Jurijs Dombrovskis

Pērtiķis ierodas pēc sava galvaskausa

Ļubovai Iļjiņi�nai Krupņikovai cieņa un pateicībā autors veltījis �o grāmatu

Iekāms sīki izklāstīt visu, ko es pieredzēju tie�i pirms piecpadsmit gadiem, okupācijas laikā, nepiecie�ams kaut vai pāris vārdos atzīmēt notikumus, kuri mani pa�mudināja ķerties pie spalvas. Bet, pirmkārt, � kas es tāds esmu? Mans vārds ir Hanss Mezonjē, esmu divdes�mit septiņus gadus vecs, pirms divi gadiem es ar medaļu beidzu Juridisko zinātņu augstskolu un vēl līdz pēdē�jai nedēļai rediģēju mūsu departamenta lielākās avīzes tieslietu nodaļu. Formāli �īs jiodaļas redaktors esmu arī vēl tagad, �ta�u par to vēlāk. Divus gadus katru dienu no divpadsmitiem līdz �etriem es kvernēju kabinetā, pārlūkodams veselām kaudzēm da�ādus tieslietu fotomateriālus, avī�u izgriezumus, atskaites un policijas protokolus, bet reizes trīs mēnesī publicēju pla�us rak�stus vienā vai otrā jautājumā. Protams, vajadzēja rakstīt par visu ko,�mani mīļie tautie�i un laikabiedri alkst pēc neparastā un asiņainā, vļiņiem patīk mīklaini no�ziegumi, neiedomājamas slepkavības, seifu uzlau�ana, noslēpumainas automa�īnas bez numuru zīmēm un pro��ektoriem, bet sevi�ķi kāri viņi ir uz tādām lietām kā tēva noslepkavo�ana vai līķu apgānī�ana.

Jāsaka,�ar slepkavībām mums veicās. Vēl nesen, piemēram, atgadījās �āds notikums: piecpadsmit gadu veca skolniece pa logu no dārza no�āva savu tēvu, kuru viņa, starp citu, ļoti mīlēja. Meitene viņu no�āva naktī, kad tēvs visus mājiniekus bija aizsūtījis gulēt, bet pats sēdēja pie rakstāmgalda, nepacietīgi gaidīdams sievu, kas nez kurp un pie kā bija aizgājusi,�taisnību sakot, tēvs un meita labi zināja, kurp un pie kā, � �auts bija tie�i ar mātes mīļākā � kriminālpolicijas virsnieka pistoli. Divas izlietotās �aulas meitene pēc slepkavības iemeta kurvī ar netīro veļu, noģērbās, aizgāja gulēt, un viņu pamodināja tikai policija, kas aizveda māti. Bija sķandalioza prāva. Māti un viņas mīļāko sodīja ar nāvi,

bet meitu, kas bija vienīgā mantiniece, nodeva vecmā�muļas aizbildniecībā. Ta�u pēc kāda pusgada meitene ieradās policijas prezidijā, atzinās un visu izstāstīja. Tas bija sensacionāls materiāls, un mūsu avīzes metiens tiesas dienās divkār�ojās. Meitene sniedza reportieriem pla�as intervijas, fotografējās visvisādās pozās, izdalīja autografus. Vajadzēja algot speciālu cilvēku, lai izse�kotu visām prāvas peripetijām. Ari es �ajā laikā des�mit dienas neizgāju no tiesas zāles.

Vēl labāk avīze nopelnīja citā lietā, kas aplidoja visu pasauli. Kādā no lielvalstīm bez jebkādiem pierādīju�miem, dibinoties uz viena vienīga liecinieka ziņojumiem, kur� turklāt pats bija apcietināts un gaidīja tiesu �ajā lietā, piesprieda nāves sodu laulātam pārim. Viņus, pirmkārt, apvainoja spiego�anā, augstākā mērā slepenu militāru dokumentu nodo�anā ārzemju lielvalstij, otr�kārt, slepenos sakaros ar Austrumeiropu, tre�kārt, un taisni �is pēdējais punkts arī ienesa zināmu skaidrību visā �ajā ārkārtīgi tum�ajā un bez jebkādiem pierādīju�miem safabricētajā prāvā. Bija nepārprotami redzams, ka apsūdzības raksts ir visvulgārākais policijas vilto�jums, bet spriedums � valdo�ās virsotnes izrēķinā�anās ar tai nepatīkamiem cilvēkiem, kuriem nez kādu iemeslu pēc vairs neuzticējās. Tajās dienās mēs vien�kār�i publicējām no visām pusēm pienāko�os materiā�lus, dzīdamies tikai pēc rindu skaita. Tā es nostrādāju divi gadus, bet tad pēk�ņi viss pārtrūka.

Un tas notika �ādi.

Pirms da�ām dienām, iedams mājup no redakcijas, es iegriezos pasta kantorī, kur jau gadus piecus pienāca mana korespondence. Kad biju iegājis, meitene, kas strādāja pie korespondences izsnieg�anas, man pa lo�dziņu paziņoja:

�� Vēstuļu jums �odien nav, bet, �ķiet, ir bandrole! � un noliecās pie kastītes ar sūtījumiem.

�ajā brīdī no blakus istabas kāds viņu pasauca.

��� Acumirklīti! � meitene draiski noteica un, no�metusi uz galda visu, kas viņai bija rokās, aizspurdza.

Pasta kantorī neredzēja gandrīz neviena cilvēka, ti�kai istabas vidū pie galda, kas bija apta�ķīts ar tinti,

sēdēja izspūris ve�uks acenēs un, kādā papīrītl lūkoda�mies, ar lieliem, kaligrafiskiem burtiem rakstīja uz ap�loksnes adresi. �ajā brīdī es nojautu, ka mani kāds no�vēro. Pagriezos atpakaļ. Ar muguru pret mani pie dur�vīm stāvēja kāds bārdains kungs dzeltenā ādas jakā, skatījās Helsingforsas � �enēvas � Neapoles � Aleksandrijas gaisa satiksmes līnijas sarakstā un kaut ko at�zīmēja bloknotā. Bet tad pietvīkusi un spulgodama at�griezās pasta meitene, jautrā mulsā noteica: �Atvaino�jiet,�� un ātri sameklēja manu bandroli. Es to paņēmu un grasījos jau aiziet, bet atkal pavisam skaidri, no�teikti un asi sajutu to pa�u skatienu. Es spēji apcirtos. Ve�ukiņ� vēroja aploksni, turēdams to izstieptā rokā, klusām lūpas kustinādams. Bārdainis dzeltenajā jakā, beidzis rakstīt, aizsita piezīmju grāmatiņu un pagriezās uzdurvjupusi. Palūkojos iesāņus uz viņuun nodomāju, kas viņ� tāds varētu būt, bet, neko neatcerējies, ieliku bandroli portfelī un grasījos iet prom. Un, tikko biju pa�spēris pāris soļu, bārdainis man atkal pagrieza mu�guru. �ādās reizēs ļoti grūti pasacīt, kāpēc un kādā veida kaut kas ie�aujas prātā, bet pēk�ņi es skaidri un pavi�sam noteikti apzinājos, ka �is cilvēks uzmana katru manu kustību, neap�aubāmi mani pazīst un taisni tāpēc negrib ar mani sastapties. E^ atkārtoju� tā nebija ne�jau�a iedoma, tā bija pavisam stingra, kaut arī acumirklī nobriedusi pārliecība, lai gan pats nezinu, kā un no ku�rienes tā iestrēga man prātā. Un atkal kāda dīvainība: vai mazums tādu cilvēku, kuru gods nav nevainojams un vārds nav bez traipa un kuri pēc kara un apcietinā��anām sāku�i izvairīties no saviem paziņām. Līdzīgos gadījumos, protams, visprātīgākais � izlikties, ka arī pats neesi nelieti manījis, un paiet viņam garām. Tie�i tā es arī vienmēr biju rīkojies. Ta�u �oreiz es devos taisni pie bārdaiņa un nostājos viņam blakus; viņ� tūlīt mierīgi un ļoti dabiski pacēla melnā mirdzo�ā cimdā ietērptu roku un saka berzēt degunu tā, ka gandrīz visa seja bija aizsegta. Mēs stāvējām plecs pie pleca, lūko�jāmies sarakstā un klusējām. Tas ilga dro�i vien kādu pusminūti, varbūt pat ilgāk, tad bārdainis, pat nepa�interesējies, kas nostājies viņam līdzās, pagriezās, mierīgi pagāja man garām un devās uz izeju. Bet pie lodziņa sēdo�ā meitene, kas, acīm redzot, viņu nez kā�pēc bija atcerējusies, tam nopakaļ uzsauca:

��� Zoslēna kungs, �odien jums kaut kas ir!

Un tad es bārdaini tikko nesatvēru no muguras aiz elkoņa. Zoslēns � tas ta�u bija kāds no mana tēva vis�vecākajiem draugiem. Es viņu dzīvu vairs netiku redzē�jis � Zoslēns okupācijas laikā kaut kur rietumos bija gājis bojā, � ta�u viņa vārds pie mums tika daudzināts gandrīz vai katru dienu: �Ak, ko gan sacītu Zoslēns, ja viņ� to zinātu!�, �Ak, cik �ēl, ka Zoslēns to un to ir redzējis, bet to un to nav redzējis . . .�.

Izdzirdis, ka meitene viņu sauc, bārdainis saminstījās, uz mirkli pat it kā apstājās, bet tad atbildēja:

� Labi, labi, es tūlīt nāk�u! � un izsteidzās uz ielas.

Es drāzos viņam pakaļ un ieraudzīju bārdaini visā augumā. Nē, tas, protams, nebija Zoslēns, ko es pēc ģī�metnes tik labi pazinu, ta�u man �ķita, ka es spējā zibens atblāzmā būtu pamanījis kaut ko ļoti tuvu, bries�mīgi pazīstamu, bet jau sensenis aizmirstu. Tā da�kārt, nokļūstot sve�ā pilsētā, cilvēks pēk�ņi atskārst, ka �o agrāk nekad neredzēto namu, �o pilnīgi sve�o ielu, �o nepazīstamo pretimnāko�o cilvēku, kokus, tiltu, � ar vārdu sakot, visu, visu viņ� jau kādreiz skatījis sapnī vai tālā bērnībā un varbūt pat vēl agrāk, pirms savas dzim�anas.

Un tā notika arī ar mani.

Nepazīstamais gāja, atpakaļ nepalūkodamies, sper�dams platus un dro�us soļus, � liela auguma, slaids un smuidrs, stingri sabāzis rokas savas jakas kabatās. Ielu krustojumā stāvēja taksometrs, un sve�inieks pacēla roku. Redzēdams, ka viņ� tūlīt pazudīs un es nekad ne�uzzinā�u un neatcerē�os, kas �is bārdainis tāds ir, es iesaucos: �Godātais kungs, vienu brītiņu!� � un tad viņ�, vairs nevilcinādamies, atklāti un tie�i metās pie automa�īnas.

Bet �ajā mirklī ma�īnā iedegās sarkanā uguntiņa �aiz�ņemts� un automobilis lēnām uzsāka braukt. Tagad vi�ņam jau vairs nebija iespējams no manis aizbēgt � visi ceļi slēgti. Mēs stāvējām viens otram pretim; tre�ais �ajā ielas posmā bija tikai policijas ser�ants, kas, tēr�pies savā pelēkajā uzmetnī,r de�urēja uz ielas stūra. Tad,

padodamies nenovēr�amajam, bārdainis viegli pieskā�rās platmalei un vēsi iejautājās:

��� Vai mēs esam pazīstami, mans kungs?

Un tie�i �ajā mirklī es viņu pazinu. Viņ� bija stipri pārvērties, iededzis, novājējis un ataudzinājis itāļu tipa bārdu; tas jūtami vērsa maigāku viņa garo, plēsonīgo seju ar skaudri iezīmētajām vaigu kaulu līnijām, ku�ras man alla� bija atgādināju�as ķirurģisko instrumentu asmeni; duļķainās acis, akurātās, bet varenās ragiem vai spārniem līdzīgās uzacis, kas uz virsdegunes gan sa�plūda kopā, ta�u alla� bija rūpīgi izskūtasKamēr es runāju un lūkojos uz viņu, bārdainis, vēl aizvien taisni izslējies un rokas sānu kabatās sabāzis, arī skatījās man acīs. Bārdainim tas neap�aubāmi bija iz�ķīrējs mirklis, ta�u, viņam par godu jāsaka, � ja arī viņ� bija izbijies, tad to neizrādīja. Es noprasīju:

��� Tātad jūs esat kļuvis jau par Zoslēnu?

Es gribēju, lai jautājums būtu skarbs un izsmējīgs, ta�u balss man pārtrūka, notrīsēja un izskanēja gandrīz vai �ukstus.

Viņ� atbildēja mierīgi un vienkār�i:

�� Tā man ērtāk saņemt uz pieprasījumu pienāku�os pasta sūtījumus.

Galīgi apmulsināts es klusēju, bet viņ� turpināja:

��� Ja jums ir kādi iebildumi, tad pasakiet.

Manī pavīdēja neprātīga iedoma: viņ� tūlīt izraus re�volveri, iz�aus uz mani un iespruks kādos vārtos � �ie kungi ta�u izpētīju�i visas ejas pilsētas namu pagalmos. Es neviļus satvēru kabatu. Tad viņ� pagrieza galvu un uzsauca:

1 � Ser�anta kungs, esiet tik laipni un panāciet �urp! � Un mierīgi izņēma abas rokas no kabatām.

Policists, sīks un izkāmējis cilvēciņ� ar �aplina Ūsi�ņām un pelēcīgu, iekritu�u seju, sakārtoja pistoles maksti un pienāca pie mums.

�� Kas jums �eit ir, kungi? � viņ� aizdomīgi apjau�tājās. � Par ko jūs ķīvējaties?

Pozu nemainīdams, bārdainis ar divi pirkstiem pie�skārās platmalei.

�� Iepazīstinu: mans vecs paziņa, populārais �urnā�lists Hanss Mezonjē, � policists drūmi pablenza uz

mani, � viņ� vēlas pārbaudīt manu personību. Lūdzu.� Bārdainis izvilka kabatas portfeli, atvēra to, un es ierau�dzīju veselu gubu dokumentu. � Lūdzu, apskatieties,� viņ� laipni atkārtoja, pasniegdams to visu policistam.

Ta�u ser�ants kabatas portfeli neņēma, bet stāvēja, gaidīdams paskaidrojumus. Tas, ka man uztraukumā dreb rokas, bet bārdainis stāv pavisam mierīgi, viņu acīm redzami mulsināja.

������� Un kas jums vajadzīgs no �ā kunga? � viņ� jau�tāja.

�������� Man gribētos, � es atbildēju, � lai �is cilvēks paskaidro, kad un kāpēc viņ� ir kļuvis par Zoslēnu.

Uz mirkli iestājās klusums. Ser�ants paņēma no bār�daiņa kabatas portfeli un pagriezās uz manu pusi.

��� Kas �eit tomēr īsti notiek? � viņ� īgni noprasīja.

��� Kas jums ir pret �o kungu?

��� Viņ� ta�u ir gestapovietis, � es paskaidroju.

��� Viņ� ieradās mūsu mājās un nogalināja manu tēvu.

Es vēl nebiju pabeidzis teikumu, kad vienā mirklī

viss izmainījās. Policists pastiepās par galvas tiesu ga�rāks. Ar precīzu, asu kustību viņ� iebāza dokumentus kabatā un uzlika roku bārdainim uz pleca.

��� Iesim uz policijas prezidiju, � viņ� strupi noteica.

��� Nu, mar�!

Un izņēma revolveri.

������� Nē, nē, vispirms ielūkojieties dokumentos, � bār�dainis laipni un vēlīgi pasmaidīja, nekustēdamies no vietas. � Tie ta�u visi pie jums. Tas ilgs vienu mirkli, es nekur nepazudī�u.

Policists a�ā, profesionālā kustībā pieskārās bārdaiņa jakas kabatām, tad aptaustīja viņa bikses; pārliecinājies, ka tur nekā nav, viņ� atvēra kabatas portfeli un iedūra tajā degunu kā lūgsnu grāmatā.

������� Kā ļūs nosaucāt �o pilsoni? � viņ� iejautājās, la�sīdams kādu dokumentu. � Par Zoslēnu?

��� Viņa vārds ir Gardners, � es iesāku. � Viņ��

Es apklusu. Ko lai saka?! Kādiem vārdiem es spētu iz�stāstīt, kā melnoja apdegusī ēka ar izsistajiem logiem un izlauztajām, vienā virā no�ķiebtajām durvīm, kā zem kājām nedzīvi �ņirkstēja apkusu�ie stikli ar tikko jau�amu varavīk�ņainu zaigojumu, kāda bija melnā,

izkaltusī, sakarsētā, apsvilusī zeme dārzā, un cik draus�mīgi izskatījās divi līķi mūsu mājā: viens � tēva, ar palagu pārklāts, uz dīvāna, bet otrs � tie�i uz grīdas, maziņ�, �okurā sarāvies, ar sa�ķaidītu galvu un atmes�tām rokām, no kurām vienā bija sa�ņaugts, glu�i kā pie delnaspieaudzis, niecīgs, mēļ� brauniņ�, ko vaja�dzēja atņemt ar spēku. Tas viss uz mirkli atplaiksnījās acu priek�ā un atkal izgaisa, pamezdams vienīgi trulu sāpi un smagmi dvēselē. Stingi nolūkojos uz bārdaini un jutu, ka vārdi man iestrēgu�i kaklā.

�ajā brīdī policists paklusu iesaucās:

��� Kā tad, pareizi: Oto Gardners, dzimis Drēzdenē, tūksto� deviņi simtajā gadā. Redziet, -� viņ� man pa�sniedza Gardnera pasi. � Tātad nevis Zoslēns, bet Gardners?

Es biju tā apmulsis, ka neko neatbildēju.

��� Nu, ko tad jūs īsti gribat no �ā kunga? � mirkli vilcinājies, policists iejautājās un, atbildi nenogaidī�dams, atkal sāka rakņāties pa kabatas portfeli. Are, �eit ir tieslietu ministrijas lēmums pārtraukt soda izpildī�anu JohanamGardneram, ņemot vērā to, ka notiesātais� � tālāk viņ� lasīja no papīra, � �veselības stāvokļa dēļ nav spējīgs sodu izciest un ari turpmāk nespēs to darīt�. Bet �eit, redziet, � viņ� izvilka citu papīru, � ārstu komisijas protokols, āre, vēl akts un tā tālāk. Patiesību sakot, jūs pēc slimnieka gan neizskatāties! � policists pēk�ņi piebilda ar sirdīgu zobgalību. � Interesanti, ar ko jūs īsti esat saslimis? Sirds kaite, vai? � Gard�ners klusēja. � Tiem, ko jūs ap�āvāt, arī sirds neiz�turēja, bet toreiz jūs tam vērības nepiegriezāt. Ņemiet, lūdzu, savus dokumentus. � Policists viņam pagrūda kabatas portfeli un rupji noprasīja: � Tātad sirds nav kārtībā, ko?

��� Jūs ta�u lasījāt ārstu komisijas slēdzienu,�Gard�ners laipni pasmaidīja. Vispār viņ� izturējās lieliski, neluncinājās, necentās izdabāt, neusmaidīja, bet vien�kār�i stāvēja un sniedza paskaidrojumus.

��� Ārstu komisijas slēdziens, � naidīgi, it kā �ķen�dēdamies noteica ser�ants un izrāva viņam no rokām kabatas portfeli. � Es vēlreiz paskatī�os uz �o slēdzienu. �Bie�i zaudē samaņu, epileptiska rakstura lēkmes, galvas sāpes spranda apvidū, nelabuma sajūta.� Spranda apvidū! Dienesta pienākumus izpildot, laikam būsiet dabūjis pa sprandu?

Es nodrebēju. Paskat, kāpēc viņ� nav �spējis� izciest sodu. Gankaviņu paglāba no cilpas � �āva desmit soju atstatumā un tomēr nenogalināja. It kā nespēdams ap�mierināt ziņkāri, es nolūkojos uz viņa kastaņkrāsas bārdu un mierīgajām, pelēkajām acīm, ta�u neredzēju to, bet gan pavisam ko citu � kā pirms piecpadsmit gadiem līdz nāvei pārbiedētā apsardze mīdīdamās iz�nes viņu no kabineta, ļenganu un asiņainu, bet tie�i pie galda, melnā asins paltī guļ mazs cilvēciņ� ar sa��ķaidītu galvu, tālu atmestajā stingajā un spīvajā dūrītē sa�ņaudzis brauniņu.

��� Un tāpēc jūs atbrīvoja? � es kā apstulbis no�prasīju.

Policists pēk�ņi uzmeta man a�u skatienu, steidzīgi atdeva Gardneram dokumentus un pavēlēja:

��� Ejiet!

Gestapovietis ielika portfeli kabatā un sacīja:

��� Es tagad ieie�u pastā, bet jūs pa to laiku padomā�jiet. Tūlīt bū�u atpakaļ.

Un tad mani sagrāba tāds bezspēka niknums, es tā sāku drebēt, ka pats neatceros, kā uzklupu viņam un sagrābu aiz apkakles. Vēl mirklis � un es viņam būtu zvēlis pa zobiem, bet Gardners novērsa galvu un vieglā, bet spēcīgā tvērienā saķēra manu atvēzēto roku.

��� Cik nesavaldīgs jūs esat! � viņ� gandrīz labsirdīgā balsī piezīmēja. Bet skaitāties ta�u �urnālists. Vai tad ar dūri kas pierādāms? Palasiet pats savus rakstus!

��� Nu, jūs arī nemuldiet blēņas! � policists asi viņu pārtrauca. � Kas par dūri! Jums neviens nav pat ar pirkstu pieskāries, es pats varu to apliecināt.

��� Ko nu jūs tā, ser�ant! � Gardners laipni noplā�tīja rokas. � Vai tad man kādas pretenzijas? Uz redzē��anos! � viņ� gāja prom, bet tad apstājās. � Vēl tikai pāris vārdu uz atvadībām, dārgais Mezonjē kungs. Jūs ta�u esat jurists � es vienmēr ar lielu prieku lasu jūsu interesantos rakstus, � vai jūs tie�ām nesaprotat: ja mani pirms desmit gadiem tiesāja un piesprieda sodu, tad tikai tāpēc, ka da�as ļoti godājamas aprindas domāja,

ka tām būs mierīgāka dzīve, ja, es nevis pastaigā�os pa Parīzi un Berlīni, bet gan tupē�u aiz.restēm. Un, ja mani atbrīvoja, tad atkal tikai tāpēc, ka tās pa�as � augstākā mērā autoritatīvas un augsti cienījamas aprindas pēk�ņi nolēma, ka tagad viņu dro�ības un miera dēļ vajadzīgs, lai es tie�ām pastaigātos pa Berlīni un Parīzi, nevis kvernētu aiz restēm. Tas ir viss! Uz redzē�anos!

Ko es varēju darīt? Viņ� visu saprata un visu zināja. Zināja, kur es esmu bijis, zināja, ko tagad daru un kur strādāju; bet es par viņu nezināju itin neko, pat tas, ka viņ� ir tāds pats pilntiesīgs pilsonis kā es, man nebija zināms. Lūk, viņ� pagrieza mums muguru un iegāja pastā pēc vēstulēm, kuras saņēma uz pa�a nogalinātā Zoslēna vārda. Protams, tagad viņ� vairs nekautrēsies tās pievākt. Mēs ar ser�antu viņu bijām it kā legalizē�ju�i. Aizturējām, lai iznīcinātu, bet viņ� mums parādīja, ka, salīdzinot ar viņu, neesam ne plika vērdiņa vērti. Kāpēc gan lai no mums vēl kautrētos?

. Viņ� aizgāja, bet mēs abi klusēdami vēl kādu brīdi palikām stāvam.

�� Jūs viņa dēļ ļoti uztraucāties, � ser�ants sacīja, � esat pat nobālējis. Tātad ir gan jums sariebis, mai�tas gabals.

Es neatbildēju.

��� Bet es jūs saprotu, � sepants turpināja klusākā balsī. � Pats esmu bijis gūstā, un zinu, cik salda dzīve bija pie viņiem. Jūs teicāt � gestapo izmeklētājs?

��� Nē, � es atbildēju, � priek�nieks.

� Ai-ai-ai! � ser�ants noklak�ķināja ar mēli. � Iz�skatās jau arī pēc zvēra. Vai viņ� tirdīja kādu no jū�sējiem?

Es atkal neko neatbildēju.

��� Jā, � policists sacīja, nolūkodamies uz pasta dur�vīm. � Atkal viņam visas tiesības, atkal viņam nauda un stāvoklis. � Ser�ants nopūtās. � Kas tikai pasaulē nenotiek, kas tikai nenotiek, nav pat apjēdzams! Slims �is esot! � viņ� nosmīnēja. � Tādus slimniekus. ..

Gardners iznāca no pasta kantora un, uz mums pat nepalūkojies, vienmērīgā, nesteidzīgā gaitā aizsoļoja pa ielu. Aizgāja līdz krustojumam, pacēla roku, apturēja taksometru un iesēdās tajā. Policists noskatījās viņam

paka], kamēr ma�īna līkumā pazuda, un tad spēji pa�vērsās pret mani.

��� Klausieties, � ser�ants briesmīgā uztraukumā iesaucās, � bet ja nu viņ� mums pie�uvis bārdu? Doku�menti varbūt ir viltoti, ko? Vienā kabatā papīri uz Gardnera vārda, bet otrā � uz Zoslēna .. . Pagaidiet, es .. . � Un viņ� grasījās skriet uz ielas stūra, pie policijas tāl�ruņa.

��� Liecieties mierā, � es teicu, saturēdams ser�antu aiz rokas. � Liecieties mierā! Neraizējieties, viņam viss pilnīgā kārtībā. Gan uzvārds, gan darba vieta. Mums alla� kaut kas nav tā, kā vajadzētu, bet viņam viss kār�tībā.

Tās pa�as dienas naktī es sēdēju savā kabinetā un lauzīju galvu. Man prātā cie�i bija ieēdusies kāda doma, un es nekā nevarēju no tās atbrīvoties. Pēk�ņi ietrink�ķējās tālrunis. Noņēmis klausuli, es pazinu sava �efa balsi:

��� Hallo, Hans! Ko jūs patlaban darāt?

Tas, ka �efs zvanīja tik vēlu, divpadsmitos naktī, mani sevi�ķi nepārsteidza. Ve�ukam es patiku, un viņ� man zvanīja jebkurā laikā, kad vien bija vajadzīga kāda uzziņa. Bet tie�i �is zvans lika man saausīties. Mēs ta�u tikai pirms stundām �etrām redakcijā bijām �ķīru�ies, Viņu kaut kur izsauca, un es pat atcerējos vārdus, ko mēs apmainījām atvadoties. Viņ� apjautājās, vai raksts par debatēm parlamentā jau gatavs. Runa bija par 14. gadsimtā izdotu likumu, kurā paredzēts sods, ja kāds no ielas ielūkojies sve�os logos. Puisim, kur� pirmo reizi �etru gadsimtu laikā tika apsūdzēts �ādā dīvainā noda�rījumā, nosacīti piesprieda divas nedēļas cietuma, un ar to lieta būtu beigusies, bet kreisā novirziena avīzes sāka rakstīt par tiesne�iem pūderētās parūkās, kuriem mīļa viduslaiku kārtība. Tāpēc lietu nodeva izskatī�anai otrā instancē, bet pēc tam arī tre�ajā, tas ir, augstākajā tiesā. Arī mūsu avīze ievietoja pla�u rakstu par stopa un bultas laiku likumiem, kas paliku�i spēkā pat vēl kodol�enerģijas gadsimtā. Tad kāda cita, galēji labā spārna avīze, piezīmēja: �Ja jūs tik ļoti esat pret visu veco, kāpēc tad daudzināt viduslaiku formulu �Mans nams � mana pils�? Kāpēc arī to nenodot arhīvā kā neglāb�

j.irni novecoju�os un konkrētiem laikmeta apstākļiem neatbilsto�u? Bet notiek ta�u tā � tikko kreisās avīzes redakcijā izdara kratī�anas vai arī naktī kādu apcietina, lulit saceļas brēka: �Ap�ēlojieties, pārkāpta dzīvokļa neaizskaramība!� � �Esiet ta�u loģiski, nemiernieku kungi!� Mēs atbildējām, un sacēlās jezga. Lūk, par to visu man vajadzēja uzrakstīt zinātnisku apcerējumu, dibinoties un da�da�ādiem likumdo�anas aktiem, pre�cedentiem un tiesu praksi. Tie�i par to mēs arī runājām ar �efu, kad bijām sastapu�ies redakcijā. Viņ� apvaicā�jās, vai raksts jau gatavs, un es atbildēju, ka pabeig�u to uz rīta pusi. Tad viņ� vēl mani paskubināja: �Es pa�ļaujos uz jums, Hans. Sadodiet krietni, tā lai viņiem no parūkām pūderis birtu.� Tā mēs ari �ķīrāmies. Ta�u naktī viņ� man atkal zvana un apjautājas nevis par to, vai pasūtītais raksts gatavs, bet ko es pa�laik darot. Es atbildēju, ka atpū�os. Viņ� pasmējās un iesaucās:

��� Nu, protams, ne jau vienatnē?

Atbildēju, ka ne, viens gan, �ajā laikā es alla� eSmu viens, � un tad viņ� ātri, it kā steigdamies nopurpi�nāja, ka tādā gadījumā uz pieci minūtēm iegriezī�oties pie manis un būtu labi, ja es �ajā laikā patie�ām būtu viens: vajagot aprunāties. Es atkārtoju, ka esmu viens, un, nolicis manuskriptu sāņus, sāku viņu gaidīt.

�efs ieradās tie�i pēc piecām minūtēm � tātad bijis tepat tuvumā. Kad es viņu ieraudzīju, sapratu, ka ne jau veltīgi viņa tonis bija tik viegls un draisks, bet smiekliņi � tik ilgsto�i. Ve�uks bija ieradies uz no�pietnu sarunu. Bet, lai kā arī būtu, ienācis istabā, viņ� tūlīt sāka ērmoties. Ar īsti zilonisku grāciju patērgāja par spilveniem, kas bija izsvaidīti uz dīvāna (�Kas tos izmētājis? Vai tikai blakus istabā nav kāds paslēpies?�), tad piebilda, ka katrā ziņā mani apprecinā�ot � manos gados viņam jau bijis dēls, � un pēk�ņi izgrūda:

�� Ziniet, starp citu, Hans, man tikko bija ļoti no�pietna saruna par mūsu avīzi.

Es pavīpsnāju � ve�ukiņ� pārāk vāji prata blēdī�ties � un tie�i noprasīju:

��� Dro�i vien kādā sakarā ar mani?

�efs savieba seju cietēja grimasē. Es ve�uku biju samulsinājis, viņ� nevarēja tik vienkār�i, viņam vaja-

dzējā ieskrieties, sasparoties, tikai tie�a uzbrukuma brī�,os viņ� kļuva rupj� un pat cinisks � daudz ciniskāks, nekā to prasīja apstākļi. Tāpēc arī tagad viņ� karstumā man atbildēja:

��� Nē, tā nebija par jums! � Bet tūlīt apjautājās: ~-Vai jūsu raksts gatavs? Vai es varētu tajā ielūkoties?

Atbildēju, ka neesmu vēl pabeidzis un tikai rīt no rīta to nosūtī�u uz tipogrāfiju.

�� Vai par to arī bija runa? � es ievaicājos.

� Nē ta�u, nē! � viņ� atgaiņājās ar rokām un ap�mulsis sāka tekalēt pa istabu. � Ai, cik karsts pie jums! Atļaujiet, es atvēr�u vēdlodziņu? � Viņ� kādu brīdi no�ņēmās gar logu un, kad pagriezās atpakaļ, tad jau atkal bija nomierinājies, labvēlīgs un rāms. � Lieta tāda, es gri�bētu ielūkoties �ajā rakstā, iekāms to nosūta uz tipo�grāfiju, � beidzot viņ� stingri un laipni noteica. � Jūs ta�u, protams, atļausiet.

Mana rīcība arī �oreiz bija neparasta, tas ir, es vien�kār�i pasniedzu viņam manuskriptu. �efs bija gaidījis satrauktus jautājumus, neizpratni, neapmierinātību, un tas, ka es tik vienkār�i, bez kavē�anās noliku ma�nuskriptu uz galda, lika viņam saausīties. Ve�uks pa�ņēma rakstu, pārlaida acis da�ām sākuma rindiņām, rai�u pilnā balsī iesaucās: �Nu lieliski!� � un, pārlocī�jis divi daļās, ielika portfelī. (Viņa portfeli ir vērts tuvāk aprakstīt: tas man �ķita īsts sava saimnieka sim�bols � nobarojies, izblīdis kā krupis, krietna trusī�a lie�lumā, un arī krāsa �im krupim bija baismīga, tā kā ap�ulgusi, brūni dzeltenīga, netīros traipos un lāsumos.)

��� Es jums to atdo�u pēc trim dienām, � ve�uks sa�cīja. (Tātad es sapratu, ka rīt nevarē�u to nosūtīt uz ti�pogrāfiju.) � Man tas nepiecie�ams ievadrakstam. (Tā�tad es sapratu, ka ievadrakstu viņ� dos pats vai arī uzti�cēs kādam citam, katrā ziņā man to rakstīt neatļaus.) Ziniet, ir vajadzīgs, lai avīze izstrādātu kaut kādu vis�pārēju viedokli �ajos, � viņ� pasmaidīja un ar roku pamāja pla�u �estu, � skandaliozajos juridiskajos eks�cesos, kas tik bie�i atkārtojas.

Eh, cik nepiecie�ami tas būtu! Tikai pēc tā jau es arī esmu brēcis visus �os pēdējos mēne�us! Ko tas no�zīmē, ko tas nozīmē, godājamie kungi? Kas noticis mūsu

zemē? Sīs neiedomājamās prāvas, pa�nāvības bez jebk.ida redzama iemesla, tiesu spriedumi, dibinoties uz asto�ņus gadsimtus veciem likumiem, un beidzot ari tas, ka tādi vecmodīgi noziegumi kā slepkavība, cilvēku nolaupī��ana un izvaro�ana tik lielā mērā �modernizēju�ies�, k.i k|uvu�i jau par skautu nodarbībām, � visiem �iem Ir<laiskajiem un reizē komiskajiem mūsu civilizācijas I mmiem ta�u ir kāda kopēja augsne, kurā tie savairo�jas kā indīgas sēnes? Kāpēc mēs tos aprakstām ar tādu aizrautību, pilnīgi aizmirsdami trūdzemi, kura tos baro �ir savām sulām?

Bet ve�uks tikai noknik�ķināja portfeļa slēdzīli, krēslā izslējās taisnāk un noprasīja:

��� Vai jūs neesat vienis prātis ar mani, Hans?

��� Protams, � es atbildēju, � protams, esmu vienis prālis! Jūs lieliski paskaidrojāt, ka visas �īs parādības iziiug no vienas saknes.

����� Nu, nu, � �efs atplauka, � es jau zināju, ka ari jūs mani atbalstīsiet. (�Arī es tevi atbalstī�ot! Ak tu, pārgudrais krupi!�) Un, redziet, taisni �odien man bija saruna par . .. � viņ� sadurstījās.

liet es tie�i noprasīju:

��� Saruna par to, ka es jūs atbalstī�u, �ef?

Viņ� savicināja rokas un bezmaz pielēca kājās. Ve��uks nevarēja paciest, ja kāds no apak�niekiem pārāk tālu aizsteidzas priek�ā un uzrlnin viņa domas.

��� Kāpēc par jums, kāpēc par jums? � viņ� gandrīz vai iekliedzās un tvēra sev pie krūtīm. � Ai, un vien�mēr tā! Kāpēc par jums, Hans? Es ta�u teicu, ka runa nebija par avīzes līdzstrādniekiem, bet par visu avīzi ko�pumā. Nu, starp citu, mēs pieskārāmies arī jūsu noda�ļai, protams. (Es viegli pavīpsnāju, un viņ� atkal uz�traucās.) Bet tas ta�u ir glu�i dabiski, Hans! Ja runā par avīzi, tad piemin mūs visus � tās līdzstrādniekus, vai ne? (Es pamāju ar galvu, un viņ� apmierinājās.) Un, zi�niet, da�as pretenzijas ir, diem�ēl ir. Daļu no Lām es tū�līt kategoriski noraidīju. Piemēram, it kā mēs publicē�jot pārāk daudz atsauksmju par nāves soda izpildī�anu �iem abiem nelaimīgajiem. Teitan es viņiem tie�i pa�teicu: �Jā, mēs �ādas atsauksmes esam publicēju�i un publicēsim, un �eit neviens mums, protams, nevar

pavēlēt. Mēs esam brīva prese, nevis valdības aģenti, to, lūdzu, iegaumējiet!� � Kādu brīdi viņ� cienīgi pie se�vis kaut ko ņurdēja. � Ta�u zināmu daļu pārmetumu tomēr vajadzēja atzīt. Ko lai dara? � ve�uks pavīp�snāja. � Jābūt ta�u objektīviem. Vienīgi pāvests ir bez grēka, bet arī par to da�s labs �aubās! Vai ne, Hans?

�eit mēs abi drusku pasmējāmies, un es piedāvāju:

�� Ja jūs, �ef, nesteidzaties, es pagādā�u kafiju.

Es to darīju tāpēc, lai viņ� varētu pasēdēt un padomāt, kādā veidā un cik pla�i izklāstīt to, ko bija atnesis savā portfelī, citādi viņ� �eit nokvernēs veselu dienu, bez tam arī man pa�am bija nepiecie�ams sakārtot domas. Va�jadzēja ta�u sākties vienai no nozīmīgākajām sarunām manā mū�ā. Ve�uks, protams, tūlīt piekrita manam iero�sinājumam un paziņoja, ka labprāt, iebaudī�ot tasīti kafijas, jo mute viņam esot pavisam sausa. Kad es at�griezos, �efs jau atkal bija labvēlīgs, smaidīgs un mie�rīgs. Nomierino�i uzlicis man uz rokas savu balto delnu, viņ� laipni ierunājās:

��� Jā, jūsu rakstus joti Joti cildina. Da�us no tiem uz�skata taisni par paraugu.

Es palūkojos uz viņu gandrīz vai pateicīgi: Lai nu kā, bet viņam tas nevedās viegli. Ve�ukam patie�ām bija �ēl �ķirties no manis, tomēr vajadzēja likt visu uz spē�les. Un es iejautājos:

��� Bet viņi ta�u izsacīja arī kādas piezīmes? Dro�i vien visos jautājumos ta�u man nepiekrīt?

Kolīdz to biju pasacījis, bet viņ� jau pavēris muti, es atskārtu, ka veltīgi esmu vaicājis. Jo vairāk centī�os izdibināt, jo rūpīgāk ve�uks slēpsies. Un patie�ām, viņ� atbildēja, ka tā neesot, literārā un pat politiskā ziņā viņi visos jautājumos man piekrītot. Bet. . .

��� Bet esiet ta�u objektīvs, Hans, jautājumam ir vēl arī otrā puse. Jūs vadāt lielu, svarīgu nodaļu un � nav vārdam vietas � vadāt to ļoti labi, apzinīgi, interesanti, principiāli, ar pavisam nelielu novirzīti. Bet, palūkojie�ties, � kas iznāk rezultātā! Katrs raksts pats par sevi! ir tik pareizs, ka tajā nav apstrīdams neviens vārds. Ta�u gada laikā jūsu nodaļa ievieto avīzē nevis vienu, bet gan ap divi simti tādu rakstu un apcerējumu, ko jūs esat pasūtījis personām ar noteiktu domā�anas un faktu

uztveres veidu. Seit nav ierēķinātas sīkas informācijas, piezīmes' un hronika. Un, redziet, visu to kopā ņemot, iznāk glu�i kas cits, � rodas rūpīga, pavisam skaidras tendences caurstrāvota faktu atlase.

Es klausījos un klusēju, bet viņ� turpināja:

��� Redziet, ņemsim kaut vai atsauksmes par nāves soda izpildi �iem divi nelaimīgajiem. Es toreiz teicu, ka mēs tās publicējam un publicēsim, � mums, protams, ne tikai tiesība,s to darīt, bet arī tie�s pienākums. To�mēr, dārgais draugs, es atzīstos � pēc tam, kad biju tā pateicis, man tūlīt ie�āvās prātā: jā, bet mūsu atsauk�smes � tās ta�u ir tikpat kā kurpes no vienas kājas. Vienā balsī tās visas atmasko un nosoda, � tikai at�masko un nosoda! � ta�u nevis nosodītos, bet gan sodī�tājus, tas ir, nevis noziedzniekus, bet ganvaldibu. Citiem vārdiem sakot � mēs visnotaļ pieļaujam nopulgot savā avīzē visu mūsu di�ā un augstsirdīgā drauga tiesisko sistēmu, nemaz lāgā nepadomādami, kāpēc �ī sistēma tik nederīga un kam īsti tā nepatīkama. Ta�u tas jau, ziniet, atgādina ne tikai iejauk�anos citas valsts iek�ējās lie�tās, bet arī tie�u ideoloģisku diversiju.

Es vēroju viņu. Ve�uks pagaidām vēl runāja klusā un mīlīgā balstiņā, bet, tā kā viņa seja jau bija viegli pietvīkusi un acis mirdzēja, es zināju, ka tagad viņ� neapstāsies, iekāms nebūs visi^ izsacījis.

�� Tā, redziet, � viņ� turpināja, � es ari nodomāju: �Pietiks, vai tad tas ir pareizi? Kam tas vajadzīgs? Kā labā mēs īsti strādājam?� Un � atzīstos � izvirzījis sev �ādu jautājumu, es nevarēju rast tam atbildi.

�Neko tu nenodomāji,� es sapratu, �to visu tev tur iekalu�i. Tāpēc jau tevi arī izsauca ��

Ta�u es sacīju pavisam ko citu:

��� Bet kāpēc jūs, �ef, viņiem neatbildējāt, ka nule vēl pēdējā numurā cita pēc citas ar visiem parakstiem publicētas veselas piecas vēstules, kas atzinīgi izsakās par tiesas spriedumu un nāves soda izpildi?

�� Nu jā, � viņ� parupji atbildēja, � mēs publicējām gan, tas, protams, taisnība, tomēr, dārgo yans, �ie publi�cējumi � runāsim ta�u atklāti! � bija nevis atsauksmes, bet izsauksmes. Jā, jā! Kaut kādu ku-kluks-klana tipa apdzēru�os zeņķu histēriskas izsauksmes. Un jūs,

dārgais, tās publicējāt, � viņ� vairs neteica �mēs�, bet �jūs�, � jūs tās publicējāt vienā lappusē, bet tie�i pre�tim � otrā ievietojāt izsmejo�u un, jāsaka, ļoti pār�liecino�u rakstu par tiesiskās apziņas pagrimumu masās un pierādījumam minējāt tie�i �īs piecas vēstules. Vai jūs domājat, ka tas pagājis secen nemanīts?

Nolicis rokas uz krēsla apmales, es lūkojos viņam tie�i acīs un klausījos. Bija ta�u pilnīgi skaidrs, ka viņ� savā portfelī atnesis jau gatavu ultimātu un neaizies, iekāms nebūs to nolicis man priek� visā tā bargajā nesatricināmībā. �efs bija pielaidīgs redaktors, viņ� va�rēja bezgala ilgi kādas nodaļas darbā paciest noteiktu līniju, paciest pat to, ka labējās avīzes tādēļ uz viņa galvas izgā� samazgu straumes un visnepieklājīgākā kārtā viņu lamā, � galu galā tas ta�u tikai ceļ avīzes metienu. Patiesā cēlsirdībā viņ� izturēja pat satīrisko �urnālu bultas, anonīmās vēstulēs izsacītus draudus, huligānu ņirdzīgos telefona zvanus un pat to, ka viens otrs sludinājums no mums aizslīdēja pie kaimiņiem. �ie upuri cēla avīzes reputāciju. Bet upuri ta�u ir da��ādi, un vieni draudi nelīdzinās citiem. Da�kārt laipns padoms ciest klusu un padomāt sver simtkārt vairāk nekā klaigulīgi draudi un uzbrēcieni. Un tie�i tādu pa�domu, �ķiet, viņam �odien bija devu�i.

Es �efam atbildēju, ka arī tāda veida vēstulēm ir savi lasītāji: atradīsies ta�u desmitiem tūksto�u tādu, kurus uzkliedziens: �Sit nodevējus!� ietekmē vairāk nekā visi raksti par tiesībām un taisnību. Atcerieties Dreifusa prāvu. ,

Viņ� man atbildēja paskarbi, bet vēl korekti:

� Mitējieties, Hans! Tā ir bezmērķīga pļāpā�ana. �ie ēzeļa brēcieni nevar nevienu pārliecināt, un jūs labi zināt, ko esat izvēlējies. Būsim vismaz viens ar otru godīgi.

��� Godīgi? � es atvaicaju un paraustīju plecus.

Tas ve�uku aizkaitināja, ta�u �oreiz viņ� vēl apval�dījās.

��� Un objektīvi, Hans. Jā, turklāt vēl ari objektīvi! � viņ� piebilda. � Jāuzklausa arī otra puse. Tas ta�u ir jūsu jurisprudences pamatprincips. Un, ja tiesa to pār�kāpj par ļaunu apsūdzētajam, jūs, juristi, saceļat, piķis

viņu zina, kādu brēku. Bet avīzē, ko abonē simti tūk�sto�i un lasa miljoni cilvēku, jūs,, taisnīgo tiesnesi, pats atlasāt jums vajadzīgos lieciniekus. Un kā vēl allasāt!

��� Pagaidiet, � es teicu, ielūkodamies viņa piesarku��ajā sejā un acīs, kas raudzījās pretī ar smagu skatienu.

��� �ās otrās puses uzklausī�anai ta�u nepiecie�ams, lai tā vispār ne tikai eksistētu, bet arī vēl prastu cilvēcīgi runāt un rakstīt.

To ve�uks tikai bija gaidījis, � tūlīt viņ� atplauka, nomierinājās un ar tuklo roķeli uzsita pa savu pietū�ku�o rūsgano portfeļa krupi. Tas dobji iekvak�ķējās, palēcās un atvērās, bet viņ� iebāza tajā roku un ar burvju mākslinieka veiksmi izvilka no turienes �etras divkār�i pārlocītas papīra lapiņas.

��� Nu, un �ī? � viņ� jautāja kautrīgi un svinīgi.

Pirms divi nedēļām es patie�ām bija saņēmis �o vēs�tuli, bet nepublicēju un ieliku to kādos aktu vākos. Tagad �efs sēdēja un vicināja man acu priek�ā tās kopiju. Es labi zināju �īs vēstules autora pagātni. Okupā�cijas laikā viņ� bija mūsu pilsētā iznāko�ās profa�istiskās avīzītes �Lāpa� redaktors, bet tajā dienā, kad ienāca sabiedroto karaspēks un kā pirmā sāka degt fa�istiskās avīzes redakcija, viņ�pēk�ņi pazuda, iegrimdams kā zemē.

Kādu pusgadu viņ� slapstījās, bet tad viņu notvēra, nodeva tiesai un notiesāja spaidu darbos. Gadu vai pā�ris viņ� pat nosēdēja kaut kur aiz restēm, bet kas viņu bija tiesājis, kur tas noticis un, galvenais, kā viņ� bija izkļuvis brīvībā, � es nezināju. Svarīgi tomēr tas, ka viņ� jau kādu gadu klaiņoja pa mūsu pilsētu un, sprie�ot pēc vēstulēm, kas, ar kopējamo papīru pavairotas, tika piesūtītas visām mūsu pilsētas avīzēm, atkal gatavojās kļūt par pasaules glābēju. Tikai tagad viņ� karoja par demokrātiju, jo sevi�ķi nopriecādamies par to enerģisko demokrātijās formu, kura, pēc viņa vārdiem, bija pilna apņēmības �visiem tai pieejamiem līdzekļiem, sākot ar atomu bumbu un beidzot ar elektrisko krēslu� nosargāt savus sasniegumus. �Labāk riskēt ar atomu karu un cil�vēces pilnīgu fizisku iznīcinā�anu nekā zaudēt kaut ko no mūsu svētajiem sasniegumiem,� viņ� rakstīja kādā

no �ajām vēstulēm. �Labāk lai uz mūsu galvām krīt atomu bumbas, nekā krīt mūsu demokrātijā.� Es, pro�tams, nekad nebūtu iedro�inājies �o rakstu iemest papīrkurvī vai ievietot redakcijas arhīvā, bet manā rīcībā bija kāda cita vēstule, ko �is pats cilvēks bija rakstījis pirms divpadsmit gadiem. Tajā bija sacīts: <<Mūs glu�i veltīgi dēvē par antikomunistiem, � patiesība ir vienīgi tas, ka komunisms un komunisti patie�ām izvirzās par pirmo un galveno mūsu uzbrukuma objektu, ta�u tikpat enerģiski un konsekventi mēs cīnāmies pret jebkuru demokrātijās un demokrātismā paveidu, pat pret vien�kār�u liberālismu, ar vārdu sakot, pret jebkuru mācību vai valsts iekārtu, kuras pamatos ir cilvēku līdztiesības kategoriska atziņa.�

Toreiz, desmit gadu veco vēstuli, un otru, nule pirms desmit dienām saņemto, es glabāju vienos un tajos pa�os aktu vākos un biju nodomājis tās ievietot vienā avīzes numurā.

Bet tie�i to �efs nezināja un manu klusē�anu iztulkoja pēc sava prāta.

��� Lūk, kāpēc, Hans, mūs arī apvaino, it kā mēs iz�dabājot sarkanajiem, � viņ� pamāco�i piezīmēja un ātlika vēstuli atpakaļ.

Kop� mūsu sarunas sākuma līdz �im brīdim, atklāti sa�kot, pat visu �o nedēļu, es biju diezgan drūmā noskaņo�jumā, ta�u tagad noskaitos pa īstam un uz mirkli manā iztēlē atplaiksnījās ne vairs es pats un viņ�, ne vairs mūsu departamenta lielākās avīzes ietiepīgs līdzstrād�nieks un tās pārlieku lēnprātīgais �efs, bet gan pavisam citi cilvēki un citā laikā. Kā jau da�u labu reizi pēdējā pusgadā, uz īsu brīdi atkal izjutu sirēnas trauksmīgo gaudo�anu, kaķu ņaudām līdzīgo flautu pīkstoņu un bungu dārdoņu � iebrucēju triumfa mar�a baigās ska�ņas okupētajā pilsētā. Un no tālo gadu dzīlēm atmiņā atkal iznira pla�a telpa, kurā pie sienām sakārtas pērtiķu ģip�a maskas, turpat dziļā atzveltnī sē� mans tēvs � izģindis, sīciņ�, ar mulsu smaidu, tuvredzīgi mirk�ķinā�dams acis, bet viņam priek�ā bargi nostājies okupācijas armijas virsnieks, slaids, kalsns un iznesīgs; es re�dzēju arī sevi � izspūru�u zeņķi, kas pieplacis pie puspievērtajām, pēc priedes un vaska smar�ojo�ām

durvīm. Tas viss bija briesmīgi tālu un, protams, nemaz nelīdzinājās �odienas sarunai. Bet ari toreiz viss ta�u sākās ar kādu dokumentu, arī toreiz kāds mēģināja kaut ko pierādīt, arī tajās dienās ne jau tūlīt un ne jau bargā balsī tika izsacīti laipni aplinkus draudi, patiesībā pat ne draudi, bet vienkār�s brīdinājums. Un, atcerējies visu to, es vairs nevarēju ne izlikties, ne turpināt �o spēli. Lēnīgi, bet tajā pa�ā laikā tie�i, tik tie�i, kā nekad agrāk nebiju iedro�inājies runāt, es �efam noprasīju:

�� Tātad ko jūs man īsti gribat ieteikt, Lanē kungs?

Tie�i �Lanē kungs�, � tā viņu tajos gados mēdza uz�runāt arī mana māte. Pārsteigumā viņ� nodrebēja, ta�u �ajā mirklī ienesa kafiju � lielisku melhiora kafijas kannu; kas bija piederējusi manai mātei, ar stikla vir�smu, da�da�ādiem sietiņiem, filtriem, nogul�ņu uztvērē�jiem, kaut kādiem ritentiņiem un vadmalas strēme�lēm, � un es sāku rosīties, kārtodams galdu. Kamēr es saliku tasītes, viņ� kaut ko apsvērdams nolūkoļās manī, bet tad iemeta papīrus portfelī, aiztaisīja to, pasmaidīja un sirsnīgi un draudzīgi noteica:

��� Hans, tam visam jādara gals.

�� Jā? � es ievaicājos.

Un, tā kā manā balsī patie�ām nebija nekā cita kā vien ziņkāre, viņ� atkal satraucās. Smagi aizmetis mīksto portfeli � tas ļengani noplak�ķēja uz atzveltņa, � �efs gandrīz vai iebrēcās:

� Jā, jā, tam jādara gals, reiz par visām reizēm! Ja visi redaktori ieturēs tādu līniju, tad, ziniet, par ko mēs pārvērtīsimies! Redziet! � viņ� ar pirkstu pagrūda kaut kur uz kakta pusi. � Par komunistu aģitācijas lapeli, ne�vērtīgu proklamāciju, par �/' Humanitē� svētdienas pie�likumu! Vai jūs to vēlaties? Nu, bet es nekādā ziņā to negribu. Es neesmu viņu rokaspuisis. Paskatieties, cik tālu mēs esam nonāku�i! � Viņ� atkal atvēra portfeli ūn izrāva no tā papīrus, vēstules, izgriezumus, papuri�nāja tos un tad nosvieda uz dīvāna. � Redziet, � viņ� nikni kliedza, � redziet, ko raksta par mūsu avīzi! Un vai jūs zināt, ar ko man bija saruna? Nu, redziet, man pietiek! Es vairs tā negribu! Sevi es ne�ēloju, bet avīzi, avīzi es jums neļau�u grūst postā!

��� Labi, � es ierunājos, � negrūdīsim avīzi postā. Un, galvenais, rīkosimies tā, lai jums vairs nebūtu jā�iet uz turieni, kur jūs tik ļoti satrauca.

Viņ� neklausījās.

��� Un vēl es gribētu zināt: kam mēs kalpojam, � �efs kliedza, � uz kādām dzirnavām mēs lejam ūdeni? Jā, es jums tie�i gribu pajautāt: kam uz uz kādām? Nu? � Jūs nezināt? Redziet, ari es nezinu. Bet tas jau nekam neder, ja avīzes līdzstrādnieki nezin, kam viņi kalpo. Tik tie�ām, dieva dēļ, ko tas nozīmē? Skuķis no��āvis tēvu, ta�u mums nepietiek ar prāvas atreferē�jumu, nē, mums jāgā� valdība. Kāpēc? Kālabad? Es to nezinu. Vecs nelga izsekojis savas meitas pielūdzēju, sadevis tam pa kaklu un aizstiepis uz policiju � ne�glūni citu logos, � bet otrs nelga � �oreiz ar parūku � ietupinājis viņu uz pāris nedēļām. Un kas iznāk � mēs nerunājam par būtību, slikts �is spriedums vai labs, ta�u sākam klaigāt, ka nevis tiesnesis ir nelga, bet slikta ir visa iekārta. Bet, ja iekārta ir slikta, tad jārīko sociāla revolūcija, jāaicina talkā komunisti? Iznāk ta�u tā. Aiz okeāna notverti divi spiegi � �ēlīgais dievs, kur tikai neesam meklēju�i vainīgos! Mēs rakstām par raganu medniekiem, par korupcijām un blēdībām, tikai par pa�iem spiegiem ne pu�plēsta vārda: kā lai to dara, viņi ta�u ir cietēji! Kas tad tā galu galā par bū�anu? Man uzstāda jautājumu: �Kā vārdā tas viss pie jums tiek darīts?� Bet es cie�u klusu un domāju: �Pareizi gan, kā vārdā un kāpēc?�

��� Ielie�u jums kafiju, � es mierīgi ierunājos.

Bet viņ� negribēja rimties un brēca tālāk:

��� Kāpēc viens ir vainīgs un otrs vainīgs, prezidents vainīgs, premjers vainīgs, angļu karaliene vainīga, tikai komunistiem nav nekādas vainas, pat ja viņus notver nodarījuma vietā. Nē, galu galā visam ir savs mērs. Pacietībai ir savas robe�as, un arī labais nav pārspīlē�jams .. .

Viņ� sen bija iekveldinājis sevi �ādai sarunai, ta�u varēja manīt, ka, nelūkojoties uz visu � uz to, ka viņ� ir �efs, avīzes īpa�nieks, bet es viņa līdzstrādnieks, ka viņa līnija ir pilnīgi pareiza un neaizskarama, bet man nav itin nekādas līnijas, tikai nepārtraukta svaidī�anās,

ka viņ� ir profesors, bet es neē�niu nekas, � nelūkojoties uz'visu to, viņ� strīdā ar mani nejutās visai dro�s. Es palūkojos uz viņa drebo�ajam rokām, uz dzelteno portfeli, uz papīriem, ko viņ� bija izkaisījis pa galdu, un pēk�ņi pavisam Skaidri atskārtu, ka �ī bufonāde mums nevienam nav vajadzīga un neko nedod. Vienī�gais, kam �obrīd jēga, � pārtraukt visas sarunas. Es nejuLos ķā prokurors un neuzskatīju savu �efu par ap�sūdzēto. Turklāt viņa stāvoklis arī no �ā viedokļa bija skaidrāks par manējo. Patie�ām � viņ� grib saglābt savu avīzi, kurai draud lielas nepatik�anas, un tāpat arī savu neaptraipīto reputāciju, jo iznāks ļoti nejēdzīgi, ja ieinteresētās personas sāks rakņāties viņa pagātnē. Bet ko es īsti gribu? Rakstu izvairīgus apcerējumus, kas pilni ar mājieniem un minējumiem, par kuriem es skaļā balsī neuzdro�inos ierunāties. Kas baidās no �ādiem kniepadatu dūrieniem? Taisni brīnums, ka ap �iem vienas dienas rakstiem vēl iedegas kaut kādas kaislības, �efu izsauc kaut kādas iestādes, tur pūlas viņam ieskaid�rot, ka rodoties kaut kādas briesmas (paskat tik, mani raksti esot bīstami!), bet viņ� nobīstas līdz nāvei, brēc uz mani nelabā balsī, vicina ar papīra skrandām pie�stūķēto portfeli. Ko citu es no viņa varētu gaidīt? Vai tie�ām man no atmiņas izkūpējusi kāda cita pirms ga�diem piecpadsmit rakstīta vēstule, kurā viņ� nevis iz�virzīja jautājumus, kā to dari pa�reiz, bet vienkār�i un noteikti pārvilka krustu visai civilizācijai, sacīdams, ka pa�reiz vissvarīgākais un galvenākais � saglabāt �ajā baismīgajā pasaulē savu nabaga cilvēcisko apziņu? Un tā viņ� ari palicis pie dzīvības, saglabājis savu apziņu un turklāt kļuvis vēl par varoni. Bet kurp es viņu tagad bīdu un ko no viņa gribu? �

Galu galā es atskārtu, ka jāizbeidz, un sacīju:

�� �ef, es visu saprotu un ar visu esmu mierā,

��� Tad jau lieliski! � viņ� pikti izgrūda.

�� Es visu saprotu. Atdodiet manu rakstu. � Un es pastiepu roku.

Ta�u viņ� tūlīt aprāvās, seja viņam samulsa, acis tuvredzīgi samiedzās. Tas, ka nevajadzeja vairs blēdī�ties, kā lapsai cilpot ap mani, un līdz ar to visas rūpīgi sagatavotās runas un ultimāti izrādīju�ies lieki, izraisīja

viņā kļūmes sajūtu, it kā cilvēks būt notēmējis un at�vēzējies, lai triektu pretiniekam pa �okli, bet pretinieks pieliecies vai arī palēcis atpakaļ � un, lūk, elastīgās sitiena sajūtas nav, smeldz tikai sastieptā roka, un nav apjēdzams, kas īsti noticis.

Es paņēmu no viņa savu rakstu un nometu to uz galda. Viņ� noburk�ķēja kaut ko neskaidru: �Bet vai tad jūs pats gribat? �� � un apklusa, nezinādams, ko sacīt.

Apgāju galdam apkārt no otras puses, paņēmu tasī�tes � viņa un savējo, � ielēju kafiju un sacīju:

��� Nestrīdēsimies. Esmu visu pārdomājis un redzu, ka mums jā�ķiras, vismaz uz kādu laiku.

��� Ko? � viņ� nopurpināja jau pilnīgā apmulsumā, satraucies varbūt jau pa īstam. Viss ta�u norisinājās pa�visam citādi, nekā viņ� bija gaidījis: es aizgāju pats, nevis viņ� mani atlaida.

��� Uz kādiļ laiku, �ef, uz kādu laiku! � es viņu mie�rināju.

Pēc tam kad biju pasacījis �os iz�ķiro�os vārdus, viss mans īgnums, nepatika un gandrīz vai ienaids'izkūpēja kā dūmi vējā. Jo man priek�ā nebija vairs ienaidnieka, nodevēja, kapitulanta, vienīgi �ķērslis, kuru es � beigu beigās � biju pārvarējis vienā rāvienā un par kuru pēc tam vairs nebija vērts domāt.

�� Dzeriet kafiju, profesor, �es sacīju un gandrīz vai pasmaidīju, jo arī tas viss ta�u kādreiz jau bija piedzīvots.

Visu pēdējo gadu es ienīdu �o cilvēku, ienīdu visu, ko viņ� darīja, rakstīja, organizēja, rediģēja, ienīdu viņu par visu labo, ienīdu par visu ļauno, bet visvairāk tāpēc, ka viņa loma liktenīgi mainījās. Reizēm viņ� man pa�tie�ām bija tēvocis Johans, mana tēva draugs, kuram klēpī es esot rotaļājies, � tā, protams, bija pasaka, ta�u jau sen pierasta (�Ak, es ta�u jūs, Hans, atceros no tā laika, kad bijāt vēl, lūk, �itāds! Atcerieties, kā jūs man klēpī rotaļājāties?� Vai arī: �Jūs ta�u esat �efam klēpī rotaļājies, vai tad viņ� jums ko liegs?� � tādās reizēs, kad vajadzēja nokārtot kādu nepatīkamu noti�kumu redakcijas dzīvē.) Pēc tam sākās kar�, pilsētā ienāca nacistu karaspēks, pie laternām parādījās pa�kārtie, uz ielām � no�autie. Mūsu ģimeni visi pameta.

Mēs dzīvojām �etrdesmit kilometru no pilsētas, bet, kad tur ieradās Lanē, vispirms ieiedams pie mātes, pēc tam pie tēva, pirmo reizi gandrīz tuk�ajās istabās kā gluma, lo�ņājo�a �ūska aiz�alca noslēpumainais vārds � �no�devējs�. Ta�u nodevēju viņ� nemaz neatgādināja, � �is tuklais, mīkstsirdīgi �ēlīgais cilvēks, kas klusēdams klai�ņoja pa mūsu gandrīz tuk�ās mājas istabām. Es skaidri atceros, kā viņ� alla� notrīsēja, izdzirdot �āvienus, kā nomāktā balsī �ukstēja: ��ēlīgais dievs, �ēlīgais dievs, ar ko tas viss beigsies?!� Kā viņ� visu pārējo laiku no�kvernēja dīvāna kaktā ar grāmatu rokā, to nemaz ne�lasīdams, bet pāri grāmatas malai blenzdams uz pre�tējo sienu. Viņam neuzticējās, viņa klātienē izvairījās no sarunām. Māte par viņu sacīja: �Nodevējs�, tēvs izlaboja: �Pa�labuma meklētājs�, bet es zag�us ielūkojos viņa apaļajās, riekstiem līdzīgajās acīs un domāju: �Tā�tad �itādi izskatās pa�labuma meklētāji!� Tad notikumi sāka risināties neticamā ātrumā. Vienlaicīgi man vaja�dzēja izturēt tēva nāvi, slepkavību un pa�nāvību mūsu mājā, ugunsgrēku�

Pēc tam uzliesmoja kar� austrumos, un viss sacirtās tādā virpulī, ka man sajuka laiks un notikumi. Pirmo reizi es toreiz sadzirdēju Hitlera impēriju nobrak�ķam visos pak�ķos. Mūsu pilsēta atradās dziļā aizmugurē, uz to vēl bumbas nemeta, tāpēc karu �eit sajuta mazāk nekā citur, bet mazāk � taļs vēl nenozīmē maz. Kar� milza pāri mums kā negaisa tūce. Pilsētu pārpildīja bēgļi no rietumiem un ievainotie no austrumiem, un tur, kur viņi dzīvoja, gulēja vai apstājās atpūsties, nemitīgi bija dzirdamas sarunas par tik baismīgām lietām kā vien�laidus vai arī atkārtoti uzlidojumi, par to, ka pilsētā no veseliem kvartāliem paliku�as tikai melnas krāsmatas, ka cilvēki aprakti sagruvu�ās patvertnēs un gāju�i tur bojā. Stāstīja, ka no zooloģiskā dārza pēc uzlidojuma izlauzu�ies zvēri un skraidīju�i pa ielām. Tie nav bē�gu�i no cilvēkiem, bet meklēju�i pie viņiem patvērumu, lācis esot rēcis un purinājis ķepas, strauss vicinājis ap�svilu�os spārnus, zilonis nometies uz ceļiem, pacēlis snuķi un �ēli taurējis. Bet ko varēja palīdzēt cilvēki, ja arī viņiem zem kājām dega zeme? Bet koraļļu �ūska, brinum skaista un indīga, kas līdzinājās sarkanmelnāin

krellēm, pa ugunsdro�ības kāpnēm uzlīdusi sestajā stāvā un mierīgi saritinājusies zem kādas gultas. �ajos stāstos par drupās sagrautām lielpilsētām, par ielām, kurās lo�ņā Āfrikas rāpuļi un taurē mirsto�i ziloņi, bija kaut kas no Vollesa un apokalipses � vispār kaut kas no leģendām par pastaro tiesu un cilvēces totālu bojā eju. Ļoti baismīgi bija arī klausīties par aviācijas uzlidoju�miem. Pēk�ņi sāk kaukt visas sirēnas, tās gaudo, gaudo un gaudo, cilvēki kā �urkas nobēg kaut kur pagrabos, bet lidma�īnas nāk viļņveidīgi � divi trīs un vienīgi dievam zināms, cik tūksto�os, � un rēkdamas un du�nēdamas sistemātiski nodedzina kvartālu pēc kvartāla. Tajā laikā no tie�a degbumbas trāpījuma nodega ari mūsu institūts. Es skaidri atceros tās dienas. Pagrabos sablīvējās tik daudz cilvēku, ka nebija iespējams nepie�celties, ne apsēsties; vienreiz kāds ve�ukiņ� aptieķnieks nomira no infarkta, bet viņa līķis palika stāvam, jo tas bija iespīlēts starp dzīvajiem.

Ļaudis sa�ukstējās par Krievijas sniegiem, par partizāņiem, par Kubes nāvi un atentātu uz Hitleru, par to, ka Padomju Armijas triecienos ļogoties Austrumu fronte, ka kritis Eiropas cietoksnis un ka hitlerie�iem palikusi viena vienīga cerība: Neue Waffe � jaunais ierocis � līdzeklis pret visām kaitēm un likstām. Jau pēc tā vien, kā tika izrunāti �ie vārdi, tūlīt bija jau��ams, ar kādu cilvēku darī�ana. Viens tos izrunāja, bet pats smīnēja, un tad es skaidri sapratu: �Kāds tur, pie velna, jaunais ierocis! Nekas viņiem nelīdzēs! Ierocis gan jauns, bet pērtiķis tas pats vecais (vācu valodā iz�nāk varen saskanīgi: �Neue Waffe und alle Affe�).

Citi izrunāja �os vārdus ar draudiem. �Redzēsim,� viņi it kā teica, �redzēsim, kungi, kas paliks pāri no Londonas un Parīzes! Redzēsim, kas būs Maskavas vietā! Zaļgana ūdens pan�ka ar vardēm.�

Bija arī tre�ā grupa � panikas taisītāji. Viņi izrunāja �os vārdus �uksto�ā balsī, ba�īgi sejā lūkodamies: viņi no visa baidījās.

Ceturtā grupa savilka noslēpumainu seju: �Es, pro�tams, nezinu, kāds ir jauņais ierocis, bet nesen dzirdēju kādu sarunu bumbu patvertnē, � runāja ļoti labi infor�mēts cilvēks, ļoti labi informēts! Tas esot �ausmīgi,

�ausmīgi! Nabaga mātes, nabaga bērniņi!� Piektā kate�gorija tūdaļ sacēla brēku: �Kad jel, mīļie kungi, kad īsti!? Kamēr jūs tur sasparosieties, � mūs izsvilinās kā blaktis!�

�Jaunais ierocis noteikti parādīsies,� viņiem atbildēja sestā kategorija, un tie bija vistrulākie, bet toties vis�sīkstākie � impērijas balsts! Un jaunais ierocis patie��ām parādījās, tas bija gan lieljaudas tanks �Tīģeris�, gan tanks ar ārkārtējām manevrē�anas spējām �Pan�tera�, gan �tanku dūre�. Visām �īm �dūrēm�, �Pante�rām� un �Tīģeriem� vajadzēja izbeigt karu vēl �ajā sezonā, ta�u tas vilkās, vilkās un vilkās un arvien mazāk palika zemes, kur atkāpties. Bet tad parādījās kārtē�jais � katru nedēļu publicējamais Gebelsa raksts, un visi saprata, ka jaunais ierocis tikai vēl top, ka par to vēl spriedelē. Bet, ka beigas vairs nav tālu, to noģida visi. Drausmīgi bija sīkumi, kas apliecināja beigu tu�vumu. Piemēram, veikalos parādījās stirnu un me�a cūku gaļa � uz kilograma talona divi kilogrami. Sla�veno �Madonnu� savīstīja un rūpīgi iesaiņoja, piemi�nekļus ienagloja kastēs, noslēpa pagrabos vai apraka. Aizliedza staigāt pa ielām pēc pulksten desmitiem. Sā�kās slepeni �uksti par spiegiem. Apkārtējos me�os esot nomesti para�utisti. Un notika, piemēram, pat �āds ga�dījums: kafejnīcā �Loreleja� k^ds virsnieks publikas acu priek�ā no�āva citu � piecēlās no galdiņa, piegāja un ietrieca lodi pakausī pulkvedim, kas sēdēja un lasīja avīzi. Bet pēc tam izrādījās, ka darī�ana bijusi ar spie�giem � tikai nebija skaidrs, kur� no �iem diviem bijis spiegs: no�autais vai �āvējs?

Kādu dienu avīzes pavēstīja: vakar giljotinētas trīs ļoti pazīstamas dāmas � esot biju�as spiedzes. Vēlkādam izpildīts nāves sods par to, ka izplatījis ar roku rak�stītus uzsaukumus, citam � par spekulāciju ar pārtiku, bet vēl citam � par laupī�anu gai�a trauksmes laikā. Parādījās baigs vārds �defētisms� � valsts varas diskre�ditācija � un tikpat baismīgi, īsi procesi policijas tie�sās. Ar katru dienu dzīve kļuva ne tik daudz draus�mīgāka (protams, arī drausmīgāka, ta�u sāpju sajūta cilvēkos jau bija notrulināta), cik nejēdzīgāka. Un ne�bija jau arī tā, ka vācu tautai nebūtu glu�i nekādas

izejas � �āda vai tāda izeja alla� atrodama, � ta�u skaidrs bija visu cerību sabrukums. Vieniem jau bija nācies iet nāvē, citus vēl gaidīja negods un posts. �ajā laikā arī Lanē kaut kur pazuda. Pēc tam es uzzināju: viņ� neesot nodevējs, okupanti viņu aizvedu�i uz Vā�ciju. Pienāca ziņa, ka Baumcenē viņ� giljotinēts. Tas pa�os pamatos visu mainīja. Pēc uzvaras, kad mūsu institūts bija no jauna uzcelts, sē�u zālē novietoja viņa portretu, izrotātu ar sēru lentām un lauriem. Drīz vien pilsētas avīzē es izlasīju nekrologu, ko bija parakstījis viss mūsu institūta zinātniskais kolektīvs: �Gājis bojā izcils zinātnieks, tīras dvēseles cilvēks, Pretestības fron�tes bezbailīgs cīnītājs.� Bet tad pēk�ņi parādījās viņ� pats, stipri nosirmojis, pazaudējis visus zobus, mazliet klibodams ar kreiso kāju � pratinā�anas laikā tā viņam esot sakropļota, � bet dzīvs un neparasti rosīgs. At�griezās, un viss viņam rokās kūsāt kūsāja. Tagad viņ� bija redzams antifa�istisks darbinieks, ievērojams zi�nātnieks, municipālās padomes goda priek�sēdētājs, viens no progresistu partijas sekretāriem. Un kādas ru�nas viņ� sacīja pie kritu�o cīnītāju kapiem! Kādās sa�pulcēs uzstājās! Ar kādiem darbiniekiem apskāvās un kādās pozās fotografējās! �Nē, vecie ozoli vēl dzīvi,� runāja klausītāji, izklīzdami pēc viņa runām. Bet man viņ� bija tas pats vecais tēva draugs, kuram klēpī es esot rotaļājies.

Aizritēja gadi. Nomira māte. Es pabeidzu juridisko fakultāti un kādu gadu noklaiņoju bez darba, jo tajā laikā ne tādi vien juristi kā es nodarbojās ar korektūru lasī�anu. Un tad palīdzēja viņ�, Lanē, kas bija pilnīgi aizgājis no zinātniskā darba un kļuvis par redaktoru kādā no mūsu departamenta vislielākajām avīzēm. Viņ� atbrauca� pie manis mājās, noskūpstīja, iesēdināja auto�mobilī un aizveda sev līdz uz redakciju. Tur mēs sākām strādāt. Līdz karam tā bija viduvēja avīzīte: �etras lap�puses darbdienās, se�as � svētdienās, � viņa laikā tā palielinājās līdz divpadsmit un astoņpadsmit lappu�sēm. Sāka iznākt ilustrēts pielikums �Pasaule nedēļas septiņās dienās�, parādījās pazīstamu autoru raksti. Un kā mēs strādājām �ajā atjaunotajā avīzē, kādas runas sacījām, cik daudz mums bija spara, cik daudz mīlestī�

bas pret dzīvi, nesaudzības pret tās ienaidniekiem! Kā mēs tolaik atmaskojām �urku alās paslēpu�os nodevē�jus, cik pērkonīgās balsīs saucām pēc nāves soda! Osvencimas un Trembļinkas bendēm mēs pieprasījām karātavu cilpu. Tas bija lielo prāvu, brāļu kapu atrak�a�nas un svinīgo apbedī�anas ceremoniju sēru laiks, die�nas, kad atklāja pieminekļus Nezināmajiem kareivjiem. Zobenu zālē tās bija zvēresta, gai�as ticības un nākotnes cerību dienas. Un �efs man tad �ķita esam atriebes ģē�nijs, kur� soda cilvēcības un laimes vārdā. Arī viņ� ta�u bija lūkojies nāvei acīs un rāpojis pa Baumcenas ce�menta klonu, arī viņam uzvilkts trako krekls un sa��ņaugts tik cie�i, ka brak�ķēju�as ribas. Mani ieprieci�nāja apziņa, ka tagad viņ� stingri sē� savā redaktora krēslā un visi pērkoni un zibeņi sakoncentrēti viņa mīkstajos, strupajos pirkstos. ,

Tā pagāja gadi. Tad pienāca lūzums, tik spēj� un krass, ka es ilgi nevarēju apjēgt: kas gan īsti noticis? Viss, kas �ķita iedibināts mū�u mū�os, atkal kļuva tik�pat neskaidrs kā pirms desmit gadiem. Labais un ļau�nais, kas pirmajos pēckara gados izveidojās par neap�strīdamiem, skaidriem, redzamiem un taustāmiem jēdzie�niem, pēk�ņi atkal it kā apsūbēja, pagaisa un galu galā apmainījās ar vietām. Un nebija vairs iespējams izprast, kur draugs un kur ienaidnieks, un kāda rīcība godāja�māka � tvarstīt no tiesas paslēpu�os nacistus vai arī atbrīvot tos, kas savā laikā bija gaidīju�i karātavu valgu.

Lūk, reportā�as fragments, ko es uzrakstīju tūlīt pēc tam, kad tika attaisnots viens no galvenajiem apsūdzē�tajiem kara noziedznieku prāvā:

�Tiesas zāle � gara, �etrstūraina telpa bez logiem, bet simtu mākslīgo sauļu mirdzums to padara neizturami �ilbino�u un svelmīgu. Uz rīta pusi tajā pasludināja spriedumu.

Trīsdesmit cilvēkiem piesprieda nāvi, desmit � ieslo�dzījumu cietumā uz da�ādiem termiņiem, bet vienam ..,

Divi kareivji piegāja pie apsūdzēto sola. No pa�a sola gala piecēlās mazs cilvēciņ� gariem matiem, gandrīz pundurītis.

Viņ� palūkojas apkārt, spēra vienu soli, tad otru un gar sienu devās, uz izeju � jo tālāk, jo ātrāk un dro�āk.

Viņ� bija ģērbies militārā svārkā ar noārdītām pie�durkņu uz�uvēm, kājās � tiesas zālei pavisam nepie�mēroti, moderni dzelteni puszābaki.

Pundurītis aizgāja līdz pagriezienam un pēk�ņi ap�stājās.

Viņ� pamanīja, ka kustība zālē mitējusies.

Visi, kas atradās durvju tuvumā, pat komandantūras nodaļās kareivji, nolūkojās uz viņu stingā klusumā.

Tā cirkā lūkojas uz akrobātu, kas soļo pa stiepli zem pa�a kupola: vai tie�ām viņ� noturēsies? Pundurītis, acīm redzot, izbijās. Tas bija varbīit tikai acumirklīgs sastin�gums. Tūlīt viņ� atguvās � pagriezās un devās atpakaļ uz apsūdzēto sola: viņ� bija uz tā sēdējis apmēram pus�gadu un tagad tikai tur jutās dro�ībā.

Aizgājis līdz tam, viņ� apsēdās un pavērsās uz loga pusi, lai no durvīm būtu redzama tikai viņa sakumpusī mugura. Pie viņa pienāca aizstāvis un komandants un kaut ko sacīja, norādīdami uz apsprie�u istabu � tur laikam bija rezerves izeja.

Pundurītis ilgi klusēja, tad asi un īsi pamāja ar galvu, pilnīgi novērsās no viņiem, pēc tam pēk�ņi pietrūkās un ātri aizsteidzās uz durvju pusi.

Viņ� tagad gāja cauri visai zālei, neko neredzēdams un ceļa nemeklēdams, un varēja manīt, cik ļoti viņam jāapvaldās, lai nesāktu skriet. Cilvēki stāvēja viņam ceļā, to skatieni viņu it kā atmeta atpakaļ. Pundurītis neizturēja �ā neredzamā aizsprosta, apstājās un me�o�nīgām acīm blenza pūlī. Viņ� sastapa nekustīgas sejas un stingas acis, ta�u, būdams drosmīgs cilvēks, nolēma iet līdz. galam. Pundurītis iegāja pūlī, un �eit ap viņu pēk�ņi izveidojās tuk�ums. Cilvēki pa�ķīrās klusēdami un salti, it kā bīdamies ar rokām pieskarties viņa ro�kām, sejai vai uzvalkam.

Tad es piecēlos un teicu apsūdzības lieciniekam, kas sēdēja turpat tuvumā:

�iIesim.

Ta�u liecinieks man neatbildēja un turpinaja lūkoties nopakaļ pundurītim.

� Ko jūs viņu vērojat? Kas viņā interesants? �es atkārtoju jau uzstājīgāk.

Un, vēl aizvien lūkodamies uz pundurīti, kur� tagad, galvu plecos greizi ierāvis, gandrīz paniski skrēja uz durvīm, liecinieks man mierīgi atbildēja:

��� Tas, ka viņ� attaisnots!�

Ar to viss sākās. Pēc tam atbrīvoja arī tos, kas agrāk bija notiesāti lielākās vai mazākās prāvās, viņi sāka iz�nirt mūsu vidū cie�os militāros ģērbos ar kara gadu or�deņiem un nozīmēm. Līdzās ar ūdeņra�a bumbas un atomnāves cildinājumiem parādījās ņirdzīgi aicinājumi būt �ēlsirdīgiem. �Aizmirsīsim visu, kas bijis!� avīzes klaigāja. Tad pa ielām sāka mar�ēt kareivji, kareivji un atkal kareivji, vispirms mūsējie, pēc tam varen rosīgie amerikāņi. Pilsētās notika aptum�o�anas mēģinājumi.. Pasaules ra�o�anas spēkus neizlietoja sagrauto galvas�pilsētu un lauku ciematu atjauno�anai, bet gan nāves līdzekļu izgatavo�anai visos iespējamos veidos. Nāve bija bumbās, gāzēs, kas smar�oja pēc orhidejām, pū�dera kārbiņām līdzīgās perlamutra dozītēs, duļķainās, brūnganās mēģenēs, kur neskaidri, klusu un draudīgi pulsēja dzīva plazma. Tā bija patie�ām baismīga nāves rūpniecība, un drīzumā visa nācija un katrs tās darba cilvēks jau strādāja nevis sava bērna dzīvības vārdā, ne savai ģimenei un pats sev, bet gan vienīgi Nezināmā kareivja nāvei. Un, lūk, lajā gadā, kad cilvēkiem, vis�maz to vairumam, beidzot iekala galvā, ka visdro�ākais un nesatricināmākais miera garants ir � kar�, kā suņu sēnes mēslainē, sāka augt sensacionālas neiedomājamu slepkavību prāvas, mazgadīgi bandīti, skolēni ar dun��iem, meitenes, kas pagrimumā meklēja prieku, spiegi un nodevēji, beidzot baumas, ka visapkārt uzglūn tau�tas ienaidnieki un to skaitā varbūt arī jūsu sieva vai draugi � cilvēki, kas katru dienu sē�as ar mums pie viena galda. Vienu otru apcietināja, tiesāja un notiesāja, līdz pēdējam vienkār�odami tiesas procedūru, bez pie�rādījumiem un bez lieciniekiem, faktiski bez jebkādas liesas, dibinoties vienīgi uz kaut kādiem ārkārtējiem likumiem par valsts aizsardzību. Cilvēkiem izpildīja nā�ves sodu, bet es vēlāk �ķiroju lasīLāju vēstules un publicēj u rakstus par vai pret viņu sodī�anu.

Lai gan es biju jurists, ta�u neko nespēju saprasī �ajā valpurģu naktī, un tāpēc klusēdams pievērsu ska�tienus krēslam, kurā sēdēja mans �efs � mūsu avīzes saprāts un sirdsapziņa. Arī viņ� līdz �ai dienai bija cietis klusu, bet tagad, lūk, pēk�ņi bija sācis runāt.

letrink�ķējās tālrunis. Kad es paņēmu klausuli, tūlīt sapratu, kas runā. Arī zvanītājs mani pazina.

� Vai tas esat jūs, Hans? � viņ� jautāja.

Atbildēju, ka jā, es.

� Sveicināti, dārgais! Redziet � pēc tik daudz ga�diem es tūlīt pazinu jūsu balsi! Ziniet, es briesmīgi nopriecājos, kad saņēmu jūsu vēstuli. Bet kā jūs uz�zinājāt, ka atrodos �eit?

Es paskaidroju, ka vietējā avīzē lasīju par viņa iera��anos, bet dzīves vietu uzzināju adre�u galdā.

������� Ak tā? � viņ� vada otrā galā pavīpsnāja. � Tā�tad jūs saņemat gan mūsu avīzi? Es arī alla� lasu jūsu rakstus un gribēju pat aizsūtīt vēstuli, ta�u nezināju, vai tas jums būs patīkami. � Viņ� atkal iesmējās.

��� Labi, par to vēlāk . .. Jūs rakstāt, ka sastap�anās pastā jūs loti pārsteigusi? Bet vai jūs zināt, ka �is tips savā dzimtenē tagad ieņem visai redzamu posteni?

�� Tie�ām! � es iesaucos. � Nē, tas man nav zināms.

������� Nu, protams, oficiāla posteņa viņam nav, tik tālu viņi nav aizgāju�i� vēl kaunas, bet viņa sabiedriskā karjera ir spo�a! Viņ� jau ir kara veterānu fonda priek��sēdētāja vietnieks un biju�o kara gūstekņu biedrības prezidija loceklis.

��� Vai tad viņ� bijis gūstā? � es nobrīnījos.

Bijis, kā jau visi viņam līdzīgie. Divi dienas pirms

kapitulācijas padevies angļiem. Ja tas viss jūs interesē un jums nav baiļu, atnāciet pie manis. Mēs vācam da�ā�dus materiālus, kas atliecas uz mūsu biju�ajiem drāugiem. Varbūt kādreiz noderēs nākamajām prāvām. _

��� Un pat ļoti drīzā laikā noderēs, � es atbildēju.

��� Tā ilgāk turpināties nevar.

Viņ� kaut ko neskaidri norūca.

������� Jā, pēc vēstules es nopratu, ka jūs_ ta domājat. Satikāt Gardneru un negribējāt ticēt savām acīm. Pa�

�

saucāt policistu, bet tad noskaidrojās, ka esat sastapis pilnīgi lojālu, likuma aizsargātu pilsoni, kur� jebkuru brīdi var iesūdzēt jūs tiesā par personības aizskārumu. Tāpēc ari ser�ants izbijās. Bet, kad es ierodos uz.Pretes�tības kustības veterānu un cīnītāju sanāksmēm, nemaz neesmu dro�s, ka �is pats ser�ants Jaus man tur uzturē�ties līdz sanāksmes beigām. � Viņ� mirkli klusēja, kaut ko pārdomādams. � Vai jūs pa�reiz esat brīvs?

Es atbildēju, ķa pie manis ir ciemiņ�, turklāt, vai nav jau pārāk vēls?

�� Nē, nemaz nav vēls, � viņ� atbildēja. � Atbrau�ciet, kad būsiet brīvi.

Es noliku klausuli un sacīju Lanē: �Atvainojiet, bet man �odien bija tik neticama sastap�anās, ka �� � ar nolūku es nebeidzu. Ve�uks uzmeta man īsu mirkli � saruna pa telefonu viņu bija ļoti satraukusi un darījusi piesardzīgu, � paņēma no trauciņa divus cukura grau�dus, uzmanīgi ielika tos tasītē un, ar karotīti maisī�dams, ievaicājās:

��� Un kāda īsti? � bet pirksti viņam jau drebēja.

��� Jā, saprotiet� � un visu izstāstīju.

Es neskatījos uz viņu, bet karotīte drebēja ar katru mirkli stiprāk. Tad viņ� nolika tasīti uz galda un iejau�tājās � protams, tikai tāpēc vien, lai vispār ko jautātu:

��� Bet vai tas patiesi bija vii^�? Vai jūs nekļūdījāties?

Es pat neatbildēju uz �o no�ēlojamo jautājumu, tikai

pasmīnēju. Tad viņ� tikpat piesardzīgi pacēla karotīti un ielika to tasē, bet, kolīdz tā ie�ķindējās, ar riebumu nometa atkal uz galda.

��� Velns viņu zina, ko �ie idioti dara! � ve�uks iz�saucās izjusti un spēcīgi. � Un kāpēc? Ko viņi, nelgas tādi, kaitina? Tautu, vai? Tautu nedrīkst tā kaitināt! �ēl�sirdība, protams, paliek �ēlsirdība, bez tās neiztiksim, bet� Un, jūs sakāt, pilnīgi vesels?

Kā ābolltis sārts.

� Un priecīgs prāts � *

es nodeklamēju. � Un stāsta, ka viņu esot atbrīvoju�i sabiedriskā miera dēļ. Bet jums, kā redzu, no tā nemaz

* Dzejas rindas �aja grāmatā atdzejojusi Vizma Bel�evica

nav mierīgāks prāts un man tāpat. Kas tad �ie �ēlsirdīgie tiesne�i īsti ir? Vai jūs par to esat padomājis?

��� Nejēgas viņi ir, � ve�uks nikni attrauca, � ne�jēgas, un tas viss! Ko tur vēl domāt?

��� Ak, �ef, bet arī nejēgām tāpat negribas mirt kā mums abiem, � es pasmaidīju. � Un gļēvuļi tikpat maz vēlas karu kā drosmīgie. Tātad ne jau tas ir svarīgi.

� Nu, bet kas tad? � Lanē bezcerīgi nopūtās un pēk��ņi pielēca kājās. � Hans, jūs atkal plivināties pa aug�stajām sfērām. Pie velna viņus visus! Ticiet, ka �ā nelie�a parādī�anās man ir tikpat nepatīkama kā jums, tikai, lūdzu, nemeklējiet �ajā lietā � kā tagad labprāt mēdz sacīt � kara un slepenu intrigu spēkus.

��� Kāpēc slepenu? � es iejautājos. � Kā tie var būt slepeni, ja �

��� Ja mēs ik dienas lasām avīzes un pa�i izdodam vienu, visskaļāko, � Lanē pasmaidīja. � Mīļais draugs Hans, mana vecum vecā drauga jaunais dēls! Ja mēs iz�rakstītu uz papīra visu to godājamo cilvēku vārdus, kurus ik dienas viena vai otra avīze dēvē par kara kūrējiem, tad nepaliks neviena kaut cik kārtīgāka cilvēka, kas nebūtu pakarams, vismaz spiego�anas pēc. Mēs, pro�tams, darām savu darbu � neļaujam cilvēkiem nomieri�nāties, � un tā pati par sevi ir liela lieta. Ta�u, dārgais, pravie�u mūsu vidū nav un nebūs: neviens svētais vēl nav strādājis par reportieri.

��� Bet jūs ta�u kādreiz bijāt visīstākais pravietis, dārgo �ef, � es sacīju.

Lanē atmeta ar roku.

��� Atradis pravieti! Esmu vecs grēku pagale, mans bērns, � viņ� iesmējās. � Vecs grēku pagale, kas sen vairs netic labajam, ta�u cen�as pēc labā. Bet kur tas atrodams un kāds izskatās, neviens pasaulē lāgā nezin. Nelietīgais rāpulis tomēr Ievai nebija samelojis, sacī�dams, ka vienīgi debesu tēvam pilnīgi zināms, kas labs un kas ļauns.

Viņ� pilnīgi nomierinājās, paņēma tasīti un sāka dzert maziem, vienmērīgiem malkiem. Vecuma dienās viņ� runāja tāpat kā rakstīja � gari, izplūdu�i un svinīgi. (Starp citu, es iekavās piebildī�u: mes visi, kad mums

nav ko sacīt, sākam ar Ādamu un Ievu, ar nebeidzamo pasaciņu par labo un ļauno.)

��� Un tomēr jūs kādreiz bijāt visīstākais pravietis, � es ietiepīgi atkārtoju. � Tas bija pa�ā okupācijas sā�kumā. Jūs ar Ganku toreiz sēdējāt ēdamistabā, runa bija par pirmajiem pakārtajiem. Kad tēvs sāka ilgi, daiļru�nīgi un cēli � bet jūs ta�u zināt, viņ� prata būf daiļ�runīgs, � spriedelēt par jauniem antropoidiem, kas iedro�ināju�ies, i� paklausieties, cik lepni: �iedro�inā�ju�ies!� � pacelt roku pret cilvēku, atcerieties, ko jūs viņam atbildējāt?

Lanē mirkli padomāja un sacīja:

��� Iedomājieties � nē, neatceros. Ta�u dro�i vien kaut ko tādu, kas jums uz ilgiem gadiem iespiedies at�miņā.

��� Pat uz visu mū�u. Jūs tēvam atbildējāt apmēram tā: �Profesor, laiks atmest runas un nicino�os vārdus. Vārdi paliek vārdi, tas viss ir ļoti skaisti un pareizi, bet, ja pēk�ņi atvērtos durvis, istabā ienāktu visīstākais pitekantrops un pieprasītu savu galvaskausu, kas gla�bājas pie jums seifā, ko jūs tad darītu?�

Lanē klusēdams lūkojās manī, un viņa seja pauda vis�da�ādākās izjūtas: tajā bija gan neskaidras bailes no atmiņām, gan aizkustinājums, atceroties laiku, kad viņ� bija piecpadsmit gadu jaunāk.^, gan raizes un �aubas. Pēk�ņi viņ� pielēca kājās.

� Jā, Hans, es visu tagad atceros, bet tas, kas sekoja maniem vārdiem, bija tīra nejau�ība! � viņ� iesaucās, acīm redzot, patie�ām pēk�ņi visu atcerēdamies.

� Bet tālāk jūs sacījāt, � es metodiski turpināju: � �Un, raugi, pērtiķis ierodas pēc sava galvaskausa, bet trīs inteliģenti sē� un idiotiski tērzē par �illeru un Gēti � lai velns parautu, � tā jūs sacījāt, � �o drebulīgo inteliģenta dvēselīti ar tās gļēvo �aulu!� Bet diem��ēl neviens no zālē sēdo�ajiem inteliģentiem toreiz jums nepaklausīja, un jūs zināt, ar ko tas viss beidzās. Bet es, redziet, visu pēdējo gadu domāju: pietiek! Vai tad �ī pasaule, ko mēs ar jums veidojam, maz ir mūsu nelaiķu vērta?

Kamēr es runāju, Lanē sēdēja, �ūpodams galvu ma�nas runas taktī, un acis viņam bija klusas un mierīgas.

Tikai dzirdot vārdus �pasaule, ko mēs veidojam�, viņ� mazliet saviebās, ta�u viņam vairs nebija ne spēka, ne vēlē�anās izrādīt sa�utumu.

��� Vai jūs, Hans, esat padomājis, ko sakāt? � viņ� iesaucās gļēvā īgnumā. � �Pasaule, ko mēs veidojam.� Tā ta�u ir tā pati pasaule, kurā jūs, taisnīgais soģis, dzīvojat, neaizmirstiet to, lūdzu.

��� Dzīvoju kopā ar Gardneru! � es viņam atgādi�nāju. � Ar mana tēva bendi, kas tagad brīni�ķīgā kārtā atbrīvots no ieslodzījuma. Tagad viņ� turpina to pa�u darbu, kura dēļ pirms piecpadsmit gadiem nogalināja manu tēvu! Kā tas drīkst notikt? Kāpēc? Gardners ta�u nav mainījies, viņ� pats man atzinās. Tātad ne tikai viņ� mums kļuvis nepiecie�ams, bet arī mēs esam kļuvu�i par piemērotiem partneriem viņam. Kā labā tad mēs radām savu pasauli? Kam tā vajadzīga? Kas tajā dzīvos?

Lanē klusēja.

��� Nē, �ef, es runāju nopietni, vai nu es esmu jucis prātā, noņemdamies ar �īm nepieredzētajām slepkavī�bām, vai arī pasaule kļuvusi traka? Tre�ās iespējas nav.

Pēk�ņi viņ� man atbildēja ļoti vienkār�i un sirsnīgi:

��� �Ja tas, Hans, ir ārprāts, tad lajā ir sistēma.� Dro�i vien tēvs atbildētu jums ar �iem �ekspīra vārdiem, ja viņ� dzirdētu mūsu sarunu. Jums ir taisnība, jūsu tē�vam patika būt daiļrunīgam.

������� Un tas viņu iedzina nāvē, � es skumji pasmaidīju.

��� Kad es rakstī�u atmiņas par viņa dzīves pēdējo gadu, es sāk�u �ādiem vārdiem: �Manam tēvam patika lietot daiļrunīgus izteicienus.� � Es uz mirkli apklusu un palūkojos uz �efu. � Vai es tās varē�u veltīt jums?

Pēk�ņi viņ� ievaicājās:

��� Hans, vai jūs varat apzvērēt, ka jūsu jautājumā nule neieskanējās draudi? Vai jūs domājat, ka jums būtu iemesls man draudēt?

Es atbildēju vienkār�i un ļoti nopietni:

��� Atklāti sakot, es to vēl īsti nezinu. Viss atkarīgs no tā, kā iztulkot da�us tiesību jēdzienus. Toreiz, sa�skarsmē ar Gardneru, jūs izrādījāties piekāpīgs, tas ir tiesa. Ta�u, vispirms, kas ir piekāpība, kāda ir tās juridiskā būtība? Ja nepiecie�amība aizsargāties dod tiesības būt piekāpīgam, tad es ar zvērestu varu ap�

liecināt, ka tajos gados jūs �īs tiesības neesat nelietīgi izmantojis � uz spēles patie�ām bija jūsu dzīvība. Bet ir vēl otrs jautājums, pie tam daudz būtiskāks: vai jūs tagad tās neizmantojat nelietīgi, atraidīdami manu rak�stu par dzīvo Gardneru? �eit jūsu dzīvība nav apdrau�dēta, jūs esat redaktors, bet viņ� � tikai noziedznieks.

�efs pielēca no krēsla, kā atsperes sviests.

��� Kas jums teica, ka es atsakos to publicēt? Kas jums to teica? Paskat; kāds apmātenis! Goda vārds, apmātenis! Es paņēmu, lai aplūkotos, kā tas iekļaujas ievad�rakstā, bet jūs esat sagudrojis nez ko � Sūtiet rītdien to uz tipogrāfiju un nemelsiet aplamības!

Tie�i pēc trim dienām Juris Kri�evi�s man jautāja:

��� Kā jums izdevās sakūdīt ve�uku, lai viņ� piekristu tāda raksta publicē�anai? Būs ta�u velni�ķīgs tracis!

Mēs sēdējām kafejnīcā uz divpadsmitstāvu viesnīcas �Regīna� jumta pavasara novakarē � gai�ā, siltā, puķu zirnī�u un ziedu tabakas saldās smar�as" apvēdītā. Tur�pat pie mūsu galdiņa, tie�i no puķu dobes, klusām uz�alkoja neliels fontāns, pārmaiņus atvizēdams garf zilā, gan sarkanā gaismā, un ziedi dobē visu laiku sīki trī�sēja. Dziļi lejā pletās pilsēta, un pat vislielākās ugunīgi margojo�ās reklāmas � zilas, saļrkanas, dzeltenas � atra�dās zemāk par mums. Mēs bijām tik augstu, ka �urp at�plūda tikai vienmuļa, monotona naksnīgās pilsētas du�noņa.

Kri�evi�s pavīpsnāja un sacīja:

��� Ziniet, būtu prātīgāk, ja jūs pēc tāda raksta ne�nāktu �eit � tik lielā augstumā.

Pēc toņa es nevarēju uzminēt, vai viņ� joko vai runā nopietni, un atbildēju:

��� Es vēl neslimoju ar vajā�anas māniju.

Viņ� domīgi noliecās pāri balustrādei, palūkojās le�jup un, galvu pacēlis/mierīgi sacīja:

��� Vēl viens �āds raksts vai arī tikai viena ceturtdaļa �āda raksta � un jums vajadzēs saslimt ar vajā�anas māniju. Starp citu, jūs arī tagad iedzīvosieties nepatik��anās. �efs jūs neaizsargās. � Viņ� runāja pavisam mie�rīgi, nopietni, un es sapratu, ka viņam zināms kas glu�i

konkrēts, ta�u es neapjautājos, kas īsti. Bet viņ� tūlīt sāka runāt par ko citu � par �efu.

��� Jūsu �efs, visumā ņemot, ir pozitīvs spēks, � Kri�evi�s domīgi turpināja. � Par to nav nekādu �aubu. Ta�u tagad cerēt uz viņu būtu vienkār�i muļķīgi. Vis�drīzāk, jūsu raksts � pēdējā lāse viņa cie�anu biķerī.

��� Dro�i vien, � es atbildēju.

��� Arī jūs tā domājat? Bet tad, redziet, rodas jautā�jums: cik tālu viņ� var aiziet centienos mazināt vainu savu saimnieku acīs, jo �ā raksta pēc viņi var prasīt ļoti daudz. Iespējams pat, ka viņi tī�ām gaidīju�i tam�līdzīgu demar�u un tagad priecājas, ka var uzstādīt ve��ukam ultimātu � tas būtu pilnīgi viņu garā!

Viņ� runāja domīgi, klusā balsī, lūkodamies nevis uz mani, bet uz pilsētu, kas atblāzmoja tālu apak�ā. Tās bija balsī izsacītas pārdomas.

��� Pārāk tālu viņ� neies, � es atbildēju. � Sakiet, ko gribat, bet viņ� ta�u ir godīgs cilvēks.

It kā nedzirdēdams manus vārdus, Kri�evi�s izņēma naudu, nolika to zem �ķīvja un piecēlās.

��� Iesim, � viņ� sacīja. � Es izvairos no pārāk vēlī�nām pastaigām.

Pēc tam mēs ļoti ilgi gājām pa mazām, �aurām un līkumotām ieliņām un tērzējām par �o un to, par dok�toru Ganku, par Martu (�Vislieliskākā sieviete, kādu vien esmu pazinis!� � Kri�evi�s iesaucās), tad parunā�jāmies par to, ko es iesāk�u, aizgājis no redakcijas, un atkal par manu rakstu. Un tikai tad, kad mēs jau sā�kām atvadīties, spiezdams man roku, viņ� pēk�ņi iemi�nējās:

��� Hans, iegaumējiet tikai vienu: nelie�i nekad neko nedara pa�i, tādam nolūkam viņiem ir godīgi cilvēki, kuriem pietiek ie�ukstēt tikai vienu vārdiņu, � un pāris trīs stundu laikā viss tiek izdarīts, kā pienākas.

Mans raksts patie�ām izraisīja jezgu. Kad es pār�braucu no apelācijas tiesas, visiem līdzstrādniekiem uz galda bija �odienas numurs, un viņi lasīja tie�i manu ievadrakstu. Iegājis ma�īnrakstī�anas birojā, es pama�nīju, cik da�ādi uz mani nolūkojas gan lieliskās jaun�

kundzītes, gan �aklās vecenītes � cita ar smaidu, cita ar ziņkāri, viena otra pat ar zināmām izbailēm. Bet tad pēk�ņi pie manis ieskrēja kaimiņu nodaļas redaktors un iesaucās^

��� Eh, vecīt, pamatīgus piparus tu viņiem uzbēri! Bet vai tu esi nodro�inājis sev aizmuguri? Vai tev patie�ām ir �ā izbiju�ā redaktora vēstule? . . . Nu, tad sadod vi�ņiem! Tad viss ir pareizāk par pareizu! Saturies, vecīt!

Pēc tam sāka zvanīt lasītāji. Zvanīja augu dienu. Viens otrs bija samulsis: vai es neko neesot piegudrojis? Kāds apvaicājās: �Un uzvārdi patie�ām ir īsti?� Vēl cits pavēstīja, ka viņ� zinot glu�i tādu pa�u gadījumu. Piemēram, viņiem kaimiņu namā, 20. dzīvoklī. .. Un, izklāstījis visu par savu kaimiņu, apjautājās, vai es nevarētu par to uzrakstīt tādu pa�u rakstu, materiālu viņ� do�ot visdro�āko un vajadzības gadījumā varot uzrādīt pat divas liecinieces. Bija arī �āda saruna: kāds, pēc balss sprie�ot, ļoti nikns, aizkaitināts cilvēks lūdza paaicināt pie aparāta raksta autoru, bet, kad es pienācu, jautāja:

�� Vai tas esat tie�i jūs, Mezonjē kungs, nevis nodaļas sekretārs?

Atbildēju, ka jā, tas esmu tie�i es.

�� Un jūs patie�ām sarakstījāt �īs riebeklības? � ru�nātājs apvaicājās tādā sa�utumā, ka es pat pasmaidīju.

��� Bet kas jūs interesē? � es iejautājos.

�� Kā zeme neatveras un jūs neaprij, lūk, kas mani interesē! � viņ� tā ierēcās, ka membrāna pat ietirk�ķējās. � Uz ko jūs kūdāt? Uz slepkavībām, vai? �Ienaidnieks pastaigājas mūsu vidū� � kas tas tāds par saukli? Gardneru atbrīvoja slimības pēc. Bet, ja cilvēks ir slims, tad, vienalga, kas viņ� tāds būtu, tas nav ienaidnieks, turpretim mans ienaidnieks ir tas, kur� musina nolin�ot slimnieku. Vai jūs, godājamais, atkal alkstat karātavu? Pārāk maz jums to bijis nacistu laikā?

�� Pagaidiet, pagaidiet, � mazliet apmulsis, es ieru�nājos, � bet kas jūs tāds esat?

� Kāda tev daļa, kas es tāds esmu? � viņ� bļāva tāl�ruņa klausulē. � Kristietis es esmu, lūk, kas, godāja�mais Mezonjē kungs!

��� Es ceru, ka jūs glu�i tāpat, atbilsto�i kristietības normām, okupācijas gados zvanījāt arī nacistiem? � es apjautājos. � Piemēram, vai jūs tikāt zvanījis tās avī�zes redaktoram, kura dēļ jūs tā uztraucaties, tolaik, kad viņ� publicēja savus ievadrakstus?

��� Jā, es zvanīju! � tālruņa klausule ierēcās. � Bet kāda tev, nelieti, daļa, kam esmu zvanījis un kam ne? Tas uz tevi neattiecas. Bet es zvanu tev un saku, ka tu esi neģēlis un kūdītājs! � un viņ� ar blīk�ķi nometa klausuli.

Pēc tam atkal kāds piezvanīja un klusā balsī paziņoja:

��� Atvainojiet, Mezonjē kungs, es bie�i redzu jūs pastaigājamies pa pilsētu. �odien man ļoti gribējās pieiet un paspiest jums roku � kā no sevis, tā arī no biedriem, � bet jums vienmēr tāds izklaidīgs izskats �

Es jautāju:

��� Vai runa ir par �odienas rakstu?

Viņ� atbildēja:

Protams.

Es jautāju:

��� Un kādas ir jūsu domas? Vai pareizi esmu izvirzī�jis jautājumu?

��� Nu, � viņ� atbildēja, un es sajutu, ka runātājs smaida, � pareizi, � tas ir par maz sacīts.

Tad piezvanīja no mūsu avīzes ekspedīcijas un pa�teica, ka pēc policijas rīkojuma avīzes numurs visā pilsētā konfiscēts, tikai avī�u pārdevējiem nekas vairs neesot pāri palicis, atsevi�ķus numurus uz ielām pār�dodot par divkār�u cenu. Vakarā es sastapos ar Kri�evi�u.

Bet nākamās dienas rītā mani izsauca �efs.

Kad iegāju kabinetā, �efs sarunājās ar divi apmeklē�tājiem. Es viņus varu sīki aprakstīt, jo abus tūlīt ielā�goju, un pie tam uz visu mū�u. Viens bija liela auguma, kalsns, ar dzeltenu, it kā apputēju�u seju, garām, taisnām rievām ap muti un degunu, sirmiem matiem, kuros dī�vainā kārtā jaucās pilnīgi melnas un pilnīgi baltas �ķip�snas. Viņ� sēdēja iesāņus pie galda, un es tūlīt uzmi�nēju, kas viņ� tāds ir. Otrs apmeklētājs, arī liela auguma, bet jauns, ar vareniem, apaļiem pleciem un tik�pat apaļīgu pakausi sēdēja ar muguru pret mani un pat

nepagriezās, kad es iegāju, toties �efs tūlīt pielēca kā�jās, un seja viņam iemirdzējās. Pēc pārmērīgā rosīguma, pēc izdabīgā un mīlīgā smaidiņa, kas bija veltīts tikai man, es nojautu, ka runa bijusi par manu rakstu. �ie abi trenkāju�i viņu kā zaķi, un viņ� tagad slēpās aiz smaida, kā aiz krūmiem.

��� Nu, redziet, � �efs ierunājās, rokas berzēdams un it kā priecādamies, � redziet, �eit ir arī pats autors, kas ar savu rakstu sacēlis tādu brēku. Bet �eit, � viņ� pievērsās man, � ir �urnālists, kura vēstuli jūs esat citējis. Viņ� vēlas ar jums aprunāties, lai iesniegtu vir�kni jaunu apsvērumu un jaunu datu. Viņ� jāuzklausa, Hans.

��� Un tāpat mums jāuzklausa jūs, � ierunājās jau�nākais vīrietis, pagriezdams uz manu pusi rūpīgi koptu, platu un pilnīgu, jau mazliet uzburbu�u seju. � Sveici�nāti, Mezonjē kungs. Es esmu advokāts, kas pārstāv Gardnera kunga intereses, diem�ēl viņ� tikai vakar uz�deva man parunāties ar jums. Ja atļausiet, es gribētu tūlīt sākt.

��� Klausos, kungi, � es atbildēju. � Ko jūs vēlaties?

�efs piecēlās no galda, savāca kaut kādus papīrus,

salika aktu vākos un, tos kā vairogu turēdams, ātri un juceklīgi nobēra:

��� Es tagadiņ ie�u, kungi. Gqbām visvisādu darī�anu! Mēs ar jums, Hans, vēlāk aprunāsimies. Uz redzē�a�nos!� Un, ļoti noraizējies, izsteidzās no kabineta.

��� Lielisks ve�ukiņ�, jūsu �efs, � sapņaini noteica fa�istu avīzes redaktors, nolūkodamies uz durvīm.

��� Gai�s un skaidrs prāts, un tas pēc visa, ko viņ� pār�cietis ,..

Es neatbildēju. Iestājās neērts klusuma bridis.

�' Tātad ko jūs vēlaties, kungi? � es atkārtoju, ap�sēzdamies aiz galda �efa vietā.

Lūkodamies man cie�i acīs, advokāts laipni un nekau�nīgi atbildēja:

��� Vispirms jūs draudzīgi brīdināt, Mezonjē kungs: jūs esat izdarījis nopietnu kļūdu, kuras sekas vairs nav novēr�amas.

�� Un kādu? � es apjautājos tikpat laipni un nekau�nīgi. � Vai es kaut ko būtu samelojis, piemēram,

f

sajaucis faktus, nomelnojis kādu? Varbūt jūsu godāja�mais klients patiesībā nekad nav strādājis gestapo, tāpat kā jūs, godājamais kolēģa, neskadneesat izdevis nacistu avīzi, un es vienkār�i esmu jūs sajaucis ar citu cilvēku, kuram tāds pats uzvārds?

��� Starp citu, � fa�istu lapas redaktors pēk�ņi at�guvās, � jūs citējat rakstu, kura autors it kā esot es. Ceru, ka atļausiet man ar to iepazīties pilnībā.

��� Protams, � es mundri atbildēju. � Kad beigsim sarunu, es jums izsnieg�u fotokopiju. Vai tas ir viss, kas jūs interesē?

O, nē, ne tuvu viss! � redaktors pasmaidīja.

� Cik man zināms, raksts, ko jūs esat citējis, nekad un nekur nav publicēts?

Tagad es iesmējos un sacīju:

��� Glu�i pareizi, nekad un nekur! Bet, kad es jums �odien izsnieg�u fotokopiju, jūs redzēsiet, ka ma�īnrak�sta tekstā ir daudz sīku labojumu, kas izdarīti ar jūsu roku. Ņemiet vērā, ka �is dokuments atrodas manās rokās jau ļoti ilgi � vismaz trīspadsmit gadu. Kad �efs vēl strādāja institūtā, viņ� personīgi to nodeva manai mātei, un raksts visu laiku glabājās mātes dokumentos. Citētās rindiņas, kā jūs noteikti atcerēsieties, � ir no jūsu vēstules redakcijai, tā rakstīta institūta līdzstrād�nieku grupas vārdā, kuri atsakās no mana tēva un no�soda visu viņa darbību.

Iestājās klusuma brīdis. Redaktors vēl aizvien smai�dīja, ta�u ar katru mirkli viņa smaids vērtās domīgāks, nespodrāks, tad viņ� kļuva pavisam nopietns. Es noteikti biju izsitis viņam no rokām ļoti spēcīgu argumentu.

��� Tātad es jums bū�u ļoti pateicīgs par fotoko�piju, � viņ� beidzot ierunājās un viegli paklanījās.

��� Bet, atgrie�oties pie jūsu raksta, man jāpiebilst, ka jūs pavisam nelikumīgi esat lietu iztēloju�i tā, it kā tiktu citēts kāda publicēta apcerējuma teksts.

��� Eh, sīkumi! Atļaujiet, lūdzu, labāk man, � advo�kāts īgni atvairījās no redaktora. � Publicēts, nepubli�cēts � ne jau tas galu galā ir svarīgi! Tāds raksts pa�stāv � tas ir galvenais, jdms nevajadzēja atstāt kompromilējo�us dokumentus! Ta�u, Mezonjē kungs, jūsu

rakstā ietverts tie�s un ļoti aktīvs aicinājums nogalināt manu klientu, un tas jau ir pavisam nepieļaujami.

Es sēdēju un klusēdams lūkojos viņa tuklajā, mazliet uzburbu�ajā sejā, kas man daļēji atgādināja Oskara Vailda vaibstus, un mierīgajās acīs, kuras liecināja par viltīgu, ta�u ne sevi�ķi gudru cilvēku. Bet viņ� turpi�nāja:

��� Kā, piemēram, lai saprot �ādas rindas: �Un �eit rodas cits ne mazāk svarīgs jautājums. Valsts, vadīda�mās no saviem, visai īpatnējiem apsvērumiem, atsakās sodīt slepkavu. Bet kas notiks, ja no nevarīgās Temidas rokām izkritu�o zobenu satvers upura brālis, tēvs, dēls vai arī pats upuris, kas, pateicoties neaptveramai laimei, palicis dzīvs? Ar vārdu sakot, kas jādara justīcijai, ja upuris izpildīs sodu savam bendem? Un vai tas galu galā nenovedīs pie bībeles asinsatriebības atdzim�a�nas, pie pazīstamā principa �aci pret aci, zobu pret zobu�, kas valsts lomu noved līdz nullei? Un ko iesākt ar atriebēju? Slepkavības dēļ pakārt viņu? Bet tas ta�u nozīmē, ka mēs līdz galam novedīsim tikai to, ko ne�paguva izdarīt mūsu kopējie ienaidnieki. Iesēdināt cie�tumā? Bet ir ta�u jau sēdināti! Un visbīstamākais. Ja arī iesēdinās un tiesās, vai varam būt pārliecināti, ka cijvēku, kas nogalinājis pats savu slepkavu, piesēdētāji tomēr neattaisnos? Un, ja tā notiks, vai līdz ar to nebiis radīts tie�i tas precedents, kas atkal atjaunos na�a, re�volvera un asinsatriebes tiesības? Kā lai aizmirstam tālāk, ka valstij, kura realizē lielo principu �man pieder atrieb�ana, un es atmaksā�u�, tikpat maz tiesību izrādīt patvarīgu un noziedzīgu �ēlsirdību slepkavam, kā ne�vainīgu cilvēku sodīt par slepkavību.� Pietiekami skaidri, vai ne? Un, lūk, ar �īm rindām, � advokāts ar saliektu pirkstu uzsita pa avīzi, � tikai ar �o viemi vietu pilnīgi pietiek, lai ierosinātu pret jums tiesas vajā��anu par kūdī�anu uz slepkavību. Jūs esat jurists un jums jāzina, ko tas nozīmē.

Viņ� apklusa, gaidīdams manu atbildi. Bet es arī klu�sēju. Man bija glu�i skaidrs, ka viss, ko saka �is nelietis, ir ļoti saprātīgi. Taisnība, ierosināt lietu pret mani ta�gad diezgan grūti. Tādas prāvas un sodi iespējami tikai pēc mēģinājuma nogalināt. Bet vai nav absolūti skaidrs,

ka to lieliski apzinās ari mani pretinieki? Tātad viņi būs spēru�i visus soļus, lai apdraudējums vismaz izskata pēc būtu reāls. Protams, viņam uzbruks piemērotā brīdī un ar pienācīgiem rezultātiem. Nelietis iemantos da�us punus uz pieres vai zilumus, noziedznieku aizturēs uz�brukuma vietā. Jā, visticamākais, ka viņ� nemaz nemē�ģinās bēgt, un jau pirmajās nopratinā�anas reizēs noskaidrosies, ka uz noziegumu viņu paskubinājis pazīs�tama �urnālista (tiek minēts mans vārds) raksts, un, lūk, dunēdams sāk griezties un rauj mani sev līdz smagais, nejēdzīgais justīcijas rats. Tas viss man bija pilnīgi sa�protams, un es pat pēc pieredzes zināju, kā tas notiek.

�� Redziet, kungi, � es sacīju, � man viss ir skaidrs, izņemot vienu: ko jūs īsti no manis gribat?

Man acīs skatīdamies, advokāts atbildēja:

� Mūsu noteikumi būs diezgan bargi, Mezonjē kungs. Mēs lūgsim jūs pārtraukt graujo�u darbību, tas ir, � viņ� izlaboja, � graujo�u, protams, tikai tajā daļā, kas virzīta uz savstarpēja naida kurinā�anu. Visumā jums taisnība, bet jūs esat aizgājis pārāk tālu. Jums dari�ana jau ar diviem cietu�ajiem. Viens no tiem atnāca man līdzi, un viņam gods ar jums sarunāties. Otrs, kura pārstāvis es esmu, būtu varējis atnākt vakar, bet �odien viņ� vairs neatnāks.

Advokāts runāja draudzīgi, klusā balsī, visu laiku man acīs lūkodamies. No viņa smagnējā skatiena un laipnī�bas man kļuva tik nepatīkami, ka es rupji iejautājos:

� Vai tad Gardners pa �īm dienām kļuvis tāds gļē�vulis?

�� Gļēvulis? � advokāts atkārtoja ar labi nospēlētu izbrīnu. � Nē, protams. Bet viņ� vispār mitējies būt cilvēks. Pagāju�o nakti viņ� ārpus pilsētas nogalināts.

Jāatzīstas, ka trieciens bija meistarīgi sagatavots un tikpat meistarīgi tika izdarīts. Aiz pārsteiguma tikko neiekliedzos. Es acumirklī atskārtu, kas nenovēr�ami sagaida mani, �efu un vispār avīzi. Tālāk runāt nebija nozīmes. Es kaut kā aprāvu sarunas noslēgumu un gan�drīz skrie�us izmetos no kabineta. Kriminālās nodaļas reportieris pēc stundas pastāstīja sīkākas ziņas, Gar-

dnera līķis bija atrasts nelielā me�iņā, pareizāk sakot, ārpilsētas parkā, vienā no vecajām, pamestajām gatvēm. Viņ� gulējis norā ar seju uz zemes, bet pāri visai se�jai � no vienas auss līdz otrai stiepusies rēta, ļoti smalka, gar malām aprepusi ar sarecēju�ām, kā darva samelnēju�ām asinīm. Nogalinātā drēbes, jo sevi�ķi �a�kete bijusi saņurcīta, sadriskāta un samīdīta, un vispār iespaids bijis tāds, it kā Gardners būtu pakļuvis zem ma�īnas un minūtes piecas vilkts pa ceļu. Un tomēr skaidri bija tikai divi apstākļi. Pirmais: nāve iestājusies no mīkstās smadzeņu vielas sa�ķaidī�anas ar kādu trulu rīku, iespējams ar cirvja pietu, un tas noticis pirms stundām desmit. Un otrs: līķis pārnests no citas vietas, to stiepis viens cilvēks, sākumā uz rokām, bet pēc tam vilk�us pa zemi. Slepkavības iemeslus vakara avīzes ne�minēja, lai gan noziegumu dēvēja par noslēpumainu, raksturīgu un pat nozīmīgu.

No rīta man piezvanīja �efs un nikni noprasīja:

��� Hans, es jums neko nevaicāju, ta�u ceru, ka jūs neesat tāds nelga, lai pats līstu policijā pēc informācijas?

Atbildēju, ka po�os tie�i uz turieni.

��� Tādā gadījumā es jūs ļoti palūg�u, � �efs satraukti noteica, � nekādā gadījumā nekur nebāzties. Pietiek jau ar to, kas līdz �im noticis.

��� Un kas tad tāds noticis^ � es iejautājos.

Viņ� pikti nokrek�ķējās.

��� Taisni tas, ko mums vēl �odien vajadzēs noskaidrot tie�i uz pa�u ādas. Bez pla�iem paskaidrojumiem tagad nekādā ziņā vaļā netiksim. Kūdī�ana presē uz slepka�vību � vai zināt, ko tas tagadējos laikos nozīmē?

��� Jā, bet kas tad ir kūdījis? � es iejautājos.

��� Mēs ta�u, mēs abi! � viņ� iebrēcās klausulē.

Jūs un es, vecais nelga. Bet atbildēt mums vajadzēs

abiem, un diem�ēl, �ķiet, pat vienādā mērā.

Un viņ� nometa klausuli.

Bet, lūk, ko es uzzināju policijas prezidijā.

Slepkavība neap�aubāmi bija ar nepārprotami poli�tisku raksturu. Nauda un visas vērtslietas � pulkstenis un aproce �r nebija aizskarti. Slepkavības dienā, vēl pirms līķa atra�anas, policijas prezidija prezidentam bija piesūtīts avīzes izgriezums ar manu rakstu. Uz tā

malām ar lieliem sarkaniem burtiem bijis rakstīts: �No�ziegums un sods�. Pasta spiedogu apskate atklājusi, ka vēstule iemesta tajā rajonā, kur atrodas Komunistu par�tijas komiteja. Tālāk nāca (es citēju policijas paziņo�jumu presei), tā sakot, principiālā daļa. Ņemot to visu vērā, pats par sevi izvirzījās jautājums: kā novērtēt raksta autora rīcību? Skaidrs: pat nemaz neskarot jau�tājumu par rakstā izklāstīto faktu pareizību, tas ir, par apmelo�anu, jāsecina, ka visai Mezonjē kunga sprie�dumu gaitai ir neiecietīgs raksturs un tā pilnīgi spēj iz�raisīt ekscesus, līdzīgus notiku�ajam. Skaidrs tāpat tās, ka autoram, ja arī viņ� tie�i nebūtu uzkūdījis, vajadzēja paredzēt sava raksta reālās sekas, jo vairāk tāpēc, ka viņ� pats ir pietiekami pieredzējis jurists. Tādā kārtā, raksta publicē�ana var tikt kvalificēta kā pilnīgi apzi�nāta noziedzīga rīcība, kas virzīta pret autoram nepatī�kamu personu dzīvību un veselību, bet tas savukārt atbilst tādiem un tādiem sodu likuma pantiem.

�o paziņojumu da�iem �urnālistiem prezidenta kabi�netā vispirms sniedza mutes vārdiem, bet pēc tam pub�licēja kā oficiālu dokumentu. Tas beidzās �ādiem vār�diem: �Tādā kārtā noticis noziegums, kas sācies pirms trim dienām avīzes redakcijā un pēc tam pilnīgi noslē�dzies ārpilsētā. Protams, nav pamata domāt, ka abas personas � �urnālists un slepkava � būtu rīkoju�ies saziņā. Tāpat vienāda nav viņu atbildības pakāpe. To�mēr neap�aubāmi pastāv pamats Mezonjē kunga sauk�a�nai pie kriminālatbildības. Ta�u pagaidām neko vairāk sacīt nevaram, jo �is jautājums skar nevis policijas, bet prokuratūras kompetences. Ar �o lietu iepazīstas valsts apsūdzības orgāni, un apsvērumi �eit var būt visda��ādākie.�

Ko tas nozīmēja, es pilnīgi uzzināju pēc divi dienām, kad Juris Kri�evi�s piezvanīja man pa tālruni.

Viņ� sacīja, ka tūlīt atnāk�ot, tikai lai neviena pie ma�nis nebūtu. Pēc viņa toņa es sapratu, ka visam �im ga�dījumam viņ� pie�ķir ārkārtēju nozīmi. Tā tas patiesībā arī bija.

�� Nu, � viņ� teica, ienākdams istabā un atpogādams mēteli, � �oreiz, �ķiet, ar savu rakstī�anu būsiet iekū�lies tintē. Ko saka jūsu �efs?

Es pavīpsnāju. Mans �efs nebija teicis neko, tikai pūta un grozīja galvu. Pat zvanīt viņ� bija mitējies.

�� Dro�i vien zvana un apvaicājas par veselību? � Kri�evi�s jautāja. � Ko? Pat nezvana? Bet vai jūs esat mēģinājis viņam piezvanīt? Arī ne? Kāpēc?� Pareizi gan! Tagad visprātīgākais � abiem klusēt un gaidīt, kā tas viss beigsies.

��� Bet pēc jūsu domām � kā būs? � es iejautājos.

Viņ� neko neatbildēja, tikai paraustīja plecus.

�ajās divi dienās es pārdzīvoju ļoti daudz. _

Negaiss savilkās ap mani baismā secībā. Arēji manā

apkaimē nekas it kā nebija mainījies. Tāpat kā agrāk, es gāju uz redakciju, kārtīgi atbildēju uz lasītāju vēstu�lēm, pieņēmu apmeklētājus, parakstīju salik�anai sa�vas nodaļas materiālus. Tāpat kā agrāk, pie manis gan ar vaimanām, gan lamām, gan valdzino�iem smaidiņiem nāca (vai arī ielauzās) mani parastie apmeklētāji � presē it kā nevainīgi apmeloti bandīti, savās labākajās jūtās apvainoti vīri, jaunavas ar aizlauztām sirdīm, kriminālprāvās pārlieku veiksmīgi advokāti. Nekad ne�viens neieminējās par manu rakstu, lai gan, protams, visi zināja par to. Bet tas bija saprotams: cilvēkam, kas ieradies tieslietu nodaļā, pa�am zeme deg zem kājām. Kāda viņam daļa gar citu likstām un nāvi?! Arī zvani pa tālruni bija gandrīz mitēju�ies. Toties pa redakcijas kabinetiem klīda neskaidras baumas. Es ilgi nevarēju uztvert to būtību, bet kādreiz pie manis kabinetā ienāca starptautiskās nodaļas redaktors, vēl jauns, ta�u jau daudz piedzīvojis cilvēks. Desmit gadu laikā viņ� ar ko�respondenta apliecību bij a piedalīj ies trīs karos � divos mazos un vienā globālajā, � un tāpēc viņam bija pla�a pazī�anās karavīru aprindās. Viņ� ienāca jau pēc darba beigām, aizvēra durvis un, pienākdams pie pa�a galda (es laboju novilkumus), sacīja:

�� Ziniet, ap �ā Gardnera noslepkavo�anu sacelta vel�ni�ķīga jezga.

�� Jā? � es atvaicāju.

��� Jā, jā! Izrādās, ka �o nelieti paredzēju�i iecelt augstā militārā postenī kādā koordinācijas komitejā, bi�ju�as jau izdarītas visas vajadzīgās aptaujas, saņemtas atbildes � un tie�i tad kā zibens spēriens nācis jūsu

raksts. Saprotiet, kā situācija tūlīt saasinājusies, sācies uztraukums un skraidelē�ana?

Viņ� runāja, nepārprotamā kārtā kaut ko noklusē�dams un izsacīdams kaut kādus mājienus, ta�u es ne�varēju uztvert, kurp tie tēmēti.

��� Ak tā? � es sacīju, uz viņu lūkodamies.

Viņ� man uzsmaidīja, ta�u novērsa acis.

� Protams, ja iecel�ana jau būtu notikusi un publi�cēta, kāds būtu iedzīvojies lielās nepatik�anās. Jūs mi�nat ap simt liecinieku � tātad fakti, ko jūs paziņojat, absolūti nav nekāds noslēpums, tie tik lielā mērā vis�pār zināmi, ka neviena no ieinteresētajām personām, izlasījusi jūsu rakstu, pēc nelie�a iecel�anas nebūtu va�rējusi sacīt: �Bet es ta�u to nezināju, Mezonjē man at�vēra acis,� � vai arī viņu iemīļoto: �Paskat, kāds maita! Zināja tādus faktus un tomēr klusēja! Tātad viņ� gaidī�jis piemērotu brīdi, lai saceltu traci pasaules mērogā! Redziet, kāds ir preses gods! Redziet, kur tās graujo�ā loma!� Nē, visiem viss bija lieliski zināms.

Es vēroju savu sarunas biedru, bet viņ� blēdīgi smai�dīja, rādīdams, ka nesalīdzināmi vairāk noklusē nekā pasaka. Acīm redzot, man vajadzēja palūgt, ja jau viņ� sācis runāt, lai pasaka visu skaidri un gai�i, bet es biju tik noguris, man tādā mērā viss bija apnicis un uz visu gribējās uzspļaut, ka es tikai ievaicājos:

��� Tātad iznāk, ka Gardnera nāve nākusi par labu viņa labvēļiem?

��� O! � viņ� priecīgi iesaucās. � Beidzot jūs kaut ko apjēdzāt! Jā, manu dārgo Hans, ir, acīm redzot, tādi laimes lutekļi, kuriem viss pasaulē palīdz � nauda, cil�vēki un pat negadījumi. Kādam �oreiz atkal veicies. Ta, redziet, patiesībā būtu kvalificējams tas, kas pirms ne�dēļas noticis ārpilsētas me�iņā.

Ar to mūsu saruna beidzās. Bet nākamajā rītā es saņēmu pavēsti ar zelta ģerboni uz Bristoles kartona � aicinājumu vienos dienā ierasties karaliskā prokurora kancelejā. Pēc parastās aicinājuma formulas bija rak�stīts: �Sakarā ar vācu Eiropas okupācijas armijas biju�ā virsnieka pulkve�a Johana Gardnera noslepkavo�anu.� Es nenocietos, ierados agrāk par nozīmēto laiku un par sodu savai steigai pieņemamā istabā sastapos ar fa�istu

lapas redaktoru. Viņ� sēdēja pie galda ar muguru pret mani, steig�us kaut ko atzīmēdams bloknotā, un, kad es griezos pie viņā ar jautājumu, kad sākas pieņem�ana, viņ� pavērās maņī un pasmaidīja.

��� Tūlīt, tūlīt jūs pieņems, Mezonjē kungs, � viņ� labvēlīgi paskaidroja, � jūs un arr mani. Sekretārs tikko jūs ieraudzīja pa logu un aizgāja paziņot priek��niekam. O, �eit visi jūs pazīst!

Es arvien iekuļos kādā ķēpā! Bet atkāpties jau bija par vēlu � es ta�u pats biju viņu uzrunājis, � un tā�pēc apjautājos:

�� Un jūs kādā lietā?

Viņ� bezcerīgi atmeta ar roku.

��� Tajā pa�ā. Tikai kāds man sakars ar Gardneru? � viņ� viegli papleta delnas. � Par to jāpateicas jums! Jūs ta�u mani � un es nesacī�u, ka visai izdevīgi � iz�vietojāt vienās kvadrātiekavās ar viņu. Es gan to uz�tvēru tā: publicista paņēmiens � un nekas vairāk. Bet �eit, redzams, skatās citādi, � kā jau prokuratūrā!

Atvērās smagās, ar melnu ādu popētās durvis, un sek�retārs aicināja mani pie viņa augstības.

Kolīdz es parādījos uz sliek�ņa, prokurors pieklājīgi piecēlās no galda un panācās man pretim ar izstieptu roku. Mēs bijām seni paziņas. Abi nēsājām uz svārku at�loka svarus un pūci � augstākās juridiskās skolas em�blēmu (viņ� to bija beidzis desmit gadu agrāk par mani), abi gandrīz vai divi reizes nedēļā vairākas stundas pa�vadījām klubā pie viena �aha galdiņa, un tāpēc viņ�, kā labs paziņa, kuram tagad ar mani jārunā karaliskā prokurora kabinetā kā prokuroram, jutās apmulsis un neērti. Kādu brīdi mēs patērzējām � piķis viņu zina par ko � par �ahu, par veselību, �ķiet, gandrīz arī vai par laika apstākļiem. Bet tad viņ� kļuva nopietns.

��� Un tagad, dārgais draugs, � viņ� sacīja, nosēdi�nādams mani pie sekretāra mazā galdiņa, bet pats at�laizdamies atzveltnī, � ķersimies mūsu nelaimīgajam vērsim pie ragiem. Darī�anas ir darī�anas, un likums, lai gan bargs, tomēr likums. Man ar jums jāaprunājas par ļoti nepatīkamu lietu, lai gan, godīgi sakot, vainīgi neesam ne jūs, ne es, bet gan tie idioti, kas pirms desmit

gadiem nelieti neuzvilka pie staba. Ta�u fakts paliek fakts, Gardneru nepakāra �etrdesmit piektajā gadā, bet viņ� tika nogalināts tre�ajā dienā pēc jūsu raksta parā�dī�anās. Un tas groza visu pa�os pamatos. Tie�i tāpēc man jārunā ar jums kā karaliskajam prokuroram, un nekas tur nav grozāms. Pazīdami mani, jūs uzminēsiet, kurā pusē manas simpātijas, un tāpēc arī sapratīsiet, cik sare�ģīts ir mans stāvoklis. Smēķējiet, lūdzu, �is uzraksts domāts tikai manam sekretāram.

��� Mans stāvoklis vēl sare�ģītāks, � es pasmīnēju, ņemdams no viņa etvijas cigareti. � Man jāpierāda jums, augstākajam valsts likuma sargam, aksioma, kas zināma katram skolas zēnam: �pēc tā� vēl nenozīmē �tāpēc�. Gardners patie�ām nogalināts pēc mana raksta, bet tas arī ir viss, ko jūs varat pierādīt. Cēlonisku saikni jūs �eit neatradīsiet.

��� Es zināju, ka jūs man atbildēsiet tie�i tā, � pro�kurors pasmaidīja un, paņēmis sev cigareti, aizdarīja etviju. � Patie�ām: kā lai pierāda, ka Gardners noga�lināts pēc jūsu uzkūdījuma? Protams, ja jautājumu iz�virza �ādi, tad jūs man, kā prokuroram, esat pilnīgi ne�aizsniedzams. Nepalīdzēs pat anonīmās vēstules, kas katru dienu pienāk policijas prezidijā vai prokuratūrā. Lai gan man jums jāpasaka, ka esmu saņēmis pat tādu, kurā melns uz balta bija rakstīts: �Gardneru nogalināju es, biju�ais Pretestības frontes cīnītājs, pēc tam, kad no Mezonjē vēstules uzzināju, ko �is nelietis pastrādājis. Tajā laikā, kad mēs, patrioti, cīnījāmies pagrīdē, �is rie�beklis . . .� Un tā tālāk, uz desmit lappusēm. Bet ir ta�u skaidrs, ka līdzīgu vēstuli var uzrakstīt katrs jūsu ne�labvēlis speciāli tādā nolūkā, lai nosēdinātu jūs uz apsū�dzēto sola. Nē, visa nelaime, mans draugs, tajā apstāklī, ka jūsu raksts o� pēc slepkavības. Tas ir noziedzīgs pats par sevi. Tie�i tikai no �ā viedokļa karaliskā prokuratūra vērtē jūsu lietu. Tikai no �ā. Un ne no kā cita. Jūs zināt, kā mūsu likums definē uzkūdī�anu? � un viņ� nodekla�mēja:.� �Aicinājums presē vai uzsaukumos, kas pavai�roti ar tipogrāfijās, stiklografijas vai jebkuriem citiem līdzekļiem, pastrādāt teroristiskus aktus pret personām, kuras nozieguma izdarī�anas brīdī neieņem valsts, poli-, tiskus vai sabiedriskus amatus.� Sankcija � līdz gadam

vienatnes ieslodzījuma . .. Gads viennīcā! Tas, redziet, ir viss, kas jums draud.

Viņ� runāja, ļoti piemīlīgi un rāmi man acīs lūkoda�mies. Ta�u es skaidri redzēju, cik nopietns tas viss, ko viņ� vēr� pret mani, un cik maz es tagad varu cerēt uz kaut kādu taisnību. Uz mirkli man pat kļuva baigi. Lai ko es arī sacītu, par ko lai arī kliegtu, ta�u sienu, ko viņ� izvirzīja pret mani, vairs nevarēja iedragāt, ne ar dūri, ne ar laūzni. Un tomēr, paklausīdams tikai in�stinktam, kas liek atvairīties pēk�ņa uzbrukuma gadī�jumā, es iebildu:

��� Bet, ja nogalinātais, kā-jūs sakāt, ir nelietis, kas pelnījis cilpu, un rakstā izklāstītie fakti atbilst patiesī�bai, kur tad ir mana vaina?

Viņ� paraustīja plecus un nomierino�i pasmaidīja.

��� Atkārtoju: kūdī�ana ar preses palīdzību, un ne�kas vairā'k. Jūs sakāt, ka visi fakti jūsu rakstā esot pa�reizi. Ta�u, dārgais kolēģi, vispirms, likums neielai�as cietu�ā personības vērtējumā, bet, otrkārt, faktus var da�ādi izklāstīt � noziedzīgā gadījumā tādējādi, lai bei�gās noteikti izrietētu secinājums: �sit!� vai, vēl ļaunāk, �nosit!�. Ja mēs konstatējam �ādu raksta autora nolūku vai arī �āda veida faktu izklāstu, mums jāierosina jau�tājums par kūdī�anu, pat neskarot apstākli, kas ir uz�brukuma objekts un cik lielā riiērā viņ� to pelnījis. �o�reiz mums ir tie�i �āds gadījums. � Viņ� uz mirkli ap�klusa un tad pēk�ņi ievaicājās: � Vai jums, kolēģi, ir skaidrs, cik strikti mēs norobe�ojam jautājumu par jūsu atbildību?

Es papletu rokas.

��� Bet es ta�u neesmu teicis ne �sit�, ne arī �nosit�.

Prokurors ko noburk�ķēja un val�ķīgi padraudēja man

ar pirkstu.

��� Kolēģi, kolēģi, mēs ta�u abi esam juristi, un abi visu saprotam! Svarīgs ir nevis frāzes gramatiskais, bet gan tiesiskais aspekts. Jā, nekur jūs burtiski neesat rakstīju�i �nosit�. Bet kāda tam nozīme? Aicinājums pa�liek aicinājums. Tie�i tas ir svarīgi! Turklāt, runājot zem �etrām acīm, slepkavība ta�u notikusi, un, ja arī mēs piemiedzam acis nacista līķa priek�ā, tad tas nenozīmē, ka mēs viņu neredzam.

Es klusēju.

� Vārdu sakot, pa�reiz esmu atdevis jūsu rakstu at�sauksmei un konsultācijai. Tikko tajā būs konstatēti kū�dī�anas momenti, tas ir, aicinājums nogalināt cilvēku, kas atrodas valsts aizsardzībā, mēs pret jums ierosinā�sim formālu kriminālu vajā�anu un nodosim jūs tiesai. Bet, kāds būs spriedums, to noteiks zvērināto piesēdē�tāju sirdsapziņa. Tā ir, tā sakot, lietas viena puse. Bet ir arī vēl otra. � Viņ� paņēma no galda kādus vākus un nolika tos sev priek�ā. � Starp citu, varbūt tā ir ari jūsu laime. Tas atkarīgs no tā, kā mēs tūlīt vienosimies. Runa ir par otro, jūsu �atmaskoto� �urnālistu, kura rakstu jūs esat citējis tik saasināti, ar izsaukuma zīmēm un iekavām vidū, ta�u, piedodiet, ne vienmēr glu�i lo�jāli un vietā.

��� Jā, viņ�, starp citu, kopā ar mani bija uzgaidā�majā istabā, � es atgādināju. � Bet kāpēc nevietā un nelojāli?

��� Vispirms jau tāpēc, ka jūs, piedodiet par iztei�cienu, jaucat kārtis! � prokurors mierīgi iesaucās.

�� Jūs sakāt �raksts�, bet citējat vēstuli, lai ari kolek�tīvu, ta�u tomēr tikai vēstuli � pilnīgi privātu un nekur nepublicētu dokumentu.

��� Bet vai jūs zināt, kas tā bija par vēstuli? � es jautāju.

��� O, neraizējieties, jūsu fotokopija atrodas pie ma�nis, � prokurors nozīmīgi pasmaidīja un uzsita ar pirk�stiem pa aktu vākiem. � Lūk, tā ir �eit! Dokuments, protams, ir ļoti nekrietns, bet es atkal runāju ne par tā morālo, bet formālo vērtējumu un, piedodiet, par glu�i neapstrīdamo tiesību pārkāpumu, ko jūs tik neapdomāti esat izdarījis. Nosaukdami vēstuli par rakstu un nodo�dami atklātībai to, kam ir pilnīgi privāts raksturs, jūs izdarāt noziegumu. Likums atkal nav jūsu pusē. Tāpēc, ka cietu�ais griezās pie manis ar sūdzību�

Beidzot es vairs neizturēju un rupji un tie�i noprasīju:

��� Un tie�i pie jums? Pie pa�a karaliskā prokurora? �is fa�ists? Ar sūdzību par to, ka viņ� presē apvainots? Par ko jūsu augstība galu galā mani uzskata?

Es domāju, ka arī prokurors man uzkliegs, ta�u viņ� smaidīja arvien laipnāk un laipnāk.

��� Taisni tas man arī jānoskaidro, dārgais Mezonjē kungs, � viņ� atbildēja ļoti labsirdīgi un pat familiāri. � Tie�i tas man jānoskaidro, par ko jūs uzskatīt. Da�i saka: �Uzskatiet viņu par komunistu.� Bet es atbildu: �Man nav nekāda pamata to darīt, turklāt viņ� nepavi�sam neatstāj tādu iespaidu.� Citi saka: �Uzskatiet viņu par godīgu �urnālistu.� � �Bet kas tad īsti ir �godīgs �ur�nālists�?� � es viņiem jautāju. �Kādā ziņā viņ� ir go�dīgs? Kam viņ� kalpo? Viņa raksti, kopumā ņemot, ir noteikta uzbrukuma sistēma, kas vērsta pret mūsu pa�saules pamatvērtībām. Starp citu,� � viņ� sāka skaitīt uz pirkstiem, � �pret sadraudzību ar mūsu lielo draugu � vispirms, pret mūsu mazās nācijas tiesībām būt augstsirdīgai un piedevīgai, otrkārt, pret mūsu pēc�kara politikas pamatiem, tre�kārt, pret mūsu satversmes pamatiem, ceturtkārt, pret atsevi�ķu privātpersonu dzī�vību, kas iesaistīti Eiropas dro�ības aizsardzībā, piekt�kārt!� Vai pietiks? Redziet, kas iznāk, � un viņ� man parādīja sa�ņaugtu dūri.

�� �ādas runas, jūsu augstība, es jau reiz esmu dzir�dējis no kāda skaļruņa, � es teicu, � tikai man nebija zināms diktora uzvārds.

Es domāju, ka vismaz tagad prokurors saniknosies, bet viņ� tikai piecēlās, pienāca klāt un apskāva manus plecus.

��� Dārgais Mezonjē kungs, es ta�u neesmu diktors, � viņ� jokodamies iebilda, � vai, pareizāk sakot, esmu gan diktors, ta�u nekādā ziņā ne teksta autors. Nelaime tā, ka jūs, mans dārgais, godīgais, bet diem�ēl nepiesar�dzīgais draugs, neņemat vērā da�us ārkārtīgi svarīgus momentus pa�reizējā pasaules situācijā, kā arī spēku reālo izvietojumu. No tā arī nāk visas jūsu likstas. To�mēr pamēģināsim kaut ko darīt to novēr�anai.

Viņ� piegāja pie galda, paņēma tālruņa klausuli un pavēlēja sekretāram ieaicināt no uzgaidāmās istabas re�daktoru.

Fa�ists ienāca un apsēdās uz otra krēsla, sāņus no ka�raliskā prokurora, tā ka tagad es sēdēju iepretim viņiem abiem, it kā uz apsūdzēto sola.

�� Redziet, � prokurors sacīja, � tagad mēs visi esam kopā un izbeigsim �o lietu. Es nezinu visā zemē neviena cilvēka, kas �ēlotu �o nelieti. Viņ� savu tiesu jau sa�ņēmis, bet mēs .. *

Man ļoti grūti pilnībā izsacīt sajūtu, ko manī izraisīja �ī saruna, tā bija kas līdzīgs stingam un mēmam, pat vienkār�i trulam izbrīnam vai apstulbumam no visa tā, kas notiek. Es nekliedzu, neprotestēju, neizsacīju savu sa�utumu, es pat neko nevaicāju. Pavisam skaidrā un noteiktā gaismā es vienkār�i ieraudzīju to, ko nebiju iedro�inājies pat noģist, � visas �īs slepenās alas, tum�ās ejas, noziedzīgās pagrīdes slēptuves, kas savieno mūsu valsts celtnes atsevi�ķos korpusus un fasādes. Viss pēk�ņi izrādījās glu�i citāds. Tur, kur es biju redzējis politiskus ienaidniekus � tiesnesi un noziedznieku, � izrādījās slepeni, bet savstarpēji uzticīgi draugi, ko vieno kopēji noziegumi, un viņu kopējo uzdevumu gaismā prokurors pēk�ņi vairs nebija prokurors, Gardners nebija Gardners un noziedznieks nebija noziedznieks. Sīs pārmai�ņas pēk�ņums bija tik apstulbino�s, ka es nespēju to tūlīt ne pilnīgi novērtēt, ne skaidri saprast, tikai ne�skaidri nojautu, ka no �ī brī�a viss, kas manī bija � mana ticība cilvēkiem, mana pārliecība, mērķi, kuru labā es, taisnību sakot, gan pakūtri un gļēvi, bet toties ar pilnu ticību visu mū�u biju strādājis, uzskati, pie kuriem biju turējies, un pat mana profesija un mācību gadi, � viss pa�ķīda pie velna. Bet kā sākt no jauna, pie kā pietverties un pret ko cīnīties uz dzīvību un nāvi, es vēl nezināju. Un, kad staltais, labi koptais cilvēks raga acenēs, kur� smēķēja speciālas markas cigaretes un nevis vienkār�i uzdevās par karalisko prokuroru, bet patie�ām bija visīstākais karaliskais prokurors, man lab�sirdīgi un draudzīgi ierosināja: �Izbeigsim �o lietu miera ceļā!� � es neattapos, ko atbildēt.

Toties fa�ists ar apburo�u smaidu atbildēja manā vietā no prokurora galda otrā gala:

��� Es alla� esmu cienījis saticību un domājis, ka nav jēgas ķildoties par prieku kādam tre�ajam. Esmu ar mieru. Izbeigsim ātrāk �o pārpratumu.

��� Jo vairāk tāpēc, � prokurors ieminējās, � ka jau pēc fotokopijas redzams, ka jūsu kolēģis izdarījis

tikai dokumenta stila labojumus, protams, no�ēlojama dokumenta, ta�u . ..

��� Ne Ūkai tas, ne likai tas, � fa�ists iesaucās. � Es dokumentu ne tikai kā uzlaboju, bet faktiski padarīju to nekaitīgu, jo tajā vairs nepalika indīgo dzelk�ņu. No tāarī izriet manas pretenzijas pret jums, Mezonjē kungs. Jūs par mani rakstāt: �Sastādīja nacistisku dekla�rāciju, kura noveda manu tēvu līdz pa�nāvībai,� � bet es atbildu: nē, neko es neesmu sastādījis, glu�i otrādi, es tik lielā mērā padarīju nekaitīgu institūtā uzrakstīto deklarāciju, ka to pat nepublicēja. Tie�i tāpēc tā kā melnraksta projekts saglabājusies jūsu nelaiķa tēva pa�pīros. Ciliem vārdiem izsakoties, es nevis radīju �o riebeklību, bet gan to samīdīju. Tādi ir fakti.

��� Un �os faktus jūs, Hans, nekādā ziņā nespēsiet no�liegt, � prokurors piebilda nopietnā balsī, tik nopietnā, ka es gandrīz noticēju viņa patiesīgumam, � un tas ir vissvarīgākais �ajā lietā.

��� Vissvarīgākais ir tas, ka mans tēvs gāja nāvē pēc tam, kad bija izlasījis �o deklarāciju, � es apvaldīti atbildēju. � Un, lūk, �oreiz izteiciens �pēc tam� patie��ām nozīmē �tāpēc�. To es arī pierādu. Bet publicēt �o papīreli pēc viņa nāves jau vairs nebija nekādas no�zīmes.

Fa�ists iesaucās: �Tomēr atjaujiet paskaidrot,� � bet es triecu ar dūri pa galdu un uzkliedzu:

��� Neko es jums neatļau�u, gestapovieti tāds! Paklau�sieties, kungi, es vairs nesaprotu, kas �eit īsti notiek. Jūs, netīra un nelietīga papīreļa autors, esot mana tēva labdaris, lai gan pats viņu nogalinājāt. Turpretim es publicēju da�as rindas no �ā riebīgā izviruma, manā rī�cībā ir oriģināls, kas dod pilnvērtīgas tiesības apgalvot, ka jūs esat notverts ar visiem pierādījumiem, jums iz�sniegtā fotokopija jebkuru noliegumu padara neiespē�jamu, un tomēr � kas īsti iznāk? Paceļas ne�ēlīgi ap�vainotais taisnības princips? Kas to apvainojis? Es! Ar ko? Ar to, ka atklāju noziedznieku. Es esot slepkava un kūdītājs, bet jūs � varonis un karaliskā prokurora draugs. Un, lūk, jūs visi kopīgi, ar miru�ā Gardnera ēnu priek�galā, uzbrūkat man goda, taisnības, humānisma un, velns viņu zina, kā vēl vārdā. Vai jūs, kungi, esat

pie pilna saprāta? Tik tie�ām: �Mūsu taukajā gadsimtā tikumam jālūdz piedo�ana no netikuma par to, ka tas iedro�inājies eksistēt.�

Iestājās smags . klusuma brīdis, bet tad karaliskais prokurors noplātīja rokas un sacīja:

�� Nu, ko tur, ja tā, tad pietiks! Esam nonāku�i jau pie �ekspīra! Pat kapā neliekam viņu mierā! � Fa�ists klusēja. Prokurors pagriezās pret mani. � Ticiet, Iians, man ļoti �ēl, ka viss notiek tie�i tā, bet ko es galu galā varu darīt? � Un piecēlās.� Ardievu, kungi, � viņ� skumīgi sacīja. � Visu labu.

Un tā mēs �ķīrāmies.

.. . Lūk, par visu to es pastāstīju Jurim Kri�evi�am, atkal ar viņu satiekoties. Viņ� sēdēja un klausījās, bet tad pēk�ņi ierunājās:

��� Redzu, ka jūs nenieka neesat sapratis.

��� Baidos, ka esmu visu sapratis, � es atbildēju.

�� Baidos, ka jūs nenieka neesat sapratis, � viņ� at�cirta. � Sāksim ar izejas punktu. Pirmo reizi jūs Gardneru sastapāt pirms nedēļas. Agrāk pilsētā viņa nebija. Kāpēc viņ� bija ieradies?

Es paraustīju plecus.

��� Toreiz tas jums bija jautājums, bet jūsu kolē�ģis ta�u visu izskaidroja. Bandīts bija iecelts augstā starptautiskā postenī, viņ� atbrauca, lai stātos tajā. Paskaidro�u tuvāk. �eit atrodas apvienotās starptautiskās policijas nodaļas �tābs, kuru vajadzēja vadīt viņam, ielāgojiet �: kā politiskās kriminālpolicijas izcilam spe�ciālistam. Un tad atgadījās tas, ko viņiem būtu vajadzējis paredzēt, bet ko viņi tomēr nebija paredzēju�i. Gardneru saslapa kāds no tiem, kur� bija izbaudījis viņa labvēlību, tas ir, jūs; jūs tūlīt iekvēlojāties un izrādījāt traku rosību. Visādiem taisnīgiem un netaisnīgiem līdzekļiem jums iz�devās izvilkt kamieli caur adatas aci, tas ir, panākt, ka avīzē tiek publicēts graujo�s raksts par �ā laupītāja varoņdarbiem. Un tas konkrēti nozīmēja, ka Gardnera priek�nieki nokļuva �ausmīgā stāvoklī. Jūs no kār�u komplekta ne tikai kā izrāvāt karali, bet izjaucāt galīgi visu banku, un, ja tracis vēl būtu turpinājies, parādītos interpelācijas un tad vienam otram būtu vajadzējis

lidot no amata. Ta�u viņus vienmēr glābj nejau�ība. Gardners nejau�i iet bojā no nezināma cilvēka rokas, un viss spēji mainās. Vispirms, atkrīt runas par Gardnera pagātni, tāpat kā Gardnera labvēju meklē�ana val�dības aprindās, turklāt uzmācīgais �urnālists, tas ir, jūsu godība, ne tikai kā zaudē tiesības izvirzīt valdībai nepatī�kamus jautājumus un pieprasīt atbildi, bet, taisni ot�rādi, pats liek saukts pie atbildības, � jo vienalga, kas arī Gardneru nogalinājis (varat būt pārliecināti, ka slep�kavu, nekad neatradīs), kop� �ā brī�a vaininieks ir tie�i �is uzmācīgais un pārlieku aktīvais jauneklis, kas līdis ar stipru cīkstēties un ar bagātu tiesāties, un tāpēc ar viņu tagad var visādi izrīkoties. Ja viņ� ātri neapjēgs situāciju, viņu var iespundēt arī aiz restēm. Bet pats gal�venais � pēk�ņi radusies neierobe�ota iespēja dot trie�cienu visai zināma virziena presei. Sak, paskatieties, kurp noved tādi raksti! Sādi, tā sakot, atmaskojumi! Līdz cilvēku medībām! Līdz slepkavībām pilsētu noma�lēs! Līdz lin�a tiesai! Sapratāt? Jūs sakāt, ka prokuratūrā sastapāt olru neģēli? Tur ta�u viņa darba vieta: viņ� ir prokuratūras preses nodaļas vadītājs. Fa�istu lapas re�daktoram tas pa�laik vispiemērotākais amats pasaulē.

Viņ� runāja mierīgi, gludi, ne paceldams, ne pazemi�nādams balsi. Bet es jau sen sapratu ne tikai to, ka tas viss ir patiesība, bet arī zināju, kas �eit vainīgs.

��� Ko es lai tagad iesāku? � man izlauzās jautājums.

Viņ� piecēlās, aizpogāja mēteli, paņēma no galda plat�mali un, turēdams to izstieptā rokā, atbildēja:

��� Neko. Jānogaida. Paskatīsimies, cik tālu viņi iedro�ināsies iet.

Patiesībā nogaidīt nebijā nekādas vajadzības. Noti�kumi vēlās pār mani kā lavīna. Man loti grūti aprakstīt, kad un kā tas viss notika, jo galvā saglabājies maz skaidru atmiņu.

Pāris dienu pēc �ās sarunas es iegriezos klubā un atkal sastapos ar prokuroru. Viņ� ļoti nopriecājās. �o�reiz mēs runājām gandrīz vai vienīgi tikai par �aha spēli � pilsētā tikko bija beidzies turnīrs valsts meista�rības izcīņā, � un tikai atvadoties viņ� ieminējās:

�� Jūsu �efs bija ārkārtīgi nobijies, protams, ne jūsu, bet avīzes dēj, ta�u es apsolīju, ka avīzi mēs neaiztiksim.

Man gandrīz paspruka jautājums: �Un mani?� � ta�u es vēl laikā atguvos un tikai paspiedu viņam roku. Bija jau pilnīgi skaidrs, ka jebkuru mirkli pār manu galvu sāksies negaiss. Un tas sākās burtiski pēc da�ām mi�nūtēm.

Kad es nokāpu garderobē, pie manis pienāca viens no kluba sekretāriem un, paaicinājis mani sāņus, pus�balsī sacīja, ka mani gribot satikt kāda sieviete Suzan�nas Sabo lietā (Suzanna Sabo bija tās meitenes vārds, kura no�āva savu tēvu). Es aizmirsu pasacīt, ka meiteni, atzīstot viņu par nepieskaitāmu, tie�i no tiesas zāles nosūtīja uz morāli defektīvo slimnīcu, kur viņa atradās jau otro gadu. Sabo lieta savā laikā mani bija ļoti iein�teresējusi, un es tai veltīju veselu ciklu nelielu apcerē�jumu ar virsrakstu �Kas pazudinās vienu no �iem ma�zajiem ��. Tajā bija ietverta mana pamatdoma. Cikla teze bija: �Vainīgs nevis slepkava, bet noslepka�votais.� Jo patie�ām, noslepkavotais � meitenes tēvs � man likās daudz lielākā mērā vainīgs nekā viņa mazga�dīgā slepkava. Prāvā noskaidrojās, ar kādu rūpību un patiku vecāki savā bērnā ieaudzināja �o zvēru, kas vē�lāk viņus abus aprija. Kādas grāmatas viņi tai pirka, kā�das me�onīgas rotaļas mācīja, kādus baismīgus noti�kumus stāstīja, uz ko paskubināja un no kā sargāja. Es apsveicu attaisnojo�o spriedumu vēl tāpēc, ka � tā man �ķita � zvērinātie piesēdētāji � divi pastnieki, divi veikalnieki un viens �oferis � saprata �ās lietas apslēpto būtību, kas izrādījās nepieejama psiholoģijas un kriminālistikas profesoriem, un tie�i tāpēc, par spīti vi�ņiem, piesēdētāji slepkavu attaisnoja. Kad man ieminē�jās par apmeklētāju, kas vēloties paziņot ko jaunu �ajā lietā, es, protams, nekavējoties apjautājos:

��� Bet kur viņa ir?

�� Es aizvedu uz bibliotēku, � sekretārs ba�īgi atbil�dēja. Un tikko es gāju prom, uzsauca man: � Pagaidiet! Vai labāk nepasacīt viņai, ka �odien jūs jau esat aiz�braucis, lai rit aiziet uz redakciju.

��� Kāpēc tā? � es apstājos.

Vēl arvien ba�īgā balsī viņ� abildēja:

��� Nekā jau nav, tikai viņa tāda savāda, piedzērusies vai ari kokainiste. Jods zina, kas viņa tāda �

��� Paskatīsimies, � es uzņēmīgi atbildēju.

Tikko iegājis bibliotēkā, es viņu tūlīt pamanīju.

Viņa stāvēja pie skapja, maziņa, izdēdējusi, apsegu�sies ar kaut kādu pārklāju vai tum�u pledu. Viņas seju es neredzēju, ta�u nez kāpēc prātā ie�āvās skaudra, grie�zīga doma. �Patie�ām, varbūt labāk rīt redakcijā .. .�> Bet skaļi sacīju:1

��� Kāpēc viņ� jūs atstājis �eit? Iesim zālē.

Viņa pa�ūpoja galvu un atmeta no sejas pledu. Un es pazinu, ka tā ir Suzanna Sabo. Atzīstos, es biju tik ap�stulbis, ka nomurmināju kaut ko muļķīgu, apmēram tā: �Vai tad jūs, Suzanna, esat atbrīvota? Un vai sen jau? Es nezināju ��

��� Pirms divi dienām. Par mani galvoja kāds draugs. � Viņa paziņoja to skaidri, .cieti, aprauti, ne�kustēdamās, man tie�i acīs lūkodamās.

Es arī vēroju viņu un redzēju, ka meitene �ajos divos gados nobriedusi un kļuvusi robustāka. Toreiz viņa bija vienkār�i skuķēns, sacirtotiem matiem, izkrāsojusies, po�zējo�a un izlauzīta (piemēram, tādos brī�os, kad proku�rors uzdeva j autāj umus vai kad viņa j uta uz sevi vērstu fotoaparāta objektīvu), tikpat vienkār�a kā visas meite�nes viņas gados, kad tās piemeklējusi nediena. Reiz es redzēju, ka viņa � tas notika sē�u starpbrīdī � sēdēja pustum�ajā zālē, klusām par kaut ko sarunājās ar sargu, spēcīgu, bakurētainu puisi ar labsirdīgu, platu seju un kuplām ūsām, un domīgi sūkāja lēLu karameli raibā papīrītī. Viņai līdzās uz koka sola bija papīra turziņa. Tie�i �ajā brīdī, palūkojies uz saņurcīto papīra vīstoklīti un uz karameli tievajā roķelē, es atskārtu � ne ar prātu, bet ar visu savu būtību � skaudri, stingri un pa�visam neapstrīdami, � �ādos gadījumos mēdz sacīt � �man it kā gaisma atausa!� � ka vainīgs nav vis slep�kava, bet noslepkavotais, un raksta nosaukums �Kas pazudinās vienu no �iem mazajiem �� glu�i neviļus man ie�āvās prātā. Bet tagad es redzēju ne vairs skuķēnu un pat ne meiteni, bet pieaugu�u, izmocītu sievieti. Vi�ņai bija izģindusi, baismīgi bāla, mazliet pietūkusi seja, spilgtas, indīgas, ar sevi�ķu rūpību izzīmētas lūpas,

dziļas, melnas, ar rūsganu zilganumu apkrāsotas acis. Tās lūkojās mani no kādas neaptveramas dzelmes, un �ajā skatienā bija jau�ama tāda vientulība un nevarība, ka �ēlums un �ausmas man mirklī sa�ņaudza sirdi. Vispār �ajā tum�ajā istabā, kur dega tikai zaļās griestu spuldzes un blāvi vizmoja ozolkoka skapji, valdīja nedabīgs klu�sums un sastingums, un �ā klusuma centrs, kas it kā izstrāvoja mēmumu, bija tie�i viņa. �ādas sajūtas varā es atrados da�us mirkļus. Tad es nokratīju sastingumu un ļoti skaidri un pat paasi ievaicājos:

��� Ar ko es tagad varētu jums pakalpot? Jūsu dzīvē ta�u viss izkārtojies neiedomājami labi.

Stāvēdama vēl aizvien tikpat nekustīgi, rokas zem pleda sakrustojusi (tādas sievietes vienmēr kaut ko tēlo � vai nu Izidu, vai kādu statuju, vai arī slavenu aktrisi), monotonā un neizteiksmīgā balsī viņa ieru�nājās:

��� Man jūs �ēli � Un piebilda: � Ļoti ļoti �ēl!

Es pēk�ņi atģidos, ka runāju ar ārprātīgu, dro�i vien no dziedniecības iestādes izbēgu�u sievieti, un tāpēc atbildēju:

��� Man toreiz arī jūsu bija �ēl.

������� Ak! Tā jau pavisam cita lieta, � viņa īgni atteica.

�� Man �ēl tāpēc, ka jūs grib nogalināt.

� Kāpēc, dārgā? � es laipni iejautājos. � Ko es esmu ļauna darījis?

��� Tas nav svarīgi, � viņa pēk�ņi aprāvās, � piķis ar jums! � Un netēmēdama, nepūlēdamās trāpīt, pēk�ņi izrāva roku no pleda apak�as un divi reizes uz mani iz�āva.

Sāpes es nejutu, tikai triecienu plecā, tik skaudru, ka roka �ķita notrūkstam. Grīda zem kājām kļuva par sienu, es saļimu, aizsegdams galvu, ta�u viņa vairs ne�āva, tikai atvēzējusies iespēra ar kāju pa skapja koka durvīm tā, ka tās nodunēja un �ķindēdami izbira stikli.

��� Diezgan asiņu, diezgan slepkavību!�viņa nodek�lamēja monotonā, iemācītā un spalgā balsī, it kā skārda ruporā runādama.

Un pēk�ņi � bliuk�! bliuk�! bliuk�! � vēl trīs reizes iz�āva griestos.

Kad ieskrēja cilvēki � sekretārs, karaliskais proku�rors un vēl kāds, � viņa iz�āva sesto reizi. Vienkār�i pacēla roku viņiem pāri galvām un ielaida lodi Rodenbaha bronzas biste. Kad viņu sagrāba, savaldīja un at�bruņoja, tā nepretojās, tikai, uz grīdas gulēdama, skaļa, aizsmaku�ā un mierīgā balsī, augstu galvu izslējusi, atkārtoja:

� Diezgan asiņu! Diezgan! Diezgan, diezgan, diezgan!

Bet tālāk viss norisinājās tā, ka tūlīt kļuva skaidrs: atentāts ir tikai pēdējais, labi izdomātas un dro�i vien jau iepriek� kaut kur iestudētas lugas pēdējais cēliens. Mani aizveda uz slimnīcu, un otrā dienā ieradās proku�rora vietnieks. Viņ� izsacīja līdzjūtību, patērzēja ar mani par �o un to � mēs bijām mazliet pazīstami, � ta�u aiziedams paziņoja divus lēmumus: pirmais � es tiekot saukts pie atbildības pēc tāda un tāda sodu likuma panta, tādas un tādas piezīmes pie tā, otrais � man nosacīts dro�ības veids (paraksts par dzīves vietas neatstā�anu), ņemot vērā, ka apsūdzētais veselības stāvokļa pēc nespēj piedalīties izmeklē�anā un tiesā. Bet tālāk avīzēs parādījās informācija, ka visā pasaulē pazīstamā Suzanna Sabo, kas iedomājusies sevi par jaunu �arloti Kordē, pēc karaliskā prokurora rīkojuma ievietota at�pakaļ dziednīcā, jo jautājums par viņas nepieskaitāmību tiesas ceļā jau reiz iz�ķirts, betļ slimnieces stāvoklis kop� tā laika neesot uzlabojies. Ārsts, kas piekritis viņas iz�rakstī�anai no slimnīcas, saukts pie disciplināras atbildī�bas. Neskatoties uz to, vairums avī�u ievietoja pla�u interviju, ko viņa bija sniegusi sakarā ar mēģinājumu nogalināt �urnālistu Hansu Mezonjē. �Es ļoti no�ēloju,� viņa bija paziņojusi korespondentiem, �ka acīm redzami sadomāta iegansta dēļ mani negrib nodot tiesai. Es būtu pierādījusi, ka svarīgākais �ajā lietā nav nelaimīgā Hansa Mezonjē liktenis, ka mans �āviens un tāpat viss, kas mani paskubināja to darīt, ir vienīgais nācijas glāb��anas ceļ�.� �os vārdus avīzes iespieda lieliem burtiem zem Suzannas portreta un bibliotēkas istabas stūra foto�grāfijās, kur viņa bija �āvusi uz mani. Pēc tam parādījās policijas paziņojums, ka tiek meklēts Juris Kri�evi�s, Gardnera nogalinā�anas līdzvaininieks. Pēc tam paziņo�jums, ka viņ�, pēc kriminālizmeklē�anas nodaļas ziņām,

izbraucis uz ārzemēm un neesot aizsniedzams. Un tad sāka tark�ķēt visas labējā spārna avīzes. Par ko gan tās tikai nerakstīja! Par kriminālnoziedzniekiem, kuriem nez kāpēc atļaujot ierasties mūsu mierīgajā zemē un dienas laikā medīt tiem nepatīkamus cilvēkus, par nejēgām ministrijās, kuri to veicinot, par tā sauktās neatkarīgās preses graujo�o lomu, par uzpērkamiem skribentiem, kuri vēr�oties pret saviem ienaidniekiem ne tikai ar spalvu un sarkasmu, bet arī ar dunci; tad atkal par mani, bet nu jau tie�i, nosaucot vārdā, kā par sava di�ā tēva necienīgu dēlu, kur� par lēcu virumu pārdevis savas pirmdzimtības tiesības un sirdsapziņu. Un, beidzot, par tum�o un draudīgo Jura Kri�evi�a figūru, kas rēgojoties aiz mana� muguras. Un, nonākot līdz viņam, avīzes iz�virzīja virkni jautājumu. (O, es aiz tiem tūlīt pamanīju mana vecā paziņas � fa�istu lapeles redaktora, prokura�tūras preses nodaļas vadītāja diriģenta zizli!) �Vai noti�kums ar dārznieku Kurtu,� avīzes jautāja, �kur� bija pratis ielavīties profesora mājā, ir līdz galam noskaid�rots? Vai apstākļi, kādos mira profesors, vēl līdz �im laikam nav tīti biezā miglā? Un manuskripts? Profesora mū�a darba rezumējums, pie kura viņ� bija strādājis div�desmit gadu? Kā tas varēja pazust no nama, ko bija sagrābu�i nacisti, un nokļūt ārzemēs? Runā, ka profesors esot to novēlējis PSRS Zinātņu akadēmijai? Labi. Bet kur� ir redzējis īsto rokrakstu? Parādiet to mums, tad ticēsim, bet pagaidām mēs komunistiem jautājam: �Kā jūs pierādīsiet, ka tas nav viltojums?� Sākumā tie bija tikai retoriski jautājumi, bet tad avīzes sāka runāt citādi. �Derētu,� tās rakstīja, �par visām �īm dīvainībām nopra�tināt (ievērojiet: ne �apvaicāties�, bet tie�i �nopratināt�) nelaiķa dēlu, kur�, starp citu, pa�reiz nodots tiesai par kūdī�anu uz slepkavību. Protams, visai iespējams, ka �is izmanīgais jauneklis vai nu cietīs klusu, vai arī aiz�bildināsies, ka viņ� neko nezina un neko neatceras � viņam toreiz ta�u bijis tikai divpadsmit gadu! Bet jāsaka arī, ka viņa atbildes būs atkarīgas galvenokārt no tā, kas ar viņu runās un kā runās. Ja iztaujās prasmīgi, tad dro�i vien kaut kas būs jāatceras.� Tā rakstīja avīzes, un es pazinu manu veco draugu balsis no prokuratūras. Tās manī arī izraisīja domas uzrakstīt �īs piezīmes. Ti�

kai, prokuratūras preses biroja pārziņa un karaliskā prokurora kungi, nemaz nevajadzēs pielietot metodes, kuras jūs tik labi pazīstat no okupācijas gadiem, � es lieliski visu atceros un visu zinu � jūs to redzēsiet no mana stāsta. Tikai � es nestāstī�u jums un jūsu aizgād�ņiem � jums viss ir zināms ari bez manis. Es gribu par to pastāstīt visiem maniem tautie�iem, visiem cilvēkiem uz zemeslodes � ja viņi gribēs mani uzklausīt. Protams, ne jau visu esmu redzējis es pats, � �o un to esmu uzi zinājis no citiem, �o un to esmu izlasījis avīzēs un oficiālos dokumentos, �o un to, visbeidzot, esmu vien�kār�i piedomājis, � ta�u, �ā vai tā, stāsts par mana tēva nāvi ir baismīgs un pamāco�s, un vērts padomāt, ko mēs no tā varam izsecināt.

� Atnāca bandīts un, ilgi nedomā�dams, ņēma un nodzēsa domas uguni. Viņ� ne no kā nebaidījās, ne no laika biedriem, ne pēcnācējiem, un vienādā neprātā liesmas slāpētāju uzlika gan alsevi�ķu cilvēku dzīvei, gan to kopē�jai plūsmai. Sādu izdzimteņu veiksme � viens no baismīgākajiem vēstures no�slēpumiem; bet, ja �is noslēpums jau ielavījies pasaulē, viss eksistējo�ais, konkrētais un abstraktais, reālais un fantastiskais, � viss pakļaujas tā spaidiem.

(Sallikovs-S�edrins, �Aiz robe�ām*)

Es vēl tagad atceros, kādā veidā mūsu mājā pirmo reizi sākās runas par Kārli Voiciku.

Mans tēvs, Paleantropoloģijas un aizvēstures starp�tautiskā institūta direktors, profesors Mezonjē, labprāt pielīdzināja sevi senatnes varoņiem.

Tā, kad vācu karaspēks ienāca mūsu pilsētā, viņ� mā�tei sacīja:

��� Es paliku �eit, lai, tāpat kā Arhimeds, aizsargātu savus rasējumus.

Pēc tam viņ� iegāja kabinetā un aizcirta durvis, bet māte augu dienu noņēmās ar saviem porcelāna traukiem, un acis viņai bija piesarku�as.

Kas notika ar Arhimedu, to zināja arī viņa.

Nākamās dienas vakarā es ieraudzīju pirmo vācieti.

Taisnību sakot, viņ� nemaz nebija tik briesmīgs, kā es sākumā biju gaidījis.

Bet sāk�u visu pēc kārtas.

No rīta pilsētā izplatījās satrauco�as baumas, runāja par tvarstiem, apcietinā�anām, masu ap�au�anām. Pie�mēram, stāstīja par �ādu notikumu: kāds cilvēks gājis garām prefektūras namam un izņēmis kabatas lakatiņu, lai apslaucītu seju, bet sargkareivis piemetis ieroci pie pleca un � tra-ta! � noguldījis cilvēku tie�i peļķē. Dzirdot �āvienu, no nama izsteigu�ies vairāki karavīri,

bet sargkareivis viņiem vienaldzīgi pasacījis: �Aizvāciet spiegu!� � tad cilvēku aiz kājām kaut kur aizvilku�i.

��� Debesu tētiņ, kas ar mums tālāk notiks? � ie�ņuk�stējās istabene Marta, kas �o ziņu no pilsētas bija atnesusi uz virtuvi.

��� Kas ar mums tālāk notiks? � atjautāja dārznieks Kurts (viņ� kādreiz bija strādājis pie manas mātes vecā�kiem un tagad, pēc vairākiem gadiem, nez no kurienes atkal parādījies pilsētā). � Ziniet, kas. Es kādreiz lasīju ļoti interesantu grāmatu. Tajā kāds karotājs saviem pu�deles brāļiem draudzīgas plītē�anas laikā izskaidroja kara jēgu. �Lai ko arī rakstītu avīzēs,� viņ� teicis, �kar� ir tāpēc, lai zemniekiem spertu vistas un sivēnus.� Un pierādījumam tūlīt minēja veco gailu parunu: �Zaldāts zag�anai kā sievai pielaulāts.�

��� Oh, ja tikai zag�anai vien! � sapņaini nopūtās ista�bene Marta. � Kas gan uztrauktos vistas vai sivēna dēļ. . . Bet stāsta, ka uz Karaliskā tilta margām . ..

��� Pagaidiet mirklīti! � dārznieks Kurts iesaucās un pacēla roku ar ieplestiem pieciem pirkstiem. � Vis�pirms, tā mēdza sacīt astoņpadsmitajā gadsimtā, bet tagad mums ir divdesmitā vidus .. .

: � Nu, redziet! � pārmeto�i piebilda Marta.

��� Tad vēl � neaizmirstiet, ka to teicis fran�u virs�nieks, bet mums darī�ana ar vācie�iem, un, beidzot, pats galvenais � �is virsnieks nebija nacisma piekritējs. Tātad, Martas jaunkundze, sivēns un vista � tā jau ir tāla pagātne. Tagad vācu zaldāts jau pielaulāts ne tikai zag�anai, bet arī laupī�anai un slepkavo�anai.

�� Runājiet klusāk, � iejaucās mana māte, � jūs var dzirdēt arī uz ielas.

��� Atvainojiet, kundze, bet tas ta�u nav noslēpums. Vācu kareivis nav no kautrīgajiem. Jā. Jūs, Marta, jau�tājāt, kas notiks ar mums? Redziet, kas. Viņi visur bāzīs savus degunus un pievāks, kas būs iepaticies. Ieraudzīs labu galdautu � noraus kopā ar visiem traukiem. Iepa�tiksies, sacīsim, zābaks, � �eit viņ� pastiepa savu kāju spo�ā dzeltenā zābakā, � noraus zābaku un kāju ari nocirtīs. Pamanīs, ka vecīte stiepj vistiņu, � no�aus gan vecīti, gan vistiņu. Vistiņu � virā, vecīti � dārzā par putnu biedēkli�

� Dievs to zina, ko jūs mel�at, Kurt! � sacīja ista�bene Marta: viņa bija dievbijīga sieviete un necieta, ja pieminēja ne�ķīstā vārdu.

��� Mirklīti, Martas jaunkundze, � Kurts jautri tur�pināja. � Tūlīt runa būs arī par jums. Sacīsim, jūs iz�ejat uz ielas. Nu, tāda, kāda jūs pa�laik esat: baltā priek�autā, ar aubīti un �o apburo�o rozi matos. Bet pa ielu nāk vācu kareivis ..,

Māte pienāca klāt un satvēra mani aiz pleciem.

��� Ej, ej istabā, � viņa sacīja. � Iedomājies tikai, augu dienu viņam jāslaistās pa virtuvi! Palūkojies, ko tēvs tur dara.

Ēdamistabā jau bija tum�s' Zemās, nokaitētās debesis atdzisdamas ātri kļuva nespodras un pieņēma zaļganu nokrāsu. Varēja nojaust, ka drīz jāatmirdz pirmajām jaunajām zvaigznēm. Kā skaidrs kvadrāts logā iezīmējās būris ar piejaucētu svilpi; viņa apaļais bumbierveida ķermenis skaidri atdalījās uz vēl gai�o debesu fona. Zem tā, atzveltnī, tikpat apaļ�, nekustīgs un kluss sēdēja muzeja fondu glabātājs Johans Lanē. Viņ� sūkāja jūras putu pīpi, kas bija darināta kailas sievietes veidā, un ap viņu pletās nekustīgs un smirdīgs dūmu mutulis.

Līdzās milzīgā ādas atzveltnī sēdēja institūta vicedirektors, doktors Ganka.

Tēvs staigāja pa ēdamistabu smagiem, nikniem soļiem, un �o soļu taktī aiz skapja nodalījumiem palēkdamās iestrink�ķējās mātes porcelāna burvju valstība.

Ar smēķa galu mādams, tēvs runāja:

��� Antropometrija, antropometrija! Viņi visi tagad ķerti uz to. Eh, ja viss būtu tik vienkār�i, ka ar paras�tiem mērījumiem varētu noteikt, kas ir ģēnijs, kas no�ziedznieks un kas vienkār�i zelta viduvējība! Bet �ajā ziņā jau pirms pusgadsimta sev kaklu lauza mūsu go�dājamais kolēģis Cezare Lombrozo, bet viņ� bija īsts zinātnieks. Nelaimīgā kārtā mums nav zināms, kur un kādās galvaskausa dzīlēs slēpjas noslēpumainais cilvēka intelekts.

��� Nu, tas viņiem vairāk vai mazāk skaidrs, profe�sor, � Ganka gurdi pasmaidīja. � Kad viņi �auj cilvēku, tad vienmēr tēmē pakausī. Tātad svarīgs tie�i tas! Ka

cilvēkam smadzenes ir domā�anai, to viņi labi iegaumē�ju�i. Tālab Vācijā ari cērt galvas.

Viņ� bija tik dziļi iegrimis atzveltnī, ka bija redzamas tikai mazās, dzeltenās rokas uz atbalstņiem un galva.

Galva Gankam bija liela, apaļa un mati uz tās auga slikti, �ķita, ka tā tikai aiz kļūdas nokļuvusi uz viņa kaulainajiem kamie�iem.

��� Jūs, Ganka, smejaties, � tēvs sacīja ar smagu pārmetumu, � bet tie�i �ajā apstāklī slēpjas at�ķirība pasaules uzskatos. Mums cilvēka smadzenes ir vislielā�kais svētums, kura priek�ā visnepieejamākie dabas no�slēpumi liekas no�ēlojami. Mēs ar jums zinām, ka �ajā �aurajā telpā ieslēgti spēki, kas pārveido pasauli. Atce�ros, piemēram, ar kādu godbijību es aplūkoju pitekantropa galvaskausa kaulu. Raugi, � es toreiz nodo�māju, � no �ī �aurā, tum�ā kaula �ķirstiņa pirmo reizi izkūņojās cilvēka domas dārgumi. Viss cildenais, daiļais, saprātīgais, ko radījusi spalva, ota vai tēlnieka kalts, � �eit tēvs apstājās, viņ� prata un viņam patika runāt, no viņa lūpām plūda gludas, noslēgtas un skanīgas frāzes, ne jau veltīgi viņa iemīļotākais rakstnieks bija Seneka, � visam, iekāms iemiesoties grāmatā, marmorā vai gleznā, vajadzēja izkristalizēties cilvēka smadzenēs. Daba ir neglīta, me�onīga un nesaprātīga, daiļ� ir tikai cilvēks un tas, ko rada viņa saprāts. O, cilvēka smadze�nes, � tās ir viscēlākais visuma metāls! Un �ajā ziņā pitekantropa galvaskauss ir tūksto� rei�u pilnīgāks par Milosas Venēru.

Viņ� apstājās.

��� Ziniet, Krievijā ir Smadzeņu institūts, kur vesels profesoru un akadēmiķu �tats pūlas uztaustīt ceļus uz �o mums vēl nepieejamo noslēpumu. Bet �ie! . .. �ēlīgais dievs, cik viņiem viss vienkār�i! Ārtausts, pāris formulu, kaut kāda izmēru tabula, � un tas viss. Patie�ām, tikpat cik zirgu daktera somā. Starp citu, tas gan arī saprotams. Mēs pētījam galvaskausus tāpēc, lai cilvēku padarītu vēl gudrāku, bet viņi � lai pārvērstu par lopu. Lūdzu, paskatieties� � Viņ� paķēra no galda kādu grāmatu un sāka to ātri �ķirstīt. � Redziet, redziet, tas patie�ām ir interesanti! � Un, kā vēdekli no�virkstinādams, viņ� izklāja kādu tabulu. � �Nordiskās rases galvaskausu

antropometrisko mērījumu rādītājs pēc normāņu kapvietu materiāliem no vienpadsmitā līdz trīspadsmitam gadsimtam, otrā un tre�ā kategorija.� Kas par stilu, kas par stilu, vai ievērojāt, kungi? Un tā, lūk, pēc �ās pa�as tabulas � kau�u vai pēc �ās pa�as tabulas! � es ar lielāko prieku izmērītu galvaskausu pa�am Gebelsam, ar kura priek�vārdiem izdots �is nekrietnais murgojums.

��� Nekas jums, profesor, neiznāktu, � ierunājās Ganka. � Es viņu esmu redzējis � viņ� ir mazs, ne��petns mērkaķeli� un nekādos mērījumos neiekļaujas.

Tēvs pikti aizmeta kaktā vācu profesora grāmatu.

��� Kāda daļa man gar viņu bodīti! � viņ� sirdīgi no�teica. � Ja viņi būtu tikai unguri vai zirgu dakteri! Bet viņi ta�u slimo ar nekromāniju. Ievērojiet, cik neatlai�dīgi viņi greznojas ar kankariem, kas novilkti no miro�ņiem. Di�ojas Nī�es frakā vai mana nelaiķa kolēģa Ratcela vestē, bet pat �īs sasmaku�ās skrandas viņiem ir pārāk greznas. Uzspīlējot tās sev mugurā, viņi tām iz�ārda �uves. Tāpēc no viņu grāmatām nāk līķu smaka, bet nekā ļaunāka par �o smirdoņu es nevaru iedo�māties.

��� Ir kaut kas vēl ļaunāks, � Ganka iebilda un pa�smaidīja, atsegdams sīkus, asus zobus. � Mēs esam mediķi un pieradu�i pie anatomikuma gaisa. Mēs esam vēsturnieki, tāpēc visa pagātne mums �ķiet sekciju zāle. Ta�u no turienes nāk tāda ko�u, peļu un naftalīna smir�doņa, ka tūlīt sāk kņudēt kaklā. Viņi izrok to, kas nekad nav bijis dzīvs. Publicēju�i, redziet, kādu draņķa grāmateli �Ciānas gudro protokoli�, kas pirms gadiem trīsdes�mit izdota Krievijā un tūlīt tur aizmirsta, vai arī kaut kādus senus rituālus kanibāliskā elka Tora godi�nā�anai. Un cik veikli viņi prot sagudrot visādas nelie�tības! Viņi domā, ka visa cilvēce radīta pēc viņu vaiga un līdzības. Paklausieties, Lanē, � jūs dro�i vien to vēl nebūsiet dzirdējis, � visai pasaulei pusotra gadsimta bija zināma �illera un Gētes aizkustino�ā draudzība. Man, protams, nav jums jāskaidro, ka tās bija tīras un spēcīgas jūtas, kas abiem sniedza daudz rosino�a. Mēs visi skolā tā esam mācīju�ies. Bet vai tad nacists, kura stihija ir akla sagrau�ana, var ticēt kaut kam, kas dibi�nāts uz cilvēku savstarpējās cieņas jūtām?

�Cilvēks ir brīni�ķīga himna dievam tam kungam,� mēdza sacīt senie mūki. Bet �iem cita paruna: �Cilvēks cilvēkam vilks.� Un viņi svēti pie tās turas. Tūdaļ viņiem gatava teorija: nekādas draudzības nav bijis, bijusi ne��ēlīga, bet slepena cīņa. �illers nomira agrāk par Gēti. Tātad Gēte �illeru noindējis. Viegli un vienkār�i! Tas pilnīgi ietilpināms katra kretīna galvā. Noindēt konku�rentu � tas ta�u, sasper jods, visai izdevīgi! No tā ne�kad un neviens neatteik�oties! Tikai �ī lieta jāizdara, cik vien iespējams, piesardzīgi lai neiekultos ķezā! � Viņ� pasmaidīja un pa�ūpoja galvu. � Nabaga ģēniji, kuriem bija lemts piedzimt Vācijā. Visus tos padara par noziedz�niekiem un deģenerātiem: tā viņus vieglāk saprast!

Lanē pagrieza galvu. Viņ� tagad patie�ām līdzinājās piejaucētam svilpim � tikpat gauss, solīds un apaļ�. Un, kad Lanē palūkojās uz tēvu, pat viņa acis atgādināja putna skatienu � apaļas, vērīgas un patrulas.

��� Kungi, kungi! � viņ� ierunājās, aicinādams pie kārtības. � Jūs mel�at velns zina ko!

Tēvs jautri un �irgti pievērsās viņam.

� Ha, Lanē! � viņ� sacīja. � Pavisam biju aizmir�sis! Jūs vaicājāt par temu doktora disertācijai. Tagad man tā ie�āvās prātā. Ņemiet zīmuli un pierakstiet: �Eiropas sinantropa pasuga Vācijas teritorijā.�

Lanē nepatikā sa viebās.

��� Redziet, profesor, � viņ� sacīja, � jūs atpaliekat no dzīves! Jūsu tema jau ir novecojusi. Pirmkārt, �is sinantrops, kā jūs asprātīgi to nosaucāt, jau sen aizsoļojis pāri Vācijas robe�ām un tagad steidzīgi aprij Eiro�pas paliekas � tas vispirms. Otrkārt, viņ� neierodas pie mums ar milnu rokās, kā pienāktos sinantropam, bet pilnībā apbruņojies ar visiem iznīcinā�anas tehnikas iero�iem. Viņa rīcībā ir automāti, radio, zenītlielgabali, magnētiskās mīnas un smacējo�ās gāzes. Viņ� noslauka mūsu pilsētas no zemes virsas, tām pat nepieskardamies. Viņ� pārvēr� liesmās, dūmos un pelnos veselus apgaba�lus, tos pat neredzēdams. Un vai patie�ām, kungi, jūs esat tik akli, ka varat pļāpāt velns zina par ko, kad jums ap kaklu jau apmesta cilpa?! Redziet, Ganka ļoti uztraucies, ka nez kāds ēzelis uzrakstījis muļķīgu grā�matu par to, it kā Gēte noindējis Silleru. Lai viņi iet

ratā! Papīrs pacie� visu, � ja noindējis, tad noindējis, � kāda mums tur daļa! Bet par to, ka drīz vien mūs visus nozāļos, � vai par to jūs, kungi, esat padomāju�i? Ta�u nē! � Un viņ� atmetās pret krēsla atzveltni, piktā vērībā nolūkodamies uz tēvu.

Tēvs pavērās viņā mazliet samulsis.

Lanē alla� bija gauss, apvaldīts un necieta liekvār�dību. Bija vajadzīgi sevi�ķi apstākļi, lai viņ� zaudētu savaldī�anos. Taisnība, pa�reiz bija tie�i tāda situācija. Vismaz vienā ziņā viņam nenoliedzami bija taisnība: cilpa jau uzmesta kaklā, tikai neviens nezina, kad tā savilksies .,.

��� Labi, � tēvs ierunājās, � pieņemsim, ka jums ir taisnība. Bet ko jūs ieteiksiet darīt? � Viņ� noplātīja rokas. � Ziniet, ir tādas situācijas, kad �

� Paklausieties, � Lanē ierunājās, tik strauji pie�celdamies, ka pagrūda svilpja būri. � Redziet, Ganka stāstīja, ka viņi uz Karaliskā tilta margām pakāru�i Hāgenu. Pēdējo reizi es viņu redzēju pirms trim mēne�iem. Mēs sastapāmies piepilsētas vilciena vagonā. Viņ� at�griezās no Flobēra piemiņas godinā�anas komisijas sē�des. Un, ziniet, ko viņ� man sacīja? �Pērtiķa ķetna iz�stiepta pāri Eiropai, ta�u mēs nejau�am, ka jau �odien atrodamies tās ēnā. Piesargieties, Lanē! Ja notikumi risi�nāsies tādā pa�ā tempā, nepaies ne mēnesis un jūsu institūta kabinetā pēc sava galvaskausa ieradīsies dzīvs pitekantrops, tikai rokā viņam vairs nebūs milna, bet gan automāts.� Un, lūk, pērtiķis ierodas pēc sava galvas�kausa, bet trīs inteliģenti sē� atzveltņos, kūpina pīpes un tērzē par �illera un Gētes draudzību� Eh, velns lai parautu drebulīgo inteliģenta dvēselīti ar tās gļēvo �aulu!

Viņ� atkal smagi atslīga krēslā, bet virs viņa laiski un miegaini iesvilpās svilpis.

Tēvs, kas klausīdamies bija uz mirkli apstājies, atkal sāka skraidelēt pa istabu. Kā no miega uzspurdzis putnu bars iestrink�ķējās porcelāna lietiņas.

Tēvs piesteidzās pie elektriskā slēd�a un pagrieza to. Uz galda iedegās zaļa spuldze.

Gaismai iedegoties, Gankas kailais galvaskauss un mazās roķeles izskatījās baismīgas, kā slīkonim. Ganka

pastiepa rokas un viegli pakustināja pirkstus. Tas bija jau pārāk drausmīgi, un viņ� tūlīt nolaida roku.

��� Pēdējā gaisma, � piebilda tēvs, � Citās pilsētās apgaismes tīkls jau sen izslēgts. Nabaga Hāgens! Ko viņ� tiem nodarījis. Viņ� ta�u neinteresējās ne par ko citu kā vien par savu Flobēru.

��� Itin neko! � Ganka atbildēja. � Vienkār�i ap�sūdzēja, ka viņ� esot pazīstams ar Kārli Voiciku. O! Lai notvertu �o cilvēku, viņi gatavi nodedzināt visu pil�sētu! Hāgena sieva man izstāstīja, kā viss noticis. At�nāku�i divi ar �iem, � viņ� viegli pieskārās savam elkonim, � baltajiem zirnekļiem uz piedurkņu apsējiem. Hāgens sēdējis pie spoguļa un skuvies. Viņi apjautāju��ies: �Vai jās esat Hāgens?� Viņ� piecēlies ar bārdas nazi rokā un atbildējis: �Jā.� Vecākais tad sacījis: �No�lieciet nazi, jums tas vairs nebūs vajadzīgs. Bet ja nu jās vēlētos pārgriezt sev rīkli�� Un abi sāku�i skaļi ņirgt. . . Un tā viņ� aizvests, neesot ļāvu�i pat nomazgāt putas no sejas!

Ganka izrāva svārkiem pogu, kādu mirkli stingri lū�kojās tajā, bet tad pikti meta pret sienu.

��� Kāda sevi�ķa neģēlība, kāda lopiska izprieca � dzīt pa visu pilsētu cilvēku ar ieziepētu ģīmi!

Lanē smagi sēca.

Viņa labsirdīgā, apaļā seja ar lielajiem, rupjajiem vaibstiem un masīvo degunu aiz sasprindzinājuma bija piesarkusi. Viņ� pat it kā pavēra muti, lai ko sacītu, bet atmeta tikai ar roku. Ganka ar zaļgano, izģindu�o roķeli noglaudīja sēdekļa masīvo atzveltni.

��� Otrā dienā viņu izveda uz tilta, uzmeta kaklā stiepli, � ziniet, tādu tievu kā stīgu, kas līdzīgi nazim iegrie�as miesā, � un pakāra. Minūtes piecas viņ� gār�dzis un tikai tad noslāpis.

Tēvs piegāja pie skapja un sāka caur stiklu vērot lielu kā ūdensrozi baltu tasi.

Bija jau pilnīgi tum�s. Logā lūkojās skaidra, mēļa debess ar spulgām kristālā zvaigznēm. Svilpis gulēja, apsedzis galvu ar spārnu.

��� Kad Hāgenu vedu�i prom, � Ganka ierunājās, un es jutu, ka viņ� sako� zobus, � sieva sākusi raudāt. Hāgens viņu mierinājis un sacījis: �Neraudi, es drīz

atgriezī�os, tas ir pārpratums.� Tad viens no �iem di�viem, dro�i vien vecākais, viņam aizrādījis: �Jūs esat pārāk pa�pārliecināts, jaunais cilvēk. Protams, tur vai�nojams pieredzes trūkums. Cik jums gadu?� � �Drīz būs trīsdesmit,� Hāgens atbildējis. �Nē, nebūs!� vecākais atbildējis, un atkal abi sāku�i ņirgt� Tad viņu aizveda uz nopratinā�anu un nākamajā dienā pakāra.

���� Redziet! � Lanē sacīja un ar dūri trieca pret krēslu. � Redziet, tāpēc �ī impotentā tērgā�ana par �illeru un Gēti padara mani traku! Tāds pats, glu�i tāds pats gals sagaida ta�u ari mūs! Ieradīsies vācu virsnieks un pasacīs �

��� Labi, � tēvs iesāka, � bet ko tad lai.,,

Un pēk�ņi pavērās atpakaļ!

Pie portjeras turēdamās, durvīs stāvēja māte.

���� Pie tevis ieradies vācu virsnieks, � viņa sacīja un �ēli pasmaidīja. � Viņ� gaida tevi kabinetā.

Ganka pietrūkās kājās, pieskrēja pie tēva un nostājās viņam blakus.

���� Redziet, � Lanē ierunājās, � redziet, tā ir vācu cilpa. Un cik ātri tā savilkusies ap kaklu!

Un, nekā nesaprazdams, mulsi un nevarīgi viņ� pa�cēla galvu un cie�i pablenza uz svilpi.

Bet svilpis jau gulēja. Nekādas cilvēku nedienas viņu neinteresēja.

Lanē vārdiem par cilpu, kas savilkusies ap kaklu, bija īpa�a jēga.

Vispirms jāatgādina, ka �ī cilpa nekādā ziņā nebija jāsaprot kā metafora.

Nē, tāda cilpa bija, un tā atradās rakstāmgalda apak��ēju atvilktnē, atgādinādama saritināju�os indīgu odzi. Cilpai bija pievienota arī zīmīte, lai nepaliktu nekādu �aubu par tās lomu. Bet, lai pilnībā saprastu, ko tā nozī�mēja un kas notika turpmāk, jāsāk no tālienes, no div�desmitā gadsimta pirmajiem gadiem.

Tie�i �ajā laikā, pēc Heidelbergas universitātes medi-

cīnās fakultātes beig�anas, tēvs uzsāka strādāt par ārstu uz kāda holandie�u akciju sabiedrības pre�u tvaikoņa.

Gadījuma pēc man ir zināmi da�i sīkumi.

Kuģa ietilpība bija se�i tūksto�i tonnu un tas saucās �Putu Afrodīte�, lai gan �āds nosaukums pavisam neat�bilda ne kuģa izskatam, ne uzdevumam.

Kaut vai tāpēc, ka tā bija liela netīra sile, kas derēja tikai lū�ņiem vai arī apdro�inā�anas prēmijas saņem�a�nai. Varbūt tie�i uz to arī cerēja kuģa īpa�nieki, sūtīdami �o toveri tik tālos reisos. Ta�u kuģis negrima: uz tā bija vecs, pieredzes bagāts kapteinis, �etrdesmit matro�u, kā arī firmas pārstāvis, un viņi visi nekādā ziņā negribēja �ķirties no dzīves.

Bet dzīve viņiem bija vienkār�a, viegli apjēdzama un puslīdz cie�ama.

Piestājies krastā, kuģis riēdēļām ilgi stāvēja uz enkura un gaidīja kravu, bet matro�i dzēra d�inu, sastapās ar sievietēm un nodevās trumpo�anai. Dakterim nebija ko darīt ar �o jūras klaidoņu organismiem, kas caurcaurēm bija darvas piesātināti.

No rīta viņ� paņēma spieķi, Senekas traģēdiju sējumiņu, tīklu tauriņu ķer�anai, uzkāra plecā botanizējamo kārbu un aizbrauca uz krastu. Tajā laikā viņ� aizrāvās ar latīņu dzeju, eksotisku tauriņu kolekcionē�anu un indīgu augu herbārija sastādī�anu. Viņa pirmais zināt�niskais darbs bija apcerējums par augu indēm Romas impērijā.

Un, lūk, kādā no �īm pastaigām viņ� neviļus atrada Indonēzijas cilvēka galvaskausu.

Es uzrakstīju �galvaskausu�.

Bet tas nav glu�i pareizi.

Viņ� atrada nevis galvaskausu, bet gan tikai daļu no galvas virsas � brūnganu, grumbuļainu pārakmeņo�jumu, ko pirmajā acu uzmetienā nevarēja pat at�ķirt no turpat izmētātajiem oļiem.

Tēvs vēlāk stāstīja, ka viņ� jau pirmajā mirklī at�skārtis sava atraduma gigantisko nozīmi.

Aizelsies viņ� ieskrējis kapteiņa kajītē un nolicis tam uz galda dārgo pārakmeņojumu.

��� Kas tas tāds? � pārsteigtais kapteinis ievaicā�jies un ar pirkstiem viegli pieskāries kaulam.

� Ādama galvaskauss! � tēvs atbildējis.

��� Ziniet ko, Leon, � kapteinis sacījis un �ķebīgi no�purinājis pirkstus. � Izmetiet �o draņķi pāri bortam un nedzeriet tuk�ā dū�ā; jūs vēl esat jauns cilvēks, un jums nevajaga pieradināties pie aplama dzīves veida.

Protams, man ir pamatotas tiesības domāt, ka �is stāsts bija krietni vien stilizēts, tāpat kā leģendas par pazīstamo Ņūtona ābolu vai Arhimēda vannu, ta�u tādā veidā �is stāsts uzņemts visās mana tēva zinātniskajās biogrā�fijās. Atkārtoju vēlreiz � manam tēvam patika būt daiļrunīgam, ne jau veltīgi viņ� tā mīlēja Seneku. Otrā dienā tēvs atveda no krasta laiku gaitā apogļoju�os liela kaulu, dzerokli un kādu galvaskausa daļas drazu. Tālāk jau bija nepiecie�ami pamatīgi izrakumi, un vairs tēvs uz �o vietu nebrauca. Atgriezies Holandē, viņ� tūlīt norēķinājās ar tirdzniecības firmu un devās uz dzimteni. Tur viņa tēvam, vecam Nantes pilsētas notāram, bija neliela mui�iņa. Viņ� apmetās tajā un ierakās grāmatās.

Tēva cītība un darba mīlestība bija taisni neticama.

Trijos mēne�os viņ� pierakstīja divas klades pa pieci simti lappu�u katrā, iesāka jau ari tre�o, ta�u nepa�beidza, bet iemeta to grozā, kur kopā ar netīro veļu vāļājās arī Seneka, un aizbrauca � sākumā uz Parīzi, bet pēc tam uz Londonu.

Vēl gads neatlaidīga, centig^, klusa darba Britu mu�zeja bibliotēkā � un mana tēva biogrāfijā jau izvēr�as priek�plānā.

Referāts Londonas Karaliskajā arheoloģijas un seno laiku vēstures biedrībā.

Raksts Britu muzeja annalēs.

Cits raksts, populārā garā ieturēts, �Times� svētdienas numurā.

Vēl viens publisks referāts senatnes mīlētāju biedrībā,

Tēvam patika stāstīt par �o sarīkojumu.

Zāle pārpildīta.

Pirmajās rindās spīguļo slavenu ve�u zilgansirmās galvas un ro�ainie plikie pauri. Pēc divi stundas ilgā referāta pie tēva pienāk cilvēks, kura vārds pazīstams katram skolēnam. Viņ� ir vecs, ta�u vēl slaids un �irgts kā sīksts simtgadējs koks.

��� Jaunais kolēģi, � viņ� saka skaļi, tā, ka var dzirdēt

visi zālē eso�ie, � atļaujiet spiest jūsu roku. Jūs esat izdarījis lielu atklājumu. Jūs esat aizgājis tālāk nekā Kivjē. Viņ� parādīja mana suņa priek�teci, bet jūs �odien pavērāt laika priek�karu, un es ieraudzīju pats sevi.

Trīs muzeji un divi institūti �etrās da�ādās zemēs ķīvējās par to, kam piekrīt gods iegūt bezgala vērtīgos atradumus. Sarakste turpinās veselu gadu, un beidzot mans tēvg tos ziedo savas dzimtās pilsētas muzejam. Tur tos pārklāja ar laku un iestiprināja stikla aplogā. �Homo indonesia Messonie� � skan uzraksts metala plāksnītē, un ar �o nosaukumu mana tēva hipotētiskais krustdēls, kas sastāvēja no viena zoba, liela kaula un galvaskausa drazām, ienāca vēsturē.

Bet kņada avīzēs turpinās.

Raugi, kāds bijis mūsu sencis!

Raugi, kāda pērtiķa seja viņam bijusi, cik asi, zvēri�ķīgi �okļi, kāds pussakumpis, dro�i vien ar spalvām ap�audzis ķermenis. Paskat, kāds viņ�, visu Venēru un Apo�lonu ciltstēvs! Pietiks! Vai patie�ām tas taisnība? Vai tikai �is izmanīgais kuģa ārsts nav kaut ko sajaucis? Un, palūk, uz atraduma vietu ceļā po�as jauna ekspedīcija, ko finansē kāda garlaicības mākta angļu lēdija.

Tiek nolīgts speciāls kuģis, uz tā klāja sē� prasmīgi ģeologi ar veserī�iem kabatās, antropologi, arheoloģijas un pirmatnējās mākslas speciālisti.

Ta�u ne velna!

I Diluviālajos mālos nekas nav atrodams. Paugurs ir tuk�s. Izrādās, ka atvestie eoliti ir vienkār�i oļi. Sarūgti�nātā lēdija var tos izmest atkritumu spainī.

Bet kas tālāk?

Tālāk tiek radīts pirmatnējās kultūras un paleantropoloģijas institūts.

Tēvu ieceļ par tā zinātnisko vadītāju un pirmo direk�toru.

Atkal tiek noorganizēta ekspedīcija.

Varbūt zeme kaut ko atdos, ja to labi palūgs.

Nelaimīgo pauguru urbina no visām pusēm!

Izrok kaut kādus visai �aubīgus suņa kaulus, ta�u tēvs noliedzo�i purina galvu. Nē, nekas neiznāks: Indo�nēzijas cilvēks nenodarbojās ar medniecību, viņam ne-

\parIiija mājdzīvnieku. Un vispār pietiks! Pietiks trok�ņa, avī�u jezgas, zinātnisku rakstu un ekspedīciju! Viņām pietiks ar to, kas jau paveikts. Pietiks? Nē, tas vēl nav glu�i viss. No �ā sīkstā kaulu sūkļa jāizspie� viss, ko vien tas spēj dot. Jādabū kaut vai smadzeņu dobuma at-' veidojums ģipsī. Galvaskausa virsa saglabājusies labi � tātad kaut kam jāiznāk. Bet galvaskauss ta�u līdz malām pieblīvēts ar kramzemi, kas saaugusi ar kaulu! To iztīrīt nav iespējams ~fkauls mirklī pārvērtīsies par kaļķa putekļiem! Katrs neuzmanīgs pieskāriens var būt likte�nīgs. Un mans tēvs paveic otro varoņdarbu! Viņ� nopērk parasto zobārsta urbjma�īnu, novieto to savā kabinetā 1 un sāk apstrādāt, galvaskausu.

Viņ� ir pacietīgs un nenogurdināms.

�ī operācija ilgst divdesmit piecus gadus. Viņ� ne�steidzas, dienā viņ� izurbj tikai da�us milimetrus. Tik tie�ām � viņ� līdzinās mitoloģiskajam putnam, kas reizi gadsimtā atlido kalnos, lai knābātu granīta klinti. Nez kādā veidā to uzo�ņā avīzes un humoristiski �urnāli, feļetonisti nezin kā izturēties, un katram gadījumam sāk zoboties.

Tēvs nepiegrie� tam vērības.

Viņ� tikai urbj, urbj un urbj savu nelaimīgo kaulu.

Viņi smejas?

Ko tur, lai smejas veseli!

Tēvs pats smaida, kad viņa klātienē par to ierunājas. Bet pēc divdesmit pieciem gadiem �Institūta Ziņotājā� parādās fotoattēli, kuros redzami Indonēzijas cilvēka smadzeņu dobuma atveidojumi. Tagad jau iespējams iz�darīt virkni secinājumu par �ā atradņa intelektu un psihi, starp citu, noskaidrot jautājumu, vai tam bijusi artikulēta runa.

Urbjma�īna vairs nav vajadzīga. To aizstiepj no otrā stāva, kur atrodas tēva kabinets, un novieto kādas lab�darības biedrības zobārstniecības kabinetā.

Staigā laimīga, vecenīt! Tu savā mū�ā diezgan esi pūlējusies. Tagad tu urbsi parastos cilvēka zobus.

Un tas, lūk, arī viss, kas sakāms par Indonēzijas cilvēku.

Ta�u tēva zinātniskā biogrāfijā, protams, bija daudz pla�āka. Nevajag iedomāties, ka viņ� divdesmit piecus

gadus būtu tikai kvernējis savā kabinetā un ducinājis urbi. Nē, bija, protams, arī tādi laika posmi, kad viņ� mēne�iem ilgi nerādījās institūta otrajā stāvā. Kādā no �iem starpposmiem viņ� apprecējās (jāatzīmē, ka tas notika tikpat ātri un negaidīti, kā viņ� savā laikā kļuva par antropologu) un iedzīvojās dēlā.

Vasarās viņ� klaiņoja pa Eiropu un Āziju kopā ar studentiem un grāvra�iem, rakņājās vecu upju grīvās, ru�inājās paleolita apmetņu paliekās un bez Indonēzijas cilvēka izraka vēl divus vai trīs tā brājus. Viņa kabinetā parādījās vēl da�i senā cilvēka paveidi: jauns neander�tālie�a tips, kāds Kromaņonas rasei tuvu stāvo�s Bohēmijas cilvēks, tikai krietni vien vecāks, sinantropa Eiro�pas paveids un kaut kādi mīklaina laikmeta neskaidri kaulu fragmenti, kurus viņam neizdevās rekonstruēt.

Pēc tam tika paveikts visu institūta trīsdesmit darbī�bas gados atklāto pirmatnējo rasu izskata restaurācijas darbs. Uz galvaskausu sejas daļām, kas bija saglabāju��ās, restaurēja skrim�ļus, sai�ķaudus, muskulatūru un ādu, bet pēc tam visu to atveidoja uz papīra, ģipsī vai mālā.

Tas bija grūts darbs, ko mākslinieki veica ne tikai ar otu un kaltu, bet arī pielietojot speciālus mēraparātus.

Cilvēka seja tika aplēsta un izmērīta kā arhitekta rasējums. To sadalīja skaitļu ailēs, proporcijās un sa�mēros.

Apritot institūta darbības desmitajam gadam, tā dārzu rotāja galerijās izvietoti baismīgi pērtiķu purni, kurus dro�i vien būtu apskaudis pat Parīzes Dievmātes kated�rāles cēlājs.

Pēdējos piecus gadus tēvs sēdēja kabinetā un rakstīja grāmatu, tajā rezumēdams savu pētījumu rezultātus �etrdesmit gadu ilgā laika posmā.

Kad bija iznākusi otrā sējuma sestā burtnīca, Oks�fordas universitāte tēvu apbalvoja ar doktora mantiju.

Pēc tre�ā sējuma iznāk�anas viņu ievēlēja par PSRS Zinātņu akadēmijas locekli.

Grāmata saucās �Agrīnā paleolita vēsture antropolo�ģijas gaismā (par tagadējās cilvēces rasu cilmes vieno�tību)� Grāmatai bija lieli panākumi visā pasaulē, un 1933. gadā vienu tās eksemplāru Berlīnē sadedzināja�

Kad tēvs to uzzinaja, viņ� saberzēja rokas un nodek�lamēja:

Es nebēgu, es nenovērsu acis

No rīkles rēco�ās, no asiņainiem zobiem,

No pūķa midzeņa, kas brūnām lāsēm slacīts Un apkaltu�u kaulu �ķilām nobērts.

Ta�u Berlīnes ugunskurs vēl nebija izsmeļo�a atbilde.

Nākamajā gadā �urnālā �Volk und Rasse� parādījās kāda Kēniga raksts �Par profesora Mezonjē melno kabi�netu vai frenoloģijas brīnumi�. Autors tēvam jau bija samērā labi pazīstams pēc citiem rakstiem �ajā pa�ā �urnālā. Visi tie iztirzāja rases un asins jautājumus, uņ, kamēr tēva pozicija vēl nebija pilnīgi skaidra (tā no�skaidrojās tikai pēc pēdējās grāmatas iznāk�anas), viņa vārdu aizvien pavadīja epiteti: �godājamais�, �ļoti cienītais� un �augsti erudītais�. Kēnigs cienīja salik�tus homēriskus epitetus un devīgi ar tiem apbalvoja tēvu.

Ta�u, lasīdams viņa rakstus, tēvs grozīja galvu un rauca pieri.

Nekādā ziņā nevarēja noliegt, ka Kēnigam piemita veiklība un kāds savāds, izsmalcināts talants izkropļot visu, kam vien viņ� pieskārās. No viņa spalvas izplūda tikai meli. Meloja citāti, kurus viņ� minēja neticama daudzumā, bie�i vien tos nemaz nesagrozīdams, � pie�tika, ja vienkār�i atmeta teikuma sākumu vai beigas, � meloja skaitļi, statistikas dati. No da�ādām vielām viņ� salasīja atsevi�ķus teksta gabaliņus, pretstatīja tos, pie�bārstīja ar izsaucējiem un jautātājiem, un, palūk, tie pārvērtās par abrakadabru, bezjēdzību, sāka runāt pre�tim cits citam. Bet domas pa�as par sevi bija pareizas un labas.

Kēniga rokās Gēte kļuva par rasistu, Kleists apsveica Hitleru, Rūdolfs Virhovs iestājās par sterilizācijas liet�derību.

Tajā gadā Eiropas grāmatu tirgū sevi�ķi lielu izplatību guva �ehovs. Kēnigs uzklupa arī viņam, izrakstīja no �Divkaujas� fon Korena monologu un ietilpināja to rakstā �Lielais krievu novelists par nācijas godu un asins tīrību.� Nejēgas lasīja un izbrīnā atpleta mutes.

Pagaidām tie bija diezgan nekaitīgi vingrinājumi, kas izmantoja ne tik daudz cilvēku muļķību, cik primitīvu ignoranci. Bet, palūk, vienā no saviem rakstiem. Kēnigs paziņoja, ka viņ� esot augstu cienītā un ļoti autoritatīvā profesora Mezonjē māceklis un darba turpinātājs. �ajā rakstā pēc nedaudz lappusēm viņ� jau tie�i pavēstīja, ka daudzus gadus esot strādājis Mezonjē institūtā.

Tas tēvu samulsināja.

Raksts bija nekaunīgs, un tēvs neatcerējās nekāda Kēniga.

Tēvs uzrakstīja atbildi, kurā pietiekami skaidri izsa�cīja savus uzskatus par Kēniga vingrinājumiem, bet, galvenais, noskaidroja institūta poziciju pret �urnālu un rasu teoriju vispār.

Atbilde tika publicēta institūta rakstu kārtējā sējumā.

Kēnigs nomesto cimdu toreiz nepacēla, un pagaidām ar to arī viss beidzās.

Tēvs jau sāka aizmirst �o incidentu, kad parādījās jauns Kēniga raksts.

Tā tonis vēl bija apvaldīts: krā�ņie Homēra epiteti vēl nebija galīgi pagaisu�i, ta�u līdzās tiem uzpeldēja jau citi. Profesors Mezonjē, nemitēdamies būt augstu mācīts un ļoti autoritatīvs, kļūst jau āķīgi kazuistisks, bet beigās pat vienkār�i izdarīgs. �Mēs nevēlētos lietot citu apzīmējumu,� piezīmēja autors. Bet, ja raksta tonis vēl pieļāva da�ādus iztulkojumus, tad pati tā būtība bija pilnīgi skaidra un nepārprotama.

Kēnigs ap�aubīja visu institūta zinātnisko darbu . ..

Viņ� sprieda aptuveni �ādā veidā.

Kā zināms, milzīga nozīme ir ne tikai pa�iem atradu�miem, bet arī tam, kur, kas, kad un kādos apstākļos tos atklājis.

Un viņ� vēlreiz atkārtoja � kur, kad un kas?

Viss ta�u notiekot �ādi.

Tiekot demonstrēts kāds nez no kurienes radies galvas�kauss. Profesors Mezonjē apgalvojot: ��is galvas�kauss pieder izmiru�as rases cilvēkam, kas dzīvojis, sa�cīsim, Virmas apledojuma beigu posmā.� Lieliski! Sko�lotājs pateicis, un visiem pārējiem jātic. Bet ja nu tomēr tas ir citādi, ja nu galvaskauss atrasts pavisam citā dzi�ļumā un citos ģeoloģiskos slāņos un tā nelaimīgais

īpa�nieks miris tikai pirms simts vai pāris simts gadiem? Kas tādā gadījumā paliek pāri no visiem izmanīgā pro�fesora zinātniskajiem darinājumiem?

Profesora atziņas tomēr it kā balstoties uz visiem viņa atradumiem.

Institūtu ta�u rotā antropoidu galerija, bet to izskats runā pats par sevi. Labi! Ta�u autors �eit izvirza �ādu jautājumu: vai augstu godājamais zinātnieks ņēmis vērā tās izmaiņas, kūdām pakļauts dobs cilvēka kauls milzīgā zemes masu spiediena rezultātā? Vai tie�ām vajadzētu atgādināt lielajam antropologam, ka kauls nav ne ak�mens, ne bronza, pat ne sacietējis māls, bet padevīga, plastiska masa, kas piesūcināta ar kalcija sāļiem un mil�zīgā smaguma ietekmē var mainīt savu formu? Turklāt galvaskausa galīgā pārkaulo�anās beidzas ļoti vēlu un vispār var būt nepilnīga: da�u slimīgu procesu ietekmē da�reiz iestājas tā saucamā organisma dekalcinācija, tas ir, kaulu atmiek�ķē�anās.

Objektīvai izpētei to visu vajadzētu ņemt vērā!

Kur�, piemēram, ne tikai no anatomiem, bet pat vien�kār�i no izglītotiem cilvēkiem nezina, cik mīksts ir Turgeņeva galvaskauss, � bet viņ� ta�u miris ļoti lielā vecumā.

Pieņemsim tagad, ka Turgeņeva galvaskauss būtu no�kļuvis sākumā vienmērīgi ilg�to�a zemes masu spiediena ietekmē, bet pēc tam, kādu gadsimtu vēlāk, nonācis izmanīgā profesora rokās. Kādu baismīgu izskatu liela�jam rakstniekam tad būtu piedēvējis izdarīgais (�Mēs nevēlētos lietot citu apzīmējumu,� piebilst Kēnigs) zi�nātnieks!

�eit ir runa tikai par godīgu maldī�anos. Ta�u, tālāk attīstot �o domu, lai mums būtu atļauts vaicāt: kāds iz�skatīsies galvaskauss, kas speciāli apstrādāts nolūkā pilnīgi vai pa daļai attīrīt kalcija sāļus. Tādā gadījumā ta�u pietiktu pat ar gadu, lai sasniegtu jebkurus rezul�tātus!

O, viņ� neuzlik�ot punktu burtam �i�, viņ� neko neap�galvojot, bet vienīgi izsakot pieņēmumus un izvirzot jautājumus. Viņ� vienkār�i domājot, ka institūta darbu nepiecie�ams pārbaudīt.

Bet, ka �āda pārbaude varot sniegt visnegaidītākos rezultātus, � to viņ� drīzumā mēģinā�ot pierādīt.

Un, lūk, �urnāla nākamajā numurā parādījās vesela sērija attēlu no �Doktora Kēniga kolekcijas�.

Un kas tikai tur nebija!

Galvaskausi � iegareni kā ķirbji, apaļi kā arbūzi, no sāniem saplacināti. Cik zvērīgs izskats būtu to īpa�nie�kiem, ja �os galvaskausus apklātu miesa un āda!

Attēliem pievienotajā rakstā, kas, starp citu, bija ļoti īss, doktors Kēnigs apgalvoja, ka viņ� nepieprasot sev profesora Mezonjē laurus, bet tikai gribot pierādīt, ka arī viņ� tos būtu varējis gūt, ja vien vēlējies. Kas at�tiecoties uz profesora uzbrukumiem patiesajai zinātnei un asins tīrības di�ajam principam, kas profesoram esot tik nepatīkams, tad viņ� tam iesakot izlasīt divas labas grāmatas � Hitlera �Mana cīņa� un Rozenberga �20. gadsimta mīts�.

Tēvs pacēla nomesto cimdu.

Viņ� atkal uzkāpa otrajā stāvā, savā kabinetā, no kura urbis jau sen bija aizvākts, un pēc mēne�a Parīzē un Londonā iznāca viņa grāmata �Mana cīņa ar 20. gad�simta mītu�.

Un tad, lūk, viņam piesūtīja �o cilpu.

Tai pievienotā pavadvēstule bija lakoniska:

�Ar to jūs pakārs pirmais vācu virsnieks, kas kopā ar mūsu karaspēku pāries robe�u.�

Paraksta vietā bija kāsītis, punkts un tintes traips.

Tagad �is virsnieks bija ieradies un gaidīja kabinetā.

Virsnieks stāvēja pie gleznas, kurā lidinājās ro�aini eņģelī�i, un smēķēja.

Tā viņam bija jau otra cigarete.

Pirmo, kopā ar salauzītu sērkociņu kārbiņu, viņ� bija iemetis pitekantropa galvaskausā, laikam noturēdams to par pelnu trauku.

Viņam bija iegarena, smaila seja ar smagu zodu, pelē�kas un �ķietami duļķainas, bet patiesībā ļoti vērīgas acis, kas ilgi mēdza pakavēties pie viena priek�meta, gluda

piere, īsi tum�i mati. Runādams viņ� bie�i pacēla roku un noglaudīja galvu, it kā pielīdzinādams matus.

Ieraudzījis tēvu, viņ� a�i paspēra da�us soļus tam pre�tim, un viņa sejā, pareizāk sakot �tikai plānajās, zilga�najās lūpās parādījās laipns un reizē apvaldīts smaids �

Viņ� sasita papē�us � smalki un asi ied�inkstējās pie�i � un, lūkodamies tēvam sejā, fran�u valodā vērīgi un draudzīgi apjautājās, vai viņam esot augstais gods redzēt profesoru Mezonjē.

Tie�i tā viņ� arī sacīja � �augstais gods�,

Es tūlīt pamanīju, ka virsnieks runā slikti, vārdu krā�jums viņam trūcīgs, un pirms teikuma izrunā�anas tas prātā iepriek� jāsakārto.

Tēvs pamāja ar galvu � viņ� bija uztraucies un ne�gribēja, lai atnācējs dzirdētu viņa balsi.

��� Tādā gadījumā atļaujiet spiest jūsu roku! � virs�nieks ātri nobēra un pastiepa tēvam taisnu un cietu delnu.

Tēvs konvulsīvi to saspieda un dziļi nopūtās.

Es paskatījos uz māti.

Seja viņai bija gurda un apvaldīta.

Viņa uztvēra manu skatienu, lēnām aizvēra un atkal atdarīja acis, ar to parādīdama, ka viss ir kārtībā. Tad arī viņa nopūtās un pasmaidīja.

Tā smaida, tā nopū�as un tā lūkojas cilvēks, kas nule at�irdzis no tvana gāzes radīta ģīboņa.

���� Es esmu vecs jūsu cienītājs, profesor, � virsnieks sacīja, nenovērsdams no tēva smagās alvas acis. � Es arī esmu mācījies arheoloģiskajā institūtā. Bet kar� � � Viņ� apstājās, kaut ko atcerējās un piebilda:

��� Kāds no dzejniekiem izteicies tā: �Kad lielgabali runā, tad mūzas bēg no Parnasa.� Vai nav tā? Bet mana apmeklējuma galvenais mērķis ..,

��� Mēs varam runāt vāciski, � tēvs sacīja, � esmu beidzis Heidelbergas universitāti.

� Jā? � priecīgi, bet mierīgi nobrīnījās virsnieks. � Lieliski! Ar Eiropas vecākās universitātes audzēkni arī nepiederas sarunāties citā valodā! Tātad, redziet, mana misija � � Cigarete viņam bija izdegusi, un viņ� apstājās, ar acīm meklēdams sinantropa galvaskausu, bet māte viņam ātri piebīdīja pelnu trauku. � Manas

misijas uzdevums ir nodot jums sveicienu no jūsu radi�nieka. � �eit viņ� izņēma no kabatas perlamutra etviju un nolika to uz delnas. � Sveicienu un vēstuli, ko viņ� lūdza nodot jums personīgi. Tas attiecas ari uz jums, kundze, � viegli paklanīdamies, viņ� pagriezās pret māti.

Tad virsnieks noknak�ķināja etviju un izvilka �auru zilganu aploksni.

��� Lūdzu! � viņ� sacīja.

Tēvs sāka meklēt kabatā acenes. Tās neatradis, izmi�sumā palūkojās uz māti.

������� Acenes ir ēdamistabā, tūlīt atnesī�u, � viņa teica un izgāja.

Tēvs uzplēsa aploksni, un no tās izkrita mēļa lapiņa.

������� Mans kungs, � tēvs ierunājās, skatīdamies uz virsnieku, � ja jūs tikai zinātu, cik ļoti es visus daudzos gadus gaidīju �o vēstuli. Mans nelaimīgais brālis, kur� tūksto� deviņi simti trīsdesmit otrā gadā pazuda bez vēsts . . .

������� Bet izlasiet ta�u vēstuli, � virsnieks aizrādīja un atkal pasmaidīja mierīgi, laipni un ne�ēlīgi.

Kabinetā bija pavisam tum�s.

Ganka nedzirdami piegāja pie loga un nolaida smagās zilas portjeras.

Tad viņ� noliecās pār galdu un uzdedza spuldzi. Uz rakstāmgalda nespodri ievizmojās dārgās ēģiptie�u stilā veidotās tintnīcas bronza, aizkaros blāvā perlamutra spīdumā ieplaiksnījās paradīzes putni. Virsnieks pie�gāja pie galda, paņēma papīrspiedni un pasvaidīja to uz delnas. Pēc tam pacēla un nolika atpakaļ tintnīcas vā�ciņus, kas bija izgatavoti lotosa zieda formā.

������� Dārga lietiņa, � viņ� atzinīgi ieminējās, � reta un dārga lietiņa.

Tad aptaustīja aizkarus un vairs neko nebilda, tikai pa�ūpoja galvu.

Atgriezās māte ar acenēm.

Tēvs uzlika tās un a�i pagrieza lapiņu, meklēdams parakstu.

������� �ēlīgais dievs! � viņ� iesaucās pēk�ņā izbrīnā,

��� tas ta�u! . . . Berta, vai tu zini, kas raksta?

Viņ� gribēja vēl ko sacīt, bet tad pameta acis uz virs�nieku un noklak�ķināja ar mēli. Pēc tam izlasīja vēstuli līdz galam un klusēdams pasniedza to mātei.

��� Dārga lietiņa, � virsnieks atkārtoja, nolūkodamies uz tintnīcu, � reta un dārga lietiņa. Man kop� bērnības patīk bronza, -un ja jūs � � viņ� noglāstīja bronzas sfinksu kā kaķēnu. � � Ja jūs � � viņ� atkārtoja. Tad pēk�ņi atguvās un pat sarauca pieri. � Es �odien runā�u pa tie�o vadu ar Berlīni. Ja jums nepiecie�ams paziņot ko steidzīgu . . .

Tēvs mulsi palūkojās mātē � viņa beidza lasīt vēstuli un mierīgi nolika to uz galda.

��� Nē, ko lai paziņo! Tā kā nekas nebūtu. Vai ne,'' Berta? Mēs viņam uzrakstīsim atbildi.

��� Bet jūs, kundze, � virsnieks pievērsās mātei,

��� vai jums nebūtu kas sakāms savam brālim?

��� Pasakiet Fridriham, ka mēs viņu gaidām, � māte atbildēja. � Jo drīzāk viņ� atbrauks, jo labāk.

Tēvs uzmeta viņai a�u mirkli.

� Jo drīzāk, jo labāk, � viņa ietiepīgi atkārtoja, ne�nolaizdama no tēva acis. � Es jūs lūdzu paziņot to no mums abiem.

��� Un vēl kas, mans kungs, � māte brītiņu pārlika,

��� jums iepatikusies �ī tintnīca, bet mūsu ģimenē tāda tradīcija: ja viesim, dārgam diesim, tāpēc ka jūs atnesāt mums vēsti par manu pazudu�o brāli, � viņa pasvītroja,

��� kaut kas patīk , ..

��� Kā nu tā . .. � virsnieks priecīgi sarosījās. � Tur�klāt, � jūs mani nemaz.nepazīstat. . . Kāpēc tā? � Bet, ziniet, es redzu, ka jūs interesē bībeles si�eti!'� ieprieci�nāts viņ� priecīgi pamāja ar galvu uz ro�ainajiem eņģe�ļiem ar zoss spārniem. � No Galicijas esmu atvedis tei�camu vecu bizantie�u svētbil�u kolekciju, vakarā atsūtī�u jums tās . . .

��� Bet vai �o svētbil�u kolekciju, mans kungs, � Ganka pēk�ņi ierunājās, � ko jūs esat atvedis no Gali�cijas, jums arī uzdāvināja? � Ganka stāvēja pie durvīm, un viņa seja nebija saredzama.

Virsnieks nodrebēja un apstājās.

��� Ko? � viņ� atvaicāja neizpratnē un pat ar vieglu mulsu.

<7Svētbildes, svētbildes, bizantie�u svētbildes! � Ganka neatlaidīgi atkārtoja. � Vai tās jums Galicijā arī uzdāvināja? Jūs iegājāt baznīcā, palielījāt tās, un garīdznieks sacīja: �Dārgais virsnieka kungs, � par no��ēlo�anu nezinu, kā jūs sauc vārdā, � lūdzu, lūdzu, ņemiet par piemiņuv �īs svētbildes, ja jau tās jums tik ļoti patīk. Nez kāpēc man �ķiet, ka mēs tā kā tā tās nesaglabāsim.� Vai nav taisnība, ko?

Virsnieks jau bija atģidies un vērās Gankā stingi un tie�i ar smagām, bālganām acīm.

�� Jūs esat liels jokdaris! � viņ� izspieda, katru vārdu noskaldīdams. � Atvainojiet, arī man nav tas gods zināt jūsu vārdu � Jā, �īs svētbildes man arī uz�dāvināja! Vai jums pietiek ar to!

Tad Ganka panāca uz priek�u.

Maziņ�, vāj�, �aurā svārciņā, kas cie�i apspīlēja viņa izdēdēju�o, putnam līdzīgo augumu, viņ�, patiesību sa�kot, izskatījās visai no�ēlojams un pat smieklīgs līdzās smuidrajam, kā no metala izlietajam spēcīgajam virs�nieka augumam.

Turklāt viņ� nevaldāmi drebēja. Ne jau aiz bailēm, protams, bet aiz satraukuma, niknuma un piepūles ap�valdīties. Ta�u es zināju: apvaldīties viņ� vairs nevarēja, ja iesācis, tad runās līdz galam.

Viņ� bija ļoti nervozs, �is Ganka, nervozs, ātras dabas un nikns, un, ja viņ� kādu ienīda, tad ienīda kvēli, ar visiem dvēseles spēkiem, visām sirdsdomām un centie�niem, un klusēt jau vairs nebija viņa spēkos. Viņa ienaids aizvien bija aktīvs, iedarbīgs, neatturams spēks. Tā ietekmē viņ� trīsēja, viss augums konvulsīvi izlocī�jās, viņ� viebās kā aiz kauna, un pats nezināja, kā nāka�majā brīdī rīkosies, ko iesāks.

�� Jums ļoti daudz draugu, � trīsēdams viņ� no�burk�ķēja.

Virsnieks piegāja cie�i viņam klāt.

Klusēdami viņi kādu brīdi stāvēja viens iepretim otram.

Virsnieka seja, viņa smagās, pelēkās acis, plānās, zil�ganās lūpas, � viss bija nekustīgs un saspriegts. Ganka trīsēja, mainījās sejā, ta�u acis nenolaida un lūkojās uz virsnieku me�onīgi un tie�i.

��� Ja! � virsnieks beidzot, kaut ko bija izlēmis un mierīgi pievērsās tēvam. � Kā �o kungu sauc?

� �ēlīgais dievs. .. Kungi, kungi! � tēvs sarosījās, it kā no smaga transa at�ilbis. � Vai tad tā var? . . . Tas ir mans palīgs, vēstures zinātņu doktors Vladislavs Ganka, viņam uznāk . ..

� Es redzu, ka viņam uznāk, � virsnieks skarbi pa�smaidīja. � Tā, redziet, Gankas kungs, mani sauc Oto Gardners, Valsts slepenpolicijas pulkvedis. Tagad jūs zināt, ar ko jums darī�ana. Es domāju, ka pa�reiz nav jēgas turpināt �o sarunu, bet apsolu jums, ka mēs sa�stapsimies un tad parunāsimies par visu, kā pienākas. Par draudzību, par ienaidu un citām interesantām lietām �

Un viņ� jau grasījās doties uz durvju pusi, bet pēk�ņi atkal apstājās.

��� Man ir daudz draugu, � viņ� teica, vairs neapval�dīdams draudus, � bet ielāgojiet, ka es nekad nenonie�cinu arī ienaidniekus!

��� Tas tāpēc, ka jums ar viņiem ļoti laimējies! � Ganka ātri atbildēja.

��� Vācu virsniekam visās lietās laimējas! � Gardners skarbi pasmaidīja. � Un ar ienaidniekiem, protams, vis�pirms. Mēs no viņiem nebaidāmies. Mēs ar viņiem rīko�jamies, lūk, tā! � viņ� sa�ņaudza un atkal atlaida vaļā dūri. � Viens, divi, trīs � un nava! Tikai slapja vieta!

��� Es to esmu redzējis, � Ganka sacīja, un viņa balss spēji izkalta un pārtrūka, � pie Karaliskā tilta mar�gām ..,

��� A-ā, �itā! Tātad arī tur jūs jau esat bijis! � virs�nieks nozīmīgi iesaucās un pēk�ņi pavērsās pret māti.

��� Uz redzē�anos, Kurcera kundze, pateicos par dārgo dāvanu, bet es baidos, ka �is dīvainais kungs ar �ehu uzvārdu iekodīs man pirkstā.

��� Paklausieties, Gardnera kungs, � māte ierunājās sirsnīgi un vienkār�i, � doktoram Gankam mēdz uznākt smagas nervu lēkmes, tad viņ� neapzinās, ko dara un kā izturas. Citādi viņ� būtu sapratis, kādā stāvoklī mūs nostāda �

������� Un �īs nervu lēkmes viņam atgadās, kad ierauga vācu virsnieka mundieri? � Gardners apvaicājās jau bez smaida. � Neraizējieties, es pilnīgi saprotu doktora stāvokli. Uz redzē�anos, kungi, mēs vēl sastapsimies!

Viņ� izgāja no istabas � slaids, iznesīgs un smuidrs, un tēvs pat neattapās viņu pavadīt.

Tad māte noslīga uz dīvāna un ar rokām sa�ņaudza deniņus.

������� Ko jūs izdarījāt, Ganka! � viņa ierunājās dobjā balsī, � ko jūs izdarījāt! Un kam tas viss vajadzīgs!

������� Kāds suns! � Ganka pēk�ņi iespiedzās un ar dūri padraudēja uz portjerām. � Vācu �akalis! Ieradies �eit laupīt, raut no logiem aizkarus � Pagaidi, pagaidi! Drīz jūs!. .. Drīz jūs visus! � Viņ� apklusa, konvulsīvi izlo�cīdamies un drebēdams.

Māte piecēlās un lēnām noglāstīja viņa galvu.

Ganka stāvēja, acis aizvēris un galvu' atmetis, līdzīgi cilvēkam, kas cen�as ar muti uztvert lietus lāses.

��� Nabadziņ�! � māte sacīja.

Tad Ganka atjēdzās, dziļi nopūtās, sakļāva un izpleta rokas, palūkojās uz māti, tad uz tēvu un pēk�ņi gurdi pasmaidīja.

������� Nabadziņ�! � māte atkārtoja ar klusu glāstu.

�� Iesim, es jūs pacienā�u vismaz ar tēju. Lanē aiz bai�lēm ēdamistabā būs zaudējis prātu. Bet tu, � viņa mani satvēra pie pleciem, � gulēt, gulēt un gulēt!

No rīta es uzzināju divus jaunumus.

Pirmais: pie mums atbrauks mātesbrālis, tēvocis Frid�rihs, kuru es nekad nebiju redzējis. Un otrais, ar to saistītais: tā kā tēvocim vāja veselība, mēs pēc nedēļas pārbraucam uz vasarnīcu.

Bet pēc trim dienām notika ari pats galvenais.

Un, lūk, kā tas atgadījās.

�ās dienas rītā, gatavodamās pārcelties uz vasarnīcu, māte iesaiņoja porcelāna lietas.

Tēvs sēdēja krēslā un smēķēja.

Māte vairāk rei�u mēģināja ievilkt viņu sarunā, ta�u uz jautājumiem tēvs atbildēja vienbalsienīgiem vār�diem, reizēm neteica vispār neko, aprobe�odamies ar galvas mājienu; ja tomēr vajadzēja runāt, viņ� sāpīgi saviebās un kaut ko nomurmināja caur zobiem, turklāt tādā veidā, ka maz kas bija saprotams.

Bet diena, it kā ar nolūku, bija padevusies lietaina un pelēcīga; līņāja sīks, nepatīkams lietutiņ�, jā, pat ne lietutiņ�, bet vienkār�i sijājās drēgna, stinga migla, tāda, kas, līdzīgi mitriem tīmekļiem, nosē�as uz ādas, uz se�jas, uz drēbēm. Koku lapas, krūmi, zāle, pati debess � viss bija piemircis un blāvs, it kā no nespodras, smagas masas izliets.

Tādās dienās tēvs no rīta ievīstījās naktssvārkos, uz�vilka istabas kurpes, galvā uzlika apaļo, melno cepurīti un noņēmās ar klasiķu izdevumiem latīņu valodā. Lūk, arī tagad tēvs bija paņēmis Senekas traģēdiju sējumiņu, ta�u grāmata gulēja viņam uz ceļiem, bet pats viņ� bija atmetis galvu uz krēsla atzveltnes un aizvēris acis. Seja viņam bija gurda, neizteiksmīga, nelādzīgā zemes krāsā.

�� Vajadzēs ņemt līdzi arī tavas kolekcijas, � māte pēk�ņi ierunājās, � es visu laiku lauzu galvu! Bet kā to izdarīt? Tur ta�u divas milzīgas kastes� Varbūt pa�mēģināt . ..

No visa atsve�inājies, tēvs Yēl aizvien klusēja. Acis viņam bij a pievērtas.

Māte paskatījās un nolika tasīti sāņus.

-rVai tev nelabi, Leon? � viņa iejautājās.

� Jā! � tēvs atbildēja caur zobiem.

��� Varbūt tev sāp galva?

��� Nē! � tēvs atbildēja.

Māte nopūtās un atkal ķērās pie porcelāna.

��� Kāds �ausmīgs laiks! � viņa piebilda.

Tēvs klusēja.

�� Tintnīcu es tomēr nosūtī�u �im Gardneram .., Mums ir vēl viens komplekts, vienkār�s, bet labs. Atce�ries, tas, ko atvedu no Vīnes? Kā tad tu neatceries? � Tēvs klusēja. � Tas tev tik ļoti patika � no meln�koka, ar perlamutra inkrustācijām! 2ēl? Protams, �ēl. Bet ko lai dara, tā kā tā nesaglabāsim.

Tēvs klusēja.

�� Leon! � māte pasauca.

It kā pamozdamies tēvs neizpratnē atvēra acis un palūkojās uz māti. Skatiens viņam bija neskaidrs un nelādzīgs.

� Ko tu tā, Leon? � māte iejautājās satrauktā, bet laipnā balsī un, piegājusi pie tēva, uzlika viņam roku uz pleca: � Ko? Es gribu ar tevi parunāties, bet tu . ..

���� Berta! � tēvs ieminējās, un viņa balss uzbudinā�jumā iedrebējās. � Lai vairs nevajadzētu pie tā atgriez�ties, norunāsim reiz par visām reizēm: dari visu-, kas tev patīk, visu, kas tev vien patīk, tikai, lūdzama, neprasi man padoma.

��� Kāpēc? � māte jautāja.

� Eh! Tu ta�u zini, kāpēc! Esmu jau izklāstījis savu viedokli. Kop� tā brī�a, kad es uzzināju, ka �is netīrais dzīvnieks ierāpos mūsu mājā, man viss kļuvis tik der�dzīgs, ka esmu gatavs ar rokām aizklāt seju un bēgt, bēgt kaut kur tālāk, lai tikai neko neredzētu, nedzirdētu, lai neelpotu ar viņu vienu gaisu. Saproti?

� Vai tu uz mani dusmojies, Leon? � mirkli klusē�jusi, māte atkal iejautājās.

��� Dusmojos! � Tēvs atmeta ar roku. � Dusmojos! Ir gan muļķīgs jēdziens, sievie�u izdoma! It kā vainīgs būtu mans noskaņojums! Es neskai�os, man vienkār�i derdzas!

� Kas tev derdzas? � māte taujāja.

�� Viss man derdzas! � tēvs iebrēcās un trieca ar dūri pa galdu. Seneka novēlās uz grīdas. � Viss! Ga�līgi viss! Arī tu man derdzies, arī tu! Tāpēc, ka tu esi mans rupjais, praktiskais saprāts, apkārtējo notikumu reālā atskārta, kā mēdz sacīt �is gļēvulis Lanē, mans kompromiss ar sirdsapziņu. Saproti: es neskai�os uz tevi, es sevi nicinu. Vai tu apjēdz kau�u to?

�� Leon .., � māte atsāka.

�� Un sliktāko par sevi es zinu pats, vissliktāko. Pa�gaidi, pagaidi, � tēva balsī ieskanējās me�onīgi ļauns prieks, viņ� it kā priecājās par savu pazemojumu, � at�brauks tavs cilvēkēdājs, tavs godājamais brāļa kungs, un mēs mierīgi � dzirdi, Berta, mierīgi! � tērzēsim par paleantropoloģijas problēmām. Mēs ar viņu esam amata brāļi! Viņ� ta�u arī strādā mūsu jomā, un es viņam vēl

uzsmaidī�u, redzi, tāpat kā tu vakar smaidīji �im nelie�tim Gardneram, kad viņ� spļāva sinantropa galvaskausā. Es izlik�os neko nezinām par viņa asinsdarbiem Austrijā un �ehijā, kur viņ� spēlējis futbolu ar cilvēka galvas�kausu. Redzi, kas man riebj!

Māte satvēra viņu aiz rokas.

��� Bet kas pilsētā notiek, vai to tu zini? � viņa stin�gri noprasīja.

������� �ēlīgais dievs! � tēvs sa�ņaudza ar rokām galvu.

��� Kur ir tas tālais, laimīgais laiks, kad �is izdzimtenis vēl neslepkavoja cilvēkus, bet mierīgi nodarbojās ar aizvēsturisku galvaskausu fabricē�anu?! Mīļais, naivais laiks, atgriezies kaut uz mirkli! Lai es ieraudzītu nevis bērna slepkavu, bet vienkār�i muļķīgu un nepiedzīvo�ju�u blēdi! Vai atceries, kā viņ� nolidoja pa kāpnēm kopā ar savu �Morāvijas eoantropu�, � ar �o nelietīgo safabricējumu no pērtiķa un cilvēka kauliem. Mani to�reiz satrauca tie�i viņa nekrietnā, uzmācīgā nekaunība: viņ� ta�u �os kaulus nesameklēja kaut kādā nostūrī, bet tie�i pie manis, tie�i manā kabinetā, vienkār�i atslēdza skapi, pievāca kaulus, notriepa tos ar zemi un atnesa man pa�am atpakaļ. Es laidu ar tiem viņam nopakaļ, bet tu man neko nepārmeti, Berta, goda vārds, daudz labāk būtu, ja viņ� nodarbotos ar pērtiķu galvaskausiem un liktu mierā cilvēkus!

Tēvs nopūtās un noliecās, lai paceltu Seneku.

��� Liec grāmatu mierā, � māte sacīja. � Kas notiek pilsētā, vai to tu zini?

��� Dieva dēļ, Berta! � tēvs teica, piespiezdams pie krūtīm kreiso roku � labējā viņ� turēja Seneku, � un ievilka elpu jaunai, dedzīgai un �austo�ai tirādei. � Pie visa, kas svēts . ..

��� Met prom grāmatu! � māte atkārtoja un izrāva vi�ņam grāmatu no rokām. � Profesors Bernss izlēca pa piektā stāva logu, kad bija atnāku�i viņam pakaļ, profe�soru Zoslēnu izrāva tie�i no gultas un neļāva viņam at�vadīties pat no bērniem. Runā, ka tagad viņ� jau no�auts. Viņu redzēju�i kopā ar Kārli Voiciku. Bet, kad es �odien gāju uz maizes veikalu, manu acu priek�ā vācu jefreitors sita kādu garāmgājēju. Tev, Leon, nav nekādas jēgas par to, kā viņi sit.., Viņ� .., Nē, nē, tu pat iedo�

māties nevarēsi, tas ir jāredz! Cilvēks iegāzās aug�pēdus kādā logā, bet jefreitors ar dūri zvēla viņam pa zo�biem .. . Bet pa logiem noskatījās ļaudis. Tad jefreitors noslaucīja rok� viņa svārkos, uzvilka cimdu un gāja tālāk. Es vēlāk uzzināju, ka �is cilvēks neviļus uz ielas piegrūdies jefreitoram ar elkoni. Nu, saki: tu gribi, lai tas notiktu arī ar tevi?

Tēvs sēdēja satriekts un salīcis.

Nekas vairs nebija palicis pāri no viņa bargā prasī�guma un lepnā di�enuma.

Visvairāk viņu pārsteidza viens uzvārds.

� Profesors Bernss! � viņ� ar �ausmām atkārtoja.

��� Vēl pirms nedēļas es ta�u viņu redzēju� �ēlīgais dievs, ko tad viņ� tiem nodarījis?

��� Vai tu gribi, lai arī tevi vienā apak�veļā izrautu no gultas, bet pēc tam auklā pakārtu, gribi, vai? � māte nepielūdzami turpināja.

�� Nē, nē, Berta! � tēvs kā atvairīdamies pacēla roku. � Bet es ta�u nevaru . . .

��� Lai pie tevis pieietu Gardners, novilktu cimdu un sāktu tev sist pa zobiem, lai tevi iespundētu pagrabā, bet pēc tam kādā kaktā no�ņaugtu kā �urku, � vai tu gribi to? Bet es to negribu!

��� Nē, nē, Berta, dieva dēļ . . . Nu, ko tu, patie��ām � � tēvs turpināja kaut ko burk�ķēt, pats lāgā neatskārzdams savu vārdu jēgu. Mātes uzzīmētā aina satrieca viņu ar savu realitāti.

� Es to negribu, � klusā niknumā atkārtoja māte.

��� Fridrihs ir neģēlis un noziedznieks. Pirms piecpa�dsmit gadiem tu viņu izsviedi no mājām un darīji pa�reizi, bet tagad man jāsaglabā tava un Hansa dzīvība, bet tev jāsaglabā savs institūts un sava zinātne, � lūk, ko es sajēdzu no visas �īs putras! Tāpēc es turē�u pelnu trauku, kad tajā spļauj vācu virsnieks, uzdāvinā�u Gardneram tavas tintnīcas un ar nepacietību gaidī�u Frīdriha atbrauk�anu, jo es zinu � tas ir glābiņ�. Es tevi palūg�u mani nekavēt un � � un �eit viņai ietrīsē�jās balss, un viņa smagi noslīga krēslā. � Un, Leon, vai patie�ām tu domā, ka man ir viegli? Kad Ganka..,

��� Jā, jā, bet kur tad Ganka? � tēvs raizējās. � Viņ� teicās atnākt no rīta, bet tagad ..,

Māte sēdēja atzveltnes krēslā un raudāja. Viņa aiz�sedza seju, bet asaras ritēja pa rokām un krūtīm.

������� Berta, mīļā! � uztraucās tēvs. � Drostaliņa mana � Vai es tev nodarīju pāri? Jā? Piedod man, ve�cam nelgām!

Atvērās durvis, un ienāca Ganka.

Padusē viņam bija aktu vāki ar papīriem, un ienācis viņ� tūlīt nometa tos uz galda.

Ganka bija bāls un smagi elpoja.

� Tā! � aizelsdamies viņ� noteica. � �eit ir viss!

������� Kas viss? � tēvs mundri ievaicājās. Gankas klā�tienē viņ� atkal atguva savu agrāko toni. � Vispirms, labdien, otrkārt, noņemiet platmali un apsēdieties�

Ganka akli, neko neredzēdams, ielūkojās viņam sejā, straujā tvērienā sakārtoja kaklasaiti, tad apgriezās un devās uz durvīm.

�������� Ganka! � tēvs viņam uzsauca. � Patie�ām, kas ar jums noticis? Atskrien, neapsveicinās, nomet aktu vā�kus: ��eit viss,� � bet kas viss?

Ganka pavērsās atpakaļ un tā nogrozīja kaklu, it kā viņam spiestu apkaklīte.

������� Man dzenas pakaļ, � viņ� paskaidroja gandrīz mierīgā balsī, � es negribu, lai mani apcietinātu pie jums!

������� Tas tikai vēl trūka! � tēvs pastreipuļoja atpakaļ.

��� Pagaidiet ta�u, kurp jūs? � Berta . . . Berta � � viņ� lūdzās. � Vai tu dzirdi, ko viņ� runā?

Māte stāvēja ieklausīdamās.

��� Viņi jau nāk �urp,� māte sacīja, � par vēlu!

Ienāca divi; gaiteni vel bija cilvēki, liekas, vairāki vīri, bet tie palika ārpusē.

Kā pirmais parādījās gara auguma, kalsns vīrietis, ar savu vājumu, �auro, trīsstūraino seju un spurainajām ūsām drusku atgādinādams Donu Kihotu, kādu to at�tēlojis Gustavs Dorē. Viņam bija grumbaina āda, ilgi stāvēju�a sviesta krāsā un �audīgas, vērīgas acis.

Tērpies viņs bija cie�i aizpogātā ādas mētelī, varbūt tāpēc viņ� man atgādināja mūsu mājas montieri.

Aiz viņa nāca virsnieks, skaists, sārts un ļoti tukls jauneklis ar gai�iem, cirtainiem matiem un tuk�u ska�tienu lielajās, zilajās acīs.

���� Kur�? Vai �is? � ūsainis jautāja, norādīdams uz Ganku.

��� Tas pats! � virsnieks atbildēja, nez kam uzsmai�dīdams.

Tad ūsainis ar kāju pagrūda krēslu, kas stāvēja vi�ņam ceļā, un piegāja cie�i klāt Gankam. Kādu bridi viņi abi klusēja.

Ganka pacēla roku � pirksti viņam drebēja � un sa�kārtoja kaklasaiti.

��� Ko jūs �eit darāt? � ūsainis jautāja.

Viņi stāvēja tik tuvu viens pie otra, ka Ganka nez vai redzētu ūsaiņa seju, ja viņ� būtu lielāks. Bet Ganka sava mazā auguma dēļ lūkojās uz viņu no apak�as uz aug�u � tie�i, nekustīgi un bargi.

���� Es vakar paņēmu no profesora lietus mēteli, � viņ� atbildēja mazliet savādākā balsī, � un tagad atnācu, lai viņam to atdotu.

�� Tā. Bet. kur tad ir �is mētelis? � ūsainis tirdīja.

��� Mētelis ir man mugurā, � Ganka atbildēja un sāka atpogāties.

��� Un kur tad jūsu pa�a lietus mētelis? � mierīgi, balsi nepaaugstinādams, turpināja ūsainis.

���� Manējais palika mājās, � Ganka atbildēja. Pēk�ņi viņu pārņēma a�as, drebulīgas tirpas. Viņ� gribēja vēl ko sacīt, bet tikai pavēra muti un ievilka gaisu.

��� Tu viņā neklausies! � ierunājās virsnieks. � Vi�ņam mētelis bija mugurā jau tad, kad mēs piegājām pie mājas. Kāds viņu brīdinājis, un viņ� pa vārtiņiem ie�mauca dārziņā.

���� Vai dzirdat? � ūsainis neatlaidās, nenovērsdams no viņa skatienu. � Kāpēc jūs atnācāt �urp? .. . Bet tu nedrebinies, nedrebinies, � viņ� pēk�ņi piebilda ar klusu nicinājumu, >� tevi ta�u neviens nesit. Stāvi rāms .. . Kāpēc tu atnāci �urp? Ko?

�� Es jau jums . ..� Ganka iesāka.

Ūsainis pacēla dūri un iesita Gankam pa seju.

Es ievēroju � sitiens bija precīzs, labi aprēķināts un ļoti īss.

Ganka nokrita.

Tad ūsainis saliecās un pacēla viņu aiz pleciem.

��� Tātad � kāpēc jūs �eit atnācāt? � viņ� vaicāja tādā pa�ā toni kā iepriek�, ar spēku izlocīdams pirkstus.

Aklu vāki, ar kuriem Ganka bija atnācis, gulēja uz galda.

Skaistais virsnieks paņēma tos rokās, mazliet pa�ķir�stīja un noteica: �A-ā!� Viņ� izrunāja �a-ā� tādā tonī, kas nozīmēja: �Ak, tāpēc jūs �urp atkūlāties.�

��� Jūs pēc tiem atnācāt? � ūsainis jautāja un, atpa�kaļ nepavērsdamies, pavēlēja virsniekam: � Paskaties, kas tur ir!

�� Tas nav vācu valodā, � virsnieks atbildēja. � Pag, es tūlīt�

��� Es jums pārtulko�u kungi, � smagi elpodams ieru�nājās tēvs. � Tas ir manuskripts, jau sagatavots iespie��anai un saucas �Jautājums par eolita laikmeta cilvēku antropoloģiskā un arheoloģiskā apgaismojumā�.

��� Jā, kaut kas tamlīdzīgs, � virsnieks nevērīgi pie�bilda un, kā vēdekli atvāzdams, pār�ķirstīja da�as ma�nuskripta lapas. � Kaut kādi akmeņi un kauli, skaitļi. � Viņ� pa�ķirstīja vēl. � Galvaskauss, bet uz tā bultiņas un skaitļi.

��� Kas par skaitļiem? � ūsainis jautāja.

��� Kaut kas tāds: �pieci cm; divi cm; astoņi�.

��� Tas ta�u zinātnisks manuskripts, � tēvs sacīja. Balss viņam drebēja un visno�ēlojamākā kārtā pārtrūka, lai gan viņ� centās izturēties bra�i, stāvēja brīvā pozā, neizpratnē raustīja plecus un, lūkodamies uz Ganku un ūsaini, burk�ķēja: �Kas te notiek? Nekā nesaprotu, abso�lūti nekā.� � Tas ir doktora Gankas daudzu gadu darba rezultāts �

��� �ķir ciet. Bleķis! � ūsainis sacīja. � Tātad jūs atbildēsiet vai neatbildēsiet uz manu jautājumu? Kāpēc jūs atnācāt �urp?

��� Atļaujiet, es jums visu paskaidro�u? � tēvs solīdi piezīmēja un pasmaidīja. � �ajā apstāklī nav nekā sevi�ķa. Doktors Ganka strādāja manā vadībā un . ..

��� Nelieniet, kur jūs nelūdz, � virsnieks ieteica (ūsainis vispār klusēja, viņ� skatījās tikai uz Ganku un redzēja tikai Ganku, viss pārējais viņam vienkār�i

neeksistēja). � Jums vel vajadzēs atbildēt pa�am par sevi.

��� Es, kungi, alla� ēsmu gatavs� � tēvs iesāka.

� Tad jau labi. Bet pagaidām klusējiet.

Māte pēk�ņi piecēlās un izgāja no istabas.

� Kur jūs? � virsnieks jautāja un uzsauca gaitenī:

�� Gustav, pavadi Mezonjē kundzi, kur viņai vajadzīgs!

Es dzirdēju, kā māte atvēra blakus istabas durvis. Kopā ar viņu tur iegāja kareivis.

������� Tātad jūs nevēlaties atbildēt? � ūsainis jautāja un aptaustīja pistoles maksti.

Virsnieks at�ķīra grāmatu un sāka to pārlapot.

������� Seneka! � viņ� gari novilka un nometa grāmatu atpaka|.

������� Padod �urp manuskriptu, � ūsainis noteica. � Pa�skatīsimies, kas tur par gudrībām.

Viņ� jau pastiepa roku, bet tad pēk�ņi iegārdzās, sa�tvēra kaklu un nogāzās uz grīdas.

Tas notika tik pēk�ņi, ka es pat nespēju apjēgt, kās īsti atgadījies � kāpēc ūsainis guļ uz grīdas un krāc un kādā kārtā Ganka nokļuvis viņam virsū.

Pirmajā mirklī to nesaprata arī sārtais virsnieks, sā�kumā viņ� tikai novaidējās un noplātīja rokas. Ūsainis krizdams vēl bija aizķēris krēslu, uz krēsla atradās vai�rākas vārdnīcas, un tas viss novēlās uz grīdas.

Ganka sēdēja uz ūsaiņa.

Viņ� jau vispār, neraugoties uz savu kalsenumu, bija ļoti spēcīgs, bet tagad viņa mazās, kaulainās rokas rīko�jās ar pērtiķa veiklumu un tvērienu. Bez tam viņ� ar fiziologa un boksera precizitāti zināja, kur un kādā veidā cilvēkam jāsit. Tāpēc, tikko Ganka savu preti�nieku bija sagrābis pie rīkles un piedevām iezvēlis tam vēl ar dūri pa zodu, ūsainis tūlīt sāka asiņot. Ta�u Ganka neļāva tam atgūties: tagad viņ� jau vairs nesēdēja, bet gan gulēja uz sava pretinieka un steidzīgi, veikli un precīzi zvetēja tam pa fizionomiju. Gankas seja turklāt bija nekustīga un saspringta, tajā nebija manāms pat sevi�ķs niknums.

Ūsainis gārdza un krāca. Tad pēk�ņi iebrēcās: �Pa�līgā!� � bet viņa kliedziens tūlīt noslāpa.

Tikai tagad virsnieks atjēdzās un tvēra pie pistoles

maksts, ta�u ne�āva � apgāztais krēsls, trīs biezie vārd�nīcu sējumi un nikni saviju�ies pretinieku ķermeņi bija same�ģīju�ies tādā neatrisināmā jūklī, ka viņ� tikai ap�taustīja brauniņa spalu un tad metās palīgā. Ta�u tēvs aizsteidzās viņam priek�ā, pārlēca pāri galdam un sa�tvēra Ganku pie pleca.

������� Ganka, Ganka, ko jūs darāt? Mitējieties, dieva dēļ, mitējieties! � tēvs lūdzās un purināja Ganku aiz pleca.

Bet Ganka ar sarkanu, sastingu�u seju un zobos iekostu lūpu tikai kulstīja ūsaini. Pie tam viņ� vēl aiz baudas sprauslāja un acis viņam zvēroja kā sakaitinātam runcim.

Virsnieks ar kāju iespēra tēvam tā, ka tas atlidoja sāņus, tad izrāva brauniņu un iesita ar to Gankam.

Ganka turpināja zvetēt ūsaini.

Virsnieks zvēla otrreiz, tie�i pa skaustu, izlietodams brauniņa spalu kā veseri, un tik spēcīgi, ka Gankas pa�kausis �ķita nokrak�ķam. Sitiena skaņa bija trula un kokaina.

Ganka sāniski novēlās uz grīdas.

Virsnieks satvēra viņu pie kājas un pavilka sāņus.

Istabā ieskrēja vairāki kareivji, apstājās un skatījās, kas noticis.

Abi � Ganka un ūsainis � gulēja uz grīdas.

Ūsaiņa izskats bija ļoti no�ēlojams. No sadauzītā de�guna pilēja asinis. Melnais ādas mētelis bija atrauts vaļā, zem tā varēja redzēt svārkus un ceriņkrāsas kreklu.

Sārtais virsnieks pagriezās atpakaļ, paskatījās uz ka�reivjiem, nogrozīja galvu un, ņirdzīgi smīnēdams, ar brauniņu rokā piegāja pie Gankas.

Tad ūsainis pēk�ņi pacēla galvu.

Seja, acis, deguns � viss viņam bija mitrs, viss spī�dēja. Viņ� no�ņācās, pagrozīja kaklu un sāpīgi saviebās.

������� Nevajag! � pamanījis brauniņu, viņ� ierunājās vārgā balsī. � Palīdziet man piecelties.

Viņ� mēģināja uzrausties kājās, atbalstīdamies ar roku uz krēsla, ta�u apgāza to un atkal noslīga un grīdas.

� Velns parāvis! � ūsainis sa�utumā izlamājās.

Sārtais virsnieks stāvēja un smaidīja. Bija redzams, ka viņam patīk ūsaiņa pazemojums.

������� Sesks gatavais! � viņ� noteica, un nebija sapro�tams, vai viņ� Ganku lamā vai ari uzlieli. � Kur viņ� jums ķēra?

������� Nevajag � � ūsainis truli atkārtoja un piesar�dzīgi pastaipīja kaklu. � Padodiet ūdeni!

Viņam glāzē ielēja ūdeni.

Ūsainis to paņēma, bet pielika tikai pie lūpām un at�kal nolika sāņus. Tad piecēlās, paskatījās uz kareivjiem un pēk�ņi pārskaitās:

������� Kas jums �eit meklējams? � viņ� sāka kliegt.

��� Ko stāvat, mutes atpletu�i? Ko neesat redzēju�i?! Kur� no jums vecākais? Pievāc �o �ehu cūku!

Ienāca māte ar lielu saini un nolika to uz galda.

������� Tas jums, Ganka, � māte laipni sacīja, noliekda�mās pie viņa, it kā nekas nebūtu noticis. � Es jums tur �o to sakravāju � maizi, gaļu, veļas pāri, tad vēl segu un spilvenu.

����� Viņ� jau nevarēs aiznest! � kareivis atbildēja. t � Kam viņam gaļa! Ne gaļa viņam vajadzīga, bet,..

Pa to laiku Ganku piecēla un nostatīja uz kājām. Viņ� stāvēja piemiegtām acīm un pavērtu muti.

������� Gaļa! � kareivis atkārtoja. � Kam viņam gaļa! Paskatieties uz viņu! Gaļa! � un kareivis smīnēdams no�grozīja galvu.

������� Bet kā tad tā! Kā viņ� tā aizies! � māte raizē�jās. � Viņam ta�u nekā nav.

�������� �Kā tad tā! Kā tā aizies!� � ūsainis iebrēcās sa�vādā, gandrīz sievi�ķīgā, aizkaitinātā balsī. � Skraidelēt nevajadzēja! Nevajag bēgt! Cilvēcīgi jāuzvedas! Viņam bija visas iespējas saposties, un visu!.,, .Tagad mēs vi�ņam parādīsim visas augstās skolas

Ūsainis sāka klepot, aizelsās norīstījās, klepu pārvarē�dams, sāka mīdīties un atmeta ar roku.

������� Dodiet man, � kareivis sacīja mātei, � es aiz�nesī�u. Nebaidieties, dodiet, es neko neaiztik�u.

Viņi aizgāja, bet manuskriptu atstāja.

Ganka bija sagumis kareivjiem uz rokām, viņa acis lūkojās kaut kur garām mātes sejai, garām visiem priek�metiem, sienām .,,

������� Redzi, � māte ierunājās, kad durvis aizcirtās aiz pēdējā kareivja. Tagad tu sapratīsi, no kā es gribu tevi pasargāt!

Tēvs sēdēja krēslā, skatījās uz māti, un acīs viņam bija me�onīgs neprāts.

� �ēlīgais dievs, � viņ� klusā balsī noteica, � kas te notika?

Tad viņ� pagrāba Seneku un sāka to ātri �ķirstīt, mek�lēdams kādu viņam vajadzīgu lappusi.

�������� Neuztraucies, Leon, � māte mierināja. � Tagad neko neizdarīsim, kad atbrauks Fridrihs, mēģināsim Gankam palīdzēt. Tev derētu iedzert kafiju, bet tā, � viņa pielika roku pie kafijas kannas, � pavisam atdzi�susi. Jāiet uzsildīt.

������� Pagaidi! � tēvs iesaucās, atradis vajadzīgo vielu.

����� Tā ir tā pati. Paklausies, Berta! � Un viņ� skaļā un svinīgā balsī nodeklamēja:

Milzu pūķis

�ņāc, no upju �ķeltnēm zarainajām lienot.

Par priedēm augstāk garo kaklu staipa Un zilo galvu aizdomīgi ceļ.

Viņ� asti zvīņaino pa mēmiem klajiem vazā,

Lai nāves sēkla apaugļotu laukus Un lai no zemes sausā klēpja kāpj Dzelzs karavīru bezgalīgas rindas.

Rēc taures. Ragu vara balsis �ķind.

Nav cilvēcīgā mēlē runāt dots.

Vien naida kliedziens � viņu pirmais vārds!

Un, sa�ķēlu�ies pretinieku pulkos,

Tie slepkavo un cērt, lai pierādītu,

Ka pūķu sēklas cienīgs viņu dzimums.

Pirms rīta ausmas dzemdēja jūs zeme,

Pirms vakarzvaigznes lemts jums bojā iet.

Viņ� nolika grāmatu un paskatījās uz māti. _

�������� Arī viņi iznīks, Berta, � tēvs ierunājās paklusā balsī ar dziļas pārliecības spēku, � visi, līdz pēdējam. Viņi labprāt atsaucas uz senlaiku vēsturi un mitoloģiju. Bet visos mītos cilvēks alla� uzvar pūķi. Vai tu redzēji, ko izdarīja Ganka? Viņ� ir mazs un vāj�, bet kā �is vilku suns gārdza! Tu, es, Ganka, un, palūk, mūsu jau ir trīs, viena piecpadsmitmiljonā daļa no-mūsu tautas.

Māte piegāja pie loga un parāva aizkarus.

Vientuļ�, caur mākoņiem izspraucies saules stars krita uz galda, un tūlīt blāvā sudrabainā gaismā ievizmojās kafijas kanna un zilie �ķīvī�i ar zelta apmalēm.

Pirms rīta ausmas dzemdēja jūs zeme,

Pirms vakarzvaigznes lemts jums bojā iet!

tēvs atkārtoja un nopūtās. � Lai notiek, dzersim ka�fiju, Berta.

Pilsētai bija pienāku�i grūti laiki.

Tre�ajā dienā pēk�ņi mitējās darboties trolejbuss. Ru�nāja, ka drīzumā izslēg�ot arī apgaismes tīklu: visu enerģiju it kā pievienojot militārajai rūpniecībai. No piecpadsmit kinoteātriem darbojās tikai trīs, un tajos demonstrēja idiotiskas filmas par kovbojiem un daiļa�vām. Tre�ā impērija ātri parādīja savu kroplo seju. Pa�tiesību sakot, tai bija vairākas sejas.

Mazs, gandrīz pundurī�a augumā, bet ļoti rosīgs vīrelis ar atpakaļ atsukātiem matiem un garenu pērtiķa galvas�kausu uz ekrāna kaut ko runāja no estrādes, māja ar roku un smaidīja.

Viņam aplaudēja un pasniedza ziedus.

Otrs bija resns, plecīgs, tjet ļoti ņiprs.

No visas �īs kompānijas viņ� izskatījās vissolīdākais.

Viņ� nerādījās uz estrādes, neturēja runas, un viņam nepasniedza ziedus.

Smagnējā gaitā viņ� gāja gar ierindā nostādītiem pulkiem un, atbildēdams suminājumiem, pacēla roku. No viņa rupjās, orangutanga purnam līdzīgās sejas, stūrainās gaitas, īsajiem, mezglainajiem pirkstiem � no visa, visa, pat no spurainajiem, strupi apcirptajiem matiem un savādā, siekstainā kumbra dvesa tas trulais, neprātīgais spēks, ko pilsētas iedzīvotāji jauda viņa mar��ējo�ajā karaspēkā, viņa likumos, viņa varmā�ībās.

Tad pa zaļgano ekrānu soļoja karavīri, karavīri un atkal karavīri.

Ejot garām skatītājam, viņi pacēla roku, smaidīja un kaut ko izkliedza.

Viņi aizsoļoja gar drupām Atēnās, pa Konkordijas laukumu Parīzē, pa holandie�u pilsētu �aurajām ieliņām, pa saules izkveldētajiem Āfrikas tuksne�iem.

Un, lai kur viņi bija, tie visur vienādi klaigāja un vienādi smaidīja.

Tas nelikās diez cik interesanti, jo iedzīvotāji pietie�kamā skaitā redzēja karavīrus arī savā pilsētā.

Drīz vien sākās grūtības ar pārtiku.

īsts bads gan vēl nebija iestājies, ta�u pa logiem es jau redzēju rindas pie maizes veikala.

Cilvēki piecēlās naktī, bet rītā no veikala iznesa trīs simti gramu ķepīgas, glīzdainas maizes. Kā ziede tā lipa pie rokām un papīra un atgādināja sliktu ziepju ga�baliņu.

Mātei bija �is un tas sagādāts, tāpēc pagaidām mēs neizjutām produktu trūkumu, bet pie brokastu kafijas galda tēvs tagad ņēma kondensēta piena kārbu un ar mocekļa izteiksmi sejā taisīja to vaļā. Nākamajā dienā viņ� konservu grie�amo nez kur bija nobāzis vai ari vienkār�i pazaudējis un jau izlietoja savu dārznieka nazi ar brie�raga spalu. Kārbu atgriezt bija grūti, asmens visu laiku slīdēja no tās malām, tēvs sarka un grozīja galvu. Kā jau vairums pie fiziska darba nepieradu�u cilvēku, viņ� lika lietā visu savu spēku. Beidzot kārba paslīdēja sāņus, un tēvs sagriezajsev pirkstus.

��� Dod man, � māte sacīja, kurai bija apnicis �is cīniņ�, � dod, es attaisī�u! Tu griez nepareizi!

Bet tēvs tikai sēca un kratīja galvu.

Reiz kārba, ko viņ� turēja pavisam neparasti, iz�ļuka viņam no rokām un palēkdamās aizripoja pa galdu � �ķaidīdama un sasizdama traukus. Tēvs gribēja satvert ripojo�o kārbu, ta�u apgāza to galīgi, un tā �makstēdama iz�ļāca pusi no sava satura un galdauta. Tēvs satvēra galvu, bet �ajā mirklī ienāca piena iznēsātāja. Viņai bija divas kannas, un tēvs metās pie viņas kā glābiņu mek�lēdams.

>� Ai, ja jūs zinātu! � piena iznēsātāja iesaucas. � Kādas briesmas es pieredzēju! �

Viņa pacēla kannas, nolika tās uz grīdas un stāvēja, trulā izbrīnā uz priek�u nolūkodamās.

�� Bet kas īsti tas bija? � viņa nevarēja atgūties.

Viņu nosēdināja, ielēja kafiju, bet viņa tikai grozīja galvu un bīdīja tasīti prom.

��� Pagaidiet, pagaidiet! � viņa atkārtoja.

Tad paņēma tasīti, iedzēra malku, paskatījās uz tēvu, tad uz māti un pēk�ņi pasmaidīja, Nolūkodamies uz viņu, mēs visi sākām smaidīt.

��� Un kas ar jums tāds notika, mīļā? � māle ap�vaicājās.

��� Nē, kā tad tā? Kā gan es aiznesu? � piena iznē�sātāja atkal iejautājās, pamādama uz kannām, un no�grozīja galvu.

Un tad viņa sāka stāstīt, kas bija atgadījies.

Bet atgadījies bija, lūk, kas.

Kaut kā viņai bija izdevies ar krējuma kannām iz�spraukties cauri pūlim, iespiesties pārpildītajā vilcienā, burzmā saglabāt kannas un aizbraukt līdz pilsētai. Prin�ceses Vilhelmīnes laukumā viņa iekļuvusi kādā tvarstā. Tas ir, pa īstam tvarsta nemaz neesot bijis, tur stāvēju�i policijas formas tērpos ģērbu�ies cilvēki, pārbaudīju�i dokumentus, da�us tūlīt aizvedu�i, citus sastādīju�i gru�pās, izkārtoju�i ierindā un aplenku�i. Tur ietrenkta arī viņa ar abām piena kannām uz muguras. �Beigas manam krējumiņam!� �ī vēl nodomājusi.

Pūlis plūdis taisni uz laukumu. Visapkārt zirgos sēdē�ju�i jātnieki.

Pa ietvēm staigāju�as policijas patruļas. Neviļus viņa izbīdīta pa�ā centrā, pie skaistās, dzeltenās celtnes, kur agrāk atradās kinoteātris �Arguss�, bet tagad karājās izkārtne: �Virsnieku klubs�. Viņa palūkojusies apkārt.

Pūli aplenkusi un aizvien cie�āk sakļāvusi kājnieku policijas ķēde.

Kluba durvis biju�as atvērtas, pa tām iek�ā un ārā staigāju�i kaut kādi cilvēki.

Uz ietves, drusku attālāk no durvīm, stāvējis virsnieks pusmū�a gados un kaut ko gaidījis.

Uz pūli viņ� nelūkojies, bet laiku pa laikam paaicinā�jis pie sevis jefreitoru, devis tam kaut kādus rīkojumus un mājis ar galvu uz policijas ķēdi.

Tad jefreitors kaut ko kliedzis, vicinājis ar rundziņu, un pūlis atspiests atpakaļ.

Piena iznēsātāja �ēli nodomājusi, ka viņas krējums dro�i vien ies zudumā � kā lai to iznes no tādas drūz�mas, � un neko īsti nav varējusi apjēgt.

Starp citu, neviens neko neesot, apjēdzis.

Blakus viņai stāvējusi kāda sieviete, vājiņa, melnīg�snēja, ar zaļu cepurīti; nez kāpēc tā izskatījusies pēc �uvējas. Sī sieviete nepārtraukti kārtojusi savu cepurīti' un �ēlojusies: �Ak kungs un dievs, kungs un dievs, kāpēc man �odien vajadzēja iet?�

Pēc tam aizmugurē iegaudojusies sirēna. Cilvēki metu��ies sāņus. Piena kanna viņai sāpīgi ietriekusies mugurā, pati iespiesta kādā kaktā. Cauri pūlim braukusi slēgta melna automa�īna. Pie pa�as kluba ieejas tā apstājusies: no ma�īnas izlēku�i divi vīrie�i pelēkos formas mēteļos un ieskrēju�i iek�ā. Viens no tiem uzmetis pavir�u ska�tienu pavecajam virsniekam, un tas ar diviem pirkstiem pieskāries cepurei, saglabādams ķermeņa kokaino stin�gumu.

�oferis klusēdams mi nekustīgi sēdējis pie stūres.

�Ak kungs un dievs, kungs un dievs!� aiz muguras gaudusies �uvēja. Un tad pēk�ņi no celtnes atskanēju�i kliedzieni, bet pēc tam ar troksni taisni pa pakāpieniem vilkts smags ķermenis.

Pavecais virsnieks pagājis nostāk no durvīm.

Uz ietves izlidojis un nokritis1 gara auguma cilvēks ar melnīgsnēju, �etrstūrainu seju, lielu galvu un ļoti spē�cīgs. Viņam tūlīt uzklupu�i vairāki karavīri, sagrābu�i aiz kakla, pie rokām, nostatīju�i uz kājām un piespie�du�i pie sienas.

Viņ� stāvējis klusēdams, purinājis �etrstūraino galvu un bie�i raustījis plecus, ta�u turēts stingri un uzmanīgi. Pēc tam izvedu�i vēl vienu � svārkos, tie visu laiku pa�ķīru�ies, atsegdami netīru virskreklu ar sāņus no��ķiebu�os kaklasaiti un sadriskātu apkaklīti. Turklāt viņ� bijis izviļāts pūkās, sienā un kaut kādos netīrumos, kas pielipu�i �aketei.

Piena iznēsātāja visu redzējusi ļoti skaidri, precīzi un tikpat precīzi to izstāstīja.

Bet pēc tam noticis kaut kas pavisam negaidīts.

Virsnieks pie durvīm pēk�ņi nodrebējis un izstiepies.

! Vīri, kas turēju�i apcietinātos, sastingu�i un piespiedu�i' tos pie sienas.

Jefreitors stingri noklepojies, sakārtojis cepuri un pistoles maksti.

No ēkas iznāku�i cilvēki civilā tērpā.

Viņu nebijis diez cik daudz, deviņi vai desmit, nekādā ziņā vairāk.

Nopakaļus nāku�i karavīri.

Civilās drēbēs tērptie nogāju�i no ietves, apstāju�ies un sarunādamies kaut ko gaidīju�i.

Viens pagriezies un sācis lūkoties uz durvīm. Un tad nesteidzīgā, solīdā solī uz ielas iznācis pundurītis � iz�kāmējis, melniem matiem un kustīgu pērtiķa seju. Viņ� apstājies un paskatījies uz pūli. Tas, kur� lūkojās uz durvīm, pusbalsī kaut ko viņam sacījis, un pundurītis viegli pamājis ar galvu.

��� Kāds viņ� īsti izskatījās? � māte ievaicājās.

����� Es viņu redzēju tikai brītiņu, � piena iznēsātāja atbildēja. � Ta�u viņ�� viņ� nez kāpēc man likās �au�alīgs . . . Kad viņ� sāka runāt, tam drebēja lūpas � Bet es nepaspēju viņu apskatīt � nebija laika �

Tad pundurītis pagriezies un devies pie apcietināta�jiem, un �ajā mirklī. ..

Piena sieva mitējās stāstīt un paskatījās uz māti.

Un �ajā mirklī pa�ķīdusi zeme.

Gaisā uz�āvies ugunsstabs gandrīz vai tum�sārtā krāsā.

Zeme uz�ļākusies kā fontāns, no�ķindu�i stikli, nelabā balsī iebrēkusies kāda sieviete.

Aiz muguras vai priek�ā kāds iz�āvis no brauniņa, un tūlīt vairākas balsis sāku�as vaimanāt.

No izbīļa pusdzīvā piena iznēsātāja nodomājusi, ka viņa krīt zemē, bet tūlīt atskārtusi, ka nav kur krist, jo bijusi nekustīgi un stingri iespīlēta ļau�u pūlī kā zārkā.

Priek�ā nekas vairs nebij is redzams.

' Smagiem, apaļiem vāliem lo�ņāju�i dūmi, virs tiem rēgojusies vienīgi izkārtne:

�Virsnieku klubs�.

Tas viss ildzis tikai īsu brīdi.

Tad viņa pēk�ņi pacelta un aizmesta sāņus.

�ķitis, ka milzu slota varenā vēzienā izkliedējusi cil�vēkus.

Un tūlīt atskanēju�i kliedzieni, satrauktas balsis, sā�ku�as gaudot taures un sirēnas, biju�i dzirdami vaidi un raudas.

Nez kādi cilvēki, nelabi bļaudami un bailēs drebē�dami, gāzu�ies virsū pūlim, pa labi un kreisi zvel�dami ar brauniņu spaliem.

Pie kluba, uz izrakņātās un izvandītās zemes, Iāsmoju�as asinis, vāļāju�ies cilvēki, un cauri dūmu un ploko�o putekļu vāliem baismīgā dzeltenumā rēgojies kails cil�vēka ķermenis.

Automobilis stāvējis izslējies, kā uz pakaļkājām"sa�cēlies zirgs triumfa arkā.

Eksplozija bija nolauzusi kociņu un kā zaļu vī�ķi uz�metusi uz balkona, bet sakropļotais stumbrs spraucies no saņurcīto re�ģu apak�as.

Piena iznēsātāja kādu mirkli stāvējusi nekustēdamās un redzējusi, kā pundurītis iesēdināts automobilī; divi karavīri stāvēju�i pie durtiņām, bet viņ� rosījies, kaut ko viņiem skaidrojis un visu laiku negribējis vai arī nevarējis iekāpt ma�īnā. Beidzot viņ� kaut kā iesēdi�nāts, durtiņas aizcirstas, karavīrs tās no ārpuses paraus�tījis un nogrozījis galvu.

To piena iznēsātāja vēl redzējusi. Pēc tam aiz kājām kaut kur aizvilkts svārkos un netīiiajā virskreklā ģēr�btais cilvēks, kur� nule vēl bija stāvējis pie sienas: galva viņam bijusi pavisam norauta, bet no izmirku�ā krekla stiepies kas melns un sarkans. Kad piena iznēsātāja to ieraudzījusi, mirklī nosvīdusi un viņai kļuvis nelabi. �ķitis, ka pūlis līgojās, atvirzīdams akmens kārbai lī�dzīgā laukuma sienas. Un tad viņa zaudējusi samaņu.

At�irbusi skvēra vidū.

Viņa gulējusi zālājā.

Piena kannas stāvēju�as līdzās.

Pie viņas noliecies policists un turējis viņu pie pleca. �Tantiņ, paklau, tantiņ!� viņ� atkārtojis, un pēc balss bijis noprotams, ka policists jau sen to atkārto. Viņa nopūtusies, palūkojusies uz policista raupjo kareivja seju ar spurainajām ūsām un pēk�ņi sākusi raudāt�

Viņa sāka raudāt arī tagad, kad bija beigusi savu stāstu.

��� Es gribēju viņam ieliet krējumu, bet nebija ne�viena trauka, ta�u viņ� atmeta ar roku un sacīja: �Ir ļjau labi, nevajag.�

��� Nu, ko jūs raudat? � māte smaidīja un ielēja vi�ņai vēl vienu tasīti. � Labi, ka viss tā beidzās! Iedze�riet!

��� Tencinu, � viņa sacīja �ņukstēdama un arī pa�smaidīja.

�: Un tu, Leon? � māte iejautājās, vērsdamās pie tēva, ta�u viņ� vairs neklausījās, bet, sūkdams vēso, biezo krējumu, apmierināts kaut ko murmināja, stāvē�dams pie kannas.

��� Bet kas tur īsti notika? � tēvs jautāja, atgriezda�mies pie galda.

��� Nevar zināt'. . . � jau nomierinājusies, atbildēja piena iznēsātāja. � Kā redzams, kāds viņiem bija sa�gudrojis ko izdarīt.

��� Jā, bet ko tad īsti? Uzspridzināja bumbu, elles ma�īnu vai granātu?

��� Kas to lai zina? Es neko neievēroju. *. � piena iznēsātāja atbildēja.

��� Jā! � Tēvs steig�us izdzēra tasīti un albīdīja to sāņus. � Un �is pundurītis �

�� Tas bija viņ�, � piena iznēsātāja piebilda.

Tēvs mirklī saprata, ko viņa gribēja sacīt.

��� Viņ�?

�� Viņ� pats! � piena iznēsātāja nobīli apstiprināja.

��� Ko! Idioti! � Tēvs a�i pietrūkās no krēsla un at�kal apsēdās. � Neko nevar izdarīt kārtīgi, kā pienā�kas! Tāds gadījums! Stāvēja turpat blakus, bumbas sa�gatavotas, vajadzēja tikai pastiept roku, bet te tev nu bija � iesēdās automobilī un aizbrauca. Es par to vi�ņiem galvas norautu. Varoņi! � Un viņ� niknā izbrīnā noblik�ķināja ar delnu pa galdu. � Lūdzu, iesēdās un aizbrauca! � Lopi!

� Kā tev, Leon, nav kauna! Viņi ta�u gāja bojā! � pārmeta māte.

��� Jā, viņi gāja bojā� pareizi, gāja bojā, � tēvs drūmi atkārtoja. � Jā, viņi jau gāja bojā! � viņ� at�kal iesaucās. � Bet �is! �is ta�u palika dzīvs! Kā jūs tei�

cāt? Stāvēja pie automobiļa, mīdījās un nekā nevarēja tajā iekāpt?

������� Pareizi, nevarēja iekāpt, � piena iznēsātāja ap�stiprināja. � Dro�i vien pārbijies.

������� Piķis un zēvele, kas tā par padarī�ana! *� tēvs izlamājās un jāteniski apsēdās uz krēsla. � Es atdotu visu institūta kolekciju, ja tikai varētu palūkoties uz viņa galvaskausu! Nu labi, gaidīsim avīzes. ..

� Vai tu vēl gribi kafiju? � māte apjautājās.

������� Un tomēr tas ir neizprotami, augstākā mērā neiz�protami! � atkal uztraukdamies, ierunājās tēvs. � Jūs, mīļā, stāvējāt blakus, skatījāties �.

������� Paklau, neaiztiec viņu, liec mierā! Redzi, cilvēks no izbailēm tikko dzīvs, atnesis tev krējumu, bet tu viņu spīdzini! Ko viņa var zināt? � māte iejaucās.

������� Labi, labi, � tēvs nomierinājās, � gaidīsim avīzes.

Sājā mirklī ienāca Marta.

��� Pie jums tas pats vir-snieks, � viņa paziņoja,

��� Ko? � tēvs nepaguva pat ievaicāties.

Istabā ienāca pulkvedis Gardners.

Viņ� bija civilā tērpā, tikai mēteļa pogcaurumā iestip�rināta kāda militāra parauga ndzīmīte.

������� O! � māte ierunājās izbrīnētā un iepriecinātā balsī. � Tik dārgs ciemiņ� ..,

��������� Un piebilstiet: nelūgts un negaidīts, � Gardners pasmaidīja. � Atvainojiet, sevi�ķi apstākļi piespieda mani�

������� Viņ� vēl atvainojas! � māte sa�utumā savicināja rokas. � Sēdieties, sēdieties, lūdzu! Es jums tūlīt ielie�u kafiju. Turklāt, man pie jums lūgums .. .

������� Uzklausī�u vislielākā uzmanībā, � Gardners viegli paklanījās, � citādi jūs patie�ām varat nodomāt nez ko. �is mazais, briesmīgais kungs ..� Par viņu ta�u dro�i vien būs runa, vai ne?

������� Pareizi! � tēvs pamāja ar galvu. � Tie�i par to mēs gribējām ar jums parunāt, Gardnera kungs. Re�dziet, doktors Ganka ir slims cilvēks, prasīt no viņa at�bildību �

� Nu, redziet! � Gardners pabīdīja krēslu un apsē�dās pie galda. � Bet, vispirms, sakiet: vai jūs ticētu ma�nam goda vārdam?

� Ticētu, � tēvs noteikti apgalvoja.

������� Absolūti! � sacīja māte. � Virsnieka goda vārdam �

� Piebilstiet: vācu virsnieka, Kurcera kundze, � at�gādināja Gardners, savādi, it kā paslep�us pavīpsnā�dams.

��� Man tautība nav svarīga, � tēvs lepni paziņoja.

������� O! � Gardners priecīgi izbrīnījās. � Pat tā? Jūs esat apbrīnojami iecietīgs pret Vāciju un tās armiju, Mezonjē kungs! � viņ� tēvam viegli paklanījās. � Labi, ja jūs esat tik augstsirdīgs, tad es jums dodu goda vārdu, ka doktora Gankas apcietinā�ana nav glu�i nekādā sa�karā ar sarunu, kura man pirms da�ām dienām bija ar viņu. Vai tas jūs apmierina?

Tēvs nedro�i palūkojās uz viņu.

��� Es, � viņ� iesāka, � ne visai�

��� � man ticat, � Gardners laipni pasteidzās priek�ā.

������� Nē, ne jau tā. Bet tad es pavisam nesaprotu viņa apcietinā�anas iemeslus� Ko Ganka varēja izdarīt?

Gardners ielūkojās viņam acīs un pa�ūpoja galvu.

������� Ai-ai-ai, Mezonjē kungs, Mezonjē kungs! Vai tas patie�ām tiesa? � viņ� ievaicājās ar vieglu nosodījumu.

��� Kas � tiesa?

� Tas, ko jūs man pa�laik sakāt?

������� Ka es nezinu, par ko apcietināts Ganka? � tēvs paraustīja plecus. � Nu, ja jūs mani uzskatāt par viņa līdzzinātāju�

������� O, nē! Nekādā gadījumā es jūs neuzskatu par Gan�kas līdzzinātāju. Bet Ganka neap�aubāmi ir jūsu līdz�zinātājs.

Pie galda iestājās īss satraukuma mirklis.

Gardners pagriezās un paskatījās uz piena iznēsātāju.

��� Kas viņa tāda?

Piena iznēsātāja nosarka un atbīdīja tasīti.

������� Viņa piegādā mums pienu, � māte paskaidroja.

�� Nesusi mums krējumu un iekļuvusi burzmā uz prin�ceses Vilhelmīnes laukuma.

����� A-ā! � Gardners uzklausīja paskaidrojumu. � Bet lagad viņa jums vairs nav vajadzīga, vai ne?

Piena iznēsātāja neveikli piecēlās.

��� Es pagaidī�u virtuvē, � viņa sacīja un izgāja.

�� Jūs man apsolījāt kafiju, Kurcera kundze, � Gar�dners atgādināja un pievērsās tēvam. � Jūs, protams, pats sevi apmelojat, Mezonjē kungs! Esmu pārāk aug�stās domās par jūsu atjautību un intuīciju, lai jums no�ticētu. Un nav jau arī mans uzdevums noskaidrot mūsu attiecības. Bet kas attiecas uz Gankas kungu, tad man jums stingri un noteikti jāsaka: viņa apcietinā�anā nav iejaukti nekādi personīgi rēķini.

�� Redziet, tagad es jums neticu, Gardnera kungs! � tēvs drūmi iebilda. � Kāpēc tādā gadījumā es neesmu apcietināts, un kāpēc jūs man visu to sakāt?

�� To es jums pagaidām nepaskaidro�u, � Gardners mīlīgi pasmaidīja. � Jūs ļoti drīz pats to uzzināsiet. Ta�u vienu es jums tūlīt gribētu pasacīt. � Viņ� pēk�ņi kļuva ļoti nopietns. � Es esmu gestapo darbinieks, es strādāju iznīcinā�anas, dro�ības un nāves orgānā. Bet, turēdams savās rokās visu �o vareno un nesaudzīgo me�hānismu, es nekad neesmu to izmantojis, lai iznīcinātu savus personīgos ienaidniekus. Vai jūs man ticat?

Tēvs klusējā.

� Es redzu, ka neticat. Bet tūlīt es paskaidro�u, kā�pēc jums man jātic. Lieta, redziet, tāda: ja kāds mani aizskar vai apvaino, es viņu nekavējoties, kā suni no��auju turpat uz vietas.

�� Bet vai tas vienmēr iespējams? � tēvs paintere�sējās.

�� Vienmēr! � Gardners noteikti atbildēja. � Kara laikā? Ienaidnieka pilsētā? Vienmēr! Vai tagad jūs man ticat?

��� Jā! � tēvs nopūtās. � Tas ir loģiski, tam es ticu!

��� Nu, ja jūs tam ticat, tad ticiet ārī visam pārējam: Gankas apcietinā�anā mana personiskā griba nekādu lomu nespēlēja. Gankas apcietinā�anas galvenais vai�ninieks �

��� Nu? � tēvs ar �ausmām ievaicājās.

Gardners negaidot pievērsās mātei.

Tagad man ir tāds lūgums. Vai jūs neatļautu ap�lūkot jūsu balkonu? Tas ta�u nav aizslēgts?

��� Nē, � māte atbildēja, paskatīdamās uz Gardneru.

������� Tad atļaujiet, es ie�u palūkoties. � Viņ� ātri pie�cēlās un izgāja uz balkona.

������� Gankas apcietinā�anas galvenais vaininieks ,, i tēvs atkārtoja. � Ko viņ� ar to gribēja sacīt, Berta?

������� Nedomā ta�u par to, nedomā! � māte pikti no�teica. � Viņ� nez ko var sarunāt!

Tēvs ar roku pieskārās pierei.

������� Es �o to sāku apjēgt, Berta, � viņ� �ēli ierunājās.

��� Ta�u nedod dievs, ja es apjēgtu visu līdz galain!

Atgriezās Gardners.

������� Vai jums tur dārzeņi? � viņ� apjautājās, nopuri�nādams ceļgalus.

��� Kartupeļi! � māte sadrūmusi atbildēja.

������� Tā! Kartupeļi! Bet kad tur pēdējo reizi bijis re�monts?

Māte neizpratnē pavērās viņā.

� Pasacīt noteikti, kādā mēnesī, es nevaru �

� Bet sezonu jūs ta�u atceraties? Vasarā? Ziemā? Pavasarī? � viņ� vēl aizvien purināja ceļgalus.

��� Pēdējo reizi � martā, � tēvs atcerējās.

������� A-ā, martā! Bet kāds remonts tur bija � kārtējais vai kapitālais?

������� Kaut kas ar apmetumu, � gausi un nedro�i atce�rējās tēvs.

������� Kārtējais remonts, � Gardners izlēma. � Bet kas dzīvo apak�ā?

������� Visu māju aizņemam mēs, bet apak�ā, zem bal�kona, ir tuk�a istaba, � māte atbildēja.

������� Labi, bet tur, �ajā tuk�ajā istabā, kaut kas ta�u at�rodas? � Gardnera balsī bija manāma viegla nepacie�tība.

��� Tikai da�ādas vecas graba�as! � māte sacīja.

������� Nu tad iesim apskatīties �īs vecās graba�as, � Gardners noteica un devās uz durvīm.

Es metos viņam pakaļ.

Istabā Gardners iz�amdīja visus dīvānus ar dūco�ām atsperēm � �ķita, ka tajos iemetu�ies veseli spieti maijvaboļu, � pabīdīja noputēju�os un sagrabēju�os at�

zveltņu krēslus ar ekzemātiskām zeltījuma blaugznām, pavēra skapja durvis un pabāza tajā galvu, ar kāju pa�spēra kādu lādi tā, ka tā pikti iedunējās zemā, būk�ķo�ā balsī, tad ilgi, samiegtām acīm vērās griestos un pēk�ņi pieprasīja kāpnes.

Kāpnes atnesa.

Viņ� uzrausās tajās, aptaustīja apbirzu�o plafona stūri, palūkojās zem tā.

Tur atkal bija tikai griesti.

Gardners noteica �A-ā�, nopurināja rokas un nokāpa lejā.

�� Tagad iesim dzert kafiju! � viņ� sacīja ar tikko jau�amu atvieglinājuma nopūtu.

�� Jūs vaicājāt, kas noticis uz princeses Vilhelmīnes laukuma? � viņ� iejautājās tēvam. � Notikusi, redziet, �āda lieta. Trīs nelie�i, kuru īstos vārdus pa�reiz no�skaidro, pazīstamā valsts noziedznieka Kārļa Voicika vadībā bija uzzināju�i, ka pilsētā ieradīsies kāda svarīga persona, lai uzstātos ar runu virsnieku klubā. Nez kādā veidā nelie�i bija uzok�ķerēju�i arī uzstā�anās dienu, lai gan tā bija zināma tikai da�iem cilvēkiem. Pārģērbu�ies par strādniekiem, viņi ar viltotiem dokumentiem iekļuva klubā un trīs da�ādās vietās uzstādīja elles ma�īnas. Ta�u viens no viņiem radīja aizdomas � viņa �etrstū�rainais purns pazīstams visiem Eiropas policistiem, � un viņu, redziet, aizturēja tie�i tajā brīdī, kad , ,,

Iezvanījās telefons.

��� Piedodiet, dro�i vien mani meklē, � Gardners no�teica, piegāja un paņēma klausuli. � Klausos! � viņ� iesaucās un atbildēja: � Jā. Viss kārtībā � Jā . . . Labi, atsūtietiJa pagūs! � Acīm redzot, viņu nebija pareizi sa�pratu�i. � Ja pagūs, tad sastaps � � Viņ� palūkojās pulksteni. � Jā, minūtes divdesmit vēl bū�u � To gan es nezinu. � Ta�u atbilde, acīm redzot, tika pieprasīta, un viņ� nikni nopurināja galvu: � Es nezinu, nezinu, es neesmu arhitekts, vajag paskatīties� Es saku, vajag atnākt un paskatīties.

Viņ� uzkāra klausuli, izlamājās: �Lops,� � un tad pienāca pie gālda.

� Un tad? � tēvs iejautājās.

Gardners palūkojās uz viņu ar smagu skatienu.

��� A-ā! � viņ� atcerējās. � Tātad kļuva zināms, ka pūlī atrodas vēl divi� tā sakot, rezerves algotņi, tur�klāt, mums bija paziņotas viņu pazīmes. Tāpēc laukumu, kā arī daļu tuvāko ielu ielenca un aizdomīgām perso�nām sāka pārbaudīt dokumentus. Bet, kad apcietinātos grasījās vest projām, Voiciks uzsāka kautiņu ar apsar�dzi. lai iegūtu laiku un novērstu uzmanību. Tomēr ne�viens to neievēroja. Ar vārdu sakot, vajadzēja krietni noņemties, viņ� izrādījās spēka vīrs, un �ajā laikā viens no viņa nelie�iem, kas stāvēja pūlī, meta bumbu. Lai�mīgā kārtā lielāki postījumi nav nodarīti. Nogalināti �etri cilvēki, tajā skaitā arī viens no nelie�iem, ievainoti kādi divdesmit pieci cilvēki, nolauzts koks un apgāzts automobilis, � un tas arī viss. Bet pats galvenais � iz�devās notvert bandas vadoni.

��� Un persona? � tēvs iejautājās.

�� Kāda persona? � Gardners nesaprata un atbīdīja tasīti.

��� Un zināmā persona palika neskarta?

�� Jā, palika neskarta, � un drīz jūs viņu redzēsiet. Rīt pulksten vienos zem jūsu balkona aizsoļos kara�spēks, runa tomēr tiks sacīta un parāde notiks, lai gan ar nokavē�anos. Tūlīt �eit ieradīsies cilvēki un sāks sa�gatavot telpas. � Viņ� piegāja pie tēva. � Jūs, godā�jamais profesora kungs, un visu jūsu ģimeni es palūg�u būt tik laipniem un neatstāt �īs telpas līdz rītdienai. Jūs ta�u neatteiksieties, profesor, vai ne?

�� Protams, ne, � tēvs noteica un padevīgi nolieca galvu.

Mazs, �iperīgs vīrelis, kuram, likās, nebija kaulu, a�i izgāja uz balkona un apstājās, nolūkodamies pūlī lie�lām, mēnessērdzīgām acīm.

No visām apkārtējām ielām sadzītais un aplenkuma lokā ie�ņaugtais cilvēku bars gandrīz bez skaņas ta�gad līgojās apak�ā.

Kad pundurītis uznāca balkonā, drūzma it kā sakustē�jās, kļuva dzirdami nesaskaņoti saucieni, ta�u viņ� bija gaidījis eksploziju, kliedzienus un tie�i to nebija.

Nebija varbūt pat tādēļ, ka neviens nenoskārta, cik ļoti viņam tie nepiecie�ami un ka viņ� gaida tie�i tos. Nevarētu teikt, ka viņam tie patiktu un būtu vaja�dzīgi, � nē, viņam, �ķiet, pat nebija nekādas daļas gar to, ko izjūt �ī dzīvā plazma, �is ar apziņu apbalvotais �ķīdenis, kuru viņ� patiesi un dziļi nicināja. Bet viņ� par visu vairāk mīlēja kārtību, no savām iera�ām neatkāpās, ja to neprasīja ārkārtēji apstākļi, un visiem spēkiem tiecās pēc tradīciju ievēro�anas.

Mīlestības apliecinājumi no tautas, kuru viņ� kopā ar citiem barve�iem tikko bija nospiedis ceļos, ne�ēlīgi no�mierinādams ar uguni, dzelzi un posta darbiem, bija daļa no �īm visspēcīgākām, visnegrozamākām tradīcijām, un atkāp�anos no tām viņ� uzskatīja par noziegumu.

Tagad pundurītis nekā nesaprata, dusmojās, un ne�veiksme viņu patie�ām sarūgtināja. Viņ� pat sakustējās, lai palūkotos atpakaļ uz savu svītu un ar skatienu pa�vaicātu, ko tas nozīmē, bet �ajā brīdī aiz muguras un tūlīt pēc tam arī zem pa�a balkona ieskanējās juceklīgi un nesaskaņoti kliedzieni � karavīri beidzot bija at�tapu�ies.

Kareivju bija ļoti daudz, un viņi visi bez izņēmuma kliedza. Pundurītis nomierinājās, izvilka lakatiņu un vai�rāk rei�u piespieda to pie sīpailā, asā zoda. Tagad viss risinājās, kā pienākas. Viņ� tikai nogaidīja kādu, viņam vienam pa�am zināmu un vajadzīgu mirkli.

Viņa kroplīgā, pērtiķa purnam līdzīgā sejiņa bija dīvaini nekustīga, un tikai rei�u reizēm a�i ietrīsējās lū�pas un skrim�ļainā, tievā, niknā deguna nāsis. _

Bet kliedzieni visu laiku auga un pieņēmās spēkā.

Pūlis lejā tagad vienkār�i trok�ņoja, mīdījās ar kā�jām, pat plosījās, � tādā veidā izlādējās ilgās un no�gurdino�ās gaidī�anas sasprindzinājums. Apak�a reti kāds saprata �o kliedzienu nozīmi, bet galveno, �ķiet, zi�nāja visi: �ī diena beigsies ar runu � tātad nav ko bai�dīties.

Tad viņ� piegāja cie�i pie margām un uzlika uz tām roku.

Troksnis turpinājās. Veikli izstrādātā, precīzā �estā viņ� izmeta aug�up savu mazo, izdēdēju�o ķepu, no

balkona augstumiem pacēla to pāri pūlim, it kā-apvaldī�dams un atturēdams tur drūzmējo�os cilvēkus.

Tad pundurītis sāka runāt.

Viņ� runāja lēnām, sakarīgi un reizē ar to kaut kā smagnēji, it kā cenzdamies iekalt smadzenēs katru tei�kumu. Jāatzīstas, ka runa neat�ķīrās no viņa sarakstīta�jām plāniņajām un riebīgajām, astoņu lapiņu lielajām bro�ūrelēm, kas prāvā skaitā mētājās pa ielām un sa�biedriskajiem pisuāriem, un to klausīties bija garlai�cīgi. Bet �is kroplis, �is ņiprais mērkaķītis, kas pāri pūlim bija pacēlis savu mazo, ļengano, mēļo un ļoti bais�mīgo delnu, bija liktenis, soģis, tas rupjais un nesapro�tamais, ta�u labi organizētais spēks, kas nesa nāvi un iznīcību � tikai nāvi un iznīcību! � un tāpēc visi ar pastiprinātu uzmanību ieklausījās viņa vārdos. Ieklausī�jās vēl tāpēc, ka gribēja saprast neizskaidrojamo � visu to, kas nogalināja viņu bērnus, nodedzināja viņu mājok�ļus, viņus, veselos un brīvos cilvēkus, pārvērta kropļos. Visi gaidīja no viņa paskaidrojumu un atminējumu tam, kas dzīvē tika iemiesots ar uguni, ar tāllidojuma aviāciju, ar bezbēdīgo, nesatraucamiem zvēriem līdzīgo kareivju rokām.

Bet tie�i to negribēja paskaidrot mazais mērkaķītis, kas tik ne�ēlīgi vērsās pret cilvēci un cilvēcību.

Pundurītis beidza un nogāja no balkona, izspūris un visai neapmierināts ar savu runu un ietekmi, ko tā bija atstājusi uz lejā sadzīto cilvēku prātiem.

Vai bija vērts stāstīt tiem par vēsturi un pasaules lik�teņiem? Viņa lielās, fosforiski gailējo�ās acis a�i un sa�traukti sāka �audīties, smagi un skaļi nopūties, viņ� de�vās uz ārdurvīm. Un �ajā mirkli pie viņa piegāja tēvs.

Tēvs piegāja tik pēk�ņi un dro�i, ka apkārt stāvo�ā svīta nepaguva viņu aizturēt. Tikai ūsainis, tas pats, kur� apcietināja un aizveda Ganku, satvēra viņu pie ro�kas, � bet bija jau pārāk vēlu.

Pundurītis vaicājo�i palūkojās uz viņiem,

���� Tas ir profesors Mezonje, � Gardners sacīja,

��� Aizvēstures institūta direktors.

Pundurītis ziņkārīgi palūkojās uz tēvu.

�������� Tas pats, kur� uzrakstījis grāmatu �Mana cīņa ar divdesmitā gadsimta mītu�? � viņ� jautāja.

Tēvs neveikli un mulsi paklanījās.

Viss notieko�ais bija viņu samulsinājis un iebiedējis, un viņ� pats nevarēja lāgā saprast, kāds spēks bīda viņu uz priek�u, bet tas neatlaidās, un, palūk, apdraudēdams pats savu labklājību un varbūt � kas to lai zina? � pat dzīvību, tēvs spraucās uz priek�u, pūķim pa�ā rīklē. Svīta visapkārt sakustējās un neskaidri iedūcās.

Tēva izturē�anās neatkarīgi no tā, ko viņ� gribēja sa�cīt, bija neticami muļķīga. Cilvēkam, kura uzvārds Mezonjē, nevajadzēja līst priek�ā.

Vīrelis klusēdams vēl aizvien nolūkojās tēvam sejā un tad iejautājās:

� Jā? Un kas jums vajadzīgs, Mezonjē kungs?

Tēvs atbildēja, ka viņ� gribot izsacīt lūgumu.

���� Un kādu? � pundurītis apvaicājās.

Tēvs diezgan sakarīgi un pat nesapīdamies paskaid�roja, ka viņ� lūdzot, lai pret galvojumu atbrīvotu viņa labāko skolnieku, institūta vecāko zinātnisko līdzstrād�nieku. "

�������� Labāko skolnieku? � pundurītis atkārtoja, vēl aiz�vien nekustīgi un vērīgi aplūkodams tēvu. � Tas ir ļoti slikts raksturojums. Vai jūs, Mezonjē kungs, ne�domājat, ka mēs tiecamies pārāk augstu novērtēt jūsu darbību?

Tēvs apmulsa, pietvīka, ta�u tūlīt atbildēja, ka runa nav par viņa darbību, par kuras nozīmīgumu, protams, var strīdēties, jo arī viņ� pats par to ir visai pieticīgās domās�

�������� Veltīgi! � vīrelis sacīja. � Diem�ēl tā nav pieti�cīga un ir pavisam neapstrīdama.

�������� � bet par primitīvu taisnību vai vismaz par ob�jektivitāti �

� Jā, jā, � pundurītis ironiski no�ūpoja galvu,

��� taisnība un objektivitāte! Cik labi vārdi jums ir krā�jumā un cik ātri jūs tos atceraties, kad jums iever pirkstu durvīs!

Viņ� pēk�ņi pasmīnēja.

���� Labi, par to mēs vēl parunāsim. Bet ko tad jūsu

skolnieks nogrēkojies? � Viņ� pievērsās Gardnerara.

��� Tas dro�i vien jūsu kompetencēs, pulkvedi?

Gardners iznāca no pūļa.

� Runa, acīm redzot, ir par doktoru Ganku? � viņ� sacīja, tēvam skatienu uzmetis. � Sis cilvēks apcieti�nāts, pirmkārt, par ietiepīgu pretvācu darbību �

�������� Blēņas! Viņ� nekad nav nodarbojies ar politiku, � tēvs ātri sacīja kroplītim.

���� Acumirkli, � tas ar vienu vaigu pasmaidīja,

��� ļaujiet man noklausīties. Nu?

�������� � kas izpaudās ķengu lapiņu sacerē�anā un līdz�dalībā pie kāda darba, kas Vācijā nosodīts par antinacistiskām idejām.

���� Pagaidiet, pagaidiet, � tēvs sa�utis ierunājās,

��� pagaidiet! �ā darba autors ta�u esmu es!

Gardners saldi pasmaidīja.

�������� Tie�i par to mēs ar jums ta�u runājām, profesor, bet tad jūs nez kāpēc nesapratāt.

�������� Nu, kas tad ir? � kroplītis jautāja, nolūkodamies uz tēvu. � Jūs esat neapmierināts ar to, ka atrodaties brīvībā? Vai ne?

���� Es � � tēvs iesāka.

�������� Kad vajadzēs un ja vajadzēs, arī jūs par visu at�bildēsiet. Ja mēs jūs saudzējam, tpd ir kādi iemesli to darīt. � Viņ� pagriezās pret Gardneru. � Tālāk, pulk�vedi! Jūs sacījāt: �pirmkārt�.

�������� Otrkārt, viņ� bēga, bet notverts nikni pretojās, gandrīz no�ņaudza leitnantu Huberu, tre�kārt, viņ� ir ķīlnieks, un viņam jāatbild par sprādzienu virsnieku klubā, jo pierādīts, ka viņ� savā laikā slēpis Kārli Voiciku.

���� Ak, tātad viņ� jau� � pundurītis ieminējās.

�������� Nē, � Gardners papurināja galvu. � Bet par to es gribētu .. .

�������� Tā! � Pundurītis nolieca galvu, kaut ko apsvēr�dams. � Taisnība! � pēk�ņi viņ� skaļi iesmējās uņ pa��ūpoja galvu. � Eh, jūs humānistu kungi, tāpēc jūs jau arī esat pārrēķināju�ies! Labi, � viņ� sacīja, izbeigdams sarunu, � atbildi jūs saņemsiet no pulkve�a Gardnera.

Viņ� devās uz durvīm, bet pēk�ņi apstājās.

��� Ta�u ielāgojiet, Mezonjē kungs, � pundurītis sa�

cīja, uzacis savilkdams, � ka jums vajadzēs padomāt par to, kāpēc jūs atrodaties brīvībā, bet jūsu skolnieks apcietināts, un padomāt, kā nākas! Mēs dzīvojam � ko tur lai dara! � ne�ēlīgā un netaisnīgā laikmetā, kad Lielvācija nevar sev atļauties tādu greznumu, kā būt saudzīgai pret saviem ienaidniekiem no humānistu un demokrātu nometnes, un, ja man �odien tas gods saru�nāties ar jums jūsu dzīvoklī, tad viss nemaz nav tik vienkār�i.

Un viņ� izgāja, savas svītas pavadīts.

���� Nabaga Ganka, � māte ierunājās, � viņi l.o no�mocīs.

���� Jā, � tēvs atbildēja, � ja vien . .,

Jau veselu nedēļu mēs dzīvojām vasarnīcā, bet par tēvoci vēl aizvien nebija nekādu ziņu.

Tēvs izkritās un kļuva bāls.

Viņu mocīja tas, kas jau bija noticis un kam neno�vēr�ami vajadzēja notikt vistuvākajās dienās.

Viņ� nebija nekāds dro�sirdis, mans nabaga lādzīgais tēvs, un tāpēc gaidas un neziņa viņu sevi�ķi nomocīja.

Viņ� slikti gulēja, un kādreiz, nakts vidū pamodies, es pa logu ieraudzīju viņa vientuļo un sakumpu�o au�gumu stāvam terases vidū mēnesnīcas violetajā gaismā.

Acīm redzot, tēvs nule bija piecēlies no galda.

Rokā viņ� bija sa�ņaudzis sve�turi ar resnu, applū�du�u sveci.

Svece dega, izkusu�ais stearīns pilēja uz pirkstiem, bet viņ� stāvēja, neredzīgām un tuk�ām acīm lūkodamies uz lielo, smago mēnesi. Uz terases dēļiem zem kājām, plakani iepletusies, tikpat nekustīga kā viņ� pats gulēja bieza, melna ēna.

Bija redzams, ka ejot viņu pārsteigusi kāda doma un viņ� apstājies � satriekts un nomākts.

Es lūkojos pa logu uz labsirdīgo, vecīgo seju ar �ķidro, vī�ķim līdzīgo bārdiņu, izdēdēju�ām, vēnu mezgliem klātajām rokām, sakumpu�ajiem, �aurajiem pleciem, un man bija viņa �ēl, tik �ēl, ka acīs sariesās asaras.

Arī rītasvārks viņam mugurā bija jau vecs, gau�ām vecs, istabas kurpes novalkātas, ar nomīdītu kapi, bet pats viņ� izskatījās apbru�āts un nodilis, kādu es viņu dienā nekad nebiju redzējis.

Beidzot tēvs atģidās, nopūtās, palūkojās uz priek�u, dārza tum�ajās dzīlēs, nogrozīja galvu un gāja atpakaļ.

Bet māte tūlīt pēc pārbrauk�anas uz vasarnīcu ķērās pie saimniecības. Māja nesen tikusi remontēta, tāpēc tā bija puslīdz labā stāvoklī, tikai vietumis nobirzu�i kaļķi un terasē satrusējis kāds dēlis. Toties dārzs! � �ēlī�gais dievs, kāds izskatījās dārzs! Kādreiz ko�ajās un daudzkrāsainajās milzīgiem dīvāna spilveniem līdzīgajās puķu dobēs auga nezāles � ar katru dienu leknākas un kuplākas.

Neizcirstās un netīrītās alejas pārvērtu�ās īstās jaun�audzēs, � visur vajadzēja cirst, tīrīt, dēstīt. Visur lekni sazēlu�i dad�i un tievās, cietās, kā �ūskas lo�ņājo�ās sīkstās ērikas, nejauki baltdad�i ar smagiem, pinkainiem ziediem, maigie, ro�ainam porcelānam līdzīgie, drusku pēc mandelēm smar�ojo�i tīteņi un vēl nez kādas puķes un zāles, kurām es nezināju nosaukuma.

Māte, staigādama pa �iem �ūk�ļiem, kur sīkstā neat�laidībā viss plauka un ziedēja, galvu vien nogrozīja. Protams, ne viņas mīļotajām tulpēm, ne rozēm, ne mazasinīgajām un daiļajām lilijām nebija pa spēkam pie�vārēt �o rupjo un sīksto nezālāju.

Dīķis, kurā, kā stāstīja, kādreiz peldēju�i gulbji, arī izskatījās nolaists. Tas bija aizaudzis ar ūdenslēcām un tagad līdzinājās ar malahītu klātam deju laukumam.

Baltās ūdensrozes un it kā no dzeltena vaska izlietas lēpes rotājās virs lielajām, zaļajām lapām.

���� Kur pazudis Kurts? � māte neizpratnē taujāja.

��� Solījās atnākt pēc trim dienām � ta�u pagāju�as jau vairāk nekā divi nedēļas, bet no viņa ne vēsts.

Un, lūk, kādu dienu Kurts ieradās.

Viņ� atnesa vēstuli, ko nodeva tēvam, bet tas, pagro�zījis to rokās, sāka lasīt.

Vēstule patie�ām �ķita dīvaina.

Pirmkārt, tā bija ielikta baltā aizdarītā aploksnē bez

jebkāda uzraksta, pat adresāta vārds nebija uzrādīts. Otrkārt, tā bija rakstīta nevis ar roku, bet ar ma�īnu. Un, tre�kārt, vēstules beigās nebija pat paraksta.

���� No kā tā ir? � māte iejautājās.

Tēvs tikai īgni saviebās un papurināja galvu.

�������� Galvenais, rakstāmma�īna, rakstāmma�īna nav viņa! � tēvs ierunājās pēk�ņā niknumā. � Es pēc bur' tiem pazīstu � tā ir universitātes ma�īna, paskaties, burts N ar nodrupu�u galu. �ēlīgais dievs!

Tēvs izlasīja vēstuli līdz galam un nevarīgi nolaida roku, violetais papīra gabaliņ� izslīdēja viņam no pirk�stiem un lēnām nolidinājās zemē.

Tēvs vēstuli nepacēla, bet sēdēja sakucis un no�ēlo�jams, ar kaut ko atgādinādams sasirgu�u putnu.

Māte noliecās un paņēma vēstuli.

�������� Dod �urp! � tēvs asi noteica. Kad viņ� pacēla lielās, apaļās acis, tajās bija redzamas asaras.

���� Paklausies! � viņ� ierunājās un sāka lasīt:

�Dārgais profesor!

Pēc lielām �aubām un pat, tā sakot, sirds drebē�anas es nolēmu jums rakstīt. Nē! Pat ne rakstīt, bet, kā pats redzat, uzklabināt ar ma�īnu, lai gan, patiesību sakot, tas ir bezgala muļķīgi. Patie�ām, ko varētu grozīt, pie�likt vai atņemt mans paraksts?

Tā kā tā viss ir skaidrs. I

Starp citu, man pat nav ko jums rakstīt, atskaitot vienu.

Esmu izdarījis nodevību, kļuvis par atkritēju.

Es pat to nebūtu jums rakstījis, cerēdams, ka jūs tā kā tā visu uzzināsiet. Bet lieta, redziet, �āda: es labi saprotu � viņi nedzenas pēc manas galvas. Ja es būtu viens, pats par sevi, viņi pagrabā mani vienkār�i no�sistu vai arī no�ņaugtu ar elektrības vadu. Viņi ir apdo�mīgi ļaudis, un daudz vairāk uzticas līķim nekā dzīvam cilvēkam.

Nē, es viņiem, protams, neesmu vajadzīgs, bet caur mani viņi domā dot triecienu citiem.

Es viņu rokās esmu akls ierocis, kur� tiks pavērsts pret citiem un pret jums, dārgo skolotāj (vai man būtu atļauts jūs tā dēvēt?), vispirmā kārtā.

Un, lūk, tādēļ es arī jums rakstu.

Redziet, cik lieliski tas viss iznāk � mani ierunāju�sies sirdsapziņa.

Tikai nesmejieties, tikai, lūdzu, nesmejieties, skolotāj!

Redziet, �ekspīrs kaut kur rakstījis:

Jo ari bende piedo�anu lūdzas,

Pirms cirvja asmeni pār notiesāto cej.

Kau�u tikai �ajā nozīmē � bende, kas lūdzas pie�do�anu, � jāiztulko arī mani vārdi par sirdsapziņu. Ta�u nē, es neesmu pat bende, � bende ta�u ir Gardners, es esmu cirvis vai vēl labāk, � bluķis � muļķīgs, truls koka gabals, ko pa�u cērt reizē ar notiesāto.�

�������� Maita! � tēvs sulīgi izlamājās. � Resnā, treknā cūka! Viņ� nemaz nedomā slēpties no cilvēkiem, bet, paskaties, sacerē liriskas poēmas ar �ekspīra citātiem!

Tēvs trieca ar dūri pa galdu tā, ka bronzas skalojamā traukā ūdens salīgojās un no tā izspurgu�ie atspulgas vizuļi ieņirbējās uz galdauta.

�������� Klusāk ta�u! � māte teica un ar sāpēm sejā pie�skārās deniņiem. � Ko tu īsti lamā? Kas viņ� tāds ir?

Tēvs tikai sēca.

�������� Met vēstuli pie malas, tu nedrīksti uztraukties! � māte sacīja. � Tev ir slima sirds! Vai atceries, ko teica ārsts?

�������� Jā, man ir slima sirds, � tēvs aizsmaku�ā balsī piekrita un pataustīja apkaklīti. � Bet paklausies tālāk.

Tēvs jau atkal grasījās paņemt vēstuli, bet tad no�laida roku.

�������� Vai tu ievēroji, ievēroji, cik saskanīgi, cik labi viss uzrakstīts? Taisni pēc skolas retorikas likumiem, pat vi�sas pieturas zīmes ir savā vietā. Eh, kāpēc tā mēdz būt, Berta? Ja kāds nelietis pārdodas kā ielas sieviete, dre�bēdams un ģībdams viņ� piemin nevis Jūdasu, bet gan katrā ziņā Strindbergu vai Dostojevski.

�Jūs vaicāsiet, kāds tam iemesls? Un tūlīt atbildēsiet: �Bailes!� Bailes no fiziskas iznīcinā�anas, bailes par ģi�meni, bailes ciest materiālus zaudējumus,� Bet jums nebūs taisnība.

Nē, ne jau bailes, nekādā ziņā bailes, nekādā ziņā vienīgi bailes piespieda mani pārbēgt sve�ā nometnē.

Es turp pārgāju sirsnīgi un ar pārliecību, jo esmu pa�tiesi pārliecināts, ka mēs esam zaudēju�i daudzus gad�simtus uz priek�u. Bet, ka es esmu nodevis jūs, tā ir jau pavisam cita lieta, � ta�u par to vēlāk.

Visa nelaime tā, ka vēstures gaitā sastopami atsevi�ķi nobrukumi, tajos sagāzti melni ogļu maisi, bet viss dzī�vais, saprātīgais, normāli domājo�ais, reizēm pat vien�kār�i jūto�ais pasludināts par iznīcībai nolemtu.

Kaut kur no apak�as, no neskaidrām un tum�ām duļķēm uzmutuļo neprātīgi, akli, bet, kā visa neorganizētā, inertā daba, vareni spēki un noslauka visu, kas nav sa�skaņā ar viņu likumiem. Bet �ie likumi ir ļoti vienkār�i: aug�anas, vairo�anās un sociālās antropofāgijas likumi. Daudzi nesaprot �o graujo�o spēku sekmes, �o pērtiķu triumfa gājienu, kad nedēļas laikā aiziet bojā viss, kas veidojies gadu tūksto�os un kas �ķitis mū�īgs un nesa�tricināms. Bet tas ta�u saprotams, tas ļoti saprotams, dārgo skolotāj, jo patie�ām � kas pasaulē ir vēl spēcī�gāks par dūri?

Kā mēs abi esam noskaidroju�i, cilvēks savas vēstu�res sākumā izgudroja kapli, apģērbu, pakļāva un pa�vardā ieslēdza uguni, pieradināja dzīvniekus. Visu to viņ� vārda tie�ā nozīmē izgudroja, kļūdams par cilvēku, bet dūre � tā ta�u ir dieva dāvana, to izgudrot nebija vajadzīgs, tā pati par sevi tikpat lielā mērā ir cilvēka, kā gorillas piederums.

Morāli, mākslu, reliģiju, pat pa�u cilvēcību � to visu cilvēkā vajag iepotēt, ieskaidrot, pārliecināt viņu, ka tas nepiecie�ams; turklāt ne jau visi tam piekritīs, bet dūre � raugi, �eit tā ir.

Vai jūs, starp citu, esat ievērojis, ka rupjais spēks, atbrīvojies no savas juridiskās un humanitārās �aulas un parādījies pasaulē, tā sakot, kristāliski tīrā veidā, alla� pretendē uz dievi�ķīgumu?

Loģiski un konsekventi viņi mūs ienīst par mūsu mī�lestību, cilvēcību, cieņu pret vājākiem, par godbijību, ko mēs apliecinām daiļas, cilvēciskas personības priek�ā, uzskatīdami to par dievi�ķīgu. Viņi mūs ienīst mūsu izjūtu izsmalcinātības pēc, jo viņiem � reiz tiem viss ir vienkār�s, precīzs un skaidrs � nekādu izjūtu nav.

Jūs, piemēram, ar tādu cieņu izturaties pret cilvēka smadzenēm. Es atceros, labi atceros jūsu vārdus, ka smadzenes � tas ir spēks, kas pakļauj kosmosu, cēlā�kais visuma metāls, un ka pitekantropa galvas�kauss ir skaistāks par Milosas Venēru, � es visu atce�ros, dārgo skolotāj! Ta�u, ziniet ko? Veltīgi jūs visu to esat apgalvojis! Sis receklīgais, ķīselim līdzīgais kaut kā galvaskausos ielietais biezenis ir pilnīgi nevērtīgs. Taisnība ir nevis tam, kam vairāk smadzeņu, bet gan tam, kuram rokās smagāka milna.

Un, lūk, esmu nonācis pie slēdziena, ka preto�anās ir veltīga.

Kamēr mēs rīkojām miera konferences, izstrādājām humāna kara noteikumus, dibinājām da�ādas savienī�bas vai arī vienkār�i, visu aizmirsdami, noslēdzām ka�binetu durvis un klusībā pētījām Indonēzijas cilvēka in�telektu, viņi pamazītiņām, rūkdami un ņurdēdami, lauza sev milnu, � tad nolauza un zvēla ar tādu spēku, ka no cēlā smadzeņu metala uz visām pusēm pa�ķīda tikai netīras �ļakatas.

Te tev nu bija humānisms!

Tātad � ko darīt?

Ar ko un kādā veidā lai es uzsāku karu pret �o pēr�tiķi?

Viņam rokās milna, bet kas man? Apliecība par uni�versitātes beig�anu!

Tas tā kā būtu par maz, smieklīgi maz, profesor! Dons Kihots � taisnība, tas karoja pat ar vējenēm, kur nu vēl ar pērtiķiem, ta�u viņ� nekad nav bijis varonis, ko es mīlētu. Turklāt arī viņam bija �ķēps un Rosinante, kau�u vārgs, ta�u zirģelis, bet man rokās nav nekā, izņemot antropometrisko ārtaustu.

Un par ko lai es cīnītos? Palūkojieties � viss sa�grauts, viss apgānīts, viss iznīcināts!�

Tēvs atkal nolika vēstuli uz galda un paskatījās uz māti.

���� �ēlīgais dievs, kas gan to raksta? � viņa mulsi ievaicājās. � Pat paraksta nav.

���� Pat paraksta nav! � tēvs pavīpsnāja.

Tad, galvu nokāris, viņ� iegrima domās.

Dārzā valdīja neparasts klusums, tikai uz terases margām smalkā, spalgā balstiņā �ivināja kāds putniņ� ar dzelteni brūnganām, satrunēju�as koksnes krāsai līdzī�gām krūtiņām.

Tas kustējās kā ūdenszāle, grozījās un pie katras ska�ņas, kas viegla kā ūdens burbulītis izlidoja no knabja, nodrebināja asti.

Debesis bija ļoti dzidras, un gurdie, izkliedētie saules stari pie�ķīra tām neparastu liegumu.

Nikna lapsene, dūkdama un vibrēdama ar spārniņiem tā, ka ap to �ķita plosāmies vesels miniatūrs viesulis, � lo�ņāja pa ievārījuma trauciņu. Tā stiga ievārījumā un tādēļ izslēja ķermeņa priek�daļu tā, ka �ķita stāvam uz pakaļkājām.

Māte paņēma to karotē un izmeta zālē.

���� Tagad to aprīs pa�as draudzenes, � tēvs piezī�mēja, kaut ko atcerēdamies. � Paklausies tālāk.

�Tātad apsaukājiet mani, kā gribat, bet esmu ar vājiem nerviem un zinu, ka neizturē�u, kad viņi man pa gumi�jas �ļūteniti plau�ās lies petroleju vai arī mizos ar gu�mijas rungu. Es ta�u esmu vāj�, ļoti ļoti vāj�, un varu, piķis zina, ko samuldēt. Tāpēc ir labāk un varbūt arī skaistāk tā, kā tagad.

�ķiet, kādā Vundta grāmatā es kādreiz lasīju, ka, skudru baram ceļā sastopot tērcīti, priek�ējās rindas metoties straumē un ar saviem ķermeņiem to piepildot, bet pārējās ejot pa viņu līķiem un dodoties tālāk.

Vai nav cildeni? Protams, ļoti cildeni! Bet tās'ta�u ir skudras; cēlsirdība un varonība tām piemīt zemapziņā, tāpēc var sasniegt tik augstu pakāpi. Manam nabaga cilvēka saprātam tā ir baismīgi augsta pakāpe. Skudra ta�u nomirst neko nedomādama un neprātodama, tāpēc arī nāvei neticēdama, bet es ta�u domāju, uztraucos un baidos no tās. �Par gļēvuļiem mūs dara saprāts,� � saka Hamlets. Nē, es nebū�u skudra.

Es gribu dzīvot, ļoti gribu dzīvot!

Iznest cauri �ai baismīgajai, asiņainajai pasaulei savu nabaga cilvēka apziņu!

Es negribu, negribu pārvērsties fosforskābajos sāļos, ogļskābē un slāpekļa savienojumos. Jūs kādreiz man

citējāt Paskēla sentenci: �Ja tu gribi nebīties nāves, iedo�mājies: tev aiz muguras ple�as tumsa un priek�ā tumsa, bet tu pats � dzirkstele, kas atmirgo starp diviem bez�dibeņiem.�

Un, raugi, miljardiera gadu es klaiņoju kaut kur tumsā, uz mirkli parādījos pasaulē, un atkal man turpat jāpazūd, tajā pa�ā tumsas valstībā, nebūtībā, � un jau uz visiem laikiem . . .

Pārvērsties dad�os, kokā, ērk�ķu krūmā, leknas meln�zemes slānī!

Nē, es negribu, negribu, negribu!

Tūksto�i miru�u Ahileju nav viena dzīva dezertiera vērti.

Un ziniet ko?

Darvinam nebija taisnība, kad viņ� sacīja, ka dzīvi paliekot tie, kas visvairāk piemēroti cīi^ai par eksistenci.

Nē, dzīvi paliek tikai tie, kas prot pielāgoties arī pēc tam, kad apstākļi mainīju�ies � lūk, kas ir galvenais: pielāgoties arī turpmāk.

Juras periodā, sacīsim, vispiemērotākais bija atlantozaurs, ta�u saglabājās nevis viņ�, bet gan mazā somainā �urka.

Kā tāda somainā �urka es arī gribu saglabāt savu dzī�vību kādā �ā drausmīgā laikmeta spraudziņā.

Bet kas attiecas uz atlantozauriem! .. . �ēlīgais dievsr cik viņi man sve�i! Nē, lai viņi iet bojā, ja to prot un spēj. Bet es no savas tum�ās �urku alas ar izbrīnu no�lūko�os viņu titāniskajā bojā ejā un vēlreiz nolādē�u savu sasodīto iedabu.

Ko lai dara? Es esmu �urka! Tikai �urka � un nekas vairāk kā �urka!

Starp citu, �ajā pa�ā sakarā.

Jūs, protams, atceraties veco un sen jau pilnīgi at�mesto Kivjē teoriju par ģeoloģiskajiem apvērsumiem: pēc noteiktiem laika posmiem nezināmi spēki � vai nu ūdensplūdi, vulkāniskas parādības, vai arī kosmiskais aukstums � noslaukot visu, kas ir dzīvs, un uz kailās, tīrās, neauglīgās zemes rodoties jauna, no visa agrākā at�ķirīga dzīvība.

Bet vai tas pats nenotiek arī sociālajā pasaulē?

Tā bija, kad barbaru uzbrukumā gāja bojā Trojas kultūra, tā bija, kad izzuda un sabruka seno Austrumu zemes, tā bija Romas impērijas sagrāves un sabrukuma laikā, un, raugi, tāds pats liktenis sagaida mūsdienu Eiropu.

Un kas to lai zina, kāda lopu valstība radīsies uz tās izplēnēju�ajām paliekām!

Laiks beigt.

Cilvēks, kur� apsolīja nogādāt jums �o vēstuli, ieradī�sies pēc pusstundas.

Nezinu, kāpēc, bet viņ� ļoti steidzas, un es nevaru viņu aizkavēt.

Padomājiet un varbūt jūs atzīsiet, ka man ir sava daļa taisnības ��

Tēvs beidza lasīt un nometa vēstuli uz galda.

���� Un padomā tikai, � viņ� sacīja, � �īs nelietības sarakstījis profesors Lanē!

Dārznieks Kurts staigāja pa dārzu un grozīja galvu. Viņ� vēl nebija nekāds vecis, viņam varēja būt gadu �etrdesmit, nekādā ziņā vairāk. Ūsas un bārdu viņ� mēdza noskūt, atstādams pie deniņiem nelielas vaigu bār�das svītras. Kurtu varētu dēvēt pat par skaistu, ja viņam nepiemistu viena nepatīkama I savādība: kad Kurts uz�traucās, viņa seja raustījās a�ās, ieslīpās un savādās � es cita vārda neatrodu � zibenīgās konvulsijās; tad viņ� sāka ari stostīties, izlaida vārdus un, apzinādamies �o savādību, centās runāt lēnām un vienmērīgi, it kā skandējot.

Tērpies viņ� bija pavisam neparasti: sarkans ungāru krekls no spo�a, stipra zīdam līdzīga materiāla, kas to�mēr nebija zīds, �aura, va�ota, kā �ūska vizmojo�a josta, un, beidzot, zilas bikses. Kājās viņam bija mirdzo�i melni (tagad jau melni!) zābaki, kas, neraugoties uz sīko sprēgājumu, izskatījās glu�i kā jauni, jo atmirdzēja blāvā spo�umā.

Bet kas visvairāk mani pārsteidza un, atzīstos, pat mulsināja � tas bija viņa matu sukājums. Viņ� tos au�dzēja garus, aplī apcirptus, līdz ausīm. Ar kaut ko viņ�

tos iezieda, varbūt pat ar dad�u eļļu, un tāpēc ari tie spīdēja.

Nē, nekad es nevienam neesmu redzējis tik lielisku, zilgani melnu matu kodaļu. Kad viņ� �āda franta izskatā, kā viegls, daudzkrāsains taurenītis (sarkans krekls! Zi�las bikses! Melna josta! Spo�i zābaki!) ieradās pie mums dārzā un, prasīgi galvu grozīdams, izstaigāja alejas, es, atzīstos, gandrīz vai pamiru un pazaudēju galvu. Bet is�tabene Marta, dievbijīga un savā nobriedu�ajā vecumā diezgan daudz pieredzējusi meitene, ar pāris vārdiem sa�grāva manu sajūsmu.

���� Nu, ko tu blenz viņā, muti pavēris? � viņa pikti sacīja. � Visparastākais �igāns. Tikai nevaru apjēgt, kas viņu attrencis �urp. Esot dārznieks, saki nu viens cilvēks! Vai tad dārznieki ir tādi! �is nu sāk�ot strādāt! Slinkums tādam jau no tēva iedzimis. Par darbu savu mū�u nav domājis. Paskat, paskat, staigā, zābaciņus spīdinādams! Spīdini vien, spīdini! Briesmīgi kādam tavi zābaki vajadzīgi! It kā tādi nebūtu redzēti!

Ta�u tās pa�as dienas vakarā es viņus redzēju kopā virtuvē un nez kāpēc nebiju pat sevi�ķi pārsteigts.

Marta turēja rokās baltu audekla gabalu, bet �igāns kaut ko ātri un veikli iz�uva.

Uz audekla bija uzzīmēts savāds paradīzes putnam neap�aubāmi līdzīgs dzīvnieks ar kuplu, vēdekļveidīgu asti. �igāna ņirbo�ā adata to izkrāsoja visās varavīksnes krāsās.

Strādādami viņi abi par kaut ko sarunājās. Es ieklau�sījos.

� Nolaists, ārkārtīgi nolaists. Es vakar izgāju cauri pa centrālo aleju. Ap�ēlojieties, vai tad tas ir dārzs? Kur tāds pasaulē redzēts? Visur saaugusi zāle, ceļmalītes sazēlu�as pa�ā ceļa vidū. Bet pie pa�as mājas izaugusi ābele. Par puķu dobēm es nemaz nerunāju, tās nav do�bes, bet mēslu bedres. Da�as pieaugu�as pat ar nātrēm. Kauna lieta! Sakiet, ko gribat, bet es to neuzskatu par dārzu. Asti varbūt iz�ūt zeltā?

� Jā, iz�ujiet zeltā, � Marta atbildēja.

� Tur darba bez sava gala. Vienam cilvēkam tas nav pa spēkam. Es atceros, kāds bija �is dārzs pirms divdes�mit gadiem. O-o! Nekāda salīdzinājuma! Tad puķu dobe

bija kā jau puķu dobe, zālājs kā zālājs, dīķis kā dīķis,, bet tagad �ajā dīķī purva velni. ..

���� Ai, ko jūs mel�at! � Marta iesaucās. � Kā jums mēle .. . Cie�āk, cie�āk �ujiet, ne�ēlojiet diegus, man vēl ir ,.. Jūs alla� kaut ko tādu samel�at, Kurt� Vai tad tā var! Vajag ta�u apdomāt, ko runā!

���� Atvainojiet, zveliet man kaut pa sprandu, � Kurts drūmā ietiepībā neatlaidās, � bet es citādi neprotu iz�sacīt savas domas,. Es saku � �ajā diķī purva velni. ..

���� Atkal! � Marta uzsita sev pa cejgalu.

���� �var dancot tarantellu � lūk, ko es gribēja sacīt.

���� Tas tāpēc, ka saimnieki �eit nekad nedzīvo, � Marta paskaidroja pamāco�ā balsi. � Un arī �ogad viņi atbrauca tikai sevi�ķu apstākļu pēc.

���� Vispār, � Kurts paraustīja plecus, � viņi izvēlē�ju�ies savādu laiku: vasara jau beidzas . .. Vēl kāds mē�nesis � un sāksies rīta salnas. Redziet, es pat nezinu, ko darīt � vai maz vērts dobēs sadēstīt vārīgākās puķes � Patie�ām nezinu, Marta. No vienas puses, protams. .. Kāpēc jūs man dodat zelta diegus? Ar zeltu es jau beidzu.

���� Spārnu taisiet zaļu! Asti zelta, spārnus zaļus, tāpat kā Mezonjē kundzei uz aizkariem.

Acis nenovērsdama, Marta lakojās uz Kurta naska�jām rokām.

���� Redziet, viss tāpēc, ka kungi negaidot atbrauca �urp . .. Jūs ta�u zināt notikumu ar Mezonjē kundzes brāli?

���� Kā lai es to zinātu! � Kurts atbildēja, turpinādams iz�ūt.

Marta pablenza uz mani.

���� Kas tas par nolikumu? � Kurts vienaldzīgi apvai�cājās.

�������� Redziet, � mirkli vilcinājusies, Marta atbildēja,

��� viņi gadu piecpadsmit nav redzēju�ies� Mezonjē kungs nez kāpēc nav sapraties ar svaini un izdzinis viņu . . . Viņ� esot kaut kā blēdījies ar galvaskausiem, Redziet, zinātnieki. . .

���� Jā! � Kurts pamāja. � Pavisam juku�i cilvēciņi, es zinu.

-� Nu, redziet, viņi tik daudz gadu nav tiku�ies, tad � pirms gadiem pieciem � Kurcera kungs atsūtīja vēstuli no Vācijas. Izrādās, pie viņu barve�a ticis par briesmīgi lielu vīru.

���� Pie Hitlera, vai? � iz�ūdams Kurts nevērīgi iejau�tājās.

��� Nepieminiet tikai viņu vārdā, � Marta saviebās.

��� Kas ar jums ir, Kurt? Te jūs pieminat ne�ķīsto, te at�kal Hitleru. Atsūtījis, redziet, vēstuli, un tad sācies liels tracis.

���� O-o! � dārznieks brīnījās un, aplūkodams savu rokdarbu, atgāzās atpakaļ. � Vai tā būs labi? Ko? Jā, bet kāpēc tracis? Ja pienāk vēstule, tad jau labi. Vai arī �is uzrakstījis kaut ko tādu, � Kurts paņirbināja pirk�stus, � kaut ko tādu nelādzīgu, sacīsim, ko tad tu, ve�cais . , .

� Nu! � Marta iesaucās.

���� � vecais āzi, savus tuvākos radagabalus nepazīsti vairs?

���� Debesu tētiņ, ar jums, Kurt, var vai prātu zaudēt! Kas jums par trakām iedomām! � sa�utusi Marta �ķen�dējās. � Nē, protams, nekā tāda viņ� nerakstīja. Bet viņ� ir no �iem, nu, kā viņus tur, nacistiem, ir kaut kādā sevi�ķā stāvoklī, vietvaldnieks, vai, un par viņu katru dienu muld avīzēs. Viņ� it kā apspiedis kādu sacel�a�nos .. . Nē, lāgā nezinu. Viņ�, liekas, nav armijā, bet strādā tur, nu, kā viņu, gestapo, vai? īsti gan nezinu, ta�u tagadiņ viņ� atkal atrakstījis vēstuli un lūdz atļauju atbraukt un atpūsties mui�ā .. . tāpēc ka . . . Bet man ir brīnums, Kurt, jūs ta�u esat strādājis pie Mezonjē kun�dzes vecākiem un nieko nezināt.

���� Nē, neko nezinu, � Kurts nogrozīja galvu. � Es �eit strādāju tikai da�us mēne�us, turklāt pirms gadiem divdesmit, kad �eit nebija ne Mezonjē kunga, ne kun�dzes, ne viņas brāļāy teitan dzīvoja vienīgi vecais Kurcers, es kopu viņa rozes � � Kurts uz mirkli apklusa.

���� Tolaik arī institūts, kur strādā Mezonjē kungs, neatra�dās �eit, tas, liekas, tikai vēlāk pārcēlās uz �ejieni. Viss piederēja Kurceram, es vēl braucu uz pilsētu ierīkot puķu dobes, viņam patika, ja tie�i loga priek�ā ziedēja puķes, jo sevi�ķi rozes un lilijas. Eh, lāga ve�ukiņ� bija,

Marta! . .. Nu, labi, ko jūs gribējāt sacīt? Kas ar �o Mezonjē kundzes brāli?

���� Viņam kaut kas neesot kārtībā ar galvu, � Marta pakustināja pirkstus pie pieres, � pārpūlējies vai arī kaut kas cits, lāgā nezinu, bet ārsti noteiku�i pilnīgu mieru.

���� Viņi vienmēr beigās kļūst traki, � Kurts pārlie�cino�i sacīja uņ nokoda diegu, � tāds viņu gals. Es pazinu kādu bendi � vecuma dienās viņ� sarunājās ar savu naktspodu . ..

Kurts saudzīgi paņēma iz�uvumu no Martas rokām, nolika to un piecēlās.

���� Tā, spārni un aste gatavi, metas jau krēsla, bet es vakarā slikti redzu. Pārējo vajadzēs pabeigt rīt no rīta � Un kad �is kungs ieradīsies?

���� Kā lai es jums pateicos, Kurta kungs? � Marta sa�cīja. � Tas ir tik skaisti, tik skaisti!

���� Bet kad viņ� ieradīsies? � dārznieks atkārtoja savu jautājumu un izstaipījās, ka mugurkauls nokrik��ķēja vien, � Līdz viņa atbrauk�anai vajadzētu iztīrīt tuvākās alejas, sagatavoties ,.. � Un pēk�ņi a�a gri�mase pārskrēja viņa sejai, sarāva vaigu, no�ķobīja apak�ējo lūpu un piespieda uz mirkli pievērt acis; viņ� gribēja ko sacīt, bet tikai ddiļi nopūtās, pavēra muti un tā sastinga. � �ie kungi jokus neprot, � viņ� novilka.

���� Jā, tad gan jums jāpasteidzas, Kurt, � Marta sa�cīja, nolūkodamās viņā jau ar zināmām bailēm. � Var sagaidīt jebkuru dienu �

���� Es ie�u, � Kurts sacīja, �āvādamies un muti ar roku aizsegdams. � Atkal sāk sāpēt galva. Ir gan saso�dīta kaite!

Viņ� izgāja, aizdarīdams aiz sevis durvis.

Es pieskrēju pie Martas.

Viņa turēja lakatu ar diviem pirkstiem pie pa�a stūra un, acis samiegusi un galvu atpakaļ atmetusi, tīksminā�jās par savu roku.

���� Bet mah gribētos zināt, � viņa neviļus domīgi ierunājās, � kur viņ� tā sakropļots, ka rausta vaigu?

Dārzā mēs spēlējām indiāņus.

Tā bija ļoti interesanta, bet uz visstingrāko aizliegta rotaļa. Lai tajā piedalītos, vajadzēja slapstīties smil�u alās, rāpties kokos, krist vilku bedrēs, �aut ar loku un kaķeni, kas savukārt bija diezgan bīstama lieta, � ar vārdu sakot, izdarīt daudz interesantu, bet no higiēnas, pieklājības un drēbju saudzē�anas viedokļa absolūti nepieļaujamu triku. Tāpēc vajadzēja rotaļāties klusīti�ņām vistālākajās dārza bie�ņās un rūpīgi slēpties no sve�ām acīm. Mēs bijām astoņi sarkanādaiņi, kas, pēc spēles noteikumiem, nāvīgi nīdām cits citu un nelokāmi izpildījām trīs pamatlikumus � nebūt gļēvulim, nerau�dāt un nesūdzēties.

Tajā dienā, par kuru es stāstu, man sevi�ķi neveicās. Es biju tūļīgs un iekļuvu lamatās. Mani tūlīt nogāza zemē, atbruņoja, sasēja un iemeta krūmos. Vēl mirklis � un mani pienaglotu pie moku staba, lai no�autu ar lo�kiem. Bet tad maniem ienaidniekiem pēk�ņi uzbruka mums draudzīga cilts, un viņi ar negodu bēga, pa ceļam pamezdami kritu�os, gūstekņus un ievainotos. Burzmā mani pavisam aizmirsa.

Ar sasaistītām rokām un kājām es gulēju laukumiņā starp diviem kupliem ceriņu krūmiem. Nolīku�u zaru raupjās lapas skārās man pie sejas. Notām uzdvesa tikko samanāma, rūgtena smar�a, kāda sajūtama, ko�ļājot ce�riņu zaru. Kāds kukainītis ar druknu, mīkstu ķermeni un ļoti īsiem, metāliski zilganiem, apaļiem spārnu pār�segiem nesteigdamies lo�ņāja pa lapiņas gropi.

Kādā lapiņā vēl bija saglabājies mazliet valgmes � no rīta rasināja sīks lietutiņ�, � un, kad es pieskāros zaram, man uz sejas uzkrita smaga, dzidra lāse.

Tad es izrāpos no krūma apak�as un sāku lūkoties debesīs.

Tās bija dzidras, augstas un tik zilgas zilgas, ka �ķita melnas. Dievs to zina, kur tās sākās, � varbūt man pie pa�as sejas, � bet, kad es sāku lūkoties tās dzīlēs, man pēk�ņi �ķita, ka laiks ir zudis. Debesis tuk�as, tajās ne�viena mākonī�a, tās iesūca mani sevī, un es kritu, kritu un kritu, un nevarēju noturēties. Acis aizlipa, gurda tvīksme pārņēma visu ķermeni, un, lūk, zeme salīgojās, sakustējās un vienmērīgi aizlidoja, nesdama mani sev iīdz. Vēl cīnīdamies ar miegu, es pavēru acis, atkal ierau�dzīju melnas, smailas, kā no spīdīga papīra izgrieztas stingras un tvirtas lapas, saodu tikko manāmu rūgtenu zemes un koku mizas smar�u, bet pāri visam atkal ple�tās melnās, tuk�ās debesis. Tad es pagriezos uz sāniem, paslēpu galvu un aizmigu.

Pamodos no tā, ka ļoti saudzīgi, tā, lai mani nepamodinātu, kāds grieza manas virves.

Pavēru acis un piecēlos sēdus.

Pie manis ar nazi rokās bija noliecies Kurts.

���� Jūs jau meklēja malu malās! � viņ� jautrā balsī ierunājās. � Marta apskraidīja visu dārzu, nesaprotu, kā viņa jūs �eit nav atradusi!

Pārgriezis virvi, kas saistīja man kājas, Kurts to aizmeta.

���� Paskat, kā sasēju�i, cie�ā mezglā, � viņ� nogrozīja galvu. � Indiāņus spēlējāt, vai?

� Indiāņus, � es atbildēju un tad pamanīju, ka Kur�tam rokās ir pa�taisīta stabule.

���� Kas jums tur tāds? � es iejautājos.

�������� Tas? Tas ir nazis, � viņ� atbildēja vieglā izbrīnā,

��� parasts dārznieka nazis, vai jūs neesat tāda redzējis? Nu, celieties aug�ā, dro�i vitin jaunais krekls viss no�smulēts! Paskat, kāds mitrums, � viņ� ar roku novilka pa zāli kā pa zirga krēpēm. � Kad māmuļa jūs ierau�dzīs �ādā skursteņslauķa izskatā, ko viņa sacīs?

���� Nē, ne jau nazis, bet tur? � es teicu, rādīdams uz viņa kreiso roku.

���� Ak tas, � viņ� �ķelmīgi pavīpsnāja. � Ar to es gribēju pievilināt strazdu, āre, tajos krūmos man izlik�tas cilpas. Seit dzīvo varens strazds, tikai noteikti ne�zinu, kur to meklēt. � Viņ� palūkojās uz sauli. � Drīz pienāks viņa laiks. Pasēdēsim kādu brītiņu klusām . ..

Tā, viens pie otra, nemaz nekustēdamies, mēs nosēdē�jām minūtes divdesmit. Tad Kurts pielika stabuli pie lūpām.

Sākumā viņ� izvilināja no tās smalki smalcinu, kā matiņ�, dziedo�u toni, kas izskanēja gan kā aicinājums, gan kā signāls, un tad alņēma stabuli no lūpām.

Krūmājā viss bija kluss.

Viņ� atkal iestabulējās, tagad jau gari un stiepti, ap�stājās, drusku pagaidīja, tad iestabulējās no jauna. Virs mūsu galvām krūmājā kas ie�aukstējās, atsperīgie zariņi salīgojās un nodrebēja. Virsējais, ar lielām, smailām la�pām, sa�ūpojās, it kā to kāds būtu pagrūdis.

���� Atlidoja, � Kurts no�ukstēja, � tup un klausās.

Un viņ� atkal sāka spēlēt.

Tagad stabule bez mitas dziedāja dīvainā, augstā tonī, kaut ko pavēstīdama, kaitinādama un izaicinādama uz sacensību. Aug�ā krūmos ietrink�ķējās skarba rīkles skaņa: trenk, rrī! Tur pelēkais strazds atbildēja savam neredzamajam sacensonim. Zariņ� drebēja lieliem ne�vienādiem grūdieniem, it kā to kapātu krusas graudi, un pēk�ņi putns sāka dziedāt.

Es tūdaļ atskārtu, ka viņ� dzied, aizrautīgi iegremdē�damies melodijā, neko neredzēdams un aizmirsdams visu pasaulē. Nodomāju pat, ka �ajā laikā pelēkais strazds varbūt aizver acis. Viņa balss bija gai�a, kā dzidruma caurstrāvota. Tad man prātā ie�āvās lakstīga�las dziesma, ta�u at�ķirība bija skaidri uztverama; mirkli vēlāk atcerējos, kā dzied melnais strazds, un atkal no�spriedu, ka tas ir pavisam kas cits, � muzikālais audums stiepās un stiepās vienā laidā, mirdzēdams un zaigodams, lai gan tajā nebija sevi�ķas bagātības un daudzveidības, atskaitot neparasto dzidrumu. Ta�u tā bija apgarotāka nekā cilvēka balss. Nekad un nekur cilvēks nevar panākt tādu dzidrumu un saskaņu. Jau domas klātiene vien sa�duļķotu �ās dziesmas dzidrumu, ko daba radījusi pirms cilvēka parādī�anās. �ķiet, tā sarunātos daba, ja ceriņu krūmi, zāle, pakalns un nora iegūtu balsi.

Es pavēru muti, lai kaut ko sacītu, bet Kurts pamāja man klusēt, un es atkal ieplaku zālē.

Bet putns skurba dziesmā.

Tagad viņ� tupēja nekustīgi.

Krūma zari vairs nelīgojās, un nebija iespējams nosa�cīt, kur viņ� atrodas. Dro�i vien dziesma un viņ� tagad bija viens un tas pats. �ķiet, putni �ādos spilgtākās uzplauksmes mirkļos zaudē apkārtējās pasaules atskārtu, un tad iespējams pieiet viņiem klāt un notvert tos ar kailu roku.

Dziesma plūda no viņa pati par sevi, kā gaisma no praulaina koka, kā smar�a no kreimenes, kā gaisma un mirdzums no saules apspīdēta ezera. Protams, es visu to sajutu, ta�u neietērpu domās, �eit es pārstāstu tikai dziesmas izraisītās jausmas; vārdos izsacīta, �ī doma būtu daudz vienkār�āka un saprotamāka. �Lakstīgala,� es domāju (tajā laikā es biju jau dzirdējis ari lakstī�galu), �tā dziedāt neprot. Tā pogo un vid�ina trejdesmit veidos, blēdās un pozē, bet, kad dzied pelēkais strazds, tas aizmirst visu pasaulē. Kamēr viņ� dzied, varētu pieiet tam klāt, uzlikt virsū cepuri � un viņ� pat nemanītu.�

Tad es ieraudzīju, ka Kurts pieceļas no zāles un kaut kur aiziet ap krūmiem.

�Tagad viņ� to notvers,� es nodomāju, un sirds man tā iepukstējās, ka es sajutu karstas asinis ietriecamies deniņos un mani apdullinām.

Un pēk�ņi dziesma aprāvās, ieskanējās skanīgi un spalgi �disk-disk, gri-gih-gih�, tad a�i soļi, zaru brik�ķi, sausu lapu �aboņa, un Kurts iznāca no bie�ņas.

� Paskat, cik sirdīgs! � viņ� sacīja ar cieņu. � Pat galvu nedrīkst pabāzt. Bet es tur viņam cilpas biju izli�cis, līdu nelaikā, un mani ieraudzīja. Nekas, citu reizi.. .

Kurts noliecās un pieskārās manam plecam.

��� Eima mājās, citādi būs stakas kā likts � paskat, jaunais krekls pilnīgi zaļ�, � māte ņems siksnu..,

Es nevērīgi nolūkojos viņā.

���� Mani nekad nesoda fiziski, � es cienīgi noteicu,

� tas nav pedagoģiski.

���� Nav pe-da-go-ģis-ki? � Kurts atkārtoja jautrā iz�brīnā. � Bet mani, � viņ� atmeta ar roku un iesmējās,

���� reizēm tēsa tā, ka krekls pielipa pie muguras. Goda vārds, pielipa. Ņem, nostiepj uz ceļgala un tik dod � Eh, kā mizoja! � viņ� sajūsmā piebilda. � Tātad neper? Tas ir labi! Ja neper, tad jau lieliski! Un saka, ka neesot �pe-da-go-ģis-ki�? Pati māmuļa, vai?

��� Vispār, sist cilvēku nav humāni, bet bērnu jo vai�rāk, � es viņu pamācīju.

���� O-o! � Kurts tā izbrīnījās, ka pat apstājas.

���� Nav humāni? Paskat tik! � Un viņ� vēlreiz no�teica ar sevi�ķu patiku: � Nav humāni. � Un tad, pēc

kādas man neizprotamas asociācijas, pēk�ņi iejautājās:

���� Bet tēvocis ta�u atbrauks, vai ne? Jūs viņu atceraties?

Mēs jau bijām aizgāju�i no noras un tagad soļojām pa dārza celiņu.

� Nekad neesam ar viņu redzēju�ies, � es vēsi at�bildēju, lauzīdams galvu, kā mātei izmeloties.

Mans izskats patie�ām bija nelādzīgs: sāns noziests zaļ�, kurpē �ļurkstēja dubļi � es biju iegāzies grāvī, � viens elkonis pārplēsts vai nu uz dzeloņstieples, vai ērk�ķu krūma. Ar vārdu sakot, uzreiz bija redzams, ka augu dienu esmu bijis indiānis.

�������� Nekad neesat redzēju�ies? � Kurts atjautāja ar sevi�ķu izteiksmi, kuras jēgu es jau atkal nevarēju ap�jaust. � Jā, man līdz viņa atbrauk�anai jāuzpo� dārzs, bet ko es varu izdarīt? � Viņ� atkal apstājās ceļa vidū.

�������� Vai tad es viens �eit ko varu izdarīt, � viņ� īgni noteica, un vaigs viņam sa�ķiebās.

Mēs pienācām pie mājas.

No istabas izskrēja Marta, ar �ausmām un niknumu sejā klusēdama pieskrēja pie manis, sagrāba pie rokas un aizrāva uz virtuvi � nomazgāties.

�������� Nav humāni! � Kurts atkārtoja, nolūkodamies mums nopakaļ, un atkal nez par ko pasmaidīja.

Tēvs nopūzdamies staigāja pa dārza celiņiem un, ja tuvumā neviena nemanīja, skaļi deklamēja Seneku.

Reizēm viņ� uzdūrās Kurtam.

Kurts pēk�ņi iznāca no krūmiem un apstājās ceļa vidū, nolūkodamies tēvā ar vislielākajām �aubām uņ pat no�sodījumu.

�������� A-ā, Kurts! � tēvs izklaidīgi ierunājās. � Nu, kā labi klājas?

Kurts vērās viņā bargi un stingri.

� Neņemiet ļaunā, ka es tā saku, Mezonjē kungs, bet es to negaidīju! Nudien, negaidīju! Tāds dārzs � un tā nolaist! Teitan velni�

�������� Jā, jā, jā, � tēvs nobēra, veikli paiedams Kurtam garām, � tā jau ir. Tā ir! Atvainojiet, man �obrīd nav laika, bet vēlāk es ar lielāko patiku .,,

Ar māti Kurts nez kāpēc nesatikās un no viņas pat it kā vairījās. Turklāt, viņam jau arī nekad nebija laika ilgi tērzēt.

Izrādījās, ka Martai nav taisnība.

Kurts strādāja ar sīkstu neatlaidību. Viņ� cirta un tīrīja bie�ņas, nolīdzināja un par jaunu uzraka visas puķu dobes. Mājas priek�ā iztīrīja laukumu, apcirpa zāli, ierīkoja puķu dobi un iedēstīja tur kādu simtu nez kur sadabūtu asteru. Uzlīdis jumtaug�ā, tur sameklēja spoguļbumbas, nomazgāja tās un uzsprauda puķu do�bēs. Ar zirgu atveda divus vezumus grants un apkai�sīja ar to visus celiņus. Pēc tam � Eh, vai tad dārzā darbu trūkst!

Marta ar jauno lakatiņu rokā, uz kura dīvainais putnsr izplājis spārnus un asti, mirgoja visās iz�ūto diegu kfāsās, stāvēja uz ceļa un ar kaut kādu savādu, man ne vi�sai izprotamu jūtu gammu noraudzījās uz Kurtu.

���� �igāns! � viņa sacīja. � Un kas par to, ja arī �igāns? Kad �igāns ķeras pie darba, viņam viss iet no rokas. Cits pie tāda darba staigātu no�lurcis kā vepris, bet, paskat, kā viņ� uzpo�as! Zābaki, redziet, kā tie no�spodrināti! Spīd un laistās! Taisni vai acis �ilbst!

Bet tēvs pastaigāja, pastaigāja pa celiņiem, tad apsē�dās pie galda un sāka rakstīt. Viņ� rakstīja pāris stundu, pēc tam izlasīja uzrakstīto, dprē saņurcīja papīru un sāka atkal.

Pirmo reizi viņ� uzrakstīja: �Mans godājamais kolēģi, dārgais profesor Lanē kungs!� � saņurcīja un aizmeta.

Tad: �Dārgo profesor!�

Tad: �Profesor!�

Beidzot: �Lanē kgs!�

Pēdējā vēstule bija vienkār�a: �Lanē kgs (jau bez iz�saucēja), jūsu anonīmo vēstuli es saņēmu.�

Papīrs bija labs, gluds, un es to pievācu no papīru kurvja.

Tre�ajā dienā tēvs ielika vēstuli aploksnē, aizlīmēja un aizsūtīja mani pēc Kurta.

Kurts atnāca un nostājās pie durvīm.

��� Nē, nē, nāciet vien tuvāk, ko jūs tur stāvat, �< tēvs aicināja. � Pirmkārt, es slikti dzirdu, bet, otrkārt, vienkār�i� e, nāciet tuvāk.

Kurts paskatījās uz mani � es sēdēju pie loga un būvēju kuģīti. Tam uz borta bija rakstīts �Godājamais kolēģi�. Kurts man pamirk�ķināja un pie sevis kaut ko no�ukstēja. Biju gatavs saderēt, ka viņ� �ukstus nobei�dza tēva aprauto teikumu un nobeidza to �ādi: �Tas vienkār�i nav humāni.�

���� Redziet! � Tēvs pievērsās Kurtam un paņēma ap�loksni rokās. � Es jūs palūg�u � � Viņ� bailīgi pavē�rās apkārt. � Vai jūs Mezonjē kundzi neredzējāt?

���� Viņa nupat bija lapenē, � Kurts atbildēja.

�������� O! Lapenē. Lieliski! � tēvs tūlīt kļuva mundrāks.

���� Vai vēstuli jums iedeva Lanē kundze? Jūs, liekas, pirms desmit gadiem ta�u strādājāt pie viņas?

���� Nē, pats Lanē kungs, � Kurts atbildēja.

���� A-ā, Lanē kungs! Un viņ� jums teica �

���� Viņ� man sacīja: �Redziet, Kurt, ņemiet un kaut kur labi noslēpiet. Ja jūs aizturēs, izkratīs un atradīs �o vēstuli, tad ��

���� Tā, tā, skaidrs, � tēvs pamāja ar galvu� � Re�dziet, kas par lietu, Kurt. Ari es jums do�u vēstuli un ,.. Bet kā jūs? Vai esat paguvis jau aplūkot dārzu, oran�ēriju un visu� Nu, visu, kas nodots, tā sakot, jūsu augstākajā kompetencē� Jūsu ķeizarvalsti, tā sakot? � tēvs gurdi pasmaidīja.

���� Jā, profesora kungs, � Kurts ierunājās ļoti no�pietni, neatbildēdams tēva smaidam, � bet man jums jāsaka atklāti� Es esmu tie�s cilvēks un bez kaut kā�dām . ..

���� Jā, jā, lūdzu, �.tēvs izklaidīgi ierunājās, � lūdzu, Kurt.

���� Man jāsaka, ka saimniecība ļoti nolaista.,. Ļoti. Paskatieties, kādas ir puķu dobes. Tajās ta�u nāt-res sa-zē-lu-�as! Ziniet, es �odien iztīrīju vienu dobi� � Kurts izskatījās ļoti noraizējies. Bet es lūkojos uz viņa vaigu � tas neraustījās.

���� Nu-nu, � tēvs mierīgi turpināja, � gan jau kaut kā, ziniet, pamazitiņām �

���� Un tad dīķis, velns viņu� Piedodiet, bet tas ir, velns viņu zina, kas. Apzēlis kā izmircis sausiņ�, drīz tajā varēs sēņot.

� Nu-nu, gan jau jūs kaut kā, Kurt, � tēvs lūdzo�i sacīja. Viņ� vairs nepriecājās, ka bija sācis �o sarunu. Pagrābstījies pa galda atvilktni, viņ� izņēma cigāru , kārbiņu. � Vai jūs smēķējat, Kurt?

��� Tikai pīpi. Un alejas! Kas tās par alejām!

�������� Labi jau, Kurt, labi! � ar ro�ainu pirkstu tēvs viegli pieskārās Kurta raupjajai, sastrādātajai rokai (tagad Kurts stāvēja blakus viņam). � Es ta�u no tā nekā nesajēdzu, � viņ� vainīgi atzinās. � Redziet, kāda lieta. �eit, lūk, vēstule. To vajadzētu nodot personīgi, tikai � jūs dzirdat, Kurt, personīgi! � Lanē kungam. Nav neviena, af ko aizsūtīt, es zinu, ka tas nav jūsu darbs, bet redziet, � tēvs noplātīja rokas, � neviena nav, pasts nedarbojas, un vispār .. .

�������� Labi, dodiet vēstuli, � Kurls sacīja un paņēma ap�loksni.

�������� Tikai pielūkojiet, Kurt, � tēvs pacēla pirkstu,

���� �o vēstuli vajag glabāt.

���� Nu, � Kurts pasmaidīja, � it kā es nezinātu!

Viņ� nolika vēstuli uz galda, nometās uz viena ceļa

un sāka attīt stilbtiņu.

(�odien viņ� nez kāpēc nebija uzvilcis stulmeņus, bet nenovalkājamus futbola zābakus, kas bija tik rupji, ka, neraugoties uz visām viņa pūlēm, nemaz nespīdēja.) �ajā brīdī ienāca māte, un t^vs ļoti izveicīgi paķēra vēstuli.

Māte pienāca klāt un izrāva aploksni viņam no rokām.

�������� Dod �urp! � viņa sacīja, palūkojās uz adresi, no�grozīja galvu, nopūtās un gāja ārā no istabas.

���� Berta! � tēvs sauca.

Māte apstājās un paskatījās uz viņu.

�������� Nē, tu esi zaudējis prātu! � viņa noteica pār�liecinātā balsī. � Tu vienkār�i esi zaudējis prātu! Kā tev nav kauna, Leon! Mēs abi, �ķiet, par visu bijām vie�noju�ies, bet �odien tu.., Vai tu proti turēt vārdu, vai ne?

�������� Nē ta�u, Bertai � tēvs jutās ļoti neveikli. � Tas nemaz nav tā, nē, nē! Tas ir pavisam kas cits.

�������� Nevis nē, bet jā! � māte stingri noteica. � Sūtīt tādu dokumentu! Tādā laikā! Un tādam cilvēkam! Pa�gaidi, Leon, es palūko�u tev galvu. Tu ta�u pats nosauci

viņu par Jūdasu. Nu, saki, kas notiks, ja �! vēstule nokļūs viņu rokās . . .

� Nu! � tēvs iesmējās pārākuma apziņā, � blēņas, Berta, kā tu to nesaproti! Tā ta�u atbilde viņa pa�a vēstulei.

� Eli, � māte nepatikā pat saviebās. � Nē, tā vien gribas pataustīt, kāda tev piere . .. Neviens ta�u nesaka, ka viņ� ies un nodos! Pieņemsim, ka �o vēstuli pie viņa atrod, un ko tad? Tu ta�u nedomā, ka viņ� klusēs, pa�cietis sitienus? �ēlīgais dievs, viņ� tūlīt klās vaļā: ��o vēstuli man atrakstīja profesors Mezonjē .. .�

���� Un pats iegāzīsies, � tēvs piebilda.

���� Pirmkārt, ja ari iegā�as: viņ� ta�u pats tev rak�stīja, ka neizturē�ot, ja sāk�ot viņu sist ar gumijas run�gām, varot nez ko sapļāpāt. Kā lai viņam tic? Otrkārt, kas viņam sevi�ķi ko bīties? Vai tad viņiem nav zināms, ka viņ� glābj savu ādu? Pats ta�u par to vien tev raksta. Turklāt vēl piebilst, ka darot to ar atklātu sirdi, un bez tam, � māte palūkbjās uz Kurtu, � vai tu apjēdz, ko dari? Tu sūti cilvēku kājām vairāk nekā �etr�desmit kilometru, jo nekāda transporta tagad neatradīsi, tikai tāpēc, lai. . .

Kurts piecēlās no grīdas un uzsmaidīja mātei.

���� Neraizējieties, kundze, � viņ� sacīja, � es ceļa nebīstos, un nostaigāt �etrdesmit kilometru � man tas viens spļāviens. Ja tik vien bēdu . . .

Māte nogrozīja galvu un noslēpa vēstuli.

���� Nu, Kurt, � viņa pasmaidīja, � bet par dārzu man bail jums pat apjautāties. Viss nolaists, izpostīts, aplau�zīts. Sakiet, vai vismaz puķu dobes nebūtu savedamas kārtībā?

Kurta seja kļuva nopietna.

���� Vienu, centrālo dobi, � viņ� apsvērti sacīja, � es iztīrīju un jau �odien iedēstī�u f&&jā hrizantēmas un kaut ko vienkār�āku, sacīsim, ģeorģīnes . ., Tikai nezinu, cik daudz to ir?

���� Kaut ko vajadzētu izdarīt, Kurt, � māte piebilda.

���� Mēs jebkuru dienu gaidām ierodamies Kurcera kungu.

� Kas jums acij vainas, Kurt? � tēvs iejautājās.

���� Tas jums no nerviem. Jūs dro�i vien kādreiz esat

pārbijies, Kurt, vai ari pēk�ņi esat uzmodināts no miega? Es zinu, tā da�reiz mēdz būt.

�������� Nē, � Kurts atbildēja, un plaksts viņam sāka raus�tīties, � lieta bija maķenīt citāda.

�������� Dro�i vien pakritāt vai sasitāties? Nebaidieties, sakiet visu. Redziet, jūs negribat runāt par �o fizisko trū�kumu, kaunaties un bīstaties tā, � jā, jā, bīstaties, bet to nedrīkst, nekādā ziņā nedrīkst, taisni otrādi, jums jājauj par to runāt un spriest. Tad jums būs vieglāk un tas pāries. Par to rakstījis jau Erazms Darvins.

�������� Nē jau, es ta�u nebīstos, � Kurts sacīja, seju smaidā sa�ķiebdams, � tikai par to stāstīt.<.

�������� Paklausies, � māte iejaucās, � ko tu moki cil�vēku? Viņam, protams, nav nekādas patikas uzklausīt tavu tirdī�anu.

���� Nē, nekas, es pastāstī�u, � Kurts pasmaidīja.

��� Tikai kāja, redziet, � un viņ� pataustīja ceļgalu.

��� Vai atļausiet apsēsties? � Viņa smaids kļuva pa�visam nelāgs, viņ� atkal paskatījās uz mani, un seja viņam notrīsēja.

�������� Jā, jā, � tēvs sarosījās, � kā tad � kā tad � 1 � Apmulsumā viņ� paķēra cigāru kārbu. � Smēķējiet, lūdzu. Ak kungs, uz krēsla grāmatas . .. Lieciet tās, lie�ciet, taisni uz grīdas. � Tēvs visu laiku �audījās ar cigāru kārbu rokās.

�������� Es ta�u nesmēķēju cigaretes, � Kurts atkal pa�smaidīja. Viņ� apsēdās krēslā un pievilka kājas. � Bet viss gadījās tā, � viņ� stigplā balsi iesāka ,.,

(Kurta stāsts)

�������� Es gulēju slimnīcā, man, ziniet, jau no bērnības uznāca lēkmes.

�������� Kad tas bija? � māte uzmanīgi iejautājās, pie�iedama pie galda un novākdama no tā liekos papīrus.

�������� Tas bija � tas bija � � Kurts mirkli padomāja,

��� tas bija kādas pilsētas tuvumā, � viņ� noteikti pa�sacīja. � Ziniet, man jau no bērnības uznāk lēkmes.

Pēk�ņi nogā�os, tad sāku svaidīties un mētāties, saraujos �okurā, atkal izstiepjos, kļūstu glu�i melns un guļu, kamēr mani pievāc. Un tā reiz mani pievāca un aizvada uz slimnīcu. Bija tāda speciāla dziednīca Liba�i ielā. Es tajā nogulēju, liekas, pāris mēne�u. Tur bija ve�ukiņ� � profesors. Viņ� atrada manā kaitē kaut ko interesantu, sāka ar mani izdarīt kaut kādus mēģinājumus � ar elek�trību � nevaru jums īsti izskaidrot, kāpēc, bet, tā sacīt, kāda jauna metode. Nosēdina uz krēsla, tad ieslēdz strāvu, viss dūc, lai� tev cauri elektrību� vispār, ne�zinu � Pamatīgi koda, nehumāna metode, � viņ� greizi pasmaidīja, � bet iedarbīga. Liekas, pie manis to vispirms izmēģināja. Koda līdz pat kauliem. Tā es pāris vai trīs mēne�us paārstējos, un man kļuva, ziniet, vieg�lāk. Lēkmes, protams, vēl atgadījās, ta�u tās vairs ne�bija tadas� Varbūt palīdzēja �i metode, bet var arī būt, ka bija pienācis tāds laiks � To es nezinu � Un tad, redziet, atgadījās �itāda lieta . . .

It kā nespēdams iz�ķirties, viņ� apklusa.

���� Kas gadījās? � tēvs iejautājās.

� Redziet, atnāca vācie�i, � Kurts stiepti atbildēja.

� Jā, jā, � tēvs sarosījās. � Un tad . ..

���� Nē, es neko neredzēju, � Kurts lēnām paskaid�roja. � Es ta�u gulēju slimnīcā. Tad veco profesoru atlaida, liekas, nebija viņiem piemērots, un iecēla citu � no vācie�iem, tādu skaistu, ar pelēkām acīm, liela auguma. Pirmajā dienā viņ� mani izsauca un sāka iztaujāt. Nu parastie dakteru jautājumi .. . Kad? No kā? Un kur? � Es arī pateicu:

�Pirmā lēkme man uznāca, kad beidzu dārzkopības skolu.�

Tad viņ� saausījās.

�Vai tad jūs esat mācījies skolā?� � viņ� vaicā.

�Kā tad,� es atbildu, �mācījos.�

�Un kāda jums ir specialitāte?�

�Dārzkopis,� es saku, �bet pēdējā laikā vairāk strā�dāju agroķimijā, tas ir, ar mākslīgiem mēslojumiem.�

Viņ� apklusa un kaut ko pierakstīja uz papirī�a.

�Un kur jums piederīgie?�

�Piederīgo,� es paskaidroju, �nekādu man nav. Esmu viens pats.�

Viņ� pat pasmaidīja � tik ļoti tas viņam patika. Bet pēc tam atkal jautā:

�Bet vai kādam no jūsu vecākiem arī bija �i kaite?�

�Jā,� es saku, �māte slimoja ar to.�

�Labi!� viņ� atkal pierakstīja. �Un tālāk, pa aug�up�ejo�o līniju neatceraties: vectēvs, vecmāmuļa, varbūt kāds no vecvecākiem?�

�Nē,� es saku, �neatceros.�

�Labi, varat iet.�

Tā es vēl kādu laiku nogulēju, tad atnāk sanitārs un

saka:

�Slimniek Kurt Vāgner, saposieties, lūdzu, ordinatoru istabā jūs gaida.�

�Kas gaida?�

�To gan es nezinu,� viņ� saka, �dro�i vien kādi dakteri.�

�A-ā!� es nodomāju. �Konsiliums!�

Atnāku. Nē, redzu, tie nav dakteri! Nekādā ziņā nav dakteri! Zem uzsvār�iem pelēki, pusmilitāri formas tērpi. Kakla saitēs spraudes, bet uz tām viņu zirneklī�i, un visiem tādi ģīmji, ziniet, kā atlasīti! Kas nu viņi, velns lai parauj, par dakteriem!

Slimnīcas direktors saka:

�Te nu vfņ� ir, �is Kurts Vāgners!�

Militārie viri sāk blenzt ujz mani, vēro. Bet viens apjautājas: �Vai jūs ķīmiju labi zināt?�

�Protams,� es saku, �tajā apjomā, kādā man jāzin, zinu.�

�Tas ir? Paskaidrojiet.�

�Esmu agroķīmiķis,� es saku, �izgatavoju mākslīgos mēslojumus.�

�Tā. Bet vai laboratorijās jūs kādreiz esat strādājis?�

�Kā tad,� es saku, �man pa�am bija sava laboratorija, es izstrādāju mēslojumus istabas augiem.�

Viņ� saviebās.

�Nē, es runāju par citu. Ne jau par mēslojumiem! Bet vai jūs kādreiz esat strādājis īstā, kaut vai fabrikas laboratorijā?�

�Nē,� es saku, �tādā nav gadījies.�

Viņ� brīdi klusēja, pazīmēja kaut ko uz papīrl�a un tad pagriezās pret otru:

�Vai jums ir jautājumi?�

Tas vaicā:

�Vai sen, kamēr jums uznāk lēkmes?�

Es viņam paskaidroju, kā un kad, un ka ne tikai es viens, bet arī mana māte ar to sirgusi.

Tad direktors piegāja pie manas slimības vēstures, baksta tajā ar pirkstu: lūk, tā un, lūk, �itā. Bet tas tikai atmet ar roku:

�Jā, jā, es redzu!�

Tad pagriezās pret savējiem un sacīja kaut ko garu, liekas, latīņu valodā, jo es nenieka nesapratu. Tad tas, kur� mani agrāk bija izpra�ņājis par ķīmiju, paraustīja plecus. Pēc tam atnesa krēslu, tādu apaļu, ar grozāmu sēdekli.

�Sēdieties.�

Es apsēdos. Viņi sāka izmērīt man galvu, mērija gan tā, gan �itā, grozīja gan gareniski, gan arī �ķērsām, iz�mērīja vienādi un pierakstīja, tad citādi � un atkal pie�rakstīja. Pēc tam sāka savā starpā runāties par �iem skaitļiem. Dzirdu tikai vārdu �nepilnvērtīgs�. Tad tas, kur� agrāk mani par ķīmiju tincināja, pievēr�as direk�toram un saka:

�Ko tur, viss skaidrs, varat viņu pagaidām atlaist.�

Vakarā mani izsauc direktors un pastāsta, ka es tie�kot izrakstīts, jo slimība esot nedziedināma, iedzimta, pamata operācijai neesot, veselību viņi man nostiprinā�ju�i un vairāk neko nespējot, bet es, lūk, varot iestāties Agroķīmiskā institūta laboratorijā. Ja es gribot, viņ� rītdien mani aizvedī�ot. Par noteikumiem varē�ot vie�noties uz vietas.

�Labi,� es saku, �ja jau Agroķīmiskais, tad tas man ir piemērots.�

Aizgāju savā guļasvietā un vēl nodomāju: �Paskat, cik labi iznāk.�

Bet tad pēk�ņi ieurdījās cita doma: �Ko viņ� pēk�ņi tā sācis par mani gādāt, lai gan tā nemaz nebūtu viņa darī�ana?� Un neviļus atcerējos to, kur� mani bija izvai�cājis par ķīmiju. Man viņ� pārlieku nepatika. Un kāpēc mērīja galvaskausu? Nesaprotami! Un tad vēl �is vārds �nepilnvērtīgs�. Nevaru nemaz izsacīt, kā tas mani aiz�skāra i,. Nelabs vārds! �Viss skaidrs!� Kas viņiem tik

skaidrs? Tas man atkal nav zināms! Tā es palauzīju galvu, palauzīju un atkal visu aizmirsu. No rīta viņ� mani aizveda uz �o institūtu. Lai nebūtu velti mute jā�dzesē, pasacī�u, ka �ā institūta direktors bija tas pats cilvēks, kur� mani pratināja par ķīmiju. Mēs ar viņu ātri "vienojāmies. Man vajadzē�ot strādāt laboratorijā, ar suņiem.

�Ar kādiem,� es apjautājos, �suņiem? Es ta�u ņemos ar ķīmiju, jūs pats man arī sacījāt.�

�Nu, ķīmija,� viņ� saka, �nāks vēlāk, sākumā ar su�ņiem.�

�Bet kas tie par suņiem? Dievs ar viņiem! Suņu pa�darī�anās es ta�u neesmu speciālists. Taisnība, puikas gados dīrāju nosprāgu�us suņus, bet kop� tā laika pa�gājis jau tik daudz gadu, un tagad neatceros pat no kura gala sākt. Es ta�u paskaidroju: esmu vairāk nodar�bojies ar agromēslojumiem � visādām slāpekļa sālīm, superfosfātu, da�ādiem pelniem, kaulu miltiem un tam�līdzīgi. Varbūt, ievāj adzēsies tur? �eit ta�u Agroķīmis�kais institūts.�

Viņ� pavērās manī un pavīpsnāja.

�Nē,� saka, �tur neviena nevajadzēs. Vēlāk, protams, mēs izmantosim jūs arī pa�ā laboratorijā, cilvēki mums vajadzīgi, bet pagaidām pie suņiem.�

�Labi,� es saku, �ko lai ar jums iesāk. Ja jau pie suņiem, tad pie suņiem, piķis ar tiem, jo sevi�ķi, ja uzturs jūsu.�

�Par uzturu,� direktors paskaidro, �neraizējieties, jums būs pat dienesta dzīvoklis.�

�O!� es saku. �Tas vēl labāk.�

�Bet ar tādu noteikumu: ārpus institūta vārtiem ne soļa. Darbs ir slepens, ar lielu valstisku nozīmi.�

�Tas nu gan,� es saku, �nelādzīgi un nav man pa prātam. Esmu jautrs cilvēks, man gribas pastaigāties un aiziet uz teātri, un vispār � Un kā tad tā � ārpus vārtiem ne soļa? Es nesaprotu! . -.�

Viņ� tā nelabi savaibstījās:

�Nekas, par to neraizējieties! Kādu laiku padzīvosiet �eit un visu sapratīsiet. Bet teātri mēs jums tepat sa�rīkosim.�

�Nu, rauj viņu kociņ�,� nodomāju, �rīkojiet.�

Viņ� pazvanīja. Atnaca kāds bolacis, balta priek�auta. Viņ� tam saka:

�Te jums būs jauns darbinieks piektajai laboratori jai, aizvediet viņu un iepazīstiniet ar pienākumiem. Parā�diet, kur dzīvot, un tad labi paēdiniet.�

Un tā mani aizveda . ..

� Istabā ātri satumsa.

Māte paņēma lampu � elektrības nebija, � noņēma cilindru un sāka uz galda meklēt sērkociņus.

Sērkociņu nebija. Vai tad uz tēva rakstāmgalda kas bija sameklējams!

��� Sērkociņus! � Kurts uzminēja un izvilka no ka�batas kārbiņu. 1 :

TēVs krēslā sarosījās: Stāsts viņu bija loti ieinteresē�jis, viņam bija savdabīga literārā gaume, un daiļlitera�tūrā viņ� pēc Senekas vairāk par visu cienīja krimināl�romānus ar laupī�anām, slepeniem darījumiem, cietējām daiļavām, slepkavībām un pazaudētiem noslēpumiem.

��� Un kas tā bija par laboratoriju? � viņ� nepacie�tīgi iejautājās.

���� Jā, �ajā laboratorijā, � ar smaidu nolūkodamies tēvā, Kurts atkārtoja. � Sajā laboratorijā es sāku strādāt. ..

���� Ar suņiem? � tēvs jautāja.

��� Suņu tur bija � ka tikai nesamelojos � gabalu trīssimt.

��� �ķirnes suņi? � tēvs atkal iejautājās.

���� Kur nu �ķirnes! No kurienes tie lai būtu radu�ies! Visādi kran�i. Sētas suņi! Tos tvarstīja pa visu pilsētu, bet pēc tam slepeni piegādāja mums. Suņiem bija spe�ciāla telpa. Tie tupēja sprostos, uz katra sprosta nu�murs, arī sunim uz kakla � saites vietā sevi�ķs nu�murs.

Un kāds bija mans darbs? Atveda suņus, tos vajadzēja divi reizes dienā barot. Nez no kurienes, jādomā no lopkautuves, piegādāja kaulus. Vajadzēja rūpēties, lai vakarā visur būtu tīrība: kur vajadzīgs, pakaisīt salmus, citur � pabārstīt smilliņas, man bija izpalīgs, kas visu to izdarīja, es tikai uzmanīju kārtību. Viņ� bija tāds strupdegunis un sarkanmatis, pat ne sarkanmatis, bet vienkār�i bezkrāsains, piķis sazina, kas par cilvēku.

Savu sievu es viņam uzticētu, bet istabu � neparko! Katrā ziņā vai nu traukus saplēsīs, vai arī ugunsgrēks izcelsies. Bet citādi, nekas, ar darbiem tika galā. Vienīgi paskubināt viņu vajadzēja, da�reiz slauka, slauka, bet tad apstājas, izbola acis, un tā, ar atplestu muti, paliek stāvam. Uzsauksi viņam:

�Staņislav, Staņislav!� (Viņu sauca par Staņislavu.)

�Ko?�

�Ko tu stāvi kā stabs?�

�Ko?�

�Kāpēc neslauki?�

�Ko?�

Pieiesi, pagrūdīsi viņu viegli pie pleca � salīgosies, nopūtīsies, paskatīsies tevī un kā sāks ar slotu mēzt! Pēc tam vaicāsi:

�Kas tev notika, Staņislav?�

�Nekas!�

�Kāpēc tu stāvēji?�

�Tāpat vien, uznāca domas.�

�Par ko tu domāji?�

�Tāpat vien, ne par ko.�

�Kā � vai tad var domāt ne par ko? Domā ta�u par kaut ko.�

�Nē, man vienmēr tā � ne par ko.�

Un tā līdz �ai dienai neesiņu izpratis, kas viņ� bija par cilvēku.

Turpat suņu kūtī atradās arī Staņislava gulta. Ka$l nebija ko darīt, viņ� sēdēja un dziedāja. Iedomājieties tikai, kādos apstākļos tas notika! Suņi vauk�ķ, plē�as, skraida pa sprostiem. Ja es pusi dienas tur pavadīju � galva man kļuva �itāda, � Kurts ar rokām parādīja, kāda viņam kļuvusi galva, � bet �is tur dzīvoja dienas un naktis, un nekas. Desmitos vakarā es pēdējo''reizi visu pārlūkoju. Suņi paēdināti, grīda, skatos, tīra, var iet mierīgi gulēt. Tā es nokalpoju veselu nedēļu, ne�viena neredzēdams.

���� Un laukā nelaida? � tēvs iejautājās.

�������� Kur nu laukā! � Kurts atmeta ar roku. �Iziesi sētā, aizklīdīsi kaut kur sāņus no suņu kūts, tūlīt tevi noglūn. Pagalms pla�s, asfaltēts, tajā vairāki korpusi, bet pie katra korpusa �ogs un kontroles būda, katram

korpusam vajadzīga caurlaide. Kur vien pamet acis, visur dzeloņstieples, aizsprosti, elektriskā signalizācija, bet naktī starme�i. Pat sētā nedrīksti pastaigāties, kur nu vēl ārpusē! Jāsaka gan, � bridi padomājis, viņ� pie�bilda, � ka ēdināt ēdināja labi; par uzturu sūdzēties nevarēja, taisnība kas taisnība. Un arī istaba nebija slikta. Turpat pie suņu kūts, � ar elektrību, gāzi, ūdens�vadu, centrālapkuri, elektrisko plītiņu, radio. Acīm re�dzot, agrāk tur bijusi kāda laboratorija, vispār, materi�ālā ziņā, � viņ� sevi�ķi uzsvēra �o vārdu, � materiālā ziņā . . . sūdzēties nevarēja.

��� Bet, paklausieties, kam tāds lēvenis suņu? � tēvs brīnījās. �Trīssimt gabalu! Ko ar tiem varēja iesākt? � Viņ� pievērsās mātei. � Un no rītiem dro�i vien bija tāda gaudo�ana, vai ne, Berta!

��� Ko ar tiem iesākt? � Kurts atkārtoja. � Redziet, ko, � viņ� blēdīgi paskatījās uz tēvu. � Pēc dienām desmit piezvana pa tālruni. Aparāts karājās man turpat pie gultas. Nodod telefonogramu: �Atsūtīt �etrdesmit suņu uz sesto laboratoriju. Palīgā ieradīsies divi cilvēki, nosūtī�anu organizēt nekavējoties.�

�Kā ir,� apvaicājas, �vai tiksiet galā?�

�Tiksim! Vai numurus nepateiksiet?�

�Numuri nav svarīgi, tikai atzīmējiet grāmatā � tajā ir iedaļa: �Nosūtīti uz laboratoriju.� Tur ierakstiet skaitu.�

�Un kad tos sūtīs atpakaļ?�

�Kāpēc jums tas jāzina?�

�Kā nu ne,� es saku, �pa �īm divi nedēļām esam sa�radu�i, iedraudzēju�ies, viņi man tikpat kā tuvinieki.�

Atbildes nebija, varēja tikai dzirdēt, kā ar klak�ķi tika uzkārta klausule. Nu labi, rauj viņu kociņ�, kas man da�ļas, ņemiet kaut vai visus trīs simtus, raudāt jau neie�u. Es atlasīju �etrdesmit suņu, kuri bija ar skaļākām rīklēm, atzīmēju grāmatā; tad ieradās divi tēvaiņi, mēs sa�vācām suņus un vedām tos uz sesto laboratoriju. Izgā�jām cauri kontroles būdai, tur jau mums abiem bija caurlaides. Nokļuvām korpusa sētā, atkal asfalts, dze�loņstieples, re�ģi logos, dzelk�ņi uz sētām, pie ieejas laboratorijā posteņa būda, pastaigājas sargs. Ieved mūs kādā koka aizgaldā un saka;

�Laidiet vaļā.�

Mēs atlaidām suņus no va�as. Tie sāka skraidelēt pa aizgaldu, rēja, draiskuļojās un lēkāja pāri cits citam � nevarēja vien nopriecāties, ka izkļuvu�i no būra. Sarkunmatis stāv un plati smaida. Pēk�ņi redzu � ienāk vīrietis ar pelēkajām acīm, tas, kur� mani bija �eit no�rīkojis. Paskatījās uz mani, uz suņiem un saka:

�Cik suņu �eit ir?�

��etrdesmit gabalu,� es atbildu.

�Bet vai grāmatā,� viņ� jautā, �ierakstījāt?�

�Protams!� es saku: �Nosūtīti uz sesto laboratoriju �etrdesmit suņu.�

�Bet kāpēc jūs pa tālruni tādas muļķības runājāt? _ Jums �eit restorāns, vai?�

�Nē,� es atbildu, �restorāna �eit nav.�

�Redziet nu, es jums ieteiktu mainīt stilu, �eit tas nevietā. Vai suņi pabaroti?�

�Klausos � stilu mainīt. Tie�i tā � pabaroti.�

Viņ� palūkojās manī ar ilgu, vērīgu skatienu, bet vai�rāk neko nesacīja un aizgāja. Es atgriezos suņu kūtī. Sarkanmatis sē� uz kastes un dzied � viņ� bija pārnācis pirms manis. Es apsēdos iepretim un skatos uz viņu. Viņ� dzied un dzied � acis izvalbītas kā lakstīgalai.

�Ko viņi,� es jautāju, �ar suņiem darīs?�

�Ko tad ar tiem var darīt? Adu nost, bet gaļu mums � citu suņu baro�anai.�

�O!� es saku. �Vai tad suņus tur kauj?�

�Nē,� viņ� atbild, �laikam nosmacē.�

�Un kāpēc?� jautāju.

�Kā � kāpēc! Tāpēc, ka tā vajag, kaut kādu zinātni ar suņiem izstrādājot.�

Un atkal sāk dziedāt.

Ko tu ar tādu ķēmrausi darīsi?! Nospļāvos, norausos no kastes un aizgāju uz savu istabu. Pareizi, nākamajā dienā mums atved nevis suņus, bet �etrdesmit suņu lie�meņus. Paskatījos uz tiem � nē, rīkles nav grieztas, nekur nevienas brūces. �Kas tā par velna bū�anu?� no�domāju. �Dro�i vien nosmacēti.� Ar sarkanmati sacirtām tos gabalos un pasviedām suņiem � �e, rijiet! Drīz ari jūs tur nokļūsiet, ja jau tāda kārtība . . .

Un, āre, �itādā veidā es nostrādāju tur vairāk nekā

divus mēne�us, pieņēmu un nosūtīju suņus, un pa �o laiku � to es skaidri atceros � nomu�ījām ne vairāk, ne mazāk kā pieci simti suņu. Pēc tam kādu nakti zvana tālrunis. Pietrūkos no miega: Kas noticis? Klausulē dzirdu tā cilvēka balsi, kas mani �eit iekārtoja:

�Nekavējoties ierodieties sestajā laboratorijā.�

�Ar suņiem?�

�Nē, bez suņiem.�

�Kas tie par jokiem?� nodomāju. Nekad naktī es ne�biju saukts.

Apģērbos un devos turp. Kontroles būdā mani jau gaida un tūlīt, bez caurlaides, ieveda korpusā, otrā stāvā. Tur jau mans priek�nieks un vēl kāds, jaunāks. Abi baltos uzsvār�os, bet zem uzsvār�iem pelēki formas tērpi.

�Sveicināts, Kurt!� vecākais saka.

Es viegli paklanījos.

�Sveicināti, priek�nieka kungs!�

�Kā klājas jūsu suņiem?�

�Paldies,� es saku, �nekas, viss kārtībā.�

�Redziet, jums vajadzēs palīdzēt laboratorijā.�

�Labi,� es saku, �iesim.�

Gājām turp.

Viņ� ieveda mani laboratorijā. Skatos � pa visu telpu marmora galdi, bet uz tiem nekā nav � ne ķīmisko trauku, ne aparatūras, ne grāmatu, nekā. Palūkojos uz logiem � priek�ā dzelzs re�ģi, bet tie ierīkoti savādi, no iek�ienes, tā ka stiklus nevar aizsniegt. �Kāpēc tā,� es nodomāju. Paraugos uz sienām. Tās gludas, ap�ūtas ar korķi, nekā pie tām nav. Ne plauktu, ne tabeļu, nekā! Uzmetu acis durvīm � no dzelzs, hermētiskas, bet virs tām, apmēram cilvēka augstumā lodziņ�, un stikls tajā briesmīgi stiprs, divu pirkstu biezumā. Eh, kā man tas viss nepatika! Galvenais � es neredzu, ko �eit strādāt. Galdi un sienas! Ko te varētu remontēt? Un sirds man nejauki sa�ņaudzās, sa�ņaudzās, un kļuva tik nelabi.. . Nu, nemaz izsacīt nevaru, cik nelabi. Nakts � Visur klusums . . . Logos re�ģi. Gludas sienas, marmora galdi. �Ai,� es nodomāju, �te kaut kas nav kārtībā! Laba gala tas neņems!� Bet pūlos neko neizrādīt, it kā visam tā vajadzētu būt.

�Ķo pavēlēsiet clarīt?�

Bet viņ� no manis acu nenovēr�. Stāv un smaida.

�Nu kā, vai lēkmes vēl uznāk?�

�Tā,� es saku, �pāris nedēļu tagad nav biju�as.�

�Un kā pa�sajūta? Vai uzlabojas?�

�Arī pa�sajūta,� es saku, �tāda pati.�

�Bet vai garlaikoties tagad negarlaikojāties?�

�Kā lai negarlaikotos,� es saku, �ja neredzu neviena cilvēka, atskaitot sarkanmati. Apkārt tikai suņi, lai vi�ņus piķis!�

Viņ� iesmējās.

�Suns,� saka, �ir cilvēka draugs!�

�Nē,� es atbildu, �lai dievs mani pasarga no tādiem draugiem, kā teicis kāds filozofs. Man, tā sacīt, līgava ārpusē palika. (To es ar nodomu sagudroju � gribēju dzirdēt, ko viņ� atbildēs.) Vajadzētu ar viņu satikties, bet �eit, lūdzu, suņi! . . .�

Viņ� iesmējās un uzsita man pa plecu.

�Tas,� saka, �ir pareizi, suņi līgavu neaizvietos. Nu, nekas, drīz mēs jums dosim ilgāku atvaļinājumu. Suņi� jā, tas pareizi, lielākā skaitā tie uztrauc.�

Tad ienāca vēl kāds, arī baltā uzsvārcī, un saka viņam:

�Priek�nieks jūs lūdz.�

�A-ā!� mans priek�nieks noteica: �Jūs, Kurt, pagai�diet brītiņu, es tūlīt atnāk�u ūn parādī�u, kas darāms. Vienu mirklīti.�

Viņ� izgāja, un durvis tūlīt aizcirtās, noknak�ķēja vien. Noknak�ķēja spalgi un skaidri, glu�i kā �autenes gailis. �Eh,� nodomāju, �nu ir dimbā.� Piegāju, paraustīju, pa�raustīju � kā tad, aizslēgtas! Pats nezinu, kāpēc, bet triecu ar dūri. Kur nu! Tikai roku sasitu. Tad apsēdos pie galda un aizsedzu seju ar delnām. �Kas tagad no�tiks?� es nodomāju. �Kāpēc mani atveda �urp? Remonts? Kāds, pie velna, remonts! Ko �eit remontēt? Viss no korķa un dzelzs. �eit nav ko remontēt! Galīgi nav ko remontēt!� Sē�u ar tādām domām un drebu vienā drcr bē�anā, kā aukstā ūdenī iemests. Gribu noturēties, bet, iedomājieties, nevaru � ķermenis tā vien purinās. Eh, nodomāju, nu ir plāni. Bet visapkārt klusums! Tā-āds klu-sums! Dzirdams, kā pukst pa�a sirds. Tā minūtes pāris es nosēdēju, bet tad dzirdu, ka aiz muguras atkal

noklak�ķ durvis, drusku paveras, tā, lai pa tām varētu ienākt, un parādās kāds cilvēks, tūlīt ievēroju, ka tas nav no viņējiem, lai gan arī ģērbies uzsvārcī. Tāds ma�ziņ�, galva kā kālis, deguns plakans, acis gai�as un tuk��as kā kareivja pogas. Ienāca laboratorijā, papleta muti, stāv un skatās.

�Sveicināts!� es saku.

�Sveicināti!� viņ� atbild, bet pats nekustas ne no vietas.

�Ko tu stāvi, nāc tuvāk!�

�Nekas, es tepat!�

�Nu, stāvi, ja esi tik smalks! Vai sen, kamēr tu �eit strādā?�

�Nē, tikko iestājos!�

�Un no kurienes,� es vaicāju, �tu �eit ieradies?�

�Izrakstījos no slimnīcas.�

�Ko, vai tad tu arī slimoji, vai?�

Viņ� neatbild, stāv un smaida. Bet smaids tāds greizs un �ēls, it kā ubaga dāvanu lūgtos.

�Ko tu,� es saku, �klusē?�

Bet viņ� man atbild:

�Esmu nepilnvērtīgs.�

Es notrīsēju. V

�Kas tad tas tāds?� es jautāju. (Atkal �is vārds!) �Kā � nepilnvērtīgs? Kas tad tevi pērk un par kādu cenu. Kas tu esi � zirgs vai govs?�

�Nē,� viņ� atbild, �esmu psihiskais.�

�Paskat tik!� es nodomāju. �Man ir lēkmes, bet viņ� � psihiskais! Skaidrs! Ne jau par velti tādus savāc.�

Kurts apklusa, un viņa seja vairākkārt noraustījās.

Māte klausījās, kājās stāvēdama, ar elkoņiem pret krēsla atzveltni atbalstījusies. Tēvs izskatījās ārkārtīgi ieinteresēts. Viņ� sēdēja, taisni izslējies, kā apmāts uz Kurtu nolūkodamies. Kurts izņēma lakatiņu un rūpīgi nosusināja pieri. Runāt viņam kļuva arvien grūtāk un grūtāk.

�������� Nu, nu! � tēvs paskubināja. � Nu, nu, Kurt, draudziņ, un kas tālāk notika?

�������� Nu, un tālāk� Mēs ar �o psihisko skatāmies viens uz otru un klusējam. Nav vairs par ko runāt. Viņ� no�groza plecus un saka: �Auksti.�

Pēk�ņi es dzirdu � aiz muguras atkal noknak�ķ dur�vis, tagad jau tre�o reizi, un ieveļas� ko jūs domā�jat � kas .. . Sarkanmatis! Acīm redzot, pretojies, nav gribējis nākt, tad viņam gaitenī devu�i pamatīgu spē�rienu, jo viņ� ievēlās, kā no koka ūdenī lēkdams, ar galvu pa priek�u un pret grīdu � brrr! � priek�ā bija krēsls, to apgāza, tūlīt pielēca kājās, pieklupa pie dur�vīm un sāka tās dauzīt ar dūri: �Laidiet, laidiet!� Bet kur nu durvis izsitīsi? Tās no dzelzs, hermētiski noslēg�tas, gāz kau�u ar baļķi � pat nepakustēsies. Un tā viņ� reizes trīs zvēla, bet tad no�ļuka kā maiss uz grīdas. Es pieskrēju klāt, mēģinu pacelt, bet �is tikai svaida galvu un brēc, � nevis raud, bet tie�i brēc, bezasarām. Es viņu saņēmu pie pleca.

�Kas ar tevi?� saku. �Atjēdzies!�

Un pēk�ņi sajūtu � nāk virsū. Uz bezgala īsu mirkli man acu priek�ā kaut kas ietrīsējās, tā kā divkār�ojās un tad sāka nogulsnēties. Nu, vārdos tas nemaz nav iz�sakāms. Pats it kā kļūsti cits, un apkārt viss citāds, ne tāds kā vēl pirms mirkļa. Bet galvenais � pēk�ņi visos priek�metos baismīgā skaidrība, noteiktība un spilgtums. It kā viss būtu izgriezts no melna skārda vai, vēl labāk, it kā visu eso�o uz mirkli ieraudzītu zibens gaismā. Pirms tam tumsa un pēc tam tumsa, tikai sīks mirklītis iz��ķiļas no �īs tumsas, un viss redzams spilgti, skaidri, asi, bet galvenais � pilnīgā sastingumā. Ar �itādu apskaid�rību man alla� sākas lēkmes. Ta�u apziņa saglabājas gai�a, ļoti gai�a, sacī�u, vēl gai�āka un spilgtāka nekā parasti. Galvenais, � tomēr viss nav tā, kā vajadzētu, ta�u tas atskārstams tikai vēlāk, bet tajā brīdī stāvi ne�kustīgi un visu redzi kādā jaunā gaismā � skaudrā, caur urbīgā, ne�ēlīgā.

�Ak,� es atskārtu, �nokritī�u! Tūdaļ pakritī�u!�

Un tā, lūk, es jūtu, ka iek�ā mani sāk lauzīt un stai�pīt� un galvu, galvu gribas atmest atpakaļ, ta�u pa�tiesībā pat nelauza, vienkār�i gribas, un vajadzīgs at�mest galvu atpakaļ, izliekties kā asās sāpēs, bet sāpju nekādu nav. Un tajā pa�ā laikā visas sajūtas pagaist � nav ne baiļu, ne ilgu, nekā. Tikai stāvi, lūkojies un gaidi, ka jebkuru mirkli pār tevi aiz�alks vilnis, visu

apklādams. Es stāvu, skatos uz sarkanmali un jūtu, ka mani jau apsedz �is vilnis.

�A-ā,� es nodomāju, �un tā tas notiek! Ar to nu bei�gas!� Un nez kāpēc man liekas, ka krītot es noteikti .sasitī�os uz akmeņiem, jo viss �eit no akmens un dzelzs! Kur vien palūkojies, visur tikai dzelzs un akmens!

�Piecelies,� es saku sarkanmatim, �ko valsties! Nav glīti, tu ta�u neesi maziņ�!�

Bet viņ� no grīdas palūkojas manī un mierīgi pa�skaidro:

�Pienākusi mūsu pēdējā stundiņa. Tūlīt mūs visus no�smacēs.�

Nez kāpēc es pat sevi�ķi nebrīnījos par to, bet cilvēks ar plakano degunu iekliedzās un arī metās pie durvīm. Viņ� atsitās ar galvu kā taurenis pret stiklu, atlēca nost un brāzās pie loga, no loga �1 atkal pie durvīm un tad vēlreiz pie loga. Skatos � paceļas uz pirkstgaliem un lien, un lien gar sienu, elsodams un ar pirkstiem mēģi�nādams aizsniegt stiklu. Bet kur nu! Re�ģi divu pirkstu resnumā! Viņ� kaut kā iesāņus iesprauda tajos roku, no�plēsa ādu un tā iestrēdzis arī palika karājamies. Bet es sarkanmatim jautāju:

�Kā tā � nosmacēs? Ar ko nosmacēs? Un kāpēc mūs smacēs?�

Viņ� no grīdas nolūkojās manī un atkal glu�i mie�rīgi atbild:

�Suņus noindēja ar gāzi, un ari mūs nosmacēs. Vis�pirms izmēģina ar suņiem, bet pēc tam ar cilvēkiem, ar nepilnvērtīgiem.�

Es skatījos uz viņu un jutos tā, it kā man pie sejas būtu pieķēru�ies mitri zirnekļu tīmekļi vai arī kāds ar vēsu roku novilcis pa vaigiem aug�up un lej up, bet ķer�menis sasprindzinās un sasprindzinās, aug un arvien vairāk un vairāk liecas atpakaļ. Un es jau nolūkojos uz sevi kā sapnī, no malas, un redzu sevi it kā visā augumā. Tas ir � patiesībā ne jau burtiski redzu, bet sajūtu, vai arī iedomājos redzam kā spogulī, no kājām lidz galvai. Es to nekad nevarē�u izskaidrot.

Bet viņ�, sarkanmatis, no grīdas man atkal klāsta:

�Kamēr esmu �eit, izmēģina jau tre�o partiju, viņi

visi bija psihiski nepilnvērtīgi. Es domāju, ka mani ne�aiztiks, bet, redzi, kā iznāca.�

Un, to teikdams, pasmīnēja! Goda vārds, pasmīnēja! Bet otrs pie loga sāka atkal kliegt. Roka viņam bija iesprūdusi, un tā viņ� palicis karājamies. Bet deniņos man atkal belziens! Nu, nositī�os, es iedomājos, katm ziņā nositī�os. Tie�i man priek�ā marmora galda �ķautne, nekā vairāk neredzu, vienīgi to. Un redzu tik skaidri, spalgi un noteikti. Mani velk, velk un velk tie�i tai virsū! Bet pēk�ņi iestājas klusums. Tāds klusums! Are, tur viņa ir, es nodomāju. Tur ir mana nāve!

� Es atjēdzos.

Guļu uz dīvāna, bet ķermeņa man nav. Tik viegls un gurds es esmu. Mute apskretusi ar kādu pretīgu sal�dumu. Saglabājusies vienvienīga atskārsme: es, lūk, esmu, dzīvoju, guļu un turklāt vēl guļu tā, ka mana galva novietota kaut kur zemāk.

Dzirdu sarunu.

�Lai jau! Tas ir interesants gadījums, gribu ar to iepa�zīties.�

Otrs viņam iebilst, esot neērti, instrukcija, sāk�oties valodas, labāk būtu tūlīt izdarīt injekciju, bet pirmais atkal saka:

�Jūs ta�u redzējāt � lēkme. Ko viņ� Var zināt?�

Atveru acis, skatos � pie iņanis tas, kuru es dēvēju par savu priek�nieku. Stāv, turēdams manu roku savējā,

Ieraudzījis, ka esmu pamodies, jautā:

�Nu kā?�

Es tikai pa�ūpoju galvu.

Viņ� pasmaidīja, noliecās pie manis un teica:

�Ziniet, nelaime gadījās. Naktī, kad jūs bijāt labora�torijā, pārplīsa balons ar gāzi. Bet jūs esat spēcīgs un palikāt dzīvs.�

Es viņam neatbildēju. Atkal aizvēru acis. Viss ķerme�nis līgojas, d�inkst, kaut kur aizlidinās, un no �īs līgoņas un lidinā�anās man gandrīz nelaba dū�a sametās. Un tā gribas uz visu to uzspļaut, ir tik viegli un viss vienalga, ka negribas ne domāt, ne runāt, ne dzīvot. �Injekcija!� es domāju. �Rauj viņus kociņ�, lai būtu injekcija! �� Un atkal dzirdu:

�Nē, tomēr vajadzētu . ,.�

�Eh,� es nodomāju, �dur ta�u! Dur ātrāk! Dur un vā�cies ratā, lai es tavu balsi nedzirdētu!�

Bet pēk�ņi mans priek�nieks asi noskalda:

�Lieciet nost!�

Pēc tam klusums � tātad aizgāju�i.

Kurts atkal izņēma lakatiņu un rūpīgi nosusināja seju. Viņa kreisais vaigs tagad nemitīgi raustījās.

�������� Nu, ko tur, � tēvs ierunājās un piecēlās no krēsla, � bet kā tad jūs? �

Pēk�ņi māte strauji pagriezās uz loga pusi.

Spalgi un pavēlo�i dārzā iekviecās automobiļa taure.

Ienāca slaida auguma, stalts cilvēks pelēkā mētelī un, durvis uz terasi neaizvēris, apstājās, smaidīja un nolūko�jās uz mums. Viņam aiz muguras jau sabiezēju�ā, ta�u vēl rēnā mijkrēslī rosījās citi, bet viņ� stāvēja, aiz�sprostodams tiem ceļu un viegli ar acīm pārslīdēdams no tēva uz māti un no mātes uz mani. Viņ� smaidīja at�turīgi un viegli, it kā nogaidīdams un kaut ko vaicādams.

�������� �ēlīgais dievs! � māte iesaucās gandrīz reliģiskās baismās un, rokas papletusi, devās pie viņa.

Es uzmetu viņai a�u skatienu � mātes seja bija iz�stiepusies un nepauda nekā cita kā vien bezgala izbrīnu, un, ja tajā bija prieks, tad tas bija neskaidrs, neapjausts prieks, kas tikai jebkuru mirkli varēja vēl izlauzties. Tēvo�a iera�anās ar savu pēk�ņumu un nozīmīgumu māti it kā nomāca.

Paskatījos uz tēvu. Viņ� sēdēja, dziļi iegrimis krēslā, muļķīgi muti pavēris, un nolūkojās ienācējā mulsi un nemierīgi.

Es pagriezos uz Kurta pusi. Kurta vairs nebija.

�������� Nu, nu, Berta! � ienācējs sacīja, rokas paplez�dams, un tagad māte metās pie viņa.

Viņ� satvēra māti pie deniņiem un mirkli nekustīgi nolūkojās viņai sejā. Tad piekļāva sev klāt un skanīgi nomutēja uz abiem vaigiem. Pēc tam atvirzīja viņas galvu, no sevis, paskatījās un sacīja:

� Nē, nē, pavisam izmainījusies.

Un vēlreiz noskūpstīja � uz pa�ām lūpām,

���� �ēlīgais dievs, �ēlīgais dievs! � māte ierunājās,

un balss viņai bija kā cilvēkam, kuru pārsteigusi pēk�ņa un nepelnīta laime. � Ļauj kaut vai paskatīties uz tevi.. . Nē, nē, tāds pats, kā agrāk � Tikai mazliet ve�cāks � Rau, matos sudraba pavedieni, �eit rievas � Ci�tādi tāds pats � Bet kad tu atbrauci? � Mēs ta�u gai�dījām tevi jau pirms nedēļas � Bet tu �

���� Kā tad tā, � tēvocis sacīja, � es ta�u vēstulē rakstīju, kad ieradī�os!

Viņ� smaidīja, tagad jau laimīgi, skaidri un plati.

���� �ēlīgais dievs, �ēlīgais dievs! � māte atkārtoja, skatienu no viņa glītās, tīri noskūtās un bālās sejas ne�novērsdama. Likās, ka viņa vēl nevar atgūties no prieka.

���� Būtu kaut vai ar �zibens� telegramu, arī istaba tev ta�u vēl�

���� Ko nu par istabu! � tēvocis atmeta ar roku.

���� Man, kā karavīram, zini. .. Bet pagaidi, es vēl ne�esmu apsveicinājies ar profesoru.

Tēvocis atbīdīja māti, un tad es kaut kur zemapziņā atskārtu, ka viņa ar nolūku to aizkavējusi, lai dotu tē�vam iespēju atjēgties Un sakopot domas.

���� Jā, jā, kā tad, kā tad! Leon! Leon! � viņas balsī skaidri ieskanējās satraukums.

Viņa uzmeta tēvam īsu, bet vērīgu mirkli, ta�u tēvs jau bija piecēlies no krēsla un, rokas kaut kā nejēdzīgi izļodzījis, gāja pie ciemiņa. Tēvocis nolūkojās viņā ar savām ļoti skaidrajām, lūsim līdzīgajām acīm.

���� Profesor! � viņ� beidzot ierunājās klusā, it kā aptautā, no visdziļākās iek�ienes nāko�ā balsī. Tad pa�spēra soli un nogaidīdams apstājās.

��� Nu, nu, draudziņ! � tēvs sacīja, pienākdams un pa�stiepto roku purinādams. � Nu, nu, sveicināti, sveici�nāti!

Neveikli viņi apskāvās, un tēvocis noskūpstīja tēva pliko pakausi.

���� Tik daudz gadu pagājis, bet jūs vēl vienmēr tāds pats skaistulis, � tēvs sacīja.

���� Tomēr viņ� kļuvis vecāks! � māte piebilda, glās�tīdama tēvo�a plecu. � Cik tev gadu, Fridrih? Jau vai�rāk nekā �etrdesmit pieci?

���� Kur nu vecāks! � tēvs pasmaidīja, vēl arvien neat�laizdams tēvoci. � Viņ� nemaz nav kļuvis vecāks, tāds

pats, kāds bijis. Es gan, tiesa kas tiesa, esmu kļuvis vecs kraķis � �ā vai tā, bet man jau se�desmit.

Tēvocis skatījās uz tēvu, smaidīja un klusēja.

���� �ēlīgais dievs! � māte pēk�ņi sarosījās, � tu vēl mūsu dēlu neesi redzējis! Hans, Hans! � viņa sauca mani.

Bet tēvocis paspēra platu soli, viegli satvēra mani ro�kās, vēl pameta gaisā un, turēdams mani sev priek�ā (cik viņ� bija spēcīgs: turēja izstieptās rokās, bet tās pat neietrīsējās!), sacīja:

� O-o, kas par kavalieri! Cik tad viņam gadu, Berta?

� Pilni divpadsmit, � māte lepni atbildēja, nolūko�damās mūsos ar zināmu nemieru.

���� Kavalieris, kavalieris! � tēvocis atkārtoja. � Nu, iepazīsimies. � Un viņ� cie�i un, kā man likās, sirsnīgi, noskūpstīja mani uz abiem vaigiem.

���� Berta, bet viņ� dro�i vien nepazīst mani, � tēvocis pievērsās mātei. � Ko? Nepazīst ta�u?

���� Nu, ko tu runā, Fridrih, � māte apvainojās, � savu miesīgo tēvoci � un ne . . .

���� Tomēr nepazīst! � tēvocis jautri izlēma. � Nepa�zīsti ta�u, kavalier, vai nav taisnība?

Es klusēju.

���� Protams, taisnība. Nu, tad atļauj stādīties priek�ā: tavs miesīgais un likumīgais tēvocis, tas ir, tavas mātes brālis, Fridrihs Kurcers, kuru tev jāmīl! Vai tu ielāgosi to, mazuli?

���� Ielāgo�u, � es atbildēju, un nez kāpēc man nāca smiekli.

���� O, varens puisis, man patīk piekāpīgi cilvēki! � tēvocis uzlielīja. � Es arī, lai gan nekā noteikta par tavu eksistē�anu nezināju, tomēr� � viņ� mātei uz�meta a�u skatienu, � tomēr atvedu ko interesantu. Ta�gad tas ir lejā, automobilī, bet rīt� Jā! � viņ� atkal pievērsās mātei. � Pasaki, lai pievāc manas mantas, es paņēmu līdz tikai visnepiecie�amāko � divas ceļā so�mas un vienu apkalpotāju, vairāk nevienas mantas un neviena cilvēka man nav līdz.

���� Bet apsardze? � tēvs negaidot iejautājās.

���� Kāda apsardze? � tēvocis neizpratnē nolaida mani uz grīdas. � Par kādu apsardzi jūs runājat?

���� Nu, jūsējā, personīgā, � tēvs pasmaidīja.

�������� A-ā, jūs par to! � beidzot tēvocis uzminēja. -� Nē, jūs dro�i vien iedomājaties nez ko. Es esmu tikai kara�vīrs, un nekādas apsardzes man nav.

�������� Nu! � tēvs aizvainoti sasparojās, acīm redzami gatavodamies protestēt pret tēvo�a liekulīgo pazemību.

��� Es ta�u noteikti zinu �

�������� Marta, Marta! � māte �ajā brīdī sāka saukt. � Tev ta�u pēc ceļa dro�i vien jānomazgājas? Leon, ko tu mels blēņas? � viņa a�i pievērsās tēvam. � Ka� vēl nebūs? Vai tad Fridrihs uz fronti atbraucis, vai?

�������� Tie�i tā! � tēvocis jautri atsaucās. � Tu esi gudri�niece, Berta! Nekādas apsardzes! Divas ceļa somas, rotaļlietiņa māsas dēlam un vecais papagailis apkalpo�tājs � tā, lūk, visa mana bagā�a.

Tēvs pavēra muti.

� Marta, Marta! � māte atkal sāka saukt. � Kur viņa pazudusi, �ēlīgais dievs!

Bet Marta jau stāvēja uz istabas sliek�ņa, apvaldīti un gai�i smaidīdama.

� Viss sagatavots, � viņa sacīja godbijīgi un svarīgi.

� Var jau nest mantas� � māte sarosījās. � Jā, atkal aizmirsu, ka neesi vēl pēc ceļa nomazgājies. Nu�dien, esmu galīgi pazaudējusi galvu. Ejam, ejam istabā. �ēlīgais dievs, kur Kurts pazudis? Kurt! Kurt!

�������� Paklau, neraizējies, Berla, neraizējies ta�u, man ir savs apkalpotājs! Viņ� visu izdarīs � Liec mierā savu Kurtu!

�������� Ko, � māte sapīka. � Kā tad tā? Tikko viņ� bija �eit�

�������� Jūs patie�ām labāk viņa neaiztieciet, kundze, � Marta ierunājās, � tā kā tā nekādas jēgas no viņa ne�būs. Guļ puķu dobē, atkal lēkme.

���� Epileptiķis? � tēvocis iejautājās, sekodams mātei.

� Nē, vienkār�i vāja sirds, � māte atbildēja. � Bet

saki man, lūdzu, kad tu ..,

Pa atvērtajām durvīm ienāca �oferis, stiepdams divas milzīgas ceļa somas, aiz viņa tēvo�a apkalpotājs melnā mētelī un ļoti modernu, bet ne glu�i jaunu, mīkstu, smailu platmāli galvā. Viņ� nesa lielu kārbu, ietītu pe�lēkā papīrā. Tēvocis nepamatoti, glu�i nepamatoti bija

nosaucis viņu par vecu papagaili. Nekādā ziņā viņ� ne�atgādināja papagaili. Viņ� bija vēl ļoti spēcīgs, stieg' rains vīrietis, gadus �etrdesmit piecus vecs, ar lielisku Ibsena vaigu bārdu un ļoti nekustīgu, labi koptu seju. Ienākdams viņ� vispirms paklanījās tēvam, tad mātei un beidzot man. Bet uz Martu, kas stāvēja pie durvīm, viņ� pat nepalūkojās un pagāja garām, cienīgi ienes�dams istabā savu tievo, kokaino augumu.

Kad visi bija izgāju�i, tēvs atkal apsēdās krēslā un sāka sakārtot lampai degli.

��� Jā! � viņ� sacīja, kaut ko apsvērdams. � Jā, tā nu tas ir, sagaidījām!

Uz atvērtās grāmatas gulēja naktstauriņ� ar smailiem, mirdzo�iem spārniem. Tēvs saudzīgi pacēla to un no�lika uz delnas. Taurenīti� jau bija nobeidzies.

��� Jā, sākusies jaunā, laimīgā dzīve, � tēvs noteica, domīgi aplūkodams taurenīti, un nopūtās. � Jaunā . . . Laimīgā . ..

Otras dienas rītā Kurts atnāca man pakaļ, un mēs gā�jām dārzā ķert ķivuļus. Ta�u �eit nepiecie�ams paskaid�rojums. Es visu laiku rakstu �dārzs�. Bet tas nav pareizi. Tas nebija dārzs, bet parks, turklāt pla�s parks, ar dau�dzām alejām, diviem dīķiem � lielo un mazo, � zālainēm un pat nelielām birzīm. Agrāk �is parks bija pie�derējis mātes tēvam, lielas puķkopības fermas īpa�nie�kam, kas visu valsti apgādāja ar eksotisku augu sēklām, lecek�u dēstiem un dzīvām palmām zaļos toveros.

Mans vectēvs, kas agrāk bijis dārznieks un pusi mū�a kalpojis citiem, dārzu apkopa pats un, tikai pakļauda�mies bēdīgai nepiecie�amībai, pieņēma palīgus � di�vus vai trīs audzēkņus no Augstākās puķkopības skolas, ko bija noorganizējis lajā pa�ā gadā, kad dibināja Savu fermu. �ajā laikā pie viņa strādājis arī Kurts. Parks to�reiz bijis pavisam citāds nekā tagad. Stāsta, ka tas līdzi�nājies milzīgai dārgakmeņu atradnei, jo tajā augu�as no visām piecām pasaules malām savāktas puķes, tajā skaitā arī tādas, kas agrāk nekur nebija atrodamas. Vē�

lāk es redzēju �o dīvaino puķu fotoattēlus, tās bija ne�parastas ar savu skaistumu, liego trauslumu un pār�lieko vārumu, tās bija ērmoti, no sve�as planētas nāku�i izceļotāji, kuri tikai nejau�i nokļuvu�i uz mūsu zemes. Viņu izplatības zona bija lielā oran�ērija, kur tās dzī�voja mākslīgā atmosfērā, mākslīgā apgaismojumā un kaut kādā mākslīgā, gandrīz vai sintētiskā augsnē, kas arī bija mana vectēva radīta.

Starp citu, maia līdz pat �im laikam nav īsti izprotams, kā viņ�, parupj�, sīksts, verdo�u asiņu pārpilns zem�nieks, lai arī bagāts, varēja mīlēt �īs deģeneratīvās dzī�vības formas, kas gāja bojā no pirmā nepiesardzīgā pieskāriena. Ta�u viņ� tās mīlēja, audzēja un cēla tām pla�as, dārgas oran�ērijas, kur, �ķiet, vienīgi ūdens ne�bija mākslīgs.

Un, lūk, Kurts mani aizveda pie vienas no �īm oran��ērijām, kas atradās brik�ņos dārza viņā galā. Bet �eit atkal jāpiebilst � patiesībā nekādas oran�ērijas vairs nebija, tā bija nodegusi pirms gadiem pieciem. Tagad tās vietā, starp rūsganiem, apsūbēju�iem ķieģeļiem, laika gaitā un pastāvīgā mitrumā varavīk�ņaini apskap�stēju�ām stikla lauskām un melnām, apdegu�ām stiep�lēm, � pāri visai �ai posta�ai bija sazēlu�as leknas ne�zāles. Kop� pavasara �eit platumā un augstumā pletās milzīgi, virsdaļā gandrīz pilnīgii melni, bet apak�ā liegi sudraboti dad�i ar violetiem stublājiem, kas bija tik resni, ka �ķita nepieveicami pat izkaptij. Tie sāka augt pēc pirmajiem lietiem un vasaras sākumā sazēla vienlaidā, necaurejamā bie�ņā, pilnīgi nosegdami oran�ēri�jas krāsmatas. Vēl �eit auga sirdīgas, arī gandrīz pilnīgi melnas nātres ar smailām lapām un pelēkām spurdzēm; ērikas, kas no Lālienes atgādināja sīkas, daudzkrāsainas kroņlukturos saspraustas svecītes; vietumis liesmoja ne�izdeldējamie, rupjie baltdad�i ar nedabīgi skaistām, it kā no skārda izgrieztām lapām un kupliem, sarkanīgiem ziediem, zirgskābenes, dzelk�ņi un vēl kādi augi, tikpat lekni, vareni, sīksti un neizskau�ami. Sīkāka zāle auga tikai noras malā, jo vidū tā bija pilnīgi nomākta. Lai iz�kļūtu cauri �iem �ūk�ļiem, vajadzēja paņemt līdzi pa�matīgu bozi. Agrāk mēs vēl skrējām �urp spēlēt indi�āņus. Brik�ņu vidū, kur bija saglabājies ar ķieģeļiem

izmūrēts padziļinājums un pavasaros turējās �ķidra, zaļa duļķe, mēs mēdzām ierīkot savu vigvamu.

Kāpēc nevienam neienāca prātā nopļaut nezāles, no�vākt ķieģeļus un apdegu�ās dzelzis, nolīdzināt ķēmīgo, stikla lauskām piebiru�o un līdz pusei ar dūņām piepil�dīto ieplaku? Dievs to tikai zina. Dro�i vien tāpēc, ka tā neviena netraucēja. Turklāt dārzs bija liels, vietas puķu dobēm netrūka, bet jaunu oran�ēriju celt neviens nedomāja.

Un, lūk, Kurts mani atveda �urp.

Viņ� bija paņēmis līdz kādu vienkār�u no pelēka au�dekla, koka gabaliem un tievas auklas sastāvo�u ierīci un nometa to visu zemē. �ādā veidā tā atgādināja kaut ko līdzīgu rotaļu �ūpolēm vai �ūpuļtīklam.

Nesteigdamies viņ� �o ierīci uzstādīja agrāk izvēlētā vietā, pārbaudīja, cik ātri un pareizi tā darbojās � tai nebija nekādu vainu, � tad izvilka no kabatas raibu maisiņu, piebēra pilnu sauju ar kaņepju sēklām un iz�kaisīja tās uz audekla.

��� Tā, � Kurts noteica, apmierināti aplūkodams uz�stādīto ierīci, � tagad noslēpsimies.

Viņ� aizveda mani pa agrāk iztaisītu taciņu līdz iepla�kai, kur uz ķieģeļu drupām stāvēja liels, balts būris, acīm redzot, nesen izgatavots no svaigām kārklu klūgām.

� Pils gatava, � viņ� paskaidroja, ar aci pamirk�ķi�nādams uz būri, � galds klāts, � būrī bija iebērtas ka�ņepju sēkliņas, � vīns ieliets, � divos porcelāna trau�ciņos spīguļoja ūdens, � gaidīsim ciemiņus.

Bet ciemiņu dad�os bija patie�ām daudz.

No visām pusēm tajā ņudzēja desmitiem un simtiem ķivuļu. Ak kungs, �eit to bija bez sava gala!

Da�i tupēja, pa�ās galotnēs �ūpodamies, un knābāja durstīgās pogaļas tā, ka no tām lidoja pūkas; citi kāpaļāja pa stublājiem, lēkādami no zariņa uz zariņu un ba��īgi kaut ko �ivinādami, vēl citi, visda�ādākās pozās, reizēm gandrīz vai ar kājām gaisā, bija iesēdu�ies stub�lājos un kauf ko �iepstēja, bet da�i, kuriem guzna, lie�kas, bija vispilnākā, tāpat ru�inājās pa zemi bie�ņas malā, kur jau sākās mīksta zālīte. Un viss �is ņudzeklis

�ivināja, �iepstēja un pīkstēja cits pār citu, cits citā neklausīdamies.

Turpat rosījās vēl citi putni, sīki un pelēki, ta�u tie turējās attālāk, tāpat pa zemi ko meklēdami, vai arī, spārniņus vēdeklī izriezu�i, tīrījās. Divi cienīgi un tukli kaņepī�i nekustīgi kvernēja tieviņā savvaļas ķirsī, vien�aldzīgi vērodami visu �o kņadu. Es labi zināju, ka �iem resnuļiem ir daudz labāka pārtika un dad�u sēklas vi�ņus nevilina. Uz rtiirkli nez no kurienes atlaidās diezgan liels pelēks putns ar līku knābi un spīdīgām, ļaunām acīm, pastaigāja pa zāli �urp un turp, palūkojās uz mūsu ierīci, pacēlās spārnos un atkal aizlidoja.

���� Cak! � Kurts noklak�ķināja ar mēli un nogrozīja galvu. � �akste! Kas to �eit attrencis? Tas tik būtu ķē�riens! Bet kur nu �o ar tādām lamatām!

Ķivuļi ķivējās, �iepstēja, knābāja dad�us un nepie�grieza Kurta ierīcei nekādu vērību. Glu�i nekādu vē�rību! It kā ne jau viņu dēļ būtu izkaisītas taukās, spī-, dīgās sēkliņas un ierīkotas �īs �ūpoles, kas aizvērās, viegli pieskaroties pie aukliņas.

Es palūkojos uz Kurlu. Viņ� sēdēja uz mūra gruve��iem un smēķēja pīpi. Uz savu ierīci viņ� pat acu nepameta.

���� Tabaka! � Kurts ierunājās, nosodo�i pa�ūpodams galvu. � Tā esot tabaka � Un turklāt vēl slapja . .. Vai tad � pah-pah! � tādu � pah-pah! � var aiz�smēķēt?

���� Ķivuļi! � es iesaucos, rādīdams uz dad�iem.

���� Kas ar ķivuļiem? � Kurts jautāja, galvu nepacel�dams un no pīpes neatraudamies. Beidzot viņ� to bija aizkūpinājis un dziļi ievilka dūmu.

���� Ķivuļi, � Kurts prātīgi uzsāka, � ir, tā sacīt, vis�dumjākie putni . . . Redzēsiet, kādā barā tūlīt saradīsies.

Es paskatījos uz viņu un atcerējos vakarējo sarunu.

� Bet jūs tā arī nepateicāt, kāpēc jums vaigs sāka raustīties?

Kurts pakasīja vaigu un domīgi pavērās manī.

���� Vaigs? � viņ� lēni un mierīgi atkārtoja. � Vaigs man tāds no laika gala, �ķiet, no piecu gadu vecuma. Rasi, nobijies kādreiz bū�u, vai arī auklētāja zemē no�metusi, to es nezinu.

� Bet jūs ta�u ..,� es uzsāku un atģidos, ka neva�jag turpināt.

Kurts vēl aizvien kasīja seju.

���� Jā, vaigs! � viņ� atkārtoja tādā pa�ā tonī, izlik�damies nesaprotam vai ari patie�ām nesaprazdams, ko es gribu sacīt. � Bet ķivu|i saradīsies! Vēl viņi nav pa�manīju�i, bet, kad ieraudzīs, būs klāt kā likts. Ķivuļi � muļķa desas, tos var ķert vienkār�i ar sietu, nekādas cilpas nevajag. Vaigs! � viņ� pēk�ņi atcerējās. � Ko nu par vaigu! Bet kāja sāp, tas gan nav lādzīgi.

���� Un kas jums kājai vainas? � es apvaicājos, jo mani bija nomierinājis viņa balsī jau�amais rāmais un nopietnais nicinājums pret muļķīgajiem nejēgas put�niem, kurus varot notvert pat ar sietu. � Vai ļoti sāp?

���� Taisni nav izturams, kā reizēm sāp! � viņ� at�bildēja paklusā un nopietnā balsi kā pieaugu�am un visu saproto�am sarunu biedram un palūkojās man tie�i acīs. � Un zini, tas ir gau�ām nelādzīgi, ka sāp kāja. Un pavisam nelaikā.

���� Kāpēc? � es jautāju.

���� Kāpēc sāp? � Viņ� papurināja galvu. � Tas ir gar� stāsts, un jūs arī nesapratīsiet. Kādreiz vēlāk,,.

���� Nē � kāpēc nelaikā?

���� A-ā, kāpēc nelaikā? � viņ� pēk�ņi atkal savilka seju greizā smaidā, un vaigs viņam noraustījās. � Pie�nāku�as tādas jautras dienas, ka nevari vien būt pietie�kami �iperīgs, � ja nepaspēsi izmanīties, nepagūsi ne atjēgties, kad jau galvas vairs nebūs uz pleciem.., Nav humāns laiks! � viņa balsī pēk�ņi ieskanējās nik�nums un izsmiekls. Tad viņ� novilka ar roku pār seju un atkārtoja: � Jā, vaigs! , .,

Liels, skaists ķivulis ar spīdo�ām spalvām pēk�ņi mi�tējās knābāt, pārgalvīgi kaut ko no�iepstēja un nolai�dās' uz ierīces malas. Pagrozījās, palūkojās tajā, ta�u knābāt vēl nesāka, bet pacēlās gaisā un aizlidoja uz ag�rāko vietu.

���� Tā, tūlīt būs! � Kurts ieminējās un a�ā kaķa gaitā noslīdēja no sienas. � Tūlīt nāks viss bars .. 4

Un patie�ām � pēc brītiņa ne jau vairs viens, bet veseli trīs ķivuļi, kas pirms tam mierīgi bija �iepstēju�i

dad�u bie�ņā, uz lamatām ne reizi pat nepalūkodamies, no da�ādām pusēm nolaidās uz tās malām.

Es satvēru Kurtu pie kājas. Ceļos nometies, viņ� stā�vēja uz gruve�u kaudzes un izslējies uzmanīgi vēroja putnus.

���� Tūlīt, tūlīt! � viņ� teica. � Tūlīt visi būs klāt� Eh, kaņepju sēklas nav redzēju�i! Tik tie�ām, nejēgas putni!

Ķivuļi pagrozījās, pagrozījās, satrauktā steigā par kaut ko savā starpā aprunājās, un viens no tiem ātri (visu, ko �ie putni dara, tie dara ātri) ielēca dziļāk la�matās.

� Lūdzu! � Kurts ar nepatiku piezīmēja. � Pat sav�vaļas kanārijputniņu, lai cik liels muļķis tas ir, tik viegli nenoķersi, bet �ie .. .

To bija jau kādi pieci, un visi naskā sirdībā knābāja .kaņepju sēkliņas.

���� Ko tad jūs tā, ko jūs tā? � es raustīju Kurtu.

��� Tūlīt pacelsies un aizlidos!

���� Aizlidos! � Kurts izturējās pret ķivuļiem aizvien nicīgāk un nicīgāk. � Nekur tie neaizlidos, nav jau tādi putni, lai. .. � Viņ� piecēlās uz ceļgaliem, vēro�dams, kas notiek, bet tur jau plosījās īsts kautiņ�. � Lai. . . Vēl drusku paplūksies, pagaidiet�

Satraukumā drebēdams, Kurtam kājā ieķēries, es ska�tījos uz putniem, un man likās, ka Kurts palaidīs garām vajadzīgo mirkli, ķivuļi pacelsies un aizlidos.

���� Tā! � viņ� spēcīgi parāva auklu.

Ierīce saplaka, un pelēkais audekls apsedza putnus, kas dzīrās pacelties gaisā.

��� Darīts! � Kurts aizgūtnēm sacīja un ātri piecēlās,

��� Dodiet �urp būri, veicīgi!

Viņ� pieskrēja pie lamatām un sāka ņemt ārā putnus. Tie �iepstēja Kurta dūrē, nikni knāba viņam apaļajos, blāvajos nagos, bet viņ� tos meta būra durtiņās, pie�bilzdams:

���� Viens, divi.,. Paskat, paskat, cik nikns, sātans. Tā vien tīko sagrābt aiz pirksta .. . Se! �e! Grāb! � viņ� deva nagu. � Trīs, �etri� Lido! Re, kur silītē sēkli�ņas, cik vien uziet.. . Pieci. O, kāds varens ķivulis, va�rens! �itais dziedās .,. Se�i. .,

Izrādījās, ka noķerti pavisam divpadsmit ķivuļu. Kurts satvēra pēdējo un iemeta būri. �ajā mirkli dad�i ie�alcās un kāda jau ļoti pazīstama balss sacīja:

���� Paskat, kur ielīdis, un vēl ar būri! Ir gan mednieks!

Tagad es varēju aplūkot viņu, kā pienākas.

Tēvocis bija baltā uzvalkā, ļoti vieglā, vienkār�ā un, acīm redzot, ļoti dārgā, � tūlīt nemaz nebija pasakāms, no kāda materiāla tas �ūdināts, � vieglās dzeltenās kur�pēs, bet galvā viņam bija gai�s krēma krāsas tīkliņ�, ka� saturēja mīkstos, paīsi apcirptos matus. Rokās vien�kār�s balts spieķis ar smagu sudraba uzmavu. Tāds � balts, viegls, mirdzo�s �1 viņ� iznāca no krūmiem, no�stādamies nātru un dad�u tum�i zaļajā fonā. Tādu es viņu arī �obrīd redzu savu acu priek�ā.

Izdzirdis viņa balsi, jau pie pirmajiem vārdiem, iekāms tēvocis bija parādījies, Kurts ierāva galvu plecos un iespruka oran�ērijas krāsmatās, turklāt izdarīdams to tik ātri, ka es pat nepaguvu izbrīnīties.

Tēvocis pienāca un pacēla būri.

Ķivuļi nikni plosījās un knābāja būra klūgas. Da�i, līdzīgi dzeņiem, karājās pat pie sienām. Kad tēvocis pie�skārās pie būra ar roku, niknais un solīdais ķivulis pikti ieķērās viņam pirkstā, bet tēvocis viņam tūlīt pastiepa savu garo, pa pusei caurspīdīgo, gandrīz perlamutram līdzīgo nagu un ar patiku noteica:

���� Paskat, cik nikns!

Tēvocis vairāk rei�u pagrozīja būri � putni skraide�lēja pa to un, neganti �iepstēdami, pie katra grūdiena pacēlās spārnos. Turēdams būri, tēvocis iejautājās:

���� Kas vēl �eit bija?

��� Dārznieks, � es atbildēju.

�������� A, dārznieks, � tēvocis sacīja un nolika būri,

��� Tas pats ar lēkmēm? Bet kur tad viņ� ir?

Es palūkojos apkārt. Patie�ām, kāpēc un kur npslēpies Kurts?

Paskatījos ieplakā � tur viņa nebija. Ta�u tēvocis jautājumu neatkārtoja. Acīm redzot, tas nebija nekas jauns, ka cilvēki, viņam tuvojoties, bēg un slēpjas. Tē�vocis arī bija iejautājies tikai starp cilu, nekādas daļas gar dārznieku viņam nebija, tāpēc tūlīt aizmirsa savu jautājumu un sāka runāt par citu ko:

���� Es tevi meklēju un meklēju, visu parku izstaigāju. Bet tad jūsu istabene� kā viņu sauca? Hansa, vai?

� Marta, � es paskaidroju.

���� Jā, Marta sacīja, ka tu jau vakarā ar dārznieku esot norunājis pie oran�ērijas ķert putnus.

���� Bet kā jūs � � es iesāku un apstājos.

���� Ko es? No kurienes man zināms, kur atrodas oran��ērija? � tēvocis pasmaidīja. � Es ta�u uz �o oran�ē�riju staigāju kopā ar tēvu pirms gadiem trīsdesmit., kad es biju tikpat jauns kā tu tagad. Trīsdesmit gadu! � tēvocis atkārtoja, pats brīnīdamies, ka kop� tām dienām pagājis tik daudz laika. Viņ� paskatījās uz nātru bie�ņu un brūnganajiem ķieģeļiem. � Tas arī viss, kas no oran��ērijas pāri palicis. Tīri �ēl! Kas ar to notika?

���� Nodega, � es atbildēju.

���� Jā, viss izmainījies, viss izmainījies, dīķis aizau�dzis, liepu alejas pārvērtu�ās, māja kļuvusi citāda, nav vairs puķu dobju, nekas, nekas nav tāds kā agrāk, un pat māju vairs nevar pazīt. � Tēvocis runāja, visu laiku smaidīdams, bet vārdi ta�u bija nopietni, un tērzēja viņ� ar mani kā ar pieaugu�u cilvēku, kas spēj saprast viņa skumjas yn vismaz just tām līdzi, ja ne arī dalīties tajās.

���� Māja visu laiku bijusi tāda, citādas es neatceros, � es teicu.

���� Kur nu tu atcerēsies! � tēvocis pavīpsnāja. � Te�vis vēl pasaulē nebija, kad veco nojauca. Labi, vēlāk mēs ar tevi pastaigāsim, aplūkosim visu . . . Bet tagad iesim mājās. Vai tu esi aizmirsis, ka es tev atvedu dā�vanu?

���� Bet ko lai dara ar būri? � es iejautājos; kad viņ� ieminējās par dāvanu, man kļuva neērti.

���� Ar būri? Būri atstāsim tepat, es tūlīt atsūtī�u tam pakaļ. Nebaidies, nekas nenotiks, visi tavi ķivuļi būs veseli, par to es galvoju.

Tēvocis paņēma mani pie rokas, un mēs sākām iet pa dārzu, bet tūlīt apstājāmies. Pie puķu dobes uz aug�stas marmora pamatnes stāvēja kāda skulptūra no mana tēva galerijas.

Masīva, plecīga, it kā salikusi no milzīgā spēka, kas tajā iemita, �ī statuja attēloja noslēpumainu būtni; ar augsto cilvēka pieri un smago, pie zoda no�ķelto �okli tā vienādā mērā līdzinājās kā cilvēkam, tā zvēram. Ro�kās tā bija sa�ņaugusi milnu, ne jau tādu butaforisku, izsaucēja zīmei līdzīgu rundziņu, kas redzama �Aivenho� un �Robinsona Kruzo� vecajos izdevumos, bet īstu, me�ā nolauztu, liku un rupju sakārni ar sakņu �u�buriem uz visām pusēm un noplēstu mizu. Me�onīgā būtne ņirdza zobus, rupjā un stūrainā pērtiķa seja bija vienās krunkās un rievās. �im niknajam nezvēram bija necilvēcīgi kustīga seja. Ta�u acu izvietojums bija taisns un plats, tāpēc acis lūkojās skumji un cilvēcīgi, bet augstā, izliektā piere nepavisam nesaskanēja ar se�jas apak�daļas gorillai līdzīgo viepli.

Tā bija noslēpumainā Piltdaunas cilvēka statuja, par kura eksistenci tēvs, tāpat kā lielākā daļa citu zināt�nieku, �aubījās un tāpēc viņ� nebija to uzņēmis savā antropoidu kolekcijā.

Tēvocis ilgi un vērīgi nolūkojās nezvērā, un es nekādi nevarēju izprast viņa sejas izteiksmi.

���� Jā, � viņ� beidzot ierunājās, � pastāv ta�u �āds pērtiķa un cilvēka sajaukums, un neviens neko nesaka, bet kad es gribēju� � Viņ� neizrunāja līdz galam un atkal paņēma mani pie rokas. � Labi, ejam. Neko da�rīt, varbūt ir labāk, ka iznāca tā. Tagad būt zinātnie�kam . . . Eh, nav labi tagad būt zinātniekam! Jo sevi�ķi, tādam zinātniekam kā tavs tēvs.

Tēvo�a dāvana bija nolikta uz diviem krēsliem.

Atzīstos, ka, to ieraudzījis, es sajūsmā vai pamiru.

Pirmkārt, �eit bija mirdzo�as bruņas, otrkārt, ķivere ar masīviem vēr�a ragiem un, tre�kārt, montekristo pistole greznā ādas makstī. Blakus tai kārba ar patro�nām. Vai es no kāda būtu varējis gaidīt tādu dāvanu! Taisnība, tēvs man pastāvīgi pirka gan grāmatas ar krā�sainām bildēm, gan gudras, uzvelkamas vaboles, kas rā�poja pa galdu un, nonāku�as līdz pa�ai malai, paklausīgi griezās atpakaļ. Kādreiz viņ� man pārveda pat veselu dzelzceļu ar divām lokomotīvēm, vilcienus da�ādās krā�sās, ar semaforiem un staciju, ta�u tas viss nebija tas, nē, nebija tas, nebija! Kamēr es, sajūsmā pārakmeņojies, nolūkojos �ajā bagātībā, tēvocis noņēma bruņas no krēsla un sāka vilkt tās man mugurā. Ķivere ar ragiem bija mazliet par lielu, bet tēvocis ielika tajā salocītu pa�pīra gabalu, un tad ķivere bija īsti laikā.

���� Tā, � viņ� sacīja, paiedams sāņus, lai labāk mani aplūkotu.

Es mirdzēju, kā tikko no ūdens izvilkta zivs.

���� īsts Armīns Teitoburgas me�ā! Ej parādies mātei.

Uz kāpnēm es sastapu tēvu. Viņ� apskatīja mani no

galvas līdz kājām, noteica: �Labi, ļoti labi,� � un aiz rokas aizstiepa pie mātes.

Māte sēdēja pie spoguļa un, uzvilkusi zeķi rokā, lā�pīja tai papēdi. Izdzirdusi �vadzam bruņas � tēvs vilka mani aiz rokas, un es tark�ķēju kā klabur�ūska, � viņa pacēla galvu un sasita rokas.

���� Ak tu, debestiņ! � māte sajūsmā iesaucās. � Un visu to tev atvedis tēvocis?!

Tēvs norāva ķiveri man no galvas un iemeta to kaktā.

���� Vai tu par to sajūsminies? � viņ� pikti noprasīja.

Es bikli pavēros viņa niknajā sejā un drebo�ajā apak���oklī � tā bija visbriesmīgāko dusmu zīme � un sāku �ņukstēt. Tēvs pagrūda mani, tad es tī�ām nogāzos uz grīdas un sāku gaudot jau pilnā balsī.

Māte nometa zeķi un piegāja pje tēva.

� Ko tas nozīmē, Leon? � viņa neapmierināti iejau�tājās. � Liekas, mēs ar tevi visu norunājām? Bērnam nav jāzina tavi untumi. Tik brīni�ķīga dāvana � un pēk�ņi tu ..,

���� Ko? Brīni�ķīga?! � tēvs iekliedzās nevaldāmā nik�numā. � Apskati, apskati labi, � tu atradīsi uz tās kā�krustu! Bet es tev saku, ka neatļau�u . . .

�* Klusāk ta�u, klusāk, dieva dēļ! � māte iesaucās, sāpīgi saviebdamās un ar pirkstu deniņiem pieskarda�mās. � �ēlīgais dievs, kā tu bļausties! Tur ta�u ir cilvēki!

���� Lai tad viņi arī dzird un zina, ka es neatļau�u sa�gandēt savu dēlu! Met laukā, tūlīt met laukā, � viņ� pa�vēlēja,�visas �īs graba�as! Bet tu� � viņ� pavilka mani aiz rokas, � celies aug�ā! Paskaties, kāds Armīns no Teitoburgas me�a. Tu esi vēl par mazu, lai nēsātu �os

laupītāju skārdus ar zirnekļu zīmēm. Kad aizspiedīsi man acis, tad�

���� �ēlīgais dievs! � māte nopūtās, glāstīdama man galvu, bet es raudāju, iespiedis galvu viņai ceļos. � Ko tad bērns saprot! Es ta�u arī īsti neapjēdzu. Ķivere, bru�ņinieka tērps , ..

���� Bruņinieka! � tēvs pikti pasmīnēja, � Lielceļu laupītāja!

�r Leon � � māte atsāka.

���� Berta! � tēvs pēk�ņi ierunājās mīkstā un lūdzo�ā, aiz apvaldīta niknuma drebo�ā balsī. � Berta, tu tomēr esi vēsturnieka sieva, tāpēc neparādi tik skaidri, tik nepārprotami savu analfabētismu! Tas ir Tacita laik�meta seno teitoņu kareivja tērps. Tagad nacistiskajā Vācijā, kur atdzīvināts pagānu dieva Tora kults, nel�gas dejo ap tā ragaino elku. Un, redzi, �ī idiotiskā skārda bund�a ar govs ragiem, � viņ� pikti ar knipi noblīk�ķināja pa ķiveri, � ir viņiem svēta emblēma. Un zini, ko es tev pateik�u. Lai gan mūsu reliģija būtu cik slikta būdama, es nekad nemainī�u Kristu pret Toru. Un ja tu negribi tra�a, liela tra�a �

���� Nē, nē, � māte piebilda, � nekādā ziņā es tā ne�gribu! Un tu arī negribi� Hans, puisīt, ej pastaigājies pa dārzu. Ņem nost bruņas, tagad jau arī bez tām tik karsti� � viņa novilka ar roku man pār pieri. � Re, kā tu esi sasvīdis!

���� Jā, jā, iestāsti viņam, iestāsti, ka tas tikai karstuma pēc! Nekādā laikā, � tēvs iebrēcās, acis valbīdams, un viņam sāka drebēt bārda, � ne karstumā, ne lietum līstot, tu neuzvilksi �o jumta skārdu � un mar�! � Ko tu darīji?

���� Ķēru ar Kurtu ķivulus, � es sacīju, lūkodamies uz māti un nogaidīdams izdevīgu mirkli, lai atkal sāktu pink�ķēt.

���� Un mar�, ar Kurtu ķert ķivuļus!

Māte novilka man bruņas, rūpīgi salika tās uz, galda un noskūpstīja man matus.

���� Ienāc vēlāk ēdamistabā, � viņa ie�ukstēja, � es tev ko iedo�u. Tikai ne tagad, bet vēlāk. Norunāts?

Es aizskrēju sameklēt Kurtu. Krāsmatās viņa nebija. Apskraidīju puķu dobes � visur varēja redzēt, ka viņ� nesen �eit bijis; vienā vietā podi ar puķēm bija nolikti tie�i uz zemes, citur dobe tikko uzrakta, vietumis saga�tavotas dēstāmās bedrītes, bet pie sienas piesliets dārza grābeklis, un blakus tam ar ūdeni pielieta lejkanna.

���� Kurt, Kurt! � es saucu.

Neviens neatsaucās.

Aizskrēju uz virtuvi. Virs pavarda ņirbēja zilgani dūmi. Marta, pietvīkusi, pikta, zili sarkana kā novārīta biete, noliekusies pār pavardu, būrās ap saviem kastro�ļiem.

Viņai blakus stāvēja tēvo�a apkalpotājs un kaut ko klāstīja.

Es ieklausījos.

��� Tad visu to sīki sakapā, aplej ar etiķi, apkaisa ar īstiem Kajennas pipariem � gar�as pēc vēl var pielikt kanēli un varbūt arī drusku vaniļas � un veidņos visu novieto uz ledus.

Viņ� runāja gausi, solīdi un atgādināja man tēvu, kad tas saviem studentiem izskaidroja kāda aizvēstu�riska galvaskausa īpatnības.

���� Kad pie nulles grādiem pēc Celsija tas būs nostā�vējis vismaz astoņas stundas� � sulainis skaid�roja.

���� Nē, piedegs, noteikti piedegs! � Marta pēk�ņā iz�misumā iesaucās. � Vai ar tādu malku var ko uzvā�rīt? � viņa nīgri pavērās sulainī.

��� Nu, un līdaku ebreju gaumē jūs savam kungam ari taisāt? � viņa apvaicājās reizē pieklājīgi un nai�dīgi.

Es skrēju tālāk.

Kurta nebija arī viņa istabā. Uz galda stāvēja būris ar ķivuļiem, divi visdrosmīgākie, vēl aizvien �iepstē�dami, pacēlās gaisā, triecās pret būra jumtu un, neveikli spārnus tirinādami, nikni ķepurojās pret klūgām, citi, jau samierināju�ies, knābāja kaņepju sēkliņas vai ari ' sabozu�ies tupēja uz līstītēm.

�Kur viņ� varēja dēties?� es izmisumā nodomāju.

Un tikai parka vidū, laukumiņā, ko apjoza neliels liepu puduris, es ieraudzīju Kurtu.

Viņ� ātri soļoja uz priek�u un atpakaļ, kaut ko pie se�vis murminādams.

Nezinu, kāpēc es apstājos un neskrēju viņam klāt. Laukumiņ� bija samērā neliels, un Kurts pa to soļoja lieliem, vienmērīgiem soļiem � desmit soļu turp, desmit atpakaļ, un, kad viņ� pavērsās pret mani ar seju, es pirmajā mirklī viņa pat nepazinu � kaut kas smalks, gandrīz neuztverams bija Kurtu tik ļoti pārvērtis, ka viņ� nemaz vairs nelīdzinājās tam jautrajam, bezbēdīga�jam �igānam, kas �orīt kopā ar mani ķēra ķivuļus. Kurta seja pauda lielu sasprindzinātību un liecināja, ka viņ� iegremdējies kādā vienīgi viņam saprotamā, līdz �im no citiem rūpīgi slēptā pasaulē, bet tajā pa�ā laikā viņa seja bija bāla, nogurusi, pat it kā saņurcīta, un lielās melnās acis (es tikai tagad saredzēju, cik tās ir lielas un melnas) lūkojās kaut kur tālumā. Kurts vēlreiz ātri, gan�drīz vai skrie�us, pārgāja pāri klajumiņam, tad viņa soļi kļuva gausāki un gausāki. Beidzot viņ� apstājās, pacēla roku pie mutes, pagrauza nagu, tad dziļi nopūtās un ap�sēdās uz nocirsta koka stumbra. Tas �eit gulēja jau sen, dro�i vien gadus piecus, pa pusei jau satrunējis, un melnās, indīgās skudras tajā bija ierīkoju�as vairākus pū�ņus. Kurts palūkojās sev uz kājām, tad izklaidīgi paklaudzināja pa koka mizu. No turienes tūlīt izmetās ve�sels bars �o kukaiņu un sāka tekalēt pa koku. Kurts atvirzījās mazliet nostāk, ar a�iem, spēcīgiem rokas vē�zieniem nopurināja sev ceļgalus un tūlīt atkal aizmirsa skudras.

Tā, no visa atraisījies, galvu rokās atbalstījis, viņ� nekustēdamies nosēdēja vairākas minūtes.

��� Jā, � Kurts ierunājās, it kā izlēmis kādu svarīgu un sare�ģītu jautājumu. � Jā, tā gan, � un domīgi pa��ūpoja galvu.

Tad iebāza roku aiz zābaka stulma, izvilka garu, plānu nazi, ar kādu mednieki parasti nobeidz medījumu, un sāka drāzt kādu sprungulīti. Nolicis vienu sāņus, ķērās pie otra, nodrāza arī to, tad pēk�ņi palūkojās uz savu roku.

Rokā bija nazis.

Viņ� pacēla to un trieca lejup, it kā zveldams kādam. Bet seja viņam palika nekustīga, tikai lūpas ko mur�mināja.

Es no krūmāja nolūkojos Kurtā, viņa nepazīdams.

Jā! Jā! Tas neap�aubāmi bija cits, man glu�i nepazīs�tams cilvēks. Viss ikdieni�ķais, sīkais bija pagaisis no viņa sejas, lai gan citādi tajā nekas nebija grozījies. Tā, piemēram, netverami un būtiski izmainās miru�a vai nāvi vaigu vaigā skatīju�a cilvēka seja.

�������� Jā! � viņ� atkārtoja skajā balsī, it kā atbildēdams savām domām. � Arī dzejoļi, pat dzejoļi.

Un, lūk, stingi, bet vērīgi biezoknī lūkodamies, viņ� pēk�ņi nodeklamēja:

Es tev vēlu, lai ienaidnieks tevi kauj,

Vaļu svina un granātu niknumam ļauj,

Viņa mīnas un lādiņi lai tevi triec,

Viņa tanki lai benzina gavilēs kliedz, lai tu ļimsti uz ceļa kā notrenkāts zvērs,

Lai kā �urku no alas tevi izkvēpē sērs,

Pa�a kareivis, me�oņa dusmās kurls,

Trulu durkli lai tavā vēderā dur.

Tavam pakausim smiltis un granti jaukt.

Pa�a tanks kad tev pāri kā rāpulim brauks.

Ik uz soļa lai nāve pār tevi krīt,

Iedzen zemē, kā naglu mēdz sienā dzīt.

Mūsu nelūgtais viesis, mūsu laikmeta kauns!

Kauns, ka tevi kā mūs par cilvēku sauc,

Kauns, ka nesodīts tīro zemi tu min,

Ja ir pasaulē runga, dunpis un svins.

Tad Kurts pacēla galvu un ieraudzīja mani. īsu mirkli, varbūt da�as sekundes daļas mēs stingi vērāmies viens otrā. Tad lēnām viņ� piecēlās no koka, iebāza nazi ka�batā, palūkojās apkārt un, ieraudzījis zemē sev pie kā�jām nodrāztos sprungulī�us, pacēla tos un nāca pie ma% nis. Viņa seju jau atdzīvināja sīkas, laipnas grumbiņas, acis nodzisa, kļuva tuvākas, parastākas, tajās nebija vairs tās milzīgās, pētījo�ās sasprindzinātības, kāda pie�mīt cilvēkam, lūkojoties tumsā, un ko es nule biju re�dzējis viņā. Tomēr arī tagad viņa seja nebija glu�i pa�rasta.

�������� Nu, � viņ� ierunājās, � pastāsti, ko tad tēvocis tev atvedis.

Tēvs un tēvocis sēdēja viens otram iepretim un sa�runājās. Bija jau pievakare, aiz loga starp koku galot�nēm sabiezēja rēns vasaras mijkrēslis.

Tēvs smēķēja pīpi, tēvocis ņurcīja cigare�u kārbiņu, bāzdams to pelnu traukā.

����������� Un tad vēl �is gadījums ar Hansu, � tēvocis sa�cīja. � �eit, man jāatzīstas, es jau nekā vairs nesaprotu, absolūti nekā. Ne no �ā, ne no tā jūs uzklūpat bērnam, atņemat viņam dāvanu, sitat, grūstāt, tā kā viņ� noveļas uz grīdas, � un tas viss tikai tāpēc, ka �ī montekristo pistole izgatavota Vācijā.

Tēvs smēķēja.

Tēvocis palūkojās uz viņu un viegli paraustīja vienu plecu.

����������� Protams, man gar to nav nekādas daļas. �Zem sava mēteļa es nogalinu karali,� sacījis Laman�as dons Kihots. Savās mājās jūs esat saimnieks, es tikai jūsu vie�sis, bet, kā mēdz sacīt angļi: �Mans nams ir mans cie�toksnis�.

Pēk�ņi tēvs pacēla uz viņu acis.

� Un tāpēc jūs apejaties ar katru mūsu namu kā ar iekarotu cietoksni, vai ne? Redziet, jūs uzdāvināt Han�sam teitoņu kaujas ķiveri ar jūsu uguns dieva zīmēm. �ķiet, uguns dieva? Es lāgā nepārzinu pagānu kultus �

Tēvocis beidza ņurcīt kārbiņu un piramīdītes veidā iegumzīja to pelnu traukā � �ai nodarbībai viņam vaja�dzēja kādu minūti laika.

����������� A-ā, no kurienes pū� vēj�! � viņ� uzminēja.

�� Jums tātad nepatīk kā�krusts?

����������� Ļoti nepatīk! � tēvs nopietni piekrita. � Un jums, Fridrih, tas zināms!

����������� Man? Zināms? � tēvocis, �ķiet, patie�ām bija mazliet pārsteigts.

����������� Jums tas tik labi zināms, ka tie�i tāpēc ieradāties pie manis parunāties!

���� Jā? � tēvocis ievaicājās un vērīgi palūkojās tēvā.

� Protams, Fridrih, � tēvs atbildēja.

Tad viņi ļoti ilgi, vairākas minūtes klusēja.

Tēvocis sēdēja, ar pirkstiem pa galdu bungodams un ko pārdomādams.

����������� Padodiet, lūdzu, uguni, Fridrih! � tēvs pēk�ņi pa�lūdza.

Tēvocis izņēma �ķiltaviņas un klusēdams pasniedza tās tēvam.

Tad piecēlās un sāka staigāt pa istabu.

Tēvs rūpīgi iztīrīja pīpi, no jauna piepildīja un aiz�smēķēja.

����������� Nu, � viņ� sacīja, garu dūmu ievilkdams, � tā�tad �

Tēvocis vēl brīdi pastaigāja pa istabu, tad pēk�ņā ap�ņēmībā nostājās iepretim tēvam.

����������� Jūs mazliet steidzaties, � viņ� neapmierināti ieru�nājās, � un es nesaprotu, kāpēc. Bet, labi, parunāsim par to. Redziet, es �o sarunu agrāk neuzsāku, jo skaidri sapratu: tas, ko,mēs no jums pieprasīsim, nevar būt momentāls lūzums, ne arī no aug�as uzsūtīta apgaisme, bet ilgsto�s un grūts� pāratskārsmes process, pāratskārsmes, � es nezinu, vai ir tāds vārds, bet �ajā gadī�jumā tas labi izsaka manu domu,� visa notieko�ā pāratskārsme, tāpēc es jūs nesteidzinu un nepieprasu, lai jūs tūlīt izlemtu. Ta�u padomāt un labi padomāt jums vajadzēs. Pasaule un jaunā Eiropa dzīvo �im mirklim, bet jūs, atvainojiet; mani, noskatāties uz visu notieko�o no kaut kāda neolitiskā viedokļa.

����������� Nē, pat no paleolitiskā, � tēvs aukstasinīgi izla�boja. � Tie�i tajā laikā ta�u dzīvoja sinantropi.

Tēvocis piecēlās no krēsla un atkal sāka staigāt pa istabu.

����������� Tie ir jociņi, profesor! � viņ� īdzīgi izmeta. � Es redzu, ka mēs abi nez vai sapratīsimies, ta�u es gribētu jums uzdot vēl vienu jautājumu.

����������� Lūdzu, � tēvs nolieca galvu un izlaida no mutes lielu dūmu mutuli.

���� Kas jūs saista pie viņiem?

Tēvs klusēdams smēķēja.

����������� Mana zinātne, � viņ� īsi izmeta. � Mana sirdsap�ziņa, � mirkli padomājis, viņ� piebilda.

���� Sirdsapziņa?! � tēvocis apvainojo�i iesmējās.

-�Jā, ziniet, es ta�u to neuzskatu par himeru kā jūsu iīrers.

����� Jūsu sirdsapziņa, jūsu zinātne! � kā lamu vārdus izmeta tēvocis. � Jūsu zinātne! Ko tad jums tā devusi? Skapi ar pērtiķu galvaskausu kolekciju, kādas univer�sitātes mantiju un ko vēl? Jā! Sagrabēju�u Forda auto�mobili un dzīvokli ar valsts malku! Un tas viss pēc �etr�desmit gadu nevainojama, es sacītu, kara klausībai lī�dzīga darba! Atzīstieties: tas nav daudz! Mēs saviem zinātniekiem dodam nesalīdzināmi vairāk.

Tēvs pacēla galvu, un viņam nodrebēja zods.

� Ziniet ko? � viņ� teica. � Nerunāsim par zinātni, par manu zinātni, � viņ� pasvītroja. � Tur mēs patie��ām nesapratīsimies.

���� Labi, � tēvocis atturīgi piekrita. � Nerunāsim par jūsu zinātni. Bet lieta ta�u pavisam vienkār�a. Divdesmit gadu jūs cīnījāties pret mums .,,

����� Divdesmit gadu, jūs teicāt, � tēvs viņu pārtrauca, it kā kaut ko rēķinādams. � Ilgāk, daudz ilgāk. Es cīnī�jos pret jums kop� pirmajām apzinātās dzīves dienām, bet man jau ir se�desmit gadu,

����� Eh, nudien, cik ļoti jums patīk skaistas frāzes! � tēvocis saviebās. � Uz jums patiesi attiecināmi jūsu mīļotā rakstnieka Senekas vārdi: �Apgrēcība ar vārdiem dzen mūs postā.� Es saku, ka jūs uzstājāties pret mums ar visiem līdzekļiem, sākot ar labdarības lekcijām un beidzot ar �ā jūsu pseidozinātniskā institūta organizē��anu. Jūs ar saujiņu savu līdzstrādnieku izcīnījāt pret mums morālu partizāņu karu, dēvēdami to par zinātni. Tajā laikā mums nebija fizisku iespēju saukt jūs pie kārtības, un mēs cīnījāmies ar ļoti neefektīviem, no jūsu pa�u arsenāla ņemtiem iero�iem, � ar iespiestu vārdu. Uz jūsu lamām mēs arī atbildējām ar lamā�anos.

���� Jūs atbildējāt ar apmelojumiem, mans kungs! � tēvs piezīmēja un zvēla ar dūri pa galdu. � Uz nopiet�niem zinātniskiem argumentiem jūs atbildējāt ar �ā no��ēlojamā āksta Kēniga mā�o�anos!

Acis samiedzis, tēvocis vērās tēvā.

����� O-o! � viņ� apmierināts noteica. � Es redzu, jūs skai�aties, tātad Kēnigs jums tomēr sagādājis no�pietnus sarūgtinājuma brī�us.

����� Ziniet ko, � tēvs nopietni atteica un dzīrās pie�celties no krēsla. � Ar viltotām kārtīm es nespēlēju, katra blēdī�anās man organiski derdzas. Jo sevi�ķi, ja tā attiecas uz zinātni. Atcerieties, mums kādreiz jau bija saruna par �o jautājumu.

����������� Bet zinātne ta�u, zinātne! �tēvocis iesaucās.

���� Zinātne ta�u nepastāv pati par sevi, zinātne ta�u arī kādam kalpo. Vai tad patie�ām jūsu draugi pat to jums nav paskaidroju�i? Ja runa būtu tikai par pērtiķu galvas�kausiem, mēs jums ļautu rotaļāties ar tiem pēc sirds patikas. Ticiet manam goda vārdam, � mēs vēl neesam pakāru�i nevienu mārku kolekcionāru vai numismātu. Bet jūs aizskārāt mūs visvārīgākajā vietā � jautājumā par mūsu rases cilmi, jautājumā par nācijas asinīm un godu, � un to mēs nevaram pieļaut. Pret jūsu institūta un pa�a personīgajām insinuācijām mēs cīnījāmies � es to labprāt atzīstu! � arī ar insinuācijām. Toreiz mēs rī�kojāmies ar vārdiem. Tagad, kad garām jūsu institūtam mar�ē mūsu karaspēks un brauc mūsu tanki, mums var rasties arī citi argumenti. Mēs ta�u taisni tāpēc ieradā�mies, lai izbeigtu visādus strīdus, kas neauglīgā kārtā ilgst jau septiņus gadus. Tagad mēs visos jautājumos va�ram panākt maksimālo skaidrību � un, protams, panāk�sim to.

���� Redziet, tā jau pavisam cita runa, � tēvs atzinīgi ieteicās. � To es saprotu. Tātad � ko jūs no manis gri�bat? Mēģināsim panākt vajadzīgo skaidrību mūsu sav�starpējās attieksmēs.

����� Labi, � tēvocis piekrita. � Un sāksim ar ābeces patiesībām. Jums zināms, ka mēs stāvam uz cilvēku principiālās nevienlīdzības viedokļa. Mēs cīnāmies pret jums tāpēc, ka jūs esat saindējis pasauli ar �ēluma ide�jām. Viduslaikos, � �ajā līksmajā un slavenajā laik�metā, kad valdīja vienīgi saprātīgais no visiem cilvēka radītajiem dieviem � rupjais fiziskais spēks, tas ir, vienkār�āk izsakoties, kad vēsturē darbojās tas pats ne��ēlīgais un labdarīgais dabiskās atlases princips, kas dabā, � viss bija relatīvā kārtībā. Relatīvā � es saku tāpēc, ka nepilnvērtīgu un kroplīgu būtņu pielūdzēji atrodami visos laikmetos. Zēlums pret tādām būtnēm diem�ēl pagaidām nav �ķirams no cilvēka.

���� Un jums patīk viduslaiki? � tēvs ar interesi iejau�tājās.

���� Nekādā gadījumā, � tēvocis sparīgi papurināja galvu. � Tas ir noiets etaps un nekad vairs neatkār�tosies.

����� Protams, � tēvs piekrita, � toreiz bija tikai sārts, cirvis un cilpa, bet tad ieradāties jūs � un izrādījās, ka cilvēces aplaimo�anai nepiecie�amas vēl smacējo�ās gāzes.

���� Ziniet ko � � Tēvocis piecēlās un atgrūda krēslu. Viņa lielās lū�a acis satumsa un kļuva vēl dziļākas. *� Ziniet ko, profesor �

���� Jā, jā, � tēvs atsaucās.

Tēvocis izņēma no kabatas etviju, atvēra to, ar slai�dajiem, smalkajiem pirkstiem paķēra cigareti, ta�u neaizsmēķēja, vienīgi salauzīja un nometa uz grīdas.

���� Ziniet ko, profesor, � viņ� beidzot sacīja, ar pū�lēm sameklēdams vārdus. � Tādā tonī sarunāties mums nav jēgas. Ja jums patīk ņirgāties, tad man neatliek ne�kas cits, kā iesēsties automobilī un aizbraukt.

���� Un tad sarunu ar mani pabeigs Gardners, bet jau bez jebkādas filozofijas un citātiem, vai ne? � smaidī�dams iejautājās tēvs.

���� Vai jums gribētos katrā ziņā novest līdz tam? � Tēvocis izņēma citu cigareti un sāka �amdīt pa kabatām, meklēdams �ķiltaviņas. � Es speciāli tikai tāpēc at�braucu, lai novērstu tādu iznākumu.

���� Pēc pa�a ierosmes atbraucāt? � tēvs painteresējās un pasniedza viņam �ķiltaviņas.

Tēvocis, acis nemirk�ķinādams, cie�i pablenza tēvā, tad iz�ķīla uguni un aizsmēķēja.

� Mēs tomēr esam radinieki, � viņ� ierunājās ne visai dro�i.

���� Ak tā? � tēvs pamāja ar galvu. � Labi, es klau�sos tālāk.

���� Jums neizdosies laupīt man pa�savaldī�anos, � tē�vocis sacīja. � Neizdosies, lai gan, acīm redzot, jums to ļoti gribētos panākt. Es aizie�u tikai tad, kad bū�u pa�sacījis visu, kas man jāpasaka.

Tātad � jūs mūs traucējat. Mēs savam tautietim pie�

rādām, ka viņ� ir pavisam sevi�ķa dzimumā un cilmes cilvēks, � tēvocis cieti noskaldīja katru burtu, � ka1 viņa rase � augstāka un tikpat lielā mērā at�ķiras no kāda polu, ebreja vai slāva, kā pirm�ķirīgs arābu zirgs no mongoļu klepera vai gorilla no cilvēka, bet jūs ap�galvojat: �Nekā tamlīdzīga! Tu esi tāds pats cilvēks kā visi pārējie. Jūs visi esat cēlu�ies no viena sen�a, vie�nādi attīstīju�ies, un jūsu sentēvi mitinājās vienā alā, sildījās pie viena ugunskura, guļēja ar tām pa�ām sie�vietēm, un no tām jums dzima vienādi bērni.� Kad mūsu zinātnieki līdzās rupjām krama un laukakmens �ķem�bām, kurās tikai speciālista acs spēj saskatīt cilvēka ro�kas pieskārienu, atrod pilnveidotus, no ziloņkaula izga�tavotus darba rīkus, skulptūras un gleznojumus, mēs sa�kām: �Redzi, ko radījis tavs lielais sencis, tajā pa�ā laikā, kad zemākās rases tikko bija iemācīju�ās savākt un skaldīt kramu.� Bet jūs apgalvojat, ka tās ir blēņas, ka skulptūras un �ās rupjās krama �ķilas darināju�i vienas un tās pa�as rases cilvēki, tikai krama �ķilas iz�gatavotas, sacīsim, kādus piecdesmit tūksto� gadus ag�rāk, bet skulptūra un kauls apstrādāti vēlāk. Mēs atro�dam skaistu un spēcīgu cilvēku skeletus ar lieliem galvas�kausiem un pareiziem, harmoniskiem sejas kauliem � varenās izzudu�ās Kromaņonas cilvēku rases palie�kas � un sakāms vācietinl: Paskaties, redzi, kur tavs ciltstēvs.� Pēc tam parādām neandertālie�a asimet�risko galvaskausu, kas vēl diezgan tuvs pērtiķim, un sa�kām: �Un tas, lūk, ir zemāko, nevēsturisko tautību sen�cis.� Bet jūs apgalvojat: ��is neandertālietis ir Kroma�ņonas cilvēka priek�tecis, �ie cilvēki dzīvoju�i da�ādos laikmetos, un tāpēc viens no tiem līdzinās pusdievam, bet otrs � �impanzei.� Un tad jūs vēl pasludināt: �Un tāpēc es uzskatu, � tie�i tādiem vārdiem ta�u beidzas jūsu pēdējā grāmata, � ka visi cilvēki ir bioloģiski līdz�vērtīgi un viņiem tiesības uz vienādu eksistenci.� Bet taisni to mēs nekādā ziņā nevaram pieļaut. ..

���� Skaidrs. � Tēvs sēdēja pavisam klusu, uzmanīgi klausīdamies, ko saka tēvocis. Acīm redzot, viņ� mēģi�nāja tēvo�a vārdos atminēt visu to, kam bija jānotiek vēlāk. � Tas man bija zināms arī agrāk, bet tagad es gribētu pajautāt: kāpēc jūs to visu sakāt?

Tēvocis pienāca klāt tēvam un uzlika viņam roku uz pleca.

���� Un tagad, mūsu sarunas noslēgumā, es gribētu jums pavaicāt: vai tie�ām jūs dzīvojat ziloņkaula tornī? Jūs esat kurls un akls pret visu, kas notiek aiz jūsu ka�bineta sienām, bet tur brauc tanki, mar�ē mūsu armija, tur dedzina, kauj un nogalina. Augstākā rase ieradusies, lai reizi par visām reizēm nodibinātu jaunu kārtību un uz mū�iem izlemtu visus iztikas, darba un pāro�a�nās jautājumus.

���� Un �ī augstākā rase, kas aiz manas mājas sienām dedzina, kauj un nogalina, arī jūs atsūtīja pie manis? � tēvs laipni apjautājās. � Tad, kā tās sūtnis, paskaidro�jiet, ko �ī rase grib no manis, un ar to arī beigsim mūsu sarunu.

Tēvocis izņēma no kabatas �ķiltaviņas, uzlika uz del�nas, pameta gaisā, uztvēra un atkal ielika kabatā. Bija redzams, ka viņ� ir aizkaitināts, ta�u pūlas savaldīties.

���� Jūs galīgi atsakāties runāt ar mani cilvēcīgā va�lodā? � viņ� gandrīz vai draudo�i noprasīja.

����� Mīļo cilvēk, � tēvs atmeta ar roku, � es negribu kult tuk�us salmus. Man patīk tikai labu aktieru dekla�mē�ana, bet jūs, neņemiet ļaunā � Nu, ko tur, neķīvēsimies� Ziniet, es esmu lieti�ķs cilvēks un redzu, ka jums no manis kas vajadzīgs. Ne jau veltīgi jūs uzsākāt �īs sarunas. Jūs ta�u nedomājat pievērst mani savai ti�cībai un piespiest klanīties �ā jūsu izkrāsotā � nu, kā viņu � dieva Tora priek�ā? Lai ko es arī par jums do�mātu, es ta�u zinu, ka jūs neesat muļķis. Tātad jums ir kāds konkrēts un strikti nosacīts uzdevums � tas vis�pirms. Tagad es redzu. Ganka ir apcietināts, profesors Bernss izlēca pa logu, Hāgens nepaguva to izdarīt, un jūs viņu pakārāt; Lanē negribēja, ka viņu apcietina līdzīgi Gankam vai pakar tāpat kā Hāgenu, bet izlēkt pa piektā stava logu viņam pietrūka drosmes, tāpēc viņ� tagad valkā kā�krustu un nelabā balsī ķērc �Heil Hitler!�. Es jums esmu sagādājis vairāk rai�u nekā �ie cil�vēki, ta�u mani neaizskar. Kāpēc? Acīm redzot, tāpēc, ka no manis kaut ko gaida. Tas otrkārt. Bet ko īsti? Un, beidzot, būsim ta�u līdz galam atklāti, �īs negaidot pamodu�ās radnieciskās jūtas pret mūsu ģimeni, kādas

es da�u apstākļu dēļ nevarēju no jums gaidīt, � no kurienes tās radu�ās? Tas jau tre�kārt. Un, redziet, uz �iem jautājumiem es arī palūg�u jūs atbildēt. Ko jūs vēlaties no manis un mana institūta?

Atkal iestājās klusums. Tēvocis sēdēja, �ķildams uguni no �ķiltaviņām. Iz�ķīla, paņēma cigareti, saburzīja tās galu, aizsmēķēja, pavicināja �ķiltaviņas gaisā, lai no�dzēstu liesmiņu, un nometa uz gaida.

Strauji biezēja tumsa.

Istabas kakti grima klusā, miegainā, nekustīgā ēnā, no kuras iznira tikai priek�metu virsējās daļas.

���� Vispirms, � tēvocis sacīja, � jums un visam jūsu institūtam jāmaina virziens.

� Viens! � tēvs noskaitīja un salieca pirkstu.

���� Jums publiski, presē, jāatzīst visas jūsu�

����� Skaidrs, skaidrs! � tēvs viņu nomierināja. � Es zinu, kā to dara, sliktākā gadījumā Lanē pamācīs! Tālāk!

���� Tālāk � jums jāpārskata savas pozicijas, jāpalīdz mūsu zinātniekiem izstrādāt stingri zinātniska teorija. Jo mēs tikai gribam palīdzēt jums nostāties uz pareiza ceļa ārie�u rases cilmes izpētē un pierādīt tās izcilo, bet varbūt arī sevi�ķo vietu cilvēces vēsturē.

>� Divi! � tēvs salieca otru pirkstu.

� Uz �ādu pieticīgu un saprātīgu noteikumu pamala mēs pārvilksim svītru jūsu pagātnei un atvērsim jaunu rēķinu. Jūsu institūts turpinās pastāvēt kā impērijas aizvēstures institūts. Jūs uz visu mū�u paliksiet tā va�dītājs, jums tiks sniegta visa kara laikā iespējamā palī�dzība. Vēl vairāk � Prūsijas zinātņu akadēmija un Ei�ropas vecākā universitāte Heidelbergā ievēlēs jūs par goda biedru.

Tēvs sēdēja, klausījās un smaidīja.

����� Un ja jūs � īsts zinātnieks un saprātīgs cil�vēks � � tēvocis turpināja.

�Tā! � Tēvs piecēlās, ar elkoņiem uz galda at�balstīdamies. � Dārgo Fridrih, atcerieties, līdzīga sa�runa mums bija pirms piecpadsmit gadiem, kad pie cil�vēka galvaskausa negaidot bija pieaudzis pērtiķa �oklis. Bet vēlāk līdzīgus padomus man deva kāds Kēnigs�

Tēvocis sākumā savaibstījās, bet tad pēk�ņi pasmai�dīja.

���� Ko jūs neliekat mierā �o Kēniguf � viņ� izmeta.

��� Jau otro reizi pieminat viņu. Ar ko viņ� jums nodarīj is tādu pārestību?

����������� Paklausieties! � tēvs iesaucās � Vai jūs patie�ām domājat, ka es nezinu, kur� ir �is Kēnigs?

Tēvocis viegli paraustīja plecus.

����������� Jūs to zināt? Romie�i sacīju�i: �Lauvu pazīst pēc ķetnām,� � viņ� piebilda ar smalku smaidu.

���� �Bet ēzeli � pēc ausīm,� � tēvs nobeidza.

����������� Nu, profesor, � tēvocis ierunājās, kā man �ķita, pat mazliet it kā apstulbis.

����������� Labi, labi! � tēvs steidzīgi pavicināja roku. � Neielaidīsimies sīkumos. Bet, kas attiecas uz Heidelbergas universitāti, vecāko Eiropā, tad, mīļo cilvēk, man jā�saka, ka es esmu goda biedrs citā, ari ļoti vecā � Prāgas universitātē, ko jūs pirms da�iem gadiem sagrāvāt.

���� Tātad, � tēvocis ierunājās, � jūs atsakāties?

����������� Diem�ēl, � tēvs atbildēja, roku pie krūtīm pie�likdams. � Jūsu priek�likumi man nekādā ziņā nav pieņemami, jums vajadzēs sūtīt pret mani tankus un ar�miju, kā jūs nule izteicāties. Bet, starp citu, � kāpēc es jums esmu vajadzīgs? Jums ta�u ir Lanē. Viņ� uzrakstīs visu, kas vien vajadzīgs.

���� Bet jūs, jūs, � tēvocis gandrīz vai iekliedzās.

��� Ko jūs domājat darīt?

����������� Es? Uz to es atbildē�u ar Senekas vārdiem: �Bet man lai būtu atļauts klusēt. Kur brīvi mazāku par �o vēl atrast?�

����������� Atkal Seneka! � tēvocis pasmīnēja. � Labi! Bet vai jūs, starp citu, neatceraties, kādu galu viņ� ņēma?

Atkal iestājās klusums. Tēvs piecēlās un piegāja gan�drīz pavisam klāt tēvocim.

����������� Seneka pēc Nerona pavēles uzgrieza sev vēnas un noasiņoja, � viņ� sacīja klusinātā balsī, tēvocim acīs lūkodamies. � Tagad, kad pasaulē parādījies jauns Nerons un tūksto�iem manu zinātnes un pārliecības brāļu noasiņo, viņa piemērs man alla� ir acu priek�ā. Es gri�bētu, lai jūs to iegaumētu.

Tēvocis kādu brīdi klusēja, tad paņēma no galda �ķiltaviņas un steidzīgi iegrūda tās kabatā. Tēva atbilde

viņu samulsināja. Viņ� pat pagriezās, lai ko iebilstu, bet tad atmeta ar roku un piecēlās no krēsla.

���� Un jūs domājat, ka tā ir varonība? � tēvocis ievai�cājās niknā, bet ne visai dro�ā balsī.

Abi atkal apklusa.

���� Katrā ziņā padomājiet, profesor, � viņ� gandrīz lūdzo�i sacīja. � Jūs ne�aubīsieties, ka es patie�ām vēlu jums labu.

����� Es ne par ko ne�aubos, glu�i ne par ko, � tēvs mierīgi atbildēja. � Jūs ta�u pavisam vaļsirdīgi piemi�nējāt Senekas piemēru. Vai tas nav raksturīgi mūsu at�tieksmēm vispār?

Tēvocis atkal izņēma �ķiltaviņas un klusēdams sāka tās grozīt rokās.

����������� Es ātri iekaistu, � viņ� ierunājās jau citādā balsī,

����� �ī jūsu nejēdzīgā di�o�anās, �ī gaiļa lielība lika man eksplodēt, un es izgrūdu, kas pagadījās uz mēles. � Viņ� greizi pavīpsnāja. � �Cilvēks nekad nevar atbil�dēt par savām pirmajām kustībām un uzvedību,� �ervantess saka �Donā Kihotā�.

���� Cik mācīts jūs esat kļuvis, Fridrihi � tēvs pa�smīnēja. � Bet atļaujiet tad arī man nocitēt Servantesu: �Viņ� ātri iekaisa, kā ikviens slepkava.�

���� Ko?! � tēvocis iekliedzāb nevaldāmās, trakās dus�mās, un viņa seja mirklī kļuva zaļgana. Viņ� trieca ar dūri pa galdu tā, ka visā istabā notrink�ķēja porcelāna trauki. Viss viņa augums drebēja, seja pietvīka tum��sarkana, pārakmeņojās, un skaidri kļuvaredzamas vaigu kaulu asās līnijas.

���� Ko jūs teicāt? Ko? .,,

Viņ� akli mācās virsū tēvam un apstājās, roku ar smagajām �ķiltavām kā nāvējo�am sitienam pacēlis. Likās, vēl mirklis � un viņ� notrieks tēvu zemē. Viņa gai�ajās lū�a acīs, kas tagad nez kāpēc mazliet �ķielēja, kvēloja neticams, zvērīgs niknums.

Tēvs nolūkojās viņā mierīgi un vienkār�i.

� Starp citu, � viņ� tajā pa�ā tonī teica, � jūs ne�esat paskaidrojis, ko darījāt �ehijā?

���� Ko?� � tēvocis nikni izelsa, tad atvēzienā iesvieda �ķiltavas kaktā un skrie�us izmetās no istabas.

����� Tā, nu mūsu sarunai beigas, Berta, � tēvs pats sev sacīja. Viņ�, kā redzams, ir ļoti nervozs . . . �Nav ļaun�darība da�kārt bīstama, vien miera tai gan nepazīt,� � jā, arī to Seneka sapratis! � Viņ� iegāja kaktā un pa�cēla �ķiltavas. � Jā, tagad viss pilnīgi noskaidrots, augstākā mērā noskaidrots, � tēvs nogrozīja galvu un pasmaidīja, � bet turpinājuma, jādomā, vairs nebūs. Jā, nebūs. � Un iebāza �ķiltavas kabatā.

Atkal lija lietus, un mani augu dienu nelaida laukā.

Kā ezeri milzīgas, rūsganas, ar pūslī�iem nosētas lā�mas blāvi margoja logu priek�ā, un vēj� pa tām dzenāja sapluinītas lapas. Puķu dobe bija izmirkusi un smaga, asteres tajā nemitīgi klanījās lietum un saltajam vējam.

Un �ādā laikā ieradās Lanē.

No viņa tecēja ūdens, un tur, kur viņ� stāvēja, tūlīt izveidojās peļķe. Kad viņ� noņēma lielo filca platmali un sāka to purināt, ari no cepures pludoja ūdens. Priek��telpā viņu sagaidīja māte un sasita rokas.

���� �ēlīgais dievs, � viņa sacīja, � Lanē! Pēc kā jūs izskatāties!

����� Lietavas! � Lanē ierunājās, smagi elpu atvilkdams. Lietus lāses nopurinādams, viņ� pakratīja galvu.

���� Laukā īstas tropu lietavas un piedevām vēl auksts vēj�. Kamēr atkūlos �urp, domāju, ka pārvērtī�os lās�tekā.

���� Bet kur tad jūsu automobilis? � māte jautāja.

���� Pametu kādus piecus kilometrus no �ejienes, kaut kas ar motoru noticis.

���� Kā tad tā .. . � māte sasita rokas.

����� Eh, alga viena! � Lanē saviebās un sāka mīdīties, iztriepdams dubļus. �Jau ir rīkojums par visu automo�biļu un motociklu konfiskāciju, pietiks, diezgan esam vizināju�ies! � Un viņ� atkal sāka �ļūcināt kājas pa grīdu.

����� Nē, ne, nāciet vien, nāciet, � māte skubināja, �grīdu tā kā tā vajadzēs mazgāt. Tā jau pārāk netīra, pārāk .., Tūlīt atnesī�u ko uzvilkt mugurā � �ēlīgais dievs, ar jūsu kompleksiju .,. � Māte ielūkojās viņam sejā. � Paklausieties, Lanē, jūs ta�u esat novājējis.

����� Uf! � Lanē skaļi nopūtās un nogrozīja galvu. *� Jūsu rociņu, kundze! � Viņ� vairākas reizes mātei cie�i noskūpstīja pirkstus. � Novājējis? Pajautājiet, kā es vispār neesmu atstiepis kājas, tas, lūk, ir brīnums. Ja jūs', kundze, zinātu, kas notiek pilsētā� Bet kur pro�fesors? � Lanē pēk�ņi ievaicājās, zaglīgi klusinādams balsi.

� Viņ� ieslēdzies aug�ā, kabinetā. Un ziniet ko? La�bāk tagad viņu neaiztieciet � lai atvelk elpu un nomie�rinās. Pirms trim dienām viņam bija ļoti asa saruna ar Kurceru, un tagad � Nu, jūs ta�u pazīstat viņu .,,

���� Vai viņi saplēsās? � Lanē bailīgi iejautājās.

Viņ� vēl vienmēr berzēja un berzēja kājas pret pa�klāju, kas tūlīt piesūcās ar dubļiem un tagad �ļurkstēja ķā veca galo�a.

���� Viņi sarunājās un� � pa pusei muti pavēris, viņ� bailīgi paskatījās uz māti.

� Iesim ēdamistabā, jums jāpārģērbjas un jāiz�āvē�jas, � māte teica. � Jā, jā, viņi parunājās ļoti ļoti stingri.

� Un � profesors kliedza? � Lanē jautāja, seko�dams mātei ēdamistabā.

���� Kur nu � kliedza! Protams, nē. Viņ� man deva vārdu� Ta�u, pēc visa sprie�ot, viņam izsacīti tādi priek�likumi. .. Turklāt vēl jrisu vēstule �

���� Kas ar manu vēstuli? � Lanē steidzīgi iejautājās.

� Marta! Marta! � māte iesaucās. � Nāciet �urp,

jāiekurina kamīns. Sēdieties, Lanē, �eit, uz �ā krēsla, � māte ar roku pārvilka pār viņa cietajiem, īsajiem ma�tiem. � Nabadziņ�, nabadziņ�! Un kā jūs patie�ām pa�likāt pie dzīvības?

���� Kas ar manu vēstuli? � Lanē nepacietīgi atkār�toja. � Vai viņ� ļoti dusmojās?

���� Ak, jūs ta�u viņu pazīstat! Nē, viņ� nekliedza un neuztraucās, tikai aizgāja un ieslēdzās savā kabinetā, bet, kad es sacīju: �Nabaga Lanē, viņam dro�i vien arī neklājas spo�i,� � viņ� man atbildēja: �Ko tur sacīt, tu pats to gribēji, �or� Dandēn.�

���� Jā! � Lanē nokāra galvu un sēdēja, ilgi klusē�dams'. Nabaga Lanē! � viņ� beidzot aizkustināts no�teica. � Jums taisnība, kundze, nabaga Lanē! Bet viņ�,

viņ� ta�u nespēj to saprast. Man stāstīja: izved cietuma sētā trīsdesmit cilvēku un nogulda rindā, ar pakau�iem uz aug�u.

���� Kāpēc? � māte jautāja.

���� Kāpēc? Aiz viņiem iet virsnieks � jefreitoriem tā�das lietas neuztic, � noliecas, pieliek brauniņu pie pa�kau�a un � bliuk�ķ! � gatavs!

���� �ausmas! � māte iesaucās, un seja viņai notrīsēja kā no aizturēta nelabuma.

���� �ausmas! � Lanē atkārtoja. � Bet pakar �ādi. Cil�vēki guļ zemē kā savīstītas lelles, tad ņem pa vienam un uz rokām pienes pie karātavām. Vienu kar, bet pārējie guļ un gaida savu kārtu. Noņem vienu un nāk pakaļ ci�tam. Tā viņi guļ � sākumā trīsdesmit, tad divdesmit de�viņi, tad divdesmit astoņi. Guļ un skatās.

���� �ausmas! � māte atkārtoja.

����� Lūk, tas ir noziegums, � Lanē sacīja. � Bet tas, ka es glābu savu dzīvību un savu zinātni� � Viņ� ne�pabeidza un atmeta ar roku.

����� Pastāstiet to Leonam! � māte ieteica. � Sevi�ķi viņu saniknoja tas, ka vēstule nebija parakstīta.

���� Vēstule? � Lanē sadrūma. � Vai tad es ko saku par neparakstīto vēstuli? Nē, runa ir par citu doku�mentu, parakstītu.

���� Kā? � māte iesaucās. � Vai tad ir vēl kaut kas?

����� Par to ta�u ir runa, � Lanē rūgti noteica, � par to. Paskatieties, deklarācija, ko parakstīju�i pieci mūsu institūta līdzstrādnieki. Tāpēc es atbraucu.

���� Nu, tad es jūs, � māte iesaucās, pietrūkdamās no krēsla, � tūlīt aizvedī�u pie Leona. Viņ� man nekad ne�piedos �o kavē�anos � Iesim, es jums tikai iedo�u citas drēbes. .. Ak kungs, kur Marta palikusi?

����� Pagaidiet, kundze! � Lanē nepacietīgi un īgni at�meta ar roku. � Nekāda prieka �ī deklarācija viņam ne�sagādās, līdz rītam es vēl varu pagaidīt. .. Nu, tad jau . .. � viņ� drebulīgi nopurināja plecus.

Pēc stundas Lanē, tīri nomazgājies, apvilcis sausas drēbes un pat noskuvies, sēdēja pie galda un dzēra ka�fiju, patikā elsdams un �ņākdams.

� Kas tā par deklarāciju? � māte apjautājās, kad

Lanē bija izdzēris piecas tasītes un atteicies no sestās. Viņ� atbīdīja tasīti un atgāzās pret krēsla at�zveltni.

����� Pagaidiet, � viņ� pēk�ņi ierunājās miegainā balsī un uz mirkli pievēra pelēkos plakstus. � Pagaidiet, es jums tūlīt nolasī�u.

Māte palūkojās uz viņu.

Lanē sēdēja, acis nolaidis, un snauda. Galva un krū�tis viņam nodrebēja vienmērīgos grūdienos.

����������� Jūs ta�u guļat! � māte pārsteigumā iesaucās.

���� Lanē! Lanē! Paldies dievam, viņ� iemidzis! Ejam, es jūs aizvedī�u uz viesistabu, tur ir dīvāns, jūs ceļā esat pavisam novārdzis . .. Lanē! Lanē kungs!

���� T � tūlīt nolasī�u, � Lanē atkārtoja, galvu nepa�celdams, un acis viņam vēl aizvien bija aizvērtas. � Tū�līt� tūlīt� Acumirklīti�

���� Te nu bija! � māte sacīja.

�Vienu acumirklīti! � Lanē atkārtoja un pēk�ņā steigā izslēja galvu. � Deklarācija! � viņ� atcerējās un izvilka lielu, biezu kabatas portfeli. To atvēris, viņ� iz�ņēma �etrās daļās salocītu papīra lapu.

Deklarācija bija rakstīta ar ma�īnu uz lapas abām pusēm.

���� Klausieties, � viņ� notēica un sāka lasīt:

����� �Mēs, Antropoloģijas un aizvēstures starptautiskā institūta līdzstrādnieki, uzskatām par savu pienākumu paziņot zinātnieku organizācijām, zinātniekiem kopumā, kā arī visiem mūsu zinātnes interesentiem, ka pārtraucam jebkurus sakarus ar institūta zinātnisko vadību profesora Mezonjē personā un ar to līdzstrādnieku grupu, kura, par spīti zinātnes atziņām un veselajam saprātam, atbalsta pseidozinātniskās teorijas par cilvēces vienotu cilmi un attīstības ceļiem.�

���� �ēlīgais dievs! � māte iesaucās.

����� �Visā savā daudzus gadus ilgajā darbības laikā, � Lanē turpināja lasīt, � profesors Mezonjē un viņa skola aizstāvēju�i antizinātnisko koncepciju par cilvēces cil�mes vienotību, kā arī teoriju par zemāko izrakumos at�rasto rasu tipu pāreju augstākās, līdz pat mūsdienu homo sapiens. Tuvāk aplūkojot �o antizinātnisko teoriju,

tā izrādās par aizmaskotu boļ�evisma propagandu, jo ne�var neredzēt, ka tā cen�as mazināt rases lomu un līdz ar to bez ierunām atzīst visu pastāvo�o tautību pilnīgu vienlīdzību un bioloģisku līdzvērtību, neatkarīgi no asins un vēsturisko likteņu problēmām, kas � starp citu jāatzīmē � pa�os pamatos grauj uz kolonijām, man�dātu teritorijām un protektorāliem dibināto pasaules sistēmu.

Par sevi�ķi nepieļaujamu mēs uzskatām lielās baltās rases vado�ās lomas noniecinājumu, kā arī ļaunprātīgos uzbrukumus zinātniekiem, kuri visā pilnībā cen�as iz�virzīt sasāpēju�o jautājumu par pirmatnējo cilvēku atsevi�ķo pārstāvju diferenciāciju pēc rases pazīmēm, kā arī centienus izpētīt to likteni jau pilnīgi vēsturiskos laikmetos.

No arheoloģiskā viedokļa profesora Mezonjē uzskati noved pie fran�u zinātnieka Mortiljē rupji materiālistis�kās teorijas, bet no sociālās � tie�i pie angļu pētnieka Morgana komunistiskajiem uzskatiem un tālāk tie�ā līnijā pie viena no marksisma nodibinātājiem � Fridriha Engelsa.

Tādā kārtā cīņai pret profesora Mezonjē un viņa �sko�las� indīgo produkciju (starp citu, to daudzējādā veidā atbalsta Padomju Savienībā, kas ir sevi�ķi raksturīgi �īs teorijas pareizai politiskai novērtē�anai mūsdienu noti�kumu gaismā) jākļūst par galveno uzdevumu institūta darbā.

Atkārtojam vēlreiz: glu�i veltīgi mūs dēvē tikai par antikomunistiem, � patiesībā komunisms un komunisti kop� �ā brī�a būs tikai galvenais mūsu institūta uzbru�kuma objekts, bet tikpat apņēmīgi un konsekventi mēs cīnīsimies pret jebkuru demokrātijās un demokrātismā paveidu un pat pret vienkār�u liberālismu � ar vārdu sakot, pret jebkuru teoriju vai valsts iekārtu, kas dibinās uz cilvēku savstarpējās vienlīdzības neierobe�otu at�zī�anu, ignorējot rasu un bioloģiskās at�ķirības.�

���� Uf! � Lanē atvilka elpu un paskatījās uz māti.

� �ēlīgais dievs! � māte ierunājās. � Un jūs ar �o papīru � Lanē, Lanē� Vai patie�ām arī jūs to esat parakstījis?

Lanē daudzsolo�i pacēla aug�up roku ar īsiem, galī�giem pirkstiem.

����� Pagaidiet, tas tikai sākums, galvenais vēl nāks ..� Es izlaidī�u gabaliņu un pārie�u pie galvenā� Paklau�sieties �

�Pūlēdamies pierādīt savu absurdo, bet klajiem poli�tiskas propagandas mērķiem kalpojo�o teoriju, kā arī cenzdamies iekarot sev noteiktu vietu zinātnes pasaulē, profesors Mezonjē kopā ar savu mācekļu grupu (�eit atstāta tuk�a vieta, uzvārdus ierakstīs vēlāk, � Lanē paskaidroja) � profesors Mezonjē izdarījis virkni vil�tojumu, par ko savā laikā jau rakstīja �urnāls �Volk und Rasse�.�

���� Ko? � māte pielēca kājās. � Viņi iedro�inās ru�nāt par�

���� Pagaidiet ta�u, pagaidiet, lūk, galvenais: �Minētā raksta autoram ,.. � Lanē paskatījās uz māti un izlaida vienu rindu, � kas tūksto� deviņi simti divdesmit ce�turtā gadā strādāja institūtā kā preparators, bija izde�vība novērot, kā mākslīgi tika sagatavota vesela sērija kaulu fragmentu un pat galvaskausi, kuri pēc profesora Mezonjē klasifikācijas atbilst Neoantropus Messonie, Neopitecantropus un Homo Indonesia erectus Mortilie sugām. �ī operācija tika izdarīta, ilgāku laiku apstrādā�jot galvaskausus ar da�ādu skābju vāju �ķīdinājumu nolūkā panākt to dekalcināciju. Konflikts, kas pēc tam izcēlās�� � �eit Lanē paskatījās uz māti un izlaida vairākas rindiņas.

���� Kas tas tāds? � māte iesaucās. � Lasiet ta�u, la�siet visu!

����� Es jau lasu visu, bet da�as vietas vienkār�i nav uzrakstītas., � � Lanē paskaidroja. � Bet, lūk, pa�as beigas:

�Tādā kārtā profesora Mezonjē aplamie secinājumi dibināti uz skeletu materiāliem, kuri, pirmkārt, atrasti da�ādos ģeoloģiskos slāņos un tikai vēlāk savākti vienu�viet, kā tas, piemēram, izdarīts ar tā saucamā Piltdaunas cilvēka paliekām, kas � kā noskaidrots � ir cilvēka un pērtiķa galvas kaulu sajaukums un turklāt atrastas apstākļos, par kuriem nekas nav zināms; otrkārt, izman�

tojot galvaskausus, kuri mākslīgi deformēti noteiktos virzienos, lai radītu vajadzīgo ainu; tre�kārt, uz tādu materiālu pamata, kuriem nav nekādas zinātniskas vēr�tības, ņemot vērā, ka nekas nav zināms par to atra�anas apstākļiem. Saprotams, ka, da�ādi grupējot �o anonīmo, ap�aubāmo, reizēm apzināti viltoto materiālu, profesors Mezonjē, saglabājot �ķietamu zinātnisku godprātību un objektivitāti, varēja pierādīt visu, ko vien viņam vaja�dzēja.

Uzstājoties ar �iem atklājumiem, mēs esam nodomāju�i vistuvākajā nākotnē apgaismot zinātniskajā presē visu, kam sakars ar profesora Mezonjē darbu metodi aizvēstu�res jomā, un tajā pa�ā laikā at�ķirt un izdalīt visu to pa�tiesi vērtīgo jnstitūta darbā, kas paveikts ar zinātnisko līdzstrādnieku pūlēm bez institūta vadītāja ziņas.�

���� �ēlīgais dievs! � māte klusās �ausmās iesaucās. � Ko tad tas nozīmē? Un kā jūs, Lanē, kā jūs, Lanē, iedro�inājāties parakstīt �o papīru?

����� Es? � Lanē pasmīnēja, bet viņa seja sa�ķobījās kā lielā riebumā. � Ja tikai es būtu to izdarījis, par mani varētu arī nerunāt. Visiem ta�u zināms: Lanē ir gļēvulis, Lanē � pa�labuma meklētājs, Lanē � Kalibans. Bet, redziet, zem �īs platformas parakstīju�ies pat �ķīstie, kas atrodas gestapo pagrabos.

����� Bet tas ta�u . . . ta�u � � mātei pietrūka elpas un seja pārklājās sarkaniem plankumiem. (Es pamanīju: �ajā galējas garīgas, pat fiziskas sasprindzinātības brīdī viņas kustības kļuva stūrainas un aprautas kā tēvam.)

����� Parādīt �o deklarāciju Leonam � tas ir tikpat kā paņemt nazi un iedurt viņam rīklē� Jūs zināt, kā viņ� rūpējas par sava vārda godu, bet uzreiz� Un turklāt vēl boļ�eviki. . . Kāpēc �eit boļ�eviki? Kāda viņam gar boļ�evikiem daļa? � Nē, tas � �ēlīgais dievs, �ēlīgais dievs! .. . Nē, tas ta�u nav iespējams, tas ir pil�nīgi neiedomājami, Lanē!

���� Neiespējami? � Lanē pavīpsnāja. � Nē, viss ie�spējams, pilnīgi viss, dārgā Mezonjē kundze! Es neredzu vairs nekādu robe�u cilvēku iespējām. Viņiem trūkst cilvēku, briesmīgi trūkst, tikai lielgabalu gaļas ir daudz, visi pārējie no viņiem bēg kā no spitālības.

���� Nerunājiet tik skaļi, Lanē, � mate palūdza, � �eit ta�u ir Kurcers . ..

����� Kurcers! � Lanē pasmīnēja. � Kāpēc jūs domājat, ka tas, ko es saku, Kurceram ir nepatīkami? Viņ� tikai runā vienā valodā, bet es� citā, ta�u mērķis mums ir viens un tas pats.

���� Kāds?! � māte iebrēcās un pietrūkās no krēsla.

���� Neuztraucieties, kundze: mērķis � glābt profe�soru Mezonjē.

����� �ēlīgais dievs, ko jūs runājat, Lanē? Glābt profe�soru Mezonjē no Gardnera ar Kurcera palīdzību � es pat nezinu, kur� no viņiem labāks.

Māte smagi noslīga krēslā.

����� Kurcers, Kurcers, Kurcers ir labāks, � pamāco�i sacīja Lanē. � Tāpēc labāks, ka viņ� grib pievākt pro�fesoru Mezonjē ar viņa milzīgo zināLnisko autoritāti dzīvu, bet Gardners, �ķiet, aizvien priek�roku dod mi�roņiem.

���� Bet padomājiet ta�u: visam Leona �etrdesmit gadu ilgajam darbam tā ir pilnīga katastrofa, � māte uz�traucās. � Kad būs publicēta �ī� kā jūs to saucāt� deklarācija, tad ,..

����� Nē, tādā veidā tā netiks publicēta, � Lanē pa�smaidīja.

���� Tas ir � kā? � māte brīnījās. � Sī papīra jēga ta�u�

� �ī papīra vienīgā jēga ir tā, � Lanē mierīgi un pamāco�i paskaidroja, � lai tas neeksistētu . . . Jūs ne�saprotat? Bet tas ta�u tik vienkār�i. Redziet, �o pa�u papīru, � viņ� turēja deklarāciju aiz stūra, kā aiz astes satver nosprāgu�u �urku, � �o pa�u papīru vakarā es parādī�u profesoram. Jā?

���� Jā! � māte sacīja.

����� � un ierosinā�u vienu no diviem. Vai nu lai viņ� tūlīt uzraksta vēstuli kādai no Eiropas ietekmīgākajām avīzēm, kurā daļēji atsakās no saviem atzinumiem, pro�tams, neieminoties par apzinātiem .. . jūs saprotat mani, Mezonjē kundze? � apzinātiem viltojumiem, un tad viss beigsies ar to, ka nacistu avīzēs parādīsies pāris �

trīs pa pusei nosodo�u, pa pusei Iīdzjūto�u rakstu. Vai ari�

���� Viņ� nekad nerakstīs tādu vēstuli, � māte steig��us iebilda, � viņam vienkār�i roka necelsies to darīt.

���� Lieliski! Tad lai neraksta! � Lanē mierīgi pie�krita. � Nav nemaz arī vajadzīgs: tā jau uzrakstīta un atrodas manā kabatā. Lai piemiedz acis, nospļaujas un paraksta to. Un tas viss! Tad, es saku, viss beigsies ar pāris trim rakstiem, tie, protams, būs nosodo�i, ta�u visumā glu�i pieklājīgi un pat līdzjūto�i. Bet pēc tam viņ� atkal varēs strādāt, meklēt galvaskausus, izdarīt iz�rakumus un rakstīt, rakstīt, rakstīt, � lai gan, pro�tams , .. hm! � kā to pasacīt� maķenīt citādā garā nekā agrāk. Tas viss, protams, � es jums pilnīgi pie�kritu, � tajā problemātiskajā gadījumā, ja profesors būs ar mieru parakstīt �o papīru.

� Viņ� nekad tam nepiekritīs, � māLe noteica, lūko�damās uz Lanē. � Un sakiet pats: kā var piekrist kaut kam tādam?

���� Man nav ko sacīt, Mezonjē kundze, � Lanē �ēli pasmaidīja. � Es jau esmu ielaidies uz to. Un ziniet, kādu padomu es jums do�u? Lai profesors veltīgi ne�spēlē varoni, bet ņem un paraksta. Kāda jēga sist sev pa krūtīm un runāt cēlus vārdus! Īstenība jāņem tāda, kāda tā ir. Viss ta�u ir glu�i skaidrs. Mēs esam zaudē�ju�i, un nekas mūs neglābs. Ja esam zaudēju�i, tad līdz ar to mums nav taisnība, � nav taisnība jau ar to vien, ka esam zaudēju�i, tie, kam taisnība, nezaudē. Septiņus gadus mums draudēja �ī pērtiķa ķetna, bet mēs tikai skatījāmies uz to un smējāmies. Tagad nu esam izsmēju�ies, izsmēju�ies, � viņ� atkārtoja klusā niknumā un uzsita ar dūri pa galdu. � Jā, iz-smē-ju-�ies! Un, redziet, noticis tas, par ko runāja Hāgens: pērtiķis ieradies pēc sava galvaskausa. Bet vai tikai pēc savējā? Vai viņ� nepieprasīs arī manējo un jūsējo? Kāda jēga kautrēties no gorillas un deklamēt tam Seneku! Zvērs atņirgs zo�bus un tā zvels ar dūri, ka paliks tikai slapja vieta. Tikai slapja vieta paliks � es saku. Tātad � jāglābj sava dzī�vība. Jūs esat māte, jums tas jāsaprot. Es zinu, ka profe�sors ir liels zinātnieks, bet viņ� ir vai nu traks, vai

vientiesītis, vai ari traks un vientiesītis reize. Bet jusf jūs Mezonjē kundze �

Māte sēdēja un raudāja.

Lanē saudzīgi paņēma viņas roku un sāka skūpstīt pirkstus. Pēk�ņi māte pacēla galvu un ierunājās:

����������� Es zināju, ka tā viss beigsies. Kolīdz mēs saņēmām Fridriha vēstuli, es sapratu, ka tas nav veltīgi, ka tiek gatavota liela nekrietnība �,, tikai es nezināju, kāda īsti.

����������� Bet es gan zināju, � no gaiteņa atskanēja tēva balss.

Abi � Lanē un māte � kā pārsteigti mīlētāji feizē pietrūkās kājās. Tēvs ienāca no priek�istabas un, nepie�iedams pie Lanē, apstājās istabas vidū.

Kā vienmēr, viņ� bija rīta svārkos, istabas kurpēs un melnu cepurīti galvā.

� ,.. tikai tu negribēji toreiz man ticēt, Berta, � tēvs nobeidza un pagriezās pret Lanē. � Ko, stipri līst? � viņ� iejautājās savā parastajā balsī.

����������� Tropiska gāzme! � Lanē atbildēja noteikti un ātri.

����������� Un jūs dro�i vien izmirkāt caur un cauri? � tēvs līdzjūtīgi apvaicājās.

����������� Viss lietus mētelis bijā slapj�, � māte ieru�nājās.

�; Vajag iz�āvēt. � Viņ� paskatījās uz māti. � Kā tad tā, Berta? Bet kur mums �

����������� Es jau visu izdarīju, � acis nodūrusi, māte atbil�dēja, � viņa negribēja skatīties uz tēvu.

����������� A-ā! Lieliski! Bet jūs dro�i vien ceļā būsiet izsalcis? Izsalcis? Vai ne?

����������� Nē, kundze tikko mani pacienāja ar kafiju, es iz�dzēru piecas tasītes, � Lanē �ēli pasmaidīja.

Tēvs, acu nenovērsdams, lūkojās uz viņa kājām.

����������� Ko tad vēl� Iz�āvēti esat, paēdu�i tāpat.,. Lik�ties gultā vēl par agru� Lūdzu, uznāciet aug�ā pie manis� Vai ne, Berta? Viņ� ta�u tev nav vairs vaja�dzīgs? Nu, ja nav vajadzīgs, tad, lūdzu, pie manis, pa

vecam ieradumam! Vai savu papīru neatstājāt? . .. Visu laiku grozījāt rokās . . . Jāpārlasa vēlreiz. Stils tie�ām slikts un arī sevi�ķas jēgas nav . . . Berta tajā daudz ko nesaprot, bet man � kā ar bomi pa pieri� � Viņ� pa�laida Lanē sev garām un piebilda: � Lūdzu.

Vēlāk es uzzināju: Lanē bija nācis kājām pavisam nelielu gabaliņu, līdz mūsu vasarnīcai viņu atveda tēvo�a sulainis, kas bija sūtīts uz pilsētu pēc kādiem pirkumiem.

�is sulainis bija, kā es jau tiku sacījis, nopietns, gauss un ļoti stingrs � protams, ne jau ve�uks, bet pusmū�a vīrietis, apmēram gadus �etrdesmit piecus vecs. Domā�jot par viņa ārieni, es vispirms un visskaidrāk atceros uzvirpinātās Vilhelma ūsas. Viņ� tās mēdza bagātīgi ieziest ar matu pomādi un vēl ar kādu ziedi, ko nepirka, �ķiet, tāda nekur nebija dabūjama, bet izgatavoja pats, un tā oda vai nu pēc ģerānijām, vai kādām lētām smar��ām. No rītiem viņ� vingroja, dro�i vien tikai pēc Millera metodes, un aplaistījās ar aukstu ūdeni. Stāvēdams pie viņa kambarī�a durvīm, es dzirdēju komandas: �Viens, divi, trīs.. .� Tad no�ķindēja skārda bļoda, ie�ļakstējās ūdens un atskanēja zvēri�ķīga krek�ķē�ana: �A! A! O, cik labi! A! Vēl reizili! O! O!� Piecas minūtes vēlāk viņ� iznāca no istabas sasmar�ojies, svaigs un ro�ains kā lētu tualetes ziepju gabaliņ�. Aizmar�ējis pa gaiteni, viņ� nokāpa dārzā un pāris stundu soļoja pa celiņiem. Tā bija viņa pastaiga. Ar sve�iem cilvēkiem viņ� runāja maz un, ja arī runāja, tad tikai, ja bija vajadzība. Sarunu tema aizvien bija stingri pieskaņota sarunu biedra aro�dam. Tā, piemēram, reiz dzirdēju viņu uzsākam sarunu ar Kurtu � viņ� pamācīja, ka lielajā, centrālajā, mājas tuvumā eso�ajā puķu dobē vislabāk dēstīt hrizantēmas � tās uzglabājoties ilgāk un skaistāk, rozes turpre�tim esot neizturīga un kaprīza prece (goda vārds, tie�i tā arī viņ� teica: �neizturīga prece�), dienu nostāvot, bet

tad nobirstot. Turklāt tagad esot vasaras nogale, tāpēc jāizvēloties rudens ziedi.

���� Jūs gan vairāk blēņojaties ar putniem, � viņ� Kurtu strostēja, � bet uz dārzu kauns paskatīties. Ku�ram kārtīgam saimniekam ir tāds dārzs?

Pēc tam viņ� izsacīja piezīmes Martai, viņai neesot pietiekami daudz trauku, lai pa īstam sagatavotu gaļu; piemēram, sviestu kādas tur mērces izgatavo�anai va�jagot kausēt alumīnija pannā, bet viņai tā esot, velns sazin, no kā.

����� Es saviem kungiem labi gatavoju arī uz �īs pa��as, � Marta atcirta, � bet, ja kādam nepatīk, lai vadā līdzi savējo!

Sulainis neapvainojās, tikai vienkār�i un �ēlīgi pa�smaidīja un paskaidroja, ka �ajā traukā varot gatavot, piemēram, bif�teku, omleti, kaut kādas kapātas kotletes, bet, ja viņu, Martu, piespiestu gatavot (�eit viņ� minēja kādu gudru vārdu, kas daļēji līdzinājās stāvzvaigznes nosaukumam), tad �is ēdiens, protams, nekad neizdotos. Un viņ� pat pasmaidīja � �ēlīgi un iecietīgi, kā zināt�nieks, kas neizglītotam zemnieku puisim izskaidro kādu vienkār�u un neapgā�amu patiesību. Pēc �ā smaida un sarunām par pannām, ķivuļiem un hrizantēmām viņu vienādā mērā sāka ienīst kā Kļurts, tā Marta.

Augu dienu viņ� neko nedarīja. Viņa pienākumi bija pavisam īpatnēji, un tiem bija sakars tikai ar tēvo�a apmazgā�anu un kafijas pasnieg�anu. To paveicis, sulai�nis apsēdās pie centrālās puķu dobes, kur, ziedlapiņas birdinādamas, auga kuplas rozes (tomēr rozes, bet ne hrizantēmas), un gozējās saulītē.

� Ķēmarausis! � Marta par viņu mēdza sacīt, un, pa�tie�ām, �ajās stundās viņ� bija gandrīz tikpat nekustīgs kā jebkura no antropoidu figūrām, kas greznoja mūsu institūtu.

Starp citu, par vienu no mūsu antropoidiem. �īs figū�ras dēļ arī iesākās kāda saruna � un, jāsaka, diezgan nepatīkama saruna.

����� Redziet, � Kurts pieglaimīgi ierunājās, ar nolūku tuvodamies sulainim tie�i tādā brīdī, kad viņ�, domās iegrimis, bija apstājies pie Piltdaunas cilvēka statujas.

���� Kas to varētu iedomāties� � piedodiet, godātais kungs, es nezinu jūsu vārdu �

Sulainis pagriezās uz Kurta pusi. Melnā, cie�i piegu�ļo�ā svārkā, ar vientuļu mākslīgu ziedu pogcaurumā, garās un platās biksēs, cietā un taisnā gardibenei līdzīgā platmalē, viņ� izskatījās neparasti vienkār�s un iespai�dīgs.

���� Nu, nu! � viņ� paskubināja biklo Kurtu.

���� Kas to varētu iedomāties, ka pat tik augsts kungs kā jūsu �ēlastība cēlies no tāda � tā sacīt.�, pinkaina ciltstēva!

Sulainis izslējās taisnāk, lai gan man palika noslē�pums, kā to varēja izdarīt, jo viņ� jau bija taisns kā bises �āviens. Viņa komplicētā galvas rota atvizmoja blāvā, taukainā spīdumā, līdzīgi melnam zīda audumam vai patafona platei. Ar acīm viņ� ieurbās Kurta vien�tiesīgajā sejā.

����� Ko-o? � sulainis ierunājās svelo�ā nicinājumā. -� Man nav zināms, no kā esat cēlies jūs, godājamais dārznieka kungs, bet es, es esmu piedzimis no sava tēva, Bencinga kunga, ar dzīves vietu Profcheimas pilsētā, un tie�i tālab manās dzīslās nav nevienas lāsītes �igānu asiņu, ar ko jūs, godājamais dārznieka kungs, �ķiet, nevarat lielīties.

Un tā, lūk, �is Bencinga kungs � beidzot nosauk�u viņu vārdā � nedēļas sākumā kaut kur pazuda un at�griezās tikai pēc trim dienām. Viņ� arī atveda izmirku�o, dubļiem no�ķiesto Lanē kungu un vairākas nelielas, biezā, pelēkā papīrā rūpīgi ievīstītas kastes. Sprie�ot pēc tā, cik viegli viņ� �īs kastes ienesa tēvo�a istabā un sakrāva citu uz citas, tām vajadzēja būt tuk��ām. Tēvocis jautāja, vai pa ceļam tās nav salūzu�as, bet Bencinga kungs tikai pavīpsnāja savās lieliskajās Vilhelma ūsās.

Un tad notika, lūk, kas.

Kad tēvs un Lanē bija uzkāpu�i aug�stāvā, tēvocis ienāca ēdamistabā un griezās tie�i pie manis.

���� Man ir priek� tevis dāvana, Hans, � viņ� ierunā�jās intriģējo�ā tonī un pasmaidīja, � Un tu nevarēsi pat uzminēt, kāda.

���� Ar �īm dāvanām, Fridrih� � māte neapmieri�nātā balsī noteica. � Tu ta�u pazīsti Leonu. Redzi, tu jau uzdāvināji ķiveri ar ragiem � es saprotu, tavs no�lūks bija sagādāt Hansam prieku, bet iznāca �

� Nebaidies, � tēvocis atbildēja, �* �oreiz viņ� ne~ cels traci. Sī dāvana ir pavisam no citas rotaļlietu vei�kala nodaļas. Bet zini ko, Berta, nopietni runājot, saki, ar ko tas viss beigsies?

� Kāds � �tas viss�? � māte jautāja.

� Eh! Neizliecies par vientiesīti! Tas tev nepie�stāv. � Tēvocis panāca uz priek�u un apsēdās atzveltnī.

����� Tavs vīrs neieredz mani. Nepurini galvu, es to redzu, un tu labi zini, ka tas man nav noslēpums. Viņam ne�bija iecietības pret mani jaunības gados, kad es� nu� nu� sacīsim� izdarīju pilnīgi piedodamu kļūdu. Patie�ām, man negribas to citādi nosaukt. Visu varēja pārvērst par joku vai pat nemaz neievģrot, bet tu zini, kas notika. . . Sī me�onīgā bļaustīsanās, si�ana ar dūri sev pie krūtīm, pēc tam no anatomiskā kabineta lidoja kaut kādi kauli, kaut kas krita un plīsa� Ar vārdu sakot, tavs vīrs visā pilnībā � es pasvītroju �o vārdu: visā pilnībā! � izmantoja savas tiesības būt nesaudzīgam. Un tu, Berta, tu, mana māsa, ne�nostājies manā pusē. Redzi, tas, mani sevi�ķi sāpināja. Labi, lai tas paliek. Bet saki: vai nebūtu dabiski, ka tagad es, no mājas izdzītais, ne tikai bez jebkādas palīdzības pamestais � tā galu galā bija viņa darī�ana, � bet arī par blēdi, par nelieti, par avantūristu izdaudzinātais, ka tagad es . . . Nu � (viņ� domās meklēja piemērotus vār�dus) nu, kaut vai vienkār�i neliktos ne zinis un atietu sāņus? Vai nav taisnība? Tu mani padzini, tu mani ap�vainoji, tu cēli man neslavu � tiec tagad galā, kā pats redzi, vai ne? Jūs ta�u mani negaidījāt?

-� Nē, negaidījām, Fridrih, � māte piekrita.

����� Nu, redzi! � tēvocis nopriecājās. � Bet es at�braucu, tikko ienāca mūsu karaspēks, � nē, pat vēl agrāk. Kolīdz es uzzināju, ka tas ieies jūsu pilsētā, Berta, es pametu visu, � bet tur man bija ne mazums darba, � parunāju ar savu ārstu, dabūju izziņu, ka man ir kāda sevi�ķa, asa neirastēnijas forma, beidzot panācu atvaļi-

nājuma pie�ķir�anu! � tēvocis sevi�ķi pasvītroja �o vārdu. � Tu pat iedomāties nevari, ko pie mums, mūsu laikā, nozīmē izplēst atvaļinājumu. Un, lūk, es esmu �eit. Vai tu saproti vismaz to, Berta? �

Māte sēdēja klusēdama, bet acis viņai bija asaru pil�nas. Nenovērsdamās, tie�i, vērīgi un vienkār�i viņa no�lūkojās tēvocī. Nē, tagad viņa jau vairs neliekuļoja; milzīgās, smagās, lai arī vēl līdz �im brīdim pilnībā neapjaustās bēdas, kas nospieda viņas plecus, neatstāja vietas divkosībai. Es uzrakstīju � neliekuļoja, bet var�būt arī liekuļoja, varbūt arī pa�reiz ko noklusēja, ta�u izlikties viņa tagad nevarētu. Viņas divkosība bija gandrīz neapzināta. Jā, viņa varbūt pat ticēja tēvocim, lai arī ne pilnīgi, un tikai uz mirkli.

Bet viņ� jau piecēlās no krēsla, piegāja pie viņas un laipnā, iecietīgā, bet uzstājīgā balsi noteica:

����� Un, lūk, es esmu �eit. Es tev, Berta, gribu palīdzēt. Lai kā tu arī pret mani izturētos, tu ta�u esi mana māsa. Mēs esam tikai divi visā pasaulē. Man nav neviena, kas būtu tuvāks un dārgāks par tevi. Tev ir vīrs, Hanss, sava māja, bet es esmu viens, glu�i viens � Man nav ne sievas, ne drauga, ne bērna. Jaunībā tam visam nav nozīmes, bet man, Berta, ir jau �etrdesmit pieci gadi. Un redzi, ja palūkojos atpakaļ� un � Eh, vai tad to visu tik grūti saprast, Berta? Vai tad tas viss ir liekulība, tikai liekulība, un nekas vairāk?

���� Es tev ticu, Fridrih, � māte sacīja.

����� Nu, paldies kaut par to, Berta. Bet par visu pā�rējo var parunāties arī vēlāk. Visas �īs apcietinā�anas, ap�au�anas, zvērības, kamēr es biju vietval�a amatā � Es neliedzos, esmu grēkojis! Daudzējādā ziņā grēkojis, lai gan ne tik ļoti, kā pa avīzēm skandināja. Eh, �ie suņi, kas uzlaiza sve�u asiņu recekļus! Zini, kad iedomājos par viņiem, es saprotu, kā Napoleons varēja no�aut kādas ķengu grāmateles izdevēju. Es negribu taisnoties. Tu neesi tiesnesis, un es neesmu noziedznieks. Es tikai pasacī�u vienu: kad ar tavām rokām tiek veidota vēs�ture, tu apzinies sevi nevis kā izsūtāmo, ne kā sve�as, reizēm tev vienkār�i uzspiestas, muļķīgas gribas izpildī�tāju, bet gan kā tie�i darbojo�os personu � vai arī nē � pat kā traģēdijas līdzautoru. Ja turklāt vēl arī pats jeb�

kuru bridi riskē ar savu dzīvību, tad, goda vārds, sve�u dzīvību nevērtē tik augstu, kā tas rekomendēts hrestomā�tijās ar svētdienās lasāmiem gabaliņiem. Vai es esmu apcietinājis cilvēkus? Jā, esmu. Vai esmu �āvis? Esmu. Un ari viņi �āvu�i uz mani. Vai redzi? � Viņ� atmeta matus un parādīja virs deniņiem spīdīgu, mēļu rētu.

���� Drusku zemāk � un beigas. Tātad mēs esam kviti. Ja es nokļūtu viņu rokās, mani bez vārda runas pie�liktu pie sienas. K!o lai dara! Ir tāds laikmets � neviens otra nesaudzē. Bet tevi, Berta, tevi, es vēlētos saglabāt. Ta�u, liekas, tas man lāgā neveicas. Jā, jā, nepavisam neveicas�

���� Vai tu runā par Leonu, Frīdrih? � māte ievaicājās, un seja viņai sastinga.

���� Jā, Berta, es runāju par tavu vīru, � tēvocis no�pūtās. � Un, redzi, es domāju, ko pa�laik varētu darīt. Atvaino mani par asajiem vārdiem, bet nav iedomājams, ka cilvēks vēl nekaunīgāk, ar kaut kādu, zini, nelādzīgu di�o�anos tik sparīgi dzītos pēc cilpas, kā viņ� to dara. Visa �ī mā�o�anās, rupjie izlēcieni, ākstī�anās un ņirgā��anās par to, kas mums ir vissvētākais! . .. �ēlīgais dievs, viss, viss, ko mēs arī ņemtu, viss glu�i loģiski novedis pie tā, ka viņa uzvārds ir pirmais Gardneram iesniegtā sarakstā. Apcietināja �o pustrako Ganku, profesoru Libertu, Zoslēnu, vēl kādus desmit viņa mācekļu, kuri vainojami tikai par to, ka biju�i kopā ar viņu un uzklausīju�i viņu. Bet viņ� ir vesels, viņu neaiz�tika, viņ� tāpat kā agrāk dzer kafiju un citē Seneku. Bet tu esi gudrāka par viņu, tu sapratīsi, ka ilgi tā tur�pināties nevar. Seneka paliek Seneka, bet arī kar� pa�liek kar�! Dzīve tagad ir zvērīga, un runa ir par visu citādi domājo�o cilvēku iznīcinā�anu. Tālad � ko lai dara? Secinājums, Berta, ir skaidrs! � Tēvocis paraus�tīja plecus un pasmaidīja. � Protams, es �o to vēl varu saglābt. Bet arī manai ietekmei ir robe�as, ilgi noturē�ties tādās pozicijās es nevarē�u. Tātad gals ir viens, un kāds � tu to zini, Berta.

Māte sēdēja, galvu noliekusi. Pa vaigiem viņai ritēja asaras. Es pieskrēju un ieplaku ar seju viņai klēpī.

Māte klusēdama sāka glāstīt manu galvu. Tēvocis

pienāca klāt, satvēra mani aiz pleca un atrāva nost.

Viņ� bija mierīgs un stingrs.

���� Tagad palūkosimies uz visu no otras puses, � viņ� metodiski turpināja. � Ja tavs vīrs piekritīs kom�promisam, kuru es viņam piedāvāju, viņ� tūlīt nostādīs sevi īpa�ā stāvoklī. Es neslēp�u, ka mums ir vajadzīgs vārds, autoritāte, neaptraipīta zinātnieka reputācija, kas tikai ar savu klātieni vien � labi, kaut vismaz ar līdzjūto�u klusē�anu! � pasaka vairāk nekā tūksto�i pļā�pīgu bro�ūru. Tāds cilvēks var cerēt uz visaugstākajiem amatiem. Saproti, Berta: viņa karjerai nebūs nekādu �ķēr�ļu. Runāsim atklāti � ko tavs vīrs panācis dau�dzajos darba gados? Vārdu? Velns lai parauj, bet es esmu redzējis profesorus ar vārdu, kuri tagad pārdod avīzes, jo pie jaunās kārtības viņi neatradīs darbu pat visnomaļākajā skolā. Savu institūtu? Es vienkār�i aiz ziņkārības gribētu redzēt, ko un kādā veidā �is institūts viņam devis.

Tavs vīrs desmit gadu vāc līdzekļus ekspedīcijas or�ganizē�anai uz Centrālo Āfriku, bet līdz �im tā nav pa�virzījusies tālāk par ziedojumu vāk�anas lapu. Materiālā labklājība? Piecpadsmit gadu es netiku bijis jūsu mājā, bet, tagad atbraucis, neatradu pat neviena jauna krēsla. Tikai tava porcelāna kolekcija varbūt mazliet papil�dinājusies, � viņ� negaidot pasmaidīja. � Bet tas nav nekāds lielais ieguvums. Ta�u galvenais nav tas, bet gan pavisam kas cits: tu nevari apjēgt, ka tas ir ne tikai glu�i likumsakarīgi, bet citādi arī nemaz nevar būt. Patie�ām � tu esi nodzīvojusi kopā ar vīru tik daudz gadu, bet vai esi arī kādreiz padomājusi, uz kurieni ved ceļ�, ko viņ� izvēlējies? Ko Leons pierāda? Pēc kā viņ� cen�as? Kā labā strādā? � �ēl, ļoti �ēl, ka tu nekad par to neesi padomājusi! Ļoti ļoti �ēl, tas ir vienīgais, ko es varu sacīt. Iztēlojies, piemēram, neiedomājamo: tavs vīrs un viņam līdzīgi ļaudis, � tēvocis ne�ēlīgi pasmī�nēja, � te-orē-ti-ķi ar faktiem rokā pierādītu visai cil�vēcei, ka mēs un dzīve neesam savienojami, un tāpēc mūs vajag izdeldēt kā �urkas. Lai gan tu, protams, apzi�nies, ka tava Leona pierādījumi un viņa zinātne nav plika vērdiņa vērti, kad pāri visai zemei dārd mūsu lielgabali un lido mūsu lidma�īnas. Bet es ta�u ari

saku�iztēlosimies visneiespējamāko >� mēs esam no�slaucīti no zemes virsas. Bet vai ar mūsu bojā eju beigtos tava vīra cīņā pret mums? Vai viņ� varētu izkāpt no pretgaisa patvertnes un atkal mierīgi noņemties ar sa�viem galvaskausiem? Ne velna! Cīņa pa īstam nemaz vēl nav izvērsusies, ne jau mēs rasismu esam izgudroju�i un ne jau ar mums tas izbeigsies. Tava mācītā vīra ienaidnieks numurs divi � tie ir viņa �odienas draugi. Lai ko panāktu, vajadzētu ar kājām gaisā apgriezt visu pasauli. Ko liecina nēģeru lin�o�ana dienvidu �tatos? Vai vari man atbildēt? Un indiāņu cil�u stāvoklis Ame�rikā? Un melnādaino segregācija Dienvidāfrikā? Tā�lāk � arābi, neskaitāmās slepkavības Marokā. Un ār�zemnieku leģions � kādiem nolūkiem tas radīts? Kas �is leģions īsti ir, no kā tas sastāv? Un, beidzot, kas no�tiek un notiks ar kolonijām vispār? Te jau spēkā loģikas likumi: ja tu neatzīsti vācie�a tiesības sist ebreju vai padzīt poli no viņa zemes, tad līdz ar to nepierādāmas � nē, nē, vienkār�i absurdas kļūst francū�a tiesības valdīt pār arābu, kā arī angļa tiesības izspiest naudu no in�die�a. Tie fran�u, angļu, amerikāņu, beļģu kolēģi, kuri no universitā�u katedrām un tribīnēm saukā mani par cilvēkēdāju un pieprasa, lai humānisma vārdā es tiktu pakārts pie pirmā zara, tāpat kā es, neatdotu savu meitu nēģerim par sievu. Vai arī padomā par sevi. Kad pēc gadiem desmit vai drusku ātrāk Hans gribēs izvēlēties sev līgavu, tu ta�u gaidīsi, lai viņ� ģimenē ieved tikai balto meiteni, vai ne? Bet jūs ta�u esat humānisma ka�rogs, tā citadele! � Tēvocis pavīpsnāja. � Lai nu kā būtu ar karogu, bet, kad jūsu amerikāņu draugi bez jebkādas tiesas un izmeklē�anas pie pirmā koka zara pakar nēģerus, jūs klusējat, kā ūdeni mutē ieņēmu�i. �Baltās sievietes izvaro�ana,� � un tas viss. Bet, pēc sirdsapziņas runājot, vai tas nenozīmē to pa�u, ko mēs saucam par nācijas goda un cieņas aizsardzību? Un, lūk, taisni tāpēc tavam vīram viņa draugi kādu dienu pasa�cīs: �Pietiek, vecīt,� � un aiz�miegs viņam muti tā pa īstam, tā, ka viņ� pat neiepīkstēsies. Un tāds iznākums, Berta, ne tikai ir neizbēgams, bet nav pat atkarīgs no viņa. Vajātie ta�u ir viltīgi, � kas viņa labā būs teicis kaut vai �a�, to viņi piespiedīs noskaitīt visu alfabētu.

Un kā gan citādi? Kolīdz tavs vīrs būs pasaulei parādī�jis, ka viņ� iestājas par vajātajiem, tūlīt uz viņu stiep�sies melnas un sarkanas rokas no abiem kontinentiem. �Jūs ta�u esat mūsu bruņinieks,� tie viņam sacīs, �va�jāto un iznīcinā�anai pakļauto nāciju aizstāvis. Jūs � vienlīdzības pravietis.� Nu, un sameklēs vēl kādus desmit līdzīgus epitetus, tos viņi iekalu�i no galvas. �Kāpēc jūs mierīgi noskatāties,� viņi tālāk pārmetīs, �ka jūsu kulturālie tautas brāļi no mums izgatavo bif�te�kus? Humānākais no visiem humānajiem, kāpēc jūs nekliedzat, kad mūs nogalina?!� Un tavam vīram, Berta, vajadzēs kliegt tā, lai visa pasaule noskan, līdz piesteig�sies viņa saimnieki un ierādīs viņam īsto vietu. Bet �ī vieta, Berta, ir niecīga, gau�ām, gau�ām niecīga � labo�ratorijā, pie kaulu kastes. Un tas, lūk, ir viss, uz ko vi�ņam tiesības. Neskaties, ka.tagad viņam ļauj izbrēkt, kas vien prātā ienāk, un reizēm dot pa spērienam pat pa��am Teodoram Ruzveltam: to pacie� tāpēc, ka, pirmkārt, viņ� vēl nav iemācījies visu izrunāt līdz galam un, otr�kārt, tāpēc, ka suņa atvairī�anai noderīga jebkura boze, pat tik zaraina un greiza, ka to rokā riebjas ņemt. Ņem tāpēc, ka saprot: kad suni aiztrieks, bozi varēs salauzt. Tā tas viss ir, Berta, un neviens pasaulē nespēj jums palīdzēt. Jums pat uzvara nekā laba nedos, jo jūsu cīņai nav un nevar būt gala. Bet vai vērts uzsākt ko tādu, kas nekad nebeigsies? Vai nebūtu labāk apstāties un pa�domāt: �Pietiks, ko es īsti daru, kurp lienu? Vai es viens esmu spēcīgāks par visu pasauli!� Bet mēs Leonam dotu visu, ko vien viņ� vēlas, � godu, naudu, savu akadē�miju. Jā, jā, vienas diennakts laikā viņ� kļūtu par biedru trijās ārzemju akadēmijās, par zinātnisko sekretāru, viceprezidentu! Prezidentu! Mums nav �ēl. Mēs protam novērtēt pakalpojumus, Berta, un samaksāt par tiem! Beidzot, vēl kas. Tikko tavs vīrs piekritīs parakstīt da�us papīrus, mēs atbrīvosim �o juku�o doktoru Ganku, Lai gan pēc Gardnera vārdiem, viņ� ir ļoti kaitīgs kukainis. Turklāt�

Troksnis gaitenī neļāva viņam pabeigt. Kaut kas bruka, gāzās, lūza. Likās, ka no augstuma kristu tuk�as koka kastes un iz�ķīstu pret zemi. Tēvocis nodrebēja un mehāniski ar roku tvēra pie kabatas.

Parādījās tēvs, vilkdams aiz rokas sapluinīto, izbie�dēto un aizelsu�os Lanē. Viņi ievēlās istabā un sekundes desmit abi stāvēja nekustīgi.

Tēva acis bija ieplestas. Viņ� skaļi elsoja un, mēģinā�dams ko sacīt, tvēra pie krūtīm.

Māte a�i pietrūkās no krēsla un pieskrēja pie viņa.

���� Leon, kas noticis? � viņa jautāja.

���� Es viņam� � attaisnodamies ierunājās Lanē.

���� Nelga! � tēvocis viņam uzbrēca.

Pēk�ņi tēvs noslīga uz grīdas. Viņu piecēla un, zem rokām turēdami, nosēdināja krēslā.

����������� �o papīru, � viņ� sacīja pēk�ņi vārgā balsī un bez jebkādas izteiksmes, � ka es viltojot galvaskausus, parakstīju�i visi un tajā skaitā � � Viņ� apklusa, ar pūlēm apvaldīdams nelabumu.

���� Nu, nu? � māte skubināja,

���� Tajā skaitā arī Ganka,

Vakarā, iedams cauri ēdamistabai, es ieraudzīju Kurceru.

Bungādams pa rūti, viņ� stāvēja pie loga un vērās aug�stajās, ātri satumsto�ajās debesīs.

Izdzirdis aiz muguras soļus, tēvocis ātri apgriezās.

>� A, � viņ� sacīja, � tas esi tu, kavalier? Es taisni domāju par tevi. Un zini, kādā sakarā? Panāc �urp! Pa�skaties, cik tīras debesis. Vai saproti, ko tas nozīmē? Tas nozīmē, � tēvocis svinīgi paskaidroja, � ka rīt būs lieliska diena, dzidra, bez vēja, silta, un mēs ar tevi iesim ķert putnus. � Tēvocis apklusa un ielūkojās man acīs. � Bet saki, � viņ� pēk�ņi ievaicājās, � kuru no vācu karaļiem sauca par Putnķērāju? � Ko, tu nezini? Kurā klasē tu esi? � Un to jūs neesat mācīju�ies?.., dīvaini, ļoti dīvaini!

Es, protams, zināju �o karali. Atcerējos pat, ka viņu sauca par Heinrihu, un arī galvenos notikumus viņa val�dī�anās laikā atcerējos, bet vai tad brīvdienās �ādas sarunas ir patīkamas? Un es noburk�ķēju kaut ko ne�sakarīgu.

���� Jā, � tēvocis mani saprata tie�i tā, kā pats to bija vēlējies, � par neandertālieti un Piltdaunas cilvēku zini, bet Vācijas vēsturi. . . Nu, labi, ne jau par to ir runa. Cerēsim, ka viss pārmainīsies mums par prieku. Tātad es saku, laiks būs skaidrs, un mēs ar tevi iesim ķert putnus.

���� Ar stabulīti? � es ātri iejautājos.

���� Ar kādu stabulīti? � tēvocis nobrīnījās un pat it kā samulsa. � Kā tad putnus var ķert ar stabulīti? Nē, ne jau ar stabulīti! Panāc man līdz!

Viņ� ieveda mani savā istabā un nosēdināja uz krēsla.

Es palūkojos apkārt.

Istaba izskatījās pavisam citāda nekā pirms tēvo�a atbrauk�anas, lai gan nemaz nebija tik viegli pasakāms, kas īsti tajā mainījies. Katrā ziņā ne mēbeles, ne gulta, pat ne gleznas pie sienām, bet.kaut kas cits, smalks un pirmajā acu uzmetienā pat netverams. Vienkār�i istabas dvēsele bija kļuvusi cita.

Lūk, pie sienas karājās Vin�estera medību bise pelēkā audeklā, bet ceļa somai līdzīgais bises apvalks bija no�mests pie gultas; turpat atradās divas garas un plakanas ceļa somas no sudrabotas, ļoti skaistas ādas, kas dro�i vien ļoti viegli nosmulējās. Uz tualetes galdiņa stāvēja kvadrātveida ceļa spogulis, bet ap to vāļājās priek��meti, par kuriem es varēju izsacīt tikai minējumus, � piemēram, melna, oksidēta tērauda revolveris, ta�u tas dro�i vien nemaz nebija ierocis, bet gan �ķiltavas, jo revolverim �eit nebija īstā vieta; turpat sakrautas arī baltas, vienkār�as pūdera kārbas bez jebkādiem zīmēju�miem un uzrakstiem, un atkal jā�aubās, vai tas maz bija pūderis � kāpēc vīrietim vajadzētu tik daudz pūdera? Drīzāk jādomā, ka tie bija kādi speciāli pulveri, piemē�ram, bārdas skū�anai. Uz galdiņa stāvēja krāsaina kris�tālā flakoni, kādos parasti glabājas odekolons vai smar��as, bet, protams, tas viss nebija ne odekolons, ne smar��as, bet gan kaut kādi medikamenti vai ekstrakti, jo tēvocis vienmēr iesmar�ojās tikai ar odekolonu, ta�u taisni tā tur nebija. j

Un, beidzot, turpat bija arī bārdas nazis � ka tas ir bārdas nazis, un turklāt ļoti dārgs, par to nekādu �aubu nevarēja būt. Pie sienas starp logiem karājās gumijas

steks, tropu korķa ķivere un mednieka duncis ādas mak�stī. Uz atsevi�ķa galdiņa varēja redzēt fotoaparātu, vai�rākas paciņas fotopapīra �Rembrants� un prizmatisko binokli.

Rakstāmgalds un drēbju skapis atradās otrā istabā, ku�ras durvis bija atvērtas; tur pie sienas karājās boksa cimdi. Jā, un �ajā istabā bija vēl kas cits � uz krēsla pie gultas stāvēja at�ķirts putnu atlass, un tajā zīmu�lis � acīm redzot, tēvocis pirms iemig�anas bija to �ķirstījis.

Viņ� ieveda mani kaktā pie lielajām, �etrstūrainajām un, acīm redzot, pilnīgi tuk�ajām kastēm, kuras Bencinga kungs bija atvedis no pilsētas, un jautāja;

���� Vai tu zini, kas �eit ir?

Nedro�i mīņādamies, es klusēju.

���� Paskaties, � tēvocis sacīja un norāva pārsegu.

Tas bija vesels mehānisms, turklāt diezgan kompli�cēts, ar paceļamām un aizcērtamām durtiņām, spriegām atsperēm un spolītēm, uz kurām uztīts vesels kamols tievas, pelēkas auklas. Un, beidzot, ar atsevi�ķu telpu būra iek�ienē � tādu kā viennīcas kameru putniem.

���� �eit, redzi, � tēvocis paskaidroja, rādīdams uz sprostu, � ieliek putnu; tas ir pieradināts un dzied, lai pievilinātu savas draudzenes, tāpēc arī to sauc par pievilinātāju, bet putnu ķer�anu tādā veidā dēvē par �ķer��anu ar pievilinātāju�. Vai tagad saproti?

Atbildēju, ka saprotu.

���� Redzi, tā pievilina putnus, bet: ne ar stabulīti, kā tu teici. Taisnība, � bridi padomājis, viņ� turpināja,

����� francūzis Gustavs Breils savā grāmatā par dziedātāj�putnu ķer�anas un audzinā�anas vēsturi raksta, ka tādā veidā putni agrāk ķerti da�ās slavu zemēs, arī Flandrijā un Francijas dienvidu departamentos, bet tas ta�u bijis agrāk � � Pēk�ņi ar negaidītu, gandrīz vai pērtiķa veiklību viņ� notupās pie sava viltīgā mehānisma,

�Paskaties, � tēvocis dzīvi ierunājās.

Viņ� uzvilka kādu atsperi, izslēja sprungulīti, kas at�radās uz būra jumta, tad nostādīja pa�u būri istabas vidū.

���� Bencing!�viņ� pasauca, un Bencinga kungs, jau

labi zinādams, ko no viņa gaida, ienāca no blakus ista�bas un pasniedza tēvocim garu, tievu maikstīti, līdzīgu tām nūjiņām, ar kurām ģeografijas stundās var izceļot visas jūras un okeānus no pola līdz ekvatoram.

Apbruņojies ar �o maikstīti, tēvocis atgādināja mūsu ģeografijas skolotāju.

����� Redzi, � viņ� stāstīja, metodiski norādīdams uz vienu, tad uz otru būra daļu, � �eit ieber kaņepju sēk�liņas, kanārijputnu barības mistru, skudru oliņas vai ari lakstīgalām piemērotu ēdamo, skatoties pēc tā, kādus putnus grib ķert. Mēs, pieņemsim, ķeram tavus iemīļo�tos ķivuļus. Tātad ieberam dad�u sēkliņas un paejam sāņus, � tēvocis patie�ām atgāja gabaliņu no būra.

���� Mūsu pievilinātājs tup un dzied. Tad pielido ķivulis. Vispirms viņ�, protams, nolai�as �eit, � Kurcers ar vicīti pieskārās būra slieksnim, � tad �eit, � viņ� parādīja būra vidu, � tad �eit un, lūk, �eit� Tā, paņem tagad nūjiņu un pabaksti barības dēlīti. .. Jā, nē, nē! Ne jau caur durtiņām, iebāz starp stieplēm ,.. Tā, tagad tas sāk knābāt. Paskaties!

Es pieskāros dēlītim, un būra durvis aizcirtās.

���� A-ā! � tēvocis ar baudu noteica. � Tā tev nav nekāda stabulīte.

Mēs atkal uzstādījām lamatas, un atkal durtiņas aiz�cirtās no viegla pieskāriena barības dēlītim.

� Tā nav nekāda stabulīte! � tēvocis svinīgi atkār�toja. � Bet kas tev stāstīja par stabulītēm? Tas pats � kā viņu? Jans, Vans? Nu, kā viņu sauca? Vairs neat�ceros . . ,

���� Kurts, � es atbildēju un sāku smieties.

���� Jā, jā, Kurts, � arī tēvocis iesmējās. � Vai tad �is Kurts ķer ķivuļus ar stabulīti.

���� Ne jau ķivuļus, � es izlaboju, � ne ķivuļus, bet melnos strazdus.

Tēvocim iepletās acis.

� Ko? Melnos strazdus? � tēvocis izrunāja �o vārdu ar kādu sevi�ķu cieņu. � Paskat tik, atradies Tils Pūcesspieģelis, melno strazdu ar stabulīti! Melno strazdu tik viegli nenotversi! Pameklē ko vieglāku par melno strazdu! � Tēvocis pasmīnēja un nogrozīja galvu. � Pa�

saki �im savam Kurtam: vispirms, melnos strazdus tagad vēl neķer, par agru � tas pirmkārt; melno strazdu �eit vispār nav, melnais strazds ir me�a putns, bet mēs dzī�vojam dārzā, � tas otrkārt! Melnajam strazdam, un vispār strazdiem neko neizdarīsi ar stabulīti un tādām peļu lamatām, kādas es viņam redzēju, tur vajadzīgas speciālas ierīces: vai nu saru cilpa, vai vismaz �itāda lietiņa, � viņ� ar pirkstiem noklik�ķināja pa savu me�hānismu, � bet, ceturtkārt, es �odien aizie�u apskatī�ties, kas tas vispār tāds par putnu ķērāju! Kas viņ� ir? Teis pats, ar kuru jūs ķērāt ķivuļus?

���� Tas pats! Tikai, mīļo tēvocīt, � es sāku lēkāt un smieties, � melnie strazdi �eit dzīvo, pats savām acīm esmu redzējis!

����� Pagaidi, ciet klusu! Melnais strazds �eit dzīvot ne�var! Es nezinu, ko viņ� tev rādījis, varbūt pelēko strazdu, tikai ne melno. Taisnība, Brēms, un arī da�i fran�i, viņam sekodami, raksta par pārmaiņām, kas pēdējā gadsimtā notiku�as melno strazdu dzīves veidā un lizdo�anā. Melnie strazdi it kā esot pārcēlu�ies uz nelielām birzīm un pat dārziem. Bet tas pa�os pamatos ir aplam, es pārbaudīju un atradu, ka Brēms kļūdās! Va�rētu vēl runāt par atsevi�ķiem vienpatņiem, kas rudens pārlidojumu laikā neviļus parādīju�ies dārzos, bet ne�kādā ziņā par melno strazdu1 pārcel�anos uz dārziem. Tās ir blēņas!

� Tēvocīt! ..,

� Pagaidi, ciet klusu! Un ne jau tavs Kurts ar savu draņķa stabuli noķers tik cēlu putnu kā melnais strazds! Tas tikpat, ja jūsu kaķis sagudrotu notvert lidojo�u fazānu. Runādams par melno strazdu, alla� atceries, ko par to teicis seno romie�u dzejnieks Marcels:

Ļautu man izlemt � no visiem mums zināmiem putniem Godalgu augstāko strazds būtu saņēmis, protams.

>� Redzi, ko nozīmē melnais strazds! Veltīgi tu ar �o Kurtu vispār ķēpājies, viņ� nav tev piemērota sa�biedrība. Starp citu, jādomā, ka �ajās dienās viss no�kārtosies, Tomēr ,,, Vai viņ� tev patīk?

� Ai, tēvocīt! � es sajūsmā iesaucos. � Viņ� ir tik' labs! Iz�uva Martai lakatu un māk tik daudz visāda stāstu! � Padomājis vēl piebildu: � Arī viņ� pats sa�cer dzejoļus.

����������� Dzejojus?! � tēvocis saviebās, bet tad iesmējās.

���� Tas nu gan ir dārznieks! Tvarsta ķivuļus, iz�uj laka�tus, stabulē uz svilpītes, sacer dzejoļus, tikai puķes neprot audzēt, � paskaties, visas dobes ar nātrēm aizzēlu�as. Bencing, Bencing!

� Slikts cilvēks, godātais kungs, kaitīgs cilvēks, � sulainis ātri atbildēja no blakus istabas! � Es tāda nevienu dienu neturētu! D-diedelnieks!

������ Dzirdēji, ko par tavu Kurtu saka? � tēvocis iesmē�jās. � Nu, labi, labi, paskatīsimies, kas viņ� tāds par putnu. Atsūti viņu pie manis. Labi?

������ Labi, tēvocīt, � es atbildēju. � Un tad mēs visi trīs iesim ķert melnos strazdus. Labi?

������ Ko tu uzplijies ar savu Kurtu? � tēvocis sapīka, bet tad pēk�ņi piekrita: � Labi, iesim! Patie�ām intere�santi: kas viņ� tāds �

Atkal ienāca Bencings.

���� Jauno kungu meklē pa visu māju, � viņ� paziņoja,

� profesora kungs gribot viņu redzēt.

������ Ej, ej, draudziņ! � Kurcers sarosījās. �Mēs ar tevi vēl parunāsimies gan par melnajiem strazdiem, gan par Kurtu, bet tagad ej �iglāk. Tēvs kop� vakardie�nas nav iznācis no savas istabas � Ej!

Es uzkāpu otrā stāvā.

Kabineta durvis bija aizslēgtas, bet uz tām zīmīte: �Esmu aizņemts, strādāju.� Es ieklausījos � nevienas skaņas, tad pēk�ņi ie�īkstējās krēsls un varēja dzirdēt smagus, mīkstus soļus. Tēvs pastaigāja pa istabu, pie�nāca pie durvīm un apstājās. Mēs stāvējām iepretim viens otram, starp mums bija tikai divus centimetrus biezi dēļi.

���� Tētiņ! � es klusām pasaucu.

Aiz durvīm neviens neatbildēja.

������ Hans? � tad tēvs iejautājās. � Ej, ej, puisīt, ej pie māmiņas. Man sasāpējusi galva, es pusdienās ne�ie�u.

���� Tētiņ! � es bikli atkārtoju.

���� Ej, ej, puisīt, es strādāju.

Viņ� atgāja no durvīm un atkal sāka staigāt pa kabi�netu.

Es visu to atceros tik skaidri tāpēc, ka ar �o dienu iesākās to vētraino notikumu virkne, par kuriem tālāk būs mans stāsts.

Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jele tu būtu auksts vai karsts! Kad tu nu esi rem�dens un ne auksts ne karsts, tad es tevi izspļau�u no savas mutes.

(Apokalipse)

Profesoram sāpēja galva.

Viņ� uzkāpa savā kabinetā un ieslēdzās.

Lanē, nobēdājies un apmulsis, augu dienu klaiņoja pa māju, uzgrūdās mēbelēm, izklaidīgi �ķendējās: �Kas par velna bū�anu!� � un �ūpoja galvu.

Uziet otrajā stāvā viņ�, protams, neiedro�inājās.

Nākamās dienas pievakarē � profesors visu laiku uzturējās kabinetā, arī pusdienas viņam pasniedza tur�pat, � Lanē nejau�i sastapa Kurlu.

Kurts aiz verandas stūra tēsa kādu mietu. Tē�, tē�, pa�ņem rokā kā �ķēpu, apskata un atkal sāk tēst.

Lanē iznāca no aizstūra un gandrīz nokļuva Kurtam zem cirvja.

����������� Oh! � viņ� iesaucās, palēkdams atpakaļ. � Tas esat jūs, Kurt?

� Es, � Kurts atbildēja, darbu turpinādams. � Jūsu vēstuli es nodevu.

����������� Jā, jā, � Lanē uztvēra, priecādamies, ka atradies iegansts uzsākt sarunu ar Kurtu. � Jā, jā, vēstule. Un nodevāt viņam tie�i rokās? Tā, kā es lūdzu?

����������� Kā gan citādi, � Kurts atbildēja, izslējās un pa�cēla mietu pie acīm kā tālskatu, � profesoram tie�i rokās.

���� Nu, un tālāk?

Kurts pavēroja, pa�ūpoja galvu, atkal paņēma cirvi, nolika mietu zemē un, nosēkdamies kā ists miesnieks, vienā vēzienā nocirta smailo galu.

���� Nu, un tālāk, Kurt? � Lanē nedro�i atkārtoja.

����������� Nu � atdevu vēstuli, � Kurts izklaidīgi stastīja, domādams par ko citu. � Velna bū�ana ,,, Vai nu koks

nelādzīgs, vai ari cirvis� Nē, tā nav cirvja vaina! Cirvis kā jau cirvis. Tad jau laikam es pats? � � Viņ� apstājās grūtās pārdomās.

����������� Un ko profesors sacīja? � Lanē turpināja nedro�i iztaujāt.

����������� A-ā, ko profesors sacīja? Nu, viņ� pateica: �Pal�dies, Kurt!�

���� Un kundze?

���� Arī kundze noteica: �Paldies, Kurt!�

����������� Paskat, � Kurts pēk�ņi pagriezās pret Lanē un ielūkojās viņam tie�i sejā. � Paskat, es jau tre�o mietu samaitāju! Un kas pie tā vainīgs, nezinu! Vai nu koks nav tāds, kā vajadzētu, vai arī cirvis. Bet nē, cirvi nevar vainot! Cirvis kā jau cirvis.

���� Nu, redziet, � Lanē sadrūma un nokāra galvu.

Kurts paņēma mietu un kā �ķēpu nikni aizmeta to

zālāja otrā galā, kur tas iecirtās puķu dobē.

� Nu, bet �is? � Lanē iejautājās, ar galvu viegli pa�mādams uz mājas pusi.

� Kas? Kurcers, vai? � Kurts skaļā balsī pūlējās uz�minēt. � To es nezinu, viņa es nemaz neredzu.

Uz brīdi iestājās klusums.

����������� Tre�ais miets! � Kurts nogrozīja galvu un no�pūtās.

����������� Es, Kurt, paļaujos uz jums! � Lanē pēk�ņi noteica, zemē lūkodamies un ar zābaka purngalu granti ru�i�nādams. � Jūs pats sapratīsiet, man būtu ļoti nepatī�kami, ja�

����������� Tas tik vēl trūka! � Kurts pat viegli ieirdzās.

���� Vai man nav galvās uz pleciem, vai? Ko tad es? Mana padarī�ana � stāvēt pie ratiem, �Lai kasās, kam pēc tā prasās; ciema ēdiens � krūma stiepiens; nav peļu mēslam pa putraimiem ko maisīties,� tā visa mana gud�rība. Jūs man � vārdu ausī iek�ā, es � mutei sprūsli priek�ā � un viss! Tā!

Atkal klusuma brīdis.

����������� Vai jūs �eit uz ilgu laiku? � iejautājās Kurts, kas, acīm redzot, bija nomierinājies un aizmirsis izniekotos kokus..

���� Nē, nodo�u vēstuli un tūlīt atpakaļ.

���� O! Vēstuli? Kādu vēstuli? Vai to pa�u? � Kurls brīnījās.

���� Nē, tā ir cita, � Lanē nosmīnēja par viņa neattapību. � Tā ir tāda vēstule, ka profesors �

����� � sāks lēkāt kā līdaka uz pannas? � Kurts mi�nēja, vērīgi paskatīdamies uz Lanē.

Lanē apmulsa un pat satrūkās no �ā skatiena, kas bija ass, izsmējīgs un Joti skaidrs.

�is vīrs, kuru viņ� pirms daudziem gadiem bija pa�vir�i pazinis, bet pēc tam pazaudējis no redzes loka un aizmirsis tāpat, kā mēs ik dienas aizmirstam tūksto�iem mūsu acu priek�ā pavīdēju�u un tūlīt uz citu pusi aiz�gāju�u cilvēku, tagad atkal bija izniris, un Lanē atskārta, ka nespēj uzminēt tā patieso nozīmību. Viņ� to sajuta tikai �ajā brīdī un tūdaļ nosprieda, ka Kurts nav vien�kār�i Kurts, bet vēl kaut kas cits, ta�u, kas īsti, � to viņ� nevarēja zināt un tāpēc atlika tikai minējumi. Var�būt Gardnera spiegs?

Ta�u vēstuli viņ� bija uzticējis Kurtam, nevis kādam citam. Kāpēc? Arī to viņ� nevarēja izprast.

Pirmajā mirklī, protams, viņu bija ietekmējis apmul�sums un nevarība ātri apsvērt visus apstākļus, � ar viņu reizēm tā atgadījās: turklāt pārāk kvēla tajā mirklī bija Lanē vēlē�anās pierādīt profesoram, ka viņ� nav ne�lietis. Tas ir, varbūt arī ir nelietis, ta�u kaut kāds sev�ķs nelietis, kas, neraugoties uz visu, pat visdziļākajā pa�grimumā saglabā godprātību. Arī pagrimums ta�u va�rētu būt da�āds: viens iegā�as bezdibenī, bet otrs vien�kār�i samazgu bedrē. Vai tad viņu, aizvēstures muzeja zinātnisko fondu glabātāju, var pielīdzināt nez kādam gūstā nokļuvu�am dezertierim, kas aiz nobīļa izpļāpā visu, ko zina un nezina? Viņam tas bija pilnīgi skaidrs, un Lanē gribēja, lai tikpat skaidri to apjēgtu arī pro' fesors.

Tā kā Kurts bija ar mieru nogādāt viņa vēstuli neka�vējoties, tad Lanē nevilcinādamies to atdeva Kurtam.

Tātad pirmajā mirklī viņu bija ietekmējis apmulsums, pārsteidzība un vēlē�anās ātrāk, pēc iespējas ātrāk un par katru cenu novelt no sevis kaut vai daļu no �as baismīgās nastas.

Ta�u pēc tam, kad Kurts jau bija aizgājis, Lanē pēk��ņi ie�āvās prātā skaudra doma:

��ēlīgais dievs, ko es izdarīju? Tas ta�u nozīmē nodot vēstuli tie�i Gardnera rokās.�

Viņ� jau dzīrās paķert platmali, lai dzītos Kurtam pakaļ, bet tad tikai nopūtās un gļēvi nodomāja: �Ta�gad jau vienalga. Lai notiek kas notikdams.�

Un tad viņu pārņēma dziļ�, skaidrs un rāms miers: atdevu vēstuli � un pareizi darīju atdodams! Lai Gardners izlasa un uzzina, ka viņ�, Lanē, no savas pārliecī�bas nav atsacījies, bet viņu nometnē pārgājis ar vaļējām acīm un atpakaļ bēgt nedomā. Un tajā pa�ā laikā pats apzinās sava pagrimuma dziļumu, un tas vie� viņā �ausmas.

�Arī profesoru Mezonjē es aicinu darīt to pa�u, tas viņiem sevi�ķi svarīgi,� Lanē galvā atplaiksnījās a�a, blēdīga doma. �Bet kāpēc vajadzēja rakstīt par to pēr�tiķi?� pavīdēja atkal cita doma. �Eh, �ā pērtiķa dēļ mani vēl pakārs tāpat kā Hāgenu.�

Ta�u arī �eit Lanē atrada sev attaisnojumu, gandrīz jau nomierinājās, bet tad nospļāvās un nodomāja: �Eh, lai notiek kas notikdams.�

Tajā pa�ā dienā viņ� piezvanīja Gardneram un lūdza pieņemt viņu un uzklausīt.

����� Kas noticis? Vai kas steidzīgs? � Gardners jau�tāja. � Ja nav nekas sevi�ķs, tad varbūt� Redziet, pa�reiz esmu tā pārslogots, ka, patie�ām, nezinu . ..

Lanē atbildēja, ka lieta ļoti steidzīga un gaidīt nekādā ziņā nevarot. Viņu jau bija sagrābusi tā gļēvuma drosme, kas da�kārt pamudina cilvēkus uz patiesiem varoņdarbiem.

����� Labi! � mirkli padomājis, Gardners atbildēja. � Tad nāciet �onakt. Es pasūtī�u caurlaidi.

Pla�ā un skanīgā vestibilā, kur jaucās visi austrumu stili, starp spārnotiem vēr�iem ar cilvēku galvām, cietā un spīdīgā akmenī, liekas, bazaltā izcirstām melnām Tēbu sfinksām, resnām, ar plauksto�iem lotosiem izrotātām trīs�ķautņu kolonām un freskām, kur visi cilvēki bija at�tēloti ar paceltām rokām un tikai profilā, viņam vaja�dzēja ilgi gaidit,

Caurlaide gan bija sagatavota, bet sīks, izkāmējis, akurāts vīriņ� ar pensneju, . kur� pārzināja caur�lai�u izrakstī�anu, paskatījās uz viņu un noprasīja:

��� Lanē? Ir, ir caurlaide! Acumirklīti! � un noņēma tālruņa klausuli.

����������� Vajadzēs pagaidīt! � pēc brītiņa viņ� paziņoja.

���� Piesēdieties, lūdzu, uz tā soliņa.

Lanē apsēdās un palūkojās apkārt.

Savrupnams agrāk bija piederējis akciju sabiedrībai

�Orients� un tajā atradies valdes miteklis. Tagad to aizņēma gestapo.

Tīrība bija tāda pati kā agrāk. Akmens grīda no gla�zētām zilganām plāksnēm ar stilizētu, palmām apdēstītu ezera attēlu bija tīri uzmazgāta un spīdēja tā, ka vietām izstaroja pat nespodru, blāvu mirdzumu. Ta�u vietumis dārgās freskas bija aizlipinātas ar sadriskātu pelēku papīru, bet uz greznā baltā galda, kas bija izgatavots, �ķiet, pat vai no Kararas marmora, vāļājās netīra avīze. Uz tās stāvēja melni apkvēpis tējas trauks. Lanē paska�tījās uz Tēbu sfinksām un ievēroja, ka vienai no tām nodrupis deguna gals.

�Vai patie�ām viņi uz to �āvu�i?� viņ� nodomāja un piecēlās no sola.

Uz sfinksas lauvas ķermeņa kādā vietā bija redzama melna bedrīte, citur � kāda dzelzs priek�meta, varbūt lau�ņa pēdas. Uz pelēkās kolonas kāds ēzelis daudzās vietās ar ķīmisko zīmuli bija uz�vīkājis savu uzvārdu, to izgreznodams ar milzīgos lokos izliektu asti.

�Kāpēc tā?� Lanē nodomāja pat ar zināmu izbrīnu.

Viņ� piegāja pie freskām.

Kādā no tām faraons Ramzess Lielais, kaujas ratos stāvēdams, vajāja savus pretiniekus, �audams ar bultām no stopa. Ta�u faraons izskatījās tā, it kā viņam būtu nocirsta galva � ķermeņa aug�ējo daļu aizsedza pla�kāts. Milzīgs melns zirneklis ar cilvēka galvu un pin�kainām ķetnām auda savus tīmekļus ap zemeslodi. Seja zirneklim bija trekna, izburbusi, ar līku ērgļa degunu, izvalbītām, nekaunīgām acīm, dubultzodu un melnam, kuplām ūsām. Plakāta apak�ā bija_ neveikls �etrrindu pantiņ� ar diviem izsaucējiem beigās. Tā kā burti bija

gotu stilā, no�ēlojamais pantiņ� izskatījās vēl neveiklāks un muļķīgāks.

��ēlīgais dievs, ko viņi �eit vēl aģitē?� Lanē skumīgi nodomāja.

Tad atnāca vēl divi vīri, ģērbti cie�os formas tērpos ziliem priek�autiem virs tiem, atnesa kāpnes un sāka mērīt sienu. Mērāmā līnija gāja tie�i pāri Ramzesa fi�gūrai.

�r Vēl vienmēr mērāt, celtnieki? � zobgalīgi iejau�tājās cilvēks, kas izrakstīja caurlaides. � Bet kad jūs sāksiet celt?

Viens no atnācējiem uzrausās uz kāpnēm, otrs palika lejā un izvilka piezīmju grāmatiņu.

����� Astoņi, �etrdesmit trīs! � sauca uz kāpnēm stā�vo�ais. � Pierakstīji? Ne�inksti, sanaglosim tev suņu būdu, varēsi sēdēt svilpodams �

���� Jūs sanaglo�ot! Jūs! � caurlai�u izrakstītājs, ļaunā neņemdams, pasmīnēja. � Jūsu darbs � ierīkot aizgal�dus, gan es pats kaut kā . ..

� Ne�inksti, gan uztaisīsim! � iesaucās ari lejā stā�vo�ais.

�Nu freskām beigas!� Lanē sērīgi nodomāja. �Viņi �eit ierīkos īstus aizgaldus!�

Sajā brīdī ieskanējās tālrunis. Izkāmēju�ais vīrelis ar pensneju paņēma klausuli, mirkli paklausījās un tad uzsauca:

���� Lanē kungs, nāciet �urp, tūlīt jūs pavadīs!

Viņu aizveda pa gariem, neona spuld�u gaismas pie�lietiem gaiteņiem.

Sienas un durvis bija nesen krāsotas, gaitenī smar�oja pēc svaigas krāsas. Galā, kur sākās kāpnes, stāvēja divi soli, un uz tiem sēdēja vairāki cilvēki militārā tērpā. Citā vietā un pie citām kāpnēm Lanē sastapa cilvēku, kuram pie katriem sāniem bija pa kareivim. Kad viņiem vajadzēja paiet garām, cilvēks paskatījās uz Laņē un apstājās.

Apstāj ās arī Lanē.

�is cilvēks izskatījās ļoti netīrs, saņurcīts, ar sen neskūtu bārdu. Krekls viņam bija rūsganos traipos, viena svārku piedurkne slapja un melna, otrajā cau�

rums, un pa to spraucās ārā lupatas. Lanē �ajā skran�daini ar pūlēm pazina �urnālistu Sveiceru.

������� �ēlīgais dievs! � kā apstulbināts viņ� iesaucās.

���� Tas esat jūs!

Sveicers pēk�ņi atgrūda kareivi un metās pie Lanē.

-Sievai pasakiet! Marikera ielā, divdesmit astoņi, �< viņ� nesakarīgi iesaucās, tvarstīdams Lanē aiz drēbēm.

���� Pie mātes � lai brauc pie mātes � Lanē kungs . .. Saprotiet, viņi grib, lai es� � Viņ� vēl vienmēr ķer�stīja Lanē aiz drēbēm.

����������� Stāt! Kur tu? � no apmulsuma atģidies, kareivis iekliedzās, sagrāba Sveiceru aiz apkakles un rāva viņu atpakaļ.

����������� Marikera ielā, divdesmit astoņi! � Sveicers izmisis iekliedzās un pakrita.

������������ Bet kas jums �eit jāklausās? � Lanē uzklupa otrs kareivis ar divām uz�uvēm, acīm redzot, jefreitors. -Kas jums vajadzīgs? Kur jūsu caurlaide? Kas jūs izsaucis?

������������� Alfons Kope man parādā divi tūksto�i pieci simti, � kliedza Sveicers, uz grīdas gulēdams. � Lai sieva -tos paņem .,.

����������� Tu!� � ierēcās kareivis un pacēla roku sitie�nam. � Vai turēsi �aunas vai ne?!

����������� Ejam, ejam, � skubinājaiLanē pavadonis, � ejam, nekavējieties.

Neko neredzo�ām acīm Lanē paskatījās uz Sveiceru, pavēra muti, lai kaut ko vaicātu, tad pēk�ņi palēca sāņūs un metās skriet pa kāpnēm.

Bet tur viņu atkal apturēja.

Gara auguma virsnieks, kas, acīm redzot, �eit bija stā�vējis no pa�a sākuma un visu dzirdējis, nostājās viņam ceļā un noprasīja:

���� Pie kā jūs ejat? Kur jūsu caurlaide?

Lanē izklaidīgi iegrūda viņam rokā savu papīriņu.

����������� A-ā! � virsnieks pamāja ar galvu. � Labi, ejiet! � un atdeva caurlaidi.

Nokāpis no pēdējā pakāpiena, virsnieks iegāja kabi�netā, kas atradās.tie�i pretim.

Kad Lanē nokļuva pie Gardnera, tas tikko bija nolicis tālruņa klausuli un kaut ko atzīmēja uz papīra gabaliņa.

Ar galvas mājienu viņ� atlaida kareivi un norādīja Lanē uz pretējo krēslu.

���� Ar ko jūs gaitenī sastapāties? � Cardners apvai�cājās vienaldzīgā balsī.

���� Ar �veiceru, � Lanē atbildēja, juzdams, ka sejā iesitas bālums.

� Vai jūs ar viņu esat pazīstami?

� Jā, mēs bijām pazīstami, � bailēs sastindzis, .at�bildēja Lanē (melot viņ� tagad nebūtu spējis).

���� Tā! Jūs varat izpildīt visu, ko viņ� lūdza. Tas gan nav atļauts, bet ko lai dara. Ja tā iznācis. Tikai viena lieta, � Gardners nozīmīgi pasmaidīja: � nav nekādas vajadzības izklāstīt jūsu pa�a iespaidus! Kāpēc uztraukt sievieti? Viņai ta�u tā kā tā jācie�, kāpēc sagādāt vēl liekas sāpes, ja tas nav vajadzīgs? Vai nav taisnība?

���� Taisnība gan! � sajūsmā iesaucās Lanē. � Ak, cik lielā mērā taisnība!

Pārliecinājies, ka viņam nekas nedraud, Lanē sajuta tādu atvieglinājumu, tādu brāzmainu prieku, tādu paci�lātu un pat jūsmīgu gatavību izdarīt jebkuru neģēlību, ka viņam galvā iesitās �alkoņa kā no viegla vīna.

���� Kad jūs varētu aiziet pie �veicera kundzes? � Gardners apjautājās.

���� Nē ta�u, nē, � Lanē steidzīgi atbildēja. � Kāpēc lai es tur ietu? Nedomājiet tā, lūdzu.

����� Bet kāpēc lai jūs neietu? Aizejiet! Katrā ziņā aiz�ejiet! Pasakiet viņai par parādu un to, lai brauc projām. Kādēļ sievietei ciest par citu grēkiem? Viņa varbūt neko nav zinājusi. Nē, aizejiet, aizejiet gan! Katrā ziņā aiz�ejiet! Mums nekas nav pretim. Pat otrādi � es lūdzu jūs aiziet! Lai neskraida �urp un veltīgi mūs neapgrū�tina. Eh, �īs sievietes! Gatavais posts, kad dzīve tās iz�met ārpus viņu trim Ka.

���� Trim Ka?! � Lanē priecīgi iesmilkstējās.

���� Trim Ka, � Gardners pasmaidīja.

� Trim Ka! Trim Ka! � Lanē atkārtoja gandrīz histē�riskā sajūsmā. Cik tā ir dziļa patiesība! Tā ta�u ir vācu tautas gudrība? Tautas gudrība, vai ne?� Trim Ka! Es rītdien pat aizie�u pie Sveicera kundzes!

���� Aizejiet, lūdzu, aizejiet, � Gardners pamāja ar

galvu un noglaudīja sev matus. � Nu, bet par ko jūs gribējāt runāt ar mani?

Lanē diezgan sakarīgi izstāstīja viņam par vēstuli, tomēr pateica tikai to, ko atrada par vajadzīgu, tāpēc daudz kas palika neskaidrs.

���� Bet jūs ta�u rakstījāt, � Gardners viņu pārtrauca,

��� ka jūs galīgi un negrozāmi atsakāties no savas pagāt�nes, ka nevar būt nekādu revan�a vai restaurācijas ilū�ziju, un ka viņ� tikai tad saglabās savu vietu un pat dzī�vību, ja bez ierunām sekos jūsu paraugam?

���� Nu, protams! � Lanē iesaucās, priecādamies, ka Gardners nemēģina precizēt jautājumu viņam nevēlamā virzienā. � Pēc būtības tikai par to vien es arī rakstīju!

����� Bot kas tad ko raizēties? � Gardners brīnījās, skaidri saprazdams, ka Lanē varētu būt arī �o to samel�sis. � Kāpēc jūs uztraucaties? � Profesors Mezonjē ir jūsu skolotājs, un personiskas attieksmes ar viņu mēs jums nekādā ziņā nevaram aizliegt! �Kaut �ķībs un greizs, bet savējais!� mēdz sacīt �ehijā.

Lanē svīda un grozījās uz krēsla.

���� Klājiet vaļā, kas īsti noticis? � Gardners mīksti paskubināja.

� Redziet, lieta tāda, ka da�i izteicieni� Es ta�u rakstīju par sevi� � Lanē beidzot izspieda. � Ziniet, kāds no mūsu publicistiem teicis: �Nekad un neviens nav cietis tik ne�ēlīgu sakāvi kā cilvēks, ko pieveiku�i viņa pa�a argumenti.� (Protams, Lanē �o citātu bija tikko sagudrojis, jo vajadzēja ta�u uz kaut ko atsauk�ties.) Tā, redziet, es �

�Ko viņ� tik pretīgi drebelējas?� Gardners ar nepatiku nodomāja. �Un kas viņam vaigu saskrāpējis? Būs ar sievu kāvies, vai?� Gardners pārlaida skatienu Lanē augumam, pēc ieraduma nobeigdams aizsākto domu: �Dro�i vien viņ� svīst un sten. Kā viņa var ar tādu dzī�vot?�

���� Ar vārdu sakot, � Gardners skaļā balsī noteica,

����� dariet un rakstiet, kas vien jums patīk, bet, ja jūs esat uzņēmies goda pilno uzdevumu � glābt savu sko�lotāju, tad neaizmirstiet galveno: pārlieciniet profesoru, ka viņ� izvēlējies nepiemērotu laiku strausa tēlo�anai.

Bet, lai jums �o uzdevumu atvieglotu, �ķiet, nebūtu lieki nosūtīt jūs pie profesora uz personīgām pārrunām.

����� Ko?! � Lanē �ausmās pietrūkās kājās, pilnīgi aiz�mirsdams, kur viņ� atrodas. � Mani personīgi?

����� Jā, jūs! Personīgi! � Gardners stingri atkārtoja. � Jūs personīgi! Bet kāpēc jūs tā nobijāties? Jūs, pro�tams, brauksiet pēc pa�a ierosmes, tikai aizvediet viņam no mums kadu dokumentu. Tas ir � atkal ne jau no mums, bet no jūsu institūta darbinieku kolektīva. Un tad ar viņu personīgi par visu aprunāsieties. Starp citu, iemi�nieties arī par savu vēstuli. Lai jūs nemulsina tas, ka ne�esat tajā sevi saudzējis, � par to mēs nekādā ziņā jūs nevainosim. �Pazemība ir labāka par uzpūtību� � �is izteiciens �oreiz īsti piemērots . . , Turklāt, jābrauc ne jau tūlīt, bet pēc kāda laika � Jā, � viņ� pēk�ņi atce�rējās, � starp citu! Pagāju�o reizi jūs teicāt, ka Ganka savu toreizējo ciemiņu dēvējis par Oto Grūberu. Sa�kiet, vai profesors Mezonjē �o Oto Grūberu arī redzējis un bijis ar viņu pazīstams.

���� Nē, viņ� to nepazina, � Lanē steidzīgi atbildēja.

���� Kā jūs esat tik pārliecināts? � Gardners neat�laidās.

���� Nu, vispirms �is cilvēks pie Gankas uzturējās tikai vienu dienu, un, otrkārt, profesors nekad nav iejau�cies politikā!

���� Tāpat kā jūs? � Gardners pasmaidīja.

���� Tāpat kā es!

���� Un kā Ganka?

���� Tāpat kā Ganka! � Lanē steigā izgrūda un tikai tad atguvās: kā tad tā, ar politiku nav nodarbojies, bet apcietināts par politiku. � Nu, par Ganku, patiesību sa�kot, es īsti gan nezinu, � viņ� izlaboja. � Jūs ta�u viņu . ..

���� Ar politiku neesot nodarbojies, � Gardners pa�vilka vaļā galda atvilktni un izņēma no tās grāmatu raibos vākos. � Bet kā lai nosauc �o rakstu �Mēne�a Apskatā�, ja ne par nekaunīgu mēģinājumu tīrās zināt�nes aizsegā ievazāt politiskas idejas?

���� Tas ir pareizi, � Lanē nomāktā balsī piekrita.

�Bet profesora Mezonjē grāmata, kurā viņ� pūlas atspēkot mūsu pasaules izpratni pa�os tās izcelsmes avo*

tos un atņemt, mums vēsturiskās tiesības pārkārtot pa�sauli? Vai arī tā nav politiska, noteikti politiska koncep�cija? Ko? Kā jūs domājat?

���� Jums taisnība! Tā ir politika! � Lanē atkal pie�krita.

���� Atņemiet mums mūsu tiesības, ko radījusi vēsture, mūsu asinis un mūsu garu, kas veidoju�ies gadu tūksto��us, piespiediet atsacīties no mācības par mūsu izci�lību � kas tad ņo mums paliks pāri? Akla militāra ma��inērija � un tas viss? Vai ne?

���� Pareizi! � Lanē atkal piekrita.

���� Skaidrs, ka pareizi, un to, lūk, jums vajag ieskaid�rot profesoram. Viņ� vai nu patie�ām nesaprot, vai arī izliekas nesaprotam. Es ta�u nevaru piesūtīt viņam mā�jās propagandas ministrijas bro�ūriņas. Profesors dro�i vien nemaz neapjēdz, cik nopietns ir viņa institūta un pa�a stāvoklis, un domā izlocīties ar da�ādiem jociņiem, ko izteicis . .. �is, nu kā viņu, ko profesors vienmēr citē? � Platons laikam vai kāds cits?

���� Seneka! � Lanē pasmaidīja.

���� Izlocīties ar jociņiem un Senekas citātiem. Nē, tas tagad neizdosies. Mēs lejam asinis, bet viņ� lej tinti, ta�u asins tiesības aizvien ir augstākas par tintes tiesī�bām. Pasakiet viņam to. Profesoram patīk aforismi.

���� Pasacī�u, visu pasacī�u, i� Lanē steidzīgi ierunā�jās un nodomāja: ��ēlīgais dievs, viņ� ta�u patie�ām uztraucas!� s ;

Gardners sēdēja un nolūkojās uz Lanē.

���� Redziet, un jūsu vēstule arī ir politika, � Gar�dners pēk�ņi paziņoja.

�Beigas!� Lanē �ausmās nodomāja. �Jau izlasījis! Tā�tad Kurts patie�ām mani nodevis.�

���� Tikai pareiza politika, gudra politika, tāda, kāda mums vajadzīga, tāpēc, � Gardners piecēlās un ļoti draudzīgi, glu�i kā līdzīgam, sniedza Lanē roku, � tā�pēc uz redzē�anos, Lanē kungs! �eit jūsu caurlaide! Ejiet un guliet mierīgi! Pasveiciniet savu kundzi.. .

Lanē paklanījās un atmuguriski virzījās uz durvīm, Bet tad Gardņers viņu atkal uzrunāja:

���� Kad būsiet bijis pie �veicera sievas viņas vīra uz�devumā, pēc tam,,, Kad jūs pie viņas iesiet?

���� Rīt no rīta! � Lanē rāmi atbildēja.

� Redziet, pēc tam piezvaniet man, protams, tikai pats no sava dzīvokļa. Norunāts?

���� Norunāts! � Lanē atbildēja.

���� Nu, tad ar labu nakti! � Gardners pamāja ar galvu un at�ķīra kādus aktu vākus.

Atkal gaitenis, eļļas krāsas smaka, neona spuldzītes, pirmās kāpnes, otrās, Tēbu sfinksas � viena ar nodrupinātu degunu, � Ramzess bez galvas dragājam ienaid�niekus, zirneklis ar cilvēka seju, pēdējās durvis � un, lūk, atkal iela!

���� Uf! � Lanē ar baudu nopūtās un paberzēja virs�deguni. �Dzīvs! Paldies dievam, dzīvs! Paskat tik! Ne tā kā Ganka ar Sveiceru! Trīs Ka! Trīs Ka! Kas tie bija par trim Ka? Kiiche, Kinder, bet kas tre�ais? Kleider? vai Kirche? Bet Gardners nemaz nav tik briesmīgs ��

Pēk�ņi viņ� nodrebēja.

�Aizejiet pie �veicera sievas un pēc tam piezvaniet man, tikai pats no sava dzīvokļa,� viņam ieskanējās ausīs. �Kāpēc man jāzvana? Jāzvana pēc tam? � Tā�tad ��

Viņ� stāvēja, lūkodamies tumsā.

At�alca vējiņ� un noglāstīja seju. Viņ� īgni saviebās.

�Tātad tomēr esmu kļuvis viņa aģents?� Lanē pēk�ņi nodomāja skumjā, bet mierīgā pārliecībā. �Kā tad tā iz�nācis? �veicers! Un ne jau Sveicers pirmais, bet Kurts! Un pat ne Kurts, bet kas tad?� Viņ� pēk�ņi nosmīnēja un atmeta ar roku. �Eh, ko tur galvu lauzīt. Vai nav vienalga, kas! Svarīgi tas, ka esmu ieķēpājies!�

�Lūk, to visu Lanē atcerējās, nolūkodamies Kurtā. Tagad tas bija aiz muguras, bet lai nu kā, skatīties uz Gardnera spiegu viņam bija nepatīkami.

Kurts pacēla no zemes jaunu mietu � dro�i vien jau ceturto � un sāka to ātri un prasmīgi aptēst, �ķiezdams pa zemi skaistas, baltas skaidas. Miets iespīdējās un ar�vien vairāk sāka līdzināties ilknim.

���� Vai jūs Kurceru neesat redzējis? ~ Kurts iejau�tājās.

���� Liekas, viņ� ir savā istaba. Un tad? � Lanē pain�teresējās, Kurtu vērodams.

����� Tapāt vien� Man negribētos, lai Kurcers mani ieraudzītu.

�ī negaidītā atzī�anās Lanē tā pārsteidza, ka viņ� uz mirkli pilnīgi apmulsa.

���� Vai tad jūs viņu � � Lanē iesāka.

����� Nē � Kurts steidzās paskaidrot, � es nezinu, tas ir, zinu gan, bet <. . nē, nē, nezinu . . . Vienkār�i negribu viņu sastapt � un tas viss.

Un tad, lūkodamies Kurta niknajā un mazliet apmul�su�ajā sejā, Lanē pēk�ņi visu saprata.

Nu, protams, tā ta�u ir, �is puisis nekādā ziņā nav Gardnera spiegs un nekalpo arī gestapo, bet viņam vien�kār�i uzticēta Kurcera slepenā apsardze. Tas ta�u tik skaidrs. Vispirms, viņ� ieradās tajā pa�ā laikā vai var�būt pat drusku agrāk, pirms vācu karaspēka ienāk�anas pilsētā; otrkārt, kad Kurcera vēl nebija, �eit nebija arī Kurta. Kolīdz Kurcers parādījās pilsētā � ieradās ari Kurts. Visu apskatīja, izo�ņāja un sagatavoja. Tre�kārt, tagad saprotami Kurta vārdi, ka viņ� negribot Kurceru sastapt. Apsargājamie gandrīz nekad nevar ciest savus apsargus: pēdējie neizbēgami izraisa.domas par tiem, pret kuriem apsardze domāta, � Lanē nezin cik rei�u bija to lasījis da�ādos memuāros. Ceturtkārt, kļūst sa�protams arī tas, kāpēc Kurceram nav līdz nekādas ap�sardzes. Patiesībā sargi ir, tikai slepeni: viens vai divi � Kurts un sulainis � apsarga viņu tie�i profesora mājā, bet pārējie aprobe�ojas ar ārējo apsardzi. Tas arī sa�protams. No kā lai pa�ā mājā bītos? Profesors, viņa sieva, Hanss, kalpone Marta � vairāk cilvēku �eit nav. Bet ka dārzu labi apsargā no ārienes, to Lanē pats bija redzējis: iekāms viņ� nokļuva līdz profesora mājai, re�dzēja trīs posteņus, un viens bija vēl pie pa�iem .vārti�ņiem. Tur sēdēja cilvēks baltā uzvalkā un smēķēja pa�pirosu. Kad Kurts pienāca pie vārtiņiem kopā ar sulaini, smēķētājs noprasīja: �Kas viņ� tāds ir?� Tad sulainis ātri un klusi kaut ko atbildēja. Tagad saprotams arī, kā�pēc Kurts ķer putnus � �ī nodarbība ir nepiemērota dārzniekam, bet visai izdevīga cilvēkam, kas apkalpo (kaut arī slepeni) Kurceru: tikai ar to Kurts var iemantot sava saimnieka labvēlību, un ja viņ� vēl iemācītu

māsas dēlam � Jā, viltīgs lapsa, velni�ķīgi viltīgs un izmanīgs lapsa ir �is Kurts!

Viņi stāvēja un lūkojās viens otrā.

���� Jūs tikai, lūdzu, profesoram neko nesakiet, -� it kā izlasījis Lanē domas, Kurts pēk�ņi ierunājās, un tas v galīgi nostiprināja radu�ās aizdomas.

���� Tas tik vēl trūka, � Lanē sacīja apvainotā balsī,

���� patie�ām, vai tad es� � Un tūlīt nodomāja: �Pro�fesors katrā ziņā jābrīdina: Kurts ta�u atnesa manu vēs�tuli, viņam uzticas, bet es � �

� Uz redzē�anos, Kurt, � Lanē skumīgi noteica un aizgāja pa celiņu.

Lanē tā arī Kurceru nesastapa. Kurcers bija pilsētā.

Pla�ajā kabinetā viņi bija trīs � Kurcers, pulkvedis Gardners un vēl kāda ļoti ļoti ievērojama persona. Maz�liet dīvaini �ķita tikai tas, ka �ī persona bija mazs, meln�matains vīrelis ar garenu galvaskausu, rupjiem, asiem, tik taisniem un �ķautnainiem vaibstiem, ka likās � kāds paņēmis cirvi un iztēsis viņu no akmens. Viņam bija dzeltenīga seja un lielas, spīdīgas acis. Ļoti baismīgas acis bija �im ar lielu varu apveltītajam nīkulīgajam kroplim, tik dziļas un gai�as, ka, tajās lūkojoties, visbie��āk vajadzēja atcerēties nevis zvēru, bet gan lielu, plē�sīgu putnu vai rāpuli, � piemēram, tādas stingas un zi�las acis mēdz būt svītrainajam pitonam, kas apskatāms jebkurā lielākā zooloģiskā dārzā.

Kurcers staigāja un runāja.

Gardners stāvēja atspiedies pret liela venēcie�u loga sprai�ļiem un klausījās. Laiku pa laikam viņ� pameta roku uz aug�u un klusēdams lēnām un vienmērīgi no�glaudīja matus � tas bija Gardneram parasts �ests klau�soties vai arī gaidot un par kaut ko domājot.

Pa�laik viņ� priecājās. Kurcers dusmojas un runā acīm redzamas aplamības, bet pēc tā, cik vērīgi un pat ar cieņu �is kroplītis Kurceru uzklausa, pēc tā, cik ne�kustīgi viņ� sē�, izmet piekrīto�as piezīmes un pat līdz�jūtīgi pasmaida, pēc visa tā Gardners skaidri redzēja -r-

Kurcers aizrāvies, pazaudējis iespējamā un pielai�amā mēra sajūtu un, �ķiet, lauzīs sev kaklu. �ie kroplī�i ir ļoti atriebīgi!

Bet Kurcers runāja nikni, laipni un mierīgi:

� Ticiet man, es nepavisam neesmu ieinteresēts �ā vecā nelgas iznīcinā�anā. Ja jūsu ministrija uzskata, ka viņam jādzīvo, ko tur, � Kurcers parausta plecus,

���� es varu tikai no visas sirds nopriecāties. Jā, jā, no�priecāties. Un tas ir viss, ko es varu sacīt. �ā vai tā, runa ta�u ir par manu ģimeni, to nevajadzētu aizmirst.

���� Bet kas jums saka, ka mēs aizmirstam? � kroplī�tis laipni pasmaidīja un ar izsmējīgām acīm paskatījās vispirms uz Kurceru, tad uz Gardneru.

�Eh,� Gardners ar patiku nodomāja, skropstas no�laizdams, �tas bija, tā sacīt, naglai uz galvas.�

Kurcers nolieca galvu, izņēma no kabatas �ķiltaviņas un pamētāja tās uz delnas, ta�u lūpas viņam iedrebējās.

Pundurītis palūkojās uz viņu no apak�as uz aug�u, ar diviem pirkstiem izvilka garu, plānu cigare�u kārbiņu, atvēra to un pasniedza Kurceram.

>� Turku tabaka, speciāls izstrādājums, � viņ� pie�zīmēja. � Es smēķēju tikai naktīs, kad strādāju. Ievē�rojama ar savu iedarbi uz nervu sistēmu.

Kurcers paņēma kārbiņu, ar gariem un slaidiem pirk�stiem izvēlējās vienu krēma krāsas cigareti, ta�u neaizsmēķēja, bet tāpat paturēja rokā.

���� Es ceru vēl arī to, � viņ� ierunājās jau diezgan paskarbi, � ka jūsu ministrija ņem vērā arī divkosīgo stāvokli, kādā esmu nokļuvis. Lai kā arī būtu, vai nu Mezonjē ir ienaidnieks, vai nav, bet viņ� ir mans radi�nieks, tāpēc visa �ī lieta man nemaz nav tik viegla. Un vai tā vispār kādam vajadzīga, par to, taisnību sa�kot, es �aubos.

����� Ne�aubieties vis, � aizsmēķēdams kroplītis mīksti ierunājās. � Tā ir ļoti vajadzīga un ļoti savlaicīga. � Viņ� kaut ko pameklēja kabatā. � Kas attiecas uz stā�vokļa divkosību, tad, manuprāt, jūs esat novedis visu līdz loģiskam un vēlamam noslēgumam. Mēs jūs �eit ilgi neaizkavēsim� � Viņ� pasmaidīja. � �illers labi sa�cījis: �Es savu darbu esmu veicis, tagad jūsu kārta, kardināl.� Kardināls, protams, esmu es, � viņ�

pavīpsnāja, �oreiz jau glu�i labsirdīgi. � Kā jūs, pulk�vedi, domājat?

���� Nu, � Gardners atbildēja, � paveiku�i mēs e?am daudz. Mēne�a laikā Vācija ieguvusi pasaulē vienīgo institūtu ar tādu līdzstrādnieku skaitu. �iem tak�eļiem pat prātā nenāks mūs apriet par to, ka esam nonie�vāju�i zinātni.

���� Vai dzirdat? � pundurītis noteica. � �ajā ziņā ar; es esmu vienis prātis ar jūsu kolēģi. Viņ� patie�ām labi strādājis. Jā, rezultāti ir neap�aubāmi. � Pundurītis at�gāzās pret krēsla atzveltni. � Tagad mēs esam noteicēji zinātnē par rasēm. Tagad mūsu uzskati ir visas zinātnes avangarda uzskati. Tas ir mūsu lielākais sasniegums. �o panākumu vārdā bija vērts jūs patraucēt, doktor Kurcer. Bija vērts, bija. Bet kas attiecas uz jūsu it kā divkosīgo rīcību, �kur tad te ir tāda divkosība? Jūs ta�u esat glā�bējs. Kas notiktu ar Mezonjē ģimeni, ja nebūtu jūs? Vai nav taisnība, Gardnera kungs?

���� Taisnība, � Gardners piekrita. � Nav vārdam vietas.

Kurcers uzmeta Gardneram īsu, bet tik zīmīgu ska�tienu, ka tam tūlīt iedrebējās �oklis.

���� Mans kolēģis, � ierunājās Kurcers, spēcīgi viļā�dams cigareti pa galdu, � protams, kļūdās. Bet ir pie�dodams, ka cilvēks, kas strādā tik neintelektuālā jomā, jau priecājas par mūsu uzvaru. Ta�u drīz viņ� redzēs, cik niecīgā mērā �ī tīrā intelekta uzvara samazinās melno ikdienas darbu viņa pa�a resorā, turklāt, � lai viņ� neņem ļaunā manus skarbos vārdus! � ne jau par to viņam pa�reiz vajadzētu domāt.

���� Bet par ko tad? � pundurītis iejautājās, ar patiku abos nolūkodamies. � Varbūt jūs, doktor, arī to paskaid�rosiet? Mums ir biedriska, vaļsirdīga saruna.

Kurcers dziļāk atlaidās krēslā.

����� Kau�u vai par sava aparāta uzlabo�anu. Aizrauda�mies ar akadēmiskajiem disputiem par pērtiķiem, viņ� pametis novārtā savus ikdienas uzdevumus. Ņemsim �ādu piemēru: mēs visu laiku runājam, ka mūs sagaida milzīgs un ļoti intensīvs darbs �īs zemes apguvē, sākot ar tā pirmo un obligāto stadiju, tas ir, ar visstingrāko �etrdesmit piecus miljonus lielā iedzīvotāju skaita der

/infekciju. Divdesmit divi miljoni, tātad gandrīz puse, no tiem atrodas pulkve�a Gardnera pārziņā. Bet, lai cik dīvaini tas arī būtu, izrādās, ka pulkvedis Gardners nav ņēmis vērā sava darba specifiku. Vispirms no viņa pra�sāma labi attīstītas ieslodzījuma un likvidācijas sistēmas ievie�ana, kas atbilstu tiem speciālajiem mērķiem, ko mēs izvirzām. Ja tas nav paveikts, tad nav izdarīts ne�kas, tas ta�u katram saprotams. Tikai nelaime tāda, ka mēs to saprotam, bet pulkvedis Gardners nē. Ko tad viņ� dara? Vispirms atstāj neskartu veco koncentrācijas no�metni, ko esam mantoju�i no kritu�ās valdības, ta�u pārblīvē to līdz pēdējai iespējai. Sā vai tā, bet simt tūksto� cilvēkiem tā par mazu. Vairāk nekā vienu tre��daļu no tiem tur neiespiedīsim, neraugoties uz visu Gardnera atjautību. Cilvēki sāk izmirt tādos tempos, ka pulkvedis spiests jau kasīt sev pakausi. Tikai �ēl, ka viņ� gan kasa, ta�u nepūlas padomāt. Nē, manu kolēģi nav tik viegli piespiest domāt. Viņ� uz ātru roku iekārto otru nometni astoņdesmit tūksto� cilvēkiem. Esmu re�dzējis, kāda tā izskatās. Divkār�s dzeloņstiepļu aiz�sprosts, peldētavām līdzīgas barakas, divas vasarnīcas pārvaldei. Ar vārdu sakot, izpriecas dārzs, bet ne no�metne, � viss uzcelts no sērkociņu kastītēm. Bet pēc nedēļas, protams, arī �ī nometne kļūst par mazu. Berlīne dod rīkojumu parūpēties par atslodzi. Bet kur to iz�dara? Ziniet, kur? Turpat nometnē, ārpus aiz�ogojuma, vai pat vēl labāk � gestapo pagalmā. Līdzekļi? Lode, cilpa, cirvis, � tas ir pulkve�a iemīļotais asortiments. Acumirklīti, acumirklīti, Gardner, nepārtrauciet mani! Es ar jūsu atļauju pabeig�u savu domu. Mans augstais kolēģis var vaicāt: un kas no tā secināms? Pirmkārt, viss kļūst zināms. Nosprostojuma zonā visu laiku klaiņo kaut kādas sievietes. Gribot negribot jānodarbojas vēl ai�tām. Ta�u pulkvedis Gardners tik viegli nav apmulsi�nāms. Viņ� pavēl: paņemt un iznīcināt. Labi. Paņēma un iznīcināja. Bet kur lai liek bērnus? Iznīcināt arī bērnus? Bet, ziniet, pat cilvēka pacietībai ir savas robe�as. Neap�mierinātības vilnis pieaug. Sāk parādīties uzsaukumi, kas �os notikumus traktē mums visnevēlamākajā garā. Ār�zemēs nokļūst ziņas � un pat diezgan precīzas � par nāves nometni. Sāk tark�ķēt bulvāru avīzes, Sameklē

kādu bērnu, nogādā uz ārzemēm � un, paskat, rezul�tāts: ārzemju presē atkal parādās ziņas par nāves no�metnēm � un �oreiz jau vissolīdākajos un pat oficiozos izdevumos. Lūk, vai negribat papriecāties? � Viņ� pie�cēlās, nedzirdamiem lū�a soļiem piegāja pie galda un izņēma no tā lielu pergamenta aploksni, attaisīja to un izbēra uz galda veselu kaudzi izgriezumu. � Lūdzu! �Ti�mes� � liels zemsvītras raksts, �Herald News� � divās slejās raksts �Nāves kombināts�, �New York Herald� � te vēl puslīdz pieklājīgi, �etrdesmit rindas, �Pravdas� tre�ajā lappusē ļoti labi informēts raksts. Un galve�nais � tagad �īs ziņas jau ir tik konkrētas, ka parādās pat Gardnera uzvārds � ar jo ko�u epitetu atlasi, kas viņam visur iet līdzi. Vai tas viņam patīkami? Es do�māju, ka ne. Bet mums tas vēl mazāk patīkami. Un, lūk, beidzot vienā no lielākajām angļu avīzēm parādās ari mana fotogrāfijā. Izrādās, es esot Gardnera kolēģis. Viņ� laupot un slepkavojot, bet es nolūkojoties un dodot vi�ņam savu svētību. Vai nav tā, Gardner? Redziet, jūs klusējat!

���� Acumirkli, � Gardners strupi atbildēja, � es jums tūlīt atbildē�u. . .

Gardners piegāja pie galda un pagrieza slēdzi. Un tū�līt iēdegās prāva bumba, cilvēka galvas lielumā. Tā mirdzēja neparastā, vienmērīgā, dzeltenīgi nespodrā spīdumā, un tāpēc viss, kas atradās tās apkaimē, � pa�pīru kaudze, galda zaļā vadmala, rakstāmpiederumu bronza un ro�ainais porcelāns � it kā apdzisa, sastinga, kļuva nedzīvi dzeltenīgs un savāds.

���� Nu? � Gardners iejautājās. � Ko jūs tagad sacī�siet? Vai �ī spuldze jums neko neapgaismo?

���� Tās ta�u� � apstulbinātais pundurītis ierunā�jās, � tas ta�u atgādina �

Tas neko neatgādināja, un tāpēc teikumu viņ� nepa�beidza.

Bumba nebija tuk�a.� No visām pusēm to.izraibināja ļoti smalki, punktēti � zili, zaļi, sarkani zīmējumi. Un kas tikai taur nebija! Gan kuģi ar piepūstām burām, gan melni, enkuri, krusti, va�as, �ūskas, vēl kaut kādi uz�raksti un kailas skaistules.

���� Interesanti? � Gardners. mundri apvaicājās,

���� Kas tur galu galā tāds ir? � pundurītis jautāja, pievērsdamies Kurceram.

Kurcers pavīpsnāja un paraustīja vienu plecu.

� Viņ� demonstrē manu tetovējumu kolekciju, � Kurcers mierīgi atbildēja un ironiski paskatījās uz Gardneru. � Tikai es nezinu, kāpēc pulkvedis izvēlējies tie�i �o aba�ūru. Tas izgatavots no otr�ķirīgiem dublikā�tiem un nav uzskatāms par kaut ko sevi�ķu. Man ir daudz labāki eksemplāri.

Pundurītis ar izbailēm paskatījās uz Kurceru, piecē�lās, piegāja pie aba�ūra un lēnītiņām ar pirkstiem pie�skārās aba�ūram.

���� Tā ir cilvēka āda, � viņ� piesardzīgi ierunājās. � Vai jūs to kolekcionējat? . . . Patiesību sakot, dīvaina kolekcija! Ja tā nokļūtu ārzemēs, būtu lielas nepatik��anas.

����� Nu, � Kurcers sacīja, � ja arī pulkvedis Gardners nonāktu ārzemēs, tāpat būtu nepatik�anas! Bet vai neatļausiet jums pilnībā nodemonstrēt manus albumus? Pulkvedi Gardner, tādā gadījumā esiet tik laipns un pār�trauciet savu demonstrāciju. Lūk, tur, galda apak�ējā nodalījumā � tas nav aizslēgts, � atrodas albumi. Pa�dodiet tos, lūdzu!

Albums, ko pasniedza Gardners, bija milzīgs, smags, ie�iets krokodiļa ādas vākos. At lieliem latīņu burtiem uz vākiem iespiests: �Tetovējumi kā pirmatnējo totēmu relikta forma. 1. albums. Eiropas nevēsturiskās tautas�.

���� �o kolekciju es vācu jau desmit gadu, � Kurcers sacīja. � Seit ir vairāk nekā divi tūksto�i paraugu, ku�ros redzama divdesmit tautu un se�desmit trīs profesiju tetovē�anas māksla. Katra parauga vēsture sīki aplūkota manā monogrāfijā.

����� Patie�ām, interesanti, � pundurīlis sacīja, pievilk�dams sev tuvāk vienu no albumiem, un ātri pār�ķirstīja smagās pelēkā kartona lapas ar sudrabotām malām. �etrstūrainie vai arī apaļie paraugi, skatoties pēc zīmējuJna īpatnībām, bija dziļi iegriezti lapās un tos vēl klāja gai�s, caurspīdīgs lakojums. Zem parauga nu�murs un ļoti īsa etiķete � tikai gads, tā cilvēka dzīves vieta un nodarbo�anās, no kura krūtīm, muguras vai ro�kas bija noplēsts eksponāts,

Pundurītis nevērīgi �ķirstīja albumu.

�Johans Ranke, vācietis, Ceisa rūpnīcas strādnieks.� Skaistules portrets. Rūpīgs, smalks darbs, jūtama profe�sionāla prasme.

Nākamā lappuse.

�Terēza Lafortīna, Parīze, prostitūta, notiesāta par no�ziedznieku slēp�anu.� Divi apskāvu�ies pērtiķi. Rūpīgs adatu darbs vairākās krāsās.

�Van den Grots, nodarbo�anās nav noskaidrota.� No sabangota okeāna putām iznirsto�a jūras �ūska. Rupj� matro�u darbs. �Pēdersens, Kopenhāgena.� Bez jebkāda raksturojuma un panta. Akurāts sīks, punktētās līnijās izveidots Padomju Savienības ģerbonis.

�Nezināms.� Sieviete lauza rokas. Ļoti labs, smalks zīmējums, bet zem tā uzraksts:

Ak sirds, jel pukstēt rimsti,

Kad tu man aizmirstībā grimsti.

�D�ons Stārks. Angļu jūrnieks.� Frakā tērpies skelets rokā tur savu smaido�o galvaskausu. Galvaskausa virsdaļa atdalīta, redzamas Rumkorfa spolītes, spirāles, da��ādas vārpstas.

�Uzvārds nezināms. Holandē nosēdies lidotājs. Spe�ciāls re�īms.� Liels zaļ� tetovējums � ērglis.

�Raiknopss � profesionāls bandīts.� Vīna pudele, sie�viete, trīs kārtis, uzraksts:

Lūk, kas mūs postā grū�!

No nezināma cilvēka krūtīm nodīrāts paraugs. Rozes zieds un uzraksts:

Tavs vārds man mū�am līdzi nāks.

Rupj�, cinisks divu figūru zīmējums un uzraksts, kas pundurītim lika greizi pasmaidīt.

Saule.

Delfīni.

Pudele.

Nezināmu vārdu savīti iniciāļi.

Bultas caururbta sirds.

Un beidzot:

Atkal milzīgs Padomju Savienības ģerbonis kabatas lakatiņa lielumā un kāds uzraksts krievu burtiem.

� No kurienes jums �is eksemplārs? � pundurītis vaicāja, aizvērdams albumu.

Uz �o jautājumu atbildēja Gardners. Viņ� bija pār�skaities un tāpēc riskēja ar visu.

���� Redziet, � viņ� sacīja, � ar �o jautājumu arī vaja�dzēja sākt. Jūs jautājat, no kurienes �is eksemplārs. Es varu �o to pastāstīt. Labi. Es esot zvērs, nekauņa, rupj� lops. Es nesaprotot un nespējot cienīt mana kolēģa un priek�nieka izsmalcināto dvēseli. Ta�u es, iedro�inos ziņot, citāds nemaz nevaru būt. Es esmu karavīrs. Mans darba rīks � roka, bet ne smadzenes vai mēle, lai cik veiklas man tās būtu.

���� Tās jums pietiekami veiklas, � Kurcers piebilda,

��� tikai da�kārt nevietā.

����� Piedodiet, kolēģi, � Gardners atbildēja, � es jūs uzklausīju līdz galam, atļaujiet ari man kādu vārdu sa�cīt. Lai mūsu augstais kolēģis pasaka, kas es tāds esmu un ko apkalpoju. Doktora Kurcera eksperimentālo labo�ratoriju vai koncentrācijas nometni, kas man uzticēta ar pa�a kara ministra pavēli? �o jautājumu nepiecie�ams bez kavē�anās maksimāli noskaidrot, jo manam augsti izglītotajam kolēģim �ajā ziņā ir īpa�as domas. Viņam �ķiet, ka es esmu galvenais laborants eksperimentālo suņu stacijā, un viņ� ir ļoti izbrīnījies, ja es tam nepie�krītu. Ņemsim, piemēram, izmēģinājumus ar koncentrē�tajām gāzēm. Lūk, es saņemu pavēli, izlasiet to. �Per�sona, kuras lietas numurs ir 24581, nekavējoties likvidē�jama. Viņa lieto�anā biju�ās mantas savākt un iznīcināt. Personālā lieta, kā arī visi citi dokumenti nosūtāmi ministrijas izmeklē�anas nodaļas rīcībā. Piektās sevi�ķās nodaļas izmeklē�anas daļas priek�nieks Fogts.� Skaidrs? Skaidrs. Sakiet, kā es varu �o Nr. 24581 nogādāt gāzu kamerā, komplektēt vēl partiju vai gaidīt, kamēr tā sa�radīsies, ja pavēlēts �nekavējoties�? Tātad viss! � Gardners noklak�ķināja ar pirkstiem sev pa deniņiem.

���� Dodu attiecīgu rīkojumu, lai visu nokārto septiņos no rīta nākamajā dienā. Bet pēk�ņi pie manis iedrā�as Kurcera kungs un

*� Paklausieties, � Kurcers pieceļas, � Gardnera

kungs, es jūs tomēr palūgtu rūpīgāk izvēlēties vārdus. Ko nozīmē �iedrā�as�? Pat par jums es tā nerunāju.

����� Atvainojiet, atvainojiet, � Gardners skābi pasmai�dīja. � Tātad es saku, pēk�ņi ienāk mans augstais ko�lēģis un jautā: �Vai jūs esat saņēmis pavēli par Nr. 24581 likvidē�anu?� � �Esmu.� � �Vai tas ir tas pats subjekts, ko es apskatīju?� � �Tas pats�. � �Tad esiet tik laipni un nogādājiet viņa līķi manam preparatoram�. � �Bet tas,� es saku, �nekādā ziņā nav iespējams. Dokumentā stingri pavēlēts iznīcināt visu, kas paliek pāri no no�tiesātā. Līķi nodos kremācijai.� � �Lūdzu, nododiet, bet pirms tā es gribu no notiesātā krūtīm dabūt ādas gabalu kabatas lakata lielumā.� Es atbildu, ka man nav tiesību to darīt. Ta�u viņ� ņem ļaunā un sāk draudēt. Man jāpiekāpjas. Bet ar to es izdaru noziegumu. Apcie�tinātais tika turēts tik lielā slepenībā, ka viņu nemaz ne�laida nometnē, visu laiku bija vienatnes ieslodzījumā. Bet tetovējums ta�u ir pazī�anas zīme! Mans augstais kolēģis negrib ar to rēķināties. Vispār ar viņa kolek�ciju, � atvainojiet mani, Kurcera kungs, � notiek, velns viņu zina, kādi brīnumi. Vispirms ta�u nav pasa�kāms, kādās rokās tā nonāks un kas ar to notiks.

���� Interesanti, � Kurcers pieceldamies ierunājās. � Tā ir ļoti interesanta doma. Bet vai par nacionāl�sociālistu partijas likteni jūs arī nebaidītos galvot?

Gardneram iedrebējās lūpas. Iesāņus viņ� palūkojās pundurītī. Tas sēdēja, rokas uz krēsla apmales atbalstī�jis, un smaidīja.

����� Ja partijas vadība būtu tādu vadoņu rokās kā jūs, Kurcera kungs � � pēc mirkļa vilcinā�anās Gar�dners iesāka dobjā un it kā tālumā skano�ā balsī.

����� Nu? � Kurcers pēk�ņi pieliecās pie krēsla.

����� Tad es, protams . ..

����� Nu, nu! Pietiks! � paceldams roku, iejaucās pun�durītis. � Pietiks, pietiks! Atļaujiet arī man sacīt kādu vārdu.

Pundurītis sāka runāt lēnām, pārliecino�i, sevi�ķi no�zīmīgās vietās bie�i apstādamies, it kā pasvītrodams vārdu jēgu un nogaidīdams atbildes reakciju. Runājot

viņ� vai nu bungāja ar pirkstu pa galda virsu, vai ari paņēma no tā kādu priek�metu � papīra nazi vai presi un grozīja tos rokā. Vispār viņ� runāja pārāk viegli un nepiespiesti, varētu pat sacīt, mazliet izklaidīgi.

���� Redziet, � pundurītis iesāka, � es saprotu j ūs abus. <

Viņ� paņēma no galda papīra presi un sāka to grozīt, �ajā laikā tomēr nolūkodamies nevis uz savām mazajām, tvarstīgajām pērtiķa ķetnām, bet gan uz sarunas biedru sejām. Kurcers sēdēja nekustīgi, muti pavēris, rādīdams savus lieliskos, baltos lū�a zobus. Gardners, tāpat kā ag�rāk, sastindzis stāvēja pie loga sprai�ļiem un, skaisto, iegareno seju noliecis, uzmanīgi glaudīja sev matus.

������������ Jā, � pundurītis turpināja, palūkojies uz viņu,

����� kvēles daudz, bet bez tās nekā cita jūsu strīdos, �ķiet, nav. Tāpēc par lietas būtību tikai pāris vārdu. Gardnera kungs, tagad es grie�os pie jums. Nē, jums nav taisnība. Tas, ar ko nodarbojas doktors Kurcers, � tā nav vien�kār�i zinātnet tā nav jebkura zinātne ar lielo burtu, nē, tā ir speciāli mūsu zinātne. Ja mūsu rokās nebūtu bijusi �āda, pēc viņa zinātnes parauga un līdzības veidota zi�nātne, mūsu rokās nebūtu bijis arī automātu, lai pie�veiktu viņu zinātni. Vispirms vāļds, bet pēc tam zobens, dārgais kolēģi. Tikai pēc tam zobens! Un ne tikai zo�bens, bet arī cilpa visiem, kas nāvi pelnīju�i. To, lūk, Gardnera kungs, jūs nedrīkstat aizmirst. Pasaules pa�kļau�anas ideja radusies ne kauju laukos, nelielgabalu dārdoņā, ne ugunī un dūmos, bet gan klusos fizikas, me�dicīnas, antropoloģijas un ķīmijas laboratoriju kabine�tos. � Viņ� beidza knibināties ap presi un nolika to uz galda. Tad piecēlās un piegāja pie Gardnera. � Jā, dār�gais draugs, � viņ� draudzīgi atkārtoja, � pat antropo�loģiskajos! Tāpēc ka doktora Kurcera antropoloģiskais ārtausts nolikvidējis ne mazāk ienaidnieku kā viņa priek�zīmīgās gāzu kameras, � neraugoties uz jūsu iebildumiem pret to, � viņ� pārmeto�i, ta�u pielaidīgi pasmaidīj a. � Eļet es, redziet, zinu, ka noziedznieka gal�vas ātrai nocir�anai vajadzīgs, lai nazis svērtu deviņus pudus, lai tas būtu ar speciālu griezumu un uz notiesātā rīkles kristu vismaz no pusotra metra liela augstuma.

Lai ķermenis nenotrūktu no cilpas, nepiecie�ams, lai u� katru svara kilogramu būtu viens centimetrs virves, turklāt tai jābūt ari noteiktā resnumā. Lai nosmacētu piecdesmit cilvēku, uz noteiktas kvadratūras laukuma nepiecie�ams tik un tik kubikmetru tādas un tādas kon�centrācijas gāzes, un tā jāpievada tādās un tādās por�cijās tik un tik minūtes ilgi. Tas viss! Tā ir zinātne! Ne�nonieciniet to, lūdzu! Uzklausiet jūsu lielāko teorētiķi Kurcera kungu! Tas vispirms. Vai nav taisnība, Kurcera kungs?

����� Taisnība, � Kurcers dobjā balsī atkārtoja. Pun�durī�a izsmieklu viņ� saprata visā pilnībā, ta�u nolēma to nepieņemt.

� Tie�ām tā, Kurcera kungs. Līdz �im es lēju ūdeni uz jūsu dzirnavām, bet tagad es gribu vērsties arī pie jums. Patiesībai nav vienas sejas. Tā ir ar divām un pat trim sejām. Zinātne, protams, paliek zinātne, bet ļoti slikta ir tāda zinātne, kas mums rada liekus sare�ģīju�mus politikā. Tad jau mums nepiecie�ams izvēlēties, bet laiks tagad ir tāds: ja es �odien pajautātu vadonim, kas mums nepiecie�amāks, zinātnieka skalpelis vai pulkve�a Gardnera giljotīna, kā jūs domājat, � ko vadonis man at�bildētu? Jūs nezināt? Bet es zinu, Kurcera kungs! Un ari jūs, manuprāt, zināt! Tātad nevajadzētu dot ieganstu �ādiem jautājumiem. Ta�u jūs diem�ēl devāt. . . Tas arī viss. Es pie �ā jautājuma vairs neatgriezī�os. Bet tagad, mani augstie kolēģi, grie�os jau pie jums abiem. Es kād�reiz ieminējos: �Pa�reiz nav vēlams to izpaust.� Tie nav vienkār�i vārdi. Pa�reiz mēs atrodamies tādu notikumu priek�vakarā, kas liks nobālēt visam līdz �im paveikta�jam! Redziet! � Viņ� piegāja pie sienas un ar asu sa�vas mazās rokas vēzienu pārsvītroja visu Eiropas karti no rietumiem uz austrumiem. � Jautājums par mūsu dzīves telpu, � viņ� noteica skaidri un uzsvērti. � Lie�lais austrumu kar�!

Un tūlīt iestājās klusums. Pundurītis palika pie kar�tes ar izstieptu roku. Nekustīgi un klusēdami, katrs no savas vietas, uz viņu nolūkojās Kurcers un Gardners. Beidzot pundurītis stingi pasmaidīja, iebāza abas rokas kabatās un atgriezās pie viņiem.

� Lielais austrumu kar�, � viņ� atkārtoja, � pār-<

cirtis visus mezglus, tajā skaitā ari jūsējo, pulkvedi Gardner.

����� Kad tas sāksies? � Gardners jautāja, ar mēles ga�liņu novilkdams pār lūpām.

Hm, � pundurītis pasmīnēja un ielūkojās viņam tie�i acīs. Tas sāksies lajā gadā, mēnesī un dienā, ko būs norādījis vadonis. Pēc kalendāra es to nezinu, bet, lai cik ilgi �o pavēli vajadzētu gaidīt, tā nāks.

����� Nāks? � Gardners alkatīgi ievaicājās.

����� Tā nāks. Lietu loģika ir tāda, ka līdz tam laikam, kamēr austrumos pastāvēs padomju koloss � tā pa�saule, kuru mēs esam pasludināju�i ārpus likuma, neuz�skatīs sevi par uzvarētu. Netīro rasu okeāns austrumos noliedz mūs jau ar savas pastāvē�anas faktu vien, Bet, kad mēs ieradīsimies austrumos, apsolu, ka netraucēsim jūs sīkumu dē]. Lūk, kur ar pilnu jaudu darbosies visas �B-214� formas. � Viņ� pasmīnēja.

Viņi atkal brīdi klusēja.

����� Es palūg�u atļauju uzdot vēl vienu jautājumu, � Gardners ierunājās piesardzīgā un iztapīgā balsī: � Vai tas būs ilgsto�s kar�?

Pundurītis ar smaidu pievērsās Kurceram.

����� Jūs dzirdat, ko viņ� jautā? Paskaidrojiet, lūdzu, jūs viņam, kādā karā vajadzēs piedalīties jūsu kolēģim.

� Pārāk pla�i izvērsties jūs nepagūsiet, Gardnera kungs, � Kurcers ļauni pasmīnēja. � Lai gan es nepie�krītu teorijai par divi trīs nedēļu ilgu karu, tomēr nedo�māju, ka kar� varētu ieilgt līdz ziemai. Māla koloss sa�bruks zem vācu zobena, lai gan vajadzēs viņam dot krietni daudz cirtienu. Jā, tas tomēr būs nopietns kar�. Krievija ir zeme ar stabilu dzīves veidu, ar stingri or�ganizētu valsts iekārtu, ar lielu, labi apmācītu armiju un neizsakāmi milzīgu dzīvā spēka potenciālu.

Pundurītis sapīka. v

����� Ar jūsu atļauju, arī es piederu pie pāris � trīs nedēļu partijas, � viņ� piebilda. � Ja kar� ievilksies līdz ziemai, tā iznākums vispār var kļūt neskaidrs. Ilgu karu ar divi simti miljonu lielu iedzīvotāju masu mēs neizturēsim. Bet tas nebūs ilgs. Mūsu glābiņ� tajā apstāklī, ka daudzrasu valsts nevar būt izturīga. Netīrais

'vienmēr ienīst tīro. Ar pirmajām mūsu uzvarām �ī milzīgā, no da�ādu krāsu lupatām sadiegtā sega izjuks skrandās. Sāksies slaktiņi, divdesmit piecu gadu laikā uzkrāju�os rasu rēķinu kārto�ana, un galu galā visi būs tā saecēju�ies, ka vēl priecāsies par mūsu iera�anos. Un tad mums būs vajadzīga jūsu roka, kolēģi Gardner. Mēs stingri jo stingri noliegsim kādam iejaukties jūsu karavīra pienākuma izpildē. Mēs jums uzticēsim visas �īs gandrīz vai kosmiskās, divdesmit divi miljoni kvadrāt�kilometru pla�ās telpas iztīrī�anu un rasisko apguvi. Bet tagad jums mazliet jāierobe�ojas. Jums, redziet, pa�tīk, bie�i atkārtot: �Es esmu karavīrs.� Jā, jūs esat kara�vīrs, un tas ir labi, bet �eit nepiecie�ams būt arī mazliet zinātniekam, politiķim un pat diplomātam. Bet �o īpa��ību jums pietrūkst. Labi, ka mēs par visu to sākām ru�nāt. Kolēģi Kurcer, es jūs lūdzu personīgi nodarboties ar Voicika lietu. Es zinu, ka jūs esat intelektuālo sarunu meistars. Parunājiet ar Voiciku atsevi�ķi, pulkvedis Gardners jūs vairs netraucēs. Vai nav taisnība?

���� Taisnība, � Gardners sacīja un nolieca galvu.

Staigādams pa istabu, Kurcers diktēja:

� �Tādā kārtā �īs ziņas kjuva lielā mērā ticamas. Tomēr, nevēlēdamies parādīt savas bailes vai, vēl vairāk, izskatīties smieklīgs, es aprobe�ojos tikai ar ķīlnieku no�au�anu un tvarstu sarīko�anu pilsētas strād�nieku kvartālos. Bet, protams, kā jau es gaidīju, nekādus rezultātus tas nedeva. Taisnība, kara tiesa pie�sprieda vairākus simtus nāves sodu, dibinoties uz ār�kārtējiem likumiem par nācijas apsardzību, ta�u ne tiesa, ne prokurors un vēl vairāk arī es, kam vajadzēja spriedumu apstiprināt, nevarējām noslēpt, ka nav iespē�jams to uzskatīt par pamatotu. Un tomēr ��

Viņ� saminstījās un apklusa.

=� Un tomēr, � sekretārs ierunājās, acis no papīra lapas nepaceldams, � jūs viņus no�āvāt?

Kurcers piegāja pie dīvāna, apsēdās uz tā un nometa spilvenus uz grīdas.

����� Atmiņa jums laba, to es zinu, � viņ� gurdi sa^ clja. � Jā, mēs tomēr �apkalpojām�, kā mēdz sacīt Gardners, �os nabaga skrandaiņus, ta�u tas, starp citu, man nekādas patikas nesagādāja, es neesmu tāds kā mans kolēģis no gestapo. Bet kur mēs palikām?

����� �� nav iespējams to uzskatīt par pamatotu. Un tomēr��

����� Labi. Pārveidojiet teikumu tā: �Neraugoties uz to, ka spriedumi savā apraksto�ā un rezultatīvā daļā, ņemot vērā mūsu vispārējos uzdevumus zemes nomie�rinā�anā, neap�aubāmi ir taisnīgi, tomēr pa�us spriedu�mus nevar uzskatīt par pietiekami pamatotiem.� Uz�rakstījāt?

����� Uzrakstīju, � sacīja Bencings. � Tā patie�ām iz�nāk pieklājīgāk. Tagad var arī sākt ar: �Un tomēr � �

������ �Un tomēr,� Kurcers turpināja lēnām diktēt, �visi �ie pasākumi bija bezspēcīgi un, protams, nevarēja kaut cik jūtami nostiprināt mūsu stāvokli. Katru dienu zem mūsu kājām kas uzlidoja gaisā un aizdegās. Un ko �eit varēja palīdzēt iek�ējās apsardzes pastiprinā�ana, tvarsti, gandrīz visu iemītnieku ap�au�ana tajā namā vai pat ciemā, kuru apkaimē notikusi diversija vai aten�tāts? Briesmas radās no turienes, kur es tās nekādā ziņā negaidīju. Slazdi, kuros es iekļuvu, bija pārāk nejē�dzīgi.� Slazdi, kuros es iekļuvu,! � viņ� lēnām atkārtoja, domās iedziļinādamies ne savos vārdos, bet tajā, kas aiz tiem slēpās.

����� To es jau uzrakstīju, � Bencings sacīja un nolika spalvu, ar to demonstratīvi parādīdams, ka turpinājuma viņ� negaida.

Kādu brīdi Kurcers pastaigāja pa istabu klusēdams, tad piegāja pie sienas, noņēma angļu vin�esteru, aplū�koja to, uzvilka gaili un sāka tēmēt savam attēlam spo�gulī. Nolicis spalvu, sekretārs sēdēja nekustīgi, acis uz dzeltenīgo papīra lapu nolaidis. Kurcers samiedza acis un nOknak�ķināja gaili. Bencings dziļi nopūtās un pa�grieza galvu.

����� Viss? � viņ� īsi apjautājās, lēnām un miegaini pa�celdams un nolaizdams plakstus.

���� Viss, � Kurcers atbildēja. Tad izņēma �ķiltaviņas un pasvaidīja tās uz delnas. � Ar labu nakti, Joahim.

Bencings klusēdams piecēlās, bez trok�ņa aizbīdīja galda atvilktni, ielika tur rokrakstu, tad piegāja pie loga, nolaida aizkarus, nodzēsa galda lampu un neatvadījies izgāja no kabineta.

����� Joahim! � Kurcers viņu pasauca, kad tas jau bija uz sliek�ņa.

Bencings apstājās un smaidīdams palūkojās uz viņu. Smaids bija atklāts, saproto�s, pavisam citāds, nekā piederetos sekretāram.

����� Vēl arvien tajā pa�ā vietā? � Kurcers sacīja, greizi pasmīnēdams.

� Es jau zināju, ka mēs �eit beigsim, � Bencings atbildēja, bet Kurcers atkal klusēdams sāka staigāt pa istabu.

Sekretārs aizvēra durvis. Kurcers pastaigāja, pastai�gāja, tad piegāja pie tualetes galdiņa, paņēma flakonu ar odekolonu, uzlēja drusku zaļganā �ķidruma sev uz delnas, ar baudu ieelpoja tā smar�u un ar roku cie�i no�vilka pār matiem � viņam visvairāk patika Angoras kaķi, labas smar�as un �okolādes konfektes. Tad mundri ieklepojās, piegāja pie rakstāmgalda, apsēdās pie tā, izņēma zilu burtnīcu un sāka ātri rakstīt.

�Tas viss ļoti slikti atspoguļots izmeklē�anas protoko�los un tiesas materiālos, lai gan tur cieta pāri par desmit tūksto� cilvēku. Man �ajā lietā nav zināms daudz vai�rāk par tās izmeklētājiem, bet to, ko es zinu, nezina neviens cits. Ja es būtu rakstnieks ��

Neatraudams spalvu no papīra un nepārlasīdams uz�rakstīto, viņ� to pārsvītroja ar greizu krustu un, jau ne�apstādamies, turpināja.

�Es rakstīju par slazdu: �idiotisks un nejēdzīgs�, Tā tas arī bija. Sekretārs paziņoja, ka ar personīgu vēstuli no �Lā�a� ieradusies kāda sieviete. Pulkstenis bija trīs naktī, un es jau pavēlēju izsaukt automobili. Neraugo�ties uz to, uzkavējos un vēstuli izlasīju. To neap�aubāmi bija rakstījis �Lācis�, arī numerācija sakrita ar viņa iepriek�ējām vēstulēm. Apak�ā bija viņa spiedogs. Izla�sīju vēstuli līdz galam un redzēju, ka tajā nekā būtiska nav, runa bija par kādu ķīlnieku, � ta�u apmeklētāju es pieņēmu. Mani pārsteidza tas, ka viņa bija ģērbusies

ļoti provinciāli, izmeklētā mietpilsoniskā gaumē, tā, kā pienākas ģērbties visām lūdzējām. Pat melnā plīvura netrūka. Pēc tam es nodomāju, ka �Lācim� vis�pār nav diez kāda labā gaume, un vairāk nepiegriezu tam vērības. Ar pilnu atbildības sajūtu apgalvoju: jau tobrīd es sapratu, ka ielai�os garlaicīgā un, acīm re�dzot, pilnīgi nelietderīgā pasākumā. Ta�u neraugoties uz to, es uzaicināju viņu apsēsties un izklāstīt lietas bū�tību. Viņa iesaucās: �O, paldies!� � un palika stāvam. Tad es diezgan strupi pateicu, ka man nav ērti lūkoties uz ,viņu tā, no apak�as uz aug�u, pēc tam apmeklētāja apsēdās un es varēju viņu apskatīt, kā pienākas. Apmek�lētājai bija gadu divdesmit divi, nekādā ziņā vairāk, āda lieliska, blāva, ļoti gluda un mīksta, acis melnas un maz�liet ie�ķības, kā kaķei. To es tūlīt ievēroju, bet vēlāk aizmirsu, � ta�u izrādījās, ka nedrīkstēja aizmirst. Se�jas izteiksme bija skarba, un, kad viņa sāka ar mani ru�nāt, asā un skaudrā balss grieza kā ar nazi. Ak, kāpēc es toreiz nepievērsu tam uzmanību!�

Kurcera roka bez mitas slīdēja pa papīru. Viņ� ko�ļāja nobālēju�ās lūpas, gar�a mutē kļuva arvien sājāka un sājāka, galvā sāka zvanīt, un tomēr viņ� bija apmieri�nāts. Beidzot bija radies pietiekami daudz vīri�ķības, lai skaidri un tie�i uzrakstītu to, kas viņu nomāca gandrīz vai fiziski. Ar �o sievieti viņ� nodzīvoja divi dienas. Viņ� nebija gļēvulis. Pat slepenajos iek�lietu ministrijas un valsts slepenpolicijas dokumentos, runājot par �o sie�vieti, arvien speciāli tika atzīmēts, ka tikai vietval�a vī�ri�ķība un savaldī�anās glābusi viņam dzīvību un devusi iespēju aizturēt noziedznieci. Ta�u tā bija lēta uzvara. Viņa kaut kā izmanījās noindēties vēl pirms apsardzes iera�anās. Tātad vīri�ķība un pa�savaldī�anās. Viņ� sevī sajuta aizvien mazāk un mazāk �o īpa�ību. Un nopietni nodomāja, ka gestapo cildinājumi tagad nez vai būtu pelnīti. Galvenais, ja briesmas vismaz būtu biju�as at�klātas, skaidras, tie�as, bet viss ta�u bija kā miglā tīts. Tagad viņ� rakstīja par to, ka vēstule izrādījusies vil�tota, bet viņa pati paguvusi noindēties un nomirusi tur�pat istabā, uz paklāja. Pavedieni pārtrūka. Ienaidnieks uz mirkli parādīja savu baismīgo seju, savu gandrīz pārdabīgo visvarenību un tad izgaisa, kļuva neredzams

kā Velsa romānos, deva viņam vēl zināmu laiku, � bet cik ilgu? Kas to lai pasaka?

�Vēl līdz �im laikam nevaru apjēgt, kāpēc viņa neiz�mantoja revolveri, � Kurcers rakstīja. � Policijas ar�guments, ka �āviens būtu saistījis kalpotāju un apsar�dzes uzmanību, ir acīm redzami aplams. Viņa labi zināja, ka vasarnīcā neviena nav, atskaitot vecos apkal�potājus, kas neiedro�inājās aug�ējā stāvā rādīties, ja nebija dots speciāls signāls. Bez tam turpat blakus, ka�binetā, atradās līdzzinātājs, kura personība tā arī palika nenoskaidrota. �ajā naktī, kā vēlāk uzzināja, tika nofo�tografēti visi svarīgākie dokumenti, kas atradās manā seifā, tajā skaitā arī� � �ie vārdi, kā arī tiem sekojo��ās �etras rindiņas bija rūpīgi izsvītrotas. � Ta�u, man �ķiet, ka viss izskaidrojams ar viņas cietsirdību. Kādu nakti es pēk�ņi pamodos no tā, ka pie manis neviena vairs nebija. Es pacēlu galvu un ieraudzīju � uz galda deg lampa, turpat atvērta viņas etvija, bet istabā ne�viena nav. Pa vaļējām durvīm ieraudzīju, ka viņa stāv uz balkona un, rokas aiz pakau�a salikusi, skatās uz mēnesi, bet, kolīdz es gribēju pasaukt, ātri pagrie�zās, paskatījās uz mani un pagāja uz priek�u. Viņas gaita bija klusa kā kaķei, dienā viņa nekad tā negāja. Aizvir�zījās līdz balkona malai un apstājās. �Kā spīgana,� es nodomāju. Mirkli viņa stāvēja nekustīgi, it kā ieklau�sīdamās vai arī ko nogaidīdama, tad a�i kā �ūska salie�cās, izstiepās un pavērsa pirkstus virzienā uz blakus logu. Tas bija mana kabineta logs. �Ak tā,� es mirklī visu atskārtu, �Krimhildas plāns.� Un tūlīt kā atbilde no tumsas atskanēja kluss, sauss, aprauts klauvējiens. Vienu reizi, tad otru un tre�o � klauvējieni ar pirkstu pa stiklu. Viņa atviegloti nopūtās, pat viegli pamāja ar galvu, izslējās, savā parastajā gaitā atgriezās istabā, aizvēra durvis, piegāja pie galda, paņēma no etvijas ci�gareti, brīdi pastāvēja, turēdama to zobos, tad nodzēsa spuldzi un pienāca pie gultas. Es viņu satvēru, kad tā bija apgūlusies man blakus un miegaini pagriezās uz sāniem. Gribēju sagūstīt viņu dzīvu un tāpēc pavēlēju: �Guli mierīgi. Es visu zinu!� Un tad notika kas tāds, ko es nevaru izskaidrot vēl līdz �im laikam. Sagrābu viņu pie rīkles, bet zem pirkstiem un rokām, ar visu augumu

sajutu ko spēcīgu, muskuļainu, elastīgu, it kā es nebūtu satvēris sievieti, bet gan milzīgu �ūsku vai zivi. Mirklī viņa izslīdēja no rokām, un tie�i virs manis ar savādu, uz mū�iem atmiņā palieko�u skaidrību es ieraudzīju viņas pacelto roku un seju � sasodītās, ie�ķībās kaķes acis, īso, taisno tīģera rievu pierē, � un mirklī manī ielija tik svelo�a sāpe un nelabums, ka es sāku kliegt. Pēc tam nojautu � viņa bija tēmējusi miega artērijā, bet kļūdījusies. Man palaimējās izlocīties un ar galvu dot viņai triecienu pa apak�ējo �okli, bet, kad viņa sabruka � nav nekā briesmīgāka par �ādu triecienu, � izlēkt no gultas un pieskriet pie zvana. Viņa aiz�elsās, nokrita, tad apsēdās uz gultas un kādu brīdi palika kā sastingusi. �ajā brīdī arī man nodrebēja ceļgali un es noslīgu uz grīdas viņai pie kājām. �Kas tu esi?� es jautāju. Viņa neatbildēja un novērsās � Tad ��

Uz galda pēk�ņi ietrink�ķējās tālrunis, Kurcers sau�dzīgi nolika spalvu un paņēma klausuli.

� Jā, jā, � Kurcers sacīja, paskatīdamies uz sekre�tāru, kas bija ienācis istabā un apstājies pie durvīm.

����� Sveicināti, kolēģi, � klausule Kurceram sacīja.

� Atgādinu, ka jūs apsolījāt parunāties ar Voicika kungu. Man jāaizbrauc, bet es vēlētos būt klāt pie �īs sarunas. Es uzskatu, ka tar ir nopietna nozīme.

���� Kad jūs braucat prom? i� Kurcers iejautājās, un viņa seja saviebās.

���� Es jums aizsūtīju automobili, � tālruņa klausule sacīja. � Es gribu, lai jūs to izmēģināt. Tā ir firmas �Opel� jaunā ma�īna, piektais .izmēģinājuma eksem�plārs, kas iznākusi no montā�as ceha tikai pirms trim dienām.

� Labi, � Kurcers atbildēja un griezās pie Bencinga.

���� Vai ma�īna jau ieradusies? Es tūlīt brauk�u. Tikai pa�sauciet Kurtu. Viņ� guļ, bet viņu tā kā tā vajag uz�modināt.

Kurts atnāca un apstājās pie durvīm. Kurcers sēdēja pie galda un ātri ar zīmuli ko rakstīja bloknotā.

���� Jā, jā, � Kurt, � viņ� ierunājās, uzmezdams dārz�niekam īsu mirkli. � Jā, jā, draudziņ. Sen sen mes

neesam redzēju�ies. Ļoti sen. Es tūlīt pabeig�u un . <, Vai jūs smēķējat, Kurt?

����� Tikai pīpi, � Kurts klusām atbildēja, nenovērs�dams no Kurcera lielas, liesmojo�as acis. No cigare�tēm man sāp krūtis.

���� A-ā, tikai pīpi! Labi, labi, ja jau pīpi. .. Bencing! � viņ� pasauca sulaini, un tas tūlīt ienāca. � Redziet, � Kurcers pavēlēja, � paņemiet un izlasiet. Tādam gadī�jumam, ja es kāda iemesla dēļ aizkavētos.

����� Jā, kungs, klausos, � Bencings sacīja, ātri izlasī�dams visādos lokos un izliekumos aprakstītās lapiņas.

����� Skaidrs.

���� Tas, protams, spēkā tikai tad, ja pilsētā aizkavējos, bet es bū�u laikā.

���� Viss skaidrs, � Bencings atbildēja un viegli pa�klanījās.

����� Jā, jā, Kurt, � Kurcers sacīja, novērsdams no Bencinga skatienu. � Jūsu vārds ta�u ir Kurts? Vai ne? Mēs ta�u kaut kur esam tiku�ies!

����� Tie�i tā, � Kurts klusām atbildēja un godbijīgi nolaida rokas gar sāniem. � Tie�i tā! Esam tiku�ies. Es kalpoju jūsu laboratorijā. Toreiz vēl balons tur eksplo�dēja, atminaties?

����� Bet kā mēs ar jums iz�ķīrāmies? � Kurcers viegli sarauca uzacis, it kā pūlēdamies ko atcerēties, vai ari vienkār�i Kurtam ko aizrādīdams un lūgdams no viņa paskaidrojumus. � Jūs ta�u, man �ķiet� � viņ� ap�stājās un nolūkojās uz Kurtu.

Kurcers skatījās tā, it kā gribētu ko pārbaudīt, bet patiesībā neko neatcerējās. Pēdējā laikā viņam ar at�miņu atgadījās dīvainas lietas (viņ� neatlaidīgi pūlējās iegalvot, ka tas no ievainojuma, ta�u patiesībā nez vai tā bija). Atmiņā neviļus sāka atklāties robi, un visu, kas ietilpa tajos, viņ� bija pilnīgi aizmirsis. Līdzās izvietotos vai arī citus, laika secībā izkārtotos notikumus viņ� at�cerējās visniecīgākos sīkumos, bet tas, kas nokļuva melnā, aklā traipa zonā, izgaisa pilnīgi. Da�kārt pat va�jadzēja minēt: vai tie�am tas īstenībā maz bijis, varbūt nekas tāds nemaz nav noticis? Kurcers rūpīgi slēpa �o trūkumu, neizpauda to nevienam, un �ajā ziņā rīkojās tik veikli un prasmīgi, ka varbūt vienīgi kāds no viņa

personīgā sekretariāta ko nojauta. Un tas notika ne tāpēc, ka viņam būtu pārāk sāpīgi atcerēties �o baismīgo un tum�o notikumu, kad viņ�, asinīm noplūzdams, gulēja uz tepiķa, vai arī viņ� no tā kaunētos.., Nē, �iem ap�svērumiem viņa acīs nebija sevi�ķas nozīmes. Taisni otrādi, ar �o gadījumu viņ� pat lepojās. �ā vai tā, bet viņ� ta�u palika dzīvs. Un saņēma pat dzelzs krustu. Un dibināti saņēma. Lai kāds cits pamēģina dzīvs izkļūt no �āda slazda! Kur� iedro�inātos apgalvot, ka tas bija slikti izdomāts! Nē, pavisam citi iemesli spieda viņu slēpt savu trūkumu. Atzīties � vai tas vispirms neno�zīmētu parādīt savu nepilnvērtību, savu atkarību no kāda cita atmiņas un labās gribas? Bet tā ta�u ir: viņ� neatceras, viņ� nezina � tātad kādam citam jāatceras un jāzina. Bet tas savukārt nozīmē, ka �im citam jāuzti�cas. Bet kas var garantēt, ka �is cits, ar labo atmiņu, neielaidīsies kādā avantūrā, kur cietu�ā persona varētu būt Kurcers � un atkal �ā pa�a trūkuma pēc? �ajā vilku pasaulē, kādā viņ� dzīvo, nedrīkst parādīt savas brūces, lai cik nenozīmīgas tās būtu. Viņa stāvoklī� Ar vārdu sakot, Kurcers lieliski saprata, kāpēc, kālabad un no kā slēpjams �is trūkums. Gadījumā ar Kurtu viss viņam bo�jāja garastāvokli: gan tas, ka viņ� atcerējās tikai noti�kuma sākumu un beigas, gan tas, ka Kurts Vāgners nez kāpēc ķer putnus, gan arī tas, ka Kurts kādreiz pazinis viņa tēvu. Un, lūk, Kurts beidzot stāv viņa priek�ā. Biju�ais laborants vai arī vecākais 5. laborato�rijas apkalpotājs. Pēc tam kaut kas notika (bet kas īsti,� jods lai parauj!), un Kurts Vāgners pazuda. Un pazuda ne jau tāpēc, ka būtu miris. Tātad aizbēdzis! Dro�i vien! Bet kā tas īsti gadījās, un, galvenais, uz kurieni viņ� aizbēga?

����� Kur jūs pēc tam bijāt? � Kurcers iejautājās.

Kurts nopūtās.

� Kop� tā laika daudz ūdens aiztecejis, � viņ� do�mīgi atbildēja.� Kur es biju? Visur. Pabiju dzimtenē, tad aizbraucu uz Francijas dienvidiem.

� Un kur īsti? � Kurcers neatlaidās.

���� Pirmajā laikā kādā kūrortā pārzināju siltumnīcas. Katru rītu uz galdiņiem � pokālos vajadzēja salikt ap pussimta melno, dzelteno un sarkano ro�u. � Viņ�

apklusa, gaidīdams atbildi. � Vai jūs domājat, ka tas viegli?

����������� Bet vēlāk? � Kurcers tirdīja, ar pirkstiem pa galdu bungādams.

����������� Pēc tam biju Berlīnē. Piegādāju puķu audzē�anas firmai �Haubsbergs un dēli� minerālmēslojumus �Tropika� istabas augiem � divi markas paciņa. �Istabā zied palmu birzis. Pie kamīna nobriest jūsu iemīļotie citrusu augļi.� Un tā tālāk. Divdesmit rindiņas sīkiem burtiem, vidū zīmējums � zem zeltainiem augļiem piebārstīta apelsīnu koka bu�ojas pārītis. �ai precei bija lielisks noiets.

����� Un tālāk? � Kurcers atkal tincināja.

1 � Tā pagāja gads. Tad �

������������ Ziniet ko, Kurt. � Kurcers mierīgi un nozīmīgi noteica. � Es esmu brīvs cilvēks, man laika diezgan, lai noklausītos jūsu arābu pasakas, bet labāk būtu, ja mēs iztiktu bez tām. Saprotiet � jums labāk.

������������ Ko? Jūs man neticat? � Kurts izbrīnā iejautājās. � Nu, tad es jums, lūdzu, parādī�u reklāmu. � Viņ� iebāza roku kabatā un izvilka daudzkrāsainu reklāmu, līdzīgu tām, ar kādām mēdz aplīmēt lētus konservus: �Minerālmēslojums �Tropika�.

������������ A-ā, jūs pat iepakojumu esat paņēmis līdz? � Kurcers iesmējās. � Nu, Kurt, nedzīsim velnu. Jūs re�dzat, ka tas �eit neko nedos. Sakiet tie�i: uz kurieni jūs no laboratorijas aizbēgāt?

����� Es? Aizbēgu? � Kurts brīnījās.

��Jā. Aizbēgāt. Eksplodēja balons ar gāzi, un jūs aizbēgāt, � Kurcers mierīgi apstiprināja, � Tātad: kurp un kāpēc?

����������� Es aizgāju no laboratorijas tāpēc, ka man vājas plau�as.

����� Tā, � Kurcers noteica.

����������� Un strādāt ar suņiem es vairs nevarēju. Un tad vēl �ī gāze, lai to piķis �

����� Tā, � Kurce.rs rezumēja,

� Nu, un tā es aizgāju, � Kurts pēk�ņi saskaitās.

����� Vai man �o suņu dēļ kājas atstiept vajadzēja, vai?

����������� Tā, � Kurcers novilka, jo viņ� visu bija pilnīgi sa�pratis. � Tātad jums nepatika, un jūs aizbēgāt?

����� Nekur es neesmu bēdzis, � Kurts protestēja,

����� neesmu bēdzis. Vienkār�i es �

����� Kā tad, jums sāpēja krūtis. Suņu dēļ ta�u negribē�jāt galu dabūt. Zinu, zinu! Bet tagad uzklausiet mani. Jūs aizbēgāt un aizbēgāt no kara laboratorijas viskarstākajā darba laikā, neatdodot pat atslēgas. Ja es jūs toreiz būtu notvēris, pēc divdesmit �etrām stundām jūs no�autu kā dezertieri.

���� Tas jūsu ziņā, � Kurts atbildēja nomāktā balsī.

����� Manā ziņā! Pēc divdesmit �etrām stundām es jūs būtu no�āvis. Bet neno�āvu un ne�au�u. Taisni otrādi, es jums do�u iespēju labi nopelnīt. Kādās attiecībās jūs esat ar manu māsasdēlu un profesoru?

����� Jūsu māsasdēls ir krietns zēns, � Kurts atbildēja. � Jā? Bet lai tas paliek, � Kurcers drusku saviebās,

����� Un kādas jums attiecības ar viņa tēvu?

����� Profesora kungs ir gaisa grābslis, � Kurts ātri un noteikti atbildēja.

���� Gaisa grābslis? � Kurcers mazliet nobrīnījās un pat sarauca uzacis. � Kāpēc jūs tā domājat?

� Paskatieties uz dārzu, � Kurts dedzīgi ierunājās,

����� Vai tad tas ir dārzs? Tas ir nātrājs. Nezāļu audzētava. Laidars. Tas.., tas, atvainojiet, velns sazina, kas tas tāds.

���� Jā?

����� Jā, pulkve�a kungs. Es ta�u atceros, kāds �is dārzs bija jūsu tētiņa laikā, pirms divdesmit pieciem gadiem. Vai var maz salīdzināt? Toreiz � ja bija puķu dobe, tad puķu dobe. Dīķis kā dīķis. Ja aleja, tad aleja. Bet tagad?

>� Tātad svarīgs tikai dārzs? � Kurcers iejautājās. � Alejas. Nu, godīgi runājot, vai tad tās ir alejas? � Klausieties, � Kurcers pēk�ņi piecēlās, � izbei�dziet! Neizliecieties par vientiesīti! Es jums neesmu Hanss.

����� Augstais dievs, es ta�u� � Kurts atmeta ar roku.

����� Jā! Jūs, jūs! Nepūtiet man miglu acīs. Tam nav jēgas, saprotiet! Runāsim godīgi un atklāti. Es esmu ar mieru jūs izmantot, bet tad jums jāatsakās no nelādzī�gās, nevienam nevajadzīgās manieres spēlēt plānprātiņu. Ne jau dārzs te svarīgs.

� Nu, ari dārzs ir svarīgs, � Kurts dedzīgi iebilda.

���� Es jūsu domas par mani nesaprotu, bet, reiz jūs ar mani runājat, atļaujiet piebilst, ka arī dārzs ir svarīgs. Kārtīgs saimnieks dārzu tā nenolaidīs. �eit tu ta�u mīti. Tas ta�u tavs dārzs! Ja cilvēks dzīvo kā vepris, tad galvā viņam nekā kārtīga nevar būt. Tā man domāt.

����� Labi, � Kurcers pēk�ņi iesmējās. � Lai arī dārzs būtu svarīgs. Aizmirsu, ka jūs esat strādājis jau pie mana tēva. Tātad ziniet, pirmais uzdevums: paņemiet rīt zēnu un aizvediet pie oran�ērijas. Sapratāt?

����� Saprotu, � Kurts atbildēja.

� Aizvediet viņu ķert strazdus un, lai kas arī mājā notiktu, neļaujiet viņam atgriezties uz turieni.

����� Arī to es saprotu, � Kurts atbildēja, pat pasmai�dīdams.

����� Nu, tad lieliski. Atkārtoju: vienalga, ar kādiem līdzekļiem, bet lai rīt zēna tur nebūtu. Sapratāt? � Kur�cers ar pirkstu norādīja uz griestiem, virs kuriem atradās profesora kabinets.

����� Saprotu, � Kurts atbildēja un dziļi nopūtās.

� Tātad esam vienoju�ies, � Kurcers teica un pie�cēlās no galda.

Priek�ā kāds ko sauca. Automobilis spēji apstājās. Uz ceļa bija vairāki cilvēki. Pa zemi lēkādami, tuvojās balti un sarkani laternu lāsmojumi. Sarkanajā gaismā bija redzami vairāki lieli, melni, cits uz cita �ķērsām ceļam sakrauti gul�ņi. �īsta barikāde,� Kurcers nodomaja. Veikli strādāju�i! Turpat tuvumā, uz labējiem sāniem no�ķiebies, stāvēja apsardzes automobilis. La�ternas baltā gaisma pieslīdēja pavisam klāt un sāka ap�taustīt riteņus � kāds tos aplūkoja no visām pusēm.

���� Tā, � Kurcers sacīja Bencingam, � atkal kas at�gadījies.

����� Es aizie�u, uzzinā�u, � Bencings jau satvēra dur�vju rokturi.

����� Sēdiet, sēdiet, � Kurcers pavēlēja, � tūlīt atkal brauksim.

Viņi pabrauca da�us soļus un apstājās.

���� Velna milti! � Kurcers izlamājās.

No aizmugures piebrauca un, bremzēm iegaudojoties, apstājās pēdējais apsardzes automobilis.

� Kas tad tur vēl? � Kurcers ierunājās.

Apsardzes vīrs piegāja pie �ofera, kaut ko pateica un tad uzmanīgi atvēra pasa�ieru kabīnes durtiņas.

Blāvajā mijkrēslī � bija redzams, ka jau svīst rīts, � Kurcers pazina pienācēju un piecēlās, kabatā sataustī�dams brauniņa spalu.

Kas noticis, leitnant? � viņ� īgni iejautājās.

���� Riepa pārplīsusi, vai?

Viņ� labi zināja, ka riepa nav plīsusi, bet uz ceļa kas atgadījies � un varbūt pat ļoti nopietns �

������������ Ko? � viņ� atkal iejautājās, īdzīgi viebdamies, it kā nebūtu sadzirdējis atbildi, lai gan leitnants vēl ne�bija paguvis ko sacīt.

Leitnants stāvēja izstiepies, roku pie cepures naga turēdams. Viņ� elpoja strauji un skaļi un izskatījās ļoti saburzīts, ta�u roka pie cepures naga nedrebēja.

1 � Pulkve�a kungs, � leitnants ziņoja, � ceļ� bija aizsprostots. � Bez tam priek�ā vēl novilkta tērauda trose, priek�ējam motociklistam norāva galvu.

������������ Nav slikti, � Kurcers sacīja tanī mierīgajā, ne�saudzīgajā un vienaldzīgajā tonī, kādā viņ� līdzīgos ga�dījumos alla� mēdza runāt. � Tātad vienam jau vakars? Es izkāp�u.

������������ Kad automobilis apstājās, � leitnants ātri turpi�nāja, pūlēdamies aizsteigties viņam priek�ā, � no krū�miem sāka �aut. Man sa�āva cepuri.

����������� Vēl labāk, � Kurcers pavīpsnāja. � Tad jau jūs esat varonis, leitnant!

����������� Kad izkāpu no automobiļa, man no krūmiem uz�bruka kāds vīrietis, bet es ..,

����� Kur viņ� ir? � Kurcers īsi noprasīja.

Notikums bija daudz nopietnāks, nekā to varēja iedo�māties.

����� Guļ tur priek�ā.

����� Ejam, � Kurcers sacīja.

Viņ� viegli izlēca no automobiļa un platiem, mīk�stiem soļiem aizgāja pa ceļu, atgādinādams balto lūsi, kad tas uzbrūk savam upurim.

Bija pirmie rītausmas mirkļi. Nekustīgajā, bālganaja

gaisā skaidri un asi iezīmējās nedaudz priek�metu � apaļie, melnie ceļmalas krūmi, tikpat melns, grāvī nespodri vizmojo�s ūdens, bet tālākā perspektīvā vairāki augsti, slaidi koki. Tie stāvēja pavisam nekustīgi, kā vienā na�a griezienā no finiera vai skārda plāksnes iz�drāzti. Vēl tālāk kā caur biezu, matētu stiklu varēja saskatīt laukus, krūmus un blāvi sarkanus, vienā līnijā sarindotus māju jumtus. Tur, liekas, bija ciemats. Kad Kurcers izlēca no ma�īnas, tālumā spalgi iedziedājās gailis. Un bezgala smalkajā, kā ledus trauslajā rīta dzestrumā viņa dziesma izskanēja sevi�ķi skanīgi.

�Un nodziedāja gailis tre�o reizi,� Kurcers neviļus atcerējās evaņģēlija vārdus.

No�autais gulēja uz ceļa, muti pa pusei pavēris, rādī�dams spēcīgus, grauzdētiem riekstiem līdzīgus dzeltenus zobus. Pie galvas viņam jau bija satecējusi neliela melni spīdīga peļķīte.

����� Kur jūs viņam? � Kurcers jautāja un pielupās.

����� Pierē, � leitnants steidzīgi atbildēja. � Jums jāat�iet no ceļa, apsardze pārmeklē krūmus.

����� Vai jūs jau sazinājāties ar pilsētu? � Kurcers vai�cāja, nenovērsdams acis no no�autā.

����� Pagaidām mums nav izdevies pieslēgties telefona tīklam. Lielā starpposmā pārgiezti tālruņa vadi.

����� Pamatīgi! � Kurcers kādu uzlielīja. � Vareni no�strādāts! � un pavērsa līķa rokas ar delnām aug�up.

Laternas gaismā bija redzamas dzeltenas tulznas, bieza, sarepējusi āda. Kurcers ar pirkstu pat viegli noknik�ķināja pa to. Pēc tam ar roku aptaustīj a kabatas bik�u sānos.

����������� Nekā nav, � sacīja blakus stāvo�ais kareivis.

����� Tikai �is te, � viņ� parādīja mazu apaļu spogulīti bruņurupu�a ietvarā.

Kurcers paskatījās uz spogulīti, ta�u rokās neņēma.

Pie automobiļa, kas bija nosvēries sāniski, stāvēja karavīru grupa, astoņi vai desmit cilvēku. No tiem divi parastajā militārā tērpā, dubļiem no�ķiedu�ies, ar vecā parauga �autenēm, kurām piesprausti neveikli austrie�u durkļi. Rītausmas pelēcīgā spozme atmirdzēja durkļu pla�tajos asmeņos. �No kurienes �ie ērmi?� Kurcers ne�skaidri, bez izbrīna nodomāja. Viņ� atkal palūkojās līķa sejā. Tajā nebija nekā sevi�ķa. Pavisam parasta plata

seja, pilsētas iedzīvotāja zaļganā, nedzīvā āda, biezi izraibināta ar dzeltenīgiem vasaras raibumiem. Deguns plats, izplūdis. Nelielas, nokarenas ūsas.

Kurcers piecēlās un asā kustībā nopurināja rokas.

������������ Alfrēd! � viņ� pasauca leitnantu un norādīja uz kareivjiem ar uzspraustajiem durkļiem: � Kastie tādi?

����� No tuvākā policijas posteņa, � leitnants atbildēja.

����� Biju�i kaut kur tuvumā un atskrēja, dzirdot �āvienu. Piesūku�ies. Dro�i vien gāju�i meitās. Vienam padusē bija jauns sievie�u krekls. Dzīvojot �eit divi nedēļas, bet neko nezina.

������������ Kā tas regulārai apsardzei pienākas, � Kurcers mierīgi konstatēja. � Gardnera sistēma. Ne jau veltīgi pie viņa viens vietvaldis jau nogalināts. Nē, tomēr vaja�dzēs nomainīt �o idiotu.

Kurcers piegāja pie kareivjiem.

����� Kur jūsu postenis? � viņ� miermīlīgi apvaicājās.

����������� Divus kilometrus no �ejienes, � atbildēja kareivis, bikli uz viņu nolūkodamies.

����� Un cik jūsu pavisam? � Kurcers iztaujāja.

����������� �etrdesmit pieci ierindas kareivji un viens leit�nants, � tas pats kareivis atbildēja.

����� �etrdesmit pieci cilvēki! Un kā jūs gadījāties �eit?

����� Mūs sūtīja apgaitā. Bez tam ..,

���� Ziniet ko, pui�i, � Kurcers miermīlīgi sacīja.

����� Nemelojiet man, es neesmu jūsu komandieris. Kas tā par apgaitu? Divi cilvēki divus kilometrus no posteņa? Ko jūs man mel�at blēņas kā kādam pui�elim? Un kāpēc jums meitie�u krekls? ..,

������������ Priek�nieka kungs var pārbaudīt, � bra�i ierunā�jās kareivis, kur� līdz �im bija klusējis. � Tie�i tā, vecākais leitnants Rode mūs sūtīja apgaitā.

����������� Pierakstiet, Alfrēds Rode � vecākais leitnants, � Kurcers mierīgi sacīja. � Meitie�u krekls! Kā meitie�u krekls �eit gadījās? � viņ� pēk�ņi sāka kliegt. � Kas tas jums � durklis, �autene, revolveris? Kāda joda pēc jums krekls?

� Mums pa ceļam vajadzēja ieiet� � bikli ierunā�jās otrs kareivis.

����� Nu? � Kurcers kliedza, � Vajadzēja ieiet..,

����� Pie manas līgavas, � beidzot izspieda pirmais ka�reivis. � Un es �

����� Tā! � Kurcers atviegloti nopūtās. � Ar to arī būtu vajadzējis sākt. Tātad: jūs pametāt posteni un aiz�gājāt meitās? Kur viņas dzīvo?

Kareivji klusēdami minstījās.

-����� � Velns lai jūs parauj, ēzeļus tādus! � Kurcers iekliedzās pilnā rīklē un nevis piespēra, bet ar kāju kaut kā pagrūda zemi. � Ja jūs klusēsiet, no�au�u �eit uz vietas!

Viņ� patie�ām bija briesmīgi saniknots. Viss �is idio�tiskais notikums ar �au�anu no krūmiem, apturēto auto�mobili, no�auto teroristu, diviem pārbiedētiem stulbe�ņiem karavīru tērpā, sievie�u naktskreklu, � Alfrēds to turēja viņam acu priek�ā, tā ka viņ� varēja pēc sirds patikas nopriecāties par lentītēm un me�ģinēm, � Kurceru bija galīgi saniknojis. Viņ� juta, ka var sākt aurot pilnā rīklē, uzbrukt ar dūrēm, mīdīt kājām, vispār izda�rīt ko �ausmīgu un smieklīgu.

Kurcers dziļi nopūtās, izņēma no kabatas cigare�u et�viju, paturēja to brītiņu rokās un tad iebāza atpakaļ kabatā: nedrīkstēja parādīt, ka pirksti viņam sāku�i sīki un pretīgi drebēt un viņ� pats nezina, vai tas aiz nik�numa vai bailēm.

����� Nu, draugi, liekas, es jūs iemācī�u karot, � viņ� noteica klusā un mierīgā, bet niknā balsī. � Es jums, liekas, parādī�u, kas ir kar�.

����� �īs sievietes dzīvo tepat, aiz paugura, � ātrā, smalkā balstiņā sāka skaidrot bra�ākais kareivis. � Ja pulkve�a kungs vēlas, mēs jūs aizvedīsim.

� Nē,, pulkve�a kungs jūs tūlīt aizvedīs, � Kurcers strupi pasmīnēja. � Alfrēd, iesēdiniet �os varoņus pie sevis, lai rāda ceļu.

�ajā brīdī aiz krūmiem kas notika, a�i un taisni alplaiksnījās zaļ� laternas stars, un tūlīt uz ceļa uzveda slaidu meiteni ar dzel�os saslēgtām rokām. Viņa bija tērpusies modernā, bet saplosītā tērpā ar pusnorautu pie�durkni, un kājās viņai bija smalkas kurpes. Aiz muguras nāca apsardzes vīrs, turēdams rokā parabellumu.

�* Lūk, ar viņu runājiet, � kareivis klusā balsī teica, ar galvu pamādams uz Kurceru. � Ko mēs!

Grupas vecākais pienāca pie Kurcera.

������������ Krūmos nekas nav atrasts, � viņ� skaji ziņoja,

���� Vienā vietā zāle nomīdīta, tur vāļājas divas konservu kārbas, pēc lietus tās līdz pusei pilnas ar ūdeni un, acīm redzot� � kareivis aizelsās, tāpēc ka pārāk steidzās un bija nobijies.

Sis anekdotiskais raports Kurceru galīgi izsita no slie�dēm. Viņ� pagriezās un devās pie automobiļa. Rokas vi�ņam viegli drebēja, krūtis smagi sēca. Dūmakainā, zil�ganā rītausma gandrīz pilnīgi bija izkliedējusi tumsu, bet Kurcers to nemanīja. Gribēdams ļaut norimties dus�mām, viņ� noliecās un norāva platu, spīdo�u kreimenes lapu. Smaga, apaļa lāse kā blāva dzīvsudraba pile nori�poja pa roku. Viņ� pielika pie sakaisu�ās sejas raupjo lapu un brītiņu palika nekustīgi stāvam. Tad piegāja pie automobiļa, spēcīgi parāva durtiņas un iekāpa ma�īnā. No da�ādām pusēm tūlīt pie viņa ieradās arī apsardzes priek�nieks un sekretārs.

Kurcers sēdēja, aizklājis seju ar vienu cimdu, pie apak�lūpas kā pulkstenis viņam pulsēja kāda dzīsliņa.

����� Alfrēd? � pēc īsa klusuma brī�a viņ� ievaicājās.

����� Jā? � apsardzes priek�nieks noliecās pie viņa,

����� Kur notvēra �o nāru?

���� Viņa sēdēja krūmos, bet, ieraugot mūs, ielēca gravā un metās bēgt. Teica, ka gājusi uz pilsētu darbā un apstājusies, lai atpūstos.

���� Varētu būt arī tā, � Kurcers piekrita. � Ierau�dzīja mūs un izbijās.

���� Bet viņa ir no vietējā ciemata, � sekretārs pie�bilda.

� Nu, kas tur, arī tas pilnīgi iespējams, � Kurcers piezīmēja un aizvēra acis. Uz mirkli viss kļuva vien�aldzīgs un pretīgs. Viņam uzmācās milzīgs, bezveida nogurums. Ta�u viņ� zināj^, ka tas tūlīt pāries.

����� Bet savādi, � ierunājās sekretārs, � viņai ta�u vajadzēja redzēt no�auto. Nav iespējams, ka tas nebūtu pagājis viņai garām.

Kurcers klusēja.

���� Un dīvaini vēl tas, ka viņa apsēdusies atpūsties kādu kilometru no ciemata.

����� Braucam uz turieni! � Kurcers pēk�ņi pavēlēja un izslēja galvu. � Uz ciematu! Un kreklu arī paņemiet līdz! � viņ� turpināja nikni, un uz lūpām viņam pat pa�rādījās putas. � Tur atdosim, kam pienākas. Gribu re�dzēt, kas tas par midzeni. Braucami

Sievietes, pie kurām bija gāju�i kareivji, dzīvoja aiz paugura. Bet Kurcers pēk�ņi attapās: �Tas tikai vēl trūka! Tādā laikā braukt pie sievietēm! Kontrolēt ko�mandanta apsardzi! Es patie�ām sāku jukt prātā.�

����� Alfrēd! � viņ� iesaucās. � Brauciet pie pa�as malējās mājas, bet apturiet ma�īnu kādus desmit soļus no tās. Iek�ā es ie�u viens.

����� Bet, pulkvedi, � leitnants nomurmināja, ar izbai�lēm palūkodamies uz viņu, � tikko ta�u �

� Es ie�u viens! � Kurcers nikni atkārtoja. � Vā�cieties jūs pie velna, leitnant!

� Durvis tūlīt neatvērās. Vispirms kāds ilgi klepoja, tad ie�īkstējās izļodzīta koka gulta, kāds �ļūkāja tupe�lēs, pēc tam ie�ķindējās kas metālisks � acīm redzot, skārda spainis. Tad kāds pienāca pie durvīm, apstājās un klausījās. Lūpu piekodis, Kurcers pagrūda durvis.

����� Kas tur? � ātri noprasīja aizsmakusi, veci�ķa balss.

� Atveriet! � Kurcers pavēlēja, � Apgabala pār�tikas komisārs.

Brīdi aiz durvīm bija klusums.

� Nu, � leitnants sacīja, veikli ar elkoni atbīdīdams Kurceru un pats nostādamies viņa vietā, � mēs gaidām! Veicīgāk!

Noklink�ķēja aizbīdnis, bet durvis neatvērās. Tad leitnants zvēla ar dūri, un tās atdarījās.

Liela auguma sirmgalvis ar garu, dzeltenu bārdu un zilgajiem maisiņiem ap smagajiem, sarkanajiem, it kā izrieztajiem plakstiem stāvēja durvīs. Viņ� izskatījās pēc cilvēka, kuram norautas drēbes, � tik apmulsis un apjucis bija sirmgalvis. Viņa sklerotiskajā, dzīslainajā, violetiem mezgliem nosētajā rokā bija sa�ņaugta tagad jau nevajadzīga svece. Mugurā viņam bija gar� krekls krēma krāsā, bet virs tā neveikli uzspīlēta sarkanas vad�

malas veste (kad īsti un kas reiz valkājis tādas drēbes?. Sirmgalvis klusēdams bērni�ķīgi nopūtās un atrāvās no ieejas, viņu gandrīz no kājām notriekdami, mājā iegāja leitnants, bet pēc tam Kurcers un �etri apsardzes viri.

����� Atvērt logus! � leitnants pavēlēja, stāvēdams istabas vidū. � Veiklāk, nu!

Kurceram aiz muguras kas sarosījās un steig�us pār�skrēja pāri istabai. Viņ� uzmeta pavir�u skatienu � aizvirtņi jau bija atvērti � un ieraudzīja, ka tā ir vece�nīte, dzeltena, krunkaina, garā baltā kreklā un �ausmīgā me�ģiņu cepurītē. f

Viņ� palūkojās apkārt. Istaba tīra, pat izbalsināta, bet ne sevi�ķi liela. Kaktā stāvēja zīdītājai līdzīga paprāva dievmātes figūra, saliktām rokām, ar diviem noputēju��iem, pelēkiem salmeņu vaiņagiem. Pie starpsienām karājās vairākas �veices ainavas, vienā no stāva, smaila kalna lejup gāzās perlamutrā veidots ūdenskritums, bet zem tā, jau glu�i nevietā karājās krucifikss, ko atkal greznoja salmeņu vaiņags. Uz speciāliem plauktiņiem stāvēja divas lielas, ornamentiem izrakstītas un baltiem izciļņiem rotātas alus krūzes.

Kurcers atbīdīja salauzto krēslu un apsēdās.

���� Jūs esat saimnieks? � Viņ� jautāja sirmgalvim. Tad izņēma no kabatas etviju un nolika uz galda.

���� Tie�i tā, jūsu �ēlastība, � sirmgalvis atbildēja, no�lūkodamies uz Kurceru.

���� Jūs esat tikai divi? � Kurcers noprasīja, ātri pār�laizdams vērīgu lū�a skatienu. � Es redzu dievmāti, jūs esat katoļi?

���� Tie�i tā, jūsu gai�ība, � sirmgalvis paklanīdamies atkārtoja, � katoļi, es un mana ve�a.

Kurcers novērsa no viņa acis. Sirmgalvja seja bija satraukta, ta�u nevarēja manīt, ka viņ� būtu pārāk nobijies.

���� Un vairāk neviena pie jums nav? � Kurcers vēl arvien aplūkoja sienas, cenzdamies saskatīt kādu rakstu�rīgu priek�metu, kas liecinātu par tre�ās personas klāt�būtni, ta�u nekā tāda neredzēja. �veices ainavas, ma�donnas statuja, krucifikss un divi vācu alus kausi � tas bija viss. �Vai dēla jums nav?

����� Neredzam viņu jau piekto gadu, � vecenīte atbil�dēja, � pat nezinām, kur viņ� atrodas. Runā, ka dzīvojot kaut kur Parīzē, bet vai tā taisnība � tā arī nezinām. Pirms pāris gadiem atsūtīja bildīti -� viņ� uz automobiļa par �oferi, � un vairāk nekā no viņa nav. Teitan, jūsu gai�iba, vai negribētu paskatīties?

Viņa izbīdīja kumodes atvilktni un izņēma no turienes ar zaļu lentīti pārsietu krāsainu aplok�ņu kaudzīti. Ro�kas viņai drebēja. Kaut ko burk�ķēdama, vecīte sāka to atraisīt.

���� Nevajag, nevajag! � Kurcers �ķebīgi saviebās.

����� Ko tur! Bet pasakiet man . ,.

���� Vēl pie mums dzīvo mana mazmeita, �odien viņa aizgāja pie draudzenes.

���� Jā, � Kurcers pēk�ņi atcerējās. � Vediet �urp mūsu Loreleju.

Kurcers jau sāka nomierināties, ta�u viņam, daudz pieredzēju�am cilvēkam, nepatīkami bija jau tāpēc vien, ka viņ�, kaut arī uz mirkli, zaudējis pa�savaldī�anos � / un tas viss slimības pēc. Un patie�ām � viņ� bija sasirdzis � sājā gar�a mutē kļuva aizvien spēcīgāka un spēcīgāka.

Kurcers saliecās un nospļāvās tie�i uz grīdas.

Kāpēc viņ� �eit bija atbraucis? Kas viņam te meklē�jams? Vai tad tas viņa uzdevums? Tādām lietām ir ge�stapo un Gardners, bet tagad tieci nu galā ar �iem ve��iem un dezertieriem. Un vēl kā par postu uzkūlusies �ī sarkanmatainā jumprava, noņemies vēl ar to �

Meiteni atveda. Viņa stāvēja, rokas uz muguras sa�likusi. Kurcers zag�us pavērās vecenītē. Kūkumā same�tusies, viņa �ūpoja galvu. �Nē, tā nav viņas mazmeita. Velns zina, kas viņa tāda!�

Kurcers pārlaida meitenei zibenīgu, pētījo�u skatienu no galvas līdz kājām. Viņa izskatījās ļoti saņurcīta. Brun�i notriepti rūsganiem traipiem, jaciņas piedurknes saplosītas vienās skrandās, virs kreisā ceļgala rēgojās tum�sarkans zilums, tāpēc meitene arī kliboja ar vienu kāju.

����� Kas jums kājai vainas? � Kurcers iejautājās, pār�laidis skatienu viņas spēcīgajiem pleciem, maigajai, melnīgsnējai sejai, ar neaprakstāmu, mazliet mēļu no-

krāsu, jo sevi�ķi pie acīm un lūpām, izspūru�ajiem, ļoti maigiem un pūkainiem, dro�i vien jūras zālei līdzīgajiem matiem, � un kaut ko apsvērdams, samiedza acis.

�Vietējā!� viņ� nodomāja. �Paskat tik, kādas tās! Nē, zemnieci viņa neatgādina!�

Meitene stāvēja, nepatīkami un tie�i viņam sejā ska�tīdamās, un tas Kurceram lika justies sevi�ķi neomulīgi.

���� Tātad � kas jums kājai vainas? � viņ� atkārtoja.

������������ Uzklupa jūsu kareivji, � viņa pasvītroti asi pa�māja uz loga pusi, � nogāza zemē, un viens ar zābaku ņēmās spārdīt man kājas.

� Tas nu nav glīti! � Kurcers nosodo�i un solīdi pa�ūpoja galvu, turpinādams vērot viņas skaisto, kā vaskā izlieto galvu, kas atgādināja �ūskas galviņu.

���� Ļoti neglīti, tā nu nedrīkstēja rīkoties.

����������� Pasakiet to saviem varoņiem, � meitene skarbi noteica un nostājās tā, lai ķermeņa smagums būtu uz veselās kājas.

������������ Nē, nē, to es saku jums, bet ne kareivjiem, � Kur�cers mīksti pasmaidīja. � Ja jūs, viņus ieraugot, nebūtu bēgusi, bet palikusi uz vietas un cilvēcīgi paskaidrojusi, kas jūs tāda esat, kurp un kāpēc ejat, tad, vispirms, sitieni jums būtu gāju�i secen un, otrkārt, iespējams, ka man vispār nebūtu bijis tas gods ar jums sarunāties. Nu, labi. Kas jūs tāda esat?

����� Es gāju uz pilsētu, � meitene atbildēja.

����������� Tā. Labi. No kurienes jūs nācāt? � Kurcers tinci�nāja un izņēma �ķiltaviņas.

����������� Es biju pie savas tantes, piecus kilometrus no �ejienes, un steidzos uz fabriku.

����� Jūs strādājat fabrikā? � Kurcers nodrebēja.

Patie�ām, ko meitene viņam īsti atgādināja? Bet kaut

ko viņa noteikti atgādināja, un līdzība bija tik liela, ka iedvesa bailes.

����������� Es strādāju kā iesaiņotāja �okolādes fabrikā, �1 meitene īsi atbildēja.

�Varbūt, tas ir taisnība,� Kurcers nodomāja. �Spodra, tīrīga un izskatīga meitene. Tādas parasti iekārtojas konditorejas izstrādājumu fabrikās.�

������ Un jums, protams, ir dokuments, kas dod tiesības brīvi pārvietoties �ajā zonā?

� Es dzīvoju pilsētā, � mirkli vilcinājusies, meitene atbildēja, � un tāpēc �

����� Ai-ai-ai! � Kurcers solīdi no�ūpoja galvu. � Kā tad tā, kā tad tā, dārgā? Jūs ta�u labi zināt, kur atroda�ties un kādā teikā dzīvojat. Un pēk�ņi dodaties tik tālā ceļā bez dokumenta � Ko lai tagad es ar jums iesāku? Jums piemērojams kara likums par aizdomīgām perso�nām, kas aizturētas kara darbības zonā ar iero�iem rokās.

Kādā izbrīnā, acis papletusi, meitene nolūkojās uz viņu!

>� Jums garām paskrēja cilvēks, � Kurcers stingri un mierīgi turpināja, � kas �āva uz manu automobili un tika uz vietas no�auts, iespējams, ka arī citi paskrēju�i jums garām un noslēpu�ies. Redziet, par �o apstākli man gribētos ar jums aprunāties. Jūs sakāt, ka esot sēdējusi krūmos, atpūtusies, � tātad jūs nevarējāt ne�redzēt, kas notiek tuvumā. Bet kas īsti notika? Kas �āva? Cik viņu bija? Es jūs lūgtu paskaidrot man to.

Meitene klusēja.

Kurcers pameta �ķiltaviņas aug�up, uztvēra tās un atkal ielika kabatā.

� Pastāstiet man to, � viņ� neatlaidīgi un laipni atkārtoja.

Nenovērsdamies Kurcers lūkojās uz meiteni ar dzidru, vērīgu un asu skatienu. Viņ� smaidīja, un no �ā smaida, bet vēl vairāk no vērīgā un laipnā skatiena meitenei pārskrēja a�as tirpas. Viņa nopūtās un uz mirkli nolaida plakstus. Tas bija mirklis, kurā Kurcers noteikti un skaidri saprata, ka viņa visu redzējusi un visu zina. Arī viņ� nolaida plakstus un kādu brīdi sēdēja nekustīgi, ko apsvērdams. �Zina, noteikti zina visu, bet, ja arī ne visu, tad katrā ziņā ļoti daudz.�

� Nu? � smaidīdams viņ� jautāja.

Meitene pavēra muti, lai ko sacītu, ātri nopūtās, bet tad tikai papurināja galvu un neko neteica.

����� Ak �itā, � Kurcers novilka mierīgi un mīklaini, tad piecēlās un pēk�ņi nodrebēja. � Alfrēd! Pievākt so padauzu! Nekavējoties! � pēk�ņi, pa�am to negai�dot, viņ� iekliedzās un trieca ar dūri pa galdu. � Bet ja viņa neko nestāstīs ..�

Kurcers brāzās pie meitenes, tas viss notika it kā bez viņa gribas un līdzdalības, viņ� jau vairs nespēja sevi apvaldīt, ja arī būtu gribējis, un nez kāpēc parāva mei�teni aiz apkakles. Viņa sagrīļojās un ar rokām notvarstījās gar sienu. Kurcers rāva vēlreiz � � paspīdēja kails plecs, bet zemāk blāvi zilgans ādas izcilnis. Tikai tagad viņ� atģidās. Paspēra soli atpakaļ, nopurināja roku, it kā atmezdams no tās ko lipīgu, un pagāja sāņus. Bet tad pēk�ņi kāds sagrāba dūrē sirdi un vairāk rei�u sa�ņaudza. Tūlīt; viņ� apsēdās. Viņam kļuva vientuļi, apnicīgi un garlaicīgi. Istaba zaudēja krāsas un nodzisa. Viņ� palūkojās uz sirmgalvi un vecenīti, kas �ausmās bija piespiedu�ies pie gultas. Ieraudzīja dzeltenas sejas, akmens krucifiksu, salmeņu vaiņagus, alus kausus un aiz sāpēm un skumjām gandrīz vai iegaudojās. �Jā, es neesmu Gardners,� viņ� skaudīgi nodomāja. �Cik viegli tādiem stulbeņiem dzīvot pasaulē!�

Pacēlis galvu, viņ� palūkojās uz meiteni. Ap to jau mīņājās vairāki kareivji, lāgā nesaprazdami, ko Kurcers grib un kas viņiem ar apcietināto jādara.

Kurcers atgriezās pie galda, apsēdās un nolika uz tā rokas. Viņa pirksti drebēja tikko manāmi, bet neat�vairāmi.

����� Tātad mana mīļā, � viņ� ierunājās sausā, apvaldītā niknumā, � gan mēs ar jums vienosimies �

Meitene lūkojās uz viņu klusēdama, pētījo�i, nekus�tīgi. Un, skatīdamies viņas nicīgi samiegtajās un, kā viņ� tagad redzēja, ie�ķībajās kaķenes acīs, Kurcers pēk�ņi atskārta, kāpēc ir tik satraukts un ko viņa atgādina. �ī nojausma viņu pārņēma pēk�ņi, kā �ilbs gaismas stars, kā visa notiku�ā izpratne, pa�a personīgās lomas un sagaidāmā iznākuma novērtējums. Un tas bija tik baismīgi, ka viņ� nodrebēja un nobālēja.

����� Maita! � Kurcers kā apdullis truli noteica, juz�dams, ka viņam salti stingst pirkstu gali un zem nagiem sāk pulsēt, it kā viņ� būtu ielūkojies dziļā aizā. � Ņemt tādu, un �

Istabā iesteidzās �oferis. Kurcers pagriezās pret ienā�cēju ar visu augumu, priecādamies, ka radies iegansts izbeigt nopratinā�anu un jauno upuri atdot gestapo � lai Gardners izstrebj arī to visu.

����� Kas ir? � viņ� aizgūtnēm iejautājās. � Atkal kas noticis?

���� Automobilis izlabots, � kareivis atbildēja, � bet telefona līnija .. <

������������ Braucam, � Kurcers noteica un piecēlās no galda.

����� Paskatīsimies, kādus zvērus mums būs noķēris Gardners. ,

Un viņ� turpināja runāt, smaidīja, māja ar rokām, grie�zās gan pie viena, gan otra, kamēr viņu iesēdināja ma��īnā un automobilis sāka braukt. Tad Kurcers dziji no�pūtās, pārvilka ar delnu pa seju, it kā no tās visu no�rausdams, aizvēra acis un iegrima smagās domās.

Kamera, kurā ieslodzīja Ganku, oda pēc kakao, kanēja, vaniļas un vēl kādām retām un smar�īgām precēm. Ganka saprata, no kurienes �īs smakas. Vēl pirms nedē�ļas �eit atradusies koloniālpre�u noliktava, bet tad pre�ces kaut kur steidzīgi aizvāktas un noliktava pārvērsta par kara cietumu. Lai nokļūtu kamerā, vispirms vaja�dzēja iet pa garu, �auru gaiteni, kurā vietumis vēl mē�tājās tuk�as finiera kastes ar daudzkrāsainām uzlīmēm, tad iziet cauri milzīgai, gandrīz pilnīgi tuk�ai telpai, kurā atradās tikai nekrāsots koka galds, bet aiz tā trīs kareivji vienmēr sita trumpus, un, beidzot atkal nonākt kādā vēl tum�ākā un �aurākā gaitenī. Uzraugs, kas veda Ganku, �eit izņēma atslēgu, atdarīja kameras durvis un noburk��ķēja kaut ko tādu kā: �Tā, lūdzu, �eit,� � un aizgāja.

Ganka palūkojās apkārt un piesardzīgi nosēdās uz rupjās, steigā no dēļiem sanaglotās la�as. Tā tūlīt ie�īk�stējās, kaut kā neparasti pretīgi un stiepti, un tajā pa�ā mirklī Ganka sajuta, ka viņam sāp galva. Viņ� bai�līgi pieskārās pakausim un iesēcās briesmīgās, svilino�ās sāpēs � āda no pakau�a bija atplēsta. Ganka saprata, ka viņu kaut kur situ�i un situ�i, dro�i vien ilgi un neat�laidīgi.

�Lai es celtos aug�ā,� viņ� neskaidri pūlējās uzminēt un tūlīt sajuta, ka patie�ām tā bijis. Viņ� gulēja uz grīdas vai uz zemes, bet viņu spārdīja ar zābakiem un

kliedza: �Slienies aug�ā! Celies, tev saka, lops tāds! Artkā izliekas! Izstiepjas kā beigts un neelpo� Celies, maita!�

�Vajadzētu pārsiet,� viņ� miglaini nodomāja, �citādi var sākties se'pse. Vai arī � ne jau sepse, bet kā to sauc . . . smadzeņu satricinājums.�

Ganka jau dzīrās piecelties no guļvietas, lai pieietu pie durvīm, bet tikai a�i un dziļi ievilka elpu un palika kur bijis. Toties, kolīdz viņ� sakustējās, la�a atkal gari un �ēli ie�īkstējās, it kā ieblējās. Sāpēs viņ� saviebās un sa�ņaudza sev deniņus. Tas viņam bija sens, pārbaudīts līdzeklis pret migrēnu, Sa�ņaugt sev galvu labi spē�cīgi � un sāpe pamazām izgaist, aizslīd kaut kur zem ādas un beidzot izzūd pavisam. Bet tagad, lai kā viņ� arī �ņaudza, nekas nelīdzēja. Tad Ganka paskatījās uz saviem kalsnajiem, tievajiem pirkstiem un ieraudzīja, ka tie dreb.

�Tātad, esmu nobijies,� Ganka nodomāja, bet baiļu sajūtas viņam nebija. Viņ� piegāja pie sienas un novilka pa to ar delnu. Siena bija nelīdzena, kā nosēta ar kaut kādiem grubuļiem un dobuļiem.

Ganka vēl pāris rei�u pagājās pa kameru � trīs soļi turp, trīs atpakaļ, � tad pieslāja pie durvīm un at�spiedās pret tām ar dūri.

Durvis nepadevās,

Viņ� atspiedās pret tām ar plecu, tad ar visu au�gumu � vienalga, tās nepadevās, bet palika tikpat ne�kustīgas un nesatricināmas kā siena.

�Es baidos,� Ganka atkal nodomāja, un pats izbijās no �īm bailēm.

Pamanījis durvīs �auru spraudziņu, viņ� notupās un mēģināja paskatīties pa to, ta�u neredzēja nekā cita kīi vien apnicīgu dzeltenas izkliedētas gaismas ņirboņu � un to arī tikai tad, ja galvu ātri kustināja turp un at�pakaļ. Piecēlies viņ� no jauna apsēdās uz la�as.

Tā atkal ieblējās �pretīgi, stiepti, �ķebino�i.

Ganka bija nosēdējis kamerā ne vairāk kā desmit mi�nūtes, bet viņam jau �ķita, ka pasaulē nav nekā cita kā vien �īs grubuļainās, tik nepiederīgi ar dienvidus gar��vielu smar�ām piesūku�ās sienas, dzeltenīgā spuldzīte un �īksto�ā la�a. Kontrasts starp to, kas bija ārpusē, kur

spīdēja saule, staigāja cilvēki, tecēja skanīgs ūdens, dvesmoja svaigs, pēc ūdens un rūgtiem lauku papeļu pumpuriem smar�ojo�s vēj�, un �o sasmaku�o, gurdo klusumu bija tik krass, ka viņ� pirmajā mirklī nemaz nespēja sajust zaudējuma rūgtumu.

Gankas augumā bija iegulis tikpat miegains, nekustīgs klusums kā viņa kamerā.

Ta�u nez kāpēc viņ� skaidri nojauta, ka �ī garīgā anes�tēzija nav ilgsto�a, un ar ba�ām gaidīja nākamo rītu.

Un tā arī bija.

Ganka pamodās pēk�ņi un pirmajā mirklī nevarēja atjēgties, kur atrodas.

Mājās viņ� varēja gulēt tikai tad, ja loga aizkari bija nolaisti, bet uz krēsla pie gultas obligāti vajadzēja būt dego�ai porcelāna naktsspuldzītei, glāzei ūdens, apaļa�jam, plakanajam pulkstenim un kārbiņai ar piparmētru konfektēm. Pamodies viņ� arvien izliecās no gultas, pa�ņēma glāzi ar ūdeni, kāri to izdzēra, bet pēc tam ielika mutē piparmētru konfekti un ilgi turēja to uz mēles.

Un, lūk, �ādu neapzinātu, aklu kustību � pārliekties pāri gultas malai � viņ� izdarīja arī tagad, bet tūlīt pa�rāvās atpakaļ, atsizdamies ar pakausi pret sienu.

Nekā nebija � tikai pelēkās sienas, dzeltenīgs, caur�redzams tuk�ums un apaļais galdiņ� kaktā.

Tāpat kā agrāk dega nespodrā spuldzīte, un tās ne�patīkamā gaisma gūlās uz visiem priek�metiem.

�Lūk, kur es esmu!� viņ� atģidās un pēk�ņi sajuta tādu grūtsirdību, tādas sāpes un izmisumu, tik noteikti un skaidri apzinājās, ka nekad vairs no �ejienes neiz�kļūs, ka, bijis viņam revolveris, un pat ne revolveris, bet vienkār�i cilpa un āķis sienā, viņ� dro�i vien tūlīt padarītu sev galu.

Tā bija griezīga grūtsirdība, tik skaudra, ka mirklī pārņēma visu viņa būtību. Nekad viņ� nebūtu ticējis, ka grūtsirdība var sasniegt tādu pakāpi, ka tā līdzinās jau fiziskām sāpēm. Bet tagad viņ� bija gatavs kliegt, triekties ar galvu sienā, valstīties pa grīdu, darīt nez ko, lai tik nevajadzētu sēdēt, domāt, dzirdēt la�as pretīgo �īkstē�anu.

Ganka pietrūkās kājās un sāka skraidīt pa kameru.

Nekā.

Klusums.

Nav dzirdams pat pa�a soļu troksnis.

Viņ� apstājās pie sienas un ātri vairāk rei�u paberzēja virsdeguni.

��eit vajadzētu būt atbalsij,� viņ� nodomāja. �Kur es to esmu lasījis? Liekas� Pelliko grāmatā, vai? Nē, ��iljonas gūstekni�.�

����� ��iljonas gūsteknī�, � viņ� noteica skajā balsī un ieklausījās.

Nē, nekā. Balss kā jau balss, nav pat manāms, ka tā atskan cietumā.

�Dro�i vien,� viņ� nodomāja, �tā jūtas cilvēks ūdens�līdēju zvanā, ja pēk�ņi pārtrūkst virve.�

�Pārtrūkst virve,� viņ� sacīja sienai un atkal sāka stai�gāt pa kameru.

Pagājās vienu reizi, tad vēl otru � ātrāk un vēlreiz � skrie�us, un atkal � skrie�us! Vēl � skrie�us! Vēl � skrie�us! Skrie�us, skrie�us, skrie�us! Tad spēji apstā�jās, nolaida rokas un pēk�ņi sajuta, ka raud.

Jā, jā, viņ� stāvēja zem dzeltenīgās spuldzītes � no��ēlojams, izmisis, ar spilvena nospiedumu pāri vaigam, no svārku apak�as izspraucies ceriņkrāsas krekls, � tāds viņ� stāvēja un raudāja. Un pēk�ņi viņam iegribējās it kā sagrābt savu izmisumu, aizmest to prom! Tūlīt, �ajā mirklī, pieskriet pie durvīm, zvelt ar dūri, kliegt, sasist spuldzīti, apgāzt un salauzt la�u. Lai būtu troksnis, atskrietu cilvēki, kliegtu un draudētu viņam, lai no�gāztu uz grīdas un sāktu lauzt rokas, ari viņ� tad sistu, kliegtu, kostu. Ar vārdu sakot, lai tūlīt, �ajā mirklī, kas notiktu � kaut kas negaidīts, ass, sāpīgs, bet katrā ziņā tāds, kas paglābtu viņu no �ā nekustīgā izmisuma un klusuma,

Ta�u viņ� nez kāpēc nekliedza, neplosījās, nesasita spuldzīti. Tikai piegāja pie durvīm un sāka pa tām bun�gāt ar dūri. Neviens neatsaucās.

Gaitenī, tāpat kā agrāk, valdīja klusums.

Ganka pakāpās atpakaļ, iekoda lūpu zobos un no visa spēka spēra ar kāju pa durvīm. Tad durvis ātri atvērās, tik ātri, ka viņ� gandrīz pakrita, un kareivis, vienal�dzīgs, gadu �etrdesmit vecs, � liekas, pirms kara tas kaut

kur bija strādājis par kantoristu, � mierīgi teica viņam saposties un nākt līdzi.

����� Uz kurieni? � Ganka jautāja.

����� Uz nopratinā�anu, � kareivis atbildēja.

Un viņi aizgāja.

Gardncrs runāja pa telefonu.

Istaba bija gai�a, tīra, logi pagalma pusē atvērti, pa tiem spraucās kāda liela koka zari, ar maigu, spo�u mizu. Bija dzidrs, saulains rīts, kaut kur tāltālu, kā pa�saules malā, aizgūtnēm svilpa lokomotīve, pēc īsa klu�suma mirkļa tai no da�ādām pusēm atsaucās divas vai trīs citas, vēl tālākas un spalgākas.

Saule dzidrām strēlēm gulēja uz galda un papī�riem, no galda malas notecēja uz grīdas, bet arī tur strā�voja spo�as, tīras saules lāmas. Kādā lāmā peldēja liepas spurdze ar izliektu muguriņu, nez kāpēc atgādinā�dama viendienas tauriņu, un Ganka neviļus paspēra soli, lai to paceltu.

Cardners ko kliedza klausulē. Kad Ganka ienāca ka�bineta, viņ� tikai iesāņus uz to pablenza un ar galvas mājienu atlaida kareivi.

Un pēk�ņi �eit, gaismā, pieklājīgā un labi iekārtotā istabā, kur nebija ne cementa sienu, ne dzeltenīgās spul�dzītes, ne kanēļa smar�as, Ganka atguva drosmi. Spurdzīti viņ� gan nepacēla, bet pabīdīja krēslu, apsēdās uz tā, neatkarīgi sakrustoja kājas un demonstratīvi sāka purināt no biksēm salmus.

Gardners runāja par kaut kādām kravas ma�īnām, viņu slikti dzirdēja, viņ� viebās un kliedza, aizsegdams klausuli ar delnu. Tad pēk�ņi asi aprāva sarunu, nolika klausuli un sāka ko atzīmēt uz garas papīra strēmeles, Sajā brīdī pie durvīm spēcīgi pieklauvēja.

���� Jā! � Gardners atsaucās sulīgā, patīkamā balsī.

Ienāca kāds karavīrs ar apaļu seju, lielām acīm un pū�ciņām uz vaigiem, vēl ļoti jauniņ�, un iejautājās:

���� Paklau, vai tev ir medību bise?

����� Bise? � Gardners atkārtoja un pasmaidīja. � Nē, protams, nav, tu ta�u zini, kāds es mednieks. Bet kas ir?

������������ Tā, saproti� � Jaunais virsnieks uzmetās ar el�koņiem uz galda malas un sāka Gardneram klāstīt, cik lieliskas medību vietas �eit atrodamas, cik daudz pīļu, kā vakar viņ� nejau�i braucis garām ezeram un iztrau�cējis veselu baru lielu putnu � dro�i vien gulbjus.

� Dro�i vien! � Gardners iesmējās. � Ir gan med�nieks! Pats nezina, kādus putnus grib medīt!

������������ Nav svarīgi, � jaunais virsnieks smaidīja, � bi�jusi tikai bise �

������������ Nē, man nav, tu ta�u zini, ka es neesmu mednieks. Taisnība, *� mirkļi padomājis, Gardners piebilda, � kād�reiz gan es no�āvu zaķi�

� Jā, skārda zvēriņu, �autuvē, � jaunais virsnieks nobeidza, un a,bi atkal iesmējās.

������������ Jā! � Gardners pēk�ņi atcerējās un sāka ko mek�lēt galda atvilktnē. � Kirstens ta�u dzīvo ar tevi viena dzīvoklī?

������������ Vienā gan, vienā, � virsnieks atbildēja, � tikai es viņa nekad neredzu. Kas ir?

� Redzi! *� Gardners pasniedza viņam aploksni.

� Lasi: �Nodot personīgi, tie�i adresātam.�

������������ Paskat tik? � virsnieks zobgalīgi novilka. � Dod �urp, nodo�u tie�i adresātam. � Viņ� paņēma vēstuli, iz�lasīja nosūtītāja adresi uz aplokjsnes un iesmējās. � Es zinu, no kā tā ir, goda vārds, zinu.

� Zini? � Gardners iejautājās un kaut ko atzīmēja uz tās pa�as garās, �aurās papīra lapas.

Jaunais virsnieks sāka stāstīt par personu, kura rak�stījusi �o vēstuli.

������������ Un, saproti, es vienreiz sastopu viņus teātrī. Goda vārds, pēc tā, ko es zināju par viņiem abiem, es sa�vām acīm neticēju. Bet fakts � tā pati meitene.

����������� Meitene! � Gardners iesmējās. � Tum�mate, tu saki? Man nepatīk tum�mates: viņas nez kāpēc atgā�dina �

Iezvanījās telefons.

Gardners noņēma klausuli.

����������� � atgādina mazās skudras, � viņ� steig�us no�beidza.

����� Nu! � virsnieks ar apaļo seju noteica un iesmējās.

����� Tādas pa�as melnas, vājas un kodīgas, � Gardners vēl ātri piebilda un iesaucās klausulē: � Jā!

Virsnieks ielika vēstuli kabatā un, vēl aizvien smaidīdams, izgāja no kabineta.

Kādu brīdi Gardners klausījās nekustīgi un uzmanīgi, bet tad sāka kliegt:

����� Galvai, galvai jābūt uz pleciem, nevis tuk�am ķir�bim! Jums nevajag automobiļus, bet� Ar vārdu sa�kot, nav mana darī�ana! .. . Ko, vācieties ratā! � Kur jūs agrāk bijāt? � Viņu nesaprata, viņ� pārāk skaļi kliedza. � Kur jūs ag-rāk, es/ saku, bi-jāt? Bet tagad, kad radusies vajadzība, sākat kustēties . . . Vācieties pie velna ar savu transportu!

�Transportu! Kas par transportu?� Ganka nodomāja. �Gardners ta�u ir gestapo priek�nieks, bet ne�� Ta�u �ī doma uzpeldēja it kā starp citu, garām ejot, kādā bez�gala niecīgā apziņas �ūniņā. Ganka bija pavisam citas, vienkār�as un skaidras jutoņas pārņemts: viņ� sev �ķita tik maziņ�, no�ēlojams un pretīgs, lūk, �ajā saņurcītajā kreklā, bez kaklasaites (pat kaklasaiti atņēma � baidī�jās, ka varētu pakārties!), saņurcītā, netīrā kreklā, tādā pa�ā saņurcītā �aketē � līdzās veselīgiem, tīriem, skais�tiem cilvēkiem, kuri tērzē par medībām, teātri un sie�vietēm, smejas, izsaka asprātības un viņu neievēro, tā�pēc ka viņ� jau vairs nav dzīvs cilvēks, bet ir lieta, mēbele, apkārtnes piederums, kura eksistence viņus ne�maz neinteresē. Un, lūk, atkal, tāpat kā toreiz kamerā, arī �ajā lielajā, gai�ajā, saules pla�i pielietajā, skurba aromāta pilnajā istabā, viņ� atkal atskārta, ka viss no�tiku�ais nav vairs par labu vēr�ams. Ganka palūkojās uz savām netīrajām rokām, saburzīto, it kā sazelēto uz�valku, atcerējās, ka jau tre�o dienu nav skuvies, un at�kal izjuta pret sevi visdziļāko necieņu.

Gardners nometa klausuli, ka nobūk�ķēja vien, un ar nespodru skatienu, bez izsmiekla, dusmām un pat ziņ�kāres paskatījās uz Ganku.

����� Es neaicināju jūs sēsties, � viņ� ierunājas savādi vienaldzīgā balsī, kurā tomēr nebija nekādu draudu,

���� Jums, Gankas kungs, jāiegaumē, ka �eit neko nedara pēc pa�a ierosmes, tikai izpilda pavēles.., Bet sēdiet vien!

Gardners pavilka atvilktni, izņēma no tās biezu sēj umu un atvēra to iezīmētā lappusē.

����� Lūk, � viņ� sacīja, � paklausieties.

�Un tagad, pēc �ā viltojuma publicē�anas, Kēnigs pie�prasa, lai viņam, atlīdzinot par veiklību, pie�ķirtu aka�dēmiķa godu. Nav vārdam vietas, iespējams, ka Gebelss �o lūgumu arī izpildīs. Kaligula pavēlējis senātā iesēdi�nāt savu zirgu, un, ņemot vērā �o faktu, mēs neiedro�i�nāmies apgalvot, ka Kēnigs nebūtu cienīgs ieņemt vietu Prūsijas akadēmijā, kas jau sen pārvērtusies par vis�raibāko zvērnīcu. Ta�u mēs iedro�ināmies atgādināt Kēnigam, ka �ajā gadījumā viņa pretenzija skan vienkār�i smieklīgi. Viņa izdarītie galvaskausu viltojumi ir pa�vir�s un rupj� darbs. Deformēt galvaskausu � vēl ne�nozīmē kaut ko pierādīt. Jāzina, kā un kādā virzienā �is darbs darāms. Kēnigam vispirms būtu vajadzējis sa�gudrot izskaidrojumu tam ne ar ko un ne no viena ne�atspēkotajam faktam, ka da�ādās pasaules malās � Ei�ropā, Āfrikā, Āzijā � atrod galvaskausus ar vienām un tām pa�ām raksturīgajām veidojuma iezīmēm, kas pēc restaurē�anas uzrāda vienu un to pa�u neapstrīdamu ainu. �ie pirmatnējā antropoida galvaskausi atrasti gan pie Pekinas, gan Rietumeiropā, gan Indonēzijā. Tikai pavisam neliela daļiņa no tiem gājusi caur profesora Mezonjē rokām vai arī tikusi izpētīta viņa laboratorijā. Vispār, preparēta galvaskausa deformācija ir tehniski ļoti grūts un nez vai pat maz izpildāms uzdevums. Mi�nētā raksta autors, protams, atceras, ka jau toreiz, kad tika izdarītas pirmās blēdības, to vaininieks, tagad jau rūdīts avantūrists un krāpnieks zinātnes un politikas jo�mās, nenodarbojas ar galvaskausu deformē�anu, bet gan vienkār�u cilvēkveidīgā pērtiķa un tā saucamā kur�gānu cilvēka atsevi�ķu kaulu fragmentu apmaiņu. Kāds bija iznākums, tas, protams, viņam ari labi zināms. Tikai jāpiebilst, ka �ās afēras vaininieku atmaskoja neviens cits kā tas pats profesors Mezonjē, kuru Kēnigs tagad ap�vaino tādā pa�ā, tikai nesalīdzināmi veiklākā blēdībā. Ta�u svarīga nav �ī� �

����� Tas publicēts �Zinātnes un mākslas mēne�a ap�skatā�. �ā raksta autors � esat jūs.

�Tātad viņi apcietināju�i redaktoru,� Ganka ātri

nodomāja. �Tomēr nē, protams� Redaktors ta�u aiz�brauca uz Angliju un nav atgriezies. .. Bet kas tad?�

Viņ� paskatījās uz Gardneru. Tas sēdēja, ar grāmatas muguru pa galdu bungādams. Viņa seja bija tikpat mie�rīga kā agrāk.

�Ko lai tagad saka?� Ganka nodomāja. �Tā kā tā ne�ticēs.�

Gardners nometa �urnālu uz galda un piecēlās.

����� Ziniet, � viņ� ierunājās paklusā balsī, � ja es jums kaut: ko jautāju, atbildiet nekavējoties. Sā raksta au�tors esat jūs! Ko nozīmē visi �ie miglainie mājieni: �Mi�nētā raksta autors, protams, atceras, ka jau toreiz, kad tika izdarītas pirmās blēdības �� � un tā tālāk? Kas īsti ir �is �vaininieks�? Un tālāk: �tagad jau rūdīts avan�tūrists un krāpnieks�. Ko jūs tā apsaukājat? Kas ir �is krāpnieks, par kuru jūs aplinkus iemināties?

Ganka klusēja. Viņa domas rosījās ātri un bez rimas.

�Ko sacīt? Ko teikt? �ēlīgais dievs, ko lai atbild?� viņ� domāja, neko nevarēdams izlemt, un domas viņam vērpās ap vienu punktu.

����� Tā! � Gardners nenovērsa skatienu no viņa se�jas. � Paklausieties! Man ir visas iespējas piespiest jūs runāt, un es, bez �aubām, tās izmanto�u, ta�u tāda nieka pēc � � Viņ� viegli paraustīja plecus. � Bet, ja nu jūs pats tā gribat� � Gardners atkal atgriezās savā vietā un palūkojās uz Ganku mierīgi un ne�ēlīgi.

Dīvainā kārtā Gankam nemaz nebija bail. Bezcerības noteiktā un mierīgā izjūta bija tik spēcīga un visaptve�ro�a, ka Gardnera cietsirdīgajam smīnam viņ� atbildēja ar stingu un gandrīz rāmu smaidu. Un tomēr tajā pa�ā brīdī Ganka atskārta, ka ir nepiecie�ams runāt. �Kur vien iespējams,� viņ� nodomāja, izvairīdamies pieminēt to baismīgo un nenovēr�amo, ko viņam vajadzēs pie�redzēt, �jāmēģina no tā izsargāties.�

����� Man bija zināms, ka raksta autors ir profesora Mezonjē sievasbrālis.

���� Jā? � Gardners cie�i, bet skaidrām, nogaido�ām acīm, kurās nebija nekādu draudu, vērās viņā. � Bet pats profesors, vai arī viņam tas bija zināms?

������������ Nē, manuprāt, nē, � Ganka pa�ūpoja galvu.

����� Katrā ziņā viņ� man to būtu pasacījis.

���� Bet jūs viņam?

���� Es viņam neko neteicu.

����������� Tātad profesors to nezina? � Gardners rezumēja.

���� Labi! Bet kas jums īsti zināms? Lūk, konkrēti: ko no�zīmē teikums, ka Kēnigs zinot par kādu krāpnieku, kur� � redziet, �eit piemin �atsevi�ķu kaulu fragmentu apmaiņu�, tātad runa ir par kaulu �ķembām, vai ne? Ko tas nozīmē? Paskaidrojiet.

�Kāpēc tas viņam vajadzīgs?� Ganka nodomāja. �Es ta�u atzinos. Ko viņ� vēl grib?�

Un Ganka īsi pastāstīja, kas viņam bija zināms par lielo ķīviņu starp profesoru Mezonjē un viņa svaini pirms piecpadsmit gadiem.

����� Sīkāk, sīkāk! � Gardners skubināja. � Jūs ta�u bijāt pa�u cilvēks profesora mājā, jums viss jāzina.

�Nu, ja tev tik ļoti gribas �� Ganka nodomāja un pastāstīja, ka pirms piecpadsmit gadiem Kurcers strādā�jis pie profesora par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku.

����� Par jaunāko! � Gardners aiz patikas pat iekrek�ķējās.

����� Jā, par jaunāko. Viņa pienākums bija preparēt materiālus un aprakstīt da�as otr�ķirīgas kolekcijas.

����� Tā, tā, � Gardners nenovērsa acis no Gankas se�jas, � otr�ķirīgas! Tālāk!

����� Bet tālāk notika �āds gadījums. Kādreiz vajadzēja izdarīt nelielus, informatīva rakstura izrakumus, ta�u profesors bija ļoti aizņemts Starptautiskā antropoloģiskā kongresa sagatavo�anā aizvēstures problēmu iztirzei, kuram vajadzēja notikt institūta telpās. Viņa līdzstrād�nieki arī bija aizņemti. Un tad nosūtīja Kurceru,

����� Tāpēc, ka vecākos zinātniskos līdzstrādniekus pro�fesors negribēja atraut no darba? � Gardners ievaicājās saproto�ā un pat līdzjūtīgā balsī.

�Kāpēc tas viņu tik ļoti interesē?� Ganka nodomāja. �Vai patie�ām agrāk viņ� to nebūtu zinājis no pa�a Kurcera?� Un pēk�ņi atskārta, ka tie�i no Kurcera Gardners nekad to neuzzinātu. �is notikums nebija tāds, lai par to visiem stāstītu, jo sevi�ķi Gardneram: tie�i tāpēc viņ� arī priecājas, ka pieķēris Kurceru melos. Dro�i vien Kurcers būs iztēlojis sevi par institūta galveno līdzstrād�nieku, gandrīz vai par vadītāju, pazīstamā profesora

Mezonjē radinieku, draugu un labo roku, bet pārbau�dot izradās, ka viņ� bijis jaunākais līdzstrādnieks, � varbūt pats jaunākais no visiem! Ka viņ� izmantots tikai kaut kādiem informatīviem darbiem, un arī tikai tad, kad visi pārējie aizņemti, citādi viņu nesūtītu pat �a�jos .. . nu, kā tos? � informatīvajos izrakumos.�

�Vāc materiālu,� Ganka nodomāja, un jau pavisam citā tonī � lajā ieskanējās pat zināma familiaritāte � turpināja:

����� Izrakumus vajadzēja izdarīt nelielus un turpat tu�vumā, pieci vai se�i simti kilometri no institūta. Kurcera kungs aizbrauca un pavadīja tur desmit dienas. Tas, ziniet, ir ļoti maz � desmit dienas, tur nepiecie�ama pa�visam sevi�ķa izrakumu tehnika, ievērojot visus ģeolo�ģiskos slāņus un atradņu vietas. Profesoram viņ� pa�skaidroja, ka neesot neko atradis, kaut kādi kauli tur gan biju�i, bet nepavisam tajā dziļumā un arī ne tādi, kādus bija paredzēts atrast. Profesors uz tiem pat ne�paskatījās. Tā pagāja divi nedēļas, Kurcers kaut kur aizbrauca vasaras atvaļinājumā un no turienes atsūtīja savu rakstu avīzei �Vakara Apskats�, paziņodams, ka viņ� atklājis terciārā ērā dzīvoju�as jaunas arheoloģis�kas rases cilvēka atliekas, tās atrastas tādos un tādos slāņos, tādos un lādos apstākļos, � sīkumus es, pro�tams, vairs neatceros.

����� Nav svarīgi, � Gardners sacīja. Viņ� klausījās ļoti uzmanīgi un laiku pa laikam ko atzīmēja uz papīra strēmeles. � Un kas notika pēc tam?

����� Pēc tam notika �ādas lietas. Profesors nekavējoties aizrakstīja Kurceram vēstuli, pieprasīdams, lai tas at�brauktu un atvestu �ā, tā saucamā eoantropa atliekas. Avīzē bija ievietots uzņēmums � �okļa kauls, galvas�kausa fragments un �etri zobi. Kurcers atbrauca, atveda kaulus, un tad izrādījās �

Ganka apstājās un palūkojās uz Gardneru. Tas sēdēja nekustīgi, abas rokas uz galda uzlicis un skatījās uz Ganku. Acis viņam spīdēja.

���� Jā! Un kas tad izrādījās?

����� Izrādījās, ka �is atradums izdarīts pa�ā institūtā.

����� Pa�ā institūtā? � Gardners atkārtoja. � Kā tā?

����� Izrādījās, ka Kurcers vienā skapī atradis �impan�

zes �okli, kas ilgu laiku bija nogulējis zemē, citā skapī sameklējis vecu galvaskausu no kurgānu kapenēm, tas ir, arī izrakteni, bet tādu, kas piederējis jau mūslaiku cilvēkam, atdalījis no tā daļu un salicis abus kopā.

���� Tā, � Gardners sacīja un pieskārās zīmulim,

����� Tālāk!

���� Bet tālāk � profesors pavisam vienkār�i padzina Kurceru ar visiem viņa kauliem. Pat ar spieķi esot pret viņu atvēzējies.

����� O! Ar spieķi? � Gardners ar cieņu atkārtoja.

��� Paskat tik!

����� Jā, liekas, Mezonjē kundze tie�i tā man visu attē�loja. Varbūt arī nē � Bet tracis katrā ziņā bijis bries�mīgs. Kurcers daudzus gadus klaiņojis pa pasauli, strā�dājis kādās bulvāru avīzēs, līdz beidzot� � Ganka savlaicīgi apstājās: nebija nekādas vajadzības saasināt attiecības.

���� Jā! � Gardners uzmeta uz papīra strēmelītes da��as rindas, apvilka tām apkārt svītru un nolika zīmuli.

����� Tātad neskaidrie mājieni jūsu rakstā attiecas uz �o notikumu? � viņ� ierunājās tādā pa�ā tonī, kādā bija sācis, ar to likdams saprast, ka saruna beigusies un sākas nopratinā�ana.

�Pagaidām viss ir labi,� Ganka nodomāja, un kaut kas neskaidri viņā iesmeldzās, it k.| pēc mierīgās un noteik�tās bezcerības būtu pavīdējusi kāda izredze un viņ� uz mirkli tai noticējis.

Gardners salocīja papīra strēmelīti divkār�i un nolika uz tās zīmuli.

����� Tagad parunāsim par jums, � viņ� sacīja. � Brī�dinu, ka es gribētu iztikt bez tre�ās pakāpes. Jūs ta�u zināt, ko nozīmē tre�ā pakāpe?

�Te nu bija!� Ganka nodomāja. �Te tev nu bija!�

����� Es domāju, ka mēs ar jums ātri vienosimies. Jūs esat kulturāls cilvēks un nespiedīsiet mani� Ar vārdu sakot, es gribētu zināt, kuri no Iīāgena draugiem darbojā lapelē �Paverdzinātā Eiropa�.

Ganka apstulbis paskatījās uz Gardneru. Viņ� neizlikās, viņ� patie�ām neko nevarēja saprast un pat atkārtoja:

������ �Paverdzinātā Eiropa�? Lapele �Paverdzinātā Eiropa�?

����� Jā, jā, � Gardners atkārtoja. � Tie�i lapele �Pa�verdzinātā Eiropa�. Bet kāpēc jūs tā brīnāties?

����� Pirmkārt, �Paverdzinātajā Eiropā� visi materiāli bija ar parakstiem, bet, otrkārt� es ta�u nerakstu avī�zēs, man nav tāda stila� jūs dro�i vien esat sajauku�i mani ar kādu citu.

� Ne ar ko es jūs neesmu sajaucis, � Gardners atcirta.

Viņ� piegāja pie skapja, atvēra to, izņēma biezus aktu vākus, pa�ķirstīja un sameklēja kādu aploksni.

���� Vai tas ir jūsu rokraksts? � viņ� jautāja. � Pa�zīstat? Tā pirms mēne�a rakstīta Hāgenam.

����� Jā, tā ir mana vēstule, � Ganka atbildēja, � vel�tīgi pūlēdamies atcerēties, kas īsti tur rakstīts, lai gan tajā pa�ā laikā bija pārliecināts, ka nekā sevi�ķi svarīga tur nevar būt � viņa attieksmes ar Hāgenu nekad ne�bija biju�as īsti draudzīgas.

���� Tā, � Gardners turpināja. � Es saprotu jūsu klu�sē�anu. Jums bija sakari ar redakciju un jūs tai piegā�dājāt ziņas par zvērībām protektorāta teritorijā.

����� Es? � Ganka patie�ām bija izbrīnījies. Viņam ne�bija ne jausmas, no kurienes un kādā veidā redakcija vāc materiālus, lai gan da�reiz avīzes pēdējā lappusē, zem rubrikas �Viduseiropas moku kambaros� bija lasī�jis �īs baismīgās īsās vēstules. � Kā es būtu varējis �

���� Tātad, � Gardners paskatījās uz viņu, � jūs ne�gribat mums palīdzēt?

Kādā ziņā palīdzēt?! � Ganka iekliedzās un pie�trūkās kājās.

����� Sēdieties! Mierīgi! � Gardners pavēlēja. � Palī�dzēt mums tajā ziņā, lai varētu jūs drīzāk atbrīvot.

���� Bet par kādu cenu? � Ganka apvaicājās nospiestā balsī.

���� Nu, par cenu vienosimies, � Gardners viņu mie�rināja.

����� Bet sēdiet ta�u, sēdiet! Klausieties, doktor, es ru�nāju nopietni, nerīkojiet man scēnas. Vairāk nekā vienu reizi es to nevaru paciest. Tātad. Nosauciet man Hāgena draugus, da�us, nu, divus trīs cilvēkus, un . . . ejiet pie saviem pērtiķiem. Starp citu, pasveiciniet profesora kungu. Lanē stāsta, ka es esot nonievājis kādu no gal-

vaskausiem� Nu, kā viņu tur? Nu? Stāvēja viņam uz galda. Kaut kāds tur antroposs, vai?

����� Pitekantrops! � Ganka nikni izgrūda.

����� A-ā, pitekantropuss. Lanē man stāstīja..,

� Lanē neko jums nav stāstījis, � Ganka nenocietās.

Samiegtām acīm Gardners pavērās viņam sejā.

�� Nav stāstījis? Un ja nu tomēr būtu stāstījis? Protams, nav izslēgts arī, ka es jums meloju. Gankam ieminos par Lanē, un Lanē � par Ganku. Tā tas dro�i vien arī ir. Bet ja nu �oreiz es jums tomēr būtu patiesību runājis? Kas tad? �Kāds sabrukums! Kāds pagrimums! Kāds posts!� viņ� nodeklamēja.

Ganka �ņāca un klusēdams lūkojās grīdā.

����� Labi. Pagaidām lai tas paliek. Tātad: nosauciet man pāris trīs no Hāgena draugiem, protams, dzīvus, bet ne pakārtos, � un, lūdzu, es atveru cietuma durvis.� Vai Senekam nav kāds �ādam gadījumam piemērots citāts?

����� �ēlīgais dievs, cik tas viss muļķīgi! � Ganka pēk�ņi ievaidējās.

� Un kas īsti? � Gardners ātri un laipni iejautājās.

����� Tas, ka es gribu jūs atbrīvot, vai� arī kas cits?

Gankam galva plīsa pu�u. Viņ� bija gatavs uz visu, pirmkārt, gatavs atbildēt par saviem pret Kēnigu vērsta�jiem rakstiem, � �eit. viņ� vīri�ķīgi būtu cīnījies līdz galam. Bet viņu pratināja par rakstiem un cilvēkiem, par kuriem viņ� neko nezināja, un tas bija visbriesmīgā�kais. �Kas tas par kretīnismu?� apstulbis viņ� domāja. �Ko lai es saku? Es ta�u patie�ām neko par Hāgenu ne�zinu � Nu, un ja zinātu, � galvā pēk�ņi pavīdēja doma. � Ko tad?� Un viņam pārskrēja, saltas tirpas no �īs iedomas vien.

����� Nu? � Gardners jautāja. � Kas par lietu? Es gaidu . . .

Un pēk�ņi Ganka ātri, neskaidri noburk�ķēja:

����� �ēlīgais dievs, cik tas viss muļķīgi! Saprotiet ta�u � saprotiet, es domāju, ka jūs mani iztaujāsiet par mūsu institūtu, bet jūs, redziet.,. Bet es ta�u no tā nekā, pilnīgi nekā nezinu � Jūs sakāt: Hāgens. Hāgens esot mans draugs! Bet kāds viņ� man draugs? � Viņ� nepavisam nav mans draugs. Un nekad nav ar mani

\parrunājis par savām darī�anām. Jūs viņa nepazīstat� Nezināt, cik viņ� noslēgts un kluss� Viņ� ir ļoti ļoti kluss�

� Nu, kā tad es nezinā�u! � Gardners labsirdīgi pa�smaidīja. � Un, ka kluss, to es arī zinu. Savus līdzvaininiekus viņ� nenosauca, dro�i vien tie�i �īs noslēgtības dēļ. .. Un, redziet, es lūdzu jūs papildināt viņa liecību.

Ganka klusēja.

Gardners palūkojās uz Ganku.

����� Nu, un vēl kas � lai jūs skaidri izprastu savu stā�vokli. Es varētu nekavējoties jūs nosūtīt jūsu labvēļa Koha spīdzinātavā. Pie tā pa�a, ar kuru jums jau bija ne�liels incidents. Bet ir vairāki iemesli, kuru dēļ es gri�bētu saglabāt jums dzīvību. Es domāju, ka �ajā ziņā mūsu vēlē�anās sakrīt. Vai nav tā? � Gardners atkal pasmaidīja.

Ganku pārņēma baismīgs satraukums.

Pirmkārt, Gardnera vārdos viņ� noģida kaut ko patie�sībai līdzīgu. Patie�ām �� �ī nopratinā�ana nelīdzinājās tām, kuras gestapo sarīko nāvei nolemtajiem. Piemēram, �o pa�u Hāgenu nopratināja, protams, pavisam citādi. Viņ�, Ganka, liedzas, bet viņu nesit. Viss liecināja, ka Gardners sagudrojis kādu veiklu kombināciju. Vaja�dzētu uzzināt, kādu īsti, un pēc tam varētu �im tēvai�nim ari pie�ūt bārdu . . . Starp citu, sevi�ķi gudrs viņ� neizskatās. Otrkārt, Ganka bija domājis, ka viņu tūlīt sāks tirdīt par institūta darbību, bet �eit, kā redzams, par to nemaz neinteresējas. Lūk, piemēram, viņa raksts �eit uzpeldēja tikai tāpēc, ka Gardneram vajadzēja ko uzzināt no Kurcera biogrāfijās. Pali raksta jēga viņam palikusi pilnīgi neskaidra, vai arī viņ� tai nav pievērsis sevi�ķu uzmanību. Un patie�ām � tas ta�u ir zināt�nisks raksts par ļoti ļoti specifisku un speciālu jautā�jumu. Vai tad tādā var tik viegli noskaidrot, kas īsti par lietu? Viņ� pēk�ņi atcerējās, ka pie apcietiņā�anas ta�u nepaņēma viņa manuskriptu, lai gan viens no kra�tītājiem to pār�ķirstīja, redzēja uzņēmumus un diagramas, bet tomēr neko nesaprata. Tātad varbūt patie�ām ir cerības izķepuroties. Bet reizē ar to Ganka redzēja � un tas bija tre�ais punkts, ka viņu vai nu uzskata par kādu citu, ar redakciju cie�i saistītu cilvēku, vai arī

patie�ām viņa vēstulē saskatīts kaut kas tāds, kas dod pamatu pieskaitīt viņu politiski rosīgām emigrantu ap�rindām. No visa tā nekavējoties, tūlīt uz vietas vaja�dzēja izdarīt noteiktus secinājumus, un atbilsto�i tiem rīkoties.

Bet kā? Kā?

Galvā dūca.

Viņ� atkal ievēroja, ka dreb.

�is nejēdzīgais un apkaunojo�ais piedāvājums sa�jauca visas viņā kārtis. Vēl ta�u pirms stundas viss bija skaidrs, tik lielā mērā skaidrs, ka pat domāt nebija nekādas vajadzības. Viņ� noteikti zināja, ka pienācis gals un atliek tikai viens � nomirt, kā pieklājas. Tur�klāt vēl zināja, ka viņam nejaus tik vienkār�i nomirt. Ka pirms tam viņu sitīs, salauzīs rokas, lies ausīs un degunā ūdeni, varbūt turēs pie ķermeņa kailu elektrī�bas vadu, � un to visu vajadzēs izciest. Viņ� pūlējās paredzēt, kā tas notiek, kas visu to dara, un tam arī gatavojās. Bet tas, ko Gardners tagad no viņa prasīja � turklāt prasīja bez jebkādas klieg�anas un draudiem, � tas viņu galīgi samulsināja. Un piedevām vēl �īs as�prātības par Lanē. Protams, Gardners melo un ņirgājas . . . Viņ� pats to nemaz arī neslēpj � Ta�u, �ēlīgais dievs, �ēlīgais dievs, cik tas viss ir nepatīkami! Un citādi, pa�visam citādi, nekā viņ� bija 'gaidījis, no kā baidījies, kam gatavojies. Mulsi un diezgan pamu]ķīgi_Ganka no�lūkojās uz Gardneru, pat muti viņ� bija pavēris.

Ta�u arī Gardners vēroja un gaidīja.

����� Nu, kā, � viņ� iejautājās, � vai padomājāt?

� Bet es ta�u . .. � Ganka iesāka un atmeta ar roku: ko viņ� varēja sacīt?

���� Labi, � Gardners paņēma tālruņa klausuli un no�sauca kādu numuru.

���� Vai tas esat jūs, Brand? � Gardners jautāja. � Vai �is tips vēl pie jums? � Kādu brīdi viņ� klausījās klu�sēdams. � Ziniet ko! Ātrāk beidziet un atvediet viņu �urp . .. Jau? Pie manis kabinetā! � Labi! Labi! Brand! Tātad es gaidu!

Gardners nolika klausuli, paņēma zīmuli un uz pa�pīra strēmeles ātri ko atzīmēja.

����� Stāvoklis, redziet, ir tāds, � viņ� miermīlīgi ierunā�jās. � Jūsu institūts mani ne sevi�ķi interesē. � Gardners pavīpsnāja. � Protams, jūs, tāpat kā jūsu vadītājs, pārdesmit rei�u esat nopelnīju�i cilpu, ta�u pagaidām man gar to nav daļas. Tas ir cita resora ziņā, kas, jā�domā, novedīs �o lietu līdz laimīgam galam. Ja jūs mums pakalposiet kādā citā pasākumā, tad, �eit mana roka, � es pārvilk�u krustu jūsu pagātnei. Redziet, es atklāju visas savas kārtis. Bet ir nepiecie�ams, lai jūs mums palīdzētu vienā lietā.

Durvis atvērās, ienāca � vispirms virsnieks, tad � divi kareivji, bet starp tiem �

.. . Starp tiem ienāca liela auguma melnīgsnējs vī�rietis ar īsi apcirptiem, asiem matiem un smagu, �etr�stūrainu seju.

Viņ� bija ģērbies ļoti garā, cie�ā rudens mētelī ar pusizrautām pogām, tik garā, ka zem 1ā varēja redzēt tikai sarkanas, kādreiz modernas kurpes ar smailiem purniem.

Kādu soli no galda viņ� apstājās un mierīgi nogaidīja.

����� Tā, � Gardners noteica, ar patiku viņā nolūkoda�mies. � Lieliski! Ļoti labi! Gankas kungs, piecelieties un panāciet pie manis.

Ganka piegāja.

����� Sakiet, vai jūs nepazīstat, lūk, �o cilvēku?

����� Nepavisam viņ� mani nepazīst, � ienācējs ātri iejaucās.

����� Jā! � Ganka pēk�ņi izmeta un aprāvās: visu, kas vien nāk prātā, varēja teikt, visu, tikai to nevajadzēja.

����� Jā, jā, � Gardners uztvēra, � pazīstat, un sauc viņu . . . nu . . . nu? . ..

����� Viņ� ta�u mani nepazīst, nepazīst, � lielais vīrie�tis atkal ātri ierunājās un pievērsa Gankam savu bais�mīgo, zaļo seju. � Es ta�u nekad �ajā pilsētā neesmu bi�jis. Es . , .

Gardners piecēlās, pārliecās pāri galdam un lielā pa�tikā iezvēla viņam ar smago presi pa galvu,

���� Tu, netīrā cūka! � viņ� kliedza, ta�u bez sevi�ķa niknuma. �Tā kā tā tev nekas neiznāks. Tā kā tā va�jadzēs visu izstāstīt. Pa pavedieniņam vien no tevis iz��ķetinā�u.

Viņ� nometa presi uz galda un salauza zīmuli.

Garais vīrietis sagrīļojās, ta�u visumā mierīgi no�beidza:

����� �es esmu ausLrietis, mani sauc Oto Grūbers. Esmu dinamo iekārtu meistars. � Viņ� kā neviļus no�vilka ar roku jiār māliem un noskurināja no pirkstiem smagas asins lāses. � Es esmu Oto Grūbers! � viņ� at�kārtoja.

����� Aizbāziet viņam rīkli! � Gardners iekliedzās.

Pielēca klāt kareivji un sagrāba apcietināto aiz ro�kām. Turpretim Ganka lūkojās viņam sejā un mēģināja atcerēties: kur �is cilvēks ir redzēts.

Bet atcerēties bija pavisam vienkār�i.

Pirms gada Hāgens patie�ām bija pie viņa atvedis �o cilvēku, lā�u nepaskaidroja, kas sve�inieks tāds ir. Vien�kār�i pateica: �Redziet, �o jūsu tautieti vajag noslēpt uz pāris, trim naklīm.� (Viņ� tie�i teica �naktīm�, bet ne �dienām�, un Ganka tūlīt to ievēroja.) Toreiz �is cil�vēks bija ģērbies gai�ā drapa mētelī, kas bija dārgs un labi pa�ūts, acīm redzot, pēc speciāla pasūtījuma. Rokā viņam bija spieķis ar ziloņkaula rokturi, un ienācis viņ� pieslēja to pie sienas. So �estu, gandrīz mehānisku un ļoti pierastu, Ganka tūlīt bija ielāgojis. Tajā laikā bija nolijis neliels, spirgts, saules un vēja caurstrāvots lie�tutiņ�, un ciemiņam uz drapa mēteļa un sudrabpelēkās platmales spīdēja melnas lietus lāses. Viesis noņēma platmali un nopurināja tās. Tad novilka mēteli; nez kā�pēc zem tā nebija uzvalks, bet gan kombinezons, pie�klājīgs, zilā krāsā, ta�u tomēr tikai kombinezons. Viņ� nopurināja mēteli un, sekodams Gankam, iegāja istabā. Vakarā atnāca Lanē un pierunāja Ganku iet uz teātri, bet ciemiņ� palika mājās.

���� Kas tas jums par cilvēku? � Lanē apjautājās, un pārsteigtais Ganka viņam pateica ciemiņa uzvārdu.

���� Tas ir slikts cilvēks! � Lanē padomājis piezī�mēja. � Es viņu vienu neatstātu mājās. Vai jūs viņu labi pazīstat?

� Kā tad, labi! Nē, protams, � Ganka atbildēja. � Bet kāpēc jūs sakāt, ka slikts? Vai tad jūs. ..

������������ Paskatieties uz viņa seju: tā ir trula, �etrstūraina un savādi smaga. Starp citu, lielākā daļa austrie�u gan tādi.. . Lafatērs, piemēram, raksta . ..

������������ Lafatērs! � Ganka iesmējās. � Lūk, no kurienes pū� vēj�! Pagaidiet, pagaidiet, es pastāstī�u profesoram, ko jūs lasāt, un viņ� jums sados tādu Lafatēru , ..

������������ Nē, tas nav labs cilvēks, � Lanē nopūtās. � Pat bez Lafatēra redzams, ka nav labs: tāda smaga seja . .. Gan jūs redzēsiet.

Kad Ganka atgriezās mājās, ciemiņ� sēdēja pie �aha galdiņa, smēķēja un skatījās uz figūrām.

����� O! � Ganka sacīja. � Jūs esat �ahists?

Viesis piecēlās.

����� Kāds nu es �ahists .. . Tāpat tikai blēņojos.

Viņam, acīm redzot, nepatika, ka bija pārsteigts �ādā

nodarbībā, viņ� pat mazliet, nosarka.

������������ Nu, mēs tūlīt saspēlēsim, � Ganka sacīja, līksmi saberzēdams rokas. � Kādas figūras ir jūsējās? Baltās?

������������ Nē, nē, es nespēlē�u, � ciemiņ� iesmējās. Un mulsi atkal piebilda: � Es ta�u tāpat, laiku kavēdams . . . Kas tas par cilvēku, kur� pirmīt bija atnācis?

����� Vai tad es jūs neiepazīstināju?

����� Jūs nosaucāt tikai uzvārdu.

������������ Ak tā! Tas mans biedrs no institūta, aizvēstures muzeja zinātniskais fondu glabātājs Johans Lanē. Vai viņ� jums patika?

������������ Ko tur? � ciemiņ� noteica un, pieiedams pie gal�diņa, sajauca figūras. � Es ta�u viņa nepazīstu, ta�u, liekas, mīkstsirdīgs, lāga cilvēks.

����� Kāpēc? � Ganka nobrīnījās.

����� Vai man nav taisnība?

����� Nē, nē, taisnība, ja tikai tas atkal nav pēc Lafatēra.

������������ Pēc kā? � ciemiņ� iejautājās un sarauca pieri.

���� Pēc Lafatēra? Tas, �ķiet, no fizionomistikas? � viņ� nedro�i ieminējās. � Nē, es ar to nenodarbojos. Bet viņ� bija tāds resns, ar aizdusu �

������������ �Resns � tātad labsirdīgs cilvēks,� Servantess kaut kur rakstījis, � Ganka piezīmēja. � Jums, pro�tams, taisnība: mīkstsirdīgs un lāga. Tikai..,

���� Tikai drusku pagļēvs? � viesis mēģināja uzminēt.

����� Bet kā jūs pazīstat Lafatēru? � Ganka sadrūma.

���� Tāpat vien! � ciemiņ� nelabprāt atbildēja un sāka likt �aha figūras kastītē. � Kad es vēl skraidīju uz skolu, pie mums tirgus laukumā sēdēja vecītis, kas nodarbojās ar pareģo�anu, bet virs viņa karājās liels uzraksts: �Rakstura un spēju nosacī�ana pēc Lafatēra metodes�. Tā man tas palicis prātā.

Otrā dienā viņi saspēlēja �ahu, un sve�inieks viegli pieveica Ganku.

� Kas tā par velna bū�anu! � pārsteigtais Ganka iesaucās. � Nē,' tā ir nejau�ība! Saspēlēsim vēlreiz!

Viņi saspēlēja vēlreiz, un atkal Ganka cieta sakāvi.

����� Zili brīnumi! � Ganka sacīja. � Nekā nesaprotu!

Viņ� piecēlās, ņurdēdams pastaigāja pa istabu un

atkal atgriezās pie �aha galdiņa.

� Nē, es nevaru! � viņ� sacīja. � Kas tie par jo�kiem, divi reizes jūs sakāvāt mani kā pui�eli� Es ta�u skaitos . . . Nu, spēlēsim vēlreiz . ..

Arī tre�o reizi Ganka paspēlēja.

Sākumā viņ� sapīka, sāka sēkt un sprauslāt, bet tad piegāja pie ciemiņa un uzsita tam pa plecu.

����� Neko darīt, � Ganka sacīja, ar atklātām simpāti�jām aplūkodams ciemiņa nekustīgo, �etrstūraino seju, � nekam nederu! Te nu bija Lafatērs! � Viņ� patikā saberzēja rokas un ska[i iesmējās. � Te nu bija Lafa�tērs! � viņ� priecīgi atkārtoja.

� To visu Ganka atcerējās, nolūkodamies Oto Grūberā. Vesels bezdibenis pletās starp toreizējo nerunīgo, noslēgto, bet Joti spēcīgo un dzīvo cilvēku un �o baigo, izģindu�o spoku, ar kuru divi, acīm redzot, nepiedzīvo�ju�i un jauni kareivji, darīja kaut ko nesaprotamu. Viņa sejai it kā pārdvesa vēja pūsma, aizslaucīdama visu, ar ko dzīvs cilvēks at�ķiras no miroņa. Tie�i mironi, kuru vēl nav skārusi trunē�ana, vienīgi netīri dzeltenīgs lēns savītums, atgādināja gan akmeņaini sastingusī seja, gan ādas krāsa, gan arī nedzīvais miers un skata tie�ums, ar kādu viņ� stingi noraudzījās vienā virzienā.

�Lafatērs?� Ganka neviļus atcerējās, un pēk�ņi viņam likās, ka zaudēs prātu �

Bet asinis sūcās un sūcās.

Tagad uz grīdas jau bija krietna palts, Grūbera mati bija sarkani un lipīgi.

Nez kāpēc kareivji viņu nogāza uz grīdas, pareizāk sakot � nevis nogāza, bet kaut kā pielieca un tad ap�stājās, mulsi elsodami un nezinādami, ko tālāk dari!.

Gardners piecēlās no galda.

����������� Gankas kungs, � viņ� ierunājās skaļā balsī, � tā�tad kā sauc �o cilvēku?

����� Es nezinu, � Ganka atbildēja.

����� Bet jūs ta�u sacījāt �jā�, � Gardners sapīka.

����� Es atbildēju: �Jā, es viņa nepazīstu.�

������������ Atļaujiet, atļaujiet! Es jums jautāju: �Vai jūs pa�zīstat �o cilvēku?� Un jūs man atbildējāt: �Jā, pazīstu�.

����������� Jūs sacījāt, � Ganka izlaboja: � �Vai jūs nepa�zīstat �o cilvēku?� Un es jums atbildēju: �Jā, es nepa�zīstu�.

������������ Veikli! � Gardners iesvilpās. � Izrādās, es jums esmu pasacījis priek�ā, ka jūs nepazīstat? Redziet, kur Kurcera skola! � viņ� griezās pie virsnieka. � Vai pa�zīstat? Kā es teicu, Hans?

������������ Jūs jautājāt apcietinātajam, � virsnieks meto�diski atbildēja, � vai viņ� nepazīst �o cilvēku, un ap�cietinātais uz to jums atbildēja: �Jā�.

������������ Skaidrs! � Gardners paskatījās uz kareivjiem � arvien vēl elsodami tie spieda Grūberu pie grīdas.

��� Laidiet viņu vaļā, � �ķebinādamies noteica Gardners.

Kareivji atgāja malā un nostājās, sarkanās rokas gar sāniem nolaidu�i.

Grūbers skaļi nopūtās, pacēla galvu un, atbalstīdamies ar rokām pret grīdu, mēģināja piecelties.

Asinis plūda.

����������� Nu! � virsnieks teica un vienā grābienā uzrāva viņu no grīdas.

� Aizvediet! � Gardners pamāja ar roku.

Grūbers pagriezās pret Ganku.

����������� Es nezinu, ko jūs gribējāt sacīt, � viņ� mierīgi ierunājās, � bet ja jūs �

������������ Ko tas nozīmē?! � Gardners ierēcās. � Ko jūs stāvat kā mūmijas! Metiet viņu ārā! � Nu! �

Grūberu atkal sagrāba pie rokām.

Virsnieks pienāca klāt, atvēzējās un iesila apcietinā�tajam.

Tad viņu izveda no istabas.

Gardners piegāja pie durvīm un nolūkojās viņiem paka].

������������ Hans, atkal kreklā viņu! � Gardners uzsauca.

���� Uz veselu diennakti kreklā. Pēc tam es pats aizie�u, paskatī�os .. .

Gardners atgriezās pie Gankas.

����� �is cilvēks ir redzēts jūsu dzīvoklī, � viņ� ierunā�jās parastā balsī. � Un, lai jūs vairs ne�aubītos, es pa�sacī�u arī, kas viņu tur redzējis. Doktors Lanē redzēja viņu. Lanē vēl brīdinājis, ka �is cilvēks izskatoties vi�sai �aubīgs, bet jūs esot iesmējies un piedraudējis vi�ņam ar profesoru Mezonjē. Kas �is cilvēks ir?

Gardners atkal apsēdās pie galda, pacēla papīra presi, paglaudīja to un nolika. Tad paņēma salauzto zīmuli, paskatījās un iemeta kurvī.

Ganka drebēja visā augumā. Gardnera seja rūsganos plankumos lēkāja viņam acu priek�ā.

Tādos brī�os viņ� saprata, ko nozīmē ieraudzīt visu sarkanā gaismā.

Viņ� raustījās spīvā niknumā un bailēs no tā, kam tū�līt, �o pa�u mirkli, vajadzēja nolikt.

��ēlīgais dievs, �ēlīgais difev�,� Ganka pūlējās sevi apvaldīt. �Ko es tūlīt izdarī�u!� Viņ� juta vieglu reiboni un ar galvu atspiedās pret sienu.

Gardners sēdēja un glāstīja presi.

Un pēk�ņi � Ganka nevis metās uz Gardneru, lai sa�grābtu viņu aiz rīkles � pie kāk�ļa, pie kāk�ļa, pie pa�a kāk�ļa, kas tik derdzīgi izslējās virs apkakles! � nē, Ganka sagrīļojās, kājas saļodzījās, un viņ� sa]ima uz grīdas.

Viņu pārņēma neparasts, miglains vājums. Atkal bija sajūtama pretīga vaniļas smar�a, kas viņam tagad ne��ķirami saistījās ar pagrabu, cietumu un dzeltenīgo spuldzi. Tad atcerējās, kā Grūbers nekustīgi stāvēja, slaucīdams asinis no matiem, tās notraipīja viņam pirk�stus un pilēja uz grīdas.

Ganka sajuta tādas skumjas un lādu riebumu pret visu, ka viņam �ķita � tūlīt,, tūlīt sirds pārplīsīs,

�Lafatērs!� viņ� nodomāja. ��ēlīgais dievs, �ēlīgais dievs, es ta�u zaudēju prātu!�

����������� Trako kreklā! � kāds ierunājās virs viņa, un acis un vaigi viņam tūlīt sāka svilt.

Pēc tam Ganka nez kāpēc sēdēja uz grīdas � kāpēc? kāpēc? kāpēc? � skatījās uz Gardneru un raudāja.

Asaras ritēja pa vaigiem, � tas bija ļoti nepatīkami, ta�u viņ� nekaunējās un neslaucīja tās.

Gardners noliecās, stingri satvēra viņu zem padusēm un viegli pacēla no grīdas.

���� Opā! � tas jautri noteica.

Tad Ganka sajuta sevi uz krēsla, turpat tuvumā uz galda bija tā pati papīra strēmele un zīmuļa galiņ�.

������������ Uzsmēķējiet, uzsmēķējiet, tas ļoti palīdz, >� Gar�dners ierunājās un visu laiku rosījās, grūzdams viņam cigareti.

Tad Gardners aizdedzināja sērkociņu, deva piesmē�ķēt un nolūkojās, ka Ganka, ar visu krūti sēkdams, ieelpoja dūmus.

����������� Ko, vai nav labas cigaretes? � Gardners ievai�cājās.

���� Ļoti! � Ganka atbildēja.

������������ Tātad � kā sauc �o cilvēku? � Ganka klusēja.

���� Jūs klusējat? Tad es jums pasacī�u: Voiciks, Voiciks. Kārlis Johans Marija Voiciks, redziet, tā viņu sauc. Un jūs to ļoti labi zināt. Nu, vai es uzminēju?

����������� Nē, � Ganka atbildēja un novērsās. � Neuzmi�nējāt. Nekā es par �o cilvēku nezinu.

Cik daudz laika pagājis kop� visa tā? Apritēju�as stundas, varbūt dienas, bet varbūt arī nedēļas. Viņ� pa�modās, truli vērās griestos, uz pretīgo, dzeltenīgo spul�dzi, lielo, �ķiet, no cinka izgatavoto trauku, kas bija ap�ziests ar kaut ko melnu un smirdīgu *� varbūt ar degutu, varbūt ar darvu, pats sātans nepateiktu, ar ko īsti, � uz otro guļas vietu iepretim, un atkal viss iegrima neskaidrā, izplūdu�ā lokā, kur nebija ne tēlu,

ne skaņu. Un gandrīz nekā viņ� nenojauta no tā, kas notiek ap viņu.

Ta�u nē, ar kādas augstākas noģiedas palīdzību, pats to tie�i neaptverdams, viņ� tomēr nojauta, ka neatro�das vairs iepriek�ējā kamerā, ka viņa stāvoklis vairs nav agrākais, bet ir mainījies, un arī pats viņ� ir pavi�sam pārvērties. Kā tas noticis un ko viņ� izdarījis ��o jautājumu viņ� pat neatskārta.

Kādreiz, atgūdams samaņu, viņ� redzēja savu kaimiņu pieceļamies no la�as. Ta�u Gankam pat neienāca prātā painteresēties, kas ir �is kaimiņ� un no kurienes tas ra�dies. Pēc tam viņ� redzēja, ka kaimiņ� stāv zem spul�dzes, rokās tur kreklu un kaut ko dara ar tā ap�kakli � dro�i vien lāpa, � bet vēlāk, kad vairākkārt atkal atguva samaņu, kamera bija tum�a � kaimiņ� gulēja, savilcies ritenī un galvu ar segu apklājis. Tātad bija jau nakts.

Tā �ie skaidrie, vienkār�ie un savā vienkār�ībā bais�mīgie rēgi mijās un pastāvēja līdzās dziļai, miglainai nesamaņai. Dzeltenīgā spuldzīte, pelēkās, raupjās sie�nas, otrā guļvieta iepretim un tajā kaimiņ�, � tas arī bija viss, ko varēja atcerēties.

Pirmo reizi, kad viņ� galīgi at�irga, kaimiņ� sēdēja uz la�as un nolūkojās viņā. Ganka pacēla galvu un pa�smaidīja. i

����� Nu, kā klājas? � kaimiņ� ievaicājās, un tikai ta�gad Ganka viņu pazina: tas bija Kārlis Voiciks. � Vai jūtaties labāk?

Ganka mirkli klusēja, kaut ko apsvērdams, tad pēk��ņās �ausmās pietrūkās no guļvietas, dzīrās kaut kur skriet, bet tūlīt atkal apsēdās. Viņa acis bija pla�i pa�vērtas un elpa a�a.

����� Kas jums kai�? � Kārlis Voiciks jautāja.

Ganka klusēja.

-� Vai negribat ūdeni?

����� Tātad jūs neno�āva? � beidzot Ganka pavisam klusi iejautājās.

����� Vai tad jūs nodevāt tādu liecību? � Kārlis Voi�ciks apvaicājās,bez sevi�ķa satraukuma, bet ar interesi.

����� Nekādas liecības es neesmu devis, � Ganka no�teica.

� Nu, tad kāpēc �

�Patie�ām � kāpēc? Varbūt tas sapnī redzēts?�

������������ Man likās, � Ganka atbildēja, ar pūlēm izrunā�dams vārdus, � ka jūs jau vakar no�āva, bet tagad re�dzu, ka jūs un tas otrs nemaz neesat līdzīgi.

Skatienu nenovērsdams, Voiciks nolūkojās viņā ar kaut kādu grūti uztveramu ironiju vai izsmieklu.

����������� Tātad jūs veda skatīties no�au�anu? � viņ� jautāja.

Ganka atkal kādu brīdi padomāja: visu laiku viņa at�miņā kas iznira un tūlīt pagaisa.

������������ No�au�anu? � viņ� atkārtoja un saviebās, pūlē�damies visu atcerēties. � Veda? Nē, nekur mani ne�veda, es vispār no kabineta nekur neizgāju . .. bet, zi�niet, pa logu . ..

������������ A-ā! � Voiciks tūlīt saprata. � Viņi pieveda jūs pie loga un sacīja: �Skaties! Redzi, kas notiks ar tevi, ja tu tiepsies un neuzklausīsi labus padomus.� Vai ne?

����������� Jā! � Ganka atbildēja. Ta�u tūlīt iesaucās: � Nē, nē, pavisam citādi! Tas ir � tā, bet. ..

������������ Tomēr tā! � Voiciks ļoti stingri noteica, likdams saprast, ka sarunu par �o temu viņ� uzskata par izbeigtu.

���� Un tad jūs izdarījāt visu, ko viņi lika? Vai ne?

Ganka satvēra galvu un sāka staigāt pa kameru.

������������ Kaut. ko es parakstīju, � viņ� �ēli ierunājās. � Pa�tie�ām, kaut ko es parakstīju� kādu papīru, pēc tam vēstuli, tad deklarāciju: �Komunisms ir tikai mūsu pir�mais ienaidnieks, pēc tam sāksies cīņa pret jebkura veida demokrātiju! Mēs esam rasisti! �� Kaut ko tam�līdzīgu!

� Lieliski, � Voiciks pavīpsnāja, � varens doku�ments! Bet pēc tam, kad bijāt to parakstījis, jūs atsū�tīja pie manis, iepriek� piekodinādami: �Bet tagad iegaumē visu, ko kaimiņ� runās, � tā ir tava pēdējā izdevība.� Vai ne?

Ganka klusēja.

������������ Nu, redziet! Atkal tas pats. Es negribu liekuļot, tā�pēc runāju ar jums atklāti. Tātad norunāsim jau iepriek�: no tā .. .

����� �ēlīgais dievs, �ēlīgais dievs! � Ganka �ausmas iesaucās. � Tā nebija .., Ta�u varētu domāt arī, ka tā! Kā es to neapjēdzu!

� Nu, redziet, Voiciks pamāja ar galvu, � bet ta�gad, kad jūs esat to apjēdzis, norunāsim jau iepriek�: nekas jums neiznāks. Protams, no tāda uzdevuma atsa�cīties jūs nevarējāt. . . Sakiet, vai viņi ļoti jūs sita?

Milzīgā sasprindzinājumā Ganka nolūkojās uz savu kaimiņu. Miglaini viņ� ko atcerējās, ta�u tas visu laiku kaut kur pagaisa, un nekādā veidā nebija uztverams gal�venais un vienīgi svarīgais, ko būtu vajadzējis saķert un izraut no �ā mud�ekļa.

������������ Es rakstīju, taisnība, daudz ko rakstīju! � viņ� at�kārtoja gandrīz jau bez kādas jēgas.

����� Nu, protams! � Voiciks rupji un skaļi iesmējās.

���� Vai tad citādi jūs būtu �eit? � Viņ� novērsās un ap�gūlās uz la�as, ar muguru pret Ganku.

Pēc tam Ganka atkal aizmiga, pareizāk sakot � ne�vis aizmiga, bet iegrima smagā pussnaudā, visu laiku at�cerēdamies, ka atrodas cietumā, citā kamerā, ka tepat līdzās guļ arī Kārlis Voiciks, kas viņu uzskata par no�devēju, un ka tas laikam ir taisnība, jo ne jau veltīgi, ne jau veltīgi viņu ieliku�i �ajā kamerā.

Cik ilgi tas turpinājās, Ganka atkal neatcerējās, bet viņu pamodināja kāda rupja iļoka, purinot aiz apkakles. Viņ� parāvās aug�up, spēcīgi sakustināja plecu, lai no�mestu �o roku un apsēdās gultā. Pie viņa stāvēja ka�reivis, turēdams rokā kādu papīrīti.

������������ Uz nopratinā�anu! � kareivis sacīja, bet, tā kā Ganka turpināja nekustīgi sēdēt, nepacietīgi piebilda:

����� Kusties, kusties veicīgāk! Tu man neesi vienīgais.

. . . Kad Ganka atgriezās, uz galda stāvēja diezgan

liela alvas bļoda, kurā bija ieliets drusku duļķaina �ķid�ruma. Tai līdzās pelēka maizes ņuka.

������������ Jūsu porcija, � Voiciks noteica, uz viņu nepa�skatīdamies.

Voiciks sēdēja uz gultas, sev priek�ā uz ķebļa salicis no maizes mīkstuma saviļātas figūriņas. � Ganka ilgāku laiku neaptvēra, ka tas ir �ahs.

����������� Nu, vai viņi jūs tur vismaz pamieloja? � Voiciks nicīgi ierunājās, pārvietodams kādu figūriņu.

Ganka stāvēja un klusēdams noskatījās uz viņu, ta�u' Voiciks savu jautājumu tūlīt aizmirsa. Vērīgi ielūko�damies uz ķebļa uzzīmētajā �aha galdiņā, viņ� kaut ko apsvēra.

����������� Jā! � beidzot Voiciks skaļā balsī pats sev pa�ziņoja. � Tā neiznāk, un arī �itā neiznāk ..,

����� Voicik! � Ganka bikli ierunājās.

����������� Jā? >� Voiciks vēl arvien vēroja �aha figūriņas. � Jā, runājiet, es klausos.

� Vai jūs zināt, ko viņi man sacīja?

Voiciks a�i pabīdīja kādu figūriņu, bet tūlīt papuri�nāja galvu un nolika to atpakaļ.

����������� Jā, un ko tad viņi jums sacīja? � viņ� vienaldzīgi iejautājās.

Ganka dziļi nopūtās un neko neatbildēja.

� Kas par velna bū�anu! � Voiciks izlamājās, neno�vērsdams acis no �aha figūriņas. � Bet ja nu.. . Nē, tā arī nevar� Nu, nu, ko viņi jums sacīja? Gardners, vai, bija �is teicējs? � viņ� paskatījās uz Ganku.

������������ Jā, Gardners. Viņ� man teica: �Jūs parakstījāt institūta darbinieku deklarāciju pret profesora Mezonjē pseidomācību un tāpēc esat kļuvis mūsu cilvēks.� Bet, ja jūs zinātu, kāda tā ir nelietība!

Voiciks klusēja.

������������ Man palicis tikai viens! � Ganka sacīja, aplaizī�dams izkaltu�ās lūpas.

����� Un kas īsti? � Voiciks painteresējās.

Ganka uzmeta viņam nedro�u skatienu.

����� Bet jūs ta�u � � viņ� saminstījās.

Voiciks klusēja.

������������ Es ie�u un nogalinā�u Gardneru! � Ganka pēk�ņi izgrūda.

Voiciks pacēla galvu � viņ� visu laiku bija cilājis �aha figūriņas � un ielūkojās Gankam sejā, ātri, vērīgi un nikni, bet tad atkal pievērsās ķeblītim.

������������ Protams, jūs man neticat! � Ganka �ēli ierunā�jās, un viņam pa seju sāka tecēt asaras.

������������ Nepērciet, nepērciet mani, Ganka, tik lēti! � Voi�ciks ierunājās pēk�ņā niknumā un pagrieza pret viņu savu naida pilno seju. � Jūs �ajās lietās vēl esat iesā�cējs. Un viņi jūs .. . saprotiet, vienkār�i ļoti slikti instru�

ēju�i. Jūs steidzaties un pinaties kā pa pakulām. Tas ta�u ir rupj�, pavisam nevī�īgi nostrādāts darbs. Kā jūs pats to nesaprotat! Pasakiet viņiem, ka no manis neko nesagaidīs! �odien vai rīt mani izvedīs un no�aus, bet ar to arī viss beigsies, � un viņ� sirdīgi sajauca �aha figūras.

����� Cardners sacīja, lai es jums piedāvājos iznest no cietuma zīmīti. Lai es sakot, ka mani drīz atbrīvo�ot, un ja jūs vēlētos ko izsūtīt�

����� �ēlīgais dievs! � Voiciks pēk�ņi nogaudās. � Un to dara Gardners! Bet jūs, jūs, Ganka � Jūs ta�u esat gudrs cilvēks, jums jāsaprot�

���� Gardners mani pamācīja, � Ganka turpināja:

����� �Protams, sākumā viņ� jums neticēs, bet iestāstiet, ka jūs drīz atbrīvos � nopietnu apvainojumu pret jums nav, deklarāciju jūs jau esat parakstījis, bez tam pie�bilstiet, ka izmeklē�anu vada jūsu universitātes biedrs Ludviķis Dofinē.�

����� Ko? � Voiciks ļoti izbrīnījās un pat satrūkās.

����� Arī par deklarāciju jums vajadzēja man pastāstīt?

����� Jā, jā, arī par to, pat speciāli par to. Viņ� vairāk rei�u piekodināja gan par deklarāciju, gan par to, ka Ludviķis Dofinē, mans universitātes biedrs, bijis izmek�lētājs �ajā lietā: �Tā, lūk, arī pastāstiet Voicikam.�

Voiciks no�ūpoja galvu.

Eh, kāds maita �is Gardners! � viņ� domīgi no�teica. � Kāds maita! Ziniet, Ganka, viņ� tikai izliekas par aprobe�otu, bet patiesībā ir ļoti gudrs, gudrāks par visiem gestapo vīriem. Viņ� zina, ko melot un kā melot. Un tie�i �ajā punktā viņi kādu iesācēju būtu varēju�i ari noķert.

���� Bet jūs? � Ganka ievaicājās.

Viņ� jautāja tāpēc, ka Voicika pēdējie vārdi bija iz�skanēju�i apmēram tā: �Bet mani, godātais kungs, jūs ari �ajā punktā nenoķersiet!�

������������ Mani� � Voiciks domīgi atkārtoja un apstājās.

����� Nē, tas ir, varbūt jā� Tas ir, protams, nē. Ta�u ne tāpēc, ka es jums nenoticētu, � iespējams, ka noticētu, un, protams, pat noteikti noticētu, bet zīmītes un adre�ses nedotu.

Brīdi viņ� vēl padomāja.

-� Un kad jūs vajadzēja atbrīvot?

����� Es ta�u nezinu, vai viņi vispār mani atbrīvos, � Ganka gurdi atbildēja. Viņam atkal sāka sāpēt galva, kaut kas smacēja un visu vērta nespodru. � Viņ� man sacīja: ��odien vai rīt jūs izlaidīsim.�

����� Skaidrs! Izlaidīs, Ganka, noteikti izlaidīs� � Voiciks greizi pasmīnēja. � Bet Ludviķis Dofinē, acīm redzot, jau� � viņ� neizrunāja līdz galam, bet ar knipi uzsita sev pa pakausi.

Ganka izbrīnējies paskatījās uz viņu.

����� Jūs neesat mani pareizi sapratis, � viņ� iebilda. � Kas tas tāds par Ludviķi Dofinē? Neviens, atskaitot Gardneru, ar mani nav runājis. Tāda Dofinē pasaulē vispār nav.

����� Nav? � Voiciks atkārtoja. � Jā, tagad, protams, vairs nav. Ja Gardners jums pieminējis viņa uzvārdu, tad vairs nav.

����� Bet vai viņ�? � � Ganka izbijies iesāka.

����� �Bet vai viņ� vispār bijis?� jūs gribējāt jautāt. Tur jau tā lieta, ka bijis � Gan universitāti beidza, gan bija Tautas frontes piekritējs, gan arī mūsu uzdevumā strādāja kā gestapo izmeklētājs. Redziet, to visu Gar�dners apsvēris ar vēsu prātu. Un, ja kļūdījās, tad tikai vienā punktā.

���� Un kādā? � Ganka painteresējās.

����� Tajā, ka ne adresi, ne vēstuli es jums tā kā tā nebūtu devis.

���� Jūs, tāpat kā agrāk, man vēl neuzticaties? � mirkli klusējis, Ganka iejautājās.

� Nē, ne tāpat kā agrāk! � Voiciks draudzīgi pa�smaidīja un pieskārās viņa rokai. � Tagad es jums ne�uzticos vēl vairāk, jo zinu, ka jūs atkal katrā ziņā no�kļūsiet Gardnera rokās.

Voiciks atslējās pret sienu un aizvēra acis. Viņ� iz�skatījās ļoti noguris. Tā pagāja krietns laika sprīdis. Tad viņ� novilka ar roku pār seju, paskatījās uz Ganku un pasmaidīja.

����� Jā, � viņ� sacīja. � Tagad beigas. Ir kāds node�vējs, kas strādā ļoti prasmīgi. Vai jums lika ar manu zīmīti tūlīt iet pie viņiem?

Ganka pa�ūpoja galvu.

����� Nē, vienkār�i pasacīja, lai izpildu jūsu uzdevumu pēc iespējas labāk un vairāk ne par ko nedomāju.

����� Gudri! � Voiciks pasmīnēja. � Gudri un tālre�dzīgi! Jo vairāk es iepazīstos ar Gardneru, jo pareizāk sāku viņu novērtēt. Skaidrs, ka viņ� nopietni paļaujas uz jums. Kāda laime, ka viņ� kļūdījies. Tā ir viņa bojā ejas ķīla, Ganka!

����� �ēlīgais dievs! � Ganka iesaucās un metās pie Voicika. � Kaut jūs tikai zinātu . .. Kaut jūs tikai zi�nātu, ko es esmu izdarījis, parakstīdams �īs neģēlības� Es ta�u � es ta�u esmu iegrūdis profesoru nelaimē! Viņ� neizturēs, kad ieraudzīs manu parakstu līdzās Lanē parakstam. Un ja jūs vēl zinātu �

����� Es zinu, visu zinu, draudziņ, � Voiciks laipni ieru�nājās. � Nestāstiet man neko vairāk, nav vajadzīgs, es jau tā visu saprotu.

Ganka piecēlās, pārvilka ar roku pār seju un atkal smagi apsēdās uz ķebļa.

����� Ko lai es daru? � viņ� ievaicājās klusā, savādi apmātā balsī.

����� Tagad es jums pajautā�u: kā jūs domājat � vai viņi patie�ām jūs atbrīvos? � Voiciks noprasīja, kaut ko pārdomādams.

���� Jā, ja es piekritī�u ari turpmāk atbalstīt deklarā�ciju, ko esmu parakstījis.

� Lieliski! � Voiciks pieskārās Gankas plecam.

����� Apsoliet visu, ko vien viņi grib, parakstiet vēl desmit deklarāciju. Ja esat parakstījis vienu, tad pārējām vairs nav nozīmes, bet ārā tieciet katrā ziņā � jūs būsiet vajadzīgs. Jūs būsiet ļoti vajadzīgs. Un ja mani jau �odien neno�aus �

����� Ko? � Ganka pietrūkās. � Bet Gardners stāstīja pavisam ko citu. Man lika pat saprast, ka viņi neuz�skata jūs par sevi�ķi bīstamu noziedznieku.

����� Protams, viņi centās jums to iestāstīt, � Voiciks atkal pasmaidīja. � Nē, Ganka, viņi ļoti labi saprot, ko es esmu vērts, un, ja es jums zīmīti nedodu, tad viņiem vairs nav ar mani ko darīt. Sapratāt?

����� Jā, � Ganka atbildēja. Viņam kaut kas sa�ņaudza krūtis un nejāva brīvi runāt. Atkal sāka sāpēt galva.

����� Jā, � viņ� atkārtoja un dzirdēja savu balsi kā no

malas, it kā runātu nevis viņ� pats, > bet kāds tre�ais, līdzas eso�s cilvēks. � Es saprotu jūs, un ja jūs �

����� Un ja ar mani nav vairs ko darīt, tad mani pēc iespējas ātrāk� jālikvidē! Cik vien iespējams ātri! Citādi es vēl varu kaut kādā veidā atrast iespēju brīdi�nāt biedrus. Katra diena, kamēr es vēl esmu dzīvs, pa�lielina �ādu iespēju. Sapratāt?

Ganka pamāja ar galvu.

*� Bet ar jūsu starpniecību es neko nepaziņo�u, un arī nevienas adreses nenosauk�u� Ta�u, ziniet ko, Ganka! Ja jūs varat izkulties, tad kulieties, � un viss. Bet katrā ziņā atcerieties par Ludviķi Dofinē. Tas ir ļoti svarīgi.

� Jūs esat dzelzs cilvēks, � Ganka sacīja. � Es to nojautu jau tad, kad mēs spēlējām �ahu. Tikai tādi mūsu dienās noderīgi. Bet es �

����� Bet jūs? � Voiciks iejautājās. � Kāds esat jūs?

� Es? � Ganka nevarīgi noplātīja rokas. � Redziet,

kāds! � Ganka �ēli pasmaidīja. � Ļoti slikts.

� No miesas, nerviem un kauliem? � Voiciks no�pietni iejautājās.

� Vēl sliktāk. Tikai no nerviem!

����� Jā! � Voiciks ilgi nolūkojās Gankam sejā. � Zi�niet, neilgi pirms apcietinā�anas manās rokās neviļus nokļuva grāmata par Kampanellu, un es sāku domāt par viņu.

� Par Kampanellu? � Ganka brīnījās aizvien vairāk.

���� Bet.. . kāpēc tie�i par Kampanellu?

����� Jā, par Kampanellu, � Voiciks stingri noteica.

����� Par cilvēku, kur� visu mū�u sapņojis par saules pil�sētu. Viņ� ta�u arī daudz cieta, vairāk nekā divdesmit gadu nosēdēja pazemes cietumā un sacerēja tur sonetus. Sacerēja varbūt pārtraukumā starp divām nopratinā�a�nām, kas vienmēr beidzās ar kāķi vai �spānie�u zāba�kiem�. Atcerieties: �Es divpadsmit stundu esmu karā�jies kāķī un �ajā laikā pazaudējis sesto daļu no savas miesas.� Ta�u piecas sestdaļas �ās �ausmīgās, izmocītās miesas turpināja dzīvot, ciest, cīnīties un sapņot! Un tas, lūk, Ganka, ir galvenais: sapņot! Par saules pilsētu, ko uzcels pēc tam, kad viņu, Kampanellu, noņems no virves un iemetīs bedrē. Un viņ� ticēja, kvēli ticēja, ka

tāda stunda pienāks un saules pilsētu uzcels! Kāds ne�cilvēcīgs ticības spēks viņam piemita, Ganka! Es kād�reiz tulkoju viņa sonetus. Atceros, ka viņ� cietumā rakstīja:

Kā izplēn rūgtā atstumlībā savā

Tas siens, kas nepļauts satrūdējis pļavā,

Tā drūmās varas neauglībā kalst Nu tirāns pats un viņa lepnā valsts.

Viņ� brīdi klusēja.

����� Un, redziet, es tāpat sē�u cietumā kā viņ�, tāpat cīnos par savas dzimtenes atbrīvo�anu, tikai esmu lai�mīgāks: es zinu, noteikti zinu, ka saules pilsēta neiz�bēgami tiks uzcelta, bet viņ� varēja tikai sapņot par to.

����� Jā, � Ganka sacīja, � es tagad arī tam ticu. Bet neesmu vēl pelnījis godu ieiet �ajā pilsētā. Neko ne�esmu paveicis, lai pasaulē būtu gai�āk. x

����� Bet vai jūs zināt, kas jādara? � Voiciks iejautājās.

����� Liekas, ka zinu, � Ganka īsi atbildēja.

Abi kādu brīdi klusēja.

���� Un, redziet, �odien, � Voiciks pēk�ņi ierunājās,

����� es atdo�u savu dzīvību par to, lai gan tajā man nav neviena paziņas. Vai jūs zināt, � viņ� ievaicājās negai�dot un pavisam atrauti no līdz�inējās sarunas, � kas ir trako krekls?

Ganka izbrīnījies palūkojās uz viņu.

� Bet kāds tam sakars� � viņ� saminstījās, bet tūlīt atbildēja: � D�ekam Londonam ir vesels romāns par to. �ķiet, tas tā arī saucas � �Trako krekls�.

����� Tajā ir kaut kas par dvēseļu pārvieto�anos, tās klaiņojumiem laikā un telpā? � Voiciks saviebās.

����� Zinu, esmu lasījis! Nē, tas nav nekas! Es runāju par īstu trako kreklu. Tajā tā sa�ņaudz cilvēku, ka visa miesa tūlīt sāk sāpēt un smelgt kā viena milzīga brūce� Eh, tās ir briesmīgas sāpes! Miesa drīz vien pamirst, pamirst gan, bet turpina justies tā, it kā būtu uzlikta uz �ujamma�īnas un tiktu caurcaurēm izdurstīta ar adatām. Pēc tam atliec rokas un izvelk tās caur kājām. Ar vārdu sakot, sasien vienā mezglā .. . Asinis saplūst acīs, tu guli, tikai ar �auru vēdera joslu pieskardamies grīdai, viss pārējais uzrauts gaisā. Pēc minūtēm piecām,

desmit jau zūd samaņa. Es tajā esmu nogulējis vairāk nekā diennakti un zinu, ko tas nozīmē. Tas bija jau pirms pāris gadiem. Bet, gulēdams tajā, es atcerējos Kampanellu un nodomāju . ..

Viņ� nepaguva nobeigt. Atvērās mazā, apaļā actiņa durvīs un tūlīt aizsitās. Pēc tam no�varkstēja atslēgas.

����������� Pēc jums! � Voiciks ātri nosacīja. � Sakiet, ka es sāku smieties un iespļāvu jums sejā. Par Dofinē jūs man neko neesat sacījis: aizmirsāt uzvārdu.

Viņ� pagriezās uz durvju pusi � tās vēl vienmēr slē�dza � un a�i pastiepa Gankam roku.

����������� Kad jūs atgriezīsieties, manis �eit vairs nebūs. Bet kādreiz atcerieties mani, ja jums tomēr izdotos pie�redzēt, kā ceļ saules pilsētu �

Pēk�ņi viņ� palēca nost no Gankas.

Durvis atvērās. Uz sliek�ņa stāvēja kareivis ar papī�riņu rokās.

� Ganka, � viņ� uzsauca, � saposieties!

���� Uz redzē�anos, Voicik, � Ganka sacīja.

Voiciks neatbildēja.

Kad durvis aizvērās un spalgi noklakstēja atslēga, viņ� kameras vidū atkal izbīdīja ķebli un salika uz tā �aha figūras tādā kārtībā, kādā tās bija biju�as pirms Gankas iera�anās. Viņ� izdarīja da�us gājienus, pa�ūpoja galvu un sajauca figūras.

Tad piecēlās un sāka staigāt pa kameru.

����������� Tā gan, Ganka! � viņ� ierunājās, apstādamies pie durvīm. � Tā gan, draudziņ! Varbūt jūs Gardneru arī nenogalināsiet, bet tomēr, tomēr �

Misija, kuru Kurceram vajadzēja uzņemties, nemaz viņam nepatika.

Ne jau tāpēc, ka �im labi dresētajam, sīkstajam, gud�rajam un pilnīgi bezprincipiālajam cilvēkam dergtos atmiņas par kādreiz piedzīvoto pazemojumu. Me�onīgie kliedzieni, lamā�anās divās valodās, lidojo�ie kauli, profesora satracinātais augumiņ� � tas viss tagad, pēc tik daudz gadiem un milzīgajiem notikumiem, kas

�ajā laikā risināju�ies, bija pilnīgi pagaisis no atmiņas un zaudējis kādreizējo aizskaro�o jēgu. Ta�u ne jau radnieciskas jūtas bija viņā pamodu�ās, ne arī, protams, sirdsapziņa, kuras eksistencei viņ� nebija ticējis pat savas dzīves labākajos gados. Ne jau tas pamudināja viņu atsacīties no uzdevuma, ko uzspieda resors, ar kuru Kurceram gadus piecus nebija nekādu sakaru. Viņ� atteicās tāpēc, ka uzskatīja par glu�i nelietderīgu, smieklīgu un vienkār�i par pazemojo�u rīkoties tā, kā viņam lika to darīt.

���� Tāda nelietība! � Kurcers sacīja, un viņa skaistās lūpas sa�ķobījās kā asā riebumā. � �ēlīgais dievs, kādas, nelietības un muļķības sagudroju�i �ie nelgas!

Un, kad ministrijā sākās spriedelē�ana par to pa�u, viņ� arī �eit (lai gan, protams, ne jau ar tādu ener�ģiju un skaidrību) izsacīja apmēram tādas pa�as domas.

����� Kāda joda pēc �ie kumēdiņi? � viņ� sacīja, ne�izpratnē rokas noplātīdams. � Visas �īs viltības un intrigas? Kāpēc radīt tādu lielinkvizitora un gestapo ierēdņa krustojumu, ja visu �o jautājumu atrisinā�anai vajadzīgs tikai � lūk! � viņ� viegli uzsita sev pa ka�batu.

Bet mazais melnmatainais vīrelis ar iegareno galvas�kausu un lielajām, kā nakts purniem mēnessērdzīgajām acīm, atbildot uz �o godīgo un patrulo � tī�uprāt patrulo � neizpratni, tikai pasmaidīja un nogrozīja galvu.

���� Mums ap sevi jāsapulcē Eiropas labākie prāti, � viņ� paskaidroja. � Uzvarēt karā fiziski, kaujas lau�kos, � tas, protams, nozīmē daudz, � pundurītis pacēla pirkstu, � Joti daudz! Bet ne jau visu. Pēc tam vēl jāuzvar morāles jomā, cilvēku prātos. Ielāgojiet, ka vis�lielākie notikumi norisinās smadzenēs. Lūk, ko nesaprot kara resora bra�ie dro�uļi.

����� Piedodiet, � Kurcers drūmi ierunājās, � bet arī es to nesaprotu. Principā nesaprotu. Man tas viss liekas pārāk izsmalcināti. Manuprāt, ir tā: ja es ienaidnieku esmu ar kāju pieminis pie zemes, tad viņ� ir satriekts gan fiziski, gan morāli un nekādā ziņā nejutīsies vairs kā uzvarētājs. Dūre ir laba jau ar to vien, ka tā vienādā mērā veido kā miesu, tā dvēseli. Bet visas �īs

viltības, pierunā�anas, aktieru spēle � � Viņ� atmeta ar roku. � Nē, tas nemaz man nepatīk.

����������� Un tomēr, � ierunājās melnmatainais kroplītis,

���� jūs savā laikā teicami tikāt galā ar rakstu sēriju, ko mēs jums pasūtījām. Tas, ko tagad jums piedāvā, būtibā ir �ā pa�a darba turpinājums. Mēs neesam izdo�māju�i nekā jauna.

���� Redziet, � Kurcers drūmi atbildēja, � �eit ir prin�cipiāla at�ķirība! Es esmu �urnālists un varu uzrakstīt visu, ko -vien vēlaties, ta�u starp toreizējo laiku un tagadējo � vesels bezdibenis. Tolaik mūsu tanki vēl nebraukāja pa Eiropas galvaspilsētu ielām. Profesors Mezonjē bija mums neaizsniedzams. Bet tagad visu va�jadzīgo jūs varat dabūt ar Gardnera palīdzību. Tas būs gan ātrāk, gan dro�āk.

���� Ziniet ko, Kurcera kungs, � sacīja pundurītis pēc mirkļa klusē�anas. � Varbūt jums �ajā lietā, � viņ� paņirbināja pirksteļus, � traucē kas ļoti perso�nisks? � Jūs ta�u saprotat, par ko es runāju? � Varbūt mēs patie�ām slikti pārzinām jūsu ģimenes attieksmes? Tad pasakiet tie�i, un ja būs tā, tad �

���� Nepavisam nav tā, � Kurcers attrauca. � Es brauk�u un darī�u, ko liksiet. Bet,'�viņ� drūmi pasmai�dīja, � man, tāpat kā Napoleonam, nepatīk darīt to, kam nav jēgas. Kur pietiekami daudz fiziskā spēka, tur nav vajadzīga tāda mā�o�anās. Bet lai� � viņ� pie�cēlās. � Lai notiek tā. Esmu skaidru un taisnu līniju cilvēks. Ja pavēlēts � es izpildu. � Viņ� apklusa, tad, mirkli padomājis, piebilda: � Redziet, jūs sakāt: �mo�rāla uzvara cilvēku smadzenēs�. Bet es labi zinu, kādi �ie morāli veidojo�ie spēki ir tīrā veidā. Es esmu redzē�jis un zinu, kā brauniņa stobra priek�ā izmainās gan psihe, gan tikumība. Atkārtoju: es esmu dziļi pārlieci�nāts, ka ienaidnieks, ko mana dūre notriekusi zemē, ātri pārnāks manā ticībā.

Melnmatis sabāza rokas svārku kabatās un līdz ar to kļuva vēl mazāks un vājāks.

���� Bet ja nu nē? � viņ� iejautājās, ar interesi nolūko�damies uz Kurceru.

���� Tad es par maz viņam esrnu sadevis, vajag sist otru reizi un spēcīgāk,

���� Un viss? � pundurītis jautāja.

Kurcers viegli paraustīja vienu plecu. �ī saruna sāka viņu nopietni kaitināt. Viņ� izņēma �ķiltaviņas, pagro�zīja tās rokā, uzmeta gaisā un atkal ielika kabatā.

����� Protams, � viņ� gausi ierunājās, � ir tik sīksti un ietiepīgi rāpuļi; kurus nekādi sitieni neizmācīs, bet tādu nav daudz. Es saprotu, kā var sist, lai nosistu, ta�u vispirms sist, bet pēc tam pārliecināt� Nē, to es ar savu galvu nekā nevaru apjēgt.

Melnmatainais pundurītis vēl aizvien stāvēja nekus�tīgi.

���� Protams, � viņ� sacīja, � jūs rīkosieties cie�ā kon�taktā ar Gardneru, un, ja nekas neiznāks, tad . . .

���� To jau es saprotu, � KurGers sacīja. � Bet, ja ar profesoru Mezonjē runātu viens pats Gardners, rezultāts būtu glu�i tāds pats.

Kroplītis paskatījās uz Kurceru tie�i, atklāti un vērīgi. Viņa lielajās melnajās acīs kaut kas uz mirkli iedzirkstījās, bet tad tūlīt nodzisa, un viņ� pat viegli no�āvājās.

� Tas, ko es zinu par profesoru Mezonjē, � viņ� mīksti teica, � neļauj man jums piekrist. Imperatīvo pasākumu sekmes �ajā gadījumā, manuprāt, vairāk nekā ap�aubāmas.

����� Bet vai jūs domājat, ka e? kaut cik ceru uz sek�mēm? � Kurcers pēk�ņi ierunājās īdzīgi un nikni.

���� Agrāk vai vēlāk Gardneram tā kā tā vajadzēs iejauk�ties, bet labāk būtu tūlīt sākt ar to .. . � Un viņ� gribēja sameklēt savu platmali.

Pundurītis dziļi nopūtās, izņēma rokas no kabatām un piegāja pie galda.

���� Acumirkli! � viņ� teica. � Es jums ceļam ko iedo�u.

Pundurītis izbīdīja atvilktni un izņēma vairākas grā�matas krāsainos papīra apvākos.

���� Lūk, paskatieties, � viņ� sacīja, � jo sevi�ķi �o �Zinātnes un mākslas mēne�a arpskatu� sējumu. Tajā ir interesants doktora Gankas raksts.

Kurcers uzmeta tam a�u skatienu, ta�u nepasmaidīja, un viņa putnam līdzīgās acis lūkojās tikpat tie�i un ne�spodri kā vienmēr.

���� Es zinu �o rakstu, � Kurcers sacīja un paņēma �urnālu.

���� Tad jau lieliski, � melnmatainais pundurītis at�viegloti nopūtās. � Bet kāda vispār jūsu pa�sajūta?

����� Pateicos, � Kurcers drūmi atbildēja. � Tā ir tāda, ka es pilnībā izpildī�u visu, ko jūs man pavēlat.

Pārnācis mājās, viņ� ilgi staigāja pa kabinetu, svil�podams kādu idiotisku āriju, kaut ko pārdomāja, ap�svēra, tad nosēdās pie galda un sāka rakstīt.

Tā viņu sastapa Gardners, kuram viņ� iedeva uzrak�stīto vēstuli.

����� Iestāstiet viņam, � Kurcers sacīja, � ka esmu sa�vārdzis, guļu gultā, bet pēc da�ām dienām bū�u pilsētā.

Gardners neizpratnē uzmeta viņam skatienu.

���� Tātad jūs neieiesiet pilsētā kopā ar mums? � viņ� jautāja.

Viņam bija pastāstīta slepenā ziņa, ka Kurcers iecelts par impērijas vietvaldi jaunajā provincē vai protektorātā un nekavējoties stāsies pie dienesta pienākumu izpildes. Par Kurcera speciālo misiju viņ� zināja ne�skaidri un ne visu, tikai ar speciālu ministrijas rakstu viņam bija aizliegts aiztikt profesoru Mezonjē bez Kur�cera ziņas vai sankcijas. Par Kurcera un Mezonjē rad�niecību viņ� līdz �im zināja vienīgi to, kas viņam bija ministrijā pasacīts, tas ir, būtībā neko, atskaitot kailo faktu, kuru varēja da�ādi novērtēt. Pat Kurcera patiesie nodomi viņam nebija pilnībā zināmi.

�Katrā ziņā �ī vēstule profesoru pārāk neieprieci�nās,� � Gardners ātri nosprieda, skatīdamies, kā Kur�cers groza rokās �ķiltaviņas. �Jā, ja tāds cilvēks grib ko panākt. . .�

Kurcers �ķiltaviņas ielika kabatā, piegāja pie galda, atslēdza apak�ējo atvilktni un izcēla no tās iegarenu un kā nobriedis diertvidus auglis dzeltenu pudeli. Viņ� paņēma to rokās, piegāja pie loga un palūkojās stiklā kā gigantiska kristālā �ķautnē.

���� Tūksto� astoņi simti septiņdesmit astotā gada! � viņ� ar lepnumu noteica un nolika pudeli uz galda.

����� Ieiet pilsētā kopā ar jums? Nē, kāpēc?! � Viņ� pa�smīnēja tā, ka pat Gardneram kļuva neomulīgi. � Nē, es pāris nedēļas nokavē�os. Lai ļaudis jūs labi aplūko

un �o to pārdomā. Tam arī vajadzīgs zināms laiks. Ja es tūlīt ieradī�os, daudzi no viņiem nemaz nedabūs iz�baudīt jūsu roku, bet viņiem, � viņ� atkal pavīpsnāja,

���� nepiecie�ams pamatīgi iepazīties ar visu.

�Paskat, kāds maita!� apstulbinātais Gardners nodo�māja. �Viņ� nemaz neslēpj, ka es viņam esmu vajadzīgs tikai kā melnais fons. Mums jābūt sliktiem tāpēc, ka viņ� grib būt labs. Vai es viņam esmu kāds moris, vai?�

����� Sakiet, � viņ� ierunājās parastā tonī, � kas �āda gadījumā man īsti darāms? Institūta līdzstrādniekus tātad es nekādā ziņā nedrīkstu aiztikt? Vai nav tā?

�ajā mirklī Gardneram aiz muguras kāds sāka kliegt spalgā, aizsmaku�ā balsī. Viņ� apcirtās apkārt.

Sirdīgs zils papagailis ar garu asti tupēja uz maikstīles un kaut ko pikti izkliedza, ar knābi tvarstīdams būra re�ģus.

����� Arra! Arrra! Arrrra! � papagailis aizgūtēm brēca, un tūlīt citā kaktā kāds uz �iem kliedzieniem atbildēja, smalkā me�a putna balstiņā ie�ivinādamies:

���� Tsīt, tsīt, tuīt, trr .. .

Un pēc īsa klusuma mirkļa atkal atsāka:

���� Pļeņ, pļeņ, pļeņ, ssss!

Gardners paskatījas turp un tikai tagad pamanīja, ka starp diviem grāmatu skapjiem, kabineta kaktā nolikts liels būris ar ieslīpi pītām, re�ģotām sienām, kuru viņ� sākumā bija noturējis par skapi. Ielūkodamies tajā, viņ� ieraudzīja nocirsta koka neskaidros apveidus, bet uz tā rupjajiem zariem � krāsainus pūku kamoliņus: tur tu�pēja sīki me�a putneļi, kas jau bija iekārtoju�ies nakts dusai.

�Velns parāvis!� pārsteigtais Gardners nodomāja. �Kas tas viņam par Noasa �ķirstu? Un vēl di�ojas, maita! Stāv un smaida � Vai tikai viņ� nav ķerts? Are, kādas viņam acis!�

���� Arra! Arra! Arra! � rīstīdamies brēca papagailis un, pēk�ņi spārnus sakulstījis, ierunājās: � Herr Kurrcer, cukurru, cukurru, herr Kurrcer!

Kurcers staroja.

���� Mana zvērnīca! viņ� lepni paziņoja. � Ziniet, es no puikas gadiem nodarbojos ar putnu ķer�anu. Tas

ir hiacintu ara, ļoti reta, tagad gandrīz jau pilnīgi izzu�dusi �ķirne. Sim eksemplāram ir gadu piecdesmit. Ziniet, papagaiļi dzīvo ļoti ilgi. Humbolts, piemēram, stāsta, ka�

�Tu varētu iestāties zvērnīcā par iek�ā rāvēju,� Gardners nikni nodomāja, nez kāpēc skaizdamies arvien vairāk un vairāk, bet sirdīgais papagailis pa to laiku kaut ko bija sadomājis un priecīgi sāka saukt:

���� Garrrdner, herr Garrrdner!

Tas bija tik negaidīti, ka Gardners gandrīz atsēdās uz grīdas. Viņ� jautājo�i palūkojās uz Kurceru.

Kurcers stāvēja nekustīgi, ta�u seja viņam laistījās klusā sajūsmā.

����������� Viņ� atceras visu manu paziņu uzvārdus, � Kur�cers sacīja lepnā aizgrābtībā. � Ejiet, Gardner, iedodiet viņam cukura graudu. Redziet, kāda atmiņa! Es viņam vakar tikai trīs reizes atkārtoju jūsu uzvārdu.

Viņ� pieskrēja pie galda, izbīdīja atvilktni un izņēma no tās da�us cukura graudus.

����������� Iedodiet, iedodiet viņam graudiņu pats ar savām rokām! � Kurcers sajūsmā �ukstēja. � Jūs redzēsiet, cik brīni�ķīgs putns �

�Vai viņ� patie�ām jucis?� Gardners nodomāja jau gandrīz vai ar bailēm, bet Kurcers viņam grūstin grūda rokās cukuru.

Beidzot Gardners to paņēma un piegāja pie būra.

Ieraudzījis pienācēju, hiacintu ara sarosījās, ar mel�najām, spēcīgajām, lielām zvīņām segtajām kājelēm attipināja pa laktiņu, izbāza knābi un kaut kā no sāniem ierastā smalkjūtībā viegli pieskārās cukuram.

Gardners ielika putnam knābī graudiņu, tad papa�gailis, tikpat ņipri pa maikstīti slīdēdams, aizvirzījās uz būra vidu un sāka grauzt cukuru.

���� A! A! � viņ� iebrēcās un sasita spārnus.

Bet Kurcers tūdaļ mātes lepnumā paskaidroja:

���� Redziet, cik gudrs: apēda un pateicas!

� Tcik, tcik, tcik, tss, � atskanēja aiz muguras,

Kurcers piegāja pie skapja un nospieda pogu.

Ienāca apkalpotājs.

Kurcers izņēma pulksteni.

���� Astoņi!�viņ� zīmīgi teica. � Laiks iedegt ugu�

nis. Kapec būris nav apsegts? Redziet, putni uztraucas, nevar iemigt.

���� Teņk, teņk, teņk, � atkal astkanēja būrī.

���� Vai dzirdat? � Kurcers sapīka,

�Vājprātīgs!� Gardners nodomāja jau dziļā pārliecībā.

�Neap�aubāmi vājprātīgs! Ari Gēringam pilna pils ar zvēriem un putniem.�

Apkalpotājs atnesa lielu baltu pārsegu un uzmeta to uz būra. Tajā tūlīt iestājās klusums.

Gardners iededza gaismu, paņēma no galda pudeli un pacēla pret galda spuldzi. Pudele iekvēlojās, iemirdzējās kā milzīgs dzidri' zeltains kristais.

���� Nē, kāpēc lai neapcietinātu, � Kurcers sacīja.

���� Nekādā gadījumā neviens no viņiem nav saudzē�jams! Taisni otrādi! Nekavējoties apcietiniet pāris insti�tūta līdzstrādnieku! Es pat palūg�u � dariet to pēc iespējas brutālāk. Labi, ja jūs varētu to izdarīt profesora klātienē, tā, lai viņ� redzētu.

Kurcers pēk�ņi pasmaidīja greizu un niknu smaidu.

����������� Man jāparādās kā glābējam! Saprotiet, man ta�u kāds jāglābj, un no kaut kā jāglābj! Jums �ajā ziņā jānāk man talkā! Bet vispār, � viņ� atmeta ar roku,

���� tā, protams, ir muļķīga un, �ķiet, pilnīgi nevajadzīga ķēpā�anās! Tomēr, paskatīsimiesl

�Nē, nav vis vājprātīgs!� Gārdners nodomāja, ielū�kodamies Kurcera skaidrajās lū�a acīs, �bet vienkār�i lops.�

Un no �īs domas viņam kļuva vieglāk.

Aiziedams viņ� paņēma līdz �Mēne�a Apskatu� un jau diezgan noteikti zināja, kas viņam jādara, kur� jāapcie�tina un pat kur� pirmais būtu pratināms. Un, lūk, abu aprēķinos ieviesās negaidīts misēklis. Viņu pasākumos iejaucās Kārlis Voiciks.

Nekad Kārlim Voicikam tik ātri nemainījās izmeklē�tāji kā �ajā pēdējā nopratinā�anā.

Izmeklētāji bija divi. Pirmais ar viņu sāka runāt Gar�dners, tūlīt pēc tam, kad Ganka bija atbrīvots.

Gaiteni Voiciku apturēja, nosēdināja uz sola un uz�lika roku dzel�us. Tad aiz elkoņiem pacēla un veda tālāk.

Gāja ilgi. Lifts nedarbojās. Lai nokļūtu līdz Gardnera kabinetam, vajadzēja iet pa vairākiem gaiteņiem un kāpnēm. Katru kāpņu galā Voiciks noteikti apstājās, lai atpūstos un palūkotos apkārt.

Tā kā ēku tūlīt bija aizņēmusi gestapo, tā paglābās no izdemolē�anas. Lielākā daļa iekārtas bija saglabāju�sies. Vietumis kāpņu laukumos pat stāvēja palmas, bet zem tām uz soliem, kas, acīm redzot, bija atnesti no citurienes, bariņos sēdēja kareivji.

Gardnera personiskais kabinets atradās tik augstu, ka lielajam venēcie�u logam, kas izgāja uz pagalmu, nebija pat re�ģu. Iedams pa kabinetu, Kārlis Voiciks pēc veca paraduma palūkojās pa logu � kaut kur tālu tālu lejā viņ� redzēja pagalma stūrīti, bet tajā vairākus mirdzo��us, vabolēm līdzīgus, jaunus automobiļus.

�Jā, no �ejienes pa logu neizlēksi,� viņ� nodomāja.

Pārlaidis a�u skatienu kabinetam, Voiciks tūlīt ievē�roja, ka Gardners to pārvērtis par salaupīto mantu no�liktavu. Grīda bija izklāta ar dārgu gobelēnu, uz kura raibā ņirbā jaucās bezbārdaini vīrie�i, kailas sievietes, daudzām kolonām rotāta tempļa drupas, bet starp tām � dego�i trijkāji, zizlis ar zvirbuļa spārniem, lauri, bruņas, zobeni un balti zirgi.

�Zagta manta.� Voiciks nodomāja.

Ar acīm viņ� sameklēja krēslu, kas stāvēja kaktā iesāņus pret galdu, piegāja un apsēdās tajā, un tad pāri Voicikam no tum�zaļa audekla noliecās nule no okeāna putām iznirusī Venēra, nolūkodamās viņā ar klusu un gudru smaidu. No viņas auguma uz mēļajām piekrastes smiltīm krita visliegākā viela pasaulē � jūras putas, � vienīgais materiāls, no kura pat tikai dievi spēja viņu radīt.

�Bet Ievu Sinajas ebreji izlipināja no Sīrijas māla pi�kas,� Voiciks nez kāpēc miglaini nodomāja. Tad pacēla acis un ieraudzīja Gardneru.

Gardners sēdēja pie galda, glaudīdams lotosa veidā izgatavotu bronzas tintnīcu, un viņa zilganās lūpas jau drebēja.

�Un �o lotosu viņ� ari nozadzis,� Voicikam galvā pa�vīdēja doma.

����������� Neviens jūs neaicināja sēsties, � aizkaitinātais Gardners pēk�ņi ierunājās un pietrūkās no krēsla. � Nu, tūlīt slienies aug�ā!

Voiciks tikai ko noņurdēja un sakrustoja kājas.

���� Kāpēc jūs bļaustāties? � viņ� mierīgi iejautājās.

���� Jūs ta�u zināt, ka stāvēdams es nerunā�u.

���� Nerunāsiet? � Gardners noprasīja ņurrājo�ā balsī.

���� Bet vai jūs pārāk daudz neiedomājaties? Runāsiet! Es piespiedī�u!

����������� Ielāgojiet vēl ko, � Voiciks turpināja tikpat mie�rīgi, � es ta�u lieliski saprotu, kāpēc jūs �odien mani esat izsaucis.

����������� Saprotat? � Gardners laipni ievaicājās, un viņa plānās lūpas atkal nodrebēja.

����������� Protams, � Voiciks atbildēja mierīgi un pat ne�vērīgi.

� Un ko tad jūs tādu saprotat? � Gardners jautāja ar to pa�u saldo, naida pilno smaidu, aplūkodams Voicika �etrstūraino, tum�iem plankumiem nosēto seju.

Voiciks a�i nopūtās, atmetās pret krēsla atzveltni un aizvēra acis.

���� Neesat izgulējies, vai, �4 Gardners atkal iejautājās.

���� Kamera slikta?

� Nē, kāpēc, kamera kā jau kamera, � Voiciks mier�mīlīgi atbildēja. � Citās dro�i vien saslānīts pa simts cilvēku, bet kop� tā laika, kad jūs pie manis iesēdinājāt �o juku�o mērkaķi, es vēl acu neesmu aizvēris.

Gardners pavīpsnāja ar vienu vaigu un paraustīja plecus.

����������� Nekā nesaprotu, �viņ� sacīja. � Mērkaķis � tas, protams, būs Ganka. Bet kāpēc viņ� pēk�ņi ir mēr�kaķis? Es domāju taisni otrādi: sak, veci draugi, būs par ko aprunāties, � bet jūs pēk�ņi � mērkaķis, � Gar�dners atkal pagriezās pret Voiciku. � Jūs varbūt do�mājat, ka viņ� jūs nodevis? Nē, neraizējieties, jūsu īstais vārds man bija zināms jau pirms apcietinā�anas. Jā, un ko tad Ganka īsti nogrēkojis?

���� Padarījāt viņu traku un vēl jautājat.

, � Kas? Es? � Gardners brīnījās un pat roku pielika pie krūtīm.

����� Jā, jūs. Nezinu, kādā veidā, bet tagad jau viņ� ga�līgi jucis. Ta�u, neraugoties uz to, � Voiciks domīgi piebilda, � esmu jums ļoti pateicīgs, ka pagādājāt man tādu kaimiņu.

� Esmu aizkustināts, pārlieku aizkustināts, Kārli Voicik, � Gardners viegli paklanījās. � Papūlē�os arī turpmāk izpelnīties jūsu pateicību. � Viņ� mirkli klu�sēja, tad pabungāja ar pirkstiem pa galdu un iejautājās:

� Nu, bet kāpēc jūs esat tik pateicīgs? Nevarot aiz�migt, bet man izsakāt pateicību.

���� Redziet, � Voiciks atbildēja, � notikums ar Ganku pavisam skaidri parādīja, ka jūs pārvēr�aties par vecu idiotu.

Gardneram notrīsēja seja, bet viņ� tikai dziļi un lēni nopūtās un atmeta galvu atpakaļ.

����� Jūs mani intriģējat, � mirkli vilcinājies, viņ� ierunājās tajā pa�ā drebo�ajā, mazliet ņurrājo�ā balsī.

*� No kā tad jūs to redzat?

Voiciks ļoti ilgi, apmēram kādu minūti, sēdēja klusē�dams.

Atslējies pret arkveidīgo logu, Gardners nekustīgi noraudzījās uz viņu un arī klusēja.

� Kas tā par idiotisku padarī�anu, ko jūs ar Ganku ēsat sagudroju�i? � Voiciks jautāja. � Kas man viņam bija jānodod? Kādam velnam tas viss?

� Vai tad viņ� teica, ka es viņu sūtīju pie jums? � Gardners pēc īsa klusuma brī�a ievaicājās un atgāja no loga.

����� Te nu bija, teica! Liela vajadzība, lai viņ� butu teicis! Viņ� vispār nevarēja izrunāt divus sakarīgus vārdus � tā jūs viņu bijāt nobiedējis. Pat aizmirsa, kā sauc izmeklētāju. Ta�u, sakiet, sakiet pēc sirdsapziņas: kas ar tādiem nējēgām ielai�as? Paskatos uz viņu � trīc un dreb, ņaud . .. Tpū! Gan �ēl, gan dū�u �ķebina. Un jūs varējāt iedomāties, ka es līdī�u �ādā cilpā? Eh, cik rupj�, �ablonisks darbs. Par muļķi jūs nevarētu saukt, bet rīkojaties kā gatavais idiots. Jā, jā, kā idiots.

Gardners ātri piegāja pie galda, noliecās, izbīdīja at�vilktni un sāka steig�us rakņāties tajā � un to visu

darīja tā, lai viņa seja nebūtu redzama. Kad viņ� pa�griezās iesāņus, Voiciks ar patiku ievēroja, ka Gardneram dreb lūpas.

����� Es ta�u zinu, � Voiciks bezrūpīgi turpināja, � ka agrāk jūs strādājāt gan labāk, gan tīrāk. Atzī�os, mēs no jums pat baidījāmies, bet tagad, sakiet pats, kā lai no jums bīstas? Jūsu dūres pēc, vai? Bet katram jefreitoram dūre ta�u lielāka par jūsējo, un ari sit tā daudz labāk, � Voiciks ar no�ēlu pa�ūpoja galvu. � Jūs, Gardner, tomēr esat inteliģents, lai kā jūs mēģinātu izgrozī�ties, � Voiciks runāja ar iejūtu. � Jūs sitat, pats sa�jūsminādamies un priekā smilkstēdams. Bet jefreitors to dara vienkār�i � zvetē un zvetē, kamēr iedzen kapā. Nē, nē, jūs noteikti kļūstat vecs, jums laiks braukt uz ogļskābajām vannām. Jūs ta�u esat tie�i ģenerāļu ve�cumā. Vai hemoroīdu vēl nav?

����� Es jau nu aizbrauk�u, aizbrauk�u uz kūrortu, � Gardners asi pavērsa pret viņu seju, � bet jums savas saules pilsētas neredzēt. Pēc pusstundas es jūs aizsūtī�u uz bedri. Uz bedri! Bedri! Redziet, uz bedri!

���� Bet vai tu ilgi bez manis staigāsi apkārt? � Voiciks iejautājās, un tik saldi nostaipījās, ka viņam pat kauli nogurkstēja.

����� Es� � Gardners ierunājās it kā mierīgi, bet tad pēk�ņi sāka kliegt: � Piecelies, maita! Piecelies, sprā�goņa! Piecelies! � Viņ� trieca ar dūri pa galdu tā, ka tinte iz�ļācās no bronzas lotosa un aplēja viņa papīrus.

���� Piecelies, kad vācu virsnieks ar tevi runā!

Viņ� akli gāzās pie Voicika un sagrāba to aiz ap�kakles,

���� Tu domā, � Gardners �ņāca, aizelsdamies un sie�kalas �ļakstīdams, � ka es tevi vienkār�i no�au�u? Nē,: draugs, es tevi..,

Gardners viņu tā purināja, ka Voicika galva sitās pret sienu. Bet Voiciks lūkojās viņam sejā un smaidīja tāpat kā agrāk.

����� Ak, tad tādas tās lietiņas! � viņ� saproto�i no�teica, un viņa skaidrā, zobgalīgā balss Gardneru mirklī atskurbināja. Ar riebumu atgrūdis Voiciku, viņ� sāka soļot pa kabinetu. � Ak, tad tādas tās lietiņas! Jūs esat pilnā. Es sākumā to nepamanīju. Tātad jūs jau

pa�ā rīta agrumā� � viņ� noklakstināja sev pa kaklu.

���� Eh, cik lieliski! Vareni, Gardner! Nu, tagad jūs vairs ilgi nevilksiet. Ar to jūs visi beidzat.

Atvērās durvis un bez pieklauvē�anas kabinetā ienāca kāds cilvēks. Lokans, gai�matains, vidējos gados, pēc izskata sportists. Viņam bija bāla, skaista aktiera sej:i, lielas un gai�as acis. Mīkstiem kaķa soļiem viņ� piegāja pie rakstāmgalda un apstājās, nopietni un vērīgi no�lūkodamies uz Voiciku.

� Jūs di�ojāties, � Voiciks klusām sacīja, � ka uz�celsiet jaunu dzīvi, bet nekā cita jums nebija kā vien nāve. Bet ar nāvi, ar nāvi ta�u dzīvi neuzcelsiet? Vai jūs patie�ām esat tādi muļķi, ka pat to neapjēdzat? Nāve, bailes, ienaids, � tie visi ta�u ir negatīvi, noliedzo�i faktori. Tie noderīgi postī�anai, bet ne jauncelsmei. Lai celtu dzīvi, kaut arī vispieticīgāko, tā vispirms jā�mīl, bet jūs no tās bīstaties. Lūk, tāpēc arī visur, kur rīkojas jūsu zam�a cimdā tērptā dūre, iznākums ir vie�nāds. Piedevām jūs vēl varat apstulbināt, sist, sagraut, dragāt, nogalināt un iznīcināt! 5ajā ziņā jūs esat spēcīgi, vareni, atjautīgi un pat gai�redzīgi. Jūs esat ģeniāli at�tieksmē pret visu, kam sakars ar sāpēm un cie�anām, bet tur, kur savas tiesības piesaka dzīve, nevis kaila tās noliegsme, jūs esat tikpat vientiesīgi kā Sandvi�u salu kanibāli. Visur, kur pamostas un no tumsas iznirst gai��ais cilvēka saprāts, tas izdeldē jūs, kā saules gaismā iz�nīkst pelējums. Jūsu pa�u saprāts!

Gardners klausījās un klusēja.

���� Nē, Kurcer, � viņ� noteica, griezdamies pie slaidā, lunkanā, sportistam līdzīgā cilvēka, � tā sarunāties es nevaru. Es runāju, bet viņ� mītiņo. Tā ir histērija. Pil�nīga histērija. Man pa�am ir vāji nervi Jūs esat meistars intelektuālās sarunās, tāpēc.,. Un, galu galā, kāpēc man tas vajadzīgs �

Viņ� piecēlās no galda un izgāja no istabas. Kurcers piesardzīgi aiz atzveltnes paņēma smago krēslu, viegli pacēla to, atbīdīja ūn atsēdās. Pasēdēja, palūkojās uz Voiciku un nez kāpēc pārvietoja tintnīcu.

� Vai gribat ūdeni? � viņ� pēk�ņi iejautājās.

���� Nē, � Voiciks atbildēja.

���� Es tomēr jums ielie�u, � Kurcers neatlaidās.

����� J ūs tā uztraucāties �

Viņ� pielēja pilnu pokālu, paņēma to ar diviem pirk�stiem, bez trok�ņa, mīksti piecēlās un piegāja pie Voicika.

���� Dzeriet, dzeriet! � viņ� lieti�ķi sacīja. � Es sa�protu, es pats esmu tikpat dedzīgs. Saruna, acīm redzot, bija ne visai patīkama. Gardnera nostādne ikvienu var novest histērijā. Dzeriet ta�u � vai tad no tā kas gro�zīsies?

Kad pokāls pieskārās Voicika lūpām, viņ� ar muti alkatīgi , pieplaka pie iesarkanā stikla un izdzēra ūdeni.

� Redziet, � Kurcers līdzjūtīgi ierunājās. � Atjau�jiet, es jums vēl ielie�u. Nebaidieties, negribu jūs pie�labināt. Man ar jums būs saruna, ta�u tīri teorētiskā plānā, bez bļaustī�anās.

Voiciks izdzēra vēl otro pokālu.

� Tā, � Kurcers sacīja, � lieliski. Vai cigareti ne�vēlaties? Eh piķis, rokas jums ta�u saslēgtas. Un, pro�tams, glu�i veltīgi. Es tūlīt aizsūtī�u pēc atslēgas. <� Acis nenovērsdams, viņ� skatījās Voicikam tie�i sejā.

����� Es dzirdēju jūsu sarunu ar manu kolēģi. Jūs, pro�tams, esat drosmīgs cilvēks. Viņi jūsos daudz ko zaudē, ta�u jāsaka atklāti: arī es nekādā ziņā neesmu vienis prātis ar jums.

�� Patīkami dzirdēt, � Voiciks rupji viņu pārtrauca.

*� Bet jūs neuztraucieties, nenervozējiet, � Kurcers pasmaidīja. � Jūsu nervi � tas ta�u ūdens uz manām dzirnavām. Bet es spēlēju atklāti. Guļo�u es nesitī�u. Redziet, jūs nule kliedzāt: �Gai�ais cilvēka saprāts!� Nav vārdam vietas, tas ir nopietns arguments. Ta�u stāvoklis ir �āds: pēc minūtēm trīsdesmit jūs izvedīs pagalmā, nostādīs ar seju pret sienu un no�aus. Iegare�najās smadzenēs ielaidīs svina piku, un jūsu gai�ais cilvēka saprāts, kura vārdā visa �ī jezga sākusies, nodzi�sīs uz mū�īgiem laikiem. Bet radījumi, kuru dēļ jūs mirstat, turpinās dzīvot. Man nav nekāda iemesla ne bīties no viņiem, nedz arī tos cienīt, tātad nav arī nekāda iemesla tos no�aut. Ta�u ar viņiem es nerunā�u, bet, re�dziet, atbraucu speciāli, lai aprunātos ar jums, mēs abi vispirms esam vienādas psihiskas struktūras cilvēki, un

tas paskubina uz atklātību, bet, otrkārt, jau sen esmu sapratis, ka vienīgais cilvēks, ar kuru varu būt atklāts, ir tas, kuru pēc sarunas es pats no�au�u. Vai es pareizi sprie�u? � viņ� pēk�ņi apvaicājās.

*� Pilnīgi pareizi, � Voiciks labprāt piekrita.

*� Nu, redziet. Bet man tomēr negribētos to darīt. Papētīsim viens otru. Varbūt mēs nemaz nestāvam tik tālu viens no otra? � Viņ� viegli paraustīja plecus.

���� Jūs ta�u man ari esat vajadzīgs tā pa�a saprāta vārdā, tikai mans saprāts nav tāds, par kādu jūs runā�jat. Mūsu laikmeta saprāts atrodas pavisam citās rokās. Tas ir negatīvs, nevis pozitīvs jēdziens. Redziet, sarunas sākumā jūs sacījāt, ka mans saprāts mani nogalinātu, ja .,. nu, un tā tālāk, tādā pa�ā garā. Ta�u tas nav taisnība, � nenogalinātu un nekad nenogalinās. Mēs, Voicik, esam izjutu�i to, kas pasaulē visbaismīgākais un nemainīgākais � tuk�ums.Vienam no mūsu dzejniekiem ir dzejolis, es pa�reiz neatceros, kā tas saucās, bet īsumā tā saturs �āds. Kādā pagānu templī, ni�ā, stāv statuja, kurā iemiesota vai nu patiesība, vai saprāts, vai arī kāda augstākā būtne, lāgā neatceros, bet �ajā gadī�jumā tam nav nozīmes. Svarīgi tas, ka statuja aizsegta, bet skatīt to drīkst tikai priesteri, un arī vienīgi viņu iesvētes dienā. Bet, ja viņi spēju�i ielūkoties dievībai vaigu vaigā, tad arī tie pa�i kļūst kā dievi. Tā vismaz viņiem apsolīts. Ta�u �eit ir viens āķis: pirmkārt, tas ir pēdējais pārbaudījums, kuram jāgatavojas gadiem ilgi, gavējot, dzīvojot atturībā, nemitīgi pilnveidojoties un tā tālāk tādā pa�ā garā; otrkārt, � un tas ir pats galve�nais! � arī pēc visa tā tikai ļoti nedaudz spēju�i skatīt dievības vaigu. Bet tālāk si�ets risinās �ādi: kad pienāk dzejoļa varoņa iesvētes diena, tiek atrauts aizsegs ni�ai, kurā atrodas statuja, bet varonis zaudē prātu. Kāpēc? Svarīgi tie�i tas, ka autors nekā nepaskaidro. Cilvēks vienkār�i paskatījies, zaudējis prātu � un tas viss. Jā�vaicā: ko tādu viņ� ieraudzījis slēpjamies aiz aizsega? Neviens to nezina. Bet jums, Voicik, es to pateik�u. Nekā tur nebija! Kaila un tuk�a ni�a � zirnekļu tīkli, mitrenes un peļu mēsli. Nav slikti izdomāts? Atrauj aiz�segu un nopriecājies par melno bedri. Tāda ir patiesība. Skaidrs, ka tie sajūsminātie vientie�i, kas cerēja ieraudzīt

ko sevi�ķu, nespēj pārciest �o tuk�umu, �o neko. Bet ēs, atbrīvojies no �ēluma, labā izjūtas un sirdsapziņas,� es izturē�u! Tēs drosmīgi nolūko�os melnajā bedrē un nopriecā�os, ka tajā nav nekā cita kā vien peļu mēsli! Ziniet, vienīgais, kas man evaņģēlijā patīk, ir tas, ka Kristus nav atbildējis uz Pilāta jautājumu, kas ir patie�sība. Ta�u es būtu atbildējis, un mana atbilde būtu pa�reiza. Vācija bija monarhija, tad Vācija kļuva par re�publiku; Vācija bija republika un atkal no jauna kļuva par monarhiju, bet pēc tam nebūs vairs ne Vācijas, ne monarhijas, ne republikas, būs vienīgi tā pati melnā bedre. Un tas ir viss. Nu, sakiet pats: kāda jēga ciest, liet asinis, siekalas vai tinti un sajukt prātā, ja viss beidzas ar to pa�u. Ar to pa�u bedri. Vai nav labāk�

���� Labi, � Voiciks sacīja. � Es saprotu, kāpēc jūs runājat par bedri. Tūlīt jūs man piedāvāsiet dzīvību ap�maiņā pret kādu nelietību.

Kurcers atbīdīja bronzas lotosu, piecēlās no galda, pie�nāca pie Voicika un uzlika viņam roku uz pleca.

���� Jums taisnība. Es jums to piedāvāju, �o brīni�ķīgo, nelietīgo dzīvību. Un vai patie�ām jūs būsiet tāds nelga, ka nepieņemsiet to no manām rokām, kaut vai tā iemesla pēc �

����������� Kāda iemesla pēc? � Voiciks viņu pārtrauca.

���� �ās melnās bedres pēc, aiz kuras jūs vairs nekā ne�spējat saskatīt? Nē, nepieņem�u, turklāt visa �ī saruna ir glu�i veltīga, jo jūs mani tā kā tā apkrāptu.

Kurcers vērīgi, laipni un atklāti ielūkojās Voicikam acīs, vēl aizvien nenoņemdams roku viņam no pleca.

� Bet saprotiet ta�u pats � man vairs nebūs nekādas vajadzības jūs krāpt! Man ļoti gribētos jūs saudzēt. Redziet, stundas ceturksni es zaudēju, lai pārliecinātu jūs, ka nav vērts slieties pakaļkājās un izgāzt krūtis. Bet vai patie�ām man tas neizdosies, vai patie�ām jūs tik lielā mērā esat frāzes varā, ka redzat�

Voiciks skarbi saskurināja plecu un nokratīja viņa roku.

���� Redzu kaut ko vairāk nekā �o melno bedri vien. Un iedomājieties � es redzu, redzu saules pilsētu!

���� Nu, un vai drīz jūs domājat to Vācijā uzcelt? � Kurcers pavīpsnāja.

Voiciks domīgi no�ūpoja galvu.

����� Nē, Kurcer, līdz tam vēl tālu. To varēs izdarīt tikai tad, kad jūsu vairs nebūs. Bet vai patie�ām jūs nere�dzat, ka esat nolemti neizbēgamai bojā ejai, ka jums nebūs pat kur bēgt, ka, ieslodzīdami koncentrācijas no�metnē veselas zemes un tautas, jūs esat tām ļāvu�i sevi ielenkt, un tagad jūs kā skorpioni tupat uguns lokā? Jūs pa�i sev esat uzcēlu�i cietumu, pa�i tajā apmetu��ies un pa�i radīju�i sargus savam cietumam, tāpēc par jūsu likteni man nav nekādu ba�u. Pēc tam kad būsiet mani no�āvu�i,.,

Kurcers asi atrāva roku no viņa pleca un spēji izmai�nījās: viņa seja pārakmeņojās, acis samiedzās; viņ� stāvēja, izslējies visā augumā, stingri un brīvi no aug��as uz leju nolūkodamies Voicikam sejā.

����� No�āvu�i? � viņ� ievaicājās drebo�ā balsī, kurā bija jau�ams bezgalīgs naids. � Redziet, tie�i �ajā ziņā jūs kļūdāties! Nē, mēs neesam tik vientiesīgi, kā jūs iedomājaties. Mēs esam sagatavoju�i jums tādu pār�steigumu, ka mēms paliksiet, to ieraugot. Mēs jūs nevis no�ausim, bet vienkār�i dzīvu iemetīsim bedrē. Izvedī�sim divus apcietinātos, piespiedīsim izrakt kapu, ieguldī�sim jūs tajā un pavēlēsim: �Beriet ciet!� Uņ viņi jūs ap�bērs, Kārli Voicik! A-ā! Nobālējāt gan? Jums tas nepa�tīk? Vai patie�ām jūs domājāt tikt vaļā ar lodi pakausī, ar tik vieglu un nesāpīgu nāvi? Cerējāt mūs piekrāpt ari �ajā lietā? Nē, jūs alojaties, mēs neesam tādi, Kārli Voi�cik! Un ja jūs pats ..,

���� Redziet, jūs man atkal piedāvājat dzīvību.

���� Jums taisnība! � Kurcers stingri noteica. � Pē�dējo reizi es jums to piedāvāju. Ja jūs piekritīsiet, tūlīt no �ā kabineta es atlai�u jūs brīvībā. Iegaumējiet �os vārdus. Ir manā varā to izdarīt. Atlai�u jūs brīvībā! Vai saprotat? Pats pavadu jūs līdz durvīm, atveru tās, saku �uz redzē�anos� un pazūdu uz visiem laikiem. Ejiet, kurp gribat, kalpojiet, kam gribat, kaut vai atkal tam pa�am cilvēka saprātam, dariet visu, ko gribat, mēs uz mū�u mū�iem liekam jūs mierā.

����� Nu, un kas man jādod pretim? � Voiciks iejautā�jās parastajā tonī, bet Kurcera labi trenētais skatiens pamanīja, ka viņ� it kā saplacis un sabrucis.

� Pretim? � Kurcers sarosījās. � Jā, �ēlīgais dievs, nekas sevi�ķs, tikai tas pats, par ko mēs jau tik neaug�līgi mēģinājām vienoties. Nu, protams, vispirms jūs pre�cīzi nosauksiet� Bet �im nolūkam mēs jau paaicināsim Gardneru. Viņ� jums visu pēc kārtas paskaidros, bet pēc tam es jums iedo�u naudu un jaunu pasi. Tas viss jau atrodas �eit, galdā. Jūs man dosiet parakstu �

Voiciks neatbildēja. Viņ� sēdēja, mēmi galvu no�liecis, un ko appvēra.

���� Vai jūs dzirdat? � Kurcers ierunājās skaļāk, � Jūs man dosiet parakstu.

���� Labi, � Voiciks pēk�ņi ierunājās. � Esmu ar mieru. Noņemiet roku dzel�us.

Kurcers nodrebēja un, uz mirkli apklusis, pavērās viņam sejā.

���� Atraisiet man rokas, � Voiciks atkārtoja.

����� Nē, jūs esat ar mieru? � Kurcers atsāka, nespē�dams savā balsī apvaldīt ne izbrīnu, ne neuzticību.

���� Bet pagaidiet, vai jūs saprotat.,�

���� Esiet mierīgs, es saprotu, � Voiciks greizi pa�smaidīja. � Noņemiet roku dzel�us.

Iestājās gar� klusuma brīdis. Kurcers sēdēja, abas ro�kas uz galda uzlicis, un nolūkojās uz Voiciku.

���� Jūs atkal izliekaties, � viņ� pārliecināti ierunājās.

� �ēlīgais dievs, cik tas vips apnicīgi! � Voiciks īgni

iesaucās. � Nu, ko tad jūs īsti gribējāt, kāpēc visa �ī saruna? Pasauciet savus kareivjus, un izbeigsim �o lietu.

���� Tātad jūs patie�ām esat ar mieru? � vēl arvien svārstīdamies, Kurcers iejautājās.

����� Cūka! � Voiciks pēk�ņi sāka kliegt un spēji pie�lēca no krēsla. � Nu, ko tu, ko tu īsti gribi? Jā, jā! Esmu ar mieru, man bail no �ās bedres, es zinu, cik lēnā nāvē mirst dzīvi apraktie, es nevaru, nevaru to izturēt! Es zinu, ka tu mani apkrāpsi, neatbrīvosi, bet vienkār�i no�ausi. Ta�u lai, lai! � Viņ� kā murgos svaidījās krēslā.

���� Es padevos, zaudēju spēkusr nobijos. Nodevu, no�devu! Bedre, bedre, bedre! Es nespēju to izturēt. Ja pa�tie�ām mani atbrīvotu, es pats pakārtos, bet �ī bedre,,. Ai, cik zemisks ir cilvēks, cik zemisks! No cilpas neno�bijos, no cirvja nenobijos, no lodes nenobijos, bet no

bedres �� Viņ� pēk�ņi metās virsū Kurcerām. � Nu, aproc, aproc mani, maita! �

Balss viņam aiztrūka, drebēdams un gārgdams viņ� aizgūtnēm tvarstīja elpu.

Tad Kurcers steidzīgi piegāja pie Voicika, izņēma no kabatas atslēgu, ātri noņēma roku dzel�us un nometa tos uz grīdas. Krītot dzel�i tik nelabi ie�vadzējās, ka Kurcers pat nodrebēja un viņam saviebās seja:

���� Velns lai parauj! Nervi!

Voiciks sagrīļojās, sagāzās sāņus un būtu pakritis, ja Kurcers viņu nesaturētu aiz pleciem.

Turēdams Voiciku stingri un saudzīgi, Kurcers juta, ka viņam rokās sagumis pa pusei jau nedzīvs ķermenis ar ļenganu, nespēcīgu muskulatūru.

Bet Kurcers nemaz nebrīnījās. Teorētiski viņ� to zi�nāja un uzskatīja par vispārēju likumu, ka tāds mirklis pienāk katram, kas nokļuvis viņa rokās. Tikai jāzina, kad tas notiks. Un tālāk viņ� ticēja, ka tāds stāvoklis iestājas pavisam pēk�ņi, tie�i tad, kad to nevarētu gaidīt, ilgst ļoti īsu brīdi� da�kārt mazāk nekā stundu � un tie�i tad ari tas jāizmanto. Neskaidri viņ� atskārta, kā tas notiek, cilvēks krīt kā tārps, pats sava spēka pie�veikts, un tāpēc, jo ilgāka un neatlaidīgāka pirms tam bijusi viņa pretestība, jo dziļāks un pilnīgāks ir viņci sabrukums. Un svarīgi, ka cilvēks pats nespēj ne �ādu stāvokli radīt, ne ari pasacīt, kad tas iestāsies.

Ar Voiciku viņam bija palaimējies. Un tik negaidīti, ka viņ� pats apmulsa. Iedomājieties tikai, kādu seju rā�dīs Gardners un visi viņa iestādes varoņi! Bet jāpa�steidzas!

Un viņ� sāka rīkoties � piecēla Voiciku no krēsla, pieveda pie galda, nosēdināja un pats noliecās pār viņu.

Voiciks atslīga krēslā, gļēvs un mīksts, kā smiltīs izmesta medūza.

Kurcers nolika viņam papīra lapu un iespieda rokā spalvaskātu, � Voicika pirksti visu laiku ļengani atlie�cās, spalvaskāts no tiem slīdēja laukā, � un sacīja:

���� Rakstiet!�

Voiciks pacēla galvu un nespodrām acīm, varbūt pat neko neredzēdams, pablenza uz Kurceru; lielajos melna�

jos, parasti zobgalīgajos, dzirksto�ajos un ļoti dzīvajos, bet tagad ar blāvu plēvi pārvilktajos redzokļos kā uguns zem pelniem iegruzdējās neskaidrs izpratnes stars, uz mirkli atplaiksnījās un tūlīt nodzisa.

� Rakstiet! � Kurcers atkārtoja un sāka diktēt:

����� �Valsts slepenpolicijas otrās nodaļas, �tālāk nāca precīzs nosaukums, � priek�niekam pulkvedim Gardneram es, �ās pa�as nodaļas aģents, � �eit tika atstāta tuk�a vieta, lai vēlāk ierakstītu precīzu datumu, � ap�liecinu, ka ��

Voiciks automātiski vilka ar spalvaskātu, bet, kad tinte bija izsīkusi, turpināja skrāpēt papīru.

Kurcers paņēma no viņa spalvaskātu un noliecās pār bronzas lotosu.

Pēdējais, ko viņ� saskatīja, arī bija �is blāvais, sma�gais zieds ar tum�o vidu. Kas notika tālāk, viņ� jau vairs nesaprata, bet pēk�ņi �is zieds iesāņus nozibsnīja pār galdu un pagaisa no acīm.

Kalsena, spēcīga roka satvēra viņu, pacēla, un gandrīz tajā pa�ā mirklī Kurcers sajuta baismīgu triecienu. �ilbi�no�i balts magnija uzliesmojumam līdzīgs, svelo�s zibens noplandījās viņam pie pa�as sejas un mirklī nodzisa. Viņ� pastreipuļoja atpakaļ, kājas ceļgalos saļodzījās, un tad viņ� saļima, pagūdams izgrūst kaut ko kliedzienam līdzīgu un noraudams no galda! da�ādas bronzas lietiņas.

Otro reizi � kādā sekundes daļiņā uzliesmoja tas pats baltais, svelo�ais zibens, noplaiksnījās acu priek�ā un izgaisa ar dārdoņu, pamezdams viņu pilnīgā tumsā.

Sāpes Kurcers tā arī nesajuta, varbūt vienīgi satrici�nājumu no sitiena; pēdējais, ko viņ� apzinājās, bija tas, ka viņu paceļ aug�up un viņ� lido, lido, lido, gaisā iz��ķīzdams un izzuzdams.

Un patiesi viņ� aizlidoja.

Kad, kliedzienu izdzirdis, no gaiteņa ieskrēja de�urē�jo�ais sargkareivis, tas apstājās, ieraudzījis uz zemēs palodzes divus cilvēkus, no kuriem viens � ar smag�nēju, �etrstūrainu seju un drebo�u �okli, � pie krūtīm piespiedis, turēja otru, kas maisam līdzīgi ļengani no�karājās viņa rokās. Cilvēks ar smagnējo seju paskatījās uz sargkareivi, pasmīnēja un, iekamp kareivis paguva atjēgties, pieskriet klāt, saukt pēc palīdzības vai pat

vienkār�i izbīties, saliecās, paskatījās lejup, izgrūda pa logu ķermeni, ko bija turējis rokās, un pats ar labi tre�nēta peldētāja profesionālu veiklību metās piecstāvīgajā bezdibenī kā ūdens dzelmē.

Tad kareivis iedrāzās kabinetā, un vispirms devās turp, kur uz grīdas vāļājās bronzas lotoss, bet apkārt pludoja tum�a asins palts. Kareivis apstulbumā iegrūda tajā roku, viņa pirksti kļuva violeti. Tā nebija asins, bet tintes peļķe.

�Ar to viņ� sitis,� kareivis nodomāja, aplūkodams bronzas lotosu, ta�u neiedro�inājās tam pieskarties.

Bet kabinetā jau no visiem stāviem saskrēja cilvēki.

Stundu pirms �ā notikuma no nama, kas agrāk bija piederējis akciju sabiedrībai �Orients�, bet kurā ta�gad mitinājās gestapo, iznāca mazs, izģindis cilvēks, gandrīz ar pilnīgi kailu pakausi, tērpies pelēkā, jaunā, bet jau stipri sagumzītā lietus mētelī.

Viņ� apstājās, paskatījās pa labi, tad pa kreisi, pa�cēla mazo, izdēdēju�o roķeli ar kaulainiem pirkstiem, novilka ar to pār galvu un a�i aizsteidzās pa ielu.

Ģērbies viņ� bija nevī�īgi. Kaklasaites, piemēram, vi�ņam nemaz nebija. Cilvēks apstājās, sataustīja ap�kakli � viņa kustības bija straujas un nevienmērī�gas, � norāva to un, pat nepaskatījies, nometa turpat uz ielas. Tad gāja tālāk.

Bet pie Aizvēstures institūta nama, kurā tas jau gra�sījās ieiet, viņu apturēja kāda sieviete.

Tā bija jauna un ļoti skaista, ar dabiski smalkām un pareizi izzīmētām uzacīm, ar smagām, tum�ām skrop�stām, kas plakstus vērta līdzīgus lieliem, bikliem jeb�kuru mirkli uzspurgt gataviem tauriņiem.

���� �ēlīgais dievs! � iesaucās �ī sieviete, rokas sa�sizdama, un viņas �ests bija neap�aubāmi patiess. Vai tas esat jūs, Ganka? Es vienkār�i neticu savām acim.

Ganka apstājās un nopietni palūkojās viņas līksmajā, izbrīnās pilnajā sejā.

���� Jā, tas esmu es, � Lanē kundze, � viņ� atbildēja klusā balsī, � es pats, no papē�iem līdz deguna galam.

����� �ēlīgais dievs, �ēlīgais dievs! � sieviete atkārtoja un pēk�ņi klusā un ātrā balsī ierunājās: � Un viss �ā bronzas lotosa pēc, ko Mezonjē kundze uzdāvinājusi Gardneram? Jūs esot viņam meties virsū ar dūrēm: �Bandīts, marodieris!� � kad Johans man par to stās�tīja, es tūlīt nodomāju: �Viņu noteikti apcietinās.� � Viņi jau gāja pa institūta pagalmu � � Bet jūs esat tā pārvērties, tik �ausmīgi pārvērties! Varu iedomāties, ko esat pārcietis. Bet jums man viss � saprotiet, viss � jāizstāsta. Ak, cik �ēl, ka Johana nav pilsētā!

*� Kur tad viņ� ir? � Ganka pat apstājās.

����� Viņ� aizbrauca pie profesora Mezonjē� Ak, ja jūs tikai zinātu, kas notiek pilsētā! Jūs ta�u, jādomā, neko nezināt. Mums �eit jaunumu bez sava gala. Kurcers sa�cījis .. Jā! Jūs ta�u nezināt, kas tas tāds par Kurceru, jums jāstāsta viss no pa�a sākuma� Bet kā jūs esat pārvērties, kā pārvērties, Ganka! � Viņa jau gāja aug�up pa kāpnēm. � Tātad viss �ās sasodītās tintnīcas dēļ? Vai nav taisnība?

� Taisnība, kundze, taisnība, � Ganka atbildēja, noņemdams platmali, � visa �ī jezga iznākusi tintnīcas dēļ. Vienīgi tintnīcas dēļi

Kāds visur seko nemanāmā gaitā Tiem, kuru acis nedeg zvēri�ķīgā naidā. Ar mu�as modrumu ir spiegam jāsa�dzird � � Vai lūpas nenodos, ko apslēpusi sirds.

(Agripa d�Obinjē)

���� Dārgais draugs, es jūs nepārnācu, bet gribu, lai jūs iegaumētu vienu: viss, ko jūs tagad sacīsiet, mani inte�resē ļoti maz. Es zinu vienu � jūs esat pielaidis milzīgu kļūdu: Voiciks nogalinājis Kurceru. Tas ir fakts, vien�alga, ko jūs tagad sacītu.

Ta�u Gardners, starp citu, neviena vārda ari nebija sacījis.

Viņ� sēdēja krēslā un smēķēja. Lūpas apaļi savilk�dams, viņ� vienmērīgiem, spēcīgiem grūdieniem izpūta zilus, pareizus aplī�us. Seja viņam bija noslēgta un ne�satraucama. Acīm redzot, viņ� juta, ka viņa pozicijas ir pietiekami dro�as. Un dro�i vien tā arī bija.

Pundurītis nolūkojās viņā.

Gardners mīksti un lunkani pieliecās un akurāti no�lika smēķa galu pelnu traukā. Pēc tam atkal gurdi at�laidās pret krēsla atzveltni.

����� Pa�reiz, augstais kolēģi, man nav jums ko sacīt, � viņ� atbildēja laipni un asi. � Visu, kas man sakāms, es jau esmu pateicis. Vai atceraties mūsu sarunu trijatā Kurcera kunga dzīvoklī? Manas pozicijas toreiz bija ļoti skaidras, vai rie? Bet jums nez kāpēc tās �ķita nepietie�kami principiālas, neatbilsto�as tiem augstajiem uzde�vumiem, kurus vēsture toreiz izvirzīja Kurcera kungam. Ko tur lai dara, es esmu mazs cilvēciņ�, es jūs brīdināju, ta�u jūs mani neklausījāt. Un tagad tas noticis. Tagad man atliek tikai sekot jūsu paraugam un nocitēt �illeru: �Es savu darbu esmu veicis.�

Brīdi viņi klusēja. Smēķēja. Tad palūkojās viens otrā.

���� Jūs esat vīri�ķīgs cilvēks, Gardnera kungs, � pun�durītis uzlielīja.

���� Es, turklāt, esmu ari taisnīgs cilvēks, � Gardners atgādināja.

Un �eit jau pundurītis neko vairs neatbildēja, tikai pievirzīja sev tuvāk raporta lapu.

� Mujķīgs stils, � viņ� neapmierināti noteica. � Kas tad tā raksta? Paklausieties: ��is apstāklis (tas ir, acīm redzot, Kurcera apdullinā�ana, � viņ� no savas puses paskaidroja) bija labvēlīgs tam, ka nāve iestājās acu�mirklī.� Jā, nav slikta labvēlība. Lai nedod dievs mums ar jums tādu. Kā jūs domājat, kolēģi?

����� Katrā ziņā tas ir viss, ko mēs esam uzzināju�i, � Gardners vēsi atbildēja. � Nav neviena, no kura va�rētu izdibināt ko sīkāk. No abiem pāri palikusi tikai slapja vieta.

����� Tātad, � pundurītis rezumēja, � Kurcers nav kliedzis, no kabineta nav iznācis, pēk�ņi kaut kas noti�cis � un viņ� gu[ uz bruģa ar sa�ķaidītu galvu. Kā tas varēja gadīties?

Gardners ar tiko samanāmu, bet nelabu smīniņu pa�raustīja plecus.

���� Nopratinā�ana, � viņ� atbildēja ļoti īsi, nepārpro�tami parādīdams, ka varētu �ajā lietā pasacīt arī ko vairāk.

���� Labi, nopratinā�ana. Bet Voicikam rokas ta�u bija saslēgtas, kādā veidā viņ� spējis nomest dzel�us?

Gardners neatbildēja. Viņ� smaidīja arvien platāk, ar�vien mierīgāk. Lai pamēģina piekasīties, kad viņ� visu paredzējis, pat roku dzel�us nav aizmirsis uzlikt.. .

���� Es jums jautāju! � pundurītis paaugstināja balsi.

����� Bet ko es varu atbildēt? Viņi ta�u palika divatā � Kurcers pie galda, bet Voiciks istabas otrā galā, ar sa�slēgtām rokām. Tagad, lūdzu, iegaumējiet, ka Kurceram kabatā bija parabellums. Bet izrādās, ka tas nav bijis pielādēts. Un ne jau tāpēc, ka viņ� patronas būtu iztē�rējis, nē, ar tādu viņ� atbraucis no mājām. Bet, starp citu, es zinu, kas man par to atbildēs � Tagad par roku dzel�iem. Tie vāļājās uz paklāja, zem krēsla. Tātad tos Voicikam noņēmis pats mūsu augstais kolēģis. Kāpēc? Uz grīdas ta�u bija nomesta arī mana tintnīca lotosa

zieda veidā. Jādomā, ka ar to, kolīdz viņam bija atbrī�votas rokas, Voiclks apdullinājis manu augsto priek��nieku. Bet es atkārtoju, attālums starp viņiem bija savi krietni desmit metru, un �ādos apstākļos vajadzēja no�tikt cīņai. Ta�u cīņas nav bijis. Tādēļ negribot jāpie�ņem, ka priek�nieks pats nosēdinājis Voiciku pie galda un pats noņēmis viņam roku dzel�us. Kāpēc? Dro�i vien tāpēc, lai Voiciks ko uzrakstītu. Vai tas būtu skaidrs?

Pundurītis pamāja ar galvu.

����������� Protams, viss bija blēņas, � Gardners turpināja,

��� neko Voiciks nedomāja rakstīt. Kolēģis Kurcers rupji tika apmānīts. Nedrīkstēja noņemt noziedzniekam roku dzel�us, nedrīkstēja ļaut viņam pieiet pie galda, nekādā ziņā nedrīkstēja pielaist pie tintnīcas, ja tā sver krietnu kilogramu un noder kā labs sitamais. Uzsākot noprati�nā�anu, vajadzēja pārbaudīt un pielādēt pistoli un vis�pār ielāgot, ar ko ir darī�ana. Ko tur sacīt, par �ādām kļūdām jāsamaksā ar dzīvību. Mēs profesionāļi, piemē�ram, tādu greznību nevaram atļauties. Bet priek�nieks iekļuva �ajā slazdā tāpēc, ka .. . � viņ� nepabeidza.

���� Nu, nu? � pundurītis viņu paskubināja. � Es klausos!

Viņ� labi pazina �ā vienkār�ā, enerģiskā, ciniskā bezprincipa cilvēka psihisko konstitūciju. Nekādas cilvēces glāb�anas receptes viņ�, Gardņers, necentās sagudrot. Par visīsāko ceļu viņ� uzskatīja taisnāko ceļu. Bet taisnākais ceļ� viņam alla� bija nāves simbols. Kad viņu aicināja, viņ� ieradās, nogalināja, dedzināja, nolīdzi�nāja ar zemi, un, ja pavēlētu, viņ� �o vietu vēl arī uz�artu. Un visu to viņ� paveica ar tādu satricino�u nejūtīgumu, kas viņa vārdu padarīja gandrīz simbolisku. Viņ� arī patie�ām bija apspiedēja simbols. Viņam sve�s bija ne tikai �ēlums, bailes par pastrādātajām varmācībām, atbildības sajūta sirdsapziņas priek�ā, bet pat elementā�rais veselais saprāts, kas Kurcerā aizvien bija skaidri un precīzi samanāms. Un tajā pa�ā laikā pundurītis no�jauta, kāpēc Gardners uzskata par iespējamu nonieci�nāt Kurceru. Viņ� gan nebūtu izlidojis pa sava kabineta logu, viņ� nebūtu vāļājies sardzes kareivju priek�ā ar sa�ķaidītām smadzenēm. Ne jau viņ� ir miris.

Pundurītis piegāja un uzlika viņam roku uz pleca.

����� Nu, nu, Gardnera kungs, runājiet, draudziņ, runā�jiet! Man ir sevi�ķi interesanti paklausīties jūs. Es zinu, ka jums ir savas domas.

Gardners dziļi nopūtās.

�Nē ta�u, � viņ� gurdi atbildēja. � Ko es �eit lai saku? Vispirms, manuprāt, pistoli tīrīt un pielādēt vajag vienmēr pa�am, bet nevis uzticēt to kādam vecam idi�otam. Lai nu ko, bet savs ierocis pa�am jāuztur kārtībā. Gan pienāks brīdis, kad no tā būs atkarīga pa�a dzīvība. Tas vispirms. Otrkārt: mūsu augstais kolēģis gribēja būt pārlieku gudrs, viņ� tik smalki centās visu panākt, ka Voiciks to nemaz neprata novērtēt. Acīm redzot, Kurcers visvairāk kāroja atsēdināt mūs, praktiskos darbinie�kus, mazos cilvēciņus, kas, līdzīgi suņiem, apsargā viņa dzīvību un labklājību, un ne tikai viņa vien .,,

�eit Gardners saminstījās.

�Bet arī tavējo,� pundurītis izlasīja teikuma nepa�beigto daļu. Viņ� paskatījās uz Gardneru. Tas sēdēja � korekts, labi noaudzis, glītā civiluzvalkā. Pundurītis ti�kai tagad pamanīja, ka �is uzvalks bija vieglprātīgā, gai�i violetā krāsā, ka turklāt Gardners �odien bija uz�vilcis gurksto�u, sacietinātu krēma krāsas kreklu ar ko�u, spilgtu kaklasaiti. Viņ� pārlaida skatienu Gardnera platajiem pleciem, brīdi pakavējās pie viņa roku locīta�vām un nebija sevi�ķi pārsteigts, redzēdams, ka Gardneram ir slaidi un smalki pirksti ar ovāliem, ro�ainiem nagiem un sudrabainiem pusmēne�iem, pirksti, kādi mēdz būt mūziķiem. Vai viņ� patie�ām kādu instru�mentu spēlētu? Būtu interesanti brīvākā brīdī parunāties ar viņu par muziķu! �Bīsties no radījuma, kur� nemīl muziķu,� kādreiz teicis vai nu �ekspīrs, vai Heine. �is radījums, �ķiet, mīl muziķu �

Un pēk�ņi kas liels un baismīgs, lai arī ļoti miglains, it kā iznira viņa acu priek�ā. Viņ� neskaidri iedomājās vispirms par melnajām Indijas kobrām, kas pēc gtabulīles aicinājuma izlien no faķīra pitā groziņa, bet tad, ielūkojies Gardnera svaigajā, ro�ainajā sejā, atcerējās kaut kur lasījis, cik muzikāli esot lielie indīgie zirnekļi. Un, liekas, arī haizivis ilgi peldot līdzi kuģim, ja uz tā spēlējot klavieres. �Dro�i vien viņ� spēlē klavieres. Varbūt vijoli? Jā, iespējams, arī vijoli.�

Gardners sacīja:

���� Redziet, manas domas ir �ādas. Mums darī�ana ar tik izcilu un politisku figūru kā Voiciks. Viņ� iekrita muļķīgi, nejau�a gadījuma pēc, kā ielas tirgotāja tvarsta laikā. Da�kārt arī viņiem tā atgadās. �is cilvēks zina ļoti daudz. Tātad visiem spēkiem jācen�as viņu izķidīt.

���� Ko? � pundurītis paliecās no krēsla. Viņam bija zināms �is Berlīnes zagļu un blē�u �argona izteiciens, ta�u �ajā mirklī tas bija izskanējis pavisam me�onīgi.

���� Kā jūs teicāt � ko jācen�as izdarīt? .,, Es jūs ne�saprotu � atkārtojiet.

����� Izķidīt, izķidīt! � Gardners atkārtoja mierīgi un bez jebkādiem paskaidrojumiem, it kā runa būtu par ko vispār zināmu. � Es teicu, ka vajag izķidīt. Un tā mēs Voiciku ņemam un izķidījam. Ar viņu nodarbojās pras�mīgas rokas, manas rokas, � Gardners turpināja ar labsirdīgu, pat mazliet kaunīgu smaidiņu, un pundurītis atkal uzmeta a�u skatienu viņa garajiem, ovālajiem na�giem ar sudrabainiem pusmēne�iem. *� Ta�u nekas ne�iznāk. Kas tālāk darāms? � Beigas! Ko tur vēl muti dze�sināt! Izvest pagalmā un � � Gardners pamāja ar roku.

���� Un tik vien? � pundurītis naivi iejautājās, paceldam uzacis. Viņ� atcerējās, ka vēl nesen ar Kurceru par to bij usi runa gandrīz tādā pa�ā tonī.

Gardners paraustīja plecus u^n neko neatbildēja,

Saglabādams to pa�u labsirdīgo un nicīgo smīnu, pun�durītis, kādu brīdi klusēdams, turpināja lūkoties Gardneram sejā.

�Lakoti nagi,� viņ� nodomāja un nopūtās. �Ko lai dara? Galu galā �oreiz taisnība viņam.�

����� Ziniet ko, Gardner, >� kroplītis sacīja, � �o sa�runu mēs atliksim. Bet tagad man pie jums lūgums. Tā kā Kurcera nav, uz vasarnīcu vajadzēs aizbraukt jums. Tas nav tālu, kilometru �etrdesmit. � Mirkli viņ� klu�sēja. � Es jums, protams, do�u �ādas tādas instrukcijas, bet pēc divi dienām arī es tur bū�u. Jūs pats sapratīsiet, ka kaut kas jādara. Vissvarīgākais � neatstāt māju tuk�u. Par Kurcera nāvi pagaidām nevajag viņiem neko sacīt. � Pundurītis piegāja pie loga. � Arī laiks ir jauks, � viņ� sajūsmināti noteica. � Dzirdiet, putniņi dzied.

���� Labi, � Gardners laipnā balsī tūlīt piekrita, ta�u likdams manīt, ka viņ� varētu arī atsacīties. � Es jau pats domāju turp aizbraukt. Kurcers sacīja, ka ceļā uz turieni pret viņu izdarīts atentāts. Jāaizbrauc un jāap�skatās, kas tur īsti noliek. Es ieminējos, ka �o ciematu brīdinājuma pēc laikam vajadzētu likvidēt. Kurcers ne�iebilda. Esmu jau pasūtījis automobili.

���� Aiziesim pie manis, � pundurītis nopūzdamies sa�cīja. � Es jums parādī�u da�us Kurcera ziņojumus. Jā, starp citu, es lāgā nesapratu: jūs ieminējāties par nepielādēto pistoli? Kas pie tā vainīgs?

� Es sacīju tikai, ka ņem�u �o apstākli vērā, � Gar�dners izvairīgi atbildēja. � �ī lieta pārāk sīka, lai jūs tajā iejauktos, mans augstais kolēģi.

�Eh, maita tāds, maita!� pundurītis nodomāja. �Cik veikli viņ� liek saprast, ka es jau strādāju viņa resorā! Nu, pagaidi tikai��

Un tad viņ� laipni pamāja ar galvu un pasmaidīja vienu no saviem vislabvēlīgākajiem un burvīgākajiem smaidiem, glu�i kā fotoaparāta objektīva priek�ā.

Tikko Gardners bija atbraucis, viņ� tūlīt sāka sparīgi rīkoties. Viņ� parādīs, kā jāstrādā. Lai saka viens cil�vēks � noķēpāju�ies gandrīz veselu mēnesi un neko nav izdarīju�i! Lanē un Ganka viņu neinteresēja, toties Bencings . .. Gardners sastapa viņu dārzā, noņēma plat�mali un pārspīlēti laipni apsveicinājās, bet tad iegāja Kurcera istabā, tajā pa�ā, kas viņam bija kalpojusi kā pieņemamā istaba, un izsauca Lanē.

Lanē atnāca un nostājās uz sliek�ņa.

���� Paklausieties, draudziņ, � Gardners laipni ieru�nājās, aplūkodams viņu no galvas līdz kājām, � kas �eit pie jums īsti notiek? Neko nesaprotu. Gribu ieiet pie profesora � apliecināt viņam savu cieņu, apjautā�ties, vai viņam nav kas vajadzīgs. Pieeju � durvis aiz�slēgtas. Klauvēju. Pēk�ņi apak�ā nez no kurienes parā�dās Mezonjē kundze ar �ausmīgu seju un māj man kā�das spiritiskas zīmes � nevaru apjēgt, vai nu �nāc �urp�, vai arī �vācies prom�. Vajadzēja laisties lapās. Kas �eit galu galā notiek?

Lanē stāvēja tāds kā saņurcīts, izkrities, un seja viņam bija pavisam nelādzīga, pelēka kā zeme.

����������� Profesoram ir ļoti slikti, � viņ� klusām sacīja un nevarīgi pasmaidīja. � Ne tikai jūs viņ� nepieņem, bet arī pie ģimenes nerādās: jau tre�o dienu neiziet no ka�bineta.

� O-o! � Gardners kādu it kā uzlielīja. � Velna vecis! Vai ne? Bet vai tad ēdienu ari viņam nes turp?

���� Jā, arī ēdienu nes turp, � Lanē mulsi atbildēja.

���� Tikai Kurtu un Martu viņ� ielai� pie sevis.

���� Kas tas par Kurtu? � Gardners samiedza acis.

���� Kurcera kunga sulainis, vai?

Lanē pacēla galvu un izbrīnījies palūkojās uz Gardneru.

���� Nu, � viņ� ierunājās, � vai tad � � un apklusa.

����������� Vai tad �is laidīs pie sevis Kurceru?� Ai, Lanēr Lanē! � Gardners iesmējās, � Bet ko jūs stāvat? Sēdie�ties, draudziņ! Es neesmu profesors, manā priek�ā nav jāizstiepjas. Seit mēs esam ar vienlīdzīgām tiesībām, un pat vēl vairāk � es ta�u esmu jūsu viesis. Tātad � kas tas par Kurtu?

����������� Kurceru ģimenes vecs kalpotājs, � Lanē paskaid�roja. � Ar pulkve�a kungu viņ� sastapies jau �ehijā. Viņi tur strādāju�i kādā laboratorijā.

� A-ā, tā? � Gardners noteica. � Vai jūs smēķējat?

����������� Smēķēju! � Lanē skumīgi atzinās un nokāra galvu.

Gardners pasniedza viņam etviju.

� Pēc iedarbes uz nervu sistēmu tās ir vienreizē�jas, � viņ� mehāniski sacīja. � O, jums asaras acīs! Ne�uztraucieties. Tas viss ta�u blēņas. Liela mui�a, profe�sors nervozē, niķojas, ieslēdzas kabinetā. Protams, ar viņa raksturu un viņa gados nav viegli sevi lauzt, bet� � viņ� aptaustīja kabatu. � Izrādās, man nav klāt sērkociņu. Eh, Kurcera kungs, kur tagad visas jūsu �ķiltaviņas? Tūlīt pamēģināsim � Bencing, Bencing! Liekas, viņa vārds bija Bencings?

���� Bencing! � Lanē iesaucās pilnā balsī un aprāvās.

Bencings izhāca no portjerām un apstājās. Viņ� bija

tērpies cie�i aizpogātā melnā uzvalkā.

Gardners veselu minūti nolūkojās viņā ar smaidu.

���� Bencinga kungs, � viņ� ierunājās, mazliet pat it kā pielabinādamies, 1 � es �eit pie jums esmu ciemos un vēl neko nezinu. Redziet, sagribējās aizpīpēt. Kur gla�bājas jūsu saimnieka �ķiltaviņu kolekcija? Esiet tik laipns..

Bencinga kungs pazuda aiz portjerām, atgriezās pēc sekundēm desmit un klusēdams nolika uz galda sērko�ciņu kārbu.

���� Eh, Bencing! � Gardners paņēma sērkociņus un iesmējās. � A, tad jūs esat �itāds� izdresēts! Nav labi būt tik skopam! Es ta�u zinu, ka jūsu patronam ir vesela �ķiltaviņu kolekcija, bet jūs man atnesat draņ�ķīgus beļģu sērkociņus.

���� Kurcera kungs savas �ķiltaviņas nevienam nedod.

���� A-ā,� Gardners novilka.

���� Viņ� ir tajās domās, � Bencings turpināja, � ka tie, kuriem nav kārtīgu �ķiltaviņu, iztiek ari ar sērko�ciņiem, ja viņiem tos dod, un vēl pateicas.

���� Bencing, � Gardners atbildēja ar to pa�u labsir�dīgo, atklāto smaidu, � sulainim, kuram nav kunga, ne�klājas būt pārāk iedomīgam. Lanē kungs, atvainojiet, bet es gribētu kolēģim �o to paskaidrot. Vai jūs uz brī�tiņu mūs neatstātu vienus?

Lanē atviegloti nopūtās, paklanījās un izgāja.

Iestājās klusums. Istabā paliku�ie lūkojās viens uz otru.

���� Vai jums vairāk pavēļu nebūs? � Bencings ofici�āli iejautājās.

����������� Būs, būs, Bencing, � Gardners labsirdīgi noteica.

���� Vispirms, mitējieties runāt �ādā idiotiskā tonī un at�metiet �o neķītro fran�u alfonsa smaidiņu, no kura jums varbūt būs jāatvadās kopā ar galvu.

���� Ko? � apstulbinātais Bencings iejautājās un pat pakāpās soli atpakaļ.

Gardners aizdedzināja sērkociņu un pacēla to pie ci�garetes.

���� Kopā ar galvu, kopā ar galvu, Bencing, � Gar�dners atbildēja aizsmēķēdams. � Kopā ar jūsu veco muļķa galvu, � dūmu ievilkdams, Gardners laipni ap�stiprināja. � Ar �o matu celiņu, ar �īm idiotiskajām Caplina ūsām, ar vaigu bārdu un visu jūsu skaistumu,

kas tagad, Bencinga kungs, nav vairs plika vērdiņd vērts.

Iestājās īss, saspringuma pilns klusuma brīdis.

����������� �ķiet, jums tas nepatīk? � Gardners, patikā staro�dams, iejautājās.

� Ko jūs runājat, godātais kungs.�. � Bencings iesāka nikni, neapvaldīti, pat draudo�i un pēk�ņi aprā�vās. Viņa mazās miegainās pūces a�eles mirklī nodzisa, seja it kā izplūda un izburbēja. Ar �ausmām, kaut ko jau noskārzdams, viņ� palūkojās uz Gardneru.

Ta�u Gardners klusēja un smēķēja.

������������ A-ā, Bencing, � viņ� sacīja, � aprāvāties? Es ta�u daudz ko zinu par jums. Piesargieties!

Un pa jokam viņ� piedraudēja Bencingam ar vienu pirkstu.

Atkal iestājās klusums.

� Es .. . � Bencings iesāka.

����������� Jā, jā, � Gardners tūlīt viņu labprāt paskubināja.

����� Ko tad jūs tādu? � Un nocēla tālruņa klausuli.

� Arējās apsardzes priek�nieku.

� Es domāju, ka� � Bencings apstājās.

����������� Redziet, jūs par mani tikai vēl domājat, bet es par jums visu jau izdomāju līdz galam, izdomāju pa ce�ļam uz �ejieni, � Gardners paziņoja. � Ko man tagad iesākt ar Bencinga kungu no Profcheimas pilsētas? � es domāju. � Nodot Kurcera kunga muzejā? Mārburgā ta�u stāv Fridriha Lielā zirga izbāznis . .. Vai arī var�būt iecelt par uzraugu cietuma sievie�u nodaļā? Dvēsele viņam ir sievi�ķīga, maiga, kā viņa kungam.

Bencings paspēra soli uz viņa pusi.

���� Jūs dzenat jokus, � viņ� mulsi ierunājās.

����������� Jokus, jokus! � Gardners viņu mierināja. � Pro�tams, jokus, Bencing. Kur lai es jūs lieku? Ejiet vai nu uz pārtikas nodaļu, vai bendēt kaķus apkakļu ādām, vai arī dodieties griezt pogas no kritu�o apak�biksēm, vai ap�aut tos, kas noslēpu�i misiņa naktspodus. Man jūs neesat vajadzīgs.

����������� Kas noticis ar manu kungu? � Bencings iejautājās klusā, aizsmaku�ā balsī.

Durvis atvērās, un ienāca apsardzes priek�nieks,

���� Kas noticis ar jūsu nelaiķa kungu? � Gardners labsirdīgi atkārtoja un pievērsās apsardzes priek�nie�kam: � Vai jūs dzirdat, par ko viņ� interesējas?

���� Ko? � Bencings iekliedzās. � Mans nelaiķa �

����� Ai, nekliedziet! � Gardners saviebās. � Tas ir, nebļaustieties tagad. Pēc tam varēsiet izkliegties pēc sirds patikas. Es jūs tūlīt no �ejienes aizsūtī�u. � Viņ� piecēlās un piegāja cie�i klāt Bencingam. � Es jums neticu un baidos atstāt jūs �eit. Sapratāt? Kas pēc jūsu patrona nāves man galvos par jums?

���� Par ko galvos? � apstulbinātais Bencings ievai�cājās.

����� Par visu, Bencing, � Gardners ierunājās jau pa�visam vēsi un cieti. � Jums viss iznāk ne tā, kā vaja�dzētu. Iznāk ļoti �aubīgi un juceklīgi. Redziet, nelaiķa pistole nebija pielādēta. Kāpēc nebija? Tas ta�u jūsu pienākums � pārbaudīt kunga iero�us. Kā tas gadījās? Jums par to vajadzēs atbildēt. Turklāt � nelaiķis vis�pār pirms nāves sūdzējās par jums, teica, ka nevarot vairs jums uzticēties kā agrāk, � un arī tas izraisa visā�das domas.

���� Kam viņ� to teicis? � Bencings iejautājās nobā�lēdams.

����� Man, man viņ� to teica, � Gardners laipni pasmai�dīja. � Man ar viņu vienreiz bija tāda saruna. Jums to visu vajadzēs izskaidrot manam izmeklētājam. Vispār jums par daudz ko vajadzēs aprunāties ar maniem pui��iem. Man ar jums nav ko darīt, Jūsu kunga vairs nav, bet manās acīs jūs esat jau beigts cilvēks.

Gardners paskatījās uz apsardzes priek�nieku un, pa�mādams ar galvu uz sastingu�o Bencingu, pavēlēja:

���� Vediet!

Profesors sēdēja pie galda.

Acīm redzot, viņ� jau ilgi bija sēdējis un smēķējis � uz galda vāļājās vesela kaudze smēķa galu. Vispār viņ� bija ļoti nevī�īgs, mū�dien kādam vajadzēja uzsiet vi�ņam kaklasaiti � citādi tā tika savilkta neatraisāmā

mezglā, � mainīt apkaklītes, apkopt un mazgāt, un, ja viņ� smēķēja vai rakstīja, tad arī berzt vietu, kur pro�fesors sēdējis, � visapkārt tur bija tintes traipi, smēķu gali un citas drazas. Bet pa�laik viņ� izskatījās vien�kār�i nosmulējies, arī apkārt viss bija netīrs � gan grīda, gan papīri, bet galvenais, protams, drēbes: tās bija nobārstītas ar pelniem un vietumis acīs dūrās ar cigaretēm izdedzināti caurumi.

Profesoram mugurā bija plats, brūns rītasvārks, � patiesībā pat ne rītasvārks, bet īsta mantija, kuru viņ� agrāk valkāja, strādādams ar zobārsta urbi, � galvā melna cepurīte, basajās kājās rīta kurpes.

Uz galda starp grāmatām, starp atlasa ziedlapiņām, kas bija nobiru�as kristālā vāzē ieliktajai krā�ņajai pu�ķei, pelēkajiem tabakas pelniem un sadedzinātu papīru plēnēm, kas melnā, gandrīz spīdīgā kaudzē bija sakrā�ju�ās spodrināta bruņurupu�a kaula pelnutraukā, � starp visām �īm saslaukām stāvēja zema, vēderaina, blāva stikla spirta pudelīte ar pieslīpētu aizbāzni, vāļā�jās galvaskausa virsai līdzīga, apaļa maizes garoza ar atliektām malām, tajā bija iemestas da�as konfektes, un turpat līdzās atradās arī vienkār�a, ar emalju pārklāta krūzīte.

Neskatoties uz to, ka logi uz dārzu bija aizklāti, istabā dega elektrība un bija ļoti gai�s, varbūt pat gai�āks nekā saulainā dienā � pēc Kurcera atbrauk�anas apgaisme darbojās bez traucējumiem, � un ap balto, apaļo gaismas lodi nevaldāmi pludurojās tum�s nakts tauriņ�. Tā mēļā ēna sikspārņa lielumā ar nomāco�u vienmērību parādījās un izzuda uz ekrānam līdzīgās sienas.

Profesors sēdēja, galvu delnās atbalstījis, un smēķēja, smēķēja, smēķēja.

Izdzirdīs dēla soļus, viņ� dziļi un ātri nopūtās, asi, it kā kaut ko atvairīdams, noskurināja galvu un palūko�jās uz durvīm. Seja viņam bija ļoti nekustīga un ļoti mierīga, pat mazliet it kā miegaina.

���� A-ā, Hanss! � viņ� noteica skaļi, bet glu�i bez jebkādas izteiksmes. � Nāc �urp, sēdies. Lūk, uz �ā krēsla.

Hanss sāniski aizspraucās līdz krēslam, norausa uz tā sasvaidītos papīrus un apsēdās, nolūkodamies uz tēvu.

Profesors ilgi klusēdams vērās dēlā.

����� Mīļais, � viņ� beidzot ierunājās, � zini, kāpēc es tevi pasaucu. Ilgāk nevaru pie jums palikt, tāpēc esmu saposies ceļam � �onakt es aizie�u. Tu vēl esi mazs un nesapra�a, un neviena tev nav, bet ko lai dara� � Viņ� visu laiku pūlējās smaidīt. � Nē, nekas tur nav darāms. Es par lo domāju un domāju, bet redzu � citas izejas nav. Adresi es atstā�u Kurtam. Vēlāk viņ� tev to iedos, bet pagaidām neko nejautā. Labi?

Profesors runāja lēnām un mierīgi, acīm redzot, katru teikumu iepriek� pārdomājis, ta�u runāt viņam bija grūti, viņ� apstājās, a�i elpoja un laiku pa laikam ar roku pārvilka sev pār pieri un vaigiem, � un tie�i �ī kustība, �ķietami mierīga, rāma un tajā pa�ā laikā sa�traukta, nervoza, nez kāpēc sevi�ķi biedēja Hansu. Zēns lūkojās tēvā, lūpu zobos iekodis, un juta, ka, at�verot muti, neizbēgami sāks kliegt.

����� Vai māmuļa neko nezina, tētiņ? � viņ� jautāja, juzdams, ka tuvojas kaut kas baismīgs un neizprotams.

Profesors neatbildēja, tikai nolieca zemāk galvu.

���� Bet tu nedusmojies, nedusmojies uz mani, � viņ� pēc mirkļa ierunājās. � Redzi, kā iznāk. Zini, kaut kā � � Viņ� viegli papleta rokas, it kā norādīdams uz visu istabas iekārtojumu, pelniem, grāmatām ar salauzītajiem vākiem un drazām uz grīdas.

����������� Man jau ari ir slikti, � viņ� klusām pa�ēlojās,

��� ļoti slikti.

���� Vai tu dusmojies uz māmuļu, tētiņ? � Hanss jau�tāja un, lai apvaldītu raudas, cie�āk iekoda lūpu zobos.

Istabā.bija klusums, tikai lielais, bērnu zārciņam līdzī�gais pulkstenis nerimdamies tik�ķēja kaktā, un uz sie�nas parādījās un izzuda tauriņa ēna.

����� Man ir slikti, zēn, slikti. Ļoti slikti un ļoti vientu�līgi, � brīdi klusējis, profesors atkal ierunājās. � Redzi, es sē�u un domāju. Protams, nekas jau mū�ībā nepagaisīs bez pēdu, to es zinu. Ta�u tā mū�ība, kas lemta man, ir pārlieku no�ēlojama. Pēc gadiem simts kāds students savā diplomdarbā uzrakstīs: �Kādreiz pasaulē dzīvoja tāds un tāds zinātnieks, pērtiķu galvaskausu speciālists, rakstīja grāmatas, mācīja citus un ķīvējās ar viņam ne�patīkamiem cilvēkiem. Viņam bija sieva, skolnieki, va-

samīca un dēls, lai gan viņ� tam neveltīja nekādu uz�manību, un �is vecais ēzelis domāja, ka tas viss viņam saglabāsies mū�u mū�os. Un, raugi, pēk�ņi pienāca tāds brīdis, kad viņ� ieraudzīja sevi kailu un nabagu, � vi�ņam nebija vairs ne skolnieku,, ne zinātnes, ne ģimenes. Tas notika naktī, bet viņ� vairs negaidīja. Uzģērba ceļa drānas, paņēma spieķi un devās prom no mājām pa�saulē. Un nakts bija tik vēla, � students uzrakstīs, � un visi tik maz rūpējās par viņu, ka sētā neviens pat ar roku viņam nepamāja �� Padod, dēliņ, ūdeni, rau, kur krūzīte.

Hanss pasniedza viņam krūzīti � rupju, zaļā krāsā, ar apdrupu�u emalju. Rokas profesoram drebēja, un viņ� tik kāri, trīs malkos izdzēra krūzīti tuk�u, pēc tam vēl lūpas aplaizīdams, ka Hansu atkal pārņēma baismas. Klusītiņām, iesāņus viņ� atvirzījās pie sienas un apsēdās uz cita, tālāk stāvo�a krēsla. Tad profesors iejautājās:

���� Vai Lanē ir apak�ā?

���� Es viņu pasauk�u, tēti? Labi? � Hanss nopriecājās un devās uz durvīm.

Bet profesors tikai nolūkojās viņam nopakaļ un cieti un skanīgi nolika krūzīti uz galda.

����� Jā, Lanē ir �eit, bet Ganka tā ari neatnāca, � lē�nām nopūties, viņ� sacīja. � Un labi, ka neatnāca. Viņ� ir godīgāks. Dro�i vien vispār nemaz neatnāks. Tikai kādreiz vēlāk, kad viss būs beidzies, pēc gadiem pie�ciem, liks iztīrīt savu melno uzvalku, nopirks lielu ziedu pu�ķi un klusītiņām ieradīsies pie manis uz tik�anos. Palūkosies apkārt, vai kāds nav tuvumā, apsēdīsies uz plāksnes, at�ieps zobus � Ganka ta�u ir nikns, pavi�sam citāds nekā Lanē, � atbalstīsies ar dūrītēm pret akmeni un caur zobiem noteiks: �Eh, skolotāj, skolotāj, kā tad tā. Kas to būtu domājis?� Nu, panāc �urp!

Hanss pienāca klāt, un profesors apglāstīja viņam galvu.

���� Paļauj apskatīt tevi, kā klājas� Paskat, cik liels izaudzis! Izstiepies, iededzis, apskrāpējies, mati tādi, ka tūlīt redzams � dro�i vien simts gadu nav mazgājies.� Profesors sabu�ināja dēlam matus, � Dro�i vien skraidi ar savām lamatām un posti lizdas? Ķivuļus toreiz saķēri, vai ne?

���� Saķēru, tēt, � Hanss atbildēja.

���� Tad jau labi, ja esi saķēris. Ļoti labi. Ķivuļi ir jautri putni. Tie �

Un atkal viņ� neizsacīja domu līdz galam, bet nolieci galvu kā snaudā iegrimdams. Ta�u profesors neiemiga. Viņ� elpoja smagi un �ērksto�i, un krūtis viņam trīsēja. Tāpat kā agrāk pie sienas vēl aizvien tik�ķēja pulkste�nis, un �ķita, ka pamestajā bērna zārciņā apmetusies ve�sela sienā�u ģimene, bet mēļā, lidojo�am sikspārnim lī�dzīgā ēna parādījās un izzuda uz sienas. Tad pēk�ņi aiz loga atskanēja stiepta rīkles skaņa, vienā un tajā pa�ā laikā atgādinādama gan putna, gan cilvēka balsi, patiesībā tomēr nepiederēdama ne putnam, ne arī cil�vēkam; purvos tādas naktī bie�i dzirdamas. '

To izdzirdis, profesors nodrebēja, steig�us novilka ar roku pār pieri un mēģināja piecelties no krēsla � viņ� rausās un rausās aug�up, liels, nekustīgs un izkāmē�jis, � beidzot tomēr piecēlās un tāds nostājās Hansam priek�ā. Viņ� izskatījās baismīgs brūnganajā rītasvārkā, zem kura bija redzama ar pelēkiem pelniem no�bārstītā un daudzās vietās izdedzinātā apak�veļa, ar sā�ņus no�ķiebu�os cepurīti un lejup nokārtajām lielajām, netīrajām, stiegrainajām delnām. Pastāv kāda nere�dzama, tikai noģiedama robe�a, kas atdala dzīvu cilvēku no miru�a, un, lūk, profesors �ķita to pārgājis. Dzīvs, bet tajā pa�ā laikā nelīdzinādamies vairs dzīvajiem, viņ� stāvēja un nolūkojās uz savu dēlu.

����� Ielāgo vienu: Seneka � � profesors ierunājās klusām un svinīgi, � Seneka kaut kur rakstījis: �Mēs bīstamies no nāves tāpēc, ka tā mums jau�as kaut kur nākamībā, bet ielūkojies: viss, kas pagājis, jau ir tās guvums.� Nē, es tās nebīstos, � viņ� atkal ierunājās tāpat paklusām, bet ar briesmīgu spēku, � arī tas, kas pagājībā, ir mans � mans � tikai mans � mans �

Nikni viņ� sa�ņaudza dūres un no visa spēka trieca pa galdu. Seja viņam sa�ķobījās pēk�ņas dusmās.

Nekad Hanss tēvu nebija redzējis tik briesmīgu.

Tad profesora seja pēk�ņi apdzisa un no tās pazuda milzīgais iek�ējais sasprindzinājums, kas tik ļoti biedēja Hansu.

Profesors atkal apsēdās krēslā un bikli pasmaidīja,

�� Esmu galīgi jucis, � viņ� ierunājās, ar roku izklī�dinādams dūmus. � Sē�u un biedēju tevi� Nu, ej vien, ej, manu zēn. Es vēl tevi pasauk�u, un mēs paru�nāsimies.

Hanss pats neatcerējās, kā bija izkļuvis no istabas. Kolīdz durvis aizvērās, profesors piecēlās no galda. Ne�dzirdamiem soļiem piegāja pie skapja, atvēra to, mirkli pastāvēja, ielūkodamies plauktos, kas bija pieblīvēti ar pudelītēm, mēģenēm un kārbiņām da�ādās krāsās. Tad pēk�ņi pastiepa roku un tūlīt sataustīja to, kas viņam bija vajadzīgs. Tā bija neliela, iegarena ampula no smalka ķīmiska stikla ar garu, aizkausētu kakliņu. Pro�fesors to lieti�ķi paņēma un pacēla augstu virs galvas, apskatīdams pret balto gaismu. Atlidoja pelēks, gaismas apstulbināts tauriņ� un atsitās viņam pret seju. Profe�sors tikai īdzīgi, kā uzmācīgu cilvēku atvairīja to un vai�rāk rei�u saskaloja ampulu. No tās sieniņām atrāvās a�i, sīki burbulī�i un izzuda. Tas neko vēl nepierādīja, ta�u viņ� tūlīt saprata: jā, tas ir tas pats. Profesors pako�ļāja lūpas un vēlreiz saskaloja. Aug�up paceldamies, atkal uzkūsāja sīki burbulī�i. Pla�i ieplestām, izbiedētām acīm viņ� noskatījās tajos. ��ēlīgais dievs!� profesors beidzot noteica nomāktā balsī un aizgāja pie galda. Dziļi nosēdies krēslā, viņ� lieti�ķi pievirzīja tuvāk emaljēto krūzīti un pielēja to līdz pusei., Palūkojies, vai pietiks, paņēma ampulu un, ar kabatas lakatiņu apklājis, nolauza tās kakliņu. Vispirms iepilināja desmit pilienus, tad iz�lēja visu. Krūzīti saskalojis, viņ� nolika to uz galda.

Rokas profesoram drebēja, un viņ� neviļus uzmeta tām skatienu! Nabaga rokas! Ar pelniem notrieptas, izģindu�as, netīras, grumbainas, apdedzinātas un sagrai�zītas. �Vajadzētu nomazgāt,� viņ� smagi nodomāja. �Kur ar �itādām rokām .. .� Ta�u nespēja aizdomāt līdz galam, izbijās, paķēra krūzīti un pacēla to pie mu�tes. Ta�u dzīvības spēks vēl bija nepieveicams, kāds viņu it kā sagrāba aiz rīkles un sa�ņaudza to, neļaudams no�rīt. Viņ� nolika krūzīti atpakaļ un kādu brīdi sēdēja nekustīgi.

Un pirmo reizi �ajā naktī profesors sajuta klusumu.

Neviena cilvēka, un tāds klusums, it kā visi mājas iedzīvotāji būtu miru�i. �ķiet, tā tas patie�ām ari bija,

Profesors piegāja pie loga un, piesardzīgi novilcis aiz�karu sāņus, palūkojās lejup.

Pāri dārzam pletās vientuļa, stinga nakts. Un, tikai ļoti sasprindzinot redzi, varēja at�ķirt pelēkos celiņus un pelēcīgus plankumus krūmājā � solus. Uz viena no tiem, tie�i iepretim logam, sēdēja gai�s augums ne�skaidrām aprisēm. Profesors vēl brītiņu pastāvēja un tad nolaida aizkarus. Tie noklik�ķēja sausi un skaudri, kā nospiests iero�a gailis.

�Laiks! Laiks!�

Profesors atgriezās pie galda un pacēla krūzīti.

Sajā mirklī kāds iejautājās:

���� Vai drīkst?

�Durvis ta�u nav aizslēgtas!� profesoram galvā pa�vīdēja doma, bet atbildēt viņ� nepaguva.

Istabā ienāca Gardners. Protams, viņ� bija sēdējis uz soliņa un skatījies logā. Profesors bargi pagriezās pret ienācēju, bet tas izstaroja tādu siltumu un gaismu, bija tik skaidrs un mierīgs, ka Mezonjē nezināja, ko sacīt.

����������� Atvainojiet, profesor, � Gardners ierunājās, steig��us pieiedams pie galda, � bet es ieraudzīju pie jums gaismu un nolēmu apciemot jūs! Es ari cie�u no bez�miega! Nervi, nervi!

����������� Jā, jā, � profesors pikti atbildēja, � bet es, re�dziet, strādāju, un man nav laika.

����������� Es tūlīt ie�u, � Gardners viņu mierināja. � Es jau tā arī ienācu: tikai uz mirklīti.

Piesardzīgi viņ� paņēma no galda tuk�o ampulu.

���� Dro�i vien broms?

���� Jā! � profesors atcirta.

Gardners uzmeta viņam īsu mirkli, tad pēk�ņā paklau�sībā nolaida acis, nolika ampulu, pacēla krūzīti un pa�o�ņāja.

����������� Nu, � viņ� mierīgi sacīja, � strādājiet, es ne�traucē�u. Ar labu nakti. � Gardnera tonis bija tāds, it kā viņ� būtu atnācis pie profesora ar kādām �aubām, bet tagad aiziet, tās galīgi izkliedējis. � Ar labu nakti, � viņ� atkārtoja, durvis aizdarīdams.

Profesors neko neatbildēja, tikai divas reizes nikni pagrieza slēdzeni durvīs un piegāja pie galda � ampu�las vairs nebija, Gardners paņēmis to līdzi. �Lai jau,�

profesors nodomāja ar ļaunu patiku. �Pamēģini tagad dabūt mani rokā!�

Viņ� apsēdās pie galda, paņēma krūzīti un vienā pa�ņēmienā izdzēra. �ķidrums bija bez gar�as un krāsas, tikai mazliet smar�oja pēc mandelēm, drusku atgādinā�dams pusvārītu plūmju kompotu. �Tā, tagad viss. At�ceļa vairs nav.� Brīdi viņ� pasēdēja, tad nodomāja: ��ē�līgais dievs, kāds klusums!� Atri, it kā atvairīdams uzradu�os baiļu sajūtu, piegāja pie eta�eres un ieslēdza radio. Pulētā aparāta iek�ienē kaut kas ie�ņācās un ietark�ķējās; meklēdams piemērotu vilni, viņ� vēl pa�grozīja slēdzi. �ajā brīdī profesors pēk�ņi sajuta it kā grūdienu, un kaut kur zarnu apvidū nepārprotami sa�metās tas ļaunais un sve�ais, ko viņ� nule bija uzņēmis sevī. Profesors spēji pagrieza slēdzi, un istabā ielauzās sprak�ķo�a un spalga, Remingtona rakstāmma�īnas tark�ķi atgādino�a balss. Profesors stāvēja un klausījās.

�Tad uz tauku traipa uzlieciet dzē�papīru un pār�velciet ar karstu gludekli. Vairāk rei�u izdarot �o manipulāciju, jūs panāksiet. ..�

Profesoram jau sa�ņaudzās �okļi, kļuva arvien karstāk un sliktāk, un tad, it kā glābjoties no �ķebino�ās sajūtas, viņ� pagrieza slēdzi vēl par vienu iedaļu.

Rupja, aizsmakusi vīrie�a balss vācu valodā sāka la�māties un kliegt:

�Un �eit mēs tiem pasacīsim: ne terorista revolveris, ne politiskā slepkavnieka bumba, ne sazvērnieka inde � nekas no visa tā, ko jūs esat mobilizējusi un no savas melnās virtuves pret mums raidīju�i, neaizkavēs mūs novest līdz galam pasaules dezinfekcijas un atveseļo�a�nas lielo pasākumu. Un katru reizi, noliekdami mūsu melnos sēru ērgļus pār nelaikā kritu�o kapiem, mēs pie �ās jaunās asins zvērēsim ��

Profesors pasmaidīja. Pasaule dzīvoja ar savām rai�zēm, bēdām un priekiem. Kāda tai daļa, ka kaut kur, istabā ieslēdzies, mirst prātā jucis ve�uks! Kā redzams, atkal kur no�miegts kāds neģēlis. Lai nu kā, bet tas ir lieliski. Viņus �miedz kā peles, visos nostūros . . < Profesoram pēk�ņi iedrebējās pirksti.

Skanīga meitenes balss zem viņa rokas bezkaunīgi un naivi spiedza:

�oferīt,

Mans mī]ais draugs!

Ar tevi braukt �

Tur ir ko turēt.

Kā tu piebrauc,

Kā tu iebrauc.

Kā lu stūrē,

Stūrē, stūrē, stūrē �

Meitene dziedāja, bet profesors klausījās un vieglī�tēm māja viņai ar galvu.

���� Dziedi, dziedi, drostaliņ! Es dzirdu tavu smalko meitenes balsi. Un nepavisam nav svarīgi, kas tev to tādu samācījis. Labi, ka tu esi tik spēcīga, skaista un jauna, un tev tik ilgi vēl atlicis dzīvot.

Viņam jau drebēja viss augums, galva skanēja un �ķita kaut kur aizdvingojam, tomēr viņ� pagriezās pret aparātu, moko�ā un saspringtā piepūlē ieklausīdamies jaunajā, gandrīz putna dziesmai līdzīgajā balstiņā, kas atskanēja no melnās kārbas.

Tā ta�u bija nākusi viņam palīgā �ajā, viņa dzīves vissvarīgākajā naktī.

Bet tad atskanēja aplausi, rēkoņa, smiekli, kāju �vī�koņa, un viņa �aurajā mirstamajā kamerā tūlīt iebrāzmoja liela, skanīga un mierīga, baltu spuld�u liegās, pienainās miglas piestrāvota zāle, kas bija pilna ar dā�mām vakara tērpos un kungiem cietinātos virskreklos. Kamēr meitene klusēja, profesors, acis aizvēris, ieklau�sījās sve�ajā un ļaunajā būtnē, kas pieauga un brieda viņa ķermenī, izplezdamās lielāka par viņu pa�u. Uz�reiz sametās smacīgi, pietrūka elpas, un augums spēji vērtās tik ļengans, izļumis un smags, ka viņ� nezināja, ko ar to iesākt. Sāka durt sānos, kurpes spieda, apkakle kļuva par �auru un aiz�ņaudza kaklu, krēsls iegriezās miesā, sviedri pārklāja seju, � un viņ� noliecās, meklē�dams bļodu.

Bet meitene atkal dziedāja pāri viņam, dziedāja vēl ko tikpat nejēdzīgu, skanīgu un bezkaunīgu, bet viņ� smaidīja, noslīdēdams no neērtā krēsla, māja viņai ar galvu un jau vairs neko neredzēja � ne dziedo�o meiteni, ne melno kārbu, kurā tā bija iesprostota, � tagad jau visu istabu aizpildīja rēna, skanīga un gluma migla,

,,. Kad profesors atkal atvēra acis, viņ� saskatīja vai�rākus ro�ainus izplūdu�us plankumus un pirmajā mirkli nevarēja apjaust, kas tie tādi. Viņ� izstiepās, izlocīja muguru un iejautājās:

���� Kur Hanss?

Viens no plankumiem pieslīdēja klāt, pārējie sakustē�jās un pavirzījās atpakaļ; uz rokām viņ� sajuta dzīvu, līdz dvēseles dzijumiem aizplūsto�u siltumu un saprata, ka tur kāds raud.

Tad viņ� pacēla smago, jau nepaklausīgo roku un uzlika uz galvas būtnei, kas pie viņa bija nometusies ceļos.

Viņam pie pa�as sejas kāds ieraudājās skaļās, neval�dāmās un neatturamās elsās, kāda roka aptvērās ap kaklu, pieglauda sev pie krūtīm.

���� Mīļais, mīļais, mīļais! � Berta runāja, drebēdama histēriskā �ēlumā un maigumā pret �o lielo, nevarīgo augumu, kuram pēc nedaudz mirkļiem jāmirst, � Mī�ļais, mīļais! Vai tu piedosi? Vai tu vari..,

����� Kur Hanss? � profesors jautāja un aizvēra acis, jo tajās bija sāku�i ņirbēt varavīk�ņaini loki, un tūlīt piebilda: � Nē, nē, nesauciet viņu, lai guļ� Bet kur ir Gardners?

Un tūlīt virs viņa iznira mdigs, pretīgs, bāli ro�ains, �urkai līdzīgs purns.

� A, �urka! � profesors ierunājās skaļā un mierīgā balsī, juzdams, ka tūlīt un �oreiz uz visiem laikiem viņu aizskalos murgu vilnis. � Sveicināts, �urka!

�urkas purns atņirdzās, parādīdams asus, spīdīgus zobus.

���� Nepriecājies, nekas neiznāks, tu vēl neesi uzvarē�jusi. Pagaidi.

Profesors lēnām, lielā piepūlē uzrausās no krēsla.

���� Pagaidi, pagaidi, � viņ� pikti atkārtoja, juzdams, ka vairākas rokas ņo muguras viņu atbalsta.

���� Nē, nē, � viņ� pēk�ņi izdzirda Gardnera balsi, � nevajag, nevajag! Ko jūs?

Tie�i viņam priek�ā stāvēja tas pats riebīgais, maigi ro�ainais �urkas purns. Juzdams, ka tas vispār ir

pēdējais, ko viņ� vēl var izdarīt, profesors ar baudu, sāpēm un niknumu tam iespļāva pavērtajā rīklē.

Tad profesors nokrita, aizvēra acis, un virs viņa sa�kļāvās neskaidri zaļgana, viļņu ie�ūpota bezgalīga jūra.

Kurts nebija klāt, kad profesors nomira, ta�u par viņa nāvi uzzināja agrāk nekā visi citi. Stundu pēc Kurcera aizbrauk�anas naktī sargbūdā pēk�ņi bija atnākusi Marta un sirdīgi paziņojusi:

���� Ej aug�ā, atkal kas noticis.

Martai bija sarkanas acis, un viņa tik nikni paspēra ceļā stāvo�o ķeblīti, ka Kurts pat neapjautājās, kas īsti atgadījies.

Kabineta durvis bija puspievērtas, un, kolīdz Kurts pār�kāpa pār slieksni, profesors piecēlās no krēsla un pa�gāja viņam pretim. Rokā profesoram bija tīstoklis � liels, plakans, pergamenta papīrā ievīstīts, pāris kilo�gramu smags.

����������� Redziet, Kurt, � viņ� ierunājās stingrā un klusā balsī, � tas ir mana darba pēdējais sējums. �etrdesmit gadu ilgu pētījumu rezultāts. Mājās es to nevaru atstāt. Vajadzētu nogādāt uz pilsētu.

���� Labi, � Kurts atbildējā. � Dodiet �urp.

����������� Pagaidiet, Kurt, � profesors sacīja, mazliet pakāp�damies atpakaļ. � Ar aizve�anu vien nepietiek, vaja�dzētu arī noslēpt�

� Nu! �Kurts noņurdēja. � Neraizējieties. Dodiet vien �urp, dodiet!

Nekustēdamies profesors nolūkojās uz viņu.

� Tas ir mans mū�a darbs, � klusām, katru vārdu uzsvērdams, profesors atkārtoja.

����������� Neviens neko neuzzinās, � Kurts nopietni, apso�lījās. � Dodiet! Es brauk�u uz pilsētu pēc stikliem un podiem. Kurcera kungs pavēlēja jau pirms pāris dienām.

Profesors atgāja sāņus un smagi atsēdās krēslā.

Kurts uzmeta viņam ātru skatienu un nobrīnījās, ka profesors nemaz tik slikti neizskatās, vienīgi pārlieku

dzeltens un ari drēbes nobārstītas ar pelniem un ap�putēju�as. Dro�i vien augu nakti smēķējis.

Kurts pasmaidīja un sacīja:

���� Esiet bez ba�ām, viss būs kārtībā.

Profesors nolūkojās uz viņu, ar pirkstiem pa galdu bungādams.

����������� Pagaidiet, � viņ� sacīja. � Aploksnē ir norādīts, kā rīkoties ar manuskriptu.

���� A-ā, � Kurts ielāgoja.

Profesors pacēla aug�up pirkstu.

����������� Es to nododu kā mantojumu Ļeņingradas Sma�dzeņu institūtam. Tātad manuskriptu vajadzētu nogādāt uz turieni, bet, kā tas izdarāms, es gan nezinu.

����������� Ir cilvēki, kas zina, � Kurts atbildēja, � nerai�zējieties,

����������� Ir cilvēki, kas zina, � profesors no�ūpoja galvu,

���� bet &&s nepazīstu �os cilvēkus. Labi, ko tur vēl zīlēt. Kas būs, būs . . . Bet ziniet ko, Kurt. Seit ievadā es savu manuskriptu esmu veltījis Gankam. Viņa vārdu es, pro�tams, izsvītroju, bet ievadu visu iznīcināt nevar, jo nav laika uzrakstīt citu. Ta� kop� tā laika, kad Ganka kļu�vis par nodevēju, es viņam neko nevaru uzticēt. Tāpēc pielūkojiet � lai kas arī notiktu, � profesors sevi�ķi uzsvēra �os vārdus, � viņ� nedrīkst uzzināt, ka ma�nuskripts aizgādāts prom no �īlp mājas. Skaidrs?

���� Un kā vēl! � Kurts atbildēja.

Profesors nenovērsa no viņa acis.

����������� Speciālā sūtījumā, kas ielikts manuskriptā, es par to rakstu, ta�u man var arī neticēt. Redziet, jau tagad pasāku�i tērgāt, ka es esot jucis. Protams, ne jau veltīgi tas tiek darīts. Tāpēc, ja nenoticēs manai gribai, jūs bū�siet liecinieks, ka es esmu pie pilna saprāta. Vai sapratāt?

����������� Saprotu, � Kurts klusām atbildēja, uzmezdams profesoram tie�u un stingru skatienu.

�Beigas!� Kurts saprata. �Viņ� vairs nav dzīvotājs, neizturēja.�

Profesors viegli paraustīja plecus un tikko manāmi pasmaidīja. Smaids bija nevarīgs un no�ēlojams.

����������� Tiks izdalīts, � Kurts atbildēja noteikti, kā ka�ravīrs.

Profesors pamāja ar galvu.

Kurts piegāja viņam klāt, satvēra profesora nolaisto roku un piesardzīgi paspieda.

����������� Nebaidieties, � viņ� sacīja klusā, bet stingrā balsī, ne vairs dārznieka Kurta, bet gan pats savā balsī, tāda cilvēka balsī, kur� paliek dzīvot un cīnīties. � Viss tiks izdarīts. Jūsu grāmata būs Ļeņingradā.

Un kad viņi viens otram paspieda roku, mēmais ro�kas spiediens bija īss, cie�s un izsacīja visu. Viņiem vairs nebija noslēpumu.

����������� Pielūkojiet Hansu, � profesors sacīja, atlaizdams Kurta roku. � Saprotat?

���� Saprotu, � Kurts atbildēja.

����������� �ķiet, tas arī būtu viss, � profesors vēl piebilda.

��� Dzīvojiet veseli.

Kurts jau devās prom, bet tad pagriezās atpakaļ.

����������� Jūs tikai nebīstieties, � viņ� sacīja, � viss tiks iz�darīts, kā jūs vēlaties. Viņi jau tagad kritu�i histērijā.

���� Viņus es vairs nebīstos, � jprofesors atbildēja,

� redziet, neesmu pat ieslēdzies. Nu, � viņ� viegli pieskārās Kurtam pie pleca, � dzīvojiet veseli. Man vēl daudz darī�anu. Mazliet atvilk�u elpu un sāk�u atkal strādāt. Laimīgu ceļu.

Kad Kurts izgāja laukā, bija jau gandrīz pilnīgi gai�s. Pāri ēkām, krūmiem, nespodrajiem dārza celiņiem un ātri atausto�ajām debesīm � pāri visam klājās rītaus�mas pelēkā krāsa.

Cie�i sakodis lūpu, Kurts piegāja pie nojumes, niknā kustībā atslēdza durvis, izstūma savu motociklu un pār�lūkoja to.

Pienāca Marta un klusēdama apstājās blakus, Kurts uzmeta viņai īsu mirkli, tad ierunājās:

� Uz pilsētu pēc stikliem un podiem.

���� Pēc stikliem? � Marta brīnījās.

����������� Pēc stikliem gan, pēc stikliem, � un viņ� ar galvu norādīja sev uz krūtīm, kur bija pergamenta papīrā ievīstīts tīstoklis.

Viņa saprata un pamāja ar galvu.

Desmitos no rīta Kurts jau iegāja firmas �Orients� celtnē, nesdams līdz apJoksni uz Gardnera vārda.

Gardners paņēma zīmīti, izlasīja, atzīmēja kaut ko uz garas papīra strēmeles un iejautājās:

����������� Tā. Stikli un puķu podi� Vai tad jūsu �efs ir puķu draugs?

����������� Tie�i tā, puķu draugs, � Kurts atbildēja un, re�dzēdams, ka Gardners pasmaida, pasmaidīja arī pats.

Gardners saņurcīja zīmīti, iemeta to pelnu traukā, pa�ņēma no galda piezīmju bloku, izplēsa lapiņu un sāka kaut ko ātri rakstīt.

Kurts vēroja viņa rokas.

� Redziet, � Kurts ierunājās, jau visu apsvēris,

��� patiesību sakot, mans �efs nav nekāds puķu mīļotājs. Viņ� ir zinātnes cilvēks, un viņam viens pīpis tulpes vai rozes. Viņ� vairāk noņemas ar kauliem un akmen�tiņiem.

���� Tu runā par citu �efu! � Gardners pavīpsnāja.

��� Tā, godājamais, griezieties ar �o pie remontu un ma�teriālu resursu nodaļas priek�nieka, apak�ējā stāvā, tre��ās durvis pa labi, simt �etrdesmit piektā istaba, pie ma�jora Koha. Ja viņam būs, viņ� visu nokārtos. Kāds stikls jums vajadzīgs?

���� Redziet, � mirkli padomājis, *� Kurts sacīja,

���� oran�ērijai vislabākais būtu plāns, bet izturīgs stikls, tā sakot, ar sniegu bagātā ziemā, kad lielas kupenas � tas viss ta�u uz stikliem. Vai arī pui�eļi ar kaķenēm ,.,

Gardners sēdēja un nolūkojās uz viņu.

����������� Ar kaķenēm! Ar kaķenēm! � Kurts paskaidroja, paceldams divi pirkstus. � Viens divi � un stikls druskās.

� Godājamais, man nav laika, � Gardners'pēk�ņi izmeta. � Jums tik vien rai�u, ka strazdus tvarstīt un krūmus apcirpt. Bet mani gaida cilvēki. Kāds stikls jums vajadzīgs � Bohēmijas, divkār�ais, ķīmiskais, neplīsto��ais? � Nu, veicīgāk, veicīgāk!

� Es, protams, gribētu Bohēmijas, bet�

����������� Bohēmijas! � Gardners pamāja ar galvu un uz�rakstīja �o vārdu virs kādas rindiņas. � Tā, tagad viss, ejiet pie Koha. Ko viņ� varēs, to . ..

Kurts jau bija pie durvīm, kad Gardners viņu atkal pasauca:

���� Vai jūs par dārznieku esat nolīdzis, vai?

Kurts apcirtās apkārt.

���� Nolīdzis? Es, jūsu gai�ība, biju, lūk, �itāds, �

Kurts notupās un parādīja ar roku, kāds viņ� bijis,

���� kad es j au tur strādāju.

���� Nu, ejiet, � Gardners sacīja un pasmaidīja,

��� ejiet. Es visu uzrakstīju.

Kurts aizgāja pie Koha.

Kohs, izkāmējis, dzeltens, dzēlīgs un ūsains cilvēks ar ļaunām, pelēkām acīm, paņēma zīmīti, izlasīja un ap�rauti noteica:

����������� Bohēmijas stikls tev vajadzīgs? Bet kur es to ķer�u?

Kurts vieglītēm paraustīja plecus.

���� Nezinu.

����������� Nezini, bet pieprasi, � Kohs paskatījās uz Kurtu ar savām ļaunajām, pelēkajām acīm, un viņa seja, kas bija sasmaku�a sviesta krāsā, notrīsēja no klusībā iz�grūsta lamu vārda. � Bohēmie�u stikla nav visā pilsētā. Dabūsi parasto.

����������� Katedrālē ta�u ir Bohēmijas stikls, � Kurts iemi�nējās.

���� Ko? � Kohs nobrīnījās.

� Tur visās durvīs bohēmie�u stikls.

� Es tev tādas durvis parādī�u! � Kohs pārskaitās.

��� Varbūt vēl altāri pieprasīsi � lai būtu kur podus sa�likt?

����������� To, ko nevajag, es neprasu. Altāris podiem mums nav vajadzīgs, � Kurts noteica drūmā un stingrā balsī.

�� Ja vismaz podus no jums dabūtu.

����������� �ēlīgais dievs! � sarūgtinātais Kohs iesaucās, ielū�kodamies Kurtam sejā. � Vai tu esi tur dārznieks?

����������� Jau divdesmit gadu esmu dārznieks, � Kurts drūmā cieņā noteica.

����������� Muļķadesa! � Kohs iebrēcās. � Divdesmit gadu strādā par dārznieku, bet ir un paliek muļķadesa! Pa�skat tik! �Altāris mums nav vajadzīgs�.,. Ar ko tu runā, lauki tāds? Vai karcera neesi odis?

Kurts paskatījās uz viņu, apgriezās un noteiktiem so�ļiem devās uz durvīm.

���� Pagaidi! � Kohs viņam aiz muguras kliedza.

����� Pagaidi, bendesmaiss! Paklausies, vai tu galīgi esi ķerts, vai? Kur tu esi atnācis? Ko tu, ķēmarausi un lauķi tāds, ālējies manā kabinetā? Vai zaldātos esi dienējis?.

���� Nekādos jūsu zaldātos <.. � Kurts noburk�ķēja.

���� Ir gan ērms! Tāpēc jau ari esi muļķis, atnācis un gorās, izliekas par plānprātiņu! � Kohs rēca jau pilnā rīklē. � Nav man laika, citādi es tev parādītu.. . Ei, pagaidi, sātan! Kur tu atkal skriesi? Iesim reizē, tū�līt izrakstī�u orderi.

No turienes Kurts aizgāja uz vaska figūru muzeju.

Pilsētā, princeses Vilhelmīnes laukumā, jau kādus simts gadus, lepni iepletusies, stāvēja dzeltena, pazema divstāvu celtne. To rotāja apaļ� stikla kupols ar zaļu karogu. Frontonā visās krāsās zaigoja skārda izkārtne ar �ūskām, va�ā pieslēgtu uguns spļāvēju pūķi un bļodā ieliktu nocirstu cilvēka galvu. Bļodu turēja rokā meln�mataina, ugunīga skaistule, izgreznojusies ar tievām pī�nītēm, pērlēm, auskariem un plando�iem plīvuriem. Zemāk melnā fonā mirdzēja zelta burti: �Ptifuā kundzes panoptikums�, bet vēl zemāk: �Bērniem līdz se�padsmit gadiem ieeja aizliegta. Karavīriem puscena�.

Ptifuā kundze jau gadu trīsdesmit atdusas pilsētas kapsētā zem marmora eņģeļa ar nodrupu�u degunu. No viņas vestibilā pāri palikusi tikai vaska biste un bron�zas plāksnīte, uz kuras skaidri saskatāmi skaitļi: �1840�1912�.

Tagad muzejs piederēja viņas meitas dēlam � filozo�fijas maģistram Johanam Kellera kungam. Viņ� bie�i bija redzams muzeja zāles: staigā neliela auguma kungs ar vēderiņu, zelta zobiem un apaļu sārtumu uz tuklajiem vaigiem, alla� ar visu apmierināts, kluss un līdzsvarots. Savu paziņu aprindās, neskaitot dīvaino nesaskaņu savā arodā � patie�ām, filozofijas maģistrs un panoptikums! � viņ� bija pazīstams vēl ar to, ka jau desmito gadu strādāja pie darba par Venērām: par Milosas Ve�nēru, Medi�i Venēru, Mikenas Venēru, Taurijas Ve�nēru. Ja nu viņ� vismaz būtu iededzies �ai darbā, uzskatījis to par sava mū�a uzdevumu, ta�u nē � nekā tamlīdzīga, viņ�, liekas, pats lāgā neapjēdza, kāpēc un kam viņa disertācija vajadzīga un ka viņ� to nobeigs, vienkār�i rakstīja � un tas viss!

>� Par �īm Venērām pat materiāla nav daudz ko

vākt, � paziņas viņam skaidroja, � Ar ko jūs īsti �os desmit gadus esat nodarbojies?

Kellera kungs ar apaļām, riekstiem līdzīgām, smai�do�ām acīm vērās runātājā, un seja viņam mirdzēja klusā tīksmē.

����� Jā, jā! � manāmi sarosījies, viņ� atbildēja. � Arī es sākumā tā domāju: �Kāda tur literatūra?! Pāris bro��ūru, viena monogrāfijā � un tas arī viss.� Bet, kolīdz sāku rakņāties pa grāmatām, ziniet, kāda guba sa�nāca � Nu! Visbagātīgākais materiāls, astoņās valodās! Pat ungāru valodā es atradu kādu speciālu albumu. Bet sākumā patie�ām �ķila, ka nekas nebūs. Lai gan, � brīdi padomājis, viņ� piebilda, � svarīgs nav pats ma�teriāls, bet gan tā izvērtējums. Redziet, Lesings uzrak�stīja grāmatu tikai par vienu statuju, bet viņa grāmata kļuva klasiska un ir pārtulkota visās pasaules valodās. Padomājiet tikai! � un viņa acīs bija tik daudz siltuma un ironijas, tik daudz labsirdīga izsmiekla gan par Ve�nērām, lai arī cik to būtu, gan par visām astoņām va�lodām, kurās tās aprakstītas un kurās viņ� izlasījis tik daudz blēņu, gan par savu darbu, kuram viņ�, acīm re�dzot, nepie�ķīra ne gra�a vērtības, ka parasti paziņa vairāk neko netaujāja, un ar to saruna beidzās. Arī par panoptikumu, kura īpa�nieks viņ� bija gandrīz jau div�desmit gadu, Kellers runāja tikpat domīgi un ar tādu pa�u maigu, labsirdīgu nicinājumu.

���� Protams, runājot starp mums, d�entlmeņi, � viņ� domīgi caur zobiem novilka, � tas viss ir neķīt�rība, � un pamāja ar galvu uz saviem manekeniem,

���� visām �īm Ledām un plikajām Cecīlijām ar bultām krūtīs vieta būtu tikai prieka māju vestibilos, ta�u at�rodas cilvēki, kuriem tas patīk un kuri nāk ba�riem vien!

Vēl brīdi padomājis, viņ� turpināja:

����� Un, acīm redzot, nelaimes cēlonis ir tas, ka cilvēki bez zvērībām nevar dzīvot. Pa�am slepkavot, pat karā, protams, ir pretīgi � civilizācija traucē, � ta�u palūko�ties uz to, vismaz ar vienu aci, maliņā stāvot, liekas jau nepiecie�ami. Ir kāda klasiska pagāju�ā gadsimta angļu monogrāfijā � vai neesat lasīju�i? � �Slepkavība

kā daiļmāksla�. Ziniet, kas tajā visnekrietnākais? Izrādās, zinātniski pierādīts, ka slepkavība ir māksla, tas pirmkārt, un pie tam vēl daiļmāksla, tas otrkārt, Un tie�i te laikam tas suns ir aprakts.

Gudrākie klausītāji pēc �ādiem paskaidrojumiem no�virzīja sarunu uz laika apstākļiem, bet vientiesī�i iesau�cās:

���� Piedodiet, bet jūs ta�u sludināt netikumību!

Un tad Kellers, tāpat ar redzamu patiku un jau bez savas parastās flegmas, atkārtoja:

����� Iespējams, iespējams! Pilnīgi iespējams! Liekas, es vispār pēc savas iedabas esmu glu�i amorāls. Esmu iemī�lējies jebkurā skaistumā, visos tā paveidos � sākot ar tropu �ūsku un beidzot ar sievieti. Bet skaistums � tas ta�u nāk no pa�a nelabā! To ļoti pārliecino�i pierā�dīju�i teofīļi, bet pirms viņiem jau Plotins, � palasiet, lūdzu!

Viņ� runāja par savu amoralitāti, bet dzīvoja kā mūks, viņam nebija ne sievas, ne bērnu un, �ķiet, pat ne mī�ļākās. Un, lūk, �is cilvēks, tikko pilsētā ienāca vācie�i, pirmais no visiem pilsētas iedzīvotājiem pārkāpa pavēl�niecības rīkojumu, pēc kura izrā�u un izpriecu uzņēmu�miem vajadzēja turpināt darboties tāpat kā agrāk, un uz panoptikuma durvīm piekāra mirdzo�u atsperes at�slēgu.

����� Ko es tagad interesantu varu parādīt? � viņ� pa�skaidroja. � Man ta�u ir tikai izkrāsoti vaska bries�moņi, � ko es ar tiem varu nobiedēt? Manām moceklēm vaidziņi ro�ainā krāsā, skropstas ieziestas, vietumis pat stieple izspraudusies, bet turpat tuvumā, desmit minū�u gājienā no muzeja, stieplē �ūpojas īsti cilvēki ar izkārtām mēlēm, un ap tiem plē�as vārnas. Glu�i kā piecpadsmitā gadsimtā. Kas pēc tam vairs nāks skatīties manas lellītes? Tā ta�u tīrā profanācija! Vācie�iem es arī tā pasacī�u: �Ko lai dara, muzejs neizturēja konku�renci�.

���� Bet ko viņi jums atbildēs? � viņam jautāja.

Kellers noplātīja rokas un savukārt ievaicājās:

���� Kāpēc jāatbild? Vai viņiem nepietiek ar pa�u no�slepkavotajiem? Kāda viņiem vēl vajadzība pēc manām Kleopatrām un Neroniem?

Bet pēc dienām desmit pēk�ņi viņ� pats noņēma at�slēgu un paziņoja saviem draugiem:

Nolēmu atkal atvērt! Mana amoralitāte protestē. Man ta�u ir sava estētika:. �Slepkavība kā daiļmāksla�. Svarīgi, lai arī slepkavo�ana būtu māksla. Ielūkojieties, kā manas Kleopatras māca mirt � viegli, rotaļādamās, nesavtīgi! Skatītāji stāv tām blakus, laiza saldējumu, ko�ķetē ar dāmām, bet tur� Es aizgāju paskatīties. Brr! Riebeklība! � Viņ� aizvēra acis un nogrozīja galvu. � Māksla alla� ir daiļa, kungi, tas ir svarīgi! Jā, mana vecmāmuļa lieliski to sapratusi, ar tādu greznumu ser�vēdama savas vaska �au�alības. Ne jau veltīgi viņa des�mit gadus bijusi Bavārijas karaļa �ansonete, un ne jau veltīgi, ne jau veltīgi �is karalis pēc tam sajucis prātā!

Un, lūk, atvērtajās zālēs atkal sarodas apmeklētāji, tikai tagad tie lielāko tiesu bija vācu kareivji melnos, zaļos un zilganos mēteļos. Skaudri iesmar�ojās karbols un vēl kaut kas tikpat kodīgs, bet muzejā parādījās seve�ķa vitrīna � �arlotes Kordē galvaskauss, bet tam līdzās ar daudziem zīmogiem apstiprināta izziņa, ka tas ir īsts. So retumu nopirka no kāda kareivja, kas to bija atvedis no Francijas.

�ajā muzejā nez kāpēc un kālabad ar somu rokās ienāca Kurts. Viņ� staigāja pa zālēm, acis iepletis, blenza un brīnījās, pakavējās pie grupas �Leda un gulbis� (vajadzēja iemest bronzas �etonu līdzās novietotajā krājkasītē, lai visa panorāma atdzīvotos un sakustētos, ta�u viņ� nez kāpēc to nedarīja), tad iegāja lielajā zālē un neviļus iekļuva baltās togās tērptu kristie�u barā cirka arēnā. Kurls uzmanīgi tos aplūkoja un tad sacīja bla�kus stāvo�ajam, melnīgsnējam, izdēdēju�am vācietim:

���� Kas tad tā par lauvu. . . Viss purns atdauzīts, arī acu nav! Rāda nez kādus ērmus! Būtu to zinājis, es ne�maksātu naudu, � un devās uz izeju.

Turpat blakus kasei kā kontroliere sēdēja vecīte un adīja sarkanu jaciņu. Līdzās viņai uz atsevi�ķa galdiņa bija bieza, melna kantora grāmata ar uzrakstu �At�sauksmēm� un va�iņā piestiprināta pildspalva.

Kurts paskatījās uz grāmatu, uz pildspalvu un plati pasmaidīja.

����� Tas tāpēc, lai neaizstieptu sev līdz! � viņ� atjau�tīgi noteica. � Es saprotu, kāpēc tā ierīkots. Ļaudis tagadiņ tādi � raksta, raksta, kamēr iegrū� kabatā. Meklē viņu pēc tam!

Vecenīte atrāvās no adīkļa un palūkojās uz Kurtu ar skumīgām, neizpratnes pilnām acīm.

����� Es saku, re, ķā saimnieks spalvu uzmana, � Kurts paskaidroja. �Kas par ķēdīti! � Neko nesaprazdama, vecenīte skatījās uz viņu. >� Ķēdīte, ķēdīte, es saku. Tāpēc, lai kāds spalvu neierautu nāsīs, � viņ� apnicīgi paskaidroja. � Protams, es tam piekritu � visādf cil�vēki �eit staigā, uz godaprātu tagadiņ paļauties nevar. Vai visi drīkst te parakstīties?

���� Lūdzu, � ielūkodamās viņam sejā, vecīte vienal�dzīgi paraustīja plecus. � Rakstiet direkcijai savas atsauksmes, iespaidus, ierosinājumus un piezīmes. Visu, kas muzejā jūsos izraisījis izbrīnu, kas neizpratni vai neapmierinātību, kas sevi�ķi paticis. Paraksts, uz�vārds un adrese nav obligāti.

���� Nē ta�u, kāpēc ne, � Kurts augstsirdīgi atmeta ar roku. � Es uzrakstī�u arī adresi. Ja jau raksta, tad rak�sta. Nu, atļaujiet. Un viņ� apsēdās pie galdiņa.

Kurts rakstīja ilgi. Pūta un stenēja, apstājās, pado�māja un atkal rakstīja. Bet, kad vecīte palūkojās �urp, viņ� bikli ievaicājās:

���� Bet kas teitan rakstāms? �Jūsu ierosinājumi�. Vai es varētu ko piedāvāt? Man ir smuka lietiņa � sarkans galvaskauss. Vai �eit to varētu pārdot, ko?

���� Oi, nē, nē! � vecīte izbijās. � �eit nekā tamlīdzīga rakstīt nedrīkst. Ieejiet pie �efa un piedāvājiet viņam. Bet grāmatā vajag rakstīt tikai to, kas �

����� Es jau ierakstīju. � Kurts viņu mierināja. � Jūs, māmuļ, neuztraucieties, saimnieks par to tikai priecā�sies. Kā ieraudzīs, tā vairs vaļā nelaidīs. Es atzīmēju arī adresi. Visu, kā pieklājas.

���� Ko? � vecīte pietrūkās kājās. � Ko jūs tur esat sarakstījis?

����������� Aprakstīju visu, kā pienākas, � Kurts mierināja.

���� Kas tā par lietiņu, kā un kur to atradu. Tikai par cenu neko nezinu, tālab ari neierakstīju. Rasi, saimnieks mani nepiekrāps, ticu viņa godaprātam.

���� Oi, �ēlīgais dievs! � vecīte izrāva viņam grāmatu no rokām un pamira.

Visa lappuse bija izraibināta kaut kādiem skaitļiem, ik pēc pāris vārdiem nāca komats vai izsaucējs. Apak�ā vai pusi lapas aizņēma kruzuļots paraksts.

�Muzeja prezidenta kungam. �odien es pieturā, gaidī�dams 17. numuru, dzirdēju divus cilvēkus sarunājamies savā starpā, ka jūs drīz aizvēr�ot savu cienījamo mu�zeju uz 3 mēne�iem! Bet kad atvērsiet atkal vaļā, tas bū�ot 5 reizes lielāks nekā bijis. Bet jums vajadzēt vaja�dzīgi esot visādi retumi, kādus tik var sadabūt. Man ir viens retums � 1 sarkana miroņgalva, 2. zorle! Tā būtu bijusi arī 1. zorte, tikai tai izsisti 12 zobi, paurī 5 �ķirbas un viens �oklis sa�ķaidīts 13 gabalos, bet 2. ir vesels. Tālab esmu ar mieru to pārdot 4 reizes lētāk nekā tā vērta. Ja miroņgalva vajadzīga, atrakstiet līdz 20., bet es dzīvoju 35. apmetnē ��

Nu, un tā tālāk līdz lappuses beigām, līdz milzīgajam ministra parakstam ar izlokiem un kā�iem.

����� �ēlīgais dievs, ko viņ� �eit saķēpājis? � vecīte iesaucās, gandrīz vai raudādama. � Es tūlīt pasauk�u �efu, lai nāk un pats paskatās. Tāda nelaime! � Un, paķērusi adīkli un ierakstu grāmatu, viņa aiztipināja pa gaiteni.

Kurts, visaugstākā mērā apmierināts ar notiku�o, at�balsta meklēdams, palūkojās apkārt, ieraudzīja aiz viņa slāvam kareivi un pamirk�ķināja tam ar vienu aci.

���� Re, kā pārskaitās, gandrīz vai appink�ķējās. Un par ko? Vai tad es ko aplam esmu samuldējis? Neviena bezkaunīga vārda tur nav. Es tikai piedāvāju: ja pirks � lai pērk, bet, ja ne � tad uz redzi, atradī�u citu pircēju.

Kareivis no�ūpoja galvu un ieteica:

���� Labāk būtu laidies lapās, draudziņ, kamēr �efa vēl nav, citādi atnāks, sāks bļaustīties un aizstieps vēl uz policiju. Tu ta�u visu grāmatu viņam esi piecūkojis.

���� Neko neesmu piecūkojis, piedāvāju tikai preci,� Kurts salti atbildēja un novērsās no kareivja.

Bet tad smaidīdams ieradās saimnieks, ļoti laipni ap�sveicinājās ar Kurtu un godbijīgi apjautājās:

���� Jūs, acīm redzot, pārdodat sarkanu galvaskausu?

Kurts uzvaro�i pagriezās pret vecīti.

����� Nu, ko tagad teiksi, māmuj? Re, ko nozīmē kultu�rāls cilvēks! Viņ� visu smalkā vīzē, bez tra�a un bļaustī��anās. Kā lai tādu dīrā? Jā, jā, man ir miroņgalva, � viņ� �efu mierināja. � Viss man ir, kā aprakstīju. Paga, � un, uzlicis somu uz galda, gribēja to atvērt.

����� Varbūt ieiesim pie manis? � �efs laipni un no�pietni ierosināja, iespiezdams ierakstu grāmatu sev pa�dusē. � Tur jūs; man visu parādīsiet? Vai galvaskauss jums līdzi?

Viņi izgāja cauri garai stikla galerijai, ko rēgaini ap�gaismoja sarkanas spuldzes un lāpas � tā bija inkvizī�cijas zāle, � tad pa vītņu kāpnēm nokļuva ar stikla skapjiem pieblīvētā istabā, no kuriem uz apmeklētāju nolūkojās divu gadsiimtu pazīstamāko noziedznieku galvas, un beidzot nonāca �efa darba kabinetā. Tur Kellers aizslēdza durvis un pagriezās pret Kurtu. Iestājās īss klusuma mirklis. Abi lūkojās viens uz otru.

���� Lauvai nav vienas acs, � Kurts smaidīdams ieru�nājās. � Kara komandantūra to var ņemt ļaunā.

����� Es alla� ievēroju tās intereses, � a�i, vienā elpas vilcienā izgrūda Kellers. � Ak, es ta�u pat nepiedāvāju jums apsēsties! � Viņ� pieskārās milzīga ādas krēsla atzveltnei. � Esiet tik laipni, lūdzu. Vai jūs smēķējat? Lūdzu, �eit ir cigaretes.

���� Pateicos, � Kurts atbildēja ūn apsēdās. �Atnācu palūkoties, kā jūs dzīvojat. � Viņ� pārlaida istabai skatienu. � Nav vārdam vietas, �ķiet, viss kārtībā.

-� Jā? � Kellers asi paraustīja plecus. � Jūsuprāt, tā ir kārtība? Slikti, ja jūs uz to skatāties tādām acīm, tas ir viss, ko es varu sacīt. Vai jūs saņēmāt manu vēstuli?

����� Jau pirms nedēļas, � Kurts laipni atbildēja un uzlika viņam uz rokas savu delnu. � Paklau, apsēdieties arī jūs un nomierinieties! Tā! Jūsu vēstulē man �is tas nepatika. Jūs pārāk uztraucaties. Vairāk nekā vajadzētu.

Kellera sejā tūlīt parādījās nemiers un noslēgtība.

����� Vairāk? � viņ� ierunājās, pūlēdamies savaldīties. Tad piecēlās, piegāja pie palmas, kas stāvēja kabineta vidū toverītī, un sāka kārtot tai zarus. � Vakar, pie�mēram, pie manis kabinetā bija vācietis, pilsētas koman�dants, � Kellers pēk�ņi sāka stāstīt, pagriezdamies pret

Kurtu. � Viņ� sēdēja tajā pa�ā krēslā, kur jūs, un smēķēja cigaretes, bet galda atvilktnē �

����� Es dzīvoju ar vācie�iem vienā mājā, � Kurts lab�sirdīgi atbildēja, ar roku viegli uzsizdams pa krēsla apmali. � Saprotiet, kolēģi, viņi dzīvo gau�ām vien�kār�i � guļ, ēd, dzer �ņabi, pastaigājas, pa tie�o vadu sarunājas ar Berlīni. Bet man galdā arī ir plāni un doku�menti. Ko lai mēs darām? Atsakāmies no darba? Ko? � Kurts tik tie�i un neatlaidīgi lūkojās filozofijas maģis�tram sejā, ka tas beidzot novērsa acis un atkal pagriezās pret palmu. � Vai arī es neesmu tik piesardzīgs kā jūs?

� To es nesaku, bet� � Kellers atbildēja, knibinā�damies ar palmas zariņu.

���� Nu, tādā gadījumā varbūt ar mazāku pieredzi? Ak arī nē? Tad varbūt ne tik gļēvs?

����������� O! � Kellers beidzot neizturēja un pameta palmu.

���� Jūs man runājat par gļēvumu! Jūs! Jūs ta�u labi redzat, uz kāda vulkāna man jādejo!

����� Redzu, redzu, � Kurts viņu mierināja. � Ļoti labi redzu. Tāpēc es arī ierados pateikties un pasacīt, ka jūs patie�ām esat drosmīgs vīrs. Tikai nevajag nervozēt! Ticiet man, esmu daudz bailīgāks par jums, ja es arī ko daru, tad tikai tāpēc, ka sev iegalvoju: lūk, tas ir vis�dro�ākais pasākums, viss pārējais ir vēl bīstamāk, bie�i vien pat daudz bīstamāk.

Kurts brīdi klusēja.

���� Vai jums kādreiz ir gadījies sēdēt gestapo? � viņ� pēk�ņi atkal ierunājās.

���� Dīvains jautājums! � Kellers drūmi pasmī�nēja. � Es ta�u sarunājos ar jums � tātad neesmu sēdējis.

����� Bet es esmu, � Kurts asi atbildēja un ielūkojās Kelleram acīs. � Mani gāzu kamerā pat mēģināja no�indēt, bet, redziet, es sarunājos ar jums. Tātad es labāk par jums zinu, ar ko mums darī�ana, un vairāk nekā jūs baidos, ka mūsu darbs varētu iegāzties. Vai jūs sa�protat starpību? �Es baidos, ka darbs varētu iegāzties,� nepavisam nenozīmē to pa�u, ko �es baidos�.

���� Pilnīgi, � Kellers pamāja ar galvu. � Es arī bai�dos, ka mūsu darbs varētu iegāzties.

�i Tā jau ir pavisam cita saruna, � Kurts atbildēja.

� Tātad runāsim par darbu, kuru mēs abi baidāmies iegāzt, un tāpēc to ari neiegāzlsim. Redziet, jūs sacījat: �Bija atnācis komandants un smēķēja cigāru.� Bet vai daudz mūsu cilvēku pa �o laiku pie jums biju�i?

Kellers viegli pavīpsnāja un pamāja ar galvu uz kan�tora grāmatu.

����� Grāmata tepat guļ jums priek�ā, paskatieties pats. Bet ārkārtējs paziņojums bijis tikai viens. � Un, pār��ķīris lapu, Kellers piegrūda nagu kādam ar anilīna tinti izdarītam parakstam: �Jūsu padevīgais kalps, ka�toļu skolas vecais skolotājs.�

Kurts ar acīm tikai pārslīdēja ierakstam un pa�ķīra nākamo lapu. Bija vēl divi ieraksti par to, ka operāci�jas �Lēdija� materiālā sagatavo�ana veicas sekmīgi un noliktavā piegādāts jauns iero�u sūtījums, tai skaitā divi simti (�Demjē pilsētā, Kapucinie�u ielā 200) brauniņu (�iedro�inos izsacīt savu sajūsmu�). Ir arī lo��metēji (�jūsu muzejs atstāj smagu iespaidu�), gan ne daudz, tomēr 50 gabalu (�Johans Grabe, 50 gadu vecs�). Ta�u Kurts arī lo�metējiem nepiegrieza gandrīz nekādu vērību. Nesen viņa rīcībā bija nokļuvusi vesela iero�u noliktava, ko pametusi aizbēgusī valdība, tāpēc visi �ie sīkie ieguvumi, kuriem morālā ziņā bija liela nozīme (redzams, ka cilvēki strādā ar lielu uzņēmību), mate�riālā ziņā bija pārāk mazsvarīgi. Bet cilvēki patie�ām strādāja labi. Kaut vai, piemēram, �is resnītis. Nevarēja būt nekādu �aubu, ka viņ� ir uzticams un gatavs uz visu. Jau agrāk viņ� bija izdarījis partijai da�us sīkākus pakalpojumus, lai gan daudzām tēzēm partijas programā nepiekrita un vēl citas � vienkār�i neizprata. Bet vispār �im kungam piemita lielas dīvainības un nosliece uz galējibām. Kādreiz viņ�, ticīgs katolis būdams, bija publicējis tādu rakstu, ka daļa paziņu pēc tam ar viņu vairs nesasveicinājās. Tas notika tajā laikā, kad parla�mentā apsprieda likumprojektu par prostitūcijas aiz�lieg�anu. Komunisti, visi kreisie un pat daļa labējo balsoja par likumprojektu. Un tad, lūk, Kellers uzstājās ar rakstu �Dievi�ķīgais un cilvēciskais�. �Pret �o ļau�numu,� viņ� rakstīja, �nav iespējams cīnīties ne ar likumiem, ne aizliegumiem. Prieka mājas � tās ir tikai viens no posmiem tajā pasaules apgrēcību un nepilnību

ķēdē, kurā sapinies pirmais cilvēks pēc kri�anas grēkā.� Atcerēdamies �o frāzi, Kurts pasmaidīja un sacīja:

� Viens no mūsu nepilnības posmiem, dārgo maģistr, starp citu, pastāv arī iek� tā, ka mums, cīnītājiem pret nacismu, jāpielieto ne tikai vārdi, bet arī dinamīts. Tas ir velni�ķīgi nepatīkami, bet tāda ir cīņas loģika.

� Ne miers, bet zobens, � Kellers tūlīt attrauca.

���� Ne�aubieties, arī �ajā ziņā es sekoju mūsu pestītā�jam.

Un viņ� vienkār�i un laipni palūkojas Kurta ar tuv�redzīgajām acīm, kas mirklī bija atvilgu�as.

Viss, kas norisinājās �ajā istabā, ļoti satrauca filozo�fijas maģistru. Jau sen viņ� bija dzirdējis par Pretestī�bas vadītāju, ta�u nekad nedomāja, ka ieraudzīs viņu tā, kā pa�reiz. Patiesību sakot, viņ�, Kellers, pārkāpa visus instrukciju un konspirācijas noteikumus. Ieraksts, ko izdarījis kāds no punktu priek�niekiem, uzlika vi�ņam par pienākumu nekavējoties ierasties sastap�anās vietā, un tas viss. Bet viņam likās, ka priek�nieks pats' arī grib viņu redzēt. Vientiesīgā vecenīte bija tik sa��utusi un tik neatlaidīgi grūda viņam sejā �o ierakstu,; ka, ieraudzījis grupas vadītāja zīmi un pavēli ierasties, viņ� nolēma katram gadījumam iziet vestibilā. Ja priek��nieks nebūs vēlējies ar viņu sastapties, tas jebkuru mirkli var aiziet un negaidīt viņu atnākam. Bet priek��nieks nebija aizgājis, sagaidīja viņu un atnāca uz kabi�netu, lai sniegtu vajadzīgos paskaidrojumus. Blēņas! Vai nu tāpēc, lai sniegtu paskaidrojumus? Kelleram pēk�ņi ie�āvās prātā, ka vadītājs vienkār�i grib viņu pārbaudīt � viņi visi ta�u ir bezdievji.

���� Pātaga un zobens pestītāja rokās man ir tikpat svēti kā ērk�ķu kronis viņa galvā, � Kellers sacīja.

���� �ajā jautājumā ne man, ne baznīcai ar jums nav ne�kādu domstarpību. Kā uzticīgs katolis, es esmu Pretestī�bas kareivis � un nekas vairāk. Iebruku�i ienaidnieki un es viņiem saku ar evaņģēlija vārdiem: �Ne miers ar jums, bet zobens!�

���� Tā gan, tā, � Kurts paskatījās uz viņu, piecēlās un pagājās pa istabu. � Ne miers, bet zobens. �ajā ziņā jums taisnība. Ta�u �is zobens soda miera, bet ne kara vārdā. Tā vārdā mēs arī strādājam kopīgi un ticam

viens otram. � Kurts runāja paklusā, bet kvēlā balsī, un viņa melnīgsnējā, vēju appūstā seja mazliet pat pietvīka. � Viņi pacēlu�i zobenu kara vārdā, tapec vi�ņus arī apsitīs kā trakus suņus. Un tie�i tāpēc man ne�piecie�ama jūsu dzīvība, par kuru, starp citu runājot, es atbildu ar savu galvu. Tāpēc sēdiet mierīgi un ne�raizējieties.

Kurts atvēra somu un izņēma biezu, �etrstūrainu, per�gamenta papīrā savīstītu un ar auklu cie�i pārsietu tīstokli.

���� Redziet, kāda lieta: �eit � veca profesora mū�a darbs, mums ļoti noderīgs, � viņ� paskaidroja, pacilā�dams tīstokli uz delnas. � Nododu to jums. Dro�āka dzīvokļa mums nav. Vai es varu ceret, ka viss būs kārtībā?

���� Protams, � Kellers atbildēja. � Jūs ta�u nedo�māsiet, ka es�

���� Nu, nu! � Kurts pasmaidīja un uzlika Kelleram roku uz pleca. � Vai jūs domājat, ka man nemaz nav acu pierē, un es neredzu, ar ko darī�ana? Ņemiet un paslēpiet! Pagaidiet! Kur jūs to liksiet? Ielieciet aktu vākos kopā ar jūsu Venērām, tajās neviens nerakņāsies! Nu, uz redzē�anos!

Kurts atvēra durvis, ātri tās atkal aizcirta un teica:

���� Un vēl kas: �o raganu noteikti nomainiet. Viņa jums ir pārāk ziņkārīga, bet par tīrību nerūpējas. Visos kaktos gru�i. Ledas gulbis pelēks kā vārna. Ne jau vel�tīgi ari parole jums tāda: es paskatījos � un, patie�ām, lauvai nav vienas acs.

Otrā saruna Kurtam bija par muzeju, tā �efu un visu, kas ar to sakarā. Tajā pa�ā dienā zooloģiskajā dārzā, kur viņ� pievakarē bija iegriezies pastaigāties, tum�ā alejā pie viņa pēk�ņi pienāca jauns, skaists esesietis ar steku rokās. Pirms tam esesietis bija sēdējis uz soliņa pie pērtiķu novietnes un uzsmaidījis meitenēm. Bet, kolīdz Kurts parādījās, esesietis gausi nostaipījās, piecēlās un aizgāja kopā ar viņu.

���� Muzejs ir pilnīgi dro�s, � Kurts sacīja, galvu uz

esesie�a pusi nepavērsdams. � Nemuļķojieties un vel�tīgi nestrebiet karstu putru.

Esesietis izņēma cigareti.

�īpa�nieks ir bailīgs, � viņ� nenoteikti ierunājās.

�������� īpa�nieks nav bailīgs, � Kurts skarbi noteica,

��� nepavisam nav bailīgs, bet vienkār�i lāgā nesaprot, ko jūs no viņa gribat. Ar tādiem cilvēkiem kā Kellers vajag aprunāties, nevis viņiem vienkār�i dot uzdevu�mus. Ja viņ� skaidri nav sapratis, kas viņam uzdots, tad arī es neko nevaru no viņa prasīt. Tātad sastap�anās vieta paliek tā pati. Bet kas pie jums jauns, Fridrih?

Esesietis lēnām atvēra etviju, sataustīja cigareti, sa�spaidīja tās galu un paņēma zobos.

� Viņi grasās rīkot soda ekspedīciju. Mēs caur burgomistru brīdinājām Montivēras ciema iedzīvotājus.

� Un kā ar apcietināto meiteni? � Kurts iejautājās.

Fridrihs nopūtās un noplātīja rokas.

��� Jūs ta�u zināt, cik grūti mums kļuvis strādāt pēc Dofinē no�au�anas. Ta�u zīmīti es viņai nodevu. � Viņ� mirkli klusēja. � Un jūs varat ne�aubīties, � viņ� rūgti piebilda, � ka viņa izturēs visu. Es biju klāt, kad viņu pratināja.

��� Nekad es par to neesmu �aubījies, *� Kurts sausi attrauca. � Tātad uz redzē�anos. Nenokavējieties ar ziņojumiem. � Un gāja tālāk �

Bet Fridrihs sadrūmu�ā balsī uzsauca viņam nopakaļ:

� Kādus cilvēkus mēs veltīgi zaudējam, priek�niek!

��� Jā? Jūs domājat � veltīgi? � Kurts izslēja galvu, un viņa balsī ieskanējās nevaldāms niknums. � Jūsu�prāt, mēs nekā cita nedarām, kā vien zaudējam? Bet cil�vēkus, kurus katru dienu un katru stundu iegūstam, jūs neredzat? Jā, pēc jūsu domām Kellers ta�u ir gļēvulis un mietpilsonis? Bet es runāju ar viņu un domāju: ja kas noliktu � �is mierīgais arheoloģijas profesors ar muzeja pistoli at�audīsies līdz pēdējai pulvera �ķipsni�ņai, bet, ja viņu notvertu dzīvu, � ve�uks atcerētos kādu senlaiku varoni un nokostu sev mēli. Vai jūs to vismaz tagad esat sapratis?

��� Piedodiet, � Fridrihs sacīja, � bet es ta�u neru�nāju par to.

��� Jārunā tikai par to. Tikai par to un ne par ko

citu. Kurts apstājās. � Labi, �eit �ķirsimies. Rīt es aizbraucu. Visus tālākos rīkojumus saņemsiet caur panoptikumu.

Nākamajā dienā, ap dienas vidu, Kurts ar motociklu izbrauca no pilsētas. Stikli un podi rūpīgā iesaiņojumā bija aizsūtīti ar kravas ma�īnu. Kurts brauca lēnām, jo viņ� gribēja apskatīt apkārtni.

Asfaltētā �oseja aizlocījās pa kailām pakalnēm. Kādā vietā tā �ķērsoja dzelzceļa līniju, un apsardze minūtes desmit neļāva Kurtam braukt tālāk. Citā vietā viņu ap�turēja uz viadukta. �eit bija sastrēgums: stāvēja kravas ma�īnas, vieglie automobiļi, motocikli � un dro�i vien stāvēja jau ilgu laiku, tāpēc ka vairāki �oferi tālāk no ma�īnām bija apmetu�ies zālītē. Viņi spēlēja kārtis. Uz viadukta stāvēja da�i karavīri dzelzceļa apsardzes for�mas tērpos un divi ese�ie�i ar automātiem. Dokumen�tus uzrādīt viņi neprasīja, bet tālāk braukt ari neļāva.

Kurts nokāpa no motocikla un pagāja uz priek�u.

Esesietis, plecīgs, jauns puisis, paskatījās uz viņu un vienaldzīgi uzbrēca:

�� Vācies prom!

Kurts mirklī norāva platmali.

������� Es skatos, jūs manu ma�īnu izlaidāt cauri, ta�u mani pa�u � ne, � viņ� sacīja, laipni smaidīdams.

��� Bet man tā jāpieņem.

������� Ej nost, nedrīkst! � karavīrs uzkliedza un pagrieza viņam muguru.

Ta�u Kurts nekur negāja, viņ� stāvēja, smaidīja, ņur�cīja rokās platmali un atkārtoja:

������� Divas kastes Bohēmijas stikla � Tas ta�u jāiz�krauj. Ja apietas nemākulīgi, viegli var sadauzīt.

������� Eh, tūlīt tev parādīs Bohēmijas stiklu! � piezīmēja viens no �oferiem, kas viņu bija ievērojis. � Kur tu lien? Tev teica, ka nevar, tātad jāgaida.

��� Bet es nevaru gaidīt, man tur saimniecība.

Esesietis pēk�ņi apcirtās apkārt, pienāca pie Kurta un

sagrāba viņu aiz svārku atloka.

������� Nāc �urp, � klusinātā balsī viņ� noteica. � No kurienes tu esi? Hubert, apskati viņu!

Mazs līkkājains vīrelis ar ugunīgi melnām acīm un sīkiem, asiem zobeļiem sagrāba Kurtu aiz pleca un

aizstiepa uz sargbūdu, kas atradās viadukta otrā pusē. Pie tās stāvēja vēl da�as vieglās automa�īnas, tomēr tās visas bija samērā vienkār�as. Skaļi sarunādamies, drūz�mējās karavīri. Esesietis pieklauvēja pie durvīm, no turienes iznāca kāds cilvēks.

���� Redziet, � līkkājainais vīrelis ierunājās. � Kas viņ� tāds? Kāpēc? No kurienes? Viņam saka, bet �is neklausās.

�� No Montivēras ciema? � karavīrs jautāja.

���� Kas ir? � Kurts nesaprata. � Es esmu no pa�a Kurcera, te mani dokumenti�

Kurts no zābaka stulma izvilka sarkanu grāmatiņu, uz kuras zelta burtiem bija iespiests: �Atļauts ar moto�ciklu braukt visur.� Karavīrs vērīgi palūkojās uz aplie�cību un jautāja:

��� Kas to parakstījis?

��� Pats Kurcers, � skanēja lepna atbilde.

���� Kurcers? � karavīrs izbrīnā papleta acis. � Bet kā tad tā .. . Nāc līdz! � viņ� satvēra Kurtu pie pleca un iegrūda sargbūdā.

Vispirms Kurts ieraudzīja puķu podus uz palodzes, lielu hromolitografiju � meitene no rokas ēdina brie�u māti, � ar avīzi apklātu galdu un cilvēku, kas, galvu no�liecis, kaut ko rakstīja. Kad durvis atvērās, cilvēks pa�griezās un paskatījās uz ienācējiem. Tas bija Kohs.

���� A, dārznieks! � ar patiku viņ� noteica. � Atkal atnāci pēc stikliem?

���� Redziet, jūsu gai�ība, � Kurts nogaudās, � es rādu caurlaidi, bet mani sagrābj aiz pleca un atrauj tie�i uz �ejieni.

���� �Aiz pleca un uz �ejieni�? � Kohs smīkņādams viņu kaitināja. � Pats dro�i vien sacēli traci. Kas par lietu, jefreitor?

���� Aizturējām kā aizdomīgu tipu, � jefreitors atbil�dēja. � Lau�as uz tiltu ar motociklu un nepaklausa.

���� Bet man ta�u tur podi! � Kurts uztraucās. � Kā tad tā? Es cilvēcīgā balsī paskaidroju: �Laidiet, man jā�pieņem podi, jāizkrauj stikls.�

�� Tātad dabūji stiklu? � Kohs apjautājās.

� Kā gan citādi! Ja jūs man tādu zīmi iedevāt, � Kurts lepni atbildēja,

Kohs iesmējās.

� Mācās man virsū, � viņ� jefreitoram paskaidroja:

��� �Ie�u uz katedrāli, izlauzī�u durvis, tajās es redzēju lieliskus stiklus. Man tie vajadzīgi priek� gurķiem.� Labi. Bet vai tagad tu, dārzniek, brauc uz mājām?

������� Uz mājām, � Kurts atbildēja. � Tikai nelai�. Ap�turēja ..,

Durvis strauji atvērās un ienāca kāds karavīrs. Pār�kāpis pāri slieksnim, viņ� ātri atpogāja pelēko formas mēteli, nometa to uz ķeblī�a un sāka apskatīt.

������� Draņķi, tomēr apsvilināju�i! Lai kā sargājos, bet ķēru�i.

������� Kā tā? � Kohs brīnījās. � Vai tad tu liesmās līdi, vai?

� Velns viņu sazina, kā. Nē, es nemaz tuvumā nelaidos. � Viņ� iegrūda pirkstu izdedzinātā caurumā.

�� Un nekā nevar salabot � gumiju neaiz�ūsi. Ziniet, desmit cilvēku es nosūtīju uz pilsētu.

� Kāpēc tā? � Kohs jautāja.

������� Stāsta interesantas lietas. Izrādās � � Viņ� pa�skatījās uz Kurtu un aprāvās.

Arī Kohs atkal uzmeta skatienu Kurtam.

��� Runā vien, runā! � viņ� sacīja.

� Sis sarkanmatainais skuķis �

������� A-ā, par sarkanmatainq� Labi, vēlāk. � Viņ� piegāja pie durvīm, pavēra tās un uzsauca: � Kurtu Vāgneru ar motociklu izlaist uz vasarnīcu! � Tad, aiz�vēris durvis, piebilda: � Citādi viņ� man visus stiklus izņems no logiem.

� Ei, Kurt! � Karavīrs apdedzinātajā mētelī viņu pasauca. � Nu, kā tevi? Ku�! Pagaidi, tev saka. � Tad pa durvīm uzkliedza: � Ferdinand, atdodiet viņam, lai vairs nebūtu jāķēpājas! Pakar sev mājās pie sienas, lauķi!

Kurts nebilda ne vārda, pat nepateicās. Klusēdams viņ� uzsēdās motociklā, klusēdams ieslēdza motoru un tikai ceļā atraisīja vīstokli, kas viņam bija uzlikts uz pakaļējā sēdekļa.

�Kas par velna bū�anu?!� Tā bija uz stikla zīmēta glezna: debesis, koki, krauja klints, lejup brāzmoja mutuļojo�s, ar putām klāts ūdenskritums. Tur, kur vajadzēja būt ūdenim, bija iestiprināti perlamutra gaba�liņi � tāpēc glezna zaigoja un laistījās. Tā bija viens no vietējiem suvenīriem, kuru lētums un banalitāte vispār pazīstami. Kurts paskatījās, paraustīja plecus un gribēja to aizmest. Bet tad ko iedomājās un nolika stiklu atpakaļ. �Kur viņi to ņēmu�i?� Viņ� palūkojās apkārt.

Garām lidoja klusas un mierīgas ainavas � pakalnes un tum�i, nelieli krūmi. Kad tie noplaka zemāk vai arī pavisam pazuda, kā uz delnas pavērās sakņu dārzi, tīrumu zaļie kvadrāti un starp tiem konfek�u kārbām līdzīgas mājiņas. Bet, jo tālāk, jo dārzu un lauku kļuva mazāk, parādījās upe, bet mājiņas aizvirzījās kaut kur sāņus. Toties atkal uzpeldēja apaļi, durstīgi un nikni krūmi. Jo tālāk, jo vairāk to saradās un kuplāki tie kļuva. Reizēm pagadījās lielas ķieģeļu celtnes � tās varēja būt noliktavas vai arī nelielas rūpnīciņas, ta�u, stingri ņemot, �eit vēl pletās piepilsētas un vasarnīcu apvidus.

Kurtam izbraucot no pilsētas, diena bija miglaina un pelēka, debesis klāja pietūku�i mākoņi un likās, ka jeb�kuru mirkli sāks līt. Ta�u pēk�ņi uzpūta vēj�, mākoņi izklīda un saules spozmē iekvēlojās valgi, apaļi un biezi, sarkanām rudens ogām piebārstīti krūmi. Kurts ierau�dzīja ro�ainus jumtus, lauku mājas un nelielu, prāvam pelēkam kristalam līdzīgu katoļu dievnamu.

Ceļa līkumā, gandrīz uzgrūzdamies motociklam, iznira cilvēku pūlis � apcietinātie un viņu apsardze. Kurts apstājās, aplūkodams viņus. Apcietināto bija cilvēku piecdesmit. Viņi gāja pa ceļa vidu, trīs cilvēki rindā, rokas uz muguras saliku�i. Vienam, pirmajam, rokas bija saslēgtas dzel�os. Tas bija spēcīgs puisis ar garenu, iede�gu�u seju. No deniņiem, pāri acij līdz lūpai stiepās zila svītra � dro�i vien no pletnes cirtiena. Krekla pie�durkne bija atplēsta un nokarājās tievā diedziņā; Ap�kakles vietā pluduroja sadriskāta skranda. Puisis gāja lēnām, ar pūlēm vilkdams gārdzo�u elpu, �ķiet, viņam bija drudzis. Paiedams garām, puisis uzmeta Kurtam īsu, a�u mirkli, un �is skatiens bija tāds, ka tikai ar fizisku piepūli Kurts noturējās, nenodūris galvu. Cik vien ātri spēdams viņ� pievērsa acis citam. Tas vēl bija zēns, gadu astoņpadsmit, ļoti izbijies, bāls, ar gandrīz

nejēdzīgu smaidiņu uz lūpām. Acīm redzot, puisis vēl aizvien nevarēja samierināties ar to, ka viņu aizved, tāpēc visu laiku pūlējās biedriem ieskaidrot:

��� Es gribēju tikai paskatīties, tikai paskatīties gri�bēju �

Aiz viņa gāja divas sievietes, jaunas, druknas, ar platām sejām un tik ļoti sadriskatās blūzēs, ka vienīgi skrandas rēgojās zem platajām brezenta jakām, ko, acīm redzot, kāda līdzjūtīga roka bija uzmetusi viņām uz pleciem. Vienai bija aiztūkusi acs. Viņa gāja, augsti un stingi izslējusi savu skaisto galvu, un tikai ar piepūli pavērsa to, lai paskatītos uz Kurlu� Kareivji pagāja garām Kurtam, pat nepalūkoju�ies uz viņu. Toties visi apcietinātie, atskaitot puisi ar dzel�os saslēgtajām ro�kām, kā zī�us iezīdās viņā ar acīm. Un Kurts, izslējies uz motocikla, arī noskatījās viņos. Tas, protams, bija pavisam neprātīgi, atkal viņam varēja pieķerties, var�būt pat aizvest līdz, tomēr viņ� stāvēja un, muti pa pu�sei muļķīgi pavēris, skatījās uz apcietinātajiem.

Kareivji gāja klusēdami un steig�us, � acīm redzot, viņi nebija sevi�ķi saniknoti uz apcietinātajiem, bet vien�kār�i steidzās ātrāk no tiem atbrīvoties, � toties jo baismīgāks Kurtam �ķita �is cilvēku pūlītis, ko gandrīz vai labsirdīgi aizdzina apkau�anai.

Tiklīdz kolona bija pagājusi Kurtam garām, viņ� brauca tālāk.

Apkārtne drīz spēji izmainījās. Pavīdēja izdegas, ap�lauzīti krūmi, melnas, vēl kūpo�as krāsmatas.

Mazajā ceļmalas kapelā laikam bija iesviestas rokas granātas. Izrautajā spraugā kā paniskās bailēs bija iesprūdusi dievmātes statuja � rupj�, senlaicīgs darinā�jums no krāsota koka. Zālē mētājās sadedzinātu un sa�mīdītu papīru kaudzes, grāmatu vāki ar zeltītiem krus�tiem, laukā izvilkts un pret akmeņiem sadragāts skapis.

Kurts apstājās, apsvērdams situāciju. Viņam bija ie�vingrināta karavīra acs, un viņ� tūlīt uzminēja, ka ugunsgrēku galvenajam centram vajadzēja atrasties pā�ris kilometru no �ejienes, tur, kur bija Montivēras ciems. �eit redzamie postījumi izdarīti pa ceļam uz turieni, toties pa�ā ciemā dro�i vien nebija atstāts akmens uz akmens.

�eit soda ekspedīcijai, �ķiet, izrādīta pretestība. Kur agrāk bija stāvēju�as glītas vasarnīcu mājiņas, tagad vāļājās skārda gabali un dēļi ar nomelnēju�ām naglām, rēgojās apdegu�i, pussabruku�i mūri. Zāle bija nomīdīta, zeme noblietēta, viss apbiris ar pelniem un apmetuma drazām. Asi oda pēc oglēm un darvas dvingas. Bet cilvēku nebija.

�Vai patie�ām visi aizdzīti?� Kurts nodomāja.

Nē, ne jau visi. Cilvēkus viņ� sastapa kādas pāris verstes no aizsprosta vienības. Kurts nokāpa no moto�cikla un piegāja pie tiem. Ap telegrāfā stabu drūzmējās pūlis. Tur karājās sieviete. Lai netraucētu telegrāfā sa�karus, pie staba pienaglots dēlis, metru pusotra garumā. Meitenei bija kā no ķeta izlieta, asinīm pieplūdusi seja, divas adatas blāvi mirdzēja rūsganajos matos � tie bija rūpīgi sakārtoti vienkār�ā, augstā sasukājumā.

Kad Kurts pienāca, neviens uz viņu pat nepaskatījās. Cilvēki stāvēja klusēdami, pilnīgi iegrimu�i vērojuma baismās. Un patie�ām, nez kāpēc nebija iespējams at�rauties no �ās ķetā atlietās sejas un divām nobru�ā�tajām, nespodrajām matadatām augstajā sasukājumā.

Kurts skatījās uz izstiepto garo ķermeni, uz blūzi ar saplēstajām piedurknēm, uz slaidajām kājām ļoti lētās, spīdīga zīda zeķēs (kurpes nokritu�as, tāpēc skaidri re�dzams viss, kas agrāk tika rūpīgi slēpts, � brūnganās pēdu apak�as, caurums vienas kājas papēdī). Meitenes rokas priek�ā bija cie�i savilktas ar tievu, kā bārdas na�zis asu auklu. Kurts nodūra galvu un aizvēra acis. Kļuva arvien karstāk, arvien neērtāk, arvien grūtāk nostāvēt. Kurts novērsās.

��� Vai sen, ka viņu pakāra? � viņ� iejautājās kādam ve�ukam vestē un ar katliņu galvā.

Ve�uks neatbildēja, it kā nebūtu dzirdējis. Blakus vi�ņam stāvēja �vītīgs, nepatīkams kungs, neliela augama, ar pliku pauri un ļoti nervozu, kustīgu seju. Viņ� pa�skatījās uz Kurtu. Un tad notika, lūk, �āds gadījums.

Pie pa�a staba stāvēja vecīte, gara auguma, kaulaina, bet ar sārtu seju un asiem, melniem matiem. Vai nu viņa ko pateica, vai arī palūkojās tā, kā nevajadzētu, bet pēk�ņi viens no kareivjiem, satvēris smago automāta,

kas viņam smagi karājās kaklā un kavēja kustības, piegāja cie�i klāt vecītei.

� Vācies ratā! � viņ� paklusā balsī noteica.

��� Es � � vecīte iesāka.

� Vācies! � kareivis atkārtoja, balsi nepaaugstinā�dams, un sagrāba viņu pie rokas. Kareivis bija noskai�ties. Saule ne�ēlīgi svelmēja, un stāvēt postenī, zem pa�kārtās kājām, nebija diez cik patīkami.

������� Slepkava! � pēk�ņi skaļā un skaidrā balsī turpat blakus Kurtam noteica plikpaurainais �vīts.

Kurts paskatījās uz viņu. Vīrelis pamanīja Kurta ska�tienu, pacēla roku un drebēdams novilka ar to pār krūtīm.

��� Slepkava! � viņ� atkārtoja vēlreiz.

Kareivis nodrebēja un dobjā balsī noteica:

������� Ak tā? Nu, redzēsim, kur� lūdzas pie manis! � un iesteidzās drūzmā.

Kurts nikni nospļāvās, � vajadzēja steigties prom, lai nenotiktu kas muļķīgs. Viņ� atgāja sāņus, iedarbi�nāja motociklu, un tikai tad sajuta, cik sīki un pretīgi viņam dreb rokas.

Un tad viņ� atkal ieraudzīja plikpauri. Tas jau bija izgājis no pūļa un steidzīgi soļoja prom pa ceļu. �Ievā�rīja putru un tagad lai�as,� Kurts nodomāja, panāca vīreli un ielūkojās viņam sejāi Ģērbies �is cilvēks bija �vītīgi. Mugurā viņam bija melns uzvalks, kājās vieg�las, spo�as kurpes, rokās gari cimdi. Ta�u roķeles vi�ņam bija maziņas, pleci �auri, bet uz tievā cāļa kakla turējās liela, plika galva. Vīrelis paskatījās uz Kurtu ar sarkanām, iekaisu�ām acīm un, viņa neredzēdams, gāja tālāk.

Arī Kurts pabrauca vīrelim garām un tūlīt viņu aiz�mirsa.

�is cilvēks bija Ganka<

No rīta Hansu pamodināja Marta. Viņa bija nolieku^ sies pār zēnu un purināja to aiz pleca.

��� Celies, � Marta klusām sacīja, � tēvs nomiris.

Hanss pielēca kājās un, vēl neko lāgā nesaprazdams, sāka raudāt. Tikai tagad viņ� sajuta: �au�alīgais un ne�izsakāmais, ko viņ� bija manījis tēva istabā un nespējis izprast, bijusi nāve.

Tā bijusi ne tikai tēva juceklīgajos vārdos, zaļganajā sejā, mulsajās un nesakarīgajās kustībās, bet arī uz grīdas izbārstītajos pelnos, sasistajos, nokvēpu�ajos stik�los istabas kaktā, pat �ilbino�ajā lampas gaismā un nakts tauriņā, kas monotoni ķepurojās tēvam uz delnas. Pēk�ņi viņ� atcerējās pretīgo pudelīti ar pieslīpēto aiz�bāzni līdzās apkrimstai maizes garozai un vēlreiz at�skārta: tas, ko viņ� vakar bija redzējis, bijusi nāve.

Marta paņēma viņu pie rokas un uzveda aug�ā.

Kabineta durvis bija atvērtas, un tajā valdīja tāda pati nekārtība kā vakar.

Grīda tāpat bija piebārstīta ar pelniem, uz galda vāļā�jās izmētātas bro�ūras, bet kaktā, tajā pa�ā vietā, stāvēja divi daļās pārsists, melns, apkvēpis stikls.

Tēvs gulēja uz dīvāna, un galva viņam bija pārsegta ar kaut ko baltu.

Blakus uz ceļiem nometusies māte.

Pleci viņai bija tik nekustīgi un taisni, ka nebija pat redzams, vai viņa raud; starp citu, viņa, �ķiet, nemaz neraudāja.

No palaga apak�as izspraukusies delna, nesamērīgi liela un dzeltena.

Lanē, stāvēdams pie loga, ar pirkstu braukāja pa stiklu.

Hanss izrāvās Martai no rokām un pieskrēja pie mātes.

Māte pacēla galvu un paskatījās uz zēnu. Acis viņai bija karstas un sausas.

��� Ko viņ� vakar tev teica? � māte jautāja.

Ta�u Hanss jau nespēja vairs atbildēt: visu, ko viņ� nule ar neparastu skaidrību bija izjutis, pastāstīt ne�varēja, bet izklāstīt baigos, nesakarīgos tēva murgus nebija vienkār�i vērts.

��� Māmiņ, � viņ� klusām ierunājās, bet tad pēk�ņi iekliedzās �ķebino�ās, pretīgās �ausmās: uz galda tajā pa�ā vietā vāļājās apkrimstā maizes garoza, bet līdzās tai � derdzīgā pudelīte ar pieslīpēto aizbāzni.

� �ēlīgais dievs, � viņ� izdzirda Lanē sagrauzto balsi, � kas to varēja zināt, kas varēja zināt� Ja es vakar būtu iegājis kabinetā . . �

��� Ko es jums, starp citu, arī ieteicu darīt, � aiz muguras atskanēja Gardnera balss. � Mezonjē kundzei iet nebija vērts, viņa ta�u ir sieviete, bet jūs profesors gribēja redzēt, es nekavējoties to paziņoju, ta�u j um s nez kāpēc labāk patika spēlēt ar mani �ahu.

Garndera balssi skanēja sērīgi, klusu, pilnīgi atbilsto�i situācijai. Bet situācija bija �āda � viņ� tagad �eit bija saimnieka vietā un atbildēja par visu, kas notiks. Un arī Mezonjē kundzes sērās viņ� dalījās visā pilnībā.

Gardners pienāca pie viņas un uzlika tai roku uz pleca.

��� Ko lai dara, ko lai dara, Mezonjē kundze, � viņ� mierināja, � acīm redzot, tāds ir likteņa lēmums! Re�dziet, cik nelādzīgi viss iznācis. Ta�u tagad jāatceras, ka jūs neesat viena, jums ir dēls, viņa nākotne jūsu rokās; ja jums ir dārga nelaiķa laulātā drauga piemiņa, tad ieaudziniet viņa intelektu, viņa prātu, viņa raksturu savā bērnā. Tēvs maldījās, ta�u viņ� līdz galam gāja pa savu ceļu � lai arī viņa dēls ir tikpat stingrs un iet līdz galam pa to ceļu, kuru � � Viņ� nepabeidza, jo ne�bija izdomājis, pa kādu īsti.

��� Māmiņ! � Hanss klusām ātkārtoja.

Mezonjē kundze pēk�ņi pacēla galvu un paskatījās uz viņu.

�� Par ko viņ� vakar ar tevi runāja? � arī viņa klu�sām iejautājās, Gardneru neievērodama.

Gardners satvēra Hansu aiz pleca.

��� Nē, tas nekur neder, � viņ� noteica. � Tam visam vēl diezgan laika; jo mazāk Hanss tagad �eit uzturēsies, jo labāk viņam. Vai tas jums nav ienācis prātā? At�jaujiet man.

Viņ� pacēla Hansu un paņēma viņu uz rokām.

��� Ejam, Hans, ejām, draudziņ! Nevajag raudāt, ne�vajag. Neaizmirsti : � tu tagad mājās esi vienīgais vī�rietis.

Gardners ienesa viņu ēdamistabā un apsēdinaja krēsla.

��� Bet kur Marta? � viņ� jautāja, apkārt lūkoda�

mies. � Es viņai� Ir gan pretīgs sievi�ķis! Marta! Kur viņa pazudusi?

Ienāca Marta.

Seja viņai bija sarkana, it kā Marta visu dienu būtu nostāvējusi pie krāsns.

� Es saucu un saucu! � Gardners neapmierināti ierunājās. � Tādā laikā�

������� Man bija darī�anas, kungs, � Marta īgni atteica, uz viņu nolūkodamās.

������� A-ā! Jums darī�anas! Pielūkojiet zēnu, �Gardners pavēlēja, � lai neskraida aug�ā un,.. Vai jūs virtuvē pa�reiz ko darāt?

������� Man zupa pārvārīsies, kungs! � Marta pikti ie�saucās, un pa vaigiem viņai sāka ritēt asaras.

������� O, viņa domā par zupu! � Gardners sev iesita pa gurnu. � Lieciet zupu mierā! Vai dzirdat? Un tūlīt! Patie�ām, atradusi laiku noņemties ar zupu! Trako māja! Velns viņu zina, kas �eit notiek!

� �ajā mājā, kungs, � Marta stingri atbildēja,

�� tikko nomiris saimnieks. Viņ� bija labs cilvēks un ar iecietīgu raksturu, tomēr neizturēja, kad sve�i cilvēki sāka �eit rīkoties. Tajā naktī viņ� paaicināja mani un sacīja: �Marta, sargājiet manu māju no �urkām,� � viņ� tos nosauca par �urkām, kungs.

Gardners jau vērās Martā tie�i un stingri.

��� Ko viņ� jums sacīja? � Gardners noprasīja.

Marta atbildēja. � Par no�ēlo�anu tikai to, vairāk

neko.

������� Tātad jūs sarunājāties ar viņu? � Gardners ne�atlaidīgi taujāja.

� Es atnesu viņam pusdienas, mans kungs, un tad viņ� man sacīja tikai to, ko es pateicu, kungs. �Marta, mūsu mājā salīdu�as �urkas, � tu ta�u zini, ko es tā dēvēju?�

������� Eh, blēņas! � Gardners pēk�ņi saskaitās un pa�skatījās atpakaļ uz Hansu. � �urkas, �urkas! Iztempis puslitru spirta, kā lai �urkas nerēgojas! Brīnums vēl, ka nav redzējis zilus ziloņus! � Labi, par to aprunāsimies vēlāk. �eit jums zēns, uzmaniet viņu un pielūkojiet, lai viņ� neskrien aug�ā.

Gardners jau grasījas iziet no istabas, bet tad pēk�ņi pagriezās atpakaļ.

������� Paklausieties, Marta, � viņ� zīmīgi noteica,

��� jums un profesora piemiņai, un visai viņa ģimenei būs labāk, ja jūs par �o pēdējo sarunu klusēsiet. Sa�pratāt mani? Jums jāklusē! Tāpēc, ka citādi tūlīt radī�sies jautājums: kas ir �īs �urkas? No kā profesors jūs lūdzis piesargāt viņa māju? Un kāpēc tie�i jūs, bet ne Kurcera kungu, viņa sievas brāli? Vai jūs varat man uz to atbildēt? Ta�u ne?

�� Nē, kungs, � Marta stingri atbildēja, lūkodamās uz Gardneru.

��� Es arī domāju, ka ne. Tāpēc ieteicamāks �ādus jautājumus necilāt. Sapratāt? Labi, ka sapratāt! Pievā�ciet Hansu un nelaidiet viņu aug�ā.

Gardners aizgāja.

Marta nogaidīja, kamēr apklusa soļi, tad piesardzīgi pavēra durvis uz gaiteni.

��� Nāciet �urp, Ganka, � viņa pasauca, � �eit ne�viena nav, tikai Hanss.

Ganka iebrāzās istabā. Vārda tie�ā nozīmē iebrāzās, tā, ka pa ceļam pat apgāza krēslu.

Hanss paskatījās uz viņu. Nebija pasakāms, ka viņ� nule no ceļa. Ganka bija apģērbies akurāti un rūpīgi, kā vienmēr. Uzvalks tīrs un jauns; virskrekls �ķita zil�gans un trausls � tik ļoti tas bija iecietināts; dīvainā mezglā sasietā, lielā, tum�ā kaklasaite pagrie�oties pat vizmoja kā nedzīva �ūska, izstarodama nespodru, mēļu mirdzumu. Ganka neizskatījās sevi�ķi bāls un vāj�, � ar vārdu sakot, pirmajā acu uzmetienā nebija tik viegli saredzēt kādas cietuma atstātas pēdas. Bet, kad viņ� satvēra Hansu pie rokas, zēns sajuta dziļu, iek�ēju dreboņu, ko izstrāvoja Gankas pirksti.

Un, ielūkojies vērīgāk, zēns saskatīja ari to, cik asas un aprautas ir Gankas kustības, cik lielā mērā tām pie�mīt savāda aizlauztība, tāda pati, kādu viņ� bija manījis pie tēva pēdējās sarunas laikā.

Arī Marta to bija ievērojusi.

��� Jūs visu laiku drebat, Gankas kungs, � viņa sacīja. � Pagaidiet, es jums no istabām ko at�nesī�u.

��� Nē, nē, nekas, � Ganka ātri atbildēja, � tas nav tāpēc. Nepiegrieziet, lūdzu, tam vērību. Hans, dārgo zēn, � balss viņam iedrebējās, � ja es būtu atnācis vienu diennakti agrāk, nekas nebūtu noticis, bet es aizkavējos pilsētā�

��� Tātad nekas tur nevarēja līdzēt, mans kungs, � Marta stingri noteica. � Tā bijusi augstākā griba. Tur�klāt arī jāsaka � kā lai profesora kungs dzīvotu mājā, kurā saimnieko �īs �urkas?

��� Jā, jā, �urkas, � Ganka atcerējās. � Un ko viņ� vēl jums sacīja?

��� Neko, mans kungs, neko. Es jau visu jums pa�stāstīju.

��� Un par mani arī neko? � � Ganka uzmeta Martai biklu skatienu.

��� Nē, neko, � Marta noteikti atbildēja, � vismaz man ne. Varbūt Kurtam viņ� ko teicis� Kurts bija pie viņa, varbūt tad ko pasacīja.

��� Kas tas par Kurtu? � Ganka ātri iejautājās.

��� Mūsu dārznieks, � Marta atbildēja. � Vai tad jūs viņu. . . Ak tā, protams! Jūs tad vairs nebijāt. Kurts ir mūsu jaunais dārznieks, Gankas kungs. Viņ� jau kād�reiz strādājis pie vecā Kurcera.

��� Nu, nu! � Ganka nepacietīgi skubināja.

�� Redziet, Kurts dienā bija iegājis pie profesora, un viņi par kaut ko sarunājās.

�� Ar dārznieku? � paskatījies uz Martu, Ganka pa�raustīja plecus. � Loti dīvaini.

��� Jā, mans kungs, � it kā atcerēdamās vai ko iz�lēmusi, Marta noteica, � dro�i vien viņi būs runāju�i par j ums.

��� Par mani? � Ganka iesaucās un satvēra Martu pie rokas. � Viņ� jums sacīja, ka par mani.

��� Nē, bet, kad Kurts bija nonācis lejā, viņ� man jautāja: �Kas tas tāds par Ganku?�

��� Kur viņ� ir? � Ganka uzņēmīgi noprasīja un devās uz durvīm. � Jūs teicāt, dārznieks?

��� Jā, dro�i vien �eit kaut kur. Pasēdiet brītiņu, es viņu j ums �

��� Nē, nē, es pats atradī�u! � Ganka iesaucās un izsteidzās no istabas.

Notupies pie būra, Kurts baroja putnus.

Būrī viņam bija melnais strazds ar saknābātu galvu � Kurts nepiesardzīgi to bija salaidis kopā ar dziedātāju strazdu, � ta�u tik �irgts, ka jau sāka svilpot.

Kad Kurts ielika biļrī porcelāna trauciņu ar lakstīgalu barību, bra�ais drosulis nolidoja no kārtiņas, ar da�iem knābja sitieniem iztrenkāja sīkos putneļus � klusās lakstīgalas, ņipros mu�ķērājus, domīgās baltzilapkaklītes � un viens pats visu apēda. Viņ� bija bezgala rijīgs un ēda daudz, tik sirdīgi knābādams un nekautrīgi rak�ņādamies pa trauciņu, ka krietnu pusi devas izsvaidīja smiltīs. Kad iesāņus tuvojās kāds cits putns, strazds ar izstieptu spārnu aizsedza ēdiena trauciņu un notēmējis cirta pienācējam ar knābi pa galvu, un tas laikam bija sāpīgi, pat ļoti sāpīgi, jo putns ie�iepstēdamies aizspur�dza prom. Sīkos putneļus vajadzēja barot vēlreiz, pēc tam, kad �is rīma savu vēderu jau bija piepildījis, ta�u Kurts nolūkojās uz strazdu atzinīgi: no tā, neap�aubāmi, iznāks kas sevi�ķs,

Un, lūk, Ganka sastapa Kurtu tie�i �ādā darbā. Viņ� ienāca un ieraudzīja būri, dego�o spirta lampiņu, uz ku�ras tikko bija vārījusies lakstīgalu barība, pie būra no�tupu�os Kurtu un, neko nesaprazdams, pārsteigumā ieru�nājās:

��� Atvainojiet.

Kurts pacēla galvu un paskatījās uz ienācēju.

��� Es atvainoju, � neapmierinātā balsī viņ� no�teica.

Kurtam ļoti nepatika �is melnais, sīciņais un dro�i vien ļoti rosīgais vīrelis izgludinātajā uzvalkā, gurksto�i svaigajā zilganajā kreklā un �vītīgajā kaklasaitē. Nekad viņam tādi nebija patiku�i. Kurts ticēja: ja ar pirmo acu uzmetienu vērību piesaista nevis pats cilvēks, bet tas,

kas viņam mugurā, tad tas nav labs cilvēks. Tāpēc Kurts ienācējam ļoti laipni noprasīja:

��� Ar ko varu būt jums noderīgs?

� Man vajadzētu satikt dārznieku Kurtu, � paskaid�roja ņiprais vīrelis, neviļus ielūkodamies būri, kur plosījās īsts kautiņ�, tāds, ka spalvas vien lidoja pa gaisu.

������� Tūlīt, � Kurts piecēlās, paņēma būri un apsedza to ar palagu, tad nopūta spirta lampiņu un nopurināja rokas. � Esmu jūsu rīcībā, � viņ� paziņoja ļoti laipnā balsī un viegli pat paklanījās. � Ar ko varu pakalpot?

Ganka uzmeta viņam ātru skatienu: ieapaļa, bet zema piere, melni, asi �igāna mati, nemierīgi skraidelējo�as acis, pretīga vaļība un nekaunīga laipnība, � nē, no �ā cilvēka nekas labs nebija sagaidāms! Par ko profesors vispār ar viņu varēja runāt?

������� Es esmu profesora skolnieks, � Ganka nepacietīgi paziņoj a.

��� Jā? � Kurts nogaido�i atjautāja. � Nu, un�

��� Es dzirdēju, ka viņ� vakar esot ar jums runājis.

������� Runājis! � pētīdams viņa kaklasaiti, Kurts atsau�cās tā kā apstiprino�i, tā kā vaicājo�i. � Bet kāpēc tas jūs tik ļoti interesē?

>� Mans uzvārds ir Ganka. Doktors Ganka.

������� Jā? � Kurts atkārtoja un nepatīkami pavīpsnāja.

��� Nu, un tad?

1 � Ko viņ� jums lika man pasacīt?

�������� Jūs esat ļoti noba�ījies, doktor, � Kurts sacīja, acu no viņa nenovērsdams. >� No kurienes, piemēram, jūs esat ķēru�i, ka viņ� licis man kaut ko jums pasacīt? Tais�nība, profesors pasauca mani, bet pavisam citās darī�anās: viņ� man izsacīja da�us saimnieciskas dabas rīkojumus, bet par jums nebilda ne vārda. Mēs runājām tikai par dārzu.

Ganka atslīga krēslā un truli atkārtoja:

*� Par dārzu?

������� Jā, par dārzu, � Kurts atļāvās pasmaidīt un pat viegli paraustīja plecus. � Mēs runājām par oran�ērijas atjauno�anu.

� Kurta kungs, � Ganka pēk�ņi sāka lūgties. � Kāda tur, pie velna, oran�ērija! Kāpēc jūs melojat? Vai tad profesors da�as stundas pirms nāves jūs aicinās pie sevis, lai aprunātos par oran�ēriju? Kam jūs to gribat iestāstīt? Kurt, Kurt, es jūs lūdzu, � viņ� satvēra dārznieku pie rokas, � sakiet man patiesību, sakiet patiesību! Ja jūs zinātu, cik tas man svarīgi!

��� Nu, dodu jums goda vārdu, � Kurts nomurmināja, atvirzīdamies tālāk, � ka es glu�i neko nezinu.

Bet Ganka viņā jau vairs neklausījās. Viņ� atkal atkrita krēslā un, ar rokām deniņus sa�ņaudzis, runāja:

��� �ēlīgais dievs, cik tas viss me�onīgi! Cik me�onīgi! Profesors nomirst viens, kā lācis savā migā, lai gan visa māja pilna ar cilvēkiem, un pirms nāves izsauc jūs, pavisam sve�u cilvēku, kad . .. Nē, es zaudē�u prātu! �Ganka aizklāja seju ar rokām, un viņam pa vaigiem sāka ritēt asaras.

Kurts klusēdams uzmanīgi vēroja viņa seju un gandrīz pilnīgi kailo galvvirsu.

��� Un kāda tam nozīme? � viņ� iejautājās tai pa�ā izsmējīgā laipnībā. � Jūs, piemēram, sakāt: �Izsauc jūs, pavisam sve�u cilvēku.� Labi! Sve�u! Bet kur tad paziņas tajā laikā bija? Ņemsim, piemēram, jūs! Acīm redzot, jūs uzskatāt sevi par profesoram ļoti tuvu cil�vēku? Bet kur jūs bijāt visas �īs dienas? Tā, protams, nav mana darī�ana, ta�u, atļaujiet piezīmēt, jūsu klā�tiene būtu bijusi ļoti un ļoti vēlama.

��� Es biju cietumā, � Ganka atbildēja un pēk�ņi strauji uzmeta galvu. � Kurt, Kurt, jūs ta�u visu zināt! Kāpēc jūs izliekaties? Viņ� ta�u pieminēja manu uz�vārdu!

Kurts ar vīpsniņu palūkojās uz Ganku.

��� Padomājiet, Gankas kungs, kādas blēņas jūs tagad mel�at! Es ta�u esmu pavisam sve�s cilvēks, jūs pa�i tā izteicāties, dārznieks, vispār, velns viņu zina, kas par tipu, vai ne?

��� Nu, nu?

��� Nu, tātad? Un viņ� mani izsauktu, lai vienatnē par kaut ko parunātos, turklāt par kaut ko tādu, kas attie�

cas uz jums. Nu, sakiet pats, � vai tas izklausās pēc patiesības? Vai jūs viņa vietā rīkotos tāpat?

��� Jā, � Ganka atbildēja un nokāra galvu. � Bet ko lai es tagad daru, ko lai daru?

��� Par ko jūs bijāt cietumā? � Kurts apjautājās, pie�iedams pie būra un pieskardamies pārsegam. � Vai sen jūs esat �eit?

Ganka atkal vēroja Kurta smaido�o seju, uzrauto de�gunu, pieri ar spēcīgo izliekumu, tāda, pēc viņa do�mām � liekas, saskaņā ar Lafatēra mācību? � pie gud�riem cilvēkiem nekad nav sastopama, uz mazajiem, asajiem zobiem, ātri pārlaida skatienu Kurta rūpīgi sa�sukātajiem, ar eļju spīdīgi ieziestajiem matiem, un vi�ņam kļuva arvien skaidrāks un skaidrāks, ka neko būtisku �is cilvēks nevar zināt.

�Bet kāpēc profesors tomēr viņu izsauca?�

Kurts tagad nolūkojās uz Ganku nopietni, acis neno�vērsdams, it kā ko apsvērdams.

��� Cik ilgi es �eit esmu? Aptuveni nedēļas divas, go�dātais kungs. � Viņ� brīdi vēl padomāja. � Jā, nedēļas divas. � Un pēk�ņi nopūtās. � Nelāgas lietas �eit no�liek, ļoti nelāgas!

Ganka paskatījās uz Kurtu, iejautājās: �Jā, nelā�gas?� � tad pēk�ņi sajuta, ka pārklājas ar sviedriem un viņam kļūst slikti. Viņ� ielūkojās Kurtam sejā, bet redzēja tikai �o vientiesīgo, strupo degunu, ieapalo pieri un taukainos matus � viss pārējais aizņirbēja ga�rām vienlaidus krāsainā plūsmā.

�Nokritī�u,� Ganka saprata, grasījās atkal apsēsties, bet tūlīt nodomāja: �Tikai ne uz būra.� Tad viņam uz zobiem no�ņarkstēja kas derdzīgi skābs, grīda nosvērās sāņus, kājas pēk�ņi saļodzījās, un viņ� smagi noslīga zemē.

Ganka at�ilba no tā, ka viņam pie pierēs bija pie�likta aukstā ūdenī samērcēta lupata, � viņ� ieklepojās, akli novilka ar roku pār pieri un norāva lupatu. Līdzīgi nosprāgu�ai vardei, tā valgi no�makstēja pret grīdu, un tas Ganku galīgi at�ilbināja. Viņ� piecēlās sēdus un �irgti pavēstīja Kurtam:

��� Man drusku reibst galva, vai jums nebūtu ūdens?

Ta�u Kurta tuvumā nebija, Ganka pameklēja viņu ar acīm, ta�u neatrada. Aiz raibā aizslietņa �ķindēja trauki un �ļakstēja kāds �ķidrums.

�Ko viņ� tur dara?� Ganka nodomāja un gribēja pie�celties, ta�u visi priek�meti acu priek�ā atkal ieņirbējās kā ūdens, kaklā ievēlās apaļa, gluma lode, un no�spļāvies viņ� ar galvu atkal atslīga uz spilvena.

Kurts iznāca no aizslietņa, uzmanīgi nesdams lielu krūzi ar kūpo�u �ķidrumu, un nolika to uz galda.

�� Vai jūs varat pacelt galvu? � viņ� īsi apjautājās.

��� Nekas, nekas, � Ganka nomurmināja, � nekas, es tūlīt�

Kurts aptvēra viņu ar rokām pie pleciem, mazliet pa�cēla un pielika viņam krūzīti pie zobiem.

Ganka iedzēra malku, applaucēja mēli un sāka purināt galvu. Dzēriens oda pēc piparmētrām un kaut kādām sautētām zālēm, bet cauri tam visam viedās derdzīga spirta smaka. Kad Ganka norija pirmo malku, viņam likās, ka norijis dinamīta gabaliņu un tūlīt, tūlīt eksplo�dēs galva, bet Kurts turēja krūzīti viņam pie zobiem, tāpēc neviļus iznāca iedzert vēl vienu malku, un pēc tā atkal vienu. Tīkams siltums ieplūda ķermenī, �ķebino�ā sajūta mitējās.

��� Tā, �* Kurts it kā no tāiienes ierunājās, � tagad jūs vismaz atkal esat cilvēka vaigā. Tikai guliet mierīgi un nekustieties, citādi jums atkal kļūs nelabi. Vai jūs tur, cietumā, ilgi nosēdējāt?

��� Es, vai? Cietumā? � Ganka atkārtoja. � Nē jau, īsu laiciņu, pavisam īsu. Kādas pāris nedēļas. Ta�u, re�dziet, �ajā laikā � Bet ko es te valstos? � viņ� pēk�ņi sarosījās. � Man ta�u vajag � � un sāka svaidīties pa spilvenu.

��� Nu, celieties, celieties vien, � Kurts labsirdīgi sacīja, � es paskatī�os, kā tas jums izdosies. Nu?!

Bet Ganka jau atkal gulēja aizvērtām acīm un smagi elpoja ar vaļēju muti.

��� Nu, ko jūs neceļaties? � Tā, tā! Nekur jūs necel�sieties, nekur neiesiet, un, patiesību sakot, nav jums nekādas vajadzības kur iet, Vai tad jūs nesaprotat, ka

mājā pa�laik neviens par jums neliksies ne zinis? Bet, redziet, ko mēs labāk izdarīsim. Es tūlīt pasauk�u pie jums Lanē . .,

��� Jā, jā, � Ganka uztraucās, � katrā ziņā Lanē! Man pa�am vajadzētu aiziet viņam pakaļ, tas ta�u ne�ērti, ka jūs iesiet manā vārdā.

��� Guliet, guliet, � Kurts stingri noteica, � tūlīt viņ� būs pie jums.

Lanē sēdēja pie Gankas un raudāja.

Kabatas lakatiņ� jau bija slapj�; kamolā saņurcītu, viņ� to nolika uz ceļiem.

Vairāk rei�u Lanē jau sāka runāt, bet, pateicis pāris vārdu, atmeta ar roku un no�ukstēja: �Nē, nevaru, ne�varu,� � un atkal raudāja. Beidzot Gankam tas apnika, spēcīgi un rupji viņ� paraustīja Lanē aiz piedurknes.

��� Labi, � Ganka noteica, � tagad pietiks!

Lanē �ņukstēja.

��� Vai dzirdējāt? Es jums teicu � pietiks! Pastāstiet man, kā tas notika.

Lanē palūkojās uz viņu ar sarkanām, iekaisu�ām acīm.

� �ī nelaimīgā vēstule, kuru mūs piespieda pa�rakstīt .,,

��� Tas viss man jau zināms, � Ganka sacīja. � Vai jūs profesoram to nolasījāt?

� Tur bija ari jūsu paraksts, � Lanē atbildēja, ne�apzināti aizstāvēdamies pret Ganku. � Kad es to parā�dīju profesoram, viņam kļuva pavisam nelabi, viņ�� � Lanē paskatījās apkārt un, redzēdams, ka Kurta istabā nav, glūnīgi iejautājās: � Vai jūs sila?

�� Jā! Tas ir � nē! Tas ir � jā! Jā! Eh, velns parāvis!�> Ganka saskaitās. Melot viņ� negribēja, bet taisnību iz�stāstīt nespēja, turklāt �is juteklīgais, gļēvais un mazdū��īgais lāga vīrs tā kā viņa nesaprastu. � Labi, par visu to citreiz. Nu, bet vēlāk? Kas bija vēlāk? Jūs viņam pa�rādījāt manu parakstu, bet kas notika tālāk?

��� Nekas tālāk nenotika, � Lanē mulsi atbildējā un apstājās, it kā brīnīdamies pats par saviem vārdiem,

��� itin nekas. Profesors ieslēdzās kabinetā, neviena ne*

laida iek�ā, pat Mezonjē kundzi ne, bet pēc tam arī nomira.

��� Tas ir � kā nomira? Kā tad tā � nomira? �= Ganka viņam uzbrēca. � Apdomājiet, ko jūs runājat!

Viņ� pielēca no gultas, un tas izrādījās pavisam viegli un vienkār�i, galva vairs nereiba, viņ� jutās ļoti vesels, it kā par gadiem desmit jaunāks kļuvis, un viņā pēk�ņi bija atgriezies viss agrākais spars. �is resnītis nepavisam nebija vainīgs, ta�u Ganka, goda vārds, būtu varējis saplosīt viņu gabalos �

��� No kā viņ� mira? Kā tad tā: glu�i vesels cilvēks .,

��� Viņ� nebija vesels, � Lanē gurdi iebilda. � Tikai, lūdzu, Ganka, nekliedziet uz mani, jau tā galvā viss grie��as. Eh, kāpēc es viņam uzrakstīju �o vēstuli?

� Kādu vēl vēstuli? � Ganka briesmīgā niknumā no�prasīja.

Lanē bridi klusēja, tad ierunājās:

��� Par �urkām. Mazā somainā �urka grib dzīvot un tāpēc pielāgojas, bet atlantozauri izmirst. Kāpēc es vi�ņam tā uzrakstīju?

��� Velns viņu zina, ko tas viss nozīmē! � apstulbu��ais Ganka iesaucās. � Somainās �urkas, atlantozauri� No kā profesors nomira? � viņ� pēk�ņi iekliedzās. � No kā, no kā nomira? To es jums jautāju! Nu?

��� No sirds paralizēs, � Lanē atbildēja nedzīvā balsī, kaktā lūkodamies.

��� Kas to teica? � pārsteigtais Ganka neatlaidās.

��� Gardners izsaucis ārstu, � Lanē izvairīgi atbildēja, un viņam atkal notrīcēja apak��oklis.

��� Gardners? � Ganka nikni iejautājās. � Es ta�u viņu �odien .,,

Viņ� nebeidza, apsēdās gultā un sāka plūkāt segu. Ganka jau drebēja un zināja: ja viņ� vēl minūtes piecas runās ar Lanē, tad pasacīs, piķis zina, ko, bet tie�i to nedrīkstēja darīt. �Un galu galā,� Ganka nodomāja, �lai kādā nāvē profesors arī būtu miris, viņ� ta�u ir miris. Tagad tas vairs nav svarīgi. Jārunā par ko citu.�

��� Bet kā ar jūsu veselību, Ganka? � Lanē grūt�sirdīgi apvaicājās.

Viņa jūtas bija sare�ģītas. Protams, arī Lanē neticēja, ka nāve iestājusies no sirds paralizēs, ta�u Gankas nik�nums viņam likās nepamatots un neizskaidrojams, bet tonis, kādā Ganka ar viņu runāja, pavisam neatbilda lietas apstākļiem. Patie�ām � kā viņ� iedro�inās kliegt? Vai tad Ganka pats nav parakstījis �o sasodīto deklarā�ciju? O-o! Un kā vēl parakstījis! Gandrīz vai viens no pirmajiem. Ko tad viņ� tagad ceļ brēku, nervozē, prasa atskaiti un sauc pie atbildības, interesējas par sīkumiem, nu, vārdu sakot, izturas tā, it kā pats nemaz nebūtu līdzvainīgs? Bet tajā pa�ā laikā Gankas jautājumos, viņa dusmās, sa�utuma pilnajos izsaucienos un paskubināju�mos bija kāds neizskaidrojams spēks, tiesības izvirzīt jautājumus, un tas atturēja Lanē uzdot Gankam tie�i tos pa�us jautājumus. Bet turpināt sarunu tādā tonī bija neiespējami. Turklāt Lanē vēl mocīja atmiņas par pro�fesoram nosūtīto vēstuli, kuru, izrādās, nekādā ziņā ne�bija vajadzējis sūtīt. Teikums par �urkām burtiski viņam bija iesēdies galvā. Atceroties to, viņ� pat nodrebēja svelo�ā kaunā.

� Somainā �urka! � pēk�ņi aizmirsies, Lanē izgrūda. Un, tūlīt atjēdzies, sāka māt ar rokām, purināja galvu un noburk�ķēja: � Nekā tamlīdzīga, nekā tamlīdzīga!

Ganka izbrīnījies palūkojās uz viņu, ta�u neko neteica.

Lanē sēdēja nosvīdis, aiz kauna pietvīcis un sakumpis.

��� Iesim laukā, � Ganka pēk�ņi ierunājās, � �eit nav visai ērti. Es tomēr gribu sīkāk zināt, kā tas viss noticis! Un kā jūs, Lanē, varējāt to pielaist? Kur jums bija acis? � jaunas bēdu lēkmes pieveikts, viņ� atkal ieklie�dzās. � �ēlīgais dievs, �ēlīgais dievs, jūs neesat mazāk vainīgs kā es �

�Ak tā?� Lanē klusībā nobrīnījās. �Izrādās, arī man ir tiesības kliegt uz tevi?� un mierīgi atbildēja:

��� Eh, vai tad es ko zinu? Ko tur sīkāk! � Viņ� sērīgi atmeta ar roku. � Tikai viens mani pārsteidz: kā jums izdevās?�

� Kā man izdevās �eit nokļūt? � Ganka uzminēja un saviebās. Jā, jā, uz �o jautājumu vajadzēja atbildēt, Lanē ta�u bija tiesības uzdot arī citu, līdzīgu jautājumu: kāpēc viņ� �eit ieradies? Un arī uz to vajadzētu atbildēt.

)

��� Ļoti vienkār�i. Man ir Gardnera vēstule, ko viņ� rak�stījis Kurceram. Man vajadzēja ierasties pie Kurcera, bet iepriek� es gribēju noskaidrot stāvokli un parunāt ar jums.

� Ejiet ātrāk pie viņa, ejiet! � Lanē a�i ierunājās, un viņa balsī ieskanējās pat māņticīgas �ausmas.

��� Kurcers vēl nav atbraucis, bet Gardners ir �eit. Ar �o cilvēku jokot nedrīkst.

�� Jūs domājat, ka arī man ir vāja sirds? � Ganka pavīpsnāja.

>� Ja jums būtu vāja sirds, � Lanē drūmi ierunājās un pirmo reizi ielūkojās Gankam tie�i acīs, � tad jūs nebūtu ticis vaļā no Gardnera. Acīm redzot, viss bijis pienācīgā kārtībā.

� Jā? � Ganka sapīka.

��� Es domāju, ka jā, � Lanē drūmi piebilda. � Bet profesora nāvē .,.

� Nu?! � Ganka iekliedzās.

� Kurcers nav vainojams, � Lanē pabeidza. � Iz�rādās, ka profesors bijis pārāk konsekvents Senekas skolnieks.

Ganka paskatījās uz Lanē. Resnītis skumji un pat vai�nīgi pasmaidīja, ta�u nenolaida acis no Gankas. Viņa seja pauda cie�anas, ta�u tā bija mierīga un pat gai�a.

��� Ejiet pie Gardnera, � viņ� uzstājīgi atkārtoja un pieskārās Gankam pie pleca. � Gardneram zināms vai�rāk nekā man. �odien atbrauks ārsts, un tad viss no�skaidrosies.

��� Ā, klaiņojo�ais holandietis ieradies! � Gardners sagaidīja Ganku. � Nu, īstā laikā, īstā laikā, nav vārdam vietas, īstā laikā! Lūdzu, iesim. � Gardners aizveda viņu uz kabinetu un pla�i pavēra durvis. � Tā, papriecājie�ties, velns zina, kas tā par bū�anu! � viņ� neapmierināti noteica, ieiedams istabā. � Cūku kūts. Mani interesē,

kur sievai acis biju�as? � Viņ� piesteidzās pie galda, paņēma sakaltu�o maizes garozu, neizpratnē pacēla to pie sejas, nolika atpakaļ, noknak�ķināja pirkstus, no�purināja tos un atkārtoja: � Velns zina, kas tā par bū�anu! �ūskas audzējis, vecais ēzelis! Un dzīvojis �i�tādā zaņķī! Es dro�i vien pat stundu �eit neizturētu. Nu, Ganka �

Ganka kabinetā neienāca. Viņ� stāvēja uz sliek�ņa, skatījās uz Gardneru un smaidīja.

��� Nu, kā būs? � Gardners pagriezās pret viņu. �Pa�mēģināsim orientēties �ajā mēslu kaudzē. Pirmkārt, kur �eit varētu būt viņa papīri?

Ganka pasmaidīja vēl platāk un noteiktāk; iegājis istabā, viņ� atvēra drēbju skapi un izvilka no turienes papīru �ūksni.

��� A-ā, � Gardners lieti�ķi noteica. � Tie pa�i jau būs. Nu, dodiet, dodiet �urp!

Gardners ātri sāka pār�ķirstīt manuskriptu un pārlū�koja pat fotouzņēmumus.

��� Tas ir kaut kas vecs, datēts ar trīsdesmit devīto gadu, � galvaskausi un kauli. Nekā cita viņ� jau nesa�jēdza. � Gardners pa�ķirstīja vēl da�as lapas. � O, tā jau cita lieta!

Izņēmis akvarelī gleznotu portretu, Gardners samieg�tām acīm to aplūkoja.

No Vatmaņa papīra pirmās lapas smaidīja skaistule. Viņai bija apaļa seja, liela piere un asi iezīmētas vaigu kaulu līnijas. Skaistules skatiens bija tie�s, vienkār�s un me�onīgs. Māksliniekam ļoti labi bija padevusies ne�kustīgā un mierīgā atsve�inātības izteiksme. Tūlīt bija nojau�ams, ka ar �o tālumā vērsto skatienu un vēl ar da�iem citiem, smalkiem, netveramiem, bet tūlīt īpa�u noskaņu rado�iem paņēmieniem mākslinieks akcentējis sava darba sevi�ķo nozīmi. Visticamāk bija, ka �ī skais�tule nebija zīmēta no dabas, ka tas nebija pat portrets, bet vienkār�i tikai zīmējums. Un tajā pa�ā laikā līniju smalkums, zīmuļa un pēc tam arī akvareļa noteiktība pie�ķīra �im gleznojumam portreta veidu, spēku un pa�tiesīgumu. Un uzkrita vēl kas � sarkanā krāsa. Skaistule

bija sarkana kā peonijas zieds. �ī krāsa nebija sevi�ķi intensīva, cilvēka seju tā nepadarīja baismīgu vai arī smieklīgu.

� Daiļava! <�1 Gardners atkārtoja. � Acis, kas par acīm! Liekas, apēst gribētu! Bet kāpēc viņ� to aplējis kā ar sarkanu tinti?

�Tā ir sarkanā lēdija, � Ganka paskaidroja, no�liekdamies pie zīmējuma.

��� Hm! � Gardners pavīpsnāja. � Ka sarkana, tas ir tiesa, bet vai lēdija, par to � � Viņ� stāvēja, vērodams zīmējumu. � Kaut kāda papuasiete! Bet acis, acis,,, velns ar ārā!

� Redziet, � Ganka laipni paskaidroja, noliekdamies pāri Gardneram, � tas ir profesora pēdējais atradums. Viņ� grasījās to publicēt, bet alla� atlika. Tā izrakta Ziemeļanglijā.

��� Kā tā? Tāda skaistule izrakta! Vai tādas kāds ap�rok? � Viņ� tī�ām izlikās nesaprotam.

� Ta�u nē, nē, � Ganka mīksti noteica, � ne jau viņu pa�u, tikai galvaskausu un kaulus.

�Ak, kaulus! � kā vīlies Gardners novilka. � Kauli mani interesē tikai dienesta darī�anās. Un vai tad viņ� �o daiļavu sastādījis pēc kauliem? ,Un kāpēc viņa sar�kana, kāpēc sarkana? � viņ� pēk�ņi sāka skaļi smieties.

��� Lai izskatītos me�onīgāk, vai ne?

� Nē, � Ganka atbildēja, tāpat kā agrāk neievēro�dams Gardnera toni, � viņai bija sarkani kauli. Sapro�tiet, kapā saujām sabērta kāda minerālkrasa, laikam kādi īpa�i māli. Dzīvi būdami, �ie cilvēki krāsoju�i ķer�meni sarkanā krāsā. Pēc nāves viņi sarkano krāsu de�vu�i �ai sievietei līdzi kapā. Ķermeņa mīkstās daļas iz�iru�as, bet kauli piesūku�ies ar �o pulveri un nokrāsoju��ies sarkani. Profesors nosauca �o skeletu par �sarkano lēdiju�.

� A-ā, � Gardners norūca, vēl arvien vērodams zīmē�jumu. � Bet kāpēc profesoram �ī �sarkanā lēdija� bija vajadzīga? Vai viņ� ar tās palīdzību gribēja ko pie�rādīt?

��� Redziet, � Ganka paskaidroja, � �ajā gadījumā lika atrasts viss skelets. Antropometriskie mērījumi

sniedza pavisam citu ainu. � Ganka uz mirkli apklusa, bet Gardners uzmanīgi un nekustīgi ielūkojās viņam sejā, aizgāja aiz galda, pabīdīja krēslu un apsēdās.

� Jā, jā, � viņ� noteica, >� citu ainu. Bet kādu īsti?

� Izrādījās, � Ganka turpināja, � ka �is skelets pēc savas uzbūves ir radnieciskāks kādai no Himalaju zie�meļu atradzēs nesen atklātajām Indijas tautībām nekā jebkur� cits no Eiropas izrakumiem.

��� A-ā, � uztvēra ieinteresētais Gardners, � �itāda lieta? Tuvāks indusiem? Bet tajā laikā Vācijas teritorijā dzīvoja � � viņ� noknak�ķināja pirkstus, � nu, kāds velns tajā laikā tur dzīvoja? Vienmēr aizmirstu viņa uzvārdu �

��� Heidelbergas cilvēks, � Ganka pasacīja.

��� A-ā, �is briesmonis ar pērtiķa pumu, tāds, kāds stāv institūtā. Tātad Eiropā, atsevi�ķi ņemot, � Vācijā dzīvoju�i �itādi ķēmi, bet Indijā� � Viņ� apklusa, nolieca galvu un par kaut ko padomāja. � Vareni, � beidzot viņ� noteica apmierinātā balsī. � Katram pēc nopelniem. Slīpēts ve�uks.., Labi, skatīsimies tālāk.

Atkal viņi atvēra skapjus, izņēma no tiem un sakrāva uz galda fotogrāfiju, pierakstītu burtnīcu, kaut kādu izgriezumu, izrakstu un protokolu kaudzes.

Ganka izvilka arī vairākus greznus, melnus ādas aktu vākus ar zelta burtiem uz tiem, ārzemju universitā�u, akadēmiju un biedrību diplomus un goda rakstus. Gar�dners tiem nepiegrieza tikpat kā nekādas vērības, pa�vir�i pa�ķirstīja un nometa.

Pēc tam viņ� izvilka garu pergamenta papīra sainīti, ļoti biezu un aizzīmogotu ar melnu laku. Nez kāpēc krus�teniski tas vēl bija pārsiets ar zaļu atlasa lentīti. Spēcīgā rāvienā Gardners to noplēsa un aizmeta. Pēc tam atda�rīja aploksni un papurināja to. Uz galda izbira zilganas, dzeltenas, violetas un vienkār�i baltas papīra lapiņas. Tās visas bija aprakstītas sīkā, smailā rokrakstā. Ganka pacēla uz grīdas nokritu�o aploksni, kurā tās bija uz�glabātas. � �Manas līgavas vēstules,� � viņ� skaļā balsī izlasīja.

Gardnera acīs iedegās draiskas dzirkstis. Pacēlis vienu ceriņkrāsas lapiņu, viņ� to paostīja.

��� Smar�as! � viņ� teica. � Ir gan ve�uks! Labi, liksim �ajā kaudzē.

Bet Ganka tobrīd ielūkojās citā lapiņā, kur burti bija tik cie�i sablīvēti un rindiņas cita citai tik tuvu, ka to ātri izlasīt nemaz nebija iespējams.

Vēstule bija rakstīta jaunā gadsimta pa�os pirmajos gados, un pilsētu, kuras nosaukums bija minēts līdzās datumam, Ganka labi pazina. Tā bija liela slavu pilsēta, kuras tuvumā profesors savā laikā atrada tik lielu ievē�rību sacēlu�o Morāvijas eoantropu.

Ielūkodamies �ā viņam nepazīstamā meitenīgā rok�raksta mikroskopiskajos burtos, vācu valodā uzrakstī�tajā tekstā, Ganka skaidri sajuta, ka to rakstījusi kāda viņa tautiete. Bija daudz kļūdu, teikumu veidojumā ma�nāms vārdu trūkums. Bet da�i vārdi � �mīļais�, �dār�gais� � vispār bija uzrakstīti �ehiski. Viņ� pavērsa la�piņu un beigās izlasīja īsu �ehu vārdu. Gandrīz mehāniski viņ� piegāja pie galda stūra, ar elkoni nekaut�rīgi atbīdīja Gardneru, kas, pavir�i pārlūkojis, pla�ā atvēzienā meta kaktā vecas piezīmju grāmatiņas, zem deguna murminādams: �Ugunī, ugunī, to ugunī!� � un paņēma visu �o gubu.

Ganka parakņājās tajā un drīz atrada meklēto.

^Fotogrāfijā bija redzama meitene � slaida gai�mate ar garām bizēm, vienkār�ā tum�ā kostīmā, kādu tolaik valkāja kursistes.

Nekustīgi un stingri meitene nolūkojās no fotogrāfi�jās, acīm redzami samulsusi gan �ā tērpa, gan arī brī�a svarīguma pēc. Ta�u skaidri varēja nomanīt gan apak��lūpas bērni�ķīgo sulīgumu, gan bedrīti zodā, gan vaigu apaļumu un ro�ainību, � visu to, kas nebija redzams slikta fotogrāfā izdarītajā uzņēmumā. Kartītes apak�ā bija uzkleksētas zelta medaļas un kroņi, kā arī vērienīgs, tāpat zeltā veidots paraksts. Ganka pagrieza fotogrāfiju un pakavējās pie uzraksta otrā pusē.

�ī meitene profesoru Mezonjē uzrunāja nevis par �Leonu�, bet �Ļevu� un pēdējās trīs rindiņas bija uz�rakstījusi �ehu valodā. �Un visu mū�u viņ� par to klu�sēja!� Ganka nodomāja. �Bet mājā dzīvoja, staigāja un bērnus dzemdēja cita sieviete. Visu mū�u viņ� nekad

nebija izrunājis �ās meitenes vārdu � �ēlīgais dievs, kā tad tā?�

Gardners pagrieza galvu, ieraudzīja, ka Ganka tur rokās fotogrāfiju, paņēma to, uzmeta pavir�u skatienu un aizmeta fotogrāfiju sāņus.

��� Man resnītes nepatīk, � viņ� mehāniski piebilda.

�� Kriņģeļu pārdevēja. Seja kā mopsim. Un ģērbusies zemnieku gaumē� Nu, metiet, metiet viņu prom, Ganka! Mums vēl velni�ķīgi daudz darba. Bet līdz vaka�ram gribu pabeigt vismaz �o istabu. � Gardners pār�laida skatienu kabinetam. � Jā, sakiet, lūdzu, � Vai savas kolekcijas viņ� uzglabāja �eit?

� Līgava? � Ganka ierunājās. Viņ� stāvēja, grozīja galvu un smaidīja. � Nabaga līgava! Nekad nav iemi�nējies neviena vārda par to.

��� Nu, ko tur bilst, �itāda līgava nav laba vārda vērta, � Gardners atbildēja un novilka svārkus. Tādus putekļu kalnus sakrājis �is vecais ērms, ka taisni vai elpas trūkst. Būtu vismaz savus papīrus turējis kārtībā, pats velns te netiks gudrs �

Sirdīgi viņ� aizmeta kaktā tīstokli ar avī�u izgriezu�miem.

��� Ganka, ko jūs stāvat? Te kas sarakstīts latīņu va�lodā, es nesaprotu. Izlasīsim virsrakstu.

Ganka izlasīja, un Gardners arī �o izgriezumu iemeta kopējā kaudzē, tad piegāja pie lielas, aizstiklotas kas�tes, kur bija sablīvētas mēģenes un pudelītes ar ķimikā�lijām, pikti atrāva tai vāku un no apak�ējā plaukta iz�vilka paprāvu melnu tīnīti. Viņ� pacēla to un piesardzīgi nolika uz galda. Tās vāks bija aizslēgts, bet Gardners mazo atslēdziņu vienkār�i norāva.

Pa�ā aug�ā tīnītē bija maiga baltas vates kārtiņa, savu�kārt pārklāta ar dzeltena pergamentpapīra lapu; zem tās atradās otra, no spīdīga japāņu koka darināta kārba. Tā nebija aizslēgta. Gardners atvēra1 to un iebāza tur roku.

��� Tā, �eit jau ir, � viņ� teica, pagriezdamies pret Ganku, un augstu pacēla apaļu sarkanu galvaskausu,

�� Sveicināti, sarkanā lēdija!

Ganka pamira. Pat viņ� nezināja, ka �is galvaskauss glabājas mājās, jo profesoram, acīm redzot, bija kādi īpa�i iemesli to slēpt pat no saviem mācekļiem. Starp citu, viņam gan vispār patika, lai viņa pētījumu rezultāti parādīlos negaidot un pārsteigtu pat vistuvākos cilvē�kus. Lūk, tāpēc �o galvaskausu pēdējo reizi izstādīja arheoloģijas kongresā, bet pēc tam tas pazuda kaut kur institūta skapjos. �ajos divos gados profesors paguva daudЈ pie tā pastrādāt. Vispirms, galvaskauss tika pār�klāts ar plānu caurspīdīgas lakas kārtiņu, tālāk, to pama�tīgi attīrīja no minerālsāļiem un vietumis pa rievu līni�jām nostiprināja ar metala saskavītēm � tādā veidā tas atgādināja biljarda bumbu.

�� Jā, � Gardners noteica, � portretā tas izskatās daudz labāk.

Viņ� pagrozīja to uz visām pusēm, tad nez kāpēc iepūta acs dobulī. Pēc tam nolika uz galda, apsēdās krēslā, sakļāva rokas un kādu brīdi sēdēja nekustīgi,, domās iegrimis. Tad viņ� pievērsās Gankam:

��� Sakiet � manuskripts, kuru mēs vispirms apskatī�jām, � vai no tā nekas nav publicēts?

��� Nekas, � Ganka atbildēja.

�� Nekas? � Gardners ievaicājās ar kādu sevi�ķu izteiksmi, kuras jēgu Ganka nesaprata.

Tad pie durvīm kāds pieklauvēja.

Gardners steig�us paķēra avīzi, apklāja ar to galvas�kausu un tikai tad atsaucās:

� Lūdzu!

Bet tas bija tikai Lanē. Rokā viņ� turēja kādu sainīti un tūlīt pasniedza to Gardneram,

��� Redziet, � viņ� sacīja.

Gardners palūkojās uz ienācēju. Lanē izskatījās ļoti satraukts, varbūt viņ� bija vienkār�i skrējis un aiz�elsies. Platmales viņam galvā nebija, kaklasaite no��ķiebusies greizi, uz piedurknes izplūdis melns deguta traips. �Atkal �o nejēgu pēc kaut kā sūtīju�i. Ko viņ� tādu atnesis?�

�� Vai atradāt ko? � Gardners iejautājās.

��� Redziet, � Lanē atkārtoja.

������� Lieliski! � Gardners uzlielīja. � Bet kāpēc jums tāds izskats? Kur jūs bijāt?

Lanē pablenza uz Ganku un saminstinājās. Gardners paskatījās uz viņiem abiem un iesmējās.

������� Eh, Ganka, viņ� ta�u no jums baidās! Paskatieties, pat runāt negrib� Goda vārds, baidās! Nu, Lanē, nu!

Gardners jau steidzīgi citu pēc citas plēsa iesaiņojuma papīra lapas un beidzot nometa uz galda melnu, apogļoju�os priek�metu � ar savu nepareizi sfērisko formu tas izskatījās pēc akmens gabala vai arī maizes doniņas. Tad viņ� paņēma avīzi, ar ko bija apsegta �sarkanā lēdija�, un uzlika uz tās apogļoju�os, laika zoba izkrim�sto kaulu. Tā viņi gulēja kopā � lielais sārtais galvas�kauss un melnā apaļā kaula �ķemba.

������� Tā, tagad arī heidelbergietis ir �eit, � Gardners svētlaimīgi noteica, � tātad pilna sabiedrība, alfa un omega. Zemākie un augstākie. Visi �eit uz galda. Lai kāds tagad pamēģina tikt gudrs ar �iem kauliem.

Viņ� atkal pievērsās Lanē.

������� Bet kāpēc jums plecs notriepts ar kaut ko melnu? Vai jūs kur braucāt? Uz kurieni?

��� Nē, � Lanē atbildēja un atkal pablenza uz Ganku.

��� A-ā, nē, � Gardners nogrozīja galvu.

������� Tas bija jumtaug�ā, � Lanē kā zag�us pēk�ņi ierunājās. � Tikai es zināju, kurā vietā. Mezonjē kundze man pateica.

������� A-ā, � Gardners atkal pamāja ar galvu. � Nu, pateicos, pateicos! Izsaku atzinību. Ejiet atpūtieties.

Lanē aizgāja, un Gardners pats aizvēra durvis.

Tad atgriezās pie galda un, it kā ko nopurinādams, sasita plaukstas.

������� Neģēlis! � viņ� noteica spēcīgi un patiesīgi.

��� Kunga līķis vēl nav atdzisis, bet sulainis jau izvazā viņa naktskreklus� Tagad paklausieties, Ganka. � Viņ� palūkojās apkārt. � Redziet, to visu, � viņ� ar vienu pirkstu izdarīja īsu, sparīgu �estu, � mēs ar jums iznīcināsim.

�� Visu? � nemaz nebrīnīdamies Ganka iejautājās.

������� Visu, visu, � Gardners apstiprināja tajā pa�ā, mazliet klusinātajā balsī. � Visu, kas atrodas �ajā mājā:

mēbeles, burkas, dak�iņas, pudeles, papīrus. Papīrus, protams, vispirms. Visu ugunī!

��� Es domāju, vispirms galvaskausus, � Ganka paklusā balsī piebilda.

Gardners uzmeta viņam ātru un asu skatienu.

��� Kāpēc galvaskausus? � viņ� iejautājās neapmieri�nātā balsī. � Galvaskausus es ņem�u sev līdz. Tos dro�i vien nodos uzglabā�anā kādam no impērijas mu�zejiem.

��� Bet kas būs ar profesora kundzi? � pavisam ne�vietā pēk�ņi apvaicājās Ganka.

Gardners izbrīnā paskatījās uz viņu.

��� Ar profesora kundzi? Viņai iedos automobili, kun�dze iesēdīsies un aizbrauks. Bet jūs man neko nejautājat par Lanē. Ko viņ� iesāks? Vai arī jūs tā esat noskaities, ka neko pat zināt par viņu negribat? Starp citu, kā jūs domājat � vai viņ� ir nelietis, vai nav?

��� Kāpēc nelietis? � Ganka truli iejautājās.

No �ās, neizsacītiem mājieniem pilnās sarunas, no domas, kas viņu urdīja kop� pa�a rīta, no situācijas straujās izmaiņas viņam galvā dunēja un bija tāda sa�jūta, it kā smadzenēs blark�ķēdams grieztos milzīgs skārda ventilators. Viņ� paskatījās uz Gardneru. Gankam sāka uzmākties tas bezspēka un vienaldzības stā�voklis, kādu viņ� jau reiz bija piedzīvojis. Viņ� stāvēja Gardnera priek�ā, acis viņam bija plati ieplestas, ta�u roka nesniedzās pie kabatas.

Nesniedzās! Nesniedzās! Nesniedzās! Un tas bija tik svarīgi: ne-snie-dzās �

Gardners smaidīdams skatījās uz viņu, ta�u nemaz neuzstāja, lai atbild.

��� Nelietis viņ� ir, Ganka, nelietis, � Gardners bei�dzot noteica, � nelietis. Viņ� ta�u noindēja profesoru, bet tagad skraida un meklē, kur varētu uz�ļākt benzīnu. Saprotat?

��� Nē, � Ganka atbildēja.

Gardners piecēlās un uzlika uz Gankas mazās, izdēdēj u�ās roķeles savu plato, mīksto delnu.

��� Papūlieties to ātrāk saprast, Ganka. Vēl ar jums �eit jānoņemas. Lanē � nelietīgs radījums, nevienam

viņ� nav vajadzīgs. Nu, sapratāt? Vai tagad sapratāt, es j autāj u?

��� Tagad es visu sapratu, � Ganka atbildēja.

��� Tad jau lieliski.

Gardners piegāja pie loga un asi parāva zvanu.

Ienāca apsardzes priek�nieks.

��� Nu kā, � Gardners jautāja, � vai aizvedāt?

� Jā, aizvedām, � priek�nieks atbildēja.

�������� A-ā, lieliski. Tagad, redziet, �āda lieta. Iepazīstie�ties. Gankas kungs. Apsardzes priek�nieks. Es aizeju, bet viņ� paliks �ajā istabā, pārlūkos un iz�ķiros papīrus. Skaidrs?

��� Skaidrs, � sardzes priek�nieks atbildēja.

1 � Tā, � Gardners novilka un pievērsās Gankam. � Tātad viņ� �ķiros papīrus. Nu, bet vai viņ� tos iz��ķiros vai ne, tā jau ir viņa darī�ana. Sapratāt?

��� Saprotu, � sardzes priek�nieks atbildēja.

1 � Ta�u lai viņ� neizliecas pārāk tālu pa logiem un nekur neaiziet. Tā jau ir jūsu darī�ana. Vai arī tas sa�protams?

Priek�nieks viegli nolieca galvu.

>� Bet ja viņ� mēģinātu nākt lejā pa kāpnēm . . Ta�u labāk lai to nedara. Tas viss. Sapratāt?

� Sapratu, � sardzes priek�nieks atbildēja. � Viņam nav ieteicams nākt lejā pa kāpnēm.

��� Un vai jūs, Ganka, arī sapratāt?

Ganka klusēdams pamāja ar galvu.

*� Tā. Uz redzē�anos, draugi. Es aizeju.

Un viņ� aizgāja, paņemdams sev līdz abus galvas�kausus.

Gardners viņu atbrīvoja nākamās dienas rītā.

� Man pa�reiz ļoti maz laika, mēs parunāsimies vē�lāk, � viņ� sacīja. � Tikai es pats jūs izsauk�u. � Un pārlaida Gankam saltu, vērīgu un tajā pa�ā laikā vien�aldzīgu skatienu. � Tagad tam nav laika. Jūs pats re�dzat, kas notiek. � Un viņ� aizsteidzās, viegli ar galvu pamājis.

Tad Ganka piegāja pie Martas.

Viņa bija notupusies pie lādes. Tā bija liela, spilgti

sarkana, no iek�ienes aplipināta ar da�ādu krāsu papīrī�iem un fotoattēliem. Kad Ganka ienāca, Marta uz mirkli pavērsās pret viņu un tūlīt atkal nolieca galvu. Brīdi klusēdams, Ganka pastāvēja pie viņas un tad iejautājās:

��� Ko jūs �eit, Marta, darāt?

Grumbainās, lielās rokas ar resnajiem, apaļajiem pirk�stiem turpināja rakņāties lupatās, kamēr viņa pati rāmi un bez satraukuma atbildēja:

��� Kravājos.

Vairāk neko viņa nepiebilda, bet arī Ganka vairāk neko nejautāja. Tikai stāvēja, nolūkojās uz viņas grum�bainajām, sasprēgāju�ajām rokām ar apaļajiem, blāva�jiem nagiem un nodomāja, ka viņa laikam ir vienīgais cilvēks visā �ajā bezcerīgajā mājā, kur� stingri zina, kas tagad darāms. Martas kustības bija mierīgas, bez stei�gas, bet nekādā ziņā automātiskas. Viņa izmeta jau pilnīgi novalkātās skrandas un atstāja visu, ko gribēja ņemt līdz. Viņas seja bija cieta, nekustīga, savā akme�ņainajā saspringtībā pat ne�ēlīga. Sīs lupatas bija krā�ju�ās gandrīz visu viņas mū�u. Tās gulēja slāņos, kā sava veida vēsturiski nogul�ņi. Pavīdēja blūzes ar lie�lām, spilgtām, zeltītām pogām, bērnu lakatiņi, dārks papīrmasas zirdziņ� ar trim kājām, liels plī�a lācis ar zilu lenti, tad figurāla pudele, kurā kādreiz bija atradies liķieris, skārda konfek�u kārbiņa ar lielisku, krāsainu zīmējumu, kaklasaites� Ganka vēl brītiņu pastāvēja un tad klusītiņām izgāja. Viņ� nokāpa dārzā.

Diena bija saulaina un spo�a, debesis augstas un dzid�ras. Gaiss tik sauss un skanīgs, ka skaidri varēja dzirdēt kaut kur tālumā aiz sētas rūcam automobili. Beidzās atvasara. Dzērvju bara tālo klaigu aizrauts, Ganka ap�stāj āsr Tās lidoja tik augstu, ka atsevi�ķi putni nebija redzami. Debesīs ātri aizslīdēja rotaļīgais, zilgmē iezīmē�tais slīpais kāsis. Ganka ilgi stāvēja, ieklausīdamies dzēr�vju saucienos. Viņā pamodās skumīga samierinātības un klusuma noskaņa, bet no tās viņ� visvairāk baidījās. Tāpēc viņ� pēk�ņā niknumā nospļāvās, ar modernās sarkanās kurpes smailo purnu paspēra smiltis un ātri, gandrīz skrie�us, aizsteidzās pa dārzu. Kabatā viņam bija mazs brauniņ� no zilgana tērauda, ar mierīgu, blāvu mirdzumu. Ganka staigāja pa celiņiem, arvien no jauna

aptaustīdams un aptaustīdams ieroci. Un vēl viņ� do�māja par Kurtu.

Viņam bija kāda neskaidra noģieda (lai gan nekas jauns nebija atgadījies), ka Kurts �ajā nolādētajā un bezcerīgajā mājā spēlē kādu nesaprotamu lomu. Bet kādu īsti? Vai viņ� būtu Kurcera spiegs, vai arī� Un pēk�ņi ne no �ā, ne no tā Ganka atcerējās Voiciku. Viņ� pat apstājās. �Kas par velna bū�anu!� Bet Voiciks iz�nira pilnā augumā, ar savu �etrstūraino, rūsganiem traipiem no�ķiesto seju, aso, satrauco�i skaidro runas veidu, ar smago skatienu, ko Ganka nevarēja izturēt, un, beidzot, ar to baismīgo mieru, kas Gankam it kā aizsita elpu. Un, lūk, Ganka atkal staigāja pa dārzu, �ņaudzīdams kabatā mazo, zilgano beļģu markas brauniņu, un moko�i mēģināja uzminēt: kas notiks, kas gan notiks? �ēlīgais dievs, kas tālāk notiks?

Kad satumsa, viņ� neizturēja un aizgāja pie Kurta.

Arējās durvis bija atvērtas. Plandījās sarkans aizkars ar iz�ūtām milzīgām greznām rozēm, bet aiz tā varēja dzir�dēt nemitīgu, klusu �iepstē�anu � tur dziedāja putni. Ganka pagaidīja un ar pirkstu pieklauvēja pie aplodas.

��� Jā, jā! � no istabas viņam atsaucās.

��� Vai drīkst? � Ganka iejautājās, piesardzīgi atvilk�dams aizkaru.

��� Lūdzu, lūdzu! � viņam atbildēja.

Ganka iegāja.

Kurts sēdēja pie nelādzīga, zaļgana spogulī�a un skuvās. Asmens viņa lielajos pirkstos zibsnīja vien. Ik pēc mirkļa Kurts pieliecās, paskatījās spogulī un uzmanīgi nometa putas. Uz Ganku viņ� pat nepalūkojās. Tad Ganka paņēma ķeblīti un apsēdās. Mazais galdiņ� turpat blakus dzirkstīja parfimērijas stiklu mirdzumā. Vis�pirms, �eit zaļgani vizmoja kaut kādas smar�u pudelītes, bet sevi�ķi izdalījās resns, izrotāts aizbāznis ar gaili virsū; otrkārt, blāvi spīguļoja plakana burka no masīva, kristalam līdzīgi izslīpēta bieza stikla; tre�kārt, mir�dzēja glāzīte ar kādu spilgti sarkanu masu, dro�i vien briljantīnu.

��� Nu? � Kurts iejautājās, spogulī�a priek�ā vaibstī�damies. � Vai jūs bijāt pie Gardnera kunga?

� Biju, � Ganka atbildēja, un pēk�ņi iejautājās:

� Vai jūs ilgi strādājāt pie Kurcera?

Kurts iemeta bļodiņā brūnganas putas.

������� Es ari tagad strādāju pie viņa, >� Kurts mierīgi atbildēja. � Tas viss ta�u, � viņ� novilka ar roku riņķi, aptverdams istabu, � �odien jau uzskatams par viņa īpa�umu. Es skaidri redzu, kas te iznāks.

Būrī smalkā, spalgā balstiņā ie�iepstējās kāds putns.

��� Viņ�, liekas, mīl putnus? � Ganka iejautājās.

������� Ko viņ� mīl? � nez kāpēc Kurts atkārtoja. � A-ā, putnus, vai? Mīl gan, mīl. Jā, putnus viņ� mīl. Redziet, tagad uzdevis pagādāt viņam strazdu. Es tikko tur biju, izliku lamatas.

��� Kādu strazdu? � Ganka jautāja.

������� Melno strazdu, � Kurts mierīgi paskaidroja, spo�gulītī lūkodamies. � Mēs �odien ar Hansu iesim pie oran�ērijas, tur pa�laik vislabākā ķer�ana.

������� Pie oran�ērijas? Ar Hansu? �Ganka nobrīnījās.

��� Pēc tam kad profesors �

Kurts mazliet sadrūma un nopūtās.

������� Jā, jā, � viņ� līdzjūtīgi noteica. � Nabaga Mezonjē kundze! Profesora man vairs nav �ēl. Ja viņa nav, tad nav arī ko �ēlot. Bet Mezonjē kundze �

Un Kurts tā sadrūma, ka likās � nupat, nupat sāks �ņukstēt.

������� Jums ļoti viņas �ēl? � Ganka ironiskā balsī ap�jautājās.

������� Ļoti! � Kurts skumīgi pamāja ar galvu. � Tik gau�ām �ēl, tik gau�ām ..,

������� Kurt, ko jūs mā�ojaties? � Ganka iesaucās. � Jūs domājat, ka es to neredzu? �ēlotājs! Atraitnei viņ� jūtot līdz! Ie�ot ar Hansu ķert strazdu velns zina kam! Tajā laikā, kad profesora līķis mājā vēl nav atdzisis �

������� Atvainojiet, nevis velns zina kam, � Kurts solīdi izlaboja, � bet pa�am pulkve�a kungam. Un kāpēc jūs, cienītais, vispār kliedzat? Mājā, kur nomiris cilvēks, jā�runā �ukstus.

Ganka pielika roku pie pieres. Galvā viņam dūca.

-� Jūs tī�ām ņirgājaties par mani, � viņ� noteica dobjā balsī. � Dievs to zina, kāpēc jums tas vajadzīgs? Kāpēc nevienam manam jautājumam jūs negribat atbil�dēt tie�i?

Kurts nolika bārdas nazi un pagriezās pret Ganku.

������� Un jūs, vai jūs atbildēsiet uz vienu manu jautā�jumu? � viņ� ievaicājās ar smaidu.

��� Lūdzu! � Ganka pikti izsprausloja.

�� Tātad: kāda velna pēc jūs neliekat mani mierā?

��� Es? � Ganka apstulba.

��� Jā, jūs! Mani! Kāda velna pēc? Pasakiet!

Ganka apmulsis klusēja.

� Ko jūs man uzplijaties? Kop� kura laika es ar pro�fesoru esot pazīstams? Kādā veidā pazīstams? Ko profe�sors man teicis? Kāpēc teicis? Kop� kura laika es pa�zīstu Kurceru? Kāpēc pazīstu? Vai Kurcers mīl putnus? Kādus putnus es ie�u viņam ķert? Ar ko ie�u? Kad ie�u? Kāpēc jums tas viss vajadzīgs? Kāds iemesls ir jūsu� nu, sacīsim, ziņkārei, vai kā to aiz smalkjūtības nosaukt?

Ganka apmulsis klusēja.

������� Nu, redziet, � Kurts sacīja, it kā visu rezumē�dams.

������� Jā, jums taisnība, taisnība, � Ganka beidzot ieru�nājās. � Bet lieta, redziet, tāda, ka man ir nopietni iemesli jūs iztaujāt. Ļoti nopietni. Profesors jums uzticē�jās. Lanē stāstīja, ka jūs esot viņam atvedis kādu vēs�tuli, pēc tam profesors naktī jūs nez kāpēc izsaucis, Tas viss man dod pamatu izturēties pret jums ar uz�ticību.

��� Nu, bet man, godātais kungs? � Kurts iejautājās.

��� Ko?

������� Jūs nule teicāt: �Tas viss man dod pamatu izturē�ties pret jums ar uzticību,� � ta�u jūs nestāstāt par sevi, bet, taisni otrādi, iztaujājat mani. Tāpēc atļaujiet ari jums pavaicāt: bet kas man dod pamatu jums uzticēties? Vai arī, ja jūs man uzticaties, tad runājiet, lūdzu. Bet es paklausī�os.

Ganka klusēja.

� Nu, redziet, godātais kungs, � Kurts atkārtoja,

��� par ko tad lai mēs runājam?

Viņ� paņēma odekolonu, rūpīgi samitrināja lakatiņu un sāka apslapināt kreiso, noskūto vaigu.

������� Es atkārtoju: nekas man nav zināms, ar pulkvedi man nav nekādu attiecību. Turklāt, kā jums pa�am jā�

saprot, ari nevar būt. Tāpat ar profesoru nekādu sevi�ķu sarunu nav bijis. Es vienkār�i sēdēju pie lodziņa, pama�nīju, ka deg gaisma, nu, tad arī iegāju paskatīties, kas tur notiek. Bet, kas attiecas uz visu pārējo.., goda vārds, es pat neatceros, ko jūs jautājāt� Jā, par put�niem. Vai pulkvedis mīlot putnus? Mīl, ļoti mīl. Viņam visās istabās būri. Tā, liekas, tas arī viss!

Viņ� vēl da�as reizes novilka ar bārdas nazi, tad rū�pīgi noslaucīja to ar vati, ielika futrālī un piecēlās. Iegājis istabas kaktā, viņ� pavēra kasti un izņēma no turienes kādu vienkār�u ierīci � auklas kamoliņu, vieg�lus sastatņus, rupja audekla gabalu, visu to izjauktā un savīstītā veidā.

�� Redziet, kas par sastatņiem, taisni kā kāķis. Vai ne? Tūlīt mēs to uzstādīsim un .,,

Ganka stāvēja klusēdams. Un pēk�ņi viņam prātā ie�ā�vās kaut kas tāds, kam bija sakars ar viennīcu, ar dzel�tenīgo spuldzi kaktā, ar sarunām divatā par kāķi un cilvēku, kur� to izbaudījis. Un, neapzinādamies, kāpēc, viņ� pēk�ņi noskaitīja nez ho kurienes un kādā veidā atmiņā uzpeldēju�as vārsmas:

Tā drūmās varas neauglībā kalst Nu tirāns pats un viņa lepnā valsts.

Ganka nogrozīja galvu: �2ēlīģais dievs, kādi cilvēki ir pasaulē!� Un tad ieraudzīja, ka Kurtam nodreb rokas un viņ� noliek audeklu uz grīdas.

��� Ko jūs teicāt? � Kurts iejautājās.

�� Tāpat vien, � Ganka steig�us atbildēja. � Bet, Kurt, Kurt, cik nelādzīgi tas viss iznācis!

��� No kurienes jūs zināt �īs rindas? � Kurts at�kārtoja un piegāja cie�i klāt Gankam. � Kur jūs tās dzirdējāt?

Kurts izslējās, saspringa, lūpas un zods viņam sastinga un pieņēma asus apveidus. Viņ� satvēra Ganku pie pleca un tik sāpīgi sa�ņaudza, ka Ganka iekliedzās, ta�u pats, �ķiet, to nemanīja.

�� Kur jūs dzirdējāt �o dzejoli? � Kurts atkārtoja gandrīz draudo�ā balsi.

������� Ko jūs uz mani kliedzat? � Ganka neviļus apvai�nojās un izrāva savu roku no Kurta tvēriena.

Kurts atvēzienā pagrūda savas putnu ķeramās lamatas, un viss � audekla gabali, uz kociņiem uztītās auklas un virvītes, � viss aizlidoja sāņus.

� Kur jūs? � � Kurts iesāka tajā pa�ā tonī, bet tad atjēdzās.

Pagājis nostāk, viņ� apsēdās uz ķeblī�a, nolaizdams rokas.

� Man �īs vārsmas skaitīja kameras biedrs, � Ganka paskaidroja. � Mēs sēdējām kopā, un viņ� man tās no�skaitīja.

Kurts pacēla galvu.

� Kā sauca jūsu biedru? � viņ� iejautājās.

������� Viņu sauca par Grūberu, tas ir, viņa vārds bija Kārlis Voiciks. Jau agrāk kādu nakti Voiciku atveda manā dzīvoklī, lai es viņam dotu naktsmājas, un tad mēs iepazināmies.

������� Bet� Kādā veidā jūs sākāt runāt par �iem pan�tiem? Par ko jūs runājāt pirms tam?

Tagad Kurta seja bija pavisam citāda. Tiesa, nekas būtisks tajā nebija izmainījies, pazudusi tikai izsmējīgi nogaido�ā ironija, ta�u pietika uzmest viņam skatienu, lai saprastu � tas bija cits cilvēks� nikns, neuzticīgs, zobgalīgs, bet tagad runā, klausās un izjautā atkal pa�visam cits.

������� Viņa tagad jau vairs nav, � Ganka atbildēja �im otram cilvēkam. � Viņ� gājis bojā.

� Vai jūs to noteikti zināt? � Kurts jautāja.

������� Viņu aizveda no manas kameras, � Ganka atbil�dēja. � Mēs tie�i runājām par Kampanellu, un tad�

>� Jā, jā, par Kampanellu, � baismīgās klusās skum�jās, ta�u sparīgi noteica Kurts. � Bet, Ganka, Ganka, iz�stāstiet man visu! Kā jūs sastapāties? Par ko jūs runā�jāt? Izstāstiet man visu, visu, dzirdat? � Kurts piegāja pie durvīm un aizkabināja tās.

������� Bet kā paliks ar melno strazdu? � Ganka neno�cietās.

Kurts greizi un nikni pasmīnēja.

������� Ar melno strazdu? Melnais strazds būs, � viņ� apsolīja, un Kurta balsī bija kāds mājiens, ko Ganka vēl

nespēja saprast. � Melno strazdu es taupu pēdējai reizei.

Un, lūk, �im sve�ajam, viņam ne visai simpātiska�jam cilvēkam, kuram Ganka dibināti varēja neuzticē�ties, viņ� izstāstīja visu: gan par savu apcietinā�anu, gan par sarunu ar Gardneru, gan par deklarāciju, gan arī par to, kāpēc ieradies �eit un ko nodomājis darīt.

Viņ� stāstīja ātri un brīvi, vairāk vērsdamies pie sevis pa�a nekā pie Kurta, ta�u Kurts, acīm redzot, to sa�prata, jo nepārtrauca viņu, neiztaujāja, bet vajadzīgās vietās tikai pamāja ar galvu un piebilda:

� Jā, jā � Protams, tā � Jā, jā �

Ganka runāja ilgi, un kad viņ� bija beidzis, Kurts piecēlās.

��� Jā, � viņ� ierunājās, atbildēdams pats savām domām. � Slikti. Ļoti, ļoti slikti.

� Kas ir slikti? � Ganka ievaicājās, sekodams viņam ar skatienu.

� Nekas, *� Kurts atbildēja. � Aiziesim uz noru, apskatīsim manas cilpas.

Viņi aizgāja uz noru, un Kurts sāka tur izlikt slazdus. Visapkārt bija klusums un vientulība. Gaiss �ķita kļūs�tam blīvāks un valgāks. Pa nezāļu galotnēm, niknajiem di�dad�iem un brūnganajām dzelk�ņu audzēm aiz�alca vējiņ�, un pēk�ņi uzvēdīja mitras zemes un kaut kādu ziedu aromāts. Krāsmatas izdvesa dzestru sūnu un iz�mirku�u ķieģeļu smaku. Pāri lielajai, zaļajai lāmai drupu vidū lidinājās viegls, rēns tvaiks. Bezgalīgā aizrautībā � it kā milzīgiem dūņainā ūdens burbuļiem iznirstot un pārplīstot � koncertēja zaļās vardes. Vientuļi iebrē�cās kāds purva putns. Mirkli pagaidīja un iebrēcās vēlreiz.

Kurts palūkojās uz sauli un nogrozīja galvu.

��� Ir jau vēls, � viņ� ierunājās, � ka tik mēs nebūtu nokavēju�ies. Varbūt vairs neatlidos.

Klusām kā kaķis viņiem garām aiz�āvās melns, slaids putns, plati vēdinot spārnus. Tad nolaidās uz ķieģeļu mūra un aizgūtnēm spalgi iespiedzās. Kurts paskatījās uz putnu un papurināja galvu.

��� Lēlis, � viņ� noteica. � Sen to �eit nav bijis, bet �ogad parkā viens pārītis dzīvo, tikai es nevaru atrast, kur īsti.

Kurts sakārtoja slazdu un uzstādīja to zem krūma, tad atgriezās pie krāsmatām, izņēma lakatu, paklāja, ap�sēdās uz tā, izvilka no kabatas pīpi un izkratīja pret ķieģeli � to visu viņ� darīja nesteigdamies, lieti�ķi, pamatīgi, � tad aizsmēķēja un ierunājās:

��� Redziet, nenoteiktības pēc gāja bojā ari jūsu �efs! Un tā viņ� arī neaptvēra, kur beigās bija nonācis un kā tas varēja notikt, ka viņu uzskatīja par komunistu. Nav vārdam vietas, ve�ukiņ� bija vīri�ķīgs cilvēks. Ti�kai � Viņa gals nav lādzīgs. Seneka gan arī mira varo�nīgi, ta�u viņa nāve nespēj stāties līdzās visvājākai no viņa sliktajām traģēdijām. To, lūk, jums vajadzētu ielā�got, vismaz tagad!

Ganka smīnēdams paskatījās uz viņu.

��� Tie�ām, vajadzētu? � viņ� iejautājās.

������� Vajadzētu gan, vajadzētu, � Kurts atbildēja

��� Ļoti vajadzētu� Es ta�u nojau�u, ko jūs esat sa�gudrojis! Bet, ziniet, tā nevajag. Tā beidz tikai ģimnāzis�tes un nospēlēju�ies blē�i.

Kurts piecēlās un neatvadījies devās prom. Ielūkoda�mies viņa nesteidzīgajās, smagnējās, bet Joti stabilajās kustībās, Ganka atcerējās pavisam citu cilvēku un citu sarunu, kurai nebija nekā kopēja ar �o. Pēk�ņas apskaid�rības �ausmās viņ� paskatījās uz Kurtu, jo tikai �ajās niecīgajās sekundes daļās neviļus atskārta visus trūk�sto�os posmus tajā milzīgajā cēloņu un notikumu ķēdē, kuras sākums bija Kurta iera�anās vasarnīcā, bet bei�gas � saruna ar Voiciku.

��� �ēlīgais dievs! � Ganka kā sāpēs iesaucās. � �ēlī�gais dievs, kā tad tā! Kurt�

Kurts apstājās, Ganka pieskrēja viņam klāt un satvēra pie rokas.

�� Paklausieties, � viņ� ierunājās kvēlā apgarotībā,

� paklausieties, es jums pasacī�u � Es jau �odien �

��� Par to nevajag runāt, � Kurts nopietni un stingri noteica. � Ziniet: �Ko esi nodomājis darīt, to dari ātrāk.�

��� Labi, � Ganka atbildēja un sakoda zobus. � Pa�lieciet sveiki!

Ganka jau bija noras otrā malā, kad Kurts viņu pa�sauca.

��� Ziniet ko, Ganka, � Kurls sacīja, pieiedams pie viņa un it kā apmulsumā pieskardamies viņa rokai.

��� Lūdzu, neņemiet ļaunā, ja es kaut ko tādu esmu pa�teicis vai ari izturējies, kā nevajadzētu. Padomājiet ta�u pats: kā lai es par jums būtu varējis ko zināt? Kas tad es esmu? Sve�s cilvēks. Turklāt, jūs mani ne visai ieredzat.

��� Nē, nē, es jums ticu, �* Ganka steig�us atbildēja un satvēra viņa roku. � Ticu, ticu! Nezinu, kā tas iznācis, bet es sapratu: viņ� ir tāds pats � Voiciks ta�u arī bija�

��� Dārgais draugs, � Kurts uzlika viņam roku uz pleca, -� ielāgojiet, ka jūs par mani pagaidām zināt vienīgi to, ka es kalpoju Kurceram. Turpretim es, kā viņa kalpotājs, zinu par jums arī ko citu. Lai dievs dotu, ka visi jūsu centieni neizplēnētu jaunā histērijā �

� Kāpēc jūs tā domājat? � Ganka nomurmināja.

��� Draudziņ! Jūs jau otro diennakti tajā nomokāties, tikai pats nez kāpēc tā nemanāt. Atcerieties, jūs stāvējāt pūlī un kaut ko uzsaucāt kareivim? Tā jau bija histē�rija, turklāt ļoti nelādzīga. Jūs paslēpāties, bet citi jūsu dēļ cieta. Pēc tam jūs atnācāt pie manis � arī tā bija histērija. Un tagad, beidzot, kad jūs gribat pastāstīt man par saviem plāniem, jūs arī esat histērijā.

Kurts pēk�ņi iesmējās.

��� Ta�u, starp citu, novēlu jums visu labāko. Tikai, lūdzu, nedomājiet, ka svarīgi ir nogalināt, nogalināt un vienīgi nogalināt. Ar to vien neko nepanāksiet. No his�tērijas neviens nebīstas.

Viņ� gribēja vēl ko sacīt, bet �ajā brīdī iebrik�ķējās krūmi.

Kurts palēca nost no Gankas.

�ķendēdamies un brik�ķinādamies kāds pa krūmiem lauzās pie viņiem, ta�u ne no celiņa puses, bet, metot līkumu, aplinkus.

��� Turieties pa labi, pa labi, � Kurts pēk�ņi uzsauca,

��� tur ir taka!

Parādījās Lanē, bet aiz viņa � Kohs un Gardners.

������� Es ta�u teicu, ka viņi ir �eit, � Lanē sacīja, � arī doktors ķer strazdus.

�������� Ai, esat gan jūs putnu ķērāji! � Gardners noteica. � Zēns visu laiku gribēja tikt pie jums, bet es nelaidu. Un atradu�i vietiņu, kur ķert putnus! Noplēsu drēbes, kamēr nokļuvu �urp. Kurt, kur jūsu slazdi? Metiet tos pie velna. Vairāk jums tie nebūs vajadzīgi. Putnu ķer��anai beigas.

Kurts izbrīnījies paskatījās uz viņu.

������� Jā, jā, � Gardners sacīja, � kurtos tagad liksiet? Jūsu saimnieks atdevis dvēseli dievam. Tagad jau vairs nav ko slēpt, profesors nomiris, bet Kurcera kungam sirds nav izturējusi. Redziet, kādas lietiņas, Kurt.

������� Labi! � Kurts drūmi pamāja ar galvu, nemaz ne�brīnīdamies par to, ka Kurceram sirds nav izturējusi. � Tā jau smirdoņas diezgan, lai dievs mielo saimnieka dvēseli, ta�u es to vairs paciest nevaru � istabā nav iespējams ieiet.

Mirkli visi klusēja.

��� Sirds nav izturējusi, � Kurts no�ūpoja galvu.

��� Un kāds brīnums, ja �eit notiek tādas lietas! Profe�sors viņam ta�u nebija sve�s cilvēks, bet svainis. Kur�cera kungam visu laiku prātus jauca �is ne�ķīstais gars Bencings. Nebijis viņa, manas puķu dobes mirdzētu un laistītos kā bengāliskās ugunis. Es ta�u esmu vecs, pie�redzējis dārznieks, mani jau vecais Kurcers skoloja.

��� Kas tad tev neļāva strādāt? � Kohs pikti norūca.

��� Tikai visu laiku ar zvirbuļiem nodauzījies. Tev vien�mēr kas nav kārtībā.

Kurts pēk�ņi izslējās, seja viņam sastinga, viņ� atkāra apak�lūpu un dobjā, samākslotā balsī paziņoja:

������� Mani vecāki ir augstākā mērā pieklājīgi ļaudis no Profcheimas pilsētas, un es esmu viņu likumīgs dēls!

��� Ko? Vareni, Koh? � Gardners pievērsās savam pavadonim.

��� Uz tādiem trikiem viņ� meistars! Kur ņirdz zobus un noņemas ar visādām kritikām, tur viņ� klāt kā likts, � Kohs ar drūmu smīnu uzlielīja Kurtu.

��� Nu, labi, Kurt, Bencings jums vairs nepīsies pa kājām, � Gardners augstsirdīgi paziņoja. � Es viņu ap�cietināju.

��� To viņ� pelnījis, � Kurts izsacīja savu atzinību Gardneram. � Kā sāk blandīties pa celiņiem un ru�inā�ties ar spieķi pa krūmiem: kāpēc �eit nav tā un tā, bet pēc kādiem likumiem tur ir tā un tā? � nu, gatavie kumēdiņi. Un saimnieks . .. Are, ķer viņam strazdus. Bet ej pamēģini noķert! Tādās cilpās pat zvirbulis nelīdis, kur nu vēl strazds! Tie jau no lielkungu slakas, � viņ� bailīgi pablenza uz Gardneru. � Visi viņi maķenīt�

' Nu, nu? � Gardners paskubināja, uzmezdams Koham ātru skatienu.

Kurts pagrozīja pirkstu pie pieres.

��� Eh, nelietis, eh, kritizētājs! � priekā laistīdamies, ierunājās Kohs.

��� Labi, Kurt, � Gardners noteica, � mēs ar jums vēl parunāsimies. Ganka! Rīt no rīta palūg�u jūs pie sevis, brauksim uz pilsētu kārtot institūta lietas.

��� Tādām vajadzībām ir Lanē, � novērsdamies atbil�dēj a Ganka.

� Paskat tik! � Gardners pasmaidīja. �Bet ja man esat vajadzīgs tie�i jūs viens pats? Tātad gaidu jūs pie sevis, un nevis rīt, bet �odien, pēc trīsdesmit minūtēm, ar visiem papīriem. Ejam, Lanē.

Viņi aizgāja trijatā, bet Kurts, galvu sāņus pieliecis, klausījās, kā viņi aiziet pa ceļu.

Gardners sēdēja apak�ā, Kurcera istabā, un beidza rakstīt raportu. Viņam vienmēr bija paticis rakstīt, bet tagad raporta pēdējās rindas tas veidoja taisni ax baudu. Rokraksts viņam bija skaists, burti lieli. Slaidās, noteik�tās rindās tie virknējās uz papīra. Pa�sajūta viņam bija lieliska. Vēl viena diena, vēl nakts � un viss. Lai arī �is pasākums ar profesoru sabrucis, tagad viņam par to

tikai nospļauties. Viņ� savu jau bija paveicis � ko vaja�dzēja, vedis pie prāta, ko vajadzēja, brīdinājis, bet tā�lākais jau vairs nebija viņa darī�ana. Līdzās papīru kaudzei gulēja atvērts, ar ,dokumentiem piestūķēts portfelis un aizslēgta lakota kastīte.

Kā senie romie�i mēdza sacīt: �Kur nelīdzēs dzelzs, līdzēs uguns.� Goda vārds, tas ir veikli! Viņam aizvien bija patikusi romie�u lieti�ķība. Un viņ� pasmaidīja, at�cerēdamies pēdējo sarunu ar pundurīti. �Blēņas! Es vairs neesmu tavs kalps!�

Gardners bija ģērbies jaunā, ļoti labā civilā tērpā, gludi noskuvies, iesmar�ojies, tāpēc visā augumā sajuta neticamu vieglumu, glu�i kā pēc labas du�as.

Kareivis ieveda Ganku un apstājās pie palodas.

� A-ā, � Gardners priecīgi ierunājās, � atnācāt gan. Sēdieties, lūdzu. Bet kāpēc jūs tāds zaļ�? Varat iet, � viņ� sacīja kareivim. � Vai jūs ko atnesāt?

��� Jā, � Ganka atbildēja, � paskatieties, ko es at�radu profesora kabinetā, � viņ� izņēma no kabatas garu, cie�i aizlīmētu aploksni.

Nepieceldamies Gardners pāri galdam pastiepa roku.

��� A-ā, dodiet �urp. Ve�ukiņ� rakstījis un rakstījis!

Gardners paskatījās uz aploksni pret gaismu, paostīja

to un ieslīpi uzplēsa.

Tad Ganka izvilka brauniņu un netēmēdams, gandrīz vai bīdamies pat paskatīties, iz�āva blāvi spīdo�ajā, augstajā safrāna pierē.

Ganka vēlreiz ieraudzīja �o seju un roku ar tajā sa��ņaugto aploksni. Visu noteiktā leņķī un ļoti skaidri. Tad pēk�ņi apkārt viss sāka virmot, ātri un aizgūt�nēm, kā ar hronometru sekundes skaitot.

No �āviena viņ� sajuta grūdienu plecā un gandrīz vai izmeta ieroci. Tad iekoda lūpu zobos, piemiedza acis un jau stingri un mierīgi vairāk rei�u nospieda gaili. Gardnera seja sāka riņķot un lēkāt, tad ātri un viegli ap�gāzās, kā mērķis �autuvē. Un, kolīdz �ī seja bija pazu�dusi, iznira cita � nekustīga, �etrstūraina galva, ar zilumos un rūsganos plankumos izraibinātu ādu.

Voicika seja bija nekustīga, acis nodurtas. Uz Ganku viņ� neskatījās tāpat kā toreiz, �ķir�anās brīdī. Aiz mu�guras pēk�ņi atskanēja kliedzieni.

Ganka ātri palūkojās atpakaļ. Ieskrēja kareivis un, pārsteigumā muti pavēris, sastinga.

�Nu tikai tu dabūsi! Neko nemanīji! No�aus plēsoņu!� Ganka nodomāja ļaunā priekā.

Zodu pastiepis, Gardners gulēja uz galda. Sevi�ķi skaidri bija redzams akurātais, mēļi spīdīgais matu celiņ�.

Ganka palēca sāņus un piespiedās pie loga apmales. Voiciks stāvēja blakus, Ganka sajuta viņa elkoni.

������� Jā, tas ir vareni, � Ganka viņam sacīja, nolūkoda�mies uz kareivi. >� Tas tik ir vareni� � viņ� atkārtoja un, bīdamies nokavēt, iebāza brauniņa stobru mutē,

�āviena viņ� jau vairs nedzirdēja.

Ar to man arī vajadzētu savas piezīmes beigt, ta�u pirms nedēļas atgadījās, lūk, �ādi notikumi.

Pirmdienā, pēc kārtējās, katru nedēļu notieko�ās pro�fesoru vizītes, pie manis pienāca līksmi smaido�ā, izne�sīgā un ņiprā medicīniskā māsa (neatceros, vai rakstīju, ka es atrodos privātā, diezgan dārgā slimnīcā, un tāpēc �eit ir sevi�ķas māsas), ar ro�aino nadziņu piegrūda spil�vena saņurcītajam stūrim un, mīlīgi pār mani nolieku�sies, apvaicājās, vai es negarlaikojoties un negribētu pieņemt kādu apmeklētāju ārpus parastās reizes.

Jāpiebilst, ka mūsu nodaļas kārtība tie�i �ajā punktā ir ļoti stingra. Slimnīcā daudz ko atļāva. Piemēram, slimnieks, ja viņam bija pietiekami naudas, varēja pār�vākties atsevi�ķā palātā ar balkonu uz dārzu, varēja pa�sūtīt no restorāna pusdiena� ar �ampanieti, varēja, bei�dzot, ar ārstējo�ā daktera atļauju pat nolīgt speciālu māsu. Bet arī tādam slimniekam, ja viņ� gulēja mūsu, tas ir, operēto palātā, tik�anos atļāva tikai divi reizes nedēļā.

��� Nedrīkst, nedrīkst! � slimnīcas galvenais ārsts at�bildēja uz visiem lūgumiem. � Tādi ir mūsu noteikumi. �ajā slimnīcā nevienam nav nekādu privilēģiju.

Un bija tik nepielūdzami stingrs, ka, �ķiet, pats arī tam noticēja. Varbūt viņ� ticēja, bet es ne, un tāpēc pir�mais, kas man ie�āvās prātā, bija � kādu jaunu nelie�tību prokuratūra man �oreiz būs sagatavojusi?

��� Kas viņ� tāds ir? Kas viņam vajadzīgs? � es gan�drīz rupji iejautājos, � ta�u māsa nepaguva vēl atbil�dēt, kad palātas durvis kaut kā sevi�ķi pla�i un svinīgi atdarījās � tie�i atdarījās, bet nevis pavērās � un ķi�rurga pavadībā, baltu zīda uzsvārci �vītīgi uz pleciem uzmetis, ienāca karaliskais prokurors.

Atzīstos, ieraugot viņa augstību, es biju tik pārsteigts, ka pat nepiecēlos, bet tikai atlaidos spilvenos, un arī viņ�, uz mani palūkojies, apjuka. Tā sekundes desmit mēs platam acīm skatījāmies viens otrā, nezinādami, ko iesākt, bet tad es neviļus ar roku izdarīju kādu kustību, un viss tūlīt nokārtojās un ievirzījās vajadzīgās sliedēs.

��� Guliet, guliet! � prokurors ļoti dabiski sarosījās un piesteidzās pie manis. � Guliet, lūdzu! Jūs ta�u ne�drīkstat kustēties! Ko jūs?!

No spējās kustības uzsvārcis viņam noslīdēja un at�sedza vienu plecu, un es ieraudzīju, ka padusē viņam ir melns portfelis, vidēja formāta grāmatas lielumā. Un tas man nepatika visvairāk.

��� Necelieties, es apsēdī�os blakus, � prokurors sa�cīja. Nez no kurienes klusītiņām izripoja ar ādu pār�vilkts daktera krēsls, kas parasti stāvēja galvenā ārsta kabinetā. � Nu, izskats jums tīri bra�s! � apsēzdamies viņ� turpināja. � Vai ne, profesor?

Ķirurgs, liela auguma, buldogam līdzīgs ve�uks ar militāru stāju, sparīgi ko noķērca dzeltenajās, tabakas dūmu piekvēpinātajās ūsās, ta�u prokurors viņu jau vairs neievēroja.

��� Temperatūra? � viņ� man apjautājās.

Es nepaguvu atbildēt, kad profesors no gultas gala jau paķēra tabulu ar temperatūras līkni un pasniedza prokuroram. Tas palūkojās un sadrūma.

��� Tomēr vēl trīsdesmit septiņi un pieci? . . . Un, pa�skat, pat trīsdesmit astoņi? � viņ� kaprīzi izmeta. � Ko tad tas nozīmē, doktor?

��� Process vēl pilnīgi nav beidzies, � ķirurgs izta�pīgi noliecās pie viņa. � Lūk, �īs divas kulminācijas � �ī un tā � tie�i saistītas ar sekvestru likvidāciju �ajās dienās.

��� Sekvestri? A, sekvestri! � prokurors nopriecājās un atkal ar divi pirkstiem satvēra no pleca noslīdo�o uzsvārci. � Arī man visu �etrdesmit piekto gadu lik�vidējās sekvestri. Bet vai ar kruķiem jūs vēl nestaigā�jat, kolēģi?

Viņam atkal kaut ko atbildēja, ta�u es nesadzirdēju, ko īsti. Nolūkodamies prokurora mierīgajā, noslēgtajā

un laipnajā sejā, ne�ēlīga un labi audzināta cilvēka sejā, uz nelielo, klēpī nolikto ādas portfeli, kurā slēpās kaut kas man ļoti nepatīkams un negaidīts, es centos izprast: kas noticis? Vai tieslietu ministrs atkāpies no amata? Vai augstākā tiesa atsūtījusi atpakaļ pret mani vērsto apsūdzības rakstu? Vai kreisie uzvarēju�i pilsētas pa��valdības vēlē�anās? Ar vārdu sakot � kāds jods viņu attrencis �urp? Bet tad es ieraudzīju, ka manam apmek�lētājam rokā jau ir aploksne un viņ� citu pēc cita paceļ pret gaismu melnos rentgena uzņēmumus � to visu iz�darīdams ļoti veikli, izsmalcināti, ātri, ar pieredzēju�a pokera spēlētāja labi izstrādātu �estu.

Un tad, beidzot sevi apvaldījis, es ierunājos:

��� Ņemot vērā jūsu darba slodzi, jūsu augstība! �

Kolīdz es to biju pasacījis, viņi platām acīm paskatī�jās uz mani. Bet prokurors visu rentgena uzņēmumu kaudzi nometa uz galda un pavēlo�i noteica:

��� Doktor, ja jums nebūtu iebildumu� uz minūtēm desmit?�

Un tūlīt mēs palātā palikām divi vien.

Tad es nometu segu, apsēdos gultā un, kājas uz grī�das nolaidis, palūkojos prokurorā. Viņ� uztvēra manu skatienu un greizi pasmaidīja.

�� Vai kolēģim tik ļoti gribas zināt, kas par lietu? � viņ� laipni un neapmierināti apvaicājās.

��� Ļoti! � es atzinos.

��� Tādā gadījumā, kā juristam, jums jāzina, � viņ� teica, bez kautrē�anās novilkdams uzsvārci un uzkār�dams to uz krēsla atzveltnes, � ka mēs regulāri saņe�mam ziņas par to cilvēku veselības stāvokli, kuri ir mūsu pārziņā, bet slimības dēļ nevar piedalīties tiesas izmeklē�anā. Ta�u� � viņ� pavīpsnāja. � Es, pro�tams, nebūtu iedro�inājies ierasties pie jums bez sevi�ķa iemesla . . . � Viņ� atkal apsēdās un ielūkojās man tie�i acīs. -� Ta�u vispirms pasakiet, � vai avīzes jūs lasāt?

Es pamāju ar galvu.

��� Un, jādomā, ne tikai avīzes vien, bet arī �Tieslietu Ministrijas Vēstnesi�?

Es atkal pamāju ar galvu.

��� Un tātad zināt, ka drīzumā sagaidāma liela na�cionālās kompartijas prāva? Lieliski! Tad palasiet.

Viņ� bez trok�ņa atvēra portfeli un izņēma no tā di�vas divkār�i salocītas vislabākās markas Brisloles pa�pīra lapas ar zeltītu griezumu. Zem spiedoga un emblē�mas skaidriem ma�īnraksta burtiem bija rakstīts:

�Augstais Senāt!

Papildinot un precizējot mūsu agrākos iesniegumus, noskaidrot, vai komunistiskās partijas darbība ir savie�nojama ar mūsu konstitucionālajiem principiem, papil�dus ar �o lūdzam tajās pa�ās sēdēs Senātā izskatīt �ādus daļējus jautājumus:

a)� Jautājumu par prof. L. Mezonjē atstātā darba lik�teni: par cik būs atzīts un pierādīts, ka nelaiķa zināt�nieks pirms savas nāves patie�ām strādājis pie �āda manuskripta.

b)� Jautājumu, vai par profesora pirmsnāves darbu var uzskatīt grāmatu �Rases un rasisms. Da�i cilvēka izpētes rezultāti �etrdesmit gadu ilgā laika posmā�, kas nesen iznākusi Maskavā � krievu valodā un parakstīta ar nelaiķa zinātnieka vārdu.

Ja tiktu atzīts, ka minētais darbs patie�ām pieder Aiz�vēstures institūta nelaiķa direktora spalvai, tad arī

c)� jautājumu par to, pa kādiem kanāliem, kādā no�lūkā un kas īsti mūsu zemē un mūsu zinātnieka uz�rakstītu grāmatu nosūtījis pāri robe�ām, lai tā iznāktu komunistiskās nometnes valstī, kā arī

d)� jautājumu par to, vai ar dokumentiem, liecinieku izteikumiem vai kādā citā ceļā pierādāms, ka ma�nuskripta nelegālā nosūtī�ana pāri valsts robe�ām no�tikusi saskaņā ar nelaiķa gribu un to izdarījusi �im nolūkam speciāli pilnvarota persona.

Mēs savukārt sakarā ar to vēlamies un apņemamies pierādīt Augstajam Senātam, ka:

1.� Ja arī grāmata �Rases un rasisms� pamatos patie�ām pieder prof. L. Mezonjē spalvai, tad virkne �ās � Maskavā izdotās grāmatas lappu�u, rindkopu un apak��nodaļu katrā ziņā ir klaja komunistiska interpolācija, kurai nav nekā kopēja ne ar zinātni, ne ar nelaiķa zi�nātnieka patiesajiem uzskatiem.

2.� Visas augstāk minētās izdarības pastrādāju�i ko�munisti nepārprotamos propagandas nolūkos.

3. Pēc savas juridiskās dabas tās ir noziedzīgas un pilnībā atbilst �ādiem �Satversmes aizsardzības likuma� paragrafiem (uzskaitīti �ie paragrafi).

Dibinoties uz sacītā un pieminētā, mēs pieprasām, lai visi materiāli, kā �im iesniegumam pievienotie, tā arī tie, kurus turpmāk atklās un iesniegs vai kurus varētu atklāt un iesniegt, tiktu izskatīti un apsvērti tajās pa�ās Augstā Senāta sēdēs, kurās tiks izlemts jautājums par mūsu zemes komunistiskās partijas atbilstību valsts satversmei un �ās partijas darbības pieļaujamību legali�tātes ietvaros � kā �ā pa�a jautājuma daļēju aspektu.

�eit pielikumā:

1.� Zinātniskās ekspertīzes akti (124 lapas).

2.������ Liecinieku liecības visos augstāk uzskaitītajos punktos (60 lapas).

3.������ Kopējais memorands par personām, kuras, pēc prasītāju domām, ir vainīgas manuskripta piesavinā�anā un interpolācijās.

Tieslietu ministrs (parakstam tuk�a vieta)

Iek�lietu ministrs (tas pats)

Policijas ministrs (tas pats)

Satversmes aizsardzības pārvaldes priek�nieks (tas pats).�

Divi reizes, nemaz nesaudzēdams prokurora pacietību (bet viņ� jau paskatījās pat uz pulksteni), es izlasīju �o papīru un tāpēc tā saturu tagad atstāstu gandrīz bur�tiski.

������� Bet �eit vēl vajag būt memorandam, � es sacīju.

�� Kur tas palicis?

Prokurors paņēma papīru man no rokām, akurāti sa�locīja, nolika to un aiztaisīja portfeli, bet tad pavisam vientiesīgi atbildēja:

������� Dārgais kolēģi, man ta�u nebija tiesību rādīt jums arī �os papīrus.

������� Tas pats par sevi saprotams, � es atbildēju un at�kal atgūlos. � Protams, nedrīkstējāt. Ta�u parādījāt! Tātad jums ka� padomā. Bet kas īsti?

Prokurora redzokļi sa�aurinājās aizvien vairāk, līdz tie kļuva maziņi un caururbjo�i kā divas mēbeļu nagliņas.

Viņ� pat spēji sakustējās, lai pieceltos, ta�u tikai izslējās un roku ar drebo�ajiem pirkstiem nolika uz krēsla apmales.

��� Nu, taisni kā sliktā aģitācijas romānā, � viņ� pie�zīmēja ar izsmieklu. � Nē, dārgais kolēģi, esiet pavi�sam mierīgs. Lai arī es pie jums esmu ieradies privātā kārtā, ta�u labi saprotu, ar ko man ir darī�ana. Jā, un arī apsūdzība, ko mēs pret jums ceļam� � viņ� at�meta ar roku, � vai tad tā var noderēt �antā�ai? Nē, lieta ir pavisam citāda: �im iesniegumam vajadzīga prokuratūras vīza, bet man tajā ne jau viss ir sapro�tams. Lai gan tūlīt jāpiebilst: �is notikums ar manu�skripta pazu�anu un tā parādī�anos Maskavā ir ļoti ne�patīkams un aizdomīgs.

Brīdi viņ� gaidīja manu atbildi, bet nesagaidījis tur�pināja arvien skaļāk un dzīvāk:

��� Jā, aizdomīga un nepatīkama. Es izlasīju arī �o jūsu tēva darbu. Mums to pārtulkoja. Protams, lai visā pilnībā par to spriestu, nepavisam nepietiek ar juridisko izglītību, bet viens man ir glu�i skaidrs: trim ministriem taisnība! �oreiz diem�ēl taisnība: memorandā mi�nētās lappuses un rindkopas neap�aubāmi lej ūdeni uz komunistu dzirnavām. Tur vairs nav nekāda vācu ra�sistu atmaskojuma, bet vienkār�s aicinājums ķerties pie na�a. Rīkoties tā kā Al�īrijā un Marokā � to ņemiet vērā. �eit divu domu nevar būt!

Viņ� apklusa, atkal gaidīdams manus iebildumus, bet es gulēju un tikai klausījos.

��� Un �eit man jāpiekrīt memoranda autoriem, � viņ� turpināja, arvien vairāk un vairāk iekaisdams.

��� �ajā grāmatā ar profesoru notiek neticami dīvaina transformācija, vienkār�i kāda spiritiska personības sa��ķel�anās. Es lasu vienu nodaļu, otru, tre�o, lappusi pēc lappuses aizņem stingra zinātniska proza: atklājumu datumi, zinātnieku vārdi, latīņu nomenklatūra � un pēk�ņi ne no �ā, ne no tā � bladauc! � zinātnieks uz�lien uz galda un sāk runāt partijas darbinieka valodā. Piedodiet! Kāpēc? Kādā veidā? Kad un kur profesors tā runājis? Mēs ta�u ar jūsu tēvu turpat blakus esam nodzīvoju�i nevienu vien gadu desmitu,dzirdēju�i viņu lekcijās, svinīgajos aktos, pilsētas pa�valdības iestādēs

un diezgan labi pazīstam viņa balsi. Viņ� mums nav ne�kāds sve�inieks, tātad � no kurienes viņam uznākusi tāda apmātība, � lūk, ko mēs gribētu uzzināt!

Es gulēju, acis ar roku aizsedzis, bet tas, ka proku�rors nenovēr� acis no manis, mocīja mani, un es, liekas, neapzināti saviebos.

��� Es redzu, ka jums ir nepatīkami klausīties manī, � prokurors uztvēra, � jūs, protams, esat pavisam citās domās.

��� Nē ta�u, runājiet! Runājiet! �es palūdzu. � Klu�sēju tikai tāpēc, ka gribu sakopot domas.

��� Nu, ko tad tur vēl īsti runāt! �prokurors solīdi nopūtās. � Daudz kas, protams, gadās pasaulē. Bija Zauls � tas kļuva par Pāvilu, ari tāds gadījums ap�rakstīts svētajos rakstos, bet mēs, juristi, sausiņi un nekrietneļi, uz �ām metamorfozēm lūkojamies glu�i no citas puses. Patiesība aizvien ir vienkār�a un skaidra, bet �eit viss ir sare�ģīts un juceklīgs. Patie�ām: grā�mata � bieza, ļoti zinātniska un � nav vārdam vie�tas! � lieliski uzrakstīta grāmata, kuru rotā jūsu tēva vārds, nolidojusi pa gaisu tūksto�iem kilometru un nākusi klajā tādos apstākļos, kuri nesniedz ne mazākās iespējas pārbaudīt tās īstenību. Tas ir pirmais, kas man par to zināms. Otrais � vēl nesaprotamāks: �ī grāmata iznākusi zemē, kura . . .

�eit es, liekas, manu augsto apmeklētāju galīgi no�biedēju un pārsteidzu � pēk�ņi, atvēris acis, apsēdos gultā un mierīgi pabeidzu:

��� Zemē, kura izglābusi pasauli. � Un, tā kā viņ� blenza manī ar muļķīgu auna skatienu, es iesmējos un paskaidroju: � Es saku � mana tēva grāmata iznākusi zemē, kura izglāba pasauli. Nebaidieties, tā nav aģitā�cija, es vienkār�i citēju savu kolēģi karalisko proku�roru. Viņ� ta�u kādreiz sacījis: �Atkal Krievija ar sa�vām asinīm glābusi pasauli.� Tas ta�u no jūsu runas �etrdesmit piektajā gadā.

Sitiens bija ķēris sejā. Viņa augstība pat drusku savaibstījās, glu�i kā no spēcīga pliķa. Bet, kad viņ� atkal ierunājās, viņa balss jau bija mierīga un nosvērta.

��� Ja man būtu atļauts dot jums padomus nākotnei, � viņ� sacīja, smaidīdams ar vienu vaigu, � es silti jums

ieteiktu piecdesmit piekto gadu nemērot ar �etrdesmit piektā gada mērauklām. Visas jūsu nepatik�anas izriet tie�i no tā.

�� Tāpat kā visi jūsu augstības rangi no glu�i pre�tējā, � es godbijīgi pasmaidīju. � Nav vārdam vietas! Reto spēju � aizmirst veco labo un neredzēt jauno ļauno � jūsu resors novedis līdz absolūtai pilnībai.

Viņ� tik strauji pietrūkās kājās, ka es nodomāju � tūlīt man iesitīs. īsts, nevis liekuļots sa�utums tagad bija lasāms viņa labi koptajā sejā.

��� Mana pagātne, dārgais kolēģi, ja jau jums tik lie�liska atmiņa, � viņ� ierunājās savādi ķērksto�ā balsī,

��� visiem ir labi zināma! Tā ir � nāves nometne. Lū�dzu iegaumēt: es esmu �purva kareivis�, bet �etrdesmit ceturtajā gadā mani arī tur apcietināja. Specnometnē, uz kurieni tiku aizsūtīts, man novilka kareivja zābakus no sintētiskā kau�uka un divpadsmit stundas dienā pie�spieda bradāt pa �ķidriem dubļiem. Vēl viena nedēļa � un mani būtu sadedzināju�i krematorijā!

Es pavīpsnāju. Specnometne, gumijas zābaki, krema�torija � tas viss bija neapstrīdama patiesība. �etr�desmit ceturtajā gadā viņa augstība patie�ām divi mēne��us mīņājās pa dubļiem un doktora Leja resora nometnē viņu trenkāja ar pletni. Tad prokurors galīgi zaudēja spēkus (pretoties �iem kungiem nepietiek vīri�ķības � viņi labāk mīdīsies pa dubļiem, līdz nobeigsies), un viņu patie�ām bez liekām runām pārvērstu kaulu miltu kau�dzītē un saujā pogu, bet tad piesteidzās Kri�evi�s ar savu vienību (tajā laikā hitlerie�u spēks jau visur bruka un juka), iznīcināja apsardzi un ieslodzītos aiz�veda kalnos. Viņa augstību aizstiepa uz turieni ar nestu�vēm. Lūk, tāpēc �etrdesmit piektajā gadā viņam likvi�dējās sekvestri. Ta�u es visu to viņam neatgādināju, bet tikai iejautājos:

��� Un tāpēc jūs pirms nedēļas parakstījāt orderi tās partizāņu vienības komandiera apcietinā�anai, kur� jūs izrāva no krematorijas?

Viņ� gribēja ko sacīt, bet tikai noplātīja muti un ne�varīgi nolūkojās uz mani.

�� Nu, nu � es viņam uzsaucu. � Runājiet, runā�jiet! Vai jums ir ko iebilst?

Viņ� klusēja.

��� Jums nav ko iebilst! � es noteicu klusā un sa�rūgtinātā balsī, tā arī nesagaidījis viņa atbildi. � Visu visu jūs esat aizmirsis. Aizmirsis savu varonīgo pagātni, aizmirsis Gardnera noziedzīgo pagātni! Aizmirsis to, kur�. jūs nodeva. Aizmirsis to, kur� jūs izglāba. Labi, tā ir jūsu darī�ana, bet ko jūs īsti vēlaties no manis, jūsu gai�ība? Tēva papīrus? Tos jums neredzēt kā savas ausis!

�eit prokurors atkal atguva savas runas spējas un izgrūda:

��� Nu, saprotiet pats, tādā tonī runāt mums nav jēgas.

��� Vai tie�ām? Bet kāpēc tad jūs esat atnācis, ja ne tāpēc, lai runātu? � es iesaucos. � Redziet, cik jums viss vienkār�i. Papīrus es sadedzinātu � jūs kaut kā esat izo�ņājis, ka uz Krieviju nosūtīts manuskripts ma�īn�rakstā, bet ne rokraksts, � tad jums nosauktu cilvē�kus, kuri paglābu�i manuskriptu no iznīcinā�anas, bet jūsu Augstais Senāts tos notiesātu par nodevību. Tikai, visu svēto vārdā, pasakiet, � pret ko izdarīta nodevība? Pret gestapovie�iem? Pret jums? Pret pasauli, kuru �ie cilvēki saskaņā ar jūsu pa�a vārdiem glābu�i ar savām asinīm? Pie visiem velniem, ja jau jūs vairs neticat dievam, � pret ko izdarīta nodevība, pret ko?

Viņ� kaut ko paskaidroja, plecus raustīdams un ni�cīgi smīnēdams, bet es jau vairs nedzirdēju un vienkār�i arī neklausījos. Pār mani atkal aiz�alca tas cildenais un apgarotais sa�utums, kas visu pēk�ņi nostāda pareizā vietā un ļauj brīvi uzelpot, un �ajā brīdī manī strāvoja tikai viena izjūta � cik maz es esmu izpratis dzīvi! Cik maz pats esmu vērts! Kāpēc, � trīs ministri inte�resējas, � mans tēvs pirms nāves pēk�ņi sācis runāt kā komunists? Patie�ām � kāpēc? Uz mani tikai divus mēne�us birst �ie ēzeļa spērieni, turklāt nekas neap�draud manu dzīvību, bet vai es �obrīd esmu tāds, kāds biju agrāk? Vai es uz viņiem nolūkojos ar agrākajām acīm? Runāju ar viņiem agrākajā balsī? Esmu par vi�ņiem agrākajās domās? Eh, prokuror, karalisko pro�kuror, jūs tomēr neko neesat sapratis!

�ķiet, kaut ko līdzīgu es arī pateicu, jo viņ� piecēlās un iespieda portfeli padusē.

������� Nu, pietiks,�viņ� sacīja, � runāsim citos apstāk�ļos! Mēs ar jums nevaram saprasties.

Es neatbildēju.

Prokurors aizgāja līdz durvīm un pēk�ņi pagriezās pret mani.

������� Rimstieties, Hans, � viņ� negaidīti miermīlīgi no�teica. � Nu ko jūs darāt, patie�ām? Vai tad ir vērts?

������� Un vai tad nav vērts? � es iejautājos un atmetu ar roku. � Patie�ām dro�i vien nav vērts. Es tikai lāgā nesaprotu, kas notiks ar mani. Nu, kaut kas jau no�tiks . . . Dodiet cigareti. Es zinu, jums tās ir stipras.

������� Jums laikam nav atļauts smēķēt, � prokurors grūtsirdīgi atbildēja, bet tad atkal pienāca pie manis, apsēdās un izņēma etviju. � Ko gan dakteris teiks? Man ta�u piekodināja �

Tad mēs kādu brīdi klusēdami smēķējām.

Pēc tam viņ� piecēlās, uzmeta uz pleciem uzsvārci un sniedza man roku. Es to paspiedu.

��� Nu, uz redzē�anos, � viņ� �irgtā balsī noteica,

��� es jums do�u labu padomu, ne kā prokurors, bet vienkār�i kā biedrs. Esiet mierīgāks! Jūsu lieta nav vērdiņa vērta, bet jūs to pārmērīgi izpū�at un varat tajā sadegt kā kode.

��� Nē, ta�u, jūsu augstība, � es mierīgi atbildēju,

�� kāda jēga dot man padomus. Labāk iesakiet Sabo, lai citu reizi viņa gudrāk izvēlas mērķus. Kas tad es vi�ņai? Ar mani nekādu karjeru taisīt nevar. . . Bet lai ierodas uz pieņem�anu, sacīsim, pie jūsu augstības un, pledā ietinusies � bāc! � jums pierē, tā ka smadzenes vien no�ķīst! Tas tik būtu numurs! �

Prokurors kā dzelts pietrūkās kājās.

������� Velns zina, ko jūs sev atļaujaties! � viņ� ieklie�dzās un trieca ar dūri pret krēsla atzveltni. �Jūs patie��ām dro�i vien � � viņ� nikni iesita ar knipi sev pa pieri. � Es jūs nodo�u tiesai!

Un gandrīz skrie�us izmetās gaitenī.

Bet pēc dienām trim pie manis ieradās Lanē.

Lanē atnāca tajā laikā, kad es pēc ārsta vizītes biju aizsnaudies pie atvērtā loga uz dārzu. Es pēk�ņi pa�

modos un ieraudzīju, ka viņ� stāv līdzās un pieskaras manam plecam. Paskatījies uz viņu, es ieraudzīju gurdu, sērīgu seju, skumjas acis, zilganus, gausus plakstus, un, lai gan viņ�, acīm redzot, pūlējās izlikties mundrs, jautrs un labsirdīgi pikts, no pirmā acu uzmetiena es sapratu, ka viņ� ir ieradies pavisam cita iemesla pēc, un, pro�tams, nekļūdījos.

�� Jūs karojat ar vējenēm, Hans? � viņ� skumji ieņurdējās. �1 Raujiet vaļā, raujiet. Mūsu zemei pa�reiz ļoti vajadzīgs dons Kihots.

Es klusēju.

��� Vienas vējenes jums jau pārlauzu�as kāju, ta�u ar to vēl nepietiek. Lai gan prokurors draud jūs saukt pie atbildības vēl par apmelo�anu un tas pa�reiz nekādā ziņā nav pierādāms, man ir noteikts pamats domāt, ka �o ār�prātīgo atbrīvoja speciāli tāpēc, lai viņa izdarītu kaut ko ārkārtēju, piemēram, �o pa�u uzbrukumu. Tas ir, e� nedomāju, ka viņa speciāli būtu uzkūdīta �aut uz jums, ta�u ko līdzīgu viņai vajadzēja izdarīt. Bet jūs ta�u pazīstat �o skuķi: izlutināta, izlaidusies, varbūt arī patie�ām prātā jukusi padauza, kas tikai gaidīja ga�dījumu, lai tiktu ārā un visā spo�umā parādītu sevi. Tā�pēc, kad viņu atbrīvoja un pasacīja: �Ej un glāb pasauli!� � viņa gāja, ne par ko citu vairs ne�domādama.

Lanē runāja satraukti un kvēli. Acīm redzot, viss no�tiku�ais patie�ām viņu bija dziļi skāris, un es sapratu, kāpēc. Kara kūrēji � tie ir vienaldzīgi, solīdi, bie�i vien pat noguru�i cilvēki. Viņi var rīkoties enerģiski vai arī kūtri, lēnām vai arī ātri, ticēdami vai arī � tas daudz bie�āk � glu�i nekam neticēdami, bet bez apmātajiem viņi neko nevar izdarīt. Viņiem vajadzīga sava �arlote Kordē vai, sliktākā gadījumā, vismaz savs Vans der Libe � ārprātīgs, visu postī�anas kāres, ienaida un baiļu vai arī histēriskas mīlestības velnu apsēsts cilvēks, � tirgoņiem ta�u neviens nesekos, � un, lūk, viņi pa visu pasauli meklē �ādus nelaimīgos, jo neprāts viņiem ne�piecie�ams kā deglis pulvera mucai.

Es iejautājos:

��� Vai viņa uzstāsies kā lieciniece manā prāvā?

Lanē paraustīja vienu plecu.

��� Iespējams. Galu galā arī tas pilnīgi iespējams. Tikai jautājums: vai vajadzētu pielaist prāvu? Pa�reiz jūs gandrīz pavisam noteikti notiesās, bet pēc kāda gada �is notikums tik lielā mērā aizmirstos, ka jūs varētu atgriezties un pat kļūt par dienas varoni! Tā!

Un tad viņ� izvilka no kabatas biļeti lidojumam uz Parīzi. Par �o biļeti viņ� runāja ilgi, pla�i, ļoti pārlieci�no�i un uz beigām, jau acīm redzami skaizdamies par manu muļķīgo, kluso nepiekāpību, piebilda:

��� Un galu galā runa nav tikai par jums vien. Ja jūs �eit nebūsiet, mēs pēc mēne�iem trim sacelsim traci un panāksim, ka prokuratūras lēmumu atceļ. Bet iedo�mājieties, kas notiks, ja jūs notiesās par apmelojumu presē un kūdī�anu uz slepkavību. Padomājiet, ko tas mūsu avīzei izmaksās! Bet jūs ta�u negribat grūst to postā, vai ne?

Bet es vēl sev visu nebiju noskaidrojis un tāpēc iejau�tājos:

��� Man ta�u nav atļauts iziet pat dārzā, kā tad es iz�kļū�u no slimnīcas?

Viņ� drusku saviebās (�Kas par nelāga ieradumu no�skaidrot visu līdz pēdējam sīkumiņam!�) un ar nepatiku atbildēja:

��� Neiedomājaties, ka jūs esat pārāk liels vīrs, Hans. Jūs nemaz neesat tik izcils politiskais noziedznieks, tur�klāt karaliskais prokurors jums ir labs draugs. Un ar to ta�u pietiek?

Un viņ� apņēmīgi nolika uz mana spilvena naudas maku.

��� Ar dieva palīdzību, un patīkamu braucienu!

Tad izrāva pulksteni, paskatījās uz to un sacīja:

�� Jāpasteidzas. Lidma�īna izlido pēc stundas. Māsiņa jūs izvedīs dārzā, bet tur mūsu sekretārs jums iedos mē�teli un kurpes.

�� Tātad karaliskais prokurors jau ir labs paziņa ne tikai man, bet arī jums? � es iejautājos nemaz nepa�kustēdamies.

Dro�i vien manā balsī bija samanāma kāda sevi�ķa intonācija, vai arī �efs vispār bija pieradis neuzticēties manam noskaņojumam, tikai viņ� pēk�ņi ļoti uztraucās un apsēdās tie�i manā gultā.

��� Hans, Hans, es redzu, ka jūs atkal esat sācis prā�tot, � viņ� gandrīz lūdzo�i ierunājās. � Dieva dēļ, ne�vajag! Nekā laba jūs ar savu notiesā�anu nepanāksiet, tikai iegrūdīsiet avīzi nelaimē � un tas viss. Vismaz �ajā ziņā ticiet man! � Viņ� satvēra mani pie rokas.

�� Jūs ta�u zināt, ka es neesmu pļāpa un alla� noteikti zinu, ko runāju. Vakar man paziņoja, ka jau doti norā�dījumi savākt ziņas par atbilsto�iem juridiskiem prece�dentiem, lai izstrādātu jaunu preses likumu. Ko, jūs ne�ticat? Tas pats Gardnera advokāts to sastāda. Vai pa�tie�ām jūs nesaprotat, ka iegrūdīsiet avīzi nelaimē, ja ļausiet sevi notiesāt? Jums jābrauc prom � un tas viss.

Ta�u es paliku slimnīcā, lai gan iespējams, ka �efam bija arī taisnība. Varbūt avīzi pēc manas prāvas un no�tiesā�anas slēgs. Nu, rauj viņus nelabais � gan �o lapu, gan manu �efu, gan karalisko prokuroru, gan juku�o skuķi, kas tagad sē� psihiatriskajā slimnīcā un atkal dru�d�aini lasa avīzes, tajās meklēdama sev jaunu upuri! Viņa ta�u labi zina, ka drīz viņu atkal atbrīvos. Es paliku vēl tāpēc, ka cerēju, ka mana notiesā�ana vienam otram atvērs acis. Es paliku tāpēc, ka viss, kas notiek pasaulē un manā mazajā zemē kā �īs pasaules daļiņā, paskubina mani uz ļoti nopietnām pārdomām, un no tām es vairs nekur netiktu vaļā. Mana �odiena ir tik līdzīga vakar�dienai, ka, iepazinis to, es jaū vairs ne�aubos, kāda būs rītdiena. �o rītdienu es jau pieredzēju, būdams vēl no�smulējies zeņķis, un tā man līdz kaklam apriebusies. Bet toreiz bija vieglāk, jo es nenieka vēl nesapratu, nesapratu, no kādām saknēm izauga kar� un kas tajā vainojams, nesapratu, kas es tāds esmu, kas ir Lanē, kas Gardners, kas Kri�evi�s. Bet tagad es to zinu un gribu par to pastāstīt visiem. Es pastāstīju jums par savu tēvu � par cilvēku, kuram patika runāt daudz un skaisti un kur� gāja bojā, par viņa dēla un draugu lik�teni. Lai tāds liktenis, labie ļaudis, iet secen jums, jūsu bērniem un sievām! Apgalvoju jums, labie ļaudis, kas esat sanāku�i tiesās sē�u zālē, ka viss notieko�ais ne�kādā ziņā nav tikai nevainīga cilvēka notiesā�ana vai arī valdības izrēķinā�anās ar tai nepatīkamu �urnālistu, un pat ne mūsu brīvības no�ņaug�ana, nē, tas ir daudz briesmīgāk: tas ir uzbrukums jums pa�iem, cirvis, kur� rīt nokritīs uz jūsu galvām, revolveris, kuru slepkava slepus iespie� jūsu bērna rokā. Ak, kaut jūs, izlasīju�i manu grāmatu, padomātu par to, kas notiek jums acu priek�ā! Ak, kaut jūs tikai nopietni par visu to pado�mātu!

Alma-Ata 1943.�1958.