Valdis Artavs

Dundurdēls

Satīra un humors

.

�ī�ziņa kā pērkona spēriens no skaidrām debesīm bija:

Dad�a kalendārs mani ierindo savu klasiķu galerijā!

Apcerējums par sevi man steig�us jātaisa rīmēs,

Un Me�avilks (arī klasiķis) manu ģīmetni zīmēs.

Ar lielāko skubu tvēru humora-satīras liru

un Blatimaņa kopotos rakstus a�i tai vietā �ķīru,

kur atrodams vienīgais paraugs visā latvie�u dzejā,

kā atturīgi un faktiski sniedzama �Pa�portreja�.

Un tā, ja lasītājs vēlas mani tuvplānā pazīt,

esmu dzimis tai Latvijas malā, kur saka �jedritvaj nazeit�.

Kur at�ķirībā no Kurzemes nebrūvē skābu putru

un kas rakstniecībai ir devusi nevis Kalniņbergu, bet Sutru.

Vēl bērnībā dauzīts es tiku, kad ābolus spēru vai kāvos.

Kad nopirku motociklu � zem smagās ma�īnas �āvos�

Un rezultātā ir sanācis negribot, nevis gribot,

ka mēdzu es ne vien staigājot, bet arī domājot klibot.

Vai prātīgs dzejnieks ko asu par saviem kolēģiem sacīs?

(Varbūt aiz muguras kādreiz, bet nevis atklati, acīs.)

Un jābūt pavieglam, protams (ak, ne jau sportiskā svarā!),

lai jokot tribīnēs kāptu, kur runā nopietnā garā.

Bet, kā ir sacījis Gorkijs: �Lai neprātīgajiem slava!�

(Es lūdzu piedot, ja kļūdos. Pie rokas teksta man nava.)

Ja mainīt nāktos, es liecinu: pat tūksto� gleznainu vaidu

es nemainītu pret niecīgu, tik tikko manāmu smaidu.

I

Satīrai ir alla� sēra smaka.

Vis! svētie sēra smaku nīst

Pret daudzām kaitēm medicīna

Ar labiem panākumiem cīnās.

Ir uzveikts mēris, tīfs un bakas �

Par to mums ārstiem jāpasakās

Pat gripu prot tie savaldīt.

Un, ja ne �odien, tad jau rīt

Kāds retais slimnīcā cels traci

Ar lūzumu vai zilu aci.

Bet poliklīnikas nudien

Būs garas rindas vēl arvien,

Būs pieņem�ana no un līdz

Un būs uz durvīm uzrakstīts:

�Te ārstē

slaistus,

blē�us,

meļus.

Lūdz ienākot ņemt tīru ve|u!

Dr. BĒRZIŅ�,

Aled. zin. kandidāts,

un viņa asist.

SLOTASKATS.�

Un visi ies un iznāks tīri.

Kļūs slaisti darbīgākie vīri,

Un blē�i blēdīties reiz beigs,

Un me|i taisnību vien teiks.

K|ūs dakters BĒRZIŅ� laureāts,

Tiks paaugstināts SLOTASKATS,

Un man par viņu slavē�anu

Pat piedos darba kavē�anu!

Ar riebīgu slimību sasirga Donats.

Tā daudzus jo daudzus no mums �odien nomāc.

Viņ� uzcēla māju un dārziņu kopa,

Un bija tam vistas � kāds pusducis kopā.

Viņ� kļuva par bur�uju, mantrausi, tārpu,

Kas kapeikas dēļ savā dārziņā kārpās.

liet proforgs Kri�s Buks reiz bij padomu devis:

�� Nāc parunāt, biedri, es bū�u pie sevis! �

Un aizgāja Donats un pārnāca �ķīstīts.

(Viens dievs tikai zin ko tie runāja īsti.)

Viņ� apkāva vistas un nojauca �ogu,

Tad izmeta sievu un bērnus pa logu

(Jo kāre uz mantu tiem aizsedza daili.)

Un pielaida istabai sarkano gaili.

�� Laj. tumsoņas graba�ām vērību veltī.

Mēs iesim puskaili, mēs gulēsim teltī.

Kā Diogens dzersim bez krūzes, no saujas,

Un rāpsimies saulaino tālumu kraujās! �

Sis gadījums, draugi, nav izdoma plika.

Kāds rakstnieks to nopietnā romānā lika.

Tā, mācīdams citus, viņ� līdzekļus krāja,

Un tagad tam pieder:

dārzs,

auto

un māja.

Aiz kalniņa dūmi kūp,

Kas tos dumus kūpināja?

Mūsu seskis nu jau sen

Alus vietā ļergu dzen.

Atnāk pele māju uzpost,

Seskim jaliek galdā pusstops.

Atnes krupis ūdentiņu �

Seskis cienā arī viņu.

Vilkam pusstops � miers lai valda,

Dzenim, kad tas malku skalda,

Ezim, pagalmu kad mē� �

Visi pusstopus vien plē�!

Tādēļ mūsu seskis sen

Alus vietā ļergu dzen.

Nebija kur viņam dēties,

Nācās pārkvalificēties.

Vai nu netī�i, vai tī�i �

Nevar saprast, sit vai nost! �

Viss, ko dara a�gārnī�i,

A�gārns pa�os pamatos.

Taupa rubli � raud un �ņaugās,

Smej � kad simtnieks vējā iet.

Noklāj jumtu � atstāj spraugas,

Mūrē krāsni �� dūmvads ciet.

Ja ir bedre ceļam priek�ā,

Gaidiet vien, ka aizbērs drīzi

Vienīgi, ja viņu priek�nieks

Tajā �Volgu� salauzīs.

Tad būs a�gārnī�i sprukās.

(Tādas ziepes, vai tu traks!)

Bedri aizraks, ieraus �ļuku,

Nu un � blakus jaunu raks.

Kur gan rodas a�gārnī�i?

Kas gan tur un stutē tos �

Vai nu netī�i, vai tī�i?

Nevar saprast, sit vai nostl

.

Lai ērgļi trako, gaisos skrienot.

Kur saule lec un gaisma svīst.

Bet es tik lienu, lienu, lienu �

Hei, draudziņ mī|ais, mācies list!

Pār ērg|u galvām negaiss krājas

Un zibens sper, un lieti list�

Bet man ir miers un labi klājas.

Hei, draudziņ mī|ais, mācies listi

Lūst ērgļiem spārni, reizēm kakli,

Un ilgi rētas nesadzīst.

Es dzīvs un vesels lienu �akli.

Hei, draudziņ mī|ais, mācies līst!

Raug, cits pēc cita noiet malā,

Kas strauji kāpj un smagi svīst.

Bet es, tas rāmais, � kalna gala!

Hei, draudziņ mī|ais, mācies līst!

Satīra nav ejo�ākā manta.

Satīriķis bagāts nepaliek.

Un, ja reiz tam drukā kādu pantu,

Tad no tā vēl pusi svītrot liek.

Ja tu gribi iestrēbt siltu viru

Un lai būtu sviestmaize tai klat,

Skandē labāk mīlestības liru.

Varēsi ko vairāk nodrukāt.

Kādē] tev, kā ukraiņi to saka,

Tēvocim pa priek�u ellē līst?

Satīrai ir alla� sēra smaka.

Visi svētie sēra smaku nīst.

Visi lauriem vainagotie vīri

Mākoņos vai kalnu galos stāv.

Sētnieks, kutam uzdots ielu tīrīt.

Laureātu vidū redzēts nav.

Bet ja tomēr gribi rakstīt jokus.

Padomā vispirms par sevi pats.

Pagriez mājās sīpolus un lokus,

Lai jau laikus norūdītos acs.

Ai, sievietes, bez jums mums klātos grūti!

Mēs staigātu nedz mazgāti, nedz skūti,

Mēs nepazītu mīlestības valgu

Un nezinātu, kam lai atdod algu.

Kas modinātu rītos mūs no �u�as?

Kas dāvātu tās mīļās, saldās bu�as?

Kas atģērbtu, kas noautu mums kājas,

Kad kunga dū�ā atgrie�amies mājās?

Ne velti mēs jūs cildinām arvienu

Un pie�ķīrām jums svētkos brīvu dienu,

Un trolejbusos vietu dodam a�i,

Lai paspētu vēl laukā izlekt pa�i.

Ik vēlē�anos jums no acīm lasām.

Tik �etrus rubļus retu reizi prasām.

Un jūs vēl pa�as aizskrienat pēc alus,

Lai mēs no rīta neatdotu galus.

Tā ir, ja dzīves statistiku paņem:

Kas mīl, tas atdod vairāk nekā saņem!

Cik drosmīga kļūst zaķu cilts,

Kad vilku pārklāj kapa smilts!

Lai nu ikviens sev liek aiz auss:

Vairs vilkiem vaļu nepieļaus!

Bet paiet laiks ne visai ilgs.

No jauna uzrodas kāds vilks,

Lec zaķi pazemīgā dejā,

Un visiem atkal ļipas lejā.

Pats cīnies, palīdz, doma. spried un sver.

Pats esi kungs, pats laimei durvis ver.

R a i n i s

Da�s mazāk domā, sver un sprie�.

Un priek�niecība viņu cie�.

Da�s mazāk cinās, sprie� un sver,

Un laime viņam durvis ver.

Da�s lūko, ka tik pa�am tiek,

Vēl citam kaju priek�ā liek.

Da�s traki baidās domāt pats,

Kaut amats liels un pats viņ� plats.

Un, kad nu viņ� vēl platāks kļūst,

Te kādu dienu krēsls lust.

(Jo augstie krēsli untumaini.)

Ko tādiem ieteikt?

Lasiet Raini!

II

Āzis �ķina ozoliņu.

Ozols āzi pārdzīvoja.

Vai tev bija, ā�a galva,

Tādu domu izdomāt?

Deguns man ir sārts kā biete.

�� Dakter, cik tas ilgi svils?

Sakiet � kādas zāles lietot?

�� Dzeriet vairāk, paliks zils!

nelaimīgais ods

Uz mājām atlidoja ods �

Tā apreibis, ka stutē sienas.

Nu ko tu, muļķi, [audis kod,

Kad viņiem izejamās dienas!

Ziepju lmrlni|a vēsture īsa:

Pūtās, pūtās un � Domājat � plīsa?

Nē, 'iā sprie�ot, jūs kļūdāties pamatā.

Viņu iecēla � balona amatā.

Dievs notvēra velnu aiz astes.

�� līs skatos, tev celtnieka nags.

Bet kādē| �is vienādās kastes?

■� Ne kastes, bet Ķengarags!

..

Ne jau senajos teiksmu laikos,

Mūsu dienās tas atgadījies.

Vai pie Ciccercs, vai pie Berzes, �

Kādā ciematā, neatceros.

Devās puisis mak�ķerēt zivis,

(Ir vēl vietas, kur tas nav aizliegts.)

Ilgi sēdēja upes malā,

Nav ne asakas, kaut vai raudi.

Pēk�t.ii skatās � sakustas pludiņ�.

Puisis piecērt � zivtiņa rokā!

Tāda dīvaina, neparasta,

Skaidrā latvie�u mēlē runā:

�� Mīļo mak�ķerniek, atlaid mani,

Es tev uzcel�u jaunu māju.

�� Hē, tavs priek�likums nāk par vēlu.

Ir jau māja man labu labā.

�� Nu tad pieprasi jaunu pirti,

Netrūks lāvas, ne karsta ūdens.

�� Kas gan mazgāsies tavā pirti,

Katrā dzīvoklī mums ir vanna.

�� Jaunu veikalu varbūt vēlies �

Tā kā pilsētā, platiem logiem?

�� Stāv jau ciemata centrā veikals,

Ja tik naudiņa, pērc, ko gribi. �

Daudz vel zivtiņa piedāvāja,

Pārāk izvēligs puisis bija.

Sis tam esot, un tas tam esot,

Tikai patālu braukt uz darbu �

�� Nu tad skaidrs, � zivtiņa teica,

�� Būs tev rūpnīca mājai blakus! �

Puisis nosmējās neticīgi,

Zivi atlaidis, mājup gāja.

Skatās � dūmenis ciema malā,

Strādā kombināts pilnā sparā,

Vāra ziepes no zāģu skaidām �

Tā teikt, ķīmija � sintētika!

Ak, es nejēga! � puisis domā,

Tā tak zelta zivtiņa bija.

Jāskrien steidzīgi vēl uz upi,

Tūdaļ jāprasa jaunais �Moskvi�s�!

Upē ūdeņi melnu melni,

Kā no samazgu spaiņa smako,

Zelta zivtiņa aizpeld garām �

Spuras nekustas, vēders aug�ā.

Te nu veltīgi vainot puisi,

Pa�as zivtiņas vaina bija ■

Sliktu projektu pasūtīja.

�� Māmiņ, viņ� ilgi jau seko man.

Viņ� mani mil, no tiesas!

�� Mīl! Ak tu, mu|ķīte! Mīl viņ�, jā gan!

Kāro pēc tavas miesas!

�� Māmiņ, no bēdām viņ� kļuvis jau sirms,

Acis tam deg kā lāpas.

�� Aplūko viņa zobtis vispirms.

Aprīs viņ� tevi, pļāpa!

�� Māmiņ, ikviens, kuru mīli, jauks,

Lai viņam kāda krāsa.

�� Bija reiz tavai māsai tāds draugs.

Pazuda tava māsa.

�� Māmiņ, pat pusnaktī viņ� mani sauc.

(Pusnakts. Skan sauciens. Spīd mēness.)

�� Dzirdējām mēs tādus saucienus daudz.

Labuma viņi mums nenes.

�� Māmiņ, nu kādēļ par visiem tā spriest?

Nedrīkst jau visus tā nievāt.

Nevaru ilgāk es likt viņam ciest,

Kļū�u jau rīt viņa sieva.

�� Dari, kā zini. Vai jaunatne māk

Klausīt, ko vecāki saka?

�� Mamrn, bet uz kāzām tev jāatnāk.

�� Neesmu, meitiņ, vēl traka! �

Nezinu, cik vēl �ī saruna ilgs,

Kādas būs varoņu gaitas.

Lugā, kā nopratāt, darbojas:

Vilks,

Meita un \

Māmiņa /

Reiz tāda jautra dziesma bija.

Ko atgādinat der varbūt,

Kā daiļā Preiļu Valērija

Uz Rīgu brauca laimi gūt.

Tā laimi toreiz neatrada,

Tik radās brēkulīts pēc gada.

Un, ja to var par laimi saukt.

Tad, protams, vērts uz Rīgu braukt!

Laiks mūsu dzīvi izmainīja,

Bet arī tagad vel arvien

Tāpat kā Preiļu Valērija

Uz Rīgu da�a mei�a skrien.

Tā nīkstot garīgajā badā,

Jo kino redzot vienreiz gadā,

Bet Rīgā valdot mākslas gars

(Un pui�iem sirds kā samovars!).

Līkst |audis cukurbie�u vagā.

Steidz govis slaukt un ganos dzīt,

Bet viņa Rīgā �eiku dragā

Un �aurā gultas vietā mīt.

Pie Operas stāv autobusi,

Nav kolhoznieks te viesis rets,

Bet mei�u velk uz citu pusi,

Kur vīna dvingā dzied un lec.

Tā viņa skrien, tā viņa lēkā,

Līdz kādu dienu skanēs brēka,

Pie vārtiem sunīts ries � vau, vau!

Jo dīkā dzīvē laimes nav.

Tik pie Gaujas, tik pie Gaujas,

Tik pie Gaujas vēlos būt�

Kamēr ve�i darbā raujas.

Steidzu līgaviņu gūt.

Brauksim, meitenīt, ar �Javu�!

Garās bikses a�i pērc,

Dzīvi apdro�ini savu.

Manējā neko nav vērts.

Gāja ceļ� no kalna lejā,

Bija �Javai� ātrums labs,

Bet aiz pagrieziena slējās

Varens telefona stabs.

īsa mūsu laime bija �

Nu ar citiem mei�a brauks.

Vāģis autoinspekcijā �

Paliec sveiks, mans ātrais draugs!

Sveika, Gauja, plūsti kna�i,

Tur, kur baltā jūra zied.

Kur es esmu � miniet pa�i,

Man vairs tālu neaiziet.

Pal ja no tevis birst jau smilts

Un tev pie spieķa jāpieturas, �

Pie kādas piederi tu cilts,

Un kāda uguns tevī kuras?

Vai bise tevi krūmos velk,

Vai smailīte pie upes saista.

Vai motocikls ir tavs elks,

Vai dārza gaida rozes skaistas?

Vai retas pastmarkas tu vāc,

Vai vadā pastaigāties bobi,

Vai tev uz mei�ām nesas prāts? ..

Nu, īsi sakot, kads tavs hobī?

Ja tev vel nav ne auksts ne silts

No visiem aug�minētiem niekiem,

Ir tāda bļitkotāju cilts.

A!< dievs, kas tie par ziemas priekiem!

Vel bieza tumsa, agrs rīts,

Guļ kaimiņiene ziņkārīgā,

Dod sieva sviestmaizītes līdz

Un lūk, jau atstāta ir Rīga.

Visapkārt ledus klajums zilgs,

Trīc roka, zivis spārdās kastē,

Un sēdi tu kā vientuļ� vilks,

Kam ledū iesalusi aste.

liet pilnīgi ir izslēgts risks,

Ka vientulība būs par traku,

Jo b|itkotājs ir sabiedrisks, �

Ja ķeras citam � sē�as blakus.

Un tā ap tevi bariņ� augs,

Un ledu urbinās un kapās,

Un pulcēsies pie drauga draugs,

Ka tev pat jālai�as būs lapāsl

Nāks vakars, mājās sprakstēs plīts,

Steigs sieva zivis cept un vārīt. ..

Nu ko, varbūt ka brauksi līdz,

Ja citusvētdien nav ko darīt?

Bet iekams kastē zivis krīt

Un atskan jautrā ledus �ķinda,

Mums jāsatiekas ir jau rīt,

Pie zoobodes, tārpu rindā.

Cik to zīmju, jods parāvis.

Visās ce|a malās daudz:

�� Sofer, bremzē! Sofcr, stāvi!

Sofer, uzmanīgāk brauc! �

Bet, kad laimi gribam atrast,

Zīmes nebrīdina mūs.

Un ne velna nevar saprast,

Kas aiz pagrieziena būs.

Kā lai zin, vai celis tiltu

Vai tev bedri racis draugs?

Vai ar viltu vai bez viltus

Panāks pretī meitēns jauks?

Da�am bail no grambas katras.

Da�s vēl pārgalvīgāks kļūst �

Jo ne velna nevar saprast,

Kas aiz pagrieziena būs.

Gan mēs pa�i sevi baram,

Gan mūs inspektori bar,

Bet, ja kāds mums dzenas garām,

Spie�am gāzi, cik tik var.

Toties dzīvē, kā jau aprasts,

Visi priek�ā palai� mūs.

Kad ne velna nevar saprast,

Kas aiz pagrieziena būs.

Ceļa zīmes ceļu malās

Vienmēr uzmanīties sauc.

Cik to zīmju galu galā

Visās ceļu malās daudz!

Bet, kad laimi gribam atrast,

Zīmes nebrīdina mūs

Un ne velna nevar saprast,

Kas aiz pagrieziena būs.

(Izraksti no dienasgrāmatas)

Pirmdiena. Cik aptvert spēju,

Pēcpusdienā pamodies,

Degvīns mani saindējis.

Kāda bēda! Nedod dies!

Otrdiena. Meistars ārdās:

�� Kur tu biji, suņadēls?

Pretī nebilstu ne vārda,

Kļūst man pa�am sevis �ēl.

Tre�diena. No bēdām vakar

Biju piesūcies kā ods.

Kāds gan man ar suni sakars?

Kādēļ aizskarts tiek mans gods?

Ceturtdiena. Atkal tracis,

Atkal mani atlaist draud.

Vai mans deguns derdz vai acis? ..

Jāpacie� un jānoraud.

Piektdiena. Nupat kā sāka

Manī mosties darba spars.

Diem�ēl agrāk pazust nākas �

Kā nekā tak svētvakars.

�Atkal divas dienas pi iekal�

Kalendārs man paziņo.

Nu, pēc visām bēdām, liekas.

Grēks nav ieraut �maziņo�.

Varam sintezēt visu bez riska,

Kas vien valkājams, dzerams, ēdams.

Bet, ja mīla kļūst sintētiska,

Tad ir bēda, liela bēda.

Rodas mākslīgi uzkurts siltums,

Meli nesastop sirdī filtru,

�ķiet, ka mēness no skumjām diltu,

Un starp cilvēkiem nav vairs tiltu.

Varam sintezēt visu bez riska,

Bet lai jūtas sintēze neskar,

Jo, kad mīla kļūst sintētiska,

Dziesmas neskan, smiekli neskan.

Sauciet ķīmiju brīnumdari,

Mīla simtkārt spēj vairāk darīt.

Pat visdziļākā ziemā arī

Pēk�ņi atdod mums pavasari.

Varam sintezēt visu bez riska.

Tikai ļausim, lai jūtas palo.

Arī upes no krastiem izkāpj,

Ledus stingumu prom kad skalo.

Nav vairs puteņa, nav vairs sala,

Sve�i cilvēki smaidus dala,

Skūpstās zvirbuļi ielas malā.

Vai mēs sliktāki galu galā?

Ja tev deguns deg kā liesma.

Kā tie zilie lini dziesmā,

Tad tu dro�i vien ja� zini �

Tur nav vainojami lini.

Bēdz no tiem, kas glāzes cilā,

Sargies baltā, sargies zilā.

Galvaskauss ar diviem kauliem �

Ceļa rādītājs pie prauliem.

Zied lini, kā tai dziesmā dzied.

Zied lini, ziliem ziediem zied.

Zied lini� Zilu zilā spirta liesmā

Sadeg inu�s � tin cauri dziesma!

Vai, vai, vai!

Kad tu skaidrā, tad tu zini,

Kur zied rudzi, kur zied lini.

Kad tev reibums galvu lauza,

Linus neat�ķir no auzām.

Zilie lini zied kā jūra.

Viri met uz katra stūra,

Sievām acīs zilas liesmas,

Visi dzied tik Paula dziesmas.

(Mūsdienīgas līgo dziesmas)

Vairs Jānitis nezināja,

Kolhozā iebraucot,

Vai tie bija laucinieki

Vai bagāti pilsētnieki.

Vanna, gāze sētiņā,

Pērnā maize klētiņā,

Danco, kurpes netaupot.

Svaida naudu neskaitot.

* * �

Lauku puisis pilsētā

Asariņu noraudāja:

�� Cūkas ganot kolhozā,

Būtu vairāk nopelnījis. �

Tava pa�a vaina bija,

Kam atbēgi pilsētā,

Vieglas dzīves tīkodams,

Garo rubli meklēdams.

Bagāts veikals ciematā,

Plaukti liecas �ikstēdami.

Kolhoznieki iepirkās,

Vēl atlika rīdziniekiem.

Jāņa tēvs gaidīdams

Sirmu bārdu ataudzējis.

Pats ja auto nedabūs,

Ģan dabūs bērnubērni.

� ♦ *

Aiz ko mūsu ciema pui�iem

Appampu�i vēderiņi?

Visus �ņabjus izdzēru�i,

Sausos vīnus ļurināja.

Jānīts guļ grāvmalā,

Traktors grāvja dibenā.

Tavu dumu kumeliņu,

Neved mājās dzērājiņul

Jāņa bērni sadrūmu�i,

Jāņu dziesmas nedziedāja.

Kamēr tika kolhozā,

Visas iek�as izkratīja.

Nebēdājiet, līgotāji,

Brauksit mājās dziedādami

Cūka ceļu no�|ūcēs,

Pusstops gludi norullēs.

Sliņķiem ra�a saaugusi

Susinātā tīrumā:

Blusu kārkli, vilku vāles.. .

Ne vārpiņas neredzēja.

Vieni teica � mēslu trūkst,

Otri pēla agronomu,

Tre�i cieti apņēmās

Jaunu purvu susināt.

Ko līdzēja viena zvaigzne,

Tum�ā naktī spīdēdama?

Viens nav karā karotājs,

Kopu cūkas barotājs.

Kur bij pa�u padomiņ�,

Tur ra�ens tīrumiņ�.

Bites, medu lūkodamas,

Traniem ceļu neprasīja.

III

Bet, ja izmet kā mīlīti

Mani vējā un salā,

Tad es ie�u uz �Zīlīti�,

Sāk�u dzivi no gala.

. . . Nu lūpas sakniebtās drīkst skāri

Ne tavu vairs,

bet stikla kaklu.

Un roka

pilnu glāzi tver �■

Es melis nebū�u

un li�ķis, �

Bet ziiles �īs

ne vienmēr der,

Un trauslais trauks

pret sienu

iz�ķīst . . .

Harijs H e i a / e r s

Es atceros vēl, velns lai rauj

Kā mēdzu tevi skūpstīt �u�ot.

Nu sve�a roka tevi skauj.

Bet man kas atliek? Pol�u bu�ot?

Es dzeru, bet ko zāles vērts.

Kad sirdī greizsirdība kusa

Un tu �ai brīdī lūpas mērc

Kaut kada pienapuikas ūsās.

Es nespēju tev uzsaukt �bēdz!�

Un sacīt viņam �stājies!�, �proties!�,

Un jūsu izdarības mēdz

Kā mana dzeja atkārtoties.

Pret sienu roka trauku triec,

Un lido nolādētais bia�ķis.

Ja liktens tevi skūpstīt liedz,

Tad visi pusstopi lai sa�ķist!

No gaismas tālāk, no vēja tālāk

slēpties, slēpties,

starp iegurņa kautiem, pustumsā siltā,

mikstā klēpi.

� Kliedz dzemdību galdi asiņainie:

� NākamaisI Nākamais � �

. . . kliedz sarkans mazulis.

Ezers guļ Ielejā

Kā dieva spļāviens �

Laima Li v e n a

Ja nu gū�as

Būtu slū�as �

Laistu turp un atpakaļ.

Bet tas nenotiek

Nemū�am,

Lai nu cik tas kliedziens skaļ�.

Tādēļ, bērniņ,

Nerauc seju.

Vajadzēs tev dzīvē nu

Tā kā visiem

Mīlēt dzeju,

Arī tanti Lī.venu.

Velti spārdies tu,

Cik jaudas,

Asariņas rasini.

Ne jau vienmēr

Tante sp|atidās,

S|akstinās ar asinīm.

Ir tai sniegi,

Lazdu skaras�

Baudi gleznas, tēlus jaudt

Tante aplamības dara

Tikai tad, ja bērni raud

MAMUTIADA

Laika gaita, laika gaita

Tā kā milzu upe plūst. . .

. . . Kas gan Limba�i bez Llelezerat

. . Toreiz peldkostīmus

tur neviens vēl nepazina .

� � Dzejnieki Dzejnieki

Kur jūs esat? �

. . . Dzejnieks?

Kas par velluf

. . . Melna noplukusi *hūte� virzās sāņus,

Atsedz seju, apaugu�u sariem . . .

. . . Tad, kad tikām draugos.

Parādām ir savas vārsmas.

Izlasījis Di�enājo Bernhards ilgi domā . . .

. . . Ilgi domā, klusi saka:

*Nevajaga, puikas, nevajaga.. .�

Arvīds Grlgulis

Tas vel bija tajos laikos,

Kad mēs lēkājām pa kokiem,

Dzīvojām pie lielas pe|ķes,

Visi plun�ājāmies barā.

Apģērbu vēl nepazinām,

Ne to mini, ne to māksi,

Gū�u jostām nodīrājām

Kādu mamutu vai taksi.

Toreiz daudz mēs nerunājām.

Līdzskaņu vēl bija pamaz �

Tikai m no vārda mamuts,

N no vārda nopūdelēt.

Katru burtu nācās skrāpēt

Granītā vai dolomītā,

Honorārus nemaksāja,

Tādēļ dzejnieks bija retums.

Drukas darbi nāca ārā

Tikai vienā eksemplārā.

Reiz pie mūsu lielās pe|ķes

Uzradās kāds dīvains hipijs.

Tāds ar drūmi garu spalvu,

Neparasti lielu galvu.

Saucām to par Lielo Drūmo,

Dzīvoja viņ� biezos krūmos.

Drūmais sve�valodas prata,

H un f mums iemācīja.

H drīz iepatikās pui�iem �

(Hipī, hepī, hali gali), �

F it labi jaunām meitām.

Pat vēl tagad �fui!� tās saka

Nelieto vairs veco �kaka�.

*\

Kamēr citi ķircinājās.

Grauza saulespuķu seklas,

�aulas izspļaujot ar blīk�ķi,

Drūmais, prātodams pie sevis,

Mēdza sūkāt kājas īk�ķi.

Izmantodams rakstu zīmes,

Sacercja garas riincs.

Mēs, tie mazie, viņu �ķaudām.

Mēģinājām atdarināt.

Ta�u Drūmais laidās lapās,

Sacīdams mums �ādus vārdre

�Mī|ie puikas, labāk nehal

Un vēl klusi bilda �turēt�.

Teica vēl kaut ko par upi,

Nesapratām. Bijām glupi.

Nu vairs nevar nehal turēt,

Vairs to upi neapturēt.

. .. Vil nesauc mani. Es labāk gribu

�onakt raganas aiziet.

. . . Es spārnota noturos zilgmē.

Brt piesapņoti spārni ncttalpo ilgi,

Vēj� izplūkā īos, vēj� no�ķin pa spalvai.

es kritu.

Vai tu mani miti

Ari tik aplaupītu

Mirdza B e n d r u p e

Negribu es tevi paļāt,

Asiem vārdiem sapni kliedēt.

Kā lai liok no tevis vaļā?

Varbūt pamēģināt biedēt?

Ja nu raganās es ietu?

Tev tak netīk tādi tipi.

Tikai tur nav brīvu vietu,

Visur priek�ā jaunās hipī.

Labāk tērp�os baltās pūkās.

Lido�u uz vētras aci.

Nikni vēji mani plūkās,

Krusa kapās, lietus slacīs �

Cerams, nāksi tu pie prāta,

Atteiksies no savas domas,

Kad es bū�u applūkāta

Tā kā cālis gastronomā.

Bet, ja, tādu mani liekot,

Nebrīnīsies tu kā skārnī,

Būs jau tomēr tev par prieku

Vēlreiz jāataudzē spārni.

Jaunais martcna cehs

kā milzīgas miera pīpes

pret debesīm skursteņus slien,

to dūmi kā pelēki brie�i

pa zilajām pļavām brien.

� Tāpēc krūtīs man prieks,

savu zemi vērojot pla�o,

kur krāsnis nerimstot kvēl

un dūmeņu me�i dva�o �

Jānis Silazars

Prieks sirdi no kriitlm rauj laukā,

Kad redzu � pie debesim dūmit

Ai, Liepāja, pilsēta jaukā,

Bez dūmeņiem taviem man drūmi.

Jā, martena dūmiem bij vara.

Tiem kūpot, kā darvā es slīgu.

Reiz rūpnīcai pa�āvos garām

Un atnācu taisni uz Rīgu.

Te, protams, viss tīri un glīti�

Bet, skumjas un raizes kad jūtu,

Es aiz�auju �īberi plītij,

Lai atkal kā Liepājā būtu.

Nāk istabā dūmi kā brie�i.

Verd manī kā martenā uguns,

Un rakstīt man piepalīdz bie�i

Reiz jaunībā kausētais �uguns.

/

. . . Atnāc pie manis

Tie�i no darba.

Tie�i no nakts maiņas.

Kad

Tu

Tik brīni�ķīgi �āvājies,

Klausoties manas

Vislabākās dzejas.

Harijs Galiņ�

Atnāc pie manis

Kā mazā juiga.

Kas draugu uikā.

Atnāc pie manis,

Kā kādreiz gāji

Pie citiem puikām.

Gulēsim kopā

Uz ciņa vilgas,

Kur pērnās smilgas.

Un lai tev aiziet

Kā putenī pātā

Nenāk prātā.

Lai nu tā salna

Kā burvis ielejā

Zavējas.

Lasot tev dzejas.

Man patīk vērot,

Cik brīni�ķi

�āvājies.

Lai tevi aprunā

Pirtis uz lāvām.

Uz klin�u krantēm

Nemainu tevi

Pret sve�ām �āvām

Pret citām tantēml

Es leeļu sevi . . .

I. Ziedonis

Esmu izgājusi no sevis. . .

A. P o r m a l e

Reizēm es atveru sevi. . .

V. Vīksna

Ziedonis, iegājis sevī,

Atklāj, ka darbam ir smaka.

(Ķermeņa darbības gaitā

Visādi gadās, kā saka.)

Pormale iziet no sevis,

Stāstot, ka viņai, vai ziniet,

iek�ā kūp dego�as sveces!

(Gatavais iek�dedzes dzinējs.)

Vīksna � tā mēdz sevi atvērt

Un aizvērt (ja neredz ko labu),

Bet es sevi mēģinu satvert,

Un skrienu ap afi�stabu.

Pagaidām agri vēl zīlēt,

Kas tur var beigās sanākt.

Viegli ir sevi mīlēt,

Grūtāk ir sevi panākt!

/

Ne tu kara laikā lūzi,

Ne tu tagad lūzis esi.

Vienmēr savu kara krūzi

Visās gaitās līdzi nesi.

Citāts: �� celiet simtu gramu,

Lai tie pa�ā sirdi kriti�

(Zinām jau, ka tavā krūzē

Saiet vesels kortelīts.)

Ticam vairāk tavam pantam.

Nevis ap�aubāmām ziņām,

It kā kara laika Grantam

Tika tava tabaciņa.

�Kūpi, mana pipe,

kūpi,

Bēda, dūmu dūkstis

drūpih

(Lūk, kur atzī�anās skan

Tātad slepus vilki gan!)

Paiet gadi, rodas krokas, �

Velns, kur zūd pēc mata mats?!

Spoguli tver tavas rokas.

Kā tur bija, stāsti pats:

�Bet spogulis mēms.

Un tad �

kā aizsvilies

�ņācu tam sejā:

������������������� Ķēms!�

(Zemteksts lien no katras spraugas

Tas nav Lukss, kas pretī raugās.)

Beigās tavus pa�a vārdus

Gribētos tev adresct:

�Velns parāvis, vecais puika!

Tu vēl tie�ām maizi ēd!�

Draugiem mīļ�,

Pret blē�iem gra�īgs,

Jautrs, nemierīgs un ra�īgs!

Kas tev, mīļotā, noticis,

Kādēļ kalsti un �ūsti?

Saki man � kādēļ līdzīga

�Rīgas Balsij� tu kļūsti?

Ziņas tās, ko man atnesi

Un ko citiem tu aiznes,

Ir tik vecas un dzirdētas,

It kā ņemtas no �Zvaigznes�.

Tavās acīs es lūkojos,

Skumja kļūst mana dziesma.

Cik gan maz tajās siltuma!

Tā kā �urnālā �Liesma�.

Kādu nedēļu atpakaļ

Skūpstu biju tev zadzis.

Gan pēc gada to nosod: s

�Asā slota� vai �Dadzis�.

Savelk mīļotā grimasi:

�� Drīz gan būsi tu sprukas!

Ja tu tālāk tā rīmēsi,

Nez vai kāds tevi drukās. �

Te nu sāku es dievoties,

Griezt to visu par joku:

�� Vēl ir pasaulē �Sieviete�,

Tā man sniegs savu roku.

Bet, ja izmet kā mīlīti

Mani vējā un salā,

Tad es ie�u uz �Zīlīti�,

Sāk�u dzīvi no gala.

Nevar uzskatīt par zirgu

Ēzeli vai poniju

Un par simfonisku darbu

Katru kakafoniju.

��� Ēzeli, redz, nodod ausis.

(Noslēpt tās nav viegli tam.)

Mani darbi, � prāto Sausiņ�,

��� Nav vis atklāts tararam.

Skat, kā maskējos es glīti.

Ej nu, analizēt sāc:

�Augsme�, �Plauksme�, �Gai�ie rīti�..

Opus numur tāds un tāds.

Tēmu �ķetinu kā dziju,

Protu vērienu tai dot.

Kas par to, ka melodiju

Nespēju es izgudroti

Diriģenti rokas kratīs.

Bungas rūks, un taures blēs. ..

Muļķi, protams, nesapratīs,

Gudrie gudri noklusēs. �

Tā nu rada biedrs Sausiņ�

Sev par lielu patiku

Mākslu izmeklēto ausij �

Skaņu matemātiku.

(Jāņa Grafomaņa vēstule redakcijai)

�Jērs ir labs, bet vilks ir ļauns.

Pasaulē nekas nav jauns.

Pods ir vērtīgāks par lausku.

Rīga lielāka par Bausku.

Svece nevar degt bez dakts.

Katrai dienai seko nakts.�

Sādi ģeniāli panti

Manā dzejā nosvītroti.

Es uz redaktori tanti

Pārskaities nu esmu ļoti.

Ja tev galva pilna cisu

Un ja ļauj tu �ķērēm vaļu,

Tad jau labāk nogriez visu.

Nevis vērtīgāko daļu.

Nav vairs jēra, vilka, Bauskas . ..

Sarucis matīs tēlu saraksts.

Pods pagalam, ari lauskas, �

Kas tad paliek? Tikai paraksts?

Te man jāpiebilst pie viena:

Dzejai �odien melna dienai

Ne jau no spārītem,

Ne jau no mārītēm

Mācos un vados.

Niknākie dunduri,

Trakākie sirseņi �

Tie manos rados.

Visi, kas trenkāja

Bizmaņus, melnsvār�us,

Kangara dēlus,

Vistautas va�oņus �

Brīvības �ņaudzējus

Koda un dzēla.

Kamēr vien pasaulē

Divko�iem, liekē�iem,

Blē�iem būs silti,

Slavē�u rosmīgo,

Nikno un drosmīgo

Dunduru ciltil

I

Fantāzija par medicīnas tēmu

Tipisko meklējot �.

Aiz kalniņa dūmi kūp

A�gārnī�i����������..

Tārpa kuplejas �.

Satīriķim iesācējam �.

Viru atzī�anās �.

-Zaķi �ļ .

Vērojumi un pārdomas

II

Padoms����������.

Nelaimīgais ods

Burbuļa karjera . . . .

Aizvainotais arhitekts .

Pati vainīga . . . .

Ludziņa bez beigām

Ko aizmirst meitenes

Mototūrista dziesmiņa

Saruna par nobī

�ofera dziesmiņa

Jāpacie� un jānoraud

Tikai ne to .

Tur nav vainojami lini

Vairs Jā nitis nezināja

III

Ja nav, lai nav!

Pamācība mazulim .

Mamutiāda

Kā lai tiek no tevis va|ā

Bez dūmiem nav gaisa

Aicinājums uz dzeju

Izdarības ar sevi .

Valdim Luksam .

Literāra romance

Par Sausiņu � simfoniķi

Protestēju, protestēju! ,

Mani radu raksti

Valdis Artavs

DUNDURDELS

Redaktors V. Rūja. Māksi, redaktora A. Je-

gers. Tehn. redaktore B. Dimanta. Korek-

tore L. Kancēvi�a.

Nodota salik�anai 1970. g. 4. decembri

Psrakstīta iespie�anai 1971. g. 18. martii

Dobspiedes papīrs 75 g, formāts 00X90/32.

2.63 fiz. iespiedi.; 2.63 uzsk. Iespiedi:: 1.77

itdevn. 1 Metiens 16 CCO eks. JT 05036. Maksa

2* kap. Izdevniecība �Liesma* Rīgā. Pa

domju bnlv. 2t. Izdevn. Nr. 24003:Do-591

Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes

Preses komitejas 23. tipogrāfijā Jelgavā

Raiņa ielā 27 Pasūt. Nr $957

* * *

Azis �ķina ozoliņu,

Ozols āzi pārdzīvoja.

Vai tev bija, ā�a galva,

Tādu domu izdomāt?

Kārkli zemu locījās,

Kā vien vēji grozījās.

Ozols, stalti stāvēdams,

Līgotājus sveicināja!

*