Valdis Artavs

Bumerangs

Ir satīra kā bumerangs.

Ja tu ar viņu jokus dzīsi

Vai tie�i mērķī netrāpīsi,

Būs pa�am tev pa pieri � klangs!

Un tas, ko smēji, smies par tevi,

Ar baigu labpatiku ņirgs

Un sacīs: � Tas tik bija cirks,

�is muļķis savainoja sevi! �

Jā, bumerangs ir bīstams rīks,

Tas jāmet tā, lai neatgrie�as.

Bet ne jau vienmēr labi svie�as.

Nereti gadās mērķis sīks

Un tomēr es par bumerangu,

Par satīru, kas dzeļ un ko�,

Kur vien pec trunējuma o�,

Nekādu nevērojot rangu.

Lai smiekli draugiem spēkus dod,

Lai tīrs ir ceļ�, pret kalnu ejot,

Un tie, kas mīl pa dujķēm zvejot,

Mums dzīvi nespēj saduļķot!

.

pamatīgi atvēztu roku un ar zināmu risku

�noķengāt�, �pārspīlēt�, �rādīt ko netipisku�

PAR LATVIE�U HUMORU

Reiz kāds latvie�u zemnieks

Teicis baronam: �Spoks!�

Prasts ir latvie�u humors,

Rupj� ir latvie�u joks.

Barons ierēcies drūmi:

�Tev ēk� cētum būs pūt!�

Zemnieks iemucis krūmos,

Saukdams baronam: �Pūt!�

Kad pa oktobra pe|ķēm

Nācās junkuriem diegt,

Prata latvie�u streļķi

Lodes pakal tiem triekt.

Rokām dibenu turot,

Klīst vēl baltgvardu spoks �

Ass ir latvie�u humors,

Negants latvie�u joksl

Dzēra fri�i un mak�i,

Biksēs slapinot � haill

Iziet naktī aiz pak�a

Bija fa�istiem bail.

Duncis rēgojās krūmos,

Cilpu �ūpoja koks �

Smalks ir latvie�u humors,

Slīpēts latvie�u joks!

Pulkā draudzīgā, �aklā

Jokus latvie�i dzen.

Tie, kas bija mums kaklā,

Kaklus lauzu�i sen.

Cepas �a�liki dūmos.

Atspīd pudelēs sārts.

Sprēgā latvie�u humors.

Krievu trāpīgais vārds.

Da�s ar noskaņu drūmu

Dziļās pārdomās grimst:

Esot bēdīgs tas humors.

Maz to latvie�u dzimst.

Vai tad gaist mūsu pēdām?

Vai tik traki nu būs?

Lai tak ziloņi bēdāl

To vēl mazāk kā mūs.

Binitn, blamm, blamm �

Kas par varenu dārdul

Jūs domājat baznīcu zvani skan?

Ne velna! Līdzina skārdu.

Vai tā pilsēta vai tas pilsētciems �

Rīgā, Ventspilī, Aucē, Slokā

Auto dakteriem, bleķu meistariem

Visu kalibru āmuri rokā.

Bet krājkasēs cilvēku bari mud�,

Kabatā simtnieks pie simtnieka placis,

Un daudziem �Moskvi�s� vai �2igulis�

Spulgo acīs.

�Turība� nāk no vārda �turēt� �

Lopiņus turēt vai dārzu turēt.

Da�s, kas netur ne vienu, ne otru,

Kombinēt cen�as un piehaiturēt.

Rubli kā līni tvarsta aiz astes,

Kamēr tiek pie tās spo�ās kastes.

Auto, auto! Tu sapņos slīdi,

Nav jau viegli tev paka] dzīties.

Nākas no glāzes, no smēķa, no viesībām

Izvairīties un atsacīties.

Tāds jau tas trakums �odien ir modē �

Ātruma alkas, tāluma alkas �

Kad Jaudīm nav parādu maizes bodē,

Tie alla� iekāro mantas smalkas.

Vēl vakar kā nabags da�s cilpoja kājām,

Bet �odien jau ma�īna stāv pie mājām!

Un sākas skrie�anās, un sākas dzī�anās

Bez apdomā�anās, bez atskatī�anās �

Viens otram purnā, mugurā, sānos �

Buktē nu savus bleķī�us plānos,

Staigā pa servisiem, maksā un vaidi.

Bet pārsvarā tomēr ir prieki un smaidi!

Un tāpēc tu nebīsties, ceri un gaidi.

Var būt, ka pie Volgas tavs auto jau dzimis,

Drīz laime būs mājās un satraukums rimis.

Un lūg�anu laikus jau mācīties sāc:

�Miers dzer�anai

Un autoinspektoram labs prāts!�

Tas bija akmens laikmetā

Vai agrāk vēl mazliet,

Kad mūsu sen�i mācījās

Uz pakaļkājām iet.

Tad sacīja par jaunie�iem

Kāds pitekantrops vecs:

������ No tiem gan nebūs cilvēku,

Kā dulli viņi lec! �

Bet radās tomēr cilvēki

Un sāka zvērus �miegt.

No zvēru ādām apģērbu

Tie iemanījās diegt.

Un sacīja par jaunie�iem

Kāds homo sapiens vecs:

������ Ne kauna tiem, ne goda nav,

Pat nabu neaizsedz! �

Kā zināms, katrs tutenis

KJūst ass, ja ilgi trīt.

Da�s labs no jaunās paaudzes

Sev vilnu sāka dzīt.

Un sacīja par jaunie�iem

Kāds ā�abārda vecs:

�� Nu kas tad tie par vīrie�iem,

Tik nni|ķes tādus preci �

Viss pasaulē ir sagriezies,

Un trakāk iet arvien:

Sāk ūsas audzēt pui�eļi,

Un skuķi biksēs skrien �

Un rūc par mūsu jaunie�iem

Da�s tēvocītis vecs:

�� Tik ūsainos, tik bārdainos,

Tik svilpastes vien redz! �

No laika gala vecī�i

Ir paradu�i saukt:

�� Ak, samaitātā jaunatne!

Vairs tālāk nav kur braukt. �

Un, kritizējot jaunie�us,

Tie nemana, nudien.

Ka pa�i reizēm �etrrāpus

No kroga mājup lien.

Sķict, pierādījums glu�i lieks,

Ka Bebris teicams amatnieks.

Viņ� kokus gā� un baļķus grie�.

Velk upē, lai tie dambi stutē,

Lai nav reiz trūkums jāpiecie�

Un jādzīvo no rokas mutē.

Viņ� viens ar darbiem gaiā tiek,

Paretam sievu pasauc talkā,

Jo, būdams krietns amatnieks,

Viņ� savu vārdu godam valkā.

Bet priek�nieks Āpsis pēk�ņi lemj,

Ka Bebra darbs ir jānostāda

Uz zinātniskiem pamatiem.

(Jo visur pa�reiz mode tāda.)

Un, lūk, jau docents Tītars te

Ar skaitļojamo aparātu

Un normētāja Dzeguze,

Kas izkūkojusi jau prātu.

Klāt Zvirbulis. (Viņ� datus vāc,

Lai kļūtu bebr. zin. kandidāts.)

Iet Bebris sevis pēc vai cirst,

Sie hronometrus spie� un vēro:

Cik reizes ūdenī viņ� nirst,

Kā ceļu �urpu turpu mēro.

Tiek fiksēts kokā cirstais robs

Un darbs, ko veicis katrs zobs.

Drīz rodas �BEBRPETINSTITOTS�

Un �zinātnieki� laurus plūc:

Jau Tītars jaunā �Volgā� brauc,

Ceļ Dzeguze sev lepnu villu,

Pat Zvirbulis sāk pelnīt daudz

Un alla� piesit māgu pilnu.

Tā darba pētniecība zeļ�

Bet Bebris viens to dambi ceļ.

Kad ziemā visas peļķes vajā.

Kad visur jūtams sniega bads

Un apkārt zeme brūni zaļa �

Pat ve�i saka: �Dīvains gads!�

Nudien, tāds nebija vēl manīts.

Vai debesīs ko jauc pats dies,

I\a janvārī var aitas ganīt,

Bet februārī sauļoties?

Ja piemērus no dzīves paņem

Un da�us faktus apkopo,

Tad iznāk: sētnieks algu saņem,

Pats īsti nezinot, par ko.

Bet slēpju ra�otāji sprukās.

Kur viņi produkciju liks?

Tā iet, kad laika ziņās drukā:

�Būs sniegs un sals,� � bet iznāk �iksl

Jā, ziemas tagad gau�ām �vakas,

Un rodas prātojumu daudz:

Ka radiācija par traku,

Ka raķetes to gaisu jauc�

Man �ķiet, ka tas ir veltīgs tracis.

Lūk, paskatieties, meitas iet, �

Tām zili ietonētās acis

Kā lini Paula dziesmā zied.

Jebkurā slapjdraņķī pa ceļu

Bez galvassegām pui�i klīst.

Pat zīdaiņi nedz siltu ve|u,

Nedz moteļus vairs neatzīst.

Bet vīri, piesūku�ies alu,

Kur krīt, tur guļ, vai auksts vai silts.

Nav �aubu: aizbiedēja salu

Sī trakā karstasiņu cilts.

Un tādēļ ziema beidza trakot.

Ir salauzts viņas spīts un spars.

Un turpmāk, dzejas vārdiem sakot,

Būs visu ziemu pavasarsl

Mums putnu vārdu nav trūcis,

Tos sievām devām un dosim.

Da�s savu dēvē par pūci,

Da�s savu saukā par zosi.

Ir sievas � pļāpīgas �agatas,

Ir dzeguzes vieglprātīgas,

Pat vārnas dziedones pagadās.

(Dzied estrādes koncertos Rīgā.)

Jā, putnu vārdu ir bezgala daudz,

Tie skan gan vēsi, gan silti�

Bet vienīgi mūs par ēzeļiem sauc,

Mūs � lepno vīrie�u cilti!

Kad sievām ir pārpilns tas dusmu mērs,

Mēdz taisnība būt viņu pusē.

Dievs nedod, ja vīrs tikai muti vērs:

�� Tu, ēzeli, labāk klusē! �

Kā tekulis skraidi tik apkārt arvien,

Kā seskis nāc pietempies mājās,

Kā āpsis pēc maltītes migā lien,

Kā sivēnam nobristas kājas �

Vien maiguma brī�i paretam kad nāk

Un abi ir noskaņā jaukā,

Par dūjiņu dēvēt viens otru sāk,

Par kaķīti mīji saukā.

Un skūpstoties sārti vaidziņi tvīkst,

Un liekas, ka abiem spārniņi dīgst.

(Nakts simfonija)

Uz tiem, kas blakus guļot krāc.

Gan gribas viņus aug�ā celt,

Bet reizēm � bomi ņemt un zvelt.

Kā izpētījis dakters kāds,

Trīs ceturtdaļas ļau�u krāc.

Da�s burbuļo kā strautiņ� kluss,

Da�s burk� kā traktors �Beloruss�,

Bet da�s, kas uzņēmis uz krūts,

Kā reaktīvais dzinējs rūc.

Man pazīstams ir vecis kāds,

Kas baigi muzikāli krāc.

Tī, tī� viņ� maigi dīc kā ods,

Tad vārās tā kā klimpu pods,

Tad, liekas, tā kā vepri kauj,

Un, beidzot, vaislas bullis mauj.

Kad sieva viņam dunku grū�,

Viņ� tā kā mazbānītis pū�

Un, izkritis no gultas, sauc:

��� Ei, �ofer, uzmanīgāk brauc! �

Ja kāds no jums vēl neprot krākt,

Pie viņa mācīties var nākt.

Viņ� apgalvo, ka maksa lēta,

Bet atmoda nav garantēta.

Auklē dēlu māmuliņa,

Auklē dēlu tētuliņ�:

�� Būs mums vieglas vecumdienas

Būs mums maizes devējiņ�! �

Izaug puika, precas puika,

Sievai bērni rasties sāk,

Abi pelna, nav ne velna!

Aizņemties pie ve�iem nāk.

�� Vai jums, vecajiem, vienalga,

Ja mums pietrūkst kādu dien?

Jums tak pensija un alga.

Mums, tiem jauniem, alga vien. �

Tavu bēdu, tavu ligul

Kā var bērnus nesaprast?

Nākas tiem pa miglas stigu,

Dub|u stigu, sniega stigu

Ceļu mājup rast, mājup rast.

KA DAZKART RODAS SASUTUMS,

UN KAS IR JASECINA MUMS

Reiz kādā dzērienveikalā,

Kad vienpadsmit jau sita,

Pie letes vīri pulcējās

Un stājās cits aiz cita.

Bij traktorists tur ienācis,

Kas dzīvē krietni tempis,

Kāds santehniķis � vecītis,

Kāds vidusskolnieks � lempis

Un da�i citi vīri ar,

Kam ir tāds darbs, ko pamest var.

Bet pārdevējs, kā izgāja,

Tā pazuda kā rasa.

Un tad nu sāka traktorists

To vīru svētīt basā:

��������� Ne apziņas, ne goda nav,

Pats laikam pol�u tuk�ol

Bet man uz ielas traktors stāv,

Deg sojarka pa tuk�o

Un sazin, cik vēl ilgi degs�

Kas valstij zaudējumus segs?

�� Kur bodnieks? � sauca tehniķis ļ

Kā gailis balsī skaļā.

�� Man bedres vāks ir palicis

Uz trotuāra vaļā!

Ja kāds tur �ausies � beigas klāt,

Tā sakot, sveikas, tāles!

Un valstij nāksies apmaksāt

Gan slimnīcu, gan zāles.

�� Jā, � visi piekrita, � palies,

Par mums tam tipam nospļauties!

Bet lempīgajam pusaudzim

Pat asaras bij acīs.

Pēc �Prīmas� atcilpoja viņ�,

Un tagad sprieda nabadziņ�,

Ko skolotājai sacīs.

Var būt, ka nav tas pārdevējs

Ne simulants, ne blēdis.

Var būt, ka bija zirņus viņ�

Ar rūgu�pienu ēdis.

Bet te ir cita lieta, raug,

Sais vārdu maiņās asās:

Cik strauji apziņa mums aug,

Kad nav ko dzert, bet prasās!

Ir likumi mums bargi,

Ir modri dabas sargi,

Bet tanti Grietu nebaida nekas.

Uz purvu tante zogas

Un lasa zaļas ogas,

Lai tikai citiem netiktu kaut kas.

Kur pāriet tante Grieta,

Tur paliek plika vieta.

Tik liels ir tantes mantkārības mērs!

Pa gaisu grie�as sūna,

Top visa zeme brūna,

Un liekas, ka tur plosījies kāds zvērs.

Reiz me�sargs Andrievs Lūsis

Bij sācis tanti gūstīt

Un nolēmis no purva ārā trenkt.

Trīs brīvprātīgo rotas,

Kas palīgā bij dotas,

No visām pusēm purvu sāka lenkt.

Brien purvā me�a sargi.

�� Stāt! � sauc tie Grietai bargi,

Bet Grietai nav uz pado�anos prāts.

Pa ciņiem viņa cilpo,

Ka vēj� gar ausīm svilpo,

Un notupusies dzērvenītes vāc.

Pa radio dzird ziņu:

�� Mēs novērosim viņu! �

Trīs lidma�īnas purvam pāri skrien.

Ber tante ogas maisā

Un, pigu rādot gaisā,

Uz vēdera zem priedes a�i lien.

Klāt vakars, laiks uz mājām,

Krīt cilvēki no kājām,

Da�s, norīvējis papē�us, jau sten�

Un Andrievs Lūsis saka:

�� Tā vecene ir traka,

Būs akacī jau ie�āvusies sen! �

Lai bija ļauna viņa.

Bet tomēr sirdsapziņa

Pa druskai mocīt vajātājus sāk.

Vēl stāv tie purva malā �

Vai nenāks galu galā?

Bet tante Grieta laukā neiznāk.

Pēc kāda laika bēdīgs

iet me�sargs nopirkt ziedus,

Lai kaisītu, kur akacis spīd baiss.

Te redz viņ�, pletis acis,

Stāv tante tirgus placī,

Un viņai blakus � milzīgs ogu maiss!

No �ausmām me�sargs ļima

Un bezsamaņā grima �

Tik nedomājiet, lūdzu, ka viņ� beigts.

Ik gadu purvā tajā

Viņ� tanti Grietu vajā.

Bet, vai viņ� noķers viņu, � nav vēl teikts!

Liels ir kazas mammas prieks �

Kazlēns skolā teicamnieks.

Iemācījies ābecē

Lasīt burtus �bē� un �mē�.

Kad būs ataudzējis bārdu,

Pratīs rakstīt savu vārdu.

�� Kolhozam aug dārznieks labs!

Saka lepni āzis paps.

�aubām nav te pamata:

Būs viņ� lielā amatā �

Citus izrīkos un vadīs,

Bet, kas nepatiks, tos badīs.

AR KVALITATES ZĪMI

Kāds artelis

Bij sācis ra�ot līmi

Un drīz vien guvis

Kvalitātes zīmi.

Sī līme tie�ām

Bija brīni�ķīga.

To slavēja gan provincē,

Gan Rīgā,

Un pēc �īs līmes

Tūksto� rokas stiepās.

Tā saturēja

Stiklu, koku, riepas,

Pat laivas,

Kurās bīstami bij irties,

Un tos, kas bija

Nolēmu�i �ķirties.

(Tik vajadzēja

Salipināt plaukstas,

Lai kļūtu siltas

Attiecības aukstās.)

So unikālo

Deficīta preci

Pat dienā nācās

Pameklēt ar sveci,

Jo izlaida to

Ļoti maz un reti,

Bet tūksto� rokas

Alla� stiepās pretī.

Tad artelī,

Lai uzskrūvētu plānu,

Kāds atskrūvēja vairāk

Odenskrānu.

(Jo ko gan reizēm

Nedara priek� plāna!)

Un biezā līme

Pēk�ņi kļuva plāna.

Grimst laivas,

Tiklīdz līmē tās un iras,

Un salīmētie mīlētāji

�ķiras.

Un nepērk ļaudis

Izslavēto līmi

Ar viņas grezno

Kvalitātes zīmi.

Bij lodī�pastai

Piejaukta �ī līme,

Un tādēļ �ķidra

Sanāk mana rīme.

Ja jums tā kādus

Iebildumus raisa.

Jūs griezieties pie tiem,

Kas brāķi taisa!

It visā dzīvā radībā

Ir sastopama vadība.

Iet aitu baram auns pa priek�u,

Ved zostēviņ� sev zosis līdz,

Un gailis kliedz, cik tur tam iek�as,

Lai vistas paklausībā trīc.

Ir bitēm karaliene sava,

Un viņas valstība ir strops.

Bez priek�niecības dzīves nava �

To saprot kukainis un lops.

Bet cilvēks � tur jau ir tā drāma

Un pa�a izvēlētais sods �

Vai katru priek�niecību lamā

Un gaida, kad to paraus jods.

�������� Ar ko par mani priek�nieks labāks?

Ka saņem vairāk, augstāk stāv?

Tak visi redz, ka viņ� ir zābaks!

Ne grama smadzeņu tam nav.

Ja mani viņa vietā liktu,

Es prastu izrīkoties gan! �

Par priek�niecību domāt sliktu

Ir parasts visiem � jums un man.

Bet pienāk brīdis � ak tu tētīt! �

Mūs vado�ajā vietā liek.

Un pēk�ņi citi sāk mūs svētīt,

Ka dzīvas vietas nepaliek:

�� Ko? �ito muļķi paaugstina

Un tādu varu rokas dod?

Vai viņ� maz reizrēķinu zina?

Vai viņ� maz parakstīties prot? �

Mēs cen�amies būt |oti labi,

Pat aci piemiedzam, kur var,

Ar padotajiem dzeram �ņabi,

Un tomēr ķengā mūs un bar.

Gan vecam priek�niekam, gan jaunam

Tie sprunguli uz galvas krīt�

Cik viegli aitas vadīt aunam

Un gailim vistas savaldīti

Reiz kombainieris Jānis Stops

Bij darbā apdzēries kā lops.

Viņ� me�a malā auzas p|āva.

Tad pēk�ņi grāvim pāri rāva,

Tik tikko neno�miedza te|u

Un sāka sētā novākt veļu.

Sit priek�sēdētājs galdā dūres:

���� Nost �ito pļēguru no stūres! �

Bet Stops it mierīgs mājās guļ

Un skalo rīkli: buļ, buļ, buļ�

Kur pārliecības �im tik daudz?

Kādēļ nekas to neuztrauc?

Nav �oreiz atminējums grūts.

Lec, protams, dusmās sirds no krūts,

Ir priek�sēdētājs cilvēks ar,

Bet sakiet � kas iai pļauj un ar?

Un rītā viņ� pie Stopa brauc

Un laipni Stopu darbā sauc.

Un Stops to zin, ka viņu sauks,

Jo nevar palikt nekopts lauks,

Un atkal piedzēries viņ� brauks ..

Bet citādi viņ� cilvēks jauks!

Iegāju viņudien bodē,

Ir tagad kārtība gan!

Pārdevējs grāmatu lasa,

Acis pat neuzmet man.

Es viņam sa�utis saku:

���������� Tas jau nu neder nekam.

Veikalā vajag strādāt,

Lasīt var mājās, pēc tam. �

Rāmāks par Ēģiptes sfinksu

Nākamo lapu viņ� �ķir:

����������� Sūdzieties, sūdzieties, biedri,

Jums tādas tiesības ir! �

Sajutu pēk�ņi uz ielas �

Nagla man papēdī dur.

Ieskrēju darbnīcā: � Glābiet,

Netieku tālāk nekur! �

Pieņēmējs klausulē buras:

���������� Cau, kā tev, mīlulīt, iet?

Reibullts galviņā turas?

Balstiņa aizkrita ciet?��

Nopļāpā stundu un atkal

Tālruņa grāmatu �ķir:

�� Sūdzieties, sūdzieties, biedri,

Jums tādas tiesības ir! �

Kādreiz, kad nokļū�u ellē,

Rasties var stāvoklis tāds:

Velns, mani iebāzis katlā,

Liekas uz sāniem un krāc.

Liesma pār malu jau ceļas,

Ellē kļūst ellīgi silts,

Darva man mutē jau smeļas.

Pēdas virs normas sāk svilt�

Ierodas ragainim maiņa,

De�ūras grāmatu �ķir:

�� Sūdzieties, sūdzieties, biedri,

Jums tādas tiesības ir!

Kamēr vīri nedzer �ņabi,

Sievām labi, bērniem labi.

Toties pārdevējiem slikti,

Toties bufetnieki pikti:

Kasē nauda neieplūst.

Plāni apdraudēti kļūst.

Vīri atkal iet uz krogu,

Atstāj naudu, iemet ogu �

Sievas raud, un bērni raud,

Vīrus lamā, vīriem draud:

��� Dzer�ana ir jāmet malā!

Sākam dziesmiņu no gala ..

Uz ielas,

Ne jau uz papīra

Satika satīru satīra.

Viena bij jauna,

�ķelmīgiem skatiem,

Spraudītes asas

Līda no matiem,

Nadziņi asi,

Mēlīte asa �

��� Kā nu tev svie�as? �

Tā otrā tai prasa.

Tā otrā bij veca,

Kaut turējās cēli.

Ar mākslīgiem zobiem

Un �ļupsto�u mēli.

��� Vai, � jauniņā nopū�as,

��� Grūti man klājas,

No rīta līdz vakaram

Piepūlu kājas.

Mīl visi �

Gan redaktors jauniņ�,

Gan vecs,

Bet diem�ēl

Nav gadījies tāds vēl,

Kas prec.

�� Hī, � vecīte atņirdz,

�� Man lieliski klājasl

Ik avīzē, �urnālā

Jūtos kā mājās.

Es atstāstu jokus.

Kas dzirdēti sen.

Un redaktors viebjas,

Un sekretārs sten �

Var manīt � pēc tevis

Tiem ilgojas prāts.

Bet dzīve ir dzīve,

Lūk, humors ir kāds!

Uz satīrām jaunām

Gan acis var mest,

Bet dro�āk tās vecās

Pie altāra vest.

kurā piedalās lieli un mazi gari, dzejas celmlau�i,

celmi un tikko plauku�i zari

Tas bija vēlāk, kad uzzinājām � orķestri

spēlēju�i arī vairāki bandīti�

. . . Un tomēr � kāds savāds gadsimts:

tūksto�balsīgās mēlēs

tavās bērēs tavs pa�a slepkava

tev pēdējo gaitu spēlē.

Māris �aklais

Daudz skaista var izteikt mūzikas mēlē,

Bet nevar jau ticēt visiem, kas spēiē.

Es tikai vēlāk to uzzināju,

Kad mājup no Filharmonijas gāju,

Ka pianists, laureāts

(Nēsā pat medaļu!),

Piekāvis sievu ar klavieru pedāļu.

Ka jauneklis maigais.

Kas spēlēja fleitu,

Pavedis kaimiņa sievu un meitu.

Ka arfa ar �ellu liek me�ragam ragus.

Ka diriģents palai� gan rokas, gan nagus,

4i

Bet bundzinieks resnais, kas rādīja klasi,

Dzērumā tirgū pārdevis pasi!

Dievs nedod, vēl tūksto�balsīgās mēlēs

Sie blē�i reiz, mani izvadot, spēlēs,

Un Sūberta vietā, � ej, beigts būdams, pamani!

Raus vaļā vēl Grāvīti, Dambi vai Ramani.

Nē, mūzika labāk lai neizskan ēterā!

Lai labāk ko lasa no �aklā vai Petera!

. .. Un aizgāji pa stāvām takām,

Uz pleca aiznesdama dētu.

. .. Stem svārkiem pieskāries mans dēls,

Kaut svārks jau vecs �

Zēl projām mest.

� Ik siena, durvis, rakstāmgalds.

Pat naktspodiņ� �

Nekas nav lēts!

.. . Gribu redzēt tevi atkal mājās.

� Es tavs suns, kam kaulu atmest drīkst.

Imants Lasmanis

Tu tagad citam zupu vāri,

Suj pogas, lakstojies ap viņu,

Man atstājusi ragu pāri

Un mazlietotu naktspodiņu.

Jel atsaucies, kur tagad esi?

Lai atkal tieku tev uz pēdām.

Es esmu nomocījis presi

Ar pantiņiem par savām bēdām.

Nav remonts taisīts, krāmi krājas�

Vai �aujos atdot tos pa lēto?

Viss piedots, nāc nu atkal mājās

Un atstāj savu izredzēto!

Viņ� laikam, ēzdams sipolklopsi,

Vēl prasa �ņabi � pravlt dū�u.

Bet es, tavs uzticīgais mopsis,

Par kaulu pateicīgs tev bū�u.

Nāc mājās, kamēr nav par vēlu.

Lai sirdij nenoplē�u krevi.

Te podiņ� gaida manu dēlu,

Te mana dzeja gaida tevi!

Savu mīlestību piekaru

pie griestiem lampas vietā �

ar kājām gaisā un ar galvu uz leju

.. . Pēc tam savu mīlestību, sprigu

un spraigu, nolieku ar kājām uz zemi.

Mīlestība kļūst lidzīga cilvēkam �

mīņājas un grīņājas, un klusē.

Gaidu, gaidu. Miju vārdu nesagaidu.

Un tad es jūtu � nav jēgas.

Ilga R i s m a n e

Mana mīlestība splva,

Spriga, spraiga, īdzīga.

Reizēm drusku detektīva,

Manai dzejai līdzīga.

Bā�u maisā, karu gaisā

Un ar koku piedauzu.

Mīlestība neatraisās,

Nesaka ne �bē� ne �mū�.

Ienāk kaimiņ�, dusmas valdot

(Mietpilsonis, vecis baiss),

Ko es mājā malku skaldot?

Kādēļ man pie griestiem maiss?

Ja jūs spēj tas interesēt,

Jūs to maisu pataustiet!

Mācos mīlestību dresēt.

Vecim tūda| mute ciet.

Es jau neesmu no vājām,

Pietiks spēka cīnīties �

Gan jau vēl uz paka|kājām

Mana mīlestība ies!

Pie Baltijas jūras

Daudz valodu skan.

Uz Baltijas krasta

Ir �ūpulis man.

Kur māte un bangas

Vēl vakaros dzied.

Kur ilgas

No tālumiem svied.

Gunārs Selga

Pie Baltijas jūras

Kas pagadās skan�

Te sacerēt dziesmu

Nav problēma man.

Dzied māte un bangas,

Es ari te dzied,

Vienalga, vai ilgas

Kāds svie� man vai svied.

Es saku sev:

���������� Nedomā ilgi, bet spied! �

Tad komponists atnāk

Un prātīgi sak:

���������� Es piegudros meldiņ,

Un nebūs tik trak.

Jo nav tādu vārdu,

Kas dziesmai par �vak. �

Tā prece no rokas

It labi mums iet.

Vai bangas vai stangas �

It visu grābj ciet.

Un ūdens mums netrūkst.

Var mierīgi lieti

.. . Ar acīm saproto�ām tevī Ielūko�os

Un, ja tu ļausi, tevī dziļāk do�os.

� Tev jāiūt mani zobi

Un tas, ka tu man gar�o.

Ziedonis Purvs

Esmu jau bijis sevi,

Tur ir tik ļoti �auri.

Atļauj man ieiet tevī,

Atļauj tev iziet cauri.

Tevī es alla� tiek�os,

Vai nu tu liedz, vai neliedz.

Neslēdzies ciet no iek�as,

Atslēgu priek�ā neliec.

Tu man tik ļoti gar�o!

Izko�ļāt, izjust, lobīt�

Dievs, kāda salda smar�a!

Kur mani liekie zobi?

Dubultos,

Rakstnieku daiļrades namā,

nodzīvoju

no 10. 12. 71. līdz 27. 2. 72.

pavisam 79 dienas,

kurās iekrita:

28 darba dienas,

51 svinamā diena

(pēc mana kalendāra),

4 vārda dienas �

Zingas, Taņas, Laimas, Nataljas.

Kravāju mantas

bez steigas.

Beigas.

. . . Sākos.

Anatols Imermanis

(�,Atvadas no jūras*)

Spie�u ar celi kofera vāku

Un pārdomāt sāku

Paveikto darbu � fizisko, garīgo,

Visu svarīgo.

Zinga, Natalja, Laima, Taņa�

Gaitenī soļu paklusā skaņa,

Madaru smar�a mīļotos matos,

Melnos? Pelēkos? Dzeltenos?

Brun�us �auros un platos�

Kāda tur kādam daļa?

Tavās acis es peldējos

Tā kā jūrā, Natalja!

Un. lai gan turējos garā,

Stipri nokritos svarā.

79 dienas bez mitas

Pie vienas, pie otras,

Pie tre�ās, pie ceturtās

(Neskaitot citas).

Kā te lai pieņemas miesās?

Bet kas mani tiesās

Par to, ka daiļrades namā

Pa trepēm un gaiteņiem skrēju

Un radīju, cik vien spēju?

28 dienas rāvos!

Bet 51 � domājat,

Atpūtai ļāvos?

Tie�i �is bija vētrainas,

Trakas kā jūra �

(Krustos lauza un bie�i

Zem lāpstiņām dūra.)

Bet dzejolis radās

Ar pēdējo vārdu �Sākos�.

Kā tas te iek|uvis

Liesajos dzejas vākos?

Dro�i vien toreiz

No Zinās pie Ņinas steidzos,

Jo, godīgi sakot,

Es nevis sākos, bet beidzos!

. .. Neizjauciet martit

Es neesmu atkal sallekar.ts.

Vērtējiet mani kā mani.

Laimonis Kamara

Atzī�anās, biedri, svarīgs faktors,

Tādē| gribu brīdino�i saukt:

Kamara ir cilvēks, nevis traktors,

Lūdzu to pa daļām neizjaukti

Izjaukt alla� vieglāk nekā salikt.

Jautājums: vai viņ� kā agrāk rūks?

Var jau būt, ka daļas pāri paliks.

Bet ko tad, ja kādas skrūves trūks?

. . . Zirga spēku piejūrēta,

Ganu dūkanbēri.

. . . Cilvēks slīkdams

Labsajūtu pārdzīvo.

. . . Rii Vecrīgas dzīslās kapļi,

Akmens kalti un kara cirvji.

. .. Nams valstījās pa ietvi lampu

drud

Bars skatlogu un afi�stabu spied2?

� � Dzer, dzer, māsiņ.

Dzert

Ināra Roja

(No krājuma *Gravitācija�

Tas lekSējais nav priek�ējais -1

It visa balsts un pamats.

Un ārējais nav � pārējais

(Darbs, maize, rūpes, amats).

Uz divi kājām cilvēks iet

Un strādā divām rokām . . .

Imants Auziņ�

Tas malējais nav galējais,

Ja gara rinda lokās.

Un spie�amais nav grie�amais,

Ja radio tev rokās.

Uz �etri kājām mopsis skrien,

Uz divi cilvēks kāto,

Un 1 X1 ir alla� 1,

Lai ko tie gudrie prāto.

Stāv malējais, bet galējais

Bez rindas lien pēc alus.

Gan malējais, gan galējais

Reiz dzerot atdos galus.

Es nespēju tik viegli visu toert.

Ja dzert, tad dzert �

tad iztuk�ot līdz galam;

ja nazi triekt,

tad līdz pat pa�am spalam,

lai sirdi ķer.

Harijs Skuja

Es neesmu pa pusei cepts vai vārīts,

Par mani neteiks: �Divi rubļi pārīts.�

Ja iedzeru, tad jūra man ir dīķis.

Ja duru, tad uz garantiju līķis!

Es, īsi sakot, viegli maisā bā�u

Pat lopkautuves meistarus ar stā�u.

Un nevajag man dzert pat samoduju.

Tāpat jau visiem raustās, redzot Skuju.

Tvert visu viegli galva man par smagu.

Ja sanāk ziepes, alla� ņemu vagu.

Lai mani tver! Vai es pats sevi tver�u?

Bez varoņiem nav varpnīgu per�u!

�Strāvas vāpe�

�Uguns vāpe�

�Apsviluma vāpe�

�Spirāles vāpe�

�Liela nobrieduma vāpe�]

.. . Kur ir tavs pods?

Velta Kal i i ņa

No krājuma �Sarkanm&ia

vāpe�

Kad manā daiļradē bij cauri

Ar ziloņiem, kas pūta tauri.

Es sāku lolot mērķus tālus

Un intensīvi mīcīt mālus.

Kas manu dzeju baudīs pliku?

Bet, ja tai piespert keramiku,

Steigs katrs remdēt mākslas slāpi.

Un tā es sāku veidot vāpi.

Lūk, vāpe sīvā, vāpe brīvā.

(Pusdzīvā un pavisam stīvā.)

Te � vāpe spirālē un lokos.

(Kā visi � es ar formu mokos.)

Ir vāpe � strāva, vāpe � uguns.

(Nereti pagadās pat �uguns.)

Top vāpe � spraigums, vāpe � maigums.

(Jo kam tad �odien ir tas svaigums?)

Var vāpe briedums būt un tūkums.

(Un reizēm ari mēra trūkums.)

Var vāpe degums būt un svilums

(Un, vāpei uzkrītot, pat zilums!),

Bet, kritiķis ja dīks kā ods,

Es jautā�u: � Kur ir tavs pods? �

Hā, neņems vis ar roku pliku

Ne Kaitinu, ne keramiku!

gliks raksta sirds lielās un lēkā

trīc latvie�u bībele rokās

kliedz mancells sodo�ām acīm

es taustu tev īkstls un nieres

dzied jirekers eņģeļu balsi

kā puisēns sirds jēzum lec klēpi

Uldis Bērziņ�

(No dzejoļa *Latvie�u mācītāji>)

Ilgi tulkoja bĪbeli Gliks,

Daudz tajā pūliņu guldīts �

Vai viņ� varēja paredzēt,

Ka piedzims reiz Bērziņ� Uldīts

Un, pieturas zīmes atmetis,

Kasīdams pinkaino bārdu,

Rakstīs ar mazo burtiņu

Glika godīgo vārdu?

Sodo�ām acīm Mancelis

Uldiņam teiktu: �Kā drīksti

Tu, īstenais latvis, nezināt,

Ka nieres tas pats, kas īkstisl�

Bet ko gan var tādiem ieskaidrot,

Un ko no viņiem var prasīt?

Labi, ja pa�i tie rakstīt prot,

Kādēļ tiem citus lasīt!

Vai nu �iem būtu jāzina

Priesteri �ādi tādi?

Ja jau FTrekers vācietis,

Tātad darīja skādi!

Tā nu �ie bārdainie uldī�i

Savus pantiņus rukā �

Un pagadās Saldais Jēzuiiņ�,

Kas visu to ņem un drukā.

Ak debestiņ!

. . . Pēk�ņi aizdip garām Platēro.

.. . Es atnācu reiz kā vakēro.

. .. Popokatepetls uguni rod.

Egils Plaudis

Es satiku tevi vakēro,

Amigo mans, kabaljēro,

Tu iepleti acis platēro �

Kā vērsis, redzot torēro.

Virs �Dzērieniem� dega neons,

Mums pienāca klāt kāds peons:

����� Popo� ka� te� ppetli ttādi! �

�ķiet, galvā tam bija grādi.

Galva sāp.

Daudzu domas sabāzu es galvā.

Viss nu iznāk juku jukām.

Brīnos, kāpēc vajadzēja tik daudz salmu.

. . . Tagad vajadzēs man garu nakti

Klausīties, kā galvā salmi �aukst. ..

Milda Losberga

Man jau sen tas nesaprotams �ķita

Un vēl tagad prātu bie�i jauc:

Kādēj cilvēks aizņemas no cita

To, kas viņam pa�am ir tik daudz?

Reizein bodēs rauga nav ne grama,

Pietrūkst ga|as, netiek pievests piens�

Bet par to, ka galvā salmu pamaz,

Pagaidām nav sūdzējies neviens.

Ta�u pastāv mantkārības dziņa,

Vecās dzīves līdzi dotais lāsts �

Sve�u mantu pievākt katrā ziņā

Un pa kluso savai blakus bāzt.

Nu un, lūk, jums rezultātā fakti

(Man, tos dzirdot, sametas pat auksts):

Kādā galvā tagad cauru nakti

Salmi, salmus sastapu�i, �aukst!

Tos, suņu rejas dzirdot, bailes vajā.

Kam nav ne reizi mū�ā stilbos kosts.

Es dro�i raugos suņa riklē atvērtajā

Un spo�os suņakaula ko�amos.

Pēteris J u r c i ņ � (�Rūdījums�)

Lai mopsis rej, lai gaudo krancis,

Lai visiem d�ekiem acis gail�

Es esmu Pēteris, ne Jancis,

Un man nemaz nav suņu baill

Ja ieko� suns, var pielipt trakums.

Bet es jau neesmu tik �vaks.

Suns, kas man kodis, es jums saku,

Pats paliks neglābjami traks.

Kādēļ man patīk suņu rejas

Un mēness �ķiet kā pierē puns?

Jūs bie�āk lasiet manas dzejas,

Tad zināsiet, kur aprakts suns.

Ceļ� priek�ā �virk� kā degot balta /<?�

Ai, brāli ērzeli, ai, ķēve mana mās/ $

. . . Ko ēdīs dēls, ko ēdīs zirga bērns7

Tie salmi veci, un tas siens ir pērns.

. . . Jau nepacietība ar asti kuļ. 3

Nu bēgsim, ķēve, kamēr gro�i guļ.

(No Imanta Ziedos �Zirga dztesmat�

Ai, brāli kuili, cūka mana mās!

Vai mūsu dzīves laime samazgās?

Vai tādēļ vien mums speķi audzēt lemts,

Lai duncis ass mums dzīvību var ņemt?

Nav bijis daudz to kartupeļu pērn.

Ko zirgi raud? Tiem ģimenē viens bērns!

Ja mūsu saimei nepietiks ko kost,

Pie me�a cūkām būsim spiesti jozt.

Guļ cauru nakti piesūcies kā mārks

Tā sauktais cilvēks � mūsu fermas sargs.

Te katra cūka pazīst viņu sen �

No mūsu bietēm ļergu, maita, dzen.

Jau nepacietība ar asti kuļ,

Nu bēgsim, kamēr viņ� te guļ!

Dzejnieka Teņa Bezdibeņa

filozofisko pārdomu krājums

lejupslīdo�ais kāpinājums

Izdzēru pupiņkafijas spaini, �

Dzeja kā zibens smadzenēs no�ķīst �

Bez vārdu mokām, kas biju�as Rainim

Un krievu klasiķim Majakovskim.

(Protams, vēl jāpārbauda

Sī vēsturnieku liecība.)

Bet kāpēc lai vispār

Es smadzenes �ņurgu?

Lai pa�ņurga izdevniecība!

Par un pret,

Pret un par,

Var un nevar,

Nevar, var,

Bar un nebar.

Nebar, bar,

Ra-bar-bar�

Ak, rabarbar!

Kā gan viņi

Pārmest var,

Ka par bieti

Neizaudz

Un ka skābes

Tevī daudz?

Vai tad saprot

Aunu bars,

Ka tu esi

Rabarbar s?

Ķīseli jau nevāra no rozēm!

bērnības atmiņas

Ganīju cūkas

Pa norām za|ām.

Apstākļi bija cūcīgi.

Vecāki dalīja �picku

Uz �etrām daļām.

Dzīvojām trūcīgi.

Tēvam bij zirgs,

To sauca � Robis.

Un vēl bija kaķis

Un �unelis Bobis.

Zirgs vilka ratus,

Kaķis ķēra peli,

Suns rēja,

Es kritu

Un sasitu celi.

Vēl �odien man sūrst,

Lai gan aizdziedēta,

Vecās pasaules

Cirstā rēta.

������������� Halo, sieviņ,

Ko tu dari?

Ak pusdienas vāri?

Vai iesim uz kino?

Ārzemju filma.

Ak �odien jāiet

Pie tantes Vilmas!

Vārda diena?

Nu labi,

Iedzersim �ņabi.

Un ko dara maziņā?

Cu�iņā �u�iņu?

Nu, visu miju,

Sūtu tev

Gaisa bu�iņu!

Tik jauka bērniņa

Nav nevienam,

Tik mīļa bērniņa

Nav nevienam,

Tik gudra bērniņa

Nav nevienam �

Saprot it visu

No mazām dienām.

Rāda ar pirkstiņu.

Saka: � Mem! �

Ar abām rociņām

Putriņu ņem

Un pēk�ņi � �ļurks!

Uz manas dzejas.

Un pati smejas.

Es saglabā�u

So papīra lapiņu,

Ko aprakstījusi

Meita ar papiņu.

(Liriska etide)

�orīt izgāju ārā �

Salst.

Esmu novērojis,

Ka rudenim

Arvien seko ziema.

Būs jāģērbjas siltāk.

Pērn izslimoju gripu

Un tagad

Vēl jūtu sekas,

Sevi�ķi � kad rakstu.

.

REDZOKĻI

Sastādījis Valdis Artavs, sniedzot īsu ieskatu autoru

dzīvē un viņu labāko darbu paraugus.

Tātad esiet pazīstami!

VOLFRAMS DIEGS

(NESAJAUKT AR HUGO DIEGU1)

Beidzis 3 klases, tālāk nav mācījies, strādā par elektriķi

namu pārvaldē, raksta dzejoļus daļēji bez pieturas zīmēm, jo

nezina, kur tās likt.

ĪSSAVIENOJUMS

Kad rodas savienojums īsais?

Kad divi tiekas mīlas trīsās,

Kad kontrolieris notver zaķi,

Kad suņi ielenku�i kaķi

Kad vīrs tik tikko turas kājās

Un sieva sagaida to mājās

Kad spuldzē pēk�ņi pārdeg mats

Un kulaks uzgrū�as uz acs

�ķīst dzirkstis gaisā cejas mati

Zūd enerģijas kilovati

�MATILDE TAUKUMA

Beigusi filoloģijas fakultāti. Strādā Centrāltirgū par gaļai

izcirtēju. � Katrs darbs ir cienījams, � viņa saka, � kādam

arī ar gāju jāanrielējas.

Matilde mīl ziedus, jērgaļas kotletes un savu viru. Smalkāko

jūtu atklāsmei viņa meistarīgi izmanto pla�u gaļas izstrādā

jumu sortimentu. Viens no viņas labākajiem dzejoļiem � �Pirļ

mais skūpsts�.

< PIRMAIS SKŪPSTS

Es biju tērpā plānā �

Kā cīsiņ� celofānā.

Tu � tum�os svārkos, cienīgs �

Kā dūmu desas stienis.

Vēl dzirdu tavu balsi:

���������������������������������� Nāc, uzgriezīsim valsi! �

Un mani tad, vai zini,

Kā ruleti tu tini.

Tu nobu�oji mani.

Skūpsts bija gards un skanīgs.

Es jutu � sirds man palec,

Un trīcēju kā galerts.

OTTO PURNBERGS

Bijis vairākos vado�os amatos. Tagad vada apavu labo�a-

nas uzņēmumu, kur strādā vel viens kurpnieks (kas dzejoļus

diem�ēl neraksta). Otto dzejā manāma klasiķu Ietekme, ta�u

tas nebūt nenozīmē, ka viņam pa�am nav oriģinālu mekiē

jumu un atradumu.

ATMIŅAS

Tajā niknā dienā,

Kad mans kolhozs dzima,

Kļuvu es par viņa vadītāju.

Vēlāk kolhozs

Grima, grima, grima �

Ko man bija darīt?

Projām gāju.

Lopbarības trūka,

Cūkas kūtī sala,

Revidenti � �ūskas

Mani miltos mala.

Ko man bija darīt?

Glābos citā ciemā.

Kad es projām gāju,

Bija dziļa ziema.

LĪGA STĪGA

AND�S DI�BĀRDIS

Spēlējusi ģitāru pa�darbības simfoniskajā orķestri (kur ari patapinājusi savu pseidonīmu), vadījusi tramvaju, dziedājusi Tautas kori �Vipiventus�, bijusi oficiante jūrnieku internacionālajā klubā, kur daļēji apguvusi vācu valodu. Pa�reiz Līga tulko atpakaj, no latvie�u valodas vācu valodā, Gētes �Faustu�. Kā zināms, latvie�u valodā daudzas *Fausta� vietas pārspēj oriģinālu. Cerams, ka atpakaļtulkojumā oriģināls tiks jūtami uzlabots.

Lūk, mazs paraugs.

Jaunais autors dzimis 1876. gadā. Dzejot sācis jau ganu gados. Viņa pirmo dzejoju burtnīcu apēda govs. otro saplēsa

greizsirdigā sieva, domādama, ka mīlestības pantiņi veltīti citai. Bet tre�ā aizgāja bojā kara laikā. Papīra trūkuma pēc And�s to nopīpēja.

And�a dzejā jūtams arhaisms, ta�u pamatos tā sasaucas ar mūsdienu dzīvi.

Raiņa tulkojams.

Fausts saka Grietiņai:

������ Lai paliek tas, kas vienreiz bijis!

Tu mani nāve iedzīsi!

Līgas Stīgas atpakaļtulkojums.

����� Auf wiedersehen, blondina!

Kaput moja ma�ina!

PRIEKS

Alus atvests man par prieku

Mūsu ciema ēdnīcā.

Nu es tālāk vairs netieku

Citā kādā svētnīcā.

Mājupceļam, �ķiet, nav gala,

Bie�i stājos, grūti iet.

Birzī pogā lakstīgala.

Pogā vaļā, pogā ciet�

NO SASTĀDĪTĀJA

Lasītājiem var rasties jautājums: kādēļ almanahu nosauci par �Redzokļiem�?

Paskaidroju:

Ja alus pudele tavs elks,

Tev jābūt stiprām nierēm.

Bet, ja uz dzejo�anu velk, �

Ir jābūt acīm pierē.

Jo citādi tev sajuks viss �

Kā rosols vienā traukā,

Un, vienreiz sevī iegājis,

Tu netiksi vairs laukā.

..

daudz ūdens duļķots un lētticīgu

ļau�u muļķots

I

���� Jūdi dusmās kļūst vai traki,

Bēgsim, Jēzu, iznāks �vaki!

Beidz tu lūgties dienu augu! �

Saka Pēteris uz draugu.

Garos svārkos pīdamies,

Reizēm atskatīdamies,

Abi iemūk me�ā iek�ā.

Pēk�ņi sargkareivis priek�ā:

���� Stāviet, kungi! Jūsu pasi! �

Jēzus atbild: � Kam tu prasi?

Vai es nekārtības taisu?

Paej sānis, nejauc gaisu! �

Tomēr manevrs neizdodas:

Kā no zemes Jūdass rodas,

Pienāk, bu�o dieva dēlu,

Viss ir zaudēts, viss par vēlu,

Sardzi neapvest ap stūri,

Jāiet patupēt uz būri.

Tā, lūk, Jēzu arestēja,

Maigās rokas virvēm sēja

Un pār nevarīgo miesu

Sāka ne�ēlīgu tiesu.

Ko tik viņam nedarīja �

Galvu dzeloņdrātīm vija,

Bārdu plēsa, ūsas rāva.

Rakstīt mājās neat|āva,

Kārtis ņēma, smēķēt liedza

Un pat maizi neizsniedza.

Lūk, ko viņam pārciest nācās,

To lai katrs saprast mācās!

III

Beidzot sita stunda baiga:

Sviedru pilieniem uz vaiga

Viņi lika nest tam krustu,

Lai viņ� vairāk moku justu.

���� Vienu mirklil � Jēzus pauda.

��� Man ir atlikusi nauda.

Kādēļ dzīt �o skumjo joku?

Kādēļ nest �o smago koku?

Es to uzskatu par zemu,

Ļaujiet, fūrmani lai ņemu! �

Jūdi, protams, sāka smieties:

���� Skat, cik gudrs nācarietis!

Gravas dziļas, kalni stāvi.

Brauciens savienots ar nāvi.

Tādā ceļā zirgs var beigties.

Stiep tik pats, mums nav kur steigliesl

Jēzus vairāk nerunāja,

Tikai gāja, gāja, gāja �

Galo�as no kājām krita,

Viņu lamāja un sita,

Raudzījās, lai neapstātu,

Kamēr Golgātā nav klātu.

Lūk, jau viņu izģērbj pliku.

Sievietes ar labpatiku

Pētī viņa miesas būvi,

Kamēr bende piegrie� skrūvi.

Norma maza, darbi sokas:

Asas naglas, mīkstas rokas�

Drīz vien krusts ir zemē rakts,

Visi izklīst, pienāk nakts.

Kad �o lietu izdarīja,

Divi laupītāji bija

Jēzum līdzās krustos rauti.

Bļāva tie kā vepri kauti:

��� Jēzu, palīdzi mums glābties!

Palīdzi mums lejā rāpties!

Kam tev savu mākslu taupīt?

Laidies pats un ļauj mums laupīt!

Bet bez atbalss skaņas vēlās,

Jēzus galva nepacēlās.

Pazaudējis brīnumvaru,

Klusi izlaida viņ� garu.

V

Pagāja kāds laiks. Un raugi �

Sāka sapulcēties draugi.

Dziļas bēdas katrā sejā:

Kā lai veco dabū lejā?

Beidzot viņi gudri spried?,

Visu naudu kopā svieda.

Desas sapirka un �ņabi,

Sardzi iedzirdīja labi,

Tumsā noklaudzēja rīki,

Atbrīvojot stīvo līķi.

Tad tie viņu apbedīja.

Nu, un, tā kā bailes bija,

Ka to �akāls neapgrau�,

Bandīts zārku neuzlau�, �

Vēla virsū akmens bluķi.

Lai neviens tur nebā� snuķi!

VI

Lūk, trīs sievas �āpo klusi,

Katra ziedus iepirkusi

Un pēc paraduma sena

Pārrunā par tirgus cenām.

Dzīvot tie�ām kjūstot jauki:

Lēti kombinētie tauki.

Tikai sviests vēl trīs ar pusi

Viena saka sapīkusi.

Otra �īkst kā akas vinda:

Sī jau gadiem gaidot rindā.

Gribot ēzeliii dabūt,

Pabraukāt, pie radiem pabūt�

Degviela uz katras p|avas,

Un pie tam nav jāliek pravas!

Tre�ā nerunā nenieka �

Nav vairs dēla, nav vairs prieka,

Nespēks mācas, grūti strādāt,

Jāsāk pensiju būs gādāt.

Tā nu viņas nokļūst galā

Un pa trepēm rāpjas alā.

Pēk�ņi visas sastingu�as,

Raugās, mutes iepletu�as, �

Zārks ir tuk�s, un sē� uz tā

Kāda būtne brīni�ķa:

Divi spārni, balta kleita �

Ne tas vīrietis, ne meita.

Sē� un vēstī skaņās bargās:

��� Nebīstieties, kundzes dārgās!

Viņa nav, viņ� aug�āmcēlies,

Nāve veikta, akmens vēlies.

Nu viņ� brīvs no visām mokām.

Nāciet tuvāk, taustiet rokām!

Un, ja ziņas nepatiesas,

Varat mani saukt pie tiesas!

Da�s, kas izlasīs �o stāstu,

Mani apveltīs ar lāstu:

���� Ko tu smej par svētām lietām!

Dievs par tevi arī cieta! �

Ko tur taisnoties man gari,

Es par viņu cietu arī �

Veselus divtūksto� gadus

Manus sen�us, draugus, radus

Dedzināja, krustā sita,

Nu bet tagad � esam kvitāl

Pietiks ūdeni reiz duļķot:

Muļķu nav, un nav ko muļķot!

1949�1961

(Neticams atgadījums ar mani pa�u)

Naktī klaiņoju pa parku.

Pienāk klāt kāds dīvains tips:

������� Esmu Artavs. � Deguns sarkans,

Un ar vienu kāju klibs.

������� Tu, � es saku, � mani paļā,

Manu vārdu pievāc sev!

Vai tev kāda skrūve vaļā?

������� Vaļā gan, tāpat kā tev! �

Debess tum�a, apkārt krūmi�

���������������� Varbūt parunāsim rit? ��

Sis tik ņirdz caur zobiem drūmi,

Sāk man ķe�as iz�amdīt.

Biju pārbijies es dikti,

Neattapos pretī gāzt.

Tādi skaisti manuskripti!

Nebūs vairs ko plītī bāzt.

Pievilkdams to vienu kāju,

Laidās viņ�, kur neons blāv.

Kā man izlikās � uz māju,

Kas pie �HoteI Rīga� stāv.

Gribēju es sacelt traci,

man pie Jurciņa ir blats.

Tikai mili�i var sacīt:

���� Ko viņ� raud, ja vainīgs pats?

Vilkos bēdīgi gar �Saktu�,

Zobi klab, un rokas trīc�

Mājās sastādīju aktu.

Kas no manis izkratīts.

Tie�i pusnaktī kāds zvana.

(Lai gan tālruņa man nav.)

���� Krājums nodots drukā�anā!

Gaidiet honorāru. �au! �

Nu ir brīnumu ar gubu.

Jūtu � mutē paliek sauss,

Un kā telefona trubu

Spie�u karoti pie auss.

Ir satīra kā bumerangs������������ 3

METIENS AR SLAIDU LOKU

Da�i vārdi par latvie�u humoru �. 7

Vaidi un smaidi���������������. 9

Ak, samaitātā Jaunatnei����������. 11

Maizesbrā|i ����������������.. 13

Hidrometeoroloģlskas pārdomas �. 15

Putnu vārdi, zvēru vārdi����������. 17

Symphonia nocturna������������. 19

Stigas un ligas���������������. 20

Kā da�kārt rodas sa�utums��������� 21

Balāde par tanti Grietu����������� 23

Aug spējīgs darbinieks����������� 26

Dzejolis par līmi ar kvalitātes zīmi 27

Da�i vārdi priek�niecības labā �. 30

Bet citādi viņ� cilvēks jauks �. 32

Sūdzieties, sūdzieties, biedril �. 34

Apburtais loks��������������� 36

Divas satīras���������������� 37

PEGAZU PARĀDE

Labāk bez mūzikas������������� 41

Nāc mājās, viss piedots!���������� 43

Dresūras vaina���������������. 45

Spied vai svied, visu dzied��������.. 41

Tu � mans gardums������������.. 49

Atvadas no rado�ā gara un liekā svara . 50

Brīdinājums����������������. 53

Lej, māsiņ, lej!���������� .54

Malējais un galējais������������. 56

Toreador, sauc cīņa!������������. 57

Kur ir tavs pods?�������������� 58

Ak debestiņl����������������. 60

Es satiku tevi��������������. 62

Sve�l salmi, savi salmi����������.. 63

Kur aprakts suns�������������� 65

Variācija par tēmu�������������. 66

LEJUPSLĪDOSAIS KĀPINĀJUMS

Ieskaņa������������������� 69

Dzejnieka būtība un mainība �. 70

Bērnības atmiņas�������������� 71

Saruna pa telefonu�������������. 72

Mana meita����������������� 73

Nāk ziema�����������������.. 74

REDZOKĻI

Volframs Diegs��������������� 77

Matilde Taukuma�������������� 78

Otto Purnbergs��������������� 79

Līga Stīga�����������������.. 80

And�s Di�bārdis��������������. 81

No sastādītāja���������������. 82

TA KUNGA VARDA

Lieldienu balāde�������������� 8o

Es izkratu sevi��������������� 92

Valdis Artavs

(Vladislavs Alberta d. Staunis)

BUMERANGS

Redaktors J. Sirmbārdis. Māksi, redaktors

A. Galeviuss. Tehn. redaktore S. Odrasala.

Korektore A. Pavlovska.

Nodota salik�anai 197-1. g. 6. novembrī.

Parakstīta iespie�anai 1970. g. 8. aprīlī.

Tipogrāfijās papīrs Nr. 1, formāts 60X90/32. 3,25 fiz., iespiedi.; 3,25 uzsk. iespiedi.; 2,57 izdevn. 1. Metiens 8000 eks. JT 05229. Maksā 32 kap. Izdevniecība �Liesma� Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 234/27111-Do-917.

Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts Izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas Jelgavas tipogrāfijā Jelgavā, Raiņa ielā 27. Pasūt. Nr. 3270.