VALDIS ARTAVS

KNAIBLES

satīra un humors

No knaiblēm tādas naglas baidās,

Kas it neko vairs nesatur

Un savas beigu stundas gaidās

Mums svārkus plē� un rokās dur.

Kur vien �īs naglas tiek pie vārda,

Tās tūdaļ izmisīgi bļauj,

Ka knaibles visu ēku ārda,

Ka knaibles visu svēto grauj.

Bet knaiblēm skaidrs, kas par lietu,

Ko vērts �is liekulīgais vaids.

Kas jūtas dro�s par savu vietu,

To nevar biedēt knaibļu spaids!

.

Par Zvaig�ņu ielas zēniem,

Par Dzegu�kalna zēniem

Mums pavēstījis Aleksandrs Caks.

Cik slaids tiem bijis spļāviens,

Cik trāpīgs bijis �āviens

Un kāds uz mei�ām viiiiein bijis nags!

Skrien raķetes pret sauli,

Trūd iebrucēju kauli,

Un tranzistori d�eza ritmus tver�

Skan bērnu smieklos skola,

Bet skvēriņā uz sola

Trīs vecie streiki kortelīti dzer.

Laiks pārāk bie�i mainās,

Sūrst ve�iem vecās vainas

Un Perekopa smiltis acis ko� �

Ar meitenīgiem matiem

Un bik�u galiem platiem

Tiem garām jaunie Rīgas �aļi jo�.

Rūc ve�i: � Baigie spoki!

� Gan viņiem ieliks kloķi,

Kad star�ina uz apmācībām dzīs.

� Bet, galu galā sakot,

Kas jauns, tam gribas trakot.

Vai labāki mēs bijām visi trīs! �

Un smaida vecie zēni,

Pa parku ejot lēni,

Par Anniņu no Ķemermiesta dzied.

Tā dziesma �ķiet mums sena

Un reti prātā ienāk,

Bet viņiem tā vēl vakardiena �ķiet.

Kas mīl �o zemi kvēli,

Tam izaug bra�i dēli,

Un mazdēliem gan ķēriens būs, gan nags

Kā Ciekurkalna zēniem,

Kā Solitūdes zēniem,

Par kuru gaitām pavēstījis Caks.

Bonaparts turēja rokas uz krūtīm.

Bismarks sānos, kā dusmīga sieva.

Bet Hitlers, lai cik tas dīvaini būtu,

Kā Ādams, kam sameties kauns no Ievas.

Rodēna �Domātājs�! Saspringta seja.

Galva smagi balstās uz plaukstas �

Bet tie, kam tā domā�ana ir lejā,

Alla� kaut kur pa apak�u taustās.

Un pēk�ņi kā atsperi, vienā rāvienā �

Iieil! Drang nach Osten! � pasvie� to roku.

� Mēs esam ārie�i, mēs esam pārāki,

Mūsu smadzenēs vairāk kroku! �

Es skatos filmu �Parastais fa�isms� �-

Zib fīrers da�ādās pozās un lomās �

Un brīnos: cik vienkār�i un cik a�i

Vesela tauta pārstāj domāt!

Un vajag spēcīga kājas spēriena

Pie Staļingradas un Kurskas lokā,

Lai vācu zaldāts izmisu tvērienā

Beidzot saņemtu galvu rokās.

Ir pasaule raiba kā dzeņa vēders,

Ir bezgala da�ādas pozas un stājas,

Un ir vēl kāds teiciens, ko aizmirst neder,

It sevi�ķi fīreriem: �Prātiņ, nāc mājās!�

Ir Ziedonim par pienu milzīgs opuss,

Kur apcer viņ� gan cilvēkus, gan lopus.

Sniedz Sirmbārdis par kartupeļiem ziņas

Un pantus cep kā kartupeļu bliņas �

Es izvēlējos ūdeni, jo jūtu,

Ka cita viela būtu man par grūtu.

Bez tam � kas ūdensgabalam var sieties

Vai ņemt par pilnu? Atliek tikai smieties:

Tāds dzejnieks dienā jāmeklē ar sveci,

Kas īstā vārdā nosauc savu preci!

Ar ūdeni viss jaukās gleznās saistās:

Ir meitenes kā ūdensrozes skaistas,

Ir pudeļu un varavīksnes dzidrums

Un iedvesma (kad galvā sakāpj �ķidrums).

Ja nebūtu mums upes lī�u skaistu,

Kur rūpniecība atkritumus laistu?

Bez somu pirts mēs garlaicību justu

Un blats bez zelta zivtiņas mums zustu.

Bez ūdens būtu iznīkusi zveja,

Bez ūdens būtu sarukusi dzeja,

Bez ūdens tādas lekcijas mums būtu,

Ka iesnausties mēs lāgā nepagūtu.

Nāk pavasaris � ceļas ūdens pali.

Nāk revīzija � ūdenī gaist gali.

No sievas laisties � tas ir atstāt ostu,

Bet ieskatīties glāzē � palaist plostu.

Tā ūdens spie�as visās dzīves jomās,

Ne tikai da�a satīriķa domās.

Ja brāķa darbs, ja plāni pildās gausi,

Mēs nevaram no ūdens izkļūt sausi.

Bet, cen�oties un gaidot lielo balvu,

Mēs sagaidām, ka mums vēl mazgā galvu.

Un tos, kas mazgā, citi mazgāt manās.

Ir visa dzīve viena mazgā�anās!

Un vēl mazliet par ūdeni,'kam grādi,

Kas nodara mums visiem lielu skādi.

Tas stingri mūsu tirdzniecību stutē,

Bet neņemsim to turpmāk, biedri, mutē!

Būs skaidrs prāts, un nebūs rindu garu

Pie veikaliem, kur pieņem stikla taru.

Tik �ēlosies da�s labs, pie ārstiem nīkstot,

Par sāpēm plecos. (Kā jau spārniem dīgstot!)

Un, diagnozei neticis uz pēdām,

Varbūt kāds ārsts vēl iemetīs no bēdām.

Ko tikai nedzird, tramvajā

Un trolejbusā braucot,

Kad visus pēk�ņi sakrata

Un samet, bremzēm kaucot:

�� Skrien virsū tā kā dulla zoss!

�� Tak mani grūda, glupā.

�� Vai, manām rozēm galvas nost!

�� Un mana torte �upa. �

Ruc vecītis uz jaunajiem:

�� Se� brangi tā kā teļi!

�� Nu ko tu, vecīt, uztraucies?

Trīc rokas, ļogās ceļi�

Tev tie�ām grūti nostāvēt,

Nav labi vairs ar tevi.

Tas tāpēc, ka reiz jaunībā

Tu citiem vietu devi! �

Ak, gādība par braucēju,

Ak, uzmanība lielā!

Sauc �oferis pa skaļruni:

�� Nāk � pietur � blurk� blark� ielā

Bet priek�ā salien tantiņas.

Vai, kas par stulbu praksi!

�� Tak ļaujiet izkāpt, pilsones!

�� Ko bļausties? Brauc ar taksi! �

Es spraucos, pogas turēdams.

Vēl klūpu. Kāja misas.

Te vienas nav, te vienas nav,

Te, paldies dievam, visas!

�� Vai atceries, draugs, Amatu

Ar baigo Zvārtas iezi?

�� Kā tad, kā tad! Pret viņu tu

Vēl tuk�o pol�u bliezi.

�� Un Siguldu, un Gaujmalu

Ar drūmākajām alām?

�� A, tur mēs cepām �a�liku

Un autogrāfus kalām.

�� Cik for�s no Saules kalna skats!

Visapkārt peļķe zila.

�� Un lejā krogs, nu prīmā, tāds

Kā glezna sen�u stilā.

�� Un Gaiziņ�! Man pat stājās sirds.

Gars likās laukā svīstam �

�� Pie Gaiziņa? Pēc somu pirts?

Jā, tvaiks pēc �ņabja bīstams.

�� Ir diem�ēl tādi mūd�i, kas

Ne brauc, ne-redz ko labu.

�� Trūkst, mīļo draudziņ, kultūras,

Un neprot cienīt dabu.

Ґ

(Kā tas cilvēks aug un mainās)

Vēl nesen kā ganu Trīna

Suņu sēnēm mēdza spert �

Tām, kas aug ap govju �mīnām�.

Nu tā zin, ko ēst, ko dzert,

Stāsta citām tantēm miestā

Un ar tādu smīniņu:

�� �ampinjoni jācep sviestā,

Jābauda ar vīniņu. �

Tad, kad vilka �ķidro gāzi,

Grieta klaigāja: � Ak dies!

Beigti lieli būs un mazi,

Nu tā būda gaisā ies! �

Tagad viņai cita dziesma:

�� Lai to malku jupis rauj! �

Un, kad beidzas zilā liesma,

Pati Grieta zilu spļauj.

Labs ar labu sasatika.

Pirmais sāk nu skandināt:

�� Man par bulli diploms tika, �

Var pa visu sienu klāt! �

Otrs arī glu�i priecīgs.

Katrs izpelnās, ko var.

�� Man par teļiem rakstiņ� niecīgs,

Bet pie tā vēl �Moskvi�s� ar.

�odien nebrīnās pat avens �

Vai nu tur ir brīnums kāds,

Lopkopis ja sportists slavens,

Kombainieris � deputāts.

� Kalniņināte tre�o reizi

Atpūsties uz So�iem brauks.

Vecais Kalniņ� lūr jau greizi:

�� Vai tik radies nav kads draugs?

Gan pie Drāmas, gan pie Dailes

Lauku autobusi stāv.

Pilsētnieku mud�, ka bailes!

�� Liekas biļetītes nav? �

Kolhozniekiem labās vietas,

Kolhozniekiem kasē blats �

Es jau zinu �itās lietas,

Esmu diedelējis pats!

Kaut kur aiz sienas skaņuplate dzied:

�Kā gulbji balli padebe�i iet��

Un, liekas, kāds man �ukst: � Draugs, logu ver

Un jauko gleznu kārām acīm tver! �

Bet, tiklīdz logu vajā veru es,

Vēj� melnus dumu blāķus virsū nes.

Un ko es redzu pagalma? Va velns!

Mans baltais krekls �ūdams kļuvis melns.

No palodzes, kur biju atspiedies,

Es melnas plaukstas paceļu. Ak dies,

Par ko, par ko man pārbaudījums tāds?

Kūp pienotava, gaļas kombināts,

No siltumnīcām dūmu grīstis klīst,

�Kur rozes zied un mū�am nenovīst�,

Bet spirta brūzis, kvēpus pūzdams, sten.

No akmeņoglēm laikam �ņabi dzen!

Es svētās dusmās logu cērtu ciet,

�Kā gulbji balti padebe�i iet�� �

Aiz sienas jauka melodija skan.

Nē, �odien gulbjus pietiek skatīt man!

�Tiem vēlētos es līdzi tālu skriet�,

Bet diem�ēl man uz pirti nāksies iet.

Tur dūmenis vairs nekūp ilgi jau

Un, protams, arī karsta ūdens nav.

Reiz bija laiks �^ tas briesmu laiks,

Bet nu jau sen tas pāri,

Kad vienās bailēs dzīvoja

Kāds blēdīgs �urku paris.

Viņ� noliktavā strādāja

Pie cukura un miltiem,

Bet viņa rāvās ceptuvē

Pie pīrādziņiem siltiem.

Te �no�uvums�, te �nobirums�,

Te sverot maza �kļūda� �

Un to, kas pāri palika,

Pa kaktiem �urkas grūda.

Bet ko ta lielā manta dod,

Kas negodīgi krāta,

Ja nevari to izmantot,

Ja alla� restes prātā?

Un �urkas tā kā ubadzes

Pusnopluku�as klīda:

Ne kristālu, ne paklāju,

Vien cisu maiss uz grīdas.

Bet tad viss pēk�ņi grozījās

Reiz, kādā dienā jaukā,

Un nu vairs �urkas nebaidās

Vilkt salaupīto laukā.

Var blē�i priecāties un smiet,

Lai cik ir pilns tas vadzis:

Ja runcis noķēris nav ciet,

Vairs neskaitās, ka zadzis!

Bet ko viņ�, nabags, nosargās,

Ja �urkas malu malās

No galdiem ķer, no maisiem sper

Un savā starpā dalās.

Ja kāda �urka ķezā tiek,

Tad arī nav ne vainas.

Tās vietā citu �urku liek,

Un aina neizmainās.

Un atkal visas sper un dzer,

Un veikli vilto aktus �

Bet runcis ķepas noplāta:

�� Lai ņemtu ciet, trūkst faktu! �

Nu �urku pārim blēdīgam

Ir atraisītas rokas:

Pie Rīgas uzcelts grezns nams

Un somu pirts pie Slokas.

Par sagādnieku �urka likts

Un spriezdams pīpi ļurkā:

�� Ir izredzes vēl augstāk tikt,

Mans draugs � vēl lielāks �urka!

Ir �urkām savs lukss ��igulis�.

Kad viņas brauc tai kastē,

No priek�as zelta zobi viz,

Bet pakaļ velkas aste.

Tā �odien daudzas �urkas brauc,

Ceļ vasarnīcas greznas,

Pa restorāniem tostus sauc

Un pasūta pat gleznas.

Es vienu gleznu redzēju:

Glaims �urka resnu punci

Ar sievu dodas pastaigā

Un ved pie saites runci.

Ak, �ie autobusi,

Ak, �ie tālie reisi!

�� Sievietes � pa labi,

Vīrie�i � pa kreisi! �

Protams, ej, ja gribi,

Nav jau spiesta lieta,

�oferis kad pietur

Kādā skaistā vietā.

Nav vēl mūsu daba

Izpostīta drūmi,

Aug vēl ceļa malās

Diezgan kupli krūmi.

Un �ais krūmos ieiet

Vēlē�anās mostas,

Sevi�ķi, ja dzēri

Alu autoostā.

Lūk, līdz �itai vietai

Dziesmā viss ir labi:

�� Sievietes � pa kreisi,

Vīrie�i � pa labi! �

Ta�u dieviņ sargi,

Vasarā vai ziemā

Autobuss kad iebrauc

Da�ā labā ciemā.

Apkārt jaunas mājas,

Dzīves standarts cēlies �

Tikai nav tās vietas,

Ko tu atrast vēlies.

Kur tu cilvēks skriesi,

Kur tu cilvēks spruksi?

Negribot vai gribot

Nākas tēlot dūksi.

Dodies tu aiz stūra,

Vēj� gar ausīm svilpo,

Viens tev uzskrien virsū,

Otrs projām cilpo.

Bet, ja kādā sētā

Iesi kaktu lūkot,

Uzkliegs bargi tante:

� Atkal lien te cūkot! �

Domāju, ka būtu

Pasūtīt reiz labi

Priek�sēdi � pa kreisi,

Vietnieku � pa labi,

Ja vēl viņu ciema

Līdz ar duk�iem, tak�icm

Pasa�ieru bari

Skrien ap maju pak�iem.

Ja jau uzcelt pilis

Gana bijis jaudas,

Vai tad nieka būdai

Pietrūcis jums naudas?

Lai nu jums aiz stūra

Sirdsapziņa mostas.

Cilvēks paliek cilvēks

Arī autoostā!

Reiz izlasīju �urnālā

Es ieteikumu vienu,

Ka izbēgt var no infarkta,

Ja paskrien katru dienu.

No rīta, protams, sāku skriet,

Kāds vīrs man ceļā stājās:

�� Kur joz? Tak �Dzērieni� vēl ciet.

Tev, draugs, nav visi mājās! �

Tad laidos tumsā parik�ot.

Te dzirdu citu b|auri:

�� Hei, vai kaut kur kaut ko vēl dod?

Tak septiņi jau cauri! �

Es sāku dienā lokus laist.

Vai infarktu man gaidīt?

Bet priek�niecība saka: � Slaists!

Sāk darba laikā skraidīt. �

Nu raudāt, nezinu, vai smiet

Pēc pārpratuma tāda.

Tā ir, kad iesaka mums skriet,

Bet laiku nenorāda!

BALĀDE PAR BLATU

Tūliņ jums, biedri, celsies katrs mats,

Pat tādiem, kam uz pakau�a nav matu.

Es stāstī�u, ko piedzīvoju pats,

Es lasī�u jums balādi par Blatu.

Man pa�am Blats nekad nav bijis rads.

Te kādu dienu redzu drūmu skatu:

Raud pārdevēji � esot miris Blats,

Neviens nekad vairs nesastap�ot Blatu!

Un tie�ām � kapos piemineklis plats

Un grezni ziedi, dabūti pa blatu,

Un zelta burtiem milzu uzraksts: �BLATS�,

Bet vairāk it nekādu citu datu.

Es naktī ņēmu rokā lāpstu pats:

Kaut zārkā viņam uzmetī�u skatu!

Bet zārks bij tuk�s, tur negulēja Blats.

Viņ� pat 110 nāves izbēdzis pa blatu!

Visus pasaules skaistākos ziedus

Es pie kājām tev gribēju likt,

Bet cik grūti man Sievie�u dienā

Pat pie niecīga ziediņa tikt!

Kur vien eju � viss izpirkts pa tīro,

Kaut ko sagaidīt � cerību nav�

Pēk�ņi ieraugu padrumu vīru,

Kas ar tulpi pie �Dzērieniem� stāv.

Sirds no prieka man palec kā traka,

Ve�a piedurkni sagrābju ciet.

� Cik tu gribi? � es satraukti saku.

Vecais norūc: � Par pol�u lai iet! �

Vai nu tirgoties man tādā dienā!

Rokā ziediņ� man vārīgs un ko�s �

Tikai nesaki, lūdzu, nevienam.

Ka tas drusku pēc konjaka o�.

�. . . hroniskais pārsolī�anas kā-

rums, kā zināms, notrulina darba

darītāju atbildības izjūtu. Cilvēki sāk

pierast pie tā, ka no tribīnes teiktais

var arī neatbilst realitatei.�

No raksta �Vairāksolī�anas kārums�,

�Ciņa�, 1975. gada 16. IX.

Ir iedegu�ās kaislības,

Ņem vistas jaunas saistības.

Ik dienu dē�ot divas olas,

Bet da�a trīs pat izdēt solās!

Zib pīļu pleznās spalvaskāti,

Tark� zosu kinoaparāti,

Kā nagla klāt jau �agata

Ar mikrofonu kabatā.

Tai gailis interviju sniedz

Un filmēties pie vistām diedz.

�Būs olas stipras mums un lielas,

Tik daudz, ka varēs bruģēt ielas.

Lai skauģi to sev liek aiz auss:

Tiks pārspēts afrikānis strauss!�

�� Kluks, kluks, urā! Lai vistām slava! �

Sauc tītars apsveikumā savā.

�� Kad visi spēki kaujā sviesti,

Trīs olas dienā vēl nav griesti! �

Bet cāļi, lai gan nav tiem skolu,

Zin precīzi, ka vienu olu

Var dienā izdēt viņu mamma

Un vairs ne gramma.

Es apbrīnoju cilvēkus,

Kas agri kājās slienas.

Es agri celties nespēju �

Man miegs kā bērnu dienās.

Un tāpēc katru vakaru,

Lai rītos aug�ā tieku,

Es mutes bļodā pulksteni

Ar lielo zvanu lieku.

Zvans visām sienām cauri skan,

Sauc mani darbam posties.

Kā izteicās reiz kaimiņ� mans:

� Tur mironis var mosties! �

Bet izrādās, ka nāves miegs

Pret manējo ir tīrais nieks.

Lai miega mezglu pārcirstu

Uz visiem laikiem pu�u,

Es nolēmu, ka ārstē�os

Ar ledus aukstu du�u.

Bet, tā kā biju pārsalis

Pēc procedūras �ādas,

Es kāpu gultā sildīties,

Lai nav tās zosu ādas.

Vai es to spēju paredzēt,

Cik liels ir gultas viltus,

Cik ātri acis slēdzas ciet,

Kad miesu apņem siltums?

Miegs bija salds un varen ciets.

Par velti aukstais ūdens liets!

Nu, sajutis, ka striķi trūkst,

Pa bodēm sāku cilpot,

Lai sameklētu tējkannu,

Kas vāroties sāk svilpot.

Pusstundu agrāk piecēlies,

Es dedzu zilo liesmu

Un apgūlos. Gan dzirdē�u

To varen spalgo dziesmu!

Bet velti pazaudēts bij laiks, �

Es pamodos, kad beidzās tvaiks.

No daudzām vietām ārā mests

Kā hronisks miegamice,

Es sāku dzīvi pārdomāt:

Vai vērts vairs laimei ticēt?

Jūs domājat, es nolēmu

Lēkt Daugavā pār margām?

Nē, iestājos par naktssargu.

Kas tas par jauku darbu!

Nu, dienā guļot, mierīgs prāts,

Bet snaudiens naktī � apmaksāts.

Plus prēmija. (Ja klusi krāc.)

Grava griesti, sienas gāzās,

Tā kā zeme vajā vāzās,

Tā kā zibens blakus spēra,

Tā kā strāva mani ķēra.

Kauca, auroja un spiedza,

Likās, tūksto� veprus �miedza,

Tūksto� suņiem astes grieza,

Akmeņus pret stikliem blieza �

Ausis aizspiedis ar rokām,

Gaidīju, kad gals būs mokām.

Kaimiņ� biksta man un smejas:

� Koncerts beidzies, sāksies dejas!

mantkārības sekas

i Meklēdami lielo zivi,

Klīda blitkotāji divi.

Abi bija skurbulī,

Aizgāja pa burbuli.

Kastes noslīka un vergas.

Tagad ūdens smird pec jerga

Tā, lūk, mantkārības pēc

Vēl viens ezers saindēts.

Pa Vecrīgu skrien tante Līna,

Kas rindās visu dabūt prot,

Un, pēk�ņi apstājusies, brīnās:

�� Ap�ēliņ, ko te tādu dod? �

Mud� vārtu rūmē milzīgs pūlis,

Da�s nosalis jau zils un trīc,

Un da�am pircējam tāds mūlis,

Kā detektīvos aprakstīts.

Sāk tante pra�ņāt: � Kas par preci?

Vai zirnī�i? Vai ribiņas? �

Bet mēms kā kaps ir katrs vecis,

Tik acīm nikni zibina.

Viss tantei skaidrs mirklī vienā,

Ar abām nāsīm viņa jūt:

Ja vīri stāv kā akmens siena,

Te vajag kaut kam labam būt!

Tie, kas jau preci dabūju�i,

Kā sazvērnieki projām �mauc,

Bet palicēji �ukstas klusi:

�� Vai mums kas tiks? Vai ir vēl daudz?

Trīs stundas, pat varbūt ka piecas

Ma| tanti tā kā dzirnu rats �

Te dīvains tips pie auss tai liecas,

Tūkst bārdas saros zila acs.

�� Cik bērsim? � tante sadzird vārdus.

�� Ko tādu? Ko te īsti dod?

�� Ak dievs, tos pa�us baltos tārpus!

Beidz muļķoties un vāvuļot! �

Jūt tante � validols ir jādzer �

Un rokassomu vajā ver.

Bet vecais saprot, ka ir jāber,

Un tantes somā tārpus ber.

Ņudz tādi mazi, balti, .ņipri,

Pa somu tā kā traki iet

Un o� pēc sprāgoņas tik stipri �

Nudien ir jātur deguns ciet!

Rauj tante somu, cik tik spēka,

No atvēziena no�vīkst gaiss,

Kas tuvāk stāv, tie mūk no grēka,

Bet vecais nogā�as kā maiss.

Vēl �odien Līna somu o�ņā,

To verot, viņai rokas trīs.

�ur tur pa tārpiņam vēl lo�ņā,

Kas viņus visus izlasīs!

Brauc vecītis garām,

Brauc jauneklis stalts, �

Raug, ceļmalā izaudzis

Pūpēdis balts!

Te alla� ir jautri

Un viesu te daudz,

Un visi �o vietu

Par �Sēnīti� sauc.

Kad vakars pār Gauju

Sāk ugunis degt,

Nu kā lai te neiet

Ar meitenēm lēkt!

It visi, kas �Sēnītē�

Uzdzīvot sāk,

Kā pūpē�i mīksti

No �Sēnītes� nāk.

Sauc sieviņa mājās

Ka negaisa zvans:

� Nu kur tad tu biji,

Ak, pūpēdi mans? �

Lai mierīgs jums vakars,

Lai mierīgs jums rīts,

Jūs ņemiet uz �Sēnīti�

Sieviņu līdz!

Ir mīlo�as sirdis,

Kas gaida un tic,

Bet katrai var gadīties

Pūpēdis cits.

Viens otrs jau be�ā

Ir palicis ar,

Bet �Sēnītē� visi

Vēl laboties var!

Pēcis sacentās ar Jāni, �

Ņēma saistības, ka klaudz.

Abiem plāni pildās plāni,

Toties tuk�o trauku daudz.

Tiek jau arī mūsu dienās

Zemē rakta naudiņa:

Da�uviet. kur liktas drenas,

Nav vēl sēts ne graudiņa.

Velti skrien pa bodēm Jānīts,

Pakavu kā nav, tā nav.

Muzejā viens esot manīts,

Ta�u nospēru�i jau.

Kūtī govis tā kā lāvas.

Ej nu viņas rokām slauc!

Vecenītēm bail no strāvas,

Jaunie fermai garam �mauc.

Nedod dievs, ja vāji nervi

Un ja ma�īnai kas tiek!

Viens vien vārdiņ� �Autoserviss�

�ausmās matiem celties liek.

Jānis auto �iesvētīja�,

Sarīkojis viesības, �

Vāģis autoinspekcijā,

Un pagalam tiesības!

Braucot gadās tādi robi,

Tā ir asfalts izdauzīts,

Ka ne tikai liekie zobi,

Arī īstie laukā krīt.

KādēJ pelu mazāk kļuvis,

Kaķi bezbēdīgi krāc?

Kvalitātes zīmi guvis

Pelu slazdu kombināts.

Tante tievāka uz pusi.

Dieviņ, kas par jaukumu!

Krimplēnrindā zaudējusi

Visu lieko taukumu.

Dziedātāja Milda Bute

Spēj tik lūpas kustināt.

Kā nav mikrofons pie mutes,

Viņas dziesmai beigas klāt!

Jānis bērniem vārdus lika,

Jaunai modei sekodams.

Meita viņam And�elika,

Dēli � Vazelīns un Bams.

Inspektoram Vēderpodam

Sargāt likumību prieks:

Mak�ķerniekus bargi soda,

Pats pa kluso murdus liek.

Kritiku kur noniecina,

Blats un lī�ana kur zeļ,

Mazos blē�us ietupina,

Lielie vasarnīcas ceļ.

Tad nu vēlreiz sveiksim Jāni,

Lai liek kritiku aiz auss

Un lai pildās visi plāni,

Kā mums pildās svētku kauss!

Motociklists ielidoja

Ceļa bedrē aizvakar.

�odien ce|u salaboja.

Ja jau ļoti grib, tad var!

Korķits priek�roku dod pienam,

�ņabja glāzi neaizskar,

(Pārradies pēc desmit dienām).

Ja jau joti grib, tad var!

Divatā bez bērniem nīka

Vecā Zariene un Zars �

Bet nupat �iem radies sīkais.

Ja jau ļoti grib, tad var!

Līdējs visur ielīst manās,

Lai nu kā to peļ vai bar,

Un pie tam bez ziepē�anās.

Ja jau ļoti grib, tad var!

/Guļ grāvī cilvēks. �

�� Kas tad �im?

Vai kāda kaite māca?

�� Nē, viņi stiķēja pa trim,

Bet divi neatnāca!

�igāns Ādams govis gana,

Dziesmu dungo basā:

�� Skaista dzimtā zeme mana,

D�imbai rūdi rasā! �

Saules brilles, pīckā rokā,

Tranzistors pie sāniem �

�� Nu, � es prasu, � kā tev

Kā tev iet ar plāniem?

�� Fermā tagad tādi plāni,

Ka jedritvai micīt!

Drīz būs jāieskrūvē krāni

Govij katrā cicī.

Vistas kā no lielgabala

Olas ārā bliezīs,

Cūkai dos no viena gala,

Otru galu griezīs.

Agrāk ļaudis bija tievi,

Da�s no bada pampa.

Tagad visi, ak vai dieviņ,

Tik tai māgā stampā.

Ed un ēd, un vēl nav gana,

Sviestu, gaļu prasa.

Tad nu raujas ferma mana,

D�imbai rūdi rasā! �

Ādams, vienreiz muldēt sācis,

Nevar beigt, kā rādās:

�� Vai tu zini, kādēļ acis

Govij skumjas tādas?

Nabadzīte neredz bulli,

Kau�u gaidīt gaida.

Visi tikai slauc kā dulli,

Tik tos pupus spaida!

Var jau kapeiciņu savu

Gūt ar darbu �aklu. �

Ādams dēlam pirk�ot �Javu�.

- Ka tik nelau� kaklu.

Jauniem visi ceļi brīvi,

�Dod!� un �dod!� tik klaigā.

Cel tu viņam gai�o dzīvi,

Pats bez biksēm sta[gā.

Tad nu raujos es pēc fraka.

Aiziet viss kā akā.

Sieva katru rītu saka:

�Pamaz naudas makā!�

�Tu man dārgāka par zeltu!�

Es �ai dodu druku.

�Ja es tevi gaisā celtu,

Būtu beigts ar bruku!� �

Tā, lūk, dzīvo vecais Ādams,

Dziesmu dūkdams basā,

Garo pīcku plīk�ķinādams, �

D�imbai rūdi rasā!

kādēļ mānīties?

Cik bie�i mums ar skābu dū�u

Ir nācies gaidīt. Ko lai sāk?

Uz durvīm uzrakstīts: �Drīz bū�u!� �

Bet pārdevēja neatnāk.

Un sazin nu, kad viņa būs?

Cik ilgi ilgviļņi tai �ūs?

Tu vari taisīt trādi rīdi

Un dusmās ārdīties kā zvērs.

Ja rakstīts: �Izgāju uz brīdi�, �

Tad darbnīcu vairs neatvērs.

Bet, sagādnieks kad cilā glāzi,

Stāv zīme: �Aizgāju uz bāzi�.

Kādēļ jums ļaudis maldināt?

Nu rakstiet: �Aizgāju tāpat�.

Vai arī, saņēmu�i dū�u: �Kādreiz bū�u!�

Tā sapra�ana lēni nāk,

Un tādēļ meistars skaidrot sāk,

Kad es ko nesu salabot,

Un skaidrot viņi veikli prot:

Ka remonts ļoti komplicēts,

Lai gan pēc cenrā�a tas lēts,

Ka ļoti daudzi gaida jau,

Bet vajadzīgo daļu nav

Un man tas esot jāsaprot�

Es saprotu, ka vajag dot.

Un seko smaids un mīļ� paldies:

� Pēc stundas varat iegriezties.

Tas aparātiņ� būs kā jauns! �

Ir apmierināts vilks un auns.

Bet pilsoņi, kas nesaprot,

Var nedot. Citi būs, kas dod!

Teofils Janovi�s Tupurāpa

Ir nopietns vadītājs, nevis pļāpa.

Viņ� pats savā kantorī neprāto daudz,

Bet visu, it visu saskaņot brauc:

Kad vistām uz laktas ir jāiet pie miera?

Cik caurumiem jābūt ir Holandes sierā?

Vai, ejot uz darbu un bu�ojot sievu,

Tai jāsaka mīļi �atā� vai �ardievu�?

Kam deguns kā vējrādis alla� ir jūtīgs,

Tam pareizu nostāju ieņemt nav grūti.

Un Janovi�s parāda lieliskas spējas:

Ja priek�nieki smejas, tad Janovi�s smejas.

Ja priek�nieki raud, viņam acīs ir rasa.

Ja priek�niekiem niez, arī Janovi�s kasās.

Kad reiz savu darbīgo dzīvi viņ� beigs,

Viņ� klausuli nocels un sērīgi teiks:

� Es pūlētos vēl, bet tie spēki par knapiem

Vai atļausit nomirt un doties uz kapiem? �

Un klausule kritīs, un atskanēs �kliks�,

Un kolēģi zārkā to �etrrāpus liks.

(Suņu mīlētāju dziesmiņa)

Mainās laiki, mainas mode,

Mainās vēj� un ļau�u prāts.

Fakts, ka traucē bērni �odien

Dzīvi baudīt, naudu krāt.

Lai kāds �aubās, lai kāds smejas,

Mums tas sīkums, mums tas nieks.

Mūsu prieks ir suņu rejas,

Mūsu prieks ir suņu prieks!

Vai Pēteris, vai Jaucis

Var būt ka mūsu Krancis,

Tik maziņ� kaulu grauzt

Un rātni kaklā snaust?

Kad ir bērnam �etras kājas,

Prieks un laime valda mājās.

Nelīp tain nekādas kaites,

Varam vadat to pie saites.

Bērnam aukle, bērnam sile,

Bērnudārzs un nez kas vēl�

Lētāk, protams, suni mīlēt,

Lai viņ� arī suņa dēls.

Ja jums skaitļi omu maitā,

Ka ir rūcis jūsu skaits,

Turiet suņus lielā skaita �

Un ar skaitļiem būs olrait!

Ar vienu pirkstu draugu sauc,

Ar diviem pirkstiem govi slauc,

Trīs rāda tad, kad solīts daudz,

Ar �etriem vilnu kasīt brauc.

Un tad tos �etrus rāda vēl,

Kad saka: � Ai, cik �ēl, cik �ēl,

Ar visiem pieciem grāba viņ�,

Bet nu aiz restēm nabadziņ�!

(Mūsdienu variants)

Aijā, �ū�ū, lā�a bērni, .

Pekainām kājiņām!

Tēvs aizgāja haltūrēt,

Māte bodes revidēt.

Tēvs pārnāca dziedādams,

Aijā, �ū�ū, nu ir prieks:

Vienā ķepā medus burka,

Otrā ķepā desmitnieks.

Lā�u māte vīru pēta:

�� Tu man, vecais, �odien greizs!

�� Bija, rnammiņ, tāda lieta,

Gadījās viens kreisais reiss.

Es no me�a ba]ķus vedu,

Bites saka: ��ofer, klau,

Aizrauj mums uz tirgu medu!

Saldais ir, bet sīvā nav.�

Kas tad man, es spie�u gāzi,

Kannas līdz, un bites līdz �

Ierāvām pa kādai glāzei,

Viss kad bija padarīts �

Kā es viņas mājās vedu,

To vairs neatceros es.

Strunts par bitēm, ka tik medus!

Ēdiet, mani pekainī�i,

Ēdiet, kamēr tētis nes!

Kāpj tribīnē priek�nieks,

Lai padotos sveiktu,

Lai nepilnu pusduci vārdu tiem teiktu.

Pa kabatām vandās,

Velk papīru laukā,

Liek brilles uz deguna, klepo un �ņaukā,

Tad, degunu lapiņā iebāzis, teic:

�Man, biedri, jūs sirsnīgi jāapsveic!�

Skrien atbildēt padotais

Riksitī straujā.

Tam arī jau �pikerīts ievīstīts saujā,

Ka nemisas mēle vēl, pasargi dies,

Un tādēļ viņ� nolasa vārdu:

�Paldies!�

Es arī, lūk, zīmīti sameklēt steidzu,

Jo man jums ir jāsaka:

�Biedri, es beidzu!�

Nopirkt auto sadomāju,

Tagad daudzi dara tā,

Pieci gadi naudu krāju,

Sievu liku lombardā.

Pieci gadi nogaidīti,

Ķe�ā naudu �aukstinot.

Beidzot nozaudēju kvīti,

Lombards sievu neatdod.

Kad Latgales pakalnos kombaini ganās

Un pui�eļi dārzos jau ābolus sper,

Uz Aglonu ticīgie ļautiņi manās

Un klusībā katrs uz brīnumu cer.

Te dievmāte teikusi zemniekam kādam

(Vai skaidrā viņ� bija vai ņēmis uz krūts?),

Ka nākotnē viņai daudz brīnumu rādāms,

Lai visi tik baznīcai ziedo un lūdz.

Un, lūk, tajā vietā, kur viņi reiz tikās,

Stāv baznīca stalta un altāris skaists.

Un augusta vidū ik gadu � kā likums �

Te darbā tiek brīnumu kombināts laists.

Plūst cilvēku straume, nu, tā kā uz tirgu.

Gan kāto ar kājām, gan visādi brauc.

Te redzams, cik Latgalē palicis zirgu

Un cik �odien privāto ma�īnu daudz.

Dūc ērģeles priekā par dievnamu pilnu,

Un, Mariju slavējot, ve�iņas dzied.

Un baznīcas kalpi cērp bagātu vilnu

No visiem, kas labprāt to noziedot iet.

Sē� mācītājs krēslā ar tādu kā �alli,

Un kautrīga jaunava grēkus tam sūdz.

Varbūt viņu kaimiņu puisis pēc balles

Uz atvadām spiedis tā stiprāk pie krūts.

Bet �oferis Donāts, kas iebrauca gravā,

Kad �vingulī atteicās paklausīt �Mazs�,

Cer atgūt caur dievmāti tiesības savas

Un zvēr, ka pie stūres vairs nedzers nemaz.

Met slaucēja Matilde cītīgi krustus:

�Lai dēliņam augstskolā konkurss nav smags!�

Un uzmācas dievmātei cūkkopis Justīns,

Kas, ��iguli� gaidot, jau kļuvis vai traks.

No svētbildes Marija noraugās viņos.

Kā dāmai aiz letes tai vienaldzīgs skats:

Jā, viņa tam kungam �īs prasības ziņos,

Bet saprotiet pa�i, cik maksā tāds blats!

Un cilvēki maksā, lai svecītes mirgo,

Par svētīto ūdeni naudiņu dod �

Jo kas gan ir desmitnieks tantei, kas tirgo,

Un vīram, kas darbnīcā haltūrēt prot.

Pie baznīcas dārzā daudz pakau�u slaistās,

�ukst sieviņas: � Veiskups! � Un, lūk, tur viņ� nāk;

Pland baldahīns vējā, un sakraments laistas,

Bet agrākais spo�ums jau apsūbēt sāk.

Par bezdievjiem gau�as viņ� uzrunā garā, �

Tad seko par dievmātes brīnumiem stāsts �

Ko veikusi viņa, ko reizēm vēl dara,

Cik liels viņas glābto un dziedēto klāsts�

Nudien viņas priek�ā var nobālēt ārsti

Un medmāsas skaudībā pirkstos sev kost.

Hei, draugs, kādēļ klīnikas durvis tev vārstīt?

Met krustu, un klepus būs momentā nost!

Smīn baznīcas korī da�s meitēns un zellis,

Un nez vai �ai pla�ajā dārzā ir kāds,

Kam, dzirdot par brīnumiem, debesīm, elli,

Bez ierunām visu to uzņemtu prāts.

Kur� cilvēks, lai vairāk vai mazāk viņ� skolots,

Vēl �aubīsies �odien vai apstrīdēs mūs,

Ka teiksmainā dievmāte, brīnumus solot,

Pat nespēja nojaust, kas nākotnē būs.

Ka biju�ie nabagi Jezups un Antons

Ar �Moskvi�u� jauno un ��iguli� brauks,

Tak ne jau lai klausītos pātaru pantos,

Bet tāpēc, ka draugu grib pacienāt draugs.

Ka abiem būs mājās gan vanna, gan gāze,

Ka abiem būs kabatās naudas, ka biezs,

Ka ne jau nu ļerga, bet konjaks līs glāzēs,

Ko brūvējis armēņu vīndaris � dievs.

Ar zvaniem un glāzēm tiek Aglonā zvanīts,

Un galvenais brīnums vēl jāpiemin man:

Neviens pēc �iem svētkiem nav veselāks manīts,

Bet slimāks viens otrs ir palicis gan!

.

Kad sajūk prāts � tu visu nakti runā.

. . . Tāds pla�ums aug, ka gribas kliegt,

Un tu ta kliedz, ka me�u tāles lokās.

Un kāds pie tevis nāk

Tev tum�ās dzerveņogas sniegt.

Tad atjūk prāts.

Milda Losberga (�Dzerveņogas�)

Lai gudrinieki neticīgi smejas,

No pieredzes mans secinājums tāds:

Ne tikai rakstot, arī lasot dzejas,

Var pēk�ņi jukt un neatjukt vairs prāts.

Es iesaku tev, draugs, ja prātiņ� ļogās,

Ja galviņā tā palicis ir maz,

Kā zāles lietot tum�ās dzērveņogas.

(Ar gai�ajām nav panākams nekas.)

�ī recepte ir daudzkārt pārbaudīta.

Lai kā tavs bļāviens dziļā naktī skan,

Ēd dzērvenes, un precīzi no rīta

Būs prātiņ� mājās. Vari ticēt man!

. . . Vid veceņu pulka kāds pusaizmirsts vaigs

Pie kapsētas klusajiem vārtiem.

Un acis arvien vēl kā turcietei spīd

Ar skatienu dzedru un slīpu.

Bet krustu spocīgas ēnas krīt

Pār miru�u mīlestību.

Vai tie�ām �ai vietā jau pulcēties sāk

Pa vienai jau meitenes manas?

Laimonis Vāczemnteks (�IHc vārtiem�)

Pie kapsētas vārtiem pulcēties sāk

Tādi kā redzēti skuķi.

Gan līkas, gan greizas, gan klibas tur nāk,

Bet da�as pat velkas ar kruķi.

Ir da�ai kā tabakmaks savilcies zods

Un krunku � ak dievs, cik tik nav to!

�īs dāmas reiz pavest bija man gods.

(Ar mopēdu, ne jau ar auto.)

Lūk, vienai kā turcietei acis spīd,

Dur sirdi cauri kā īlens.

Un visas ap kaklu �ļupstot man krīt:

AAet, Laimonīt, gdibam vēl mīlēt! �

Par kapsētu spocīgas ēnas slīd�

Us saucu: Jums nodoms nav peļams,

liet beidziet jel, meitenes, jokus dzīt.

Kas beigts, tas vairs aug�ā nav ceļams! �

�ņukst meitenes, lāstus pret debesīm sauc,

Un, bēgot no kapiem, man papē�i klaudz.

Es iesakos tik sen,

. . . kad vilka bērns bija mans brālis,

kad asfalta �etrstūrī ie�ogotā liepiņa

teicās esam mana māsa.

Vini visi ir aizgāju�i katrs par sevi.

Aiz zooloģiskam restem zooloģiskā dārzā

vilcēns skatās man garām . . .

(No P. Zirnī�a krājuma �Noktirne un

gaiĻa dziesma�)

Nevajag bēdāt, Pēteri

Nebrīvē vilki sēri.

Lai viņi lūr tev garāM, �

Ir arī citi zvēri.

Staigā pa zoodārzu

Pegazam tuvais rada.

Visiem viņ� māj ar ausīm,

Bērnus kad apkārt vadā.

Kūleņo, lec un smejas

Brāļi ar astēm garam.

Ieskaties viņu sejās,

Nepaej būrim garām!

Redzēsi kā pa sapņiem:

Pagātne alla� blakām.

Sveicienus laipni atņem,

Ieklausies, ko tie sakal

Vistai kad garām gāji,

Dzirdēju pats es pirmīt,

Kā viņa teica cāļiem:

�� Tas ir tas dzejnieks Zirnītsl

Un, ja būs reibums acīs,

Nenesīs kājas tāli,

Liepiņa laipni sacīs:

�� Turies pie manis, brāli!

Kad dzīve nodzīvota pusē,

* Tad tikai īsti redzams tiek,

Cik jauks tāds brīdis, kad spēj klusēt.

Kaut prāts jau vārdus virknē liek.

. . . Bet iegrimt klusē�anas splīnā

Nemū�am negribētu es.

Jānis Liepiņ� (�Klusē�ana�)

Sen esmu nozvērējies klusēt

Un skaudis tos, kas klusēt māk.

Kaut dzīve nodzīvota pusē,

Bet runājamais nāk un nāk!

Ja kādu miesas kaiti manu,

Ir klistīrs, plāksteris un jods.

Bet kādēj gan pret runā�anu

Nav antimuldīns izgudrots?

Es, protams, nedzertu to pakām,

Lai mēmums neuznāk jau rīt.

Sis tas man tomēr ir vēl sakāms,

Un jums to nāksies uzklausīt!

Es tevi skatu līdz. kaulam.

Tu mani zini līdz kaulam.

Paliec mans, kad kaza�oku spēl�!

Ugunsvējos mesti būsim divi vien.

Pa naktīm siena �ķūņos �ogos

Un dro�i vien drīz sāk�u zagt �

Lai ir uz kupla �ubu maisa

Man viena traka mīlas naktsl

Jana More

(No krājuma �Jūrniekrozes� )

Atmetīsim, jūrniek, �aubu praulus!

Katrs skelets skumji jūtas viens.

Sametīsim kopā mūsu kaulus,

Cubu maisam ir jau sazagts siens.

Ko tu, jūrniek, �aubās galvu grozi?

Varbūt domā � māmiņa ko teiks?

Spraud vien dro�i savu jūrniekrozi,

Spraud to pogas caurumā kā Sveiks!

Kaza�oks ir jāuzsāk ar joni,

Jārauj tā, lai karst no elpas gaiss!

Smieklīgi ir visi poroloni,

Kad uz grīdas kuplais �ubu maiss.

Es citiem k|ūstu par tādu kā lietuvēnu:

melis � lēlis, dujķīgs � mn|ķīgs,

cienīgs � vienīgs;

mani rausta, tausta, slavē un kausta;

vai daru,

vai varu,

vai spēju,

vai tikai eksistēju?

Viktors Līuzemnieks

(�Mani ap�aubu�)

Var ap�aubīt zeltu,

Ja neredz provi.

Ja tesmeni neredz,

Var ap�aubīt govi.

Un �āvētu desu,

Ja nejūt smaku.

Bet ap�aubīt Viktoru �

Tas jau par traku!

Lai viņ� nav vienīgs,

Bet cienīgs

Lasāmā sagādnieks

Visiem, kam nenāk miegs.

Muļķīgi raustīt, kaustīt, taustīt

Un izjautāt, kas viņ� tāds.

Jau tre�ais dzejoļu krājums

Viktoram nodrukāts!

�� Kaut ko es nesaprotu

(es daudz ko nesaprotu),

Ja pilnu vaļu dotu,

Tāpat es nesaprastu ��

Saka atklāti dzejnieks,

Nesdams pravie�a nastu.

Un vai tad jums ar to nav gana,

Ka beidzot pats viņ� atzīt spiests:

�Tik vēlu pienāk sapra�ana,

Ka laiks bij bezjēdzīgi �ķiests.�

Kādēļ jūs viņu tirdāt?

Kādēļ jūs viņu sirdāt,

Ap�aubāt viņa eksistenci,

Kairināt viņa vājumu?

Vai gribat vēl vienu krājumu?

To zemi, kurā aug_

mans galvenais kāposts . . .

� to zemi es nēsāju sevī. . .

Tāpēc, ja es sevī no�auju

galveno trako suni,

es publiski no�auju

savu nemācē�anu

tam palīdzēt.

Manas galvenās zemes lopkautuvēs

kauj galvenās ālavas,

bet valsts svētki ir

katra galvena teliņa dzim�ana . . .

Ojārs Vācietis

(�Tā zeme�)

Kad dzejā man parastie kāposti

Ar galvenajiem sāk jaukties,

Es jūtu, ka jādara galvenais,

Ja gribu par drosmīgu saukties.

Es galveno suni no�auju

Un patriecu negalvenos.

Tad, satvēris galveno tuteni,

Pēc galvenās ālavas dzenos.

Bet teļi, kas dzim�anas dienu svin,

Izbailēs mauro kā dulli,

Jo domā, ka gribu es noslaktēt

Galveno liellopu � bulli.

Nu, bullim gan ceju es griezī�u,

Nav joks ar �o ragaino brāli.

Bet citiem ar kāpostu bliezī�u,

Ar galveno rutku vai kāli.

Dienvidpērle, Krimas krasts,

Viss �eit rādās neparasts.

Ar kizilkoka spieķi rokā

Kāpj Marianna mākoņos.

Tā ir Bella, tā ir Bella,

Jaunās dzejas di�ais zieds.

Netīk man vairs �ahohbili �

Acīs asara nav tā|a �

Sāļa Melnā jūra, sāla.

Andrejs Balodis

(No krājuma �Araukāriļa�)

�Ak tu Krima, ak tu Krima,

Melnās jūras melnais krasts��

Sirds pagalam, māga slima, �

Viss te ir tik neparasts!

Pludmale kā cepe�panna,

Tveice prātu dullina,

Mākoņos stāv Marianna,

Lejā � Ahmadujina.

Rāpjos kraujā � kurpes pajūk,

Lai�os lejā � bikses jūk.

Te pats velns var salauzt kāju!

Ērk�ķi dur, un ie�i brūk �

Sūrst no spieķa mana delna,

Marianna projām brien,

Un kā kaza aizlec Bella.

Atkal kūkoju es viens.

Kaut jel iedotu kāds pienu!

Nu par ko man �itāds sods?

Cahohbili katru dienu

Bezdievīgi piparots.

Grib man iek�as izsvilināt

Dienvidnieki � sātani!

Apniku�i man, vai zināt,

Jīisu lauri, platāni.

Cik var turēt tādu sauli?

Kaut jel nāktu mākonis!

Grab kā oļi mani kauli,

Dzejā nesanākonis.

Ja vēl dzīvs līdz mājām tik�u,

Sauk�u: � Jēzus Marija!

Pilna soma cauru bik�u,

Rokā �Araukārija�.

Viņ� brauca

Ar neatļautu

Ātrumu.

Viņ� pats sevi

Notiesājis:

Aizvēlis dzīvības avotam akmeni.

Cik ilgi vēl rajona ce|os

Dzinēji un bremzes

Darbosies nesaskaņoti?

Alberts Lo�melis

(No krājuma �Liktcņlinijas�)

Stingri ievērojiet

Satiksmes noteikumus!

Izbraucot no garā�as,

Pārbaudiet ma�īnas

Tehnisko stāvokli,

Sevi�ķi bremzes!

Nekad nepārsniedziet

Atļauto ātrumu!

Tas var izraisīt

Avāriju.

Jūs jautājat,

Kāds tam visam

Sakars ar dzeju?

Nu, to es jau minēju:

Tāds pats kā bremzēm ar dzinēju.

Nāves zieds zied Javā, vulkāna virsotnē,

neilgi pirms izvirduma.

Paisums un bēgums notiek tāpēc, ka kustīgās okeāna

un juras ūdensmasas pievelk Mēness.

Salaria via (Sāls ceļ�) ir viens no

visvecākajiem romie�u ceļiem.

Sers Frensiss Dreiks 1595. gadā mirst ar drudzi.

(No Dagnijas Dreikas �Mēnessērdzības�)

65

Pārlasīju grāmatiņas savas.

Kas tik, biedri, nenotiek uz Javas!

Ziediņ� plaukst, kad uzdarbojas vulkāns,

Akmeņi sāk birt kā fran�u bulkas.

Francija, bez �aubām, man ir tuva.

Balzaks Onorē tur slavu guva.

Austrijā bij slavens Kafka Francis,

Menuets ir nepārspējams dancis!

Paisums seko bēgumam uz pēdām.

Mazarīni pietempās no bēdām,

Teātrim kaut kādu lietu sēja,

Vēzelers tai laikā zvanus lēja.

Vai tad jums nav zināmi tie abi?

Ai, ai, ai, tas, biedri, gan nav labi!

Romā gurķi jāskābē kad bija,

Nāca sāls pa Salaria via.

Dokumentus pētot, nevis teiku,

Uzgāju es seru Frensi Dreiku.

Vai no algas iekrāsi ko taupot?

Sers uz jūras piepelnījās laupot.

Zēl, ka drudzis aizrāva to kapā,

K.ā nekā viņ� bija mans opapā.

Dreika līcī vēji viļņus vanda �

Sarabanda nav nekāda banda.

Tā ir tāda deja spāņu mēlē.

Bilbokets nav sunītis, bet spēle.

Kad es beig�u kādu jaunu skolu,

Svaigas ziņas piegādāt jums solu!

Tum�s. Tuk�ums. Man jārada diena.

Es pace|u roku: lai top!

Bet nerodas mana diena,

Nestīdz pat stariņ� skops.

Elza Vēcini

(No krājuma �Vakara ieleja�)

Ai, nabaga Elza Vēciņa,

Ar maģiju trūkst tev sakaru.

Ja dienu radīt nav spēcina,

Samierinies ar vakaru.

Lai gaismas stars tev nav stīdzējis,

Nav iedvesmojis un sildījis,

Bet toties tuk�ums tev līdzējis

Un da�u dzejoli pildījis.

Kādēļ �Lai top!� tu tik cītīgi sauc?

Nevajag gribēt par daudz!

Man patīk rakstīt uz ielas ar krītu

Vismistiskākās un baigākās zīmes �

Braucēji baidās.

Tais zīmēs jau kaut kāds saturs ir iek�ā.

Vien neziņa tā ka aizkars priek�ā,

. . . Baidās. Braucēji baidās.

Egils Plaudis (�Baidās�)

�oferi ir piesardzīgi ļaudis:

Brauc pa ielu, skatās � Egils Plaudis

Raksta kaut ko �etrrāpus ar krītu.

Dro�i vien lai viņus nobaidītu!

Tā jau zīmju pilnas malu malas,

Strīpu strīpām visur asfalts dalās.

Lūri nu, lai tevi �nenojūgtu�!

Vai tad vēl mums kādas zīmes trūktu?

Varbūt tiem, kas braucot lieto �ņabi,

Krusti rādīs � �Kapsēta pa labi!�?

(Protams, ja pa kreisi, tad pa kreisi.)

Desmitnieks ar bultu � �Kreisie reisi�!

Rūtiņas � vai tās kā zemteksts dzejā

Nozīmētu � �Neņem tīklu zvejā!�?

�Bikses� malu medniekiem var draudēt:

�Ne�auj buku, vari bikses zaudēt!�

Katrā zīmē, protams, ir kāds saturs.

Slikti, ja to noslēpumā patur.

Tādēļ arī braucot baidās ļaudis:

Kā lai zin, ko sazīmējis Plaudis?

Ja ar skaitļiem iela aprakstīta,

Varbūt pats viņ� ierāvis uz krīta,

Sak, lai rāda visiem balts uz melna,

Ko viens dzejnieks notērē un pelna!

Sē�u pie mū�ības māsas, uguns.

Ar kartupeli rokā . . .

. . . Atnāk un aiziet dzīvīte

Pa vienu maisu.

Nebūtu es tā iejūgusies . . .

Nebūtu es tā izsmēlusies . . .

Nebūtu es tā uzskrūvēta . . .

Ārija Etksne

(No krājuma �Līdz saulei aizdomāt�)

Dzeju rakstu, zupu maisu,

Dzīve aiziet kā pa maisu

Viss, karu jābūt, ir jau bijis,

Viss, kam jāizlīst, ir lijis,

It neko vairs nevar atrast,

It neko vairs nevar saprast.

Pogas beru klāt pie zupas,

Un pie svārkiem �uju pupas.

Vīrs ar dēlu mani pēta:

�� Ko tu tāda uzskrūvēta? �

Tad es viņiem lieku trūkties:

�� Laiks man vienreiz vaļā jūgties!

Esmu izsmēlusies sausa,

Vai �ai mājā kāds man klausa?

Man ir jādomā par sauli,

Nevis jācērt zupas kauli.

Ja tik gudri jūs un bra�i,

Vāriet pa�i, lāpiet pa�i!

Cik manās pļavmalās jau daudz ir stiklu,

Bet manas kājas basas � kur tām iet . . .

Nē, laikam nebija tie ļaudis slikti.

Kam pudeli pret akmeni bij sviest. ..

Bet negribu iet kājām apautām,

Ar dzīvu soli zemi Jūtu dzīvu.

Vitauts Ļūdēns

(�Usmas un Me�otnes sonetas�)

Ja nomests zemē sērkociņ� vai papīrs,

Nav māksla tādām drazām pāri tikt.

Bet pamēģini basu kāju likt

Uz stikla �ķembām, kā to dara faķīrs!

Ap Me�otni un Usmu stikli spīd.

Tos labi jaudis izkaisa pa zāli.

Ja sāksi dro�i trenēties jau rīt,

Tāpat kā es tu cilposi, mans brāli!

Un sonetu pat spēsi uzrakstīt.

Es labu tēmu piedāvāt tev varu:

�Ja mīli dabu, nodod stikla taru!�

Mēs � Eirāzijas Ciemiņi Visaugstie

pie galdiem pārkrautiem,

pie galdiem viesmīlīgiem . . .

. . . kads manu sievu pēk�ņi uzrunā

man svētākajā vārdā � Latvija.

Jānis PEtErs

(�Pie Gruzijas metālkalējiem�)

Kāds manai sievai roku apvija

Un �ukstēja tai maigi: � Latvija! �

Es viņa sievai teicu: � Gruzija! �

Kad viņa manu bārdu gumzīja.

Cik daudz var gūt no tādas draudzības

Bez greizsirdības un bez skaudības!

Melnajā'i jūriņā

Viļņi baltiem ziediem zied.

Kad bāliņi sasatika,

Labs ar labu saderēja.

Ja tu dzertu cinandali,

Ja tu ēstu tabakeāli,

Nobaudītu �ahohbili,

Tad tu sauktu: � Johambili!

.

Man ar viņiem tīrais humors �

Raud un vaid bez pārtraukuma:

� Dzīve it nekam vairs neder,

Visu naudu aprij vēders, �

Tēvocītis iztiek knapi,

Tantei prātā tikai kapi,

Arī svainis mel� par zārku �

Neesot pat lāga svārku �

Skatos es, pēc dienas kādas �

Vai tas tiesa jeb man rādās? �

Tēvocim, kas iztiek knapi,

Pēk�ņi pieved ledusskapi;

Tantei, trūkumā kas vārga,

Televizors � kaste dārga;

Svainis, kam to svārku nava,

Nopērk motociklu �Java�!

Nu, ja tā tas turpināsies,

Nez kā nākotnē jums klāsies?

Nomirt neatliks vairs laika,

Jāpērk �Volga� bus vai �Caika�.

Reiz pārvaldei, kas zvēru strīdus pēta,

Bij gara bēdu ziņa adresēta.

Par Vilku tika minēti tur fakti,

Ka zaķēnus viņ� biedējot pa naktīm,

Ka garausis kāds lēcis � tapu tipu �

Un Vilks tam tikko nenokodis ļipu,

Bet viņa sievai saplosījis ausi.

Un beigās bija teikts:

�Cik ilgi ļausim

Alēs Vilkam nesodītam

Darīt tādus jokus?

Laiks viņu pārmācīt

Ar bisi vai ar koku!�

Nu priek�nieks Āpsis, ziņu izlasījis,

Liek pārbaudīt:

Vai tā tas tie�ām bijis?

�o vēstuli ņem darbiniece Vārna

Un, ielikusi portfelī � zem spārna,

Skrien ne pie tiem, kas cietu�i bez gala,

Kas zin par Vilka darbiem liecināt,

Bet gan pie Vilka, tie�i viņa alā,

Un saka: � Mijais, atzīsties labprāt �

Vai tev par savu rīcību nav kauns?

Vai tie�ām tu pret garau�iem tik jauns?

�� Tie meli! � atrūc Vilks.

�� Es zaķus neaiztieku.

Un zvērēdams pie sirds sev ķepu lieku,

Ka pārtieku no aitiņām un vistām.

Jūs neticiet �im Zaķim, �anta�istam!

�� Nu, piedod, � saka Vārna balsī mai(

�� Es laidī�os, bet tu, draugs, vesels staigā.

IJn tā �ī lieta �nokārtota� tika.

To arhīvā pie tūksto� citām lika.

Bet nesen ziņas nāku�as ir klaja,

Ka zaķus Vilks vēl ne�ēlīgāk vajā,

Un viņa kauciens sadzirdanis pa jūdzi:

�� Es parādī�u jums, kā mani sūdzēt! �

Te morāli nav grūti secināt:

Ir iestādes zem ministriju spārna,

Kas sūdzības vēl pārbauda tāpat

Kā dumjā Vārna.

Lazdu liecu, riekstu rāvu,

Zari brak�ķ, un lapas �vīkst.

Jaunu meitenīti skāvu:

�� Teic � vai tevi skūpstīt drīkst?

Lazda meta garu ēnu,

Bija tuvu saules riets.

�� Kas par bezkaunīgu zēnu! �

Mei�a sa�utusi kliedz.

Es no kauna stipri sarku,

Vēlāk kļuvu bāls kā krīts.

Laidos skriet uz linu mārku,

Dziļa izmisuma dzīts.

Pēk�ņi sirds man pavēl stāties �

Mei�as balss tik �ēli skan:

�� Ja tu domā slīcināties,

Atdod savus riekstus man!

Izgudroja Dzenis

Preparātu jaunu,

Lai no visiem kokiem

Triektu tārpus ļaunos,

Un ar savu plānu,

Jūtot prieka svelmi,

Devās viņ� uz trestu �

�Koki, krūmi, celmi�.

�� Labi, � teica Seskis,

Ādas krēslā grimis,

�� Priek�likums tev galvā

Ģeniāls ir dzimis.

Un, lai tava doma

Piepildās, kā klājas,

Balsojot es cel�u

Visas �etras kājas! �

Pateicību paudis,

Dzenis hūti tvēra

Un uz labu veiksmi

�ampanieti dzēra �

Aizritēja dienas,

Gadalaiki mijās,

Nav no tresta ziņu,

Nav no ministrijas.

Seskis skrien pie Ap�a,

Āpsis Lapsu gaida,

Visi jauno plānu

Apstiprināt baidās.

Katrs saka �labi�,

Katrs saka �jauki�,

Katrs dreb par savu

Ka�oku un taukiem.

Ko tad dara Dzenis?

Gaida, iedzer vīnu?

Nē, viņ� gudro zāles �

�Pretbirokratīnu�!

Dega jau, dega

Viņ� darbā tā saucamā.

Valsts viņam bija

Kā gotiņa slaucamā.

Trīs stundas viņ� lasīja lekciju

Neprazdams domāt lāgā.

Kad ārsts viņam taisīja sekciju

Atrada citātus māgā.

Ziņoju no kapa vietas:

Naktīs notiek brīnumlietas �

Līķi zog cits citam autus,

�ņabi pērk un riko rautus.

Lai neaug uz mana kapa

Rozes un citi �truntil

Audzējiet salātu lapas,

Prasiet rubli par bunti!

Viļņo melodija liega �.

Ņuksi nevaldzina tā.

Sieva krāc jau saldā miegā,

Viņ� vēl ilgi nomodā.

Kloķus groza, pogas spaida �

Ko viņ� meklē? Ko viņ� gaida?

Klusu! Nu ir gaidām gals:

��I ir Amerikas balss!��

Ņuksis ausi spie� pie kastes.

Liekas, it kā būtu kāds

Sunim uzminis uz astes �

Kauc un rīstās aparāts.

Ko tik nepierunā balss:

�Drīz būs komunismam gals,

Vecie laiki griezīsies,

Gaidiet! Lai jūs sargā dies!��

Lej un lej un neapstājas �

Ņuksim prāti reibst un mulst,

Līdz viņ� gari no�āvājas

Un pie sievas sāniem gulst.

Nu tik sākas dieva zīmes!

Snaudiens Ņuksim plakstus līmē,

Bet pie durvīm � bum, bum, bum!

Kāds tās slēdz un vaļā stumj.

Mājas saimnieks smaida plati.

�� Tu par rubli dzīvo, �mogs!

Turpmāk maksa � desmit lati.

�� Nav man latu, tur_ tas joks �

�� Nu, ja nav, tad vācies ratāl �

Saimnieks bargi dūres krata,

Izmet mantas, izmet sievu,

Izmet pa�u, un � ar dievu!

Ņuksis skrien uz darba vietu,

Darba vietā vārti ciet.

�� Kāpēc nelai�? Kas par lietu?

�� Lūdzu, citreiz pienāciet.

Pa�reiz nākas mums, vai zināt,

Ra�o�anu sa�aurināt,

Produkcijai noiets slikts,

Darba rokas nav kur likt. �

Ņuksis, dusmās raucis seju,

Abas plaukstas dūrēs spie�,

Skrien uz izpildkomiteju:

�� Kas te rīkojas un sprie�?

Kāpēc dzīvokli man ņem?

Kāpēc darbā nepieņem?

�� Ko jūs gribat? � brīnās balss,

�� Komunismam ta�u gals,

Vecie laiki griezu�ies.

�� Nu tad � lai jūs sargā dies! �

Ņuksis grābj un sit, un rauj�

Pēk�ņi kāds tam satver rokas,

Zveļ. Bet Ņuksis ko� un lokās �

�� Ko tu ārdies! � sieva bļauj,

�� Saklausījies dullu runu,

Nezin, diena ir vai nakts! �

Ņuksis tausta pierē punu �

Tie�ām nepatīkams fakts.

.

Pret visām kaitēm medicīna

Ar labiem panākumiem cīnās.

Ir uzveikts mēris, tīfs un bakas.

Par to mums ārstiem jāpasakās.

Pat gripu prot tie savaldīt.

Un, ja ne �odien, tad jau rīt

Kāds retais slimnīcā cels traci

Ar lūzumu vai zilu aci.

Bet poliklīnikās nudien

Būs garas rindas vēl arvien,

Būs pieņem�ana no un līdz

Un būs uz durvīm uzrakstīts:

�Te ārstē

slaistus,

blē�us,

meļus.

Lūdz ienākot ņemt tīru veļu!

Dr. BĒRZIŅ�,

Med. zin. kandidāts,

un viņa asist.

SLOTASKATS.�

Un visi ies un iznāks tīri.

Kļūs slaisti darbīgākie vīri,

Un blē�i blēdīties reiz beigs,

Un meji taisnību vien teiks.

K|ūs dakters BĒRZIŅ� laureāts,

Tiks paaugstināts SLOTASKATS,

Un man par viņu slavē�anu

Pat piedos darba kavē�anu!

Aiz kalniņa dūmi kūp,

Kas tos dūmus kūpinaja?

Mūsu seskis nu jau sen

Alus vietā ļergu dzen.

Atnāk pele māju uzpost,

Seskim jāliek galdā pusstops.

Atnes krupis ūdentiņu,

Seskis cienā arī viņu.

Vilkam pusstops � miers lai valda,

Dzenim, kad tas malku skalda,

Ezim, pagalmu kad mē� �

Visi pusstopus vien plē�!

Tādēļ mūsu seskis sen

Alus vietā ļergu dzen.

Nebija kur viņam dēties,

Nācās pārkvalificēties.

Laiki grozās, nauda dilst,

Dziesma dzīvei neatbilst.

Vai nu netī�i, vai tī�i �

Nevar saprast, sit vai nost! �

Viss, ko dara a�gārnī�i,

A�gārns pa�os pamatos.

Taupa rubli � raud un �ņaugās,

Smej � kad simtnieks vējā iet.

Nokiāj jumtu � atstāj spraugas,

Mūrē krāsni � dūmvads ciet.

Ja ir bedre ceļam priek�ā,

Gaidiet vien, ka aizbērs drīz!

Vienīgi, ja viņu priek�nieks

Tajā �Volgu� salauzīs,

Tad būs a�gārnī�i sprukās.

(Tādas ziepes, vai tu traks!)

Bedri aizraks, ieraus �ļuku,

Nu, un � blakus jaunu raks.

A�gārnī�iem gads no gada

Plāns ir alla� izpildīts.

Visas a�gārnības vada

Atbildīgais a�gārnīts.

Reizēm pats viņ� kļūdas labo,

Reizēm citi labot sāk,

Bet, ja arī neizlabo,

Dzīvot var, jo alga nāk.

Kur gan rodas a�gārnī�i?

Kas gan tur un stutē tos �

Vai nu netī�i, vai tī�i?

Nevar saprast, sit vai nost!

Lai ērgļi trako, gaisos skrienot,

Kur saule lec un gaisma svīst.

Es tārpiņ� sīks, es tikai lienu.

Hei, draudziņ mīļais, mācies līst!

Pār ērgļu galvām negaiss krājas

Un pērkons sper, un zibens �ķīst..

Bet man ir miers un labi klājas.

Hei, draudziņ mīļais, mācies līst!

Lūst ērgļiem spārni, reizēm kakli

Un ilgi rētas nesadzīst.

Es dzīvs un vesels lienu �akli.

Hei, draudziņ mīļais, mācies līst!

Raug, cits pēc cita noiet malā,

Kas strauji kāpj un smagi svīst. _

Bet es, tas rāmais, � kalna galā!

Hei, draudziņ mīļais, mācies līst!

Ai, sievietes, bez jums mums klātos grūtil

Mēs staigātu nedz mazgāti, nedz skūti,

Mēs nepazītu mīlestības valgu

Un nezinātu, kam lai atdod algu.

Kas modinātu rītos mūs no �u�as?

Kas dāvātu tās mīļās, saldās bu�as?

Kas atģērbtu, kas noautu mums kājas,

Kad kunga dū�ā atgrie�amies mājās?

Ne velti mēs jūs cildinām arvienu.

Pat pie�ķīrām jums svētkos brīvu dienu

Un trolejbusos vietu dodam a�i,

Lai paspētu vēl laukā izlēkt pa�i.

Ik vēlē�anos jums no acīm lasām.

Tik �etrus rubļus retu reizi prasām.

Un jūs vēl pa�as aizskrienat pēc alus,

Lai mēs no rīta neatdotu galus.

Tā ir, ja dzīves statistiku paņem:

Kas mīl, tas atdod vairāk nekā saņem!

Cik drosmīga kļūst zaķu cilts,

Kad vilku pārklāj kapa smilts!

Lai nu ikviens sev liek aiz auss:

Vairs vilkiem vaļu nepieļaus!

Bet paiet laiks ne visai ilgs,

No jauna uzrodas kāds vilks,

Lec zaķi pazemīgā dejā,

Un visiem atkal ļipas lejā.

Deguns man ir sārts kā biete.

�� Dakter, cik tas ilgi svils?

Sakiet � kādas zāles lietot?

�� Dzeriet vairāk, paliks zils!

nelaimīgais ods

Uz mājām atlidoja ods �

Tā apreibis, ka stutē sienas.

Nu ko tu, muļķi, ļaudis kod,

Kad viņiem izejamās dienas!

Ziepju burbuļa vēsture īsa:

Pūtās, pūtās un � Domājat � plīsa?

Nē, tā sprie�ot, jūs kļūdāties pamatā.

Viņu iecēla � balona amatā.

aizvainotais arhitekts

Dievs notvēra velnu aiz astes.

�� Es skatos, tev celtnieka nags.

Bet kādēļ �īs vienādās kastes?

�� Ne kastes, bet Ķengarags!

Tik pie Gaujas, tik pie Gaujas,

Tik pie Gaujas vēlos būt�

Kamēr ve�i darbā raujas,

Steidzu līgaviņu gūt.

Brauksim, meitenīt, ar �Javu�!

Garās bikses a�i pērc,

Dzīvi apdro�ini savu,

Manējā neko nav vērts.

Gāja ceļ� no kalna lejā,

Bija �Javai� ātrums labs,

Bet aiz pagrieziena slējās

Varens telefona stabs.

īsa mūsu laime bija �

Nu ar citiem mei�a brauks.

Vāģis autoinspekcijā, �

Paliec sveiks, mans ātrais draugs!

Sveika, Gauja, plūsti kna�i,

Tur, kur baltā jūra zied!

Kur es esmu � miniet pa�i,

Man vairs tālu neaiziet.

.

Reiz kāds latvie�u zemnieks

Teica baronam: �Spoks!�

Prasts ir latvie�u humors,

Rupj� ir latvie�u joks.

Barons ierēcies drūmi:

�Tev ēk� cētum būs pūt!�

Zemnieks iemucis krūmos,

Saukdams baronam: �Pūt!�

Kad pa oktobra peļķēm

Nācās junkuriem diegt,

Prata latvie�u streļķi

Lodes pakaļ tiem triekt.

Rokām dibenu turot,

Klīst vēl baltgvardu spoks �

Ass ir latvie�u humors,

Negants latvie�u joks!

Dzēra fri�i un mak�i,

Biksēs slapinot � hail!

Iziet naktī aiz pak�a

Bija fa�istiem bail.

Duncis rēgojās krūmos,

Cilpu �ūpoja koks �

Smalks ir latvie�u humors,

Slīpēts latvie�u joks!

Pulkā draudzīgā, �aklā

Jokus latvie�i dzen.

Tie, kas bija mums kaklā,

Kaklus lauzu�i sen.

Cepas �a�liki dūmos,

Atspīd pudelēs sārts,

Sprēgā latvie�u humors,

Krievu trāpīgais vārds.

Da�s ar noskaņu drūmu

Dziļās pārdomās grimst:

Esot bēdīgs tas humors,

Maz to latvie�u dzimst.

Vai tad gaist mūsu pēdām?

Vai tik traki nu būs?

Lai tak ziloņi bēdā!

To vēl mazāk kā mūs.

Bitnm, bamm, blamm �

Kas par varenu dārdu!

Jūs domājat � baznīcu zvani skan?

Ne velna! Līdzina skārdu.

Vai tā pilsēta, vai tas pilsētciems �

Rīgā, Ventspilī, Aucē, Slokā

Auto dakteriem, bleķu meistariem

Visu kalibru āmuri rokā.

Bet krājkasēs cilvēku bari mud�,

Kabatā simtnieks pie simtnieka placis,

Un daudziem �Moskvi�s� vai ��igulis�

Spulgo acīs.

�Turība� nāk no vārda �turēt� �

Lopiņus turēt vai dārzu turēt.

Da�s, kas netur ne vienu, ne otru,

Kombinēt cen�as un piehaltūrēt.

Rubli kā līni tvarsta aiz astes,

Kamēr tiek pie tās spo�ās kastes.

Auto, auto! Tu sapņos slīdi,

Nav jau viegli tev pakaļ dzīties.

Nākas no smēķa, no glāzītes,

No viesībām atsacīties.

Tāds jau tas trakums �odien ir modē �

Ātruma alkas, tāluma alkas �

Kad ļaudīm nav parādu maizes bodē,

Tie alla� iekāro mantas smalkas.

Vēl vakar kā nabags da�s cilpoja kājām,

Bet �odien jau ma�īna stāv pie mājām!

Un sākas skrie�anās, un sākas dzī�anās

Bez apdomā�anās, bez atskatī�anās �

Viens otram purnā, mugurā, sānos �

Buktē nu savus bleķī�us plānos,

Staigā pa servisiem, maksā un vaidi.

Bet pārsvarā tomēr ir prieki un smaidi.

Un tāpēc tu nebīsties, ceri un gaidi!

Var būt, ka pie Volgas tavs auto jau dzimis,

Drīz laime būs mājās un satraukums rimis.

Un lūg�anu laikus jau mācīties sāc:

�Miers dzer�anai,

Un autoinspektoriem labs prāts!�

�

�

Sķiet, pierādījums glu�i lieks,

Ka Bebris teicams amatnieks.

Viņ� kokus gā� un baļķus grie�,

Velk upē, lai tie dambi stutē,

Lai nav reiz trūkums jāpiecie�

Un jādzīvo no rokas mutē.

Viņ� viens ar darbiem galā tiek,

Paretam sievu pasauc talkā,

Jo, būdams krietns amatnieks,

Viņ� savu vārdu godam valkā.

Bet priek�nieks Āpsis pēk�ņi lemj,

Ka Bebra darbs ir jānostāda

Uz zinātniskiem pamatiem

(Jo visur pa�reiz mode tāda).

Un, lūk, jau docents Tītars te

Ar skaitļojamo aparātu

Un normētāja Dzeguze,

Kas izkūkojusi jau prātu.

Klāt Zvirbulis. (Viņ� datus vāc,

Lai kļūtu bebr. zin. kandidāts.)

Iet Bebris sevis pēc vai cirst,

�ie hronometrus spie� un vēro:

Cik reizes ūdenī viņ� nirst,

Kā ceļu �urpu turpu mēro.

Tiek fiksēts kokā cirstais robs

Un darbs, ko veicis katrs zobs.

Drīz rodas �BEBRPĒTINSTITOTS�,

Un �zinātnieki� laurus plūc:

Jau Tītars jaunā �Volgā� brauc,

Ceļ Dzeguze sev lepnu villu,

Pat Zvirbulis sāk pelnīt daudz

Un alla� piesit māgu pilnu.

Tā darba pētniecība zeļ�

Bet Bebris viens to dambi ceļ.

Cik bie�i mums ir īdzīgs prāts

Uz tiem, kas blakus guļot krāc.

Gan gribas viņus aug�ā celt,

Bet reizēm � bomi ņemt un zvelt.

Kā izpētījis dakters kāds,

Trīs ceturtdaļas ļau�u krāc.

Da�s burbuļo kā strautiņ� kluss,

Da�s burk� kā traktors �Belorus�,

Bet da�s, kas uzņēmis uz krūts,

Kā reaktīvais dzinējs rūc.

Man pazīstams ir vecis kāds,

Kas baigi muzikāli krāc.

Tī, tī� viņ� maigi dīc kā ods,

Tad vārās tā kā klimpu pods,

Tad, liekas, tā kā vepri kauj,

Un beidzot vaislas bullis mauj.

Kad sieva viņam dunku grū�,

Viņ� tā kā mazbānītis pū�

Un, izkritis no gultas, sauc:

� Ei, �ofer, uzmanīgāk brauc! �

Ja kāds no jums vēl neprot krākt,

Pie viņa mācīties var nākt.

Viņ� apgalvo, ka maksa lēta,

Bet atmoda nav garantēta.

Reiz kādā dzērienveikalā,

Kad vienpadsmit jau sita,

Pie letes vīri pulcējās

Un stājās cits aiz cita.

Bij traktorists tur ienācis,

Kas dzīvē krietni tempis,

Kāds santehniķis � vecītis,

Kāds vidusskolnieks � lempis

Un da�i citi vīri ar,

Kam ir tāds darbs, ko pamest var.

Bet pārdevējs, kā izgāja,

Tā pazuda kā rasa.

Un tad nu sāka traktorists

To vīru svētīt basā:

�� Ne apziņas, ne goda nav,

Pats laikam pol�u tuk�o!

Bet man uz ielas traktors stāv,

Deg soļarka pa tuk�o

Un sazin cik vēl ilgi degs �

Kas valstij zaudējumus segs?

�� Kur bodnieks? � sauca tehniķis

Kā gailis balsī skaļā.

�� Man bedres vāks ir palicis

Uz trotuāra vaļā!

Ja kāds tur �ausies � beigas klāt,

Tā sakot, sveikas tāles!

Un valstij nāksies apmaksāt

Gan slimnīcu, gan zāles.

�� Jā, � visi piekrita, � paties,

Par mums tam tipam nospļauties! �

Bet lempīgajam pusaudzim

Pat asaras bij acis.

Pēc �Prīmas� atcilpoja viņ�,

Un tagad sprieda nabadziņ�,

Ko skolotājai sacīs.

Var būt, ka nav tas pārdevējs

Ne simulants, ne blēdis,

Var būt, ka bija zirņus viņ�

Ar rūgu�pienu ēdis.

Bet te ir cita lieta, raug,

�ais vārdu maiņās asās:

Cik strauji apziņa mums aug,

Kad nav ko dzert, bet prasās!

Mums putnu vārdu nav trūcis,

Tos sievām devām un dosim.

Da�s savu dēvē par pūci,

Da�s savu saukā par zosi.

Ir sievas � pļāpīgas �agatas,

Ir dzeguzes vieglprātīgas,

Pat vārnas dziedones pagadās

(Dzied estrādes koncertos Rīgā).

Jā, putnu vārdu ir bezgala daudz,

Tie skan gan vēsi, gan silti�

Bet vienīgi mūs par ēzeļiem sauc,

Mūs � lepno vīrie�u cilti!

Kad sievām ir pārpilns tas dusmu mērs,

Mēdz taisnība būt viņu pusē.

Dievs nedod, ja virs tikai muti vērs:

� Tu, ēzeli, labāk klusē! �

Kā tekulis skraidi tik apkārt arvien,

Kā seskis nāc pietempies mājās,

Kā āpsis pēc maltītes migā lien,

Kā sivēnam nobristas kājas�

Vien maiguma brī�i paretam kad nāk

Un abi ir noskaņā jaukā,

Par dūjiņu dēvēt viens otru sāk,

Par kaķīti mīļi saukā.

Un skūpstoties sārti vaidziņi tvīkst,

Un liekas, ka abiem spārniņi dīgst.

Reizko mbainieris Jānis Stops

Bij darbā apdzēries kā lops.

Viņ� me�a malā auzas pļāva,

Tad pēk�ņi grāvim pāri rāva.

Tik tikko neno�miedza teļu

Un sāka sētā novākt veļu.

Sit priek�sēdētājs galdā dūres:

� Nost �ito pļēguru no stūres! �

Bet Stops it mierīgs mājās guļ

Un skalo rīkli: buļ, buļ, bu] . . .

Kur pārliecības �im tik daudz?

Kādēļ nekas to neuztrauc?

Nav �oreiz atminējums grūts.

Lec, protams, dusmās sirds no krūts,

Ir priek�sēdētājs cilvēks ar,

Bet sakiet � kas lai pļauj un ar?

Un rītā viņ� pie Stopa brauc

Un laipni Stopu darbā sauc.

Un Stops to zin, ka viņu sauks,

Jo nevar palikt nekopts lauks,

Un atkal piedzēries viņ� brauks�

Bet citādi viņ� cilvēks jauks.

Uz ielas �

Ne jau uz papīra �

Satika satīru satīra.

Viena bij jauna,

�ķelmīgiem skatiem,

Spraudītes asas

Līda no matiem,

Nadziņi asi,

Mēlīte asa �

� Ka nu tev svie�as? �

Tā otrā tai prasa.

Tā otrā bij veca,

Kaut turējās cēli,

Ar mākslīgiem zobiem

Un �ļupsto�u mēli.

�� Vai, � jauniņā nopū�as,

�� Grūti man klājas,

No rīta līdz vakaram

Piepūlu kājas.

Mīl visi �

Gan redaktors jauniņ�,

Gan vecs,

Bet diem�ēl

Nav gadījies tāds vēl,

Kas prec.

� I Ii, � vecīte atņirdz,

� Man lieliski klājas!

Ik avīzē, �urnālā

Jūtos kā mājās.

Es atstāstu jokus,

Kas dzirdēti sen.

Un redaktors viebjas,

Un sekretārs sten .. .

Var manit � pēc tevis

Tiem ilgojas prāts,

Bet dzīve ir dzīve,

Lūk, humors ir kāds!

Uz satīram jaunām

Gan acis var mest,

Bet dro�āk tās vecās

Pie altāra vest.

Jauno autoru

dzejas almanahs

Sastādījis Valdis Ar tavs,

sniedzot isu ieskatu autoru dzivē

un viņu labāko darbu paraugus.

Tātad esiet pazīstami!

.

(Nesajauki ar Hugo Diegu!)

Beidzis 3 klases, tālāk nav mācījies, strādā par elektriķi

namu pārvaldē, raksta dzejoļus daļēji bez pieturas zīmēm,

jo nezina, kur tās likt.

Kad rodas savienojums īsais?

Kad divi tiekas mīlas trīsās,

Kad kontrolieris notver zaķi,

Kad suņi ielenku�i kaķi

Kad vīrs tik tikko turas kājās

Un sieva sagaida to mājās

Kad spuldzē pēk�ņi pārdeg mats

Un kulaks uzgrū�as uz acs

�ķīst dzirkstis gaisā ceļas mati

Zūd enerģijas kilovati

Beigusi filoloģijas fakultāti. Strādā Centrāltirgū par

ga|as izcirtēju. � Katrs darbs ir cienījams, � viņa saka,

� kādam arī ar gaļu jāandelejas.

Matilde mīl ziedus, jērga|as kotletes un savu vīru.

Smalkāko jūtu atklāsmei viņa meistarīgi izmanto pla�u

ga]as izstrādājumu sortimentu. Viens no vir.ias labākajiem

dzejoļiem � �Pirmais skūpsts�.

Es biju tērpā plānā �

Kā cīsiņ� celofānā.

Tu � tum�os svārkos, cienīgs �

Kā dūmu desas stienis.

Vēl dzirdu tavu balsi:

� Nāc, uzgriezīsim valsi! �

Un mani tad, vai zini,

Kā ruleti tu tini.

Tu nobu�oji mani.

Skūpsts bija gards un skanīgs.

Es jutu � sirds man palec,

Vn trīcēju kā galerts,

Bijis vairākos vado�os amatos. Tagad vada apavu labo-

�anas uzņēmumu, kur strādā vēl viens kurpnieks (kas

dzejoļus diem�ēl neraksta). Oto dzeja manāma klasiķu

ietekme, ta�u tas nebūt nenozīmē, ka viņam pa�am nav

oriģinālu meklējumu un atradumu.

Tajā niknā dienā,

Kad mans kolhozs dzima,

Kļuvu es par viņa vadītāju.

Vēlāk kolhozs

Grima, grima, grima �

Ko man bija darīt?

Projām gāju.

Lopbarības trūka,

Cūkas kūtī sala,

Revidenti � �ūskas

Mani miltos mala.

Ko man bija darīt?

Glābos citā ciemā.

Kad es projām gāju,

3ija dziļa ziema.

Spēlējusi ģitāru pa�darbības simfoniskajā orķestrī (kur

arī patapinājusi savu pseidonīmu), vadījusi tramvaju, dzie-

dājusi Tautas korī �Vipiventus�, bijusi oficiante jurnieku

internacionālajā klubā, kur daļēji apguvusi vācu valodu.

Pa�reiz Līga tulko atpakaļ no latvie�u valodas vācu va-

lodā Gētes �Faustu�. Kā zināms, latvie�u valodā daudzas

�Pausta� vietas pārspēj oriģinālu. Cerams, ka atpakaļtul-

kojuma oriģināls tiks jūtami uzlabots.

Luk, mazs paraugs.

Fausls saka Grietiņai:

� Lai paliek tas, kas vienreiz bijis!

Tu mani nāvē iedzīsi!

Ligas S t i g a s atpakaļtulkojums

� Auf \viedersehen, blondina!

Kaput moja ma�ina!

Risina pasaules problēmas, lai gan �ai pasaulē nācis

tikai pirms pieciem gadiem. Jūt atbildību par visu, ko arī

pau� savās vārsmas.

Kad māmiņa mani modina

Un saka �cisu�, �cisu�,

Es ilgi stāvu pie podiņa

Un domāju par visu:

Par to, ka atkusni

Ceļi rūgst,

Par to, ka traktoriem

Daļu trūkst^

Par to, ka Āfrikā

Zāle kalst,

Par to, ka Arktikā

Lā�iem salst�

Māmiņ, tu nesteidzies

Ar to �cisu�, �cisu�.

Ļauj man padomāt �

Esmu atbildīgs par visu!

Jaunais autors dzitnis 1876. gadā. Dzejot sācis jau ganu

gaitās. Viņa pirmo dzejoļu burtnīcu apēda govs, otro sa-

plēsa greizsirdīgā sieva, domādama, ka mīlestības pantiņi

veltīti atai. Bet tre�ā aizgāja bojā kara laikā. Papīra tru-

kuma pec And�s to nopīpēja.

And�a dzejā jūtams arhaisms, ta�u pamatos tā sasaucas

ar mūsdienu dzīvi.

Alus atvests man par prieku

Mūsu ciema ēdnīcā.

Nu es tālāk vairs netieku

Citā kādā svētnīcā.

Mājupceļam, �ķiet, nav gala,

Bie�i stājos, grūti iet.

Birzī pogā lakstīgala,

Pogā vaļā, pogā ciet�

Lasītājiem var rasties jautājums: - kādēļ almanahs nosaukts par �Redzokļiem�?

Paskaidroju:

Ja alus pudele tavs elks,

Tev jābūt stiprām nierēm.

Bet, ja uz dzejo�anu velk,

Ir jābūt acim pierē.

Jo citādi tev sajuks viss �

Kā rosols vienā traukā �

Un, vienreiz sevi iegājis,

Tu netiksi vairs laukā.

Nodrukāc�������������������������������������������� Vaidzētu būt

universtitāte��������������������������������������� augskola

trotuvārs���������������������������������������������trotovārs

rado�ais darbinieks������������������������������ vado�ais darbinieks

kuplejas����������������������������������������������kūp lejas

balalaika�������������������������������������������� bula laikā

Trentelberga�������������������������������������� Gostiņi

haltūra�����������������������������������������������kultūra

pusstops�������������������������������������������� divi kortelī�i

�Ievadam ������������������������� 4

Vecie zēni ���������������������.. 7

Par pozām, rokām un smadzeņu krokām �. 0

Odensgabals����������������������� 10

Dzejolis ar laimīgām beigām���������������. 12

Dabas draugu dialogs��������������� � '3

Lauku dzīve raibās ainās���������������.

Balāde par gulbjiem�����������������.

Zurkiāda������������������������. 17

Dziesmiņa par delikātu tēmu���������������. 20

Teorija un prakse��������������������. 22

Balāde par Blatu��������������������.. 23

Necerēta laime���������������������.. 24

Kluks, kluks, urā!��������������������. 25

Miegamices grēksūdze������������������ 26

Pastardiena ����������������������� 27

Mantkārības sekas�������������������� 29

Par tanti Līnu, kādu veci un reti dabūjamu preci . 30

�Sēnīte� ������������������������. 32

Līgo, līgol������������������������ 33

Ja grib, tad var���������������������. 36

Velti gaidīts����������������������� 37

D�imbai rūdi rasā!�������������������� 38

Kādēļ mānīties?��������������������� '10

Nav jau spiesta lieta������������������� 41

Dro�s paliek dro�s!�������������������.. 42

Kad bērnam �etras kājas�����������������. 43

I

fl)zejolis par pirkstiem������������������ 44

Aijā, �ūiū����������������. 45

Ķēdes reakcija���������������������.. 46

Laime bija tik tuvu�������������������� 47

Aglonas brīnumi��������������������� 48

Bez greizsirdības un bez skaudības

(Literārās parodijas)

Dro�a recepte���������������������� 53

Kad mirusi mīlestība������������������� 54

Nebēdā, Pēter!���������������������.. 55

Muldatika problemātikā�����������������.. 57

Lai no�ab �ubu maiss!������������������.. 58

Bīstamas �aubas��������������������� 59

Kad kāposti sajūk��������������������. 01

Sālīts prieks����������������������� 62

Kārtībai jābūt!���������������������� 64

Vērtīgas ziņas���������������������� 65

Nevajag gribēt par daudz����������������.. 67

Kā lai nebaidās! ��������������������.. 68

Kad pilna sirds���������������������.. 70

Ja mīli dabu����������������������� 71

Bez greizsirdības un bez skaudības������������ 72

No krājuma �Neskūtais ezis�

Visi mani radi raud�������������������.. 75

Zaķa sūdzība����������������������. 76

Riekstojot������������������������ 78

Neatlaidīgais Dzenis������������������� 79

Epitāfijas������������������������. 80

Nepatīkams fakts��������������������.. 81

No krājuma �Dundurdēls�

Fantāzija par medicīnas tēmu��������������� 85

Aiz kalniņa dūmi kūp������������������.. 87

A�gārnī�i������������������������. 88

Tārpa kuplejas���������������������.. 89

Vīru atzī�anās .

Zaķi�������..

Padoms �.

Nelaimīgais ods

Burbuļa karjera

Aizvainotais arhitekts

Mototūrista dziesmiņa

No krājuma �Bumerangs�

Da�i vārdi par latvie�u humoru������������.

Vaidi un smaidi�������������������..

Maizesbrāļi���������������������.

Nakts simfonija�������������������..

Kā da�kārt rodas sa�utums, un kas ir jāsecina mums

Putnu vārdi, zvēru vārdi .

Bet citādi viņ� cilvēks jauks .

Divas satīras

Redzokli

Volframs Diegs

Matilde Taukuma

Oto Purnbergs .

Līga Stīga .

Jurītis Curītis .

And�s Di�bārdis

No sastādītāja .

Pamānītās espeduma kļūdas

Валдае Артавс

(Владислав Альбертович Стаунис)

ЩИПЦЫ

Сатира и юмор

Издательство �Лиесма� Рига 1978

Па латышском языке

Художник Г. Виндедзис

HB JVb 1777

Valdis Ar tavs

KNAIBLES

Redaktors J. Sirmbārdis. Mākslinieciskais

redaktors A. J�gers. Tehniskā redaktore

G. Sļepkova. Korektore L. Kamene.

Nodota salik�anai 01. 12. 77.

Parakstīta iespie�anai 15. 03. 78.

JT 05132. Formāts 70X100/32. Tipogrāfijas

papīrs N� 1. Latīņu garnitūra. Augstspie-

dums. 5,2 uzsk. iespiedi., 3,6 izdevn. 1.

Metiens 1G 000 eks. Pa�ūt. JS"a 4263-D. Cena

40 kap. Izdevniecība �Liesma�, 226047 Rīgā,

Padomju bulv. 24. Izdevn. Ns 196/29067/Do-

1108. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Pa-

domes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un

grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipo-

grāfijā �Cīņa�, 22G011 Rīgā, Blaumaņa ielā

38/40.