Valdis Artavs

SALDSKĀBAIS SMAIDS

Satīra un humors

Par ko mēs nesmējāmies vakar,

Par to mēs �odien smejamies.

Da�s svētbildi pie sienas pakar,

Bet izrādās, ka tas nav dievs.

Par ko mēs nesmejamies �odien,

Par to mēs smiesimies jau rīt,

Jo dievi savu laiku nodien,

Bet velni nebeidz velnu dzīt.

Cik bagāti mēs dzīvojam!

Lai labklājībai slava!

Jūs manījāt, ka �Dzērienos�

Vairs kortelī�u nava?

Kas �odien kortelīti pirks!

Sen nabagi pie sen�iem.

Viens, kas vēl bijis, � nosities

Ar �iguli pie Stren�iem.

Cik bagāti mēs dzīvojam!

Kāds spēks mums ārā sprucis!

Reiz viena sieva katram bij,

Nu da�am vesels ducis.

Un, ja viņ� spēj vēl izdzīvot

Un nebēdā ne velna,

Un visām alimentus dod,

Tad cik tāds tēviņ� pelna?

Cik bagāti mēs dzīvojam!

Vai mūs var saukt par skopiem?

Mēs maisu maizes nopērkam

Un izbarojam lopiem.

Bet biedri, kas mums aizrāda,

Ka grēks dot maizi cūkām,

savas cūkas nobaro

Ar bulciņām vai kūkām!

Cik bagāti mēs dzīvojam,

Mēs to paf nenojau�am!

Kā tikai ielu sataisām,

Tā atkal vaļā lau�am.

Da�s nezinātājs nodomā,

Ka ias tāds peļams tikums.

Bet arī lauzējiem ir plāns,

Un plāns ir viņiem likumsl

Cik bagāti mēs dzīvojam!

Pēc alus, sev par prieku,

Ar traktoru mēs aizjo�am

Un pat ar kāpurnieku.

Viens esot bodē iebraucis,

Jo bijis drusku burās,

Un pārdevējs kā palēcis,

Tā vēl pie griestiem turas.

Lūk, tā mēs, biedri, dzīvojam!

Ne bēdu mums, ne badu,

Nav lustes iet pat pensijā,

Prieks rauties simtu gadu!

(Tā dara visas)

Atveda meitiņa puisīti mājās,

Pamīlinājās, pa�ubinājās,

Sis viņai bu�iņu, �ī viņam bu�u,

Nolikās gultiņā abi uz �u�u.

Vecī�i brīnījās, kā nu tā varot?

Meitiņa atcirta � visas tā darot!

Esot pat opera �Cosi fan tutte�.

Vecī�iem, protams, aizvērās mute.

Agrāk to joku gan savādāk sauca,

Pirms tās fan tuttes laulāties brauca.

Tagad, kad d�insos dibenu spīlē,

Savādāk runā, savādāk mīlē.

Te kādu dienu sauc ve�iņa veci:

Laikam jau bēdīgāk bū�ot ar preci,

Meitiņa viena stenot un pū�ot,

Cosi ir projām, fan tutte drīz bū�ot!

Cik tas �ņabis kaitīgs,

Nelauzīsim pauri,

Kamēr kā pa drenām

�ķidrums iet mums cauri.

*

Un, lai velti nezūd

Nauda grūti krātā,

Izgulēsim grāvjus

Tikai skaidrā prātā!

Kad lauva smejas,

Zaķi drosmi jūt,

Jo kur� gan negrib

Lauvam līdzīgs būt!

*

�Brauciet lēnām pār tiltu � �

Brauciet, draugi, bez steigas.

Sevi�ķi, ja tas jaunais tilts

Taisīts ceturk�ņa beigās!

4s

Tur, kur visi svētuļi,

It nekā nav svēta.

Tur, kur visi varoņi,

Varonība lēta.

(Variācija par populāru tēmu)

La�a kundze jubilāre,

Smalki viesi salasās:

Kaimiņ� taimiņ�, mencu pāris,

�ņabdegunes salakas.

Hihihī un hahahā,

Kāda vaina dzīvot tā!

Jūra krāc, un vēji pū�,

Vienos priekos paiet mū�s.

Zutis buti atstāt lēmis,

Viņ� ap citu lokās nu.

Viņ� sev jaunu sievu ņēmis �

Voblu Kambalajevnu.

Hihihī un hahahā,

Kāda vaina dzīvot tā!

Jūra krāc, un vēji pū�,

Vienos priekos paiet mū�s.

Taimiņ�, visu pol�u lacis,

Zandartam pa aci mauc.

� Nu reiz gan būs dzelmē tracis!

Menca pilnā rīklē sauc.

Hihihī un hahahā,

Kāda vaina dzīvot tā!

Jūra krāc, un vēji pū�,

Vienos priekos paiet mū�s.

Kolhoza estrādes ansambli

Televīzijā rāda.

Vai no �iem solistiem kaut vai viens

Tajā kolhozā strādā?

Fabrikas hokeja komanda

Laukumā sajūsmu raisa.

Vai no �iem sportistiem kaut vai viens

Zin, ko tai fabrikā taisa?

Kantori divdesmit dāmiņas

Kafijas priekiem ļaujas.

Bet fermā pusslima ve�iņa

Pie divdesmit govīm raujas.

Cauru dienu tupēdams uz ledus,

Pumpiņpapus piesūcās kā maks.

�ņabis viņam gar�oja kā medus,

Loms bij visai pieticīgs, pat �vaks.

Asarī�i sīkie � �zirga zobi�,

Ķī�i, ko zem mikroskopa likt�

Gadās reizēm zvejā labi �robi�,

Ta�u �oreiz paps bij baigi pikts.

BJitkotājs, kā zināms, dzer no priekiem,

Bet vēl vairāk � kad bez copes skumst.

Un, kā alla� gadās mak�ķerniekiem,

Aizrāvies pat nemana, ka tumst.

Sajūk pēk�ņi visas debespuses,

Sazin velns, uz kurieni lai brienl

Pumpiņpapus, lādēdamies klusi,

Klaiņoja kā spoks pa ledu viens.

Pēk�ņi redz viņ�: vilciens kaut kur krastā

Gar� jo gar�, viss gai�iem logiem mirdz.

� Dieviņ, dod, lai viņ� vēl brīdi pastāvi �

Pumpiņpapus aizlūdza no sirds.

Stampā viņ� līdz vēderam pa sniegu,

Vergas galā tuk�ā kaste klab �

Aizelsies un izsvīdis līdz diegam,

Beidzot klāt pie vilciena ir paps.

Jau pēc brī�a, mīkstā guļā kritis,

Nejuzdams, ka gaiss nav visai tīrs,

Gulēja, kā pasa�ieri citi,

Laimīgais un noguru�ais vīrs.

Bet no rīta papus �ausmās trūkās:

Kviec pie auss, ar kājām lec uz krūts�

Dieviņ tētiņ: pasa�ieri � cūkas,

Garais vilciens � jaunā cūku kūts!

No kādām sievām vīri bēg?

Nu protams, ka no labām.

No sliktas sievas aizlaisties

Nekad nav vīra dabā.

Tā labā vīru apmīļo

Un lutina bez mēra,

Visniecīgākās iegribas

Un kaprīzes ņem vērā

Un neapjēdz, ka vīrietis

Tā ierīkots no dabas:

Ja viņam labi dzīvojas,

Viņ� dzīvot grib vēl labāk.

Bet sliktā vīru badina,

Līdz bikses krīt pusmastā,

Pie smagiem darbiem radina

Kā kamieli pie nastām�

Un vai tāds nobadināts spoks

Var ņemt pār pleciem kājas?

Lai kur viņ� klīst, lai ko viņ� lok,

Viņ� lī�us atlien mājās.

Bet tas, kas klēpī lutināts

Ar bu�iņām un knupi,

Skat � jaunu mammu atradis,

Kam varenāki pupil

Lai nu skrien uz sve�ām zemēm

Kaisīt naudu, kas ir glups.

Manas vēlmes apmierina

�Kinoceļojumu klubs�.

Grie�u pogu un pa logu,

Ko par ekrānu mēdz saukt,

Skatos, kur tad biedrs diktors

Mani uzaicinās braukt?

� Brauksim, � saka viņ�, � uz Sveici,

Tur, kur Monblāns sniegots snau�,

Vai uz Āfriku, kur tveice,

Pinkains lauva kaulu grau�l

Un pēc brī�a es jau braucu.

�efs var, protams, mierīgs snaust,

Es pie lauvām nepalik�u,

Man ir pa�am kauls, ko grauzt.

Bet, ja uznāk �nostalģija�

(Vārds, ko katrs tūrists maļ),

Atliek tikai pagriezt pogu:

Klaks, un esmu atpakaj!

No laika gala centu�ies

Ir visi gai�ie prāti

Ikvienai mantai uzlabot

Tā saukto kvalitāti.

Ja iesprau� smilgu dunduram,

Tas kļūst par lidma�īnu.

Ja grib, lai zirdziņ� ātrāk skrien,

Var ieziest terpentīnu.

Var dāma sevi izdaiļot

Ar krāsām un ar lakām.

Ja runcim baldriānu dod,

Lap�enoks nestāv blakām!

Kā kurā katrā nozarē,

Te daudz ir diletantu,

Bet netrūkst arī meistaru,

Kas taisa īstu mantu:

Suj svārkiem lieku pogu klāt

Un pie�uj cenu traku;

Ar uzlabotu gludekli

Blie� pircējam pa maku;

Bā� vecu reņģi konservos �

Spie� kvalitātes zīmi;

Sāk līmēt modes apavus

Ar ekstra puņķu līmi;

Pie desām ragus, nagus ma],

Kas dārgāki par speķi,

Un piekarina �igulim

Vēl vienu spo�u bleķi.

Drīz tualetes papīru

Gan iesmar�os, gan glancēs

Un kvalitātes emblēmu

Uz peļu slazdiem �tancēs �

Par kvalitāti gādājot,

Viens otrs ticis vīrā

Un meistarīgi strādāt prot!

(Kad citiem ādu dīrā.)

Cik dusmu Laika birojs raisa,

Kad ir par matu kļūdījies!

Bet vai tad viņ� to laiku taisa?

Viņ� pareģo, bet taisa dies.

Un nevar zināt, kas tur sanāks

Pēc vārdiem: ��odien vietām līs ��

Vai mākonis līdz Rīgai panāks

Vai Slokā sevi izlaistīs.

Daudz labāk, biedri, būtu smaidīt

Par pārpratumu niecīgo

Un alla� labu laiku gaidīt,

Kā Laika birojs gaida to!

Cik sa�utuma reizēm rodas,

Kad dzīvoklis pusizkrāsots,

Bet meistars pēk�ņi projām dodas,

Un, kad viņ� atnāks, sazin jods!

Lai remonts sabeidzis jums aknas,

Bet ko te jūsu dusmas līdz?

Kas zināja, ka draugi atnāks

Un vienam pudele būs līdz?

Daudz labāk, biedri, būtu smaidīt

Par pārtraukumu niecīgo

Un meistaru joprojām gaidīt,

Kā viņa sieva gaida to!

Cik ka�ķīgi mēs pēk�ņi kļūstam,

Kad ēdnīcā ir ēdiens liess.

Par maz to kaloriju gūstam!

Bet kādēļ svarā pieņemties?

Varbūt par mums tas pavārs gādā,

Kad nost tos lielos taukus smeļ.

Varbūt, ka upes malā kādā

Viņ� arī vasarnīcu ceļ.

Daudz labāk, biedri, būtu smaidīt,

Prom aizdomas un �aubas dzīt

Un nevis treknu viru gaidīt,

Bet pateicību ierakstīt!

Cik skaudīgi, cik saīgu�i

Ir da�i papu�i nudien:

Lūk, draugiem dvīņi atskrēju�i,

Bet manai sievai tikai viens!

Tā, protams, tīrā laimes spēle,

Kaut arī �is ir ra�ens gads.

Mums atliek tikai laimes vēlēt,

Bet laimi katrs izkaļ pats.

Daudz labāk, biedri, būtu smaidīt,

Gan sievas iepriecinās jūs,

Un pacietīgi dvīņus gaidīt.

Ja �oreiz nav, tad citreiz būs!

Nav tādas robe�as vai strīpas,

Aiz kuras visi sapņi zūd.

Par mīlestību sapņo knīpa

Un vīrs, kas gadu nastu jūt.

Uz ^priek�u lepni krūti gāzis,

Pie aitiņām skrien vecais auns,

Un domā katrs bārdains āzis,

Ka viņ� joprojām skaists un jauns.

Pat morālists, kas citus tiesā,

No sve�ām sievām skūpstus zog,

Un vīrs, kam svēti gars un miesa,

Pa kluso ne jau pienu lok.

Jo, kad būs asras izraudātas

Un kad būs izpriecājies prieks

Un mīlestība izmīlēta,

Neviens mums glāzi nepasniegs.

Ko �amdi plāno matu slotu,

Ko satraukumā ūsas plūc?

Rauj drosmei vienu piņģerotu

Un meiteni uz deju lūdz!

Jo viņa gaida vēl un tic.

Bet tur, aiz tevis, stāv jau cits!

�� Kur tu ņēmi, bāleliņi,

Tādu staltu kumeliņu?

�� Pats to staltu audzināju,

Sidrabā kaldināju!

�� Kur tu ņēmi, tautu meita,

Tādu ko�u villainīti?

�� Pati audu, izrotāju

Saules staru skaistumā! �

Sasatika div' bāliņi,

Garu ceļu nobrauku�i:

�� Labvakar, dievs palīdz!

Vieglu soli kurnējām! �

Tagad puisis puisim sauc:

�� Vecīt, kur dod lētos vīnus? �

Tagad meita meitai sauc:

�� Kur tu grābi apelsīnus? �

Sasaskrienas bāleliņi,

Kam tie dzel�a kumeliņi.

Ko tad �ie viens otram sauc?

�� Skaties, ]urba, kur tu brauci

�itā, zvēri, dzīvodami,

Kur mēs nok|ūsim, ak dies?

Lācim būda sabrukusi,

Bebri saka � nospļauties!

Zaķu tēvam kuro reizi

Traktors grāvī apgāzies�

Citi zaķi, arī greizi,

Dzer un saka � nospļauties!

Lapsa fermā cāļus paņem.

Vai nu �ī vēl maksāt ies!

Suns, kas sarga algu saņem,

Snau� un saka � nospļauties!

Vai kas lūst vai grūst, vai pelē,

Kas tev skries vai ausis slies!

Visiem tikai viens uz mēles,

To vien dzirdi � nospļauties!

Kam te morāli lai lasa?

Kam lai sūdzas, velns lai rauj?

Ko no kamieļa lai prasa,

Kas no dzim�anas jau spļauj?

Kā tas beigsies galu galā,

To zin tikai mīļais dies.

Ja ir miers un silta ala,

Man jau arī � nospļauties!

Ar ādas siksnu tētis dēlu pēra,

Bet skolotājs to gudri mācīja:

� Jūs esat atpalicis! Ņemiet vērā,

Ka ir jau ādas imitācija!

Ko frizieris domā, kad klientu �mauc?

Un tante, kad sulas ar ūdeni jauc?

Un kurpnieks, kad jaunajā �igulī brauc?

Ka dzīve ir īsa, bet iegribu daudz.

Saimnieks bargi puiku dīda

Savā dārzā kādu nakt':

�� Teik�u tēvam, ka tu līdi

Ābolus no manis zagt! �

Zēna mutei priek�ā roka:

�� Lūdzu klusāk, tēvocīt!

Tētis sē� tai otrā kokā,

Ka no bailēm nenokrīt.

Brīnums mūsu sen�iem bija

Vasaru vai rudeni:

�Visapkārt smil�u kalni,

Pati Rīga ūdenī!�

Senās dziesmas mīļās skaņas�

Kāda �odien Rīgas pils?

Staigā apkārt meistars �anis,

Rokā vīk�ķis, deguns zils.

Kur vien caurule ir pu�u,

Apkārt pakulas viņ� tin.

To, ka drīz tā atkal tecēs,

Meistars �anis labi zin.

Kur vien pil no krāna ūdens,

Apkārt pakulas viņ� tin.

To, ka ūdens atkal pilēs,

Meistars �anis labi zin.

Un, tāpat kā mūsu sen�i

Vasaru vai rudeni,

Arī mēs to Rīgu redzam

Visu laiku ūdenī.

Senās dziesmas mīļās skaņas,

Mū�am dzīvas būsit jūs,

Kamēr strādās meistars �anis,

Kamēr pakulas tam būs.

Velns, kas tie par muzikantiem?

Nu gan piedzīvojām laiku!

Nevar vairs bez mikrofona

Uzspēlēt pat balalaiku.

Trompetisti � misiņgrau�i,

Ģitāristi � vēderka�i,

Visi blark� pie mikrofoniem,

It kā kurli būtu pa�i.

Nu nevienā kafejnīcā

Nevar patērzēt vairs klusi.

Ķērc kā traka katra vārna,

Rēc kā lauva katrs trusis.

Tā tu viņu nedzirdētu,

Nedīc skaļāk viņ� par mu�u,

Bet ar �burkānu� pie mutes,

Plē� tev bungādiņas pu�u.

Vibrē sienas, ļogās sijas,

Plaisas rodas akmens klonā �

Labi vēl, ka konstrukcijas

Tagad ir no dzelzsbetona!

Ilgi skanēs vēl �ie auri.

Tādi vīri nemēdz prasties.

Nespēj dzelzsbetona paurī

Mēra sajūta tiem rasties.

Mans krusttēvs bija lepns,

Kaut vīrs viņ� gods kam gods.

Bet lepnību, kā zināms,

Skar bargi dieva sods.

Viņ� �ampanieti vēra

Un meitām sauca � �au!

Bet korķis acī spēra,

Un vienas acs vairs nav.

� Es dzeru tikai �ņabi, �

Nu atzīstas viņ� pats,

� Jo nevaru vairs riskēt.

Man tikai viena acs. �

Un jūtas viņ� pa pirmo

Un meitām saka � �au!

Un nedomā pat sirmot,

Jo matu viņam nav.

Ar tanti cita bēda,

Kas iesākās jau sen:

Tā dzēra daudz un ēda

Un tagad vaid un sten.

Tai miesa izspie� garu

Un sviedri straumēm plūst.

Kad pārbaudīt grib svaru,

Tad visi svari lūst.

Ārsts diētu jo stingru

Tai ievērot nu spie�,

Lai tante vairāk vingro

Un bie�āk badu cie�.

Raud tantiņa no raizēm,

Pie galda drūmi sēd

Un tikai sausu maizi

Trīs klaipus dienā ēd.

*

Vēl krustdēls man ir slīpēts,

Ko pieminēt te der.

No pieciem gadiem pīpē,

No desmit gadiem dzer.

Ar mācībām iet grūti,

Vēl pirmā klasē tup,

Bet apcēlis jau brūti.

Nu sakiet vēl, ka glupsl

Ar tādiem pa�iem tipiem

Viņ� kafejnīcā nīkst

Un kjūtu sen par hipī,

Bet bārda negrib dīgt.

Daudz puikam Jaunu dziņu,

Bet tomēr ticam mēs,

Ka skolotāji viņu

Vēl pāraudzināt spēs.

Ir teiksma mums par Gūtmaņalu,

Kur Roze dabūjusi galu.

Bet �odien Rozi neaiztiec!

Tā pati kavalierus �miedz.

Un Turaidā būs vēl viens kaps:

��e dus kāds Rozes no�miegts paps�.

Mūsu tēvs debesīs,

kamēr tu vēl esi pie varas,

pasargā mūs no �Autoservisa�,

Rīgas kinostudijas filmām

un stikla taras.

Mūsu dieni�ķo maizi

dod mums papilnam, nevis skopi,

sevi�ķi to par 14 kapeikām,

ko iecienīju�i lopi.

Piedod mums mūsu parādus,

kad halturējam vai darbu kavējam,

bet algu un prēmiju, protams, saglabā.

Par ko tad mēs tevi slavējam!

Un neieved mūs kārdinā�anā

uzsākt strīdu ar autoinspektoriem,

kad viņu rokās mūsu tiesību vāki,

jo tu esi visuvarenais dievs,

bet viņi vēl varenāki. Āmen!

Es nezinu, cik velni pelna,

Bet, vairīdamies darba melna,

Lai dūmi plau�as nesabojā,

Kāds velns no elles muka projām.

Un, lūk, viņ� gai�ā kabinetā

Kaut kādus papīrus jau pēta.

Tam blakus citi naudu pelna,

Kaut nedara gandrīz ne velna �

Zie� lūpas instruktore Roze,

Tin matus inspektore Boze,

Bet tehniķi Bobrovs un �akars

Pie �aha nīkst, vai rīts vai vakars.

�ķiet, velnam tie�ām zelta dzīve.

Darbs nelau� kaulus, miers un brīve.

Bet lūr uz kolēģiem viņ� slepus,

Jo jūt, ka rīkli sa�ņaudz klepus.

Gan Roze uzpīpē, gan Boze,

Bobrovam rokā tabakdoze

Un pīpe zobos, rīts vai vakars.

Bet, tiklīdz dūmus palai� Cakars

No cigāriem, ko Kubā taisa,

Velns jūt, ka galīgi nav gaisa.

Zūd otrā dienā velna pēdas.

Bet kas nu mums par'velnu bēdas!

Ja nevar ciest, lai lai�as krūmos,

Mēs � pieradu�i dzīvot dūmos!

Mums reizēm tādi dūmi apkārt,

Ka varam gaisā cirvi pakārt.

Un, ja nu velnam kļuva drūmi,

Tad elles dūmi � vāji dūmi!

Vai vērts ir tūdaļ uztraukties

Un bojāt labo omu,

Ja mūrnieks ķelli pazaudē

Vai skolēns savu somu,

Ja sugas bullis izgaisis

Un pēdu nav pat aktos,

Ja neatceras traktorists,

Kur vakar atstāts traktors �

Ir viegli pol�u pazaudēt,

Daudz grūtāk pol�u atrast.

Ir viegli biedru kritizēt,

Daudz grūtāk biedru saprast.

Ja puisis galvu pazaudē �

Gūs līgavu par balvu.

Jo vai tad apprecēties var,

Ja nepazaudē galvu!

Zaķis vilku pārbiedēja,

Vilks palēca spļaudīdams:

��� Vei, ku traks, ar kramenīcu

Iet pa me�u �audīdams!

�� Ko tu, vecīt, muti plāti,

Vai tad tev kāds ķeras klāt?

Es ar savu sievasmāti

Gribu mīļi parunāt! �

Medniekam kad greizas acis,

Izcelties var baigais tracis:

Kādam var pa biksēm trāpīt

Tā, ka nebūs vairs ko lāpīt.

Seskis Jergu izbrūvējis,

Zvēriem dzira laba tā.

Zaķu tēvam kortelītis,

Vilkam pusstops kabatā.

Abi gāja dziedādami,

Kramenīcu blīk�ķinot.

Visiem �ie pa sprandu do�ot,

Lai tik drusku uzgaidot!

V 32

�Lai slaveits Jēzus Kristus!� �

Skan vecīga balss no Romas,

Un, dzirdot ierasto izloksni,

Uz Latgali brien manas domas.

Vai katrā ciemā tur dievnams stāv.

Ko darīt, lai visi turp ietu?

Vai nu ar milici jāatved,

Vai nu jādzen ar mietu!

�Vairs ticeibas breiveibas Latvijā nav��

Jā, ticīgos Latvijā spaida.

Konkrēti: ja kāds ticīgais

No ticīgās �jā�ļVārdu gaida.

Jā, ticīgie Latvijā reizēm cie�

Rindā pēc desām vai alus.

Bet pagānus arī grūsta un spie�.

Ej nu sameklē galus,

Kur� kuram pirmais piekasās klāt?

Ne jau to kungu visi tie lād!

Un paraug, cik ticīgo darbdienās

Dzer vai dievmāti slavē!

Kārtīgi algu saņemot,

Darbu mierīgi kavē.

�Laudetur Jēzus Kristus!�

Laudetur, broļeit, laudetur!

Visur ir maizīte jāpelna,

Par velti jau tevi netur.

Vilks ar aitiņu dzīro krodziņā,

Vilka ķepā guļ viņas rociņa.

Veldze dzirksto�ā baltām putām zied,

Sirdis plosīdams, lapsa kūmiņ� dzied:

� Neskumsti, neskumsti, neskumsti,

Dienas, ko pa�reiz tu vadi,

Tās tavas skaistākās dienas ir,

Tie tavi labākie gadi!

Ne�ēlo biju�o, ne�ēlo,

Kamēr vēl varam, lai darām.

Paskaties, laime tev pretī nāk,

Nepalaid, nepalaid garām!

Vilks to aitiņu ilgi dejā grie�,

Mājup vadīdams, sev pie krūtīm spie�.

Kop� tā vakara, ļaudis runā tā,

Skaistā aitiņa vairs nav manīta.

Vilks ar aitiņu atkal krodziņā,

Tikai �oreiz tā � cita aitiņa.

Veldze dzirksto�ā baltām putām zied,

Sirdis plosīdams, lapsa kūmiņ� dzied.

Vilks to aitiņu ilgi dejā grie�,

Mājup vadīdams, sev pie krūtīm spie�.

Katrai aitiņai nevar skriet vis līdz, �

Kop� tā vakara vilks nav pamanīts!

Sim stāstiņam esmu pasmēlies

Mūsu �urnālos vielu.

Pusnakti, kūju klabinot,

Vilkās vecis pa ielu.

Pretī panāca jauneklis

(Miermīlīgs katrā ziņā)

Un teica: �Vecais, dod uzpīpēt!�

Bet vecais nedeva viņam.

Būtu jel teicis, ka smēķa nav,

Vai parādījis ar zīmi.

Jauneklis, dziļi aizvainots,

Noglauda viņam ģīmi.

Vecais zaudēja līdzsvaru

(Dro�i vien slīdēja kāja,

Nevar tak pakrist gar�ļaukus

No pieskāriena tik vāja).

Vēl da�i zobi tam izbira.

(Paskat, nelaime kāda!

Vai tad �is taisās precēties?

Vai tad �o filmās rāda?)

Jauneklis itin mierīgi

Gribēja doties mājās,

Bet kas tev deva! Kā tīģeris

Vecais pielēca kājās

Un, �toku no zemes paķēris

(Kāts bija lodēts ar alvu),

Atvēzējās un jauneklim

Blauks! pa sprogaino galvu.

Nogāzās zemē jauneklis,

Zeltainie mati risa,

Gai�ajās acīs satumsa

Pēk�ņi pasaule visa.

Labi, ka tonakt milicis

Gāja pa ielu pretī.

(Naktīs uz ielām mili�us

Redzēt var gau�ām reti.)

Vai nu to bezmiegs mocīja,

Vai viņ� viesībās bija,

Nav no svara. Bet dauzoņu

Milicis sagūstīja.

Septiņas dienas jauneklis

Baltos spilvenos slīga.

Gau�i raudāja līgava,

Sa�uta visa Rīga �

Taisnojās vecais nelietis:

Sis sev dzīvību glābis!

Bet vai kauties viņ� drīkstēja

Tādu sitamo grābis?

Ja tu glābies vai aizstāvies,

Citam nedari pāri,

Ta�u gadās vēl vecī�i

Ļauni un asinskāri.

Tādēļ, stāstiņu nobeidzot,

Vārdu juristiem dodu:

�Vecais huligāns pārcenties,

Saņems pelnītu sodu!�

Trīs run�i kādā krogā

Par Rīgas jumtiem dzied,

Par jaunību, kas garām

Un arī �ķērsām iet;

Cik meiteņu ir mīlēts,

Cik pelī�u ir ķerts,

No priekiem un no bēdām

Cik baldriāna dzerts.

Un saka pirmais runcis,

Kam don�uāna skats:

� Kad es vēl puika biju,

Man bija baiga acs!

Pa kilometru tumsā,

Pa trim, kad gaisma svīst,

Es manīju, kur kaķes

Pa jumta kori klīst. �

Un saka otrais runcis:

�� Kad cs vēl biju jauns,

Ak vai, cik skaists es biju,

Cik elegants un glauns!

Ja ne nu Harijs Liepiņ�,

Tad Jakovļevs, jā gan,

Un visas Rīgas kaķes

Tad pakaļ skrēja man. �

Un saka tre�ais runcis

To garo run�a �mjaū!�

�� Es biju pirmais tenors,

Vairs kaķiem tāda nav!

Uz jumta dāmu bariņ�

Man alla� bija klāt.

Nudien, pat Kārlis Zariņ�

Tā nespēj uzdziedāt. �

Trīs run�i kādā krogā

Vēl ilgi maļ un mal

Par jaunību, kas paiet

Un nenāks atpakaļ�

Te pienāk jaunais run�uks

Un saka: � Ve�i, �au!

Man nav, kas jums reiz bija

Bet ir, kas jums vairs nav.

Lai gulēja, kas gulēja,

Es miedziņa negulēju,

Es miedziņa negulēju,

Līgaviņu auklēdams.

Man rociņa nogulēta,

Kā lai darbā parādos?

Kā lai darbā parādos?

Dakters brīvu dienu dos!

Dakters brīvu dienu deva,

Es miedziņa negulēju,

Es miedziņa negulēju,

Līgaviņu auklēdams.

Otra roka nogulēta,

Kā lai darbā parādos?

Kā lai darbā parādos?

Dakters brīvu dienu dos!

Ļauni ļaudis mēles trina,

Ka es zaļi dzīvojot,

Ka es darbā neejot,

Līgaviņu auklējot.

Var jau citam bērnu dot,

Ja grib nakti pagulēt.

Kas gan savu līgaviņu

Atdos citam paauklēt!

Tādu muļķu nav.

(Variacijas par balto kazu)

Balta kaza zaļā pļavā ganās,

Miets un saite balto kazu tur.

Ja tu kādreiz tiksi rokās manās,

Tu tāpat vairs nespruksi nekur.

Balta kaza cilā baltu ļipu,

Dro�i vien lai nepārkarstu piens.

Daudzi ļaudis neslimo ar gripu,

Bet no mīlas neizbēg neviens.

Balta kaza baltu bārdu krata:

Nenāc tuvu, sargies, miku mē!

Tu tai dusmās līdzīga uz mata,

Nevar saprast, badīsies vai nē.

Balta kaza noraujas no saites,

�trunts par kazu, ka tik būtu piens!

Melnais balzams dziedē visas kaites,

Mājai degot, zvaniet � nulle viens!

kas radās Valdim Artavam,

�urnālu �Veselība� lasot

Smēķis kaitīgs, �ņabis kaitīgs,

Kaitīgs arī alus.

Tas, kas nepīpē un nedzer,

Vesels atdos galus!

Pie mums jau sen ir modē

Tāds likums nerakstīts:

Ko nepaņemsi �odien,

To nedabūsi rīt.

Un tantiņas kā vārnas

Uz apelsīniem krīt.

Skrien ve�i tā kā odi,

Kur pievests �ņabulīts.

Kā �ņaudzēj�ūskas meitas

Ap kaklu pui�iem krīt:

Ko nepaņemsi �odien,

To nedabūsi rīt!

Nav svaiga tā, nedz neparasta doma,

Ka me�am mūsu dzīvē milzu loma.

Var dro�i teikt, ka vairumam no mums

Ir tie�i me�ā bijis aizsākums.

Jo kāpēc me�ā mīlētāji zogas?

Vai tikai sēnes palasīt un ogas?

Me�s visu labo dzīvē mums ir sniedzis,

Ne siltumu, ne pajumti nav liedzis,

Un dos mums visiem arī mū�a mājas,

Kad pārcentu�ies atstiepsim reiz kājas.

Me�s glāba mūs un izauklēja zaros,

Kad mēs pa kokiem lēkājām vēl baros.

Un, kad par homo sapieniem mēs kļuvām,

Mēs daudz ko zaudējām, lai arī �o to guvām.

Ne katrreiz tagad varam me�ā doties,

Nav skaistās astes, kurā pa�ūpoties,

Nav slaiduma, kas piestāvēja jauki

(Pa kokiem lecot, neuzkrājās tauki!),

Un galvenais, pie kā man jāpieskaras:

Nav stiprākie un niknākie pie varas

Vai kavētu mēs darbu kādu rītu,

Ja priek�nieks katru slaistu saplosītu?

Vai zaros būdu �ķobīgu mēs liktu,

Ja nokritu�i lauvam rīklē tiktu?

Lai kā mēs sen�us izsmejam vai peļam,

Ar haltūru tiem nebija pa ceļam.

Salc zajais me�s� Viņ� daudz ko jau� un zina.

Me�s jaunību mums alla� atgādina,

Ar meiteni kad gājām roku rokā,

Lai rādītu tai vāverīti kokā.

Un, jūsmojot par kuplastīti brūnu,

Mēs novērtējām apkārtējo sūnu.

Salc zajais me�s, un gadi projām steidzas,

Ar me�u dzīvē sākas viss un beidzas!

Viņos vecos laikos Palestīnas pusē

Valdīja, kā zināms, gudrais Zālamans.

Cik tam bijis sievu, rakstu ruļļi klusē,

Tādas lietas nemēdz zvanīt lielais zvans.

Da�i spēlē kārtis, citi dzer un plītē,

Zālamana hobijs bija meitās iet.

Skaistākā no visām bija Sulamīte,

Viņai vienai slavu Augstā dziesma dzied:

Tu esi skaista, skaista, skaista!

Vai tie�ām tu vēl nesaproti,

Ka tevi mīlu, mīlu, mīlu,

Ka tevi mīlu ļoti, Joti?

Tu esi skaista, skaista, skaista!

Un, ja man būtu jāatkārto,

Es sauktu: mīlu, mīlu, mīlu,

Vai saule lec vai rietot sārto.

Sulamītes kājas, Sulamītes pleci,

Sulamites acis un �is tas vēl cits

Padarīja traku vispār gudro veci,

Un viņ� citām meitām bargi teica: � �kic!

� Liekas man, ka būtu sakūris es plīti

Un uz tās bez biksēm tagad jāsē� man! �

Alla� mēdza sacīt, gaidot Sulamlti,

Vecais meitu ģēģers � gudrais Zālamans.

Pasaulē, kā zināms, grozās viss un mainās,

Pasaulē, kā zināms, viss ir relatīvs:

Te tu, cilvēks, dzīvo, nav nekādas vainas,

Te pēc kāda brī�a � tev kaut kas jau stīvs!

Stīvumam par spīti, vecumam par spīti,

Kamēr nav vēl sācis zvanīt kapu zvans,

Mīliet katrs savu daiļo Sulamīti,

Dziediet tikai viņai � tā kā Zālamans!

Ir teorija indie�iem,

Kas mums ir jāņem vērā:

Pēc nāves cilvēks neizgaist,

Bet pārtop kādā zvērā.

Kad me�ā �ūsku sastopu,

Es nedaru tai pāri.

Var būt, ka manam priek�niekam

Tā bij par sekretāri.

Es zirgam purnu noglāstu,

Kas bēdīgs stāv pie slitas.

Var būt par priek�sēdētāju

Viņ� strādāja, pirms krita.

Ar kurpi runcim nemetu,

Kas ņaud man dziesmu niknu.

Var būt, ka dzīvē dziedāja

Viņ� labāk vēl par Siksnu.

Kas kļū�u pats, kad nomir�u?

Stāv priek�ā tumsas valnis.

Cik laimīgs Zaķis � komponists,

Kas ir jau �odien Alnis!

�� Stāsti, mī]o vecmāmiņ,

Vai tu ziedu vainadziņu

Gaujā meti zīlēdama,

Kādu puisi mīlēdama?

�� Kas tev, meitiņ, prātā nākl

Viss jau bija vienkār�āk.

Kur ir liela zīlē�ana,

Tur nav īsta mīlē�ana.

�� Stāsti, mī|o vecmāmiņ,

Vai tu manu vectētiņu

Ilgi projām raidīji,

Kautri, bikli smaidīji?

�� Kas tev, meitiņ, prātā nākl

Viss jau bija vienkār�āk:

Sienu vedot smaidījām,

Tad to gubu spaidījām.

�� Stāsti, mīļo vecmāmiņ,

Kad tu kļuvi līgaviņa,

Cimdus, zeķes adīji,

Tik par pūru domāji?

�� Kas tev, meitiņ, prātā nāk!

Viss jau bija vienkār�āk.

Vai nu zeķe padomā,

Kad par puisi jādomā!

�� Stāsti, mīļo vecmāmiņ,

Kas gan jums ar vectētiņu

Mīlas mākslu mācīja,

Kas jums darāms, sacīja?

�� Kas tev, meitiņ, prātā nāk!

Viss jau bija vienkār�āk:

Jēri brēca sētiņā,

Skola bija klētiņā.

�� Stāsti, mīļo vecmāmiņ,

Vai tu manu vectētiņu

Gaujā meti zīlēdama,

Citu puisi mīlēdama?

�� Kas tev, meitiņ, prātā nāk!

Viss jau bija vienkār�āk:

Pats viņ� bija skurbulī

Un aizgāja pa burbuli!

Kā mēs ar �vaukstu smējāmies!

Ein riktig āksts viņ� bija.

Cik bite, danke, guten tag

Viņ� apkārt nebārstīja.

Finf vērst par cvancih minūtēm!

Also! Un ber un ber tik�

Viņ� nesacīja �tūdaļ būs�,

Viņ� teica �fiks un fertik�.

Ai, ģermānismi briesmīgie!

Cik �odien tie ir sve�i

Tiem, kas uz saviem zavodiem

No rītiem baigi �e�ī.

Un, saņēmu�i narjadus,

Ak tavu dzīvi raibu!

Sāk rubīt, uzko� bito�kus

Un vakarā kliedz ��aibu!�.

Kad piesārņota valoda,

Tad valoda nav smuka,

Un tādēļ alla� jākopj tā.

Vot, biedri, kāda �tuka!

Ko, pats es izsakos kā �vauksts?

Podumaje�! Ne silts, ne auksts.

(Sacereta meldiņā

��Ko palīdz man krusttēvs ��)

Vai esi tu nabags

Vai di�ciltīgs lords,

Ir sievie�u medības

Aizraujo�s sports.

Nav licence jāņem,

Kur gribi, tur brauc,

Jo meitenes medīt

It visur ir ļauts.

Ja stirniņai mērķē,

Tā bēguļot sāk,

Bet meitene pati

Uz �āvienu nāk.

Un, kad tu tā pie�āvies

Esi ikdien,

Ak �ausmas, no krūmiem

Tik vecenes lien!

Un lomēr, vai nabags

Tu esi vai lords,

Ir sievie�u medības

Aizraujo�s sports.

Var vecmeitas ļaunās

Mūs lādēt un pelt,

Cik labi, ka spējam

Vēl stobrus mēs celti

Bija kādreiz don�uāni,

Prata veikli sievas mānīt.

Viņu sauklis bija � baudīt

Un par visu citu �ķaudīt!

�odien bauda nav no svara,

�odien tiecas gars pēc gara.

Vai ko labu izgudrosi,

Dzīvodams ar dumju zosi?

Dzejnieks Tizliņ� vērā licis,

Ka pie slavas nav vēl ticis,

Tūdaļ saprot, kur ir vaina,

Un ar skubu sievu maina.

Kinore�isoram Paurim

Vāji kadri � plati, �auri.

Kā lai tiek pie labas filmas?

Bēgs no Minnas, skries pie Vilmas!

Vēl kāds aktieris man miņā,

Murmulis, �ķiet, vārdā viņam,

�ļupst un stostās � �ņabja vainai

Ta�u skat � �is sievu mainai

Ja tu gribi aizkļūt tāli,

Lai top darbi ģeniāli,

Saki vecenei � ardievu,

Steig�us meklē jaunu sievu.

Tā un tikai tā!

Es biju māmiņai viena pati meitiņ,

Nezinu, kādu vīru ņemt.

Māmiņa saka: � Skolotāju precil

�� Vai, vai, māmiņ, grūti lemt.

Skolotājs mājās burtnīcas paņems,

Kad gan viņ� mani apmīļos?

Skolotājs knapu aldziņu saņems,

Ko gan viņ� nabaga sievai dos? �

Māmiņa saka: � In�enieri preci!

�� Vai tad �is vairāk ko nopelnīs? �

Māmiņa saka: � Dakteri preci!

�� De�ūras garas, bet rublis īss.

Ie�u pie kurpnieka � klipu, klapu, klapu.

Lai mani kurpnieka sievu sauc,

Mācīti vīri nestāv viņam blakus,

Kurpnieks tiem garām ar auto brauc!

Kad mamma bērnam bu�u dod,

Pastarpām dūmu uzvelkot,

Ak �ausmas, ko gan viņa dzird:

�Fui, mamm, kā tavi dūmi smird!�

�Ku�!� mamma mazulīti bar,

�I<ā tādus vārdus lietot var?

Nekad tā nesaki vairs man.�

Bet mazais tiepjas: �Smirdi gan!�

Ja bērns ir ļoti samaitāts,

Varbūt var derēt pantiņ� tāds:

Silta, jauka istabiņa,

Bērza .malkas kurināta.

Vēl siltāka, vēl jaukāka,

Kad māmiņa uzpīpēja.

Nav jau bez smakas nikotīns,

Tāpat kā alus, �ņabis, vīns �

Bet kādēļ brēkt, lai visi dzird,

Ka mammas cigarete smird,

Un sacīt ��ņabdeguns� tūlīt,

Kad tētis sagrīļojies krīt?

Kā viņ� var zināt, kā var just,

Pēc kuras glāzes prāts sāk zust?

Ai, bērniņi, ai, bērniņi,

Cieniet tēvu, māmuliņu!

Ne mū�am tētis dzers,

Māte pīpi kūpinās.

Reiz izaugs bērns un sapratīs,

Un citus vārdus atradīs:

�Dod, mīļo māmiņ, uzpīpēt!�

�Dod pol�am naudu, mī]o tēt!�

Ja mī]ais tētis būs vēl dzīvs,

Ja, pol�us dzerdams, nekļūs stīvs.

Ja māmiņa vēl dzīva būs,

No dūmiem galu nedabūs �

Jā, bērnus audzināt ir grūt',

Tikpat kā alla� skaidrā būt!

�Pa kuru laiku karavīri guļ?�

Bij frontes vīriem kādreiz dziesma tāda.

Es gribu citu dziesmu uzdziedāt:

Pa kuru laiku priek�sēdētājs strādā?

Nupat, nupat viņ� galus savilkt sāk

Ar sē�anu, ceļ trauksmi, strostē plenci�

Bet telegramma klabēdama nāk:

�Uz rajonu! Uz sporta konferenci!�

Nupat viņ� sāk ar kombainieriem spriest

Par pļau�anu. Bet nav vēl pieņemts lēmums,

Kad nākas atkal visu malā mest,

Jo Rīgā sanāk dabas draugu plēnums.

Kā histēriķi telefoni trīc:

�� Cik novācāt, cik aparāt, cik iesēts? � �

Un, tiklīdz jaunais pārskats parakstīts,

Ir ieradies no centra svarīgs viesis!

Kad beidzot velns to augsto viesi trenc

Uz somu pirti vai pie sievas sāniem,

No Radio jau reportieri lenc:

��� Kā, priek�sēdi, jums �ogad iet ar plāniem? -

Un smaida viņ� un atkal skaitļus min.

(Viņ� tos no gaisa veikli pagrābj delnā.)

Un iespaids tāds, ka viņ� it visu zin

Un saņem algu, nedarot ne velna!

Ai, kā jaunie tagad steidzas,

Ai, kā jaunie tagad skrien!

(�Vecais valsis�)

Ai, kā vecie tagad steidzas,

Ai, kā vecie tagad skrien!

Visus jaunos nogrū� malā,

Visās rindās pirmie lien.

Ne kā toreiz, senos laikos,

Rāmi brauca vectētiņ�.

Sen jau �upā līnijdro�ka,

Samalts desās kumeliņ�.

Ai, kā vecie tagad danco,

Ai, kā vecie tagad lec!

Saņem pensiju un algu

Un nemaz nav, pagāns, vecs.

Lec kā toreiz zaļumballē,

Puķi pogcaurumā sprau�.

Tur, kur vecais pārlec pāri,

Jaunais krīt un kāju lau�.

Ai, cik veciem sirds vēl jauna,

Ai, cik veciem spirgts vēl gars!

Vai tad var to turēt jaunais,

Ko vēl vecais �odien var?

Strunts par visām līnijdro�kām!

Lai tie gadi iet un nāk,

Mēs vēl pa�i rik�iem lai�am

Tā, ka jaunie nepanāk!

Ap to zivi, ap līdaku vienu,

Savu spininga pavedienu

Tinu, tinu vai visu dienu,

Bet tās copes kā nav, tā nav.

Kad jel reizi man sāksies cope?

Vai no bēdām būs jāsāk drope?

Un tas mirklis vai vispār bija,

Jeb vai vienkār�i izlicies?

Es vairs r.ezinu, rokas kustas,

Metu �ķērsām un metu krustām �

Kas man ticēs, ka smagi justā

Un vislielākā � norāvās!

Vesela zaldātu rota,

Līdz zobiem apbruņota:

Katram padusē veļa

Un smar�īga bērza slota.

Pui�i jauni un stalti,

Melnīgsnēji un balti�

Prieks uz tādiem ir vērtiesl

Manā pirtī iet pērties.

Kūrējs sestdienā �ajā

Krāsni kur ne pa jokam.

(Pa�am dienējot mazdēls

Vai aiz Polārā loka.)

Un pat pirtnieks ir skaidrā,

Veikli skapī�i veras �

�odien kārtībai jābūt,

�odien armija perasl

Vienā mirklī jau rota

Plika kā dieva dota:

Katram ķipītis rokā

Un mērcēta bērza slota.

Kādas tik valodas nedzird!

Da�as tik iz�ķirt es varu:

�� Kurrat! A�i uz lāvas!

�� Hlopci, davai �arul

Un sākas tā trakā kauja,

Kad nesit naidnieku kādu,

Bet �austa bez �ēlastības

Katrs pats savu ādu.

� Rādi, Vaņa, pa pliko,

Kā fri�iem pie Maskavas tikai �

Un Vaņa ar �maugu rāvienu

Dod savai mugurai kāvienu.

Zalvi par Stajingradu

Ķipī�i krāsnī vālē.

Nu jau ir elles svelme!

Varbūt kāds ģībst vai bālē?

Ne velna! Visi tik uzsauc,

Lai tvaika metēji lejot

Ķipī�us labi pilnus,

Vēl Berlīne jāsturmējoti

Un, kad tā varenā kauja

Izcīnīta ir godam,

Puikas, sārti un kūpo�i,

Sviedrus noskalot dodas.

Vieglu garu tev, zaldāt!

Prieks man sveikt tavu rotu

Un viscēlāko ieroci �

Smar�īgo bērza slotu.

Gaudo �Me�a radio�

Neganti un ilgi�

Spriest par zvēru tiesībām

Sanāku�i vilki.

Tādi purni solīdi,

Tādas sirmas spalvas,

Tādi ilkņi vareni,

Baigi gudras galvas.

Ja tā labi paklausās,

Ko tie vilki gaudo,

Gribas ne vien priecāties,

Bet no prieka raudāt:

�� Mēs par to, lai putniņi,

Ko vien vēlas, svilpo!

�� Mēs par to, lai zaķī�i

Brīvi apkārt cilpo!

�� Mēs par to, lai stirniņas,

Kur vien vēlas, ganās! �

Gaudo, gaudo, saskatās

Un uz krūmiem manās.

Tur, kur krūmos slaistījās

Lētticīgas galvas,

Paliek tikai radziņi,

Nadziņi un spalvas.

Spriest par zvēru tiesībām

Atkal sanāk vilki

Un pa �Me�a radio�

Gaudo ilgi, ilgi:

�� Tikai vilks var garantēt

Zaķim dro�u dzīvi!

�� Tikai vilka vēderā

Zaķis jūtas brīvi!

�� Dzirdiet, mīļie garau�i

Krūmos, me�os, pļavās,

Nāciet ātrāk brāļoties,

Krītiet vilku skavās! �

Ta�u nenāk garau�i,

Paslēpu�ies ausās,

Bēthovena Devīto

Simfoniju klausās.

Draudzībai un brālībai

Skaņas plūst par prieku�

Bet no vilkiem sargāties

Nav nekad par lieku.

Nedraud mums nekādas briesmas,

Stāvēsim, kā stāvējām,

Kamēr dziedam Paula dziesmas,

Kamēr vistas �āvējami

.

Rudeni viņa kā rupjmaize

Siltiem gabaliem lau�ama,

Ziemā kabatā sildītu

Es viņu kā burkānu grau�u.

Māris �aklais

(�Saldus saule�)

Daudz esmu Saldū sabijis,

Braukdams pie jums te ciemā.

Kur jums tā saule tik jocīga,

Sevi�ķi tagad, ziemā?

Tāda kā robiem izēsta,

Tāda kā sako�ļāta �

Laikam tam Mārim �aklajam

Galīgi vairs nav prāta.

Zaķi, kā zināms, ābeles grau�,

Kran�iem un duk�iem tiek kauli,

Bet dzejnieks spīdekli gabalos lau�.

Apēdīs, pagāns, vēl sauli.

Labu jums, biedri, tas nenesīs.

Nedod dievs, tumsu aklo.

Kamēr vēl saule debesīs.

Nelaidiet Saldū �aklo!

Kas gan mums viegli nāk: vai lēkti, zenīts,

rieti? � Jel raugies mierīgāk, jo zaļo arī mieti un

saplaukst slotaskāts � ja tikai labi laista

(ja krietni pūlas kāds, kā roze uzzied skaisto�)

Imants Auziņ� (�Degt nepārdegot�

Da�s memuārus raksta, gaidot rietu,

bet Imants Auziņ� sācis laistīt mietu.

Un tie�ām jāmulst zinātnieku prātiem:

viņ� rozes izplaucē no slotaskātiem!

Vēl zenīts nesasniegts, vēl cerības nav raktas,

drīz Auziņu mēs redzēsim pie �Saktas�,

kur, kravu vedis spārnotajos zirgos,

ar mietrozēm un slotrozēm viņ� tirgos.

Un tos, kas augstas ziedu cenas turēs,

ar hibrīdiem viņ� ātri izkonkurēs.

� Es un zāle tēlojam vīru un sievu.

� Cilvēks � �ismājas kamikadze �

� Dzejas vēji nostāj pamazīt,

Ceļas vēderiski erotiskie.

.. .tur dzivo puteklis �

jau Bābele tam biksēs,

kā pulkstenis pie jostas <rTitaniks�.

� Mums ar sievieti pieder silts kaps.

,. .Iekrītam atpakaļ kapā.

Viktors AvotiņS

(No dzejo|u cikla �Literatūrā tin Mākslā�)

Fā gribas kaut ko titānisku izspiest,

Lai lasītājs var galvu palauzīt,

Jo ne jau katram Bābele ir biksēs

Un dāma, kas ap kaklu kapos krīt.

Vai apjēdzāt kaut ko par kamikadzi?

Un seksu zālē? � Kādēļ smiet tūlīt!

Ja prāts uz jokiem � lūdzu, lasiet �Dadzi�, ļ

Bet Avotiņ� nav radis jokus dzīt.

Lai pū� jums alla� svaigie dzejas vēji

Un vēderiski erotiskie pū�.

Kur pū�, es pateikt nevaru tā spēji.

Bet vai tad nav vienalga, ak tu mū�s!

Ar kirgizu suņiem, zirgiem uti

ēzeļiem

man ir tā iespēja latviski runāt.

� Re, un mēs runājam klusi par

mājām

(vai stalli un būdu), par zaļu

zāli,

nestāvam cits citam tāli.

Jānis Liepiņ�

(�Sarunas ar dzīvniekiem�)

Tie mūsu pa�māju ēzeji

Un vietējie zirgi nav diez kas.

Tādēļ pēc sve�iem lopiņiem

Reizēm uzrodas ieskā.

Ka pravieti mājās neciena,

Man atausa prātā likums,

Kad es ar zirgiem un ēzeļiem

Kirgīzu zemē tikos.

Tur mani lieliski saprata

Gan jaunie, gan veterāni.

Es viņiem sacīju laipni �Salam!�,

Bet �ie man: �Sveicināts, Jāni!�

Mēs kopā ūdeni iedzērām,

Kopā uzkodām zāli

Un nospriedām, ka �ai pasaulē

Nestāvam cits citam tāli.

Tagad, kad raugos spoguli,

Uzlikdams hūti vai �alli,

Liekas, ka pretī man raugās kāds draugs,

Redzēts pļavā vai stallī.

Bērns ceļos nometies ir tavās miesās,

un govs, kas tevī raugās acīm miklām,

skau� tevi, mīļotā, no visas tiesas.

Leons Briedis (�Pirmdzimtais�)

Tie cilvēki jau kļuvu�i ir dulli,

Pat jāsaka vēl vairāk � ākstīgi,

Jo govīm viņi atņēmu�i bulli.

Bet vai tad prieki var būt mākslīgi?

Lūk, tāpēc govs tik ļoti apskau� tevi.

Kas dāvājis tev prieku, viņa jūt.

Es negribu te, protams, lielīt sevi,

Bet mazliet lepns tomēr varu būt!

� Es bū�u tur, kur pirmsākumi,

Vai kefirs tas vai zilgans kumiss,

Un nespēs nāve mani rast.

� Man neviens darbs par grūtu nebūs �

I goves pups, ir zvaig�ņu rēbuss.

� Ja lemts man mirt, tad novakarā.

� Ar nēzdogu mās pre�u veikals,

Un gaudos dzīvokli kāds suns.

� Nekad vairs nebeig�os, � es teik�u

Un bū�u tur, kur piedzimst mīts.

Igors Jakaitis (��etras odas�)

Cik briesmīgi to iedomāties,

Bet fantāzija negrib stāties:

Nav Jakai�a. Kūp sēru sveces,

Un gaudo tak�clis kā glups,

Skumst �Apavi� un �Tekstilpreces�,

Raud zvaig�ņu rēbuss, goves pups.

No bēdām zils ir kļuvis kumiss,

Un rūgu�piens ir pa�vaks tāds,

Vāj� kefīrs, kā par draugu skumis:

� Pagalam dzejnieks. Un vēl kādsl �

Jel neskumstiet jūs, goves pupi,

Viņ� atstājis jums dzejas upi,

Kas nebeigsies un kļūs kā mīts,

Kā simbols, etalons un paraugs

It visam, kas ir at�ķaidīts.

Redzu � stiegrs kalējs apkaļ

priek�kājas un pakaļkājas.

Tās ir manas.

Es tas zirgs,

mans � mīlētspēks.

Monta Kroma

(No krājuma �Stāvā jūra�)

Ziemā, sevi�ķi atkalā,

Daudz ir bēdīgu skatu �

Tādēļ kalējs man apkala

Visas �etras (pa blatu).

Lai gan modernos apavos

Dāma izskatās ko�āk,

Lielā kaislību spriegumā

Lēkt ar pakaviem dro�āk.

Ak, ja būtu vēl aste klāt,

Plīvojo�a kā slota,

Skrietu tevi es kairināt

Zviedzo�a, pakavota.

� Ihoho! � tu man atsauktos.

Balss tev skaļa kā taure.

Varens mīlētspēks satiktos:

Kentaurs un Montkentaure!

mazi putni lielos kapos

baltu naudu kaļ

mēs atnācām mums jāaiziet

lidz savu krustu lidzās cels

gan radinieks gan sve�s

nāk lēna skuju dva�a

un dvieļu apskāviens

Knuts Skujenieks

(�Lirika un balsis�)

Mazi putni lielos kapos

Baltu naudu kaļ�

Vai jūs domājat, ka dzejnieks

Aplamības maļ?

Tas, kas apglabājis kādu,

Vēlāk ilgi lē�.

�odien visi �kapu putni�

Baltu naudu plē�.

Bet nez kāpēc dzejnieks tīko

�Putniem� naudu mest,

Personīgās bēres rīkot,

Mūs uz kapiem vest?

Lai cik jaukas skujas tavas,

Saldāk smar�o siens.

Ja tu steidzies dvieļa skavās,

Labāk steidzies viens!

Jā, tev taisnība.

Es esmu grūts.

Jūtu, ka zem sirds

jau nobriest embrijs.

Anatols Imermanis

(No krājuma

�Dzīļu norelbums�)

Man saprotamas tēva jūtas,

Bet mātes lomā vēl nav būts.

Ir normāli, ja dāmas grūtas,

Bet kā gan pats es kļuvu grūts?

Nu �aubas nevaru vairs remdēt,

Man pat pa naktīm nenāk miegs.

Vai manā vecumā var dzemdēt?

Vai valsts man palīdzību sniegs?

Ak dievs, cik skābi man ap dū�u.

Drīz biedre Imermane bū�u

Ir manā dzimtā ciematā

Tikai slita viena,

Man zirga nav un nebūs vēl �

Ir pa�am jāpiesienas.

Lūk, �odien esmu atvilcis

Es vezumu ar dzeju �

Un parit, ja to vajadzēs,

Būs ratos kartupeļi.

(Kas smeceri apēdīs �

rakstinieks kļūs.)

Antons Kūkojs

(No krājuma �Vāraunieks�)

Jā, kādu brīnumu tik nav�

Bet kas ir tādu lūkoj's:

Pie slitas, ratos iejūgts, stāv

Pats dzejnieks Antons Kūkojs!

Nupat, nupat kā atvesti

Pa mālainajiem ceļiem,

Guļ ratos svaigi dzejoļi

Starp svaigiem kartupeļiem.

Lai piepildītu ieceri,

Kā iesaka mums Antons,

Ir jāēd cūkas smeceris.

Tad vārdi gulstas pantos.

Bet �odien, pētot vezumu,

Viens otrs domīgs saka:

� Tie kartupeļi tā nekas,

Bet dzeja visai �vaka. �

Ir, protams, visur ķeceri,

Bet vajag drusku prasties:

Ja nevar dabūt smeceri,

Kas labs var dzejā rasties?

Dzied eglite pie eglītes.

Dzied, dzejolīti skaita

Par to, ka vakar vakarā

To nocirtis kāds maita.

Jānis Baltauss

(�Vecgada vakarā

skaitāms dzejolis�)

Dzied bērniņi pie eglītes

Un dzejolī�us skaita,

Un priecādamies nenojau�,

Ka viņu tētis maita.

Viņ� eglīti ir nocirtis,

Liels noziegums tas skaitās.

Tie, kuri egles tirgū pērk,

Bez �aubām, arī maitas.

Bet Baltauss ir viens godavīrs,

Viņ� nemēdz dabu postīt,

Tam eglīte no kaprona,

Ja piedeg � ir ko ostīt!

Skaties bīskap Albert

kā mana pilsēta zied

Tu esi atnācis nelaikā

vēl vari projām iet

Man nevajag tavu kuģu

torņu un ticību

Manām ielām nevajag bruģa

tavos akmeņos niecība

Baltu smilti Rīdzene skalo

ej bīskap Albert prom �

� un nosmok vēl viena bite

kāda zobenbrāļa vai tirgoņa bārdā

Pēteris Zirnītis

(�Vārdi bīskapam Albertam�)

Ko tu te, bīskap Albert,

Pa kājām Zirnītim maisies.

Vai tu te, atnācis nelaikā,

Rīgu dibināt taisies?

Viena nodoma �oreiz,

Lieber Albert, nav gana.

Vēl jau būs vajadzīga

Zirnī�a piekri�ana.

Redzi, Pēteris teyi

Raida projām uz kuģi,

Negrib viņ� tavus torņus,

Tavu riebīgo bruģi,

Nevēlas Rīdzenes krastos

Mūru virteni smagu,

Kur reiz ciemiņi meklēs

Centrālo univermagu.

Diez kas nebūs, ja Rīgā

Pazudīs smil�u kāpas.

(Kur lai vakaros skūpstās?

Kur no rītiem lai lāpās?)

Tu vēl uzcelsi Domu,

Slavējot svēto Māru,

Blakus centrālai krājkasei

Kur pārskaita honorāru.

Un ja tai Doma tornī

Zirnītis ieraudzīs gaili?

Nedari muļķības, Albert,

Nebojā dabas daili!

Bites tirgoņu bārdās

Skrien un nobeidzas, glupās..

�� Was ist das: Peter Zirnit?

�� Ej tu pupās!

Pa sapņiem pie manis

Mamuti nāk.

Nāk spalvaini ziloņi

Dzīvokli mazā.

Un, paneļus drebinot,

Runāties sāk.

� �Vai atceries d�ungļus

Pie Ziemeļu jūras?�

� Un lēni no snuķiem

Pil asara sūra.

� <■Tu sadegsi

Pa�a iedegtā

Starā..

� Es ceļos

Un aizeju �

Mamutu barā�

Jānis Plotnieks

(�Pa sapņiem�)

Pa sapņiem pie manis mamuti nāk

Un drebina paneļu kasti.

Un dīvaina sajūta pamosties sāk,

Ka esmu es atguvis asti.

Raud, ieraugot mani, spalvaino bars,

Uz grīdas jau asaru jūra:

� Ap�ēliņ, kā dzīvo tik mamutīgs gars

Tik niecīgā kvadratūrā?!

� Vai atceries d�ungļus? � Jā, atceros gan.

Es lasīju dzejoļus kokā.

Pats dinozaurs gribēja pateikties man,

Bet es viņam nedevos rokā. �

Un mamuti saka: � Nāc, Jāni, mums līdz,

Nu kādēļ tev izcepties starā? �

Velns sazin ko atnesīs nākamais rīts!

Es aizeju mamutu barā �

Pār pļavu pārbrien

viena jauna priede

Pēteris Jurciņ�

Bij grāvī ma�īna,

uz ceļa bija sliede,

un teica �oferis,

kad atdzīvināts bija:

� Pār ceļu brida

viena jauna priede,

es taurēju,

bet viņa nemanīja.

Kas es bū�u dzīvē otrā?

Bet kas esmu �ai, man dotā?

� Vai laimes putna rakstāmspalva

Ir vienīgā man

Mū�a balva?

� (Man plaukstā brinumakmens blāv

Bet kaktā jājamslota stāv.)

Rita Bebre

(No krājuma �Ugunstieksme�)

Domāju es, Bebre Rita,

Kas es bū�u dzīvē citā?

Sajā dzīvē man ir dota

Brīnumspalva, jājamslota

Un, lai jājot �ķiltos uguns,

Brinumakmens, brīnum�uguns.

Izbraucienos vielu krāju,

Pārbraukusi apstrādāju,

Vai man kādreiz dzīvē citā

Veiksies dzejo�ana �itā?

Divi krājumi jau tautā.

� Kad būs tre�ais? � draugi jautā.

Es jau steidzos, jājamslota

Iesildīta, apseglota.

Iekams nokļūt dzīvē citā,

Velti laiku ne�ķie� Rita!

Nāc, at�alc mierīga un maiga,

Mans tuksnesis ir posta zīmēm �austs!

� Kur esi tu? Vai Romā? Aizputē?

.. .Ar pusnakts giljotinu soģis

Jau tuvojas, es sāku noģist.. .

Jānis Butūzovs

(No krājuma �Gaismas balāde�)

Bez tevis, mīļā, esmu skumīgs,

�ķiet aptumsis pat saules disks.

Tāds noskaņojums karakumīgs,

Ja neteikt � drūmi sahārisks.

Kur esi, Aizputē vai Romā?

Ar tramvaju vai jahtu brauc?

Vai Parīzē par mani domā?

Vai Pampāļos, kad govi slauc?

Nāc! Te ap mani posta zīmes,

Nudien no bēdām jānoraud:

Kāds, izlasījis manas rīmes,

Man jau ar giljotīnu draud!

Trīs dienas brūvēja alu,

Trīs nedēļas dzēra.

Pa vidu � piedzima puikas

Un kādu kapu ciet bēra.

Marta Bārbale

(�Svētku svinē�ana Latgalē�)

Trīs nedējas dzēra. Normāls alus,

Ja piedzima trīs un viens atdeva galus.

Trīs pret vienu � ne bēdu, ne sēru,

Saprotams, tur, kur iedzer ar mēru.

Konkrētais paraugs kā mācība noder

Tiem, kas gan naudu, gan prātiņu nodzer.

Trīs nedē|as jādzer un nevis piecas.

Da�i nez kāpēc to pārkāpt tiecas.

Da�i to alu diennaktī taisa,

Garozas, raugu un cukuru maisa.

Tāds alus ir inde, pretīga brāga,

Trīs dienas sāp galva un beigta māga.

Jel ziniet, lai nenāktos atdot galus:

Trīs dienas, ne mazāk, ir jābrūvē alus!

Kā zirgam

tīk man izvārtīties.

Kā zirgam zviegt. Kā sunim riet.

� Joprojām �īkst tas zars patiesi,

kur kādreiz mēdzu pakārtiesi.

� Bail man no vilka nakti,

bet vēl vairāk � no blaktīm.

Jānis Baltvilks

(No krājuma �Tu esi glābts�)

Da�s modies rīta rosmi taisa,

Es nesaprotu (audis �os.

Es, visas �etras cēlis gaisā,

Kā zirgs pa zemi izvārtos.

Tad skaļi nozviedzos un reju,

Un sāku rakstīt jaunu dzeju.

Bet, tiklīdz spalva lapai skaras,

Es atceros, ka jāpakaras.

Kāds prieks, kad zars tik jauki �īkst

Un, manu svaru juzdams, līkst!

Tak vēl par agru sevi bedīt.

Nāk nakts, es sāku blaktis medīt,

Tad ārā atskan kauciens ilgs�

Ej sazin, Baltvilks tas vai vilks?

Vai nezvērs tup pie mana loga,

Vai vārdabrālis nāk no kroga?

Tas viss man jaunu vielu dod,

Tā gribas visu apdzejot!

Lūk, tādēļ, kad es kārties eju,

No jauna mostas dzejotgars,

Un papīrs pacie� manu dzeju

Tāpat kā virvi �īksto�s zars.

dzejas medu es esmu dzēris

sapnī redzējis ciskas

Klāvs Elsbergs

Var sapnī parādīties viss kas,

Ka negribas pat sapņot beigt.

Viens otrs redz pa sapņiem ciskas,

Viens otrs � ko pat nedrīkst teikt.

Ai, meitenes kā niedres tievās,

Cik jauks ir jūsu vijīgums!

Jā, labi gan, ka nezin sievas,

Kas reizēm sapņos rādās mums.

Ne velti saka � sātans nedus.

Viņ� seksa filmas rādīt prot!

Cik no�ēlojams dzejas medus

Pret saldumu, ko sapņi dod!

galvu savu

parasti es

turu skapi aiz

stikla

� citi lepojas ar

porcelāniem un

kristāliem saviem

no�ēlojamie

� svinīgos vakaros es

rādu viesiem saviem

galvu savu un�

� dzidri mantiņa �i

dzindzina

Aivars Neibarts

kas ir kristāls

un porcelāns

mietpilsoņu lepnums

un gods

manā skapī

stāv man galva

tas tik ir

pods

piedauzu

skan kā zvans

Rīgas Domā

brīnums viesiem

un pa�am man

tuk�s

bet domā

Ieskaņa �������������������. 3

Oda bagātībai��������������. 4

Cosi fan tutte�������������� 6

Sādi tādi prātojumi�������������. 6

Vienos priekos���������������.. 8

Skatos un brīnos�������������� 10

Balāde par bļitkotāju Pumpiņpapu . . 10

No kādām sievām vīri bēg �. 12

Nekur nav tik labi kā mājās! �. 13

Par kvalitāti����������������. 14

Kur jūsu smaids?�������������.. 16

Starp mums, vīrie�iem, runājot � 18

Kā tu mainl�s, valodiņal���������.. 20

Ap�a monologs��������������� 21

Neglābjami atpalicis������������ 22

Ko kur� domā���������������.. 22

Pedagoģiska etīde�������������.. 22

Balāde par santehniķi 2ani �. 24

Par me�onīgiem auriem����������� 25

Korķī�a radu raksti������������.. 26

O tempores, o mores!�����������.. 28

Lūg�ana������������������.. 29

Elles dūmi � vāji dūmi����������. 30

Mierinājums����������������. 31

Greizās acis����������������.. 32

�Seit Vatikāna radio!������������ 33

Nepalaid garām! �������������� 34

Cilvēks cilvēkam nav zvērs �. 36

Trīs run�i�����������������.. 38

Tādu mu|ķu nav!��������������. 40

Kad neko nevar saprast����������.. 41

Dziļdomīgs secinājums����������.. 42

Nerakstīts likums�������������. 42

Ar me�u sākas viss un beidzas � 44

Sulamīte 45

Par pārtap�anu���������������. 47

Dialogs par seksa tēmu . . <8

Vot, biedri, kāda �tuka! '���������.. 50

Mednieku dziesmiņa �����������.. 51

Tā un tikai tā!���������������. 52

Es biju māmiņai�������������� 54

Samaitātie bērni��������������. 56

Pa kuru laiku?���������������. 58

Un ja nu dziedāt otrādi?���������� 59

Variācija par Vizmas Bel�evicas tēmu . 60

Sutas kauja����������������� 62

Idille �������������������.. 64

Vēl viens dziļdomīgs secinājums � 66

UN PAPĪRS PACIE� . . .

(Literāras parodijas)

Brīdinājums saldeniekiem (M. �aklais) . 68

Būs lētas puķes (I. Auziņ�) �. 69

Palauziet galvas! (V. Avotiņ�) � 70

Kā savējais starp savējiem (J. Liepiņ�) 72

Savs nopelns ari man! (L. Briedis) . . 73

Caur kefīru pie zvaigznēm (I. Jakaitis) 74

Apkaltais mllētspēks (M. Kroma) . . 75

Labāk steidzies viens! (Ķ. Skujenieks) . 76

Grūtnieka bēdas (A. Imermanis) � 77

Par ieceri un smeceri (A. Kūkojs) . . 78

Vēl tomēr ir viens godavīrs (J. Baltauss) 80

Nedari muļķības, Albert! (P. Zirnītis) . 82

Kad savējie sauc (J. Plotnieks) � 84

Bīstama pastaiga (P. Jurciņ�) � 85

Sarauj, sarauj! (R. Bebre)���������.. 86

Tik tu vēl vari mani glābt! (J. Butūzovs) 88

Trīs � tā ir norma (M. Bārbale) . . 89

Un papīrs pacie� � (J. Baltvilks) . . 90

Tas saldais sapņu burvīgums . . .

(K. Elsbergs)�������������� 91

tas tik ir pods! (a. neibarts) � 92