VALDIS ARTAVS

LUSTĪGA DZĪVO�ANA

.

Ja tev �ī grāmata ir rokā,

Bēdz prom! Ka nepaķer kāds cits!

Te sakopoti tikai joki,

Tā sakot � baigais deficīts.

Daudz bēdu pasaulē un gaudu,

Bet smieklu birums nav diez kāds.

Nu smiesies tu par smiekla naudu

Un vēl pie tam kā kutināts.

Lai farizeji drūmi saka:

� Vai tā var jokot? Kas nu būs?

Nav mūsu iekārta tik �vaka,

No smiekliem viņa nesagrūs.

Jel sargi, dievs, no muļķiem mūs!

.

Cik reizes nav jau kladzināts,

Nudien jau sprie�as kaklā:

�� Kā teica biedrs tāds un tāds,

Mums jāstrādā vēl �aklāk.

��� Kā teica biedrs tāds un tāds,

Būs piens, ja netrūks siena.

��� Kā teica biedrs tāds un tāds,

Pēc katras nakts nāk diena � �

Ko teica biedrs tāds un tads,

To zinām mēs bez tevis.

Tu pamēģini domāt pats,

Ja dievs tev galvu devis.

1983

�Pa kuru laiku karavīri guļ?�

Bij frontes vīriem kādreiz dziesma tāda.

Es gribu citu dziesmu uzdziedāt:

Pa kuru laiku priek�sēdētājs strādā?

Nupat, nupat viņ� galus savilkt sāk

Ar sē�anu, ceļ trauksmi, strostē plenci�

Bet telegramma klabēdama nāk:

�Uz rajonu! Uz sporta konferenci!�

Nupat viņ� sāk ar kombainieriem spriest

Par pļau�anu. Bet nav vēl pieņemts lēmums,

Kad nākas atkal visu malā mest,

Jo Rīgā sanāk dabas draugu plēnums.

Kā histēriķi telefoni trīc:

�� Cik novācāt, cik aparāt, cik iesēts? � �

Un, tiklīdz jaunais pārskats parakstīts,

Ir ieradies no centra svarīgs viesis!

Kad beidzot velns to augsto viesi trenc

Uz somu pirti vai pie sievas sāniem,

No radio jau reportieri lenc:

�� Kā, priek�sēdi, jums �ogad iet ar plāniem?

Un smaida viņ� un atkal skaitļus min.

(Viņ� tos no gaisa veikli pagrābj delnā.)

Un iespaids tāds, ka viņ� it visu zin

Un saņem algu, nedarot ne velna!

1983

�igāns Ādams govis gana,

Dziesmu dungo basā:

�� Varen pla�a zeme mana,

D�imbai rūdi rasā! �

Saules brilles, pīckā rokā,

Tranzistors pie sāniem �

�� Nu, � es prasu, � kā tev sokas?

Kā tev iet ar plāniem?

�� Fermā tagad tādi plāni,

Ka jedritvai micīt!

Drīz būs jāieskrūvē krāni

Govij katrā cicī.

Vistas kā no lielgabala

Olas ārā bliezis,

Cūkai dos no viena gala,

Otru galu griezīs.

Agrāk ļaudis bija tievi,

Da�s no bada pampa.

Tagad visi, ak vai dieviņ,

Tik tai māgā stampā.

Ed un ēd, un vēl nav gana,

Sviestu, ga]u prasa.

Tad nu raujas ferma mana,

D�imbai rūdi rasā! �

Ādams, vienreiz muldēt sācis,

Nevar beigt, kā rādās:

�� Vai tu zini, kādēļ acis

Govij skumjas tādas?

Nabadzīte, neredz bulli,

Kau�u gaidīt gaida.

Visi tikai slauc kā dulli,

Tik tos pupus spaidal

Var jau kapeiciņu savu

Gūt ar darbu �aklu. �

Ādams dēlam pirk�ot �javu�.

� Ka tik nelau� kaklu.

Jauniem visi celi brīvi,

�Dod!� un �dod!� tik klaigā.

Cel tu viņam gai�o dzīvi,

Pats bez biksēm staigā.

Tad nu raujos es pēc traka.

Aiziet viss kā akā.

Sieva katru rītu saka:

�Pamaz naudas makā!�

�Tu man dārgāka par zeltu!�

Es �ai dodu druku.

�Ja es tevi gaisā celtu,

Būtu beigts ar brukul� �

Tā, lūk, dzīvo vecais Ādams,

Dziesmu dūkdams basā,

Garo pīcku plīk�ķinādams, �

D�imbai rūdi rasā!

1970

Kolhoza estrādes ansambli

Televīzijā rāda.

Vai no �iem solistiem kaut vai viens

Tajā kolhozā strādā?

Fabrikas hokeja komanda

Laukumā sajūsmu raisa.

Vai no �iem sportistiem kaut vai viens

Zin, ko tai fabrikā taisa?

Kantorī divdesmit dāmiņas

Kafijas priekiem ļaujas.

Bet fermā pusslima ve�iņa

Pie divdesmit govīm raujas.

1983

(Ķā las cilvēks aug un mainās)

Vēl nesen kā ganu Trīna

Suņu sēnēm mēdza spert �

Tām, kas aug ap govju �mīnām�.

Nu tā zin, ko ēst, ko dzert,

Stāsta citām tantēm miestā

Un ar tādu smīniņu:

��� �ampinjoni jācep sviestā,

Jābauda ar vīniņu. �

Tad, kad vilka �ķidro gāzi,

Grieta klaigāja: � Ak dies!

Beigti lieli būs un mazi,

Nu tā būda gaisā ies! �

Tagad viņai cila dziesma:

��� Lai to malku jupis rauj! �

Un, kad beidzas zilā liesma,

Pati Grieta zilu spļauj.

Labs ar labu sasatika.

Pirmais sāk nu skandināt:

�� Man par bulli diploms tika �

Var pa visu sienu klāt! �

Otrs arī glu�i priecīgs.

Katrs izpelnās, ko var.

�� Man par tejicm rakstiņ� niecīgs,

Bet pie tā vēl moskvi�s ar. �

�odien nebrīnās pat avens �

Vai nu tur ir brīnums kāds,

Lopkopis ja sportists slavens,

Kombainieris � deputāts.

Kalniņmāte tre�o reizi

Atpūsties uz So�iem brauks.

Vecais Kalniņ� lūr jau greizi:

�� Vai tik radies nav kāds draugs?

Gan pie Drāmas, gan pie Dailes

Lauku autobusi stāv.

Pilsētnieku mud�, ka bailes!

��� Liekas biļetītes nav? �

Kolhozniekiem labās vietas,

Kolhozniekiem kasē blats �

Es jau zinu �itās lietas,

Esmu diedelējis pats!

1975

Reiz kombainieris Jānis Stops

Bij darbā apdzēries kā lops.

Viņ� me�a malā auzas pļāva,

Tad pēk�ņi grāvim pāri rāva,

Tik tikko neno�miedza teļu

Un sāka sētā novākt veļu.

Sit priek�sēdētājs galdā dūres:

� Nost �ito pļēguru no stūres! �

Bet Stops it mierīgs mājās guļ

Un skalo rīkli: buļ, buļ, buļ�

Kur pārliecības �im tik daudz?

Kādēļ nekas to neuztrauc?

Nav �oreiz atminējums grūts.

Lec, protams, dusmās sirds no krūts,

Ir priek�sēdētājs cilvēks ar,

Bet sakiet � kas lai pļauj un ar?

Un rītā viņ� pie Stopa brauc

Un laipni Stopu darbā sauc.

Un Stops to zin, ka viņu sauks,

Jo nevar palikt nekopis lauks,

Un atkal piedzēries viņ� brauks �

Bet citādi viņ� cilvēks jauks.

1972

Kā tie lauku ļaudis

Agrāk dzīvot spēja?

īstā laikā ara,

īstā laikā sēja

Un, kad ra�a brieda,

īstā laikā vāca.

Nebija neviena,

Kas tos gudri māca.

Tagad pļerkst bez mitas

Telefona zvani:

��� Dariet tā�un �itā!

��� Klausiet tikai mani! �

Bet, ja visus klausa

Un ja visu maina,

Un ja viss iet grīstē, �

Darītāju vaina!

�� Jāpilda ir, biedri,

Norādījums vado�s,

Bet kur jūsu galvas,

Jūsu padoms rado�s? �

Ko tur daudz var domāt,

Ko tur daudz var radīt,

Ja no visām pusēm

Tevi cen�as vadīt,

Ja ar vienu vārdu,

Ja ar vienu zvanu

Jefiņ� viens var izjaukt

Visiem strādā�anu.

Vai tad mūsu laukos

Debilie vien dzīvo?

Visi guļ uz krāsnīm

Un tik dzer to sīvo?

Bet tais kabinetos

Visi izredzētie,

Mū�am nemaldīgie

Pravie�i un svētie?

Kā mums prakse māca,

Rāda gads pēc gada,

Mēs vistālāk tiekam,

Kad mūs mazāk vada.

Valmierā vai Valkā,

Dobelē vai Aucē

Priek�niecība laba,

Kas vismazāk traucē.

Arī raibai govij

Tikai �etri pupi.

Tie, kas slauc to brūno,

Nav nemaz tik glupi!

1982

Ai, ka jaunie tagad steidzas,

Ai, kā jaunie tagad skrien!

(�Vecais valsis�)

Ai, kā vecie tagad steidzas,

Ai, kā vecie tagad skrien!

Visus jaunos nogrū� malā,

Visās rindās pirmie lien.

Ne kā toreiz, senos laikos,

Rāmi brauca vectētiņ�.

Sen jau �upā līnijdro�ka,

Samalts desās kumeliņ�.

Ai, kā vecie tagad danco,

Ai, kā vecie tagad lec!

Saņem pensiju un algu

Un nemaz nav, pagāns, vecs.

Lec kā toreiz zaļumballē,

Puķi pogcaurumā sprau�.

Tur, kur vecais pārlec pāri,

Jaunais krīt un kāju lau�.

Ai, cik veciem sirds vēl jauna,

Ai, cik veciem spirgts vēl gars!

Vai tad var to turēt jaunais,

Ko vēl vecais �odien var?

Strunts par visām līnijdro�kām!

Lai tie gadi iet un nāk,

Mēs vēl pa�i rik�iem lai�am

Tā, ka jaunie nepanāk!

1983

��� Kur tu ņēmi, bāleliņi,

Tādu staltu kumeliņu?

��� Pats to staltu audzināju,

Sidrabā kaldināju!

��� Kur tu ņēmi, tautu meita,

Tādu ko�u villainīti?

��� Pati audu, izrotāju

Saules staru skaistumā! �

Sasatika div' bāliņi,

Garu ceļu nobrauku�i:

��� Labvakar, dievs palīdz!

Vieglu soli kumeļam! �

Tagad puisis puisim sauc:

�� Vecīt, kur dod lētos vīnus? �

Tagad meita meitai sauc:

��� Kur tu grābi apelsīnus? �

Sasaskrienas bāleliņi,

Kam tie dzel�a kumeliņi.

Ko tad �ie viens otram sauc?

��� Skaties, ļurba, kur tu brauc!

1980

Tā jau tai pasaulē sagadās:

Pūliņos paiet tie gadi,

Tiklīdz ir iekrāts kāds mazumiņ�,

Sarodas nabaga radi.

��� Palīdzi, palīdzi, roku sniedz! �

Jāpalīdz, kur tu liksies.

Kamēr tu viņiem kreklu diedz,

Viņi tev novelk bikses.

Tā jau tai pasaulē sagadās:

Pūliņos paiet tie gadi,

Sarodas bagātam novadam

Kaimiņos nabaga radi.

��� Palīdzi, palīdzi, roku sniedz! �

Jāpalīdz, kur tu liksies.

Kamēr tu viņiem kreklu diedz,

Viņi tev novelk bikses.

Tā jau tai pasaulē sagadās:

Pūliņos paiet tie gadi,

Tiklīdz pie turības tikusi valsts,

Sarodas draugi un radi.

��� Palīdzi, palīdzi, roku sniedz! �

Saprotams, ne jau pliku.

Tālāk, es domāju, stāstīt nav vērts,

Neskarsim politikul

1981

jeb kā taisa statistiku

Kad ļaudis skatīties cirku sanāk,

Viņus pārņem maģiska vara:

��� Kā triku meistars visu to panāk?

��� Kā viņ� tos savus brīnumus dara?

Ieliek cepurē vistas olu,

Izņem no cepures dzīvu vistu.

Visi pārsteigti acis bola:

��� Kas par manīgu afēristu! �

Bet, kad dzīvē vai katru dienu

Viņiem rāda vēl lielākus trikus,

Sie pat aizdomās netur nevienu,

Neizrāda pat nepatiku.

Teiksim, avīzē nodrukāta

Kāda zinātņu vīra debija:

�Mums ir miljards metāla cirvju.

Akmens laikmetā tādu nebija!�

Miljards pret nulli mūsu labā.

Rakstītam ticēt � cilvēku dabā.

Vai nu te kāds vēl iebildi cels,

Ka akmens laikmetā nebija dzelzs!

Skaitīt mēs protam, gods kam gods:

Cik ir ievākts no ziediem nektāra,

Cik ir brētliņu nozvejots,

Kāda vidējā ra�a no hektāra �

Vienā kolhozā piecdesmit centneri,

Otrā desmit � bēdīga aina.

Ta�u caurmērā iznāk trīsdesmit.

Ra�a normāla, kāda vainai

Vienam ir vanna, klozete, gāzīte �

Otrs skrien laukā dot zemei vērtības.

Vidēji � abi bauda pa mazītēm

Visas civilizācijas ērtības.

Divsimt rubļu pensija ministram,

Divdesmit rublī�i tantiņai laukos.

Saliekam kopā, uz pusēm izdalām �

Abi dzīvo kā nieres taukos.

Un, ja nākotnes prognozes taisām,

Netaupot krāsu, ko te jau triepām, �

Katram no mums jau papilnam gaisa

Mūsu nākamo ma�īnu riepāml

1979

Cik glupi mūsu sen�i bija

Tai savā lauku sētiņā!

Bez seksuālās teorijas

Pie meitām līda klētiņā.

Un meitas arī naivas bija:

Bez seksologa padoma

Tās pui�iem durvis atdarīja

Un aizmirsa, ka jādomā.

Ar acīm da�a veci urba,

Ja juta, ka viņ� knapi dve�,

Un sacīja tam vecim: ļurba!

Jo vārdiņ� �impotents� bij sve�s.

Tik viena sieva katram bija

Un tad, kad pirtī karsa gars,

Tā pati viena �pozīcija�,

Bet bērnu radās vesels bars!

Jā, tum�i mūsu sen�i bija.

Mēs tagad visi zinām, lūk,

Kas �orgasms� ir un �erekcija�,

Tik bērnu skaits joprojām rūk.

Nāk padomi no malu malām

Un cits par citu lieti�ķāks.

Par attiecībām seksuālām

Jau �Zīlītē� drīz rakstīt sāks.

Un man nudien jau bailes rodas:

Cik darbu maz, cik vārdu daudz!

Kad pa�i tiksim sen�u godā,

Ka mūs par ļurbām nenosauc.

1982

Ir iedegu�ās kaislības,

Ņem vistas jaunas saistības.

Ik dienu dē�ot divas olas,

Bet da�a trīs pat izdēt solās!

Zib pīļu pleznās spalvaskāti,

Tark� zosu kinoaparāti,

Kā nagla klāt jau �agata

Ar mikrofonu kabatā.

Tai gailis interviju sniedz

Un filmēties pie vistām diedz.

�Būs olas stipras mums un lielas,

Tik daudz, ka varēs bruģēt ielas.

Lai skauģi to sev liek aiz auss:

Tiks pārspēts afrikānis strauss!�

�� Kluks, kluks, urā! Lai vistām slava!

Sauc tītars apsveikumā savā.

�� Kad visi spēki kaujā sviesti,

Trīs olas dienā vēl nav griesti! �

Bet cāļi, lai gan nav tiem skolu,

Zin precīzi, ka vienu olu

Var dienā izdēt viņu mamma

Un vairs ne grama.

1976

Cik bagāti mēs dzīvojam!

Lai labklājībai slava!

Jūs manījāt, ka �Dzērienos�

Vairs kortelī�u nava?

Kas �odien kortelīti pirks!

Sen nabagi pie sen�iem.

Viens, kas vēl bijis, � nosities

Ar �iguli pie Stren�iem.

Cik bagāti mēs dzīvojam!

Kāds spēks mums ārā sprucis!

Reiz viena sieva katram bij,

Nu da�am vesels ducis.

Un, ja viņ� spēj vēl izdzīvot

Un nebēdā ne velna,

Un visām alimentus dod,

Tad cik tāds tēviņ� pelna?

Cik bagāti mēs dzīvojam!

Vai mūs var saukt par skopiem?

Mēs maisu maizes nopērkam

Un izbarojam lopiem.

Bet biedri, kas mums aizrāda,

Ka grēks dot maizi cūkām,

Lai savas cūkas nobaro

Ar bulciņām vai kūkām!

Cik bagāti mēs dzīvojam,

Mēs to pat nenojau�am!

Kā tikai ielu sataisām,

Tā atkal vaļā lau�am.

Da�s nezinātājs nodomā,

Ka tas tāds pe|ams tikums.

Bet arī lauzējiem ir plāns,

Un plāns ir viņiem likums!

Cik bagāti mēs dzīvojam!

Pēc alus, sev par prieku,

Ar traktoru mēs aizjo�am

Un pat ar kāpurnieku.

Viens esot bodē iebraucis,

Jo bijis drusku burās,

Un pārdevējs, kā palēcis,

Tā vēl pie griestiem turas.

Lūk, tā mēs, biedri, dzīvojam!

Ne bēdu mums, ne badu,

Nav lustes iet pat pensijā,

Prieks rauties simtu gadul

1982

Da�i naivi pilsētnieki

Sprie�, ka laukos vieni prieki:

Putni dzied, un dundurs rūc,

Govis norā zāli plūc,

Je�ka Mildu spie� pie krūts,

Nauda nāk, un darbs nav grūts.

Bet, kas bridis lauku dubļus,

Zin, cik viegli pelnīt rubļus,

Meņģēties ar mei�ām vaļas,

Ma�īnām kad salūst daļas.

Un kad pigu dod, ne daļu

Tie, kas prasa sviestu, gaļu.

�ogad laukos raibi gājis,

Laiks nav ļaudis lutinājis:

�Vēsums, slapjums, agrais sals�

Likās, ka nupat būs gals,

Maz būs siena govīm, teļiem,

Svaki būs ar kartupeļiem,

Cūkas kvieks un jēri brēks,

Priek�nieki uz me�u bēgs.

Ta�u grūtībām par spīti

Darbi godam apdarīti.

Tādēļ ļaujiet man jūs sveikt,

Cildino�us vārdus teikt:

Tiem, kas dzina platas vagas,

Pārcilāja kravas smagas,

Svīda diennaktīm pie stūres,

Nikni vicināja dūres,

Kad bij nieka skrūves pēc

Tik daudz laika nozaudēts!

Nācās vīriem krievu mēlē

Rūpniecībai laimes vēlēt,

Slavēt gaisa maisītājus �

Laika ziņu taisītājus.

Klausot da�ai viņu ziņai,

Aizskriet var līdz mazmājiņai,

Pērkons nenorūc ļ'a bargs

Un ja līdz ir lietussargs.

Ta�u tās ir sīkas vainas.

Lai jums viss uz labu mainās,

Darbā saticība valda,

Netrūkst cienasta uz galda

Un no jūsu cūku miesām

Tiek jums arī jūsu tiesa!

Sveicu tos, kas darbus vada,

Lai cik grūts ir gads pēc gada.

Tos, kas jūsu algas lē�,

Kas pie aprēķiniem sē�.

Lai tie katram jums par prieku

Ie�ķiebj lieku desmitnieku.

Bet, ja vairāk ie�ķiebt lems,

Kur� gan mujķis nepaņems!

1976

aug spĒjĪgs darbinieks

Liels ir kazas mammas prieks �

Kazlēns skolā teicamnieks.

Iemācījies ābecē

Lasīt burtus �bē� un �mē�.

Kad būs ataudzējis bārdu,

Pratīs rakstīt savu vārdu.

� Kolhozam aug dārznieks labsi �

Saka lepni āzis paps.

�aubām nav te pamata:

Būs viņ� lielā amatā �

Citus izrīkos un vadīs,

Bet, kas nepatiks, tos badīs.

1972

.

�itā, zvēri, dzīvodami,

Kur mēs nokļūsim, ak dies?

Lācim būda sabrukusi,

Bebri saka � nospļauties!

Zaķu tēvam kuro reizi

Traktors grāvī apgāzies �

Citi zaķi, arī greizi,

Dzer un saka � nospļauties!

Lapsa fermā cāļus paņem.

Vai nu �ī vēl maksāt ies!

Suns, kas sarga algu saņem,

Snau� un saka � nospļauties!

Vai kas lūst vai grūst, vai pelē,

Kas tev skries vai ausis slies!

Visiem tikai viens uz mēles,

To vien dzirdi � nospļauties!

Kam te morāli lai lasa?

Kam lai sūdzas, velns lai rauj?

Ko no kamieļa lai prasa,

Kas no dzim�anas jau spļauj?

Kā tas beigsies galu galā,

To zin tikai mīļais dies.

Ja ir miers un silta ala,

Man jau arī � nospļauties!

1980

Reiz kādā dzērienveikalā,

Kad pulkstens divi sita,

Pie letes vīri pulcējās

Un stājās cits aiz cita.

Bij traktorists tur ienācis,

Kas dzīvē krietni tempis,

Kāds sanlehniķis � vecītis,

Kāds vidusskolnieks � lempis

Un da�i citi vīri ar,

Kam ir tāds darbs, ko pamest var.

Bet pārdevējs, kā izgāja,

Tā pazuda kā rasa.

Un tad nu sāka traktorists

To vīru svētīt basā:

�� Ne apziņas, ne goda nav,

Pats laikam pol�u tuk�o!

Bet man uz ielas traktors stāv,

Deg soļarka pa tuk�o

Un sazin cik vēl ilgi degs�

Kas valstij zaudējumus segs?

��� Kur bodnieks? � sauca tehniķis

Kā gailis balsī skaļā.

��� Man bedres vāks ir palicis

Uz trotuāra vaļā!

Ja kāds tur �ausies � beigas klāt,

Tā sakot, sveikas tāles!

Un valstij nāksies apmaksāt

Gan slimnīcu, gan zāles.

� Jā, � visi piekrita, � patieS,

Par mums tam tipam nospļauties!

Bet lempīgajam pusaudzim

Pat asaras bij acīs.

Pēc �Prīmas� atcilpoja viņ�

Un tagad sprieda, nabadziņ�,

Ko skolotājai sacīs.

Var būt, ka nav tas pārdevējs

Ne simulants, ne blēdis,

Var būt, ka bija zirņus viņ�

Ar rūgu�pienu ēdis.

Bet te ir cita lieta, raug,

Sais vārdu maiņās asās:

Cik strauji apziņa mums aug,

Kad nav ko dzert, bet prasās!

1977-1985

Tik pie Gaujas, tik pie Gaujas,

Tik pie Gaujas vēlos būt�

Kamēr ve�i darbā raujas,

Steidzos līgaviņu gūt.

Brauksim, meitenīt, ar �javu�!

Garās bikses a�i pērc,

Dzīvi apdro�ini savu,

Manējā neko nav vērts.

Gāja ceļ� no kalna lejā,

Bija �javai� ātrums labs,

Bet aiz pagrieziena slējās

Varens telefona stabs.

īsa mūsu laime bija �

Nu ar citu mei�a brauks.

Vāģis autoinspekcijā �

Paliec sveiks, mans ātrais draugs!

Sveika, Gauja, plūsti kna�i

Tur, kur baltā jūra zied!

Kur es esmu � miniet pa�i,

Man vairs tālu neaiziet.

1967

Ja tev deguns deg kā liesma,

Kā tie zilie lini dziesmā,

Tad tu dro�i vien jau zini �

Tur nav vainojami lini.

Bēdz no tiem, kas glāzes cilā,

Sargies baltā, sargies zilā.

Galvaskauss ar diviem kauliem �

Ceja rādītājs pie prauliem.

Zied lini, kā tai dziesmā dzied.

Zied lini, ziliem ziediem zied.

Zied lini� Zilu zilā spirta liesmā

Sadeg mū�s � un cauri dziesma!

Vai, vai, vai!

Kad tu skaidrā, tad tu zini,

Kur zied rudzi, kur zied lini.

Kad tev reibums galvu lauza,

Linus neat�ķir no auzām.

Zilie lini zied kā jūra,

Vīri slepus met aiz stūra,

Sievām acīs zilas liesmas,

Visi dzied tik Paula dziesmas.

1970

Vai nu netī�i, vai tī�i �

Nevar saprast, sit vai nost! �

Viss, ko dara a�gārnī�i,

A�gārns pa�os pamatos.

Taupa rubli � raud un �ņaugās,

Smej � kad simtnieks vējā iet.

Noklāj jimitu � atstāj spraugas,

Mūrē krāsni � dūmvads ciet.

Ja . ir bedre ceļam priek�ā,

Gaidiet vien, ka aizbērs drīz!

Vienīgi, ja viņu priek�nieks

Tajā volgu salauzīs,

Tad būs a�gārnī�i sprukās.

(Tādas ziepes, vai tu traks!)

Bedri aizraks, ieraus �ļuku,

Nu, un � blakus jaunu raks.

A�gārnī�iem gads no gada

Plāns ir alla� izpildīts.

Visas a�gārnības vada

Atbildīgais a�gārnīts.

Reizēm pats viņ� kļūdas labo,

Reizēm citi labot sāk,

Bet, ja arī neizlabo,

Dzīvot var, jo alga nāk.

Kur gan rodas a�gārnī�i?

Kas gan tur un stutē tos �

Vai nu netī�i, vai tī�i?

Nevar saprast, sit vai nost!

1969

Lai ērgļi trako, gaisos skrienot,

Kur saule lec un gaisma svīst.

Es tārpiņ� sīks, es tikai lienu.

Hei, draudziņ mīļais, mācies līsti

Pār ērgļu galvām negaiss krājas

Un pērkons sper, un zibens �ķīst.

Bet man ir miers un labi klājas.

Hei, draudziņ mīļais, mācies līst!

Lūst ērgļiem spārni, reizēm kakli

Un ilgi rētas nesadzīst.

Es dzīvs un vesels lienu �akli.

Hei, draudziņ mīļais, mācies līst!

Raug, cits pēc cita noiet malā,

Kas strauji kāpj un smagi svīst.

Bet es, tas rāmais, � kalna galā!

Hei, draudziņ mīļais, mācies līst!

1967

Vai �odien brīnumi var būt?

Nu, protams, pat ar kaudzi!

Te kafija velns zin kur zūd,

Te riepas meklē daudzi�

Pat mīkstais papīrs, ruļļos tīts,

Mums kļuvis baigais deficīts

Un, jubilāru godinot,

Kā dārgu dāvanu to dod.

Mēs neslimojam joka pēc,

Un slimos vajag saudzēt.

Daudz kokvilnas jau izaudzēts

Un tiks vēl vairāk audzēts.

Bet, ja pie vates gribi tikt,

Ja slimā ausī nav ko likt,

Tad �e tev burvja vārdi:

Pērc fufaiku un ārdi!

Prot tagad visi konservēt.

Es arī, protams, māku.

Daudz aparātu veikalos,

Bet nav to bleķa vāku.

Neviens to nezin, arī jūs,

Pēc kuras piecgades tie būs?

Kad vāki pārdo�anā nāks,

Man laikam pa�am būs jau vāks.

Stāv pa�apkalpes veikalā

Kā goda plāksne smaga

Pie sienas fotovitrīna

Un uzraksts: �Viņi zaga!�

Gan tēvo�i, gan mernmltes

Zog ziepes, �pickas, ķemmītes �

Bet, tūksto�us kas ķe�ā liek,

Tos gan uz plāksnēm neizliek!

Cits citu notikumi dzen,

Aug brīnumi kā sēnes.

Mēs, protams, nebrīnāmies sen,

Ka cilvēks kāpj uz Mēness.

Mums ir, ko vairāk apbrīnot,

Kad ēdnīcā mums nazi dod

Un, Glavsnabsbitā ieejot,

Vēl dzird, ka latviski kāds prot.

1973�1986

Kad mamma bērnam bu�u dod,

Pastarpām dūmu uzvelkot,

Ak �ausmas, ko gan viņa dzird:

�Fui, mamm, kā tavi dūmi smird!�

�Ku�!� mamma mazulīti bar.

�Kā tādus vārdus lietot var?

Nekad tā nesaki vairs man.�

Bet mazais tiepjas: �Smirdi gan!�

Ja bērns ir ļoti samaitāts,

Varbūt var derēt pantiņ� tāds:

Silta," jauka istabiņa,

Bērza malkas kurināta.

Vēl siltāka, vēl jaukāka,

Kad māmiņa uzpīpēja.

Nav jau bez smakas nikotīns,

Tāpat kā alus, �ņabis, vīns �

Bet kādēļ brēkt, lai visi dzird,

Ka mammas cigarete smird,

Un sacīt ��ņabdeguns� tūlīt,

Kad tētis sagrīļojies krīt?

Kā viņ� var zināt, kā var just,

Pēc kuras glāzes prāts sāk zust?

Ai, bērniņi, ai, bērniņi,

Cieniet tēvu, māmuliņu!

Ne mū�am tētis dzers,

Māte pīpi kūpinās.

Reiz izaugs bērns un sapratis,

Un citus vārdus atradīs:

�Dod, mīļo māmiņ, uzpīpēt!�

�Dod pol�am naudu, mīļo tēt!�

Ja mīļais tētis būs vēl dzīvs,

Ja, pol�us dzerdams, nekļūs stīvs.

Ja māmiņa vēl dzīva būs,

No dūmiem galu nedabūs �

Jā, bērnus audzināt ir grūt',

Tikpat kā alla� skaidrā būt!

1983

Pie mums jau sen ir modē

Tāds likums nerakstīts:

Ko nepaņemsi �odien,

To nedabūsi rit.

Un tantiņas kā vārnas

Uz apelsīniem krīt.

Skrien ve�i tā kā odi,

Kur pievests �ņabulīts.

Kā �ņaudzēj�ūskas meitas

Ap kaklu pui�iem krīt:

Ko nepaņemsi �odien,

To nedabūsi rīt!

1980

�ķiet, pierādījums glu�i lieks,

Ka Bebris teicams amatnieks.

Viņ� kokus gā� un baļķus grie�,

Velk upē, lai tie dambi stutē.

Lai nav reiz trūkums jāpiecie�

Un jādzīvo no rokas mutē.

Viņ� viens ar darbiem galā liek,

Paretam sievu pasauc talkā,

Jo, būdams krietns amatnieks,

Viņ� savu vārdu_ godam valkā.

Bet priek�nieks Āpsis pēk�ņi lemj,

Ka Bebra darbs ir jānostāda

Uz zinātniskiem pamatiem

(Jo visur pa�reiz mode tāda).

Un, lūk, jau docents Tītars te

Ar skaitļojamo aparātu

Un normētāja Dzeguze,

Kas izkūkojusi jau prātu.

Klāt Zvirbulis. (Viņ� datus vāc,

Lai kļūtu bebr. zin. kandidāts.)

Iet Bebris sevis pēc vai cirst,

�ie hronometrus spie� un vēro:

Cik reizes ūdenī viņ� nirst,

Kā ceļu �urpu turpu mēro.

Tiek fiksēts kokā cirstais robs

Un darbs, ko veicis katrs zobs.

Drīz rodas �BEBRPETINSTITOTS�,

Un �zinātnieki� laurus plūc:

Jau Tītars jaunā volgā brauc,

Ceļ Dzeguze sev lepnu villu.

Pat Zvirbulis sāk pelnīt daudz

Un alla� piesit māgu pilnu.

Tā darba pētniecība zeļ�

Bet Bebris viens to dambi ceļ.

1972

Gau�as maiznieks Tarakāns:

�� Atkal paaugstināts plāns! �

Katru ritu jāskrien kājām

Tam uz ceptuvi no mājām.

Darba apstākļi tik smagi,

Ka pat nagi svilst un ragi.

Toties Blusa dej un lec:

Darba būtībā nekāda,

Jāpamasē kādam āda,

Bet par to tai � spec, spec, spec..

Spec ēdnīca, spec dziednīca,

Spec frizieris, spec skroders,

Spec kūrorts Rīgas jūrmalā,

Kur Blusa taukus nodzen.

Nu spriediet: kāda velna pēc,

Par ko to Blusu lutina?

Par to, ka viņa augstāk lec?

Par to, ka citus kutina?

Laiks viņai būtu noprasīt:

�� Kādēļ tu gribi vairāk rīt?

Kas līdz ar visiem darbā lec,

Tam nedrīkst būt nekādu spec!

1964

Aiz kalniņa dūmi kūp,

Kas tos dūmus kūpināja?

Mūsu seskis nu jau sen

Alus vietā ļergu dzen.

Atnāk pele māju uzpost,

Seskim jāliek galdā pusstops.

Atnes krupis ūdentiņu,

Seskis cienā arī viņu.

Vilkam pusstops � miers lai valda,

Dzenim, kad tas malku skalda,

Ezim, pagalmu kad mē� �

Visi pusstopus vien plē�l

Tādē] mūsu seskis sen

Alus vietā ļergu dzen.

Nebija kur viņam dēties,

Nācās pārkvalificēties.

Laiki grozās, nauda dilst,

Dziesma dzīvei neatbilst.

1969

No laika gala centu�ies

Ir visi gai�ie prāti

Ikvienai mantai uzlabot

Tā saukto kvalitāti.

Ja iesprau� smilgu dunduram,

Tas kļūst par lidma�īnu.

Ja grib, lai zirdziņ� ātrāk skrien,

Var ieziest terpentīnu.

Var dāma sevi izdaiļot

Ar krāsām un ar lakām.

Ja runcim baldriānu dod,

Lap�enoks nestāv blakām!

Kā kurā katrā nozarē,

Te daudz ir diletantu.

Bet netrūkst arī meistaru,

Kas taisa īstu mantu:

Suj svārkiem lieku pogu klāt

Un pie�uj cenu traku;

Ar uzlabotu gludekli

Blie� pircējam pa maku;

Bā� vecu reņģi konservos �

Spie� kvalitātes zīmi;

Sāk līmēt modes apavus

Ar ekstra puņķu līmi;

Pie desām ragus, nagus maļ,

Kas dārgāki par speķi,

Un piekarina �igulim

Vēl vienu spo�u bleķi.

Drīz tualetes papīru

Gan iesmar�os, gan glancēs

Un kvalitātes emblēmu

Uz peļu slazdiem �tancēs �

Jo dzīvē iet, kā dziesmā dzied

MaJ mū�u liktens dzirnas,

Tās algas velkas nopakaļ,

Bet cenas skrien kā stirnas!

1981

Es jums teik�u, mīļie draugi,

Tie�ām glābiņa vairs nav!

�orīt atnāku uz darbu �

Trīs ar hronometriem stāv.

�� Viena minūte par vēlu! �

Un uz mani baigi lūr.

Es �iem saku: � Vai tad �eitan

Starta laukums Baikonūrs?

Vai tad raķeti jau laidīs,

Sekundes jau skaitīt sāk?

Varbūt man kā kosmonautam

Skafandrā ir jāatnāk? �

Kādas gvaltes, kāda kņada,

Mani sodī�ot, ak dies!

�� Bet, kas bija Piektā gadā,

Tas jums, biedri, piemirsies?

Naudas sodi, strostē�ana,

Tā kā tagad akurāt,

Un pēc kāda laika, raugi,

Revolūcija bij klāt! �

Skatos, kontrolieri �ukstas,

Kaut ko pārbiju�ies sprie�,

Nāk man klāt, lai mierinātu,

Atvainojas, roku spie��

Sāku strādāt. Te pēc brī�a

Sirēna un bremzes kauc.

Pametu pa logu aci �

Atrā palīdzība brauc.

Ienāk dakters, ne jau sīciņ�,

Tāds kā boksā trenējies.

Stren�os �odien bū�ot mītiņ�,

Lai es braucot uzstāties.

�� Nē, � es saku, � darba laikā

Apkārt blandās tikai slaists.

Vediet tos, ar hronometriem,

Kas to raķeti grib laist!

Drīz pie mazmājiņas valdēs

Cilvēkus, kam vēders �vaks. �

Dakters nopū�as un saka:

�� Nevar saprast, kur� te traks!

1983

Iet jauna meita, plika naba,

Bet pāri krūtīm uzraksts �ABBA�.

Iet blakus puisis, viņam �eit,

Uz dibena, �UNITED STATES�.

Kur viņi tādus tērpus nem

Ar �MARLBORO� un �BONNY-M�?

Vai nevaram tiem savus dot,

Ar saviem rakstiem apgleznot?

Sai var uz krūtīm būt �KĀVKAZ�,

Sim paka|pusē �RIGAGAZ�.

Sai var uz mices but �BĻAM BĻAM�,

Bet �im uz vēdera � �100 GRAM!�.

Uz mugurām � �GLUPTRIKOTA��,

Uz ciskām � �LATVSPECSEKSMONTA��.

Tad savējo, kaut ari mud�i,

Mēs pazīt varēsim pa jūdzil

1984

Ko mēs, biedri, darītu,

Kam par godu strādātu,

Ja mums svētku nebūtu,

Jubilejas nenāktu?

Kam par godu sacenstos,

Solītos un apņemtos,

Zvērot sistu sev pie krūts,

Rautos tā, ka put un rūc?

Tiklīdz sanāksme ir klāt,

TūdaJ sākam skandināt:

� Solām paveikt to un to,

Kaut vai neiespējamo! �

Bet ja solījums ir pliks,

Bet ja sanāk tikai �iks!

Kas par to, nu kas par to?

Ka tik jautri pa�alo!

Sola �odien, solīs rīt�

Vai tad solīts makā krīt?

Ja jau kristu, vai tu traks,

Tad jau pu�u plīstu maks!

1970

Nopirku peldbikses, pārlasu birku,

un ticēt atsakās prāts:

�Ra�ojis ar Ņevas Aleksandra ordeni apbalvotais

Ledus kaujas 700. gadadienas trikotā�as kombināts�!

Nevi|us ledi un krustne�i prātā nāk,

peldbikses uzvelkot, drebuli kratīt sāk.

Aptiekā pārdod parasto zīdaiņu knupi.

Ra�otājs artelis nosaukts par godu

celtnieku brigādei, kura pirms termiņa

beigusi montēt dambi pār upi.

Kāds gan tam sakars ar zīdaini un ar knupi?

Varbūt tik daudz, ka tas bērns palai� upi?

Bet krievu�japāņu karā kritu�ā

varonīgā artilērista Srapneja kombināts

taisa mazbērnu podus.

Ko tik mēs nesaucam slaveniem vīriem par godu!

Izkārtnēs virknējas izcili vēstures dati,

me�ģījas mēle, un brīnoties cejas mati:

�Krū�turus ra�ojis Lielās Oktobra sociālistiskās

revolūcijas 60. gadadienas Liepājas galantērijas

kombināts�.

No kurienes uzradies brīnums tāds?

Vēl nesen saucām par �Laumu�, nu deviņi vārdi klātu.

Ko dievs grib sodīt, tiem viņ� atņem prātu.

Un tā nu sanāk mūsu tehnikas laikmetā straujā:

krū�turos revolūcija, peldbiksēs Ledus kaujai

1982

Ir mums tradīcija jauka

Pirmrindniekus apbalvot,

Mākslas laukā, darba laukā

Goda nosaukumus dot.

Bet vai neskanētu skaisti,

Ja reiz būtu nodrukāts:

�Gada izcilākie slaisti�,

�Blata meistars � laureāts�,

�Svērēj � spērējvirtuozi� �

Tur, kur desa, sviests vai siers,

Un uz tirgus vīrs ar rozi �

�Zelta rozes kavaliers�.

Var būt arī �Meistartriepējs�,

Kam tā ota greizi ris.

�Republikas gumijstiepējs�,

�Savienības brāķdaris�.

Un, lai cunftes gods nav dragāts,

Citiem ceļas gars un spars:

�Nopelniem un pelniem bagāts

Skursteņslauķis � dropmeistars�.

Kā jūs visi labi zināt,

Vāja dzimstība ir mums.

Kādēļ vēl nav nodibināts

�Tautas tēva� nosaukums?

Tam, kam lieli alimenti,

Kuru vajā sievu bars,

Dosim ordeni ar lenti,

Kamēr viņ� vēl spēka zars!

Jo, kad sāks jau klabēt vārsti,

Kad viņ� nelietojams kļūs,

Vairs nekādi Tautas ārsti

To pie sievām nedabūs!

1980

Atmiņai, �ķiet, aizkritis kāds slēģis,

Izgaisis kāds sapnis tāls un kairs:

Atceros, kāds izskatījās nēģis,

Bet, kā gar�o, � neatceros vairs.

Nejautā neko man, draugs, par lasi,

Nevajag tik skumjus jokus dzīt.

Neesmu es aplaupījis kasi,

Lai es �odien la�us spētu rīt.

Vienīgi pēc siļķes esmu skrējis.

Neredz siļķi, kaut līdz Jeiskai brauc.

Japānis to esot apprecējis,

Par Ivasi siļķi tagad sauc.

��� Kādreiz esmu gar�ojis pat zuti, �

Saku tantei, kura mencu nes.

Tante paver bezzobaino muti:

�� Kādreiz jauna biju arī es!

1982 s

Kāda bēda notikusi

�ajā svētku vakarā?

Da�i jūsu bāleliņi

Sē� pagalam noskumu�i.

Vai tad vodka nomirusi?

Kristāls būtu apglabāts?

Alutiņis, vecais brālis,

Savu mū�u nodzīvojis?

Zinu, zinu, kas notika,

Varat man nestāstīt:

Bāleliņi iestāju�ies

Ametista pulciņā.

Ametisti � atmetisti,

Tie vairs sīvo nelietoja.

Savu normu izdzēru�i,

Citiem dzert nevēlēja.

Kas kaitēja nedzīvot,

Augļu sulas lietojot!

Kefīrs kāzām noderēja,

Jaunam gadam rūgu�piens.

Tik vien daudz tās bēdas bija

Ko mēs Jāņos darīsim?

Kādas dziesmas dziedāsim

Līgo svētku vakarā?

� Kvasu, kvasu, Jāņa tēvs,

Nav vairs alus dzērājiņul

Ja tu alu piedāvāsi,

Visu zemē izlaistīsiml �

Jānīts stāv kalniņā,

Pepsikola rociņā.

� Sanāciet, Jāņa bērni,

Sausos Jāņus ielīgot! �

Jāņa bērni sanāku�i,

Visi baigi appampu�i.

Kā tiem bija neappampt?

Minerāļi vēderā!

Tā mums iet, tā mums iet,

Tā mēs, biedri, dzīvojam:

Līksmojam, trakojam,

Tad nu visi �vakojam.

Nav mums mēra trako�anā,

Nav mums mēra �vako�anā.

Dod, dieviņi, īsas runas,

Vēl īsāku apsveik�anu,

Lai varēja ārā skriet

Drusku dū�u uzpravīt!

1985

Kāju zem galda pastiepis,

Es �amdīju dāmas kāju.

To dāmu es ļoti mīlēju,

Pat, jāsaka, dievināju,

Un tagad no viņas gaidīju

Smaidu vai vārdu jauku,

Bet viņa dusmīgi sacīja:

� Stulbeni, neapgāz trauku!

1986

.

Uz ielas

Ne jau uz papīra �

Satika satīru satīra.

Viena bij jauna,

�ķelmīgiem skatiem,

Spraudītes asas

Līda no matiem,

Nadziņi asi,

Mēlīte asa �

��� Kā nu tev svie�as? �

Tā otrā tai prasa.

Tā otrā bij veca,

Kaut turējās cēli,

Ar mākslīgiem zobiem

Un �ļupsto�u mēli.

��� Vai, � jauniņā nopū�as,

��� Grūti man klājas,

No rīta līdz vakaram

Piepūlu kājas.

Mīl visi �

Gan redaktors jauniņ�,

Gan vecs,

Bet diem�ēl

Nav gadījies tāds vēl,

Kas prec.

�� Hī, � vecīte atņirdz,

�� Man lieliski klājasl

Ik avīzē, �urnālā

Jūtos kā mājās.

Es atstāstu jokus,

Kas dzirdēti sen.

Un redaktors viebjas,

Un sekretārs sten�

Var manīt � pēc tevis

Tiem ilgojas prāts,

Bet dzīve ir dzīve,

Lūk, humors ir kāds!

Uz satīrām jaunām

Gan acis var mest,

Bet dro�āk tās vecās

Pie altāra vest.

1970

Teofils Janovi�s Tupurāpa

Ir nopietns vadītājs, nevis pļāpa.

Viņ� pats savā kantorī neprāto daudz,

Bet visu, it visu saskaņot brauc:

Kad vistām uz laktas ir jāiet pie miera?

Cik caurumiem jābūt ir Holandes sierā?

Vai, ejot uz darbu un bu�ojot sievu,

Tai jāsaka mīļā �atā� vai �ardievu�?

Kam deguns kā vējrādis alla� ir jūtīgs,

Tam pareizu nostāju ieņemt nav grūti.

Un Janovi�s parāda lieliskas spējas:

Ja priek�nieki smejas, tad Janovi�s smejas.

Ja priek�nieki raud, viņam acīs ir rasa.

Ja priek�niekiem niez, arī Janovi�s kasās.

Kad reiz savu darbīgo dzīvi viņ� beigs,

Viņ� klausuli nocels un sērīgi teiks:

� Es pūlētos vēl, bet tie spēki par knapiem.

Vai atļausit nomirt un doties uz kapiem? �

Un klausule kritīs, un atskanēs �kliks�,

Un kolēģi zārkā to �etrrāpus liks.

1969

Tūliņ jums, biedri, celsies katrs mats, 7

Pat tādiem, kam uz pakau�a nav matu.

Es stāstī�u, ko piedzīvoju pats, uf

Es lasī�u jums balādi par Blatu.

Man pa�am Blats nekad nav bijis rads.�

Te kādu dienu redzu drūmu skatu:. ;

Raud pārdevēji � esot miris Blats,

Neviens nekad vairs nesastap�ot Blatu!

Un tie�ām � kapos piemineklis plats-; <

Un grezni ziedi, dabūti pa blatu, f

Un zelta burtiem milzu uzraksts: �BLATS�,

Bet vairāk it nekādu citu datu.

Es naktī ņēmu rokā lāpstu pats:

Kaut zārkā viņam uzmetī�u skatu!

Bet zārks bij tuk�s, tur negulēja Blats.:

Viņ� pat no nāves izbēdzis pa blatu!- -

1969 ' ,

Reiz bija laiks � tas briesmu laiks,

Bet nu jau sen tas pāri,

Kad vienās bailēs dzīvoja

Kāds blēdīgs �urku pāris.

Viņ� noliktavā strādāja

Pie cukura un miltiem,

Bet viņa rāvās ceptuvē

Pie pīrādziņiem siltiem.

Te �no�uvums�, te �nobirums�,

Te sverot maza �kļūda� �

Un ,ta, kas pāri palika,

Pa kaktiem �urkas grūda.

Bet ko tā lielā manta dod,

Kas negodīgi krāta,

Ja nevari to izmantot,

Ja alla� restes prātā?

- Un: �urkas tā kā ubadzes

Pusnopluku�as klīda:

Ne kristālu, ne paklāju,

Vien cisu maiss uz grīdas.

Bet tad viss pēk�ņi grozījās

Reiz kādā dienā jaukā.

Un nu vairs �urkas nebaidās

Vilkt salaupīto laukā.

Var blē�i priecāties un smiet,

Lai cik ir pilns tas vadzis:

Ja runcis noķēris nav ciet,

Vairs neskaitās, ka zadzisl

Bet ko viņ�, nabags, nosargās,

Ja �urkas malu malās

No galdiem ķer, no maisiem sper

Un savā starpā dalās.

Ja kāda �urka ķezā tiek,

Tad ari nav ne vainas.

Tās vietā citu �urku liek,

Un aina neizmainās.

Un atkal visas sper un dzer,

Un veikli vilto aktus �

Bet runcis ķepas noplāta:

�� Lai ņemtu ciet, trūkst faktu! �

Nu �urku pārim blēdīgam

Ir atraisītas rokas:

Pie Rīgas uzcelts grezns nams

Un somu pirts pie Slokas.

Par sagādnieku �urka likts

Un spriezdams pīpi ļurkā:

��� Ir izredzes vēl augstāk tikt,

Mans draugs � vēl lielāks �urka!

Ir �urkām savs lukss �igulis.

Kad viņi brauc tai kastē,

No priek�as zelta zobi viz,

Bet pakaļ velkas aste.

Tā �odien daudzas �urkas brauc,

Ceļ vasarnīcas greznas,

Pa restorāniem tostus sauc

Un pasūta pat gleznas.

Es vienu gleznu redzēju:

Glauns �urka resnu punci

Ar sievu dodas pastaigā

Un ved pie saites runci.

1976

Pret visam kaitēm medicīna

Ar labiem panākumiem cīnās."�

Ir uzveikts mēris, tīfs un bakas ..

Par to mums ārstiem jāpasakāTs.

Pat gripu prot tie savaldīt.

Un, ja ne �odien, tad jau rīt

Kāds retais slimnīcā cels traci

Ar lūzumu vai zilu aci.

Bet poliklīnikās nudien

Būs garas rindas vēl arvien,

Būs pieņem�ana no un līdz

Un būs uz durvīm uzrakstīts:

�Te ārstē

slaistus,

blē�us,

mejus.

Lūdz ienākot ņemt tīru veļu!

Dr. BĒRZIŅ�,

med. zin. kandidats,

un vina asist.

SLOTASKĀTS�.

Un visi ies un iznāks tīri.

Kļūs slaisti darbīgākie vīri,

Un blē�i blēdīties reiz beigs,

Un meli taisnību vien teiks.

Kļūs daklers BĒRZIŅ� laureāts,

Tiks paaugstināts SLOTASKĀTS,

Un man par viņu slavē�anu

Pat piedos darba kavē�anu!

1970

Pat ja no tevis birst jau smilts

Un tev pie spieķa jāpieturas �

Pie kādas piederi tu cilts

Un kāda uguns tevi kuras?

Vai bise tevi krūmos velk

Vai smailīte pie upes saista,

Vai motocikls ir tavs elks,

Vai dārzā gaida rozes skaistas?

Vai retas pastmarkas tu vāc

Vai vadā pastaigāties bobi,

Vai tev uz mei�ām nesas prāts? �

Nu, īsi sakot, kāds tavs hobī?

Ja tev vēl nav ne auksts, ne silts

No visiem aug�minētiem niekiem,

Ir tāda bļitkotāju cilts.

Ak dievs, kas tie par ziemas priekiem!

Vēl bieza tumsa, agrs rīts,

Guļ kaimiņiene ziņkārīgā,

Dod sieva sviestmaizītes līdz,

Un, lūk, jau atstāta ir Rīga.

Visapkārt ledus klajums zilgs,

Trīc roka, zivis spārdās kastē,

Un sēdi tu kā vientuļ� vilks,

Kam ledū iesalusi aste.

Bet pilnīgi ir izslēgts risks,

Ka vientulība būs par traku,

Jo bļitkotājs ir sabiedrisks �

Ja ķeras citam � sē�as blakus.

Un tā ap tevi bariņ� augs

Un ledu urbinās un kapās,

Un pulcēsies pie drauga draugs,

Ka tev pat jālai�as būs lapās!

Nāks vakars, mājās sprakstēs plīts,

Steigs sieva zivis cept un vārīt�

Nu ko, var būt, ka brauksi līdz,

Ja citusvētdien nav ko darit?

Bet, iekams kastē zivis krīt

Un atskan jautrā ledus �ķinda,

Mums jāsatiekas ir jau rīt �

Pie zoobodes, tārpu rindā.

1970

.

Deguns man ir sārts kā biete.

�� Dakter, cik tas ilgi svils?

Sakiet � kādas zāles lietot?

��� Dzeriet vairāk, paliks zils!

Uz mājām atlidoja ods �

Tā apreibis, ka stutē sienas.

Nu ko tu, muļķi, ļaudis kod,

Kad viņiem izejamās dienas!

Guļ grāvī cilvēks.

�� Kas tad �im?

Vai kāda kaite māca?

�� Nē, viņi stiķēja pa trim,

Bet divi neatnāca!

Dziļdomīgs secinājums

Smēķis kaitīgs, �ņabis kaitīgs,

Kaitīgs arī alus.

Tas, kas nepīpē un nedzer,

Vesels atdos galus!

Dievs notvēra velnu aiz astes.

�� Es skatos, tev celtnieka nags.

Bet kādēļ �īs vienādās kastes?

��� Ne kastes, bet Ķengarags!

Ziepju burbuļa karjera īsa:

Pūtās, pūtās un� Domājat � plīsa?

Nē, tā sprie�ot, jūs kļūdāties pamatā.

Viņu iecēla � balona amatā.

Ko frizieris domā, kad klientu �mauc?

Un tante, kad sulas ar ūdeni jauc?

Un kurpnieks, kad jaunajā �igulī brauc?

Ka dzīve ir īsa, bet iegribu daudz.

Dega jau, dega

Viņ� darbā tā saucamā.

Valsts viņam bija

Kā gotiņa slaucamā.

Neglābjami atpalicis

Ar ādas siksnu tētis dēlu pēra,

Bet skolotājs to gudri mācīja:

� Jūs esat atpalicisl Ņemiet vērā,

Ka ir jau ādas imitācija!

Kad lauva smejas,

Zaķi drosmi jūt,

Jo kur� gan negrib

Lauvam līdzīgs but

Nedraud mums nekādas briesmas,

Stāvēsim, kā stāvējām,

Kamēr dziedam Paula dziesmas,

Kamēr vistas �āvējam!

Cik bie�i mums ir īdzīgs prāts

Uz tiem, kas blakus guļot krāc.

Gan gribas viņus aug�ā celt,

Bet reizēm � bomi ņemt un zvelt.

Kā izpētījis dakters kāds,

Trīs ceturtdaļas ļau�u krāc.

Da�s burbuļo kā strautiņ� kluss,

Da�s burk� kā traktors �Belorus�,

Bet da�s, kas uzņēmis uz krūts,

Kā reaktīvais dzinējs rūc.

Man pazīstams ir vecis kāds, -

Kas baigi muzikāli krāc.

Tī, tī� viņ� maigi dīc kā ods,

Tad vārās tā kā klimpu pods,

Tad, liekas, tā kā vepri kauj,

Un beidzot vaislas bullis mauj.

Kad sieva viņam dunku grū�,

Viņ� tā kā mazbānītis pū�

Un, izkritis no gultas, sauc:

� Ei, �ofer, uzmanīgāk brauci �

Ja kāds no jums vēl neprot krākt,

Pie viņa mācīties var nākt.

Viņ� apgalvo, ka maksa lēta,

Bet atmoda nav garantēta.

1973

(Tā dara visas)

Atveda meitiņa puisīti mājās, .

Pamīlinājās, pa�ubinājās, � !

�is viņai bu�iņu, �ī viņam bu�u,'

Nolikās gultiņā abi uz �u�u.,� r

Vecī�i brīnījās, kā nu tā varot?

Meitiņa atcirta � visas tā darot!

Esot pat opera �Cosi fan tutte�.

Vecī�iem, protams, aizvērās mute.

Agrāk to joku gan savādāk sauca,

Pirms tās fan tuttes laulāties brauca.

Tagad, kad d�insos dibenu spīlēm

Savādāk runā, savādāk mīlē.

Te kādu dienu sauc ve�iņa veci:

Laikam jau bēdīgāk bū�ot ar preci,

Meitiņa viena stenot un pū�ot,

Cosi ir projām, fan tutte drīz bū�ot!

1984.

Ir Ziedonim par pienu milzīgs opuss,

Kur apcer viņ� gan cilvēkus, gan lopus.

Sniedz Sirmbārdis par kartupeļiem ziņas

Un pantus cep kā kartupeļu bliņas�

Es izvēlējos ūdeni, jo jūtu,

Ka cita viela būtu man par grūtu.

Bez tam � kas ūdensgabalam var sieties

oVai ņemt par pilnu? Atliek tikai smieties:

Tāds dzejnieks dienā jāmeklē ar sveci,

Kas īstā vārdā nosauc savu preci!

Ar ūdeni viss jaukās gleznās saistās:

Ir meitenes kā ūdensrozes skaistas,

* Ir pudeļu un varavīksnes dzidrums.

Un iedvesma (kad galvā sakāpj �ķidrums).

Ja nebūtu mums upes lī�u skaistu,

Kur rūpniecība atkritumus laistu?

Bez somu pirts mēs garlaicību justu,

Un blats bez zelta zivtiņas mums zustu.

Bez ūdens būtu iznīkusi zveja,

Bez ūdens būtu sarukusi dzeja,

Bez ūdens tādas lekcijas mums būtu,

Ka iesnausties mēs lāgā nepagūtu.

Nāk pavasaris � ceļas ūdens pali.

Nāk revīzija � ūdenī gaist gali.

No sievas laisties � tas ir atstāt ostu,

Bet ieskatīties glāzē � palaist plostu.

Tā ūdens spie�as visās dzīves jomās,

Ne tikai da�a satīriķa domās.

Ja brāķa darbs, ja plāni pildās gausi,

Mēs nevaram no ūdens izkļūt sausi.

Bet, cen�oties un gaidot lielo balvu,

Mēs sagaidām, ka mums vēl mazgā galvu.

Un tos, kas mazgā, citi mazgāt manās.

Ir visa dzīve viena mazgā�anās!

Un vēl mazliet par ūdeni, kam grādi,

Kas nodara mums visiem lielu skādi.

Tas stingri mūsu tirdzniecību stutē,

Bet neņemsim to turpmāk, biedri, mutē!

Būs skaidrs prāts, un nebūs rindu garu

Pie veikaliem, kur pieņem stikla taru.

Tik �ēlosies da�s labs, pie ārstiem nīkstot,

Par sāpēm plecos. (Kā jau spārniem dīgstot!)

Un, diagnozei neticis uz pēdām,

Varbūt kāds ārsts vēl iemetīs no bēdām.

1976

Cik drosmīga kļūst zaķu cilts,

Kad vilku pārklāj kapa smilts!

Lai nu ikviens sev liek aiz auss:

Vairs vilkiem vaļu nepieļausi

Bet paiet laiks ne visai ilgs,

No jauna uzrodas kāds vilks,

Lec zaķi pazemīgā dejā,

Un visiem atkal ļipas lejā.

1961

Bonaparts turēja rokas uz krūtīm.

Bismarks sānos kā dusmīga sieva.

Bet Hitlers, lai cik tas dīvaini būtu,

Kā Ādams, kam sameties kauns no Ievas.

Rodēna �Domātājs�! Saspringta seja,

Galva smagi balstās uz plaukstas �

Bet tie, kam tā domā�ana ir lejā,

Alla� kaut kur pa apak�u taustās.

Un pēk�ņi kā atsperi, vienā rāvienā �

Heil! Drang nach Osten! � pasvie� to roku.

� Mēs esam ārie�i, mēs esam pārāki,

Mūsu smadzenes vairāk kroku! �

Es skatos filmu �Parastais fa�isms� �

Zib fīrers da�ādās pozās un lomās �

Un brīnos: cik vienkār�i un cik a�i

Vesela tauta pārstāj domāt!

Un vajag spēcīga kājas spēriena

Pie Stajingradas un Kurskas lokā,

Lai vācu zaldāts izmisu tvērienā

Beidzot saņemtu galvu rokās.

Ir pasaule raiba kā dzeņa vēders,

Ir bezgala daudzas pozas un stājas,

Un ir vēl kāds teiciens, ko aizmirst neder,

It sevi�ķi fīreriem: �Prātiņ, nāc mājās!�

1976

Reiz kāds latvie�u zemnieks

Teica baronam: �Spoks!�

Prasts ir latvie�u humors,

Rupj� ir latvie�u joks.

Barons ierēcies drūmi:

�Tev ēk� cētum būs pūt!�

Zemnieks iemucis krūmos,

Saukdams baronam: �Put!�

Kad pa oktobra peļķēm

Nācās junkuriem diegt,

Prata latvie�u streļķi

Lodes pakaļ tiem triekt.

Rokām dibenu turot,

Klīst vēl baltgvardu spoks ..

Ass ir latvie�u humors,

Negants latvie�u joks!

Dzēra fri�i un mak�i,

Biksēs slapinot � hail!

Iziet naktī aiz pak�a

Bija fa�istiem bail.

Duncis rēgojās krūmos,

Cilpu �ūpoja koks�

Smalks ir latvie�u humors,

Slīpēts latvie�u joks!

Pulkā draudzīgā, �aklā

Jokus latvie�i dzen.

Tie, kas bija mums kaklā,

Kaklus lauzu�i sen.

Cepas �a�liki dūmos,

Atspīd pudelēs sārts,

Sprēgā latvie�u humors,

Krievu trāpīgais vārds.

Da�s ar noskaņu drūmu

Dzijās pārdomās grimst:

Esot bēdīgs tas humors,

Maz to latvie�u dzimst.

Vai tad gaist mūsu pēdām?

Vai tik traki nu būs?

Baltie lā�i lai bēdā!

To vēl mazāk kā mūs.

1973

Motociklists ielidoja

Ceļa bedrē aizvakar,

�odien ceļu salaboja.

Ja jau ļoti grib, tad var!

Korķlts priek�roku dod pienam,

�ņabja glāzi neaizskar

(Pārradies pēc desmit dienām).

Ja jau ļoti grib, tad var!

Divatā bez bērniem nīka

Vecā Zariene un Zars �

Bet nupat �iem radies sīkais.

Ja jau ļoti grib, tad var!

Līdējs visur ielīst manās,

Lai nu kā to peļ un bar,

Un pie tam bez ziepē�anās.

Ja jau ļoti grib, tad vari

1976

Gruva griesti, sienas gāzās,

Tā kā zeme vajā vāzās,

Tā kā zibens blakus spēra,

Tā kā strāva mani ķēra.

Kauca, auroja un spiedza,

Likās, tūksto� veprus �miedza,

Tūksto� suņiem astes grieza,

Akmeņus pret stikliem blieza �

Ausis aizspiedis ar rokām,

Gaidīju, kad gals būs mokām.

Kaimiņ� biksta man un smejas:

� Koncerts beidzies, sāksies dejas!

1977

Vai esi tu nabags

Vai di�ciltīgs lords,

Ir sievie�u medības

Aizraujo�s sports.

Nav licence jāņem,

Kur gribi, tur brauc,

Jo meitenes medīt

It visur ir ļauts.

Ja stirniņai mērķē,

Tā bēguļot sāk,

Bet meitene pati

Uz �āvienu nāk.

Un, kad tu tā pie�āvies

Esi ikdien,

Ak �ausmas, no krūmiem

Tik vecenes lien!

Un tomēr, vai nabags

Tu esi vai lords,

lr sievie�u medības

Aizraujo�s sports.

Var vecmeitas ļaunās

Mūs lādēt un pelt,

Cik labi, ka spējam

Vēl stobrus mēs celt!

1983

No kādām sievām viri beg?

Nu protams, ka no labām.

No sliktas sievas aizlaisties

Nekad nav vīra dabā.

Tā labā vīru apmīļo

Un lutina bez mēra,

Visniecīgākās iegribas

Un kaprīzes ņem vērā

Un neapjēdz, ka vīrietis

Tā ierīkots no dabas:

Ja viņam labi dzīvojas,

Viņ� dzīvot grib vēl labāk.

Bet sliktā vīru badina,

Līdz bikses krīt pusmastā,

Pie smagiem darbiem radina

Kā kamieli pie nastām �

Un vai tāds nobadināts spoks

Var ņemt pār pleciem kājas?

Lai kur viņ� klīst, lai ko viņ� lok,

Viņ� lī�us atlien mājās.

Bet tas, kas klēpī lutināts

Ar bu�iņām un knupi,

Skat � jaunu mammu atradis,

Kam varenāki pupi

1981

Saimnieks bargi puiku dīda

Savā dārzā kādu nakt':

�� Teik�u tēvam, ka tu līdi

Ābolus no manis zagti �

Zēna mutei priek�ā roka:

��� Lūdzu klusāk, tēvocīt!

Tētis sē� tai otrā kokā,

Ka no bailēm nenokrīt. .

Lai nu skrien uz sve�ām zemēm

Kaisīt naudu, kas ir glups.

Manas vēlmes apmierina

�Kinoceļojumu klubs�.

Grie�u pogu un pa logu,

Ko par ekrānu mēdz saukt,

Skatos, kur tad biedrs diktors

Mani uzaicinās braukt?

Ne tam anketa no svara,

Ne kāds galvotāja zvans

Un vai krievu�turku karā

Vectēvs piedalījies mans.

� Brauksim, � saka viņ�, � uz Sveici,

Tur, kur Monblāns sniegots snau�,

Vai uz Āfriku, kur tveice,

Pinkains lauva kaulu grau�! �

Un pēc brī�a es jau braucu.

Priek�nieks mans var mierīgs snaust,

Es pie lauvām nepalik�u,

Man ir pa�am kauls, ko grauzt.

Bet, ja uznāk �nostalģija�

(Vārds, ko katrs tūrists maļ),

Atliek tikai pagriezt pogu:

Klaks, un esmu atpakaļ!

1982

.

Sien Runcis kaklasaiti

Un ilgi ūsas glau�,

Bet Kaķu māte rozi

Pie vakarkleitas sprau�.

Būs �odien kaķu balle,

Ir visiem līksms prāts.

Būs bufete un dan�i,

Kad beigsies referāts.

Iet ve�iem līdzi meita,

Par Tincīti to sauc,

Vēl neprecēta viņa,

Bet pielūdzēju daudz.

Un dēls, jau pui�a gados,

Ar baltu vesti, skaists.

Kā visi jaunie run�i,

Liels dejotājs un slaists.

Pa gabalu var manīt,

Cik tautas plūst �■ o jē!

Mud� garderobē kaķi,

Un pilns ir foajē.

Un, kad pēc tre�ā zvana

Ir vietas jāieņem,

Tie, kam nav krēslu gana,

Cits citu klēpī ņem.

�Vai ir uz Marsa kaķi?� �

Tāds �odien referāts,

Kas turpinās trīs stundas,

Līdz puse kaķu krāc.

Un, noklausoties visu,

Tik vienu saprast var:

Ja dzīvotu tur peles,

Tad būtu kaķi ar!

Rīb aplausi, blauk� krēsli,

Steidz kaķi � jauns un vecs;

Cits citam pāri galvai

Uz bufeti tie lec.

Nu tikai na�us, dak�as

Ar skubu visi tver,

Grau� ceptas peļu astes

Un krējumiņu dzer.

Sāk muzikanti spēlēt,

Laiks kājām vaļu ļaut!

Jau solists angļu mēlē

Pie mikrofona ņaud.

� Mai ledi peles medī! �

Viņ� brēc, ka aizkrīt auss.

Un nevar lāgā saprast,

Vai skan tur Pauls vai Strauss.

Da�s dāmu pasvie� gaisā,

Da�s gaisā asti svie�,

Bet Run�uks Pun�uks Tinci

Pie vestes cie�i spie�.

Un arī vecais Runcis

Uz deju sievu lūdz:

�� Ja reiz nu esam ballē,

Tad lai tā būda rūc! �

Lec kaķi bugi�vugi,

Tad seko tvists un �eiks �

Un nav nevienam bēdas,

Ko kaimiņ� Krancis teiks.

Bet Krancis gultā grozās �

Tam darbā jābūt rīt,

Tak nevar ne uz mirkli

Viņ� acis aizdarīt.

�� Mai ledī peles medī! �

Ņaud skaļrunis kā traks.

�� Un, kad mai ledī medī,

Uz pelēm viņai nags! �

Te pēk�ņi atsprāgst durvis,

Grand Kran�a bargā balss:

�� Vau! Kaķi, �ķic pa mājām!

Un kaķu ballei gals.

1978

No �Kniepadatas�, �Spraudītes�,

�Saldskābā smaida� un citiem aplokiem.

Puikas, �is brauciens būs ials un

traks, �

Stūre trīc rokās manās.

Puikas, �is brauciens būs tāls un

smags,

Tā būs izlau�anās.

Tā būs izlau�anās no tā, kas man ir,

Tajā, ko gribu es dabūt,

Kāda pieticības siena mūs �ķir

No tās pasaules, kurā man jābūt.

(No krājuma �Motocikls*)

Kas krājumu manu tā vērīgi �ķir,

Tas priek�statu skaidru var dabūt,

Ka vēl kāda labaka pasaule ir,

Kur agri vai vēlu man jābūt.

Zem manis

Dzirksts,

Sprādziens

Un atkal dzirksts.

Viss dzīvē grie�as kā rotors.

Ir virzuļa pirksts un likteņa pirksts.

(Skat. grāmatā nodaļu �Motors�.)

Bet, liktenim spītējot, stūre jau trīc.

(Skat. �Stūre� un papildus �Riepas�.)

Nu, puikas, kā paliek?

Vai brauksit man līdz?

Vai ķiveres pakau�iem piepas?

Mēs apbrauksim zemi pa 2jxR,

Lai priedes ir biezas vai retas.

Tai pasaulei laikus jau saposties der!

(Skat. �Spieķi� un pievelc, ja metas.)

Pie sevis es reizēm

Kā �akālis reju,

Kad izkauties vajag,

Pasmaidu jauki�

Un biju�am draugam

Ar liekuļa seju

Es mierīgi saku:

� Paliksim �

Draugi�

(No dzejoja �Nepaliksim�)

Nu kādēj tik briesmīgi

Kritizēt sevi?

Mums tie�ām no kauna

Ir jānolai� skats.

So to jau mēs domājām

Reizēm par tevi,

Bet ne jau tik traki,

Kā raksti tu pats!

Paver plaukstu, puika brūnais,

paver plaukstu,

draugs �� tu � mans �

Lai kā jūras olis gludens

Mana sirds tev saujā krit.

Kas vēl palicis, ja rudens

Jau pa sirmo miglu slīd?

Paver plaukstu, laime vēlā,

paver plaukstu,

draugs � tu � mans �

(No dzejoļa �Es svilpoju jūras krastā�)

Eju solīti pa solim,

Skatos � krastā puika jauns.

� Paver plaukstu, do�u oli! �

Stāv un brīnās tā kā auns.

Vai nav radis saņemt glāstus,

Vai tam sve�s mans tēmu loks?

Varbūt �Ķikuraga stāstus�

Nav pat izlasījis, spoks!

Svilp vai raudi balsī �ēlā,

It neko tas neiz�ķir.

Ak tu mana laime vēlā,

Posts vien man ar tevi ir!

Celtnieki,

dārgie celtnieki,

uzceliet namus

ar runājo�ām sienām,

uzceliet namus ar sienām,

kas naktis runā ar jūras dzelmju

balsīm

un me�u �alkoņu.

(No dzejoļa �Lūgums�)

Tāds projekts celtniekiem nav sve�s,

Tāds nams jau ir, es zvēru!

Aiz sienas skan �Salc zaļais me�s�,

No griestiem � �Tur es dzēru� �

Un man pa sienām nākas sist,

Kad uznāk dusmu rūgtums,

Un visai bie�i izsamist�

Tā piepildās tavs lūgums!

� Būs tāda pilsēta,

Trausla un viegla.

Pilsēta, kurā būs tikai gaisma

Un tikai smiekli.

Pilsēta, kurā būs Laimīgo ielas

Un Sapņu prospekti sauks.

Rīt

Tadu pilsētu uzcels

Mans draugs.

� Ķur ieeja

Tikai ar dvēselēm baltām.

(No krājuma �Apsolītā zeme�)

Ja būs tāda pilsēta,

Gai�a un stalta,

Kur ieeja

Tikai ar dvēselēm baltām,

Kur Sapņu prospekti,

Laimīgo ielas

Un smieties un jokot

Iespējas lielas,

Un drukātā veidā

Tos jokus laist klajā �

Es vēlētos padzīvot

Pilsētā tajā,

Jo ķecerīgs jautājums

Prātā man viesies:

Kas īsti, par ko

Un cik ilgi tur smiesies?

Neprasu pēc saviem radu rakstiem �

Tajos tautu staigā�anu jūt:

Vācu barons uztūku�iem plakstiem,

Gai�mataina kalpone varbūt.

� Vai es tāpēc sauli mazāk milu,

Mazāk milu rudzu druvas �is,

Ja kaut kur pavisam tālu Nila,

Bet jau tuvāk � Dubna asinīs.

(No dzejoja �Mana kārta�)

Raibi mani radu raksti,

Tā kā ziedos pupu laksti.

Sve�zemnieki siroja,

Kas gan viņus �ķiroja!

Jauca visu, kas vien prātā,

Tā kā kokteiļaparātā:

Reinu, Vislu, Dubnu, Nīlu,

Piespiedu un brīvo mīlu �

Tā no vienas audzes citā

Sen�u grēka ābols krita,

Bija prieks, un bija risks, �

Esmu produkts starptautisks.

Ap liepu dienas liepu liec,

Tai vienai sāp, tā viena kliedz

Un tomēr savus zarus dod,

Ja otrai siltums jāatrod.

Vai cilvēki tā prot?

(No krājuma �Laimes pakavs�)

Ap liepu liepa liepiņās,

Līdz liepa liepā iepinas.

Bet cilvēki tik jokaini,

Tik nekokaini kokaini.

Tie neatbild uz bļāvienu

Un nesteidzas ar skāvienu

Tūliņ, uz pirmo rāvienu,

Tiem visiem vajag kāvienul

� Stāv meitenes skumjas ap mani,

Un lūgums ir viņu balsī:

Vai arī atmiņas manas

� Reiz pazina skumju valsi?

� �Valsē Triste� tādās naktīs dzirdu,

Visas zvaigznes tikai sniegi �ķiet�

.. .Tu jau tikai fontāns Melnās jūras

krastā,

Sirds �o sve�o jūru drīz vien aizmirsis.

(No krājuma �Zaļās gatves�)

Nāk laiks, kad sāc izpriecas atmest,

Kad apnīk �īs pasaules skaļums.

Ai, kapsētas klusās un gatves,

Cik dvēselei tuvs jūsu zaļums!

Gan bērzi, gan liepas, gan viss te

Man izraisa iedvesmu spontānu �

Vēl atceros �Valsē Triste�,

Bet galīgi aizmirsu fontānu.

Lai jūsmīgas dziesmas silti

Jums dzied magomajevi, montāni.

Es dziedu par kapu smilti,

Un raud manas acis kā fontāni.

Zem �iem

Ozoliem

Mūsu jaunie vectēvi

Kārtojās kaujai

Rigas piefrontē.

<rTaures skaņās �� �

Zaros aizkērusies

Vēl �alc

Aprauta dziesma.

Pa �o gatvi

Mēs

Svinigi aizejam

Uz laboratorijām

Un cehiem

Aizstāvēt

Tēvu sapņus,

Aizstāvēt

Savu jaunību.

(No dzejoļa

�Aleja Strēlnieku dārzā�)

Zem �iem

Ozoliem

Sarakstīju

Dzejoli

Alejas

Garumā.

Saliku tajā

Taures,

Vectēvus,

Laboratorijas,

Cehus,

Vēju �alkas

Pēc principa

Jo garāka

Aleja,

Jo vairāk

Malkas.

Augstsprieguma dzirksteles lec�

Neskaries! Apdegt var.

Skaries! Un kopā degsim.

Es esmu jauns!

Es vēl neesmu vecs!

Dzirksteles

lec un lec�

Jānis Sirmbārdis

(No krājumā �Brūkleņzieds�)

Vēl dzīvs ir manī katrs gēns,

Spiedz spalgi dāma skavās manās:

� Jūs, Sirmbārdi, kā autogēns!

No jums ir Joti jāuzmanās! �

Un dzirksteļo un sprakst, un �ņāc�

Mūs rausta strāva, cauri skrienot,

Un abiem mums ir iespaids tāds,

Ka kontaktu vairs neatvienot.

Kad mani pārklās zārka vāks

Un kad pār mani smiltis kritīs,

Tās dāmas, kas pie kapa nāks,

Vēl ilgi elektrība sitīs.

Kad sajūk prāts � tu visu nakti runā.

� Tāds pla�ums aug, ka gribas kliegt,

Un tu tā kliedz, ka me�u tāles lokās.

Un kāds pie tevis nāk

Tev tum�ās dzērveņogas sniegt.

Tad atjūk prāts.

Milda Losberga (�Dzērveņogas�)

Lai gudrinieki neticīgi smejas,

No pieredzes mans secinājums tāds:

Ne tikai rakstot, arī lasot dzejas,

Var pēk�ņi jukt un neatjukt vairs prāts.

Es iesaku tev, draugs, ja prātiņ� ļogās,

Ja galviņā tā palicis ir maz,

Kā zāles lietot tum�ās dzērveņogas.

(Ar gai�ajām nav panākams nekas.)

�ī recepte ir daudzkārt pārbaudīta.

Lai kā tavs bļāviens dziļā naktī skan,

Ed dzērvenes, un precīzi no rīta

Būs prātiņ� mājās. Vari ticēt man!

Nāves zieds zied Javā vulkāna virsotnē

neilgi pirms izvirduma.

Paisums un bēgums notiek tāpēc,

ka kustīgās okeāna un juras

ūdensmasas

pievelk Mēness.

Salaria via (Sāls ceļ�) ir viens no

visvecākajiem romie�u ceļiem.

Sers Frensiss Dreiks 1595. gadā mirst

ar drudzi.

Dagnija Dreika

(No krājuma �Mēnessērdzība�)

Pārlasīju grāmatiņas savas.

Kas tik, biedri, nenotiek uz Javas!

Ziediņ� plaukst, kad uzdarbojas vulkāns,

Akmeņi sāk birt kā fran�u bulkas.

Francija, bez �aubām, man ir tuva.

Balzaks Onorē tur slavu guva.

Austrijā bij slavens Kafka Francis,

Menuets ir nepārspējams dancis!

Paisums seko bēgumam uz pēdām.

Mazarīni pietempās no bēdām,

Teātrim kaut kādu bumbu sēja;

Vēzelers tai laikā zvanus lēja.

Vai tad jums nav zināmi tie abi?

Ai, ai, ai, tas, biedri, gan nav labi!

Romā, gurķi jāskābē kad bija,

Nāca sāls pa Salaria via.

Dokumentus pētot, nevis teiku,

Uzgāju es seru Frensi Dreiku.

Vai no algas iekrāsi ko taupot?

Sers uz jūras piepelnījās laupot.

Zēl, ka drudzis aizrāva to kapā.

Kā nekā viņ� bija mans opapā.

Dreika līcī vēji viļņus vanda�

Sarabanda nav nekāda banda.

Tā ir tāda deja spāņu mēlē.

Bilbokets nav sunītis, bet spēle.

Kad es beig�u kādu jaunu skolu,

Svaigas ziņas piegādāt jums solu!

(No kādas dziednīcas pacientu

literārā �urnāla)

Pēc hlora o� un skābiem kāpostiem,

skumst Maharad�a, ziloņus tam atņēma,

bet viens ir noglabāts zem gultas

(sāksies valodas), raud Bonaparts

par sakāvi pie Vaterlo (jel klusē, nelga,

sāksies valodas!), kāds lasa Uldi Bērziņu,

verd speltē pods, brauc ratos tēvs,

tārps rokā nedodas, krīt lāse Daugavā,

kliedz sanitāri, ka uz grīdas nedrīkst!

mēs kāpjam ābelē un lecam baseinā,

tur ūdens nav (būs atkal valodas),

un ābelē ir tāds, kas piespie� novērst

acis, plok rāva, lēni ceļas apak� zemes

kalns, tam pretī puns, tad atnāk ārsts,

guldz mīlestība kaklā, cienī dzeju un

personīgi pazīst visus tos, kas dīdzē

dzīvi un drukā jaunos, zvēriem htoniskiem

par spīti, viņ� mierina, ka bū�ot ziloņi

un uzvara pie Vaterlo, un jaunas dzejas, _

bet purvi gruzd un leviatāns grozās miegā,

to nokaut nevaid �ķēpa, un tādēļ visiem

jāiet gulēt (un paliek kluss �

ko gaidi, valoda?).

Mēs � Eirāzijas Ciemiņi Visaugstie

pie galdiem pār krauliem,

pie galdiem viesmīlīgiem �

� kāds manu sievu pēk�ņi uzrunā

man svētākajā vārdā � Latvija.

Jānis Peters

(�Pie Gruzijas metālkalējiem�)

Kāds manai sievai roku apvija

Un �ukstēja tai maigi: � Latvija! �

Es viņa sievai teicu: � Gruzija! �

Kad viņa manu bārdu gumzīja.

Cik daudz var gūt no tādas draudzības

Bez greizsirdības un bez skaudības.

Melnajā jūriņā

Viļņi baltiem ziediem zied.

Kad bāliņi sasatika,

Melns ar baltu saderēja.

Ja tu dzertu cinandali,

Ja tu ēstu tabakeāli,

Nobaudītu �ahohbili,

Tad tu sauktu: � Johambilil

Savu mīlestību piekaru

pie griestiem lampas vietā �

ar kājām gaisā un ar galvu uz leju.

� Pēc tam savu mīlestību, sprigu

un spraigu, nolieku ar kājām uz zemi.

Mīlestība kļūst līdzīga cilvēkam �

mīņājas un grīņājas, un klusē.

Gaidu, gaidu. Mīļu vārdu nesagaidu.

Un tad es jūtu � nav jēgas.

Ilga Rismane

Mana mīlestība spīva,

Spriga, spraiga, īdzīga.

Reizēm drusku defektīva,

Manai dzejai līdzīga.

Bā�u maisā, karu gaisā

Un ar koku piedauzu.

Mīlestība neatraisās,

Nesaka ne �bē�, ne �mū�.

Ienāk kaimiņ�, dusmas valdot

(Mietpilsonis, vecis baiss).

Ko es mājā malku skaldot?

Kādēļ man pie griestiem maiss?

� Ja jūs spēj tas interesēt,

Jūs to maisu pataustiet!

Mācos mīlestību dresēt. �

Vecim tūdaļ mute ciet.

Es jau neesmu no vājām,

Pietiks spēka cīnīties �

Gan jau vēl uz pakaļkājām

Mana mīlestība ies!

�rStrāvas vāpe�

�Uguns vāpe�

�Apsviluma vāpe�

�Spirāles vāpe�

<rSpraiguma vāpe�

�Liela nobrieduma vāpe�

� Kur ir tavs pods?

Velta Kaltiņa

(No krājumā �Sarkanmāla vāpe�)

Kad manā daiļradē bij cauri

Ar ziloņiem, kas pūta tauri,

Es sāku lolot mērķus tālus

Un intensīvi mīcīt mālus.

Kas manu dzeju baudīs pliku?

Bet, ja tai piespert keramiku,

Steigs katrs remdēt mākslas slāpi.

Un tā es sāku veidot vāpi.

Lūk, vāpe sīvā, vāpe brīvā.

(Pusdzīvā un pavisam stīvā.)

Te � vāpe spirālē un lokos.

(Kā visi � es ar formu mokos.)

Ir vāpe � strāva, vāpe � uguns.

(Nereti pagadās pat �uguns.)

Top vāpe � spraigums, vāpe � maigums.

(Jo kam tad �odien ir tas svaigums?)

Var vāpe briedums but un tūkurtl�.

(Un reizēm arī mēra trūkums.)

Var vāpe degums būt un svilums

(Un, vāpei uzkrītot, pat zilums!),

Bet, kritiķis ja dīks kā ods,

Es jautā�u: � Kur ir tavs pods? �

Hā, neņems vis ar roku pliku

Ne Kaltiņu, ne keramiku!

.,. Zirga spēku piejūrēta,

Ganu dūkanbēri.

� Cilvēks slīkdams

Labsajūtu pārdzīvo.

� Rit Vecrīgas dzīslās kapļi,

Akmens kalti un kara cirvji.

� Nams valstījās pa ietvi lampu

drudzī,

Bars skatlogu un afi�stabu spiedza.

� � Dzer, dzer, māsiņ,

Dzer!

Ināra Roja

(No krājuma �Gravitācija�)

��� Piejūrējos, piemāvos,

A�i spalvu tvēru.

�� Lej, lej, māsiņ, lej,

Tikai zini mēru.

�� Cilvēks slīkdams prieku jūt,

Nav ne grama sēru.

�� Lej, lej, māsiņ, lej,

Tikai zini mēru.

�� Rīgas dzīslās kapļi skrej,

Klāt vēl cirvjus spēru.

�� Lej, lej, māsiņ, lej,

Tikai zini mēru.

�� Nami vaislās, stabi spiedz,

Logi zviedz, es zvēru

��� Lej, lej, māsiņ, lej,

Tikai zini mēru.

�� Radīs �Gravitācija�

Dzejā jaunu ēru.

��� Lej, lej, māsiņ, lej,

Tikai zini mēru.

� Rokas aug�a! � viņ� sauca.

Es teicu, lai neuzplijas �

Viņ� metās pie plaukta �

Jeseņinu nolaupīja.

(No Pētera Jurciņa dzejoja

�Laupītājs�)

Viņ� metās pie plaukta,

Kur novietots bija

Daudz grāmatu skaistu

(Ne zaftes burciņu).

Un, skat, kas par zelli!

Jeseņinu nolaupīja,

Bet nez kāpēc neņēma

Pēteri Jurciņu?

Sis gadījums apstākļus

Noskaidrot prasa:

Vai Jurciņam vietas

Tam pietrūka ķe�ā?

Nē, minētais laupītājs

Krieviski lasa,

Un latvie�u klasika

Viņam ir sve�a.

Laika gaita, laika gaita

Tā kā milzu upe plūst�

� Kas gan Limba�i bez Lielezera!

� Toreiz peldkostīmus

tur neviens vēl nepazina �

� � Dzejnieki Dzejnieki

Kur jūs esat? �

� Dzejnieks?

Kas par veltu!

� Melna, nopluku�i �hūte� virzās

sāņus,

Atsedz seju, apaugu�u sariem �

� Tad, kad tikām draugos,

Parādām ir savas vārsmas.

Izlasījis Di�enā jo Bernhards ilgi domā.

� Ilgi domā, klusi saka:

�Nevajaga, puikas, nevajaga ��

Arvīds Grigulis

Tas vēl bija tajos laikos,

Kad mēs lēkājām pa kokiem,

Dzīvojām pie lielas peļķes,

Visi plun�ājāmies barā.

Apģērbu vēl nepazinām,

Ne to mini, ne to māksi,

Gū�u jostām nodīrājām

Kādu mamutu vai taksi.

Toreiz daudz mēs nerunājām,

Līdzskaņu vēl bija pamaz �

Tikai m no vārda mamuts,

N no vārda nopūdelēt.

Katru burtu nācās skrāpēt

Granītā vai dolomītā,

Honorārus nemaksāja,

Tādēļ dzejnieks bija retums.

Drukas darbi nāca ārā

Tikai vienā eksemplārā.

Reiz pie mūsu lielās peļķes

Uzradās kāds dīvains hipijs.

Tāds ar drūmi garu spalvu,

Neparasti lielu galvu.

Saucām to par Lielo Drūmo,

Dzīvoja viņ� biezos krūmos.

Drūmais sve�valodas prata,

h un I mums iemācīja.

H drīz iepatikās pui�iem

(Ilipī, hepī, hali gali),

F it labi jaunām meitām.

Pat vēl tagad �fui!� tās saka,

Nelieto vairs veco �kaka�.

Kamēr citi ķircinājās,

Grauza saulespuķu sēklas,

�aulas izspļaujot ar blīk�ķi,

Drūmais, prātodams pie sevis,

Mēdza sūkāt kājas īk�ķi.

Izmantodams rakstu ztmeS,

Sacerēja garas rīmes.

Mēs, tie mazie, viņu skaudām,

Mēģinājām atdarināt.

Ta�u Drūmais laidās lapās,

Sacīdams mums �ādus vārdus:

�Mīļie puikas, labāk nehal��

Un vēl klusi bilda � �turēt�.

Teica vēl kaut ko par upi.

Nesapratām. Bijām glupi.

Nu vairs nevar nehal turēt,

Vairs to upi neapturēt.

Cik manās pļavmalās jau daudz ir

stiklu,

Bet manas kājas basas � kur tām iet.

� Nē, laikam nebija tie ļaudis slikti,

Kam pudeli pret akmeni bij sviest.

� Bet negribu iet kājām apautām,

Ar dzivu soli zemi jūtu dzīvu.

Vitauts Ļūdēns

(�Usmas un Me�otnes soneti�)

Ja nomests zemē sērkociņ� vai papīrs,

Nav māksla tādām drazām pāri tikt.

Bet pamēģini basu kāju likt

Uz asām �ķautnēm, kā to dara faķīrs!

Ap Me�otni un Usmu stikli spīd.

Tos labi Jaudis izkaisa pa zāli.

Ja sāksi dro�i trenēties jau rīt,

Tāpat kā es, tu cilposi, mans brāli,

Un sonetu pat spēsi uzrakstīt.

Es labu tēmu piedāvāt tev varu:

�Ja mīli dabu, nodod stikla taru!�

Tā meitene, kam acis glezni lās,

Par sviestmaizi man viennakt atdevās.

Jānis Rokpelnis

Nu velti pūles tērēju:

Man neveicas kā senāk,

Jo margarīnu smērēju,

Un vairs neviena nenāk.

Ai, nedienas, ai, raizītes �

� Kam sūdzēties? � es prasu.

Pats ēdu savas maizītes

Un savas dzejas lasu.

� Vīd veceņu pulkā kāds pusaizmirsts

vaigs

Pie kapsētas klusajiem vārtiem.

Un acis arvien vēl kā turcietei spīd

Ar skatienu dzedru un slīpu.

Bet krustu spocīgās ēnas krīt

Pār miru�u mīlestību.

Vai tie�ām �ai vielā jau pulcēties sāk

Pa vienai jau meitenes manas?

Laimonis Vāczcmnieks (�Pie vārtiem�)

Pie kapsētas vārtiem pulcēties sāk

Tādi kā redzēti skuķi.

Gan līkas, gan greizas, gan klibas tur nāk,

Bet da�a pat velkas ar kruķi.

Ir da�ai kā tabakmaks savilcies zods

Un krunku � ak dievs, cik tik nav to!

Sīs dāmas reiz pavest bija mans gods.

(Ar mopēdu, ne jau ar auto.)

Lūk, vienai kā turcietei acis spīd,

Dur sirdi cauri kā ilens.

Un visas ap kaklu �ļupstot man krīt:

� Mēt, Laimonīt, gdibam vēl mīlēt! �

Pār kapsētu spocīgas ēnas slīd �

Es saucu: � Jums nodoms nav peļams,

Bet beidziet jel, meitenes, jokus dzīt.

Kas beigts, tas vairs aug�ā nav ceļams! �

�ņukst meitenes, lāstus pret debesīm sauc,

Un, bēgot no kapiem, man papē�i klaudz.

No ziemas ārā lau�as verbs

tam zvēra ausis svilst

zvērs izspļauj tumsā Ahasvēru

bāl dusmās svētbildes uz kauliem

�un dzinējsuņi smilkst

bet aizvien tuvāk nak Tas Viens

kas svēto liesu sprie�

Juris Helds

(No krājuma �Sirmās atslēgas�)

Ja dzejolis mans kādam liekas zvērisks,

Pārlieku miroņkaulains, verbains, ahasvērisks,

Lai pats viņ� galā tiek ar savām bēdām!

Jau dzinējsuņi smilkst, tie man uz pēdām.

Nāk Viņ�, nu Tas, kam zibsnī acis kārās,

No ma�īnas, no ātrās � sanitārās.

Es ūdenī tāpat kā dzejā peldu, ��

Plunk� � Gaujā. Pigu! Nenoķert jums Heldu!

Paceļas migla, un dūmi ar smar�ām

Dzirksti no krasta un spieto no bar�ām.

Meitenēm tiktos cirst miglāju sienu,

Zvejniekiem gribas mest pagalvi sienu.

Ugunis vērojot, sa�ukstas piles,

Liesmu caur meldrājiem paņem sev

dvēseļu dzīles.

(No O. Grāvī�a un A. Vējāna dziesmas

�Meitenes Lubāna klānos� sievie�u korim

a capella)

Grāvī�a .dziesmu dzied Lubāna pīles,

Vējāna vārdi skar dvēse]u dzīles..

Dzirksteles spieto no zvejnieku bar�ām,

Paceļas dūmi ar deguma.smar�ām.

Zvejnieki pabā� sev pagalvī sienu�

(Nez-vai tie sagaidīs nākamo dienu,

Nez vai par �a�likiem nekļūs tie pa�i.)

Meitenes miglāju sienu cērt bra�i.

Dziesmiņu- beigu�as, sa�ukstas pīles:

� Ja viņi nesadegs, �ovakar mīlēs!

�*Nez kur tās meitenes? Kur a capella? �

Sabiezē-migla, un neredz ne vella!

Ar kirgizu suņiem, zirgiem un

ēzeļiem

man ir tā iespēja latviski runāt.

� Re, un mēs runājam klusi par

mājām

(vai stalli un būdu), par zaļu

zāli,

līdz apjēdzam, ka �ajā pasaulē

nestāvam cits citam tāli.

Jānis Liepiņ�

(�Sarunas ar dzīvniekiem�)

Tic mūsu pa�māju ēzeļi

Un vietējie zirgi nav diez kas,

Tādēļ pēc sve�iem lopiņiem

Reizēm uzrodas ieskā.

Ka pravieti mājās neciena,

Man atausa prātā likums,

Kad es ar zirgiem un ēzeļiem

Kirgizu zemē tikos.

Tur mani lieliski saprata

Gan jaunie, gan veterāni.

Es viņiem sacīju laipni �Salam!�,

Bet �ie man: �Sveicināts, Jāni!�

Mēs kopā ūdeni iedzērām,

Kopā uzkodām zāli

Un nospriedām, ka �ai pasaulē

Nestāvam cits citam tāli.

Tagad, kad raugos spoguli,

Uzlikdams hūti vai �alli,

Liekas, ka pretī man raugās kāds draugs,

Redzēts pļavā vai stallī.

Es tevi skalu līdz kaulam.

Tu mani zini līdz kaulam.

Paliec mans, kad kaza�oku spēlē!

Ugunsvējos mesti būsim divi vien.

Pa naktīm siena �ķūņos �ogos

Un dro�i vien drīz sāk�u zagt �

Lai ir uz kupla �ubu maisa

Man viena traka mīlas naktsl

Jana More

(No krājuma �Jūrniekrozes�)

Atmetīsim, jūrniek, �aubu praulus!

Katrs skelets skumji jūtas viens.

Sametīsim kopā mūsu kaulus,

Cubu maisam ir jau sazagts siens.

Ko tu, jūrniek, �aubās galvu grozi?

Varbūt domā � māmiņa ko teiks?

Spraud vien dro�i savu jūrniekrozi,

Spraud to pogas caurumā kā Sveiks!

Kaza�oks ir jāuzsāk ar joni,

Jārauj tā, lai karst no elpas gaissl

Smieklīgi ir visi poroloni,

Kad uz grīdas kuplais �ubu maiss.

� Es bū�utur, kur pirmsākumi,

Vai kefirs tas vai zilgans kumiss,

Un nespēs nāve mani rast.

� Man neviens darbs par grūtu

nebūs �

I goves pups, ir zvaig�ņu rēbuss.

� 7a lemts man mirt, tad novakarā.

� Ar nēzdogu mās pre�u veikals,

Un gaudos dzivokli kāds suns.

� Nekad vairs nebeig�os, � es teik�u

Un bū�u tur, kur piedzimst mits.

Ingvars Jakaitis

(��etras odas�)

Cik briesmīgi to iedomāties,

Bet fantāzija negrib stāties:

Nav Jakai�a. Kūp sēru sveces,

Un gaudo tak�elis kā glups,

Skumst �Apavi� un �Tekstilpreces�,

Raud zvaig�ņu rēbuss, goves pups.

No bēdām zils ir kļuvis kumiss,

Un rūgu�piens ir pa�vaks tāds,

Vāj� kefīrs, kā par draugu skumis:

� Pagalam dzejnieks. Un vēl kāds! �

Jel neskumstiet jūs, goves pupi,

Viņ� atstājis jums dzejas upi,

Kas nebeigsies un kļūs kā mīts,

Kā simbols, etalons un paraugs

It visam, kas ir at�ķaidīts.

Redzu � stiegrs kalējs apkaļ

priek�kājas un pakaļkājas.

Tās ir manas.

Es tas zirgs,

mans � milētspēks.

Monta Kroma

(No krājuma �Stava jurā�)

Ziemā, sevi�ķi atkalā,

Daudz ir bēdīgu skatu �

Tādēļ kalējs man apkala

Visas �etras (pa blatu).

Lai gan modernos apavos

Dāma izskatās ko�āk,

Lielā kaislību spriegumā

Lēkt ar pakaviem dro�āk.

Ak, ja būtu vēl aste klāt,

Plīvojo�a kā slota,

Skrietu tevi es kairināt

Zviedzo�a, pakavota.

� Ihoho! � tu man atsauktos.

Balss tev skaļa kā taure.

Varens mīlētspēks satiktos:

Kentaurs un Montkentaure!

Jā, tev taisnība.

Es esmu grūts.

Jūtu, ka zem sirds

jau nobriest embrijs.

Anatols Imermanis

(No krājuma �Dzīļu noreibums�)

Man saprotamas tēva jūtas,

Bet mātes lomā vēl nav būts.

Ir normāli, ja dāmas grūtas,

Bet kā gan pats es kļuvu grūts?

Nu �aubas nevaru vairs remdēt,

Man pat pa naktīm nenāk miegs.

Vai manā vecumā var dzemdēt?

Vai valsts man palīdzību sniegs?

Ak dievs, cik skābi man ap dū�u.

Drīz biedre Imermane bū�u!

Dievmāte, nevienas sāpju rievas tavā sejā.

Vakar ta�u mēs piesitām krustā tavu dēlu.

Topi mums saprotamāka, dievmāte.

Vai paradīzes putni mēslo uz paradīzes

puķēm?

Velga Krile

(No krājuma �Gaismēna�)

Nobrīnās dievmāte augstajā debesu pilī.

�� Kas ar jums noticis? � uzrunā Velgu Krili.

�� Tāda kā komjauniete esat pēc gadu skaita,

Ta�u tik naiva un svēta kā dieva aita.

Piesita manu dēlu krustā, tak ne jau vakar..

Bet konkrēti jums ar to visu kāds sakars?

Vai jūtaties vainīga, vai tad jūs naglas dzināt?

Bet labi, ka bībeli lasāt un manu dēliņu zināt.

Viņ� jums pā draugam palīdzēs nākamo krājumu izdot.

Jā, paradīzē mēdz da�ādi putniņi ligzdot

Un uzvedas rātni kā jūsu vecumā skuķes:

�ivina daudz, bet nedomā mēslot puķes.

Un nelaista arī, jo nav viņiem laistāmo aparātu.

Lai dievs dod jums spēkus un apskaidro jūsu prātu!

Kas gan mums viegli nāk: vai lēkti, zenīts,

rieti? � Jel raugies mierīgāk, jo zaļo ari mieti un

saplaukst slotaskāts � ja tikai labi laista

(ja krietni pūlas kāds, kā roze uzzied skaista..

Imants Auziņ�

(�Degt nepārdegot�)

Da�s memuārus raksta, gaidot rietu,

bet Imants Auziņ� sācis laistīt mietu.

Un tie�ām jāmulst zinātnieku prātiem:

viņ� rozes izplaucē no slotasķātiem!

Vēl zenīts nesasniegts, vēl cerības nav raktas,

drīz Auziņu mēs redzēsim pie �Saktas�,

kur, kravu vedis spārnotajos zirgos,

ar mietrozēm un slotrozēm viņ� tirgos.

Un tos, kas augstas ziedu cenas turēs,

ar hibrīdiem viņ� ātri izkonkurēs.

āda traucē tev ienākt mani

āda traucē man ieiet tevi

Laima Līvena

Sen tu būtu manī ticis,

Sen es tevī ieiet spētu,

Sen mēs abi savienotos,

Ja tā āda netraucētu.

Ak, ja kāds mūs nodīrātu,

Ādu pārmestu pār kārti!

Tad kā tomāti mēs būtu

Mīksti, sulīgi un sārti.

Ieliktu mūs vienā burkā

(Tāda idille man radās),

Un uz vāka būtu rakstīts:

�Mīlas konservi. Bez ādas�.

Ir manā dzimtā ciematā

Tikai slita viena,

Man zirga nav un nebūs vēl �

Ir pa�am jāpiesienas.

Lūk, �odien esmu atvilcis

Es vezumu ar dzeju �

Un parīt, ja to vajadzēs,

Būs ratos kartupeļi

(Kas smeceri apēdīs �

rakstinieks kļūs).

Antons Kūkojs

(No krājuma �Varaunieks�)

Jā, kādu brīnumu tik nav �

Bet kas ir tādu lūkoj's:

Pie slitas, ratos iejūgts, stāv

Pats dzejnieks Antons Kūkojs!

Nupat, nupat kā atvesti

Pa mālainajiem ceļiem,

Guļ ratos svaigi dzejoļi

Starp svaigiem kartupeļiem.

Lai piepildītu ieceri,

Kā iesaka mums Antons,

Ir jāēd cūkas smeceris.

Tad vārdi gulstas pantos.

Bet �odien, pētot vezumu;

Viens otrs domīgs saka:

� Tie kartupeli tā nekas,

Bet dzeja visai �vaka. �

Ir, protams, visur ķeceri,

Bet vajag drusku prasties:

Ja nevar dabūt smeceri,

Kas labs var dzejā rasties?

Dzied eglīte pie eglītes,

Dzied, dzejolīti skaita

Par to, ka vakar vakarā

To nocirtis kāds maita.

Jānis Baltauss

(�Vecgada vakarā skaitāms dzejolis�)

Dzied bērniņi pie eglītes

Un dzejolī�us skaita,

Un priecādamies nenojau�,

Ka viņu tētis maita.

Viņ� eglīti ir nocirtis,

Liels noziegums tas skaitās.

Tie, kuri egles tirgū pērk,

Bez �aubām, arī maitas.

Bet Baltauss ir viens godavīrs,

Viņ� nemēdz dabu postīt,

Tam eglīte no kaprona,

Ja piedeg � ir ko ostīt!

galvu savu

par asi i es

turu skapi aiz

stikla

� citi lepojas ar

porcelāniem un

kristāliem saviem

no�ēlojamie

� svinīgos vakaros es

rādu viesiem saviem

galvu savu un�

� dzidri mantiņa �ī

dzindzina

Aivars Neibarts

kas ir kristāls

un porcelāns

mietpilsoņu lepnums

un gods

manā skapī

stāv mana galva

tas tik ir

pods

piedauzu

skan kā zvans

Rīgas Domā

brīnums viesiem

un pa�am man

tuk�s

bet domā

Kā zirgam

tik man izvārtīties.

Kā zirgam zviegt. Kā sunim riet.

� Joprojām �īkst tas zars patiesi,

kur kādreiz mēdzu pakārtiesi.

� Bail man no vilka nakti,

bet vēl vairāk � no blaktīm.

Jānis Baltvilks

(No krājuma �Tu esi glābts�)

Da�s modies rīta rosmi taisa,

Es nesaprotu ļaudis �os.

Es, visas �etras cēlis gaisā,

Kā zirgs pa zemi izvārtos.

Tad skaļi nozviedzos un reju,

Un sāku rakstīt jaunu dzeju.

Bet, tiklīdz spalva lapai skaras,

Es atceros, ka jāpakaras.

Kāds prieks, kad zars tik jauki �īkst

Un, manu svaru juzdams, līkst!

Tak vēl par agru sevi bedīt.

Nāk nakts, es sāku blaktis medīt,

Tad ārā atskan kauciens ilgs �

Ej sazin, Baltvilks tas vai vilks?

Vai nezvērs tup pie mana loga,

Vai vārdabrālis nāk no kroga?

Tas viss man jaunu vielu dod.

Tā gribas visu apdzejot!

Lūk, tādēļ, kad es kārties eju,

No jauna mostas dzejotgars,

Un papīrs pacie� manu dzeju

Tāpat kā virvi �īksto�s zars.

� kāds gribēja princesi atmodināt,

bet pirms vajag aizmidzināt�

Sē� princese kā mēma pūce

acīm vaļā un zaļām,

un domu spārni tai sapinas

uz izkārtnes aiz loga � �gaļa�.

Māra Zālīte

(No krājuma �Vakar za|ajā zālē�)

Un, gaidot to gaļu,

Princese aizmieg.

Kļūst skumji un vēsi�

Tad atnāk kaimiņu Antiņ�

Un saka:

� Mosties, cīsiņus nogulēsi!; �

Un princese trūkstas

Un drā�as pa kāpnēm lejā, ;

Jo nav tai spārnu.

Ak dievs! Tajā rindā

Jau 700 kraukļu

Un 7000 vārnu.

Kad paliek tas pēdējais cīsiņ�

Un princese cer uz viņu,

Nāk Antiņa vecākais brālis

Un parāda grāmatiņu.

Vēl bērnībā dauzīts es tiku,

kad ābolus spēru vai kāvos.

Kad nopirku motociklu �

zem smagās ma�īnas �āvos �

Un rezultātā ir sanācis

negribot, nevis gribot,

ka mēdzu es ne vien staigājot,

bet ari domājot klibot.

Valdis Artavs

(�Pa�apcerējums�)

Es bie�i runājos ar sevi,

Kaut sieva nebeidz mani rāt.

Ar gudru cilvēku, vai zināt,

Ir patīkami parunāt.

Un, visus pārskatot pēc kārtas,

Kas dzejas druvā pļauj un sēj,

Mēs secinām, ka Valdis Artavs

Ir vienīgais, kas kaut ko spēj.

Mans dakters, mani labi zinot

Un regulāri pārbaudot,

�o patiesību apstiprina.

Tik lūdz, lai citiem nestāstot.

Jo skaudība pie mums ir traka,

Bet pa�kritikas � pamaz gan.

(Man aizdomas, ka viņ� to saka

Ne tikai vienīgajam man!)

.

Sastādījis Valdis Artavs,

sniedzot īsu ieskatu autoru dzīvē

un viņu labāko darbu paraugus.

Tātad esiet pazīstami!

.

(Nesajaukt ar Hugo Diegu!)

Beidzis 3 klases, tālāk nav mācījies, strādā par elektriķi namu pārvaldē, raksta dzejoļus daļēji bez pieturas zimēm, jo nezina, kur tās likt.

īssavienojums

Kā rodas savienojums īsais?

Kad divi tiekas mīlas trīsās,

Kad kontrolieris notver zaķi,

Kad suņi ielenku�i kaķi

Kad vīrs tik tikko turas kājās

Un sieva sagaida to mājās

Kad spuldzē pēk�ņi pārdeg mats

Un kulaks uzgrū�as uz acs

�ķīst dzirkstis gaisā ceļas mati

Zūd enerģijas kilovati

Beigusi Filoloģijas fakultāti. Strādā Centrāltirgū par gaļas izcirtēju. � Katrs darbs ir cienījams, � viņa saka, � kādam ari ar galu jāandelējas.

Matilde mii ziedus, jērgaļas kotletes un savu viru. Smalkāko jūtu atklāsmei viņa meistarīgi izmanto pla�u gaļas izstrādājumu sortimentu. Viens no viņas labākajiem dzejoļiem � �Pirmais skūpsts�.

Es biju tērpā plānā �

Kā cīsiņ� celofānā.

Tu � tum�os svārkos, cienīgs �

Kā dūmu desas stienis.

Vēl dzirdu tavu balsi:

� Nāc, uzgriezīsim valsi! �

Un mani tad, vai zini,

Kā ruleti tu tini.

Tu nobu�oji mani.

Skūpsts bija gards un skanīgs.

Es jutu � sirds man palec.

Un trīcēju kā galerts.

Bijis vairākos vado�os amatos. Tagad vada apavu labo�anas uzņēmumu, kur strādā vēl viens kurpnieks (kasdzejo(us diem�ēl neraksta). Oto dzejā manāma klasiku ietekme, ta�u tas nebūt nenozīmē, ka viņam pa�am nav oriģinālu meklējumu un atradumu.

Tajā niknā dienā,

Kad mans kolhozs dzima,

Kļuvu es par viņa vadītāju.

Vēlāk kolhozs

Grima, grima, grima�

Ko man bija darīt?

Projām gāju.

Lopbarības trūka,

Cūkas kūtī sala,

Revidenti � �ūskas

Mani miltos mala.

Ko man bija darīt?

Glābos citā ciemā.

Kad es projām gāju,

Bija dzija ziema.

Spēlējusi ģitāru pa�darbības simfoniskajā orķestri (kur

ari patapinājusi savu pseidonīmu), vadījusi tramvaju,

dziedājusi Taulas kori <rVipiventus�, bijusi oficiante jūr-

nieku internacionālajā klubā, kur daļēji apguvusi vācu

valodu. Pa�reiz Liga tulko atpakaļ no latvie�u valodas

vācu valodā Gētes �Faustu�. Kā zināms, latvie�u valodā

daudzas �Fausta� vietas pārspēj oriģinālu. Cerams, ka

atpakaļtulkojumā oriģināls tiks jūtami uzlabots.

Lūk, mazs paraugs.

Raiņa tulkojums

Fausts saka Grietiņai:

�� Lai paliek tas, kas vienreiz bijis!

Tu mani nāvē iedzīsi!

Līgas Stīgas atpakaļtulkojums

�� Auf vviedersehen, blondina!

Kaput moja ma�ina!

Risina pasaules problēmas, lai gan �ai pasaulē nācis

ikai pirms pieciem gadiem. Jūt atbildību par visu, ko ari

au� savās vārsmās.

Atbildība

Kad māmiņa mani modina

Un saka �cisu�, �cisu�,

Es ilgi stāvu pie podiņa

Un domāju par visu:

Par to, ka atkusnī

Ceļi rūgst,

Par to, ka traktoriem

Daju trūkst,

Par to, ka Āfrikā

Zāle kalst,

Par to, ka Arktikā

Lā�iem salst�

Māmiņ, tu nesteidzies

Ar to �cisu�, �cisu�.

Ļauj man padomāt �

Esmu atbildīgs par visu!

Jaunais autors dzimis pagāju�ā gadsimta beigās. Dzejot

sācis jau ganu gaitās. Viņa pirmo dzejoļu burtnīcu apēda

govs, otro saplēsa greizsirdīgā sieva, domādama, ka mī-

lestības pantiņi veltīti citai. Bet tre�ā aizgāja bojā kara

laikā. Papīra trūkuma pēc And�s to nopīpēja.

And�a dzejā jūtams arhaisms, ta�u pamatos tā sasaucas

ar mūsdienu dzīvi.

Prieks

Alus atvests man par prieku

Mūsu ciema ēdnīcā.

Nu es tālāk vairs netieku

Citā kādā svētnīcā.

Mājupcejam, �ķiet, nav gala,

Bie�i stājos, grūti iet.

Birzī pogā lakstīgala,

Pogā vajā, pogā ciet�

Lasītājiem var rasties jautājums: kādēļ almanahs no-

saukts par <rRedzokļiem�?

Paskaidroju:

Ja alus pudele tavs elks,

Tev jābūt stiprām nierēm.

Bet, ja uz dzejo�anu velk,

Ir jābūt acīm pierē.

Jo citādi tev sajuks viss �

Kā rasols vienā traukā �

Un, vienreiz sevī iegājis,

Tu netiksi vairs laukā.

1972

AR DIEVPALĪGU!

Dievs visus ateistus svētī,

Kas �odien viņu mierā liek,

Pēc principa: es neaiztieku

Tos, kuri mani neaiztiek.

Dievs visus komjaunie�us svētī,

Kas savus bērnus kristīt nes,

Pēc principa: kas mani godā,

Tos turu godā arī es.

Un dzejniekus viņ� arī svētī,

Kas savās dzejās viņu min.

Velns zin, vai viņi Marksu pētī,

Bet svētos rakstus labi zin.

Jā, it neko tur nevar darīt,

Dievs vēl �ad tad mums piepalīdz

Starp citu, dzejolis �is ari

Ar dievpalīgu uzrakstīts.

�EIT VATIKĀNA RADIO!

�Lai slaveits Jēzus Kristus!� �

Skan vecīga balss no Romas,

Un, dzirdot ierasto izloksni,

Uz Latgali brien manas domas.

Vai katrā ciemā tur dievnams stāv.

Ko darīt, lai visi turp ietu?

Vai nu ar milici jāatved,

Vai nu jādzen ar mietu!

�Vairs ticeibas breiveibas Latvijā nav

Jā, ticīgos Latvijā spaida.

Konkrēti: ja kāds ticīgais

No ticīgās �jā� vārdu gaida.

Jā, ticīgie Latvijā bie�i cie�

Rindā pēc desām vai alus.

Bet pagānus arī grūsta un spie�.

Ej nu sameklē galus,

Kur� kuram pirmais piekasās klāt?

Ne jau to kungu visi tie lād!

Un paraug, cik ticīgo darbdienās

Dzer vai dievmāti slavē!

Kārtīgi algu saņemot,

Darbu mierīgi kavē.

�Laudetur Jēzus Kristus!�

Laudetur, broļeit, laudetur!

Visur ir maizīte jāpelna,

Par velti jau tevi netur,

'

Mūsu tēvs debesīs,

kamēr tu vēl esi pie varas,

pasargā mūs no �Autoservisa�,

Rigas kinostudijas filmām

un stikla taras.

Mūsu dieni�ķo maizi

dod mums papilnam, nevis skopi,

sevi�ķi to,

ko iecienīju�i lopi.

Piedod mums mūsu parādus,

kad halturējam vai darbu kavējam,

bet algu un prēmiju, protams, saglabā.

Par ko tad mēs tevi slavējam!

Un neieved mūs kārdinā�anā

uzsākt strīdu ar autoinspektoriem,

kad viņu rokās mūsu tiesību vāki,

jo tu esi visuvarenais dievs,

bet viņi vēl varenāki. Arnen!

AGLONAS BRĪNUMI

Kad Latgales pakalnos kombaini ganās

Un pui�eļi dārzos jau ābolus sper,

Uz Aglonu ticīgie ļautiņi manās

Un klusībā katrs uz brīnumu cer.

Te dievmāte teikusi zemniekam kādam

(Vai skaidrā viņ� bija vai ņēmis uz krūts?),

Ka nākotnē viņai daudz brīnumu rādāms,

Lai visi tik baznīcai ziedo un lūdz.

Un, lūk, tajā vietā, kur viņi reiz tikās,

Stāv baznīca stalta un altāris skaists.

Un augusta vidū ik gadu � kā likums �

Te darbā tiek brīnumu kombināts laists.

Plūst cilvēku straume, nu, tā kā uz tirgu.

Gan kāto ar kājām, gan visādi brauc.

Te redzams, cik Latgalē palicis zirgu

Un cik �odien privāto ma�īnu daudz.

Dūc ērģeles priekā par dievnamu pilnu,

Un, Mariju slavējot, ve�iņas dzied.

Un baznīcas kalpi cērp bagātu vilnu

No visiem, kas labprāt to noziedot iet.

Sē� mācītājs krēslā ar tādu kā �alli,

Un kautrīga jaunava grēkus tam sūdz.

Varbūt viņu kaimiņu puisis pēc balles

Uz atvadām spiedis tā stiprāk pie krūts.

Bet �oferis Donāts, kas iebrauca gravā,

Kad �vingulī atteicās paklausīt �mazs�,

Cer atgūt caur dievmāti tiesības savas

Un zvēr, ka pie stūres vairs nedzers nemaz.

Met slaucēja Matilde cītīgi krustus:

�Lai dēliņam augstskolā konkurss nav smags!�

Un uzmācas dievmātei cūkkopis Justins,

Kas, �iguli gaidot, jau kļuvis vai traks.

No svētbildes Marija noraugās viņos.

Kā dāmai aiz letes tai vienaldzīgs skats:

Jā, viņa tam kungam �īs prasības ziņos,

Bet saprotiet pa�i, cik maksā tāds blats!

Un cilvēki maksā, lai svecītes mirgo,

Par svētīto ūdeni naudiņu dod �

Jo kas gan ir desmitnieks tantei, kas tirgo,

Un vīram, kas darbnīcā halturēt prot.

Pie baznīcas dārzā daudz pakau�u slaistās,

�ukst sieviņas: � Veiskups! � Un, lūk, tur viņ� nāk;

Pland baldahīns vējā, un sakraments laistās,

Bet agrākais spo�ums jau apsūbēt sāk.

Par bezdievjiem gau�as viņ� uzrunā garā,

Tad seko par dievmātes brīnumiem stāsts �

Ko veikusi viņa, ko reizēm vēl dara,

Cik liels viņas glābto un dziedēto klāsts �

Nudien viņas priek�ā var nobālēt ārsti

Un medmāsas skaudībā pirkstos sev kost.

Hei, draugs, kādēļ klīnikas durvis tev vārstīt?

Met krustu � un klepus būs momentā nost!

Smīn baznīcas korī da�s meitēns un zellis,

Un nez vai �ai pla�ajā dārzā ir kāds,

Kam, dzirdot par brīnumiem, debesīm, elli,

Bez ierunām visu to uzņemtu prāts.

Kur� cilvēks, lai vairāk vai mazāk viņ� skolots,

Vēl �aubīsies �odien vai apstrīdēs mUs,

Ka teiksmainā dievmāte, brīnumus solot,

Pat nespēja nojaust, kas nākotnē būs.

Ka biju�ie nabagi Jezups un Antons

Ar moskvi�u savu un �iguli brauks,

Tak ne jau lai klausītos pātaru pantos,

Bet tāpēc, lai draugu te satiktu draugs.

Ka abiem būs mājās gan vanna, gan gāze,

Ka abiem būs kabatās naudas, ka biezs,

Ka ne jau nu ļerga, bet konjaks līs glāzēs,

Ko brūvējis armēņu vīndaris � dievs.

Ar zvaniem un glāzēm tiek Aglonā zvanīts,

Un galvenais brīnums vēl jāpiemin man:

Neviens pēc �iem svētkiem nav veselāks manīts,

Bet slimāks viens otrs ir palicis gan!

1976

'

Gailis saka: �Kristus dzima!�

Vista prasa: �Kad, kad?�

Tītars prasa: �Kur, kur?�

Teļ� atbild: �Bellēmē!�

(Latvie�u tautas pasaka)

I

Saules zemi Palestīnu,

Kur it labi brūvē vīnu

Un no mannas putru vāra,

Lieli notikumi skāra.

Ķēniņ� Hērods tronī kāpa,

�ņaudza, spaidīja un krāpa,

Lika, lai uz vienu vietu

Visi pierakstīties ietu.

�� Ja reiz pavēlējis valdnieks, �

Sprieda Nācaretes galdnieks,

��� Spītība var nākt par ļaunu,

Taisi, sieviņ, ceļa paunu! �

Tad viņ� garausaino tvēra,

Drusku auzu kulē bēra,

Sievu virsū sēdināja,

Ņēma pātagu un gāja.

Dienvidos nekad nav sniega,

Daba nezin garā miega,

�ajā zemes joslā maigā

Cilvēki puskaili staigā.

Lindraku un bik�u vietā

Baltus palagus liek lietā.

Un, lai dundurs neiekostu,

Pārsien vēderu ar jostu.

Arī mūsu ce|otāji

Bija saģērbu�ies vāji.

Vai nu ņemsi biezo pēli?

Tā jau jāizkar ir mēle.

Bet, ja jābrien vēl pa smilti,

Tad nu kļūst pavisam silti.

Jāzeps palēkdamies skrēja,

Abas pēdas applaucēja.

Ezelītis pūta smagi,

Arī viņam dega nagi.

Bija pēcpusdiena vēla,

Betlēme, ko Dāvids cēla,

Kad tiem pretī vārtus vēra,

Trok�ņu jūkli ausis bēra.

Visur, kur vien acis raugās,

Iebraucēju pilnas spraugas,

Un gandrīz uz katra stūra

Ēzeļu un ratu jūra.

Jāzeps sāka gaust uz ielas:

� Redz nu, sieviņ, rindas lielas.

Vajadzēs tev ilgi gaidīt,

Kamēr beig�u visur skraidīt.

Skaties, ēzelīli glabā,

Bet, ja ju�ana nav laba,

Nekavējies velti daudz �

Ātro palīdzību sauc � �

Tad ar pergamentiem saujā

Laidās prom viņ� gaitā straujā.

Ko tik viņam neprasīja:

Kur viņ� juku laikā bija?

Kādā sastāvējis draudzē?

Kādēļ garu bārdu audzē?

Kādēļ reti iet uz pirti?

Kādēļ guļ ar sievu �ķirti?

Kādēļ nedejojot valsi? �

Un tā tālāk � Rāmā balsī

Farizeji iztaujāja.

Ļaudis nīka � stundas gāja.

Vēlāk sākās otrā daļa.

Bija jādod kājām vaļa.

Jādabū, lai ķer vai trieka,

Izziņa no pārvaldnieka,

Izziņa no darbavietas

Un vēl tūksto� citas lietas.

Marija jau izsamisa.

Nāca vakars, diena dzisa,

Kļuva tum�a debess mala,

Ārā ne�ēlīgi sala �

Kur tad Jāzeps? Nevar manīt,

Ej kaut vai uz morgu zvanīti

Ta�u beidzot gaitā lēnā

Vilkās viņ� kā bāla ēna.

Marija te sāka drāmu:

� Tev bij jādzer simtu gramu,

Tu tur sve�as sievas skāvi,

Laikam vēlies manu nāvi!

Man te jāgrau� maizes dona

Naktskreklā uz akmens klona,

Piedzims bērniņ�, prasīs krūti �

Ved jel kaut uz lopu kūti! �

Jāzeps vārda nesacīja.

Likās, tikko dzīvs viņ� bija. .

Soļot ēzelītim ļāva

Turp, kur ragulopi māva.

Apkārt Betlēmei, tā sakot,

Liedza rūpniecībai trakot,

Toties lopkopība zēla:

Jaunas pienotavas cēla,

Ganiem klubus iekārtoja,

Triecienniekus apbalvoja.

Tam, kas izaudzēja kazu,

Deva goda rakstu mazu.

Bet par labu vaislas bulli �

Zālamana rakstu rulli.

Tā nu sagadījās lietas,

Ka ne tālu no tās vielas,

Kur tie apmetu�ies bija,

Gani avis uzraudzīja.

Visi, pietvīku�i sārti,

Spēlēja uz naudu kārtis,

Lēja vīnu ā�a ragā,

Uzsaucot cits citam: �Dragā!

Mācās nakts kā melna siena,

Un pat zvaigznīte neviena

Nespīdēja debess tālē.

Drīz pie ugunskura zālē

Snauda jautrā kompānija.

Kūtī tajā laikā bija

Bērniņ� piedzimis patiesi.

�� Jāzep, kur tu tagad iesi?

Sieva vīram maigi bilda.

�� Būtu telpa jāsasilda.

Varbūt ogles iedos gani.

Neuztraucies, gaidi mani!

Lūk, jums dziesma. Nav tā gara,

Nav nekā tur leģendāra.

Zvaigzne, eņģeļi tai naktī�

Izzīsti no pirksta �fakti�.

Var jau būt: kad, dūcot dziesmu,

Jāzeps pūta gai�u liesmu,

Aitām likās � brīnums ausis!

Stulbi cilādamas ausis,

Iespējams, ka tās pat blēja,

Ta�u ganiem nevarēja

Būt no vīna murgu tādu.

Nav jau �etrdesmit grādu!

Tagad citi �avju gani�

Cen�as pārliecināt mani,

Stāstot, ka caur dieva brūti

Jēzus tonakt dzimis kūtī.

Ja nu Jāzeps tikai spētu,

Viņ� tiem laikam atbildētu:

� Bērns, kas bija normāls svarā,

Neradās no svētā gara.

Nejauciet �ai lietā dievu,

Neblamējiet mūs ar sievu!

1950-1957

I

�� Jūdi dusmās kļūst vai traki.

Bēgsim, Jēzu, iznāks �vaki!

Beidz tu lugties dienu augu! �

Saka Pēteris uz draugu.

Garos svārkos pīdamies,

Reizēm atskatīdamies,

Abi iemūk me�ā iek�a.

Pēk�ņi sargkareivis priek�ā:

��� Stāviet, kungi! Jūsu pasi! �

Jēzus atbild: � Kam tu prasi?

Vai es nekārtības taisu?

Paej sānis, nejauc gaisu! �

Tomēr manevrs neizdodas:

Kā no zemes Jūdass rodas,

Pienāk, bu�o dieva dēlu,

Viss ir zaudēts, viss par vēlu,

Sardzi neapvest ap stūri,

Jāiet patupēt uz būri.

Tā, lūk, Jēzu arestēja,

Maigās rokas virvēm sēja

Un pār nevarīgo miesu

Sāka ne�ēlīgu tiesu.

Ko tik viņam nedarīja �

Galvu dzeloņdrātīm vija,

Bārdu plēsa, ūsas rāva,

Rakstīt mājās neatļāva,

Kārtis ņēma, smēķēt liedza

Un pat maizi neizsniedza.

Lūk, ko viņam pārciest nācās,

To lai katrs saprast mācās!

Beidzot sita stunda baiga:

Sviedru pilieniem uz vaiga

Viņi lika nest tam krustu,

Lai viņ� vairāk moku justu.

�� Vienu mirkli! � Jēzus pauda.

�� Man ir atlikusi nauda.

Kādēļ dzīt �o skumjo joku?

Kādēļ nest �o smago koku?

Es to uzskatu par zemu,

Ļaujiet, fūrmani lai ņemu! �

Jūdi, protams, sāka smieties:

��� Skat, cik gudrs nācarietis!

Gravas dziļas, kalni stāvi,

Brauciens savienots ar nāvi,

Tādā ceļā zirgs var beigties.

Stiep tik pats, mums nav kur steigties!

Jēzus vairāk nerunāja,

Tikai gāja, gāja, gāja�

Galo�as no kājām krita,

Viņu lamāja un sita,

Raudzījās, lai neapstātu,

Kamēr Golgātā nav klātu.

Lūk, jau viņu izģērbj pliku.

Sievietes ar labpatiku

Pētī viņa miesas būvi,

Kamēr bende piegrie� skrūvi.

Norma maza, darbi sokas:

Asas naglas, mīkstas rokas �

Drīz vien krusts ir zemē rakts,

Visi izklīst, pienāk nakts.

Kad �o lietu izdarīja,

Divi laupītāji bija

Jēzum līdzās krustos rauti.

Bļāva tie kā vepri kauti:

� Jēzu, palīdzi mums glābties!

Palīdzi mums lejā rāpties!

Kam tev savu mākslu taupīt?

Laidies pats un ļauj mums laupīt!

Bet bez atbalss skaņas vēlās,

Jēzus galva nepacēlās.

Spēkus zaudējis un varu,

Bija izlaidis viņ� garu.

Pagāja kāds laiks. Un raugi

Sāka sapulcēties draugi.

Dziļas bēdas katrā sejā:

Kā lai veco dabū lejā?

Beidzot viņi gudri sprieda,

Visu naudu kopā svieda,

Desas sapirka un �ņabi,

Sardzi iedzirdīja labi,

Tumsā noklaudzēja rīki,

Atbrīvojot stīvo līķi.

Tad tie viņu apbedīja.

Nu, un, tā kā bailes bija,

Ka to �akāls neapgrau�,

Bandīts zārku neuzlau�, �

Vēla virsū akmens bluķi.

Lai neviens tur nebā� snuķi!

iti * *

Da�s, kas izlasīs �o stāstu,

Mani apveltīs ar lāstu:

� Ko tu smej par svētām lietām!

Dievs par tevi ari cieta! �

Ko tur taisnoties man gari,

Es par viņu cietu ari �

Veselus divtūksto� gadus

Manus sen�us, draugus, radus

Dedzināja, krustā sita,

Nu bet tagad � esam kvitā!

Pietiks ūdeni reiz duļķot:

Muļķu nav, un nav ko muļķoti

1919- 19C1

Uzruna grāmatas pircējam .

LAUKU DZĪVE RAIBAS AINAS

Citātu mīļotajam �.

Pa kuru laiku? �.

D�imbai rūdi rasā! .

Skatos un brīnos �.

Lauku dzīve raibās ainās .

Bet citādi viņ� cilvēks jauks

Klausiet tikai mani! .

Un ja nu dziedat otrādi? .

Kā tu mainies, valodiņa! .

Kuplejas par palīdzību .

Pokus mokus �������

Teorija un prakse

Kluks, kluks, lira!

Oda bagātībai������..

Uzruna lauku ļaudīm ra�as s\

Aug spējīgs darbinieks (Bernu

SITA, ZVĒRI, DZĪVODAMI .

Ap�a monologs

Kā da�kart rodas sa�utums

Mototūrista dziesmiņa

Tur nav vainojami lini .

A�gārnī�i�������.

Tārpa kuplejas

Par brīnumiem

Samaitātie bērni .

Nerakstīts likums

Maizesbrāļi . . .

Fabula par kutelīgu tēmu

Aiz kalniņa dumi kūp .

Par kvalitāti �.

Neticami, bet fakts 55

Piebilde diskusijā par modēm�������� 56

Kuplejas par solī�anu������������. 57

Spurainas rīmes par tematu �Pre�u zīmes� . 58

Viena otra svaiga doma goda nosaukumu

jomā�������������������� 59

Dzejolis retro stilā�������������.. 61

Uzruna sausajā saie�anā����������.. 62

Atgadījums sausajā saie�anā��������. 64

Kas kaftēja nestāvēt! (Bērnu stūrītis) . . 66

BET DZfVE IR DZĪVE . . .

Divas satīras��������������

Dro�s paliek dro�s�����������

Balāde par Blatu � �.

Zurkiāda����������������.

Fantāzija par medicīius tēmu �.

Saruna par hobī������������.

Sīku joku birums������������

Nakts simfonija������������..

Cosi fan tutte��������������

Udensgabals��������������.

Zaķi ������������������..

Par pozām, rokam un smadzeņu krokām

Da�i vārdi par latvie�u humoru . . * .

Ja grib, tad var������������..

Pastardiena��������������..

Mednieku dziesmiņa����������.

No kādām sievām vīri bēg�������.

Pedagoģiska etīde ��.

Nekur nav tik labi kā majāsl �.

Kaķu balle (Bērnu stūrītis) �.

PEGAZU IZLASE

Imants Ziedonis������������.

Jānis Plotnieks�������������

Vizma Bel�evica������������.

Cecīlija Dinere�������������

Olga Lisovska �������������

Arvīds Skalbe�������������..

Marta Barbale�������������.

Skaidrīte Kaldupe�����������.

Valdis Rūja��������������..

Spēks, kur tu rodiesJ (Jānis Sirmbārdis)

Dro�a recepte (Milda Losbcrga) .

Vērtīgas zinas (Dagnija Dreika) . .

Ko gaidi, valoda? (Uldis Bērziņ�) . .

Bez greizsirdības un bez skaudības (Jānis

Peters)������������������. 120

Dresūras vaina (Ilga Rismane) �. 121

Kur ir (avs pods? (Velta Kaitina) . . . 123

Lej, māsiņ, lej!_ (Inara Roja)�������.. 125

Neņemsim jauna (Pēteris Jurciņ�) � 127

Mamutiāda (Arvīds Grigulis)�������.. 128

Ja mīli dabu . . . (Vitauts Ludēns) � 132

Ai, meitenes, ai, gardēdes! (Jānis Rokpelnis) 133

Kad mirusi mīlestība (Laimonis Vāczemnieks) 134

Lai katrs sevi vaino pats (Juris Helds) . . 130

Ai, bar�as, ai, smar�as (Andris Vējāns) . 137

Kā savējais starp savējiem (Jānis Liepiņ�) . 138

Lai no�ab �ubu maiss! (Jana More) . . 140

Caur kefīru pie zvaigznēm (Ingvars Jakaitis) 141

Apkaltais mīlētspēks (Monta Kroma) . . . 142

Grūtnieka bēdas (Anatols Imermanis) . . 143

Ak svētā vientiesība! (Velga Krile) . . 144

Bus lētas puķes (Imants Auziņ�) . . 145

Ak, ja kāds mūs nodīrātu! (Laima Līvena) . 146

Par ieceri un smeceri (Antons Kūkojs) . . 147

Vēl tomēr ir viens godavīrs (Jānis Baltauss) 149

Tas tik ir pods! (Aivars Neibarts) . . . 150

Un papīrs pacie� . . . (Jānis Baltvilks) . . 151

Nevajag gulēt! (Māra Zālīte)�������� 152

Pa�parodija (Valdis Artavs)��������. 154

REDZOKĻI (BERNU STŪRĪTIS)

Volframs Diegs���������������. 157

Matilde Taukuma��������������. 158

Oto Purnbergs���������������� 159

Līga Stīga������������������. 160

Jurītis Curītis���������������� 161

And�s Di�bārdis��������������� 162

No sastādītāja���������������� 163

AR DIEVPALĪGU!

Ar dievpalīgu!���������������� 167

�Selt Vatikāna radiol������������. 168

Lūg�ana������������������. 169

Aglonas brīnumi��������������.. 170

Ziemsvētku leģenda�������������. 173

Lieldienu balāde��������������.. 181

Валдис Артавс

ВЕСЕЛОЕ ЖИТЬЕ

Сатира и юмор разных лет

На латышском языке

Рига �Лиесма� 1988

Художник Э. Ошс -

HD Ns 5446

Valdis Ar tavs

LUSTĪGA DZĪVO�ANA

Redaktors J. Sirmbārdis

Redakcijas vadītāja V. Jugāne

Galvenā redaktora vietniece S. Ūdrc

Mākslinieciskais redaktors J. Petra�kevi�s

Tehniskā redaktore M. Pavlovska

Korektore V. Duka

Nodota salik�anai 03.08.87. Parakstīta iespie-

�anai 12.01.88. JT 00224. Formāts 60X90/32.

Tipogrāfijas papīrs Ka 1. Literatūras garni-

tūra. Augstspiedums. 6,0 uzsk. iespiedi.;

6,19 uzsk. kr. nov.; 5,44 izdevn. 1. Metiens

16 000 eks. Pa�ūt. Nt 1014-1. Cena 75 kap.

Izdevniecība �Liesma�, 226256 Rīgā, Pa-

domju bulv. 24. Izdevn. .Ks 51/32803/Do-1661.

Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību,

poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu

komitejas tipogrāfijā �Cīņa�, 226011 Rīga,

Blaumaņa ielā 38/40.