VALDlS ARTAVS

VienĪgais KAS KAUT KO SPĒJ

Es bie�i runājos ar sevi,

Kaut sieva nebeidz mani rāt.

Ar gudru cilvēku, vai zināt,

Ir patīkami parunāt.

Un, visus pārskatot pēc kārtas,

Kas dzejas druvā pļauj un sēj,

Mēs secinām, ka Valdis Artavs

IR VIENĪGAIS, KAS KAUT K0 SPĒJ.

(No Pa�parodijas)

.

...

Kas ir �odien bezdarbnieks?

Slaists, kam zudis darba prieks,

Kas nav radis rauties sviedros,

Kuram tikai pusstops biedros.

Kas ir trūcīgs laucinieks?

Pļēgurs, kuram iedzert prieks.

Tads pat neizaudzēs rutku,

Tikai tempj un tempj to krutku.

Ko var sagaidīt no vīra,

Kas pat zobus neiztīra,

Kuram netīk angļu mēle?

It neko! (Kā teicis �ķēle).

Ak, �ie ve�i vaidētāji!

Kaķi trekni, pa�i vāji,

Alla� pensija par mazu�

Būtu turēju�i kazu!

�ito samaitāto tautu!

Un vēl sūdzas, velns lai rautu.

Dzīve jauka, velti kurnam,

Maisus plecos un pie urnām!

Bērnībā, pie ezera

Zivtiņas kad ķēru,

Apkārt skatus burvīgus

Kārām acīm tvēru:

Zaļu egļu ielokā

Ezers rāmi snauda,

Aizlidoja spārīte,

Noplunk�ķēja rauda.

Pļavā govis ganījās,

Zālē slaistot ragus,

Arājs ara kalniņā,

Sperot soļus smagus.

Kad jau biju paaudzies,

Atskanēja frāze:

��� Aizliegts piebraukt ezeram!

Militārā bāze.

Tagad brīvā Latvijā

Atkal esmu teju.

Uzraksts "Privātīpa�ums!"

Liedz, lai tālāk eju.

Me�u esot nopircis

Kāds Ivans Petrovi�s,

Bet to skaisto ezeru

Haims Abramovi�s.

Mājas pieder vācietim,

Kalns ar birzi dānim,

It nekas nav palicis

Mantiniekam Jānim.

��� Kur tad Jānis izgaisis? �

Eju, ļaudīm prasot.

Aizbraucis uz Īriju.

�ampinjonus lasot.

Septiņdesmit gadus

Bungas rībinājām,

Leiputrijai pretī

Bra�ā solī gājām.

Ta�u gai�ais mērķis

Fikcija vien bija.

Izjokoja tautu

Mīļā kompartija.

Nav vairs vecās varas,

Nav vairs vecā plāna,

Bet to tautu atkal

Apmuļķo un māna.

Kulīte gan jauna,

Bet tie pa�i vē�i.

Atkal labās vietās

Visi vecie blē�i.

Būsim drīz bez biksēm.

Esam jau bez vestēm.

Vēl no superblē�iem

Nav neviens aiz restēm.

Krievi sauc: � O bo�e!

Musulmaņi: � Allā!

Ko tad mēs lai sakām?

Sacīsim: � Sūdrallā!

"Latvija ir izpārdota!"

Vai tad tie�ām tas ir tā?

Vai tad viss jau atdots sve�iem,

Pa�iem mums vairs nav nekā?

Blēņas! Kurā katrā miestā

Ielasmeitām ir savs nams.

Vai Dirolu tu ko�ļā, nav no svara,

Vienalga tevi likteņdzirnas mals.

Kā tualetes papīrs dzīve gara,

Bet katram rullim vienreiz pienāk gals.

Tu izgaisīsi tā kā nauda bankā,

Un nez vai raudās pat Gallina Blanka.

�ūst asaras kā maza bērna �uras,

Uz pampera kad pilinātas tiek.

Tev jāturas, kad mūsu lats vēl turas,

Lai arī dolārs kāju priek�ā liek.

Jel nedomā par naudu un par banku,

Bet mīli dzīvi kā Gallinu Blanku!

Kāda doma prātā nāk,

Dzirdot vārdu �ķēle?

Viss, ko Kaupēns darīja,

Bija bērnu spēle.

Solam Bukingholcam

Ārzemēs biju es nabags un pliks,

Tagad man lieliski klājas.

Kā es to panācu, tas ir mans triks.

Nekur nav tik labi kā mājās!

Aivaram Lembergam

Redzot Ventspili tik skaistu,

Tie�ām acis jāizbo�.

Gan pēc jūras, gan pēc naftas,

Gan pēc Lemberga te o�.

Jūlijam Krūmiņam

Lai nu humpalās lupatas pērk

Nabagi, likteņa sisti.

Jūlijs Krūmiņ� ir nopircis

Jūlija Cēzara bisti.

Skatos uz abiem Jūlijiem

Un neviļus rodas doma:

Mūsējais, protams, ir varenāks

Par to, kas valdīja Romā!

(Da�i vērojumi tirgū.)

Tante pēta vistu kājas:

���� Tiec nu gudrs, iz�ķir ej,

Kura ir tā ķekaviete,

Kura "meid in juesej?"

Onkuls jautā cūkas galvai:

���� Kam tu domās grimusi?

���� Neatceros, � atbild cūka,

���� Kurā valstī dzimusi.

Carnikavas tomātiņi

Sarunājas spāniski,

Zemenītes mārupietes

Uzdzied dziesmu dāniski.

Olās aizperētie cāļi

Burto savus uzrakstus:

���� �to za slovo "Baltikovo"?

Mi Litva i Belorusj!

���� Ir jau arī latvju prece, �

Da�s labs pircējs zirgojas.

���� Tur, uz �akmarijas ielas,

Kur tās meitas tirgojas!

��� Vai lasāt Dzīvi Privāto?

Jā, tas, tā sakot, skats no iek�as,

Kā lieli kungi uzdzīvo

Un rāda pakaļas un priek�as.

Kā dīkdieņi pa ballēm lec,

Kā dāmām rokas skūpsta Jurkāns

Un kraķi jaunas meitas prec,

Lai celtos novītu�ais burkāns.

��� Nudien ir jāteic: jolki palki,

Cik prastai tautai kungi smalki!

Teici, teici, valodiņa,

Kā var tevi pasargāt?

Vēl nupat bito�ki bija,

Tagad jau hot dogi klāt.

Kā upīte burbulēja,

Tā tie ļaudis murmulēja.

Mums pie visa pierod auss:

Latpromtorg vai softverhaus.

(Raimonda Paula krogus dziesmiņas meldiņā)

Lai tautas kalpiem gods un slava!

Tak ne jau pa�labums tiem rūp.

No baigās slodzes darbā savā

Tiem bikses dilst un pauri kūp.

Piedziedājums

Starp viņiem nav neviena vira,

Kam kādreiz aptraipīts ir gods,

Un viņu sirdsapziņa tīra

Kā tikko skalots klozetpods.

Un tiesne�iem lai arī slava!

Tiem alla� likums bijis svēts.

Neviens uz ķepas ņēmis nava,

Bet, ja kas ņemts, tad joka pēc.

Un, protams, muitniekiem lai slava,

Kas veikli kontrabandu ker!

Ja arī izmūk kāda krava,

Tad tāpēc vien, ka zibens sper.

Un, beidzot, policistiem slava,

Kam rokā zizlis bargi zib!

Pat muļķa teļ�, kas ganās pļavā,

Var viegli saprast, ko tie grib.

Kad zeltains alus glāzītē

Met baltu putu vilni,

Mēs sūcam to pa mazītēm,

Lai nepiesūktos pilni.

Bet kur� no mums ir skaitījis,

Cik pudeļu jau sakrāts,

Un kur� to brīdi manījis,

Kad pazūd skaidrais saprāts?

Kā ripoja reiz dālderi,

Ta �odien ripo lati,

Un zin joprojām aldari,

Ka slāpē mums tā pati.

Un stiprais brālis alutiņ�

Tos pa�us jokus dara:

No kātiem spēka vīrus gā�,

Sper mucām spundes ārā.

Ai, alutiņ, ai, alutiņ,

Ap tevi mēs kā odi,

Vai mēslu talka būtu tā,

Vai kādi lepni godi.

Un, lai mūs kādas raizes māc

Un grūti savilkt galus,

Nekad nav bijis brīnums tāds,

Ka Jāņos mēs bez alus.

Nu ar katru gadu Jāņi

Izvērsties vēl pla�āk sāk:

Krievi, vāci, zviedri, dāņi

Līgotāju pulkā nāk.

Vai tā lielpilsēta Rīga,

Vai kāds lauku nostūrīt's,

Visur, kur vien atskan "līgo!",

Arī sve�ie rauj mums līdz.

��������� Nez, kas Eiropā mūs gaida? �

Da�u Jāni �aubas māc.

Toties citi Jāņi smaida �

Bū�ot labums un vēl kāds!

�odien apsviedīgi vīri

Visu aprēķināt prot:

��������� Paskat vien, kā dzīvo īri!

Kāpēc mums tā nedzīvot?

Kas tur trako zaļumballē?

Hokejfani polku lec.

Drīz būs lielā ledus halle,

"Sarauj!" � auros jauns un vecs.

Bet no lepnā stikla kalna

Everesta augstumā

Varēsim ar kamaniņām

Laisties taisni Daugavā.

Kādi brīnumi mūs gaida,

To pat nenojau�am mēs.

Baumas klīst, ka korupciju

Mūsu valstī iznīdēs.

Birojs ir jau nodibināts:

Modri vēros, bargi lems.

Tikai nav vēl skaidri zināms,

Cik viņ� pats pa kluso ņems.

Lai tad puto Jāņu alus,

Jāņu siers lai zobos drūp,

Un no kontrabandas gaļas

�a�liks cepinoties kūp!

Palīgosim, palīksmosim

Ta, kā nelīksmojām sen.

Visi smaidīsim kā Birkavs,

Dziedāsim kā Mari N.

No "Prāta vētras" repertuāra:

"Nāc pie manis �ovakar,

Nāc pie manis rit,

Seksuālie �iekuri

Manā dārzā krīt."

Mana piebilde:

Bet, ja esi impotents

Kļuvis, nedod Die's,

Tu ar savu �iekuru

Labāk nerādies!

No "Reiganu" repertuāra:

"Pillā Rīga policistu,

Pillā Rīga onānistu.

Mana piebilde:

Visi uzjautrinās tie�i

Ta, kā pa�i reiganie�i.

Pa radio dzirdēta dziesmiņa:

"Iepūt kaķim bārdā,

Nesaki ne vārda."

Mana piebilde:

Kādu bridi klusē

Un iepūt pakaļpusē!

Vēl kāda dzirdēta dziesmiņa:

"Zila upe, zaļi krasti,

Upē peldas pederasti."

Mana piebilde:

Satrakotie pedofīli

Meldros noķēru�i pili.

No latvie�u deju mūzikas raidījuma

"Tu staigā tik uz rokām

Ar fantastiskām mokām,

Ta aizejot pēc ogām,

Ar izrautajām pogām.

Tu kāp pa koku logā

Un lakstīgalas pogā,

Lai lācis kakā ogās,

Man klusu jāpiezogas."

Mana piebilde:

Kur debīlajiem prieki,

Tur komentāri lieki!

Cik glupi mūsu sen�i bija

Tai savā lauku sētiņā!

Bez seksuālās teorijas

Pie meitām lida klētiņā.

Un meitas arī naivas bija:

Bez seksologa padoma

Tas pui�iem durvis atdarija

Un aizmirsa, ka jādomā.

Kas toreiz teica "erekcija"?

Tiem pui�iem rītā, vakarā

Uz mēles citi vārdi bija,

Kaut kas ar mietu sakarā.

Ar acīm meita veci urba,

Ja juta, ka viņ� knapi dve�,

Un sacīja tam vecim: ļurba!

Jo vārdiņ� "impotents" bij' sve�s.

Tik viena sieva katram bija

Un tad, kad pirtī karsa gars,

Ta pati viena "pozicija",

Bet bērnu radās vesels bars!

Jā, glupi mūsu sen�i bija.

Mēs toties tagad zinām, lūk,

To smalko seksa teoriju,

Bet bērnu skaits joprojām rūk.

Nāk padomi no malu malām,

Un cits par citu lieti�ķāks.

Par attiecībām seksuālām

Jau bērnudārzā skaidrot sāk.

Un man nudien jau bailes rodas:

Cik darbu maz, cik vārdu daudz!

Kad pa�i tiksim sen�u godā,

Ka mūs par ļurbām nenosauc.

�������� Stāsti, mīļo vecmāmiņ,

Vai tu ziedu vainadziņu

Gaujā meti zīlēdama,

Kādu puisi mīlēdama?

�������� Kas tev, meitiņ, prātā nāk!

Viss jau bija vienkār�āk.

Kur ir liela zīlē�ana,

Tur nav īsta mīlē�ana.

�������� Stāsti, mīļo vecmāmiņ,

Vai tu manu vectētiņu

Ilgi projām raidīji,

Kautri, bikli smaidīji?

�������� Kas tev, meitiņ, prātā nāk!

Viss jau bija vienkār�āk:

Sienu vedot smaidījām,

Tad to gubu spaidījām.

�������� Stāsti, mīļo vecmāmiņ,

Kad tu kļuvi līgaviņa,

Cimdus, zeķes adīji,

Tik par pūru domāji?

�������� Kas tev, meitiņ, prātā nāk!

Viss jau bija vienkār�āk.

Vai nu zeķe padomā,

Kad par puisi jādomā!

���� Stāsti, miļo vecmāmiņ,

Kas gan jums ar vectētiņu

MUas mākslu mācīja,

Kas jums darāms, sacīja?

���� Kas tev, meitiņ, prātā nāk!

Viss jau bija vienkār�āk:

Jēri brēca sētiņā,

Skola bija klētiņā.

���� Stāsti, mīļo vecmāmiņ,

Vai tu manu vectētiņu

Gaujā meti zīlēdama,

Citu puisi mīlēdama?

���� Kas tev, meitiņ, prātā nāk!

Viss jau bija vienkār�āk:

Pats viņ� bija skurbulī

Un aizgāja pa burbuli!

Trīs run�i kādā krogā

Par Rīgas jumtiem dzied,

Par jaunību, kas garām

Un ari �ķērsām iet;

Cik meiteņu ir mīlēts,

Cik pelī�u ir ķerts,

No priekiem un no bēdām

Cik baldriāna dzerts.

Un saka pirmais runcis,

Kam don�uāna skats:

��� Kad es vēl puika biju,

Man bija baiga acs!

Pa kilometru tumsā,

Pa trim, kad gaisma svīst,

Es manīju, kur kaķes

Pajumta kori klīst. �

Un saka otrais runcis:

���� Kad es vēl biju jauns,

Ak vai, cik skaists es biju,

Cik elegants un glauns!

Ja ne nu Harijs Liepiņ�,

Tad Jakovļevs, jā gan,

Un visas Rīgas kaķes

Tad pakaļ skrēja man. �

Un saka tre�ais runcis

To garo run�a �mjaū!":

���� Es biju pirmais tenors,

Vairs kakiem tāda nav!

Uz jumta dāmu bariņ�

Man alla� bija klāt.

Nudien pat Kārlis Zariņ�

Ta nespēj uzdziedāt! �

Trīs run�i kādā krogā

Vēl ilgi maļ un maļ

Par jaunību, kas paiet

Un nenāks atpakaļ�

Te pienāk jaunais run�uks

Un saka: � Ve�i, �au!

Man nav, kas jums reiz bija,

Bet ir, kas jums vairs nav.

(Tā dara visas)

Atveda meitiņa puisīti mājās,

Pamīlinājās, pa�ubinājās,

�is viņai bu�iņu, �ī viņam bu�u,

Nolikās gultiņā abi uz �u�u.

Vecī�i brīnījās, kā nu tā varot?

Meitiņa atcirta � visas tā darot!

Esot pat opera Cosi fan tutte.

Vecī�iem, protams, aizvērās mute.

Agrāk to joku gan savādāk sauca,

Pirms tās fan tuttes laulāties brauca.

Tagad, kad d�insos dibenus spīlē,

Savādāk runā, savādāk mīlē.

Te kādu dienu sauc ve�iņa veci:

Laikam jau bēdīgāk bū�ot ar preci,

Meitiņa viena stenot un pū�ot,

Cosi ir projām, fan tutte drīz bū�ot!

Vai esi tu nabags

Vai di�ciltīgs lords,

Ir sievie�u medības

Aizraujo�s sports.

Nav licence jāņem,

Kur gribi, tur brauc,

Jo meitenes medīt

It visur ir ļauts.

Ja stirniņai mērķē,

Ta bēguļot sāk,

Bet meitene pati

Uz �āvienu nāk.

Un, kad tu tā pie�āvies

Esi ikdien,

Ak �ausmas, no krūmiem

Tik vecenes lien!

Un tomēr, vai nabags

Tu esi vai lords,

Ir sievie�u medības

Aizraujo�s sports.

Var vecmeitas Jaunās

Mūs lādēt un pelt,

Cik labi, ka spējam

Vel stobrus mēs celt!

No kādām sievām vīri bēg?

Nu, protams, ka no labām.

No sliktas sievas aizlaisties

Nekad nav vīra dabā.

Tā labā vīru apmīļo

Un lutina bez mēra,

Visniecīgākās iegribas

Un kaprīzes ņem vērā

Un neapjēdz, ka vīrietis

Ta ierīkots no dabas:

Ja viņam labi dzīvojas,

Viņ� dzīvot grib vēl labāk.

Bet sliktā vīru badina,

Līdz bikses krīt pusmastā,

Pie smagiem darbiem radina,

Kā kamieli pie nastām�

Un vai tāds nobadināts spoks

Var ņemt pār pleciem kājas?

Lai kur viņ� klīst, lai ko viņ� lok,

Viņ� lī�us atlien mājās.

Bet tas, kas klēpi lutināts

Ar bu�iņām un knupi,

Skat! �jaunu mammu atradis,

Kam varenāki pupi!

Nav tādas robe�as vai strīpas,

Aiz kuras visi sapņi zūd.

Par mīlestību sapņo knīpa

Un vīrs, kas gadu nastu jūt.

Uz priek�u lepni krūti gāzis,

Pie aitiņām skrien vecais auns,

Un domā katrs bārdains āzis,

Ka viņ� joprojām skaists un jauns.

Pat morālists, kas citus tiesā,

No sve�ām sievām skūpstus zog,

Un vīrs, kam svēti gars un miesa,

Pa kluso ne jau pienu lok.

Jo, kad būs as'ras izraudātas

Un kad būs izpriecājies prieks

Un mīlestība izmīlēta,

Neviens mums glāzi nepasniegs.

Kam �amdi plāno matu slotu,

Kam satraukumā ūsas plūc?

Rauj drosmei vienu piņģerotu

Un meiteni uz deju lūdz!

Jo viņa gaida vēl un tic.

Bet tur, aiz tevis, stāv jau cits!

Veltījums sev un citiem nelaimīgajiem

1

Ar laiku katram kaut kas gadās

Un no kaut kā ir jāatvadās.

Ja neredzi ar vienu aci,

Tad necel pārāk lielu traci.

Starp viena�iem bij' di�i viri,

Gan mīlnieki, gan karavīri.

Potjomkins ķeizarieni skāva,

Kutuzovs Bonapartu kāva,

Bet Nelsons spāņus peldināja,

Kad armāda uz grunti gāja.

Vēl �odien arābi ceļ traci,

Sauc: � Nolādēts ar vienu aci! �

Ta daudzinot Mo�e Dajanu

Par zibenīgo sakau�anu.

Daudz di�u darbu padarīja

Tie, kas ar vienu aci bija.

Bet Mi�a ko ar abām spēja?

Skat, kādu valsti pazaudēja!

2

Ja esi kļuvis ļodzīgs tips,

Teic paldies, ka vēl staigāt vari.

Lords Bairons arī bija klibs,

Un Valdis Artavs klibo arī.

Nav svarīgi, kā cilvēks iet �

Bez stutē�anas vai ar kruķiem.

Ka tikai pārstājis nav smiet,

Ka tikai viņu velk pie skuķiem!

3

Kad cālis atstāj olas �aulu,

Viņ� sūdzas jau par mugurkaulu.

�ī, �ī, viņ� �īkst, ka grūti liekties.

Tad kā var cilvēks neiekliegties,

Kad sāpe kā ar nazi ķer?

Te krievu lamuvārdi der.

Un, ja tos virtenē vēl saliek,

Nudien, mazlietiņ vieglāk paliek.

Gals nav vis klāt, kad cilvēks krīt,

Bet kad vairs nespēj pasmaidīt!

Nakts simfonija

Cik bie�i mums ir īdzīgs prāts

Uz tiem, kas blakus guļot krāc.

Gan gribas viņus aug�ā celt,

Gan reizēm bomi ņemt un zvelt.

Kā izpētījis dakters kāds,

Trīs ceturtdaļas ļau�u krāc.

Da�s burbuļo kā strautiņ� kluss,

Da�s burk� kā traktors "Belorus",

Bet da�s, kas uzņēmis uz krūts,

Kā reaktīvais dzinējs rūc.

Man pazīstams ir vecis kāds,

Kas baigi muzikāli krāc:

Tī, tī� viņ� maigi dīc kā ods,

Tad vārās tā kā klimpu pods,

Tad, liekas, tā kā vepri kauj,

Un beidzot vaislas bullis mauj.

Kad sieva viņam dunku grū�,

Viņ� tā kā mazbānītis pū�

Un, izkritis no gultas, sauc:

���� Ei, �ofer, uzmanīgāk brauc! �

Ja kāds no jums vēl neprot krākt,

Pie viņa mācīties var nākt.

Viņ� apgalvo, ka maksa lēta,

Bet atmoda nav garantēta.

Ka latgalie�i gudrākie,

Par to pat runāt lieki.

Zin� tikai vienu valodu

Tie glupie kurzemnieki,

Un tum�ie vidzemnieki ar'

Tik vienā sarunāties var.

Bet latgalie�i divas prot.

Tiem volūda ir sova.

Pie tam, kai yudiņs olūtā,

Tik skaidra viņu volūda.

(Ja jums vēl skaidrs nava!)

Kad ciemosieties Latgalē

Ar �ivliskajiem gēniem,

Kū latgalī�i sarunos,

Tūliņ jums laipni pārtulkos

Kāds no aborigēniem.

Tiem laipnība un sirsnība

Kai olūts nespēj stāties,

Un kādā tre�ā valodā

Tie mēdz tik izlamāties.

Tū varu apgolvot as pats

Kai latgalīts, jebitvajmaķ!

Kā jums �ķiet, vai Salatētis

Tapat vien tos bērnus mīl?

Būtu tomēr jāizpētl,

Vai tik viņ� nav pedofils.

Man par Sniegbaltīti arī

Vienās bailēs jādomā:

Ko tu, cilvēks, zināt vari,

Kas tiem rūķiem padomā.

Re, kur brien pa me�u lācis!

Kas var garantiju dot,

Ka viņ� zaķī�us nav sācis

Seksuāli izmantot?

Kas tik atklājies nav �odien.

Kas vēl neatklāsies rīt�

Pedofilija ir modē,

Aizdomas uz katru krīt.

Ja tev deguns zils kā lini,

Tad tu dro�i vien jau zini,

Ka ar liniem nav tam sakars,

Un ka drīz tev pienāks vakars.

Bēdz no tiem, kas glāzes cilā,

Sargies baltā, sargies zilā.

Galvaskauss ar diviem kauliem �

Ceļa rādītājs pie prauliem.

Zied lini, kā tai dziesmā dzied,

Zied lini, ziliem ziediem zied.

Zied lini� Zilu zilā spirta liesmā

Sadeg mū�s � un cauri dziesma!

Vai, vai, vai!

Kad tu skaidrā, tad tu zini,

Kur zied rudzi, kur zied lini,

Kad tev reibums galvu lauza,

Linus neat�ķir no auzām.

Zilie lini zied kā jūra,

Vīri met uz katra stūra,

Sievām acīs zilas liesmas,

Visi dzied tik Paula dziesmas.

Vienkār�s atminējums

Sakiet � kāpēc netika sasniegta

Komunistiskās dzives stadija?

Tāpēc, ka katra Ļeņina statuja

Citā virzienā ceļu mums rādija.

Gudra politika

Jo �ai valstī vairāk apmirs,

Jo tā bagātāka kļūs.

Tādēļ tikai Jāņu zālēm

Turpmāk atlaide mums būs.

Jaunvārdu virpulī

Kas ir brokers, kas ir bir�a,

�odien zina katra pir�a.

Tikai nevar katra pir�a

Dabūt brokervietu bir�ā.

Lasot grozījumus pensiju likumā

Kad es tevi atkal zag�u

Pēc simts gadiem Piebalgā,

Man jau bārda būs līdz ceļiem,

Bet no pensijas � nekā.

Ko viņi gaida?

Ve�iem tikai latiņ� dienā,

Cietumniekiem piecus dod.

Brīnums, ko tie ve�i gaida,

Neiet zagt un slepkavot?

Par pieminekli represētajiem

Vai esat bijis Torņakalnā?

Nu aizbrauciet, kaut joka pēc!

Es brīnos, kā līdz �im tas tēlnieks

Nav iekaustīts vai represēts.

�ajos laikos viss var būt

Brauc pa ielu trāmvajs "AIDS".

Neviļus man rodas smaids:

Ja te tramvajus tā saukās,

Drīz pa Rīgu "TRIPERS" braukās.

Pieķēra gan

Domnieks kukuli ir ņēmis.

���� Kauns un negods! � biedri sauc.

Tātad ņēmis neprasmīgi

Un pie tam ne visai daudz.

Modes untumi

Da�a eleganta meita

Staigā jau tik īsā kleitā,

Ka no nepiesegtās spraugas

Ta kā Iļji�s pretī raugās.

Ceļus labot nav jēgas

Zaudēt zobus � tīrie nieki,

Ja kāds braucējs bedrē tiks.

Nabagam tāpat tie lieki.

Bagātais sev zelta liks.

Iebiedētie ļautiņi

Jāņos papardītes ziedu

Daudzi nemeklē jau sen.

Laikam bail, ka Latvenergo

Baigu maksu nepiedzen.

Katram savi prieki

Ve�i, glāzes pacēlu�i,

Uzsauc: � Nu tad baudīsim!

Jaunie, �prices izvilku�i,

No�ukst: � Nu tad spraudīsim.

Padoms

Deguns man ir sārts kā biete.

���� Dakter, cik tas ilgi svils?

Sakiet, kādas zāles lietot?

���� Dzeriet vairāk, paliks zils.

Dziļdomīgs secinājums

Smēķis kaitīgs, �ņabis kaitīgs,

Kaitīgs arī alus.

Tas, kas nepīpē un nedzer,

Vesels atdos galus.

Par sevi

Vēl jau Artavs izdzīvos,

Vēl jau Artavs dzejos,

Kamēr latvju zvejnieki

Viņam reņģes zvejos.

Daudzi raud, ka vecumdienās

Jādzer rūgtu biķeri.

Kas jums liedz par nieka naudu

Uzkost saldo snikeri?

Nav tā pensija tik maza,

Vajag tikai gudri lēst.

Nevis kaķus, suņus barot,

Bet ar tiem uz pusēm ēst.

Dārgas esot mū�a mājas!

Laiks jums, ve�i, zināt jau:

Tiem, kas musulmaņos stājas,

Zārka problēmas vairs nav.

Kontrolieri tvarsta zaķus,

Rezultātā � nav nekā.

Tvarstiet labāk ielās kraķus,

Metiet viņus Daugavā!

Beigsies vaimanas un gaudas,

Būs no ve�iem tikai �iks.

Valstij nepietrūks vairs naudas,

Ministrus reiz mierā liks.

Dinsberga ziņģes mūsdienu variants

1

"Rīga! Rīga! tā da�s saukā,

Tur tie lepnie kungi braukā�"

Ta reiz Dīnsbergs pavēstīja,

Rīgu redzējis kad bija.

Ko viņ� �odien sarīmētu,

Ja to Rīgu redzēt spētu?

Mēģināsim da�ās ainās

Pavērot, kā Rīga mainās.

2

Kādi kungi �odien Rīgā?

Aina visai juceklīga.

Daudzi kungu kārtā tika,

Kam bij' sē�amvieta plika.

Nu tiem ma�īnas un villas,

Kabatas ar naudu pilnas.

Citi, ko par kungiem saukā,

Tramvajos kā agrāk braukā.

Neredz �odien rindas garas,

Kā pie mīļās padomjvaras,

Kad mēs salā, slaukot puņķi,

Cerējām uz desas luņķi.

Desas, ananasi, la�i

Tavā grozā prasās pa�i.

Ak tu saki � naudas nava?

Ta jau problēma ir tava!

4

Visur spēļu automāti,

Raustās kloķi, ripo lati.

Nāc, par miljonāru kļūsti!

(Vai bez biksēm mirkli būsi.)

Riskē, baudi dzīvi kāri.

Gaida tevi alus bāri,

Bistro, kafejnīcas, picas�

Glups, kas laimei neuzticas!

Cirkā, teātri kā senāk

Cilvēki vairs bariem nenāk.

Programma tur visai liesa,

Toties �odien cirks ir tiesā:

Kukuļņēmējus lai� vaļā,

(Tiesne�iem jau atkrīt daļa),

Bet, ja atkrīt liela daļa,

Lielos blē�us palai� vaļā.

6

Izvirtība nāk no Rīgas,

Mei�as te ir izlaidīgas.

Zviedrs kāds pie tām ir bijis,

Jautru filmu uztaisījis,

Saucoties tā "Bai Bai Bjūti".

Tie�ām noticēt ir grūti:

Rīgu baigi izvirtu�u

Tikai Stokholma sit pu�u!

Ta�u bardaks �aka ielā

Nav nekāda bēda lielā.

Doma laukumā nupatās

Bij kas trakāks jānoskatās:

Sve�ā mēlē brēca bļauri,

Plīsa pol�i, sitās pauri.

Papriecāties huņņu garā

Labprāt atļauj Rīgas vara.

8

Ko vēl Dinsbergs sarīmētu,

Ja ar mums viņ� nosvinētu

Lielo Rīgas jubileju?

Kā viņ� beigtu savu dzeju?

Atkal pulkstenis iet Domā,

Viesu pilns "Hotel de Roma",

Ubagi dzied jautras dainas,

Rīgā dzīvot nav ne vainas!

Latvijas vēstur e

Jaunāki laiki (1940-1990)

Mūsu zemes vēsture

Jāstāsta bez jokiem.

Mēs vēl nesen Latvijā

Lēkājām pa kokiem.

Pārtikām no mu�mirēm,

Krūmos velnu dzinām,

Un nekādu kultūru,

Protams, nepazinām.

Baigā tumsa valdīja,

Nepārtraukti badi,

Kamēr beidzot pienāca

Gai�ie laimes gadi.

Austrumzemes valdniekam

Laba daba bija.

Sērdienī�iem palīgā

Tankus atsūtīja.

Mūsu zemes tirānam

Bailēs kājas stinga.

Kas tad �im par iero�iem �

Sētas miets un linga.

Pretī tādam pārspēkam

Necēlās tam roka.

Viņ� tad arī padevās,

Nokāpis no koka.

Austrumzemes valdniekam

Kuplas ūsas bija.

Sērdienī�u asaras

Prom viņ� aizslaucīja.

Un, lai mums vairs nebūtu

Cie�anu un moku,

Daudzus aizsūtīja viņ�

Tur, kur vairāk koku.

Ta, lūk, vienā rāvienā

Tikām saules vizmā

Un no akmens laikmeta

Taisni komunismā.

Tālāk mūsu vēsturi

Nav ko stāstīt gari.

Plūcās lieli valdnieki,

Bija lieli kari.

Kam mēs, mazie, piederam

Lielie noprast lika,

Un, pa vidu maisoties,

Mums visvairāk tika.

Tā nu mēs par cilvēkiem

Pilnvērtīgiem kļuvām.

Nu jau varam uzskaitīt,

Ko �ai laikā guvām:

Kultūru un haltūru,

Kubie�u greipfruktus,

Klāt vēl vienu valodu

Un gaļas subproduktus.

Bet, ja kāds vēl gribēja

Rāpties kādā kokā,

Zvanījām uz Maskavu,

Un atļauja bij rokā!

(1991-2003)

Vairs mēs kokos nekāpjam,

Cērtam tos, cik spējam.

Savā brīvā zemītē

Arvien mazāk sējam.

Kad nemaz vairs nesēsim,

Būs vēl lielāks jaukums:

Visa mūsu zemīte

Būs viens golfa laukums.

Tautu saimē pabijām,

Eiropā drīz būsim.

Un, kad NATO iekļūsim,

Baigi stiprie kļūsim.

Tad mēs jautri natosim,

Krieviem rādot pigu,

Krievu mēlē matosim:

��� Huj vam, a ņe Rigu!

No 9. līdz 19. gadsimtam (862-1868)

PēcA. K. Tolstoja

Kāds krievu hronists rakstīja

Pirms tūksto� gadiem jau,

Ka mūsu zeme bagāta,

Bet kārtības mums nav.

Un tad mēs lūdzām varjagus:

Kamrades, glābiet mūs!

Ja nāksiet valdīt Krievijā,

Tad kārtība mums būs. �

Drīz atnāk valdīt varjagi.

Viens otram saka: � Klau!

Patie�ām zeme bagāta,

Bet kārtības te nav. �

Sāk viņi ieviest kārtību,

Pat kristīt tautu sāk,

Bet it ne velna prātīga,

Jej bogu, nepanāk.

Kur vien kāds bariņ� salasās,

Davai pa lampu mest.

Un, tiklīdz visi piemetas,

Davai cits citu test.

To padzirdu�i, tatāri

Uz krievu zemi jo�.

Pēc stepes zirgu mīzaliem

Pa kilometru o�.

Krekst ve�i, bārdas glauzdami,

Un saka: � Vot ķe raz!

Tepat jau bija kārtība,

Bet nu vairs nav nemaz! �

Plē� hans tik trakas nodevas,

Ka mauc vai bikses nost,

Līdz Jānis Tre�ais paziņo,

Ka hans var pigu ost.

Prom padzīti tiek sve�inieki,

Un zeme atplaukst jau,

Bet sengaidītās kārtības

Joprojām nav un nav.

Pie viena cara kārtību

Gan tauta drusku jūt.

Sauc to par Jāni Briesmīgo,

Jo maigs viņ� nemēdz būt.

Daudz sievu tam un mīļāko

Un hobiju ir daudz:

Uz mietiem draugus sēdina

Un radiniekus �ņaudz.

Kad, samoduja pārdzēries,

Viņ� beigts no kātiem krīt,

Ir ideāla kārtība �

Vairs valstī nav ko rīt.

Pēc viņa Boriss Godunovs

Vēl cen�as glābt, ko var,

Bet tautai diez ko nepatīk

�is saprātīgais cars.

Vai valstī, kur nav kārtības,

Kāds zin�, kas labs, kas slikts?

Un poļi Viltus Dmitriju

Mums iesmērē kā likts.

Bet viltnieks, tronī uzkāpis,

Uz galvām ļaudīm kāpj.

Un saprot pareizticīgie,

Ka viņus baigi krāpj.

Vēl vakar �Urrā!" sauku�i,

Nu lādās tie un spļauj,

Bā� krāsnī savu glābēju

Un pelnus gaisā �auj.

Nav atkal valstī kārtības,

Kaut caru valda daudz.

Tad Pēteris pēc kārtības

Uz Amsterdamu brauc.

Drīz, grāfiem bārdas apcirpis,

Viņ� parūkas tiem dod.

Prot dzert un karot Pēteris

Un rungu cilāt prot.

Pie viņas radās kārtība

Un kāda vēl, nudien!

Bet nomirst cars, un valdīt sāk

Gandrīz vai bābas vien.

Gan resnā vācu Anniņa,

Ko Bīrons mīļi skauj,

Gan vieglprātīgā Llziņa,

Kas valstij putēt ļauj.

Nav kārtības par kapeiku,

Kur valstij rubļus ņemt?

Un, savu vīru �miegusi,

Te Katrīna sāk lemt.

Ir maiga roka valdniecei,

Bet tausta, kur kas ciets.

Caur viņas guļamistabu

Iet krievu gvardes zieds.

Un, gultā praksi guvu�i,

�ie ērgļi kaujā trauc.

Nav krievu zemē kārtības,

Bet maucības ir daudz.

Klāt drūmais Divpadsmitais gads.

Cars Aleksandrs trīc,

Kutuzovs tup aiz Maskavas

Kā āpsis, alā dzīts.

Bet Bonaparts, viss dūmos melns,

Uz Kremļa sienas stāv.

��� Adjē! � viņ� saka. � Rauj jūs velns!

Tāds bardaks redzēts nav!

Bet mūsējie drīz Parīzē!

Kas uzdzīvot �iem liegs?

Tur katrā prieka iestādē

Ir kārtība, ka prieks!

Miers atkal valda Krievijā,

Un atkal zeme zied.

Bet �ajā valstī dīvainā

Viss a�gārni vien iet.

Nāk valdnieki un ministri

Un gudras runas tur,

Bet vezums stāv, kā stāvējis,

Un nekustas nekur.

Nav krievu zemē kārtības,

Bet doma spārno mūs,

Ka gan jau kādreiz kārtība

�ai valstī tomēr būs!

..

āda traucē tev ienākt manī

āda traucē man ieiet tevī

Laima Livena

Sen tu būtu manī ticis,

Sen es tevī ieiet spētu,

Sen mēs abi savienotos,

Ja tā āda netraucētu.

Ak, ja kāds mūs nodīrātu,

Ādu pārmestu pār kārti!

Tad kā tomāti mēs būtu

Mīksti, sulīgi un sārti.

Ieliktu mūs vienā burkā

(Tada idille man rādās),

Un uz vāka būtu rakstīts:

�Mīlas konservi. Bez ādas"

mazi putni lielos kapos

baltu naudu kaļ

mēs atnācām mums jāaiziet

līdz savu krustu līdzās cels

gan radinieks gan sve�s

nāk lēna skuju dva�a

un dvieļu apskāviens

Knuts Skujenieks

(�Lirika un balsis")

Mazi putni lielos kapos

Baltu naudu kaļ�.

Vai jūs domājat, ka dzejnieks

Aplamības maļ?

Tas, kas apglabājis kādu,

Vēlāk ilgi lē�.

�odien visi �kapu putni"

Baltu naudu plē�.

Bet nez kāpēc dzejnieks tīko

�Putniem" naudu mest,

Personīgās bēres rīkot,

Mūs uz kapiem vest?

Lai cik jaukas skujas tavas,

Saldāk smar�o siens.

Ja tu steidzies dvieļa skavās,

Labāk steidzies viens!

Redzu � stiegrs kalējs apkaļ

priek�kājas un pakaļkājas.

Tas ir manas.

Es tas zirgs,

mans � mīlētspēks.

Monta Kroma

(No krājuma �Stāvā jūra")

Ziemā, sevi�ķi atkalā

Daudz ir bēdīgu skatu�

Tāpēc kalējs man apkala

Visas �etras (pa blatu).

Lai gan modernos apavos

Dāma izskatās ko�āk,

Lielā kaislību spriegumā

Lēkt ar pakaviem dro�āk.

Ak, ja būtu vēl aste klāt,

Plīvojo�a kā slota,

Skrietu tevi es kairināt

Zviedzo�a, pakavota.

����� Ihoho! � tu man atsauktos.

Balss tev skaļa kā taure.

Varens mīlētspēks satiktos:

Kentaurs un Montkentaure!

� Es bū�u tur, kur pirmsākumi,

Vai kefīrs tas vai zilgans kumiss,

Un nespēs nāve mani rast.

� Man neviens darbs par grūtu nebūs �

I goves pups, i zvaig�ņu rēbuss.

� Ja lemts man mirt, tad novakarē.

� Ar nēzdogu mās pre�u veikals,

Un gaudos dzīvoklī kāds suns.

������������������������ Nekad vairs nebeig�os, � es teik�u

Un bū�u tur, kur piedzimst mīts.

Ingvars Jakaitis

(��etras odas")

Cik briesmīgi ir iedomāties,

Bet fantāzija negrib stāties:

Nav Jakai�a. Kūp sēru sveces,

Un gaudo tak�elis kā glups,

Skumst �Apavi" un �TekstUpreces",

Raud zvaig�ņu rēbuss, goves pups.

No bēdām zils ir kļuvis kumiss,

Un rūgu�piens ir pa�vaks tāds,

Vāj� kefīrs, kā par draugu skumis:

��� Pagalam dzejnieks. Un vēl kāds! �

Jel neskumstiet jūs, goves pupi,

Viņ� atstājis jums dzejas upi,

Kas nebeigsies un kļūs kā mīts,

Kā simbols, etalons un paraugs

It visam, kas ir at�ķaidīts.

Dzied eglīte pie eglītes.

Dzied, dzejolīti skaita

Par to, ka vakar vakarā

To nocirtis kāds maita.

Jānis Baltauss

(�Vecgada vakarā skaitāms dzejolis")

Dzied bērniņi pie eglītes

Un dzejolī�us skaita,

Un priecādamies nenojau�,

Ka viņu tētis maita.

Viņ� eglīti ir nocirtis,

Liels noziegums tas skaitās.

Tie, kuri egles tirgū pērk,

Bez �aubām, arī maitas.

Bet Baltauss ir viens godavīrs,

Viņ� nemēdz dabu postīt,

Tam eglīte no kaprona,

Ja piedeg � ir ko ostīt!

Ar kirgīzu suņiem, zirgiem un ēzeļiem

man ir tā iespēja latviski runāt.

� Re, un mēs runājam klusi par mājām

(vai stalli un būdu), par zāļu zāli,

Līdz apjēdzām, ka �ajā pasaulē

nestāvam cits citam tāli.

Jānis Liepiņ�

(�Sarunas ar dzīvniekiem")

Tie mūsu pa�māju ēzeļi

Un vietējie zirgi nav diez kas.

Tādēļ pēc sve�iem lopiņiem

Reizēm uzrodas ieskā.

Ka pravieti mājās neciena,

Man atausa prātā likums,

Kad es ar zirgiem un ēzeļiem

Kirgizu zemē tikos.

Tur mani lieliski saprata

Gan jaunie, gan veterāni.

Es viņiem sacīju laipni �Salam!",

Bet �ie man: �Sveicināts, Jāni!"

Mēs kopā ūdeni iedzērām,

Kopā uzkodām zāli

Un nospriedām, ka �ai pasaulē

Nestāvam cits citam tāli.

Tagad, kad raugos spogulī,

Uzlikdams hūti vai �alli,

Liekas, ka pretī raugās kāds draugs,

Redzēts pļavā vai stallī.

Būs lētas puķes

Kas gan mums viegli nāk: vai lēkti, zenīts

rieti? � Jel raugies mierīgāk, jo zaļo ari mieti

un saplaukst slotaskāts �ja tikai labi laista

(ja krietni pūlas kāds, kā roze uzzied skaista�)

Imants Auziņ�

(�Degt nepārdegot")

Da�s memuārus raksta, gaidot rietu,

bet Imants Auziņ� sācis laistīt mietu.

Un tie�ām jāmulst zinātnieku prātiem:

viņ� rozes izplaucē no slotaskātiem!

Vēl zenīts nesasniegts, vēl cerības nav raktas,

drīz Auziņu mēs redzēsim pie �Saktas",

kur, kravu vedis spārnotajos zirgos,

ar mietrozēm un slotrozēm viņ� tirgos.

Un tos, kas augstas ziedu cenas turēs,

ar hibrīdiem viņ� ātri izkonkurēs.

Kad sajūk prātā � tu visu nakti runā.

� Tads pla�ums aug, ka gribas kliegt,

Un tu tā kliedz, ka me�u tāles lokās.

Un kāds pie tevis nāk

Tev tum�ās dzērveņogas sniegt.

Tad atjūk prāts.

Milda Losberga

(�Dzērveņogas")

Lai gudrinieki neticīgi smejas,

No pieredzes mans secinājums tāds:

Ne tikai rakstot, arī lasot dzejas

Var pēk�ņi jukt un neatjukt vairs prāts.

Es iesaku tev, draugs, ja prātiņ� ļogās,

Ja galviņā tā palicis ir maz,

Kā zāles lietot tum�ās dzērveņogas.

(Ar gai�ajām nav panākams nekas.)

�ī recepte ir daudzkārt pārbaudīta.

Lai kā tavs bļāviens dziļā naktī skan,

Ēd dzērvenes, un precīzi no rīta

Būs prātiņ� mājās. Vari ticēt man!

Jā, tev ir taisnība.

Es esmu grūts.

Jūtu, ka zem sirds

jau nobriest embrijs.

Anatols Imermanis

(No krājuma �Dzīļu noreibums")

Man saprotamas tēva jūtas,

Bet mātes lomā vēl nav būts.

Ir normāli, ja dāmas grūtas,

Bet kā gan pats es kļuvu grūts?

Nu �aubas nevaru vairs remdēt,

Man pat pa naktīm nenāk miegs.

Vai manā vecumā var dzemdēt?

Vai valsts man palīdzību sniegs?

Ak dievs, cik skābi man ap dū�u.

Drīz Imermaņa kundze bū�u!

ai pīles, ai dzīles!

Paceļas migla un dūmi ar smar�ām

Dzirkstī no krasta un spieto no bar�ām.

Meitenēm tiktos cirst miglāju sienu,

Zvejniekiem gribas mest pagalvī sienu.

Ugunis vērojot, sa�ukstas pīles,

Liesmu caur meldrājiem paņem sev

dvēseļu dzīles.

(No O. Grāvt�a un A. Vējāna dziesmas

�Meitenes Lubāna klānos"

sievie�u korim a capella)

Grāvī�a dziesmu dzied Lubāna pīles,

Vejāna vārdi skar dvēseļu dzīles.

Dzirksteles spieto no zvejnieku bar�ām,

Paceļas dūmi ar deguma smar�ām.

Zvejnieki pabā� sev pagalvi sienu�

(Nez vai tie sagaidīs nākamo dienu,

Nez vai par �a�likiem nekļūs tie pa�i.)

Meitenes miglāju sienu cērt bra�i.

Dziesmiņu beigu�as, sa�ukstas piles:

��� Ja viņi nesadegs, �ovakar mīlēs!

��� Nez kur tās meitenes? Kur a capella? �

Sabiezē migla, un neredz ne vella!

Nāves zieds zied Javā, vulkāna virsotnē,

neilgi pirms izvirduma.

Paisums un bēgums notiek tāpēc,

ka kustīgās okeāna un jūras ūdensmasas

pievelk Mēness.

Salaria via (Sāls ceļ�) ir viens no

vecākajiem romie�u ceļiem.

Sers Frensiss Dreiks 1595. gadā mirst

ar drudzi.

Dagnija Dreika

(No krājuma �Mēnessērdzība")

Pārlasīju grāmatiņas savas.

Kas tik, biedri, nenotiek uz Javas!

Ziediņ� plaukst, kad uzdarbojas vulkāns,

Akmeņi sāk birt kā fran�u bulkas.

Francija, bez �aubām, man ir tuva.

Balzaks Onorē tur slavu guva,

Austrijā bij' slavens Kafka Francis,

Menuets ir nepārspējams dancis!

Paisums seko bēgumam uz pēdām.

Mazarini pietempās no bēdām,

Teātrim kaut kādu bumbu sēja;

Vēzelers tai laikā zvanus lēja.

Vai tad jums nav zināmi tie abi?

Ai, ai, ai, tas, biedri, gan nav labi!

Romā, gurķi jāskābē kad bija,

Nāca sāls pa Salaria via.

Dokumentus pētot, nevis teiku,

Uzgāju es seru Frensi Dreiku.

Vai no algas iekrāsi ko taupot?

Sers uz jūras piepelnījās laupot.

�ēl, ka drudzis aizrāva to kapā.

Kā nekā viņ� bija mans opapā.

Dreika līcī vēji viļņus vanda�

Sarabanda nav nekāda banda.

Ta ir tāda deja spāņu mēlē.

Bilbokets nav sunītis, bet spēle.

Kad es beig�u kādu jaunu skolu,

Svaigas ziņas piegādāt jums solu!

Nāc, at�alc mierīga un maiga,

Mans tuksnesis ir posta zīmēm �austs!

� Kur esi tu? Vai Romā? Aizputē?

� Ar pusnakts giljotīnu soģis

Jau tuvojas, es sāku noģist�

Jānis Butūzovs

(No krājuma �Gaismas balāde")

Bez tevis, mīļā, esmu skumīgs,

�ķiet aptumsis pat saules disks.

Tāds noskaņojums karakumīgs,

Ja neteikt � drūmi sahārisks.

Kur esi, Aizputē vai Romā?

Ar tramvaju vai jahtu brauc?

Vai Parīzē par mani domā?

Vai Pampāļos, kad govi slauc?

Nāc! Te ap mani posta zīmes,

Nudien no bēdām jānoraud:

Kāds, izlasījis manas rīmes,

Man jau ar giljotīnu draud!

Trīs dienas brūvēja alu.

Trīs nedēļas dzēra.

Pa vidu � piedzima puikas

Un kādu kapu ciet bēra.

Marta Bārbale

(�Svētku svinē�ana Latgalē")

Trīs nedēļas dzēra. Normāls alus,

Ja piedzima trīs un viens atdeva galus.

Trīs pret vienu � ne bēdu, ne sēru,

Saprotams, tur, kur iedzer ar mēru.

Konkrētais paraugs kā mācība noder

Tiem, kas gan naudu, gan prātiņu nodzer.

Trīs nedēļas jādzer un nevis piecas.

Da�i nez kāpēc to pārkāpt tiecas.

Da�i to alu diennakti taisa,

Garozas, raugu un cukuru maisa.

Tads alus ir inde, pretīga brāga,

Trīs dienas sāp galva un beigta māga.

Jel ziniet, lai nenāktos atdot galus:

Trīs dienas, ne mazāk ir jābrūvē alus!

Saspīd munu sirdi

Tik eisti, tik tī�i, tik cī�i �

Lai jei palyktu sīrā.

Saspīd. I tod vērs sova lūga

Pi kaka�as pīkar,

I kaltej, i kaltej.

Ontons Kūkojs

(�Mīlesteiba, Lelais Līpu kolns")

Nu munys sirds

Tu vari taisēt sīru,

Bet munom oknom

Lyudzu, līc tu mīru.

As tūmār dzejnīks,

Navys bekons asu,

I nataisi nu maņa

Oknu dasu!

� Vīd veceņu pulkā kāds pusaizmirsts vaigs

Pie kapsētas klusajiem vārtiem.

Un acis arvien vēl kā turcietei spīd

Ar skatienu dzedru un slīpu.

Bet krustu spocīgās ēnas krīt

Pār miru�u mīlestību.

Vai tie�ām �ai vietā jau pulcēties sāk

Pa vienai jau meitenes manas?

Laimonis Vaczemnieks

(�Pie vārtiem")

Pie kapsētas vārtiem pulcēties sāk

Tadi kā redzēti skuķi.

Gan likās, gan greizas, gan klibas tur nāk,

Bet da�as pat velkas ar kruķi.

Ir da�ai kā tabakmaks savilcies zods

Un krunku � ak dievs, cik tik nav to!

�is dāmas reiz pavest bija man gods.

(Ar mopēdu, ne jau ar auto.)

Lūk, vienai kā turcietei acis spīd,

Dur sirdi cauri kā īlens.

Un visas ap kaklu �ļupstot man krīt:

���� Mēt, Laimonīt, gdibam vēl mīlēt! �

Pār kapsētu spocīgas ēnas slīd�

Es saucu: � Jums nodoms nav peļams,

Bet beidziet jel, meitenes, jokus dzīt.

Kas beigts, tas vairs aug�ā nav ceļams! �

�ņukst meitenes, lāstus pret debesīm sauc,

Un, bēgot no kapiem, man papē�i klaudz.

galvu savu

parasti es

turu skapī aiz

stikla

� citi lepojas ar

porcelāniem un

kristāliem saviem

no�ēlojamie

� svinīgos vakaros es

rādu viesiem saviem

savu galvu un

� dzidri mantiņa �ī

dzindzina

Aivars Neibarts

kas ir kristāls

un porcelāns

mietpilsoņu lepnums

un gods

manā skapi

stāv mana galva

tas tik ir

pods

piedauzu

skan kā zvans

Rīgas Domā

brīnums viesiem

un pa�am man

tuk�s

bet domā

����������������������������������� Rokas aug�ā! � viņ� sauca.

Es teicu, lai neuzplijas�

Viņ� metās pie plaukta �

Jeseņinu nolaupīja.

(No Pētera Jurciņa

dzejoļa �Laupītājs")

Viņ� metās pie plaukta,

Kur novietots bija

Daudz grāmatu skaistu

(Ne zaftes burciņu).

Un, redz, kas par zelli!

Jeseņinu nolaupīja,

Bet nez kāpēc neņēma

Pēteri Jurciņu?

�is gadījums apstākļus

Noskaidrot prasa:

Vai Jurciņam vietas

Tam pietrūka ķe�ā?

Nē, minētais laupītājs

Krieviski lasa

Un latvie�u klasika

Viņam ir sve�a.

Augstsprieguma dzirksteles lec�

Neskaries! Apdegt var.

Skaries! Un kopā degsim.

Es esmu jauns!

Es vēl neesmu vecs!

Dzirksteles

lec un lec�

Jānis Sirmbārdis

(No krājuma �Brūkleņzieds")

Vēl dzīvs ir manī katrs gēns,

Spiedz spalgi dāma skavās manās:

��� Jūs, Sirmbārdi, kā autogēns!

Nojums ir ļoti jāuzmanās! �

Un dzirksteļo un sprakst, un �ņāc�

Mūs rausta strāva, cauri skrienot,

Un abiem mums ir iespaids tāds,

Ka kontaktu vairs neatvienot.

Kad mani pārklās zārka vāks

Un kad pār mani smiltis kritis,

Tas dāmas, kas pie kapa nāks,

Vēl ilgi elektrība sitīs.

Mēs � Eirāzijas Ciemiņi Visaugstie

pie galdiem pārkrautiem,

pie galdiem viesmīlīgiem�

� kāds manu sievu pēk�ņi uzrunā

man svētākajā vārdā � Latvija.

Jānis Peters

(�Pie Gruzijas metālkalējiem")

Kāds manai sievai roku apvija

Un �ukstēja tai maigi: � Latvija! �

Es viņa sievai teicu: � Gruzija! �

Kad viņa manu bārdu gumzīja.

Cik daudz var gūt no tādas draudzības

Bez greizsirdības un bez skaudības.

Melnajā jūriņā

Viļņi baltiem ziediem zied.

Kad bāliņi sasatika,

Melns ar baltu saderēja.

Ja tu dzertu cinandali,

Ja tu ēstu tabakcāli,

Nobaudītu �ohohbili,

Tad tu sauktu: � Johambili!

Kā zirgam

tīk man izvārtīties.

Kā zirgam zviegt. Kā sunim riet.

�Joprojām �īkst tas zars patiesi,

kur kādreiz mēdzu pakārties.

� Bail man no vilka naktī,

bet vēl vairāk � no blaktīm.

Jānis Baltvilks

(No krājuma �Tu esi glābts�)

Da�s modies rīta rosmi taisa,

Es nesaprotu ļaudis �os.

Es, visas �etras cēlis gaisā,

Kā zirgs pa zemi izvārtos.

Tad skaļi nozviedzos un reju,

Un sāku rakstīt jaunu dzeju.

Bet, tiklīdz spalva lapai skaras,

Es atceros, ka jāpakaras.

Kāds prieks, kad zars tik jauki �ikst

Un, manu svaru juzdams, līkst!

Tak vēl par agru sevi bedīt.

Nāk nakts, es sāku blaktis medīt,

Tad ārā atskan kauciens ilgs�

Ej sazin, Baltvilks tas vai vilks?

Vai nezvērs tup pie mana loga,

Vai vārdabrālis nāk no kroga?

Tas viss man jaunu vielu dod.

Ta gribas visu apdzejot!

Lūk, tādēļ, kad es kārties eju,

No jauna mostas dzejotgars,

Un papīrs pacie� manu dzeju

Tapat kā virvi �īksto�s zars.

Tik daudz ūdens ir manās vēnās,

ka varu

noņemt un nolikt uz zemes roku,

un no tās izplūdīs upe lēnām�

Divi koki

iet gar ceļa malu,

un tur, kur viņi krustosies viens otrā, �

būs vakars.

Atstājiet mani un neaprociet,

lai redzu, kāda debess pār mani�

Leons Briedis

(No krājuma �Laiks mest ēnu")

Apkārt kopiņas, krā�ņi ziedi�

Nedod dievs tādu bēdīgu faktu:

Uziet cilvēki Leonu Briedi

Kapos atstātu, neapraktu!

Guļ viņ� tādā sapņainā pozā,

It kā vērodams debess tāli�

Ta ir dzeja un nevis proza.

Tie�ām izskatās oriģināli!

Visi izbrīnā līķi pēta:

Kaut kas pietrūkst pie viena sāna.

Viena roka jau noskrūvēta,

Ūdens burbuļo kā no krāna.

Vai nu dzejniekos ūdens trūcis!

�is it sevi�ķi pludo, rakars.

Ej nu sazini, ko viņ� sūcis?

Koki nāku�i, � pēk�ņi vakars.

Divas versijas nāves ziņā

Kā viņ� nokļuvis mū�ības lokā:

Pirmā � koks ir ieskrējis viņā,

Otrā � pats viņ� ieskrējis kokā.

�Strāvas vāpe"

�Uguns vāpe"

�Apsviluma vāpe"

�Spirāles vāpe�

�Spraiguma vāpe"

�Liela nobrieduma vāpe"

� Kur ir tavs pods?

Velta Kaltiņa

(No krājuma �Sarkanmāla vāpe")

Kad manā daiļradē bij' cauri

Ar ziloņiem, kas pūta tauri,

Es sāku lolot mērķus tālus

Un intensīvi mīcīt mālus.

Kas manu dzeju baudīs pliku?

Bet, ja tai piespert keramiku,

Steigs katrs remdēt mākslas slāpi.

Un tā es sāku veidot vāpi.

Lūk, vāpe sīvā, vāpe brīvā,

(Pusdzīvā un pavisam stīvā.)

Te � vāpe spirālē un lokos.

(Kā visi � es ar formu mokos.)

Ir vāpe � strāva, vāpe � uguns.

(Nereti pagadās pat �uguns.)

Top vāpe � spraigums, vāpe � maigums.

(Io kam tad �odien ir tas svaigums?)

Var vāpe briedums būt un tūkums,

(Un reizēm ari mēra trūkums.)

Var vāpe degums būt un svilums

(Un, vāpei uzkrītot, pat zilums!)

Bet, kritiķis ja dīks kā ods,

Es jautā�u: � Kur ir tavs pods? �

Hā, neņems vis ar roku pliku

Ne Kaitinu, ne keramiku!

Tā meitene, kam acis glezni 1ās,

Par sviestmaizi man viennakt atdevās.

Jānis Rokpelnis

Nu velti pūles tērēju:

Man neveicas kā senāk,

Jo margarīnu smērēju,

Un vairs neviena nenāk.

Ai nedienas, ai raizītes�

������������ Kam sūdzēties? � es prasu.

Pats ēdu savas maizītes

Un savas dzejas lasu.

Niu iznik�onai �ņaugtais latgaļs nūvēleits,

Moz zemes jam, ni ļautas volūdas, ni �kolas�

Romualds Spaitāns

(�Pādējais latgaļs pi Aivīkstes iztakas")

Laiks ir pīnocis reikotīs,

Navar tautu vairs moneit.

Pi Aivīkstes pādējū latgaļi

Vajag steidzami kloneit.

Pīteik ar līvu un seņpryu�u

Vēstures bēdeigū lugu.

Latgaļs, kai vu�ka Dollija,

Turpynos sovu sugu.

� Stāv meitenes skumjas ap mani,

Un lūgums ir viņu balsī:

Vai arī atmiņas manas

� Reiz pazina skumju valsi?

� �Valse Triste" tādās naktīs dzirdu,

Visas zvaigznes tikai sniegi �ķiet�

� Tu jau tikai fontāns Melnās jūras krastā

Sirds �o sve�o jūru drīz vien aizmirsīs.

Skaidrīte Kaldupe

(No krājuma �Za|ās gatves")

Nāk laiks, kad sāc izpriecas atmest,

Kad apnīk �is pasaules skaļums.

Ai, kapsētas klusās un gatves,

Cik dvēselei tuvs jūsu zaļums!

Gan bērzi, gan liepas, gan viss te

Man izraisa iedvesmu spontānu�

Vēl atceros �Valse Triste",

Bet galīgi aizmirsu fontānu.

Lai jūsmīgas dziesmas silti

Jums dzied magomajevi, montāni.

Es dziedu par kapu smilti,

Un raud manas acis kā fontāni.

(No kādas dziednīcas pacientu literārā �urnāla)

Pēc hlora o� un skābiem kāpostiem,

skumst Maharad�a, ziloņus tam atņēma,

bet viens ir noglabāts zem gultas

(sāksies valodas), raud Bonaparts

par sakāvi pie Vaterlo (jel klusē, nelga,

sāksies valodas!), kāds lasa Uldi Bērziņu,

verd speltē pods, brauc ratos tēvs,

tārps rokā nedodas, krīt lāse Daugavā,

kliedz sanitāri, ka uz grīdas nedrīkst!

mēs kāpjam ābelē un lecam baseinā,

tur ūdens nav (būs atkal valodas)

un ābelē ir tāds, kas piespie� novērst

acis, plok rāva, lēni ceļas apak� zemes

kalns, tam pretī puns, tad atnāk ārsts,

guldz mīlestība kaklā, cieni dzeju un

personīgi pazīst visus tos, kas dldzē

dzīvi un drukā jaunos, zvēriem htoniskiem

par spīti, viņ� mierina, ka bū�ot ziloņi

un uzvara pie Vaterlo, un jaunas dzejas,

bet purvi gruzd un leviatāns grozās miegā,

to nokaut nevaid �ķēpa un tādēļ visiem

jāiet gulēt (un paliek kluss �

ko gaidi, valoda?)

Es tevi skatu līdz kaulam,

Tu mani zini līdz kaulam.

Paliec mans, kad kaza�oku spēlē!

Ugunsvējos mesti būsim divi vien.

Pa naktīm siena �ķūņos �ogos

Un dro�i vien drīz sāk�u zagt �

Lai ir uz kupla �ubu maisa

Man viena traka mīlas nakts!

Jana More

(No krājuma ,Jūrniekrozes")

Atmetīsim, jūrniek, �aubu praulus!

Katrs skelets skumji jūtas viens.

Sametīsim kopā mūsu kaulus,

�ubu maisam ir jau sazagts siens.

Ko tu, jūrniek, �aubās galvu grozi?

Varbūt domā � māmiņa ko teiks?

Spraud vien dro�i savu jūrniekrozi,

Spraud to pogas caurumā kā Sveiks!

Kaza�oks ir jāuzsāk ar joni,

Jārauj tā, lai karst no elpas gaiss!

Smieklīgi ir visi poroloni,

Kad uz grīdas kuplais �ubu maiss.

� Un Aspazija ļoti skaista bija,

Un viņa uguni mums iemācija.

Cik Rainim klusu viņa prata dot!

Tad piedzimst �aks. Ar kazām artistiskām.

Tas piedzimst mātei Latvijai starp ciskām.

Un tikai zvirbulis redz � ziema nāk,

un, kamēr var vēl, graudu knābā sūdā.

Imants Ziedonis

(No dzejoļu cikla �Literatūrā un Mākslā�)

Reiz, kādā ekspromtā par �aku,

Es manipulēju ar kaku.

Bet nu, ar kazām artistiskām,

�aks iemū�ināts tiek starp ciskām.

Vai tas nav aizkustino�s skats?

Starp ciskām esmu bijis pats

Un tādēļ man ir mīļas ciskas.

Ar klasiķiem var notikt viss kas.

Bij' sievas, kuras vīriem prata,

Tapat kā manējā uz mata,

Dot uguni. Un siltums radās.

Bet zvirbulis knābj to, kas gadās.

Kad bads, tad nenāk prātā ciskas,

Lūk, kādas lietas dramaciskas!

..

Ir gan laiks! No vienas vietas

Notiek brīnumainas lietas:

�ekas maisos sastūķētie,

Visi izrādās ir svētie!

Godavīrs ar zagli cīnās.

Vai tad tur nav jānobrīnās:

Pulgo, nevis to, kas spēris,

Bet gan to, kas blēdi ķēris.

Robe�sargam redze spo�a,

Dzirde teicama un o�a.

Ta�u �ūksnis papīriņu

Pēk�ņi hipnotizē viņu.

Ministrs sev pili cēlis.

Katra nagla, katrs dēlis

Pirkts no pa�a algas tika.

Vai tad tā nav fantastika?

Nu un beidzot jāpabrīnās,

Kā tie vecī�i vēl cīnās,

Iztiekot ar nieka gra�iem?

Tas ir brīnums viņiem pa�iem!

�odien tas jau redzams aklam:

Esam Eiropā līdz kaklam.

Ielās mersedesi, fordi,

Kādos nemēdz braukt pat lordi.

Spekulanti bauda dzīvi,

Reketieri jūtas brīvi,

Laupītāji dro�i laupa.

Zin', ka likums viņus taupa.

Dāmas baigi eiropiskas

(Kādi dibeni un ciskas!)

Piedāvā ar pieve�anu.

Firma ��ekums" gaida zvanu.

Ir mums eiropiski prieki,

Eiropiski bezdarbnieki.

Un pat eiropiski pļāpas

Saeimā cik uziet trāpās.

Ko par cenām sacīt varam?

Esam Eiropai jau garām.

Tikai pēteriem un jāņiem

Algas tā kā afrikāņiem.

Tie, kas �odien neprot laupīt,

Lai ar skubu mācās taupīt.

Ja ir grūti savilkt galus,

Apgaismei var lietot skalus.

Kas tur raud, ka zobi klabot?

To var zibenīgi labot.

Latvijā vēl turas �uguns,

Nav vēl izdzisusi uguns.

Vectēvs, pārdzīvojis krīzes,

Atceras, kā pinis vīzes,

Kad mēs bijām vēl zem cara.

Skatiet, jaunie, kā to dara!

Namamātei, kas nav glupa,

Pat no cirvja sanāk zupa.

Sauja grūbu, picka tauku,

Dieviņ, kas par smar�u jauku!

�igāns zirgu badināja,

Ilgi neēst radināja.

Zirgam maksāja tas dārgi.

Mēs jau neesam tik vārgi!

//

Mākslas dzīvē sensācija:

Kādā Rīgas galerijā

Izstādīts ir desas luņķis.

Darba autors Janka Pļuņķis.

Lielpratēji slavē Pļuņķi:

������������������ �ito brīni�ķīgo luņķi!

No�āvētu, piparotu,

Dziļu domu apgarotu.

Ta kā mākslā gaļa sniegta,

Suņiem ieeja ir liegta.

Dusmīgs �veicars durvīm priek�ā,

Arī kaķus nelai� iek�ā.

Otrā rītā skatās Pļuņķis:

Pazudis ir desas luņķis.

Kāds pa nakti iek�ā bijis,

Mākslas darbu nolaupījis.

�veicars, īstais grēka āzis,

Smejas, desu māgā bāzis:

������������ Mākslu saprast man par grūtu,

Es ar vēderu to jūtu.

Mēdiji ir tie, kas mēdās,

Blēdiji ir tie, kas blēdās,

Biznesmeņi � tie, kas bizo,

�izofrēniķi � kas �izo.

Tos, kas �odien neēd picu,

Vajag pārmācīt ar vicu.

Tiem, kam negar�o hot dogi,

Naktī jāizdauza logi.

Visu lemsim tikai topos,

Iepirksimies tikai �opos.

Zināt, kas ir supermārkets?

Siļķes, rozīnes un parkets.

Katru suni vārdā D�eri,

Nejauciet ar mened�eri.

Maikls ir tas pats, kas Mi�a,

Katrai blaktij sava ni�a.

Kāpēc ciema dogi rēja?

Krupis sesku sponsorēja.

Seskis bija pats par slinku,

Lai sev sagādātu drinku.

Reņģēdājam Kauķitim

Bail pat draugiem zvanīt.

Apzags viņu Telekoms,

Nevarēs pat manīt.

Bail tam naktī spuldzi degt,

Elektrību taupa.

Kauķīts zin', cik briesmīgi

Latvenergo laupa.

Iepērkoties Kauķītis

Katru gramu skaita:

Atkal nokrāps santīmu

Pārdevēja, maita!

Un, kad satumst vakarā,

Viņ� pat neiet ārā.

Ka tik maku neatņem

Kāda roka kārā.

Durvīm nomainījis viņ�

Atslēgu un eņģes.

Bail, ka zagļi neuzlau�,

Saodu�i reņģes.

Kādēļ vizināt par brīvu

Katru vārguli pusdzīvu?

Kas par to, ka slims vai vecs?

Naudas nav � uz kruķiem lec!

Ko tur sūdzas virs, kas bija

Spaidu darbos Sibīrijā?

Tads tak badu paciest prot.

Kādēļ atlaides tam dot?

Velti jaunās mātes klaigā:

Ja jau bērns uz �etrām staigā,

Nav ko viņu �ubināt,

Prasot pabalstu turklāt.

Slimnīcām var apcirpt tāmi.

(Vārgie ātri dziest un rāmi.)

Skolām vajag mazāk dot.

(Nav ko visus izglītot.)

Kā tad savādāk, vai zināt,

Bud�etu var izlīdzināt?

Tikai laupot nabagos.

Bagātie jums pigu dos!

Varam smieties ļoti, ļoti,

Visi esam izjokoti.

Vai nav jautri, ka ik rīt'

Cenas ceļas, bikses krīt?

Ievēlējām Rīgas domi,

Dome zvetē mūs ar bomi:

Siltums dārgāks, tramvajs ar',

Visi laupa, kas vien var.

Tiem, kas firmās naudu lika,

Naudas vietā dziesma tika:

��������������� Reiz es biju bagāts virs,

Tagad raugos, lai ir tīrs.

Skolotāji troksni cēla,

Savas mazās algas pēla,

Cerēja, ka vairāk tiks.

Trok�ņa daudz, bet rokā �iks.

Tautas saimniecība plauk�ot,

Pensijas tai līdzi aug�ot.

Ozianna! Glorija!

Smiesim krematorijā.

Students noķer pirmo mu�u,

Vēl pa pusei sakaltu�u,

Ta�u gaļas gar�u jūt.

Bada sajūta jau zūd.

Jūsmo vecie kulināri:

Zālītei dīgst asni vāri,

Tos jau zupā varēs likt

Un pie vitamīniem tikt.

Bija kādreiz spēka viri,

Bra�ie latvju karavīri:

Naidniekus kā zāli pļāva,

Ozolus ar saknēm rāva.

�odien sirds mums pilna ba�u,

Redzot jaunkareivi da�u:

Tievs kā slieka, krūts kā zaķim,

Spēka mazāk vēl kā kaķim.

Nav viņ� spējīgs agri mosties,

Nav viņ� spējīgs ātri posties.

Saprast pavēles � par glupu.

Zin' tik vienu: � Mamma, pupu!

Mamma �ēli balsi loka:

�������� Manu mīlulīti moka!

Visi mūsu aizsargspēki �

Cietsirdīgi necilvēki!

Mātes balss tiek uzklausīta,

Un jau nākamajā rītā

Raksta prese, raida Rīga:

����������������� Armija kļūst cilvēcīga!

�odien homoseksuāļi

Nav nekādi bēdubrāļi.

Lieli svētki būs tiem Rīgā,

Lustē�anās pamatīga.

Kāzas ari paredzamas.

Laulā�oties divas dāmas.

Kura viņ� un kura viņa,

Esot tikai Dieva ziņā.

Kungs ja kungu lūgs uz deju,

Nebūs izbrīnītu seju.

Bārdains onkuls, ģērbis kleitu,

Tik�ot uzskatīts par meitu.

Ja uz Eiropu mēs ejam,

Ceļu lesbietei un gejam!

Vai nu raudi, vai nu smejies,

Citādi �ie balsot neies.

Vīru pārim trūk�ot spēju

Radīt kādu pēcnācēju.

Bet kur dāmu pāris bū�ot,

�I un �is par mammām kļū�ot.

Kādēļ �odien jānopūlas,

Tecinot no bērziem sulas,

Ja visapkārt gardas mantas:

Kokakolas, sprites, fantas�

Izjautājiet lauku puisi,

Kas �im gar�o? Protams, d�uisi!

Urbi viņ� nav ņēmis rokā,

Nezin, ka ir sula kokā.

Baltā bērzu birztaliņa�

Cik nav apjūsmota viņa!

Tiem, kas baltu naudu taisa,

Skaistums tikai dzīvot maisa.

Tūksto�iem un nevis du�iem

Bērzi pārvēr�as par klu�iem.

Ārzemnieks par tādu mantu

Atsūtīs mums jaunu fantu.

Vēl tik retais ve�uks zina,

Kā ir sula jātecina.

Sulas trūkums nav par skādi,

Dzersim importlimonādi!

Nelīdz tīkli, nelīdz murdi,

Visiem cauri iziet kurdi.

Liec vai kādu sardzi priek�ā,

Atkal Latvijā tie iek�ā.

Sapņo tie par zviedru krastu.

Mūsu maize tiem par prastu,

Neesot nekādi cūkas,

Lai tūliņ �iem dodot kūkas!

Komforts ar' tūliņ lai būtu!

Gultās gulēt �iem par grūtu,

Platus dīvānus lai nesot,

�iem tak daudzsievība esot.

Kad tos pretī ņem�ot zviedri?

Tur jau esot viņu biedri.

Kādēļ kuģis nenāk malā?

Cik var gaidīt, galu galā!

Beidzot kuģis piestāj krastā,

Zviedru karogs plīvo mastā:

� Atdodam jums jūsu kurdus,

Uzlabojiet savus murdus!

Viru, spēcīgu kā zirgu

Saimnieks izraugās sev tirgū.

Rausies tāds par latu dienā,

Maizes riku, krūzi piena.

Jauna meita stāv pie staba:

īsi brun�i, plika naba,

Izkrāsota, smaida plati�

Cena � tikai pieci lati.

Vienu otru kārtībnieku

Nopirkt var par desmitnieku.

(Diem�ēl ne jau kristāltlri

Visi formās tērptie viri).

Muitniekam jau simtnieks jādod,

Kontrabandas preci rādot.

Bet ja �is vēl taisa traci,

Tūkstotis, lai piemiedz aci.

Pati augstākā no cenām

Pasaulē kop� dienām senām

Blē�iem, kas ir varas balsti

Un pa daļām pārdod valsti.

Ka var cilvēks izmainīties!

Jāsaka, jedritvaj nazīt,

Da�u �odien grūti pazīt:

Bija komunists ar raudzi,

Tad, kad valdīja te krievi,

Markss un Ļeņins bij' tam dievi.

Dievnamam viņ� garām gāja,

�īso kursu" sludināja.

�odien baznīcā to redzam,

Krustāmies un sveces dedzam.

Nu viņ� citus pantus skaita:

Markss ir blēdis, Ļeņins maita.

Daudz mums patriotu tādu:

Maina krāsu, maina ādu,

Un ar pārākumu vaigā

Da�s ar ordeni jau staigā.

Mēs, kas viņiem paklausījām,

Muļķi palikām kā bijām.

Viņiem atkal kungu dzīve,

Mums tās pastalas un brīve.

Kad vējiņ� galva

Dzerot cilvēks zaudē mēru.

Tad tik sākas, vai dieniņ:

������������������ Pats par savu naudu dzēru,

Pats skrēj savu kumeliņ'!

Da�am labam bāleliņam

Piemīt vēl �is sen�u grēks.

Tikai dzel�a kumeliņam

Ātrums cits un arī spēks.

Tas, kas savu zirgu skrēja,

Dzīvs varbūt vēl �odieniņ.

Kas ar auto avarēja,

Pārcēlies uz debestiņ'.

Dieviņ� novicina dūres:

� Ko tu pagāns traucē mūs!

Tiem, kas dzēru�i pie stūres,

Tikai ellē vieta būs.

Ta�u ellē vietu pamaz,

Toties grēcinieku daudz.

Dzērāji, to zinādami,

Vēl joprojām dzer un brauc.

Puisi sludinājums saista:

Sacits nav, cik mei�a skaista,

Vai tā dū�īga, vai vāja,

Ta�u veikals tai un māja.

�is nu steidzas meklēt viņu.

Satiek ceļā vecmāmiņu:

� Kur te dzīvo Genoveva,

Sludinājumu kas deva?

Puisi mājās ievedusi,

Vecenīte izdve� klusi:

����������� Es tā esmu, laime tava,

Neskaties, ka zobu nava.

����������� Tas nekas, ka maz man matu,

Toties zeķe pilna latu.

Pats Dievs kungs tev mani lēmis,

Ko tu sāksi, pliku ņēmis?

Tomēr ņēmis mei�u pliku,

Saka viņ� ar labpatiku:

� Kas man manta? Velns ar viņu.

Uzdziedāsim �Rudentiņu�!

Trīne, krītot miega varā,

Brīnās, ko tas vecais dara?

Jāiet gulēt, pusnakts pāri,

Ko viņ� lūr tai kastē kāri?

Rāda PIayboy fantāzijas.

Bikses �ļūk, un skūpsti mijas�

Dievs, cik izdarības straujas!

Ta kā viņam reiz pie Gaujas.

� Kā nav kauna! � Trine rājas �

Vai tad tev to skatit klājas?

Vai tad maz vēl prieka tika?

Sānos dūrēji un krika.

Ta�u, brīdi runājusi,

Trīne sē� un domā klusi:

Es vēl trakāka reiz biju,

Savējo kad ieraudzīju.

Kad nu gultā abi liekas,

�ķiet ar jaunību tie tiekas.

Trīne apskauj savu veco,

Mīlestība nenoveco!

Mūsu sen�i, kā jūs zināt,

Mēdza elkus pielabināt,

Mēdza viņiem kaut ko dot

Upurējot, ziedojot.

Elkus kungi nomainīja.

Kungiem arī jādod bija,

Kā to apliecina mums

Mērnieklaiku vēstījums.

Marksisti un ļeņinie�i,

Protams, neņēma tik tie�i,

Ta�u rezultāts tas pats �

Visu regulēja blats.

Tagad atkal kungu vara,

Blē�i ko vien grib, to dara.

Reketieris, birokrāts, �

Katrs �ziedojumus" vāc.

�odien modē joki lēti:

� Visi dū�i korumpēti! �

Es gan sprie�u, joka pēc:

Vismaz viens nav korumpēts.

Milda, staigājot pa pļavu,

Zilē nākamību savu.

Precēt solījies to Janka,

Teicis: � Dro�i, tā kā bankā!

Kundzīte, kā puķe vīstot,

Raud, ka vīrs pie citām klīstot.

Tūdaļ būs pēc kārtīm sprie�ams,

Vai viņ� atpakaļ vēl grie�ams.

�igāniete visu zina:

��������������� Kungam vāģi projām dzina.

Ja tu ļoti devīgs būsi,

Zagļus rokā sadabūsi.

Da�ā sabiedrībā smalkā

Kafijbiezumus ņem talkā

Zilējot, kad Rep�e kritis,

Dolārs latu zemē sitīs?

Citi izsauc Kārļa garu:

������������������� Kura partija gūs varu?

������������������� Mīļie, kā lai es to zinu?

Es tās visas ratā dzinu!

Lai skan līgo malu malās,

Gadu simtiem gavilēts!

Jāņos dziedi savas dziesmas,

Nevis tās, ko jeņķi brēc.

Lai dzer citi sve�o alu,

Tu to Jāņos nedzer vis!

Tavu alu izbrūvējis

Mūsu pa�u aldaris.

Lai ēd citi sve�o sieru,

Tu to sieru negar�o!

Jāņu māte sieru deva

Pasaulē visgardāko.

Lai mīl citi sve�as meitas,

Latvju meitai roku sniedz!

Tikai jums plaukst Jāņu nakti

Papardites brinumzieds.

Ja to ziedu atradīsit

Un ja saderēsit jūs,

Tad jau nākamgad uz martu

Pa�iem Jānītis jums būs.

Lai uz Kanāriju salām

Resnie naudas maisi brauc.

Man tepat pie Gaujas malas

Alla� prieka bijis daudz.

Nav ne miņas te no roka,

Cita mūzika te skan:

Lakstīgala balsi loka,

Cīrulītis uzdzied man.

Esot skaistas dāmas melnās,

Vēderdejas dejot prot.

Visas sūtu es pie velna,

Savu dāmu ieraugot.

Te, pie augstās klin�u kraujas,

Abiem mums tik karsti kļūst,

Ka pat tvaiki kūp no Gaujas,

Upe acīmredzot �ūst.

Kas man Rīga, galu galā?

Tikai liekas raizes klāt.

Varu dzīvot Velna alā

Un ne velna nemaksāt!

Daudz mums sve�u kungu bija,

Visi tautu apdzirdīja.

Katrā mui�ā klau�u slogs,

Katrā ceļa malā krogs.

Tad tā brīvlai�ana nāca.

Ko tad vēsture mums māca?

Dzer vēl vairāk cilvēks brīvs,

Kamēr krīt gar zemi stīvs.

Beidzot savu valsti guvām.

Bet vai labāki mēs kļuvām?

Kur tad naudu ņēma valsts?

Dzērājs bija kases balsts.

Pārdzīvojām kara briesmas,

Izdziedājām kara dziesmas:

�Paliec sveiks, mans mazais draugs!..

Plūda pāri kand�as trauks.

Krievu laikā dzērām traki.

Vai lai tagad kļūstam �vaki?

Latvji, dū�u uztaisiet,

Lai uz NATO varam iet!

Nav jau jābūt lielam prātam

Deputāta kandidātam.

Galvenais ir vārdi skaisti,

Solījumi tautā laisti:

���������������� Es tas gudrais, citi aitas.

Es tas labais, citi maitas.

Tikai es jums visu do�u,

Tikai es jūs aplaimo�u.

Ja nu es pie varas tik�u,

Visiem sērdieni�iem lik�u

Izsniegt sviestmaizes bez naudas,

Lai vairs neskan �ēlas raudas.

Pensijas tiks divkār�otas,

Pirtīs dos par velti slotas,

Bankās nauda noblēdītā

Atdota tiks rīt no rīta. �

Ta ja reklamēsi sevi,

Visi nobalsos par tevi.

Bet pēc tam, kā tautā saka:

Sveiki! Solīts nekrīt makā.

Kādā d�ungļu republikā

Ordenis reiz izkalts tika,

Lai ir varoņiem ko dot,

Godavīrus apbalvot.

Pirmiem augsto balvu sniedza

Tiem, kas pa�u lauvu �miedza,

Krokodilu sita nost,

Lai viņ� nevar ļaudis kost.

Ta�u cilts bij' maza ļoti,

Tādēļ tika apbalvoti

Arī tie, kas skaļāk bļauj,

Augstāk lec un tālāk spļauj.

Tā nu visiem balva tika.

Tad kāds gudrais priek�ā lika:

� Apbalvosim arī �os,

Mūsu brāļus astainos!

D�ungļos tagad jautra brēka,

Visur apbalvotie lēkā.

Pakaļpusē � dibens sārts,

Priek�ā � spo�ais bleķis kārts.

Klaigā tantiņas kā glupas,

Karotes pret podiem klaudz.

Ja jūs zināt roka grupas,

Sakiet, kā lai �ito sauc?

Daudz mums deju visvisādu,

Bie�i koncertos tās redz.

Bet kā sauksim deju tādu,

Kuru nosalu�ie lec?

Ja nu sekend henda bodē

Modes skati sarīkot,

Kādu nosaukumu �odien

Latvju tērpam varam dot?

Cirka meistars triku taisa,

Brīnums tāds, ka elpa ciet!

Bet, ja bankā miljons gaisa,

Kādēļ normāli tas �ķiet?

Rietumniekiem rokas laizām.

Nav tiem aizdevumu �ēl.

Noēdīsim, notērēsim,

Ko mēs laizīsim tiem vēl?

Laikā lietainā vai jaukā

Suņi saimniekus ved laukā.

Jau no pa�a agra rīta

Visa Rīga pieķēzīta.

Kaudzītes no vienas vietas,

Lielas, mazas, mīkstas, cietas

Parkos un uz ietvēm klājas

7a, ka nav kur paspert kājas.

Sodi paredzēti bargi,

Ta�u visi modrie sargi

Stāvokli ir gau�i glupā:

Pierādi, kam pieder �upa!

Turi suni � proti godu.

Ej tam pakaļ kaut ar podu.

Ielās vai uz lauka zaļa

Tīrība ir ļau�u daļa.

Lai cik prasts kāds suns ir sētā,

Citus mēsliem neapmētā,

Kā to, iekarsu�i ļoti,

Dara da�i patrioti.