ļoti trūka visa kā � ietērpa (bija laiks pāriet uz vasaras formas tērpiem), visu veidu munīcijas, in�enieriekārtas, kaujas tehnikas. Vajadzēja gatavoties jaunam uzbrukumam, bet apmācīt pienāko�o papildinājumu atku�ņa ūdeņu piemirku�ajos me�os un purvos nebija viegls uzdevums.

Mūsu armijas aktīvajā kauju darbībā iestājās pārtraukums. Cik ilgs tas būs, mēs nezinājām un tāpēc centāmies katru dienu, katru nedēļu izmantot taktiskajām nodarbībām. Sākumā � smil�u kastēs, bet no maija vidus, kad ap�uva, mācības pārcēla uz lauku. Turklāt īpa�u ievērību veltīja tematam �Pretinieka pozicionālās aizsardzības pārrau�ana�.

29. gvardes strēlnieku divīzijā nodarbības notika pēc speciāla plāna. Divīzijas komandieris tolaik bija ģenerālmajors A. Stu�enko. Būdams operatīvi taktiskajos jautājumos ļoti zino�s cilvēks, viņ� pastāvīgi centās pilnveidot pulku vadī�anu, pārņemt un izmantot visda�ādāko kauju vadī�anas pozitīvo pieredzi. Tāpēc, kad apspriedē frontes �tābā frontes pavēlnieks A. Jerjomenko izteica ideju motorizēt vienu no mūsu armijas divīzijām, es tūlīt piedāvāju �o reorganizāciju izdarīt A. Stu�enko divīzijā.

Mūsdienu kājnieku karaspēku nemaz nevar iedomāties nemehanizētu, bet tajos gados tas viss tikai aizsākās, turklāt nevis pēc viena vai da�u izcilu karavadoņu gribas, bet kā dzīves nepiecie�amība. Uzbrukuma kauju tempi ap 1944. gada vasaru bija tā pieaugu�i, ka uzbrucēju uzdevumi sasniedza vairs ne 5�7 km dienā, bet desmitiem kilometru. Tas bija pa spēkam karaspēkam, kas pārvietojās ar ma�īnām, bet ne kājniekiem. Tie sāka atpalikt. Izeju atrada tādējādi, ka strēlnieku apak�vienības sasēdināja ma�īnās. �Modernizācija� tolaik notika daudzās armijās, kas cīnījās milzīgajā padomju-vācu frontē. Es ne�aubos, ka, ja 1944.

gadā mūsu rūpniecība, kas strādāja tikai frontei, uzvarai, būtu spējusi pilnībā apgādāt strēlnieku karaspēku ar nepiecie�amo tehniku, tad motorizēto kājnieku karaspēka radī�anas ideja nekavējoties būtu īstenota.

Bet topavasar mūsu rūpniecības potenciāls vēl nebija tik liels. Tāpēc vajadzēja aprobe�oties ar visai �auriem ietvariem.

Jāuzsver, ka ideja mehanizēt divīziju bija ļoti savlaicīga. Gatavojoties uzbrukumam, pavēlniecība, protams, plānoja augstus tā tempus un, lai kaut jel kā kompensētu tanku un mehanizēto korpusu trūkumu, ķērās pie mehanizēto strēlnieku grupu izveido�anas. Visiem 29. gvardes armijas strēlnieku pulkiem un specializētajām apak�vienībām pie�ķīra ma�īnas. Bez tam divīzijai piekomandēja tanku pulku, kurā bija 50 MK-3. Zirgus un pajūgu transportu no da|ām aizveda, bet katram gadījumam atstāja armijas aizmugurē.

Vienlaicīgi ar nodarbībām uz lauka armijā notika da�ādu komandējo�ā sastāva kategoriju mācību metodiskās nodarbības. Maijā, piemēram, rīkoja strēlnieku apak�nodaļu ser�antu un star�inu, pēc tam � izlūku un snaiperu mācības. Tādās nodarbībās ne tikai apmainījās ar pieredzi, bet arī iepazinās ar jaunākajiem kaujas tehnikas paraugiem, pretinieka jaunajiem taktiskajiem paņēmieniem. Tā kā virzienā, kur, domājams, vajadzēja notikt mūsu uzbrukumam, bija biezi me�i, īpa�u uzmanību pievērsa kaujas paņēmienu slīpē�anai tie�i �ādā apvidū.

Arī politiskajiem orgāniem tajās dienās bija daudz darba. Saskaņā ar Kara padomes apstiprinātu plānu armijas politiskā nodaļa rīkoja seminārus korpusu un divīziju politisko nodaļu priek�niekiem, pulku komandieru vietniekiem politiskajā darbā, partijas organizatoriskā darba instruktoriem, pulku un vienību aģitatoriem, kā arī politisko nodaļu priek�nieku palīgiem komjaunatnes darbā. Ar �o semināru dalībniekiem runāja gandrīz visi armijas vado�ie darbinieki.

īpa�i gribas izcelt armijas laikraksta �Bojevoje znamja� darbību. Tas vienmēr mums bija stingrs balsts vienu vai otru kaujas organizatorisko pasākumu rīko�anā, palīdzēja izplatīt mūsu varonīgo gvardu pieredzi. Tajās dienās, kad gatavojāmies nākamajām kaujām, avīzes slejās pieredzēju�i karavīri izteica ne mazums vērtīgu praktisku padomu jaunajam papildinājumam. Sadzeltēju�ie �Bojevoje znamja� komplekti vēlreiz labi pakalpoja: tie man palīdzēja atsaukt atmiņā kādreizējo kauju ainas.

Neraugoties uz zaudējumiem, partijas pirmorganizāciju skaitliskais sastāvs nemitīgi pieauga. Partijā iestājās labākie no labākajiem. Minē�u da�us skaitļus: no janvāra līdz aprīlim 22. gvardes strēlnieku divīzijā partijas rindās uzņēma 637 cilvēkus, 29. gvardes � 732, 30. � 588, 56. � 609, 65.�611. Pavisam mūsu armijā vasaras kauju sākumā bija 25 tūksto�i partijas biedru un biedra kandidātu, 12 850 komjaunie�u.¹⁸¹⁹ Tajās pavasara dienās daudzi karavīri saistīja savu likteni ar partiju. To vidū bija 29. gvardes divīzijas izlūks vecākais ser�ants V. Suharevs, kur� trīspadsmit reizes bija izpildījis uzdevumus ienaidnieka aizmugurē, 119. gvardes divīzijas labākās nodaļas komandieris G. Lav-rentjevs, 7. gvardes divīzijas nodaļas komandieris B. Rahu-movs un daudzi citi.

Mācību un audzinā�anas darbs notika paralēli lieliem organizatoriskiem pasākumiem. Tiklīdz no�uva ceļi, sākās intensīva munīcijas, degvielas, in�enieriekārtas, sakaru līdzekļu sakopo�ana. Pateicoties saņemtajam papildinājumam, katrā strēlnieku pulkā izdevās sakomplektēt divus pilnvērtīgus bataljonus un palielināt speciālās apak�vienības skaitlisko sastāvu līdz nepiecie�amajam daudzumam. Armijas sastāvā iekļāvās slavenā I. Panfilova 8. gvardes strēlnieku divīzija. Par tās komandieri bija iecelts ģenerālmajors Andrejs Kuļe�ovs. Pirms tam viņ� bija 2. Baltijas frontes �tāba priek�nieka vietnieks.

Pienāca jūnijs. �ajā mēnesī Padomju Bruņotie Spēki guva lielus panākumus Ļeņingradas un Karēlijas frontēs. Cie�ā sadarbībā ar Baltijas floti, Lādogas un Oņegas flotilēm tie deva vienu pēc otra divus triecienus hitleriskās Vācijas ziemeļu sabiedrotajam. Septembrī Somija izstājās no kara.

23. jūnijā sākās stratēģiskas uzbrukuma operācijas 1., 2. un 3. Baltkrievijas un 1. Baltijas frontē. Kādu desmit dienu laikā padomju karaspēks sagrāva fa�istu grupējuma �Centrs� galvenos spēkus un austrumos no Minskas ieslēdza lokā simttūksto� vīru lielu pretinieka grupējumu, kas veltīgi mēģināja izlauzties no ielenkuma. Sekmējās arī 1. Baltijas frontei � mūsu kaimiņam pa kreisi �, kas 7. jūlijā pārgrieza svarīgo dzelzceļa rokādi Daugavpils�Viļņa. Tas kā pirmās kārtas uzdevumu izvirzīja armiju grupas �Nord� at�ķel�anu un sagrāvi.

Mēs zinājām, ka tuvākajās dienās arī mums vajadzēs iet kaujā. 2. Baltijas frontes mērķi un uzdevumi galīgi noskaidrojās jūnija pirmajās dienās, pēc tam kad fronti bija apmeklējis Mītnes pārstāvis Padomju Savienības Mar�als A. Vasiļevskis.

Sadarbībā ar 1. Baltijas un Ļeņingradas fronti mums vajadzēja ielenkt un sagraut ienaidnieka grupējumu �Nord�. Konkrēti �is uzdevums izskatījās �ādi: 2. Baltijas frontei jādod divi triecieni ar 10. gvardes armijas un 3. triecienarmi-jas spēkiem Sebe�as un Rēzeknes virzienā, 4. triecienarmijas un 22. armijas spēkiem � gar Daugavas ziemeļu krastu uz Daugavpili. Tālāk, attīstot panākumus, vajadzēja uzbrukt Rīgas virzienā, lai no vācu armijas galvenajiem spēkiem at�ķeltu Baltijas grupējumu un sagrautu to.²⁰²¹

Mūsu 10. gvardes armija, kas sastāvēja no trim strēlnieku korpusiem, 118. nocietinātā rajona¹⁹, 19. atsevi�ķās gvardes artilērijas brigādes, 6. atsevi�ķās iznīcinātāju prettanku brigādes un pulkve�a I. Ļe��eva 13. atsevi�ķās in�e-niersapieru brigādes, saņēma tuvāko uzdevumu � pārraut pretinieka aizsardzību Ales�Kamennojes ezeru joslā un sasniegt Veļikajas upi. Tālāk, uzbrūkot ziemeļrietumu virzienā, ieņemt Rēzeknes�Karsavas �oseju un dzelzceļa līniju.²²

�ī uzdevuma izpildei armija saņēma pastiprinājumu � ar savu �au�anas meistarību, organizētību un disciplīnu pazīstamo 27. artilērijas divīziju, kuru komandēja ģenerālmajors A. Harlamovs, 13. atsevi�ķo mīnmetēju brigādi (komandieris pulkvedis G. Petrenko), divus gvardes mīnmetēju (M-13) pulkus, 78. tanku brigādi, 7. un 248. tanku pulku, 1453. pa�gājējas artilērijas pulku.

�o sauso uzskaitījumu minēju nevis vienkār�i tādēļ, lai parādītu, ar kādiem spēkiem mēs plānojām uzbrukt ienaidniekam, bet tādēļ, lai atgādinātu, ka 1944. gadā Padomju Armija bija iemantojusi kvalitatīvi jaunas īpa�ības, kādas nebija iedomājamas vēl pirms gada, pusotra.

īsumā par pretinieku un tā aizsardzības līniju. 10. gvardes armijas joslā aizsardzībā atradās 93. kājnieku divīzija, 19. un 15. SS kājnieku divīzija, kas ietilpa 6. armijas korpusa sastāvā.²³ �ajā korpusā bija: triecienlielgabalu divizions, 5 apsardzes bataljoni un būvbataljoni un ne mazāk kā 5 da�ādu kalibru artilērijas baterijas. 93. kājnieku divīzijai bija arī triecienlielgabalu baterija (10 vienības).

Kopumā pretinieka rindās bija 42 500 cilvēku, 640 lielgabalu un mīnmetēju, ne mazāk par 40 triecienlielgabaliem.²⁴

Kas slēpjas aiz �iem skaitļiem?

Nepretendējot uz izsmeļo�u ienaidnieka spēku raksturojumu, man jāatzīmē, ka 15. un 19. SS divīzija, kas ietilpa 6., tā dēvētā brīvprātīgo, korpusa sastāvā, bija �latvie�u�. Bet, kā liecina tā laika dokumenti, no bud�iem, aizsargiem, deklasētiem un bur�uāziskajiem elementiem savervētu latvie�u brīvprātīgo �ajās divīzijās bija tikai 10�15%. Korpusa kareivju pamatmasu sastādīja piespiedu kārtā mobilizēti zemnieki. Viņi ne visai alka izliet asinis reiha labā. Un hitlerie�u pavēlniecība viņiem uzticējās tiktāl, ciktāl bija nepiecie�ams steidzīgi �pielāpīt� robus aizsardzībā. �Brīvprātīgos� vienmēr sūtīja visbezcerīgākajās kaujās, iecirkņos, kur bija paredzami vislielākie zaudējumi. Parasta parādība korpusā bija fiziska izrēķinā�anās, rupjība. Komandējo�os un �tāba posteņus �ajās daļās ieņēma vācu virsnieki.

Tas viss, protams, nevarēja neietekmēt kareivju morālo stāju. Viņiem slēpa patieso stāvokli padomju-vācu frontē. Kad latvie�i uzzināja par mūsu karaspēka panākumiem, vairums neslēpa savu prieku. �Tiklīdz virs mūsu galvām sāks sprāgt padomju �āviņi, mēs izklīdīsim pa mājām,� runāja 15. divīzijas �brīvprātīgie�. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka dezertē�ana �eit ieguva masveidīgu raksturu. Vācu policija tvarstīja piespiedu kārtā mobilizētos kareivjus pat ārpus Latvijas robe�ām. Galu galā 15. divīziju papildinājuma trūkuma dēļ izformēja.²⁵

Mūsu armijas politiskā nodaļa neatstāja �brīvprātīgos� bez ievērības. Ar visiem iespējamiem līdzekļiem (pa radio, ar skrejlapu palīdzību, da�kārt arī iesūtot aģitatorus) mēs pūlējāmies atvērt acis apkrāptajiem. Stāstījām viņiem par stāvokli frontē, par to, kā notiek Padomju Latvijas atbrīvo�ana, par darbaļau�u cīņu ienaidnieka aizmugurē, par 130. latvie�u korpusa gaitām. Rezultātā, kā atzīmēts vienā no mūsu armijas politiskajiem ziņojumiem 1944. gada jūnijā, �daudzi latvie�u kareivji no pienāku�ā papildinājuma, nevēlēdamies karot vācie�u pusē, dezertē no hitlerie�u armijas, pāriet Sarkanās Armijas un partizānu pusē�.²⁶

Okupantu galveno spēku sastādīja aizsardzības būves ar kopēju koda nosaukumu �Pantera�. Mēs, protams, sapratām, ka hitlerie�i centīsies izmantot starpbrīdi, kas iestājies starp kaujām, lai stiprinātu �Panteru� ar in�enierbūvēm un da�ādiem �ķēr�ļiem. Un nebijām kļūdīju�ies. Vācie�iem taktiskajā un operatīvajā dziļumā bija iekārtota vēl virkne aizsardzības līniju. Visspēcīgākā līnija stiepās gar Veļikajas upi, ar priek�tilta nocietinājumu Opo�kas rajonā. �is valnis ar dzelzsbetona ugunspunktiem un bruņām segtām lielgabalu iekārtām bija nopietns �ķērslis ceļā uz pilsētu un Veļikajas upes pārceltuvēm.

Atceros, mēs ļoti uztraucāmies pirms uzbrukuma sākuma. Vai viss darīts, lai vienā spēcīgā rāvienā pārvarētu �Panteru�? Teiksim, artilērijas blīvums. Galvenajā virzienā mums tas sastādīja 140�150 stobru uz frontes kilometru. Pēc aprēķiniem iznāca � pietiekami. Bet praktiski? Var ta�u atgadīties, ka ienaidnieks dos triecienu uzbrucēju flangam un tie atpaliks no galvenajiem spēkiem ... Un kā veiksies steigā motorizētajai 29. gvardes divīzijai? Tās ma�īnām nav lielas pārgājības, bet jādarbojas me�aina apvidū, kur daudz upī�u un purvu. Ceļu ar cietu segumu bija ļoti maz. Tādā apvidū jebkura upīte, jebkur� purviņ� varēja kļūt par nopietnu �ķērsli, kas neļautu strauji virzīties uz priek�u. Diem�ēl mūsu ba�as apstiprinājās kauju gaitā.

Un vēl viens apstāklis, kas parādījās, burtiski, uzbrukuma priek�vakarā. Spēcīgais trieciens, ko padomju karaspēks deva armiju grupai �Centrs� Baltkrievijā, spieda hitlerie�u pavēlniecību pārsviest turp piecas kājnieku un vienu tanku divīziju no grupas �Nord� sastāva. Mēs domājām, ka ienaidnieks mēģinās atvilkt daļu savu spēku un tādējādi pastiprināt aizsardzību uz tās garuma rēķina. Lai nepieļautu ienaidnieka karaspēka plānveidīgu atie�anu, vajadzēja izdarīt izlūko�anu ar kauju. 10. jūlija rītā mēs sākām iztaustīt ienaidnieka aizsardzības stiprumu. Pirmā e�elona divīzijās izdalīja pa rotai vai bataljonam, kuru uzbrukumu atbalstīja 2�3 artilērijas divizioni. Pēc fa�istu pirmās tran�ejas pretspara spēka un blīvuma kļuva skaidrs, ka viņu aizsardzības kaujas ierindā pārmaiņu nav.

Tajā rītā mēs ar �tāba priek�nieku un iero�u �ķiru komandieriem atradāmies armijas novēro�anas punktā.� No �ejienes varēja labi pārskatīt pretinieka priek�ējās tran�ejas visā 15. korpusa uzbrukuma joslā. Ar �ī korpusa komandieri ģenerāli N. Horu�enko un 29. divīzijas komandieri ģenerāli A. Stu�enko, kas bija uzaicināti uz komandpunktu, mēs precizējām karaspēka darbības secību, kā arī artilērijas uzdevumus pārrāvuma attīstī�anā. Mēs labi redzējām, kā 15. gvardes korpusa avangarda bataljoni un 7. strēlnieku korpusa labā flanga daļas, tuvodamās ienaidnieka priek�ējām pozīcijām, atdūrās pret spēcīgu sprostuguni, metās guļus, pēc tam atkāpās izejas pozīcijās.

Citādi izvērsās notikumi kreisajā flangā 8. gvardes strēlnieku divīzijas joslā. Samērā �aurā iecirknī starp Ostrovi-tas un Kamennojes ezeriem no rīta uzsāktā izlūko�ana ar kauju pārauga par visa 23. gvardes strēlnieku pulka uzbrukumu (toreizējais komandieris � pulkvedis Georgijs Lomovs) .

Un viss iesākās ar to, ka �ī pulka 4. rotai � kapteiņa A. Za�iņajeva rotai � izdevās ieņemt pretinieka pirmo, bet pēc tam arī otro tran�eju. Tās pa�as dienas vakarā man ziņoja par kauju sīkāk. Izrādījās, ka kaujas panākumus sekmējusi veiksmīga uzbrukuma objekta izvēle � izolēts atbalsta punkts augstienē, kas sedza izeju no �aura defilē starp Ostrovitas un Kamennojes ezeriem.

Ieņēmusi divas tran�ejas, rota metās uz tre�o, bet, fa�istu pretuzbrukuma spiesta, atkāpās izejas stāvoklī. Divīzijas komandieris ģenerālmajors A. Kuļe�ovs pavēlēja atkārtot uzbrukumu, iepriek� apstrādājot ienaidnieka tran�ejas ar 27. gvardes artilērijas pulka divizionu uguni. Tās aizsegā kapteiņa S. �epurniha vadītā 23. pulka 2. strēlnieku bataljons atkal ieņēma pretinieka atbalsta punktu.

Pa �ī bataljona izlauzto eju, kuru papla�ināja 23. pulka spēkiem, visa 8. gvardes divīzija iebruka ienaidnieka aizsardzības dziļumā un no pulksten 16 sāka vajāt pretinieku.²⁷

Panfilovie�u panākumi ļāva 7. gvardes korpusa komandierim ģenerālleitnantam J. Novoseļskim ievadīt kaujā pastiprinātu strēlnieku bataljonu automa�īnās un ar manu piekri�anu vienlaicīgi pārsviest otrajā e�elonā atrodo�os 119. gvardes divīziju no korpusa labā uz kreiso flangu � aiz 8. gvardes divīzijas. Tādējādi taktiskie panākumi pārauga par operatīviem, uzbrūko�o rindās ieplūda svaigi spēki, kas ļāva papla�ināt pārrāvumu.

Ap �o laiku arī 7. gvardes divīzija iztrieca pretinieka 40. kājnieku pulku no tā ieņemtās līnijas. Sākumā vācu kareivji mēģināja at�audīties, bet, sapratu�i, ka pārspēks nav viņu pusē, steidzīgi atgāja, pēc tam metās bēgt.

Bet 15. gvardes korpusa frontes priek�ā ienaidnieka aizsardzība sākumā likās nesalau�ama. Tikai vakarpusē 30. gvardes divīzijai izdevās pārvarēt vācu 44. kājnieku pulka pretestību, un tas atkāpās aizsardzības dziļumā. Es tūlīt pat devu rīkojumu raidīt kauja 29. gvardes divīziju, apsvēris, ka tās motorizētie pulki attīstīs gūtos panākumus.

Dienas iznākumu mēs rezumējām 11. jūlijā no rīta. Galvenā trieciena virzienā ienaidnieka aizsardzība bija pārvarēta 6�8 km dziļumā. Sī uzbrukuma raksturīga īpatnība bija tāda, ka strēlnieku pulki gāja galvenokārt bez ceļa, jo hitlerie�i tie�i pret tiem koncentrēja gan savus ugunslīdzek-ļus, gan kājnieku apak�nodaļas. Tādiem aplinkus manevriem neap�aubāmi bija pozitīva nozīme: no visām pusēm iespiesti savos pretestības mezglos, vācu kareivji bija spiesti pārtraukt kauju un padoties gūstā. Bet 29. divīzijai tāda taktika nebija izdevīga. Tās ma�īnas un piekomandētie tanki iestiga purvainajos iecirkņos. Tikai 11. jūlijā no rīta mūsu mobilajai grupai izdevās nedaudz aizsteigties priek�ā saviem kaimiņiem.

12. jūlijā 29. divīzijas avangarda apak�nodaļas pie Duhnovas sād�as sadūrās ar SS bataljonu. Sājā īsajā kaujā izcēlās majora I. Tretjaka strēlnieku bataljons.

... Kārtējās līnijas pārrāvuma laikā �is bataljons neapstādamies izbrauca cauri vācu kaujas ierindai. Karavīri no automa�īnām �āva visos virzienos. Hitlerie�i nemaz nemēģināja apturēt mūsu motorizēto kājnieku spiedienu. Straujā kustībā uz priek�u kareivji ne vienu reizi vien apsteidza hitlerie�us, kas atkāpās ar kauju, nonākot pēdējiem aizmugurē.

Enerģisks manevrs savienojumā ar spēcīgu uguni � tas nodro�ināja mobilās grupas sekmīgo darbību.

Bet pie Duhnovas bataljona avangarda vienība sadūrās ar vācie�u sīvu pretestību. Kādus divpadsmit ki.lometrus atrāvusies no savējiem, vienība varēja nonākt smagā stāvoklī. �eit, pie Duhnovas, hitlerie�i viegli būtu varēju�i to iznīcināt ar artilēriju un tankiem � spēku viņiem pietika. Bet pietrūka aukstasinības. Redzēdami strauji pārvietojo�os motorizēto kolonnu, fa�isti sāka �aut no tālām distancēm. Novirzes no �kara kanoniem� viņus vienmēr mulsināja. Tā bija arī �ajā gadījumā. Mūsu apak�nodaļas atklāja viņu uguns-�sistēmu Duhnovas atbalsta punktā. Rotas ātri izkāpa no ma�īnām un devās uzbrukumā, tomēr situācija neveidojās mūsu labā: te izpaudās ievērojams pretinieka spēku pārākums.

Piesteidzās citas 93. gvardes strēlnieku pulka apak�nodaļas, kura komandieris tolaik bija apak�pulkvedis M. Frolovs. Pulks izvērsās un, tanku atbalstīts, uzbruka pretiniekam, ta�u arī neguva panākumus.

Nebija grūti atminēt, ka hitlerie�i uzskata Duhnovu par aizsardzības mezgla pozīciju un tie�i �eit mēģinās apturēt mūsu karaspēka virzī�anos uz Opo�ku. Turklāt Duhnovā atradās viņu 43. pulka �tābs. Te tika koncentrētas citas apak�nodaļas, galvenokārt esesie�u. Apdzīvotā vieta jau agrāk bija pielāgota loka aizsardzībai. Tās austrumu nomalē stiepās tran�eja ar atklātiem laukumiem. Ceļi, kas veda uz turieni,, daļēji bija mīnēti. Artilērijas baterijas, zemē ieraktie tanki turēja visas pieejas zem tēmētas uguns. Mūsu izlūko�ana,, kas mēģināja tuvoties Duhnovai ar angļu tankiem �Valentine�, tika atsviesta ar lieliem zaudējumiem.

Mēs pieņēmām lēmumu izmantot pretinieka sagrāvei Duh-novā arī citus 29. gvardes divīzijas pulkus, konkrēti � 50. autopulku un 542. autobataljonu.

I. Tretjaka bataljona novēro�anas punktā ieradās ģenerālis Stu�enko un pulka komandieris. Viņi rūpīgi novērtēja situāciju un īpa�i interesējās par pretinieka ugunslīdzekļiem Duhnovā. Tika pieņemts lēmums apiet Duhnovu, izmantojot 87. gvardes strēlnieku pulka panākumus, kur� virzījās dienvidos. Ko sūtīt apie�anas manevrā? Ģenerālis paskatījās uz. Tretjaku un jautāja:

� Nu, Vaņa, brauksi pie vācie�iem uz Duhnovu? Ar ma�īnām ...

Virsniekiem, kas stāvēja ap divīzijas komandieri, uzdevums kļuva skaidrs, un viņi visi sastinga saspriegtā klusumā.

� Nu, ko... Var braukt arī uz Duhnovu, � I. Tretjaks atbildēja.

... Pavēlējis atvilkt strēlnieku rotas aizsegā uz ieleju,, bataljona komandieris sakārtoja bataljona kolonnu un pacentās tai pie�ķirt to pa�u izskatu, kas vācie�iem iedvesa �ausmas. Kareivji sasēdās ma�īnās, sagatavoju�ies �aut ar automātiem un lo�metējiem, sviest granātas. Virsnieki nostājās labajā pusē uz kāp�ļiem � no spārna ir ērtāk novērot, vadīt, �aut. Bez tam tas psiholoģiski iedarbojās uz hitlerie�iem.

� Iedarbināt! � pa kolonnu aiztraucās daudzkārt atkārtota komanda.

Gatavi izrāvienam, karavīri nogaidīja, kamēr pierimsies ap�aude, kuru vēl nevarēja pārtraukt mūsu apak�nodaļu iepriek�ējā uzbrukuma iztrūcinātā ienaidnieka aizsardzība. Un tad pienāca īstais brīdis, kanonāde pieklusa, pār priek�ā stāvo�o lauku vēl arvien virmoja neseno sprādzienu dūmi un putekļi.

� Uz priek�u!

Kolonna sāka kustēties gandrīz ar rāvienu. Ātrums strauji pieauga. Priek�ā ar savu rotu uz studebekera kāp�ļa vecākais leitnants Goli�kins. Viņ� tur automātu �au�anas gatavībā, teltenes stūri plandās vējā. Bataljona komandieris � otrās rotas kolonnas vadībā.

35 ma�īnas ar labi apbruņotiem cilvēkiem kravas kastes. Drosmīgs un briesmīgs spēks!

Caur ienaidnieka ap�audes zonu viņi izbrāzās strauji, kā saka, vienā paņēmienā un gandrīz bez zaudējumiem. Bet, kad sasniedza Duhnovas dienvidu nomali, pretinieks atklāja uguni no visiem iero�u veidiem. Arī mūsējie atbildēja ar uguni. Frontāls uzbrukums būtu varējis apsīkt. Bataljona komandieris pavēlēja leitnantam M. Lazarevam ar rotu izrauties pa labi un tikai tad to izvērst, bet citas apak�nodaļas novietoja pa kreisi. Tādējādi mūsu kaujas ierinda it kā apņēma no divām pusēm visvairāk nocietinātās pretinieka pozīcijas, kur bija koncentrēti tā galvenie ugunslīdzekļi.

Duhnova klāt. Kad izraisījās ap�aude sād�as dienvidu nomalē, mājām vistuvāk bija piebraucis jaunākā leitnanta A. Pahomova vads. Tas koncentrējās ielejā, sagatavojās iz�ķiro�ajam triecienam, bet pretinieka uguns to atgrieza no citām apak�nodaļām un stāvoklis kļuva visai sare�ģīts.

Vada komandieri ievainoja. Viņa pienākumus uzņēmās gvardes vecākais ser�ants Batirs Basanovs. Uzņēmies komandē�anu, viņ� turpināja vadīt kauju tikpat prasmīgi kā virsnieks. Kareivji viņu saprata no pusvārda un precīzi izpildīja viņa rīkojumus.

Batirs Basanovs atcerējās, ka, pēc sagūstīto hitlerie�u liecībām, kaut kur sād�ā sarkanā ķieģeļu ēkā izvietots 19. SS divīzijas 43. kājnieku pulka �tābs. Viņ� ar skatienu sameklēja �o ēku. Basanovs nolēma: virzoties uz priek�u, vadam visi pūliņi jākoncentrē uz �o objektu. Ieņemt �tābu ta�u nozīmē paralizēt visu hitlerie�u apak�nodaļu darbību Duhnovā.

Vecākā ser�anta rīcībā bija tikai da�as minūtes, lai apdomātu savu pārdro�o ieceri un dotu kaujas pavēli kareivjiem. Nebija kam prasīt padomu: spēcīga pretinieka uguns ^atdalīja vadu no citām uzbrūko�ajām apak�nodaļām.

Basanovs deva uzdevumus atsevi�ķiem komandieriem: Davidovam � ieņemt malējo māju un turēt zem ap�audes -pieeju ķieģeļu ēkai; Vodjakam � apiet namu no kreisās puses, pārgriezt ceļu, kas ved uz aizmuguri. Pats Basanovs ar Andrejeva nodaļu devās uzbrukumā ienaidnieka pulka �tābam.

Davidova nodaļa iebruka malējā mājā, sagūstīja tur virsnieku un vairākus kareivjus ar radiostaciju. Nocietināju�ies mājā, gvardi ap�audīja pieeju ķieģeļu ēkai.

Basanovs ar Andrejeva nodaļu piekļuva gandrīz pavisam klāt pie �tāba ēkas, sagatavojās iz�ķiro�ajam cīniņam.

� Ja leks arā pa logiem � nevienu nelaist garām! � ser�ants pavēlēja Voronovam, kur� bija labs �āvējs, un vēl .diviem kareivjiem ar automātiem.

Pie mājas durvīm stāvēja automa�īnas ar iedarbinātiem motoriem. Hitlerie�i steidzīgi krāva iek�ā kastes.

� Aiz manis! � Basanovs nokomandēja un ar automātu �au�anas gatavībā metās uz ēkas durvīm. Gvardu parādī�anās �tābā bija negaidīta, bet apjukums esesie�u rindās neturpinājās ilgi. Sākās sīva ap�aude. Divi fa�istu virsnieki tomēr paspēja izlēkt pa logu. Bet abi nogāzās zemē jau beigti � Voronovs un divi citi kareivji �āva nek|ūdīgi.

�ajā uzbrukumā pretinieka pulka �tābam vecākā ser�anta Batira Basanova komandētais vads iznīcināja apmēram 50 hitlerie�u kareivjus un virsniekus, ieguva lielu daudzumu iero�u, 5 �tāba automa�īnas, daudz �tāba dokumentu, pulka karogu.

Ar savu rīcību Basanova vads izraisīja apjukumu pretinieka rindās. Izmantojot to, Duhnovā iebruka 4. strēlnieku rota, tai pakaļ � viss bataljons.

Par parādīto drosmi un vīri�ķību gvardes vecākajam ser�antam Batiram Basanovam pie�ķīra Padomju Savienības Varoņa nosaukumu.²⁸ Augsto nosaukumu izpelnījās arī bataljona komandieris majors Ivans Tretjaks.²⁹

12. jūlija pievakarē (divu dienu laikā) 29. divīzijas daļas bija iespiedu�ās pretinieka aizsardzībā 50 kilometrus. Arī panfilovie�i bija izcēlu�ies. Avangarda daļas pārrāva Pus-to�kas�Opo�kas �oseju. �is panākums bija ļoti nozīmīgs ne tikai mums vien. Tas atviegloja kaimiņu � 3. triecienarmi-jas � uzbrukumu Sebe�ai.

12�15 km austrumos no Sebe�as vācie�i bija izbūvēju�i aizsardzības līniju �Reiter�, kuras priek�ējā pozīcija stiepās pa upju un ezeru krastiem. �ī aizmugures līnija papildināja �Panteru� un bija būvēta pēc tiem pa�iem principiem, tas ir, koncentrējot spēcīgas uguns atbalsta līnijas augstieņu nogāzēs, ceļu krustojumos, lai pārvērstu apdzīvotās vietas par nopietniem pretestības mezgliem. Izlūko�ana arī bija noskaidrojusi, ka līnijā �Reiter� mums būs darī�ana ne tikai ar 19. SS divīzijas atliekām (tās bija pārsviestas �urp, kad mūsu 10. gvardes armija ieņēma �Panteras� pirmās līnijas), bet arī ar 93. un 218. kājnieku divīzijas daļām, kas agrāk karoja Novor�evas virzienā. �eit atklāja arī vācu 263., 69. un 23. divīzijas pulkus, kuri agrāk bija aizsargāju�ies mūsu kaimiņu labajā pusē � 3. triecienarmijas joslā.

Tāda pārsvie�ana varēja nozīmēt tikai vienu: ienaidnieks uzskatīja 10. gvardes armijas uzbrukumu par visbīstamāko un netaisījās atkāpties bez kaujas. Opo�kas rajons izvērtās par visai �cietu riekstu� kā 10. gvardes armijas, tā, �ķiet, visas 2. Ba-ltijas frontes zonā.

Kaujas par Opo�ku kļuva sīvas un aizņēma daudz vairāk laika, nekā bija plānots.

Pēc plana, piemēram, 29. gvardes strēlnieku divīzijai vajadzēja ieņemt Opo�ku jau 11. jūlijā, tas ir, uzbrukuma otrajā dienā. Bet pagāja gan 12., gan 13. jūlijs, un pretinieks stūrgalvīgi negribēja atdot pilsētu. Nācās iesaistīt armijas galvenos spēkus.

Mēs izstrādājām �ādu Opo�kas grupējuma sagrāves plānu: 15. gvardes korpusa daļām vajadzēja uzbrukt Opo�-kai no austrumiem un vienlaicīgi apiet to no dienvidiem, lai pretinieka atkāp�anās gadījumā forsētu Veļikajas upi tam pa pēdām. Tālāk korpusa daļām jāvirzās uz Maku�inu un Mozuļiem.

7. gvardes korpuss pēc plāna darbojās vairāk uz dienvidiem, starp Udas, Ņivnas un �ornojes ezeriem. Tā galvenais uzdevums � neļaut ienaidniekam nocietināties defilē starp ezeriem.

14. jūlijā dienas otrajā pusē pēc artilērijas sagatavo�anas sākās uzbrukums. Trieciens bija graujo�s. Naktī uz 15. jūliju gvardi sakāva fa�istus Veļikajas austrumu krastā un vairākās vietās forsēja upi. Tie bija panākumi! Un krietni.

15. jūlijā uzbrukums turpināja attīstīties. Uz �Reiter� pārsviestie svaigie vācu spēki nepaspēja pat ieņemt aizsardzības pozīcijas. Mūsu 30. un 85. strēlnieku divīzija tos samala un steidzās uz rietumiem.

�ķita, �ajā armijas darbības iecirknī iestājies lūzums. Tomēr ienaidnieka Opo�kas mezgls vēl turējās, neraugoties uz to, ka 30. divīzija bija forsējusi Veļikaju un ieņēmusi Ma-ku�inas rajonu (15 km dienvidrietumos no Opo�kas), bet panfilovie�i � atbrīvoju�i Tomsinu (30 km dienvidos no Opo�kas). Un tikai pēc tam, kad pretinieka aizsardzība pie Veļikajas bija pilnībā pārvarēta, 15. jūlija nogalē, 29. divīzija beidzot attīrīja Opo�ku no fa�istiem.

Strādādams pie �īs grāmatas, es griezos pie 10. gvardes armijas veterāniem ar lūgumu atsūtīt man savas atmiņas par Padomju Latvijas atbrīvo�anas kaujām. Daudzi atsaucās, par ko esmu viņiem no sirds pateicīgs. Savas piezīmes man atsūtīja arī biju�ais 22. gvardes divīzijas 62. gvardes strēlnieku pulka prettanku rotas komandieris V. Kore�ovs. Tā kā �īs piezīmes skar kaujas Padomju Latvijas tie�ā tuvumā, citē�u tās �ajā nodaļā. Lūk, ko raksta biedrs Kore�ovs:

�Bija 1944. gada jūlija svelmainās dienas. Mūsu divīzija ar kaujām tuvojās Padomju Latvijas robe�ai. Krasnogorod-skojes pilsētas rajonā mūsu daļas sastapās ar sīvu ienaidnieka pretestību. Tad pēc divīzijas komandiera gvardes pulkve�a Paņi�eva pavēles pulkā izveidoja mobilu grupu, kurā ietilpa kājnieku bataljons, lo�metējnieku vads un prettanku vads.

Jūlija nakts ir īsa. Tumsiņā mūsu grupa klusi un nemanāmi pārgāja frontes līniju un iezagās ienaidnieka aizmugurē. No rīta mēs jau sapulcējāmies me�malā un sagatavojāmies uzbrukumam. Sād�a, kuru mums vajadzēja ieņemt, atradās augstienē, apkārt auga briesto�a labība.

Pēc bataljona komandiera signāla ar kliedzienu �urā!�, �audami ar karabīnēm un automātiem, mēs metāmies uzbrukumā. Pretinieks nebija gaidījis mūsu parādī�anos no aizmugures un bija pārsteigts. Fa�isti paspēja pavērst pret uzbrucējiem tikai vienu no �etriem lielgabaliem un divas reizes iz�āva uz ceļu, pa kuru skrēja visvairāk uzbrūko�o. No �āviņa sprādziena gāja bojā lo�metēja apkalpe un vairāki kareivji. Mēs iebrukām sād�ā. Nepagāja ne stunda, kad mēs bijām to atbrīvoju�i no hitlerie�iem. Vairāki fa�isti bija nogalināti. Mēs ieguvām �etrus lielgabalus, vilcēju, ma�īnu ar produktiem, lo�metējus, automātus, daudz �āviņu un munīcijas.

Vācie�i tā muka, ka pat nepaspēja uzvilkt savus pelēkos fren�us, kas mētājās pie lielgabaliem, mājās un karājās uz �ogiem. Ieņemtās sād�as krievu krāsnīs mūsu uzbrukuma beigās jau bija gatavs vistas buljons. Kareivji smējās. �Ak, fri�i sagatavoju�i mums pusdienas, bet pie pusdienām � iedzer�anu.�

Patie�ām � ma�īnā atradās vairākas kastes �ņabja, un mūsu kareivji jau bija paspēju�i to �konfiscēt�.

Pēc sād�as atbrīvo�anas mūsu grupa pārgāja aizsardzībā. Vairums iedzīvotāju slēpās me�ā. Mēs ar lo�metējnieku rotas komandieri leitnantu V. Petrovu iekārtojām komandpunktu pagrabā, kur atradās vietējais iedzīvotājs, kādus 80 gadus vecs sirmgalvis. Mēs viņam ieteicām: �Kamēr nav par vēlu, vectētiņ, ej tu arī uz me�u. Te var tāda putra savārīties!� Bet viņ� mums atbildēja: �Ko jūs mani baidāt, dēliņi? Es esmu divos karos izkarojies, kur nu ie�u prom no savām mājām?� Tā viņ� arī palika pie mums.

Kad satumsa, mēs ar Petrovu apstaigājām lo�metēju un prettanku apkalpes, kas bija ierīkoju�ās ierakumos aiz sād�as. Brīdinājām kareivjus, lai vēl dziļāk ierokas un uzmanīgāk novēro pretinieku. Rīta pusē atlaidām siksnas vaļīgāk un likāmies nosnausties. Tiklīdz apgūlāmies, sargkareivis iesaucās: �Vācie�i! Vācie�i!� Es izskrēju ārā, izdzirdēju pa kreisi �āvienus un kliedzienus. Austrumos sārtojās rītausma, un taisni pretī sakņu dārziem, rudzos, mēs ieraudzījām austo�ās saules staros spīdo�u vācu bruņucepuru ķēdi, kas tuvojās mums. Pieskrēju�i pie �oga, mēs atklājām automātu uguni uz fa�istiem rudzos. Jau lodēm svilpojot, Petrova die-ninieks atstiepa vācu trofeju lo�metēju. Petrovs pats nogūlās pie lo�metēja un sāka ap�audīt fri�us no viņu pa�u lo�metēja.

Mūsu uguns sagaidīti, vācie�i bija spiesti mesties guļus, bet tie, kas bija paliku�i veseli, aizlīda atpakaļ. Bet pa kreisi turpinājās juceklīga ap�audī�anās, troksnis un kliedzieni. Tur vācie�i bija izlauzu�ies cauri mūsu aizsardzībai un jau ieņēmu�i pusi sād�as ...

Aizelsies atskrēja bataljona �tāba priek�nieks, kliegdams: �Cik jums �eit cilvēku?� Kopā ar viņu mūsu sanāca kādi divpadsmit. Atstājis divus kareivjus pie lo�metēja, vicinādams pistoli virs galvas, viņ� uzsauca: �Gvardi! Aiz manis? Uz priek�u!� Un mēs metāmies viņam pakaļ gar sād�u, izskrējām uz galvenās ielas un aci pret aci sadūrāmies ar vācie�iem. Ar kliedzieniem �A-ā-ā, riebekļi! Sit viņus!�, pļaudami fa�istus tie�ā tēmējumā, mēs metāmies viņiem virsū.

Vācie�i nebija gaidīju�i mūsu pretuzbrukumu flangā un pagrie�as atpakaļ. Da�i no viņiem metās uz ceļiem, aizsvieda iero�us un pacēla rokas ...

No kreisās puses mūsu pretuzbrukumu atbalstīja bataljona komandiera savāktā grupa. Un pēk�ņi, kas mūs sevi�ķi pārsteidza, uz bēgo�ajiem fa�istiem sāka �aut artilērija. Kā tā bija �eit gadījusies?

Atklājās, ka mūsu artilēristi bija ieradu�ies uz rekognoscē�anu. Un, kad mēs devāmies pretuzbrukumā, viņi no vācu lielgabaliem sāka �aut uz fa�istiem. Daudz hitlerie�u krita. Arī mums bija zaudējumi.

Pēc mūsu veiksmīgā pretuzbrukuma un priek�ējās līnijas ieņem�anas noskaidrojās vācie�u īslaicīgo panākumu aina. Izrādījās, ka, izmantojot miglu, vācie�i bija izdzinu�i govju baru un tā aizsegā pielīdu�i pie mūsu karavīru ierakumiem, kuros tie atradās pa vienam. Bez trok�ņa, ar na�iem viņi bija nogalināju�i vairākus kareivjus. Pārējie samiegoju�ies sāka at�audīdamies bēgt, un tad piesteidzāmies mēs .. .�

�ajās piezīmēs mani saistīja vaļsirdība un godīgums. Tas vienkār�ais karavīra godīgums, kas ir dārgāks par skaistiem, bet da�kārt sadomātiem kauju epizo�u aprakstiem. Biedrs Kore�ovs raksta vienkār�i, atklāti. Un tas pārliecina, vai ne?

Tagad īsumā par rezultātiem, ko deva uzbrukums �Panterai� un �Reiteram�. Se�ās dienās 10. gvardes armija iznīcināja vairāk nekā 5000 vācu fa�istu karavīru, ieguva 300 lielgabalu, 100 mīnmetēju, 200 lo�metēju, 20 tanku un pa�gājēju lielgabalu, vairāk nekā 100 automa�īnu. Mūsu armija ielauzās pretinieka aizsardzībā 80 km dziļumā, pārraujot spēcīgi nocietinātu pretinieka rajonu.³⁰

Pēc ienaidnieka karaspēka sagrāves, Veļikajas forsē�anas un Opo�kas atbrīvo�anas mūsu armijas vienību un daļu darbība ieguva īpa�i manevrējo�u raksturu. Divīzijas un pulki, graujot me�os aizbēgu�ās hitlerie�u grupas, strauji virzījās uz priek�u, izmantojot ceļus, me�a takas, stigas. Mans komandpunkts pastāvīgi atradās kustībā. Gadījās, ka nepaspējām ierīkot nometni, noklausīties sakarnieku ziņojumus un dot nepiecie�amos norādījumus, kad jau atkal bija jādodas ceļā.

Vienas tādas apstā�anās laikā es paraudzījos kartē. Mēs atradāmies vienu divus kilometrus no Padomju Latvijas robe�as.

Man ziņoja: pie Petru�enku ciema 8. Panfilova divīzijas 19. strēlnieku pulka gvardi ar kaujām iegāju�i Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas teritorijā.

Tas bija 1944. gada 16. jūlijā ...

(1944. gada 16. jūlijs � 1944. gada 5. augusts)

1. PIRMIE KILOMETRI

1944. gada 16. jūlijs ...

Sīs dienas vakarpusē 8. Panfilova gvardes strēlnieku divīzijas 19. gvardes strēlnieku pulks pirmais no 10. gvardes armijas �ķērsoja Padomju Latvijas robe�u Petru�enku ciema rajonā. Pēc īsa brī�a mūsu kareivji sasniedza ceļu sazarojumu astoņus kilometrus uz austrumiem no Istalsnas dzelzceļa stacijas.

Neilgi pirms tam atgadījās epizode, kas palikusi prātā visu mū�u.

16. jūlijā pavēlēju 7. gvardes korpusa komandierim ģenerālleitnantam J. Novoseļskim sūtīt 8. gvardes divīziju no Prjan�inas rajona nevis uz rietumiem, kā mēs bijām iepriek� izplānoju�i, bet krasi uz ziemeļiem, uz Mozuļiem, lai nonāktu aizmugurē pretiniekam, kur� atkāpās no mūsu 30. un 85. gvardes divīzijas triecieniem. Sis manevrs deva iespēju atgriezt bēgo�os no vienīgā ti'lta pār Zilupi, kur� atradās Mozuļos.

Jāpiebilst, ka tām kaujām, par kurām es pa�laik stāstu, bija raksturīgi labi noorganizēti sakari. Tajās dienās tie darbojās priek�zīmīgi.

Cilvēka dzīvē gadās tādas dienas, kad viss veicas, viss �iet no rokas�. Varbūt tie�i tādēļ man �ī diena iespiedusies atmiņā.

Es tikko kā biju devis rīkojumu, kad saņēmu apstiprinājumu: 8. gvardes divīzijas komandieris ģenerālmajors A. Ku-ļe�ovs nosūtījis norādītajā virzienā savu avangardu � apak�pulkve�a I. Kurganska 19. gvardes strēlnieku pulku..

Pulks forsētā tempā tuvojās Mozuļiem. Jau redzams tilts.. Pa to panikā skrēja vācu kareivji. Ieraudzīju�i mūsu karavīrus, ienaidnieka spridzinātāji metās pie tilta, lai novietotu sprāgstvielas. Kā man vēlāk atzinās 19. gvardes pulka in�enieris M. Petrosjans, tilta likteni varēja iz�ķirt da�as sekundes. Tādēļ viņ� un se�i sapieri nedomādami metās uz. priek�u, ap�audīdami ienaidnieka spridzinātājus. Tie lo�u lietū bija spiesti pamest visu savu �mantību� un bēgt.

Piesteidzās 8. gvardes divīzijas daļas un pa sapieru izglābto tiltu pārcēlās uz Zilupes rietumu krastu.

No �ejienes sākās mūsu uzbrukums Ludzai. Tie�i �ajā 10. gvardes armijas darbības sektorā mēs pirmo reizi spērām kāju uz Latvijas zemes.

Ta�u pār Zilupes tiltu neizdevās pārcelt smago tehniku: tas �im nolūkam nederēja. �eit ieradās 75 sapieri no 161. in�enierbūvju bataljona. Pa�ā darbu karstumā Mozuļiem tuvojās liela pretinieka grupa, kas aizsargāja Opo�ku. Tai bija izdevīgāk pāriet pāri Zilupei pa tiltu, nevis klejot gar krastu, meklējot labu braslu. Un vācie�i uzbruka tilta tuvumā izvietotā 8. gvardes strēlnieku divīzijas komandpunkta apsardzei. Es pa�laik atrados �ajā komandpunktā un, jāatzīstas, gatavojos tuvcīņai. Cik cilvēku bija komandpunkta apsardzē? Vads � ne vairāk. Bet vācie�u � vesels bataljons. Mums palīgā nāca sapieri, un nezinu, kā būtu beidzies �is karstais cīniņ�, ja nepiesteigtos 96. gvardes strēlnieku pulks, kur� vajāja vācie�us no pa�as Opo�kas.

Neraugoties uz uguni no divām pusēm, pretinieks neatlaidīgi lauzās uz tiltu. Acīmredzot �ajā grupā bija radists ar raidītāju. Tā izsauktās lidma�īnas sāka bombardēt pieejas tiltam. Bet sapieri turējās kā vīri, un galu galā ienaidnieks tika sakauts.

Turpat kaujas laukā es apbalvoju ar ordeņiem un medaļām mūsu vīri�ķīgos kareivjus. Sājā kaujā kritu�o gvardes kapteini S. Maksimcevu pēc nāves apbalvoja ar I pakāpes Tēvijas kara ordeni.

Tā mūsu armijas labais spārns ienāca Latvijas PSR teritorijā.

Kreisajā flangā darbojās 7. gvardes korpuss, kuru komandēja ģenerālleitnants J. Novoseļskis. �eit notikumi izvērsās �ādi. 17. jūlija rītā 7. gvardes divīzija mēģināja gaitā forsēt Zilupi, kura �ajā vietā nav plata. Bet �ī operācija neizdevās. Vēlāk J. Novoseļskis un 7. gvardes divīzijas komandieris M. Moskaļiks izskaidroja neveiksmi ar to, ka divīzijas avangardam bijis tikai vispārējs priek�stats par ienaidnieka aizsardzības raksturu. Pilnīgu izlūko�anas ziņu savukārt trūka tāpēc, ka uzbrukums attīstījās straujā tempā. Lai nu būtu kā būdams, mūsu virzī�anās uz priek�u bija apturēta.

Kājniekiem palīgā nāca 214. aviācijas trieciendivīzijas lidotāji. Neraugoties uz zenītbateriju spēcīgo sprostuguni, viņi apslāpēja vairāku artilērijas un mīnmetēju divizionu aktivitāti.

17. jūlijā, dienas vidū, saņēmām izlūko�anas ziņas. Sakas ienaidnieka ugunspunktu plānveidīga iznīcinā�ana, novēro�anas un komandpunktu grau�ana, eju izveido�ana mīnu

laukos un aizsprostos. 7. divīzijas gvardi padzina okupantus no aizsardzības līnijas un atbrīvoja Migeļus. �eit viņi ieraudzīja lielu, baltu arku, kura agrāk atdalīja bur�uāzisko Lat-viju no Padomju Krievijas.

Aiz arkas atradās Zilupe � pirmā brālīgās Padomju Latvijas pilsēta 10. gvardes armijas uzbrukuma ceļā.

20. gvardes strēlnieku pulks tuvojās Zilupei no ziemeļiem* pa apkārtceļu, bet to apturēja spēcīga lo�metēju uguns. Kareivji pieplaka pie zemes, sākās ap�audī�anās. Bet pretinieku neizdevās pievārēt tikmēr, kamēr palīgā nenāca pulka mīnmetēju baterija kapteiņa T. D�amgarova vadībā. Ar trāpīgiem �āvieniem ta ātri vien izsita no ierindas pretinieka? lo�metējus. Gvardi ielauzās Zilupes ziemeļu nomalē.

14. gvardes pulks uzbruka pilsētai divīzijas kaujas grupējuma centrā. Pulkam samērā viegli izdevās tuvoties pilsētas austrumu daļai. Bet pretinieks ar uguni no flangiem nodarīja pulkam zaudējumus. Kļuva skaidrs, ka tie�ā triecienā izlauzties nav iespējams. Tad 5. rotas komandieris vecākais leitnants V. Jakubovs pavēlēja ser�antam H. Haibuļinam ar kareivju grupu slepeni ielavīties pilsētā un uzbrukt fa�istiem no aizmugures. Uzdevums tika izpildīts, un hitlerie�i strauji atkāpās, atstādami vairākus smagos lo�metējus un lielgabalus. Ar �iem iero�iem H. Haibuļina grupa gandrīz pilnīgi iznīcināja ienaidniekus, kuri atradās aizsardzībā �ajā pilsētās daļā.

Tikmēr 20. pulka apak�vienības iespiedās Zilupes ziemeļrietumu daļā. Bija jau vēls, un varēja domāt, ka ienaidnieks, negribēs pieņemt nakts kauju. Bet iznāca tā, ka ap �o laiku pretiniekam bija izdevies papildināt savu aizsardzību ar diviem kājnieku bataljoniem. Tie gandrīz tūlīt devās prettriecienā, artilērijas un mīnmetēju uguns aktīvi atbalstīti. Mūsu artilēristi nevarēja atbildēt, jo mainīja ugunspozīcijas. Rezultātā pulks bija spiests atkāpties.

Bet �ai īslaicīgajai neveiksmei nebija iz�ķiro�as nozīmes.. Divīzijas komandieris sūtīja kaujā 28. gvardes strēlnieku pulku, kur� ielenca pilsētu no dienvidrietumiem. Pretiniekam draudēja pilnīgs ielenkums, un tas steidzās Zilupi atstāt.

Karaspēks turpināja uzbrukumu. Tas neaprobe�ojās ar Zilupes atbrīvo�anu. Sīvas kaujas notika arī citos virzienos. Tā, piemēram, 18. jūlija pievakarē tā pati 7. gvardes divīzija, pārvarot spēcīgu ienaidnieka pretestību, ieņēma Līdek-snas līniju � ziemeļrietumos no Nirzas ezera. Bet ezera dienvidu pusē pienāca 207. strēlnieku divīzija no 3. triecien-armijas sastāva. Lauzdamās caur spēcīgu sprostuguni, divīzija virzījās uz priek�u. Vecākie komandieri un pulku politiskie darbinieki cīnījās kopā ar kareivjiem, veda tos uzbrukumos. Divās diennaktīs divīzija cieta jūtamus zaudējumus. Tie�i �ajās kaujās krita 14. gvardes pulka komandieris apak�pulkvedis A. Magits. Viņ� bija drosmīgs un gudrs virsnieks, augstu turēja savu karavīra pienākumu.

Pretinieka aviācija centās apturēt 119. gvardes divīziju.. Atklātās vietās uzlidojumi bija sevi�ķi nepatīkami. Komandieris ģenerālmajors I. Gribovs uzsāka drosmīgu manevru: pēk�ņi mainījis kustības virzienu, viņ� ieveda divīziju me�ā.. Fa�istu lidotāji pazaudēja pazīstamo mērķi, bet divīzija iznāca pie Ozolkalna stacijas un pēc īsas cīņas ieguva divus ^vilcienus ar armijas mantām. Pēc tam divīzija pievirzīja savu labo flangu pie 8. gvardes divīzijas kreisā flanga.

PSRS Aizsardzības ministrijas Padomju Armijas arhīvā glabājas daudz apbalvo�anas ieteikumu, kuri aizpildīti kara laikā. Tagad, pēc gadu desmitiem, to skopās rindas sniedz priek�statu par to, kā cilvēki karoja. Paņemu vienu �ādu ieteikumu. Tajā ir runa par 119. gvardes strēlnieku divīzijas 341. gvardes strēlnieku pulka 2. bataljona komandiera vietnieku politiskajā darbā Nikolaju Vinokurovu. Sājā ieteikumā, kas datēts ar 1944. gada 22. jūliju, iedaļā �īss konkrētā personiskā kaujas varoņdarba vai nopelnu izklāsts� teikts: �Kaujās no 11. jūlija līdz 20. jūlijam, pārraujot vācu aizsardzību, gvardes kapteinis Vinokurovs, būdams bataljona komandiera vietnieks politiskajā darbā, prasmīgi organizēja partijas politisko darbu, tādējādi nodro�inot pavēlniecības noteiktā kaujas uzdevuma izpildi. 15. jūlijā bataljona personālsastāvs zem pretinieka uguns ātri un organizēti forsēja Zilupi, uzsāka kauju ar pretinieka pārspēku un nodarīja zaudējumus tā dzīvajam spēkam un tehnikai. 17. jūlijā b. Vinokurovs personiski vadīja divu strēlnieku rotu kaujas darbību, viens no pirmajiem �ķērsoja Rēzeknes�Sebe�as dzelzceļu Nerzas stacijas rajonā.

Par parādīto vīri�ķību un prasmīgo vadību lūdzu apbalvot gvardes kapteini N. Vinokurovu ar 2. pakapes Tēvijas kara ordeni.

341. strēlnieku pulka komandieris gvardes pulkvedis V. Tjurikovs.�

Un vēl viens tā pa�a virsnieka apbalvo�anas ieteikums. To aizpildījis 341. pulka komandieris pēc divām nedēļām � 1944. gada 8. augustā. Citēju:

�Uzbrukuma kaujās, kuru mērķis bija pārraut ienaidnieka aizsardzību, kas bloķēja ceļu uz Latvijas PSR rajona centru Rēzekni, kura vienlaicīgi ir svarīgs dzelzceļa un �oseju mezgls, kapteinis Vinokurovs ne vienu reizi vien izdarīja varoņdarbus, ar savu personisko piemēru cīņā pret vācu �okupantiem parādīja ārkārtīgu varonību un drosmi. Brīdī, kad nogalināja 4. strēlnieku rotas komandieri, b. Vinokurovs uzņēmās komandē�anu un kopā ar citām apak�vienībām ieņēma augstieni 96,4 � vienu no svarīgiem vācu aizsardzības atbalsta punktiem ceļā uz Aivieksti. Ienaidnieks nikni pretojās un intensīvi at�audījās, viena kilometra attālumā no upes bataljons bija spiests nogulties. Biedrs Vinokurovs, uzaicinājis brīvprātīgos � komunistus, pa slepeniem ceļiem ar drosminiekiem izlūkoja kā tuvoties upei, un sāka virzīties uz priek�u. Sājā laikā pretinieks atklāja spēcīgu

artilērijas un mīnmetēju uguni. Biedrs Vinokurovs ar ko* mandu �Uz priek�u aiz manis, uzbrukumā!� metās uz upes pusi. Vācie�i apjukumā un panikā metās bēgt, bet pieci drosmīgie izlūki kopā ar Vinokurovu panāca viņus upes krastā un uzsāka kauju. Pats Vinokurovs personiski �ajā kaujā iznīcināja 20 vācie�us. Uzzināju�as par drosminieku panākumiem, pārējās pulka apak�vienības Vinokurova regulētās lo�metēju un automātu uguns aizsegā sāka pārcel�anos, kā rezultātā viss daļas personālsastāvs tik pēk�ņi un strauji forsēja upi, ka daudzās vietās drosmīgie gvardi peldēja reizē ar vācu kareivjiem un virsniekiem ...�

Par �o kauju Nikolaju Vinokurovu apbalvoja ar Sarkanā Karoga ordeni. Tik drosmīgi un ar bagātu izdomu karoja mūsu kareivji un virsnieki.

Bet atgriezīsimies pie kaujām Zilupes rajonā.

18. jūlijā 19. gvardes korpusa vienības sasniedza Ku�neru līniju � 4�5 kilometrus no Ludzas upes, bet 19. jūlijā izgāja tās austrumu krastā. �eit pretiniekam izdevās uz īsu laiku apturēt mūsu karaspēka uzbrukumu.

Kaimiņ� labajā pusē � 3. Baltijas frontes 54. armija � arī ap �o laiku nonāca Ludzas austrumu krastā.

Mums pavērās ceļ� uz Ludzu.

2. Baltijas frontes sastāvā ietilpa vairākas armijas un korpusi. Man nav iespējams pastāstīt par visu to kaujas, darbību. Bet par 130. latvie�u korpusu nav iespējams klusēt.

Labi zināms, cik liela loma Oktobra revolūcijas uzvarā, pilsoņu kara frontēs bija Latvijas darbaļaudīm, kurus pārstāvēja latvie�u sarkanie strēlnieki. īsti internacionālisti ļeņi-nie�i, viņi gāja cīņā pret jaunās Padomju republikas ienaidniekiem par brīvu Latviju brīvā Krievijā.

Kad fa�isti uzbruka mūsu Dzimtenei, sarkano strēlnieku tradīcijās augu�ie labākie latvie�u tautas dēli un meitas ķērās pie iero�iem. Varonīgi cīnījās Liepāja, līdz pēdējai asins lāsei aizstāvējās strādnieku gvarde Rīgā un Tukumā, pie Tallinas un Ļeņingradas. 1941. gada beigās pēc Mītnes lēmuma nodibināja Latvie�u strēlnieku divīziju, kas aktīvi piedalījās kaujā pie Maskavas. Tie�i par �īm kaujām tā izpelnījās gvardes divīzijas nosaukumu.

Tās ceļ� uz dzimto Latviju nebija viegls. Latvie�u gvardi cīnījās pie Staraja Rūsas un Veļikije Lūkiem. Un tad �etrdesmit ceturtā gada vasarā viņi ar kaujām tuvojās Latvijas robe�ai. Sājā laikā jau pastāvēja 130. latvie�u strēlnieku korpuss, kas ietilpa mūsu frontes 22. armijā. Korpusa sastāvā � 43. gvardes latvie�u strēlnieku divīzija, kas bija saņēmusi kaujas kristības pie Maskavas, un 308. divīzija, kas

bija izveidota uz 1. atsevi�ķā latvie�u rezerves pulka bāzes � �is pulks atradās Gorohovecas nometnē pie Gorkijas.

Jūlija sākumā korpuss koncentrējās uzbrukumam jaunā rajonā, astoņās dienaktīs noejot 240 km.¹

1944. gada 11. jūlijā abas latvie�u divīzijas kopā ar visu 22. armiju sāka uzbrukumu un 16. jūlijā sasniedza līniju Oļhovka�Veļikijbora. Tā bija republikas robe�a. 18. jūlijā pulksten 4.30 no rīta 43. gvardes divīzijas 125. strēlnieku pulka kareivji pārgāja robe�u. Vieni no pirmajiem uz dzimtās zemes spēra kāju �ī pulka 1. bataljona 1. strēlnieku rotas karavīri. Rota, ko komandēja kapteinis Veiss, izdzina pretinieku no Borkuiciem, un karavīri pacēla sarkanu karogu virs kādas mājas. Gandrīz vienlaicīgi tā pa�a bataljona 2. rota (komandieris � gvardes kapteinis Pasternaks) forsēja purvu un iebruka �ķaunē.

Gar ce|iem, pa kuriem gāja karaspēka daļas, pulcējās vietējie iedzīvotāji un līksmi sagaidīja savus atbrīvotājus.

Kopā ar 10. gvardes armiju Latvijā ieradās Padomju Latvijas valdība ar Ministru Padomes priek�sēdētāju Vili Lāci priek�galā un da�i republikas Komunistiskās partijas CK vadītāji. Mēs sapratām, ka mūsu armija ne ar ko īpa�u neizceļas starp pārējām armijām, kas uzsāku�as Latvijas atbrīvo�anu, bet mums bija dārga parādītā uzmanība. Valdības locekļi sarunājās ar 8. gvardes divīzijas kareivjiem, runāja karavīru tik�anās reizēs ar vietējiem iedzīvotājiem, stāstīja par Padomju Latvijas atbrīvo�anas gaitu citos frontes sektoros, par 130. latvie�u strēlnieku korpusa dalību republikas atbrīvo�anā, par latvie�u partizānu un pagrīdes grupu darbību.

Jāatzīmē, ka jau pirms ienāk�anas Latvijas teritorijā visās divīzijās tika veikts partijas politiskais darbs, kura nolūks bija iepazīstināt kareivjus ar latvie�u tautas pagātni un tagadni, tās slavenajām kauju un darba tradīcijām.

Tajās neaizmirstamajās dienās armijā izplatījās vēsts par mūsu kaimiņu � 3. triecienarmijas karavīru grupas varoņdarbu. Nevaru klusēt par to kaut vai tāpēc, ka drosminieku grupa, kas cīnījās Ludzas tuvumā, jau cik gadu atdusas blakus mūsu armijas kareivjiem, kas atbrīvoja �o pilsētu. Kopīgi lietās asinis ir svētas!

...Izlūki ziņoja, ka 219. Idricas divīzijas pārvieto�anās ceļā Rundānu ciema apkaimē fa�isti sakopo spēkus, lai pieņemtu kauju un sagādātu savām daļām iespēju atiet aizsardzības dziļumā. Bija nepiecie�ams ne tikai izlūkot apkārtni un ienaidnieka ugunspunktu izvietojumu, bet arī orientēt mūsu bateriju uguni uz precīzi noteiktiem mērķiem un nodro�ināt mūsu karaspēka virzī�anos uz priek�u.

Vācu aizmugurē iesūtīja kareivju grupu, kuru komandēja Hakims Ahmetgaļins � Slavas ordeņa kavalieris, pieredzējis un drosmīgs karavīrs. Prasmīgi maskējoties apvidū, kareivji nocietinājās augstienē 144,0 pie Sūnupļavas. No turienes viss bija pārskatāms kā uz delnas: gan attālie me�i, gan ceļa lī�lo�i, gan Rundānu baznīca, kuras tuvumā pulcējās fa�istu spēki.

Drosmīgopadomju karavīru grupa ar radioraidītāja palīdzību koriģēja padomju bateriju tēmējumus uz ienaidnieka ugunspunktiein un cilvēku sablīvējumiem.

Tad pretinieks pievērsās augstienei. Pret mūsu kareivju grupiņu laida darbā mīnmetējus un artilēriju. Bet kareivji neizbijās, krita nevienlīdzīgajā cīņā, bet nepadevās.

Dzimtene augsti novērtēja drosmīgo karavīru varoņdarbu. PSRS Augstākās Padomes Prezidijs pie�ķīra viņiem Padomju Savienības Varoņu nosaukumus. Lūk, viņu vārdi: Hakims Ahmetgaļins � ba�kīrs, Pjotrs Siroje�kins � ukrainis, Vasilijs Andronovs un Mihails Skurakovs � krievi, Cutaks Urazovs � tad�iks, Tukubajs Taigarajevs � kirgīzs, Fjodors A�marovs � �uva�s, Matvejs Cernovs � krievs, Urunbajs Abdulajevs � uzbeks, Jakovs �akurovs � tatārs. Astoņu Padomju zemes tautību pārstāvjus augstienē 144,0 saliedēja vienots varoņdarbs, kopīgs liktenis. (Tajās dienās mēs vēl nezinājām, ka divi drosminieki � Vasilijs Andronovs un Urunbajs Abdulajevs � paliku�i dzīvi. Ta�u smagais ievainojums bija sagrāvis Vasilija Andronova veselību un 1953. gadā viņ� mira. Urunbajs Abdulajevs ne vienu reizi vien ir viesojies Latvijā, un viņu uzņēma kā visdārgāko draugu.)

. .. Ludza. Atzī�os tev, ka toreiz, �etrdesmit ceturtā gada jūlijā, es tevi uztvēru tikai kā mūsu uzbrukuma kārtējo objektu. Un ne prātā nenāca, ka tagad, pēc daudziem gadiem, runā�u par tevi kā vienu no man visdārgākajām vietām uz zemes. Vai tāpēc, ka kļūstu vecs un sentimentāls? Nē! Dro�i vien tāpēc, ka mēs iepazināmies bargā laikā. Bet tagad tavā centrā paceļas granīta tēls � sērojo�a Māte, kas sargā karavīru mū�īgo mieru. �ie karavīri atdeva tev, Ludza, visdārgāko � savus sirdspukstus. Paies gadi, bet �urp, pie �ī pieminekļa, nāks mūsu mazbērni un mazmazbērni . .. Noliks ziedus un jutīs, cik strauji sāk joņot sirds. Un zinās, ka mēs, frontinieki, no gadu tāluma raidām tādu ritmu viņu sirdīm.

Mēs ar kaujām virzījāmies uz Ludzu. Izlūki noskaidroja, ka fa�isti nav paspēju�i mīnēt pilsētu. No vienas puses, tas atviegloja gaidāmās ielu cīņas, bet, no otras � lika mums kāpināt un kāpināt uzbrukuma tempu, lai nedotu okupantiem iespēju uzspridzināt Ludzu.

Bet pirms kopējā uzbrukuma sākuma vajadzēja iznīcināt pretinieka artilēriju, kas mums bija sagādājusi ne mazumu nepatik�anu. Ap Ludzu bija sakoncentrēts diezgan daudz ienaidnieka gaisa spēku, un mūsu mar�a kolonnas, artilērijas pozīcijas un aizmugures da|as diezgan bie�i cieta no ienaidnieka triecienlidma�īnu uzlidojumiem un bombardē�anas. Sazināju�ies ar 214. triecienaviācijas un 315. iznīcinātāju aviācijas divīzijas komandieriem, mēs noteicām veselu virkni objektu pretinieka aizsardzībā, kurus vajadzēja sagraut. Un lidotāji mūs atbalstīja. 21. jūlija rītā sākās mūsu aviācijas masu uzlidojumi, galvenokārt pretinieka lidlaukiem. Daudz tehnikas iznīcināja uz zemes, un fa�istu gaisa spēku aktivitāte jūtami mazinājās.

22. jūlija vakarā es noklausījos 7., 15. un 19. gvardes korpusu komandieru ģenerāļu J. Novoseļska, N. Horu�enko un M. Buk�tinovi�a ziņojumus par divīziju gatavību doties uzbrukumā Ludzai. Tad arī tika nolemts pārraut pretinieka aizsardzību Degeļovas�Ludzas ezera sektorā. Ar artilērijas atbalstu �eit darbojās 15. gvardes korpusa spēki, un tā sastāvā līdztekus 29., 30. un 85. divīzijai tika nodota 56. gvardes divīzija. Korpusa joslā ievadīja arī 37. strēlnieku divīziju (no* 3. triecienarmijas) ar tai piekomandēto pulkve�a J. Koēergina 78. tanku brigādi. Vienlaicīgi uzbrukumā pārgāja: pa labi � 19. gvardes korpuss Kārsavas virzienā un pa kreisi � 7. gvardes korpuss � uz Rēzekni.

Galvenos triecienus tie�ā pilsētas tuvumā deva 7. gvardes korpusa 8. un 29. gvardes strēlnieku divīzija. Turklāt 29. divīzijai vajadzēja uzbrukt no ziemeļiem, bet 8. � no dienvidaustrumiem.¹ Citiem vārdiem � mums vajadzēja saņemt Ludzu �spīlēs� un piespiest pretinieku bez kaujas (tas nozīmēja � arī bez postījumiem) atstāt pilsētu. Aizsteidzoties priek�ā notikumiem, atzīmē�u, ka visumā �o plānu izdevās izpildīt.

Pēc kara es diezgan bie�i esmu bijis Ludzā un tās apkaimē � biju�o kauju vietās. Un katru reizi atceros, ka �etrdesmit ceturtā gada jūlija dienās gar Ludzas upi stiepās gara ienaidnieka nocietinājuma ķēde. Izmantojot mākslīga �ķērsli, pretinieks cerēja aizturēt mūsu armijas uzbrukumu. Toties ziemeļaustrumos no Ludzas apvidus bija visai līdzens,, tur nebija augstieņu, kas derētu novēro�anas punktiem un spēcīgu ugunslīniju būvei. Turklāt �ajā rajonā, pēc mūsu izlūko�anas ziņām, darbojās mazāk kaujasspējīgas hitlerie�u daļas � konglomerāts no da�ādām daļām un vienībām, ko mēs bijām sagrāvu�i agrākajās kaujās un kam da�kārt nebija vienotas vadības.³¹ Tai pa�ā laikā mēs zinājām, ka �eit aizstāvas ne mazums SS, apsardzes, policijas daļu, kas bija sakomplektētas galvenokārt no latvie�u bur�uāziskajiem nacionālistiem un da�ādiem nodevējiem un atkritējiem. Mēs sapratām, ka �īs daļas cīnīsies ar bezizejā nonāku�o neatlaidību un izmisumu.

19. jūlijā pirmā devās uzbrukumā 30. gvardes strēlnieku divīzija. To atbalstīja korpusa artilērijas grupa. Divīzija forsēja Ludzas upi un, ieņēmusi Degeļovas ciemu, radīja 3 km platu un līdz 4 km dziļu placdarmu. Tas bija spēku uzkrā�anai ne sevi�ķi izdevīgs, purvains rajons. No rietumiem to ietvēra augstienes, kurās ienaidniekam bija lieliskas pozīcijas, no�ogotas ar vairākām dzeloņstiepļu rindām. Nostiprinājusies placdarmā, divīzija bija spiesta pārtraukt uzbrukumu līdz citu daļu pienāk�anai.

Ar tumsas iestā�anos arī 85. gvardes divīzija sāka celties pāri uz pretējo krastu. Piespiedu�i fa�istus atkāpties, mūsu karavīri izveidoja otru placdarmu Ludzas rietumu krastā. Naktī uz 20. jūliju 56. gvardes divīzija nomainīja 30. gvardes divīzijas labā flanga daļas. Pa kreisi no 85. divīzijas izejas pozīcijas ieņēma 29. gvardes divīzijas daļas. Kā redzam, samērā nelielā sektorā mēs sagatavojām, kaujai gandrīz visu 15. gvardes korpusu.

Bet ar to mūsu rīcība pirms �ī nopietnā uzbrukuma neaprobe�ojās. Lai pastiprinātu ieņemto placdarmu un ātri sakautu ienaidnieku, es liku naktī uz 22. jūliju izvest 119. gvardes divīziju 7. korpusa otrajā e�elonā, lai vēlāk tā pārietu 15. korpusa joslā. 119. divīzijas ieņemtajā kaujas sektorā iegāja 7. gvardes divīzija, kas, protams, papla�ināja tās pozīciju pa labi. Tam, kā redzēsim, bija sava jēga. Pretinieks, protams, fiksēja veselas divīzijas izve�anu no korpusa kaujas ierindas, bet... Bet vācu pavēlniecība (redziet, ko nozīmē �abloniska taktiskā domā�ana!) atstāja līnijā starp Ludzas un Nirzas ezeriem septiņus savus labākos kājnieku pulkus, divus atsevi�ķos bataljonus, vairāk nekā pusi artilērijas bateriju, visus tankus un pa�gājējus lielgabalus. Hitlerie�u pavēlniecība nevarēja atbrīvoties no izstrādātās versijas, ka tie�i dienvidos no Ludzas ezera �gaidāms visspēcīgākais pretinieka spiediens� � tādiem vārdiem vācu 126.

divīzijas komandieris 18. jūlija bija ziņojis savai priek�niecībai.¹

22. jūlija pievakarē 15. gvardes korpusa gatavo�anās pretinieka aizsardzības pārrau�anai bija pabeigta. Mēs veicam izlūko�anu ar kauju, atklājām un daļēji iznīcinājām hitlerie�u ugunspunktus. Todien 27. artilērijas divīzija vairākkārt vērsa savu bateriju uguni pret ienaidnieka nocietinājumiem.

23. jūlija rītā viss 15. gvardes korpusa sastāvs vienlaicīgi uzbruka pretinieka aizsardzībai. Es skaidri redzu �o neaizmirstamo kauju. Redzu, kā pa atminētajiem �ceļiem� skrien mūsu kareivji, kā pārvar dzeloņstiepļu aizsprostu atliekas un ar saucienu �urā!� iebrūk fa�istu tran�ejās ...

Uzbrukums bija veiksmīgs. Visā korpusa uzbrukuma sektorā pretinieks atkāpās. Tikai 29. gvardes divīzijas priek�ā vācu kājnieki mēģināja noturēt savas pozīcijas. Bet drīzumā ieraudzīja, ka paliku�i vieni, ka no flangiem viņus spie� mūsu bataljoni, steidzīgi atkāpās.

Dienā korpuss pārvarēja 15�17 kilometrus un nonāca pie Rītupes, kur pretiniekam bija vēl viena aizsardzības līnija.

Kaujās ziemeļos no Ludzas izcēlās 29. gvardes strēlnieku divīzijas 87. strēlnieku pulka 1. bataljona ser�ants Aleksandrs Djatlovs. Viņam bija uzdots segt 87. un 90. pulka saskares vietu. Viņ� veda savus kareivjus uzbrukumā, iznīcināja pretinieka ugunspunktus. Bet ienaidnieki ielenca drosminieku saujiņu. Ser�ants Djatlovs, kuram bija bagāta kauju pieredze (viņ� bija varonīgi cīnījies pie Staraja Rūsas, Holmas, Jeļņas, Novosokoļņikiem), neapjuka. Prasmīgi atvairot fa�istu uzbrukumus, viņ� atturēja to spiedienu, līdz pienāca mūsu daļas.

Par drosmi, varonību un vīri�ķību kaujās pie Ludzas gvardes ser�antam Aleksandram Djatlovam ar PSRS Augstākās padomes Prezidija Dekrētu tika pie�ķirts Padomju Savienības Varoņa nosaukums.

�ajās kaujās izcēlās arī Nikolajs Kovaļenko.

Kaujas kristības viņ� piedzīvoja Pleskavas pusē, Kusta ezera rajonā. Rīkodamies drosmīgi un enerģiski, Nikolajs Kovaļenko iznīcināja spēcīgu hitlerie�u ugunspunktu un palīdzēja savai rotai izpildīt kaujas uzdevumu.

Cīņas vēlās uz rietumiem. Pleskavas zemi attīrīja no vācu fa�istiskajiem iebrucējiem. Veļikajas upes forsē�ana, kaujas par Opo�kas�Sebe�as �oseju pie Oviņi��iem un

Kokļinas, prettriecienu atvairī�ana un pretinieka vajā�ana ceļā uz Kļinu�Tomsinu � tādi bija jaunākā ser�anta Nikolaja Kovaļenko cīņu pieredzes ceļa robe�punkti.

Jau pirmajās kaujās par Padomju Latviju Nikolajs Kovaļenko rīkojās drosmīgi un vīri�ķīgi, ar automātu iznīcinot �etrus ienaidnieka kareivjus. Karavīru apbalvoja ar medaļu �Par dro�sirdību�.

Kaujā par Ozolkalna staciju Nikolajs Kovaļenko parādīja frontinieka atjautību: viņ� noskaidroja ugunspunktu izvietojumu un viens no pirmajiem ielauzās fa�istu aizsardzības tran�ejās. Viņ� ar granātām apklusināja lo�metēju, kas kavēja rotu virzīties uz priek�u, kaujas gaitā iznīcināja septiņus vācu kareivjus un ar savu drosmīgo un enerģisko rīcību ļoti palīdzēja apak�vienībai uzbrukumā. Par �o kauju Nikolaju Kovaļenko apbalvoja ar Sarkanās Zvaigznes ordeni.

...341. gvardes strēlnieku pulka 2. strēlnieku bataljons, ko komandēja gvardes majors Volkovs, uzbruka Iņ�ukiem � fa�istu atbalsta punktam ar tran�ejām un ierakumiem, kas sedza artilērijas ugunspozīcijas.

Ar spēcīgu artilērijas sagatavo�anas uguni hitlerie�u aizsardzību visumā izpostīja. Bet �ur tur vēl bija saglabāju�ies ugunspunkti, kas ap�audīja uzbrukumā nāko�os kājniekus. Nikolajs Kovaļenko ar da�ām granātām piespieda apklust smago lo�metēju.

Par �o kauju gvardes ser�antu Nikolaju Kovaļenko apbalvoja ar Sarkanā Karoga ordeni.

�Spīles�, kurās bija saņemta Ludza, nesakļavas līdz galam, jo pretinieks saprata, ka pēc stingrā trieciena galvenajā � ziemeļu flangā tam nav iespējams rēķināties ar panākumiem dienvidu flangā, un steidzīgi atkāpās.

Tā Ludzu izglāba no postījumiem un 23. jūlijā atbrīvoja bez ielu cīņām. ³²

ĪSUMĀ PAR SVARĪGO

Tā bija uzvaras vasara. Visā tūksto� kilometru garajā padomju-vācu frontē ienaidnieks atkāpās uz rietumiem. Realizējās aicinājums �Uz Berlīni!�. Triecieni fa�istiem kļuva aizvien varenāki, pieauga uzbrukuma temps. Hitlerie�i cieta lielu sakāvi pie Ļeņingradas un Novgorodas, Krimā, labā krasta Ukrainā. Mūsu armija nonāca pie Padomju Savienības dienvidrietumu robe�ām un iegāja Rumānijas teritorijā. Sākās kvalitatīvi jauns Lielā Tēvijas kara posms, kuru vēlāk raksturoja ar vienu vārdu � atbrīvo�ana. Jā, mēs sākām atbrīvot Eiropu no brūnā mēra. Un, kaut gan tajā pa�ā vasarā sabiedrotie izcēlās Francijas ziemeļos un beidzot atklāja otro fronti, �ī operācija vairs nevarēja būtiski ietekmēt tre�ā reiha pilnīgās sagrāves gaitu. Toties tai bija reāla, bet slēpta iecere: nejaut Eiropas tautām nodibināt demokrātisku iekārtu.

Nākamajā dienā pēc Minskas atbrīvo�anas, 1944. gada 4. jūlijā, Mītne pavēlēja: 2. Baltijas frontei ģenerāļa A. Jer-jomenko vadībā sākt operāciju, lai sagrautu pretinieku Idri-cas�Sebe�as�Drisas�Rēzeknes�Daugavpils rajonā. Pēc tam vajadzēja turpināt uzbrukumu Rīgas virzienā un sadarbībā ar 1. Baltijas fronti at�ķelt fa�istu Baltijas grupējumu no tā komunikācijām Vācijas virzienā. Pēc divām dienām plānā izdarīja būtisku korektīvu: �ajā lielinēroga operācijā iesaistījās arī 3. Baltijas fronte.

Tādējādi 2. Baltijas frontei, kur darbojās mūsu 10. gvardes armija, kaimiņos pa labi atradās 3., bet pa kreisi � 1. Baltijas fronte. Savukārt mūsu 10. gvardes armija vienmēr atradās savas frontes karaspēka centrā un tai pa labi � te 54., te 42. armija, bet Rīgas tuvumā � 1. triecienarmija. Pa kreisi no mums ar kaujām nāca 3. triecienarmija, bet pēc pārcel�anās pāri Daugavai (Rīgas operācijas nobeiguma posmā) � 22. armija.

Sakarā ar īpa�i sare�ģītajiem apstākļiem un situāciju Augstākās Virspavēlniecības Mītne 2. un 1. Baltijas frontē vadību un koordināciju uzdeva Padomju Savienības Mar�alam A. Vasiļevskim.

Un vēl viena ļoti svarīga un raksturīga mūsu operācijas iezīme. Tā bija ofensīva un tikai ofensīva operācija.

Atgādinā�u, ka 23. jūnijā sākās stratēģiskā uzbrukuma operācija Baltkrievijā. Sājā operācijā piedalījās 1., 2., 3. Baltkrievijas un 1. Baltijas fronte. Sie trīs Baltkrievijas frontu triecieni bija vērsti uz pretinieka galvenā grupējuma �Centrs� sagrāvi, bet 1. Baltijas fronte uzbruka armiju grupu �Centrs� un �Nord� saskares vietā, tas ir, ļoti vārīgā ienaidnieka aizsardzības posmā.

Uzbrukums Baltkrievijā un sevi�ķi straujā padomju karaspēka virzī�anās uz �auļiem un Viļņu nopietni satrauca vācu fa�istisko pavēlniecību Baltijā. Virzoties uz Saujiem pa Daugavas dienvidu krastu, 1. Baltijas frontes karaspēks draudēja at�ķelt no Austrumprūsijas visu armiju grupu �Nord�, kura tolaik vēl turējās 1941.�1942. gadā izveidotās līnijās.

Drīzumā 1. Baltijas frontes spiediena rezultātā vācu 3. tanku armija, kas sedza grupējumu �Nord� un �Centrs� saskari, sāka atkāpties uz Kaunu.

Tātad galvenajam vācu fa�istiskā karaspēka grupējumam Baltijā, skaitā apmēram �etrdesmit divīzijām, kas bija atgrieztas no Vācijas, draudēja ielenkums Igaunijā un Latvijas austrumu daļā.

No Rietumvācijas kara vēstures literatūras mums ir zināms par nopietnām domstarpībām, kādas tolaik pastāvēja starp armiju grupas �Nord� pavēlniecību un Hitlera mītni attiecībā uz turpmākajiem cīņas plāniem Baltijā. Armiju grupas �Nord� pavēlnieks ģenerālpulkvedis Lindemanis toreiz pastāvēja uz to, ka karaspēkam nekavējoties jāatkāpjas līdz Daugavai, lai saīsinātā frontē sablīvētu un pastiprinātu aizsardzību, saglabājot sakarus ar Vāciju. Hitlera mītne noraidīja �o priek�likumu, pieprasot, lai karaspēks noturas Baltijā.

Grūti pateikt, kādi apsvērumi vadīja Hitleru. Tolaik vācu fronte austrumos ta�u jau bija galīgi sa�ķobījusies. Arī rietumos vācu fa�istiskajam karaspēkam bija izveidojies visai nestabils stāvoklis. �eit Itālija � vecais Vācijas sabiedrotais � jau gatavojās izstāties no kara, bet Francijā izcēlās angļu un amerikāņu karaspēks. Acīmredzot Hitlers vēl cerēja uz ASV, Anglijas un Padomju Savienības domstarpībām un loloja nodomu turpināt cīņu ar Padomju Armiju. Grupējuma �Nord� pavēlnieku ģenerāli Lindemani atcēla no amata.

Pēc da�iem pārkārtojumiem �ajā postenī iecēla ģenerālpulkvedi �erneru, kur� saņēma kategorisku Hitlera norādījumu noturēt Baltiju.

Hitleriskās armijas augstākajā komandējo�ā sastāvā, kas ar sirdi un dvēseli kalpoja fīreram, ģenerālpulkvedis Ser-ners izcēlās ar savu neapvaldīto ne�ēlību un spēju sasniegt nosprausto mērķi, nerēķinoties ne ar kādiem sava karaspēka upuriem. Par to, piemēram, liecina pavēle, ar kuru viņ� atzīmēja savu iecel�anu postenī: �Nopietnā brīdī fīrers man uzdeva komandēt grupējumu �Nord� un pavēlēja izmantot Baltijas aizstāvē�anai visus eso�os resursus: karaspēku, partijas un civilās iestādes... Jūs varat būt pārliecināti, ka visīsākajā laikā es atradī�u katru slaistu, katru, kas izvairās no cīņas. Katrs zemes metrs, katrs gabaliņ� jāaizstāv ar kvēlu fanātismu. Mums jāieaug zemē . . .�³³

Izkliedējot spēkus milzu frontēs, hitlerie�i stūrgalvīgi turējās pie Baltijas, riskējot ar visas armiju grupas �Nord� likteni. Padomju karaspēks bija spiests to ar spēku triekt ārā no Baltijas.

Gribu uzsvērt, ka Padomju Armijas atbrīvo�anas misija balstījās ne tikai uz tās varenības pieaugumu, bet arī uz fa�istu okupētās teritorijas iedzīvotāju |oti aktīvu atbalstu.

1944. gadā tautas kar� ienaidnieka aizmugurē, kā zināms, sasniedza savu augstāko pacēlumu. Un pirmām kārtām to raksturoja arvien cie�āka partizānu sadarbība ar uzbrūko�ajām Padomju Armijas daļām. Arī 10. gvardes armija �ajā ziņā nebija izņēmums. Latvie�u partizāni jau ilgi pirms padomju karaspēka ienāk�anas republikas teritorijā pastiprināja savu aktivitāti.³⁴ 1944. gada 8. jūlijā Latvijas policijas un SD komandieris pārskatā par jūniju rakstīja: �Partizānu darbība visā Latvijā, salīdzinot ar iepriek�ējo mēnesi, ievērojami pastiprinājusies, it īpa�i Abrenes, Madonas un Rēzeknes apriņķī. Pavisam atzīmēti 297 partizānu uzbrukumu gadījumi... salīdzinājumā ar 199 gadījumiem iepriek�ējā mēnesī.�³⁵

Kad 1944. gada jūlijā sākās mūsu uzbrukums, tika radīti reāli apstākļi armijas daļu tie�ai taktiskai sadarbībai ar partizāniem. 2. Baltijas frontes uzbrukuma joslā darbojās 1. partizānu brigādes (komandieris V. Samsons) divas vienības, 2. partizānu brigādes (komandieris P. Ratiņ�) �etras vienības un Latgales partizānu trīs atsevi�ķās vienības.³⁶ Pēc plāniem, kas bija izstrādāti kopā ar mums, tautas atriebēji kavēja pretinieka karaspēka pārgrupē�anos, rezervju pieve-�anu, vācu karaspēka organizētu atkāp�anos. Drosmīgos uzbrukumos aizmugures dienestiem partizāni traucēja vadību un sakarus, uzspridzināja tiltus ceļos, kas veda uz fronti. Turklāt, jo dziļāk mūsu daļas iespiedās ienaidnieka aizsardzībā, jo drosmīgāka kļuva latvie�u partizānu rīcība. Da�kārt okupanti bija spiesti atsaukt no pozīcijām veselus bataljonus un pat pulkus, lai sūtītu tos soda ekspedīcijās savā aizmugurē. Tā, piemēram, A. Po�a vienība no 1. partizānu brigādes kop� jūlija sākuma deva tik jūtamus triecienus Rēzeknes�Ostrovas dzelzceļa posmam un uz �osejas, kas ved uz Kārsavu, ka spieda fa�istu pavēlniecību steidzami pārsviest �urp ļoti daudz kareivju.

�ajā laikā A. Krav�enko vadītā ludzēnie�u vienība sabojāja tā dēvēto slie�u arklu � ierīci dzelzceļa gul�ņu uzplē-�anai, uzspridzināja lielu munīcijas noliktavu Zilupē. Un tas notika, burtiski, da�as dienas, pirms rajonu atbrīvoja karaspēks. Un cik vērtīgas izlūko�anas ziņas par ienaidnieka aizsardzības raksturu un uzbūvi mēs saņēmām gan toreiz, jūlijā, gan vēlāk, kad ar kaujām tuvojāmies Rēzeknei un Madonai! Vēlāk, kad 10. gvardes armijas vienības gāja pāri Lubāna klāniem, tās pastāvīgi atradās cie�ā kontaktā ar A. Po�a vienību. Toreiz partizāni palīdzēja 22. gvardes divīzijas daļām tikt cauri Til�as me�iem, pārvarēt koku sagā-zumus un mīnu laukus. Jūlija pēdējā dienā 65. gvardes divīzijas daļas, pateicoties 1. brigādes partizānu palīdzībai, veiksmīgi izgāja cauri me�a bie�ņām ziemeļos no Lubānas ezera un, pārsteidzot pretinieku, parādījās tā aizsardzības flangā.

Arī Aiviekstes forsē�anā mums ļoti palīdzēja 2. partizānu brigādes vienības. Ar savu darbību tās piesaistīja ievērojamus pretinieka spēkus no priek�ējām pozīcijām, bie�i paralizēja kustību ceļos starp Madonu un Cesvaini, apgrūtināja rezervju pievilk�anu Aiviekstes līnijā. Tie�i toreiz mēs uzzinājām par P. Ratiņa vienības sīvo kauju ar hitlerie�iem dzelzceļa posmā dienvidrietumos no Lubānas. �ī kauja ilga vairāk nekā diennakti, un �ajā laikā neviens pretinieka e�elons �ajā posmā neaizbrauca.

Diem�ēl man �eit nav iespējams minēt daudz citu spilgtu latvie�u partizānu vīri�ķības un drosmes piemēru, tuvāk pastāstīt par viņu cie�o sadarbību ar Padomju Armijas daļām, to vidū � 10. gvardes armiju.

Bet 10. gvardes armijas veterāni uz visiem laikiem glabā savās sirdīs pateicību cīņubiedriem partizāniem. ³⁷

KAUJAS PAR RĒZEKNI UN KĀRSAVU

Kara laikā un pēckara gados man ne vienu reizi vien gadījies braukt pa Rēzeknes�Ludzas ceļu. Labi atceros līkumaino lielceļu, kas savienoja abas pilsētas. Tagad �eit ir plata asfaltēta �oseja, taisna kā stiegra. Un �etrdesmit kilometri starp Ludzu un Rēzekni pārvarami kādās 40� 50 minūtēs.

Toreiz, �etrdesmit ceturtā gada vasarā, mēs �o ceļu gājām �etras dienas. �etras ļoti garas dienas...

Starp citu, gar� bija ne tikai ceļ� starp Ludzu un Rēzekni vien. Citi mūsu uzbrukuma ceļi nebūt nebija īsāki...

Atbrīvoju�i Ludzu, mūsu armijas spēki turpināja uzbrukumu Rēzeknes un Kārsavas virzienā.

Tai pa�ā dienā, 23. jūlijā, mūsu 7. strēlnieku korpusa 7. un 8. gvardes divīzija, atvairot pretinieka kājnieku arjer-garda uzbrukumus, turpināja iet uz priek�u. Neraugoties uz bie�ajiem prettriecieniem, abu divīziju pulki līdz dienas beigām bija pavirzīju�ies par 15�16 kilometriem. Bija paveikts apmēram pusceļ� līdz Rēzeknei, un likās, ka tikpat viegli būs pārvarams arī atliku�ais attālums ... Bet pretinieks turējās iepriek� sagatavotajās pozīcijās Cirmes ezera�Skiņ�u līnijā un pārgāja aktīvā aizsardzībā. Katru mūsu uzbrukumu sagaidīja iznīcino�a lo�metēju un mīnmetēju uguns, un arī ienaidnieka artilērija nestāvēja dīkā. Vēlāk mēs uzzinājām, kādē| pretestība bijusi tik spēcīga. Atklājās, ka grupas �Nord� pavēlniecība sākusi atvilkt karaspēku no mazāk atbildīgiem frontes sektoriem un steidzīgi pārsviest uz 10. gvardes armijas uzbrukuma joslu, cerot tādējādi vismaz kādu laiku to aizturēt. Ta�u jo dienas, jo grūtāk bija atrast rezerves Rēzeknes virziena tuvākajā apkaimē. Tad armiju grupas �Nord� pavēlnieks ģenerālpulkvedis Serners kategoriski pavēlēja, lai �karaspēks darbojas līdz pēdējai iespējai un turas, kur iespējams�³⁸. Un jāatdod gods pretinieka vienībām un da|ām � tās stingri (iespējamības robe�ās, protams) izpildīja �o pavēli: ārkārtīgi neatlaidīgi aizstāvēja katru augstieni, katru koku puduri, katru savas aizsardzības kilometru. Organizējot prettriecienu, kaut arī ar nelieliem spēkiem, vācie�i izmantoja gan triecienaviāciju, gan artilēriju un mīnmetējus.

Ar vārdu sakot, ienaidnieka aizsardzība bija stingra. Tas arī saprotams, jo ar Rēzeknes un Kārsavas zaudē�anu pretinieks zaudēja svarīgākos rokādes ceļus � Pleskavas�Daugavpils dzelzceļu un �oseju, bet Rēzekne bija lielākais dzelzceļa mezgls Latvijas austrumu daļā.

Diem�ēl no atmiņas pagaisu�as da�as kauju epizodes Rēzeknes tuvumā. Bet labi atceros, ka pretinieks visiem spēkiem centās noturēt savu līniju pie Rītupes un dienvidos no Cirmes ezera. Lai pārrautu �o līniju, mums vajadzēja riskēt. Zināmos apstākļos es labāk riskēju nekā nogaidu un cienu jebkuras pakāpes komandieri, kam piemīt �ī rakstura īpa�ība. Sājā gadījumā es piedāvāju savam �tābam pārdomāt, kā iespējams apiet Cirmes ezeru no ziemeļiem, izmantojot mūsu ieņemto placdarmu Rītupes rietumu krastā. �eit darbojās 15. gvardes korpuss, kura avangardā bija 119. divīzija. Mēs nebijām pilnīgi pārliecināti par �āda manevra panākumiem, jo nezinājām, kādi �pārsteigumi� mums sagatavoti Cirmes ezera ziemeļrietumu pusē. Varēja gadīties, ka apvidus ir grūti pārvarams un tad mūsu pulki iestigtu un glu�i vienkār�i kļūtu par ērtu mērķi vācu artilērijai un aviācijai. Bet tajā pa�ā laikā �āds manevrs ļāva apiet labi nocietinātās pozīcijas un uzbrukt no aizmugures grupai, kura aizsargāja līniju ezera dienvidu pusē.

Kopa ar 119. gvardes divīziju ģenerālmajora I. Gribova vadība pret ezera ziemeļu daļu vērsās arī mūsu armijas mobila grupa � ģenerālmajora A. Gusarova 37. strēlnieku divīzija ar pulkve�a J. Ko�ergina 78. tanku brigādi.

Grūti aprakstīt, ar kādu nepacietību es gaidīju pirmos ziņojumus par 119. divīzijas panākumiem (vai neveiksmi). 26. jūlijā agri no rīta tā pēc spēcīgas artilērijas uguns strauji uzbruka pretiniekam, kur� bija nostiprinājies dienvidos no Iņ�ukiem... Bet tad armijas �tāba priek�nieks ģenerālmajors N. Sideļņikovs saņēma un paziņoja man pirmo vēsti: ienaidnieka aizsardzība ir salauzta, un divīzija vajā pretinieku dienvidrietumu virzienā. Es tūlīt liku sūtīt pārrāvumā 30. un 85. gvardes divīzijas pulkus. Tie nostiprināja avangarda panākumus, piespieda hitlerie�us atkāpties Ilzēnu virzienā. Izveidojās pla�s pārrāvums, kurā iegāja armijas mobila grupa. Izkliedējusi me�u ceļos apmēram vienu pretinieka kājnieku pulku, grupa uzbruka Dricēniem, un hitlerie�i bija spiesti steidzīgi atstāt aizsardzības līniju pie Rītupes, lai netiktu pilnīgi iznīcināti.

Tiklīdz pretinieka aizsardzība ziemeļos no Cirmes ezera bija satriekta un 15. gvardes korpusa daļas tuvojās Rēzeknei, mēs gar dienvidu krastu sūtījām kaujā arī 7. korpusu. Tā kā daļa vācu aizsardzības bija atstājusi pozīcijas (it īpa�i līnijas dziļumā), % gvardes divīzijas 26. un 20. strēlnieku pulkam nebija grūti iztriekt no tran�ejām hitlerie�u 263. kājnieku divīzijas daļas.

27. jūlijā ģenerālmajora M. Moskaļika gvardi, burtiski, pa pēdām pretiniekam iebruka Rēzeknē no dienvidaustrumiem. Gandrīz tai pa�ā laikā pilsētas ziemeļaustrumu nomalē, pie dzelzceļa stacijas, iznāca 8. Panfilova gvardes divīzijas pulki, kas uzbruka no labās puses. Tagad mums bija jāveic sare�ģīts uzdevums � jāatbrīvo Rēzekne ar minimāliem savu spēku zaudējumiem un pilsētas ēku postījumiem.

Cie�ā sadarbībā ar mums Rēzeknē iebruka divas divīzijas no ģenerālleitnanta V. Ju�kevi�a 3. triecienarmijas � 391. un 219. divīzija. Kopā ar mums pilsētas atbrīvo�anā piedalījās 8., 7. un 119. gvardes divīzija.

īsais starpbrīdis pirms uzbrukuma tika izmantots, lai saņemtu gaisa izlūko�anas datus un partizānu ziņojumus. Kļuva skaidrs, ka fa�isti pārgrupēju�i savas rezerves, lai uzbruktu un iedzītu ķīli 10. gvardes armijas un 3. triecienarmijas saskares vietā. Kā redzam, vācu �tābu darbinieku taktiskā domā�ana �ajā kara posmā neizcēlās ar da�ādību. Bet viņiem jau sen bija laiks aptvert, ka �āds �ābe�nieku� paņēmiens mums vairs nav nopietns drauds. Frontēs, armijās,

korpusos un divīzijās pastāvēja nerakstīts likums: īpa�i jānodro�ina saskares vietas!

3. shēma. Rēzeknes atbrīvo�ana

Kopā ar V. Ju�kevi�u mēs norunājām, ka mūsu armiju saskares rajonā izvietosim divas iznīcinātāju prettanku artilērijas brigādes un divus gvardes mīnmetēju pulkus. No gaisa �o rajonu sedza 15. gaisa armijas lidotāji.

Faktiski ar aviācijas uzlidojumiem arī sākās pilsētas sturmē�ana. 4. iznīcinātāju aviācijas divīzijas lidotāji, ko komandēja pulkvedis N. Zaicevs, gaisa kaujās un lidlaukos tikai 26. jūlijā vien Rēzeknes rajonā iznīcināja ap 15 vācu lidma�īnu. Naktī uz 27. jūliju mūsu bumbvedēji veica uzlidojumus pretinieka zenītbaterijām un artilērijas pozīcijām, komandpunktiem un novēro�anas punktiem. Sevi�ķi aktīvi darbojās majora K. Ķir�a 1. latvie�u nakts bumbvedēju pulka, apak�pulkve�a P. Kļu�ņikova un majora M. Afanas-jeva 701. un 990. nakts bumbvedēju aviācijas pulku lidotāji.

Ļoti efektīvs bija triecienlidma�īnu uzlidojums majora M. Sokolova vadībā. Satrieku�as zenītartilēriju, tās sagrāva trīs vilciena sastāvus ar munīciju un uzspridzināja degvielas noliktavu. Par �ī uzdevuma izpildi Mihails Sokolovs izpelnījās Padomju Savienības Varoņa nosaukumu.

Tagad, ierazdamies Rēzeknē, es ik reizi ar grūtībām pazīstu pilsētu. Tā ir stipri izaugusi, agrāko tuk�o laukumu vietā uzceltas dzīvojamās mājas. Uzbūvēts pilnīgi jauns rūpniecības rajons ar visā valstī pazīstamo piena kombinātu, ra�o�anas apvienību �Elektroinstruments�, slauk�anas aparātu rūpnīcu. Bet toreiz ...

No pilsētas uz austrumiem stiepās līdzens klajums. �eit, kā mēs zinājām, bija daudz lieliski maskētu un labi ierīkotu ugunspunktu, kurus nebija tik viegli pārvarēt. Parasts frontāls uzbrukums varētu sagādāt mums lielus zaudējumus. Protams, mēs varējām apslāpēt �os ugunspunktus ar pastiprinātu artilērijas uguni vai bombardē�anu. Bet tādā gadījumā ciestu arī apkārtējo māju iedzīvotāji. Tādēļ artilē-risti lietoja speciālus �āviņus, izveidojot dūmu aizsegu hitlerie�u tran�eju priek�ā. Pretinieks vairs nevarēja tēmēt, ap�audot mūsu uzbrucēju ķēdes. Turklāt dūmu aizsegs bija labs psiholoģiskās iedarbības līdzeklis. Kā vēlāk stāstīja gūstekņi, viņiem pastāvīgi licies, ka �krievi mūs ielenc�.

Rēzeknes ziemeļu daļā (dzelzceļa stacijas rajonā) uzbruka mūsu 8. divīzijas 23. gvardes pulk$. Tas sadūrās ar spēcīgu lielgabalu uguni tie�ā tēmējumā. No flangiem �āva smagie lo�metēji. Radās diezgan kritiska situācija ...

Pa labi no pulka nāca pulkve�a V. Tjurikova 341. gvardes strēlnieku pulks no 119. divīzijas. Redzēdams, ka kaimiņiem neklājas labi, pulkvedis pavēlēja 1. bataljona komandierim majoram A. Cerņikovam nokļūt pretinieka aizmugurē un mēģināt to izdzīt no pozīcijām iepretim 23. pulkam. Patiesi � drosmīgais aplinku manevrs piespieda fa�istus atkāpties. �ajā kaujā izcēlās nodaļas komandieris A. Vaļijevs.³⁹

Savukārt 23. gvardes pulka kareivji R. Bezumovs, S. De-jevs, P. Solodovs un P. Artemjevs paslep�us piekļuva pie dzelzceļa stacijas. Slēpdamies aiz vagoniem, kareivji tuvojās stacijai. Fa�isti pa logiem ar lo�metējiem un automātiem ap�audīja vecākā leitnanta O. Gļebova rotu. Drosmīgie kareivji īsos pārskrējienos un rāpus nokļuva ēkas otrā pusē un uzbruka ienaidniekam no mugurpuses. Rota varēja doties uz priek�u un drīz vien ieņēma visas stacijas ēkas.

No ziemeļaustrumiem Rēzeknei uzbruka 8. gvardes divīzijas 19. strēlnieku pulks. Toreiz tā komandieris bija Ivans Kurganskis. Es jau rakstīju, ka viņa pulks pirmais no mūsu. armijas iegāja Latvijas zemē. Pirmais tas bija arī Ludzas atbrīvo�anā. Un tagad Rēzekne...

Apak�pulkvedim Ivanam Kurganskim � darba zemniekam, ļoti labsirdīgam un ārkārtīgi kautrīgam cilvēkam �tolaik bija 36 gadi. Viņ� nenovecoja. Kar� paņēma viņa nākotni, viņa mū�a tālākās dienas. Ivans Kurganskis krita Latvijā. Nē, toreiz Rēzeknē viņ� kauju beidza sveiks un vesels. Bet pēc desmit dienām ...

Es zinu, ka Ivanam Kurganskim ir dēls. Tagad viņam apmēram tikpat daudz gadu, cik tēvam bija tolaik � �etrdesmit ceturtajā gadā. Dro�i vien viņam jau ir savi bērni � Ivana Kurganska mazbērni. Un, ja viņu rokās nonāks �ī grāmata, lai viņi zina, ka mēs � 10. gvardes armijas veterāni � atceramies viņu tēvu un vectēvu, un ne tikai to, ka viņ� bija Lielā Tēvijas kara varonis (Ivanam Kurganskim pie�ķīra Padomju Savienības Varoņa nosaukumu). Es gribu, lai viņa dēls un mazbērni zina: viņu tēvs un vectēvs ir laimīgs cilvēks. Jā, laimīgs! Jūs teiksiet: laime un nāve nav savienojamas? Zināmā nozīmē � jā. Bet...

Pazinu kādu sievieti. Vienkār�u krievu sievieti. Viņas vīrs gāja bojā tagad jau tālajos gados. Un viņai bija vienīgais dēls Aļo�a, viņas vienīgais iepriecinājums dzīvē. Dēlu paņēma kar�. Saņēmusi nāves ziņu, māte gandrīz zaudēja prātu. Gadiem ilgi viņa dzīvoja ar savu sāpi. Ar laiku, protams, sāpes pierimst. Reiz mēs sarunājāmies un �ī sieviete man pateica kaut ko tādu, kas iespiedās atmiņā uz visu mū�u.

� Zini, Mihail Iļji�, � viņa teica, � es nekad nepiedo�u fa�istiem Aļo�as nāvi. Nekad! Bet cik laimīga es būtu, ja Aļo�am būtu palicis dēls vai meita ... Es fa�istiem nepiedo�u arī nepiedzimu�os mazbērnus. Nekad!

Vai tagad jūs saprotat, kāpēc es teicu, ka Ivans Kurganskis ir laimīgs cilvēks?

I. Kurganska 19. gvardes pulks kaujās par Rēzekni bija avangardā. Kareivji pārskrēja no mājas uz māju, no krustojuma uz krustojumu, �audami uz ienaidnieku. Blakus viņiem precīzi darbojās 23. pulka gvardi. �ajās ielu kaujās izcēlās daudzi kareivji un komandieri, kurus vēlāk apbalvoja ar ordeņiem un medaļām. Nosauk�u vismaz da�us: star�ina M. Kozlovs, ser�anti S. Kovaļovs, V. Kotovs un G. Gusars, jefreitors N. Balakins, ierindnieki F. Ro�kovskis, P. Roga-ļevs, V. �ebotarjovs, A. Makarovs.⁴⁰

Redzēdams, ka divi viņa pulki � 19. un 23. � uzbrūk veiksmīgi, 8. gvardes strēlnieku divīzijas komandieris ģenerālmajors A. Kuļe�ovs raidīja kaujā arī savu 30. gvardes pulku. Tas iz�ķīra to vācie�u likteni, kas aizsargājās pilsētas ziemeļu daļā. Viņi vai nu padevās gūstā, vai bēga, pamezdami iero�us.

8. gvardes divīzijas panākumi lielā mērā sekmēja visas pilsētas atbrīvo�anu. Fa�istu kareivji, kas bēga no tās ziemeļu daļas, sēja bailes centra vai rietumu nomales aizstāvjos. Tādēļ ģenerāļa M. Moskaļika 7. gvardes divīzijai samērā viegli izdevās izdzīt pretinieku no Rēzeknes centra.

Sākumā uzbrukums mazliet lēnāk attīstījās pilsētas dienvidu daļā, kur darbojās pulkve�a A. Timo�enko 391. strēlnieku divīzija no 3. triecienarmijas. �eit pretiniekam bija tanki, kas mēģināja apiet mūsu apak�vienības. Bet drīzumā arī tur kaujas gaitā notika lūzums: ielās parādījās 951. artilērijas pulka baterijas. To uguns piespieda atkāpties gan pretinieka tankus, gan kājniekus.

29. gvardes strēlnieku divīzijas 34. atsevi�ķā gvardes iznīcinātāju prettanku diviziona prettanku lielgabala komandieris F. Skuibins (tagad tehnisko zinātņu kandidāts) un tās pa�as divīzijas tēmētājs A. Glagoļevs (tagad Padomju Armijas apak�pulkvedis) ar savu 76 mm prettanku lielgabalu bateriju, kurā pēc sīvām kaujām bija paliku�i tikai divi lielgabali, iebrauca kājnieku kaujas ierindā augstienē starp Ludzas un Rēzeknes dzelzceļa stacijām. Novietoju�i lielgabalus aizsegā, viņi tos notēmēja pretinieka atkāp�anās virzienā un, izmantojot īso starpbrīdi, nolēma mazliet atpūsties. Kājnieki pakavveidā izvietojās ap augstieni.

Atpūtu drīz pārtrauca spēcīga vācu artilērijas ap�aude. No aizmugures bija pienācis fa�istu bruņuvilciens un atklāja uguni. Tā aizsegā vācu kājnieki nāca uzbrukumā, cen�oties atspiest mūsu kareivjus pie bruņuvilciena un ieslēgt lokā.

Tāl�āvēja artilērija vēl nebija paspējusi ieņemt pozīcijas Rēzeknē... Zem bruņuvilciena viesuļuguns viņi izstūma lielgabalus no aizsega un ar �rapneļiem sāka ap�audīt fa�istu ķēdi. Tie metās guļus. Munīcija gāja uz beigām. Hitlerie�i vairākas reizes atsāka uzbrukumu. Galu galā baterijai izbeidzās �āviņi. Rāpus viņi stiepa �āviņus no otra lielgabala. Dienas beigās bija paliku�i pieci �rapneļi un �etras kastes bruņusitēju �āviņu.

Vakarpusē �ierunājās� mūsu tāl�āvēja artilērija, sapieri uzspridzināja bruņuvilciena atie�anas ceļu, un tas apklusa.

Todien kritu�o nebija ...

�ādu epizo�u Rēzeknes atbrīvo�anas laikā bija daudz. Gan pilsētas centrā, gan nomalēs.

1944. gada 27. jūlijā pulksten 14 Rēzekne bija pilnībā atbrīvota no hitleriskajiem okupantiem.

Tās pa�as dienas vakarā Maskavā dunēja svinīgs salūts par godu karavīriem, kas atbrīvoja Rēzekni no vācu fa�istiskajiem iebrucējiem.

Augstākā Virspavēlnieka pavēlē bija izteikta pateicība �o kauju dalībniekiem. Dalām un apak�vienībām, kuras bija visvairāk izcēlu�ās Rēzeknes operācijā, pie�ķīra Rēzeknes goda nosaukumu. No mūsu 10. gvardes armijas �o nosaukumu saņēma 7., 8. un 119. gvardes strēlnieku divīzija,. 27. artilērijas divīzija un 19. artilērijas lielgabalu brigāde, kā arī citas armijas daļas.

Okupanti bija nodarīju�i pilsētai nopietnus zaudējumus: uzspridzināju�i elektrostaciju, nodedzināju�i alus darītavu, izlaupīju�i veikalus. Pilsētas ielas bija tuk�as. Daļu iedzīvotāju fa�isti bija iznīcināju�i, daļu aizdzinu�i uz Vāciju. Vajadzēja tūlīt nokārtot pilsētas dzīvi. Padomju Armijas aizmugures daļu komandieri un politiskie darbinieki palīdzēja iedzīvotājiem atjaunot mājas, nokārtoja pārtikas produktu piegādi. Vārdu sakot, mēs darījām to pa�u, ko darīja padomju karaspēka daļas daudzās citās no okupācijas atbrīvotajās pilsētās.

26. jūlijā Ludzā notika Latvijas KP CK plēnums, kas apsprieda jautājumu par tautas saimniecības stāvokli atbrīvotajos Latvijas rajonos. Pieņemtajā lēmumā plēnums paredzēja konkrētus pasākumus kara sagrautās saimniecības ātrākai atjauno�anai un darbaļau�u mobilizāciju tālākai cīņai pret fa�istiskajiem okupantiem. Vēl pēc da�ām dienām, 30. jūlijā, turpat Ludzā notika pla�s Latvijas austrumu rajonu atbrīvo�anai veltīts mītiņ�. Pilsētas ielās pulcējās lielas strādnieku, kalpotāju un skolu audzēkņu grupas. Tribīnē parādījās Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas sekretārs biedrs J. Kalnbērziņ�, apriņķa izpildkomitejas priek�sēdētājs J. Samsons, 10. gvardes armijas kara padomes loceklis P. Ivanovs un citi.

Ar sa�utumu un sāpēm runātāji minēja fa�istisko iebrucēju briesmu darbus. Trīs gadus Ludzā un Rēzeknē plūda asinis. Fa�istiskie bendes nogalināja tūksto�iem latvie�u* krievu, ukraiņu. Ludzā bija paliku�i tikai nedaudz vairāk kā puse iedzīvotāju.

� Bet fa�istiskās apspiestības un verdzības melnās dienas beigu�ās, � savā runā mītiņā teica Latvijas K(b)P CK sekretārs J. Kalnbērziņ�. � Mūsu Sarkanā Armija ar uzvarām iet uz priek�u, atbrīvojot Padomju Latviju no fa�istiskajiem iebrucējiem, un drīz vien sarkanais karogs plīvos pār mūsu sirmo Rīgu.⁴¹

Pēc Rēzeknes atbrīvo�anas 8. gvardes divīziju novietoja! korpusa otrajā e�elonā, bet 7. divīzija nekavējoties sāka vajāt pretinieku, kas atkāpās uz Viļāniem. 27. jūlijā vakarpusē divīzijas avangarda pulks � 26. gvardes pulks � jau bija nogājis krietnu pusceļu līdz Viļāniem un nākamajā dienā atbrīvoja pilsētu.

Par to, kā attīstījās uzbrukums �ajā virzienā, pastāstīsim nākamajā nodaļā. Pagaidām atgriezīsimies mūsu armijas labajā flangā � Kārsavas rajonā.

�eit uzbrukumā gāja 19. gvardes strēlnieku korpuss. 20. jūlijā 22. gvardes divīzija forsēja Ludzas upi. Ienaidnieka pretestība bija salauzta...

Atceros, ka tā es nodomāju, saņēmis korpusa komandiera! ģenerālmajora M. Buk�tinovi�a ziņojumu. Un dro�i vien arī viņ� pats bija pārliecināts par drīziem panākumiem. Ta�u iznāca citādi.

Veselas trīs dienas divīzija, kuru komandēja pulkvedis G. Paņi�evs, ar smagām kaujām virzījās uz priek�u pa me�a ceļiem. Pretinieks izmantoja jebkuru pretuzbrukuma iespēju, atkāpās, burtiski, no koka uz koku. Sakaru virsnieki man ziņoja, ka fa�isti aizdedzina me�u, ierīko mīnētus aizsprostus no sagāztiem kokiem, turas pie katra paugura.

Vārdu sakot, katrs �īs zemes metrs bija slacīts ar mūsu kareivju un virsnieku asinīm.

23. jūlijā dienas nogalē divīzijai tomēr izdevās nokļūt pie Kārsavas stacijas un ielauzties pilsētas ziemeļu nomalē. Tikmēr 65. gvardes divīzija cīnījās par pilsētas austrumu daļu.

Pretinieka sīvā aizsardzība bija izskaidrojama pirmām kārtām ar to, ka, pārsviedusi uz �o frontes sektoru svaigus spēkus, tā pavēlniecība gribēja drīzumā sākt pretuzbrukumu pret 10. gvardes armijas karaspēku, kas cīnījās pie Rēzeknes. Turklāt hitlerie�u vienību un daļu �tābi uzskatīja, ka, ja padomju divīzijas nav spēju�as attīstīt strauju uzbrukuma

/

tempu, tad tās darbojas savu maksimālo iespēju robe�ās. Tāpēc, ja pievienotu uzbrucēju rindām zināmu daudzumu kājnieku un apgādātu tās ar pietiekamiem munīcijas krājumiem, tad būtu iespējams �ne tikai apturēt krievus, bet arī dot tiem jūtamu prettriecienu�⁴².

Ta�u �iem pretinieka plāniem nebija lemts piepildīties. 25. jūlijā dienas otrajā pusē mūsu armijas kaimiņ� pa labi � 54. armijas 111. korpuss, kas uzbruka ziemeļos no Kārsavas, piespieda pretinieku diezgan tālu atkāpties. Mēs izmantojām kaimiņu operatīvos panākumus un ievadījām pārrāvumā 19. gvardes korpusa divīzijas, kuras nesekmīgi mēģināja izdzīt okupantus no Kārsavas. To vietu ieņēma 118. nocietinātā rajona daļas pulkve�a V. Porfirjeva vadībā.

22. un 65. gvardes divīzijas nomaiņu izdarīja slepus naktī uz 26. jūliju. Un jau uz rīta pusi abas divīzijas sāka apiet Kārsavu no ziemeļiem. Protams, vācie�i izprata mūsu manevru. Bet kas viņiem atlika? Atstāt savus pulkus Kārsavā, kur tiem draudēja ielenkums? Vai �iztaisnot fronti�, atvelkot tos uz rietumiem? Priek�roka tika dota �īs vienkār�ās kombinācijas otrajam variantam. Dodot spēcīgus prettriecienus, okupanti sāka izvest savas daļas no pilsētas...

Pēc sekmīgām ielu kaujām mūsu karaspēks 27. jūlija rītausmā atbrīvoja Kārsavu.

Nav iespējams nosaukt visus �īs kaujas varoņus. Bet da�us minē�u. Tie bija komunisti sapieri B. Beļajevs, N. Belijs, I. Gerkuless, S. Leins, E. Klerkinss, ser�anti M. Smirnovs un V. Carkins, ierindnieki F. Kuzminihs, P. Bogoļejs, A. Kirpo-tins, E. Ļesnovs, N. Jermilovs, leitnants M. Koņegovs, kapteinis N. Anu�kins.

Pēc Kārsavas un Rēzeknes atbrīvo�anas galvenie rokādes ceļi � dzelzceļ� un �oseja � bija mūsu rokās.

Pretinieks atkāpās uz Lubāna klāniem.

4. CAUR LUBĀNA KLĀNIEM

Latvijas iedzīvotāji labi zina, kas ir Lubānas līdzenums. Purvs. Milzīgs, daudzu kilometru platumā un garumā. Tas atrodas pa�ā republikas centrā, starp Latgali un Vidzemi.

Pēckara gados, pateicoties meliorācijai, noteku kanālu izbūvei daudzu kilometru garumā, Lubāna ezera un Aiviekstes ūdeņu regulē�anai, izdevies atkarot dabai milzīgus neiz-

brienamu purvu masīvus, pārvēr�ot tos par lauksaimniecībā izmantojamām zemēm.

Toreiz � �etrdesmit ceturtajā gadā � topogrāfiskajās kartēs mēs ieraudzījām plānotā armijas uzbrukuma virzienā milzīgu platību, kas bija apzīmēta ar nosacītam zīmerrt �nepārejams purvs�. Tikai trīs �etrās vietās uz kartes bija sīki apdzīvotu vietu aplī�i � Stradi, Aizpurves, Barkava... Un tikai pa�ā kartes aug�ā lielāki aplī�i: Madona, Cesvaine,, Gulbene...

Starp citu, es labāk do�u vārdu Mihailam Bubennovam, kur� izteiksmīgi aprakstījis Lubāna klānus mu�u armijas avīzē �Bojevoje znamja�:

�Ceļu no Rēzeknes�Kārsavas līnijas uz rietumiem, Baltijas jūras piekrasti, aiz�ķērso me�ainais un purvainais Lubānas līdzenums...

Gandrīz pa�ā līdzenuma centrā � lielais Lubāna ezers: skatiens tik tikko spēj to aptvert no viena gala līdz otram. Tas ir rāms un kluss. Tas mirgo saulē kā tikko noalvots� un ezeram pāri ple�as tik pla�a un tuk�a tāle, ka pat putni baidās lidot. Ūdens spogulī brīvi rotājas baltie vasaras mākoņi ...

Ap Lubāna ezeru � dumbraini, neizbrienami purvi un aka�i: Sauku purvs, Olgas purvs, Vilku purvs, Lielais purvs... Nevar ne saskaitīt. �eit cilvēkam gandrīz nav iespējams iziet cauri. Vieni vienīgi ciņi, snaudo�as niedres un virs tām � zaļas vītolu sekstes un vārgi, bāli bērziņi. Puvuma un trūdu dvaka aizrauj elpu.

No visām �etrām pusēm no tālām augstienēm Lubānā ietek upītes: Lisiņa, Ciska, Malmuta, Suļka, Malta, Sūra, Rēzekne, I�a, Strūdzene, Asnupīte... Arī tās nav viegli saskaitīt. Tās ir gausas, ar pūlēm lau�as cauri bie�ņām, līkumojot pa smacīgiem purviem un dūksnājiem. No ezera iztek Aiviekste; tā ir tik lī�lo�aina, tai ir tik daudz pieteku un atteku, ka lielāka mēroga kartē tā izskatās kā vecs, zarains koks.

Tāds ir �is līdzenums. Piecdesmit kilometru biezu, gandrīz vai teiksmainu me�u, bezdibens dūksnāju, melnu līkumainu upī�u un nepieejamu ezeru, pla�u vējgā�u, bie�ņu un krūmiem aizaugu�u deg�ņu joslu. Pats par sevi �is līdzenums ir milzīgs dabisks aizsprosts ceļā uz Baltijas jūru.

Vācie�i bija pārliecināti: �īm vietām padomju karaspēks netiks pāri. Viņiem bija pamats tā domāt: kara vēsturē nav zināms gadījums, kad karaspēks būtu pārvarējis tādu me�ainu un purvainu �ķērsli, kas papildināts ar sare�ģītu kara tehniku un uz katra soļa slēpj nāvi.

Bet viņi, kā vienmēr, pārrēķinājās. Padomju karavīrus, varoņus, kas iemantoju�i mū�īgu slavu, nevar apturēt nekādi �ķēr�ļi.�⁴³

Apspriedē frontes �tābā pavēlnieks Padomju Savienības Mar�als A. Jerjomenko mums izklāstīja Lubānas�Madonas �operācijas plānu. (Krietni vēlāk �is plāns tika sīki aprakstīts A. Jerjomenko memuāros �Atriebes gadi�⁴⁴, no kurienes �es ņemu tā pamattēzes.)

Pēc frontes pavēlnieka domām, ja 2. Baltijas frontes karaspēks apietu Lubānas līdzenumu, tas stipri aizkavētu mūsu uzbrukumu Rīgai un vajadzētu pārvarēt spēcīgās pretinieka aizsardzības joslas Lubāna flangos un sektoros, kur pārpurvotā ieplaka bija vairāk vai mazāk pārvarama.

Frontes pavēlnieks pilnīgi pamatoti uzskatīja, ka būtu nesaprātīgi uzbrukt tur, kur ienaidnieks mūs gaida. Un tāpēc ieteica (pēc da�ām dienām izdeva attiecīgu pavēli karaspēkam) izmēģināt tādu variantu: kamēr galvenie spēki apiet purvus, lai speciāli sagatavotas vienības pārvar klānus tur, kur ienaidnieks, paļaudamies uz pa�as dabas radītajiem �ķēr�ļiem, nav izbūvējis nocietinājumus un koncentrējis lielus spēkus.

Bija arī citi Lubānas�Madonas operācijas varianti. Tāds, piemēram, bija priek�likums, lai spēcīgas, mobilas karaspēka grupas apiet zemieni no kreisās puses � Pļaviņu virzienā, no labās � uz Gulbenes pusi. Sājos virzienos vācu pavēlniecība bija sagatavojusi dziļi e�elonētu, ar dzīvo spēku un tehniku pieblīvētu aizsardzību. Bet mobilas divīzijas ar spēcīgiem ugunslīdzekļiem (piemēram, �katju�ām�) un atbalstu no gaisa varētu īsā laikā ielauzties ienaidnieka dislokācijā un kreisajā flangā ar daļu divīziju atspiest to pie Daugavas, un ar labo spārnu izrauties uz Madonu. Ieteica organizēt tie�i tādu pa�u manevru arī līdzenuma labajā flangā un arī caur Gulbeni un Cesvaini doties uzbrukumā Madonai.

Pēc rekognoscē�anas apvidū, pamatojoties uz iegūtajām izlūko�anas ziņām, frontes pavēlnieks deva pavēli karaspēkam. Mūsu 10. gvardes armijai vajadzēja, �...apejot Lubāna ezeru no ziemeļiem un dienvidiem, iznīcināt pretinieku; 1944. gada 31. jūlijā ieņemt Pededzes�Aiviekstes līniju un pēc tam, 1944. gada 2. augustā, � Galgauskas�Cesvaines līniju .. .�⁴⁵.

Kā noritēja mums izvirzītā uzdevuma izpilde?

10. gvardes armijas karaspēks, it īpa�i tās strēlnieku daļas, kauju gaitā bija cietis nopietnus zaudējumus. Strēlnieku rotu sastāvs pēc kaujām pie Kārsavas un Rēzeknes, neraugoties uz to, ka pienāca papildinājums, vidēji līdzinājās 26� 50 karavīriem. Ja pat pieļautu, ka mums ir pārākums pār ienaidnieku artilērijas ziņā, noasiņoju�ajām strēlnieku divīzijām vajadzēja īsā laikā salauzt hitlerie�u neatlaidīgo preto�anos, jo ienaidnieks sīksti turējās apvidū, kuru pati daba bija piemērojusi aizsardzībai.

Armijas �tābā mēs ilgi lauzījām galvas par izvirzītā uzdevuma optimālo risinājumu. Galu galā pieņēmām lēmumu izvērst armijas galveno darbību Lubāna ezera dienvidu galā. No �ejienes mēs plānojām 7. un 15. gvardes korpusa uzbrukumu. Un, tā kā �ajā sektorā (uzbrukuma sākuma stadijā) varēja izmantot artilēriju un tankus, tad tos koncentrēja tie�i �eit, lai vēlāk pārsviestu smago tehniku uz labo flangu � ziemeļos no Lubāna ezera. Sājā rajonā darbojās 19. gvardes korpuss ar tam piekomandēto 118. nocietināto rajonu, gvardes mīnmetēju �M-13� divizionu un 13. in-�eniersapieru brigādes sapieru bataljonu. �eit atradās vienīgais ceļ� armijas joslā � caur Varakļāniem, Barkavu un tālāk � uz Gulbeni un Cesvaini. Pa to tad arī brauca mūsu artilērija ar autovilcējiem un visi autotransporta veidi. Bet 19. korpusa darbības sektoram piemita būtisks trūkums � no galvenajiem armijas spēkiem to no�ķīra gan Lubāna ezers, gan tālākais gabals, kurā nebija ceļu.

Kaujas par Lubāna klāniem uzsāka 7. gvardes divīzija, kas pēc Rēzeknes atbrīvo�anas bija drosmīgi izrāvusies tālu priek�ā. Sekojot pretiniekam pa pēdām, tā mēģināja tūlīt ieņemt Viļānus. Bet tās artilērija, komandpunkti bija izkaisīti. Divīzijas komandierim ģenerālim M. Moskaļikam vajadzēja apturēt vācie�u vajā�anu. Tiesa, no 14. un 26. pulka sastāva izdalīja pa bataljonam nakts operācijām.

Viens no bataljoniem � tre�ais no 14. pulka � majora M. �abajeva vadībā izraisīja nakts kauju ar pretinieka ar-jergarda spēkiem un drosmīgā uzbrukumā 28. jūlijā pulksten 5 ieņēma Viļānu staciju. Burtiski, pēc stundas tā pa�a pulka

1. bataljons (komandieris S. Ļegezs) iebruka pilsētas ziemeļu nomalē. �eit iedegās karsta cīņa, vajadzēja pastrādāt artilēristiem un tankistiem.

Mūsu strēlnieku pulki un bataljoni darbojās ļoti saskaņoti: visu laiku uzturēja savstarpējus sakarus, palīdzēja cits citam.

Viļānu atbrīvo�anā 7. divīzijas gvardi sadarbojās ar ģenerālmajora I. Gribova 119. strēlnieku divīziju. Viņ� lika paātrināt sava 241. pulka virzī�anos uz pilsētu. Bet preti-

nieka lidma�īnas sāka bombardēt pulka apak�vienības, palēnināja tā gaitu. Palīgā nāca 1385. un 1399. zenītartilērijas pulka zenītnieki, kuru komandieri bija apak�pulkve�i O. �u-bikins un J. �ubins. Viņi sedza kājniekus un nogāza divus fa�istu bumbvedējus.⁴⁶ Pulks varēja turpināt uzbrukumu un palīdzēja 7. strēlnieku divīzijai atbrīvot Vi|ānus.

28. jūlijā agri no rīta Viļāni bija iztīrīti no okupantiem.

Tai pa�ā dienā 7. gvardes divīzija mēģināja iebrukt Varakļānos. Bet uzbrukums neizdevās. Gūstekņi pastāstīja, ka pilsētu aizsargājot 263. kājnieku divīzijas daļas, kas saņēmu�as kategorisku pavēlniecības rīkojumu: par katru cenu apturēt padomju karaspēku. Armiju grupas �Nord� kauju darbības �urnālā ir izteiksmīgs ieraksts: �... Galvenās briesmas � lai pretinieks neizlauztos cauri dienvidos no Lubāna ezera. Pretējā gadījumā pārtrūks sakari starp 16. un 18. armiju.�⁴⁷

Ienaidnieka pirmā aizsardzības līnija atradās piecus kilometrus austrumos no Varakļāniem. Tai uzdūrās 26. gvardes pulka avangarda bataljons. Pa kreisi uzbrukumā gāja 20. pulks tanku pavadībā. Spēcīgās pretuguns dēļ arī �im pulkam vajadzēja apstāties. Pretinieks ātri vien atskārta, ka �eit nāk uzbrukumā tikai avangarda bataljoni, un ar spēcīgiem prettriecieniem piespieda tos atkāpties.

Dienas vidū situācija �eit saasinājās vēl vairāk. Vācu 329. kājnieku divīzijas daļas ar tanku atbalstu apgāja �

mūsu 26. pulku no aizmugures, bet frontāli tam uzbruka 23. kājnieku divīzijas kareivji. Nonāku�i starp divām ugunīm, mūsu karavīri neapjuka un enerģiski atvairīja hitlerie�u spiedienu, kamēr viņiem piesteidzās palīgā tankisti no

249. pulka, kā arī 14. pulka gvardi. Pretinieka uzbrukumu atsita.⁴⁸

29. jūlija vakarā kaujas uzsāka arī 37. strēlnieku divīzija, kas gāja uzbrukumā Varakļāniem pa labi no 7. divīzijas.

Bija brīdis, kad likās, ka ienaidniekam izdosies ne tikai apturēt mūsu bataljonus, bet arī piespiest tos atkāpties. Tā dro�i vien arī būtu noticis (ienaidniekam �eit bija spēku pārsvars), ja mūsu strēlnieku daļām nenāktu palīgā gvardes tankisti no apak�pulkve�a K. Mu�ņika 13. smago tanku pulka.

Ta�u, neraugoties uz visām mūsu pūlēm, todien nevienai daļai neizdevās tikt uz priek�u dienvidos no Lubāna ezera.

Pretinieks ne�ēloja spēkus, lai noturētu aizsardzību savas 16. un 18. armijas saskares vietā, jo to sa�ķel�anas rezultātā vienu no tām varētu ielenkt stipri purvainā apvidū, kur grūti manevrēt, lai izvairītos no artilērijas ap�audes un bumbu triecieniem.

Mēs steidzāmies, jo sapratām, ka ikviena diena, kas paliek okupantu rīcībā, dod viņiem iespēju nostiprināt savas pozīcijas, pievilkt rezerves, pievest munīciju.

1. augustā 243. gvardes strēlnieku pulks, korpusa artilērijas atbalstīts, �aurā sektorā pārrāva pretinieka aizsardzību un ieņēma nelielu miestiņu �etrus kilometrus uz dienvidrietumiem no Varakļāniem. Likās, ka Lubāna ezera dienvidu gala kauju gaitā iestājas lūzums... Bet mums neizdevās attīstīt �os panākumus. Ceļu trūkums neļāva pievest pārrāvuma papla�inā�anai nepiecie�amās rezerves.

7. un 119. gvardes divīzijas kauju darbība parādīja, ka pretinieks cie�i noslēdzis pieeju Varakļānu�Barkavas �osejai. Apsvēru�i situāciju, mēs sākām meklēt vāju vietu tā aizsardzībā ziemeļos no Varakļāniem. Es pavēlēju 15. gvardes korpusa komandierim ģenerālleitnantam N. Horu�enko Izvērst �ajā virzienā 85. un 37. strēlnieku divīziju. Sīvā kaujā tās salauza saraustīto (apvidus reljefa dēļ) pretinieka aizsardzību un atspieda to 2�3 km uz rietumiem. Bija uztaustīta hitlerie�u aizsardzības vājā vieta! Tika nolemts no �ejienes dot koncentrētu triecienu taisnā virzienā uz Barkavu.

Tāpēc palīgā divām minētajām divīzijām mēs pārsviedām 8. gvardes divīziju. 1. augustā panfilovie�i pēc nakts pārgājiena no sava korpusa otrā e�elona koncentrējās Ce-veru rajonā, 7 km ziemeļaustrumos no Varakļāniem. Viņiem bija uzdevums uzbrukt Stradu�Barkavas virzienā. 85. un 37. strēlnieku divīzijai vajadzēja atsviest ienaidnieku ziemeļrietumu virzienā.

2. augusta rītausmā pēc īsa, bet spēcīga trīs artilērijas pulku trieciena Panfilova divīzija uzbruka ienaidniekam. Ļoti sasprindzinātā kaujā, kas prasīja ne mazumu spēku, mūsu kareivji izdzina fa�istus no tran�ejām un ieņēma Vecumniekus. Pretinieks uzsāka vairākus prettriecienus, bet katru reizi bija spiests atkāpties agrākajās pozīcijās. Bija jūtams, ka vācie�i pretojas pēdējiem spēkiem... Mums vajadzēja vēlreiz piepūlēties, lai izlauztos līdz Barkavai. Vēlu vakarā divīzijas avangarda daļas jau cīnījās �ī nelielā ciemata dienvidaustrumu nomalē.

3. augustā no rīta Barkava bija ieņemta...

Lasītājam var rasties jautājums: kāpēc armijas � liela padomju karaspēka grupējuma � pavēlnieks veltī tik daudz

uzmanības kaujām par nelielu apdzīvotu vietu, kuru nemaz nav tik viegli atrast kartē? Patie�ām, salīdzinot ar pilsētām, kuras mēs jau bijām atbrīvoju�i vai kurās iegājām vēlāk, Barkava gan lieluma, gan kauju mēroga ziņā nebija tik nozīmīga. Bet tā mums maksāja dārgi, ļoti dārgi. Un tas, kas izcīnīts karstā kaujā, kura prasījusi daudz cilvēku dzīvību, ir dārgs un paliek piemiņā. Tāpēc �mazā�, �necilā� Barkava gan man, gan daudziem kareivjiem un virsniekiem kļuva par lielu robe�līniju Latvijas atbrīvo�anā.

Dziļi iespiedusies pretinieka aizsardzībā Barkavas rajonā, 8. gvardes divīzija reāli apdraudēja ienaidnieka vienību atkāp�anās ceļus rietumu virzienā.

Tikmēr pretinieka 263. divīzija neatlaidīgi aizsargājās Varakļānos, pavērsusi savu flangu uz ziemeļiem. Naktī uz 3. augustu 26. gvardes pulka izlūki pa me�u puduriem aizkļuva līdz nedaudzajām mājām, kas atradās rietumos no Varakļāniem. No rīta �ī pulka komandieris apak�pulkvedis V. Popko pa izlūku pēdām veda visu pulku. Kādā augstienē vācu bataljons steidzīgi raka ierakumus un ierīkoja uguns-punktus. Ieraudzīju�i mūsu kareivjus, viņi steidzīgi metās pretuzbrukumā.

Izdzirdēju�i �au�anu, ienaidnieka bataljonam palīgā steidzās palīgspēki. 26. pulks atvairīja vienu hitlerie�u uzbrukumu pēc otra. Tā rindas kļuva aizvien retākas, un apak�pulkvedim Popko vajadzēja pastiprināt strēlnieku ķēdi ar visu sava �tāba sastāvu. Sājā kaujā piedalījās gan �tāba sakarnieces, gan sanitāres. Par drosmi un pa�aizliedzību sanitāro instruktori Matildi Ti��enko, telefonistes Jeļizavetu Judinu un Annu Bobrovu apbalvoja ar medaļām �Par dro�sirdību�.⁴⁹

Jāatzīmē, ka 26. gvardes pulks piesaistīja daļu Varakļānu garnizona un vājināja pozīcijas pret mūsu 14. gvardes pulku. To izmantojot, apak�pulkvedis M. Cabajevs (tie�i pirms kaujām viņ� bija uzņēmies pulka komandē�anu un paaugstināts apak�pulkve�a pakāpē) 3. augustā no rīta iztrieca vācie�us no pilsētas austrumu nomales. Sos panākumus lielā mērā veicināja 1. gvardes atsevi�ķais prettanku divizions, kas �āva uz ienaidnieku tie�ā tēmējumā. Diviziona komandieris kapteinis V. Bogatkins � es labi pazinu �o jautro un ļoti vīri�ķīgo cilvēku � ieraudzīja, ka 1. baterija palikusi bez virsniekiem, un pats vadīja tās darbību. Kad no ierindas izsita tēmētājus, viņ� nostājās pie lielgabala. Par prasmīgu kaujas vadību un lielu personisko vīri�ķību kaptei-

nim V. Bogatkinam pie�ķīra Padomju Savienības Varoņa nosaukumu.

Pēc divas stundas ilgām ielu cīņām tikai sīkām ienaidnieka grupiņām izdevās izrauties no Varakļānu ziemeļu daļas. Gūstekņi pastāstīja, ka 463. kājnieku pulks cietis milzīgus zaudējumus. �Tā bija drausmīga kauja,� stāstīja ierindnieks Kīne. �Rotās palika desmit, piecpadsmit kareivji. Mēs zinājām, ka krievi nogriezu�i mums ceļu no Baltijas, un tāpēc es un vēl trīs jefreitori no mūsu rotas nolēmām padoties gūstā.�⁵⁰

Ta�u no pretinieka 463. pulka sagrāves līdz visu tā spēku sabrukumam �ajā sektorā vēl bija tālu. 263. un 329. kājnieku divīzijas arjergarda daļas stingri turējās noteiktās pozīcijās, bie�i vien pārgāja pretuzbrukumos. Fa�istu aviācija grupās pa 3�5 lidma�īnām, pēk�ņi parādoties nelietā augstumā, burtiski, karājās virs 7. gvardes strēlnieku korpusa daļu kaujas ierindas.

2. augustā dienas beigās 7. un 119. divīzija, ar kaujām virzoties ziemeļrietumu virzienā, iznāca Teicijas upes aus-trumu krastā. Tumsā 7. divīzija pārcēlās pāri upei (pareizāk sakot, purvam � upes paliene bija stipri pārpurvota).

Piecu dienu ilgā uzbrukuma rezultātā 7. un 15. gvardes strēlnieku korpuss dienvidos no Lubāna ezera bija pārrāvu�i spēcīgo aizsardzības līniju ar galveno atbalsta punktu Varakļānos un atspiedu�i pretinieka karaspēku, kas to aizstāvēja, aiz Teicijas upes. Pretinieka daļas, 8. gvardes divīzijas sa�ķeltas, sāka atkāpties aiz Aiviekstes, lai, izmantojot �o nopietno ūdens �ķērsli un tur ierīkotās aizsardzības būves, mēģinātu apturēt 10. gvardes armijas tālāko uzbrukumu Madonas virzienā.

Vēlāk mēs uzzinājām, ka pretinieks bijis dziļi noraizējies par sava karaspēka stāvokli, kas atkāpās, 7. un 15. gvardes strēlnieku korpusa triecienu spiests. Par to izteiksmīgi liecināja gan gūstekņi, gan �ādi ieraksti ienaidnieka armiju grupas �Nord� �tābu kauju darbības �urnālā: �Stāvoklis 10. armijas korpusa iecirknī ir kritisks,� rakstīja 18. vācu armijas �tāba priek�nieks. �329. kājnieku divīzijā valda sajukums, bet 263. kājnieku divīziju pretinieks uzbrukumā atspiedis nolūkā ielenkt. Tiek pievilktas pēdējās rezerves � �etri vāji bataljoni.� Ģenerāl�tāba pārstāvis 18. vācu armijā �ajā laikā konstatējis: �10. armijas korpusa aizsardzība pārrauta visā frontē, 263. kājnieku divīzijas iecirknī manīta 7. un 119. gvardes divīzija. Uz turieni pārsvie� 32. izluku bataljonu un 48. grenadieru pulka bataljonu.�⁵¹

Neraugoties uz smagajiem zaudējumiem, pretinieks atkāpdamies parādīja pretestību, vietām diezgan spēcīgu un organizētu. 10. gvardes armijas uzbrūko�ajam karaspēkam pastāvīgi bija vajadzīga artilērijas, tanku, pa�gājēju artilērijas iekārtu un citu smago kaujas līdzekļu palīdzība, tāpēc tie nedrīkstēja atpalikt no strēlnieku daļām, tomēr atpalika* jo vajadzēja pārvarēt slīk�ņas un purvus. Grūti, da�kārt arī neiespējami bija savlaicīgi pievest �os pastiprinājuma līdzekļus bez in�enierdaļu palīdzības.

Ienaidnieks atkāpdamies iznīcināja visus tiltus, laipas un drenā�as caurules, �aurās vietās izspridzināja dziļas bedres. Uzbrukuma mar�rutos, kuri �ķērsoja daudz upju, upī�u* kanālu un pārpurvotu ieplaku, tādi postījumi nopietni kavēja mūsu karaspēka plānveidīgu rīcību. Un tomēr artilērijas un tanku daļas un vienības neatlaidīgi virzījās uz priek�u. Frontes pavēlniekam Padomju Savienības Mar�alam Andrejam Jerjomenko bija taisnība, kad viņ� teica, ka mūsu karavīriem �ķēr�ļi neeksistē. Bet �os �ķēr�ļus nācās pārvarēt, sasprindzinot visus spēkus!...

Iedomājieties, kādas pūles prasīja, piemēram, ievainota cīnītāja evakuācija. Viņu vajadzēja ne vien nest pa purvu* brienot līdz krūtīm ūdenī, bet vēl arī evakuēt uz medicīniski sanitāro bataljonu; pa ierīkotajiem sprunguļu ceļiem kustība notika vienā virzienā � uz fronti, un mūsu mediķiem, viņu palīgiem � tikai sievietēm � gadījās tādi pārbaudījumi zem pretinieka uguns, kurus es vēl tagad nevaru mierīgi atcerēties ... Un, ja �īs rindas izlasīs ārste, feld�ere, sanitārā instruktore, kas piedalījās Lubāna klānu sturmē�anā, lai viņa zina: mēs visi � gan ģenerālis, gan ierindnieks � neesam aizmirsu�i, kas tu, dārgais draugs, mums biji tajās neaizmirstamajās dienās!

Arī sapieri izcēlās ar varonību. Līdzko strēlnieku ķēdes bija pārvarēju�as kārtējo ūdens �ķērsli, sapieri tūlīt ierīkoja braslus, iekārtoja jaunus tiltu segumus vai ātri saremontēja tos, dūksnainās vietās būvēja pārejas, atmīnēja ceļus, padarīja nekaitīgas fugasu bumbas. Mūsu varonīgie sapieri ne soli neatpalika no kājniekiem.

�Sapieri strādā bez miega un atpūtas,� man ziņoja armijas in�enierdienesta priek�nieks pulkvedis I. �ernovs, kas

operatīvi un bezbailīgi vadīja in�enierkaraspēka darbību, �ļoti noguru�i, bet noskaņojums kareivjiem mo�s.�⁵²

Padomju Savienības Varonis armijas ģenerālis Ivans Tretjaks bija Lubānas pārgājiena dalībnieks. 87. gvardes strēlnieku pulks, kurā viņ� toreiz dienēja, ar kaujām virzījās uz rietumiem. Savā grāmatā �Pulka biedru drosmīgās sirdis� viņ� raksta:

�Mūsu gvardi, kas vienmēr izcēlās ar bra�u ārējo izskatu, bija pārvērtu�ies par purva velniem: caurcaurēm sviedraini, notriepu�ies ar lipīgiem dubļiem, da�kārt elsdami zem smagās nastas, viņi soli pa solim pārvarēja dūksnājus pa �aurajām laipām, kuras sapieri uz ātru roku bija ierīkoju�i.

Valdīja necie�ams karstums � it kā mēs ar visām drēbēm un apaviem būtu nokļuvu�i pirtī. Purvus un ezerus kā tvaiks sedza bieza migla.

Un tādos apstākļos, īstā ellē, uzbrukums strauji attīstījās! Vēl jo vairāk � mēs centāmies atrast un atradām iespējas izmantot pēk�ņus manevrus.

Kājnieki līdz ceļiem brida pa ūdeni, pārvarot dūksnāju. Te �ur, te tur monotonajā dumbrāja plak�ķē�anā atskanēja smags blīk�ķis � kāds bija iegāzies dūņās līdz krūtīm. Pakritu�o satvēra biedru spēcīgās rokas.

Vēl grūtāk bija virzīties mūsu artilēristiem. Vecākā leitnanta S. Kudlajeva baterijas kareivji, ser�anti un virsnieki visi kā viens iejūdzās siksnās, velkot pāri dūkstīm savus lielgabalus. Ja lielgabals iegrima dubļos, kājnieki steidzās palīgā artilēristiem. Pirms �ī purva �mar�a� sākuma es īpa�i brīdināju visus: lai cits citam palīdz, pieskata cits citu.

. . . Komandieri, politiskie darbinieki, intendantūras virsnieki izmantoja katru vismazāko iespēju un parādīja ne mazumu izdomas, atjautības, atbalstot kareivju uzbrukuma trauksmi un reizē laiku pa laikam sagādājot vajadzīgo atelpu. Puskatliņa karstas putras, kas smar�oja pēc lauka virtuves dūmiem, pāris stundiņu caura miega sausā vietā pie ugunskura, uzmundrino�s vārds pīppauzes laikā � lūk, kas vajadzīgs kareivim.

�etras dienas un naktis mūsu pulks, virzoties uz priek�u, izdarot manevrus purvainā apvidū, grāva ienaidnieka spēkus, avangardu un rezerves. Hitlerie�i trīs reizes mēģināja saskaldīt mūsu kaujas ierindu, bet katru reizi nesekmīgi.�⁵³

Kamēr dienvidos no Lubāna ezera, lau�ot ceļu 7. un 15. gvardes korpusa kājniekiem un tankiem, nemitīgi dunēja

artilērija, pa purvainajām zemienēm, līdz krūtīm brienot pa ūdeni, 19. gvardes strēlnieku korpusa daļas devās uzbrukumā. Pretinieka 93. un 218. kājnieku divīzija, kas bija stipri paplucinātas kaujās Kārsavas virzienā, atkāpās uz rietumiem. No gūstekņiem mēs uzzinājām par hitlerie�u pavēlniecības nodomu apturēt mūsu uzbrukumu upju, me�u un purvu �ķēr�ļos pie Lubāna ezera. Vispirms bija runa par līniju pie Pededzes upes.

29. jūlijā dienas beigās 65. un 22. gvardes strēlnieku divīzijas avangardi (56. gvardes strēlnieku divīzija �ajā laikā virzījās no Dricēnu rajona, lai savienotos ar korpusu) tuvojās dzelzceļam Domopoles stacijas rajonā un uz dienvidiem no tās. �eit atsevi�ķos virzienos ienaidnieks pretojās...

3 kilometrus uz dienvidaustrumiem no Domopoles 65. gvardes strēlnieku divīzija sakāva ienaidnieka daļas un, vajājot tās, 30. jūlija pievakarē sasniedza Balupes dienvidaustrumu krastu. Ienaidniekam nemitīgi �aujot, pārcēlu�ās pāri upei, divīzijas daļas ar pavadoņu � A. Po�a partizānu brigādes 1. vienības kaujinieku � palīdzību visu dienu virzījās pa me�iem ziemeļrietumu virzienā un, tumsai iestājoties, iznāca Pededzes austrumu krastā Lielupie�u�Jaunva-nagu rajonā. Pretējā krastā atradās ienaidnieks.

Korpusa kreisajā flangā 22. gvardes strēlnieku divīziju Antonavas rajonā apturēja ienaidnieka sedzējvienību uguns � pretinieks ar kaujām atkāpās uz galveno aizsardzības līniju. Hitlerie�u pozīcija stiepās pa purvaina me�āja austrumu audzēm rietumos no Kapūnes stacijas un bija nostiprināta kā īsts cietoksnis. Frontāls uzbrukums tai varēja sagādāt lielus zaudējumus. Pārliecinājies par to, divīzijas komandieris nolēma atstāt �eit nelielu aizsegu, apiet pozīciju pa partizānu takām no dienvidiem. Dienas laikā partizānu pavadībā, metot pla�u loku pa me�a biezokņiem, divīzija iznāca Balupes austrumu krastā pa kreisi no 65. gvardes divīzijas. Pretinieks bija spiests atkāpties uz ziemeļiem.

31. jūlija rītausmā 22. gvardes strēlnieku divīzija forsēja upi un atbrīvoja Nagļus, bet dienas beigās � Vīk�ņus. Pie �īs apdzīvotās vietas pārcēlusies pāri Pededzes upei, divīzija ieņēma placdarmu tās rietumu krastā. Placdarmā un ziemeļos no Vīk�ņiem hitlerie�i ar uguni un prettriecieniem apturēja tās tālāko uzbrukumu.

Ar milzīgu spēku sasprindzinājumu, manevrējot grūti pārvaramā apvidū, 19. korpusa gvardi, neiesaistoties ilglaicīgās me�a kaujās, trīs dienās sasniedza līniju, no kuras sākās iz�ķiro�ais uzbrukums rietumos no Pededzes.

Strādādams arhīvā, es atradu pavēli, kuru 31. jūlijā biju devis 19. gvardes korpusa komandierim: �Ieņemt placdarmu Pededzes upes rietumu krastā un 2. augustā dienas vidū iziet Stāķu��|auku�Jaungulbenes līnijā, ar viena pulka spēkiem ieņemt pārceltuvi pie Lubānas.�

31. jūlija novakarē austrumos no Vīk�ņiem ieradās 56. gvardes divīzija. 19. gvardes strēlnieku korpusa komandieris tai izvirzīja uzdevumu � nomainīt 22. gvardes divīzijas daļas tās sasniegtajā līnijā, attīrīt no pretinieka Pededzes rietumu krastu, pēc tam ieņemt Klu�u�Silabri�u rajonu (10 km uz ziemeļrietumiem no Vīk�ņiem). Divīzijas tālākajam uzbrukumam vajadzēja attīstīties Elstes stacijas virzienā. 22. gvardes divīzijai, pārvietojoties uz dienvidiem, vajadzēja forsēt Pededzi 3 km uz dienvidaustrumiem no Vīk�ņiem un uzbrukt Lī�agaliem; 65. gvardes divīzijai vajadzēja atbrīvot Gulbeni. Korpusa labā flanga nodro�inā�anai izvērsās 118. nocietinātais rajons.

Naktī uz 2. augustu nomainījusi 22. gvardes divīzijas daļas, 56. gvardes divīzija no rīta pārgāja uzbrukumā, bet tūlīt sadūrās ar nikniem prettriecieniem � pretinieks centās, to atspiest no placdarma aiz Pededzes. �ajā frontes rajonā darbojās pretinieka kaujas grupas �Wolf� un �Strecken-bach�⁵⁴, kuru spiedienu saņēma 256. gvardes strēlnieku pulka

2. bataljons. Pirmajās divās kaujas stundās bataljons komandiera kapteiņa I. Babjaka vadībā atvairīja visus- pretinieka izlases vienību pretuzbrukumus un mazliet pavirzījās uz: priek�u.

Tajā pa�ā laikā vairāk nekā divsimt hitlerie�u, artilērijas un mīnmetēju uguns atbalstīti, uzbruka 285. gvardes strēlnieku pulka otrajai rotai, kas bija izrāvusies uz priek�u. Nelielajai rotai draudēja ielenkums, un tā bija spiesta atstāt tikko ieņemto augstieni. Bet pretinieka aizmugurē, noslēpu�ies krūmos, ar balsta lo�metēju palika komunists ser�ants G. Polosuhins un ierindnieks P. Saveļjevs. Kad hitlerie�i sāka nocietināties augstienē, lo�metējnieki atklāja uz viņiem; uguni no aizmugures. Izmantojot pretinieka apjukumu, rotas komandieris leitnants A. Aņikejevs veda karavīrus uzbrukumā un atkal ieņēma atstāto pozīciju.⁵⁵

Atvairot daudzos prettriecienus, 56. gvardes strēlnieku divīzija dienā bija spējusi pavirzīties uz priek�u tikai 3 km.

{Jāatzīmē, ka arī pārējās divīzijas, kas darbojās Lubāna klānos, dienā veica ne vairāk par 5 km.) Divīzijas priek�ā pletās purvains me�s, kurā slēpās ienaidnieks.

2. augustā no rīta 22. gvardes divīzija koncentrējās me�ā pie Mieriņiem un gatavojās celties pāri Pededzei. Bet pirmais sapieris, kas iekāpa upē, aizķēra mīnu. Smagi ievainoto biedru nomainīja ierindnieks Vladimirs Cukanovs. Stāvēdams līdz jostas vietai ūdenī, viņ� izņēma visas braslā izliktās mīnas. Drosmīgo sapieri apbalvoja ar Sarkanā Karoga ordeni.

Divīzija vairākas stundas lauzās caur piecus kilometrus :garu, purvainu vējgāzi. Smago tehniku kareivji nesa uz rokām. 2. augustā dienas otrajā pusē divīzijas daļas pārgāja pāri lielceļam pie Laubertu mājām un saņēma ienaidnieka prettriecienu. To atvairot, karavīri iznīcināja vairāk nekā divas fa�istu kājnieku rotas.

Todien visā 19. gvardes korpusa frontē no Jaunvanagiem .ziemeļos, kur uzbrukumā gāja 65. gvardes strēlnieku divīzija, līdz Rozniekiem (5 km uz dienvidrietumiem no Vīk-�ņiem) dienvidos notika sīva me�a kauja ar 126., 218. kājnieku divīzijas daļām, kaujas grupām �Wolf� un �Strecken-bach�. Ienaidnieku atbalstīja 10�12 artilērijas divizioni un 20 tanku.

3. augustā rītausmā 22. gvardes divīzija straujā triecienā ieņēma Lī�agalus un, izvērsusi fronti uz rietumiem, devās Dzelzavas virzienā. Visu dienu 65. un 56. gvardes divīzija turpināja grūto uzbrukumu pa me�iem. Gvardiem vairākkārt vajadzēja atvairīt niknus ienaidnieka prettriecienus, zem pēk�ņas viesuļuguns pārvarēt mīnētus koku aizsprostus, iznīcināt fa�istu diversiju grupas savā aizmugurē.

19. gvardes strēlnieku korpusa uzbrukumu aizkavēja ārkārtīgi grūtie apvidus apstākļi, un es pavēlēju mainīt korpusa galvenā trieciena virzienu uz dienvidiem, lai tā vienības izietu Dzelzavas un Cesvaines dzelzceļa staciju rajonos pa īsāku un vieglāku ceļu.

Naktī uz 4. augustu 56. gvardes strēlnieku divīzija, atstājusi sasniegtajā līnijā 256. gvardes pulku, no dienvidiem apgāja ienaidnieka atbalsta punktus un rītausmā iznāca ■Cepurī�u rajonā. Pretinieka 12. lauka aviācijas divīzijas apak�vienības, kas atradās �ajā apdzīvotajā vietā, tika atspiestas uz ziemeļrietumiem.

Se�ās uzbrukuma dienās pa sare�ģītu apvidu, smagās kaujās, kas nerima ne dienu, ne nakti, 19. gvardes strēlnieku korpusa pulki bija pārvarēju�i 50 km, burtiski, stiepjot līdzi smago kaujas tehniku un autotransportu. Liels nopelns �eit

bija varonīgajiem armijas sapieriem un 13. in�eniersapierm brigādes karavīriem (komandieris pulkvedis I. Ļe��evs).

Kā jau iepriek� minēju, hitlerie�u pavēlniecība cerēja pie Aiviekstes apturēt padomju karaspēka uzbrukumu. �ajā nolūkā bija noorganizēta spēcīga aizsardzība, kurā ietilpa kā atejo�ais karaspēks, tā arī rezerves no dziļas aizmugures. Mums bija ārkārtīgi svarīgi bez aizkavē�anās forsēt upi, lai nedotu pretiniekam laiku spēku pārformē�anai. �is grūtais, uzdevums bija jāveic vispirms 15. un 7. gvardes korpusam,, kuri atsāka uzbrukumu 3. augusta rītausmā.

Pretinieks joprojām sevi�ķi neatlaidīgi aizstāvēja Barkavas�Madonas ceļu. Uz �īs �osejas, pie Gulbjiem, atradās-vienīgais tilts pār Aivieksti �ajā pusē. Hitlerie�u �tāba darbinieki saprata, ka, zaudējot �o tiltu, viņu aizsardzība, kas cīnījās pret mums upes �ajā pusē, paliks Aiviekstes rietumu; krastā bez artilērijas, tankiem, pa�gājējiem lielgabaliem un autotransporta.

Arī mēs bijām ieinteresēti saglabāt tiltu: tas paātrinātu pārcel�anos par Aivieksti.

Bet pagaidām vajadzēja izraut no ienaidnieka ķetnām Barkavu. Tas izdevās 8. Panfilova divīzijai 3. augustā no rīta. Kaujā atkal izcēlās apak�pulkve�a I. Kurganska: 19. gvardes strēlnieku pulks, kas saņēma gūstā ienaidnieka artilērijas bateriju. Mūsu armijas avīze �Bojevoje znamja� tajās dienās daudz rakstīja par to, kā pulks cīnās. Laikrakstā bija ievietota arī korespondence par 8. gvardes divīzijai piekomandētā 758. prettanku iznīcinātāju pulka (komandieris majors I. Goļiks) drosmīgo darbību. Iznīcinātāji pārdro�i ieņēma ugunspozīcijas pretinieka tuvumā un tie�ā tēmējumā sa�āva pa�gājēju �Ferdinand�, trīs prettanku lielgabalus, 13 balsta lo�metējus un iznīcināja vairāk nekā simt ienaidnieka kareivju.¹

Atstāju�i aiz sevis Barkavu, 8. gvardes divīzijas pulki sāka virzīties gar �oseju uz Madonu. Pretinieks saprata, ka �is ce]� ir viens no visbīstamākajiem visā frontes sektorā,, un pielika visas pūles, lai apturētu panfilovie�us. īpa�i sīvs raksturs bija ienaidnieka aviācijas uzlidojumiem, kuru hitlerie�u pavēlniecība sūtīja �urp pat no vistālākajiem lidlaukiem. Un tomēr gvardi piespieda vācie�us atkāpties, soli pa solim virzīdamies uz Aiviekstes tilta pusi. 3. augustā divīzija atradās piecu kilometru attālumā no upes.

Barkavas zaudē�ana piespieda pretinieka kājnieku daļas atkāpties arī mūsu 7. un 119. divīzijas uzbrukuma sektoros. Tie atradās pla�ā purvaina me�a masīvā. Ceļu �eit

vispār nebija_: Lai saglabātu artilēriju un kājnieku smago bruņojumu, vācu 23. un 329. kājnieku divīzijas da|as, kā arī 797. apsardzes un 694. soda bataljons izmisīgi mēģināja izrauties uz ziemeļrietumiem � Barkavas�Madonas �oseju. Neraugoties uz nikno triecienu, mūsu kareivji noturējās. Vēl jo vairāk � viņi iedzina fa�istus neizbrienamos purvos, un

3. augusta novakarē 119. gvardes divīzija iznāca vienā līnija ar 8. gvardes divīziju un nodibināja kontaktu ar to.

Kas attiecas uz 7. gvardes divīziju, tad tā iepriek�ējā dienā tika izvesta korpusa otrajā e�elonā un saņēma uzdevumu segt mūsu saskares vietu ar kaimiņiem � 3. trie-cienarmijas 93. strēlnieku korpusu.

Tātad ap 3. augustu 7. gvardes korpusa karaspēks pakāpeniski sasniedza Aiviekstes līniju. Neap�aubāmi �eit vislielākais nopelns piederēja 8. gvardes divīzijai.

Tās kaimiņi pa labi bija 15. gvardes korpusa 37. strēlnieku un 85. gvardes strēlnieku divīzija. Izmantojot panfilo-vie�u panākumus, tās 3. augustā ap pulksten 10 sasniedza Barkavas�Lubanas ceļa līniju. �eit korpusa komandieris ievadīja kaujā 29. gvardes divīziju no otrā e�elona. Tā pārcēlās pār Lisiņas upi 7 km dienvidaustrumos no Barkavas, izgāja cauri 85. gvardes divīzijas kaujas ierindai un pārgāja uzbrukumā Meirānu virzienā. Salauzu�i divu ar cilvēkiem un kaujas tehniku papildinātu 19. SS kājnieku divīzijas pulku un 126. kājnieku divīzijas apak�vienību pretestību, gvardi ar tumsas iestā�anos jau atradās �etrus kilometrus no Aiviekstes.

Pa labi tādā pa�ā attālumā no upes atradās 37. strēlnieku 'divīzija. 85. gvardes strēlnieku divīzija gāja Lubānas virzienā, lai nodro�inātu korpusa labo flangu un nodibinātu sadarbību ar 19. gvardes korpusu.

4. augustā 15. un 7. gvardes strēlnieku korpusa karaspēks, pārvarot ienaidnieka pieaugo�o pretestību, par 2� 3 km tuvojās Aiviekstei. �ajās kaujās saņemtie gūstekņi stāstīja, ka visās apak�vienībās nolasīta Hitlera pavēle, kurā teikts, ka, �ja kareivju grupas vai atsevi�ķus kareivjus sastaps ārpus savas apak�nodaļas robe�ām, tad jebkur� kareivis vai virsnieks var tos no�aut�⁵⁶.

Acīmredzot �ī pavēle iedarbojās, jo pēdējās dienās pretinieka kareivji aizsargājās īpa�i neatlaidīgi. Turklāt Aiviekstes austrumu krastā apvidus ar nelielām, bet daudzām augstienēm, kas stiepās gar upes gultni, palīdzēja pretiniekam organizēt aizsardzību ar nelieliem spēkiem.

4. augustā pirms rītausmas 29. gvardes un 371. strēlnieku divīzija pēk�ņā triecienā atsvieda pretinieku otrpus upei. Fa�isti iekārtojās iepriek� sagatavotā tran�ejā upes ziemeļu krastā austrumos no Meirāniem. Abu divīziju avangarda apak�vienību mēģinājumiem tūlīt pārvarēt upi nebija panākumu. Sākās gatavo�anās tās organizētai forsē�anai. Korpusa komandieris lika 30. gvardes strēlnieku divīzijai tuvoties upei.

Tajā pa�ā dienā 8. gvardes divīzija turpināja neatlaidīgus uzbrukumus, lai izietu Aiviekstes austrumu krastā, bet, galvenais, � ieņemtu tiltu pie Gulbjiem nebojātu. Jau no rīta pulkve�a G. Lomova 23. gvardes pulks ieņēma Stalidzienu ciemu pie pa�as �osejas (2 km uz dienvidaustrumiem no Gulbjiem), kuru pretinieks bija pārvērtis par spēcīgu atbalsta punktu. Ciema ieņem�anā bezbailības paraugs bija komunists ierindnieks V. Carjkovs. Vissasprindzinātākajā brīdī, kad pretinieka viesuļuguns varēja apturēt rotu, viņ� metās uz priek�u, aizraujot līdzi biedrus, pirmais sasniedza tran�ejas un uzsāka tuvcīņu ar hitlerie�iem.

19. gvardes pulku, kas darbojās uz dienvidiem no �osejas, netālu no tilta apturēja spēcīga visu veidu iero�u uguns no priek�tilta tran�ejas. Ienaidnieka aviācija grupās pa 10�12 lidma�īnām ik pēc 30�40 minūtēm bombardēja divīzijas kaujas ierindu. Tā turpinājās līdz tumsai.

Līdzīga situācija veidojās arī 119. gvardes divīzijas joslā, kura uzbruka pa kreisi. 4. augustā no rīta 344. un 341. gvardes pulks iznīcināja ienaidnieka aizsegu, bet tā vajā�ana krūmāju un sīku me�iņu pārklātā apvidū ieilga līdz vakaram. Jau krēslā mūsu avangarda apak�vienības upes dienvidaustrumu krastā uzdūrās labi nomaskētai pozīcijai, kas sedza pārceltuvju rajonu.

Armijas pavēlē es atzīmēju, ka karaspēkam jābūt gatavībā forsēt Aivieksti 6. augustā pulksten 15. Bet 119. gvardes strēlnieku divīzijas enerģiskā un iniciatīvas pilnā rīcība koriģēja �o plānu.

Divīzijas komandieris ģenerālmajors I. Gribovs, iecerējis

5. augustā no rīta padzīt pretinieku no piekrastes pozīcijas un forsēt upi, pavēlēja organizēt nakts izlūko�anu, lai atrastu iespējas apiet ienaidnieka preto�anās perēkļus.

Apak�pulkve�a V. Tjurikova 341. gvardes pulka izlūki pa labi un pa kreisi no kādas augstienes atklāja iecirkņus, ko vācie�i neaizsargāja. Pēc saskaņo�anas ar divīzijas komandieri I. Gribovu pulka komandieris pavēlēja 1. bataljonam, ko komandēja majors A. Cerņikovs, apiet augstieni no flangiem un padzīt no tās pretinieku, lai tam pa pēdām forsētu Aivieksti.

Neminot visus �ī drosmīgā nakts reida sīkumus, pastāstī�u, ka tas deva pilnīgus panākumus. 5. augusta rītausmā bataljons pienāca pie Aiviekstes. No upes to �ķīra tikai �aura, vītoliem noaugusi krasta strēmele.

Pretī vīdēja Aiviekstes labais krasts, augsts un stāvs. Varēja redzet, ka pie tā piestāj laīvas, kas pārvadāja pretinieka kareivjus. Vajadzēja par katru cenu sagrābt vismaz pāris no tām. Bet no pretējā krasta sāka �aut lo�metēji un mīnmetēji. Bataljona komandieris ieraudzīja, ka no labās puses, brizdami pa purvainās palienes dubļiem, pārceltuvei steidzas palīgā stāvi zaļpelēkos mundieros.

Tiklīdz 1. strēlnieku rotas labā flanga vads bija paspējis apturēt prettriecienu, vajadzēja sūtīt vēl vienu vadu palīgā mīnmetēju rotai, kurai uzbruka no aizmugures. Bet mīnme-tējnieki jau pirms palīdzības iera�anās ar trāpīgu uguni piespieda ienaidnieku juceklīgi atkāpties me�ā. Tikmēr bataljona komandieris nosūtīja uz krastmalu lo�metējnieku rotu, 45 mm lielgabalu vadu un piespieda ienaidnieka lo�metējus pretējā krastā apklust.

Bet kur ņemt pārcel�anās līdzekļus, jo pretinieks aizdzinis visas laivas uz otru krastu? Majors �erņikovs lika izsaukt labus peldētājus.

Vecākais ser�ants A. Vaļijevs zem pretinieka ap�audes pārpeldēja dziļo un straujo Aivieksti, atdzina no otra krasta plakandibena laivu un tāpat lo�u lietū veica se�us reisus, katru reizi pārceldams se�us septiņus karavīrus. Lo�u caururbtajā laivā gāzās iek�ā ūdens, un kareivji to smēla ara. Pārcēlusies labajā krastā, kaujinieku grupa vecākā ser�anta Vaļijeva vadībā padzina hitlerie�us, kuri mcģinaja ietriekt gvardu saujiņu upē. Atveda vēl da�as laivas ...

Pārrāvums Lubāna klānos tuvojās nobeigumam. To novērtēdams, 2. Baltijas frontes pavēlnieks Padomju Savienības Mar�als A. Jerjomenko rakstīja:

�Nezinu, vai visii �ī pārgājiena dalībnieki skaidri saprot, ko viņi paveica. Pārgājiens pa Lubāna klāniem ir izcils karavīru varoņdarbs. Tika uzskatīts, ka �ajā dūksnainajā apvidū, kas stiepjas desmitiem kilometru, karadarbība nav iespējama... Ta�u frontes karaspēks desmit dienās ar kaujām izgāja cauri Lubānas līdzenumam... Varonīgie gvardi... gāja uz priek�u, līdz jostasvietai vai pat līdz kaklam mirkdami purva rāvā, nesdami līdzi savus iero�us, un uzvarēja. Gods un slava Lubāna pārgājiena kareivjiem un virsniekiem. Tā dalībnieki � kareivji un ser�anti � neapkaunoja drosmīgā krievu karavīra presti�u, kas pazīstams kop� Suvorova laikiem ar to, ka viņam nav nepārvaramu �ķēr�ļu ... Lubānā vairojās gvardu slava!�⁵⁷

... 119. gvardes divīzijas 341. gvardes pulka 1. strēlnieku bataljonu, kas Aiviekstes ziemeļu krastā ieņēma kilometru lielu placdarmu, komandēja gvardes majors A. �erņikovs.

Bija 1944. gada 5. augusts, pulksten 8 no rīta...

(1944. gada 5. augusts� :

1944. gada 15. oktobris)

i. TUR, Aiz UPES...

Bija 1944. gada 5. augusts, pulksten 8.30...

119. gvardes divīzijas 341. gvardes pulka 2. bataljons nonāca pie Aiviekstes. Strēlnieku ķēdei pa priek�u gāja izlūki ser�anta O. Deņisova vadībā. Iznākot no me�a, viņi ieraudzīja vācie�us, kas cēlās pāri upei uz pretējo krastu. Ser�ants piezagās pie sargkareivja, kur� apsargāja laivas, novāca to un kopā ar saviem kareivjiem reizē ar pretinieku pārcēlās uz ziemeļu krastu. Deņisova grupa sāka ap�audīt pārceltuvi, un hitlerie�i, kas vēl bija paliku�i dienvidu krastā, iebēga me�ā. Tie vācie�i, kas bija paspēju�i pārcelties, metās pretuzbrukumā, bet, zaudēju�i pusotra desmita kritu�o, atkāpās. Viss bataljons pārcēlās pāri upei ar Deņisova grupas iegūtajām laivām.

Par parādīto drosmi, iniciatīvu un varonību majoram A. Cerņikovam, vecākajam ser�antam A. Vaļijevam un ser�antam O. Deņisovam pie�ķīra Padomju Savienības Varoņa nosaukumu.¹

Da�us vārdus par majoru A. �erņikovu. Kadru virsnieks, beidzis slaveno KPFSR Augstākās Padomes karaskolu. Pirms kara dienējis Aizkaukāza kara apgabalā. Frontē � no kara pirmajām dienām 230. strēlnieku pulka bataljona komandiera vietnieka postenī. 1942. gadā A. �erņikovu uzņēma partijas rindās. Piedalījies Staļingradas kaujā, apbalvots ar Sarkanā Karoga ordeni.

Kad beidzās kaujas par Staļingradu, A. Cerņikovs 1943. gada augustā kopā ar bataljonu aizgāja līdz dzimtajai Belgorodai. Ar savu bataljonu viņ� pirmais iebruka pilsētas ielās, piedalījās tuvcīņās. Par parādīto vīri�ķību un personisko dro�sirdību, prasmīgo bataljona vadību viņu apbalvoja ar III pakāpes Suvorova ordeni.

Jūlija vidū A. Cerņikovs ar savu bataljonu iegāja Latvijas teritorijā, piedalījās Ludzas rajona atbrīvo�anā. 26. jūlijā, kad pārrāva pretinieka aizsardzības joslu Rēzeknes

tuvumā, darbojoties ar bataljonu iz�ķiro�ajā virzienā, A. Cerņikovs teicami organizēja strēlnieku rotu sadarbību ar artilēriju un pa�gājējiem lielgabaliem. Bataljons viņa vadībā iespiedās ienaidnieka aizsardzībā, apgāja Rēzekni no ziemeļiem un viens no pirmajiem iesaistījās kaujā pilsētas nomalē.

Jā, Andrejs Cerņikovs ar savu bataljonu vienmēr gāja priek�galā. Tā notika ari Aiviekstes forsē�anas laikā.

Un vēl viena Aiviekstes forsē�anas epizode, kas aprakstīta Anatolija Siņicina �- 119. gvardes strēlnieku divīzijas 341. gvardes pulka 5. rotas strēlnieka � apbalvo�anas ieteikumā:

�Biedrs Siņicins uzbrukuma kaujās par pārceltuvi pār Aivieksti Dobme�u rajonā naktī no 1944. gada 4. augusta uz 5. augustu parādīja drosmi, vīri�ķību un varonību. Brīvprātīgi devies izlūko�anā ienaidnieka aizmugurē, kas sedza pieeju upei, viņ� uzdūrās ugunspunktam. Nerēķinoties ar pretinieka uguns pārākumu, b. Siņicins drosmīgi iznīcināja ugunspunktu un deva iespēju citām apak�nodaļām tuvoties upei. Nepievēr�ot uzmanību pretinieka izvērstajai spēcīgajai ap�audei, viņ� kopā ar gvardes kapteini Vinokurovu un citiem pārpeldēja up:i, un, atvairot ienaidnieka sīvos prettriecienus, viņi noturēja ieņemto placdarmu, tādējādi nodro�inot citu apak�nodaļu pārcel�anos. Sajās kaujās b. Siņicins personiski iznīcināja 13 pretinieka kareivjus...�

Ārkārtīgi lakoniskas dokumenta rindas. Aiz tām � divdesmit gadu vecs puisis no Mordovijas, un tādu �nemanāmu�, necilu pui�u kā viņ� bija daudz, ļoti daudz. Viņu vīri�ķība palīdzēja forsēt upes, viņu vīri�ķība atbrīvoja pilsētas. Viņu vīri�ķība galu galā guva Uzvaru!

...5. augustā ap pusdienu visa 119. gvardes divīzija jau cīnījās Aiviekstes ziemeļu krastā. Vakarpusē tās strēlnieku pulki bija iespiedu�ies ienaidnieka aizsardzībā 1,5�2 km dziļumā.

8. gvardes divīzijas darbības iecirknī notikumi attīstījās apbrīnojami strauji. Kā jau teicu, divīzija centās ieņemt tiltu pār Aivieksti pie Gulbjiem.

Un 5. augustā pulksten 7 no rīta pēc korpusa artilērijas grupas trīs artilērijas un divu mīnmetēju pulku spēcīga trieciena �īs divīzijas 19. un 23. pulks uzbruka ienaidnieka priek�tilta nocietinājumiem. Tūlīt ieņēma �o nocietinājumu spēcīgo atbalsta punktu. Bet tālākā virzī�anās uz priek�u apstājās: pret pulku samērā nelielo uzbrukuma sektoru pretinieks vērsa tādu artilērijas uguns viesuli, tādus_ savas bumbvedēju un triecienaviācijas uzbrukumus, ka mūsu kareivjiem vajadzēja ierakties dziļi zemē. Kādu laiku nogaidī-

ju�i, 23. pulka gvardi straujā pārskrējienā ieņēma tiltu, kas, kā par brīnumu, bija palicis neskarts. Kopā ar kājniekiem līdz tiltam izlauzās 20. gvardes sapieru bataljona sapieru rota I. �urika vadībā. Neraugoties uz nāvējo�o pretinieka uguni, sapieri sāka atmīnēt tiltu. Aviācijas bumbas sprādziens sagrāva vienu tilta posmu, un sapieri ķērās pie tā atjauno�anas. Nostādījis lielgabalu tie�ā tēmējumā, pretinieks ar da�iem �āvieniem aizdedzināja tiltu, vienlaicīgi eksplodēja divas fugasa bumbas, kas bija novietotas zem tilta. Zaudēju�i 12 kritu�os un ievainotos, sapieri pabeidza atmīnē�anu un nodro�ināja 23. gvardes strēlnieku pulkam pārcel�anos uz ziemeļu krastu. Uz pulka ieņemto placdarmu sāka pārcelties visa divīzija. Ap pulksten 19 panfilovie�i, papla�ināju�i placdarmu, uzbruka atbalsta punktam un ieņēma to.

Sājā kaujā nāvīgi ievainoja 19. gvardes strēlnieku pulka komandieri apak�pulkvedi I. Kurganski. Viņ� veda pulka strēlnieku ķēdi uzbrukumā pretinieka priek�tilta nocietinājumiem, un pie O�inaļiem viņam trāpīja ienaidnieka lode. Kurganska vadībā 19. gvardes strēlnieku pulks bija nogājis slavas vainagotu ceļu no placdarma pie Veļikajas upes līdz Aiviekstei. Un visur -� atbrīvojot Rēzekni, forsējot Lisiņas upi, cīņā par Barkavu � pulka komandieris vienmēr parādīja lielu vīri�ķību un varonību. 8. gvardes strēlnieku divīzija zaudēja vienu no saviem lieliskajiem virsniekiem. Gvardes apak�pulkvedim I. Kurganskim pēc nāves pie�ķīra Padomju Savienības Varoņa nosaukumu.¹

Naktī un 5. augusta dienas pirmajā pusē arī 29. gvardes un 37. strēlnieku divīzija gatavojās forsēt Aivieksti. Ap pulksten 19, pēc artilērijas sagatavo�anas uguns un aviācijas trieciena, �o divīziju desantvienības ieņēma placdarmus upes ziemeļu krastā, un galvenie spēki sāka pārcel�anos.

5. augustā ap pulksten 22 divīziju avangarda vienības iznāca Meirānu dzelzceļa stacijas rajonā.

Pēc mana norādījuma 15. gvardes strēlnieku korpusa komandieris saglabāja 85. un 30. gvardes strēlnieku divīziju savā otrajā e�elonā, lai pie Kūjas upes izvērstu visus spēkus �ķeļo�am triecienam vispārējā virzienā uz dienvidrietumiem no Cesvaines.

Kā redzam, 5. augusts bija ļoti svarīga diena 10. gvardes armijas vēsturē. Turklāt �ai dienai bija zīmīga ne vien Aiviekstes forsē�ana, bet arī tas, ka, ieņēmu�i placdarmus upes labajā krastā, mēs ne reizi un nekur neatdevām tos ienaidniekam. Tas vēlreiz apstiprina manu jau izteikto

domu, ka Rīgas operācija visā savā norisē � laikā un telpā � bija tikai un vienīgi ofensīva operācija.

Tajā pa�ā dienā, 5. augustā, 19. gvardes korpusa 56. un 22. divīzija, kuras no ziemeļiem sedza 118. nocietinātais rajons, ar kaujām virzījās cauri me�iem rietumos no Lī�aga-liem. Jāatzīmē, ka me�u kaujās vācie�i ļoti bie�i sedza savu atkāp�anos ar ugunsgrēkiem. Mūsu kareivjiem vajadzēja, burtiski, iet caur uguni un ūdeni. 56. un 22. divīzijas ceļā izgadījās sevi�ķi daudz dego�u me�u.

Tur, kur pretinieks aizsargājās pret 56. un 22. gvardes divīzijas fronti, tā aizmugurei uzbruka 65. gvardes divīzija, kas pirms tam bija izrāvusies tālu uz priek�u un ar vienu savu spārnu manevrēja, lai palīdzētu biedriem.

65. divīzijas karavīriem, kad viņi uzkāpa augstienē ziemeļrietumos no Lubānas miestiņa, atklājās drausmīga aina. Strautiņa krastā, pie tilta un pa�ā augstienē, gulēja 22. gvardes strēlnieku divīzijas 65. gvardes pulka 1. bataljona kareivju līķi, zvēriski sakropļoti... Sis bataljons, kuru komandēja vecākais leitnants J. Bogdanovs, jau 5. augustā pa me�a takām bija iznācis pie pārceltuves un ieņēmis loka aizsardzību augstienē pie tilta, jo bija pavēlēts tur noturēties, kamēr pienāks galvenie spēki.

126. kājnieku divīzijas komandieris ģenerālis Fi�ers pavēlēja iznīcināt padomju vienību, kas bija nogriezusi viņa divīzijai atkāp�anās ceļu uz upes ziemeļu krastu.

Visu dienu pie pārceltuves nerima mūsu kareivju nevienādā cīņa ar skaitliski pārāko pretinieku. Viņi vīri�ķīgi atvairīja ienaidnieka uzbrukumus, bet munīcija izsīka un kareivji bija spiesti ar durkļiem lauzties ārā no aplenkuma. Neizdevās aiznest līdzi no kaujas lauka visus ievainotos.

Fa�istiskie nezvēri, nogalināju�i noasiņojo�os bezvārda augstienes aizstāvjus, ķērās pie ievainotajiem, kas bija sakopoti pārsie�anas punktā. Kopā ar viņiem bija sanitārā instruktore A. Suhanova un trīs sanitāres. Vietējie iedzīvotāji ilgi bija dzirdēju�i spīdzināto vaidus.

Pēc Lubānas atbrīvo�anas viens no vietējiem iedzīvotājiem pavadīja mūsu kareivjus uz �o �ausmīgo vietu un teica: �Nē, fa�isti nav cilvēki.�¹

10. gvardes armijas kaimiņ� pa labi � 3. Baltijas frontes 54. armija � tuvojās Gulbenei, bet kaimiņ� pa kreisi � 3. triecienarmijas 93. strēlnieku korpuss � sāka pārcel�anos pār Aivieksti.

Es jau stāstīju par 130. latvie�u strēlnieku korpusa darbību, kas kopā ar mums piedalījās Latvijas austrumu rajonu

atbrīvo�anā, padomju varas atjauno�anā. �eit gribu īsumā pastāstīt, kā latvie�u karavīri karoja pie Aiviekstes.⁵⁸

Latvie�u korpuss cīnījās 2. Baltijas frontes kreisajā spārnā � Aiviekstes lejtecē. Tam bija uzdots forsēt upi Ūdrusalas�Dērcānu iecirknī (10�15 km ziemeļaustrumos no Gostiņiem) un iegūt kontroli pār daļu no Pļaviņu�Madonas dzelzceļa.

Korpusa komandieris ģenerālis D. Brantkalns pieņēma lēmumu forsēt Aivieksti Vēveru rajonā. Pa priek�u gāja 43. gvardes latvie�u strēlnieku divīzija, aiz tās � 308. divīzija, kurai pēc upes forsē�anas vajadzēja ieņemt korpusa kreiso flangu.

Kauja sākās 10. augustā pēc īsas artilērijas sagatavo�anas uguns. Upes labajā krastā pirmie nokļuva 125. gvardes pulka 4. rotas karavīri. Lielu drosmi parādīja 121. gvardes pulka 8. rotas kareivji. Pēc viņiem visa 308. divīzija pārcēlās uz pretējo krastu, un vienas dienas laikā strēlnieki ieņēma svarīgu placdarmu Aiviekstes labajā krastā. Vēlāk �eit iedegās sīva kauja, bet visi pretinieka mēģinājumi izdzīt latvie�u strēlniekus no placdarma beidzās neveiksmīgi.

14. augustā frontes pavēlnieks pārcēla latvie�u strēlnieku korpusu uz Ezerie�u�Mui�nieku�Rūķu rajonu, un pēc trim dienām korpuss, pārrāvis ienaidnieka aizsardzību, izgāja pie Kalsnavas stacijas. Līdz 24. augustam korpuss virzījās rietumos no Vietalvas un nostiprinājās ieņemtajā līnijā. .

Da�i vārdi par Lubāna klānu kaujas nozīmi. 2. Baltijas fronte, kurā ietilpa 10. gvardes armija, 42. armija, 3. triecien-armija un 22. armija, kurā bija 33 strēlnieku divīzijas, divi nocietinātie rajoni un 15. gaisa armija, nostiprinājās vairāk nekā 130 km platā frontē Gulbenes�Gostiņu rajonā.

Mūsu 10. gvardes armija atradās frontes labajā flangā Gulbenes�Cirstu rajonā, vairāk nekā 40 km garā joslā.

Radās piemēroti apstākļi, lai attīstītu uzbrukumu uz ziemeļrietumiem.

2. MADONAS AUGSTIENES

Pretinieka aizsardzība Aiviekstes līnijā bija pilnīgi sabrukusi.

6. augustā armijas �tābā notika apspriede, kurā vispārējos vilcienos sastādīja tālākā uzbrukuma plānu atbilsto�i visas frontes plānam.

Mūsu karaspēka izie�ana Vidzemes augstienē faktiski bija sākums jaunai lielai operācijai, kuras galamērķis bija Rīgas atbrīvo�ana. �o operāciju mēs uzsākām gandrīz bez kāda pārtraukuma. Tiesa, mūsu armijas operatīvais stāvoklis bija ievērojami uzlabojies, jo �eit sākās biezi apdzīvoti republikas rajoni ar labi attīstītu ceļu tīklu. Ta�u tagad (pēc aptuvenām izlūko�anas ziņām) pret mums jau vērsās vairāk nekā se�as vācu divīzijas. Un skaitliskais pārsvars, kāds mums bija Lubānas operācijas sākumā, kļuva pavisam niecīgs. Tikai visu pakāpju komandieru prasmīgā vadība, �tābu precīzais darbs un kareivju varonība mums ļāva pārvarēt pieaugo�o ienaidnieka pretestību.

Mēs gribējām uzbrukt samērā nelielā platībā starp Ine�a un Jumurdas ezeriem. Frontāli sektors aizņēma ne vairāk par 10 km. �eit mums varēja stāties pretī piecas se�as ienaidnieka divīzijas, tiesa, ar ^ziļu kaujas ierindu izkārtojumu. Tāpēc mēs izvietojām savu triecienarmiju ķīļveidīgi, da�ās divīzijās norīkojot pa vienam avangarda pulkam.

Lai attīstītu panākumus 10. gvardes armijas un 42. armijas saskares vietā dienvidos no Jumurdas ezera, palīgā sūtīja ģenerālmajora M. Sahno tanku korpusu. Bija plānots, ka uzbrukumā piedalīsies arī liels daudzums triecienlidma�īnu un iznīcinātāju. Armijas �tābs, korpusa un divīziju �tābi veica lielu darbu, organizējot sadarbību gan ar avangardu, gan ar tankistiem.

Bet es laikam esmu mazliet aizsteidzies priek�ā notikumiem un tagad atgriezī�os tajās augusta dienās, kad forsēja Aivieksti un sākās kaujas Madonas virzienā.

6. augustā vakarpusē es pavēlēju 7. gvardes korpusam uzbrukt Madonas virzienā un 7. augusta rītā ieņemt pilsētu; 15. gvardes strēlnieku korpusam vajadzēja uzbrukt gar Mei-rānu�Madonas dzelzceļu un 7. augusta rītā pārgriezt Gulbenes�Madonas dzelzceļu. Ar daļu spēku ieņemt Cesvaini; 19. gvardes strēlnieku korpusam ar 56. un 22. gvardes strēlnieku divīzijas spēkiem sadarbībā ar 15. gvardes strēlnieku korpusu ielenkt un iznīcināt pretinieka Lubānas grupējumu. Galvenajiem spēkiem 7. augusta rītā sasniegt Dzelzavas stacijas rajonu.

Kad pavēli nodeva karaspēkam, 29. gvardes divīzija lauzās pa lietus izskalotajiem me�a ceļiem ziemeļos no Meirānu�Madonas dzelzceļa un paralēli tam. 7. augusta rītausmā tā nonāca Kūjas upes austrumu krastā, forsēja upi un pulksten 22 sasniedza Cesvaines�Madonas dzelzceļu aus-trumos no Sarkaņiem. Pretinieks bija pielāgojis dzelzceļa uzbērumu aizsardzībai.

93. gvardes strēlnieku pulks (komandieris majors M. Frolovs), kas gāja avangardā, paspēja izlauzties pāri dzelzceļam un ieņēma augstieni pie �osejas, ziemeļos no Sarkaņiem. Nosūtījis uz pārrāvuma vietu kājniekus un tankus, pretinieks uzbruka pulkam, kas bija ieņēmis loka aizsardzību, un atgrieza to no divīzijas galvenajiem spēkiem. Artilērijas un mīnmetēju ap�audes ugunīs gvardi astoņas stundas atvairīja pretinieka pārspēka uzbrukumus un noturēja ieņemto augstieni, kamēr pienāca divīzijas pārējās daļas.

Naktī uz 8. augustu hitlerie�u pavēlniecība pārsvieda uz 29. gvardes divīzijas ieņemto sektoru kādus piecus no 126., 227. kājnieku un 19. S� divīzijas pulkiem. Ar tādu �dūri� vācie�i mēģināja no rīta atspiest 29. divīziju līdz Kūjas upei. Kauja turpinājās visu dienu, un tikai 9. augusta vakarā pretinieks sāka zaudēt spēkus. Ar savu neatlaidību un izturību, prasmīgo manevrē�anu gvardi salauza pretinieka apņēmību, neatdodot tam nevienu pēdu zemes svarīgajās Madonas līnijas augstienēs.

Mēs sapratām, ka ienaidnieka pavēlniecība diez vai tuvākajās dienās papildinās �o sektoru ar svaigiem spēkiem. Tāpēc naktī uz 10. augustu �eit norīkoja 30. gvardes un 37. strēlnieku divīziju. Tagad varēja cerēt uz pamatīgu ienaidnieka aizsardzības pārrāvumu �ajā rajonā. Un patie�ām � izvērsu�as fronti uz ziemeļrietumiem, trīs 15. gvardes korpusa divīzijas ielauzās augstienēs ziemeļrietumos no Madonas un pārrāva Cesvaines�Madonas dzelzceļu.

Armijas avīzes �Bojevoje znamja� 1944. gada komplektā es atradu interesantu rakstu par �īm kaujām. Tajā aprakstīts, kā, atvairot vienu no ienaidnieka prettriecieniem, 96. gvardes strēlnieku pulka apak�vienības bija spiestas atstāt tikko atbrīvotos Priedniekus. Atkāp�anās laikā smagi ievainoja ierindnieku Stepanu Kirilovu. Kad kauja norima, vietējā iedzīvotāja Anna Zuļķena un viņas 13 gadus vecais dēls Voldemārs izdzirdēja vaidus un atrada ievainoto. Ar Hermīnes Galējas un Annas Garās palīdzību viņi pārnesa kareivi uz nomaļām me�a mājām. Otrā dienā tur ieradās esesie�i, kas meklēja krievus. Sievietes un ievainoto Kirilovu glāba tikai tas, ka tuvumā pēk�ņi atskanēja �āvieni un fa�isti pazuda.

Zemnieces trīs dienas kopa ievainoto gvardu. 9. augustā 94. gvardes pulka apak�vienības atbrīvoja mājas. Stepanu Kirilovu nosūtīja uz medicīniski sanitāro bataljonu, bet latvie�u sievietes patriotes par kareivja izglāb�anu apbalvoja.¹

15. gvardes korpuss, sekmīgi uzbrukdams, iedzina ķīli

pretinieka aizsardzības pozīcijās svarīgajās augstienēs ziemeļaustrumos no Madonas. Bet pati pilsēta � operatīvā ziņā svarīgs ceļu mezgls � vēl arvien atradās fa�istu rokās. Tas jāva pretiniekam manevrēt ar rezervēm, izvērst prettriecienus korpusa kreisajam flangam, bremzēt tā virzī�anos uz priek�u rietumu virzienā.

7. gvardes strēlnieku korpusa joslā, kas uzbruka tie�i Madonai, pretinieks aizstāvējās sevi�ķi neatlaidīgi un nikni. Pastiprinājusi savu karaspēku ar 32. kājnieku divīziju, kas bija ieradusies no papildinājuma, vācu pavēlniecība savilka �eit vēl artilērijas un mīnmetēju da|as, smagās reaktīvās iekārtas un triecienlielgabalus. Papildus ieradās arī lidma�īnas, kas bombardēja mūsu kaujas apak�vienības.

6. augustā 8. gvardes divīzija, kas uzbruka gar Barkavas�Madonas �oseju, nonāca pie Kūjas upes. Gar pretējo krastu stiepās dziļa tran�eja. To bija ieņēmu�i pretinieka kājnieki. 23. gvardes strēlnieku pulka ķēdēm ceļu aiz�ķēr-�ļoja blīva artilērijas sprostuguns. Izveidojās smaga situācija. Tad majora D. Pocelujeva vadītais 27. gvardes artilērijas pulks, gaitā izvērsis baterijas, atklāja tēmētu uguni uz vācu tran�ejām. Vienlaicīgi 19. smago lielgabalu brigādes 1. divizions sāka ap�audīt pretinieka baterijas.

Vācu sapieri aizdedzināja tiltu, bet ierindnieks S. Bek-metovs ar rokas lo�metēju metās uz priek�u cauri liesmām, kas jau bija pārņēmu�as dēļu segumu. Pārskrējis pāri tiltam, viņ� ieņēma pozīciju �osejas grāvmalā, uzsāka cīņu ar ienaidnieka lo�metējnieku un apklusināja to. Bekmetova piemēram sekoja vairāki citi kareivji. Viņu uguns aizsegā visa pulka strēlnieku ķēde gan bri�us, gan peldus pārcēlās pāri upei. Straumes lejtecē lo�metējnieki P. Jevgrafovs un D. Kras-nousovs sedza 30. gvardes pulka pārcel�anos. Labajā krastā hitlerie�i sāka uzbrukumu panfilovie�iem. Atvairot prettriecienus, abi pulki nostiprinājās savās pozīcijās, gaidot kopējā uzbrukuma sākuma signālu. Ugunspozīcijas ieņēma 27. strēlnieku divīzijas 87. haubi�u brigāde un 60. gvardes reaktīvo mīnmetēju pulka 2. divizions. Sākās artilērijas sagatavo�anas ap�aude, un pulksten 19.00 pēc gvardes mīnmetēju zalves strēlnieki metās iz�ķiro�ajā uzbrukumā. Atstājot vairāk nekā divsimt kritu�o, 22 lielgabalus un 11 mīnmetējus, pretinieka 263. kājnieku divīzijas dajas un 32. kājnieku divīzijas 4. pulks atkāpās.¹

�ajās kaujās izcēlās arī N. Vasiļevska bataljons. Kad A. Matrosova 254. gvardes pulks sīvi cīnījās dziļā ienaidnieka aizmugurē, bataljons pēk�ņā uzbrukumā ieņēma Upītes. Gvardi izturēja vācu prettriecienu. Tad fa�isti ielauzās kreisajā flangā. Vasiļevskis pats veda karavīrus uzbrukumā, bet viņu ievainoja. Ienaidnieka spiediens bija liels, bataljona spēki izsīka. Sākās tuvcīņa. Nav iespējams aprakstīt, kas notika uz �ī zemes gabaliņa. Bataljons cīnījās līdz pēdējam elpas vilcienam.

Par �o kauju N. Vasiļevski apbalvoja ar I pakāpes Tēvijas kara ordeni. Līdz pat uzvarai �ā vīri�ķīgā cilvēka liktenis bija saistīts ar Matrosova pulku. Decembra beigās N. Vasiļevski atkal � piekto reizi! � ievainoja.

119. gvardes strēlnieku divīzija, kas gāja uzbrukumā panfilovie�u kreisajā flangā, aizkavējās Kūjas austrumu krastā. Sājā vietā upe bija dziļāka. Kūjas tuvumā pretinieks vērsa pret divīzijas apak�vienībām spēcīgu artilērijas, mīnmetēju un lo�metēju uguni. Aviācijas uzbrukumi sekoja cits citam. Vairāki mēģinājumi forsēt upi tika atvairīti, un tikai

7. augustā 344. gvardes strēlnieku pulka 1. bataljonam apejo�ā manevrā izdevās ieņemt nelielu placdarmu upes rietumu krastā. Papla�inājusi to, divīzija atsāka uzbrukumu un

8. augustā dienas nogalē bija pavirzījusies se�us kilometrus uz ziemeļrietumiem no upes.

Vēl vairākas diennaktis 8. un 119. divīzija lauzās cauri aizsardzības līnijām, ar kurām bija apjozta Madona.

Beidzot 12. augusta rītā 119. gvardes divīzija ieņēma Praulienu un Lazdonu. Vēlāk atklājās, ka tie bija savdabīgi vārti uz Madonu. Divīzija nocietinājās sasniegtajā līnijā, tuvināja aizmugures daļas un sāka gatavoties iz�ķiro�ajam uzbrukumam, lai ieņemtu pilsētu. Pretinieka 32. divīzijas vadība saprata, ka pasīva aizsardzība nedos iespēju aizstāvēt pozīcijas, un tādēļ pasāka vairākus prettriecienus, pastiprinot tos ar artilērijas un mīnmetēju uguni. Bet gvardu pretestību nebija iespējams pārvarēt. Divīzijai, atvairot vācu kājnieku un tanku uzbrukumus gar Madonas �oseju, izdevās ieņemt tran�eju pirmo līniju divu trīs kilometru attālumā no pilsētas.

Bija nepiecie�ams izlūkot ienaidnieka aizsardzības atbalsta punktus. Naktī uz 13. augustu 119. divīzijas �tābs izsūtīja vairākas izlūku grupas, kuras ieguva vērtīgas ziņas. Uz to pamata izstrādāja plānu, saskaņā ar kuru pirmajā e�elonā virzījās divi gvardes pulki � 343. un 341., bet otrajā e�elonā � 344. pulks. Turklāt pēdējam kopā ar 8. gvardes divīzijas pulkiem, kas uzbruka no ziemeļiem, vajadzēja attīstīt panākumus un mēģināt ielenkt pretinieku pa�ā pilsētā.

Acīmredzot vācu izlūko�ana bija pamanījusi mūsu gatavo�anos uzbrukumam, jo stundu pirms tā sākuma pretinieka aviācija pamatīgi bombardēja mūsu artilērijas ugunspozī-cijas un smagie lielgabali intensīvi ap�audīja strēlnieku daļas. 119. divīzijas komandieris ģenerālmajors I. Gribovs lūdza, lai viņa da|as sedz no gaisa. Tūlīt tika dota pavēle 190. iznīcinātāju divīzijai (komandieris pulkvedis V. Fokins) laist, darbā savas eskadriļas un nepieļaut atkārtotu uzbrukumu mūsu karaspēkam. Lidotāji godam veica savu uzdevumu. Sevi�ķi izcēlās kapteinis V. Buzinovs, kur� pats notrieca divas pretinieka lidma�īnas, bet eskadriļa, kuru viņ� komandēja,� septiņas. Bez tam gaisā virs Madonas notrieca vēl piecus vācu bumbvedējus. Pārējie neizturēja mūsu spiedienu, bezmērķīgi atbrīvojās no saviem bumbu krājumiem un aizlidoja.

Lidotājus iznīcinātājus nomainīja 225. aviācijas triecien-divīzijas lidma�īnas, kuru komandieris bija pulkvedis V. Korpusovs. Uzlidojuma laikā satrieca vairākas artilērijas baterijas, sagrāva ienaidnieka atbalsta, novēro�anas un komandpunktus. Uzlidojumos stipri cieta arī pretinieka aizmugure, kur vāca spēkus iespējamam prettriecienam.

Neraugoties uz lieliem dzīvā spēka un tehnikas zaudējumiem, pretinieks mēģināja padzīt 119. gvardes divīzijas pulkus no ieņemtajām pozīcijām. Pēc uzbrukuma sīvā rakstura bija jūtams, ka hitlerie�u pavēlniecība liek visu uz vienas kārts. Tā labi saprata, ka, zaudējot Madonu, lielā mērā zaudēs kontroli pār visu Vidzemes augstieni.

Mūsu strēlnieku daļas izturējās vīri�ķīgi un aukstasinīgi. Nevienā sektorā vācie�iem neizdevās piespiest gvardus atkāpties. Nenoniecinot mūsu kājnieku varonību, es tomēr nosauktu 13. augusta kaujas par artilērijas kaujām. Sājā dienā artilēristi darbojās ne tikai aktīvi, bet, es teiktu, iespaidīgi. Par to liecina daudzas kauju epizodes. Minē�u tikai vienu � visraksturīgāko.

Kad vācie�i nāca pretuzbrukumā, viņus atturēja apak�pulkve�a A. Isajeva 589. vieglās artilērijas pulks. Bet tankiem izdevās ielauzties artilērijas ugunspozīcijās un izsist no ierindas vairākas apkalpes. Baterijas komandieris leitnants A. Djubko pats sa�āva divus tankus. Tomēr pretinieka kareivjiem izdevās iespiesties mūsu aizmugurē. To ieraudzījis, leitnants apbruņojās ar automātu un granātām un, pielaidis hitlerie�us tuvāk, atklāja nāvējo�u uguni. Ta�u ielenkuma loks sakļāvās. Grūtos apstākļos � lo�metēji bija sabojāti, trūka munīcijas � A. Djubko nolēma izsaukt visa diviziona artilērijas uguni uz sevi. Viņ� un vēl da�i kareivji no savas artilērijas ap�audes paslēpās grāvī�os un spraugās. Pretinieks atkāpās, ciezdams smagus zaudējumus.

Par vīri�ķību, drosmi un prasmīgu vadību �ajā kaujā,

par izcilību citās kaujas vecakajam leitnantam Anatolijam Djubko pie�ķīra Padomju Savienības Varoņa nosaukumu.

Atvairīju�as fa�istu pretuzbrukumus, 8. un 119. gvardes divīzija tajā pa�ā dienā � 13. augustā � uzsāka uzbrukumu Madonai. Pirmā e�elona pulkiem izdevās samērā drīz ielauzties pilsētas austrumu nomalē, kur mūsu artilērija un aviācija bija krietni paplucinājusi ienaidnieka aizsardzību. Daudz grūtāk bija iekļūt centrā. 343. gvardes pulks (komandieris � pulkvedis A. Sergijenko) padzina pretinieku no dzelzceļa stacijas un mēģināja tūlīt turpināt virzīties uz priek�u, bet bija spiests apstāties. Katru māju, katru ēku ieņēma ar kauju. Ielu krustojumos pretinieks bija nostādījis lauka lielgabalus un tankus un �āva uz mūsu gvardiem tie�ā tēmējumā.

Pilsētas dienvidu daļā cīnījās 341. gvardes strēlnieku pulks pulkve�a V. Tjurikova vadībā. �eit izcēlās ser�ants O. Deņisovs no 2. bataljona. Ar spēcīgu lo�metēja uguni viņ� piespieda vācie�u ķēdes nogulties. Pret mūsu aizsardzību vērsās pastiprināta ap�aude, un tās aizsegā kājnieku rota nāca pretuzbrukumā. Tad ser�ants Deņisovs ātri pārcēlās uz citu pozīciju, Jāva fa�istiem tuvoties un atklāja uguni. Ienaidnieks tika padzīts no �īs Madonas daļas.

Grūti klājās arī apak�pulkve�a M. Komarova 344. pulkam. Tas izvērsās no 341. pulka kreisā flanga, un tā bataljoniem vajadzēja apiet vācie�us no dienvidiem un ielenkt. Burtiski, da�as minūtes pēc �ī manevra sākuma vācie�i devās pretuzbrukumā, kuru pastiprināja lidma�īnas un tanki. Tos sagaidīja 589. vieglās artilērijas pulks, un pretuzbrukums apsīka ... Pamazām mūsu bataljoni virzījās uz priek�u, izdzenot ienaidnieka kājniekus no mājām.

Tikmēr 8. gvardes divīzija uzbruka Madonai no ziemeļiem. Arī �eit katru ielu, katru māju ieņēma ar kauju. Jau pilsētas tuvumā 19. gvardes pulks (komandieris � apak�pulkvedis I. Sap�ajevs, kas bija stājies kritu�ā I. Kurgan-ska vietā) uzdūrās labi nocietinātām pozīcijām un bija spiests apstāties. Vācie�i bija mīnēju�i pieeju tran�ejām. Tiklīdz mūsu kareivji mēģināja izrauties uz priek�u, mehānisms iedarbojās, mīna palēcās pusotra metra augstumā un sprāga kā �rapnelis. Kā vēlāk atklājās, katrā frontes kilometrā bija uzstādīti divi trīs tūksto�i tādu mīnu.

Tikai ar tanku palīdzību varēja izlauzties cauri mīnu aizsprostiem. 8. gvardes strēlnieku divīzijas komandieris ģenerālis A. Kuļe�ovs �im nolūkam pie�ķīra se�us tankus. Tie �noblietēja� mīnēto sektoru, un pa �īm ejām mūsu kājnieki devās uz priek�u.

Tā 119. un 8. gvardes divīzija kopīgā uzbrukumā 13. augustā atbrīvoja Madonu. Atkal pievēr�os tā laika apbalvo�anas ieteikumiem un uzmeklēju tos, kuros atainotas Madonas kauju epizodes ...

�1944. gada 13. augustā izlūku grupa b. Boiko vadībā ziemeļrietumos no Madonas... �ķērsoja lielceļu, uzspridzināja automa�īnu ar munīciju ...�

Tātad � Ivans Boiko. Trīsdesmit gadu vecs. Divas reizes bijis ievainots. Apbalvots ar Sarkanās Zvaigznes un III pakāpes Slavas ordeni, vairākām medaļām. Tiek izvirzīts apbalvo�anai ar I pakāpes Tēvijas kara ordeni. Iedziļinos apbalvo�anas ieteikuma sausajās rindās: kad notika izlūko�ana ar kauju, ser�ants Boiko pats veda grupu uzbrukumā, likvidēja divas lo�metēju ligzdas, saņēma gūstekni, iznīcināja vairākus hitlerie�us.

Jā, karavīra varoņdarbs aprakstīts paskopi. Bet ko lai dara � kauju steigā nebija laika iedziļināties sīkumos. Ta�u �īs lakoniskās rindas labi raksturo ser�anta izlūka drosmi.

14. augusta nogalē 7. gvardes korpuss bija atsviedis pretinieku 10 līdz 15 kilometrus uz rietumiem no Madonas, kreisajā flangā nonākot tie�ā saskarē ar 3. triecienarmijas 93. strēlnieku korpusa daļām, bet labajā � ar 15. gvardes strēlnieku korpusu.

Tajā pa�ā laikā 19. korpuss, iztīrījis Lubānas zemienes ziemeļrietumu daļas pla�os me�u rajonus, kreisajā flangā ieņēma Dzelzavas staciju, bet sadūrās ar ienaidnieka sīvu pretestību Gulbenes�Elstes�Jaungulbenes līnijā.

Sakarā ar ienaidnieka pretestības pieaugumu armijas turpmākais uzbrukums palēninājās. Mūsu daļas iepriek�ējās kaujās bija cietu�as lielus zaudējumus, artilērijai munīcija tuvojās beigām. Tanku nebija.

Sevi�ķi sīvu pretestību Avotiņu rajonā sastapa 7. gvardes divīzija, kas bija ievadīta kaujā no 7. gvardes strēlnieku korpusa otrā e�elona. 14. un 15. augustā pretinieks vērsa pret to daudz spēcīgu prettriecienu, kurus atbalstīja artilērija, tanki, pa�gājējas iekārtas �Ferdinand� un gandrīz nemitīgi aviācijas uzlidojumi. Veicot kaujas uzdevumu, lai aizsargātu vienu frontes sektoru, kas bija dziļi iespiedies pretinieka dislokācijā, 26. gvardes pulka 1. bataljona personālsastāvs kapteiņa P. Astapovska vadībā parādīja ārkārtīgu vīri�ķību un izturību. Vienā dienā gvardi atvairīja desmit prettriecienus, no rotas līdz bataljonam, nodarīja pretiniekam jūtamus zaudējumus.

Kapteini Astapovski �ajā kaujā divreiz ievainoja, bet viņ� turpināja vadīt bataljona darbību. Drosmīgi cīnījās bataljona partorgs leitnants P. Titovs un komsorgs leitnants

ill

V. Zerebcovs. Abi tika ievainoti, bet palika ierindā. Vada komandieris leitnants V. Petrovs, neraugoties uz spēcīgo pretinieka artilērijas un mīnmetēju uguni, aukstasinīgi un prasmīgi atvairīja uzbrukumus.

113 bataljona kareivji par vīri�ķību un izcilu izturību kaujās tika apbalvoti. No viņiem 35 cilvēki saņēma Sarkanās Zvaigznes ordeni, 15 � III pakāpes Slavas ordeni, 41 � medaļu �Par dro�sirdību�, 22 cilvēki saņēma citus valdības apbalvojumus. Bataljona komandieris kapteinis P. Astapov-skis kļuva par Sarkanā Karoga ordeņa kavalieri.¹

Starp citu, jāatzīmē, ka armijas Kara padome prasīja no komandieriem un politiskajiem darbiniekiem, lai katrs kareivis, kas izcēlies kaujās, saņemtu valdības apbalvojumu. Visnotaļ tika veicināta prakse apbalvot tie�i kaujas laukā.

... �etrdesmit pirmajā gadā D�uma Safarovs kļuva se�padsmit gadu vecs. Ne vienu reizi vien Ta�kentas puisis ieradās kara komisariātā ar lūgumu viņu nosūtīt uz fronti kā brīvprātīgo.

Tad beidzot Safarovu ar kara komisariāta un komjaunatnes rajona komitejas ceļazīmi nosūtīja uz mīnmetējnieku skolu. 1942. gada septembrī pie Staļingradas viņ� jau izgāja kaujas kristības. Kādā sīvā kaujā �āviņa �ķemba viņam ievainoja roku. Nācās ārstēties hospitālī. Pēc tam � atkal uz fronti: karstas kaujas pie Poltavas, Harkovas, Dņepras ...

Safarovs, jau apbalvots ar diviem Slavas ordeņiem, 10. gvardes armijas sastāvā (85. gvardes strēlnieku divīzijas 251. gvardes strēlnieku pulks) piedalījās vācu fa�istisko iebrucēju padzī�anā no Latvijas zemes. Uz visu mū�u viņam iespiedu�ās atmiņā kaujas Lubāna klānu un Madonas rajonā... Netālu no Cesvaines aiz pussagruvu�as ķieģeļu mājas, da�iem �ķūnī�iem un krūmiem bija paslēpu�ies ienaidnieka kājnieki. Artilēristi no Safarova apkalpes viņus pamanīja jau kaujas sākumā, ta�u vērsa ap�audi pret svarīgākiem mērķiem � ienaidnieka tankiem, neaiztiekot kājnieku grupu. Bet tā raidīja spēcīgu uguni, kavējot mūsu apak�vienības. Kritiskā brīdī artilēristi apgāja pretinieku un sāka to iznīcināt no aizmugures. Hitlerie�i apjuka, nometa iero�us, padevās gūstā. Par �o kauju visa apkalpe saņēma valdības apbalvojumus.

Madonas priek�pilsētā artilēristiem vajadzēja izturēt jaunu cīniņu ar ienaidnieku.

36 tanku atbalstīti, hitlerie�i uzsāka niknu pretuzbrukumu mūsu uzbrūko�ajam karaspēkam. Kad fa�istu ma�ī-

nas tuvojās pilsētas nomalei, Safarova apkalpe, kas darbojās baterijas sastāvā, atklāja uz tām uguni. Pēc da�iem �āvieniem divi tanki aizdegās. Atklājis mūsu artilēristu pozīcijas, pretinieks savukārt sāka tās ap�audīt.

Ienaidnieka tanki mēģināja apiet artilēristu pozīcijas un uzbrukt tām no aizmugures. Safarovs pavēlēja pagriezt lielgabalu, to pa�u darīja ari citas apkalpes. Mūsu gvardu sadursme ar fa�istu tankiem turpinājās. Cits pēc cita izgāja no ierindas trīs lielgabali... Pie ceturtā bija palicis dzīvs tikai star�ina Safarovs. �ajā brīdi artilēristu ugunslīnijā parādījās pulka komandieris pulkvedis P. Kadomskis. Viņ� un Safarovs ar trāpīgu uguni sa�āva vēl vairākus tankus.

Kad uzbrukums bija atsists un atliku�ie ienaidnieka tanki pagriezās atpakaļ, star�ina Safarovs zaudēja samaņu ... Kara hospitālī viņam pasniedza I pakāpes Slavas ordeni.

Augusta otrajā pusē 10. gvardes armijas karaspēks ar grūtām kaujām pavirzījās vēl 10�15 km uz priek�u un nonāca līdz līnijai Cesvaine�Liezere�Cirsti, aptverot no dienvidiem pretinieka grupējumu ziemeļrietumos no Cesvaines.

3. REZULTĀTI UN PERSPEKTĪVAS

1944. gada vasaras mēne�i nesa Padomju Armijai lielus panākumus. Sekmīgi beidzās 1. Baltijas frontes un trīs Baltkrievijas frontu Baltkrievijas uzbrukuma operācija un 1. Ukrainas frontes Ļvovas�Sandomiras operācija. To gaitā tika sagrauti divi pretinieka stratēģiskie grupējumi � armiju grupas �Centrs� un �Ziemeļukraina�. Sarkanā Armija bija nonākusi pie Austrumprūsijas, Vislas upes,. Karpatu priek�kalnēs.

Baltijas virzienā padomju karaspēks augusta beigās atradās līnijā uz ziemeļrietumiem no Tartu, austrumos no Gulbenes, Ērgļiem, Pļaviņām.¹ 10. gvardes armijas vienības tolaik atradās 90 kilometrus no Rīgas.

Dienvidos no Daugavas 1. Baltijas frontes karaspēks bija sasniedzis Tukuma rajonu, pārgrie�ot sauszemes komunikācijas, kas armiju grupu �Nord� savienoja ar Austrumprū-siju. Hitlerie�u pavēlniecība bija sakoncentrējusi pret 1. Baltijas frontes pārrāvuma vietu apmēram 12 kājnieku un tanku divīzijas un 16. augustā rietumos no Rīgas un rietumos no> �auļiem deva prettriecienu. Niknās kaujās pretiniekam izdevās atspiest mūsu karaspēku no Rīgas jūras lī�a piekras-

tes un atjaunot armiju grupas �Nord� sakarus ar Austrum-prūsiju. Augusta beigās 1. Baltijas frontes armijas karoja rietumos no Krustpils, Bauskas, Jelgavas, Dobeles, �auļiem.

Fa�istu pavēlniecība, ņemot vērā Baltijas lielo politisko, -ekonomisko un stratēģisko nozīmi, centās to noturēt, nerēķinoties ar zaudējumiem. Igaunijā, Latvijā un it īpa�i Rīgas tuvākajā un tālākajā apkaimē veica pla�us aizsardzības līniju būvdarbus, apdzīvotās vietas pielāgoja loka aizsardzībai, mūsu karaspēka uzbrukuma ceļos cēla visda�ādākās in�enierbūves.

Augustā no Vācijas un citiem frontes sektoriem uz Baltiju pārsvieda trīs divīzijas⁵⁹ un vairākus atsevi�ķos tanku bataljonus, kuros bija �Tiger� tipa tanki. Divīzijās, kas �eit darbojās, bija ievērojami papildināts personālsastāvs, mobilizējot vecākus cilvēkus un nepilngadīgos, sa�aurinot -aizmugures daļas un iestādes, piekomandējot lidlauku apkalpes kareivjus un daļēji � kareivjus no jūras flotes apkalpēm. Katras kājnieku divīzijas sastāvs bija palielināts līdz 8 tūksto�iem cilvēku.⁶⁰

Visam karaspēka personālsastāvam vairākkārt lika parakstīties zem Hitlera aicinājumiem un pavēlēm, kurās bija prasīts cīnīties par katru pēdu zemes. Hitlers solīja tuvākajā laika mainīt stāvokli frontē, pielietojot jaunu �slepeno� ieroci. Septembra beigās kādā aicinājumā armiju grupas �Nord� kareivjiem viņ� paziņoja, ka ne vēlāk kā 1944. gada novembrī Anglija un Krievija bū�ot satriektas pī�ļos. Savu paveļu nobeiguma daļā Hitlers par Baltijas noturē�anu solīja balvas, atvaļinājumus, ārpuskārtas paaugstinājumus. Tiem, kas patvaļīgi atstās pozīcijas, draudēja ar no�au�anu.

Latvijas okupētās daļas iedzīvotāju vidū nacistu virsotne ar da�ādu atkritēju nacionālistu aktīvu palīdzību veica nekrietnu propagandu, izplatīja nejēdzīgus un ļaunprātīgus izdomājumus par Sarkano Armiju un padomju varu. Pastiprinājās represijas pret vietējiem iedzīvotājiem, simtiem cilvēku ar varu mobilizēja hitleriskajā armijā. Mierīgos iedzīvotājus, draudot ar no�au�anu, ar kuģiem sūtīja uz Vāciju.

Ar represijām, melīgiem solījumiem un ļaunprātīgu propagandu fa�istiskā vadība visādi centās celt sava karaspēka krasi saplaku�o morālo garu, palielināt tā kaujasspējas.

Ideoloģisko apstrādi fa�istu pavēlniecība pastiprināja ar visu materiālo līdzekļu mobilizāciju. Gatavodamies aizsargāt Rīgu un citas stratēģiskā ziņā svarīgas līnijas, pretinieks savlaicīgi izbūvēja pla�u aizsardzības sistēmu. Pret 2. Baltijas fronti 90 km dziļumā atradās �etras aizsardzības līnijas: �Valka�, �Cēsis�, �Sigulda� un Rīgas pilsētas loks. Katra līnija sastāvēja no vienas vai divām joslām, tās savukārt ietvēra divas trīs pozīcijas ar pilna profila tran�ejām, kuras sedza mīnu lauki un aizsprosti.

1944. gada 29. augustā Augstākā Virspavēlnieka Mītne, izstudējusi frontu un savu vietējo pārstāvju priek�likumus, pieņēma lēmumu par Baltijas stratēģisko uzbrukuma operāciju, kurā vajadzēja piedalīties �etrām frontēm � Ļeņin-gradas, 3., 2. un 1. Baltijas frontei, kā arī ar diviem Sarkanā Karoga ordeņiem apbalvotās Baltijas flotes kuģiem un aviācijai.

Kopumā operācijas iecere bija �āda: 1. Baltijas frontes karaspēkam ar trieciengrupējumu savā labajā spārnā vajadzēja uzbrukt Rīgai no dienvidaustrumiem, iziet Rīgas jūras lī�a piekrastē un pārgriezt pretinieka Baltijas grupējumam atkāp�anās ceļus Austrumprūsijas virziena. 3. un 2. Baltijas fronte uzbruka Rīgas virzienā no ziemeļaustrumiem un austrumiem, lai sa�ķeltu armiju grupas �Nord� galvenos spēkus. Ļeņingradas frontei kopā ar Baltijas floti vajadzēja uzbrukt Tallinas virzienā un sakaut ienaidnieka grupējumu Igaunijā.⁶¹

Tai pa�ā dienā Mītne deva direktīvas frontēm. 2. Baltijas fronte saņēma uzdevumu: uzbrūkot Rīgai no austrumiem, sagraut pretinieku joslā uz ziemeļiem no Daugavas un sadarbībā ar 1. un 3. Baltijas fronti ieņemt Rīgu.

Galveno triecienu fronte deva savas operatīvās ierindas centrā ar 42. un 3. triecienarmijas spēkiem. 10. gvardes armijai vajadzēja iet uzbrukumā frontes labajā spārnā Dzērbenes virzienā. �is trieciens ļāva izmantot armijas operatīvā stāvokļa priek�rocības, lai sadarbībā ar 3. Baltijas frontes 54. armiju, kas uzbruka Smiltenes virzienā, ielenktu un iznīcinātu pretinieka grupējumu ziemeļrietumos no Cesvaines.⁶²

Frontes pavēlnieks direktīvā par operācijas sagatavo�anu izvirzīja armijai uzdevumu � dot galveno triecienu kreisajā flangā ar operatīvo izkārtojumu divos e�elonos. Bez tam panākumu attīstī�anai bija pavēlēts sagatavot vienu ar

artilēriju, tankiem un in�enierdaļām pastiprinātu strēlnieku divīziju kā armijas mobilo grupu. Visas pastiprinājuma artilērijas daļas, kas agrāk darbojās kopā ar armiju, izņemot 13. mīnmetēju brigādes pulku un reaktīvās artilērijas pulku, tika paredzētas frontes galvenā grupējuma darbības nodro�inā�anai. 10. gvardes armijai vajadzēja sagatavot un realizēt operāciju galvenokārt ar saviem spēkiem un līdzekļiem. Bet seg�anai no gaisa līdztekus armijas zenītartilērijas pulkam mums bija 14. zenītartilērijas divīzija pulkve�a A. Vas-jutas vadībā.

Jau iepriek�ējās kaujās Madonas augstienēs visu rangu mūsu �tābi bija pamatīgi izpētīju�i apvidu, pretinieka grupējuma spēkus, tā darbības īpatnības un aizsardzības raksturu.

Ienaidnieka aizsardzības pārrau�anai bija izraudzīts piecus kilometrus gar� frontes sektors starp Briņģiem un Pel-neniem. �eit izvērsās mūsu 7. gvardes strēlnieku korpuss <8. gvardes divīzija � pirmajā, 119. gvardes divīzija �-otraja e�elona) un 19. gvardes korpuss ar 22. un 56. gvardes divīziju pirmajā un 65. gvardes divīziju otrajā e�elonā.

Otrajā e�elonā atradās 15. gvardes korpuss (30. un 85. gvardes divīzija). Armijas mobilās grupas sastāvā netupa 15. korpusa 29. gvardes divīzija, kā arī tanku un artilērijas pastiprinājums.

Armijas labajā flangā bija paredzēta aizsardzība 60 km platuma ar 7. gvardes, 37. strēlnieku divīzijas un 118. nocietinātā rajona spēkiem. Bez tam �eit iekļāva armijas apvienoto vienību, kuras komandieris bija armijas kaujas sagatavo�anas nodaļas priek�nieks pulkvedis F. Petjajevs.

Sākās gatavo�anās uzbrukumam.

Pirmā e�elona strēlnieku pulkus pēc kārtas atvilka rezervē, un tie apguva galvenokārt uzbrukuma kauju apmācības programmu.

Tajā pa�ā laikā pastiprināti remontēja kaujas un transporta tehniku, pieveda materiālus un tehniskos līdzekļus, munīciju, degvielu un smērvielas.

Jūlija un augusta kaujas bija smagas. Armijas daļas bija cietu�as lielus zaudējumus.

Gan kara gados, gan pēc tā man ne vienu reizi vien nācies dzirdēt, ka da�ādu pakāpju un amatu komandieri da�kārt pieļāvu�i neattaisnoti lielus upurus, lai sasniegtu nenozīmīgus mērķus. Turklāt viņi it kā vadīju�ies pēc pazīstamā likuma �Mērķis attaisno līdzekļus�. Ko es varu atbildēt uz to? Teikt, ka upuri vienmēr bija attaisnoti, nozīmētu kritu�o piemiņas zaimo�anu, zaimo�anu pret atraitnēm, to miru�o karavīru mātēm un tēviem, kuru dēli neatgriezās mājās. Bet jāņem vērā arī tas, ka cilvēki gāja bojā apstākļos, ko diktēja kā kara raksturs kopumā, tā arī atsevi�ķas kaujas. Mēs, kadru karavīri, labāk par citiem saprotam vienkār�o patiesību, ka armijas (vai atsevi�ķas apak�vienības) neuzvara-mība pirmām kārtām sakņojas kareivja tie�ā, pastāvīgā nepiecie�amībā iet kaujā un atdot savu dzīvību uzvaras labad. Cita ceļa karā nav. So nepiecie�amību dziļi apzinājās un tikpat dziļi juta panfilovie�i, kas paziņoja: �Ne soli atpakaļ! Aiz mums Maskava!�, staļingradie�i: �Aiz Volgas zemes nav!� Vai tad Aleksandrs Matrosovs gāja bojā veltīgi? Vai tas Nezināmais Kareivis, kas atdusas pie Kremļa sienas, nepārstāv 20 miljonu cilvēku dzīvības, kuras mums atņēma kar�? Un kāda �o miljonu daļa bija tikai �līdzeklis�, lai uzvarētu visas tautas cīņā? Kas un kad atbildēs uz to? ...

Atcerieties vīri�ķīgo un lepno aicinājumu: �Labāk mirt stāvus nekā dzīvot uz ceļiem!� Konstantīns Simonovs rakstīja, ka �im aicinājumam piemīt spēks tikai tad, kad ikviens cilvēks, kas to izrunā, uztver �os vārdus nevis kā vispārēju lozungu, bet kā savu personisko lēmumu, kas nepiecie�amības gadījumā nozīmē nevis sve�as, bet savas dzīvības upuri.

Kareivis Almuhs Majamarovs nerēķinājās ar savu dzīvību. Viņ� kļuva par varoni, visu trīs Slavas ordeņa pakāpju kavalieri. Trīs ordeņi � trīs varoņdarbi. Bet Almuha Maja-marova kauju ceļā bija daudz vairāk varoņdarbu. Es pastāstī�u tikai par tiem, kas izpelnījās augsto atzinību par karavīra vīri�ķību. Pirmo Slavas ordeni viņ� izpelnījas kaujā, kad 7. gvardes divīzija 1943. gada janvārī�februārī piedalījās Novosokoļņiku operācijā. Kaujā par Novosokoļņiku�Ma-jevas dzelzceļa iecirkni Almuhs Majamarovs gāja uzbrucēju pirmajā ķēdē. Piepe�i no flanga sāka �aut ienaidnieka lo�metējs. Slepeni piezadzies pie �ī ugunspunkta, Almuhs Majamarovs to apklusināja ar granātām. Rota varēja virzīties tālāk.

Pēc da�ām dienām Almuhu Majamarovu smagi ievainoja, bet viņ� neatstāja kaujas lauku. �etras stundas viņ� kopā ar biedriem atvairīja ienaidnieka pretuzbrukumus.

Otrs Slavas ordenis parādījās pie gvarda krūtīm pēc kaujām Vidzemes augstienēs. Varonība, drosme, vīri�ķība � �ie vārdi tikai zināmā mērā raksturo viņa rīcību. Ik mirkli riskējot ar dzīvību, kareivis ne tikai izpildīja savu karavīra pienākumu, bet centās cīnīties ar pilnīgu spēku atdevi. Viņ� bija piemērs mazāk pieredzēju�iem kareivjiem.

Karstajās kaujās par Auci Almuhs Majamarovs parādīja sevi no vislabākās puses un tika apbalvots ar I pakāpes Slavas ordeni.

Almuhs Majamarovs (un tādu karavīru mūsu 10. armijā bija' daudz) ar savu rīcību kaujās pierādīja, ka nepiecie�amības gadījumā viņ� varētu ziedot arī savu dzīvību.

Grāmatā �Mazā zeme� Leonīds Bre�ņevs uzsver, ka Mazās zemes aizstāvju izturība bija partijas politiskā darba rezultāts. �Ar ko izmērīt un kā novērtēt politiskā vadītāja darbību frontē?� L. Bre�ņevs raksta. �Snaiperis iznīcinājis desmit hitlerie�us � gods un slava viņam. Rota atvairījusī uzbrukumu, nosargājusi savu robe�līniju � gods un slava rotas komandierim un tās kareivjiem. Divīzija salauzusi ienaidnieka aizsardzību, atbrīvojusi apdzīvotu vietu � komandiera vārds tiek atzīmēts Augstākā Virspavēlnieka pa-pavēlē. Ta�u lieli nopelni ir arī politiskajam darbiniekam, kas idejiski apbruņojis karavīrus, stiprinājis viņos lielās mīlestības jūtas pret Dzimteni, iedvesis ticību saviem spēkiem, iedvesmojis varoņdarbiem.

īsts politiskais darbinieks armijā ir cilvēks, ap kuru alla� grupējas (audis, viņ� vislabāk zina viņu noskaņojumu, vajadzības, cerības, sapņus, viņ� aicina tos uz pa�uzupurē�anos, uz varoņdarbu. Un, ja ņemam vērā, ka karaspēka cīņas gars alla� atzīts par ļoti svarīgu karaspēka izturības faktoru, tad jāatzīst, ka tie�i politiskajam darbiniekam kara gados tika uzticēts visasākais ierocis. Viņ� norūdīja karavīru dvēseles un sirdis, bez tā uzvaru mums nebūtu nesu�i ne tanki, ne lielgabali, ne lidma�īnas.�⁶³

Protams, arī mūsu 10. armijā lielu ievērību pievērsa politiskajam darbam. Mēs labi sapratām, ka kara ikdienai piemīt tādas īpa�ības un īpatnības, par kurām ar pilnīgu ticamību, precizitāti, ja vajadzīgs � arī asumu var pastāstīt tie�i politiskais darbinieks. Viņ� ta�u vienmēr bija blakus kareivjiem, viņ� atrada vienīgos vajadzīgos, galvenos vārdus gan mītiņā, gan pusaizbērtā, ienaidnieka tanku kāpurķē�u izpostītā kājnieku tran�ejā. Viņ� bija karavīrs, kas nemitīgi izpildīja partijas uzdevumus, starp kuriem vissvarīgākais bija � pirmajam celties uzbrukumā.

Mūsu 10. gvardes armijas politisko nodaļu kop� tās noorganizē�anas brī�a līdz kara beigām vadīja pulkvedis Nikolajs Ov�iņņikovs. Viņ� bija jauns � tolaik ne vairāk par trīsdesmit gadiem, ieguvis labu sagatavotību gan V. I. Ļeņina Kara politiskajā akadēmijā, gan praksē, tāpēc lieliski zināja savu darbu un mīlēja to. Un �o mīlestību uz izraudzīto politiskā darbinieka profesiju apbrīnojami smalki, nemanāmi iemiesoja savā attieksmē pret cilvēkiem. Tiku redzējis Nikolaju Ov�iņņikovu visda�ādākajos apstākļos � gan kaujas karstumā, kad nav ne mirkļa laika, kad savlaicīgi pateikts, precīzs vārds da�kārt iz�ķīra daudzu likteni, gan relatīva klusuma brī�os, kad bija iespējams padomāt, apsvērt, nospraust savu pakļauto tālākās darbības plānu. Bet pulkvedis Ov�iņņikovs nekad nepieņēma pārsteidzīgu lēmumu. Viņ� vienmēr zināja, kā jārīkojas, un �ī precīzā zinā�ana �visneprecīzākajā� zinātnē � zinātnē par cilvēka rīcību � ļāva Nikolajam Ov�iņņikovam dro�i pieņemt lēmumu. Un vēl viena ļoti svarīga �ī cilvēka īpa�ība � labvēlība. Nē, viņ� nebija �labiņ��, bet � labvēlīgs, tas ir, iejūtīgs un atsaucīgs.

Nikolajs Ov�iņņikovs un citi mūsu politiskie darbinieki atrada pareizo toni darbā ar cilvēkiem, tāpēc baudīja lielu autoritāti kareivju vidū. Sī autoritāte izrietēja ne tikai no viena vai otra politiskās nodaļas darbinieka, politiskā vadītāja vai komsorga dienesta stāvokļa, bet it kā radās pati no sevis: kareivji zināja, ka vajadzīgajā brīdī tas, kas viņus aicinājis turēties līdz nāvei, pats vienmēr būs blakus, pirmais ies uzbrukumā. Personiskais piemērs visur � tāds bija katra mūsu politiskā darbinieka dzīves likums.

Arī korpusu politiskās nodaļas bija nokomplektētas ar labiem darbiniekiem. Vislabāko raksturojumu pelna, piemēram, 7. gvardes korpusa politiskās nodaļas priek�nieks pulkvedis D. �er�ins, 15. korpusa � pulkvedis A. Plotnikovs, 19. korpusa � pulkvedis P. S�erbina.

Visu �pakāpju� politisko nodaļu darbinieki rīkoja polit-īnformācijas, organizēja referātus un konferences par aktuāliem mūsu kara dzīves jautājumiem, praktizēja labāko izlūku, snaiperu, sakarnieku un citu sava amata meistaru tik�anos. Un armijas politiskajā nodaļā, korpusos, divīzijās un pulkos visiem līdzekļiem pilnīgoja masu pasākumus, centās ne vien papla�ināt to loku, bet arī paaugstināt idejiski politisko iedarbību uz personālsastāvu. Un neaprobe�ojās tikai ar masu darbu vien. Ārkārtīgi liela nozīme bija politiskā darbinieka, komunista, aģitatora sirsnīgai sarunai ar kareivi. Domāju, ka individuālais darbs ar jaunajiem nav zaudējis savu nozīmi arī mūsu dienās, it īpa�i attiecībā uz jauno kareivju raksturu veido�anu.

Arī toreiz, 1944. gada vasarā un rudenī, lielu uzmanību pievērsa jauno kareivju audzinā�anai padomju gvardes kaujiniecisko tradīciju garā, viņu pulkabiedru un armijas veterānu varoņdarbu un pieredzes propagandai. Pla�i propagandēja frontes Kara padomes aicinājumu karavīriem. Tajā bija augsti novērtēta 10. gvardes armijas kauju darbība. Kara padome aicināja visu frontes karaspēka personālsastāvu līdzināties Lubāna pārgājiena varoņiem. �Mums ir viens mērķis,� bija teikts aicinājumā, �drīzāk sasniegt Rīgas jūras lī�a krastu, iedzīt fa�istiskos ne�ķīsteņus jūrā, iztīrīt Padomju Latviju no vācu iebrucējiem.�⁶⁴

Gvardi, atbildot uz aicinājumu, apliecināja: �Visus savus spēkus, visu uzkrāto kaujas pieredzi liksim lietā, lai drīzāk, sagrautu ienaidnieku Baltijā.� 119. gvardes divīzijas 341. gvardes strēlnieku pulka 1. bataljona ierindnieks N. Morgunovs bataljona kopsapulcē teica: �Man bija tā laime strādāt Staļingradā un cīnīties par to. Un pēc tā, ko es tur redzēju,, mani nekas neapturēs: Staļingradas varoņi sauc mani uz priek�u.�⁶⁵

Armijas karaspēkā plecu pie pleca cīnījās krievi, ukraiņi,, baltkrievi, karavīri no Aizkaukāza un Vidusāzijas republikām. Daudz kareivju un ser�antu bija no Vidusāzijas. Politiskajam darbam ar viņiem bija izraudzīti vislabāk sagatavotie un izglītotākie komunisti, komjaunie�i un bezpartejiskie, kas labi zināja nacionālo un krievu valodu. Armiju un vienību politiskās nodaļas izdeva atgādnes, rekomendācijas, lapiņas, da�kārt arī divizionu laikrakstus viņu dzimtajās valodās. Tas viss veicināja nacionālo republiku kareivju drīzāku iekļau�anos kara dzīves ritmā, nostiprināja un saliedēja apak�vienības un daļas vienotos kaujinieku kolektīvos.

Personālsastāva audzinā�anas darba uzlabo�anā liela nozīme bija armijas politiskās nodaļas organizētajiem semināriem, kuros piedalījās bataljonu komandieru vietnieki politiskajā darbā, bataljonu un rotu partijas un komjaunatnes organizāciju sekretāri. Sie komunisti un komjaunie�i pastāvīgi atradās kopā ar kareivjiem, un gaidāmajā operācijā viņiem vajadzēja veikt visatbildīgākos uzdevumus. Partijas sapulcēs, semināros uzstājās frontes �tāba virsnieki, korpusu un divīziju komandieri, speciālisti no pastiprinājuma un citām daļām.

Arī man vajadzēja uzstāties vairākos semināros. Es centos uzsvērt kaujas un revolucionāro tradīciju kontinuitāti Padomju Armijā. Tā kā mēs karojām Latvijas zemē, atcerējos daudzus slavenus latvie�u tautas dēlus, mūsu armijas izcilos karavadoņus � Jāni Fabriciusu, Jukumu Vācieti, Voldemāru Aziņu, Jāni Judiņu. Daudzus no �iem leģendārajiem cilvēkiem es pazinu personiski. Toreiz es runāju arī par to, ka tagad mūsu 2. Baltijas frontē drosmīgi cīnās latvie�u sarkano strēlnieku dēli, ka 130. latvie�u strēlnieku korpuss godam piedalās visgrūtākajās kaujās.

Protams, �ajos semināros man vajadzēja apgaismot ari glu�i praktiskus uzdevumus, kas bija jāveic 10. gvardes armijai. Kareivji saka: �No aug�as viss redzams.� Saprotu, ika �iem vārdiem piemīt sarkastiska nokrāsa. Bet tajos ir ari liela jēga. Es centos panākt, lai daudz ko no tā, ko �no augo�as� saskatīja armijas pavēlnieks, redzētu ari divīziju, pulku, bataljonu komandieri un līdz ar viņiem � ikviens kareivis. No personiskās pieredzes man bija skaidrs, ka kareivim nekas nav nepatīkamāks par neziņu. Ir |oti slikti, kad nezini, kas stāv priek�ā, ar kādām grūtībām būs jāsastopas, kādi ir pretinieka spēki un kas �auj ar lo�metēju no tās tur augstienes ...

Man ziņoja, ka pēc semināriem darbs apak�vienībās kļuvis iedarbīgāks un mērķtiecīgāks. Tā, piemēram, 8. gvardes �divīzijas 30. gvardes pulka 1. bataljona partorgs kapteinis J. Rojs laikā, kad notika gatavo�anās uzbrukumam, sarīkoja vairākus pasākumus. To vidū svarīga vieta piederēja partijas sapulcei, kurā bataljona komandieris kapteinis I. Haļi-movs ziņoja par bataljona uzdevumiem gaidāmajā uzbrukumā. Sapulcē nolēma palīdzēt komandieriem izskaidrot katram kareivim kaujas uzdevumu individuālu pārrunu ceļā. Bez tam visi komunisti saņēma konkrētus kaujas uzdevumus. Bataljona partijas biroja locekļiem ser�antam V. Iva-riovam un jefreitoram M. Andrejevam vajadzēja �vest līdzi triecienā jaunos cīnītājus�. Līdzīgi uzdevumi bija. arī divīzijas veterāniem star�inam A. Kļeminam un ser�antam V. Berbisevam.¹

Uzbrukuma gaitā karaspēkam vajadzēja pārvarēt visaugstāko Latvijas daļu � Vidzemes centrālo augstieni. So pauguraino apvidu �ķērsoja daudzas upes, strauti, ezeri, purvainas ieplakas. Tāpēc uzbrukuma panākumi bija atkarīgi no savlaicīgas in�eniersagatavo�anās, no tā, vai karaspēks būs apmācīts ātri pārvarēt ūdens �ķēr�ļus, no prasmīgas vietējo līdzekļu izmanto�anas, kā arī rūpīgas apvidus izlūko�anas organizācijas. Visi �ie jautājumi prasīja visu pakāpju komandieru, �tābu un politisko orgānu īpa�u uzmanību.

Toreiz, pirms iz�ķiro�ā izrāviena uz Rīgu, tika patērēts ne mazums pūliņu karaspēka kaujasspējas pastiprinā�anai. Armijas joslā turpināja aktīvi darboties daļas, kas atradās tie�ā saskarē ar pretinieku. Gan mūsu karaspēks, gan pretinieka daļas veica izlūko�anu novērojot, izsūtot izlūku grupas, atsevi�ķos gadījumos � arī ar kauju.

Naktīs, bet tur, kur apvidus atjāva, arī dienā pirmā e�elona divīziju izejas pozīcijās intensīvi ierīkoja tran�ejas, satiksmes ejas, slēpņus, ugunspozīcijas.

Bie�i vien ir ļoti grūti panākt, lai pretinieka izlūko�ana* neatklātu liela uzbrukuma gatavo�anu. Neslēp�u, ka, gatavojot Rīgas uzbrukuma operāciju, frontes pavēlniecība, �tabs_ un zemākās instances nespēja nodro�ināt pienācīgu maskē�anās disciplīnu. Tas pretiniekam deva iespēju da�as dienas pirms operācijas sākuma uzzināt par tās gatavo�anu un veikt pretpasākumus.

Naktī uz 12. septembri pretinieks, baidīdamies, ka tā grupējumu, kas bija izvirzīts ziemeļrietumos no Cesvaines, var at�ķelt un ielenkt, sāka atkāpties, papriek� tie�i no Cesvaines rajona, bet turpmākajās dienās � visā frontes sektora, no Gulbenes līdz Ine�a ezeram. Labā flanga vienības sāka vajā�anu, pārvarot mīnu laukus un ienaidnieka sedzo�o daļu uguns pretestību. Pretinieks, saīsinot frontes līniju, pārgrupēja da�as vairāk kaujasspējīgās divīzijas uz 42., 3. triecienarmijas un 22. armijas joslu, tas ir, frontes galvenā trieciena virzienā. Tajā pa�ā laikā 126. Reinas-Vest-fāles kājnieku divīzija, pastiprināta ar 502. atsevi�ķā tanku bataljona 40 tankiem �Tiger�, ieņēma aizsardzības sektoru, kur 19. gvardes strēlnieku korpuss gatavojās uzbrukumam, bet 122. kājnieku divīzija nomainīja apsardzes un policijas daļas pretī 7. gvardes strēlnieku korpusa 8. gvardes divīzijai. Tādējādi 10. gvardes armijas 19. gvardes korpusa 22. un 56. gvardes divīzijas un 7. gvardes korpusa 8. gvardes divīzijas uzbrukuma virzienā pretinieka aizsardzības pirmajā e�elonā blīvā grupējumā atradās divu labi nokomplektētu kājnieku divīziju daļas, kurās kopā ar pastiprinājuma apak�nodaļām bija ap 30 tūksto�iem cilvēku, apmēram 340 lielgabalu un mīnmetēju, 20 triecienlielgabalu, 40 tanku.

Mūsu izlūko�ana savlaicīgi neatklāja pretinieka pasākumus. Tāpēc uzbrukuma operācija Rīgai sākās visai sare�ģītos apstākļos. ⁶⁶

14 DIENAS SEPTEMBRĪ

14. septembra rītā 8., 22. un 56. gvardes strēlnieku divīzijas daļas ieņēma izejas stāvokli pirmajā e�elonā. Viss pārējais karaspēks, kas bija paredzēts panākumu attīstī�anai, koncentrējās tam norādītajos rajonos.

Nezinu, varbūt �ī sajūta mani pārņēma vēlāk, vai, atcerēdamies to rudens rītu, es tikai tagad to �izdomāju� ... Bet torīt valdīja ārkārtīgs klusums. Tāds mēdz būt tikai mierīga, klusa me�a, kad daba sastingst, lai lēnam nopūstos ...

Tādēļ mūsu lielgabalu zalves atskanēja kā pērkona grāvieni. Nelielā sektorā � piecos kilometros � bija koncentrēta pirmā e�elona divīziju artilērija, visa armijas artilērija, 13. mīnmetēju brigādes pulks, reaktīvās artilērijas pulks, kā arī korpusu otro e�elonu un armijas mobilās grupas artilērija. Kopumā tas sastādīja 354 lielgabalus un mīnmetējus un 30 reaktīvās iekārtas (ap 70 lielgabalu un mīnmetēju uz vienu pārrāvuma sektora kilometru). Lielākos munīcijas resursus fronte iedalīja 42. un 3. triecienarmijai, kas uzbruka galvenajā virzienā, bet arī �ajās armijās nebija vairāk kā viens munīcijas kaujas komplekts. 10. gvardes armijas artilērijas rīcībā sagatavo�anas ugunij un visai pirmajai kaujas dienai bija tikai 0,6�0,7 �āviņu un mīnu kaujas komplekti.

Tāpēc īpa�u nozīmi ieguva strēlnieku apak�vienību rīcības ātrums un prasmīga savu ugunslīdzekļu izlieto�ana.

Pirms uzbrukuma in�enierdaļas iztīrīja ejas pretinieka mīnu aizsprostos. Drosmīgie sapieri parādīja lielu vīri�ķību un māku. 56. gvardes divīzijas sapieru nodaļa rotas partijas organizācijas sekretāra vecākā ser�anta I. Tarhanova vadībā, atmīnējot ejas, saskārās ar nepazīstamu mīnu sistēmu. Kā zināms, sapieris kļūdās tikai vienu reizi mū�ā. Tarha-novs nekļūdījās. Viņ� izpētīja ienaidnieka mīnu un tūlīt iepazīstināja savus apak�niekus ar tās uzbūvi. Sapieri bez starpgadījumiem padarīja nekaitīgas 64 mīnas.⁶⁷

14. septembrī pulksten 10 kājnieki devās uzbrukumā. Pretinieka pirmā pozīcija 8. un 22. gvardes strēlnieku divīzijas joslā atradās aiz Ogres upes, tās aug�tecē. In�enierkara-spēks nodro�ināja kājniekiem un tankiem pirmo izrāvienu, ierīkoja pārceltuvi artilērijai.

19. gvardes strēlnieku korpusa 96. gvardes sapieru bataljona sapieri kapteiņa F. Belousova vadībā, neraugoties uz pretinieka ap�audi,� ātri uzbūvēja tiltu pār Ogres upi 22. gvardes divīzijas sektorā. �eit īpa�i izcēlās komunisti � ser�anti J. Kornei�uks, A. Novosjolovs, I. Golovins, T. Lap-�ins, ierindnieks A. Zolotarjovs. Divīzijas komandieris pulkvedis V. Morozovs izteica pateicību visam sapieru rotas personālsastāvam, kas būvēja tiltu.⁶⁸

Kauju gaitā visu uzbrukuma dalībnieku daļu personālsastāvs parādīja masu varonību.

8. gvardes divīzijas 30. gvardes pulka uzbrukuma laikā Ogres zieme|u krastā pretinieks atklāja pret tre�o rotu spēcīgu lo�metējuguni no trim dzotiem. Leitnants L. Lukins pielīda pie viena un iemeta tajā granātas. Pārējos divus apklusināja viņa vada vīri. Liela hitlerie�u grupa metās palīgā saviem lo�metējniekiem. Cīniņā gvardi iznīcināja deviņus ienaidnieka kareivjus.⁶⁹

Se�us tā pa�a pulka gvardus ar rotas komsorgu jaunāka ser�antu V. Maisuradzi priek�galā, virzoties uz ienaidnieka pozīcijām, ap�audīja pretinieks, un tie bija spiesti mesties guļus. No birzes pie viņiem steidzās divdesmit ienaidnieka kareivju. Maisuradze pavēlēja nekavējoties ieņemt tuvāka ierakumu. Ierindnieks V. Palamar�uks ar granātu iznīcināja hitlerie�us, kas atradās ierakumā, ar rokas lo�metēju ap�audīja uzbrūko�o grupu un piespieda to pie zemes. Tādējādi viņ� palīdzēja biedriem ieņemt ierakumu un organizēt tajā aizsardzību. Gvardi divas stundas līdz savu apak�vienību pienāk�anai atvairīja pretinieka uzbrukumus.⁷⁰

22. gvardes strēlnieku divīzijas sapieru bataljona rotas komsorgs, izlūko�anas nodaļas komandieris ser�ants P. Morozovs kopā ar ierindnieku V. Dubrovinu Ogres ziemeļu krastā iespiedās pretinieka aizsardzības dziļumā. Gvardi iznīcināja divus snaiperus, kuri �āva no kokiem, pēc tam iebruka hitlerie�u blindā�ā. Septiņi ienaidnieka kareivji, negaidīti pārsteigti, pacēla rokas. Morozovs nogādāja gūstekņus divīzijas �tābā, bet Dubrovins atnesa viņu iero�us.

Pa�aizliedzīgi savus pienākumus veica sakarnieki.

56. gvardes strēlnieku divīzijas sakaru bataljona kareivju grupa vecākā ser�anta G. Zamarajeva vadībā zem artilērijas un mīnmetēju uguns vilka sakaru kabeļa līniju no divīzijas komandpunkta uz novēro�anas punktu. Ceļā gadījās mīnas. Apie�anai neatlika laika, trūka arī nepiecie�amā kabeļa daudzuma. Ātri izpētījis mīnē�anas sistēmu, Zamarajevs prasmīgi izvilka līniju taisni cauri mīnu laukam.

22. gvardes divīzijas 67. gvardes strēlnieku pulka sakarnieks ierindnieks N. Konstantinovs, parādot ārkārtīgu pa�-savaldību un izturību, 16. septembrī spēcīgas artilērijas ap�audes laikā likvidēja 43 sakaru līnijas pārrāvumus, bet

17. septembrī � 52 pārrāvumus.⁷¹

Operācijas pirmajās sasprindzinātajās dienās bija daudz ievainoto. Medicīnas darbinieki pa�aizliedzīgi rūpējās par viņiem, parādot vīri�ķību, pa�aizliedzīgi kalpojot Dzimtenei.

Mūsu armijā bija daļa, kuras apak�vienībās bija dienesta suņi, speciāli apmācīti ievainoto meklē�anai kaujas laukāi un to transportē�anai.

Pirms operācijas sākuma �o daļu parasti izvietoja uzbrukuma sektorā un ar to pastiprināja pirmā e�elona medicīniskās apak�vienības. Ļoti daudzi karavīri par savu dzīvību var pateikties gudrajiem dzīvniekiem un viņu pa�aizliedzīgajiem pavadoņiem � sanitāriem.

Pulku un bataljonu medicīnas darbinieki bija izpelnīju�ies kareivju un virsnieku īpa�u cieņu un pateicību. Viņiem ta�u lo�u un �āviņu lietū vajadzēja sniegt pirmo palīdzību ievainotajiem un evakuēt tos uz tuvāko aizmuguri.

Gribu, lai lasītājs mani saprastu pareizi. Es ne tikai tādēļ stāstu par �sīkām� kauju epizodēm, lai parādītu mūsu kareivju masu varonību. Tā ir neapstrīdama, un to apstiprina uzvara pār hitlerismu. Man gribas, lai, sastapdami �ajās lappusēs savu vai pazīstamu uzvārdu, biju�ie frontinieki, viņu bērni un mazbērni pārliecinātos � neviens nav aizmirsts, un nekas nav aizmirsts!

Vēl viena to dienu epizode. 56. gvardes divīzijas star-�ina A. Karavajeva 14. un 15. septembrī pārsēja un iznesa no kaujas lauka 63 ievainotos ar iero�iem. Viņu vidū bija arī 15 smagi ievainoti.¹

Lielu vīri�ķību un milzīgu cilvēkmīlestību parādīja hospitāļu ārsti: dienām un naktīm viņi neatstāja operāciju galdus, vienu pēc otras izdarot ārkārtīgi sare�ģītas operācijas. Armijas avīze �Bojevoje znamja� ne reizi vien rakstīja par 101. armijas hospitāļa medicīnas dienesta majori Z. Umnovu. �etros gados viņa bija izdarījusi vairāk nekā tūksto� operāciju. Viņas cildenais darbs bija novērtēts ar diviem ordeņiem un daudzām medaļām.

Tajās dienās par drosmi un pa�aizliedzību ievainoto kareivju glāb�anā 119. gvardes divīzijas sanitāro instruktori vecāko ser�anti A. Osman�enko apbalvoja ar Sarkanās Zvaigznes ordeni. Trīs kaujas ordeņus saņēma 8. gvardes divīzijas medicīniski sanitārā bataljona partijas organizācijas sekretāre star�ina V. Panfilova � leģendārā divīzijas pirmā komandiera meita. Kaujās par Baltiju Valentīnu pa�u smagi ievainoja.

14. septembrī ārkārtīgi sīvās kaujās 8., 22. un 56. gvardes strēlnieku divīzijas daļas, kas darbojās pirmajā e�elonā* pārrāva ienaidnieka aizsardzības priek�ējo līniju un vietām iespiedās tā pirmajā pozīcijā. Nelielie panākumi bija izskaidrojami ar ienaidnieka spēcīgo pretdarbību. Mūsu artilērija

nebija pilnīgi iznīcinājusi tā ugunslīdzekjus, it īpa�i artilēriju un mīnmetēju baterijas.

Nākamajā dienā artilērijas sagatavo�anas uguni atkārtoja. Bet arī �oreiz �āviņu bija maz. Efekts nebija liels. Karaspēka kaujas darbība izvērtās par lēnu iegrau�anos pretinieka aizsardzībā. Hitlerie�i raidīja kaujā divīziju otros �e�elonus, in�enierdajas, celtnieku, ceļu būves bataljonus, pla�i mīnēja apkārtni, ierīkoja aizsprostus me�os.

16. septembrī 7. gvardes korpusa 8. gvardes strēlnieku �divīzija, kas darbojās armijas trieciengrupējuma labajā flangā, pēc manas pavēles izbeidza uzbrukumu un 17. septembrī atstāja kaujas lauku. Gan kareivji, gan virsnieki bija ļoti noguru�i. Viņiem bija nepiecie�ama atelpa, tādēļ es 8. divīziju aizstāju ar 37. divīziju. Ieņēmusi pozīcijas, tā izstiepa savu flangu pa kreisi.

19. gvardes strēlnieku korpusa uzbrukums turpinājās. 17. septembrī no tā otrā e�elona kaujā raidīja 65. gvardes strēlnieku divīziju, kuru komandēja ģenerālmajors M. And-rju��enko. Divīzijas daļas, neraugoties uz pretinieka sīvo iuguni, drosmīgi gāja uz priek�u, atņemot tam vienu atbalsta punktu pēc otra.

Se�ās grūtās kauju diennaktīs 19. gvardes strēlnieku korpuss pārrāva divas ienaidnieka pozīcijas un pavirzījās 4� � kilometrus uz priek�u. 19. septembrī arī tas pārtrauca uzbrukumu.

42. un 3. triecienarmija, kas darbojās frontes galvenajā virzienā, tāpat bija guvusi maznozīmīgus panākumus un arī pārtrauca uzbrukumus.

Galveno 2. Baltijas frontes karaspēka neveiksmju iemeslu vidū Baltijas operācijas sākuma posmā vispirms jāmin tas, ka gatavo�anās uzbrukumam nenotika pietiekamā slepenībā, tāpēc pretinieks varēja veikt pasākumus, kas mazināja tā karaspēka zaudējumus mūsu artilērijas ap�audēs. Ienaidniekam izdevās ievērojami pastiprināt grupējumu pret 42. un 3. triecienarmijas fronti un 10. gvardes armijas kreiso flangu. Laikā no 14. septembra līdz 19. septembrim tur sakopoja 24., 32., 121., 122., 126., 132., 329. kājnieku un 14. tanku divīziju, tas ir, gandrīz pusi 18. armijas spēku. So grupējumu atbalstīja arī 1. gaisa flotes aviācija un liels daudzums artilērijas un tanku daļu.

Mūsu uzbrukuma lēno tempu iemesliem vēl jāpieskaita arī ierobe�otais munīcijas daudzums, kas bija mūsu rīcībā. Izskaidrojums � munīciju pirmām kārtām sūtīja karaspēkam, kas darbojās padomju-vācu frontes galvenajos virzienos. Turklāt sare�ģītā apvidus grūtie apstākļi iegro�oja karaspēka manevru, apgrūtināja pretinieka ugunslīdzekļu iz-

lūko�anu. Ne tikai mūsu, bet arī citu armiju strēlnieku divīzijas bija skaitliski nelielas.

Tomēr mūsu karaspēks sasprindzinātās kaujās vairākās vietās salauza pretinieka aizsardzības sistēmu. Visas ienaidnieka divīzijas, kas saņēma mūsu triecienu, cieta lielus zaudējumus. Ap 18. septembri da�as no tām darbojās kā kaujas grupas, jo bija zaudēju�as apmēram pusi kareivju.

18. septembrī vācu pavēlniecība bija spiesta piekrist operatīvās grupas �Narva� un 18. armijas kreisā flanga karaspēka atvilk�anai no Igaunijas uz dienvidiem, lai izmantotu atbrīvoju�os spēkus Rīgas aizsardzībai.

Bet 19. septembrī 2. Baltijas frontes pavēlnieks armijas ģenerālis A. Jerjomenko pieņēma lēmumu mainīt frontes galvenā grupējuma sastāvu. Tagad tajā ietilpa 10. gvardes armija un 42. armija, kurām vajadzēja saskares flangos dot triecienu Sunta�u virzienā. Tādēļ bija paredzēta liela 10. gvardes armijas spēku un līdzekļu pārgrupē�ana uz tās kreiso flangu. Armijas sastāvā nodeva 42. armijas 93. strēlnieku korpusu, kur� atradās labajā flangā (komandieris ģenerālis P. Vahramejevs) divu strēlnieku divīziju � 219. (komandieris pulkvedis V. Kovaļenko) un 379. (komandieris pulkvedis M. Kozlovs) sastāvā. Vienlaicīgi armijā atgriezās 27. artilērijas divīzija, divi 13. mīnmetēju brigādes pulki,. 21. gvardes mīnmetēju brigāde, 60. un 90. atsevi�ķais gvardes mīnmetēju pulks.

Tā kā pretinieks bija atvilcis savu karaspēku- ziemeļrietumos no Cesvaines, 10. gvardes armijai vairs nevajadzēja uzbrukt Dzērbenei. Tagad armija gatavojās doties uz rietumiem. Tai bija pavēlēts ar se�ām strēlnieku divīzijām dot triecienu kreisajā flangā ziemeļos un dienvidos no Jumurdas ezera, sadarbībā ar 42. armiju sagraut pretinieka karaspēku, un dienas beigās iespiesties 6�8 km ienaidnieka aizsardzības dziļumā.¹

Saskaņā ar frontes pavēli armijas pavēlnieks nolēma pārraut aizsardzību ar 19. gvardes strēlnieku korpusa 56. gvardes divīzijas, 7. gvardes strēlnieku korpusa 8. gvardes divīzijas, 15. gvardes strēlnieku korpusa 30. un 85. gvardes-strēlnieku divīzijas, 93. strēlnieku korpusa 379. un 219. strēlnieku divīzijas spēkiem. 22., 65., 7. un 119. gvardes divīzijai vajadzēja darboties 19. un 7. gvardes strēlnieku korpusa-otrajos e�elonos, 29. gvardes divīzija ar pastiprinājuma daļām joprojām veidoja armijas mobilo grupu. 37. strēlnieku divīzija un 118. nocietinātais rajons pla�ā frontē sedza armijas trieciengrupējumu no labās puses.

20. un 21. septembrī armijas karaspēks pārgrupēja spēkus un ieņēma izejas stāvokli.

19. gvardes korpusa 56. gvardes strēlnieku divīzija palika agrākajā līnijā, bet aiz tās otrajā e�elonā izvietojās 22. un 65. gvardes divīzija.

Pa kreisi no tās darbojās 93. strēlnieku korpuss, kura abas divīzijas atradās pirmajā e�elonā.

7. korpusa 8. gvardes divīzija pārgrupējās uz rajonu ■dienvidos no Ogriņas. Atceros, ka pārgājiena laikā smagi ievainoja 30. gvardes pulka komandieri apak�pulkvedi V. Sev�uku, kur� iepriek�ējās kaujās bija izcēlies ar drosmi un organizētību. Pulka komandē�anu pārņēma majors A. Ļe-bedevs. Divas citas 7. korpusa divīzijas (7. un 119. gvardes) izvietojās otrajā e�elonā.

15. korpuss (30. un 85. gvardes divīzija) izvērsās pa kreisi no 7. korpusa.

21. septembrī mūsu armija atsāka uzbrukumu.

Artilērijas sagatavo�anas uguns bija ļoti īsa. Bet trīs

�divīzijas � 8., 30. un 85. � forsēja Ogres upi un ielauzās ienaidnieka sagatavotajās pozīcijās. Hitlerie�us no tām izdzina, un viņi atkāpās uz lielu me�a masīvu 5�8 km no Ogres upes. Sājā kaujā enerģiski rīkojās apak�pulkve�a I. Sap-�ajeva 19. gvardes pulks. Straujā triecienā pulks izrāvās ■cauri me�am un, pārsteidzot pretinieku, nonāca tā flangā � krustcelēs pie Katrinas. No I. Sap�ajeva ziņojumiem divīzijas komandierim redzams, ka �ajā kaujā izcēlu�ies komjaunie�i ser�ants V. Ivanovs un lo�metējnieks V. Mironovs. Va-silija Ivanova grupa apgājusi me�ā nocietināju�os hitlerie�u grupu un drosmīgā triecienā no aizmugures to sagrāvusi. Abus drosmīgos kareivjus apbalvoja ar ordeņiem.¹

Apmēram korpusa izvietojuma vidū ievadīja mobilo grupu � 29. gvardes strēlnieku divīziju. Tā uzbruka grūti caurejamā, me�ainā apvidū, kur bija maz ceļu, kas nejāva pilnībā izmantot divīzijas daļu ugunsspēku un mobilumu. Un tomēr ar savu avangarda 87. gvardes pulku divīzija attālinājās 15 km no Ogres upes un atbrīvoja vairākas apdzīvotas vietas (pa kreisi no 85. gvardes divīzijas).

Tās pa�as dienas nogalē daudzos virzienos armijas karaspēks, neraugoties uz hitlerie�u spēcīgo aizsardzību, 8 līdz 10 kilometrus iespiedās to izvietojumā. Vācu pavēlniecība bija spiesta atvilkt savu karaspēku iepriek� sagatavotajā .aizsardzības līnijā �Sigulda� austrumos no Siguldas, Mores, Rembates.

Mūsu armija sāka vajāt pretinieku.

Padomju karavīru darbība izcēlās ar drosmi un pla�u manevrē�anas spēju.

24. septembrī 30. gvardes divīzijas 98. gvardes strēlnieku pulka 1. bataljons kapteiņa G. Demidkova vadībā, veicis pla�u loku pa purvainu me�u, no flanga un aizmugures uzbruka pretinieka apak�vienībām, kuras bija nostiprināju�ās dominējo�ajās augstienēs. Ciezdami lielus zaudējumus, fa�isti panikā bēga.⁷²

25. septembrī 7. gvardes divīzijas 14. gvardes strēlnieku pulka vads, kuru komandēja jaunākais leitnants B. Ļebe-devs, tuvojās augstienei, kura sedza ce|u mezglu uz Jaunpili. Augstienē aizsargājās apmēram viena pretinieka rota, tā kājnieki ap�audīja visu piekāji. Pēc ap�audes vads devās uzbrukumā un, izmantojot apvidus reljefu, iebruka augstienē, iznīcinot �etrus rokas un trīs balsta lo�metējus. Tālāko uzbrukumu aiz�ķērsoja ap�aude no apdzīvotas vietas. Bija pienācis atbildīgs brīdis, kas iz�ķīra kaujas iznākumu. Vada komandieris kopā ar ser�antu I. Jakovenko un ierindnieku 1. Horinu pa ceļmalas grāvi pielīda tuvu klāt ienaidnieka lo�metējam. Ugunspunkts raidīja nāvējo�u uguni un kavēja visas rotas virzību. Ļebedevs piecēlās un metās uz priek�u. Lo�u kārtas nopļauts, viņ� ar savu ķermeni piespieda pie zemes pretinieka lo�metēju. Ser�ants Jakovenko un ierindnieks Horins iznīcināja pretinieka apkalpi. Mūsu kājnieki metās uz priek�u un ielauzās Jaunpilī.

Jaunākajam leitnantam Borisam Ļebedevam pēc nāves pie�ķīra Padomju Savienības Varoņa nosaukumu.⁷³ Viņa kaujas biedri Jakovenko un Horins saņēma valdības apbalvojumus.

Padomju karavīru drosmīgā un enerģiskā rīcība ne vienu reizi vien sagādāja pretiniekam kritisku stāvokli, tā 50. un 10. armijas korpusam un 6. SS korpusam draudēja sa�ķel�ana un sagrāve. Ienaidnieks izmisīgi mēģināja atturēt padomju daļu uzbrukumu un atkāpties uz līniju �Sigulda�. Tajās dienās 18. vācu armijas pavēlniecība apbēra grupas �Nord� �tābu ar ziņojumiem par smago stāvokli frontē un lūgumiem palīdzēt ar aviāciju, cilvēkiem un munīciju.

Pienācīgi jānovērtē ienaidnieka �tābi. Pretestības organizē�anai tie pla�i izmantoja augstienes, defilē starp ezeriem un purviem, grūti pārvaramus me�a sektorus un atklātās vietās eso�ās viensētu mūra ēkas.

Bet mūsu karaspēks turpināja neapturami graut ienaidnieku.

26. septembrī 37. strēlnieku, 7., 119., 29. un 85. gvardes divīzijas da|as nonāca pie labi nocietinātās pretinieka aizsardzības līnijas �Sigulda�, kas atradās 60 km attālumā no Rīgas. Līnijā bija pilna profila tran�ejas ar lo�metēju laukumiņiem, dzeloņstiepļu aizsprosti, atsevi�ķos virzienos � prettanku grāvji, koku sagāzumi, prettanku un kājnieku mīnu lauki, blindā�as personālsastāvam.

Pa labi no 10. gvardes armijas tajā pa�ā līnijā iznāca 3. Baltijas frontes 54. armijas 225. strēlnieku divīzija, pa kreisi � 42. armijas 48. strēlnieku divīzija.

118. nocietināto rajonu 26. septembrī nodeva 42. armijas sastāvā, un tas pārgāja aizsardzībā 30 kilometru platā frontē ziemeļos no Daugavas.

7. un 15. gvardes strēlnieku korpusa vienību mēģinājumiem pārraut aizsardzības pozīcijas nebija iz�ķiro�u panākumu. Sasprindzinātu kauju gaitā da�as mūsu daļas iespiedās pretinieka aizsardzībā tikai par 1 līdz 3 kilometriem.

Skaitliski nelielās strēlnieku apak�vienības nespēja pārvarēt hitlerie�u sīvo preto�anos agrāk sagatavotajā līnijā sare�ģītā apvidū � me�os un purvos. Turklāt pretinieks papildināja savus spēkus ar 31. kājnieku divīziju.¹ Mēģinājums papla�ināt 87. gvardes pulka ķīli 4 km uz dienvidiem no Mores, raidot tajā 29. gvardes divīzijas 90. gvardes strēlnieku pulku, nedeva panākumus. Pulki cieta smagus zaudējumus. 28. septembrī kaujā nāvējo�u ievainojumu guva 90. gvardes pulka komandieris apak�pulkvedis M. Andronnikovs. Viņ� bija vīri�ķīgs cilvēks ar augstu karavīra pienākuma apziņu* tikai nedaudz vairāk par pusgadu komandēja pulku, bet jau bija parādījis sevi no vislabākās puses.

26. septembra vakarā pienāca frontes pavēlnieka norādījums pārgrupēt 10. gvardes armiju uz dienvidiem, uz 42. armijas joslu. Mūsu vietu vajadzēja ieņemt 54. armijas karaspēkam no 3. Baltijas frontes sastāva. Tas prasīja vairākas dienas.

Līdz Rīgai bija paliku�i kādi 50�60 kilometri. ⁷⁴

DAUGAVA: LABAIS UN KREISAIS KRASTS

Kamēr mēs rezumējām da�us septembra operācijas rezultātus un mēģinājām prognozēt kaut vai tuvāko nākotni, ģenerāl�tābos � gan mūsu, gan pretinieka � tika izlemts armiju grupas �Nord� liktenis. �ie lēmumi gan taktiskā, gan stratēģiskā ziņā uz ilgu laiku � faktiski līdz kara beigām � ne tikai noteica turpmāko karadarbības norisi, bet kļuva par savdabīgu ideju, noteica visu (burtiski, visu!) mūsu frontes sektorā notieko�o operāciju jēgu. Bet man vēl būs iespēja tuvāk pastāstīt par to.

Tagad da�os vārdos raksturo�u vispārējo stāvokli Baltijas virzienā.

Saskaņā ar Virspavēlnieka Mītnes lēmumu 1. Baltijas frontes galvenajiem spēkiem bija jāpārgrupējas uz Sauļu rajonu, tas ir, uz kreiso spārnu. Bija paredzēts dot spēcīgu un negaidītu triecienu Mēmeles virzienā, lai galīgi atgrieztu armiju grupu �Nord� no pārējiem pretinieka spēkiem.

Sakarā ar to mūsu 2. Baltijas frontei vajadzēja pārgrupēt galvenos spēkus uz Daugavas kreiso krastu un nomainīt 1. Baltijas frontes 51. un 4. triecienarmiju. No �ejienes bija paredzēts uzbrukt Rīgai, virzoties gar abiem Daugavas krastiem.

Saskaņā ar to pa�u Virspavēlniecības 24. septembra direktīvu uz Daugavas kreiso krastu bija jāpārceļas 3. trie-cienarmijai un 22. armijai ar piekomandēto karaspēku. Mūsu 10. gvardes armija un 42. armija tika krasi pavirzītas pa kreisi līdz pat Daugavai.

24. oktobrī es saņēmu frontes pavēlnieka armijas ģenerāļa A. Jerjomenko pavēli pavērst armijas galvenā trieciena virzienu par 15�20 kilometriem uz dienvidiem, 42. armijas zonā. Pēc �ādas pārgrupē�anās mums vajadzēja pārraut ienaidnieka aizsardzību dienvidos no Ērgļu�Rīgas ceļa, armijai uzbrūkot Ogres virzienā. īpa�i bija uzsvērts, ka visiem strēlnieku korpusiem jādarbojas pirmajā e�elonā.

Vienlaicīgi tika norādīts, ka 10. gvardes armijas joslā (pēc aizsardzības pārrau�anas) tiek iesaistīts 5. tanku korpuss, kura sastāvā ir 30 vidējie, 20 vieglie tanki un 23 pa�gājējas artilērijas iekārtas.

Mums bija ļoti maz laika, lai pārgrupētos un sagatavotos uzbrukumam, � tikai nepilnas trīs diennaktis. �ajā laikā mums vajadzēja atdot savu uzbrukuma joslu 3. Baltijas frontes karaspēkam, nomainīt 42. armijas daļas, koncentrēt pārrāvuma vietā galveno karaspēka grupējumu un veikt visus organizatoriskos pasākumus sakarā ar priek�ā stāvo�o uzbrukumu. Nezinu, vai, teiksim, pirms gada, pusotra mēs būtu tiku�i galā ar �ādu uzdevumu. Bet pa �o laiku mēs bijām ļoti daudz ko iemācīju�ies, arī manevrē�anu ar veselas armijas spēkiem. Pateicoties precizitātei un organizētībai �tābu darbā, vienības un daļas savlaicīgi pārgrupējās uz Madlienas rajonu.

6. oktobra vakarā � precīzi norādītajā laikā � mēs bijām gatavi kaujai.

Bet tobrīd notika kaut kas tāds, ko nekādos plānos nebija iespējams paredzēt.

Kā �odien atceros 8. gvardes divīzijas avangarda pulka ziņojumu. Tajā bija teikts, ka viens no pulka bataljoniem devies izlūko�ana ar kauju, ta�u nesastapis ne vācu kājnieku daļu, ne tanku pretestību.

Siguldas aizsardzības līnija bija atstāta bez kaujas!

Mēs bijām sagatavoju�ies tam, ka pretinieks, uzzinājis par mūsu pārgrupē�anos, mēģinās pāriet pretuzbrukumā, apsteidzot mūs. Tā bija noticis ne vienreiz vien. Arī mēs nereti bijām rīkoju�ies tāpat.

Bet to, ka pretinieks naktī visā frontē sāks atiet no tik spēcīgas aizsardzības līnijas, mēs nevarējām paredzēt. Kā to izskaidrot? Ar tuvredzību? Ar elementāru operatīvu kļūdu? Vai arī tas bija �gājiens ar zirdziņu�, kura rezultātā hitlerie�u militārā vadība, turpinot izteikties �aha valodā, �zaudējot kvalitāti�, iegūst... Ko gan tā varēja iegūt?

Pēc pāris dienām viss noskaidrojās.

Pretinieka atkāp�anās bija 1. Baltijas frontes karaspēka veiksmīgā uzbrukuma rezultāts. 5. oktobrī trīs vispārējās un 5. gvardes tanku armija rietumos no �auļiem deva spēcīgu, negaidītu triecienu Mēmeles virzienā. Jau pirmajā dienā pārrāvu�as ienaidnieka aizsardzības līniju, uzbrūko�ās karaspēka daļas sāka strauji virzīties uz Baltijas jūru. Tā kā armiju grupas �Nord� karaspēkam draudēja ielenkums,

6. oktobrī hitlerie�u pavēlniecība sāka atvilkt karaspēku, kas atradās austrumos no Rīgas, cerot gar Baltijas jūras piekrasti izlauzties uz Austrumprūsiju.

6. oktobra naktī 10. gvardes armija un 42. armija sāka vajāt pretinieku Daugavas labajā krastā, 22. armija virzījās gar upes kreiso krastu.

Kopā ar 15. un 19. gvardes strēlnieku korpusu darbojās 5. tanku korpuss, 78. atsevi�ķās tanku brigādes daļas, divi armijas tanku un trīs pa�gājējas artilērijas pulki. Ta�u sare�ģīto apvidus apstākļu un kaujas tehnikas trūkuma dēļ tanku daļas nevarēja iz�ķiro�i ietekmēt kauju darbības gaitu.

Lai iespiestos pretinieka kaujas ierindas dziļumā, apietu un iznīcinātu tā aizsardzības apak�vienības, divīzijās un pulkos izveidoja avangarda vienības apjomā no rotas līdz bataljonam, kuras pastiprināja ar artilēriju, tankiem un sapieriem.

8. oktobrī armijas karaspēks nonāca pie Ogres, kas pirms Rīgas bija lielākais atbalsta punkts Daugavas labajā krastā.

7. gvardes korpusa karaspēks uzbruka pilsētai no austru-miem, divi citi korpusi to apgāja no ziemeļaustrumiem.

�ķiet, kādas grūtības varēja sagādāt �īs nelielās pilsētiņas atbrīvo�ana ar tādiem lieliem spēkiem kā mūsu 10. gvardes armija. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pretinieks atkāpās. Seko tā arjergardam, un � uz priek�u!

No malas raugoties, patie�ām varēja likties, ka viss ir ļoti vienkār�i. Bet atcerēsimies, kā atbrīvoja Varakļānus vai Madonu ... Cik daudz pūliņu bija vajadzīgs, lai salauztu vācie�u preto�anos �ajās pilsētās.

Visi, kas biju�i �ajā skaistajā novadā, zina, ka pilsētu ietver zaļ� me�u ieloks. Me�s pienāk pilsētai tik tuvu, ka �ķiet � tas saplūst ar Ogres ielām. Un tikai no austrumu puses (gar dzelzceļu) stiepjas klaj� lauks, kas kreisajā pusē nobeidzas ar Daugavas krauju, bet priek�ā � ar straujās Ogres upes stāvajiem krastiem.

Mūsu virzī�anās uz pilsētu notika nemitīgu ienaidnieka aviācijas uzlidojumu pavadībā. Agrāk vācu lidotāji, kas darbojās pret mums, bāzējās galvenokārt nelielos vietējos lidlaukos. Mūsu aviācija bija krietni paplucinājusi pretinieka aviāciju un tās personālsastāvu, tāpēc tas cīnījās nedro�i, cen�oties izvairīties no saskares ar mūsu iznīcinātājiem un zenītartilēriju.

Bet pie Ogres hitlerie�u pavēlniecība pārsvieda eskadriļas no lieliem lidlaukiem Rīgas tuvumā. Tomēr �eit pretiniekam neveicās. 1944. gada rudenī �Gēringa ērgļi� bija tik pamatīgi �saplucināti� Austrumu frontē, ka vairs nevarēja būt nekādas runas par kundzību gaisā. Pa�i vācie�i atzina: �Gaisu mēs esam zaudēju�i.� (Protams, tolaik fa�istiskā pavēlniecība bija zaudējusi ne tikai �gaisu� vien, arī zeme dega zem kājām.) Lai papildinātu savu lidotāju daļu lielos zaudējumus, �Luftwaffe� sūtīja aviācijas pulkus un divīzijas no Rietumu frontes uz austrumiem, arī uz Rīgu. Glu�i morāla, psiholoģiska rakstura iemeslu dēļ �eit nu negāja tik gludi. Sagūstītie lidotāji runāja, ka viņiem �rietumos nebijis būtisku zaudējumu� un pirms iera�anās Rīgā viņi �nav varēju�i iedomāties, ka kar� ir tik bīstams ... tas �eit, padomju-vācu frontē, izskatās pavisam citāds...�.¹

Lai gan vācu sauszemes karaspēks atkāpās uz Rīgas pusi, tas tomēr izmantoja katru izdevīgu aizsardzības punktu, lai izrādītu pretestību. Me�i un pauguri, kas mijas Ogres apkaimē, pārpārēm deva vācie�iem tādu iespēju. Ienaidnieka pretestību pastiprināja artilērijas ap�aude. Mums atkal vajadzēja, burtiski, iegrauzties katrā nocietinātā punktā, katrā pretinieka pozīcijā.

Forsējot Mazo Juglu ziemeļrietumos no Ogres, sevi�ķi veiksmīgi darbojās 56. gvardes divīzijas 254. gvardes strēlnieku pulka kareivji apak�pulkve�a N. Vlasova vadībā. Pretinieka ap�audīta, pirmā upi �ķērsoja komunista vecākā leitnanta O. Aņiazova rota. Padzinusi ienaidnieku no upes pretējā krasta, rota ar prasmīgu apie�anas manevru sagrāva Cekuļu atbalsta punktu.

Arī 7. gvardes korpusam pirms Ogres atbrīvo�anas vajadzēja pāriet straujo Ogres upi ar tās stāvajiem krastiem. 7. gvardes divīzijas daļas forsēja upi pie tās ietekas Daugavā. Pārcel�anos sekmēja tas, ka pretinieka aizmugurē atradās kareivju nodaļa ser�anta V. Golubeva vadībā. Laivās nobrauku�i lejup pa Daugavu, drosmīgie kareivji izkāpa Ogres rietumu krastā un atklāja intensīvu uguni. Vācu kājnieki panikā atstāja tran�ejas.

Arī 8. gvardes divīzija, kuras komandieris no 7. septembra bija pulkvedis G. Lomovs, iesaistījās kaujā. Izmantojot pretinieka aizsardzības priek�ējās līnijas sagrāvi, ko bija veicis 373. bumbvedēju aviācijas pulks, pulkvedis G. Lomovs sūtīja turp 30. gvardes strēlnieku pulku. Savukārt pulka komandieris apak�pulkvedis V. �ev�uks raidīja uzbrukumā divus bataljonus. Austrumu nomalē tie sadūrās ar spēcīgu pretestību. Ienaidnieka kājnieki, kurus atbalstīja tanki un triecienlielgabali, mēģināja atvairīt uzbrukumu un atkal ieņemt zaudētās pozīcijas. Bet te izpaudās strēlnieku bataljonu lieliskā organizētība un sadarbība ar artilēristiem un tankistiem. Viņi kopīgi atsita vācu prettriecienus un uzsāka ielu cīņas.

Tās pa�as 8. gvardes divīzijas 23. gvardes pulka apak�vienības jau Ogres tuvumā izmantoja vietējo zemnieku palīdzību: izgāju�as pa me�a takām, tās pēk�ņi uzbruka Ķir-ķiem, kur atradās kādas vācu kājnieku divīzijas �tābs. Kareivji saņēma gūstekņus, ieguva radiostaciju un daudz �tāba dokumentu.

Ogres atbrīvo�anas laikā �ī pulka apak�vienības, apejot pilsētu no ziemeļrietumiem, piespieda pretinieku pie Daugavas. Sevi�ķi neatlaidīgi darbojās vecākā leitnanta V. Jab-lonska un kapteiņa V. Krupodjorova bataljoni.

Tajā pa�ā dienā vēlu vakarā 19. gvardes pulks mēģināja pēk�ņā uzbrukumā ielauzties Ogres ziemeļu nomalē. Ta�u ienaidniekam izdevās apslāpēt uzbrukumu. Vajadzēja gatavoties jaunam triecienam, kuru plānoja 8. oktobra rītā. Pulka komandieris majors I. Sap�ajevs kopā ar 241. atsevi�ķā tanku pulka komandieri majoru K. Ļeonovu sūtīja uz Ogri vairākas izlūku grupas. Tumsas aizsegā izlūki izpētīja ienaidnieka sakaru mezglu un komandpunktu izvietojumu, prettanku �ķēr�ļus un aizsprostojumus.

Rītausmā, kad sākās uzbrukums pilsētai, �īs ziņas lieti noderēja. Bet arī pretinieks, tā sakot, nesnauda. Strēlnieku daļām bija piekomandēti tanki un automa�īnas. Sīs mobilās grupas pielaida mūsu kareivjus pavisam tuvu, tad pēk�ņi atklāja spēcīgu uguni un strauji atkāpās. Tas paleninaja uzbrukuma tempus. Tikai tad, kad padomju karaspēks bija gandrīz pilnīgi ielencis Ogri, fa�isti steidzīgi atstaja pilsētu.

Pēc kara es daudzreiz esmu bijis �ajā jaukajā pilsētā, priecājies par tās augsmi, uzplaukumu.

Reiz, nolicis ziedus pie pilsētas atbrīvotājiem veltītā monumenta, pie manis pienāca kāds zēns.

� Sakiet, biedri ģenerāli, cik gadu jums bija, kad jūs atbrīvojāt mūsu pilsētu? � viņ� jautāja.

� Par trīsdesmit gadiem mazāk nekā pa�reiz, � es pajokoju. Un nodomāju: cik patīkami redzēt bērna sejā uzplaukstam smaidu.

...8. oktobrī no rīta man piezvanīja frontes pavēlnieks armijas ģenerālis A. Jerjomenko un brīdināja, ka pēc pāris stundām ieradī�oties Augstākās Virspavēlniecības pārstāvis Padomju Savienības Mar�als L. Govorovs.

Augstākā Virspavēlnieka Mītnes pārstāvis nelika sevi ilgi gaidīt. Armijas komandpunktā viņ� ieradās kopā ar A. Jerjomenko. Es ziņoju par stāvokli.

Atbildes vietā Govorovs jautāja:

� Kā jūs saprotat armijas jauno uzdevumu?

Viņa jautājums pārsteidza mani nesagatavotu.

� Man nav ne jausmas par kaut kādu jaunu uzdevumu.

� Cik ilgā laikā ir iespējams pārgrupēt armiju uz Daugavas kreiso krastu?

Es atbildēju, ka gadījumā, ja frontes sapieri uzbūvēs tiltu pāri Daugavai (pontonu būvētāju daļu mūsu armijā nebija), mēs katru nakti varēsim pārcelt uz otru krastu vienu korpusu. Tādējādi iznāca, ka visas armijas pārgrupē�anai būs nepiecie�amas �etras piecas dienas.

Mar�als pieņēma tādus aprēķinus bez iebildumiem un paskaidroja:

� Vācie�i ir pārliecināju�ies, ka noturēt Rīgu viņiem nav pa spēkam. Tāpēc viņi mēģina visas karaspēka daļas, kas atrodas austrumos no Rīgas, atvilkt uz Kurzemi. Mūsu uzbrukums Daugavas ziemeļu krastā vairs nevar dot operatīvus rezultātus. Labākajā gadījumā tas tikai nedaudz atsviedīs pretinieku atpakaļ. Tātad vajag pēc iespējas drīzāk pārcelt 10. gvardes armiju uz Daugavas kreiso krastu. Vai jums ir skaidrs jaunais uzdevums, biedri Kazakov? � viņ� jautāja.

Es atbildēju apstiprino�i. L. Govorovs un A. Jerjomenko devās atpakaļ uz frontes komandpunktu.

Mūsu �tābs sāka organizēt karaspēka pārcel�anu uz Daugavas kreiso krastu.

Veicot �o uzdevumu, 10. gvardes armijas 7. gvardes strēlnieku korpuss, kas atradās kreisajā flangā, pārcēlās uz Daugavas dienvidu krastu jau 9. oktobrī. Pirmās pārcēlās

8. un 119. gvardes strēlnieku divīzija. Pārņēmu�as 22. armijas zonu, tās nekavējoties iesaistījās uzbrukumā un 10. oktobra vakarā padzina pretinieku no me�a, kas-atradās dienvidrietumos no Ogres, sasniedzot Ķekavas apkaimi.

19. un 15. gvardes korpusa daļas turpināja uzbrukumu uz ziemeļiem no Daugavas un nokļuva pie Rīgas aizsardzības loka Saurie�u�Salaspils stacijas līnijā. Uzbrukuma gaitā pulkve�a S. Cerņi�enko komandētās 85. gvardes divīzijas daļas nonāca pie Salaspils koncentrācijas nometnes, kuru hitlerie�i bija ierīkoju�i 1941. gadā. Fa�istiskās okupācijas gados �ajā nāves nometnē un tās filiālēs bija iznīcināti vairāk nekā 100 tūksto�i padomju pilsoņu. Mēģinādami likvidēt briesmīgo noziegumu pēdas, fa�isti pirms atkāp�anās uzspridzināja un pēc tam aizdedzināja nometni.

Tomēr ne uguns, ne dinamīts nespēja noslēpt barbarisma pēdas. Arī laiks neizdzēsīs no miljonu cilvēku atmiņas hitlerie�u noziegumus.

Pēc kara koncentrācijas nometnes vietā izveidots monumentāls memoriāls. Katru reizi, kad es tur ierodos, lai noliktu ziedus, nevaru nedomāt par to, ka pasaulē joprojām mīt fa�istiskie plēsoņas: gan tie, kam izdevās izbēgt no mūsu taisnīgā soda, gan arī �jaunizcepti�. Tāpēc es uzskatu par svētu cilvēka un komunista pienākumu visus savus spēkus, visu savu dzīves pieredzi atdot darbam ar jaunatni, lai nekad turpmāk neatkārtotos ne Salaspils, ne Būhenvalde, ne Osvencima ...

11. oktobrī 15. un 19. gvardes strēlnieku korpuss atstāja savus frontes sektorus 1. triecienarmijas 122. strēlnieku korpusa daļām. 29. gvardes divīzija tajā pa�ā dienā pārcēlās uz Daugavas kreiso krastu.

Vakarā izlūki vecākā ser�anta N. Fjodorova vadībā saņēma pavēli izlūkot gaidāmā uzbrukuma ceļus, atrast ejas mīnu laukos, noskaidrot tiltu un braslu stāvokli upēs un urgās, kas ietek Daugavā. Divu pakāpju Slavas ordeņa kavalieris Nikolajs Fjodorovs ar savu vadu lieliski veica �o

uzdevumu. Turklāt izlūki atminēja divus kilometrus garu ceļa posmu.⁷⁵

Izmantojot izlūku ziņas, kapteiņa P. Pokrovska 93. gvardes pulka bataljons 12. oktobra rītausmā sekmīgi pārrāva ienaidnieka aizsardzību. Tam līdzās virzījās pārējās pulka apak�vienības. Pār Ķekavas upi bataljons pārcēlās ienaidnieka ap�audes laikā. Pa dziju braslu, kuru bija atradu�i sapieri, leitnanta N. Homenko rotas kareivji līdz kaklam aukstajā ūdenī lēnām brida pāri upei. Jaunākā leitnanta A. Djat-lova lo�metējnieku vads sedza pārcel�anos. Pēc tam pārcēlās arī pārējās rotas.

Krūmu aizsegā bataljons izvērsās kaujai un devās uzbrukumā, atsvie�ot pretinieku tre�ajā tran�ejā.⁷⁶

Pār Ķekavas upi sekmīgi pārcēlās arī �ī pulka 1. bataljons majora N. Boroņina vadībā. Es vēroju bataljona pārcel�anos un izteicu pateicību visam personālsastāvam, bet bataljona komandieri apbalvoju ar Sarkanā Karoga ordeni.

Pa kreisi no 29. gvardes divīzijas pāri Ķekavai cēlās 119. gvardes divīzijas 341. gvardes strēlnieku pulka 1. bataljons. Pirmie upes pretējā krastā nokļuva komunists V. Ba-�anovs, komjaunietis A. Potapkins un bezpartejiskais N. To-senko. Spēcīgas ienaidnieka uguns pavadīti, viņi nostiprinājās Ma�ānu tuvumā, 2 kilometrus uz ziemejiem no Ķekavas, atsita vairākus ienaidnieka prettriecienus un nodro�ināja sekmīgu visa bataljona pārcel�anos kreisajā krastā.⁷⁷

12. oktobrī Ķekavas rietumu krastā notika sīvas kaujas. 29., 119. un 8. gvardes divīzijas daļas sekmīgi atvairīja ienaidnieka prettriecienus un atsvieda to 4�5 kilometrus uz rietumiem no upes. 12. oktobra vakarā uz placdarmu, ko bija ieņēmusi 29. gvardes divīzija, pārcēla arī 30. gvardes divīziju.

Tagad Ķekavas rietumu krastā bija koncentrētas �etras divīzijas. Tas nodro�ināja zināmu pārspēku pār divām ienaidnieka divīzijām, kas darbojās uz dienvidiem no Daugavas.

13. oktobra naktī uz Daugavas dienvidu krastu pārcēlās 15. gvardes korpusa 85. gvardes divīzija un viss 19. gvardes strēlnieku korpuss. Pēdējais pēc pārcel�anās pār Ķekavu izvērsās pa kreisi no 7. gvardes strēlnieku korpusa.

Sākās kaujas par Rīgu.

Tajā laikā 3. Baltijas frontes 67., 61. un 1. triecienar-mijas karaspēks, kas uzbruka Rīgai no ziemeļrietumiem, bija atspiedis pretinieku līdz pilsētas nomalēm. Hitlerie�u

pavēlniecība mēģināja organizēt aizsardzību, izmantojot Ķī�ezeru, Juglas ezeru un Mazo Juglu. Bet padomju daļas ar amfībijām forsēja Ķī�ezeru, ieņēma Me�aparku un piespieda pretinieku atkāpties.

6. UZBRUKUMS

Mūsu 10. gvardes armijas karaspēks atbrīvoja tikai pilsētas dienvidu daļu � Pārdaugavu. Protams, �īs kaujas bija daļa no Rīgas operācijas nobeiguma posma.

Kā jau Padomju Savienības Mar�als L. Govorovs bija paredzējis, okupanti neaizstāvēja Rīgu Daugavas labajā krastā. Pretiniekam nebija izdevīgi atstāt �eit lielus spēkus, jo tos tik un tā vajadzētu pārcelt uz otru krastu. Un tas būtu riskanti.

Tādēļ mūsu karaspēks, kas uzbruka Rīgai no Maskavas, Pleskavas �osejas un Ķī�ezera puses, sadūrās tikai ar atsevi�ķiem pretestības punktiem. Tiesa, da�u likvidē�ana prasīja krietnu piepūli, ta�u būtiski neietekmēja operācijas gaitu. Fa�istiskie barbari pirms atkāp�anās no Rīgas centra uzspridzināja daudzus arhitektūras pieminekļus, izpostīja Daugavas granīta krastmalu. Padomju karaspēks neļāva hitlerie�iem Rīgu nolīdzināt ar zemi, kā viņi bija to izdarīju�i ar daudzām citām mūsu Dzimtenes pilsētām.

1944. gada 13. oktobrī 3. Baltijas frontes apak�vienības atbrīvoja Rīgu Daugavas labajā krastā.

Vakarā debesīs pār Maskavu atmirdzēja svinīgais salūts par godu Rīgas atbrīvotājiem. Ar Augstākā Virspavēlnieka pavēli daļām, kas bija īpa�i izcēlu�ās Rīgas atbrīvo�anā, pie�ķīra Rīgas goda nosaukumu. No 10. gvardes armijas karaspēka Rīgas nosaukumu ieguva 22., 30., 65. un 85. gvardes strēlnieku, 6. gvardes artilērijas, 14. zenītartilērijas divīzija, 6. prettanku artilērijas un 13. mīnmetēju brigāde, 385. haubi�u artilērijas, 1199. pa�gājējas artilērijas, 248. tanku pulks, 78. atsevi�ķais sakaru pulks.

7., 56. un 119. gvardes strēlnieku divīziju apbalvoja ar Sarkanā Karoga ordeni, 8., 29. gvardes strēlnieku un 27. artilērijas divīziju � ar II pakāpes Suvorova ordeni, 13. in-�eniersapieru brigādi � ar II pakāpes Kutuzova ordeni.

14. oktobrī bija skaidra diena. Rīdzinieki priecīgi sveica 3. Baltijas frontes karaspēku, kas svinīgi mar�ēja pa pilsētas ielām.

Bet mēs vēl cīnījāmies Pārdaugavā ...

Jāatzīmē, ka jau 12. un 13. oktobrī daļas, kas bija iztīrīju�as pilsētas centrālo daļu, tūlīt mēģināja forsēt Daugavu (fa�isti bija uzspridzināju�i tiltu), bet mūsu karavīrus sa-

gaidīja spēcīga mīnmetēju un artilērijas uguns. Atsevi�ķas strēlnieku apak�vienības tikai sīkos laukumiņos spēja izveidot placdarmus. Tās cīnījās varonīgi, bet nespēja būtiski ietekmēt kauju gaitu Pārdaugavā.

Notikumi �ajā frontes sektorā parādīja, ka pretinieks nedomā bez sīvas pretestības atstāt savas līnijas. Tas bija vienkār�i izskaidrojams � vācu pavēlniecībai vajadzēja iegūt laiku, lai varētu atvilkt grupas �Nord� galvenos spēkus dziļāk Kurzemē, pārgrupēt karaspēku un tad stāties pretī mūsu uzbrukumam.

Pārdaugavas atbrīvo�ana sākās ar kaujām pretinieka priek�tilta nocietinājumos. Mūsu 10. gvardes armija pēc pārcel�anās pāri Daugavai izvērsās iepretim pilsētai Ķekavas rajonā. Mūsu labajā spārnā bija Daugava ar Doles salu, no kurienes pretinieka spēcīgie ugunspunkti ap�audīja mūsu flangu. Pa kreisi no mums darbojās 22. armijas karaspēks, vistuvāk � 130. latvie�u strēlnieku korpuss ģenerālmajora D. Brantkalna vadībā. 10. gvardes armijas kreisā flanga un latvie�u korpusa uzdevums bija viens � aptvert pretinieku no dienvidiem un, radot draudus, ka tiks at�ķeltas daļas, kas aizstāvējās Daugavas kreisajā krastā, piespiest to atstāt pilsētu.

Un atkal latvie�u strēlnieki kaujās parādīja varonības paraugu. �eit, kreisajā krastā, korpuss mums būtiski palīdzēja, gan pārceļoties pār Daugavu, gan laikā, kad mūsu karaspēks tika pārgrupēts jaunam uzbrukumam.

29. septembrī latvie�u korpuss Baldones rajonā nomainīja 43. armijas daļas, kas atradās aizsardzībā, un vīri�ķīgi atvairīja pretinieka tanku un kājnieku daļu spiedienu. Tiklīdz 10. gvardes armija izkārtoja savu kaujas ierindu, 130. latvie�u korpuss pārgāja uzbrukumā Skrundu�Sudmal-kalna�Smiltnieku virzienā.⁷⁸

Pārvarot ienaidnieka stūrgalvīgo preto�anos, 308. latvie�u strēlnieku divīzija 10. oktobra vakarā sasniedza Ziemeļu� Jauktuvju�Kakauļu rajonu. Tikmēr 43. gvardes latvie�u strēlnieku divīzija atbrīvoja Līdakas un Balkas.

Par 130. latvie�u korpusa darbību tajās dienās īsi un precīzi pastāstīts grāmatā �В сражениях за Советскую Латвию�, kuru izdevniecība �Liesma� laida klajā 1975. gadā. Citē�u nelielu fragmentu no grāmatas.

11. oktobrī �hitlerie�i, cen�oties atspiest korpusa daļas, kas nāca uzbrukumā, uzsāka spēcīgus tanku prettriecienus no Rīgas puses. Kauja bija sīva un turpinājās gandrīz visu dienu. Tikai dienas nogalē korpusa karaspēks piespieda pretinieku atkāpties. Vajājot ienaidnieku, latvie�u daļas pārgrieza Rīgas�Bauskas �oseju: 308. latvie�u strēlnieku divīzija � Pulkārtnes rajonā, 43. gvardes latvie�u strēlnieku divīzija � starp Villām un �iliņiem.

Arī 12. oktobrī notika sīvas kaujas. Latvie�u strēlnieku korpusa kareivji un komandieri, gribēdami ātrāk atbrīvot Rīgu, parādīja masu varonību. Tajā dienā viņi Olaines virzienā sasniedza Vilciņu�Narkvi�u�Lā�u�Plakanu līniju. �eit viņi cīnījās līdz krēslai...

Pretiniekam, kas aizsargājās Rīgas tuvumā uz dienvidiem, bija liela pieredze, tas, labi apgādāts ar kaujas tehniku un bruņojumu, sīvi pretojās. Bet 130. latvie�u strēlnieku korpusa personālsastāvs salauza tā pretestību, parādot augstu padomju patriotismu un uzticību Dzimtenei, Komunistiskajai partijai un Padomju valdībai. Korpusa kareivji un komandieri kaujās parādīja augstas morālās īpa�ības, stingru disciplīnu.

13. oktobrī pēc smagām kaujām dienas beigās korpusa pulki Olaines tuvumā sasniedza Rīgas�Jelgavas �oseju un dzelzceļu.⁷⁹ Pretiniekam, kas aizsargājās Daugavas kreisā krasta Latvijas galvaspilsētas daļā, draudēja ielenkums.�⁸⁰

Pēc tam latvie�u korpusu izveda rezervē, un 16. oktobrī tas piedalījās parādes mar�ā pa Rīgas ielām. Mēs atkal sastapāmies ar to Kurzemē.

Mūsu 10. gvardes armija uzbruka Rīgai ar trīs korpusiem: 15. � tie�i Pārdaugavā, 7. un 19. � dienvidrietumos, Lielupes virzienā.

Jau norādīju, ka, ceļoties pāri Ķekavai, mēs sadūrāmies ar spēcīgu ienaidnieka preto�anos.

Sevi�ķi grūti klājās 30. gvardes strēlnieku divīzijas labā flanga daļām. No Doles salas tās spēcīgi ap�audīja mīnmetēji. 98. gvardes strēlnieku pulka kustība uz priek�u ap-sīka. Armijas �tābs tolaik atradās visai tuvu pulka bataljoniem, un es labi redzēju kareivju ķēdes ātrumā izraktos ierakumos. Tūlīt aizsūtīju pie divīzijas komandiera ģenerālmajora M. Isajeva sakarnieku ar rīkojumu iesūtīt salā nocietināju�os vācie�u aizmugurē spēcīgu mobilu grupu un apslāpēt uguni. Artilērijas aizsegā kareivji pārpeldēja pāri Daugavas attekai, izkāpa salā un dienas nogalē to pilnīgi iztīrīja no pretinieka.

Vienlaicīgi divīzijas galvenā trieciena virzienā M. Isa-jcvs pēc mana padoma sūtīja kaujā apak�pulkve�a V. �erka-sova 96. gvardes strēlnieku pulku. Tas izgāja caur 98. pulka kaujas ierindu, ar tanku un pa�gājēju lielgabalu palīdzību salauza ienaidnieka aizsardzību divu kilometru dziļumā, ta�u tālāk vairs netika. Arī pulkve�a V. Lazareva 29. gvardes

divīzijas pulki, kas uzbruka pa kreisi no 30. divīzijas, mīņājās uz vietas.

K|uva skaidrs, ka ātrumā noorganizētā uzbrukumā neizdosies salauzt hitlerie�u aizsardzību. �eit bija vajadzīgs pamatīgs artilērijas trieciens.

Nākamajā dienā, 14. oktobrī, mums izdevās pastiprināt strēlnieku daļas ar apak�pulkve�a P. Mladenceva 1199. pa�gājējas artilērijas pulka baterijām un diviem gvardes mīnmetēju pulkiem � 28. un 90. Tas tūlīt deva rezultātus. 29. gvardes divīzijas pulki atsvieda pretinieku uz Rīgas priek�pilsētu.

Tajā pa�ā dienā apak�pulkvedis I. Tretjaks, 87. gvardes pulka komandieris, izsūtīja izlūkus un sapierus un veda pulku uzbrukumā.

Es pavēlēju 29. strēlnieku divīzijas komandierim pulkvedim V. Lazarevam gatavot divīzijas galvenos spēkus darbībai pēc diviem variantiem: vai nu attīstīt Tretjaka panākumus, vai pārraut pretinieka aizsardzību, ja 87. pulks cietīs neveiksmi.

Un tad 29. divīzijas joslā nodunēja reaktīvās artilērijas zalvēs. Tretjaka pulks strauji metās pāri Ķekavai un sagrāva vācie�u aizsardzību. �ajā pārrāvumā iesaistījās arī pārējie 29. gvardes divīzijas pulki.

Masu varonība ... �is jēdziens vienmēr ietver atsevi�ķa cilvēka rīcību. Kopumā tas parāda vada, rotas, bataljona, pulka, divīzijas, armijas morālo garu.

Bet varoņdarba pamatā ir viena cilvēka vīri�ķība. Tāds cilvēks, piemēram, bija 62. gvardes pulka sanitārā instruktore Olga Ziļina. Visa armija uzzināja par viņas varonību cīņās pie Rīgas. Ser�ante Ziļina bija apbalvota ar trim ordeņiem, vairākas uz�uves liecināja par ievainojumiem � viegliem un smagiem. Mīlīgā, laipnā sibīriete ar pelēkām acīm ... Gvardi viņu mīlēja un saudzēja kā brāļi jaunāko māsiņu. Tikai viņa pati nekad nerēķinājās ar briesmām, drosmīgi devās kauju ugunīs � tā lika pienākums.

Ziļina bija novosibirskiete, pirms kara strādājusi komjaunatnes komitejā. Uz fronti, kā pati teica, �izlauzusies�. 1943. gadā kaujās pie Veļikije Lūkiem nedēļas laikā, glābdama ievainotos, pati tika trīs reizes ievainota. Kaujās par Rīgas atbrīvo�anu Olga Ziļina iznesa no ap�audes 75 ievainotus kareivjus un virsniekus.

Olga Ziļina krita pie Rīgas. Pēdējā dzīves dienā viņa iznesa no kaujas lauka vairāk nekā pusotra desmita ievainoto.

Pārsie�ana notika �ķūnī. Tas aizdegās, steidzīgi vajadzēja glābt ievainotos. Olga citu pēc cita izdabūja ārā se�padsmit, steidzās glābt pēdējo, septiņpadsmito. �ķūņa sienas un jumts jau dega pilnās liesmās. Ienaidnieka ap�aude nemitējās ne bridi. Mīnas �ķemba ievainoja meiteni gurnā, tomēr viņa turpināja līst pēc ievainotā. Zemē palika asiņainas pēdas. Viņa izvilka ievainoto uz teltenes. Spēka vairs nebija, bet viņa neizlaida teltenes stūri no rokām.

Olgu Ziļinu pēc nāves apbalvoja ar ceturto ordeni � I pakāpes Tēvijas kara ordeni. Viņas apbalvojuma lapu vēlāk nosūtīja uz Padomju Armijas Centrālo muzeju, kur tā glabājas arī tagad.

14. oktobra vakarā 30. gvardes divīzija sasniedza pilsētas nomali. Divīzijai tika dots uzdevums: 15. oktobra rītā padzīt ienaidnieku no tā līnijām un ieņemt Daugavas kreiso krastmalu. Mēs devām pulkiem pastiprinājumu � artilēriju, mīnmetējus, tankus, sapieru vienības.

15. oktobrī agri no rīta man ziņoja, ka naktī izsūtītie izlūki atgriezu�ies. Viņi pastāstīja, ka aizgāju�i līdz Torņakalna stacijai un redzēju�i, kā vācie�i, pēc viņu vārdiem, �lai�as prom� no pilsētas. Ielās paliku�as tikai motociklistu apak�vienības, tanki un triecienlielgabali.

Tas lika mainīt 30. gvardes divīzijas uzbrukuma plānu, ģenerālmajors M. Isajevs pavēlēja pulkiem uzsākt uzbrukumu divas stundas agrāk. Nolēma neatklāt spēcīgu artilērijas uguni, lai izvairītos no upuriem iedzīvotāju vidū, bet mājas, kurās nocietināju�ies vācu kājnieki, apiet � tik un tā iiem būs jāpadodas.

Pēc saskaņo�anas ar �tābu 30. gvardes divīzija mazliet mainīja savu kaujas izkārtojumu. Pulki virzījās blakus, ievērojami papla�ināju�i darbības joslu. Tas |āva paātrināt Pārdaugavas atbrīvo�anu.

Tagad, kad apmeklēju �o Rīgas daļu, man neviļus nāk prātā, kā 98. gvardes pulks gāja gar Daugavu, 96. � uz Torņakalna staciju, 94. � uz Zasulauku. Tie rīkojās drosmīgi, enerģiski.

Vēsturē gadās apbrīnojama atkārto�anās. Tā nelielajā paugurā netālu no Torņakalna stacijas atradās 30. gvardes divīzijas komandiera ģenerālmajora M. Isajeva komandpunkts. Bet pirms vairāk nekā divsimt gadiem � 1710. gadā � Pēteris I tie�i no �īs vietas vēroja krievu karaspēku, kas atbrīvoja Rīgu no zviedriem.

Da�us vārdus gribu pateikt arī par pulkvedi Vasiliju Tjurikovu, 119. gvardes strēlnieku divīzijas 341. gvardes pulka komandieri. Manā priek�ā apbalvo�anas ieteikums. To 1944. gada 17. oktobrī parakstījis toreizējais divīzijas komandieris ģenerālmajors I. Gribovs.

�Gvardes pulkvedis Tjurikovs, būdams pulka komandieris Rīgas operācijas kaujās no 1944. gada 15. septembra līdz 15. oktobrim, parādīja kaujas meistarību un karavadoņa mākslu karaspēka vadī�anā. Viņa pulks, veicot drosmīgus manevrus grūti pārvaramā apvidū un me�a masīvos, sekmīgi vajāja bēgo�o ienaidnieku, vairākkārt sagrāva vācie�u starplīnijas, nodarot pretiniekam dzīvā spēka un tehnikas zaudējumus. Viņa pulks operācijas laikā sagūstīja 37, iznīcināja 780 vācu kareivjus un virsniekus. Pulks divīzijas sastāvā, nonācis pie Rīgas ārējā aizsardzības loka, radīja daļēja ielenkuma draudus vācu grupējumam, kas aizsargāja Rīgu, tā veicinot pilsētas ieņem�anas operācijas panākumus. Divīzija par dalību Rīgas operācijā izpelnījusies Augstākā Virspavēlnieka Padomju Savienības Mar�ala b. Staļina pateicību.

Gvardes pulkvedis Tjurikovs ir pelnījis valdības apbalvojumu � III pakāpes Suvorova ordeni.�

Piebildī�u, ka Vasilijs Tjurikovs mūsu 10. armijā bija pazīstams kā enerģisks, ar stingru gribu apveltīts komandieris. Viņa vadībā pulks ne vienu reizi vien godam izturēja vissare�ģītākajā situācijā. Atceros, ka Zilupes forsē�anas laikā viņa pulks pēc daudzdienu pārgājiena pa grūti pārvaramu apvidu, �ķietami nemaz nejūtot nogurumu, satrieca fa�istu aizsardzību un padzina viņus no vairākām apdzīvotām vietām. Prasmīga manevrē�ana ar bataljoniem bija pulkve�a Tjurikova komandiera rokraksta raksturīga īpa�ība. Kā redzam, tā ļoti spilgti izpaudās kaujās par Rīgu. Un arī turpmākajās kaujās pulkvedis pla�i pielietoja �o taktisko paņēmienu.

Rīga bija atbrīvota, bet ielās varēja sastapt vācu kājniekus ar baltiem karogiem. Ieraudzīju�i padomju kareivjus, viņi vienmēr skandēja: �Hitler kaput! Hitler kaput!� � un rādīja uz ielās samestajām iero�u kaudzēm. Bet grupējuma �Nord� galvenie spēki nepārtrauca kauju darbību, vēl cerot uz �brīnumu�, kas glābs tre�o reihu ...

Padomju karavīri bija cēlsirdīgi ne tikai pret gūstekņiem vien. Viņi saudzēja katru ēku, dzēsa ugunsgrēkus, glāba iedzīvotājus no dro�as nāves.

Un mūsu mediķi... Grūti uzskaitīt visus piemērus, kad medicīnas māsas un sanitārie instruktori sniedza palīdzību ievainotajiem vācie�iem, kurus viņu daļas atkāpdamās bija pametu�as likteņa varā.

15. oktobra rītā 30. gvardes divīzija, izkliedēdama sīkas ienaidnieka grupiņas, kas sedza atkāp�anos, savā joslā iztīrīja visu Pārdaugavu.

Tajā dienā vēlu vakarā pēdējais vācu kareivis atstāja Rīgu.

Latvie�u avīzes un mūsu armijas laikraksts �Bojevoje znamja� publicēja Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priek�sēdētāja A. Kirhen�teina apsveikumu: �No visas sirds sveicu varonīgo Sarkano Armiju, tās slavenās gvardes komandierus un kareivjus, un visus tos, kas ar, savu vīri�ķību un varonību veicināja mūsu dzimtās Rīgas atbrīvo�anu no teitoņu iebrucējiem. Rīga tagad atkal atgriezusies brīvo padomju pilsētu vidū, un mēs �ajā svinīgajā dienā atkārtojam mūsu mīļās tautasdziesmas vārdus: �Rīga dimd!��⁸¹

(1944. gada 15. oktobris �

1945. gada 31. maijs)

1. JAUNI UZDEVUMI

1944. gada 15. oktobris... Cauri Rīgas rietumu daļai dienvidaustrumos no Imantas stacijas izgāja 29. gvardes divīzijas daļas.

Vienlaicīgi 8. un 119. gvardes divīzija izgāja caur pilsētas dienvidrietumu �vārtiem�, bet 19. gvardes korpusa 65. un 56. gvardes divīzija sagrāva pretinieka 389. kājnieku divīzijas arjergarda daļas Balo�u stacijas rajonā un pārgrieza Rīgas�Jelgavas �oseju.

Sākās kvalitatīvi jauns posms mūsu 10. gvardes armijas dzīvē.

Tam nepiecie�ams neliels ievads. Par �Kurzemes katla� likvidē�anu rakstīju�i daudzi: gan izcili mūsu karavadoņi, .gan ievērojami vēsturnieki, gan biju�ie vācu ģenerāļi, gan jaunizceptie Rietumu �pravie�i�. Ar grupējumu �Kurland� (�Kurzeme� � tā pārdēvēja grupu �Nord�) Ādolfs Hitlers saistīja savas pēdējās cerības. Viņam vēl arvien likās, ka vēstures riteni var pagriezt atpakaļ, ka izdosies noslēgt separātu mieru Rietumu frontē un ar �civilizētās pasaules� apvienotiem spēkiem uzbrukt boļ�evikiem. Mēs tagad zinām, kā beidzās visi �ie pūliņi...

Bet toreiz � �etrdesmit ceturtā gada rudenī � nezinājām. Mums bija zināms viens � Kurzemē noslēdzās padomju karaspēka loks, kas ietvēra 38 ienaidnieka divīzijas. So skaitli es ņēmu no Padomju Savienības Mar�ala Aleksandra Vasiļevska atmiņām.⁸²

No �īs pa�as grāmatas citē�u mūsu karaspēka Kurzemes operācijas vērtējumu � ļoti īsu un ļoti precīzu vērtējumu: �Tikai nedaudziem izdevās izrauties no Kurzemes pussalas. Cie�i nobloķēju�i ienaidnieka karaspēku, mēs netērējām tam pulveri, nenesām upurus: atstājām to savā ziņā, kamēr grupējums kapitulēja.�⁸³

Ta�u �is vērtējums prasa zināmu at�ifrējumu. Tas, kāpēc �tikai nedaudziem izdevās izrauties no Kurzemes pussalas�, lasītājam k|ūs skaidrs tālāk. Un secinājums par mūsu cie�o bloķējumu izrietēs pats no sevis. Bet apgalvojums, ka �mēs netērējām tam pulveri, nenesām upurus�, prasa pa-skaidrojumus. Domāju, ka tad, kad A. Vasiļevskis lietoja �o formulējumu, viņ� gribēja salīdzināt �pulvera� un �upuru� patēriņu mūsu frontē, kas darbojās pret vienu grupu �Kurland�, ar �o pa�u patēriņu citos Lielā Tēvijas kara beigu posma virzienos. 1944. gada rudenī padomju-vācu fronte ta�u skāra Latvijas, Lietuvas, Austrumprūsijas, Polijas, Ce-hoslovakijas, Ungārijas un Dienvidslāvijas teritoriju, īsāk sakot, tā stiepās 2200 km garumā no Baltijas jūras līdz Ad-rijas jūrai.⁸⁴ No tiem mūsu frontei �pienācās� mazāk par desmito daļu � 218 km.

Pārdomājot augstāk minētos Aleksandra Vasiļevska vārdus, es arvien vairāk pārliecinos, ka viņ� ar tiem domājis specifisko īpatnību cīņā pret grupējumu �Kurland�. Viņ� to labi zināja un saprata. Mēģinā�u savu domu apstiprināt ar konkrētu to dienu epizodi.

... Reiz armijas izlūko�anas priek�nieks pulkvedis I. Pi-vovarovs man ziņoja, ka starp gūstekņiem, kas saņemti, atvairot fa�istu pretuzbrukumu, izrādīju�ies kareivji no divīzijas, kura agrāk nebija manīta mūsu armijas joslā. Sie gūstekņi pastāstīju�i, ka viņu pulks Liepājā gaidījis iekāp�anu transportkuģī, bijis gatavs nosūtī�anai uz Vāciju, tad pēk�ņi pēc trauksmes signāla ma�īnās steidzīgi pārsviests uz aktīvās kauju darbības rajonu.

Neapmierināts ar dienas vispārējiem rezultātiem, es toreiz nepiegriezu īpa�u vērību �im ziņojumam. Bet tie�i tajā brīdī manā komandpunktā ieradās Augstākās Virspavēlniecības Mītnes pārstāvis Aleksandrs Vasiļevskis. Uzmanīgi noklausījies, kādus rezultātus armija sasniegusi aizvadītajā dienā, viņ�, man par lielu brīnumu, nevis �sadeva� mums, bet uzteica karaspēku par aktivitāti, silti atsaucās par komandieru un vienību �tābu darbu, pasacīja labu vārdu arī par armijas pārvaldi. Toreiz es sapratu, ka A. Vasiļevski (tātad arī Mītni!) interesēja ne tik daudz mūsu teritoriālie panākumi, cik ienaidnieka karaspēks, kas atradās mums pretī, tā divīziju un daļu numuri. Vasiļevskis tūlīt piezvanīja uz Mītni un pozitīvi ziņoja par mūsu uzbrukumu, kuram bija, uzsveru, �vietēja nozīme�.

Mazliet vēlāk biedriskā sarunā A. Vasiļevskis izskaidroja,

ka tagad visai 2. Baltijas frontei pirmām kārtām jārūpējas par to, lai ienaidniekam nebūtu iespējams pārsviest citos virzienos kaut vai daļu no sava karaspēka, kas saistīts Kurzemē. Es mēģināju sūdzēties par munīcijas trūkumu. A. Va-siļevskis atbildēja, ka mums arī turpmāk atstā�ot �bada normu�, ta�u jārīkojoties enerģiski, nemazinot aktivitāti.

Vasiļevskis nobeidza sarunu ar �ādiem vārdiem:

� Ar jebkuriem līdzekļiem noturiet visu Kurzemes grupējumu. Vācu augstākā virspavēlniecība nedrīkst izmantot citās vietās nevienu divīziju no tā. Jums tas jāieskaidro visam personālsastāvam...

Nu, un kā pretinieks vērtēja stāvokli Kurzemes pussalā? Vernera Haupta grāmatā �Kurzeme�, kas 1961. gadā iznāca VFR, atrodami visai interesanti izteikumi. Viens no tiem ir �āds: �Auksta un drūma tuvojas rītausma, kad sapieru dienesta vecākais virsnieks, nospie�ot pogu, uzspridzina vislielāko tiltu pār Daugavu Rīgā. Milzīgā uguns blāzmā ar neparastu troksni sabruka tilts. Operācija �Donner� (Rīgas aizsardzība tālās un tuvās pieejās. � M. Ķ.) noslēgusies. Grupas �Nord� vēsture beigusies. Sākas drāmas pēdējais cēliens � karaspēka grupas �Kurland� darbība.�

Tālāk Verners Haupts visā grāmatā ne vienu reizi vien atgrie�as pie �drāmas pēdējā cēliena�, bet vainu par �drāmu� uzveļ tikai Hitleram. Fīrers, tā teikt, neesot �pareizi aprēķinājis spēkus�, neuzklausījis �saprāta balsi� un �fanātiski turējies pie pēdējā Krievijas (?) zemes gabaliņa�.

Glu�i citādu grupas �Kurland� izolācijas iemeslu traktē-jumu_ sniedz toreizējais Vācijas sauszemes karaspēka ģenerāl�tābā priek�nieks Heines Guderiāns. 1954. gadā iznāca viņa grāmata �Karavīra atmiņas�. Tajā viņ� objektīvāk novērtē �drāmu�, kaut arī, kā redzēsim, nav spējis iztikt bez �blefo�anas�.

�Armiju grupa �Nord�... laika posmā no 14. septembra līdz 26. septembrim atkāpās uz priek�tilta nocietinājumiem Rīgas rajonā, lai to tālāk pārsviestu pie armiju grupas �Centrs�. �is plāns izjuka tāpēc, ka armiju grupas pavēlnieka ģenerālpulkve�a �ernera lēmums bija pretrunā ar to. Pēdējais aizturēja savus bruņutanku spēkus Rīgas�Jelgavas rajonā, nevis izveda tos rietumos no �auļiem, un tādējādi deva pretiniekam iespēju izdarīt pie �auļiem pārrāvumu, kas galīgi atgrieza armiju grupu no karaspēka galvenā grupējuma. Armiju grupa sastāvēja no 16. un 18. armijas, tas ir, �aja rajona mums sākumā bija divdesmit se�as divīzijas, bet vēlāk, pēc vairākkārtējām evakuācijām, palika se�padsmit, kuru tā pietrūka reiha aizsardzībai.

Pēc tam kad mēs no 7. oktobra līdz 16. oktobrim bijām

atstāju�i Rīgu, armiju grupas frontes līnija stiepās (gandrīz bez pārmaiņām līdz gada beigām) no piekrastes dienvidos no Liepāj as caur Priekuļi uz dienvidiem no Saldus, austru-mos no Tukuma līdz Rīgas jūras lī�a piekrastei.�

Attiecībā uz Sernera lēmumu Guderiānam, neap�aubāmi, ir taisnība. Toreiz, septembra otrajā pusē, vācu virspavēlniecība varēja mēģināt ar spēcīgu mobilu grupu izlauzties pie grupas �Centrs�. Bet uzvelt vainu par bezdarbību Serneram vien ir vismaz netaktiski. (Starp citu, bijusī hitlerie�u virspavēlniecības virsotne laiku pa laikam ķeras pie �āda �netaktiskuma�, uzveļot, kā jau teicu, savas neveiksmes Hitleram, bet �aurākā aspektā � cits citam.) Guderiāns apzināti samazinājis grupējuma �Kurland� skaitlisko sastāvu. Patie�ām � pretiniekam izdevās kādu daļu karaspēka (operācijas sākuma stadijā) pa jūru evakuēt uz Vāciju. Bet, kad mūsu karaspēks uzsāka uzbrukumu, lai sa�ķeltu grupu �Kurland� divās daļās, evakuācija faktiski izbeidzās. Vēl jo_ vairāk � �urp pārsūtīja karaspēku no Somijas un totālajā mobilizācijā savāktus �folks�turmistus� � pusaud�us un sirmgalvjus.

Līdz 1945. gada janvārim grupai �Kurland� bija iespējams regulāri saņemt caur Liepājas un Ventspils ostām personālsastāva, munīcijas, �aujamiero�u, pārtikas papildinājumu. Tas pats Verners Haupts savā grāmatā raksta: �Oktobrī 587 kuģi pārsvieda uz Kurzemi 881 000 tonnu kravas; novembrī �ie skaitļi palielinājās � 764 kuģi un 1 577 000 tonnu, bet decembrī Kurzemes krastā izmeta enkuru 575 kuģi ar 1 112 000 tonnu kravas.� Vēlāk, kad tuvākās ostas Austrumprūsijā un Pomerānijā jau bija ieņēmis vai bloķējis padomju karaspēks, armiju grupa �Kurland� izjuta pievedumu un evakuācijas grūtības, samazinājās arī papildinājuma pieplūdums.

Aleksandram Vasiļevskim, neap�aubāmi, taisnība, kad viņ� savā grāmatā atzīmē, ka �38 ienaidnieka divīzijas, kas bija izvairīju�ās no sagrāves, nonāca izolācijā Kurzemē, piespiestas pie jūras rajonā no Bārtas upes līdz Tukumam, bet vēl 3 divīzijas � Mēmelē�.¹ �os skaitļus apstiprina arī mūsu frontes �tāba ziņas. Kapitulācijas brīdī grupas �Kurland� sastāvā bija 30 divīzijas (neieskaitot tās da,ļas un vienības, kuras sagūstīja pēc oficiālās kapitulācijas). No kapitulācijas sākuma līdz 31. maijam mūsu frontes karaspēks pavisam saņēma gūstā apmēram 285 tūksto�us vācu kareivju un virsnieku, to skaitā 48 ģenerāļus.²

¹ Василевский А. M. Дело всей жизни, с. 472.

² Архив МО СССР, ф. 217, оп. 1221, д. 6069, лл. 63�67.

г

Bet atgriezīsimies 1944. gada oktobrī. Kādi uzdevumi toreiz bija jāveic 2. Baltijas frontei un mūsu 10. gvardes armijai?

2. Baltijas frontei sadarbībā ar 1. Baltijas fronti bijа izvirzīts uzdevums sagraut pretinieka karaspēku �Kurzemes katlā�. Bet tas bija ļoti vispārīgs uzdevums. Ja runā konkrētāk, tad ar spēkiem, kas bija mūsu rīcībā, �o uzdevumu nevarēja izpildīt, un mūsu darbības mērķis �ajā iecirknī bija viens � pievilkt pēc iespējas vairāk pretinieka spēku un pakāpeniski, bet nemitīgi iznīcināt.

Brīdī, kad tika at�ķelts pretinieka Kurzemes grupējums, ienaidnieka pavēlniecībai aizsardzības līnijas priek�ējā pozīcijā bija 24 divīzijas, bet rezervē un aizmugures apsardzībai � 14 divīzijas, to skaitā trīs tanku, un SS motorizētā brigāde �Nīderlande�.

Pietiekams spēku un līdzekļu daudzums (viena kājnieku divīzija uz 7 frontes kilometriem) stingras aizsardzības noturē�anai ļāva fa�istiem pārvērst Kurzemes pussalu par savdabīgu nocietinātu rajonu, kura flangi beidzās Baltijas jūras pla�umos. Apdzīvotās vietas, mūra ēkas, daudzos dzotus un svarīgākās augstienes apvienoja atbalsta punktos un aizsardzības mezglos rotai vai bataljonam, un tie sedza uzbrukumam pieejamos apvidus, cie�i noslēdzot galvenos ceļus. Tika izveidota vienlaidu aizsardzības fronte no Rīgas jūras lī�a līdz Baltijas piekrastei dienvidos no Liepājas.

Sākot ar 1944. gada oktobra vidu līdz pat ienaidnieka kapitulācijai 1945. gada maijā, visā frontē, Kurzemes pussalas dienvidu daļā, notika sīvas kaujas. Laiku pa laikam tās pieklusa, tad iedegās ar jaunu spēku. Kauju darbībai piemita pozīciju kara raksturs. Pretinieks turējās pie katras tran�ejas, nocietinātās augstienes, katrām mājām, ikvienas apdzīvotās vietas. Daudzi objekti vairākkārt pārgāja no vienām rokām otrās.

Armiju grupas �Kurland� �tāba priek�nieks �ādi novērtēja kauju raksturu: �Armiju grupai nav iespējams mainīt vai kaut kur labot frontes līniju, un tā ir spiesta par katru cenu aizsargāt un noturēt priek�ējo līniju. Armiju grupai visur jāpieņem kauja, kas izraisa lielus cilvēku un materiālos zaudējumus.�⁸⁵

Frontes uzbrukuma operācijās Kurzemē 10. gvardes armija parasti darbojās frontes galvenā grupējuma sastāvā. Vēlāk mēs redzēsim, ka jebkura mēroga uzbrukums parasti sākās pēc artilērijas sagatavo�anas uguns ar ierobe�otu munīcijas izlietojumu. Pirmajā dienā tas attīstījās 3�6 km dziļumā, pēc tam atdūrās pret nikniem ienaidnieka pretuzbru-

kūmiem, kaujā tika ievadītas jaunas daļas un vienības no otrajiem e�eloniem (ļoti spēcīgiem) un rezervēm, abu pu�u spēki līdzsvarojās, uzbrukums apslāpa.

Tās bija �vietējas nozīmes� kaujas.

Tajās gūtie taktiskie panākumi nekļuva par operatīviem panākumiem nevis tāpēc, ka �ādās kaujās kaut kas nebūtu bijis pienācīgi noorganizēts, nedz arī tāpēc, ka mēs nebūtu gribēju�i pārsniegt Mītnes izvirzīto uzdevumu � piesaistīt vācu spēkus sev. Nebūt ne. Mums nebija galvenā, kas vajadzīgs sekmīga uzbrukuma attīstī�anai, � pietiekami nokomplektētu tanku vienību. Faktiski nebija arī pa�gājēju lielgabalu.

Pie visa tā mūsu karaspēkam bija viens �pluss�. Kā jau teicu, mūsu aviācija Baltijā bija ievērojami pārāka par ienaidnieka gaisa kara spēkiem. Bet mums neizdevās izmantot �o pārākumu ar pietiekamu efektivitāti. Me�ainais apvidus, zemie mākoņi, bie�ās miglas, puteņi un sniegs 1944.� 1945. gada rudens un ziemas mēne�os apgrūtināja un da�kārt pat vispār izslēdza trāpīgas bombardē�anas iespēju. Aviācija nespēja izolēt kaujas lauku un nepieļaut rezervju tuvo�anos (vai vismaz palēnināt to kustību) pārrāvuma iecirknim. Gūstekņi stāstīja, ka kājnieku un tanku divīziju pārvieto�anās aizmugurē notiekot bez īpa�as kavē�anās. Pretiniekam izdevās mūsu uzbrukuma otrajā vai tre�ajā dienā koncentrēt pietiekamus spēkus apdraudētajā virzienā, palēnināt un pēc tam apturēt mūsu kustību. Turklāt arī jāņem vērā, ka tikai daļēji izdevās apklusināt vai iznīcināt pretinieka artilēriju. Iznīcinātāji apslāpēja baterijas uzbrukuma sākumā. Bet pēc tam, neraugoties uz armijas artilērijas grupas papildu uguni, tās paspēja mainīt pozīcijas un atkal atdzīvojās.

To visu nestāstu tāpēc, lai attaisnotu mūsu darbības pret grupējumu �Kurland� ieilgu�o, pozicionālo raksturu. Man gribas atklāt �o kauju specifiskās īpatnības � īpatnības, ar kurām kara beigu posmā nesaskārās mūsu karaspēks citās frontēs. ⁸⁶ īpa�ā aicinājumā karaspēkam bija uzsvērts: �Runa ir par Vācijas dzīvību un nāvi. Mūsu pozīcijas Kurzemē ir kā viļņ-lauzis, pret kuru sa�ķīst krievu uzbrukuma viļņi. Kurzeme ir Austrumprūsijas priek�postenis.�

�ādos apstākļos 2. Baltijas frontes pavēlnieks ar Augstākās Virspavēlniecības Mītnes piekri�anu nolēma dot ienaidniekam triecienu tūlīt pēc Rīgas operācijas pabeig�anas un sadarbībā ar 1. Baltijas fronti iznīcināt pie jūras piespiesto armiju grupu �Nord�'. Saskaņā ar frontes kaujas pavēli galveno triecienu no Dobeles rajona vajadzēja dot 22. armijai, 3. triecienarmijai un 42. armijai. 10. gvardes armija, kas koncentrējās 10�15 km uz dienvidiem un dienvidaustrumiem no Jelgavas, bija paredzēta panākumu attīstī�anai.

Ta�u �is uzbrukums, kas sākās 16. oktobrī, vēlamos rezultātus nedeva. 19. oktobrī ienaidnieks apturēja iepriek�ējās kaujās novājinātās divīzijas, un tās pārgāja aizsardzībā Klapkalnciema�Bēnes līnijā.

Laikā no 18. oktobra līdz 20. oktobrim 10. gvardes armijas karaspēku saskaņā ar frontes pavēli pa naktīm pārsvieda uz Bēnes rajonu, un, nomainījis 2. Baltijas frontes 42. armijas un 1. Baltijas frontes 4. triecienarmijas vienības, tas izvērsās līdz 40 km platā joslā Bēnes rajonā. Galvenais grupējums atradās labajā flangā, gatavs doties uzbrukumā 21. oktobrī no rīta.⁸⁷⁸⁸ Ta�u bija grūti cerēt, ka trīs diennaktīs būtu sekmīgi paveikti tādi sare�ģīti pasākumi kā apmēram 50�60 km gar� strēlnieku vienību pārgājiens, karaspēka nomaiņa un pārrāvuma sagatavo�ana. Pietrūka laika artilērijas izvēr�anai, in�enierdarbu veik�anai, savstarpējās sadarbības organizē�anai.

Vienlaicīgi ar 10. gvardes armijas izie�anu Bēnes rajonā notika karaspēka masveida pārvieto�anās 1. un 2. Baltijas frontes saskares rajonā.

10. gvardes armijas, pēc tam 3. triecienarmijas divīziju izve�anu pirmajā līnijā pretinieks atklāja, un tā izlūko�anas darbība krasi pieauga.

Armiju grupas �Nord� kauju darbības �urnālā 21. oktobrī ir �āds ieraksts: �... 10. gvardes armijas ievadī�ana darbībā ... gaidāma Bēnes rajonā.�⁸⁶

PIRMIE PANĀKUMI UN NEVEIKSMES

Kaujās par Rīgu un Mēmeles virzienā vācu karaspēks cieta lielus dzīvā spēka un tehnikas zaudējumus. Un arī Kurzemē atspiestā karaspēka morālais stāvoklis, kā liecināja gūstekņi, bija nomākts.

To saprata arī hitlerie�u pavēlniecība. Ne velti oktobra vidū grupējuma pavēlnieks izdeva pavēli, ka katram kareivim jāapņemas ne�ēlot dzīvību, aizstāvot savas pozīcijas.

�ādos apstākļos 16. un 18. vācu armijas pavēlniecība veica pasākumus, lai pastiprinātu karaspēku Saldus virzienā. 21. oktobrī dienvidaustrumos no Saldus koncentrēja 12. tanku divīziju, da�as dienas vēlāk uz rajonu ziemeļrietumos no Bēnes pārsvieda 215. kājnieku divīziju no Tukuma virziena. Ar katru dienu pieauga ienaidnieka izlūklidma�īnu aktivitāte.

Operatīvais pēk�ņums, kas bija mūsu rīcībā pēc Rīgas atbrīvo�anas, neap�aubāmi, bija zaudēts. Tāpēc uzbrukumu atlika uz vēlāku laiku. Lūk, ko �ajā sakarībā raksta Padomju Savienības Mar�als A. Jerjomenko:

�17. oktobrī es griezos pie Augstākās Virspavēlniecības ar lūgumu atļaut frontes karaspēkam nocietināties sasniegtajā līnijā, tuvināt aizmuguri, papildināt divīzijas ar cilvēkiem, izraudzīt rezultatīvākos uzbrukumu virzienus un sagatavoties pretinieka aizsardzības sturmē�anai Kurzemē. Mītne atļāva mums to darīt...�

22. oktobrī Mītnes pārstāvis Padomju Savienības Mar�als A. Vasiļevskis iesniedza Augstākajai Virspavēlniecībai jaunu pretinieka iznīcinā�anas plānu Kurzemē � ar saskaņotiem 1. un 2. Baltijas frontes triecieniem.⁸⁹

Mūsu frontei vajadzēja dot galveno triecienu ar 42. armijas, 10. gvardes armijas un 3. triecienarmijas spēkiem Zebres ezera�Vegeres rajonā Saldus virzienā, bet papildu triecienus � ar 1. triecienarmijas spēkiem gar Rīgas�Tukuma dzelzceļa līniju un 22. armijas (kurā ietilpa 130. latvie�u gvardes korpuss) spēkiem � gar Jelgavas�Saldus dzelzceļu. Galvenā trieciena virzienā, 10. gvardes armijas joslā, bija paredzēts ievadīt pārrāvumā 10. un 5. tanku korpusu.⁹⁰

Mūsu gvardes armija pārrāva pretinieka aizsardzību Vērpju�Jurģu rajonā Saldus virzienā. Armijas pirmajā e�elonā vajadzēja būt se�ām strēlnieku divīzijām, otrajā � divām strēlnieku divīzijām. Rezervē � vienai strēlnieku divīzijai.⁹¹

Armijas joslā pirmajā uzbrukuma dienā bija plānots ievadīt 10. tanku korpusu, kuram, uzbrūkot caur Sudrabiņiem un Zvāri, operācijas otrajā dienā vajadzēja iziet Saldus rajonā. Arī 5. tanku korpusu, kas atradās 42. armijas joslā, apvidus apstākļu dēļ bija plānots ievadīt 10. armijas joslā, lai Stūru rajonā korpuss atkal iznāktu savā joslā.

Gatavību uzbrukumam sākumā noteica uz 26. oktobri, pēc tam sliktā laika dēļ pārcēla uz 27. oktobri.

Armijas uzbrukuma joslā pretiniekam bija 215., 121. kājnieku divīzija un apmēram puse 329. kājnieku divīzijas spēku

ar pastiprinājuma da|ām (vairāk nekā 37 tūksto�i cilvēku, 290 lielgabalu un mīnmetēju, 25 triecienlielgabali). Cilvēku daudzuma ziņā mūsu armija tikai nedaudz pārspēja pretinieku. Lielgabalu un mīnmetēju pārsvars bija lielāks, ta�u mūsu artilērijas rīcībā atradās ārkārtīgi ierobe�ots munīcijas daudzums.

�aurā pārrāvuma fronte (apmēram 7 km), tie�s uzbrukums paredzētajā joslā, armijas galveno spēku sadalījums pa e�eloniem pēc pavēles no aug�as zināmā mērā ierobe�oja armijas �tāba iniciatīvu. Atlika izpētīt apvidu gaidāmās darbības rajonā, pretinieka aizsardzības grupējumu un sistēmu no novēro�anas punktiem un pēc aerofotouzņēmumiem, kas bija saņemti no frontes �tāba, noteikt uzdevumus korpusiem un iero�u �ķiru priek�niekiem, organizēt savstarpējo sadarbību, noteikt secību, kādā jāieņem svarīgākās līnijas un aizsardzības objekti.

Galveno triecienu armijas karaspēks deva ar labā flanga un centra � 15. un 19. gvardes strēlnieku korpusa � spēkiem no zieme|iem, apejot pretinieka spēcīgo aizsardzības mezglu Aucē. �īs pilsētas ieņem�ana bija uzdota 7. gvardes strēlnieku korpusam.

Korpusu izvietojumu armijas operatīvajā izkārtojumā noteica ne vien tas, cik labi katrs no tiem bija nokomplektēts, bet arī, kā bie�i gadījās iepriek�ējās operācijās, � karaspēka kaujas tradīcijas, korpusa komandiera raksturs un darbības stils.

Mums aiz muguras bija gar� un grūts kauju ceļ�. Kar� ne tikai saliedēja karavīru rindas, bet arī kaldināja raksturus. Turklāt ne tikai atsevi�ķu cilvēku, bet arī lielu karaspēka vienību raksturus. Ņemsim, piemēram, 15. gvardes korpusu. Es jau stāstīju, kā tas rīkojās da�ādās kaujas situācijās. Mēs pamatoti uzskatījām, ka tāda pieredzēju�a, enerģiska ģenerāļa kā N. Horu�enko vadībā korpuss sekmīgāk nekā citi varēs pārraut pretinieka aizsardzību uzbrukuma pirmajā posmā. 15. korpuss bija pārrāvuma korpuss. Tā vienību un daļu komandieri visās iepriek�ējās kaujās bija parādīju�i sevi no labākās puses tie�i pirmā trieciena sagatavo�anā un panākumu attīstī�anā. Tāpēc korpusu vienmēr izvirzīja avangarda e�elonā un es ik reizes centos panākt, lai papildinājumu pirmām kārtām saņemtu tā divīzijas. Arī pastiprinājuma līdzekļiem �eit bija �brīvs ceļ��.

19. gvardes strēlnieku korpusam bija citāds �raksturs�. Arī tas prata pārraut pretinieka aizsardzību, toties izcēlās ar spēju strauji ievadīt uzbrukumā savus otros e�elonus, stabili nostiprināt panākumus. Korpusa vienības dro�i turējās pretī ienaidnieka pretuzbrukumiem un prettriecieniem. �īs 19. korpusa at�ķirīgās īpa�ības, kā es tagad domāju, izrietēja no tā komandiera � ģenerālmajora A. Stu�enko rakstura. Viņ� prata ātri un nekļūdīgi pieņemt lēmumus, un tai pa�ā laikā viņam piemita, es teiktu, zemnieka apdomīgums. Visās korpusa divīzijās vienmēr viss bija �savā vietā�.

1944. gada augustā par 7. gvardes korpusa komandieri kļuva ģenerālmajors A. Kuļe�ovs, kas �ajā postenī nomainīja ģenerālleitnantu J. Novoseļski. It kā �pats no sevis� iznāca, ka labās īpa�ības � manevrē�anas spējas, neatlaidība izvirzītā uzdevuma sasnieg�anā � korpusā tika �nodotas mantojumā�. Dro�i vien tā bija tāpēc, ka �eit visi divīziju komandieri, lai gan bija gados jauni cilvēki, toties kara gados krietni odu�i pulveri un izgāju�i sūru skolu. Un arī pulkus komandēja dedzīgi ļaudis, drosmīgi līdz pārgalvībai.

Ņemot vērā visas �īs korpusu īpa�ības un īpatnības, armijas �tābs izstrādāja �ādu uzbrukuma plānu.

15. korpusam bija paredzēta 2,5 km plata uzbrukuma josla uz dienvidiem no Vērpjiem. Korpusa labajā flangā atradās 30. strēlnieku divīzija, vairāk pa kreisi � 85. gvardes strēlnieku divīzija, kuras bija sakārtotas divos e�elonos.

Uz dienvidiem divus trīs kilometrus garā iecirknī izvērsās 19. gvardes korpuss, kura pirmajā e�elonā atradās 22. un 65. gvardes divīzija, bet otrajā � 56. gvardes divīzija. Arī �īs divīzijas bija izkārtotas divos e�elonos.

Tālāk, uz dienvidiem no Jurģiem, 2 km plata josla tika paredzēta 7. gvardes korpusam. Pirmajā e�elonā �eit gāja 119. un 7., bet otrajā � 8. gvardes strēlnieku divīzija.

Katra korpusa tuvākajā uzbrukuma uzdevumā bija paredzēts ielauzties 3�5 km dziļumā.

29. gvardes divīziju es turēju savā rezervē. Tā izvietojas 15. gvardes korpusa aizmugurē.

Es jau minēju, ka mūsu kaimiņ� pa kreisi bija 42. armija. Pirms uzbrukuma sākuma (apmēram 23. vai 24. oktobrī) mēs kopā ar operatīvās nodaļas priek�nieku pulkvedi A. Maļi-novski un izlūko�anas nodaļas priek�nieku I. Pivovarovu apmeklējām komandpunktā 42. armijas pavēlnieku ģenerāli V. Sviridovu. Kā pienākas, apmainījāmies ar gaidāmo kauju operāciju plāniem, precizējām pretinieka objektu iznīcinā�anas kārtību divu armiju saskares vietā, saskaņojām pasākumus aizsardzības otrās pozīcijas ieņem�anai no Lielauces ezera līdz Aucei un 10. un 5. tanku korpusa piesaistī�anai.

Pēc tam korpusu un divīziju komandieri dabā precizēja daudzus sadarbības jautājumus. Lai ieņemtu otro pozīciju galvenajā virzienā, bija paredzēts iesaistīt kaujā 30. un ■85. gvardes strēlnieku divīziju otros e�elonus (94. un 249.

pulks), kopā 500 cilvēku. Sākotnējais pretinieka otrās pozīcijas pārrāvuma iecirknis ap 2 km platumā bija paredzēts 10. un 5. tanku korpusa uzbrukuma virzienā. Pie�ķīra artilēriju un sapieru apak�vienības, iecēla komandierus, kam bija jāatbild par tanku iesaistī�anu.

īpa�as rūpes sagādāja artilērijas nodro�inājuma organizācija pārrāvumam, kājnieku uzbrukuma atbalstam un līdzdalībai laikā, kad kauja notiks aizsardzības dziļumā. Armijas rīcībā bija diezgan liels artilērijas daudzums, gandrīz 1200 lielgabalu un mīnmetēju, kas ļāva radīt līdz 180 vienību lielu blīvumu uz 1 km pārrāvuma iecirkņa.⁹² Gandrīz visās iepriek�ējās operācijās nepietika munīcijas, bet �oreiz tās bija īpa�i maz. Tikai 82 mm mīnu bija pietiekami. Kas attiecas uz galveno kalibru �āviņiem � 122 un 152 mm �� tad to bija tikai puse no kaujas komplekta.

Kā vēl nekad agrāk �oreiz bija vajadzīga ārkārtīga ar-tilēristu meistarība, un pirmām kārtām tas attiecās uz galveno no viņiem � armijas artilērijas komandieri ģenerāli V. Ņesteruku. Viņa pieredze ne vienu reizi vien glāba karaspēku Lubānas�Madonas un Rīgas operācijā. Arī �oreiz viņ� palīdzēja.

Artilērijas uzbrukuma, it īpa�i artilērijas trieciena sagatavo�anas plāno�anā tika akcentēta ap�audes precizitāte, ko varēja nodro�ināt, tikai rūpīgi izlūkojot mērķus. Un tam tūlīt pievērsa visus armijas izlūko�anas veidus, it īpa�i artilērijas izlūko�anu. Tāpat kā iepriek�ējās operācijās, pla�i pielietoja �au�anu tie�ā tēmējumā uz pretinieka mērķiem aizsardzības priek�ējā līnijā, tajā skaitā � ar lielkalibra lielgabaliem.

Ta�u pat �ādā situācijā eso�ais munīcijas daudzums ļāva dro�i pārspēt pretinieka dzīvo spēku un izpostīt tā aizsardzības būves tikai pirmās pozīcijas robe�ās ap 2�3 km dziļumā. Otrajā pozīcijā dzīvo spēku un ugunspunktus, kā jau minēju, varēja izolēt vai iznīcināt tikai daļēji.

Armijas sagatavo�anā uzbrukumam ietilpa arī darbs ar cilvēkiem. Tajās sasprindzinātajās dienās, atceros, pla�i izvērsās visu partijas un komjaunatnes organizāciju politiskā darbība. Vajadzēja stiprināt gvardu apņēmību uzbrukumā. Lozungi, �kaujas lapiņas�, divīziju laikraksti aicināja mūsu kareivjus �iztīrīt Kurzemi no fa�istiem�, �pilnīgi atbrīvot Padomju Latviju līdz Oktobra revolūcijas 27. gadadienai�. Tajās dienās sasprindzināti strādāja vienību politisko nodaļu priek�nieki A. Plotņikovs, P. S�erbina, D. Ser�ins, I. Ku-ļikovs, A. Kiseļovs, V. Aslamovs, M. Kolpakovs un citi. Daļu un apak�vienību komandieri un politiskie darbinieki, izmantojot brīvo laiku, rakstīja desmitiem un simtiem vēstuļu uz to karavīru dzimtajām vietām, kuri bija izcēlu�ies kaujās 1944. gada vasarā un rudenī. Da�as no �ādām vēstulēm lasīja un apsprieda apak�nodaļās.

Sevi�ķi daudz vajadzēja strādāt ar papildinājumu, kura lielākā daļa vēl nebija pieredzējusi kaujas kristības. Rīkoja referātus un pārrunas par padomju gvardes tradīcijām, par visas mūsu armijas, tās daļu un vienību kauju ceļu. Visu pakāpju un amatu komandieri stāstīja par kareivju un virsnieku varoņdarbiem, par paredzētajiem uzdevumiem. Uzsvēra, ka mūsu priek�ā ir nopietns pretinieks un, lai gan aizsardzība ir spēcīga, to var un vajag pārraut. Turklāt bija nepiecie�ams iepazīstināt jaunos ar veco karavīru pieredzi. Tādu pārrunu laikā radās visda�ādākie jautājumi: gan par fa�istu paradumiem, viņu viltību kaujā, gan par uzbrukuma īpatnībām me�ainā apvidū, par savstarpējo izpalīdzību un daudz ko citu.

Jāatzīmē arī tas, ka mūsu iecirknī izveidojusies situācija (pretinieks neuzsāka kaujas darbību, aprobe�ojoties ar mūsu priek�ējo pozīciju periodisku artilērijas ap�audi � �kā pēc pulksteņa�) ļāva dot kareivjiem īslaicīgu atpūtu pēc nepārtrauktajām kaujām un pārgājieniem septembrī un oktobrī. Uzlabojās materiālā apgāde, nokārtojās pārtikas jautājums un medicīniskā apkalpo�ana.

27. oktobrī pulksten 9 no rīta notika izlūko�ana ar kauju, ko veica pa vienai rotai no katras pirmā e�elona divīzijas. Tā apstiprināja, ka vācie�i atrodas līdz�inējās pozīcijās.

Pulksten 11.20, pēc gandrīz pusotru stundu ilgas artilērijas' sagatavo�anas uguns un aviācijas uzlidojuma, trīs-armijas � 42., 3. triecienarmija un mūsu 10. gvardes armija � vienlaikus uzbruka pretiniekam. Pirmajā pozīcijā, kā jau bijām gaidīju�i, ienaidnieks nopietni nepretojās. Bet, kad karaspēks nonāca pie otrās, atdzīvojās artilērijas un mīnmetēju baterijas, agrāk nezināmas lo�metēju ligzdas atklāja uguni. Vairākos iecirkņos mūsu kājnieki metās zemē un gaidīja, kamēr pienāks lielgabali, kas �auj tie�ā tēmējumā.

Artilērija grāva blindā�as un neļāva pretinieka kājniekiem rīkoties tran�ejās.⁹³

Un tomēr mēs virzījāmies uz priek�u! Dienas vidū 7. gvardes korpusa daļas atbrīvoja Auci. (Par to sīkāk pastāstī�u tālāk.) Labi veicās arī 19. korpusa divīzijām, kas apgāja Auci no ziemeļiem.

Dienas otrajā pusē es aizbraucu uz 7. korpusa komandiera ģenerālmajora A. Kuļe�ova komandpunktu. Ap �o laiku bija noskaidrojies, ka armijas karaspēks pārrāvis pretinieka aizsardzības taktisko zonu un ieguvis manevrē�anas brīvību. Lai attīstītu uzbrukuma panākumus, situācija prasīja nekavējoties ievadīt pārrāvumā 10. tanku korpusu. Pirms pāris stundām, atrazdamies savā novēro�anas punktā �Jurģu rajonā, es biju neapmierināts ar 10. tanku korpusa komandiera ģenerālmajora �apo�ņikova gausumu, bet tagad, atrazdamies tuvāk karaspēka kaujas ierindai, sāku jau nopietni ba�īties: vai korpuss vispār dosies kaujā pirmajā operācijas dienā? Diem�ēl tikai 26. oktobra pievakarē viena tanku brigāde no 10. tanku korpusa parādījās Ķeveles rajonā (rietumos no Auces) un sāka nopietni uzbrukt kā korpusa avangarda vienība. �īs tanku brigādes komandieris parādīja lieliskas kaujas īpa�ības: pēc 119. divīzijas strēlnieku pulka komandiera priek�likuma viņ� sasēdināja kājniekus uz tankiem un kopā ar tiem pavirzījās par 12�15 km. Tad pulka strēlnieki atkal �kļuva par kājniekiem� un sāka darboties kopā ar citām savas divīzijas daļām.

Bet �im tanku brigādes labajam piemēram nesekoja pārējās 10. tanku korpusa daļas. Vēl jo vairāk � ģenerālmajors �apo�ņikovs pavēlēja brigādes komandierim naktī atstāt ieņemto rajonu un atgriezties, lai nākamajā dienā dotos uzbrukumā kopā ar korpusa galvenajiem spēkiem. Tāda korpusa komandiera rīcība bēdīgi ietekmēja visu turpmāko notikumu gaitu ne tikai 10. gvardes armijas, bet arī 42. un 3. triecienarmijas joslā.

10. tanku korpuss netika pilnībā ievadīts pārrāvumā. 10. gvardes armijas �tābam bija zināms, ka tanku korpusa "vadītāji gaidīju�i �tīru� ienaidnieka aizsardzības pārrāvumu, tādu, lai ne�autu neviens pretinieka lielgabals, bet �ādi pārrāvumi, protams, nemēdz būt.

Tanku atbalsta trūkums bija par iemeslu tam, ka operācija netika attīstīta tālāk. Pēc da�ām dienām frontes karaspēks atdūrās pret ienaidnieka sagatavoto aizsardzību Lielauces ezera apkaimē. �o līniju frontes karaspēkam neizdevās tūlīt pārvarēt, un uzbrukuma operācija apsīka.

�ajā līnijā karaspēks aizkavējās pusmēnesi. ⁹⁴

�KAS KURAM LEMTS...�

Mēs visi ļoti mīlējām dziesmu �Lakstīgalas�. To �dziedāja gan kareivji bajāna pavadībā, gan virsnieki, spēlēdami uz ģitārām vai trofeju akordeoniem. Un arī es, jāatzīstas, ne vienu reizi vien pieķēru sevi, ka dungoju iemīļoto melodiju...

Kā dzīvē bie�i gadās, dziesma var �pielipt� cilvēkam ne* vis pati no sevis, bet sakarā ar kādu notikumu. Manā apziņā �Lakstīgalas� asociējas ar kaujām Auces rajonā. Nezinu,, kāpēc tā gadījies ...

Nodaļā par operāciju Lubānas zemienē es stāstīju, ka nelielā apdzīvotā vieta Barkava kā robe�stabs palika mūsu* armijas kauju ceļā. �Kurzemes aplenkuma� laikā par tādu pa�u robe�stabu mūsu darbībā kļuva Auce.

10. gvardes armijas kareivji un virsnieki zina, cik dārga cena maksāta par pilsētas atbrīvo�anu.

Ko mēs toreiz � �etrdesmit ceturtā gada rudenī � zinājām par to? Ja nu vienīgi tik daudz, ka divus mēne�us pirms-tam pilsētā notikusi vairākas dienas ilga kauja starp karaspēku, kas ietilpa 51. armijas sastāvā, un lielām vācu kājnieku un tanku daļām. Turklāt pilsētu izdevās samērā ātri atbrīvot (9. augustā). Bet noturēt...

No 10. augusta līdz 26. augustam �eit ritēja tik sīvas-kaujas, tajās no abām pusēm piedalījās tik daudz karavīru: un tehnikas, ka to laikam pietiktu liela apgabala vai novada centra atbrīvo�anai, bet Auce bija pilsētiņa, kurai kājām varēja iziet cauri 15 minūtēs. Pirms kara tur biju�i 3,5 tūksto�i iedzīvotāju.

Nosauk�u tikai mūsu vienības un daļas, kas piedalījās, kaujās gan pa�ā pilsētā, gan tās apkaimē tajās 17 augusta dienās. Tās bija: 87., 267., 77. strēlnieku divīzija, 5. un 334. aviācijas divīzija, 26. lielgabalu artilērijas brigāde,

250. mīnmetēju pulks, 1971. prettanku artilērijas iznīcinātāju pulks, 2014. zenītartilērijas pulks, 202. tanku brigāde. �ajās kaujās daudzi kareivji un virsnieki izpelnījās Dzimtenes augstāko apbalvojumu � Padomju Savienības Varoņa nosaukumu. To vidū bija baterijas komandieris vecākais leitnants I. Bor��iks, lielgabala tēmētājs ser�ants P. Polu�kins, tanku vada komandieris leitnants R. Nikolajenko. prettanku iznīcinātāju baterijas komandieris kapteinis V. Kirmapovi�s, tanku rotas komandieris leitnants A. Piļņikovs un citi.

Hitlerie�u ģenerāļi brīnījās par padomju karavīru neatlaidību Auces aizsardzībā. Lūk, fragmenti no diviem dokumentiem, kurus mēs vēlāk atradām kādā vācu �tābā. Vācu 4. tanku divīzijas komandieris ģenerālis G. Klīgers savā ziņojumā priek�niecībai rakstīja: �Desmitiem divīzijas tanku te vienā, te otrā vietā mēģināja ieņemt aizsardzības pozīcijas. Da�ās vietās tiem izdevās 2�3 km iespiesties aizsardzības dziļumā Auces rajonā. Bet pret tiem vērsa niknus prettriecienus, ap�audīja no tankiem un lielgabaliem prettanku aizsprostu rajonos, tie uzsprāga uz mīnām, cieta zaudējumus, bija spiesti atkāpties.�⁹⁵ Armiju grupas �Nord� (�Kurland�) kauju darbības �urnālā 21. augustā ierakstīts: �...septiņās pēdējās dienās kaujās par Auci tika iesaistītas �etras tanku divīzijas, bet salauzt pretinieka aizsardzību neizdevās. Jābrīnās par da�u tā kājnieku, tanku un artilērijas pulku neatlaidīgo pretestību. Padomju kājnieki kaujā cīnās prasmīgi, bet, kad uzskata par vajadzīgu, tad, ne�ēlojot dzīvību, metas pie mūsu tankiem un bruņutransportieriem un aizdedzina tos, da�kārt par dzīvības cenu .. .�⁹⁶ Jāpiebilst, ka kaujās par Auci piedalījās tanku divīzijas �Lielvācija� daļas, kuru hitlerie�u pavēlniecība parasti izmantoja tikai iz�ķiro�os frontes iecirkņos.

Kaujā par Auci viegli neklājās arī 10. gvardes armijas karaspēkam.

Kā jau minēju, 28. oktobra rītausmā 7. un 119. gvardes strēlnieku divīzija ieņēma Auci.⁹⁷ 7. gvardes divīzijas pulki ielauzās pilsētā no dienvidiem un dienvidrietumiem jau 27. oktobra vakarā. Auces ziemeļaustrumu nomalei tuvojās 119. gvardes strēlnieku divīzijas daļas. Visu nakti pilsētā notika ielu cīņas. Dego�ās mājas apgaismoja kaujas lauku. Ienaidnieks stūrgalvīgi pretojās, vairākkārt pārgāja pretuzbrukumos. Pulku komandieri visi kā viens personiski vadīja fa�istu pretuzbrukuma grupu atvairī�anu. Kaujā Auces ziemeļaustrumu nomalē krita lielisks mūsu armijas virsnieks � 341. gvardes strēlnieku pulka komandieris apak�pulkvedis V. Tjurikovs.

7. gvardes strēlnieku korpusa komandieris ģenerālmajors A. Kuļe�ovs nosūtīja uz daļām, kas cīnījās pilsētā, korpusa un divīziju operatīvo un politisko nodaļu virsniekus, lai tie kontrolētu un palīdzētu pulku komandieriem raidīt apak�nodaļas vajadzīgajos virzienos.

Kaujās par Auci padomju karavīri visur parādīja varonību, atjautību, iniciatīvu. Kad 343. gvardes strēlnieku pulks nonāca austrumu nomalē, fa�isti sāka koncentrēties ielejā, lai uzbrūko�ajām apak�nodaļām dotu triecienu flangā un aizmugurē. 6. rotas vada komandieris jaunākais leitnants N. Borisovs ar savu vadu nemanāmi aizkļuva līdz ielejai un metās uzbrukumā. Ienaidnieks tika pārsteigts. Zaudēju�i 18 kritu�os un trīs gūstekņus, fa�isti metās bēgt. Sājā kaujā ser�ants V. Pjankovs un ierindnieks D. Roga�ovs ieguva pa trim pretinieka rokas lo�metējiem �au�anas kārtībā.⁹⁸

Armijas ģenerālis A. Jerjomenkn

Padomju Savienības Mar�als A. Va-siļevskis

8. gvardes strēlnieku divīzijas komandieris ģenerālis A. Kuļe�ovs

Padomju Savienības Varonis gvardes leitnants A. Djatlovs

Latvijas KP CK pirmais sekretārs J. Kalnbērziņ� (1940. g.)

Padomju Savienības Varonis armijas ģenerālis I. Tretjaks

N. Kovaļenko, biju�ais gvardes ser�ants

Padomju Savienības Varonis gvardes ser�ants O. Deņisovs

19. gvardes strēlnieku pulka komandieris Padomju Savienības Varonis gvardes majors I. Kurgan-skis

Padomju Savienības Varonis apak�pulkvedis I. Sap�ajevs

Kaujā par pilsētu izcēlās 26. gvardes strēlnieku pulka ierindnieks A. Majamirovs. Viņ� viens no pirmajiem iebruka ienaidnieka tran�ejā pilsētas rietumu nomalē, ar granātām iznīcināja pretinieka lo�metēju ligzdu un tuvcīņā pieveica �etrus fa�istus. Slaveno kazahu tautas dēlu Majamirovu apbalvoja ar I pakāpes Slavas ordeni, un viņ� kļuva par visu trīs �ī ordeņa pakāpju kavalieri.⁹⁹

Sajās kaujās krita Aleksandra Matrosova 254. gvardes pulka 1. strēlnieku bataljona komandiera vietnieks vecākais leitnants Ivans Surņins. Viņu pulkā pazina un ļoti augstu vērtēja. Maskavas kaujas dalībnieks, viņ� kopā ar matroso-vie�iem bija nogājis visu viņu kaujas ceļu. Viņa krūtis rotāja daudzi valdības apbalvojumi � apbalvojumi par personisko vīri�ķību, par prasmīgu kauju vadību. Atceros, kaujās pie Rēzeknes es saņēmu toreizējā 254. pulka komandiera apak�pulkve�a F. �apļuka ziņojumu. Tajā bija pastāstīts, kā cīnījusies Surņina rota. Darbojoties avangarda bataljonā, tā pārgriezusi ceļu uz Strū�āniem.

Surņins pamanījis, ka pa ceļu uz staciju brauc ma�īnu kolonna ar hitlerie�iem, kolonnai pa priek�u brauc divi �fer-dinandi� � pa�gājēji lielgabali. Surņins nolēmis uzsākt kauju ar fa�istiem. Viņ� ātri izvietojis vadus un divus tie�ā tēmējuma lielgabalus abās ceļa pusēs. Visi nomaskēju�ies. Nekā nenojau�ot, �ferdinandi� aizbrauku�i garām. Bl4, kad tuvoju�ās automa�īnas ar hitlerie�iem, pēc Surņina signāla atklāta pēk�ņa uguns no visu veidu iero�iem. Tā da�ās minūtēs tika iznīcināts un izkliedēts apmēram bataljons vācie�u.

Grūta bija virsnieka Surņina karavīra dzīve. Bet viņ� savu mū�u nodzīvoja godīgi, kā īstam gvardam klājas...

Es atcerējos Surņinu, Aleksandra Matrosova pulku un nodomāju, cik daudz brīni�ķīgu cilvēku toreiz kopā ar mums gāja kara ceļus. Par visiem jau nemaz nevar pastāstīt. Bet par bataljonu komandieriem gan ...

Mūsu kājnieku bataljonu komandieri! Kā lai nepasaka labu vārdu par viņiem? Ar kādu mērauklu lai novērtē viņu ikdienas kauju dzīvi? Ar ordeņiem un medaļām pie viņu caur�autajām karavīru blūzēm? Jā, protams... Bet ar to nepietiek. Viņi dzīvoja vienā zemnīcā ar saviem kareivjiem, ēda no viena katliņa ar viņiem. Un turklāt ar visu atbildību veda savas apak�nodaļas kaujā, risināja sare�ģītus taktiskus uzdevumus, kuros parasti bija tikai divas izejas: uzvarēt vai mirt. Man diendienā vajadzēja uzklausīt un lasīt ziņojumus par bataljonu komandieru iniciatīvas bagātiem, drosmīgiem: lēmumiem un rīcību (uzsveru � rīcību!), bet daudz ko vēroju personiski. Komandiera patstāvību kaujas apstākļos vērtēja ļoti augstu, jo �ī īpa�ība ir svarīgākā karavīru likuma �pavēlēts � izpildīts!� pamatā. Un vairums bataljonu komandieru nelokāmi izpildīja �o likumu.

�Kas kuram lemts... Bataljonu komandieriem bija lemts iet kaujā un veikt visgrūtāko, bet arī viscienīgāko darbu karā. Viņus pie mums tā arī dēvēja � kara darbarūķi.

Es stāstīju par bataljona komandieri I. Tretjaku. Tagad būs runa par Nikolaju Komarovu � tā pa�a Aleksandra Matrosova 254. gvardes pulka bataljona komandieri. Viņ�; ieradās pulkā 1943. gada jūnijā, jau iemantojis gan vada komandiera, gan rotas komandiera pieredzi.

Viņ� bija matrosovie�u bataljona komandieris laika posmā* kad uzbrukuma kaujās iniciatīva atradās mūsu rokās. Komarova pulks un bataljons sekmīgi pārrāva stipri nocietinātu ienaidnieka joslu ziemeļrietumos no Spasdemenskas. Komarova bataljons izcēlās arī aizsardzības pārrāvumā pie Ugras upes, Jeļņas un Smoļenskas apgabala Krasnijas ciemata atbrīvo�anā.

Bataljona komandieris Komarovs sekmīgi vadīja desmitiem lielu un mazu kauju, uzkrāja milzīgu praktisko pieredzi un kļuva par gudru, saprātīgu komandieri. Gribu īpa�i atzīmēt, ka viņam bija izveidojies savs īpa�s kaujas vadī�anas; veids. Viņ� kļuva par uzbrukuma kaujas meistaru, kuras laikā prasmīgi izmantoja manevru, triecienu ienaidniekam no flangiem un aizmugures.

�o taktisko paņēmienu Komarovs spo�i izmantoja kaujās par Pusto�kas rajona Krjakovas ciemu (1944. gada 6. martā).

... Bataljons pa brik�ņiem izgāja vairākus kilometrus ienaidnieka aizsardzības dziļumā un pēc strauja, pēk�ņa uzbrukuma ielauzās Krjakovā. Kaujās par Krjakovu atklājās gan pa�a Komarova, gan visa bataljona personālsastāva labākās īpa�ības. Se�as reizes Krjakova pārgāja no vienām rokām otrās! Cik daudz neatlaidības, cik daudz vīri�ķības slēpās �ajā cilvēkā ... Par �īm kaujām Komarovu apbalvoja ar Sarkanā Karoga ordeni.

Nikolajs Komarovs nebaidījās kaujas laikā pieņemt drosmīgu, ienaidniekam negaidītu lēmumu. Tas deva panākumus. Kareivji viņa rīcībā vienmēr juta pārliecību, stingrību un taisnības apziņu.

Nikolajam Komarovam piemita reta īpa�ība � karavīra vienaldzība pret saviem ievainojumiem. Reiz viņam pajautāja:

� Cik rei�u esat bijis ievainots?

� Trīs, � viņ� atbildēja.

Bet sarunā noskaidrojās, ka viņ� bijis ievainots piecas reizes. Pirmajā kara vasarā viņam caur�āva kreiso roku. Bet viņ� neaizgāja no kaujas un tika otrreiz smagi ievainots tai pa�ā rokā. 1942. gada novembrī viņam trāpīja labajā rokā. Tuvumā nebija neviena medicīnas darbinieka, un Komarovs palūdza savu biedru � virsnieku palīdzēt. Tas izvilka no brūces trīs �ķembas. Ar to ārstē�anas �kurss� beidzās.

1943. gada vasarā viņu ievainoja gurnā. Viņ� pats izvilka �ķembu un gāja tālāk. Kaujās par Krjakovas ciemu Komarovu ievainoja kreisajā lāpstiņā, tomēr viņ� neaizgāja no kaujas, bet turpināja cīnīties.

Un nu kaujas pie Auces. Toreiz Komarovs jau bija pulka komandiera vietnieks, bet pirmo bataljonu joprojām uzskatīja par savu ��efības� bataljonu. Kādā uzbrukumā bataljons nonāca grūtā stāvoklī. Komarovs steidzās karavīriem palīgā, kopā ar tiem gāja kaujā. Tur bataljona komandieri ķēra ienaidnieka lode.

Tāds bija bataljona komandieris Nikolajs Komarovs. Diem�ēl bataljonu komandieri bie�i krita kaujās. Tāds jau bija viņu amats ...

Tur, pie Auces, un pa�ā pilsētā izcēlās daudzi mūsu armijas gvardi. Pastāstī�u par tā pa�a 254. gvardes pulka ierindas kareivi. Viņam toreiz bija 18 gadu. Tagad teiktu: �Tikai astoņpadsmit.� Tad sacīja: �Jau astoņpadsmit.� Kara laikā' cilvēki nobrieda ātri...

Vasilijs Kri�kins kļuva par Padomju Savienības Varoni 18 gadu vecumā. Viņ� dzimis un uzaudzis Sumu apgabala Sariginas rajona Starikovas ciemā. Frontē viņ� bija Virspavēlniecības rezerves 27. artilērijas divīzijas 573. vieglās artilērijas pulka ierindas izlūks, pēc tam � 26. pulka kareivis. Kaujās Madonas tuvumā Vasilijs Kri�kins pastāvīgi atradās blakus savas baterijas komandierim uzbrūko�o kājnieku kaujas rindās, koriģējot artilērijas uguni. Kādā kaujā, atrazdamies 7. gvardes strēlnieku divīzijas izlūku grupas sastāvā, piedalījās uzbrukumā pretinieka atbalsta punktam. Izlūku grupa sagūstīja 17 �mēles� un divas diennaktis kopā ar leitnanta Kopeikina vadu atvairīja pretinieka uzbrukumus, līdz pienāca galvenie spēki. Par �o kauju un vīri�ķību V. Ķri�kinu apbalvoja ar III pakāpes Slavas ordeni.

Ārkārtēju varoņdarbu Vasilijs Kri�kins veica 1944. gada 24. oktobrī kaujā ziemeļaustrumos no Auces.

A. Matrosova 254. gvardes strēlnieku pulka aktīvās darbības rezultātā 23. oktobrī pretinieks atstāja divas pirmās tran�ejas pulka uzbrukuma joslā.

Mēģinot atjaunot līdzsvaru, pretinieks pēc spēcīgas artilērijas sagatavo�anas uguns 24. oktobrī dienas nogalē uzbruka pulka pozīcijām ar kājnieku bataljona spēkiem, kurus atbalstīja 20 tanki un pa�gājējas iekārtas. Ierindnieks Kri�-kins, būdams artilērijas uguns koriģētājs, atradās kājnieku pirmajā ķēdē un tie�i piedalījās pretuzbrukuma atvairī�anā. Kritiskā kaujas brīdī viņ� uzkāpa uz tran�ejas brustvēra un, uzsaucis: �Par Dzimteni!�, ar granātām metās pretī uzbrūko�ajiem vācie�iem. Ar savu enerģisko rīcību un drosmi viņ� aizrāva kājniekus. Būdams ievainots, viņ� aizstāja lo�metējnieku un tie�ā tēmējumā ap�audīja hitlerie�u ķēdi, kas tuvojās mūsu pozīcijām.

V. Kri�kina varonība un vīri�ķība lielā mērā veicināja pretinieka uzbrukuma sekmīgu atvairī�anu. Kaujā viņ� tika smagi ievainots, bet neatstāja kaujas posteni. Par �o varoņdarbu V. Kri�kinam pie�ķīra Padomju Savienības Varoņa nosaukumu.

4. KUR�U ZEME

Pēdējos gados, strādājot pie atmiņu grāmatām, man gribējās vairāk uzzināt par biju�o kauju vietām. Tā, piemēram, grāmata �Jebkuri flangi� sarakstīta, ne tikai pamatojoties uz personiskajām atmiņām par latvie�u sarkanajiem strēlniekiem Oktobra revolūcijā un pilsoņu kara gados, bet arī rūpīgi izstudējot daudzus vēsturnieku darbus un monogrāfijas par to laiku. Acu priek�ā atausa interesants un Padomju Latvijas vēsturē ļoti svarīgs laika posms, pati darbatautas dzīve.

Tagad, strādājot pie �īs grāmatas nobeiguma daļas, es sāku domāt: ko es zinu par Kurzemes pussalu, kur 1944.� 1945. gadā izvērsās dramatiski notikumi? Laikam gan tikai to, ko biju redzējis savām acīm, � tur ir pauguri, koku puduri, mājas, me�i, purvi un da�as nelielas pilsētiņas. Nu un, protams, zināju specifiskos militāros datus. Vai nebija par maz?

Teiksim, vācu grupējuma nosaukums � �Kurland�. No kurienes tas cēlies? Pussalu ta�u sauc par Kurzemi. Ko tas nozīmēja � vienkār�u latvie�u nosaukuma vāciskojumu, vai arī tam bija sociāli politisks pamats? Un kas ir Kurzeme? Kāda tās pagātne, kā tā radusies �ajā pasaulē?

Es laikam jau minēju, ka visu mū�u esmu jutis interesi par visu jauno. Joprojām nepārstāju brīnīties par to, kas notiek man apkārt. Gan tagad, mū�a nogalē, gan jaunības gados katrā cilvēkā esmu vērtējis pirmām kārtām spēju brīnīties. No sava mū�a un daudzu man dārgu cilvēku dzīves esmu secinājis: kamēr cilvēks saglabā savā sirdī apbrīnu attiecībā uz apkārtējo pasauli, tikmēr viņ� ir dzīvs. Zaudējis �o īpa�ību, viņ� ir miris, kaut arī turpina eksistēt...

Lai uzzinātu, kāpēc �o zemi dēvē par Kurzemi, iz�ķirstīju daudz grāmatu, konsultējos ar zino�iem cilvēkiem. Un soli pa solim �izstaigāju� visu Kurzemi no senatnes līdz mūsdienām. Interesanti: katrs notikums, pat ļoti tālā pagātnē, ir pārsviedis savu �tiltiņu� uz tagadni.

Nosaukums �Kurzeme� sastāv no divām daļām. Pirmā zilbe � no kur�u tautības (krievu hronikās � korsi, latini-zētais � kuroni), kas apdzīvoja Baltijas jūras dienvidrietumu piekrasti. Tātad � kur�u zeme.

Kad gadsimtu pēc gadsimta �ķirstām kur�u vēstures lappuses, pārliecināmies, ka mierīgu gadu tajā bijis ļoti, ļoti maz. Daudzreiz kur�iem vajadzēja atvairīt vikingus. Jūras tirdzniecība mijās ar jūras kariem. Starp kur�iem bija ne vien zvejnieki, bet arī pirāti. Viņi darbojās galvenokārt Irbes �aurumā, starp Kolkasragu un Sāmsalas dienvidu daļu. XIII gadsimta sākumā kur�us, neraugoties uz varonīgo cīņu, kas ilga gandrīz se�us gadu desmitus, pakļāva vācu iekarotāji. Vēlāk kur�i saplūda ar latgaļiem un zemgaļiem vienotā latvie�u tautā.

Kā zināms, XII�XV gadsimtā Austrumeiropā veidojās Teitoņu ordeņa bruņinieku garīgā un militāri politiskā organizācija. Par tās �filiāli� Austrumbaltijā kļuva Livonijas ordenis, kas izvērtās par vācu feodāļu un katoļu baznīcas galveno militāro spēku un pēc Romas pāvēsta un Livonijas bīskapu norādījumiem pakļāva latvie�us un igauņus. 1242. gadā Ledus kauja Ņevas Aleksandra vadībā apturēja Livonijas ordeņa virzī�anos uz austrumiem � Pleskavu, Nov-gorodu, Tveru, Maskavu un Rjazaņu. Bet 1330. gadā Livonijas ordenis kļuva par Rīgas feodālo senjoru .. . Livonijas kara laikā (1558�1583) ordenis sabruka (1561), un tā teritorijā nodibināja Kurzemes hercogisti. Par tās galvaspilsētu kļuva Jelgava.

Sākumā hercogiste bija Polijas-Lietuvas valsts vasalis, bet no 1710. gada atradās Krievijas ietekmes zonā. Pēc Polijas tre�ās dalī�anas Kurzemes hercogiste nonāca Krievijas īpa�umā, un kop� tā laika krievu cari kļuva arī par Kurzemes lielhercogiem.

Kurzemi parasti saista ar Krievijas ķeizarienes Annas Joannovnas vārdu. Ne sevi�ķi gudra, slinka un mazizglītota, viņa uzticēja valsts vadību savam favorītam Bīronam, kura kundzība palikusi vēsturē ar bīroniādes nosaukumu.

Lūk, kā Jelgavu vērtē Konstantīns Paustovskis ceļojuma aprakstā �Austrumu vēj�� (1954):

�Ir pilsētas darbarūķi, pilsētas komersantes, pilsētas liekules, pilsētas muzeji, pilsētas valdnieces. Un, beidzot, ir pilsētas avantūristes.

Visi �ie apzīmētāji attiecas uz Rietumu pilsētām, bet pie mums � uz tālu pagātni. Maskava bija pilsēta tirgone, tāpat arī �monarha atraitne�, Pēterburga � kronētā, Odesa � tirgone, Novgoroda � muzejs, bet Mītava, tagadējā Jelgava, bija pilsēta avantūriste.

... �ī pilsētiņa ... kļuva par dro�u patvērumu visas Eiropas avantūristiem, fran�u aristokrātijai, kas glābās no revolūcijas, un gāztajiem karaļiem.

Mītavā dzīvoja Kaliostro un �ilbināja skaistā avantūriste hercogiene Kingstona, kurai plecā bija iededzināts angļu katordznieku spiedogs.

Mītavā slēpās pēdējie Burboni un pilnīgā bezdarbībā un greznībā pavadīja laiku poļu karalis bez karalistes Staņislavs Poņatovskis.

Tagad no �īs pagātnes atlikusi vienīgi pussagruvusi pils.. .��

�Pussagruvusī pils� ir ģeniālā Rastrelli darinājums. Es laikam nekā nebūtu uzzinājis par pili, ja man nebūtu gadījies sastapties ar P. Baumani � ļoti interesantu cilvēku, da�ādu �neparastību� kaislīgu vācēju un pils atjauno�anas nenogursto�u entuziastu (imperiālistiskā kara laikā ēku gandrīz pilnīgi sagrāva). Kara gados pulkvedis Baumanis bija 140. Sibīrijas strēlnieku divīzijas �tāba priek�nieks, 70. armijas �tāba priek�nieks. Viņ� nobeidza karu kā 130. latvie�u strēlnieku korpusa �tāba priek�nieks, piedalījās kaujās pret grupējumu �Kurland�. 1945. gadā P. Baumanim pie�ķīra ģenerālmajora pakāpi. Pēc kara Pēteris Baumanis bija katedras vadītājs Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā.

Reiz viņ� aizveda mani uz Jelgavu. Rastrelli pili tolaik tikai sāka atjaunot. Pēteris Baumanis mani vadāja pa istabu anfilādēm, parādīja slaveno �zelta� un �sudraba� zāli. Daļa to mēbeļu no �īm zālēm, kas bija saglabāju�ās, atradās vietējā muzejā. Fa�istu okupācijas laikā tās bija piemeklējis daudzu tautas relikviju liktenis � tās bija aizvestas uz Vāciju, pēc tam izkaisītas pa visu Eiropu. P. Baumanis ar saviem palīgiem veica milzīgu darbu, burtiski, pa drusciņām ¹⁰⁰ vācot kopā �os unikālos komplektus. (Nezinu, vai �ie meklējumi tika pabeigti � pirms da�iem gadiem ģenerālis Baumanis mira.)

Par pa�u pili viņ� man pastāstīja daudz ko interesantu. Rastrelli projektējis ēku, izmantodams daudzus gada ritējuma skaitjus. Tā, piemēram, ļogu daudzums pilī atbilda dienu skaitam gadā � 365 plus viens �neīsts� � pēc garā gada dienu skaita �, uzzīmēts uz sienas. Biju�as 12 durvis � pēc mēne�u skaita gadā, nedē|u skaits atbildis, �ķiet, dūmeņu skaitam uz jumta, kura kopplatība arī aprēķināta saskaņā ar stingri noteiktu skaitli, kas ņemts pēc tā pa�a principa.

Sīs ekskursijas nobeigumā Pēteris Baumanis ieteicās:

� Vai negribat satikties ar Bīronu?

� Kādu Bīronu? � es brīnījos.

� To pa�u � Ernstu Johannu ...

Es nodomāju, ka Baumanis joko � viņ� bija jautrs, asprātīgs cilvēks un mīlēja paāzēt biedrus. Es nekā neatbildēju, lai neuzķertos uz sava gida �mak�ķeres�.

� Ieiesim hercogu kapenēs, � P. Baumanis piedāvāja, � un es iepazīstinā�u jūs ar visu kompāniju.

Mēs nokāpām pagrabā. Un patie�ām �satikāmies� ar Bīronu. To pa�u � ķeizarienes Annas favorītu. Fa�istiskie laupītāji bija izpostīju�i Kurzemes valdnieku kapenes, iztraucēju�i cinka zārkos duso�o mieru. Acīmredzot cerēju�i atrast dārglietas. Arī mumificēto Bīrona līķi viņi bija izvilku�i no zārka. Kop� grāfa nāves pagāju�i kādi 200 gadi, bet viņ� bija glu�i labi saglabājies.

Tā ģenerālis Pēteris Baumanis man pavēra apbrīnojamu Kurzemes vēstures lappusi.

Un te būs cita, vēlāka, Lielā Oktobra laiku lappuse. 1917. gada augusts. Toreiz Rīgas apkārtnē notika asiņainas kaujas ar ķeizara karaspēku. Jūs jautāsiet: kāds tam sakars ar Kurzemes pussalu? Vistie�ākais. Pirmkārt, pirms �īm kaujām sibīrie�u un latvie�u strēlnieki vīri�ķīgi cīnījās par pieeju Rīgai no Kurzemes puses. Otrkārt, augusta kaujas cie�i jo cie�i saistītas ar 1917. gada Muhu operāciju.

Atgādinā�u, ka augusta kaujas pie Rīgas ir vēsturiski nozīmīgas nevis kādu īpa�u taktisku jauninājumu vai, teiksim, �aujamierī�u daudzuma ziņā uz katru frontes kilometru. Nē! Mēs tās izce|am starp visām pirmā pasaules kara kaujām vispirms tāpēc, ka tās lielā mērā veicināja Kornilova dumpja sagrāvi un tuvināja sociālistiskās revolūcijas sākumu.

Korņilova dumpja faktiskā puse ir pietiekami sīki aprakstīta. �ī dumpja apspie�anā izcila loma pieder sarkanajiem latvie�u strēlniekiem, kuri aiz�ķērsoja ceļu vācu karaspēkam, kas virzījās uz revolucionāro Petrogradu. Toreiz, 1917. gada augustā, pirmo reizi pirmā pasaules kara vēsturē lielas kareivju apak�vienības sāka sīvu kauju pret pavēlniecības gribu. Viņi gāja cīņā nevis pēc �virsnieku kungu� pavēles, bet brīvprātīgi, pēc pa�u revolucionārās iniciatīvas. Aizsargājot ātrumā veidotos seklos ierakumus pie Mazās Jug-las, latvie�u strēlnieki kopā ar krievu kareivjiem sargāja revolūciju. Tur, pie Mazās Juglas, sakāva vācu izlases pulkus � starptautiskās reakcijas uzticīgo balstu, izgaisināja bur�uāzijas un kontrrevolucionāro virsnieku apgalvojumus, ka revolucionārie pulki neesot spējīgi pretoties vācu uzbrukumam. Glu�i pretēji � �īs kaujas pierādīja, ka tikai �revolucionārās daļas parādīja vissīvāko pretestību ienaidniekam, jo revolucionārais apzinīgums lika tām izpildīt savu pienākumu�¹⁰¹.

Un kāds sakars �īm kaujām ar Muhu operāciju? Tās sakrīt ne tikai laika ziņā vien (augusts pie Rīgas, septembra beigas � oktobra sākums Irbes un Muhu �aurumā). �īm operācijām bija viens mērķis � glābt revolucionāro Petrogradu. Cietusi neveiksmi pie Rīgas, ķeizariskā pavēlniecība noorganizēja armādu, kas sastāvēja no 10 līnijkuģiem, līnij-kreisera, 8 vieglajiem kreiseriem, 47 eskadras mīnukuģiem, 11 mīnukuģiem, 6 zemūdenēm, 90 traleriem un citiem pa-līgkuģiem, un mēģināja ielauzties Rīgas un Somu jūras līcī. Kontrrevolucionārā pavēlniecība neveica vajadzīgos pasākumus, lai pastiprinātu Muhu arhipelāga salu aizsardzību un segtu pieeju tām caur Irbes jūras �aurumu. Tāpēc vācu jūras kara spēkiem samērā viegli izdevās paiet garām Kurzemes pussalas ziemeļu galam (Kolkasragam). Bet Muhu �aurumā tie sadūrās ar revolucionāro jūrnieku nesalau�amo aizsardzību. Baltijas flotes boļ�evistisko organizāciju vadīti, viņi varonīgi cīnījās ar pretinieka spēkiem, kuri faktiski bija pārāki. Septiņās nemitīgu kauju dienās vācu flote zaudēja 10 eskadras mīnukuģus un 6 tralerus. 3 līnijkuģi, 13 eskadras mīnukuģi un mīnukuģi bija stipri bojāti. Rezultātā ķeizara kuģi bija spiesti pazust gan no Muhu, gan Rīgas jūras lī�a.

Un nu � 1944. gads. Atkal Muhu operācija. Laikā, kad mēs ar kaujām tuvojāmies Rīgai, no atbrīvotās Igaunijas piekrastes Varmsi salā izcēla pirmo jūras kājnieku desantu. 19. septembrī uz Muhu salu pārcēla padomju karaspēka avangarda vienību. Nākamajā dienā placdarmu papla�ināja* turklāt diennakts laikā torpēdkuteri veica 181 reisu un nogādāja uz Muhu vairāk nekā 5,6 tūksto�us kareivju. 1. oktobra rītā sala bija pilnīgi iztīrīta no okupantiem.

Oktobra tre�ajā dienā atbrīvoja Hīumā salu. Bet pretinieks vēl bija palicis arhipelāga vislielākajā salā � Sām-salā. Vācu pavēlniecība centās par katru cenu noturēt �o svarīgo atbalsta punktu, kas slēdza ieeju Rīgas jūras līcī. Sājā nolūkā no Rīgas atsūtīja 218. kājnieku divīziju. Sāmsalā notika ārkārtīgi sīvas kaujas, tām bija daudz kopēja ar �Kurzemes katla� likvidē�anas operāciju, protams, ne jau mēroga, bet ne�ēlīgā rakstura ziņā. Sevi�ķi daudz pūliņu mums prasīja ienaidnieka aizsardzības pārrau�ana �aurā pār-�maugā, kas atdala Sāmsalu no Serves pussalas � sīka sauszemes gabaliņa, kas iesniedzas Irbes �aurumā. Kaujas pār�maugā sākās 10. oktobrī, bet beidzās ar aizsardzības pārrau�anu tikai 18. novembrī. Pēdējais vācu kareivis atstāja Serves pussalu 24. novembrī. ..

Bet mēs atkal sadūrāmies ar viņiem Kurzemē.

Tā noslēdzās ļoti garā vācu ekspansijas vēstures ķēde Kurzemē. Tā sākās XIII gadsimtā un nobeidzās 1945. gada maijā, kad kapitulēja pēdējais ienaidnieka grupējums uz. Padomju zemes. �iem notikumiem, kuri ir ļoti da�ādi gan laika ziņā, gan pēc savas sociāli politiskās nozīmes, ir vienota sakne, kas aizsākas gan latvie�u, gan krievu, gan citu: brāļu tautu likteņos, to tautu, kas aizstāvēja savu neatkarību pret ārzemju iebrucējiem.

Kurzeme, Kurzeme ...

Tu esi kā stīga sirdī. Kad pieskaras � tā skan te klusās sērās, te skaudrā sāpē, te dimd kā pavasara pērkondārds (vai artilērijas duna?).

Tu esi mū�īga rēta sirdī, tā vajadzīgā sāpe, bez kuras, laime nav laime, mīlestība kļūst par naidu, diena par nakti.

Tu zvilni, Kurzeme, zem klusajām Baltijas debesīm, un man nekas nav krā�ņāks par taviem bezvārda pakalniem, taviem lauku ceļiem, kas ved no bezgalības uz bezgalību, tavu baltgalvaino bērneļu klusajiem smaidiem. Un nekas nav rūgtāks par taviem �āviņu �ķembu sa�ķaidītajiem me�iem,, tavu upī�u krastiem, pa kuriem gāja uzbrukumā mūsu karavīri, kas neatgriezās.

Kurzeme, Kurzeme ... ¹⁰²

BEIGU SĀKUMS

Atbrīvojusi Auci, mūsu 10. gvardes armija turpināja uzbrukuma kaujas. Lai attīstītu panākumus, es pavēlēju armijas artilērijas grupas uguni, lielu daļu iznīcinātāju un prettanku artilērijas un in�enierkaraspēku raidīt palīgā 7. gvardes korpusam, pievienoju �eit armijas rezervi � .29. gvardes divīziju, pēc tam arī 15. gvardes korpusa �85. gvardes strēlnieku divīziju.

28. oktobrī pulksten 11 pēc 30 minū�u ilgas artilērijas sagatavo�anas uguns atsākās vispārējais uzbrukums. 15. .un 19. gvardes korpusa joslā pretinieks no rīta ievadīja kaujā 12. tanku un 81. kājnieku divīzijas da|as. 19. gvardes korpusa 22. un 65. gvardes strēlnieku divīzijai vajadzēja izturēt spēcīgu triecienu (20�25 tanki un uzbrukuma lielgabali ar motorizētajiem kājniekiem no 12. tanku divīzijas). Tikai dienas otrajā pusē, zaudēju�i pusi tanku, hitlerie�i atkāpās. Mūsu karaspēks iepriek�ējā secībā virzījās lēni, pārvarot pretinieka pieaugo�o pretestību. Ievadīju�i kaujā 56. un 8. gvardes strēlnieku divīziju (19. un 7. gvardes strēlnieku korpusa otrie e�eloni), mēs pastiprinājām spiedienu uz ienaidnieku.

Dienas vidū Aucei tuvojās 10. tanku korpusa avangarda brigāde. Pilsētas rietumu nomalē priek�ējās ma�īnās kā pavadoņi iekāpa 7. gvardes korpusa �tāba virsnieki � operatīvās nodaļas priek�nieks apak�pulkvedis A. Griļovs un viņa vietnieks majors D. Kovrigins, kuri tikko bija atgriezu�ies no divīziju cīņu vietām. Viņiem vajadzēja palīdzēt tankistiem pa īsāko ceļu nokļūt pie strēlnieku divīzijām un dot ienaidniekam pēk�ņu triecienu.

No pretinieka puses gāzās netēmēta brāzmaina uguns. Lietus, kas lija jau vairāk nekā diennakti, ap pusdienlaiku pieņēmās spēkā. Bet, neraugoties uz to, 10. tanku korpusa tanki iesaistījās kaujā, kopā ar 119. un 7. gvardes divīzijas kājniekiem uzbruka ienaidniekam un atspieda to 12�15 kilometrus uz ziemeļrietumiem.

Ienaidnieks, kas neatlaidīgi nāca pretuzbrukumos 19. gvardes korpusa 22. un 56. gvardes divīzijas joslā, saprata, ka mēs esam pārvietoju�i savus galvenos spēkus uz dienvidiem. Tad tas atsauca no �ī virziena 12. tanku divīziju un pārsvieda to uz 7. gvardes korpusa joslu.

10. gvardes armijas un 3. triecienarmijas saskares vietā izraisījās smagas, nogurdino�as kaujas. To gaitā abas puses piesaistīja arvien jaunus un jaunus kājnieku, tanku un artilērijas spēkus.

Ap 1. novembri mūsu darbībā iestājās krīze: daudz, cilvēku un liela daļa tanku bija izsisti no ierindas, munīcija bija izlietota.

Tajā pa�ā laikā pretinieku daudzums pēdējās piecās dienās bija vairāk nekā divkār�ojies. Pēc gūstekņu liecībām

J70

mēs noskaidrojām, ka pret armiju darbojas divpadsmit kājnieku pulki ar 40�50 tankiem un triecienlielgabaliem.¹⁰³

Bet sakarā ar to, ka 10. gvardes armijas un 3. triecien-armijas saskares vietā mums izdevās iespiesties vācu aizsardzībā, radās viņu pozīciju vienlaidu frontes pārrau�anai labvēlīgi apstākļi. Pēc frontes pavēlnieka A. Jerjomenko pavēles naktī uz 2. novembri 15. gvardes korpusu pārsvieda uz kreiso flangu, kur tas nomainīja 3. triecienarmijas 364. strēlnieku divīziju. 2. novembrī dienas vidū 85. un 29. gvardes strēlnieku divīzija (pēdējo nodeva korpusam no mūsu armijas rezerves) atsāka uzbrukumu. Arī 7. gvardes strēlnieku korpusa divīzijas devās uzbrukumā. 2. un 3. novembrī abi korpusi caur aizsardzības būvēm pavirzījās vēl 4�5 km. Tas bija pēdējais vairāk vai mazāk jūtamais rezultāts, ko sasniedza 7. un 15. strēlnieku korpusa �etru divīziju uzbrukuma rezultātā.

Armijas �tāba rīcībā vairs nebija paliku�i līdzekļi uzbrukuma izvēr�anai.

Pretinieks ar niknu stūrgalvību turējās pie jebkuras izdevīgas apvidus vietas, pastiprināja savus pirmos e�elonus ar atsevi�ķiem bataljoniem un pulkiem no rezerves, dienu un nakti nāca pretuzbrukumos ar vienu vai diviem kājnieku bataljoniem, kurus papildināja tanki un triecienlielgabali.¹⁰⁴

Ikviens frontinieks zina, ka nav viegli atvairīt pretuzbrukumu. Kaujas apstākļos nebūt nav tā, kā da�kārt atveido mācībās: �ienaidnieks� nāk prettriecienā � uzbrucēji to atvaira un iet tālāk, it kā uz �aha galdiņa būtu pārkārtotas figūras. Tādējādi ta�u jaunie komandieri vienkār�o jauno kareivju kaujas mācības, nepievēr�ot pienācīgu, nopietnu uzmanību pretuzbrukuma psiholoģiskajai iedarbībai. Pretuzbrukuma atvairī�ana nav tikai kārtējais taktiskais gājiens, bet gan visu morālo un fizisko spēku pārbaude.

Kaujas apstākļos da�kārt pat vīri�ķīgi, pieredzēju�i kareivji neiztur pretuzbrukumu. It īpa�i klajā laukā, kad uzbrucēju ķēdes zem uguns spiestas mesties guļus un nav paspēju�as kaut cik ierakties, kad ienaidnieka tanki nāk tie�i virsū un tiem seko kareivji ar automātiem, kas nemitīgi spļauj uguni.

Da�i ienaidnieka pretuzbrukumi bija ļoti bīstami, un jāatzīst, ka tie tika iecerēti ļoti viltīgi. Tā, piemēram, reiz me�u masīvā mūsu priek�ējās līnijas tuvumā piepe�i atklājās liels fa�istu tanku sakopojums. Mūsu kaujas ierindu apdraudēja ārkārtīgi spēcīgs trieciens. Labi, ka izlūki nenogulēja!

Visus lielgabalus ātri pavērsa tie�ā tēmējumā. Artilēristi no 300�400 metru distances �āva uz ienaidnieka tankiem, kuri jau nāca uzbrukumā. Ja trāpījums bija precīzs, tanku bruņās izveidojās caurums, sprak�ķēdama un rūkdama iedegās liesma, zvark�ķēdams atsprāga nost viss tanka tornis.

Līdz vēlai naktij dego�ie tanki kā lāpas apgaismoja kaujas lauku.

Par fa�istu karaspēka darbības raksturu liecina 16. armijas pavēlnieka 5. novembra pavēle, kuru atrada pie nogalināta virsnieka. Lūk, fragmenti no tās: �Es pavēlu: aizstāvēt armijas aizsardzības sektoru līdz pēdējai asins lāsei, līdz pēdējam kareivim... Lauka un zenītartilērijai līdz pēdējam brīdim jāatrodas savās ugunspozīcijās. Bataljona vai pulka komandieris, kas nerīkosies saskaņā ar �o pavēli un kura kareivji atstās pirmo līniju vai patvaļīgi atkāpsies, nekavējoties jāatceļ un jānodod tiesai.. .�¹⁰⁵

Nākamajās dienās, no 4. novembra līdz 7. novembrim, armija pakāpeniski uzlaboja apak�nodaļu situāciju un nostiprināja ieņemto līniju. Ik dienu no katras divīzijas uzbrukumā devās viens vai divi bataljoni, kurus divi trīs divizioni atbalstīja ar artilērijas uguni.

8. novembrī armijas karaspēks saskaņā ar frontes pavēli pārgāja aizsardzībā. Ta�u līdz pat 20. novembrim nebeidzās pastiprināto vienību (strēlnieku bataljons, artilērijas divizions, 3�5 tanki) darbība, kuras mērķis bija uzlabot izejas stāvokli nākamajam uzbrukumam.

Gandrīz divu nedēļu ilgu sasprindzinātu kauju rezultātā 10. gvardes armijas karaspēks pārrāva pretinieka aizsardzību un pavirzījās 12 kilometrus uz priek�u labajā flangā un ap 30 km � kreisajā flangā Cērpnieku rajonā. Pretinieka 329., 201., 81., 215. kājnieku un 12. tanku divīzija bija stipri cietu�as. Gvardi sagūstīja vairāk nekā 800 vācie�us, ieguva 120 lielgabalus un mīnmetējus. Ta�u panākumi nepārsniedza taktikas ietvarus un neieguva operatīvu mērogu.

Kaujas notika ārkārtīgi nelabvēlīgos laika apstākļos. Diendienā lija, lietus izskaloja zemes ceļus, vietumis autotransports vispār nespēja pa tiem izbraukt. Evakuācija, silta ēdiena pieve�ana un it īpa�i tā piegāde apak�nodaļām priek�ējās pozīcijās bija ārkārtīgi grūta. Karavīri nevarēja ne sasildīties, ne iz�āvēt apavus un apģērbu.

1944. gada novembra vidū vācie�i Saldus virzienā 50 kilometru sektorā bija koncentrēju�i 10 divīzijas, no tām � vienu tanku divīziju. Otrajā līnijā rezervē atradās divas

kājnieku divīzijas. No oktobrī saņemtā papildinājuma, kā ari samazinot aizmugures karaspēku, tika nokomplektētas visvairāk cietu�as divīzijas. Hitlerie�u pavēlniecība mēģināja ar bargiem pasākumiem paaugstināt karaspēka kaujasspējas un morālo garu: laiku pa laikam izdeva pavēles, ka tas, kur�. pametis kauju bez tie�ā priek�nieka rīkojuma, no�aujams uz. vietas, no katra kareivja prasīja individuālu rakstisku solījumu cīnīties līdz galam, visam personālsastāvam pastāvīgi atgādināja, ka pozīciju atstā�anai sekos represijas pret radiniekiem Vācijā. Turpinājās tran�eju iekārto�ana galvenajās un starplīnijās, būvēja vieglas blindā�as un aizsegus.¹⁰⁶

Kauju gaitā no oktobra beigām līdz decembrim mūsu karaspēks uzbrūkot bija nodarījis pretiniekam lielus zaudējumus. Pēc grupas �Kurland� pavēlniecības datiem, �ajā laikā posmā tā zaudēja 72 100 kareivju un virsnieku � kritu�us un ievainotus.

Jādomā, ziemsvētki fa�istiem nebija sevi�ķi jautri. Vismaz, kā man ziņoja, ne mūzika, ne dziesmas viņu ierakumos nebija dzirdamas.

1945. gada 25. janvārī ieradās armiju grupas �Kurland� jaunais pavēlnieks ģenerālpulkvedis Renduli�s. Bet hitlerie�u virspavēlniecībai viņ� nez kāpēc nebija pa prātam un jau pēc da�ām dienām nodeva savas pilnvaras ģenerālpulkvedim Hilpertam.

Jaunais pavēlnieks paziņoja saviem virsniekiem, ka esot personiski devis fīreram vārdu �piesaistīt pussalā krievu 2. Baltijas fronti�. Gods kam gods pienākas: kamēr kaujas notika taktiskajā zonā, pēc Hilperta pavēles ātri nostiprināja līnijas aizsardzības dzijumā. Dotus viņi būvēja pat purvos.

Kop� 1945. gada janvāra otrās puses sagūstītajiem vācu kareivjiem un virsniekiem uz piedurknēm bija zeltītas uz�uves �Kurland�. Savās liecībās viņi stāstīja, ka �āda at�ķirības zīme tagad pie�ķirta visiem, kas karo ielenktā grupējuma sastāvā.

� Bet grupējums ta�u nav pilnīgi ielenkts, jūsu karaspēkam ir izeja uz jūru. Vai ne? � pratinātāji jautāja gūstekņiem.

� Par to mums aizliegts runāt ar nāvessoda draudu, � sekoja izvairīga atbilde.

Pēc tam gūstekņi tomēr pastāstīja, ka no jūras puses gar visu ieņemto piekrasti armiju grupu materiāli tehniskā un operatīvi taktiskā ziņā aktīvi atbalstot flote.

� Un ko vēl jums apsolīja bez �īs lentes ar uzrakstu �Kurland�? � viens no mūsu virsniekiem tulkiem jautāja gūsteknim. Pagriezies viņ� biedriem krieviski paskaidroja: � Nav ticams, ka tikai lente iedvesmo viņus uz tādiem upuriem kaujās. Jābūt vēl kaut kam_:..

Sagūstītais oberfeldfēbelis pārliecināti atbildēja:

�- Fīrers apsolīja visiem, kas karo �Kurland� sastavā, pēc kara pie�ķirt zemes gabalus.

Virsnieki sāka smieties, kad tulks to pastāstīja.

� Pats fīrers apsolīja! � hitlerietis iesaucās. Viņ� piesarka, acīs ielija niknums, un izskatījās, ka oberfeldfēbelis vispār aizmirsis, kur atrodas.

� Pārtulko viņam, leitnant: fīreram pa�am tagad paliks tikai divi metri zemes, � viens no virsniekiem palūdza.

Mūsu rokās nonāca arī viena hitlerie�u ģenerāla parakstīta lapiņa, kurā, starp citu, bija teikts: �Kas mēģina Kurzemi salīdzināt ar kaut kādu katlu, tam vajag aizbazt rīkli]�

Līdz 1945. gada februārim 10. gvardes armija darbojas Saldus virzienā. Kaujas nemitējās. Naktī mūsu izlūko�anas grupas ielauzās pretinieka aizsardzībā. Dienu te vienā, te otrā sektorā devās uzbrukumā pastiprināti bataljoni un ieņēma svarīgus objektus pretinieka aizsardzības priek�ējā līnijā. �ādu īsu triecienu mērķis bija turēt ienaidnieku pastāvīgā sasprindzinājumā, nodarīt zaudējumus, pētīt tā aizsardzības sistēmu un tajā pa�ā laikā uzlabot izejas stāvokli armijas galveno spēku uzbrukumam.

Uzbrukuma operācijas sadarbībā ar kaimiņu armijām notika regulāri: 1944. gada 23.�24. novembrī un 21.�29. decembrī, 1945. gada 23.�28. janvārī. Darbības josla te papla�inājās, te sa�aurinājās. �ajā laikā mūsu armijas sastāvā uz laiku 'iekļāvās korpusi vai divīzijas no kaimiņu armijām..

Visīsākajos termiņos vajadzēja izpētīt pretinieka aizsardzības sistēmu jaunajā sektorā, ātri gatavot izejas stāvokli uzbrukumam, būvēt aizsegus un novēro�anas punktus, ierīkot papildu ceļus autotransportam, pārvietot munīciju.

Operācijas sagatavo�anas laikā karaspēks nemitīgi nodarbojās ar izlūko�anu. Naktī uz 1944. gada 6. novembri 119. gvardes divīzijas 108. atsevi�ķās izlūku rotas izlūku grupa kapteiņa M. Pe�kovska vadībā sasniedza pretinieka priek�ējo līniju, bet tika atklāta. Sākās kauja. Izlūku P. Jego-rovu, kas sedza biedru atkāp�anos, ievainoja. Ievainoto izglāba Kundziņu mājas iedzīvotājs Linards Kirh�uss. Viņ� paslēpa izlūku savas mājas pagrabā, kas atradās neitrālajā zonā, virs pagraba lūkas nolika galdu ar traukiem. Ienaidnieka kareivji vairākas reizes ieradās mājā, bet nekā neatrada. 7. novembra rītā �ajās mājās ienāca mūsu izlūki, kurus vadīja jaunākais ser�ants P. Gorbuņenko, un paņēma līdzi.

Ievainoto, sirsnīgi pateicās latvie�u patriotam par karavīra izglāb�anu un apsveica viņu Oktobra svētkos.¹⁰⁷

Novembra operācijā 10. gvardes armijai sadarbībā ar 42. un 3. triecienarmiju vajadzēja pārraut pretinieka aizsardzību savā kreisajā flangā Anī�u�Celmu iecirknī un uzbrukt Striķu�Saldus virzienā.¹⁰⁸

Armijas joslā pretinieka pirmajā pozīcijā atradās trīs kājnieku divīzijas.

Armijas komandieris nolēma veikt pārrāvumu ar 119., 8., 30. un 35. gvardes strēlnieku divīzijas spēkiem. Uzbrukums bija plānots 17. novembrī, bet, tā kā laika apstākļi bija slikti un aizkavējās munīcijas pieve�ana, tas sākās 23. novembrī.

Divīzijas sadūrās ar sīvu pretestību, un divās dienās tās pavirzījās uz priek�u tikai par 3�4 km, saņemot ap 100 gūstekņu. Migla un gandrīz nemitīgs lietus ierobe�oja redzamību un izslēdza iespēju izdarīt novērojamu un koriģējamu artilērijas un mīnmetēju ap�audi. To veica galvenokārt pa sektoriem. Apskatot ieņemtās pozīcijas, tika konstatēts, ka sagrautas vai sabojātas tikai nelielas pretinieka tran�eju daļas.

Aukstumā un slapjdraņķī mūsu gvardi virzījās uz priek�u, pārvarot ienaidnieka izmisīgo preto�anos. Man grūti nosaukt tos, kas būtu visvairāk izcēlu�ies. Manā priek�ā atrodas pulku un divīziju komandieru ziņojumu kaudzīte. Kurus no tiem minēt? �ajās dienās 8. gvardes strēlnieku divīzijas ziņojumos bie�i atkārtojās komunista jaunākā leitnanta T. Tjutelbekova, 23. gvardes strēlnieku pulka 2. bataljona komsorga, vārds. Trīsreiz ievainots iepriek�ējās kaujās, apbalvots ar Sarkanā Karoga ordeni, Tjutelbekovs bija prasmīgs jaunatnes organizators. Novembra kauju gaitā viņ� parādījās starp bataljona gvardiem tur, kur bija visbīstamāk. Te ar vienu, te otru rotu atvairīja hitlerie�u pretuzbrukumus, vadīja trieciengrupas, kopā ar izlūkiem gāja nakts izlūko�anā. 25. novembrī tuvcīņā vienā no vācu blindā�ām Tjutelbekovu ievainoja ceturto reizi.¹⁰⁹

Tajās rudens kaujās smagi ievainoja arī 87. gvardes strēlnieku pulka komandieri apak�pulkvedi I. Tretjaku.

Kad man ziņoja par notiku�o, es, jāatzīstas, biju ļoti sarūgtināts. Mēs ļoti cienījām un augsti vērtējām �o komandieri. Pie ārstiem noskaidroju, ka �viņ� dzīvos�, un pavēlēju nesūtīt ievainoto uz dziļu aizmuguri, bet ievietot frontes hospitālī. Es viņu apciemoju medicīniski sanitārajā bataljonā � gribējās atbalstīt, nomierināt cilvēku.

� Kaut arī tu esi ievainots, mēs tevi nelaidīsim prom no frontes! � es teicu. � Citādi, saproti, ja aizsūtīsim tevi uz aizmuguri ... Izārstēt jau izārstēs, bet atpakaļ nelaidīs, �izprecinās� citiem. Un tā mēs ar frontes pavēlnieku nolēmām: tevi ārstēs mūsu frontes hospitālī, medicīniskie spēki mums nemaz nav sliktāki. Astoņdesmit septītajam gvardes pulkam jaunu komandieri neiecelsim. Pa�laik Boroņins tiek galā, bet pēc izveseļo�anās tu atgriezīsies savā vietā. Tā domājam mēs � frontes pavēlnieks armijas ģenerālis Jerjomcnko un es. (Atcerieties, kā Leonīds Bre�ņevs �Mazajā zemē� apraksta kareivju un virsnieku tieksmi pēc hospitāļa noteikti nokļūt �savā daļā�.)

42. un 10. gvardes armijas jaunais uzbrukums sākās 21. decembrī. Mūsu armija pārrāva ienaidnieka aizsardzību 8 kilometrus no Cērpniekiem, kur vācie�iem pirmajā e�elonā aizsardzībā atradās 201. un 329. kājnieku divīzija.

Mūsu uzbrukuma galvenais virziens palika agrākais � uz Saldu.

Pirmajā e�elonā izvērsās pa divām divīzijām no katra korpusa (7., 119., 29., 85., 65. un 56.). Armijas sastāvā tika nodots arī 14. gvardes strēlnieku korpuss, kas sastāvēja no 198. strēlnieku divīzijas, korpusa sapieru bataljona un divām atsevi�ķajām rotām. �ī korpusa karaspēks aizsargāja joslu no Macī�iem līdz Ventai, gar kuru stiepās armijas kreisā norobe�ojo�ā līnija.

�īs decembra dienas man paliku�as atmiņā pretīgo laika apstākļu dēļ. Kā zināms, Baltijā decembris ir vistum�ākais mēnesis. Tikko uzaususi gaisma, skaties vien, jau mijkrēslis klāt. Uzbrukuma sākumā laiks sevi�ķi pasliktinājās. Vieglo salu nomainīja atkusnis. No gaisa nemitīgi nāca te slapj� sniegs, te sīks lietus. Biezā migla samazināja redzamību līdz 300�500 m. Aviācija varēja darboties tikai īsus brī�us, kad debesis noskaidrojās.

Galvenā trieciena virzienā katra no 7. un 15. gvardes strēlnieku korpusa divīzijām uzbruka nepilnu 2 km joslā. �aurā fronte ļāva izkārtot da�u divīziju (piemēram, 119.) kaujas ierindu trīs e�elonos, lai lielāko daļu kājnieku saglabātu darbībai dziļumā, nevis pirmās pozīcijas pārrau�anai, kuras aizsardzība parasti nebija blīva. Nākamos e�elonus bija paredzēts iesaistīt kaujā atkarībā no situācijas 1�3 stundas pēc uzbrukuma sākuma.

Tiklīdz mūsu daļas pavirzījās 1,5�2 km uz priek�u, sākās ienaidnieka prettriecieni. 119. gvardes strēlnieku divīzijas joslā pulksten 13 apmēram trīs rotas no vācu 227. kājnieku divīzijas 412. pulka ar 10 tankiem un triecienlielga-baliem atspieda 344. gvardes strēlnieku pulka 1. bataljonu līdz Ap�ukalnu mājām (4 km uz rietumiem no Cērpniekiem). Tikai pēk�ņs pulka 2. bataljona uzbrukums ienaidnieka flangam piespieda to atkāpties. Ar prettanku lielgabaliem sa�āva trīs tankus un divus bruņutransportierus. Es atrados savā novēro�anas punktā priek�ējo pozīciju tuvumā un redzēju �o kauju. Bataljons rīkojās strauji, drosmīgi. Tiklīdz iestājās relatīvs klusums, es turpat kaujas laukā pasniedzu bataljona komandierim kapteinim N. Ogorodņikovam Sarkanā Karoga ordeni.

19. gvardes strēlnieku korpusa 22. gvardes divīzija gatavojās iet kaujā. Naktī uz 26. decembri �īs divīzijas 62. un 67. gvardes pulks izvirzījās līdz priek�ējai līnijai. 26. decembra rītā, izmantojot spraugas 65. gvardes pulka kaujas ierindā, pulki uzbruka pretiniekam.

Sevi�ķi smagas kaujas izvērsās pie Gren�iem, un ienaidnieks sīksti pretojās. 67. gvardes pulka apak�vienību vairākkārtējie uzbrukumi bija mazefektīvi. Uzbrūko�ās rotas cieta smagus zaudējumus. Taktiskā situācija kaujas laikā bija ārkārtīgi sare�ģīta un sasprindzināta.

Uzbrukuma laikā nogalināja 67. pulka 1. bataljona 2. rotas komandieri vecāko leitnantu Aidarhanu Beksultanovu. Rotas komandē�anu pārņēma vada komandieris gvardes jaunākais leitnants Georgijs Namakonovs.

Rotai bija izvirzīts uzdevums: uzbrukt pretiniekam un ieņemt tā tran�eju, pēc tam doties uz Gren�iem.

Pretinieks no dzotiem atklāja intensīvu �auteņu un lo�metēju uguni. Kareivji atradās smagā situācijā, guļot zem uguns bez aizsega.

Novērtējis stāvokli, jaunais komandieris saprata, ka pretinieka tran�ejas var sasniegt tikai straujā visas rotas izrāvienā. Iedvesmojot kareivjus ar personisko piemēru, komunists Namakonovs pielēca kājās un ar saucienu �urā!� metās uz priek�u. Aiz viņa cēlās visa rota. Kareivji iebruka pretinieka tran�ejā un niknā tuvcīņā satrieca ienaidnieku.

Rota bez kavēkļiem turpināja uzbrukumu. Vajadzēja iznīcināt lo�metēju dzotā, kur� traucēja virzī�anos uz priek�u. Vīri�ķīgais komandieris atkal atradās priek�galā. Ar grupu kareivju viņ� apgāja dzotu, metās pie tā, iesvieda ambra-zūrā granātu. Sprādziens � un lo�metējs apklusa.

Komandieris tre�o reizi cēla rotu uzbrukumā. Bet pēk�ņi lo�metēja uguns no kreisā flanga piespieda kareivjus mesties guļus.

Tai pa�ā laikā no me�a, pa kreisi no Gren�iem, pretuzbrukumā nāca ap simt vācu automātistu �etru triecienlielga-balu pavadībā. Kaujas situācija bija sasprindzināta līdz pēdējam.

� Gvardi! Ne soli atpakaļ! No�ķirt automātistus no pa�gājējiem! � atskanēja rotas komandiera pavēle.

Pabāzis samirku�ā �ineļa stūrus zem siksnas un iegrūdis kabatās granātas, Georgijs Namakonovs strauji metās uz ugunspunkta pusi. Redzams mērķis: ienaidnieka lo�metējs dzotā! Pieņemts lēmums: iznīcināt to! Laiks: da�as sekundes.

Pretinieka automātisti jau izvērsu�ies ķēdē un lo�metēja uguns aizsegā steidzas pakaļ pa�gājējiem lielgabaliem.

Izrāviens, vēl viens izrāviens. Slapjais sniegs kā asas adatas dursta sakarsu�o seju. Kājas slīd pa miklo zemi, pie zābakiem līp smagas pikas.

Mērķis klāt... Līdz ambrazūrai paliku�i trīs soļi. Bet lo�metēja uguns nogāza Namakonovu. Vīri�ķīgais komunists atrada spēkus un aizrāpoja līdz nāvei atliku�os trīs soļus. Rokām gurstot, viņ� paslējās, uzgūlās uz ienaidnieka dzota, ar savu ķermeni aizsedzot ambrazūru.

28. decembrī 67. gvardes strēlnieku pulka apak�vienības padzina fa�istus no Gren�iem. �ajās kaujās gāja bojā 65. gvardes pulka komandieris M. Aņikins � ļoti vīri�ķīgs cilvēks ar augstu karavīra pienākuma apziņu.

Decembra uzbrukumam bija tīri vietēja nozīme. Pirmajā dienā uzbrūko�ās divīzijas pavirzījās 3�4 km uz priek�u, bet jau nākamajā dienā pretī 10. gvardes armijai parādījās vēl divu kājnieku divīziju un 12. tanku divīzijas daļas. Pretinieks ieguva pārsvaru pār mums, it īpa�i tanku daudzuma ziņā. Līdz 29. decembrim armijas divīzijas bija pavirzīju�ās vēl _3�4 km uz priek�u un no 30. decembra pārgāja aizsardzībā.

Tāds pats raksturs piemita arī uzbrukumam no 1945. gada 23. janvāra līdz 28. janvārim, kurā piedalījās 1. triecienar-mija, 22., 10. gvardes armija, bet no 24. janvāra arī 42. armija, kas bija pārsviesta uz frontes kreiso spārnu. Es negribu pārāk zemu novērtēt mūsu karaspēka darbību, kaut gan tas, atkārtoju, pavirzījās uz priek�u ne vairāk kā 3� 5 km. Visu 2. Baltijas frontes armiju iesaistī�anu uzbrukumā joprojām diktēja nepiecie�amība pilnīgi saistīt armiju grupu �Kurland� un nepieļaut vācu divīziju pārve�anu uz Baltijas dienvidu piekrastes ostām un pēc tam uz Rietumpoliju, kur no 12. janvāra straujā tempā attīstījās padomju karaspēka Vislas�Oderas operācija. Janvāra kaujas rezultātā vācu divīzijas, kas bija gatavas iekāp�anai kuģos Liepājas un

Ventspils ostās, tika nosūtītas atpakaļ uz saviem agrākajiem rajoniem un piedalījās mūsu uzbrukuma atvairī�anā.¹¹⁰

1945. gada 6. februārī 1. Baltijas frontes labā spārna armijas, kas darbojās Liepājas virzienā, tika ieskaitītas 2. Baltijas frontes sastāvā. No 30. marta 2. Baltijas frontes galvenos grupējumus iekļāva Ļeņingradas frontes sastāvā (frontes pavēlnieks Padomju Savienības Mar�als L. Govorovs), kura arī cīnījās Kurzemē.

Es labi pazinu Leonīdu Govorovu jau no pirmskara laikiem. Gandrīz vienā laikā mēs mācījāmies M. Frunzes akadēmijā un Ģenerāl�tāba akadēmijā. Kara sākumā viņ� bija Rietumu virziena, pēc tam Rezerves frontes artilērijas komandieris. Kad notika kauja pie Maskavas, vissasprindzinātākajā laikā (no 1941. gada 18. oktobra) viņ� bija 5. armijas pavēlnieks. No 1942. gada pavasara vadīja Ļeņingradas karaspēka grupu, no jūnija līdz kara beigām bija Ļeņingradas frontes pavēlnieks.

Pastāv tāds jēdziens: �augsts profesionālisms�. Diem�ēl, vērtējot vienas vai otras cilvēka īpa�ības, bie�i vien par to aizmirst, aizmirst tāpēc, ka pirmajā vietā izvirza anketas datus. Bet no tiem, grozi, kā gribi, ir grūti uzzināt, vai �o pa�u anketu izpildījis labs, vāj� vai viduvējs speciālists. Augsts profesionālisms pirmām kārtām nozīmē meistarību, absolūtu sava darba prasmi. Tā nav diletantiska laidelē�a-nas pa faktu vai parādību virspusi, bet nav arī kails amat-nieciskums � �aura māka darīt vienu vai otru darbu. Augsts profesionālisms ir jaunrade, �savs rokraksts� darbā, kuru cilvēks dara.

Leonīdam Govorovam bija savs spilgti izteikts karavadoņa rokraksts, savs karaspēka vadības stils. Man bie�i gadījies^ sarunāties ar cilvēkiem, kam nav tie�as saskares ar militārām lietām. Bet katru reizi, kad pieminēja Govorova vārdu, vienmēr tika uzsvērts � �lielisks artilērists�. �Civilisti� ar to saprata māku ��aut ar lielgabalu�.

Jā, L. Govorovs bija artilērists ar lielu pieredzi. Bet viņa augstais profesionālisms pirmām kārtām izpaudās kā prasme precīzi organizēt strēlnieku korpusu un divīziju sadarbību ar artilēristu vienībām un grupām. Toreiz, �etrdesmit piektā gada agra pavasarī, daudziem no mums, vispārējā karaspēka komandieriem, un arī da�iem artilērijas priek�niekiem kā kaut kas pilnīgi jauns izskanēja Govorova norādījums par pretinieka ugunssistēmas atklā�anu. Viņ� prasīja, lai mums visiem katru_ dienu būtu svaigas izlūko�anas ziņas un mēs katru reizi tās atzīmētu kartē ar citu krāsu. Kad �atklātie objekti tika �ādā veidā grafiski �celti gaismā�, jau pēc piecām se�ām dienām parādījās visai uzskatāma un īstenībai ļoti tuva pretinieka ugunslīdzekļu izvietojuma shēma, kuru izmantojot varēja maksimāli efektīvi izplānot visus artilērijas ap�audes veidus. Govorovs ļoti augsti vērtēja gan pulku, divīziju, korpusu �tābu virsnieku, gan artilērijas virsnieku, gan visu pakāpju karaspēka in�enieru personiskos novērojumus. Viņam nebija �mazsvarīgu sīkumu�, viņa augsti profesionālais prāts ātri un elastīgi izanalizēja sakopotos datus un acumirklī pieņēma nepiecie�amo lēmumu. Turklāt lēmumu, kur�, kā mēs ne vienu reizi vien pārliecinājāmies, bija vienīgais pareizais, vienīgais iespējamais. Kā �aha meistars prot aprēķināt partijas variantus, tā Leonīds Govorovs mācēja �aprēķināt� jebkura līmeņa ugunskaujas variantus.

Ar tādu visaptvero�u pretinieka ugunssistēmas izlūko�anas paņēmienu es saskāros pirmoreiz. Un neuzskatu par apkaunojumu atzīties, ka sākumā pret to izturējos skeptiski, bet pēc tam no pieredzes pārliecinājos par tā mērķtiecību, un mūsu �tābs ar panākumiem pielietoja �o paņēmienu līdz pa�ām kara beigām. L. Govorovam vispār bija raksturīga ļoti rūpīga operāciju sagatavo�ana.

To mēs sajutām, kad sākās Liepājas operācija. Tās plāns bija �āds.

Galveno triecienu dod 6. gvardes un 51. armija. Katrā no tām pirmo e�elonu veido trīs strēlnieku korpusi, atstājot pa vienam otrajā e�elonā. Pārrāvuma fronte 6. gvardes armijai � 11 km, 51. � 10 km. Mūsu 10. gvardes armija pēc pretinieka taktiskās aizsardzības pārrau�anas sāk darboties 6. gvardes armijas joslā, izvēr�oties no tās labā flanga. Kad sāku�i darboties 10. armijas galvenie spēki, paredzēts izvērst vēl divu armiju � 42. un 1. triecienarmijas � uzbrukumu. (3. triecienarmiju 1944. gada novembra beigās atsauca no mūsu frontes sastāva, un tā piedalījās Rietumpolijas atbrīvo�anā, pēc tam � Pomerānijas, Brandenburgas provinces un Berlīnes ieņem�anā. Protams, �is apstāklis ietekmēja spēku samēru Kurzemē.) Liepājas operācijas galamērķis bija ienaidnieka grupējuma satriek�ana austrumos no Ventas.

Operācija sākās 20. februārī ar spēcīgu artilērijas sagatavo�anas uguni un frontes aviācijas uzlidojumiem pretinieka taktiskajām rezervēm. Neraugoties uz to, pirmajā dienā 6. gvardes un 51. armijas karaspēks pavirzījās uz priek�u tikai divus trīs kilometrus. Bet pretinieks zaudēja vairākus tūksto�us nogalinātu un ievainotu karavīru, 659 kareivjus saņēma gūstā. Mūsu zaudējumi bija samērā nelieli.

21. februāra rītā 51. armijas labā flanga divīzijas atbrīvoja Priekuļi. Bet uzbrukuma otrās dienas galarezultāts jau bija pieticīgāks. Pretinieku izdevās atspiest tikai par diviem kilometriem. Un tomēr, manuprāt, operācija noritēja veiksmīgi, jo tās gaitā tika krietni paplucinātas vairākas ienaidnieka kājnieku divīzijas.

1944. gada oktobra�1945. gada februāra operācijās padomju karaspēks Kurzemē iznīcināja piecas ienaidnieka divīzijas (23. un 83. kājnieku, 21. lauka aviācijas, 201. un 207. apsardzes divīziju). Armiju grupa �Kurland� bija paralizēta, kas veicināja mūsu Baltkrievijas un Ukrainas frontes panākumus Berlīnes virzienā.

Rudens un ziemas uzbrukums iezīmēja grupējuma �Kurland� beigu sākumu.

1945. gada marta sākumā �īs grupas sastāvā turpināja darboties 19 kājnieku divīzijas, 12. un 14. tanku divīzija, 12. lauka aviācijas divīzija, kājnieku brigāde �Kurland�, daudz atsevi�ķu tanku, artilērijas, in�enieru, celtniecības un aizmugures daļu. Bet tām nebija nekādu perspektīvu.

6. PĒDĒJĀS ZALVES

Tajā pa�ā dienā, kad es sāku strādāt pie �īs grāmatas nodaļas, man vajadzēja tikties ar kāda liela tekstil-kombināta jaunatni. Tādas tik�anās ar cilvēkiem, kas nav redzēju�i karu, mani vienmēr satrauc, vienmēr sagādā prieku un gandarījumu. Domājams, �īs jūtas pārdzīvo ikviens frontinieks, kas glabā visdārgāko piemiņu � kritu�o piemiņu ...

Pirms tik�anās es runāju ar uzņēmuma vadītājiem, partijas komitejas sekretāru. Kā pienākas, vienojāmies par manas uzstā�anās tematu, tā sakot, pārspriedām �darba kārtību�. Pēc tam iestājās īss starpbrīdis � mēs gaidījām, kad beigsies maiņa un strādnieces sapulcēsies zālē. Tajā laikā es izdzirdēju divu meiteņu sarunu, kura mani dziļi aizskāra, lika pārdomāt.

� Vai tu iesi uz tik�anos ar ģenerāli? � viena jautāja*

� Nē. Atkal par karu!... Apnicis ...

Apnicis klausīties, lasīt, skatīties lugas un filmas �par karu�. Un kaut kas tāds jādzird, lai gan skolas, pionieru, komjaunatnes, arodbiedrību un partijas organizācijas veic milzīgu un rūpīgu militāri patriotiskās audzinā�anas darbu. Drausmīgi un savādi bija dzirdēt � kaut arī vienas! � meitenes domas.

Nav ko slēpt � sastopoties ar �ādu �viedokli�, mēs sākam vainot mūsu sabiedriskās organizācijas, kolektīvus par �nepietiekamu darbu�. Sak, tie nav ievēroju�i tādu un tādu jaunieti. Patie�ām, mūsu sabiedrisko organizāciju darbā diem�ēl vēl ir ne mazums trūkumu. Bet vai tad runa tikai par tiem? Un pats cilvēks � vai tad viņ� nevar sevi ieaudzināt labākās, cildenākās īpa�ības? Mēs da�kārt aizmirstam, ka pa�audzinā�ana, pa�izglīto�anās, pilnveido�anās var atrisināt ļoti daudzas tikumiskās problēmas.

Apnicis... īss vārds! Bet aiz tā pirmām kārtām slēpjas vienaldzība, pareizāk sakot, nekaunīgs, klaj� egoisms. Cilvēks, kas novēr�as no citu cie�anām grāmatā, mutiskā stāstījumā, var novērsties no �ādām cie�anām arī dzīvē. Dostojevskis rakstīja: �Mēs vai nu �ausmināmies, vai izliekamies, ka �ausmināmies, bet pa�i, glu�i pretēji, izbaudām skatu kā spēcīgu, ekscentrisku, mūsu cinisko laiskumu urdo�u sajūtu cienītāji vai, beidzot, kā mazi bērni ar rokām atvairām drausmīgos rēgus un slēpjam galvu spilvenā, kamēr �ausmīgā parādība izgaisīs, lai pēc tam to aizmirstu savā jautrībā un rotaļās.�

Manuprāt, jebkur� cilvēks, kas noliek pie malas �smagu grāmatu�, atmiņas par �grūtajiem laikiem� un viltus glābiņā aizstāj tās ar izklaidējo�u kriminālromānu, perspektīvā ir morāli bīstams. Tādi �dvēseles miera mīlētāji� ne tikai apvaino cilvēkus, kuri ziedoja savas dzīvības, lai citi varētu dzīvot, bet arī pa�i sevi � savas domas un jūtas, savu �es� padara nabagāku. Sastopoties dzīves ceļā ar nopietnām grūtībām, bēdām vai nelaimi, tāds cilvēks sabrūk un, militārā valodā izsakoties, dezertē no kaujas lauka.

Un visbeidzot. Mākslīgi uzbūvējot ap sevi kupolu, kas norobe�o �odienu no vakardienas, vienaldzīgais cilvēks, kuram �apnikusi� kara tematika, pārsvītro pagātni. Tātad ari nākotni...

Sen aizdunēiu�as kara pēdējās zalves. Bet to atbalss ka Klāsa pelni klauvē pie mūsu sirdīm.

... Pēc uzbrukuma pie Priekules 10. gvardes armiju norīkoja frontes pavēlnieka rezervē un izvietoja 6. gvardes armijas aizmugurē Vaiņodes rajonā. Atkal notika rotu un bataljonu mācības, da�as no tām � ar kaujas �āviņiem. Tajās mēs ne tikai noslīpējām uzbrukumu pretinieka aizsardzības priek�ējai līnijai, bet arī karo�anu tās dziļumā. Sevi�ķi neatlaidīgi pilnīgojām ilglaicīgo ugunspunktu iznīcinā�anas triecienvienību un grupu darbību. Vispār velti netērējām laiku, zinājām, ka rezervē ilgi nesēdēsim.

Un patie�ām, jau 12. martā pienāca L. Govorova direktīva par gatavo�anos jaunai uzbrukuma operācijai. Mums iedalīja joslu apmēram tajā pa�ā rajonā, kur mēs darbojāmies pirms pārcel�anās uz Ventas rietumu krastu. 10. gvardes armijas sastāvam uz laiku piekomandēja kaimiņu 83. un 110. korpusu. Patiesību sakot, mēs par to sevi�ķi nepriecājāmies, jo uz �o korpusu rēķina armijas josla papla�inājās līdz 40 km, bet karaspēka kopējais daudzums palielinājās tikai par piecām diezgan nelielām divīzijām.

Gaidāmā operācija tika plānota kā visas frontes operācija. Bez 10. gvardes armijas tajā piedalījās vēl 42. armija. Mums kopīgi vajadzēja sagraut pretinieka aizsardzību apmēram 50 km platā frontē un sakaut tā grupējumu � piecas se�as divīzijas. 10. gvardes armijas tuvākais uzdevums bija ieņemt pārceltuves pār Cieceres upi � uz ziemeļiem no Saldus.

Frontes �tābs un personiski L. Govorovs ļoti steidzināja mūs, baidoties, ka var iestāties �ķīdonis. Pavasaris jau bija jūtams: no rītiem cēlās bieza migla, kas ierobe�oja redzamību, dienā sniegs kusa un ceļi kļuva �agani. Artilērijas � mūsu galvenā tehniskā spēka � izmanto�anas apstākļi pakāpeniski pasliktinājās. Laiks nebija labvēlīgs arī aviācijas darbībai.

Kad frontes �tābā apsprieda paredzētā uzbrukuma sīkumus, L. Govorovs pievērsa mūsu uzmanību trieciena pēk�ņu-mam. Viņ� pieprasīja, lai karaspēka pārvieto�ana notiktu pilnīgā slepenībā. Kategoriski aizliedza jebkādas telefona vai radio sarunas ar �atklātu tekstu�. (Sājā sakarā es tagad atcerējos, ka visa �Kurzemes ielenkuma� laikā mēs bie�i vien izmantojām pretinieka dezinformācijas metodi. Pēc iepriek� sastādīta plāna korpusu, divīziju un pulku komandieri sāka savā starpā sarunāties par gaidāmo karaspēka pārvieto�anu, vienojās par galvenā uzbrukuma sākumu un virzienu, rezervju, artilērijas, aviācijas u. tml. iesaistī�anu. Sājā pa�ā nolūkā rīkoja viltus �izlūko�anu ar kauju�, savā aizmugurē un priek�ējās pozīcijās pārvietoja atsevi�ķus bataljonus. Ar vārdu sakot, �taisīja troksni�. Protams, tas prasīja zināmu piepūli, bet efekts bija lielisks. Pretinieks bija spiests drud�aini mētāties, turēt savas priek�ējās daļas pastāvīgā sasprindzinājumā, pārsviest tās no viena virziena uz otru, būvēt papildu aizsardzības līnijas.)

Gaidāmajā uzbrukumā artilērijas sagatavo�anas ugunij vajadzēja būt neilgai, lai tā tikai apslāpētu, nevis sagrautu ienaidnieka ugunssistēmu.

Pēdējā brīdī frontes pavēlnieks L. Govorovs mums piekomandēja vēl divas strēlnieku divīzijas: 47. un 256., bet tajā pa�ā laikā pārņēma savā rezervē mūsu 119. gvardes divīziju.

Armijas operatīvais izkārtojums bija paredzēts divos e�elonos. Pirmajā iedalīja 15. un 17. gvardes strēlnieku korpusu, otrajā e�elonā � 19. gvardes strēlnieku korpusu.

Naktī uz 17. martu karaspēks ieņēma izejas stāvokli. Ta�u jāatzīst, ka mēs nepaspējām labi sagatavot izejas pozīcijas no tehniskā viedokļa. Strēlnieki atradās seklos ierakumos, kas bija izrakti �aganā sniegā, un, protams, nevarēja dro�i paslēpties no pretinieka ap�audes.

Pienāca rīts � miglains, drēgns. Redzamība � nulle. Pārcēlām uzbrukuma sākumu uz pulksten 10.00, pēc tam uz 12.00. Ap �o laiku migla izklīda, toties sāka snigt slapj� sniegs. Nebija iespējams jel ko saskatīt. Par aviācijas atbalstu nevarēja būt ne runas.

Apmēram pulksten vienos man piezvanīja L. Govorovs.

� Nu, kāds noskaņojums?

� Slikts, � es atbildēju. � Kareivji jau ilgi guļ sniegā. Viņus vairs ilgāk nedrīkst turēt �ādā stāvoklī. Jāizlemj: vai nu uzbrukt tūlīt, vai atvilkt karaspēku, lai sasildās.

� Bet kā jūs skatāties uz to, ja vajadzēs uzbrukt bez atbalsta no gaisa? � Govorovs painteresējās.

� Ja jau mūsu lidma�īnas nevar darboties, tad acīmredzot arī pretinieka aviācija atradīsies tādā pa�ā situācijā. Tātad spēku samērs nemainās.

� Nu, ja tā, tad būs jāraida sauszemes karaspēks divcīņā, � frontes pavēlnieks rezumēja un deva norādījumu pulksten 14.00 sākt uzbrukumu.

Pēc da�ām minūtēm viņa pavēle bija izziņota karaspēka daļu komandieriem un artilērijas priek�niekiem. Man vēl atlika zināms laiks, lai precizētu kaujas uzdevumus. Vajadzēja ņemt vērā, ka sakarā ar uzbrukuma sākuma atlik�anu pirmajā dienā karaspēka rīcībā būs ne vairāk kā �etras stundas, līdz sāks tumst. Man gribējās, lai pa �o laiku pirmā e�elona divīzijas pārvarētu ienaidnieka aizsardzības taktisko dziļumu. Nakts darbībai tās bija sagatavotas vājāk. Tāpēc labāk būtu naktī atpūsties, bet nākamajā dienā atsākt kauju, jau piedaloties korpusu otrajiem e�eloniem.

Cik rei�u es savā dzīvē pats esmu gājis uzbrukumos? Cik rei�u raidījis uzbrukumā visda�ādāko kareivju daudzumu � no rotas, bataljona un pulka līdz veselai armijai? Nezinu. Ar tādu �statistiku� nekad neesmu nodarbojies. Un vai tad galvenais ir skaits? Katrs uzbrukums sagādā jaunus pārdzīvojumus.

Arī �is uzbrukums � 17. martā � bija neatkārtojams...

No mana novēro�anas punkta diezgan labi bija pārskatāma 29. divīzijas josla un 7. divīzijas labais flangs. Tās iesāka reizē un sekmīgi virzījās uz priek�u. Saskaņā ar korpusa komandiera ziņojumiem arī 85. divīzijas uzbrukums sākumā attīstījās labi. Bet pēc tam pēk�ņi sāka pienākt агв satrauco�as vēstis_: 198. divīzija, kas uzbruka cie�ā sadarbība ar 85., mijkrēslī bija nonākusi Kauļu rajonā, pārvarot tikai 1 �1,5 km. 198. divīzija vispār mīņājās uz vietas. Arī 42. armijas_ sākotnējais temps manāmi palēninājās.

Un tomēr vēl gaismiņā mums izdevās pārvarēt pretinieka taktisko aizsardzību Kauļu rajonā. Atpalika tikai 85. gvardes strēlnieku divīzija, kas turējās tuvāk savam kaimiņam pa kreisi. Un vēl bija paliku�as veselas viena vācu kājnieku bataljona pozīcijas 7. un 8. gvardes strēlnieku divīzijas saskares vietā.

7. gvardes korpusa komandieris uzreiz neaptvēra, kādas briesmas �eit slēpjas, un līdz 18. marta vakaram faktiski nekādus radikālus pasākumus neveica. Arī armijas �tābs nesaskatīja nekā draudīga faktā, ka izveidojies izvirzījums. Mēs akceptējām 29. gvardes divīzijas komandiera pulkve�a V. Lazareva un 8. gvardes divīzijas komandiera pulkve�a G. Lomova lēmumu uzbrukt, nerēķinoties ar kaimiņiem. Mums arī �ķita, ka �o divīziju panākumu rezultātā pretinieks nevarēs ilgi noturēties to saskares vietā. Mēs nebijām rēķināju�ies ar pretinieka neatlaidību. Vispār nav viegli paredzēt pretinieka rīcību. Kādu milzīgu cenu mēs par to maksājām ienaidniekam! Ne tikai tajās marta dienās, bet vispār karā.

Jau pilnīgā tumsā 29. divīzija ar tai piekomandēto tanku¹ pulku pārvarēja vēl 6�8 km. Sakari ar to bija labi � gan telefoniskie, gan pa radio. Arī 8. gvardes divīzija gāja uz priek�u.

Ta�u naktī stāvoklis krasi saasinājās. Un tas neveidojās mūsu labā. Hitlerie�i no Saldus rajona sāka pretuzbrukumu 15. gvardes korpusa labajam flangam un nokļuva 29. divīzijas aizmugurē, kamēr tā turpināja virzīties uz ziemeļiem,, it kā nekas nebūtu noticis. Vairāki vācu kājnieku bataljoni,, papildināti ar se�stobru mīnmetējiem un apmēram 60 tankiem, atgrieza divīziju no mūsu galvenajiem spēkiem.

Tajā pa�ā laikā pretinieka kājnieki ar 30�40 tankiem paralizēja 85. divīzijas darbību, un tā vēl vairāk atrāvās no 29. divīzijas. Lai segtu korpusa labo flangu, 85. gvardes strēlnieku divīzijas komandieris pulkvedis S. �erņi�enko izvērsa 253. gvardes strēlnieku pulku frontē uz austrumiem no Skujniekiem līdz Zariņiem. Dienvidos no Andulienas fa�istu 5. motorizētais pulks un 12. tanku divīzija ar 30�40^! tankiem un triecienlielgabaliem uzbruka 85. divīzijas flangam. 253. gvardes pulkam izveidojās grūts stāvoklis: pretinieka tanki ar kājniekiem uz austrumiem no Zariņiem pārrāva steigā sagatavoto pulka aizsardzību, un radās draudi,.

ka pretinieks izies 15. gvardes strēlnieku korpusa galveno spēku aizmugurē. Tobrīd pie Zariņiem kaujas gatavībā pienāca 251. gvardes strēlnieku pulks apak�pulkve�a S. Gri�-��enko vadībā (divīzijas otrais e�elons). Izraisījās kauja.

251. pulkam piekomandētie trīs tanki IS un prettanku iznīcinātāju divizions sa�āva 12 ienaidnieka tankus. Lielus zaudējumus cieta vācu kājnieki. Ienaidnieks steidzīgi atkāpās un paslēpās me�os dienvidaustrumos no Andulienas. 251. gvardes pulks iznāca pirmajā līnijā austrumos no Jānai�iem. 253. gvardes pulks, papildināts ar sapieriem un prettanku artilēriju, palika iepriek�ējā līnijā, sedzot 15. gvardes strēlnieku korpusa labo flangu.¹¹¹

Arī 8. gvardes divīzijas joslā stāvoklis pasliktinājās � Ienaidniekam izdevās sa�ķelt panfilovie�u kaujas ierindu.

Kā redzam, bija radusies diezgan juceklīga situācija. Armijas trieciengrupa bija izstiepusies pla�ā frontē. Turklāt armijas uzbrukuma joslā atradās vairāki izolēti cīņas punkti � dienvidos no Cielavām � 87. un 90. gvardes strēlnieku pulks; Skujnieku�Jānai�u�Kor�u iecirknī � 15. gvardes strēlnieku korpusa galvenie spēki; Kor�u rajonā un dienvidaustrumos no Sīļiem � �etri pulki no 256. strēlnieku divīzijas, 65. un 7. gvardes strēlnieku divīzijas; pret me�a izliekumu ziemeļos no Mazkaļķiem � 7. gvardes strēlnieku divīzijas 26. gvardes pulks un 8. gvardes strēlnieku divīzijas 23. gvardes pulks; 8. gvardes divīzijas galvenie spēki � Dan�u rajonā. Tās aizmugurē parādījās pretinieka automā-tistu grupas. 7. gvardes strēlnieku korpusa kreiso flangu sedza 47. un 119. strēlnieku divīzijas daļas.

7. gvardes korpusa joslā vācie�i nāca pretuzbrukumā no rietumiem un austrumiem ar trim kājnieku divīzijām. Rezultātā 18. marta rītā 8. divīzijas galvenie spēki izrādījās atgriezti.

�āds grupējums nebūt neatgādināja sa�ņaugtu dūri, kas spētu dot spēcīgu triecienu.

Tomēr mēs vēl ticējām, ka operācija attīstīsies veiksmīgi. Karaspēks vēl nebija noguris, no munīcijas bija izlietots ne vairāk par 0,8 kaujas komplektiem. Tā es gatavojos ziņot frontes pavēlniekam. Ta�u Padomju Savienības Mar�als L. Govorovs situāciju novērtēja citādi.

18. marta rītā viņ� pats ieradās 10. gvardes armijas komandpunktā. Viņa praksē tas bija kas neparasts. L. Govorovs parasti vadīja karaspēku no frontes �tāba. Personiskas telefona sarunas ar armiju komandieriem un jo vairāk personiskus kontaktus operācijas gaitā Govorovs praktizēja tikai ārkārtējos gadījumos. Tāpēc viņa negaidītā iera�anās armijas komandpunktā tūlīt darīja mani uzmanīgu.

Noklausījies manu ziņojumu, Govorovs sāka uzmanīgi pētīt karti, kas atradās uz mana galda. Es pamanīju, ka viņa skatiens pakavējas pie diviem izvirzījumiem pretinieka aizsardzībā, kur atradās 29. un 8. divīzija. L. Govorovs lūdza mani precizēt, kas kavējis 30. gvardes divīzijas izvirzī�anos 29. divīzijas līmenī un kāpēc nav izdevies savlaicīgi likvidēt izliekumu 7. un 8. divīzijas saskares vietās. Es izteicu savus apsvērumus.

� Ko domājat darīt? � Govorovs jautāja. � Vai gribat turpināt uzbrukumu? Ja tā, tad kādu palīdzību gribētu saņemt no manis?

Es teicu, ka uzbrukumu vajadzētu turpināt, un lūdzu vienīgi dot mums munīciju. Frontes pavēlnieks klusēdams noklausījās, ne reizi nepārtrauca, neuzdeva nevienu papildjautājumu un paziņoja savu lēmumu:

� Tā nedrīkst uzbrukt. Vajadzēja no pa�a sākuma korpusu un divīziju kaujas ierindas vienmērīgi virzīt uz priek�u-Munīciju, izņemot to, kas jau pie�ķirta, armija nesaņems-Frontes noliktavās tās nav. Tāpēc jums tagad vajag parūpēties par divdesmit devītās un astotās divīzijas izve�anu no ielenkuma. Tikai pēc tam varēs padomāt par uzbrukuma turpinā�anu.

Govorovs atvadījās un aizbrauca. Likās neierasti, ka frontes pavēlnieks, krasi mainot operācijas gaitu, tikai noteica armijas uzdevumu un nenorādīja, kādā veidā mums �is uzdevums jāizpilda. Mums pie�ķīra pilnīgu iniciatīvas brīvību un patstāvību.

Armijas �tāba priek�nieks ģenerālmajors N. Sideļņikovs deva attiecīgus rīkojumus 15. un 7. korpusa komandieriem-7. korpusā pilnīgi saprata nepiecie�amību atvilkt 8. gvardes divīziju. Bet 29. divīzijas komandierim tāda pavēle izraisīja izbrīnu: viņa daļas nejuta tie�u pretinieka spiedienu. Tikai precizējis visu, kas viņam nebija skaidrs, pulkvedis V. Lazarevs naktī uz 19. martu, izmantojot me�a takas, bez īpa�iem kavēkļiem izveda galvenos spēkus no ielenkuma. Viens viņa pulks, kas sedza atie�anu, gan aizkavējās ielenkumā* bet nākamajā naktī arī tas laimīgi iznāca pa tām pa�ām takām.

Mēs ticējām, ka �ie sare�ģījumi ir pārejo�a parādība, ka visumā mūsu operācija ir izdevusies, jo bija izpildīts galvenais uzdevums � piesaistīt sev hitlerie�u spēku maksimumu, nedot viņiem iespēju atkailināt kaut vai nelielu frontes iecirkni.

Atlika izpestīt no �maisa� 8. gvardes divīziju. Pēc korpusa komandiera pavēles divus tās pulkus (19. un 30.) organizēti atvilka no apdraudētā rajona. Vienlaicīgi 23. pulks sadarbībā ar 7. gvardes divīzijas 26. pulku izlīdzināja pretinieka izvirzījumu Dzeņu�Lapu rajonā. Bet tobrīd neizdevās pilnīgi likvidēt pār�ņaugu, kas panfilovie�u galvenos spēkus no�ķīra no aizmugures. Visus me�a ceļus un stigas, pa kuriem notika karaspēka materiālā apgāde, ap�audīja. Tikai pa naktīm kareivji iemanījās pārnest uz muguras nelielu munīcijas un pārtikas daudzumu. Vajadzību pēc bruņojuma sedza galvenokārt ar kaujās iegūtām trofejām. Vairumam kareivju un ser�antu bija pa diviem automātiem: viens mūsējais, otrs � trofeju.

25. martā krīze bija nobriedusi. Pretinieks ar trīs divīziju spēkiem sāka sa�ņaugt loku ap panfilovie�iem. Viņiem divas dienas vajadzēja atvairīt fa�istu uzbrukumus no da�ādām pusēm.

Sakarus ar daļām, kas uz laiku bija atgrieztas no galvenajiem spēkiem, uzturēja pa radio. Artilērijas komandieri, kas atradās pulku izvietojumā, nepiecie�amības gadījumos izsauca artilērijas uguni, lai atvairītu pretinieka uzbrukumus.

Vācu pavēlniecība mēģināja �aģitēt� panfilovie�us, izmantojot skaļruņus. Griezdamies pie ielenkto pulku kareivjiem un virsniekiem, vācie�i stāstīja, ka stāvoklis esot bezcerīgs, vajagot padoties. Atbildes vietā gvardi deva jaunus triecienus ienaidnieka atbalsta punktiem, iznīcināja tā garnizonus.

Kopā ar 7. korpusa komandieri ģenerālmajoru A. Kuļe-�ovu mēs uz vietas izpētījām situāciju un nonācām pie secinājuma, ka, lai pārrautu 8. gvardes divīzijas blokādi, vajadzīgs vairāku labi sagatavotu bataljonu prettrieciens. Kuļe�ova rezervē tādu bataljonu nebija. Tad 19. korpusa komandieris ģenerālis A. Stu�enko piedāvāja �im mērķim norīkot 22. gvardes divīzijas 67. pulku. Mēs �o pulku papildinājām ar atsevi�ķo rotu.

28. martā pulksten 9.10 pēc intensīvas artilērijas ap�audes pulks devās uzbrukumā. Vienlaicīgi uzbruka arī 8. gvardes divīzijas daļas. Pretinieks tika salauzts, tā nocietinājumi ieņemti, atjaunojās sakari ar ielenktajām daļām. No pulksten 10 līdz 16 evakuēja visus ievainotos, izveda materiālo daļu.

Mēs silti sagaidījām varoņus. Vairāk nekā nedēļu viņi bija cīnīju�ies ielenkumā. Par �ajās kaujās parādīto vīri�ķību simtiem kareivju un virsnieku apbalvoja ar ordeņiem un medaļām. 19. strēlnieku pulka komandierim Ivanam

Sap�ajevam pie�ķīra Padomju Savienības Varoņa nosaukumu.¹¹² Viņ� personiski vairākas reizes bija vedis savus kareivjus uzbrukumos. �āviņa �ķemba norāva viņam labo roku, bet vīri�ķīgais virsnieks palika ierindā, turpināja prasmīgi vadīt pulka kaujas darbību, rādot saviem padotajiem vīri�ķības paraugu.

Ar I pakāpes Slavas ordeni apbalvoja 13. sapieru in�e-nierbrigādes izlūku rotas jaunāko ser�antu Nikolaju Kislovu. Kislovs ar izlūku grupu no 17. marta līdz 21. martam darbojās ienaidnieka aizmugurē (dienvidrietumos no Saldus), pa radio pārraidīja ziņas par pretinieka nocietinājumiem un pārvieto�anos. Divas reizes pretinieks atklāja Kislova grupu. Viņ� pats tika smagi ievainots, bet, neraugoties uz to, godam izpildīja uzdevumu.¹¹³

Izlauzdamies no ielenkuma, panfilovie�i nezaudēja nevienu cilvēku.

28. marta vakarā es pa telefonu ziņoju Padomju Savienības Mar�alam L. Govorovam par 8. gvardes divīzijas laimīgo atgrie�anos. L. Govorovs pateicās par patīkamo ziņu un piebilda:

� Panfilovie�i, kā vienmēr, ir mala�i. Ne katrai divīzijai piemīt tāda izturība, ne katrā ir tāda organizētība.

Vēlreiz pievērsī�os biju�o artilēristu � Fjodora Skuibina un Aleksandra Glagoļcva � atmiņām, uz kurām jau atsaucos, aprakstīdams Rēzeknes atbrīvo�anu. Mani valdzina viņu atklātība, ļoti pareizā attieksme pret pārdzīvoto.

�Notika 1945. gada marta niknās kaujas. Mūsu baterijas ugunspozīcijas (atkal no diviem lielgabaliem) bija izvietotas Driguļu ciema nomalē. Vienu vācu kājnieku uzbrukumu nomainīja otrs, arī naktī kauja nerimās. īpa�i mums iespiedusies atmiņā 18.�19. marta nakts kauja. Toreiz lielgabali bija nostādīti divu masīvu mūra �ķūņu ielokā. Nedaudzās apkalpes gvardes leitnanta Beloborodjko un diviziona part-orga gvardes kapteiņa Tu|isova vadībā strādāja kā pulksteņi.

Kad viens lielgabals izgāja no ierindas, apkalpes turpināja cīņu ar automātiem.

Bet tad fa�isti pienāca tuvu klāt pie �ķūņiem. Mums nebija kur atkāpties: lielgabalus un �āviņus nevarēja aiznest, bet kājnieki bija atkāpu�ies. Aiz �ķūņa atskanēja saucieni: �Krievs, padodies!� � un lidoja granātas. Bet arī tās nesalauza mūsu pretestību.

Pirms rītausmas hitlerie�i nosprieda, ka mums gals klāt, un nāca virsū ar bruņutransportieri. Vienā acumirklī mēs to sa�āvām ar neliela kalibra �āviņu. Fa�isti tūlīt zaudēja uzpūtību.

Rīts atklāja mums nakts kaujas ainu: sa�auts tanks un transportieris, vācu kareivju līķi.

Sājā kaujā drosmīgi un precīzi darbojās jaunie kareivji G. Urakovs un M. Mamedovs.

Da�as dienas vēlāk �o kauju karstumā par partijas biedriem uzņēma 18 gadu vecos komjaunie�us G. Urakovu un A. Glagoļevu. Pēdējais vienlaicīgi kļuva par diviziona koms-orgu.�

Da�am lasītājam �īs piezīmes var likties sīkas, pat nenozīmīgas. Bet man tās ir dārgas. Ļoti dārgas kaut vai tāpēc, ka uzrakstītas no sirds, tajās nav ne kripatas no viltus varonības. Un vēl es domāju par to, ka no �ādām nemanāmām, �sīkām� epizodēm sastāvēja kar�, kuru mēs ar pilnām tiesībām saucam par Lielo Tēvijas karu ...

Gribu �eit pastāstīt par cilvēku, kura liktenis nesaraujami saistīts ar marta kaujām Kurzemē. Iznācis tā, ka līdz �im es viņu vēl neesmu pieminējis. Ta�u tas noteikti jādara. Jau tāpēc vien, ka Ņikifors Jermaks � tolaik majors,

30. gvardes strēlnieku divīzijas 96. pulka 2. bataljona komandieris �, tāpat kā daudzi mūsu bataljona komandieri, karoja ne vien godīgi un vīri�ķīgi, bet, ja tā varētu izteikties, ar azartu. Viņ� vienmēr bija īsts darbarūķis, Uz kura pleciem gūlās gan sava, gan sve�a darba grūtību nasta. Tas dro�i vien notika tāpēc, ka Ņikifors Jermaks nekad nevarēja palikt vienaldzīgs. Citiem vārdiem, viņ� bija aktīvs cilvēks, un, kaut arī nemīlēja �pirmais līst velnam pa ķērienam�, tomēr alla� iznāca, ka gan viņ�, gan viņa bataljons noteikti pirmie nonāca kara elles speltē. Bataljons pirmais metās pārrāvumā, pirmais atklāja uguni, jo bija tuvāk pretiniekam, pirmais iebruka pilsētās un apdzīvotajās vietās.

Kareivji bija iesauku�i savu bataljona komandieri par �Pirmējo�, turklāt �o vārdu izrunāja ar mīlestības un ironijas sajaukumu. Sak, no vienas puses, stiprs un tīrs, no otras � velni�ķīgi pārdro�s.

Kaujās pie Saldus Ņ. Jermaku smagi ievainoja, viņ� ārstējās vienā no Rēzeknes hospitāļiem, zaudēja kāju. Bet da�us mēne�us pirms tam man bija gadījies no sava komandpunkta vērot viņa bataljonu uzbrukumā. Tas notika pie Jaunser�u mājām � pusotra desmita kilometru no Saldus. Uzbrukums bija tik strauj� un spēcīgs, ka fa�isti nepaspēja aizvākt no mājām ne mīnmetēju bateriju, nedz divus vilcējus ar lielgabaliem. Pēc uzbrukuma man stāstīja, ka bataljona komandieris �ajā kaujā arī izglābis dzīvību vada komandierim leitnantam Krapivencovam, kur� smagi ievainots kājās.

Man todien sagādāja milzīgu gandarījumu pasniegt majoram Jermakam Sarkanā Karoga ordeni. Tad viņu arī nofotografēja pie viņa pulka Gvardes karoga.

Es jau stāstīju, ka, gatavodams �o grāmatu, lūdzu 10. gvardes armijas veterānus dalīties atmiņās par bargajiem kara gadiem. �īs piezīmes jau citēju iepriek�. Te ievietoju biju�ā 22. gvardes divīzijas 67. gvardes pulka strēlnieku rotas komandiera V. Kore�ova atmiņas. Viņa piezīmes nosauktas �Pēdējā kauja� un attiecas uz panfilovie�u izie�anu no ielenkuma. Citēju gandrīz vārds vārdā.

�1945. gada marta beigas. Jau iestājies pavasaris. Vairs vienīgi �ur tur me�ā atrodams sniegs. Visapkārt, kur vien skaties, ūdens un dubļi. Spo�i, pavasarīgi mirdz saule. Visur vītero putni. Viss ir tik jauki! Un piepe�i �ajā pavasara atmodā ielau�as vientuļi fa�istu tāl�āvējas artilērijas �āviņu sprādzieni. Pēc katras eksplozijas paiet brītiņ�, un atkal atdzīvojas putnu daudzbalsīgā pavasara dziesma. �āviņi sprāgst netālu, bet pieredzēju�ie kareivji tā pieradu�i pie tiem, ka nepievēr� uzmanību.

Mēs bijām izvietoju�ies lielā prie�u silā Vanagu�Run�u rajonā. Gatavojām iz�ķiro�ajām kaujām svaigu papildinājumu. Kareivji vēl jauni, 1926.�1927. gadā dzimu�i, kaujās nav biju�i. Visi lielākoties no Ļeņingradas un Ļeņingradas apgabala. Daudziem tuvinieki nomiru�i badā blokādes laikā ...

Uz ātru roku ierīkotajā frontes me�a kinoteātrī mēs skatījāmies filmu �Pulksten se�os vakarā pēc kara�. Pēc piektās daļas atskan kaujas trauksmes signāls. Sākumā nodomājām, ka tā ir mācību trauksme, bet bataljons sakārtojas un � �soļos, mar�!� uz priek�ējo līniju. Tā arī mums neizdevās noskatīties filmu līdz galam. Pa ceļam kareivji joko: �Nekas, pulksten se�os vakarā pēc kara noskatīsimies!�

Paejam garām Pampāļiem. Bataljona komandieris pavēl vadam no vada turēties 50 m attālumā, jo vācu �āviņi metodiski sprāgst te pa labi, te pa kreisi no ceļa. Līdz priek�ējai līnijai atliku�i kādi 800 metri. Redzu, mūs panāk armijas pavēlnieka ma�īna. Atveras durtiņas, parādās ģenerāļa galva ar simpātiskām ūsām.

� Kur komandieris?

Es pieskrienu.

� Biedri ģenerāli, rota tiek pārvietota izejas stāvoklī. Rotas komandieris vecākais leitnants Kore�ovs.

� Vai jums ir divīzija vai rota? Kāpēc izstiepu�ies?

� Bataljona komandiera pavēle, biedri ģenerāli.

� Tuvināt vadus � un skrie�us!

� Klausos!

Ieradāmies izejas stāvoklī. Sūnu purvs. Visapkārt slejas kailas, saskrambātas apses. Skaidri saklausāmas lo�metēja rejas. Ierakties zemē nav iespējams: kā parok ar lāpstiņu, tūlīt bedrītē sakrājas pavasara ūdeņi. Nedrīkst arī neierak-ties: jebkur� nejau�s �āviņ� var iznīcināt veselu vadu. Dodu pavēli: visiem izrakt bedres, bet ne dziļas, izveidot brustvē-rus no velēnām.

�eit uzzinām, ka 8. gvardes Panfilova divīzijas daļas jau vairākas dienas ielenkumā cīnās ar fa�istiem. Visi mūsu karaspēka mēģinājumi izlauzties pie tām biju�i nesekmīgi. Neveiksmju cēloņu daudz, bet galvenie no tiem: pretinieka pastiprinātā aizsardzība, me�s un purvs. Tādā iecirknī nevar sūtīt kaujā tankus, bet artilērijai grūti apklusināt pretinieka ugunspunktus.

Nak�ņojam turpat me�ā, paklāju�i zarus. Vācie�i pa re-produktoriem vairākas reizes grie�as pie ielenktajiem ar ultimātu � aicina padoties, sola visiem saglabāt dzīvības, pretējā gadījumā � iemīt dubļos. Pēdējo termiņu nosaka 1945. gada 28. martā pulksten 10.00.

28. martā agri no rīta visus rotu komandierus izsauca uz pulka komandpunktu. Uzbrukuma pavēli deva pats armijas komandieris � ģenerālis M. Kazakovs:

� Biedri, dro�i vien jūs visi dzirdējāt vācie�u ultimātu ielenktajiem... Vajag par katru cenu izlauzties un palīdzēt mūsū biedriem. Pēc artilērijas sagatavo�anas uguns divas speciālas rotas iet uz priek�u, aiz tām jūsu bataljons. Vai uzdevums ir skaidrs?

� Skaidrs, � virsnieki korī atbildēja.

�oreiz mūsu pavēlniecība nolēma pievilt pretinieku. Stundu ilgās artilērijas sagatavo�anas uguns vietā notika 5�10 minūtes ilga pastiprināta artilērijas ap�aude no visu veidu lielgabaliem, mīnmetējiem un �katju�ām�. Uguni pārcēla vācu aizsardzības dziļumā, un pārrāvuma spēki metās uz priek�u. Drīzumā, attīstot to panākumus, sekoja mūsu rota, izvērsusies ķēdē. Me�ā dega vairāki vācu pa�gājēji lielgabali...

Rau, mūsu iecirknī parādās pirmais panfilovietis no ielenkuma. Viņ� metas mums pretī ar prieka asarām acīs, viss netīrs, ar bārdu noaudzis, saukdams: �Brāļi!!! Savējie! Paldies! Re! Re! Bija palikusi viena patrona... Glabāju sev. Paldies! Izglābāt!�

Viņam sekoja citi, grupās pa diviem trim cilvēkiem, arī netīri, noaugu�i, priekā mirdzo�ām acīm. Draugi panfilovie�i, kuriem daudz ko bija nācies pārdzīvot �ajās kauju dienās ielenkumā, metās mūsu apskāvienos. Mēs viņus tūlīt nosūtījām uz savu aizmuguri...

Armijas komandiera pavēli mēs bijām izpildīju�i.

�audami no automātiem, apskatīdami koku galotnes, mēs gājām aizvien tālāk un tālāk uz priek�u. Nogājām kādus trīs kilometrus. Pirms izie�anas me�malā es apturēju rotu. Kādus 500 metrus priek�ā bija redzamas mājas. Es kopā ar dieninieku un vadu sakarniekiem izgāju me�malā novērtēt situāciju. Mājās � nekādas kustības. Nodomāju, vācietis dro�i vien ir aizlaidies. Un, tiklīdz gribēju dot rotai signālu �Turpināt kustību!� � jau pacēlu roku, kad pamanīju uzliesmojumu pie �ķūņa, tūlīt blakus sprāga �āviņ�.

� Atpakaļ! � es uzsaucu, un mēs metāmies me�ā. Tuvumā sprāga otrs �āviņ�. No mājām �āva vācu �ferdinandi�. Es aizskrēju līdz pirmajai priedei, tikko paspēju pastiept rokas lejup, lai mestos zemē, pa kreisi � tre�ais sprādziens. Acis ap�ilba. Kokā pauk�ķēdamas iedūrās �ķembas. Mana kreisā roka, ar kuru biju aizsedzis sirdi, noslīga, divu �ķembu caururbta: virs un zem elkoņa.

Es pavēlēju no katra vada norīkot pa novērotājam, visiem rakt ierakumus. Bet kareivji jau pa�i raka.

Kāds kareivis man pārsēja roku. No asiņu zaudējuma reiba galva.

Kaimiņi pa labi ne redzami, ne dzirdami. Nav arī sakaru ar bataljonu. Atstājis savā vietā vienu no vadu komandieriem, es pavēlēju divus smagi ievainotus kareivjus pēc pārsie�anas novietot uz apmetņiem un nogādāt sanitārajā rotā. Visi ievainotie kopā ar mani devās uz aizmuguri.�

30. martā 2. Baltijas frontes karaspēks pārgāja aizsardzībā ieņemtajās līnijās. 10. gvardes armija aizņēma fronti no Gēriņiem (dienvidos no Cieceres ezera) līdz Papsām (pie Ventas) vairāk nekā 40 km garumā. Lielu daļu armijas vienību izveda aizmugurē. Divīzijas uzsāka kaujas mācības, tās nokomplektēja, gatavojoties uzbrukuma darbības turpinā�anai.

1945. gada pavasarī kļuva skaidrs, ka mums neizdosies realizēt sākotnējo �Kurland� sagrāves plānu � sa�ķelt to divās daļās (Liepājas un Ventspils) un iznīcināt katru no tām atsevi�ķi. To kavēja divi apstākļi. Pirmkārt, kā jau es vairākkārt minēju, mums nepietika ne dzīvā spēka, ne tehnisko līdzekļu, lai dotu nopietnu triecienu vācu grupējumam. Otrkārt, lai cik paradoksāli tas liktos, līdz ar pretinieka atspie-sanu pussalas dziļumā tā kaujasspējas ne tikai nemazinājās, bet pretēji � palielinājās.

Un, beidzot, jāņem vērā, ka ap �o laiku Vacijas fa�istiskās armijas liktenis bija izlemts. Mūsu Padomju Armija ar kaujām tuvojās Hitlera �midzenim�, un, kaut arī, kā toreiz rakstīja avīzes, �ienaidnieks niknumā ņirdza zobus�, nepielūdzamais vēstures pulkstenis skaitīja tre�ā reiha pastāvē�anas pēdējos mirkļus.

Protams, mēs neļāvām pretiniekam bezrūpīgi sedet ierakumos. Mūsu aviācija un artilērija, mūsu tanku daļas (kaut arī nelielas) sistemātiski apstrādāja ienaidnieka aizsardzības priek�ējo līniju un aizmuguri. Un arī frontes kājnieku apak�nodaļas pastāvīgi devās uzbrukumos un izlūko�anā ar kauju.

Jāatzīmē, ka Kurzemes operācijas pēdēja posma pretinieks meta kaujā arī apak�nodaļas, kas sastāvēja no vlaso-vie�iem, latvie�u partizānu neiznīcinātajiem policistiem, SS leģionāriem un citiem atkritumiem, kas bija aizbēgu�i uz Kurzemi, baidīdamies no tautas atriebības. Arvien bie�āk un bie�āk daudzi vācu kareivji, izpratu�i, ka tālākā cīņa ir bezjēdzīga, padevās gūstā, bet �ie �karotāji� darīja visu, lai aizkavētu Padomju Armijas uzbrukumu.

Tiesa, mūsu 10. gvardes armijas darbības iecirknī tādu daļu un apak�nodaļu bija samērā maz. Toties frontes labajā flangā, kur cīnījās 42., 22. un 1. triecienarinija, vlasovie�u, SS leģionāru un da�ādu sodīto bija pietiekami. Vācu pavēlniecība parasti sūtīja tos visasiņainākajās sadursmēs, uzskatot, ka �ie nodevēji atdos dzīvības, bet neatdos �krieviem� ne pēdu Kurzemes.

Vārdu �krieviem� es tī�ām liku pēdiņās. Mūsu ienaidniekiem tajos gados �is vārds bija nīsto boļ�eviku, komunistu sinonīms. Draugiem, biedriem kopīgajā cīņā pret fa�ismu tas simbolizēja tādus cēlus jēdzienus kā �padomju�, �ļeņinisks�. Mūsu �krievu� armija bija daudzu tautību armija, pēc sava gara � internacionāla. Es jau agrāk atzīmēju, ka Latvijas atbrīvo�anā piedalījās visu mūsu Dzimtenes brālīgo tautu pārstāvji. Mūsu frontes rudens un pavasara kaujās plecu pie pleca ar citām daļām cīnījās ar Suvorova ordeni apbalvotais 130. latvie�u strēlnieku korpuss (komandieris ģenerālmajors D. Brantkalns), 8. igauņu Tallinas strēlnieku korpuss (komandieris ģenerālleitnants L. Perns), 16. lietuvie�u divīzija (komandieris ģenerālmajors A. Urb�s).

Pie Tukuma � D�ūkstes rajonā, Saldus tuvumā � Blīdenē un Pilsblīdenē � tās grāva esesie�u izlases divīzijas, rādīja paraugu, kā jāpilda karavīra pienākums. Latvie�u un igauņu korpusa loma pilnīgi un dziļi atklāta kara vēstures literatūrā.¹ Tāpēc neatkārto�os. Gribu sniegt lasītājiem stāstījumu, kuru dzirdēju no saviem Rīgas draugiem se�desmito gadu sākumā. Manuprāt, tas ar da�ādu paaud�u cilvēku dzīves piemēriem ļoti spilgti raksturo mūsu armijas internacionālo būtību.

... Pie lielceļa, kas ved no Blīdenes dzelzceļa stacijas uz Pilsblīdeni, ir brāļu kapi, kur atdusas 1945. gada pavasara kaujās kritu�ie karavīri. Pelēkajā granītā iekalti simtiem uzvārdu � krievu un ukraiņu, latvie�u un kazahu, igauņu un gruzīnu, baltkrievu un armēņu. �ajos klusajos kapos apglabāts arī Padomju Savienības Varonis Jakobs Kunders � 7. igauņu strēlnieku divīzijas 300. strēlnieku pulka 1. rotas vada komandieris. Kaujās par Blīdenes staciju viņ� atkārtoja Aleksandra Matrosova varoņdarbu. Tas notika tā.

18. marta rītā leitnanta Kundera vads, virzoties rotas kreisajā flangā, uzbruka pretinieka atbalsta punktam krustcelēs. Tajā laikā no ienaidnieka dzota atklāja uguni, un uzbrucēju ķēdes bija spiestas mesties guļus. Acumirkli novērtējis situāciju un sapratis, kādas briesmas draud rotai, komjaunietis Kunders ātros pārskrējienos tuvojās dzotam un iemeta tajā divas granātas. Viena no tām sprāga dzotā. Lo�metējs uz mirkli apklusa, bet tad atkal sāka �aut. Leitnantam Kunderam vairāk granātu nebija, un viņ� sāka �aut uz am-brazūru ar pistoli, bet tika smagi ievainots. Uguns no dzota varēja apslāpēt uzbrukumu. Tad Kunders pielīda pie dzota un ar savu plecu aizsedza ambrazūru, tādējādi nodro�inot panākumus rotas uzbrukumam.

Tā gāja bojā Jakobs Kunders � igauņu Aleksandrs Matrosovs.

Tajos pa�os kapos blakus viņa atdusas vietai � neliela balta marmora plāksne: �Viktors Lukss. 1925.�1945. g. Māte.� Tāpat kā Jakobs Kunders, �is divdesmit gadu vecais puisis gāja bojā, kad Kurzemē jau �alca pavasara atmoda � mūsu Uzvaras vēstnesis. Viktors Lukss nepaspēja veikt varoņdarbu, viņu nopļāva lo�metēja kārta. No baltā akmens raugās zēns. Apaļas lūpas. Atklāta piere. Gai�as acis, kautrīgs skatiens... Es lasīju viņa vēstules mātei Annai. Sprie�ot pēc tām, viņ� bijis labsirdīgs jauneklis ...

Kad pār�ķirstām latvie�u un Sibīrijas revolucionārās kustības vēstures lappuses, neizbēgami sastopamies ar Kārli Luksu. Cilvēks ar sare�ģītu un grūtu likteni, viņ� no 1905. ¹¹⁴ gada iepazina cara cietumu politiskās �universitātes�. Aizrestotajās Petrozavodskas un Kargopoles cietumu kamerās sagaidīja trīs pavasarus � astoņpadsmito, deviņpadsmito un divdesmito savas dzīves gadu. Bija Saldus strādnieku pārstāvis LSDSP Liepājas komitejā. 1910. gada maijā � jauns apcietinājums un spriedums: se�i gadi katorgā. īss laika sprīdis Sliselburgas cietoksnī, kur notika slavenais �1912. gada dumpis�, kura rezultātā Kārli Luksu kopā ar citiem �musinātājiem� nosūtīja uz slaveno Orlas centrālcietumu �īpa�i modrā uzraudzībā�. 1500 dienas vieninieku kamerā. Gandrīz �etri gadi! Blakus kamerā sēdēja Fēlikss Dzer�inskis. Viņi iepazinās un pēc daudziem gadiem kopā sastāvēja biju�o politisko katordznieku, izsūtīto un nometināto biedrības �Orlas brālībā�.

Katorgai sekoja izsūtī�ana uz Irkutskas guberņu. Tā Kārļa Luksa (tāpat kā daudzu citu latvie�u revolucionāru) dzīvē ienāca Sibīrija. Pēc Oktobra uzvaras viņ� strādāja zemnieku sacel�anās �tābā, kas vāca spēkus cīņai ar intervention. Bija Austrumu Aizbaikāla frontes �tāba priek�nieks, frontes sektora komandieris un frontes pavēlnieks. Viktors Londo � Kārlis Lukss vadīja sarunas ar japāņiem par karadarbības izbeig�anu Aizbaikālā. Ar Valniņa uzvārdu viņ� piedalījās Citas boļ�eviku pagrīdes darbībā. No ziemeļiem uzbrūko�o partizānu un vietējo nemiernieku apvienoto pūliņu rezultātā 1920. gada rudenī Cita kļuva par padomju pilsētu. Luksu ievēlēja par Tālo Austrumu republikas (jaunās Padomju Krievijas sarkanā bufera) Satversmes sapulces locekli. Viņ� bija arī tautību lietu ministrs.

Cilvēka dzīvei kā kalnu grēdai ir vairākas galvenās virsotnes. Luksa dzīvē tādas virsotnes bija Sibīrija, Tālie Austrumi, skarbie neapdzīvotie Ziemeļi. Nododamies Cukotkas, Kolimas pārkārto�anai, glābdams turienes tautas, kuras cara patvaldība bija nolēmusi izmir�anai, Lukss visu savu dzīvi atdeva �im cēlajam mērķim. Viņ� apstaigāja kājām un izbraukāja visu �o milzīgo novadu un traģiski gāja bojā 1932. gadā vienā no tālajām ekspedīcijām.

Luksa nāves gadā izcilais Padomju valsts darbinieks komunists ļeņinietis P. Smidovi�s, kura vadībā Kārlis Lukss strādāja, griezās pie valdības: �...Viņ� (Lukss) gāja pie īiezemie�iem, un, nemaz nejuzdams sava darba ārkārtīgo smagumu un grūtumu iezemie�u rajonos, � viņ� arī tur parādīja savu neizsīksto�o enerģiju, cīnoties pret partijas nacionālās politikas izkropļojumiem, jo bija uzticīgs sargkareivis partijas ģenerāllīnijas sardzē. �ajā darbā viņ� gāja bojā.

...Ziemeļu komiteja lūdz VCIK Prezidiju pie�ķirt Kārļa jLuksa vārdu Tālo Austrumu ziemeļtautu novada tehnikumam nākamajā kultūras bāzē Caunas līcī. Bez tam Komiteja domā, ka b. Luksa nerimtīgais, auglīgais un ārkārtīgi vērtīgais darbs Tālo Ziemeļu tautu labā pelna, lai viņa bojāejas vietā Caunas līcī tiktu uzcelts piemineklis.�

Divi pieminekļi. Viens � pie Ledus okeāna, pie Ambar-�ikas jomas ar uzrakstu �Kārlis Lukss. 1888�1932�. Otrs � pie Saldus, Kurzemes me�malā: �Viktors Lukss. 1925.� 1945. g. Māte.�

Tie ir pieminekļi tēvam un dēlam, kuri gāja bojā tautas labā. Viktors Lukss krita varoņa nāvē zemē, kur dzimis viņa tēvs. Kārlis Lukss apglabāts zemē, kur piedzima viņa dēls. Abus kapus �ķir tūksto�iem kilometru � lauki, me�i, taiga un tundra. Un tomēr tēvs un dēls vienmēr ir kopā ...

7. KAPITULĀCIJA

Visu 1945. gada aprīli mūsu 10. gvardes armija atradās aizsardzībā no Sudmaļiem līdz Ventai. Uzbrukumi' gandrīz nenotika. Armijas sastāvā notika lielas pārmaiņas. Saskaņā ar frontes pavēlnieka direktīvu 83. korpusu nodeva 22. armijai, kura pārgāja Mītnes rezervē. Naktī uz 12. aprīli 110. strēlnieku korpuss nodeva savu aizsardzības joslu 119. gvardes strēlnieku divīzijai un pārgāja 42. armijas pavēlnieka pakļautībā.

Maija sākumā mēs saņēmām papildinājumu un sākām gatavoties jaunam uzbrukumam. Mēs bijām informēti, ka Vācija ir tuvu kapitulācijai. Bet tajā pa�ā laikā mūs brīdināja: var atrasties tādi fanātiski fa�istu ģenerāļi, kas arī pēc tam turpinās cīņu. Netika izslēgta arī Kurzemes grupējuma preto�anās. Tāpēc mar�als L. Govorovs pavēlēja mums gatavot karaspēku iespējamai jaunai operācijai.

Mūsu izlūko�ana atzīmēja, ka pretinieks nemitīgi papla�ina tran�eju, atklātu lo�metēju laukumu, dzeloņstiepļu aizsprostu, mīnu lauku tīklu. Sevi�ķi nocietināja ceļu mezglus. Me�u ceļus mīnēja un aizsprostoja ar koku sagāzumiem.

Kaujas aktivitāti pretinieks neparādīja. Retumis tā artilērija un mīnmetēji ap�audīja mūsu tran�ejas, palaikam �āva ar lo�metējiem, atskanēja vientuļi snaiperu �āvieni. Izlūko�ana aprobe�ojās ar rūpīgu kaujas lauka novēro�anu. Izlūku grupas, kas reizēm mēģināja iekļūt mūsu tran�ejās, pie pirmā �āviena nekavējoties atkāpās. Naktīs ienaidnieks bija: īpa�i nervozs. Bie�i bez kāda iemesla atklāja haotisku ugunī no visiem iero�u veidiem, gandrīz nepārtraukti ar raķetēm apgaismoja pieeju priek�ējai līnijai, naktī aizmugurē vairākas reizes atskanēja kaujas trauksmes skaņu signāli. Kad iestājās tumsa, tran�eju priek�ā nostādīja papildu dubult-posteņus. Pēdējie bie�i vien kļuva par mūsu izlūku �laupījumu�. Pretinieka izturē�anās liecināja par paaugstinātu kaujas gatavību. Gūstekņi apstiprināja, ka viņu pavēlniecība gaidot lielu padomju uzbrukumu. Ienaidnieka kareivju morālais stāvoklis strauji pasliktinājās, jo zuda jebkādas cerības uz evakuāciju no Kurzemes � fa�isti cieta sakavi Vācijā. Par to pa�u liecināja pārbēdzēju skaita pieaugums.

Beidzot pienāca ilgi gaidītā diena. 7. maijā no pulksten septiņiem pirmā e�elona divīzijas ziņoja: �Pretinieks atstāj tran�ejas un atkāpjas; aizmugurē reizēm dzirdami spēcīgi sprādzieni.� Izlūko�ana konstatēja, ka atkāp�anos sedz kājnieku grupas ar lo�metējiem, kuras atbalsta artilērijas un mīnmetēju uguns. Da�os ceļos un stigu krustojumos me�ā stāvēja triecienlielgabali.

Mūsu avangarda daļas sāka vajā�anu saskaņā ar pretinieka atkāp�anās gadījumam izstrādātiem darbības plāniem. Dienas beigās ienaidnieka arjergardi bija atspiesti par 4� �6 km. 8. maija rītā pēc neilgas kaujas ieņēma Saldu. 7. gvardes strēlnieku korpusa komandieris un tā operatīvās nodaļas priek�nieks, ieradu�ies pilsētā kopā ar avangarda daļām, ar 36. gvardes bataljona sakarnieku palīdzību ātri atjaunoja sakarus ar armijas �tābu un ziņoja par situāciju pilsētā. Sagrautā pilsēta liesmoja. Svarīgākās ēkas un sakaru līnijas bija uzspridzinātas. Ceļu krustojumos rēgojās milzīgas sprādzienu bedres.¹¹⁵

Vispār jāatzīmē, ka 8. maija rītā pretinieks atvairīja mūsu uzbrukumu tikpat neatlaidīgi kā agrāk, da�os virzienos pat gāja pretuzbrukumos. Sasprindzināti darbojās mūsu .aviācija, kurai piederēja absolūta kundzība gaisā. Tā bombardēja hitlerie�u kaujas ierindu. Dienas laikā lidotāji veica vairāk nekā divtūksto� lidojumu.

Ap pusdienas laiku vācu izturē�anās krasi mainījās. Mēs jutām, ka ienaidnieks salūst. Pareizāk sakot � jau ir salūzis. �ur tur virs ierakumiem parādījās balti karogi. Gūstā padevās vairs ne pa vienam, bet veselas apak�vienības.

Vakarpusē pado�anās gūstā kļuva vēl masveidīgāka.

Pratinādami vācu virsniekus, mēs centāmies uzzināt vienību precīzu sastāvu un skaitu, lai neviena apak�vienība ne-, izvairītos no kapitulācijas.

Kā noskaidrojās turpmāko sarunu gaitā, armiju grupas �Kurland� pavēlnieks bija saņēmis Dēnica pavēli par pilnīgu kapitulāciju 8. maijā no pulksten 23.01. Pēc radiosakaru

nodibinā�anas ar padomju pavēlniecību sarunas par kapitulāciju sākās 8. maijā pulksten 18 Ezerē.¹¹⁶ Tajās piedalījās frontes pavēlnieka pārstāvji � �tāba priek�nieks ģenerālpulkvedis^ M. Popovs un Kara padomes loceklis ģenerālmajors D. Sabaļins, no armiju grupas �Kurland� pavēlniecības � kvartīrmeistars ģenerālis Rauzers. Sarunās mūsu pārstāvji nodiktēja karaspēka atbruņo�anās un materiālās daļas un tehnikas nodo�anas kārtību. Saskaņā ar noteikta plānu vācu vienības savu priek�nieku vadībā sakārtojās norādītās vietās, sakrāva iero�us un kara mantas. Noteiktajā stundā ieradās padomju komandieri. Personālsastāvu, iero�us un tehniskos līdzekļus nodeva pēc sarakstiem. Bet, kā parādīja tālākie notikumi, bie�i vien nebija ne kareivju un virsnieku, nedz mantu sarakstu, kas ārkārtīgi sare�ģīja gūstekņu pieņem�anu un bruņojuma uzskaiti. Gūstekņi mūsu apak�nodaļu apsardzībā devās uz frontes pulcē�anās punktiem. Pie nodotajiem iero�iem un mantām nostādīja sardzi.

Lielu daļu pretinieka karaspēka atbruņoja 9.�11. maijā. Ta�u pilnīgas gūstā pado�anās un atbruņo�anas process ieilga daudzas dienas. Atsevi�ķas fa�istu grupas mēģināja noslēpties me�os un mājās, cerēdamas vēlāk pa jūru nokļūt Zviedrijā.¹¹⁷

Citē�u tekstu no 56. gvardes strēlnieku divīzijas kaujas darbības �urnāla. Aizsardzībā pret �o divīziju atradās pretinieka 290. kājnieku divīzija. Man �ķiet, �is dokuments sniegs to neaizmirstamo dienu notikumu raksturīgu ainu.

�Naktī uz 8. maiju pretinieks neparādīja aktivitāti, tikai atsevi�ķos sektoros atklāja retu �auteņu un lo�metēju ugunī un^ apgaismoja apvidu ar raķetēm. 8. maijā pulksten 11.30 ap�audi izbeidza. Līdz pulksten 14 vācie�i visā frontē bija pacēlu�i baltus karogus. Arī 56. gvardes strēlnieku divīzijas daļas izbeidza ap�audi. Drīzumā parādījās parlamentārie�u grupa ar lielu baltu karogu. Viņu sagaidī�anai ar apsardzi un tulku izsūtīja majoru N. Aleksejevu � A. Matrosova 254. gvardes strēlnieku pulka �tāba priek�nieku. Pēc armijas �tāba rīkojuma parlamentārie�us ar apsardzi nosūtīja uz: Sunam (2 km uz ziemeļrietumiem no Jaunmui�as), kur viņus gaidīja armijas �tāba pārstāvji. (No Sūnām parlamentārie�i ar ma�īnām aizbrauca uz Ezeri; tur arī parakstīja kapitulāciju.) Dienas nogalē no korpusa �tāba pienāca ziņa, ka vācie�i kapitulēju�i. Divīzijas daļām pavēlēja atrasties kaujas gatavībā. 9. maijā pretinieka ieņemtajā teritorijā Brā�u rajona 290. kājnieku divīzija pilnā sastāvā nolika iero�us.

9.�11. maijā 56. gvardes strēlnieku divīzijas joslā sagūstīja 6318 kareivjus un virsniekus.�¹¹⁸

Jāpiebilst, ka tāda skaitliskā sastāva toreiz nebija nevienai no mūsu divīzijām.

Aptuveni tāpat attīstījās to dienu notikumi arī citu divīziju joslās. Armijas �tāba vecākie virsnieki, kā arī iero�u� �ķiru �tābu un aizmugures pārvaldes priek�nieki kontrolēja un kārtoja darbu pieņem�anas punktos. īpa�i liela atbildība bija aizmugures pārvaldes nodaļām, kurām vajadzēja pieņemt, nokārtot uzskaiti un novietot noliktavās da�ādas mantas.¹¹⁹

Bet nebūt ne visur kapitulācija noritēja tik gludi. Da�ī ienaidnieka atbalsta punkti un mezgli neatlaidīgi, kaut arī bezjēdzīgi pretojās. Virzīdamās uz priek�u, mūsu daļas karoja ar atsevi�ķām fa�istu grupām. Tā bija, piemēram, iecirknī, kur aizsargājās 78. trieciendivīzija. Ar to mums bija darī�ana jau 1943. gadā pie Or�as. Kurzemē gvardi, pieminot visus viņu asiņainos noziegumus Padomju zemē, piebeidza hitlerie�u rīkļurāvējus, kuri negribēja padoties.

12. tanku divīzija, kurā virsvadoņi bija zvērināti esesie�i, tā arī nenolika iero�us. Hitlerie�i nogremdēja tankus upēs un purvos, līdz pēdējam brīdim tos izmantojot kā artilērijas ugunspunktus. Galvenokārt no virsniekiem sastāvo�as grupas, kas izkļuva piekrastē, mēģināja ar laivām, ar jebkuriem peldo�iem līdzekļiem aizbēgt uz Skandināviju. Bet da�as apak�nodaļas no iztrenkātās divīzijas pārvērtās par bandām, kuras vēl ilgi postīdamas klaiņāja pa Kurzemi, un mūsu gvardiem vajadzēja cīnīties ar tām.

Pie mums nonāca arī 170 mm lielgabalu artilērijas divizions, tas pats, kur� Ļeņingradas blokādes laikā ne vienu reizi vien ap�audīja pilsētu no Krasnoje Selo nometņu puses, izpostot arhitektūras un mākslas pieminekļus.

Reiz mūsu kareivji sagūstīja esesie�u ģenerāli. Tiklīdz viņu atbruņoja, viņ� sabruka, acumirklī zaudēja visu savu �dzel�ainību�. Kāds no gvardiem gribēja ģenerāli nofotografēt, tā sakot, �piemiņai� sev un bērniem � lai zina, ar ko mums vajadzēja cīnīties. Bet cits kareivis uzkliedza:

� Lai krīt ceļos! Kārējs un asinssūcējs! Tad fotografē viņu!

, Pui�i bija iekarsīgi, ātri tiesāja.

� LIz ceļiem!

Un ģenerālis paklausīgi noslīga ceļos, dzīvnieciskās bailēs vērodams kareivju bargās sejas. Ja tuvumā būtu :atradies kāds no komandieriem, tas to nepieļautu. Kad pulka /komandierim parādīja attīstīto uzņēmumu � esesie�u ģenerālis padodas gūstā, nokritis ceļos �, viņ� bija sa�utis:

� Kāpēc tāda izrāde?

� Tā nav izrāde, biedri komandieri. Fa�ists ta�u ne tikai pārbijās � viņ� noslīga zemē un pīkstēja: �Hitler kaput!� Tūlīt atteicās gan no fīrera, gan savas nacistu ticības.

Savā ziņā viņiem, �iem straujajiem, savā naidā godīgajiem pui�iem, bija taisnība. Kara noziedznieks nospiests ce-Jos? Tā viņam arī vajag! Ģenerālis Karbi�evs nelieca galvu pat visdrausmīgākajā spīdzinā�anā, labāk gāja mocekļa nāvē, bet neatteicās no savas pārliecības. Arī citi mūsu ģenerāļi sagaidīja nāvi, kājās stāvēdami, � tas visiem zināms. Es domāju, ka mūsu kareivji kaujas degsmē rīkojās prātīgi: ja cilvēkam nav vīri�ķības aizstāvēt savu ideoloģiju, � lai krīt ceļos. Jo karavīram krist ceļos nozīmē morālu nāvi.

Un vēl viens to dienu piemērs. Kopā ar vācu sapieru bataljonu ar baltu karogu vienā mūsu daļā ieradās apak�pulkvedis (pēc at�ķirības zīmēm � in�enieris). Atklājās, ka viņ� :glu�i pieklājīgi runā krieviski un labprāt atbildēja uz mūsu jautājumiem. Sis vienkār�ais vācietis, tehniskās inteliģences pārstāvis, kuru fa�istiskais re�īms bija mobilizējis, licis ņemt rokās �auteni, nebija nacists. Sis virsnieks sīki pastāstīja par sevi, savu civilo specialitāti, ģimeni un bērniem. Turklāt .apak�pulkvedis glu�i prātīgi sprieda par tādiem pa�iem vācu .karagūstekņiem kā viņ�, viņu turpmāko likteni.

� Dro�i vien sūtīsiet mūs uz Sibīriju? � viņ� jautāja, saproto�i mādams ar galvu. � Tur ir ļoti auksts, un tur ir .ļoti daudz darbs ...

� Kāpēc noteikti uz Sibīriju? � virsnieks, kur� sarunājās ar gūstā padevu�os apak�pulkvedi, iebilda. � Karagūstekņiem atradīsies darbs arī tur, kur gājis pāri fa�istu karaspēks. Viņi ta�u akmeni uz akmens neatstāja! Tagad viss jāatjauno.

� Vajag darbs! Darbs! � vācietis pievienojās. � O, mēs strādās gut! Mums būs grūti. Bet pēc kāds laiks jūs iaidīs mūs mājā ...

Apak�pulkvedis, tā sakot, sprieda pareizi. Vēlāk tā arī iznāca. Mēs bijām priecīgi, ka, neraugoties uz Gebelsa propagandas izsmalcinātajiem pūliņiem krievu �zvērību� attēlo�anā, �is vācietis ticēja Padomju zemes humānismam. Kā redzams, visniknākā un vismelīgākā propaganda nebija spējusi sagraut �o ticību saprātīgi domājo�ajā vācie�u daļā.

Gadījās arī kuriozi. Ķirurgs M. Dubinskis, medicīnas �dienesta majors no 43. gvardes latvie�u strēlnieku divīzijas, .stāstīja, ka maija vidū (apmēram 15.�16.) gai�ā dienas laikā pie mūsu komandantūras Saldū pienācis vācu virsleitnants un galīgi apstulbis, ieraugot sargkareivi ar automātu.

� Kas tas par teātri? � viņ� brīnījies. � Kāpēc jums mugurā krievu formas tērps?

Mūsu kareivji ātri atbruņoju�i �o virsnieku. Noskaidrojies � viņam nav ne prātā ienācis, ka kar� beidzies, ka vācu armija nolikusi iero�us. Jau rudenī viņ� ar kareivjiem nosūtīts uz tālu me�u zāģēt malku virsnieku ēdnīcai. Visu �o laiku �me�cirtēji� kārtīgi saņēmu�i pārtikas devu un tabaku. Bet pirms desmit dienām apgāde izbeigusies. Un viņ� devies uz Saldu, lai noskaidrotu, �vai aizmugures �urkas nav apriju�as mūsu produktus�. Virsleitnantam nācās mūsu kareivju pavadībā braukt uz me�u un saņemt gūstā pārējos ...

Korpusu un divīziju �tābu virsnieki ar ma�īnām apbraukāja pretinieka vienību un daļu komandpunktu rajonus, lai kontrolētu kapitulācijas noteikumu izpildu

Tajā pa�ā laikā saskaņā ar frontes �tāba plānu mūsu karaspēks paredzētajos rajonos pārķemmēja apvidu, lai saņemtu gūstā me�os slapsto�os vācu kareivjus un virsniekus un likvidētu nacionālistiskās bandītu grupas. Ķemmē�ana notika vairākas reizes, kamēr beidzās vietējo iedzīvotāju sūdzības par postī�anu un laupī�anu. Radās pārliecība, ka Kurzeme ir attīrīta gan no fa�istiem, gan viņu rokaspui�iem.

�ajā atmiņu nodaļā man vairs daudz nav sakāms. Jau miera gados man ne vienu reizi vien gadījās dzirdēt, ka kar�. Kurzemes pussalā esot beidzies nevis 9. maijā kā citās frontēs, bet krietni vēlāk. Tur ir sava daļa patiesības. Ne velti karavīri sacerēja nostāstus par �ejienes kauju darbību. Runāja, ka mar�als 2ukovs, pēc uzvaras atgriezdamies no Berlīnes, painteresējies: �Kāpēc te tāda �au�ana?� � un viņam atbildēts: �Tur Govorovs piebeidz �Kurland�.� Pēc tam radās �ī frontes nostāsta jauns variants. Maskavā jau nosvinēta uzvara, nograndis salūts un iestājies mierīgs klusums, bet Staļins tālumā saklausījis kanonādi. �Kas �auj?� viņ� jautājis Zukovam. �Govorovs piebeidz �Kurland�,� mar�als atbildējis.

Kā zināms, Uzvaras parāde notika Sarkanajā laukumā 1945. gada 24. jūnijā. Tolaik grupa �Kurland� jau sen bija atbruņota. Bet fakts paliek fakts: daudz maija dienu bija vajadzīgs, lai likvidētu atsevi�ķās hitlerie�u daļas, kas slēpās me�os.

Un beidzot pienāca diena, kad frontes pavēlniekam Padomju Savienības Mar�alam L. Govorovam ziņoja:

� Pēdējais vācu kareivis no grupas �Kurland� iznāca no me�a un pacēla rokas.

Bija 1945. gada 31. maijs ...

Bija 1945. gada 31. maijs ...

Līdz �ai dienai kop� kapitulācijas sākuma mūsu frontes karaspēks bija saņēmis gūstā apmēram 285 000 ienaidnieka kareivju un virsnieku, taja skaita 48 ģenerāļus.¹²⁰

Rezumējot atzīmē�u da�as Kurzemes kauju īpatnības.

Vispirms � �aja kara posmā mēs neveicām dziļas uzbrukuma operācijās, ar kurām tik bagāts Lielā Tēvijas kara nobeiguma posms citos virzienos. Kurzemē mūsu karaspēks arī nepārvietojās straujā tempā, teiksim, kā Baltkrievijā, Ukrainā, Balkānos, Polijas teritorijā un pa�ā Vācijā. Bet no tā nebūt neizriet, ka cīņā ar grupu �Kurland� padomju kareivji, virsnieki, ģenerāļi būtu parādīju�i mazāku varonību, meistarību, neatlaidību. Galvenais, kas noteica cīņas ieilgu�o raksturu Baltijā vispār un konkrēti Kurzemē, sakņojas citur.

Pirmkārt, jāņem vērā armiju grupas �Nord� � �Kurland� karaspēka īpa�ais sastāvs. Es jau sīki pakavējos pie tā. Tagad tikai atgādinā�u, ka �ajā vācu armiju grupējumā bija saglabājies gan kareivju, gan virsnieku kadru sastāvs. Viņu vidējam vecumam � 25�30 gadi, labajai apmācībai, precīzi saskaņotajai da�ādu vadības posmu saistībai � tam visam bija svarīga loma kauju darbības veik�anā,

Otrs faktors, kas noteica kara ieilgsto�o raksturu Baltija, � īpa�ie_ apvidus apstākļi. Pla�i me�u, purvu un ezeru rajoni (atcerēsimies Lubānā klanus!) ar daudzām mazām mm lielām upēm apgrūtināja uzbrukumu un atviegloja pretiniekiem aizsardzību. Daudzie grūti caurejamie defilē ierobe�oja mūsu karaspēka manevrē�anas spējas, un tas neizbēgami ieildzināja cīņu. Tādos apstākļos karaspēkam vajadzēja cīnīties par katru atbalsta punktu.

Un, beidzot, tre�ais apstāklis, kas ietekmēja kauju darbības gaitu Baltijā, protams, bija tas, ka pēc Ļeņingradas blokādes likvidācijas Baltijas virzieni neatradās un nevarēja atrasties Augstākās Virspavēlniecības ievērības centrā. �eit neiz�ķīrās kara liktenis. Pamatspēki un galvenie cīņas tehniskie līdzekļi, to skaitā gandrīz viss mobilais (tanku) karaspēks, koncentrējās Baltkrievijas un Ukrainas frontēs, kamēr pie mums �karalauka valdnieki� joprojām bija kājnieki un ceļu tiem lauza artilērija. Mūsu karaspēks parasti sekmīgi salauza ienaidnieka aizsardzības taktisko zonu. Bet bija ārkārtīgi grūti attīstīt uzbrukumu spēcīgu mobilo vienību trūkuma dēļ. Pretinieks paspēja atrauties no uzbrūko�ā karaspēka, ieņēma jaunas aizsardzības līnijas, kuru pārrau�anai atkal bija vajadzīga artilērijas sagatavo�anas uguns un daudz munīcijas, kuras mums vienmēr trūka.

Tas viss kopā arī izskaidro, kāpēc Baltijā, it īpa�i Kurzemē, cīņa ārēji nelikās tik efektīga kā, teiksim, Baltkrievijā vai Ukrainā. Mēs atradāmies kara �sētaspusē�. Mēs neatbrīvojām lielas pilsētas (izņemot Rīgu), mūsu �tāba kartēs bultiņas parasti skāra nezināmās lauku mājas vai sīkus miestiņus, pēc kuru atbrīvo�anas nograndēja uzvaras salūti. 1945. � uzvaras gadā par mums reti rakstīja centrālie laikraksti un runāja Maskavas radio. Ticiet, es par to stāstu bez jebkāda sarūgtinājuma. Katram karavīram jādara savs. Vieni atbrīvoja Sofiju un sturmēja Berlīni � gods un slava viņiem par to, bet citi sita fa�istus bezvārda augstienēs, strautiņu un upī�u krastos, klusās birztalās, aiz kurām vakaros noriet saule. Mūsu kareivji un virsnieki drosmīgi gāja kaujās, cīnījās pa�aizliedzīgi.

�īs padomju karavīru morālās kaujas īpa�ības ir nenovērtējamas. Jau bija ieņemta fa�istiskā Berlīne, jau bija iestājies miers, bet Baltijas piekrastē joprojām turpinājās kar� nevis uz dzīvību, bet uz nāvi. Un cilvēki gāja ugunīs ar pa�aizliedzīgu apņēmību izpildīt kaujas pavēli.

Visā kara laikā pretinieks neguva iespēju pat centrālajam un dienvidu virzienam viskritiskākajos brī�os pastiprināt tos uz savas armiju grupas �Nord� rēķina. To sagrāva Baltijā. Un tā ir Baltijas frontu galvenā nozīme. Būdamas vājākas par citām mūsu frontu vienībām modernās tehnikas ziņā, tās kopumā spo�i veica savu uzdevumu.

10. gvardes armijas karavīru kauju ceļ� stiepās 1200 kilometru garumā pa mūsu Dzimtenes neaptveramajām tālēm. <640 diennaktis kaujās un pārgājienos no 1943. gada 7. augusta līdz 1945. gada 9. maijam!

Sājā laikā armija, parasti darbodamās Rietumu un 2. Baltijas frontes trieciengrupējumu sastāvā, atbrīvoja desmitiem tūksto�u apdzīvotu vietu, to skaitā tādas pilsētas kā Jeļņu, Krasniju, Pusto�ku, Opo�ku, Ludzu, Kārsavu, Rēzekni, Ogri, Rīgu, Auci, Saldu un citas.

Gvardu vienības ar kauju forsēja Ugru, So�u, Veļikaju, Zilupi, Ludzu, Balupi, Pededzi, Aivieksti, Ogri, Ķekavu, Lielupi, Daugavu un daudz sīku upī�u.

Armijas sastāvā da�ādā laikā cīnījās 12 strēlnieku korpusi (34 strēlnieku divīzijas), 4 artilērijas divīzijas, 2 nocietinātie rajoni, 3 zenītartilērijas divīzijas, 12 tanku brigādes un atsevi�ķie tanku pulki, 5 sapieru in�enierbrigādes, vairāk nekā 20 artilērijas un mīnmetēju brigādes, atsevi�ķie artilērijas pulki. Armijas pastāvīgais mugurkauls bija 7., 15., 29. gvardes strēlnieku korpuss ar 7., 8., 22., 29., 30., 56., 65., 85., 119. gvardes strēlnieku divīziju, kas piedalījās visās operācijās.

72 408 gvardi, kas izcēlās kaujās, apbalvoti ar PSRS ordeņiem un medaļām.¹²¹ Armijas lepnums ir ģenerāļi, virsnieki, ser�anti un ierindnieki, kas izpelnīju�ies augsto Padomju Savienības Varoņa nosaukumu un trīs pakāpju Slavas ordeņus.

Par izcilību kaujās armijas vienībām un daļām pie�ķirti Jeļņas, Smoļenskas, Rēzeknes, Rīgas goda nosaukumi, daudzas no tām apbalvotas ar ordeņiem.¹²²

Tagad Aleksandra Matrosova gvardes motorizētais strēlnieku pulks ietilpst Sarkankarogotā Baltijas kara apgabala sastāvā. Ne vienu vien reizi esmu tur viesojies, sarunājies ar kareivjiem un virsniekiem.

Katru dienu vakara pārbaudē pirmās rotas star�ina izsauc:

� Gvardes ierindniek Aleksandr Matrosov!

Labajā flangā stāvo�ais atbild:

� Padomju Savienības Varonis gvardes ierindnieks Aleksandrs Matrosovs kritis varoņa nāvē cīņā par mūsu Dzimtenes brīvību un neatkarību!

Pulka karavīri lepojas, ka viņiem parādīts gods dienēt �ajā slavenajā daļā. Ar komjaunatnes ceļazīmēm viņus atsūta Veļikije Luku, Uļjanovskas, Ufas un Dņepropetrovskas kara komisariāti � no tām vietām, kur Aleksandrs Matrosovs dzīvoja, strādāja, mācījās un veica savu varoņdarbu. Luk, ko stāsta rotas kareivji un ser�anti.

Gvardes ierindnieks Nikolajs Skalkins:

� Esmu no Uļjanovskas apgabala. Dzīvoju divus kilometrus no bērnu nama, kur auga Aleksandrs Matrosovs. Kara komisariātā lūdzu, lai mani sūta uz �o pulku. �eit dienēja mans brālis. Viņ� stāstīja daudz laba par savu rotu. Mums ir draudzīgs, saliedēts kolektīvs. Cīnāmies par teicamas rotas nosaukumu. Nesen izpildījām mācību �au�anas vingrinājumus. Es saņēmu piecnieku. Tikpat augsts rezultāts bija arī daudziem maniem biedriem. Lielā mērā to veicina pieredzēju�o kareivju palīdzība jaunajiem. Man, piemēram, palīdzēja jaunākais ser�ants Aleksandrs Fe��enko. Viņ� ir rotas labākais �āvējs, daudzas reizes izpelnījies godu �aut Aleksandra Matrosova vietā. Tāda ir mūsu rotas tradīcija. Mēs sacen�amies par �īm tiesībām. Tās izcīnīt nav viegli.

Jaunākais ser�ants Dmitrijs Makejevs:

� Vads, kur es esmu komandiera vietnieks, ir teicams. Citādi nemaz nevar. Katrs kareivis ta�u labi saprot, kāda atbildība gulstas uz viņu. Mēs cen�amies līdzināties Aleksandram Matrosovam � mūsu labā flanga kareivim. Cie�a draudzība un saliedētība palīdz mums gūt panākumus. Nesen mēs braucām uz in�eniersagatavo�anas nodarbībām. Vajadzēja sasalu�ā zemē rakt ierakumus bruņutransportieriem. Normatīvi ir ļoti stingri. Sadalījāmies divās grupās. Jaunākais ser�ants Vorobjovs, ierindnieki Gorbunovs, Skalkins un citi izpildīja uzdevumu pirmie, un viņiem bija tiesības atpūsties. Bet neviens neaizgāja, nolēma palīdzēt biedriem. Visu izdarījām ātrāk par komandiera norādīto laiku.

Pulkā ierodas daudz delegāciju no visām Padomju Savienības malām. Tās piedalās arī vakara pārbaudē. Kad es atbildu kritu�ā varoņa vietā, es domāju par to, ka viņ� dzīvo un mū�īgi dzīvos mūsu darbos, sirdīs, rīcībā. Matrosovs � tie esam mēs, matrosovie�i, katrs atsevi�ķi un visi kopā. Visu mūsu Dzimtenes nāciju un tautību karavīri ir dienēju�i rotā. Pa�laik vien pie mums dien desmit tautību pārstāvji. Matrosovs pieder visai mūsu pla�ajai Dzimtenei. Tikai pie mums var būt tādi varoņi kā Aleksandrs Matrosovs.

Ser�ants Vitauts Cirtauts:

� Pirms dienesta armijā mācījos lieti�ķās mākslas tehnikumā Tel�os. Pēc tam strādāju mākslas kombinātā Klaipēdā. Biju daudz lasījis par Matrosova varoņdarbu. Un tagad dienu vienā rotā ar viņu. Jā, viņ� ir kopā ar mums, kareivju ierindā. Kopā ar mums iet mācību uzbrukumos, vada kaujas ma�īnas, �auj no visu veidu iero�iem. Mēs no viņa mācāmies vīri�ķību, Dzimtenes mīlestību. Viņam un mums ir deviņpadsmit gadu... Mēs uzturam kontaktus ar daudzām skolām un uzņēmumiem, kas nosaukti Aleksandra Matrosova vārdā, tiekamies ar daudzām delegācijām. Saņēmām gan vēstules, gan suvenīrus no Dņepropetrovskas un

Ki�iņevas. Delegācijā no Veļikije Lūkiem, kur Matrosovs veica savu varoņdarbu, sniedza mums interesantu koncertu. Protams, mēs saprotam, ka tā uzmanība, ko mums veltī visa valsts, ir cieņas parādī�ana varonim, kuru mūsu tauta atceras, cildina un mīl...

Karavīri matrosovie�i ir saņēmu�i mantojumā no varoņa ne tikai viņa vārdu, bet arī vīri�ķību, Dzimtenes mīlestību, uzticību zvērestam, karavīra pienākumam.

Kop� Uzvaras dienas pagājis daudz gadu. Sen apklusu�as lielgabalu zalves grūtajos, bet neaizmirstamajos Smo-ļenskas, Kaļiņinas ceļos, ceļos uz Dzintara jūru. Ierakumi un tran�ejas aizaugu�as ar zāli, uzartas un apsētas. Bet 10. gvardes armijas karavīru varonīgā veikuma piemiņa nezūd . Atbrīvotajās pilsētās un ciemos uzcelti pieminekļi, novietotas memoriālās plāksnes, varoņu vārdos nosauktas ielas, skolas, pionieru vienības, muzeji, kolhozi, darba brigādes.

Vairāk nekā 10 tūksto�iem pionieru vienību mūsu valstī pie�ķirts Padomju Savienības Varoņa Aleksandra Matrosova vārds. Padomju Latvijas darbaļaudis ar dziļu pateicību atceras savus atbrīvotājus � Padomju Savienības Varoņus A. �erņikovu, V. Bogatkinu, B. Ļebedevu, A. Djatlovu, O. Deņisovu, I. Tretjaku, A. Vasiļjevu, gvardes pulku komandierus J. Ro��upkinu, A. Magitu, S. Logvinovskihu, V. Tju-rikovu, M. Androņņikovu, kas atdeva savas dzīvības cīņā pret fa�istiskajiem iebrucējiem.

Lubānas darbaļaudis un jaunatne rūpīgi kopj fa�istu zvēriski nomocīto 65. gvardes strēlnieku pulka 1. bataljona karavīru � vecākā leitnanta J. Bogdanova, vecākā leitnanta S. Kaganovi�a, leitnanta I. Kosmina, jaunākā ser�anta N. Karaulova, ierindnieku J. Korsokova, F. Jegorova, H. Sa-tibatinova, sanitārās instruktores A. Suhanovas kapu.

Lai kad es ierastos Rēzeknē, Ludzā, Madonā, Ogrē, Aucē, vienmēr redzu pie mūsu karavīru pieminekļiem ziedus � tautas piemiņas apliecinājumu.

Liktenis izmētājis gvardus pa visām mūsu pla�ās Dzimtenes malām. Bet sirsnīgās saites starp pulka biedriem saglabājas un tiek uzturētas.

Maskavā nodibināta armijas veterānu padome. Man uzticēts gods to vadīt. Ļeņingradā, Rīgā, Novosibirskā, Omskā, A.lma-Ata, Frunzē un citās pilsētās darbojas veterānu vietējās padomes vai iniciatoru grupas, kas veic lielu militāri patriotisko darbu jaunatnes vidū, rīko biju�o gvardu tik�anos Uzvaras dienā, vienību formē�anas gadskārtās, armijas izcilo uzvaru dienās.

Ikgadējās un tradicionālajās gvardu tik�anās reizēs piedalās jaunatnes un pionieru organizāciju pārstāvji no pilsētām, kuras atbrīvoja 10. gvardes armija. Veterānu padomes sniedz pārskatus par paveikto darbu, stāsta par nākotnes plāniem, apsprie� priek�likumus.

Militāri patriotiskais darbs ir daudzpusīgs. Padomes rīko braucienus pa biju�o operāciju vietām un tik�anās ar vietējiem iedzīvotājiem, organizē pārrunas un referātus kolhozos, �efības skolās un tehnikumos, palīdz pilsētu muzejiem vākt materiālus par armijas darbību, pla�i sarakstās ar skolu sarkano izlūku vienībām.

Pēckara gados gvardu dzīvē daudz kas ir mainījies. Sūrās kaujās rūdīti, viņi joprojām pilda savu pienākumu, turpinot dienestu Padomju Armijā vai strādājot uzņēmumos, lauksaimniecībā, iestādēs, skolās. Un atkal viņi parāda masu varonību, tagad darbā, tie pa�i padomju cilvēki � vienkār�i un brīni�ķīgi, miermīlīgi, ar stipriem raksturiem un labsirdīgām dvēselēm.

* * *

1418 dienas un naktis padomju cilvēki bija iesaistīti garīgā spēka, vīri�ķības un mērogu ziņā nepieredzētā cīņa ar vācu fa�ismu.

Mēs atceramies, kā 1941. gada 22. jūnijā pārtrūka mu�u mierīgā dzīve. Katram tas notika savādāk. Un tomēr visiem tas bija vienādi. Vienādi pa�ā galvenajā. Mēs atceramies, kādu rūgtumu izjutām kara sākuma posmā. Daudzi no mums vēl atceras, kā gāja prom no dzimtajām vietām � un arī no Latvijas �, kā mūsu priek�ā nebeidzams stiepās bezgalīgais atkāp�anās ceļ�, ar sviedriem un asinīm, ar bērnu raudām, svelmi, nāvi, vanagiem līdzīgajām �meseru� ēnām debesu zilgmē. Mēs atceramies, kā krita biedri no mūsu vada � krita pie nezināmiem ciemiem, bezvārda augstienēs.

Bet kara sākums nesaistās tikai ar dārgu cilvēku � pazīstamu un nepazīstamu � bojāeju, bet arī ar varonību, ko parādīja tauta, kas nevēlējās krist ceļos.

Bruņotajā sadursmē ar fa�ismu padomju sabiedriskā un valsts iekārta pierādīja savas neapstrīdamās priek�rocības. Grandiozajās kaujās, kas izvērsās milzīgos pla�umos, mēs spējām izjaukt ienaidnieka zibenskara plānus, nogurdināt un novājināt vācu fa�istisko armiju un uzvarēt. Bet Uzvara mums maksāja dārgi. Un to mēs nevaram aizmirst.

Mēs nekad neaizmirsīsim, ka Padomju Armija attīrīja no iebrucējiem ne tikai PSRS teritoriju vien. Izpildot savu internacionālo pienākumu, savu di�o atbrīvotājas misiju, tā pārcēla karadarbību ārpus Padomju Savienības robe�ām, atbrīvoja Eiropas tautas no fa�isma jūga. Uzvaras ceļu mēs pabeidzām pie Berlīnes un Prāgas.

Atnāca Uzvaras diena � �svētki ar sirmiem deniņiem�, �prieks ar asarām acīs�, kā dziesmā teikts.

Cilvēka dzīvē gadās da�ādi svētki. Priecīgi un skumīgi, personiski un ar darbu saistīti, ģimenes un valsts svinības. Bet �ī diena ietver sevī tik daudz, ka to nevar izmērot ne ar kādu mēru, nevar izskaidrot ne ar kādiem vārdiem.

Kar� atstājis mūsu zemē mū�īgas rētas. Tās ir cilvēku sirdīs un viņu atmiņā. Mēs neesam sentimentāli, bet da�reiz raudam. Un nekaunāmies no asarām, kad 9. maijā visā valstī iestājas klusuma brīdis... Piecelsimies, biedri! Atcerēsimies tos, kas gāja kara ceļus un neatgriezās... Viņu nav mūsu vidū. Bet viņi iet mums blakus visus �os miera gadus.

Kopā ar viņiem es izstaigāju arī �īs grāmatas lappuses.

Pagāju�ā kara gadi ir ne tikai mūsu vēstures daļa vien. Та ir visspilgtākā mūsu tautas varonīgā gara izpausme, kas tik pārliecino�i atklāta Leonīda Bre�ņeva atmiņās �Mazā zeme�. �ī grāmata nevienu neatstāj vienaldzīgu. Sirms veterans, to izlasīdams, it kā atkal izstaigā frontes ceļus, atceras daudz ko no pa�a pārdzīvotā. Izlasa un saka: �Jā, tā bija. Tā ir patiesība.� Bet jauneklis, kas karu pazīst tikai no grāmatām un kinofilmām, izlasījis atmiņas, ar sirdi izjūt vectēvu un tēvu varoņdarbu.

Grāmata �Mazā zeme� ir iedvesmas pilna himna Komunistiskajai partijai, kas bija mūsu slavenās Uzvaras sirds un dvēsele, stratēģis un organizators. Tie�i Komunistiskā partija organizēja un saliedēja desmitiem miljonu cilvēku, virzīja viņu enerģiju, viņu gribu un rīcību uz vienu mērķi � uzvaru. Partija atradās cīnītājas tautas priek�galā un�pati bija karojo�a partija.

�Mazā zeme� palīdzēja man dziļāk un vispusīgāk izsvērt Lielā Tēvijas kara notikumus, kalpoja par iedvesmojo�u avotu ta svarīgāko posmu novērtējumā, iemācīja man saudzīgu attieksmi pret mūsu kareivju, virsnieku, visas padomju tautas varonīgo veikumu.

* * *

Cilvēka atmiņa nav bezgalīga. Laika plūdumā pagaisu�i daudzi kādreizējo kauju notikumi un fakti. Atsaukt tos atmiņa man palīdzēja 10. gvardes strēlnieku armijas veterāni � P. Altuhovs, A. Griļovs, T. Kazakovs, A. Maļinovskis,

J. Novoseļskis, N. Ov�iņņikovs, N. Sideļņikovs, I. Tretjaks. No visas sirds pateicos viņiem par rūpīgo pētījumu darbu. Ļoti pateicīgs esmu kara vēsturniekiem G. Gurinam, S. Por-tnovam, V. Sav�enko, F. Utenkovam, kuru materiālus izmantoju �ajās atmiņās. Daudz darba un rado�as enerģijas �aja darbā ieguldījis latvie�u literāts G. Kurpnieks, kur� veica grāmatas literāro pierakstu.

Paldies jums, draugi! Gan no manis personiski, gan no visiem Desmitās armijas gvardiem.

Ievads ................

Pirmā daļa

Latvijas virzienā (1943. gada 16. aprīlis�1944. gada 16. jūlijs)

1. Vissvētākais.............

7. Kļūstu par 10. gvardes armijas pavēlnieku.....

8. Uz Pu�kinu � ar kauju!........

9. �Panteras� gals............

Otrā daļa

No Zilupes līdz Aiviekstei (1944. gada 16. jūlijs�1944. gada

5. augusts)...............

1. Pirmie kilometri...........�

2. īsumā par svarīgo...........

3. Kaujas par Rēzekni un Kārsavu......

4. Caur Lubāna klāniem.........

Tre�ā daļa

Uz Rīgu! (1944. gada 5. augusts�1944. gada 15. oktobris)

1. Tur, aiz upes............

2. .Madonas augstienes..........

3. Rezultāti un perspektīvas........

4. 14 dienas septembrī...........

5. Daugava: labais un kreisais krasts..... �

6. Uzbrukums...........

Ceturtā daļa

�Kurzemes katls� (1944. gada 15. oktobris�1945. gada 31. maijs)

1. Jauni uzdevumi............

Epilogs..............

Михаил Ильич Казаков А МЫ С ТОБОЙ, БРАТ, ИЗ ПЕХОТЫ . . . (Воспоминания командарма)

Издательство �Авотс� Рига 1983 На латышском языке

Перевела с русского языка Силвия Абзалоне

ИБ № 801 М. Kazakovs

MĒS AR TEVI, BRAL, NO KĀJNIEKIEM Redaktors R. Inķis

Mākslinieciskais redaktors E. Garkevi�s Tehniskā redaktore K. Koza�enko Korektors I. Tirāns

Nodota salik�anai 31.03.82. Parakstīta iespie�anai 30.12.82. Formāts 84X108/32. Tipogr. papīrs № 1. Literatūras garnitūra. Augstspiedums. 12,08 uzsk. iespiedi.; 14,18 uzsk. kr. nov.; 14,69 izdevn. 1. Metiens 5000 eks. Pasūt. Л� 613. Cena 70 кар. Izdevniecība �Avots�, 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Л� 646-Sp-521. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā �Cīņa�, 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Ielikums iespiests Rīgas Paraugtipogrāfijā, 226004 Rīgā, Vienības gatvē 11.