Lions Feihtvangers

�Jūdu kar�

.

.

Se�i tilti veda pāri Tibrai. Ja palika labajā krastā, tad varēja justies dro�ībā; �eit ielas bija pilnas vīriem, kuru bārdas vien jau liecināja, ka tie ir jūdi; visur bija redzami jūdu un aramie�u uzraksti, un, ja drusku prata grieķiski, varēja tikt cauri itin viegli. Bet tas, kur� pārgāja pār vienu no tiltiem un uzdrīkstējās spert kāju Tib-ras kreisajā krastā, tūlīt nokļuva pa�ā lielajā, mutuļojo�ajā Romas pilsētā un jutās kā sve�inieks, bezcerīgi viens.

Tomēr, pārgājis pār Emīlijas tiltu, Josefs zēnu Kor-nelu, savu centīgo mazo ceļvedi, sūtīja atpakaļ; viņ� beidzot gribēja tikt galā pats � kaut vai tāpēc, lai sev pierādītu savu izveicību un spēju piemēroties. Mazais Kornels labprāt būtu pavadījis sve�zemnieku vēl tālāk. Josefs noskatījās zēnam pakaļ, kā viņ� vilcinādamies soļoja atpakaļ pa tiltu, un pēk�ņi ar ķircino�i laipnu smaidu viņ�, jūds Josefs, izstiepa roku ar atvērtu plaukstu un sveicināja zēnu pēc romie�u para�as, un, par spīti tēva aizliegumam, jūdu zēns Kornels arī smaidīdams atņēma sveicienu kā romietis. Tad viņ� iegriezās pa kreisi aiz augstās mājas, un nu viņ� pazuda, un nu Josefs bija viens, un nu būs redzams, cik tālu viņ� tiks ar savu latīņu valodu.

Tik daudz viņ� zina: �eit, viņa priek�ā, ir liellopu tirgus, un tur pa labi ir Lielais cirks, un kaut kur tur uz Palatīna un aiz tā, kur ņudz cilvēku pūlis, valdnieks būvē savu jauno namu, un �eit pa kreisi, pa Etrusku ielu, var tikt uz Forumu, un Palatīns un Forums ir pasaules sirds.

Viņ� ir daudz lasījis par Romu, bet tas viņam noder maz. Ugunsgrēks, kas plosījies pirms trīs mēne�iem, ļoti pārvērtis pilsētu. Tas izpostījis �etrus kvartālus tie�i centrā: vairāk nekā trīssimt sabiedrisku celtņu, apmēram se�simt piļu un savrupmāju, vairākus tūksto�us īres namu. Apbrīnojami, cik daudz romie�i tik īsā laikā jau uzcēlu�i no jauna! Viņ� neieredz viņus, �os romie�us, viņ� tos gandrīz vai ienīst, bet tas viņam jāatzīst: viņiem ir organizatoru talants, viņiem ir tehnika. �Tehnika� � viņ� domās izrunā �o sve�o vārdu, izrunā to vairākkārt, izrunā sve�ajā valodā. Viņ� nav muļķis, viņ� kaut ko no �o romie�u tehnikas noskatīsies.

Viņ� enerģiski soļo uz priek�u. Ziņkāri un satraukti Josefs osta gaisu, kas apņem sve�os namus un cilvēkus, kuru varā ir viņu paaugstināt vai atstāt bez ievērības. Viņa mājās, Jeruzalemē, pat �āmēne�a tie�i pēdējā nedēļa ir ļoti karsta, bet �eit Romā to sauc par septembri, un �odien visādā ziņā gaiss ir svaigs un tīkams. Viegls vējiņ� jauc viņa matus, tie ir mazliet garāki, nekā pieņemts Romā. Patiesībā viņam būtu jānēsā cepure, jo viņa kārtas jūdam at�ķirībā no romie�iem pieklājas rādīties atklātībā tikai ar segtu galvu. Bet ko tur, �eit Romā lielākā daļa jūdu vismaz tad, kad tie pārgāju�i pāri Tibras tiltiem, staigā tikpat kailām galvām kā pārējie. Josefa jūdiskā pārliecība nekļūs mazāka arī tad, ja viņ� nenēsās cepuri.

Tagad viņ� ir nonācis pie Lielā cirka. Te viss drupu pilns, no �ejienes sākās ugunsgrēks. Tomēr celtnes akmens pamatdaļas ir neskartas. īsts milzenis �is Lielais cirks. Vajag apmēram desmit minū�u, lai �ķērsotu to gareniskā virzienā. Jeruzalemes un Cēzarejas stadioni tik tie�ām nav mazi, bet salīdzinājumā ar �o celtni tie liekas kā rotaļu klucī�i.

Cirka iek�ienē cits uz cita rindojas akmeņi un kokmateriāli, tur kūsā darbs. Apkārt slaistās ziņkārīgie, bērni, dīkdieņi. Josefs vēl nav glu�i piemērojis savu apģērbu galvaspilsētas modei, tomēr, kad viņ� tā pastaigājas jauns, slaids, stalts, visu alkatīgi aplūkodams, viņ� izskatās elegants, devīgs, īsts kungs. Ap viņu drūzmējas ļaudis, piedāvā viņam amuletus, piemiņlietiņas, kopiju no obeliska, kas sve�ādi un svinīgi slienas cirka vidū. Kāds profesionāls gids piedāvājas parādīt viņam visas ievērojamākās vietas � valdnieka lo�u, jaunceltnes maketu. Bet Josefs ar mākslotu nevērību viņu noraida. Viņ� viens pats klejo starp akmens soliem, it kā būtu pastāvīgs sacīk�u apmeklētājs.

Lejā acīmredzot ir augstākās aristokrātijas � senāta � sēdvietas. Neviens viņam neliedz atlaisties kādā no �iem daudzu kārotajiem sēdekļiem. Ir jauki pasēdēt �eit saulītē. Viņ� atslābina augumu, atbalsta galvu rokā, skatās, neko neredzēdams, uz obelisku laukuma vidū.

Viņ� nebūtu varējis izvēlēties saviem nodomiem izdevīgāku laiku par �iem mēne�iem pēc lielā ugunsgrēka. Ļaudis ir labā omā, iejūtīgi. Enerģija, ar kādu ķeizars ķēries pie pilsētas atjauno�anas, visus pacilājusi. Visur rosība, visapkārt paļāvība un darbs, dzidrs, svaigs gaiss � pavisam citāds nekā smagā, smacīgā Jeruzalemes atmosfēra, kurā viņ� netika uz aug�u.

Lielajā cirkā uz senāta sola �ās laiskās agrīnās pēcpusdienas tīkamajā saulē atkal atdzimsto�ās Romas trok�ņa vidū Josefs kaismi un tomēr mierīgi pārvērtē savas izredzes. Viņ� ir divdesmit se�us gadus vecs, viņam ir visi priek�noteikumi spo�ai karjerai: di�ciltīga izcelsme, pamatīga izglītība, politiķa izveicība, nevaldāma godkāre. Nē, viņ� negrib Jeruzalemē ierūsēt. Josefs ir pateicīgs savam tēvam, ka tas viņam tic un ir panācis, ka viņ� atsūtīts uz Romu.

�eit viņa misija visādā ziņā ir stipri ap�aubāma. No juridiskā viedokļa raugoties, Jeruzalemes Lielajai padomei nav ne pamata, ne tiesību sūtīt �inī lietā uz Romu īpa�u pārstāvi. Arī Josefam nācās no visiem savu smadzeņu stūrī�iem sagrābstīt argumentus, iekams kungi Jeruzalemē vilcinādamies padevās.

Proti: trīs Lielās padomes locekļi, kurus gubernators Antons Fēlikss jau pirms diviem gadiem nosūtīja uz Romu ķeizariskajam tribunālam kā dumpiniekus, ir netaisni notiesāti uz spaidu darbiem. Protams, �ie trīs kungi atradās Cēzarejā, kad jūdi tur vēlē�anu nemieru laikā norāva no gubernatora rezidences ķeizara insigni-jas un tās salauza; bet viņi pa�i �ajā dumpīgajā aktā nepiedalījās. Tas, ka gubernators izvēlējās tie�i �os trīs augsti stāvo�os sirmgalvjus, bija patvara pret nevainīgajiem, skandalozs pārkāpums, visas jūdu tautas apvainojums. Josefs �eit saskatīja ilgoto lielo izdevību izcelties. Viņ� bija sadabūjis jaunas liecības par triju notiesāto nevainību, viņ� cerēja ķeizara galmā panākt viņu reabilitāciju vai vismaz viņu ap�ēlo�anu.

Protams, Romas jūdi, to jau viņ� bija manījis, pārāk nepūlēsies, lai palīdzētu viņam veikt �o misiju. Mēbeļu rūpnieks Kajs Barcārone, agripīnie�u draudzes priek�sēdētājs, pie kura viņ� apmeties un kuram atdevis ieteikumus no sava tēva, viņam ar mājieniem viltīgi, labvēlīgi un piesardzīgi izskaidrojis situāciju. Simttūksto� Romā dzīvojo�iem jūdiem neklājas slikti. Viņi labi satiek ar pārējiem iedzīvotājiem. Viņi neapmierināti vēro, kā Jeruzalemē nacionālā, Romai naidīgā partija �Izraēla atriebēji� gūst aizvien lielāku ietekmi. Viņiem nenāk ne prātā apdraudēt savu ērto stāvokli, iejaucoties mū�īgajās Jeruzalemes kungu nesaskaņās ar Romu un ķeizara varu. Nē, galvenais būs jāpaveic Josefam pa�am.

Viņ� noskatās, kā celtni veido akmeņi un koki, ķieģeļi, pīlāri, visādu krāsu marmors. Tā slienas uz aug�u gandrīz acīm redzami. Kad viņ� pēc pusstundas vai stundas ies no �ejienes projām, ēka būs izaugusi ne jau daudz, varbūt par vienu tūksto�daļu no sava paredzētā apmēra, ta�u tie�i precīzais, �ai stundai noteiktais mērs būs nācis klāt. Bet arī viņ� pa �o laiku ir kaut ko sasniedzis. Viņa tieksme tikt uz aug�u ir kļuvusi kvēlāka, dedzīgāka, neatvairāmāka. Ar katru cirtienu, katru āmura sitienu un zāģa vilcienu celtnieki cērt, naglo, zāģē viņu, kamēr viņ�, �ķietami tāds pats dīkdienis kā daudzi citi, mierīgi dirn saulē. Viņam būs daudz ko darīt, kamēr viņ� atbrīvos no cietuma savus trīs nevainīgos, bet viņ� to izdarīs.

Viņ� vairs neliekas sev tik sīks un nabags kā tūlīt pēc iera�anās Romā. Viņa respekts pret �ejienes ļau�u masīvajām, noslēgtajām sejām mazinājies. Viņ� ir ievērojis, ka romie�i augumā ir mazāki par viņu. Josefs staigā starp tiem smuidrs un gar�, un Romā sievietes atskatās uz viņu ne retāk kā Jeruzalemē un Cēzarejā. Dro�i vien Irēna, draudzes priek�sēdētāja Kaja meita, savu tēvu traucēdama, atgriezās istabā tikai tāpēc, ka tur bija viņ�. Viņ� ir labi noaudzis, viņam ir attapīga, vērīga galva. Divdesmit viena gada vecumā viņ� Jeruzalemē tempļa augstskolā ieguvis nozīmīgo rakstumācītāja grādu, viņ� pārvalda visu pla�o juridisko un teoloģisko rakstu skaidro�anas nozari. Un vai viņ� nav pat divus gadus nodzīvojis kā eremīts tuksnesī pie esēna Banus, lai tur apgūtu skaidro uztveres spēju, iemācītos iedziļināties sevī, attīstītu intuīciju? Viņam trūkst tikai apak�ējā kāpņu pakāpiena, labvēlīga mirkļa. Bet tas nāks, tam jānāk.

Jaunais literāts un sabiedriskais darbinieks Josefs ben Matatija saknieba lūpas. �Pagaidiet vien jūs, mani kungi no Lielās padomes, mani augstprātīgie kungi no tempļa Kvadru zāles. Jūs mani apspiedāt, jūs neļāvāt man izvirzīties. Ja mans tēvs nebūtu vēl pielicis savu daļu pie summas, ko man pie�ķīra jūsu tempļa fonds, es nevarētu uz �ejieni atbraukt. Bet tagad es atrodos �eit Romā kā jūsu delegāts. Un jūs varat būt dro�i, es to izmanto�u. Es jums to pierādī�u, mani rakstumācītāji un kungi.�

Ļaudis Lielajā cirkā cits citam kaut ko sauca, cēlās kājās, skatījās visi vienā virzienā. No Palatīna mirdzēdams nāca lejup liels gājiens ar heroldiem, pā�iem, pavadoņu svītu, nestuvēm. Arī Josefs piecēlās kājas, gribēja redzēt. Viņam pie sāniem tūdaļ atkal uzradās gids, un �oreiz Josefs viņu nenoraidīja. Tas nebija ķeizars, pat ne gvardes komandants, tas bija senators vai cits kāds liels kungs, kur� vēlējās, lai arhitekts Cēlers izrāda viņam cirka jaunbūvi.

Ziņkārīgie spiedās tuvāk, viņus atturēja policija, arhitekta kalpotāji un viņa pavadoņi. Veiklajam gidam izdevās kopā ar Josefu izspraukties pa�ā priek�ā. Jā, kā viņ� bija nopratis jau no pā�u, heroldu un sulaiņu livrejām, tas bija senators Marulls, kur� lika sev izrādīt cirku. Pats Josefs aptuveni zināja, kas tas par vīru; jo, tāpat kā visās provincēs, arī Jeruzalemē par �o Marullu stāstīja trakas lietas: viņ� esot viens no lielākajiem galma uzdzīvotājiem, kur� ķeizaram dodot padomus visos izsmalcinātu izpriecu jautājumos. Bez tam viņ� laikam esot arī da�u tautisku humoresku autors, piemēram, viņ� it kā sacerējis nekaunīgās izrādes, ko uzveda lielais komiķis Dēmetrijs Libāns. Josefs ziņkārīgi aplūkoja bie�i daudzināto kungu, kur�, savās nestuvēs sēdēdams, nevērīgi klausījās arhitekta paskaidrojumus un, lai labāk redzētu, reizēm pielika pie acs lorneti no smaragda.

Josefs ievēroja kādu citu kungu, pret kuru visi izturējās īpa�i godbijīgi. Bet vai tas vispār bija kungs? Viņ� bija izkāpis no savām nestuvēm; nabadzīgi un nevī�īgi ģērbies, viņ� lodāja starp sakrautajiem būvmateriāliem, drukns, ar nekārtīgi noskūtu, masīvu galvu, smagnējs, ar miegainām acīm zem izliektās pieres. Viņ� tikai aF vienu ausi klausījās arhitekta paskaidrojumos, pacēla gabalu marmora, pagrozīja to savos strupajos pirkstos, pielika pavisam tuvu acīm, paoda, aizsvieda atkal projām, izņēma kādam mūrniekam no rokas darbarīku un aptaustīja to. Galu galā viņ� apsēdās uz kāda bluķa, stenēdams sasēja savu atrisu�o kurpi, īgni noraidīdams pieskrēju�ā sulaiņa palīdzību. Jā, gids pazina arī viņu: tas esot Klaudijs Regīns. � Vai izdevējs? � Josefs jautāja. Iespējams, ka viņ� tirgojoties arī ar grāmatām, bet par to gids neko nezinot. Viņ� pazina to kā ķeizara galma juvelieri. Katrā ziņā Joti ietekmīgs kungs, izcils finansists, kaut gan bija ģērbies tie�ām nabadzīgi un pie�ķīra visai maz nozīmes savas svītas skaitam un greznībai. Ļoti dīvaini; it īpa�i tāpēc, ka viņ� bija dzimis vēl kā vergs, viņa tēvs bija sicīlietis un māte jūdiete, un �ie uz aug�u tiku�ie kungi parasti mīlēja ārēju spo�umu. Klaudijs Regīns bija taisījis pasakainu karjeru �etrdesmit divu gadu vecumā, tas bija skaidrs. Pa�reizējā ķeizara uzņēmīgajā vadībā notika daudz darījumu, ienesīgu darījumu, un Klaudijs Regīns visos tajos piedalījās. Viņam piederēja lielākā daja no Ēģiptes un Lībijas labības pārvadājumu flotes, viņa noliktavas Puteolās un Osti jā bija ievērības cienīgas.

Senators Marulls un galma juvelieris Klaudijs Regīns sarunājās skaļi un brīvi, tā ka ziņkārīgo priek�ējā rindā, kur stāvēja Josefs, varēja dzirdēt ik vārdu. Josefs cerēja, ka abi vīri, kuru vārdi tika minēti ar cieņu visas pasaules literārajās aprindās, jo Klaudijs Regīns bija Romā ievērojamākais izdevējs, izteiks nozīmīgus estētiskus uzskatus par cirka jaunbūvi. Viņ� saspringti klausījās. Viņ� netika līdzi abu vīru raitajai latīņu mēlei, bet tik daudz gan noprata, ka viņi nerunāja par estētiku vai pasaules uzskatu, runa bija par cenām, naudas kursiem, darījumiem. Josefs skaidri dzirdēja senatora dzidro, nazālo balsi, kad viņ� no savām nestuvēm jautri zobgalīgā tonī jautāja tik skaļi, ka to varēja saklausīt tālu visapkārt: � Vai jūs saņemat ienākumus arī no Lielā cirka, Klaudij Regīn?

Juvelieris, kur� sēdēja saulē uz akmens bluķa, rokas ērti uz resnajiem gurniem atspiedis, savukārt bezrūpīgi atbildēja: � Diem�ēl ne, senator Marull, man likās, ka cirku mūsu arhitekts uzticējis jums.

Josefs būtu dzirdējis no abu kungu sarunas vēl vairāk, ja trūcīgās valodas un sarunas temata zinā�anas nekavētu viņam visu saprast. Gids mēģināja palīdzēt, nebūdams pats īsti informēts. Acīmredzot Klaudijs Regīns, tāpat kā senators Marulls, bija īstajā brīdī lēti iegādājies lielus zemes gabalus mazapbūvētajos ārpilsētas rajonos, tagad, pēc lielā ugunsgrēka, ķeizars iek�pilsētā atbrīvoja vietu savām sabiedriskajām celtnēm un atspieda īres mājas uz ārpilsētu; nebija nemaz iespējams pilnīgi aprēķināt, kādu vērtību ieguvu�as ārpilsētas teritorijas.

� Kā, vai tad nav aizliegts senāta locekļiem noņemties ar darījumiem? � Josefs pēk�ņi jautāja gidam. Gids apjucis uzlūkoja sve�inieku. Da�i no apkārtstāvo�ajiem, to izdzirdu�i, iesmējās, citi smējās līdzi, provinciāļa jautājumu pateica cits citam, un pēk�ņi atskanēja skaļi smiekli, izplatīdamies pa visu milzīgo cirku.

Senators Marulls jautāja pēc iemesla. Ap Josefu atbrīvojās mazs laukumiņ�, viņ� stāvēja tie�i aci pret aci ar abiem di�enajiem kungiem. � Vai jums kaut kas nepatīk, jaunais cilvēk? � resnais jautāja agresīvi, ta�u ar humoru; viņ� sēdēja uz akmens bluķa, nolicis apak�delmus uz masīvajām ciskām, kā ēģiptie�u valdnieka statuja. Spo�ā saule pārāk nekarsēja, pūta liegs vējiņ�, valdīja priecīgs noskaņojums. Lielā svīta ar patiku klausījās abu kungu un provinciāļa sarunā.

Josefs izturējās vienkār�i, bet nekādā ziņā nebija apjucis. � Es esmu Romā tikai kop� trim dienām, � viņ� sacīja mazliet lauzītā grieķu valodā. � Vai tad tas tik savādi, ka es vēl neorientējos �ās lielās pilsētas īres attiecībās?

� No kurienes jūs esat? � senators no nestuvēm pajautāja.

� Vai no Ēģiptes? � jautāja Klaudijs Regīns.

� Es esmu no Jeruzalemes, � Josefs atbildēja, un viņ� nosauca savu pilno vārdu: Josefs ben Matatija, pirmās pakāpes priesteris.

� Jeruzalemē tas nozīmē daudz, � senators sprieda, un nevarēja īsti saprast, vai tā bija nopietnība vai joks.

Arhitekts Cēlers kļuva nepacietīgs, viņ� gribēja izskaidrot kungiem savus projektus, tie bija vareni projekti, izdomas un drosmes pārpilni, un viņ� negribēja pieļaut, ka viņu traucē neaptēstais provinciālis. Ta�u finansists Klaudijs Regīns bija ziņkāras dabas, viņ� ērti sēdēja uz siltā akmens bluķa un iztaujāja jauno jūdu. Josefs labprāt atbildēja. Viņ� centās stāstīt pēc iespējas nedzirdētus un interesantus notikumus, izcelt sevi un savu tautu. Viņ� jautāja, vai arī �eit Romā gadoties, ka kādai mājai uzbrūkot spitālība. Nē, viņam atbildēja, tādas lietas nenotiekot. Bet Jūdejā, Josefs stāstīja, tas �ad un tad gadoties. Tad mūros parādoties sīki sārti vai zaļi padziļinājumi. Reizēm aizejot tik tālu, ka māja jānojaucot. Reizēm varot palīdzēt priesteris, bet ceremonija neesot vienkār�a. Priesteris liekot izlauzt slimos akmeņus, tad viņ� ņemot divus putnus, ciedras �ķilu, �arlakkrāsas vilnu un izopu. Ar viena putna asinīm septiņas reizes jāapslakot māja, bet otrs putns jāpalai�ot brīvē ārpus pilsētas, klajā laukā. Tad māja tik�ot glābta un bū�ot tīra. Apkārtstāvo�ie ļaudis klausījās �o stāstu ar interesi un lielākā daļa bez izsmiekla: viņus valdzināja dīvainības, un viņiem patika baismas.

Juvelieris Klaudijs Regīns ar miegainām acīm nopietni aplūkoja dedzīgo, kalseno jauno vīrieti. � Vai jums �eit ir darī�anas, rakstumācītāj Josef? � viņ� jautāja.

� Vai jūs vēlaties tāpat vien paskatīties, kā atjauno mūsu pilsētu?

� Es esmu �eit darī�anās, � Josefs atbildēja, � man jāatbrīvo trīs nevainīgie. Vilcināties nedrīkst.

� Es tikai baidos, � drusku no�āvādamies, sacīja senators, � mēs pa�laik esam tik ļoti aizņemti ar atjauno�anu, ka mums nebūs laika iedziļināties trīs nevainīgajo procesā.

Arhitekts nepacietīgi skaidroja: � Ķeizara lo�as margām es izmanto�u �o zaļi un melni lāsaino serpentīnu. Man no Spartas ir atsūtīts īpa�i skaists gabals.

� Surpceļā es redzēju jaunbūves Aleksandri jā, � Josefs piebilda, viņ� negribēja pieļaut, ka viņu izslēdz no sarunas. � Ielas tur ir platas, gai�as un taisnas.

Arhitekts nievājo�i attrauca: � Aleksandriju var uzbūvēt katrs akmeņkalis. Viņiem tur ir diezgan telpas, līdzena vieta.

� Nomierinieties, meistar, � Klaudijs Regīns sacīja savā augstajā, tusnajā balsī. � Ka Roma ir kaut kas cits nekā Aleksandrija, to redz pat aklais.

� Ļaujiet man jaunajam kungam paskaidrot, � smaidot sacīja senators Marulls. Viņ� jutās pacilāts, viņam patika parādīt savas spējas tāpat kā ķeizaram Neronam un daudziem lieliem galma kungiem. Viņ� lika atvilkt savu nestuvju aizkaru vairāk vaļā, lai visi viņu varētu redzēt, ievērotu viņa kalseno, kopto seju un apģērba se-natorisko purpura strēli. Caur lornetes smaragdu viņ� aplūkoja jauno vīrieti no provinces. � Jā, jaunais kungs, � viņ� sacīja savā nazālajā, ironiskajā balsī,

� mēs pa�laik vēl būvējamies un neesam glu�i visu nobeigu�i. Tomēr jūs arī bez īpa�as fantāzijas varat jau tagad apjēgt, kāda būs mūsu pilsēta vēl pirms �īgada beigām.

Viņ� izslējās mazliet augstāk, izstiepa uz priek�u kāju, kas bija ieauta sarkanajā, augstākajai aristokrātijai paredzētajā kurpē ar biezo zoli, un, drusku parodēdams, runāja tirguspre�u ieteicēja tonī: � Es varu bez pārspīlējuma sacīt: kur� nepazīst zelta Romu, nevar teikt, ka viņ� patiesi ir dzīvojis. Lai jūs, kungs, atrastos Romā kur atrazdamies, jūs vienmēr esat centrā, jo mums nav robe�u, mēs aprijam aizvien vairāk no apkārtējiem ciematiem. Jūs �eit dzirdat simt valodu. Jūs varat �eit iepazīties ar visu tautu īpatnībām. Mums �eit ir vairāk grieķu nekā Atēnās, vairāk afrikāņu nekā Kartāgā. Arī neapceļodams pasauli, jūs varat �eit dabūt visus pasaules ra�ojumus. No Indijas un Arābijas pre�u daudzuma jums radīsies pārliecība, ka turpmāk zeme tur būs uz visiem laikiem noplicināta, un, ja �īs tautas gribēs apmierināt vajadzības pēc saviem ra�ojumiem, tām būs jādodas pie mums. Ko vēlaties, mans kungs, � spāņu vilnu, Ķīnas zīdu, Alpu sierus, arābu smar�as, dziedniecības zāles no Sudānas? Jūs saņemsiet prēmiju, ja kaut ko neatradīsiet. Vai varbūt vēlaties jaunākās ziņas? Forumā un Marsa laukumā ir precīza informācija, kad Aug�ēģiptē kritu�ās labības cenas, kad kāds ģenerālis pie Reinas uzstājies ar muļķīgu runu, kad mūsu sūtnis Partas karaJa galmā, pārāk skaļi �ķaudīdams, pievērsis sev nevēlamu uzmanību. Neviens zinātnieks nevar strādāt bez mūsu bibliotēkām. Mums ir tikpat daudz skulptūru, cik iedzīvotāju. Mēs maksājam visaugstākās cenas par tikumu un netikumu. Ko vien var izdomāt jūsu fantāzija, to jūs pie mums atradīsiet; bet jūs atradīsiet vēl daudz vairāk � to, ko jūsu fantāzija nevar izdomāt.

Senators bija izliecies no nestuvēm; apkārt pulcējās pla�s klausītāju loks. Marulls saglabāja līdz galam ironisko pozu, imitēdams advokātu vai tirgus balamuti, ta�u viņa vārdos varēja jaust siltumu, un visi juta, ka �ī lielā slavas dziesma pilsētai nebija vienīgi parodija. Viņi aizgrābti klausījās, kā daudzināja pilsētu, viņu pilsētu ar tās svētītajiem tikumiem un svētītajiem netikumiem, pa�u bagātāko un pa�u nabadzīgāko ļau�u pilsētu, pasaules visdzīvāko pilsētu. Viņi uzgavilēja senatoram, kad viņ� apklusa, kā iemīļotam aktierim teātrī. Bet senators Marulls vairs neklausījās, arī Josefam vairs nevienu skatienu neveltīdams. Viņ� ierāvās dziļāk savās nestuvēs, ar mājienu pasauca arhitektu, lika izskaidrot jaunbūves maketu. Arī juvelieris Regīns vairs nerunāja ar Josefu. Tomēr, kad Josefu rāva sev līdzi izklīsto�ā pūļa mutulis, viņ� tam ironiski uzmundrino�i pamirk�ķināja ar aci, pie kam viņa masīvā seja kļuva neparasti viltīga.

Domīgi, apkārt neskatīdamies, stumdīts un grūstīts Josefs spraucās cauri pilsētas burzmai. Viņ� nebija latīņu valodā teikto senatora runu sapratis visā pilnībā, bet arī viņam tā sildīja sirdi un deva domām lidojumu. Viņ� kāpa aug�ā Kapitolijā, uzsūkdams sevī tempļu, ielu, pieminekļu un piļu ainavu. Tajā zeltītajā namā, ko tur atjauno, Romas ķeizars ir valdījis pār pasauli, un no Kapitolija senāts un Romas tauta pasludināja lēmumus, kas pārvērta pasauli, un tur arhīvos, atlieta bronzā, gulēja pasaules kārtība, kādu to noteikusi Roma. Roma nozīmēja spēku, viņ� klusām izrunāja �o vārdu: � Roma, Roma, � un tad to pārtulkoja ebrejiski, tad tā saucās �Gevurā�, un �is vārds neskanēja tik briesmīgi, un tad viņ� pārtulkoja to aramiski, tad tā saucās �Kohbā� un bija zaudējusi visu savu draudīgumu. Nē, viņ�, Josefs, Matatijas dēls no Jeruzalemes, pirmās pakāpes priesteris, nebaidījās no Romas.

Viņ� skatījās pāri pilsētai, tā aizvien vairāk atdzīvojās, bija pienācis pēcpusdienas lielās burzmas bridis. Kliedzieni, drūzma, rosība. Josefs uzņēma sevī pilsētas ainavu, bet aiz tās īstenāku par �o īsteno Romu redzēja savu dzimto pilsētu, tempļa Kvadru zāli, kurā noturēja sēdes Lielā padome, un skaidrāk nekā Foruma troksni viņ� dzirdēja milzīgo sirēnu, kas ausmā un rietā pāri Jeruzalemei līdz pat Jērikai ziņoja, ka tagad uz Jahves altāra tiek nests dieni�ķais dedzināmais upuris. Josefs smaidīja. Tikai tas, kur� dzimis Romā, var kļūt par senatoru. �is kungs Marulls skatās no savām nestuvēm lepni kā no lieliem augstumiem un izbā� kāju �etrsimt senatoru sarkanajā kurpē ar melnajām siksnām un biezo zoli. Bet viņam, Josefam, labāk patīk, ka viņ� dzimis Jeruzalemē, kaut gan viņam nav pat otrās pakāpes di�ciltīgo gredzena. �ie romie�i par viņu smīnēja, bet viņ� sirds dziļumos smīnēja par viņiem. To, ko var dot viņi, �ie rietumu vīri, � viņu tehniku, viņu loģiku �, to varēja iemācīties. Bet austrumu uzskatu spēku, to svētumu iemācīties nevarēja. Tauta un dievs, cilvēks un dievs tur bija vienoti. Ta�u tas bija neredzamais dievs, to ne-

U varēja skatīt ar acīm un iemācīties. Vai nu viņ� kādam bija, vai nebija. Viņam, Josefam, �is neiemācāmais piederēja. Un, ka viņ� apgūs visu pārējo, rietumu tehniku un loģiku, par to viņ� ne�aubījās.

Viņ� kāpa lejā no Kapitolija. Viņa iegarenās, kvēlās acis dega blāvi brūnajā, kalsenajā sejā. Romie�i zināja, ka daudzi austrumu cilvēki ir sava dieva apsēsti. Viņam nolūkojās pakaļ � da�i mazliet zobgalīgi, da�i arīdzan ar skaudību; ta�u lielākajai daļai, it sevi�ķi sievietēm, viņ� patika tāds � sapņu un godkārības pārņemts.

Kajs Barcārone, agripīnie�u draudzes priek�sēdētājs, pie kura Joscfs dzīvoja, bija pa�as ziedo�ākās mākslas mēbeļu fabrikas īpa�nieks Romā. Viņa galvenās noliktavas atradās Tibras otrā krastā, pa�ā pilsētā, kāda tirgotava sīkpilsoņiem Suburā, abi lielie luksusa veikali Marsa laukuma arkādēs; darbdienās arī Barcārones pla�ā privātmāja jūdu kvartālā Trijielu vārtu tuvumā bija piebāzta ar viņa uzņēmuma ra�ojumiem. Bet �odien, sabata priek�vakarā, no tiem nebija ne vēsts. Visa māja, it īpa�i pla�ā ēdamistaba, Josefam tagad likās pārvērtusies. Parasti �ī telpa bija pret pagalmu atvērta, �odien tā bija nodalīta ar biezu aizkaru, un Josefs, patīkami aizkustināts, pazina dzimtenes tradīciju, Jeruzalemes paradumu. Viņ� zināja: kamēr �is aizkars ir aizvilkts, ikviens ēdamistabā tiek sveikts kā viesis. Kad aizkaru atvilka, lai ieplūstu svaigs gaiss, tad sākās mielasts, un, kur� nāks tad, tas būs nosebojies. Arī telpa �odien bija apgaismota nevis pēc romie�u modes, bet gan pēc Jūdejas paraduma: no griestiem nokarājās ar vijolī�u vītnēm greznotas sudraba lampas. Uz bufetes, uz ēdamtraukiem, uz kausiem, sālnīcām, eļļas, etiķa un gar�vielu pudelītēm mirgoja Izraēla emblēma � vīnogu ķekars. Bet vairāk par visu mirdzumu Josefa sirdi aizkustināja tas, ka starp daudzajiem galda piederumiem stāvēja salmos ievīstītas siltumkastes, jo sabatā nedrīkstēja vārīt, tālab ēdieni bija jau gatavi, un to smar�a pildīja telpu.

Par spīti �ai dzimtenē ierastajai videi, Josefs jutās neapmierināts. Viņ� klusībā bija cerējis, ka viņam kā pirmās pakāpes priesterim un augstā Jeruzalemes rakstu -mācītāja titula nesējam piedāvās vietu uz viena no zviļņiem pie galda. Ta�u �is uzpūtīgais romietis bija iedomības apsēsts, jo tagad, pēc lielā ugunsgrēka, mēbeļu tirdzniecība veicās tik labi, un viņam nenāca ne prātā piedāvāt Josefam kādu no savām goda vietām. Glu�i otrādi � Josefam acīmredzot vajadzēja sēdēt ar sievietēm un neievērojamākajiem viesiem pie lielā, kopīgā galda.

Kāpēc gan visi stāv, kāpēc netiek pacelts aizkars un nesākas mielasts? Kajs jau sen uzlicis saviem bērniem roku uz galvas, viņus ar sensenajiem vārdiem svētīdams, zēnus: � Lai dievs palīdz tev kļūt tādam kā Ēfraims un Manase, � meitenes: � Lai dievs dara tevi tādu kā Rā-hele un Lea. Visi ir nepacietīgi un izsalku�i: ko vēl gaida?

Tad no pagalma aiz priek�kara atskan pazīstama balss, un nu aizkaru pa�ķir kāds resns kungs, kuru Josefs ir jau redzējis: finansists Klaudijs Regīns. Viņ� jokodamies sveicina saimnieku un tā veco tēvu Aronu pēc romie�u paraduma, viņ� pasaka ari da�us laipnus vārdus nenozīmīgākajiem viesiem, un, raugi, Josefs jūtas ļoti lepns: Klaudijs Regīns pazīst viņu, viņ� ar smagajām, miegainajām acīm pamirk�ķina Josefam un saka savā augstajā, tusnajā balsī, un visi to dzird: � Labdien, miers ar tevi, Josef ben Matatija, pirmās pakāpes priesteri!

Tūdaļ paceļas priek�kars. Klaudijs Regīns nevilcinādamies atlai�as goda vietā uz vidējā zviļņa. Kajs aizņem otru, vecais Arons � tre�o zvilni. Tad Kajs saka sabata priek�vakara lūg�anu pie Jūdejas vīna, pie E�kolas vīna kausa, viņ� svētī dzērienu, un lielais kauss iet no mutes pie mutes, un tad viņ� svētī maizi, salau� un sadala to, un visi saka �āmen� un tad beidzot sāk ēst. Josefs sē� starp patuklo namamāti un glīto se�padsmitgadīgo saimnieka meitu Irēnu, kuras maigās acis neatlaidīgi lūkojas viņā. Pie lielā galda ir daudz ļau�u, zēns Kornels un otrs Kaja pusaugu dēls, arī divi pazemīgi, neievērojami teoloģijas studenti, kuri cer �ovakar �eit kārtīgi pieēsties, bet pirmkārt kāds jauns kungs ar brūngandzeltenu seju un asiem vaibstiem: viņ� sē� pretim Josefam un neslēpdamies viņu �ad un tad uzlūko. Noskaidrojas, ka ari �is kungs ieradies no Jūdejas, ta�u no daļēji grieķiskās pilsētas Tiberiadas un ka viņu sauc par Justu, jā, par Tibe-riadas Justu, un ka viņa stāvoklis visādā ziņā stipri līdzinās Josefa stāvoklim. Tāpat kā Josefs, viņ� ir studējis teoloģiju, jurisprudenci un literatūru. Viņ� nodarbojas galvenokārt, ar politiku, uzturēdamies �eit kā titulkaraļa Agripas pilnvarotais, un, kaut arī izcelsmes ziņā nav tik di�ciltīgs kā Josefs, toties jau kop� bērna kājas labāk pārvalda grieķu un latīņu valodu; bez tam viņ� �eit ir jau trīs gadus. Jaunie kungi viens otru pēta � ziņkāri, pieklājīgi un stipri neuzticīgi.

Viņā pusē uz zviļņiem rit skaļa, nepiespiesta saruna. Abas krā�ņās sinagogas pa�ā Romas pilsētā ir nodegu�as, bet trīs lielie dievnami �eit, labajā Tibras krastā, paliku�i neskarti. Tas patiesi bija sāpīgs piemeklējums, ka abas sinagogas nodegu�as, tomēr Tibras labā krasta draudzes priek�sēdētājs drusku par to priecājās. Piecām jūdu draudzēm Romā katrai bija savs priek�sēdētājs, starp viņiem notika skaudra sacensība, galvenokārt starp ļoti nepieejamo Vēlijas sinagogu kreisajā krastā un kuplo, bet pavisam neizvēlīgo Ka ja agripīnie�u draudzi. Vispirms jau Kaja vecais tēvs, bezzobainais Arons, �ķendējās par otrā krasta augstprātīgajiem muļķiem. Vai tas nebija likums un sena tradīcija, ka sinagogas vienmēr cēla pa�ā augstākajā vietā, Jeruzalemes templis ta�u arī valdīja pār pilsētu no pakalna? Bet Jūliāns Alfs, Vēlijas draudzes priek�sēdētājs, protams, gribēja, lai viņa sinagoga būtu tie�i pie Palatīna, kaut arī tāpēc viņam vajadzēja to būvēt krietni vien zemāk. Tas bija dieva sods, ka viņ� ļāvis ņodegt saviem namiem, pirmkārt sods par to, ka pretējā krasta jūdi pirka sāli pie romie�iem, kaut gan ikviens zināja, ka �is romie�u sāls, lai skaistāk izskatītos, apziests ar cūku taukiem. Tā sirmgalvis pukojās par visu un visiem. Cik Josefs varēja saprast no viņa diezgan nesakarīgās, niknās murminā�anas, viņ� pa�laik ņēma priek�ā tos, kuri modes un darījumu dēļ mainīju�i savus svētos ebrejiskos vārdus pret grieķu un latīņu vārdiem. Viņa dēls Kajs, kur� pats sākotnē bija saucies par Haimu, labsirdīgi un saproto�i smaidīja; patiesībā bērniem to nevajadzēja dzirdēt. Bet Klaudijs Regīns iesmējās, uzsita vecajam uz pleca, sacīja, ka viņ� jau, kop� nācis pasaulē, saucoties par Regīnu, jo esot dzimis verdzībā un tā viņu nosaucis viņa kungs. Bet patiesībā viņa īstais vārds esot Meleks, tā viņu reizēm uzrunājusi māte, un viņam neesot nekas pretim, ja ari sirmgalvis viņu gribētu saukt par Meleku.

Brūndzeltenais Tiberiadas Justs bija tikmēr pievirzījies Josefam tuvāk. Josefs jau visu laiku juta, ka tas viņu novēro. Viņam �ķita, ka �is Justs klusībā par viņu uzjautrinās, par viņa runas veidu, par viņa izrunu, par viņa provinciālajām ē�anas manierēm, piemēram, par to,

kā viņ� liek pie mutes sasmar�oto sandalkoka zobu bakstāmo, starp īk�ķi un tre�o pirkstu turēdams. Nu pēk�ņi �is Justs viņam jautā, un tas atkal skan ar tādu pārākumu un lielpilsētnieciskumu: � Jūs dro�i vien �eit esat ieradies, lai kārtotu politiskus jautājumus, mans rakstu-mācītāj un kungs Josef ben Matatija?

Un tad Josefs nespēj atturēties, viņam jāapliecina �im zobgalīgajam jaunajam romietim, ka tas patiesi ir kaut kas liels un nozīmīgs, kālab viņ� atsūtīts �urp, un viņ� izstāsta par saviem trim nevainīgajiem. Viņ� iekaist, viņa runa skan pārāk patētiski �īs skeptiskās romie�u sabiedrības ausīs; tomēr abās telpas pusēs iestājas klusums, gan uz zviļņiem, gan pie lielā galda visi klausās daiļrunīgajā, sevis un sava uzdevuma aizgrābtajā jaunajā cilvēkā. Josefs labi redz, cik sapņaini uz viņu skatās Irēna, kā dusmojas viņa kolēģis Justs, kā labvēlīgi smīkņā pat Klaudijs Regīns. Tas viņu spārno, viņa vārdi kļūst spēcīgāki, viņa ticība savai sūtībai kvēlāka, viņa runa pacilātāka. Bet tad sirmgalvis viņu īdzīgi pārtrauc: sabatā neklājoties runāt par darbu. Josefs tūdaļ apklust, pazemīgi iztrūcies. Bet iek�ēji viņ� ir apmierināts, viņ� jūt: viņa runa atstājusi iespaidu.

Beidzot mielasts ir galā, Kajs norunā garo galda lūgsnu, visi izklīst, paliek tikai nopietnākie vīri. Tagad Kajs aicina arī Josefu un Justu atlaisties uz zviļņiem. Uz galda novieto sare�ģītu aparātu dzērienu maisī�anai. Kad bargais sirmgalvis aizgājis, vīrie�i noņem tradicionālās segas, atvēsinās.

Tā �ie �etri vīri zviln un sē� pie galda ar vīnu, saldumiem un augļiem � paēdu�i, apmierināti, nolēmu�i aprunāties. Telpā valda jauka dzeltenīga gaisma, aizkars ir pacelts, no tum�ā pagalma plūst �urp tīkams vēsums. Abi vecākie kungi tērzē ar Josefu par Jūdeju, izjautā viņu. Kajs diem�ēl bijis Jūdejā tikai vienreiz, vēl jaunībā, tas ir ļoti sen, kopā ar svētceļnieku simttūksto�iem viņ� Passā svētkos nesis templim savu upurjēru. Kop� tā laika viņ� esot daudz pieredzējis � gan triumfa gājienus, gan krā�ņus uzvedumus Lielā cirka arēnā, bet baltzeltainā tempļa tēls Jeruzalemē un jūsmīgie simttūk-sto�i, kuri pildīju�i milzīgo ēku, esot pats di�enākais, ko viņ� savā mū�ā skatījis. Vai gan Romas jūdiem Jeruzalemē neesot pa�iem sava svētceļnieku sinagoga? Vai viņi nesūtot nodevas un dāvanas templim? Vai viņi nekrājot naudu, lai nogādātu savu līķi Jūdejā, lai viņus apbedītu senajā zemē? Bet Jeruzalemes kungi darot visu, lai sagandētu cilvēkam sentēvu dzimteni. Kāpēc, sasodīts, jūs nesatiekat ar Romas pārvaldi? Ar ķeizara ierēdņiem var tikt galā pa labam, viņi ir iecietīgi ļaudis, mēs par to esam bie�i pārliecināju�ies. Bet nē, jūs Jūdejā nekad neatkāpjaties no savas stūrgalvības, cīņa par taisnību jums ir asinīs, kādā jaukā dienā vadzis lūzīs. Jūs paliksiet tuk�ā, viņ� smaidīdams pārtulkoja sacīto aramiski, ta�u būtībā runāja ļoti nopietni.

Juvelieris Klaudijs Regīns smīnēdams konstatē, ka Josefs pēc stingrās Jeruzalemes etiķetes neiztuk�o savu kausu vienā paņēmienā, bet to pastarpām divas reizes noliek. Klaudijs Regīns pazīst Jūdejas apstākļus ļoti labi, viņ� bijis tur tikai pirms diviem gadiem. Romas ierēdņi nav vainīgi, ka Jūdejā nevar nodibināt mieru, nav vainīgi arī augstmaņi Jeruzalemē: vainojami vienīgi sīkie sludinātāji �Izraēla atriebēji�. Tikai tālab, ka viņi neredz citu ceļu kā taisīt politisku karjeru, viņi kūda uz bezcerīgu bruņotu sacel�anos. Nekad jūdiem neesot klājies tik labi kā tagad �ā svētītā ķeizara Nerona laikā. Viņiem esot ietekme visās jomās, un �ī ietekme aug�ot, ja vien viņi bū�ot pietiekami gudri un to pārāk neizrādī�ot. Kas esot svarīgāk: turēt varu savās rokās vai to izrādīt? � viņ� nobeidza un izskaloja muti ar remdenu vīnu.

Josefs uzskatīja, ka pienācis īstais brīdis aizlikt kādu vārdu par �Izraēla atriebējiem�. Romas kungiem, viņ� teica, nevajagot aizmirst, ka Jūdejā valdot ne tikai auksts saprāts, bet katrā ziņā runājot līdzi arī sirds. Tur uz katra soļa jāuzduroties Romas varas simboliem. Kungs Kajs Barcārone esot ar sirds siltumu atcerējies Passā svētkus templī. Bet, ja, piemēram, jānoskatoties, cik brutāli un ciniski �inī templī izturoties romie�u policija, kurai tur Passā svētku laikā jāgādājot par mieru un kārtību, tad arī lēnprātīgam cilvēkam asinis sakāpjot galvā. Neesot viegli svinēt atbrīvi no Ēģiptes, ja pie katra vārda jā jūtot virs skausta romie�u dūre. Izturēties rāmi �eit Romā neesot nekāda māksla, �eit arī viņam tas dro�i vien nebū�ot grūti; bet neizsakāmi grūti tas esot zemē, ko dievs izredzējis, kur atrodoties dieva mājoklis, � Izraēla zemē.

� Dievs nav vairs Izraēla zemē, dievs tagad ir Itālijā, � teica kāda skarba balss. Visi paskatījās uz dzel-tenbrūno vīru, kur� bija izrunājis �os vārdus. Viņ� turēja rokā savu kausu, viņ� neskatījās ne uz vienu, �ie vārdi bija domāti tikai viņam pa�am. Tajos nebija ne nicības, ne izsmiekla, viņ� tikai konstatēja faktu, un nu viņ� klusēja. Visi klusēja. Par �iem vārdiem nebija ko teikt. Pat Josefs negribot juta, ka tajos ir patiesība. � Dievs tagad ir Itālijā, � viņ� pārtulkoja �o teikumu aramiski. Tas viņu dziji satrauca.

� Tur jums dro�i vien ir taisnība, jaunais kungs, � finansists Klaudijs Regīns pēc brītiņa piebilda. � Jums jāzina, � viņ� vērsās pie Josefa, � es nemaz neesmu jūds, esmu Sicīlijas verga un jūdietes dēls, mans kungs savā laikā nav gribējis, ka mani apgraiza, kālab es viņam, taisnību sakot, esmu vēl �odien pateicīgs. Esmu komersants, izvairos no visām ēnas pusēm, kur vien varu, toties es izmantoju visas priek�rocības, kur vien spēju. Jūsu dievs Jahve man ir saprotamāks nekā viņa konkurenti. Es simpatizēju jūdiem.

Lielais finansists bija omulīgi izstiepies ar remdena vīna kausu rokā, viltīgās, miegainās acis pret tum�o pagalmu pagriezis. Uz tre�ā pirksta viņ� nēsāja lielu, blāvu pērli, no kuras Josefs nevarēja atraut skatienu. � Jā, rakstumācītāj Josef, � sacīja Kajs Barcārone, � tā ir �etru jūru skaistākā pērle.

� Es nēsāju to tikai sabatā, � Klaudijs Regīns piemetināja.

Ja viņ� neizmantos �o vakaru, Josefs prātoja, ja viņ� tagad negūs nekādu labumu no varenā vīra sāta labvēlības, no deserta galda sentimentalitātes, tad viņ� ir nejēga un nekad nespēs laimīgi atrisināt savu trīs nevainīgo likteņus.

� Tā kā jūs piederat pie tiem, kuri simpatizē jūdiem, kungs Klaudij Regīn, � viņ� griezās pie finansista pazemīgi un tomēr uzstājīgi, � vai jūs nevēlētos palīdzēt trim nevainīgajiem no Cēzarejas?

Juvelieris dusmīgi nolika kausu. � Cēzareja, � viņ� teica, un viņa parasti tik miegainās acis kļuva skadras un viņa augstā balss draudīga, � ir laba pilsēta ar brīni�ķīgu ostu, eksports tur ievērojams, zivju tirgus lielisks. Milzīgas iespējas. Bet jūs pa�i ar jūsu muļķīgajām prasībām būsiet vainīgi, ja jums tās atņems. Vīns man kļūst skābs, līdzko es dzirdu par jūsu �Izraēla atriebējiem�.

Josefs, izbijies no parasti tik mierīgā kunga pēk�ņajām dusmām, atbildēja divtik pazemīgi, ka trīs nevainīgo atbrīvo�ana esot tīri ētisks, humāns jautājums, nevis po-liiikas intriga. � Mēs negribam minēt ne politiskus, ne juridiskus argumentus, � viņ� sacīja. � Mēs zinām, ka galmā kaut ko var panākt tikai ar personiskiem sakariem. � Un viņ� skatījās uz Klaudiju Regīnu pazemīgi lūdzo�i.

� Vai �ie jūsu trīs nevainīgie īstenībā ir tie�ām tik nevainīgi? � finansists beidzot, acis mirk�ķinādams, jautāja. Josefs tūdaļ kaismīgi apgalvoja, ka trīs nevainīgie nemieru izcel�anās brīdī biju�i otrā pilsētas galā. Ta�u Klaudijs viņu pārtrauca � to viņ� nevēloties zināt. Viņ� gribot zināt, pie kādas politiskās partijas tie trīs piederēju�i.

� Vai viņi ir uzstāju�ies Zilajā zālē? � viņ� jautāja. Zilā zāle bija �Izraēla atriebēju� sanāksmes vieta.

� Jā gan, � Josefam vajadzēja atzīties.

� Redziet nu, � Klaudijs Regīns sacīja, un līdz ar to viņu �is jautājums acīmredzot vairs neinteresēja.

Tiberiadas Justs skatījās uz Josefa skaisto, enerģisko, alkatīgo seju. Josefs acīm redzami bija cietis neveiksmi, un Justs viņam to novēlēja. Viņ� aplūkoja savu jauno kolēģi, kur� viņu gan atstūma, gan pievilka. Josefs vēlējās būt. tas pats, kas Justs: ievērojams, politiski ietekmīgs rakstnieks. Viņ� lietoja tos pa�us līdzekļus, viņam bija tas pats ceļ�, tas pats mērķis. Augstprātīgā Roma bija nobriedusi senajai Austrumu kultūrai, tāpat kā pirms simt piecdesmit gadiem tā bija nobriedusi grieķu kultūrai. Tā kā Austrumu kultūra Romu ārdīs no iek�ienes, piedalīties �ajā darbā bija vilino�i, tā bija brīni�ķīga misija. To nojauzdams, viņ� pirms trim gadiem bija ieradies Romā tāpat kā tagad �is Josefs. Bet viņam, Justam, bija vieglāk un reizē grūtāk. Viņa griba bija mērķtiecīgāka, dotības izteiktākas. Ta�u viņ� savu līdzekļu izvēlē bija pārāk prasīgs, pārāk izvēlīgs. Viņ� bija dziļi iepazinis galvaspilsētas politisko un literāro dzīvi, viņam bija pretīgi kompromisi, lēti efekti. �is Josefs acīmredzot nebija tik izvēlīgs. Viņu neatbaidīja pa�i banālākie līdzekļi, viņ� par katru cenu gribēja tikt uz aug�u, viņ� tēloja, glaimoja, izdabāja, tā ka lietpratējam bija interesanti vērot tik nekautrīgu rīcību. Justam tautiskuma apziņa bija cildenāka nekā Josefam, dro�i vien tas radīs sadursmes. Tā būs skaudra sacensība, ne vienmēr būs viegli palikt godīgam, bet viņ� paliks godīgs. Viņ� Jaus Josefam izmantot katru izdevību, kas tam gadīsies ceļā.

� Es jums ieteiktu, Josef ben Matatija, � viņ� sacīja, � griezties pie aktiera Dēmetrija Libāna.

Un atkal visi paskatījās uz jauno kungu ar dzeltenīgo seju. Kā gan citiem tas nebija ienācis prātā? Dēmet-rijs Libāns, galvaspilsētas populārākais komiķis, izlutināts galma mīlulis, jūds, kur� uzsvēra savu tautību pie katras izdevības, � jā, tas bija īstais vīrs, kur� varētu palīdzēt Josefam. Ķeizariene labprāt ar viņu tikās, ik nedēļu ielūdza viņu pie sevis. Abi pārējie piebalsoja: Dē-metrijs esot tas, kur� Josefam vajadzīgs.

Pēc maza brītiņa visi �ķīrās. Josefs devās aug�ā uz savu istabu. Viņ� drīz iemiga ļoti apmierināts. Tiberi-adas Justs gāja mājās viens, ar grūtībām pa tum�o nakti taustīdamies. Viņ� smaidīja; draudzes priek�sēdētājs Kajs Barcārone nebija turējis par vajadzīgu dot viņam līdzi lāpas nesēju.

Pavisam drīz pēc rītausmas Josefs draudzes priek�sēdētāja Kaja Barcārones verga pavadībā ieradās pie Tibu-ras vārtiem, kur viņu gaidīja zemesceļu satiksmes uzņēmuma va�onis. Rati bija mazi, ar diviem riteņiem, diezgan �auri un neērti. Lija. īdzīgais va�onis aprēķināja, ka brauciens ilgs apmēram trīs stundas. Josefs drebinājās. Vergs, kuru Kajs bija devis viņam līdzi par tulku, bija mazrunīgs un drīz vien iesnaudās. Josefs ietinās cie�āk savā mētelī. Jūdejā vēl vajadzētu būt diezgan siltam laikam. Tomēr ir labāk, ka viņ� atrodas �eit. �oreiz jāpaveicas, viņ� tic savai laimei.

Jūdi Romā vienmēr saista viņa trīs nevainīgos ar �Izraēla atriebēju� politiku, ar Cēzarejas jautājumu. Protams, visai valstij ir svarīgi, vai jūdiem ar viltu neatņems varu Cēzarejā; bet viņ� negrib, ka �o jautājumu saista ar viņa trīs nevainīgajiem. Viņ� domā, ka tas ir ciniski. Viņam tas ir tikai ētisks princips. Palīdzēt cietumniekiem ir viena no svarīgākajām jūdu mācības prasībām.

Ja runā godīgi, tad dro�i vien trīs nevainīgie nav biju�i Cēzarejā tie�i vēlē�anu laikā glu�i nejau�i. Toreizējam gubernatoram Antonam Fēliksam, no sava viedokļa skatoties, bijis pamats �os .trīs vīrus apcietināt. Tomēr viņam, Josefam, nav nekādas vajadzības nodarboties ar tagad laimīgā kārtā atceltā gubernatora pamatojumiem.

Viņam trīs apcietinātie liekas nevainīgi. Japalīdz cietumniekiem.

Rati kratās. Ceļ� ir �ausmīgi slikts. Raugi, viņi ir jau nonāku�i ķieģeļcepļa tuvumā. Pelēkdzeltens tuksnesis, apkārt stabi un mietu �ogs. Vārtu priek�ā neuzticīgi un ziņkārīgi uz viņu glūn sargkareivji, priecādamies par pārmaiņu. Vergs ar viņiem sarunājas, rāda izziņas. Jo-sefs, neomulīgi juzdamies, stāv blakus.

Viņus ved pie pārvaldnieka pa drūmu, nomāco�u ceļu. Apkārt skan dobja, monotona melodija; strādājot jādzied � tāds ir priek�raksts. Uzraugiem ir rungas un pātagas, viņi izbrīnā noskatās uz sve�iniekiem.

Pārvaldnieks jūtas nepatīkami pārsteigts. Parasti, ja ierodas apmeklētāji, viņam mēdz savlaicīgi paziņot. Viņ� nojau� kontroli, nepatik�anas, nesaprot Josefa latīņu valodu vai negrib to saprast, viņ� pats grieķu valodā runā vāji. Lai saprastos, visu laiku jāaicina palīgos vergs. Tad ierodas kāds zemāks ierēdnis, sa�ukstas ar pārvaldnieku, un �ā vīra izturē�anās tūdaļ pārvēr�as. Viņ� arī atklāti paskaidro, kāpēc. Trīs cietumnieku veselības stāvoklis nav spo�s, viņ� baidījies, vai tie nav aizsūtīti strādāt, tagad viņ� uzzinājis, ka tie humānā kārtā atstāti kamerā. Viņ� priecājas, ka viss iznācis tik labi, atplaukst, viņ� tagad saprot Josefa latīņu valodu daudz labāk, arī viņa pa�a grieķu valoda skan raitāk, viņ� kļūst runīgs.

�eit ir akti par trīs notiesātajiem. Viņi sākumā tiku�i nodarbināti Sardīnijā, kalnraktuvēs, bet to viņi nav varēju�i izturēt. Parasti spaidu darbos notiesātos nodarbina arī pie ceļu būves, pie kloāku tīrī�anas, pie dzinēj rata grie�anas un ūdens sūknē�anas sabiedriskajās pirtīs. Darbs ķieģeļcepļos ir pats vieglākais. Fabriku pārvaldnieki lāgā negrib spaidu darbos notiesātos jūdus. Rodas grūtības viņu uztura dēļ, viņi atsakās sabatā strādāt. Pārvaldnieks izturējies pret �iem trīs notiesātajiem īpa�i humāni, to viņ� pats var apliecināt. Bet arī humanitātei diem�ēl ir robe�as. Sakarā ar pilsētas atjauno�anu tie�i valsts ķieģeļcepļiem uzstādītas milzīgas prasības. Tāpēc jāstrādā katram. Pieprasītais daudzums ķieģeļu visādā ziņā jāsagādā, un jūs, kungs, varat iedomāties, ka romie�u namdari nav pieticīgi. Piecdesmit darba stundas tagad ir oficiālais minimums. No viņa astoņsimt līdz tūksto� ļaudīm nedēļā caurmērā �etri atstiepj kājas. Viņ� priecājas, ka trīs jūdi līdz �im nav starp tiem.

Tad pārvaldnieks uztic Josefu kādam zemākam ierēdnim. Atkal jāiet caur ķieģeļcepli, garām uzraugiem ar nūjām un pātagām, jānoklausās dobjā, vienmulīgā dziedā�anā, jāiet pa māliem un svelmi, garām salīku�iem, uz ceļiem tupo�iem, zem smaguma steno�iem strādniekiem. Josefs atceras rindas, kas rakstītas par faraonu, kur� Izraēlu verdzinājis Ēģiptē: �Un ēģiptie�i ne�ēlīgi apspieda Izraēla bērnus. Un padarīja viņiem dzīvi grūtu ar smagu darbu māla raktuvēs un ķieģejcepļos. Un iecēla darba uzraugus, kuri viņiem uzvēla grūtus pienākumus, un viņi uzcēla faraonam Pitomas un Ramzesas pilsētu.� Kāpēc svinēt Passā svētkus ar gavilēm un lielu spo�umu, ja �eit vēl vienmēr Izraēla bērni stiepj ķieģeļus, lai viņu ienaidnieki būvētu pilsētas? Māls smagi līp pie Josefa apaviem, spie�as starp kāju pirkstiem. Un visu laiku apkārt skan vienmulīgā, dobjā dziedā�ana.

Beidzot viņi nonāk pie spaidu darbu strādnieku kamerām. Kareivis aiziet pēc cietuma priek�nieka. Josefs gaida priek�telpā, lasa uzrakstu pie durvīm � slavenā laikabiedra, rakstnieka Senekas, izteicienu: �Vai tie nav vergi? Bet arī cilvēki. Vai tie nav vergi? Bet arī mājinieki. Vai tie nav vergi? Bet arī zemākie draugi.� Turpat redzama maza grāmatiņa � rakstnieka Kolumella, lielrūpniecības lietpratēja, vado�ie norādījumi. Josefs lasa: �Katru dienu jāizdara cietumnieku pārbaude. Bez tam katru dienu jāpārliecinās, vai va�as ir veselas un kameru sienas stipras. Vislietderīgāk ierīkot kameras ik piecpadsmit cietumniekiem.�

Viņu aizved pie trijiem nevainīgajiem. Kamera atrodas zem zemes, �aurie lodziņi ierīkoti ļoti augstu, lai tos nevarētu aizsniegt ar rokām. Cie�i cita pie citas stāv piecpadsmit salmiem klātas lāvas, bet telpa jau tagad, kad viņi tur ir tikai pieci � viņ�, uzraugs un trīs notiesātie �, liekas necie�ami �aura.

Trīs cietumnieki tup cits pie cita. Viņi ir puskaili, no pleciem lejup nokarājas drēbju skrandas, viņu āda blāva kā svins. Virs kāju potītēm viņi nēsā riņķus va�ām, uz pieres zīmogs � iededzināts burts �E�. Viņu galvas noskūtas pavisam kailas, tāpēc jocīgi izceļas milzīgās bārdas, kas ir savēlu�ās, salipu�as �ķipsnās, dzeltenbaltas. Josefs zina visu trīs vārdus: Nātāns, Gads, Jehuda. Gadu un Jehudu viņ� redzējis reti un pavir�i, nav brīnums, ka viņ� tos nevar sazīmēt; bet Nātāns ben Baruhs, rakstu-mācītājs un di�vīrs, Lielās padomes loceklis, ir viņa skolotājs, �etrus gadus viņ� diendienā bijis ar to kopā vairākas stundas, viņu no �iem trim Josefam vajadzētu pazīt. Ta�u viņ� to nepazīst. Nātāns senāk bijis paresns, vidēja auguma; tagad tur tup divi vidēji lieli un viens ļoti liels ģindenis. Un viņ� nevar sazīmēt, kur� no abiem vidēji lielajiem ģindeņiem varētu būt viņa skolotājs Nātāns.

Viņ� sveicina trīs nevainīgos. No�ēlojamā telpā savādi skan viņa veselīgā, ar pūlēm pieklusinātā balss: �Miers ar jums, mani rakstumācītāji un kungi.� Trīs cietumnieki paceļ acis, un tagad viņ� pēc biezajām uzacīm pazīst savu veco skolotāju. Viņ� atceras, kādas bailes un dusmas viņam iedvesu�as niknās acis zem �īm biezajām uzacīm, jo Nātāns ļoti mocīja deviņus vai desmit gadus veco Josefu, kur� nevarēja sekot viņa sare�ģītajām izskaidro�anas metodēm, viņ� zēnu pazemoja un izsmēja, dzēlīgi un mērķtiecīgi samina viņa pa�apziņu. Viņ� bija toreiz � ak, cik bie�i! � vēlējis �im drūmajam, nelaipnajam vīram visas nelaimes; tagad, kad iekritu�o acu nedzīvais skatiens pievēr�as viņam, Josefam sirds kļūst smaga kā akmens un līdzjūtība aiz�ņaudz viņam elpu.

Viņam jārunā ilgi un saudzīgi, kamēr viņ� izlau�as cauri trīs cietumnieku trulajam pagurumam līdz viņu saprātam. Beidzot viņi atbild � klepodami, stostīdamies. Viņiem ir beigas. Jo, ja arī viņus neviens nav varējis piespiest pārkāpt Jahves bauslību, viņiem tomēr nav bijis iespējams bauslību ievērot. Tātad viņi ir zaudēju�i gan �o, gan nākamo dzīvi. Tāpēc nav svarīgi, vai viņus pātagos, kamēr viņi sabruks uz mālainās zemes, vai viņus sitīs nolādētajā krustā, kā �ie romie�u sala�ņas mēdz nonāvēt cilvēkus: tas kungs ir devis, tas kungs ņems, jo ātrāk pienāks gals, jo labāk, lai slavēts tā kunga vārds!

Nelielajā, pustum�ajā telpā ir smacīgs gaiss, mitrs aukstums, pa �aurajām logu atverēm iek�ā sitas lietus, stiprā smirdoņa neizklīst, no āra, no tālienes skan dobja dziedā�ana. Josefam kauns, ka viņam ir veselas drēbes un veselas miesas, ka viņ� ir jauns un pilns enerģijas, ka viņ� pēc stundas var tikt projām no �ejienes, projām no �iem māliem un �ausmām. Trīs apcietinātie nespēj domāt ne par ko, kas atrodas ārpus viņu baismīgās ikdienas �aurā loka. Nav jēgas stāstīt viņiem par savu sūtību, par to, ko viņ� nolēmis darīt viņu labad, par politiku, par viņiem labvēlīgāku situāciju galmā. Viņiem pats Jaunākais ir tas, ka viņi nevar ievērot tīrības likumus, rituālās mazgā�anās stingros noteikumus. Viņiem biju�i da�ādi uzraugi un sargi, da�i izturēju�ies bargāk, tie atņēmu�i viņiem lūg�anu siksnas, lai viņi tajās nepakārtos, da�i izturēju�ies pieļāvīgāk, tie atstāju�i siksnas viņiem, bet visi tie biju�i neapgraizītie, dieva zaimotāji un nolādētie. �iem sirmgalvjiem bija vienalga, vai cietumniekus baro labāk vai sliktāk: jo viņi neēda gaļu, ja dzīvnieks nebija kauts pēc noteikuma. Tātad viņiem nācās pārtikt no augļu un sakņu atkritumiem. Viņi bija par to nikni strīdēju�ies. Rakstumācītājs Gads sākumā ar daudziem argumentiem pierādīja, ka gaļu ēst esot atļauts. Bet galu galā viņ� piekrita abiem pārējiem, ka tas esot atļauts vienīgi kā glābiņ� tie�i pirms nāves. Bet kur� var zināt, vai tas kungs, viņa vārds lai ir slavēts, nolicis viņu nāvi uz �o vai tikai uz nākamo mēnesi? Tātad tāpēc gaļu ēst nav atļauts. Kad viņi nav pārāk truli un gurdi, tad vienmēr strīdas, pamatodamies uz teoloģiskiem argumentiem, kas ir un kas nav atļauts, un tad viņi atceras tempļa Kvadru zāli. Josefam rodas iespaids, ka �īs pārrunas bie�i vien ir diezgan niknas un pārvēr�as par neapvaldītu zākā�anos, bet acīmredzot tas ir vienīgais, kas �os trīs cilvēkus vēl tur pie dzīves. Nē, nav iespējams sarunāties ar viņiem kaut cik saprātīgi. Kad viņ� stāstīja par ķeizarienes jaunības draudzību, tad viņi atbildēja, ka neesot skaidrs, vai vispār atļauts lūgt dievu �ādā pazemē un netīrībā; viņi arī nekad nezinot kalendāru, tālab viņi varbūt apgrēkojoties pret sabatu, uzlikdami lūg�anas siksnas, un pret darbadienu, tās neuzlikdami.

Josefs padevās. Viņ� tos uzklausīja, un, kad viens no tiem citēja svētos rakstus, Josefs ielaidās diskusijā un citēja pavisam pretrunīgu vietu, un, raugi, viņi pēk�ņi sarosījās, sāka strīdēties, no viņu nespēcīgajām rīklēm ar grūtībām izlauzās argumenti, un viņ� piedalījās strīdā, un tā viņiem bija ievērojama diena. Bet viņi neizturēja un ļoti drīz atkal ieslīga savā trulumā.

Josefs redzēja viņus tupam sava cietuma nespodrajā gaismā. �ie trīs ne�ēlojamie stāvi netīrumos un galējā postā reiz bija Izraēla varenie, viņu vārdi bija mirdzēju�i starp Kvadru zāles likumdevēju vārdiem. Jāpalīdz apcietinātajiem. Nē, pats svarīgākais nebija, vai jūdiem Cēzarejā piederēs vai nepiederēs vara, tas bija smieklīgi un bezjēdzīgi. Pats svarīgākais bija palīdzēt �iem nelaimīgajiem. Viņu izskats Josefam lika nodrebēt, uzkurināja viņā darbo�anās tieksmi. Viņu pārņēma bijīga līdzjūtība, kas viņu gandrīz saplosīja. Josefu aizkustināja un pacilāja stūrgalvība, ar kuru viņi savā postā turējās pie bauslības, viņi bija tā pieķēru�ies bauslībai, ka vienīgi tā deva viņiem elpu, un viņi palika dzīvi. Viņ� atcerējās laiku, kad pats mita tuksnesī un, uzņēmies svēto atteik�anos, dzīvoja pie esēniem, pie sava skolotāja Banus, un toreiz viņa labākajos brī�os atklāsme nāca pār viņu nevis no saprāta, bet no iedziļinā�anās sevī, no apceres, no dieva.

Jāatbrīvo cietumnieki. Viņ� saknieba lūpas cie�ā apņēmībā �o trīs nelaimīgo labad izdzēst katru domu par sevi. Cauri cietumnieku �ēlajai dziedā�anai Josefs dzirdēja di�os ebreju bauslības vārdus. Nē, viņ� nav �eit aiz tuk�as patmīlības, viņu ir sūtījis Jahve. Viņ� gāja atpakaļ pa pelēko lietu, viņ� nejuta ne lāses, ne mālus, kas lipa pie viņa zolēm. Jāatbrīvo cietumnieki.

Jūdejā cilvēks ar tādiem politiskiem uzskatiem kā Josefs nedrīkstēja apmeklēt skrie�anās sacīkstes vai teātri. Vienu vienīgo reizi viņ� slepeni un ar sliktu sirdsapziņu bija apmeklējis kādu uzvedumu Cēzarejā. Bet cik tas bija nenozīmīgi, ja to salīdzināja ar �odien Marcella teātrī redzēto! Viņam reiba galva no dejām, no jokiem, no baleta, no lielās patētiskās pantomīmas, no krā�ņuma un pastāvīgās ainu maiņas uz pla�ās skatuves, kas pa �īm garajām stundām nekad nebija tuk�a. Justs, kur� sēdēja viņam līdzās, atmeta tam visam ar roku. Viņ� uz skatuves atzina tikai humoristisku izrādi, tādu, kas pelnīti patika tautai, un bija samierinājies ar visām līdz�inējām blēņām, lai saglabātu sev sēdvietu komiķa Dēmetrija Libāna izrādei.

Jā, �is komiķis Dēmetrijs Libāns, kaut gan ar viņu saistījās tik daudz nepatīkama, bija un palika cilvēcisks mākslinieks. Dzimis vēl kā ķeizara nama vergs, valdnieka Klaudija brīvlaists, viņ�, teātri spēlēdams, bija ticis pie milzīga īpa�uma un titula � �Laikmeta labākais aktieris�. Viņu mīlēja ķeizars Nerons, kuram viņ� mācīja runas un aktiera mākslu. Sare�ģīts kungs bija �is Libāns � savas jūdu tautības pacilāts un nomākts. Nelīdzēja pat ķeizara lūgumi un pavēles, lai piedabūtu viņu uzstāties sabatā vai augstos jūdu svētkos. Viņ� pastāvīgi debatēja ar jūdu augstskolu rakstumācītājiem, vai viņ� patiesi esot dieva atstumtais, tālab ka spēlējot teātri. Viņam uznāca histērijas lēkme, kad viņ� bija uzstājies sievie�u apģērbā un tātad pārkāpis svēto rakstu noteikumu: vīrietis nedrīkst nēsāt sievie�u apģērbu.

Marcella teātra vienpadsmittūksto� skatītāju, noguru�i no vairāku stundu garajiem pirmās daļas priek�nesumiem, tagad plosīdamies un aurodami pieprasīja sākt joku lugu. Teātra vadība vilcinājās acīmredzot tāpēc, ka gaidīja ķeizaru vai ķeizarieni, kuru lo�ā bija veikti visi sagatavo�anās darbi. Ta�u publika bija nosēdējusies jau piecas stundas, tā bija radusi teātrī paturēt savas tiesības, arī ar galmu nerēķinoties; tā draudēja, tā kliedza, vajadzēja sākt.

Aizkars saritinājās un nolaidās. Komēdija, kurā piedalījās Dēmetrijs Libāns, sākās. Tā saucās �Ugunsgrēks�; runāja, ka tās sacerētājs esot senators Marulls. Galvenais varonis, kuru tēloja Libāns, bija Isidors, ēģiptie�u pilsētas Ptolemajas vergs, pārāks par savu kungu un visiem apkārtējiem. Viņ� tēloja gandrīz bez kādiem palīglīdzekļiem, bez maskas, bez dārgiem tērpiem, bez apaviem ar biezo zoli; viņ� bija vienkār�i vergs Isidors no Ēģiptes provinces � miegains, skumj�, jocīgs puisietis, kuram neko nevar padarīt, kur� katrā situācijā rod izeju. Viņ� palīdz savam neizdarīgajam un neveiksmīgajam kungam viņa neskaitāmajās ķezās, viņ� sagādā kungam naudu un stāvokli sabiedrībā, viņ� guļ ar sava kunga sievu. Reiz, kad kungs iesit viņam pļauku, Isidors skumji un noteikti paziņo, ka viņam diem�ēl kungs tagad jāpametot un viņ� neatgriezī�oties, kamēr kungs visās sabiedriskās vietās neizlik�ot viņam lūgumu un atvaino�anos. Kungs ieslēdz vergu Isi-doru va�ās, paziņo policijai, bet Isidoram, protams, izdodas aizbēgt, un, publikai nevaldāmi gavilējot, viņ� atkal un atkal vazā policiju aiz deguna. Diem�ēl pa�ā saisto�ākā vietā, kad �ķita nenovēr�ami, ka Isidoru nu beidzot notvers, spēle bija jāpārtrauc, jo ieradās ķeizariene. Visa publika piecēlās, vienpadsmittūksto� balsu sveicināja trauslo, gai�mataino dāmu, kura ar izstieptu roku, pavērsusi pret publiku plaukstu, pateicās. Starp citu, viņas parādī�anās radīja divkār�u sensāciju, jo viņu pavadīja vestālie�u priek�niece, un līdz �im nebija parasts, ka aristokrātiskās mūķenes noskatītos tautiskās komēdijas Marcella teātrī.

Spēle bija jāsāk no gala. Josefam tas patika, spēles nedzirdētā, nekaunīgā realitāte bija viņam kaut kas pilnīgi jauns, un viņ�, atkārtojumā skatīdamies, saprata to daudz labāk. Josefa mirdzo�ās acis neatlaidīgi sekoja aktierim

Libānam, viņa pārgalvīgajai un skumjajai mutei, viņa daiļrunīgajām rokām, visam viņa kustīgajam, izteiksmīgajam augumam. Tad tika nodziedāta kupleja, slavenā kupleja no dziesmuspēles �Ugunsgrēks�, ko Josefs īsajā Romā pavadītajā laikā bija simtiem rei�u dzirdējis dziedam, aurojam, dūcam, svilpojam. Aktieris stāvēja pie rampas starp vienpadsmit klaniem, sitamie instrumenti rībēja, trompetes dūca, flautas spiedza, un viņ� dziedāja kupleju: �Kur� gan ir kungs �eit? Kur� maksā par sviestu? Kur� maksā par mei�ām un Sīrijas smar�ām?� Publika bija pielēkusi kājās, dziedāja līdzi, pat dzintaraindzeltenā ķeizariene savā lo�ā kustināja lūpas un svinīgā klostera priek�niece plati smaidīja. Tagad beidzot vergs Isidors bija ielenkts, vairs nebija iespējams izbēgt, viņam cie�i apkārt stāvēja policisti, viņ� apgalvoja, ka neesot vergs Isidors, bet kā lai to pierāda policistiem? Ar deju. Jā. Un tad sākās deja. Isidoram pie kājas vēl bija va�a. Vajadzēja dejot un pie tam slēpt va�u, tas bija �ausmīgi grūti, bija komiski un reizē aizkustino�i skatīties uz cilvēku, kur� dejoja, lai glābtu savu brīvību un dzīvību. Josefs bija aizgrābts, publika bija aizgrābta. Katra aktiera Libāna kustība vilka sev līdzi skatītāju galvas tāpat kā viņa kāja � va�u. Josefs jutās kā īsts aristokrāts, viņ� nedomādams lāva, lai vergi veic viņam vispazemojo�ākos pakalpojumus; lielākajai daļai ļau�u �eit teātrī �inī ziņā nebija nekādu �aubu, viņi ar vairākiem desmit tūksto�iem nogalinātu vergu bija da�u labu reizi ļoti skaidri pierādīju�i, ka negrib izdzēst at�ķirību starp kungiem un vergiem. Bet tagad, kad viņi redzēja �o vīru dejojam ar savu va�u un viņ� uzdevās par kungu, visi bija viņa pusē un pret viņa saimnieku, un visi � romie�i un viņu ķeizariene � uzgavilēja nekaunīgajam puisietim, kad viņ� jau atkal bija apvedis ap stūri policistus un sāka klusām un �ķelmīgi dūkt: �Kur� gan ir kungs �eit? Kur� maksā par sviestu?�

Un tagad spēle kļuva pavisam nekaunīga. Isidora saimnieks tie�ām klaji pasludināja, ka atvainojas, viņ� izlīga ar savu vergu. Bet starplaikā viņ� bija pastrādājis muļķības, viņ� bija sanīdies ar saviem īrniekiem, tāpēc tie viņam nemaksāja. Ta�u izlikt no dzīvokļiem viņ� tos zināmu iemeslu pēc nedrīkstēja, viņa dārgie nami bija zaudēju�i vērtību. Tur varēja palīdzēt vienīgi slīpētais Isidors, un viņ� palīdzēja. Viņ� palīdzēja tāpat, kā, pēc lau�u domām, līdzīgā gadījumā bija izlīdzējies ķeizars un da�i augsti kungi: viņ� aizdedzināja pilsētas kvartālu ar vērtību zaudēju�ām mājām. Dēmetrijs Libāns to notēloja nekaunīgi un lieliski, katrs teikums bija mājiens uz apbūves gabalu spekulantiem, uz tiem, kuri guva milzīgu peļņu no pilsētas atjauno�anas darbiem. Netika saudzēts neviens � ne arhitekti Cēlers un Severs, ne slavenais vecais politiķis un literāts Seneka, kur� teorētiski slavināja nabadzību un praktiski dzīvoja bagātībā, ne finansists Klaudijs Regīns, kur� nēsāja uz tre�ā pirksta milzīgu pērli, bet kuram diem�ēl trūka naudas, lai nopirktu sev piemērotas kurpju siksnas, ne pats ķeizars. Katrs vārds trāpīja mērķī, teātris gavilēja, skatītājiem aiz smiekliem trūka elpas, un, kad beigās aktieris Libāns aicināja publiku izlaupīt uz skatuves dego�o māju, izcēlās tāds jandāliņ�, kādu Josefs vēl nekad nebija redzējis. Dego�ās mājas vilino�o iek�pusi sare�ģītā ma�inērija bija pagriezusi pret publiku. Tūksto�iem skatītāju traucās uz skatuvi, metās uz mēbelēm, traukiem, ēdieniem. Kliedza. Samina, saspieda cits citu. Un cauri teātrim, pāri laukumam tā priek�ā, cauri milzīgajai, elegantajai kolonādei, pāri visam pla�ajam Marsa laukumam pūlis dziedāja un auroja: �Kur� gan ir kungs �eit? Kur� maksā par sviestu?�

Kad Dēmetrijs Libāns, Justa ierosināts, ielūdza uz vakariņām Josefu, viņam bija baigi. Viņ� pēc dabas bija dro�s. Kad viņu stādīja priek�ā augstākajam priesterim, ķēniņam Agripam, romie�u gubernatoram, viņ� nebija apjucis. Ta�u pret aktieri viņ� juta dziļāku bijību. Viņa komēdija bija Josefu aizrāvusi. Viņ� apbrīnoja, kā viens vienīgs cilvēks, jūds Dēmetrijs Libāns, varēja piespiest daudzus tūksto�us � zemus un augstus, romie�us un sve�tautie�us � domāt un just tāpat kā viņ�.

Josefs atrada aktieri guļam uz zviļņa ērtā zaļā mājas tērpā, viņ� nevērīgi pastiepa viesim savu roku ar daudzajiem gredzeniem. Josefs, apmulsis un izbrīnīts, redzēja, cik maza auguma ir �is vīrs, kur� bija turējis savā varā visu milzīgo Marcella teātri.

Mielasts notika �aurā sabiedrībā. Tajā piedalījās senatora dēls, jaunais Antons Marulls, kāds cits tikko izkūņojies aristokrāts, vēl kāds jūdu kungs no Vēlijas sinagogas pārvaldes, rakstumācītājs Licīnijs � ļoti samākslots un Josefam tūdaļ nepatīkams.

Josefs, pirmo reizi atrazdamies vērienīgi iekārtotā romie�u mājā, pārsteidzo�i labi iejutās neparastajā vidē. Mulsino�a bija trauku, zivju mēr�u un gar�vielu lieto�ana. Bet viņ� drīz vien svarīgāko noskatījās no nepatīkamā rakstumācītāja Licīnija, kur� gulēja uz zviļņa viņam iepretim; jau pēc pusstundas viņ� sūtīja atpakaļ to, kas viņam nepatika, ar tādu pa�u augstprātīgi elegantu galvas kustību un ar mazā pirkstiņa mājienu pavēlēja atnest �urp to, kas viņam likās gar�īgs.

Aktieris Libāns ēda maz. Viņ� �ēlojās par diētu, ko viņam uzliekot viņa nolādētais amats, ak � arī attiecībā uz sievietēm, un viņ� izteica pāris nekautrīgu piezīmju par to, kā da�i aktieru īpa�nieki ar asprātīgas pie ķermeņa piestiprinātas ierīces palīdzību piespie�ot savus vergus, māksliniekus, ievērot atturību. Bet par labu naudu viņi piekāpjoties zināmām augstākās sabiedrības dāmām un uz da�ām naktīm saviem nabaga aktieriem �o ierīci noņemot. Tad viņ� pēk�ņi uzjautrinājās par da�iem kolēģiem, cita stila piekritējiem, par tradīcijas, maskas, koturnu smieklīgumu. Viņ� pielēca kājās_: parodēdams aktieri Stratoklu, soļoja pa istabu, zaļais mājas tērps plīvoja, viņam kājās bija sandales bez papē�iem, bet klāteso�ie varēja skaidri just augstās kurpes un samāksloto tēlojumu.

Josefs iesāka sarunu, apvaldīti slavēdams, cik diskrēti un tomēr skaidri biju�i Dēmetrija Libāna mājieni par finansistu Regīnu. Aktieris pacēla acis.

� Tātad �ī vieta jums patika? Tas mani iepriecina; jo tā neizdevās, kā es cerēju.

Josefs kvēli, ta�u vēl aizvien apvaldīti attēloja, kā viņu saviļņojis viss uzvedums. Viņ� esot redzējis miljoniem vergu, bet tagad pirmo reizi uzzinājis un izjutis, kas ir vergs. Aktieris pastiepa Josefam savu gredzenoto roku. Tas viņam esot liels gandarījums, viņ� sacīja, ka cilvēku, kur� nākot tie�i no Jūdejas, tā saviļņojusi viņa spēle. Josefam vajadzēja izsmeļo�i attēlot, kādu iespaidu uz viņu atstājis katrs sīkums. Aktieris domīgi klausījās, lēnām ēzdams kādus diētiskus salātus.

� Jūs nākat no Jūdejas, rakstumācītāj Josef, � Dē-metrijs Libāns beidzot mainīja tēmu. � Ak, mani mīļie jūdi, � viņ� sacīja apsūdzo�i un skumji. � Viņi sagādā man vislielāko sarūgtinājumu �ai pasaulē. Ebreju sinagogā viņi nolād manu vārdu tikai tālab, ka es lieku lietā, ko man devis dievs tas kungs, un biedē ar mani bērnus. Reizēm man asinis sakāpj galvā � tik ļoti mani kaitina viņu aprobe�otība. Bet, kad viņiem ir kāds lūgums ķeizara rezidencē, tad viņi skrien �urp un piedzied man pilnas ausis. Tad Dēmetrijs Libāns ir labs diezgan.

� Mans dievs, � sacīja jaunais Marulls, � jūdiem vienmēr patīk �inkstēt, to visi zina.

� Es aizliedzu! � aktieris pēk�ņi iesaucās un saniknots izslējās. � Es aizliedzu, ka manā mājā nozākā jūdus. Es esmu jūds.

Antons Marulls pietvīka, viņ� mēģināja pasmaidīt, bet tas neizdevās, viņ� murmināja atvaino�anos. Dēmetrijs Libāns viņā nemaz neklausījās. � Jūdeja, � viņ� sacīja, � Izraēla zeme, Jeruzaleme. Es tur nekad neesmu bijis, es nekad neesmu redzējis templi. Bet reiz es tomēr aizbrauk�u un upurē�u uz altāra savu jēru. � Viņa pelēkzilās, skumjās acis lūkojās no bālās, drusku uzblīdu�ās sejas, pilnas ilgu un apmātības.

� Es varu vairāk nekā to, ko jūs redzējāt, � viņ� griezās tie�i pie Josefa svarīgi un noslēpumaini. � Man ir kāda ideja. Ja man izdosies to realizēt, tad es patie�ām attaisno�u savu titulu un bū�u �Laikmeta labākais aktieris�. Es skaidri zinu, kā man vajadzētu rīkoties. Tas ir tikai drosmes jautājums. Lūdziet jūs, mans kungs un rakstumācītāj Josef ben Matatija, lai man �ī drosme rastos.

Antons Marulls draudzīgi un maigi aplika roku ap aktiera kaklu. � Pastāsti mums par savu ideju, mīļais Dē-metrij, � viņ� lūdza. � Tagad tu piemini to mums jau tre�o reizi.

Bet Dēmetrijs Libāns bija atturīgs. � Arī ķeizariene uzstājas, � viņ� sacīja, � lai es atklāju savu ideju. Esmu pārliecināts, viņa dotu man daudz, ja es �o ideju īstenotu. � Un viņ� pasmaidīja ārkārtīgi nekaunīgi. � Bet es nedomāju to darīt, � viņ� beigās noteica.

� Pastāstiet man par Jūdeju, � viņ� atkal griezās pie Josefa. Josefs stāstīja par Passā svētkiem, par malkas ne�anas svētkiem, par dievkalpojumu salīdzinā�anās dienā, kad augstākais priesteris vienīgo reizi gadā piesauc Jahvi viņa īstajā vārdā, un kā visi ļaudis, lielo un briesmīgo vārdu dzirdēdami, metas ceļos neredzamā dieva priek�ā un piecdesmittūksto� pieru skar tempļa flīzes. Aktieris klausījās, acis pievēris. � Jā, reiz arī es dzirdē�u �o vārdu, � viņ� teica. � Gadu no gada es atlieku ceļojumu uz Jeruzalemi, aktierim nav daudz spēka gadu, viņam ar �iem gadiem jāapietas taupīgi. Ta�u reiz

es kāp�u kuģī. Un, kad es bū�u vecs, nopirk�u māju un nelielu īpa�umu Jeruzalemes apkaimē.

Kamēr aktieris runāja, Josefs saspringti un ātri pārlika. pa�laik klāteso�ie ir iejūtīgi un īstajā noskaņojumā.

� Vai es drīkstu jums pastāstīt par Jūdeju vēl kaut ko, kungs Dēmetrij? � viņ� lūdza. Un viņ� stāstīja par saviem trīs nevainīgajiem. Viņ� atcerējās ķieģeļcepli, drēgni mitrās pazemes telpas, trīs skeletus un to, kā nebija pazinis savu veco skolotāju Nātānu. Aktieris iespieda pieri delnā, aizvēra acis. Josefs runāja, un viņa runa bija spilgta un raita.

Kad viņ� bija beidzis, visi klusēja. Tad rakstumācītājs Licīnijs no Vēlijas sinagogas sacīja: � Ļoti interesanti.

Bet aktieris viņam dusmīgi uzkliedza: viņ� bija aizkustināts un ticēja. Licīnijs aizstāvējās. Kur gan esot pierādījums, ka �ie trīs vīri patie�ām nevainīgi? Protams, rakstumācītājs un kungs Josefs ben Matatija runājot pēc tīrākās sirdsapziņas, bet kālab viņa liecībām būtu jābūt labākām par gubernatora Antona Fēliksa liecībām, ko ķeizariskā romie�u tiesa atzinusi par patiesām? Ta�u Josefs, skatīdamies uz aktieri paļāvīgi un nopietni, atbildēja vienkār�i:

� Paskatieties pats uz �iem trim vīriem. Viņi atrodas Tiburas ķieģeļceplī. Parunājiet ar viņiem. Ja jūs tad vēl ticēsiet viņu vainai, no manām lūpām nenāks vairs ne vārds.

Aktieris staigāja �urp un turp, viņa acis vairs nebija nespodras, viss gurdenums bija pazudis. � Tas ir labs priek�likums! � viņ� iesaucās. � Es priecājos, rakstu-mācītāj Josef, ka jūs esat ieradies pie manis. Mēs aizbrauksim uz Tiburu. Es gribu redzēt �os trīs nevainīgos. Es palīdzē�u jums, mans rakstumācītāj un kungs Josef ben Matatija. � Viņ� stāvēja Josefa priek�ā, viņ� bija mazāks par Josefu, bet likās daudz lielāks. � Vai zināt, � viņ� sacīja, � ka �is brauciens atbilst manai idejai?

Viņ� bija satraukts, mundrs, pats sagatavoja maisām-traukā dzērienu, pateica katram kaut ko patīkamu. Tika dzerts daudz. Vēlāk kāds lika priek�ā spēli. Meta �etrus ziloņkaula kauliņus. Dēmetrijam Libānam ie�āvās kaut kas prātā. Viņam vēl no bērnības bija saglabāju�ies ebreju spēļu kauliņi � tādi jocīgi, ar asi vidū un rokturi aug�ējā daļā, tos varēja uzvilkt kā vilciņus. Kauliņus meklēja un atrada. Tie bija neveikli, primitīvi, uzvilkti jocīgi griezās. Visiem spēle patika. Viņi nespēlēja uz augstām summām, ta�u Josefam likmes likās milzīgas. Viņ� uzelpoja, kad bija laimējis trijos pirmajos gājienos.

Kauliņi bija �etri. Katrs apzīmēts ar burtiem �gimel�, �he�, �nun�, ��in�. ��in� bija pats sliktākais, �nun� pats labākais burts. Ticīgie jūdi �o spēli neatzina, viņi teica, ka burts ��in� esot sens dieva Saturna simbols, burts �nun� simbolizējot dievieti Noga-Istaru, kuru romie�i saucot par Veneru. Pēc katra gājiena kauliņus atkal sameta kopā, katrs spēlētājs varēja savam metienam izvēlēties vienu no �iem �etriem vilciņiem. Spēles gaitā Jo-sefs ļoti bie�i uzmeta laimīgo burtu �nun�. Drīz viņa asais skatiens ievēroja, ka bija viens kauliņ�, kas pēc katras uzvilk�anas deva burtu �nun�, jo vienā stūrītī bija nemanāmi apdauzīts.

Kad Josefs to pamanīja, viņam kļuva neomulīgi. Ja citi pamanīs, ka tas bijis kauliņ� ar nodauzītu stūri, kas devis viņam daudzos �nun�, vai tad nebūs apdraudēts viss �āvakara iznākums, lielā vīra labvēlība? Viņ� kļuva ļoti piesardzīgs, mazināja savu laimestu skaitu. Ar to, kas viņam palika, pietika, lai turpmāk Romā varētu dzīvot neskopodamies.

� Vai tas būtu ļoti nekautrīgi, kungs Dēmetrij, � viņ� jautāja, kad spēle bija beigusies, � ja es jūs lūgtu uzdāvināt man �os kauliņus par atmiņu? � Aktieris iesmējās. Neveikli viņ� ieskrāpēja vienā no kauliņiem sava vārda sākuma burtus.

� Kad mēs brauksim pie trīs nevainīgajiem? � viņ� jautāja Josefam.

� Pēc piecām dienām, � Josefs vilcinādamies ieminējās.

� Parīt, � noteica aktieris.

Ķieģeļceplī Dēmetriju Libānu sagaidīja ar vērienu. Iero�us �ķindinādama, sargkareivju vienība parādīja laikmeta labākajam aktierim godu, kāds bija paredzēts pa�iem augstākajiem vīriem. Uzraugi un sargi spiedās pie vārtiem, sveicinādami stiepa viņam pretim labo roku ar atvērtu plaukstu. No visām pusēm skanēja saucieni: � Sveiks, Dēmetrij Libān!

Debesis bija starojo�as, māli un sakumpu�ie spaidu darbu strādnieki neizskatījās tik bezcerīgi, visur cauri viņu monotonajai dziedā�anai skanēja populārā kupleja: �Kur� gan ir kungs �eit? Kur� maksā par sviestu?� Jo-sefs gāja apmulsis blakus aktierim; nupat redzētā godinā�ana, ko Dēmetrijam Libānam izrādīja pat �ajā visdziļākā posta vietā, aizkustināja Josefu gandrīz vairāk nekā daudzo tūksto�u gaviles teātrī.

Ta�u pazemes drēgni aukstajās telpās tūdaļ izgaisa svētku �ķietamais spo�ums, kas �odien rotāja ķieģeļcepli. Augsti, �auri logi, smirdoņa, monotona dziedā�ana. Trīs cietumnieki tupēja tāpat kā toreiz � izģindu�i, ar priek�rakstos paredzēto dzelzs riņķi ap kāju, iededzinātais �E� uz pieres, pinkainās bārdas groteski atkāru�ās no pusnoskūtajām galvām.

Josefs mēģināja ievilkt viņus sarunā. Ar tām pa�ām mīlestības pilnajām pūlēm kā pagāju�ā reizē viņ� izdabūja no tiem posta un bezcerīgas padevības vārdus.

Aktieris, mazliet uztraucies, rija asaras. Viņa acis neatlaidīgi raudzījās uz sirmgalvjiem, kā viņi izdilu�i, salauzti, gāmuriem smagi cilājoties, murmināja savus no�ēlojamos teicienus. Viņa ausis kāri tvēra sirmgalvju aizsmaku�o, saraustīto vervelē�anu. Viņ� labprāt būtu pagājies �urp un turp, ta�u tas bija grūti �ajā �aurajā, zemajā telpā, tāpēc viņ�, nemiera plosīts, nekustīgi stāvēja savā vietā. Dēmetrija Libāna dzīvā fantāzija rādīja viņam, cik �ie vīri bija augstu tiku�i � baltās drēbēs, svinīgajā tempļa Kvadru zālē, Izraēla likumdevēji. Viņam acīs sariesās asaras, viņ� tās nenoslaucīja, tās ritēja pār viņa mazliet uzblīdu�ajiem vaigiem. Viņ� stāvēja dīvaini sastindzis, nekustēdamies, tad sakostiem zobiem pavisam lēnām pacēla gredzenoto roku un pārplēsa savu tērpu, kā jūdi dara par zīmi lielām bēdām. Pēc tam viņ� notupās līdzās trim nelaimīgajiem, piespiedās pavisam tuvu viņu smirdīgajām skrandām, tā ka sejā sitās viņu nelabā elpa un viņu netīrās bārdas kutināja ādu. Un viņ� sāka runāt ar sirmgalvjiem aramiski, runāja stostīdamies, ar pūlēm vārdus atcerēdamies, viņam trūka prakses. Bet tie bija vārdi, ko �ie cietumnieki saprata, labāk piederīgi viņu dvēseles noskaņai un viņu stāvoklim nekā Josefa teiktais; aktieris juta līdzi viņu sīkajai, no�ēlojamajai ikdienai, runāja ļoti cilvēciski, un sirmgalvji raudāja un svētīja Dēmetriju, kad viņ� gāja projām.

Lielu daļu atpakaļbrauciena Dēmetrijs Libāns klusēja, iekams izteica savas pārdomas. Kas gan esot pēk�ņas nelaimes lielais patoss, dego�ā Herakla, ievainotā Aga-memnona cie�anas salīdzinājumā ar �o trīs vīru postu, kas lēnām saēd miesu un dvēseli? Kāds nebeidzams, Jauns cels, iekams �ie Cionas di�vīri, kas bija nesu�i tālās svētās mācības lāpu, kļuvu�i par trīs trulām, sabruku�ām nelaimes �upiņām.

Nonācis pilsētā, pie Tiburas vārtiem aktieris, no Jo-sefa �ķirdamies, vēl piebilda: � Vai jūs zināt, kas ir pats briesmīgākais? Ne tas, ko viņi teica, bet dīvainais veids, kādā viņi visu laiku vienmērīgi �ūpoja ķermeņa aug�daļu �urp un turp. Tā var darīt tikai tādi ļaudis, kuri pastāvīgi tup uz grīdas un bie�i tiek turēti tumsā. Vārdi var melot, bet �īs kustības ir �au�alīgi patiesas. Man jāpārdomā. Tas var noderēt spēcīgam efektam.

�inī naktī Josefs negāja gulēt, viņ� sēdēja savā istabā un rakstīja ziņojumu par trīs nevainīgajiem. Eļļa viņa lampā izbeidzās, dakts kļuva par īsu, viņ� pielēja eļļu, ielika jaunu dakti un rakstīja. Viņ� rakstīja ļoti maz par Cēzarejas jautājumu, vairāk par trīs sirmgalvju postu un ļoti daudz par taisnīgumu. Taisnīgums, viņ� rakstīja, jūdiem kop� vissenākajiem laikiem ir galvenais tikums. Viņi var panest trūkumu un apspiestību, bet nepanes netaisnību, viņi cildina ikvienu, pat savu apspiedēju, ja viņ� atjauno taisnību. �Lai taisnība tiesā plūst kā straume,� teicis kāds no jūdu pravie�iem, �un taisnīga rīcība sadzīvē kā mū�īgs strauts.� � �Zelta laikmets iestāsies tad,� teicis kāds cits, �kad taisnība dzīvos arī tuksnesī.� Josefs bija iekaisis. Sentēvu gudrību viņ� kveldēja pats savā ugunī. Viņ� sēdēja un rakstīja. Lampas dakts kūpēja: viņ� rakstīja. No vārtu puses �urp rībēja pre�u rati, kam pa dienu bija aizliegts braukāt pa ielām: viņ� to neievēroja, viņ� rakstīja un slīpēja savu sacerējumu.

Pēc trīs dienām Dēmetrija Libāna ziņnesis atnesa Jo-sefam vēstuli, kurā aktieris, viņu strupi un sausi lūdza būt gatavam, lai parīt pulksten desmitos kopā ar viņu ierastos vizītē pie ķeizarienes.

Ķeizariene. Josefam aizrāvās elpa. Visur, visās ielās stāvēja viņas dievi�ķīgi godinātie krū�utēli. Ko viņ� viņai sacīs? Kā viņ� atradīs vārdus �ai sve�ajai sievietei, kuras dzīve un domas stāv tik augstu pāri visiem citiem cilvēkiem, vārdus, kas aizkļūtu līdz viņas dvēselei? Kamēr viņ� tā prātoja, viņ� jau zināja, ka pratīs pateikt īstos vārdus, jo viņa bija sieviete, un viņ� klusībā mazliet nicināja visas sievietes un zināja, ka tie�i tāpēc viņ� to pieveiks.

Viņ� pārlasīja savu rokrakstu. Lasīja sev priek�ā skaļi, kaismīgi �estikulēdams, kā viņ� būtu to lasījis Jeruzalemē. Viņ� bija rakstījis aramiski, tagad viņ� savu sacerējumu ar pūlēm pārtulkoja grieķiski. Josefs zināja, ka viņa grieķu valoda ir neveikla, kļūdaina. Vai nav nepiedienīgi iet pie ķeizarienes ar slikti sagatavotu, kļūdainu rakstu? Bet varbūt tie�i viņa kļūdas atstās naivu, patīkamu iespaidu?

Viņ� vairās ar kādu runāt par gaidāmo audienci. Viņ� klīst pa ielām. Paziņas ieraudzījis, viņ� aizgrie�as, steidzas pie friziera, pērk jaunas smar�as, no visaugstākās pa�paļāvības krīt visdziļākā depresijā.

Krū�utēlos ķeizarienei ir zema, skaidra un smalka piere, iegarenas acis, diezgan prāva mute. Pat viņas ienaidnieki atzīst, ka viņa ir skaista, un daudzi saka, ka viņa samulsinot ikvienu, kur� viņu redzot pirmo reizi. Kā viņ�, neievērojams provinciālis, varēs saglabāt pa�cieņu viņas priek�ā? Viņam vajag kāda cilvēka, ar kuru viņ� visu to varētu pārrunāt. Viņ� drā�as uz mājām. Runā ar meiteni Irēnu, piekodina viņu, �o starojo�o, cienījamo jaunavu, neizpaust noslēpumu, viņam vajagot uzticēt viņai kaut ko ļoti svarīgu, un tad Josefs vairs nespēj savaldīties: viņ� stāsta, kā iedomājies tik�anos ar ķeizarieni un ko viņ� tai teiks. Viņ� izmēģina, kādu iespaidu uz Irēnu atstās viņa vārdi un �esti.

Nākamajā dienā Josefu Dēmetrija Libāna greznajās nestuvēs svinīgi nes uz valdnieka pili. Pa priek�u iet ceļa atbrīvotāji, heroldi, seko liela svīta. Kur nestuves nes garām, tur ļaudis paliek stāvam, sumina aktieri. Josefs gar ielām redz ķeizarienes krū�utēlus � gan baltus, gan izkrāsotus. Mati dzelteni kā dzintars, bāla, smalka seja, ļoti sarkanas lūpas. �Popeja,� viņ� domā. �Popeja� nozīmē lellīte. �Popeja� nozīmē mazulīte. Viņ� atceras jūdu vārdu �janiki�.*Tā kādreiz saukts arī viņ�. Nebūs grūti pievārēt ķeizarieni.

Sprie�ot pēc nostāstiem, ko ,Jos�fs bija dzirdējis par ķeizarieni, viņ� gaidīja, ka atradīs Popeju pēc aus-trumu valdnie�u parauga starp krā�ņiem zviļņiem un spilveniem, dārgās drānās tērptu, ka viņu aplenks vē-dek]nesēji un istabenes ar smar�ām. Bet viņa glu�i vienkār�i sēdēja ērtā krēslā, bija ģērbusies visnotaļ neuzkrīto�i, gandrīz kā matrona, garā stolā; protams, stola bija no Jūdejā neatzīta auduma, no ārkārtīgi plāna Koas �ķidrauta. Arī krāsojusies ķeizariene nebija gandrīz nemaz, mati sakārtoti gludi, pār�ķirti ar celiņu, sasieti mezglā, nebija ne vēsts no augstajiem, dārgakmeņiem nosētajiem matu veidojumiem, kas parasti raksturīgi augstākās kārtas dāmām. Ķeizariene sēdēja graciozi kā jauna meitene, ar sārto, lielo muti viņa uzsmaidīja kungiem, pastiepa viņiem balto bērna rociņu. Jā, viņai bija tiesības saukties par Popeju � mazulīti, janiki, bet viņa nudien bija mulsino�a, un Josefs vairs nezināja, ko viņam vajadzētu viņai teikt.

Viņa sacīja: � Lūdzu, mani kungi. � Un, tā kā aktieris apsēdās, arī Josefs apsēdās, un iestājās mazs klusuma brīdis. Ķeizarienes mati tie�ām bija dzintara dzeltenumā, kā teikts ķeizara dzejoļos, bet viņas zaļo acu skropstas un uzacis bija tum�as. Josefs drud�aini domāja: viņa ir pavisam citāda nekā savos krū�utēlos, viņa ir bērns, bet tāds bērns, kas, daudz nedomājot, var likt nogalināt cilvēku. Ko lai runā ar tādu bērnu? Turklāt viņa esot sasodīti gudra.

Ķeizariene skatījās uz viņu cie�i un nekautrīgi, Josefs ar lielām pūlēm, drusku svīzdams, centās saglabāt sejā īpa�i pazemīgu izteiksmi. Ķeizarienes mute pavisam lēnām tikai mazliet savilkās, un nu viņa pēk�ņi vairs neizskatījās bērni�ķīga, bet neparasti piedzīvojusi un zobgalīga.

� Jūs nupat esat ieradies no Jūdejas? � viņa jauta ja Josefam, viņa runāja grieķiski, viņas balss skanēja mazliet augstprātīgi, ļoti dzidri. � Pastāstiet man, � viņa lūdza, � ko Jeruzalemē domā par Armēniju? � Tas tie�ām bija pārsteidzo�s jautājums; kaut arī Romas Austrumu politika bija atkarīga no Armēnijas jautājuma izlem�anas, Josefs tomēr bija turējis savu Jūdeju par tik svarīgu, ka par to jārunā atsevi�ķi, nevis sakarā ar �o barbarisko Armēniju. Patiesībā Jeruzalemē neviens vai vismaz viņ� nedomāja par Armēniju, un viņam neienāca prātā, ko viņ� varētu atbildēt uz �ādu jautājumu. � Jūdiem Armēnijā klājas labi, � viņ� pēc garāka klusuma brī�a sacīja diezgan neveikli.

� Vai tie�ām? � ķeizariene brīnījās, un tagad viņa plati smaidīja ar neslēptu zobgalību. Viņa jautāja tālāk tādā pa�ā garā, viņu uzjautrināja �is jaunais kungs ar iegarenajām dedzīgajām acīm, kuram laikam nebija ne jausmas, kas vērpās ap viņa dzimteni.

� Pateicos, � viņa izmeta, kad Josefs ar pūlēm pabeidza izsmeļo�u paskaidrojumu par stratēģisko stāvokli uz partie�u robe�ām, � tagad esmu daudz labāk informēta, � viņa sacīja. Ķeizariene apmierināti uzsmaidīja Dēmetrijam Libānam; kas tas par jocīgu austrumzemju putnu, kuru viņ� bija pie tās atvedis? � Es gandrīz ticu, � viņa ar izbrīnu un atzinību griezās pie aktiera, � viņ� patiesi no tīras sirds aizstāv savus trīs nevainīgos. � Un viņa ļoti labvēlīgi un ļoti pieklājīgi pievērsās Josefam: � Lūdzu, pastāstiet man par saviem aizbilstamajiem. � Viņa ērti sēdēja savā krēslā; viņas kakls bija nespodri balts, kājas un rokas spīdēja caur vienkār�ā tērpa plāno audumu.

Josefs izvilka savu rakstu. Bet, līdzko viņ� iesāka grieķiski lasīt, ķeizariene tūdaļ sacīja: � Kas jums nāk prātā? Runājiet ta�u aramiski.

� Bet vai jūs visu sapratīsiet? � Josefs neattapīgi jautāja.

� Kur� jums saka, ka es visu sapratī�u? � ķeizariene atbildēja. Josefs paraustīja plecus � drīzāk augstprātīgi nekā aizvainoti, tad viņ� sāka runāt aramiski tā, kā bija savu ziņojumu iecerējis sākumā, un citātus no svētajiem rakstiem, daudz nedomādams, nobēra ebrejiski. Ta�u viņ� nespēja koncentrēties, juta, ka runā bez pacēluma, viņ� cie�i skatījās uz ķeizarieni, sākumā pazemīgi, tad drusku kautrīgi, tad ieinteresēti un beidzot gandrīz nekaunīgi. Viņ� nezināja, vai viņa klausās, nezināja, vai viņa kaut ko saprot. Kad viņ� bija beidzis, gandrīz tie�i pēc viņa pēdējā vārda viņa jautāja: � Vai jūs pazīstat Kleo, mana gubernatora sievu Jūdejā? � Josefs ievēroja �o vārdiņu �mana�. Kā tas skanēja: �mans gubernators Jūdejā�! Viņ� bija domājis, ka tādiem vārdiem jābūt kā akmenī kaltiem, smagiem, bet �eit sēdēja bērns un smaidīdams sacīja: �Mans gubernators Jūdejā,� � un tas izklausījās pats par sevi saprotami, jā, tā tas bija: Gesijs Flors bija viņas gubernators Jūdejā. Tomēr Josefs negribēja pieļaut, ka tas atstātu uz viņu iespaidu.

� Es nepazīstu gubernatora sievu, � viņ� sacīja un pārdro�i piebilda: � Vai es drīkstu gaidīt atbildi uz savu ziņoj urnu?

� Es esmu jūsu ziņojumu pieņēmusi, � ķeizariene sacīja. Vai kāds zināja, ko tas nozīmē?

Aktierim likās, ka pienācis īstais brīdis iejaukties sarunā. � Rakstumācītājam Josefam atliek maz laika sabiedriskai dzīvei, � viņ� palīdzēja savam aizbilstamajam. � Viņ� nodarbojas ar literatūru.

� O, � Popeja sacīja un kļuva pavisam nopietna un domīga, � ebreju literatūra. Es to maz pazīstu. Tas, ko es zinu, ir skaisti, bet ļoti sare�ģīti. � Josefs saspringa, sakoncentrējās. Viņam vajadzēja, vajadzēja atkausēt sirdi dāmai, kura �eit sēdēja tik mierīgi un zobgalīgi. Viņ� stāstīja, ka viņa vienīgā vēlē�anās esot iepazīstināt romie�us ar di�eno ebreju literatūru.

� Jūs vedat no Austrumiem pērles un gar�vielas, zeltu un retus dzīvniekus, � Josefs klāstīja. � Bet Austrumu lielākos dārgumus � to grāmatas � atstājat novārtā.

Popeja jautāja, kādā veidā vi^� domājot iepazīstināt romie�us ar jūdu literatūru. � Iepazīstiniet mani ar kādu sacerējumu, � viņa sacīja un vērīgi ar savām zaļajām acīm skatījās uz Josefu.

Josefs aizvēra plakstus, kā bija redzējis darām pasaku stāstītājus dzimtenē, un sāka stāstīt. Viņ� runāja par to, kas pirmais iekrita prātā, un stāstīja par Salamanu, Izraēla ķēniņu, par viņa gudrību un varu, par viņa celtnēm, par viņa templi, sievām un elkdievību, par to, kā viņu apciemojusi Etiopijas ķēniņiene, cik gudri viņ� iz�ķīra divu sievu strīdu bērna dēļ, kā viņ� uzrakstīja divas visnotaļ dziļas grāmatas: vienu par gudrību, sauktu �Salamans mācītājs�, un otru par mīlestību, sauktu �Augstā dziesma�. Josefs mēģināja nocitēt da�as vārsmas no �Augstās dziesmas� jauktā grieķu un aramie�u valodā. Tas nebija viegli. Tagad viņ� vairs neturēja acis aizvērtas, viņ� arī tulkoja nevis ar muti, viņ� pūlējās kvēlās vārsmas padarīt saprotamas galvenokāit ar �estiem, nopūtām un visu ķermeni. Ķeizariene savā krēslā paliecās mazliet uz priek�u. Rokas viņa turēja uz atzveltņa malām, mute bija puspavērta.

� Tās ir skaistas dziesmas! � viņa sacīja, kad Josefs apklusa, smagi elpodams aiz piepūles. Viņa griezās pie aktiera. � Jūsu draugs ir patīkams jauneklis, � viņa sacīja.

Dēmetrijs Libāns, kur� jutās drusku atstumts, nelaida garām izdevību atkal izvirzīties uzmanības centrā. Jūdu literatūras dārgumi esot neizsmeļami, viņ� piebilda. Arī viņ� tos bie�i izmantojot, lai atsvaidzinātu savu mākslu.

� Jūs bijāt ārkārtīgi vulgārs, Dēmetrij, � ķeizariene atzinīgi sacīja, � kad pēdējo reizi tēlojāt vergu Isidoru. Es tā izsmējos, � viņa piebilda.

Dēmetrijs Libāns sēdēja, mazliet seju saviebis. Ķeizariene labi zināja, ka tās bija piezīmes, ko viņ� nekādā ziņā no viņas negribēja dzirdēt. Jaunais, nekaunīgais un neaptēstais cilvēks no Jeruzalemes nenesa viņam laimi. �ī audience bija kļūda, viņam nevajadzēja to uzņemties.

� Jūs, starp citu, esat man vēl atbildi parādā, Dēmet-rij, � ķeizariene turpināja. � Jūs vienmēr stāstāt par lielu, revolucionāru ideju, ko jūs perināt savā galvā. Vai jūs man to beidzot neatklāsiet? Patiesību sakot, es tai vairs īsti neticu.

Aktieris sēdēja drūms un pikts. � Man vairs nav iemesla �o ideju slēpt, � viņ� beidzot izaicino�i sacīja. � Tā saistīta ar to, par ko mēs visu laiku runājam. � Viņ� īsu brītiņu zīmīgi klusēja un tad pavisam nevērīgi izmeta: � Es gribētu tēlot jūdu Apellu.

Josefs izbijās. Jūds Apella � tas bija tāds jūda tēls, kādu to atveidoja romie�u tautas dzēlīgā satīra: ļoti pretīgs tips, māņticīgs, smirdīgs, riebīgi ākstīgs, � lielais dzejnieks Horācijs bija pirms pusgadsimta ieviesis �o tēlu literatūrā. Un tagad Dēmetrijs Libāns gribēja... Josefs izbijās.

Vēl vairāk viņ� izbijās, vērodams ķeizarieni. Viņas blāvā seja bija pietvīkusi. Viņas daudzveidība bija apbrīnojama un bīstama.

Aktieris izbaudīja savu iespaidu. � Uz mūsu skatuvēm, � viņ� skaidroja, � ir tēloti grieķi un romie�i, ēģiptie�i un barbari, bet nekad nav tēlots jūds.

� Jā, � ķeizariene lēni un ar piepūli sacīja, � tā ir laba un bīstama ideja.

Visi trīs sēdēja klusi, domīgi.

� Pārāk bīstama ideja, � aktieris beidzot ieminējās skumji un jau ar no�ēlu. � Baidos, ka es to nekad nevarē�u realizēt. Man nevajadzēja sākt par to runāt. Būtu skaisti tēlot jūdu Apellu � ne jau to muļķīgo ākstu, ko atveido tauta, bet gan īstenu ar visām viņa skumjām un komiku, ar viņa gavē�anu un viņa neredzamo dievu. Es dro�i vien esmu pasaulē vienīgais, kur� to spētu. Tas būtu vareni! Bet tas ir pārāk bīstami. Jūs, majestāt, kaut cik saprotat mūs, jūdus, bet cik Romā tādu ir maz. Visi smiesies, tikai smiesies, un mans labākais nodoms kļūs par ļaunu apsmieklu. Tas nāktu par Jaunu visiem jūdiem. � Un, brītiņu klusējis, viņ� nobeidza: � Un tas būtu bīstami man pa�am mana neredzamā dieva priek�ā.

Josefs sēdēja kā sastindzis. Tās bija trakas un pavisam ap�aubāmas lietas, kurās viņ� bija iepinies. Viņ� pats uz savas ādas bija izjutis, cik spēcīgi varēja iedarboties tāds teātra uzvedums. Savā dzīvajā fantāzijā viņ� redzēja, kā aktieris Dēmetrijs Libāns stāvēja uz skatuves un, dejodams, lēkādams, dievu lūgdams, ar sava izteiksmīgā auguma tūksto� mēlēm runādams, iedvesa atbaido�u dzīvību jūdam Apellam. Visa pasaule zināja, cik untumains ir Romas teātra publikas noskaņojums. Neviens nevarēja paredzēt, kādu iespaidu līdz pat partie�u robe�ām atstās tāds uzvedums.

Ķeizariene bija piecēlusies kājās. Ar savādu �estu viņa sakrustoja rokas zem matu mezgla, tā ka piedurknes at�ļuka, viņa soļoja pa visu telpu �urp un turp, viņas vienkār�ā tērpa �lepe vilkās pa grīdu. Ķeizarienei pieceļoties, abi vīrie�i bija pietrūku�ies kājās.

� Nerunājiet, nerunājiet, � ķeizariene sacīja aktierim, viņa bija ļoti iekaisusi. � Neesiet gļēvs, ja jums reiz radusies tie�ām laba- ideja. � Viņa apstājās līdzās aktierim, gandrīz maigi uzlika viņam roku uz pleca. � Romie�u teātris ir garlaicīgs, � viņa �ēlojās. � Vai nu rupj� un prasts, vai pilnīgi iestidzis nedzīvās tradīcijās. Notēlojiet man jūdu Apellu, mīļais Dēmetrij, � viņa lūdza.

� Pierunājiet viņu, jaunais kungs, � viņa griezās pie Josefa. � Ticiet man, jums visiem būs ko mācīties, ja viņ� tēlos jūdu Apellu.

Josefs stāvēja klusēdams moko�ā neziņā. Viņa smulgā seja sarka un bālēja. Vai viņam pierunāt Dēmetriju? Viņ� zināja, ka aktiera dvēsele bija iztvīkusi parādīt di�enās Romas priek�ā jūdu nacionālo īpatnību visā kailumā. Viņam vajadzēja teikt tikai vienu vārdu, un akmens sāktu velties. Kurp tas veltos, neviens nezināja. � Jūs esat garlaicīgi, � ķeizariene īgni noteica. Viņa bija atkal apsēdusies. Abi vīrie�i vēl stāvēja, aktieris, radis savu ķermeni kontrolēt, tagad stāvēja neglīti un bezpalīdzīgi. � Runājiet ta�u, runājiet, � ķeizariene uzstāja Josefam.

� Dievs tagad ir Itālijā, � Josefs sacīja. Aktieris pacēla acis, varēja redzēt, kā viņu ietekmēja �ie daudznozīmīgie vārdi, kā tie aizslaucīja no viņa biezu �aubu mur-skuli. �ie vārdi atstāja iespaidu ari uz ķeizarieni.

� Lielisks teiciens, � viņa atzina un sasita plaukstas.

� Jūs esat gudrs cilvēks, � viņa piebilda un atzīmēja Josefa vārdu.

Josefs bija nomākts un aplaimots. Viņ� nezināja, kur� viņam pateicis priek�ā �os vārdus. Vai viņ� pats bija �o teicienu izdomājis? Vai viņ� to bija lietojis jau kādreiz agrāk? Visādā ziņā tas bija īstais teiciens īstajā brīdī. Un ir ta�u glu�i vienalga, vai to izdomājis viņ� vai kāds cits: viss atkarīgs no tā, kādos apstākjos tas tiek pateikts. �is teikums: �Dievs tagad ir Itālijā,� � bija kļuvis dzīvs tikai tagad, �inī savas lielās ietekmes mirklī.

Bet vai tas vispār bija ko ietekmējis? Aktieris vēl vienmēr stāvēja neapņēmīgi vai vismaz tēloja neapņēmīgo.

� Dodiet piekri�anu, Dēmetrij, � sacīja ķeizariene. � Ja jūs panāksiet, ka viņ� piekrīt, � viņa griezās pie Josefa, � jūsu trīs nevainīgie tiks atbrīvoti.

Josefa dedzīgajās acīs uzmirdzēja spo�a liesma. Viņ� zemu noliecās, maigi nocēla ķeizarienes balto roku no krēsla paroces un ilgi to skūpstīja.

� Kad jūs man tēlosiet jūdu? � ķeizariene tikmēr jautāja aktierim.

� Es neko neesmu apsolījis, � ātri un bailīgi iebilda Dēmetrijs.

� Dodiet viņam rakstisku solījumu atbrīvot mūsu aizbilstamos, � Josefs lūdza. Ķeizariene atzinīgi smaidīja par �o �viņam� un �mūsu�. Viņa pasauca savu sekretāru.

� Ja aktieris Dēmetrijs Libāns, � viņa diktēja, � tēlos jūdu Apellu, tad es panāk�u, ka atbrīvo trīs jūdu cietumniekus, kas notiesāti ar spaidu darbiem Tiburas ķie-ģeļceplī. � Viņa lika pasniegt sev dēlīti. Parakstīja apak�ā savu �P�. Pasniedza to Josefam. Ar zaļām, skaidrām, zobgalīgām acīm skatījās uz viņu. Un viņ� atbildēja �im skatienam pazemīgi, ta�u tik cie�i un ilgi, ka pamazām zobgalība no viņas acīm pazuda un to dzidrums apmācās.

Pēc audiences Josefs lidinājās kā pa mākoņiem. Citi godināja ķeizarienes krū�utēlus, kuros atveidota di�enā, dievi�ķīgā sieviete, kas smaidot pavēlējusi nogalināt savu vareno pretinieci, ķeizarieni � māti � un tāpat smaidīdama nospiedusi uz ceļiem Romas senātu un tautu. Bet viņ� pats bija runājis ar �o ievērojamāko dāmu pasaulē kā ar parastu meiteni parastā ikdienā. Jildi, janiki. Viņam tikai vajadzēja ilgāk ieskatīties viņai acīs, un viņa jau apsolīja Josefam trīs vīru atbrīvo�anu, ko Jeruzalemes Lielā padome nebija varējusi panākt ar visu savu gudrību un politisko izmaņu.

Kā spārnots viņ� klaiņoja starp jūdiem pa Tibras labā krasta kvartāliem. Viņam noskatījās pakaļ ar cieņu. Ļaudis aiz muguras sa�ukstējās: � Tas ir rakstumācītājs Jo-sefs ben Matatija no Jeruzalemes, pirmās pakāpes priesteris, ķeizarienes mīlulis.

Meitene Irēna noklāja viņam zem kājām savu goddevību kā paklāju. Tas laiks bija pagājis, kad Josefam sabata priek�vakarā vajadzēja sēdēt starp mazāk cienījamiem viesiem. Tagad Kajs Barcārone jutās pagodināts, ja Josefs ieņēma goda vietu uz viņa zviļņa. Vēl vairāk. Viņ�, �is vecais, viltīgais kungs, nebija vairs tik piesardzīgi atturīgs, viņ� ļāva Josefam iepazīt zināmas grūtības, ko viņ� no citiem rūpīgi slēpa.

Viņa lielā mēbeļu fabrika, tāpat kā senāk, strādāja priek�zīmīgi. Bet aizvien vairāk draudēja briesmas, ko viņ� bija nojautis jau sen. Starp romie�iem vairāk un vairāk nāca modē ar dzīvnieku figūrām rotātas istablietas � gan galda kājas, gan reljefi, gan simtiem citu priek�metu. Bet rakstos bija teikts: �Netaisi sev tēlus,� � un jūdiem bija aizliegts atveidot dzīvas būtnes. Tālab Kajs Barcārone līdz �im bija atturējies rotāt mēbeles ar attēliem. Ta�u viņa konkurenti izmantoja �o atteik�anos aizvien nekaunīgāk, viņi sauca viņa ra�ojumus par novecoju�iem, un viņam bija sāpīgi, ka daudzi pircēji novērsās. Atteik�anās no dzīvnieku ornamentiem tagad, pēc lielā ugunsgrēka, Kajam Barcāronem izmaksāja simtiem tūksto�u. Viņ� meklēja izeju, apkārtceļus. Viņ� uzsvēra, ka pats nelietojot sava veikala mēbeles, bet pārdodot tās tālāk. Viņ� dabūja atsauksmes no vairākiem teologiem; ievērojami rakstumācītāji Jeruzalemē, Aleksandri jā un Babilonā atzina, ka �inī gadījumā ap�aubāmo rotājumu darinā�ana esot piedodams grēks vai pat atļauta rīcība. Tomēr Kajs Barcārone vilcinājās. Viņ� nevienam par �īm atsauksmēm nestāstīja. Viņ� skaidri zināja: ja viņ�, uz tām balstīdamies, neņems vērā ticīgo iebildumus, viņa stāvoklis agri-pīnie�u_draudzē būs nopietni apdraudēts. Bet viņa tēvs, vecais Arons, aiz sarūgtinājuma par tādu vaļību, dievs pasargi, vēl nomirs. �is pēc izskata tik pa�pārliecinātais cilvēks bija �aubu un rūpju pārņemts.

Josefs nedomāja, ka tik cie�i būtu jāpilda visi baznīcas rituāli. Bet �netaisi sev tēlus� bija vairāk nekā likums, tā bija viena no jūdaisma pamatpatiesībām. Jēdzieni �vārds� un �tēls� viens otru izslēdza. Josefs bija literāts līdz matu galiem. Viņ� turējās pie neredzamā vārda. Pasaulē nebija nekā brīnumaināka par vārdu, būdams netverams, tas iedarbojās stiprāk par visu tveramo. Dieva svētais, neredzamais vārds vārēja patiesi piederēt tikai tam, kur� to neaptraipīja ar jutekliskiem priek�statiem, kur� no visas sirds novērsās no tverama tēla tuk�ās niecības. Viņ� uzklausīja Ka ja Barcārones paskaidrojumu ar atturīgu sejas izteiksmi, noraido�i. Bet tie�i tas veco vilināja. Jā, Jo-sefam palika iespaids, ka Kajs Barcārone viņu labprāt redzētu kā znotu.

Tikmēr pamazām izplatījās baumas, ka trīs nevainīgo atbrīvo�ana esot saistīta ar kādu noteikumu. Kad jūdi uzzināja, kāds ir �is noteikums, viņu prieks pēk�ņi apdzisa. Ko? Aktierim Dēmetrijam Libānam jātēlo jūds Apella, varbūt Pompeju teātrī, �etrdesmittūksto� skatītāju priek�ā? Jūds Apella. Jūdiem pārskrēja drebuļi, kad viņi dzirdēja �o ļauno palamu, kurā Roma bija ietvērusi savu riebumu pret Tibras labā krasta ieceļotājiem. �ī palama bija atnesusi daudz ļauna, kad notika jūdu grautiņi ķeizara Ti-berija un Klaudija laikos, tā nozīmēja slaktiņu un laupī�anu. Vai naids, kas pa�laik snauda, nevarēja kuru katru brīdi atkal pamosties? Vai nav tikpat muļķīgi, cik noziedzīgi aiztikt guļo�o? Netrūka ļaunu piemēru, uz ko bija spējīga Romas teātra publika afekta stāvoklī. Tā būtu milzīga pārdro�ība, ja Dēmetrijs Libāns uzdrīkstētos atdzīvināt uz skatuves jūdu Apellu.

No jauna, ar vēl lielāku niknumu stingrākie no jūdu rakstumācītājiem uzstājās pret aktieri. Vai tad tas vien jau nebija grēks � kāpt uz skatuves, ielīst cita cilvēka ādā un apģērbā? Vai dievs, lai slavēts viņa vārds, nebija katram devis savu seju un savu ādu? Vai vēlē�anās to mainīt nebija sacel�anās? Bet tēlot jūdu, kur� cēlies no Ābrahama sēklas, kur� ir izredzētais, tālab vien, lai uzjautrinātu neapgraizītos, bija nāves grēks, tā bija augstprātība, kas sēs postu pār visu galvām. Un viņi prasīja Dēmetrija Libāna izslēg�anu no sabiedrības un izsludinā�anu ārpus likuma.

Liberālākie no rakstumācītājiem aktieri dedzīgi aizstāvēja. Vai tas, ko viņ� bija iecerējis, nebija trīs nevainīgo labā? Vai tas nebija vienīgais līdzeklis, kā glābt trīs nelaimīgos? Vai palīdzēt cietumniekiem nav viens no galvenajiem svēto rakstu likumiem? Vai drīkst aktierim sacīt, nedari to, lai viņi satrun, kā satrunēju�i tūksto�iem sen�u Ēģiptes ķieģeļcepļos?

Notika dedzīgi strīdi. Teoloģijas studentu semināros bībeles citāti asprātīgi noliedza cits citu. �o interesanto jautājumu apsprieda visas jūdu augstskolas, par to strīdējās gan Jeruzalemē, gan Aleksandrijā, gan ievērojamās Babilonas rakstumācītāju aprindās, gan Tālajos Austrumos. �is gadījums bija kā radīts, lai teologi un juristi varētu asināt savu atjautību.

Bet pats aktieris staigāja apkārt un nevienam neslēpa konfliktu starp savu reliģisko un māksliniecisko sirdsapziņu. Klusībā viņ� jau sen bija izlēmis tēlot jūdu Apellu, lai tas maksātu ko maksādams. Viņ� arī skaidri zināja, kā viņ� to darīs. Viņa libretisti, galvenokārt smalkais, dzēlīgais senators Marulls, jau bija sacerēju�i aizraujo�u si�etu, iedarbīgas situācijas. Da�u labu grotesku, baismu rado�u ieceri aktieris bija guvis, izmantodams dīvaini mehānisko un bezcerīgo �ūpo�anos, ko redzējis cietumā pie trīs nevainīgajiem. Viņ� gribēja radīt drosmīgu traģiskā un komiskā apvienojumu. Tirdzniecības, noliktavu un baraku kvartāla iecienītajos krodziņos viņ� piesardzīgi notēloja atsevi�ķas ainas, lai pārbaudītu to iespaidu. Bet tad viņ� atkal iegrima grūtsirdībā, jo laikam gan nevarē�ot �o lugu parādīt, viņam to lieg�ot sirdsapziņa. Viņ� apmierināts vēroja, ka pamazām visa Roma sāka runāt: vai aktieris Dēmetrijs Libāns tēlos jūdu Apellu? Kur vien parādījās viņa nestuves, atskanēja priecīgi saucieni, tauta aplaudēja un kliedza: � Sveiks, Dēmetrij Libān, nospēlē mums jūdu Apellu!

Viņ� runāja arī ar ķeizarieni, kādā nelabā, riskantā pasākumā viņam jāielai�oties un cik smagas esot viņa sirdsapziņas mokas. Ķeizariene tikai smējās, smiedamās viņa skatījās uz �aubu plosīto aktieri. Uz Tiburas ķieģeļcepli bija nosūtīts rīkojums apieties labi ar trīs jūdu cietumniekiem, lai viņi pa �o laiku nenomirtu. Bez tam Popeja gaidīja atbildi no lūgumu un sūdzību ministrijas. Trīs cietumnieku atbrīvo�ana nebija nekāda svarīgā lieta, tomēr Romas Austrumu politika bija sare�ģīta, un Popeja bija pietiekamā mērā romiete, lai atteiktos no trīs cietumnieku amnestijas, līdzko rastos vismazākās politiskās �aubas. Ja būs nepiecie�ams, viņa smaidīdama atsauks savu solījumu.

Bet pagaidām viņai katrā ziņā bija uzjautrino�i aizvien no jauna uzspiest aktierim viņa nodoma īsteno�anu. Viņa stāstīja Dēmetrijam Libānam, ka senātā augstākās aristokrātijas opozīcija jau uzstājoties pret amnestiju. Tātad viņam jāiz�ķiroties, esot netaisnīgi nevajadzīgi paildzināt trīs nabaga cilvēku cie�anas. Viņa smaidīja: � Kad jūs tēlosiet mums jūdu Apellu, Dēmetrij?

Ministrs Filips Talass, ķeizariskās kancelejas Austrumu nodaļas vadītājs, liek otro reizi nākt masierim, lai tas berzētu viņam rokas un kājas. Vēl ir agrs rudens, saule nupat kā nogājusi, nevienam vēl nesalst; bet ministrs nevar sasildīties. Viņ�, �is mazais kungs ar līko degunu, guļ gultā, cie�i ievīstīts spilvenos un segās, viņam priek�ā divi ogļu trauki � viens rokām, otrs kājām. Otrā gultas pusē masieris, vergs, bailīgi pūlas rīvēt novecoju�o, grumbaino ādu, caur kuru spīd zilas un sausas dzīslas. Ministrs lamājas, draud. Masieris pūlas pārslīdēt pāri rētainajām vietām uz sirmgalvja pleciem; �īs rētas, kā viņ� zina, radu�ās no pātagas cirtieniem, ko ministrs Talass saņēmis toreiz, kad viņ� vēl bijis vergs Smirnā. Ārsti darīju�i visu iespējamo, lai likvidētu �īs rētas, mēģināju�i operēt, slavenais speciālists Skribons Largss pielietojis visas savas ziedes, bet tās nav izzudu�as.

�odien ir slikta diena, melna diena, to dabūju�i just jau visi ministra Talasa mājas kalpotāji. Sekretārs zina, kur� vainīgs pie �ā nelāgā garastāvokļa. Tas pārņēma ministru, kad sekretārs nodeva viņam vēstuli no lūgumu un sūdzību ministrijas � mazu, formālu pieprasījumu. �īs ministrijas kungi, vispirms jau resnais, viltīgais Jūnijs Trāķietis, labprāt būtu apgāju�i ministru Talasu, viņi to nemīl; bet tagadējā ķeizara valdī�anas laikā Austrumu nodaļa kļuvusi par visas valsts politikas centru, un viņi zina, kādu briesmīgu brēku mēdz sacelt Filips Talass, kad viņu neuzklausa kādā lietā, kurai kaut neliels sakars ar viņa resoru. Un tā �ie kungi nav galīgi izlēmu�i, ko atbildēt uz kādu nelielu ķeizarienes kabineta pieprasījumu, kamēr viņ� nav devis savu piekri�anu.

Pati par sevi tā nav svarīga lieta. Runa ir par pāris veciem jūdiem, kuri pirms vairākiem gadiem notiesāti uz spaidu darbiem sakarā ar nemieriem Cēzarejā. Ķeizarienei atkal uznācis kāds untums � jau kur� pēc skaita? Viņa grib amnestēt noziedzniekus. Viņas augstībai ir aizdomīga vājība pret jūdu sala�ņām. �Nolādētā padauza!� domā ministrs un iegrū� masierim ar elkoni sirdīgu dunku. Dro�i vien viņa pati cēlusies no sakara ar kādu jūdu � par spīti savam senajam, di�ciltīgajam vārdam. �ie augstprātīgie Romas aristokrāti jau kop� laika gala ir saindēti ar visiem grēkiem un caurcaurēm samaitāti.

Tomēr pret ķeizarienes untumu neko daudz nedrīkst iebilst. Var izteikt tikai ļoti vispārīgu viedokli, ka stāvoklis Austrumos prasa visenerģiskāko rīcību arī �ķietami nesvarīgās lietās un tā tālāk.

Mazais kungs, kuram ir plēsīga putna deguns, dusmojas. Viņ� aizsūta masieri projām, �is muļķis ta�u nespēj viņam palīdzēt. Viņ� atguļas uz sāniem, pievelk asos ceļgalus pie krūtīm, saspringti, īgni domā.

Vienmēr �ie jūdi viņam aiz�ķērso ceļu.

Kop� feldmar�ala Korbulona panākumiem pie partie�u robe�ām Austrumu politika kļuvusi ļoti rosīga. Ķeizaru tirda godkārība kļūt par jaunu Aleksandru, papla�ināt valsts iespaida sfēru līdz pat Indai. Lielie, noslēpumainie karagājieni uz Tālajiem Austrumiem, par kuriem Roma sapņojusi jau kop� gadu simtiem un kuri pirms vienas paaudzes vēl bija muļķīgas bērnu iedomas, tagad tiek nopietni apsvērti. Pieredzēju�i kara speciālisti izstrādāju�i plānus, finansu ministrija pēc rūpīgas pārbaudes gatava atvēlēt nepiecie�amos līdzekļus.

�im jaunajam aleksandriskā karagājiena drosmīgajam projektam ir tikai viena vāja vieta: tie�i Jūdejas province. Tā atrodas ceļā karaspēka izvēr�anai, nevar ķerties pie lielā pasākuma, kamēr nav nostiprināta un nocietināta �ī nedro�ā vieta. Pārējie ķeizara kabineta kungi smaida, kad ministrs Talass sāk par to runāt, viņi uzskata viņa naidu pret jūdiem par uzmācīgu ideju. Bet viņ�, Filips Talass, pazīst jūdus pēc savas aziātiskās pagātnes. Viņ� zina, ar viņiem nevar noslēgt mieru, tā ir fanātiska, māņticīga, ārkārtīgi augstprātīga tauta, un viņi neliksies mierā, kamēr nebūs pilnīgi savaldīti, kamēr viņu nekaunīgā galvaspilsēta nebūs nolīdzināta līdz ar zemi. Gubernatorus atkal un atkal apmāna jūdu miermīlīgie solījumi, bet vēlāk aizvien no jauna pierādās, ka �ie apgalvojumi biju�i meli. Nekad �ī muļķīgā, mazā province nav padevīgi pakļāvusies Romas valsts virskundzībai kā daudzi citi lielāki un spēcīgāki novadi. Viņu dievs necie� citus dievus. Patiesību sakot, kop� pēdējā Jeruzalemē valdo�ā karaļa nāves Jūdejā visu laiku ir kar�, un Jūdeja nenomierināsies, tur būs kar�; sarīkot karagājienu Aleksandra garā nebūs iespējams, kamēr Jeruzalemi nenopostīs.

Ministrs Talass zina � �ie apsvērumi ir pareizi. Bet viņ� ari zina � vainīgi nav tikai jūdi vien, ja_f kolīdz viņ� dzird par tiem, viņam dedzina kuņģī un dur pakrūtē. Viņ� atceras savu pagātni: kā viņ� piedevām dārgam sve�turim nonāca smalka grieķu kunga īpa�umā, kā viņ� ar ārkārtīgu neatlaidību, pateicoties savai atmiņai un talantam uz valodām, tika uz aug�u, kā viņa kungs deva viņam izglītību, kā viņ� nonāca tie�ā konkurencē ar tiem, kurus vajadzēja izraudzīt ķeizara dienestam; kā tad, kad viņu eksaminēja ķeizara kancelejas priek�nieks Kajs, jūdu tulks Teodors Cahejs izsmēja viņa aramie�u valodu un ķeizara kanceleja viņu gandrīz noraidīja. Turklāt tā bija niecīga kļūda, varēja strīdēties, vai tā vispār bija kļūda. Bet �is smerdelis jūds pat nestrīdējās, viņ� likai izlaboja. Talass bija sacījis �nablion�, bet jūds izlaboja: �nabla� vai varbūt �nebel�, bet nekādā ziņā �nablion� � un pie tam viņ� tik ļauni, tik zemiski smīnēja. Un kas būtu noticis tad, ja pēc tādiem pūļu un izdevumu gadiem viņu nepārceltu uz Romu, ko tad ar viņu būtu iesācis viņa kungs? Viņ� būtu licis viņu pātagot līdz nāvei. Kad ministrs domāja par to, kā jūds bija toreiz smīnējis, viņam aiz bailēm un dusmām sāka salt.

Ta�u tās patiesi nebija tikai ļaunas atmiņas, viņu pret jūdiem neiecietīgu darīja ari vieda politiska intuīcija. Pasaule bija pakļauta Romai, pasaulē valdīja miers, pateicoties romie�u-grieķu sistēmai. Tikai jūdi kurnēja, nevēlējās atzīt �ās varenās, tautas vienojo�ās organizācijas svētību. Lielo tirdzniecības ceļu uz Indiju, kam vajadzētu izplatīt grieķu kultūru Tālajos Austrumos, nevarēja atklāt, kamēr nebija galīgi sabradāta �ī iedomīgā, spītīgā tauta.

Diem�ēl galmā nebija nevienas acs, kas saskatītu, cik bīstama ir Jūdeja. Ķeizara pilī pūta jūdiem sasodīti labvēlīgs vēj�. Viņa resnais kolēģis, tieslietu ministrs Jūnijs Trāķietis, viņus visādi atbalstīja. Viņi bija ieperināju�ies ari finansu pārvaldē. Tikai pēdējo triju gadu laikā divdesmit divi no viņiem bija ievesti di�ciltīgo sarakstā. Viņi iespiedās teātri, literatūrā. Vai gandrīz taustāmi nebija jūtams, kā viņi ar savām muļķīgajām, māņticīgajām grāmatām grauj valsti? Klaudijs Regīns laida �īs blēņas tirgū veselām kuģu kravām. Atcerēdamies Regīna vārdu, vecais ministrs pavelk kājas vēl augstāk. J/iņ� respektē �ā vīra izmaņu, lai tas būtu viņam, cik pretīgs būdams. Bez tam �im Regīnām ir lādīte ar pērli � milzīgu, nevainojamu gai�sārtu pērli. Talass labprāt no viņa �o pērli atpirktu. Ja viņ� to nēsātu uz sava pirksta, domā ministrs, viņa āda nebūtu tik sausa. Varbūt pērle iedarbotos labvēlīgi arī uz sarētojumiem plecos, bet �is smerde-lis jūds ir bagāts; nauda viņu nevilina, viņ� pērli neatdod.

Ministrs Talass domā par �o un to. Nemieri Cēzarejā. Regīns un viņa gredzens. Vai negriezties pie senāta? Varētu pieminēt Partas karu. Un tomēr to sauc �nablion�.

Pēk�ņi viņ� apmetas uz muguras, izstiepjas visā garumā, ar savām apsarku�ajām, sausajām acīm stingi skatās griestos. Kuņģa sāpes rimu�as, arī aukstuma sajūta pārgājusi. Viņam radusies ideja, lieliska ideja. Nē, viņ� nenoņemas ar sīkumiem. Ko gan viņ� panāks, ja �ie trīs suņi Tiburas ķieģeļceplī nosprāgs? Lai jūdu kungi pievāc savus mīluļus. Lai viņi ietaisa tos ar ķiplokiem vai tur savās sabata siltumkastēs. Viņ� zina ko labāku. Viņ� uzrakstīs jūdiem par �o trīs cietumnieku atbrīvo�anu sālītāku rēķinu, nekā varētu izkalkulēt kāds kungs no finansu ministrijas. Edikts, edikts par Cēzareju. Viņ� savērps Cēzarejas jautājumu ar �o trīs cietumnieku amnestiju. Rīt viņ� ķeizaram no jauna liks priek�ā ediktu par Cēzareju. Kop� septiņiem mēne�iem viņ� gaida parakstu. �inī gadījumā viņ� to dabūs. Nevar jūdiem atjaut visu. Nevar jūdiem atdot trīs noziedzniekus un piedevām arī Cēzarejas pilsētu. Vai nu viens, vai otrs. Tā kā ķeizariene to vēlas, viņas dārgos mocekļus atbrīvos. Bet no savām prasībām Cēzarejas jautājumā jūdiem tad jāatsakās uz visiem laikiem.

Viņ� pasauc sekretāru, liek atnest savu ziņojumu par Cēzareju. Cik viņ� atceras, tas ir īss un pārliecino�s. Tā patīk ķeizaram; jo viņ� negrib ilgi mocīties ar politiku, viņu interesē citas lietas. Starp citu, ķeizars ir apķērīgs, viņam ir attapīgs, ass prāts. Ja tikai varētu viņu piedabūt, lai viņ� ziņojumu patie�ām izlasa, viņ� parakstītu arī ediktu. Un pie �o trīs cietumnieku amnestijas nemaz nevar ķerties, galīgi neizlemjot visu Cēzarejas jautājumu.

Jā, �oreiz ķeizaram jāizlemj. Cik labi, ka Popejai ienāca prātā prasīt trīs apcietināto atbrīvo�anu!

Atnāk sekretārs, atnes viņam ziņojumu. Talass pārlai� tam acis. Jā, viņ� izklāstījis apstākļus skaidri un pārliecino�i.

No Cēzarejas brīvajiem iedzīvotājiem �etrdesmit procentu ir jūdi, se�desmit procentu � grieķi un romie�i. Ta�u pilsētas pārvaldē jūdiem ir vairākums. Viņi ir bagāti, vēlē�anu nolikums dod balsstiesības pēc ekonomiskiem principiem. Uz �ādiem principiem balstītas vēlē�anu tiesības vispār izrādīju�ās vispiemērotākās Sīrijas un Jūdejas provincēs. Kāpēc gan tiem, kuri maksā lielāko daļu no visiem nodokļiem, nenoteikt arī to, kā �os nodokļus izmantot? Bet Cēzarejā �īs vēlē�anu tiesības lielākai daļai pilsoņu ir visai bargas. Jo jūdi izmanto savu varu pilsētas pārvaldē nedzirdēti patvaļīgi. Viņi tērē sabiedrības naudu nevis iedzīvotāju vajadzībām, bet sūta nesamērīgi lielas summas uz Jeruzalemi templim un reliģiskām vajadzībām. Nav brīnums, ka vēlē�anu laikā vienmēr notiek asiņainas sadursmes. Cēzarejas grieķi un romie�i ar sarūgtinājumu domā par to, ka viņi toreiz, kad Hēroda laikā tika dibināta �ī pilsēta, bija tās pirmie iedzīvotāji, viņi ir izbūvēju�i ostu, no kuras ienākumiem pilsēta pārtiek. Bez tam Cēzarejā ir arī Romas gubernatora rezidence, un jūdu uzkundzē�anās grieķiem un romie�iem provinces oficiālajā galvaspilsētā �ķiet divkārt nepanesama. Patie�ām � jūdu jūtība ņemta vērā pietiekami, dodot viņiem Jeruzalemē pilnīgu autonomiju. Nav pieļaujams, ka �ai mū�īgi neapmierinātajai tautai piekāptos vēl vairāk. Cēzarejas vēsture, iedzīvotāju lielākās daļas izcelsme un reliģija, tās sākotne un spēks nav jū-diski. Cēzareja, uz kuras balstās visas provinces miers un dro�ība, nekādi nesapratīs to, ka tās pilsoņu lojālākajai, valstij uzticamākajai daļai uz ilgāku laiku atraus pelnītās vēlē�anu tiesības.

Ministrs Filips Talass savā gudrajā un viltīgajā atsauksmē nekādā ziņā nav noklusējis jūdu argumentus. Viņ� norādījis uz to, ka, mainot vēlē�anu nolikumu, grieķu un romie�u tautības iedzīvotāji gūtu tiesības rīkoties ar visiem jūdu maksātajiem nodokļiem, kas praktiski nozīmētu ievērojamu līdzekļu atsavinā�anu jūdu kapitālistiem. Bet viņ� ļoti veikli pierādījis, cik tā būtu maza nelaime salīdzinājumā ar milzīgo netaisnību, kas pastāvo�ās vēlē�anu tiesības oficiālo, visai Austrumu politikai tik svarīgās Jūdejas provinces galvaspilsētu padara atkarīgu no neliela skaita bagātu jūdu.

Viņ� pārlasīja vēlreiz. Rūpīgi pārbaudīja savu rakstu: viņa argumenti bija neapgā�ami. Viņ� bija apņēmības pilns, smaidīja. Jā, viņ� ziedos nesvarīgāko � trīs cietumniekus �, lai atņemtu jūdiem svarīgāko � skaisto ostas pilsētu Cēzareju.

Viņ� pasauca kalpotājus, lamājās. Lika iznest ogļu traukus, spilvenus, pēļus. Kas �iem muļķiem nāca prātā, vai viņi gribēja nosmacēt viņu karstumā? Ar savām izdilu�ajām kājām viņ� tipināja �urp un turp, viņa kaulainās rokas k]uva kustīgas. Viņ� uzstājīgi pieprasīja nākamā rītā audienci pie ķeizara. Viņ� tagad pārredzēja savu ceļu, viņa nodomam noteikti vajadzēja izdoties.

Viņam ta�u nebija jāsteidzas, viņ� varēja baudīt savu atriebību ari ar vēsu prātu. Bija pagāju�i vairāki gadu desmiti kop� jūdu tulka Teodora Caheja smaida. �Nablion�, tie�i tā un uz visiem laikiem: �nablion�. Viņ� var pagaidīt. Ja edikts, kas jūdiem Cēzarejā atraus viņu piesavināto varu, tiks parakstīts, tad tas nekādā ziņā nav tūdaļ atklāti jāpaziņo. Edikts var mierīgi pagaidīt vēl da�us mēne�us vai pat gadu, līdz būs skaidri zināms lielā, alek-sandriskā karagājiena sākums. Jā, �ādi viņ� rīt ieteiks ķeizaram Cēzarejas jautājuma atrisinājumu. Viņ� ir pārliecināts, ka tā viņ� to panāks. Viņ� smaida. Vēl pirms vakariņām Talass nodiktē atbildi lūgumu un sūdzību ministrijai, kas atsūtījusi ķeizarienes kabineta iesniegumu amnestēt trīs jūdu cietumniekus Tiburas ķieģejceplī. Resnais Jūnijs Trāķietis brīnīsies, kad redzēs, ka ministrs Talass neiebilst pret trīs cietumnieku atbrīvo�anu neko, pilnīgi neko.

Vakariņu laikā ministra viesi domīgi vēro, cik priecīgs var būt �is vecais, saīgu�ais kungs.

Dēmetrijam Libānam Josefs iepatikās aizvien vairāk. Aktieris nebija vairs glu�i jauns, dzīve un māksla prasīja no viņa daudz spēku, un viņam likās, ka �is jauneklis no Jeruzalemes ar savu kvēli viņu no jauna iedvesmo. Vai Josefs nebija iemesls tam, ka viņ� beidzot cēla gaismā savu lielo un bīstamo ideju, bija ar mieru tēlot jūdu Apellu? Viņ� aizvien bie�āk aicināja Josefu pie sevis. Josefs atbrīvojās no provinciālajām manierēm, ar savu gai�o prātu viņ� ātri piesavinājās rosīgo un spraigo galvaspilsētas dzīves veidu, kļuva sabiedrības cilvēks. No daudzajiem literātiem, ar kuriem viņu iepazīstināja aktieris, viņ� noskatījās tehniku, pat viņu amata �argonu. Viņ� sarunājās par politiku un filozofiju ar ievērojamiem vīriem. Josefam bija mīlestības sakari ar viņam tīkamām sievietēm � gan ar jaunām verdzenēm, gan ar aristokrātiskām dāmām.

Tātad Josefs dzīvoja cienījamu un patīkamu dzīvi. Tomēr, kad viņ� bija viens, viņu bie�i vien pārņēma urdo�s nemiers. Viņ�, protams, zināja, ka trīs nevainīgos nevar atbrīvot vienā dienā. Bet pagāja nedēļas un mēne�i, un viņ� gaidīja un gaidīja, tāpat kā bija gaidījis Jūdejā. Tas viņu kremta, viņam bija jāsaņemas, lai neizkristu no pa�paļāvīga cilvēka lomas.

Klaudijs Regīns lūdza, lai Josefs atsūtot viņam savu ziņojumu, kas atstājis tādu iespaidu uz ķeizarieni. Josefs aizsūtīja manuskriptu, saspringti gaidīja lielā izdevēja atsauksmi. Bet Klaudijs Regīns klusēja. Josefs gaidīja �etras garas nedēļas; Regīns klusēja. Josefam kļuva neomulīgi, kad viņ� atcerējās savu vēso, dzēlīgo kolēģi Justu.

Beidzot Regīns viņu ielūdza uz mielastu. Bez Josefa tur bija vēl viens vienīgs viesis � Tiberiadas Justs. Josefs saspringa, viņ� nojauta izskaidro�anos. Un nebija ilgi jāgaida. Jau pēc uzkodām namatēvs ieminējās, ka esot izlasījis Josefa ziņojumu. Formas ziņā tas uzrakstīts talantīgi, bet saturs un argumentācija vāja. Arī Justs savukārt esot karaļa Agripas uzdevumā izteicies par trīs notiesātajiem. Būtu ļoti laipni, ja Justs dalītos ar viņiem savās domās. Josefam drebēja ceļi. Pēk�ņi viņam likās nesvarīgs visas Romas viedoklis salīdzinājumā ar viņa kolēģa Tiberiadas Justa domām.

Justs nelika sevi lūgties. Trīs apcietināto likteni nevarot aplūkot atrauti no Cēzarejas jautājuma. Bet Cēza-rejas jautājumu nevarot aplūkot atrauti no visas Romas Austrumu politikas. Kop� Austrumos komandējot^ ģene-rālfeldmar�als Korbulons, Roma esot da�reiz piekāpusies formāli, bet faktiski nekad. Lai cik talantīga butu Josefa raksta forma, viņ� neticot, ka viņa memorands iz�ķiro�i ietekmē�ot ķeizara kanceleju, drīzāk gan to panāk�ot finansu ministrijas un ģenerāl�tāba ziņojumi un apsvērumi. Memorandā, ko pats Justs karaļa Agripas uzdevumā iesniedzis kancelejas Austrumu nodaļai, viņ� vispirms esot uzsvēris Cēzarejas jautājuma juridisko pusi. Viņ� esot pieminējis Aleksandriju, kur Roma neesot atbalstījusi jūdu ienaidnieku mahinācijas. Bet viņ� baidoties, ka ministrs Talass, kur� turklāt esot antisemīts un dro�i vien Cēzarejas grieķu uzpirkts, par spīti visiem juridiskiem argumentiem, atbalstī�ot cittautie�u viltīgo cīņu pret jūdiem. No vispārējā Romas Austrumu politikas viedokļa �ādai Talasa rīcībai diem�ēl esot labs pamats.

Justs bija uzslējies no sava zviļņa; viņ� runāja asi, loģiski, pārliecino�i. Josefs klausījās gulēdams, rokas aiz galvas sakrustojis. Pēk�ņi viņ� piecēlās un, pārliecies pār galdu uz Justa pusi, naidīgi sacīja:

� Nav tiesa, ka Tiburas mocekļu atbrīvo�ana ir politisks pasākums. Tas ir taisnīguma un cilvēcības jautājums. Es esmu �eit tikai taisnīguma vārdā. Taisnīgums! Kop� esmu Itālijā, es visiem to metu acīs. Es pārliecināju ķeizarieni ar savām taisnīguma alkām.

Regīns grozīja masīvo galvu �urp un turp. Viņ� redzēja gan bālbrūngano, kalseno Josefa seju, gan dzeltenbrūn-gano, kalseno Justa seju. � Vai zināt, mani kungi, � viņ� sacīja, un viņa augstā, tusnā balss skanēja aizkustināti, � ka jūs izskatāties līdzīgi?

Viņi bija pārsteigti. Viņi aplūkoja viens otru: juvelierim bija taisnība. Viņi viens otru ienīda.

� Starp citu, mani kungi, es varu jums uzticēt noslēpumu, � Regīns turpināja, � jūs strīdaties par jautājumu, kas jau nokārtots. Jā, � viņ� sacīja, viņu apjuku�ajās sejās skatīdamies, � Cēzarejas liktenis ir izlemts. Var paiet kāds laiks, kamēr ediktu pasludinās; bet tas ir parakstīts un nosūtīts Sīrijas gubernatoram. Jums taisnība, rakstumācītāj Just. Cēzarejas liktenis izlemts jūdiem nelabvēlīgi.

Abi jaunie cilvēki stingi blenza uz Klaudiju Regīnu, kur� miegaini skatījās lejup. Viņi bija tik satriekti, ka aizmirsa viens otru un savu strīdu.

� Tas ir pats ļaunākais trieciens Jūdejai kop� vairāk nekā simt gadiem! � Josefs iesaucās.

� Es baidos, ka �ā edikta dēl vēl daudz Jau�u lies asinis, � Justs sacīja.

Viņi klusēja. Viņi dzēra.

� Pielūkojiet, rakstumācītāj Josef, � Regīns sacīja, � lai jūsu jūdi izturas prātīgi.

� �eit Romā viegli dot tādu padomu, � Josefs atbildēja, un viņa balsī bija neviltots sarūgtinājums. Viņ� sēdēja salīcis, noguris, kā iztuk�ots. Sā pretīgā, resnā vīra paziņojums uzdzina viņam tādas skumjas, ka viņa sirdī vairs nebija vietas pazemojo�ajai apziņai, cik patlaban smieklīgs viņ� pats un viņa sūtība. Protams, viņa sāncensim bijusi taisnība, viņ� visu paredzējis, un tas, ko Josefs sadzejojis, izkūpēja kā dūmi, un viņa panākumi nebija ne gra�a vērti.

Klaudijs Regīns sacīja. � Starp citu, es tie�i tagad, kamēr edikts nav pasludināts, publicē�u jūsu memorandu, rakstumācītāj Just. Jums vajag to noklausīties, � viņ� neparasti dedzīgi griezās pie Josefa, � tas ir mazs �edevrs.

Un viņ� lūdza Justu nolasīt vienu nodaļu. Josefs jutās nomākts, tomēr raksts viņu savaldzināja. Jā, viņa no�ēlojamo, patētisko pļāpā�anu nevarēja salīdzināt ar �iem skaidrajiem, labajiem vārdiem.

Viņ� padevās. Viņ� atteicās no cīņas. Viņ� nolēma atgriezties Jeruzalemē un kļūt par pieticīgu tempļa kalpotāju. �inī nakti viņ� gulēja slikti un arī nākamā dienā staigāja apkārt sadrūmis. Viņ� ēda maz un bez baudas, negāja pie meitenes Lucillas, ar kuru bija norunāts �odien tikties. Viņ� vēlējās, kaut nekad nebūtu ieradies Romā, bet palicis Jeruzalemē, nezinādams neko par Jaunajām un draudzīgajām intrigām, ko �eit vērpa pret Jūdeju. Viņ� labi pazina Cēzareju, tās ostu, tās lielo noliktavu kvartālu, rēderejas, sinagogas, veikalus, atklātos namus. Pat tās jūdu nozākātās celtnes un tēli, ko tur uzcēlu�i romie�i, tādas kā gubernatora rezidence, milzīgās dievietes Romas un pirmā ķeizara statujas, vairoja Jūdejas slavu, kamēr pār pilsētu valdīja jūdi. Bet, ja varu Cēzarejā iegūs grieķi un romie�i, ja galvaspilsēta kļūs romiska, tad viss būs otrādi, tad visas Jūdejas, pat Jeruzalemes jūdi savā zemē kļūs par tiem, kurus turpmāk tikai pacie�. Kad Josefs par to domāja, viņ� juta, kā zeme zem viņa kājām grīļojas. Skumjas un dusmas pildīja viņa sirdi un visu viņa būtni līdz pēdējai �ūniņai, tā ka viņ� gandrīz saslima.

Kad Dēmetrijs Libāns svinīgā apņēmībā paziņoja, ka viņ� tagad tēlo�ot jūdu Apellu, lai atbrīvotu trīs Tiburas mocekļus, Josefs atkal staroja savu panākumu pirmajā, neaptum�otajā spo�umā. Romas jūdi uzņēma aktiera lēmumu mierīgāk, nekā varēja gaidīt pēc viņu sākotnējā uzbudinājuma; jo bija ziema, un uzvedums pagaidām nenotiks atklāti, bet mazā galma teātrī, kas atrodas ķeizara parkos. Taisnību sakot, vēl lamājās vienīgi vecais Arons;

viņ� ietiepīgi murmināja savus lāstus bezdievīgajam aktiera nodomam un visai ķecerīgajai jaunajai paaudzei.

�Jūds Apella� bija pirmā tautiskā dziesmuspēle, ko uzveda ķeizara privātajā teātri. Zālē bija apmēram tūksto� vietu, Romas pla�ā sabiedrība apskauda tos, kuri saņēma ielūgumus uz �o pirmizrādi. Bija ieradu�ies visi ministri, gan izkāmēju�ais Talass, gan lūgumu un sūdzību ministrs � resnais, labsirdīgais Jūnijs Trāķietis, gan gvardes komandants Tigellīns. Bez tam ziņkārā, dzīvespriecīgā vestālie�u priek�niece. Protams, Klaudijs Regīns nebija aizmirsts. No jūdiem tur nebija daudz: elegantais Jūliāns Alfs, Vēlijas draudzes priek�nieks, un viņa dēls; Josefs ar pūlēm bija izgādājis ielūgumu ari Kajam Bar-cāronem un meitenei Irēnai.

Aizkars saritinās, nolai�as. Uz skatuves stāv jūds Apella, vīrs vidējos gados ar garu, smailu bārdu, kas sāk jau sirmot. Viņ� dzīvo Jūdejā, mazā pilsētiņā, viņa māja ir �aura, viņ�, viņa sieva un viņa daudzie �bērni mitinās vienā telpā. Pusi no viņa trūcīgajiem ienākumiem atņem augstie kungi Jeruzalemē; no atliku�ā pusi piesavinās romie�i Cēzarejā. Kad viņa sieva nomirst, viņ� dodas projām. Viņ� paņem sev līdzi mazu tīstoklīti ar ticības apliecinājumu, lai to pienaglotu pie sava mājokļa durvīm, bez tam viņ� paņem savas lūg�anu siksnas, savu siltumkasti sabata ēdieniem, savus sabata sve�turus, savus daudzos bērnus un savu neredzamo dievu. Viņ� dodas uz Austrumiem, uz Partu. Viņ� uzceļ sev mājiņu, pienaglo pie durvīm mazo tīstokli ar ticības apliecinājumu, apsien ap galvu un ap roku lūg�anu siksnas, nostājas ar seju pret rietumiem, pret Jeruzalemi, kur atrodas templis, un lūdz. Viņ� pārtiek no mazumiņa, dzīvo pusbadā, bet ir apmierināts, jā, viņ� vēl atlicina, ko sūtīt Jeruzalemes templim. Bet tad uzrodas sve�inieki, vienpadsmit klauni, tie ir par-tie�i, viņi to izsmej. Viņi noplē� no durvīm mazo tīstokli un atņem lūg�anu siksnas, viņi grib redzēt, kas tur iek�ā, viņi atrod aprakstītu pergamentu un smejas par �ā vīra jocīgajiem dieviem. Viņi grib piespiest Apellu pielūgt viņu dievus, gai�o Ormuzdu un tum�o Arimanu, un, kad viņ� atsakās, klauni plūkā viņa bārdu un matus un nerimstas tikmēr, kamēr viņ� nokrīt ceļos, un tas izskatās ļoti jocīgi. Viņ� neatzīst viņu redzamos dievus, un sve�inieki neatzīst viņa neredzamo dievu. Bet katram gadījumam viņi atņem Apellam savu dievu altāru labad to naudas mazumiņu, ko viņ� sakrājis, un nosit trīs no viņa bērniem. Viņ� aprok savus trīs bērnus, staigā starp trīs mazajiem kapiņiem, apsē�as un dzied senu dziesmu: �Pie Bābeles upēm mēs sēdējām un raudājām�, un viņ� savādi �ūpojas, �īs kustības ir smieklīgas un skumjas. Tad viņ� nomazgā rokas un dodas atkal projām, �oreiz uz dienvidiem, uz Bģipti. Viņ� pamet mazo mājiņu, ko sev uzcēlis, bet paņem līdzi tīstokli ar ticības apliecinājumiem, lūg�anu siksnas, siltumkasti, sve�turus, atliku�os bērnus un savu neredzamo dievu. Viņ� uzceļ sev jaunu mājiņu, apņem jaunu sievu, gadi nāk un iet, viņ� atkal nopelna naudu un trīs nosisto bērnu vietā rada �etrus jaunus. Tagad, skaitīdams lūgsnas, viņ� pagrie�as ar seju pret ziemeļiem, kur atrodas Jeruzaleme un templis, un neaizmirst katru gadu sūtīt savu nodevu uz Izraēla zemi. Bet arī dienvidos viņam nedod mieru viņa ienaidnieki. Atkal ierodas vienpadsmit klauni, �oreiz tie ir ēģiptie�i, un prasa, lai viņ� pielūdz viņu dievus: Izīdu un Ozīrisu, Vērsi, Aunu un Vanagu. Bet tad uzrodas romie�u gubernators un pavēl, lai viņi neaiztiek jūdu Apellu. Vienpadsmit klauni izskatās ļoti komiski, kad vīlu�ies aiziet. Bet viņ� pats, jūds Apella, savā uzvaras priekā ir vēl komiskāks. Atkal viņ� dīvaini �ūpo izkāmēju�o augumu; �oreiz viņ� dejo savam dievam par godu, viņ� dejo ap tīni ar svētajām grāmatām. Viņ� jocīgi cilā kājas līdz pat krāsotajai bārdai, viņa skrandainais tērps plīvo, ar kaulainu, netīru roku viņ� sit pa tamburīnu. Viņ� �ūpojas, visi viņa kauli slavē neredzamo dievu. Tā viņ� dejo derības �ķirsta priek�ā. Augstie romie�u kungi skatītāju telpā skaļi iesmejas, cauri kopīgajiem smiekliem var skaidri dzirdēt ministra Talasa drebeklīgo smējienu. Bet lielākā daļa jūtas drusku neērti, un nedaudzie jūdi blen� apjuku�i, gandrīz izbiju�ies uz vīru, kur� lēkā, dejo, grīļojas pa skatuvi. Viņi atceras Ievītus, kuri ar sudraba trompetēm svinīgi stāv uz tempļa augstajām kāpnēm, un virspriesteri, kas stalts un cienīgs, tērpies izmeklētās drānās un izgreznojies ar tempļa dārglietām, dodas lūgt dievu, un vai tā nav dieva zaimo�ana, ko dara �is vīrs uz skatuves?

Bet galu galā arī romie�u gubernators nespēj vairs jūdu aizstāvēt. Ēģiptie�u ir pārāk daudz, vienpadsmit klauni pārvērtu�ies par vienpadsmitreiz vienpadsmit klauniem, un viņi pilina ķeizaram ausī indīgus apmelojumus, un viņi smieklīgi danco, un viņi dursta un knaiba, un �auda ar mazām, nāvējo�ām bultām, un atkal viņi

nogalina trīs Apellas bērnus un viņa sievu ari. Un galu galā jūds Apella atkal dodas projām, paņēmis līdzi tīstokli, lūg�anu siksnas, siltumkasti un sve�turus, bērnus un savu neredzamo dievu, un �oreiz viņ� nonāk Romā. Bet tagad luga kļūst pavisam pārdro�a un nekaunīga. Klauni neuzdrīkstas aizskart Apellu tie�i, viņi turas skatuves malā. Tomēr, lēkādami kā pērtiķi, viņi uzrāpjas uz Apellas mājas jumta, ielien arī iek�ā, skatās, kas ir tīstoklī, kas � siltumkastē. Viņi ķēmojas pakaļ jūdam, kad viņ� taisās lūgt dievu, �oreiz pagriezies pret austrumiem, kur atrodas Jeruzaleme un templis. Vienpadsmit galvenajiem klauniem tagad ir ļoti pārdro�as maskas, portret-maskas, bez pūlēm var pazīt ministru Talasu, ievērojamo senāta juristu Kasiju Longinu, filozofu Seneku un citus ļoti ietekmīgus jūdu ienaidniekus. Ta�u �oreiz viņi neko nevar jūdam Apellam padarīt, viņu sargā ķeizars un ķeizariene. Tomēr viņi visi gaida, kad jūdam Apellam radīsies kāda vāja vieta. Un, raugi, �ī vājā vieta rodas. Viņ� apprec vietējo iedzīvotāju, kādu brīvlaisto. Nu klauni paslēpjas aiz viņa sievas un salej viņai sirdī visu savu izsmieklu. Viņi dzied da�as īpa�i dzēlīgas kuplejas par apgraizīto jūdu, par viņā ķiplokiem, viņa smirdoņu, viņa gavēņa dvaku, viņa siltumkasti. Nonāk tik tālu, ka sieva bērnu klātbūtnē izsmej Apellu par to, ka viņ� ir apgraizīts. Tad Apella sievu padzen un paliek viens ar saviem bērniem un savu neredzamo dievu Romas ķeizara aizsardzībā. Skumji, aiz nevaldāmām ilgām ķermeni �ūpodams, viņ� dzied savu seno dziesmu: �Pie Bābeles upēm mēs sēdējām un raudājām�; iztālēm viņu pavisam klusu parodē vienpadsmit klauni.

Skatītāji vēro cits citu un īsti nezina, vai rādīt jautras vai skumjas sejas. Visi �ķielē uz ķeizara lo�u. Ķeizariene savā dzidrajā, tālu dzirdamajā bērna balsī skaidri pavēsta, ka gandrīz neviena no tagadējām lugām neesot viņu interesējusi tā kā �ī. Viņa izsaka komplimentus senatoram Marullam, kur� ar liekuļotu pieticību atsakās no teksta autora goda. Ķeizars ir atturīgs; viņa literatūras skolotājs Seneka ir viņam tik daudz sprediķojis par tradīcijām, ka viņ� pagaidām nezina, kā novērtēt �ās lugas neierasto tehniku. Ķeizars ir jauns, gai�matains, viņa inteliģentā seja ir drusku uzblīdusi; viņa acis mazliet izklaidīgi vēro skatītājus, kuri nedrīkst atstāt teātri, kamēr viņ� nav aizgājis. Jūdu kungi skatītāju zālē ir apjuku�i. Klaudijs Regīns stenēdams sien savu kurpju saites un,

kad viņam jautā, noburk�ķ kaut ko nesaprotamu. Josefs svārstās starp dusmām un atzinību. Viņam sāp acis no spilgtās dzīves patiesības, ko uz skatuves parādījis �is jūds Apella. Ta�u viņam tanī pa�ā laikā ir nepatīkami, ka visu �ā jūda smieklīgumu kāds tik nesaudzīgi piedēvējis viņa traģiskajam liktenim. Patiesību sakot, tā jūtas lielākā daļa skatītāju. Viņi ir �aubu pārņemti un neapmierināti, jūdu kungi pat apbēdināti. Patiesi apmierināts ir vienīgi ministrs Talass.

Ķeizars pasauc viņu un tieslietu ministru Jūniju Trā-ķieti lo�ā un domīgi saka, ka viņu interesējot, kā jūdi uzņem�ot kādu zināmu lēmumu. Ķeizariene tie�i pirms aizie�anas paziņo Josefam, ka jau nākamajā dienā viņa trīs nevainīgos atbrīvo�ot.

Nākamajā dienā tūdaļ pēc saullēkta trīs mocekļus atbrīvoja. Tiburas vasarnīcu rajonā, Vēlijas draudzes priek�sēdētāja Jūliāna Alfa savrupmājā viņus ārstu uzraudzībā nomazgāja, paēdināja, ietērpa dārgās drēbēs. Tad viņus iesēdināja Jūliāna Alfa skaistajos ceļojumra-tos. Gar ceļu, kur� veda no Tiburas uz Romu, visur stāvēja jūdu bariņi un, kad garām brauca rati, kam skrēja pa priek�u heroldi un aizmugurē sekoja liela svīta, skandēja svētī�anas vārdus, kas jāsaka pēc izglāb�anās no lielām briesmām; jūdi saņēma trīs sirmgalvjus ar saucieniem: �Lai svētīti atnācēji! Miers ar jums, rakstumācī-tāji un kungi.�

Bet pie Tiburas vārtiem bija milzīga burzma. �eit, policijas un karaspēka aplenktā laukumā, mocekļus sagaidīja gan piecu jūdu draud�u priek�sēdētāji, gan valsts sekretārs Polībijs, lūgumu un sūdzību ministrijas pārstāvis, gan viens no ķeizarienes ceremonijmeistariem, bet pirmkārt � rakstnieks Josefs ben Matatija, Jeruzalemes Lielās padomes delegāts, un aktieris Dēmetrijs Libāns. Protams, aktieris arī �eit guva vislielāko ievērību; ta�u visi bez izņēmuma � kā romie�u kungi, tā jūdi � norādīja cits citam uz slaido, jauno vīrieti ar kalseno, fanātisko seju, lepni izliekto degunu un dedzīgajām acīm: tas bija rakstumācītājs Josefs ben Matatija, kur� izcīnījis trīs mocekļu amnestiju. Bija pienācis Josefa lielais bridis. Viņ� izskatījās jauns, nopietns, satraukts un cienīgs, viņ izskatījās labi pat līdzās aktierim.

Beidzot parādījās rati ar trīs sirmgalvjiem. Mocekļi tika izcelti no ekipā�as. Viņi bija loti vārgi, viņu stāvi dīvaini, mehāniski �ūpojās �urp un turp. Kā akli viņi skatījās uz daudzajām sejām, uz daudzajiem svinīgi baltajiem apģērbiem, truli klausījās cildino�ajās uzrunās. Ļaudis aizkustināti rādīja cits citam sirmgalvju pusno-skūtās galvas ar iededzināto �E� un va�u pēdas virs potītēm. Daudzi raudāja. Bet aktieris Dēmetrijs Libāns nometās ceļos, nolieca galvu ielas putekļos un skūpstīja kājas tiem vīriem, kuri bija cietu�i Jahves un Izraēla zemes vārdā. Bija pierasts redzēt viņu komiķa lomā, tauta smējās, kur vien viņ� parādījās, bet nevienam nelikās smieklīgi, ka viņ� gulēja putekļos trīs sirmgalvju priek�ā, skūpstīja viņu kājas un raudāja.

Nākamajā sabatā notika liels dievkalpojums agripī-nie�u sinagogā. Vecākais no trijiem sirmgalvjiem nolasīja pirmās rindas no sabatam izraudzītās svēto rakstu nodaļas: ar pūlēm viņ� izgrūda vārdus no pa�iem rīkles dziļumiem, pla�ais dievnams līdz pat pēdējam stūrītim bija pilns cilvēku, arī gar ielu ļaudis stāvēja cie�i cits pie cita klusi un aizgrābti. Bet Josefam bija uzticēts pēc lasījuma pacelt toras tīstokli. Viņ� stāvēja uz paaugstinājuma slaiks un nopietns, ar abām rokām augstu pacēla tīstokli, pagriezās tā, lai visi to redzētu, ar savām dedzīgajām acīm raudzījās pāri neskaitāmajām galvām. Un Romas jūdi cie�i skatījās uz jauno, dedzīgo cilvēku, kur� viņu priek�ā turēja paceltu svēto rakstu tīstokli.

Tajā ziemā trīs mocekļus ļoti godināja. Viņi pamazām atlaba, viņu izkāmēju�ās miesas atkopās, viņu noskūtās galvas pārklājās ar paretiem, jauniem matiņiem. Skri-bona Largsa ziedes palīdzēja sadziedēt va�u brūces virs potītēm. Viņus veda no draudzes uz draudzi, no viena ietekmīga jūdu kunga pie otra. Viņi pieņēma pagodinājumus diezgan truli � kā nodevu, kas tiem pienākas.

Lēnām atgrie�oties spēkiem, viņi sāka vairāk runāt. Izrādījās, ka trīs mocekļi ir ķildīgi, ietiepīgi, pikti sirmgalvji. Nekas viņiem nebija pietiekami dievbijīgi un priek�rakstiem atbilsto�i. Viņi strīdējās savā starpā un ar visiem citiem, viņi staigāja starp Romas jūdiem, it kā atrastos Jeruzalemē un visi jūdi būtu viņiem padoti, viņi rīkoja un aizliedza. Beidzot Jūliāns Alfs sirmgalvjiem pieklājīgi, bet noteikti aizrādīja, ka Vēlijas sinagoga neatrodoties viņu tempļa pakļautībā. Tad sirmgalvji viņu nolādēja un gribēja pasludināt Alfam lielo izraidījumu un vispārējo boikotu. Visi galu galā bija priecīgi, kad atkal sākās kuģo�ana un trīs sirmgalvjus varēja aizvest uz Puteolām un nogādāt uz kuģa, kas gāja uz Jūdeju.

Josefa uzdevums Romā bija paveikts. Ta�u viņ� te palika. Viņa acu priek�ā atkal skaidri stāvēja mērķis, kura dēļ viņ� bija atbraucis uz Romu. iekarot �o pilsētu. Viņ� aizvien skaidrāk saprata, ka viņam ir viens vienīgs ceļ�: literatūra. Viņu saistīja kāds ievērojams notikums no viņa zemes vēstures. No sākta gala Josefu viņa tautas senajās grāmatās visvairāk bija saviļņojis vēstījums par makabeju brīvības cīņu pret grieķiem. Tikai tagad viņ� saprata, kas viņu bija vilinājis �urp. Roma bija nobriedusi Austrumu gudrībai un noslēpumam. Viņa uzdevums bija attēlot pasaulei �o patētiski varonīgo Izraēla sen-vēstures posmu, lai visi saprastu: Izraēla zeme ir izredzētā zeme, tajā dzīvo dievs.

Viņ� nevienam nestāstīja par savu nodomu. Arēji viņ� dzīvoja kā jauns kungs no labākās sabiedrības. Bet visu, ko Josefs redzēja, dzirdēja, piedzīvoja, viņ� izmantoja savā darbā. Vajadzēja rast ceļu, kā saprast abas puses: Austrumus un Rietumus. Vajadzēja parādīt makabeju vēsturi, viņu ticību un viņu brīnumus stingrā, skaidrā formā, kā to prasīja jaunākā prozas teorija. Senajās grāmatās viņu aizkustināja sen�u mocības, ko tie bija uzņēmu�ies, lai nepārkāptu Jahves bauslību; forumā, Līvijas kolonādēs, Marsa laukumā, sabiedriskajās pirtīs, teātrī viņ� spraigi un vērīgi dzīvoja līdzi Romai, kura savus iedzīvotājus tā apbūra, ka tie visi viņu lādēja un visi viņu mīlēja.

Josefs izbaudīja uz savas ādas pilsētas lielo kārdinājumu, kad radās iespēja palikt tajā uz visiem laikiem. Viņ� noprata, ka Kajs Barcārone grib izprecināt savu meitu Irēnu. Pēc mātes vēlē�anās viņ� bija izraudzījis par znotu jauno rakstumācītāju Licīniju no Vēlijas sinagogas, bet viņa sirds nevēlējās �īs precības, un meitenes Irēnas acis lūkojās Josefa kalsenajā, fanātiskajā sejā ar to pa�u sapņaino sajūsmu kā pirmajā dienā. Ar laulībām vilcinājās, Josefam vajadzētu teikt tikai vienu vardu, un viņ� varētu palikt Romā uz visiem laikiem kā �ā bagātā vīra znots. Tas bija vilino�i, tas nozīmēja mierīgu, pla�u dzīvi, cieņu un pārpilnību. Bet tas nozīmēja arī apsīkumu un pa�apmierinātību. Vai tas nebija pājāk sīks mērķis?

Josefs ķērās pie grāmatām ar divkār�u dedzību. Ar nebeidzamu atbildības sajūtu viņ� gatavoja savu �Maka-beju vēsturi�. Viņ� nekaunējās kā skolnieks iekalt latīņu nn grieķu gramatiku. Pilnveidoja savu meistarību, strādādams pie sare�ģītām detaļām. Viņ� noņēmās ar �o pieticīgo un moko�o sagatavo�anos visu pavasari, līdz juta, ka var sākt pa�u darbu.

Tad nāca kāds notikums, kas pilnīgi izmainīja viņa stāvokli.

Proti, vasaras sākumā pavisam pēk�ņi un pavisam jauna nomira ķeizariene Pope ja. Viņa bija vēlējusies mirt jauna, nenovītusi, viņa bie�i runāja par nāvi, un nu viņas vēlē�anās bija piepildījusies. Pat pēc nāves viņa apliecināja savas simpātijas Austrumiem; savā testamentā viņa bija noteikusi, lai viņas līķi nesadedzina, bet iebalzamē pēc Austrumu paraduma.

Savas sēras un savu mīlestību ķeizars pārvērta par milzīgu izrādi. Neaptveramais bēru gājiens devās caur pilsētu. orķestri, apraudātājas, runas kori. Bezgalīgā sen�u procesija tagad uzņēma ķeizarieni savā rindā kā pēdējo. �inī nolūkā priek�te�u vaska maskas bija izņemtas no svētajiem skapjiem. Tās bija uzliku�i aktieri, tērpu�ies miru�o konsulu, prezidentu, ministru krā�ņajos amata tērpos; katram nelaiķim pa priek�u gāja viņa liktors ar cirvi un rīk�u sai�ķi. �ai procesijai vēlreiz sekoja visa priek�te�u rinda � dejotāji un aktieri groteski parodēja tos, kuri gāja pa priek�u. Starp viņiem bija arī mirusī ķeizariene. Dēmetrijs Libāns bija paturējis tiesības uz pēdējo baiso uzmanības apliecinājumu savai aizstāvei, un jūdi, kam garām gāja �is viņu varenās labvēles lēkājo�ais, dejojo�ais, skumji smieklīgais atveids, kauca no smiekliem un bēdām. Sekoja nelaiķes kalpotāji, milzīgs viņas ierēdņu, vergu, brīvlaisto gājiens, aiz viņiem � miesassardzes virsnieki, beidzot pati nelaiķe, kuru nesa �etri senatori; viņa pēc sava paraduma sēdēja atzveltnes krēslā, tērpta vienā no vienkār�i piegrieztajiem, ta�u sasodīti caurspīdīgajiem tērpiem, kādus viņa mēdza nēsāt; ķeizariene bija jūdu ārstu prasmīgi iebalzamēta, smar�u mākoņa apņemta. Aiz viņas soļoja ķeizars ar segtu galvu, vienkār�ā melnā tērpā, bez savas varas zīmēm. Un aiz ķeizara � senāts un Romas iedzīvotāji.

Gājiens apstājās Foruma runātāju tribīnes priek�ā. Priek�te�i izkāpa no ratiem, apsēdās uz ziloņkaula krēs-liēm, un ķeizars teica bēru runu. Josefs redzēja Popeju, viņa sēdēja savā krēslā tāpat, kā bija sēdējusi toreiz; mati dzintara krāsā, pati mazliet zobgalīga; nu ķeizars beidza runu, un Roma pēdējo reizi sveica savu ķeizarieni. Desmitiem tūksto�u cilvēku stāvēja izstiepu�i roku ar atvērtu plaukstu, arī priek�te�i piecēlās no saviem krēsliem un izstiepa roku ar atvērtu plaukstu, un tā viņi, sveicienu Popejai atdodami, stāvēja nekustīgi veselu minūti, un tikai nelaiķe sēdēja.

Josefs bija visu laiku vairījies no sava kolēģa Justa. Tagad viņ� to uzmeklēja. Abi jaunie kungi pastaigājās starp Marsa laukuma kolonādēm. Justs domāja, ka tagad, pēc Popejas nāves, Talass un viņa biedri vairs ilgāk nevilcinā�oties un publicē�ot ediktu. Josefs paraustīja plecus. Klusēdami viņi staigāja starp elegantajiem kolonā�u dīkdieņiem. Tad tie�i Kaja Barcārones skaistā veikala priek�ā Justs apstājās un sacīja: � Ja tagad Cēzarejas jūdiem izkrāps viņu tiesības, neviens cilvēks tam nepiegriezīs vērību. Ikviens domās, ka jūdiem �ajā gadījumā nav taisnība. Ja viņu sūdzības ir kaut cik pamatotas, tad Roma viņus uzklausa un palīdz. Vai tad viņu trīs nevainīgie nav ap�ēloti? Roma ir augstsirdīga. Roma izturas pret Jūdeju iecietīgi, iecietīgāk nekā pret citām provincēm.

Josefs nobālēja. Vai �im cilvēkam bija taisnība? Vai viņa panākumi, vai trīs nevainīgo atbrīvo�ana bija kaitējusi Jūdejas vispārējam politiskajam stāvoklim, jo Roma tādā kārtā, izrādīdama piekāpību kādā mazāk nozīmīgā jautājumā, gribēja melīgi mīkstināt galvenā lēmuma bardzību? Viņ� akli skatījās uz mēbelēm, kas bija izliktas pārdo�anai Kaja Barcārones veikala priek�ā.

Viņ� neko neatbildēja, drīz atvadījās. No Justa teiktā viņ� jutās glu�i slims. Tā nedrīkstēja būt taisnība. Reizēm viņ� bijis iedomīgs, kuram tas negadās? Bet trīs nevainīgo lietā viņ� rīkojās no tīras sirds, viņ� nebija personisku, sīku panākumu dēj kaitējis savas tautas interesēm.

Ar jaunu, niknu dedzību viņ� metās savā darbā. Gavēja, mērdēja miesu, zvērēja nepieskarties nevienai sievietei, iekams nebūs pabeidzis darbu. Strādāja. Aizvēra acis, lai redzētu savas grāmatas notikumus, atvēra tās, lai grāmatas notikumus attēlotu pareizā gaismā. Viņ� stāstīja pasaulei par savas tautas apbrīnojamo brīvības cīņu vēsturi. Viņ� cieta līdzi grāmatas mocekļiem, viņ� uzvarēja līdz ar viņiem. Viņ� ar Jūdu Makabeju iesvētīja no jauna templi. Ticība apņēma viņu maigi un pār-varīgi. Viņ� pārkausēja savā darbā ticību, atbrīvo�anos, uzvaru, visas cildenās jūtas, ko viņam bija iedvesu�as senās grāmatas. Kamēr viņ� rakstīja, viņ� bija Jahves izredzētais cīnītājs.

Viņ� aizmirsa Cēzareju.

Bet tad Josefs atsāka savu senāko dzīvi, gāja sabiedrībā, satikās ar sievietēm, izturējās di�manīgi. Viņ� nolasīja savu makabeju grāmatu izmeklētam jaunu literātu lokam. Viņu apsveica. Viņ� nosūtīja to izdevējam Klaudijam Regīnām. Klaudijs Regīns tūdaļ paziņoja, ka grāmatu izdo�ot.

Bet tanī pa�ā laikā arī Klaudija Regīna izdevniecībā iznāca Justa darbs � �Par jūdaisma idejām�. Josefs uzskatīja, ka tā ir sazvērestība, jo ne Regīns, ne Justs nebija viņam iepriek� neko teiku�i. Viņ� pēla Justa grāmatu, ka tā esot sausa un neizteiksmīga. Bet sirds dziļumos Josefam �ķita, ka tas, ko viņ� pats sacerējis, ir neveikls pārspīlējums salīdzinājumā ar sāncen�a neparastajām, blīvajām un pārliecino�ajām domu virknēm. Viņ� salīdzināja Justa portretu, kas bija iezīmēts grāmatas sākumā, ar savējo. Izlasīja Justa mazo sacerējumu divas trīs reizes. Viņa pa�a rakstības veids viņam sāka likties bērni�ķīgs, bezcerīgs.

Bet, raugi, ne tikai meitene Irēna, tagad rakstumācītāja Licīnija sieva, un labvēlīgie lasītāji Tibras labajā krastā, ari literāti un jaunie snobi kreisā krasta elegantajās pirtīs sprieda, ka makabeju grāmata esot laba. Josefa slava auga, viņa grāmata par jūdu karu tika vērtēta kā interesanta un veiksmīga varoņeposa atdzim�ana. Viņam pieslējās iesācēji literāti, viņam bija savi sekotāji, sava skola. Augstmaņi lūdza Josefu lasīt grāmatu viņu mājas lokā. Labajā Tibras krastā bērnus mācīja no viņa grāmatas. Bet Tiberiadas Justa grāmatu neviens nepazina, neviens nelasīja. Klaudija Regīna izdevniecības grāmatvedis pastāstīja Josefam, ka no Justa grāmatām esot pārdoti tikai simt deviņdesmit eksemplāru, bet no Josefa grāmatas � �etri tūksto�i divi simti eksemplāru un pieprasījums no visām provincēm, sevi�ķi no Austrumiem, visu laiku

augot. Pats Justs Romas sabiedrībā nerādījās; vismaz Josefs �ajos savu literāro panākumu mēne�os viņu nekur nesatika.

Ziema pagāja, un agrais pavasaris atnesa iespaidīgu Romas varas pierādījumu, ilgi gatavoto Romas triumfu pār Austrumiem, lepno jaunā aleksandriskā karagājiena sākumu. Austrumu kaimiņvalsts Parta, kur valdīja karalis Vologess, vienīgā jau apgūtās pasaules lielvalsts, ja neskaita Romu, bija nogurusi no ilgsto�ā kara un atdeva Romai Armēniju, �o sen apstrīdēto teritoriju. Ķeizars pats svinīgi aizslēdza Jānusa templi par zīmi, ka uz zemes iestājies miers. Pēc tam viņ� ar krā�ņu uzvedumu svinēja �o pirmo lielo uzvaru pār Austrumiem, ko taisījās no jauna iekarot. Armēņu karalim Tiridatam vajadzēja ierasties pie viņa un saņemt no viņa rokām kroni, tā kļūstot par vasali. Vairākus mēne�us Austrumu valdnieks ar milzīgu svītu, ar jātniekiem un bagātām dāvanām, zeltu un mirrēm ceļoja uz Rietumiem, lai godinātu Romas ķeizaru. Visgarām Austrumos izplatījās leģenda par trīs ķēniņiem no Austrumzemes, kuri devu�ies ceļā, lai pielūgtu Rietumos uzlēku�o zvaigzni. Starp citu, finansu ministrijai Romā bija daudz rūpju, kā apmaksāt visus �os izdevumus, kas, protams, gāja uz ķeizara kases rēķina.

Kad beidzot karaļa Tiridata gājiens bija nonācis Itālijā, īpa�s uzsaukums aicināja senātu un Romas tautu piedalīties svinībās, kurās Austrumi godinās ķeizaru. Visās ielās drūzmējās ziņkārīgie. Ķeizara gvardes vienības stāvēja �palerās. Caur viņu rindām soļoja Austrumu karalis savā nacionālajā apģērbā, ar tiāru galvā, ar īso persie�u zobenu pie jostas: ta�u ierocis bija ienaglots makstī, nekaitīgs. Tā viņ� �ķērsoja Forumu, uzkāpa estrādē, kur sēdēja Romas ķeizars, nolieca pieri līdz zemei. Bet ķeizars noņēma viņa tiāru un uzlika tās vietā diadēmu. Tad karaspēka vienības sita �ķēpus pret vairogiem un vienā balsī skaļi sauca, kā bija jau labu laiku vingrināju�ās: � Sveiks, ķeizar, valdniek, imperator, dievs!

Tribīnē pie Svētās ielas, kas gāja pāri Forumam, svinībās noskatījās goda viesi no provincēm un starp viņiem Josefs. Dziļi satraukts viņ� vēroja, kā zemojas Ti-ridats. Cīņa starp Austrumiem un Rietumiem bija mū�sena. Savā laikā persie�i bija liku�i tālu atkāpties

Rietumiem, bet tad Aleksandrs uz gadu simteņiem atvirzīja atpakaļ Austrumus. Pēdējos gadu desmitos, it īpa�i � kop� partie�i pirms simt gadiem bija iznīcināju�i lielu romie�u armiju, Austrumi atkal sāka lauzties uz priek�u. Katrā ziņā Austrumi juta savu garīgo pārākumu, jūdus spārnoja jauna cerība, ka Austrumos radī�oties pestītājs, kā sludināja senie pareģojumi, lai padarītu Jeruzalemi par pasaules galvaspilsētu. Un tagad Josefam nācās skaidri un gai�i, ar pa�a acīm noskatīties, kā Tiri-dats, varenā Austrumu valdnieka brālis, Romas priek�ā nolieca pieri putekļos. Partie�u valsts bija tālu, militāri pasākumi pret to saistīti ar milzīgām grūtībām, tur vēl vienmēr dzīvoja to karavīru mazbērni, kas bija sakāvu�i slaveno romie�u ģenerāli Krasu un iznīcināju�i viņa vīrus un zirgus. Tomēr partie�i noslēdza �o no�ēlojamo kompromisu. Un viņ�, �is partie�u princis, bija pieļāvis, ka viņa zobenu ienaglo makstī. Tā viņ� vismaz saglabāja zināmu autonomiju un savu diadēmu, kaut ari kļuva vasalis. Ja ar to samierinājās varenais partietis, vai gan nebija tīrais neprāts mazās Jūdejas pārliecība, ka tā varot stāties pretī Romas varai? Jūdeja bija viegli aizsniedzama, to apņēma romanizētas provinces, kop� vairāk nekā simt gadiem Roma bija tajās ieviesusi savu pārvaldi un militāro tehniku. Tas, ko �Izraēla atriebēji� samuldēja Jeruzalemes Zilajā zālē, bija tīrais ārprāts. Jūdejai bija jāiekļaujas pasaulē tāpat kā citām zemēm; dievs tagad bija Itālijā, pasaule bija Romas varā.

Pēk�ņi viņam blakus uzradās Justs. � Līdzās jūsu ma-kabejiem karalis Tiridats izskatās bēdīgi, rakstumācītāj Josef, � viņ� sacīja.

Josefs paskatījās uz viņu, Justa seja bija dzeltenīga, skeptiska, mazliet sarūgtināta, un viņ� likās daudz vecāks par Josefu, kaut gan tā nebija. Vai viņ� izsmēja Josef u, ko īsti nozīmēja �ie vārdi?

� Es katrā ziņā domāju, � Josefs sacīja, � ka makstī ienaglots zobens nav tik tīkams kā atkailināts.

� Bet daudzos gadījumos tā ir gudrāk un da�kārt varbūt pat varonīgāk, � Justs atbildēja. � Tie�ām �ēl, � viņ� piebilda, � ka tik apdāvināts cilvēks kā jūs pārvēr�as par tādu kaitētāju.

� Vai tad es esmu kaitētājs? � Josefs sa�uta. Viņam asinis sakāpa galvā, tālab ka Justs tik skaidri un tie�i izteica vārdos miglainos pārmetumus, kas viņu reizēm mocīja naktīs. � Mana grāmata par makabejiem,

viņ� sacīja, � parādīja Romai, ka mēs esam un paliekam jūdi, nevis romie�i. Vai tas ir kaitīgi?

� Vai tad tāpēc ķeizars tagad atsauks savu parakstu zem edikta par Cēzareju? � Justs maigi jautāja.

� Edikts vēl nav pasludināts, � Josefs sapīcis atbildēja. � Ir ļaudis, � viņ� citēja, � kuri zina, ko Jupiters ie�ukstējis ausī Junonai.

� Es baidos, � Justs sprieda, � līdzko Roma būs nokārtojusi savas attiecības ar partie�iem, jums uz edikta spēkā stā�anos nebūs vairs ilgi jāgaida.

Viņi sēdēja tribīnē, lejā garām jāja kavalērija parādes tērpos, ta�u jātnieki sēdēja brīvi un ērti, pūlis aplaudēja, virsnieki augstprātīgi skatījās tie�i uz priek�u � ne pa labi, ne pa kreisi.

� Jums nevajadzētu pūst sev miglu acīs, � Justs sacīja gandrīz nicīgi. � Jūs esat uzrakstījis klasisku darbu par mūsu brīvības cīņām, jūs esat jūdu Tits Līvijs. Bet redziet, ja mūsu �odien dzīvojo�ie grieķi lasa par miru�o Leonīdu, tad tā viņiem ir nevainīga, tīri akadēmiska izklaidē�anās. Bet, kad mūsu �Izraēla atriebēji� Jeruzalemē lasa jūsu vēsturisko stāstu par Jūdu Makabeju, tad viņu acis sāk kvēlot un viņi skatās pēc iero�iem. Vai jūs atzīstat, ka tas būtu vēlami?

Tagad lejā garām jāja vīrs ar makstī ienagloto zobenu. Tribīnē visi piecēlās kājās. Tauta sagaidīja viņu vētrainiem-saucieniem.

Justs teica: � Cēzareja ir mums atņemta pavisam. Jūs romie�iem to savā ziņā atvieglinājāt. Vai jūs sagādāsiet viņiem vēl daudz ieganstu, lai arī Jeruzalemi padarītu par romie�u pilsētu?

� Ko �odien iespēj .jūdu rakstnieks? Es negribu, ka Roma uzsūc Jūdeju, � Josefs sacīja.

� Jūdu rakstniekam, � Justs atbildēja, � reizi par visām reizēm jāsaprot, ka �odien pasauli nevar pārveidot ne dzelzs, ne zelts.

� Arī dzelzs un zelts kļūst par gara ieroci, ja tos lieto garīgiem mērķiem, � Josefs iebilda.

� Skaists teikums jūsu grāmatām, kungs Līvij, ja jūs nevarat pateikt neko lieti�ķu, � Justs iedzēla.

� Ko lai dara Jūdeja, lai izbēgtu no bojāejas? � Josefs atjautāja. � Makabeji uzvarēja, tālab ka bija gatavi mirt par savu pārliecību un par savām atziņām.

� Es tur neredzu nekādu jēgu, � Justs atbildēja, � mirt par kaut kādām atziņām. Karavīra misija ir mirt par pārliecību. Rakstnieka aicinājums ir nest �o pārliecību tālāk. Es neticu, � viņ� turpināja, � ka neredzamais Jeruzalemes dievs �odien ir tikpat mazprasīgs kā jūsu makabeju dievs. Es neticu, ka ir liela nozīme mirt viņa vārdā. Viņ� prasa vairāk. Ir ārkārtīgi grūti celt neredzamo namu neredzamajam dievam. Katrā ziņā tas noteikti nav tik vienkār�i, kā jūs, rakstujnācītāj Josef, esat iedomājies. Jūsu grāmata varbūt nesīs kaut ko no Romas gara Jūdejai, bet noteikti nenesīs neko no jūdu gara Romai.

Josefam bija jādomā par �o sarunu ar Justu vairāk, nekā viņ� gribēja. Veltīgi viņ� mēģināja sev iestāstīt, ka ar Justa muti runā tikai skaudība, jo viņa grāmatām esot panākumi, bet Justa grāmatām to neesot. Justa iebildumi bija trāpīju�i mērķī, viņ� nevarēja tikt no tiem vaļā. Viņ� lasīja makabeju grāmatu, piesauca palīgā visas cildenās jūtas, ko bija pārdzīvojis vientuļajās naktīs, kad rakstīja �o grāmatu. Velti. Viņam bija jātiek galā ar Justu. Citādi viņ� nespēja dzīvot tālāk.

Josefs nolēma uzskatīt par pierādījuma zīmi Cēzarejas jautājumu. Jau veselu gadu viņi biedē Josefu ar �o muļķīgo ediktu. Tikai Cēzarejas jautājums ir tas, kas apliecinās Justa taisnību. Ja �o jautājumu tie�ām iz�ķirs par ļaunu jūdiem, tad viņ� padosies, tad viņ� būs maldījies, tad viņa makabeju grāmatā nav īsta jūdu gara, tad Justs ir ievērojams vīrs un viņ� � sīks, tuk�s iznirelis.

Vairākas garas dienas Josefs staigā apkārt moko�ās gaidās. Beidzot viņ� nespēj sasprindzinājumu izturēt. Viņ� sameklē spēļu kauliņus. Ja tie izkritīs laimīgi, lēmums nāks par labu jūdiem. Viņ� uzgrie� kauliņus kā vilciņus. Tie krīt nelabvēlīgi. Viņ� uzgrie� vēlreiz. Tie atkal krīt nelabvēlīgi. Viņ� grie� tre�o reizi. �oreiz kauliņi krīt laimīgi. Viņ� iztrūkstas. Viņ� glu�i neapzināti ir paņēmis apdauzīto kauliņu.

Kā vienmēr � viņam gribas doties atpakaļ uz Jūdeju. �ajos astoņpadsmit Romā pavadītajos mēne�os viņ� daudz ko par Jūdeju aizmirsis, viņ� vairs to neredz, viņam vajag atgriezties, lai Jūdejā atgūtu spēkus.

Lielā steigā viņ� gatavojas aizceļo�anai. Apmēram puse no jūdu tautības iedzīvotājiem stāv pie Trijielu vārtiem, no kurienes aizbrauc ekipā�a, kas viņu ved uz kuģi Ostijā. Trīs cilvēki pavada viņu tālāk: rakstumācī-tāja Licīnija sieva Irēna, aktieris Dēmetrijs Libāns, rakstnieks Tiberiadas Justs.

Ceļā Dēmetrijs stāsta, ka ari viņ� reiz ceļo�ot uz Ci-onu � un tad uz visiem laikiem. Nē, pārāk ilgi viņam vairs nevajadzē�ot gaidīt. Viņ� netic, ka varē�ot spēlēt ilgāk par septiņiem vai astoņiem gadiem. Tad beidzot viņ� redzē�ot Jeruzalemi. Viņ� sapņo par templi, kā tas starodams paceļas pār pilsētu ar savām milzīgajām terasēm, ar savām baltzeltainajām zālēm. Viņ� sapņo par blāvi vizo�o priek�karu, kas nodala pa�u svētāko vietu, par �o visā pasaulē vismeistarīgāk darināto audumu. Viņ� pazīst svētnīcu sīki jo sīki, dro�i vien labāk par da�u labu, kur� to skatījis pats savām acīm, � tik bie�i viņ� licis par to stāstīt.

Viņi nonāku�i Ostijas ostā. Saulespulkstenis rāda astoto stundu. Josefs rēķina bērni�ķīgi, nogurdino�i, neatlaidīgi. Pagājis gads, septiņi mēne�i, divpadsmit dienas un �etras stundas, kop� viņ� atstājis Jūdeju. Pēk�ņi viņu pārņem glu�i fiziskas alkas pēc Jeruzalemes, viņam gribētos pūst arī savu elpu kuģa burās, lai tas brauktu ātrāk.

Josefa trīs draugi stāv krastmalā. Irēna � nopietna un klusa, Justs � zobgalīgs un skumj�, bet Dēmetrijs ar pla�u �estu izstiepj roku ar atvērtu plaukstu, pats saliecies uz priek�u. Tas ir vairāk nekā atvadu sveiciens Jo-sefam, tas ir sveiciens tālajai, karsti ilgotajai zemei.

Cilvēki pazūd skatienam. Pazūd Ostija, Roma, Itālija. Josefs atrodas atklātā jūrā. Viņ� brauc uz Jūdeju.

Ar to pa�u kuģi brauc slepcnkurjers, kas ved Jūdejas gubernatoram pavēli paziņot Cēzarejas pilsētai ķeizara lēmumu par vēlē�anu nolikumu.

Trīspadsmitajā maijā ap pulksten deviņiem no rīta gubernators Gesijs Flors pieņēma Cēzarejas pilsētas maģistrātu un paziņoja tam ķeizara lēmumu par vēlē�anu nolikumu, kas atņēma jūdiem varu pār viņu valsts oficiālo galvaspilsētu. Ap pulksten desmitiem ediktu pasludināja valdības vēstītājs no lielā Foruma runātāju tribīnes. Brāļu Zakintu darbnīcā jau gatavoja edikta teksta nolējumu bronzā, lai tādā veidā tas uzglabātos pilsētas arhīvos uz laiku laikiem.

Grieķu un romie�u tautības iedzīvotāji vētraini uzgavilēja. Milzīgās statujas pie ostas ieejas, dievietes Romas un monarhijas dibinātāja tēli un valdo�ā ķeizara bistes ielu stūros tika svinīgi apvītas ziediem. Pa ielām soļoja orķestri, runas kori, ostā bez maksas dalīja vīnu, vergi dabūja brīvdienu.

Bet jūdu kvartālos parasti tik skaļās mājas stāvēja baltas un izmiru�as, tirgotavas bija slēgtas, saules kveldētās ielas �ņaudza stindzino�as bailes no grautiņa.

Nākamajā dienā, sabatā, kad jūdi devās uz savu galveno sinagogu, viņi durvju priek�ā ieraudzīja kādas grieķu triecienvienības vadoni un viņa ļaudis upurējam putnu. Tādus upurus mēdza nest spitālīgie, un izplatīts jūdu_zaimo�anas veids Mazāzijā bija viņu pasludinā�ana par Ēģiptes spitālīgo pēcte�iem. Sinagogas kalpotāji uzaicināja grieķus izvēlēties savam upurim citu vietu. Grieķi atbildēja ar izsmieklu, tie laiki esot pagāju�i, kad jūdi Cēzarejā drīkstēju�i lietot lielu muti. Kāds jūdu kalpotājs griezās pie policijas. Policija paskaidroja, ka tai vispirms jāsaņemot norādījumi. Da�i jūdu karstgalvji negribēja ilgāk noskatīties grieķu nekaunīgajā ceremonijā un mēģināja upurtrauku atņemt ar varu. Gaisā no-zibsnīja dun�i un na�i. Beidzot, kad bija jau miru�ie un ievainotie, iejaucās romie�u karaspēka vienības. Viņi aizturēja veselu baru nemiera cēlāju jūdu, grieķiem viņi atsavināja upurtrauku. Kur� jūds varēja, tas tagad bēga ar savu kustamo mantu prom no Cēzarejas; svēto, rakstu tīstokļi tika nogādāti dro�ā vietā.

Cēzarejas notikumi, edikts un tā sekas panāca, ka sīkās bruņotās sadursmes ar romie�u vietējo karaspēku, kas Jūdejā notika jau kop� vairāk nekā simt gadiem, visā zemē uzliesmoja ar jaunu, me�onīgu niknumu. Līdz �im vismaz Jeruzalemē abiem vado�ajiem spēkiem � aristokrātiskajai �Nelokāmi taisnīgo� un bur�uāziskajai �īsteni pareizticīgo� partijām � bija izdevies aizkavēt vardarbību pret romie�iem: tagad pēc Cēzarejai uzspiestā edikta virsroku guva tre�ā partija � �Izraēla atriebēji�.

Viņiem pievienojās aizvien vairāk ļau�u no �īsteni pareizticīgo� partijas, un pat tempļa pārvaldes priek�nieks, rakstumācītājs un kungs Ēleāzars ben Simons, atklāti pārgāja viņu pusē. Visur redzēja viņu zīmi � vārdu �makabeji�, sākuma burtus no ebreju teikuma: �Kungs, kas ir tāds kā tu!� r� sacel�anās paroli. Galilejā pēk�ņi uzradās sludinātājs Nahums, romie�u nogalinātā patriotu vadoņa Jūdas dēls. Gandrīz desmit gadu no viņa nebija ne vēsts, domāja, ka viņ� gājis bojā, un pēk�ņi viņ� parādījās ziemeļu provinces pilsētās un ciemos, visur viņam pakaļ skrēja pūlis. � Uz ko jūs vēl gaidāt? � viņ� dedzīgi un fanātiski pārliecināja drūmos un saniknotos klausītājus. � Neapgraizītie ar savu klātieni vien apgāna jūsu zemi. Viņu kareivji nekaunīgi bradā pa tempļa flīzēm, viņu trompetes ar pretīgu rēkoņu pārkliedz svēto mūziku. Jūs esat izredzēti kalpot Jahvem: jūs nevarat pielūgt ķeizaru, cūkgaļas ēdāju. Atcerieties lielos tā kunga cīnītājus: Pinehasu, Eliju, Jūdu Makabeju. Vai jūsu pa�u kungi jūs diezgan neapspie�? Vai jums vēl vajag Jaut sve�iniekiem nolaupīt svētību, ko jums lēmis Jahve, lai viņi varētu rīkot gladiatoru cīņas un rīdīt uz jums plēsīgus zvērus? Neļaujiet sevi iebiedēt �īsteni pareizticīgo� partijas gļēvumam! Nepakļaujieties �Nelokāmi taisnīgo� partijas pa�labuma meklētājiem, kuri laiza apspiedējiem roku, jo tā apsargā viņu naudasmaisu. Tas laiks ir pienācis. Debesu valstība ir tuvu. Tajā nabags ir tikpat vērts kā resnvēderis. Mesija ir piedzimis, viņ� gaida tikai, lai jūs sarosītos, tad viņ� parādīsies.

Sitiet nost Jeruzalemes Lielās padomes gļēvuļus! Sitiet nost romie�us!

No jauna visā zemē uzradās �Izraēla atriebēju� bruņotās vienības, kas �ķita izskaustas. Jeruzalemē notika vētrainas demonstrācijas. Provincē romie�i, kuri uzdro�inājās pārvietoties pa zemesceļiem bez militāras apsardzes, tika sagūstīti, paturēti par ķīlniekiem. Tā kā tie�i �ai laikā ķeizara finansu pārvalde stingri piedzina da�us nenomaksātos nodokļus, radās jauni �Izraēla atriebēju� piekritēji, kuri ar ziedojumu vāk�anas traukiem staigāja pa ielām un ubagoja no garāmgājējiem:

� Dodiet �ēlsirdības dāvanu nabaga nelaimīgajam gubernatoram!

Gesijs Flors nolēma rīkoties stingri, pieprasīja, lai viņam izdodot kūdītājus. Vietējās iestādes paskaidroja, ka neesot iespējams viņus dabūt rokā. Gubernators pavēlēja karaspēka vienībām pārmeklēt ik māju Aug�ējā tirgū un apkārtējās ielās, kur, kā likās, atradās �Izraēla atriebēju� galvenā mītne. Māju pārmeklē�ana izvērtās par laupī�anu. Jūdi aizstāvējās, no da�u māju jumtiem �āva. Arī starp romie�iem bija kritu�ie. Gubernators pavēlēja sodīt vainīgos pēc karalaika likumiem. Saniknotie kareivji vilka uz tiesu vainīgos un nevainīgos: pietika ar nepierādītu apsūdzību par piederību pie �Izraēla atriebējiem�. Nāves spriedumi bira kā krusa. Likums atļāva tiesāt Romas pilsoņus tikai ar zobenu. Gesijs Flors pavēlēja sodīt jūdus ar kaunpilno nāvi pie krusta � pat ja tiem bija bruņinieka tituls un Romas otrās pakāpes aristokrātijas zelta gredzens. Kad tiesas priek�ā vajadzēja stāties diviem Lielās padomes locekļiem, pie kara-tiesas virsniekiem mēma, aizkustināta pūņa pavadībā ieradās princese Berenīke, titulkaraļa Agripas māsa. Viņa bija atveseļojusies no kādas slimības un uzņēmusies īpa�i smagu pārbaudījumu: īsi apgriezt matus un nenēsāt nekādas rotas. Viņa bija skaista sieviete, Jeruzalemē viņu ļoti mīlēja un labprāt uzņēma arī Romas galmā. Viņas gaita bija slavena visā pasaulē. No vācu robe�as līdz Sudānai, no Anglijas līdz īndai sievietei vispatīkamāk bija dzirdēt komplimentu, ka viņai tāda gaita kā princesei Berenīkei. Tagad �ī ievērojamā dāma gāja pazemīgi � kā lūdzēja �, basām kājām, melnā tērpā, ko saturēja tikai virve, noliekusi galvu ar īsi apgrieztajiem matiem. Viņa paklanījās tiesas priek�sēdētājam un lūdza ap�ēlot abus priesterņs. Virsnieki bija sākumā pieklājīgi, galanti pajokoja. Bet, kad princese neatlaidās, viņi kļuva vēsi un strupi, beidzot gandrīz rupji, un Be-renīkei nācās aiziet ļauni pazemotai.

�ajās piecās dienās � no divdesmit pirmā līdz divdesmit sestajam maijam � Jeruzalemē zaudēja dzīvību vairāk nekā trīstūksto� cilvēku, starp tiem ap tūksto� sievie�u un bērnu.

Pilsēta kūsāja klusā sa�utumā. Līdz �im �Izraēla atriebējiem� bija vairāk pieslēju�ies zemnieki un proletārie�i, tagad viņiem pievienojās aizvien vairāk pilsoņu. Ļaudis visur sa�ukstējās un pat skaļi daudzināja, ka parīt, nē, jau rīt, visa zeme sacel�oties pret Romas varu. Vietējā valdība, virspriestera kolēģija un Lielā padome norūpēju�ās vēroja, kā ievirzīsies notikumi. Augstākās aprindas vēlējās saprasties ar Romu, baidījās no kara. �Nelokāmi taisnīgie�, kuri pa lielākai daļai bija aristokrāti un bagātnieki un ieņēma svarīgākos valsts amatus, baidījās, ka pret Romu sāktais kar� nenovēr�ami izvērtīsies revolūcijā pret viņu pa�u kundzību, jo viņi kop� laika gala bija stūrgalvīgi un augstprātīgi noraidīju�i zemes nomnieku, sīkpilsoņu un proletariāta pieticīgās prasības. Bet �īsteni pareizticīgie�, Jeruzalemes tempļa rakstumācītāju, zinātnieku un demokrātu partija, ko atbalstīja lielas tautas masas, ticēja, ka senā valsts neatkarība jāatjauno dievam, un brīdināja no ikvienas varmācības, kamēr romie�i lika mierā ticību, se�simt trīspadsmit Mozus likumus.

Abu partiju vadītāji neatlaidīgi griezās pie karaļa Ag-ripas, kur� uzturējās Ēģiptē, un lūdza viņu uzņemties miera sarunas starp dumpiniekiem un Romas valdību. Romie�i bija �im karalim atstāju�i faktisko varu tikai Transjordānijā un da�ās Galilejas pilsētās, Jūdejā romie�i bija viņam uzticēju�i vienīgi tempļa virsuzraudzības pilnvaras. Bet viņam vēl bija karaļa tituls, viņ� skaitījās pats ievērojamākais jūds, tauta viņu mīlēja. Pēc jūdu valdības lūguma viņ� steidzīgi devās ceļā uz Jeruzalemi, vēlēdamies pats runāt ar tautu.

Desmittūksto� ļau�u pulcējās lielajā laukumā, Makabeju pils priek�ā, lai noklausītos viņa runu. Cilvēki stāvēja cie�i cits pie cita, aiz viņiem bija vecais pilsētas mūris un gravas sa�aurinājums, kam pāri veda mazs tiltiņ�, un aiz gravas atradās baltzeltītā tempļa Rietumu zāle. Pūlis apsveica karali drūmi, saspringti, mazliet neuzticīgi. Un tad pa pils vārtiem cauri virsniekiem, kuri noliecās viņas priek�ā, nāca princese Berenīke, atkal tērpusies melnā, ta�u �oreiz tas nebija lūdzējas apģērbs, bet gan smags brokāts. īso matu apņemta, viņas iegarenā, di�ciltīgā seja izskatījās īpa�i drosmīga. Kad viņa iznāca no pils, visi apklusa, kā jaunmēness laikā apklust dievlūdzēji, kuri gaida parādāmies jauno mēnesi: tas neredzami paslēpies starp mākoņiem, bet tad tas pēk�ņi iemirdzas, un ļaudis priecājas. Princese lēnām kāpa lejup pa kāpnēm, devās pie sava brāļa, brokāts smagās krokās viļņoja ap kluso gājēju. Un, kad viņa izstiepa abas rokas ar atvērtajām plaukstām pret tautu, ļaudis atņēma sveicienu dedzīgi un vētraini:

� Esi sveicināta, Berenīke, valdniece, kura nāk tā kunga vārdā!

Tad karalis sāka savu runu. Pārliecino�os vārdos viņ� skaidroja, cik bezcerīga būtu sacel�anās pret Romas pro-tektorātu. Viņ�, �is elegantais kungs, uzrāva plecus un atkal tos nolaida, pat ar savu stāvu viņ� centās izteikt �āda pasākuma bezjēdzību. Vai visas pasaules tautas nerēķinājās ar reālajiem apstākļiem? Vai grieķi, kas savā laikā spēja noturēties pret visu Āziju, un vai maķedonie�i, kuru Aleksandrs reiz izsēja pasaules lielvalsts di�eno sēklu, �odien nepakļāvās divi tūksto�i lielam romie�u garnizonam, kas valdīja pār abām �īm zemēm? Gallijā dzīvoja trīssimt piecas da�ādas ciltis, tur bija lieliski dabiskie nocietinājumi, tur visas izejvielas ieguva' pa�u zemē, un vai nepietika ar tūksto� divsimt vīriem � proti, ar tik, cik �ajā zemē bija pilsētu, lai apspiestu katru vismazāko domu par sacel�anos? Nevajadzēja vairāk kā divus leģionus, lai nodro�inātu Romas varu milzīgajā, bagātajā, senajā kultūras zemē � Ēģiptē. Bet, lai apvaldītu ģermāņus, kuri pēc rakstura bija niknāki par plēsīgiem zvēriem, bija diezgan ar �etriem leģioniem, un visā novadā �aipus Reinas un Donavas varēja ceļot tikpat mierīgi kā pa�ā Itālijā.

� Vai tie�ām jums nav nekādas jēgas, � karalis noraizējies pakratīja galvu, � par jūsu vājumu un Romas spēku? Sakiet man � kur ir jūsu flote, jūsu artilērija, jūsu finansu avoti? Pasaule ir romanizēta: kur jūs ņemsiet sabiedrotos un palīdzību? Varbūt neapdzīvotā tuksnesī?

Karalis Agripa runāja ar saviem jūdiem kā ar nesaprātīgiem bērniem. Patiesību sakot, nodokļi, ko prasot Roma, neesot nemaz tik pārmērīgi augsti.

� Padomājiet tikai � Aleksandri ja viena pati mēnesi maksā vairāk nodokļu nekā visa Jūdeja veselā gadā. Un vai Roma par �iem nodokļiem arī daudz ko nedara? Vai nav ierīkoti lieliski celi, moderni ūdensvadi, vai nav izdarīga, labi organizēta pārvalde? � Ar pla�u, uzstājīgu �estu viņ� lika ļaudīm pie sirds: � Kuģis vēl ir ostā. Esiet prātīgi! Nebrauciet briesmīgajā negaisā, nemetieties dro�ā nāvē.

Karaļa runa atstāja iespaidu. Daudzi sauca, ka viņi neesot pret Romu, viņi esot tikai pret gubernatoru, pret Gesiju Floru. Bet tad veikli iejaucās �Izraēla atriebēji�. Galvenokārt jaunais, elegantais rakstumācītājs Eleāzars ietekmīgos vārdos uzstāja, lai karalis pirmais parakstot Romai ultimātu, kurā būtu prasīta tūlītēja gubernatora atsauk�ana. Agripa atkāpās, mēģināja vilcināties, izvairīties. Eleāzars prasīja skaidru atbildi, karalis atteicās. Aizvien vairāk lau�u sauca: � Parakstu! Ultimātu! Nost ar Gesiju Floru!

Noskaņojums mainījās. Atskanēja balsis, ka gubernators un karalis esot uz vienu roku, viņi tikai izmantojot tautu. Da�i apņēmīgi pui�i jau spiedās uz karaJa pusi. Viņ� vēl paguva savu kungu apsardzībā sveiks un vesels nokjūt pilī. Nākamajā dienā viņ� atstāja pilsētu loti sarūgtināts, viņ� devās uz savām dro�ajām provincēm aiz Jordānas.

Pēc �īs feodālo kungu un valdības sakāves radikāli ar visiem līdzekļiem saasināja stāvokli. Kop� monarhijas nodibinā�anas, kop� simt gadiem Romas ķeizars un senāts katru nedēju sūtīja upuri Jahvem un viņa templim. Tagad rakstumācītājs Eleāzars, tempļa pārvaldes priek�nieks, deva de�urējo�iem priesteriem rīkojumu �o upuri vairs nepieņemt. Velti virspriesteris un viņa kolēģija lūgtirl lūdza Eleāzaru tik nedzirdētā veidā neizaicināt Romas varu. Rakstumācītājs Eleāzars ar izsmieklu aizsūtīja ķeizara upuri atpakaļ.

Tā bija zīme jūdu sīkpilsoņiem, zemniekiem un proletārie�iem atklāti sacelties pret romie�iem un pret saviem mui�niekiem. Romie�u garnizons bija vāj�. Drīz �Izraēla atriebēju� rokās bija visi stratēģiski svarīgie pilsētas punkti. Viņi aizdedzināja finansu pārvaldi, skaļi gavilēdami, iznīcināja nodokļu sarakstus un aizdevumu dokumentus. Viņi izpostīja un izlaupīja daudzu neieredzētu aristokrātu namus, aplenca romie�u karaspēka vienības Makabeju pilī. Romie�i turējās �ajā pēdējā, stipri nocietinātajā atbalsta punktā ļoti varonīgi. Bet viņu stāvoklis bija bezcerīgs, un, kad jūdi viņiem apsolīja dot brīvu ceļu, ja viņi noliks iero�us, viņi �o piedāvājumu ar prieku pieņēma. Abas puses apstiprināja vieno�anos ar zvērestu un rokasspiedienu. Bet, līdzko ielenktie bija noliku�i iero�us, �Izraēla atriebēji� metās virsū neapbruņotajiem un viņus apkāva. Romie�i nepretojās, viņi ari nelūdza ap�ēlo�anu, viņi kliedza: � Zvērests! Nolīgums!

Sākumā viņi kliedza korī, beidzot kliedza viens vienīgais: � Zvērests! Nolīgums! � un tad apklusa arī viņ�. Tas notika septītajā septembrī, divdesmitajā elulā pēc jūdu rēķina, sabatā.

Kolīdz dumpja reibums pārgāja, visu pilsētu pārņēma dziļa nomāktība. Kā apstiprinājums �īm ļaunajām nojautām jau ļoti drīz pienāca ziņas, ka daudzās pilsētās ar jauktu iedzīvotāju sastāvu grieķi uzbruku�i jūdiem. Cē-zarejā vien �ajā melnajā sabatā nokauti divdesmit tūksto�i jūdu, pārējos gubernators sadzinis dokos un pasludinājis par vergiem. Tajās pilsētās, kur vairākums bija jūdi, tika izpostīti grieķu kvartāli. Jau kop� gadsimtiem grieķi un jūdi, kuri kopīgi dzīvoja pilsētās gar piekrasti, Samarijā un Galilejas pierobe�ā, cits citu ienīda un nicināja. Jūdi bija lepni uz savu neredzamo dievu Jahvi, viņi bija pārliecināti, ka mesija nāks tikai viņu dēļ, viņi augstprātīgi staigāja apkārt, juzdamies kā izredzētie. Grieķi zobojās par viņu tuk�o pārliecību, par smirdīgo māņticību, par smieklīgajām, barbariskajām jūdu para�ām, un ikviens kaitēja savam kaimiņam, cik vien varēja. Kop� laiku laikiem starp viņiem notika asiņainas sadursmes. Tagad tālu pāri Jūdejas robe�ām plosījās laupī�anas, slepkavības, ugunsgrēki un zeme pārklājās ar neapbedītiem līķiem.

Kad apstākļi bija tā sare�ģīju�ies, Gesija Flora priek�nieks Cestijs Galls, Sīrijas ģenerālgubernators, nolēma beidzot savaldīt Jūdeju. Viņ� bija vecs, skeptisks kungs, pārliecināts, ka nedarīto no�ēlo retāk un mazāk nekā padarīto. Bet pēc tam, kad stāvoklis kļuva tik ļauns, nevarēja pieļaut �ķietamu vājumu: Jeruzalemi vajadzēja enerģiski pārmācīt.

Cestijs Galls mobilizēja visu Divpadsmito leģionu un vēl astoņus pulkus sīrie�u kājnieku. Viņ� pieprasīja arī no vasaļvalstīm ievērojamus karaspēka kontingentus. Jūdu titulkaralis Agripa, vēlēdamies pierādīt Romai savu uzticību, viens pats piedāvāja divtūksto� kavalēristu un vēl trīs pulkus strēlnieku un personiski uzņēmās to vadību. Cestijs Galls pamatīgi, līdz vissīkākajai detaļai, izstrādāja soda ekspedīcijas programmu. Viņ� neaizmirsa sagatavot arī signālugunskurus, lai paziņotu par uzvaru, Līdzko viņ� kā tiesnesis ieies Jeruzalemē, Romai par to jāuzzina tajā pa�ā dienā.

Ar lielu sparu viņ� no ziemeļiem ielauzās dumpīgajā zemē. Ieņēma saskaņā ar programmu skaisto Zebulona pēcnācēju pilsētu, izlaupīja un nodedzināja. Saskaņā ar programmu ieņēma piekrastes pilsētu Jafu, izlaupīja un nodedzināja. Viņa ceļu iezīmēja izlaupītas, nodedzinātas pilsētas, nogalināti cilvēki, līdz viņ�, kā programmā paredzēts, divdesmit septītajā septembri nonāca pie Jeruzalemes.

Bet �eit viņ� palika stāvam. Viņ� bija aprēķinājis, ka devītajā oktobrī ieņems Antonija fortu un desmitajā oktobrī � templi. Tagad bija jau �etrpadsmitais, bet Antonija forts vēl vienmēr turējās. �Izraēla atriebēji� nevilcinādamies apbruņoja neskaitāmos svētceļniekus, kuri bija ieradu�ies uz būdiņu svētkiem, pilsēta bija pārpildīta ar brīvprātīgo vienībām. Pienāca divdesmit septītais oktobris, Cestijs Galls nu jau veselu mēnesi stāvēja pie Jeruzalemes, un vēl aizvien ziņotāji pie rūpīgi sagatavotajiem signālugunskuriem gaidīja veltīgi, jau ba�īdamies, ka signalizācija vairs nedarbosies, kā nākas, un viņus sodīs. Cestijs pieprasīja jaunus papildspēkus, par spīti lieliem zaudējumiem, lika pievirzīt tarānus pie mūriem, gatavojās otrajā novembrī sākt iz�ķiro�o triecienu ar tādiem līdzekļiem, ka pēc cilvēka sajēgas tas nevarēja neizdoties.

Jūdi turējās dro�sirdīgi. Bet ko gan spēja individuāla drosme pret daudz pārāko romie�u organizētību? Kāda jēga, piemēram, bija aizkustino�ajam tiīs sirmgalvju pasākumam, kuri pirmajā novembrī, dienu pirms uzbrukuma, vieni pa�i izgāja ārpus mūriem, lai aizdedzinātu romie�u artilēriju? Gai�ā dienas laikā viņi, trīs gau�ām veci jūdi ar �Izraēla atriebēju� pazī�anās zīmi, ar kaujas apsēju, uz kura bija makabeju burti � ebreju vārdu iniciāļi: �Kungs, kas ir tāds kā tu?� � pēk�ņi parādījās romie�u posteņu priek�ā. Sākumā viņus noturēja par parlamentāriem, kuri atnesu�i ziņu no ielenktajiem, bet viņi nebija nekādi parlamentāri, vēl vairāk � ar savām drebo�ajām sirmgalvju rokām viņi �āva uz karama�īnām dego�as bultas. Tas bija skaidrs ārprāts, un romie�i ¹� ko gan citu lai iesāk ar vājprātīgajiem? � nogalināja viņus izbrīnīju�ies, labsirdīgi jokodamies, gandrīz vai līdzcietīgi. Vēl tajā pa�ā dienā noskaidrojās, ka tie biju�i trīs Lielās padomes locekļi: Gads, Jehuda un Nātāns, ko ķeizara tiesa savā laikā nosodīja ar spaidu darbiem un pēc tam ļoti �ēlīgi atbrīvoja. Romie�i aizvien no jauna pieminēja �o ap�ēlo�anu kā pārliecino�u savas labestības piemēru un gribēja ar to pierādīt, ka nevis romie�u bardzība, bet jūdu stūrgalvība esot nemieru galvenais iemesls. Arī �Nelokāmi taisnīgo� un �īsteni pareizticīgo� runās �ai amnestijai bija liela nozīme kā romie�u augstsirdības apliecinājumam. Trīs mocekļi vairs nevēlējās vēl ilgāk staigāt pa savu pilsētu kā dzīvs mū�seno ienaidnieku cēlsirdības pierādījums. Viņu sirdis piederēja �Izraēla atriebējiem�. Un tā trīs fanātiskie audzinātāji iz�ķīrās par �o iedvesmojo�o, dievbijīgo un varonīgo rīcību.

Protams, makabeju vadoņi ļoti labi zināja, ka ar pārliecību vien ir par maz, lai stātos pretim romie�u aplenkuma ma�īnām. Un, nevēlēdamies pilsētu atdot, ta�u necerēdami to noturēt, viņi noskatījās, kā tiek gatavots pēdējais trieciens, kam vajadzēja notikt nākamajā dienā.

Bet tas nenotika. Naktī Cestijs Galls deva pavēli izbeigt aplenkumu, sākt atkāp�anos. Viņ� izskatījās slims un apjucis. Kas bija noticis? Neviens to nezināja. Visi izjautāja pulkvedi Paulīnu, Cestija Gaiļa adjutantu. Viņ� raustīja plecus. Ģenerāļi �ūpoja galvas. Pārsteidzo�o pavēli Cestijs nekādi nepamatoja, un disciplīna liedza izjautāt. Armija sakustējās, atkāpās.

Sākumā iztrūku�ies, neticēdami, tad uzelpodami, ar milzīgām gavilēm jūdi noskatījās, kā aiziet aplencēji Vilcinādamies, vēl vienmēr baidīdamies no taktiska manevra, bet tad ar augo�u sparu viņi sāka vajā�anu. Romie�iem tā bija grūta atkāp�anās. No Jeruzalemes viņiem cie�i pa pēdām sekoja dumpinieki. Ziemeļu ap gabalos, ko vajadzēja �ķērsot romie�iem, kāds Simons bar Giora, galilejie�u nemiernieku vadonis, bija uzsācis niknu partizānu karu. Tagad �is Simons bar Giora ar saviem galvenajiem spēkiem pēc ātra pārgājiena ieņēma Bet-Horonas aizu. �īs aizas vārds jūdu nemiernieku ausīs skanēja visai tīksmi. �eit tas kungs bija apstādinājis sauli, lai ģenerālis Jozua izcīnītu Izraēlam uzvaru, �eit Jūda Makabejs bija pārliecino�i sakāvis grieķus. Arī Simona bar Gioras manevrs izdevās: romie�i cieta tādu neveiksmi, kādu viņi Āzijā nebija pieredzēju�i kop� kariem ar partie�iem. Jūdiem nebija pat tūksto� kritu�o, romie�i zaudēja piectūksto� se�simt astoņdesmit kājnieku un trīssimt astoņdesmit jātnieku. Starp kritu�ajiem bija gubernators Gesijs Flors. Jūdu rokās krita artilērija, visi citi kara materiāli, leģiona zelta ērglis, turklāt vēl bagātā karakase. Tas notika tre�ajā novembri pēc romie�u, astotajā diosā pēc grieķu, desmitajā marhe�vanā pēc jūdu rēķina, ķeizara Nerona divpadsmitajā valdī�anas gadā.

Levīti ar saviem mūzikas instrumentiem svinīgi stāvēja uz svētās telpas kāpnēm, aiz viņiem pa�ā svētajā telpā atradās visu divdesmit �etru pakāpju priesteri. Pēc pārsteidzo�ās uzvaras pār Cestiju Gailu virspriesterim Ana-nijam, kaut gan viņ� vadīja �Nelokāmi taisnīgo� partiju, vajadzēja rīkot pateicības dievkalpojumu, un tagad tauta svinīgi piedalījās lielajā svētku dievlūg�anā. Pēdējo dienu notikumi bija saplūdināju�i visās pilsētas ielās pulka sve�inieku, viņi aizgrābti skatījās uz bargo krā�ņumu. Kā paisums cauri milzīgajām baltajām, ar zeltu rotātajām zālēm brāzmoja vārdi:

� �ī ir tā kunga diena! Gavilēsim un būsim līksmi!

Un atkal un atkal visās simt divdesmit trijās priek�rakstos paredzētajās variācijās skanēja: � Slavējiet to kungu!

Josefs stāvēja pa�ā priek�ā baltā amata tērpā, ap vidukli zila josta ar ieaustām puķēm. Saviļņots tāpat kā citi � viņ� noteiktā ritmā �ūpoja ķermeņa aug�daju. Dziļāk par viņu neviens neizjuta, cik brīnumaina bija �ī uzvara, ko neapmācītie partizāni bija guvu�i pār romie�u leģionu, pār �o tehnikas un precizitātes meistardarbu, kas, kaut gan sastāvēja no daudziem tūksto�iem, kustējās uz priek�u kā viens veselums, vienu smadzeņu vadīts. Bet-Horona, Jozua, brīnums. Tas bija lielisks pierādījums viņa nojautai, ka -tagadējo Jeruzalemi nav iespējams uzveikt ar prātu vien. Pa�us lielākos darbus nevar paveikt ar prātu, tie rodas tikai no dievi�ķas iedvesmas. Ļau�u tūksto�i kāpņu priek�ā aizgrābti noskatījās, cik aizrautīgi �is jaunais, dedzīgais priesteris dziedāja līdzi pateicības himnas.

Tomēr, par spīti svētsvinīgajai pacilātībai, viņ� nespēja nedomāt par to, kādas sekas �ai negaidītajai makabeju uzvarai būs viņa pa�a dzīvē.

Jeruzalemei nebija daudz laika, lai godinātu viņu par trīs nevainīgo atbrīvo�anu. Jau nedēļu pēc viņa atgrie�anās sākās nemieri. Tomēr pēc saviem panākumiem Romā viņ� bija kļuvis populārs, mēreni noskaņotā valdība nevarēja ilgāk ignorēt jauno aristokrātu, kaut gan viņ� bie�i tika redzēts �Izraēla atriebēju� Zilajā zālē: viņ� dabūja tempļa kalpotāja amatu un slepensekretāra titulu. Pārāk maz. Tagad, pēc lielās uzvaras, viņa izredzes bija krietni augu�as. Vara jāpārdala no jauna. Tautas noskaņojums piespiedīs valdību laist pie vārda arī da�us mals abējus. Jau rīt vai parīt jānotiek trīs likumdevēj orgānu sanāksmei. Nevar būt, ka �ajā sadalē viņu neņems vērā.

� Slavējiet to kungu! � ļaudis dziedāja. � Slavējiet to kungu! � Josefs saprata, kāpēc valdība līdz �im ar visiem līdzekļiem mēģinājusi izvairīties no kara ar Romu. Vēl vakar pēc lielās uzvaras da�i visai gudri cilvēki lielā steigā bēga no pilsētas pakaļ ģenerālgubemato ram Cestijam Gailam, lai, par spīti viņa sakāvei, apliecinātu, ka tiem neesot nekas kopīgs ar dumpinieku viltīgo uzbrukumu ķeizara armijai. No pilsētas aizlavījās vecais, bagātais Hananja, kuram piederēja lielās pre�u noliktavas Eļļas kalnā, valsts sekretārs Zebulons pameta savu māju un laidās lapās, priesteri Cefanija un Hērods aizbēga uz otru Jordānas krastu, karaļa Agripas daļā. Arī daudzi esēni tūdaļ pēc uzvaras pār Cestiju devās projām, un sekta, kas sevi dēvēja par kristie�iem, pilnīgi pameta Jeruzalemi. Josefam bija vienaldzīga gan vienu sausā dievbijība, gan otru kailais saprāts.

Dievkalpojums bija galā. Josefs spraucās caur pūli, kas pildīja milzīgo tempļa teritoriju. Lielākā daļa nēsāja saites ar �Izraēla atriebēju� zīmi � ar vārdu �maka-bejs�. Daudz ļau�u drūzmējās ap ienaidniekam atņemtajām karama�īnām, viņi aptaustīja mūru grāvējus tarānus, vieglās katapultas, smagās ballistas, kas varēja tālu raidīt savus spēcīgos �āviņus. Tīkamajā novembra saulē visapkārt skanēja priecīga, labsirdīga kaulē�anās par romie�iem atņemto laupījumu: apģērbiem, iero�iem, teltīm, zirgiem, mūļiem, iedzīves priek�metiem, rotām, visādām piemiņlietām, rīk�u sai�ķiem, liktoru cirvjiem. Ziņkāri. Jaunpriecīgi ļaudis rādīja cits citam siksnas, ko katrs romie�u kareivis nes sev līdzi, lai sasietu gūstekņus. Tempļa naudasmijējiem bija darba pilnas rokas, lai samainītu sve�o naudu, kas atņemta kritu�ajiem.

Josefs apstājās pie kādas satrauktas, dedzīgā strīdā iegrimu�as grupas: karavīri, pilsoņi, priesteri. Runa bija par zelta ērgli ar ķeizara attēlu, Divpadsmitā leģiona kaujas standartu, kas kritis par karalaupījumu. Partizānu virsnieki vēlējās, lai ērgli piestiprina pie tempļa ārējā mūra līdzās Jūdas Makabeja un Hēroda trofejām, pa�ā redzamākajā vietā, kā uzvaras pierādījumu pilsētai un visai zemei. Bet �īsteni pareizticīgie� negribēja to pieļaut; dzīvnieku attēli visos gadījumos bija ar likumu aizliegti. Tika ieteikts vidusceļ�; ērglis jānodod tempļa mantu krātuvē rakstumācītājam Eleāzaram, kur� bija tempļa pārvaldes priek�nieks un pats piederēja-pie �Izraēla atriebējiem�. Nē, virsnieki tam nepiekrita. Vīri, kuri atnesu�i ērgli, minstinājās; ari viņiem labāk būtu paticis, ja �ī trofeja nepazustu tempļa mantnīcā. Armijas standarts, kas bija iedvesis �ausmas, tuvumā izskatījās neveikls un smags, arī ķeizara attēls medaljonā zem ērgļa bija rupj� un nepievilcīgs, bet nekādā ziņā iebiedējo�s. Vīrie�i dedzīgi strīdējās. Tad pār Josefu nāca iedvesma, cauri kņadai viņa jaunā balss skanēja spēcīgi, pavēlo�i. Ērglis nav jāsprau� ne pie mūra, ne jāglabā tempļa mantnīcā. Tas jāsadauza, jāsacērt gabalos. Tam jāpazūd. Sis priek�likums gāja pie sirds visiem. To īstenot nebija nemaz tik vienkār�i. Ērglis bija pamatīgs, pagāja vesela stunda, kamēr tas bija pilnīgi sadauzīts un katrs varēja aiznest sev līdzi gabaliņu zelta. Josefs, varonis, kur� atsvabinājis trīs nevainīgos no Cēzarejas, ieguva jaunas simpātijas.

Josefs ir noguris, bet viņ� patlaban nevar iet uz mājām, viņu kaut kas dzen tālāk pa tempļa apkaimi. Kas ir tas, kur� viņam tuvojas, kura priek�ā pūlis vēlīgi pa�ķiras? Jauns neliela auguma virsnieks, virs īsās, koptās bārdas spēcīgs, taisns deguns, pierē spīd �auras brūnas acis. Tas ir Simons bar Giora, Galilejas nemiernieku vadonis, uzvarētājs. Viņam pa priek�u tiek vests skaists dzīvnieks, balts kā sniegs, acīmredzot � pateicības upuris. Bet Josefs ar nepatīkamu izbrīnu vēro, ka Simons bar Giora ir apbruņots. Vai viņ� tā grib iet pie altāra, ko nekad nav skārusi dzelzs nedz cie�anu laikā, nedz vēlāk? To viņ� nedrīkst. Josefs aiz�ķērso viņam ceļu.

� Mani sauc Josefs ben Matatija, � viņ� saka.

Jaunais virsnieks zina, kas viņ� ir, viņ� sasveicinās ar

Josefu godbijīgi, sirsnīgi.

� Vai jūs ejat upurēt? � Josefs jauta.

Simons to apstiprina. Viņ� pasmaida, nezaudēdams nopietnību, no viņa izstaro dziļa apmierinātība un pa�paļāvība. Ta�u Josefs jautā vēl: � Nenolicis iero�us?

Simons nosarkst.

� Jums taisnība, � viņ� atzīst. Viņ� pavēl ļaudīm ar dzīvnieku uzgaidīt, viņ� grib noņemt iero�us. Bet tad viņ� vēlreiz grie�as pie Josefa. Sirsnīgi, vaļsirdīgi, tā, ka dzird visi, viņ� saka: � Jūs, rakstumācītāj Josef, bijāt sācējs. Kad jūs atsvabinājāt no romie�u cietuma trīs nevainīgos, es jutu, ka neiespējamais ir iespējams. Dievs ir ar mums, rakstumācītāj Josef. � Viņ� sveicina Josefu, pielikdams roku pie pieres; no viņa acīm staro dievbijība, drosme, laime.

Josefs soļoja pa lēzeni kalnup kāpjo�ām jaunpilsētas ielām, gar apģērbu veikaliem, cauri Kalēju tirgum, pa Podnieku ielu. Atkal viņ� ar labpatiku vēroja, kā jaun-pilsētā attīstās tirdzniecība, rūpniecība, dzīve. Josefam �eit piederēja zemes gabali, ko no viņa labprāt atpirktu stikla ra�otājs Nahums ben Nahums. Josefs jau bija izlēmis tos viņam pārdot. Tagad, pēc lielās uzvaras, viņ� to vairs negribēja. Stikla ra�otājs Nahums gaidīja atbildi. Josefs ies pie viņa un atsacīs. Viņ� pats cels sev māju �eit, jaunpilsētā.

Stikla ra�otājs Nahums ben Nahums tupēja, kājas sakrustojis, savas darbnīcas priek�ā uz spilveniem. Viņam virs galvas pie ieejas karājās liels vīnogu ķekars no daudzkrāsaina stikla � Izraēla emblēma. Viņ� piecēlās, lai sasveicinātos ar Josefu, aicināja viņu apsēsties. Josefs nometās uz spilvena ar nelielu piepūli, viņ� bija atradinājies tā sēdēt.

Nahums ben Nahums bija stalts, drukns kungs ap gadiem piecdesmit. Viņam bija skaistas, spriganas acis, kādas mēdz būt Jeruzalemes iedzīvotājiem, viņa svaigo seju apņēma bieza, �etrstūraina, melna bārda, ko caurauda tikai da�i sirmi pavedieni. Viņ� gribēja zināt Josefa atbildi, bet nejāva savu ziņkāri manīt, sākdams rāmu sarunu par politiku. Laikam esot labi, ka pie stūres reiz nākot arī jaunie ļaudis. Kad �Atriebēji� izcīnīju�i uzvaru, Kvadru zāles vado�ajiem kungiem nācies ar viņiem vienoties. Viņ� runāja sparīgi, bet tanī pa�ā laikā cienīgi un noteikti.

Josefs viņu uzmanīgi uzklausīja. Bija interesanti uzzināt, ko pēc lielās uzvaras pie Bet-Horonas domāja Na-hums ben Nahums. Viņ� dro�i vien izteica Jeruzalemes lielākās daļas iedzīvotāju domas. Vēl pirms astoņām dienām viņi visi bija noskaņoti pret �Izraēla atriebējiem�; tagad viņi to bija aizmirsu�i, tagad viņi bija pārliecināti, ka makabeju pārstāvjus sen vajadzējis laist pie varas.

No mājas iznāca rakstumācītājs Nitajs � pavecs, īgns kungs, tāls Josefa radinieks no mātes puses. Rakstumācītājs Nitajs bija rados arī ar stikla ra�otāju, un tas bija iesaistījis viņu savā uzņēmumā. Rakstumācītājs Nitajs gan neko no �ā uzņēmuma nesaprata; bet katras firmas presti�u cēla tas, ka pie tās piederēja kāds zinātnieks, un tā dalījās ar viņu savos ieņēmumos, �deva viņam dieni�ķo maizi�, kā mēdza sacīt dievbijīgi un mazliet nicīgi. Tā mazrunīgais un nīgrais rakstumācītājs un kungs Nitajs dzīvoja stiklapūtēja mājā. Viņ� turēja to par lielu labdarību, ka neliedza rūpniekam vadīt firmu rakstumācī-tāja Nitaja un Nahuma vārdā un ka ļāva rūpniekam sevi uzturēt. Ja viņ� nepiedalījās diskusijās tempļa universitātē, tad �ūpodamies sēdēja saulē mājas priek�ā, turēdams uz ceļiem svēto rakstu tīstokli un dziedo�ā balsī apsvērdams kāda iztulkojuma apstiprinājumus un noliegumus. Tādās reizēs neviens nedrīkstēja viņu traucēt; jo katrs, kur� pārtrauc svēto rakstu studē�anu, lai pateiktu: �Paskaties, cik skaists koks,� � ir apgrēkojies.

Bet �oreiz viņ� nebija aizņemts ar rakstu pētī�anu, tālab Nahums viņam jautāja, vai arī viņ� nevēlētos, ka �Izraēla atriebējus� uzņemtu valdībā. Rakstumācītājs Nitajs sarauca pieri.

� Nepadariet reliģiju par lāpstu, � viņ� nelaipni sacīja, � lai ar to raktu. Svētie raksti nepastāv tāpēc, lai no tiem taisītu politiku.

Nahuma tirgotava un darbnīca zēla. Romie�u kara-laupījums ieplūdināja pilsētā daudz naudas, un ļaudis labprāt pirka Nahuma izslavēto stiklu. Nahums cienīgi sasveicinājās ar pircējiem, piedāvāja viņiem sniegā atvēsinātus dzērienus, drusku saldumu. Liela, brīni�ķīga uzvara, vai ne? Darījumi vedās lieliski, lai slavēts dievs. Ja tā turpināsies, varēs drīz vien ierīkot tikpat lielu noliktavu kā brāļu Hananju noliktava zem Eļļas kalna ciedriem. � Tas, kur� pārtiek no savu roku darba, stāv augstāk nekā dievbijīgais, � viņ� citēja ne glu�i vietā. Tomēr viņ� savu panāca: rakstumācītājs Nitajs sadusmojās.

Viņ� zināja daudz citātu, kas pierādīja pretējo, bet tos viņ� noklusēja, jo, kad viņ� uztraucās, tad kļuva manāms viņa babiloniskais akcents, un Josefs mēdza viņu par to visai godbijīgi pazobot.

� Jūs, babilonie�i, nopostījāt templi, � viņ� mēdza sacīt, un rakstumācītājs Nitajs necieta nekādu zobgalību. Viņ� nepiedalījās sarunā, viņ� nepētīja arī rakstus, viņ� dirnēja tīkamajā saulē un- savā nodabā sapņoja. Bie�i vien, kop� viņ� bija pārcēlies no savas dzimtās pilsētas Nehardejas Babilonā uz Jeruzalemi, astotajai priesteru pakāpei, Abi ja pakāpei, pie kuras viņ� piederēja, krita loze vadīt dievkalpojumus templī. Bie�i vien viņam nācās nest upurdzīvnieka gabalus uz altāra. Bet viņa kvēlākais sapnis � izbērt no zelta bļodas uz altāra vīraku � nekad nebija piepildījies. Vienmēr, kad atskanēja Magrefa simtbalsīgā hidrauliskā sirēna, kas ziņoja, ka tūlīt notiks vīraka kvēpinā�ana, viņu sagrāba dziļa skaudība uz priesteri, kuram lemts �is gods. Viņam bija visas dotības, viņam nepiemita neviena no simt �etrdesmit septiņām miesaskaitēm, kas darīja priesteri dievkalpojumam nederīgu. Tikai viņ� vairs nebija jauns. Vai Jahve iekārtos tā, ka viņam vēl kritīs loze nest kvēpināmo upuri?

Josefs tikām bija pateicis stiklapūtējam, ka nolēmis pats paturēt zemes gabalus. Nahums uzņēma �o ziņu, neizrādīdams nekādas sa�utuma zīmes.

� Lai jūsu lēmums nes mums abiem laimi, mans rak-stumācītāj un kungs, � viņ� pieklājīgi sacīja.

Atnāca �etrpadsmit gadu vecais zēns Ēfraims, Nahuma jaunākais dēls. Viņ� nēsāja nozīmi ar makabeju iniciāļiem. Viņ� bija skaists, veselīgs pusaudzis, un �obrīd dzīvības liesma dega viņā divtik spo�i. Viņ� bija redzējis Simonu bar Gioru, varoni. No kvēlās, melnīgsnējās sejas apgaroti staroja viņa iegarenās acis. Varbūt nebija pareizi, ka viņ� �odien aizskrējis no darbnīcas. Ta�u viņ� nespēja palaist garām lielo pateicības dievkalpojumu templī. Un viņ� arī tika atalgots, viņ� dabūja redzēt Simonu bar Gioru.

Josefs jau bija sataisījies iet projām, kad ieradās arī Nahuma vecākais dēls Alekss. Viņ� izskatījās tikpat stalts un drukns kā tēvs, viņam bija tikpat bieza, �etrstūraina bārda un svaiga sejas krāsa; bet viņa acis raudzījās drūmāk, viņ� bie�i �ūpoja galvu, bie�i braucīja bārdu ar raupjo, no karstās stikla masas saplaisāju�o roku.

Viņ� nebija tik mierīgs kā tēvs, izskatījās vienmēr norūpējies, aizņemts. Ieraudzījis Josefu, viņ� atplauka. Jo-sefs nedrīkstēja aiziet. Viņam vajadzēja palīdzēt Aleksam pārliecināt tēvu, ka tagad, kamēr vēl laiks, jāatstāj Jeruzaleme.

� Jūs bijāt Romā, � Alekss viņu tincināja. � Jūs pazīstat Romu. Sakiet pats � vai tas, ko patlaban uzsāku�i makabeji, nenovedīs pie sabrukuma? Man ir lieliski sakari, man ir draudzīgi uzņēmēji gan Nehardejā, gan Antiohijā, gan Batnā. Es zvēru pie savu bērnu dzīvībām jebkurā ārzemju pilsētā trīs gados izveidot uzņēmumu, kas neatpaliks no mūsējā. Pierunājiet manu tēvu, lai viņ� taisās prom no �īs bīstamās vietas.

Zēns Efraims uzbruka brālim, viņa skaistās £cis aiz niknuma satumsa.

� Tu neesi cienīgs dzīvot �ajā laikā. Visi uz mani skatās �ķībi, tālab ka man ir tāds brālis. Jahve ir tevi no savas mutes izspļāvis.

Nahums apsauca zēnu, bet visai maigi._ Viņ� pats nelabprāt klausījās sava dēla Alek�a runās. Viņam gan reizēm bija bail no me�onīgās �Izraēla atriebēju� izrīcības, un viņ�, tāpat kā citi �īsteni pareizticīgie�, bija no viņiem novērsies; bet, tā kā pa�reiz gandrīz visa Jeruzaleme attaisnoja makabejus, Alek�a runas �ķita nevietā.

� Neklausieties, ko saka mans dēls Alekss, rakstumācī-tāj Josef, � viņ� teica. � Viņ� ir labs dēls, bet viņam vienmēr viss liekas citādi nekā pārējiem. Vienmēr viņ� ir pārpilns stūrgalvīgām iedomām.

Josefs zināja, ka tie�i Alek�a stūrgalvīgajām iedomām jāpateicas par Nahuma darbnīcas uzplaukumu. Nahums ben Nahums vadīja savu darbnīcu tāpat, kā to bija vadījis viņa tēvs un vectēvs. Viņ� gatavoja visu laiku vienu un to pa�u, pārdeva vienmēr vienu un to pa�u. Viņ� aprobe�ojās ar Jeruzalemes tirgu. Viņ� gāja uz bir�u, uz �kipu�, ar pieredzēju�u notāru palīdzību noslēdza tradicionālus, sīki izstrādātus tirdzniecības līgumus un rūpējās, lai tie glabātos pilsētas arhīvā. Darīt kaut ko vairāk viņam likās kaitīgi. Kad Jeruzalemē nodibinājās otra stikla rūpnīca, viņ� ar saviem vienkār�ajiem paņēmieniem nebūtu spējis turēties pretim rosīgajai konkurencei. Tad pie �ā darba ķērās Alekss. Līdz �im Nahuma darbnīcā strādāja galvenokārt ar rokām, Alekss uzņēmumu modernizēja, un tagad lietoja vienīgi garo stiklapū�amo pīpi un ar to pūta skaistus apaļus traukus, glu�i kā dievs bija pūtis dva�u cilvēka miesā. Bez tam Alekss palielināja pulverī samalta kvarca piemaisījumu, ierīkoja ļoti ienesīgu tirgotavu aug�pilsētā, kur pārdeva vienīgi grez-numstiklu un luksusstiklu. Viņ� sūtīja preces uz lielajiem tirgiem Gazā, Cēzarejā un uz gadskārtējām tirdzniecības mesām Batnā, Mezopotāmijā. Visi �ie jauninājumi viņam, tikko trīsdesmit gadu vecam, bija jāieved, nerimti cīnoties pret tēvu.

Arī �odien Nahums dusmojās uz dēlu, uz viņa pārāk piesardzīgajām, pārāk prātīgajām runām. Pēc tādas neveiksmes romie�i vairs nekad nenāk�ot uz Jeruzalemi. Un, ja* viņi nāk�ot, viņus aiztriek�ot pāri jūrai. Katrā ziņā viņ�, lieltirgotājs Nahums ben Nahums, nekad neatstā�ot savu stikla rūpnīcu un neie�ot prom no Jeruzalemes. Stikls esot veidots ar rokām, stikls esot pūsts ar pīpi � un Jahve viņa uzņēmumu svētījis.

� Gadu simteņiem mēs esam biju�i stiklaputēji Jeruzalemē, un mēs paliksim stiklapūtēji Jeruzalemē, � noteica Nahums.

Tēvs un dēls tupēja uz spilveniem, ārēji saglabādami mieru, bet abi bija satraukti, un abi dusmīgi braucīja savas �etrstūrainās, melnās bārdas. Zēns Ēfraims raudzījās brālī ar zvērojo�ām acīm; skaidrs, ka tikai godbijība pret tēvu viņu kavēja brālim uzbrukt. Josefs skatījās no viena uz otru. Alekss sēdēja mierīgi un apvaldīti, viņ� pat smaidīja, bet Josefs labi redzēja, cik viņ� bija sarūgtināts un noskumis. Protams, Aleksam bija taisnība, bet viņa piesardzība izskatījās sīkumaina un no�ēlojama salīdzinājumā ar tēva nelokāmību un brāļa paļāvību.

Alekss atkal prātīgi ierunājās: � Ja romie�i vairs neļaus pievest smiltis no Belus upes, tad mums sava stikla rūpnīca jāslēdz. Zināms, jūs, rakstumācītāj Josef, esat politiķis, jums jāpaliek Jeruzalemē. Bet mēs, vienkār�ie tirgotāji

� Lieltirgotāji, � Nahums viņu lēnprātīgi pārtrauca, noglaudīdams bārdu, � vai mēs nedarītu prātīgāk, steidzīgi atstādami Jeruzalemi?

Ta�u Nahums negribēja dzirdēt par to vairs ne vārda. Viņ� pēk�ņi mainīja tēmu.

� Mūsu ģimene, � viņ� skaidroja Josefam, � ir visnotaļ izturīga. Kad mans vectēvs � lai miers viņa pī�ļiem � mira, viņam bija vēl divdesmit astoņi zobi, un, kad mans tēvs � lai miers viņa pī�ļiem � mira, viņam vēl bija trīsdesmit zobu. Man �odien ir pāri piecdesmit, un man vēl ir visi trīsdesmit divi zobi, un mani mati ir vēl gandrīz melni un nekrīt ārā.

Kad Josefs taisījās iet projām, Nahums aicināja viņu līdzi uz darbnīcu, lai izvēlētos sev dāvanu. Jo vēl esot pie Bet-Horonas uzvaras svētki un kas tie par svētkiem bez dāvanām.

No krāsns nāca nepanesams karstums, un darbnīcā bija dūmu, ka biezs. Nahums gribēja Josefam par katru cenu uzspiest krā�ņu lietu, lielu ovālu kausu, kura ārpuse bija izstrādāta a�ūra tehnikā, tālab viss kauss izskatījās kā ar stikla tīklu apņemts. Nahums nodziedāja pantu no senas dziesmiņas: �Ja man kaut reizi, ja man kaut �odien �o krā�ņo kausu par savu saukt, tad rīt lai plīst tas.� Ta�u Josefs noraidīja dārgo dāvanu, kā prasīja pieklājība, un izvēlējās kaut ko vienkār�āku.

Zēns Efraims nespēja savaldīties un iesāka ar savu brāli Alek�u darbnīcas karstumā un dūmos jaunu niknu politisku strīdu.

� Vai tu piedalījies lielajā pateicības dievkalpojumā? � viņ� uzbruka Aleksam. � Protams, nepiedalījies. Jahve tevi sodījis ar aklumu. Bet tagad es vairs neļau�u sev neko iestāstīt. Es iestā�os pilsoņu karaspēkā. � Alekss savilka muti. Viņ� atbildēja dedzīgajam zēnam ar klusē�anu un apjuku�u smaidu. Viņ� tik labprāt būtu ar savu sievu un diviem mazajiem bērniem atstājis Jeruzalemi. Bet viņ� no visas sirds bija pieķēries savai ģimenei, skaistajam, neprātīgajam tēvam Nahumam un skaistajam, neprātīgajam brālim Efraijnam. Viņ� bija vienīgais saprātīgais ģimenē. Viņam vajadzēja palikt, lai pasargātu viņus no visļaunākā.

Beidzot Josefs varēja iet projām. Viņ� atstāja aiz sevis durvis ar lielo stikla vīnogķekaru un pēc darbnīcas karstuma un dūmiem ar baudu ieelpoja jauko, svaigo gaisu. Alekss viņu gabaliņu pavadīja. � Jūs redzat, � viņ� sacīja, � cik neprāts ir aizraujo�s. Vēl pirms nedēļas mans tēvs bija pārliecināts makabeju pretinieks. Palieciet vismaz jūs prātīgs, rakstumācītāj Josef. Jums ir savas aizrau�anās. Riskējiet ar da�ām no tām un saglabājiet savu skaidro saprātu. Jūs esat mūsu lielā cerība. Es no sirds novēlu, lai rīt jūs Kvadru zālē uzņemtu valdības sastāvā.

Josefs klusībā nodomāja: �Viņ� grib, lai es būtu tikpat vēss kā viņ� pats.�

Kad viņi �ķīrās, Alekss drūmi sacīja: � Es vēlētos, kaut �ī uzvara mums būtu aiztaupīta.

Pusstundu pirms noliktā sanāksmes sākuma Josefs iegā ja Kvadru zālē. Bet gandrīz visi likumdevēj korporāciju kungi bija jau ieradu�ies. Augstākā priestera kolēģijas kungi bija tērpu�ies zilajos amata tērpos, Lielās padomes locekli � baltajās un zilajās svētku drēbēs, Augstākās tiesas vīri � baltos un sarkanos apģērbos. No viņiem savādi at�ķīrās apbruņotais Simons bar Giora un da�i viņa virsnieki.

Līdzko Josefs bija ienācis, viņa draugs Amrams steidzās pie viņa. Senāk viņ� bija fanātisks �Nelokāmi taisnīgo� piekritējs, bet kop� kāda laika pieslējies �Izraēla atriebējiem�. Pēc tam kad Josefs bija panācis trīs mocekļu atbrīvo�anu, Amrams pieķērās draugam divtik sirsnīgi.

Tam, ko viņ� gribēja atklāt tagad, vajadzēja sagādāt Josefam lielu gandarījumu. Galilejas partizāni bija notvēru�i romie�u kurjeru un atņēmu�i viņam visai nozīmīgu vēstuli. Simons bar Giora bija iedevis �o vēstuli rakstumācītājam Amramam, kuru viņ� cienīja. �ajā vēstulē pulkvedis Paulīns, Cestija adjutants, steidzīgi un atklāti ziņoja kādam draugam par Divpadsmitā leģiona sakāvi. Viņ� rakstīja, ka nelaimīgajai atkāp�anās pavēlei neesot bijis nekāda saprātīga pamata. Viņa priek�niekam vienkār�i nav izturēju�i nervi. Un �ai nervu krīzei, �im dīvainajam un rūgtajam likteņa untumam par iemeslu bijis tīrais sīkums: trīs prātā juku�o Tiburas cietumnieku pa�nāvība. Vecais kungs visu mū�u paļāvies tikai uz saprātu. Trīs sirmgalvju bezjēdzīgā un varonīgā nāve izsitusi viņu no segliem. Viņam licies, ka sūtīt pret tādu fanātiķu un vājprātīgo tautu regulāro armiju nav jēgas. Viņ� pārtraucis cīņu. Viņ� atmetis ar roku.

Josefs lasīja Paulīna vēstījumu, un viņam zem priestera cepures kļuva karsti, kaut gan bija dzedra novembra diena. Vēstule bija varens, brīnumains viņa rīcības attaisnojums. Ne reizi vien viņu �inī laikā mocīja �aubas, vai viņa darbība Romā bijusi pareiza. Kad romie�i, kad pat �Nelokāmi taisnīgie� vienmēr no jauna pieminēja trīs cietumnieku amnestiju kā ķeizara varas iestā�u iejūtības pierādījumu, viņam �ķita, ka Justam ar viņa sauso matemātiku patie�ām bijusi taisnība. Bet tagad noskaidrojās, ka viņa rīcība tomēr atnesusi svētību. � Jā, mans kungs un rakstumācītāj, Tiberiadas Just, mana izturē�anās varbūt bija neprātīga, bet vai sekas to nav brīnumaini attaisnoju�as?

Virspriesteris Ananijs atklāja sēdi. Viņam �odien nebija viegli. Viņ� stāvēja �Nelokāmi taisnīgo� priek�galā, vadīja galēji labējo aristokrātu spārnu, kas romie�u iero�u apsardzībā bargi un augstprātīgi atteicās no jebkādiem atvieglojumiem sīkpilsoņu, zemnieku un proletārie�u labā. Viņa tēvs un trīs brāli cits pēc cita bija virspriesteri, ieņēma �o augstāko tempļa un valsts amatu. Viņ� bija gudrs, aukstasinīgs un godīgs, īstais vīrs sadarbībai ar romie�iem: tagad viņa sadarbības politika bija cietusi apkaunojo�u neveiksmi, tūdaļ varēja sākties kar�, � vai tas jau nebija sācies? Un ko tagad darīs un teiks augstākais priesteris Ananijs? Kā aizvien, viņ� mierīgi stāvēja savā hiacinta krāsas tērpā, viņ� nepacēla dobjo balsi, līdzko viņ� sāka runāt, tūdaļ visi apklusa. Viņ� bija patiesi drosmīgs vīrs. Viņ� teica tā, it kā nekas nebūtu noticis:

� Man �ķiet savādi redzēt �eit Kvadru zālē kungu Simonu bar Gioru. Manuprāt, karavīrs var lemt tikai kaujas laukā. Kā tālāk rīkoties ar templi un Izraēla zemi, pagaidām vēl nosaka Virspriestera kolēģija, Lielā padome un Augstākā tiesa. Tāpēc es lūdzu kungu Simonu bar Gioru un viņa virsniekus �o telpu atstāt.

No visām pusēm atskanēja protesta saucieni. Partizānu vadonis skatījās apkārt, it kā nebūtu sapratis. Bet Ananijs turpināja vēl vienmēr tajā pa�ā ne visai skaļajā, bet dobjajā balsī:

� Bet, tā kā kungs Simbns bar Giora ir �eit, es gribētu viņam jautāt: kādai iestādei viņ� nodevis romie�iem atņemto naudu?

Sā jautājuma lieti�ķums iedarbojās atvēsino�i. Virsnieks, tum�i pietvīcis, strupi atbildēja: � Nauda atrodas tempļa pārvaldes priek�nieka rokās.

Visas galvas pagriezās pret jauno, eleganto rakstu-mācītāju Eleāzaru, kur� vienaldzīgi skatījās lejup. Tad_f īsi atsveicinājies, Simons bar Giora aizgāja.

Līdzko viņ� bija aizgājis, rakstumācītājs Ēleāzars satraukti iesmējās. Neviens no tautas nesapratī�ot, kā virspriesteris varējis tik augstprātīgi izraidīt no sēdes Bet-Horonas varoni. �Izraēla atriebēji� vairs neesot ar mieru vēl ilgāk paciest �o kungu pliekano racionālismu, kuri vienmēr esot mazticīgi un sīkumaini apgalvoju�i, ka nenesot iespējams stāties pretim romie�u karaspēkam. Bet kur tagad esot Divpadsmitais leģions? Dievs nepārprotami nostājies to pusē, kuri negribēju�i ilgāk gaidīt; viņ� licis notikt brīnumam.

� Romai ir divdesmit se�i leģioni! � iesaucās kāds no jaunajiem aristokrātiem. � Vai jūs ticat, ka dievs liks notikt vēl divdesmit pieciem brīnumiem?

� Nesakiet neko tādu ārpus �im sienām, � draudēja Ēleāzars. � Tautai prāts vairs nenesas uz tik nodrāztiem jokiem. Stāvoklis prasa, lai varu pārdala no jauna. Jūs tiksiet aizslaucīti, jūs visi, kas nepiederat pie �Izraēla atriebējiem�, ja nepiedāvāsiet Simonām bar Gioram vietu un balsi jaunajā nacionālās aizsardzības valdībā.

� Es nedomāju piedāvāt kungam Simonām vietu valdībā, � virspriesteris Ananijs sacīja. � Vai kāds no rakstumācītājiem un kungiem domā, ka tas jādara? � Viņ� lēnām aplaida apkārt savas pelēkās acis, �aurā seja ar augsto pieri zem zilā, ar zeltu iz�ūtā virspriestera galvas apsēja �ķita vienaldzīga. Neviens nebilda ne vārda. � Kā jūs domājat izlietot naudu, ko jums uzticējis kungs Simons? � Ananijs jautāja tempļa pārvaldes priek�niekam.

� Nauda tiks izlietota vienīgi nacionālās aizsardzības vajadzībām, � rakstumācītājs Ēleāzars sacīja.

� Un kā būs ar citām valdības vajadzībām? � Ananijs vaicāja.

� Es nezinu citus valdības uzdevumus, � rakstumācītājs Ēleāzars atbildēja.

� Jūsu drauga pārdro�ās rīcības rezultātā, � virspriesteris turpināja, � radu�ies apstākļi, kas liek mums uzskatīt par nepiecie�amu da�as mūsu pilnvaras uzticēt tempļa pārvaldei. Bet jums jāsaprot, ka mēs, ja jūs mūsu uzdevumus uztverat tik �auri, nevaram savās kompetencēs dalīties ar jums.

� Tauta prasa nacionālās aizsardzības valdību, � jaunais Ēleāzars stūrgalvīgi palika pie sava.

� Tādu valdību mēs izveidosim, rakstumācitāj Ele-āzar, � virspriesteris atteica_L � bet es baidos, ka tai būs jāiztiek bez rakstumācītāja Eleāzara ben Simona līdzdalības. Izraēlam grūtos laikos biju�as valdības, � viņ� piemetināja, � kurās neietilpa ne finansisti, ne karavīri, tikai priesteri un valstsvīri. Tās nebija pa�as sliktākās

Izraēla valdības. � Viņ� griezās pie sapulces: � Likums nosaka, kā rakstumācītājs Eleāzars ben Simons var patstāvīgi lemt par tempļa pārvaldes naudas līdzekļiem. Valdības kases ir tuk�as, pie Bet-Horonas iegūtais kara-laupījums rakstumācītāja Eleāzara naudas līdzekļus pavairojis vismaz par desmit miljoniem sesterciju. Vai jūs, mani kungi un rakstumācītāji, vēlaties, lai mēs uzņemam rakstumācītāju Eleāzaru valdības sastāvā?

Daudzi pietrūkās kājās, īgni brīdināja, draudīgi prasīja savaldību.

� Man nav nekā, ko atsaukt, un nekā, ko piebilst, � paklusām atskanēja virspriestera dobjā balss. � Sājos grūtajos laikos nauda ir ļoti svarīga lieta, bet karstgalvīgā Simona uzņem�anu valdībā es uzskatu par apgrūtinājumu. Visi �par� un �pret� ir skaidri. Balsosim.

� Balso�ana nav vajadzīga, � rakstumācītājs Ele-āzars attrauca glu�i pelēks no uzbudinājuma. � Es atsakos no līdzdalības valdībā. � Viņ� piecēlās un neatsvei-cinājies pameta klusējo�o sapulci.

� Mums nav ne naudas, ne karavīru, � domīgi sacīja rakstumācītājs Jannajs, Lielās padomes finansu pārvaldnieks.

� Toties ar mums ir dievs, taisnība un saprāts, � virspriesteris iebilda.

Tika sastādīta valdības darbības programma tuvākajām nedēļām. Priesteru kolēģija un Augstākā tiesa pēc pamatīgas stāvokļa izpētes nonāca pie secinājuma: Jūdeja nav karastāvoklī ar Romu. Dumpīgos izlēcienus sarīkoju�as atsevi�ķas personas, varas iestādes par tiem nav atbildīgas. Pa�reizējo apstākļu dēļ jūdu centrālajai valdībai, kas atrodas Jeruzalemē, jāizsludina mobilizācija. Bet �ī valdība respektē romie�u varai tie�i pakļauto apgabalu Samariju un piekrastes joslu. Valdība stingri aizliedz katru rīcību, ko varētu iztulkot kā uzbrukumu. Tās programma ir �āda: bruņots miers.

Pret veco kungu vēso, mierīgo izturē�anos bija grūti kaut ko iebilst. Tūdaļ kļuva skaidrs, ka, par spīti uzvarai pie Bet-Horonas, �Nelokāmi taisnīgie� un �īsteni pareizticīgie� noturēsies pie varas. Josefs bija nācis uz �o sēdi ar tādu paļāvību! Viņ� bija pārliecināts, ka zeme tiks pārdalīta, ka viņam katrā ziņā no tās atkritīs kāds gabals, �oreiz viņ� noteikti būs paēdu�o, ta�u rijīgo augstmaņu pulkā un varēs izraut sev kādu kumosu. Viņam uz to deva tiesības kaut vai viņa milzīgā alkatība. Bet patlaban, kad notika debates par darbības programmu, ik cerība iztecēja no viņa kā vīns no caura maisa. Josefa galva bija tuk�a. Kad viņ� nāca �urp, viņ� ne�aubījās, ka pateiks kaut ko nozīmīgu, kas �os vīrus pamudinās uzticēt viņam kādu vado�u amatu. Tagad viņam bija skaidrs: arī �ī diena, arī �ī lielā izdevība ies viņam garām un viņ�, tāpat kā līdz �im, paliks neievērots, būs tikai rosīgs censonis.

Lai realizētu bruņoto mieru, valdība izraudzījās katram no septiņiem valsts apgabaliem divus komisārus, kuriem būtu diktatoru pilnvaras. Josefs sakumpis sēdēja savā vietā aizmugurējās rindās. Kāda viņam tur daļa? Ieteikt viņu nevienam nenāks ne prātā.

Jeruzaleme un tās apkārtne bija jau atdota. Tāpat atdeva Idūmēju, Tamnu, Gofnu. Tagad runa bija par ziemeļu pierobe�as apgabalu, par bagāto zemkopības novadu Galileju. Tur �Izraēla atriebējiem� bija visvairāk piekritēju. Atbrīvo�anās kustība bija sākusies no turienes, tur atradās visspēcīgākās nemiernieku daļas. Kāds ieteica sūtīt uz �o provinci veco rakstumācītāju Jannaju, apdomīgu, lieti�ķu kungu, Lielās padomes labāko finansistu. Tas Josefu izrāva no viņa vienaldzības. Kāda brīni�ķīga zeme ar savām bagātībām, ar lēnīgajiem, domīgajiem cilvēkiem! Kāda brīni�ķīga, grūti apvaldāma, sare�ģīta province! Un to gribēja atdot vecajam Janna-jam? Protams, viņ� bija izcils teorētiķis, ievērojams polit-ekonomists; ta�u viņ� nebija piemērots Galilejai. Josefs gribēja kliegt �nē�, viņ� piecēlās, paliecās uz priek�u, blakussēdētāji paskatījās uz viņu, bet viņ� neteica neko, tas ta�u būtu veltīgi, viņ� tikai elpu aizturējis nopūtās, it kā viņam būtu daudz, ko teikt, bet viņ� visu norītu.

Tie, kuri sēdēja viņa tuvumā, pasmaidīja par neapvaldīto jauno kungu. Bet vēl viens bija ievērojis Josefu, viņa sa�utumu un viņa iek�ējo cīņu. Viņ� nesmaidīja. Viņ� sēdēja Josefanr tālu priek�ā. Tā bija nejau�ība, ka viņ� pamanīja jaunā cilvēka dusmu uzliesmojumu; jo viņ� aiz ieraduma gandrīz visu laiku turēja dzeltenos grumbainos plakstus nolaistus pār acīm. Tas bija maza auguma, ļoti vecs, savītis kungs, Jūdejas augstākais tiesnesis, augstākais rakstumācītājs Johanans ben Zakajs. Tempļa universitātes rektors. Kad pēc vienbalsīgas komisāra Jannaja ievēlē�anas sēdes dalībnieki, nespēdami iz�ķirties, gaidīja otru priek�likumu, viņ� piecēlās. Sīkajā, tūksto� grumbu izvagotajā sejā viņa acis mirdzēja neparasti spo�i un dzīvi. Viņ� sacīja: � Es iesaku par otro Galilejas komisāru rakstumācītāju Josefu ben Ma-tatiju.

Josefs, uz kuru tagad visi skatījās, sēdēja dīvaini sastindzis. Sājā dienā viņ� jau rei�u desmit bija pārdzīvojis cerības un to sabrukumu, savā iztēlē līdz galam izgar�ojis ilgu piepildī�anos un vil�anos: tagad viņu vairs neskāra tas, ka tika nosaukts viņa vārds. Viņ� sēdēja kā iztuk�ots, it kā runa būtu par kādu citu. Visiem �is priek�likums nāca negaidīts. Kāpēc gan lēnīgais un kalsenais augstākais rakstumācītājs Johanans ben Zakajs, ievērojamais likumdevējs, ieteica �o jauno cilvēku? Viņ� pagaidām nebija parādījis spējas nevienā atbildīgā amatā, glu�i otrādi, kop� viņ� pēc sava nenozīmīgā panākuma � pēc trīs nevainīgo atbrīvo�anas � bija guvis masu simpātijas, viņ� plātīdamies koķetēja ar Zilo zāli. Vai augstākais rakstumācītājs domāja, ka būtu vēlami dot līdzi vecajam Jannajam kādu jaunāku kungu, kur� baudītu arī �Izraēla atriebēju� uzticību? Jā, tāda laikam bija kopsakarība. Priek�likums bija labs. Makabeju dedzība, līdzko viņi tiek pie varas un goda, ātri noplok. Jaunais karstgalvis Josefs ben Matatija dro�i vien Gali-lejā būs rāmāks nekā Romā un Jeruzalemē, un sirmā finansu teorētiķa Jannaja lieti�ķi ūdeņainajai gudrībai labi noderēs neliels piejaukums Josefa dedzības un aizrautības.

Josefs tikmēr bija attapies no sava stinguma. Vai kāds nupat nebija nosaucis viņa vārdu? Kur�? Johanans ben Zakajs, augstākais rakstumācītājs. Bērnībā viņ� reizēm bija bikli jutis uz savas galvas lēnprātīgā vīra vieglo, svētījo�o roku. Romā viņ� uzzināja, ka �o sirmgalvi pat tur uzskata par vienu no visgudrākajiem cilvēkiem pasaulē. Johanans to bija sasniedzis bez pa�a pūlēm, vienīgi ar savas personības iespaidu. �āda pasīva izturē�anās, �āds godkāres trūkums Josefam bija sve�s, tas viņu aizskāra un nomāca, viņ� labprāt izvairījās no tik�anās ar augstāko rakstumācītāju. Un nu Johanans bija ieteicis viņu.

Viņ� bija saviļņots, kad sapulce priek�likumu pieņēma. Vīri, kuri viņam uzticējās, bija gudri un cildeni. Arī viņ� būs gudrs un cildens. Viņ� neieradīsies Galilejā kā �Izraēla atriebēju� pārstāvis, viņ� nebūs godkārīgs. Viņ� izturēsies lēnprātīgi un pazemīgi un ļaus, lai viņu vada augstākā griba.

Kopā ar sirmgalvi Jannaju viņ� atvadījās no virspriestera. Ananijs stāv viņa priek�ā kā vienmēr vēss un vieds. Viņa vado�ie norādījumi ir nepārprotami. Galilejā stāvoklis ir visbīstamākais. �ajā provincē par katru cenu jāsaglabā miers.

� �aubu gadījumos labāk nedariet neko, nerīkojieties pārdro�i. Gaidiet norādījumus no Jeruzalemes. Skatieties vienmēr uz Jeruzalemi. Galilejā ir stipras civiliedzīvotāju bruņotās vienības. Jūsu uzdevums, mani rakstumā-cītāji un kungi, � turēt �os spēkus Jeruzalemes rīcībā. � Un, Josefu bez īpa�as labvēlības aplūkodams, viņ� vēl piebilda: � Jums ir uzticēts atbildīgs amats. Es ceru, jūs uzticību attaisnosiet.

Josefs pieklājīgi, gandrīz pazemīgi noklausījās virspriestera norādījumus. Bet tie aizsniedza tikai viņa ausis. Protams, kamēr viņ� atrodas Jeruzalemē, viņam jāuzklausa virspriesteris. Bet, līdzko tiks pāri Galilejas robe�ām, viņ� būs atbildīgs vienīgi pats sev.

Vakarā Ananijs sacīja Johananam ben Zakajam:

� Cerēsim, ka neesam pasteigu�ies, sūtīdami uz Galileju �o Josefu ben Matatiju. Viņu vada vienīgi godkāre.

� Var jau būt, � Johanans ben Zakajs atbildēja,

� ka ir uzticamāki cilvēki par viņu. Dro�i vien vēl ilgus gadus liksies, ka viņ� domā tikai par sevi. Bet, kamēr viņ� nebūs miris, es ticē�u, ka viņ� £alu galā tomēr darbojies mūsu labā.

Jaunais komisārs Josefs ben Matatija braukāja pa savu provinci krustām �ķērsām. �ajā gadā bija ra�ens lietus periods, Jahve deva savu svētību, ūdenstvertnes pildījās, Aug�galilejas kalnus klāja sniegs, kalnu strauti līksmi urdza lejup. Līdzenumā zemkopji tupēja uz lauka, o�ņādami zemi, lai noteiktu, kāds būs laiks. Jā, tā bija bagāta, auglīga, daudzveidīga zeme ar ielejām, pauguriem, kalniem, ar Ģenecaretes ezeru, Jordā-nas upi, ar jūras piekrasti, ar divsimt pilsētām. Tas bija īsts dieva dārzs, ko apņēma brīnumaini dzidrs gaiss. Josefs izrieza krūtis. Viņ� ir to sasniedzis, viņ� ticis ļoti augstu, cik lieliski būt par �īs provinces valdnieku. Tam, kur� ierodas �ajā zemē ar tādām pilnvarām kā viņ�, jāpadara savs vārds tālu un uz visiem laikiem zināms, citādi viņ� ir nejēga.

Bet jau pēc neilga laika viņu sāka grauzt dziļa neapmierinātība un grauza ar katru dienu skaudrāk. Viņ� pētīja aktus, arhīvus, lika ierasties lauku novadu priek�-stāvjiem, sarunājās ar pilsētgalvām, priesteriem, sinagogu un skolu priek�niekiem. Viņ� mēģināja organizēt, deva norādījumus, viņam pieklājīgi piekrita, viņa norādījumus izpildīja; bet viņ� skaidri juta, ka tas tika darīts bez ticības, viņa pasākumiem nebija panākumu. Vienas un tās pa�as lietas Jeruzalemē izskatījās citādi nekā Ga-lilejā. Kad Jeruzalemē aizvien no jauna pienāca sūdzības, ka zemes ļoti cie�ot no pārmērīgajiem nodokļiem, tad tur paraustīja plecus, atsaucās uz skaitļiem, pasmaidīja par Galilejas grūtībām kā par tuk�u vaimanā�anu un piedzina nodokļus tāpat kā līdz �im � ar romie�u iero�u palīdzību.

Tagad Josefs, lūpas sakniebis, salīdzina Galilejas īstenību ar Jeruzalemes skaitļiem. Ar satumsu�ām acīm viņ� redz: Galilejas zemkopju, zvejnieku, amatnieku, ostas un rūpnīcu strādnieku sūdzības nav tuk�a vaimanā�ana. Viņi dzīvo apsolītā zemē, bet �īs zemes vīnogas viņi nedabū. Galilejas tauki aizplūst uz Cēzareju romie�iem, un tās eļļu paņem Jeruzaleme � saviem augstmaņiem. Zemkopības nodokļi ir �ādi: tre�ā daļa labības, puse vīna un eļļas, ceturtā daļa augļu. Tad vēl tempļa desmitdaļa, ikgadējā galvasnauda templim, svētceļojuma nodokļi. Tad ūtrupes nodevas, sāls nodoklis, ceļu un tiltu nauda. Nodokļi te, nodokļi tur, visur nodokļi.

Nu lai, �īs finansu lietas ir viņa kolēģa Jannaja pārziņā. Bet Josefs nespēj ņemt ļaunā Galilejas iedzīvotājiem, ka viņi nelabvēlīgi skatās uz Kvadru zāles rakstu-mācītājiem, kuri ar viltīgu un sare�ģītu svēto rakstu iztulkojumu atņem viņu labumu un neieredz arī viņu, Josefu, Jeruzalemes rakstumācītāju pārstāvi. Viņ� ir gan Romā, gan Jeruzalemē mācījies, kā nomierināt neapmierinātos ar nelieliem atvieglinājumiem, ar nopietnām un lēnprātīgām runām, ar svinīgiem paziņojumiem un lētu godinā�anu. Bet ar �iem līdzekļiem viņ� �eit neko nevar panākt.

Jeruzalemes kungi runā par galilejie�iem, augstprātīgi lūpas uzmetu�i: tie ir lauķi, neizglītoti provinciāļi ar rupjām manierēm. Jau pirmajā nedēļā Josefam jāatsakās no �ās lētās augstmanības. Protams, �ejienes iedzīvotāji nolaidīgi pilda bauslības noteikumus, zinātniskais bībe-les izskaidrojums viņus maz interesē. Bet citādi viņi ir neparasti stingri un fanātiski. Viņi nekādā ziņā negrib samierināties ar pa�reizējo stāvokli. Viņi saka, ka valstij un dzīvei jāmainoties pa�os pamatos; tikai tad varē�ot piepildīties bībeles vārdi. Visi �ejienie�i no galvas zina pravie�a Jesajas grāmatu. Lopu dzinēji runā par mū�īgo mieru, ostas strādnieki � par dieva valstību zemes virsū, nesen kāds vadmalas audējs viņu pārlaboja, kad viņ� nebija burtiski pateicis kādu Ecēhiēla citātu. Pēc savas ārējās izturē�anās galilejie�i ir lēnīgi ļaudis, smagnēji, rāmi un mierīgi, bet dvēseles dziļumos viņi nekādā ziņā nav miermīlīgi, viņi ir varmācīgi, uz visu cer un uz visu gatavi. Josefs skaidri jūt: tie ir viņa ļaudis. Viņu apvaldītā, patvaļīgā ticība ir daudz dro�āks pamats cilvēkam, kuram padomā liels pasākums, nekā Jeruzalemes sausais zinātniskums un glumā skepse.

Viņ� dedzīgi pūlas saprasties ar Galilejas iedzīvotājiem. Viņ� grib būt �eit nevis Jeruzalemes, bet viņu dēļ. Viņa kolēģis, sirmais komisārs rakstumācītājs Jannajs, viņu neierobe�o, nekad nestājas viņam ceļā. Viņu interesē vienīgi viņa finansu pārvalde. Viņ� ieracies milzīgā aktu kaudzē Sepforijā, Galilejas pla�ajā un mierīgajā galvaspilsētā, un ar prieku, ta�u sīksti un neatlaidīgi noņemas ar finansu pārkārtojumiem. Visu pārējo viņ� atstāj sava jaunākā kolēģa ziņā. Un, kaut gan Josefs var rīkoties, kā viņam tīk, viņ� neko nespēj panākt. Viņ� atmet visu mācīta cilvēka augstprātību, atsakās no aristokrāta un priestera lepnības; viņ� sarunājas ar zvejniekiem, kuģu būvētavu strādniekiem, zemniekiem, amatniekiem kā ar sev līdzīgiem. Cilvēki ir laipni, godbijīgi, bet viņu vārdos un uzvedībā viņ� jūt slepenu neuzticību.

Galilejai ir citi vadoņi. Josefs negrib ar to rēķināties, viņ� negrib ar �iem vīriem sadarboties, bet viņ� labi zina viņu vārdus. Tie ir aizsardzības vienību vadoņi, kurus Jeruzaleme neatzīst, � zemnieku vadonis Giskalas Jo-hanans un kāds Zapita no Tiberiadas. Josefs redz, cik gai�as kļūst ļau�u acis, kad piemin �os vārdus. Viņ� vēlētos ar �iem abiem vīriem satikties, uzklausīt viņus, uzzināt, kā viņi sāku�i. Bet viņ� jūtas nepieredzējis, nevarīgs, neietekmīgs. Viņam ir amats un augsts tituls, varbūt arī vara, bet spēks pieder citiem.

Viņ� strādā līdz pagurumam. Vienmēr spēcīgāk viņu tirda vēlē�anās pakļaut sev tie�i Galileju. Bet zeme no viņa norobe�ojas. Viņ� atrodas �eit jau piecas nedēļas, bet nav ticis tālāk kā pirmajā dienā.

Reiz ziemas vakarā Josefs pastaigājās pa ielām nelielajā pilsētiņā Kapernaumā, kas ir viena no �Izraēla atriebēju� centriem. Pie kādas nabadzīgas, nolaistas mājas viņ� redz izkārtu karogu � krodziņa saimnieka zīmi, ka atvests jauns vīns. Josefs ir pietiekami bie�i redzējis savus galilej ie�ūs padomes sanāksmēs, komisiju sēdēs, sinagogās, skolās. Viņ� gribētu tos redzēt pie vīna, viņ� iet iek�ā.

Zema, trūcīga telpa, ko primitīvi apsilda vienkār�a, ar mēsliem kurināma krāsns. Smirdīgajos dūmos Josefs saskata vairāk nekā duci vīru. Kad ienāk labi ģērbtais kungs, viņi paceļ galvas, aplūko viņu atturīgi, bez naida. Parādās krodzinieks, jautā, ko Josefs vēloties, piebilst, ka �odien kungs esot ieradies īstā brīdī. Cauri pilsētiņai gājis tirgotājs ar karavānu, viņ� vēlējies bagātīgi pamieloties, vēl palicis pāri drusku pienā sautēta putna. Ēst gaļu ar pienu ir stingri aizliegts; bet Galilejas lauku ļaudis ir pārliecināti, ka putni nav nekāda gaļa, un neparko neatmet savu paradumu putnu vārīt un gatavot pienā. Atskan labsirdīgas zobgalības, kad Josefs �o gardumu pieklājīgi noraida. Vīri viņam jautā, kas viņ� esot, pie kā viņ� pārnak�ņo�ot, pēc viņa dialekta pasaka, ka viņ� ieradies no Jeruzalemes. Josefs atbild laipni, bet drusku nenoteikti, viņ� nezina, vai viņu pazīst.

Pie viņa atsē�as runīgais saimnieks. Viņa vārds esot Teofils, bet tagad viņu saucot par Gioru, tas nozīmē � sve�inieks, jo viņ� esot jūdu piekritējs un gribot pāriet jūdu ticībā. Starp Galilejas iedzīvotājiem ir daudz sve�tautie�u, daudz jūdu piekritēju, kurus saista neredzamais dievs Jahve. Arī �o Teofilu�Gioru rakstumācītāji, kā paredzēts priek�rakstos, mēģināju�i atrunāt no pārie�anas jūdu ticībā, jo, kamēr viņ� to neesot izdarījis, viņam netik�ot atrauta pestī�ana arī tad, ja viņ� nepildī�ot visus se�simt trīspadsmit noteikumus. Bet, ja viņ� bū�ot uzņēmies �o pienākumu un nepildī�ot likumu, tad viņa dvēsele tik�ot apdraudēta, bet likums esot grūts un bargs. Teofils�Giora vēl nebija apgraizīts, viņu bija iespaidoju�i rakstumācītāju vārdi; bet viņu valdzināja tie�i �ī stingrība.

Pārējie vīri, kurus satraukusi Jeruzalemes kunga klātiene, savā platajā, lēnajā, mazliet neveiklajā valodā atkal sāk runāt par galvenajām rūpēm, par valdības ne�ēlīgo slogu. Galdniekam Halaftam jāpārdod savs pēdējais vīnakalns. Viņ� gribējis atvest kazas no Jordanas viņa krasta; romie�i prasīju�i augstu muitu, viņ� mēģinājis kazas dabūt pāri ar viltu, bet viņu pieķēru�i. �ā vai tā ar muitniekiem vienmēr iznākot nepatik�anas. Slikti tam, kur� mantas uzrāda, slikti tam, kur� tās neuzrāda. Tagad viņi uzliku�i galdniekam desmitkārtīgu sodanaudu, jo viņ� pieķerts otro reizi, un viņam jāpārdodot vīnakalns. Vadmalas audējam Azarjam nācies ieķīlāt Magdalas tirgus uzraugam savas tre�ās stelles, jo viņ� neesot nomaksājis amatniecības nodokli. �inī bagātajā zemē visi vīri izskatījās noskrandu�i, dzīvoja trūcīgi. Galilejā bija daudz mājputnu, kazas piens maksāja lēti; bet viņi kāri rija siekalas, kad krodzinieks Giora stāstīja par savu pienā sautēto putnu. Viņi tādu atļāvās tikai augstos svētkos. Ļaudis strādāja un plēsās ne jau savam vēderam, bet vienīgi lai piepildītu Cēzarejas un Jeruzalemes kuņģi. Bija grūti laiki.

�Vai nav vēl pienācis īstais brīdis? To �eit Galilejā bija vēstījis jau sludinātājs Jūda, viņ� nodibināja �Izraēla atriebēju� partiju, bet romie�i sita viņu krustā. Tagad pa zemi ceļoja viņa dēls Nahums ar to pa�u vēsti. Galilejā parādījās arī pravietis Teuda, brīnumdaris, tad viņu aizsauca uz Jeruzalemi, un viņ� tur teica, ka varot pārdalu Jordānas ūdeņus. Bet romie�i sita viņu krustā, un Lielās padomes kungi tam piekrita.

Olīvkoku audzētājs Teradjons iebilda, ka �is pravietis Teuda varbūt tie�ām bijis krāpnieks. Galdnieks Halafta smagi un bēdīgi pa�ūpoja galvu. � Krāpnieks? Krāpnieks? Varbūt Jordāna patiesi nebūtu pārdalījusies pēc �ā vīra pavēles. Bet arī tad viņ� nebūtu krāpnieks. Tad viņ� būtu priek�vēstnesis. Jo kad gan būs īstais laiks, ja ne tagad, kad Gogs un Magogs no jauna taisās uzbrukt Izraēlam, kā rakstīts Ecēhiēla grāmatā un Jonatāna Tar-gumā?

Vadmalas audējs Azarja viltīgi piebilda; �is Teuda nekādā ziņā neesot bijis īstais mesija; jo, kā viņ� no dro�iem avotiem zinot, Teuda esot ēģiptietis, un ēģiptietis nekādā ziņā nevarot būt mesija.

Vīns bija labs, tā bija daudz. Vīri aizmirsa Jeruzalemes kungu un, krāsniņā dego�o mēslu smirdīgo dūmu apņemti, runāja lēnām, dedzīgi un nopietni par mesiju, kuram bija jānāk �odien vai rīt, katrā ziņā vēl �ogad. Protams, mesija varot būt ēģiptietis, truli un stūrgalvīgi apgalvoja galdnieks Halafta. Jo vai tad nestāvot rakstīts par dzelzs slotu, kas izslaucī�ot puvi no Izraēla un visas pasaules? Un vai pestītājs neesot �ī dzelzs slota? Bet, ja viņ� tas esot, vai tad gan Jahve sūtī�ot jūdu, lai pārmācītu jūdus, vai viņ� labāk nesūtī�ot kādu neapgraizīto? Tātad kāpēc gan mesija nevarētu būt kāds neapgraizītais?

Bet sīkumtirgotājs Tarfons vaimanāja savā neskaidrajā, smagajā, gārdzo�ajā dialektā:

� Oi, oi, protams, viņ� būs jūds. Jo vai tad rakstumā-cītājs Dossa ben Nātāns nemāca, ka mesija savāks kopā visus izkaisītos un ka viņ� tad, oi, oi, gulēs nosists un neaprakts Jeruzalemes ielās, un ka viņa vārds būs mesija ben Josefs? Un kā sve�tautis var saukties mesija ben Josefs?

Bet tagad sarunā iejaucās saimnieks Teofils�Giora, un viņ� piebalsoja galdniekam Halaftam. Viņu apbēdināja tas, ka sve�tautietis nevar būt mesija. Drūmi un stūrgalvīgi viņ� pastāvēja uz savu. pestītājs varot būt tikai sve�tautietis. Jo vai svētajos rakstos nestāvot rakstīts, ka viņ� sarotī�ot debesis kā rakstu rituli un ka par noziedzīgo pilsētu vispirms nāk�ot sods � lielais slaktiņ� un ugunsgrēks?

Da�i viņam piebalsoja, citi iebilda. Viņi visi bija uzbudināti. Viņi centās cits citu pārliecināt nesteidzīgi, drūmi, �ēlabaini, nikni, dedzīgi, viņi spriedelēja par noslēpumainajiem, pretrunīgajiem pravietojumiem. Gali-lejas vīri nesatricināmi ticēja pestītājam. Tikai katram par to bija cits priek�stats, un katrs aizstāvēja savu priek�statu, katrs skaidri redzēja, katrs zināja, ka viņam ir taisnība un ka otrs maldās, un katrs cītīgi meklēja savam priek�statam pierādījumus rakstos.

Josefs vērīgi klausījās. Viņa acis un deguns bija jutīgi, bet viņ� nelikās zinis par kodīgajiem, pretīgi smirdo�ajiem dūmiem. Viņ� vēroja vīrus, kā viņi savos cietajos pauros nopūlējās atrast argumentus. Bija skaidri redzams, kā viņi tos sameklēja un ar pūlēm pārk ausēja, vārdos. Kādreiz, kad viņ� dzīvoja tuksnesī pie vientuļnieka Banus, �ie di�enie pravie�u pareģojumi bija vienmēr viņam līdzās, viņ� bija tos ieelpojis ar gaisu, kas viņu apņēma. Bet Jeruzalemē pareģojumi izbālēja, un no svēto rakstu teikumiem viņam kļuva visnepārliecino�ākie un sve�ākie tie, kas runāja par pestītāju. Kvadru zāles rakstumācītājiem nepatika, ka �os pravietojumus attiecina uz tagadni, daudzi pievienojās lielā likumu skolotāja Hillela domām, ka mesija jau sen esot atnācis karaļa Hiskijas izskatā, viņi izsvītroja no astoņpadsmit lūgsnām to, kas runāja par pestītāja atnāk�anu, un, kad Josefs sevi pārbaudīja, tad atrada, ka jau kop� daudziem gadiem cerībai uz pestītāju nebija vietas ne viņa domās, ne darbos; tagad, �ajā vakarā, tum�ajā, dūmainajā krodziņā viņam pestītāja gaidas atkal kļuva par kaut ko konkrētu, par laimi un mokām, par dzīves stūrakmeni. Vērīgi un saviļņoti viņ� klausījās, ko runāja vīri, un vienkār�o cilvēku, vadmalas vēlēju, sīkumtirgotāju, galdnieku, eļļaskoku audzētāju ieskati viņam likās nozīmīgāki nekā Jeruzalemes rakstumācītāju asprātīgie komentāri. Vai pestītājs nesīs olīvkoka zaru vai zobenu? Viņ� labi saprata, ka vīri iekaisa aizvien vairāk no savas neiecietīgās ticības pretrunām, un, par spīti visai dievbijībai, strīds kļuva aizvien draudīgāks.

Beidzot nonāca tik tālu, ka galdnieks Halafta gribēja ar dūrēm gāzties virsū sīkumtirgotājam Tarfonam. Tad pēk�ņi kāds pajauns cilvēks sacīja nepacietīgi un steidzīgi.

� Rimstieties, pagaidiet ta�u, esiet uzmanīgi, viņ� �redz�.

Tad viņi visi palūkojās uz sēdekli pie krāsniņas. Tur kvernēja kāds bāls un izkāmējis kupris, kur�, kā likās, bija arī tuvredzīgs. Līdz �im viņ� tikpat kā nebija atdarījis muti. Pa�laik viņ� saspringti raudzījās dūmos, samiedza acis, it kā gribētu kaut ko saskatīt pie sava redzeslauka robe�as, tad atkal atplēta tās un mirk�ķināja.

Vīri viņu neatlaidīgi iztaujāja: � Vai tu redzi, Akavja? Saki mums � ko tu redzi?

Sandaļtaisītājs Akavja, lūkodamies aizvien sasprin-gtāk, no vīna un dūmiem aizsmaku�ā balsī attrauca sausi, ļoti stiprā izloksnē:

� Jā, es viņu redzu.

� Kāds viņ� izskatās? � vīri jautāja.

� Viņ� nav liels, � gai�reģis stāstīja, � bet plecīgs.

� Vai viņ� ir jūds? � viņi taujāja.

� Man liekas, ka nē, � Akavja atbildēja. � Viņam nav bārdas. Bet kur� var pēc ģīmja nolasīt, vai kāds cilvēks ir jūds?

� Vai viņ� ir apbruņots?

� Zobenu es neredzu, � gai�reģis vēstīja, � bet liekas, ka viņam ir bruņas.

� Kā viņ� runā? � Josefs vaicāja.

� Viņ� kustina muti, � saildaļtaisītājs Akavja atteica, � bet es nevaru viņu sadzirdēt. Man liekas, viņ� smejas, � viņ� svarīgi piebilda.

� Kā viņ� var smieties, ja viņ� ir mesija? � galdnieks Halafta neapmierināts prasīja.

Gai�reģis iebilda: � Viņ� smejas un tomēr ir briesmīgs.

Tad viņ� pārlaida roku pār acīm un paskaidroja, ka tagad viņ� vairs neko neredzot. Viņ� jutās noguris un izsalcis, izturējās nelaipni, dzēra daudz vīna, lika atnest arī pienā gatavotos putnus. Krodzinieks stāstīja Josefam par sandaļtaisītāju Akavju. Viņ� esot loti trūcīgs, tomēr katru gadu dodoties svētceļojumā uz Jeruzalemi un vedot uz templi savu jēru. Iek�ējos pagalmos viņ� sava kropluma dēļ nedrīkstot spert kāju. Bet viņ� templim esot pieķēries ar sirdi un dvēseli, un viņ� zinot par iek�ējiem pagalmiem daudz vairāk nekā da�s labs, kur� tajos bijis. Varbūt tie�i tāpēc, ka viņ� nedrīkstot redzēt templi, Jahve devis viņam citu redzi.

Vīri vēl ilgi palika kopā, bet viņi vairs nerunāja par pestītāju. Viņi vairāk sprieda par to, cik ļoti pieaudzis makabeju skaits, par viņu organizētību un apbruņojumu. Iz�ķirīgā diena esot tuvu. Sandaļtaisītājs Akavja, atkal kļuvis mundrs, zoboja neapgraizīto krodzinieku, ka viņam, kad �ī lielā �ķīstī�anas diena atnāk�ot, arī bū�ot tai jātic. Pēc tam viņi no jauna pievērsās Jeruzalemes kungam un ķircināja to pēc sava paraduma neveikli, ta�u labsirdīgi. Josefs neņēma to ļaunā un smējās viņiem līdzi. Galu galā viņi uzstāja, lai viņ� uzskatot sevi par viņu viesi un nogar�ojot pienā vārītos putnus. Visvairāk to prasīja sandaļtaisītājs, gai�reģis Akavja. Viņ� stūrgalvīgi un neatlaidīgi purpināja: � Ēdiet, kungs, jums jāēd. � Romā Josefs nebija daudz prātojis par para�u ievēro�anu, Jeruzalemē viņ� bija stingri turējies pie likumiem un aizliegumiem. �eit bija Galileja. Viņ� kādu brīdi apdomājās. Tad viņ� ēda.

Josefs ir izvēlējies sev par galveno rezidenci Magdalu, jauku lielu apdzīvotu vietu pie Ģenecaretes ezera. Dodamies mazliet pavizināties pa ezeru, viņ� dienvidos redz baltu un krā�ņu pilsētu, skaistāko pilsētu visā valstī, bet tā nav viņa daļā, tā ir padota karalim Agripam. To sauc par Tiberiadu. Un tajā karalis par gubernatoru iecēlis Justu. �o pilsētu pārvaldīt nav viegli, vairāk nekā tre�daļa tās iedzīvotāju ir grieķi un romie�i, kurus karalis izlutinājis, bet rakstumācītājs Justs, tiesa kas tiesa, uztur labu kārtību. Kad Josefs ieradās Galilejā, viņ� pieklājīgi atbildēja viņa pirmajai vizītei. Bet par politiku viņ� nerunāja ne vārda. Acīmredzot Justs Jeruzalemes pilnvaroto neņem visai nopietni. Josefu tas klusībā grau�. Viņu pārņēmu�as rūgtas alkas apliecināt sevi Justa priek�ā.

No pakalna pāri Tiberiadai pla�i un lepni laistās karaļa Agripas pils, kurā mīt Justs. Gar krastmalu redzamas greznas villas un veikali. Bet Tiberiadā ir arī daudz nabagu: zvejnieki un jūrnieki, nesēji un fabriku strādnieki. Tiberiadā grieķi un romie�i ir bagātnieki un jūdi � proletārie�i. Jāstrādā daudz, nodokļi augsti, pilsētā nabags vēl skaudrāk nekā laukos jūt, kā viņam trūkst. Tiberiadā ir daudz neapmierināto. Visos krodziņos var dzirdēt dumpīgas runas, vērstas pret romie�iem, pret ķēniņu Agripu, kas soļo viņu pavadā. �o nemiernieku runasvīrs un vadonis ir kāds Zapita, zvejnieku apvienības sekretārs. Viņ� atsaucas uz Jesaju. �Bēdas tiem, kuri ceļ namu pēc nama un iegūst tīrumu pēc tīruma.�

Justs ar visiem līdzekļiem mēģina kustību apspiest, bet viņa vara aiz Tiberiadas pilsētas robe�ām beidzas, un viņ� nevar aizkavēt, ka Zapitas aizsardzības vienības ierīko sev atbalsta punktus pārējā Galilejā un ka no �iem novadiem tam pievienojas aizvien vairāk ļau�u.

Josefam nav nekas pretim, ka Zapitas piekritēju spēki aug un ka viņa bandas savairojas arī Jeruzalemes valdībai tie�i pakļautajā teritorijā. Zapitas ļaudis pieprasa no draudzēm, kas padotas Josefam, nodevas nacionālajai kustībai, atteik�anās gadījumā rīko soda ekspedīcijas, kuras stipri vien atgādina laupī�anu un postī�anu. Josefa policija iejaucas reti, viņa tiesas izturas pret notvertajiem iecietīgi.

Josefs ārkārtīgi priecājas, kad pie viņa ierodas Zapita. Galileja sāk viņam uzticēties, Galileja nāk pie viņa. Tagad, kā viņ� jūt, nebūs vairs ilgi jāgaida, lai izvilinātu arī Justu no viņa augstprātīgās atturības. Bet viņ� savu prieku gudri slēpj. Viņ� vēro Zapitu. Tas ir spēcīgs, drukns vīrs, kuram viens plecs zemāks par otru. Viņam ir plāna, divdaļīga bārda, mazas, apsēstībā dego�as acis. Josefs ar viņu tērzē un vienojas pusvārdos. Ar viņu var vieglāk saprasties nekā ar Justu. Nekas netiek pierakstīts; bet, kad Zapita iet projām, abi zina, ka panākta vieno�anās, kas būs daudz iedarbīgāka nekā sīki izstrādāts līgums. Kur� no Zapitas ļaudīm nejūtas vairs dro�i Tiberiadā, var mierīgi bēgt uz Josefa daļu: tur pret viņu izturēsies iecietīgi. Un Josefam turpmāk vairs nevajadzēs tik daudz pūlēties, lai izspiestu naudu saviem armijas fondiem no skopulīgā rakstumācitāja Jannaja; to, ko atteiksies dot Jannajs, Josefs dabūs no Zapitas.

Tā arī tiek darīts. Un tagad Josefs patie�ām ir novedis Justu tik tālu, ka tas runā par politiku. Kādā vēstulē viņ� uzstājīgi prasa, lai Jeruzalemes kungi vairs ilgāk neliekot ceļā �ķēr�ļus viņa pūlēm apspiest bandītismu Gali-lejā. Vecais rakstumācītājs Jannajs uzdod Josefam da�us nepatīkamus jautājumus. Bet Josefs tēlo izbrīnu, Justam acīmredzot rādoties halucinācijas. Tiklīdz viņ� paliek viens, viņ� apmierināti pasmaida. Viņ� priecājas par gaidāmo cīņu.

Justs aicina Jeruzalemes kungus uz sarunu. Līdzās sirmajam rakstumācītājam Jannajam Josefs jāj uz sava skaistā arābu zirga, ko sauc par Bultu, pa koptajām Ti-beriadas ielām, iedzīvotāju ziņkārīgo skatienu pavadīts. Josefs zina, ka zirgā viņ� izskatās labi, vienaldzīgi, drusku augstprātīgi viņ� raugās tie�i uz priek�u. Viņi jāj kalnup uz karaļa Agripas pili. Balta un krā�ņa ieejas priek�ā di�ojas milzīga ķeizara Tiberija statuja, viņa vārdā nosaukta pilsēta. Arī arkādē pie ieejas daudz statuju. Josefu tas kaitina. Viņ� neturas pie vecajām para�ām, bet viņa sirdi pilda neredzamais dievs Jahve, viņu līdz sirds dziļumiem aizskar, ka Jahves zemē jāredz aizliegtie tēli. Veidot tēlu ir tiesības tikai radītājam. Cilvēkam viņ� atļāvis dot �iem tēliem vārdus: pa�am tos taisīt ir pārdro�ība un noziegums. �īs statujas pie pils zaimo neredzamo dievu. Klusā vainas apziņa un nemiers, ko Josefs juta, sākdams ceļu pie Justa, pazūd; tagad viņ� ir cildena sa�utuma pārņemts, jūtas pārāks par Justu. Justs pārstāv bezkaislīgu, apdomīgu politiku: viņ�, Josefs, nāk kā Jahves kareivis.

Justs, kur� pazīstams kā ikvienas āri�ķības pretinieks, pūlas padarīt �o sarunu neoficiālu. Visi trīs kungi zviln cits citam iepretim, ieturēdami brokastis. Justs sākumā runā grieķiski, bet tad pieklājīgi pāriet uz aramie�u valodu, kaut gan runāt aramiski viņam ir daudz grūtāk. Lēnām viņi ieslīd sarunā par politiku. Rakstumācītājs Jannajs ir laipns un jautrs kā vienmēr. Josefs aizstāv savu politiku, viņ� iekaist vairāk, nekā vēlētos. Tie�i tāpēc, lai atturētu kara partiju no neapdomātiem izlēcieniem, vajagot nākt tai pretim.

� Jūs domājat, ka vajag aktivizēt mieru? � Justs jautāja, un tas skanēja nepatīkami dzēlīgi. � Es gribu teikt makabeju grāmatas autoram, ka praktiskajā politikā man makabeju paņēmieni, lai tie kalpotu kādam mērķim kalpodami, arī �odien �ķiet nepieņemami.

� Vai viskrasākie makabeji nedzīvo �eit, jūsu Tiberi-adā? � rakstumācītājs Jannajs omulīgi vaicāja.

� Diem�ēl man nav tiesību apcietināt savu Zapitu, � Justs vaļsirdīgi atzinās. � Jūs to varat drīzāk, mani kungi. Bet, kā es jums jau rakstīju, tie�i jūsu tiesu iecietība tik ļoti pavairo manu �Izraēla atriebēju� skaitu.

� Arī mums tas nav nemaz tik vienkār�i, � rakstumācītājs Jannajs taisnojās. � Galu galā �ie ļaudis nav vienkār�i laupītāji.

Josefs iejaucās sarunā: � �ie ļaudis atsaucas uz Je-saju. Viņi ir pārliecināti, � viņ� piemetināja asi un izaicino�i, � ka īstais laiks ir pienācis un ka ļoti drīz nāks mesija.

� Jesaja māca, � klusu, ta�u nikni atbildēja Justs, � izturieties iecietīgi pret varu. Izturieties iecietīgi un uzticieties, tā māca Jesaja.

Josefu kaitināja �is citāts. Vai Justs gribēja viņu atsēdināt?

� Nemieru perēklis ir jūsu Tiberiada, � viņ� asi sacīja.

� Nemieru perēklis ir jūsu Magdala, raksturnācītāj Josef, � Justs laipni iebilda. � Es neko nevaru darīt, ka jūsu tiesas attaisno manus zagļus. Bet, ja jūs arī turpmāk papildināsiet savus kara fondus no �o laupījumu ienākumiem, raksturnācītāj Josef, � tagad viņ� runāja īpa�i pieklājīgi, � tad es negalvoju, vai mans karalis �os ienākumus jums kādā dienā ar varu neatņems.

Rakstumācītājs Jannajs salēcās. � Vai jūsu kasē ir Zapitas nauda, raksturnācītāj Josef?

Josefs aiz dusmām vai plīsa. �im nolādētajam Justam dro�i vien ir lielisks spiegu tīkls; naudas sūtījumi bija rūpīgi maskēti. Viņ� atbildēja izvairīgi, ka patie�ām saņēmis no Tiberiadas naudu Galilejas zemessargiem, bet viņ� nedomājot, ka tā varētu nākt no Zapitas bandu laupījuma.

� Ticiet man, tā nāk no turienes, � Justs draudzīgi paskaidroja. � Man jūs ļoti jālūdz turpmāk �os sala�ņas līdzīgā veidā nepabalstīt. Esmu pārliecināts, ka tas neatbilst maniem dienesta pienākumiem, ja es ļau�u jums vēl ilgāk musināt manu Tiberiadu.

Viņ� vēl vienmēr runāja ļoti pieklājīgi; vienīgi tas, ka viņ� atkal pārgāja uz grieķu valodu, liecināja par satraukumu. Bet vecajam rakstumācītājam Jannajam pēk�ņi izgaisa visa laipnība. Viņ� uzlēca kājās un metās virsū Josefam.

� Vai jums ir Zapitas nauda? � viņ� kliedza. � Vai jums ir Zapitas nauda? � Un, nenogaidījis Josefa atbildi, viņ� griezās pie Justa. � Ja gadījumā būs ienākusi kāda nauda no Tiberiadas, �ie līdzekļi jums tiks atdoti, � viņ� apsolīja.

Līdzko pilsēta palika aiz muguras, abi komisāri �ķīrās.

� Es lieku jums pie sirds, � Jannajs sacīja, un viņa balss bija ledaina, � ka jūs neatrodaties Magdalā kā �Izraēla atriebējs�, bet gan kā Jeruzalemes komisārs. Es protestēju pret jūsu ekstravagancēm un ap�aubāmajām dēkām! � viņ� kliedza.

Josefs, bāls no niknuma, nevarēja neko iebilst. Viņ� skaidri redzēja, ka bija savus spēkus pārvērtējis. Rakstu-mācītājs Jannajs labi saoda, kas ir dro�s un kas nedro�s. Ja viņ� uzdrīkstējās rāt Josefu kā mazu skolas zēnu, tad viņa stāvoklis bija sasodīti �aubīgs. Viņam vajadzēja vēl nogaidīt, viņ� vēl nedrīkstēja ielaisties cīņā ar Justu. Pie pirmās izdevības Jeruzaleme viņu atsauks, un Justs smaidīs, viņ� atkal smaidīs �o nekrietno smaidu, ko Josefs tik labi pazīst.

Nē, viņ� nesmaidīs. Gan Josefs pratīs panākt, lai viņ� nesmaida. Ko Justs saprot no Galilejas? Bet Josefs tagad jūtas pietiekami pieredzējis. Viņam vairs nav baiļu un bikluma Galilejas vadoņu priek�ā. Zapita pats pie viņa atnācis, to otru, Giskalas Johananu, viņ� ataicinās. Un tad kļūs skaidrs, ka nevis Jeruzaleme, bet �is triumvi-rāts � Johanans, Zapita un Josefs � ir īstā valsts vara Galilejā. Tad var viņus saukāt par laupītāju bandām vai sala�ņām, vai vienalga, kā. Viņ� pat nedomā atsacīties no savienības ar Zapitu. Nē, glu�i otrādi, viņ� apvienos visas bruņotās organizācijas, atzītās vai neatzītās, Jeruzalemes valdības teritorijā un ārpus tās par vienu vienotu spēku. Nevis kā Jeruzalemes komisārs, bet kā �Izraēla atriebēju� partijas vadonis.

Giskalas Johanans, labi apbruņoto Galilejas zemnieku vienību vadonis, neslēpa savu prieku, kad Josefs viņu uzaicināja pie sevis. Netālu no viņa dzimtās pilsētas, mazās apdzīvotās kalnu vietiņas Giskalas, kuras vārdu viņ� bija piesavinājies, � dokumentos viņ� saucās Johanans ben Levijs � viņam piederēja ne visai ienesīga mui�iņa, kas galvenokārt ra�oja eļļu un vīģes. Viņ� bija plecīgs, gauss, labsirdīgs, ļoti slīpēts � kā radīts galile-jie�iem. Cestija karagājiena laikā viņ� Aug�galilejā bija organizējis pret romie�iem viltīgu, sīvu partizānu karu. Viņ� daudz ceļoja, pazina katru savas zemes stūrīti. Kad Johanans beidzot bija ieradies pie viņa, Josefs nesaprata, kāpēc viņ� jau agrāk nav ar Johananu sadarbojiēs. Neliela auguma, bet lokans un spēcīgs Johanans sēdēja viņa priek�ā, seja viņam bija brūna, plata, ar īsu ķīļ-bārdu, deguns saplacināts, acis pelēkas, �ķelmīgas. Kaut arī viltīgs, tomēr labsirdīgs un atklāts vīrs.

Viņ� tūdaļ izteica nepārprotamu priek�likumu. Karalis Agripa pa visu valsti izvietojis labības krājumus, bez �aubām, tie domāti romie�iem. Johanans gribēja rekvizēt �o labību savām aizsardzības apvienībām, tas bija nedzirdēts pasākums, kam viņ� lūdza Josefa piekri�anu. Viņ� sūdzējās, ka naudasmaisu un aristokrātijas ietekmē Jeruzaleme atsakoties sadarboties ar viņa aizsardzības apvienībām. Viņam liekoties, ka Josefs neesot tāds kā glumie tempļa kungi.

� Jūs, rakstumācītāj Josef, sirds dziļumos piederat pie �Izraēla atriebējiem�. To var saost jau trīs jūd�u attālumā. Jums es varētu uzticēt savas aizsardzības apvienības, � viņ� sacīja vaļsirdīgi un pasniedza Josefam precīzu savas organizācijas sarakstu. Tā sastāvēja no astoņpadsmittūksto� vīriem. Josefs piekrita labības rekvizīcijai.

Viņ� nebaidījās no vētras, ko sacels �ī atsavinā�ana. Ja viņ� izmantos savu stāvokli, nerēķinoties ne ar ko, ja viņ� sagrābs savās rokās reālo varu Galilejā, iespējams, ka tad Jeruzaleme vairs neuzdro�ināsies viņu atsaukt. Un, ja arī atsauks, tad tas būs viņa ziņā, vai viņ� sevi Jaus atsaukt. Gandrīz priecīgā satraukumā viņ� gaidīja, kas notiks.

Arī Giskalas Johananu apmierināja saruna ar Josefu. Viņ� bija drosmīgs vīrs, kuram netrūka humora izjūtas. Visa Galileja zināja, ka viņ� ir tas, kur� atsavina karaļa Agripas labību. Viņ� tēloja nevainīgo, neko nezino�o. Atsavinā�ana notiekot pēc Jeruzalemes komisāra pavēles. Pavisam atklāti viņ� devās uz ienaidnieka daļu, uz Tibe-riadu, lai ārstētu savu reimatismu turienes karstajos avotos. Viņ� zināja, ja Justs kaut ko pret viņu pasāks, viņa ļaudis uzbruks Tiberiadai. Justs smējās. Lai arī �ā zemnieku vadoņa darbi viņam liktos, cik kaitīgi likdamies, viņa izturē�anās Justam patika.

Bet uz Jeruzalemi un Sepforiju viņ� aizsūtīja sa�utuma pilnu ziņojumu. Saniknots, aiz dusmām gaisu kampstī-dams, vecais rakstumācītājs Jannajs ieradās pie Josefa. Labība, protams, tūdaļ jāatdodot. Josefs sagaidīja saniknoto rakstumācītāju ļoti pieklājīgi. Diem�ēl labību nevarot atdot, viņ� esot to pārdevis tālāk. Neko nepanāku�am Jannajam nācās pamest Josefu, kur� pieklājīgi raustīja plecus. Palika mazs mierinājums: ievērojamu daļu no ienākumiem Josefs nosūtīja uz Jeruzalemi.

Viens no iecienītākajiem �Izraēla atriebēju� aģitācijas līdzekļiem Tiberiadā bija cīņa pret valdo�ās kārtas bezdievību, pret tās tieksmi asimilēties ar romie�iem un grieķiem. Kad Zapita atkal ieradās, Josefs izmeta, ka arī viņ� ar vislielāko sarūgtinājumu noskatījies uz statujām, kas tik izaicino�i di�ojoties saulē karaļa pils priek�ā. Drūmais, druknais vīrs uzrāva vienu plecu vēl vairāk, viņa mazās acis paskatījās aug�up, tad atkal lejup, viņ� nervozi raustīja savas divdaļīgās bārdas �ķipsnu. Josefs gribēja viņu pamudināt. Viņ� citēja pravieti: �Valstī pielūdz teļu, Jahve to neatzīst. To taisījusi cilvēka roka, un tas nevar būt dievs.�

Viņ� gaidīja, ka Zapita turpinās �o pazīstamo citātu: �Tāpēc �ā teļa tēls jāsagrauj pī�ļos.� Bet Zapita tikai smaidīja, viņ� pārlēca pāri �im bībeles pantam un citēja ļoti klusu � vairāk pats sev nekā Josefam � tālāko teikumu: �Jo viņi sēj vēju un pļaus vētru.�

Tad viņ� lieti�ķi konstatēja: � Mēs pastāvīgi protestējam pret �o noziedzīgo nejēdzību. Mēs būtu pateicīgi Jeruzalemes komisāram, ja arī viņ� izteiktu Tiberiadai savas prasības.

Zapita nebija tik atklāts kā Giskalas Johanans, bet uz viņa klusajiem mājieniem varēja paļauties. Jo viņi sēj vēju un pļaus vētru. Neapspriedies ar rakstumācītāju Jannaju, Josefs lūdza Justam otru tik�anos.

�oreiz Josefs ieradās Tiberiadā pieticīgi, viena pa�a kalpa pavadīts. Justs pēc romie�u paraduma pastiepa viņam pretim roku ar atvērtu plaukstu, bet tad to atkal smaidīdams, it kā savu kļūdu izlabodams, nolaida un pateica ebrejisko sveicienu �Miers�. Tad abi kungi apsēdās viens otram pretim bez lieciniekiem, viens par otru daudz zinādami un viens otru no sirds ienīzdami. Kop� savas �ķir�anās Romā viņi abi bija kaut ko sasniegu�i, viņiem piederēja vara pār cilvēkiem un likteņiem, viņi bija kļuvu�i vecāki, viņu vaibsti skaudrāki, bet viņi vēl vienmēr izskatījās līdzīgi � gan brūnganbālais Josefs, gan dzeltenbrūnais Justs.

� Kad mēs nesen apspriedāmies, jūs citējāt pravieti Jesaju, � Josefs sacīja.

� Jā, � Justs atbildēja. � Jesaja mācīja, ka mazā Jūdeja nedrīkst ielaisties cīņā ar savu pretinieku, kam pieder vara pār pasauli.

� To viņ� mācīja, � Josefs sacīja, � un sava mū�a beigās paslēpās dobā ciedrā un tika pārzāģēts.

� Labāk lai tiek pārzāģēts viens vīrs nekā visa zeme, � Justs attrauca. � Ko jūs galu galā gribat, rak-stumācītāj Josef? Es pūlos atrast saprātīgu sakarību starp jūsu pasākumiem. Bet vai nu es esmu par neattīstītu, lai jūs saprastu, vai' arī tiem visiem ir tikai viens mērķis: Jūdeja piesaka karu Romai jaunā makabeja Josefa ben Matatijas vadībā.

Josefs savaldījās. Viņ� diem�ēl jau no Romas laikiem zinot, ka Justs nepamatoti turot viņu par kara kurinātāju. Viņ� tas neesot. Viņ� karu negribot. Bet viņ� no tā arī nebaidoties. Vispār, pat ņemot vērā Justa viedokli, Josefam viņa metodes liekoties nepareizas. Pastāvīga miera piesauk�ana novedot pie kara tikpat neatvairāmi kā pastāvīga kara piesauk�ana. Ar gudru pretimnāk�anu kara partijai jāatņemot visi tās iegansti.

� Vai tad mēs Tiberiadā to nedarām? � Justs jautāja.

� Nē, � Josefs atbildēja, � jūs Tiberiadā to nedarāt.

� Es klausos, � Justs pieklājīgi sacīja.

� Jūs Tiberiadā, � Josefs paskaidroja, � piemēra pēc, pacie�at �o karaļa pili ar tās cilvēku un dzīvnieku tēliem, kas pastāvīgi kaitina visu provinci, pastāvīgi kūda uz karu.

Justs paskatījās uz viņu, tad sāka plati smaidīt. � Vai jūs esat ieradies, lai man to paziņotu? � viņ� jautāja.

Josefs sakopoja visu savu niknumu pret bezdievīgajiem tēliem.

� Jā, � viņ� sacīja.

Tad Justs aicināja viņu sev līdzi. Viņ� veda to cauri pilij. Bet �ī pils ne velti tika dēvēta par skaistāko Galile-jas celtni. Justs veda viņu caur zālēm, pagalmiem, hallēm, dārziem. Jā, visur bija tēli, tie bija saaugu�i ar pa�u ēku. Karalis Agripa, viņa priek�tecis un priek�te�a priek�tecis bija ar pūlēm, naudu un gaumi �eit savāku�i un novietoju�i skaistas lietas no visas pasaules, labu daļu senus un slavenus mākslas darbus. Kādā pagalmā, kas bija izklāts ar brūngana akmens plāksnēm, Justs palika stāvam neliela bareljefa priek�ā, tas bija nobru�ājies un sens ēģiptie�u darbs, kas attēloja zaru un putnu uz tā. �is darbs bija ļoti izturēts, pat mazliet stings, ta�u, kaut gan mazais putns vēl mierīgi sēdēja, tajā jau varēja samanīt svētlaimīgo lidojuma vieglumu, kas cels viņa spārnus. Justs, sevī iegrimis, brīdi pastāvēja �ā attēla priek�ā. Tad kā pamozdamies maigi vaicāja:

� Vai man tas jāaizvāc? � un, apkārt rādīdams: � Un tas? Un tas? Tad visa celtne zaudē jēgu.

� Nu tad noplēsiet �o celtni, � Josefs sacīja, un viņa balsī skanēja tik bezgalīgs naids, ka Justs neko vairs neteica.

Jau nākamā dienā Josefs ataicināja pie sevis nemiernieku vadoni Zapitu. Tas jautāja, vai Josefs esot kaut ko panācis pie Tiberiadas priek�niekiem. Nē, atbildēja Josefs, to sirdis esot nocietinātas. Ta�u viņa vara diem�ēl pie pilsētas robe�ām beidzoties. Zapita nikni paraustīja vienu savas bārdas �ķipsnu. �oreiz viņ� skaļi izrunāja teikumu, ko pagāju�ā reizē bija pieminējis tikai domās: �Tāpēc tas kungs sagraus pī�ļos Samarijas teļa tēlu.�

Ja Tiberiadas iedzīvotāji, Josefs atbildēja, aizvāk�ot �o ne�ķīstību, viņ� �os ļaudis sapratī�ot.

� Vai viņi var cerēt arī uz patvērumu? � Zapita jautāja.

� Jā, varbūt arī uz patvērumu, � Josefs sacīja.

Kad Zapita bija aizgājis, Josefā pamodās dalītas jūtas.

Par spīti saviem �ķībajiem pleciem, �is Zapita ir spēcīgs

vīrs, viņ� ar mākslas darbiem neapiesies pārāk maigi. Kad viņ� ar saviem ļaudīm ielauzīsies pilī, tad dro�i vien tiks aizvāktas ne tikai statujas. Pils ir skaista celtne, tās griesti ir no ciedrakoka un zelta, tā ir dārgumu pilna. Tā katrā ziņā pieder karalim Agripam, katrā ziņā atrodas romie�u aizsardzībā. Tagad kādu laiku zemē ir valdījis miers, un Jeruzaleme cer vienoties ar Romu. Sandaļtai-sītājs Akavja dūmainajā Kapernaumas krodziņā redzēja mesiju: un mesija bija bez zobena. Da�i ļaudis Romā gaida tikai uz to, lai Jeruzalemes valdība uzsāk kaut ko tādu, ko varētu uzskatīt par uzbrukumu. Tas, ko viņ� nupat teicis, var iekustināt smagu akmeni, ko daudzas rokas līdz �im ar lielām pūlēm turēju�as ciet.

Nākamajā naktī notika iebrukums karaļa Agripas pilī. Tā bija pla�a, ļoti pamatīgi būvēta celtne, un nebija viegli nolīdzināt to līdz ar zemi. Tas arī pilnībā neizdevās. Viss norisinājās blāvā mēnesnīcā un savādā kārtā bez kliedzieniem. Daudzie iebrucēji nikni cirta nepadevīgos akmeņus, plēsa tos ar rokām, spārdīja kājām. Viņi izmīņāja arī puķu dobes dārzā. Ar sevi�ķu niknumu iebrucēji postīja strūklakas. Viņi manīgi skraidīja �urp un turp, lai pievāktu dārgos paklājus un audumus, griestu zelta ap�uvumu, izmeklētos traukus, viss norisinājās klusām. Justs drīz saprata, ka viņa karaspēka daļas ir par vājām, lai sekmīgi cīnītos, un aizliedza jebkuru pretestību. Ta�u �Izraēla atriebēji� bija jau nogalināju�i ap simt karavīru un grieķu tautības iedzīvotāju, kuri, kad sākās iebrukums, gribēja aizkavēt laupī�anu. Pati ēka vēl dega gandrīz visu dienu.

Pēc iebrukuma Tiberiadas pilī visa Galileja sastinga. Magdalas varas iestādes bailīgi prasīja Josefam vado�os norādījumus, rīkojumus. Josefs nikni klusēja. Tad pēk�ņi lielā steigā tūlīt otrā dienā pēc ugunsgrēka viņ� devās uz Tiberiadu, lai izteiktu Justam Jeruzalemes valdības līdzjūtību lielajā nelaimē un piedāvātu savu palīdzību. Viņ� atrada Justu truli un bezpalīdzīgi klīstam starp drupām. Viņ� nebija prasījis savam karalim karaspēku, nebija neko pasācis pret Zapitu un viņa ļaudīm. Parasti tik darbīgais vīrs bija nolaidis rokas nevarībā un izmisumā. Arī tagad, Josefu ieraudzīdams, viņ� iztika bez izsmiekla, neizteica viņam nevienu kodīgu piezīmi. Viņa seja bija ļoti bāla un balss uztraukuma un bēdu aizmākta: � Jūs pat nezināt, ko esat izdarījis. Tik briesmīga nebija ne tempļa upura noraidī�ana, ne uzbrukums Cestijam, pat ne Cēzarejas edikts. Tas, kas noticis �eit, nozīmē nenovēr�amu karu. � No dusmām un bēdām viņam acīs bija asaras. � Jūs esat akls aiz godkārības, � viņ� sacīja Josefam.

Lielu daļu no pilī iegūtā laupījuma Zapita nogādāja Josefam. Zelts, dārgs koks, statuju gabali. Josefs neviļus meklēja, vai neatradīs zaru ar putnu � brūnganā akmens bareljefu, bet viņ� to neatrada; tas dro�i vien bijis no nevērtīga materiāla un viegli sadauzāms.

Ziņas no Tiberiadas Jeruzalemes kungus ķēra kā zibens no skaidrām debesīm. Ar miermīlīgā pulkve�a Pau-līna starpniecību viņi bija panāku�i daļēju samierinā�anos ar ķeizara valdību. Ja Jūdeja izturē�oties mierīgi, paskaidroja Roma, tad pietik�ot ar da�u vadoņu izdo�anu � tādu kā Simons bar Giora, kā rakstumācītājs Ēleāzars. Jeruzaleme labprāt vēlējās tikt vaļā no �iem dumpiniekiem. Tagad sakarā ar �o bezprātīgo rīcību Ti-beriadā viss bija zaudēts.

�Izraēla atriebēji�, kas bija jau piespiesti pie sienas, uzelpoja brīvāk. Viņu pulcē�anās vieta � Zilā zāle � kļuva par Jūdejas centru. Viņi panāca, ka viņu rakstu-mācītāju Ēleāzaru uzņēma valdībā. Augstprātīgi, pilnīgi izbaudīdams citu pazemojumu, jaunais, elegantais kungs lika sevi lūgt, pirms pieņēma �o piedāvājumu. Dumpīgo Galilejas gubernatoru, kur� bija tik atklāti rīkojies pret savas valdības rīkojumiem, protams, amatā paturēt nevarēja arī Zilā zāle. Rakstumācītājs Jannajs personiski bija atsūtījis ziņojumu Lielajai padomei, kurā nikni prasīja �o noziedznieku Josefu ben Matatiju atcelt un sodīt. �Izraēla atriebēji� neuzdro�inājās viņu aizstāvēt: viņi atturējās no balso�anas. Starp valdības kungiem atradās viens vienīgais, kur� teica kādu vārdu par labu Josefam, � tas bija vecais, labsirdīgais augstākais rakstumācītājs Johanans ben Zakajs. Viņ� sacīja:

� Netiesājiet nevienu, kamēr viņ� nav sava ceļa galā.

Josefa vecais tēvs, kalsnais sangviniķis Matatija, bija tagad tikpat izmisis, cik laimīgs jutās toreiz, kad viņa dēlu iecēla augstajā amatā. Viņ� uzstājīgi prasīja, lai dēls vēl pirms atsaukuma nonāk�anas Galilejā ierodoties Jeruzalemē, piesakoties pats, attaisnojoties. Ja viņ� palik�ot Galilejā, tas nozīmē�ot visiem dro�u bojāeju. Viņa sirds esot līdz nāvei noskumusi. Viņ� negribot gulties kapā, savu dēlu Josefu vēlreiz neredzējis.

Saņēmis �o vēstuli, Josefs pasmaidīja. Viņa tēvs bija vecs kungs, kuru viņ� ļoti mīlēja, bet kur� visu uztvēra pārāk bailīgi un drūmi. Viņa pa�a sirdī valdīja paļāvība. Bez tam Galilejā viss izskatījās citādi nekā Jeruzalemē. Kop� skulptūru sadauzī�anas Tiberiadā Galileja viņam uzgavilēja, visā zemē zināja, ka bez viņa piekri�anas tas nekad nebūtu varējis notikt. Viņ� ir noārdījis sienu, kas bija starp viņu un Galilejas tautu, tagad viņ� tie�ām �ai zemei kļuvis par otru Jūdu Makabeju, kā Justs viņu izsmēja. Bruņotās apvienības klausa Josefam. Viņ� nav atkarīgs no Jeruzalemes, Jeruzaleme atkarīga no viņa. Viņ� tagad var Jeruzalemes pavēli par savu atsauk�anu vienkār�i saplēst.

�inī naktī viņu mocīja smags sapnis. Pa visiem ceļiem nāca romie�u leģioni, viņ� redzēja tos tuvojamies lēnām, neizbēgami, stingrā kārtībā, pa se�iem cilvēkiem rindā; daudzi tūksto�i, bet kā viena vienīga būtne. Tas bija pats kar�, kas nāca �urp, tā bija �tehnika�, liela, varena ma�īna, kurai piemita akla precizitāte, nebija jēgas stāties tai pretim. Viņ� redzēja leģionu saskanīgo soli, viņ� redzēja to pavisam skaidri, bet, kas bija pats briesmīgākais, viņ� to nedzirdēja. Viņ� iestenējās. Tā bija viena vienīga milzīga kāja bezmērīgā karavīra zābakā, tā cēlās un spēra soli, cēlās un spēra soli, tai nevarēja pretoties, pēc piecām minūtēm, pēc trim minūtēm tā ikvienu samīs. Josefs jāja uz savas Bultas, Giskalas Johanans, Zapita � visi skatījās uz viņu drūmi un prasīgi un gaidīja, kad viņ� izvilks zobenu no maksts. Viņ� tvēra pēc zobena, bet tas nenāca ārā, tas bija ienaglots makstī, viņ� iestenējās, Tiberiadas Justs smīnēja, Zapita me�onīgi un nikni plūkāja savas divdaļīgās bārdas vienu �ķipsnu, galdnieks Halafta pacēla milzīgās dūres. Josefs pūlējās izraut zobenu, tas vilkās veselu mū�ību, viņ� rāva un rāva un nevarēja dabūt zobenu ārā. Sandaļtaisī-tājs Akavja murk�ķēja: � Jāēd, kungs, jums jāēd, � un kāja bezmērīgajā karavīra zābakā cēlās, spēra soli, nāca aizvien tuvāk.

Bet, kad Josefs pamodās, apkārt staroja dzidrs ziemas rīts un �ausmino�ais, nenovēr�amais karavīra zābaks bija projām. Viss, kas noticis, bija uz labu. Ne Jeruzaleme, pats dievs nolicis viņu �ajā vietā. Dievs grib karu.

Ar lielu dedzību viņ� sāka gatavot svēto karu. Kā tas varēja gadīties, ka viņ� Romā bija ēdis ar sve�iniekiem pie viena galda, gulējis ar viņiem vienā gulta? Tagad viņam, tāpat kā citiem, riebās viņu ādas izgarojumi, viņi apgānīja zemi. Varbūt romie�u pārvalde bija laba � tāpat kā viņu ceļi, viņu ūdensvadi, bet �ī svētā zeme Jūdeja kļūs spitālīga, ja tajā nedzīvos pēc jūdu para�ām. Viņu pārņēma apsēstība, kas viņam reiz bija likusi uzrakstīt grāmatu par makabejiem. Nojausmas vadīts, viņ� bija rakstījis pats par savu likteni. Viņa spēki auga. Viņ� strādāja nenoguris dienām un naktīm. Sodīja pārvaldes ierēdņus, gādāja par krājumiem, disciplinēja bruņotās vienības, nestiprināja cietok�ņus. Viņ� jāja caur Gali-lejas pilsētām, caur tās pla�ajiem, klusajiem laukiem, pāri kalniem un ielejām, pa upju un ezeru krastiem, starp vīnogulājiem, olīvkokiem un zīdakokiem. Viņ� jāja uz savas Bultas jauns, spēcīgs, no viņa staroja kvēls dzīvesprieks un paļāvība, viņam pa priek�u plīvoja karogi ar makabeju burtiem: �Kungs, kas ir tāds kā tu?� � un viņa parādī�anās, viņa vārds un karogi iekvēlināja Galilejas jaunatni.

Daudzi, dzirdēdami Josefa dedzīgi paļāvīgās runas, kas aicināja uz Edomas iznīcinā�anu un lauzās no viņa kā akmeņi un uguns no vulkāna, sauca, ka Izraēlam radies jauns pravietis. � Marin, marin, mūsu kungs, mūsu kungs, � viņu pamanīju�i, ļaudis kaislīgā aizgrābtībā kliedza un skūpstīja viņa rokas un mēteli.

Viņ� jāja uz Meronu Aug�galilejā. Tā bija neievērojama pilsētiņa, slavena vienīgi ar saviem olīvkokiem, universitāti un vecajiem kapiem. �eit gulēja senie likumdevēji, stingrais rakstumācītājs �ammajs un labsirdīgais rakstumācītājs Hillels. Meronās iedzīvotāji bija ļoti ticīgi. Mēdza teikt, ka no likumskolotāju kapiem viņi gūstot dziļāku dieva izpratni. Varbūt tāpēc Josefs devās uz Meronu. Viņ� runāja vecajā sinagogā; ļaudis uzklausīja viņu klusēdami, lielākā daļa no tiem bija rakstumācītāji un studenti, viņi �eit bija rimtāki nekā citur, saspringti klausīdamies, viņi drusku �ūpojās un satraukti elpoja. Un pēk�ņi, kad Josefs pabeidza garu, grūtu teikumu, klusumā kāds pavisam jauns, bāls cilvēks no�ukstēja īsi, strupi: � Tas ir viņ�.

� Kas es esmu? � Josefs dusmīgi jautāja.

Un jaunais cilvēks ar suniski padevīgām, drusku pa-naivām acīm vēl un vēlreiz atkārtoja:

� Tas esi tu, jā, tas esi tu.

Noskaidrojās, ka mazās pilsētiņas iedzīvotāji uzskata �o cilvēku par Jahves pravieti un ka viņi pirms nedēļas visu nakti atstāju�i savas durvis va]ā, jo viņ� pareģojis, ka �inī naktī pie viņiem ieradī�oties pestītājs.

Kad Josefs to dzirdēja, viņam pārskrēja �ermuli. Viņ� skaļi dusmojās un nikni uzkliedza jaunajam cilvēkam. Pat savas sirds dziļumos viņ� nekādā ziņā nepieļāva domu, ka pats varētu būt mesija, tā viņam likās dieva zaimo�ana. Ta�u viņu aizvien vairāk pārņēma ticība savas sūtības dievi�ķībai. Tie, kuri viņu sauca par pestītāju, bija bērni un nejēgas. Tomēr viņ� bija aicināts sagatavot pestītāja valstību.

Meronas iedzīvotāji bija pārliecināti, ka redzēju�i mesiju. Viņi lika aizliet ar varu viņa zirga pakavu nospiedumus, un �ī vieta viņiem �ķita svētāka par likumskolo-tāju kapiem. Josefs dusmojās, smējās un lamājās par �iem nejēgām. Bet viņ� pats jutās aizvien cie�āk saistīts ar to, kam jānāk, un aizvien kvēlāk, gandrīz alkaini gaidīja, kad redzēs to pats savām acīm.

Kad no Jeruzalemes ieradās komisija, kas atveda dekrētu par viņa atsauk�anu, Josefs smaidīdams paskaidroja, ka tā esot kjūda un, kamēr no Jeruzalemes nepienāk�ot dro�s lēmums, viņam jāņemot kungi savā aizsardzībā, lai pasargātu zemi no nemieriem. Jeruzalemie�i jautāja Jo-sefam, kur� viņam devis tiesības pieteikt karu Romai. Viņ� atbildēja, ka viņa uzdevums nākot no dieva. Jeruzalemes kungi citēja likumu: �Kur� uzdro�ināsies kaut ko bilst manā vārdā, un es viņam nebū�u licis runāt, tam jāmirst.� Vēl vienmēr laipni un augstprātīgi smaidīdams, Josefs paraustīja plecus, vajagot nogaidīt, lai redzētu, kur� runā tā kunga vārdā un kur� ne. Viņ� staroja, viņ� bija dro�s par sevi un savu dievu.

Viņ� apvienoja savas vienības ar Giskalas Johanana vīriem un soļoja uz Tiberiadu. Justs atdeva viņam pilsētu bez aizstāvē�anās. Atkal viņi sēdēja viens otram pretim, bet �oreiz vecā Jannaja vietā bija labsirdīgi viltīgais Giskalas Johanans.

� Ejiet mierīgi pie sava karaja Agripas, � viņ� teica Justam, � jūs esat prātīgs kungs, atbrīvo�anās karam jūs esat par prātīgu. Tam vajadzīga ticība un ausis, kas dzird iek�ējo aicinājumu.

� Jūs varat ņemt visu sev līdzi, rakstumācītāj Just, � Josefs draudzīgi piebilda, � visu naudu un vērtspapīrus, kas pieder karalim. Es lūdzu jūs atstāt �eit tikai valdības aktus. Jūs varat netraucēti doties projām.

� Man nav nekas pret jums, kungs Johanan, � Justs paskaidroja. � Es ticu, ka jūs klausāt iek�ējai balsij. Bet jūsu lieta ir zaudēta, pat ja neņem vērā visus saprāta pamatojumus, jau tālab vien, ka jūsu vadonis ir �is vīrs.

Viņ� neskatījās uz Josefu, bet viņa balss bija nicinājuma pilna.

� Mūsu rakstumācītājs Josefs, � Giskalas Johanans smaidīdams sacīja, � liekas, nav jūsu gaumē. Bet viņ� ir spo�s organizators, brīni�ķīgs runātājs, dzimis vadonis.

� Jūsu rakstumācītājs Josefs ir nelietis, � izmeta Ti-beriadas Justs. Josefs neko neatbildēja. Uzveiktais vīrs bija sarūgtināts un netaisns, nebija vērts ar viņu strīdēties, viņam iebilst.

�ajā Galilejas ziemā Josefs jutās spārnots un laimīgs. Jeruzaleme neuzdrīkstējās lietot pret viņu varu, jā, klusējot tika pieļauts, ka viņ� pēc da�ām nedēļām atkal sevi dēvēja par centrālās valdības komisāru. Bez pūlēm viņ� aizsargāja savas robe�as pret romie�iem, pat papla�ināja tās uz romie�u daļas rēķina, piesavinājās no karaļa Ag-ripas Ģenecaretes ezera rietumu krastu, ieņēma un nocietināja viņa pilsētas. Viņ� gatavojās uz karu. No �ās zemes svētā gaisa viņam uzvēdīja negaidītas, di�as idejas.

Roma klusēja, no Romas nenāca nekādas ziņas. Pulkvedis Paulīns pārtrauca visus sakarus ar saviem Jeruzalemes draugiem. Pirmo uzvaru Josefs bija guvis ļoti viegli. Romie�i iztika ar Samariju un piekrastes pilsētām, kur viņi, uz grieķu tautības iedzīvotāju vairākuma balstīdamies, turēja varu dro�i savās rokās. Arī karaļa Ag-ripas vienības vairījās no ikvienas sadursmes. Zemē valdīja klusums.

Tie, kam piederēja kustamā manta un kas nebija �Izraēla atriebēju� piekritēji, mēģināja kopā ar savu īpa�umu tikt romie�u teritorijas patvērumā. Tādas bēg�anas laikā Josefa ļaudis notvēra kādu sievieti, karaļa Agripas intendanta Ptolemaja sievu. Tas notika Dabe-ratas ciemata tuvumā. Dāmai bija daudz mantu, vērtīgas lietas, acīmredzot arī no karaļa īpa�uma, labs laupījums, un tie, kuri bija viņu notvēru�i, priecājās, ka dabūs savu daļu. .Viņi smagi vīlās. Josefs lika nogādāt mantas kopā ar pieklājīgu vēstuli romie�u teritorijā pulkve�a Paulīna dro�ajās rokās.

Tā nebija pirmā reize, kad viņ� tā rīkojās, un viņa ļaudis kurnēja. Viņi sūdzējās Giskalas Johananam. Starp Johananu, Zapitu un Josefu notika asa saruna. Josefs aizrādīja, ka iepriek�ējos karos romie�i un grieķi bie�i vien izturēju�ies tikpat bruņnieciski. Tomēr Johanans plosījās. Viņa pelēkās, asinīm pieriesu�ās acis Jauni dzirkstīja, ķīļbārda slējās uz aug�u, viņ� bija kā kalns, kas sācis kustēties. Viņ� kliedza: � Vai jūs esat zaudējis prātu, kungs? Vai jūs domājat, ka mēs �eit rīkojam olimpiskās spēles? Kā jūs uzdrīkstaties muldēt par bruņnieciskumu, kad jācīnās pret romie�iem? �eit ir kar�, mans kungs, nevis sporta sarīkojums. �eit necīnās par ozollapu vainagu. �eit ir se�i miljoni cilvēku, kuri nespēj vairs elpot romie�u piegānīto gaisu, kuri tajā slāpst nost. Vai jūs saprotat, kungs?

Josefs uz �ā vīra me�onīgo niknumu neatbildēja, viņ� bija izbrīnījies, jutās nepatiesi apvainots. Viņ� skatījās uz Zapitu. Ta�u tas drūmi stāvēja līdzās, viņ� neteica neko, bet bija skaidrs: Johanans izteica vārdos to, ko viņ� pats juta.

Bet vispār visi trīs vīri bija pārāk prātīgi, lai kaitētu savam mērķim ar domstarpībām. Viņi izmantoja ziemu, lai pēc iespējas labāk nostiprinātu Galileju. Zemē valdīja miers, bet �is miers sāka kļūt nomāco�s. Josefu nepameta veiksme un pa�paļāvība. Ta�u da�reiz viņ� cauri �ai priecīgajai pa�paļāvībai dzirdēja Justa naidīgos vārdus. Kaut gan viņ� aizpildīja dienas līdz malām ar darbu, viņ� aizvien bie�āk cauri savu ierēdņu un virsnieku teikumiem, cauri savu tautas sapul�u troksnim saklausīja skaidru, klusu un skarbu teikumu: � �Jūsu rakstumācī-tājs Josefs ir nelietis,� � un viņ� glabāja savā sirdī �os vārdus, to intonāciju, nicinājumu, rūgtumu, lauzīto ara-misko izrunu.

Pasaules centrā atradās Izraēla zeme, Jeruzaleme atradās �īs zemes vidū, templis � Jeruzalemes vidū, vissvētākā vieta, pasaules naba � tempļa vidū. Līdz ķēniņa Dāvida laikiem Jahve bija ceļojis, mitis teltī vai uz ātru roku saslietā būdiņā. Ķēniņ� Dāvids nolēma celt viņam namu. Viņ� nopirka Aravna klonu, mū�svēto Cionas kalnu. Bet viņ� drīkstēja ielikt tikai pamatus; templi

būvēt viņam bija aizliegts, jo viņ� savās daudzajās kaujās bija izlējis pulka asiņu. Tikai viņa dēls Salamans drīkstēja paveikt �o svēto darbu līdz galam. Viņ� cēla septiņus gadus. Neviens no strādniekiem �ajā laikā nenomira, neviens pat nesaslima, neviens darbarīks nesalūza. Tā kā, svēto celtni būvējot, nedrīkstēja lietot dzelzi, dievs atsūtīja ķēniņam brīnumainu tārpu � akmens grauzēju, sauktu par Samiru, kur� sa�ķēla akmeņus. Bie�i vien akmeņi pa�i nogūlās savā vietā � bez cilvēka piepalīdzības. Bargi un svēti spīdēja upuraltā-ris un līdzās tam mazgājamā bjoda priesteriem, vara jūra, ko balstīja divpadsmit vēr�u. Priek�telpā pret debesīm slējās divi dīvaini bronzas stabi, ko sauca par Ja-hinu un Boāsu. Sienas no iek�puses bija ap�ūtas ar cied-rakoku, grīdu klāja cipre�u dēlī�i, mūri un akmeņi bija pilnīgi segti. Pie katras sienas stāvēja pieci zelta sve�turi un galdi skatāmām maizēm. Bet vissvētākajā vietā, ko no visu acīm slēpa aizkars, atradās milzīgas spārnotas būtnes, ķerubi, kas bija darināti no savvaļas olīvkoka, tiem bija drausmas, aug�up izslietas putnu galvas. Ar milzīgajiem, apzeltītajiem spārniem viņi sargājo�i sedza Jahves �ķirstu, kas jūdus bija pavadījis cauri tuksnesim. Sis nams stāvēja vairāk nekā simt gadu, kamēr to nenopostīja ķēniņ� Nebukaduecars un neaizveda svētās relikvijas uz Bābeli. Atgriezu�ies no Bābeles gūsta, jūdi cēla jaunu templi. Bet tas bija trūcīgs salīdzinājumā ar pirmo. Kamēr pie varas nāca kāds liels ķēniņ�, vārdā Hērods, un savas valdī�anas astoņpadsmitā gadā sāka atjaunot templi. Ar tūksto�iem strādnieku viņ� papla�ināja pakalnu, uz kura stāvēja celtne, apjoza to ar trejkār�u terasi, �ajā būvē viņ� ielika tik daudz darba un mākslas, ka templis nepārstrīdami tika uzskatīts par skaistāko celtni Āzijā un daudzi to turēja arī par skaistāko celtni pasaulē. Ļaudis Jeruzalemē sacīja: �Pasaule ir acs ābols, jūra tajā ir baltums, zeme � varavīksne, Jeruzaleme ir zīlīte, bet atspīdums, kas redzams zīlītē, � templis.�

Templi negreznoja ne gleznotāja ota, ne tēlnieka kalts, tas ietekmēja vienīgi ar savu lielo izmēru harmoniju un izmeklētajiem materiāliem. To no visām pusēm apņēma varenas dubultzāles, tās deva patvērumu no lietus un paēnu no saules, pa tām pastaigājās tauta. Skaistākā no �īm zālēm bija Kvadru zāle, kur noturēja sēdes Lielā padome. Turpat atradās arī sinagoga, daudz veikalu,

upurdzīvnieku, svētu un nesvētu smar�u tirgotavas, liels kautuves pagalms, naudasmijēju kases.

Akmens sēta atdalīja �īs laicīgās telpas no svētajām telpām. Grieķiski un latīniski uzraksti nepārprotami draudēja, ka katru cittautieti, kur� ies tālāk, gaida nāvessods. Aizvien mazāks kļuva to skaits, kuri drīkstēja iet uz priek�u. Slimniekiem, kropļiem un tādiem, kas uzturēju�ies līķa tuvumā, bija aizliegts ieiet svētajos pagalmos. Sievietēm bija atvēlēta viena vienīga liela telpa; arī tajā viņas nedrīkstēja spert kāju menstruāciju laikā. Iek�ējie pagalmi bija domāti priesteriem, turklāt tikai tiem, kam nebija nekādu fizisku trūkumu.

Balts un zeltains templis ar savām terasēm slējās pāri pilsētai; no tālienes tas izskatījās pēc sniegaina pakalna. Uz tā jumtiem rēgojās asas zelta smailes, lai to neaptraipītu putni. Pagalmi un zāles bija mākslinieciski izliktas ar mozaīku. Visur terases, vārti, pīlāri � pa lielākai daļai no marmora, daudzi klāti ar zeltu un sudrabu vai ar viscēlāko metālu � Korintas bronzu, �o vienreizējo materiālu, kas Korintas deg�anas laikā radies, sakūstot dārgiem metāliem. Virs vārtiem, kas veda uz svēto telpu, Hērods bija licis novietot Izraēla emblēmu � vīnogu ķekaru. Tas krā�ņi laistījās tīrā zeltā, tā ogas bija cilvēka lielumā. Tempļa iek�telpas greznoja visā pasaulē slaveni mākslas darbi: lukturis ar septiņiem �uburiem, kura ugunis simbolizēja septiņas planētas: Sauli, Mēnesi, Mer-kuru, Veneru, Marsu, Jupiteru un Saturnu, galds ar divpadsmit skatāmām maizēm, kuras simbolizēja gadu un zodiaka zīmes, trauks ar trīspadsmit da�ādām kvēpināmām zālēm, kas saņemtas no jūras, no neapdzīvotiem tuksne�iem, no apdzīvotas zemes un liecināja, ka viss nāk no dieva un viss pieder dievam.

Dziji iek�ienē, pa�ā dro�ākajā vietā, pazemē atradās tempļa mantnīcas, kur gabājās valsts bagātības � ievērojama daļa no pasaules zelta un dārglietām. �eit glabājās arī virspriestera tērps, svētais krū�u apsējs, tempļa dārglietas, zelta diadēma ar Jahves vārdu. Tērpa dēļ starp Romu un Jeruzalemi iedegās ilgsto�s strīds, iekams templis drīkstēja to pavisam paturēt, un �ajā strīdā izlēja pulka asiņu.

Pa�ā tempļa sirdī, savukārt ar purpura aizkaru atdalīta, atradās vissvētākā vieta. Tur bija tuk�s un tum�s, tikai kails akmens, klints gabals Seti ja, rēgojās uz plikās grīdas. Jūdi apgalvoja, ka �eit dzīvojot Jahve. Neviens

neuzdrīkstējās �ajā telpā spert kāju. Vienīgi reizi gadā, tajā dienā, kad Jahve izlīdzinājās ar savu tautu, virspriesteris iegāja vissvētākajā vietā. Visas pasaules jūdi �ajā dienā gavēja, tempļa zāles un pagalmi bija kā piebāzti ar cilvēkiem. Viņi gaidīja, kad virspriesteris sauks Jahvi viņa vārdā. Jo Jahves vārdu nedrīkstēja pieminēt, pat mēģinājums to darīt bija sodāms ar nāvi. Ta�u �ajā dienā virspriesteris nosauca dievu viņa vārdā. Ne jau daudzi varēja sadzirdēt �o vārdu, kad tas atskanēja no virspriestera mutes, bet visi ticēja, ka dzird to, un simttūksto� ceļgalu nobūk�ķēja pret tempļa flīzēm. Pasaulē klīda daudz valodu par noslēpumu, kas mājojot aiz vissvētākās vietas aizkara. Jūdi skaidroja, ka Jahve esot neredzams, tātad ari viņa attēla tur neesot. Ta�u pasaule negribēja ticēt, ka �ī telpa ir vienkār�i tuk�a. Ja tiek upurēts dievam, tad tur jābūt dievam, redzamam dieva attēlam. Katrā ziņā ari dievs Jahve bija tur, tikai patmīlīgie jūdi viņu slēpa, lai citi to viņiem neatņemtu un ne-piesavinātos. Jūdu ienaidnieki, pirmkārt jau zobgalīgie, izglītotie grieķi, ņirgājās, ka patiesībā tā esot ēzeļa galva, kas tiekot godināta vissvētākajā vietā. Bet zobgalības neatstāja nekādu iespaidu. Gan apgaismotie, gudrie romie�i, gan drūmie, nezino�ie barbari kļuva klusi un domīgi, kad runa bija par jūdu dievu, un tas �au�alīgais un neredzamais, kas atradās vissvētākajā vietā, palika pasaulei noslēpums un biedinājums.

Visas pasaules jūdi uzskatīja templi par savu īsto dzimteni, par neizsīksto�u spēka avotu. Gan pie Ebro, gan Indas, gan pie britu jūras, gan Nīlas aug�tecē viņi vienmēr, dievu lūgdami, pavērsa seju pret Jeruzalemi, kur atradās templis. Visi labprāt maksāja templim nodevas, visi devās uz to svētceļojumos vai arī bija cie�i apņēmu�ies reiz lieldienās aiznest savu jēru uz templi. Ja viņiem kāds pasākums izdevās, viņi pateicās neredzamajam dievam templī, ja viņi bija nespēcīgi un nelaimīgi, tad viņi gaidīja palīdzību no tā. Tikai ap templi zeme bija tīra, un tie, kuri dzīvoja ārzemēs, sūtīja �urp savus miru�os, lai viņi atgrieztos mājās vismaz pēc nāves. Viņi dzīvoja izkaisīti pa visu pasauli, bet �eit viņiem bija kopīga dzimtene.

Kad Romā pienāca ziņa par iebrukumu Tiberiadas pilī, ķeizars atradās mākslas studijās Grieķijā. Prombūtnes

laikā viņ� bija uzticējis kārtot valdības lietas savam nama pārvaldniekam Klaudijam Helam. Tas tūlīt sasauca kabineta apspriedi. Bija ieradu�ies visi trīsdesmit septiņi kungi, kas ieņēma vado�os galma amatus. Ziņa, ka Jūdejā no jauna uzliesmojusi sacel�anās, viņus dziļi satrauca. Pirms desmit gadiem �ī depe�a būtu nesvarīgs ziņojums no nesvarīgas provinces. Tagad tas valdību ķēra visvārīgākajā vietā, apdraudēja tās svarīgo projektu, jauno aleksandrisko karagājienu.

Viņi, �ie trīsdesmit septiņi kungi, bija tie, kuri nostādīju�i �o vareno projektu uz stingriem pamatiem. Viņi bija nodro�ināju�i atbalsta punktus jūras ceļam uz Indiju Dienvidarābijā, sagādāju�i naudas līdzekļus karagājienam uz Etiopiju un vēl drosmīgākam karagājienam uz Kaspijas vārtiem. Lai realizētu �o kara plānu, mar�ali Korbulans un Tiberijs Aleksandrs un viņu karapulki jau bija ceļā. Divdesmit otrais leģions, tāpat kā visas daļas, bez kurām varēja iztikt Vācijā, Anglijā, Dalmā-cijā, devās uz Austrumiem, Piecpadsmitais leģions � uz Ēģipti. Un nu �o grandiozo plānu izjauca nemieri, kas vienmēr no jauna uzliesmoja tie�i izejas pozīcijās. Ak, viņi labprāt būtu ticēju�i vietējo varas iestā�u apgalvojumiem, ka province drīz pati no sevis nomierinā�oties. Bet tagad bija skaidrs, ka tas nenotiks, ka sacel�anās apspie�anai vajadzēs ļoti daudz cilvēku un ļoti daudz vērtīgā laika.

Lielākā daļa no ministriem nebija romie�i, bet dedzīgie grieķi; viņi alka, lai viņu Grieķija, viņu Austrumi kļūtu par valsts pamatu. Viņi, �ie jaunā Aleksandra padomdevēji un karavadoņi, plīsa aiz dusmām, ka tagad viņu brīni�ķīgo karagājienu �ī muļķība stipri novilcinās vai pat uz visiem laikiem izjauks.

Ta�u ārēji viņi palika klusi un svinīgi. Daudzi no viņiem, pat lielākā daļa, bija vergu dēli vai mazdēli, tie�i tāpēc, tagad pie varas nāku�i, viņi tēloja seno romie�u senatoru nesatricināmo cieņu.

Klaudijs Hels izskaidroja no Jūdejas pienāku�o nelaimes vēsti, tās nozīmi lielajā Austrumu projektā. Klaudijs Hels pats ir dzimis verdzībā. Viņ� ir nevainojami noaudzis, smulgs un skaists, seja samērīga, enerģiska. Viņ� nēsā ķeizara zīmoggredzenu. Ikviens cits viņa vietā būtu pavadījis ķeizaru uz Grieķiju, ir bīstami atstāt viņu tik ilgi sve�u iespaidu varā. Bet Klaudijs Hels labāk palicis Romā. Gandrīz dro�i var teikt, ka no viņa pasākumiem ķeizaram kāds nepatiks. Iespējams, ka Klaudijs Hels mirs jauns, norīdams zelta plāksnītes vai atvērdams artērijas. Bet tā nav pārāk augsta cena tam, kur� ir valdījis pār pasauli.

Viņ� runā mierīgi, strupi, bez izskaistinājumiem. Sacel�anās līdz �im vērtēta pārāk nenopietni, tagad tā jāvēr-tējot jo nopietnāk.

� Mēs visi esam maldīju�ies, � viņ� saka bez aplinkiem. � Ar vienu vienīgu izņēmumu. Es lūdzu, lai �is vīrs, kur� nav maldījies, pasaka savas domas.

Kaut gan kungi necie� izkāmēju�o vanagknābi Filipu Talasu, viņi skatās uz Austrumu nodaļas vadītāju ar cieņu. Viņ� jau no pa�a sākuma bija brīdinājis, ka nevajag ieaijāt sevi ar Jeruzalemes viltīgajiem, saldenajiem miera solījumiem. Viņ� bija licies mazliet smieklīgs ar savām mū�īgajām bailēm no jūdiem, ar savu sirmgalvju naidu. Tagad izrādījās, ka naida acis redzēju�as labāk nekā pārējo kungu tolerantais skepticisms.

Ministrs Filips Talass neizrādīja ne mazāko gandarījumu. Viņ� sēdēja kā parasti � sīks, salīcis, neredzams. Bet sirds dzijumos viņ� bija lielas laimes pārņemts; viņam �ķita, ka pat viņa verdzības laika rēta nav vairs tik redzama. Tagad, pēc �īs labvēlīgo dievu sūtītās Tiberi-adas pils izlaupī�anas, pēc �īs jaunās, neizmērojami pārdro�ās visu solījumu lau�anas, bija pienācis lielās atmaksas brīdis. Pat iecietīgai tiesai jāsoda ar nāvi vairāki tūksto�i dumpinieku un jāiekasē vairāki miljoni sodanaudas. Tas tagad jāatzīst arī pārējiem. Ministrs Filips Talass sacīja:

� Jeruzaleme jānoposta.

Viņa balss nekļuva skaļāka un arī nedrebēja. Bet tas bija viņa dzīves lielākais brīdis, un, vienalga, kad viņu aicinās nāve, tagad viņ� var mirt apmierināts. Sirds dziļumos viņ� gavilēja: �nablion�, par spīti tulkam Cahe-jam: �nablion�. Viņ� sapņoja, kā karaspēks uzbruks nekaunīgajai Jeruzalemei, kā viņi vilks iedzīvotājus aiz bārdām un tos nositīs, kā aizdedzinās mājas, kā noārdīs mūrus, kā nolīdzinās ar zemi uzpūtīgo templi. Bet nekas no tā nebija dzirdams viņa balsī, kad viņ� pa�apzinīgi, gandrīz īgni konstatēja:

� Jeruzaleme jānoposta.

Iestājās klusums, un klusumā atskanēja nopūta. Klaudijs Hels pagrieza savu skaisto, tum�o seju pret Regīnu

un jautāja, vai ķeizara pērļu zvejniecības direktoram neesot kas sakāms. Klaudijam Regīnām nebija nekas sakāms. Sie galilejie�i bija rīkoju�ies pārāk muļķīgi. Tagad neatliek nekas cits, jālai� darbā armija.

Klaudijs Hels rezumēja. Tātad, ja visi kungi piekrīt, viņ� lūgs ķeizaru pēc iespējas ātrāk sākt karagājienu uz Jūdeju. Līdz �im varēja, sūtot kurjerus uz Grieķiju, greznot viņu �ķēpu ar laimi vēsto�o lauru vainagu, �oreiz, lai parādītu viņa majestātei, cik nopietni Roma vērtē stāvokli, kurjeram pie �ķēpa piestiprinās nelaimi vēsto�o spalvu.

�

Pēc Klaudija Hela pavēles senāts lika atvērt Jānusa templi par zīmi tam, ka valstī sācies kar�. Senators Ma-rulls ne bez ironijas izteica Klaudijam Helam no�ēlu, ka viņ� nevarot piedalīties �ajā ceremonijā svarīgāku iemeslu pēc. Vienu gadu pasaulē bija valdījis miers. Romas pilsēta jutās pārsteigta, ka tagad �īkstēdamas atvērās smagās divsejainā dieva Jānusa tempļa durvis; sākums ir zināms, bet neviens nezina beigas. Daudzus pārņēma bailes, kad viņi uzzināja, ka tagad viņu Kapitolija labais un lielais Jupiters sācis karu pret briesmīgo, neredzamo dievu Austrumos.

Sīkpilsoņu kvartālos valdīja apmierinājums, ka ķeizars beidzot grib bargāk uzstāties pret jūdiem. Viņi ieperinājās visur, jau viss tirdzniecības kvartāls bija viņu pārņemts, ļaudis priecājās, ka naidam pret konkurentiem var pie�ķirt patriotisku nokrāsu. Krodziņos viņi stāstīja cits citam senos, labi zināmos nostāstus, ka jūdi savā vissvētākajā vietā pielūdzot ēzeļa galvu, savos Passā svētkos viņi upurējot �im svētajam ēzelim grieķu bērnus. Sinagogas tika aprakstītas ar neķītriem, draudīgiem uzrakstiem. Floras pirtī apgraizītos nopēra, izmeta ārā. Kādā ēdnīcā Suburas ielā da�iem jūdiem pavēlēja ēst cūkgaļu, nepaklausīgajiem ar varu atpleta mutes, bāza viņiem iek�ā �ausmīgo aizliegto ēdienu. Trijielu vārtu tuvumā ļaudis iebruka noliktavā, kur glabājās pēc noteikumiem gatavotās zivju mērces, sasita pudeles, iezieda ar to saturu jūdiem matus un bārdas. Ta�u policija �īs nekārtības drīz izbeidza.

Senāta kungiem, diplomātiem, finansistiem bija darba pilnas rokas. Vajadzēja ieviest neskaitāmus jaunus amatus un tos sadalīt, gaisā jautās laupījuma smaka. Vecie,

atvaļinātie ģenerāļi atplauka. Viņi lo�ņāja cits ap citu, cits citu uzmanīja, viņu acis gailēja. Forums skanēja no satrauktiem smiekliem, Līvijas kolonādēs, Marsa laukumā, pirtīs valdīja rosība. Katram bija savi kandidāti, savas personiskās intereses, pat vestālie�u priek�niece lika sevi katru dienu nest uz Palatīnu, lai izteiktu ministriem vēlmes.

Dēlas un Romas bir�ās krita zelta, dārgu audumu un vergu cenas, jo Jūdejā bija gaidāms liels laupījums. Labības cena cēlās, aktīvajam karaspēkam vajadzēs lielu pārtikas pievedumu. Rēderejās bija daudz darba, Raven-nas, Puteolu un Ostijas kuģu būvētavās tika drud�aini strādāts. Pa kungu Klaudija Regīna un Jūnija Trāķie�a namiem, pa senatora Marulla pili skraidīja kurjeri. �ie augstmaņi bija patiesi sarūgtināti par karu Jūdejā. Bet, tā kā bija jāslēdz darījumi, kāpēc atstāt ienākumus citiem?

Jūdu starpā valdīja skumjas un apjukums. No Jeruzalemes pienāca izsmeļo�as ziņas, viņi zināja par Josefa lomu. Vai to varēja iedomāties, ka �is cilvēks, rakstumā-cītājs Josefs ben Matatija, kur� bija dzīvojis kopā ar viņiem, kur� bija ģērbies tāpat kā viņi, runājis tāpat kā viņi, kur� zināja, kas ir Roma, uzņemsies vadīt tik bezcerīgu avantūru? Klaudijs Regīns visvairāk dusmojās uz Lielās padomes kungiem. Kā viņi varēja sūtīt �o sīko rakstnieķeli uz Galileju? �ādiem cilvēkiem jāļauj iztrakoties literatūrā, nevis lielajā politikā. Vairāki ievērojami Romas jūdi steidzās izteikt valdībai savu sa�utumu par �o fanātiskā noziedznieka rīcību Galilejā. Sa�utu�ajiem kungiem valdība deva mierino�us solījumus. Pieci miljoni jūdu, kas dzīvoja ārpus Jūdejas, pa visu valsti izkliesti, bija lojāli pilsoņi, maksāja savus augstos nodokļus. Valdība pat nedomāja viņus aiztikt.

Ziņas no Galilejas aktierim Dēmetrijam Libānam stipri ķērās pie sirds. Viņ� bija drūms un pacilāts reizē. Viņ� ielūdza pāris uzticamu jūdu draugu un aiz rūpīgi slēgtām durvīm nolasīja vairākas nodaļas no makabeju grāmatas. Viņ� vienmēr bija zinājis, kāda liela iek�ēja uguns deg jaunajā rakstumācītājā Josefa. Bet neviens nezināja labāk par viņu, cik muļķīga un bezcerīga bija cīņa pret Romu. Starp citu, viņ� pagaidām Romā bija vienīgais, kuram radās nopietnas nepatik�anas nemieru dēļ Jūdejā. Jo tagad no jauna Romas ielās skanēja musino�a jūda Apellas palama. Ļaudis prasīja no Dēmetrija, lai viņ� galu

galā spēlējot �o lomu arī atklāti. Atteik�anās gadījumā tie viņu tikpat kaislīgi nozākās, cik līdz �im bija apjūsmoju�i.

Lielākā da Ja Romas jūdu jutās izbiju�ies, apjuku�i, izmisu�i. Viņi lasīja pravie�u grāmatas: �Es dzirdu dzemdētājas kliedzienus, cietējas vaimanas. Tā ir Cionas meita, viņa kliedz un vaimanā, un lauza rokas: � Ak vai, man jāmirst no �ņaudzēju rokas.�

Viņi lasīja, un viņu sirdis bija baiļu pilnas. Mājas tika aizslēgtas; sākās gavēņi, visās sinagogās lūdza dievu. Neviens no romie�iem dievlūg�anu netraucēja.

Starp Romas jūdiem bija ļoti maz tādu, kuri Jūdejas dumpī saskatīja glābiņu, seno pravietojumu piepildī�anos, pestītāja atnāk�anu. Pie viņiem piederēja meitene Irēna, rakstumācītāja Licīnija sieva. Viņa mēmi klausījās, kad viņas vīrs izteica savu sa�utumu par nolādētajiem noziedzniekiem, bet iek�ēji viņa gavilēja. Viņa nebija ļāvusi vaļu necienīgām jūtām, viņa vienmēr bija zinājusi: Josefs ir Izraēla di�vīrs, viens no pravie�u pulka, Jahves karavīrs.

Kurjers ar nelaimi vēsto�o spalvu pie �ķēpa nonāca pie ķeizara jautrajā, tagad svētku troksnī duno�ajā Korintā, provinces Grieķijas galvaspilsētā.

Jaunais pasaules valdnieks nekad savā mū�ā nebija juties tik laimīgs. Grieķija, �ī viskulturālākā zeme pasaulē, uzgavilēja viņam, viņa mākslas, viņa laipnības, viņa sabiedriskuma patiesi aizgrābta. Turklāt viņ� zināja, ka �is Grieķijas ceļojums ir tikai ievads daudz varenākam pasākumam. Tagad viņ� pievienos savai pasaules pusei otru � cēlāko, gudrāko pusi. Viņ� paveiks līdz galam darbu, ko uzsācis visdi�ākais vīrs, kāds jebkad dzīvojis. Un abas pasaules puses kļūs bagātas un laimīgas zem viņa ķeizariskā vārda zīmes.

�odien viņ� ir vainagojis Grieķijas ceļojumu ar lielu pasākumu. Viņ� ar zelta lāpstu sācis rakt kanālu, kas ies cauri Korintas �aurumam. Rīt viņ� rīkos svētku spēles �Kanāla celtniecība�. Viņ� pats uzrakstījis noslēguma vārsmas, kurās vareniem soļiem uznāk dievs un pavēl ērglim plest spārnus lielajam lidojumam.

�ajā dienā, līdzko ķeizars pēc kanāla pamatlik�anas atgriezās Korintas pilī, ieradās kurjers ar ziņām no Jūdejas. Ķeizars pārlasīja vēstījumu, nometa rakstu uz galda, tā ka tas daļēji aizsedza svētku spēļu manuskriptu. Viņa skatiens krita uz vārsmām:

Tas, kur� okeānam liek klausīt Un sauli vada pēc sava prāta.

Viņ� piecēlās, apak�lūpu at�iepis. Tā ir dievu skaudība. Viņi nenovēl viņam atkārtot Aleksandra vēriena karagājienu.

Tas, kur� okeānam liek klausīt Un sauli vada pēc sava prāta.

�īm noslēguma vārsmām ir jēga tikai kā aleksandriskā karagājiena prologam. Tagad tām nav nekādas nozīmes.

Gesijs Flors, Jūdejas gubernators, ticis cauri viegli. Viņ� ir kritis. Cestiju Gailu viņ�, protams, atsauks un sodīs. �ai nekaunīgajai Jūdejai neder tāds mīkst�aulis.

Ķeizars domā. Kuru lai viņ� sūta uz Jūdeju? Jeruzaleme ir visu Austrumu stiprākais cietoksnis, turienes tauta, viņam to teikusi Popeja, ir fanātiska, stūrgalvīga. Kar� tur jāved nesaudzīgi. Tas nedrīkst vilkties ilgi. Viņ� nekādā ziņā neļaus atlikt aleksandrisko karagājienu ilgāk par gadu. Jūdejai vajag stingra un prātīga vīra. Un bez iztēles. �im vīram jābūt tādam, ka viņ� sev uzticēto varu izlietotu tikai pret Jeruzalemi un galu galā nevērstos pret ķeizaru.

Kur viņ� ņems tādu cilvēku? Viņam min vārdus. Ļoti maz. Kad tos stingrāk pārbauda, paliek vēl mazāk. Beidzot paliek viens vienīgais: Muciāns. Ķeizars īgni aizmiedz acis. Arī senatoru Muciānu var izmantot tikai visai piesardzīgi. Ķeizars viņu labi atceras. Neliela auguma kungs, izkāmējis no visādām baudām, seja dziļu grumbu izvagota, ļoti kopts. Viņ� mazliet klibo, balstās uz spieķa; bet parasti viņ� tur to vienā rokā aiz muguras, kas ķeizaram krīt uz nerviem. Ķeizars nevar ciest arī viņa pastāvīgo sejas raustī�anos. Protams, Muciānam ir gai�s, ass prāts, viņ� ātri tiks galā ar dumpīgo provinci. �is neizmērojami godkārīgais cilvēks, kur� jau reiz kritis ne�ēlastībā un atkal ticis uz aug�u, tagad stāv uz vecuma sliek�ņa un, ja viņam dos varu, viegli padosies kārdinājumam izdarīt bīstamus eksperimentus.

Ķeizars neapmierināti nopū�as, atsē�as atkal pie svētku spēles manuskripta. īgni svītro to. �Kur� sauli vada.� Jāizsvītro pa�as labākās vārsmas. Tagad viņ� vairs

nevar beigas uzticēt aktierim, tagad dievs jāspēlē viņam pa�am. Ir jau vēla nakts. Viņ� nevar koncentrēties, lai aizlāpītu nesakarīgās vietas, ko svītrojumi radīju�i dieva noslēguma vārsmās. Viņ� atbīda manuskriptu pie malas. Naktstērpā viņ� aizslīd uz savas draudzenes Kalvi jas istabu. Viņ� ir saīdzis, uzblīdusī seja klāta ar sviedriem, viegli nopūzdamies, viņ� atsē�as pie viņas gultas. Vēlreiz apsver visus �par� un �pret�. Daudz kas runā par labu Muciānam. � Nu tad sūti viņu, � Kal vija saka. Daudz kas runā pret Muciānu. � Nu tad nesūti viņu. � Varbūt tomēr atradīsies kāds cits. Ķeizars negrib par to ilgāk domāt. Viņ� ir argumentus diezgan apsvēris, tagad jāpaļaujas uz pēk�ņu ideju, uz laimi, uz viņa laimi. Turpmāk viņ� nodarbosies tikai ar svētku uzvedumu. Rīt pēc svētku uzveduma viņ� izlems.

Romā saspringti gaida lēmumu.

Lēmums tiek pieņemts pirms svētku uzveduma beigām. Kamēr ķeizars smagajā dieva maskā un augstajās kurpēs sē� ģērbtuvē un gaida savu uznācienu, pār viņu nāk apgaismība. Jā, viņ� nozīmēs Muciānu, bet viņ� nenozīmēs to vienu pa�u, viņ� dos līdzi vēl otru vīru, lai tas Muciānu kontrolētu. Viņ� jau zina, kuru. Visu laiku ap viņu grozās kāds vecs ģenerālis, kur� vienmēr tēmējis uz visaugstākajiem amatiem, lai, tajos iecelts, tūdaļ nokūleņotu lejā; pastāvīgo neveiksmju dēļ ap viņu jau vējo viegla komikas dvesma. Viņu sauc par Vespasiānu. Viņ� drīzāk izskatās pēc lauku komersanta nekā pēc ģenerāļa; bet viņ� izcēlies Anglijas karagājienā un tiek uzskatīts par lielisku karavīru. �is tēvainis sagādājis ķeizaram visādas nepatik�anas. Viņ� vienmēr tikai ar pūlēm slēpis, cik grūti viņam klausīties ķeizara deklamē�anā, un nesen, pirms trim dienām, viņ� vienkār�i iesnaudās; jā, kamēr ķeizars runāja skaistās Danajas vārsmas par vēja �ūpotajām lapām, viņ� nepārprotami krāca. Ķeizars sākumā gribēja viņu sodīt, bet patiesībā viņam bija �ēl �ā nabaga, kuram dievi nav devu�i dzirdes orgānus. Nerons līdz �im nav neko pret viņu pasācis. Tikai viņ� vairs nav lasījis �im tēvainim priek�ā. �odien un vakar ķeizars iztālēm redzējis viņu stāvam pie sava ceļa nomāktu un gatavu pakalpot. Jā, tas ir viņa cilvēks. Tas tik viegli nenāks uz pārāk pārdro�ām domām. Viņu ķeizars sūtīs uz Jūdeju. Pirmkārt, viņam labu laiku nebūs jāredz �ā tēvaiņa ģīmis, un, otrkārt, �is viltīgi neveiklais cilvēks ir tie�i tas, kur� cie�i skatīsies uz pirkstiem elegantajam Muciānam. Ķeizars sadalīs pilnvaras, iecels Muciānu par Sīrijas ģenerālgubernatoru un Vespasiānu par Jūdejas feldmar�alu. Vienam nebūs nekādu militāru, otram nekādu politisku pilnvaru, un viņi viens otru izspiegos.

Par spīti smagajai, karstajai dieva maskai, ķeizars smaida. Patiesi, tas ir lielisks atrisinājums, tā ir laba ideja. Viņ� iziet uz skatuves, viņ� runā dieva skanīgās vārsmas. Loma kļuvusi īsa, bet viņam liekas, ka viņ� vēl nekad nav runājis tik labi kā �odien. Viņ� ir savus aplausus pelnījis.

Ģenerālis T Fl. Vespasiāns pēc svētku uzveduma atgriezās priek�pilsētas namiņā, ko viņ� pa savu uzturē�anās laiku Korintā bija noīrējis no tirgotāja Lahēta. Viņ� nolika mēteli un izejamās drēbes, lādējās, ka kalps pietiekami uzmanīgi nesaloka rūpīgi glabāto apģērbu, uzvilka tīru, mazliet nonēsātu mājas tērpu un zem tā biezu veļu, jo bija samērā vēsa pirmspavasara diena un viņ� piecdesmit astoņus gadus vecs jau atkal juta savu reimatismu.

Plato pieri drūmajā apaļajā zemnieka sejā īgni dziļās krokās savilkdams un, par spīti sakniebtajai, platajai mutei, skaļi un smagi elpodams, viņ� staigāja �urp un turp. Svētku uzvedums viņam bija licies ļoti nomāco�s. Lai viņ� grieztos kurp griezdamies, visur bija dzel�aina klusē�ana, viņa sveicienu tik tikko atņēma, un kambarkungs Gortins, �is nolaizītais maitasgabals, uz viņa jautājumu, vai viņam esot izredzes tuvākajās dienās dabūt audienci pie majestātes, savā nekaunīgajā provinciālajā grieķu izloksnē atbildēja: � Izstrebiet pats savu putru.

Kad viņ� visu pārdomāja, viņam patie�ām cits nekas neatlika. Ko lai dara, ka viņ� pirms trim dienām iekūlās �ajā muļķīgajā ķezā. Tagad viss dārgais Grieķijas ceļojums zaudējis jēgu. Pie tam notikums ķeizara deklamē�anas laikā nebija nemaz tik ļauns. Viņ� bija iemidzis, to viņ� nenoliedza, bet krācis viņ� nebija, tas ir �ā maitas-gabala kambarkunga nekaunīgs apmelojums. Viņam vienkār�i dabā ir tāda skaļa elpo�ana.

Vecais ģenerālis sita rokas krusteniski ap sevi, lai sasildītos. Ko lai dara, pie ķeizara viņu katrā ziņā vairs nepielaidīs, to viņ� �odien teātrī redzējis arī bez acenēm.

Viņ� varēja priecāties, ka viņam par krāk�anu nepie�uj majestātes apvaino�anu. Pats labākais bija klusām doties atpakaļ uz savu īpa�umu Itālijā.

Viņam nav nemaz tik nepatīkami, ka viņ� tagad varēs nodzīvot savu mū�u mierā. Pats no sevis viņ� nekad nebūtu iekustinājis savus vecos kaulus un devies pakaļ ķeizaram uz Grieķiju, lai mēģinātu pēdējo reizi. Tas notika tikai tāpēc, ka viņam nedeva mieru viņa draudzene dāma Ke-nīda. Nekad viņi nebija ļāvu�i Vespasiānam baudīt labo zemnieka mieru. Vienmēr viņi bija Vespasiānu no jauna kūdīju�i, kamēr viņ� uzrāpās aug�ā un atkal laimīgi nokūleņoja lejā.

Tas bija sācies jau viņa jaunībā, un vainīga tur bija viņa mātes zemnieciskā māņticība. Kad viņ� piedzima, vecais, svētais Marsa ozols izdzina jaunu, neticami kuplu atvasi, un sparīgā dāma to uzskatīja par dro�u laimes zīmi. viņas dēls, tā lēmis liktenis, sasniegs vairāk nekā nodokļu ievācēji, provinces baņķieri un armijas virsnieki, no kuriem viņ� bija cēlies. Viņam pa�am no bērna kājas patika lauksaimniecība, viņ� labprāt būtu visu mū�u nodzīvojis savu vecāku mui�ā, izmantodams �ā īpa�uma produkciju kā īsti praktisks zemturis. Bet Vespasiāna noteiktā māte neatlaidās, kamēr nebija iepotējusi arī viņam savu neizdeldējamo ticību lielajai nākotnei un pret pa�a gribu uzspiedusi politiski militāru karjeru.

Domādams par visiem maldiem, ko viņam sagādājusi �ī karjera, vecais ģenerālis sāka sēkt stiprāk un saknieba cie�āk plato muti. Trīs reizes pēc kārtas viņ� bija izgāzies. Beidzot viņ� ar lielām pūlēm tika par Romas pilsētas galvu. Divus mēne�us viss gāja priek�zīmīgi. Viņa policija darbojās, dro�ības dienests sporta sarīkojumos un teātros strādāja lieliski, pārtikas pievedumi un tirgi bija labi noregulēti, Romas ielās valdīja paraugkārtība. Bet tie�i ielu kārtība viņu iegāza. Ķeizaram Klaudijam tie�i tad, kad viņ� gribēja ārzemju sūtņiem parādīt savu galvaspilsētu, nez kāpēc ie�āvās prātā izvēlēties vienu no nedaudzajām slikti koptajām sānielām, un viss svinīgais korte�s iestiga dubļos. Ķeizars nevilcinādamies, citiem par biedinājumu, lika no aug�as līdz apak�ai nosmērēt ar dubļiem un zirgāboliem pilsētas galvas Vespasiāna, savas svītas pavadoņa, parādes tērpu.

Ģenerālis Vespasiāns, �o gadījumu atcerēdamies, savieba viltīgo zemnieka seju, pasmīnēja. Tomēr �is negadījums toreiz beidzās labi. Laikam gan viņ� ar savām mēsliem pildītajām piedurknēm bija atstājis no�ēlojamu un smieklīgu iespaidu, un ķeizaram acīmredzot �is no�ņurku�ais komiskais tēls bija iespiedies smadzenēs kā kaut kas uzjautrino�s. Vismaz viņ�, Vespasiāns, turpmāk nekādu nelabvēlību nemanīja, drīzāk glu�i otrādi. Viņ� nekad nepiegrieza lielu vērību pagodinājumiem, un no �ā brī�a viņ� valsts augstākajā kolēģijā, senātā, tī�ām izteica priek�likumus ar nevainīgu sejas izteiksmi, bet tik jocīgi pade-> vīgā tonī, ka pat �ī rūdītā korporācija nezināja, vai smieties vai raudāt. Tomēr viņa priek�likumus pieņēma.

Kad viņ� �odien pēc tik daudziem gadiem pārbaudīja, ko ir veicis un ko palaidis garām, viņ� nevarēja pārmest sev konsekvences trūkumu. Viņ� bija apprecējis Domi-tillu, bruņinieka Kapellas biju�o draudzeni, un, pateicoties �ā Joti izveicīgā kunga rīcībai un sakariem, iepazinās ar ministru Narci�u, ķeizara Klaudija mīluli. �is vīrs viņam patika. Ar viņu varēja viegli sarunāt. Viņ� prasīja komisijas naudu, bet kārtīgam vīram ļāva arī nopelnīt. Tie bija labi laiki, kad Narciss viņu sūtīja kā ģenerāli uz nemierīgo Angliju. Ienaidnieki tur nebija izsmalcināti galminieki, kuri dzina tum�as intrigas, bet ļoti reāli me�oņi, kurus varēja �aut un cirst, un tās bija taustāmas lietas, zeme, krasti, me�i, salas, ko vajadzēja iekarot un ko viņ� iekaroja. �ajā laikā viņ� nonāca svētā ozola pareģojumam vistuvāk. Kad viņ� atgriezās, viņam pie�ķīra oficiālu triumfu un uz diviem mēne�iem visaugstāko goda amatu valstī.

Ģenerālis pūta sev uz pirkstiem, lai tos sasildītu, berzēja plaukstas. Protams, pēc �iem diviem mēne�iem, tā kā viņ� bija uzrāpies ļoti augstu, viņ� noripoja jo zemāk. Tāds bija viņa liktenis. Nāca jauns ķeizars, jauni ministri, viņ� krita ne�ēlastībā. Pa to laiku bija mirusi arī viņa māte, un tagad, kad viņu vairs neiedvesmoja mātes enerģiskā ticība, viņ� cerēja līdz mū�a galam nodzīvot darbīgā klusumā. Viņ� omulīgi ierīkojās laukos, neapskauzdams savu brāli Sabīņu, kur� bija sasniedzis ļoti daudz un prata savu izcilo stāvokli saglabāt.

Bet tad viņa dzīvē ienāca dāma Kenīda. Viņa bija no zemas kārtas, verga meita, ķeizara māte Antonija lika spējīgo meiteni izglītot un pieņēma par savu sekretāri. Viņa saprata, ko Vespasiāns grib no dzīves, saprata viņa stilu. Tāpat kā viņ�, Kenīda nedeva ne plika gra�a par ceremonijām un pagodinājumiem, toties viņai, tāpat kā Vespasiānam, patika rupji joki, kareiviski tie�a viltība;

tāpat kā viņ�, viņa rēķināja ātri un skaidri, smējās tāpat kā viņ� un pukojās par viņa manierīgo brāli Sabīņu. Ta�u arī Kenīdā, Vespasiāns to drīz vien nopūzdamies un aplaimots konstatēja, mita viņa mātes stiprā ticība viņa misijai daudz dziļāk nekā viņā pa�ā. Viņa kūdīja Vespasiānu, līdz viņ� pukodamies un lādēdamies vēlreiz pameta mierīgo lauku dzīvi un iejaucās Romas trok�ņainajā kņadā. �oreiz viņ� sev sagrāba Āfrikas provinces gubernatora posteni. Tas bija amats, kas atnesa viņam pa�u ļaunāko no viņa dzīves daudzajiem ļaunajiem gadiem. Proti, �ī bagātā province, tās iedzīvotāju masas, tāpat kā smalkie augstmaņi, vēlējās reprezentatīvu gubernatoru, nevis viņu, neveiklo lauki. Viņa pasākumus sabotēja. Visur, kur viņ� parādījās, sākās skandāli. Hadrumētas pilsētā viņu apmētāja ar sapuvu�iem rāceņiem. Viņ� par sapuvu�ajiem rāceņiem neļaunojās vairāk kā par zirgāboliem ķeizara Klaudija laikā, ta�u �ai demonstrācijai diem�ēl bija ļoti jūtamas sekas: viņ� tika atcelts. Tas bija smags sitiens, jo viņ� visu savu īpa�umu bija ieguldījis �ajā provincē tum�os darījumos, no kuriem provinces gubernators būtu guvis ļoti daudz naudas, bet parasts pilsonis � pilnīgi neko. Tik tālu viņ� bija ticis ar savu finansista talantu. Atgriezies mui�ās, kas viņam piederēja kopā ar brāli, viņ� bija spiests lūgt no sava augstprātīgā brāļa Sabīna milzīgu aizdevumu, ieķīlājot viņam zemi, lai tiktu vaļā no visspiedīgākajām saistībām. Visā �ajā gadā jautrajam Vespasiānam tikai vienu pa�u reizi bija iemesls pasmieties. Āfrikas province atklāja viņam ironisku pieminekli: godīgajam gubernatoram. Viņ� smīnēja vēl tagad, kad domāja par �o vienīgo savas Āfrikas darbības pozitīvo rezultātu.

Kop� tā laika viss bija gājis �ķērsām. Viņ� bija atvēris ekspedīcijas kantori un, stingrās Kenīdas atbalstīts, noņēmās ar starpniecību, pagādājot amatus un titulus. Ta�u viņu atkal pieķēra kādā �aubīgā darījumā, un viņ� izbēga no smagāka soda, tikai pateicoties savam nepatīkamajam brālim. Tagad viņam bija piecdesmit astoņi gadi, neviens cilvēks vairs neatcerējās, ka viņ� reiz triumfa ratos vests pa Forumu un bijis konsula godā. Lai viņ� parādītos kur parādīdamies, visur smīnēja un runāja par sapuvu�iem rāceņiem. Viņu sauca vienīgi par ekspeditoru. Viņa brālis Sabīns, kur� tagad bija Romā policijas priek�nieks, savieba ģīmi, kad atskanēja viņa vārds, un skābi sacīja: Klusējiet. Kad runā par �o ekspeditoru, smird pēc zirgāboliem.

Tagad � pēc �īs kļūmes Grieķijā � nav vairs laikam nekādu cerību. Patiesībā būtu labi, ja viņ� vismaz atliku�o dzīvi varētu pavadīt pēc savas patikas. Jau rīt viņ� dosies atpakaļ. Bet pirms tam viņ� �eit Korintā norēķināsies ar tirgotāju Lahētu, kur� izīrējis viņam māju. Tas izturas tā, it kā izrādītu pagodinājumu, par bargu naudu paciezdams atvaļināto ģenerāli savā mājā. Vespasiāns priecājas, ka varēs rupjā romie�u veidā nokārtot rēķinus ar smalko, uzposto grieķi, kur� viņu krāpj, kā vien var. To izdarījis, viņ� apmierināts brauks atpakaļ uz Itāliju, dzīvos pusi gada savā mui�ā Kozā un pusi gada savā mui�ā Nursijā, audzēs mūļus un kops olīvkokus, dzers ar kaimiņiem vīnu un jokosies, pēcpusdienā baudīs mīlestības priekus ar Ke-nīdu vai kādu kalponi. Un tad pēc pieciem vai desmit gadiem, kad sadedzinās viņa līķi, Kenīda raudās pulka godīgu asaru, Sabīns būs priecīgs, ka ticis vaļā no sava kompromitējo�ā brāļa, pārējie bēru viesi smīnot sa�ukstēsies par zirgāboliem un sapuvu�iem rāceņiem, un svētā ozola kuplais jaunais dzinums būs pūlējies veltīgi.

Tits Flāvijs Vespasiāns, biju�ais romie�u leģiona komandieris Anglijā, biju�ais Romas konsuls, biju�ais Āfrikas gubernators, atcelts, kritis galma ne�ēlastībā, vīrs ar vienu miljonu simttūksto� sesterciju lielu parādu, vīrs, kuram kambarkungs Gortins ieteicis pa�am izstrēbt savu putru, bija ticis ar savu bilanci galā. Viņ� jutās apmierināts. Viņ� tagad ies uz rēdereju un kaulēsies ar blēdīgajiem grieķiem par atceļa cenu. Pēc tam viņ� uzsitīs Kenīdai pa pēcpusi un sacīs: �Nu, vecā grezele, tagad viss cauri. No �ā brī�a tu mani nekādā ziņā vairs neizvilināsi no aizkrāsns, lai tu grozītu savu dibenu kā grozīdama.�

Jā, sirds dziļumos viņ� bija priecīgs. Apmierināti nosēcies, viņ� apmeta mēteli.

Priek�telpā viņam klanīdamies nāca pretim tirgotājs Lahēts � gandrīz vai apjucis, neparasti pieklājīgs, laipns. Aiz viņa svarīgi soļoja svinīgs, oficiāls ķeizara kurjers ar laimi vēsto�o lauru zaru pie zi�ļa.

Kurjers pastiepa uz priek�u �ķēpu, atdeva godu. Viņ� sacīja: � Viņa majestātes ziņa konsulam Vespasiānam.

Vespasiāns jau sen nebija dzirdējis savu putekļiem klāto titulu, pārsteigts viņ� paņēma aizzīmogoto rakstu, vēlreiz paskatījās uz vēstne�a zizli. Tas bija lauru zariņ�, nevis spalva; runa nevarēja būt par nelaimīgo iemig�anu deklamācijas laikā. Pavisam nesvinīgi ziņkārīgā Lahēta un

kurjera klātbūtnē viņ� atlauza zīmogu. Lielā mute kustējās, apaļā, platā zemnieka seja saraucās, viņ� smīnēja. Viņ� uzsita kurjeram rupji pa plecu un iesaucās: � Lahēt, vecais blēdi, dodiet �im puisim trīs drahmas dzeramnaudas. Nē, pagaidiet, pietiks ar divām.

Vēstuli vicinādams, viņ� skrēja uz aug�stāvu, iebelza savai draudzenei Kenīdai pa pēcpusi, rēca: � Kenīda, vecā grezele, mēs esam uzvarēju�i!

Dāma Kenīda un viņ� arī bez vārdiem mats matā saprata, ko otrs pa�reiz domā un jūt. Ta�u �oreiz viņi ļāva mēlēm vaļu. Satvēra viens otru aiz pleciem, smējās viens otram sejā, atkal atbrīvojās, skraidīja pa istabu � gan katrs atsevi�ķi, gan abi kopā. Lai klausās, kas grib, viņi bezrūpīgi atklāja savas apslēptākās domas.

Pie Jupitera! �is ceļojums nav bijis veltīgs. Dumpīgās provinces Jūdejas apspie�ana ir reāls uzdevums, kā radīts Vespasiāna spējām. Ar tik utopiskām lietām kā aleksan-drislcais karagājiens lai nodarbojas ģeniālie stratēģi � Korbulons vai Tiberijs Aleksandrs. Viņ�, Vespasiāns, aizsedza sev ausis ar mēteli, kad runa bija par tik nedro�iem lielvalstiskiem projektiem. Bet pret tādu svarīgu pasākumu kā karagājiens uz Jūdeju vecā ģenerāļa sirds nespēja palikt vienaldzīga. Tagad mar�alu kungi varēja pagaidīt, viņ� bija ticis seglos. �ie svētītie jūdi. Bravo viņiem, vēlreiz bravo! Viņiem jau sen vajadzēja sadumpoties.

Viņ� ir ārkārtīgi apmierināts. Dāma Kenīda liek tirgotājam Lahētam sadabūt Vespasiāna mīļākos ēdienus, lai tie būtu cik dārgi būdami, un pēcpusdienā arī sevi�ķi valdzino�u, ne pārāk vāju meiteni, ar kuru Vespasiāns varētu papriecāties. Bet tā vien liekas, ka Vespasiāns pat nemana �os uzmanības pierādījumus, viņ� ir ķēries pie darba. Viņ� vairs nav vecs zemnieks, viņ� ir ģenerālis, karavadonis, kur� risina savus uzdevumus ar skaidru prātu. Sīri-jas karaspēks ir cūcīgi izlaidies: gan viņ� �iem pui�iem parādīs, kas ir romie�u disciplīna. Varbūt viņam uzticēs Piecpadsmitā leģiona vadību, kas pa�laik ir pārmests uz Ēģipti. Vai varbūt Divdesmit otro leģionu, jo tas jau tāpat devies ceļā sakarā ar nereālo aleksandrisko karagājienu. Bet viņ� neļaus sevi piemuļķot. Nāksies kaulēties ar kara kabinetu par katru cilvēku. Bet viņ� nebaidīsies, ja būs nepiecie�ams uzsist uz galda un izteikt �iem kungiem savu lēmumu skaidri un saprotami. Mani kungi, viņ� sacīs, �eit nav jākaro ar primitīviem me�oņiem kā Vācijā, �eit jākaro ar militāri labi organizētu tautu.

Jau �odien viņ� pilī ievadīs sarunas. Smīnēdams viņ� uzvelk uz saviem vecajiem kauliem parādes tērpu, ko vēl pirms trim stundām domājās novilcis uz visiem laikiem.

Ķeizara rezidencē viņu saņem kambarkungs Gortins. Viņ� pastiepj Vespasiānam pretim roku ar atvērtu plaukstu, oficiāli sveicinādams. īsa, stīva saruna. Jā, kungs ģenerālis var satikt viņa majestāti apmēram pēc stundas. Un sardzes priek�nieku? Kungs sardzes priek�nieks ir viņa rīcībā tūlīt. Un, lai satiktu sardzes priek�nieku, Vespasiāns, kambarkungam Gortinam garām iedams, nevērīgi un mierīgi izmet: � Jā, manu zēn, kur� tagad strēbs pats savu putru?

Pārāk ātri pagāja ziema, Josefam labvēlīga ziema.

Viņ� strādāja drud�aini. Viņ� nicināja romie�u tehniku, bet nekaunējās to atdarināt. Romā viņ� bija ar skaidru prātu uzkrājis pieredzi, viņam bija ieceres. Viņ� izravēja no sirds visu sīko, viņu vadīja tikai viens mērķis: sagatavot aizsardzību. Viņa ticība auga. Bābele, Ēģipte, Selei-kidu karaļvalsts � vai tās nebija biju�as tikpat varenas valstis kā Roma? Un tomēr Jūdeja bija spējusi tām pretoties. Kas ir visstiprākā armija salīdzinājumā ar dieva elpu? Viņ� aizpū� to pāri zemei kā tuk�as pelavas un karama�ī-nas iemet jūrā kā rieksta �aumalas.

Pilsētās, sinagogu zālēs, lielajās tautas sapulcēs, Tibe-riadas un Sepforijas cirkos vai arī zem klajas debess ap Josefu pulcējās ļau�u masas. � Marin, marin! Mūsu kungs, mūsu kungs, � viņi sauca tam.

Un viņ�, vāj� un smalks, stāvēja uz di�enās ainavas fona, izslēja seju ar dego�ajām acīm, rokas uz aug�u pacēlis, izgrūda no krūtīm noslēpumainus, spēcīgus paļāvības vārdus. �ī zeme ir pielūgusi Jahvi, tagad pār to nākusi romie�u spitālība un ne�ķīstība, kas jāsamin, jāiznīcina, jāiznīdē. Uz ko paļaujas romie�i, izturēdamies tik nekaunīgi? Viņiem ir armija, viņiem ir viņu smieklīgā �tehnika�. Viņus, viņu leģionus var precīzi saskaitīt, katrā no tiem ir desmittūksto� vīru, desmit kohortu, se�desmit rotu, turklāt se�desmit piecas ballistas. Izraēlam ir viņa dievs Jahve. Tas ir netverams, to nevar izmērīt. Bet no viņa elpas pūtiena sairst pī�ļos aplenkuma ma�īnas, un leģioni izput vējā. Romai ir vara. Bet tās vara ir jau beigusies, jo tā ir izstiepusi savu pārdro�o roku pret Jahvi un viņa izredzētajiem, kuriem viņ� tik ilgi dāvājis savu labvēlību,

pret Jahves pirmdzimtajiem, viņa mantiniekiem, pret Izraēlu. Laiks ir pienācis, Roma ir jau bijusi, bet mesijas valsts vēl būs, tā vēl dzimst. Tā nāks �odien, rīt, varbūt tā ir jau atnākusi. Tas ir neaptverami, ka jūs, kas esat noslēgu�i derību ar Jahvi, savā zemē esat tie, kurus pacie�, un cūkgaļas ēdāji ir kungi. Lai viņi ved �urp savus leģionus pāri jūrai un cauri tuksnesim. Ticiet un cīnieties. Viņiem ir viņu rotas un ma�īnas: jums ir Jahve un viņa karapulki.

Ziema pagāja, pāri Galilejas vīna pakalniem, olīvkoku terasēm, zīdkoku birzēm staroja brīni�ķīgs pavasaris. Ģe-necaretes ezera krasts ap Magdalas pilsētu, kur vēl aizvien bija Josefa galvenā mītne, smagi līka zem ziediem un smar�as. Ļaudis elpoja viegli un priecīgi. �ajās starojo�ās pavasara dienās ieradās romie�i.

Vispirms zemē parādījās viņu izlūki, kuri nāca no ziemeļiem un no piekrastes pilsētām, tie vairs nevairījās no Josefa priek�posteņu ap�audes, bet pēc tam vēlās �urp veseli trīs leģioni ar zirgiem un ratiem, ar lielu skaitu karavīru no pakļautajām valstīm. Pa priek�u viegli apbruņotie, strēlnieki, izlūkrotas. Tad pirmās smagi bruņotās daļas. Tad sapieri, kuriem jānolīdzina ceļa grumbuļainās vietas, jāaizber iedobes, jānocērt krūmi, lai tie neaizkavētu karaspēka kustību. Viņiem sekoja mar�ala un ģenerāl�tāba svīta, karavadoņa apsardze un viņ� pats. Aiz viņiem � kavalērija un artilērija, varenās aplenk�anas ma�īnas, tarāni, apbrīnojamie �aujamrīki, ballistas un kata-pultas. Tad � kaujas emblēmas, dievi�ķīgi godinātie ērgļi. Tālāk nāca armijas galvenie spēki pa se�iem vīriem rindā. Beidzot milzīgā karaspēka bagā�a, pārtikas vezumi, armijas juristi un kasieri. Un pa�ā galā bars civilo: diplomāti, baņķieri, neskaitāmi tirgotāji, galvenokārt juvelieri un vergu uzpircēji, karalaupījuma cenotāji, valsts diplomātu un lieltirgotāju personiskie kurjeri, sievietes.

Kad romie�i tuvojās, zemē kļuva ļoti kluss. Daudzi brīvprātīgie dezertēja. Lēnām, nenovēr�ami armija kustējās uz priek�u. Vespasiāns plānveidīgi iztīrīja Galileju, zemi, tuksnesi un jūru.

Nomierināt Ģenecaretes ezera rietumu krastu patiesībā būtu vajadzējis karalim Agripam, jo �ī zemes strēle ar Ti-beriadas un Magdalas pilsētām piederēja viņam. Ta�u elegantais karalis bija laiski labsirdīgs; viņam bija pretīgi

pa�am rīkoties varmācīgi, kas būtu nepiecie�ams, lai savaldītu dumpiniekus. Tātad Vespasiāns izpildīja draudzīgā, Romai faktiski padevīgā valdnieka lūgumu un uzdeva savam karaspēkam soda ekspedīcijas pienākumus. Tibe-riada padevās bez preto�anās. Labi nocietinātā Magdalas pilsēta mēģināja aizstāvēties. Bet tā nevarēja ilgi cīnīties ar romie�u artilēriju; nodevība pa�ā pilsētā paveica pārējo, kad romie�i nāca iek�ā pilsētā, daudzi dumpinieki bēga projām pa pla�o Ģenecaretes ezeru. Viņi izmantoja visu mazo zvejas flotili, tālab romie�i bija spiesti vajāt viņus ar plostiem. �ajā dīvainajā kaujā uz ūdens romie�u pusē bija daudz smieklu, jūdu pusē ļoti daudz nogalināto, jo krasti visapkārt bija aplenkti. Romie�i apgāza vieglās laiviņas, un sākās aizraujo�as medības, ar smagajiem plostiem dzenoties pakaļ slīcējiem. Kareivji ar interesi nolūkojās, kā ķepurojas no laivām izkritu�ie, viņi slēdza derības, vai kāds no nelaimīgajiem dos priek�roku noslīk�anai vai ļaus, lai viņu nogalina. Un vai vajadzētu nogalināt slīcējus ar bultām vai nogaidīt, kamēr viņi pieķersies pie plosta, un tad nocirst viņiem rokas? Skaistais ezers, slavens ar savu vizmainumu, �ajā dienā bija vienmuļi sarkans, tā krasti, slaveni ar savu patīkamo smar�u, daudzas nedēļas smirdēja pēc līķiem, ezera labais ūdens bija samaitāts, bet zivis nākamajos mēne�os kļuva treknas un labi gar�oja romie�iem. Turpretim jūdi, arī karalis Agripa, gadiem ilgi neēda zivis no Ģenecaretes ezera. Vēlāk jūdi dziedāja arī kādu dziesmu, kas sākās tā: �Tālu ap Magdalu ezers ir sarkans no asinīm, tālu ap Magdalu krasts ir nosēts ar līķiem.� Eeidzot, sīki aprēķinot, noskaidrojās, ka �ajā kaujā uz ūdens gāju�i bojā �etrtūksto� divsimt jūdu. Tas ienesa pulkvedim Sulpicijam �etrtūksto� divsimt sesterciju. Jo viņ� bija saderējis, ka nogalināto skaits būs lielāks par �etriem tūksto�iem. Ja skaits būtu mazāks, tad viņam nāktos maksāt �etrtūksto� sesterciju un turklāt vēl tik daudz sesterciju, cik nogalināto trūktu no �etriem tūksto�iem.

Divas dienas vēlāk Vespasiāns sasauca savus kungus uz kara padomi. Par pilsētas iedzīvotāju lielāko daļu varēja nepārprotami noskaidrot, vai viņi ir vai nav uzvedu�ies miermīlīgi. Bet ko lai iesāk ar daudzajiem sagūstītajiem bēgļiem, kas saradu�ies labi nocietinātajā pilsētā no ārpuses, no visām Galilejas malām? To bija apmēram trīsdesmit astoņi tūksto�i. Noskaidrot, cik katrs no tiem liels dumpinieks, bija pārāk sare�ģīti. Viņi bija par daudz

aizdomīgi, lai tos vienkār�i atbrīvotu. No otras puses, viņi bija padevu�ies romie�iem bez pretestības, paļaudamies uz to �ēlastību, un Vespasiāns domāja, ka nebūtu godīgi viņus vienkār�i iznīcināt.

Ta�u viņa kara padomes kungi pēc zināmas svārstī�a-nās nonāca pie vienprātīgas pārliecības, ka attiecībā uz jūdiem viss atļauts, un, ja jāizvēlas starp derīgumu un godīgumu, tad derīgumam jādod priek�roka. Pēc nelielas vilcinā�anās Vespasiāns �im uzskatam piekrita. Divdomīgās, grūti saprotamās grieķu frāzēs viņ� apsolīja gūstekņiem saudzību, ta�u ļāva viņiem iziet no pilsētas tikai pa Tibe-riadas ceļu. Gūstekņi labprāt ticēja tam, kas tiem bija vēlams, un devās projām pa norādīto ceļu. Ta�u romie�i bija Tiberiadas ceļu aplenku�i un neļāva nevienam novirzīties sāņus. Kad trīsdesmit astoņi tūksto�i sasniedza pilsētu, viņus sadzina Lielajā cirkā. Viņi satraukti tupēja un gaidīja, ko viņiem teiks romie�u karavadonis. Tad parādījās Vespasiāns. Viņ� deva norādījumu tos, kam vairāk par piecdesmit gadiem, un arī slimniekus atdalīt atsevi�ķi. Daudzi centās iekļūt starp �iem atsevi�ķi atdalītajiem, jo viņi domāja, ka pārējie ies kājām, bet viņus vedīs uz dzimteni atpakaļ ar ratiem. Tas bija malds. Kad atlase bija beigusies, Vespasiāns pavēlēja viņus nogalināt; citam nolūkam viņi nederēja. No pārējiem viņ� lika izmeklēt se�us tūksto�us spēcīgāko un kopā ar pieklājīgu vēstuli aizsūtīja ķeizaram uz Grieķiju Korintas kanāla rak�anas darbiem. Pārējos viņ� lika pārdot verdzībā vairāksolī�anā un ienākumus atdot armijai. Da�us tūksto�us viņ� uzdāvināja Ag-ripam.

Nemieru gaitā jau simt deviņi tūksto�i jūdu bija pārdoti par vergiem, un vergu cena sāka ievērojami kristies; austrumu provincēs tā noslīdēja no divtūksto� sesterci-jām uz tūksto� trīssimt sestercijām.

Stāvēdams mazā, stiprā kalnu cietok�ņa Jotapatas mūru tornī, Josefs redzēja, ka tagad tuvojas arī Desmitais leģions. Kara topogrāfi jau mērīja vietu nometnei. Josefs pazina romie�u nometnes. Viņ� zināja, ka leģioni gadu simteņu ilgā pieredzē iemācīju�ies katru dienu, lai viņi apstātos kur apstādamies, ierīkot sev nometnes. Viņ� zināja, ka divas stundas pēc darba sākuma viss būs gatavs. Tūksto� divsimt teltis katram leģionam, starp tām ejas, vaļņi, visapkārt vārti un torņi, labi nocietināta pilsētiņa.

Kaujas gatavībā Josefs drūmi noskatījās, kā romie�i lēnām tuvojas izvērstā lokā, kā viņi ieņem apkārtējos kalnus, kā uzmanīgi virzās uz priek�u pa aizām un ielejām. Beidzot viņi bija loku noslēgu�i.

Izņemot �o Jotapatu, visā Galilejā jūdu rokās bija vairs tikai divas nocietinātas vietas: Tābora kalns un Giskala, kur komandēja Johanans. Ja romie�i ieņems �īs trīs vietas, tad viņiem būs vaļā ceļ� uz Jeruzalemi. Vadoņi bija nolēmu�i noturēt �os cietok�ņus, cik ilgi vien iespējams, bet pa�i pēdējā brīdī izlauzties uz galvaspilsētu: tur bija daudz zemessargu, bet maz vadoņu un organizatoru.

Redzēdams, ka tagad ari Desmitais leģions stāv viņa nometnes priek�ā, Josefs juta tādu kā ļaunu prieku. Ģenerālis Vespasiāns nebija nervozais Cestijs Galls, viņam bija nevis viens, bet trīs leģioni, spēcīgais Piektais, Desmitais un Piecpadsmitais leģions, Josefam būs grūti iegūt vienu no trīs zelta ērgļiem, ko �ie leģioni veda sev līdzi. Bet arī viņa cietoksnim Jotapatai ir labi mūri un torņi, tas atrodas augstā un ļoti stāvā vietā, viņ� apgādāts ar milzīgiem pārtikas krājumiem, viņa ļaudis, vispirms jau Zapitas vienības, ir labā formā. Mar�alam Vespasiānam nāksies krietni papūlēties, iekams viņ� sagraus �ā cietok�ņa mūrus un varēs aizvest tā lūg�anu nama bauslības tīstokļus.

Vespasiāns uzbrukumu nesāka. Viņa karaspēks stāvēja nekustīgi kā bluķis un katrā ziņā arī stingri kā bluķis. Acīmredzot viņ� gribēja nogaidīt, kamēr Josefs izmisis izlīdīs no savas alas vai nespēkā nosprāgs.

Pie Josefa aplinkus ceļā nonāca vēstule no Jeruzalemes. Galvaspilsēta, ziņoja viņa tēvs Matatija, nesūtī�ot viņam nekādus papildspēkus. Rakstumācītājs Eleāzars ben Si-mons gan bija uzstājīgi pieprasījis papildspēku sūtī�anu. Bet Jeruzalemē bija ļaudis, kuri ar prieku būtu redzēju�i Jotapatas kri�anu, ja tikai arī Josefs ietu bojā līdzi ar to. Viņam jāatdodot cietoksnis, kas bez palīdzības no ārpuses nevarot noturēties pat divas nedēļas. Josefs spītīgi pārlika. Tagad bija maijs. Ja Jotapata varētu turēties vēl jūlija sākumā, tad varbūt romie�iem būtu par vēlu sākt uzbrukumu Jeruzalemei vēl �ogad. Vai viņi Kvadru zālē to nesaprata? Tad viņ� būs tas, kur� glābs apstulbu�o pilsētu pret tās pa�as gribu. Viņ� rakstīja atbildi savam tēvam, ka gribot Jotapatu noturēt nevis divas nedēļas, bet septiņreiz septiņas dienas. Septiņreiz septiņas die�nas: �ie vārdi viņam bija nāku�i it kā pa�i no sevis. Ar tik aizredzīgu pārliecību laikam senāk pravie�i sludināju�i savus

pravietojumus. Bet Josefa vēstule nenonāca pie viņa tēva. Romie�i to notvēra, un ģenerāl�tāba kungi smējās par balamutīgo jūdu komandantu: bija neiespējami, ka Jota-pata varētu noturēties tik ilgi.

Pienāca otrā nedēja, bet romie�i vēl vienmēr neuzbruka. Pilsēta bija labi apgādāta ar pārtikas produktiem, bet cisternās ūdens kjuva aizvien mazāk, Josefam vajadzēja stingri noteikt tā normas. Bija karsta vasara, ielenktie ar katru dienu vairāk cieta no slāpēm. Daudzi pa apak�zemes ceļiem zagās ārā no pilsētas, lai meklētu ūdeni, jo kalna virsotnei gāja cauri sare�ģīta un juceklīga eju sistēma. Bet �ādi meklējumi bija bezprātīgi. Kur� tādā kārtā krita romie�u rokās, to viņi sita krustā.

�os sodus spriest vajadzēja pulkvedim Lukiānam. Sirds dziļumos Lukiāns bija labestīgs kungs, bet viņ� ļoti cieta no karstuma un tālab bie�i bija sliktā garastāvoklī. Tādā sliktā garastāvoklī viņ� deva pavēli piesiet sodāmos pie krusta, kas nozīmēja lēnu, mokpilnu nāvi. Kad viņ� bija labākā omā, viņ� pieļāva, ka profosi piesit sodāmajiem rokas ar naglām, tad strauji iestājās asins saindē�anās un sekoja ātra nāve.

Katru vakaru drūmās procesijas kāpa aug�up kalnos, sodītie nesa uz muguras savu krustu �ķērsbaļķus, izstieptās rokas viņiem jau bija pie tiem piesietas. Nakts atvēsināja pakārtās miesas, bet naktis bija īsas, un, līdzko uzausa saule, ieradās mu�as un citi kukaiņi. Apkārt salasījās putni un pamesti suņi un gaidīja barību. Vīri pie krusta teica pirmsnāves ticības apliecinājumu: �Klausies, Izraēl, Jahve ir mūsu dievs, Jahve ir vienīgais.� Viņi to teica tikmēr, kamēr vārdi nāca viņiem pār lūpām, viņi teica to no krusta uz krustu. Drīz �is ebreju teiciens bija labi zināms arī romie�u nometnē, tas bija teicams iemesls visādām zobgalībām. Kara ārsti sastādīja statistiku, cik ilgs laiks paiet, kamēr mirst tāds, kur� pienaglots, un cik ilgs � kamēr mirst tāds, kur� piesiets. Viņi izlūdzās novērojumiem sevi�ķi vārgus un sevi�ķi spēcīgus gūstekņus un konstatēja, cik ļoti vasaras saules kvēle paātrina letālo iznākumu. Apkārt uz visiem pakalniem stāvēja krusti, un tie, kuri pie krustiem karājās, tika ik vakaru mainīti. Romie�i nevarēja katru apgādāt ar savu krustu, kaut gan apvidus bija me�ains, viņiem vajadzēja kokmateriālus taupīt.

Viņiem tas bija nepiecie�ams, lai gatavotu mākslīgus vaļņus un ejas cīņai pret stūrgalvīgo pilsētu. Viņi no-

cirta visus apkārtējos me�us, lai celtu no tiem �os vaļņus. Viņus aizsargāja asprātīgas, no spalvainām un slapjām ādām taisītas konstrukcijas, kas padarīja nekaitīgus aplenkto liesmojo�os �āviņus. Jotapatas iedzīvotāji ap-skauda romie�us, kas ūdeni varēja lietot �ādiem mērķiem. Viņi rīkoja uzbrukumus, vairākas reizes viņiem izdevās aizdedzināt ienaidnieka ierīces. Bet postījumi drīz tika atjaunoti, un vaļņi un ejas līda aizvien tuvāk.

Kairu vakaru Josefs tos vēroja no mūra torņiem. Kad ierakumi sasniegs noteiktu punktu ziemeļos, Jotapata būs pagalam, pat ja Jeruzaleme vēl sūtītu papildspēkus. Jo-sefa skatiens lēnām slīdēja apkārt. Visur kalnu virsotnēs bija krusti, kalnu ceļus apņēma krusti. Sodīto galvas bija noliektas slīpi uz priek�u, mutes atkāru�ās. Josefs skatījās, neapzināti viņ� mēģināja saskaitīt krustus. Viņa lūpas bija sausas un saplaisāju�as. Viņa smaganas iz�uvu�as, acis iekaisu�as; viņ� sev neņēma lielāku ūdens devu kā pārējie.

Divdesmitajā jūnijā vai astoņpadsmitajā sivanā pēc jūdu kalendāra vaļņi ziemeļos sasniedza bīstamo punktu. Dienu iepriek� Josefs noturēja dievkalpojumu. Viņ� lika sanāku�ajiem norunāt grēkos atzī�anās lūgsnu. Vīri stāvēja, ietinu�ies mēteļos ar purpurzilām bārkstīm, viņi me�onīgi sita sev pie krūtīm, dedzīgi kliegdami:

� Ak, Adonaj! Es esmu grēkojis, es esmu kļūdījies, es esmu tavās acīs noziedzies!

Josefs kā pirmās pakāpes priesteris stāvēja priek�ā, tikpat dedzīgi kā citi viņ� atzinās dievam: � Ak, Adonaj! Es esmu grēkojis, es esmu noziedznieks, � un viņ� jutās netīrs, zemisks un salauzts. Bet tad, sākdams tre�o grēkos atzī�anās teikumu, viņ� pēk�ņi pacēla galvu, viņ� redzēja pēdējās rindās mazas, apsēstas acis, kas ļauni un cie�i raudzījās viņā, un redzēja muti, kura nerunāja korī līdzi citiem: �Es esmu kļūdījies, es esmu grēkojis,� � bet skarbi un nikni izgrūda vārdus: �Tu esi grēkojis, tu esi kļūdījies.� Tā bija Zapitas mute. Un, kad Josefs dievkalpo�anas beigās kopā ar citiem priesteriem svētīja tautu, kad vip� ar paceltām rokām, pirkstus izpletis, stāvēja ļau�u'ļpriek�ā, kuri nolieca galvas, jo pār svētījo�iem priesteriem lidinājās dieva gars, tad Josefs atkal redzēja acu pāri, kas nekaunīgi skatījās uz aug�u un nikni un cie�i vērsās pret viņu, un Zapitas sejā bija skaidrs izsmiekls: �Aiztaisi savu muti, Josef ben Matatija.

Mēs labāk nosprāgsim bez tavas svētības, Josef ben Matatija.�

Josefu pārņēma liels izbrīns. Viņ� nebija vairījies ne no kādām briesmām, viņ� uzņēmās slāpes un grūtības kā visparastākais kareivis, viņa pasākumi bija izrādīju�ies labi un iedarbīgi, dievs katrā ziņā bija ar viņu, viņ� jau bija noturējis pilsētu ilgāk, nekā kāds būtu varējis iedomāties. Ko gribēja �is Zapita? Josefs uz viņu nedusmojās. �is vīrs bija akls, viņ� zaimoja dievu.

Uzbrukums, ko Josefs nākamā dienā vērsa pret ziemeļu valni, notika ar me�onīgu fanātismu. Mirt kaujā bija labāk nekā mirt pie krusta, un �īs drūmās ilgas pēc nāves kaujā palīdzēja jūdiem, par spīti biezajam �āviņu lietum, aizlauzties līdz bīstamajam punktam. Viņi nogalināja aizsardzības vienības, aizdedzināja vaļņus un ma�īnas. Romie�i atkāpās. Viņi atkāpās ne tikai �ajā vietā, bet arī dienvidos, kur viņiem gandrīz nemaz neuzbruka. Drīz arī Jotapatas iedzīvotāji uzzināja iemeslu: Vespa-siānam trāpīts, romie�u mar�als ievainots. Pilsētā skanēja gaviles, Josefs lika izdalīt dubultīgu ūdens devu. Tā bija piektā nedēļa. Ja viņam izdotos noturēties līdz septītajai nedēļai, tad vasara ietu jau uz galu, tad Jeruzaleme �ogad būtu glābta.

Pagāja gandrīz nedēļa, kamēr romie�i atkal nostiprināja ziemeļu pozīcijas. Bet tikmēr viņi trijās mūra pusēs uzstādīja savas aplenkuma ma�īnas, tarānus. Tie bija vareni baļķi, līdzīgi kuģa mastiem, priek�galā tiem bija masīvs dzelzs bluķis auna galvas veidā. Vidū �ie masti bija ar virvēm piekārti pie horizontāla baļķa, kas balstījās uz stipriem stabiem. Liels skaits artilēristu atvilka baļķi ar auna galvu atpakaļ un ļāva tam atkal brāzties uz priek�u. Neviens, pat visbiezākais mūris, nevarēja ilgi izturēt tādas ma�īnas triecienspēku.

Tikai tagad, kad tarāni bija kādu laiku strādāju�i, Ves-pasiāns nolēma, ka pienācis laiks rīkot cietoksnim ģe-nerāluzbrukumu. Tas sākās agri no rīta. Debesis apmācās no �āviņiem, �ausmīgi un neatlaidīgi rēca leģionu trompetes, no visām metamajām ma�īnām reizē lidoja lielās akmens lodes; atbalsodamies kalnos, dobji dunēja tarāni. Uz vaļņiem darbojās trīs ar dzelzi apkalti torņi � katrs septiņpadsmit metru augsts, tajos atradās �ķēpa metēji, loka �āvēji, lingotāji, arī vieglās katapultas. Aplenktie bija bezspēcīgi pret �iem bruņās tērptajiem nezvēriem. To aizsegā no ierakumiem izlīda baisi, milzīgi

bruņurupu�i, katrs bruņurupucis sastāvēja no simt romie�u izlases karavīriem, kuri turēja savus vairogus virs galvas kā dakstiņus citu citā, tā ka viņus nevarēja ķert neviens �āviņ�. Bruņutorņi darbojās precīzā saskaņā ar �iem bruņurupu�iem, vērzdami savus �āviņus pret tām mūra vietām, kuras bija izvēlēju�ies bruņurupu�i, un aizstāvjiem nācās atkāpties. Uzbrucēji jau bija piecās vietās vienlaicīgi nonāku�i pie mūriem, pārmeta paceļamos tiltus. Ta�u �inī mirklī, kad romie�i nevarēja �aut, lai neapdraudētu pa�i savējos, aizstāvji lēja uz iebrucējiem verdo�u eļļu, kas iespiedās zem bruņu dzel�iem, un uz paceļamajiem tiltiem glumu grieķu zāles novārījumu, tā ka uzbrucēji slīdēja zemē.

Sāka tumst, ta�u romie�u uzbrukums neatslāba. Augu nakti dobji dunēja tarānu belzieni, vienmērīgi darbojās bruņutorņi, katapultas. Sa�autie jocīgi kūleņoja lejā no mūriem. Skanēja kliedzieni, kunksti un vaidi. Nakts bija tik pilna �au�alīgu trok�ņu, ka jūdu vadoņi pavēlēja karavīriem uz mūriem aizbāzt ausis ar vasku. Josefs pats klausījās �ajā troksnī ar gandrīz me�onīgu apmierinājumu. Bija �etrdesmit sestā diena; septiņreiz septiņas dienas viņ� noturēs pilsētu. Tad nāks piecdesmitā diena, un iestāsies klusums. Varbūt �is klusums būs nāve. Lai būtu kā būdams, me�onīgā trok�ņa vidū viņ� jau iepriek� svētlaimīgi izbaudīja piecdesmitās dienas klusumu un domāja par svēto rakstu vārdiem: �Vispirms ir vētra un liels troksnis, bet tad klusumā nāk dievs.�

Kādam aizstāvim �inī naktī izdevās nomest no mūriem uz viena tarāna milzīgu bluķi ar tādu sparu, ka ma�īnas dzelzs galva nolūza. Jūds nolēca no mūra zemē, iznesa tarāna galvu no ienaidnieku vidus, stiepa to pie savējiem, �āvienu pavadīts, uzrāpās uz mūra un, piecreiz ievainots, sarāvies �okurā, novēlās mūra iek�pusē. �is vīrs bija Zapita.

Josefs noliecās pār mirēju. Zapita nedrīkstēja aiziet no dzīves, savā sirdī zaimo�anu neno�ēlojis. Apkārt stāvēja desmit vīru. Viņi sacīja mirējam priek�ā, lai viņ� ietu nāvē ar ticības apliecinājuma vārdiem: � Klausies, Izraēl, viens un mū�īgs ir mūsu dievs Jahve! � Zapita sāpēs plēsa vienu savas divdaļīgās bārdas �ķipsnu. Viņ� kustināja lūpas, bet Josefs labi redzēja, ka tie nav ticības apliecinājuma vārdi, ko viņ� tur runāja. Josefs noliecās pie viņa. Mirēja mazās, apsēstās acis ļauni un sāpīgi mirk�ķinājās, un viņ� pūlējās kaut ko pateikt.

Josefs pielika ausi pavisam tuvu viņa sausajām lūpām, viņ� nevarēja saprast, bet bija skaidrs, ka Zapita grib sacīt kaut ko nicino�u. Josefs bija izbrīnījies un apbēdināts, ka �im apstulbu�ajam tādā veidā jā�ķiras no dzīves. Ātri izlēmis, viņ� sacīja viņam klusi un kaismīgi:

� Paklausieties, Zapita, es panāk�u, ka romie�i �ajā vasarā neaizies līdz Jeruzalemei. Es noturē�u pilsētu vēl trīs dienas. Un es pats neizlauzī�os uz Jeruzalemi, kā mēs bijām sarunāju�i. Es palik�u pilsētā līdz ceturtajam rītam.

Lai aizsniegtu mirēja ausis, vīri korī ritmiski skandēja: � Klausies, Izraēl. � Josefs cie�i, gandrīz lūdzo�i skatījās uz Zapitu. Viņam vajadzēja atzīt savu netaisnību, pirms nāves izlīdzināties. Bet Zapitas asinīm pieliju�ās acis bija pārgrieztas, �oklis atkāries; Josefs bija devis savu solījumu mironim.

Sākot ar �o dienu, Josefs gandrīz vairs negulēja. Viņ� visu laiku atradās uz mūriem. Viņa seja dega, plakstiņi sāpēja, smaganas bija uztūku�as, ausis kurlas no aplenkuma ma�īnu trok�ņa, balss rupja un aizsmakusi. Bet viņ� sevi nesaudzēja, viņ� sevi netaupīja. Tā viņ� izturēja trīs dienas, kamēr pienāca �etrdesmit devītās dienas pusnakts. Tad viņ� iekrita nemanīgā miegā.

Pirmā jūlija rītausmā, piecdesmitā dienā pēc aplenkuma sākuma, romie�i ieņēma Jotapatas cietoksni.

Nebija pagāju�as pat divas stundas, kop� Josefs apgūlies, kad viņu uzrāva kājās un viņam uzkliedza: � Viņi ir klāt! � Viņ�, no miega iztrūcināts, grīļojās, tvēra, kas pagadījās pie rokas: gaļu, maizi, puķēm iz�ūto priestera jostu, pavēli, kas viņu iecēla par komisāru, kauliņus, ko viņam reiz Romā bija dāvinājis Dēmetrijs Libāns. Viņ� izmeimuroja uz ielas rītausmas mijkrēslī. Da�i no viņa biedriem rāva viņu sev līdzi lejā, kādā apak�zemes ejā pie pamestas cisternas, kas papla�inādamās izveidoja samērā pla�u alu.

Alā bija krietns ducis vīru, ari kāds smagi ievainotais, viņiem bija pārtikas produkti, bet tikai viens vienīgs mazs ūdens spainītis. Visu dienu viņi nezaudēja dū�u, ta�u naktī izrādījās, ka par izbēg�anu nav ko domāt. Apak�zemes eja bija zaraina un līkumota, ta�u tā aizvien no jauna izbeidzās �ajā alā, un tai bija izeja tikai uz pilsētu, ko romie�i modri apsargāja.

Otrā dienā nomira ievainotais. Tre�ā dienā viņiem izbeidzās ūdens, ceturtajā dienā ilgā aplenkuma novājinātie vīri bija slimi un sajuku�i aiz slāpēm.

Piektajā dienā Josefs ben Matatija gulēja alas kaktā, viņ� bija palicis zem galvas zilo priestera jostu, pārvilcis pār seju drēbes un gaidīja, kad ieradīsies romie�i un viņu nositīs. Viņa iek�as dega, viņ� aizvien no jauna mēģināja rit, kaut gan zināja, cik tas bija moko�i un neiespējami, viņa pulss kļuva neregulārs, kauli sāpēja un smeldza. Aizvērtie plaksti berza iekaisu�ās acis, tumsā dejoja punkti un apļi, kas patvaļīgi palielinājās, sarāvās, dzirksteļoja, saplūda kopā. Saldi un vilino�i būtu paātrināt nāvi, nogalināt sevi; ta�u palika viena cerība: varbūt pirms tam varēs padzerties. Varbūt, kad ieradīsies romie�i, viņi iedos Josefam padzerties, iekams piekārs viņu pie krusta. Jeruzalemē ir labdarīgu dāmu biedrība, kuras ar krustu sodītajiem dod viņu ceļā līdzi dzērienu no vīna un mirrēm. Tā būtu laba nāve. Viņ� atbīdīja drēbes nost no galvas un smaidīja ar savām sausajām lūpām.

Viņ� skaidri redz savā priek�ā lielo cisternu ar normēto ūdeni, daudz, daudz normētā ūdens. Tā kā tagad romie�i ir klāt, ūdens vairs nav jātaupa. Kā viņam tas līdz �im nebija ienācis prātā. Viņ� redz sevi ejam pie cisternas. Daudzi iet uz turieni. Bet viņ� iet starp kliedzo�ajiem jūdiem un romie�iem, kuri taustās aug�up pa ielu, viņ� ta�u ir karavadonis, un ļaudis pa�ķiras viņa priek�ā, viņ� iet tie�i uz cisternu � nemaldīgi, alkaini. Dzert! Pie cisternas vairs nav sardzes. Bet tur kāds stāv un negrib ļaut viņam nodzerties. Ejiet ar labu projām, Zapita. Es jūs nositī�u, ja jūs man neļausiet padzerties. Vai es esmu izturējies gļēvi? Vai es domāju par sevi, atrazdamies starp �ķēpiem, lidojo�iem dzelzs gabaliem, ugunsgrēkiem, starp vīriem, kuri krita no mūriem? Neceliet ar savu veselo roku tik muļķīgi tarāna galvu. Es zinu pavisam skaidri, ka jūs esat miris. Jūs esat nekrietns melis, Zapita, kaut arī jūs būtu miris tūksto�kārt. Jums jāiet projām.

Moko�ā, veltīgā rī�ana skrāpē Josefa uztūku�o rīkli, izrauj viņu no murgiem. Viņ� atkal pārvelk drēbes pār seju. Viņ� grib tikt no visa tā vaļā. Kad viņ� bija tuksnesī pie esēna Banus un atteicās no visiem zemes priekiem, toreiz viņam bija vajadzīgi redzējumi, bet tagad viņ� grib savās smadzenēs skaidrību. Viņ� pat nedomā nosprāgt tālab, ka da�as dienas nav dzēris ūdeni.

Protams, ja da�as dienas nedabū dzert, tad jāmirst, tā ir zināma lieta. Bet viņ� nemirs. Tie pārējie, jā, tie galu galā noslāps. Bet ar viņu tas nav iespējams. Viņam vēl tik daudz jādara, viņ� ir pārāk daudz palaidis garām. Kur ir sievietes, kuras viņam nav piederēju�as, vīns, ko viņ� nav dzēris, pasaules krā�ņums, ko viņ� nav redzējis, grāmatas, ko viņ� nav uzrakstījis? Kāpēc īsti viņ� toreiz nenogrāba Popeju? Viņas tērps bija no Koas �ķidrauta, viegls kā vēsma, tam cauri spīdēja matiņi. Protams, tie bija dzelteni kā dzintars. Bija tik daudz sievie�u, kuras viņ� palaidis garām. Viņ� redz gurnus, krūtis, sejas.

Bet tās nemaz nav sejas, tās ir augju kaudzes, ko pārdod tirgū; apaļi, sulīgi augļi, vīģes, āboli, milzīgas vīnogas. Viņ� grib kost, ko�ļāt, sūkt, bet, kad taisās tos satvert, katram no tiem ir tā pati ļaunā dzeltenpelēkā seja, ko viņ� labi pazīst. Nē, jūs, nolādētais suns, es nemir�u, �o prieku es jums nesagādā�u. Vispār jūs esat no�ēlojams pedants, gudrs mērkaķis ar savām statujām, savu simetriju un savu sistēmu. Un jūs gribat runāt par Jūdeju? Ko jūs no tās saprotat? Vai jūs esat kaut reizi piedalījies? Vai jūs esat kaut reizi cīnījies? Jums dzīslās nemaz nav asiņu, jūs blēdi. Kad Jūdeja nopostīja jūsu nolādēto elku pili, tad tā rīkojās pareizi, desmitkārt pareizi, un es darī�u tāpat.

Es nefantazēju, kungs. Es esmu ļoti izslāpis, bet es zinu pavisam noteikti: tā ir nekrietnība, sē�ot Romā, uzjautrināties par makabejiem. Tas ir pliekani un pretīgi. Jūs esat no�ēlojama parādība, Tiberiadas Just.

Viņam galvā dārdēja, daudzas balsis sauca: �Marin, marin.� Un starp tām vienmēr no jauna kāda smalka, neatlaidīgi padevīga: �Tas ir viņ�.�

Nē, viņ� nekad nav devis �ai balsij varu pār sevi, viņ� nekad nav kļuvis iedomīgs, viņ� nekad nav uzklausījis zaimus. Tas ir kārdinātājs, kur� tagad izmanto viņa vājumu, lai atkal liktu viņam dzirdēt �o balsi. Jā, noteikti, nekaunīgie meli nāk no kārdinātāja, kur� grib novērst no viņa Jahves vaigu.

Ar lielām pūlēm viņ� pieslējās uz ceļiem, ar mokām dauzīja pieri pret zemi, runāja grēksūdzi � runāja svinīgi un lepni:

� Ak, Adoņaj, es neesmu grēkojis, es neesmu kļūdījies. Tev jāļauj man padzerties, es esmu turējis svētu tavu vārdu. Es gribu ūdeni. Neļauj savam kalpam no-

beigties slāpēs, jo es esmu tev labi kalpojis, un tev jādod man ūdens.

Pēk�ņi alā atskanēja balss, �erksto�a, Josefam pazīstama romie�u virsnieka balss. Citi viņu purināja. Tā bija ļoti reāla balss, tas bija skaidrs. Balss runāja grieķiski un sacīja: esot zināms, ka alā atrodoties Calilejas karavadonis, un, ja iesprostotie pado�oties, tad viņus saudzē�ot.

� Dodiet man dzert, � Josefs sacīja.

� Jūs varat stundu apdomāties, � balss atbildēja, � tad mēs alu izkvēpināsim.

Svētlaimīgs smaids izplūda pār Josefa seju. Viņ� bija uzvarējis. Viņ� bija apvedis ap stūri miru�o Zapitu un nekaunīgo dzīvo Justu, kur� negribēja viņu laist pie augļiem. Viņ� ta�u tagad dabūs dzert un dzīvos.

Bet starp Josefa biedriem bija da�i, kuri nevēlējās par pado�anos ne dzirdēt. Viņi atcerējās Magdalas notikumus, viņiem likās � ja romie�i viņus sagūstī�ot,_ tad viņi labākā gadījumā pataupī�ot Josefu triumfa gājienam, bet pārējos piesitī�ot pie krusta vai pārdo�ot verdzībā. Viņi nolēma cīnīties. No slāpēm pa daļai prātu zaudēju�i, viņi nostājās Josefam ceļā. Drīzāk viņi gribēja to nogalināt nekā pieļaut, ka viņ� padodas romie�iem.

Josefs gribēja tikai vienu: dzert. Vai romie�i viņus tie�ām saudzēs vai nesaudzēs, to redzēs vēlāk. Katrā ziņā romie�i dos viņiem padzerties, un �ie muļķi to negribēja. Tie bija ārprātīgie, tie bija traki suņi. Tas būtu smieklīgi, ja viņ� pēc tik daudzām mokām pats sevi iznīcinātu, nedabūdams padzerties. No visiem savu pārguru�o smadzeņu stūrī�iem viņ� savāca spēkus, lai aizstāvētu savas tiesības, lai dzertu, lai dzīvotu.

Ilgi yiņ� veltīgi centās tos pārliecināt. Josefa rupjā, aizsmakusi balss tik tikko vairs spēja izteikt viņiem pēdējo priek�likumu: viņiem nevajagot pa�iem sevi nogalināt, bet vismaz citam citu; tas esot mazāks grēks. Tam viņi piekrita, viņi priek�likumu pieņēma, un tas bija glābiņ�. Viņi nolēma lozēt, kuram kur� jānodur, meta kauliņus, ko Josefs bija saņēmis kā dāvanu no Dēmetrija Libāna. Viņi lūdza cits citam piedo�anu un mira ar ticības apliecinājumu uz lūpām. Kad Josefs palika kopā ar pēdējo vīru, viņ� vienkār�i pameta alu un devās pie romie�iem. Viņa biedrs brīdi bezspēcīgi pastāvēja, tad vilkās viņam pakaļ.

Josefu pieņēma pulkvedis Paulīns. Viņ� pastiepa viņam pretim roku ar atvērtu plaukstu, priecīgi sveicinādams kā sportists uzveiktu pretinieku. Josefs sveicienu neatņēma. Viņ� sabruka un sacīja: � Ūdeni. � Viņi atnesa Josefam dzert, un viņ�, tas bija viņa mū�a visdievbijīgākais darbs, viņ� pārvarēja sevi un norunāja svētī�anas vārdus:

� Esi slavēts tu, mūsu dievs Jahve, kur� visu radījis caur savu vārdu, � un tikai tad viņ� dzēra. Svētlaimīgi viņ� Jāva strūklai plūst pār lūpām, cauri mutei, iete-cēt rīklē, prasīja ūdeni vēl un vēl, no�ēloja, ka jāpārtrauc dzer�ana, lai ievilktu elpu, un dzēra atkal. Viņ� smaidīja pār visu seju plati un muļķīgi un dzēra. Kareivji stāvēja apkārt, labsirdīgi smīnēja, vēroja.

Josefam atjāva drusku notīrīties, padeva ēst, ķēdēs ieslēgtu veda uz karavadoņa mitekli. Ceļ� gāja cauri visai nometnei. Visur drūzmējās kareivji, visi gribēja redzēt ienaidnieka vadoni. Daudzi labvēlīgi ņirgājās: tātad tas bija vīrs, kas viņiem sagādājis darbu septiņas nedējas. Krietns puisis. Da�i, sarūgtināti par biedru nāvi, draudēja un me�onīgi lamājās. Citi zobojās, jo viņ� izskatījās tik jauns, tievs un vāj�: � Nu, jūdeli, kad tu karāsies pie krusta, putniem un mu�ām būs maz, ko ēst.

Josefs, galīgi novārdzis, ar pinkainiem matiem, ar netīrām pūkām uz vaigiem gāja klusēdams cauri visai �ai burzmai, draudi un zobgalības viņu neskāra, da�s labs nodūra skatienu, sastapies ar viņa skumjajām, iekaisu�ajām acīm. Kad viņam kāds pat uzspjāva, viņ� apvainotājam neteica ne vārda, viņ�, sava�otais, tikai palūdza, lai pavadoņi noslauka slienas, jo esot nepiedienīgi tā stāties karavadoņa priek�ā.

Ta�u ceļ� caur nometni bija gar�. Teltis, teltis, ziņkārīgi kareivji. Tad nometnes altāris. Tā priek�ā neveiklie, zeltainie, naidīgie un varmācīgie triju leģionu ērgļi. Tad atkal teltis, teltis. Novārgu�ajam vīram bija krietni jānopūlas, lai turētos taisni, bet viņ� saņēmās un visu garo kauna ceju nosoļoja stalti.

Kad beidzot mar�ala telts bija sasniegta, Josefs bez pulkve�a Paulīna vispirms pamanīja tikai vienu jaunu kungu ar ģenerāl�tāba nozīmi; tas bija neliels, ta�u plecīgs un stiprs jauneklis ar apaļu, atklātu seju, īsais, stipri izvirzītais zods atgādināja asu trijstūri. Josefs tūdaļ zināja � tas ir Tits, karavadoņa dēls. Jaunais ģenerālis nāca viņam pretim. � Man-�ēl, � viņ� sacīja nepiespiesti, laipni, � ka jums neveicās. Jūs cīnījāties lieliski. Mēs esam vērtēju�i jūs, jūdus, pārāk zemu, jūs esat lieliski karavīri.

Viņ� redzēja, cik Josefs noguris, uzaicināja viņu atsēsties. � Jums �eit ir karstas vasaras, � viņ� piebilda. � Bet teltī mums turas patīkams vēsums.

Pa to laiku, pa�ķirdams priek�karu, kas pārdalīja telti, bija ienācis pāls Vespasiāns, ļoti ērti ģērbies, viņ� parādījās kopā ar staltu, stingru dāmu. Josefs piecēlās, mēģināja sveicināt pēc romie�u paraduma. Bet mar�als labsirdīgi un noraido�i atmeta ar roku.

� Nepūlieties. Jūs izskatāties sasodīti jauns, mans jū-diņ. Cik jums gadu?

� Trīsdesmit, � Josefs atbildēja.

� Redzi nu, Kenīda, � Vespasiāns smīnēja, � cik tālu var tikt ar trīsdesmit gadiem.

Dāma Kenīda noskatījās uz Josefu nelabvēlīgi.

� Sis jūds man lāgā nepatīk, � viņa atklāti pateica.

� Viņa nevar jūs ciest, � Vespasiāns paskaidroja Jo-sefam, � jo viņa tik ļoti pārbijās, kad jūs man uzmetāt uz kājas akmens lodi. Tas, starp citu, bija veltīgs uztraukums, vairs jau neko nevar manīt.

Bet, kad viņ� tagad tuvojās Josefam, varēja skaidri redzēt, ka viņ� vēl drusku klibo.

� Ļaujiet sevi aptaustīt, � viņ� sacīja un ap�amdīja Josefu kā vergu. � Vāj�, vāj�, � viņ� secināja, skaļi elpodams. � Jums nācās daudz ko izturēt. Jūs varējāt tikt cauri vieglāk. Jums vispār laikam ir drosmīga, enerģiska pagātne, jaunais kungs. Esmu par to dzirdējis. �is notikums ar jūsu trīs tā sauktajiem nevainīgajiem, kuri pēc tam tik ļoti krita uz nerviem mūsu Cestijam Gailam: daudz kas, tā sakot.

Viņ� bija apmierināts. Viņ� domāja par to, ka bez �ā slīpētā pui�a trīs sirmgalvjiem gubernators Cestijs diez vai būtu atsaukts un ka tad viņ� nestāvētu �eit.

� Kā jūs domājat, jaunais kungs, � viņ� nopietni jautāja, � vai man tagadiņ doties uz Jeruzalemi? Man patiktos noskatīties lielo sabatu jūsu templī. Bet jūs ar savu Jotapatu esat mani pārāk ilgi aizkavējis. Ir jau vēls gadalaiks. Un, ja viņi Jeruzalemē būs tikpat stūrgalvīgi kā jūs �eit, tad tā būs garlaicīga padarī�ana.

Tas bija pateikts starp citu, pa jokam. Bet Josefs redzēja �ā vira gai�ās, vērīgās acis platajā, grumbu izvagotajā zemnieka sejā, viņ� dzirdēja viņa skaļo elpu, un pēk�ņi viņu apgaismoja zibenīga intuīcija: �is romietis savos sirds dziļumos negrib doties uz Jeruzalemi, viņam nemaz nav vajadzīga ātra uzvara pār Jūdeju. Viņ� neizskatās pēc tāda, kur� to, ko reiz dabūjis, atkal ātri izlai� no rokām. Viņ� grib paturēt savu armiju, savus trīs lieliskos, disciplinētos leģionus. Bet, ja karagājiens būs beidzies, tad tie katrā ziņā tiks viņam atņemti, tad viņa virspavēlniecība beigsies. Josefs skaidri redzēja: ģenerālis Vespasiāns negrib �ogad doties uz Jeruzalemi. �ī atziņa deva Josefam jaunu ierosmi. Alā pārdzīvotais satraukums vēl nebija viņā rimis. Viņ� zināja, vienīgi tagad viņam iz�ķirīgi jācīnās par savu dzīvību, un atziņa, ka romietis nemaz negrib iet uz Jeruzalemi, deva viņam �ajā cīņā milzīgu priek�rocību. Viņ� sacīja klusām, ta�u ļoti noteikti:

� Es saku jums, ģenerāli Vespasiān, ka �inī gadā jūs neiesiet uz Jeruzalemi. Iespējams, ka arī nākamajā ne. � Saspringti skatīdamies, vārdus ar pūlēm izgrūzdams, viņ� piebilda: � Jums lemts di�enāks uzdevums.

Visi bija pārsteigti par negaidīto atbildi: �is jūdu virsnieks, kur� bija tik nevainojami cīnījies, runāja pavisam dīvaini. Vespasiāns samiedza acis, aplūkoja savu gūstekni.

� Skaties vien, � viņ� pazobojās, � tātad pravie�i Jūdejā nav izmiru�i?

Ta�u zobgalības viņa vecajā, �erksto�ajā balsī bija maz, tajā drīzāk skanēja uzmundrinājums un labvēlība. �ajā Jūdejā bija daudz dīvainību. Ģenecaretes ezerā dzīvoja zivs, kura kliedza; viss, ko iedēstīja Sodomas laukos, kļuva melns un pārvērtās pelnos; Nāves jūra nesa katru, vai tas prata vai neprata peldēt. Viss �eit bija daudz savādāk nekā citur Kāpēc gan arī �is jaunais jūds, kaut gan viņ� bija labs politiķis un karavīrs, nevarētu būt savā ziņā apmātais un priesteris?

Pa to laiku Josefa domas darbojās drud�ainā ātrumā. Redzot romieti, kur� turēja viņa dzīvību savās rokās, viņam pēk�ņi atmiņā atausa vārdi, kam viņ� jau sen bija ļāvis nogrimt aizmirstībā, � smagnējo, vientiesīgo vīru vārdi Kapernaumas krodziņā. Viņ� drud�aini saspringa, �eit runa bija par viņa dzīvību, un, ko �ie vīri bija neskaidri nojautu�i, to viņ� pēk�ņi redzēja �ilbino�i skaidri un asi.

� Jūdejā nav daudz pravie�u, � viņ� atbildēja, � un viņu izteicieni ir miglaini. Viņi mums pareģoju�i, ka mesija nāk�ot no Jūdejas. Mēs viņus nesapratām un sākām karu. Tagad, kad es stāvu jūsu priek�ā, konsul Vespa-siān, �eit jūsu telti, es zinu īsto iztulkojumu. � Viņ� paklanījās ar lielu cieņu, bet viņa balss skanēja apvaldīti un mierīgi. � Mesija nāks no Jūdejas, bet viņ� nebūs jūds. Jūs tas esat, konsul Vespasiān.

Teltī visus apmulsināja �ie avantūristiskie, nekaunīgie meli. Viņi bija dzirdēju�i par mesiju, par to runāja visi Austrumi. Mesija � tas bija pusdievs, �ī pasaules daļa sapņoja, ka viņ� sacelsies, lai atriebtos Romai par apspiestajiem Austrumiem. Mīklaina būtne, noslēpumaina, pārcilvēciska, mazliet piezobojama kā visi Austrumu māņticības radītie tēli, tomēr vilino�a un draudīga.

Kenīda, muti pavērusi, piecēlās. Viņas Vespasiāns mesija? Viņa domāja par notikumu ar svētā ozola atvasi. Par to jūds laikam gan nevarēja zināt. Viņa blenza uz Josefu neuzticīgi, apmulsusi. Tas, ko viņ� teica, bija lieliski un iepriecino�i un pilnīgi saskanēja ar viņas cerībām; ta�u �is Austrumu cilvēks likās viņai nepatīkams.

Jaunais ģenerālis Tits, precizitātes fanātiķis, mēdza sīki fiksēt visu, ko runāja ļaudis; viņam bija kļuvis par mehānisku paradumu stenografēt sarunas. Arī tagad viņ� pierakstīja. Bet nu viņ� izbrīnā pacēla acis. Viņ� justos vīlies, ja �is jaunais, dro�sirdīgais karavīrs izrādītos blēdis. Nē, viņ� patiesi neizskatījās pēc blē�a. Varbūt viņ�, par spīti savai vienkār�ajai un dabiskajai uzvedībai, bija apsēstais kā daudzi �eit Austrumos. Varbūt ilgais bads un slāpes laupīju�i viņam prātu.

Vespasiāns raudzījās ar savām gai�ajām, viltīgajām zemnieka acīm Josefa godbijīgajās acīs. Josefs izturēja viņa skatienu, izturēja ilgi. Viņ� svīda, kaut gan teltī patie�ām nebija pārāk karsti, va�as spieda, drēbes grauza. Bet viņ� skatienu izturēja. Viņ� zināja, �is ir iz�ķirīgais brīdis. Varbūt romietis apgriezīsies, sadusmots vai pretīguma pārņemts, un liks viņu aizvest, piesist krustā vai pārdot vergu kuģim, kas ved darbaspēku Ēģiptes raktuvēm. Bet varbūt arī romietis viņam noticēs. Viņam jātie Josefam. Atbildi gaidīdams, viņ� klusībā steig�us lūdza: �Dievs, dari tā, lai romietis man ticētu. Ja tu negribi to darīt manis dēļ, tad dari to sava tempļa dēļ. Jo, ja romietis noticēs, ja viņ� �ajā gadā patie�ām vairs neuzbruks pilsētai, tad līdz nākamajam gadam tavu pilsētu un tavu templi varbūt vēl varēs glābt. Tev jādara, dievs, tā, lai romietis ticētu. Tev jādara, tev jādara.�

Tā viņ� stāvēja, lūgdams dievu, baidīdamies par savu dzīvību, romie�a skatienu izturēdams, milzīgā saspringumā romie�a atbildi nogaidīdams.

Romietis sacīja tikai: � Nu, nu, nu. Ne tik strauji, jaunais kungs.

Josefs uzelpoja. �is vīrs nebija novērsies, �is vīrs nebija licis aizvākt viņu projām, Josefs bija uzvarējis. Klusām, ātri, paļāvīgi un neatlaidīgi viņ� turpināja:

� Lūdzu, ticiet man. Kaut vai tālab, ka biju izredzēts jums to pateikt, es neizlauzos uz Jeruzalemi, kā mums bija plānots, bet turējos līdz galam Jotapatā.

� Muļķības, � Vespasiāns rūca. � Jūs nekad nebūtu varējis izlauzties uz Jeruzalemi.

� Es saņēmu vēstules no Jeruzalemes un nosūtīju vēstules, � Josefs iebilda. � Tātad arī es pats būtu varējis tikt uz turieni.

Tits, pie galda sēdēdams, pasmaidīja: � Jūsu vēstules mēs notvērām, rakstumācītāj Josef.

Tagad lēnīgi iejaucās pulkvedis Paulīns: � Vienā no notvertajām vēstulēm bija rakstīts: �Es noturē�u Jotapa-tas cietoksni septiņreiz septiņas dienas.� Mēs par to smējāmies. Bet jūdi noturēja cietoksni septiņas nedējas.

Visi kļuva domīgi. Vespasiāns smīnēdams skatījās uz Kenīdu.

� Nu, Kenīda, � viņ� sacīja. � Patiesību sakot, �is jaunais ziķeris ar saviem trīs nevainīgajiem panācis, ka dievs Marss ar ozola atvasi vēl pa�ā pēdējā brīdī nav pamatīgi izgāzies. Mar�als ir izglītots cilvēks, ta�u kāpēc viņam neticēt zīmēm, ja tās netraucē viņa plānus? Da�reiz, �īs zīmes iztulkojot, gadīju�ās kļūdas, bet, no otras puses, ir dro�i pārbaudīti piemēri par da�u gai�reģu pārsteidzo�ajām spējām. Un kā izturēties pret neredzamo jūdu dievu, kur� dzīvo tumsā savā vissvētākajā vietā Jeruzalemē: kāpēc gan Vespasiānam laist gar ausīm to, ko jūdu dievs liek viņam paziņot un kas tik labi saskan ar viņa pa�a nodomiem? Līdz �im viņ� pats nav skaidri zinājis, vai viņ� grib vai negrib doties uz Jeruzalemi. Valdība uzstāj, ka viņam vēl vasarā jābeidz karagājiens. Bet tas tie�ām būtu neizdevīgi ne tikai viņam, bet arī valstij, ja Austrumu armija, kuru viņ� tagad tik labi apmācījis, pēc pārāk ātras uzvaras atkal izirtu un nonāktu ap�aubāmās rokās. Patiesību sakot, �is puisis ar savu noturīgo Jota-patu izdarījis viņam labu pakalpojumu, un dievs, kur� runā ar viņa muti, nav slikts padomdevējs.

Bet Josefs atplauka kā izkaltis lauks pēc lietus. Dievs bijis �ēlīgs: skaidri redzams, ka mar�als viņam ticēja. Un kāpēc gan ne? Josefa priek�ā patie�ām atradās vīrs, par kuru teikts, ka viņ� nāk�ot no Jūdejas, lai valdītu par pasauli. Vai rakstos nestāvēja: �Libāna kritīs kāda varenā rokā?� Ebreju vārds <adir� � �varenais� �, vai tas nenozīmēja to pa�u, ko ķeizars, imperators? Vai �im plecīgajam, viltīgajam, prātīgajam vīram varēja atrast labāku vārdu? Viņ� zemu nolieca galvu romie�a priek�ā, roku pie pieres pielicis. Mesijas gaidas un senais, drūmais pareģojums, ka Jahve �austī�ot Izraēlu, lai �ķīstītu no grēkiem, bija viens un tas pats, un �is romietis bija ieradies, lai to piepildītu. Kā olīva atdod eļļu tikai pēc presē�anas, tā Izraēls atdod savu labāko daju, tikai pakļauts pārbaudījumiem, un tas, kas viņu spie� un pārbauda, saucas Ves-pasiāns. Jā, Josefs bija atradis pēdējo, galīgo argumentu. Viņu pārņēma dziļa dro�ības sajūta, viņ� juta sevī spēku, lai aizstāvētu savu iztulkojumu pat visiebildīgākā tempļa augstskolas rakstumācītāja priek�ā. Jotapatas ala bija krampju un kauna apsēsta, bet, kā cilvēka auglis tiek izgrūsts caur asinīm un mēsliem, tā arī no tās bija radies labs auglis. Viņ� bija līdz matu galiem paļāvības pilns.

Ta�u Kenīda neapmierināti staigāja ap gūstekni.

� Tās ir bailes no krusta, � viņa sirdījās, � kas runā ar �ā cilvēka muti. Es gan sūtītu viņu uz Romu vai Korintu. Lai viņu tiesā ķeizars.

� Nesūtiet mani uz Romu, � Josefs neatlaidīgi lūdza. � Jūs esat tas, kuram jālemj par manu un par visu mūsu likteņiem.

Viņ� bija noguruma izsmelts; bet tas bija laimīgs nogurums, viņam vairs nebija bail. Jā, sirds dziļumos viņ� jau jutās pārāks par romieti. Viņ� stāvēja romie�a priek�ā, viņ� runāja savus drosmīgos, glaimojo�os vārdus, viņ� noliecās Vespasiāna priek�ā, bet viņu jau pārņēma sajūta, ka viņ� vada otru. Romietis bija rīkste dieva rokā neapzināti: bet viņ�, Josefs, kalpoja Jahvem par ieroci apzināti un bijīgi. Tas, ko viņ� jautis, pirmo reizi no Kapitolija skatīdamies pāri Romai, dīvainā kārtā piepildījies. Viņ� varēja ietekmēt Romas likteni. Vespasiāns ir vīrs, kuru izvēlējies dievs, bet viņ�, Josefs, tas, karn mar�als pēc dieva gribas jāvada.

Mar�ala �erksto�ajā balsi skanēja klusi draudi, kad viņ� sacīja: � Jūdiņ, esi uzmanīgs. Stenografē labi rūpīgi, mans dēls Tit. Varbūt mums kādreiz labpatiksies turēt �o kungu pie vārda. Vai jūs varat man pateikt, � viņ� griezās pie Josefa, � kad nāks mana mesijas godība?

� To es nezinu, � Josefs atbildēja. Un pēk�ņi negaidīti, brāzmaini piebilda: � Varat turēt mani va�ās līdz tam brīdim. Varat mani sodīt, ja tas jums vilksies pārāk ilgi. Bet tas nevilksies ilgi. Es biju labs �Izraēla atriebēju� kalps, kamēr ticēju, ka dievs ir Jeruzalemē un ka �ie vīri darbojas viņa uzdevumā. Es bū�u jums labs kalps, konsul Vespasiān, jo es tagad zinu, ka dievs ir Itālijā un jūs esat viņa izredzētais.

Vespasiāns sacīja: � Es jūs ņemu no karalaupījuma savā dienestā. � Un, redzēdams, ka Josefs grib runāt, piebilda: � Neapsveiciet sevi par agru, mans jūdiņ. Savu priestera jostu varat nēsāt arī turpmāk, bet jūs nēsāsiet arī va�as, kamēr noskaidrosies, kas jūsu pareģojumā ir patiesība.

Karavadonis aizrakstīja ķeizaram un senātam, ka �ajā gadā viņam jāsamierinoties ar iekarotā nostiprinā�anu.

Telegrāfisti savos posteņos, ko bija licis ierīkot Cestijs Galls, vēl vienmēr gaidīja ziņu, ka Jeruzaleme kritusi. Vespasiāns posteņus atsauca.

Josefu atstāja Vespasiāna tuvumā, viņ� dzīvoja pieticīgi, ta�u ne slikti. Karavadonis uzklausīja viņa padomus jūdu paradumu un atsevi�ķos jūdu personisko attiecību jautājumos, viņ� labprāt bija kopā ar Josefu. Ta�u viņ� izrādīja, ka nekad pilnīgi neuzticas Josefa vārdiem, viņ� bie�i lika tos pārbaudīt, reizēm viņu diezgan sāpīgi izsmiedams un pazemodams. Josefs uzņēma izsmieklu un pazemojumu ar padevīgu lēnprātību un visādā veidā pūlējās būt noderīgs. Viņ� rediģēja karavadoņa pavēles jūdu iedzīvotājiem, viņ� kā lietpratējs piedalījās strīdos starp okupācijas iestādēm un vietējās varas pārstāvjiem, drīz viņa darbība kļuva nepiecie�ama.

Galilejas jūdiem Josefs, kaut gan viņ� pūlējās darīt to labā visu, kas viņa spēkos, bija gļēvs pārbēdzējs. Jeruzalemē jūdi viņu dro�i vien nāvīgi ienīda. No galvaspilsētas līdz romie�u ieņemtajai teritorijai pienāca tikai neskaidras baumas; bet viens bija skaidrs: makabeji tur kļuvu�i par neierobe�otiem noteicējiem, viņi nodibināju�i terora re�īmu un panāku�i, ka Josefam piespriests �lielais izraidī-jums�. Trompetēm pū�ot, bija paziņots: �Lai nolādēts, pī�ļos samalts, izraidīts Josefs ben Matatija, biju�ais Jeruzalemes pirmās pakāpes priesteris. Lai neviens ar viņu nesaietas. Lai neviens neglābj viņu no uguns, nogruvuma, ūdens, no visa, kas var viņu iznīcināt. Lai katrs noraida viņa palīdzību. Lai viņa grāmatas tiek turētas par viltus pravie�a grāmatām, viņa bērni par ārlaulībā dzimu�iem. Lai katrs domā par viņu, kad no astoņpadsmit lūgsnām tiek runāta divpadsmitā lūgsna, nolādējuma lūgsna, un, ja viņ� nāk pretim pa ceļu, tad katrs lai paliek no viņa septiņu soļu attālumā kā no spitālīgā.�

Sevi�ķi izteiksmīgi savu pretīgumu pret Josefu izrādīja Meronas draudze Aug�galilejā, kaut gan tā atradās romie�u okupētajā teritorijā un �āda izturē�anās bija bīstama. �eit Meronā kāds reiz bija saucis: �Tas ir viņ�!� � un Meronas Jaudis bija liku�i aizliet viņa zirga nagu nospiedumus ar kausētu varu un turēju�i �o vietu par svētu. Tagad viņi izvēlējās par galveno ceļu kādu apvedceļu, jo viņi reiz, Josefu apsveikdami, bija kaisīju�i uz savas galvenās maģistrāles puķes un lapas. Svinīgā ceremonijā viņi iesēja zāli tur, kur reiz bijusi viņu galvenā iela, lai zāle augtu uz ceļa, pa kuru gājis nodevējs, un lai viņ� pazūd no ļau�u piemiņas.

Josefs saknieba lūpas, samiedza acis. Apvainojumi tikai stiprināja viņa pa�apziņu. Vespasiāna svītā viņ� nonāca Tiberiadā. �eit viņ� bija spēris savas dzīves iz�ķiro�o soli, pa �īm ielām viņ� bija jājis di�ens un kvēls, sēdēdams savā zirgā, ko sauca par Bultu, varonis, savas zemes vadonis. Viņ� nocietinājās. Viņ� lepni nesa savas va�as pa Tiberiadas ielām, neņēma vērā cilvēkus, kuri viņa priek�ā nospļāvās, kuri vairījās no viņa, aiz naida un pretīguma lielu loku mezdami. Viņ� nekaunējās no likteņa, kas viņu no Galilejas diktatora bija padarījis par nicināmu, izsmejamu romie�u vergu.

Ta�u viena cilvēka priek�ā viņa mākslotais lepnums neizturēja, viņ� nespēja panest Justa aklo nicinā�anu. Justs pārtrauca sarunu pusvārdā un, kad Josefs ienāca istaba, ar mokām novērsa pelēkdzelteno seju. Josefs vēlējās taisnoties. �is vīrs zināja tik daudz par cilvēka sirdi, viņam vajadzēja Josefu saprast. Ta�u Justs nepieļāva, ka Josefs viņu uzrunātu.

Karalis Agripa bija ķēries pie nopostītās pils atjauno�anas. Josefs uzzināja, ka Justs gandrīz visu dienu klaiņojot pa pla�o būvlaukumu. Vienmēr no jauna viņ� uzkāpa pakalnā, uz kura tika celta jaunā pils, meklēja izdevību izskaidroties ar Justu. Beidzot viņ� to satika vienu. Bija skaidra agrīnas ziemas diena. Justs sēdēja uz kāda mūra izciļņa, viņ� paskatījās aug�up, kad Josefs sāka runāt. Eet tūdaļ viņ� uzrāva mēteli uz galvas, it kā viņam saltu, un Josefs nezināja, vai Justs viņu dzird. Viņ� Justu uzrunāja, lūdza, zvērēja, mēģināja viņam visu izskaidrot. Vai gan dedzīgs malds nav labāks par pelēku īstenību? Vai nevajadzēja izbaudīt makabeju jūtas, lai drīkstētu tās atmest?

Ta�u Justs klusēja. Kad Josefs bija galā, viņ� piecēlās steidzīgi, drusku neveikli. Mēmi viņ� pagāja garām stāvo�ajam lūdzējam, devās cauri stiprajai kaļķu un svaiga koka smakai un pazuda. Pazemots, sarūgtināts Josefs noskatījās, kā viņ� mazliet gurdi un ar pūlēm rāpās pār lielajiem akmeņiem, iedams projām no jaunbūves pa vistuvāko ceļu.

Tiberiadas pilsētā bija daudzi, kuri nevarēja Justu ciest. Prāts �ajos karalaikos nebija iecienīts ne pie vietējiem Jūdejas grieķu-romie�u iedzīvotājiem, ne pie jūdiem. Bet Justs bija prātīgs. Kamēr viņ� bija pilsētas komisārs, viņ� ar dedzīgu saprātu centās uzturēt mieru starp jūdiem un cittautībniekiem. Bez panākumiem. Jūdiem viņ� likās pārāk grieķisks, grieķiem � pārāk jūdisks. Grieķi ņēma viņam Jaunā, ka viņ� nav izturējies bargāk pret Zapitu un nav aizkavējis pils nopostī�anu. Viņi zināja, ka karalis Agripa ļoti cienīja savu sekretāru, un, kad pilsētā atkal nodibinājās agrākā vara, viņi klusēja. Bet tagad, romie�u mar�ala klātbūtnes iedro�ināti, viņi iesniedza sūdzības, jūds Justs esot galvenais vainīgais, ka nemieri viņu pilsētā un Galilejā sasniegu�i tādus apmērus.

Karalis Agripa, kur� �ajā juku laikā centās divtik, lai pierādītu romie�iem padevību, neuzdrīkstējās savu ierēdni aizstāvēt. No otras puses, pulkvedis Longīns, Ves-pasiāna armijas augstākais tiesnesis, uzskatīja, ka labāk notiesāt kādu nevainīgo nekā palaist brīvībā kādu vainīgo. Tātad Justa stāvoklis bija kļūmīgs. Pats Justs, nicinādams cilvēkus, augstprātīgs un sarūgtināts aizstāvējās visai negribīgi. Lai viņa karalis pamet viņu nelaimē. Viņ� zināja, kur� vainīgs pie visām nelaimēm, kas notiku�as Galilejā. �im āri�ķīgajam un tuk�ajam cilvēkam viss, ko viņ� darīja, nesa laimi. Lai tagad viņu lutina romie�i. Tas viss ir muļķības. Justs līdz pat matu galiem bija rūgta fa-tālisma pārņemts.

Aiz cieņas pret karali Agripu pulkvedis Longīns ķērās pie izmeklē�anas ļoti rūpīgi. Viņ� uzaicināja Josefu par liecinieku. Kad nu Justa liktenis bija Josefa rokās, viņu sāka plosīt pretrunīgas jūtas. Justs bija redzējis viņa sirds dziļumos visnetīrāko vietu: tagad Josefa varā bija pazudināt �o vīru uz laiku laikiem. Visam un visiem Justam bija pamatots izskaidrojums, pamatots aizbildinājums. Tikai ne Josefam, Josefam viņ� izrādīja tikai klusu nicinājumu. Josefs bija atmetis daudz no savas cienības, viņ� bija iemācījies paciesties, viņ� staigāja va�ās iekalts, bet nicinājums spiedās cauri pat bruņurupu�a bruņām. Bija tik vienkār�i pazudināt apvainotāju uz visiem laikiem. Josefam pat nevajadzētu melot, pietiktu, ja viņa liecība būtu mērena.

Viņa liecība bija dedzīga un Justam labvēlīga. Ar stingru pārliecību un labiem pamatojumiem viņ� pierādīja, ka neviens neesot tik konsekventi aizstāvējis mieru un romie�us kā rakstumācītājs Justs. Un tie, kuri viņu apsūdzot, esot meļi vai muļķi.

Pulkvedis Longīns darīja zināmus �os izteicienus karavadonim. Vespasiāns nosēcās. Viņ� cie�i novēroja savu gūstekni un nojauta, ka starp Josefu un Justu ir tīri personiski rēķini. Bet līdz �im viņ� nebija savu gudro jūdu pieķēris ne pie viena nepatiesa izteiciena. Starp citu, �is rakstumācītājs Justs bija tipisks literāts un filozofs un tātad nekaitīgs. Mar�als pārtrauca izmeklē�anu, nodeva Justu viņa kunga, karaļa Agripas, rīcībā.

Karalis Agripa izturējās pret savu bargi pārbaudīto sekretāru pieklājīgi, savu vainu apzinādamies. Justs skaidri redzēja, cik viņ� karalim netīkams. Viņ� smīnēja, viņ� pazina cilvēkus. Viņ� lūdza atļauju sava kunga uzdevumā doties uz Jeruzalemi, aizstāvēt tur ziemā, kamēr karadarbība nenotiks, karaļa Agripas intereses, cīnīties tur par mieru. Tā kā tagad Jeruzalemē neierobe�oti valdīja �Izraēla atriebēji�, tas bija gan bezcerīgs, gan bīstams pasākums. Neviens neticēja, ka Agripas sekretārs atgriezīsies dzīvs.

Justs ceļoja ar viltotiem dokumentiem. Kad viņ� devās projām, Josefs stāvēja ceļa malā. Justs pabrauca viņam garām, nepaskatīdamies tāpat kā līdz �im, klusēdams.

Cēzarejā, lielajā vasaras nogales tirgū, Josefs satika stiklapūtēju Alek�u, Nahuma dēlu no Jeruzalemes. Josefs bija pārliecināts, ka Alekss metīs ap viņu līkumu kā lielākā daļa jūdu. Bet, raugi, � Alekss viņam tuvojās, sveicināja viņu. Josefa va�as un lielais izraidījums neatturēja Alek�u no sarunas ar viņu.

Alekss soļoja līdzās Josefam stalts un drukns kā vienmēr, bet viņa acis bija vēl drūmākas un rai�pilnākas. Viņ� tikai ar mokām bija aizzadzies projām no Jeruzalemes, jo makabeji ar iero�iem rokās uzmanīja, lai neviens neatstātu pilsētu un nepārietu pie romie�iem. Jā, tagad Jeruzalemē valdīja ārprāts un rupja vardarbība. Pēc tam kad �Izraēla atriebēji� bija dabūju�i pie malas gandrīz visus mērenos^ viņi plūcāssavā starpā. Simons bar Giora apkaroja Ēleāzaru un Eleāzars Giskalas Johananu, un Jo-hanans savukārt Simonu, un visi kopā viņi turējās tikai pret vienu: pret saprātu. Ja nolūkojās ar vēsu skatienu, tad �is ceļojums uz Cēzareju bija saistīts ar tādām briesmām, ka tas nekādi neatmaksājās. Jo viņ�, Alekss, bija cie�i apņēmies atkal atgriezties Jeruzalemē. Viņ� gribēja arī turpmāk dzīvot �ajā pilsētā, kas smaka nost aiz ma-kabeju aklā naida un neprāta. Tā no viņa puses bija muļķība. Bet viņ� mīlēja savu tēvu un savu brāli, viņ� nevarēja bez tiem iztikt, viņ� negribēja tos pamest nelaimē. Ta�u pēdējās dienās viņ� vairs nespēja panest pilsētas ārprātu. Viņam atkal vajadzēja ieelpot brīvu gaisu, redzēt ar savām acīm, ka pastāv vēl saprātīga pasaule.

Patiesībā bija aizliegts stāvēt �eit kopā ar Josefu un pļāpāt, un, ja par to dzirdēs Jeruzalemē, tad makabeji viņam atriebsies. Josefs ta�u stipri vainīgs pie tā, kas notiek tagad. Viņ� Galilejā būtu varējis daudz ko novērst Bet Josefs ir daudz ko atkal vērsis par labu. Vismaz viņ�, Alekss, uzskata to par lielu nopelnu, par saprāta uzvaru, ka Josefs nav kopā ar citiem Jotapatā nomiris, bet ar noliektu galvu pārgājis romie�u pusē. � Labāk dzīvs suns nekā beigts lauva, � viņ� citē.

Jeruzalemē viņi, protams, domājot citādi, viņ� sarūgtināts turpina, un viņ� pastāsta Josefam, kā Jeruzalemē uzņemta Jotapatas cietok�ņa kri�ana. Vispirms tur ticis paziņots, ka Josefs esot gājis bojā, ienaidniekam ienākot Jotapatā. Visa pilsēta piedalījusies vētrainajās un milzīgajās sēru svinībās, lai cildinātu varoni, kur� noturējis cietoksni tik neticami ilgi. Alekss sīki izstāstīja, kā vecā Matatijas mājā virspriestera un Lielās padomes locekļu klātbūtnē svinīgi apgāzta gulta, kurā kādreiz gulējis Josefs. Viņa pa�a tēvs Nahums ben Nahums saplēstā apģērbā un pelniem apkaisītu galvu pilsoņu uzdevumā aiznesis vecajam Matatijam noteikumos paredzēto kārklu klūdziņu grozu ar sēru ēdienu no lēcām. Un klāt bijusi visa Jeruzaleme, kad vecais Matatija pirmo reizi skaitījis kadi�u, miru�o lūg�anu, pievienodams tos trīs vārdus, kurus drīkst teikt tikai tad, kad miris kāds Izraēla di�vīrs.

� Un pēc tam? � Josefs jautāja.

Alekss smaidīja savu fatālo smaidu. Protams, viņ� stāstīja, kad uzzināju�i, ka Josefs esot dzīvs un padevies romie�iem, pavērsiens bijis jo spēcīgāks. Josefa jaunības draugs, rakstumācītājs Amrams, licis priek�ā izraidījumu, un tikai ļoti nedaudzi kungi no Lielās padomes esot uzdro�ināju�ies izteikties pret to, starp viņiem pirmām kārtām augstākais rakstumācītājs Johanans ben Zakajs. Kad no svētās telpas pakāpieniem paziņots lāsts un izraidi jums Josefam, tempļa zāles biju�as tik pilnas kā Passā svētkos.

� Neņemiet to pie sirds, � viņ� sacīja Josefam un draudzīgi uzsmaidīja, un Alek�a baltie zobi, lieli un vese-līgi, spīdēja viņa melnajā bārdā. � Tam, kur� klausa saprātam, jācie�.

Viņ� atvadījās no Josefa. Stalts, drukns, svaigā seja norūpējusies � tāds viņ� aizsoļoja starp būdām. Vēlāk Josefs redzēja, kā viņ� pie kāda tirgoņa iegādājās pulve-rizētu kvarcu un cik maigi viņ� ar roku noglauda smalkos putekļus: viņam ilgi bija trūkusi mīļotās mākslas dārgā izejviela.

Josefs bie�i ar dalītām jūtām domāja par �o sarunu. Jau Jeruzalemē viņ� domāja, ka Alekss ir saprātīgāks par savu tēvu, bet viņa � Josefa � sirds piederēja neprātīgajam Nahumam, un viņ� bija noskaņots pret gudro Alek�u. Tagad visi bija pret viņu un tikai gudrais Alekss viņa pusē. Va�as, pie kurām viņ� it kā bija pieradis, spieda, grauza. Protams, sprediķotājam bija taisnība, labāk dzīvs suns nekā beigts lauva. Bet reizēm viņ� vēlējās, kaut būtu gājis bojā Jotapatā kopā ar visiem pārējiem.

Marks Licīnijs Krass Muciāns, Sīrijas ģenerālgubernators, nervozi skraidīja pa savas pils pla�ajām telpām An-tiohijā. Viņ� bija turējies pie pārliecības, ka �oreiz Ves-pasiāns neatradīs nekādu atrunu, lai ilgāk novilcinātu karagājienu. Pēc tam kad �Izraēla atriebēju� terors bija Jeruzalemē iznīcinājis mērenos, dumpinieki plēsās pa�i savā starpā. Jeruzalemē plosījās pilsoņu kar�, ziņas bija skaidras un dro�as. Būtu bezjēdzīgi palaist �o izdevību garām neizmantotu. Tagad beidzot Vespasiānam vajadzēja doties uz pilsētu, to ieņemt, izbeigt karu. Ar dego�u nepacietību Muciāns bija gaidījis ziņu par kara padomi, kam tagad ziemas beigās jāizlemj, kādiem jābūt galvenajiem pavasara pasākumiem. Nu �is ziņojums gulēja viņa priek�ā. Lielākā daļa no kara padomes kungiem, pat Vespasiāna dēls, jaunais ģenerālis Tits, domāja, ka nekavējoties jāsāk uzbrukums Jeruzalemei. Bet �is ekspeditors, �is nekaunīgais, lempīgais zirgābolu lauķis, bija atradis jaunu ieganstu. Viņ� pierādīja, ka visai drīzā laikā jūdu iek�ējās nesaskaņas novedī�ot pilsētu līdz tādam stāvoklim, ka to varē�ot ieņemt ar daudz mazāk upuriem nekā tagad. Doties �obrīd uz Jeruzalemi nozīmētu veltīgi izliet labās romie�u leģionāru asinis, ko būtu iespējams pietaupīt. Viņam liekoties, ka jānogaida un vispirms jāokupē līdz �im neieņemtie dienvidi. �is Vespasiāns bija viltīgs. Lai viņ� būtu, cik skops būdams, ar atrunām viņ� neskopojās. Viņ� savu varu tik drīz neatdos.

Izkāmēju�ais Muciāns, aizlicis spieķi aiz muguras, kalseno galvu �ķībi uz priek�u pastiepis, nikni skraidīja �urp un turp. Viņ� nebija vairs jauns, viņam bija pāri piecdesmit, aiz viņa bija dzīve ar brīni�ķīgiem, nekad neno�ēlotiem netikumiem, ar studijām par nekad neizsmeļamām dabas dīvainībām, ar varu un kri�anu ne�ēlastībā, ar bagātību un bankrotiem. Tagad, vēl savu spēku pilnbriedā atrazdamies, viņ� bija valdnieks pār dziļi satrauco�o, senseno Āziju, un viņ� vārījās aiz dusmām, ka viltīgais jaunais ķeizars licis dalīt viņam lielisko kumosu tie�i ar tādu pretīgu lauķi. Gandrīz veselu gadu viņam nācies paciest kā līdztiesīgu sev blakām blēdīgo ekspeditoru. Bet tagad pietika. Viņ�, protams, izprata mar�ala nodomus tikpat labi kā ķeizara nodomus. �is tēviņ� nedrīkstēja viņam ilgāk stāties ceļā. JMuciānam vajadzēja dabūt Vespasiānu projām no savas Āzijas, lauķim vajadzēja, vajadzēja beidzot tikt galā ar nejēdzīgo jūdu karu.

Steigā un lielās dusmās Muciāns diktēja veselu kaudzi vēstuļu � ķeizaram, ministriem, draudzīgiem senatoriem. Neesot saprotams, kāpēc karavadonis arī �īsvasaras sākumā pēc tik daudziem sagatavo�anās darbiem, kad pretinieku novājināju�as iek�ējās nesaskaņas, vēl vienmēr neuzskatot, ka pienācis laiks ieņemt Jeruzalemes pilsētu. Viņ� negribot izplūst rūgtās pārdomās, cik ļoti �ī gausā kara vadība kaitējot aleksandriskā karagajiena plāniem. Bet tik daudz esot skaidrs � ja vilcinā�anās taktika turpinā�oties, ķeizara, senāta un armijas presti�s tik�ot likts uz spēles visos Austrumos.

Brīdis, kad �īs vēstules nonāca Romā, bija Muciāna nodomiem visai nelabvēlīgs. Proti, no rietumu provincēm bija nupat pienāku�as daudz svarīgākas un nepatīkamākas ziņas. Sacēlies Lionas gubernators Vindekss, likās, ka viņu atbalstīja visa Gallija un Spānija. Ziņojumi skanēja satrauco�i. Tie�ām, �ajos apstākļos patiesu izpratni

Muciāna vēstule atrada tikai vienā vienīgā vietā � pie ministra Talasa. Vecais kungs uzskatīja par personisku apvainojumu no ģenerāļa Vespasiāna puses to, ka viņ� tik ilgi vilcinās izpostīt Jeruzalemi. Viņ� Muciānam saproto�i atbildēja, piekrizdams no visas sirds.

Ģenerālgubernators, �o atbildi saņēmis, nolēma pats izrunāties ar ekspeditoru un aizbrauca uz Vespasiāna galveno mītni � Cēzareju.

Mar�als saņēma viņu ar smaidu, acīmredzot priecādamies, viņi zvilnēja pie galda trijatā � Vespasiāns, Tits, Muciāns �, sirsnīgi tērzēdami. Saruna pie deserta lēnām pārgāja uz politiku. Muciāns pasvītroja, ka viņ� nedomājot iejaukties citu darī�anās; Roma un Romas ministri uzstājot, ka karagājiens ātrāk jābeidz. Viņ� savukārt visnotaļ saprotot mar�ala motīvus, bet, no otras puses, viņam Romas vēlē�anās liekoties tik svarīga, ka viņ� esot gatavs dot vienības no saviem Sīrijas leģioniem, ja Vespasiāns uzbruk�ot Jeruzalemei. Jaunais ģenerālis Tits, kārodams beidzot parādīt savas karavīra spējas, dedzīgi piebalsoja:

� Dari to, tēvs, dari to! Mani virsnieki deg nepacietībā, visa armija deg nepacietībā ieņemt Jeruzalemi.

Vespasiāns apmierināts noskatījās, kā Muciāna gudrajā sejā, ko bija saēdu�i netikumi, nauda un godkāre, viedas pret viņa dēlu lielas simpātijas, kas pauda godīgu patiku un iekāri. Mar�als smīnēja. Kaut gan Vespasiāns bija dēlam ļoti pieķēries, viņ� nebija Titam stāstījis par saviem īstajiem motīviem. Sirds dziļumos viņ� bija pārliecināts, ka jauneklis zina par tiem tikpat labi kā �is viltīgais Muciāns vai viņa jūds Josefs; bet viņ� priecājās, ka Tits uzstājas tik dedzīgi. Jo vieglāk kļuva viņam pa�am aizsegt savus personiskos argumentus ar lieti�ķību.

Vēlāk, kad viņi ar Muciānu bija vieni pa�i, viesis izvilka ministra Talasa vēstuli. Vespasiānu pārņēma gandrīz vai respekts viņa neatlaidības priek�ā. �is cilvēks bija pretīgs, bet gudrs: ar viņu varēja runāt atklāti. Vespasiāns pamāja noraido�i:

� Liecieties mierā, ekselence. Es zinu, jūs tagad gribat man pavēstīt kāda iespaidīga Romas draņķa domas, kur� jums iegalvo, ka Roma aizies bojā, ja es tūdaļ nedo�os uz Jeruzalemi.

Viņ� pievirzījās tuvāk Muciānam, pūta viņam sejā savu aso elpu, tā ka Muciānam nācās saņemt kopā visus spēkus, lai saglabātu pieklājību, lai nepavirzītos tālāk, un omulīgi sacīja:

� Un, kaut jūs man parādītu vēl desmit tādu vēstuļu, cienītais, man tas nenāk ne prātā.

Viņ� izslējās, stenēdams paberzēja ar podagru slimo roku un, pievirzījies otram pavisam cie�i klāt, paļāvīgi sacīja: � Paklausieties, Muciān, mēs abi esam gāju�i caur uguni un ūdeni, mums nav jāizliekas. Man vīns kļūst skābs, kad es paskatos uz jums un redzu jūsu sejas raustī�anos un jūsu spieķi, kas aizlikts aiz muguras, un jums uznāk jūras slimība, kad jūs dzirdat manu skaļo sēk�anu un sao�at manas ādas smaku. Vai tā nav?

Muciāns laipni atbildēja: � Lūdzu, turpiniet.

Vespasiāns turpināja: � Ta�u mēs tagad diem�ēl esam iejūgti vienās ilksīs. Majestātes nolādēti viltīga ideja. Ta�u: vai mums nevajag būt tikpat viltīgiem? Drome-dārs un bifelis ir slikts pāris vienās ilksīs, grieķus un jūdus var veiksmīgi sakūdīt citu pret citu, bet ne divus tādus vecus bukus kā mēs � ko jūs par to domājat?

Muciāns nervozi un drud�aini mirk�ķināja acis.

� Es uzmanīgi sekoju jūsu domu gaitai, konsul Ves-pasiān, � viņ� sacīja.

� Vai jums ir ziņas no Rietumiem? � Vespasiāns tagad tie�i jautāja, un viņa gai�ās acis nelaida otru vaļā.

� Vai jūs domājat no Gailijas? � Muciāns atjautāja.

� Es redzu, jūs esat lietas kursā, � Vespasiāns smīnēja. � Jums patiesi nav man jārāda jūsu Romas intriganta vēstule. Romai tagad ir citas rūpes.

� Ar saviem trīs leģioniem jūs maz ko varat iesākt, � Muciāns ar nepatiku sacīja. Viņ� bija nolicis spieķi pie malas, ar mazās, koptās rokas delnu slaucīja sviedrus no virslūpas.

� Patie�ām, � Vespasiāns omulīgi piekrita. � Tālab es jums lieku priek�ā vieno�anos. Jūsu Sīrijas leģioni ir no�ēlojami, bet kopā ar maniem trīs labajiem tomēr sanāk septiņi. Apvienosim savus septiņus leģionus, kamēr Rietumos stāvoklis kļūs skaidrāks.

Tā kā Muciāns klusēja, Vespasiāns viņu loģiski pārliecināja: � Kamēr Rietumos stāvoklis nenoskaidrosies, jūs tik un tā netiksiet no manis vaļā. Esiet prātīgs.

� Es pateicos jums par jūsu atklāto un konsekvento izskaidrojumu, � Muciāns atbildēja.

Acīmredzot aiz tīri zinātniskām interesēm Muciāns nākamajās nedēļās aizkavējās Jūdejā; viņ� rakstīja lielu darbu, impērijas ģeogrāfiju un etnogrāfiju, un Jūdejā bija * daudz ievērojamu vietu. Jaunais Tits pavadīja guberna-

toru viņa izbraukumos ļoti cītīgi, bie�i viņ� piezīmēja stenogrammā, ko stāstīja vietējie iedzīvotāji. Tur bija Jē-rikas avots, kur� senos laikos iznīcinājis ne vien zemes un koku augļus, bet arī sievietes miesas augli un atnesis nāvi un iznīcību visam dzīvajam, līdz kāds pravietis Elija to attīrījis ar dievbijību un priestera māku, un tagad �is avots darbojās glu�i pretēji. Muciāns aplūkoja arī Asfalta ezeru un Nāves jūru, kas notur virspusē pat vissmagākos priek�metus un, ja tos iemērc ar varu, tūdaļ izgrū� aug�ā. Muciāns lika to parādīt, pavēlēja cilvēkiem, kas neprot peldēt, sasiet rokas uz muguras un iemesties dziļumā un ar interesi nolūkojās, kā viņi ķepurojās pa virsu. Tad viņ� apceļoja Sodomas laukus, meklēja no debesīm sūtītās uguns pēdas, redzēja ezerā piecu nogrimu�o pilsētu ēnainās aprises, plūca augļus, kas pēc krāsas un apveida līdzinājās ēdamajiem, bet kas, jau noplūcot, pārvērtās putekļos.

Viņ� par visu jautāja, viņ� bija ļoti ziņkārs, pierakstīja un lika pierakstīt. Kādu dienu viņ� atrada �ādas ar sava pa�a roku rakstītas piezīmes, kaut gan skaidri zināja, ka nav �īs piezīmes rakstījis. Noskaidrojās, ka tās nāku�as no Tita. Jā, jaunajam kungam bija spējas iejusties cita rokrakstā ātri un tik dziļi, ka neviens nespēja at�ķirt sava pa�a rokrakstu no atdarinājuma. Muciāns, domās iegrimis, palūdza Titu uzrakstīt da�as rindiņas sava tēva rokrakstā. Tits to izdarīja, un patie�ām nebija iespējams pateikt, ka �īs rindiņas ir atdarinājums.

Bet pats brīnumainākais, ko Muciāns redzēja �ajās Jūdejā pavadītajās nedēļās, bija un palika karagūsteknis ģenerālis Josefs ben Matatija. Jau pirmajā dienā Cēza-rejā gubernatoram bija dūries acīs �is sagūstītais jūds, cik pazemīgi un tomēr visnotaļ uzkrīto�i viņ� ar savām va�ām klaiņoja pa Cēzarejas ielām. Vespasiāns atbildēja uz viņa jautājumiem visai izvairīgi. Bet viņ� nevarēja aizkavēt, ka ziņkārīgais Muciāns pamatīgi izrunājās ar priesteri Josefu. Viņ� darīja to bie�i un drīz pamanīja, ka Vespasiāns izmanto gūstekni savā ziņā kā orākulu, pēc kura izteikumiem rīkojas �aubu gadījumos, protams, neļaudams manīt gūsteknim, cik viņ� nozīmīgs. Muciānam bija par to jādomā, jo viņ� ieskatīja mar�alu par sausa saprāta cilvēku. Viņ� runāja ar Josefu par visām iespējamām lietām, kas atradās starp debesīm un zemi, un aizvien no jauna brīnījās, cik savādi Austrumu gudrība bija pārvērtusi �ā jūda grieķisko pasaules uzskatu. Viņ� pazina visādus priesterus, Mitras un Aumu priesterus, barbariskos angļu Sutis un vācu Rosmertas priesterus, bet �is Jahves priesteris, lai arī viņ� ārīgi at�ķirtos no romie�iem, cik maz at�ķirdamies, saistīja viņu vairāk nekā pārējie.

Bez tam viņ� nelaida garām izdevību, cik iespējams noskaidrot savas attiecības ar mar�alu. Vespasiānam bija taisnība: kamēr Rietumos un Romā nebūs skaidrības, abiem Austrumu pavēlniekiem, Sīrijas gubernatoram un Jūdejas virspavēlniekam, ir pilnīgi vienas un tās pa�as intereses. Vespasiāns ar savu rupjo atklātību noteica, cik tālu �ai intere�u kopībai jāizpau�as praksē. Neviens no viņiem neuzsāks svarīgus politiskus vai militārus pasākumus bez otra piekri�anas; ta�u savos oficiālajos ziņojumos Romai viņi, tāpat kā līdz �im, dzīs intrigas viens pret otru, tagad, protams, stingrā saskaņotībā.

Ne pārāk devīgais Vespasiāns baidījās, ko iz�ķērdīgais un mantkārīgais gubernators izlūgsies sev kā dāvanu atceļam. Muciāns lūdza tikai vienu: karagūstekni jūdu Jo-sefu. Mar�als, sākumā pārsteigts par tik lielu pieticību, gribēja jau piekrist. Bet tad viņ� izlēma citādi; nē, viņ� savu jūdu neatdos.

� Jūs ta�u zināt, � viņ�, omulīgi smiedamies, teica Muciānam, � ekspeditors ir skops.

Ta�u gubernators panāca vismaz tik daudz, ka Vespasiāns laida viņam līdzi uz Antiohiju Titu, lai tas pie viņa kādu laiciņu paciemotos. Mar�als tūdaļ saprata, ka Tits savā ziņā būs ķīlnieks, lai Vespasiāns turētu dotos solījumus. Bet tas viņu neuztrauca. Viņ� deva Muciānam pavadonību līdz kuģim, kur� gāja uz Antiohiju. Muciāns �ķirdamies pieklājīgi sacīja:

� Jūsu dēlam Titam, konsul Vespasiān, ir visas jūsu labās īpa�ības bez jūsu sliktajām.

Vespasiāns skaļi nosēcās, tad atbildēja: � Jums diem�ēl nav tāda Tita, ekselence.

Vespasiāns apskatīja Cēzarejas dokos karagūstekņus, kurus vajadzēja pārdot vairāksolī�anā. Kapteinis Frontons, �ās novietnes priek�nieks, bija sastādījis aptuvenu gūstekņu sarakstu, to bija apmēram trīs tūksto�i. Katrs ap kaklu nēsāja dēlīti, uz kura bija rakstīts viņa numurs, vecums, svars, slimības un arī visas īpa�ās spējas. Tirgotāji staigāja apkārt, lika gūstekņiem piecelties, notupties, pacelt rokas, atvēra viņiem muti, aptaustīja tos. Tirgotāji smādēja: tā neesot laba prece, rīt vairāksolī�ana bū�ot diezgan neinteresanta.

Vespasiānam bija līdzi da�i virsnieki, arī Kenīda, bez tam viņa jūds Josefs, kuru viņ� izmantoja, lai labāk saprastos ar gūstekņiem. Viņam no laupījuma pienācās desmit vergu, kurus viņ� gribēja izvēlēties, kamēr kopējā prece nebija laista tirgū. Kenīdai vajadzēja frizieri un kādu izskatīgu jaunekli, kur� varētu apkalpot pie galda. Turpretim praktiskais Vespasiāns gribēja izmeklēt sev pāris spēcīgu pui�u, lai izmantotu tos kā laukstrādniekus savos Itālijas īpa�umos.

Viņ� bija labā garastāvoklī, zobojās par jūdu vergiem.

� Viņi ir ļoti apgrūtino�i ar saviem sabatiem un svētku dienām, ar saviem sare�ģītajiem ē�anas noteikumiem un visiem �iem niekiem. Ja pacie�, ka viņi pilda savus tā sauktos reliģiskos likumus, tad jānoskatās, ka viņi pusi no savas dzīves noslinko; ja to nepieļauj, tad viņi kļūst stūrgalvīgi. Patiesībā viņi* noder vienīgi tam, lai viņus pārdotu citiem jūdiem. Es esmu sev jautājis, � viņ� pēk�ņi griezās pie Josefa, � vai man nepārdot jūs jūsu tautie�iem. Bet viņi piedāvāja no�ēlojamas cenas, viņiem acīmredzot ir pravie�u pārpilnība.

Josefs smaidīja klusu un lēnprātīgi. Iek�ēji viņ� nekādā ziņā nesmaidīja. No dzirdētajiem sarunu fragmentiem viņ� secināja, ka dāma Kenīda, kura viņu nevarēja ciest, bija mēģinājusi aiz Vespasiāna muguras pārdot viņu ģenerālgubernatoram Muciānam. Pieklājīgais literatūras cienītājs Muciāns, protams, neatļautos pret viņu tādus rupjus jokus kā mar�als. Ta�u Josefs jutās saistīts ar Vespasiānu. Dievs bija Josefu piekalis pie viņa, �eit bija viņa lielā izdevība. Kad Vespasiāns jokoja, vai viņam nevajadzētu Josefu pārdot, gūsteknis tikko jau�ami, greizi pasmaidīja.

Viņi nonāca sievie�u barā. Viņām nupat bija padots ēst; kāri un tomēr dīvaini truli viņas strēba lēcu viru, ko�ļāja saldās pākstis. �ī bija pirmā pavisam karstā diena, visur svelme un smirdoņa. Vecākajām sievām, kuras derēja tikai darbam, bija atstātas drēbes, jaunākās sēdēja kailas. Starp viņām atradās kāda pavisam jauna meitenīte, slaika, ta�u ne vāja. Viņa neēda, viņa tupēja, kājas sakrustojusi, plecus sarāvusi, ar rokām aptvērusi kāju potītes, viņa noliecās ūz priek�u, lai apslēptu savu kailumu. Tā viņa tupēja ļoti kautrīgi un ar lielajām acīm skatījās uz vīrie�iem uzmanīgi, nikni, pārmeto�i.

Vespasiāns �o meitenīti ievēroja. Viņ� gāja cauri sievie�u baram pie viņas, aiz karstuma smagi elsdams. Viņ� satvēra tupo�o aiz pleciem, atlieca viņas plecus atpakaļ. �ausmu pārņemta, briesmīgi izbijusies, viņa pacēla acis uz Vespasiānu.

� Piecelies! � kapteinis Frontons viņai pavēlēja.

� Ļaujiet, lai viņa tup, � Vespasiāns sacīja. Viņ� noliecās, pacēla dēlīti, kas karājās viņai uz krūtīm, un skaļi lasīja: � Mara, Laki�a, Cēzarejas teātra kalpotāja, meita, �etrpadsmitgadīga, jaunava. Nu jā, � viņ� sacīja un stenēdams atkal izslējās.

� Vai tu necelsies aug�ā, kuce, � uzraugs �ņāca. Viņa nesaprata � acīmredzot aiz bailēm.

� Man liekas, tev vajag piecelties, Mara, � Josefs maigi sacīja.

� Lieciet viņu mierā, � Vespasiāns piebilda pusbalsī.

� Vai neiesim tālāk? � dāma Kenīda jautāja. � Vai tu gribi viņu ņemt? Es nezinu, vai viņa būs piemērota govju meita. � Dāmai Kenīdai nebija nekādu iebildumu pret Vespasiāna izpriecām, bet viņai patika pa�ai izvēlēties prieka objektus. Meitene tagad bija piecēlusies, viņas seja, apaļa kā ola, maiga un skaidra, vizēja starp garajiem, ļoti melnajiem matiem, mute ar pilnīgajām lūpām, lielajiem zobiem bija pavirzīta drusku uz priek�u. Bezpalīdzīga, kaila, jauna, no�ēlojama viņa stāvēja, grozīdama galvu �urp un turp.

� Pajautājiet viņai, vai viņa neprot kaut ko īpa�u, � Vespasiāns griezās pie Josefa.

� Augstais kungs jautā, vai tu proti kādu īpa�u mākslu, � Josefs sacīja meitenei laipni un saudzīgi. Mara elpoja strauji, aizgūdamās un cie�i skatījās Josefā ar savām garenajām acīm. Pēk�ņi viņa pielika roku pie pieres un dziļi paklanījās, bet neatbildēja.

� Vai neiesim tālāk? � dāma Kenīda jautāja.

� Es domāju, tev vajag mums atbildēt, Mara, � Josefs pārliecināja meiteni. � Augstais kungs jautā, vai tu proti kādu īpa�u mākslu, � viņ� pacietīgi atkārtoja.

� Es zinu no galvas ļoti daudz lūgsnu, � Mara sacīja. Viņa runāja bikli, viņas balss skanēja dīvaini dobji, patīkami.

� Ko viņa saka? � Vespasiāns apvaicājās.

�� Viņa prot lūgt dievu, � Josefs paskaidroja.

Kungi smējās. Vespasiāns nesmējās. � Nu jā, � viņ� noteica.

� Vai es drīkstu jums �o meiteni nosūtīt? -7- kapteinis Frontons jautāja.

Vespasiāns vilcinājās. � Nē, � viņ� beidzot atbildēja. � Man vajag strādnieku manām mui�ām.

Vakarā Vespasiāns jautāja Josefam: � Vai jūsu sievietes bie�i lūdz dievu?

� Mūsu sievietēm nav paredzēts bie�i lūgt dievu, � Josefs paskaidroja. � Viņām ir pienākums ievērot aizliegumus, bet ne noteikumus. Mums ir trīs simti se�desmit pieci noteikumi � tikpat daudz, cik gadā dienu, � un divi simti �etrdesmit astoņi aizliegumi � tikpat daudz, cik cilvēkam kaulu.

� Tas ir pulka, � Vespasiāns sacīja.

� Vai tu tie�ām domā, ka viņa ir jaunava? � viņ� pēc brītiņa jautāja.

� Sievietes ne�ķīstību mūsu likums soda ar nāvi, � Josefs paskaidroja.

� Ir nu gan likums, � Vespasiāns paraustīja plecus.

� Varbūt �ī meitene domā par jūsu likumu, � viņ� sprieda, � bet mani kareivji noteikti ne. Man jāteic, es daudz ko dotu, ja viņi arī �inī gadījumā būtu ievēroju�i disciplīnu. Visa nelaime � viņas lielās govs acis. Tās izskatās tādas, it kā aiz tām slēptos viss iespējamais. Varbūt aiz tām nekas neslēpjas � kā parasti jūsu zemē. Tikai patētisks apmāns, un, kad apskata tuvāk, nekā nav. Kā ir ar jūsu pareģojumu, kungs pravieti? � viņ� pēk�ņi nez kāpēc kļuva dusmīgs. � Ja es būtu jūs aizsūtījis uz Romu, jūs dro�i vien jau sen būtu notiesāts un raktos kādās Sardīnijas raktuvēs, nevis sarunātos �eit ar glītām jūdu meitenēm.

Josefs maz bēdāja par mar�ala joku. Viņ� kop� laba laika bija ievērojis, ka ne jau vienīgi viņ� ir pakļautais.

� Ģenerālgubernators Muciāns, � viņ� atbildēja ar pārgalvīgu pieklājību, � būtu samaksājis vismaz divu du�u kalnra�u cenu, ja jūs būtu atdevis mani viņam. Es nedomāju, ka man Antiohijā klātos slikti.

� Esmu pieļāvis tev kļūt ļoti nekaunīgam, mans jū-diņ, � Vespasiāns sacīja.

Josefs mainīja toni. � Mana dzīve būtu pagalam, � viņ� teica dedzīgi, pazemīgi un pārliecināti, � ja jūs būtu mani aizsūtījis projām. Ticiet man, konsul Vespa-siān, jūs esat glābējs, un Jalive mani sūtījis pie jums, lai jums to atgādinātu vienmēr no jauna. Jūs esat glābējs, � viņ� atkārtoja spītīgi, kaismi un neatlaidīgi.

Vespasiāns skatījās zobgalīgi, mazliet noraido�i. Viņ� nespēja pretoties, ka �ā cilvēka kvēlie apgalvojumi iespie�as viņa vecajās asinīs. Viņ� dusmojās uz sevi, ka vienmēr no jauna izvilina no jūda �ādus pareģojumus. Viņ� bija pārāk pieradis pie noslēpumainās, paļāvīgās balss, bija pārāk cie�i sapinies ar jūdu.

� Ja tavs dievs pārāk nesteigsies, mans jūdiņ, � viņ� zobojās, � tad mesija būs diezgan nedro�s uz kājām, kad viņ� beidzot ieradīsies.

Josefs, pats nezinādams, kur ņem drosmi, atbildēja klusi un nesatricināmi: � Ja pirms vasaras vidus nekas nemainīs jūsu stāvokli pa�os pamatos, konsul Vespasiān, tad, lūdzu, pārdodiet mani Antiohijai.

Vespasiāns izgar�oja �os vārdus ar labpatiku. Bet viņ� negribēja to parādīt un sacīja noraido�i:

� Jūsu karalis Dāvids pavēlēja likt savā gultā siltas, jaunas meitenes. Viņ� nenicināja baudu. Man �ķiet, neviens no jums nav baudas nicinātājs. Kā ir, mans jūdiņ, jūs varat man par to kaut ko pastāstīt?

� Pie mums mēdz teikt, � Josefs paskaidroja, � ja kāds vīrietis gulējis ar sievieti, tad dievs vairs no viņa nerunā septiņus mēnessgrie�us. Kamēr es rakstīju grāmatu par makabejiem, es nepieskāros nevienai sievietei. Kop� es biju Galilejas virspavēlnieks, es nepieskāros nevienai sievietei.

� Tas jums ir maz palīdzējis, � Vespasiāns iebilda.

Nākamajā dienā mar�als pavēlēja nopirkt viņam vairāksolī�anā meiteni Maru, Laki�a meitu. Viņu atveda pie Vespasiāna tajā pa�ā vakarā. Viņai vēl bija galvā vainags, kas pēc karalaika likuma jānēsā vairāksolī�anā pārdodamajiem, bet kapteinis Frontons bija pavēlējis viņu nomazgāt, ieziest ar smar�ām un ietērpt caurspīdīgā Koas �ķidrautā. Vespasiāns ar savām gai�ajām, bargajām acīm aplūkoja viņu no galvas līdz kājām.

� Muļķi! � viņ� lamājās. � Kāpostgalvas! Viņi saposu�i viņu kā spāņu padauzu. Par tādu es nebūtu maksājis simt sesterciju.

Meitene nesaprata, ko �is vīrs sacīja. Pār viņas galvu bija gāzu�ies tik daudzi notikumi, ka tagad viņa stāvēja bikla un mēma. Josefs runāja ar meiteni viņas dzimtajā aramie�u valodā maigi, piesardzīgi, viņa savā dobjajā balsī atbildēja vilcinādamās. Vespasiāns pacietīgi klausījās abu sve�ādajā, gurdzo�ajā sarunā. Beidzot Josefs viņam paskaidroja: � Viņai kauns, jo viņa ir kaila. Kailums pie mums ir smags grēks. Sieviete nedrīkst rādīties kaila pat tad, ja tas viņai, pēc ārsta vārdiem, glābtu dzīvību.

� Muļķīgi, � Vespasiāns konstatēja.

Josefs turpināja: � Mara lūdz pavēlnieku, lai dod viņai tērpu no vesela �etrstūraina gabala. Mara lūdz pavēlnieku, lai dod viņai matu tīklu un iesmar�otas sandales.

� Manuprāt, viņa smar�o pietiekami labi. Bet viņa var visu to dabūt.

Viņ� aizsūtīja Maru projām, �odien viņai nevajadzēja atgriezties.

� Es varu pagaidīt, � viņ� Josefam vaļsirdīgi sacīja.

� Es esmu iemācījies gaidīt. Patīkamu lietu nobaudī-�anu es labprāt uz laiku atlieku. Es nesteidzos ne ar ēdienu, ne ar gultu, ne citādā ziņā. Man nācās arī krietni vien pagaidīt, kamēr tiku pie �ā amata. � Viņ� stenēdams berzēja podagras samocītās rokas, kļuva vēl atklātāks:

� Kā tev liekas, vai �ajā jūdu meitenē kaut kas slēpjas? Viņa ir bikla, viņa ir naiva, ar viņu sarunāties arī nevaru. Neatmodinātais ir jauks, bet �eit, pie velna, var atrast arī skaistākas sievietes. Grūti pateikt, kas saista pie tāda maza zvēriņa.

Arī Josefu saistīja meitene Mara. Josefs pazina viņas, �īs Galilejas sievietes, tās bija lēnīgas, biklas, arī skumjas, bet, ja tās atplauka, tad bija krā�ņas un neizsmeļamas.

� Viņa teica, � viņ� paskaidroja romietim ar neparastu atklātību, � viņa esot pārtikusi tikai no saldajām pākstīm. Un viņai laikam taisnība. �ai Marai, Laki�a meitai, nebūs daudz pamata pateikties dievam, ja viņa tagad dabūs savu jauno �etrstūraino tērpu.

Vespasiāns dusmojās: � Vai jūs neesat sentimentāls, mans jūdiņ? Jūs sākat mani kaitināt. Jūs sevi pārvērtējat. Ja gribas dabūt gultā mazu meiteni, jūs prasāt gatavo�anos kā uz karagājienu. Es tev kaut ko teik�u, mans pravieti. Iemāci viņai drusku latīniski. Runā ar viņu rīt no rīta. Bet skaties � neaizsteidzies man priek�ā, lai nenodarītu ļaunu savai pravietībai.

Nākamajā dienā Maru atveda pie Josefa. Viņa valkāja �ajā zemē parasto �etrstūraino tērpu, kas darināts no viena gabala, � tum�brūnā krāsā ar sarkanām svītrām. Mar�alam bijusi laba nojausma. Vienkār�ajā tērpā viņas apaļās sejas skaidrība, viņas zemā, starojo�ā piere, iegarenās acis, krā�ņās pilnīgās lūpas izcēlās daudz spilgtāk nekā uzpostajā kailumā.

Josefs viņu piesardzīgi izvaicāja. Viņas tēvs, visa viņas ģimene bija gājusi bojā. Tas noticis tāpēc, domāja meitene Mara, ka viņ� visu mū�u grēkojis, un arī viņu, viņa domāja, piemeklē�ot tēva grēki. Laki�s ben Simons kalpojis Cēzarejas teātrī. Pirms �īs vietas pieņem�anas viņ� vaicājis vairākiem priesteriem un rakstumācītājiem, vai drīkstot to darīt, un viņam, protams, vilcinoties atļauts pelnīt savu maizi �ādā veidā. Bet citi pret viņu un viņa darbu vērsās ar dievbijīgu sa�utumu. Mara ticēja �iem dievbijīgajiem, viņa bija dzirdējusi makabejus sakām, ka viņas tēva dieni�ķais darbs esot grēks, viņa bija izstumtā. Tagad viņa kaila stāvējusi neapgraizītā priek�ā, romie�i uzjautrināju�ies par viņas kailumu. Kālab Jahve nav ļāvis viņai pirms tam nomirt? Viņa klusām �ēlojās savā dobjajā balsī, no viņas krā�ņās mutes nāca pazemīgi vārdi, jauna, salda un nobriedusi viņa sēdēja Jo-sefa priek�ā. Viņas vīnakalns zied, viņ� domāja. Viņ� pēk�ņi juta lielu iekāri, viņa ceļgali kļuva ļengani, bija tāpat kā toreiz, kad viņ� gulēja Jotapatas alā. Viņ� paskatījās uz meiteni, viņa nenovērsa savas iegarenās, neatlaidīgās acis no viņa skatiena, viņas mute drusku pavērās, viņas labā, svaigā elpa atplūda līdz viņam, viņ� Maru ļoti iekāroja. Viņa turpināja: � Kas man jādara, mans rakstumācītāj un kungs? Tas ir liels mierinājums, liela �ēlastība, ka dievs man ļauj dzirdēt jūsu balsi. � Un viņa pasmaidīja.

No �ā smaida josefā pamodās me�onīgs, bezgalīgs niknums pret romie�iem. Viņ� paraustīja savas va�as, samierinājās, paraustīja, samierinājās. Viņam pa�am vajadzēja palīdzēt, �o meiteni atdot rijīgajam, dzīvnieciskajam romietim.

Mara pēk�ņi piecēlās. Pītajās, iesmar�otajās sandalēs viņa viegliem soļiem staigāja �urp un turp, vēl vienmēr smaidīdama.

� Sabatā es vienmēr nēsāju iesmar�otas sandales. Tas ir labs darbs, un dievs par to cilvēku atalgo, ja tas sabatā kārtīgi apģērbjas. Vai tas bija pareizi, ka es prasīju romietim iesmar�otās sandales?

Josefs sacīja: � Paklausies, Mara, Laki�a meita, jaunava, mana meitene. � Un viņ� piesardzīgi mēģināja viņai izskaidrot, ka viņus abus dievs sūtījis pie �ā romie�a vienā uzdevumā. Viņ� stāstīja viņai par meiteni Esteri, kurai dievs licis iet pie karaļa Ahasvera, lai tā glābtu savu tautu, un par meiteni Irēnu un karali Ptole-maju. � Tavs uzdevums, Mara, ir patikt �im romietim.

Bet Mara baidījās. �is neapgraizītais, �is dieva zaimotājs, kur� tiks sodīts Hinoma ielejā, �is vecais vīrs viņai bija pretīgs, iedvesa �ausmas. Josefs, juzdams sirdī naidu pats pret sevi un pret to otru, pierunāja Maru ar saudzīgiem, maigiem vārdiem, sagatavoja mielastu romietim.

Nākamajā rītā Vespasiāns rupji un atklāti attēloja, kā viņam gājis ar Maru. Mazliet baiļu un kauna viņam patīkot tīri labi, bet �ī meitene trīcējusi pie visas miesas, viņa gandrīz zaudējusi samaņu, pēc tam viņa ilgu laiku gulējusi stinga un nekustīga. Viņ� esot vecs kungs, drusku slims ar reimatismu, Mara esot viņam pārāk nogurdino�a.

� Liekas, ka viņa, � viņ� sacīja, � ir pārpilna māņticīgām iedomām, kad es viņai pieskaros, viņai �ķiet, ka viņu plosa dēmoni vai kaut kas tamlīdzīgs. Tev tas labāk jāzina, manu jūdiņ. Paklausies, pieradini tu viņu pie manis. Vai pieradināsi? Starp citu, kā būs aramiski: esi maiga, mana meitene, neesi muļķe, mana dūjiņa, vai kaut kas tāds?

Kad Josefs atkal ieraudzīja Maru, viņa patie�ām bija stinga un noslēgta. Vārdi no viņas mutes nāca neapzināti, viņa izskatījās pēc izkrāsota līķa. Kad Josefs gribēja viņai tuvoties, viņa atrāvās atpakaļ un kliedza kā spitālīgā � bezpalīdzīgi un �ausmu pārņemta:

� Netīra! Netīra!

Pirms vasara bija sasniegusi savu zenītu, no Romas pienāca svarīgas ziņas. Sacel�anās Rietumos bija izdevusies, senāts atcēla ķeizaru, Nerons, piektais Augusts, padarīja pats sev galu ar zināmu pa�cieņu, sagādādams klāteso�iem lielisku izrādi. Pasaules valdnieki tagad bija karavadoņi. Vespasiāns smaidīja. Viņam bija sve�a patētika, tomēr viņ� jutās varenāks. Cik labi, ka viņ� klausījis savai iek�ējai balsij un nesteidzies pabeigt karagājienu. Tagad viņa rīcībā bija trīs stipri leģioni un kopā ar Mu-ciānu � septiņi. Viņ� satvēra Kenīdu aiz pleciem, viņ� sacīja: � Nerons ir miris. Mans jūds nav nekāds muļķis, Kenīda.

Viņi viens otru uzlūkoja, viņu smagie stāvi �ūpojas �urp un turp lēnām, ritmiski, abi smaidīja.

Kad Josefs dzirdēja ziņu par ķeizara Nerona nāvi, viņ� pavisam lēnām piecēlās. Viņ� bija vēl jauns vīrietis, trīsdesmit vienu gadu vecs, viņ� bija piedzīvojis vairāk kāpumu un kritumu nekā parasts cilvēks trīsdesmit vienā gadā. Tagad viņ� stāvēja, elpoja, tvēra sev pie krūtīm, viņa mute drusku pavērās. Viņ� vienmēr paļāvās, ka Jahve ir viņā, viņ� spēlēja ļoti augstu spēli, viņ� nebija to zaudējis. Ar sava�oto roku viņ� nopūlējās uzlikt priestera cepuri, runāja pateicības vārdus: � Esi slavēts tu, Jahve, mūsu dievs, kur� ļāvis mums piedzīvot un sasniegt, un pieredzēt �o dienu.

Tad lēni un smagi viņ� pacēla labo kāju, pēc tam kreiso kāju, viņ� dejoja, tāpat kā tautas priek�ā templī dejoja di�enie valdnieki ūdenssmel�anas svētkos. Viņ� piemina kāju, va�a no�vadzēja, viņ� lēca, lēkāja, piemina kāju, mēģināja sist plaukstas, dauzīt sev pa gurniem. Viņa teltī ienāca meitene Mara, viņa stāvēja ārkārtīgi apjukusi, izbijusies. Viņ� nerimās, viņ� dejoja tālāk, plosījās, kliedza: � Izsmej mani, Mara, Laki�a meita. Smejies, kā ienaidniece izsmēja dejojo�o Dāvidu. Nebaidies. Pats pirmais dejotājs nav sātans, tas ir ķēniņ� Dāvids, kur� dejo derības �ķirsta priek�ā.

Tā rakstumācītājs un kungs Josefs ben Matatija, pirmās pakāpes priesteris, godināja dievu par to, ka tas nebija apkaunojis viņa pravietojumus.

Vakarā Vespasiāns sacīja Josefam: � Jūs tagad varat noņemt va�u, rakstumācītāj Josef.

josefs atbildēja: � Ja jūs atļausiet, konsul Vespasiān, es turpinā�u nēsāt va�u, kamēr man to nepārcirtīs ķeizars Vespasiāns.

Vespasiāns ņirdza.

� Jūs esat drosmīgs vīrs, mans jūd, � viņ� sacīja.

Iedams uz māju, Josefs neskanīgi svilpoja caur zobiem. To viņ� darīja ļoti reti, tikai tad, kad bija sevi�ķi labā omā. Viņ� svilpoja verga Isidora kupleju: � Kur� gan ir kungs �eit? Kur� maksā par sviestu?

Kurjeri traucas no Antiohijas uz Cēzareju, no Cēzare-jas uz Antiohiju. Steidzamas vēstis pienāca no Itālijas, no

Ēģiptes. Senāts un gvarde pasludināja par ķeizaru ļoti veco ģenerāli Galbu � ar podagru slimu, īgnu, untumainu kungu. Galba ilgi nevaldīs. Kur� būs jaunais ķeizars, noteiks armijas � Reinas armija, Donavas armija, Austrumu armija. Ēģiptes ģenerālgubernators Tiberijs Aleksandrs ieteica nodibināt cie�āku savienību ar abiem Āzijas pavēlniekiem. Pat Vespasiāna īgnais brālis, policijas priek�nieks Sabīns, sarosījās, atgādināja par sevi, izteica neskaidrus priek�likumus.

Bija daudz, ko darīt, un Vespasiānam nebija laika meitenes Maras dēļ mācīties aramiski. Velns lai parauj! �ai padauzai beidzot jāiemācās būt maigai latīniski. Bet Mara nemācījās. Glu�i otrādi: tik tikko izdevās aizkavēt, lai viņa sevi nenodurtu ar matadatu.

Tāda neizpratne karavadoni saniknoja. Sirds dziļumos viņ� jutās jūdu dieva parādnieks, viņ� nevēlējās, ka meitene sanaidotu viņu ar dievu. Josefam viņ� �inī gadījumā neuzticējās; viņ� mēģināja ar citu starpnieku izdibināt, kas īsti Maru tā nomāc. Viņ� bija pārsteigts, kad to uzzināja. �ī nenozīmīgā skuķe bija tikpat augstprātīga kā viņa jūds. Vespasiāns plati, mazliet dusmīgi pasmīnēja. Viņ� zināja, kā palīdzēt sev, meitenei un Josefam.

� Jūs, jūdi, � viņ� vēl tajā pa�ā dienā skaidroja Josefam dāmas Kenīdas klātbūtnē, � patiesi esat pārpilni ar nekaunīgu māņticību. Iedomājieties, rakstumācītāj Josef, �ī mazā Mara ir cie�i pārliecināta, ka viņa kļuvusi netīra, tālab ka esmu ar viņu gulējis. Vai jūs to saprotat?

� Jā, � Josefs sacīja.

� Tad jūs esat par mani gudrāks, � Vespasiāns iebilda. � Vai ir kāda iespēja padarīt viņu atkal tīru?

� Nē, � Josefs atbildēja.

Vespasiāns iedzēra labo E�kolas vīnu; tad viņ� omulīgi paskaidroja: � Bet viņa zina līdzekli. Mara apgalvo, ka viņa atkal kļūtu tīra, ja viņu apprecētu kāds jūds.

� Tās ir bērna pļāpas, � Josefs sacīja.

� Tā nav sliktāka māņticība par pirmo, � Vespasiāns samierino�i piemetināja.

� Jums būs grūti, � Josefs teica, � atrast jūdu, kur� viņu prec. Likums to aizliedz.

� Gan es kādu atradī�u, � Vespasiāns mierīgi atbildēja.

Josefs jautājo�i pacēla acis.

� Tevi, jūdiņ, � romietis smīnēja.

Josefs nobālēja. Vespasiāns viņam omulīgi aizrādīja:

� Jūs esat nepieklājīgs, mans pravieti. Vismaz �paldies!� varējāt pateikt.

� Es esmu pirmās pakāpes priesteris, � Josefs sacīja, viņa balss bija aizsmakusi, dīvaini neskanīga.

� �ie jūdi ir nolādēti izvēlīgi, � Vespasiāns sacīja Ke-nīdai. � Ko nobaudījis kāds no mūsējiem, tas viņiem vairs negar�o. Kaut gan ķeizars Nerons un arī es pats apprecējām citu mīļākās. Ko tu teiksi, Kenīda, vecā grezele?

� Es esmu cēlies no Hasmonejiem, mana cilts sākās no ķēniņa Dāvida. Ja es apprecē�u �o sievieti, tad es uz visiem laikiem zaudē�u savas priestera tiesības un bērni no �ādas savienības būs nelikumīgi, beztiesīgi. Es esmu pirmās pakāpes priesteris, � viņ� klusām stūrgalvīgi atkārtoja.

� Tu esi mēslu �upa, � Vespasiāns vienkār�i noteica.

� Ja tev būs bērns, es pēc desmit gadiem gribu to redzēt. Tad mēs noskaidrosim, vai tas ir tavs vai mans dēls.

� Vai jūs viņu precēsiet? � dāma Kenīda ieinteresēta jautāja.

Josefs klusēja.

� Jā vai nē? � Vespasiāns pēk�ņi sadusmojies jautāja.

� Es nesaku ne �jā�, ne �nē�, � Josefs atbildēja.

� Dievs, kur� nolēmis, ka karavadonim jākļūst par ķeizaru, iedvesis viņam �o vēlē�anos. Es paklausu dievam. � Un viņ� dziļi paklanījās.

Nākamajā naktī Josefs gulēja slikti; viņu biedēja viņa va�a. Cik augstu viņu pacēla viņa pareģojuma piepildī�anās, tik zemu viņu nogrūda romie�a nekaunīgais joks. Viņ� atcerējās esēna Banus mācības tuksnesī. Miesīga iekāre padzen dieva garu; viņam bija licies pats par sevi saprotams, ka viņam jāatturas no sievietēm, kamēr viņa pareģojums nebija piepildījies. Meitene Mara bija tīkama viņa sirdij un viņa miesai, par to viņam tagad jāsamaksā. Ja viņ� precēs �o meiteni, kura kritusi gūstā un no mīlestības sakariem ar romieti kļuvusi par netikli, tad viņ� kļūs par dieva atstumto un viņam būs jāizcie� publiska pāta-go�ana. Viņ� labi zināja noteikumus; �inī ziņā nebija izņēmumu, izlocī�anās un citu iztulkojumu. �Vīnstīgai nav jāvijas ap ērk�ķu krūmu,� � tas bija pamatnoteikums. Un pie teikuma: �Nolādēts, kur� kopojas ar dzīvnieku,� � rakstumācitāju komentārs paskaidroja, ka priesteris, kur� ielai�as ar netikli, nav labāks par to, kur� kopojas ar jizīvnieku.

Ta�u Josefs norija visu �o indi. Augsta spēle prasa augstu likmi. Viņ� ir saistīts ar �o romieti, viņ� uzņemsies apkaunojumu.

Vespasiāns ne�ēloja ne laiku, ne spēku, lai �o joku papilnam izbaudītu. Viņ� lika sev sīki izskaidrot sare�ģītās jūdu laulību tiesības, arī saderinā�anās un kāzu ceremonijas, kas Galilejā bija citādas nekā Jūdejā. Viņ� raudzījās, lai viss notiktu stingri pēc rituāla.

Rituāls prasīja, lai miru�ā tēva vietā ar līgavaini par līgavas pirk�anas cenu vienotos aizbildnis. Vespasiāns pasludināja sevi par aizbildni. Bija parasts, ka līgavainis maksāja divsimt zuzu, ja līgava bija jaunava, un simt zuzu, ja viņa bija atraitne. Vespasiāns lika par Maru, Laki�a meitu, ierakstīt dokumentos pirk�anas cenu simt piecdesmit zuzu un prasīja, lai Josefs viņam dod personisku parādzīmi par �o summu. Viņ� saaicināja no Tiberiadas, Magdalas, Sepforijas skolām rakstumācītājus un studentus, un citus cienījamus ieņemtā apgabala pilsoņus par laulības lieciniekiem. Daudzi atteicās piedalīties tādā nejēdzībā. Karavadonis uzlika viņiem sodus, viņu draudzēm kontribūciju.

Heroldi aicināja piedalīties svētkos visu tautu. Kāzu dienai pagādāja Tiberiadas visdārgāko līgavas krēslu, ko lietoja, kad laulāja augstus kungus. Kad Mara atstāja Vespasiāna māju ar mirtēm apvītajā līgavas krēslā, viņ� tēva vietā sacīja: � Lai dievs dod, ka tu �eit vairs neatgrieztos.

Tad Maru nesa cauri visai pilsētai; līgavas krēslu stiepa Galilejas di�ciltīgākie jūdi, arī viņi bija greznoti ar mirtēm. Pa priek�u soļoja meitenes ar lāpām, tad studenti, kas �ūpoja alabastra krūzes ar smar�ām. Uz ceļa tika slacīts vīns un eļļa, bārstīti rieksti, grauzdētas vārpas. Visapkārt dziedāja*. � Tev nevajag smiņķa, ne zie�u, ne zāļu, tu, mīlīgā stirna. � Uz visām ielām dejoja; se�desmitgadīgai matronai vajadzēja lēkāt dūdu pavadībā tāpat kā se�gadīgai meitenei, un pat vecajiem rakstumācītājiem bija jādejo ar mirtes zariem rokās, Vespasiāns gribēja, lai viņa jaunlauiājamos sumina pēc senajām para�ām.

Tā Josefu veda cauri Cēzarejas pilsētai, ceļ� likās gar�, ne mazāk moko�s kā tas, kas gāja cauri romie�u nometnei, kad viņu pirmo r< n dzina pie Vespasiāna. Beidzot viņi ar Maru stāvēja līgavas teltī, hupā. Līgavas telts bija no balta, ar zeltu caurausta linaudekla, no griestiem karājās vīnogu ķekari, vīģes, olīvas. Vespasiāns, vairāki virsnieki un Galilejas ievērojamākie ļaudis bija liecinieki Josefa precībām ar meiteni Maru. Viņi klausījās, kā Josefs skaidri un nikni izrunāja formulu, kas viņa mutē bija noziedzīga: � Paziņoju, ka tu esi man pielaulāta pēc Mozus un Izraēla likuma.

Zeme neiegruva, kad priesteris izteica �os viņam aizliegtos vārdus. Augļi viegli �ūpojās pie līgavas telts griestiem. Visapkārt skanēja dziesma: � Mana māsa, mana līgava, tu esi aizkorēts dārzs, tu aizslēgts avots, tu aizzīmogota aka.

Bet meitene Mara ar savām garajām, neatlaidīgajām acīm nekautrīgi un mīlīgi skatījās Josefa bālajā sejā un atbildēja ar vārsmām: � Lai mans draugs nāk savā dārzā un bauda no tā di�ciltīgiem augļiem.

Vespasiāns lika sev visu pārtulkot, apmierināts smīnēja. � Vienu es gribētu tev izlūgties, mans mīļais, � viņ� Josefam sacīja, � lai tu pārāk nesteigtos projām no �ā dārza.

Princese Berenīke, pirmā karaļa Agripas meita, otrā karaļa Agripas māsa, meta mieru savām pārdomām tuksnesī, atgriezās Jūdejā. Kaislīgi katrai izjūtai atdodamās, fiziski ciezdama, kad romie�i postīja Galilejas pilsētas, viņa aizbēga uz dienvidu tuksnesi. Viņa drebēja kā drudzī, ar pretīgumu noraidīja ēdienu un dzērienu, gavēja, ļāva matiem savelties, miesu saskrāpēt saru apģērbam, viņa nevairījās no pusdienas karstuma! un nakts aukstuma. Tā viņa dzīvoja nedēļām, mēne�iem � viena pati neremdināmās skumjās. Neviens viņu neredzēja, izņemot vientuļus, esēnu brāļus un māsas.

Ta�u, kad arī tuksnesī neizskaidrojamā kārtā nonāca baumas par briesmām, kas notiku�as Romā, par Nerona nāvi un Galbas nemieriem, princese tikpat kaislīgi metās politikā, kā bija metusies grēku no�ēlas neizmērojamajā jūrā. Visu mū�u viņas noskaņojumi krasi mainījās; te viņa iegrima svētajos rakstos, valdonīgi un vētraini meklēdama dievu, te pievērsa visu sava drosmīgā un atjautīgā gara spēku jukām valsts un provin�u karaspēkā.

Jau ceļā viņa sāka strādāt, rakstīja, sūtīja un saņēma neskaitāmas vēstules, depe�as. Vēl labu laiku pirms iera�anās Jūdejā viņa bija tikusi skaidrībā par pavedieniem, kas gāja no Austrumiem uz Rietumiem, par varas sadalījumu valstī, bija uzmetusi plānus, ieņēmusi noteiktu pozīciju. Nācās rēķināties ar daudziem faktoriem: Reinas armija, Donavas armija, Austrumu karaspēks; senāts, Romas un provin�u bagātnieki; Anglijas, Gallijas, Spānijas, Āfrikas gubernatoru raksturs un vara, vado�ie ierēdņi Grieķijā un pie Melnās jūras; skopā, īgnā, pārlieku vecā ķeizara personība; daudzie slepenie un arī atklātie troņa tīkotāji. Jo pasaulē lielāks juceklis, jo labāk. �īs jukas jau panāku�as, ka Jeruzaleme un templis ir sveiki un veseli. Varbūt laimēsies pasaules pārvaldes smagumpunktu atkal pārvietot uz Austrumiem, lai pasaule tiktu pārvaldīta nevis no Romas, bet gan no Jeruzalemes.

Princese apsver, rēķina, meklē vietu, kur viņa varētu iejaukties. Austrumos, viņas Austrumos vara pieder trīs vīriem. Ēģiptes pavēlniekam Tiberijam Aleksandram, Sī-rijas pavēlniekam Muciānam, Jūdejas feldmar�alam Ves-pasiānam. Tātad tagad viņa ieradusies viņa galvenajā mītnē, lai iepazītos ar �o feldmar�alu. Princesei ir daudz aizspriedumu pret viņu. Vespasiānu sauc par ekspeditoru, par zirgābolu lauķi, viņam jābūt ļauni viltīgam, izmanīgam zemniekam, rupjam un lempīgam, vismaz ar viņas Jūdeju viņ� apgājies nesaudzīgi un asiņaini. Domādama par Vespasiānu, viņa aiz pretīguma sarauc garās, spēcīgās lūpas. Diem�ēl nākas bie�i par viņu domāt, viņ� tagad kļuvis ļoti populārs, viņam laimējies. Visos Austrumos izplatīju�ās baumas par dievi�ķīgajām zīmēm un pareģojumiem, kas attiecoties uz viņu.

Vespasiāns vilcinās nepieklājīgi ilgi, iekams apmeklē princesi. Arī viņam ir pulka aizspriedumu. Arī viņ� dzirdējis par �o pārsmalcināto dāmu, par viņas modernajiem untumiem, par viņas pārspīlētajiem mīlestības sakariem, par viņas nedabiskajām attiecībām ar brāli. Viņam ir pretīga �ās Austrumu dāmas augstprātīgā un klīrīgā gra�o-�anās. Bet būtu neprāts bez vajadzības padarīt viņu par savu ienaidnieci. Viņa ir cie�i saistīta ar Romu, viņu uzskata par ļoti skaistu, viņa ir milzīgi bagāta. Pat viņas neapvaldītā tieksme uz celtniecību � Berenīke un viņas brālis nosēju�i ar pilīm visus Austrumus � nav jūtami mazinājusi viņas bagātību.

Lai pieņemtu Vespasiānu, Berenīke ģērbusies nopietni un svinīgi. Viņas lielā, cēlā, vēl saulē iedegusī seja karaliski slienas no kupli krokotā tērpa, īsajos, spītīgajos matos nav nekādu rotu, brokāta piedurknes krīt pār skaistajām, garajām, vēl tuksnesī sasprēgāju�ām rokām. Jau pēc da�iem ievadvārdiem viņa sāk runāt par būtisko: � Es pateicos jums, konsul Vespasiān, ka jūs tik ilgi esat saudzējis Jeruzalemes pilsētu.

Viņas balss ir zema, dobja, bet tā vienmēr mazliet nervozi trīs, tā skan arī drusku aizlauzti, tajā jūtams neliels, satrauco�s aizsmakums. Vēsi ar savām bargajām, gai�ajām acīm Vespasiāns apskata �o sievieti no galvas līdz kājām, tad viņ� saka sēco�i, atturīgi: � Vaļsirdīgi runājot, es nesaudzēju jūsu Jeruzalemi, bet savus kareivjus. Ja jūsu tautie�i tā turpinās, tad es ceru, ka varē�u ieņemt pilsētu bez lieliem upuriem.

Berenīke atbild pieklājīgi: � Lūdzu, runājiet tālāk, konsul Vespasiān. Ir patīkami dzirdēt jūsu sabīnie�u dialektu. � Viņa pati runā veiklā, pilnīgi pareizā latīņu valodā.

� Jā, � Vespasiāns saka, � es esmu vecs zemnieks. Tam ir savas priek�rocības, bet arī savi trūkumi. Es domāju � jūsu acīs.

Princese Berenīke piecēlās, viegli �ūpodamās, viņa savā slavenajā gaitā piegāja pavisam tuvu feldmar�alam.

� Kāpēc gan jūs esat tik spurains? Laikam jums par mani sastāstītas visādas muļķības. Jums nevajag tam ticēt. Esmu jūdiete, Hēroda un Hasmoneju mazmeita. Tas rada mazliet neērtu situāciju, kamēr jūsu leģioni atrodas �ajā zemē.

� Es saprotu, princese Berenīke, � Vespasiāns atbildēja, � ka jūs sapņojat piedalīties visādos vilino�os sare�ģījumos, kamēr Romā ir ļoti vecs ķeizars, kur� nav izraudzījis troņmantnieku. Man būtu �ēl, ja man vajadzētu uzlūkot jūs par ienaidnieci.

� Mans brālis Agripa atrodas Romā, lai godinātu ķeizaru Galbu.

� Mans dēls Tits ir devies uz Romu līdzīgā nolūkā.

� Es to zinu, � Berenīke mierīgi sacīja. � Jūsu dēls godina ķeizaru Galbu, kaut gan jūs no pārtvertām vēstulēm esat dro�i uzzinājis, ka ķeizars gribējis jūs nogalināt ar uzpirktu ļau�u rokām.

� Ja ļoti vecs valdnieks, � vēl mierīgāk atbildēja Vespasiāns, � sē� uz ļoti nedro�a troņa, tad viņ� mazliet plivina rokas, lai noturētu līdzsvaru. Tas ir dabiski. Kad mēs abi reiz būsim tik veci, dro�i vien darīsim tāpat. Kas jums īsti padomā, princese Berenīke?

� Un kas padomā jums, konsul Vespasiān?

� Jūs, austrumnieki, vienmēr gribat vispirms izvilināt otra nolūkus.

Princeses dzīvā, mainīgā seja pēk�ņi iemirdzējās lielā, pārdro�ā paļāvībā.

� Es gribētu, � viņa sacīja savā zemajā, satrauco�ajā balsī, � lai �ie senie, svētie Austrumi iegūtu sev pienācīgo vietu pasaules pārvaldī�anā.

� Tas manam sabīnie�u zemnieka paurim ir pārāk vispārīgi sacīts. Bet es baidos, ka ikkatrs no mums grib pretējo. Es, proti, vēlos, lai mitētos milzīgās nekārtības, kas no Austrumiem iespiedu�ās valstī. Es redzu, ka ķeizara Nerona Austrumu plāni un viņa pasvītroti austrumnieciskā domā�ana sagādāju�i valstij vairākus miljardus parādu. Es uzskatu, ka par seno svētumu ir drusku pārmaksāts.

� Ja ķeizars Galba mirs, vai tad Austrumu armija nemēģinās ietekmēt jaunā ķeizara izvēli? � Berenīke jautāja.

� Es esmu likuma un taisnības pusē, � Vespasiāns paskaidroja.

� Tāpat kā mēs visi, � Berenīke atbildēja, � bet domas par to, kas ir likums un taisnība, reizēm nesakrīt.

� Es būtu jums pateicīgs, cienījamā dāma, ja jūs man skaidri pateiktu, ko jūs īsti gribat.

Berenīke saņēmās; viņas seja kļuva pavisam mierīga. Ar klusu, niknu dedzību viņa sacīja: � Es gribu, lai nenoposta Jahves templi.

Vespasiāns bija atsūtīts uz �ejieni un pilnvarots savaldīt Jūdeju ar visiem līdzekļiem, kas viņam liktos nepiecie�ami. īsu brīdi viņam gribējās atbildēt: �Pasaules virskundzības uzturē�ana diem�ēl neļauj rēķināties ar arhitektūru.� Bet viņ� redzēja viņas stingo, dedzīgi saspringto seju un tikai noraido�i atrūca: � Mēs neesam nekādi barbari.

Viņa neko neatbildēja. Lēnām, skumju �aubu pārņemta, viņa iegremdēja savu gareno izteiksmīgo acu skatienu viņa acīs, un Vespasiānam kļuva neērti. Vai nebija pilnīgi vienalga, ka �ī jūdiete viņu tur par barbaru? Viņam dīvainā kārtā nebija vienalga. Viņ� juta viņas tuvumā to pa�u mazo neveiklību, ko reizēm sava jūda Josefa klātienē. Viņ� mēģināja to pārvarēt: � Jums nevajag aizskart manu godkāri. Es vairs neesmu tik jauns.

Berenīke redzēja, ka ekspeditors ir bargs smaga rakstura cilvēks, sasodīti viltīgs', par spīti �ķietamajai atklā-tlbai. Viņa novirzīja sarunu uz citām lietām. � Parādiet man sava dēla Titā attēlu, � viņa lūdza. Viņ� aizsūtīja kurjeru, lai tas atnestu attēlu. Viņa to aplūkoja ar interesi un sacīja daudz tāda, kas varētu iesildīt tēva sirdi. Bet Vespasiāns bija ve<;s, viņ� pazina cilvēkus un labi redzēja, ka viņai attēls visnotaļ nepatika. Viņi �ķīrās draudzīgi, un romietim un jūdietei bija skaidrs, ka viņi viens otru nevar ciest.

Kad Josefs ben Matatija, izpildīdams Berenīkes vēlē�anos, apmeklēja princesi, viņa atvairīgi izstiepa roku, iesaukdamās: � Nenāciet tuvāk. Palieciet stāvam. Starp jums un mani jābūt septiņiem soļiem.

Josefs nobālēja, jo viņa turējās no viņa pa gabalu kā no spitālīga.

Berenīke iesāka: � Esmu divreiz izlasījusi jūsu grāmatu.

Josefs atbildēja: � Kur� gan nerakstītu ar prieku un iedvesmu, ja jāstāsta par tādiem sen�iem kā mūsējie?

Berenīke nikni atglauda īsos, spītīgos matus. Tik tie�ām � �is cilvēks bija viņas radinieks.

� Es no�ēloju, mans brālēn Josef, � viņa sacīja, � ka mēs esam radinieki. � Viņa runāja ļoti mierīgi, viņas balsī bija tikko jau�ams, vibrējo�s aizsmakums. � Es nesaprotu, kā jūs varējāt palikt dzīvs, kad krita Jotapata. Kop� tā laika Jūdejā nav neviena, kuram nebūtu pretīgi dzirdēt Josefa ben Matatijas vārdu.

Josefs atcerējās, kā Tiberiadas Justs bija sacījis: � Jūsu rakstumācītājs Josefs ir nelietis.

Bet sievietes vārdi nespēja viņu sarūgtināt.

� Par mani dro�i vien stāsta ļoti daudz slikta, � viņ� iebilda, � bet es neticu, vai jums kāds būtu stāstījis, ka esmu bijis gļēvs. Padomājiet, lūdzu, ka reizēm mirt nav grūti. Mirt bija viegli, un tas bija liels vilinājums. Vajadzēja stipri saņemties, lai dzīvotu. Vajadzēja pulka drosmes. Es paliku dzīvs, jo es zināju, ka esmu Jahves ierocis.

Berenīkes garās lūpas savilkās, visa viņas seja pauda izsmieklu un nicinājumu.

� Austrumos klīst baumas, � viņa sacīja, � par kādu jūdu pravieti, kur� pavēstījis, ka �is romietis esot mesija.

Vai jūs neesat �is pravietis?

� Es zinu, � Josefs klusu attrauca, � ka Vespasiāns ir tas vīrs, par kuru runā raksti.

Berenīke pārliecās pāri septiņu soļu robe�ai, ko viņa bija nospraudusi. Starp viņiem bija visa istaba, arī ogļu trauks, jo bija auksta ziemas diena. Viņa aplūkoja �o vīrieti; viņ� vēl aizvien nesa va�u, bet izskatījās kopts.

� Man labi jāapskata viņ�, �is pravietis, � viņa ņirgājās, � kur� labprāt norija romie�a spļaudekli, kad viņam to lika. Man kļuva nelabi aiz nicinājuma, kad dzirdēju, kā Sepforijas rakstumācītājiem vajadzēja piedalīties jūsu �kāzās�.

� Jā, � Josefs klusām sacīja, � es noriju arī to. � Viņ� pēk�ņi izskatījās mazs un nomākts. Vairāk nekā precības ar �o meiteni viņu nomāca un pazemoja kas cits. Toreiz līgavas teltī viņ� bija zvērējis nepieskarties Ma-rai. Ta�u tad Mara atnāca pie viņa, sēdēja uz gultas jauna, glāsmaina, kvēla, gaidu pārņemta, viņ� Maru paņēma, viņam bija meitene jāpaņem, tāpat kā toreiz viņam bija jādzer, kad viņ� iznāca no alas. Kop� tā laika Mara bija viņa tuvumā. Viņas lielās acis skatījās Josefā, kad viņ� ņēma viņu, tikpat kvēli kā tad, kad paņēmis nikni un nicino�i sūtīja projām. Berenīkei bija vairāk nekā taisnība. Viņ� bija ne vien norijis romie�a atkritalu, viņam tā pat gar�oja.

Josefs uzelpoja, kad Berenīke pie �ās tēmas neuzkavējās. Viņa runāja par politiku, viņa dusmojās uz mar�alu: � Es negribu, ka �is lauķis iesēstos pasaules centrā. Es to negribu.

Viņas zemā balss pauda kvēli un kaislību. Josefs stāvēja klusi, apvaldīti. Bet viņ� ironizēja par viņas bezspēcību. Viņa to labi redzēja.

� Ejiet, mans brālēn Josef, � viņa ņirgājās, � pasakiet viņam to. Nododiet mani viņam. Varbūt jums pie�ķirs vēl bagātāku atalgojumu nekā verdzeni Maru.

Viņus �ķīra telpa, viņi abi bija jūdi, abi jauni, abi skaisti, abus dzina karstas alkas pēc sava mērķa. Viņi stāvēja aci pret aci, viens otru izsmiedami un tomēr sirds dziļumos radniecīgi.

� Ja es pateiktu karavadonim, � Josefs atcirta, � ka jūs esat viņa pretiniece, māsīca Berenīke, viņ� smietos.

� Nu tad sasmīdiniet viņu, savu romie�u pavēlnieku, � Berenīke teica. � Dro�i vien viņ� jūs �im nolūkam tur. Es, mans brālēn Josef, labi nomazgā�u rokas un ilgi �ķīstī�os vannā, jo esmu bijusi kopā ar jums.

Iedams atpakaļ, Josefs smaidīja. No tādas sievietes kā Berenīke viņam labāk patika zaimi nekā vienaldzība.

Vespasiāna galvenajā mītnē Cēzarejā ieradās ļoti vecs, ļoti mazs, ļoti cienījams jūdu kungs � Johanans ben Zaķa js, tempļa universitātes rektors, Jūdejas virstiesnesis, Jeruzalemes augstākais rakstumācītājs, kuru romie�u iestādes uzņēma visai godbijīgi. Savā vārgajā balsī viņ� Cēzarejas jūdu lokā stāstīja par �ausmām, kas pārņēmu�as jūdu galvaspilsētu. Esot nogalināti gandrīz visi mēreno partijas vado�ie vīri, virspriesteris Ananijs, lielākā daļa aristokrātu un daudzi no �īsteni pareizticīgajiem�; tagad makabeji ar uguni un zobenu iznīcinot cits citu. Pat tempļa priek�telpā viņi ielauzu�ies ar iero�iem rokās, sa�āvu�i ļaudis, kas taisīju�ies nest pie altāra savu upuri. Reizēm sirmgalvis pēc sena paraduma piemetināja: � Esmu to redzējis pats savām acīm. � Arī viņ� izza-dzies no Jeruzalemes, riskēdams ar dzīvību. Viņ� licis izplatīt valodas, ka esot miris, viņa skolnieki iznesu�i viņu no Jeruzalemes mūriem zārkā, lai it kā apglabatu.

Viņ� lūdza mar�alam sarunu, un Vespasiāns tūdaļ uzaicināja viņu pie sevis. Mū�vecais, sadzeltēju�ais jūdu augstākais rakstumācītājs stāvēja romie�a priek�ā; grumbainajā, mazās, bezkrāsainās bārdas apņemtajā sejā uzkrīto�i sprigani dzirkstīja zilās acis. Viņ� sacīja:

� Es esmu ieradies, konsul Vespasiān, lai runātu ar jums par mieru un pado�anos. Es nepārstāvu nekādu varu. Vara Jeruzalemē pieder �Izraēla atriebējiem�; ta�u likums nav miris, un man līdzi ir virstiesne�a zīmogs. Tas nav daudz. Bet neviens nezina labāk par Romu, ka lielu valsti ilgsto�i var saturēt kopā tikai taisnība, likums un zīmogs, un tālab varbūt neesmu atnesis pārāk maz.

Vespasiāns atbildēja: � Es priecājos runāt ar vīru, kuram Jūdejā pieder viscienījamākais vārds. Ta�u es diem�ēl esmu sūtīts turēt rokā zobenu. Vest sarunas par mieru var tikai ķeizars Romā un viņa senāts.

Johanans ben Zakajs pa�ūpoja veco, mazo galvu. Viņ� runāja viltīgi, klusi, Austrumu dziedo�ajā un pamācīgajā tonī: � Ir vairāki, kuri sevi sauc par ķeizaru. Bet ir tikai viens, ar kuru es vēlētos pārmīt zīmogu un dokumentus. Vai Libānu iekarojis Galba? Tikai tas, kur� iekarojis Libānu, ir valdnieks, adirs. Libānu nav pakļāvis Galba.

Vespasiāns neuzticīgi paskatījās uz sirmgalvi. � Vai jūs esat runājis ar manu gūstekni Josefu ben Matatiju?

Johanans ben Zakajs to noliedza, mazliet izbrīnījies.

Vespasiāns sacīja ar no�ēlu, neveikli: � Piedodiet, jūs patiesi neesat ar viņu runājis.

Viņ� apsēdās, saguma, lai viņam nenāktos skatīties uz sirmgalvi no aug�as. � Lūdzu, pasakiet man � ko jūs gribat saņemt un ko jūs gribat atdot?

Johanans, pastiepis savas savītu�ās rokas, piedāvāja:

� Es do�u jums zīmogu un vēstuli, ka Jeruzalemes Lielā padome un rakstumācītāji pakļaujas Romas senātam un tautai. Es par to izlūdzos no jums vienu: dodiet man kādu mazu pilsētiņu, lai es tur varētu nodibināt universitāti, un dodiet man mācī�anas brīvību.

� Lai jūs man no jauna sabrūvētu pret Romu visdrūmākās receptes, � Vespasiāns smīnēja.

Johanans ben Zakajs saruka vēl mazāks un niecīgāks.

� Ko jūs vēlaties? Es iestādī�u mazu zariņu no varenā Jeruzalemes koka. Dodiet man, teiksim, Jamnijas pilsētiņu. Jamnija � tā būs pavisam maza universitāte. � Viņ� laipni mēģināja pierunāt romieti, ar �estiem attēloja, cik niecīga būs viņa universitāte: ak, tā būs tik maziņa, un viņ� aizvēra un atvēra savu sīko rociņu.

Vespasiāns atbildēja: � Labi, es par jūsu priek�likumu ziņo�u Romai.

� Neziņojiet, � Johanans lūdza. � Es gribētu to kārtot tikai ar jums, konsul Vespasiān. � Viņ� spītīgi atkārtoja: � Jūs esat adirs.

Vespasiāns piecēlās, plati, zemnieciski stingri viņ� stāvēja sēdo�ā augstākā rakstumācītāja priek�ā. � Atklāti runājot, � viņ� sacīja, � es to īsti nesaprotu, kādu ģeķi jūs tie�i manī esat atradu�i. Jūs esat vecs, gudrs un, kā liekas, relatīvi godīgs kungs. Vai jūs man to nepaskaidrotu? Vai tas nav nepanesami grūti, ka zemē, ko jums izredzējis jūsu dievs Jahve, tie�i man jābūt adiram? Esmu dzirdējis, ka jūs vairāk par visām tautām baidāties no saskarsmes ar citiem.

Johanans aizvēra acis. � Kad dieva eņģeļi, � viņ� citēja, � pēc ēģiptie�u bojāejas Niedru jūrā gribēja uzsākt gaviļu dziesmu, Jahve sacīja: �Manas radības slīkst, un jūs gribat dziedāt gaviļu dziesmu?�

Mar�als pienāca sīkajam zinātniekam pavisam tuvu un, pieskāries viņam viegli, draudzīgi pie pleca, viltīgi jautāja: � Bet tas ta�u tā ir: .par īstiem, pilnvērtīgiem cilvēkiem jūs mūs neatzīstat?

Johanans, vēl vienmēr acis aizvēris, atbildēja klusām, it kā no tālienes: � Būdiņu svētkos mēs upurējam septiņdesmit vēr�u, lai izlūgtos ne jūdiem dieva piedo�anu.

Vespasiāns runāja neparasti pieklājīgi: � Ja jūs neesat pārāk noguris, mans rakstumācītāj un kungs Joha-nan, tad es izlūdzos no jums vēl vienu pamācību.

� Es jums labprāt atbildē�u, konsul Vespasiān, � rakstumācītājs teica.

Vespasiāns atbalstīja rokas uz galda. Viņ� jautāja, saspringti pāri galdam pārliecies: � Vai nejūdam ir nemirstīga dvēsele?

Johanans atbildēja: � Ir se�i simti trīspadsmit noteikumu, kas mums, jūdiem, jāievēro. Nejūdam jāievēro tikai septiņi noteikumi. Ja viņ� tos ievēro, tad arī pār viņu nolai�as svētais gars.

� Kādi ir �ie septiņi noteikumi? � romietis gribēja zināt.

Johanans sarauca uzacis, viņa zilās acis skatījās Ves-pasiāna pelēkajās acīs gai�i un ļoti jauneklīgi. � Ir viens �jā� un se�i �nē�, � viņ� sacīja. � Jābūt taisnīgam, nedrīkst aizliegt dievu, nedrīkst kalpot elkiem, nedrīkst nokaut, nedrīkst zagt, nedrīkst nodoties netiklībai un mocīt dzīvniekus.

Vespasiāns drusku pārdomāja, tad sacīja ar no�ēlu:

� Tad man diem�ēl maz izred�u, ka svētais gars nolaidīsies pār mani.

Augstākais rakstumācītājs glaimīgi vaicāja: � Vai jus domājat, ka Romai tas būtu ļoti bīstami, ja mēs manā mazajā Jamnijas universitātē mācītu �ādas lietas?

Vespasiāns atbildēja izaicino�i, drusku bravūrīgi.

� Bīstami vai nebīstami, lielā vai mazā, kāds man vispār pamats nākt jums pretim?

Sirmgalvis sataisīja viltīgu seju, pacēla sīko rociņu, pavicināja gaisā un atkal skandēja austrumnieku dziedo�ajā balsī: � Kamēr jūs neesat adirs, jums nav pamata iekarot Jeruzalemi; jo, lai kļūtu par adiru, jums dro�i vien būs vajadzīgs jūsu karaspēks. Bet, ja jūs izvēlēs, jums dro�i vien nebūs vairs laika Jeruzalemi iekarot. Varbūt tad jūsu interesēs būs aizvest sev līdzi uz Romu ja ne iekaroto Jeruzalemi, tad vismaz kādu tiesību apliecinājumu. Varbūt jums �is tiesību apliecinājums ir vērts t?S mazās piekāp�anās, ko es no jums lūdzu.

Viņ� apklusa, viņ� likās noguris. Vespasiāns bija ļoti vērīgi noklausījies viņa runu.

� Ja jūsu pārējie kungi būtu tikpat viltīgi kā jūs, � viņ� smaidīdams izbeidza sarunu, � tad es dro�i vien nekad netiktu tik tālu, lai jūs mani sauktu par adiru.

Ir grēki, ko augstākais rakstumācītājs nepiedod, par spīti visai savai iecietībai, un Josefam strauji sita sirds, kad viņu uzaicināja pie sirmgalvja. Bet Johanans neievēroja septiņu soļu attālumu. Josefs zemu noliecās, roku pie pieres pielicis, un sirmgalvis svētīja savu mīļoto skolnieku.

Josefs sacīja: � Es pravie�a vārdus esmu iztulkojis divdomīgi, mana mēle noziegusies. No tā radu�ās daudzas nelaimes.

Sirmgalvis atbildēja: � Jeruzaleme un templis bija nobriedu�i kri�anai pirms jūsu nodarījuma. Tempļa vārti atvērsies, kādam tikai jāuzpū� elpa. Jūs esat augstprātīgs pat savā vainas apziņā. Es gribu ar jums runāt, rakstu-mācītāj Josef, mans skolniek, � viņ� turpināja.

� Jeruzalemē domā, ka jums ir nepastāvīga sirds un jums piespriests lielais izraidījums. Bet es jums ticu un gribu ar jums runāt.

�ie vārdi atspirdzināja Josefu kā rasa druvu īstajā gadalaikā un pla�i atdarīja viņa sirdi.

� Valsts ir gājusi bojā, � Johanans turpināja. � Bet tā nav tā valsts, kas tur mūs kopā. Arī citi ir dibināju�i valstis, tās ir sabruku�as, nāks jaunas valstis, un arī tās sabruks. Valsts nav pats svarīgākais.

� Kas ir pats svarīgākais, mans tēvs?

� Ne tauta un ne valsts rada kopību. Mūsu kopības būtība nav valsts, mūsu kopības būtība ir likums. Kamēr pastāv mācība un likums, mums ir kopība, stiprāka, nekā var dot valsts. Likums pastāv, kamēr vien ir kāda balss, kas to var sludināt. Kamēr skanēs Jēkaba balss, Ezava rokas būs nespēcīgas.

Josefs vilcinādamies jautāja: � Vai man ir �ī balss, mans tēvs?

� Citi domā, � Johanans atbildēja, � ka jūs esat zaudējis savu jūdu tautību, Josef ben Matatija. Bet, kaut arī sāls ūdenī iz�ķīst, tas tomēr tur ir, un, kad ūdens iztvaiko, sāls paliek.

�ie sirmgalvja vārdi Josefu pacēla un pazemoja tā, ka viņ� labu brīdi nespēja parunāt. Tad viņ� lēnām un bikli atgādināja savam skolotājam: � Vai jūs man nepateiksiet, kādi ir jūsu nodomi, mans tēvs?

� Jā, � Johanans atbildēja, � tagad es tev to pateik�u. Mēs atdosim templi. Mēs gribam redzamā dieva nama vietā dibināt neredzamu dieva namu, mēs gribam apņemt dzīvo dieva elpu ar vārdu mūriem granīta mūru vietā. Kas ir dzīvā dieva elpa? Mācība un likums. Mūs nevar atraut citu no cita, kamēr mums ir mēles vai papīrs, uz kā rakstīt likumu. Tālab es romietim lūdzu Jam-nijas pilsētu, lai varētu tur dibināt universitāti. Es domāju, viņ� man atjaus.

� Jūsu iecere, mans tēvs, prasa vairāku paaud�u darbu.

� Mums ir laiks, � sirmgalvis atbildēja.

� Bet vai romie�i mums neliks �ķēr�ļus? � Josefs jautāja.

� Protams, viņi mēģinās tikt �ķēr�ļus; vara vienmēr jūt neuzticību pret garu. Bet gars ir elastīgs. Neko nevar noslēgt tik cie�i, lai tas tomēr netiktu cauri. Viņi mums sagraus valsti un templi, mēs tā vietā uzcelsim mācību un likumu. Viņi aizliegs mums vārdu, mēs sapratīsimies ar zīmēm. Viņi aizliegs mums rakstību, mēs sev izdomāsim ciparus. Viņi aiz�ķērsos mums taisno ceļu, bet dievs nekļūs sīkāks arī tad, ja viņa piekritējiem būs jāiet pie viņa pa viltīgiem apkārtceļiem.

Sirmgalvis aizvēra acis, atvēra tās un sacīja: � Mums nebūs lemts �o darbu nobeigt, bet mums ir uzdots no tā neatkāpties. Tas ir uzdevums, kam mēs esam izredzēti.

� Un mesija? � Josefs jautāja ar pēdējo cerību.

Runā�ana sāka augstāko rakstumācītāju nogurdināt,

bet viņ� saņēmās, bija svarīgi, lai viņ� �īs zinā�anas nodotu tālāk savam mīļajam skolniekam Josefam. Viņ� pamāja, lai Josefs pieliecas tuvāk, un ar savītu�ajām lūpām �ukstēja viņa jaunajā ausī: � Nav zināms, vai mesija vispār kādreiz atnāks. Bet ticēt vajag. Nekad nedrīkst ar to rēķināties, ka mesija nāks, bet vienmēr jātic, ka viņ� nāks.

Atpakaļceļā Josefs jutās nomākts. �ā izcilā sirmgalvja ticība tātad nebija nekas starojo�s, kas viņam palīdzētu, bet kaut kas rūpju pilns, viltīgs, vienmēr saistīts ar ķecerību, vienmēr karojo�s pret ķecerību, tā bija nasta.

Kaut gan viņi izskatījās ļoti da�ādi, nebija nemaz tik tāls ceļ� no Johanana ben Zakaja līdz Tiberiadas Justam. Josefs jutās nomākts.

Augstākais rakstumācītājs bija dzirdējis daudz ļauna par Josefa laulībām. Viņ� lika ierasties pie sevis Marai, La-ki�a meitai, un runāja ar viņu. Viņ� saoda viņas sandaļu smar�u. Viņa sacīja: � Kad es lūdzu dievu, es vienmēr uzauju �īs sandales. Es gribu stāties dieva priek�ā, jauki smar�odama.

Viņa zināja no galvas daudz lūg�anu, nebija atļauts lūgsnas pierakstīt, tām bija jānāk no sirds, un tās bija jānes sirdī. Viņa sirmgalvim paļāvīgi sacīja: � Es esmu dzirdējusi, ka no zemes līdz debesīm esot piecsimt gadu un no vienām debesīm līdz otrām esot atkal piecsimt gadu, un katru debesu biezums esot piecsimt gadu. Un tomēr: kad es nostājos sinagogā aiz pīlāra un �ukstu, man liekas, ka es �ukstētu Jahvem ausī. Vai tā ir pārdro�ība un grēks, mans rakstumācītāj un kungs, ja es ticu, ka Jahve man ir tik tuvu kā auss pie mutes?

Johanans ben Zakajs ar interesi uzklausīja Maras domas, kas rosījās aiz viņas zemās, bērni�ķīgās pieres, un sarunājās ar viņu nopietni kā ar kādu rakstumācītāju no Kvadru zāles. Kad Mara gāja projām, viņ� uzlika maigo, savītu�o roku viņai uz galvas un svētīja viņu ar seno teicienu: lai Jahve dara tevi tādu kā Rāhele un Lea.

Viņ� bija dzirdējis, ka Josefs, līdzko viņam vairs nebū�ot jābaidās no Vespasiāna iebildumiem, gribot no Maras �ķirties. �ķirties nebija grūti. Rakstos stāvēja skaidri un vienkār�i: �Ja kāda sieva neatrod sava vīra acīs �ēlastību, tālab ka viņ� viņā atklājis kaut ko apkaunojo�u, tad viņ� var uzrakstīt �ķir�anās vēstuli un sūtīt viņu projām no savas mājas.�

Johanans sacīja: � Ir divas lietas, to skaņu nedzird ar ausīm pat jūdzes attālumā, im tomēr to atbalss skan no viena pasaules gala līdz otram. Kad lūst koks, ko nocērt, kamēr tas nes augļus, un kad nopū�as sieviete, kuru sūta projām viņas vīrs, un viņa mīl viņu.

Josefs sacīja stūrgalvīgi. � Vai tad es neesmu atklājis viņā neko apkaunojo�u?

Johanans sacīja: � Jūs neesat atklājis neko apkaunojo�u: �is apkaunojo�ais bija, pirms jūs viņu ņēmāt. Pārbaudiet sevi, rakstu mācītāj Josef. Es neie�u par liecinieku, ja jūs �ai sievietei dosiet �ķir�anās vēstuli.

Attiecības starp Vespasiānu un ķeizaru Galbu nebija nemaz tik vienkār�as, kā viņ� attēloja princesei Bere-nīkei. Tits bija aizbraucis uz Romu, ne tikai lai piedalītos godinā�anā, bet galvenokārt lai tiktu pie kāda no svarīgajiem valsts amatiem, kas viņam līdz �im trūka. Patiesībā viņ� mērķēja vēl augstāk. Vespasiāna brālis, aizspriedumainais, īgnais Sabīns, lika noprast, ka varbūt vecais bezbērnu ķeizars, lai piesaistītu sev Austrumu armijas, pieņem�ot Titu par savu dēlu. �ī vēstule pagaidām izbeidza sare�ģītās attiecības starp Vespasiānu un Muciānu. Viņi viens otram visu laiku augstsirdīgi aplfe-cināja, ka nedomājot iekarot varu; ja kāds no viņiem taisoties to darīt, tad �obrīd tas esot otrs, nevis viņ�. Patiesībā abi skaidri zināja, ka neviens no viņiem nejūtas pietiekami stiprs, lai cīnītos ar otru, un tagad Sabīna vēstule bija parādījusi viņiem gaidīto atrisinājumu.

Ta�u vēl ziemas vidū pienāca ziņa, kas izjauca visus �os plānus. Uz Romas gvardi un senātu balstīdamies, varu bija sagrābis kāds, ar kuru Austrumi nebija rēķināju�ies: tas bija Otons, Popejas pirmais vīrs. Vecais ķeizars bija nogalināts, jaunajam ķeizaram bija drosme, spējas, cieņa, daudz atbalstītāju. Vai Tits turpinās savu ceļojumu, lai godinātu jauno pavēlnieku, vai griezīsies atpakaļ, nebija zināms. Vismaz �eit Austrumos vēl nedomāja, ka varētu sekmīgi sacelties pret jauno ķeizaru, � un kur� gan lai būtu Austrumu izredzētais? Vecā Galbas nogalinā�ana bija notikusi pārāk ātri, vēl nebija panākta vieno�anās: gan Vespasiāns, gan Muciāns lika savam karaspēkam zvērēt uzticību jaunajam ķeizaram Oto-nam.

Jaunās varas pastāvē�anai tomēr neviens neticēja. Otons varēja paļauties uz Itālijas karaspēku, bet viņam nebija nekādu sakaru ar provin�u armijām. Jaunā ķeizara tronis nestāvēja dro�āk par vecā ķeizara troni.

Princese Berenīke katru dienu saņēma no Romas sīkas ziņas. Pēc askētiskās dzīves tuksnesī viņa ar divkār�u kaisli metās politikā. Sarakstījās ar ķeizara ministriem, ar senatoriem, ar Austrumu gubernatoriem un^ ģenerāļiem. Austrumi nedrīkst otrreiz stāvēt notiku�u faktu priek�ā. Tagad, vēl �inī pavasarī, tiem jābūt kaujas gatavībā, lai iekarotu galvaspilsētu. Tie nedrīkst sa�ķelties, tiem jāpakļaujas vienam pavēlniekam, un �im pavēlniekam jābūt Muciānam. Vispirms bija nepiecie�ams nodro�ināties ar skaidru Muciāna piekri�anu, ja viņu grib izvirzīt kā pretendentu, un atbīdīt mar�alu.

Spo�i, ar lielu svītu, Berenīke brauca uz Antiohiju. Piesardzīgi viņa tuvojās Muciānam. Pieredzēju�ais kungs spēja lietpratīgi novērtēt jūdu princeses priek�rocības � skaistumu, prātu, gaumi, bagātību, vētraino aizrau�anos ar politiku. Abi mū�am tuvie cilvēki sapratās ļoti ātri. Bet Berenīke nespēja piedabūt Muciānu pie tā, ko vēlējās. �is izkāmēju�ais kungs ļāva viņai ieskatīties savā dvēselē ļoti vaļsirdīgi. Jā, viņ� ir godkārīgs. Viņ� nav ari gļēvs, bet viņ� ir drusku paguris. Iekarot Romu no Austrumiem ir sasodīti kutelīgs uzdevums. Viņ� nav radīts �ādam uzdevumam. Viņ� var sadarboties ar diplomātiem, senatoriem, gubernatoriem, saimniecības vadītājiem. Bet �odien diem�ēl visu iz�ķir karavīri, un viņam ir pretīgi rīkoties uz vienu roku ar �iem uz aug�u tiku�ajiem feldfēbeļiem. Viņ� pievēr� savu gudro, skumjo, alkatīgo skatienu princesei.

� Vēlē�anās izdedzināt �iem polifēmiem viņu aci ar laiku zaudē pievilcību. Briesmas un ieguvums nav vienādās proporcijās. Pa�reizējā situācijā īstais vīrs ir Vespasiāns. Viņam piemīt nepiecie�amā rupjība un skarbums, lai mūsu laikos tiktu pie popularitātes. Es atzīstos, sirds dziļumos viņ� man ir tikpat pretīgs kā jums, princese Berenīke. Bet viņ� ir tik tīrs laika gara iemiesojums, ka kļūst gandrīz vai simpātisks. Padariet viņu par ķeizaru, princese Berenīke, un atļaujiet man mierīgi pabeigt impērijas dabas un vēstures aprakstu.

Berenīke neatlaidās. Viņa cīnījās ne tikai ar vārdiem, ar devīgu roku viņa kaisīja naudu, lai radītu savam kandidātam labvēlīgu noskaņojumu. Viņa aizvien dedzīgāk pierunāja Muciānu, bikstīja, glaimoja. Cilvēks ar tik dzīvu dvēseli kā viņ� nedrīkstot izlocīties, nedrīkstot būt slinks. Viņ� smaidīdams atbildēja: � Augstība, ja tāda dāma kā jūs patiesi būtu manā pusē, tad mani �ī rupjā spēle, par spīti visām �aubām, varētu vilināt. Bet jūs nemaz neesat manā pusē, jūs esat tikai pret Vespasiānu.

Berenīke pietvīka, negribēja to atzīt, runāja daudz un veikli, lai piespiestu viņu mainīt savas domas. Viņ� pieklājīgi klausījās, izlikās, ka Jautos sevi pārliecināt. Bet, kamēr viņ� vaļsirdīgi un sirsnīgi turpināja sarunu ar viņu,

Berenīke redzēja, ka Muciāns ar savu spieķi raksta smiltīs vārdus, vārdus grieķu valodā, katrā ziņā ne jau viņai domātus, bet viņa spēja tos atminēt: �Vienam dievi ir devu�i spējas, otram � laimi.� Viņa lasīja, un viņas mēle kļuva gurda.

Kad pat Josefs ben Matatija ieradās Antiohijā, Berenīke dro�i zināja, ka viņas ceļojums pie Muciāna negūs panākumus. Viņa tūdaļ tīri pamatoti nojauta, ka Josefu sūtījis Vespasiāns, lai samaitātu viņas pūliņus.

Josefs ķērās pie sava uzdevuma diezgan izveicīgi. Viņ� no jauna sadraudzējās ar Muciānu. Muciāns priecājās atkal dzirdēt jūdu pravie�a neparasto, kaismīgo, pārliecino�o balsi. Stundām ilgi viņ� iztaujāja Josefu par viņa tautas tikumiem, paradumiem un senatni. Tādā kārtā viņi nonāca pie sarunas par jūdu ķēniņiem, un Josefs pastāstīja Muciānam par Sauļu un Dāvidu.

� Sauls bija pirmais Izraēla ķēniņ�, � Josefs sacīja, � bet pie mums maz vīrie�u saucas Saula vārdā, bet ļoti daudzi par Samuēliem. Mēs turam Samuēlu pārāku par Sauļu.

� Kāpēc? � Muciāns jautāja.

� Tas, kur� varu dod, ir di�āks par to, kam ir vara, � Josefs atbildēja. � Kur� ieceļ par ķēniņu, ir di�āks nekā ķēniņ�.

Muciāns smaidīja: � Jūs esat augstprātīgi ļaudis.

� Varbūt mēs esam augstprātīgi, � Josefs labprāt piekrita, � bet vai arī jums neliekas, ka vara, kas vada netie�i, palikdama apslēpta, ir smalkāka, garīgāka, valdzino�āka nekā tā vara, kura di�ojas visas pasaules priek�ā?

Muciāns neteica ne �jā�, ne �nē�. Josefs turpināja, un viņa vārdos bija atziņas, par kurām samaksāts ar daudziem Jauniem pārdzīvojumiem.

� Vara atņem sajēgu. Es nekad neesmu bijis aprobe�otāks kā tanī laikā, kad man piederēja vara. Samuēls ir pārāks par Sauļu.

� Man �ķiet, � Muciāns smaidīdams sacīja, � ka jūsu vēsturē pats simpātiskākais ir jaunais Dāvids. �ēl, � viņ� nopūtās, � ka izjuka projekts par jauno Titu.

Ļoti drīz pēc Josefa iera�anās Antiohijā Berenīke atvadījās no Muciāna. Viņa atmeta savas cerības. Viņa brauca pretim brālim, kur� tuvākajā laikā tika gaidīts Galilejā. Līdz �im viņ� bija uzturējies Romā, bet, būdams pārliecināts, ka Otona vara ilgs tikai da�as nedēļas, gribēja savlaicīgi un neuzkrīto�i atstāt Romu, lai nevajadzētu uzņemties saistības ar jaunu ķeizaru. Berenīke uzelpoja, cerēdama uz tik�anos ar savu karsti mīļoto brāli; neveiksmes rūgtumu mazināja �is prieks. � Saldā princese, � Mūciāns �ķiroties sacīja, � tagad, kad man jūs jāzaudē, es nesaprotu, kāpēc jūsu dēļ neesmu kļuvis par pretendentu.

� Arī man ir grūti to saprast, � Berenīke atbildēja.

Viņa satika savu brāli Tiberiadā. Pils atjauno�ana bija pabeigta. Skaistāka nekā senāk tā staroja pār pilsētu un ezeru. Da�as zāles bija celtas bez logiem no tik caurspīdīga Kapadokijas akmens, ka telpas �ķita gai�as arī tad, ja durvis nestāvēja vaļā. Viss likās viegls, gaisīgs, bez liekas greznības, kā tagad bija modē Romā. Savu meistarību arhitekti bija apliecināju�i, ceļot ēdamzāli. Tās kupols bija tik augsts, ka saspringtais skatiens ar grūtībām sniedzās līdz ziloņkaula griestu velvēm; �īs velves bija grozāmas, un mielasta dalībniekus varēja apbērt ar puķēm vai apslacināt ar smar�īgu lietu.

Masa un brālis gāja caur namu, rokās saķēru�ies, no sirds viens par otru priecādamies. Bija sācies pavasaris, dienas jau kļuva garākas, abi skaistie cilvēki, brīvi elpodami, soļoja cauri pla�ajām zālēm, viņi lietpratīgi priecājās par celtnes tīkamajiem samēriem, par tās izsmalcinātību. Agripa ar vieglu izsmieklu stāstīja par jaunajām pilīm, ko viņ� redzējis Romā, par to bezjēdzīgi milzīgajiem izmēriem, par bezgaumīgi pārspīlēto greznību. Otons atvēlējis piecdesmit miljonus, lai uzceltu Nerona zelta namu; arī viņ� diez vai piedzīvo�ot celtnes pabeig�anu. Berenīke sarauca lūpas. � �ie Romas barbari prot vienīgi raust. Viņuprāt, ja viņi iebūvēs kādu īpa�i retu marmoru un noklās to ar labi daudz zelta, tad tā būs celtniecības mākslas virsotne. Viņiem nav nekāda talanta, izņemot talantu tikt pie varas.

� Katrā ziņā ļoti izdevīgs talants, � Agripa piebilda.

Berenīke palika stāvam. � Vai man patie�ām jāpacie�

�is Vespasiāns? � viņa �ēlojās. � Vai tu vari man uzlikt tādu nastu, mans brāli? Viņ� ir tik neveikls un rupj�, viņ� el� kā noskrējies suns.

Agripa drūmi stāstīja: � Kad es nupat biju pie viņa Cēzarejā, viņ� man lika pasniegt zivis un aizvien no jauna pasvītroja, ka tās esot no Ģenecaretes ezera. Kad es �īs līķu zivis neēdu, viņ� mani neganti izsmēja. Man būtu bijusi da�a laba atbilde, bet es to noriju.

� Viņ� man ir galīgi nepanesams, � Berenīke �ķendējās. � Kad es dzirdu viņa pliekanās asprātības, es stāvu kā odu barā. Un mums jāpalīdz, lai �is vīrs tiktu par ķeizaru.

Agripa centās viņu pārliecināt: � Ķeizars, ko izvēlēsies Rietumi, mums �eit visu nesaudzīgi iznīcinās. Mar�als ir gudrs un apvaldīts. Viņ� ņems, ko viņam vajag, atlikumu viņ� atstās mums. � Agripa paraustīja plecus. � Ķeizaru ieceļ armija, armija gatava zvērēt Vespasiā-nam. Esi gudra, mana māsa, � viņ� lūdza.

Ziņas par Galbas nonāvē�anu sasniedza jauno Titu Korintā vēl pirms viņa iera�anās Romā. Nebūtu nekādas jēgas turpināt ceļu. Viņ� bija lolojis pārliecību, ka Galba viņu adoptēs, tas viņam bija smags sitiens, ka ķeizars no-gaiināts pirms laika. Viņ� nevēlējās godināt Otonu, kura vietā bija sapņojis būt pats. Viņ� palika Korintā, pavadīja �ajā vieglprātīgajā pilsētā �etrpadsmit trakas dienas, uzdzīvodams ar sievietēm un zēniem un nododamies visādām citādām netiklībām. Tad viņ� devās projām no turienes un, par spīti sliktajam gadalaikam, atgriezās Cezareja.

Uz kuģa Titu uzmācīgi vajāja atmiņas par vecmāmiņas godkārajiem sapņiem. Ģenerālis Tits bija jauns, bet daudz pieredzējis. Viņa tēva paaugstinājumi un kri�ana, viņa pazeminā�ana no konsula par ekspeditoru, pāreja no goda un greznības uz nomāco�u nabadzību bija ietekmējusi arī viņa likteni. Viņ� bija audzināts kopā ar princi Britanniku, bija zvilnējis pie viena galda ar �o jauno, starojo�o troņmantnieku, bija ēdis to pa�u ēdienu, ar ko ķeizars Ne-rons noindēja princi, un arī pats saslimis. Viņ� pazina Pālā tīņa spo�umu un sava tēva trūcīgo pilsētas māju, kluso dzīvi laukos un dēkainos karagājienus uz angļu un vācu robe�ām. Viņ� mīlēja tēvu, viņa bezkaislīgo gudrību, viņa precizitāti, viņa veselo saprātu; bet bie�i vien Tits viņu ienīda zemnieciskuma, apdomības, pa�cieņas trūkuma dēļ. Tits varēja nedēļām un mēne�iem panest atteik�anos un trūkumu, tad piepe�i viņam uznāca me�onīgas alkas pēc luksusa un pārmērībām. Viņam patika seno romie�u di�ciltīgo ģimeņu mierīgā pa�cieņa, un viņa sirdi pacilāja Austrumu seno karaļu dzimtu svinīgi krā�ņā greznība. Paklausot savam tēvocim Sabīnam, viņ� bija apprecējies ļoti jauns ar kalsnēju, stingru meiteni no ievērojamas ģimenes, ar Marciju Fumillu, tā bija dzemdējusi viņam meitu, bet tālab nebija kļuvusi Titam mīļāka; vientuļa un nomākta viņa dzīvoja Romā, viņ� ar viņu nesatikās, viņ� viņai nerakstīja.

Vecais Vespasiāns saņēma savu dēlu smīnēdams, ar līksmu no�ēlu:

� Mums abiem acīmredzot, mans dēls Tit, ir vienāds liktenis � aug�up, lejup. Mums jāraugās, lai nākamo reizi mēs pieceltos agrāk un rīkotos prātīgāk. Glābējs nāks no Jūdejas. Tu esi jauns, mans dēls, tu nedrīksti izmuļķot manu jūdu.

Agripa un viņa māsa aicināja viesus uz svētkiem, lai iesvētītu savu jauno pili Tiberiadā. Mar�alam princese nepatika, viņ� sūtīja savu dēlu. Titam �is uzdevums bija pa prātam. Viņ� mīlēja Jūdejas zemi. Tauta bija sena un gudra, un, lai tā rīkotos, cik bezprātīgi rīkodamās, tai bija nojausma par viņsauli, par mū�ību. Savādais, neredzamais dievs Jahve jauno romieti vilināja un nomāca. Viņam imponēja arī karalis Agripa, viņa elegance, viņa melanholiskais prāts. Tits labprāt devās uz Tiberiadu.

Cik ļoti viņam patika Agripa un viņa māja, tik ļoti viņ� bija vīlies princesē. Viņus iepazīstināja tie�i pirms mielasta. Viņ� bija paradis ātri atrast kopīgu valodu ar sievietēm, viņa mierīgi un pieklājīgi uzklausīja viņa pirmos teikumus, bet ne vairāk. Titam likās, ka viņa ir auksta un augstprātīga, viņas zemā, mazliet aizsmakusi balss viņu atsve�ināja. Mielasta laikā viņ� Berenīkei veltīja maz uzmanības, toties jo vairāk pievērsās pārējai sabiedrībai. Viņ� bija jautrs, amizants stāstītājs, viņu uzklausīja ar patiku un uzmanību. Viņ� aizmirsa princesi, un garās maltītes laikā veltīja viņai tikai da�us vārdus.

Maltīte bija beigusies. Berenīke piecēlās, viņa bija īpatnēji ģērbusies, viņas dārgais, smagi krīto�ais brokāta tērps bija no viena gabala, kā �inī zemē parasts. Viņa pamāja Titam vienaldzīgi un draudzīgi, sāka kāpt aug�up pa kāpnēm, roku viegli uz sava brāļa pleca balstīdama. Tits nevil�us noskatījās viņai pakaļ. Viņ� bija iegrimis nenopietni dedzīgās debatēs par militāri tehniskiem jautājumiem. Pēk�ņi viņ� aprāvās teikuma vidū, viņa ziņkārās, �audīgās acis kļuva vērīgas, neatlaidīgi ieurbās aizejo�ajā princesē. Mute ar mazajiem zobiem platajā sejā mazliet muļķīgi pavērās. Viņa ceļgali drebēja. Viņ� nepieklājīgi pameta savus sarunu biedrus, steidzās pakaļ brālim un māsai.

Kā �ī sieviete gāja! Nē, viņa negāja, tam bija tikai viens grieķisks, homērisks apzīmējums: viņa aizlīgoja. Protams,

bija smieklīgi dzejisko Homēra vārda lietot ikdienā, bet, lai raksturotu �īs sievietes gaitu, cita vārda nebija.

� Jūs esat steidzīgs, � viņa sacīja savā zemajā balsi. Līdz �im Berenīkes mazliet aizsmakusi balss bija viņu atsve�inājusi, gandrīz atgrūdusi, tagad tā viņam skanēja satrauco�i un noslēpumaini vilino�i. Viņ� pateica kaut ko par karavīram obligāto steigu, tas nebija pārāk pārliecino�i, viņ� parasti zināja labākas atbildes. Viņ� uzvedās puiciski, neveikli pieklājīgi. Berenīke labi ievēroja, kādu iespaidu uz viņu atstājusi, un viņai Tits likās patīkams, viņam piemita zināma stūraina pievilcība.

Viņi tērzēja par fiziognomiku, par grafoloģiju. Tas bija modē kā Austrumos, tā Rietumos. Berenīke vēlējās redzēt Tita rokrakstu. Tits izvelk savu ar zeltu apmaloto, vaskoto dēlīti, viltīgi pasmaida, raksta. Berenīke brīnās: tas ikvienā vilcienā ir Tita tēva rokraksts. Tits atzīstas, viņ� pajokojis; patiesībā viņam vairs neesot pa�am sava rokraksta � tik bie�i viņ� atdarinājis citu rokrakstus. Bet tagad Berenīkei jāparāda viņam savs rokraksts. Viņa pārlasa, ko viņ� uzrakstījis. Tās ir vārsmas no kāda moderna eposa: �Leģionu ērgļi un leģionu sirdis izple� spārnus lidojumam.� Viņa kļūst nopietna, kādu brīdi vilcinās, tad viņa izdzē� Tita burtus, raksta: �Ērgļa lidojums nevar aizsegt neredzamo vissvētākā vietā.� Jaunais ģenerālis aplūko rakstu; tas ir skolnieciski pareizs, samērā bērni�ķīgs. Viņ� padomā, teikumu nenodzēsis, viņ� paraksta zem tā: �Tits gribētu redzēt �o neredzamo vissvētākajā vietā.�

Viņ� sniedz viņai vaska dēlīti un grifeli. Viņa raksta: �Jeruzalemes templi nedrīkst nopostīt.� Viņ� grib vaska dēlīti paņemt atpakaļ. Viņa lūdz, lai Tits viņai to atstājot. Viņa uzliek viņam roku uz pleca, jautā, kad galu galā beig�oties �is �ausmīgais kar�. Pats ļaunākais esot sirdi ploso�ā, bezcerīgā gaidī�ana. Atrās beigas esot �ēlsirdīgas beigas. Viņ� ta�u varot visupēdīgi ieņemt Jeruzalemi. Tits glaimots vilcinās:

� Tas nav atkarīgs no manis.

Berenīke � ak, kā gan viņ� varējis turēt viņu par aukstu un iedomīgu? � saka viņam lūdzo�i un pārliecino�i: � Tomēr tas ir atkarīgs no jums.

Pēc Tita aizie�anas Agripa draudzīgi izvaicā māsu par viņas iespaidiem: � Viņam ir mīksta, nepatīkama mute, vai tev tā neliekas?

Berenīke atsmaida brālim: � Es �ajā zēnā redzu daudz nepatīkama. Viņam ir zināma līdzība ar tēvu. Bet ir jau biju�i gadījumi, kad jūdu sievietes lieliski tiek galā ar barbariem. Piemēram, Estere ar Ahasveru. Vai Irēna ar septīto Ptolemaju.

Agripa ierunājās, un Berenīke labi saklausīja viņa jokā klusu brīdinājumu: � Bet, piemēram, mūsu vecvecmā-muļa Mariamne par �o spēli samaksāja ar savu galvu.

Berenīke piecēlās, aizlīgoja.

� Neraizējies, mīļais brāli, � Berenīke sacīja, viņas balss nekļuva skaļāka, bet viņa bija dro�i pārliecināta par savu uzvaru, � �is zēns Tits neliks man nocirst galvu.

Līdzko Tits bija atgriezies Cēzarejā, viņ� pieprasīja savam tēvam, lai nu beidzot sākot Jeruzalemes aplenk�anu. Viņ� bija neparasti iekaisis. Viņ� to ilgāk vairs necietī�ot. Viņam esot kauns no saviem virsniekiem. Tik ilga vilcinā�anās nevarot tikt iztulkota citādi kā vājums. Romas presti�s Austrumos esot apdraudēts, Vespasiāna piesardzība robe�ojoties ar gļēvulību. Dāma Kēnīda to noklausījās cienīgi un nosodo�i. � Ko jūs īsti gribat, Tit? Vai jūs esat tik muļķis vai par tādu izliekaties?

Tits atbildēja dusmīgi, ka dāmai Kenīdai nevarot ņemt ļaunā tik sīkumainu apdomību; no viņas nevarot prasīt izpratni par karavīra pa�cieņu. Vespasiāns ar visu augumu tuvojās dēlam. � Bet no tevis, mans zēn, es prasu, lai tu mudīgi atvainojies Kenīdai.

Kenīda nezaudēja pa�savaldī�anos: � Viņam taisnība, man patiesi maz jēgas par pa�cieņu. Pa�cieņa jaunatnes vidū aizvien ir populārāka par saprātu. Bet viņam vajadzētu saprast: tikai nejēga tādā situācijā ziedos savu armiju.

Vespasiāns jautāja: � Vai viņi Tiberiadā tevi tā sakūdīju�i, manu zēn? Viens nāks pēc otra. Man ir tikai se�desmit. Tev vēl vajadzēs desmit gadu paciesties.

Kad Tits bija aizgājis, Kenīda nikni metās virsū Tibe-riadas bandai. Protams, aiz Tita slēpās jūdi. Lēnprātīgais Agripa, uzpūtīgā pāvaste Berenīke, netīrais, nepatīkamais Josefs. Labāk būtu, ja Vespasiāns izslēgtu no spēles visus Austrumu sala�ņas un romie�u garā atklāti sadarbotos ar Muciānu. Mar�als uzmanīgi klausījās. Tad teica:

� Tu esi gudra un barga dāma, vecā grezele. Bet par Austrumiem tev trūkst sajēgas. �ajos Austrumos es netik�u uz priek�u bez savu jūdu naudas un izveicības. �ajos Austrumos vislīkumainākie ceļi ir pa�i taisnākie.

Pienāca ziņa, ka Ziemeļu armija ievēlējusi par ķeizaru savu vadoni Vitellu. Otons bija gāzts, senāts un Romas tauta atzina Vitellu par jauno ķeizaru. Pasaule saspringti skatījās uz Austrumiem, un jaunais imperators, plītnieks un flegmātiķis, sarāvās, līdzko tika pieminēts Austrumu virspavēlnieks. Bet Vespasiāns izlikās, it kā neko neredzētu. Mierīgi, bez kavē�anās viņ� pavēlēja saviem leģioniem zvērēt uzticību jaunajam ķeizaram, un vilcinādamies, negribīgi viņa piemēram sekoja Ēģiptes gubernators Tiberijs Aleksandrs un Sīrijas gubernators Muciāns. No visām pusēm tika izdarīts spiediens uz Vespasiānu. Bet viņ� tēloja neizpratni, palika lojāls ikvienā vārdā.

Lai sevi nodro�inātu, Rietumu ķeizaram vajadzēja pievilkt galvaspilsētai stipras karaspēka vienības, �etrus Le-jasreinas un divus Maincas leģionus, turklāt �etrdesmit se�us rezerves pulkus. Vespasiāns samiedza acis, glūnēja. Viņ� bija labs stratēģis, viņ� zināja, ka tādā pilsētā kā Roma grūti tikt galā ar simttūksto� demoralizētiem algotņiem. �ie karavīri, kas bija pasludināju�i Vitellu par ķeizaru, gaidīja atlīdzību. Naudas bija maz, un ar naudu � Vespasiāns pazina armijas domā�anas veidu � viņi arī neapmierināsies. Viņiem aiz muguras bija grūtais dienests Vācijā, tagad viņi bija Romā, un tagad viņi gaidīja galvaspilsētas gvardes augstāko atalgojumu un īsāko dienesta laiku. Divdesmittūksto� vīru, ja labi grib, Vitells vēl var ieskaitīt Romas garnizonā, bet ko viņ� darīs ar pārējiem?

Austrumu armijā paklīda aizvien dro�ākas baumas, ka Vitells gribot savas karaspēka daļas, pateikdamies par viņu pakalpojumiem, pārcelt uz skaistajiem, siltajiem Austrumiem. Austrumu leģioni jau zvēresta laikā jaunajam valdniekam paredzētos suminājumus bija tik tikko dabūju�i pār lūpām: tagad viņi atklāti izrādīja savu sarūgtinājumu. Viņi noturēja sapulces, lamājās, gan viņi ko parādī�ot, ja viņus mēģinā�ot sūtīt uz bargo Vāciju vai nolādēto Angliju. Austrumu pavēlnieki klausījās to ar patiku. Kad virsnieki viņiem uzstājīgi vaicāja, kas �ajās baumās par armijas pārgrupē�anu esot patiess, viņi klusēja un divdomīgā no�ēlā raustīja plecus. No Romas pienāca aizvien trakākas ziņas. Finanses bija neglābjamā stāvoklī, saimniecība sabrukusi, visā Itālijā, pat galvaspilsētā, notika laupī�anas, jaunais, slikti organizētais galms pļēguroja, bija slinks, iz�ķērdīgs, valstij draudēja bojāeja. Sa�utums Austrumos auga. Tiberijs Aleksandrs, karalis Agripa uzkurināja nemierus ar naudu un baumām. Visa pla�ā zeme no Nīlas līdz Eifratai atbalsoja pravietojumus par Vespasiānu, visu mutēs bija brīnumainais paredzējums, kuru liecinieku klātbūtnē bija izteicis sagūstītais jūdu ģenerālis Josefs ben Matatija: �Glābējs nāks no Jūdejas.� Kad Josefs, vēl aizvien savas ķēdes vilkdams, gāja pa Cēzarejas ielām, viņu pavadīja godbijība un bikli �uksti.

�inī pavasarī jūdu jūras krastā gaiss bija brīnumaini dzidrs un mīlīgs. Vespasiāns skatījās ar savām skaidrajām pelēkajām acīm pāri mirdzo�ajai jūrai, vēroja, nogaidīja. Sājā laikā viņ� kjuva aizvien klusāks, viņa cietā seja tapa vēl cietāka, valdonīgāka, stīvais augums izslējās, viņ� it kā izauga. Viņ� studēja Romas depe�as. Visā valstī notika jukas, finanses bija sa�ķobīju�ās, armija izlaidusies, pilsoniskā dro�ība apdraudēta. Glābējs nāks no Jūdejas. Vespasiāns saknieba plato muti, apvaldīja sevi. Apstākļiem jānobriest, lai tie pa�i viņam tuvojas.

Kenīda staigāja ap plecīgo vīru, aplūkoja viņu. Līdz �im viņam nekad nebija no viņas nekas slēpjams, tagad viņ� bija noslēgts, neizprotams. Viņai trūka padoma, un viņa ļoti mīlēja Vespasiānu.

Viņa uzrakstīja Muciānam neveiklu vēstuli par savām sievi�ķīgajām rūpēm. Visa Itālija ta�u gaidot, lai Austrumu armija ķeroties pie stūres un glābjot dzimteni. Bet Vespasiāns neko nedarot, nebilstot neviena vārda, nekustinot ne pirkstu. Itālijā viņa noteikti būtu ar �o dīvaino flegmu cīnījusies, bet �ajā nolādētajā, neizprotamajā Jūdejā neviens cilvēks nezinot, ko iesākt. Viņa ļoti lūdzot Muciānu kā romiete romieti, lai viņ� ar savu prātu un enerģiju Vespasiānu uzmundrinot.

�ī vēstule bija rakstīta maija beigās. Jūnija sākumā Cēzarejā ieradās Muciāns. Arī viņ� tūdaļ ievēroja mar�alā pārmaiņas. Ar skaudīgu un mulsu respektu viņ� manīja, kā �is vīrs kļuva jo di�enāks, jo vairāk viņam tuvojās iz�ķiro�ie notikumi. Ar apbrīnu viņ� uzjautrinājās par Vespasiāna nelokāmību, smagnējību, masīvo augumu.

� Jūs, mans draugs, filozofējat, � viņ� sacīja. � Bet es jūs ļoti lūdzu � nefilozofējiet pārāk ilgi. � Viņ� dūra ar savu spieķi kādam neredzamam pretiniekam.

Viņu vilināja vēlē�anās traucēt mar�ala dro�o mieru ar intrigām. Viņu grauza senā greizsirdība. Bet tagad bija par vēlu. Tagad armija taisījās zvērēt tam otram, tagad viņam tikai atlika soļot otra ēnā. Viņ� to saprata, savaldījās, palīdzēja otram. Viņ� rūpējās, lai izplatītos baumas par Sī-rijas un Jūdejas karaspēku vienību apmaiņu pret Rietumu armiju. Jau tika minēti noteikti termiņi. Jūlija sākumā leģioniem vajadzē�ot doties ceļā.

Jūnija vidū pie Vespasiāna ieradās Agripa. Viņ� atkal bija ciemojies Aleksandrijā pie sava drauga un radinieka Tiberija Aleksandra. Viņ� stāstīja mar�alam, ka visi Austrumi esot noskaņoti pret Vitellu. Satrauktas par �ausmino�ajām ziņām no Romas, Ēģipte un abas Āzijas nesavaldāmi, alkainā nepacietībā gaidot, ka dieva izredzētais glābējs beidzot ķer�oties pie darba. Vespasiāns neko neatbildēja, paskatījās uz Agripu, stūrgalvīgi klusēja. Tad Agripa turpināja runāt neparasti enerģiski: esot vīri, kuri cie�i nolēmu�i sekmēt �o dievi�ķīgo nodomu. Cik viņ� zinot, Ēģiptes ģenerālgubernators Tibe-rijs Aleksandrs nolēmis pirmajā jūlijā likt savām karaspēka vienībām zvērēt uzticību Vespasiānam.

Vespasiāns valdījās, tomēr nespēja aizkavēt, ka viņa sēk�ana kļuva biedējo�i asa un ātra. Viņ� pāris rei�u pastaigāja �urp un turp; beidzot viņ� izmeta vārdus, kas skanēja drīzāk kā pateicība nekā drauds: � Paklausieties, karali Agripa, man vajadzēs uzskatīt �o jūsu radinieku Tiberiju Aleksandru par valsts nodevēju.

Viņ� piegāja karalim cie�i klāt, uzlika viņam abas rokas uz pleciem, pūta sejā savu aso elpu un sacīja neparasti sirsnīgi. � Man �ēl, karali Agripa, ka es jūs izzoboju tālab, ka jūs neēdāt zivis no Ģenecaretes ezera.

Agripa atbildēja: � Lūdzu, rēķinieties ar mums, ķeizar Vespasiān, ar mūsu karaspēku un mūsu iespējām.

Jūnijs gāja uz beigām. Pa visiem Austrumiem ķlīda baumas, ka ķeizars Otons pirms nonāvē�anās kādā rakstā piekodinājis Vespasiānam kļūt par viņa pēcnācēju, glābt valsti. Kādā dienā Vespasiāns patiesi atrada �o vēstuli pienāku�ajā pastā. Miru�ais Otons cildenos un uzstājīgos vārdos griezās pie Austrumu karavadoņa, lai tas atriebjoties pļēguram Vitellam, nodibinot kārtību, neļaujot iet bojā Romai. Vespasiāns uzmanīgi izlasīja �o rakstu. Viņ� teica savam dēlam Titam, ka tas patiesi esot liels mākslinieks; no viņa mākslas taisni vai jābaidoties. Viņ� esot noba�ījies, vai kādu rītu viņ� pamodies neatradī�ot dokumentu, kurā viņ� Titu pasludinot par ķeizaru.

Pienāca jūnija ceturtā nedēļa. Saspīlējums kļuva nepanesams. Kenīda, Tits, Muciāns, Agripa, Berenīke � visi bija pagalam nomocīju�ies, viņi neatlaidīgi uzmācās Vespasiānam, lai viņ� beidzot pasludinot sevi par ķeizaru. Masīvais vīrs nebija iekustināms. Viņ� deva izvairīgas atbildes, smīnēja, jokoja, nogaidīja.

Naktī no divdesmit septītā uz divdesmit astoto jūniju Vespasiāns lielā slepenībā atsauca pie sevis Johananu ben Zakaju.

� Jūs esat ļoti izglītots kungs, � viņ� sacīja. � Es jūs lūdzu man vēl tuvāk izskaidrot jūsu tautas garu un jūsu ticību. Vai jums ir ari kāds pamatlikums, kāds visbūtiskākais noteikums, no kura izriet jūsu briesmīgi daudzie bau�ļi?

Augstais rakstumācītājs pa�ūpoja galvu un, pievēris acis, stāstīja: � Pirms simt gadiem mums bija divi ievērojami rakstumācītāji � �ammajs un Hillels. Reiz kāds sve�tautietis ieradās pie Sammaja un teica viņam, ka gribot pāriet mūsu ticībā, ja �ammajs viņam izskaidro�ot mūsu ticības būtību tik ilgā laikā, kamēr viņ� varot nostāvēt uz vienas kājas. Rakstumācītājs �ammajs sadusmojās un viņu aizdzina. Tad sve�tautietis aizgāja pie Hillela. Rakstumācītājs doktors Hillels viņu uzklausīja. Viņ� teica tam. �Ko tu negribi, lai tev dara, to nedari otram. Tas ir viss.�

Vespasiāns nopietni pārdomāja. Viņ� sacīja: � Tādas maksimas ir labas, bet ar tām grūti nodro�ināt kārtību lielā valstī. Tā kā jums ir tādas maksimas, jūs darītu prātīgāk, rakstīdams labas grāmatas un politiku atstādams mūsu ziņā.

� Jūs izsakāt domas, konsul Vespasiān, � jūds piekrita, � ko jūsu padotais Johanans ben Zakajs aizstāvējis no sākta gala.

� Esmu pārliecināts, mans rakstumācītāj un kungs, � romietis turpināja, � jūs esat pats labākais cilvēks �ajā zemē. Man ir svarīgi, lai jūs saprastu manus nodomus. Ticiet man, esmu nelietis samērā reti, tikai tad, kad tas noteikti nepiecie�ams. Atļaujiet jums teikt, ka man nav nekādu aizspriedumu pret jūsu zemi. Tomēr: labs zemnieks taisa ap savu īpa�umu �ogu. Mums vajag �oga ap valsti. Jūdeja ir mūsu �ogs pret arābiem, pret partie�iem. Diem�ēl, savā vaļā atstāti, jūs esat slikts miets. Tātad mums jāstāv �eit pa�iem. Tas ir viss. Bet, ko jūs vēl darāt, tas mūs neinteresē. Lieciet mūs mierā, un mēs liksim jūs mierā.

Johanana acis novītu�ajā, grumbainajā sejā spīdēja ļoti gai�i un sprigani.

� Nav patīkami, � viņ� teica, � ka jūsu �ogs iet tie�i pāri mūsu teritorijai. Tas ir ļoti biezs �ogs, un no mūsu zemes daudz nekas pāri nepaliek. Bet labi, taisiet savu �ogu. Tikai: mums arī vajag �oga. Cita �oga, �oga ap likumu. Tas, ko es jums nesen lūdzu, konsul Vespa-siān, ir �is �ogs. Ja to salīdzina ar jūsējo, tas ir vienkār�s un trūcīgs: pāris zinātnieku un maza universitāte. Mēs netraucēsim jūsu karavīrus, dodiet mums Jamnijas universitāti. Pavisam maziņu universitāti, � viņ� pierunādams piemetināja un atkal ar savām sīkajām rociņām attēloja, cik tā būs maza.

� Es domāju, jūsu priek�likums nav slikts, � Vespa-siāns lēnām piebilda. Pēk�ņi viņ�, ļoti pārvērties, piecēlās. Johanans ar savu nojausmu tūdaļ uztvēra �o pārmaiņu. Līdz �im vecs, saticīgs Sabīnijas zemnieks bija sarunājies ar vecu, saticīgu Jeruzalemes zinātnieku: tagad runāja Roma ar Jūdeju.

� Sagatavojieties, � mar�als piebilda, � parīt saņemsiet no manis dokumentu, kas atzīs jūsu prasību. Esiet tad tik laipns, mans kungs un rakstumācītāj, un nododiet man precīzu padevības apliecinājumu un Lielās padomes zīmogu.

Nākamā dienā Vespasiāns sasauca svinīgo sanāksmi Cēzarejas Forumā. Tajā piedalījās Romas okupēto apgabalu iestā�u vadītāji un visu pulku delegācijas. Visi gaidīja, ka nu beidzot notik�ot karaspēka daļu gaidītā Vespasiāna pasludinā�ana par ķeizaru. Bet runātāju tribīnē uzkāpa mar�als kopā ar Johananu ben Zakaju. Runāja kāds augsts tieslietu ierēdnis, un kāds herolds skaļā balsī atkārtoja viņa vārdus: ka dumpīgā province esot sapratusi savus maldus un mierīgi atgrie�oties Romas senāta un tautas aizsardzībā un virsvadībā. Tagad augstākais rakstumācītājs Johanans ben Zakajs tam par zīmi atdo�ot mar�alam Jeruzalemes augstāko varas iestā�u dokumentus un zīmogu. Līdz ar to beidzies jūdu kar�, ko valsts uzticējusi vest karavadonim Titam Flāvi-jam Vespasiānam. Vēl nepaveiktā Jeruzalemes pilsētas nomierinā�ana esot policijas uzdevums. Karavīri saskatījās izbrīnīju�ies, vīlu�ies. Viņi bija gaidīju�i, ka varēs sveikt savu karavadoni kā ķeizaru, būt dro�ībā par savu turpmāko likteni un varbūt saņemt arī vienreizēju atlīdzību. Bet tagad viņiem bija jābūt juridiska akta lieciniekiem. Viņi bija romie�i un zināja, ka dokumenti un likumi ir svarīga lieta, ta�u �īs ziņas jēgu viņi neizprata.

Tikai ļoti nedaudzi � Muciāns, Kenīda, Agripa � iztulkoja �o ceremoniju pareizi. Viņi atskārta, ka tik kārtīgam cilvēkam kā Vespasiāns, pirms viņ� atgriezās Romā kā ķeizars, bija svarīgi saņemt no pretējās puses vēstuli un zīmogu, ka viņ� savu uzdevumu izpildījis.

Kareivjiem kļuva garas sejas, neapmierinātība izpaudās skaļi. Bet Vespasiāns bija savas karaspēka vienības labi disciplinējis, un, ja tagad no viņiem prasīja, lai tie ļoti svinīgi apsveic miera līgumu, viņi pat rādīja priecīgas sejas, kādas militārais reglaments tādos gadījumos bija paredzējis. Armija defilēja par godu mazajam rakstu-mācītājam no Jeruzalemes. Viņam garām virzījās karaspēka karogi un standarti. Romie�u leģioni viņu sveica, izstiepu�i roku ar atplestu plaukstu.

Vai Josefs jau kādreiz nebija ko līdzīgu redzējis? Tā Romā reiz godināja kādu Austrumu karali ķeizara Ne-rona priek�ā, bet viņa zobens bija ienaglots makstī. Tagad romie�u armija godināja jūdu dieva gudrību, ta�u tikai pēc tam, kad tā bija salauzusi Jūdejas zobenu.

Josefs noskatījās �ajā izrādē no kāda lielā laukuma stūra, stāvēdams pa�ā aizmugurē starp neievērojamiem ļaudīm un vergiem, viņu grūstīja, spaidīja, lamāja. Viņ� raudzījās tie�i uz priek�u, nekustējās.

Ta�u mazais sirmgalvis vēl aizvien stāvēja uz tribīnes; vēlāk, kad viņ� manāmi nogura, viņam atnesa sēdekli. Vienmēr no jauna viņ� lika roku pie pieres, pateicās, sveicināja. Viņ� �ūpoja �urp un turp veco galvu, tik tikko smaidīdams.

Kad ceremonija bija galā, armiju pārņēma niknums. Muciāns un Agripa bija pārliecināti, ka mar�als ar nolūku sakāpinājis karaspēka vienību sa�utumu. Viņi Ves-pasiānam uzplijās, ka situācija esot nobriedusi, viņam beidzot jāpasludinot sevi par pavēlnieku. Bet, kad arī �oreiz viņ� izlikās naivs un piesardzīgs, viņi sūtīja pie Vespasiāna Josefu ben Matatiju.

Bija vēsa, patīkama nakts ar svaigu jūras vēju, bet Josefs jutās kvēla, drebo�a satraukuma pārņemts. Lielais brīdis pienācis, viņa romietis kļūs par ķeizaru, un viņ� būs darījis ļoti daudz, lai to veicinātu. Viņ� ne�aubījās, ka viņam izdosies Vespasiānu pārliecināt, lai nevilcinās. Protams, �ī vilcinā�anās nebija nekas cits kā gudra izlik�anās. Tāpat kā sacīk�u skrējēji desmit dienas pirms sacīkstēm nēsā svina kurpes, lai trenētu kājas, tā arī troņa tīkotājs ar izrunām un tēlotu vilcinā�anos palēnina notikumu gaitu, lai beidzot jo ātrāk sasniegtu mērķi. Tālab Josefs Vespasiāna priek�ā izplūda padevībā, paļāvībā un pārliecībā par viņa likteni ar tādu neatlaidību, ka mar�als nevarēja neko citu kā paklausīt dievam un savam liktenim un sacīt �jā�.

Ta�u izrādījās, ka Vespasiāns var citādi. �is vīrs patiesi bija augstprātīgs un neiekustināms kā klin�u bluķis. Viņ� pats nevēlējās spert ne vismazāko solīti, viņ� gribēja, lai viņu līdz galam grū� un bīda.

� Jūs esat ģeķis, mans jūdiņ, � viņ� sacīja. � Jūsu Austrumu valdnieķeļi var lipināt savus kroņus no asinīm un mēsliem, man tas neder Es esmu romie�u zemnieks, es par to nedomāju. Pie mums ķeizaru izvēl armija, senāts un tauta, nevis patvaļa. Ķeizaram Vitellam ir likumīgās pilnvaras. Es neesmu dumpinieks. Es esmu par likumu un kārtību.

Josefs sakoda zobus. Viņ� bija runājis ar pilnu atdevi, viņa vārdi bija atlēku�i no stūrgalvīgā vīra. Vespasiāns patie�ām gribēja neiespējamo, viņ� gribēja vienlaikus gan likumīgo, gan nelikumīgo. Nebija jēgas turpināt viņa pierunā�anu, neatlika nekas cits kā samierināties.

Josefs nespēja saņemties un aiziet, un Vespasiāns nesūtīja viņu projām. Piecas garas minūtes abi vīri mēmi sēdēja tumsā. Josefs � iztuk�ots un rezignēts, Vespasiāns � pa�pārliecināts, vienmērīgi elpodams.

Pēk�ņi mar�als atsāka sarunu, klusām, ta�u katru vārdu apsvērdams: � Jūs varat savam draugam Muciā-nam pateikt, ka es nepiekāp�os, ka es pado�os tikai ārkārtējos apstākļos.

Josefs paskatījās uz aug�u, paskatījās uz viņu, atviegloti uzelpodams.

Pārbaudīja vēlreiz: � Bet ārkārtējos apstākļos jūs padosieties?

Vespasiāns paraustīja plecus. � Protams, labprātīgi sevi nosist es neļau�u. Tādam rupjam zemniekam kā man se�desmit gadu nav nekāds vecums.

Josefs atvadījās, cik ātri vien iespējams. Vespasiāns zināja, jūds tūdaļ ies pie Muciāna, viņ�, sev par prieku, rīt tiks piespiests kļūt par ķeizaru. Viņ� bija prātīgs kungs, viņ� sev un Kenīdai stingri aizliedza nobaudīt mērķi, kamēr tas nav sasniegts. Tagad viņ� to varēja izgar�ot. Viņ� spēji izpūta elpu caur nāsīm. Viņam bija trūcis laika padomāt par ērtībām, smagajos karavīra zā-baķos viņ� sojoja pa istabas vēso akmens grīdu. �T F. Vespasiāns, ķeizars, pavēlnieks, dievs,� viņ� pasmīnēja, plati atņirdza zobus, atkal sarauca bargu seju. � Nu jā, � viņ� noteica. Viņ� jauca latīņu un austrumu vārdus citu caur citu: cēzars, adirs, imperators, mesija. Patiesību sakot, bija komiski, ka jūds viņu bija pasludinājis pats pirmais. Tas viņu mazliet kaitināja: viņ� jutās ar �o cilvēku saistīts stiprāk, nekā vēlētos.

Viņam gribējās pamodināt Kenīdu, sievieti, kura jau tik ilgi bija dalījusi ar viņu veiksmes un neveiksmes, un sacīt: �Jā, nu tas ir klāt.� Ta�u vēlē�anās ilga tikai īsu mirkli. Nē, viņam tagad bija jābūt vienam, viņ� negribēja redzēt nevienu cilvēku.

Nē, tomēr vienu. Atkal viņa seju apmirdzēja plats, ļauns, laimīgs smaids. Nakts vidū viņ� sūtīja kalpotāju uz Josefa māju un lika atnākt pie sevis Josefa sievai Marai, Cēzarejas Laki�a meitai.

Josefs nupat bija pārradies mājās pēc pārrunām ar Muciānu ļoti pacilātā noskaņojumā, apzinādamies, cik viņam lieli nopelni, ka jau rīt viņa romietis kjūs par ķeizaru. Tālab jo zemāk viņ� krita tagad. Tas bija gruzdo�s kauns un vil�anās, ka romietis tādā veidā pazemoja vīru, kur� viņam iedvesis �o lielo ideju. Neapgraizītais nekauņa nekad nepieļaus, ka viņ� atkal tiktu ārā no �īs laulības dubļiem. Klusībā viņ� atkārtoja visus tos izsmejo�os vārdus, kādos tika dēvēts mar�als: mēslu ekspeditors, zirgābolu lauķis! Pievienoja visneķītrākos aramie�u un grieķu lamu vārdus, kādi vien nāca prātā.

Meitene Mara, izbijusies ne mazāk kā viņ�, klusām jautāja: � Josef, mans kungs, vai man jāmirst?

� Muļķe, � attrauca Josefs.

Viņa tupēja viņa priek�ā izdzisusi, bāla, no�ēlojama, tērpusies vienīgi plānā kreklā. Viņa sacīja: � Asinis, kam vajadzēja parādīties pirms trim nedēļām, neparādījās. Josef, mans vīrs, kuru man devis Jahve, klausies: Jahve ir svētījis manu miesu.

Un, tā kā Josefs nerunāja, viņa pavisam klusām piemetināja, pazemīgi, nogaido�i: � Vai tu negribi mani paturēt?

� Ej! � viņ� sacīja. Viņa saļima. Pēc kāda brītiņa viņa izslējās, vilkās uz durvīm. Bet viņ�, kad viņa gribēja iet tā, kā stāvēja, piebilda īgni, pavēlo�i: � Uzvelc savas labākās drēbes!

Viņa paklausīja, bikli vilcinādamās. .Viņ� aplūkoja viņu un redzēja, ka kājās viņai vienkār�as kurpes. � Ari iesmar�otās sandales, � viņ� pavēlēja.

Kamēr Mara bija pie Vespasiāna, mar�als jutās ļoti apmierināts un baudīja viņu ar visiem jutekļiem. Viņ� zināja, tas notiks rit, rīt viņu pasludinās par ķeizaru, un tad viņ� uz visiem laikiem dosies projām no �iem Austrumiem uz turieni, kur viņ� piederas, uz savu pilsētu Romu, lai nodibinātu tur kārtību un disciplīnu. Sirds dziļumos viņ� nicināja Austrumus, bet savā ziņā juta pret tiem labvēlīgu mīlestību. �ī Jūdeja, bez �aubām, bija viņam pa prātam, �ī sve�ādā, laimi neso�ā, izvarotā zeme bija derīgs kāpslis viņa kājām, izrādījās, ka tā bijusi ļoti piemērota, lai to pakļautu un izmantotu, tāpat arī Mara, Laki�a meita, patika viņam tie�i tāpēc, ka bija tik klusa un pilna nicināmas lēnprātības. Viņ� apslāpēja savu �erksto�o balsi, uzlika viņas galvu, kas zaigoja kā mēness, uz savām spalvainajām krūtīm, ar savām poda griskajām rokām spēlējās viņas melnajos matos, maigi atkārtoja viņai tos pāris trūcīgos aramie�u vārdus, ko viņ� zināja: � Esi maiga, mana meitene! Neesi muļķe, mana dūjiņa!

Viņ� sacīja to vairākas reizes � pēc iespējas maigāk, ta�u mazliet atsve�ināti un nicino�i. Viņ� stenēja, viņ� bija patīkami noguris, viņ� lika, lai viņa nomazgājas un apģērbjas, pasauca savu kambarsulaini, pavēlēja viņu aizvest un jau pēc minūtes, viņu aizmirsis un apmierināts, iemiga, gaidīdams nākamo dienu.

Nakts bija ļoti īsa, un sāka svīst gaisma, kad Mara atgriezās pie Josefa. Viņa gāja smagi, it kā viņa katru kauliņu nestu par sevi, viņas seja bija izdzisusi, ļengana � kā no mitras, sliktas drēbes. Viņa vilka nost tērpu. Lēnām, ar pūlēm viņa sāka to ārdīt, izārdīja, ar pūlēm saplēsa sīkās driskās. Tad viņa paņēma sandales, iemīļotās, iesmar�otās sandales, plēsa tās ar nagiem, ar zobiem, visu viņa darīja klusām, lēnām. Josefs viņu ienīda, jo viņa ne�ēlojās, jo viņa Josefam neko nepārmeta. Viņā bija tikai viena doma: �Projām no viņas, projām no viņas! Es netik�u uz aug�u, kamēr elpo�u ar viņu vienu gaisu.�

Kad Vespasiāns atstāja savu guļamtelpu, sardzes kareivji apsveica viņu ar goda parādī�anu un sveicienu, kas paredzēts ķeizaram. Vespasiāns smīnēja: � Vai jūs esat prātu zaudēju�i, zēni?

Bet bija jau klāt de�urējo�ais virsnieks un citi virsnieki, un viņi atkārtoja ķeizaram paredzēto sveicienu. Vespasiāns izlikās, ka dusmojas. Bet tagad ieradās arī da�i pulkve�i un ģenerāļi, viņu priek�galā Muciāns. Pēk�ņi visa ēka bija karavīru pilna, karavīri pildīja pla�o laukumu tās priek�ā, un aizvien no jauna un aizvien skaļāk viņi atkārtoja sveicienu ķeizaram, kamēr visa pilsēta nonāca vētrainā sajūsmā. Tikmēr Muciāns uzstājīgā un ārkārtīgi veiklā runā prasīja mar�alam, lai neļaujot tēvijai nogrimt mēslos. Citi atbalstīja viņa vārdus ar vētrainiem saucieniem, viņi aizvien pārgalvīgāk spiedās uz priek�u, jā, beidzot viņi izvilka zobenus un draudēja, ka nogalinā�ot Vespasiānu, jo viņi esot dumpinieki un viņ� atsakoties stāties viņu priek�galā. Vespasiāns atbildēja ar savu ierasto izteicienu: � Nu, nu, nu, ne tik strauji, zēni. Ja jūs uz to tā pastāvat, tad es neteik�u nē.

Vienpadsmit kareivjiem, kuri bija stāvēju�i sardzē, viņ� nepiedienīgā sveiciena dēļ piesprieda trīsdesmit sitienus un septiņsimt sesterciju lielu apbalvojumu. Ja viņi gribēja, viņi varēja no �iem trīsdesmit sitieniem atpirkties par trīssimt sestercijām. Piecus karavīrus, kuri izvēlējās gan sitienus, gan sestercijas, viņ� paaugstināja par feldfēbeļiem.

Josefam viņ� sacīja: � Es domāju, mans jūdiņ, tagad jūs varat savu va�u noņemt.

Josefs bez īpa�as pateicības pacēla roku pie pieres, brūnganbālā seja pauda neslēptu īgnumu un protestu.

� Vai jūs gaidījāt vairāk? � Vespasiāns zobojās. Un, tā kā Josefs klusēja, viņ� rupji piemetināja: � Veriet muti vaļā. Es ta�u neesmu pravietis.

Viņ�, protams, sen bija uzminējis, ko gribēja Josefs, bet viņam patika piespiest, lai to izlūdzas pats jūds. Ta�u iejaucās labsirdīgais Tīts: � Rakstumācītājs Josefs ta�u gaida, lai viņam sacērt va�u.

Tā atbrīvoja vīrus, kas bija netaisnīgi turēti gūstā.

� Nu labi, � Vespasiāns paraustīja plecus. Viņ� pieļāva, ka va�as sacir�ana notika ar lielu svinīgumu.

Josefs, kļuvis brīvs vīrs, dziļi paklanījies, jautāja:

� Vai drīkstu no �ā brī�a saukties ķeizara dzimtas vārdā?

� Ja jūs kaut ko no tā cerat, � Vespasiāns sacīja,

� man nekas nav pretim.

Un Josefs ben Matatija, pirmās pakāpes priesteris no Jeruzalemes, no �ā brī�a saucās par Josefu Flāviju.

Kā gar�, �aurs taisnstūris gar jūru stiepās Austrumu galvaspilsēta, ēģiptie�u Aleksandrija, visā līdz �im pazīstamajā pasaulē lielākā pilsēta pēc Romas un katrā ziņā pati modernākā. Tās apkārtmērs bija divdesmit pieci kilometri. Gareniski to �ķērsoja septiņi lieli prospekti, �ķērsām gāja divpadsmit prospektu; mājas bija augstas un pla�as, visas apgādātas ar teko�u ūdeni.

Aleksandrija atradās trīs pasaules daļu krustpunktā, tur, kur krustojās Austrumi un Rietumi, līdzās ceļam uz Indiju, un bija izaugusi par lielāko tirdzniecības centru pasaulē. Visā deviņsimt kilometru garajā Āzijas un Āfrikas piekrastē no Japas līdz Paraitonijai �īs pilsētas osta bija vienīgā pret vētru dro�ā. �eit izkrāva zelta smiltis, ziloņkaulu, bruņurupu�u bruņas, arābu gar�vielas, persie�u jūras pērles, Indijas dārgakmeņus, ķīnie�u zīdu. Ar vismodernāko tehniku apgādāta industrija auda slaveno linaudeklu, ko izveda līdz pat Anglijai, darināja dārgus paklājus un gobelēnus, ra�oja arābu un indie�u ciltīm nacionālos apģērbus, taisīja smalku stiklu, slavenas smar�as, deva visai zemei papīru, sākot no visplānākā dāmu vēstuļpapīra līdz visrupjākajam ietinamajam papīram.

Aleksandrija bija strādīga pilsēta. �eit pat aklajiem netrūka darba un izdēdēju�ie sirmgalvji neklaiņoja apkārt bezdarbībā. Darbs bija ra�īgs, un pilsēta �ā darba augļus neslēpa. �aurajās Romas un paugurainajās Jeruzalemes ieliņās dienas laikā nedrīkstēja braukt ar pajūgiem, turpretī Aleksandrijas pla�os bulvārus rībināja desmittūksto� braucamrīku, un pa abām galvenajām ielām �urp un turp devās nebeidzama greznu ekipā�u

rinda. Pla�u parku vidū atradās milzīgā seno karaļu rezidence, muzejs, lepnā bibliotēka, mauzolejs ar stikla zārku un ar Aleksandra Lielā mirstīgajām atliekām. Sve�iniekam vajadzēja vairākas nedēļas, lai aplūkotu ievērojamākās vietas. Pie tām vēl piederēja Serapīda svētnīca, teātris, hipodroms, Faras sala, ko vainagoja baltā, slavenā bāka, milzīgās industrijas un ostas iekārtas, bazilika, bir�a, kas noteica pasaulē pre�u cenas, un ne jau pēdējā vietā minamais lielais izpriecu kvartāls, kas saplūda ar krā�ņo peldvietu Kanopu.

Aleksandri jā bija viegli un labi dzīvot. Tur bija neskaitāmas ēdnīcas un krodziņi, kur no mucām lēja slaveno vietējo mie�u alu. Katru dienu, kad to atļāva likums, teātros, sporta pilīs un arēnās notika spēles. Savās pilsētas pilīs, savās Eleusīnas un Kanopas vasarnīcās, uz savām izpriecu jahtām bagātnieki rīkoja izsmalcinātus, izdomas bagātus svētkus. Divdesmit kilometrus garais kanāla krasts, kas saistīja Aleksandriju ar Kanopas peldvietu, bija nosēts ar restorāniem. Pa kanālu aug�up un lejup brauca liellaivas, kajītēs bija ierīces, kas ļāva tām viegli aizvilkt aizkarus; �ādas laivas bija noenkurotas visgarām gar krastu ēģiptie�u pupu vītņu ēnā. �eit Kanopā laikam bija atradu�ies Homēra Elizejas lauki, sīkpilsoņi visās provincēs sapņoja par Kanopas izpriecām, taupīja naudu ceļojumam uz Aleksandriju.

Pilsētas bagātība noderēja ari cēlākām baudām. Muzejs pārspēja Romas un Atēnu mākslas darbu kolekcijas, pasaulē pla�ākajā bibliotēkā strādāja deviņsimt pastāvīgu pārrakstītāju. Aleksandrijas mācību iestādes bija labākas par Romas skolām. Kara zinībās, arī jurisprudencē un tautsaimniecībā varbūt pārāka bija valsts galvaspilsēta, bet citās disciplīnās katrā ziņā vado�ā bija Aleksandrijas akadēmija. Romie�u valdo�ās �ķiras ģimenes deva priek�roku ārstiem, kuri bija studēju�i medicīnu Aleksandrijā. Pēc mediķu prasības pilsētā bija ieviests humāns nāvessoda veids, �im mērķim lietoja īpa�i audzētu indīgu �ūsku ātri iedarbīgo kodienu.

Par spīti savam modernajam garam, aleksandriesi cienīja tradīcijas. Viņi piedēvēja saviem tempļiem un svētajām vietām īpa�u svētumu un iedarbīgumu, neaizmirsa no tēviem mantoto senēģiptie�u maģiju, cie�i ievēroja savu laiku pārdzīvoju�os paradumus. Tāpat kā senatnē, viņi godināja savus svētos dzīvniekus; vērsi, vanagu, 2C6 kaķi. Ja kāds romie�u karavīrs nejau�i nogalināja kaķi, viņu neviena vara nespēja glābt no nāvessoda.

Tā dzīvoja �ie divpadsmitreiz simttūksto� cilvēku, bez rimas mezdamies no darba baudā, no baudas � darbā, vienmēr alkdami pēc kaut kā jauna un stīvā godbijībā turēdamies pie vecmodīgā, ļoti nenosvērti, no visaugstākās sajūsmas krizdami visdziļākā nepatikā, naudaskāri, atjautīgi, apveltīti ar dzīvu, dzēlīgu asprātību, neapvaldīti rupji, mākslinieciski apdāvināti, ar politiku līdz matu galiem piesātināti. Viņi saplūda �inī pilsētā no visām pasaules malām, ta�u drīz vien aizmirsa savu dzimteni un tagad jutās kā aleksandrie�i. Aleksandrija bija vienlaikus Austrumu un Rietumu zemju pilsēta, prātnieciskās filozofijas, jautrās mākslas, lieti�ķās tirdzniecības, nerimtā darba, pāri kūsājo�ās baudas, vissenāko tradīciju, vismodernākā dzīves veida pilsēta. Aleksandrie�i uz savu pilsētu bija neizsakāmi lepni, un viņiem nebija nekādas daļas, ka viņu neizmērojamais, vīzdegunīgais lokālpatriotisms visur radīja nepatiku.

Sājā kopībā dzīvoja grupa cilvēku, kuri bija vēl senatnīgāki, vēl bagātāki, vēl izglītotāki, vēl iedomīgāki nekā citi. jūdi. Viņiem bija dēkaina vēsture. Viņi mita �ajā zemē kop� septiņsimt gadiem, kad drosmīgie jūdu karakalpi bija izcīnīju�i karalim Psametiham lielo uzvaru. Vēlāk Maķedonijas Aleksandrs un Ptolemaji viņus �eit nometināja simtiem tūksto�iem. Tagad viņu Aleksandri jā vien bija gandrīz pusmiljons. Viņu reliģiskā no�ķirtība, viņu bagātība, viņu uzpūtība aizvien noveda pie jauniem me�onīgiem grautiņiem. Tikai pirms trim gadiem, kad Jūdejas provincē sākās dumpis, Aleksandri jā me�onīgā slaktiņā gāja bojā piecdesmittūksto� jūdu. Vēl �odien pilsētas rajonā, ko sauca par Deltu un kas bija jūdu galvenā dzīvesvieta, pla�i kvartāli stāv tuk�i. Daudzas drupas jūdi atstāja ar nolūku nenokoptas, viņi nenomazgāja no savu sinagogu sienām arī toreiz izlietās asinis. Viņi lepojās pat ar �iem uzbrukumiem, tie apliecināja jūdiem viņu varu. Jo patiesībā viņi bija noteicēji Ēģiptē tāpat kā toreiz, kad sava faraona pavēnī pār �o zemi bija valdījis Jāzeps, Jēkaba dēls. Feldmar�als Tiberijs Aleksandrs, Ēģiptes ģenerālgubernators, bija jūdu izcelsmes, un arī provinces vado�ie vīri, advokāti, tekstilfabrikanti, nodokļu piedzinēji, iero�u pārdevēji, baņķieri, labības lieltirgotāji, rēderi, papīrrūpnieki, ārsti, akadēmijas mācību spēki, bija jūdi.

Centrālā Aleksandrijas sinagoga bija viens no pasaules brīnumiem. Tajā pietika vietas vairāk nekā simttūksto� cilvēkiem; pēc Jeruzalemes temp]a tā bija lielākā ' jūdu celtne pasaulē. Tajā stāvēja septiņdesmit viens tīra zelta krēsls lielmestram un draudzes padomes priek�sēdētājiem. Neviena cilvēka balss, lai tā būtu, cik spēcīga būdama, nespēja pieskandināt milzīgo namu: vajadzēja norādīt ar karogiem, kad draudzei jāatbild priesterim �āmen�.

Aleksandri jas jūdi lepni nolūkojās uz Romas, uz Rietumu jūdiem, kuri pa lielākai dajai dzīvoja trūcīgi un nespēja īsti izrauties no savas proletāriskās eksistences. Viņi, Aleksandrijas jūdi, bija savu jūdu nacionālo garu gudri un harmoniski saskaņoju�i ar grieķu Orienta dzīves veidu un pasaules uzskatu. Jau pirms simt piecdesmit gadiem viņi bija pārtulkoju�i bībeli grieķu valodā, un viņiem likās, ka bībele labi iederas grieķu pasaulē.

Par spīti tam visam un arī tam, ka viņiem Leontopolē bija pa�iem savs templis, viņi uzskatīja Cionas kalnu par savu centru. Viņi mīlēja Jūdeju, viņi ar dziju līdzjūtību noskatījās, kā Jeruzalemes politiskās nevarības dēļ jūdu valsts draudēja sabrukt.

Viņus bija pārņēmusi viena liela rūpē: saglabāt kaut vai templi. Viņi maksāja templim nodevas tāpat kā visi pārējie jūdi, viņi devās svētcejojumos uz Jeruzalemi, viņiem tur bija savas viesnīcas, sinagogas, kapsētas. Daudzas pateicības dāvanas templim nāca no viņiem: vārti, pīlāri, zāles. Arī Aleksandrijas jūdi nevarēja iedomāties dzīvi bez Jeruzalemes tempļa.

Viņi staigāja, lepni izslēju�ies, viņi neļāva manīt, cik ļoti viņus saviļņoja notikumi Jūdejā. Veikali zēla, jaunais ķeizars viņus saprata. Di�odamies viņi brauca pa galveno ielu savās greznajās ekipā�ās, viņi sēdēja kā valdnieki uz saviem augstajiem krēsliem bazilikā un bir�ā, viņi rīkoja savus lielos svētkus Kanopā, uz Faras salas. Bet, kad viņi palika vieni, tad bie�i vien viņu augstprātīgās sejas apmācās. Viņu elpa aiz�ņaudzās, viņu lepnie pleci no�ļuka.

Aleksandrijas jūdi uzņēma Josefu sirsnīgi un ar cieņu, kad viņ� jaunā ķeizara svītas sastāvā nokāpa no kuģa. Liekas, ka viņi skaidri zināja, kāda loma viņam bijusi Vespasiāna pasludinā�anā par ķeizaru, jā, viņi

pārvērtēja �o lomu. Josefa jaunība, apvaldītais spraigums, viņa kalsnējās, dedzīgās sejas nopietnais skaistums aizgrāba sirdis. Kā savā laikā Galilejā, tā tagad, kad viņ� parādījās Aleksandrijas jūdu kvartālu ielās, Jaudis sauca: � Marin, marin, mūsu kungs, mūsu kungs.

Pēc Jūdejas drūmā fanātisma, pēc romie�u kara nometņu skarbuma viņ� tagad ar baudu uzsūca pasaules pilsētas brīvo spo�umu. Viņa iepriek�ējā drūmā un me�onīgā dzīve, viņa sieva Mara bija paliku�i Galilejā. Viņu nesaistīja ne aktuālās politikas intrigas, ne rupjie militārās organizācijas uzdevumi, viņa aicinājums bija garīgā dzīve. Viņ� lepni nēsāja pie jostas zelta rakstāmlietas, ko viņam kā goda balvu bija uzdāvinājis jaunais ģenerālis Tits, kad viņi atstāja Jūdeju.

Līdzās lielmestram Teodoram bar Daniēlam viņ� cēli vizinājās pa galveno ielu. Viņ� apmeklēja bibliotēku, pirtis, Kanopas greznos restorānus. Jūds ar zelta rakstāmlietām drīz vien bija visur pazīstams. Da�ās auditorijās, viņam ienākot, studenti un lektori piecēlās. Fabrikanti un tirgotāji lepojās, ja viņ� apmeklēja viņu uzņēmumus, veikalus, noliktavas, literāti jutās pagodināti, ja viņ� bija klāt viņu priek�lasījumos. Viņ� dzīvoja kā liels kungs. Vīrie�i viņu uzklausīja, sievietes viņu aplidoja.

Jā, viņa pravietojums bija piepildījies. Vespasiāns patie�ām bija mesija. Tiesa gan, pestī�ana, ko nesa �is mesija, bija citāda, nekā viņ� bija domājis, tā realizējās lēnām, skaidri, ar vēsu prātu. Būtībā �is vīrs pār�ķēla jūdu nacionālā gara �aumalu, lai tā saturs pludotu pāri zemei un grieķiskais sakustu ar jūdisko. Josefa dzīvē un pasaules uzskatā aizvien vairāk iespiedās �is gai�ais, skeptiskais austrumu grieķu gars. Josefs vairs nesaprata, kā viņ� senāk bija varējis just pretīgumu pret visu ne-jūdisko. Grieķu mītu varoņi un bībeles pravie�i cits citu nenoliedza, nebija nekāda pretmeta starp Jahves debesīm un Homēra Olimpu. Josefs sāka ienīst robe�as, kas viņam senāk nozīmēja pārākumu, izredzētību. Galvenais uzdevums bija savu cildenumu pārliet citos un sve�o cildenumu iesūkt sevī.

Viņ� bija pirmais cilvēks, kas pārstāvēja tādu pasaules uzskatu. Viņ� bija jauna veida cilvēks, ne vairs jūds, ne grieķis, ne romietis: visas pasaules pilsonis, cik tālu �inī pasaulē valdīja kultūra.

No sākta gala Aleksandrijas pilsētā atradās jūdu

ienaidnieku centrs. �eit Apions, Apollonijs Molons, Lī-simahs, ēģiptie�u virspriesteris Manetons bija mācīju�i, ka jūdi cēlu�ies no spitālīgajiem, ka viņi savā vissvētākajā vietā godinot ēzeļa galvu, ka viņi savos tempļos nobarojot jaunus grieķus un noslaktējot tos savos lieldienu svētkos, un katru gadu, �o upuru asinis dzerdami, noslēdzot slepenu jūdu savienību pret visām citām tautām. Pirms trīsdesmit gadiem divi augstāko sporta skolu direktori, Dionīsijs un Lampons, lietpratīgi organizēja kustību pret jūdiem. Baltā augstākās sporta skolas kurpe bija pamazām kļuvusi par simbolu, un tagad visā Ēģiptes valstī jūdu ienaidnieki saucās par �baltkurpjiem�.

Jūda Josefa personā baltkurpjiem Aleksandri jā bija uzradusies jauna nelaime. Kad Josefs augstprātīgi braukāja pa pilsētu un ļāva sevi godināt, viņ� baltkurpjiem bija iemiesota jūdu uzpūtība. Savos klubos, savās saie�anās viņi dziedāja kuplejas, reizēm diezgan dzēlīgas, par jūdu brīvības cīņu varoni, kur� pārbēdzis pie romie�iem, par izveicīgo makabejieti, kur� visur iespiedās un mainīja krāsu kā hameleons.

Kādu dienu, kad Josefs gribēja apmeklēt Agripas pirti, viņam priek�telpā bija jāiet garām grupai jaunu kungu, grupai baltkurpju. Līdzko baltkurpji viņu ieraudzīja, viņi sāka pretīgi caur degunu kviekt un ruk�ķināt: � Marin, marin, � acīmredzot, lai parodētu jūdu jūsmīgos apsveikumus Josefam.

Josefa brūnganbālā seja nobālēja vēl vairāk. Bet viņ� gāja taisni uz priek�u, nepagriezdams galvu ne pa labi, ne pa kreisi. Kad baltkurpji manīja, ka viņ� tos neievēro, viņi kliedza divreiz skaļāk. Da�i bļāva: � Neejiet viņam par tuvu, lai viņ� jūs neaplipina. � Citi piebalsoja:�Kā jums gar�o mūsu cūkgaļa, makabeja kungs? � Tagad no visām pusēm auroja: � Josefs Makabejs! Apgraizītais Līvijs! � un Josefs redzēja acu priek�ā ļaunu, naida izķēmotu seju mūri.

� Vai jūs ko vēlaties? � viņ� jautāja tuvākajai olīv-brūnajai sejai, un viņa balss bija ļoti mierīga.

Uzrunātais ar pārspīlēti nekaunīgu padevību sacīja:

� Es gribētu lūgt jums tikai vienu paskaidrojumu, makabeja kungs. Vai arī jūsu tēvs bija spitālīgais?

Josefs, paskatījies viņam acīs, neko nesacīja. Iejaucās otrs baltkurpis, uz viņa zelta rakstāmlietām norādīdams:

� Vai to nav aiznesis sev līdzi kāds no jūsu sen�iem, kad viņus izdzina no Ēģiptes?

Josefs vēl vienmēr neko neteica. Pēk�ņi ar bīstami spēju kustību viņ� izrāva smagos rakstāmpiederumus no jostas un iesita jautātājam pa galvu. Tas saļima. Apkārt valdīja pilnīgs klusums. Josefs augstprātīgi, nepagriezdamies uz saļimu�ā pusi, iegāja pirtī. Baltkurpji metās viņam pakaļ, iejaucās pirts apkalpotāji un apmeklētāji.

Saļimu�ais, ko sauca par Haireju, piederēja pie ievērojamas ģimenes un bija nopietni ievainots. Pret Josefu sāka izmeklē�anu, bet to drīz pārtrauca. Ķeizars sacīja Josefam: � Nu, manu zēn, tīri jauki. Bet tādam nolūkam mēs gan neesam �īs rakstāmlietas dāvināju�i.

Katru gadu Aleksandrijas jūdi rīkoja uz Faras salas lielus svētkus par godu bībeles pārtulko�anai grieķu valodā. Svēto rakstu tulko�anu grieķu valodā pirms trīssimt gadiem bija ierosinājis Ptolemajs Otrais un viņa bibliotēkas pārzinis Falēras Dēmetrijs. Septiņdesmit divi jūdu rakstu-mācītāji, kas vienlīdz labi zināja ebreju un grieķu valodas, pabeidza �o grūto darbu, lai Ēģiptes jūdiem, kuri vairs nesaprata pirmtekstu, paustu dieva vārdu. �ie septiņdesmit divi rakstumācītāji strādāja vientulībā, cits no cita stingri atdalīti; ta�u beigās ikviena tulkotāja teksts vārds vārdā sakrita ar visu citu tekstiem. �o brīnumu, ar ko Jahve apliecināja, ka viņ� dod savu piekri�anu jūdu izlīgumam un kopdzīvei ar grieķiem, aleksandrie�i katru gadu atzīmēja ar svētkiem.

Visi pilsētas ievērojamākie vīri un sievas, ari cittautie�i, �ajā dienā pulcējās Faras salā; neieradās vienīgi baltkurpji. Piedalījās ķeizars, princis Tits, daudz augstmaņu no Romas un visām provincēm, kurus uz Aleksandri ju bija atvilinājusi galma klātiene.

Josefam bija uzdots izteikt pateicību cittautie�iem, kuri ielūgti svētkos. Viņ� to darīja līksmi, bet saturīgi, jūsmīgos izteicienos cildinādams tautas vienojo�os svētos rakstus, tautas vienojo�o pilsētu Aleksandri ju.

Lai runājot gūtu panākumus, viņam vajadzēja redzēt vārdu ietekmi klausītāju sejās, un viņ�, lai �o ietekmi nolasītu, mēdza izmeklēt kādu seju no klausītāju pūļa. �oreiz viņ� izvēlējās masīvu, ta�u stingru un ļoti romisku galvu. Bet �ī galva bija viņam nepieejama un visā viņa runas laikā palika nemainīga. īgni un dīvaini akli, ar neparasti trulu augstprātību, kas Josefu gandrīz izsita no sliedēm, romie�a acis skatījās viņam cauri, viņam pāri.

Pabeidzis savu runu, Josefs apvaicājās, kas bija kungs, kuram piederēja �ī galva. Izrādījās, ka tas bija Kajs Fa-bulls, ķeizara Nerona galma gleznotājs, kur� gleznojis zelta nama freskas. Josefs uzmanīgi aplūkoja vīru, kur� bija klausījies viņa runā ar tik nepieklājīgu vienaldzību. Uz drukna, resna, gandrīz bezveidīga ķermeņa balstījās spēcīga, barga galva. Vispār Kajs Fabulls bija sevi�ķi rūpīgi ģērbies, viņ� turējās stīvi un ar cieņu un sava resnuma dēļ izskatījās drusku komisks.

Romā Josefs bija daudz dzirdējis par Kaja Fabulla dīvainībām. �is gleznotājs, pārliecināts hellēnists, kura māksla pauda vieglumu un juteklisku prieku, izturējās pasvītroti cienīgi; viņ� gleznoja tikai parādes tērpā, bija ārkārtīgi augstprātīgs, nerunāja ar saviem vergiem, deva tiem pavēles tikai ar zīmēm un mājieniem. Lai viņa māksla būtu, cik slavena un iecienīta būdama, � nebija pat nevienas mazas provinces pilsētiņas, kurā neatrastos viņa manierē gleznotas freskas un gleznas, � viņam tomēr nebija laimējies iekļūt ievērojamākajās romie�u ģimenēs. Beidzot viņ� apprecēja kādu hellenizētu ēģiptieti un līdz ar to uz visiem laikiem zaudēja iespēju ietikt valdo�ajā kārtā.

Josefs brīnījās, ka Fabulls vispār bija �eit; viņam bija sacīts, ka viņ� esot viens no dedzīgākajiem baltkurpju piekritējiem. Josefam visa glezniecība bija pretīga, tā viņam neko neizteica. Bauslis �Netaisi sev tēlus� bija dziļi ieēdies viņā. Arī Romā rakstnieks tika vērtēts ļoti augstu, bet gleznotājs kā zemākas kastas būtne; �o uzpūtīgo mākslinieku Fabullu Josefs uzlūkoja ar divkārt nicino�u nepatiku.

Josefu uzrunāja ķeizars. Kādā īpa�i skaistā grieķu bī-beles eksemplārā, kas viņam pasniegts kā goda dāvana, Vespasiāns ar vērīgu skatienu bija atradis da�as erotiskas vietas un tagad �erksto�ā balsī lūdza no Josefa izskaidrojumus.

� Jūs esat paspējis drusku aptaukoties, mans jūdiņ, � viņ� piebilda ar neslēptu izbrīnu. Viņ� griezās pie Fabulla, kur� stāvēja tuvumā. � Jums vajadzēja redzēt manu jūdu Galilejā, meistar Toreiz viņ� bija nepārspējams. Ar bārdas rugājiem apaudzis, izkāmējis, panīcis, īsts pravietis, kā radīts glezno�anai.

Fabulls stāvēja stīvs, saīdzis; Josefs pieklājīgi smaidīja.

� Es �eit izvēlējos sev par ārstu Hekataju, � Vespasiāns turpināja. � Viņ� liek man katru nedēļu vienu dienu

badoties. Tas man loti palīdz. Kā jūs domājat, Fabull? Ja mēs liksim �im puisim pagavēt vienu nedēļu, vai tad jūs viņu gleznosiet?

Fabulls stāvēja stīvs kā mietu norijis, mazliet saviebis seju.

Josefs sacīja pieklājīgi: � Es priecājos, majestāt, ka jūs �odien spējat tik bezbēdīgi pajokot par Jotapatu.

Ķeizars iesmējās: � Kad mainās laiks, man vēl vienmēr sāp kāja, uz kuras man jūsu ļaudis uzmeta akmens lodi.

Viņ� norādīja uz dāmu, kura stāvēja līdzās gleznotājam: � Vai tā jūsu meita, Fabull?

� Jā, � gleznotājs strupi un atturīgi attrauca, � mana meita Dori ja.

Visi aplūkoja meiteni. Dorija bija samērā liela, slaika un trausla, āda dzeltenbrūna, seja gara, smalka, piere augsta un slīpa, acis jūras krāsā. Izteikti vaigu kauli, deguns strups, mazliet paplats, profils viegls un tīrs; no maigās, augstprātīgās sejas izdalījās lielā, izaicino�ā mute.

� Jauka meitene, � ķeizars sacīja un atvadīdamies piebilda: � Nu, padomājiet, Fabull, vai jūs man neuzgleznotu manu jūdu. � Tad viņ� devās projām.

Pārējie vēl kādu brītiņu stāvēja mēmi un apjuku�i. Fabulls bija ieradies svētkos, tikai lai parādītu cieņu jaunajam re�īmam. Ar pūlēm viņ� pierunāja Doriju nākt sev līdzi. Tagad viņ� no�ēloja, ka atnācis. Viņam nenāca ne prātā gleznot slinko, uzpūtīgo jūdu literātu. Josefs savukārt nedomāja ļaut gleznot sevi augstprātīgajam, neko neizproto�ajam gleznotājam. Tomēr nevarēja noliegt, ka meitene Dorija bija spilgta parādība. �Jauka meitene,� bija teicis ķeizars. Tas bija pliekani sacīts un turklāt neprecīzi. Viņa bija tik trausla, ka likās � salūzīs, tomēr stāvēja brīvi un stingri, ap lielo muti rotājās mazs, triumfējo�s un nekaunīgs smaidiņ�. Josefs pret savu gribu juta viņas drusku me�onīgo daiļumu.

� Nu jā, � meitene Dorija mazliet zobgalīgi atkārtoja ķeizara iemīļoto teicienu. � Vai neiesim, tēt?

Viņai bija augsta, smalka, dzēlīga balss. Josefs atvēra muti, lai viņu uzrunātu, bet viņam, kur� citkārt bija tik izveicīgs, nekas nenāca prātā. Sājā brīdī viņ� juta, ka kaut kas glau�as pie viņa kājām. Viņ� paskatījās lejup, tas bija liels, sarkanbrūns kaķis. Kaķi, svētie dzīvnieki, Ēģiptē tika visādi lutināti, romie�i un jūdi viņus necieta.

Josefs mēģināja kaķi aizbaidīt. Kaķis palika, pinās viņam pa kājām. Viņ� noliecās, satvēra dzīvnieku. Pēk�ņi meitene viņam uzbrēca:

� Lieciet mierā kaķi! � balss bija spalga, nepatīkama. Dīvaini, cik tā tagad kļuva maiga, kad viņa griezās pie kaķa: � Nāc, manu dzīvnieciņ! Mana mīļotā, mana mazā dievībiņa! �is vīrietis tevi nesaprot. Vai viņ� tevi neizbiedēja? � Un viņa glāstīja kaķi. Pretīgais dzīvnieks murrāja.

� Atvainojiet, � Josefs sacīja, � es negribēju jūsu kaķi aiztikt. Kaķi ir derīgi dzīvnieki tajos gados, kad daudz peļu.

Dori ja labi sadzirdēja viņa zobgalību. Viņas māte un aukle bija biju�as ēģiptietes. Kaķis ir dievi�ķīgs, viņā iemiesota daļa no lauvu dievietes Bastetas, senlaiku spēks un vara. Jūds gribēja nopulgot viņas dievu, jūds bija pārāk neievērojams, lai viņam atbildētu. Nevajadzēja nākt uz �iem svētkiem. Viņas tēva māksla bija neatkārtojama, neviena valdība, neviens ķeizars nevarēja bez viņa iztikt, viņam nebija nepiecie�ams parādīt jaunajai valdībai savu cieņu. Viņa neko neteica, viņa stāvēja klusu, turēdama kaķi uz rokas, un izskatījās skaisti: uzposusies meitene, kura rotaļājas ar kaķi. Kamēr viņa, patikā trīsēdama, juta pievērstus sev daudzus skatienus, viņa domāja. �Jauka meitene,� bija teicis ķeizars. Viņas tēvam jāglezno jūds. Kāds neveikls, neasprātīgs joks. Ķeizars ir lempīgs, īsts romietis. �ēl, ka viņas tēvam trūka asprātības, lai atvairītu tādus jokus. Viņ� nespēja likt tiem pretim neko citu kā vienīgi savu drusku nīgro cieņu. Tad jau jūds ar savu iztapīgo ironiju �ādā situācijā bijis veiklāks. Viņa skaidri redzēja, ka, par spīti nekaunīgajai piezīmei par kaķi, viņa jūdam patika. Ja viņa tagad pateiks vienu teikumu, tad viņ� noteikti atbildēs ar daudziem ļoti glaimojo�iem un izlīdzino�iem teikumiem. Bet viņa nolēma neteikt neko. Ja viņ� no jauna sāks runāt, tad varbūt viņai labpatiks atbildēt. Ja viņ� nerunās, viņa aizies, un tā būs viņas pēdējā tik�anās ar jūdu.

Josefs savukārt pārlika: �ī meitene Dori ja ir zobgalīga un iedomīga. Ja viņ� ielaidīsies ar viņu, tad drīz vien sāksies sare�ģījumi, būs nepatik�anas. Visprātīgākais būtu atstāt viņu stāvam ar viņas muļķīgo, pretīgo kaķi. Cik apbrīnojami daiļ� ir viņas roku brūnums salīdzinājumā ar kaķa derdzīgo brūnumu, Viņai ir neparasti �auras, garas delnas. Viņa izskatās, it kā izkāpusi no senajiem, stūrainajiem, stingajiem attēliem, ar kuriem te viss apgleznots.

� Vai jums ne�ķiet pārspīlēti, ka man jākļūst vēl tievākam, lai jūsu tēvs varētu mani gleznot? � viņ� jautā un, jau runādams, no�ēlo, ka nav aizgājis.

� Es domāju, ka neliels gavēnis nav nekāda augstā cena, lai dzīvotu tālāk mū�ībā, � Dorija saka savā augstajā bērna balsī.

� Es domāju, � Josefs atbild, � ja es dzīvo�u tālāk, tad es dzīvo�u savās grāmatās.

Dorija dusmojās par �o atbildi. Tā ir atkal slavenā jūdu pārākuma apziņa. Viņa meklēja atbildi, kas aizskartu �o vīrieti; bet, pirms viņa to atrada, Fabulls sausi sacīja latīņu valodā: � Iesim, mana meita. Vai es viņu glezno�u, tas nav atkarīgs ne no mums, ne no viņa. Ja ķeizars pavēlēs, tad es glezno�u arī nosprāgu�as cūkas maitu.

Josefs noskatījās pakaļ abiem, kā viņi pazuda kolonādē uz dambja, kas savienoja salu ar cietzemi. Viņ� nebija atbildējis visai labi, bet viņ� neno�ēloja, ka sācis sarunu.

�ajās dienās Josefs uzrakstīja psalmu, ko vēlāk nosauca par pasaules pilsoņu psalmu:

Ak, Jahve! Pie�ķir man vairāk acu un ausu,

Lai es dzirdētu un redzētu tavas pasaules pla�umu.

Ak, Jahve, dari pla�āku manu sirdi,

Lai tā aptvertu tavas pasaules daudzveidību.

Ak, Jahve, dod man spēcīgāku balsi,

Lai paustu tavas pasaules di�enumu.

Lieciet vērā, tautas, un ieklausieties labi, nācijas. Neskopojieties, teic Jahve, ar garu, ko esmu pār jums izlējis.

Iz�ķiediet sevi, saka tā kunga balss,

Jo es izspļau�u tos, kuri būs sīkstulīgi.

Un, kur� aizslēgs savu sirdi un savu mantu,

No tā es novērsī�u savu vaigu.

Noraujies no sava enkura, saka Jahve.

Es nemīlu tos, kuri saglumē ostā.

Man pretīgi tie, kuri sapūst savā slinkuma smirdoņā. Es esmu devis cilvēkam gurnus, lai tie viņu nestu pār zemi, Un kājas, lai viņ� skrietu,

Lai viņ� nepaliktu stāvam kā koks, zemē iesakņojies.

Jo kokam ir tikai viena barība,

Bet cilvēku uztur viss,

Ko es esmu radījis zem debesjuma.

Koks zina tikai vienu,

Bet cilvēkam ir acis, lai viņ� uzņemtu sevī sve�o,

Un āda, lai sataustītu un nogar�otu neparasto.

Slavējiet dievu un izkaisieties pār zemēm.

Slavējiet dievu un nevairieties no jūrām.

Kalps ir tas, kur� sevi piesaista vienai vienīgai zemei. To zemi nesauc par Cionu, ko es jums esmu apsolījis, Tās vārds ir: zemeslode.

Tā Josefs kjuva no Jūdejas pilsoņa par pasaules pilsoni un no priestera Josefa ben Matatijas par rakstnieku Flā-viju Josefu.

Arī Aleksandrijā bija �Izraēla atriebēju� piekritēji. Par spīti ar to saistītajām briesmām, pat uz ielām cilvēki staigāja ar aizliegto apsēju, uz kura bija makabeju iniciāli: �Kungs, kas ir tāds kā tu?� Kop� Josefa iera�anās maka-beji viņam, savas lietas nodevējam, izrādīja nicinā�anu visādā veidā. Pēc viņa sadursmes ar Haireju � vienu no baltkurpjiem � viņi bija kļuvu�i drusku rāmāki. Bet tagad pēc �Pasaules pilsoņa psalma� viņi ar dubultotu niknumu uzstājās pret divkosīgo vīru, kur� sevi daudzreiz apkaunojis.

Josefs sākumā smējās. Ta�u drīz viņ� manīja, kā �Izraēla atriebēju� aģitācija ietekmē mērenos, ka pat draudzes Lielās padomes kungi sāk no viņa vairīties. Kaut gan jūdu vadoņi Aleksandrijā sirds dziļumos domāja tāpat kā viņ�, ta�u draudzes vairumam �Pasaules pilsoņa psalms� bija traka ķecerība, un jau divas nedēļas pēc �ā psalma publicē�anas centrālajā sinagogā notika skandāls.

Ja kāds Aleksandrijas jūds bija pārliecināts, ka liel-mestrs un viņa kalpotāji aizstāv svarīgā lietā neparei/u viedokli, tad viņam sens paradums atjāva griezties pie visas draudzes, un proti � sabatā atvērta svēto rakstu tīstokļa priek�ā. Sabata dievkalpo�ana un svēto rakstu lasī�ana tika atlikta tik ilgi, kamēr visa draudze nebija nekavējoties izlēmusi sūdzību. �ādu spriedumu pieprasīt tomēr bija bīstami, jo, ja draudze, sūdzētāju neattaisnoja, tad viņ� uz trim gadiem tika pakļauts lielajam izraidi jumam.

Tādas stingrības dēļ �o tiesību izmantoja ļoti reti: pēdējos divos gados tas bija noticis tikai trīs reizes.

Tagad, kad Josefs pēc savu vārsmu publicē�anas pirmo reizi ieradās lielajā centrālajā sinagogā, tas notika ceturto reizi. Bija sabats, kurā vajadzēja nolasīt nodaļu, kas sākās ar vārdiem: �Un viņam parādījās Jahve Mamres terebintu birzī.� Līdzko svēto rakstu tīstokli nolika uz lielās kanceles, no kuras vajadzēja notikt lasī�anai, līdzko no tīstokļa noņēma dārgo apvāku, tūdaļ makabeju vadonis ar da�iem saviem piekritējiem metās uz kanceli un aizliedza lasī�anu. Kaut gan draudzes juristi, balstoties uz visādām sare�ģītām klauzulām, bija izskaidroju�i, ka Jeruzalemes lielais izraidījums Aleksandrijā neesot spēkā, lielākā daļa no Aleksandrijas jūdiem domāja citādi. �is vīrs Josefs ben Matatija esot vainojams Galilejas un Jeruzalemes nelaimē, viņ� esot divkār�s nodevējs. Pietiekot jau ar viņa apkaunojo�o, pazemojo�o laulību ar Vespasiāna piegulē-tāju, lai viņu izslēgtu no sinagogas draudzes. Atskanot vētrainai piekri�anai, runātājs prasīja, lai Josefu izraida no svētās telpas.

Josefs stāvēja pavisam klusu, lūpas cie�i sakniebis. �inī simttūkstotī �eit sinagogā ietilpa ta�u tie pa�i, kuri viņam pirms da�ām nedēļām uzgavilēja: marin, marin.Vai tagad palicis tik maz tādu, kas gatavi aizstāvēt viņu? Viņ� paskatījās uz lielmestru Teodoru bar Daniēlu un uz septiņdesmit kungiem zelta krēslos. Tie sēdēja bālāki par saviem lūg�anu mēteļiem un nevēra muti vaļā. Nē, tie nevarēja viņu aizstāvēt un neaizstāvēja viņu. Josefu nepasargāja arī tas, ka viņ� bija ķeizara draugs. Viņu ar kaunu izraidīja no sinagogas.

Daudzi, kuri redzēja, kā viņ� tik bezpalīdzīgi aiziet, nodomāja: �Tas ir tāpēc, ka pasaulē pastāv tāds kā ritenis. Tas ir ūdenssmēlējs ritenis, kas ceļas aug�up un grimst lejup, un tuk�ie spaiņi piesmeļas un pilnie iztuk�ojas, un tagad pienākusi viņa kārta, jo vakar viņ� vēl bija lepns, bet �odien viņ� ir apkaunots.�

�ķita, ka pats Josefs neņemtu �o notikumu visai nopietni. Viņ�, tāpat kā līdz �im, turpināja savu spo�o dzīvi starp sievietēm, literātiem un aktieriem, bija augsti cienīts viesis Kanopas iz�ķērdīgajā sabiedrībā. Princis Tits veltīja viņam vēl vairāk uzmanības nekā līdz �im un gandrīz vienmēr parādījās atklātībā viņa sabiedrībā.

Bet, kad Josefs naktīs palika viens pats, viņ� jutās slims aiz sarūgtinājuma un kauna. Viņa domas vērsās pret viņu pa�u. Viņ� bija netīrs, viņ� bija spitālības pārņemts iek�ēji un ārēji, nekāds Tits nevarēja noskrāpēt viņa kreveles. Viņa apkaunojums bija pilnīgi reāls, katrs to varēja redzēt. Tam bija savs vārds, tas saucās Mara. Viņam vajadzēja savas nelaimes avotu aizbērt un uz visiem laikiem.

Pēc da�ām nedējām, nevienam padomu neprasījis, viņ� devās pie draudzes virstiesne�a rakstumācītāja Ba-silida. Kop� savas padzī�anas Josefs nebija rādījies ne pie viena augstāka jūdu kunga. Virstiesnesim �is apmeklējums bija nepatīkams. Viņ� meklēja kaut kādus izvairīgus vārdus, izlocījās, pateica pāris nevarīgu frā�u. Bet Josefs, kā tādos gadījumos paredzēja rituāls, izvilka saplēsto priestera cepuri, nolika to virstiesnesim priek�ā, pārplēsa apģērbu un sacīja:

� Mans rakstumācītāj un kungs, es esmu jūsu kalps un padotais Josefs ben Matatija, senāk pirmās pakāpes priesteris Jeruzalemē. Es esmu padevies ļaunā grēka vilinājumam. Esmu apprecējis sievu, kuru precēt man bija aizliegts, karagūstekni, kas gulējusi ar romie�iem. Mani vajag izdeldēt.

Doktors Basilids, virstiesnesis, nobālēja, kad Josefs izteica �os vārdus; viņ� labi zināja, ko tie nozīmēja. Pagāja krietns brīdis, iekams viņ� atbildēja tā, kā paredzēja priek�raksts:

� Par izdeldē�anu, grēciniek, sprie� dievs, nevis cilvēki.

Tad Josefs turpināja un pēc priek�raksta jautāja:

�� Vai ir kāds līdzeklis, mans rakstumācītāj un kungs, ar kura palīdzību grēcinieks var novērst no sevis un savas dzimtas izdeldē�anas sodu?

Augstākais tiesnesis atbildēja:

� Ja grēcinieks uzņemas �etrdesmit sitienu, tad Jahve ap�ēlojas. Ta�u grēciniekam �is sods jāizlūdzas.

Josefs sacīja: � Es lūdzu, mans rakstumācītāj un kungs, sodīt mani ar �etrdesmit sitieniem.

Kad tika zināms, ka Josefs nolēmis uzņemties pātago-�anu, Aleksandrijas pilsētā sacēlās liels satraukums, pā-tago�ana nenotika bie�i, parasti pātagoja tikai vergus. Makabeji sarauca uzacis un apklusa, un da�s labs, kur� sinagogā Josefa izraidī�anas brīdī bija kliedzis visskaļāk, sirds dziļumos to no�ēloja. Bet balt�urpji apsmērēja visas sienas ar Josefa pātago�anas karikatūrām un krodziņos dziedāja par viņu kuplejas.

Jūdu iestādes eksekūcijas dienu neizziņoja. Tomēr noliktajā dienā viss augustīnie�u sinagogas pagalms bija pilns ar cilvēkiem un apkārtējās ielās ņudzēja ziņkārīgie. Brūnganbāls un vāj�, ar dego�ajām acīm tie�i uz priek�u skatīdamies, Josefs gāja pie virstiesne�a. Viņ� pielika roku pie pieres; viņ� sacīja ļoti skaļi, tā, lai to dzirdētu līdz vistālākajam stūrim:

� Mans rakstumācītāj un kungs, es esmu padevies ļaunu dziņu vilinājumam. Es lūdzu sodīt mani ar �etrdesmit sitieniem.

Augstākais tiesnesis atbildēja:

� Tad es tevi atdodu tiesas izpildītājiem, grēciniek.

Bende Ananijs bar Aka�ja pamāja abiem saviem palīgiem, un viņi norāva Josefam no miesām apģērbu. Pienāca ārsts, izmeklēja viņu, vai viņam būs pa spēkam izturēt tādu pātago�anu, lai soda laikā nenoplūstu urīns un neizdalītos izkārnījumi, jo tas bija apkaunojums un likums noteica: �Tavs brālis nedrīkst tavās acīs zaudēt cieņu.� Josefu izmeklēja draudzes vecākais ārsts Jūliāns. Viņ� Josefu iztaustīja, īpa�i pārbaudīja sirdi un plau�as. Daudzi no skatītājiem domāja, ārsts atradīs, ka Josefs nespēj izturēt visu pātago�anu, ka viņ� var izciest tikai nedaudz pātagas cirtienu. Sirds dziļumos Josefs cerēja uz līdzīgu iznākumu. Bet ārsts nomazgāja rokas un paskaidroja: � Grēcinieks spēj izturēt �etrdesmit sitienu.

Bende lika Josefam nomesties ceļos. Viņa palīgi piesēja Josefam abas rokas pie staba tā, lai viņa ceļgali būtu pa gabaliņu no staba, un visi redzēja, kā viņa muguras gludā, bālā āda iestiepās. Tad viņi piesēja Josefam pie krūtīm smagu akmeni, lai ķermeņa aug�daļu novilktu uz leju. Bende Ananijs bar Aka�ja satvēra pātagu. Kamēr ļaudis skatījās, kā Josefa sirds sitas pret ribām, bende pamatīgi piestiprināja plato vēr�ādas siksnu pie roktura, pārbaudīja to, atlaida vaļīgāk, savilka atkal cie�āk, palaida atkal vaļīgāk. Siksnas galam vajadzēja aizsniegt sodāmā vēderu. Tāds bija noteikums.

Virstiesnesis nolasīja no svētajiem rakstiem abus pantus par pātago�anu: �Tā tam jānotiek: ja grēcinieks pelnījis sitienus, tad soģis liek piesiet viņu un viņa klātbūtnē sist grēcinieku tik rei�u, cik liels viņa grēks. Viņ� drīkst saņemt �etrdesmit sitienu, ne vairāk. Jāpielūko, lai sitienu nebūtu par daudz un lai tavs brālis netiktu apkaunots tavās acīs.�

Bende uzblieza Josefam pa muguru trīspadsmit sitienu. Otrais tiesnesis skaitīja, palīgi aplēja grēcinieku ar ūdeni. Tad tre�ais tiesnesis sacīja: � Sit! � un bende no jauna cirta trīspadsmit sitienu pa krūtīm. Tad palīgi atkal aplēja grēcinieku. Beidzot bende uzgāza trīspadsmit sitienu pa muguru. Kamēr viņ� sita, bija loti klusu. Varēja dzirdēt, kā plīk�ķēja asie sitieni, varēja dzirdēt Josefa smago, svelpjo�o elpo�anu, redzēt viņa strauji puksto�o sirdi.

Josefs gulēja piesiets un zem pātagas sitieniem cīnījās pēc elpas. Sitieni bija īsi un asi, bet sāpes kā nebeidzama, viļņojo�a jūra; tās vēla augstus viļņus, aizrāva Josefu sev līdzi, aprima, ļāva Josefam uznirt virspusē, vēlās atkal �urp un sakļāvās pār viņu. Josefs sēca, stenēja, saoda asins smaku. Tas viss notika Maras dēļ, Laki�a meitas dēļ, viņ� bija to iekārojis, viņ� to ienīda, tagad viņ� lika to sev no asinīm izpātagot. Viņ� lūdza dievu: �No dziļumiem es saucu tevi, ak kungs.� Viņ� skaitīja sitienus, bet skaitī�ana sajuka, bija saņemti jau vairāki simti sitienu, un viņi turpināja Josefu sist. Likums noteica, ka nedrīkst būt �etrdesmit sitienu, bet gan trīsdesmit deviņi, jo stāvēja rakstīts �līdz �etrdesmit�, un tas nozīmēja �apmēram�, un tātad drīkstēja būt tikai trīsdesmit deviņi sitieni. Ak, cik briesmīgs bija rakstumācītāju likums. Ak, cik bargi bija svētie raksti! Ja viņi tūdaļ nemitēsies, viņ� nomirs. Viņam likās, ka Johanans ben Zakajs teiks, lai pārtrauc. Bet augstākais rakstumācītājs atradās Jūdejā, Jeruzalemē vai Jamnijā, tomēr viņ� būs �eit, viņ� atdarīs savu muti. Svarīgi tikai, vai Josefs tik ilgi izturēs. Zeme un stabs viņa acu priek�ā aizmiglojās, ta�u Josefs saņēmās. Viņam pavēlēts skaidri redzēt, skaidri saskatīt zemi un stabu, kamēr ieradīsies Johanans ben Zakajs. Bet Johanans ben Zakajs nenāca, un beidzot Josefs tomēr pārstāja redzēt un zaudēja samaņu. Jā, pie divdesmit ceturtā sitiena viņ� paģība un gulēja virvēs kā nedzīvs. Bet, apliets ar ūdeni, viņ� atkal atguvās, un ārsts sacīja:

� Viņ� izturēs.

Un tiesnesis sacīja:

� Sit vēl.

Starp skatītājiem bija princese Berenīke. Nebija nekādu tribīņu, nekādu norobe�otu vietu. Bet viņa jau iepriek�ējā naktī bija atsūtījusi savu spēcīgāko Kapadokijas vergu, lai tas aizņemtu viņai vietu. Nu viņa stāvēja otrā rindā, iespiesta starp daudziem citiem, pavērusi lielo muti, smagi elpodama, tum�ās acis neatlaidīgi pātagotajam pievērsusi. Pagalmā bija pavisam kluss. Varēja dzirdēt tikai virstiesne�a balsi, kur� lasīja vārsmas no svētajiem rakstiem � ļoti lēnām, pavisam trīs reizes un no tālienes; no ielām atskanēja pūļa klaigas. Berenīke skatījās vērīgi jo vērīgi, kā �is augstprātīgais Josefs panesa sitienus, lai atbrīvotos no padauzas, pie kuras bija spiests saistīt savu vārdu. Jā, viņ� patiesi bija viņas brālēns. Viņ� nenoņēmās ar sīkiem grēciņiem un ar sīkiem tikumiņiem. Viņ� dziļi pazemojās, lai pēc tam jo lepnāk izslietos, to viņa saprata. Viņa pati tuksnesī bija izbaudījusi �ādu pazemojuma svētlaimi.

Viņa stāvēja pavisam bāla, nebija viegli noskatīties, bet viņa skatījās. Viņa neskanīgi kustināja lūpas, neapzināti skaitīdama līdzi. Viņa bija priecīga, kad no�vīkstēja pēdējais sitiens, bet viņa būtu varējusi stāvēt un noskatīties sodī�anā vēl ilgāk. Berenīkes zobi zem garajām lūpām bija kļuvu�i sausi.

Josefu bez samaņas un asinīm noplūdu�u ienesa draudzes namā. Viņu nomazgāja, ārsta Jūliāna uzraudzībā iezieda ar ziedēm, ielēja mutē dzērienu no vīna un mirrēm. Atguvis samaņu, viņ� sacīja; � Iedodiet bendem divi simti sesterciju.

Mara, Laki�a meita, tikmēr dzīvoja laimīgi, priecādamās par bērnu, kur� viņai būs jādzemdē, viņu rūpīgi sargādama. Mara bija ļoti strādīga, bet tagad viņa negrieza rokasdzirnas, lai bērns neizaugtu par dzērāju. Viņa neēda nevienu negatavu dateli, lai bērnam nepū�ņotu acis, nedzēra ne malka alus, lai bērnam nebūtu slikta ādas krāsa, neēda sinepes, lai pasargātu viņu no uzdzīves kāres. Toties viņa ēda olas, lai bērna acis kļūtu lielākas, jūras asarus, lai viņ� patiktu cilvēkiem, iecukurotus citronus, lai bērns jauki smar�otu. Bailīgi viņa vairījās no visa pretīgā, lai viņai tas nebūtu jāredz, centīgi skatījās uz skaistiem cilvēkiem. Ar grūtībām viņa sadabūja brīnumdari ērgļ-akmeni, kur� ir ar tuk�u vidu un ietver sevī mazāku akmeni, tādā kārtā simbolizēdams dzemdi, kas, kaut gan atvērta, tomēr neļauj auglim izkrist.

Kad laiks bija pienācis, Maru nosēdināja dzemdību krēslā, tā bija no klūdziņām darināta ierīce, kurā viņa varēja pa pusei sēdēt, pa pusei gulēt, un piesēja pie �īs ierīces vistu, lai putna spārnu plivinā�ana paātrinātu dzemdības. Dzemdības bija sāpīgas, vēl pēc vairākām dienām Mara juta gurnos nepatīkamu aukstumu. Vecmāte viņu apvārdoja, skaitīja, sauca vārdā, skaitīja.

Beidzot bērns bija klāt, un, raugi, tas bija zēns. Bērns bija zili melns, netīrs, viņa āda bija klāta ar gļotām un asinīm, bet viņ� kliedza tā, ka siena atbalsoja viņa kliedzienu. Tā bija laba zīme, un arī tas, ka bērns piedzima sabatā, bija laba zīme. Par spīti sabatam, mazgā�anai ņēma siltu ūdeni, un mazgājamā ūdenī ielēja vīnu, dārgo vīnu no E�kolas. Uzmanīgi atlieca bērna rociņas un kājiņas un viņa mīksto galviņu apzieda ar negatavu vīnogu biezputru, lai pasargātu no insektiem. Bērnu ierīvēja ar siltu eļļu, apkaisīja ar saberztu mirru pulveri, ietina smalkā linaudeklā, Mara bija ietaupījusi naudu no sava apģērba, lai varētu iegādāties bērnam vislabāko audeklu.

� Janik, janiki, � vai ari, � jildi, mans bērns, mans bērniņ�, mans mazulītis, � sacīja Mara, un nākamā dienā viņa lepni lika iestādīt ciedru, jo bērns bija zēns.

Visus deviņus mēne�us viņa bija domājusi, kādu vārdu vajadzētu dot zēnam. Bet tagad, nedēļu pirms apgraizī�anas, kad bija jāiz�ķiras, viņa ilgi svārstījās. Beidzot viņa izlēma. Viņa lika ierasties rakstvedim un diktēja tam vēstuli:

�Mara, Laki�a meita, sveicina savu kungu Josefu, Ma-tatijas dēlu, pirmās pakāpes priesteri, ķeizara draugu.

Ak, Josef, mans kungs, Jahve ir redzējis, ka tava kalpone tev nebija pa prātam, un viņ� ir svētījis manu miesu un ir man atļāvis dzemdēt tev dēlu. Viņ� ir dzimis sabatā, un viņ� sver septiņus litrus un se�desmit piecus zuzus, un viņ� kliedz tā, ka sienas trīc. Es viņu nosaucu par Si-meonu, tas nozīmē �uzklausī�anas dēls�, jo Jahve ir mani uzklausījis, kad es tev nebiju pa prātam. Josef, mans kungs, esi sveicināts un topi di�ens ķeizara saulē, un lai tā kunga vaigs staro pār tevi. Un neēd palmu salātus, jo no tiem tev spie� pakrūtē.�

Ap to pa�u laiku, vēl pirms vēstules saņem�anas, Jo-sefs stāvēja draudzes ceremoniju zālē Aleksandrijā. Viņ� bija bāls un ļoti vārgs pēc pātago�anas, bet turējās taisni. Līdzās viņam kā liecinieki atradās lielmestrs Teodors bar Daniēls un augustīnie�u draudzes priek�sēdētājs Nikodēms. Sēdi vadīja pats virstiesnesis Basilids, un trīs rakstumācī-tāji piedalījās kā tiesne�i. Draudzes pirmais sekretārs atzīmēja, ko diktēja virstiesnesis, pēc noteikumiem viņ� rakstīja uz teļādas pergamenta ar zoss spalvu un tum�-melnu tinti un raudzījās, lai dokuments būtu ietverts tie�i divpadsmit rindiņās un atbilstu skaitliskajai izteiksmei no vārda �get�, kas nozīmēja �ķir�anās vēstuli.

Kamēr zoss spalva �irkstēja pār pergamentu, Josefs savā sirdī dzirdēja troksni, kas bija skaļāks par �o �irk-stoņu. Tas bija spalgais troksnis, ar kādu Mara, Laki�a meita, klusēdama plēsa sīkās driskās savu tērpu un savas sandales tajā pelēkajā rītā, kad viņa pārnāca no romie�a Vespasiāna. Josefs bija pārliecināts, ka �o troksni ir aizmirsis, ta�u tagad to atkal saklausīja, un tas bija ļoti skaļ�, skaļāks nekā spalvas �irkstoņa. Bet viņ� padarīja savas ausis kurlas un savu sirdi nejūtīgu.

Sekretārs rakstīja: �Septiņpadsmitajā datumā, kisleva mēnesī, trīs tūksto�i astoņi simti trīsdesmitajā gadā pēc pasaules radī�anas, Aleksandrijas pilsētā pie Ēģiptes jūras.

Es, Josefs ben Matatija, saukts par Josefu Flāviju, jūds, kur� pa�laik atrodas Aleksandrijā pie Ēģiptes jūras, esmu brīvprātīgi un bez piespie�anas piekritis tevi atlaist un atsvabināt un no tevis �ķirties, mana laulātā sieva, Mara, Laki�a meita, kura �odien dzīvo Cēzarejā pie Jūdu jūras. Līdz �im tu biji mana sieva. Bet tagad esi brīva, atlaista, no manis �ķirta, tālab tev ir atļauts lemt par savu nākotni un tu vari atkal precēties.

Ar �o tu saņemsi no manis paziņojumu par atlai�anu un �ķir�anās vēstuli pēc Mozus un Izraēla likumiem.�

Dokumentu iedeva īpa�am pārstāvim līdz ar rakstisku uzdevumu nogādāt to Marai, Laki�a meitai, un pasniegt to viņai Cēzarejas draudzes priek�sēdētāja un deviņu citu pieaugu�o jūdu klātbūtnē.

Maru aicināja ierasties vēl tajā pa�ā dienā, kad kurjers nonāca Cēzarejā. Viņai nebija ne jausmas, kas viņu gaida. Draudzes priek�sēdētāja klātienē Josefa sūtnis pasniedza viņai rakstu. Viņa neprata lasīt, viņa lūdza, lai nolasa priek�ā. Viņai nolasīja, viņa nesaprata, viņai nolasīja vēlreiz, izskaidroja, viņa zaudēja samaņu. Draudzes sekretārs ieplēsa vēstuli par zīmi, ka tā pēc noteikumiem nodota un nolasīta, pievienoja to pie saviem aktiem un izsniedza kurjeram �ķir�anās apliecību.

Mara pārgāja mājās. Viņa saprata, ka nav atradusi Josefa acīs �ēlastību. Ja kāda sieva neatrod vīra acīs �ēlastību, tad �im vīram ir tiesības sūtīt viņu projām. Viņa pat domās Josefam neko nepārmeta.

No �ā brī�a viņa ar baiļpilnām rūpēm veltīja savas dienas mazajam Simeonam, Josefa pirmdzimtajam. Viņa rūpīgi izvairījās no visa, kas varētu sabojāt viņas pienu, atsacījās no sālītām zivīm, no sīpoliem, no da�iem dārzeņiem. Viņa vairs nesauca savu bērnu par Simeonu, viņa sauca to sākumā par bar Meiru � mirdzo�ā dēlu, tad par bar Adiru � varenā dēlu, beidzot par bar Nifli � mākoņa dēlu. Bet draudzes priek�sēdētājs lika Marai ierasties otrreiz un aizliedza saukt savu bērnu tādos vārdos, jo mākonis, varenais un mirdzo�ais, bija mesijas pievārdi. Mara pielika savu roku pie zemās pieres, paklanījās, apsolījās paklausīt. Bet, kad viņa naktī bija viena, kad neviens viņu nedzirdēja, viņa atkal sauca mazo Simeonu �ajos vārdos.

Uzticīgi viņa glabāja lietas, ko Josefs kādreiz bija aizskāris, autus, ar kuriem viņ� bija slaucījies, �ķīvi, no kura viņ� bija ēdis. Viņa gribēja, lai dēls izaugtu tēva cienīgs. Viņa jau iepriek� paredzēja, ka tas būs ļoti grūti. Jo dēls, kur� dzimis priestera un karagūsteknes laulībā, netika atzīts, tas bija ārlaulības bērns, no sabiedrības izstumts. Tomēr viņai bija jāatrod kāds atrisinājums. Sabatā un svētku dienās viņa rādīja mazajam Simeonam sava tēva atstātās lietas un mudināja viņu kļūt par tādu pa�u rak-stumācītāju un kungu kā viņa tēvs.

Pēc tam kad Josefs nodeva atbilstīgajam Aieksandrijas draudzes ierēdnim �ķir�anās vēstuli, viņ� svinīgi tika uzaicināts lasīt no svētajiem rakstiem centrālajā sinagogā. Saskaņā ar savu amata pakāpi viņ� lasīja pirmais. Pēc ilgiem laikiem viņ� atkal nēsāja priestera cepuri un zilo, ar puķēm izrakstīto pirmās pakāpes priestera jostu. Viņ� uzkāpa lielajā kancelē, viņam priek�ā bija atritināts svēto rakstu ritulis, kura lasī�anas laikā viņu pirms da�ām nedēļām no tempļa padzina. Pilnīgā klusumā, kas valdīja pār simttūksto� klāteso�ajiem, viņ� izrunāja svētī�anas vārdus: �Lai slava tev, Jahve, mūsu dievs, tev, kur� esi mums devis patieso mācību un iedēstījis mūsos mū�īgo dzīvību.�

Tad viņ� pats skaļā balsī nolasīja svēto rakstu nodaļu, kas bija paredzēta �im sabatam.

Ziemas vidū ap jauno gadu Vespasiāns juta, ka stingri tur valsts varu savās rokās. Karavīra darbs bija padarīts, tagad sākās pats grūtākais � pārvaldītāja darbs. Tas, kas pagaidām viņa vārdā notika Romā, bija draņķīgi un muļķīgi. Muciāns ar ledainu alkatību izspieda Itālijai visu

naudu, kas tur vēl bija atlikusi, un ķeizara jaunākais dēls Domiciāns, īsts slīmests, īsts dienaszaglis, kuru viņ� nekad nebija varējis ciest, rīkodamies kā ķeizara vietnieks, dalīja bez izvēles gan �ēlastību, gan bardzību. Vespasiāns aizrakstīja Muciānam, ka viņam nevajagot dot zemei pārāk daudz caurejas zāju, viens jau esot no caurejas nomiris. Slīmestam viņ� rakstīja, vai slīmests nebū�ot tik laipns un nākamajā gadā neatdo�ot savu vietu viņam. Tad viņ� lika ierasties no Romas Aleksandrijā trīs vīriem: mū�vecajam finansu ministram Etruskam, galma juvelierim un ķeizara pērļu zvejniecības direktoram Klaudijam Regīnām un savu Sabīnijas mui�u pārvaldniekam.

Trīs lietpratēji apmainījās ar saviem skaitļiem, pārbaudīja tos. Ķeizara Nerona imperiālistiskā Austrumu politika un jukas pēc viņa nāves izpostīja milzīgas vērtības, valsts parādu summa, kuru aprēķināja trīs vīri, bija liela. Regīns uzņēmās nepatīkamo uzdevumu nosaukt �o summu ķeizaram.

Vespasiāns un finansists nekad nebija redzēju�ies. Tagad viņi ērtos krēslos sēdēja viens otram iepretim. Regīns mirk�ķināja acis, viņ� izskatījās miegains, vienu resno kāju viņ� bija pārlicis pāri otrai, viņa atrisu�ās kurpju saites �ūpojās. Viņ� bija ļoti sen pareizi novērtējis Ves-pasiāna spējas � jau toreiz, kad ar viņu varēja slēgt pavisam mazus darījumus. Viņ� bija sadarbojies ar dāmu Kenīdu, bija maksājis viņai tolaik, kad sākās lielie piegādājumi Vespasiāna Jūdejas un Eiropas armijām, ievērojamu komisijas naudu. Vespasiāns zināja, ka finansists norēķinos uzvedies kā godavīrs. Ar savām gai�ajām, bargajām acīm viņ� lūkojās masīvajā, skumjajā, uzblīdu�ajā Regīna sejā. Abi vīri viens otru apo�ņāja, viņi viens otram patika.

Regīns nosauca ķeizaram savu skaitli. �etrdesmit miljardi. Vespasiāns neiztrūkās. Varbūt viņ� sēca mazliet skaļāk, bet, kad viņ� atbildēja, viņa balss skanēja mierīgi:

� �etrdesmit miljardi. Jūs esat drosmīgs vīrs, bet vai jūs vietām neesat paķēris pārāk augstu?

Klaudijs Regīns rāmi savā tusnajā balsī atkārtoja:

� �etrdesmit miljardi. Jāskatās skaitļiem acīs.

� Es skatos tiem acīs, � ķeizars, stipri sēkdams, sacīja.

Viņi apspriedās par nepiecie�amajiem praktiskajiem pasākumiem. Varētu ieņemt milzīgu naudu, ja konfiscētu mantu tiem, kuri bija simpatizēju�i iepriek�ējam ķeizaram vēl pēc Vespasiāna kronē�anas. �ī bija tie�i tā diena, kad ķeizars pēc ārsta Hekataja diētas priek�rakstiem gavēja, un �ajā dienā viņ� labprāt kārtoja darījumus. � Vai jūs esat jūds? � viņ� tie�i jautāja.

� Pa pusei, � Regīns atbildēja, � bet es ar katru gadu vairāk izskatos pēc jūda.

� Es zinu līdzekli, � Vespasiāns piemiedza acis, � kā ar vienu rāvienu dzēst pusi no �etrdesmit miljardiem.

� Es esmu ziņkārīgs, � Klaudijs Regīns sacīja.

� Ja es pavēlētu, � Vespasiāns apsvēra, � ka �eit, centrālajā sinagogā, jāuzstāda mana skulptūra

� Tad ebreji sadumpotos, � Klaudijs Regīns papildināja.

� Tie�i tā, � ķeizars sacīja. � Tad es varētu viņiem atņemt viņu naudu.

� Tie�i tā, � Klaudijs Regīns sacīja. � Tas dotu apmēram divdesmit miljardus.

� Jūs protat ātri rēķināt, � ķeizars uzslavēja.

� Jūs tādā gadījumā varētu segt pusi no parāda, � Klaudijs Regīns turpināja. � Bet otru pusi jūs vairs nevarētu dzēst nekad, jo ekonomija un kredīts būtu izpostīts uz visiem laikiem un ne tikai Austrumos vien.

� Es baidos, ka jums ir taisnība, � Vespasiāns nopūtās. � Bet jums jāpiekrīt, ka �ī doma ir vilino�a.

� Es piekrītu, � Klaudijs Regīns pasmaidīja. � �ēl, ka mēs abi �inī ziņā esam pārāk prātīgi.

Regīns nevarēja ciest Aleksandrijas jūdus. Viņi Regīnām likās pārāk lielīgi un eleganti. Viņu kaitināja arī tas, ka viņi skatījās uz Romas jūdiem no aug�as kā uz kompromitējo�iem nabaga radiniekiem. Tomēr ķeizara priek�likums viņam likās pārāk radikāls. Gan viņ� vēlāk izdomās, kā izspiest naudu Aleksandrijas jūdiem ne tādā mērā, ka viņi noasiņotu, ta�u tā, lai viņiem vajadzētu par Klaudiju Regīnu padomāt.

Pagaidām viņ� ieteica ķeizaram kādu nodokli, kur� attiektos uz visiem un kuru ieviest Austrumos neviens vēl līdz �im nebija uzdro�inājies: nodokli sālītām zivīm un zivju konserviem. Viņ� neslēpa, cik �is nodoklis bīstams. Aleksandrie�iem bija tādi purni kā zobenzivīm, un ķeizars dabūs dzirdēt no viņiem daudz ko. Ta�u Vespasiānu kuplejas nebiedēja.

Līdzko paziņoja par sālīto zivju nodokli, aleksandrie�u simpātijas pret ķeizaru nomainīja krasa nepatika. Viņi traki lādējās par �ā iecienītā pārtikas produkta padārdzinā�anu un reiz, kāda izbraukuma laikā, apmētāja ķeizaru ar sapuvu�ām zivīm. Ķeizars spalgi iesmējās. Dubli, zirg-āboli, rāceņi, tagad sapuvu�as zivis. Viņu uzjautrināja tas, ka viņ�, arī ķeizars būdams, nav ticis vaļā no �ādiem atribūtiem. Viņ� pavēlēja atgadījumu noskaidrot, un nemieru cēlājiem vajadzēja nodot viņa mantas pārvaldei tikpat daudz zelta zivju, cik daudz sapuvu�u zivju atrada viņa ratos.

Vespasiāns �ajās dienās Josefu redzēja reti. Viņ� bija izaudzis reizē ar savu amatu, kļuvis savam jūdam tālāks, sve�āks, rietumnieciskāks, īsts romietis. Viņ� nejau�i teica Josefam: � Esmu dzirdējis, ka jūs kaut kādas māņticības dēļ esot izcietis �etrdesmit pātagas sitienu. Es vēlētos, � viņ� nopūtās, � kaut arī es ar �etrdesmit sitieniem varētu tikt vaļā no saviem �etrdesmit miljardiem.

Josefs un Tits zvilnēja vaļējā ēdamzālē Kanopas villā, kur princis mēdza pavadīt lielu daļu sava laika. Viņi bija vieni. Bija mīlīga ziemas diena: kaut gan tuvojās jau vakars, vaļējo zāli vēl nebija nepiecie�ams atstāt. Jūra neviļņoja, cipreses nekustējās. Pa telpu lēnām soļoja prin�a mīļākais pāvs, uzknābādams ēdiena atliekas.

Josefs no sava zviļņa pa pla�o sienas atvērumu vasā ja redzēt terasi un dārzu, kas atradās zemāk.

� Vai jūs esat licis buk�u dzīv�ogu pārveidot par burtu, mans princi? � Josefs jautāja un ar galvu norādīja uz zemāk strādājo�iem dārzniekiem.

Tits ko�ļāja gabaliņu konfektes. Viņ� bija labā, vaļsirdīgā garastāvoklī, viņa platā zēna seja virs mazliet pa-strupā auguma smaidīja.

� Jā gan, mans jūd, � viņ� sacīja. � Es esmu licis buk�u dzīv�ogu pārveidot par burtu. Es lik�u arī savas Aleksandrijas villas buk�us pārveidot par �o burtu un cipreses arī.

� Par burtu �B�? � Josefs pasmaidīja.

� Tu esi viltīgs, mans pravieti, � Tits atzina.

Viņ� pievirzījās tuvāk, Josefs sēdēja, Tits gulēja, atmetis rokas aiz galvas, un skatījās aug�up uz viņu.

� Viņai liekas, � Tits vaļsirdīgi sacīja, � ka es izskatoties līdzīgs savam tēvam. Viņa manu tēvu necie�. Es to varu saprast: bet man �ķiet, ka es līdzinos viņam aizvien mazāk. Man nav viegli ar tēvu, � viņ� �ēlojās. � Viņ� ir ievēro joms vīrs, viņ� pazīst cilvēkus, un kur�, pazīdams cilvēkus, par viņiem neuzjautrināsies? Bet viņ� dara to mazliet par daudz. Nesen pie galda, kad ģenerālis Prisks nepiekrita, ka viņ� esot par resnu, tēvs lika viņam noģērbties un parādīt pliku dibenu. Bija vērts redzēt, kā princese nolaida acis. Viņa sēdēju klusu, neko neredzēja, neko nedzirdēja. Mēs tā neprotam, � Viņ� nopūtās. � Mēs vai nu apjūkam, vai kļūstam rupji. Kā to var panākt, ka cilvēku tādas rupjības neskar?

� Tas nav grūti, � Josefs atbildēja, skatīdamies uz dārzniekiem, kuri apcirpa buk�us. � Vajag tikai trīssimt gadu valdīt pār valsti, tad tas rodas pats no sevis.

Tits sacīja: � Tu ļoti lepojies ar savu māsīcu, bet tev ir iemesls. Es ta�u tagad pazīstu sievietes no visām debespusēm. Būtībā viņas visas ir vienādas, un, ja ir mazliet pieredzes, tad no viņām itin drīz visu var panākt. No viņas es līdz �im neko nespēju panākt. Vai tu vari iedomāties, ka vīrietis manos gados un ar manu stāvokli var būt bikls. Pirms pāris dienām es viņai sacīju: �Patiesībā jūs vajadzētu pasludināt par karagūstekni, jo sirds dziļumos jūs esat �Izraēla atriebēju� pusē.� Viņa vienkār�i pateica: �Jā.� Man būtu vajadzējis turpināt, man būtu vajadzējis sacīt: �Tā kā tu esi karagūstekne, tad es tevi paņem�u par*savu karalaupījumu.� Katrai citai sievietei es to būtu pateicis un būtu viņu paņēmis.

Tita slābanā un zēniskā seja izskatījās tīri vai noraizējusies.

Josefs sēdēdams nolūkojās lejup uz princi. Josefa vaigs bija kļuvis bargāks un bie�i vien, kad neviens viņu neredzēja, pauda biedējo�i drņmu augstprātību. Viņ� tagad daudz labāk zināja, kas ir vara, kas pazemojums un pazemība, kas ir bauda, sāpes, nāve, panākumi, veiksme, neveiksme, brīva griba un varmācība. Tās bija ar grūtībām iegūtas zinā�anas, par ko bija maksāta augsta �ena. Josefam princis patika. Viņ� tajā ātri nomanīja saprātu un jūtas, un viņ� bija princim daudz pateicības parādā. Bet tagad, par spīti visām viņa simpātijām, viņ� no savu dārgi pirkto zinā�anu augstumiem noraudzījās uz princi ar pārākumu. Viņ�, Josefs, prata apieties ar sievietēm, viņam Berenīke nekad nebūtu bijusi problēma, un viņ� prin�a vietā būtu sen ticis ar viņu galā. Bet bija labi tā, kā bija, un, kad nu princis zēniski, vaļsirdīgi un drusku kaunēdamies lūdza Josefam padomu, kā viņam izturēties pret Berenīki, lai viņai tuvotos, un prasīja, vai Josefs nevarētu ietekmēt princesi viņam par labu, tad Josefs, kādu brītiņu padomājis, piekrita un izlikās, it kā tas būtu grūts uzdevums.

Ta�u tas nebija nekāds grūtais uzdevums. Kop� viņa pcātago�anas Berenīke bija pārvērtusies. Agrākā mainīgā naida un simpātiju vietā starp viņiem tagad valdīja mierīga saskaņa, ko deva dvēseļu radniecība un kopīga mērķa apziņa.

Berenīke Josefa priek�ā neizlikās; viņa vaļsirdīgi ļāva Josefam ielūkoties savā dzīvē. Ak, viņa nekad nebija ilgi turējusies pretī, ja viņai kāds vīrietis patika. Viņa bija gulējusi ar da�u labu, viņai bija pieredze. Bet �ādi sakari nekad neturpinājās ilgi. Ir tikai divi vīrie�i, kurus viņa nespēj aizgainīt no savas dzīves. Viens ir Tiberijs Aleksandrs � viņas radinieks. Viņ� nav vairs nekāds jauneklis, vienos gados ar ķeizaru. Bet cik viņ� ir apbrīnojami iejūtīgs, cik pieklājīgs un pakalpīgs, par spīti visai savai bardzībai un noteiktībai. Tikpat stingrs kā ķeizars, ta�u viņ� nekad nav lempīgs un zemniecisks. Viņ� ir lielisks karavīrs, viņa leģionos valda stingra disciplīna, un tomēr viņ� spēj ievērot visus pieklājības un labas gaumes noteikumus. Otrs ir viņas brālis. Ēģiptie�i ir gudri, prasīdami no saviem karaļiem, lai brālis precas ar māsu. Vai Agripa nav pats gudrākais vīrietis pasaulē, pats di�ciltīgākais, maigs un stiprs kā vēlīno vīnogu vīns? Tikai domas vien viņu pieminot, ikviens kļūst gudrs un labs, un maigums pret viņu dara cilvēku bagātu. Ne jau pirmo reizi Josefs redz, kā Berenīkes drosmīgā seja atmaigst, kad runā par Agripu, kā viņas iegarenās acis satumst. Viņ� pasmaida, viņ� nav skaudīgs. Ir sievietes, kuras tāpat pārvēr�as, kad atceras Josefu.

Piesardzīgi viņ� novirza sarunu uz Titu. Viņa tūdaļ jautā: � Vai jums ir priek�nojauta, mans rakstumācītāj Josef? Tits var būt velni�ķīgi gudrs; bet, kad viņam darī�ana ar mani, viņ� kļūst neveikls un viņa neveiklība pielīp pat tik izmanīgam cilvēkam kā jūs. Viņ� ir lempīgs, mans Tits, glu�i kā liels bērns. Viņu patie�ām nevar saukt citādi kā par �janik�. Es �o vārdu pieminu tik bie�i, ka viņ� tam izdomājis pats savu stenogrāfisko zīmi. Viņ� gandrīz visu pieraksta, ko es runāju. Viņ� cer atrast teikumus, ar kuru palīdzību varētu mani pieķert. Viņ� ir romietis, labs jurists. Sakiet, lūdzu, � vai viņ� patiesi ir labsirdīgs? Lielāko dienas daļu viņ� ir labsirdīgs. Tad piepe�i vienkār�i aiz ziņkāres izdara eksperimentus, kuru dēj jāiet bojā tūksto�iem cilvēku, veselām pilsētām. Tad viņa acis kļūst nepatīkami ledainas un es neuzdrīkstos viņam kaut ko iebilst.

� Viņ� man ļoti patīk, es esmu ar viņu iedraudzējies, � Josefs nopietni sacīja.

� Es bie�i baidos tempļa dēļ, � Berenīke teica. � Ja dievs viņam iedvesis tieksmi pēc manis, sakiet jūs pats, Josef, � vai tad tas nav tikai tāpēc, lai glābtu Jahves pilsētu? Es esmu kļuvusi ļoti pieticīga. Es vairs nedomāju par to, ka no Jeruzalemes jāpārvalda visa pasaule. Bet pilsēta jāsaglabā. Viņi nedrīkst samīdīt Jahves mitekli.

Un klusām un bailīgi, ar vienkār�u, cēlu �estu plaukstas uz āru pagriezdama, viņa jautāja: � Vai arī tas ir par daudz?

, Josefs sadrūma. Viņ� atcerējās Dēmetriju Libānu, viņ� atcerējās Justu. Bet viņ� domāja arī par Titu, kur� bija zvilnējis līdzās viņam, skatīdamies aug�up uz viņu ar atklātām, draudzīgām zēna acīm. Nē, tas nebija iespējams, ka �is jaunais, draudzīgais cilvēks ar savu respektu pret senām, svētām lietām varētu pacelt roku pret templi.

� Ar Jeruzalemi Tits netaisīs nekādus nelabus eksperimentus, � viņ� sacīja pavisam noteikti.

� Jūs esat ļoti paļāvīgs, � Berenīke piebilda. � Es tāda neesmu. Es nezinu, vai viņ� jau nebūtu izslīdējis man no rokām, ja es būtu uzdrīkstējusies iebilst kaut vārdu pret viņa eksperimentiem. Viņ� noskatās man pakaļ, kad es eju, viņam liekas, ka mana seja veidota labāk par citām sejām, jā gan, bet kuram tā neliekas?

Viņa pienāca Josefam cie�i klāt, uzlika viņam uz pleca savu roku, baltu, koptu roku, un uz tās vairs nevarēja saskatīt neko no tuksnesī gūtajām skrambām un plaisi-ņām. � Mēs pazīstam pasauli, mans brālēn Josef. Mēs zinām, ka visur valda cilvēka dziņas, ka tās ir stipras un ka tas, kur� ir gudrs, var daudz sasniegt, ja viņ� prot �īs dziņas izmantot. Es pateicos dievam, ka viņ� iedvesis romietim iekāri. Bet, ticiet man, ja es �odien ar viņu gulē�u, tad viņ�, kad viņam atkal uznāks vēlē�anās paeksperimentēt, mani katrā ziņā vairs neklausīs.

Viņa apsēdās; viņa pasmaidīja, un Josefs saprata, ka viņa pārredz savu ceļu ļoti tālu.

� Es viņu turē�u stingri,.� viņa vēsi un lieti�ķi noteica, � es viņu nelaidī�u sev par tuvu.

� Jūs esat gudra sieviete, � Josefs atzina.

� Es negribu, ka templi noposta, � Berenīke paskaidroja.

� Kas man jāsaka savam draugam Titam? � Josefs

skaļi apsvēra.

� Uzklausiet mani vērīgi, brālēn Josef, � Berenīke viņu lūdza. � Es gaidu kādu zīmi. Jūs ta�u zināt Tekoas ciemu pie Betlēmes. Pēc manas piedzim�anas tēvs tur iedēstīja pīniju birzi. Kaut gan pilsoņu karā ap Tekou notika niknas cīņas, birzs nav cietusi. Iegaumējiet labi. Ja birzs būs neskarta tanī laikā, kad romie�i ieņems Jeruzalemi, Tits var likt, lai taisa no �īm pīnijām man līgavas gultu.

Josefs saspringti domāja. Vai tā būtu zīme, kas attiektos uz Tita raksturu vai uz jūdu valsts likteni? Vai viņa vēlas savu tuvību ar Titu padarīt atkarīgu no zemes saudzē�anas, vai viņa grib sevi nodro�ināt pret �ā vīrie�a ziņkārīgo ne�ēlību? Un vai viņam Berenīkes sacītais jāatstāsta Titam? Ko viņa īstenībā vēlas?

Viņ� taisījās viņai uzdot jautājumu. Ta�u princeses iegarenā, drosmīgā seja jau bija kļuvusi augstprātīgi atturīga, atklātības bridis bija garām, un Josefs saprata, ka nav jēgas vēl kaut ko jautāt.

Kādu ritu, kad Josefs ieradās ķeizara pilī agrīnā vizītē, Vespasiāna guļamistabā bija novietots dāmas Kenīdas portrets, ko ķeizara uzdevumā visā slepenībā darinājis gleznotājs Fabulls. �ī glezna bija domāta ķeizara mantas pārvaldes priek�nieka kabinetam. Sākumā Vespasiāns vēlējās, lai dāmai Kenīdai līdzās kā sargs stāvētu dievs Merkurs, bez tam laimes dieviete ar pārpilnības ragu rokās un varbūt arī trīs Parces, kuras vērpj zelta pavedienus. Bet gleznotājs Fabulls paskaidroja, ka viņ� ar to netik�ot galā, un attēloja dāmu Kenīdu ļoti reāli � viņa sēdēja pie sava rakstāmgalda, rēķinus pārbaudīdama. Viņas brūnās acis raudzījās no platās, masīvās sejas bargi un vērīgi. Viņa sēdēja nekustīgi, bet izskatījās ļoti dzīva, ķeizars jokoja, ka gleznu pa nakti vajagot piesiet, lai Kenīda viņam neaizbēgtu. Tā viņai vajadzēja sēdēt virs ķeizara galvenā kasiera rakstāmgalda, ar savām bargajām acīm nepārtraukti vērojot, lai nenotiktu nekādas pavir�ības un nelikumības. Ķeizars no�ēloja, ka gleznā neesot viņa Merkura, ta�u portrets viņam patika. Arī dāma

Kenīda bija apmierināta; viņu kaitināja tikai viens � gleznotājs nebija atvēlējis viņai krā�ņāku frizūru.

Katrs, kur� vērīgāk ieskatījās portretā, bez pūlēm pamanīja, ka to gleznojis meistars, nevis dāmas Kenīdas draugs. Viņa bija liela vēriena saimnieciska darbiniece, kura spēja pārzināt un kārtot visas valsts finanses un karsti mīlēja Vespasiānu un Romas tautu. Gleznotājs Fabulls bija viņu attēlojis kā taupīgu un skopulīgu mājsaimnieci. Un vai �īs sievietes stingrība un staltums nebija sakāpināti līdz lempības robe�ai? Kā redzams, gleznotājs Fabulls, veco senatoru cienītājs, bija iegleznojis �ajā gleznā savu naidu pret iznireļiem no sīkpilsoņu kārtas.

No pla�as pieņem�anas zāles varenas vaļējas durvis veda uz ķeizara guļamtelpu. �eit viņ�, ievērodams paradumu, lika sevi visu acu priek�ā saģērbt. Un �eit uzgleznotajai Kenīdai līdzās sēdēja dzīvā Kenīda. Viņas draugs, vīrietis, kuram viņa ticējusi, kad viņ� vēl bija pavisam neievērojams, tagad kļuvis par ķeizaru, un viņa sēdēja viņam līdzās. Glezna pauda viņas būtību, tāpēc tā viņai patika. Gaidītāji lēnām virzījās no pieņem�anas zāles guļamtelpā, drūzmējās gleznas priek�ā, gāja tai garām � lēnām, nebeidzamā rindā, katrs atrada da�us samākslotus vārdus, lai izteiktu savu apbrīnu un cieņu. Dāma Kenīda tos stingri iegaumēja, un Vespasiāns smaidīja.

Josefs jutās gleznas priek�ā neveikli. Viņ� baidījās no dāmas Kenīdas, un viņ� labi redzēja, ka gleznā ieglezno-tas īpa�ības, kas bija kā radītas, lai uzjundītu un attaisnotu viņa nepatiku. Bez tam viņ� to uztvēra kā apgrēcību pret radī�anu, kā uzdrīkstē�anos radīt no jauna lietas, ko radījis neredzamais dievs. Jahve bija tas, kur� iedvesis �ai sievietei viņas lempību, viņas kailo prakticismu, gleznotājs Fabulls rīkojās pārāk augstprātīgi, ja arī viņ� gribēja pie�ķirt Kenīdai �īs īpa�ības. Ar lielu pretīgumu Josefs paskatījās uz gleznotāju. Tas stāvēja ķeizara tuvumā. Viņa masīvā, stingrā, ļoti romiskā galva skatījās pāri klāteso�ajiem; viņ� stāvēja nīgrs, augstprātīgs, iegrimis sevī, uztverdams apmeklētāju glaimus.

Bija ieradusies arī meitene Dori ja. Viņas lielās mutes uzmestās, izliektās lūpas smaidīja, viņas maigajā, iedomīgajā sejā bija gai�s mirdzums. Viņas tēvam bija savi untumi, neviens to nezināja tik labi kā viņa, bet glezna bija meistardarbs, mākslas un pieredzes apdvesta, un �ī dāma Kenīda tagad dzīvos mū�īgi tāda, kādu to gribējis attēlot viņas tēvs; viņas lempīgums, viņas negantā skopulība tagad bija izvilkti dienasgaismā, iedzīvināti redzamajā pasaulē uz mū�īgiem laikiem. Dori ja kaislīgi mīlēja gleznas, viņa saprata to tehniku līdz vissmalkākajai niansei. Varbūt viņas tēvs bija gleznojis talantīgākas gleznas, bet �is bija viņa labākais portrets; �eit viņ� pilnīgi aizsniedza savas robe�as, un tās bija pla�as robe�as.

Pieņem�anas zāle bija stāvgrūdām pilna. Dorija, gara, smuidra, trausla, atmetusi atpakaļ dzeltenbrūno, smalki veidoto galvu, balstījās pret kādu kolonnu. Viņa klusām elpoja caur strupo degunu, viņas mazie zobi bija atsegti, viņa baudīja gleznas ietekmi, viņa baudīja viesu mazliet biklo apjukumu tāpat kā viņu apbrīnu. Viņa priecājās, pamanījusi Josefu. Josefs atradās tālu no Dorijas, bet viņa ar sānisku, a�u skatienu redzēja, ka arī viņ� bija ievērojis viņu, un zināja, ka tagad viņ� mēģinās tikt viņai tuvāk.

Kop� svētkiem Faras salā viņa jauno jūdu nebija vairs redzējusi. Kad Dorijai stāstīja par viņa pātago�anu, viņa pateica pāris ļaunu un nepārdomātu joku, ta�u sirds dziļumos juta tādu kā �ūpo�anos, likās, ka �ūpoles viņu uznesu�as pa�ā aug�ā un tūlīt apmetīsies otrādi; viņa bija cie�i pārliecināta, ka �is nekaunīgais, skaistais un apdāvinātais cilvēks uzņēmies pātago�anu tikai tālab, lai atbrīvotu sev ceļu pie viņas.

Gaidu satraukta, viņa skatījās, kā Josefs virzījās viņai tuvāk. Bet, kad viņ� Doriju sveicināja, viņa izlikās, it kā vispirms vajadzētu atcerēties, kas viņ� tāds ir Ak jā, tad viņa atcerējās; viņ� ir tas jaunais jūdu kungs, kuru ķeizars gribēja likt uzgleznot viņas tēvam. Tagad ķeizara noteikumi bū�ot vieglāk izpildāmi, viņa esot dzirdējusi, ka Josefs pa �o laiku brīvprātīgi pakļāvis sevi visādiem bargiem pārbaudījumiem. Viņa seja katrā ziņā esot kļuvusi daudz vājāka, un viņa varot labi iedomāties, ka nevajadzē�ot daudz pūlēties, lai saskatītu viņā to pravie-tiskumu, kur� trūcis ķeizaram. Ar rāmu, kaitino�u ziņkāri viņa nopētīja Josefu no galvas līdz kājām un aug^ stā, smalkā balsī jautāja, vai pātago�anas rētas vēl esot stipri redzamas.

Josefs paskatījās uz viņas tievajām, brūnajām rokām, paskatījās uz dāmas Kenīdas portretu, tad atkal uz Doriju, it kā abas salīdzinādams, un sacījat � Jūs un dāma Kenīda �eit Aleksandrijā esat vienīgās sievietes, kuras mani nevar ciest.

Dori ja, kā viņ� to bija paredzējis, par �o salīdzinājumu dusmojās.

� Es domāju, � viņ� turpināja, � ka mans portrets netiks gleznots. Jūsu tēvs mani nemīl vairāk par nosprāgu�u cūku, un jums, Dorija, liekas, ka man nepiecie�ams gavēnis un pātago�ana, lai kļūtu par cienīgu modeli. Man �ķiet, ka pēcnācējiem neatliks nekas cits kā iepazīt mani no manām grāmatām, nevis no kāda Fabulla darba.

Bet, �os dzēlīgos vārdus runādams, viņ� pieklusināja balsi, tā ka tie skanēja gandrīz kā glaimi, un meitenei Dorijai viņa runas tonis likās svarīgāks nekā tās saturs.

� Jā, jums taisnība, � viņa atbildēja, � mans tēvs jūs necie�. Bet jums vajag pacensties viņa antipātijas pārvarēt. Ticiet man, tas ir to vērts. Tādam vīram kā jūs, rakstumācītāj Josef, kur� izcietis �etrdesmit pātagas sitienu, nevajadzētu pārāk ilgi ļaunoties par da�iem gleznotāja Fabulla dusmās teiktajiem vārdiem.

Viņas balss vairs neskanēja spalgi, tā kļuva tikpat maiga kā toreiz, kad viņa sarunājās ar kaķi.

Lielajā burzmā Josefs stāvēja viņai tik tuvu, ka gandrīz to aizskāra. Viņ� runāja klusu, vaļsirdīgi, tā, lai citi nedzirdētu. Viņ� kļuva nopietns. � Jūsu tēvs varbūt ir ievērojams cilvēks, Dorija, � viņ� sacīja, � bet mēs, jūdi, ienīstam viņa mākslu. Tas nav nekāds aizspriedums, mums ir nopietns pamats.

Viņa ar savām jūras krāsas acīm zobgalīgi paskatījās uz viņu un sacīja tikpat klusu un vaļsirdīgi: � Jums nevajag būt tik gļēvam, rakstumācītāj Josef. Tas ir tikai tālab, ka jūs esat gļēvs. Jūs ļoti labi zināt, ka nav labāka, līdzekļa par mākslu, kā izdibināt lietu būtību. Jūs neuzdrīkstaties nostāties vaigu vaigā ar mākslu, tas ir viss.

Josefs no savas pārliecības augstumiem līdzjūtīgi pasmaidīja.

� Mēs esam aizlauzu�ies līdz neredzamajam, kas atrodas aiz redzamā. Tikai tālab mēs vairs neticam redzamajam, jo tas ir pārāk lēts.

Ta�u meitene Dorija no visas sirds mēģināja viņu pārliecināt, un viņas balss aiz dedzības kļuva pavisam spalga: � Māksla ir reizē gan redzamais, gan neredzamais. Īstenība tikai neveikli atdarina mākslu, tā ir tikai negatavs, kļūdains mākslas atdarinājums. Ticiet man, izcils mākslinieks raksta savus likumus īstenībai priek�ā. Mans tēvs to ir darījis vairākkārt apzināti vai neapzināti.

Viņas lielā, bērni�ķīgā galva pieliecās Josefam pavisam tuvu, viņa noslēpumaini �ukstēja viņam gandrīz ausī: � Vai jūs atceraties, kā nomira senatore Druzilla? No dūriena caur kreiso plecu sirdī. Neviens nezina, kur� dūra. Gadu pirms tam mans tēvs gleznoja viņas portretu. Viņ� uzgleznoja viņai uz atkailinātā pleca traipu, tādu kā rētu; tam bija tehnisks pamatojums, viņam �is traips bija nepiecie�ams. Un tie�i caur �o vietu gāja dūriens.

Viņi stāvēja gai�ajā, augstajā telpā, ap viņiem tērzēja labi ģērbti kungi un dāmas, bija parasta otrdiena, bet abus jaunos ļaudis apņēma plīvurs un noslēpums. Smaidīdama Dori ja izslīdēja no �ā miglāja.

� Patiesību sakot, � viņa sacīja pieklājīgā, sabiedrībā pieņemtā tonī, � �ādām lietām vajadzētu saistīt pravieti Josefu un gleznotāju Fabullu.

Bet Josefs tie�i tādēļ, ka viņu bija skāru�i meitenes argumenti, stūrgalvīgi aizstāvēja vārda pārākumu par attēlu, it īpa�i dievi�ķīgā jūdu vārda pārākumu. Meitene Dorija uzmeta lūpas, pasmaidīja, tad iesmējās spalgi, stiepti, dzēlīgi. Tas, kas viņai par ebreju grāmatām zināms, viņa paskaidroja, viņai maz noderot; �īs grāmatas esot muļķīgas māņticības pilnas. Viņa esot lasījusi Jo-sefa makabeju grāmatu. Diem�ēl tie esot tikai tuk�i, skanīgi vārdi. Ja arī pats Josefs būtu tik tuk�s kā �ī grāmata, viņa nemaz nevēlētos, lai tēvs glezno viņa portretu. Josefs pats pēdējā laikā bija makabeju grāmatu pilnīgi noliedzis. Tagad viņam likās, ka Dorijas spriedums ir nepārdomāts un au�īgs, tas viņu kaitināja. Viņ� mainīja sarunas tēmu un laipni apvaicājās par viņas dieviem, par svētajiem dzīvniekiem, vai ari tie rūpīgi izlaizot �ķīvi un zogot pienu. Viņa atbildēja dusmīgi, gandrīz rupji, viņu abu saruna dro�i vien bija pati nepieklājīgākā visā pla�ajā zālē.

Tā kā princis Tits bija pasūtījis Fabullam Berenīkes portretu, meitene Dorija iekļuva Kanopas villas izpriecu kārajā sabiedrībā. Tagad viņa gandrīz ik dienas tikās ar Josefu. Viņ� redzēja, kā citi pret viņu izturējās: ļoti pieklājīgi, ļoti galanti, bet būtībā nicino�i, tie�i tā, kā Aleksandri jas kungi mēdza izturēties pret skaistām sievietēm. Citos gadījumos viņ� rīkojās glu�i tāpat, bet ar Doriju viņam nevedās. Tas viņu kaitināja. Viņ� bez apdoma atdevās savai kaislībai.

Cita klātbūtnē viņ� to dzēlīgi izsmēja, lai tad viņu tikpat pārmērīgi citu priek�ā pielūgtu. Ar gudra bērna nemaldību viņa izprata Josefu: viņa godkārību, viņa iedomību, viņa pa�cieņas trūkumu. Viņa zināja, kas ir pa�cieņa. Viņa vēroja, ka tēvu grauza aristokrātijas ne-atzinība, viņa vēroja, kā romie�i uz ēģiptie�iem skatās no aug�as. Viņas māte ēģiptiete un viņas aukle bija ieskaidroju�as, ka viņā rit senas, svētas asinis, ka viņas sen�i atdusas zem smailiem, augstiem, trīsstūrainiem kalniem. Un vai jūdi nebija visnicināmākie cilvēki, smieklīgi kā pērtiķi, gandrīz tikpat no�ēlojami kā netīrie dzīvnieki? Un tagad viņa nespēja tikt vajā tie�i no �ā jūda, un viņu valdzināja tie�i viņa pa�cieņas trūkums, viņa bezgalīgā atdo�anās tam, kas viņu pa�laik saistīja, spējās pārmaiņas, me�anās no vienas izjūtas otrā, nekaunība, ar kādu viņ� izteica savas jūtas. Viņa glāstīja savu kaķi Immutfru: � Viņ� ir truls salīdzinājumā ar tevi. Viņam nav sirds, viņ� nezina, kas tu esi un kas ir gleznas, un kas ir Kemetas zeme. Immutfru, mans mazais dievs, skrāpē mani, lai iztek manas asinis, jo manas asinis laikam ir sliktas, tālab ka tās mani vilina pie viņa, un pieķer�anās viņam dara mani smieklīgu.

Kaķis sēdēja viņai klēpī, skatījās uz viņu ar savām apaļajām, mirdzo�ajām acīm.

Reiz kādā niknā strīdā ar Josefu viņa citu klātbūtnē, naida un uzvaras apziņas pārņemta, sacīja: � Ja jūs mani uzskatāt par tādu muļķi, kālab jūs likāt sevi pātagot, lai kļūtu manis labad brīvs?

Viņ� apjuka, gribēja viņu izsmiet, bet tūdaļ atkal savaldījās, klusēja.

Kad viņ� bija palicis viens, viņu plosīja pretrunas. Vai tas bija likteņa mājiens, vai tā bija zīme, ka �ī ēģiptiete viņa pātago�anu iztulkoja �ādi? Viņ� bija izturējies pareizi, pieļaudams �ādu iztulkojumu; pret sievieti, kuru grib iegūt, ir pieļaujami tādi klusi meli. Bet vai tie patie�ām bija meli? Vienmēr viņ� gribējis iegūt �o sievieti, un vai viņ� kādreiz varēja iedomāties, ka viņa gulēs ar viņu bez upuriem un ceremonijām? Bija liels vilinājums apņemt viņu par sievu. Priesterim Josefam viņa bija aizliegta, pat ja viņa pārietu jūdu ticībā. Kālab viņ� bija uzņēmies pātago�anu, ja tūdaļ pēc tās atkal pārkāpa likumu? Makabeji sacels brēku, vēl ļaunāk � viņi smiesies. Lai viņi smejas. Tas būs saldi, tā būs bauda � nest �īs ēģiptietes dēļ upuri. Apgrēcība, apprecot romie�u spļaudekli, bija pretīga, netīra. Bet �is grēks krā�ņi mirdzēja! Tas bija ļoti liels grēks. �Tu nedrīksti precēties ar cittautie�u meitām,� bija teikts svētajos rakstos, un Pine-hass, redzēdams, ka viens no Izraēla draudzes guļ ar kādu midiānieti, paņēma �ķēpu, devās �im vīram pakaļ uz padauzas midzeni un pārdūra abiem, gņn vīrietim, gan sievietei, vēderus ar �ķēpu. Jā, tas bija ļoti liels grēks. No otras puses: viņa vārdabrālis Josefs neapprecēja ēģiptie�u priestera meitu, Mozus � midiānieti, Sala-mans � ēģiptieti? Mazajiem ļautiņiem maz atļauts, jo viņi, pakļauti briesmām guļot ar cittautie�u meitām, aizmirst savu dievu un pieņemt viņu dievus. Viņ�, Josefs, pieder pie tiem, kuri ir diezgan stipri, lai uzsūktu sevī sve�o ietekmi un neietu no tās bojā. �Atraujies no sava enkura,� Jahve saka. Pēk�ņi viņ� saprata �o noslēpumaino teicienu, dievs bija jāmīl ar abām dziņām, ar ļauno un labo dziņu.

Nākamo reizi ar Doriju tikdamies, viņ� runāja par saderinā�anos un precībām kā par senu, bie�i pārcilātu lēmumu. Viņa tikai smējās savus spalgos, stieptos smieklus. Bet viņ� izlikās, it kā to nedzirdētu, viņ� bija sava nodoma apsēsts, sava grēka svētsvinības pārņemts. Viņ� jau pārrunāja konkrētas lietas � gan datumu, gan formalitātes sakarā ar viņas pārie�anu jūdu ticībā. Vai Romā, tāpat kā Aleksandri jā, arī augstākās kārtas sievietes nebija bie�i pārgāju�as jūdu ticībā? Tas viss ir drusku sare�ģīti, ta�u tas nevilksies pārāk ilgi. Viņa pat neiesmējās, viņa paskatījās uz viņu kā uz juku�u.

Varbūt viņu vilināja tie�i Josefa nodoma bezprāts. Viņa domāja, kādu seju rādīs viņas tēvs, kuru viņa mīlēja un cienīja. Viņa domāja par savas mātes sen�iem, kuri iebalzamēti gulēja zem smailajiem kalniem. Bet �is jūds ar juku�ā fanātismu noraidīja visus iebildumus. Viņam neeksistēja nekādas grūtības, visi prāta pamatojumi viņam bija tuk�s gaiss. Laimē starodams, ar dego�ām acīm viņ� stāstīja Titam un villas viesiem par savu saderinā�anos ar meiteni Doriju.

Meitene Dorija smējās. Meitene Dori ja sacīja: viņ� ir traks. Bet Josefs par to nelikās ne zinis. Vai viss lielais un svarīgais sākumā netika turēts par traku? Pamazām, viņa dedzības, viņa stūrgalvīgās neatlaidības pārliecināta, viņa padevās. Dorija nepiekrita, kad citi nosauca �o lēmumu par ārprātīgu. Viņa minēja Josefa argumentus.

Viņa �o ideju vairs neuzskatīja par bezjēdzību. Viņa jau vērīgi klausījās, kā Josefs runā par atsevi�ķiem sīkumiem, sāka ar Josefu par �iem sīkumiem strīdēties.

Pārie�ana jūdu ticībā nebija grūta. Sievietēm nevajadzēja ievērot daudzos bau�ļus, viņām bija jāievēro vienīgi aizliegumi. Josefs bija ar mieru piekāpties vēl vairāk. Viņ� gribēja samierināties ar solījumu, ka viņa nepārkāps septiņus bau�ļus, kas paredzēti sve�tautie�iem. Ta�u viņa tikai smējās. Ko, vai viņai jāatsakās no saviem dieviem, no īmmutfru, viņas mazā kaķu dievekļa? Josefs mēģināja viņu pierunāt. Viņ� sev sacīja, ka tam, ko grib mīkstināt, iepriek� jāļauj pamatīgi sacietēt, tam, ko grib saspiest, iepriek� jāļauj pamatīgi izstiepties. Viņ� palika pie sava, mācījās būt pacietīgs. Nenogurdams viņ� runāja vienmēr par vienu un to pa�u.

Bet divatā ar Titu viņ� zaudēja savaldību, nikni �ēlojās par meitenes stūrgalvību. Tits viņu labprāt uzklausīja. Viņ� nejuta nekādu nepatiku pret jūdu mācībām un iera�ām; sabiedrība, kas radījusi tādas sievietes kā Berenīke, katrā ziņā bija vērā ņemama. Bet vai tas nebija pārāk daudz prasīts, lai cilvēks, kur� kop� dzim�anas piederēja pie citas ticības, atteiktos no savu sen�u redzamajiem dieviem un pieņemtu neredzamo jūdu dievu? Princis meklēja savās stenogrāfiskajās piezīmēs, viņ� bija pierakstījis da�us īpa�i bezjēdzīgus jūdu rakstumā-cītāju teicienus un pamācības. Nē, no meitenes Dorijas nevarēja prasīt pieņemt tādu māņticību. Viņi zvilnēja pie galda trijatā � Josefs, princis un meitene Dorija �, dedzīgi un nopietni strīdēdamies, ko var vai nevar prasīt no pārgājēja citā reliģijā. Mazais dievs īmmutfru gulēja uz Dorijas pleca, mirk�ķināja savas starojo�ās acis, �āvājās. Atteikties no īmmutfru � nē, arī Tits domāja, ka tas ir par daudz prasīts. Pēc daudziem �par� un �pret� Josefs piekrita, ka meitenes Dorijas pārie�ana jūdu ticībā varētu aprobe�oties ar formālu iesniegumu attiecīgajam draudzes ierēdnim.

Bet tam sekoja prasības no ēģiptietes puses. Tur viņa zvilnēja gara, lokana, ārkārtīgi trausla; zem strupā deguna izcēlās lielā mute. Viņa smaidīja, viņa neuztraucās, viņas balss palika smalka un pieklājīga, bet viņa no savām prasībām neatkāpās. Viņa atcerējās tēvu, viņa mū�ilgo cīņu par vietu sabiedrībā un bērni�ķīgi klusā un smalkā balsī stūrgalvīgi prasīja, lai Josefs iegūstot Romas pilsoņa tiesības.

Josefs, Tita atbalstīts, iebilda viņai, cik tas esot grūts un ilgsto� pasākums. Viņa paraustīja plecus.

� Tas ir neiespējami! � viņ� beidzot izsaucās, gau�ām sarūgtināts.

Viņa paraustīja plecus, viņa, kā vienmēr, nobālēja loti lēnām, vispirms ap muti, tad bālums pārņēma visu viņas seju. Un viņa palika pie sava:

� Es gribu būt Romas pilsoņa sieva. � Viņa ieskatījās Josefa drūmajās acīs un savā smalkajā, augstajā balsī noteica: � Es lūdzu jūs, rakstumācītāj Josef, desmit dienās kļūt par Romas pilsoni. Tad es esmu ar mieru iesniegt jūsu draudzes ierēdnim rakstu, ka vēlos pāriet jūdu ticībā. Bet, ja jūs desmit dienās nekļūsiet par Romas pilsoni, tad uzskatu, ka būs labāk, ja mēs vairs nesatiksimies.

Josefs vēroja viņas smalkās, brūnās rokas, kuras �ķirstīja kaķa Immutfru garo pelēkmelno spalvu, viņ� vēroja viņas slīpo bērni�ķīgo pieri, viņas vieglo, tīro profilu. Viņ� bija sarūgtināts, un viņ� ļoti iekāroja viņu. Viņ� pilnīgi dro�i zināja: jā, tā tas būs. Ja viņ� desmit dienās nedabūs pilsoņa tiesības, tad viņ� nekad vairs neredzēs �o dzelten-brūno meiteni, kas tik mierīgi un nevērīgi atlaidusies zvilnī.

Tad iejaucās Tits. Viņ� uzskatīja, ka Dorijas prasības ir augstas, bet vai Josefa prasības bija zemas? Viņ� lieti�ķi apsvēra Josefa izredzes, viņ� uz to visu lūkojās kā uz sporta sacensībām, kā uz sava veida derībām. Nebija izslēgts, ka ķeizars, kur� bija labvēlīgs Josefam, dos viņam pilsoņa tiesības. Lēti tas, protams, nebūs. Iespējams, ka dāma Kenīda noteiks nodevas apmērus, un dāma Kenīda, to zina katrs, neko nedod lēti. Desmit dienas ir īss laiks.

� Tev pie �īs lietas jāķeras enerģiski, mans jūd, � viņ� sacīja, � un sajozies cie�āk! Izmet svinu no zābakiem! � Viņ� smaidīdams uzmudināja Josefu kā skrējēju sporta spēlēs.

Meitene Dorija noklausījās abu vīrie�u apsvērumos. Viņas jūras krāsas acis skatījās te uz vienu, te uz otru.

� Viņam tas nedrīkst būt vieglāk nekā man, � viņa sacīja. � Es jūs ļoti lūdzu, princi Tit, palikt neitrālam un nedarboties ne par, ne pret viņu.

Josefs devās pie Klaudija Regīna. Desmit dienās iegūt pilsoņa tiesības, ja to vispār kāds varēja izdarīt, tad tas bija viņ�.

Klaudijs Regīns Aleksandrijā kļuvis vēl klusāks, vēl nemanāmāks, vēl nolaidīgāks. Tikai nedaudzi zina, kāda ir viņa loma. Ta�u Josefs to zina. Viņ� zina, ka, piemēram, tagad Aleksandrijas jūdu draud�u locekļi skatās uz Rietumu jūdiem ar glu�i citām acīm, vienīgi pateicoties Regīnām. Viņ� zina, kad neviens cits vairs nevar palīdzēt. Regīnām vēl vienmēr ienāk prātā kāds veikls gājiens. Cik viegli viņ� panāca, ka Vespasiāns, kur� kop� sālīto zivju nodokļa ieve�anas Aleksandrijā bija ļoti nepopulārs, pēk�ņi no jauna kļuva par tautas mīluli. Viņ� vienkār�i lika imperatoram darīt brīnumus. Brīnumi un brīnumdari Austrumos vienmēr biju�i augstā cieņā, ta�u vispirms vajadzēja ierasties �im vīram no Rietumiem, lai ķertos pie sen pārbaudītā līdzekļa. Josefs pats bija klāt, kad ķeizars izdziedināja pilsētā pazīstamu paralītiķi un kādam aklajam atdeva redzi, uzlikdams viņiem savu roku. Kop� tā laika Josefs, sev par nepatiku, vēl vairāk pārliecinājās par Regīna spējām.

Aptaukojies, nosmulējies, ar miegainām acīm no sāniem skatīdamies, izdevējs klausījās, kā Josefs mazliet stīvi un neveikli skaidroja, ka viņam vajagot pilsoņa tiesību. Viņ� kādu brītiņu klusēja, kad Josefs bija savu pateicis. Tad viņ� īgni pārmeta, ka Josefam vienmēr esot tik dārgas iegribas. Maksa par pilsoņa tiesību pie�ķir�anu esot viens no visienesīgākajiem provinces ienākumu avotiem. Lai pilsoņa tiesības nepadarītu mazvērtīgas, ar tām vajagot apieties taupīgi un ņemt augstu nodevu. Josefs stūrgalvīgi atbildēja: � Man vajag pilsoņa tiesības iegūt ātri.

� Cik ātri? � Regīns jautāja.

� Deviņās dienās, � Josefs attrauca.

Regīns laiski sēdēja savā krēslā, viņa resnās rokas nokarājās gar atzveltni.

� Man vajag pilsoņa tiesību, jo es gribu precēties, � Josefs īgni atzinās.

� Ar ko? � Regīns prasīja.

� Ar Doriju Fabullu, ar gleznotāja meitu.

Regīns noraido�i papurināja galvu: � Ar ēģiptieti. Un tāda] precēties. Un tūdaļ vajadzīgas arī pilsoņa tiesības.

Josefs sēdēja augstprātīgs, ar atturīgu sejas izteiksmi.

� Vispirms jūs uzrakstījāt pasaules pilsoņa psalmu, � Regīns skaļi domāja, � tas bija labi. Tad jūs ar ļoti bargiem līdzekļiem atguvāt savu priestera jostu, tas bija vēl labāk. Tagad jūs to atkal gribat aizsviest. Jums, jaunais kungs, ir neapvaldīts raksturs, � viņ� secināja.

� Es gribu iegūt �o sievieti, � Josefs sacīja.

� Jums vienmēr vajag visu iegūt, � Regīns savā tus-najā balsī nosodīja Josefu. � Jūs vienmēr gribat visu uzreiz, Jūdeju un pasauli, grāmatas un cietok�ņus, likumu un baudu. Es jūs pieklājīgi brīdinu, ka jābūt ļoti maksātspējīgam, lai varētu par to atlīdzināt.

� Es gribu iegūt �o sievieti, � Josefs tiepās spīvi, nikni un neprātīgi. Viņ� uzstāja Regīnām: � Palīdziet man, Klaudij Regīn. Sagādājiet man pilsoņa tiesības. Arī jūs man esat mazliet pateicības parādā. Vai tas nav par svētību mums visiem un it īpa�i jums, ka �is vīrs kļuvis par ķeizaru? Vai es �inī gadījumā neesmu piepalīdzējis? Vai es biju viltus pravietis, kad nosaucu viņu par adiru?

Regīns aplūkoja savas plaukstas, apgrieza rokas otrādi, vēlreiz aplūkoja savas plaukstas. � Tas ir par svētību mums visiem, � viņ� teica, � tiesa kas tiesa. Cits ķeizars dro�i vien vairāk klausītu ministram Talasam nekā vecajam Etruskam un man. Bet vai jūs esat pārliecināts, � un viņ� uzmeta Josefam pārsteidzo�i bargu skatienu, � ka tālab, ka viņ� ir ķeizars, Jeruzaleme tiks saudzēta?

� Es esmu pārliecināts, � Josefs apliecināja.

� Es neesmu pārliecināts, � Klaudijs Regīns gurdi sacīja. � Ja es būtu pārliecināts, tad es jums nepalīdzētu apprecēt �o dāmu un aizsviest savu priestera jostu.

Josefs nodrebēja. � Ķeizars nav nekāds barbars, � viņ� aizstāvējās.

� Ķeizars ir politiķis, � Klaudijs Regīns atbildēja. � Varbūt jums taisnība, � viņ� turpināja, � varbūt tas tie�ām ir mums visiem par svētību, ka viņ� ir ķeizars. Varbūt viņam patiesi ir laba griba glābt Jeruzalemi. �

Tad viņ� ar mājienu pieaicināja Josefu tuvāk, viņa tusnā balss kļuva pavisam klusa, viltīga, neizdibināma: � Es gribu jums uzticēt kādu noslēpumu. Patiesībā ir vienalga, kur� ir ķeizars. No desmit politiskiem lēmumiem, kas valstsvīram jāpieņem, tai viņ� būtu kur būdams, deviņi lēmumi ir apstākļu noteikti. Jo kāds ieņem augstāku stāvokli, jo ierobe�otāka ir viņa lem�anas brīvība. Tā ir tāda kā piramīda, ķeizars atrodas pa�ā smailē, un visa �ī piramīda grie�as, bet viņ� nav tas, kur� to grie�, piramīda grie�as no pamatnes. Izskatās, ka ķeizars rīkotos patstāvīgi. Patiesībā viņa rīcību nosaka piecdesmit miljoni pavalstnieku. Deviņos gadījumos no desmit katram citam ķeizaram būtu jādara tie�i tāpat kā Vespasiānam.

Josefs klausījās bez intereses. Viņ� īgni jautāja: � Vai jūs man palīdzēsiet iegūt pilsoņa tiesības?

Mazliet vīlies, Regīns no viņa novērsās. � �ēl, ka jūs neesat noskaņots uz nopietnu vīrie�u sarunu, � viņ� sacīja. � Man ļoti trūkst jūsu kolēģa Tiberiadas Justa.

Tomēr viņ� apsolīja sagatavot Vespasiānu sarunai ar Josefu.

Tagad, kad Vespasiāna vara �ķita nostiprinājusies un tuvojās viņa aizceļo�ana uz Itāliju, viņ� aizvien vairāk norobe�ojās no Austrumiem. Viņ� bija liela vēriena Romas zemnieks, kur� no Romas ieviesīs romie�u kārtību visā pasaulē. Viņa saknes saucās Itālija, viņa sirdsapziņa � Ke-nīda. Viņ� priecājās par atgrie�anos. Viņ� jutās spēcīgs, viņ� stingri stāvēja uz savām kājām. No Romas nav tālu līdz viņa Sabīni jas īpa�umiem. Drīz viņ� jutīs labo Sabīni-jas zemes smar�u, aplūkos savus laukus, savus vīnogulājus un olīvas.

Vairāk nekā senāk ķeizars ievēroja kārtību savā personiskajā dzīvē. Viņ� pedantiski pieturējās pie noteikta dienas re�īma. Pēc ārsta Hekataja norādījumiem viņ� katru pirmdienu gavēja. Trīs reizes nedēļā � svētdien, otrdien un piektdien � viņ� vienmēr tie�i pēc pusdienām lika atvest sev meiteni � katru reizi citu. Vairākas stundas pēc tam ķeizars bija labā garastāvoklī. Dāma Kenīda prasīja par audiencēm, kuras viņa nolika uz �o laiku, lielas komisijas naudas.

Bija tie�i tāds brīdis un, proti, piektdienā, kad Josefs ar Regīna palīdzību dabūja atļauju ierasties pie Vespasiāna. Ķeizaram bija uzjautrino�i tikties ar savu jūdu. viņam patika visāda veida selekcijas eksperimenti. Viņ� tagad^ piemēram, mēģinās kultivēt savos^ Sabīnijas īpa�umos Āfrikas fazānu un flamingu sugas, Āzijas citronu un plūmju �ķirnes. Kālab lai viņ� savam jūdam nedotu pilsoņa tiesības? Bet �is puisis vispirms dabūs krietni pasvīst.

� Jums ir lielas pretenzijas, Josef Flāvij, � viņ� domīgi pārmeta. � Jūs, jūdi, esat sasodīti noslēgti. Ja man, piemēram, būtu vēlē�anās upurēt jūsu templī vai ja es vienkār�i gribētu �eit Aleksandrijā lasīt sinagogā jūsu svētos rakstus, jūs man sagādātu vislielākās grūtības. Man katrā ziņā būtu jāļauj sevi apgraizīt un, pie visiem velniem, nez kas vēl. Bet no manis jūs prasāt, lai es jums � viens, divi, trīs � dodu Romas pilsoņa tiesības. Vai jūs domājat, ka jūsu nopelni valsts labā patiesi ir tik lieli?

� Es domāju, � Josefs lēnprātīgi atbildēja, � tas ir mans nopelns � pa�am pirmajam pasludināt, ka jūs esat tas vīrs, kam jāglābj valsts.

� Vai jūs pārāk daudz nepinaties ar sievietēm, mans jūdiņ? � ķeizars pasmīnēja. � Starp citu, ko dara maziņā? Esmu aizmirsis viņas vārdu. � Viņ� mēģināja atcerēties aramie�u teicienus: � Esi salda, mana dūjiņ, esi maiga, mana meitenīt. Jūs ta�u kaut ko zināt. Vai viņai ir bērns?

� Jā, � Josefs sacīja.

� Vai zēns?

� Jā, � Josefs atbildēja.

� �etrdesmit sitienu, � ķeizars smīnēja. � Jūs, jūdi, esat ļoti nepieejami. Lēti jūs neko neatdodat.

Viņ� sēdēja, ērti atlaidies, skatīdamies uz savu jūdu, kur� goddevīgi stāvēja viņa priek�ā. � Jums īstenībā nav tiesību, � viņ� sacīja, � atsaukties uz saviem agrākajiem nopelniem. Runā, ka jūs pārāk bie�i ielai�oties ar sievietēm. Tātad, pēc jūsu pa�a teorijas, jūs esat savas dāvanas zaudējis.

Josefs klusēja.

� Mēs tūdaļ redzēsim, � Vespasiāns turpināja un apmierināti nosēcās, � vai no jūsu pravie�a spējām vēl kaut kas ir atlicis. Nu! Pareģojiet ta�u, vai es jums do�u vai nedo�u pilsoņa tiesības.

Josefs vilcinājās pavisam īsu brītiņu, tad dziļi paklanījās:

� Es atsauk�os tikai uz prātu, nevis uz pravie�a spējām, ja teik�u, ka gudram un labam valdniekam nav pamata liegt man pilsoņa tiesības.

� Tu izvairies no atbildes, tu glumais zuti, � ķeizars tiepās.

Josefs redzēja, ka ar to, ko viņ� bija pateicis, nepietiek. Viņam vajadzēja atrast kaut ko labāku. Viņ� drud�aini meklēja, beidzot atrada.

� Tagad, � viņ� sacīja, � kad visi atzinu�i, kur� ir glābējs, mana agrākā misija jau veikta. Man ir jauns uzdevums.

Ķeizars pacēla galvu. Josefs, lūkodamies viņā ar savām dedzīgajām, neatlaidīgajām acīm, turpināja drosmīgi, ar sīkstu apņēmību. � Mans uzdevums nav vairs pievērsties nākotnei, bet iemū�ināt uz visiem laikiem pagātni. �

Viņ� nobeidza pārliecino�i. � Es gribu rakstīt grāmatu par Vespasiāna darbiem Jūdejā.

Vespasiāns pārsteigts uzmeta lūdzējam skadru, skaidru skatienu. Viņ� pievirzījās Josefam tuvāk, elpoja viņam sejā. � Hm, tā nav slikta ideja, manu zēn. Es, protams, savu Homēru biju iedomājies citādu.

Josefs, pielicis delnu pie pieres, sacīja pazemīgi, ta�u paļāvīgi; � Tā nebūs necienīga grāmata.

Viņ� redzēja, ka ķeizaru �ī ideja valdzināja. Viņ� aizrautīgi turpināja, pārplēsa uz krūtīm apģērbu, neatlaidīgi lūdza: � Dodiet man pilsoņa tiesības. Tā būtu liela, neizmērojama �ēlastība, kuras dēļ es līdz pat nāvei, uz ceļiem nometies, dziedātu majestātei pateicības dziesmas. � Un, sevi pilnīgi atklādams, viņ� nevaldāmā un pazemīgā vaļsirdībā lūdza: � Man jāiegūst �ī sieviete. Man nekas neveiksies, ja es viņu neiegū�u. Es nespēju ķerties pie darba. Es nespēju dzīvot.

Ķeizars smējās. Viņ� labvēlīgi atbildēja: � Jūs rīkojaties vētraini, mans jūd. Jūs pie visa ķeraties ļoti enerģiski, to jau es esmu ievērojis. Dumpinieks, karavīrs, rakstnieks, aģitators, priesteris, grēkuno�ēlnieks, netiklis, pravietis: ko jūs darāt, to jūs darāt ar visiem spēkiem. Starp citu, sakiet � kā klājas tur? Vai jūs vismaz sūtāt mazajai uz Galileju pietiekami daudz naudas? Lai viņai nav jācie� trūkums, mans jūd. Es negribu, ka mans dēls badotos.

No Josefa pazemības pēk�ņi vairs nebija ne vēsts. Viņ� izaicino�i un muļķīgi atbildējai � Es neesmu skops.

Vespasiāns samiedza acis. Josefs baidījās, ka nākamā brīdī viņ� sāks me�onīgi lamāties, bet nepadevās. Ta�u ķeizars jau atkal bija savaldījies. � Tu neesi skops, mans zēns? Tā ir kļūda, � viņ� tēvi�ķīgi nopēla. � Tā ir kļūda, kas tūdaļ atriebsies. Proti, es esmu skops. Biju nodomājis prasīt no tevis par pilsoņtiesībām simttūksto� sester-ciju. Tagad tu maksāsi man �os simt tūksto�us un bez tam aizsūtīsi mazajai piecdesmit tūksto�us uz Cēzareju.

� Tik daudz naudas es nekur nevaru dabūt, � Josefs sa�ļucis sacīja.

Vespasiāns - piegāja viņam tuvāk. � Jūs ta�u gribat rakstīt grāmatu. Daudzsolo�u grāmatu. Ieķīlājiet �o grāmatu, � viņ� deva padomu.

Josefs stāvēja, zaudējis dū�u. Vespasiāns viņam viegli uzsita pa plecu, pasmīnēja: � Saņemieties, mans jūd. Pēc se�iem vai septiņiem gadiem mēs liksim zēnu atsūtīt no

Cēzarejas uz Romu un apskatīsim viņu. Ja viņ� izskatīsies man līdzīgs, tu dabūsi atpakaļ savus piecdesmit tūksto�us.

Josefs nekad nebija daudz rūpējies par naudu. Viņa īpa�umus Jeruzalemes jaunpilsētā makabeji, protams, bija konfiscēju�i; bet, kad romie�i būs apspiedu�i nemierus, viņ� dabūs tos atpakaļ. Pagaidām viņ� dzīvoja no algas, ko saņēma kā rakstumācītājs un ķeizariskā sekretariāta ierēdnis. Vienu daļu algas viņ� lika sūtīt Marai. Tā kā viņ� gandrīz vienmēr bija Tita viesis, Aleksandrijā viņ� varēja dzīvot pla�i un ērti arī bez lielas naudas. Bet sadabūt no pa�a līdzekļiem simt piecdesmit tūksto�us sester-ciju, ko ķeizars no viņa prasīja, par to nebija ko domāt.

Viņam acīmredzot vajadzētu aizņemties �o naudu no bagātajiem jūdu draud�u augstmaņiem, bet viņ� baidījās no valodām, no me�onīgajiem, patētiskajiem makabeju lāstiem, no atjautīgajām, zemiskajām baltkurpju zobgalībām. Viņa dzīvā fantāzija jau redzēja uz māju sienām zīmējumus, kas viņu neķītrā veidā saistītu ar meiteni Do-riju. Nē, viņam bija jāmeklē cits ceļ�.

Pēc nakts, kas pagāja rūgtās pārdomās, viņ� nolēma doties pie Klaudija Regīna. Izdevējs �ūpoja galvu. � Es nevaru iedomāties, � viņ� stūrgalvīgi atkārtoja, � ka jūs sirds dziļumos vēl ticētu tempļa pastāvē�anai. Citādi jūs neaizmestu savu priestera jostu.

Josefs atbildēja: � Mana sirds tic tempļa pastāvē�anai, un mana sirds alkst pēc ēģiptietes.

� Esmu bijis Jūdejā se�as reizes, � Regīns sacīja. � Esmu bijis se�as reizes templī, protams, tikai priek�ējā pagalmā, kas domāts cittautie�iem, un esmu stāvējis vārtu priek�ā, pa kuriem nedrīkst ieiet neapgraizītais. Es neesmu jūds, bet es labprāt stāvētu �o vārtu priek�ā septīto reizi.

� Jūs tur stāvēsiet, � Josefs sacīja.

� Es varbūt, � Regīns neticīgi ņirdza. � Bet vai vārti tad vēl stāvēs?

� Vai jūs man dosiet simt piecdesmit tūksto�us sester-ciju? � Josefs jautāja.

Regīns skatījās uz viņu ar savām nepatīkamajām, duļķainajām acīm. �- Izbrauksim abi kopā ārpus pilsētas, � viņ� lika priek�ā. � Tur es to pārdomā�u.

Abi vīrie�i izbrauca ārpus pilsētas. Regīns atlaida ekipā�u, viņi devās tālāk kājām. Josefs sākumā nezināja, kur viņi atrodas. Tad viņ� pamanīja kādu nelielu baltu ēku ar trīsstūrainu ģēveli. Viņ� �eit nekad nebija bijis, bet no attēliem zināja, ka tas bija pravie�a Jeremijas kaps. �ilbino�s, kails, nomāco�s tas stāvēja spilgtajā saulē vientuļajā smil�u laukā. Priek�pusdienās lielā vīra kapu mēdza apmeklēt daudz svētceļnieku, lai pielūgtu pravieti, kur� pareģojis pirmā tempļa bojāeju un tik gau�i to apraudājis Bet tagad bija pēcpusdiena, un abi vīrie�i bija vieni pa�i Regīns devās tie�i uz kapli�u, un Josefs viņam ar nepatiku sekoja, brizdams pa smiltīm. Divdesmit soļu no kapli�as Josefs palika stāvam; viņ� kā priesteris nedrīkstēja iet tuvāk miru�ajam. Bet Regīns gāja tālāk un, nonācis pie kapli�as, notupās zemē sērotāja pozā. Josefs stāvēja divdesmit soļu attālumā un gaidīja, ko otrs darīs vai sacīs. Bet Regīns nerunāja, �is smagais vīrs neērtā pozā tupēja smiltīs un baltos putekļos un drusku �ūpoja savu resno ķermeņa aug�daļu. Josefs pamazām saprata, ka viņ� sēro par Jeruzalemi un tās templi. Tāpat kā �eit apraktais pravietis kop� vairāk nekā se�simt gadiem, kad templis vēl laistījās visā godībā un Jūda zēla un ziedēja, bija sludinājis sakāvi un licis lasīt to rakstu tīstokli, kas pauda visdzi ļākās bēdas par nopostīto pilsētu, vēl starojo�u visā spo�umā, tā tagad lielais finansists tupēja smiltīs noskumis un nevarīgs un mēmi apraudāja pilsētu un templi. Saule rietēja, kļuva manāmi vēsāks, ta�u Regīns palika tupam. Josefs stāvēja un gaidīja. Viņ� saknieba lūpas, viņ� mīņājās no vienas kājas uz otru, viņ� sala, viņ� stāvēja un gaidīja. Tā no �ā vīra puses bija nekaunība, ka viņ� spieda viņu noskatīties savās bēdās. Acīmredzot tā bija apsūdzība. Josefs �o apsūdzību nepieņēma. Bet viņ� stāvēja �eit naudas dēļ, viņ� nedrīkstēja runāt. Pamazām viņa domas novērsās no Regīna un no naudas, un pret viņa gribu caur viņa sirdi plūda �eit apbedītā pravie�a �ēlabas, lūgumi, lāsti, tie bija pa�i pazīstamākie, vienmēr no jauna citētie, tie bija pa�i neapvaldītākie un moko�ākie vārdi, kuros cilvēks jebkad izteicis savas bēdas. Aukstums aizvien pieņēmās, viņa domas kļuva aizvien rūgtākas. Aukstums un rūgtās domas viņu svēla, galīgi iztuk�oja. Kad beidzot Regīns piecēlās, Josefam likās, ka viņam savi kauli jāvelk tālāk katrs atsevi�ķi. Regīns vēl vienmēr neko neteica. Josefs līda viņam nopakaļus kā suns, viņ� jutās tik sīks un nicināms gan Regīnām, gan pats sev kā vēl nekad mū�ā. Un, kad viņi bija nonāku�i pie ekipā�as un Regīns viņu savā parastajā, tusnajā balsī aicināja sēsties līdzās, viņ� piedāvājumu noraidīja un gāja viens pats pa garo, putekļaino ceļu atpakaļ uz pilsētu, sarūgtināts un moku pārņemts.

Nākamā dienā Regīns ielūdza viņu pie sevis. Izdevējs, kā parasti, bija loti laipns.

� Jūs sen neesat neko rakstījis, � viņ� sacīja. � Es dzirdēju no ķeizara, ka jūs gatavojot grāmatu par karu Jūdejā. Es jums izsaku priek�likumu, Josef Flāvij. Uzticiet �o grāmatu man.

Josefs izslējās. Regīna vārdi bija parastais izdo�anas piedāvājums, bet, lai arī �is cilvēks viņam būtu, cik pretīgs būdams, viņ� augstu vērtēja viņa spriedumus un lepojās ar �o piedāvājumu. Laime nebija viņu pametusi. Dievs bija ar viņu. Viņ� visus nokaitināja: Johananu ben Zakaju, ķeizaru, Klaudiju Regīnu. Bet iz�ķiro�os gadījumos viņi Josefam ticēja un viņu atbalstīja.

� Es �o grāmatu uzrakstī�u, � viņ� sacīja. � Es jums pateicos.

� Nauda ir jūsu rīcībā, � Klaudijs Regīns dobji, mazliet īgni noteica.

Kad kļuva skaidrs, ka Josefs izpildīs meitenes Dorijas prasības, viņa savukārt neatteicās no sava lēmuma, lai �ī laulība liktos, cik smieklīga un neiespējama likdamās. Ar nelokāmu enerģiju viņa ķērās pie nepiecie�amiem sagatavo�anās darbiem. Vispirms, un tas bija pats grūtākais, viņa paziņoja savu lēmumu tēvam. Viņa to pateica nenopietnā, mazliet au�īgā tonī, it kā viņa uzjautrinātos pati par sevi. Likās, ka gleznotājs Fabulls kādu sekundes daļiņu nesaprot, ko viņam saka. Tad viņ� saprata. No viņa stingrās sejas biedējo�i izspiedās apaļās acis; bet viņ� palika sē�am, viņ� saknieba lūpas, tās kjuva pavisam plānas. Dori ja viņu pazina, viņa negaidīja, ka viņ� lamāsies vai lādēsies, bet viņa bija pārliecināta, ka tēvs pateiks kādu bargu, dzēlīgu piezīmi. Tas, ka viņ� sēdēja un klusēja, lūpas cie�i jo cie�i sakniebis, bija ļaunāk, nekā viņa bija domājusi. Viņa lielā steigā izgāja no mājas, tā bija gandrīz vai bēg�ana, viņa paņēma tikai savu kaķi Immutfru un devās pie Josefa.

Klusi un augstprātīgi Dori ja pārlaida ticības maiņas formalitātes un laulā�anu. Viņa aprobe�ojās ar to, ka savā smalkajā bērna balsī pateica �jā� un �nē� tur, kur tas bija nepiecie�ams. Ķeizaram nebija patikas sarīkot sava jūda kāzas ar ēģiptieti atkal tikpat pla�i kā savā laikā ar Maru. Tits gan labprāt būtu sagādājis Josef am lepnas kāzas. Bet Josefs atteicās. Klusām un nemanīti viņi ieslēdzās mazajā, glītajā Kanopas mājiņā, ko Tits nodeva viņu rīcībā, kamēr viņi uzturēsies Aleksandrijā, viņi uzgāja aug�ējā stāvā. Tas bija iekārtots kā telts, un viņi gulēja �ajā teltī, kad viņi pirmo reizi atradās kopā. Josefs loti skaudri izjuta, ka grēko, gulēdams ar �o sievieti. �Tu nedrīksti ar viņām laulāties.� Bet grēks bija viegls un ļoti salds. Sievietes āda smar�oja pēc sandalkoka, viņas elpa � pēc Galilejas pavasara. Bet savādā kārtā Josefs nezināja, kā viņu sauc. Viņ� gulēja, acis aizvēris, un nespēja to atcerēties. Viņ� ar pūlēm attaisīja acis. Viņa bija līdzās gara, slaika, dzeltenbrūna, viņas jūras krāsas acis mirgoja mazā spraudziņā starp plakstiem. Viņ� mīlēja viņas acis, viņas krūtis, viņas klēpi, elpu, kas nāca no puspavērtās mutes, visu meiteni, bet viņ� nespēja atcerēties viņas vārdu. Sega bija viegla, nakts vēsa, viņas āda gluda un diezgan dzedra. Viņ� glāstīja viņu Joti maigi, viņa rokas Aleksandrijā bija kļuvu�as mīkstas un gludas, un, tā kā viņ� nezināja, kā viņu sauc, viņ� �ukstēja viņai da�ādus mījvārdiņus gan ebrejiski, gan grieķiski, gan aramiski: mana mīļotā, mana aitugane, mana līgava, janiki.

Lejā skanēja viņu kalpotāju, ēģiptie�u, klusā, dobjā, vienmulīgā dziedā�ana, tikai da�i toņi � vienmēr vieni un tie pa�i. �iem cilvēkiem nevajadzēja daudz miega, un bie�i naktīs viņi tupēja nomodā un nenogura no savām pāris dziesmām. Viņi dziedāja: �Ak, mans mīļotais, cik saldi ir iet uz dīķi un peldēties tavu acu priek�ā. Ļauj man parādīt savu skaistumu, kad mans krekls no vissmalkākā karaļa linaudekla kļūst slapj� un pielīp pie auguma.�

Josefs gulēja klusēdams, līdzās viņam gulēja sieviete, un viņ� domājai �Ēģiptie�i mūs piespieda uzcelt viņiem pilsētas Pitomu un Ramzesu. Ēģiptie�i mūs piespieda iemūrēt mūsu pirmdzimtos dzīvus namu mūros. Bet. tad faraona meita izyilka Mozu no Nīlas, un, kad mēs devāmies projām no Ēģiptes, bērni izlauzās no sienām un bija dzīvi.� Un viņ� glāstīja ēģiptietes ādu.

Dorija skūpstīja rētas uz viņa muguras un krūtīm. Viņ� bija spēcīgs vīrietis, bet viņa āda bija gluda kā meitenei. Varbūt �īs rētas var izdziedēt pēc Skribona Larga receptes. Bet viņa negrib, ka viņ� liktu sev �īs rētas izdziedēt. Viņ� to nedrīkst nekad. Viņ� �īs rētas ieguvis viņas dēļ, �īs rētas apliecina viņas vērtību, viņam tās jāpatur

Viņi nevienu pie sevis neielaida, nevienu kalpotāju, visu augu dienu nevienu. Viņi nemazgāja savu ādu, lai nezaudētu viens otra smar�u, viņi neko neēda, lai nezaudētu viens otra gar�u. Viņi mīlēja viens otru, pasaulē ārpus viņiem nekas neeksistēja. Kas bija ārpus viņu ādas, tas pasaulē nepastāvēja.

Nākamajā naktī pirms rītausmas viņi gulēja nomodā, un viss �ķita pārmainījies. Josefs bija kļuvis domīgs. Dori ja aizstāvēja sava tēva nīstamās gleznas un savu �ķīvja laizītāju un piena zagli, savu dievekli, un viņa Josefam bija pilnīgi sve�a. Mara bija atkritums, Mara bija romie�u kāju pamesls, bet sve�a viņa nebija nekad. Viņa bija dzemdējusi Josefam dēlu, protams, bastardu. Bet, kad viņ� apkampa Maru, tad viņ� apkampa puksto�u sirdi. Un ko viņ� apkampj, apkampdams �o ēģiptieti?

Dorija gulēja, pavērusi pilnīgās, alkatīgās lūpas; starp viņas vienādajiem zobiem elpa plūda svaiga un viegla. Apak�ā klusām skanēja vienmulīgā, dobjā kalpotāju, ēģiptie�u, dziedā�ana. Tagad viņi dziedāja: �Kad es skūpstu savu mīļoto un viņas lūpas ir pavērtas, tad mana sirds kļūst līksma arī bez vīna.� Da�reiz Dorija nevil�us dūca līdzi. Ko visu viņa nav upurējusi �ā vīrie�a, �ā jūda dēļ, un liels paldies jums, dievi, tas ir ļoti labi. Viņa ļāvusi sevi nopirkt pēc ļoti smieklīgā un ļoti nicināmā jūdu likuma, un liels paldies jums, dievi, tas ir ļoti labi. Viņa atteikusies no tēva, no laikmeta lielākā mākslinieka kāda vīrie�a dēļ, kur� ir truls un akls un nespēj at�ķirt gleznu no galda, un liels paldies jums, dievi, tas ir ļoti labi. Viņa devusi zvērestu muļķīgajam Jeruzalemes dēmonam, kura vissvētākajā vietā tiek pielūgta ēzeļa galva vai varbūt, kas ir vēl ļaunāk, itin nekas, un, ja viņa �im vīrietim prasītu, lai viņ� upurē viņas mīļajam, mazajam dieveklim Immutfru, viņ� vienkār�i pasmietos, un tomēr liels paldies jums, dievi, tas ir ļoti labi.

Josefs redzēja, kā viņa gulēja � glu�i kaila, pavisam mazas meitenītes pozā, dzeltenbrūnā seja gurdena pēc mīlestības sapringuma. Viņa bija bāla, viņas miesa vēsa, acis jūras krāsā, un viņa likās gau�ām sve�a.

Pienāca starojo�s dienas vidus. Viņi bija vairākas stundas nogulēju�i, viņi jutās atspirgu�i, viņi viens otru uzlūkoja, viņi viens otram patika, un viņi bija ļoti izsalku�i. Viņi krietni pabrokastoja, ēzdami vienkār�us ēdienus, ko gatavoju�i kalpotāji pēc savas gar�as: miltu un lēcu putru, pastēti no drusku sastāvēju�as, pakasītas gaļas, klāt viņi piedzēra alu. Viņi bija apmierināti, saskaņā ar sevi un savu likteni.

Pēcpusdienā viņi izok�ķerēja visu māju. Starp Josefa mantām Dori ja atrada pāris dīvainu metamo kauliņu, kas greznoti ar ebreju burtiem. Josefs kļuva domīgs, kad viņa rādīja metamos kauliņus. Viņ� sacīja, ka tie esot laimi neso�s amulets, bet tagad, kad viņam piederot Do-rija, viņam �is amulets vairs neesot vajadzīgs. Klusībā viņ� nolēma nekad vairs nespēlēt ar viltotiem kauliņiem. Vēl Dorijas dēļ viņ� patiesībā bija spēlējis ar viltotiem kauliņiem, jo vai viņ� nebija atstājis viņu pārliecībā, ka uzņēmies pātago�anu viņas dēļ? Viņas acu priek�ā viņ� smiedamies iemeta kauliņus jūrā.

Vespasiāns ļoti uzmanīgi novēroja savu dēlu, arī dāma Kenīda viņu visu laiku neizlaida no acīm. Daudzas rokas un mēles darbojās, lai jaunekli iebīdītu sirmgalvja vietā. Jauneklim bijā drosme un saprāts, Tita karaspēka daļas bija viņam pieķēru�ās. Bez tam viņu pastāvīgi tirdīja histēriskā jūdu princese, kura ar savu fanātismu cerēja panākt no jaunā, neprātīgi mīlo�ā prin�a Jūdejas labā daudz vairāk nekā no vēsā Vespasiāna. Ķeizars visu to redzēja ļoti labi. Viņ� uzskatīja, ka ir pareizi saukt lietas īstajos vārdos. Viņ� bie�i zoboja savu dēlu, rēķināja, cik ilgi viņam vēl jāgaida. Bie�i notika asi strīdi. Tits, norādīdams, cik pla�as pilnvaras ir viņa brālim Domiciānam, �im slīmestam, Romā, prasīja, lai viņam savukārt dodot �eit Austrumos lielāku rīcības brīvību. Viņi sarunājās enerģiskā, parupjā tonī. Nīgri, zobgalīgi, tēvi�ķīgi Vespasiāns brīdināja dēlu no jūdietes. Antonijs, kur� gulēja ar ēģiptieti un gāja bojā, bija vismaz pirms tam iekarojis Romu; viņ�, Tits, esot līdz �im iekarojis tikai pāris kalnu ciematu Galilejā, un viņam vēl neesot tiesību gulēt ar Austrumu dāmām. Tits nepiekāpās. Viņ� paskaidroja, ka tieksme pēc Austrumu dāmām neesot viņam uzkritusi pēk�ņi, tā slēpjoties viņa asinīs. Viņ� atgādināja tēvam par Maru. Vespasiāns skaļi iesmējās. Patiesi, �ī padauza esot saukusies Mara. Tagad viņ� atcerējās viņas vārdu. Viņ� bija to pilnīgi aizmirsis, un viņa jūds Josefs, �is suns, kad nesen iznāca par to runa, ļāva viņam velti mocīt atmiņu.

Vispār Vespasiāns paļāvās uz dēla saprātu. Tas ta�u nebūs tāds muļķis, lai tagad, kad izredzes ap�aubāmas, tiektos pēc varas, kas viņam pēc da�iem gadiem noteikti iekritīs klēpī kā gatavs auglis. Viņ� mīlēja dēlu, viņ� vēlējās nodro�ināt dinastiju, viņ� nolēma sagādāt dēlam slavu. Viņ� pats Jūdejā bija paveicis visgrūtāko. Viņ� uzticēs Titam uzdevuma atliku�o � spo�āko daļu.

Ta�u viņ� atkal lika tuviniekiem moko�i gaidīt, kamēr paziņoja savu lēmumu. Aleksandrijas ziema gāja uz galu. Līdz ar tās beigām vajadzēja no jauna atsākt operācijas Jūdejā, ja negribēja riskēt ar bīstamām neveiksmēm. Vai ķeizars pats pabeigs karagājienu, vai viņ� to uzdos kādam citam? Kāpēc viņ� vilcinājās?

Ap �o laiku ķeizars ataicināja pie sevis Josefu. Vespa-siāns viņu sākumā, kā parasti, ķircināja.

� Jūsu laulība acīmredzot ir laimīga, mans jūd, � viņ� sacīja. � Jūs izskatāties stipri nomocīts, un man liekas, ka jūsu vājums nenāk no iek�ējas koncentrācijas un ekstāzes. �.Viņ� turpināja tādā pa�ā ķircino�ā tonī, bet Josefs nojauta kaut ko nopietnu. � Jums tomēr vajadzēs, � viņ� turpināja, � atkal ieklausīties savā iek�ējā balsī. Jādomā, ka jūsu plānos vēl vienmēr ir aprakstīt notikumus Jūdejā. So notikumu iznākums, starp citu, noskaidrosies tuvākajos mēne�os. Es uzticē�u jūsu sacel�anās galīgo apspie�anu savam dēlam Titam. Jums jāizlemj, vai jūs pēc kāda laika dosieties man līdzi uz Romu vai tagad kopā ar Titu uz Jeruzalemi.

Josefam aizrāvās elpa. �o lēmumu, kas tika gaidīts ar tik moko�u saspringumu, vecais ķeizars uzticēja viņam pirmajam. Tanī pa�ā laikā viņ� skaudri un moko�i izjuta, cik ne�ēlīga bija iz�ķir�anās, ko ķeizars no viņa prasīja. Vai viņam jādodas uz Jūdeju, jānoskatās tas, ko viņ� nojautis pie Jeremijas kapli�as? Vai viņam ar savām acīm jāredz dzimtās pilsētas galīgā sagrāve? Vīrs, kur� sēdēja viņam iepretī, atkal bija samiedzis acis nolādēti bargas un �auras. Viņ� zina, ka tā ir grūta iz�ķir�anās, viņ� pārbauda Josefu, viņ� gaida.

Kop� pirmās tik�anās Josefs ir saistīts pie romie�a ar neredzamām saitēm. Ja viņ� dosies uz Romu, tad saites kļūs stiprākas, ķeizars viņu uzklausīs, viņ� tiks uz aug�u un sasniegs daudz. Bez tam ir saites, kas viņu saista ar ēģiptieti. Viņas āda ir gluda un brūna, viņas delnas �auras un brūnas, viņa miesa alkst pēc viņas. Viņ� kļūst greizsirdīgs, kad viņa ar savām �aurajām, brūnajām rokām glāsta kaķi Immutfru. Kādu dienu viņ� nespēs savaldīties un nogalinās viņas dievekli Immutfru ne jau aiz naida pret elkdievību, bet aiz greizsirdības. Viņam jātiek projām no ēģiptietes. Viņ� sevi pazudinās, ja vēl ilgāk ar viņu gulēs. Viņa iek�ējās acis jau kļuvu�as gandrīz aklas un viņa sirds � trula, tāda, kas nespēj vairs noģist neko no gara. Viņam jātiek projām no �ā vīra, jo, ja viņ� ilgāk būs kopā ar Vespasiānu, viņ� prasīs aizvien vairāk varas. Un vara notrulina, un iek�ējā balss klusē

Vara ir salda. Kam pieder vara, tam kājas cilājas it kā pa�as no sevis. Zeme tādam kļūst viegla, un viņ� elpo brīvi un dziļi. Gluda un brūna ir Dorijas āda. Viņas rokas un kājas ir slaikas un lokanas � un tomēr tādas kā mazai meitenītei, un grēkot ar viņu ir viegli un saldi. Ja Josefs brauks uz Romu, viņa dienas būs labas, jo ķeizars viņu atbalstīs, un viņa naktis būs labas, jo viņam piederēs Dori ja. Bet, ja viņ� dosies uz Romu, tad viņ� neko neredzēs no pilsētas bojāejas un viņa zeme un dievnams ies bojā neaprakstīti, nogrims uz visiem laikiem, un neviens, kur� dzīvos vēlāk, neredzēs �o bojāeju.

Pēk�ņi viņu pārņēmu�as milzīgas alkas pēc Jūdejas. Viņ� jūt neprātīgas ilgas būt klāt, noskatīties pats savām acīm, pārsāpēt pats ar savu sirdi, kā baltā un zeltainā tempļa krā�ņums tiek nolīdzināts līdz ar zemi, kā priesteri tiek vilkti aiz matiem, kā viņiem norauj viņu krā�ņos, zilos, svētos tērpus un kā zeltainais vīnogu ķekars virs iek�ējiem vārtiem kūst un pil asiņu, gļotu, dubļu un mēslu dangā. Un visa viņa tauta līdz ar templi nogrimst dū-mog un me�onīgā asinspirtī kā ugunsupuris tam kungam.

Cauri rēgiem, kuri viņu vajā, viņ� dzird ķeizara �erksto�o balsi. � Es gaidu jūsu lēmumu, Josef Flāvij.

Josefs pieliek roku pie pieres, zemu palokās, kā to mēdz darīt jūdi. Viņ� atbild: � Ja ķeizars atļauj, es gribu pats ar savām acīm redzēt �īs ķeizara iesāktās akcijas nobeigumu.

Ķeizars pasmaida, lūpas sakniebis, rezignēti un dusmīgi, viņ� pēk�ņi izskatās ļoti vecs. Viņ� ir pieķēries savam jūdam, viņ� ir daudz palīdzējis �im jūdam. Tagad jūds iz�ķīries par labu viņa dēlam. Ko lai dara, viņa dēls Tits ir jauns, bet viņam pa�am atlicis ko dzīvot vēl gadus desmit vai varbūt tikai piecus un, ja laimēsies, piecpadsmit.

Dorija dzīvoja noslēgti un klusi mazajā Kanopas villā, ko viņiem bija atvēlējis Tits. Bija brīni�ķīga ziema, viņa ar miesu un dvēseli baudīja svaigo gaisu. Dieveklis Im-mutfru labi satika ar viņas vanagu, un pieradinātais pāvs majestātiski soļoja pa mazajām istabām. Dorija bija laimīga. Senāk viņai vajadzēja pulcināt ap sevi daudz cilvēku; viņas tēva godkārība bija pārņēmusi ari viņu, viņai gribējās spīdēt, tērzēt, būt apbrīnotai. Tagad viņai kļuva par nastu pat retie Tita apmeklējumi, un visa viņas godkāre saucās � Josefs.

Cik viņ� bija skaists! Cik kvēlas un dzīvas viņa acis, cik maigas un spēcīgas viņa rokas, cik neapvaldīta un salda viņa elpa, un viņ� bija pats gudrākais cilvēks. Viņa stāstīja par Josefu saviem dzīvniekiem. Smalkajā bal-stiņā, kas nebija daudz skaistāka par viņas pāva balsi, Dorija tiem dziedāja senās mīlestības dziesmas, ko bija iemācījusies no aukles. �O, glāsti manus gurnus, mans mīļotais. Mīlestība uz tevi aizpilda katru manas miesas audu, tāpat kā svaidāmā eļļa iesūcas ādā.� Viņa aizvien no jauna lūdza Josefu skaitīt viņai Augstās dziesmas vārsmas, un, kad viņa tās zināja no galvas, viņam vajadzēja sacīt viņai �o vārsmu senos ebreju vārdus, un viņa tos, laimīgi �ļupstēdama, ar stīvu mēli atkārtoja. Dienas, lai tās būtu, cik īsas būdamas, viņai bija par garu, un naktis, lai tās būtu, cik garas būdamas, bija par īsu.

�Būs grūti,� Josefs domāja, �viņai iestāstīt, ka es do�os mājup un atstā�u viņu �eit. Tas būs liels trieciens arī man pa�am, bet es gribu saņemt �o triecienu tūlīt un nevilcināties.� Kad viņ� Dorijai to pateica, viņa sākumā nesaprata. Kad viņa to saprata, tad nobālēja pavisam lēnām, kā viņai bija raksturīgi, � vispirms ap muti, tad bālums sakāpa vaigos un pierē. Pēc tam viņa krita uz priek�u viegli, dīvaini lēni un neskanīgi.

Kad viņa atkal atguvās, viņ� sēdēja pie viņas un saudzīgi centās pārliecināt. Viņa skatījās uz Joseļu, viņas jūras krāsas acis bija apjuku�as un me�onīgas. Tad viņa neglīti uzmeta lūpas un izkliedza Josefam visus � pa�us nejaukākos � ēģiptie�u, grieķu, latīņu, aramie�u lamu vārdus, kādus vien zināja. Viņ� esot smirdo�a verga un spitālīgas netikles dēls. Viņ� radīts no visas pasaules sprāgoņām, visi astoņi vēji sapūtu�i kopā zemes atkritumus, lai no tiem izaugtu viņ�. Josefs vēroja viņu. Viņa bija pretīga, kad viņa tur tupēja, traku dusmu pārņemta, un savā stieptajā balsī brēca uz viņu. Bet viņ� to labi saprata, viņ� pārdzīvoja līdzjūtību pret sevi un pret viņu, un viņ� Doriju ļoti mīlēja. Tad pēk�ņi Dorija pārvērtās, sāka viņu glāstīt, viņas seja bija atslābusi, maiga un bezpalīdzīga. Lūdzo�i, glaimojo�i, atdevības un izmisuma pārņemta, viņa klusām atkārtoja Josefam visus maigos vārdiņus, kuros viņ� bija viņu saucis.

Josefs neteica neko. Viņ� liegi glāstīja Doriju, kura nevarīgi gulēja viņam līdzās. Tad viņ� uzmanīgi un aplinkus mēģināja ar Doriju izskaidroties. Nē, viņ� negribēja viņu zaudēt. Viņ� uzstādīja viņai bargas prasības, lai viņa, kura bija tik pilna dzīvības, sēdētu �eit un gaidītu, bet viņ� mīlēja viņu un negribēja viņu zaudēt, un prasīja to pa�u no viņas. Nē, viņ� nebija gļēvs un svārstīgs, un nejūtīgs kā koka gabals, kā Dori ja viņu nolamājusi. Viņ� bija visnotaļ spējīgs tādu vērtību kā viņa redzēt, sajust, izgar�ot un sevi ar to piepildīt. Viņu mīlēt. Viņ� nepaliks ilgi projām, augstākais, vienu gadu.

� Tas ir uz mū�u, � viņa pārtrauca Josefu.

Tas, ka viņ� dodoties projām, viņ� runāja tālāk nopietni, uzstājīgi, noraidīdams viņas iebildumus, notiekot vienādā mērā viņu abu labad. Viņas acīs parādījās sa-springtība, cerība un klusa neticība. Viņu visu laiku glāstīdams, viņ� ļoti piesardzīgi izskaidroja Dorijai savu plānu, piemērodams to viņai. Viņ� tic vārda spēkam, sava vārda spēkam. Viņa vārds spēs sasniegt to, pēc kā tiecas arī viņas sirds. Jā, viņa grāmata sagādās viņai starp valdo�iem augstmaņiem to vietu un stāvokli, pēc kā viņas tēvs velti alcis visu mū�u. Viņa nepiekrita Josefam dedzīgi, ta�u jau drusku pieļāvīgāk. Klusām, fanātiski viņ� �ukstēja Dorijai pie auss, pie mutes, pie krūtīm. Valsts sāksies Austrumos, vado�ā loma lemta Austrumiem. Ta�u līdz �im Austrumi rīkoju�ies pārāk neveikli, pārāk rupji, pārāk materiāli. Valdonība un vara nav viens un tas pats. Austrumi valdīs pār pasauli, ta�u ne ārēji, bet no iek�ienes. Ar vārda, ar gara palīdzību. Un viņa grāmata kļūs par robe�zīmi �ajā ceļā.

� Dorija, mana meitene, mana saldā, mana avjugane, vai tu neredzi, ka starp mums ir vēl otra � dziļāka kopība? Tavs tēvs gandrīz vai mirst, tālab ka romie�i skatās uz viņu kā uz neparastu dzīvnieku, kā uz karalisko fazānu vai uz balto ziloni. Es, tavs vīrs, dabū�u otrās pakāpes aristokrātijas zelta gredzenu. Tu, ēģiptiete, kuru romie�i nicina, es jūds, uzkuru Roma skatās ar neuzticību, bailēm un zināmu necieņu, � mēs abi kopā iekarosim Romu.

Dorija klausījās, viņa klausījās Josefa vārdos ar ausīm un sirdi, viņa tos iesūca sevī. Viņa klausījās kā bērns, viņa bija noslaucījusi asaras, vēlreiz drusku ie�ņukstējās, bet Josefam ticēja, viņ� ta�u bija tik gudrs, un viņa vārdi Dorijai bija tīkami. Viņas tēvs visu mū�u bija vienīgi gleznojis, tas, protams, bija di�eni, bet �is vīrietis sacēlis kājās savu tautu, viņ� izcīnījis kaujas, un tad viņ� pat panācis, ka uzvarētājs viņam pieķeras. Viņas vīrs, viņas skaistais, stiprais, gudrais vīrs, viņa valsts stiepjas no Jeruzalemes līdz Romai, pasauli viņ� dzer kā vīnu, ko iesmeļ savā kausā, viss, ko viņ� dara, ir pareizi.

Josefs glāsta viņu, skūpsta viņu. Viņa izgar�o viņa elpu, viņa rokas, viņa ādu, un pēc tam, kad viņi viens otram piederēju�i, viņa ir pilnīgi pārliecināta. Viņa laimīgi nopū�as, cie�i pieglau�as viņam, savelkas �okurā, saslien kājas uz aug�u kā bērns mātes miesās, viņa iemieg.

Josefs guļ nomodā. Viņ� ir pārliecinājis Doriju vieglāk, nekā bija gaidījis. Viņam pa�am nav tik viegli. Uzmanīgi viņ� atbrīvojas no viņas rokām un galvas. Viņa drusku paņurd, bet nepamostas.

Viņ� guļ nomodā un domā par savu grāmatu. Josefa priek�ā stāv viņa grāmata � liela, draudīga, smaga nasta, grūts uzdevums un tomēr aplaimojo�s darbs. Viņu ir trāpīju�i Vespasiāna vārdi par Homēru. Viņ� negrib kļūt ne par Vespasiāna, ne par Tita Homēru. Viņ� apdziedās savu tautu, savas tautas lielo karu.

Ja patiesi jānāk postam un sabrukumam, tad viņ� būs tas, kur� pavēstīs pasaulei par �o postu un sabrukumu, ta�u viņ� vairs netic postam un sabrukumam, bet priekam un pastāvībai, viņ� pats nodibinās mieru starp Romu un Jūdeju, labu mieru, godīgu, saprātīgu un laimīgu mieru. Vārds uzvarēs. Vārds prasa, lai viņ� tagad dodas uz Jūdeju. Viņ� paskatījās uz guļo�o Doriju. Viņ� pasmaidīja, ļoti liegi noglāstīja viņas ādu. Viņ� mīlēja viņu, bet viņ� bija tālu projām no viņas.

Pārrunas, kurās Vespasiāns paziņoja Titam savu lēmumu, ka uzdod viņam pabeigt karagājienu Jūdejā, bija skarbas un reizē sirsnīgas. Vespasiāns apskāva sava dēla plecus, vadāja viņu �urp un turp, runāja ar viņu vaļsirdīgi kā labs ģimenes tēvs. Viņ� Titam uzticēja pla�as pilnvaras, kas attiecās uz visiem Austrumiem. Bez tam viņ� deva Titam Jūdejas apspie�anai �etrus leģionus triju vietā, ar kuriem bija izticis pats. Tits aiz pateicīga prieka izturējās ļoti vaļsirdīgi. Viņ� patiesi netiecās priek�laicīgi iegūt troni. Viņam nepiemita sllmesta varaskāre, viņam bija īsta romie�a sirds. Viņ� stingri paļāvās uz to, ka vēlāk, pēc Vespasiāna laimīgām vecumdienām, varēs mantot kārtīgu un labi organizētu valsti, viņ� nebija nekāds āksts, lai no �ādas stingras zemes mestos purvā. Vespasiāns ar prieku viņu uzklausīja, viņ� Titam ticēja. Viņ� ieskatījās savam zēnam sejā. Sī seja bija kļuvusi pavisam sarkanbrūna no jūdu vasaras, bet vēl vienmēr tāda, kas var patikt armijai un pūlim. Piere bija glīta, zods strups, bargs un kareivisks, tikai vaigi mazliet par mīkstiem. Un reizēm jaunekļa acīs parādījās kaut kas juceklīgs un muļķīgs, kas tēvu satrauca. Jau Tita mātei Domitillai bija reizēm tādas acis, viņa tad rīkojās idiotiski, histēriski, un dro�i vien tāpēc bruņinieks Kapella, no kura Vespasiāns �o sievieti saņēma, bija savā laikā vēlējies tikt no viņas vaļā. Lai nu kā, jauneklis nav muļķis, un, kas vēl jāveic, to viņ� Jūdejā paveiks tīri labi, it īpa�i tāpēc, ka Vespasiāns viņam dos līdzi sevi�ķi gudru ģenerāl�tāba priek�nieku � Tiberiju Aleksandru. Pie velna! Viss būtu labi, ja zēns vairāk turētos pie Austrumu vīrie�iem nekā pie sievietēm.

Piesardzīgi, tikpat vaļsirdīgā noskaņojumā, Vespasiāns atkal ķeras pie vecās, sāpīgās tēmas: pie Berenīkes.

� Es varu saprast, � viņ� uzsāk draudzīgu vīrie�u sarunu, � ka �ai jūdu dāmai gultā ir sava pievilcība, kas nepiemīt grieķu vai romie�u sievietēm.

Tits sarauc uzacis, viņ� tagad patie�ām izskatās pēc mazuļa, viņ� grib kaut ko atcirst, �ie izteicieni viņu aizvaino, bet viņ� ta�u nevar savam tēvam atzīties, ka vēl vienmēr nav ar jūdieti gulējis, tēvs viņu tad apbērtu ar veselu lēveni zobgalību. Tits sakniebj lielo muti un klusē. � Es pieļauju, � vecais turpina, � ka Austrumu cilvēkiem viņu dievi devu�i zināmas spējas, kuru mums trūkst. Bet tici man, tās nav nekādas svarīgās spējas. � Viņ� uzliek savam zēnam roku uz pleca, cen�as viņu pārliecināt: � Vai tad tu neredzi, Austrumu dievi ir veci un vārgi. Piemēram, kā man no dro�iem avotiem stāstīts, neredzamais jūdu dievs, kaut gan viņ� devis saviem ticīgajiem labas grāmatas, var cīnīties tikai uz ūdens. Viņ� nav spējis neko padarīt Ēģiptes faraonam, tad viņ� licis pār viņu sakļauties ūdenim, un jau no savas valdī�anas sākuma viņ� nav ticis ar cilvēkiem galā citādi kā vien uzsūtot tiem^milzu plūdus. Uz sauszemes viņ� ir vāj�.

Mūsu dievi, mans dēls, ir jauni. Viņi neprasa tādu sirdsapziņas tīrību kā Austrumu dievi, viņi nav tik smalki, viņi apmierinās ar pāris vēr�iem un cūkām, un spēcīgu vira valodu. Es tev iesaku neielaisties pārāk tālu ar jūdiem. Reizēm ir itin labi zināt, ka pasaulē ir vēl kaut kas cits nekā Foruma un Palatīna domas. Ne-ņāks par Jaunu, ja tu reizēm ļausi jūdu pravie�iem un jūdu sievietēm sev drusku paieskāt ādu un sirdi: bet tici man, mans dēls, romie�u armijas reglaments un ķeizara Augusta politikas rokasgrāmata tev dzīvē noderēs labāk par visiem Austrumu svētajiem rakstiem.

Tits klausījās klusēdams. Tēva vārdos bija daudz taisnības. Bet viņ� garā skatīja princesi Berenīki, kura kāpa aug�up pa terases kāpnēm, un no viņas soļiem izkūpēja vējā visa romie�u valsts gudrība. Kad viņa sacīja: �Dodiet man laiku, mans Tit, kamēr mēs nonāksim Jūdejā un kamēr es jutī�u sev zem kājām Jūdejas zemi. Tikai tad man kļūs skaidrs, ko es drīkstu un ko nedrīkstu darīt,� � kad viņa to sacīja savā noslēpumainajā, satrauco�ajā, mazliet aizsmaku�ajā balsī, tad tam pretim nespēja stāties ne romie�u uzvaras alkas, ne ķeizara griba. Varēja valdīt un noteikt pār visu pasauli, varēja pārsviest leģionus no vienas zemes malas uz otru: �īs sievietes karaliskums, mantots no daudzām mātēm, bija likumīgāks un karaliskāks par �ādu stingru, lieti�ķu kundzību. Viņa tēvs bija vecs vīrs. Būtībā ar �ā vecā vīra vārdiem runāja bailes. Tās bija bailes, ka romietis nav sagatavots Austrumu garīgajam vilinājumam, Austrumu smalkākajai loģikai, to dziļākajai morālei. Bet Roma bija uzsūkusi grieķu gudrību un grieķu pasaules izjūtu. Tā tagad bija pietiekami izglītota, lai bez briesmām piesavinātos arī jūdu izjūtu un jūdu gudrību. Katrā ziņā viņ�, Tits, jutās pietiekami stiprs, lai abas �īs lietas apvienotu: Austrumu noslēpumainību un dziļumu ar romie�u tie�o, skaidro valdī�anas veidu.

Ziņa, ka Jūdejas karagājiens jāpabeidz Titam un ka ķeizars drīzā laikā atgriezīsies Romā, satrauca Aleksan-drijas pilsētu. Baltkurpji uzelpoja. Viņi priecājās, ka tiks vaļā no ķeizara un turklāt arī no sava stingrā gubernatora Tiberija Aleksandra, un* viņiem bija gandarījums, ka tagad beidzot pret nekaunīgo Jūdeju tiks sūtīti �etri leģioni. Senā jūda Apellas palama atkal atdzīvojās. Lai jūdi parādītos kur parādīdamies, viņiem pakaļ skanēja:

Apella, Apella. Bet tad to aizstāja cits naidīgs sauklis, kas bija īsāks, asāks un ātri izplatījās visā pilsētā, Austrumos un pasaulē. To bija izdomājis baltkurpis Hērejs, tas pats jaunais kungs, ko Josefs reiz ar savām rakstāmlietām bija nositis no kājām. Tie bija sākuma burti no �āda teikuma: �Hierosolyma est perdita� � Jeruzalemei ir beigas. �Hep, hep!� tagad skanēja visur, kur parādījās jūdi. �Hep, hep� � it sevi�ķi skaļi kliedza bērni, �o vārdu savienoja ar otru un visā pilsētā klaigāja un spiedza: �Hep Apella, hep Apella, hep Apella, hep!�

Josefs �ajos saucienos neklausījās. Viņ�, Berenīke, Ag-ripa, jūdu tautības mar�als Tiberijs Aleksandrs iemiesoja jūdu cerību, un atkal, lai viņ� parādītos kur parādīdamies, viņu apsveica ar vārdiem: marin, marin. Viņ� izstaroja pa�paļāvību. Viņ� pazina Titu. Būtu neiespējami, ka mar�als Tiberijs Aleksandrs, kura tēvs ziedojis templim visskaistākās dāvanas, pieļautu, ka templi iznīcina. Tas būs bargs, īss karagājiens. Tad Jeruzaleme padosies, valsts, iztīrīta no �Izraēla atriebējiem�, atkal atplauks. Viņ� pats jau redz sevi kā vienu no ievērojamākiem vīriem vai nu Romas provin�u pārvaldē, vai Jeruzalemes valdībā.

Protams, uzdevums, kas viņam nenovēr�ami jāpaveic, ir grūts. Viņ� vēlas būt godīgs starpnieks starp jūdiem un romie�iem. Abas puses viņam neuzticēsies. Ja romie�i cietīs neveiksmi, tad atbildību par to tie uzvels viņam, ja jūdiem neklāsies labi, vainīgs būs viņ�. Bet, lai būtu kā būdams, viņ� nepadosies sarūgtinājumam un turēs vaļā acis un sirdi bez aizvainojuma. O, Jahve, dari pla�āku manu sirdi, lai tā aptvertu tavas pasaules daudzveidību. O. Jahve, dod man spēcīgāku balsi, lai paustu tavas pasaules di�enumu. � Viņ� redzēs, viņ� izjutīs, un �is kar�, tā neprāts, �ausmas un varenums, pateicoties viņam, dzīvos tālāk nākamajās paaudzēs.

Ēģiptes ziema bija galā, Nīlas plūdi garām. Lietusgāz-mas, kas darīja grūti pārejamu purvaino vietu pie Pelusi-jas, mitējās, varēja transportēt armiju no Nīkapoles uz Nīlas aug�teci un tad vest to pa seno tuksne�a ceļu uz Jūdeju.

Aleksandrijas jūdu vadoņi lepni pastaigājās pa pilsētu, viņi bija apvaldīti kā vienmēr, sejas rāmas, ta�u viņu sirdis plosīja nemiers. Viņi pa�i bija piedalīju�ies mobilizācijā, viņi labi nopelnīja, apgādādami armiju ar apbruņojumu un pārtiku. Viņi bija nikni uz dumpiniekiem Jūdejā un sirds dziļumos apmierināti, ka Roma beidzot pacēlusi kāju, lai �os dumpiniekus pilnīgi samītu. Bet cik viegli �ī kāja varēja samīt ne tikai dumpiniekus, bet arī pilsētu un pat templi. Jeruzaleme bija spēcīgākais cietoksnis pasaulē, dumpinieki bija akli, gatavi uz pa�iznīcinā�anos, un, ja kāda pilsēta jāieņem ar spēku, kur tad beidzas spēks un kur� var �o spēku iegro�ot?

Pret Aleksandrijas jūdiem Romā izturējās korekti un labvēlīgi. Kar� tika vests pret Jūdejas provinces dumpiniekiem, nevis pret valstī dzīvojo�ajiem jūdiem. Valdība ievēroja �o at�ķirību, bet masas to nedarīja. Aleksandrijas pilsētai vajadzēja dot karagājienam ievērojamu daļu no sava garnizona. Jūdi izlikās to nemanām, ta�u viņus pārņēma bailes no tāda grautiņa, kāds bija noticis pirms �etriem gadiem.

Tālab viņi īpa�i centās izrādīt ķeizaram un viņa dēlam savu lojalitāti. Kaut gan daudzi draudzes locekļi tam nepiekrita, lielmestrs Teodors bar Daniels sarīkoja princim Titam atvadu banketu. Tajā piedalījās ķeizars, Agripa, Berenīke, Tita �tāba priek�nieks Tiberijs Aleksandrs. Bija ielūgti arī Josefs un Dorija. Viņi izskatījās nopietni, mirdzo�i bāli, ļoti apvaldīti, un visi uz viņiem noskatījās.

Pie azaida zvilnēja simt cilvēku: gan jūdi, gan romie�i svinīgi atzīmēja, ka rīt pastiprinātā armija, kas tagad sastāvēja no �etriem leģioniem � Piektā, Desmitā, Divpadsmitā, Piecpadsmitā �, dosies ceļā no Sīrijas un no Ēģiptes, lai ielenktu nekaunīgo jūdu galvaspilsētu un apspiestu to uz visiem laikiem. �Tavs uzdevums, romieti, ir valdīt pār pasauli, aizstāvot padevīgos un satriecot nekaunīgos.� Tā bija dziedājis dzejnieks, kad monarhijas dibinātājs pakļāva sev valsti, un romie�i un jūdi bija apņēmu�ies īstenot dzejnieka vārdus, īstenot tos ar zobenu un svētajiem rakstiem.

Svinīgais mielasts nevilkās ilgi. Tits atbildēja uz liel-mestra īso uzrunu. Viņ� bija karavadoņa parādes uniformā, viņ� vairs neizskatījās jauneklīgs, viņa acis bija bargas, aukstas un dzidras, un visi redzēja, cik viņ� līdzīgs savam tēvam. Viņ� runāja par romie�u karavīru, par viņa disciplīnu, viņa iecietību, viņa bardzību, viņa tradīciju.

� Ir ļaudis, kas domāju�i dziļāk, � viņ� sacīja, � ir ļaudis, kuriem biju�as skaistākas jūtas: mums dievi lēmu�i īstajā brīdī darīt to, kas nepiecie�ams. Grieķim ir viņa skulptūra, jūdam � viņa bībele, mums � mūsu kara-nometne. Tā ir stipra un kustīga, tā katru dienu rodas no jauna, tā ir maza pilsēta. Tā sargā padevīgo, aizstāv to, kur� pakļaujas likumam, un iedve� �ausmas nekaunīgajam, kur� spītē likumam. Es apsolu jums, mans tēvs, es apsolu Romai un pasaulei, ka manā karanometnē būs Romas gars, senās Romas gars, bargs, kur tas nepiecie�ams, un iecietīgs, kur tas iespējams. �is kar� nebūs viegls, bet tas būs labs kar�. Romas kar�.

Tie nebija tikai vārdi, ko sacīja jaunais ģenerālis, tas bija viņa un viņa paaudzes prāts un būtība, tur runāja pati vīri�ķība, vīra tikums, kur� bija padarījis Tibras pakalnu mazās apdzīvotās vietas iedzīvotājus par Latijas, Itālijas un visas pasaules pavēlniekiem.

Ķeizars klausījās ar prieku un piekrita dēlam, lēnām, mehāniski viņ� braucīja podagrisko kāju. Nē, jūdiete negūs virsroku pār viņa zēnu. Un ar mazu, apslēptu smīniņu viņ� paskatījās uz Berenīki. Viņa vērīgi klausījās, atspiedusi tum�o, drosmīgo seju rokā un nekustēdamās. Viņa bija skumju pārņemta. �is cilvēks tagad viņu pilnīgi aizmirsis, izdzinis no savas sirds visapslēptākā stūrī�a. Viņ� ir tikai karavīrs, viņ� ir mācījies runāt, �aut, nogalināt, samīdīt kājām. Būs grūti apturēt viņa roku, kad viņ� reiz to pacels.

Kamēr princis runāja, spilgti apgaismotajā zālē bija ļoti kluss. Tur atradās arī gleznotājs Fabulls. Princeses Berenī-kes portrets bija pabeigts. Bet princis negribēja ņemt to līdzi, un tas liecināja par gleznotāja lielo meistarību, jo �ī glezna, princis bija teicis, esot tik dzīva, ka, atrazdamās viņa tuvumā, viņu pastāvīgi satraucot, bet viņam tagad jāvadot karagājiens un viņ� nedrīkstot atļauties �ādu satraukumu. Gleznotājs Fabulls bija kļuvis vecāks, viņa galva izskatījās vēl bargāka, bet augums vairs nebija tik masīvs. Viņ�, kā parasti, skatījās uz priek�u neko neredzo�ām acīm, bet viņa neredzīgums bija maldino�s. Vīrs, kur� pa �īm nedēļām bija novecojis, redzēja loti labi. Viņ� redzēja simtiem seju, romie�us, �os kungus, kuri devās karagājienā, lai apspiestu dumpīgos vergus, un jūdus, �os krietnos pilsoņus, kuri laizīja saviem kungiem roku. Gleznotājs Fabulls bija vārdos skops, viņam ne�ķīrās valoda, toties viņ� bija īsts meistars, viņ� saprata bez vārdiem, kas norisinājās aiz �īm noslēgtajām sejām. Viņ� redzēja mar�alu Tiberiju Aleksandru, kur� sēdēja vēss un elegants, sasniedzis pilnā mērā to, pēc kā viņ�, Fabulls, visu mū�u veltīgi cīkstējies, un viņ� redzēja, ka �is bargais, gudrais un varenais kungs nebija laimīgs. Nē, laikam gan neviens no �iem jūdiem nebija laimīgs, ne karalis, ne Klaudijs Regīns, ne lielmestrs. Laimīgi un ar sevi un savu likteni apmierināti bija vienīgi romie�i. Viņi bija sekli cilvēki, gudrība un skaistums viņiem nerūpēja. Viņu ceļ� bija taisns un vienkār�s. Tas bija grūts, gar� ceļ�, bet viņiem bija stipras kājas un dū�īgas sirdis: viņi savu ceļu nostaigās līdz galam. Jūdi, grieķi un ēģiptie�i, kuri atradās �ajā zālē, darīja pareizi, atzīdami viņus par kungiem.

Viņ� redzēja arī tā cilvēka seju, pie kura bija aizskrējusi viņa meita, viņ� redzēja �o plenci, suni, atkritumu, kura dēļ viņa bija sevi pazudinājusi. Bet, raugi, tā nebija nekāda plen�a seja, tā bija cīnītāja seja, tas bija vīrs, kur� ilgi cīnījies pret varu, kur� guvis pieredzi un samierinājies, pakļāvies varai, bet kur� paturējis tūksto� viltīgu apkārtceļu, tas bija vīrs, kur� varu atzinis, bet nav padevies. Gleznotājs Fabulls nesaprot neko no literatūras, viņ� neko nevēlas par to zināt, viņ� to ienīst, viņ� ir sarūgtināts, ka Roma atzīst literātus, bet neatzīst māksliniekus. Tomēr gleznotājs Fabulls kaut ko saprot no sejām. Viņ� redz, kā Josefs klausās, kamēr Tits runā, un viņ� zina, �is cilvēks, �is viņa meitas piegulētājs, �is plencis, �is suns, tagad dosies līdzi, pavadīs Titu un noskatīsies, kā iet bojā viņa pilsēta, un to aprakstīs. Visu to viņ� redz aiz �ā vīrie�a sejas. Un drīz pēc tam, kad Tits beidzis runu, viņ� dodas pie Josefa, mazliet vilcinādamies, ne tik pa�paļāvīgi un cienīgi kā parasti. Dorija skatās uz viņu izbijusies � kas tagad notiks? Bet nenotiek nekas. Gleznotājs Fabulls saka Josefam, un viņa balss nav tik dro�a kā citreiz: � Novēlu jums, Josef Flāvij, veiksmīgi uzrakstīt savu grāmatu par karu.

Nākamā dienā Josefs Nīkopolē uzkāpj uz lielā kuģa, kur� to vedīs aug�up pa Nīlu. Osta ir karavīru, kastu, koferu, saiņu pilna. Vienīgi nedaudzām privātpersonām atļauts būt klāt, jo pēc karaspēka virspavēlniecības rīkojuma atvadī�anās notikusi jau Aleksandrijā. Tikai viens izkarojis tiesības pavadīt Josefu līdz Nīkopolei: Klaudijs Regīns.

� Turiet savas acis un savu sirdi pla�i atvērtu, jaunais cilvēk, � viņ� saka, kad Josefs kāpj kuģī, � lai no jūsu grāmatas arī kaut kas iznāktu. Simt piecdesmit tūksto�i sesterciju ir nedzirdēts avanss.

Tits tie�i pirms kāp�anas uz kuģa dod norādījumu ierīkot no jauna Vespasiāna atsauktos ugunstelegrāfa posteņus, lai varētu paziņot Romai par Jeruzalemes kri�anu.

Sākot ar pirmo nisanu, uz Jūdejas ceļiem parādījās svētceļnieki, kuri devās Jeruzalemes virzienā, lai pie Jah-ves altāra nokautu lieldienu jēru un baudītu vakarēdienu svētajā pilsētā. Plosījās pilsoņu kar�, celi bija laupītāju un karavīru pilni, bet �ie neizprotamie cilvēki negribēja atteikties no sava lieldienu svētceļojuma. Visi vīrie�i, kuri bija vecāki par trīspadsmit gadiem, lasījās kopā, nāca atsevi�ķi un lielos baros. Vairums gāja kājām, kurpēs, ar ceļinieka spieķi, ar ādas ūdensmaisu un ceļamaizi raga futrālī pār plecu. Da�i jāja uz ēzeļiem, uz zirgiem, uz kamieļiem, bagātie ļaudis brauca ratos vai ceļoja nestuvēs. Ļoti bagātie ņēma līdzi sievu un bērnus.

Viņi nāca �urp no Babilonas pa lielo, plato karaļa ceļu. Viņi nāca �urp no dienvidiem pa daudzajiem sliktajiem lauku celiņiem. Viņi nāca pa trīs labajiem romie�u kara-ceļiem. Zobus griezdami, viņi gāja garām dieva Merkura kolonnām, kas bija uzceltas gar �iem ceļiem, zobus griezdami, viņi maksāja augstos ceļu un tiltu nodokļus. Bet tūdaļ pēc tam viņi atplauka un soļoja ar līksmu seju tālāk, kā to pavēlēja bauslība. Vakaros viņi nomazgāja savas kājas, ieziedās, norunāja pateicības lūgsnu, domās priecājās, ka redzēs templi un svēto pilsētu, ka baudīs lieldienu jēru � nevainojamu, viengadīgu teķīti.

Bet aiz svētceļniekiem nāca romie�i. �etri leģioni kaujas gatavībā, viņiem sekoja vasaļu vienības, kopā simttūksto� cilvēku. Divdesmit tre�ajā aprīlī, desmitajā ni-sanā pēc jūdu kalendāra, viņi izgāja no Cēzarejas, divdesmit piektajā aprīlī viņi uzcēla savu nometni Zaula ielejā � lielākajā apdzīvotajā vietā Jeruzalemes tuvumā.

Kareivji, soļodami ierindā pa se�iem, aizņēma ceļu visā platumā un atspieda svētceļniekus uz lauku ceļiem. Starp citu, viņi svētceļniekus neaizskāra. Saņēma ciet tikai tos, kuri bija apsēju�i dumpīgo kaujas apsēju ar makabeju vārdu. Svētceļnieki nodrebēja, kad viņi redzēja leģionus kā milzīgu tārpu lienam uz pilsētu. Varbūt da�s labs mirkli svārstījās, bet neviens negriezās atpakaļ, viņi, �ie neizprotamie cilvēki, paātrināja soļus. Novērsu�i skatienu, viņi bikli spiedās uz priek�u, beidzot tā jau drīzāk bija bēg�ana. Un, kad galu galā �etrpadsmitajā nisanā, pirms-svētku dienā, vakarēdiena dienā, pēdējie svētceļnieki sasniedza pilsētu, vārti tika aizslēgti, jo aiz tiem uz pakalniem jau parādījās romie�u priek�pulki.

Kop� seniem laikiem par vienu no desmit brīnumiem, ar ko Jahve izcēlis savu tautu, uzskatīja to, ka svētceļniekiem Passā svētkos Jeruzalemē pietika vietas. �ajā gadā, iespiesta savos mūros, nogriezta no apkārtējiem ciematiem, kas citos gadījumos varēja dot patvērumu svētceļniekiem, pilsēta vai plīsa pu�u no cilvēkiem. Ta�u svētceļniekus �ī saspiestība neuztrauca. Viņi pildīja tempļa milzīgās zāles un pagalmus, apbrīnoja Jeruzalemes krā�ņumu. Viņi bija paņēmu�i līdzi naudu, viņi drūzmējās tirgos. Draudzīgi grūstīja cits citu, laipni atdeva cits citam vietu, omulīgi kaulējās ar tirgotājiem, pasniedza saviem paziņām dāvanas. �ajā nisana mēnesī Jahve bija glābis jūdus no ēģiptie�u rokas. Romie�u tuvo�anos viņi vēroja ar izbrīnu un ziņkāri, ta�u bez bailēm. Viņi juta sev zem kājām svēto zemi. Viņi atradās dro�ībā, viņi bija laimīgi.

Tits un viņa svīta noskatījās skaistajā ainavā no kāda pakalna virsotnes. Pie viņu kājām, saules apmirdzēta, dziļu aizu izvagota, gulēja pilsēta.

Princis, kur� pirmo reizi redzēja savu slaveno, dumpīgo Jeruzalemi, papilnam izbaudīja pilsētas skaistumu. Tā skatījās aug�up uz viņu no saviem izaicino�ajiem pakalniem balta un nekaunīga. Aiz tās ir pla�a un tuk�a zeme, daudzas kailas virsotnes, ciedru un pīniju nogāzes, ielejas ar druvām, olīvu terases, vīnakalni, tālumā vizo�ā Nāves jūra; ta�u pilsēta ņudzēt ņudz no cilvēkiem, tai tik tikko pietiek vietas dziļajām ielu aizām, katra zemes pēda apbūvēta. Un kā klusie lauki ieplūst ņudzeklīgajā pilsētā, tā ņudzeklīgā pilsēta savukārt ieplūst baltajā un zeltītajā tempļa �etrstūrī, kur�, kaut gan ir tik varens, peld gaisā

neiedomājami trausls un tīrs. Jā_f Jeruzalemes augstākās vietas � Antonija forts un tempļa jumts � atrodas daudz zemāk nekā pakalns, uz kura pa�laik stāv Tits, un tomēr �ķiet, ka viņ� un viņa zirgs būtu piekalti pie zemes, kamēr pilsēta un templis viegli un neaizsniedzami lidotu gaisā.

Princis vēro pilsētas skaistumu. Tanī pa�ā laikā viņ� ar karavīra skatienu redz, cik tā nepieejama. No trim pusēm aizas. Visai pilsētai apkārt milzu mūris. Un, ja to ieņems, priek�pilsētai ir otrs mūris un aug�pilsētai ir tre�ais mūris un templis uz sava stāvā, augstā pakalna, un aug�pilsētai uz sava pakalna savukārt ir divi cietok�ņi. Tikai no ziemeļiem, tur, kur viņ� stāv pa�laik, zemes virsma lēzeni nolai�as lejup pilsētas un tempļa virzienā. Bet tur atrodas visspēcīgākie mūri un forti. Nepakļāvīgi un nekaunīgi tie skatās aug�up uz viņu. Viņu pārņem aizvien nevaldāmāks prieks sagraut �īs pla�ās, spītīgās pilis, ar uguni un dzelzi lauzties cauri �iem biezajiem mūriem, uzpūtīgās pilsētas miesā.

Princis drusku neomulīgi pakustina galvu. Viņ� jūt Ti-berija Aleksandra skatienu. Tits zina, ka mar�als ir �olaiku labākais karavīrs, Flāviju nama dro�ākais balsts. Viņ� apbrīno �o vīru; viņa drosmīgā seja, viņa atsperīgā gaita Titam atgādina Berenīki. Bet viņa klātbūtnē Tits jūtas skolniecisks, mar�ala pieklājīgais pārākums viņu nomāc.

Tiberijs Aleksandrs, par spīti saviem gadiem, bra�i sē� arābu melnī. Viņa iegarenā seja ar aso degunu ir nekustīga, viņ� noskatās lejup uz pilsētu. Cik tur daudz sīku ieliņu! Tas ir tīrais ārprāts, kā �ie cilvēki svētceļojumu laikā saspiedu�ies pilsētā cits pie cita tik cie�i kā sālītas zivis. Viņ� garus gadus bijis gubernators Jeruzalemē, viņ� zina, ko tas nozīmē. Kā lai ilgāku laiku pabaro daudzos simt tūksto�us? Vai viņu vadoņi, kungi Simons bar Giora un Giskalas Johanans, domā, ka tik drīz tiks no viņa vaļā? Vai viņi grib ar saviem divdesmit �etriem tūksto�iem vīru padzīt viņa simttūksto� vīrus? Viņ� domā par savu artilēriju, par Desmitā leģiona tarāniem, pirmkārt par �Bargo Jūliju�, par �o lielisko, moderno grāvēj-ma�īnu, vecais pieredzēju�ais karavīrs noskatās uz pilsētu gandrīz vai līdzjūtīgi.

Bet tur iek�pus mūriem �ie neprā�i vēl vienmēr cits citu apkaro. Viņi cits citu ienīst vairāk nekā romie�us. Viņi bezjēdzīgajā pilsoņkarā sadedzināju�i savus milzīgos labības krājumus, Johanans ir uzstādījis pret Simonu artilēriju pat tempļa kolonnu zālē. Klusām, mazliet gurdi, kā sveicinādams un draudzīgi mar�ala skatiens slīd gar tempļa �etrstūri. Viņa pa�a tēvs dāvinājis metāla apkalumus deviņiem iek�ējiem vārtiem, zelts, sudrabs, Korintas var�, to vērtība līdzinās veselas provinces nodokļu maksājumiem. Ta�u, par spīti tam, tie�i �is pats tēvs, Aleksandri-jas jūdu lielmestrs, pieļāvis, ka viņ�, Tiberijs Aleksandrs, jau kā zēns atsakās no jūdaisma. Viņ� ir par to savam gudrajam tēvam pateicīgs. Ir noziedzīga muļķība atteikties no garīgi bagātās, harmoniskās grieķu kultūras.

Ar glu�i nemanāmu ironisku smīniņu viņ� paskatās uz prin�a sekretāru un tulku, kur� ar tādu aizgrābtību nolūkojas uz pilsētu. �is Josefs grib abus uz reizi � jūdaismu un hellēnismu. Tas nav iespējams, mans mīļais. Jeruzaleme un Roma, Jesaja un Epikūrs, to jūs nevarat dabūt. Esiet tik labs � izvēlieties vienu vai otru.

Līdzās viņam atrodas karalis Agripa; ar savu parasto pieklājīgo smaidu skaistajā, drusku par daudz tuklajā sejā. Viņ� �eit labāk būtu ieradies kā svētceļnieks, nevis piectūksto� jātnieku priek�galā. Viņ� pilsētu nav redzējis �etrus gadus, kop� neprātīgā tauta viņu padzina pēc viņa lielās samierinā�anas runas. Tagad viņ�, �is kaislīgais celtnieks, skatās ar lielu mīlestību un dziļu no�ēlu lejup uz Jeruzalemi � cik balta un rosīga tā slienas uz saviem pakalniem. Viņ� pats �eit daudz uzcēlis. Kad atstoņpadsmit. tūksto�i tempļa celtnieku pēc celtnes pabeig�anas palika bez dieni�ķās maizes, viņ� lika no jauna nobruģēt visas pilsētas ielas. Tagad makabeji daļu celtnieku piespiedu�i kļūt par kareivjiem. Vienu no viņiem, proti, kādu Fa-niju, viņi, izsmiedami aristokrātus, iecēlu�i par virspriesteri. Un kā viņi izrīkoju�ies ar Agripas namiem � ar Hēroda pili, ar veco Makabeju pili. Ir grūti uz to noskatīties tā, lai nepakustētos ne vaibsts.

Visapkārt strādā kareivji. Kungi klusēdami nekustīgi stāv uz pakalna vieglajā vējā, un �ai klusumā �ķind lāpstas un cirvji. Kareivji taisa savu nometni, viņi nolīdzina zemes virsmu aplenkuma vajadzībām, aizpilda ieplakas, nes projām lieko augsni. Jeruzalemes apkārtne ir viens vienīgs milzu dārzs. Viņi nocērt olīvkokus, augļukokus, vīnogulājus. Viņi noplē� villas uz Eļļas kalna, noplē� brāļu Hananju noliktavu. Viņi visu nolīdzina ar zemi. �Solo adaequare� � nolīdzināt ar zemi, tas ir tehnisks termins. Tas jādara aplenkuma sākumā, tas ir pamatnoteikums, ko, apgūstot karamākslu, iemācās pa�u pirmo.

Jūdu karalis sē� savā zirgā ērtā un nepiespiestā pozā, viņa seja izskatās drusku nogurusi, mierīga kā vienmēr. Pa�laik viņ� ir �etrdesmit divus gadus vecs. Viņ� parasti apliecinājis dzīvi, kaut gan tā ir muļķību un me�onības pilna. �odien viņam tas ir grūti.

Josefs ir vienīgais, kur� nespēj apvaldīt savus vaibstus. Tā viņ� reiz no Jotapatas skatījies, kā leģioni saslēdz savu �ņaudzo�o gredzenu. Viņ� zina, preto�anās ir bezcerīga. Viņa smadzenes pieder tiem, kuru vidū viņ� atrodas. Bet viņa sirds ir pie jūdiem, viņam ir grūti panest, kā �ķind cirvji, āmuri, lāpstas, ar kuriem kareivji noposta brīnum skaisto pilsētas apkārtni.

No tempļa rajona atskan baisa kauk�ana. Zirgi kļūst tramīgi.

� Ko tas nozīmē? � princis vaicā.

� Tā ir Magrefa, simt toņos skano�ā hidrauliskā sirēna, � Josefs paskaidro. � To var sadzirdēt līdz Jēri-kai.

� Jūsu dievam Jahvem ir varena balss, � Tits atzīst.

Tad viņ� beidzot pārtrauc ilgsto�o, apmāto klusē�anu.

� Kā jūs domājat, mani kungi? � Un viņa balss skan griezīgi, gandrīz rejo�i, tā ir drīzāk pavēle nekā jautājums. � Cik daudz laika mums vajadzēs? Es rēķinu, ja veiksies labi, tad trīs nedēļas, ja slikti � divi mēne�i. Visādā ziņā es gribētu būt Romā uz �Oktobra rumaka� svētkiem.

Līdz �im bija trīs karavadoņi, kuri kā Jeruzalemes diktatori cits citu apkaroja. Simons bar Giora pārvaldīja aug�pilsētu, Giskalas Johanans lejaspilsētu un_ rajonu, kas atradās dienvidos no tempļa, rakstumācītājs Eleāzars ben Simons � pa�u tempļa teritoriju, tempļa ēku un Antonija fortu. Kad �ogad, jūdu Passā svētku priek�vakarā, svētceļnieki bariem plūda aug�up uz templi, lai Jahvem par godu nokautu savu jēru, Eleāzars neuzdrīkstējās liegt viņam ieeju iek�ējos pagalmos. Bet Giskalas Johanans paslēpa starp svētceļniekiem daudz savu kareivju, un viņi, nokļuvu�i tempļa teritorijā, milzīgā ugunsupuru altāra priek�ā nometa savas svētceļnieku drānas, nostājās tur pilnā apbruņojumā, nogalināja Eleāzara virsniekus un viņu pa�u saņēma gūstā. Tā, kļuvis par noteicēju visā tempļa teritorijā, Giskalas Johanans aicināja Simonu bar Gioru turpmāk cīnīties pret ienaidnieku aiz mūriem kopīgi un

ielūdza viņu savā galvenajā mītnē, valdnieces Graptes pilī, uz Passā svētku jēru. Simons ielūgumu pieņēma.

Pret vakaru mazais Johanans, viltīgs un apmierināts, stāvēja pie atvērtajiem valdnieces Graptes nama vārtiem un gaidīja savu biju�o ienaidnieku un jauno cīņas-biedru. Simons, paiedams garām Johanana miesassar-dzei, kas atdeva viņam godu, kāpa aug�up pa nama kāpnēm. Viņ� un viņa pavadoņi bija bruņoti. Kādu bridi tas Johananu kaitināja, viņ� pats bija bez iero�iem, bet tūdaļ savaldījās. Goddevīgi, kā vēlēja paradums, viņ� trīs soļus atkāpās, zemu palocījās un sacīja: � Es jums no sirds pateicos, mans Simon, ka jūs esat atnācis.

Viņi iegāja mājā. Valdnieces Graptes � kādas Aiz-jordānas princeses � miteklis, kādreiz ierīkots krā�ņi jo krā�ņi, tagad bija nolaists un pārvērsts par kazarmu. Simons bar Giora, iedams līdz:ās Johananam cauri kailajām telpām, nopētīja pavadoni ar savām �aurajām, brūnajām acīm. �is Johanans bija darījis viņam tik daudz Jauna, viņ� bija licis sagūstīt viņa sievu, lai izspiestu no viņa izpirk�anas naudu, viņi bija viens ar otru plēsu�ies kā me�onīgi zvēri, viņ� ienīst Johananu. Tomēr viņ� jūt respektu pret otra izveicību. Varbūt Jahve nepiedos Johananam, ka viņ� altāra priek�ā, kas taisīts no neskaldītiem akmeņiem, jo altāri nedrīkst skart dzelzs, licis izvilkt svētceļnieku tērpos noslēptos zobenus; tomēr tas bija drosmīgi, viltīgi, dro�sirdīgi, īgns, ta�u cieņas pilns, viņ� gāja līdzās Johananam.

Jēriņu cepa tie�i uz uguns, kā bauslībā pavēlēts, cepa veselu dzīvnieku, stilbi un iek�as bija uzlikti uz liemeņa. Viņi norunāja lūgsnas, noteikumos paredzētos stāstus par bēg�anu no Ēģiptes, ar apetīti ēda jēriņu, pēc likuma piekozdami klāt neraudzētu maizi un rūgtas zāles, lai pieminētu Ēģiptes zemē piedzīvoto rūgtumu. Patiesību sakot, visas sodības, ko Jahve bija uzsūtījis Ēģiptei, bija mazliet smieklīgas, ja tās salīdzināja ar tām sodībām, kas tagad uzbruku�as viņiem pa�iem, un romie�u armija katrā ziņā bija bīstamāka par ēģiptie�u armiju. Bet tas neko nenozīmēja. Kaut kā izlīgu�i, viņi tagad ēda kopā vienā telpā. Arī vīns bija labs, tas bija E�-kolas vīns, tas sildīja viņu nocietinātās sirdis. Simons bar Giora sēdēja visai nopietns, ta�u pārējie jutās omulīgi.

Pēc maltītes viņi pievirzījās viens otram tuvāk, izdzēra kopīgi pēdējo no bauslībā paredzētajiem �etriem

vīna kausiem. Tad abi vadoņi aizsūtīja projām sievas un savus ļaudis un palika vieni.

� Vai jūs neatdosiet man un maniem ļaudīm daļu no jūsu �aujamiero�iem? � pēc kāda brītiņa Simons bar Giora iesāka nopietnu sarunu � neuzticīgi, drīzāk prasīdams, nekā lūgdams. Johanans uz viņu paskatījās. Viņi abi bija novārgu�i, nekārtīgi, daudzo pūliņu, mocību un vil�anās sarūgtināti. �Kā var būt tik jauns un tik nīgrs?� domāja Johanans. �Nav pagāju�i pat trīs gadi, kop� �is vīrs staroja kā pats templis.�

� Jūs varat ņemt visus manus �aujamiero�us, � viņ� sacīja atklāti, gandrīz maigi. � Es negribu cīnīties ar Simonu bar Gioru, es gribu cīnīties ar romie�iem.

� Es jums pateicos, � Simons sacīja, un tagad viņa �aurajās, brūnajās acīs bija kaut kas no senās pa�paļāvības. � Sis ir jauks Passā svētku vakars, kurā Jahve noskaņojis jūs man par labu. Mēs noturēsim Jeruzalemi, un romie�i tiks satriekti. � Viņ� sēdēja slaiks un taisns druknajam Johananam iepretī, un varēja redzēt, ka viņ� ir pavisam jauns.

Giskalas Johanana neveiklā zemnieka roka kaitējās ar lielo vīna kausu. Tas bija tuk�s, bet dzert vairāk par �etriem kausiem nedrīkstēja.

� Mēs nenoturēsim Jeruzalemi, mans draugs Simon, mans brāli, � viņ� teica. � Iznīcināti tiksim mēs, nevis romie�i. Bet ir labi, ja ir vīri ar tādu ticību kā jums. � Un viņ� paskatījās uz Simonu draudzīgi, sirsnīgi.

� Es zinu, � Simons kaismīgi attrauca, � ka Jahve pie�ķirs uzvaru mums. Un arī jūs tam ticat, Johanan. Vai citādi jūs būtu uzsācis �o karu?

Johanans domīgi skatījās uz kaujas saiti ar makabeju iniciāļiem. � Es negribu ar jums izskaidroties, mans brāli Simon, � viņ� atbildēja piekāpīgi, � kāpēc mana ticība Jeruzalemē nav tik stipra kā Galilejā.

Simons savaldījās. � Nerunājiet par asinīm un uguni, � viņ� iebilda, � kas biju�as starp mums. Jūs nebijāt vainīgs, un es nebiju vainīgs. Vainīgi bija augstmaņi un rakstumācītāji.

� Nu, � Johanans viņam draudzīgi piebikstīja, � jūs viņiem dū�īgi sadevāt. Kungi rakstumācītāji savos garajos paltrakos lēkāja kā sīrie�u virves dejotāji. Un vecais virspriesteris Ananijs, kur� Lielajā padomē izturējās kā pats saniknotais dievs Jahve, gulēja beigts, bāls un netīrs, un nevienam vairs nebija prieka uz viņu skatīties. Tas jūs vairs otrreiz no Kvadru zāles neizraidīs.

� Nu, � Simons atcirta, un tagad pat pār viņa rupjo seju pārslīdēja viegls smaids, � ari jūs, mans Johanan, nebijāt no pa�iem rāmākajiem. Jūs ta�u iznīcinājāt pēdējos virspriestera dēlus � aristokrātus, jūs izvēlējāt celtnieku Faniju par virspriesteri, un tas, kā jūs likāt, lai �im stulbajam un trulajam puisim sarīko ietērp�anas ceremoniju un svinīgi izpilda visas citas muļķības, ari tas neder par piemēru dievbijīga dzīves veida pāraug-stundā.

Johanans smīkņāja. � Neiebilstiet neko pret manu virspriesteri Faniju, mans brāli Simon, � viņ� teica. � Fanijs ir mazliet patruls, piekrītu, bet viņ� ir labs cilvēks, un viņ� ir strādnieks, nevis aristokrāts. Viņ� ir mūsējais. Un galu galā loze krita viņam.

� Vai jūs �ai lozei mazliet nepalīdzējāt? � Simons vaicāja.

� Mēs esam cēlu�ies no vienas puses, � Johanans smējās. � Tava Gerasa no manas Giskalas nav tālu. Nāc, mans brāli Simon, mans tautieti, noskūpsti mani.

Simons brītiņu vilcinājās. Tad viņ� apkampa Joha-nanu, un abi saskūpstījās.

Tuvojās jau pusnakts, kad viņi apstaigāja un pārbaudīja mūrus un posteņus. Bie�i viņi klupa uz guļo�iem svētceļniekiem; mājās trūka vietas, un visās pavārtēs, uz visām ielām gulēja svētceļnieki, da�reiz primitīvās teltīs, bet bie�i vien ietinu�ies vienīgi savos mēteļos. Nakts bija pavēsa, gaisā dvakoja cilvēku, dūmu, malkas, ceptas gaļas smaka, visur bija pilsoņkara pēdas, ārpusē aiz mūriem stāvēja ienaidnieks, Jeruzalemes ielas nebija nekāda ērtā gulta. Bet svētceļnieki gulēja cie�i. �ī bija Jahves apsargāta nakts, un, kā kādreiz ēģiptie�us, tāpat tagad Jahve iesviedīs jūrā romie�us � gan vīrus, gan zirgus, gan ratus. Simons un Johanans pūlējās likt savas kājas uzmanīgi vai ari apiet gulētājiem ar līkumu.

Ar lietpratēju ziņkārību viņi gribēja redzēt, kā katrs ir nocietinājies. Viņi visur vēroja stingru disciplīnu un kārtību, sargposteņu saucieni atskanēja tad, kad tiem bija jāatskan.

Tuvojās rīts. Aiz mūra bija dzirdami romie�u signāli. Bet tad no tempļa pacēlās varena dārdoņa, tur atvērās vārti uz svēto telpu un pārvarīgi iegaudojās hidrauliskā sirēna Magrefa, vēstīdama dievkalpojuma sākumu, un �ie trok�ņi nomāca romie�u signālus.

Leģioni raka ierakumus, no mūriem uz viņiem �āva, viņi uz �o ap�audi atbildēja. Regulāri, līdzko �ņākdami tuvojās romie�u smagie �āviņi, sargkareivji aramiski sauca: � Nāk �āviņ�! � Un karavīri smiedamies paslēpās.

No Psefina torņa Simons un Johanans vēroja kaujas sākumu.

� Būs laba diena, mans brāli Simon, � Johanans sacīja.

Romie�u �āviņi nāca, balti spindzēdami, no tālienes saskatāmi.

� Nāk �āviņ�! � karavīri kliedza, smējās un pieplaka pie' zemes. Bet tad nāca �āviņi, kas vairs nebija saskatāmi, romie�i tos bija nokrāsoju�i. Tie aizslaucīja no mūra grupu aizstāvju, un tagad neviens vairs nesmējās.

Vienpadsmitajā maijā stiklapūtējs Alekss devās no sava dzīvojamā un tirdzniecības nama, kas atradās Zie�u maisītāju ielā, pie tēva Nahuma uz jaunpilsētu. �onakt romie�i, par spīti pretestībai, bija pievirzīju�i savus tarānus pie mūra, visa jaunpilsēta drebēja no romie�u lielākās grāvējma�īnas �Bargā Jūlija� triecieniem. Tagad Aleksam noteikti izdosies pierunāt tēvu ar savu saimi un labākajām mantām bēgt no apdraudētās jaunpilsētas pie viņa uz aug�pilsētu.

Nahums ben Nahums, kājas sakrustojis, tupēja uz spilvena sava veikala priek�ā zem lielā stikla vīnogu ķekara. Veikalā bija da�i pircēji, viņi kaulējās par kādu apzeltītu stikla mākslas priek�metu, par zelta Jeruzalemi, sievie�u galvasrotu. Gabaliņu tālāk rakstumācītājs Nitajs, kaulē�anās netraucēts, �ūpoja augumu un mū�īgi dziedo�ā balsī dūca savas tēzes. Nahums ben Nahums ne ar vienu vārdu neskubināja savus pircējus. Viņi beidzot aizgāja, nevarēdami iz�ķirties.

Nahums teica savam dēlam: � Gan viņi nāks atpaka] un nopirks. Vēlākais, pēc nedēļas pirk�anas līgums ar visu zīmogu gulēs arhīvā.

Nahuma �etrstūrainā bārda bija kopta, vaigi sārti kā vienmēr, vārdi pa�paļāvīgi. Bet Alekss skaidri manīja viņa apslēptās bailes. Kaut arī tēvs izlikās, ka viņa darbs turpinās tāpat kā vienmēr, tagad, atskanot �Bargā Jūlija� belzieniem, ari viņam bija jāatzīst, ka visa jaun-pilsēta, ka viņa māja un rūpnīca ir apdraudētas. Pēc da�ām nedēļām, varbūt pat pēc da�ām dienām �eit, kur viņi tagad sē� un mierīgi tērzē, būs romie�i. Tēvam tas jāsaprot un jāpārvācas pie viņa. Vajag ta�u paiet tikai pāris soju un uzrāpties uz mūra, lai redzētu, kā strādā romie�u ma�īnas.

Nahums ben Nahums tikām omulīgi turpināja savu optimistisko pļāpā�anu. Vai tad nebūtu bijusi muļķība un noziedzība, ja viņ�, padodamies dēla uzstājībai, būtu pirms Passā svētkiem aizbēdzis no pilsētas? Tāda sezona kā �ī vēl nekad neesot bijusi. Vai tā neesot svētība, ka svētceļnieki pagaidām netiekot ārā no pilsētas? Viņiem neatliekot nekas cits kā augu dienu klaiņot pa tirgiem un veikaliem. Labi gan, ka viņ� neesot dēla runām noticējis.

Alekss ļāva tēvam izrunāties. Tad klusu un neatlaidīgi turpināja savu: � Tagad viņi pat Fasaela fortā saprot, ka nevarēs noturēt ārējo mūri. Ielās, kur dzīvo kalēji un apģērbu tirgotāji, jau slēgti daudzi veikali. Visi pārcēlu�ies uz aug�pilsētu. Esi prātīgs, liec izdzēst krāsni, pārvācies aug�ā pie manis.

Pie viņiem bija pienācis zēns Efraims. Sa�utis viņ� pārmeta brālim* � Mēs noturēsim jaunpilsētu! � Viņ� dedzīgi iesaucās: � Par tevi vajadzētu paziņot Fasaela fortā. Tu esi sliktāks par Dzeltenģīmi.

�Dzeltenģīmis� bija kāds pravietis, kur� vēl tagad izsmēja makabejus un ieteica miera sarunas un pado�anos. Alekss pasmaidīja savu fatālo smaidu.

� Es gribētu, � viņ� sacīja, � kaut man būtu Dzel-tenģīmja pārliecības spēks un runas spējas.

Nahums ben Nahums, galvu klanīdams, glāstīja sava jaunākā dēla biezos, melnum melnos matus. Tomēr tanī pa�ā laikā viņ� klusībā apsvēra vecākā dēla visziņa vārdus. �Bargā Jūlija� belzieni patie�ām sekoja cits citam biedējo�i ritmiski. Tiesa kas tiesa, daudzi jaunpilsētas iedzīvotāji dro�ības labad bija pārvāku�ies uz aug�pilsētu. Nahums bija to redzējis pats savām acīm, un, ka �Izraēla atriebēji�, tagadējie pilsētas noteicēji, to pieļāva, tas kaut ko nozīmēja. Jo �Izraēla atriebēji� bija ļoti stingri. Pārāk stingri, kā likās stiklapūtējam Nahumam ben Nahumam. Bet to viņ� skaļi nesacīja. Makabejiem bija dzirdīgas ausis, un Nahumam ben Nahumam bija bie�i nācies noskatīties, kā viņi notver viņa paziņas, cienījamus pilsoņus, kuri neapdomīgi izteiku�ies, un nogādā uz Fasaela fortu vai pat aizved pie mūra, lai sodītu.

Nahums griezās pie rakstumācītāja Nitaja:

�� Mans dēls Alekss iesaka mums pārcelties pie viņa uz aug�pilsētu. Mans dēls Efraims apgalvo, ka jaunpil-sētu noturē�ot. Ko mums darīt, mans rakstumācītāj un kungs?

Izkāmēju�ais rakstumācītājs Nitajs pavērsa pret viņu savas �aurās, niknās acis. � Visa pasaule ir tīkls un slazdi, � viņ� sacīja, � tikai templī ir dro�ība.

Sājā dienā stiklapūtējs Nahums nespēja iz�ķirties. Ta�u nākamajā dienā viņ� apģērba savu veco, �etrstūraino darbatērpu, ko viņ� nebija valkājis daudz gadu, nodarbodamies vienīgi ar tirdzniecības darījumu slēg�anu. Tātad tagad viņ� sameklēja veco darbatērpu, apģērba to un notupās pie krāsns. Viņa dēli un palīgi stāvēja ap viņu. Pēc veca paņēmiena, ko viņa dēls Alekss darbnīcā vairs sen nelietoja, viņ� iesmēla no krāsns liek�ķerē izkusu�o Belus smil�u �ķidro masu, noknieba ar stangām gabalu formējamam priek�metam, ar roku izveidoja skaistu, apaļu kausu. Tad viņ� deva rīkojumu izdzēst lielo, olveidīgo krāsni, kas bez pārtraukuma bija kurējusies tik daudzus gadu desmitus. Viņ� noskatījās, kā tā izdzisa, un murmināja teicienu, kas jāsaka nāves gadījumā: � Slavēts lai esi tu, Jahve, taisnais tiesnesi.

Tad viņ� ar sievu, dēliem, palīgiem, vergiem, zirgiem, ēzeļiem un visu mantu devās uz aug�pilsētu, uz sava dēla Alek�a māju.

� Kur� pats sevi nesargā, � viņ� sacīja, � iet bojā. Kur� pārāk ilgi gaida, tam Jahve atrauj savu roku. Ja tu dosi mums vietu, tad mēs dzīvosim tavā mājā, līdz romie�i būs projām.

Stiklapūtēja Alek�a acis zaudēja savu nomākto, rai�-pilno izteiksmi. Pēc ilgiem gadiem viņ� izskatījās mundrs, ļoti līdzīgs savam tēvam. Godbijīgi viņ� atkāpās trīs soļus, pielika roku pie pieres un, zemu palocīdamies, sacīja:

� Mana tēva padomi ir mani lēmumi. Mana neievērojamā māja ir laimīga, ka mans tēvs tajā spēris kāju.

Pēc trim dienām romie�i ieņēma ārējo mūri. Viņi izlaupīja jaunpilsētu, iztuk�oja drēbnieku un kalēju, me-tālapstrādātāju un podnieku veikalus un darbnīcas, stiklapūtēja Nahuma rūpnīcu. Viņi nolīdzināja visu kvartālu iīdz ar zemi, lai celtu vaļņus un piestumtu ma�īnas pie otrā mūra.

Stiklapūtējs Nahums ben Nahums glāstīja savu biezo, �etrstūraino melno bārdu, kurā tagad ievijās da�i sirmi pavedieni, �ūpoja galvu un sacīja: � Tiklīdz romie�i būs projām, mēs uzmūrēsim vēl lielāku krāsni.

Bet, kad viņ� bija viens, tad viņa skaistais skatiens satumsa. Nahums izskatījās noraizējies, ļoti līdzīgs savam dēlam Aleksam.

� Ak un vai, � viņ� domāja. � Kop� simt gadiem Nahuma stikla fabrika bija labākā Izraēlā. Rakstumācī-tāji man atļāva nēsāt īsāku Jahves doto skaisto, garo bārdu, lai to neapsvilinātu ugunīgā masa, rakstumācī-tājs Nitajs pārtika no Nahuma stikla rūpnīcas. Un kur tagad ir Nahuma stikla rūpnīca? Varbūt makabeji ir dro�sirdīgi un dievbijīgi. Bet nevar būt Jahves svētīts tāds pasākums, kurā iet bojā Nahuma stikla rūpnīca. Vajadzēja panākt vieno�anos. Mans dēls Alekss to vienmēr sacīja. Vēl tagad vajadzētu vienoties. Bet diem�ēl to nedrīkst skaļi sacīt, citādi viņi tevi aizvedīs uz Fa-saela fortu.

Ap �o laiku pārtikas līdzekļi Jeruzalemes pilsētā bija kļuvu�i ļoti dārgi. Tomēr Alekss pirka pārtiku, cik vien varēja dabūt. Viņa tēvs Nahums purināja galvu. Alek�a brālis, zēns Ēfraims, nikni pārmeta viņam neticību uzvarai. Bet Alekss turpināja pirkt visu ēdamo, ko spēja sameklēt. Daļu no �ā krājuma viņ� noslēpa un apraka.

Trīsdesmitajā maijā romie�i ar triecienu ieņēma otro mūri. Viņiem vajadzēja samaksāt par �o uzvaru ar lieliem cilvēku un karamateriālu zaudējumiem, jo Simons bar Giora aizstāvēja mūri sīksti un izveicīgi. Veselu nedēļu romie�i ne dienu, ne nakti neizlaida no rokām iero�us. �.... ?

Tits atvēlēja noguru�ajiem ļaudīm brīdi atelpas. �inī laikā viņ� lika izmaksāt karavīriem atalgojumu, turklāt sarīkoja parādi un svinīgu godazīmju pasnieg�anu drosmīgākajiem virsniekiem un karavīriem.

Kop� Cēzarejas atstā�anas viņ� bija sev aizliedzis satikties ar Berenīki. Arī gleznotāja Fabulla skaisto portretu viņ� neturēja savā teltī, jo baidījās, ka pat viņas portreta klātbūtne varētu viņu novērst no karavīra pienākumiem. Tagad viņ� ari pats sev novēlēja izklaidē�anos un atpūtu un sūtīja īpa�i ātru kurjeru, lai ielūgtu Berenīki pie sevis.

Bet, jau iedams viņai pretim, viņ� saprata, ka rīkojies aplam. Tikai tālumā no �īs sievietes viņ� jutās mierīgs un pa�paļāvīgs kā labs karavīrs. Līdzko viņa bija klāt, Titam galvā radās juceklis. Viņas seja, viņas smar�a, viņas gaita, viņas zemās balss vieglais aizsmakums izsita viņu no līdzsvara.

Tre�ā jūnija rītā, stāvot līdzās princesei Berenīkei, viņ� pieņēma parādi. Karaspēka vienības soļoja tādā attālumā, ka tās nesniedza ielenkto �āvieni, vienīgi viņu skatieni. Leģioni gāja garām pa se�iem cilvēkiem rindā pilnā apbruņojumā, atkailinātiem zobeniem. Jātnieki veda pie pavadas savus izgreznotos zirgus. Leģionu kaujas emblēmas mirdzēja saulē, tālu laistījās zelts un sudrabs. No Jeruzalemes mūriem izrādē noskatījās aplenktie. Viss ziemeļu mūris, tempļa kolonādes un tempļa jumti ņudzēja no cilvēkiem, kuri tupēja saules svelmē un vēroja ienaidnieku spēku un spo�umu.

Pēc parādes Tits izdalīja godazīmes. Virspavēlniecība ļoti skopojās ar �iem karodziņiem, �ķēpiem, zelta un sudraba ķēdēm. No aplencēju armijas simttūksto� vīriem nebija pat simt, kuriem pie�ķīra �īs godazīmes. īpa�i izcēlās viens no apbalvotajiem � jaunākais virsnieks kapteinis Pedāns, Piektā leģiona pirmās kohortas, pirmā manipula centurions, apmēram piecdesmit gadus vecs plecīgs vīrs ar skūtu, sarkanu seju, blonds, drusku iesirms. Virs viņa nekaunīgā deguna ar platajām nāsīm atradās viena satrauco�i kustīga zila acs un viena nedzīva, mākslīga acs. Kapteinim Pedānam jau bija visaugstākais apbalvojums, kādu vien var iegūt karavīrs, � zāles vainags, ko nepie�ķir karavadonis, bet gan armija un vienīgi tādiem vīriem, kuru attapība un drosme izglābusi no briesmām visu karapulku. Kapteiņa Pedāna vainags bija vīts no kādas armēņu plakankalnes zāles, tanī vietā viņ� ar savu viltību un aukstasinību bija izvedis no partie�u pārspēka aplenkuma mar�ala Kor-bulona vadīto korpusu. Kapteinis Pedāns ar savu nekaunību un trako drosmi, ar savu rupjo un atjautīgo mēli bija armijas mīlulis.

Goda ķēde, ko viņam tagad pasniedza Tits, nebija nekas sevi�ķs. Piektā leģiona pirmais centurions nevērīgi norunāja paredzētos pateicības vārdus. Tad viņ� savā spiedzīgajā, tālu dzirdamajā balsī piemetināja: � Man ir viens jautājums, karavadoni. Vai ari jums jau ir utis? Ja mēs �eit ātri netiksim galā, tad jūs tās noteikti dabūsiet. Ja jūs, karavadoni, gribat sagādāt prieku kapteinim Pedānam, tad ņemiet savu ķēdi atpakaļ un ļaujiet, lai viņ� pirmais iemet dego�u lāpu tajā nolādētajā caurumā, kurā �ie draņķa jūdi noslēpu�i savu dievu.

Princis juta, cik saspringti Berenīke gaidīja viņa atbildi. Viņ� sacīja mazliet piespiesti: � Ko mēs darīsim ar templi, to noteiks mans tēvs, ķeizars. Starp citu, neviens tā nepriecāsies kā es, ja varē�u jums pasniegt otru godazīmi.

Viņ� dusmojās uz sevi, ka viņam ienākusi prātā tikai tāda no�ēlojama atbilde.

Arī Josefs saņēma godazīmi, mazu vairodziņu, ko nēsāt virs bruņām uz krūtīm.

� Ņemiet to, Josef Flāvij, � Tits sacīja, � tā ir karavadoņa un armijas pateicība.

Ar dalītām jūtām Josefs skatījās uz lielo sudraba plāksni, ko viņam sniedza princis. Tā attēloja medūzas galvu. Tits katrā ziņā domāja viņu iepriecināt, ka ieskaitīja viņu, jūdu, starp nedaudzajiem apbalvotajiem. Bet cik maz viņ� pūlējās Josefu saprast, ja �ādam apbalvojumam izvēlējās tie�i medūzas galvu, kas bija ne tikai cilvēka izķēmots attēls, bet arī elkdievības simbols. Sapra�anās starp jūdiem un romie�iem nebija iespējama. Katrā ziņā princim, kur� vēlēja viņam labu, nebija nācis ne prātā, ka tāds vairogs jūdam ir drīzāk aizvainojums nekā pagodinājums. Josefs bija skumju pārņemts un apjucis. Ta�u viņ� sevi pārvarēja.

� Tas esmu es, � viņ� godbijīgi izrunāja priek�rakstos paredzētos vārdus, � kur� pateicas karavadonim un armijai. Es mēģinā�u būt �ā pagodinājuma cienīgs.

Un viņ� paņēma vairogu. Berenīke stāvēja stalta, viņas drosmīgajā sejā nepakustējās ne vaibsts. No mūra, galvu pie galvas, klusēdami un saules kveldēti, skatījās jūdi.

Princis tikmēr kļuva aizvien īgnāks. Ko viņ� gribējis panākt ar �o parādi? Berenīke tikpat labi kā viņ� zināja, kas bija romie�u armija. Parādīt viņai to tik uzpūtīgā veidā bija netaktiski, barbariski. Tur uz saviem mūriem, uz saviem jumtiem tupēja jūdi, �ie cie�i saspiestie tūksto�i skatījās un klusēja. Kaut viņi būtu kliegu�i,

izsmēju�i romie�us! Viņu klusē�ana pauda dzijāku nicinājumu. Arī Berenīke visā parādes laikā neteica ne vārda. Jūdu klusē�ana Titu mulsināja.

Par spīti apjukumam un īgnumam, Titam pēk�ņi kaut kas ie�āvās prātā. Viņ� uzsāks jaunas, nopietnas miera sarunas. Kā tādu sarunu ievads viņa parāde iegūst nozīmi un jēgu. �ādas armijas virspavēlnieks var atļauties ielūgt pretinieku uz sarunām, nebaidoties, ka to varētu noturēt par vājuma pazīmi.

Protams, �is lēmums viņam nenāk viegli. Viņa tēvs vēl vienmēr uzskata, ka tas nav karagājiens, bet kārtības atjauno�anas pasākums. Viņa, Tita, domas nav tādas. Viņ� un viņa armija par savām pūlēm kā atalgojumu un noslēgumu gaida triumfa gājienu Romā, starojo�u, pagodino�u izrādi. Bet, ja �is pasākums beigsies ar samierinā�anos, tad nebūs triumfa gājiena. Tomēr viņ� �eit neatrodas savās interesēs. Romas politika ir tālredzīga. Viņ� izteiks priek�likumu samierināties.

Pieņēmis �o lēmumu, Tits atplaukst. Tagad viņa parāde guvusi jēgu, un �īs sievietes klātbūtnei ir jēga. Prin�a skatiens un balss kļūst jauneklīgi, pa�paļāvīgi. Viņ� priecājas par saviem karavīriem, viņ� priecājas par �o sievieti.

Romie�u un jūdu sastap�anās notika Psefina torņa tuvumā, jūdu �āviņiem aizsniedzamā attālumā. Romie�i skatījās no savas nometnes vaļņiem, jūdi no pilsētas mūriem, kā satikās viņu sūtņi. No romie�u puses sarunas veda Josefs, no jūdu puses � rakstumācītājs un kungs Amrams, Josefa jaunības draugs. Jūdi centīgi ievēroja septiņu soļu attālumu starp sevi un Josefu, kad viņ� runāja, jūdu sejas atsala. Runājot viņi nekad negriezās pie viņa, bet vienmēr pie abiem romie�iem, kuri viņu pavadīja.

Delegāti sēdēja uz kailas, saules sakarsētas zemes. Josefs bija bez iero�iem. Viņ� no visas sirds bija gatavojies vest pilsētas iedzīvotājus pie prāta. Viņi dienu no dienas bija liku�i just viņam savu naidu. Romie�i bie�i bija atnesu�i svina lodes un citus ielenkto �āviņus, kuros bija ieskrāpēts uzraksts aramie�u valodā: �Trāpi Jo-sefam�. Viņa tēvs un brālis smaka Fasaela forta cietumā, un tika ne�ēlīgi spīdzināti. Viņ� nepiegrieza tam vērību. Viņ� bija izdeldējis no savas sirds visu rūgtumu. Viņ�

bija badojies, lūdzis dievu, lai Jahve dotu viņa vārdiem spēku.

Tagad, sākdams savu runu, viņ� nespēja nosēdēt uz zemes. Viņ� pielēca kājās, izkāmējis stāvēja saulē, no bado�anās un no vēlē�anās pārliecināt viņa acis dega vēl kaismīgāk nekā parasti. Viņ� redzēja rakstumācltāja Amrama ledaino, nekopto seju. Kop� Jotapatas Josefs bija par Amramu dzirdējis vienīgi to, ka tie�i viņ� pieprasījis Josefa izraidījumu. Tā nebija nekāda labā zīme, ka jūdi viņam sūtīja kā partneri tie�i �o viņa studiju biedru, kur� viņu vienlīdz kaislīgi mīlējis un ienīdis. Lai būtu kā būdams, priek�likumi, ko Josefs atnesis sev līdzi, ir neparasti iecietīgi. Prāts liek tos apsvērt. No visas sirds, ar skaudru, pārliecino�u loģiku Josefs centās pārliecināt jūdu sūtņus. Romie�i, Josefs viņiem skaidroja, apņemoties atjaunot visā valstī agrāko stāvokli. Viņi garantējot visām civilpersonām aplenktajā pilsētā dzīvību un tempļa dievkalpojumu autonomiju. Viņu vienīgā prasība esot, lai garnizons padodas bez noteikumiem. Josefs pūlējās pierunāt rakstumācītāju Amramu dziedo�ā balsī, ar teoloģiski juridiska disputa formulējumiem, kas viņiem bija pazīstami no viņu kopīgā studiju laika. Viņ� jautāja pa punktiem: � Ko jūs zaudēsiet, ja atdosiet pilsētu? Ko jūs iegūsiet, ja jūs to nedarīsiet? Ja jūs atdosiet pilsētu, tad tiks paglābti civiliedzīvotāji, templis un Jahves pielūg�ana. Bet, ja pilsētu ieņems ar iero�iem rokā, tad ies bojā viss � armija, tauta, templis. Jūs varbūt teiksiet, ka armija nav vairāk vainīga kā jūs, tā pildījusi tikai jūsu gribu. Tas ir iespējams. Bet vai jūs neizdzenat tuksnesī āzi un neuzkraujat viņam visus savus grēkus? Sūtiet armiju pie romie�iem, lieciet, lai da�i samaksā par grēkiem visu vietā.

Kvēli, neatlaidīgi runādams, viņ� piegāja tuvāk rak-stumācītājam Amramam. Bet tas atvirzījās tālāk no Josefa, ieturēja septiņu soļu atstatumu.

Kad Josefs bija beidzis, rakstumācītājs Amrams vēsi izklāstīja romie�iem jūdu pretnoteikumus. Viņ�, protams, labāk būtu runājis aramiski, bet viņ� negribēja runāt ar Josefu, tālab viņ� runāja latīniski. Viņ� pieprasīja brīvu garnizona izformē�anu, goda parādī�anu tā vadoņiem Simonām bar Gioram un Giskalas Johananam, garantiju, ka nekad vairs neviena romie�a karaspēka vienība netiks sūtīta pret Jeruzalemi. Tās bija ārkārtīgi pārdro�as prasības, acīmredzot domātas sarunu izjauk�anai.

Lēnām, nepareizā latīņu valodā, lieti�ķu noteikumu ietērpā maskēts, no Amrama nekoptās sejas skanēja �is izaicino�i nekaunīgais neprāts. Josefs klausījās, tupēdams uz zemes, gurds aiz skumjām par savu nevarību. No mūriem skatījās pulka seju. Josefu īpa�i mocīja viena no tām � ietiepīga, fanātiska, ar ārprātīgām acīm, tā stindzināja Josefu, tā bija kā da ja no mūra, tikpat labi varētu runāt ar mūri. Turklāt viņam likās, ka viņ� �o seju ir jau redzējis. Tādas bija biju�as sejas, kas Ga-lilejā skatījās uz viņu trulā apbrīnā. Varbūt �is jaunais cilvēks bija viens no tiem, kuri viņam toreiz uzgavilēja:

� Marin, marin!

Pulkvedis Paulīns mēģināja pateikt vēl da�us draudzīgus, prātīgus vārdus. � Mums nevajadzētu tā �ķirties, mani kungi, � viņ� lūdza. � Izsakiet mums citu priek�likumu, tādu, ko varētu apsvērt.

Rakstumācītājs Amrams brītiņu �ukstus apspriedās ar abiem saviem pavadoņiem. Tad vēl aizvien savā neveiklajā latīņu mēlē viņ� pieklājīgi, bet Joti skaļi sacīja:

� Labi, mums ir cits priek�likums. Izdodiet mums tos cilvēkus, kurus mēs uzskatām par vainīgiem, un mēs pieņemsim jūsu noteikumus.

� Kas tie ir par jaudīm? � pulkvedis Paulīns neuzticīgi jautāja.

� Tie ir, � atbildēja rakstumācītājs Amrams, � Ag-ripa, biju�ais Jūdejas karalis, Berenīke, bijusī Jūdejas princese, un Josefs Flāvijs, biju�ais pirmās pakāpes priesteris.

� �ēl, � pulkvedis Paulīns teica, un romie�u kungv pagriezās, lai aizietu.

�inī brīdī no pilsētas mūra atskanēja spalgs sauciens:

� Trāpi Josefu! � un līdz ar saucienu nospindza bulta. Josefs vēl redzēja, kā strēlnieku, kur� stāvēja uz mūra, atrāva atpakaļ. Tad viņ� pakrita. �āvējs bija jaunais cilvēks ar trulo, fanātisko seju. Bulta skāra tikai Josefa aug�delmu. Viņu nogāza gar zemi drīzāk satraukums nekā ievainojums.

Princis Tits bija ļoti sarūgtināts par miera sarunu no�ēlojamo iznākumu. Tur vainīga �ī sieviete, ka viņ� spēris tādu neveiklu soli. Viņa atņēma viņam skaidro prātu, novirzīja viņu no pareizā ceļa. Viņam vajadzēja tikt galā ar Berenīki.

Kāds bija viņas noteikums? �Ja tanī laikā, kad romie�i iesoļos Jeruzalemē, Tekoas birzs būs neskarta, tad Tits

var likt, lai taisa no manām pīnijām līgavas gultu.� Viņas noteikums ir izpildīts. Ka viņ� ieņems Jeruzalemi, par to vairs nav nekādu �aubu. Viņ� deva kapteinim Va-lensam, Tekoas komandantam, pavēli nocirst birzī trīs pīnijas. �ovakar gulta būs gatava. �ovakar viņ� ēdīs vakariņas divatā ar Berenīki. Viņ� negrib ilgāk gaidīt. Viņ� aizsūta ļaudis, lai atnes gultu.

Izrādījās, ka gulta nav atrodama. Tekoas pīniju birzs bija nocirsta, prin�a rīkojumu nevarēja izpildīt. Tits aiz dusmām trakoja. Vai viņ� nebija devis skaidru pavēli saudzēt �o birzi? Jā, kapteinis Valenss bija �o pavēli saņēmis, bet tad, kad pietrūka kokmateriālu ierakumiem un vaļņiem, mar�als Tiberijs Aleksandrs izdeva citu pavēli. Kapteinis Valenss vilcinājās, pārjautāja. Viņ� varēja atsaukties uz mar�ala rakstisku norādījumu nocirst birzi, neņemot vērā pirmo rīkojumu.

Kad princis to uzzināja, viņa vaigs �ausmīgi pārvērtās. Skaidrā, stingrā karavīra seja kļuva par bezprātīgi saniknota zēna seju. Viņ� lika Tiberijam Aleksandram ierasties pie viņa, rēca, �ņāca. Jo nesavaldīgāks kļuva princis, jo mierīgāk izturējās mar�als. Viņ� pieklājīgi paskaidroja, ka pastāvot visstingrākais rīkojums, ko parakstījis pats princis, par obligātu visu derīgo kokmateriālu piegādi karanovietnei. Kara vajadzības stāvot augstāk par personiskajām vajadzībām. Karagājienos, ko viņ� bija vadījis līdz �im, viņ� vienmēr rīkojies tā un nebija pieļāvis nekādus izņēmumus. Princis nezināja, ko atbildēt. �im vīram bija taisnība, un viņ� bija Titam pretīgs, Tits bija pretīgs pats sev Stipras galvassāpes, izstarodamas no deniņiem, spieda galvu. Viss ap viņu bija drūms. Viņ� mīlēja Berenīki. Viņam jātiek ar �o lietu galā. Un viņ� tiks galā.

Berenīke staigāja pa Jeruzalemes karanometni skaista un mierīga kā parasti. Bet zem viņas miera slēpās liels satraukums. Viņa bija skaitījusi dienas, ko pavadījusi Cēzarejā bez Tita. Viņa negribēja to atzīt, bet Tita viņai bija trūcis. Kop� viņ� pārņēmis armijas virsvadību, viņ� nav vairs labsirdīgais jauneklis ar zēna seju, viņ� ir vīrietis, viņ� ir karavadonis, sava uzdevuma apsēsts. Viņa sev iestāsta, ka atrodas pie viņa Jeruzalemes dēļ, bet viņa zina, ķa tie ir meli.

Laimīgi viņa devās ceļā, kad Tits viņu aicināja uz karanometni. Bet, kad viņa redzēja Jeruzalemes apkārtni, savas Jeruzalemes apkārtni, viņas prieks noplaka. Skaistais

apvidus bija kails, it. kā to būtu nograuzu�i siseņi, bija iznīcinātas augjukoku birzis, olīvkoki, vīnogulāji, lauku mājas, Eļļas kalna bagātās noliktavas, viss izskatījās �au�alīgi kails, līdzens, me�onīgi nomīņāts. Kad viņa parādes laikā stāvēja uz tribīnes līdzās romie�u karavadonim, viņai likās, ka desmitiem tūksto�u cilvēku no mūriem un tempļa jumtiem kā apsūdzēdami skatītos tikai uz viņu.

Berenīke bija daudz pārdzīvojusi, viņa nebija sentimentāla, viņa bija pieradusi pie karanometņu un karavīru smakas. Ta�u uzturē�anās �eit pie Jeruzalemes bija grūtāka, nekā viņa bija domājusi. Viņu mocīja viss � gan disciplinētās karanometnes pārpilnība, gan aiz cilvēku pār-blīvētības smoko�ās pilsētas posts, gan prin�a kareiviskā rosība, gan Tiberija Aleksandra pieklājīgā bardzība, gan kailā, apkaunotā Jeruzalemes apkārtne. Viņa, tāpat kā princis, vēlējās iet līdz galam. Viņai jau vairākkārt gribējās vaicāt: kas noticis ar Tekoas birzi? Vai Tekoas birzs vēl zaļo? Tikai viņa nezināja, vai vēlas dzirdēt apstiprinājumu vai noliegumu.

Viņa bija nogurusi un uzbudināta, kad tajā vakarā gāja pie Tita. Viņ� izskatījās drūms, kaisles pārņemts un saniknots. Viņa bija nomākta un tuk�a, spēks un griba bija viņu pametu�i, viņa vārgi aizsargājās. Viņ� ieguva viņu rupji, viss � viņa acis, viņa rokas, viņ� pats � bija me�onīgs un rupj�.

Pēc tam kad Tits bija viņu ieguvis, Berenīke gulēja kā salauzta, mute sausa, acis drūmas un stingas, apģērbs saplēsts. Viņa jutās veca un noskumusi.

Princis skatījās uz viņu, lūpas sakniebis, viņam bija ļauna, bezpalīdzīga bērna seja. Tātad tagad piepildījusies viņa vēlē�anās. Vai bija vērts? Nē, nebija vērts. Tas nesagādāja nekādu baudu, visu citu, tikai ne baudu. Kaut viņ� nebūtu to darījis. Viņ� dusmojās pats uz sevi un ienīda Berenīki.

� Ja tu patie�ām tici, � viņ� ļauni sacīja, � ka Tekoas birzs vēl zaļo un ka �ī gulta taisīta no Tekoas koku stumbriem, tad tu maldies. Mums kokmateriāli vajadzīgi īpa�am nolūkam. Tavs brālēns devis pavēli birzi nocirst.

Berenīke lēnām piecēlās, viņa neskatījās uz Titu, nepārmeta viņam neko. Viņ� bija vīrietis, karavīrs, patiesībā lāga zēns. Vainīga bija karanometne, vainīgs bija kar�. Viņi visi zaudēs �ajā karā cilvēcību, viņi kļūs par dzīvniekiem un barbariem. Gan �aipus, gan viņpus mūra

pastrādātas visas iedomājamās zvērības, apkaunoti cilvēki, zeme, Jahve, templis. Tas nav nekas cits kā zvēru rīdī�ana arēnā lielos svētkos, kad nevar saprast, kur� ir dzīvnieks un kur� ir cilvēks. Tātad tagad �is vīrietis Tits viņu ieguvis pret viņas gribu, viņ� Berenīki piekrāpis un pēc tam viņu izsmējis, tomēr viņ� Berenīki mīl. Vainīga karanometne, vainīgs kar�. �eit ir me�onīga, smirdo�a vīrie�u kloāka, un viņa to ir pelnījusi, tālab ka pati �eit ieradusies.

Viņa ar grūtībām un pūlēm piecēlās, saņēmās, sakārtoja savu apģērbu, nopurinājās, viņa nopurināja no sevis nometnes netīrumus. Viņa gāja projām. Viņa Titam neko nepārmeta, ta�u �ķīrās bez sveiciena. Viņas gaita arī �ajā pēdējā paguruma un pazemojuma brīdī vēl vienmēr bija Berenīkes gaita.

Tits noskatījās viņai pakaļ gurdens, iztuk�ots. Viņ� bija cerējis atbrīvoties no �īs sievietes. Viņ� negribēja viņas dēļ samaitāt savu karagājienu, savu uzdevumu. Viņ� vēlējās atstāt Berenīki pagātnē, ieņemt Jeruzalemi un tad, uzlicis kāju uz uzvarētās Jeruzalemes, izlemt, vai viņam atjaunot saites ar Berenīki. Tas bija skaists nodoms, bet diem�ēl tas nebija izdevies. Izrādījās, ka pie viņas ar varu neko nevar panākt. Viņ� nekādā ziņā nebija atbrīvojies no Berenīkes. Tas neko nelīdzēja, ka viņ� to bija ieguvis, tikpat labi viņ� varēja iegūt ikvienu citu. Viņa kļuvusi viņam sve�āka nekā jebkad. Viņ� saspringti domā, viņ� piepūlē savu atmiņu: viņ� neko par viņu nezina. Viņ� nepazīst viņas smar�u, viņas atku�anu, viņas izplū�anu, viņas baudu, viņas izdzi�anu. Viņa palikusi Titam aiz se�ām atslēgām, ietīta septiņos plīvuros. Jūdi ir velni�ķīgi gudri. Viņiem ir trāpīgs, dzēlīgs vārds �im aktam, viņi nesaka: dzīvot ar otru, viņi nesaka � saplūst ar otru, ieiet otrā. Viņi saka: vīrietis iepazīst sievieti. Nē, viņ� nav �o nolādēto Berenīki iepazinis. Un viņ� to nekad neiepazīs, kamēr viņa pati neatdosies.

Berenīke tikmēr skrēja pa karanometnes ieliņām. Viņa neatrada savas nestuves, viņa skrēja. Nonāca savā teltī. Deva drud�ainus, bailīgus rīkojumus. Pameta nometni, bēga uz Cēzareju. Pameta Cēzareju, aizbēga pāri Jordā-nai pie sava brāļa.

Astoņpadsmitajā jūnijā Tits sasauca kara padomi. Romie�u uzbrukums tre�ajam mūrim nebija izdevies. Ar

milzīgām pūlēm viņi bija aizbūvēju�i līdz �im mūrim un Antonija fortam �etrus vaļņus, lai uzstādītu savus bruņutorņus, lielgabalus, tarānus. Bet jūdi izraka zem viņu ierīcēm ejas, eju pāļus apsmērēja ar piķi un asfaltu, aizdedzināja, ejas iebruka un aizrāva sev līdzi romie�u vaļņus un lielgabalus. Ar tādām pūlēm un briesmām taisītās ierīces bija iznīcinātas.

Noskaņojums kara padomē bija nervozs un saspīlēts. Jaunākie karakungi prasīja par katru cenu rīkot ģenerāl-uzbrukumu. Tas bija tie�ākais, grūtākais ceļ� uz uzvaru, par kuru sapņoja visi. Vecākie virsnieki cēla iebildumus. Uzbrukt bez bruņutorņiem un tarāniem tik pamatīgi apbruņotam cietoksnim, ko aizstāv divdesmit pieci tūksto�i izmisu�u karavīru, nav nekāds joks un pat veiksmes gadījumā prasītu milzīgus zaudējumus. Nē, lai tas būtu, cik garlaicīgi būdams, neatliek nekas cits kā celt jaunus dambjus un vaļņus.

Iestājās nīgrs klusums. Princis nebija iejaucies, bet klausījies drūmi un uzmanīgi. Viņ� prasīja, ko domā mar�als.

� Ja laiks līdz ģenerāluzb rukumam mums �ķiet gar�, � iesāka Tiberijs Aleksandrs, � kālab nepadarīt to garu arī mūsu pretiniekam?

Nogaido�i un nesaproto�i kungi skatījās uz viņa plāno muti.

� Mums ir, � viņ� turpināja savā klusajā, pieklājīgajā balsī, � dro�as ziņas, un mēs pa�i ar savām acīm redzam, ka aplenkto bads jo dienas pieaug un kļūst mums arvien dro�āks sabiedrotais. Es iesaku jums, augstība un mani kungi, vairāk nekā līdz �im balstīties uz savu sabiedroto. Es iesaku ievērot stingrāku blokādi nekā līdz �im. Es iesaku �inī nolūkā izveidot apkārt pilsētai blokādes mūri, lai neviena pele vairs netiek ne iek�ā, ne ārā.

Tas būtu pirmais. Otrais būtu sekojo�ais. Mēs līdz �im katru dienu esam lepni paziņoju�i to skaitu, kuri, par spīti aplenkto pasākumiem, pārbēgu�i mūsu pusē. Mēs pret �iem kungiem izturējāmies ļoti labi. Es domāju, tas dara vairāk goda mūsu sirdīm nekā mūsu prātam. Es neredzu iemeslu, kāpēc mums Jeruzalemes kungi būtu jāatbrīvo no rūpēm par tādas ievērojamas iedzīvotāju daļas paēdinā�anu. Kā mēs lai pārbaudām, vai �ie pārbēdzēji patie�ām ir civiliedzīvotāji, jeb�u tie cīnīju�ies pret mums ar iero�iem rokā? Es iesaku jums, augstība un mani kungi, turpmāk izturēties pret visiem pārbēdzējiem kā

pret sagūstītiem dumpiniekiem un visus kokmateriālus, ko mēs varam atlicināt, izlietot �o sagūstīto dumpinieku krustā si�anai. Tas, es ceru, pamudinās tos, kuri atrodas aiz mūriem, arī uz priek�dienām rāmi palikt aiz mūriem. Jau laba dala aplenkto sē� pie tuk�iem galdiem. Es ceru, ka drīz vien pie tuk�iem galdiem sēdēs visi, ari ielenkto karavīri.

Mar�als runāja klusām, loti pieklājīgi.

� Jo bargāki mēs �ajās nedēļās būsim, jo humānāki mēs varēsim būt nākamībā. Es iesaku jums, augstība un mani kungi, dot norādījumus kapteinim Lukiānam, lauka karatiesas priek�niekam, sitot krustā dumpiniekus, neizrādīt nekādu �ēlastību.

Mar�als bija runājis, balsi nepaceldams, kā tērzējot pie galda. Bet, kamēr viņ� runāja, apkārt valdīja pilnīgs klusums. Princis bija karavīrs. Tomēr viņ� atsve�ināti raudzījās uz ebreju, kur� tik vieglā tonī ieteica pret saviem tautie�iem tik bargus pasākumus. Padomē nevienam nebija nekādu iebildumu pret Tiberiju Aleksandru. Tika nolemts uzcelt blokādes mūri un turpmāk pārbēdzējus sist krustā.

No Easaela forta vadoņi Simons bar Giora un Giskalas Johanans noskatījās, kā cēlās blokādes mūris. Johanans novērtēja tā garumu ap septiņiem kilometriem un ar ievingrinātu skatienu rādīja Simonām trīspadsmit punktus, kur acīmredzot tiks ierīkoti torņi.

� Savā ziņā �ķebīgs līdzeklis, mans brāli Simon, vai jums tā neliekas? � viņ� jautāja ar ļaunu smīnu. � No vecā lapsas es, bez �aubām, kaut ko tādu būtu gaidījis, bet jauneklim, kur� tā lepojas ar savu vīri�ķību un karavīra tikumu, gan vajadzēja izvēlēties cildenākus līdzekļus. Neko darīt! Tagad mums būs jāēd pākstis vai vēl kas sliktāks.

Blokādes mūri uzcēla, un celi un pauguri ap Jeruzalemi apauga ar krustiem. Lauka karatiesai netrūka izdomas, lai atrastu jaunus soda veidus. Proiosi pienagloja mocekļus ar kājām gaisā vai arī piesēja �ķērsām pie krusta, veikli izme�ģīdami viņu locekjus. Sākumā romie�i ar to panāca, ka pārbēdzēju skaits samazinājās. Bet tad pilsētā pastiprinājās bads un terors. Daudziem likās, ka viņi ir pazudu�i. Kas bija gudrāk? Palikt pilsētā,

pastāvīgi redzēt acu priek�ā makabeju noziegumus pret dievu un cilvēkiem un nomirt badā? Vai pārbēgt pie romie�iem un ļaut viņiem piekārt sevi pie krusta? Bojā bija jāiet gan mūros, gan ārpus mūriem. Ja akmens krīt uz krūzes, tad krūzei beigas. Ja krūze krīt uz akmens, krūzei beigas. Tik un tā krūzei beigas.

Kļuva aizvien vairāk to, kuri deva priek�roku nāvei pie krusta, nevis Jeruzalemē. Reta bija tāda diena, kad nesalasījās vairāki simti pārbēdzēju. Drīz vairs krustiem nebija vietas un nepietika krustu cilvēku miesām.

Stiklapūtējs Nahums ben Nahums pa lielākai daļai gulēja uz mājas jumta Zie�u maisītāju ieliņā. Tur gulēja arī Alek�a sieva un abi bērni, jo zem klajas debess badu juta mazāk. Ja savilka apģērbu vai jostu ļoti cie�i ap vidu, arī tad bada sajūta drusku mazinājās, ta�u tikai uz īsu brīdi.

Nahums ben Nahums bija ļoti izkrities miesās, viņa biezā bārda vairs nebija kopta, tā nebija arī vairs īsti �etrstūraina, un tai cauri vijās pulka sirmu pavedienu. Reizēm viņu mocīja mājas miers, jo novārgu�ajiem cilvēkiem negribējās daudz runāt. Tad Nahums pārgāja pāri �aurajam tiltiņam, kas veda no aug�pilsētas uz templi, un apmeklēja savu radinieku rakstumācītāju Nitaju. Astotajai priesteru pakāpei, Abija pakāpei, bija kritusi loze noturēt dievkalpojumus, un rakstumācītājs Nitajs tagad dzīvoja un gulēja templī. Viņa niknās acis bija iekritu�as, no viņa vārgajām lūpām tikai ar pūlēm atskanēja parastā dziedo�ā murminā�ana. Bija brīnums, ka �is izkāmēju�ais cilvēks spēja turēties taisni, bet viņ� patie�ām turējās taisni. Jā, viņ� bija pat runīgāks nekā parasti, viņ� nebaidījās no sava babiloniskā akcenta, viņ� bija laimīgs. Visa pasaule ir tīkls un slazds, tikai templī ir dro�ība. Arī Nahuma sirdi pacilāja tas, ka, par spīti postam, kas bija visapkārt, turpinājās dievkalpojumi templī tāpat kā senāk ar visām savām tūksto� krā�ņajām, pamatīgajām ceremonijām, ar rīta upuri un vakara upuri. Visa pilsēta gāja bojā, bet Jahves nams un galds palika tikpat bagāti apgādāti kā kop� gadu simteņiem.

No tempļa stiklapūtējs Nahums bie�i devās uz bir�u, uz �kipu�. Tur pēc sena paraduma, par spīti badam, salasījās kopā pulka pilsoņu. Protams, tagad vairs netirgojās ar gar�vielu karavānām vai flotēm ar kokmateriāliem, bet gan par niecīgu pārtikas līdzekļu saujiņu. Viena vai divas mārciņas bojātu miltu, sauja kaltētu siseņu, mu-

ciņa zivju mērces. Jūnija sākumā maizes gabalu vajadzēja atsvērt ar līdzīgu stikla svaru, tad ar līdzīgu vara svaru un tad ar sudrabu. Divdesmit tre�ajā jūnijā par vienu pūru kvie�u, tas ir, par astoņiem un trīsceturtda-lām litriem, maksāja �etrdesmit mīnu, bet vēl pirms jūlija veselu talantu.

Protams, �ī tirgo�anās notika slepenībā, jo militārā vara jau sen bija rekvizējusi visus pārtikas līdzekļus armijai. Karavīri pārmeklēja mājas līdz pat pēdējam stūrītim. Kutinādami iedzīvotājus ar saviem dun�iem un zobeniem, viņi, rupji jokodamies, atņēma pēdējo ēdamā kripatu.

Nahums bija pateicīgs savam dēlam Aleksam. Ko viņi būtu iesāku�i bez viņa? Viņ� pabaroja visu māju Zie�u maisītāju ieliņā, un tēvs saņēma vislielāko daļu. Nahums nezināja, kur Alekss noslēpis savus krājumus, un arī negribēja to zināt. Reiz Alekss pārnāca mājās satraukts, no smaga ievainojuma asiņodams. Acīmredzot viņam bija uzbruku�i apkārt sirojo�ie karavīri, kad viņ� gribēja izņemt no kādas savas slēptuves drusku produktu.

Līdz sirds dziļumiem pārbijies un apbēdināts, stikla-pūtējs Nahums sēdēja līdzās vecākā dēla gultai, kur� bija bez samaņas, pelēks no vaiga, pavisam vārgs. Ak vai, ak vai, kālab viņ� jau senāk nebija klausījis savam dēlam Aleksam? Viņa dēls Alekss ir viens no gudrākajiem cilvēkiem pasaulē, un viņ�, viņa tēvs, nav uzdrīkstējies atzīt sevi par dēla domubiedru vienkār�i tālab, ka baidījies no varasvīru ok�ķeriem. Bet tagad arī viņ� vairs neturēs muti ciet. Kad viņa dēls Alekss atkal atveseļosies, tad viņ� kopā ar dēlu aizies pie Dzeltenģīmja. Jo, par spīti teroram, no Jeruzalemes apak�zemes eju un alu labirintiem iznira aizvien jauni pravie�i, sprediķoja par mieru un padevību un atkal pazuda apak�zemē, pirms makabeji tos bija notvēru�i. Nahums bija pārliecināts, ka viņa dēls Alekss ir pazīstams ar �o pravie�u vadoni, tie�i ar �o neizdibināmo, noslēpumaino cilvēku, ko visi sauca vienkār�i par Dzeltenģīmi.

Viņ� bija tik saniknots uz makabejiem, ka gandrīz vairs nejuta izsalkumu; stiprais satraukums padzina bada sajūtu. Nahuma dusmas vispirms vērsās pret dēlu Ēf-raimu. Jaunais Ēfraims gan deva no bagātīgās pārtikas devas, ko saņēma kā karavīrs, daļu tēvam un ģimenei; ta�u sirds dziļumos Nahums baidījās, ka varbūt Efraims uzrīdījis karavīrus Aleksam uz pēdām. �īs aizdomas,

bezspēks un dusmas padarīja stiklapūtēju Nahumu gandrīz vai traku.

Alekss atveseļojās. Ta�u bads kļuva aizvien niknāks, skopā pārtika bija vienmēr viena un tā pati, vasara karsta. Nomira Alek�a jaunākais dēliņ�, kuram bija divi gadiņi, un pēc da�ām dienām arī vecākais, kuram bija �etri gadiņi. Divgadīgo vēl varēja aprakt pēc priek�rakstiem. Bet, kad nomira �etrgadīgais, līķu bija pārāk daudz un spēku pārāk maz, vajadzēja samierināties ar to, ka līķus nogrūda lejā aizās, kas apņēma pilsētu. Nahums, viņa dēli un vedekla aiznesa mazo līķīti pie Dienvidaustrumu vārtiem, lai kapteinis Manējs bar Lacars, kuram bija uzdots rūpēties par miru�ajiem, liktu to nogrūst aizā. Nahums gribēja noturēt bēru runu, bet, tā kā viņ� bija ļoti vārgs, vārdi viņam sajuka, aizmirsis par mazo Jana ju bar Alek�u, viņ� sacīja, ka kapteinis Manējs esot jau ticis galā ar �etrdesmit septiņiem tūksto�iem divsimt trim līķiem un līdz ar to saņēmis �etrdesmit septiņus tūksto�us divsimt trīs sestercijas, par to viņ� varot nopirkt bir�ā gandrīz divus pūrus kvie�u.

Alekss tupēja zemē un septiņas dienas sēroja. Viņ� �ūpoja galvu, braucīja netīro bārdu. Viņ� bija dārgi samaksājis par mīlestību pret tēvu un brāli.

Kad viņ� atkal pirmo reizi vilkās caur pilsētu, viņ� bija pārsteigts. Viņam bija licies, ka posts vairs nevar kļūt lielāks, ta�u tas bija kļuvis lielāks. Senāk Jeruzaleme bija slavena ar tīrību, tagad visā pilsētā valdīja necie�ama smirdoņa. Atsevi�ķos pilsētas kvartālos līķus savāca sabiedriskās ēkās, un, kad tās bija pilnas, tad �īs ēkas aizdedzināja, bet vēl biedējo�āks par smirdoņu bija parasti tik rosīgās pilsētas lielais klusums; tagad pat pa�i enerģiskākie ļaudis bija zaudēju�i prieku runāt. Klusa un smirdo�a, biezu parazītu mākoņu apsēsta baltā pilsēta zvilnēja vasaras saulē.

Uz jumtiem un ieliņās vāļājās novārgu�i cilvēki ar sausām acīm un plati atplestām mutēm. Citi bija slimīgi uzblīdu�i, citi izdilu�i kā ģindeņi. Karavīru kājas spērieni vairs nespēja izkustināt viņus no vietas. Visur gulēja �ie bada mocītie un gaidīja nāvi, stingi skatīdamies uz templi, kur� no sava pakalna balts un zeltains slējās pret zilajām debesīm. Alekss redzēja kādu sievieti rakājamies atkritumos un kopā ar suņiem meklējam kaut ko ēdamu. Viņ� pazina �o sievieti. Tā bija vecā Hanna, virspriestera Ananija atraitne. Senāk, kad viņa iznāca uz ielas, viņas

priek�ā bija jānoklāj paklāji, jo viņas kāja bija pārāk di�ciltīga, lai pieskartos ceja putekļiem.

Un tad pienāca diena, kad arī Alekss, pats gudrākais cilvēks, sēdēja truls un bezpalīdzīgs. Viņ� bija atradis savu apak�zemes paslēptuvi iztuk�otu, citi bija uzgāju�i viņa krājumu atlikumu.

Kad Nahums ar pūlēm izdibināja no dēla nelaimes vēsti, viņ� ilgi sēdēja un prātoja. Apbedīt miru�o bija labs darbs; pēdējais labais darbs Jahves priek�ā bija apbedīt pa�am sevi, ja neviens cits par to nerūpējās. Nahums ben Nahums nolēma izdarīt sev �o pēdējo pakalpojumu. Ja kāds izskatījās tā, ka viņ� nespēs nodzīvot ilgāk par vienu vai divām dienām, tad sargkareivji viņu izlaida pa vārtiem. Viņi Jaus Nahumam iziet. Viņ� piegāja pie dēla Alek�a, kur� drūmi skatījās uz savu dziesto�o sievu, uzlika viņam roku uz galvas un svētīja. Tad viņ� paņēma lāpstu, veikala grāmatu, vecās stikla fabrikas atslēgu, arī da�us mirtes zariņus un vīraku un vilkās uz Dienvidu vārtiem.

Pie Dienvidu vārtiem atradās lielā miroņu ala. Apmēram pēc gada, kad līķis bija satrunējis un paliku�i tikai kauli, �os kaulus mēdza savākt mazos akmens zārkos un zārkus sarindot �ādu alu sienās citu virs cita. Protams, arī miroņu alu pie Dienvidu vārtiem bija skāris un izpostījis aplenkums, tālab tā vairs neizskatījās diez cik svinīga, tikai kaudze sadauzītu akmens plāk�ņu un kaulu. Ta�u vēl vienmēr tā bija jūdu kapsēta.

Tātad Nahums notupās uz �īs kapsētas dzeltenbaltās, saules kveldētās zemes. Viņam apkārt gulēja citi badā mirsto�ie, stingi skatīdamies uz templi. Brī�am viņi ierunājās: � Klausies, Izraēl, viens un mū�īgs ir mūsu dievs Jahve. � Da�reiz viņi domāja par karavīriem � gan par tiem, kuri atradās templī, kuriem bija maize un zivju konservi, gan par tiem, kuri atradās romie�u nometnē, kuriem bija tauki un gaļa, � un tad niknums kaut uz īsu brītiņu padzina izsalkumu.

Nahums bija loti noguris, bet tas bija patīkams nogurums. Viņ� priecājās par karsto sauli. Sākumā, kad viņ� bija māceklis, viņ� juta briesmīgas sāpes, ja apdedzinājās ar karsto masu. Tagad viņa āda pie tā bija pieradusi. Nebija pareizi no viņa dēla Alek�a puses, ka viņ� roku darbu pilnīgi aizstāja ar stiklapū�amo pīpi. Vispār viņa dēls Alekss bija pārāk iedomīgs. Sīs viņa dēla Alek�a augstprātības dēl viņam ari nomira bērni un sieva un

tika nozagti pārtikas krājumi. Kā teikts Ijaba grāmatā? �Tas gan rij mantību, bet tā tam atkal jāspļauj laukā. Viņa nama krājumi aizies projām.� Kur� īsteni ir ījabs � viņ� vai viņa dēls Alekss? To ļoti grūti pateikt. Viņam gan ir līdzi lāpsta, bet vai viņ� ar to kasa savas kreveles? Viņ� tās nekasa, tātad ījabs ir viņa dēls Alekss.

Kur� parāda godu miru�ajam, tas dara labu darbņ, īpa�i ja �is miru�ais esi tu pats. Bet vispirms viņam jāpaskatās savā veikala grāmatā, vai pēdējie ieraksti saskan; viņ� kapā grib paņemt līdzi kārtīgu rēķinu grāmatu. Viņ� ir dzirdējis nostāstu par kādu Mariju bat Ezbenu. Makabeju kareivji, cepe�a smakas vilināti, ielauzu�ies �īs Marijas mājā un ceptu gaļu ari atradu�i. Tā bijusi �īs Marijas bērna gaļa, un viņa gribējusi noslēgt ar kareivjiem līgumu: tā kā viņa bērnu esot dzemdējusi, puse gaļas pienākoties viņai, pusi viņa atdodot kareivjiem. Tā tik bija kārtīga sieviete! Patiesībā tāds līgums katrā ziņā jānoslēdz rakstiski un jāatdod uzglabā�anai pilsētas domei. Bet tagad tas ir grūti. Ierēdņi tur nekad nav sastopami. Viņi saka, ka esot badā, bet nevar ta�u vienkār�i neierasties darbā tikai tālab, ka esi izbadējies. Da�i, protams, ir no bada miru�i, labāka ir mir�anas diena nekā dzim�anas diena, un viņus var savā ziņā attaisnot.

Viņ� domā par dēlu Alek�u, �o pārgudrinieku, pa�u prātīgāko no cilvēkiem, un, par spīti visai viņa gudrībai, viņam nav ko ēst. Viņu pēk�ņi pārņem ārkārtīga līdzjūtība pret savu dēlu Alek�u. Protams, Alekss ir ījabs. Alek�a bārda izskatās daudz sirmāka par viņa pa�a bārdu, kaut gan viņ� ir jaunāks par tēvu. Protams, viņa, Na-huma, bārda arī tagad vairs nav �etrstūraina, un, ja viņu redzētu kāda grūta sieviete, tās bērns no �ās redzē�anas nekļūtu skaistāks.

Tomēr ir apbēdino�i, ka viņu, Nahumu ben Nahumu, stiklapūtēju, lieltirgotāju, nepavada ar pienācīgu cieņu. Kāds smags Jahves pārbaudījums, ka viņ� pats savās bērēs ir vienīgais pavadonis, un viņ� saprot Ijabu, un tagad viņam ir pavisam skaidrs: nevis viņa dēls Alekss ir ījabs, bet viņ� pats. �Ja jau kapu es esmu nosaucis par savu tēvu, bet tārpus par savu māti un māsu.� Un tagad nāc, mana lāpsta, roc, mana lāpsta.

Ar ļoti lielām pūlēm viņ�, drusku stenēdams, uzslējās stāvus. Viņam ir ļoti grūti, lai raktu, vajag redzēt. Bet �īs �ausmīgās mu�as₍ satupu�as uz viņa sejas, visu aptum�o. Viņa skatiens pavisam lēnām slīd pār dzeltenpelēko

zemi, pār kauliem, akmens zārku paliekām. Pēk�ņi viņ� sev glu�i tuvu ierauga kaut ko zaigojo�u, opāla krāsā, brīnums, ka viņ� nav redzējis to jau senāk, tas ir gabaliņ� stikla mozaīkas. Vai tas ir īsts? Ja tas nav īsts, tad jābūt kādam sevi�ķi sare�ģītam paņēmienam, kā pagatavot tādu stiklu. Kur zināms tāds sare�ģīts paņēmiens? Kur taisīts tāds stikls? Tirā? Karmānijā? Viņam jāzina, kur taisa tik māksliniecisku stiklu un kā to taisa. Viņa dēlam Aleksam tas jāzina. Vai citādi viņ� būtu pats gudrākais cilvēks? Viņ� pajautās savam dēlam Aleksam.

Viņ� pielien pie lauskas, paceļ stikla gabaliņu, rūpīgi noglabā to savas jostas kabatā. Tas varētu būt no smar�u pudelītes, kas ielikta kādam mironim līdzi akmens zārkā. Viņam ir stikls. Tas nav īsts, bet lielisks atdarinājums, tikai lietpratējs var pazīt viltojumu. Viņ� vairs nedomā par gul�anos kapā, viņā palikusi vienīgi vēlē�anās pajautāt savam dēlam Aleksam par �o brīnumaino stikliņu. Viņ� pieceļas, patie�ām viņ� izslienas, liek uz priek�u labo kāju, tad kreiso kāju, viņ� velkas uz priek�u, klūp pār kauliem un akmeņiem, bet viņ� iet. Viņ� atgrie�as pie vārtiem, tas ir ceļa gabals, kas noejams astoņās minūtēs, un, raugi, viņam vajag maz laika, viņam nevajag pat stundas, un tad viņ� ir pie vārtiem. Jūdu sargi ir labā garastāvoklī, viņi atver izlūku vārtiņus, viņi jautā: � Vai tu, mironi, atradi kaut ko grau�amu? Tad tev jādalās ar mums.

Viņ� lepni parāda savu stikla gabaliņu. Viņi smejas, viņi ļauj paiet viņam garām, viņ� iet atpakaļ uz Zie�u maisītāju ieliņu, uz sava dēla Alek�a māju.

Romie�i virzīja pret pilsētu �etrus jaunus vaļņus. Kareivji, kuri nebija nodarbināti būvdarbos, pildīja priek�rakstos paredzēto dienestu nometnē, piedalījās kara mācībās, dīki slaistījās apkārt, noskatījās uz kluso, balto, smirdo�o pilsētu, nogaidīja.

Virsnieki, lai aizdzītu nogurdino�o garlaicību, rīkoja zvēru medības, kuri, līķu smakas pievilināti, lielā daudzumā pulcējās ap pilsētu. Uzradās neparastas dzīvnieku sugas, kādas kop� daudzām paaudzēm �ajā apkārtnē vairs nebija manītas. No Libānas lejā nokāpa vilki, no Jordā-nas apkaimes ieradās lauvas, no Gileādas un Basanas � panteras. Lapsas bez lielas viltības nobarojās_ treknas jo treknas, ari hiēnām un gaudojo�ajiem �akāļu bariem

klājās labi. Uz krustiem, kas apņēma visus ceļus, cits pie cita tupēja kraukli, no kalnu virsotnēm glūnēja maitu-lijas.

Loka strēlnieki reizumis uzjautrinājās, izmantodami par mērķi kapsētas teritorijā tupo�os badā mirsto�os jūdus. Citi romie�u karavīri devās atsevi�ķi vai pulciņos uz mūra pusi, negāja tik tuvu, ka viņus varētu sa�aut, bet nostājās tā, lai ļaudis uz mūriem varētu redzēt viņu bagātīgo pārtikas devu, ēda, rija, sauca: �Hep, hep, Hiero-solyma est perdita.�

Bija pagāju�as jau septiņas nedēļas kop� aplenkuma sākuma. Jūdi svinēja savus vasarsvētkus, no�ēlojamus vasarsvētkus, un nekas nemainījās. Pagāja viss jūlija mēnesis, nekas nemainījās. Jūdi rīkoja uzbrukumus pret jaunajiem vaļņiem, bet nesekmīgi. Ta�u �is karagājiens grauza romie�u nervus ļaunāk nekā citi, bīstamāki un grūtāki karagājieni. Pamazām aplencējus pārņēma nespēcīgs niknums pret kluso un smirdo�o pilsētu. Ja jūdiem izdotos iznīcināt �etrus jaunos vaļņus, tad nebūtu vairs iespējams būvēt citas aplenk�anas ierīces; kokmateriāli gāja uz beigām. Tad neatliktu nekas cits kā nogaidīt, kamēr pilsētas iemītnieki nomirs badā. Kareivji nikni skatījās uz templi, kas vēl aizvien tāds pats neskarts, balts un zeltains stāvēja tur viņā pusē uz sava pakalna. Viņi to nesauca par �templi�, viņi, �ausmu, niknuma un pretīguma pārņemti, sauca to �tas tur� vai �tas zināmais�. Vai mū�īgi būs jāpaliek �ā baltā, noslēpumainā cietok�ņa priek�ā? Romie�u nometni bija pārņēmis drūms, izmisīgs saspringums. Neviena cita pilsēta tik ilgi nebūtu izturējusi pilsoņu nesaskaņas, dabu un karu. Vai nekad nevarēs vest pie prāta �os ārprātīgos, badā mirsto�os sala�ņas? Bija jāpasteidzas, lai atgrieztos Romā uz �Oktobra rumaka� upurē�anas svētkiem. No leģionu ģenerāļiem līdz pēdējam sabiedroto karaspēka ierindas kareivim katrs vai plīsa aiz dusmām uz dievu Jahvi, kur� kavēja romie�u karamākslai uzvarēt jūdu barbaru fanātismu.

Vienā no pēdējām jūlija dienām Tits aicināja Josefu pavadīt viņu apgaitā. Abi vīri, karavadonis bez savas varas zīmēm, Josefs bez iero�iem, nerunādami soļoja lielajā klusumā. Vienmērīgi skanēja sargkareivju saucieni, vienmērīgi viņi izrunāja paroli: �Roma priek�galā.� Ta-

gad Jeruzalemes apkārtne divdesmit kilometru apkaimē bija tuk�a un kaila, un bija piepildīju�ies svēto rakstu vārdi: �Redzi, manas dusmas un mana bardzība izgāzīsies pār �o vietu, pār cilvēkiem un lopiem, un me�a kokiem, un zemes augļiem, tā degs un neizdzisīs!�

Viņi nonāca pie kādas aizas, kurā pilsētas iemītnieki mēdza nogrūst līķus. Aug�up kāpa asa, kodīga, elpu aizraujo�a smirdoņa; līķi gulēja cits uz cita �ķebino�os �ķidros puvekļos. Tits palika stāvam. Arī Josefs paklausīgi apstājās. Tits no sāniem paskatījās uz savu pavadoni, cik pacietīgi viņ� izturējās baismajos garaiņos. Princis �odien atkal bija saņēmis no dro�iem avotiem ziņojumu, ka Josefs esot spiegs, ka viņam esot slepeni sakari ar aplenktajiem. Tits neticēja ne vārdam. Viņ� skaidri zināja, cik grūts bija Josefa stāvoklis, ka viņu turēja par nodevēju gan jūdi, gan romie�u karavīri. Viņ� labi ieredzēja �o vīru, uzskatīja viņu par godīgu draugu. Bet bija brī�i, kad Josefs likās Titam tikpat sve�s un nepatīkams kā viņa kareivjiem. �eit, pie �ās līķu bedres, viņ� meklēja Josefa sejā kādu pretīguma vai skumju zīmi. Bet Josefa seja palika nemainīga, un princim uzdvesa vēsums un at-sve�ība: kā �is jūds varēja to paciest?

Likās, ka Josefs justu īpa�i moko�u tieksmi pēc vietas, kur aplenkuma �ausmas izpaudās īpa�i atbaido�ā veidā. Viņ� bija sūtīts uz �ejieni, lai pats savām acīm skatītu visas �ausmas. Darboties bija viegli. Stāvēt mierā un noskatīties bija daudz grūtāk. Bie�i viņu sagrāba asas, smeldzīgas sāpes, ka viņ� atrodas �eit, ārpus mūriem, bezprātīgas ilgas iejaukties pūlī lejā, pilsētā. Kas viņiem nekaitēja! Cik labi bija cīnīties un ciest kopā ar citiem!

Viņ� noslēpumainā ceļā un bez nosūtītāja paraksta bija saņēmis no pilsētas vēstuli: �Jūs traucējat. Jums jāpa-zūd.� Viņ� zina, ka �o vēstuli rakstījis Justs. Atkal taisnība ir Justa pusē. Viņa samierinā�anās mēģinājumi ir bezcerīgi, viņa personība traucē katras miera sarunas.

�ī vasara Josefam ir ļoti grūta, �ī vasara pie Jeruzalemes mūriem. Dzīsto�ā brūce labajā rokā nav bīstama, bet tā sāp un neļauj rakstīt. Reizēm Tits viņam jokodamies jautā, vai viņ� nevēloties viņam diktēt; viņ� esot pats labākais stenogrāfs nometnē. Bet varbūt ir labi, ka Josefs nevar rakstīt. Viņ� negrib mākslu, daiļrunību, jūtas. Viņam visam jāpārtop par redzi un dzirdi.

Tā viņ� ar Titu stāv klajā laukā, kas reiz bija viena no skaistākajām vietām uz zemes, kas bija dzimtene.

Tagad tā ir tuk�a un tuksnesīga kā pirms pasaules radī�anas. Viņ� zina, ka uz pēdējā pilsētas mūra, kas jau ir iedragāts, cīnās viņa tautie�i � novārgu�i, me�onīgi, pārliecināti, ka viņiem jāiet bojā, un viņi ienīst Josefu vairāk par visiem citiem cilvēkiem. Viņi izsludināju�i par viņa galvu samaksu � milzīgu, pa�u augstāko, kādu viņi var iedomāties, � veselu pūru kvie�u. Viņ� stāv tur klusēdams, acis nolaidis. Aiz viņa, viņam priek�ā, viņam blakus atrodas krusti, pie kuriem pienagloti viņa tautības cilvēki, pie viņa kājām ir aiza, kurā satrun viņa tautības cilvēki, gaiss un visa kailā zeme ir pilna dzīvnieku, kas gaida uz laupījumu.

Tits sāk runāt. Viņ� runā klusām, bet tuksnesīgajā apkārtnē tas izklausās skali:

� Vai tev liekas, ka tas ir ne�ēlīgi, mans Josef, ka es piespie�u tevi atrasties �eit?

Josefs vēl klusāk nekā princis lēnām, katru vārdu apsvērdams, atsaka:

� Tā bija mana griba, princi Tit.

Tits uzliek viņam roku uz pleca.

� Tu turies dū�īgi, mans Josef. Vai es nevaru izpildīt kādu tavu vēlē�anos?

Josefs, vēl vienmēr uz viņu neskatīdamies, tajā pa�ā rāmajā balsī atbildēja:

� Nenopostiet templi, princi Tit.

� Tā nav tikai tava, tā ir arī mana vēlē�anās, � Tits attrauca. � Es gribētu, lai tu izlūdzies kaut ko tie�i sev

Beidzot Josefs pagriezās pret princi. Viņ� redzēja, ka prin�a seja bija ziņkāra, pēto�a, ta�u diezgan labsirdīga.

� Dodiet man, � Josefs lēnām un piesardzīgi sacīja, � kad pilsēta kritīs, kaut ko no laupījuma .. � Viņ� apklusa.

� Kas man tev jādod, mans jūd? � Tits jautāja.

� Dodiet man, � Josefs lūdza, � septiņus rakstu tīstokļus un septiņus cilvēkus.

Kailajā apkaimē viņi abi izskatījās lieli un vieni. Tits pasmaidīja.

� Tu dabūsi septiņdesmit tīstokļu, mans Josef, un septiņdesmit cilvēku.

Priesteri, kuriem bija pēc kārtas jānotur dievkalpojums, katru dienu sapulcējās Kvadru zālē, lai izlozētu, kuram no viņiem jāsagatavo upuris. Piektajā augustā,

pēc jūdu kalendāra septiņpadsmitā tammusa rītā, jau sanāku�o priesteru pulkā ienāca armijas vadoņi Simons bar Giora un Giskalas Johanans, abi ar iero�iem, viņiem līdzi bija viņu sekretārs Amrams un vēl daudz bruņotu viru. Tempļa dienesta priek�nieks, kur� vadīja izlozi, ar pūlēm saglabādams mieru, jautāja:

� Ko jūs gribat?

� �odien jums nav jālozē, mans rakstumācītāj un kungs, � sacīja Giskalas Johanans, � jums nebūs jālozē ari turpmāk. Jūs varat iet mājās, mani kungi; visi � priesteri, Ievīti, kalpotāji. Dievkalpo�ana templī ir beigusies.

Priesteri stāvēja izbiju�ies. No bada viņu sejas bija kļuvu�as grumbainas, baltas kā viņu drānas, viņi jutās loti vārgi. Daudzus no viņiem, tāpat kā rakstumācītāju Nitaju, uzturēja vienīgi cieņa pret savu sūtību. Viņi bija par vājiem, lai kliegtu, tā drīzāk bija savāda smalka murdē�ana un stenē�ana, kas atskanēja pēc Johanana vārdiem.

� Cik upurjēru vēl ir jēru novietnē? � Simons bar Giora skarbi noprasīja.

� Se�i, � ar pūlēm saglabādams stingrību, atbildēja tempļa dienesta priek�nieks.

� Jūs maldāties, mans kungs un rakstumācītāj, � sekretārs Amrams viņu lēnīgi pārlaboja, un pieklājīgs, Jauns smaids atkailināja viņa zobus. � Tur ir deviņi.

� Atdodiet deviņus jērus, � Giskalas Johanans sacīja gandrīz vai labsirdīgi. � �inī pilsētā jau kop� ilga laika Jahve ir vienīgais, kur� ēd gāju. Jērus nedrīkst sadedzināt. Jahve uz sava uguns upuraltāra baudījis diezgan saldas smar�as. Tie, kuri cīnās par svētumu, drīkst ari no svētuma dzīvot. Atdodiet deviņus jērus, mani rakstu-mācītāji un kungi.

Tempļa dienesta priek�nieks moko�i rīstījās, meklēdams atbildi. Ta�u, pirms viņ� bija atbildējis, uz priek�u panācās rakstumācītājs Nitajs. Viņ� pavērsa pret Joha-nanu sausās, neprātā dego�ās acis.

� Visur ir tīkls un slazdi, � viņ� gārgstēja savā cietajā Babilonas izrunā, tikai templī ir dro�ība. Vai jūs tagad gribat uzstādīt savus slazdus ari templī? Jūs sevi apkaunosiet.

� To mēs redzēsim, mani kungi rakstumācītāj!, � Giskalas Johanans mierīgi atbildēja. � Varbūt jūs esat ievēroju�i, ka Antonija forts ir kritis? Kar� atlīdis līdz

templim. Templis vairs nav Jahves mājoklis, tas ir Jah-ves cietoksnis.

Bet rakstumācītājs Nitajs turpināja dusmīgi gārgstēt:

� Vai jūs gribat aplaupīt Jahves altāri? Kur� nozog Jahvem maizi un galu, tas nozog visam Izraēlam atspaidu.

� Klusējiet! � Simons viņam drūmi uzbļāva. � Dievkalpo�ana templī ir beigusies.

Bet sekretārs Amrams piegāja pie rakstumācītāja Ni-taja, uzlika viņam roku uz pleca un sacīja samierino�i, dzeltenos zobus smaidā atņirgdams: � Nomierinieties, kolēģi. Kā sacījis Jeremija? �Tā saka tas kungs Cebaots, Izraēla dievs: �Lieciet tomēr klāt savus dedzināmos upurus pie saviem kaujamiem upuriem un ēdiet to gaļu! Jo es jūsu tēviem tanī dienā, kad es tos izvedu no Ēģiptes zemes, neko nenoteicu, nedz pavēlēju par dedzināmiem un kaujamiem upuriem.��

Giskalas Johanans pārlaida savas pelēkās acis pār iztrūcināto klausītāju rindām. Viņ� redzēja ārprātīgo, bargo rakstumācītāja Nitaja galvu. Viņ� piebilda samierino�i, laipni: � Ja jūs gribat turpināt dievkalpojumus, mani kungi, dziediet, spēlējiet savus instrumentus, skaitiet svētī�anas vārdus, tas jums nav liegts. Bet visa atlikusī maize, ella un gala tiek rekvizēta.

Ieradās virspriesteris Fanijs, viņam bija paziņots, kas notiek. Kad Giskalas Johanana sarīkotajā izlozē viņam krita augstākais pilsētas un tempļa amats, �is trulais, parupjais vīrs uzņēmās dieva sūtību, dziļi nomākts. Viņ� apzinājās savu aprobe�otību, viņ� neko nebija mācījies, ne slepenās zinības, pat ne visvienkār�āko svēto rakstu tulko�anu, viņ� mācēja vienīgi gatavot cementu, stiepi akmeņus un rindot tos vienu uz otra. Tagad Jahve ietērpis viņu svētajā ornātā, kura astoņi gabali attīra no astoņiem vissmagākajiem grēkiem. Bet, lai viņa prāts un izglītība būtu kādi būdami, viņā iemājo svētuma apziņa. Bet �o svētumu nest ir grūti. Tātad �eit �ie karavīri pavēl, lai dievkalpo�anu templī izbeidz. Tas nedrīkst notikt. Bet kas viņam jādara? Visi skatās uz viņu, gaidīdami, ka viņ� kaut ko sacīs. Ak, ja viņ� būtu uzģērbis savu ornātu, tad Jahve viņam noteikti dotu īstos vārdus. Tagad viņ� pats sev liekas kails, viņ� stāv un bezpalīdzīgi mīņājas. Beidzot viņ� ierunājas.

� Jūs nevarat, � viņ� saka Giskalas Johananam,

� ar �iem deviņiem jēriem pabarot savu armiju. Mēs

ar tiem varam vēl �etras svētas dienas turpināt dievkalpo�anu.

Priesteriem liekas, ka ar virspriestera muti runā dievbijīgais vienkār�ais tautas saprāts, un tūdaļ viņam piebalso tempļa dienesta priek�nieks.

� Ja �ie vīri vēl ir dzīvi, � viņ� saka un rāda uz priesteriem ap sevi, � tad vienīgi ar savu gribu kalpot Jahvem, kā tas paredzēts svētajos rakstos.

Bet Simons bar Giora tikai noteica:

� Tempļa vārti ir pietiekami ilgi noskatīju�ies, kā jūs pildījāt savus vēderus ar Jahves upuriem.

Un viņa bruņotie vīri ielauzās jēru novietnē. Viņi paņēma jērus. Viņi ielauzās vīna noliktavā, paņēma vīnu un eļļu. Viņi ielauzās svētajā telpā. Kop� tempļa pastāvē�anas tur nekad nebija spēris kāju neviens, kur� nebūtu priesteris. Tagad kareivji, apjukumā smīnēdami, neveikli taustījās pa vēso, drūmo, krēslaino telpu. Tur stāvēja septiņ�uburu sve�turis, muca ar kvēpināmajām zālēm, galds ar divpadsmit zelta maizēm un miltu maizēm. Neviens nelikās zinis par zeltu, bet Simons norādīja uz smar�īgajām kvie�u maizēm, un viņ� pavēlēja: � Ņemiet! � Viņ� runāja īpa�i skarbi, lai apslēptu savu nedro�ību. Piesardzīgi, bikliem soļiem kareivji tuvojās skatāmajām maizēm. Tad ātri paķēra klaipus. Viņi nesa tos neveikli, it kā �ie klaipi būtu mazi bērni, ar kuriem jāapietas īpa�i uzmanīgi.

Virspriesteris Fani ja neveikli slāja pakaļ kareivjiem � nelaimīgs, slims aiz neziņas, ko viņam vajadzētu iesākt. Viņ� bailīgi blenza uz vissvētākās vietas aizkaru, uz Jahves mājokli, kur salīdzinā�anās dienā drīkstēja ieiet vienīgi viņ�. Bet Simons un Johanans nepieskārās aizkaram, viņi devās projām. No virspriestera Fanijas sirds novēlās milzīga nasta.

Atstāju�i aizliegtās telpas, kareivji uzelpoja. Viņi bija sveiki un veseli, viņiem nebija uzkritusi debesu uguns. Viņi stiepa maizes klaipus. Tā bija smalka, balta maize, bet vienīgi maize, � nevienam, kur� tai pieskārās, nekas nenotika.

Simons un Johanans �inī vakarā ielūdza uz vakariņām sava �tāba kungus un sekretāru Amramu. Viņi visi nedēļām ilgi nebija ēdu�i gaļu un kāri ostīja cepe�a smar�u. Bija arī daudz laba vīna, E�kolas vīna, uz galda

stāvēja maize, pulka maizes � ne tikai ē�anai, bet arī, kā vīri smējās, lai paņemtu gaļu no �ķīvja. Viņi bija nomazgāju�ies, ieziedu�ies ar tempļa eļļu, liku�i apgriezt un nolīdzināt matus un bārdu. Pārsteigti viņi skatījās cits uz citu: kādos staltos, elegantos kungos bija pārvērtu�ies �ie me�onīgie radījumi.

� Atlaidieties ērtāk un ēdiet, � Giskalas Johanans aicināja. � �I dro�i vien ir pēdējā reize, kad mēs varam to darīt, un mēs to esam pelnīju�i.

Kareivji nomazgāja viņiem rokas, Simons bar Giora svētīja azaidu un pārlauza maizi, tā bija bagātīga maltīte, viņi atlicināja arī kareivjiem.

Abi vadoņi bija labā, lēnprātīgā noskaņojumā. Viņi pieminēja savu dzimteni Galileju.

� Es atceros pāk�u kokus tavā pilsētā Gerazā, mans brāli Simon, � Johanans ieminējās. � Tā ir skaista pilsēta.

� Es domāju par tavas pilsētas Giskalas vīģēm un eļļu, mans brāli Johanan, � Simons sacīja. � Tu ieradies Jeruzalemē no ziemeļiem, es � no dienvidiem. Mums tūlīt vajadzēja turēties kopā.

� Jā, � Johanans smaidīja, � mēs bijām muļķi. Mēs bijām kā gaiļi. Kalps viņus aiz kājām nes sētā, lai nokautu, un viņi karādamies un �ūpodamies cērt viens otram ar knābjiem.

� Dod man krūts gabalu no sava �ķīvja, mans brāli Johanan, � Simons sacīja, � un Jauj man dot tev gurnu. Tas ir treknāks un sulīgāks. Es tevi mīlu un ļoti apbrīnoju, mans brāli Johanan.

� Es pateicos tev, mans brāli Simon, � Johanans sacīja. � Man nebija ne jausmas, cik tu esi skaists un stalts vīrs. Es to redzu tikai tagad, kad drīz būs jāmirst.

Viņi apmainījās ar gaļu, viņi apmainījās ar vīnu, Johanans uzsāka dziesmu, kas cildināja Simonu, � kā viņ� sadedzinājis romie�u ma�īnas un artilēriju, un Simons atbildēja ar dziesmu, kura slavēja Johananu, � kā viņ� aiz Antonija forta pirmā mūra ierīkojis otru mūri.

� Ja mums būtu tikpat daudz laimes, cik drosmes, � Johanans smaidīja, � romie�i sen vairs �eit nestāvētu.

Viņi dziedāja dzīru dziesmas un piedauzīgās dziesmas, un dziesmas par Galilejas skaistumu. Viņi atcerējās pilsētas Sepforiju un Tiberiadu, un pilsētu Magdalu ar astoņdesmit audēju darbnīcām, ko bija izpostīju�i

romie�i. �Tālu ap Magdalu ezers ir sarkans no asinīm,� viņi dziedāja, �tālu ap Magdalu krasts ir nosēts ar līķiem.� Viņi uzrakstīja savus vārdus uz kaujas apsējiem ar makabeju iniciāļiem un apmainījās ar �iem apsējiem.

Ārpusē ar vienādiem starplaikiem atskanēja dobji belzieni pa pamatmūri. Tur darbojās �Bargais Jūlijs�, Desmitā leģiona slavenais tarāns.

� Lai viņ� bel�, � virsnieki smējās, � rīt mēs viņu sadedzināsim. � Viņi zvilnēja pusguļus, viņi ēda, jokoja, dzēra. Tas bija labs mielasts, pēdējais mielasts.

Nakts gāja savu gaitu. Viņi kļuva domīgāki, lielajā zālē valdīja me�onīga, drūma jautrība. Viņi atcerējās miru�os.

� Mums nav ne lēcu, ne olu, � Giskalas Johanans sacīja, � bet mēs izdzersim desmit sēru kausus un apgāzīsim zviļņus.

� Miru�o ir ļoti daudz, � Simons bar Giora teica, � un viņiem par godu pienāktos labāks mielasts. Es domāju par bojā gāju�ajiem virsniekiem.

No astoņdesmit septiņiem virsniekiem, kuri pārzināja romie�u karamākslu, bija kritu�i septiņdesmit divi.

� Lai viņu piemiņa svētīta! � Un viņi tuk�oja kausus.

� Es atceros virspriesteri Ananiju, � Giskalas Johanans sacīja. � Viņ� bija labi nostiprinājis mūrus.

� Viņ� bija nelietis, � Simons bar Giora nikni sacīja, � mums vajadzēja viņu iznīcināt.

� Mums vajadzēja viņu iznīcināt, � Johanans samierino�i piebalsoja, � bet viņ� bija krietns vīrs. Lai svētīta viņa piemiņa! � Un viņi tuk�oja kausus.

� Es atceros kādu citu miru�o, � sekretārs Amrams dzēlīgi sacīja. � Viņ� bija mans jaunības draugs un izrādījās suns. Mēs vienā telpā apguvām svētās mācības noslēpumus. Viņa vārds ir Josefs ben Matatija. Lai viņa pī�ļiem nav miera!

Viņam bija ie�āvusies prātā doma, kas viņam likās ļoti uzjautrino�a. Samirk�ķinādamies viņ� sapratās ar Simonu un Johananu un lika atvest no Fasaela forta cietuma rakstumācītāju un kungu Matatiju, Josefa tēvu.

Vecais, izkaltu�ais kungs bija nosēdējis smirdo�ajā, tum�ajā pazemē garas, �ausmīgas dienas, viņ� bija briesmīgi vārgs, ta�u saņēmās. Viņam bija bail no �iem me�onīgajiem, apbruņotajiem tēviņiem. Viņi bija tik daudzus nogalināju�i, brīnums, ka viņi atstāju�i Matatiju dzīvu, tiem nedrīkstēja runāt pretim. Viņ� pielika drebo�o roku pie pieres, sveicināja.

� Ko jūs vēlaties, mani kungi, � viņ� stostījās,

� no veca, neaizsargāta cilvēka? � Un viņ� mirk�ķināja ap�ilbu�ās acis un pret savu gribu ostīja ēdienu smaku.

� Mums neveicas, mans rakstumācītāj un kungs Ma-tatij, � Johanans sacīja. � �eit, kur mēs esam tagad, drīz būs romie�i. Mēs vēl neesam izlēmu�i, ko iesākt ar jums, vecais kungs. Vai mums pamest jūs romie�iem vai vispirms nosist.

Sirmgalvis stāvē ja salīcis, mēms, drebo�s.

� Paklausieties, � sekretārs Amrams teica, � pārtikas pilsētā ir maz, kā jums varbūt zināms. Mums vairs nav gaļas, mēs esam spiesti ēst pākstis. �eit jūs redzat pēdējo deviņu Jahves ugunsupuraltāra jēru kauliņus. Jērus mēs apēdām. Neblenziet tik stīvi. Mums tie gar�oja. Vai jūs uz sienas redzat kādu �mene-tekel�? Es neredzu. Mūsu sacel�anās sākumā jūsu dēla kungs atradās mūsu pusē. Pa �o laiku viņ� ir apsviedies. Būtu pareizi, ka beigās jūs stāvētu mūsu pusē. Mēs esam labi audzināti. Mēs jūs ielūdzam piedalīties mūsu pēdējā mielastā. Kā pats redzat, tur vēl ir krietni daudz kaulu. Arī maize, ar ko mēs ņēmām gaļu no �ķīvjiem, ir jūsu rīcībā.

� Jūsu dēla kungs ir nelietis, � Giskalas Johanans sacīja, un viņa viltīgās, pelēkās acis bija dusmīgas,

� atkritums. Jūs esat laidis pasaulē mēslu piku, mans rakstumācītāj un kungs Matatij, pirmās pakāpes priesteri. Kauli un maize drīzāk pienāktos mūsu kareivjiem nekā jums. Bet mēs atbalstām mūsu rakstumācītāja Am-rama ierosinājumu, mēs jūs ielūdzam.

Simons bar Giora nebija tik pieklājīgs. Ar savām drūmajām, �aurajām acīm viņ� draudīgi paskatījās uz sirmgalvi un uzbļāva:

� Ed!

Sirmgalvis stipri drebēja. Viņ� neizsakāmi lepojās ar sava dēla panākumiem. Viņ� pats nekad nebija uzdrīkstējies tiekties pēc augsta stāvokļa. Viņ� saprata, ak, viņ� labi saprata, kāpēc Josefs vēlāk pārgāja pie romie�iem. Bet �ie cilvēki to nesaprata, viņi nāvīgi ienīda

Matatijas dēlu. Tātad tagad viņam jāēd. Varbūt tā ir pārbaude, un, ja viņ� tagad ēdīs, viņi triumfēs im viņu izsmies un nositīs, tālab ka viņ� savas atliku�ās mū�a dienas mēģinājis saglabāt ar �ādu dieva zaimo�anu. Pēc tum�ā cietuma netīrumiem un smirdoņas viņ� no bada un pārguruma bija gandrīz zaudējis prātu. Viņ� redzēja kaulus, tie bija sulīgi kauli, pilni ar smadzenēm, viengadīga, izmeklēta jēra kauli, dro�i vien visu kaulu varēja sako�ļāt un apēst. Turklāt maize, kas brīni�ķīgi smar�oja, kas bez tam bija piesūkusies ar gaļas sulu un mērci. Sirmgalvis pavēlēja sev neiet, bet kājas viņam neklausīja. Viņu vilka uz priek�u, viņ� gāja pret savu gribu. Ar netīrajām rokām viņ� kāri tvēra pēc kauliem. Viņ� koda un rija, sula pilēja viņa nekoptajā, baltajā bārdā. Viņ� nebija svētījis ēdienu, tā ta�u būtu divkār�a apgrēcība. Viņ� zināja, tā bija gaļa no Jahves altāra, maize no viņa galda, un viņa rīcība bija desmitkārtīgs nāves grēks. Viņ� atņēma sev un saviem pēcnācējiem dvēseles glāb�anu uz visiem laikiem. Bet viņ� tupēja zemē, kaulus abās rokās satvēris, viņa vecie, apdrupu-�ie zobi plēsa un pārkoda tos, viņ� ko�ļāja, gremoja, bija laimīgs.

Pārējie skatījās uz viņu. � Redziet, � rakstumācītājs Amrams sacīja, � kā viņ� rij par godu savas dvēseles glāb�anai.

� Rau, tādi ir tie cilvēki, kuri mūs tik tālu novedu�i, � Simons sacīja.

� Tādi ir tie ļaudis, kuru dēļ mēs mirstam, mans brāli Simon, � Johanans piebilda. Tad viņi vairs nerunāja. Klusēdami abi noskatījās, kā rakstumācītājs un kungs Matatija tupēja zālē uz grīdas, lāpu gaismā barību rīdams.

Nākamajā dienā, sestajā augustā, rakstumācītājs Nitajs pamodināja tai dienai izlozētos astotās pakāpes, Abi ja pakāpes, priesterus. Bezpalīdzīgā tempļa dienesta priek�nieka vietā vadību bija pārņēmis rakstumācītājs Nitajs, un priesteri viņam klausīja. Viņi sekoja viņam zālē, un rakstumācītājs Nitajs sacīja: � Nāciet, izlozēsim, kuram jākauj jērs, kuram jāslaka asinis, kuriem jānes uz altāra upura gabali, kuram milti, kuram vīns.

Viņi lozēja. Pēc tam rakstumācītājs Nitajs sacīja:

� Ej ārā, izraudzītais, un skaties,-vai kau�anas laiks nav pienācis.

Kad pienāca laiks, novērotājs sauca: � Aust gaisma! Austrumos kļūst gai�s.

� Vai līdz Hebronai ir gai�s? � rakstumācītājs Nitajs jautāja, un novērotājs atbildēja: � Jā!

Pēc tam rakstumācītājs Nitajs pavēlēja: � Ejiet un atvediet jēru no novietnes. � Un �im uzdevumam izlozētie gāja uz jēru novietni. Viņi nepiegrieza vērību, ka tur nebija neviena jēra, viņi atveda jēru, kura nebija, viņi pēc noteikumiem padzirdīja to no zelta kausa.

Tie, kuriem bija kritusi loze, tikmēr ar divām milzīgām zelta atslēgām devās uz svēto telpu un atslēdza lielos vārtus. Tajā brīdī, kad vārtu vēr�anās varenais troksnis ieskanēja ausīs, kau�anas darbiem izraudzītais kādā citā telpā nokāva upuri, kura nebija. Tad viņ� uzlika dzīvnieku, kura nebija, uz marmora galda, nodīrāja un sadalīja to pēc norādījumiem, deviņi no viņiem nesa katru gabalu atsevi�ķi un lika uz altāra malas. � Tad viņi izlozēja, kuriem jānes upura gabali no apmales uz pa�u altāri. Ieradās zemākas pakāpes kalpotāji un pārģērba �im darbam izraudzītos citos tērpos. Viņi iededza upuruguni un kvēpināja no zelta bļodas, liedami tajā vīraku ar zelta karotēm. Un viņi ņēma lielo simtbalsīgo hidraulisko sirēnu un lika skanēt visiem simt toņiem reizē. Kad atskanēja �ī varenā kauk�ana, kas pārspēja katru troksni Jeruzalemē, visi zināja, ka tagad notiek upurē�ana, un metās cēlos.

Tas, kuram bija kritusi loze, pasniedza vīnu. Rakstumācītājs Nitajs uzkāpa uz viena no altāra ragiem, stāvēja nogaidīdams ar lakatu rokās. Nozīmētie priesteri meta upura gabalus ugunī. Kad priesteris noliecās, lai izlietu vīnu, rakstumācītājs Nitajs deva zīmi, pavicināja lakatu. Un, kamēr dūmu stabs kāpa aug�up, Ievīti uz svētās telpas kāpnēm uzsāka psalmu un priesteri, no altāra nokāpu�i, svētīja ceļos nokritu�o tautu.

Tā sestajā augustā ar visu paredzēto greznību, stingri pieturēdamies pie simt priek�rakstiem, upurēja izlozētie astotās pakāpes, Abijas pakāpes, priesteri. �ie novārgu�ie cilvēki, gatavi mirt �odien vai rīt, neredzēja, ka jēru novietne un tā kunga altāris ir tuk�i. Viņos iemājoja rakstumācītāja Nitaja ticība. �ī ticība panāca, ka viņi redzēja jēru. Viņi to upurēja, un �is upuris bija viņu

dzīves Jēga un pats ievērojamākais notikums. Tikai tālab viņi ar tādām pūlēm ievilka gaisu savās plau�ās un atkal to izgrūda ārā, tikai tas vēl �ķīra viņus no nāves.

Kad Titam paziņoja, ka jūdi apēdu�i pēdējos viņu dievam lemtos jērus, viņ� bija pagalam satriekts. Tie bija briesmīgi, neprātīgi, dieva pamesti jaudis. Kālab �ie neizprotamie cilvēki, kam nebija cita balsta kā vien Jahve, aplaupīja viņa altāri?

Vadzis bija lūzis, tagad aplenktajiem bija beigas. Kāds liels vilinājums tie�i tagad uzbrukt izmocītajai pilsētai! Armija pēc ilgā, nogurdino�ā aplenkuma alka pēc �ā uzbrukuma. Tas bija arī pats īsākais un dro�ākais ceļ� uz triumfu. Viņa tēvam vairs nebija nekāda iemesla uzturēt spēkā versiju, ka Jūdejā rīkojoties tikai soda ekspedīcijas. Viņa stāvoklis Romā pietiekami stabils, kaut arī viņ� pats nav pabeidzis �o karagājienu. Ja Tits tagad uzbruktu pilsētai, Roma viņam nevarētu liegt triumfu.

Princis tajā naktī gulēja slikti, �aubu plosīts. Triumfs ir laba lieta. Bet vai viņam nav Berenīke, vai viņ� pats sev nav zvērējis neizgāzt savas dusmas pret dumpiniekiem uz templi? Viņ� pēc pieredzes ar Berenīki ir mācījies, cik maz var panākt ar varu. Ja viņ� �to tur� saudzēs, ja viņ� nogaidīs, kamēr �tas tur� padodas, vai tad viņ� nebūs vērsis par labu to, ko nodarījis �ai sievietei?

Viņ� Josefam vēlreiz, pēdējoreiz uzticēja panākt vieno�anos. Viņ� pilnvaroja viņu izteikt miera piedāvājumus, kas tālu pārsniedza līdz�inējo piekāpību.

Josefa sirds dauzījās kā neprātīga. Viņ� dziļi palocījās Tita priek�ā, pēc jūdu paraduma roku pie pieres pielikdams. Romie�a piedāvājums bija liela dāvana, ko sniedza stipra roka, kam patie�ām nebija nepiecie�ams dāvināt, kas savu gribu varēja uzspiest ar varu. Josefam jāpanāk, lai ļaudis pilsētā to saprastu. Tagad, visam par spīti, ir jēga tam, ka viņ� ir �eit romie�u vidū pie Jeruzalemes un nevis aiz mūriem kā Justs.

Noteiktajā stundā viņ� devās tie�i uz mūri viens pats, vienkār�i tērpies, bez iero�iem, bez priestera amatzl-mēm. Tā viņ� stāvēja starp aplencējiem un aplenktajiem, sīks cilvēciņ� uz kailas zemes pie milzīgā mūra, un mūris viņa priek�ā �ķita sētiņ nosēts ar karavīriem. Bija

ļoti karsts laiks, smirdoņa, nomāco�s klusums, tā ka viņ� dzirdēja vienīgi savu asiņu dunu. Sev mugurā viņ� juta Tiberija Aleksandra zobgalīgo skatienu, sev priek�ā redzēja naida pārņemtās Simona bar Gioras, sava jaunības drauga Amrama un Johanana nicino�ās acis. Karstajā saulē viņ� sala pie visām miesām.

Viņ� sāka runāt. Pirmkārt viņam pa�am savi vārdi skanēja tuk�i un sve�i, bet tad viņu pārņēma iedvesma, un viņ� runāja vienkār�i, dedzīgi un atklāti kā vēl nekad mū�ā. Viņ� skaidroja, ka romie�i pado�anās gadījumā gan saņem�ot gūstā visus bruņotos vīrus, bet neviens netik�ot nogalināts. Viņ� skaidroja, ka romie�i vēl �odien ielaidī�ot pilsētā templim upurējamos dzīvniekus ar noteikumu, ka, tāpat kā senāk, tik�ot pieņemts un upurēts arī Romas ķeizara, senāta un tautas Jahvem veltītais upuris.

Ļaudis uz mūra drūmi un skumji noskatījās, kā Josefs tuvojās. Tagad pat daudzi makabeji alkaini skatījās uz Simonu un Johananu. Tas patie�ām bija vērienīgs, �ēlīgs piedāvājums, un savās sirdīs viņi cerēja, ka vadoņi to pieņems.

Ta�u vadoņi par to nedomāja. Ja viņi padosies, tad kāda dzīve viņus sagaida? Vispirms viņiem būs jāpiedalās triumfa gājienā, tad viņus aizsūtīs kā vergus uz kalnraktuvēm. Un, pat ja romie�i viņus atbrīvotu, vai gan pēc visa notiku�ā viņi varētu dzīvot starp jūdiem? Kad viņu kar� beigsies ar neveiksmi, viņi uz visu mū�u būs starp jūdiem izstumtie. Bet bez �iem apsvērumiem bija dziļāki iemesli. Viņi bija aizgāju�i pārāk tālu, viņi bija vainojami, ka pilsētas apkārtne tagad nolīdzināta līdz ar zemi un templis kļuvis par kapsētu un asiņainu cietoksni, viņi bija apēdu�i Jahves jērus, un nu viņi gribēja savu ceļu turpināt līdz galam.

Jau iepriek�, nezinādami, ko romie�i piedāvās, viņi bija sagatavoju�i savu atbildi. Kad Josefs pabeidza runu, viņi nenospļāvās, nenopurināja pī�ļus no saviem apģērbiem un apaviem, nedomāja pat par garu atbildi, dusmu un nicinā�anas pilnu. Nē, viņi tikai atvēra mazos izlūkdienesta vārtiņus blakus lielajiem vārtiem, un ārā kviekdama un ruk�ķēdama iznāca cūka. Jā, viņi bija atņēmu�i romie�iem pāris cūku, un vienu no tām viņi tagad uzlaida Josefam.

Josefs nobālēja. Cūka nāca viņam virsū ruk�ķēdama un sēkdama, un ļaudis uz mūra smējās. Un tad kori un

latīniski � tas izvārgu�ajiem vīriem nenācās viegli � viņi bija ilgi vingrināju�ies � sauca:

� Vai tev ir ataugusi priek�āda, Josef Flāvij?

Viņi smējās, un romie�i pa�i pret savu gribu smējās līdzi. �ie nolādētie jūdi patie�ām bija izdomāju�i sasodīti labu joku. Bet Josefs stāvēja viens starp abām nometnēm blakus cūkai iepretim apkaunotajam, ar lielgabaliem piestūķētajam templim, un viņu skaļi izsmēja gan jūdi, gan romie�i.

�ajā brīdī, kas bija gar� kā gadi, Josefs samaksāja par visa sava mū�a augstprātību. � Jūsu rakstumācītājs ir nelietis, � kādreiz bija teicis kāds ar dzeltenīgu seju, Meronā viņi uzsēja zāli uz ceļa, pa kuru bija ieradies viņ�, da�i turējās no viņa septiņu soļu attālumā kā no spitālīgā, skanot bazūnēm, viņam pasludināja Lielo izraidi jumu, Aleksandri jā viņu sasēja ar virvēm un pātagoja. Bet kas bija tas viss salīdzinājumā ar �o brīdi? Viņ� bija nācis ar tīru sirdi, viņ� gribēja glābt pilsētu, vīrie�us, sievietes, bērnus un Jahves namu. Bet viņi uzsūtīja Josefam cūku. Viņ� labi saprata, ka tagad jāiet projām, bet vilcinājās. Viņu turēja uz vietas mūris. Viņam bija jāsaņem kopā viss gribasspēks, lai aizietu. Viņ� spēra vienu soli aiz otra, viņ� gāja atmuguriski, vēl vienmēr uz mūriem skatīdamies. Viņu pārņēma liels aukstums, viss no viņa bija nolobījies � gan sāpes, gan augstprātība. Viņ� nepiederēja pie romie�iem un nepiederēja pie jūdiem, zeme bija tuksnesīga un kaila kā pirms pasaules radī�anas, viņ� bija viens, ap viņu bija tikai izsmiekls un ņirgas.

Kad jūdi izdzina Josefam pretim cūku, Tits nesmējās. �Patiesību sakot,� viņ� domāja, �es varu būt apmierināts. Es sevi pārvarēju. Es gribēju vērst par labu, ko �ie ārprātīgie nodarīju�i savam dievam, tagad es esmu ar Jahvi labākās attiecībās nekā mani ienaidnieki.� Ta�u �ie apsvērumi ilgsto�i nenomierināja. Viņ� paskatījās lejup uz reālo, balto un zeltaino templi. Piepe�i viņu pārņēma bīstamas alkas samīdīt kājām �to tur� � traucētāju, mulsinātāju. Viņi pa�i to apkaunoju�i, viņ� pilnīgi iemetīs mēslos �to tur� � smējēju, cēlo, nolādēti tīro. Viņa smadzenes plosa ritmiski, neapvaldīti, me�onīgi saucieni, ko viņ� dzirdējis no saviem kareivjiem: �Hep, hep,� � un pie katra �hep� nobrāk�ķ kāds pakausis un sabrūk daļa no tempļa.

To pa�u bridi viņ� iztrūkās. Viņ� no�ēloja, ka bija par to domājis. Nē, katrā ziņā viņa nolūks nebija ielaisties ar Jahvi. To viņ� uzticēja kungiem viņpus mūra.

Viņu sagrāba neskaidras skumjas, me�onīgas ilgas pēc jūdietes. Viņ� juta bezspēcīgas dusmas par jūdu fanātismu, par viņu aklību. Berenīke ir viena no viņiem, tikpat neizprotama kā viņi, nekad Tits viņu pa īstam neiegūs.

Viņ� aizgāja pie Josefa. Tas gulēja savā gultā līdz nāvei noguris, aukstiem sviedriem klāts, par spīti vasaras dienas karstumam. Viņ� gribēja piecelties.

� Guli, guli, � Tits lūdza, � bet runā ar mani. Varbūt dusmas uz �iem cilvēkiem dara mani aklu? Paskaidro, mans jūd: ko viņi grib? Savu mērķi viņi vairs nevar sasniegt: tātad kāpēc viņi labāk grib mirt nekā dzīvot? Viņi var paturēt templi, kura dēj cīnās: kāpēc viņi grib, lai tas nodeg? Vai tu saproti to, mans jūd?

� Es to saprotu, � Josefs sacīja neizsakāmi noguris, un viņa sejā bija tā pati skumjā izteiksme kā sejās uz mūra.

� Vai tu esi mūsu ienaidnieks, mans jūd? � Tits ļoti maigi jautāja.

� Nē, mans princi, � Josefs atbildēja.

� Vai tu piederi pie tiem viņpus mūra? � Tits vaicāja. Josefs satriekts ierāvās sevī, klusēja.

� Vai tu piederi pie tiem viņpus mūra? � Tits uzstājīgāk atkārtoja.

� Jā, mans princi, � Josefs atzinās.

Tits paskatījās uz viņu bez naida, bet nekad viņi abi nebija jutu�ies tik sve�i. Tits, iedams ārā, vēl vienmēr skatījās uz jūdu, smagu domu mākts.

Savā skaistajā, klusajā mājā Tiberiadā uz pakalna pie ezera Berenīke mēģināja izstāstīt brālim Agripam, kas noticis karaspēka nometnē. Kad Agripa redzēja viņu pārrodamies satrauktu un satriektu, viņ� neko netaujāja. Tagad viņa stāstīja jo vaļsirdīgāk. Vai viņa nicināja Titu viņa varmācības dēļ? Nē. Pats ļaunākais bija tas, ka viņa vairs neienīda Tita barbarismu. Zem piktās, aizvainotās zēna sejas, kāda Titam bija �ķiroties, viņa redzēja stipro, mērķtiecīgo karavīra seju. Neko nelīdzēja, ka viņa uzjautrināja sevi un brāli, stāstīdama par viņa nelokāmo pedantismu, par viņa mujķīgo stenografē�anu.

Savā smirdo�ajā nometnē, nomīdītajā tuksnesī ap Jeruzalemi Tits bija vīrietis, īsts vīrietis.

Agripa labi saprata savas māsas moko�os paskaidrojumus. Vai �is nelaimīgais kar� tikpat ne�ēlīgi neplosīja arī viņa nervus? Viņ� bija nosūtījis romie�iem savas karaspēka vienības, bet tūdaļ pēc tam atgriezās savā karaļvalstī aiz Jordānas un vēlējās dzirdēt par notikumiem nometnē pēc iespējas mazāk. Viss viņam bija sagandēts � Tiberiadas skaistā pils, viņa gleznas, grāmatas, skulptūras.

� Tev ir vieglāk, māsa, � viņ� sacīja, un viņa skaistajā, mazliet par daudz tuklajā sejā pavīdēja tikko jau�ams, drūms smaids. � Sirdī tu mīli Jūdeju, tās zemi un tās garu un guli ar savu romieti, un esi sev �o problēmu atrisinājusi. Mīli viņu, Nikion, savu Titu. Es viņu apskau�u, bet nedrīkstu tevi atrunāt. Un kas atliek man, Nikion? Es saprotu abus � gan jūdus, gan romie�us. Ta�u kā lai es paturu abus? Kaut es varētu būt tāds kā viņi Jeruzalemē, kaut es varētu būt tāds kā romie�i! Es redzu jūdu fanātismu un romie�u barbarismu, bet es nespēju tikt vaļā, es nespēju iz�ķirties.

Berenīke Tiberiadas klusumā saspringti uzklausīja visas ziņas no Jeruzalemes nometnes. Sākumā viņai acu priek�ā vēl rēgojās tuksnesis, kurā bija pārvērtusies pilsētas krā�ņā apkārtne, nāsīs koda nometnes smirdoņa, ausīs gaudoja plēsoņas, kas gaidīja uz maitām. Ta�u pamazām atmiņas zaudēja savu pretīgumu un kara ārprāts sāka �o sievieti valdzināt. Kar� bija asinis un uguns, liela izrāde, kar� skurbino�i smar�oja, kar� bija me�onīgas un bijīgas vīrie�u sejas, kas alka pēc ātras, aplaimojo�as nāves. Viņa novērsās no Tiberiadas domīgā skaistuma un aizvien spēcīgāk ilgojās pēc varenās, patētiskās nometnes burzmas. Kāpēc princis klusēja? Kāpēc viņ� viņai nerakstīja? Vai Berenīkes miesa viņam nebija patikusi? Visas dusmas un kaunu viņa vērsa pret sevi, nevis pret �o vīrieti.

Kad pienāca ziņa, ka vistuvākajā laikā jāiz�ķiras tempļa liktenim, ka par to jau esot apspriedies ķeizara kabinets, viņa ilgāk neizturēja. Tagad viņai bija pietiekams pamats atgriezties nometnē.

Saņēmis ziņu par viņas iera�anos, princis juta varenu uzvaras prieku. Kop� �ī sieviete no viņa aizbēga, viņ� bija pārlaidis divus grūti panesamus mēne�us karstās vasaras smirdoņā, ar pūlēm sevi apvaldīdams un gaidī-

dams pilsētas pado�anos. Saspringtā darbā Tits mēģina notrulināt nemieru, viņ� ari tiek uz priek�u, viņ� aizvirza karu līdz pa�am templim, un, kur kādreiz slējās Antonija forts, tagad stāv viņa trīsdaļīgā telts: darbistaba, guļamtelpa, ēdamtelpa. Viņ� vairs ilgāk neatsakās no Berenīkes portreta klātienes. Biedino�i dzīva, kā viss, ko radījis Fabulls, glezna stāv viņa darbistabā. Bie�i viņ� skatās zeltainbrūnajās, iegarenajās sievietes acīs. Kā viņam varēja ienākt prātā ārprātīgā ideja iegūt viņu kā spānie�u ielasmeitu? Tā ir sve�āda sieviete, jā, ļoti cēla un sve�āda. Viņ� alkst pēc Berenīkes kā pirmajā dienā.

Viņ� ieskatījās savās piezīmēs, viņas vārdos, ko viņ� stenografējis, salīdzināja tos, apsvēra. Viņ� ilgi stāvēja pie portreta, aplūkoja to, �aubu pārņemts. Saņēma sevi rokās, nedarīja neko, gaidīja.

Tagad viņa nāca pati. Viņ� izjāja Berenīkei pretim, lai sagaidītu viņu tālu no nometnes. Berenīke bija maiga, meitenīga, neko nepārmeta. Viņu nebiedēja noplicinātā zeme ap Jeruzalemi, daudzie krustā sisto līķi, plēsīgie putni, me�onīgās, draudīgās kareivju sejas, �is �ge hin-nom�, �ie nāves lauki. Jo caur �o Hadesu stingrā solī gāja princis, īstais vīrietis, un, tā kā viņa atradās viņam līdzās, Berenīki pārņēma liels miers.

Viņi kopā zvilnēja pie vakariņu galda. Viņ� stāstīja Berenīkei par saviem zēniem, saviem kareivjiem. �ie jūdi sagādāja velni�ķīgas grūtības. Viņi bija fanātiski, traki kā aiz�autas me�acūkas. Viņi riskēja ar dzīvību kvie�u maisa dēļ. Viņi izdomāja aizvien jaunus, ne�ēlīgus paņēmienus. Tā, piemēram, viņi bija piebāzu�i jumtu, kas savienoja Antonija fortu un tempļa teritoriju, ar jūdu piķi, sausu malku un darvu, uzvilināju�i uz tā romie�us un izcepu�i kā zivis. Bet arī ar viņa zēniem nevarēja dzīt jokus. Princis stāstīja tā, it kā runa būtu nevis par zaudējumu vai uzvaru, bet par labu sporta spēli. Viņ� pats sevi nesaudzē, ja vajag, viņ� metas cīniņā, viņ� ir divas reizes ievainots, ienaidnieki nodūru�i zirgu, kurā viņ� sēdējis, viņa virsnieki vienmēr cen�as viņu pārliecināt, ka viņam, karavadonim, ikdieni�ķos darbus kaujas laukā vajagot uzticēt ierindniekiem.

Tits stāstīja cītīgi, labā noskaņojumā, gandrīz nevērodams, vai viņa klausās. Pēk�ņi viņ� pamanīja, kā Berenīke uz viņu paskatās. Tās -nebija portreta acis. �ādu neatlaidīgu skatienu, �ādu acu aizmiglo�anos viņ� pazina. Lēnām, turpinādams runāt, ar alkainu, tomēr maigu kustību viņ� abām rokām apskāva Berenīki. Viņa piekļāvās Titam, viņ� neizrunāja līdz galam iesākto teikumu, stāsta vidū viņi noslīga uz zviļņa un saplūda.

Pēc tam viņa gulēja nekustīgi, acis aizvērusi, smaidīdama. Tits spieda savu plato zemnieka galvu, kas tagad izskatījās svaiga un jauneklīga, pie viņas krūtīm, urbās ar to viņas augumā.

� Es zinu, � viņ� sacīja un maigi pieklusināja savu bargo pavēlnieka balsi, � es zinu, tu neesi nākusi manis dēļ. Bet ļauj man ticēt, ka tu esi te manis dēļ. Saldā, brīni�ķīgā, karaliene, mīļotā. Tu dro�i vien esi ieradusies sava tempļa dēļ. Lai svētīts tavs templis, jo tu esi pie manis. Es biju cie�i nolēmis, ka templis jāsaglabā. Saldā, un, ja arī man tādēļ būtu jāziedo vairāk nekā desmit-tūksto� vīru, es to saudzē�u. Tas ir tavs templis. Tur ir tava īstā vieta, un desmittūksto� vīru nav liela cena. Es uzcel�u no jauna arī tavu priek�te�u māju. Tu varēsi kāpt aug�up pa tās kāpnēm, Nikion, savā gaitā, kas mani dara svētlaimīgu, un aiz tevis būs tavs templis.

Berenīke gulēja, acis aizvērusi, smaidīdama. Viņa kāri tvēra katru Tita vārdu. Pavisam klusu viņa sacīja: � Vīrs, bērns, janik, janiki. Es ierados tevis dēļ, janiki.

Divdesmit pirmajā augustā, pirmajā abā pēc jūdu kalendāra, �Bargais Jūlijs� sāka graut tempļa teritorijas ārējo mūri. Viņ� strādāja se�as dienas pēc kārtas, tika pievestas citas ma�īnas, divdesmit septītajā augustā visas ma�īnas strādāja reizē. Bez panākumiem. Romie�i mēģināja tie�o uzbrukumu, pielika kāpnes, pavēlēja divām kohortām bruņurupu�a veidā doties uz kāpnēm. Jūdi apgāza ar bruņotiem vīriem cie�i aplipu�ās kāpnes. Da�i leģionāri, starp tiem tas, kur� nesa kaujas emblēmu, nonāca uz mūra, bet �eit tos nosita, un jūdi ieguva emblēmu.

Tits lika pielaist vārtiem uguni. Arējās kolonādes, viņ� mierināja sevi un Berenīki, vēl neesot templis. Tātad vārtus aizdedzināja, izkusu�ais sudrabs atvēra liesmām ceļu uz koka sijām. Uguns plosījās visu dienu un visu nākamo nakti. Tā tempļa teritorijas ziemeļu un rietumu kolonādes bija iznīcinātas, un tagad karaspēka priek�ā atradās pati augstā tempļa celtne.

Divdesmit astotajā augustā, astotajā abā pēc jūdu

kalendāra, kamēr romie�u ugunsdzēsēju komandas strādāja, lai caur gruve�iem, pelniem, oglēm un drupām būvētu ceļu līdz templim, Tits sasauca kara padomi. Vajadzēja izlemt, kā izturēties pret pa�u templi.

Kara padomē piedalījās mar�als Tiberijs Aleksandrs, turklāt vēl ģenerāļi, kuri komandēja �etrus leģionus: Ce-realijs no Piektā, Lepids no Desmitā, Literns no Divpadsmitā, Frīgijs no Piecpadsmitā leģiona un Markantons Jūliāns, Jūdejas gubernators. Par sekretāru Tits izraudzījās Josefu.

Vispirms Tits lika nolasīt ķeizara vēstuli. Berenīke bija pareizi informēta, ka ķeizars sasaucis kabineta sēdi, lai uzzinātu savu kungu domas par tempļa turpmāko likteni. Da�i ministri bija izteiku�ies, ka �is dumpības cietoksnis, �is spītīgais jūdu nacionālā lepnuma centrs un simbols, jānolīdzina līdz ar zemi. Vienīgi tā varot reizi par visām reizēm atņemt jūdiem viņu pulcē�anās vietu. Citi domāja, ka kar� tiekot vests pret cilvēkiem, nevis pret nedzīvām lietām un Romas kultūras presti�s prasot, lai tik lieliska celtne tiktu saudzēta. Pats ķeizars, tā bija teikts vēstules beigās, nolēmis ieteikt karavadonim celtni, ja iespējams, saglabāt.

Koncentrēti un nopietni kungi klausījās lasām vēstuli. Viņi zināja, ka runa ir par triumfu. Ja templi ieņems ar uzbrukumu, tad tas būs slavas vainagots karagājiena noslēgums, tad neviens vairs nevarēs pļāpāt par soda ekspedīciju, tad senātam būs jāpiekrīt triumfam. Viņus vilināja triumfa dienas spo�ums un sajūsma, viņu dzīvē pats nozīmīgākais, viņu, kuri kā uzvarētāji piedalīsies �inī gājienā. Bet to te nedrīkstēja pieminēt, par armijas interesēm te drīkstēja runāt tikpat maz kā ķeizara troņa padomē.

Viņi varēja labi iedomāties, kā noritēja troņa padome. Resnais Jūnijs Trāķietis dro�i vien da�os mierīgos vārdos atbalstīja tempļa saudzē�anu, varbūt arī resnais Klaudijs Regīns izteica pāris nenoteiktu, samierino�u frā�u. Toties jo asāk tempļa nopostī�anu pieprasīja ministrs Ta-lass. Beidzot radās kompromiss, �is �ja iespējams�, �ī vēstule, kas uzlika armijai atbildību par visu, kas notika un kas nenotika. Nu labi, armija var atbildību uzņemties. Armija grib savu triumfu, karaspēka vienību noskaņojums, kuras neprātīgi ilgojās �to tur�, �to zināmo� sabradāt ar zābakiem, bija pārņēmis arī daudzus vadoņus. �Hep, hep� tirdīja arī viņus. �Celtni, ja iespējams, sa-

glabāt,� � to, Romā sē�ot, bija viegli pateikt. Kur sākas �is �ja iespējams� un kur tas beidzas?

Pats pirmais runāja mar�als Tiberijs Aleksandrs. Viņ� zinot, pārējie gribot triumfu Romā, viņ� gribot �o zemi saprātīgi pakļaut. Viņ� runāja īsi un apņēmīgi kā vienmēr. Celtnes saglabā�ana maksā�ot upurus. Bet desmittūksto� kareivju varot aizstāt, templis esot vienreizējs, un to aizstāt nevarot. Simttūksto� vīru tagad spē�ot tikt galā ar apmēram piecpadsmit tūksto�iem aiz tempļa sienām. Esot iespējams celtni saudzēt.

Ģenerālis Frīgijs no Piecpadsmitā leģiona, ģenerāļa Li-terna piekrīto�o saucienu atbalstīts, iebilda. Protams, samaksājot ar desmit tūksto�iem romie�u leģionāru dzīvībām, esot iespējams templi valstij un pasaulei saglabāt. Bet viņ� neticot, ka ķeizars, kareivju draugs, �īs iespējamības robe�as gribētu tā papla�ināt. Jūdu negodīgo cīņas paņēmienu dēļ jau vairāki tūksto�i esot no�ēlojamā kārtā gāju�i bojā, sakapāti, izcepti. Nedrīkstot ziedot jaunus tūksto�us. Kareivji alkstot �to tur� nodedzināt, tikt templī pie savas naudas. Ja viņiem lieg�ot �o pelnīto atriebi, tas armijā izsauk�ot pamatotu neapmierinātību.

Kamēr ģenerālis Literns skaļi piebalsoja Frīgijam, Tiberijs Aleksandrs, kā vienmēr pieklājīgi smaidīja. �is Frīgijs bija tie�i tas virsnieka tips, kuru viņ� ienīda, � truls, plātīgs. Tādi kā �is ģenerālis par katru cenu grib triumfu. Tādi kā �is ģenerālis nekad nesapratīs �īs celtnes di�enumu, ko radījis cilvēka ģēnijs gadu simteņos. Tādi kara zābakos brien tam pāri uz savu triumfu un nedomā mest ne mazāko līkumu.

Bet runāja jau Jūliāns Markantons, Jūdejas provinces gubernators. Viņ� bija ierēdnis, viņu interesēja tikai viņa iecirknis, turpmākā provinces pārvalde. Viņ� negribēja uzņemties lielāku atbildību. Viņ� ne�auboties, viņ� paskaidroja, ka tagad armija, arī templi saudzēdama, varot apspiest dumpi. Ta�u tas būtu tikai īslaicīgs, nevis ilgsto�s atrisinājums. �īs celtnes mākslas vērtību neviens nespējot novērtēt pareizāk par viņu. Ta�u jūdi esot templi padarīju�i par cietoksni, un tas palik�ot par cietoksni arī pēc sacel�anās apspie�anas. Bet kad gan Roma atstājusi pakļautajos apgabalos dumpinieku cietok�ņus? Templi vajagot iznīcināt, ja negribot, ka jūdi, līdzko bū�ot atvilkta daļa no karaspēka, sāktu domāt par jauniem nemieriem. Ja celtni nenopostī�ot, tcļd �ī nemierīgā, augstprātīgā tauta to nekādā ziņā neuzskatī�ot par labestības

zīmi, bet uztver�ot kā vājumu. Viņ�, Jūdejas gubernators, kur� atbildīgs Romai par mieru un kārtību �ajā grūti pārvaldāmajā provincē, ļoti lūdzot, lai templi nolīdzinot līdz ar zemi. Neesot iespējams to saglabāt.

Tits visu noklausījās, reizēm mazliet mehāniski stenografēja līdzi. Viņ� labi saprata kareivju vēlē�anos un ģenerālu vēlē�anos. Vai viņ� pats nealkst pēc triumfa?

Ta�u Jahve ir bīstams pretinieks. Jau ietiepība, ar kādu tauta viņu aizstāv, pierāda, ka viņ�, par spīti visam smieklīgumam, nav nekāds mazais un nicināmais dievs. �Ja iespējams.� Viņ� nedzirdami nopū�as. Kaut Vespa-siāna vēstule būtu skaidrāka!

Tikmēr visi kungi bija izteiku�i savas domas. Izrādījās, ka trīs balsis bija par tempļa saglabā�anu, trīs par tā iznīcinā�anu. Visi saspringti gaidīja prin�a lēmumu. Pat apvaldītais Tiberijas Aleksandrs nespēja nomākt mazu, nervozu raustī�anos.

Josefs satraukts skrāpēja ar grifeli galdu. Viņ� saspringti tvēra katru izrunāto vārdu, bet pierakstīja pavir�i, jo varēja paļauties uz savu atmiņu. Pamatojumi, ko izteica karavīri, bija svarīgi. Bet aiz tiem stāvēja vēl kaut kas svarīgāks: alkas pēc triumfa Romā. Tits bija viņam, Be-renīkei un pats sev apsolījis templi saudzēt. Bet Tits ir karavīrs. Karavīra augstākais mērķis ir triumfs Romā. Vai viņ� noturēsies? Vai viņ� spēs atteikties no triumfa, lai saglabātu Jahves namu?

Tits domā. Bet viņ� neapsver visus �par� un �pret�. ��is Jahve,� viņ� domā, �ir ļoti viltīgs dievs. Acīmredzot viņ� ir tas, kur� iedvesis man pret �o sievieti tādas apgrūtino�as jūtas. Viņa man ir atdevusies, es pazīstu viņu: dro�i vien Jahve ir tas, kur� nepieļauj, ka manas slāpes rimtos. Kā mans tēvs smīnēs, kad dzirdēs, ka esmu nodedzinājis templi. �Nu, Kenīda, vecā grezele,� viņ� sacīs, �viņ� nav spējis savaldīties. Atvēlēsim viņam triumfu.��

Stundas ceturksnis pagāja klusējot.

� Es pievienojos, � Tits sacīja, � to domām, kuri uzskata, ka iespējams templi saudzēt. Es ceru, ka romie�u leģioni saglabās disciplīnu arī tad, ja viņiem kāda pavēle nebūs pa prātam. Es pateicos jums, mani kungi.

Pēc senas militāras tradīcijas katru vakaru Tita telts priek�ā pulcējās pulku orķestri, lai fanfaras, augstākais

kara virspavēlniecības simbols, nopūstu jundu. Tits stāvēja telts ieejā. Pieņemt jundu vienmēr bija loti patīkami. Muzikanti, ap divsimt cilvēku, nostājās savās vietās. Tika dota zīme. Un tad sākās nedaiļskanīga, bet spēcīga timpānu dārdoņa, ragu un flautu spalgā spieg�ana un gaudo�ana, trompe�u taurē�ana, un Tits no sirds priecājās par raibo, jautro pulku un par tā goddevīgo muzicē�anu. Tad muzikanti aizgāja. Un tagad sekoja kaut kas svarīgāks, nākamās dienas paroles un uzdevuma paziņo�ana. Tas notika nopietni un svinīgi. Katrs no �etriem leģioniem ik vakaru rindas kārtībā sūtīja savu pirmo centurionu, lai tas saņemtu no karavadoņa nākamās dienas pavēli un paroli un nodotu to tikpat nopietni un svinīgi tālāk.

Tits bija nepatīkami pārsteigts, kad �ajā divdesmit astotā augusta vakarā kā pavēles saņēmējs ieradās kapteinis Pedāns, Piektā leģiona pirmais centurions. Nācās paziņot kop� ilgāka laika pa�u svarīgāko pavēli, un princis bija to trīs reizes pārlabojis. Viņ� pasniedza kapteinim dēlīti. Pedāns paņēma to savās platajās, īsajās, netīrajās rokās. Viņ� lasīja: �Parole: ej bojā, Jūdeja. Pavēle: divdesmit devītajā augustā visādā ziņā jāpabeidz dzē�anas un drupu novāk�anas darbi tempļa ziemeļu un rietumu pusē, lai trīsdesmitajā augustā agri no rīta būtu sagatavota vieta uzbrukumam. Ja ienaidnieks traucē dzē�anas un drupu novāk�anas darbus, tad tas enerģiski jāatsit, tomēr saudzējot ēkas, kas pieder pie pa�a tempļa.�

Kapteinis Pedāns, ievērodams nolikumu, lasīja pavēli skaļā balsī. Piektā leģiona pirmais centurions bija apķērīgs, ar savu vienīgo redzīgo aci un viltīgajām smadzenēm viņ� bija aptvēris pavēles būtību labu laiku, pirms, viņa kvieco�ā balss sekoja acij. Tā nu kapteinis lēnām izrunāja lasīto. Drukns, noskūtu sārtu seju, vareniem pleciem, spēcīgu skaustu � tāds viņ� stāvēja karavadoņa priek�ā. No viņa platās mutes nesteidzīgi nāca pavēles teksts. Vārdi �tad tas enerģiski jāatsit� skanēja ļoti skaidri un ar uzsvaru, nobeiguma vārdus �ta�u saudzējot ēkas� kapteinis gan neizrunāja ātrāk, ta�u ieteica tos nevērīgi, kā mazsvarīgākus. Kamēr viņ� lasīja, viņa acis, gan dzīvā, gan nedzīvā, pētīgi, nogaido�i skatījās vairāk uz karavadoni nekā uz dēlīti, it kā viņ� lasītu nepareizi. No Pedāna skatiena Tits atkal juta pret �o skaļo, smagnējo cilvēku to pa�u parasto nepatiku un vienlaikus to pa�u stipro vilinājumu, to pa�u trako prieku, ko bija

jutis, dzirdot ģenerāļu vārdus, kad viņi ieteica, lai Jaujot ugunsgrēkam izplatīties, iesvie�ot uguni �tajā tur�, �zināmajā�. Iestājās īss klusuma brīdis. Kapteinis vēl vienmēr lūkojās uz Titu neticīgi, nogaido�i. Jā, nav �aubu, viņ� gaidīja. �Tev ir taisnība, mans Pedān, bet arī citiem ir taisnība. Dariet, ko gribat. Atbildību vienmēr noveļ cits uz citu. Visi grib to darīt, bet neviens negrib būt atbildīgs. Tu esi īstais vīrs, mans Pedān, dari to tu.� Tādas laikam bija Tita izjūtas, kamēr kapteinis Pedāns stāvēja un gaidīja. Ta�u �īs izjūtas nekļuva par domu un kur nu vēl par vārdu, Tits to nepieļāva. Nekas nebija redzams, izņemot mazu, tikko manāmu smaidiņu. Ta�u Piektā leģiona pirmais centurions �o smaidiņu ievēroja. Vai viņ� kaut ko teica? Karavadonim likās, it kā viņ� būtu ko teicis. Tas izklausījās pēc �hep, hep�. Bet tas, zināms, bija neiespējami. Kapteinis Pedāns paņēma dēlīti, noglabāja to, kā nolikumā paredzēts, sveicināja, izstiepdams roku ar atvērto plaukstu. Karavadonis sacīja: � Pateicos.

Kapteinis Pedāns attālinājās, un it kā nekas nebija noticis.

�ajā naktī Tits gulēja ar Berenīki. Viņ� gulēja mierīgi, un Berenīke dzirdēja viņu sakām: � Dod man dēlīti!

Pa to laiku kapteinis Pedāns devās atpakaļ uz savu telti. Pavēles vārdus viņ� labi atcerējās, tomēr vēlreiz izvilka dēlīti un pārlasīja to. Viņa platā mute pastiepās vēl platāka, viņ� bija apmierināts. Protams, �īs zemes karstums, �ausmīgie odi, kuriem īpa�i patika viņa gai�ā, sārtā miesa, moko�ā aplenkuma garlaicība � tas viss bija pretīgi, zāles vainaga īpa�nieks, armijas mīlulis, būtu varējis sev to aiztaupīt. Iepriek�ējā gadā, kad kaujas �eit aprima, viņ� ar kādu Muciāna karaspēka vienību devās uz Itāliju, lai piedalītos karagājienā pret Vitellu. Viņ� būtu varējis palikt tur, iestāties gvardē, uzdienēt par pulkvedi, par ģenerāli. Tagad, turot rokā dēlīti, viņ� neno�ēloja, ka atgriezies atpakaļ kā pirmais centurions Piektajā leģionā pie utainās Jeruzalemes, lai piedalītos nolādētajā aplenkumā.

Pedāns bija karavīrs. Viņ� kalpoja armijā kop� agras jaunības. Viņam patika ēst daudz un vienkār�i, nodoties netiklībai, piedzerties, rēkt piedauzīgas dziesmas. Viņ� bija mācījies cīnīties ar �ķēpu, �aut, paukoties, �is druk-

nais vīrs bija neparasti izveicīgs un stiprs. Viņ� jutās ļoti apmierināts ar sevi. Bie�i viņ� aplūkoja savu seju ne tikai dārgajā zelta spogulī, ko vadāja līdzi visos pārgājienos, ta�u arī katrā ūdens paltī, kam gāja garām, vai savā vairogā. Viņa seja viņam patika. Kad viņ� zaudēja vienu aci, viņ� pasūtīja jaunu aci pie vislabākā speciālista, kur� lika acis skulptūrām. Tikai tagad viņam sava seja patika pa īstam, un viņ� neno�ēloja, ka pazaudējis aci. Viņam patika briesmas. Viņam patika arī karalaupī-jums. No savas laupījuma daļas, no atlīdzības par īpa�iem uzdevumiem un no veikliem karanometnes darījumiem viņ� sarausa ievērojamu īpa�umu, kas bija dro�i noguldīts Veronā pie kāda baņķiera un ienesa krietnus procentus. Reiz, kad viņ� būs vecs un bezzobains, viņ�, zāles vainaga īpa�nieks, armijas mīlulis, atgriezīsies Veronā, kļūs par ievērojamu vīru, liks pilsētai dancot pēc savas stabules.

Pagaidām viņam visādā ziņā ir labāka nodarbo�anās. Piemēram, �ī dīvainā pavēle. Tā ir visnotaļ patīkama pavēle, kuru īsti pareizi saprot tikai viņ� un ar kuru rīkoties prot tikai viņ�. Kaut vai �īs savādās pavēles dēļ bija vērts atgriezties no krā�ņās Itālijas pie sava Piektā leģiona. Jo Piektā leģiona pirmais centurions, kur� parasti pret cilvēkiem ir ļoti vienaldzīgs, kur� nogalināja pretinieku sportiski bez personiskas ieinteresētības, �is kapteinis Pedāns kaut ko ļoti ienīst: jūdus.

Viss �ajos ļaudīs viņu sanikno � viņu valoda, viņu paradumi, viņu ticība, viņu elpa, viņu gaiss. Arī pārējie Austrumu cilvēki slinki, smirdo�i barbari ar atpaliku�iem ieradumiem. Bet jūdi patiesi tik ļoti mīl slinkot, ka viņi ne ar kādiem līdzekļiem, pat ne ar nāvi, nav piedabūjami kaut ko darīt savā septītajā dienā. Viņu zemē ir arī kāda upe, sabata upe, kas septītajā dienā netek. Un kara sākumā viņi � viņ� to redzēja pats savām acīm � ļāva septītajā dienā sevi nogalināt, nemaz nepretodamies, vienkār�i principiāla, ar likumu noteikta slinkuma dēļ. �ie muļķi tic, ka tiem, kuri ievēro viņu draņķīgos bau�ļus, dievs iekonservēs dvēseles mū�īgai dzīvo�anai. Tas �os nekauņas padara tik nejūtīgus pret to, kas citus valdzina un atbaida. Viņi tur sevi par labākiem nekā pārējie cilvēki, it kā viņi būtu tie�i tādi kā romie�u leģionāri. Viņi ienīst un nicina visus. Viņi apgraiza sev dzimumlocekli, lai tikai viņiem būtu kāda at�ķirīga iezīme. Viņi ir izaicino�i savdabīgi, stūrgalvīgi kā savvaļas kaz-buki. Kad viņi mirst, kad viņus sit krustā, viņi kliedz:

�Iā, iā_; iā ir mūsu dievs!� �ā �iā, iā� dēļ viņ� sākumā domāja, ka viņu dievs ir ēzelis, un da�i arī saka, ka viņi savā vissvētākajā vietā godinot ēzeli. Bet tas nav tiesa, �ie vājprātīgie un noziedznieki patiesībā tic dievam, kuru viņi nevar ne redzēt, ne noģist, dievam, kur� tikpat nekaunīgs kā viņi pa�i, kur� pastāv tikai prātā. Viņ� vairākas reizes atļāvies pajokoties un, ja kāds sists krustā, pamēģinājis, vai nevarēs �o mocekli ar draudiem un solījumiem vest pie prāta. Bet nē un nē. Viņi patiesi tic savam neredzamajam dievam, viņi kliedz �jā, jā� un mirst. Kapteinis Pedāns ir nesamierināms, nepielūdzams tāda neprāta pretinieks. Viņ� grib to izdeldēt. Nebūtu vērts dzīvot, ja kaut kas no viņu klieg�anas izrādītos patiesība, kaut arī tas būtu pats klusākais kunkstiens. Bet tā nav taisnība, tā nedrīkst būt taisnība.

Kapteinis Pedāns līganā gaitā iet uz savu telti, plato muti ņirdzīgi saviebis. Ja �is dievs Jahve kaut kādā veidā eksistē, tad ta�u viņam vajadzētu savu namu sargāt. Bet viņ� to nedarīs, par to parūpēsies Piektā leģiona pirmais centurions. Tikai tādā nolūkā viņ� �ajā karstajā, smirdo�ajā vasarā stāv pie utainās Jeruzalemes. Viņ� par to dievam Jahvem atmaksās. Viņ� pierādīs Jahvem, ka viņ� vispār neeksistē, ka �tas tur�, viņa nams, nav nekas vairāk kā tuk�a glieme�nīca.

Kapteinis Pedāns redz savā priek�ā Tita seju, kamēr viņ� princim lasa dēlī�a tekstu. �Tomēr saudzējot ēkas, kas pieder pie pa�a tempļa.� Ko nozīmē �saudzējot�, ko nozīmē �pieder pie pa�a tempļa,� �pretinieks enerģiski jāatsit�. Tas ir skaidrāk. Tas ir kaut kas, uz ko var atsperties.

�Hep, hep,� domā kapteinis Pedāns. Viņ� �inī vakarā ir īpa�i labā garastāvoklī. Viņ� dzer, stāsta piedauzības, ir tik dzēlīgi asprātīgs, ka pat priek�nieki, kuriem viņ� stāv ceļā, atzīst: viņ� pelnīti ir armijas mīlulis.

Nākamā rītā Pedāns ar saviem ļaudīm devās uz dzē�anas un drupu novāk�anas darbiem. Viņi �ķūrēja pie malas gruzdo�os gruve�us, noliecās, �ķūrēja atkal, bija jāiztaisa plats, taisns ceļ� uz vārtiem. �ie ar zeltu apkaltie vārti nebija lieli, pa kreisi slīpi virs tiem apmēram divu vīru augstumā bija maza loga atvere, apmalota ar zeltu. Ta�u citādi mūri slējās balti, milzīgi, nesatricināmi, tikai pa�ā aug�ā melnēja pāris mazu lodziņu.

Drupu novāk�ana bija netīrs, smags darbs. Jūdi nekustējās, aug�ējos lodziņos neparādījās neviena seja, vārti

palika slēgti. Pedāns dusmojās. Tagad viņam un viņa ļaudīm jānovāc jūdu mēsli. Vīri strādāja svīzdami, saīgu�i. Pedāns deva rīkojumu dziedāt. Viņ� pats savā spiedzīgajā balsī uzsāka Piektā leģiona parupjo dziesmu:

Kur der mūsu Piektais?

Visu veic leģionārs:

Karu viņ� karo,

Veļu viņ� mazgā,

Troņus viņ� gā�,

Putru viņ� vāra,

Mēslus viņ� �ķūrē,

Ķeizaru sargā,

Bērnus viņ� zīda,

Zīdīt ja vajag,

Viss viņam jāprot,

Kur der mūsu Piektais?

Visu tas dara.

Kad viņi �o dziesmu dziedāja tre�o reizi, parādījās pretinieks. Vārti nebūt nebija tik mazi, kā izskatījās, katrā ziņā tie bija pietiekami lieli, lai neticami īsā laikā izlaistu lielu pulku jūdu. Kareivji apmainīja lāpstu pret vairogu un zobenu. Bija sasodīti maz vietas, un tam, kur� tika iegrūsts kūpo�ajās drupās, vairs maz ko varēja palīdzēt.

� Makabej! � jūdi kliedza.

� Iznīksti, Jūdeja! � kliedza romie�i. Sākās īsta tuvcīņa. Jūdi nepiegrieza vērību tam, ka ari daudzi no viņiem iegāzās gruzdo�ajās drupās. Spietu spietiem viņi lidinājās ap romie�u leģiona emblēmu. Tagad krita tā nesējs, emblēmu satvēra kāds cits, arī to nosita.

� Makabej! � jūdi kliedza, viņi bija ieguvu�i emblēmu. Triumfēdami viņi ienesa to aiz mūriem.

Romie�i saņēma papildspēkus. Nākamā uzbrukumā jūdi netika tik tālu kā pirmo reizi, bet mazie vārti spļāva ārā aizvien jaunus pūļus. Pedāns lādējās, dauzīja savus ļaudis ar vīnogulāja bozi. Viņi padzina jūdus, da�i no Pe-dāna ļaudīm ielauzās līdzi jūdiem aiz vārtiem, vārti aizvērās. Tie, kas palika iek�pusē, bija pagalam. Bet pretinieks bija enerģiski atsists.

Pedāns ņirdza. Pretinieks nav atsists pietiekami enerģiski. Pedāns lika izveidot bruņurupuci. Ļaudis bija izbrīnīju�ies. Mūri slējās milzīgi augstu, tarāni nebija darboju�ies, viņus neatbalstīja artilērija. Ko viņu priek�nieks

gribēja? Vai viņiem jāsagrauj mūri ar kailām dūrēm? Ta�u viņi, paklausīdami pavēlei, sabāza vairogus virs galvām kopā kā dakstiņus un soļoja uz priek�u. Dīvainā kārtā Pedāns nelika viņiem uzbrukt vārtiem, bet doties �ķērsām uz vietu, kur atradās lodziņ� ar zelta apmali.

Viņi gāja tikai tālāk, tagad viņi bija pie mūra, priek�ējie jau stāvēja pie pa�a mūra piespiesti. Un nu notika kaut kas, ko Piektā leģiona pirmā kohorta, kas bija pie daudz kā pieradusi, vēl nekad nebija redzējusi. Kapteinis Pedāns savās smagajās bruņās uzlēca uz pēdējo vīru vairogiem un ar naglotajiem zābakiem soļoja pa krak�ķo�ajiem vairogiem uz priek�u, plati kājas iepletis. Viņ� nenogāzās, pie velna, viņ� saglabāja līdzsvaru, vienā rokā viņ� turēja dego�u pagali, un tagad viņ� to svieda un kliedza: � Dod vēl! � Un kareivji sniedza viņam no gruzdo�ajām drupām vēl vienu dego�u pagali un tad vēl vienu. Vīri, kuri stāvēja zem vairogiem, svīzdami, salīku�i, ar pūlēm turēdamies, nezināja, kas notika virs viņu galvām, viņi tikai dzirdēja savu kapteini kliedzam: � Dod vēl vienu! � un: � Hep, hep! � Bet viņi, tāpat kā tie, kuri sniedza dego�ās pagales, bija milzīga saspringuma pārņemti, gaidīdami, kas tagad notiks. Viņu priek�nieks, viņu kapteinis Pedāns, armijas mīlulis, noteikti zina, ko viņ� dara, tagad katrā ziņā kaut kam jānotiek.

Kapteinis Pedāns patie�ām zināja, ko viņ� dara. Viņ� bija apskatījis tempļa plānu, viņ� atcerējās, ka �inī vietā, telpā, kas atradās aiz zelta apmalotā lodziņa, glabājas malkas krājumi, ko jūdi � gan Jeruzalemes pilsoņi, gan svētceļnieki � sanes svētkos � katrs vīrs pa pagalei. Pretinieks enerģiski jāatsit. Viņ� lika padot sev dego�ās pagales, viņ� svieda, viņ� kliedza: �* Hep, hep! � un: � Dod vēl vienu! � Un vīri dzirdēja viņa naglotos zābakus skrāpējam vairogus, viņi turējās, salieku�i stiprās sprandas un muguras, un aiz nepacietības stenēja.

Un tad beidzot no mūra atskanēja kliedzieni, iz�āvās dūmi, aizvien vairāk, aizvien biezāki dūmi, un tagad Pedāns pavēlēja: � Padodiet kāpnes! � Kāpnes bija par īsām, tad viņ� lika uzsliet tās uz bruņurupu�a. Viņ� rāpās aug�up, kāpnes stipri līgojās, bet tie, kuri bija zem vairogiem, turējās stingri, un cauri dūmiem kapteinis Pedāns ielīda pa lodziņu iek�ā. Viņ� ielēca tie�i dūmos un troksnī, atrāva vārtu aizbīdņus, un vārtu spraugā parādījās viņa melnā ņirdzīgā seja. Un kā pirms brī�a vārti bija

neticami īsā laikā izspļāvu�i neticami daudz cilvēku, tā tagad tie vienā mirklī norija Pedāna vīrus te pa piecdesmit, te pa simtam.

Aizsargmūri no iek�puses klāja ciedru baļķi, vasara bija karsta, koki sausi. Dūmi vairs nekūpēja, jau sprēgāja liesmas. Un, pirms kāds skaidri zināja, kas noticis, romie�u nometnē atskanēja briesmīgi bļāvieni. Romie�i kliedza: � Hep, hep! � Laid klāt uguni! � un: � Vairogu uz priek�u! � Viņi negaidīja nekādu pavēli, viņi nebija noturami. Viņus simtu pēc simta ierija mazie vārti, un tagad viņi bija atrāvu�i arī citus vārtus. Jūdu ugunsdzē�anas komandas tika nosistas, leģionāri lauzās uz priek�u pa diviem, plecus slīpi kopā saspiedu�i, vairogus citu pie cita saliku�i, pļaudami ļaudis pa labi un kreisi.

Lielākā daļa jūdu karaspēka atradās fortos un aug�-pilsētas torņos, pa�ā templī bija tikai ap tūksto� vīru. Kad romie�i aizdedzināja templi, jūdi sāka me�onīgi kliegt un mēģināja uguni nodzēst. Sākumā uguntiņa bija maza, toties sīksta, nepadevīga. Drīz izrādījās, ka nav iespējams vienlaikus cīnīties ar romie�u iebrucējiem un dzēst uguni. Johanans un Simons bar Giora, kurus steidzīgi atsauca no aug�pilsētas, saprata, ka templi no uguns un romie�iem nevar nosargāt. Viņi pavēlēja, lai galvenie spēki atkāpjas uz aug�pilsētu. Nelielām karaspēka vienībām, sedzot atkāp�anos, vajadzēja aizstāvēt atsevi�ķus tempļa aizsargmūra vārtus.

Visi zināja, ka �īs vienības, kam bija jāpaliek un jāsedz atkāp�anās, lemtas bojāejai, bet neviens nevilcinājās pieteikties tajās brīvprātīgi. Pieteicās arī zēns Efraims, un vjņu pieņēma. Projām iedams, Giskalas Johanans uzlika Efraimam roku un sacīja: � Tu esi cienīgs. Nes mūsu ticību tālāk, mans dēls.

Tā vecākie rakstumācītāji uzlika roku saviem skolniekiem, kad viņi pie�ķīra tiem titulu un tiesības izplatīt mācību tālāk.

Romie�i ātri pieveica mazo vienību, kas aizstāvēja tempļa aizsargmūra vārtus. Viņi tika pie kāpnēm un nokāpa lejā pagalmā, kurā stāvēja dedzināmā upura altāris ar milzīgo apmali, ar varenajiem ragiem, darināts uz mū�u mū�iem no netēstiem klu�iem, jo dzelzs nedrīkstēja tam pieskarties. Bet tagad jūdu bariņ�, apmēram piecdesmit kareivju, bija uzstādīju�i uz tā lielgabalu.

� Makabej! � viņi sauca.

� Hep, hep! Iznīksti, Jūdeja! � kliedza romie�i un brāzās uz priek�u, uz altāri.

Lielgabals meta uz viņiem akmeņus un dzel�us, bet viņi lauzās tālāk abpus altārim, un tagad viņi bija to aplenku�i un centās ieņemt altāra apmali. Tie bija Piektā leģiona vīri, tie bija Pedāna vīri. Valdīja briesmīgs troksnis, ta�u pamazām to pārkliedza kāda nekaunīga, kvieco�a balss, tā dziedāja Piektā leģiona rupjo dziesmu. Da�i piebalsoja, un tad sāka dziedāt visi, sauciens �Makabej!� vairs nebija dzirdams, tagad varēja dzirdēt tikai dziesmu:

Kur der mūsu Piektais?

Visu veic leģionārs:

Karu viņ� karo,

Veļu viņ� mazgā,

Kur der mūsu Piektais?

Visu tas dara.

Un tagad romie�i ieņem arī citus aizsargmūra vārtus, atver tos, un nu kareivji plūst �urp no visām pusēm. Viņi soļo taktī pa diviem kopā, priek�ā vairogi, galvas noliektas sāniski uz ārpusi, plecs pie pleca, viņi samin, nopļauj. Viņi nāk no abām pusēm, ielenc visus, kuri gadās ceļā, dzen tos uz lielo altāri. Bet uz altāra labā raga, kur parasti tempļa dienesta priek�nieks deva priesteriem un Ievītiem zīmi, kad upurēt, stāv kapteinis Pe-dāns, un apkārt viņam slampā Piektā leģiona rupjā dziesma. Viņ� dzied līdzi, viņ� vicina zobenu un reizēm pārmaiņas pēc satver savu vīnogulāja bozi. Cilvēki tiek uzdzīti uz altāra, viņi kliedz: � Klausies, Izraēl! � bet u� altāra raga augstākās vietas stāv kapteinis Pedāns, un viņ� sauc: � �Hep!� � paceļ vīnogulāju bozi un ļauj tai krak�ķot krist uz jūdu pakau�iem. Zobeni pļauj, asinis plūst kā strauts lejup, un ap altāri krājas līķi.

Tits tie�i pa�laik bija uz īsu brītiņu apgūlies. Viņ� pielēca kājās, pamanīja patvaļīgo leģionu rīcību. Un tad viņ� redzēja paceļamies dūmus un uguni. Viņ� izskrēja no telts tāds, kā stāvēja, � bez sava amata zīmēm, bez bruņām. Viņ� iedrāzās me�onīgajā, priecīgajā jūklī. Daudzi viņu pazina, bet nepiegrieza vērību. Viņi sauca Titam steidzīgi un līksmi: � Nāc līdzi, biedri! Skrien līdzi, dedzini tu arī, dedzini! Hep, hep!

Viņ� gribēja viņus apturēt, apvaldīt me�onīgo patvaļu. Bet vai viņ� patiesi to gribēja? � Hep, hep! � viņ� pats pret savu gribu sauca tāpat kā citi. � Dedzini, biedri! � viņ� kliedza.

Sargi, kuri stāvēja pie telts, redzēja, kā princis aizskrien. Satrauktie virsnieki un gvardi lauzās cauri ņudzeklim pie viņa. Beidzot, kad burzma jau bija Titu pa vārtiem ienesusi templī, viņi tika līdz princim. Viņ� atkal valdīja pār sevi. Vai tas bijis viņ�, kur� bļāvis kopā ar visiem?

Tagad viņ� kliedza: � Dzēsiet! Ūdeni!

� Dzēsiet! Ūdeni! � kliedza virsnieki. Viņi metās starp trakojo�ajiem kareivjiem. � Dzēsiet! Ūdeni!

Centurioni ar savām vīnogulāju bozēm blietēja me�onīgos leģionārus.

Ta�u viņi velti pūlējās savaldīt trakojo�os. Visu armiju bija pārņēmu�as nevaldāmas dusmas, slepkavo�anas skurbums. Viņi bija tik bezgala ilgi gaidīju�i � visus �os karstos, nogurdino�os mēne�us �, lai ar saviem naglotajiem zābakiem samīdītu �to tur�, �zināmo�. Tagad viņi gribēja atriebties par izciestajām mokām, viņi visi metās �urp � romie�u leģioni sajaucās ar sīrie�u un arābu vasaļu karapulkiem. Neviens negribēja nokavēties, visi steidzās, neviens nevēlējās pieļaut, ka otrs nonāktu templī pirmais. Ceļ� nebija nolīdzināts. Viņi brāzās �urp pāri gruzdo�ajiem gruve�iem, samina cits citu, iegrūda kūpo�ajās drupās. Viņi rāpās uz priek�u pāri veseliem līķu kalniem.

Kad Tits redzēja, ka armijas patvaļa nav pārvarama, viņ� ar saviem virsniekiem iegāja tempļa vidējā zālē, ko no dego�ās daļas nodalīja biezs mūris. Uguns liesmu un me�onīgās burzmas neskarta svētā telpa likās augsta un vēsa. �eit stāvēja septiņ�uburu sve�turis, skatāmo mai�u galds, kvēpināmais altāris. Tits lēnām soļoja uz priek�u, vilcinādamies viņ� tuvojās priek�karam, aiz kura atradās noslēpums, svētumu svētums. Kop� Pom-peja �ajā telpā nebija spēris kāju neviens romietis. Kas ir aiz priek�kara? Varbūt tur tomēr ir kāds spoks, kāda ēzeļa galva, kāds briesmonis, pa pusei dzīvnieks, pa pusei cilvēks? Ar īso, plato roku Tits satver priek�karu. Aiz viņa saspringti glūn virsnieku sejas, pirmkārt jau platā, sārtā kapteiņa Pedāna seja. Kas ir aiz priek�kara? Princis' atrauj to vaļā. Parādās neliela, krēslaina,

�etrstūraina telpa. Tits iet iek�ā. Smar�o pēc zemes un pēc loti veca koka. Uz neliela paugura stāv kails, neaptēsts akmens, un apkārt dve� liela, nomāco�a vientulība, nekā cita tur nav

� Nu, lūk! � kapteinis Pedāns kviec, plecus raustīdams. � Vājprātīgie!

Kad princis atkal izgāja priek�telpas gai�ākajā �etrstūrī, viņ� atviegloti uzelpoja. Viņ� redzēja zāles cildeno vienkār�ību, tās skaistos samērus, pie sienām di�eni un vienkār�i stāvēja svētās lietas.

� Mums �ī zāle jāglābj, mani kungi, � viņ� sacīja klusām, bet stingri. � Mēs nedrīkstam pieļaut, ka tā iet bojā, � viņ� pavēlēja. Kapteinis Pedāns ņirdza. Pie durvīm jau �audījās uguns liesmas, romie�i bija aizdedzināju�i visas durvju viras. Bija par vēlu.

Lielā steigā kareivji stiepa projām svētās lietas. Tās ir smagas, no masīva zelta. Desmit vīru elsdami pūzdami nes septiņ�uburu sve�turi un paklūp. Sve�turis rībēdams nogā�as zemē, nosit vienu no nesējiem. Kareivji, prin�a saucienu un centurionu bo�u belzienu pamudināti, atkal noliec muguras, stiep lietas ārā no dego�ā, brūko�ā tempļa. Viņi iznesa ārā divpadsmit zelta skatāmās maizes, svētās dāvanas, priesteru sudraba trompetes, salocīja brīni�ķīgo Babilonas priek�karu, kura iz�uvums atainoja debesis. Princis stāvēja uz tempļa kāpnēm, viņam aiz muguras trakoja ugunsgrēks, un viņ� noskatījās, kā cauri burzmai uz romie�u nometnes pusi pāri augumiem, galvām, vairogiem, aug�up un lejup �ūpodamies kā kuģi vētrainā jūrā, aizlīgoja sve�turis un skatāmo mai�u galds.

Leģionāri tikmēr plosījās templī, asiņu un uzvaras reibināti. Viņi laupīja visu, ko varēja dabūt, noplēsa zelta un sudraba apkalumu no vārtiem, no sienām. Nebaidi'-* damies lauzt kaklu, viņi rāpās uz aizsargmūra, lai dabūtu tur piestiprinātās trofejas: seno Sīrijas karaļu emblēmas un iero�us, Desmitā leģiona emblēmu, kas pirms �etriem gadiem bija atņemta Cestijam Gailam. Viņi izlaupīja ģērbtuves, gar�vielu noliktavu, instrumentu zāli. Sagrābu�i pilnas rokas ar dārgām, neparastām lietām, viņi steidzīgi rik�oja pa milzīgo tempļa �etrstūri. �īs bija karagājiena vainagojums. Desmitiem tūksto�u bija

miru�i, desmitiem tūksto�u uzņēmu�ies grūtus pārbaudījumus un mokas, lai nopostītu un izlaupītu neredzamā dieva mājokli. Tagad viņi to gribēja izbaudīt. Viņi kliedza, dūra jūdus, truli smējās, dejodami dauzīja kājas naglotajos zābakos pret grīdu, kuras marmoru un mozaīku sedza līķi un asiņaini kaujas apsēji ar makabeju iniciāļiem.

Tum�ajās ejās, kas veda lejup uz mantnīcas pagrabiem, bija sabrīvēju�ās kareivju masas. �īs mantnīcas bija labi aizslēgtas, bet nepacietīgie laupītāji nevarēja sagaidīt, kamēr bultas atvērs ar lau�ņiem un instrumentiem, viņi pielaida uguni pie durvju metāla apkalumiem. Ta�u uguns ielauzās iek�ā ātrāk, nekā durvis atvērās, un tagad no mantnīcām plūda ārā izkusu�a metāla biezā, valkanā straume. Tā iztecēja Romas ķeizaru un Partas ķēniņu svētās dāvanas, Galilejas nabagu ietaupījumi, Jeruzalemes un piejūras pilsētu bagātnieku dārgumi, simtiem tūksto�u zelta, sudraba un vara monētu, ko bija lēju�i �Izraēla atriebēji� ar makabeju emblēmu un datumu: pirmais, otrais, tre�ais atsvabinā�anās gads.

�ņirkstēdami plīsa lielie priek�kari, pa gaisu lidoja to dego�ās skrandas. Krak�ķēdamas lūza tempļa sijas, gāzās lejup mūra gruve�i. Pēk�ņi atskanēja troksnis � spēcīgāks par liesmu sprēgā�anu, par siju lū�anu, par kareivju me�onīgo dziedā�anu, par mirsto�o kliedzieniem, �is troksnis bija griezīgs, kauco�s, vaimanājo�s, tas briesmīgi un baismi atbalsojās apkārtējos kalnos. Tur kauca simtbalsīgā sirēna. Romie�i bija mēģināju�i �o briesmoni aizstiept, bet tad kā mazvērtīgu pametu�i guļam, tagad cauri sirēnai pūta ugunsgrēka saceltais vēj� un lika tai skanēt.

Likās, �ī skaņa pamodinātu aug�pilsētu, kura, pēc tam kad jūdu kareivji bija iznīcināju�i tiltus, kas veda uz templi, stāvēja uz sava pakalna atgriezta no visas pasaules. Aug�pilsētas izsalku�ie, pārguru�ie iedzīvotāji redzēja dūmus, redzēja pirmās liesmas, redzēja, kā uguns ple�as pla�umā, un pamazām �ķita, ka viss baltais tempļa kalns degtu no pa�as pakājes. No viņu izkaltu�ajām rīklēm nāca tikai vārgi kunksti. Bet, kad atskanēja sirēnas varenā gaudo�ana, arī no viņu miesām izlauzās pēdējā dzīvība, un aug�pilsētas simttūksto�u kunksti kļuva par kliedzienu, par spalgu, nepārtrauktu, kopīgu kliedzienu, un kalni uztvēra �o kliedzienu un atbildēja ar atbalsi.

Starp citu, �ajā dienā no aug�pilsētas uz templi devās pulka cilvēku. Viņus pamudināja rakstumācītājs Nitajs. Viņ� bija redzējis parādību un dzirdējis balsi. Viņ� gāja cauri aug�pilsētai novārdzis, ta�u neatlaidīgs, un viņ� aicināja ļaudis, lai viņi kāpjot aug�ā uz templi, tur viņiem �odien parādī�oties Jahve kā glābējs un atbrīvotājs. Apsēstā sirmgalvja vecā balss skanēja tik ticīgi un pavēlo�i, ka ikviens, kur� vēl varēja pavilkties, sekoja viņam. To bija daudzi simti. Tikai nedaudziem no �iem ticīgajiem, karaspēka daļām atkāpjoties, izdevās kopā ar tām izglābties, jo tilti uz aug�pilsētu bija �auri, karaspēka daļām pa�ām tos vajadzēja, un tās tiltus aiz sevis nopostīja. No aug�as, no tempļa ēkas gāzās liesmas un romie�i. Ticīgajiem neatlika nekas cits kā bēgt uz tempļa apak�ējo daļu, uz lielo pirmā aizsargmūra kolonādi dienvidu malā tie�i pie bezdibeņa.

Romie�i, jūdus no tempļa izspiezdami, tagad bija aizlauzu�ies līdz �ai apak�ējai daļai. Viņi kāpa lejup pa kāpnēm, viņi redzēja kolonādē vīrie�us, sievietes, bērnus, di�ciltīgos un vienkār�os ļaudis, ļoti daudzus, lielu dzīvas gaļas kaudzi. Kaut gan vergu cena daudzo gūstekņu dēļ bija ārkārtīgi pazeminājusies, �iem tūksto�iem tur lejā bija zināma vērtība. Sliktākā gadījumā viņus varēja pārdot pa ducim svētku spēļu rīkotājiem. Ta�u kareivji tagad negribēja ņemt vērā nekādus praktiskus apsvērumus. Viņi tagad gribēja vienīgi sagādāt sev izpriecu, viņi par to bija diezgan dārgi samaksāju�i. Piektā leģiona kareivji ielenca kolonādi. Jūdiem priek�ā bija romie�i, aiz viņiem � bezdibenis. Pienāca klāt virsnieki, pulkve�i, Desmitā leģiona ģenerālis Lepids. Viņi deva pavēli nogaidīt, kamēr saņem�ot karavadoņa norādījumus. Bet Piektā leģiona kareivji pat nedomāja gaidīt. Viņi nupat bija atdabūju�i emblēmas, ko pirms �etriem gadiem pazaudējis Desmitais leģions, un kālab lai viņi ļautu Desmitā leģiona ģenerālim samaitāt viņu izpriecu? Viņi nebija pat sa�utu�i, viņi tikai labsirdīgi iesmējās. Pa�i kungi ta�u neticēja, ka armija ļaus atņemt sev �o dzīvās gaļas blāķi. Romie�i lietpratīgi nostājās kolonādes priek�ā �etrās rindās un tad aizdedzināja jumta ciedru sijas. Tas patiesi bija lielisks joks, kā kolonādē ieslēgtie sāka spriņģot, kā nodūra tos, kuri metās ārā pirmie, kā jūdi rāpoja, kā viņi lēca bezdibenī, kā �aubījās, kādu nāvi izvēlētiēs: zobenu, bezdibeni vai uguni. Kareivji ziņkāri vēroja, cik grūti ieslēgtajiem

^r

pieņemt noteiktu lēmumu. Leģionāri ar patiku klausījās sen pazīstamajā jūdu pirmsnāves saucienā. � Klausies, Izraēl, Jahve ir vienīgais! � Viņi to bija bie�i dzirdēju�i, bet nekad tik daudzi vienā reizē nebija sauku�i: � Jahve, Jahve! � Un viņi atdarināja jūdus, kā ēzeļi kliegdami: � Iā! Iā!

Starp ielenktajiem bija divi Lielās padomes kungi, kurus personiski pazina pulkvedis Paulīns. Meīrs bar Bel-gass un Josefs bar Deleuss. Paulīns abus aicināja nākt ārā, padoties viņam. Pulkvedis apsolīja viņus saudzēt. Bet viņi palika, līdz kolonāde sabruka, viņi gribēja iet bojā kopā ar pārējiem, kļūt par dedzināmo upuri Jah-vem.

Priesteri, kuri bija izvilku�i lozi, pildīja savus dievkalpo�anas uzdevumus, it kā ap viņiem nenotiktu nekas neparasts. Viņi pārģērbās, notīrīja altāri un svētos rīkus kā katru dienu. Jau parādījās pirmās liesmas, jau bija klāt pirmie romie�i, priesteri spiedās cauri ņudzeklim, it kā viņi neko neredzētu.

Romie�i sākumā neaiztika balti tērptos vīrus ar zilajām priesteru jostām. Tad viņi tos nogalināja tāpat kā-citus. Viņi ar zināmu apmierinājumu noskatījās, ka vīrs, kur� bija apjozies ar Jahves priestera zilo jostu, mira tāpat kā citi, ja viņa miesā iedūra �ķēpu.

Giskalas Johanans, ar savām karaspēka daļām templi pamezdams, piedāvāja virspriesterim Fanijam ņemt viņu līdzi. Bet Fanijs atteica. Kaut tikai viņ� varētu izprast, ko Jahve no viņa grib! Tas ir ļoti grūti, jo Jahve viņam devfs aprobe�otu prātu. Kaut viņ� būtu drīkstējis palikt par mūrnieku! Tagad viņ� klīst apkārt � bezpalīdzīgs, nelaimīgs �, viņa drūmās, brūnās acis meklē, kam varētu paprasīt padomu, viņ� bailīgi klausās, vai varbūt viņa dvēselē neierunāsies Jahves balss, bet neko nedzird. Tas ir tikai tāpēc, ka viņ�, padodamies mantzinim, Jāvis aiznest uz nepieejamu paslēptuvi savu astoņdaļīgo ornātu, kas attīra no grēkiem. Ja viņam tagad būtu �is tērps un lielā dievkalpojuma svētās dārglietas, tad liesmas gultos pie viņa kājām kā padevīgi suņi un romie�i kristu zemē beigti.

Kopā ar citiem priesteriem viņ� nonāca romie�u rokās. Kareivji taisījās viņus nogalināt. Priesteri lūdza

saudzību. Kliedza, ka viņu starpā esot virspriesteris. Kareivji aizveda viņus pie Tita.

Tits steidzas, viņu sauc pie tempļa dienvidu vārtiem. Viņam līdzās ir ģenerālis Literns. Princis redz, ka ģenerālis ar tikko manāmu smaidu viņu cie�i vēro. �is Literns toreiz kara padomē nevarēja saprast, kāpēc Tits prasīja saudzēt templi, dro�i vien viņ� tur princi par vārgulīgu estētu. Tātad �is lempis ir virspriesteris?

� Sargājiet viņu, � Tits pavēl, � es gribu parādīt viņu triumfa gājienā.

Tad viņ� ierauga pārējos priesterus, divdesmit novārgu�us, no�ēlojamus stāvus, kuri grīļojas baltos, svinīgos, pārāk platos tērpos. Viņa seja kļūst kaprīza, Jauna, bērni�ķīga. Viņ� novēr�as. Taisīdamies aiziet, viņ� pāri plecam saka priesterim: � Mani kungi, es dro�i vien būtu jums dāvājis dzīvību jūsu tempļa dēļ. Bet, tā kā jūsu dievs acīmredzot nav nodomājis savu templi saudzēt, jums kā priesteriem pieklājas iet bojā kopā ar to. Vai man nav taisnība, mani kungi?

Viņ� aizgāja, un profosi sagrāba priesterus.

Tāpat kā citi priesteri, vecais rakstumācītājs Nitajs, aizvedis uz templi savus ticīgos, ķērās pie sava pienākuma nopietni un paļāvīgi. Kad parādījās liesmas, viņa vecā, īgnā seja pasmaidīja. Viņ� bija zinājis, �odien nāks zīme. Kad templis dega, viņ� nebēga kā citi cauri pagalmiem, bet kopā ar astoņiem priesteriem kāpa aug�ā pa tempļa kāpnēm. Bija labi kāpt, tagad viņi vēl bija cilvēka roku darinātā celtnē, bet tūdaļ viņi būs aug�ā, zem debesīm, Jahves tuvumā.

Un tad viņi stāvēja uz jumta, tempļa visaugstākajā korē, zem viņiem bija liesmas un romie�i. Aug�up līdz viņiem skanēja mirsto�o kliedzieni, leģionu rupjā dziedā�ana un no aug�pilsētas � griezīgas, spalgas vaimanas. Tad pār priesteriem jumta korē nolaidās dieva gars, viņi redzēja bada radītas parādības. Taktī �ūpodamies, noteikumos paredzētā dziedo�ā balsī viņi no svētajiem rakstiem skaitīja kara un uzvaras dziesmas. Viņi norāva zelta iesmus, kas bija piestiprināti pie tempļa jumta, lai atvairītu putnus, un svieda tos uz romie�iem. Viņi smējās, viņi bija augstāk par liesmām, un virs viņiem bija Jahve, un viņi juta Jahves elpu. Kad pienāca laiks svētīt tautu, viņi pacēla rokas un'izpleta pirkstus, kā prasīja likumi, un cauri liesmu sprēgoņai izkliedza svētīsanas vārdus un tiem sekojo�o ticības apliecinājumu, viņiem ap sirdi bija viegli un svētsvinīgi. Kad viņi beidza, Nitajs paņēma lielo tempļa vārtu smagas atslēgas, pacēla tās gaisā, lai visi pārējie priesteri tās redzētu, un sauca: � O, Jahve, tu neturēji mūs par cienīgiem pārvaldīt tavu namu! O, Jahve, ņem atslēgas atpakaļ! � Un viņ� svieda atslēgas gaisā. Un viņ� sauca: � Vai jūs redzat, vai redzat roku?

Un visi redzēja, kā no debesīm pastiepās roka un satvēra atslēgas.

Tad sijas ielūza, jumts sabruka, un viņiem �ķita, ka viņi mirst �ēlīgā nāvē.

Pedāns bija iemetis dego�u pagali lodziņā īsi pirms pusdienas. Pēcpusdienā ap pulksten pieciem jau dega viss kalns. Pirmais ugunspasta postenis, ko bija licis ierīkot Tits, redzēja ugunsgrēku un, līdzko iestājās krēsla, deva signālu, templis kritis. Un iedegās nākamā signāluguns un aiznākamā, un stundas laikā to zināja visa Jūdeja, visa Sīrija.

Jamnijā augstākais rakstumācītājs Johanans ben Za-kajs zināja: templis kritis. Mazais sirmgalvis pārplēsa savu apģērbu un kaisīja sev uz galvas pelnus. Bet vēl tanī pa�ā naktī viņ� sasauca sēdi.

� Līdz �im, � viņ� paziņoja, � Jeruzalemes Lielā padome bija pilnvarota izskaidrot dieva vārdu, noteikt, kad sākas gads, kad ir jauns, kad pilns mēness, kas ir pareizi un kas nepareizi, kas ir svēts un kas ne�ķīsts, tai bija tiesības saistīt un atbrīvot. No �odienas �īs tiesības ir Jamnijas padomei.

Mūsu pirmais uzdevums ir noskaidrot svēto rakstu robe�as. Tempļa vairs nav, visa mūsu valsts tagad pastāv svētajos rakstos. To grāmatas ir mūsu provinces, to teikumi � mūsu pilsētas un ciemi. Līdz �im Jahves vārds bija sajaukts ar cilvēku vārdu, tagad līdz pēdējam �jotām� jānosaka, kas pie svētajiem rakstiem pieder un kas nepieder

Mūsu otrais uzdevums ir saglabāt uz mū�īgiem laikiem rakstumācītāju komentārus. Līdz �im ar lāstu bija aizliegts izplatīt svētos komentārus citādi kā no mutes mutē. Mēs �o lāstu atceļam. Mēs gribam uzrakstīt uz laba pergamenta se�simt trīspadsmit bau�ļus no sākuma

līdz galam, mēs uzcelsim tiem �ogu un ieliksim pamatus, lai Izraēls var uz tiem balstīties mū�u mū�os.

Mēs, septiņdesmit viens cilvēks, tagad esam viss, kas atlicis no Jahves valsts. �ķīstiet savu sirdi, lai mēs kļūstam par valsti, kas pastāv ilgāk par Romu.

Viņi teica �āmen�. Viņi vēl tajā pa�ā naktī nolēma: divdesmit �etras grāmatas ir svētas. �etrpadsmit grāmatas, ko daudzi uzskatīja par svētām, viņi no saraksta izslēdza. Viņi nikni strīdējās, bet viņi sevi cie�i pārbaudīja, lai runātu Jahves vārdu tikai tādu, kāds tas viņiem uzticēts, un nepaustu pa�i savu uzpūtīgo gudrību. Viņiem nenāca miegs, viņi jutās Jahves iedvesmoti, uzņemdamies �o sijā�anu, kam vajadzēja palikt spēkā uz visiem laikiem.

Viņi �ķīrās, kad saule jau bija uzlēkusi. Tikai tagad viņi juta nogurumu, bet, par spīti sāpēm nopostītā tempļa dēļ, tas nebija nomāco�s nogurums.

Kad citi jau bija aizgāju�i, augstākajam rakstumācītā-jam Johananam ben Zakajam viņa skolnieks Arahs atgādināja:

� Jūs neesat man vēl nodiktējis bībeles pantu �ai dienai, mans rakstumācītāj un kungs.

Augstākais rakstumācītājs brītiņu padomāja, tad diktēja:

� Ja tevi aicinās pie valdnieka galda, tad pieliec sev pie rīkles nazi, pirms esi iekārojis viņa gardumus, jo tie ir ļoti mānīgi.

Arahs redzēja vecākā rakstumācītāja noguru�o, drūmo seju; viņ� saprata, ka viņa skolotājs raizējas par savu mīluli Josefu ben Matatiju, ka viņ� dvēseles dziļumos par viņu baidās.

Templis gāja bojā divdesmit devītajā augustā astoņi simti divdesmit tre�ajā gadā pēc Romas dibinā�anas, devītajā abā trīs tūksto�i astoņi simti trīsdesmitajā gadā pēc jūdu kalendāra. Un tie�i devītajā abā Nabuhodono-sors bija nopostījis pirmo templi. Otrajam templim bija se�i simti trīsdesmit deviņi gadi viens mēnesis un septiņpadsmit dienas. Visu �o laiku katru rītu un katru vakaru Jahvem par godu tika nests dedzināmais upuris, daudzi tūksto�i priesteru upurēja tā, kā tas bija noteikts

bībelē tre�ajā Mozus grāmatā un līdz pēdējam sīkumam daudzu rakstumācītāju paaud�u izskaidrots.

Templis dega vēl divas dienas un divas naktis. Tre�ajā dienā no tā daudzajiem vārtiem bija atliku�i tikai divi. Drupu vidū uz dedzināmā upura altāra milzīgajiem bluķiem, kas atradās iepretim bezjēdzīgi vientuļajiem austrumu vārtiem, romie�i iesprauda savus ērgļus un nesa viņiem uzvaras upuri. Ja kaujas lauku sedza vairāk par se�iem tūksto�iem ienaidnieka līķu, tad armija mēdza pasludināt savu karavadoni par imperatoru. Tagad Tits, uzkāpis uz altāra, pieņēma cildinājumus no sava karaspēka.

Turēdams rokā mar�ala zizli, sarkanu karavadoņa mantiju ap pleciem apmetis, ar zelta ērgļiem aizmugurē, viņ�, elks no miesas un asinīm, pa�laik stāvēja tur, neredzamā dieva vietā, kur parasti kāpa aug�up Jahves dūmu stabs. Leģioni soļoja garām, viņi sita kopā vairogus, viņi kliedza:

� Esi sveicināts, imperator Tit!

Stundām ilgi Tita ausīs skanēja dzelzs iero�u �vadzoņa un viņa kareivju suminājumi.

Viņ� bija ilgojies pēc �ā brī�a, kop� viņa tēvs viņam Aleksandrijā uzticēja karagājiena vadību. Tagad tas viņam bija vienaldzīgs. Berenīke bija projām, viņa aizbēga no dego�ās svētnīcas un no viņa, kur� bija lauzis vārdu. Vai viņ� bija lauzis vārdu? Viņ� bija devis skaidru pavēli saudzēt templi. Tie bija dievi, kuri izlēma citādi, dro�i vien pats jūdu dievs, saniknots par savas tautas dumpību un stūrgalvību. Nē, viņ�, karavadonis, nav vainīgs pie tempļa bojāejas. Viņ� nolēma noskaidrot �os notikumus, lai viņa nevainību atzītu visa pasaule.

Da�i sagūstīti jūdi liecināja, ka ugunsgrēks sācies no malkas noliktavas. Viņi esot mēģināju�i dzēst. Bet romie�u kareivji metu�i malkas grēdās aizvien jaunas dego�as pagales. To varēja darīt tikai dzē�anas un drupu novāk�anas komandas. Tits nodeva Pedānu un viņa ļaudis karatiesai, ko vadīja viņ� pats.

Īsi pirms tiesas sēdes viņam bija saruna ar mar�alu Tiberiju Aleksandru.

� Vai jūs mani ienīstat, � viņ� jautāja mar�alam, � tālab ka nodedzis Jahves templis?

� Vai tad jūs nodedzinājāt templi, cēzar Tit? � mar�als savā pieklājīgajā balsī vaicāja.

� Es nezinu, � Tits attrauca.

Nopratināja apsūdzētos:

� Vai pirmā kohorta svieda templī dego�as pagales?

� Mēs to nezinām, cēzar Tit, � kareivji skaļi, vaļsirdīgi, biedriski paskaidroja. Neviens nebija redzējis, ka kapteinis Pedāns mestu kādu dego�u pagali.

� Iespējams, � Pedāns paskaidroja, � ka mēs aizstāvējāmies pret jūdiem arī ar dego�ām pagalēm. �Pretinieks enerģiski jāatsit,� teikts pavēlē. �Enerģiski� � ar to var saprast arī uguni, ja pie rokas gadās dego�a pagale.

� Vai jums bija nodoms saudzēt celtnes? � tiesa jautāja tālāk.

Pedāns paraustīja plecus. Viņ� bija vecs, godīgs karavīrs, viņ� skatījās uz saviem tiesne�iem atklāti un vientiesīgi.

� Akmens mūris bija biezs, � viņ� teica, � to nevarētu satriekt neviena ma�īna. Aiz tā atradās akmens grīda, akmens kāpnes. Kur� varēja iedomāties, ka akmens aizdegsies. Acīmredzot tas bija dievu lēmums.

� Vai jūs bijāt redzējis tempļa plānu? � tiesa jautāja. � Vai jūs zinājāt, ka ar zeltu apmalotais logs ved uz malkas noliktavu?

Kapteinis Pedāns ar atbildi nesteidzās. Viņa dzīvā acs pamirk�ķināja princim, tad tiesne�iem, tad atkal princim. Viņ� sazvērnieciski pasmaidīja, viņ� uzsvēra savu vienprātību ar Titu, visi to ievēroja. Kvieco�ā balsī viņ� nekaunīgi un bezrūpīgi sacīja princim:

� Nē, cēzar Tit, es nezināju, ka aiz loga ir malka.

Tiberijs Aleksandrs ļoti skaidri redzēja, ka �is kapteinis melo, un tikpat skaidri viņ� redzēja Pedāna cie�o ticību un pārliecību, ka viņ� izpildījis prin�a mēmo pavēli. Mar�als nemaldīgi juta, ka princis un kapteinis, lai viņi liktos nez cik at�ķirīgi, būtībā bija vienādi: viņi bija barbari. Princis pats sev un citiem zvērēja, ka viņ� templi saglabā�ot, dro�i vien viņ� domāja godīgi, ta�u sirds dziļumos viņ�, tie�i tāpat kā Pedāns, jau no pa�a sākuma vēlējies �to tur�, to �zināmo� sagraut, samīdīt ar zābakiem.

Visi pārējie � kapteiņi, apak�virsnieki, kareivji � palika pie sava: viņi neesot neko redzēju�i. Neviens pat

aptuveni nevarēja izskaidrot, kāpēc izcēlies ugunsgrēks. Uz visiem jautājumiem viņiem bija viena un tā pati vaļsirdīga atbilde:

� Cēzar Tit, mēs to nezinām.

Tiesas apspriedes laikā Tits bija uzkrīto�i izklaidīgs. Nekaunīgais līdzzinātāja skatiens, ko viņam bija uzmetis neķītrais Pedāns, radīja viņā protestu. Viņ� aizbīdīja tālu no sevis domu, kas viņu iepriek� neskaidri nomāca: vai viņ� nav līdzvainīgs �ī rupjā pui�a nodarījumā. Vai viņa pavēle nebija skaidra? Vai viņ� vienmēr nerūpējās par stingru disciplīnu? Viņ� nepacietīgi gaidīja savu ģenerāļu domas, nolēmis liegt armijas mīlulim ap�ēlo�anu, ja viņi piespriedīs Pedānam nāvessodu.

Bet par tādu sodu acīmredzot neviens no kungiem pat nedomāja. Viņi izteicās visai nenoteikti. Varbūt vajadzētu da�u labu no apak�virsniekiem pārcelt uz kādu soda vienību.

� Bet Pedānu? � Tits pārskaities viņus nesavaldīgi pārtrauca.

Iestājās neveikls klusums. Sodīt Pedānu, zāles vainaga īpa�nieku, � to uzņemties nevēlējās neviens. Cerealijs, Piektā leģiona ģenerālis, jau taisījās kaut ko tādā garā pateikt, kad sāka runāt mar�als Tiberijs Aleksandrs. Viņ� paskaidroja, ka to, ko acīmredzot izdarījis Pedāns vai vismaz apzināti veicinājis, esot gribējusi visa armija. Pie �ā kauna darba, kas aptraipot romie�a vārdu uz mū�iem, neesot vainīgs viens atsevi�ķs cilvēks. Savā klusajā, pieklājīgajā balsī mar�als ieteica izsaukt visus virsniekus un kareivjus, kuri piedalīju�ies drupu novāk�anas darbos, un sodīt katru desmito ar nāvi.

Tie�i tāpēc, ka nevarēja noliegt mar�ala runas pareizību, padome pret to vērsās vienprātīgi un nikni. Kāda nekaunība, ka �is vīrs jūdu dēļ gribēja atriebties romie�u leģionāriem. Tiesas sprieduma pasludinā�anu atlika.

Galu galā nekas nenotika. Nepārliecino�ā pavēlē Piektā leģiona pirmajai kohortai izteica armijas virsvadības neapmierinātību, ka tā nebija aizkavējusi ugunsgrēka izcel�anos.

Tits bija ļoti sa�utis par �ādu izmeklē�anas iznākumu. Tagad nebija nekādu izred�u, ka viņ� varēs attaisnoties

Berenīkei. Viņam trūka drosmes prasīt, kurp viņa devusies. Viņ� baidījās, vai viņu nav pārņēmusi me�onīgā tieksme, kas jau trīs reizes bija aizdzinusi Berenīki tuksnesī, lai viņa, pamezdama novārtā miesu, dzirdētu sava dieva balsi. Tad viņ� uzzināja, ka viņa devusies uz mazu ciematu � Tekou. Līdz turienei varēja aizkļūt da�ās stundās. Bet �ī ziņa viņu neiepriecināja. Ko viņa meklēja �ajā pa pusei sagrautajā ligzdā? Vai viņa vēlējās paturēt acīs savas birzs celmus kā pastāvīgu atgādinājumu, ka viņ� nebija izpildījis pat �o niecīgo lūgumu?

Tita platā seja kļuva īgna, viņa trīsotūrainais, �ķeltais zods slējās vēl asāk, viņa seja pārvērtās par ļauna zemnieku zēna seju. Kas viņam jādara? Viņ� nevarēja izdomāt, kā sevi attaisnot. Vai viņam dārdo�ā balsī rupji runāt par kara tiesībām, izturēties pret viņu kā kungam, kā romietim? Viņ� nepanāks neko vairāk kā tajā naktī, kad ieguva to ar varu.

Viņ� pavēlēja sev par �o sievieti vairs nedomāt. Viņam pietika darba, lai novirzītu savas domas. Vēl nav ieņemta pilsētas senākā daļa � aug�pilsēta. Tai ir biezi, stipri mūri, tai nevar uzbrukt bez sagatavo�anās, no jauna jāiedarbina ma�īnas, jāmīnē vārti. Viņ� nosacīja sev termiņu. Līdzko viņ� būs ieņēmis aug�pilsētu, viņ� dosies pie Berenīkes.

Pagaidām viņ� lika visu, kas atradās iekarotajā teritorijā, nolīdzināt līdz ar zemi. Izsvaidīt akmeņus, noplēst sienas. Viņu bija pārņēmis postī�anas prieks. Tika sagrautas di�ciltīgo mājas pie tempļa aizām, proletārie�u rajons Ofla, vecās, pamatīgās lejaspilsētas celtnes. Jau pilsoņkara sākumā nodedzinātais rātsnams un arhīvs tika nopostīti otrreiz. Uz visiem laikiem gāja bojā ķīlu zīmes, pārdo�anas akti, bronzā atlietie valsts līgumi, pergamentā ierakstītie garo, kaislīgo bir�as darījumu noraksti. Visu tempļa teritoriju un tai tuvākās pilsētas daļas atļāva izlaupīt kareivjiem. Vairākas nedēļas viņi rakājās pa gruve�iem, atrazdami aizvien jaunu zeltu un jaunas dārglietas. Viņi nokāpa arī tempļa pakalna pazemes ejās, spītēdami briesmām, jo daudzi apmaldījās un netika vairs ārā, daudzi krita, cīnoties ar bēgļiem, kuri slēpās �ajā pazemē. Bet risks atmaksājās, pazeme bija īsta zelta bedre. Aizvien jauni dārgumi plūda no tās �ahtām, dienasgaismā izcēla arī noslēptās tempļa dārglietas, starp tām slaveno astoņdaļīgo ornātu, pēc kura tik ļoti bija ilgojies virspriesteris Fanijs. Romie�u noliktavās krājās dārgakmeņi, cēlmetāli, vērtīgi audumi, tirgotājiem bija darba pilnas rokas, visos Austrumos zelta cena kritās par divdesmit septiņiem procentiem.

Lejaspilsētā bija viena no jūdu svētajām vietām � ķēniņa Dāvida un Salamana mauzolejs. Pirms astoņdesmit gadiem Hērods reiz naktī slepeni atvēra kapeni, viņu vilināja baumas par milzīgajām bagātībām. Bet, kad viņ� gribēja ieiet tur, kur atdusējās seno ķēniņu kauli, viņam pretī sitās liesmas, viņa lāpas bija aizdedzināju�as kapa pazemes gāzes. Tits nejuta nekādas bailes. Viņ� ar saviem kungiem iegāja pa�ā galējā kapeņu telpā. Tur gulēja abu ķēniņu līķi zelta bruņās ar diadēmām galvā, milzīgi raibi riņķi noripoja no viņu potītēm. Viņiem bija dotas līdzi lampas, bļodas, �ķīvji, krūzes, arī tempļa rēķinu grāmatas, lai viņi Jahvem varētu pierādīt savu dievbijību. Mar�als Tiberijs Aleksandrs atritināja grāmatas, aplūkoja izbālēju�ās rakstu zīmes. Tits noņēma no viena galvaskausa ietilpīgo diadēmu, ar savām īsajām, platajām rokām uzlika to pats sev, griezās pie saviem kungiem.

� �ī diadēma jums nepiestāv, cēzar Tit, � mar�als sausi sacīja.

Josefs tempļa deg�anā bija noskatījies ar saasinātu uzmanību � kā zinātnieks dabas parādībā. Viņ� bija sevi nocietinājis, viņ� gribēja pārvērst sevi visu par vienu vienīgu aci, viņ� gribēja redzēt pilnīgi visu notikumu gaitu � sākumu, vidu, beigas. Viņ� atkal un atkal aizgāja līdz pa�ai ugunij, simtiem rei�u soļoja pār dego�o �etrstūri, viņ� bija ļoti noguris un tomēr ļoti vērīgs. Viņ� redzēja, dzirdēja, saoda, iegaumēja visu, saglabāja atmiņā.

Divdesmit piektajā septembrī, mēnesi pēc tempļa kri�anas, piecus mēne�us pēc aplenkuma sākuma, krita Jeruzalemes aug�pilsēta. Kamēr kohortas meta kauliņus, lai ielu pa ielai, atsevi�ķos pilsētas kvartālus sadalītu izlaupī�anai, Josefs vispirms steidzās uz Fasaela fortu, kur jūdu vadoņi turēja savus gūstekņus. Viņ� gribēja atbrīvot no cietuma tēvu un brāli. Ta�u forts bija tuk�s, viņ� atrada tur tikai badā miru�u cilvēku līķus. Meklēto starp viņiem nebija. Varbūt makabeji, romie�iem iebrūkot, savus gūstekņus nogalināja, varbūt daļa no tiem paglābusies pazemē.

Josefs gāja dziļāk pilsētā, viņ� gāja garām ugunsgrēkiem, viņ� redzēja slepkavības, nocietinājies vēsturnieka vēsajā, neatslābsto�ajā lieti�ķībā. Visu garo, karsto vasaras dienu viņ� soļoja pa paugurainajām ieliņām aug�up un lejup, kāpa pa kāpnēm, spraucās caur ejām, devās no Hēroda pils uz dārza vārtiem, uz aug�ējo tirgu, uz esēnu vārtiem un atkal uz Hēroda pili. Pa �īm ieliņām un nostūriem viņ� bija staigājis trīsdesmit gadus: kā bērns, kā jauneklis, kā pieaudzis vīrietis. Viņ� �eit pazina katru akmeni. Bet viņ� no�ņaudza sāpes, viņ� gribēja pārvērst sevi visu par vienu vienīgu aci un rakstāmrīku.

Viņ� nebija apbruņojies, tikai savus zelta rakstīkļus nez kāpēc aiz jostas aizbāzis. Bija diezgan bīstami tā klaiņot pa uzvarēto, bojā ejo�o Jeruzalemi � it īpa�i, ja izskatījās pēc jūda. Viņ� būtu varējis nodro�ināties, ja nēsātu Tita doto godazīmi, plāksnīti ar medūzas galvu. Bet viņ� nespēja sevi pārvarēt.

Viņ� tre�o reizi devās uz Zvejnieku ieliņu, uz sava brāļa māju. Māja bija tuk�a, visa kustamā manta aiznesta projām. Kareivji tagad atradās blakusmājā. Arī to viņi jau bija izlaupīju�i un taisījās aizdedzināt. Josefs ieskatījās pa atvērtajiem vārtiem pagalmā. Tur troksnī starp laupītājiem stāvēja vecs vīrs, apmetis ap pleciem lūg�anu mēteli, aplicis ap galvu un roku lūg�anu jostu, kājas kopā saspiedis. Josefs piegāja tuvāk. Vecais, �ūpodams ķermeņa aug�daļu, skaļi skaitīja savu lūg�anu, jo �ī bija astoņpadsmit lūg�anu stunda. Viņ� lūdza dedzīgi, viss viņa augums piedalījās lūg�anā, kā bija paredzēts noteikumos, un, kad viņ� nonāca pie �etrpadsmitās lūg�anas, viņ� norunāja to senajā variantā, kā tā bija runāta Bābeles trimdas laikā: � Ļauj mūsu acīm skatīt, kā tu atgriezies Jeruzalemē, ap�ēlojies kā senāk. � Tie bija aizmirsti vārdi, ko saglabāju�i vienīgi zinātnieki, tie piederēja vēsturei, se�i simti piecdesmit gadu tos vairs nelietoja neviens cilvēks. Bet sirmgalvis �inī pirmajā dienā, kad tie atkal atguva jēgu, izrunāja tos paļāvīgi, ne�aubīgi. Viņa lūgsna ietekmēja Josefu vairāk nekā visas �īsdienas �ausmas. Josefs juta, ka cauri mākslotai pētnieka nejūtībai pēk�ņi izlau�as sirdi ploso�s izmisums par savas pilsētas kri�anu.

Kareivji, kuri bija aizņemti ar dego�o māju, līdz �im nepievērsa uzmanību sirmgalvim. Tagad viņi uzjautrināti sastājām ap viņu, ķēmodamies^ sauca. � Iā! Iā! � sagrāba veci, norāva viņam lūg�anu mēteli, pavēlēja atkār-

tot: � Jahve ir ēzelis, un es esmu ēzeļa kalps! � Viņi plēsa sirmgalvim bārdu, grūstīja. Tad iejaucās Josefs. Viņ� kundziski pavēlēja, lai kareivji liekot veco vīru mierā. Viņiem tas nenāca ne prātā. Kas tad viņ� tāds esot, ka gribot viņiem pavēlēt? Viņ� esot karavadoņa privātsekretārs, Josefs paskaidroja, un rīkojoties saskaņā ar viņa gribu. Viņam esot atļauja izlūgties brīvību septiņdesmit gūstekņiem. Tā varot teikt katrs, kareivji iebilda. Viņi saniknoti apspriedās, vicināja iero�us. Viņ� dro�i vien pats piederot pie jūdiem � viņam neesot bruņojuma, latīniski viņ� runājot ar jūdu akcentu. Viņi bija dzēru�i vīnu, viņiem gribējās redzēt asinis. No Josefa puses bija neprātīgi iemaisīties, ja viņ� nevarēja parādīt rakstisku pavēli. No Jotapatas, no daudzām citām briesmām viņ� ticis cauri sveiks un vesels, tagad viņ� �eit mirs smieklīgā nāvē kā piedzēru�o kareivju kļūdas upuris. Tad viņam kaut kas iekrita prātā.

� Paskatieties uz mani, � viņ� aicināja kareivjus. � Ja es patiesi piederētu pie aplenktajiem, vai tad man nevajadzētu būt vājākam?

Tas kareivjus pārliecināja, viņi ļāva Josefam iet.

Josefs uzmeklēja princi. Viņ� atrada Titu sliktā garastāvoklī. Termiņ�, ko Tits sev devis, bija pagājis. Jeruzaleme kritusi, rīt, vēlākais, parīt viņ� jās uz Tekou. Izskaidroties ar �o sievieti nebūs patīkami.

Josefs pazemīgi lūdza rakstisku atļauju, lai varētu atsvabināt septiņdesmit cilvēku, kuru brīvību princis viņam apsolījis. Tits nelaipni parakstīja atļauju. Rakstīdams viņ� pār plecu izmeta Josefam: � Kālab jūs nekad neesat lūdzis, lai atjauju ierasties �eit jūsu Dorijai?

Josefs mazu brītiņu izbrīnījies klusēja.

� Es baidos, princi Tit, � viņ� tad sacīja, � Dorija mani traucēs izdzīvot līdzi jūsu karagājienam tā, lai es pēc tam to varētu aprakstīt.

Tits īgni piebilda: � Jūs, jūdi, esat �ausmīgi mērķtiecīgi.

Josefu �ie vārdi aizvainoja. Viņ� bija nodomājis prasīt vairāk par septiņdesmit, redzot prin�a seju, viņ� �o nodomu atmeta. Tagad viņ� aizmirsa aizvainojumu, viņ� pēk�ņi zināja: galvenais, lai princis atvēl viņam vairāk dzīvību. Piesardzīgi, ļoti pazemīgi viņ� lūdza: � Nerakstiet septiņdesmit, ķeizar Tit, rakstiet simt.

� Nenāk ne prātā, � princis sacīja. Viņ� nikni paskatījās uz Josefu, viņa balss skanēja tikpat rupji kā

viņa tēva balss. � �odien es tev nedotu pat septiņdesmit cilvēku, � viņ� piemetināja.

Citā laikā Josefs nekad nebūtu uzdrīkstējies lūgt vēl. Bet viņam kaut kas nedeva mieru. Viņam bija jāprasa. Viņ� būtu uz visiem laikiem pazudis, ja viņ� tagad neprasītu.

� Dodiet man septiņdesmit septiņus, cēzar Tit, � viņ� lūdza.

� Klusē, � Tits attrauca. � Man gribētos atņemt tev arī �os septiņdesmit.

Josefs paņēma dēlīti, pateicās, palūdza pavadoņus, atgriezās pilsētā.

Aizbāzis aiz jostas dēlīti, kas dāvā dzīvību, viņ� klaiņoja pa ielām. Tur notika pulka slepkavību. Kur� viņam jāglābj? Satikt savu tēvu un savu brāli dzīvus Josefam bija maz cerību. Viņam Jeruzalemē bija draugi, arī sievietes, ar kurām viņ� labprāt tikās, bet Josefs zināja � ne jau viņu dēļ Jahve toreiz pie līķu aizas bija atmaidzi-nājis Tita sirdi. Un ne jau viņu dēļ viņ� nupat bija uzmācies princim ar tādu pārdro�u neatlaidību. Labi un slavējami ir glābt cilvēkus no nāves, bet kas gan ir viņa no�ēlojamie septiņdesmit cilvēki salīdzinājumā ar tiem simtiem tūksto�u, kuri �eit mirst? Un, kamēr viņ� vēl negrib to atzīt, kamēr viņ� ar visiem spēkiem pūlas to izspiest no savas apziņas, no viņa dvēseles iznirst noteikta seja.

Tā ir īstā, to viņ� meklē.

Viņ� meklē. Viņam jāatrod. Viņam nav laika, viņ� nedrīkst zaudēt neatlaidību, cilvēku ir simtiem tūksto�u, bet viņam jāatrod viens. Runa nav par kaut kādiem septiņdesmit, runa ir par vienu noteiktu. Bet ap viņu notiek slepkavības, un viņam aiz jostas ir dēlītis, kas dāvā dzīvību, un krūtīs puksto�a sirds. Viņam vajadzētu paiet visiem garām, viņam ir savs uzdevums, viņam jāatrod viena noteikta seja. Bet, kad tu redzi, kā tiek nogalināti cilvēki, un tev ir iespējams pateikt: � Dzīvo! � tad ir grūti vēsi paiet garām, meklējot noteikto seju, klusējot. Un Josefs nepagāja garām, viņ� sacīja: � Dzīvo! � Viņ� norādīja uz kādu, kura bailes viņu aizkustināja, tad uz kādu citu, jo viņ� bija tik jauns, tad uz vēl kādu, jo viņam patika �ā cilvēka seja. Un viņ� sacīja: � Dzīvo! � sacīja to piecas reizes, desmit, divdesmit reizes. Tad viņ� atkal piespieda sevi būt prātīgam, viņam bija savs uzdevums, viņ� apvaldīja sevi, gāja garām cilvēkiem, kuri

lemti nāvei, tāpēc ka viņ� pagāja garām. Bet viņ� ilgi neizturēja, jau nākamajam viņ� atkal teica: � Dzīvo! � un nākamajam atkal � un tā vairākiem pēc kārtas. Kad piecdesmitais bija paglābts no īdzīgajiem, nepakļāvīgajiem kareivjiem, tikai tad viņ� atkal apzinājās savu uzdevumu un apklusa. Viņ� nedrīkst sev atvēlēt tik lētu līdzjūtību, citādi viņ� paliks ar tuk�ām rokām, kad būs atradis to, kuru meklē.

Viņ� bēg pats no sevis uz Aleksandrijas svētceļnieku sinagogu. Viņ� tagad aiznesīs septiņdesmit svēto rakstu tīstokļus, ko Tits viņam atvēlējis. Laupītāji sinagogā jau biju�i. Viņi izrāvu�i svētos tīstokļus no �ķirsta, nolaupīju�i to vērtīgos, iz�ūtos apvalkus. Tagad �ie cildenie tīstokļi, kas klāti ar dārgajām rakstu zīmēm, gulēja saplosīti, asinīm notraipīti, kareivju zābaku samīdīti. Josefs lēnām noliecās, saudzīgi pacēla no mēsliem un asinīm vienu apgānīto pergamentu. Divās vietās kaut kas bija izgriezts. Josefs aplūkoja izgriezuma kontūras, tām bija cilvēka pēdu forma. Viņ� saprata, kareivji nebija zināju�i, ko iesākt ar tīstokļiem, viņi izgriezu�i ieliekamās zoles saviem zābakiem. Viņ� mehāniski restaurēja pirmo no trūksto�ajām vietām. �Neapspied sve�inieku un neesi pret viņu bargs; jo sve�inieks tu biji Ēģiptes zemē.�

Josefs lēnām vāca kopā saplosītos tīstokļus, saudzīgi pacēla, godbijīgi pielika pie pieres, pie mutes, kā to prasīja paradums, noskūpstīja. Viņ� nevarēja tos uzticēt romie�u rokām. Viņ� izgāja ārā uz ielas, lai sameklētu jūdus, kuri tīstokļus aiznestu uz viņa telti. Tad viņ� ieraudzīja tuvojamies gājienu, kas devās uz Eļļas kalnu, tie acīmredzot bija karagūstekņi, kuri notverti ar iero�iem rokā. Viņi bija pātagoti, uz viņu pātagu sakapātajiem skaustiem uzlikti krusta �ķērsbaļķi, viņu izplestās rokas piesietas pie baļķiem. Tā viņi pa�i tagad nesa uz soda vietu krustus, pie kuriem viņiem jāmirst. Josefs redzēja izdzisu�ās, izķēmotās sejas. Viņ� aizmirsa savu uzdevumu. Viņ� pavēlēja apstāties, viņ� savu dēlīti parādīja kapteinim, kur� pavadīja gājienu. Viņa rīcībā bija vēl divdesmit dzīvību, bet gūstekņu bija divdesmit trīs. Divdesmit vīriem �ķērsbaļķus atkal noņēma, viņi truli blenza, viņi bija pusdzīvi no pātagu sitieniem, viņi nesaprata, kas ar viņiem notiek. Krusta baļķu vietā viņi tagad dabūja svēto rakstu tīstokļus un Eļļas kalna vietā gāja uz romie�u nometni, uz Josefa telti. Kareivji vētraini smējās par dīvaino procesiju, ko Josefs veda caur pilsētu,

aizbāzis aiz jostas savus zelta rakstāmrīkus, viņ� nesa katrā rokā pa rakstu tīstoklim tik maigi kā mazus bērnus, viņam sekoja sasistie, streipuļojo�ie jūdi, kuri stiepa pārējos tīstokļus.

Tits ir nojājis ceļu līdz Betlēmei ļoti ātri, starp Betlēmi un Tekou viņ� sava zirga rik�us palēnina. Viņu gaida smags uzdevums. Tas saucas Berenlke. Pats ļaunākais ir tas, ka viņas dēļ nevar cīnīties, ka neko nevar darīt. Var tikai stāvēt un gaidīt �īs sievietes lēmumu. Vai tu viņai būsi vai nebūsi pa prātam.

Tagad ceļ� iet stāvus kalnup. Tekoa atrodas uz klints kaila un pamesta, aiz tās ple�as tuksnesis. Ciemata komandants nostādījis savus ļaudis karavadoņa sagaidī�anai. Tits pieņem viņa ziņojumu. Tātad tāds ir kapteinis Valents, kur� licis nocirst birzi. Seja nav ne gudra, ne dumja, godīga, vīri�ķīga. �is vīrs saņēmis pavēli birzi saudzēt: viņ� to saudzējis. Tad viņ� saņēmis pavēli birzi nocirst: viņ� to nocirtis. Dīvaini, ka Titam neizdodas turēt �ai sievietei doto vārdu.

Viņ� stāv viņas mājas priek�ā. Tā atrodas visaugstākajā klints virsotnē maza, noplukusi, savā laikā �ī māja būvēta makabeju prin�iem, kuri sūtīti uz tuksnesi. Jā, no �ejienes var redzēt tuksnesi. Par spīti visam, Berenīke devusies uz tuksnesi.

Mājas priek�ā parādās kāds puisis netīrā apģērbā, bez livrejas. Tits sūta viņu iek�ā, liek pateikt princesei, ka viņ� ieradies. Viņ� nav Berenīkei par savu iera�anos iepriek� paziņojis, varbūt viņa negribēs viņu pat redzēt. Viņ� gaida kā apsūdzētais uz tiesnesi. Ne jau tālab, ka viņ� nodedzinājis templi. Tiesas priek�ā stāv nevis viņa darbi, bet viņa būtība, viņ� pats. Viņa seja, viņa stāja ir vienlaikus gan apsūdzība, gan aizstāvē�anās. Simtiem tūksto�u lielisku karavīru un neskaitāmu karama�īnu pavēlnieks, vīrs, kam dotas neierobe�otas pilnvaras pār Austrumiem no Aleksandrijas līdz Indijas robe�ām, stāv pie kāpnēm, un viņa tālākā dzīve atkarīga no tā, vai �ī sieviete viņam sacīs �jā� vai �nē�, un viņ� jūtas bezpalīdzīgs, viņ� var tikai gaidīt.

Durvis aug�ā atveras, viņa parādās. Patiesību sakot, nav nekāds brīnums, ka viņa godbijīgi saņem karavadoni, zemes virspavēlnieku, bet Titu atvieglo jau tas vien, ka viņa tur aug�ā stāv, ka viņa tur ir. Viņa valkā

vienkār�u �etrstūrainu, viengabalainu tērpu, kādā tērpjas vietējās sievietes. Viņa ir skaista, viņa ir karaliska, viņa ir īstā sieviete. Tits apsēsts, pazemīgs stāv un cie�i skatās aug�up uz viņu. Viņ� gaida.

Berenīke zina, ka �inī brīdī viņa pēdējo reizi tur likteni savās rokās. Viņa ir paredzējusi, ka �is vīrietis reiz ieradīsies, bet viņa nav sagatavojusies, viņa ir rēķinājusies, ka dievs, ka viņas dievs Jahve liks viņai īstajā brīdī rīkoties pareizi. Viņa stāv kāpņu galā, viņa redz vīrieti, viņa iekāri, viņa apsēstību, viņa pazemību. Viņ� ir vienmēr no jauna lauzis vārdu, viņ� paņēmis viņu ar varu un darīs to atkal. Viņam ir vislabākie nolūki, bet viņ� ir barbars, barbaru dēls, un tas ir kaut kas stiprāks nekā viņa nolūki. Nekas viņu vairs nesaista, �is vīrietis ir visu sarāvis, pagātne ir izdzīvota. Viņai vajag, viņa drīkst izlemt no jauna. Līdz �im viņa varēja taisnoties, ka viņa gājusi pie Tita tempļa dēļ. Tagad viņai vairs nav nekāda aizbildinājuma, Tits ir templi nodedzinājis. Pie kā viņai turpmāk jāpieder � pie jūdiem vai pie romie�iem? Pēdējo reizi viņa var izlemt. Kurp viņai jāiet? Vai pie �ā Tita? Vai uz Jamniju pie Johanana ben Zaķa ja, kur� viltīgi un vērienīgi atjauno jūdaismu � apslēptāku, garīgāku, elastīgāku un tomēr stiprāku nekā līdz �im? Vai viņai jādodas pie sava brāļa un jādzīvo rosīgi un tuk�i kā lielai dāmai? Vai viņai jāiet tuksnesī, gaidot, vai neatskanēs balss?

Berenīke stāv aug�ā un noskatās vīrieti. Viņ� sao� ap viņu asins smaku, viņa saklausa �ausmīgo �hep, hep�, ko viņa dzirdējusi nometnē un kas katrā ziņā skanējis arī �ā vīrie�a sirdī. Būtu labāk, ja viņa atkal atgrieztos mājā. Aiz mājas ir tuksnesis, tur ir labi. Viņa sev pavēl iet atpakaļ. Bet viņa neiet atpakaļ, viņa stāv, kreiso kāju vēl uz sliek�ņa uzlikusi, labā kāja jau atrodas ārpusē. Un nu viņa sper uz priek�u arī kreiso kāju, viņu kaut kas velk, viņa sev pavēl: atpakaļ! Bet viņa neiet atpakaļ. Viņa liek kāju zemāk par vēl vienu un par vēl vienu pakāpienu. Viņa ir pagalam, viņa to zina. Viņa to uzņemas, viņa grib sevi pazudināt. Viņa kāpj pa kāpnēm lejup.

Vīrietis, kur� stāv lejā, redz viņu nākam. Viņa kāpj lejup viņam pretim, tie ir dārgie, mīļie Berenīkes soļi, kas nāk viņam pretim. Viņ� metas uz priek�u, aug�up pa kāpnēm. Viņ� staro. Viņa seja ir glu�i jauna kā laimīgam zēnam, kuru svētī visi dievi. Viņ� pastiepj sievietei roku ar atvērtu plaukstu, skrien aug�up, gavilē: � Nikion!

Nakti Tits pavada mazajā, nopluku�ajā mājiņā. Otrā dienā viņ� aplaimots jāj atpakaļ uz Jeruzalemi. Viņ� satiek Josefu.

� Vai tu negribēji septiņdesmit septiņus gūstekņus, mans Josef? � viņ� jautā. � Ņem tos!

Josefs, aizbāzis aiz jostas dēlīti ar karavadoņa pilnvaru, devās uz tempļa sievie�u pagalmu, kur bija ierīkota gūstekņu novietne. Visas �is dienas viņu bija nomākusi apziņa, ka viņ� savu varu atbrīvot iz�ķiedis tik lēti. Tagad bezcerīgā, moko�ā meklē�ana sākās no jauna.

Gūstekņu novietņu organizē�ana vēl vienmēr ir padota Frontonam, viņ� pa �o laiku ir uzdienējis par pulkvedi. Viņ� pats uzņemas pavadīt Josefu. Viņ� necie� �o jūdu, bet viņ� zina, ka Josefam uzdots rakstīt grāmatu par karu, un viņ� vēlētos, ka �ajā grāmatā autors atsauktos par viņu labi. Viņ� skaidro Josefam grūtības, kas rodas, pārvaldot tādu apmēru novietni. Vergu tirgus ir bezcerīgi pārslogots. Kā uzbarot �os sala�ņas, lai tie atgūst cilvēcisku izskatu? Viņi ir izkāmēju�i kā bezpajumtes suņi, viņa mīļie bērniņi, tikai kauli un āda, daudziem ir lipīgas slimības. Pirmajā nedēļā kājas atstiepu�i vienpadsmit tūksto�i. Starp citu, daudzi pa�i pie tā vainīgi. Mūsu leģionāri ir labsirdīgi, viņiem patīk pajokot, bie�i viņi piedāvā gūstekņiem cūkgaļu. Bet ticat vai neticat, �ie plukatas labāk nobeidzas nekā ēd cūkgaļu.

Gūstekņus, kuri biju�i apbruņoti, Frontons, protams, nebaro, viņ� liek tos tūlīt sodīt. Pārējiem viņ� mēģina sameklēt radiniekus, kuri varbūt samaksās par viņiem izpirk�anas naudu. No neizpirktajiem viņ� cer tikt vajā pusgadā, sarīkojot pāris lielu vairāksolī�anu. Gūstekņus bez tirgus vērtības � vecus, vārgus vīrie�us, vecas sievietes bez īpa�ām iemaņām � viņ� likvidē, atdodams tos par materiālu zvēru rīdī�anai arēnā un karaspēlēm.

Lēnām, mazrunīgs Josefs gāja līdzās centīgajam pulkvedim Frontonam. Gūstekņi nēsāja dēlī�us ar vārdu un īsu raksturojumu, karstumā un smirdoņā viņi tupēja vai gulēja cie�i cits pie cita, nedēļām ilgi viņi bija skatīju�ies acīs nāvei, viņi bija izbaudīju�i cerības un bailes līdz pēdējam pilienam, un tagad viņi bija tuk�i, izsmelti.

Viņi pa�laik gāja caur pagaliņa dalu, kas ierādīta gūstekņiem, kuri paredzēti plēsīgiem zvēriem un karaspēlēm.

� Rakstumācītāj Josef, � viņam kāds �ēli un priecīgi uzsauca, tas bija vecs, pinkains vīrs ar pelēku seju, savēlu�os bārdu. Josefs pūlējās atcerēties, bet nepazina viņu.

� Es esmu stiklapūtējs Alekss, � vīrs sacīja. Ko, �is vīrs uzdevās par gudro, izveicīgo tirgotāju? Par stalto, drukno Alek�u, kur� nebija vecāks par viņu pa�u?

� Es pēdējo reizi jūs satiku Cēzarejas tirgū, rakstumācītāj Josef, � vīrs atgādināja. � Mēs runājām par to, ka tam cilvēkam, kur� klausa prātam, jācie�.

Josefs griezās pie Frontona. � Esmu pārliecināts, ka �is vīrs nekad nav piederējis pie dumpiniekiem.

� Pie manis viņu nosūtījusi izmeklē�anas komisija, � Frontons, plecus paraustīdams, atbildēja.

� Romas izmeklē�anas process nav slikts, � Alekss pazemīgi iejaucās sarunā, drusku pasmaidīdams, � bet pa�laik tas tiek realizēts mazliet vispārīgi.

� �is puisis nav ļauns, � Frontons smējās, � bet kur mēs nonāktu, ja mēs gribētu pārbaudīt visus spriedumus? Tas būtu pret mūsu vado�ajiem norādījumiem. �Labāk pieļaut netaisnību nekā pārkāpt nolikumu,� � tā skanēja karavadoņa pavēle, kad viņ� man uzticēja gūstekņu novietni.

� Nepūlieties manā labā, rakstumācītāj Josef, � Alekss rezignēti sacīja. � Es esmu tik nelaimīgs, ka man vairs nevar līdzēt nekāda laipnība.

� Es lūdzu par �o cilvēku, � Josefs sacīja un norādīja uz savu dēlīti.

� Kā jūs vēlaties, � pulkvedis Frontons pieklājīgi sacīja. � Tagad jums atliku�i vēl se�i, � viņ� konstatēja un izdarīja uz dēlī�a savu atzīmi.

Josefs lika aizvest stiklapūtēju Alek�u uz savu telti. Viņ� izturējās pret pārguru�o, noskumu�o cilvēku ar maigu rūpību. Alekss stāstīja, kā viņ�, romie�iem iebrūkot, novilcis savu tēvu pazemē, lai glābtu sevi un viņu. Vecais Nahums esot pretojies. Ja viņ� nomir�ot Zie�u maisītāju ielas mājā, tad esot maza cerība, ka viņu kāds atradī�ot un apbedī�ot. Bet, ja viņ� nomir�ot pazemē, tad viņ� palik�ot neaprakts, viņ� nebū�ot segts ar zemi un aug�āmceļoties zaudē�ot savu seju. Beidzot Alekss ar pierunā�anu un piespie�anu dabūjis sirmgalvi pazemē, bet viņa lāpa drīz izdegusi, un viņi viens otru pazaudēju�i. Pēc kāda laika viņu pa�u uzodu�i divi kareivji. Viņu zobenu kutināts, viņ� tiem parādījis �o to no savas apraktās mantas. Tā kā viņ� licis kareivjiem noprast, ka viņam ir vairāk, viņi pagaidām paturēju�i Alek�u pie sevis un neesot vedu�i uz gūstekņu novietni. Tie abi biju�i jocīgi, biedriski pui�i, un pats galvenais � ar diviem kareivjiem varēja sarunāt, ar gūstekņu novietni, ar romie�u armiju saruna nebija iespējama. Viņam vajadzēja stāstīt kareivjiem jokus. Ja joki viņiem nepatika, viņi piesēja Alek�u pie koka stumbra aiz rokām un kājām ar vēderu uz leju un �ūpoja viņu �urp un turp. Tas bija nepatīkami. Parasti viņiem tomēr Alek�a joki patika. �ie abi kareivji nebija tie sliktākie, viņi visi trīs kaut kā satika. Kareivji vairāk nekā nedēļu vadāja Alek�u sev līdzi, lika rādīt citiem kareivjiem da�ādus trikus, stāstīt jokus. Viņus un viņu biedrus uzjautrināja Alek�a latīņu valodas jūdiskais akcents. Beidzot viņiem ienāca prātā, ka viņ� būtu labs durvju sargs, un viņi gribēja paturēt Alek�u pie sevis, kamēr varēs pārdot viņu par durvju sargu_L Alek�u tas apmierināja. Tomēr labāk nekā iet bojā Ēģiptes kalnraktuvēs vai Sīrijas arēnā. Bet tad abi viņa saimnieki nokāpa pazemē otro reizi un vairs nepārnāca, un viņu telts biedri aizveda Alek�u uz gūstekņu novietni.

� Tas viss man bija jāpiedzīvo tālab, � Alekss skali domāja, � ka es neklausīju prātam. Ja es būtu savlaicīgi pametis Jeruzalemi, tad man vismaz vēl būtu sieva un bērni, bet es gribēju paturēt visu, es gribēju tēvu un brāli. Man bija uznākusi iedomība.

Viņ� lūdza, lai Josefs pieņemot no viņa kā dāvanu mozaīkas tehnikā darinātu vāzi. Jā, �im gudrajam Alek-sam vēl vienmēr bija krājumi. Viņ� esot izglābis daudz, viņ� rūgti sacīja, tikai neesot izglābis pa�u svarīgāko. Kur esot viņa tēvs Nahums? Kur viņa sieva Hanna, viņa bērni, viņa dārgais, dedzīgais, neprātīgais brālis Efraims? Tas, ko izcietis viņ� pats, Alekss, ejot pāri cilvēka spēkiem. Viņ� atkal taisī�ot glāzes un citas skaistas lietas. Bet viņ� nebaudot dieva �ēlastību, viņ� neuzdrīkstoties no jauna laist �ajā pasaulē kādu bērnu.

Nākamā dienā Josefs atkal gāja cauri gūstekņu nometnei. Viņ� vēl varēja glābt se�us cilvēkus, viņ� to nedarīs, kamēr nebūs atradis to vienu noteikto. Bet kā lai viņ� atrod savu vienīgo starp miljonu miru�ajiem, sagūstītajiem, nelaimīgajiem? Tas ir tikpat kā meklēt zivi jūrā.

Kad tre�ā dienā Josefs atkal ieradās, pulkvedis Frontons sāka viņu izzobot. Viņ� priecājoties, Frontons sa-

cīja, ka Josefs interesējoties par viņa preci vairāk nekā jebkur� vergu tirgotājs. Josefs nepiegrieza vērību viņa vārdiem. Viņ� meklēja ari visu �o dienu. Veltīgi.

Vēlu vakarā viņ� uzzināja, ka sakarā ar ielenkumu pa-zemē notverti astoņi simti gūstekņu, kurus pulkvedis Frontons tūlīt licis sist krustā. Josefs bija nupat apgūlies, viņ� jutās noguris un izmocījies. Tomēr viņ� piecēlās.

Bija dziļa nakts, kad viņ� nonāca Eļļas kalnā, kur notika sodī�ana. Krusti stāvēja cie�i cits pie cita, to bija simtiem. Kur reiz atradās olīvkoku terasefc, brāļu Hana nju noliktavas, virspriestera Boeta ģimenes vasarnīcas, tagad slējās krustu me�s. Pie tiem karājās kailie, ar pātagām �austītie vīri, krampju sarauti, galvas noliektas sānus, apak��oklis atkāries, acu plaksti svina pelēki. Josefs un viņa pavadoņi apgaismoja seju pēc sejas, tās bija �ausmīgi saviebtas. Kad gaisma iespīdēja sejās, krustā pakārtie sāka runāt. Da�i lādējās, lielākā daļa murmināja savu: � Klausies, Izraēl!

Josefs bija noguris līdz nesamaņai. Viņu pārņēma kārdinājums teikt pie pirmā, kur� pagadīsies: � Ņemiet nost, ņemiet nost! � lai varētu beigt briesmīgo meklē�anu. Dēlītis, kas deva viņam varu, kļuva aizvien smagāks. Tikai tikt projām no �ejienes, tikai gulēt. Tikai tikt līdz septiņdesmit septītajam, atbrīvoties no dēlī�a. Paslēpties teltī, iekrist gultā, gulēt.

Un tad viņ� atrada to, kuru meklēja. Ap Justa vaigiem spurojās savēlusies bārda. Seja vairs nebija dzeltena, drīzāk pelēka, no vaļējās mutes karājās pietūkusi, aplikta mēle.

� Noņemiet! � Josefs sacīja, viņ� sacīja to ļoti klusu, viņam bija grūti runāt, viņam aiz�ņaudzās rīkle, viņ� rīstījās. Profosi vilcinājās. Vispirms vajadzēja atsaukt pulkvedi Frontonu. Josefs bija nepacietīgs, viņam likās, ka tas velkas moko�i ilgi. Viņam likās, ka Justs nomirs, kamēr viņ� �eit pie viņa kājām gaidīja. Tas nedrīkstēja notikt. Lielā saruna starp viņu un Justu nebija beigusies. Justs nedrīkstēja nomirt, kamēr tā nebija galā.

Beidzot Frontons nāca samiegojies, nikns, viņ� pa dienu bija ļoti noguris. Ta�u viņ� uzklausīja Josefu pieklājīgi kā vienmēr. Viņ� tūdaļ deva pavēli noņemt vīru un atdot to Josefam.

� Jums vēl atliku�i pieci, � viņ� secināja un izdarīja savu atzīmi uz Josefa dēlī�a.

� Ņemiet nost! Ņemiet nost! � Josefs pavēlēja un rādīja uz nākamiem pieciem.

� Tagad jums vairs nav neviena, � pulkvedis konstatēja.

Justs bija pienaglots, tas bija �ēlīgākais soda veids, bet tas izrādījās ļoti bargs tagad pie noņem�anas. Viņ� bija karājies piecas stundas, stipram vīram tas nebūtu daudz, bet Justs nebija nekāds stiprais vīrs. Josefs sūtīja pēc ārstiem. Justs aiz sāpēm nāca pie samaņas, tad viņ� atkal iegrima nemaņā, tad sāpes viņu atkal atmodināja. Ieradās ārsti. Viņiem bija teikts, ka jānākot pie jūdu pravie�a, kas noņemts no krusta pēc prin�a pavēles. Kaut kas tāds notika reti, par �o gadījumu ieinteresējās labākie nometnes ārsti. Josefs viņus neatlaidīgi izjautāja. Viņi atbildēja atturīgi. Tikai pēc trim dienām viņi varē�ot pateikt, vai �is vīrs palik�ot dzīvs.

Josefs soļo līdzās nestuvēm, ar kurām Justu nes uz nometni. Justs viņu nepazīst. Josefs ir noguris līdz nāvei, bet viņ� ir mierīgs, viņa sirdī skan pateicības vārdi par glāb�anu no lielām briesmām. Ja Justs būtu nomiris vai pazudis, miegs viņam nedotu spirgtumu, ēdiens � sātu, grāmatas � zinības, panākumi � gandarījumu. Viņ� nejustos laimīgs, gulēdams blakus meitenei Dorijai, viņ� nejustos laimīgs, rakstīdams savu grāmatu. Tagad �is cilvēks ir te, Josefs var mēroties ar viņu, viņ� ir vienīgais, ar kuru vērts to darīt. �Jūsu rakstumācītājs Josefs ir nelietis.� Vārdam ir cita gar�a, kad to izrunā, un cita. kad to dzird, par to �im vīram būtu vajadzējis na-domāt. Josefā iemājo liels miers, piepildījuma sajūta, vieglums. Viņ� guļ labi un ilgi gandrīz līdz pusdienām.

Viņ� pienāk pie Justa gultas. Ārsti vēl vienmēr klusē. Josefs neiet no gultas projām. Visu dienu Justs gul bezsamaņā. Otrā dienā viņ� sāk murgot, viņ� izskatās briesmīgi. Ārsti rausta plecus, viņi vairs necer, ka Justs izdzīvos. Josefs sē� pie gultas. Viņ� neēd, viņ� nemaina apģērbu, uz viņa vaigiem sāk sprogoties bārda. Viņ� strīdas ar Jabvi. Kāpēc viņ� saudzējis Josefu tik daudzos bīstamos likteņa pagriezienos, ja viņ� tagad neatvēl viņam lielo izskaidro�anos ar Justu? Princis sūta pēc viņa. Berenīke sūta pēc viņa, lai viņ� ierodoties Tekoā. Josefs nedzird. Viņ� sē� pie Justa gultas, stingi skatās uz slimnieku, atkārto pie sevi�? safnnas, kas viņam biju�as ar Justu. Lielā saruna nav galā. Justs nedrīkst mirt.

Ceturtajā ārstē�anas dienā ārsti noņem Justam kreiso apak�delmu. Astotajā dienā viņi paziņo, ka slimnieks glābts.

Tagad, kad Josefs zināja, ka Justam briesmas nedraud, viņ� pameta viņa gultu, atstāja viņam naudu un vairs par �o vīru nerūpējās. Kaut arī viņ� alka� pēc Justa atzinības, viņ� nevēlējās stāvēt Justa priek�ā kā viņa dzīvības glābējs. Kādu dienu lielā saruna ar Justu turpināsies, ar to pietika.

Ap �o laiku Tits lūdza no Josefa kādu pakalpojumu. Princis priecājās par Tekoā panākto, bet viņ� vēl vienmēr jutās nedro�s visā, kam bija kāds sakars ar �o jūdu sievieti. Viņ� neuzdrīkstējās iet tālāk. Kas notiks, kad viņam būs jāpamet Jūdeja? Viņ� uzdeva Josefam izdibināt no Berenīkes, vai viņa negribētu doties līdzi uz Romu.

Nopluku�ajā Tekoas mājiņā Josefs un Berenīke stāvēja viens otram pretim, abi vienlīdz tuk�i juzdamies. Vai visai viņas dzīvei, viņas pazemojo�am sakaram ar �o romieti nebija jēga vienīgi kā mēģinājumam glābt templi? Templis ir pagalam, un viņi ir glieme�i bez glieme�nīcas. Bet viņi ir no vienas vielas, un viņi sava kailuma dēļ viens no otra nekaunas. Skaidri un lieti�ķi viņi aplūko savu nabadzību. Tagad vajag bez izcelsmes atbalsta pa�iem ar savām spējām radīt jaunus pamatus. Josefam ir viņa grāmata un viņa godkārība, Berenīkei ir Tits un viņas godkārība. Viņu abu nākotne ir Roma.

Jā, protams, viņa dosies uz Romu.

Berenīkes piekri�ana princim deva lielu gandarījumu. Viņ� jutās Josefam pateicību parādā.

� Vai jums nav zemes gabali jaunpilsētā, mans Jo-sef? � viņ� jautāja. � Arī no jūsu tēva jums nāktos mantot nekustamos īpa�umus. Es visu zemi Jeruzalemē atsavinā�u leģionam, kuru es gribu nometināt �eit kā okupācijas varu. Dodiet man sīku savu zaudējumu aprēķinu. Es jums tos atlīdzinā�u no Jūdejā atsavinātajām zemēm.

Josefs priecājās par �o dāvanu. Ar vēsu, skaidru lieti�ķību viņ� nokārtoja savus darījumus Jūdejā. Atstādams �o zemi, viņ� gribēja, lai aiz viņa viss būtu kārtībā.

Tits pilnīgi nolīdzināja Jeruzalemi, kā savā laikā bija darīju�i uzvarēju�ie karavadoņi ar Kartāgu un Korintu.

Viņ� atstāja tikai Fasaela, Mirjamas un Hipika torņus un ari daju rietumu mūra par pierādījumu, cik lieliska un cik stipri nocietināta bijusi pilsēta, kas padevusies viņa karalaimei.

Divdesmit ceturtajā oktobri par godu sava brāļa Do-miciāna, �ā slīmesta, dzim�anas dienai, Tits Cēzarejas stadionā rīkoja svētku izrādes, kurām atvēlēja īpa�i daudz cilvēku no jūdu gūstekņiem, kuru bija papilnam.

� Atnāc un paskaties! � viņ� sacīja Josefam. Josefs atnāca.

Sākumā pār arēnu pārsoļoja divi tūksto�i pieci simti dalībnieku, pēc tam diviem jūdu bariem, vienam kā aizstāvjiem, otram kā uzbrucējiem, bija jātēlo pilsētas mūra ieņem�ana. Bārdainie, no�ēlojamie cilvēki uzbruka cits citam, viņi dīvaini lēkāja, saņēmu�i nemākulīgu nāvējo�u dūrienu. Kur� bija par gļēvu, to dzina kaujā ar pātagām un nokaitētu dzelzi. Pret atsevi�ķiem gūstekņiem, kurus nekādi nevarēja piedabūt uzbrukt citiem, tika sūtīti īpa�i apmācīti vergi � cīnītāji. Teātra kalpotāji apak�zemes dieva Hadesa maskās pievāca kritu�os, ar dego�ām pagalēm pārbaudīdami, vai viņi nāvi nesimulē. Arēnā skanēja jūdu kliedzieni: � Dzirdi, Izraēl, Jahve ir vienīgais! � Daudzi, pēc skatītāju domām, mira pārāk garlaicīgi. Viņiem uzsauca:

� Ko jūs tur bakstāties? Tā jau ir kutinā�ana, nevis cīniņ�. Kusties, bārdaini, kusties, veci! Esiet tik laipni, drusku mudīgāk! Nemirstiet tik no�ēlojami, jūs smer-deļi!

Josefs dzirdēja �os izsaucienus. Nu jā, publikai bija stāstīts, ka jūdi cīņā miru�i viedi un varonīgi, un tagad tā bija vīlusies, ka tai neparādīja �o varonīgo mir�anu.

Nebija viegli, stundām ritot, novērst vienmuļību. Pret gūstekņiem sūtīja Āfrikas lauvas, Indijas ziloņus, vācu sumbrus. Daļa nāvei lemto jūdu bija svētku drēbēs, citiem lika uzvilkt lūg�anu mēteļus, baltus ar melnām apmalēm un zilām bārkstīm, un bija jauki noskatīties, kā tie krāsojās sarkani. Daudzus, gan vīrie�us, gan sievietes, izdzina arēnā kailus, lai skatītāji varētu novērot muskuļu raustī�anos mir�anas laikā. Pāris ļoti spēcīgiem, labi apbruņotiem vīriem lika cīnīties ar ziloni. Drūmie un izmisu�ie vīri nopietni ievainoja dzīvnieku, pirms tas

taurēdams un saniknots samina viņus, un publika juta līdzi zilonim.

Vietējiem iedzīvotājiem netrūka humora izjūtas. Daudziem vajadzēja mirt smieklīgās maskās. Da�iem sirmgalvjiem romie�i noskuva un nodzina vienu galvas pusi, otrā pusē atstāja garos matus un garo, balto bārdu. Da�iem bija jāskrien, tērptiem viegli dego�ās drēbēs, viņu drēbes skrējiena laikā uzliesmoja, divi simti metru no viņiem bija ūdensbaseins, un tas, kas to sasniedza, tas varbūt bija glābts. Bija smieklīgi novērot, kā viņi mētāja kājas, kā elsa, kā metās ūdenī arī tad, ja neprata peldēt. Daudz jautrības sagādāja kādas kāpnes, kuras bija pieslietas pie mūra, kas jāieņem ar uzbrukumu. Uzpostajiem, nāvei lemtajiem jūdiem vajadzēja rāpties aug�up, bet kāpnes bija apziestas ar glumu masu, un viņi krita uz paceltiem �ķēpiem.

Tādā kārtā, neapgraizītajiem par prieku, Cēzarejas stadionā divas dienas mira jūdi, divi tūksto�i pieci simti jūdu. Divas dienas Josefs redzēja un dzirdēja viņus mirstam. Bie�i viņam likās, ka viņ� redz pazīstamas sejas, bet tas dro�i vien bija malds, jo Frontons �im nolūkam atlasīja galvenokārt neievērojamus ļaudis � sīk-zemniekus un provinces proletariātu. � Es to redzēju, � Josefs varēja piebilst, kad viņ� vēlāk attēloja �īs spēles. � Manas acis to redzēja.

Tuvojās brīdis, kad Josefam vajadzēja atstāt Jūdeju un dro�i vien uz visiem laikiem. Viņ� ilgi �aubījās, vai viņam nevajadzētu satikties ar Maru. Viņ� sev to aizliedza. Viņ� apgādāja viņu ar pietiekami lielu renti un deva viņai tiesības dzīvot vienā no Tita dāvinātajām mui�ām Jesreēlas līdzenumā.

Jūdi bija redzēju�i Josefu, kad viņ� gāja uz spēlēm. Viņi Josefu ienīda un nicināja, un ieturēja no viņa septiņu soļu attālumu. Neviens viņu nepavadīja, kad viņ� sēdās kuģī, lai ceļotu uz Itāliju.

Aiz apvār�ņa aizgrima Cēzarejas osta, dievietes Romas milzu statuja, ķeizara Augusta statuja. Tad izzuda Stra-tona forts, tad Jūdejas violetie kalni, pati pēdējā Karmela kalna zaļā virsotne.

Tagad Josefs bija ceļā uz Romu. No Jūdejas viņ� neko sev neveda līdzi, vienīgi atmiņas par to, ko viņ� bija redzējis, septiņdesmit tīstokļus svēto rakstu un mazu kastīti ar zemi, kas bija sarausta zem Jeruzalemes drupām.

Apijas ceja augstākajā vietā, tur, kur stāvēja Cecīlijas Metellas kapa piemineklis, va�onis, kā parasti, pieturēja, un Josefs nolūkojās uz pilsētas pla�o ainavu, kas pavērās viņa acīm. Bija vēsa marta diena, pilsēta bija spo�i apgaismota. Roma, spēks, gevura; viņa pletās vēl varenāk nekā tad, kad viņ� to atstāja, lai dotos uz Jeruzalemi. Tas, par ko viņ� sapņojis, pirmo reizi no Kapitolija uz pilsētu noskatīdamies, tagad bija ar roku aizsniedzams. Ķeizars un princis lūdz viņa vārdu, vārdu un garu no Austrumu gara.

Josefs rūgti sakniebj lūpas. Diem�ēl augstākajam rak-stumācītājam Johananam ben Zakajam taisnība. Kas viņam tolaik likās gals, ir tikai sākums. Austrumu gudrības saplū�ana ar Rietumu tehniku izrādās ļoti grūts un nepateicīgs uzdevums.

Ekipā�a tikmēr ir pabraukusi tālāk, tā pietur pie vārtiem. Josefs nav paziņojis Dorijai par savu iera�anos. Viņ� mīl Doriju, viņ� nav aizmirsis, kā viņa pirmo reizi stāvēja viņa priek�ā ar kaķi rokā, viņ� nav aizmirsis viņas smalko, mīļo mazas meitenītes balsi, nav aizmirsis, kā viņa piekļauj viņam savu slaido, brūno augumu � me�onīgi, nemanīgi, padevīgi. Bet tagad starp viņiem ir tik daudz cilvēku un notikumu, pie kuriem viņa nav piederīga. Viņ� nogaidīs, nemodinās viņā cerības, noskatīsies, pārbaudīs, vai starp viņiem vēl ir tā netveramā tuvība, kas bija toreiz.

Dorijas māja ir maza, patīkama, moderna. Vergs, vārtu sargs, jautā Josefam, ko viņam vajagot. Josefs nosauc savu vārdu, vārtu sargs dziļi palokās, aizskrien Josefs viens pats stāv pieņem�anas zālē, viņ� kļūst drūms. Apkārt viss ir izgreznots ar gleznām, skulptūrām, mozaīku, dro�i vien no Fabulla mantām. Ko viņam �eit vajag? Viņ� �eit nevar dzīvot.

Un tad nāk Dorija. Tāpat kā toreiz uz viņas stāvā bērna kakla tīra un viegla slienas �aurā galva ar lielo muti. Viņa stāv un skatās viņā ar savām jūras krāsas acīm, kas kļūst manāmi tum�ākas. Viņa gribētu pasmaidīt, bet viņa ir pavisam nespēcīga, viņa nevar pat pasmaidīt. Viņa ir Josefu tik ilgi gaidījusi, un tagad, liels paldies, dievi, viņ� ir klāt. Viņa ir baidījusies, ka �ī pretīgā Jūdeja apris viņu uz visiem laikiem, un tagad, liels paldies, dievi, viņ� ir pārnācis. Viņa nobāl � vispirms ap muti, tad pār visu seju, viņa cie�i skatās uz Josefu, un tagad viņa tam tuvojas, viņa izgrū� īsu, spalgu kliedzienu un slīd gar viņa augumu lejup, viņam Dori ja jāsatur Jā, tā ir meitenes dzeltenbrūnā āda, ko viņ� mīl. Tā ir salda un gluda, un, ak, cik tā ir auksta, �ī āda, jo meitene viņu mīl.

Paiet minūtes, viņi abi vēl nav runāju�i ne vārda. Viņa ir vissaldākā pasaulē. Kad Dorija bāla kā nāve, aiz satraukuma zaudējusi samaņu, slīgst gar viņa augumu lejup, viņam saļogās ceļgali. �Tev nebūs ar viņām precēties,� Josefs iztēlē redz savu grāmatu, kailo apkārtni ar līķu aizu, tempļa kalnu, kas deg no pa�as pakājes. Kāda jēga �īm muļķīgajām mozaīkām, �īm naivajām, jaukajām mājas dzīves ainām? Ko viņam �eit vajag? Ko grib �ī sieviete? Viņ� �eit ir pilnīgi sve�s.

� Tu �eit esi pilnīgi sve�s, � viņa saka, tie ir pirmie vārdi, ko viņa saka Josefam pēc vesela gada. Viņa tur Josefu aiz pleciem, viņa ir izstiepusi rokas, skatās viņam sejā. Viņa saka: � Tu esi �eit pilnīgi sve�s. � Dorija to konstatē nopietni, ne�ēlodamās. Viņa mīl Josefu, tālab viņa to zina.

�eit nav jēgas nekādiem mierinājumiem, nekādiem meliem.

� Jā, � viņ� atbild. � Es nevaru te dzīvot. Es nevaru tagad dzīvot ar tevi, Dorija.

Dorija nerunā pretim. Viņa nojau�, tas vairs nav viņas Josefs, viņ� ir cits, pilns ar rēgiem, kuri viņai nezināmi. Bet viņa pieder viņam arī tad, ja viņ� kļuvis cits, viņa ir sīksta un drosmīga, viņa iekaros Josefu ari tādu, kāds viņ� ir tagad. Viņa Josefu netur

� Kad tu mani gribēsi, liec man atnākt, � viņa saka.

Josefs aiziet. Viņ� Romā jūtas ļoti sve�s. Viņ� spie�as

cauri burzmai ielās un kolonādēs. Kad viņ� redz pazīstamas sejas, viņ� aizgrie� galvu, viņ� ne ar vienu negrib runāt. Pārvarējis nelielas �aubas, viņ� nolemj iet pie Klaudija Regīna.

Izdevējs izskatās noguris, visas viņa ļumīgās sejas daļas ir nokāru�ās.

� Lai sveicināts tas, kur� nāk, � viņ� ņirdz. � Nu, mans pravieti, ko dara jūsu grāmata? Jūsu pravietojumi ir piepildīju�ies, kaut gan diezgan savdabīgā veidā. Es domāju, jūs tagad varētu ķerties pie darba. Jeb vai jūs gribat izlocīties?

� Es neesmu izlocījies, � Josefs saka īgni. � Jūs nozināt, cik tas reizēm bija grūti. Bet es neesmu izlocījies.

� Es reizēm satiku jūsu skaisto sievu, ēģiptieti, � izdevējs stāstīja.

� Es nedzīvo�u kopā ar Doriju, � Josefs paskaidroja, � kamēr rakstī�u savu grāmatu.

Regīns paskatījās uz aug�u. � Tas ir dīvaini, � viņ� secināja, � it īpa�i tāpēc, ka �ī dāma ir par pamatu jūsu grāmatai.

� Viņa varbūt ir viens no iemesliem, � Josefs atbildēja noraido�i.

� Ja jūs gribat dzīvot pie manis, mana māja ir jūsu rīcībā, � izdevējs piedāvāja.

Josefs vilcinājās.

� Es gribētu būt viens, � Josefs atteica, � kamēr rakstī�u grāmatu.

� Jādomā, � Regīns Klaudijs turpināja, � ka ķeizars jums ierādīs māju, kur viņ� senāk dzīvojis. Māja ir drusku patuk�a, majestāte vienmēr bija taupīgs, to jūs zināt.

Josefs ievācās �ajā mājā. Tā bija liela, tum�a, nolaista. Viņ� tur dzīvoja ar vienu pa�u vergu. Viņ� sevi nekopa, ēda tikai pa�u nepiecie�amāko. Viņ� nevienam neziņoja, ka atrodas Romā. Viņ� klaiņoja pa ielām, kad tās bija vistuk�ākās, redzēja gatavo�anos triumfa gājienam. Visur cēla stala�as, tribīnes. Pie mūra sienām, pie vārtiem parādījās milzīgi Vespasiāna un Tita attēli, ap viņiem lozungi, kas cildināja imperatorus, izsmēja uzvarēto Jūdeju. Milzīgā palielinājumā uz Josefu stingi blenza ķeizara un prin�a ģīmji � tuk�i, rupji, izķēmoti, viss pazīstamais tajos bija zudis, tās bija Pedāna sejas.

Kādu dienu Marsa laukumā kolonādēs Josefs satika senatora Marulla nestuves. Josefs gribēja ātri paiet garām, bet senators bija viņu pamanījis.

� Jūs esat taisījis karjeru, jaunais cilvēk, � viņ� secināja. � Jūs esat mainījies. Jā, likteņi veido cilvēkus. � Viņ� aplūkoja Josefu caur savu redzi paasino�o smaragdu. � Vai jūs atceraties, kā es jums stāstīju par Romu Lielajā cirkā? Tas bija pirms pieciem gadiem. Es jau toreiz redzēju, ka ir vērts jūs iepazīstināt ar Romu. Jūs esat īstajā brīdī nostājies īstajā pusē.

Viņ� neļāva Josefam iet projām, aicināja viņu sev līdzi, stāstīja par sevi. Viņ� rakstot joku lugu, ko triumfa nedēļas sākumā uzvedī�ot Marcella teātrī. Joku lugas galvenais varonis bū�ot jūds Zeharija, gūsteknis, kuram jāpiedalās karaspēlēs. Viņu tēlo�ot aktieris Dēmetrijs Libāns. Gūsteknim Zeharijam jāmirstot divcīņā ar otru vergu. Jūda nāves bailes, lūgumi, cerības, par spīti visam, uz ap�ēlo�anu, viņa cīņa un atteik�anās cīnīties dodot ierosmi loti daudzām komiskām situācijām, jokiem, dejām, dziesmām. Jautājums esot tikai par nobeigumu. Būtu jauki sameklēt Libānam dubultnieku � tagad ta�u esot tāda bagāta izvēle � tik līdzīgu, ka pa�a māte viņu neat�ķirtu no aktiera, � un likt profesionālam cīnītājam nogalināt �o dubultnieku. No otras puses, publika esot pārsātināta ar krustā si�anām un beigtiem jūdiem. Varbūt tomēr labāk gūstekni Zehariju ap�ēlot. Viņa prieks par atgūto dzīvi nebūtu slikts motīvs, un galu galā viņ� varētu aiz pateicības izvilkt no savas paslēptuves dārgumus un izdalīt tos skatītājiem. Varbūt varētu ievirzīt darbību tā, ka viņu beigās pakārtu pie krusta, un tad ierastos kāds un viņu noņemtu, vai jūs neesat kaut ko līdzīgu darījis, Josef Flāvij? � un viņ� tad, uz krusta stāvēdams, mestu publikā naudu, nupat kā iespiestās uzvaras monētas.

Josefam vajadzēja pavadīt pie senatora Marulla visu vakaru, viņi kopā paēda. Kalsnējais, gudrais kungs interesējās par daudzām nenozīmīgām karagājiena detaļām, viņ� pamatīgi iztaujāja Josefu. Arī viņ� varēja Josefam pastāstīt jaunumus. Jau esot izlemts, ka no trīs jūdu pārstāvjiem, kurus vedī�ot līdzi triumfa gājienā, tikai Simonām bar Gioram pēc paraduma izpildī�ot triumfa laikā nāvessodu, abus pārējos, Giskalas Johananu un virspriesteri Faniju, pēc triumfa pārdo�ot verdzībā. Esot trīs pircēji. Muciāns, ministrs Talass un viņ� pats. Viņam esot pamats cerēt, ka ar viņu rēķinā�oties. Dāma Kenīda nedo�ot lēti, bet viņ� neesot skopulis. Kuru Jo-sefs viņam vairāk ieteiktu � karavadoni vai virspriesteri?

Nākamā dienā Josefs sevi pārvarēja un uzmeklēja aktieri Dēmetriju Libānu. Viņ� atrada aktieri pārsteidzo�i novecoju�u un nervozu.

� Ak tas esat jūs, � viņ� saņēma Josefu. � Protams, bez jums nevar iztikt. Patiesību sakot, es jūs gaidu jau sen. � Viņ� bija pret Josefu naidīgi ironisks. Pamazām Josefs saprata: �is vīrs vainoja sevi tempļa bojāejā. Viņ� aizveda Josefu pie Popejas, viņ� būtībā panāca trīs nevainīgo amnestiju, un vai visa nelaime nebija sākusies no �īs amnestijas? Amnestija, Cēzarejas edikts, sacel�anās, tempļa nodedzinā�ana � tas viss bija viena ķēde. Un ķēdes

sākumā atradās viņ�. Toreiz viņ� varēja izlemt, vai spēlēt vai nespēlēt jūdu Apellu. Viņa rokā Jahve bija ielicis tempļa pastāvē�anas vai bojāejas lozi, un viņa nelaimīgā roka izvilka posta lozi.

Viņ� piecēlās. Viņ� sāka skaitīt Lielo nolādējumu no Mozus piektās grāmatas. Protams, viņ� nekad nebija redzējis vai dzirdējis kādu no īstajiem vai neīstajiem pravie�iem, kuri pēdējā gadu desmitā parādīju�ies Jeruzalemē, bet viņam bija �o pravie�u �esti, un pat grieķiski viņ� runāja viņu dziedo�ajā balsī. Aktieris Libāns nebija nekāds staltais vīrs, drīzāk mazs augumā, bet viņ� slējās kā tum�s koks. �No rīta tu jautāsi: �Ko man atnesīs vakars?� Bet vakarā tu prasīsi. �Ko man atnesīs rīts?� � un prasīsi tā to sirds izbaiļu dēļ, kādas tu izjutīsi.� Baismīgi no viņa mutes vēlās drūmie lāsti � monotoni, vareni, sirdi ploso�i. � Un tā notika, � viņ� reizēm, pats sevi pārtraukdams, konstatēja vēsi, bet ar me�onīgu, izmisīgu gandarījumu.

Pēc �īs tik�anās ar Dēmetriju Libānu Josefs divas dienas nosēdēja viens savā lielajā, tum�ajā mājā. Tre�ajā dienā viņ� pārgāja pāri Emīlijas tiltam uz Tibras otru krastu pie jūdiem.

Kamēr turpinājās karagājiens, Romas pilsētas jūdi visādā veidā apliecināja valdībai savu lojalitāti. Viņi arī tagad ir lojāli pavalstnieki, dumpinieki pa�i vainīgi, tas pats par sevi saprotams: bet viņi nebaidās atklāti izrādīt savas bēdas par svētuma izpostī�anu. Viņi arī negrib slēpt savu riebumu pret to faktu, ka pie �īs izpostī�anas palīdzēju�i jūdi. Kad Josefs nonāk pilsētas labā krasta rajonos, viņ� atduras pret neizmērojamu naidu. Visi tur ievēro septiņu soļu atstatumu. Viņ� iet caur tuk�u telpu, starp nicinājuma mūriem.

Viņ� dodas uz Kaja Barcārones māju. Agripīnie�u draudzes priek�sēdētājs, kur� kādreiz gribēja dot viņam par sievu savu meitu, stāv viņam pretim, ieturēdams septiņu soļu attālumu. �ā viltīgā, jautrā vīra seja ir drūma, naida izķēmota. Kajs Barcārone pēk�ņi izskatās_Joti līdzīgs savam tēvam � sirmajam, purpino�ajam Aronam. Josefs, zaudējis drosmi, stāv tagad nepieejamā cilvēka priek�ā.

� Piedodiet, � viņ� saka un pavēr� plaukstas bezpalīdzīgi uz āru. � Tam nav jēgas.

Viņ� dodas projām. Viņ� pamet jūdu kvartālu, iedams

cauri nāvīgu ienaidnieku �palerai, soļo atpakaļ pa Emīlijas tiltu.

Otrā krastā, pagriezies ap stūri, kur jūdi viņu vairs neredz, viņ� dzird aiz sevis kāda sekotāja soļus, viņam �ķiet, ka viņ� tos dzirdējis jau labu laiku. Neapzināti viņ� tver pēc smagnējiem zelta rakstāmākiem, lai aizsargātos. Te pēk�ņi aiz viņa kāds sauc aramiski.

� Nebaidieties. Esiet mierīgs. Tas esmu es.

To saka ļoti jauns cilvēks, viņa seja Josefam liekas pazīstama.

� Es esmu jūs jau redzējis, � jaunietis piebilst, � kad jūs pirmo reizi bijāt Romā.

� Vai jūs neesat .? � Josefs cen�as atcerēties.

� Es esmu Kornels, Ka ja Barcārones dēls.

� Ko jūs vēlaties? � Josefs jautā. � Kāpēc jūs neievērojat septiņu soļu atstatumu?

Bet zēns Kornels nāk viņam tuvāk.

� Piedodiet cilvēkiem, � viņ� lūdz, un viņa balss skan sirsnīgi, paļāvīgi, drosmīgi. � Viņi jūs nesaprot, bet es jūs saprotu. Lūdzu, ticiet man. � Viņ� pieiet Josefam cie�i klāt, skatās aug�up uz viņu. � Esmu lasījis jūsu kosmopolītisko psalmu. Bie�i vien, kad apkārt ir juceklis un neskaidrība, es to runāju pats pie sevis. �eit viss ir tik �aurs un mūros iesprostots, jūsu skatiens sniedzas tālumos. Jūs esat Izraēla di�gars, Josef Flāvij, viens no pravie�iem.

Josefa sirdī ieplūda karsts mierinājums. Josefam bija liels gandarījums, ka �is jaunietis, kur� neko par viņu nezināja, izņemot viņa rakstus, nostājās viņa pusē.

� Es priecājos, Kornel, � viņ� sacīja, � es ļoti priecājos. Es atvedu sev līdzi zemi, kas atradās zem Jeruzalemes gruve�iem, es atvedu sev līdzi svēto rakstu tīstokļus, es tev tos parādī�u. Nāc pie manis, Kornel.

Zēns staroja.

Pa to laiku Tits bija ieradies Itālijā. Austrumos viņam gadījās vēl da�i kārdinājumi. Piektā un Piecpadsmitā leģiona vārdā, kurus virspavēlniecība taisījās sūtīt uz nepatīkamo apmetni pie Lejasdonavas, kapteinis Pedāns lūdza viņu palikt pie �iem leģioniem vai ņemt tos līdzi uz Romu. Princis tūdaļ aptvēra, kas slēpās aiz �iem viltīgi naivajiem vecā, godīgā karavīra vārdiem, proti, piedāvājums izsaukt viņu vecā Vespasiāna vietā par ķeizaru.

Tas bija vilino�i, bet Joti bīstami, un Tits nevilcinājās, tikpat naivos vārdos atjokojot, �o priek�likumu noraidīt. Bet Austrumi viņu ari turpmāk godināja kā patvaldnieku, un Tits nespēja atteikties no vilinājuma Memfisā vēr�a Apisa iesvētī�anas laikā uzlikt galvā Ēģiptes diadēmu. Tā bija nepiesardzība, to varēja iztulkot nepareizi, un princis steidzās savam tēvam vēstulē apliecināt, ka viņ� to darījis vienīgi kā Vespasiāna vietnieks. Viņ� nebūt neesot to citādi uztvēris, Vespasiāns atbildēja arī ar vēstuli, ta�u viņ� visai draudzīgi sagatavoja Austrumu apspie�anai vairākus desmitus tūksto�us vīru.

Tūlīt pēc tam ieradās Tits � ļoti ātri, ļoti pieticīgi, gandrīz bez svītas. Ja viņ� gribēja triumfu, tad viņ� pēc sena paraduma drīkstēja pārrasties Romā tikai triumfa gājiena dienā. Tāpēc Vespasiāns devās pa Apijas ceļu dēlam pretim.

� Te es esmu, tēvs, te es esmu, � Tits viņu sirsnīgi sveicināja.

� Tev nebūtu klājies labi, mans zēn, � Vespasiāns ņurdēja, � ja tu vēl ilgāk dauzītos* pa Austrumiem. � Tikai tad viņ� noskūpstīja Titu.

Tūdaļ pēc azaida Muciāna un dāmas Kenīdas klātbūtnē notika nenovēr�amā izskaidro�anās starp tēvu un dēlu.

� Jūs savu tēvu, � iesāka stingrā Kenīda, � ne vienmēr iepriecinājāt, princi Tit. Mēs ar ba�ām saņēmām ziņas par jūsu kronē�anu vēr�a Apisa iesvētī�anas svinībās.

� Es negribu taisīt no �ā vēr�a ziloni, � Vespasiāns labsirdīgi piebilda. � Mūs �eit vairāk interesē cits jautājums. Vai tie�ām jūdu templi nebija iespējams glābt?

Viņi skatījās viens uz otru, abi ar bargām, �aurām acīm.

� Vai tu vēlētos, lai tas būtu bijis iespējams? � Tits pēc brītiņa atjautāja.

Vespasiāns pa�ūpoja galvu.

� Ja soda ekspedīcija pret Jeruzalemi, � viņ� sacīja viltīgi un apdomīgi, � patiesi bija jāpārvēr� par karagājienu un jānobeidz ar triumfu, ko es liku senātam mums abiem atvēlēt, tad tas laikam gan nebija iespējams.

Tits pietvīka. � Tas nebija iespējams, � viņi strupi attrauca.

� Tātad pieņemsim, � ķeizars ņirdza, � ka tas nebija iespējams. Citādi gan tu būtu �o celtni saudzējis kaut vai dāmas Berenīkes dēļ. Un līdz ar to mēs esam nonāku�i

pie otrā punkta, kas mūs visus �eit interesē. Dāma Bere-nīke ir vērā ņemams sievi�ķis. Ka tu vēlējies, lai viņa ir pie tevis �īs garlaicīgās soda ekspedīcijas laikā, to es varu saprast. Bet vai arī Romā tev viņa jātur pie sevis?

Tits gribēja iebilst. Bet Vespasiāns, sēkdams pavisam klusu, bargās, pelēkās acis no Tita nenolaizdams, neļāva viņam runāt.

� Redzi, � viņ� turpināja pārliecino�i, biedriski, � mana Kenīda ir vienkār�s cilvēks, vai ne, vecā grezele? Bez pretenzijām, bez augstiem tituliem. Viņa min ienes veselu kaudzi naudas; to, ko vairs neredz manas vecās acis, pamana viņa. Tomēr visa Roma viņu ciena, jo tai nav jāmaksā viņai komisijas nauda. Viņa ir romiete. Bet tava jūdu princese tie�i tāpēc, ka viņa ir tik cēla ar savu gaitu, ar savu austrumnieciskumu Mēs esam vēl jauna dinastija, mans dēls, es esmu pirmais un tu � otrais, mēs nevaram sev atļauties �o ekstravaganto dāmu. Es tev to saku pa labam, bet visā nopietnībā. Viņu varētu atļauties, piemēram, Nerons, kur� cēlies no senas ģimenes. Bet, ja to darī�u es vai tu, tad tauta mums nepiedos. Tā ir, mans dēls. Saki tu, Kenīda, sakiet jūs, vecais Muciān, � vai tauta to piedos vai nepiedos? Dzirdi, nepiedos.

� Paklausies, ko es tev teik�u, tēv, � Tits iesāka, un viņa balsī skanēja tas pats bargais metāliskums, kas komandējot armiju. � Aleksandrijā es būtu varējis uzlikt sev kroni. Leģioni to gribēja. Es gandrīz padevos kārdinājumam. Princesei vajadzēja teikt tikai vienu vārdu, un es būtu to izdarījis. Princese �o vārdu neteica.

Vespasiāns piecēlās. Titam bija stāstīju�i, ka tēvs esot ļoti novecojis, bet tās acīmredzot bija tuk�as pļāpas, vismaz tagad �is Sabīnijas zemnieks bija spēcīgs kā aizvien. Viņ� piegāja savam dēlam pavisam tuvu, viņi stāvēja viens otram pretim � divi me�onīgi, stipri zvēri, salieku�ies, sagatavoju�ies lēcienam. Muciāns noskatījās uz viņiem ar interesi, viņa seja stipri raustījās, viņa cietsirdīgā, plānā mute satraukti smaidīja, Kenīda gribēja mesties starpā. Bet Vespasiāns savaldījās. � Tas, ko tu man paziņoji, ir interesanti, � viņ� sacīja. � Bet tagad tu ta�u neesi vairs Aleksandrijā, un �eit Romā tev diez vai nāks prātā mani gāzt no troņa, pat ja tava laipnā draudzene to vēlētos. Tā, lūk. � Viņ� atsēdās, klusu iekunkstēdamies, paberzēja podagrisko roku un prātīgi sacīja dēlam: � Tu nevarēsi apieties ar viņu kā ar mazu skuķi.

�ī dāma gribēs rādīties ar tevi sabiedrībā, viņai uz to ir tiesības, viņa ir princese no daudz senākas dzimtas nekā mēs. Bet romie�i tev par �o sievieti nepiedos, tici man. Vai tu gribi, lai uz skatuves zobojas par tevi? Vai tu gribi, lai viņi triumfa laikā dzied par tevi un par viņu kuplejas? Kā tu domā to aizliegt? Nāc pie prāta, mans zēn. Tas nav iespējams.

Tits norija savas dusmas.

� Tu viņu nevarēji ciest no pa�a sākuma.

� Tik tie�ām, � vecais piekrita. � Bet viņa necieta arī mani. Ja notiktu pēc viņas prāta, mēs �eit nesēdētu. Es varētu izstāstīt pāris labu joku, bet es tos paturē�u pie sevis. Tu �o dāmu mīli. Man nav nekas pretim. Bet Romā es viņu nevēlos redzēt. Ieskaidro to viņai. Tu esi rīkojies muļķīgi, atvezdams viņu uz �ejieni. Jūs varat darīt, ko gribat, bet lai viņa vācas projām no Itālijas. Pasaki to viņai.

� Nenāk ne prātā, � Tits paskaidroja. � Es gribu �o sievieti paturēt.

Vespasiāns paskatījās uz dēlu. Tita acīs bija kaut kas me�onīgs, neprātīgs, kas ķeizaru bija biedējis jau �ā zēna mātē � Domitillā. Viņ� uzlika dēlam roku uz pleca.

� Tev ir trīsdesmit gadu, mans dēls, � viņ� atgādināja. � Neuzvedies kā mazs puika.

� Vai es drīkstu izteikt kādu priek�likumu? � piedāvājās pakalpīgais Muciāns. Viņ� panāca uz priek�u, spieķi aiz muguras turēdams. Tits neuzticīgi paskatījās uz viņa muti. Senators Muciāns, kur� izlikās ļoti vārgs, acīmredzot tēloja �o vecuma nevarību tikai tālab, lai pasvītrotu Vespasiāna mo�umu, un ķeizaram patika �ī komēdija, ko viņ� skaidri redzēja.

� Attiecības starp cēzaru Titu un princesi, � Muciāns sacīja, � dod iemeslu tautas neapmierinātībai. �ajā ziņā majestātei, bez �aubām, ir taisnība. Bet tikai tālab, ka �ī valdniece pieder pie dumpīgas tautas. Mēs pa�i zinām, ka princese ir viena no mūsu lojālākajiem jūdu pavalstniekiem. Bet romie�u tautas humors neat�ķir jūdu no jūda. Vajag panākt, lai princese skaidri un nepārprotami parāda savu nostāju. Es domāju, ka pietiktu, ja viņa no lo�as noskatītos triumfā.

Visi apsvēra �ā priek�likuma jēgu. Vespasiāns uzskatīja, ka viņa gudrais draugs nostādījis jūdieti tādā stāvoklī, no kura viņai būs grūti atrast izeju. Un viņa dēlam nav iemesla noraidīt Muciāna prasību. Ko darīs

Berenīke? Ja viņa piedalīsies triumfā pār viņas pa�as tautu, tad viņa kļūs romie�u acīs smieklīga. Tad Tits nekādā ziņā nevarēs ņemt viņu par sievu. Arī Kenīda to tūdaj aptvēra.

� Ja sieviete pieder kādam vīrietim, � viņa stingri, pārliecino�i un pliekani atbalstīja Muciāna priek�likumu, � tad viņai jābūt drosmei nostāties viņa pusē.

Visi saspringti gaidīja, ko teiks Tits. Viņam pret dāmas Kenīdas argumentu nebija ko iebilst. Būtībā viņai ir taisnība, viņ� domāja. Ja viņ� svin triumfu, tad viņam ir tiesības prasīt, lai viņa draudzene, kuru viņ� reiz taisās precēt, noskatās �ajā triumfā. Bet ar viņu izskaidroties nebūs patīkami. Ta�u patīkamāk nekā sūtīt viņu projām. Viņ� drusku parūc, ka nevajagot to princesei uzspiest. Pārējie paskaidro, ka citādi nevarot princi uzspiest romie�iem. Viņ� apsver stāvokli. Viņai ir viņas austrumnieciskās jūtas, viņas tieksme pēc tuksne�a. No otras puses, viņa saprot dzīves īstenību. Pēc pusstundas ilgas spriedelē�anas Tits piekrīt: vai nu princesei no ķeizara lo�as jānoskatās triumfa gājienā, vai jāatstāj Itālija.

Viņ� ielūdz Berenīki pie sevis. Viņ� ir pārliecināts, ka viņ� nokārtos �o nepatīkamo lietu pirmajās piecās minūtēs. Priek�telpā, uz viņas atnāk�anu gaidīdams, viņ� vēlreiz nolemj runāt par to pēc iespējas nenopietnāk, it kā tas būtu pats par sevi saprotams.

Bet tad ierodas Berenīke, viņa ir jautra un tanī pa�ā laikā nopietna, viņas lielā, drosmīgā galva paļāvīgi noliecas pie Tita, viņas zemā balss runā ar princi, un pēk�ņi Titam viņa priek�likums �ķiet neiespējams. Kā lai viņ� pasaka �ai sievietei savu muļķīgo prasību? Viņ� saņemas � tikai nevilcināties, viņam tas jāizdara vienā lēcienā, it kā dziji ievelkot elpu, lai apņēmīgi mestos loti aukstā ūdenī.

� Triumfs, � viņ� runā, un viņa balss skan samērā brīvi, viņam nevajag pat iekrek�ķināties, � triumfs beidzot notiks pēc desmit dienām. Es ta�u redzē�u tevi lo�ā, Nikion? � Viss izdodas loti gludi, tikai viņ� runā, galvu noliecis, nepaskatīdamies uz viņu, arī tagad viņ� Berenīki neredz.

Berenīke nobāl. Labi, ka viņa sē�, citādi viņa nogāztos. �is vīrs nocirtis Tekoas birzi, tad paņēmis Berenīki ar varu, tad piejāvis, ka templis nodeg. Un viņa, neteikdama �nē�, līdz ar to ir teikusi vienmēr �jā�. Viņa ir ar visu samierinājusies, jo viņa netiek vajā no �ā vīrie�a,

no viņa platās zemnieka sejas, no viņa brutalitātes, no viņa bērni�ķīgi untumainās ne�ēlības, no viņa mazajiem zobiem. Viņa ir ieelpojusi asins smaku, ugunsgrēka smaku, viņa atteikusies no tuksne�a, no sava dieva balss. Un nu galu galā �is vīrietis ielūdz viņu noskatīties no lo�as viņa triumfā pār Jahvi. Patiesību sakot, viņ� rīkojas loģiski, un romie�iem tā būtu pikanta piedeva pie triumfa, ja viņa, makabeju valdniece, uzvarētāja piegulē-tāja, atrastos starp skatītājiem. Bet viņa nebūs starp skatītājiem. Vieglāk būtu iet līdzi triumfa gājienā va�ās sakaltai kā gūsteknei. Bet brīvprātīgi sēdēt uzvarētāja lo�ā, būt par pikantu piedevu viņa veiksmei, nu nē!

� Es tev pateicos, � Berenīke saka, viņas balss nav skala, bet pēk�ņi ļoti aizsmakusi. � Triumfa dienā es vairs nebū�u Romā. Es do�os pie sava brāļa.

Viņ� paskatās uz aug�u, viņ� redz, ka ievainojis �o sievieti pa�ā sirdī.

Viņ� to nav gribējis. Viņ� nav gribējis neko no tā, ko viņ� Berenīkei nodarījis. Vienmēr viņ� visā iekūlies pats pret savu gribu. Arī tagad. Tēvs viņu pagrūdis, un Tits nav tam pretojies. �ie austrumnieki ir darināti no tādas vieglas, gaisīgas vielas, un viņ� pats ir tik ciets un rupj�, un vienmēr viņ� to atskārst par vēlu. Kā viņ� varēja iedomāties, ka Berenīkei jānoskatās �is muļķīgais triumfs? Viņ� pats iztiks bez triumfa, viņ� saslims. Viņ� stostās, steidzas izskaidroties. Bet viņ� runā tuk�umā, viņa ir jau aizgājusi, viņa ir projām.

Viņa seju izķēmo me�onīgs niknums. No viņa mutes ar sīkajiem zobiem gā�as kareivja lāsti pār �o sievieti. Viņ� nolād viņas smalko, austrumniecisko manierību. Kāpēc viņa nevar noskatīties triumfā? Vai citi, piemēram, ģermāņu valdnieki, nav noskatīju�ies triumfos, kuros tiku�i vesti līdzi, va�ās sakalti, viņu dēli, brāļi, mazbērni? Viņam nevajadzēja apmulst, viņam vajadzēja izturēties pret Berenīki kā vīram. Nebūtu grūti apvainot viņu lojalitātes trūkumā, dumpīgā darbībā, saņemt viņu gūstā, vest, va�ās sakaltu, līdzi triumfa gājienam un tad līdz pēdējam pazemotu pacelt no pī�ļiem, būt pret viņu maigam, stipram, labam, kā tas pieklājas īstam vīrietim. Tad �ī augstprātīgā beidzot zinātu savu vietu.

Bet, vēl par to domādams, viņ� saprata, ka tās ir bērni�ķīgas muļķības. Viņa ta�u nebija nekāda barbare, viņa nebija vācu barbaru valdnieks Segests, bet īsta karaliene, kas mantojusi seno Austrumu di�enumu un gud-

ribu. Viss Tita niknums vērsās pret viņu pa�u. Roma un triumfs viņam bija samaitāti. īstā dzīve ir Austrumos, un �eit viss ir kails un apgānīts. Kapitolijs ir mēsls, ja to salīdzina ar Jahves templi, un viņ� savā parastajā neapdomībā ir templi nodedzinājis un sievieti, kura trīs reizes viņam atdevusies, trīs reizes ar savu romie�u brutalitāti aizbaidījis un �oreiz uz visiem laikiem.

Nākamā dienā ieradās Josefs, lai apsveiktu princi. Tits izturējās ar to jautro, auksti starojo�o pieklājību, ko Josefs ienīda. �is triumfs, viņ� jokoja, sagādājot vairāk darba nekā viss karagājiens. Viņ� gribētu to pasteidzināt, viņ� gribētu beidzot atkal būt savā pilsētā, bet pēc muļķīga paraduma viņam jāgaidot līdz svētku gājiena dienai. Vai tas neesot no�ēlojami? Viņ� nevarot noskatīties pat Dēmetrija Libāna uzstā�anos Marcella teātrī. Viņ� uzdeva Josefam mēģinājumos uzmanīt, lai, tēlojot jūdus, netiktu pieļautas kļūdas.

� Tagad, � viņ� stāstīja, � esmu ņēmis pats savās rokās gan triumfa organizē�anu, gan visu, kas ar to saistīts. Esmu ziņkārīgs, kādu iespaidu gājiens atstās uz jums. Jūs ta�u noskatīsieties to Lielajā cirkā?

Josefs redzēja, cik saspringti princis gaida viņa atbildi. Protams, �iem romie�iem likās pats par sevi saprotams, ka viņ�, �ā karagājiena vēsturnieks, noskatās tā noslēgumu. Viņ� pats dīvainā kārtā nekad nebija apsvēris, vai viņ� uz cirku nāks vai nenāks. Būtu jauki pateikt: �Nē, cēzar Tit, es nenāk�u, es palik�u mājās.� To pateikt būtu īsts gandarījums, tas būtu cēls un neprātīgs �ests. Josefs sacīja:

� Jā, cēzar Tit, es noskatī�os gājienu Lielajā cirkā.

Tits pārvērtās. No viņa pagaisa mākslotā, skaļā pieklājība.

� Es ceru, mans jūd, � viņ� sacīja vaļsirdīgi, draudzīgi, � ka tu Romā esi iekārtots labi un ērti. Es gribu, � viņ� sirsnīgi piebilda, � lai tu Romā justos labi. Es pats par to parūpē�os. Tici man.

Lai sagatavotos uz triumfu, Josefs noskatījās Marcella teātri lugu par karagūstekni Zehariju.. Dēmetrijs Libāns bija liels aktieris. Viņ� tēloja sagūstīto Zehariju neizsakāmi patiesi un ārkārtīgi komiski. Beigās viņam uzlika mazu, muļķīgu klauna masku, kādu bie�i vien uzliek tiem, kam jāmirst arēnā, lai maskas komisms iedarbīgi

kontrastētu ar notiesātā mir�anu. Neviens neievēroja, kā zem gūstekņa Zeharijas maskas aktieris Libāns kampa gaisu, kā dauzījās un pagura viņa sirds. Viņ� izturēja. Viņi piesēja Zehariju pie krusta. Viņ� kliedza, kā bija paredzēts lomā. � Klausies, Izraēl, Jahve ir mūsu dievs! � un viņam apkārt ēzeļu maskās dejoja vienpadsmit klauni un atkārtoja viņa kliedzienu: � Iā! Iā! � Viņ� izturēja līdz galam, kamēr viņam pateica, ka tagad viņu noņem�ot no krusta, un kamēr viņam no krusta bija jāsvie� skatītājos nauda. Pēc tam viņ� sabruka. Bet to neviens nepamanīja, to uzlūkoja par tēlojumu, un līdzi ar milzīgajām gavilēm, kas atskanēja, tverot naudu, aktieri neviens vairs tik un tā neievēroja. Arī Josefs notvēra da�as monētas � divas sudraba un vairākas vara ripiņas. Tās bija izlaistas �ajā dienā, vienā pusē tām bija ķeizara attēls, otrā pusē � zem palmas sēdo�a sava�ota sieviete ar parakstu. �Sagūstītā Jūdeja�. Sievietei � varbūt tas bija Kenīdas nopelns? � bija princeses Berenīkes vaibsti.

Nākamajā dienā izdevējs Klaudijs Regīns ataicināja Josefu pie sevis.

� Man ir uzdots, � viņ� sacīja, � izsniegt jums �o ieejas mārku Lielajā cirkā. � Jūs saņemsiet lielu honorāru par savu grāmatu, � sacīja Regīns. Josefam bija paredzēta vieta otrās pakāpes di�ciltīgo solos.

� Vienam tur jābūt un jānoskatās, � Josefs nikni atcirta.

Regīns smaidīja savu ļauno smaidu. � Protams, � viņ� piebilda, � un es kā jūsu izdevējs esmu ieinteresēts, lai tur būtu jūs. Dro�i vien jūs būsiet vienīgais jūds, Josef Flāvij, kur� noskatīsies triumfu. Lai paliek � viņ� mazliet gurdi atvairījās, kad Josefs gribēja viņam uzbrukt. � Es jums ticu, ka tas nebūs viegli. Tāpat es, kad man būs jāsoļo gājienā kopā ar ķeizara ierēdņiem, savilk�u kurpju saites ļoti cie�i, un arī man nebūs viegli.

Astotajā aprīlī no rīta Josefs sēdēja Lielajā cirkā. Jaunceltnē varēja saiet trīs simti astoņdesmit trīs tūksto�i cilvēku, un akmens soli bija aizņemti līdz pēdējai iespējai. Josefs bija savu panācis, viņ� sēdēja starp otrās pakāpes di�ciltīgajiem, tā bija vieta, par kuru viņ� sapņoja pirms pieciem gadiem. Viņ� sēdēja stīvi un atturīgi

starp satrauktajiem cilvēkiem, jau pa gabalu dūrās acīs viņa augstprātīgā seja. Di�ciltīgie skatītāji zināja, ka ķeizars uzdevis viņam rakstīt kara vēsturi. Romas pilsētā grāmatas bija augstā cieņā. Ļaudis ziņkārīgi aplūkoja vīru, kura rokās bija tik daudzu cilvēku slava un neslava.

Josefs sēdēja klusu un apvaldīti, bet viņa dvēseli plosīja liels satraukums. Viņ� bija gājis cauri gavilējo�ajai, priecīgu gaidu trok�ņa pārņemtajai Romai. Mājas un kolonādes bija izgreznotas, visur uz sastatnēm, izciļņiem, kokiem, vārtu lokiem, jumtiem stāvēja cilvēki ar vainagiem. Arī �eit Lielajā cirkā visiem bija vainagi, klēpī un rokās ziedi, ko mest uzvarētājiem. Vienīgi Josefam bija drosme sēdēt tuk�ām rokām.

Gājienam pa priek�u soļoja senāta kungi, kuriem ie�anu drusku apgrūtināja sarkano kurpju augstās zoles. Lielākā daļa no viņiem �ajā gājienā piedalījās nelabprāt, ar daudziem neizteiktiem iebildumiem. Savos sirds dziļumos viņi nicināja iznireļus, kurus tiem vajadzēja godināt. Ekspeditors un viņa dēls bija pievāku�i valsti, bet, arī uz troņa sēdēdami, viņi palika zemnieki un cilvēki no pūļa. Josefs redzēja kalseno, skeptisko Marulla seju, smalko, gurdo, ne�ēlīgo Muciāna galvu. Par spīti parādes tērpam, Muciāns turēja aiz muguras spieķi, viņa vaibsti raustījās. Reiz bija diena, kad svaru kausi stāvēja līdzsvarā, un Josefam varbūt būtu vajadzējis iemest tikai vienu stiprāku vārdu, lai Muciāna kauss nosvērtos le.jup un Vespasiāna � paceltos aug�up.

Nāca ministri. Izkaltu�ais, slimību nomocītais Talass ar grūtībām turējās līdzi citiem, bet tas bija viņa nopelns, ka notika �is gājiens, sirmgalvis negribēja palaist garām savu lielo dienu. Tad viens pats, atstatu no citiem soļoja Klaudijs Regīns � nopietns, neparasti stalts. Nē, viņ� patiesi nebija domājis par savām ērtībām. Ar bargām, dusmīgām, skaidrām acīm viņ� vērīgi skatījās apkārt un samaitāja citiem skatī�anās prieku, viņi velti meklēja uz viņa tre�ā pirksta slaveno pērli, un viņa kurpju siksnas bija cie�i savilktas.

Nāca muzikanti, daudz muzikantu. �odien visi orķestri spēlēja militāras melodijas, visbie�āk Piektā leģiona mar�u, kur� ātri bija kļuvis populārs: �Mūsu Piektais, tas var visu.�

Nāca karagājiena laupījums, par ko bija dzirdēti tik neticami nostāsti. Skatītāji bija izlutināti, pārsātināti.

Bet, kad viņiem garām plūda zelts, sudrabs, ziloņkauls, nevis atsevi�ķi gabali, bet vesela straume, viņi nespēja savaldīties. Viņi staipīja k< �dus, skatījās pāri priek�ējo pleciem, sievietēm paspruka īsi, spalgi apbrīnas un iekāres saucieni. Straume likās nebeidzama: zelts, sudrabs, dārgi audumi, tērpi un atkal zelts visādā veidā � monētas, stieņi, da�ādi trauki. Tad sekoja armijas mantas, iero�i, tīri, netīri, asinīs izmirku�i kaujas apsēji ar maka-beju iniciāļiem, tūksto�u tūksto�iem samesti grozos, sakrauti vezumos. Karaspēka standarti, emblēmas ar lieliem ebreju un sīrie�u-aramie�u burtiem, kas kādreiz radīti, lai pacilātu sirdis, bet tagad veikli salikti tā, lai uzjautrinātu pārsātinātos skatītājus. Tuvojās kustīgas skatuves ar asiņainām karaainām, �ūpodamies �urpu virzījās gigantiskas, �etrstāvīgas uzveduma stala�as, tā ka skatītāji izbiju�ies rāvās atpakaj, baidīdamies, ka tās varētu sagāzties, viņus nosist. Sadauzītie kuģi no kaujas pie Jafas krasta, Magdalā nolaupītās laivas. Un atkal zelts. Nav nekāds brīnums, ka zelta cena krītas, zelts kļuvis uz pusi lētāks nekā pirms kara.

Bet tad kjūst kluss, tagad nāk ķeizara mantziņi parādes tērpos ar lauru zariem, viņi pavada laupījuma svarīgākos objektus. Kareivji nes zelta skatāmo mai�u galdus, milzīgo septiņ�uburaino sve�turi, deviņdesmit trīs svētos tempļa rīkus, bauslības tīstokļus. Nesēji paceļ tos labi augstu, lai visi redzētu �os tīstokļus, redzētu Jahves bauslību, ko atņēmis di�enais, labais romie�u Jupiters.

Tam seko jocīga mūzika. Tie ir tempļa instrumenti, pirmā Ievīta cimbole, Jaungada svētku spalgie auna ragi, sudraba trompetes, kas katru piecdesmito gadu paziņo, ka visi zemes īpa�umi atkal tiek atdoti valstij. Romie�i parodē �o instrumentu spēli, tas skan smieklīgi un barbariski. Un pēk�ņi kādam jokdarim ie�aujas prātā laimīga doma. � Iā! Iā! � viņ� kliedz kā ēzelis. Visi kliedz līdzi, �o klieg�anu pavada jūdu svētie instrumenti. Skaļi smiekli aizviļņo pa cirka garajām rindām.

Josefs sē� ar pārakmeņotu seju. Tikai izturēt līdz galam. Visi uz tevi skatās. Priesteriem jāmācās desmit gadi, iekams viņiem tiek atvēlēts pūst �os nepieejamos instrumentus. Savaldi savu seju, Josef, tu �eit pārstāvi Izraēlu. Izlej savas dusmas pār tautām.

Tagad nāca karalaupījuma dzīvā daļa � karagūstekņi. No milzīgā bara bija izmeklēti septiņi simti, ietērpti raibos svētku tērpos, kas spilgti kontrastēja ar viņu drū-mājām sejām un va�ām. Arī priesteriem ar cepurēm galvā, ar jostām apjoztiem bija jāiet viņiem līdzi. Cilvēki cirkā ieinteresēti un satraukti aplūkoja savus uzvarētos ienaidniekus. Tur viņi iet. Viņi ir labi paēdināti, lai viņiem nebūtu iemesla sabrukt un sabojāt romie�iem pelnīto izrādi. Bet pēc svētku spēlēm �os uzvarētos nosūtīs spaidu darbos � daļu uz kalnraktuvēm, grie�amām dzirnavām, kloāku tīrī�anu, daļu uz lielajiem cirkiem cīņām un par upuri plēsīgiem zvēriem.

Ļaudis cirkā kļuvu�i klusi, viņi tikai skatās. Bet piepe�i atskan naidīgs, satrakots kliedziens: � Hep, hep! � un: � Suņi, kuņas dēli, smerdeļi, bezdievji. � Skatītāji met uz gājējiem sapuvu�us rāceņus, mēslus. Viņi spļauj, kaut gan spļāviens nekādi nevar aizsniegt tos, kam tas domāts. Tur nāk viņi, va�ās sakaltie, dievu pazemotie ienaidnieka vadoņi, viņi, kuri kādreiz iedvesu�i bailes un �ausmas, � Simons bar Giora un Giska-las Johanans. Romietim ir liela bauda un laimīgākā diena, kad viņ� redz tā sakautus soļojam savus augstprātīgos ienaidniekus, kuri sacēlu�ies pret dievu lemto augo�o Romas valsts varenību.

Viņi bija uzliku�i Simonām nātru un sausu zaru vainagu un piekāru�i viņam dēlīti: �Simons bar Giora, jūdu ķēniņ��. Johananu, �jūdu karavadoni�, romie�i bija ietērpu�i smieklīgās skārda bruņās. Simons zināja, ka viņu vēl pirms gājiena beigām nogalinās. Tā romie�i bija rīkoju�ies ar Vercingetoriksu, ar Jugurtu un ar daudziem citiem, kuriem bija jāmirst Kapitolija pakājē, kamēr uzvarētāji aug�ā upurēja saviem dieviem. Dīvainā kārtā Simons bar Giora nebija vairs tas īgnais vīrs, ko pēdējā laikā bija redzēju�i viņa ļaudis, drīzāk ap viņu atkal bija viņa sākotnējais starojums. Klusu viņ� soļoja savās va�ās līdzās sakaltajam Giskalas Joha-nanam, un abi sarunājās.

� Pār �o zemi ir skaistas debesis, � Simons sacīja,

� bet cik tās ir bālas salīdzinājumā ar mūsu Galilejas debesīm. Ir jauki, ka pār mani ir zilas debesis tad, kad man jāiet nāvē.

� Es nezinu, uz kurieni eju es, � Johanans piebilda,

� bet es domāju, ka viņi atstās mani dzīvu.

� Tas man ir liels mierinājums, mans Johanan, � Simons atzinās, � ka viņi atstās tevi dzīvu. Jo �is kar� vēl nav beidzies. Cik savādi, ka man kādreiz gribējās tevi nogalināt. Kaut arī tagad ir pavisam bēdīgi, bet bija labi, ka mēs sākām �o karu. Tas vēl nav beidzies, un tiem, kuri nāks pēc mums, būs laba mācība. Ak, mans brāli Johanan, viņi mani sitīs ar pātagām, un viņi vedīs mani pāri laukumam, kur mani aizsniegs viņu pūļa siekalas un sapuvu�ie rāceņi, un viņi nogalinās mani apkaunojo�ā kārtā. Tomēr bija labi, ka mēs sākām �o karu. Man tikai nepatīk, ka mans no�ēlojamais līķis vārtīsies neaprakts.

Un, tā kā Giskalas Johanans klusēja, viņ� pēc kāda brī�a piemetināja. � Zini, Johanan, mums vajadzēja mīnu eju �L� ierīkot vairāk pa labi. Tad būtu iegāzies tornis �F�, un ko tad viņi iesāktu?

Giskalas Johanans bija saticīgs cilvēks, bet taktikas jautājumos viņ� nepieļāva nekādus jokus un nekādu piekāpību. Viņ� zināja, ka mīnu eju �L� bija licis rakt pareizi. Bet viņ� dzīvos, un Simons mirs, un viņ� savaldījās un sacīja: � Jā, mans Simon, mums vajadzēja novirzīt mīnu eju vairāk pa labi. Tie, kuri nāks pēc mums, izdarīs to labāk.

� Ja vien mēs būtu savlaicīgi turēju�ies kopā, mans Johanan, � Simons teica, � mēs būtu tiku�i ar viņiem galā. Es tagad redzēju viņu Titu tuvumā. Labs puisis, bet nekāds karavadonis.

Josefs pamanīja abus tuvojamies, nākam �urp. Viņi soļoja lēnām, viņ� aplūkoja tos labu brīdi un ievēroja Simona seno starojumu, kas viņu apņēma toreiz, kad viņi pirmo reizi tikās templī. Un tad Josefs vairs nespēja savaldīties. Viņ� gribēja aizturēt skaņu rīklē, bet nevarēja, skaņa izlauzās ārā, tas bija tik izmisis, aizturēts, �ausmīgs kunksts, ka Josefa kaimiņ�, kur� vēl nupat bija kliedzis tāpat kā citi. � Suņi! Kuņas dēli! � apklusa pusvārdā, izbijās, nobālēja. Josefs nenovērsdamies lūkojās uz abiem gūstekņiem, viņ� baidījās, ka viņi varētu paskatīties �urp. Viņ� bija drosmīgs cilvēks, kur� atbildēja par saviem darbiem, bet, ja viņi paceltu acis uz Josefu, viņ� no kauna un pazemojuma nomirtu. Viņu spieda un �ņaudza nost apziņa, ka viņ� ir vienīgais jūds, kur� noskatās triumfā. Viņ� ir pacietis badu un nepanesamas slāpes, pātagas sitienus, visādus apkaunojumus un bie�i bijis par matu no nāves. Bet to viņ� nespēj panest, to neviens nespēj panest. Tas vairs nav cilvēcīgi, tas ir smagāks sods, nekā viņ� pelnījis.

Abi gūstekņi pienāku�i pavisam tuvu.

Josefs ziedos naudu sinagogas cel�anai. Visu, kas viņam ir, ari ienākumus par savu grāmatu, viņ� ieguldīs �ajā celtnē, tā būs tāda sinagoga, kādu Roma vēl nav redzējusi. Viņ� dāvinās tās �ķirstam Jeruzalemes svēto rakstu tīstokļus. Bet jūdi nepieņems Josefa sinagogu. Viņi ir pieņēmu�i upurus no neapgraizītajiem, bet no Josefa viņi neko nepieņems, un viņi rīkosies pareizi.

Tagad abi vadoņi ir tie�i iepretim Josefam. Viņi Jo-sefu neredz. Viņ� pieceļas. Viņi nevar Josefu sadzirdēt me�onīgajā troksnī, kas valda visapkārt, bet viņ� atver muti, viņ� dod viņiem ceļā līdzi ticības apliecinājumu. Vārdi lau�as no viņa lūpām tik dedzīgi kā vēl nekad mū�ā, viņ� sauc gūstekņiem. � Dzirdi, Izraēl, Jahve ir mūsu dievs. Jahve ir vienīgais!

Pēk�ņi, it kā gūstekņi būtu Josefu saklausīju�i, viņu vidū sāk skanēt saucieni � sākumā atsevi�ķi, tad aizvien vairāk, tad kliedz visi. � Dzirdi, Izraēl, Jahve ir mūsu dievs. Jahve ir vienīgais! � Kad pirmie sāk kliegt, skatītāji smejas, atdarina ēzeļa zviedzienu. � Iā! Iā! � Bet tad viņi apklust, un da�i sāk �aubīties, vai tas tie�ām ir ēzelis, kuru piesauc jūdi.

Josefs, dzirdēdams apak�ā saucienus, kļūst mierīgāks. Dro�i vien pa�laik visās jūdu sinagogās sauc: � Dzirdi, Izraēl! � Vai viņ� kaut reizi atteicies no dieva? Viņ� nekad nav no dieva atteicies. Tikai tālab viņ� rīkojies tā, kā rīkojies, lai to atzītu visi. Viņ� rakstīs savu grāmatu, viņ� rakstīs to divbijīgi, Jahve būs ar viņu. To nesapratīs ne romie�i, ne jūdi. Paies ilgs laiks, kamēr to sapratīs. Tomēr pienāks diena, kad to sapratīs.

Bet kas nāk aiz abiem jūsu karavadoņiem, kas tur zaigo un laistās, tērpts slavenajā astoņdaļīgajā ornātā. Virspriesteris, proletārietis Fanijs, mūrnieks. Viņ� soļo izkāmējis, drūmi skatīdamies lejup pats uz savu degunu, viņ� ir nomākts un apsēsts. Senators Marulls ieraudzīja viņu. Tie�ām nebūs liela starpība, vai viņ� dabūs sev par vergu �o Faniju vai Giskalas Johananu. Johanans izskatās inteliģentāks, ar viņu varētu vest interesantas sarunas, bet pikantāk būtu iegūt par durvju sargu virspriesteri.

Nāca orķestri, upurdzīvnieki, un tad gājiena vainagojums, tā krā�ņais centrs � triumfa rati. Pa priek�u gāja profosi, rīkstes ar lauriem apviju�i, notāri, kas nesa triumfa atļauju, tad bars klaunu, kuri nekaunīgi un labsirdīgi parodēja visiem pazīstamās uzvarētāju rakstura īpa�ības � Vespasiāna taupību, Tita precizitāti, viņa

stenografē�anu. Aiz viņiem uzvarēto karikatūras, kuras tēloja iecienītākie mākslinieki. Starp viņiem Dēmetrijs Li-bāns � laikmeta labākais aktieris. Jā, viņ� pārvarēja slimību un vājumu, pārvarēja savas sirds dumpību. Uz spēles bija likta viņa māksla, viņa godkārība, ķeizars viņu aicināja, viņ� saņēmās, viņ� bija savā vietā. Dēmetrijs tēloja jūdu Apellu, viņ� lēkāja, dejoja, braucīja savu divdaļīgo bārdu, nesa sev līdzi lūg�anu siksnas, savu neredzamo dievu. Viņu plosīja pretrunas starp viņa mākslu un dvēseles svētlaimi, jo par vienu viņam bija jāmaksā ar otru, viņ� iz�ķīrās par savu mākslu. Josefs redzēja, kā soļoja �is pretrunu plosītais: liels aktieris, no�ēlojams cilvēks.

Sekoja leģionu ģenerāļi un virsnieki, un kareivji, kuri bija izpelnīju�ies augstas godazīmes. Visskaļāk pūlis sveica vienu no viņiem. Kur gāja garām viņ�, armijas mīlulis, mūsu Pedāns, zāles vainaga īpa�nieks, tur ļaudis sāka dziedāt Piektā leģiona bezbēdīgo dziesmu, un visiem kļuva līksmi ap sirdi. Jā, tā bija miesa no viņu miesas, tā bija Roma. �im apmierinātajam, pa�pārliecinātajam cilvēkam neko nevarēja padarīt, ar viņu bija Kapitolija Jupiters. Apkārt klīda neskaidras baumas, ka arī �oreiz viņ� bijis tas, kur� to paveicis. Ko viņ� īsti paveicis, zināmu iemeslu pēc nevarēja sīkāk izpaust, bet, ka tas bijis kaut kas izcils, tas izrietēja jau no tā, ka viņam atkal pie�ķirts tik augsts apbalvojums. Josefs redzēja pretīgo, kailo seju ar vienu aci. Pedāns soļoja blēdīgs, omulīgs, spēcīgs, skaļ�, pa�apmierināts, īstais vīrs. Nē, pret �o paēdu�o nekrietnību nevarēja cīnīties neviens. �im karavīram, kur� nekad ne�aubījās, kur� vienmēr bija ar sevi apmierināts, piederēja pasaule, Jupiters bija to radījis viņa labad.

Un tagad vizuļodami brauca �urp triumfa rati � augsti kā tornis, apvīti ar lauriem, �etru baltu rumaku vilkti. Uz tiem stāvēja Vespasiāns. Seja bija noziesta ar mīniju, lai viņ� līdzinātos Jupiteram. Uz platā, kailā zemnieku pakau�a lauri, vecais, pazemais augums tērpts zvaigznēm nosētā purpura ornātā, ko viņam uz �o dienu bija aizdevis Kapitolija Jupiters. Mazliet garlaikoti viņ� noskatījās uz gavilējo�o pūli. Tas turpināsies vēl vismaz trīs stundas. Jupitera tērps bija smags, ilgā stāvē�ana uz grīļīgajiem ratiem arī nebija nekāda patīkamā. Patiesi viņ� to uzņēmies vienīgi savu dēlu dēļ. Dibināt dinastiju nav viegli. Cik karsti! Jupiteram vasarā japanes sasodīts karstums, ja jau aprīlī viņa tērpā tā jāsvīst. Ko izmaksā �is triumfs � nav aptverams. Regīns to aprēķinājis uz divpadsmit miljoniem, bet katrā ziņā izies trīspadsmit �etrpadsmit miljoni. Protams, �o naudu varētu izlietot labāk, bet �ie tuk�-pauri vienmēr grib reprezentēties, tur neko nevar darīt. Tas ir jauki, ka tempļa vairs nav Dēls rīkojies izveicīgi. Ja nekrietna rīcība ir noderīga, tad tā arī jārīkojas, un pēc tam var pats sev pārmest. Tikai tā iespējams izturēt dzīvi un pastāvēt dievu priek�ā. Aiz viņa stāv vergs, kur� tur viņam virs galvas Jupitera smago zelta kroni, un atkārto viņam priek�rakstos paredzētos vārdus: � Atskaties un neaizmirsti, ka tu esi cilvēks! � Jā, cerams, ka par dievu viņ� vēl tik ātri nekļūs. Viņ� atceras par dieviem kļuvu�o biju�o ķeizaru statujas. Sā triumfa dēļ viņ� taps par dievu nedēļu ātrāk. Rati pret kaut ko atduras. Vespasiāns stenēdams paskatās uz saulespulksteni.

Tits, kur� stāv uz otriem triumfa ratiem, bie�i skatās uz amuletu, kam jāsargā viņ� no skaudības un ļauniem skatieniem, jo līdzās viņam jāj viņa brālis Domiciāns, �is slīmests. Ta�u raizes par brāļa skaudību nespēj samaitāt viņam �īsdienas lepnumu. Salti mirdzēdams, viņ� stāv uz saviem ratiem, pacelts pāri visam cilvēciskajam, kareivis, kur� sasniedzis mērķi, dzīvs Jupiters. Braukdams garām ķeizara lo�ai, viņ� tomēr uz brīdi atskurbst. �īs sievietes tur nav, �o sievieti viņi Titam atņēmu�i. Kuram tad viņ� grib rādīties savā spo�umā, kāda tam visam jēga bez Berenīkes? Viņa skatiens pūlī kādu meklē, meklē otrās pakāpes di�ciltīgo solos. Pamanījis Josefu, viņ� pastiepj viņam roku, sūtīdams sveicienu.

Triumfa rati ripoja tālāk, apstājās Kapitolija pakājē. Aculiecinieki ziņoja: Simons bar Giora nopērts ar pātagām, no�ņaugts. Ziņotāji izkliedza to tautai. Pūlis gavilēja: kar� bija beidzies. Vespasiāns un viņa dēls nokāpa no saviem ratiem. Viņi upurēja cūku, aunu, vērsi, lai noveltu grēkus no sevis un no karaspēka gadījumā, ja viņi karalaikā būtu aizvainoju�i kādu dievību.

Pa to laiku armija soļoja pa Lielo cirku. Gāja pa divām kohortām no katra leģiona un veda sev līdzi visu kaujas tehniku, katapultas un ballistas, �Bargo Jūliju� un citus tarānus. Pūlis vētraini sveica karaspēka standartus, zelta ērgļus, īpa�i Divpadsmitā leģiona ērgli, kur� tagad bija atgūts no jūdiem, tāpat kā savā laikā atguva ērgļus no vācie�iem, kurus viņi bija nolaupīju�i nodevīgā barbara Hermaņa vadībā. Josefs redzēja, kā garām soļoja armija � priecīga, mierīga, pilna aizturēta spēka, valsts kārtības ierocis. Bet Josefs pazīst arī otru �īs armijas seju. Viņ� zina, tie visi ir Pedāni. Viņ� ir dzirdējis tos kliedzam. hep, hep! � viņ� ir redzējis viņus asins apskurbinātus dejojam pa tempļa grīdu, kuras marmors zem līķiem nebija saskatāms.

Karaspēka gājiens vilkās ilgi. Daudzi, vispirms jau skatītāji no di�ciltīgo soliem, aizgāja. Josefs palika sē�am. Vēlreiz viņ� līdz galam noskatījās leģionos, kuri viņa acu priek�ā nopostīja pilsētu un templi.

�ā pa�a astotā aprīļa vakarā pie Mamertina cietuma de�urējo�ā uzrauga ieradās da�i jūdu vīri. Viņi uzrādīja aizzīmogotu vēstuli. Uzraugs to izlasīja un ieveda viņus cietuma pagrabā, tā saucamajā aukstajā pirtī, jo senāk te bija ūdenssmeltuve. �ajā pamestajā, tum�ajā telpā bija beidzis dzīvi Simons bar Giora. Sakarā ar priek�rakstiem viņa līķi naktī vajadzēja izmest Eskvilju kalna atkritumu izgāztuvē. Bet vīriem bija atļauja paņemt līķi un rīkoties ar to pēc saviem ieskatiem. �o atļauju bija dabūjis Klaudijs Regīns. Tā bija samaksa par viņa pērli, ko viņ� atdeva dāmai Kenīdai.

Tātad vīri paņēma ar pātagas �vīkām klāto, asinīm apkaltu�u jūdu karavadoņa līķi, uzlika to uz nestuvēm, apsedza. Viņi nesa to cauri pilsētai, kas staroja svētku ugunīs. Viņi gāja basām kājām. Pie Kapēnas vārtiem viņus sagaidīja vairāki simti citu jūdu, starp viņiem Kajs Bar-cārone. Arī viņi gāja basām kājām, un viņi bija ieplēsu�i savus apģērbus. Viņi nesa līķi, ik pa piecdesmit soļiem mainīdamies, pa Apijas ceļu līdz otrajam verstu akmenim pa kreisi. Tur viņus gaidīja Klaudijs Regīns. Viņi nogādāja līķi jūdu apak�zemes kapsētā. Viņi ielika no�ņaugto zārkā, ieguldīja zilmelno galvu zemē, kas atvesta no Jūdejas, slacīja to ar smar�īgu ūdeni. Tad viņi aizlika kapam priek�ā plāksni. Tajā ar neveikliem grieķu burtiem bija ieskrāpēts: Simons bar Giora, Jahves kareivis. Pēc tam viņi nomazgāja rokas un atstāja kapsētu.

Josefs pārnāca mājās no Lielā cirka. Viņ� savu uzdevumu izpildīja, sevi nesaudzēja, noskatījās jūdu karā līdz galam. Bet tagad viņ� bija iztērējis visus spēkus. Viņ� sabruka, iegrima nāvei līdzīgā miegā.

Viņ� mita lielajā, tuk�ajā, nolaistajā mājā viens pats, izņemot veco vergu, neviens par viņu nerūpējās. Viņ� gulēja divdesmit stundas. Tad viņ� piecēlās, notupās zemē sērotāja pozā.

Ieradās ķeizara pils kurjers ar laimes vēstnesi � lauru zariņu. Kad vergs ieveda viņu pie nekoptā zemē tupo�ā cilvēka � ar bārdas rugājiem klāto seju, saplēstajām drēbēm, pelniem apkaisīto galvu �, kurjers �aubījās, vai tas patiesi būtu adresāts. Vilcinādamies viņ� atdeva vēstuli. Tā bija rakstīta ar Vespasiāna roku, un tajā bija pavēle ķeizara sekretariātam ļaut Josefam ieskatīties visos dokumentos, kas viņam būtu nepiecie�ami viņa grāmatai. Bez tam ķeizars pie�ķīra viņam otrās pakāpes di�ciltīgā zelta gredzenu. Tā bija pirmā reize, kad kurjers, kur� ieradās ar lauru zariņu, nesaņēma dzeramnaudu. Josefs aprobe�ojās ar to, ka apstiprināja vēstules saņem�anu. Tad viņ� atkal notupās uz grīdas.

Atnāca jauneklis Kornels. Vergs neuzdrīkstējās ielaist viņu pie Josefa. Pēc septiņām dienām Josefs piecēlās. Jautāja, kas pa �o laiku esot noticis. Uzzināja par jaunekli Kornelu. Sūtīja pēc viņa.

Kad jauneklis Kornels atnāca otrreiz, viņi daudz nerunāja. Josefs sacīja, ka viņam vajagot labu, uzticamu sekretāru. Vai Kornels nevēloties viņam palīdzēt grāmatas sacerē�anas darbā? Kornels staroja.

Vēl tajā pa�ā dienā Josefs sāka strādāt.

�Dro�i vien,� viņ� diktēja, �daudzi mēģinās aprakstīt jūdu karu pret romie�iem, visi �ie autori nebūs notikumu aculiecinieki un atsauksies uz muļķīgām, pretrunīgām tenkām. Es, Josefs Matatijas dēls, Jeruzalemes pirmās pakāpes priesteris, notikumu aculiecinieks no pa�a sākuma, esmu nolēmis uzrakstīt �ā kara vēsturi, kā tas bija patiesībā, laikabiedriem par atgādinājumu, pēcnācējiem par brīdinājumu.�

Tā beidzas pirmais no trim romāniem par vēsturnieku Josefu Flāviju.