Pana Jana eksotiskie piedzīvojumi

Tas notika gadus divdesmit pēc kara. Tajā pēcpusdienā es sēdēju atpūtas krēslā, biju laba garastāvokli. Vai citādi maz varēja būt? �ī maija diena bija skaista, aiz loga ziedēja ābele, sarkano me�ro�u �emi kvēloja par mūsu klusās ieliņas ietvi. �is mēnesis ik gadus pie mana loga pienāk ne tikai kā pavasara vēstnesis. Es to sveicu arī kā toreizējā maija atgādinātāju. Tad nebija ne ziedo�ās ūbeles, ne kvēlo ziedu, bet bija slaikās, par sprigano skuju pirkstiņu tiesu pastiepu�ās egles, zem kurām parādījās tanki, kas sadragāja nometnes vārtus.

Un, lūk, kad es tā labā noskaņā tajā pavasara pēcpusdienā sēdēju pretī atvērtajiem logiem, mana dzīvoklī pēk�ņi iezvanījās telefons. �is telefona zvans man likās neparasts, trauksmains, līdzīgs negaidītajiem, neatlaidīgajiem zvaniem, kas pieteic starppilsētu vai starptautiskās sarunas.

� Hallo!

Man atbildēja jauna sievietes balss.

� Atvainojiet, vai man ir tas gods runāt ar panu Janu? .� Tad tika nosaukts mans uzvārds.

� Tas esmu es. Kas zvana?

� Jūs mani nepazīstat. Bet runa nav par mani.

� Atvainojiet, es tpmēr gribētu zināt, ar ko es runāju un no kurienes jūs zvanāt?

� Mans uzvārds nav svarīgs. Es esmu jums nepazīstama angļu valodas studente. Es zvanu no Var�avas, no viesnīcas �Bristole�. Jau sacīju, ka runa nav par mani. Ja jūs mani, tas ir, mūs pieņemsiet, tad es stādī�os priek�ā. Fie jums vēlas ierasties divi jaunie�i, varētu pat teikt: divi bērni. Tie ir viesi no Monreāias, viņi grib katrā ziņā ar jums tikties.

Tas bija vietējais telefona zvans, bet ieintriģēja ar ārzemēm. Intuīcija mani nebija vīlusi.

� Arvien vēl nespēju iedomāties, kas mani varētu meklēt. Man nav ne tuvinieku, ne paziņu Kanādā.

� �os cilvēkbērnus jūs, protams, nepazīstat. Bet jūs pazīstat viņu māti.

� Māli! Lūdzu, vai jūs nenosauktu uzvārdu?

Arī viņas uzvārds jums neko neizteiks, tas ir iemantots Kanādā. Misis Deividsone.

� Nepazīstu.

� Es jau teicu, ka jūs nepazīstat, bet patiesībā jūs viņu tomēr pazīstat gan. Ak, ko es te pļāpāju! Ne�ķiedīsim velti laiku, runājot pa telefonu. Mani lūdza, lai viņus abus aizvedu pie jums, un tas man ir jāizdara. Esiet tik laipns, pieņemiet mūs kaut uz īsu brīdi!� nemitējās bērt uzstājīgā zvanītāja.

� Labi, varat atnākt, teiksim

�odien, es jūs lūdzu,� viņa uzstājīgi mani pārtrauca. � Mēs gribētu �odien, katrā ziņā �odien.

� Labi, nāciet �odien, es bū�u mājās.

� Pateicos, mēs jums pateicamies. Ieradīsimies pēc divdesmit minūtēm. Bravo!� Pēdējais vārds jau laikam nebija domāts man, bet dro�i vien tiem maniem nepazīstamajiem klusējo�ajiem sarunas biedriem.

Diem�ēl mana labā oma pēk�ņi bija pagaisusi, es sēdēju atpūtas krēslā un saintriģēts gaidīju.

Galva bija tuk�a, neraisījās neviena doma. Kas tur varēja būt tajā Kanādā? Neviena paziņas man tur nebija.

Nav tiesa, pieķēru sevi pie alo�anās � man ta�u tālajā Toronto ir viens kara laika draugs, turklāt nevis vīrietis, bet sieviete. Velna milti!

Nē, acīmredzot kaut kas bija sajaukts. Var�avā vēl vienam otram ir tāds pats uzvārds kā man, da�iem arī vārds sakrīt, un gadās pārpratumi. Reizēm es no tā iegūstu, nereti mēdz būt otrādi. Iespējams, ka arī �oreiz ir sajauktas adreses. Nē nē, tas nebū�u es, kuru meklē.

Bet lai jau atnāk, jo, kamēr viss nenoskaidrosies, ne par ko citu nespē�u domāt. Jutos apmēram tā, it kā es pēk�ņi būtu aizmirsis kādu uzvārdu un pūlētos to atcerēties. Kā mēdz teikt, uz mēles ir, tikai nevar pateikt, iek�ā ir, bet ārā nenāk Tāda kā skabarga iedūrusies pakausī un urda.

Diem�ēl man neizdevās atmodināt savu atmiņu, es nespēju atcerēties māti ar diviem kanādie�u bērniem.

Neviens man nevarēja arī nākt talkā. Sieva un abi dēli kop� vairākām dienām atradās atpūtas namā ārpus Var�avas.

Manu neziņu izkliedēja zvans pie durvīm.

Ciemiņi bija pavisam trīs: mazliet eksaltēta brunete ar nervozām kustībām, dro�i vien tā pati, kura zvanīja, un divi gados jaunāki � neliels puika un gadus se�padsmit veca gai�mate.

Brunete, kas viņus pavadīja, jau durvīs sāka skaidrot:

Es biju tā, kas pa telefonu tik neatlaidīgi lūdza mūs pieņemt. Neņemiet ļaunā, jums man jāpiedod. Es uzņēmos �o pienākumu, gribu to arī izpildīt. Mani sauc Kata�ina Dudzjaka, es studēju angļu valodu un �ajā sakarā pavadu �os viesus no Monreālas.

Kamēr viņa tā vid�ināja un arī pēc tam, kad bijām atsēdu�ies un runīgās vie�ņas mēle kļuva vēl lokanāka, es aplūkoju atbraucējus. Zēns sēdēja nepakustēdamies, acīmredzot paklausīja meiteņu piekodinājumiem, tomēr viņā jautās apslēpta atbrīvotība, viņ� it nemaz neizskatījās satraukts par �o vizīti, kas bija visnotaļ neparasta kā man, tā arī viņiem. Uz tum�zilās blūzes ar zeltītām pogām viņam bija uz�ūta krāsaina skolas zīmotne, kuru no tālienes es nevarēju at�ifrēt. Viņ� bija gai�matis ar debeszilām, skaistām acīm; skatījās te uz mani, te uz masu, nepārprotami gaidīdams kādu svarīgāku apmeklējuma mirkli.

Meitene at�ķirībā no zēna likās sevī noslēgta, kokaina. No viņas skatiena, no viņas izturē�anās strāvoja nemiers, kas sāka pārņemt arī mani. Es baidījos ielūkoties viņai acīs no tā brī�a, kad ievēroju, ka tās man ir pazīstamas, it kā agrāk jau redzētas.

Viņa sēdēja, kājas taisni kopā salikusi, ceļgalu pie ceļgala piespiedusi, un turēja abām rokām klēpī mazu, ar sudraba lenti pārsietu sainīti. Sainī�a vidū spīguļoja no �īs pa�as lentes sasiets kupls pu�ķis, kāds parasti rotā dāvanas amerikāņu veikalos. Acīmredzot lādi pa�i paradumi ir arī Kanādā.

Mani neinteresēja, kam domāts �is sainītis un kas tur iek�ā, ta�u tas, kā jaunā kanādiete to turēja, varēja piesaistīt uzmanību. Cie�i saņēmusi sainīti abām rokām, viņa konvulsīvi spieda to pie ceļgaliem, it kā baidīdamās, lai nesumu kāds neizrauj no rokām.

Gribu jūs iepazīstināt ar misis Deividsones bērniem, viņa jau septiņpadsmit gadus dzīvo Monreālā, kop� kara beigām. Tas ir misis Deividsones dēls

Zēns pieleca no krēsla un, stāvēdams glu�i kā pie skolotāja galdiņa, pret mani pagriezies, cieti, ar ārzemnieka akcentu teica:

Mister D�on, mans vārds ir Roberts. Es esmu Bobs Deividsons.

� Ļoti priecājos, bet kā tu zini manu vārdu?

Māmiņa man pateica.

Un tā ir Edīte Deividsone,� turpināja pildīt savu pienākumu Kata�ina Dudzjaka.

Es paklanījos kanādietei, kas līdz �im nebija teikusi nevienu vārdu. Viņa joprojām izturējās noslēpumaini, cie�i lūkodamās manī.

Kata�ina Dudzjaka skaidroja tālāk:

Viņi abi kautrējas runāt poliski, lai gan, pēc manām domām, �ī kautrē�anās ir pilnīgi lieka, jo viņu pamatvaloda ir angļu valoda. Viņi ir Kanādas pilsoņi, angļi.

Meitene, to dzirdēdama, savilka uzacis, viņas skatiens kļuva vēl dzestrāks vai pat bargs.

Es runāju poliski, tāpat arī Bobs.

Pirmoreiz izdzirdot viņas balsi, es satraucos vēl vairāk. Arī balss man bija pazīstama, labi pazīstama.

Es jau sāku �o to atskārst. Skabarga no smadzenēm izzuda, es biju ticis uz īstā ceļa. Man vairs nebija svarīgi, ko tagad teiks Kata�ina Dudzjaka, kas patlaban vēra vaļā muti.

Misis Deividsonei, misis Annai Deividsonei pirms septiņpadsmit gadiem bija cits uzvārds, un tādēļ jūs varbūt nevarat

� Varu, es jau zinu, tie ir panes Annas Maliņas bērni. Viņa atradās. tolaik Austrijā. Anna Maliņa, Mali-n uvna

Roberts atkal pietrūkās kājās.

� Pareizi, ser, mūsu māmiņu sauca Aņa Maliņa, viņa ir dzīvojusi Polijā, Ļvovā

�ie vārdi skanēja kā atbalss. Kad gan tas bija, kur tas notika? Sudraboti pirkstiņi egļu zaros. Kalnu upes brāzmainā �alka. Tiltiņa koka margas. Aņa Maliņa?

�Mani sauc Aņa Maliņa, esmu dzimusi Polijā, Ļvovā,� dzirdēju balsi tuvojamies. �Tur man vairs neviena nav, visa ģimene tika iznīcināta manu acu priek�ā. Mani vienu pa�u vācie�i toreiz no�ķīra un aizveda uz nometni. Domāju, varbūt atradī�u dzīvu vismaz brāli, ko pirms manis no mājām paņēma gestapovie�i, diem�ēl te uzzināju, ka arī viņ� nometnē nav paglābies. Viņ� bija kopā ar jums, vispirms Mauthauzenē, pēc tam Guzenā .�

Kad viņa to visu stāstīja, bija dienvidus, spīdēja saule. Krastmalā augo�ās egles bija nobiru�as ar sudrabainu mirgu. Viņai bija safīrzila kleita ar piedurknēm līdz elkoņiem. Uz kalsnā, saulē iedegu�ā dilba vīdēja nozilēju�i, it kā ar pelniem apbiru�i cipari.

�Vai jus bijāt Osvencimā?�

�Jā, trīs gadus. Janvārī mūs evakuēja uz �ejieni, uz nometni Austrijā. Arī Zosja bija ar mani visu �o laiku. Viņa meklē vīru, kas tika aizvests uz Mauthauzeni.�

Draudzene, augumā mazāka un krietni vecāka par viņu, arī atsedza zilo ieslodzītās numuru uz apak�delma.

Klausījos viņu vārdos, sēdēdams uz tilta margām pie pa�iem nu jau atbrīvotās mūsu nometnes vārtiem. Abas sievietes stāvēja pretī no�ēlojamos kankaros, plānām somiņām rokās.

Aņas Maliņas mati plandīja vējā, kas cēlās no I�las upes brāzmainās straumes, un viņa izskatījās pēc pusaudzes, pēc jaunas meitenes, kas gatava skrējienam atrisu�iem matiem gaida starta signālu.

Amerikāņu karavīrs, kas stāvēja tilta pretējā pusē, zīmīgi man piemiedza ar aci.

�Glītas mei�as, vai ne?�

Izvilcis no kabatas trīs ko�ļenes, viņ� pasvieda tās uz mūsu pusi. Uz viņa rokas saulē iemirdzējās se�u pulksteņu kolekcija.

Meitene pasmaidīja.

�Thank you!�'

Viņa kāri sāka ko�ļāt gumiju.

�Jūs dro�i vien neesat pusdienoju�as?� jautāju.

Aņa �o patiesību neslēpa. Viņa bija drosmīgāka, bet varbūt juta, ka man vairāk patīk.

�Mēs �odien atbraucām no Gmundenas. Mūs atveda karavīri ar vilīti. Kop� rīta neko neesam ēdu�as.�

Viss bija skaidrs. Viņām nebija mitekļa, kur nak�ņot, nebija ne naudas, ne pārtikās. Viņas bija izsalku�as, vientuļas bezpajumtnieces. Uzzināju�as, ka te ir poļu nometne biju�ajiem ieslodzītajiem, viņas cerēja rast atsaucību un patvērumu.

�Sargs tilta viņā galā pateica, lai nākot pie jums, jūs te visu varot.� ¹

�Es neesmu nekāds lielais priek�nieks, nnims te ir vesela nometnes komiteja. Nometnē ir tikai vīrie�i, nav nevienas sievietes. Tūlīt jūs paēdināsim, bet pēc tam padomāsim, ko darīt. Mēs gribam iekārtot biju�ajiem ieslodzītajiem slimnīcu, varbūt jūs tur kaut kā pārnak�ņosiet.�

�Mēs labprāt paliktu �eit, kamēr sāks iet vilcieni. Dro�i vien pēc nedēļas tiks salabotas sliedes un no �ejienes uz Poliju dosies pirmā repatriantu grupa,� sacīja ta otrā.

�Kas jums to teica?�

�Jūsu milicis, kas stāv upes viņā malā.�

�Tās ir tikai cerības. Tā visi sapņo, jo ir noilgoju�ies pēc mājām. Pat pēc mēne�a vēl neizkustēsies neviens vilciens. Visas dzelzceļa stacijas ir sabombardētas.�

Viņu sejas apmācās.

Es biju pārāk sauss, atturīgs. Man ir tāds nelāgs raksturs. Vienmēr izliekos nepieejamāks nekā patiesībā esmu, turklāt parasti tādās situācijās, kad man būtu svarīgi panakt sapra�anos. Sī blondīne man patika, un tie�i tas mani bremzēja, sasaistīja, neļāva būt sarunā atraisītam. Viņa bija pārāk skaista, lai es varētu ar viņu brīvi sarunāties. Piedevām vēl, pamanīju�i sievietes, ap mums sāka pulcēties ziņkārīgie.

�Ko tad lai mēs darām? Vai lai ejam uz lielceļir un gaidām vēl kādu vīlīti? Es labprāt tepat sagaidītu atgrie�anās brīdi. Ja jūs nevarat, tad varbūt kāds cits mums palīdzēs. �obrīd vismaz līdz rītdienai mums vajadzīga pajumte. Rīt no rīta iesim atkal uz lielceļu .�

Ne uz kādu lielceļu viņas neies, tas būtu skandāls. Nevar pieļaut, lai viņas kā klaidones ubagotu līdzjūtību no amerikāņu karavīriem, cerēdamas uz vietu automa�īnā. Viņas ta�u ir biju�ās ieslodzītās. Mans pienākums bija viņām palīdzēt, un es to izdarītu bez minstinā�anās, ja mani nemulsinātu Aņas Maliņas neparastais skaistums. Tie�i tas neļāva man pieņemt lēmumu. Jau no bērnības mani nomāca nedro�ība attiecībās ar meitenēm. Man bērnībā tika iepotēts uzskats, ka es piederu pie neglītā dzimuma, ka viņas ir eņģeļi, kas spiesti staigāt pa zemes virsu. Tās ir zemei nepiedero�as būtnes, par kurām drīkst tikai sapņot, bet jāslēpj sevī katra intereses dzirksts un katrs jūtu asns. Tās visas, kurās slepeni biju iemīlējies, līdz �odienai nezina, cik daudz slēptu domu es viņām veltīju, kā tika piepūlēta mana zēniskā iztēle, kad centos uzburt ilgu pārņemtajā atņiiņā viņu tēlus.

Un vēlāk bija tas pats. Nometnes dzīve atņēma man drosmi, kādu bija atraisījusi pirms tam vīrie�a cilvēka parastā ikdiena. /

es atbildēju viņām oficiāli un sausi, lai pasarg�

dies - viņa nenoaustu manu satraukumu un iek�ējo cīņu.

tagad jūs iesiet paēst pusdienas. Tikmēr es padomā�u.

mēs te skolā gribam iekārtot slimnīcu biju�ajiem ieslodzīta-

jiem jo slimo biedru mums ir atliku likām, katru dienu vēl nomirst no agrākā bada un no pārē�anās, kas patlaban ne mazak bīstama kā bads. Varbūt tur slimnīcā tajā skolā,

ko esam nolēmu�i izmantot slimnīcas vajadzībām,� varēsiet pārnak�ņot. Tātad, protams, ārpus nometnes.�

Paldies par to pa�u,� pateikdamās pasmaidīja vecākā.

Pagaidām tas ir viss, ko varu jūsu labā darīt.�

Uzrunāju abas ar �jūs�, reizēm sastostījos, nevarēdams pārvarēt neveiklību.

-�Paldies,� �oreiz sacīja Aņa.

Viņa visu laiku vērās manī, acis nepamirk�ķinādama. �Tā n koķetērija,� nodomāju, skaizdamies uz sevi par to, ka v iņas skatiens mani mulsināja. Viņas acis bija pavedino�i l aistas, ļoti lielas, bezgalīgu iaimi solo�as. Divus gadus � no ieslodzī�anas laika līdz �ai dienai, līdz desmitajai brīves dienai,� nebiju tuvumā redzējis nevienu sievieti, nebiju jutis uz sejas nevienu sievietes acu skatienu, kur nu vēl tik skaistu. Visu �o laiku es pēc kaut kā tāda nemaz nealku. Man bija vajadzīga maize un pēc iespējas vairāk mizu bļodā.

Es izturēju �o mazliet rotaļīgo, bet laikam gan arī mazliet paļāvīgo skatienu. Turpināju svētlaimes pilno, nevienlīdzīgo cīņu ar �o apburo�o skatienu, bet jutu, ka vairs neesmu tas pats bezrūpīgais, brīvais cilvēks, kāds biju vēl pirms da�ām minūtēm.

Es pirmais nodūru acis.

�Priecājos, ka esat atnāku�as pie mums. Visu, kas vien būs iespējams, es izdarī�u,� noteicu un tūdaļ vēl piebildu: �Izdarī�u kopā ar saviem biedriem, jo ne jau es viens pats �eit nometnē esmu noteicējs.�

Tagad Edīte skatījās manī pēto�i, ne vārda neteikdama, bet mazais Bobs rādījās esam runīgāks:

Māmiņa mums stāstīja, ka viņa ir jums pateicīga,� jūs par viņu rūpējāties pēc iznāk�anas no nometnes. Ar jūsu gādību viņa sākumā dzīvoja slimnīcā, bet pēc tam dabūja darbu un labāku dzīvokli vasarnīcā �teinkogela kalnu pakājē. Māmiņā to visu atceras, labi atceras, ser

Ar mani sarunājās tikai Roberts, reizēm Kata�ina Dudzjaka, bet viņas tērgā�anu es laidu gar ausīm. Edīte

klausījās klusēdama. Viņas poza pauda pilnīgu noslēgtību vai noslēpumainību. Pat ne ar �estu viņa neiesaistījās sarunā.

Te piepe�i viņa nolaida skatienu no manas sejas un aplūkoja manas rokas. Abas plaukstas es turēju uz ceļgaliem, savilktas dūrē, ar īk�ķiem uz iek�u. Tas mans bērnu dienu ieradums; kad esmu īpa�i satraukts, kad mana uzmanība ir sakāpināta, es tādā pa�ā veida sa�ņaudzu plaukstas un arī pats il ka ievelkos sevī. Tikai �īs neapzinātās pozas atskārsme man ļauj atbrīvoties, un tad es jūtos atvieglots, atsvabinos no moko�ā saspringuma.

Viņas pēto�ais skatiens lika man attapties, es, it kā pieķerts nedarbā, atliecu pirkstus. �oreiz tomēr tas man nedeva nepiecie�amo atspringumu, turklāt tajā pa�a brīdī Roberts klusi iesmējās un teica Edītei angļu valodā:

Edīt, paskaties, misters D�ons, tapai kā tu, sa�ņaudz rokas. Bet māmiņa vienmēr lūdz, lai tu no ta atradinies.

Ar izbrīnu pamanīju, ka patie�ām mis Deividsone turēja plaukstas tie�i tāpat sa�ņaugtas, piespiedusi tās pie sainī�a, kas gulēja uz ceļiem.

Meitene nosarka un skarbi pārtrauca brāli:

Bob, nerunā muļķības un klusē, ja tev neviens neko neprasa.

I am sorry, Edith!' Es neko neteik�u.

Ko es varēju darīt ar divām nelaimīgām sievietēm? Mūsu nometne nupat tikai sāka apjaust iegūto brīvību. Nesen mēs bijām ieguvu�i tiesības pārcelties uz kādreizējām labi iekārtotajām vācu kazarmām, kuras nebija salīdzināmas ar mūsu agrākajām tīfa un nāves apsēstajām barakām. Mums jau bija pa�iem savas iestādes, transporta līdzekļi, automa�īnas, savukārt UNRRA^J piegādāja pārtiku un papirosus. Mums jau iznāca sava informatīvā avīze pārdesmit tūksto�iem cilvēku, un beidzot, pārvarot vislielākās organizatoriskās grūtības, mēs iekārtojām slimnīcu ar saviem ārstiem, biju�ajiem ieslodzītajiem un apkalpojo�o personālu.

Tatad �ī slimnīca ²

Nākamajā dienā viņas tur dabūja darbu. Atalgojums, l.ipat kā mums visiem, bija pārtika, pajumte � sanāksmju /,de, kur gulēja jau vairākas darbā iesaistītās austrietes. �iem labumiem vēl klāt nāca tiesības saņemt paciņas no IJNRRA.

IJNRRA dāvanas būtībā nozīmēja naudu, un to izsnieg�anas diena visiem bija svētki.

Pieaugu�i cilvēki tādos brī�os uzvedās kā bērni. Viņi staroja, bija pacilāti. Prieka pārņemti, pārsteiguma gaidās viņi plēsa vaļā kastes. Kādas kārbas tur būs iek�ā? Kādi konservi? Kādi papirosi? Cciind, Chesterfield vai Morris? Vai �okolādes tāfelītes vai kakao? Malts �ķiņķis vai zirga gala?

Paciņas tā bija valūta. Ar to saturu � konserviem, papirosiem varēja maksāt par da�ādiem iedzīvotāju pakalpojumiem, arī viņi bija izbadēju�ies, pirmajās pēckara nedēļās bez pārtikas.

Tie�i �ī nometnes valūta ar laiku man palīdzēja tikt pie atsevi�ķa, tāda kā sava dzīvokļa. Agrāk es mitinājos kopā ar likteņa biedriem vācu pamestajās barakās, Aņa nak�ņoja skolā, kur bija iekārtotas laborantes, apkopējas un viss apkalpojo�ais personāls, kādu bijām paguvu�i īsā laikā savākt.

Bet mēs abi, gan es, gan viņa, sapņojām par klusu kaktu, kas pasargātu mūs no uzbāzīgas ziņkārības, kādu tik labprāt izrāda apkārtējie ļaudis, kuriem patīk slepus nolūkoties citu laimē. Mes pastāvīgi bijām ļau�u acis un alkām savrupības un miera. To mums nevarēja pilnā mērā dot pastaigas pa ieliņām vai ārpus pilsētas gar brāzmainās I�las krastu, kur stiepās �oseja, kas bija vietumis ezerkrasta klintīs izcirsta un veda līdz pat tālajai Zalcburgai. Uz visiem ceļiem un takām te bija sastopami klaiņojo�i marodieri, simtiem biju�o ieslodzīto, kas pārceļoja no vienas vietas uz citu, un ikviens no viņiem vēlējās kaut kā paīsināt garlaicīgo atgrie�anās brī�a gaidī�anu. Jāpiebilst, ka mūsu vidū bija ne tikai poļi, bet arī fran�i, dienvidslāvi, grupiņa norvēģu.

�Nekad �o laimi mēs neiegūsim, nekad nebūsim vieni, nost no citiem, vai saproti? Visu ieslodzījuma laiku nometnē es nepārtraukti mālos starp ļaudīm, un arī tagad ap mani ņudz cilvēki. Bet tu, kā redzams, negribi būt vienatnē ar mani, bez neviena cita .�

�Nav tiesa,� es iebildu. �Es gribu, ļoti gribu. Tu pat nezini, ka es nemitīgi meklēju, pūlos atrast kādu savu kaktiņu, bet tas nav tik viegli.�

Viņa mani uzmudināja ar �iem pārmetumiem, kas tomēr bija mīļi, un piespieda intensīvi meklēt. Beidzot es atradu klusu istabiņu kādā nelielā mājā kalna nogāzē nomaļus no pilsētas un nometnes barakām � no �īs mūsu apkaunojo�ās moku vietas akmeņlauztuvju tuvumā. Pat vēl tagad, kad bijām jau brīvi, uzmetot acis klintīs uzkārtajiem, nekustīgajiem vagoniņiem un stāvajām granīta sienām, kas saules staros palsi baloja kā atsegti kauli, vajadzēja novērsties.

Mājiņa piederēja mūzikas skolotājam, kādam Hansam �ulcam. Tā bija paslēpta starp kokiem tā, ka pa manas istabas logu bija redzamas tikai koku galotnes un akmeņainā taciņa, kas veda no ezera līdz pat slieksnim. Mazus līkumus mezdama, tā vijās starp klin�u bluķiem un slaiko, spēcīgo egļu saknēm.

Sis Hanss bija vientuļnieks. Viņ� dzīvoja savā mājiņā kā mūks un atvēlēja man istabu vai, kā saka, izmitināja mani � varbūt aiz bailēm, lai nenoskaņotu pret sevi biju�os ieslodzītos, bet varbūt labvēlību izraisīja mans priek�likums maksāt īri ar pārtikas produktiem un amerikāņu papirosiem.

Viņ� bija mazrunīgs vīrs, bet ne drūmiķis. Sasveicinoties vai īsajos sarunu brī�os viņ� mēdza arī pasmaidīt. Kad tiku pie �ā dzīvokļa, sākās brīvlaiks, līdz ar to mans saimnieks, nebūdams skola nodarbināts, lejā uz pilsētu nemaz negāja no sava Olimpa, kam bija devis nosaukumu �Erato�³� �is vārds bija lasāms virs kolonniņām pie villas galvenās ieejas.

Sarunas, kādas ar viņu man nācās risināt, saistījās tikai ar viņa un manu ģimeni. Viņ� gandrīz ik dienas jautāja, vai neesmu saņēmis kādas vēstis no Polijas par sievu un bērniem, savukārt es saimnieku izvaicāju par dēlu, ko austrie�u karavīra mundierī bija aiznesis uz Franciju kara viesulis.

Viņ� interesējās par manas ģimenes likteni es tolaik gaidīju ziņu, vai manējie ir paliku�i dzīvi pēc Var�avas sacel�anās,� bet viņ� to nedarīja savtīgā nolūkā, ne jau vēlēdamies, lai es, saņēmis labu ziņu, steigtos projām un atbrīvotu istabu, drīzāk gan aiz labvēlības un cerībā, ka viena laba ziņa atnesīs otru.

Viņ� to neslēpa.

�Tajā dienā, kad jūs dabūsiet ziņu par savu ģimeni, arī man uzsmaidīs cerība, tad es ticē�u, ka dēls pārnāks.�

Un tā ari notika.

Kad ar SarkJtnā Krusta starpniecību saņēmu ziņu no Polijas, ka visi mani ģimenes locekļi ir dzīvi un gaida manu algrie�anos, un pateicu to Hansam, viņ� metās man ap kaklu, apkampa gandrīz vai ar asarām acīs un sacīja:

�Tagad es ticu, ka arī mans dēls, varbūt arī mans dēls .�

�Viņ� noteikti atgriezīsies. No visas sirds vēlu, lai jūs vistuvākajās dienās saņemtu labu vēsti.�

Gaidīdams ziņu par mīļoto dēlu, viņ� īsināja laiku ar klavieru spēli. Viņ� atskaņoja kaut kādus sentimentālus skaņdarbus, kurus pats varbūt bija komponējis, un ar vācie�iem piemīto�o skrupulozitāti vingrināja pirkstus, it sevi�ķi rīta stundās. Klausītājs aiz sienas biju es viens pats.

Pēcpusdienās viņ� nespēlēja nekad, tad viņam patika domās iegrimu�am sēdēt atpūtas krēslā vasarnīcas aug�ējā terasē un lasīt avīzi vai, noraugoties liegajā, viegli aizmiglotajā ezera ainavā, kādu brīdi pasnaust.

Arī es �ajās klusajās pievakares stundās, pirms pa�a saulrieta, kad ar Aņu bijām norunāju�i tikties, stāvēju uz balkona un skatījos lejup uz ezera pusi. Tur, lielceļa malā, bija saredzams pirmais akmens � slieksnis, kur sākās taciņa. Tā parasti bija tuk�a, jo veda tikai līdz Hansa mājai, un neviens pa to nestaigāja.

Es vienmēr gaidīju ar satraukumu. �is nemiers pieteica laimes brī�us. Jo mazāk biju pārliecināts, ka viņa atnāks, jo lielāku prieku izjutu, kad uz pelēkās, akmeņainās takas pēk�ņi pavīdēja gai�i zils, kustīgs stāvs.

Pirmajās mūsu pazī�anās nedēļās Aņai bija tikai �ī viena zilā kleita, kurā viņa iznāca no nometnes. Vēlāk un atkal par tiem pa�iem produktiem no UNRRA paciņām viņa papildināja savu garderobi, un tad es vairs nebiju dro�s, kāda krāsa pavīdēs ezera krastā starp egļu zariem. Tomēr manām acīm vismīļākā, vistīkamākā bija �ī sākotnēji ieraudzītā, neaizmirstamā. Tā atgādināja ezera zilgmi vai debesu jumu virs akmeņlauztuves kraujas.

Biju�ais ieslodzītais, agrāk ne�ēlīgi sistais un badā mērdētais, kuram ik dienas uzglūnēja bailes, neziņa par rītdienu, par �odienu, nereti pat par vienu pa�u mirkli, kas draudēja ar nāvi, ieslodzītais, kur� dzīvoja ar vienu sapni, ar vienu cerību, ka ienaidnieks cietīs sakāvi un tai sekos brīvība, citādi izjuta mīlestību, nekā to spēja iztēloties parastais mirstīgais, kam bija sve�i tādi pārdzīvojumi.

Sapņi par brīvību, par atgrie�anos normālā, cilvēka cienīgā dzīvē ir tāli no jebkādām pa�labuma tieksmēm.

Laimes vīzija mums tēlojās citāda. Neviens netīkoja pēc labklājības, privilēģijām, nedomāja par atgrie�anos pie sātības, un seksuālās iekāres nerādījās pat sapņos.

Nevis torte vai kādi citi gardumi rēgojās iztēlē, bet gan melnā, sātīgā maize, nevis gulta, sega un spilveni, bet gan cieta guļvieta vai zeme, ak jā, ar zāli apaugusi zeme, uz kuras varētu mierīgi, netraucēti aizmigt.

Bija vajadzīgs vienkār�s ēdiens, brīva elpa, tiesības nepiespiesti izjust katru dzīves mirkli.

Un tiesības sodīt bendes.

Ieraugot Aņu uz takas, manī uzbangoja dzīves alkas, apziņa, ka esmu brīvs, un es jutos vēl brīvāks. Sapņu loks par dzīves skaistumu pletās arvien pla�āks, bagātāks. Katra tāda diena darīja domas skaidrākas, arvien spēcīgāka kļuva cilvēcības apziņa. Cilvēkam daudz nevajag. Pietiek just, ka tevi kāds mīl, ka tu neesi nicināms radījums, kam lemtas tikai lamas un nievīgi skatieni.

�Es dzīvoju, es jūtu, ka dzīvoju. Paldies tev, debesu tēvs!�

Viņas stāvs norieto�ās saules staros un ņirbo�ajās egļu ēnās pa brīdim pavīdēja starp stumbriem, tad atkal nozuda līkumos, līdz beidzot izauga gandrīz tepat manā acu priek�ā visā savā krā�ņumā viegls, jaunavīgs, dzīvesprieka apdvests, un, to ieraugot, man izgaisa nometnes dzīves atmiņas, pierima pazemojumu un bēdu rūgtme.

Mēs sasveicinājāmies ar skūpstu, un es ievedu viņu no terases istabiņā, kur uz galda smar�oja saimnieka dārzā salauzti ceriņu zari, kūpēja divas glāzes ar karstu ūdeni un stāvēja UNRRA �ķīsto�ās kafijas kārba.

Mēs sēdējām pītajos atpūtas krēslos un risinājām naivas sarunas, kurās pastāvīgi atkārtojās viens un tas pats temats.

�Es priecājos, ka tu esi. Es katrreiz baidos, ka neatnāksi.�

�Es vienmēr atnāk�u. Tu drīzāk mani aizmirsīsi nekā es tevi.�

�Nerunā tā, es nekad neaizmirsī�u.�

�Aizmirsīsi, tev būs jaaizmirst. Tev ir sieva un bērni. Tev ir dēli, par kuriem tu domā. Ta ir tava laime, bet mans liktenis ir kļūms. Man nav neviena.�

�Es tev esmu.�

�Nav tiesa, tu mani nemīli.�

�Tu man ļoti patīc.�

�Redzi nu, tu saki �ļoti patīc�, bet tas nav viens un tas pats.�

�Man viens un tas pats.�

�Tu baidies teikt �mīlu�, jo �is vārds tev ir aizliegts, las domāts tikai*viņai.�

Bet pēc tam viņa atkal sacīja:

�Paklau! Es esmu tik laimīga � reizēm nemaz neticu, ka viss it īstenība. Vai tā ir īstenība?�

�Jā, mīļā.�

�Tas viss ir glu�i neticami, kā pasakā. Es �eil sē�u tev blakus, redzu tevi, tu mani skūpsti, lūk, pat pavisam maigi, man patīk tā tikko jau�ami � un tas man viss ir atļauts? Neviens mūs par to nesodīs? Neviens mūs no �ejienes nedzīs laukā, neapsaukās, nenonāvēs?�

�Ko tu, Aņa, atkal tā?�

�Tas ir briesmīgi, bet es esmu pieradusi pie bailēm no soda. Par visu mēs tikām sodīti. Mūs sodīja par to, kas bija labs, par ļauno apbalvoja.�

�Nedomā vairs par to. Nevajag visu mū�u domāt.�

�Kop� iepazinu tevi, man vairs sapņos nerādās nometne, pirms tam man rādījās �ausmīgi murgi. Sapnī es neticēju, ka esmu brīva. Un tagad nomodā reizēm baidos zaudēt savu laimi. Bet vai �is vācietis, mājiņas saimnieks, nav kāds hitlerietis? Viņi naktīs vēl slepkavo mūsējos. Uzglūn no me�a pilsētiņai kā vilki.�

�Hanss? Viņ� nav vācietis, bet austrietis, es ta�u jau daudzkārt tev esmu to teicis.�

�Man bail no katra, kas runā vāciski. Viņi visi mās neieredz. Mēs karā uzvarējām, tālab vēl vairāk neieredz. Vai vari iedomāties, ko tas nozīmē � zaudēt pēc tādām grandiozām uzvarām? Uzvarētājus un laimīgos zaudētāji neieredz.�

Viņas sirds trīsēja. Es jutu trauksmaino pulsu, kad viņa spiedās pie mana pleca.

�Nebaidies, neviens mums pāri nedarīs.�

�Noskūpsti mani! Kad tu mani skūpsti, tad es ne no kā nebaidos. Tad jūtos no visiem grēkiem tīra. Mēs esam iznāku�i no elles vai no �ķīstītavas? Es izcietu sodu par nākamajiem grēkiem, jo agrak man to nebija. Vai nav tiesa?�

�Tiesa gan.�

�Mēs drīkstam. Mēs drīkstam vēl vairāk. Tā ir balva par visiem pazemojumiem, par to, ko mēs pārdzīvojām. Tāds kā atlīdzinājums.�

�Balva mums ir dzīve.�

�Noskūpsti mani, tad es patie�ām jūtu, ka dzīvoju.�

Mūsu sarunas bija bērni�ķīgas. Pēc tām varētu likties, ka mēs nupat tikai sākam dzīvot. Atkal augam, no pigmejiem vēr�amies lieli, no pazemotām būtnēm augam par cilvēkiem.

Ta�u slēptas bailes mita viņā vienmēr Pēc tādām sarunām Aņas lielās acis atkal kļuva nemierīgas, tramīgas. Atkal tika izteikts jautājums:

�Bet mani tu aizmirsīsi?�

�Neaizmirsī�u.�

Roberta acis bija �audīgas, viņu viss interesēja. Es ievēroju, ka viņ� sasprindzināja redzi, lai izlasītu grāmatu nosaukumus grāmatplauktā. Viņ� slep�us pamatīgi nopētīja dzīvokli, ar skaidri manāmu nodomu saglabāt atmiņā visu redzēto.

Pavisam citāda bija Edītes izturē�anās. Viņu joprojām interesēju tikai es. Viņi atradās pie manis jau vairāk nekā pusstundu, pavadone tark�ķēja bez mitas. Roberts laiku pa laikam izmeta kādu frāzi, turpretī Edītes ledainais skatiens neatkusa. Glu�i otrādi, �ajās acīs slēpās skaudrs nosodījums, neuzticības pilna ziņkāre.

�is skatiens mani aizvainoja. Kas tad es esmu, un kāds es esmu? Vai ļaundaris, noziedznieks, nodevējs vai upuris? Ko labu vai sliktu esmu nodarījis? Vai es esmu sve�as laimes pazudinātājs vai likteņa nolemtais?

Es ta�u neko sliktu nebiju izdarījis. Vismaz līdz �im nekad nejutos kaut kādā ziņā vainīgs. Vispār jau labi sen, kop� atgrie�anās pirmajiem mirkļiem, pārstāju atsaukt atmiņā senos notikumus, pūlējos aprakt aizmirstībā visu, kas bijis nepatīkams un sāpīgs, attīrīt savas dzīves atmiņstāstu un izskaust no tā pazemo�anas un negoda brī�us. Vienlaikus atmiņā noraku arī tās priekpilnās dienas, kuras piedzīvoju uz atgūtās brīvības sliek�ņa un kuras, protams, cie�i saistījās ar manām jūtām pret Annu. Paturēju atmiņā tikai ikdieni�ķus jaunības mirkļus un vēlākos steigas un visparastāko bēdu un prieku pilnos pēckara gadus. Centos no atmiņas izdzēst ar nometni saistītās ainas, kaut vai to pa�u tik tie�ām skaisto, bet pēc biju�o ieslodzīto priek�stata pretīgo Lejas-austrijas kalnu ainavu, upi, kuras krastā mēdzām divatā sēdēt, eglaini �teinkogela kalna pakājē.

� Māmiņa mums stāstīja,� ierunājās Roberts,� cik skaista ir apkārtne, kur atradās tā lazarete. Viņa mums ieteica, kad brauksim prom no Polijas, uzkavēties tur vismaz vienu dienu un pastāstīt viņai, kā tur tagad izskatās.

� Jūs dro�i vien tur esat bijis, lai pēc gadiem apraudzītu,� nespēcfama apslēpt ziņkāri, Edīte piebilda.

� Nē, neesmu bijis.

� Neesat bijis?

Viņa izteica �os vārdus pārmeto�i, un es sāku neveikli taisnoties:

� Nē, jo tā sagadījās, man nebija izdevības, nebija ari laika. Mēs visi te esam apkrauti ar darbu.

Es meloju, laika bija diezgan un izdevību vai cik. Tika rīkotas ekskursijas sakarā ar gadskārtu apriti, divas reizes pat braucu ar vilcienu cauri �im apvidum, redzēju pazibam uzrakstu uz stacijas ēkas �Atanga � Puhaima� un grasījos izkāpt. Ne jau kādreizējo nometni vai brāļu kapus, kur bija apbedīts tūkstotis manu likteņa biedru, es alku redzēt, bet � varu to apzvērēt � mani vilināja cerība nokļūt uz akmeņainās taciņas, kas veda uz mūsu kādreizējo sapņu būdiņu, uz �o mājiņu nokalnē.

� Man ir �ēl, ka nekad tur pēc tam neesmu bijis. Patie�ām �ēl.

Tagad Edītes skatiens atmaiga. Atplauka uz brīdi visa viņas seja.

� Māmiņa teica, ka tad, kad tur nokļūsim, mums jāpavizinās ar burulaivu pa ezeru.

Burulaivas bija redzamas pa manas istabas logiem. Iztālēm tās izskatījās mazas un brinutn jaukas; likās, ka atplestiem spārniem kaijas tur atpūstos uz ūdens.

Nevis viņa, bet es vienmēr teicu.

�Vismaz reizi es gribētu pabraukāties ar tādu baltu laivu pa ezeru. Mums būtu ļoti jauki tur divatā � man un tev, ezermalas meitenei.�

Anna smaidīja, jo viņai patika, ja viņu tā saucu, bet viņa ikreiz noraidīja manu vēlē�anos.

�Man tāda vizinā�anās nav vajadzīga. Man pietiek ar to, kas ir Vai tev nepietiek? Es zinu, ka tas viss beigsies, bet es gribētu, lai tā turpinātos pēc iespējas ilgāk. Man ir bail no katras pārmaiņas. Man nav vajadzīga nekāda laimes piedeva, nekāda izklaidē�anās, nav vajadzīgs ne skaists dzīvoklis, ne komforts, ne tērpi, ne izpriecas. Ja vēlies zināt, tad arī cilvēki man diez ko nav vajadzīgi. Vislabāk jūtos, kad esam divatā.�

Nak�ņot viņa devās uz slimnīcu. Lejā pie pirmās egles, kur taka meta līkumu, viņa parasti uz brīdi apstājās, pagrieza galvu uz villas pusi un atvadām māja ar roku. �im

atvadu �estam un galvas pagriezienam bija vēl kāds cits iegansts, ko viņa man reiz tiekoties atklāja:

�Apstādamās zem �īs egles, es ieraugu uz aug�ējās terases mājiņas īpa�nieku �ulcu. Viņ� man uzsmaida, un es jūtos gandarīta, ka viņ� redz mani aizejam uz savām mājām, uz savu gultu. Lai viņ� zina, ka nepalieku pie tevis pa nakti.�

Tikai vienā krēslas stundā Hanss Sulcs no savas terases logiem neredzēja viņu aizejam.

Tas bija todien, kad arī es viņu negaidīju un neskatījos uz akmens kāpnītēm. �o vakaru mēs pavadījām kopā ballē biju�ajās vācu karavīru barakās. Tas bija atvadu vakars sakarā ar nākamajā dienā paredzēto pirmās vairāku tūksto�u lielās repatriantu grupas do�anos uz dzimteni. Aizbraucēju sarakstā bija arī mans uzvārds.

Viņa to nezināja, es viņai neko neteicu gandrīz līdz pēdējam brīdim, jo baidījos no sāpīgas sarunas. Tas nebija īsti godīgi, ka gribēju novilcināt atzī�anos par pieņemto lēmumu. Es slēpu no viņas savu nodomu, jo baidījos, ka viņa reaģēs ar nevaldāmām asarām, citiem vārdiem sakot, gribēju izvairīties no nepatīkamas sarunas. Taisnību sakot, doma par �ķir�anos arī man likās �ausmīga. Kā es to pārdzīvo�u? Viņa nezināja, nevarēja zināt, ka kop� tā brī�a, kad izlēmu aizbraukt, tātad pāris nedēļu cīnījos ar sevi. Es jau centos sevi sagatavot tam, ka visu aizmirsī�u, pūlējos jau iepriek� izspiest savu atmiņu kā sūkli, atbrīvot to no brīni�ķīgajiem pārdzīvojumiem, kādus man sagādāja pazī�anās ar Annu.

Es noklusēju savas domas.

Kad gulēju viņai blakus, juzdams zem plaukstas viņas mīksto, silto kreklu, galvā man juka visas domas. Pietika aizvērt acis, lai mani pārņemtu �aubas un neziņa.

Apstulbino�a patiesība slēpās man dāvātajās jūtās. Anna ta�u bija vēl tik jauna, bet viņas acis, skaudru skumju pilnas, bija redzēju�as pārāk daudz ļaunuma un ļaundarības, un vēl tagad tajās vīdēja nemiers. �īs agrākās bailes viņā saglabājās joprojām, tikai tagad tās bija citādas � atbilda �odienai, viņas pa�reizējam liktenim.

Kad pārāk ilgi gulēju, klusu ciezdams, viņa teica:

�Atve. acis! Kad tu tās turi ciet, tu no manis bēdz. Man bail.�

�Es nebēgu.�

�Tu patlaban melo.�

Es meloju. Zem delnas jutu viņas krekla siltumu, bet �ajā brīdi biju kur citur Biju nekrietns. Es viņas abas salīdzināju.

tā otra slīga pār mani iztēles miglā, gaidās sastingusi, bet Anna gulēja man blakus tvīksto�a, jutu ar plecu viņas pulsu, nemierīgos sirdspukstus.

�austīju sevi ar pārmetumiem: �Tu izsver kā tirgonis, pats .11 sevi tirgojies. Tā otra Var�avā vai kādā citā poļu pilsētā ir likpat skaista, varbūt pat vēl skaistāka. �ī ir jaunāka, tā otra vecāka .� Domās centos iztēloties sievu jaunāku un pēc iespējas daiļāku, lai pārspētu īstenību, kas bija tik tuvu manam garam un miesai. Ar to otru kopā bijām aizvadīju�i savus jaunības gadus, viņa toreiz bija tāda pali kā �ī, kas patlaban guļ man blakus. Divas daiļas būtnes � katra uz sava svaru kausa.

�Janek, man bail. Iededz gaismu!�

�No kā tu baidies?�

�No tevis.�

�Neko nesaprotu.�

�Man bail no tevis tumsā. Tu visu laiku domā.�

�Neko es nedomāju.�

�Kāpēc tu man melo?�

Es meloju. Biju nekrietns. Turpināju pretstatīt. Rēķināju. Ar sievu biju pārdzīvojis laimes un bēdu brī�us, melnus un gai�us brī�us. Dzīves sākuma gadi mums bija kopīgi, tie aprāvās, pilsētām liesmojot un tinoties dūmos, tie aprāvās, kad mani apcietināja un ieveda pa vārtiem, aiz kuriem valdīja cietsirdība, bads un nāve.

�ī meitene palīdzēja man atgūt cilvēka apziņu. Viņas lūpās es izbaudīju dzīves gar�u, uzvaras saldini. Tur, ezera malā, kopā ar viņu pirmo reizi gulēju zālē, skatīdamies putnos un debesīs, tik bezrūpīgi.

Uz nāram es biju gulējis, sasedzies ar zirgu segu. Tā bija nota�ķīta ar cementu un smirdēja pēc �urām, jo draugs francūzis, kas gulēja virs manis, nevarēja pirmsnāves bailēs noturēt urīnu. Man blakus guļo�ajai bija vēl briesmīgāki pārdzīvojumi līdzīgā mocību vietā Osven-cimā. Tātad atkal kas kopīgs, gan �ausmīgi, gan labi, pat skaisti brī�i. Kopīga tīksme par brīva cilvēka tiesībām. Un tie�i no viņas es visu tagad slēpju kā gļēvulis, kā patmīlis

Es domāju kā īsts egoists. Kā cietsirdis.

Pateik�u viņai taisnību aizbrauk�anas dienā, kad vilciens jau stāvēs biju�ās nometnes teritorijā uz sliedēm, kur agrāk tika lādētas akmens �ķembas. Kad visi jau sāks izvietoties pa vagoniem, pateik�u viņai: �Es ari braucu prom. Mums jāatvadās.�

Tas būs brutāli attiecībā pret viņu, kā es pats to pārdzīvo�u, tomēr tas būs arī savā ziņā drosmīgi. Vīri�ķīgais lēmums notu�ēs manu bēg�anu.

Notika pavisam citādi. Atvadu vakars bija trok�ņains un līksms. Mūsu nometnes orķestris, kas arī nākamajā dienā posās ceļā, spēlēja uz velna parau�anu, zāle ņudzēja un dimēja. Līksmo noskaņu kāpināja vēl vairāk arī tas, ka �oreiz bija daudz meiteņu, kuras bija ataicinātas no tuvējām biju�ajām darba nometnēm. No austrie�iem bija izdevies sadabūt drusku alus, jo viņi priecājās, ka braucam projām, bet manīgie nometnes organizatori nez no kurienes bija sadabūju�i daudz �ņabja. Piedevām vēl bija UNRRA cigaretes Camel un Chesterfield, �okolādes tāfelītes un Kanādas greipfrūtu sula papīra turzās.

Pirmo reizi pēc atbrīvo�anas �ajā vakarā es dejoju. Un tas notika �eit, kādreizējā nāves nometnē. Pie akmeņlauztuves kraujas, no kuras nesen tika mesti bezdibenī cilvēki. Blakus krematorijai un �ai masu kapvietai, kur bija aprakti vairāki tūksto�i nāves upuru, kurus vairs nepaguva pārvērst pelnos un dūmos, jo trūka laika un vietas krematorijā.

Apdullis no alkohola, no saksofonu un harmoniku skaņām, lecu pa tiem pa�iem dēļiem, pa kuriem nesen bija drasēju�i mūsu bendes. Mums tas neienāca prātā, ka �ī trakā balle pēc būtības ir kaut kas drausmīgs. Arī es �ajā dienā jutos bezrūpīgs, gandrīz vai laimīgs, nekaunīgi pa�pārliecināts.

Bet viņas acis bija tādas pa�as kā vienmēr � skumjas.

�Es tevi tādu nepazinu,� viņa kādā brīdī izmeta. �Tu �odien esi bezgala laimīgs, ārkārtīgi jautrs.�

Pat tajā brīdī nepateicu viņai, ka rīt braucu projām. �o atzī�anos tikai mazliet vēlāk izraisīja muļķīga, pa�taisna greizsirdība.

Kad apsēdāmies pie galda un atkal sāka spēlēt orķestris, pie mums pienāca amerikāņu kapteinis no divīzijas �Melnie kaķi�, starp citu, tas pats, kur� izdalīja mums cigaretes un pārtikas paciņas ceļam.

Ar bezceremoniālu amerikāņa �estu viņ� saķēra Annu aiz rokas pie numura, kas bija uztetovēts uz dilba, un sacīja, ar mēli viļādams mutē ko�ļājamo gumiju:

�Come with me!�'

' Nac ar mani! (Tulk. no angļu vai.)

Viņa aizgāja ar kapteini dejot bez mazākās minstinā�anās, bez acumirklīga� �aubī�anās. Man nevajadzēja to ņemt ļ.umā, jo kura gan no klāteso�ajām sievietēm būtu atteikusi dieva pirmajam vietniekam uz zemes � viņ� ta�u bija amerikāņu virsnieks, kas dalīja pārtiku.

Orķestris rāva vaļā tagad ar visu spēku, biju�ie ieslodzītie sauca �urrā!�, jo jutās pacilāti, ka viņu izpriecā iesaistījies kapteinis. Spēlēja pēc dzirdes, piedziedāja, sak, lai ta�u palustējas ar mums tās armijas kapteinis, kura pirms da�ām nedēļām atbrīvoja nometni, sadragāja nicināmās ieslodzījuma vietas vārtus.

Visi viņam �ajā brīdī priecājās līdzi, visi, izņemot mani vienu. Es biju greizsirdīgs par cie�o skāvienu, ar kādu viņ� dejojot turēja Annu, par viņa smaidu, kas man likās glaimīgs, paģēro�s, nekaunīgs, kā arī par to, ka no viņas acīm bija nozudu�as parastās skumjas un ka viņas acis, lūpas un zobi, visa seja it kā ap�ilbusi smējās.

Fokstrots �ķita bezgalīgs, orķestris spēlēja, kamēr muzikantiem notirpa rokas. Tad aizelsies, nosvīdis kapteinis D�ons � kā mēs viņu saucām � pienāca atkal pie mūsu galdiņa un atdeva man viņu ar draiskulīgu smaidu.

�Thanks, very nice girl,�' vii.� uzblieza ar savu smago ķetnu man pa plecu.

Tagad ballē iestājās garāks starpbrīdis, orķestrim vajadzēja atpūsties pēc trakās muzicē�anas. Visi nokausēti, priecīgi atelsās, bet es sēdēju sadudzis, puiciski uzpūties. Nerunāju, tikai burk�ķēju.

�Kas tev kai�, kāpēc tu neko nesaki?�

�Man nav ko teikt.�

�Kas noticis?�

�Nekas nav noticis.�

�Atkal es tevi nepazīstu, pirms brī�a tu biji tik jautrs.�

�Nu, un kas par to, tagad vairs neesmu.�

�Varbūt viņa dēļ? Nu, paklau! Man ta�u bija jādejo.�

�Lai tas stulbais amerikānis iet pa gaisu!�

�Tu runā ar mani tik nelaipni un dzedri. Iesim no �ejienes projām, man �ī balle nemaz nav vajadzīga. Tā nav domāta man, lai priecājas tie, kuri rit aizbrauks. Viņi gavilē aiz prieka, un es par to nemaz nebrīnos, viņiem ir pie kā atgriezties.�

�Es arī braucu projām.� ⁴

Elpa viņai aizrāvās. Viņa it kā zaudēja valodu vai neticēja. Negribēja ticēt. Saķēra mani aiz rokas un skatījās man acīs, cenzdamās izdibināt patiesību, ieraudzīt noliegumu vai apstiprinājumu.

Es nolaidu plakstiņus.

�Janek!� viņa gandrīz iekliedzās. �Iesim no �ejienes projām, nāc no �ejienes projām, pēc iespējas drīzāk!�

Mēs gājām cie�i blakus, viens otram piekļāvu�ies. Ne vārda nerunādami. Būtu labāk kaut ko teikusi. Viņas klusē�anu, apslēpto izmisumu es izjutu kā savu negodu, kā visgrūtāk pacie�amo nosodījumu.

Viņa pati devās uz manu dzīvokli. Sajutu to nevis kā uzvaru, bet kā sakāvi. Neko mēs nerunājām, bet es zināju, ka viņa iet pie manis, uz manu istabu. Zināju, ka viņa no manis ne�ķirsies līdz pēdējam mirklim, kamēr aties vilciens, kam rīt no rīta vajadzēja nostāties uz agrākajām darba sliedēm akmeņlauztuves tuvumā.

Ezermalā kļuva gai�āks. Ceļ� veda gar krastu uz slimnīcu, kurā dzīvoja Anna, bet tikai viens sānceliņ� veda kalnā uz Hansa mājiņu. Tā jau bija redzama, baloja starp kokiem kā sakrokots, starp melnām eglēm iekārts miglas plīvurs.

��odien es ie�u pie fe/is, nepalik�u pa nakti viena,� nonākusi pie taciņas, viņa teica.

Kad tuvojāmies villai �Erato�, Hanss stāvēja uz terases. Mūs ieraugot, viņ� smalkjūtīgi aizgriezās un nozuda durvīs. Līdz vēlai stundai, laikam līdz pusnaktij, viņ� toreiz spēlēja uz klavierēm kaut kādus sentimentālus skaņdarbus. Viņa val�i un tirolie�u melodijas �alkoja pāri mūsu sakarsu�ajām galvām, bet brī�iem man likās, ka pianista pirksti, mīksti pieskardamies taustiņiem, glāsta mūsu gultu.

Nākamajā rītā stāvējām abi pie vagona durvīm, kas bija rotātas ar egļu zariem. Visapkārt valdīja troksnis, skanēja balsu �ala, dziesmas un smiekli. Virs vagonu jumtiem plandījās priecīgi transparenti: �Mēs braucam uz mūsu Poliju�, �Mēs atgrie�amies mājās�.

Viņa skatījās uz visu to apjukusi un teica:

�Brauk�u tev līdzi. Bez tevis es viena pati te neizturē�u.�

�Brauc mums līdzi.�

�Tā tu saki, bet balss tev nodrebēja. Tu gribi, lai palieku.�

�Patie�ām es ļoti priecātos, ja tu izlemtu braukt ar mums uz mājām.�

�Ko es tur darī�u?�

�Tu noteikti atradīsi darbu. Tur tagad trūkst cilvēku, daudzi gāju�i bojā, daudzi izklīdu�i pa pasauli.�

I�asaki vēl: uzsāksi jaunu dzīvi. Tu neko nesaproti, es gribu būt pēc iespējas tālāk no tevis, tevi neredzēt, pat neko nedzirdēt par tevi. Varbūt tad Nē, negribu, brauc viens. i.i nebūtu tevi iepazinusi, dro�i vien brauktu. Tāpēc ta�u piegāju toreiz pie jūsu nometnes vārtiem.�

�Nu tad brauc ar mums!�

�Nekad. Tagad pēc iespējas tālāk no tevis.�

Pie vilciena valdīja līksma kņada. Tikai viņa viena stāvēja pie vagona sarkanīgās skārda sienas kā skumju iemiesojums, ka sērs piemineklis. Tādus traģiskus sievie�u tēlus es redzēju Francijā, Domonā pie Vevras¹, kur tika parādīta vislielākā varonība Francijas vēsturē. Tur stāv �ie skulpturālie tēli p|avās, un no tiem dve� akmens miers. Bet tas kar� nav salīdzināms ar �o, kas nupat ir beidzies, visbriesmīgākais kar� cilvēces pastāvē�anas laikā, pēc kura diendienā mūsu acu priek�ā rēgosies vācu mū�īgā negoda liecinieki krematoriju dūmeņi.

Ari tad, kad mēs kāpām vagonos, tie vēl melnēja uz brīni�ķā dabas fona.

Katrs ar prieku bēga no �ā gleznainā tirolie�u nostūra, kas bija nelaimes apdvests. Un tad, kad pēdējo reizi nosvilpās lokomotīve, visiem vagoniem pārbrāzās gaviļu vētra:

�Urrā! Mēs braucam! Urrā!�

Aizbraucēji dziedāja poļu himnu, draudēja ar dūrēm kādreizējām nometnes barakām un klin�u kraujām.

Vajadzēja atvadīties. Mēs saskūpstījāmies. Viņas miklie vaigi bija salti un sāļi. Kaut kas draudīgs, kaut kāda nāves priek�nojauta piemīt �ķir�anās brī�iem. Ledaina un it kā ar pirmsnāves sviedriem klāta bija viņas delna, ko viņa tanī bridi piespieda man pie lūpām, sacīdama:

�Neko nesaki atvadām, nesaki neko. Es tevi lūdzu .�

Es neko neteicu, skatījos uz viņas nolaistajiem, aizvērtajiem plakstiņiem un trīco�ajām skropstām.

Ielēcu vilcienā. Aņa palika lejā. No aug�as, no pre�u vagona grīdas, viņa likās trausla, it kā pēk�ņi sarukusi sīka. Tikai mati tagad, pusdienlaika karstās saules pieliju�i, izskatījās palsāki.

Vilciens lēnām uzņēma gaitu. Es nometos ceļos uz platformas, lai atrastos zemāk, un mēs cie�i saķērāmies rokās.

' Ciemats Parīzes tuvuma, godinot Pirmajā pasaules kara kritu�o piemiņu, tur uzcelts memoriālais ansamblis. (Tulk. piez.)

Vilciena gaitai paātrinoties, viņai vajadzēja skriet pa irdeno granti; vienreiz, otrreiz viņas pirksti izslīdēja no manas plaukstas. . Un tad, pēdējā brīdī, cauri aizbraucēju skāņajām balsīm es sadzirdēju viņas sirdi ploso�o kliedzienu:

�Velciet mani aug�ā! Es nepalik�u te! Aug�ā!�

Mēs vairāki satvērām viņu aiz rokām, aiz pleciem un pacēlām vējā plando�iem matiem kā eņģeli ieplestiem spārniem siltajā dūmu mākonī, kas no�ķīra mūs no akmeņlauztuves kraujas.

-� Māmiņa stāstīja, ka viņa aizbraukusi ar jums līdz pat Austrijas robe�ai.

� Jā, tā bija.

� Un pēc tam pārdomāja un izkāpa.

� Viņa izkāpa Puhaimas stacijā.

Tā toreiz bija karsta diena, pieblīvētajos vagonos sāka trūkt elpas.

Atangas-Puhaimas stacijā, kur vilciens apstājās, ikviens no mums centās aizsprauklies līdz perona ūdenskrāniem pēc ūdens. Atdzēru�ies tiku tikām, atgriezāmies ar Aņu vagonā un atkal apsēdāmies uz grīdas, kājas pār malu pārkāru�i. Ne katrs tur gribēja sēdēt, jo, vilcienam ātri braucot, vēj� saldēja kājas, bet mums abiem te bija ļoti labi. Acu priek�ā garām slīdēja pļavas un lauki, priedī�u virknes dzelzceļa malā, siltas debesis virs mums un kalni pamalē.

Kad atskanēja lokomotīves svilpe un vilciens lēni uzņēma gaitu, sēdējām viens otram blakus kā iepriek�.

Un tas ir pēdējais mirklis, kas man palicis atmiņā.

Pēk�ņi es sajutu skūpstu uz vaiga, un tajā pa�ā brīdī no manis aizbēga glāsto�ais siltums. Viņa nolēca uz grants ..

Tagad Edīte uzmeta man uzvaro�u skatienu.

� Māmiņa pēc tam, kad jūs aizbraucāt, vēl divus mēne�us bija Austrijā. Viņa strādāja nevis slimnīcā, bet UNRRA un ar UNRRA izbrauca uz Ameriku. Viņa pirmajā pēckara gadā ar Sarkanā Krusta starpniecību rakstīja jums, bet jūs laikam nesaņēmāt �o vēstuli.

Nē.

Noliedzu instinktīvi, jo patie�ām neko tādu neatcerējos. Bet nākamajā mirklī atskārtu, ka tā nav tiesa. Kaut kas tāds bija. Kāds atnesa atklātni ar da�iem vārdiem un adresi. Sadedzināju to un aizmirsu.

Nezinu, neatceros,� izlaboju, un tas izraisīja vēi slik-i. l ti reakciju. Meitenes sejā pavīdēja nievājo�a, pārmetuma pilna grimase.

To nu es nedrīkstēju neatcerēties.

Man jums jāpasaka, ka māmiņa ir laimīga, tikai reizēm ilgojas pēc dzimtenes. Tādēļ mūs sūtīja �urp, jo vēlējās, lai nil's redzētu Poliju, ko līdz �im pazinām tikai pēc viņas nostāstiem. Māmiņa ari gribētu atbraukt, bet �oreiz nevarēja. S.icīja, ja mums Polija patik�ot, tad atbrauksim vēlreiz.

Bobs pietrūkās kājās.

Atbrauksim. Polija ir tikpat skaista kā mūsu māmiņa.

Es pasmaidīju. Edite paskatījās uz brāli �oreiz bez pārmetuma.

Varbūt atbrauksim,� viņa turpināja,� pēc gada kopā ar māmiņu un tēti. Jūs viņu nepazīstat, viņ� ir ļoti mīļ� tētis.

� Our father? Okey, good father,'� Bobs vēlreiz piecēlās, to teikdams, un atkal apsēdās.

Un tad viņ� norādīja uz sainīti, ko klēpī turēja māsa.

� Edith, please, pass this box.⁵⁶

Meitene atlaida īk�ķus un pasniedza man mazo sainīti.

Sajutu plaukstās, ka tā ir bieza aploksne vai arī plakana kastīte, skaisti ietīta mīkstā, puķotā papīrā.

Nevarēju iz�ķirties, vai tīt vaļā viņu klātbūtnē vai arī apvaldīt ziņkārību un izdarīt to vēlāk, bet mani uzmudināja Roberts.

Please, your gift.⁷

Noraisīju sudraboto lentīti un sāku tīt vaļā papīru.

Edītes sejā tagad bija draisks, reizē tāds kā velni�ķīgs smaids. Kata�ina Dudzjaka, izrādīdama interesi, arī noliecās uz manu pusi.

Paciņā bija maza firmas Yardley smar�u pudelīte, bet zem tās vairākas krāsainas un melnbaltas fotogrāfijas. Un vēl zīmīte:

�Sveicieni no Monreālas. Fotokartītes no manis, smar�as no D�ona.�

Uz melnajām fotogrāfijām bija viņa viena pati. Tāda kā toreiz Austrijā. Viņa sēdēja Gmundena ezera malā � uz villas �Erato� akmeņainās takas pirmā sliek�ņa. Tā pati. Ezermalas meitene.

No krāsainajām kartītēm man uzsmaidīja visa ģimene: divi bērni, Edīte un Roberts, kā arī vecāki.

�D�ons Deividsons?� nodomāju �ajā brīdī. �Tas bija viņa uzvārds.�

No fotogrāfijas manī raudzījās amerikāņu virsnieks, tagad miesās izplūdis, civiltērpā, tum�zilā uzvalkā.

Edīte atkal turēja īk�ķus sa�ņaugtus dūrēs.

Viesnīcā �Lancaster�, kurā esmu apmeties, ir daudz vācie�u. Liftā un vestibilā dzirdamas viņu skalās sarunas. Nav grūti secināt, no kurienes viņi atceļoju�i uz tālo Kopakabanas pludmali, jo viņi pa�i liek to noprast, pat ar zināmu lepnumu to izpau�, pilnās balsīs tērgādami � vieni par savu Hamburgu, citi par Ķelni un Frankfurti.

Viesnīcā �Lancaster� uzturas da�as ģimenes, bet blakus-viesnīcā �Ouro Verde� tie aizņem veselus stāvus. Vieni ir bagāti tūristi, kas atbrauku�i aiz snobiskas vēlmes apskatīt pasaules visskaistāko pludmali, citi te ieradu�ies acīmredzot uz kaut kādas vācu emigrantu gadskārtas atzīmē�anu Brazīlijā.

Ģimeni, kura dzīvo ar mani vienā stāvā, sastopu katru dienu brokastīs. Viņi ir �etri. Viņi sē� pie galdiņa zem liela spoguļa, tādējādi redzu viņus gan no priek�as, gan no mugurpuses. Divas jaukas meitenes, gadus desmit un divpadsmit vecas, jaunākā ar rūsgana eņģelī�a seju, vecākā arī paglīta gai�mate. Abas patlaban dzer apelsīnu sulu. Viņu māte, labsirdīga izskata korpulenta, gādīga vāciete, ari �odien tikpat rūpīgi kā ik dienas vāc kopā siera un sviestmai�u pārpalikumus, ar kuriem pludmalē bāros savas gai�matainās Krimildas. Redzu spogulī, kā viņa saliek somā visu, kas palicis pāri uz galda. Tēva vaigs �obrīd ir aizgriezts projām, redzu tikai degunu, kreiso ausi un otru, labo, spogulī, kur tvīkst arī viņa spēcīgais, sarkanais vēr�a skausts.

Ģimenes galva salīdzinājumā ar viņām ir pavisam citāds. Ar proporcionālu ķermeņa uzbūvi, ar sejā lasāmu dzīves stāstu. Viņ� ir biju�ais karavīrs, bet varbūt dien joprojām, tikai staigā pārģērbies, katru brīdi gatavs kaujas saucienam. Viņa �audīgais skatiens pastāvīgi kādam seko, caurskata Visus apkārtējos. Katru dienu dzirdu viņa balsi, viņ� atgādina sievai un meitām da�ādus pienākumus. Vienreiz pavēl, citreiz jūsmo par mājās Hamburgā kaimiņu uzraudzībā

atstato bokseru sugas suni. To dzirdot, man uzmācas psihiska alerģija. Tas pats tonis, tā pati errīgā balss, ko dzirdējām pirms divdesmit pieciem gadiem Polijas pilsētu

Ielas.

Vācietim ir mazāk par piecdesmit, tādēļ nav jā�aubās, ka

arī viņa balss trenēta pirms ceturtdaļgadsimta iekaroto eiropas pilsētu ielās. Tas ir labi saglabājies vīri�ķis, tātad kur citur viņ� būtu bijis tajos laikos, ja ne iekarotāju priek�pulkā. Tādi augumā padevu�ies zaļknābji aurodami mar�ēja iebrucēju priek�ējās rindās.

Diena ir saules piekarsēta, citādi te vispār nemēdz būt �ajā laikā, kad tālu vēl brāzmainās lietavas, kas spēj automa�īnas no ceļa noskalot.

Te, viesnīcas �Lancaster� kafejnīcā, ir kondicionēts gaiss, bet aiz logu rūtīm virmo svelme. Tiklīdz izie�u no �ejienes, uzreiz mani apņems versme, un es mirk�u sviedros no rīta līdz vakaram. Bet �odien gan vairs neatkāp�os no sava nodoma � katrā ziņā ie�u peldēties, man jāizbauda pelde Atlantijas okeānā. Trīs dienas �aubījos, �odien esmu izlēmis. I'smu paņēmis līdzi apsēju.

Pludmale ir tepat aiz loga, tā stiepjas astoņu kilometru garumā. Pirmais sektors, otrais sektors, līdz pat piektajam sektoram, kas robe�ojas tie�i ar mūsu viesnīcu. Tas nav tādā luksa līmenī kā blakuseso�ais, no kura pa tuneli, kas iebūvēts zem Atlantijas avēnijas, var nokļūt tie�i pludmalē un brist uzreiz ūdenī. Man un vācu ģimenei, kas katru dienu pastaigājas pa pludmali, jāpāriet ietve, ielas braucamā daļa, pastaigu josla, kas izlikta balti sarkanām flīzītēm �ūskveida mozaīkā, un tikai tad mums paveras zeltaino smil�u liedags un Atlantijas okeāna tirkīzzilā tāle. Sājā brīdī tā ir gai�i zila, vēlāk, kad saule būs zenītā, tā iegūs tum�i zilu nokrāsu.

Jūra garo, dro�i vien ir piecdesmit grādi. Garaiņi mutuļo, miglas plīvuri paceļas augstu virs liedaga līdz pat trīsdesmit-stāvu hoteļu jumtiem. Cita pie citas sastāju�ās, viesnīcas veido astoņu kilometru garu pusloku. No Bota Fogo lī�a un kailās Cukurgalvas kreisajā pusē viesnīcu virkne aizliecas līdz otras pludmales Ipanemas ragam labajā pusē, dienvidos. Ipanema, Kopakabana, Bota Fogo � tie ir no indiāņiem mantoti nosaukumi.

�Mūsu� pludmalē jeb mūsu viesnīcai pieguļo�ajā pludmales posmā saulē gozējas vairāki tūksto�i cilvēku. Liekas, ka no �ī krāsu ko�uma svelme kļūst vēl lielāka. Kā tikai te nav! Krāsas ņirb, �ī skudru pū�ņa melnīgsnējais iedegums, no visas pasaules sabrauku�o sievie�u visda�ādāko formu sauļo-

�anās kostīmi, ratiņi ar sarkaniem uzrakstiem �coca-cola�, puķaini un svītraini pludmales saulessargi, melnie pūķi, kas veseliem bariem plivinās virs pludmales.

Esmu atnācis pa smiltīm caur �o cilvēku burzmu līdz pa�am Atlantijas okeāna krastam. Te jau varu noģērbties. Mani tomēr pārņem bailes, ka arī �eit ir pārāk daudz cilvēku. Tiesa gan, man līdzi ir viesnīcā uz nomu paņemts, slīpi zemē iesprausts, krāsains saulessargs, kas jau met ēnu, bet tas aizsedz mani tikai no vienas puses. No otras puses, tie�i no tās, no kuras atlido ķērk�ana vācu valodā, esmu pilnīgi atsegts. Tie ir tie pa�i vācie�i no viesnīcas �Lancaster�, viņi nāca tūlīt aiz manis un apmetās tie�i piecus metrus tālāk.

Dzirdu Hamburgas atpūtnieka �erpo balsi. Viņ� izrīko visu ģimeni, steidzina meitas celt smil�u valni.

� Los, los, Grethen! Los,- los, Mizzi�

Es pārceltos uz kādu citu, attālāku vietu, bet tā neklājas darīt. Bez tam tā būtu gļēvulība. Tīrais nieks, tomēr esmu nomākts. Ko gan līdz apsējs, es jutī�os vēl neērtāk, tie�i tālab jau trīs gadus neesmu iebridis ūdenī nevienā pasaules peldvietā, protams, izņemot Polijas jūrmalu. Tur cilvēks var justies kā starp savējiem, kas tevi sapratīs.

Atkal dzirdu vācie�a rejo�o balsi. Kaut jupis viņu būtu parāvis! �oreiz viņ� ņem priek�ā vecāko meitu:

� Los, los, Mizzi! Achtung, es mu� eine Linie sein. Ganz direkt!¹

Viņ� ir radis pavēlēt, ieviest kārtību.

�Es mu� eine Linie sein, los, die Verfluchten,�⁸⁹¹⁰¹¹ skan ausīs. Vai es baidos vai kaunos?

Kur es atrodos?

�Alle heraus!�*

�ī pavēle uzjundī steigu.

Skan zvani. Es pietrūkstos no naktsmiega ar novēlo�anos, sen jau ir noklusu�i signāli. Man �odien ir temperatūra. Nakti nejutu utis, kaut arī tās izgrauzu�as ādu bik�u jostas vietā līdz asinīm.

Pielēcu kājās. Biju aizgulējies. Steig�us nostājos savā vietā ar muguru pret ^barakas durvīm, ar seju pret sargtorni. Nesen bija uzaususi gaisma, saule lēca virs kalna, kas vīdēja mūsu nometnei pretī. �odien būs ellīgs sals, vaigus tā vien svilina. Zem ieslodzīto svītrainā apģērba man uzstīvēts papīra �ornāts�� no cementmaisa darināts �apak�krekls�. Vairākiem no mums ir tādi slēpti papīra �krekli�. Maisam apak�ā tiek izplēsts caurums galvai, bet sānu malas no priek�as un no mugurpuses paļāvīgi pieglau�as miesai. No tā utis vairojas, bet nav vairs tik ļoti jādrebinās vējā. Sākumā maiss nodevīgi �aukst, bet pēc da�ām stundām kļūst mīksts un piekļaujas ķermenim. Dod cerības izdzīvot. Vairāk utu, bet vairāk arī kaloriju. Ja nebūtu pretīgās temperatūras, nekas nebūtu noticis, paslēpto maisu neviens nepamanītu. Diem�ēl man ir temperatūra. Es atskrēju pēdējais, aizkavējies un nesapogājis savu praķi līdz kaklam. Pēdējais nostājos manas mazās pasaulītes visuvarenā kunga un pavēlnieka priek�ā, kam Dieva vārds uz vēdera, uz ādas siksnas, uzdro�inājos nostāties nosebojies, salā trīco�s, es, no�ēlojamais vergs, verfluchter Hunch, kam brīv tikai pūt bunkurā un rīt kartupeļu mizas.

Un tāds ciivēktārps nevī�o steigā praķi līdz kaklam aizpogāt?

�Was ist das, du Verfluchter?�¹²¹³

Ar vienu rāvienu viņ� atklāj manas krūtis un reizē arī manu nāves grēku, saplēstā cementa maisa zādzību: maisam jāguļ tur, kur tas bija nomests, uz atkritumu kaudzes, lai ietu savu ceļu, nevis sildītu sal�anai un iznīcībai nolemto nāves kandidātu.

Gribu pateikt, ka esmu slims, jo es patie�ām esmu nopietni slims, ja jau atļaujos domāt, ka drīkstu to teikt.

Ierunājos:

�Herr Scharf�hrer, ich melde .. .�¹⁴

�Maul halten!�*

Saņemu sitienu sejā un spērienu ar apkaltu zābaku pa kāju. Varētu likties, ka tas nebūtu nekas sevi�ķs, jo galu galā nav jau revolvera lode, tikai spēriens. Bet es esmu vārgs, viņ� spēcīgs. Rij asinsdesu, pupu biezeni, �ķiņķi no konservu bund�ām un stūķē maizi, cik lien. Maizi! Viņa kāja ir

spēcīga, tajā pulsē dzīvība, manējā ir vārga, pats brīnos, kā varu noturēt savu ķermeni, kad akmeņlauztuvē jāuzmana, lai urbis triektos klintī, nevis vark�ķēdams kristu pie kājām zemē.

Un tomēr mana kāja paciestu �o zābaka triecienu, ja nebūtu bijis tā atgadījuma, par ko nav informēts �ārfīrera kungs,� viņ� trāpīja tie�i pa to vietu, kur man brūce vēl nav sadzijusi, jau tre�o mēnesi dzīst � kop� tās dienas, kad Freta ielā uz tās uzgāzās sija ar atlūzu�u cementa bluķi.

Freta ielā atradās tā pēdējā māja � ne māja, pagraba slēptuve, kurā da�i palika dzīvi. Kad sagāzās stāvi un ielūza pagraba velves, mēs, kas bijām vieglāk apbelzīti, cauru nakti vilkām laukā pusapraktos cietu�os, dzīvos un miru�os no brīk�ķo�ās gruve�u kaudzes, kur rēgojās ķieģeļi, balsti un sijas. Mēs pūlējāmies piekļūt viņiem klāt, viņiem, kas vaidēja no sāpēm un no nāves bailēm, uzgājām viņus, kad jau bija apklusu�i pavisam vai nespēja vairs pakliegt.

Ne �ārfīrers, ne cits kāds esesietis nezina, ka man no Var�avas sacel�anās ir �ī piemiņas zīme. Viņi pieliktu punktu un padarītu līdz galam to, ko neizdarīja bumbvedēji, uzlidojot Freta ielai. Kliboju, bet klibot drīkst, ja vien ievēro gājiena tempu un neatpaliek.

� Los, los, meine Kinder!'

Ne vairs �suņi�, bet �bērni�� vācie�i ir mainīju�ies. Meitenes izpilda ritmiski tādas pa�as kustības un pietupienus, kas jau ir redzēti agrāk. Viņ� dro�i vien darīs to pa�u, kad pēc brī�a ieies ūdenī. Viņ� pavēl, viņam ir jāpavēl, un viņ� māca pavēlēt.

Vāciete neies ūdenī. Kā dzirdu sadzirdēt nav grūti, jo viņa nesaudzē savas balss saites,� viņa neies peldēties, kādreiz bijis locītavu iekaisums. Okeāns gan esot kā uzvārīts, bet viņas locītavām varot nākt par ļaunu arī tāda pirts bangojo�os viļņos, kas triecas pret muskuļiem un cīpslām.

Atlantijas okeāns izskatās nedaudz citāds. Nav vairs gai�i zils, bet ar tum�zilu nokrāsu. Uz Paodeaskvara kalna plikā paura deg saules atspulgs. Okeāns garo. Viegla migliņa ietin betonā lieto Jēzu Kristu Korkovadas spurainajā virsotnē.

Kopakabanas pludmales smiltīs gozējas desmitiem tūksto�u cilvēku, Atlantijas okeāna viļņos �ļakstinās neskaitāmi peldētāji. Viļņu �alka, balsu �ala un jautri smiekli. ¹⁵

Pludmalē kūsā dzīvība.

Jāienirst �ajā tum�i zilajā vilnī, ne par ko nedomājot, jāelpo dziļi dzidrais vasaras gaiss.

Sviedri plūst aumaļām, tikko varu novilkt pie miesas pielipu�o kreklu un bikses. Nosvīdu�ais papēdis aizķeras bik�u starā. Taisni �ī kāja, uz kuras ir divas sen cirstās brūces, negrib līst laukā.

Kad pabāzī�u to sarkanzilā saulessarga ēnā, viss būs kārtībā. Man ta�u līdzi ir apsējs. Jau viesnīcā, kautrēdamies no sve�ām acīm, mēģināju uzlikt apsēju, bet nācu pie atziņas, ka tā ir muļķīga iedoma. Es vēl nebūtu aizkļuvis līdz pludmalei, kad tas būtu jau piemircis sviedriem, savēlies.

Bet galu galā vai lā būtu labāk? Es esmu traumēts, mani nav pametusi pārestības un pazemojuma sajūta. Var teikt, ka mani vajā vācu komplekss, hitlerie�u komplekss.

Mani urda neatriebtas ļaundarības apziņa, nenokārtota pagātnes rēķina apziņa. Tāda ļaundarība nav dzē�ama vienā paaudzē. Viņi vispār neko nav maksāju�i un nemaksā. Ne tikai par �o ļaundarību viņi neatlīdzina, bet kļūst vēl uzpūtīgāki, slēpj patiesību, izgrū� naudu, uzpirkdami ļau�u mēli, lai tā klusētu, lai nemodinātu, neatgādinātu.

�ī aizmirstība tiek pirkta par dolāriem, markām, par produktiem � ar mākslotu koķetēriju. Viņi slēpj savu īsto seju, tēlo citus. Es biju tur, es to redzēju Frankfurtē pie Maiņas, Bonna, �tutgartē. Frankfurtē redzēju veselas dzērāju kompānijas, kas meimuroja uz Kaizer�trāsi no dzelzceļa stacijas līdz pat virssardzei. Visas �īs trases garumā bordelis pie bordeļa, striptīzi, kailas mei�as sve�zemniekiem, viskijs ar sodu, pornogrāfiski fotouzņēmumi. Viss it kā tālab, ka viņi nedomā par karu, tikai par bezrūpību un izvirtību. Zaudēts kar�, iegūta bagātība, bagātība marmelādes un Hitlerjugend' vietā.

Tā vien liekas, ka viņi aizmirsu�i karu, negrib atcerēties sakāvi, negrib, lai citi atcerētos. Viņi cen�as uzpirkt atmiņu. No�ņaugt atmiņu. Diskreditēt atmiņu. Jo ne jau viņi bendēja cilvēkus gāzes kamerās, iznīdēja ebrejus. Ne jau viņiem, bet mums � kā, piemēram, arī man � piemīt kaut kādi kompleksi.

Galu galā � ak kungs!� es kaunos no �ī apsēja. ¹⁶

Izritinu to tagad slepus no maisiņa, slēpdams no apkārtējo acīm, no tiem, kuri gozējas smiltīs, un no Hamburgas vācie�iem, kas liedagā izdara pietupienus, un no visiem sve�zemniekiem un no brazīlie�iem, kas �eit spīdina savas melnīgsnējās miesas.

Jāapsien kāja, jāpaslēpj rēta, pazemojuma un sakāves drūmā lieciniece.

Sākumā veicas gludi. Diezgan rūpīgi aptinu balto marles lenti ap stilbu līdz pat celim. Bet neaptraipītais, tīrais apsējs ir tik balts, tas piesaista, krīt acīs, ir saulē taisni �ilbino�s.

Vēj� apgā� saulessargu un aizripina sāņus. Ar roku nevaru aizsniegt, man jāceļas kājās. Jūtos ārkārtīgi neērti. Atkal uzmācas kauna sajūta. Visi, kas man ir apkārt � bet ^v viņu ir, ka biezs,� skatās uz manu kāju, uz vējā plīvojo�o apsēju. Es saprotu viņu riebumu. Kur lai es paslēpjos, es ta�u nesāk�u �ajā saulgozī pilnā balsī kliegt, ka neesmu slims, ka cen�os tikai apslēpt savu kroplību. Tā man ir piemiņas zīme no kara, no kara, kas bija godprātīgs kar�, aizstāvē�anās kar�.

Redzu, ka mazā vācu meitene, jau gumijas peldcepurīti galvā uzlikusi, rausta tēvu aiz elkoņa un noslēpumaini viņam kaut ko �ukst.

Es zinu, ko viņa tur saka. Viņas skatiens, kas pēta manu apsaitēto stilbu, ir ļoti izteiksmīgs. Lūk, mazā vācu skuķe instinktīvi paraujas atpakaļ pie mātes, kas gul�ņā zem saulessarga. Mātei arī ir jāredz, kā izskatās atkailinātā patiesība.

�is atpūtnieks no 106. numura ir kroplis vai slims cilvēks. Dro�i vien viņ� slimo ar �eit glu�i labi zināmo lepru vai kaut ko vēl briesmīgāku.

Katrs jūt riebumu pret kroplību, cilvēkam ir jābūt veselam, stipram, jābūt iedegu�am, rieksta brūnam. Lepras slimniekiem peldēties jūrā ir aizliegts.

Jūtos nelaimīgs, sarkstu aiz kauna, es, ļaundarības upuris. Par karā gūtajām brūcēm tiek sacerētas patriotiskas poēmas un dziesmas, bet dzīve nav ne dziesma, ne poēma.

Velns parāvis, kāpēc es slēpju viņu kauna darbu? Viņi ta�u bija tie, kas kliedza: �Lus, los, antreten, Maul halten/�' Viņi meta bumbas, dauzīja ar rungām ieslodzītos, pārlauza kājas un rokas, kāra neaizsargātus cilvēkus. ¹⁷

Kāpēc man jāslēpj viņu noziedzība, ar ko esmu apzīmogots?

Divdesmit pieci gadi ir apritēju�i, bet man joprojām elpu aiz�ņaudz kauns par viņiem, kas līdzīgi �im rudajam vērsim, kur� netika nometnē spārdīts, kuram netika ribas iedragātas vakara pārbaudēs.

Man būtu jānorauj apsējs, jānostājas tie�i viņiem pretī un japasaka �iem diviem hamburdzie�a eņģelī�iem, kā radusies �ī rēta.

Fr�ta ielā Var�avas sacel�anās laikā un koncentrācijas nometnē.

Tēvs viņiem vēl vairāk varētu pastāstīt, ja vien teiktu taisnību.

�ie bērni nav vainīgi. Te es nevaru iet peldēties. Es nespē�u pārkāpt pāri trauksmes, neērtības un kauna aizsprostam, kas no�ķir mani no Allantijas okeāna saputotajiem viļņiem, nevarē�u noiet tos trīsdesmit metrus kā parādē starp pludmales elegantajām dāmām un cauri ziņkārīgo bērnu baram.

Man jāpeldas vienatnē, jāiet uz nomaļo liedagu, tur kaut kur aiz sestā sektora, aiz Ipanemas otrās pludmales raga.

Rūgts ir kauns par cilvēcei nodarīto ļaundarību.

Es esmu viens no �īs ļaundarības upuriem, es paslēp�u �īs ļaundarības zīmi. �odien esmu spiests slēpt citu acīm kauna darbu, ko pastrādājis mans baltādainais bende, kas, tāpat kā es, dēvējas par eiropieti, man jāpasargā �ī kontinenta krāsainie iedz�yot�ji no nelāga skata. Viņi baidās no lepras, bet kā lai viņiem ieskaidro, ka tā nav lepra, ar lepru jau nesaslimst karā. Kara cirstās brūces ir citādas un da�ādas, man, lūk, ir tāda, bet pavisam citāda tur tam Hamburgas vācietim, kur� dīda savas meitas.

Es saģērbjos un eju uz lī�a nomaļo galu. Tur, zem staltajām palmām, ir otra, savrupa Ipanemas pludmale.

Vientuļniekiem.

Ik dienas pievakarē es izkūņojos no savas viesnīcas istabas. Bēgot no vientulības, sē�u mazajā kafejnīcā Listadispaņjas ielā. Es aizņemu �eit galdiņu nevis krodziņa priek�telpā, bet gan uz ielas un, sēdēdams ar muguru pret skatlogu, kurā

blīvējas cita pie citas chianti¹ krūciņas, banāni, kur izlikta bļoda ar neapolitāņu sārtajām picām, vēroju garāmgājējus.

Kafejnīcas īpa�niece, kas augu dienu pacietīgi stāv pie kases, kur katru mīļu brīdi viņas ro�ainās krūtis slīgst pār bļodu, kas pilna ar radziņiem, ierauga mani caur skatlogu, un, tiklīdz esmu apsēdies pie galdiņa, pie manis jau skrien viņas mazais.

� Buon giorno, signore. Cafe latte et chianti� viņ� jautā, manu vēlē�anos paredzēdams.

� Cafļe latte et chianti,� es atbildu, piekrīto�i pamāju ar galvu un, pie galdiņa viens pats sēdēdams un vientulību kliedēdams, turpinu vērot garāmgājējus.

Man ir tikai viens kluss paziņa � tas ir pretējās tirgus būdas īpa�nieks. Ap �o laiku viņ� slēdz savu veikaliņu ciet. Apbrīnoju fantastisko izmanību un zibenīgo, ritmisko veiklību, ar kādu viņ� novāc milzīgā grēdā sakrautās preces, kuras ik dienas tiek piedāvātas garāmgājējiem.

Kā tikai tur nav! Pa�ā apak�ā tie�i uz ielas izliktas veselas baterijas smar�u pudelī�u, no Murātto¹⁸¹⁹²⁰ stikla darinātu fantastisku flakoniņu zaļā un asinssarkanā krāsā, augstāk me�ģīņu virtenes, pla�ā izvēlē presēti ādas maki un kabatas portfeļi, melnu, sudrabotu un zeltītu gondolu eskadras, divas dziļas, apaļas kārbas ar atklātnēm, rokassprādzēm, krellēm un vēl pa�ā aug�ā sai�ķos izkārti zida lakati, uz kuriem plīvo Dod�u pils un Svētā Marka katedrāle. Bet pland vēl arī Nopūtu un Rialto tills uz garenām �allītēm. Tas viss domāts mīlētājiem, jo visvairāk miljonu var nopelnīt ar mīlestību.

Malkoju kjanti un pametu acis pulkstenī. Mans tirgotājs ielas viņā malā desmit minūtēs sakrauj lādēs un kastēs visu savu mantību, nojauc letes. Viņa bodīte kā kār�u namiņ� nozūd no acīm. Uzreiz pla�āka kļūst Listadispaņjas ieliņa, un to pieplūdina vakara pastaigas straume.

Tā ir ik dienas, nemainīgi. Kop� esmu apmeties tepat blakus viesnīciņā �Villa Itosa�, kurā, tāpat kā gandrīz vai jebkurā �ā rajona viesnīciņā, var nokļūt nevis pa kādu ielu, bet gan pa apbirzu�u mūra namiņu aizu. Kop�, kā jau teicu, esmu apmeties Listadispaņjas �ķērsieliņas nomalē un nāku �urp padzert kafiju, vēroju �o rūpīgā sīktirgotāja ierasto ceremoniju.

Tāda burzma un kņada, bet cilvēks jūtas vientuļ� un skumj�. Es ceļoju vienmēr viens un varbūt tāpēc neieredzu ceļojumus. Atklātības labad būtu jāteic, ka īstenībā es alkstu pēc tāliem braucieniem, bet, tiklīdz esmu projām no mājām, no�ēloju savu lēmumu.

Kur lielāka burzma, kur lielāka liksme, tur mani māc lielākas skumjas. Jūtos sarūgtināts. Tāpēc ka vienmēr esmu viens. Pastaigājoties, braucot ar vaporeto¹, gondolā², sē�ot Lido salas kafejnīcā, krodziņā �Caprera�, vīna veikalos Lielā kanāla malā, riņķojot pa Svētā Marka laukumu. Viens un viens. Visur un vienmēr viens pats.

Tāpēc jau kop� pirmās prombūtnes dienas domāju par mājām, ilgojos atgriezties. Manī ieperinās bailes par likteņa nedro�ību. Vai atgriezī�os? Vēl nelāgākās ir bailes nomirt ārzemēs vai uz mū�īgiem laikiem pazaudēt savas mājas. �ķiet, tikai kaut kur pla�ajā pasaulē skaidri redzams, ka ikvienam cilvēkam ir vienas mājas, kur sākas un kur beidzas viņa dzīve. Neticu snobu pļāpā�anai, ka var būt divas dzimtenes,� nevar būt, tapat ka dvēselē nav vietas divām mīlestībām.

Atrazdamies dzimtenē, par to nedomāju, bet, kad tā savā nodabā sē�u te, malkodams cafe latte un cilādams chianti glāzīti, vai ari kur citur, kur mani aizdzinis klaidoņa liktenis,� vienmēr nak prātā kara laika sapnis vai pareģojums, ka man lemts nomirt sve�umā, nevis mājās, turklāt tā būs traģiska nāve � lidma�īnā, automa�īnā, vilcienā, ugunī vai ūdenī, kaut kur tur, kur plosās baismas dabas stihijas. Vājuma brī�os, karsonī pastāvīgi atgrie�as �is baismīgais rēgs � likteņa nojausma.

Es vairos no tādām domām. Gribu dzīvot, sastapties ar cilvēkiem. Bet ar ko gan lai es tiekos? Vai manas cilvēk-tuvības alkas varētu apmierināt sarunas ar viesnīcas �Villa liosa� administratoru, tie da�i teikumi viņa telefona sarunu starplaikos? Vai varbūt tērzē�ana ar oficiantu krodziņā �Caprera�! Vai arī tie da�i teikumi ar zēnu, kas noslauka manu galdiņu pirms kafijas un chianti atne�anas?

Un nu nāk dziļās krēslas laiks, ko es izjūtu kā gaidu brīdi, kurā parādījās daiļa venēciete pirmo un laikam pēdējo reizi.

¹ Kanāla satiksmes tvaikonītis.

² Gondola �- gara, �aura vienairu venēcie�u laiva ar plakanu dibenu un smailiem, augstu saslietiem, izrotātiem galiem.

Domāju gan, ka tā bija pēdējā reize,� to liek nojaust mana trauksme, �etrdesmit gadus veca vīrie�a bailes. Tas ir visskaidrāk apjau�amais vītuma posms cilvēka mū�ā, kad draudīgi tuvojas dzīves lūzums. Vīrieti, kad tam aprit �etrdesmit gadi, pārņem satraukums un neticība. Tas ir pirmais signāls par vecuma tuvo�anos, ko gadus divdesmit vēlāk gribas nosaukt par nepieredzēju�a jaunekļa naivjtāti, par smieklīgu iedomu, kas nejau�i saglabājusies atmiņā.

Tad man bija tie�i �etrdesmit.

Viņa aizgāja pa Listadispaņjas ielu, nozuzdama gājēju burzmā. Amerikānietes, tievas kā kaņepāju �ķiedras, Brauna fotoaparāta objektīvā centās ietvert visu, kas viņām pagadījās acu priek�ā, kņadīgās vācietes �āpoja garstulmu zābakos pa trotuāru, tur bija redzamas arī tuklās, somām apkāru�ās itālietes, amerikāņu karavīri, kas bez apstājas kustināja �okļus, jo tas bija ko�ļājamās gumijas laiks, patlaban ko�ļenes vairs nav modē. Mans skatiens ik dienas slīdēja pa krāsaino, līksmo cilvēku straumi, kas krēslas stundās paloja cauri �ai neparastajai ielai, kura savieno dzelzceļa staciju Santa Lu�ija ar Venēcijas centru. �is ir visīsākais un visskaistākais ceļ�, ko sasaista vairāki tiltiņi, kas liecas pār kanālu melnajiem ūdeņiem Svētā Marka laukuma virzienā.

Tik daudz sievie�u diendienā aizdefilēja pa �o ielu, gan jaunu meiteņu, gan staltu siņjoru, kas apveltītas ar lielisku stāvu, koķeti vai eleganti ģērbu�ās, bet viņas tūlīt pat izzuda no uzmanības loka, ta�u acumirklis, kurā viņa paskatījās uz izkārtni �Ristorante Caprera�, kas karājās man virs galvas,� tas atmiņā nav izdzē�ams.

Piecēlos, steidzīgi samaksāju rēķinu un ieniru garāmgājēju straumē. Zināju, ka nedrīkstu �eit palikt vēl ilgāk. Priecīgais satraukums, kas mani pārņēma, lika man tuvumā ielūkoties �ajā sejā � manu eksaltēto baiļu avotā.

�etrdesmit gadus vecs kavalieris nevar atļauties pusaudzim raksturīgu lēk�o�anu, tālab es gāju steidzīgiem soļiem, grūstīdams fotokameras, kas karājās pie manierīgo amerikāņu dāmu sāniem, itālie�u groziņus, stumdīju vācietes, kas �āpoja, cienīgi uz asfalta likdamas savas platpēdu kājas.

� Signore!� dzirdēju aizrādījumus.

� Per�usse per�usse.

� Excusez, excusez,� mehāniski atkārtoju, kļūdams arvien nervozāks, jo vēl nebiju pamanījis dzelteno, lielo platmali, kas atgādināja saulespuķi.

Tā es izmalu vai pusi Venēcijas. Pirmajiem tiltiņiem pārskrēju pāri, pārlēk�oju pāri Svēto Apustuļu kanāliņiem

un beidzot sasniedzu aklo �ķērsieliņu Rialto tuvumā. Domāju, ka varbūt pamanī�u fascinējo�o būtni te pie Goldoni pieminekļa, kur bija vairāk vietas un pūlis kļuva mazliet retāks, tomēr ne �eit, ne tālāk veikala �Stancla� priek�ā, ne pie pulksteņtorņa dzelteno platmali neieraudzīju.

Atkal jutos vientuļ� vai vēlreiz vīlies.

Man nebija lemta liktenīga sagadī�anās, man nebija vēlēts laimīgs gadījums, neviens mani negribēja iepazīt, pārmīt ar mani kaut vai da�us vārdus, uz ko biju cerējis tajā daudzsolo�ajā mirklī.

Nogāju visriņķī Pjacetai un Svētā Marka laukumam. Iztrūcināju balo�u barus, un mani pikti apsaukāja vecās dāmas un bērni, kas tos baroja, pa�ķīru iemīlēju�os pārus, kuri lūkojās uz zirgiem Svētā Marka katedrāles dzegās, uz zeltītajam freskām vai arī uz karabinieri , kas stāvēja pie ieejas. Viņ� stāvēja tie�i blakus uzrakstam, kas brīdināja, ka sievietēm, kuras vēlas apmeklēt baznīcu, pleci un galva jāapsedz. Atsegti pleci, jebkādi dckoltē �eit bija liegti.

Pag, varbūt viņa iegājusi baznīcā?

Diezin vai. Tā nevarēja būt tūriste. Dievnamu apmeklēja gandrīz vienīgi iebraucēji, turklāt katram bija kaklā uzkārts fotoaparāts. Jau pie durvīm viņi uzsāka savas tūristiskās procedūras. Katra amerikāniete gribēja nofotografēties ar krā�ņo karabinieri, saņemt pierādījumu fotoattēla veidā vai fiksēt kadru � lūk, viņa pieskārusies ar vaigu melnajai, pret viņu noliektajai pirogai � karabiniera formas cepurei.

Sadrūmis, vēl vairāk nekā iepriek� vientulības mākts, devos atpakaļ Listadispaņjas ielas virzienā un tad, tie�i tad, kad jau pavisam biju zaudējis cerības, tiklīdz biju iznācis Rio di Fava kanāla mala, kur braucējus gaidīja gondoljers, ieraudzīju vīna krodziņa logā to lielo salmenīcu.

Es kļuvu mēms.

Vai tā maz var teikt, un tomēr � nupat es patie�ām biju sarunājies, tikai pats ar sevi. Glu�i vienkār�i, viņu ieraugot, es sajutu līksmas bailes un cerību pilnu satraukumu kas tagad notiks?

Manī atdzīvojās senas atmiņas un priek�nojautas. Tie�i tāpat jaunībā diska me�anas sacīkstēs es klusībā gavilēju, ka ²¹

varu piedalīties sacensībās, ka man ir izredzes izbaudīt uzvaras saldmi, bet vienlaikus manī pulsēja satraukums, ba�as par varbūtējo neveiksmi. Tāda ir dzīve � mums lemti vai nu aplausi, vai nu svilpieni, vai arī vislabākajā gadījumā varbūt kas vēl ļaunāks par svilpieniem � �ēlabainas nopūtas.

Tas nebija nekāds lepnais, drīzāk gan otrās �ķiras vīna krodziņ�, kādus elegantas sievietes vienas pa�as neapmeklē. Un tas mani iedro�ināja. Nodomāju, ka tā nevar būt diez kāda cēlā dāma, kaut arī no viņas dve� lepnums un statujas vēsums. Viena pati tādā krodziņā? Ak vai, tādā krodziņā, kurā pēc brī�a ienāks iedzert aperitīva vai kjanti glāzi gondoljers, kas, gaidot braucējus, lai varētu kaut ko nopelnīt, stāv kanāla malā �obrīd tepat man blakus. Jutu viņa siltos sviedrus, kas garoja no baltzilā, svītrainā krekla.

Mani apsvērumi un �aubas nebūt nemazināja pievilcību, kādu viņa izstaroja. Glu�i otrādi � viņa kļuva man vēl tuvāka, mazāk cēla, sasniedzama. Es varētu iemīlēties �ādā sievietē, viņas pieļaujamā ap�aubāmā reputācija mani it nemaz netraucēja. Viņa nebūt nebija tik parasta. Prostitūtām viss sejā izlasāms, to nevar apslēpt pat zem visrafinētākās maskas.

Iegāju krodziņā. Apsēdos pie atsevi�ķa galdiņa un pasūtīju atkal kjanti, bet, iekams oficiants atgriezās, sadū�ojos un piegāju pie viņas.

� Vai jūs atļautu �eit apsēsties?� es nolēmu viņu uzrunāt franciski un tūlīt pat nodomāju, ka visas manas cerības nodibināt ar viņu kaut kādu kontaktu paputēs, ja izrādīsies, ka viņa ir itāliete, kas nezina fran�u valodu. Itāļu valodā es varētu pateikt tikai �buon giorno�, �signora� un �arive-derci�'.

Viņa man atbildēja piekrīto�i tajā pa�ā valodā, kādā viņu uzrunāju, tikai daudz teko�āk, ne tik skolnieciski. Un tomēr es būtu varējis apzvērēt, ka viņa ir visīstākā itāliete, kaut ari paļāvos tikai uz savu intuīciju. �aubas varēja izraisīt vienīgi tas, ka viņa viena pati bija ienākusi tie�i tādā nesnobiskā krodziņā.

Viņa pirmā uzsāka sarunu:

� Vai ilgi jau esat Venēcijā?

� Nē, tikai da�as nedēļas.

� Pirmo reizi?

Labdien kundze uz redzē�anos tulkno vācu

Varbūt jau ceturto. Bet pirmoreiz es .

Ko pirmoreiz?

� Neesmu vientuļ�.

� Vai esat atbraucis ar kādu kopā?

� Nē, viens pats.

Un nejūtaties vientuļ�?

�odien, tas ir, patlaban nejūtos vientuļ�. Līdz �im biju viens kā pirksts. Tagad viss liekas mainījies. Jūs nemaz nevarat iedomāties, cik ļoti viss ir mainījies.

Vai tie�ām?

� Līdz �im es neieredzēju ceļo�anu. Vai tas nav mazliet dīvaini?

Pārsteidzo�i. Cilvēki tie�i sapņo par ceļojumiem.

� Jo viņiem prātā ir kaut kādi piedzīvojumi. Man arī �odien

Jums liekas, ka tas ir piedzīvojums?

Kolosāls. Katrreiz, uzsākot jaunu ceļojumu, es sapņoju iepazīties ar skaistu sievieti. Bet man nav veicies. Vienmēr esmu bijis viens, vai saprotat? Kārtoju darī�anas, pēc tam mirstu aiz garlaicības. Vai jūs iedzertu vēl vienu glāzīti kjanti?

Apsēdos viņai pretī starojo�s. Debesis virs manis atvērās. Oficiants, kas patlaban atnesa man vīnu, �ķita tikpat aplaimots ka es, viņ� to pauda ar labvēlības pilnu smaidu. Katrs oficiants ir priecīgs, ja apmeklētāji viņa klātbūtnē ir laimīgi. Saskābu�ie, ar dzīvi neapmierinātie, -tie, kam piedzīvojumi iet secen, aizmirst iedot dzeramnaudu, devīgi ir tikai tie, kuriem liktenis uzsmaidījis.

Bet es �ajā brīdī apdāvinātu visu pasauli, dalītos savā laimē ar katru, pateikdamies par to, ka varu tuvumā raudzīties acīs �ai Venēcijas jaunajai skaistulei un ka �odien varbūt no manis atkāpsies neatvairāmais vientulības rēgs.

Viņas sejas izteiksme bija nesatricināmi mierīga kā madonnai, lieliskie, gai�ie mati bija tik glāsaini, acīs jaudās vistīrākā ezera dzelme.

Jutos kā astoņpadsmitgadīgs jauneklis. Tāpat kā toreiz, agrīnaja jaunībā, kad katra skaista sieviete man likās neaizskarams eņģelis, �odien mani viņas daiļums darīja tikpat biklu. Nezinu, kāpēc domās nosaucu viņu par Santa Lu�iju.

Skaista bija viņas balss, roku kustības, skaista bija viņas roka, plauksta, kurā vizuļoja glāze ar asinssarkano vīn u.

Labprāt. Ja jums tas sagādās prieku, varu iedzert.

� Tas man sagādās lielu prieku. Nekad agrāk neticētu, ka varē�u sēdēt krodziņā pie vīna glāzes ar tik skaistu sievieti.

� Jūs pārspīlējat. Jūs mākat teikt sievietei komplimentus, bet tēlojat biklu vientuļnieku.

� Jūs labi zināt, ka esat skaista. Es pateicu tikai taisnību. Neieredzu pieklājības frāzes.

� Jūs maldāties. Ikviena sieviete vēlas būt skaistāka, nekā ir patiesībā.

� Esmu dzirdējis, ka tikai neglītas sievietes esot pa�pārliecinātas, uzskatot sevi par dievi�ķām būtnēm. Tās, kuras patie�ām ir skaistas, esot daudz kautrīgākas. Līdz �im es tam neticēju, bet tagad jūs man dodat iespēju par visu to pārliecināties. Jūs esat

� Lūdzu, nerunājiet tā! Nespēju to klausīties.

� Bet atvainojiet! Es to patie�ām saku no tīras sirds.

� Jūs protat teikt komplimentus. Visām sievietēm jūs tā sakāt.

� Nē, tikai jums. Lūdzu, nolieciet te savu plaukstu, uz galda, lūk, tā.

Viņa netielējās.

Roka bija mīksta kā samts, vēsa, tik auksta, ka likās � uguns no viņas pirkstiem iestrāvo manos.

� Jūs uzvedaties kā tipisks pavedējs,� ar pusironisku smaidu viņa grasījās atbrīvot savu roku.

Oficiants atnesa glāzītes, noskatījās smaidot uz divām � kā lūg�anā � kopā sakļautām plaukstām. Abas tagad jau bija vienādi siltas.

Viņa atbrīvoja savu plaukstu.

� Kāpēc?

� Mēs nevaram tā sēdēt. Man nav divdesmit gadu.

� Jums ir mazāk nekā divdesmit.

� Jūs jau atkal bārstāt komplimentus.

� Es izsaku savu pārliecību. Es gribētu būt vienmēr ar jums, skatīties acīs kā tagad. Es biju greizsirdīgs uz visiem mīlētājiem, ko satiku Venēcijas ieliņās vai gondolās. Vai jūs ticat, ka nekad līdz �im vēl neesmu sēdējis ar sievieti gondolā?

� Jūs tā runājat, it kā jums būtu divdesmit gadu. Jums ir divdesmit gadu,� viņa iesmējās.

� Nē, �etrdesmit.

� Visskaistākie gadi vīrie�a mū�ā.

Ilūzijas. Bet natie�ām � vai jūs būtu ar mieru pavizināties? Kaut vai pa Canale Grande varbūt līdz Santa Maggiore?

� Labāk tālāk, līdz Maggiore vai uz Lido. Pēc iespējas tālāk no cilvēkiem, kur nav sve�u acu.

Vai viņa zobojās vai jokoja?

� Vai jūs tik tie�ām piekrītat?

� Tagad vēl ir agrs, vēl gai�s.

� Kāpēc jūs tā runājat? Nesaprotu, vai jūs to sakāt nopietni vai ar ironiju?

� Nopietni. Tādas lietas nedara, ciliem redzot, kad visapkārt ir gai�s.

Viņa iesmējās. Es nesapratu �os smieklus. Vai viņa izsmēja mani vai patie�ām piekrita braucienam gondolā vēlāk? Kas viņa īsti bija?

Viņa bija tik skaista, ka laupīja man spēju loģiski runāt. Biju jau vairākkārt pārliecinājies, ka sievietes daiļums nemaz neļauj orientēties. Parastu meiteni spēju noturēt par dievi�ķīgu būtni, neaizskaramu citpasaules parādību, un otrādi � varēju pieņemt apvainojo�u spriedumu par godīgu sievieti, noturēt viņu par paklīdeni tikai tāpēc, ka viņa bija skaista. Vai gan skaista sieviete varēja būt reizē godīga, vienam vien cilvēkam uzticīga? Ne jau tālab daba dod sievietei skaistumu.

Kas tad galu galā bija mana Santa Lūcija? Zelta kaklarota ar pērlēm nevarēja būt īsta � es nodomāju, būdams galīgs profāns rotaslietās. Vecā, kaltā rokassprādze.arī dro�i vien bija imitācija, tāpat kā tas briljants zirņa lielumā, kas spīguļoja uz viņas zeltne�a. Es tādus tiku redzējis �Bijoux� veikalos Itālijas bulvārī. Parīzē pie Operas nama. Tie laistās vēl iespaidīgāk nekā īstie dārgakmeņi.

Visas �īs rotaslietas dro�i vien bija mākslīgas, un visa viņas pievilcība slēpās pozā.

Es vēlējos uzzināt par viņu kaut ko vairāk. Negribēdams uzreiz iztaujāt, sāku stāstīt par sevi.

� Es aizvien vēl neesmu jums stādījies priek�ā.

� Tas nekas, uzvārds ne katrreiz ir vajadzīgs. Cilvēku var iepazīt nevis pēc viņa uzvārda vai nodarbo�anās, bet gan pēc aizrau�anās, kā tagad mēdz teikt, pēc vaļasprieka.

� Mana aizrau�anās ir tēlniecība.

Sameloju, lai modinātu simpātijas. Kādreiz, vēl skolas gados, pirins gala eksāmeniem man likās, ka man ir mākslinieka dotības, ka protu labi zīmēt un �o to veidot no māla. Skolas biedri un skolotāji apbrīnoja manus

iesācēja darbiņus, bet es atstāju novārtā vai arī apdzēsu �o talanta dzirksti, un �odien mans darbalauks bija jebkurai daiļradei tāls. Manī bija patvēries tikai nepiepildīts sapnis, un varbūt tie�i tagad tas uzpeldēja atmiņā. Tātad manos melos bija arī daļa patiesības, senie sapņi �īs sievietes klātbūtnē ieguva konkrētu veidu, kaut arī tie nebija piepildīti.

� Man patīk mākslinieki. Viņi mēdz būt reizēm dulli.

� Vai arī es?

� Mazliet. Kaut arī esmu pārliecināta, ka jūs kā Van Gogs sev ausi vis nenogrieztu. Būdams tēlnieks, dro�i vien esat apskatījis visus mūsu vēsturiskos pieminekļus. Dro�i vien iesākāt kā visi ar mūsu karavadoņa Koleoni pieminekli.

� Nē, ar to neiesāku, bet garām gan arī nepagāju piemineklim, ko darinājis Andrea del Verokjo,� palepojos.

Viņa ar smaidu akceptēja manas enciklopēdija pasmeltās zinā�anas un turpināja sarunu tā, lai neļautu man izvaicāt viņu pa�u.

Nu atklājās, cik gau�i niecīgas ir manas zinā�anas mākslas laukā, kur es viņai ne mazākajā mērā nebiju līdzinieks. Viņa lieliski pārzināja itāļu vēstures pieminekļus, turklāt ne tikai tos, kuri atradās Venēcijā, bet gan arī da�ādās citās pilsētās, baznīcās vai slavenos klosteros, jo viņa pieminēja pat Montekasino²² Viņa tapat vien kā aiz gara laika nosauca uzvārdus, sākot ar lieliem meistariem Mikeland�elo, Bellīni vai Karpa�o un beidzot ar tādiem ka Masari, Longi vai Tiepolo.

� Jūs dro�i vien esat jau redzējis Santa Maria della Salutē baznīcu?

� Vairākkārt esmu tur bijis.

� Priecājos, ka jūs novērtējat �o Longēna �edevru. Viņ� jums ir gara brālis, jo jaunībā nodarbojās ar tēlniecību.

Vēl viņa minēja daudzus uzvārdus, starp tiem arī Bra-manti, Peruci, Sangallo. Tie visi bija arhitekti, kuri cits pēc cita būvēju�i Svēta Pētera katedrāli Romā. So faktu, taisnību sakot, es uzzināju no viņas.

Bet varbūt arī viņa bija arhitekte vai mākslas vēsturniece? Nolēmu to pajaiftāt.

� Es jums izpaudu savu profesiju, bet par jums neko nezinu. Tas nav glīti.

� Diem�ēl man nebūtu nekā interesanta par sevi ko stāstīt. Es esmu parasta meitene. Man nav nekādas profesijas.

� Es neticu, tā nav taisnība.

� �ajos vārdos ir vairāk patiesības nekā apgalvojumā, ka jūs esat tēlnieks. Jūs būtu gribējis būt tēlnieks, bet tas neesat. Tas ir jūsu nepiepildītais sapnis.

� Kāpēc jūs tā domājat?

� Runājot par mākslu, jums acīs uzliesmo nepiepildīta cerība. Tā vien liekas, ka jūs ilgotos vēlreiz atsākt dzīvi. Savā otrajā mū�ā jūs gribētu būt tēlnieks. Bet jūs man patīkat ar tādiem sapņiem, kā arī tālab, ka esat polis

� Kā jūs zināt, ka esmu polis? Es jums pagaidām neesmu to teicis.

� Jūs to neesat teicis, tas tiesa, bet, kad ieminējos par Montekasino, jūsu acīs skaidri bija redzams, ka dievināt savus tautie�us, kuri tur cīnīju�ies. Bez tam, kad jūs meklējāt kabatā sērkociņus, jūs izņēmāt vairākas itāļu monētas un vienu ar poļu ērgli.

� Jūs esat neiedomājami vērīga un modra.

� Nē, tikai ziņkārīga kā jebkura sieviete.

Viņa pat pazina ārzemju monētas! Varbūt es nemaz neesmu no�āvis greizi, iepriek� nodomādams, ka �ī skaistā sieviete diem�ēl ir. Tādā gadījumā muļķis es esmu, sajūsminādamies par viņas skaistumu un iedegdamies sirds-kvēlē pret viņu. Viņa patie�ām bija mani apbūrusi.

Bet tā varbūt arī bija labāk? Vēlme, kas manī pamodās un pulsēja līdzi sarunas ritmam, atkal iebrāzās asinīs.

� Jūs apsolījāt pavizināties ar mani gondolā.

� Es jūs saprotu, te jau ir pārāk daudz dīkdieņu, kam cita nekā nav ko darīt, kā blenzt apkārt, bet tur virs kanāla biezē tumsa, sve�as acis neko neredz.

Un atkal nevis es, bet gan viņa bija pamanījusi, ka patie�ām viss vīna krodziņ� bija pieplūdis ar viesiem. Tumsa un tikko jau�amais vakara vēsums lika meklēt klusu pajumti.

� Es nemaz nepamanīju, ka te tik daudz ļau�u. Vai redzat, kā aizrāvos sarunā ar jums.

� Bet nu jau tumsa klāj kanālus, varam braukt ar gondolu. Drīz būs pusnakts. Venēcijas pusnakts.

Atkal zem platmales parādījās kārdino�s smaids

Es samaksāju par vīnu, un mēs piecēlāmies. Ārpusē pie ieejas vīna krodziņā, atspiedies ar elkoni uz akmens palodzes; viesus gaidīja gondoljers, dro�i vien tas pats, ko redzēju iepriek�. Mati viņam bija sirmi, baltzili, paīss triko krekls, zem kura vīdēja bik�u josta.

Pret gondolas bortu, kas bija melns kā lakots zārks, sitās viļņi. Zem ķīļa ūdens plak�ķēja, it kā to kāds pleitētu ar brezentu. Tā dro�i vien kādreiz upes straume tika pērta par sodu, ka, ļaudama vaļu savai negantībai, bija aiznesusi projām lopus un iedzīvi.

� Signore, gondola?

� Grazie, cavaliere.

Man plāns jau bija izdomāts. Ierosinā�u viņai pusstundu ilgu pavizinā�anos pa Lielo kanālu līdz pat stacijai Santa Lūcija, kas atrodas pie pa�a kanāla Listadispaņjas ielas sākumā. No turienes mums būs jānoiet nepilni simt metri līdz manai viesnīciņai �Villa Rosa�. Starp citu, arī tur bija tīri pieklājīgs restorāns.

Jutu, ka esmu uzsācis ar viņu cīņu par savu laimi, par rītdienu, par priek�dienām, varbūt-par visu savu nākotni. Ja man kļūmēsies un es zaudē�u, tad man atkal būs jānes savs kupris, jāpacie� �ī garīgā izsmeltība. Palik�u joprojām vientuļnieks, pēc būtības nevienam nevajadzīgs cilvēks.

Padevu roku un, sajūsmināts par viņas piekri�anu, skatījos viņā starojo�ām acīm.

Viņa graciozi iekāpa gondolā, redzēju viņas slaido kāju nostājāmies uz pāklāja laivas dibenā. Kad viņa apsēdās uz plī�a atzveltņa, manu acu priek�ā nolāsmoja viņas atpakaļ atmesto kailo plecu matētais baltums. Viņas rokas uz sarkanā plī�a atdusējās, brīvi atplestas, gatavas skāvienam. Galva, viegli atpakaļ atliekta, atsedza pazodes un kakla maigo glāsmainumu. Tā dro�i vien dod�u laikos izskatījās daiļās kurtizānes, kuras uzturēja Venēcijas bagātnieki no Rialto apkaimes.

Sēdēju viņai blakus pusnemaņā aiz laimes, aizmirsis airētājam pateikt, kurp gribam braukt. Kad jau pavēru �ajā nolūkā lūpas un atskatījos uz vedēju, kas stāvēja laivas pakaļgalā, mana ceļabiedre paņēma mani pie rokas, un es sadzirdēju viņas �ukstu:

� Brauksim pie manis, tikai ne pa Canale Grande. Viņ� jau ceļu zina.

� Viņ� jau ceļu zina?� nepatīkami pārsteigts, atkārtoju kā atbalss.

Pa kuru laikji viņa bija paguvusi gondoljerain pateikt adresi? Vai es būtu varējis �o mirkli nepamanīt? Bet varbūt viņa vispār neko neteica? Vai adrese viņam būtu labi zināma? Diez kop� kura laika?

Tātad es nebiju maldījies. Neveiksme. Neveiksme arī �oreiz sagrāva manas ilūzijas. No viņas puses tā nav bijusi nekāda interese vai jūtu pamo�anās, uz ko es tik ļoti cerēju. Tā ir tikai rafinēta spēle. Tagad atlika viena problēma: cik būs jāmaksā?

Es biju savās cerībās vīlies, sapņi pagaisa. Atkal bū�u vientuļ�. �is brīdis kā tirgus būdā pirkta prece nevar nest laimi. Es pats sevi vīlu, jo viņa ta�u runāja skaidru valodu. Kā viņa teica? Viņa esot glu�i parasta meitene bez profesijas.

Pūlējos sev iestāstīt, ka, par spīti visam, te ir kaut kas no piedzīvojuma. Es ta�u sē�u laivā divatā ar skaistuli, jo gondoljers jau nav jāņem vērā. Mūsu priek�ā kanāla aiza ar noslēpumainu melnu ūdens klaju, ko �ķeļ pret debesīm augstu saslietais gondolas priek�gals. Virs Svētā Marka katedrāles kupola uz mirkli parādās mēness, un, lūk, mēs redzam, kā pāri slīd miklās tilta arkas, bet, kad tām izbraucam cauri, mums pamirk�ķina rūsganas, aiz re�ģiem paslēptas uguntiņas aplupu�u piļu logos. Aizmugurē dzirdami tikai ritmiski ūdens plunk�ķi, tā vien liekas, ka nevis airis, bet lidojo�a zivs tur uz mirkli būtu izlēkusi no ūdens.

Piķis ar ārā, ko es īsti gribu? Par to ta�u es sapņoju. Tagad atliktu tikai noliekties, apskaut viņu. Viņa gaida. Nevairies! Uz atzveltņa brīvi atlaistās rokas gaida apskāvienu.

Viena viņas roka dusēja uz paroces pavisam tuvu pie manas galvas. Ar ausi jutu, kā izstaro siltumu kailais plecs.

Nē! Tam nav nozīmes. Kur� tad glāsta prostitūtu? Viņa zina savas tiesības un pienākumus. Pārliecinā�os par to, kad ieie�u kaut kādā pa�obelē, kur viņa mitinās, jo viņām piemīt prasme ar tērpiem un karekļiem uzburt ticamu ilūziju, viņas prot risināt �ķietami kulturālas sarunas, bet tikai dzīvoklis atklāj visu �o melu baismu. Labāk viņa būtu braukusi pie manis. �Villa Rosa� es būtu pats savās mājās. Kaut arī viesnīcā, tomēr, kā mēdz teikt, justos kā savās mājās tur, nevis viņas gultā, kur viņa pieņēmusi desmitiem tūristu, deģenerētu klaidoņu, kam ceļojumu repertuārā blakus Svētā Pētera katedrālei, Dod�u pilij vai Nopūtu tiltam jābūt arī ap�aubāmā viesnīcā nopirktai vai noīrētā ūķī iegūtai venēcietei.

Iecirtīgi klusēju, nokaudamies ar tādām domām.

Gondoljers tuvojās mērķim un pagrieza laivas priek�galu sāņus. No tumsas izpeldēja daļēji saredzamas mājas apveidi un divi krāsaini, spirāles formā apdarināti stabi laivu pietauvo�anai. Uz to galiem zibsnīja zeltīti uzgaļi. Tādi pāļi Venēcijas kanālu malās redzami tikai nelielu piļu vai viesnīcu piestātņu priek�ā.

Viņa ta�u sacīja: �Pie manis,�� tātad, ja es pareizi sapratu, mēs ejam uz viņas dzīvokli, nevis uz viesnīcu, kur mani vēl varētu aptīrīt,� man galva pazibēja doma.

Paskatījos viņā.

Viņas sejā atkal atplauka valdzino�s smaids. Tas tagad kļuva redzams visā pilnībā, jo viņa noņēma platmali un, piesegdama krūtis no manām acīm, grozīja to plaukstās kā uzvaru neso�u zelta vairogu.

Nez kāpēc pēk�ņi manī uzliesmoja naidīgs protests. Domās sāku viņu nonievāt. Kāpēc viņa mani atvilka �urp uz kaut kādu �aubīgu, tum�u būceni? Es viņu noturēju par dailes eņģeli, bet viņa ir parasta, rafinēta Venēcijas ielene tādiem lētticīgajiem tūristiem kā es. Par naudu viņu ir dabūjis katrs, kur� vien ir gribējis. Es e�mu vienreizējs ēzelis, ēzelis un dulburs. Jā, naiviķis. Vai tik skaista sieviete, būdama godiga, būtu interesējusies par mani? Tikai tāds vientiesis ka es varēja noticēt, ka viņam uzsmaidījusi laime, ka ir sagaidījis dienu, kad viņam ziedos atplauks visa pasaule. Tai vajadzēja būt manai cerību dienai, pēc kuras vairs nesekos vientulības ēna, tuk�uma sajūta.

� Iesim,� viņa sacīja, atbalstīdamās uz gondoljera pleca. Viņas saliektais celis nozibēja kā zelta zivs, kas uzmesta uz laternas gaismā mirdzo�ā marmora sliek�ņa.

Arī es, viņas balss savaldzināts, izlēcu no laivas nikns, cerībās vīlies. Ne jau par to no laika gala un �odien, un vakar, un jau gadus divdesmit es biju sapņojis. Tas nebija tas. Mans sapnis nebija citādi saucams kā vecajā, neizstājamajā, daudzu noniecinātajā vārdā � par mīlestību. Daudzi nemaz netic, ka tā pastāv, jo viņi ir nelaimīgi un, �īm negaidītajām jūtām uzbangojot, nekad nav izjutu�i sirdstrīsas.

Es tai ticu, kaut arī nekad to neesmu iepazinis, nekad līdz �im neesmu izjutis, nekad to neesmu, ja tā var izteikties, redzējis.

�odien, vēl pavisam nesen, man likās, ka esmu uz tāda ap�ilbuma un tādas laimes sliek�ņa, bet patiesībā tiku pievilts un patlaban stāvēju kaut kāda �aubīga mitekļa durvju priek�ā.

� Iesim,� es instinktīvi atkārtoju.

Mani atkal pārtiēma nemiers, kad viņa izņēma no somiņas lielu atslēgu un pati slēdza vajā durvis.

Mēs gājām iek�ā. Virs manas galvas nodunēja automātisks gongs. Iedegās spuldze. Pēc biezās tumsas, kas klājās pāri piķa melnajiem kanāliem, mani ap�ilbināja gaisma � tik spo�a, ka pirmajā mirklī nesapratu, kur atrodos, ko redzu. Aiz manis aizcirtās tumsa, un es atģidos kaut kādā spo�ā gaismas valstībā.

Tikai pēc brī�a ievēroju, ka stāvu durvīs, kas ved uz lielu salonu, un ka mums pretī no telpas dziļumiem nāk istabene mazā, baltā priek�autiņā. Te bija daudz vecu piec�uburu un se��uburu sve�turu, kas stāvēja zem spoguļu zeltītajiem rāmjiem. Visapkārt bija izvietotas greznas mēbeles � mīkstie atpūtas krēsli ar zilām un baltām puķēm, pie sienām smagos rāmjos karājās vecas gleznas. Nē, tās nebija kopijas, kopijas nekarina greznos rāmjos. Tie�i man pretī �ā pla�a salona vai zāles viņā gaiā vīdēja lielisks pulkstenis, bet virs tā karājās vesela kameju un miniatūru kolekcija ovālos rāmjos.

Es negāju tālāk ne soli. Telpas vidū redzēju uz paklāja stāvam savu Santa Lu�iju � tā es viņu klusībā turpināju saukt, kaut gan, prolams, tas nebija viņas vārds. Viņa sarunājās ar istabeni, atdodama platmali ar neuzkrīto�u, bet elegantu �estu, kas izteica visu.

Viņa bija �īs mājās saimniece.

Nezināju, ko �ajā brīdī iesākt. Pēk�ņi es biju pārvērties par punduri. Man vajadzēja iespļaut sev ģīmī un sodīt sevi par pazemojo�ajiem apmelojumiem, kādus nupat biju adresējis sve�iniecei. Bet varbūt brīdi pagaidīt, kamēr istabene izies, un mesties ceļos noniecinātās sievietes priek�ā, un lūgt viņai, visskaistākajai sievietei manā mū�ā, piedo�anu par manām domām, par nepiedienīgajiem izdomājumiem, par klusē�anu brauciena laikā gondolā, par to, ka pat nepiedūros lūpām viņas rokai, tāpēc ka nav pieņemts roku skūpstīt ielasmeitai.

Es biju tik pārsteigts, ka nespēju parunāt, sviedri man izsprāga uz pieres.

Ko darīt? Mani pārņēma kauns, nemiers, atkal uzmācās vientulības rēgs, sagrāba bailes pa�am no sevis, no nākamajiem mirkļiem.

Es gribēju .. . pats nezinu, ko tobrīd gribēju. Es būtu gribējis kliegt vai smilkstēt, būtu gribējis atvainoties, karsti

lūgt piedo�anu, būtu gribējis , būtu gribējis.. visas �is

nepiepildīto velmju variācijas drūzmējas mana paurī. Mana griba bija kā paralizēta.

Uz �īs domu lentes uztinis otra. Likās, ka vienā filmā būtu fiksēti divi attēli, divas daiļas būtnes, kuras vairs nekāds spēks nespētu no�ķirt.

Kas man bija gaidāms rīt? Atkal būs jākvern, vientulības māktam, zem saulessarga kafejnīcā �Caprera� vai viesnīcā �Villa Rasa�, greizsirdības dzeltam, jānoskatās garāmejo�ajos pāros, uz Nopūtu tiltiem, kas pland uz suvenīru pārdevēja zīda lakatiem, jāapbrīno saliekamā veikaliņa pārdevēja spīdu{i, āri�ķā prece, ko vakarā salādē koferī, no rīta ceļ atkal dienas gaismā, lai tā vilinātu pircējus ar savu kliedzo�o, lēto mirdzumu.

Sirdi man plosīja �ēlums, kauns, manas nomāco�ās vientulības tuvums.

Un ko es izdarīju?

Paklanījos un pateicu � skaidri atceros to banālo teikumu, kas man pagadījās tobrīd uz mēles:

� Man bija ļoti patīkami jūs pavadīt.

Tad es strauji pakāpos atpakaļ kā nesējs, kur� atstiepis bagā�u un jau dabūjis dzeramnaudu.

Viņa pārtrauca sarunu ar mājkalpotāju un instinktīvi pameta ar roku. Varbūt tas bija atvadu �ests, bet varbūt viņa sauca atpakaļ? Vienu mirkli mani pārņēma ploso�as skumjas, man likās, ka redzu viņas acīs tās pa�as �ķir�anās bailes, kuras �ajā brīdi grūda bezdibenī manas cerības un laimi.

Un tā ar �o aug�up pasviesto roku es viņu pametu spo�as gaismas pielietajā telpā.

Lūk, es jau atrados ārā aiz durvīm miklajā nakts gaisā, kas bija piesātināts ar kanāla drēgno smārdu. Vienīgā gaismiņa, ko samanīju, pienākdams pie marmora kāpnēm, bija gailējo�ā uguntiņa gondoljera pīpē.

� Signore, gondola?

� Si, si, cavaliere.

Vientuļ� apsēdos uz laivas tuk�ā atzveltņa. Pieauga piķ-melno ūdeņu treknā �ļaukstoņa, lakotais zārks pagriezās ar pakaļgalu pret pili un saslēja purnu augstu virs kanāla straumes.

Kā zaķpastala, kā pa�nāvnieks, kas no visiem baidās, iespiedos gandrīz vai pa�ā laivas dibenā sarkanajā plī�ā un sajutu zem gondolas ķīļa Stiksas saltumu.

Boingam caururbjot mākoņu slāni virs Parīzes, rietēja saule. Asinssarkanā ripa, ko līdz �im bijām centu�ies apsteigt, pārvietojās tai pa�ā virzienā, kur mēs,� uz Manhatanas salu Ņujorkā. Ja saule paliktu uz vietas, tad, kā dzird visus runājam, mēs to viegli apsteigtu, b.ef saule kustējās, turklāt ātrāk par mūsu pilotu. Se�as stundas tā atradās viņam blakus � aci pret aci --- pa kreisi no lidma�īnas, un viņ� nepieļāva, lai sauie paslēptos aiz okeāna ieapaļās malas. Tā tas bija se�os pievakarē, tāpat desmitos un divpadsmitos naktī. Saule pēdīgi mūs apsteidza vienos pēc pusnakts, kad lidma�īna tuvojās Amerikas krastiem un samazināja ātrumu.

Tad kvēlā ripa aizbēga, atstādama mūs vientuļajā kosmosa tumsā.

Lidma�īnā iedegās ugunis, balts piens iz�ķīda pret plauktiem un griestiem. Virs kabīnes durvīm parādījās uzraksts:

�Fasten seat belts! No smoking!�'

Tā tas ir .vienmēr, un nevienu tas nepārsteidz, bet kāpēc man �odien apgaismojums likās �ilbino�s un asinssārts? Dro�i vien es nebiju vesels.

Stjuarte iznēsāja sulas glāzītes � bāli dzeltenus stikla trauciņus ar alvassmagu pamatni. �ūpo�anās vai avārijas gadījumā glāzītēm jāturas uz galdiņa. Smieklīgi � kur� gan dzers sulu, ja spārni sāks kratīties.

� Grapefruit or orange juice, mister?

� Grapefruit.

� Please.

� Thank you.²

Man blakussēdo�ā gados jaunā itāliete no sulas atteicās. Es sapratu. Pirms tam viņa man atzinās, ka slikti jūtoties nolai�anās brīdī. Likās, ka viņa guļ, atspiedusi galvu pret krēsla atzveltni. Dro�i vien skaitīja minūtes.

Vienā rāvienā izdzēru ledusauksto dzērienu. Uz brīdi tas atspirdzināja. Kaut kādā veidā jānovēr� uzmanība. Atvēsinā�anās palīdzēs kliedēt intuitīvo nemieru. Kaut kam vajadzēja notikt �ajā ceļojumā. Bet varbūt tas ir pēdējais?

Kāpēc stjuarte spieda mums rokās avīzes? Tagad, pusstundu pirms lidojuma beigām? French or English? ' Patencināju. Nekāda lasāmviela nevarēja saistīt manu uzmanību, es nespētu izlasīt nevienu teikumu.

Izņēmu piezīmju bloku. Varbūt tas palīdzēs pārvarēt muļķīgo noskaņojumu. Mēģinā�u pārlūkot adreses un to cilvēku uzvārdus, ar kuriem man būs jāsatiekas viņā kontinentā.

Juzefs Krauss � Chicago 149, Westminster Street, 112.

Tas ir tas Amerikas polis, ar kuru iepazinos, iepriek�ējā reizē braucot ar �Batoriju�. Spēlējām �ahu uz naudu � viens dolārs par partiju. Viņ� ļoti vāji runā poliski, jo jau mazotnē ar vecākiem, Galīcijas ciema zemniekiem, bija aizceļojis uz Ameriku. Zaudēju, viņ� neļāva maksāt. Glābdams godu, izmaksāju viņam viskiju.

Mācējs Verdingers � New York 37, Street, 18. Jā, East Street, pa kreisi no Fifth Avenue, aiz Svētā Patrika katedrāles. Poļu ebrejs no Mauthauzenes nometnes Austrijā. Mēs kopā pārsviedām līķus lēģera slimnīcā. Palīdzējām viens otram jebkurā situācijā. Viņ� bija lielisks biedrs. Paldies dievam, ka dzīvs izkļuva no nometnes. Nu mēs pēc tik daudz gadiem atkal tiksimies. Atslēgu no sava vecpui�a dzīvokļa Park Avenue, 7 viņ� man bija atstājis �Pan Air American� aģentūrā.

Stjuarte savāca tuk�ās glāzītes.

� Grapefruit any more?'

Viņa vēlreiz man piedāvāja sulu. Vai es izskatījos pēc tāda, kas slikti jūtas?

� Thank you. No.²

Pēc tā dzeltenā trauciņa vēl tagad jutu trīsas. Pārāk ledains dzēriens.

El�beta L. Iowa City Neesmu viņu redzējis kop� kara gadiem. Man ir tikai tā vēstule, kas koferī. Viņa gribētu satikties ar mani tūlīt pēc manas atbrauk�anas, tiklīdz paziņo�u, ka esmu ieradies Park Avenue, 7 Pie viņas nebrauk�u � pārāk tāls ceļ� jāmēro līdz �ai kukurūzas Aiovai. Viņas virs labāk viņu nepieminēt. Tā bija īslaicīga pazī�anās un reizē ari kļūda, ne viņas vainas dēļ, protams. Kad krita bumbas Var�avas Vecpilsētā, ko viņ� tad darīja Var�avā?

Nav īstais laiks par to domāt, atkal atmiņā uzpeld milzīgā blāzma un zem bumbu sprādzieniem grūsto�ās kāpnes, pa

' Vai vēl greipfrūtu suiu? (Tulk. no angļu vai)

kurām mēs bēgām vannas istabā. Vannas istaba izglāba man dzīvību. Nē, dieva aēļ, kāpēc �ī draņķīgā lidojuma laikā man vēl jāpiesauc atmiņas ar ugunsgrēka blāzmu! Aiz loga jau melna nakts, uz neatgrie�anos nozudusi asiņainā saule. Piens lidma�īnas velvē un pārāk liels spo�ums dzirkstī visapkārt.

Vēl pusstunda jālido, bet mums jau liek piesprādzēties? Jūtu sviedrus pavēderē zem pievilktās sprādzes.

Un tad sākas. Pēk�ņs grāviens nobrāzās gar lidma�īnas sāniem.

� Santa Madonna!� man blakus novaidējās itāliete.

Pērkonīgais grāviens nogranda ausīs kā bumbas

sprādziens. Ta stiprumu varētu salīdzināt ar to pirmo eksploziju, ko piedzīvojām mūsu ieliņā. Sākumā �āviņi bija neprecīzi. Viņi tēmēja uz sporta akadēmiju, bet netrāpīja. Mazliet vēlāk jau viņiem gāja pavisam citādi. Izsprāga uguns, zemes mutulis nogriezās gaisā, pēc tam atskanēja grāviens. Te viss bija vienkopus � tumsa, troksnis un uguns. Un vēl �is iekliedziens: �Santa Madonna!�

� Fasten seat belts!'

Es nevis piesprādzējos, bet palaidu siksnu vaļā. Laikam nemaz neapzinājos, kur atrodos. Kas gan �ādā brīdī atcerējās, ka lejā zem mākoņu vālos dego�ās skārda kastes ple�as okeāns un acu priek�ā uz krēsla atzveltnes vīd cits uzraksts, kas nekad nav vajadzīgs. Nē, vajadzīgs tikai vienreiz dzīvē.

�Your life-jacket is under your seat.�²

Tumsā pietrūkos no savas vietas un nostājos boinga kabīnes vaļējās durvīs. Bet �ajā brīdī jau atkal iedegās gaisma. Acu priek�a ieraudzīju pilota formas tērpu. Pilots patlaban noņēma austiņas.

� Kas īsti notiek?� jautāju.

Atbildi gaidīju ne tikai es, bet simt piecdesmit pie krēsliem piesprādzētu pasa�ieru.

Pilots sacīja:

� Pirmo reizi man atgadās kaut kas tāds. Pēc �etriem miljoniem

Viņ� nepabeidza, otrs grāviens sazvalstīja lidaparātu kā papīra putnu. Atkal noplaiksnīja uguns, un iestājās tumsa. Kad ausis atguva dzirdi pēc �ī otrā grāviena, mēs uzelpojām, sāka atkal vienmērīgi �ņākt boinga izpūtēji. Milzenis turpināja dzīvot.

Piesprādzēties! (Tulk. no angļu vai.)

Jūsu glab�anas veste ir zem jūsu sēdekja. (Tulk. no angļu vai.)

Griestu jumols atkal pielija ar pienbaltu spozmi. Es stāvēju turpat, kur pirmīt, pilots � man pretī.

� Pēc �etriem miljoniem kilometru, ko esmu nolidojis, pirmo reizi man atgadās kaut kas tāds. Divi zibens spērieni. Pirmais ķēra kreiso spārnu, otrais asti. Nu jau viss ir kārtībā.

Boings peldēja tālāk. Tas ie�ķērsu gāja cauri negaisam, virzīdamies uz zemi, uz Ņujorkas gaismas jūru. Paskatījies atpakaļ, ievēroju, ka pasa�ieru sejās atkal parādījies sārtums. Atskārtu�i, ka briesmas dzīvībai garām, viņi sāka runāt arvien skaļāk, bet man tikai tagad aizvērās mute. Ausīs arvien vēl nebija rimis grāviena troksnis. Kāpēc es stāvēju kājās, nevis sēdēju, kāpēc nebiju piesprādzējies?

� Fasten seat belts! No smokingi' Sakas nolai�anās,� skanēja balss skaļrunī.

Stjuarte piedāvāja konfektes. Otra stjuarte apslacīja ar odekolonu manu kaimiņieni. Paģībusī itāliete izskatījās vēl glītāka nekā pirmīt. Man iespiedusies atmiņā �ī marmorkaltā, pret krēsla mīksto atzveltni atbalstītā galva.

Nevajadzēja doties ceļojumā, jo es nejutos īsti vesels. Tā jau likās, ka nekas nav, ka tā ir tikai parasta saaukstē�anās, nelielas iesnas, bet, kā redzams, pietika arī ar to, lai tādā brīdī, kādu nācās nupat pārdzīvot, nespētu vīri�ķīgi izturēt �o uguņo�anu debesīs. Bet būtībā jau nekas nebija noticis. Un kas bija pēc tam?

D�ona Kenedija lidosta, automātiskās transportieru cilpas ar brauco�ajiem koferiem, uzraksts �Police�, zīmogs pasē, taksometrs.

Taksometra vadītājam dro�i vien nepareizi pateicu mājas 3 numuru vai neprecīzi to nolasīju no Verdingera vēstules aploksnes, ko man kopā ar atslēgu lidostā pasniedza stjuarte pēc muitas operācijas.

Taksists izsēdināja mani Park Avenue Par to nu nebija jā�aubās, to es izlasīju uz staba trīsdesmit ceturtās ielas stūrī. Bet nama numurs nebija īstais.

Kā pa miglu pēc tam vilkos pa plato ietvi. Virziens bija pareizs. Man tuvojās un kļuva arvien milzonīgāks stikla debesskrāpis. �Pan Air American� aiz�ķērsoja visu ielu. Tepat kaut kur tuvumā vajadzēja būt man atvēlētajam dzīvoklim. Pa kreisi pletās skvērs, zāliens un puķu dobes, pa labi � Park Avenue, 19, 13 un, visbeidzot, 7, kas skaidri bija salasāms uz aploksnes. ²⁴

Ieraudzījis namu, izbrīnījos. Tā ta�u nevarēja būt viesnīca � acu priek�a slējās kolosāla celtne. Daudzstāvu celtne ar nojumi ieejas priek�ā, kas �ķērsām ietvei sniedzās līdz pat brauktuves malai. Tas bija tāds kā baldahīns, kas pasargā no lietus: tādas nojumes redzamas visbie�āk pie viesnīcām.

Un tad jau es atrados pla�ā hallē ar atpūtas krēsliem, ar mākslīgajām puķēm, pulksteņiem, bronzas figūriņām.

Sasniedzu liftu un, to ieraugot, uzelpoju. Nu varēja beigties mana nopūlē�anās ar kofera stiep�anu. Tas nebija smags � aviobiļetes bagā�as ailītē bija ierakstīts: divpadsmit kilogrami, bet �odien man koferis likās smags kā cementa maiss. Kop� tālajiem okupācijas gadiem visiem pārnēsājamiem smagumiem cementa maiss man ir mērvienība. Nekas jau man nav sagandēts, tā ir tikai pieredze, kas iespiedusies manos kamie�os.

Bet kur atslēga ar numuru? Piektais stāvs, dzīvoklis, ja nemaldos, pieci. Un atkal es uzelpoju. Piektais dzīvoklis atradās tie�i pretī liftam, tātad koferis bija jāstiepj tikai da�us soļus. Atslēdzu durvis un atģidos man līdz �im pilnīgi nepazīstamā dzīvoklī. Tik vien vēl paguvu ievērot, ka tur bija maza priek�telpa ar kaktā novietotu putekļsūcēju, pa labi viena atsevi�ķa istaba, vannas istaba un kaut kas balts, varbūt ledusskapis.

Un � tahta. Mans glābiņ�. Tā atradās turpat pie durvīm un nebija uzklāta. Uz atpūtas krēsla bija nolikts spilvens jaunā pārvalkā un sarullēta sega. Man tātad.

Nezinu, vai es kaut ko izņēmu no kofera,� tikai pēc vairākām dienām jau pēc visa tā pamanīju, ka tas bija līdz galam vaļā.

Un te viss sāk izplūst, es zaudēju samaņu. �is apzīmējums tomēr neko neizsaka. Zaudējot samaņu, cilvēks zaudē apjēgu. Tas ir kaut kas līdzīgs mir�anai, bet es ta�u biju dzīvs. Zinu, ka dzēru ūdeni no krāna virtuvē, ka uz plaukta ieraudzīju apaļas plastikāta kārbas ar veļas pulveri un mazu trauciņu ar uzrakstu �Aspirin tablets, B. P 300 mg. For pains colds or influenza�'

Nezinu, cik stundu bija pagājis vai varbūt cik dienu un nak�u. Instinkts mani bija aizvadījis tikai līdz vannas istabai un līdz tam table�u plauktam. Pieceldamies atskārtu, ka esmu karstiem sviedriem noplūdis, un, kad pagāju gar logu, ²⁵

mani apņēma ledains aukstums. Logā bija iemontēts aparāts air condition)

Atceros, ka sadzirdēju zvanu. Melodisku trīsskaņu gongu. Nesapratu, no kurienes nāk �is skaņas, tad sadzirdēju klauvējienus.

Es gulēju, sviedriem noplūdis. Gulta bija skābu izgarojumu pievilgusi. Kad paliecu galvu, lai ar kreiso ausi, ar kuru labāk dzirdu, pārliecinātos, vai tie patie�ām bija klauvējieni pie durvīm, man lika mazliet at�irgt pieskar�anās ledainajam, miklajam spilvenam.

� Kas tur ir?

� Hallo, D�on?

� Jā, es. Atvainojos, esmu slims.

� Lūdzu, ielaidiet mani!

� Cienītā, piedodiet, bet es patie�ām esmu slims.

� Tādā gadījumā vēl jo vairāk man tūlīt jātiek iek�ā.

Es necēlos aug�ā. Jutu, ka nespē�u paspert pat da�us soļus.

� Hallo! Kas tur ar jums īsti notiek?

Viņa parāva kliņķi. Durvis, bija vaļā, tāpat kā manas acis.

Man pretī sēdēja pane El.

Pane El. Tā es viņu agrāk saucu. To gadu kalendārā zem datuma, kad bija norunāta tik�anās, es ierakstīju �os divus burtus, lai gan pietiktu jau ar L, ar viņas vīra uzvārda iniciāli. Man likās, ka �im �El� piemīt kaut kas no elegances, elites un El�betas. Es ta�u vienā no pirmajām mūsu tik�anās reizēm ātrumā izmetu, ka man nepatīk vārds Marija, bet tad viņa pateica, ka viņas otrais vārds esot El�beta un ka viņai pat patīkot, ja kāds viņu saucot par Elu vai El�uņu. Nonievādams attiecībā pret viņu vārdu Marija, oponēju pats sev, jo �o vārdu uzskatu par vissvētāko un visskaistāko. Sājā vārdā sauca manu māti, bet tie�i tādēļ �o vārdu nekad nesaistīju ar savām vīrie�a interesēm un vēlmēm. Marija � tā bija tikai mana māte.

Un tā viņa palika uz mū�iem pane El, es pat sievai tolaik teicu:

�Mums rīt jāiet pie Eliem, zvanīja un ielūdza mūs pusdienās.�

Tolaik viesos mēdza iet pusdienlaikā vai agrā pēcpusdienā, jo vakara stundas biia pārāk īsas, vajadzēja ievērot komandanta stundu.

Gaisa kondicionētājs pūta man virsū dzedru aukstumu. Reizē ar aukstā gaisa �ņākoņu līdz manām ausīm atlidoja automa�īnu rūkoņa. Tā vairs nebija tikai �ņākoņa manā galvā.

�Kur mēs īsti iepazināmies?�

�Vai neatceries? Jūs atnācāt toreiz uz dzim�anas dienu pie Hermaņiem. Tu man pat iepatikies. Sarunās tu biji asprātīgs un inteliģents. Mana vīra asprātība kontrastā ar tavējo bija kā vāle pret zobenu. Uzreiz es kļuvu greizsirdīga uz tavu sievu. Viņai piemita tik rets daiļums, ka es nokļuvu viņas ēnā. Visi vīrie�i izrādīja interesi tikai par viņu.�

�Bet es � par tevi.�

�To es jutu. Starp citu, arī tava sieva to pamanīja un tāpēc ar mani uzsaka klusu divkauju. Beigu beigās es uzvarēju, jo sagrozīju tev galvu. Vai tu mani mīlēji?�

�Pats nezinu. Toreiz laikam jā.�

�Vai atceries mūsu randiņus mazajā kafejnīcā Mar�alkov-skas ielā?�

�To sauc �Moka�. Ieeja bija atļauta poļiem. Jūs, kā liekas, drīkstējāt apmeklēt arī citas.�

Viņas vaigs satumsa.

�Nerunā par tādām lietām pēc tik daudziem gadiem! Es tev jautāju � vai atceries, kādus sapņus mēs toreiz lolojām, kafiju malkodami?�

�Es sapņoju par kara beigām. Es ticēju drīzai Hitlera sagrāvei, vēl pirms Parīzes kri�anas. Bet tu neticēji. Atceros, kā tu sadrūmi, kad pastāstīju ziņas par jaunākajiem notikumiem, kuras biju pasmēlies pagrīdes izdevumos. Tev labas vēstis nepatika.�

�Nepatiesas. Es biju vīra iespaidā, viņam bija skaidrāks skatiens uz kara notikumiem. Bet es jau lūdzu, lai tu par to nerunā. Tomēr tu neatceries, par ko es toreiz sapņoju?�

�Zinu � tu vairākkārt par to runāji. Reiz par to ieminējies, kad mēs pavasarī braucām uz Viļanovu.�

�Tu mani skūpstīji, kad apsēdāmies lielajā zālē zem kokiem. Tur bija strautiņ� un daudz nātru.�

�Tu teici, skatīdamās man pāri, ka tu negribētu būt Var�avā, bet kaut kur tālu, tālu, kur toreiz nekrita bumbas.�

�Es teicu .�

�Kāpēc tu satrūksties? Neviens toreiz negribēja atrasties zem bumbām.�

�Bet es teicu, ka gribētu atrasties Amerikā, Ņujorkā. Bezrūpīgi pastaigāties pa Brodveju. Es apskaudu amerikānietes, ka viņām nav nekādu rūpju, ka viņas nezina, kas ir kar�, kādas bēdas tas nes.�

�Arī tavam vīram bija tādi sapņi. Kāpēc tu nodūri acis?�

�Tu atkal domās atgriezies pie tā pa�a. Tas ta�u bija pirms divdesmit pieciem gadiem. Ja nu' esi reiz atbraucis, iesim uz Brodveju, te, tavā istabā, trūkst gaisa. Es gribētu ar tevi kopā paieties pa Taimskvēru, kā toreiz sapņoju.�

Gājām abi ar viņu Brodvejas virzienā. No Parkavēnijas pa �etrdesmit otro ielu. Mēs. �ķērsojām Piekto avēniju. Pa kreisi atradās vecās bibliotēkas zemā ēka, pa labi cilvēku drūzma un veikali. �etrdesmit otrajā ielā pie krustojuma ar Brodveju drūzma kļpva vēl blīvāka un mūs apmirdzēja neonu, krāsu un spuld�u raibais karuselis.

Debesīs uzsprāga un dzisa milzīgi kokakolas diski, �ilbināja kino un mūzikholu transparentu spuld�u kustīgā mirga. Vieglāk ar neapbruņotu aci raudzīties saulē nekā �ajās grandiozajās, kustībā trakojo�ajās gaismas reklāmās.

Viņai �ī uguņo�ana patika.

�Redzi, ir pusnakts, bet dzīve kūsā un visi veikali ir atvērti.�

�ilbino�i gaismas viļņi no skatlogiem brāzās ielās. Reklāmas reflektori triecās acīs. Skrejo�i krāsaini burti veidoja vārdu virknes. Veikals pie veikala: fotoaparāti, japāņu magnetofoni, japāņu kabatas televizori. Suvenīri tūristiem un kovbojiem. Spīguļojo�i, uz neilona platēm darināti Kenedija portreti, pudeles ar iek�ā peldo�iem kuģī�iem, trīsdimensiju pastkartes, bizoņu figūriņas, it kā no tīra zelta lietas Brīvības statujas. Te varēja nopirkt sievie�u krūtis pakār�anai rāmītī pie sienas, cilvēka izkārnījumus uz plastmasas �ķīvja un elektrisko ģitāru. Sievie�u kleitu par pieciem dolāriem veikalā uz viena ielas stūra un otrā par diviem simtiem, tālāk � krāsaini baloni, orange juice, hot dogs¹ un kūkas ar violetu krēmu. Katrā ielas stūrī drugstore²⁶²⁷.

�Man �eit riebj. Tie ir gangsteru veikali. Ieskaties subjektu sejās. Katrā var sazīmēt ļaundari. Kāpēc mēs �urp atnācām? Vai par to tu toreiz sapņoji?�

�Tu esi necie�ais. Tu nepriecājies, ka �odien esmu tevi �urp atvedusi. Es priecājos, ka esmu �eit ar tevi kopā. Ieiesim �ajā bārā.�

Noslaucīju sviedrus no pieres, tie joprojām bija �ķebino�i skābi.

� Vai jums tagad labāk? Jūs gulējāt ilgāk nekā stundu.

Kur es atrados? Pusatvērts koferis rēgojās pie sienas. Kondicionētājs darbojās, no logā iemontētās kastes joprojām plūda vēsums uz maniem nosvīdu�ajiem vaigiem.

Ieņemiet �o sarkano tableti un uzdzeriet ūdeni. Tas nav pārāk auksts, jums nekaitēs.

Tablete bija sarkana un gluma kā dāmu d�empera poga. Bez jebkādas gar�as. Bez ūdens es to nenorītu, rīkle bija sausa, sa�ervelējusies kā kokosrieksts.

Ūdens malks bija ļoti svētīgs. Es tagad labāk pārredzēju istabu, logus tahtai pretī un to fonā sievietes siluetu.

Viņa sēdēja tepat man blakus. Seja nebija skaidri saskatāma, tā atradās pārāk augstu, bet manu acu priek�ā kā pulēti lāsmoja graciozi ceļgali. No tiem gadiem atcerējos, ka viņa bija slaika, varbūt pat pārāk slaika, bet nekad agrāk nebiju redzējis viņas ceļus tādā stāvoklī, simetriski kopā saliktus, ceļgalu pie ceļgala, ļoti tuvu vienu pie otra.

Tā bija viņa. Kāpēc viņa tagad saka �jūs�? Vai grib attālināt no mums to laiku? Toreiz pirmās ciemo�anās reizē pie Hermaņiem viņa man slepus pateica:

�Norunā ar mani tik�anos.�

Viņa nebija apskurbusi, viņa nedzēra degvīnu, drīzāk es, no pa�brūvētā apdullis, biju �vunkā. Viņa pacēla glāzīti pie lūpām ar nedzērāja �estu, stikla kājiņu divos pirkstos turēdama kā puķi, lai to paostītu. Un paoda glāzītes saturu ar riebumu, tik tikko ar lūpām glāzītes malu aizskardama. Tad nolika to a�i sāņus, lai atbrīvotos no sīvās alkohola smakas.

Man toreiz imponēja �is slepenais �uksts, ko viņa izteica, glāzīti nolikdama. Viņa vēl nokrem�ļojās, lai notu�ētu vārdus, kas bija atlidoju�i līdz manām ausīm klusi kā dvesma. Mans vīrie�a augstprātīgais lepnums bija gandarīts. �ī skaistā sieviete mani provocēja.

�Norunā ar mani tik�anos.�

Mēs tikāmies pēc tam vairākkārt � kafejnīcā �Moka� un citās, gāju uz tik�anos, sievai nezinot, un viņa laikam ta�u arī slep�us, vīram neko nesakot, kaut gan viņ� nekad neradīja greizsirdīga vīra iespaidu. Glu�i otrādi, viņ� likās apmierināts, ka sieva nozūd no mājām, radīdama acumir-

klīgu brīvības un grēku piedo�anas ilūziju pēc viņa pēk�ņajiem izbraukumiem, par kuriem tuvāk nebiju informēts. Mēdza arī tā būt, ka viņ� devās no Var�avas projām uz vairākām dienām ar nezināmu mērķi un nezināmā virzienā. Po�oties ceļā, viņ� āva kājās stulmu zābakus, kuros man gadījās viņu redzēt tikai neviļus uz ielas, kad viņ� atvadījās no sievas.

Reiz es viņai pajautāju par �iem vīra izbraukumiem.

Viņa atbildēja:

�Nezinu. Viņ� man nekad neko nesaka.�

�Ceļa posdamies, viņ� ģērbjas citādi. Auj kājās stulmeņus.�

�Tie ceļam piemērotāki.�

�Nezinu. Nekad dzīvē neesmu āvies stulmeņos, bet arī daudz braukāju, ne jau tagad, protams. Pirms kara.�

�Viņ� ta�u kādreiz ir bijis karavīrs, dro�i vien jūtas tāds vēl joprojām. Tu laikam nekad neesi armijā dienējis.�

�Es biju parastajā karadienestā.�

�Kādēļ mēs vispār par to runājam? Es esmu sieviete, kas man daļas gar �īm lietām.�

�Redzi, manā kantorī arī vairāki kolēģi reizēm redzami citādi � izbraukumam tērpu�ies. Katrs zina, ko tas nozīmē, bet izliekamies, ka neko neredzam, un neviens viņiem neko nejautā.�

�Varbūt arī viņam ir tie pa�i motīvi.�

Viņa saprata, ko es domāju. Pagrīdes armija rīkoja slepenas mācībās. Vai tad ari Jans? . Sākumā es tā domāju. Viņa izteikumi, sevi�ķi tad, kad bija iedzēris, bija pārgalvīgi drosmīgi. Viņ� ārkārtīgi nikni runāja par iebrukumu Polija, par hitlerie�iem, par viņu zvērībām, par nometnēm. Reiz viņ� piesēdās pie klavierēm un no visa spēka bungoja pa taustiņiem, spēlēdams poļu himnu un �Pirmo brigādi�. Man bija jāaizver logi. Tas pats notika pie viņiem mājās, kad bijām ielūgti ciemos. Pirmajā reizē mēs pat nevarējām atrast dzīvokli, jo viņiem uz durvīm nebija plāksnītes. Pieņem�ana, starp citu, bija pārāk lepna, ja ņem vērā, ka tas notika smagajos okupācijas laikos. Viņi varēja to atļauties. Viņ� tirgojās ar dzelzceļa sliedēm un pat darināja no tām mazas laktiņas, kuras nekur nevarēja nopirkt. Kur ņemt dzelzi, ja plosās kar�! Var�avas pieminekļus un balustrādes vācie�i bija pārkausēju�i tankos.

Kad pēc otras tik sātīgas mielo�anās atgriezāmies mājās, sieva teica:

�Mēs nedrīkstam pieņemt �os ielūgumus. Mēs nespēsim revan�ēties. Viņ� tirgojas ar dzelzi, bet mēs taisām cigaretes

ar rokas ma�īniņām un esam izpārdevu�i visas mantas, kurām bija kāda \*ērtība. Vispār tas viss man nepatik.�

Es �ajos vārdos saklausīju greizsirdību. Viņu nodarbināja nevis revan�ē�anās problēma, bet gan ba�as, ka mēs pārāk cie�i tuvinātos. �Viņa baidās no sāncenses,� es nodomāju, kā būtu domājis katrs vīrietis, pārliecināts par �ķietamu veiksmi.

Bet manā sirdi patie�ām bija ieperinājusies dailes apstarotā pane El. Tā viņu sauca ari mans mazais dēlēns, kas tāpat, starp citu, bija liels viņas pielūdzējs. Viņa mēdza apdāvināt zēnu un glāstīt, bet tādos brī�os mana sieva jutās kā starp laktu un āmuru. Viņa priecājās par bērna līksmi, bet māti nomāca rūpes par nedalītu sav a bērna mīlestību.

Sieva saskatīja te ari man draudo�as briesmas, jo prieka dzirksts mazā zēna acīs manī modināja vienīgi pateicību daiļajai, laipnajai vie�ņai.

Sviedri atkal pludoja pa manu miesu. To pa�u karstumu jutu lūpās un kaklā. Man trūka elpas. �ajā brīdī boinga izpūtēji �ņāca aiz iluminatora tikpat spēcīgi kā mana pusapzinātā elpa.

Pane El stjuartes formas tērpā uzlika man roku uz galvas.

� Jūs kļuvāt bāls. Es jums iedo�u aukstu tēju ar citronu vai greipfrūtu sulu.

� Thank yon!

Es turpināju pārskatīt savu piezīmju kalendāru. Pane El no Aiovas.

Pane El. Tas patiesībā nav vārds, bet gan uzvārds. Litkovi�a. Pilnais tā skanējums atbalsojās manī un pēc tam manas sievas apziņā kā pērkona grāviens no skaidrām debesīm.

Tas bija �etrdesmit ceturtajā gadā, laikam ziemas beigās, jo es gāju uz viņu māju pa nosnigu�u ielu. Ne ciemos, bet uz īsu un viņiem negaidītu sarunu. Gribēju aizņemties uz vairākām dienām mazliet naudas. Tā es pārkāpu savus principus, jo nekad tā nemēdzu darīt. Bet kar� koriģēja principus. Sieva bija stāvoklī, un pēc pāris mēne�iem bija gaidāms jauns ģimenes loceklis. Mūsu primitīvā cigare�u ra�otne kara beigās saruka līdz vienam darbiniekam, konkrēti runājot, līdz manām divām rokām. Sieva nevarēja paciest tabakas smaku un pirmajos gaidību mēne�os mocījās ar nelabu dū�u. Es degu aiz kauna, tikai tagad apjauzdams, kāds divkosis biju. Flirtēju ar pani El, gan bez jebkādas erotiskas tuvības, bet tajā pa�ā laikā sievu centos pārliecināt par savu �ķietamo uzticību. īsts viltnieks un divkosis. Es gāju aizņemties norūpējie. Kā izteik�u savu bvajadzību? cerēju,

ka sastap�u vienu no viņiem, nevis abus. Zem �etrām acīm vieglāk paciest kaunu.

Beidzot atradu ieeju un kāpnes uz ceturto stāvu. Es nebiju kļūdījies, durvis bija pa kreisi no kāpņu margām, pulētas, tum�ā riekstkoka krāsā. Par spīti nemieram, kāds mani pavadīja ceļā, ieraugot durvis � sava nāciena mērķi �, kļuvu priecīgs, manī sarosījās cerība sastapt ilgoto sievieti.

Es jau grasījos piezvanīt, bet man iesitās acis balts plankums � ar divām piespraudēm pie durvīm piestiprināta vizītkarte. Agrāk nekā tāda te nebija. Varbūt biju sajaucis stāvus?

Tuvredzīgais nevar tuvumā izlasīt caur brillēm nevienu vārdu. Noņēmu tās un, pieliecies pie durvīm, ar neapbruņotām acīm skaidri izlasīju:

Juhann Litkowitsch,

Ingenieur

Organisation Todt.

Todta organizācija?²⁸ Es neticēju, negribēju ticēt savām acīm. Ielūkojos baltajā lapiņā cie�āk, cerēdams, ka vizītkartes teksts mainīsies. Bet nekas nemainījās.

Noņēmu pirkstu no zvana pogas un pieķēros kāpņu margām. Es bēgu zag�us kā vajāts cilvēks, kam bail pat no tuk�ām kāpnēm. Tuk�ums vienmēr mani modina baiļu sajūtu. Uzlidojumu laikā mēs skrējām ar sievu uz patvertni pie kaimiņiem, jo mūsējā, kas bija ierīkota pagrabā, bija pārak tuk�a, drausmīgi vientuļa, lai tur varētu nogaidīt, kamēr nīstamajās debesis apklusīs kaucieni, kas likās gari kā mū�ība.

Pa �īm kāpnēm man sekoja bailes, nevis tās, kuras izraisīja bumbas, bet gan citas bailes, kuras izraisīja cilvēks,� tik�anās ar pani E! vai ar viņas viru. Viņi ta�u varēja ari nebūt �ajā brīdi mājās, un, ja nāktu atpakaļ, es pēk�ņi atrastos aci pret aci ar viņiem.

Mani vienlaikus sagrāba bailes un kauns. Tā jau tas mēdz būt � ja kāds manā klātbūtnē izdara ko apkaunojo�u vai atļaujas kaut sīku nesmalkjūtību, tad es pats jūtos ap-

kaunots. Reiz kādās viesībās pazuda nauda, un man pirmajam vaigi sāka sfilt kauna sārtumā. Es izturējos kā noziegumā pieķerts zaglis, kamēr atklājās, ka nekas nebija nozagts, tā bija kļūda.

Man bija kauns par Janu, nu jau Johannu, jo kā gan viņ� varētu ielūkoties man acīs, atģidies, ka �odien no durvīm nebija noņemta vizītkarte? Es uzelpoju tikai aiz ielas stūra. Un jau domāju tikai par viņu.. Nē, tas nebija iespējams! Bet, ja nu tas tiesa, tad vainojams viņ�. El�beta vēl ir tīrais bērns, jo, kad apprecējās pirms diviem gadiem, bija astoņpadsmit gadus veca. Neko viņa toreiz nezināja.

Braukdams tramvajā uz mājām, aizvien vēl domāju, ko teikt sievai. Viņa vizītkarti nebija redzējusi, nezināja par manu gājienu, viņa nekad nebūtu piekritusi, lai es aizņemtos no viņiem. Es gribēju to izdarīt, viņai nezinot.

Bet varbūt es kļūdos � centos rast mierinājumu. Konspiratori darbojas slepenībā un par sevi daudz nerunā. Varbūt arī viņ� ar viltotu uzrakstu nodro�ina sevi pret vācie�u aizdomām un darbojas it kā divās frontēs? Bija tādi cilvēki. Bie�i vien tie bija visprasmīgākie un visinteliģentākie konspiratori.

Galu galā es neko neteicu. Nocīnījos ar savām domām, un tas ilga vairākas nedēļas. Bet vienu es tomēr panācu. Nolēmu �o pazī�anos pārtraukt.

Un tad kādā dienā, nepilnu mēnesi pēc manas neveiksmīgās vizītes, pēk�ņi savā darba telefona klausulē sadzirdēju El�betas balsi:

�Vai tas esi tu, Janek?�

�Es,� biju tik pārsteigts, ka ne ar pu�plēstu vārdu viņu nesveicināju.

�Kas ar tevi noticis? Kur tu esi pazudis? Trīs nedēļas.�

Sadzirdot viņas balsi, kas ar jaunības dvesmu manī vienmēr uzjundīja prieku, jutu pamostamies cerību. Bet varbūt? Varbūt tikties ar viņu, ieskatīties vēlreiz viņas mandeļacīs, remdināt ilgas? Varbūt atklāsies patiesība, un varbūt tā nebūs nemaz tik ļauna?

Tomēr mans lēmums bija stiprāks par �o vājuma brīdi. Es uzdro�inājos pateikt:

�Man tagad jāveltī vairāk laika Zosjai. Viņa ta�u ir stāvoklī. Saproti, nevaru viņu pamest vienu.�

Brīdi mēs abi klusējām, pēc tam viņa teica:

�Nu tad atnāciet pie mums, varbūt sestdien. Neliela izklaidē�anās nenāks viņai par ļaunu.�

�Viņai tagad grūti iziet uz vairākām stundām no mājas,� meloju. Sieva jutās diezgan labi, apdarīja mājas darbus, gāja iepirkties.

�Pat tik slikti?� Un atkal sekoja pauze. �Tādā gadījumā varbūt mēs aiziesim pie jums?�

Gandrīz jau izgrūdu: �Ja,�� tomēr vēl man pietika drosmes:

�Tad man viņai iepriek� jāpajautā, jābrīdina, jo viņa patie�ām tagad izvairās no ļaudīm.�

Un nu viņas balsī ieskanējās pārmetums:

�Es tevi nesaprotu. Kāpēc tu �odien esi tik kokains? Nevienu mīļu vārdu nevari pateikt.�

�Tev tikai tā liekas. Es tev piezvanī�u, tiklīdz viņa jutīsies labāk.�

�Vai nekā vairāk tu man neteiksi? Janek!�

Manā vārdā izskanēja viss slēptais pārmetums. Daudz netrūka, lai es mainītu toni un līdz ar to arī sarunas jēgu.

�Uz redzē�anos,� strupi nomurmināju.

Atskārtis, ka saruna pārtrūkusi, noliku klausuli. Man likās, ka es krītu bezdibenī. Pat vissāpīgākos atvadu brī�us saldina klusa cerība, bet �oreiz nebija nekādas cerības. Es pārtraucu �o pazī�anos, juzdamies tā, it kā gatavotos izdarīt pa�nāvību. Toreiz es būtu varējis apzvērēt, ka atsakos no visiem dzīves skaistajiem mirkļiem. Bez viņas, bez panes El, mani gaidīja tikai pelēkā ikdiena.

Noliku dūrēs savilktās rokas uz rakstāmgalda, atspiedos ar galvu pret tām, un tikai viena vienīga doma urbās manās smadzenēs: ��o sievieti no �ī brī�a tu zaudē uz mū�u.�

Pārnācis todien mājās, atradu sievu kā parasti ap �o laiku sē�am pie loga atpūtas krēslā. Uzlūkojusi mani, viņa ievaicājās:

�Janek, vai kas nelāgs noticis pilsēta?�

�Nē, mana dārgā. Es pārnāku parastajā laikā.�

�Bet tu esi tik nomākts. Man likās, ka atkal notiek tvarstī�anas vai kāda cita nelaime.�

��odien ir pat diezgan mierīgi. Vācie�i kļūst arvien tramīgāki, iet jau tas viss uz beigām.�

�Kaut nu tā būtu! Kaut es varētu laist bērniņu pasaulē, kad būsim jau brīvi. Vēl trīs mēne�i atliku�i. Visgrūtākie.�

�Viss būs labi, neuztraucies.�

Es runājos ar viņu, bet arvien vēl domāju par to otro. Kā viņa uztvēra manas visai neierastās atbildes? Vai viņa nojauta, kādēļ biju tik stūrains? Protams, es varēju visu to

pateikt mazliet siltāk, bet acīmredzot baidījos pats no sevis, baidījos atslābināt sayu apņēmību.

Palūkojos uz sievu. Viņa �odien izskatījās slikti. Pēdējā laikā kļuvusi neglīta, zaudējusi savu pievilcību, bija manāmi piebriedusi, centās to slēpt pat no manis ar gausām kuslībām. Kad pārnācu mājās, viņa mani sveicināja, sēdēdama �ajā atpūtas krēslā pie loga aizkariem.

�Uz galda ir termoss ar tēju un maizītes. Viss ir sagatavots. Lūdzu, pats ielej sev tēju. Es nejūtos labi.�

�odien vēl piedevām, ieraugot mani tik sadrūmu�u, viņa piebilda:

�Es jau, Janek, esmu kļuvusi neglīta. Es to zinu.�

�Neesi nemaz tik neglīta, kā tev liekas. Nemoki sevi ar tādām domām, mana dārgā. Pēc pāris mēne�iem tu jutīsies labi un būsi vēl skaistāka nekā agrāk.�

�Paldies tev, tu �odien esi labs pret mani.�

Tagad man sametās viņas vēl vairāk �ēl. Gribēju patiesi būt pret viņu labs.

�Paklau, man piezvanīja Litkovi�i.�

�Kas zvanīja, viņ� vai viņa?�

�Viņa.�

�Viņa jau tā lielā zvanītāja. Garlaikojas, viņai ta�u nav ko darīt, dzīvo bez rūpēm. Ko viņa teica?�

�Lūdza, lai mēs aizejot sestdien.�

�Vai tu piekriti?� viņas balss iedrebējās. Norīdams maizes kumosu, jutu uz sava vaiga sievas iztrūcināto skatienu.

�Atcerējos, ka tu man kādreiz sacīji: mēs nevarēsim revan�ēties .�

�Nu, Un?�

�Es atteicos.�

�Un ko viņa?�

�Sacīja, ka tad viņi atnāk�ot pie mums. Viņi gribot tevi apciemot.�

�Es negribu viņas klātbūtnē tādā izskatā rādīties, pat savās mājās ne. Atnāks uzcirtusies, bet es viņai blakus bū�u kā pelnru�ķīte.�

�Zosja, tu veltīgi uztraucies, es atkratījos arī no �ī apmeklējuma,� ar grūtībām izmocīju.

Apslēpdams satraukumu, steig�us malkoju tēju, juzdams uz plakstiņiem sievas pēto�o skatienu. Es viegli varēju

varēju nojaust viņasdomas apmekl;ējumus viņ� atsaka, bet pats

bez �aubām, ar viņu satiekas. Tādēļ �odien ir tik nomākts, jo cen�as man iestāstīt nepatiesību. Nekad viņ� nav mācējis melot.

Ja viņa tā domāja, tad domāja pareizi. Līdz �im jebkurus savus melus es centos slēpt ar nevarīgu izlik�anos.

Te tēloju uztraukumu, skumjas, te atkal pārnācu mājās vēlāk, it kā pilsētā būtu noticis kas neparasts. Viņa ticēja vai izlikās, ka tic, un nekad rņums neizraisījās nekādas ķildas.

�odien, kad teicu patiesību, draudēja sākties ķilda. Bet, īstu skumju pārņemts, es apsteidzu viņas pārmetumus.

�Tu maldies, Zosja, ja iedomājies ko sliktu. Līdz �im es lev visu nestāstīju, jo �aubījos, bet tagad tev to vairs nevaru slēpt.�

Viņa piecēlās no krēsla un piegāja pie galda.

�Janek, ko tu runā! Redzu, ka tu patie�ām esi satraukts.�

Noglaudu viņas matus un, paļāvīgi raudzīdamies viņas acīs, visu izstāstīju. Viņa klausījās ar sarauktām uzacīm.

�Viņ� sastāv Todta organizācijā? Tas ir drausmīgi! Un viņ� līdz �im to slēpa! Bet El�beta pie tā nav vainīga. Dro�i vien pirms kāzām viņa neko nezināja. Lai nu viņa ir kāda būdama, bet viņa nav vainīga, es tomēr cilvēkus pazīstu.�

�Tu tā domā?�

�El�betai no viņa jāaiziet, viņa dro�i vien ir krietna poliete.�

�Tu viņu aizstāvi, tas mani pārsteidz. Es nekad no tevis to negaidīju.�

�Ir briesmīgi, ja kādu nosoda par sadarbību ar ienaidnieku. Tagad, kad visi izturas tik cildeni. Cilvēki ir kļuvu�i labāki, nekā bija pirms kara. El�betai no viņa jāaiziet, tev tas viņai jāpasaka.�

�Es nolēmu ar viņiem nekad vairs nesaieties, ar viņu arī ne.�

Savu lēmumu es stingri ievēroju. Līdz pat okupācijas laika beigām ar viņiem abiem vairs nesatikos, pēc da�iem mēne�iem sieva man dāvāja bērniņu, gandrīz vai pa�ā sacel�anās priek�vakarā. Bet es tolaik, no�ķirts no pasaules un mājām, gulēdams aiz Vecpilsētas barikādēm, domāju par mājās atstāto sievu, par bērnu un par tiem abiem. Kur viņi tagad un ko patlaban dara? �ajā tikumisko principu un uzskatu pārbaudē viss noskaidrojās. Kārtis bija atsegtas. Vieni atradās barikādes vienā pusē, otri � otrā.

Par pani E1 es neko nezināju līdz kara beigām, padzirdēju tikai nejau�i no likteņa biedriem, ieslodzītajiem, kad mūs veda lopu vagonā uz koncentrācijas nometni.

�Es pazinu viņas vīru,� teica viens no ieslodzītajiem, Var�avas aptiekār^ no Novisvjata ielas. �Viņ� nāca pie manis pēc pretapaugļo�anās līdzekļiem. Viņu saņēma ciet uz mūsu ielas stūra. Bēgdams viņ� paskrēja zem brauco�as automa�īnas riteņiem.�

Bet pane El? Kur ir tagad pane El, skaistā pane El?

Viņa �ajā brīdī stāvēja, noliekusies pār mani stjuartes tērpā, un jautāja:

� Vai �ī sula līdzēja? Varbūt izmērīsim temperatūru?

�Kāpēc tu mani uzrunā ar �jūs�?�

�Tāpēc ka mēs atgrie�amies pagātnē.�

�Tu man pati vairākkārt piekodināji, lai par pagātni mēs nerunātu.�

�Bet tagad es gribu, jo es jau zinu, ko tu par mani domā. Tie�i tāpēc gribēju �urp atbraukt un ar tevi tikties. Tu toreiz pameti mani. Es katru dienu gaidīju tavu zvanu. Tava klusē�ana lika man saprast, ka nekad tu mani paliesi neesi mīlējis.�

�Nē, tu maldies.�

�Tā ir tiesa. Tava ne�ēlīgā rīcība man bija ļoti sāpīga un tajos grūtajos gados arī ļoti pamāco�a.�

�Jums abiem �ie gadi nemaz nebija tik grūti.�

�Sājā brīdī tu neesi diez cik smalkjūtīgs. Man �ie gadi tik tie�ām bija grūti, kaut gan varēja likties pavisam citādi. Vissmagākais brīdis bija tas, kad uzzināju patiesību par Janu. Vai tu domā, ka es nezināju, kādēļ tu tik dzedri runāji ar mani pa telefonu? Es sapratu. Tajā pa�ā dienā, kad tu aizgāji, mūsu dzīvoklī neienācis, sētniece man pateica, ka mūs kāds meklējis. Viņa diezgan nepārprotami i aksturoja tavu ārieni, man nebija nekādu �aubu.�

�Neviens mani toreiz nepamanīja.�

�Tev tā likās. Tie bija laiki, kad vērīgi tika uzmanīti visi sve�i ienācēji. Nav labi tā pēk�ņi nokrist kā no debesīm. Mēs abi bijām mājās, bet tu neienāci, skaidrs, kāpēc. To vizītkarti Jans piesprauda pie durvīm da�as dienas pirms tavas nāk�anas, teikdams, ka grib pasargāt mūsu dzīvokli no vācu ok�ķeriem, bet viņa sirdsapziņa esot tīra. Viņ� tikai formāli esot ierakstījies �ajā organizācijā kā in�enieris, dzelzceļa darbinieks, kas vadīja vai uzraudzīja Lom�as slie�u ceļu remontdarbnīcas, uz turieni viņ� visbie�āk arī brauca. Tur viņ� arī dabūja vecās sliedes laktu taisī�anai.�

�Un tu tam visam ticēji?�

�Diez ko neticēju. Un tāpēc tu man biji vajadzīgs. Tu aizmirsi, ka man bija deviņpadsmit gadu, kaut arī visādi

centos izskatīties vecāka. Es gribēju lūgt tev padomu, ko darīt. Neviena cita tik tuva drauga, kā toreiz likās, man nebija. Bet tu mani atgrūdi vissmagākajā bridi. Es runāju ar tevi par tik�anos �etratā, bet domāju tikai par tevi. Tu izlikies to nemanām, lai gan vienmēr vēlējies tikties ar mani slepus divatā.�

�Tu varēji vēlreiz piezvanīt.�

�Intuitīvi biju pārliecināta, ka tu vairs nevēlies uzturēt ar mani nekādus sakarus. Bez tam man bija ari savs pa�lepnums. Es paliku viena, tevi biju zaudējusi, man nebija neviena tuva cilvēka, kam būtu varējusi uzticēt savu bēdu.�

�Tu ta�u joprojām biji ar viņu.�

�Mūsu tuvība vairs nebija tāda kā agrāk. Man nebija spēka, lai �o situāciju mainītu. Es to ari negribēju mainīt, da�us mēne�us vēlāk uzliesmoja sacel�anās.�

�Nu, un tad?�

Viņa nodūra acis.

�Tas bija lielākais kauna traips uz viņa sirdsapziņas. Visā visumā viņ� nebija nekāds ļaundaris. Es ticu vēl ari tagad, ka viņ� tikai pieskatīja dzelzceļa būvdarbus, bet nevienam nedarīja pāri. Viņ� galu galā nebija nemaz tik slikts cilvēks, kā tu par viņu domā. Viņam trūka stipra rakstura, viņ� bija vējagrābslis.�'

�Un kolaboracionists.�

�Nenosodi miru�o. Tu pat nezini, kā viņ� gāja bojā. Ja vēlies, tad ari to varu tev pastāstīt.�

�Stāsti, es labprāt paklausī�os.�

�Tas notika tre�ajā sacel�anās dienā. Zini, kā toreiz bija: sprādzieni, dūmi un uguns, kvartāli no�ķirti, vienus vēl kontrolēja vācie�i, citus jau dumpinieki bija atbrīvoju�i. Jans toreiz priek�pusdienā devās pie pazīstama aptiekāra uz centru, lai man atnestu zāles, es biju sasirgusi.�

Viņas balss pārvērtās, ieskanējās kautrības stiga.

�Viņ� aizgāja, un kop� tā brī�a viņu vairs neredzēju. Veltīgi gaidīju pārnākam. Mūsu māja atradās vēl vācu pusē, bet centrs jau bija dumpinieku rokās. Nakti pie manis atnāca sētniece � viņa uzskatīja mani par krietnu polieti � un pabrldināja. Man jāpateicas viņai, ka paliku dzīva.�

�Kas pēc tam notika?�

�Viņa man pastāstīja, ka tad, kad Jans izgājis no aptiekāra dzīvokļa, dumpinieki viņu notvēru�i. Viņu esot nodevis aptiekārs, pateikdams, ka viņ� sadarbojas ar vācie�iem. Jans esot meties bēgt mūsu mājas virzienā, bet neveiksmīgi, jo

pakļuvis zem vācu tanka, un viņu nonāvējusi vācu lode. Ja būtu palicis tajā pusē, varbūt izķepurotos.�

�Viņam bija vairāk bail no dumpiniekiem nekā no vācie�iem.�

�Nezinu. Varbūt viņ� tobrīd domāja par mani, negribēja, lai mēs tiktu iz�ķirti. Galu galā viņ� mani tomēr mīlēja. Kop� tās nakts es pārgāju dzīvot pie sētnieces. Mēs pārcēlāmies poļu pusē uz Dlugas ielu. Abas strādājām slimnīcā, sagrautā baznīcā. Pēc tam tikām ieslodzītas nometnē, arī tur es turējos kopā ar �o enerģisko sievieti, ar kuru mani reizē izveda. Nejautā, zinu, kas tev �ajā brīdī ir uz mēlēs: kāpēc es neatgriezos Polijā?�

Palocīdams galvu, apstiprināju viņas nojautu.

�Es māku nolasīt tavas domas, tu nemaz neesi tik komplicēts. Es nebraucu uz dzimteni tāpēc, ka baidījos. Visi un arī tu teiktu, ka esmu bijusi vācu līdzskrējēja sieva. Tagad tu zini visu. Ja toreiz tu ar mani būtu licies, es no viņa ātrāk aizietu, bet tas tā nenotika, un patiesībā tu esi vainīgs, ka esmu �eit. Es tevi patie�ām mīlēju, tev uzticējos. Biju greizsirdīga uz tevi un Zosju, ka, dzīvodami trūkumā, taisīdami tās cigaretes, jūs saglabajat tīru sirdsapziņu. Diem�ēl diezgan bie�i nabadzība ir godprātības lieciniece. Nu, lūk, tā, un tagad es esmu �eit, liktenis mani atveda uz �ejieni.�

�Tu vari vēl atgriezties.�

�Nu jau ir par vēlu.�

Par vēlu. �aja vārdā vienmēr skan skumjas. Tās pavīdēja viņas sejā arī �obrīd. Bet tad, tās izdzēsdama, viņas acīs pazibēja jauna dzirksts � ziņkārība.

�Pastāsti, kā pie jums tagad klājas! Kāda izskatās Var�ava, mūsu iela? Vai vēl saglabājies tas nams Zeļnas ielas stūrī?�

�Nav vairs ne �īs mājas, ne pa�as Zeļnas ielas.�

�Bet Sventok�iskas iela?�

�Tagad �ī iela ir citāda, vēl skaistāka.�

�Nevar būt, ka skaistāka. Otras tādas vairs nebija.�

�Atbrauc, tad redzēsi.�

�Tu atkal uztiep savu. Ko dara tava sieva? Ko viņa tev toreiz dāvāja � meitu vai dēlu?�

�Dēlu. Nu jau ir liels lamzaks.�

�Vai tev ir viņas fotogrāfija?�

�Nav.�

�Tu neved līdzi sievas fotogrāfiju?�

�Patie�ām � pārmetums vietā. Tā ir nejēdzība. Nekad līdz �im to nebiju iedomājies.�

�Vai nu tu viņu nemīli, vai arī esi tik apvaldīts, auksts.�

�Dro�i vien auksts. Es kautrējos no jūtu izpausmēm, lai gan neviens nezina, kā es to pārdzīvoju.�

�Nu jau es vairs neesmu greizsirdīga. Skaties, kāda tagad esmu. Vai esmu vēl tava kādreizējā pane El? Es esmu veca un neglīta.�

Tā nebija tiesa. Viņa bija tādi pati. Gai�ie mati kiita pār blāvo seju, acu skatiens bija valdzino�s kā divdesmitgadīgai meitenei, slaikais kakls liegi slēpās zilās kleitas izgriezumā. Pane El patlaban liecās uz manu pusi, nolikdama glāzīti un �ukstēdama tikai man sadzirdamus vārdus ..

� Varbūt jūs dzersiet greipfrūtu sulu? Tā palīdz uzveikt karsoni.

Aukstais gaiss, kas plūda no kondicionētāja, atvēsināja man sviedrus uz sejas. Pudelītes ar tabletēm, lielas kā skābekļa baloni, tuvojās maniem vaigiem. Tās piepūtās, izauga līdz pat griestiem, līdz pa�ai lidma�īnas velvei.

Boinga izpūtēju �ņākoņa spiedās uz ausu bungādiņām, un atkal viss iegrima tumsā.

Panes El istabā nebija. Manā priek�ā stāvēja, visā savā di�enumā izslējies, se�desmitgadīgs milzis, vīrs ar noliektu taura skaustu.

�Hallo, D�on�!

�Good morning!�' Es ļoti priecājos, ka jūs pie manis atnācāt. Turklāt tādā brīdī, kad es esmu ielicies slimības gultā.�

�Ne, D�on. Jūs atrodas manā dzīvoklī. Priecājos, ka jūs nav nomaldīju�ies.�

Patie�ām tas bija viņa dzīvoklis. Es ta�u atlidoju ar boingu līdz pat �ikāgai. Ar taksi no lidostas atbraucu līdz Vestminsteres ielai 112. Atbilsto�i ierakstam piezīmju kalendārā. Ieeja tie�i no ielas. Pārdesmit pakāpienu līdz durvīm ar uzrakstu �Joseph Kraus�.

Mēs sēdējām pie galda. Krausa sieva bija tie�i tāda, kādu viņ� man to iztēloja �Batorija� bārā. Paresna, mazliet par daudz tukla blondīne gai�zilā svīterī. Viņa izvietoja patlaban glāzītes, lika galdā uzkodas un viskija pudeli. Un stikla dzirnaviņas ar iek�ā �irksto�u melno kafiju.

�Kad ir atbrauku�i?� jautāja Krauss.

Tāpat kā toreiz uz �Batorija�, viņ� arī tagad runā daudzskaitļa tre�ajā personā. Bērnībā viņ� dro�i vien bija ieradis tā runāt par pieaugu�ajiem, par māti un par tēvu � ²⁹

�viņi ir izgāju�i�. Viņ� neteica �tēvs izgājis�, bet gan �viņi izgāju�i�. Tagad vecumdienās viņam sajuku�as valodas un formas, tālab ari, mani uzrunādams vai pat pats sevi pieminēdams, viņ� runā tre�ajā personā:

�Vai ir atlidoju�i ar lidma�īnu vai atbrauku�i ar vilcienu?�

�Ar lidma�īnu �Pmi Air American� �orīt no rīta,� es saku, sviedrus no pieres slaucīdams.

�Whisky?� ar smaidu piedāvā milzis.

Viskijs atstāj uz mani labu iespaidu. Pēc �ī mēriņa man ataust atmiņā Krausa savādā aizbrauk�ana no Polijas.

�Toreiz, atgrie�oties no laukiem, jūs ta�u solījāties ienākt pie manis Var�avā, bet neiegriezāties. Es centos jūs sazvanīt Polijas dienvidos, bet bija jau par vēlu. Ciema [audis pateica, ka jūs esot jau aizbraucis.�

�Atceras, toreiz bija politiskas komplikācijas, Kubā vārījās, stāvoklis bija apdraudēts. Krauss ir amerikāņu citizen', Ambassy^30313233 lika braukt taisnā ceļā uz Gdiņu, uz Batory ship', un atgriezties ar pirmo reisu. Tikai mēnesi ir biju�i Polijā.�

�Pārāk maz. Pārāk maz jūs varējāt redzēt. Bet es jums gribēju tik daudz ko paradīt.�

�Pulka ir redzēju�i. Biju�i excursion¹ pa Poliju. Tikai pēc tam vecāku ciems. Izdalīja shoes and shirts³⁴³⁵. Piederīgo vairs nav Dzēra �ņabi un ēda desu. Any day''�

�Vai patika?�

�Very much.³⁶ Electrification³⁷³⁸ ir lauku mājās, bet daudz mu�u. Very much. Ļoti beautiful^J ir Krakova, Toruņa, Var�ava. Daudz tur izdariju�i, pats nevarēja ticēt. Bet work³⁹⁴⁰⁴¹pie jums nav tāds kā pie mums iek� United States".�

Viņam nepatika tas, kā pie mums strādā ielu labotāji. Par tādu darbu ASV neviens nedotu ne fifty cents'³¹. Pie viņiem kārtīgi vajagot atstrādāt visu samaksāto laiku. Nevis jābak-

stās ar lāpstu kā ar dak�iņu pa �ķīvi, nevis jāsē� vai jāstāv ar cigareti zobos. To pa�u viņ� teica par oficiantiem.

�Pie jums katrā restorānā ir table', kur oficianti var izpļāpāties.�

�Viņiem ari jāatpū�as.�

�Pie mums atpū�as pēc darba. Lai būtu tik labi, vajag ļoti bagāta valsts. Mister, whisky any more^4243444546?�

�Please.�¹

�Bet beautiful ir Polija. Atbrauks vēlreiz. Ņems Batory ship un savu autiņu pontiac^A Pirms tam baidījās, ka ceļi Polijā ir slikti. Bet ir ļoti labi. Paņems dēlu Henriju, kas tagad ir iek� Niagara Fails, Bufalo. Henrijs runā very good polisch� O, daudz labak nekā Jozefs Krauss.�

�Ļoti jauki. Vai jūs viņu mācījāt?�

�Sieva mācīja, bet pēc tam viņ� pats, no grāmatas. Amerikānis, tomēr reizē polis.�

�Ļoti jauki, mister Kraus!�

�Whisky?�

�Please.�

Un tad, tāpat kā uz �Batorija�, viņ� man piedāvāja �aha partiju.

�Ar vislielāko prieku,� piekritu.

�Ne �eit. Mums ir klubs jūrmalā.�

Sē�amies pontiakā, dodamies caur nabadzīgajiem nēģeru kvartāliem un, izbrauku�i pusi �ikāgas, nokļūstam ezera malā.

Dīvains ir �is Krausa klubs. Te nav nekādas celtnes, tikai akmens soli, akmens galdi, uz tiem no laukakmens kaltas �aha figūras. Pludmalē izvietoti zirgi, torņi, dāmas un gigantiski bandinieki.

Spēlētāju te bija ļoti daudz, visi Krausa paziņas. Līdzko viņ� parādījās ar �ahu padusē, visur no �iem akmens galdiem atskanēja draudzīgi uzsaucieni.

�Hallo, Jozef,� paziņas sveicināja viņu, ne uz mirkli neatraujot skatienu no figūrām.

Beidzot viņ� atrada brīvu solu. Pirmo partiju es vienā rāvienā zaudēju. Viņ� iedzina manu karali stūri, nobloķēja

ar abiem zirgiem un dāmu. Ne �urp, ne turp. Es svīdu arvien vairāk, kaut gar� no jūras pūta kā no kondicionētāja un manās ausis �alca viļņi, vienmērīgi kā boinga dvesieni.

Tas viss izkliedēja manu uzmanību, bet viņ� enerģiski pārbīdīja figūras un vienlaikus runāja:

�Polijā katrs ir politiķis. Taksi �oferis much more' . . daudz vairāk zināju�i par world situation² nekā Chicago University profesors. Tas pie jums ir labi. Pie mums business only'.�

�Vai �eit jūs par politiku neinteresējaties?�

�Katrs skatās tikai, kāds būs viņa bizness, un tikai tik daudz viņu interesē politika, vai tas kaut ko dos viņa fabrikai, vai būs money⁴. Amerikānis saka: es godīgi maksāju valstij lielu . . kā to sauc?�

�Nodokli?�

�Okey, nodokli. Es maksāju viņiem nodokli, tad nu lai manā vietā domā par politiku tie, kuri par to saņem naudu un kuri taisa biznesu ar NASA', ar raķetēm.�

�Vai astronautika arī jūs neinteresē?� es atrāvu skatienu no laidņa, kur� �ķita neglābjams.

�Nē. Nav skatīju�ies pat televīzijā.�

�Neesat skatījies? Bet jums lā�u ir divi televizori, viens hallē, otrs istabā.�

�Yes, ir Jo grib skatīties regbija ma�u, nevis uz NASA vai Vjetnamu. Pie mums Vjetnamu rāda citādi nekā jūsu televīzijā.�

�Dro�i vien citādi. Ir cita interese.�

�Svarīga ir tikai interese. �is kar� ir tikai tādēļ, lai ir bizness. Zaudēs zirgu, pēdējo figūru � un kas tad būs?�

Es zaudēju otro partiju, bet mans veiksmīgais pretinieks manī pamodināja arvien lielāku interesi.

�Iek� United States many dollars', bet par visu jāmaksā, par universitāti, par slimnīcu. Fifty dollars¹ par vienu dienu. Slimība la ir nelaime. Bankrols. Tāpēc arslējas pats. Sieva arī. Mājās ir vesela aptieciņa. Vai nav redzējis? Es parādī�u divi simti pudelī�u. Tas ari ir bizness. Neskādē un

Daudz vairāk. (Tulk. no angļu vai.)

² Situācijā pasaulē. (Tulk. no angļu vai.)

³ Tikai bizness. (Tulk. no angļu vai.)

³ Nauda. (Tulk. no angļu vai.)

Nacionāla aeronautikas un kosmosa apgū�anas pārvalde. (Tulk. piez.) ⁰ Daudz dolāru. (Tulk. no angķi vai.)

' Piecdesmit dolāru. (Tulk. no angļu vai.)

nedziedē. Bel tam visam vajag būt, jo sieva tic tabletēm, aspirīna tabletēm.�

Aizrautīgi klausīdamies, dabūju tre�o matu. Man bija torņi un karalis, viņam abi torņi un vairāk bandinieku. Svīdu, pūlēdamies �oreiz panākt kaut vai neiz�ķirtu. Atkal stiprāka kļuva Atlantijas okeāna bango�anās. Tas nebija ezers, viļņi bija pārak lieli. Es redzēju milzīgo Krausa plaukstu ar manu torni, jau tik lielu ka akmens piemineklis, kas slējās aiz mums. No manām acīm izzuda amerikāņa seja, izplūdis rādījās smejo�ais skatiens un norieto�ās saules apspīdētais vaigs ar zilganu kārpu un retu.

Tagad es redzēju vairs tikai rētu sejā. Gribēju savā apziņā atsaukt visu viņa seju, visu viņa stāvu tie�amībā. Tas izzuda no redzesloka, tālab mēģināju to aizturēt ar saucienu.

�Mister Kraus! Vai �ī rēta jums no kara? Vai no nometnes?�

Viņ� man atbildējā:

�Ne, D�on. Bija nelaimes gadījums fabrikā. Pirms divdesmit gadiem. Tad netaisīju�i pats savu biznesu, strādāju�i uz akorda. No war, no camp!' D�ons bija concentration camp~ Kad stāstīja uz �Batorija� par �īm �ausmām, grūti bija ticēt. Noticēja, kad redzēja Osvencimu. No camp. Nevis man, bet D�onam ir rēta uz galvas.�

Mana galva bija sviedriem noplūdusi, to redzēja pane El, noliekdamās patlaban pār manu guļvietu.

� Jūs svīstat, temperatūra krīt. Tas ir labi. Misters Verdingers atbrauks �ovakar

� Kas? Verdingers?

� Okey Misters Verdingers.

� Jakobs?

� Yes, Jacob. Varbūt viņ� ieradīsies jau kopā ar ārstu, jums ir vajadzīga injekcija.

� Verdingers ie�pricēs?

Verdingers ienāk pa durvīm, zemu nolīcis, pagalam noguris. Vispirms parādās viņa sprogainā galva, melnie mati īsi apcirpti, pa vidu ma�īnas platumā noskūts celiņ�. Tā ir sprogaina klauna drausmīgi ķēmīga galva. Kaut arī viņ� aizbēgtu no �ejienes un, pat ja pieņemsim neiespējamu variantu, pārģērbtos kaut kur sadabūtās drēbēs, tad viņu tik un tā uzreiz nodotu kailais celiņ� galvvidū. Nometnē nav

Nav kara, nav nometnes. (Tulk. no angļu vai.) Koncentrācijas nometne. (Tulk. no angļu vai.)

spoguļa, un tāpēc neviens no mums neizjūt �o pazemojuma stīgu, redz to tikai uz cita galvas. Vai ari ūdens silē mazgājamā telpā. Bet tur ūdens burzguļo un neko daudz nevar redzēt. Tikai aptaustot var uziet kailo joslu, kas balo galvvidū, durstīdama pirkstos kā brīvestībā lietotā zobu suka. Verdingers vienmēr saka: tāda josla ir ļaunāka nekā kaili noskūta galva. Osvencitnā galvas skuva pilnīgi kailas. Kaila galva nenodod, tā nepiesaista uzmanību un nepazemo. Jakoba seju es vēl neredzu, tikai �o uz pusēm pārdalīto galvaskausu un zem tā garu senuta degunu. Verdingers tikko var paelpot. Visu augumu viņam novilcis uz leju tas smagums, ko viņ� nupat nosvieda aiz durvīm uz augo�ās kaudzes. No�ļaukstēja mīksti kā lopkautuvē, kad nomet �ķiņķi uz �ķiņķa. Viņi abi ar francūzi Andrē, kā parasti divata.bija atvilku�i kārtējo nastu.

�Ko tu �oreiz atstiepi?�

�Divus dienvidslāvu partizānus. Tos, kuri pirms nedēļas ieradās nometnē. Vēr�i kas vēr�i, smagi pēc velna, jo nebija nekādi nīkuļi. Varēja nodzīvot ilgāk par mums. Katrs svēra tik, cik mēs abi kopā.�

�Vai dabūja �prici?�

�Sarfīrers slānīja viņus ar rungu no rīta līdz vakaram ar īsiem pārtraukumiem atelsdamies. Bet viņi elpoja. Velak viņiem iegrūda arī �prici.�

Verdingers apsē�as uz mūsu nāras malas.

�Janek, es nevaru vairs ilgāk izturēt. Labāk būtu nosprādzis geto.�

�Bet tu ta�u, par laimi, nebiji geto.�

�Par to man jāpateicas tev Tas ir muļķīgi, ka tagad to saku. Par īstu me�oni esmu pārvērties.�

Viņ� atvainojas man nevajadzīgi. Mums vienāds bēdu liktenis. Es toreiz viņam palīdzēju, bet viņ� man �eit, nometnē. Viņam bija lielākās pazī�anās un iespējas. Viņ� bija pamanījies nometnē slepus ienest tūpļa zarnā paslēptus briljantus un dabūja par tiem vairāk maizes. Nu jau vairs nav neviena dargakmeņa un nav, protams, arī maizes, viņ� stiepj līķus uz krematoriju, bet guļ ar mani a�garus vienā nārā. Viņa spurainie mati dursta man naktī kājas, bet viņa pēdas, tāpat kā manējās, smako katru nakti man padegunē. Sviedru un skābena cementa smaka. Ne tā vien esam izlīdzēju�ies, bet vēl arī citādi. Kad man piemetās dizentērija, Verdingers dedzināja savu maizi, to pārogļodams, un dziedēja manu vēderu.

�Nekad es to neaizmirsī�u, Jakob. Bez �īs ogles es būtu jau izkūpējis līdz ar dūmu grīsti gaisā.�

�Bet tu man nepaliki parādā. Vai atceries muguras rīvē�anu? Tu man sadabūji arī prontosilu.�

Viņam toreiz bija bronhīts vai plau�u karsonis. Naktī viņa pēdas karsa man pie vaiga kā ugunskurā cepti kartupeļi.

Jūtu pēdas degam tepat pie sejas. Sviedri no �ī karstuma pludo man pa kaklu. Manas krūtis un mati ir slapji, bet pamazām kļūst vēsāks, izdodas aizmigt.

Laikam jau rīts. Elpot ir kļuvis vieglāk, un ausis nemirkst sviedros. Dzirdu trauksmes zvanus virs nārām. Neskaidra sve�āda balsu murdoņa skan kaut kur labajā pusē, sāņus no manis. Vai tā ir vācu valoda? Nē, nav vācu!

Es nevēr�u acis vaļā, jo man bail no tā, ko ieraudzī�u. Dzirdu soļus. Tie ir viegli. Pie manis nāk pane El, nevienam citam nav tik viegla gaita.

Pane El. �ī pane El nemaz nav slaika, pavisam maziņa. Tik tie�ām neglīta un krietni vecāka. Mati viņai violetā krāsā, tādi mati viņai nekad agrāk nav biju�i. Viņa noliecas pār mani un kaut ko saka. Kādā valodā viņa runā? Angļu valodā.

� Mister, jums temperatūra pilnīgi nokritusi.

� Kas jūs esat? Kur ir pane El?

� Jūs mani visu laiku saucat par pani El. Te nav nekādas panes El.

� Bet kas jūs esat?

� Es �eit nāku vienreiz nedēļā uzkopt mistera Verdin-gera dzīvokli.

� Kas �odien par dienu?

� Piektdiena.

� Piektdiena? Kur es biju?

� Nesaprotu. Jūs esat �eit, pie mistera Verdingera.

� Parkavēnijā septiņi?

� Pilnīgi pareizi.

� �is ir mistera Verdingera dzīvoklis?

� Yes.� Viņa raudzījās manī cie�i. Kas to lai zina, vai viņa bija iepriecināta vai pārsteigta.

� Excuse!'� Atģidos, ka man pilnīgi atsegtas krūtis. Slapjā pid�ama bija savēlusies zem padusēm. Uzvilku segu līdz zodam. ⁴⁷

� Nekas, mister. Tas nekas. Jūs nezināt, kas es esmu, es jums to jau teici^. Atnācu �orīt un atradu jūs gultā. Es nāku vienmēr piektdienās. Zināju, ka jūs ieradīsieties, jo misters Verdingers tā teica. Bet jūs bijāt slims, ar jums neko nevarēja sarunāt, jūs runājāt tikai poliski. Nu jau ir labi, krietni labāk. Varbūt atnest vēl citronu sulu?

Uz galdiņa gulēja aspirīna tabletes, stikla trauciņ� ar sarkanām ripiņām, metāla kārba ar apelsīnu un citronu sulu. No atvērtā loga vējoja aukstums.

� Varbūt aizvērt logu? Trīsdesmit ceturtā iela vienmēr ir ļoti trok�ņaina.

� Paldies, nevajag.

Kāpēc jāaizver logs un jānoslēdzas no �ī dzīvā trok�ņa? Tā nebija boinga izpūtēju versmainā �ņākoņa. Dzirdēju riepu �vīkstē�anu uz brauktuves.

Uz dīvāna pie loga gulēja atvērts mans koferis. Rūtainā aug�a bija atbalstīta pret dīvāna parod.

� Miss',� es iesāku.

� Missis' Ērma,� viņa smaidot izlaboja.

� Missis Ērma, vai �odien patie�ām ir piektdiena?

� Y es.

No boinga es izkāpu sestdien. Sestdien pēcpusdienā gāju pa Parkavēniju. Taksometrs pieturēja par ātru. Pēc tam atceros kāpnes, liftu, aparlment five.

� Vai bez jums neviens cits te nav bijis?

� Nē, es tikai no �ejienes zvanīju misteram Verdingeram. Līdzko atnācu, piezvanīju uz Bufalo. Jums arī vēstulē bija uzdots viņa telefona numurs. Es viņam pateicu, ka esat slims. Pirms pusstundas viņ� zvanīja, ka jau atrodas lidostā. Pēc brī�a viņam jābūt �eit.

� Vai misters Verdingers te bija?

� Nē, mister. Pagaidām viņ� �eit nav bijis.

Uzslējos dīvānā sēdus. Viņa satrūkās un sasita plaukstas.

� O! Jūs tagad citādi izskatāties. Es uzvārī�u tēju ar citronu un sagriezī�u nedaudz �ķiņķa. Jums jāēd.

Kad viņa iegāja virtuvē, es piecēlos. Jutos pavisam vārgs. Likās, ka nestāvu uz savām kājām. Rokas man drebēja, kad ņēmu no kofera ārā kreklu un tā vietā grūdu iek�ā pid�amu, slapju kā trauku lupatu. Aizverot koferi, es it kā atguvu ⁴⁸

spēka apziņu. Varēju jau mazliet kontrolēt roku kustības, rokas likās no mīklas.

Palīdu zem segas, kad pane EI, nē, ne viņa, bet �ī, kas augumā bija daudz mazāka, palūkojās pa virtuves durvīm.

� Very well.' Redzu, ka jūs esat vesels. Jūs ieēdīsiet ceptu �ķiņķi ar olu. Jums tagad jaed.

Sviesta un �āvētās gaļas silto smar�u saodu tajā brīdī, kad atvērās gaiteņa durvis un dzīvoklī ienāca divi vīrie�i. Ne vienu, ne otru es nepazinu. Viens ar cirtainu, tum�u matu ērkuli un platiem amerikāņa �okļiem, otrs depīgs plikpauris.

� Kas ar tevi notiek, tu atkal gribi atstiept pekas?� iesaucās depīgais. Es viņu pazinu. Balss bija tā pati, uz galvas, protams, nebija ne vēsts no baltās joslas. Viņam bija tikai dominikāņu aplis ap galvu, tikpat melns kā agrāk.

� Jakob, es tev sagādāju tik daudz rai�u. Tu ta�u teicies atbraukt ne ātrāk kā svētdien.

Arī viņ� kļuva priecīgs, sadzirdot manu balsi. Balss noveco mazāk nekā pats cilvēks.

� Liecies mierā, nerunā muļķības! Vispirms tevi apskatīs dakteris Citings.

� Ārsts nav vajadzīgs, es jau jūtos labi.

� Esi nu mierīgs, parunāsim pēc tam.

Viņ� uzspieda plaukstu man uz lūpām, un tā bija mūsu sasveicinā�anās. Viņ� atstāja mūs divatā ar ārstu, bet pats nozuda aiz virtuves durvīm.

Līdz �im man nav nācies redzēt ārstu, kur� pasmaidītu pirms slimnieka apskates, arī �is amerikāņu ārsts Citings ķērās pie apskates ar vislielāko nopietnību. Viņ� iztaustīja, klausījās, iztaujaja. Tās man bija mocības. Vienmēr tā ir, kad saslimstu, uzvedos muļķīgi. Vispirms es pārcie�u slimību, pēc tam pie manis atnāk ārsts. Un tad tā jau ir tikai izmeklē�anas procedūra, pārciestās slimības konstatē�ana. Pēc tam tiek izrakstīta recepte kā liecība par nokārtotu eksāmenu. Es to vienmēr kārtoju neprasmīgi, bez jebkādā entuziasma, muļķīgi stāstīdams par slimību un vienmēr baidīdamies, ka eksaminētājs var ņemt ļaunā, kāpēc esmu viņu saucis.

Dakteris Citings bija mazrunīgs.

� Nu tā,� viņ� noburk�ķēja un ielika izklausī�anas aparātu ārsta somā.

' Ļoti labi. (Tulk. no angļu vai.)

Somas aizvēr�anās deva zīmi Verdingeram un misis Ermai, ka drīkst iertākt.

� Vai jūs no zālēm lietojāt tikai tās, kas �eit uz galda?�� Ārsts norādīja uz sarkanajām ripiņām un aspirīna tabletēm.

Pamāju ar galvu.

� Jā, jā!� Piesteidzās misis Ērma.� Es viņam devu to, ko dabūju aptiekā, tepat blakus trīsdesmit ceturtajā ielā. Mana meita ar �īm zālēm mani vienmēr izārstē, kad man ir gripa.

Eskulaps pastiepa uz priek�u urskulī savilktās lūpas un, būdams galīgi pārsteigts par manu labsajūtu, sacīja:

� Jums ir zirga veselība. Cik ilgi jūs gulējāt?

� Nezinu. Es atbraucu sestdien, jau slims būdams. Man liekas, ka biju Brodvejā, bet pēc tam Aiovā un �ikāgā.

Nodomādams, ka es arvien vēl murgoju, dakteris Gitings atguva drosmi un acīm redzami atplauka.

� Jums ir karsonis, mister. Jūs te esat nogulējis se�as dienas bez samaņas.

� Yes, yes. �orīt, kad es atnācu, viņ� bija bezsamaņā,� steidza piebilst misis Ērma.

� Jūs esat pārcietis plau�u karsoni. Nezinu, kā jūs izcietāt temperatūru. Dinozaura veselība. Viss ir pāri. Jālieto tas, ko �eit esmu izrakstījis. Dinozaurs.

Tagad, iepriecināts par ekspertīzi, sarunā iekļāvās Verdingers:

� Mister Giting, mēs abi bijām concentration camp'. Es tur pārcietu to pa�u bez ārsta un bez medikamentiem.

� Vai jūs abi esat poļi?� jautāja erudītais mediķis, iebāzdams kabatas portfelī honorāru, ko viņam bija pasniedzis Verdingers.

� Okey, polish,� apstiprināja Verdingers.

Misis Ērma uzlika man uz segas paplāti ar tēju, maizītēm un panniņu, kurā smar�oja cepts �ķiņķis.

� Vary good, very good,¹� promiedams uzslavēja ārsts.

Verdingers apsēdās tagad tanī pa�ā atpūtas krēslā, kurā

redzēju viņu agrāk, pēc tam kad bija aizgāju�i projām pane El un Krauss no �ikāgas.

� Paklau, vecais,� kā tas gadījās? Tev baigi nenoveicās. Es zvanīju gandrīz katru dienu, lai pārbaudītu, vai esi ⁴⁹⁵⁰ atbraucis. Tu necēli klausuli. Es esmu vainīgs, man vajadzēja tevi sagaidīt, nevis atstāt atslēgu. Bet business is business¹, man �ai laikā vajadzēja atrasties Bufalo.

� Saprotu. Es neko nesaku. Glu�i otrādi, neesmu vēl paguvis tev pateikties par to, ka mani �eit ielūdzi.

� Vari būt mans viesis, cik ilgi gribēsi. Sākums bija nelāgs, bet gan būs labi. Vai mēs velti būtu nometnē sēdēju�i!

� Paldies! Man jāuzkavējas Amerikā nepilnu mēnesi. Man vēl jāaizbrauc uz �ikāgu, varbūt uz Aiovu, uz Klīvlendu.

� Uz Klīvlendu? Es tur biju vakar. Atzīmējām geto sacel�anās gadadienu.

� Tev veicās, tu nebiji geto.

� Par to man jāpateicas tev. Nekad to neaizmirsī�u.

� Ne jau tāpēc to saku, lai atgādinātu.

� Zinu. Nometnē tev sacīju, ka no�ēloju �is elles mocības.

� Tev nebija taisnība.

� Nebija, tas tiesa. Mēs pārcietām. Es par to runāju vakar mītiņā. Es atsaucu atmiņā tādus kā tu.

� Man likās, ka vakar tu biji te pie manis.

� Pa murgiem. Mūsu mītiņā runāja par poļu antisemītismu.

� Tātad vācie�i neliekas mierā.

� Man tas nav jāstāsta. Tāpēc es kāpu tribīnē. Sākumā mani gribēja pārkliegt. Tagad biznesu taisa ar poļu aprunā�anu. Neko nepanāca. Es atsaucu atmiņa mūsu nometni, tevi un citus. Jums tiek nodarīta pārestība, piedo�anu, mums liek nodarīta pārestība, jo tev dro�i vien nav �aubu, ka man joprojām pasē ir rakstīts: polis. Es esmu Polish Jew⁵¹⁵². Tas arī da�iem nepatīk. Tagad runā, ka poļi nepalīdzēja. Cen�as iegalvot, ka viss bijis normāli, ka geto ticis nopostīts.

� Nekas nebija normāli.

� Tu zini, par ko es runāju. Tas tā ir vienmēr, arī mēs, vai atceries, līdzīgi domājām nometnē. Cilvēks ieslodzījumā nevar saprast, ka ārpus viņa ieslodzījuma vietas dzīve nav apstājusies, ka tai jārit tālāk. Bet viņi uzskata, ka jārīko protesta dumpis visā zemē, aizstāvot tos, kuri cie�. Viņi nezina, kāda ir dzīve, ko mēs iepazinām no vissliktākās puses. Cilvēki tika bendēti mūsu acu priek�ā, bet mēs pārbaudes brīdī stāvējām nepakustēdamies. Vai atceries Bepo?

� To melnīgsnējo dienvidslāvu? No viņa man palika zābaki.

� Es viņiem pastāstīju, kā tas punduris �ārfīrers no policijas iecirkņa dauzīja viņu ar bozi, bet viņ�, saļimis uz ceļiem, lūdzās atstāt viņu dzīvu. Kad Bepo zaudēja samaņu, tas maita lika man viņu apliet ar ūdeni, lai nelaimīgais slietos kājās, un gāza atkal pa purnu. �odien pats nevaru saprast, kā es varēju ņemt līdzdalību eksekūcijā.

� Tu jau nebiji vainīgs.

� Nebiju vainīgs, bet sirdsapziņas pārmetumi man ir. �odien nevaru saprast, kā tas tā varēja būt.

� �odien mēs esam cilvēki. Tikai brīvibā cilvēks atgūst cilvēcību.

� Okey. Un es viņiem pateicu, ka to, ko poļi ieslodzījumā darīja ebreju labā, nekad mēs nevarēsim viņiem atmaksāt. Aizmirst vācu ļaundarības un pēc �ī drausmīgā kara apgalvot, ka poļi ir antisemīti � tie ir vislielākie meli, tā ir vislielākā nekrietnība.

� Kā beidzās �is mītiņ�?

� Es pateicu, ka �ogad brauk�u uz Mauthauzeni un uz Var�avu, lai izstaigātu savu moku ceļu. Nosvīdis nokāpu no tribīnes, bet neviens vairs pat neiepīkstējās.

� Vai tu patie�ām brauksi uz Var�avu?

� Man jābrauc. Gribu pirms nāves vēlreiz to visu redzēt. Ņem�u līdzi dēlu, kas studē Kolumbijas universitātē. Pa dienu manas domas nodarbina bizness, pa naktīm sapņos rādās Sennas iela un Sventok�iska. Sapnī es meklēju sava tēva vecos krāmus antikvariātos un plauktos kārtoju grāmatas. Es zinu, ka nav vairs biju�ās Sventok�iskas. Vai ir vēl Sennas iela?

� Nav vairs.

� Bet vai tā mājiņa Beļanos vēl ir saglabājusies?

� Visa ieliņa palikusi neskarta. Mājiņa stāv savā vietā.

Viņ� piepe�i nobāla pēc manas atbildes.

� Stāv savā vietā? Bet tas pagrabiņ�, kurā es �etrus gadus nosēdēju kā dzīvs mironis?

� Mājiņa stāv, kā stāvējusi.

Savaldīgais, lieti�ķais Verdingers skatījās tagad manī ar sasarku�iem plakstiņiem.

� Okey. Man jāiedzer viskijs. �ēl, ka tu nevari.

� Ielej! Iedzer�u. Ar tevi es iedzer�u.

Mēs uzkodām atdzisu�o �ķiņķi. Ar pirkstiem, no vienas bļodas.

Nebūtu nelaimīgās katastrofas, nebūtu arī �ī neparastā apmeklējuma. Jāpateicas katastrofai � ja vispār te vietā ir vārds �pateikties��, ka guļu tagad, apsaitēto galvu iegremdējis spilvenos, kas gandrīz stāvus atbalstīti pret gultas galvgali.

Vakar, vairākas dienas pēc operācijas, tiku izrakstīts no hospitāļa, kas atrodas tālu no pilsētas centra, un jāpriecājas, ka esmu atkal atgriezies Teikokā jeb ķeizaru hoteli, kur netrūkst ērtību un kur vispatīkamākais ir tas, ka te nejūt slimnīcas ēdnīcas smārdu, kas laikam visā pasaulē atgādina katla un jodoforma krustojumu.

Man sagādā atvieglojumu jau pati doma, ka neatrodos divpadsmit miljonu pilsētas perifērijā, bet gan tās sirdī, netālu no Ginzas ielas, kas, starp citu, Japānas metropolē ir vienīgā iela ar nosaukumu. Arī tā ir viena no savdabīgajām japāņu dīvainībām un spītības izpausmēm, ka viņi iztiek bez ielu nosaukumiem un neapzīmē mājas ar numuriem, tā ka eiropietis zaudē jebkādu orientāciju.

Es guļu �eit nekustīgs kā akmens bluķis, pilnīgi vientuļ� sve�ā pilsētā, sve�ā pasaulē, bet vēl pirms da�ām dienām pastaigājos zem Ginzas ielas neoniem, apdullis no reklāmu ugunīm, no krāsainajām japāņu �ūskulīgo burtu dzirkstīm. Nesen sēdēju mūzikas kafejnīcā, jā, kafejnīcā, nevis tējnīcā, kā tas būtu gaidāms �ajā zemē, un dzēru kafiju, ko man nedzirdami, bez mazākās tērpa �alkas atnesa burvīga japāniete � ja vēlaties, burvīga gei�a �, un klausījos �opēna mūziku. Tā bija mazurka, bet pēc tam As-dur polonēze lieliskā izpildījumā. Patiesu prieku sagādāja poļu ģēnijam uzticami japāņu pianisti, mūzikas draugi.

Atzī�os � nevaru saprast, kādēļ toreiz izjutu tādu aizkustinājumu. Vai mani, dzejiski izsakoties, būtu ^apbūrusi Mazovi-jas lauku mūzika, kas skanēja te, vulkāniskajā salā, klusinātā gaismā, ko izstaroja virs galdiņa pakārtais lampions?

Biju tobrīd saviļņots, kaut gan neesmu nemaz tik liels melomāns, turklāt esmu radis principā sargāties no jebkādas emociju izpausmes, cik vien tas iespējams. Tā galu gala nav viegla cīņa pa�am ar sevi, kas tiek izcīnīta, lai saglabātu dvēseles mieru un saprātīgu iek�ēju savaldību, kuras man aizvien mazliet pietrūkst, kop� koncentrācijas nometnes ieslodzītā drūmais liktenis lika man diendienā soļot gar karātavām, kur vīdēja manu draugu nedzīvie augumi.

Mani �ajā japāņu kafejnīcā dziļi iespaidoja klusums, svētā mistērija, atmosfēra, kācķi valdīja milzīgajā zālē � tur bija sapulcēju�ies dro�i vien vismaz simt sevī un �opēna mūzikā iegrimu�i japāņu jaunie�u pāri.

Nelāgā katastrofa piesaistījusi mani tagad pie gultas, un es nevaru iet skatīt �o lielisko pilsētu, rūpīgi vākt iespaidus, nocīnos pats ar sevi, ar savu apsaitēto pieri un ar uzmācīgajām domām. Nenomāc sāpes, kas dzeldina kāju un pieri, nomāc apziņa, ka man būs jāpaliek gultā nezin cik ilgi. Varbūt tādā stāvoklī labāk būtu aizlidot no Japānas salām uz dzimteni?

�opēna mazurkas melodija brīdi pa brīdim atlido no Ginzas ielas kafejnīcas un izraisa manī nemieru, skaudras ilgas. Jā, jau �odien pat, ja vien kāja klausītu, es iekāptu lidma�īnā un aizlidotu uz rietumiem no Hanodas lidlauka.

Tā kā esmu slims, nekādi prieki man �eit nav gaidāmi, nekādas cerības, ne kārdinājumi, es esmu no�ķirts no �īs japāņu pasaules, no gei�ām, svētnīcām, teātriem, arī no kabuki, no tējnīcām un bāriem, kur pirmajā atbrauk�anas dienā dzēru karsto degvīnu sake un ēdu karstus rīsus ar jēlu valzivs spuru. Ne degvīns, ne rīsi nelikās gar�īgi, bet man patika kas cits � ēdiens tika pasniegts ar neaizmirstami graciozu oficiantes �estu.

Telpā trūkst gaisa. Uz galdiņa pie gultas grie�as ventilatora spārni, virpuļo bez trok�ņa, bet arī bez rezultāta. Neko tas nelīdz, joprojām ir tveicīgi.

No Filipīnām tuvojas taifūns, gaiss no pilsētas atkāpies, un smuidrais bērzs aiz manas istabas loga stāv kluss kā noburts, zaros neicdrebas neviena, pat visvieglākā lapiņa.

Tuvojas taifūns. Tā �orīt teica istabas apkopēja, meitene ar apburo�u smaidu, pērļainiem zobiem un it kā no porcelāna veidotu augumu.

Pasniegdama man avīzi �Times of Tokyo�, viņa sacīja:

� Good morning, misier. Es tūlīt atnesī�u brokastis. Vai atnest vairāk sulas? Tuvojas taifūns, būs ļoti sutīgs.

� Ļoti lūdzu!

Pat ja nebūtu gaidāms taifūns, es mīļuprāt piekristu katram viņas vārdam. Viņa katru teikumu pasaka ar bezgala jauku, neatvairāmu smaidu. Cik rei�u viņa ienāk, ikreiz izturos muļķīgi. No visas sirds es gribētu, lai �ī meitene pēc iespējas ilgāk paliktu istabā, bet kaut kāda dumja stūrgalvība vai biklums liek man rādīt vienaldzīgu seju, un vārdi kļūst mutē sausi un kokaini.

Nav viņas vairs istabā, bet ir avīze. �Times of Tokyo� raksta, ka taifūns tuvojas no Kiusiu salas. Patlaban tas gā� apkārt mājas mazajās dienvidu saliņās. Zem �īs ziņas par taifūnu ir otra, man tikpat nepatīkama kā pirmā; tā ir ziņa par katastrofu, kurai par upuri kļuvu arī es. Velna milti, ir minēts arī mans uzvārds.

�ai brīdī liegi nopliuk�ķ manas istabas durvju klūdziņas. Tā ir apkopēja. Viņa klauvē, kā �eit pieņemts,� liek pirkstu kauliņiem skriet no aug�as uz leju pa caurspīdīgo pinumu kā pa klavieru taustiņiem.

� Lūdzu, iek�ā!

Viņa ienāk klanīdamās, salīkusi kā vienmēr taisnā leņķī. Redzu lejup atrisu�os ogļmelnos matus, bet es gribētu redzēt seju, mandeļacis un smaidā zibo�os baltos zobus. Zobus, kas radīti kaislam kodienam.

� Lūdzu, kas jauns?

Viņa atliecas, viņa smaida.

� Pie jums ciemiņi.

� Kas par ciemiņiem?

� Divi cilvēki. Misters Nina-ki un viņa sieva. Viņi atnāku�i ar puķu grozu.

� Ar puķu grozu? Es viņus nepazīstu, bet, lūdzu, ielaidiet.

Lūkojos viņas acīs un kautrējos pateikt, lai viņa pienāk

tuvāk pie gultas un pagrie� uz manu pusi ventilatoru, kas stāv uz naktsgaldiņa. Tas pū� vēsumu nevis man virsū, bet gan uz skapi.

Japānietes nolasa vīrie�a domas no acīm. Mana viesnīcas gei�a pienāk pie galdiņa un pati pagrie� ventilatora pelēko, apaļo plīvuru uz manu pusi.

� Arigato � paldies,� izteikdams japāņu valodā �o vienu no nedaudzajiem man zināmajiem vārdiem, gribu sagādāt viņai prieku.

Viņa vēl sakārto spilvenu pagalvī, lai es varētu taisnāk saslieties, pieņemot ciemiņus.

� Paldies!

Sajūtu viņas matu smar�u un viņas blāvās, nevainojami gludās ādas vieglo starojumu.

Smaids ne uz mirkli nenodziest japānietes vaigā arī tad, kad viņa runā pat tik banālas lietas kā patlaban.

� Es nolik�u vēl divus krēslus jums pretī, lai jūs viņus abus redzētu. Un iedeg�u lampionu, drīz iestāsies tumsa.

� Nemaz nezinu, kas tie par viesiem un kāpēc viņi te atnāku�i. Laikam jau ne uz ilgu laiku.

� Dro�i vien. Nina-ki kundze acīmredzot negribēs �eit ilgi uzkavēties. Viņa zin^ļ ka tuvojas taifūns.

� Kādā valodā viņi runā?

� Ar mani viņi sarunājās japāņu valodā, bet viņi zina arī eiropie�u valodas, sevi�ķi Nina-ki kungs.

Viņa izgāja ārā.

Kamēr viņa bija istabā, man aizmirsās taifūna briesmas. Tagad atkal nav ko elpot. Pelēkais ventilatora aplis liek sajust tik tikko jau�amu vēsumu no vienas puses. Otrā pusē, aiz balkona loga, joprojām bērzs stāv nekustīgs. Ja iedrebētos kaut lapiņa, es, protams, nesajustu vēsumu, bet, redzot lapu trīsu, atbrīvotos no sava stāvokļa bezcerības. Zaru �ūpas būtu signāls, ka sākas atbrīvo�anās no mēmā klusuma. Par �o dabas trulo klusumu labāka liekas jebkāda tās negantība, visbargākā vētra, kas sauc uz cīņu, liek aizsargāties.

Pēc brī�a istabā ienāca divi cilvēki. Nenosakāma vecuma sīciņa japāniete, varbūt tā ap gadiem �etrdesmit, un vīrietis spēka gados, impozantu stāvu, inteliģentu, skumīgu vaigu. Deniņus rotāja viegla sarma. Eiropie�a �ests, ar kādu viņ� sveicināja mani ienākot, bija austrumniecisks � uzkrīto�i pieklājīgs, pārlieku ilgs.

� Dzieh dobry panu,'� man par lielu brīnumu, tīrā poļu valodā viņ� iesāka.� Atvainojos par mūsu negaidīto apmeklējumu. Atļaujiet stādīties priek�ā. Mans uzvārds �� Ņenavskis, bet tā ir mana sieva. Es esmu, kā jūs redzat, polis, dzīvoju �eit jau trīsdesmit gadus, sieva diem�ēl neprot mūsu valodu.

� Esiet sveicināti, lūdzu, sēdieties! Tik neparasts apmeklējums! Te, Tokijā, sastapt poļu tautības cilvēku � tas ta�u ir kas necerēts!

Ņenavska sejā nenodrebēja neviens muskulis. Japāniete atbildot pasmaidīja vēlīgi, ārkārtīgi pieklājīgi viņu abu vietā.

Viņi pienāca pie manis un pasniedza man smalkpītu bambusa grozu ar orhidejām. Puķu vidū bija ielikta fran�u vīna pudele.

� Paldies, bet kādā sakarā ... nesaprotu.

� Mēs �odien avīzē izlasījām, ka jūs esat cietis autokatastrofā, un tā mēs uzzinājām jūsu uzvārdu. Mēs �eit neredzamies ar poļiem, un tādēļ fakts, ka poļu tautības cilvēku piemeklējusi nelaime, lika mums jūs uzmeklēt un ⁵³ piedāvāt savu palīdzību. Mēs abi ar sievu labi zinām, ko nozīmē palīdzība tālā zemē. Mēs to iepazinām abi nesenajos posta gados, kauna un negoda laikos.

�is teikums it kā kaut kam sagatavoja, bet, iekams es paguvu uz to reaģēt, viesis turpināja:

� Tie bija laiki, salīdzinājumā ar kuriem nobāl apokalipses tēls. Tur, Polijā, autori raksta par tiem laikiem, bet nepietiekami, pārāk maz. Es to visu esmu lasījis, sākot ar pirmajiem pēckara darbiem un beidzot ar visjaunākajiem. Tās ir labas grāmatas, bet tās nerada pilnīgu priek�statu par tiem gadiem. Vai jums tā neliekas? Ņemsim par piemēru pa�u kara sākumu, pirmo kara izcel�anās brīdi, pirmo manis pa�a pieredzēto iebrukuma dienu, kas vēl gaida meistarīgu attēlojumu. Bet tā ta�u bija vislielākās ļaundarības pirmā diena, brīdis, kad nodevīgi tika ietriekts nazis nevainīga upura sirdī. �is brīdis ir vislielākā rakstnieka talanta cienīgs. Tā ta�u ir vissvarīgākā, poļiem vissāpīgākā diena visā karā. Vai jums tā neliekas? Ja nebūtu bijis �īs dienas, ja mēs nebūtu pretoju�ies, visa pasaule �odien izskatītos citādi.

� Kā jūs zināt, ka? .. .

Viņ� man neļāva jautāt, runāja tālāk. Citu pēc cita minēja grāmatu nosaukumus, citēja garas rindkopas mazliet mākslotā, it kā iestudētā skandējumā.

� Bet kā jūs? . ..� gribēju atkal izteikt savu izbrīnu par to, ka viņ� tik labi pārzina poļu literatūru, ka ir te lasījis tik daudz mūsdienu autoru.

Viņ� neklausījās manos vārdos, bet, man par brīnumu, atbildēja uz jautājumiem, kurus es nebiju paguvis izteikt.

� Man ir liela bibliotēka, vai saprotat? Visus labākos darbus, kurus jūs tur izdodat, es saņemu no radiniekiem, kas dzīvo Var�avā, jo es �eit dzīvoju, ņemiet vērā, kop� 1939. gada. Desmitiem gadu, vairākus gadu desmitus!

Viņ� ieklepojās un vēl vairāk sasprindzināja balsi.

� Tik daudzus gadus esmu bijis viens pats, vai saprotat? Neko jūs nesaprotat, neviens no jums, kas dzīvo tur, neko nesaprot. Var dzīvot bez mājām, bez maizes, nevar dzīvot ar dzirdi, kurai laupīta dzimtā valoda. Jūs esat bagātnieki, bet es esmu nabags. Vai jūs kādreiz sarunājaties pats ar sevi? Nē! Jūs ar sevi nesarunājaties, pa�i ar sevi sarunājas tikai juku�ie. Bet vai jūs mākat sarunāties ar �eromski, Prusu, Dombrovsku? Vai jūs mākat izsaukt grāmatu varoņu garus? Dzīvus cilvēkus, kas runā mūsu valodā? Protams, jūs to nemākat. Jūs dro�i vien uzskatāt mani par juku�u cilvēku, par idiotu, vai ne? Es varu ar viņiem sarunāties, tāpat kā es tagad sarunājos ar jums. Viņi nostājas manā priek�ā un runā. Vai gribat, lai es, piemēram, jums izsauktu �ecka⁵⁴ garu?

Viņa seja piesārta. Es domās jau dzirdēju pirmos teikumus no vecā subjekta dienasgrāmatas. �ajā pa�ā mirkli es uztvēru Ņenavska sievas skatienu. Japāniete, kas no pa�a vizītes sākuma ārkārtīgi uzmanīgi klausījās, tagad skatījās vīra sejā ar saasinātu koncentrctibu. Neredzams, bet it kā dimensiju pasaulē reāli eksistējo�s pavediens saistīja viņas acis ar Ņenavska skatienu.

Viņa slep�us paskatījās pulkstenī. Acīmredzot laikam bija kāda īpa�a nozīme. Kop� �i mirk|a viņa brīdi pa brīdim uzmeta acis pulksteņa rādītājiem. Man ie�āvās prātā, ka viņa varbūt uzraudzīja taifūna tuvo�anās laiku. Bet viesulis ta�u te bija paredzēts tikai pēc vairak nekā desmit stundām.

Avīzē �Times of Tokyo� tika ziņots, ka taifūns gaidāms piektdien pulksten 8 un 15 minūtēs. Ar tikpat lielu precizitāti taifūna parādī�anos pieteica Tokijas radio.

Viņa apsvēra katru vārdu �ajā sava vīra divu stundu ilgajā monologā. Tas tik tie�ām bija monologs. Mans viesis runāja viens pats un arvien ātrāk. Tā, it kā viņ� gribētu pagūt izteikt pēc iespējas lielāku vārdu daudzumu, starp citu, tie joprojām ritēja raiti, virknējās pareizos, nekļūdīgi veidotos, noslīpētos teikumos. Vardu plūdums kļuva arvien straujāks, uzmācīgāks.

Japāniete nezināja poļu valodu, tas bija skaidri redzams, un tomēr viņa saprata, kas �eit notiek, ko kopumā nozīmē �ie vārdu plūdi. Es viņas acīs saskatīju satraukumu. Pēdīgi viņa nedzirdami piecēlās no krēsla un nostājās diezgan negaidītā vietā starp gultas galu un vīru. Viņa uzņēmās it kā �ķīrējas lomu divu ķildnieku sadursmē.

�ī situācijas maiņa pārtrauca no Ņenavska lūpām plūsto�o poļu vārdu straumi un pārvērta viņa runu man nesaprotamā japāņu valodas skaņu plūsmā.

Ņenavskis runāja tagad citā, augstākā tonī, bet arī ļoti dedzīgi. Sieva neteica neviena vārda, tikai uzlika savu sīko rociņu uz vīra pleca. Mazā plauksta nomierino�ā �estā noslīdēja pa piedurknes vīlēm līdz pat Ņenavska rokai. Viņ� runāja tagad mierīgāk, atkal vērsdamies tikai pie manis, pāri viņas galvai.

� Sieva man atgādina, ka mēs uzkavējamies �eit pārāk ilgi, ka jūs esat slims, bet es ta�u jūs gaidīju gandrīz trīsdesmit gadus, ilgāk nekā gadsimta ceturksni, tālab arī jums jāpacie� mans piecas minūtes ilgais stāsts. Es ta�u dro�i vien nerunāju ilgāk par piecām minūtēm? Jūs jau tur atgriezīsieties, bet es nekad neatgriezī�os, es pat nevaru aizbraukt.

� Kāpēc jūs nevarat aizbraukt? Ja arī ne uz pastāvīgu dzīvi, tad ciemos . . .

Viņa seja tum�i piesārta.

� Nē, nevaru. Hitlers mani nelaidīs.

� Hitlers?

� Jūs gribat sacīt, ka viņ� ir miris? To pa�u man saka jau gadiem ilgi mana sieva. Viņa nāvei atvēl pat vēl vairāk upuru, viņai nelaiķu vesela kolekcija. Vai saprotat � ar �o hekatombu vēl nepietiek, vajag vēl vairāk nāvei nolemto. Viņa ir jau dabūjusi zem zemes Rūzveltu, Hitleru, pāvestu Piju. Viņa tic tādiem murgiem, bet man negrib ticēt, ka pāvests ar tiem diviem satiekas slepeni tie�i te, austrumos, dienvidos no Japānas, Filipīnās, es zinu pat, kur tas ir, Manilas perifērijā, filipīnie�u ciemā. Jūs zināt �os rīsu laukus, kas ir kvadrātveidīgi kā �aha galdiņi; tie labi saredzami no putna lidojuma, kad lidma�īna tuvojas Filipīnu galvaspilsētai. Tur tie�i, Lusonas salā, viņi sanāk un debatē. Es viens zinu visas viņu domas, zinu, ko viņi runā, ko viņi perina, kāds viņu mērķis. Pasaules nopostī�ana. Viņi gatavo sazvērestību pret cilvēci, pret mūsu tēvzemi, pret mūsu tautu. Es to visu zinu, zinu no galvas, ko viņi grib panākt. Katru viņu dienu varu paredzēt, katru nodomu. Viņi perina sazvērestību pret mani personiski. Grib mani pataisīt par pilnīgu mēmuli, grib, lai es zaudētu valodu, savu dzimto valodu!

Viņ� kliedza un trīcēja ārkārtīgās bailēs, baiļu neprātā.

Japāniete neuzkrīto�i nospieda zvana pogu virs mana galdiņa.

Ienāca istabene un jau pie durvīm pateica kaut ko japāniski. Sadzirdējis viņas teikto, mans viesis bezpalīdzīgi papleta rokas.

� Vai redzat? Man bija taisnība. Man pakaļ jau atsūtīta automa�īna. Bet, par laimi, to atsūtīju�i nevis viņi, bet citi, ar kuriem ir saziņā mana sieva. Tie ir mani labvēļi. Arī toreiz Var�avā sieva rīkojās tāpat. Neko es nepārspīlēju,

atvados no jums, man jāsteidzas. Varbūt pēc da�ām dienām atgriezī�os.

Viņ� sarāvās sīks un mazs. Abi steidzīgi izgāja. Istabene apstājās durvīs.

� Joko kundze lūdza, lai es jums viņas vārdā atvainotos. Viņa prot angļu valodu, bet vīra klātbūtnē neko nevarēja teikt. Viņas virs ir nelaimīgs cilvēks. 1939. gada septembrī viņ� paglābās no vācie�iem Var�avā Japānas sūtniecībā, kur toreiz par ierēdni strādāja Joko kundze, kas paslēpa viņu un pēc tam palīdzēja viņam bēgt, izbraukt kopā ar visu sūtniecību. Nina-ki kungs �eit japāņu vidu bauda lielu cieņu, visi zina, ka viņ� zaudējis veselo saprātu ilgās pēc dzimtenes un dzimtās valodas, kurā viņ� var �eit sarunāties tikai pats ar sevi. Viņ� runā stundām. Joko kundze vēro katru viņa kustību un �estu. Viņa sacīja, ka stāvoklis saasinoties, kad tuvojas taifūns un mainās spiediens. Tad viņas vīrs uzbudinoties visvairāk.

Vētras vēl nebija. Bērzs stāvēja rimts, ne lapiņa netrīcēja.

Ar Mi�ela kungu es iepazinos brokastojot. Tas ir dīvaini, ka tikai �odien. Tik daudz dienu dzīvojam viesnīcas �Ivoire� vienā un tajā pa�ā stāvā, pilsētā, kur baltais cilvēks ir retāka parādība nekā nēģeris Var�avā, un mēs, divi eiropie�i, defilējām viens otram garām, nepārmīdami neviena vārda. Mūs satuvināja tikai citrīt plānotā izlido�ana uz Eiropu un gadījums. Pie brokastgalda mūs vienlaicīgi uzmeklēja divas nēģerietes no �Air Afrique� aģentūras, lai nokārtotu ar atceļa biļetēm saistītās formalitātes uz reisu Abid�ana � Nigēra � Marseļa � Parīze.

Mi�els � viņa uzvārdu es nezinu, jo viņ� to nomurmināja mūsu iepazī�anās brīdī tikpat neskaidri kā es savu,�� ir kustīgs vīrs vidējos gados. Laiki mainās, talab es par vidēja vecuma cilvēku saucu tādu vīru, ko agrāk rakstnieki būtu sauku�i par veci.

Mesjē Mi�els ir vīrs ar pretenzijām, jau zināmā mērā plikgalvis, kas matu zudumu cen�as kompensēt ar koptām melnām, koķetām ūsām. Tāds tipisks mēmo filmu varonis. Viņ� saglau� savas ūsas ar visu plaukstu pat �ajā brīdī, kad sē�am viens otram blakus milzīgos, grozīgos atpūtas krēslos eksotiskās viesnīcas hallē, un es skatos marmora zāles griestos, bet Mi�els ar neslēptu kāri mielo savas acis, aplūkojot divu nēģeru meiteņu lunkanos stāvus pie administratora pults. Taisni tur tiek noformētas mums biļetes atceļam.

Mēs sē�am luksusa viesnīcas kondicionē�anas iekārtas radītajā mākslīgajā vēsumā, nesenās tropiskās tveices nogurdināti, un klusēdami atpū�amies. Es sē�u mierīgs, bet Mi�els kustina Ūsiņas un, varu apzvērēt, groza caurulītē saliektu mēli. �ī kustība patiesība neprasa diez kādu piepūli, bet mēles un ūsu īpa�nieks to dro�i vien intensīvi pārdzīvo. Viņu nodod dedzīgās brūnās acis, kuras brīdi pa brīdim ņem uz grauda administratora leti, ko daļēji aizsedz puķotās nēģeru meiteņu kleitas, tikpat krā�ņas kā tas, kuras varējām ik dienas aplūkot Tre�vilas tirgū.

Jau tūlīt gūstu pārliecību, ka viņu visvairāk interesē tā garākā, kura nevar nostāvēt mierā, jo viņas gurni �ķiet �ūpojamies kokteiļu bāra skano�ās tamtama mūzikas ritmā.

Kur� francūzis gan varētu ilgi ciest klusu! Ari valodīgais Mi�els, kas ir daudzās zemēs pazīstams Āfrikas ananasu sulas eksportfirmas tirgonis, kā es �orīt uzzināju, uzreiz pagrie�as ar krēslu uz manu pusi un uzsāk sarunu:

� Mesjē, esmu pārliecināts, ka mēs �obrīd abi domājam vienu un to pa�u.� Viņ� piedevām pamirk�ķina kreiso aci, labo neatraudams no nēģerietcs gurniem.

Es pasmaidīju.

� Laikam gan nē, mesjē Mi�el.

� Bet par ko tad jūs domājat, ja drīkstu jautāt?

� Jūs brīnīsieties, kad pasacī�u. Es skatos, rau, tur uz griestu velvi, uz Kotdivuāras⁵⁵ ģerboni. Ziloņa galva ar aug�up saslieto snuķi izraisa manī tagad, aizbrauk�anas priek�vakarā, skumjas pārdomas. Glu�i vienkār�i esmu atbraucis uz ekvatora joslu Āfrikā par vēlu.

� Nesaprotu.

� Redzat, tas jums varbūt liksies smieklīgi, bet zēna gados es sapņoju par eksotiskiem ceļojumiem. Man vaigi iekvēlojās, kad aplūkoju �irafes uz Niasas pastmarkām vai ziloņus uz līdzīgiem mārku eksemplāriem, kas bija nāku�i no Ziloņkaula Krasta. Es nezināju pat, ka tas ir valsts, starp cilu, toreizējās jūsu kolonijas ģerbonis. �odien, kad sē�u pie Gvinejas lī�a lagūnām, neesmu diem�ēl vairs sapņotājs puisēns. Gadu pārāk daudz.

� Ko jūs runājat! Jums nevar dot vairāk par �etrdesmit gadiem, varbūt tikai da�i �klāt. Bez tam gadi nav �ķērslis cerībām. Carpe diem.'

� Merci, monsieurl Jūs esat ļoti laipns. Bet man to gadu ir mazliet vairāk. Diem�ēl jau tik daudz, ka nevaru ar jauneklīgu jūsmu domāt par ceļojumu piedzīvojumiem.

� Tā nedrīkst runāt, redzu � tropi jūs dara pesimistisku. Sursum cordaf� viņ� satraucās un pameta galvu uz priek�u, norādot ar ūsu galu uz administratora pults pusi.� Mesjē �an, viņas var uzaicināt uz istabu.

Mi�els kļūdās, man �obrīd nav prātā tādi piedzīvojumi.

� Tas ir ceļojumu biroja meitenes,� atbildēju nepiesardzīgi, mazliet sevi atmaskodams. Vai tad tas bija svarīgi, kas un no kurienes ir �īs meitenes.

Viņ� ieķiķinājās:

� Nekrīt svarā, mans draugs. Visas sievietes �eit ir vienādas. Ļoti viegli iegūstamas. Turklāt sevi�ķi vēlīgas pret ārzemniekiem! Mesjē, jūs nezināt, ko viņām nozīmē eiropietis. Viņas to parasti dara d�ungļos pie dabas krūts. Bet ko nozīmē tādai melnajai meitenei uzaicinājums uz istabu! Tas ir laimes kalngals. Jūs pat nevarat iedomāties, kāds gods tas ir viņām. Ar balto cilvēku!� viņ� lepni uzsvēra. Bet, vēl �aubīdamies par to, ka ir mani pārliecinājis, pajautāja: � Vai jūs bijāt Tre�vilas rajonā?

� Biju.

� Nu tad ta�u jūs redzējāt, ka tur neģeris stāv pie sava mājokļa durvīm un pats aicina eiropieti iek�ā, lai viņam piedāvātu sievu.

� Redzēju, bet nebiju par to sajūsmā un nejutu nekādu vēlē�anos.

� Jūs ta�u zināt, kādas ir sve�zemnieka tiesības. Un pienākumi. Jūs, piemēram, būsiet ievērojis, ka te eiropietis nedrīkst staigāt kājām pa Abid�anu, viņam jābrauc ar limuzīnu vai ar taksi. Eiropietis, kas iet kājām, viņu acīs ir no�ēlojams blandoņa, kuru baltie izstūma�i no sava vidus un pielīdzināju�i melno pūlim. Es pazīstu �o zemi, jau piecpadsmit gadus �urp braucu. Agrāk mēs tirgojāmies ar kokosriekstiem, tagad zeļ un plaukst tirdzniecība ar ananasu sulu. Vai jūs redzējāt mūsu firmas plantācijas, braucot cauri d�ungļiem uz Aidamas pusi? ⁵⁶⁵⁷

� Redzēju. Tās ir milzīgas platības.

Mana atbilde bija vispārēja. Viņ� domā tirgotāja kategorijās no savu koloniālo darījumu viedokļa, bet es, braucot caur kokospalmu me�iem un tropu augļu plantācijām, apbrīnoju palmu krā�ņumu un ananasu krūmu nepārredzamos laukus. Skatīdamies uz zaļajiem kokospalmu augļiem ķirbju lielumā, jutos brīdi pat kā skolas puika. Mūsu dabasmācības skolotāja toreiz aizmirsa mums pateikt, ka kokosrieksts ir vienkār�i liela, zaļa ķirbja kauliņ�. Gribējās pateikt: dārgais Mi�ela kungs, jūs, braucot cauri tādam me�am vai plantācijai, dro�i vien lē�at sējumu auglību, bet es labprāt būtu izkāpis no automa�īnas un devies palmu me�a apdullino�ajā klusumā. Vai varbūt būtu mēģinājis rāpties pēc viena tāda augļa? Bet labāk tagad aizmirst uz brīdi Mi�ela kunga klātbūtni un, novēr�ot skatienu no viņa vaiga, atsaukt atmiņā taisnās rindās stādītos kokus, kas, aug�ā savienodamies, veido zaļu, gotisku zaru arku. Otrreiz to dzīvē es vairs neredzē�u.

Abas meitenes, kuru sejas krāsa atgādināja pulētu melnkoku, �ajā brīdī pienāca mums klāt.

� Jūsu biļetes ir kompostrētas. Tagad vajadzīgas pases,� cie�amā fran�u valodā Mi�ela kungam teica slaikākā. Mazākā apaļvaidze nostājās manā priek�ā arī smaido�a, bet ne tik sparīga kā tā otra.

� Lūdzu, jūsu pasi.

Es jau sniedzos pēc pases, bet Mi�els sacīja:

� Mūsu pases diem�ēl ir atstātas istabā. Lūdzu, brauciet mums līdzi aug�ā.

Uzaicinājumu pavadīja uzvaro�s acu zibsnis un ūsu sakustē�anās. Tādējādi viņ� izteica neatsaucamu lēmumu un jau devās uz lifta pusi. Meitenes rādījās mazliet satrauktas, tomēr uzsmaidīja mums abiem ar savām briedīgajām lūpām.

� Okey!� Mi�els manā un abu meiteņu vietā izteica piekri�anu un aicināja mūs vaļējā liftā.

Es neprotestēju. Bija skaidrs, ka francūzis man pārmestu eiropeiskas solidaritātes trūkumu. Mēs iekāpām liftā un klusēdami braucām aug�ā. Meitenes pārbaudīja spogulī joprojām saglabāto to pa�u pirmatnīgi �ķīsto smaidu. Druknais Mi�ela kungs viesnīcas braucamrīkā �ķitās pastiepies garāks un nepacietīgi sekoja zibo�ajiem stāvu numuriem.

� Quatrième, cinquième, sixième, très bien.' ⁵⁸

Pēc tam no lifta mēs gājām pa terasi, ko apdvesa tuvējo lagūnu tropu valgme, betftad nāca gaiteņa marmora flī�u vēsums un air condition �alka. Tas viss bija ierīkots baltajiem atbraucējiem. Mi�els pasteidzināja soli un pacēla galvu, bet es jutos kā nelūgts viesis, kam pret savu gribu jāizmanto �īs pirm�ķirīgās, reizē higiēniskās viesnīcas ērtības.

Ananasu firmas pārstāvis apstādināja mūs visus pie mahagonija durvīm.

� 103 c'est moi, 104, monsieur Jean. Au revoir, mon ami!⁵⁸

Sacīdams �os man domātos vārdus, viņ� augstu saslēja uzacu lokus, un tas dro�i vien nozīmēja �sursum corda�. Mi�ela kungs, kā es to jau pie brokastgalda paguvu ievērot, kompensēja matu trūkumu ar Ūsiņām, humanitārās izglītības trūkumu � ar da�iem latīņu teicieniem.

Toties viņ� organizēja visu ar veca praktiķa apsviedību un jau vilka garāko meiteni uz savu istabu.

Ar otro es atrados pie savas istabas durvīm. Kāpēc viņai būtu jāiet istabā, ja pase bija man kabatā? Bet tā jau tas dzīvē notiek, es klusībā ar slēptu liekulību izskaidroju savu rīcību � ne katrreiz mēs nosakām savu likteni. Mi�ela kunga iniciatīva, ko bija pamodinājusi vēlē�anās aizbrauk�anas priek�vakarā vēl pārdzīvot kādu dēku zem Āfrikas debesīm, iekustināja arī mani. Iekļuvis vārnu barā, ķērc pilnā sparā! Sameloja Mi�els, ka viņam nav līdzi pases, sameloja ari �ans ar savu klusucie�anu. Klusē�ana ne vienmēr ir zelts, reizēm tā ir svins, un es tagad, pakļaudamies tikai savam lēmumam, sāku sajust tā smagumu. Nereaģēdams noraido�i uz Mi�ela kunga slepeno zīmi � ceļgala satvērienu viesnīcas hallē, kļuvu par klusas vīrie�u sazvērestības partneri. Jau liftā prātoju, kā izkļū�u no �īs situācijas, jo man ta�u nenāca ne prātā likt lietā koloniālo zemju pazinēja viedību.

Atvēru durvis.

� Lūdzu!

Meitene brīdi saminstinājās. Viņa nespēja tik ātri izlemt kā tā otra. Viņa parādīja smaidā dzirksto�u zobu baltumu, bet ar skatienu brīdi pētīja manu acu izteiksmi.

Nezinu, ko viņa tur saskatīja vai gribēja saskatīt, bet viņas acīs pavīdēja apņēmība. ⁵⁹

Brīdi vēl mēs minstinājāmies pie atvērtajām durvīm, jo es negribēju ieiet pirmais, kā to nupat izdarīja, mums redzot, mesjē Mi�els, ne brīdi ne�aubīdamies par savu koloniālo iemaņu pareizību.

Pēdīgi viņa iegāja pirmā. Bet, būdama pārsteigta par �o faktu, spēra soļus pa grīdsegu ar mākslotu vieglumu.

� Lūdzu, apsēdieties,� es norādīju viņai ar roku uz istabas kaktu, kur atradās ku�ete un atpūtas krēsls. Tagad viņas acīs, kas līdz �im smējās, pavīdēja pārsteigtas stirnas bailes.

Viņa apsēdās atpūtas krēslā stīvi, jau bez mākslotās atraisītības. Aplūkoja istabu, it kā meklēdama atbalsta punktu. Tikai pēc brī�a viņas interesi piesaistīja vīrietim piemīto�ā nekārtība, kādā biju atstājis istabu,� uz krēsla atzveltnes bija uzkārtas manas drēbes, krekla piedurkne nokarājās gandrīz līdz grīdai, koferis bija vaļā, papīra lapas, rnapes un ceļojumu bukleti bija izmētāti uz galda. Beidzot viņa atrada atbalsta punktu, ieraudzījusi uz rakstāmgalda divas melnkoka maskas, kuras, gatavodamies iesaiņot, biju atstājis uz galda.

� Tās ir no baulu cilts,� viņa sacīja, norādot uz rakstāmgaldu.

� Nezinu. Es tās nopirku Tre�vilas tirgū.

� Tre�vilas tirgū? Jūs bijāt Tre�vilā?

Nezinu, kādēļ viņu iepriecināja �ī ziņa. Varbūt tāpēc, ka eiropie�i neapmeklē Abid�anas nabadzīgos tirgus.

Prieks atkal iezibējās viņas acīs, un no jauna iedzirkstījās divas baltas zobu rindas.

� Vai es varētu lūgt jūsu pasi?

� Laipni lūdzu,� atbildēju, sniegdamies pēc dokumenta kabatā.

Redzēdama, ka pase man ir bijusi klāt, viņa pat neizrādīja izbrīnu, tikai noteica meitenīgā vaļsirdībā:

� Es zināju, ka D�ilberta kungam pase ir līdzi, bet par jums �aubījos. Eiropie�i ne vienmēr saka taisnību. Agnese man māca, ka tas ir eleganti � neteikt taisnību. Viņa jau to māk.

� Bet tu ne?

� Nē.

� Agnese maldās.

� Viņa saka � tas atvieglojot dzīvi. Turklāt tas esot eiropeiski. Pasi varēsiet saņemt hallē. Vai es drīkstu jau iet?

Viņa izteica �o jautājumu, neizrādīdama nekādu vēlē�anos aiziet.

� Protams, jebkurā brīdī, bet varbūt iedzersim sulu vai

viskiju?

� Viskiju ne. Sulu � labprāt.

Viņa pati sāka rīkoties un pievilka sev klāt pie rakstāmgalda stāvo�o mazo galdiņu ar termosu.

Es neatļāvu viņai mani apkalpot. Attaisīju termosu ar sulu un ielēju viņai dzelteno �ķidrumu glāzē.

� Vai tas nav viskijs?� viņa nedro�i ievaicājās.

� Nē, tā ir sula.

Paostījusi �ķidrumu, viņa apstiprino�i pamāja ar galvu. Nevarēju saprast, vai viņa jutās vīlusies vai bija iepriecināta par to, ka neesmu viņu mānījis.

Savā glāzē es ielēju �ņabi ar sulu. Sājā zemē nedrīkst dzert ūdeni, tāpēc ik dienas termosā ielēju kārbu ananasu sulas, ko oficiants atnesa tie�i no ledusskapja. Tie, starp citu, bija �ai zemē man vienīgie pieejamie vitamīni, kurus es uzņēmu milzīgā daudzumā, remdēdams slāpes. Baidīdamies no amēbām, es neēdu arī nekādus augļus, ne saknes, turpretī viskijs, taisnību sakot, līdzatvestais mūsu pa�u tīrais �ņabis, bija man ikdieni�ķās zāles.

�odien es sev ielēju vairāk stiprās dziras drosmei, kaut gan �īs apburo�i naivās meitenes izturē�anās nevedināja uz diez kādām tās izpausmēm, ko mēs bie�i vien saucam par vīrie�u nekaunību. Starp citu, viņas atgādina, kā jau reiz minēju, biklas stirnas, bet nav tik nezino�as, kā teica pieredzēju�ais Mi�els, kas seko devīzei carpe diem. Galu galā nebija vajadzīga diez kāda fantāzija, lai iztēlotos, kā �ajā brīdī, kad es �eit dzēru sulu, ananasu firmas pārstāvis realizēja savā istabā Epikūra maksimu'.

Nēģeriete iedzēra nedaudz sulas, nolika glāzi blakus degvīna pudelei.

� Vai jūs esat no Polijas?� viņa jautāja.

� No Polijas, bet kā jūs to uzminējāt, mīļā mademoi-selle⁶⁰⁶¹?

� Mademoiselle?

Viņa atkal apjuka. Līdz �im biju viņu uzrunājis ar �tu�, kā mans aiz sienas dzīvojo�ais kaimiņ�.

� Protams, mademoiselle!� ar triumfējo�u sejas izteiksmi apstiprināju. Tāds bruņnieciskums neko nemaksāja.

� Merci '� viņa �ukstus pateicās.� Tagad es lūg�u mazliet viskija.

Kad pielēju degvīnu pie sulas, viņa turpināja:

� Kā es zinu, ka jūs esat no Polijas? Domāju pat, ka jūs esat no Var�avas. Jūsu biļetē ir norādīta trase: Abid�ana � Marseļa � Parīze � Var�ava.

Sī pusme�onīgā meitene no Kotdivuāras, kurā ir deviņdesmit procentu analfabētu, nekļūdīgi izsacīja �Var�ava�. Ja �ajā brīdī te klāt būtu bijis Mi�ela kungs, tad viņam piemīto�ā koloniālo zemju pazinēja pārliecība tiktu mazliet sa�ķobīta.

� Bravo!� es iesaucos.� Jūs zināt, ka manas zemes galvaspilsēta ir Var�ava?

� Protams. Es varu pat parādīt kartē.

Uz galda atradās poļu aviofirmas �Lot� krāsainie reklāmas bukleti un turpat blakus firmas �Air Afrique� krāsainā ceļojumu karte. Meitene to atlocīja. Uz galda parādījās Kotdivuāras lagūnas, robe�as ar Ganu un Libēriju, d�ungļu un ziloņu rezervāta zaļās strēles pie Nzijas upes, pēc tam savannas, Sabāra un Eiropa.

Mēs noliecāmies pār karti. Mani apdvesa melnais pigments. Gar vaigu krīto�ā lāsmainā meitenes matu �ķipsna piesedza Gvinejas līci. Melnais pirksts ar pērļaino nagu virzījās pa Vidusjūru, pārlēca pāri Alpiem un jau uzvaro�i iedūrās Polijas centrā.

� Bravo!� es atkal iesaucos un noglāstīju viņas melno roku.

Sārtums uz nēģerie�u vaigiem nav saskatāms, tālab es to nepamanīju.

Kur nu ir tava pieredze, mesjē Mi�el, un kā ir ar apgalvojumu, ka viņa nupat tikai izķepurojusies no analfabētisma un tikusi uz civilizācijas pirmā pakāpiena? Arī es varētu dalīties savā pieticīgajā pieredzē, ko tagad neliedzu nēģeru meitenei. Es viņai pastāstīju, ka pirms vairākiem gadiem kāda angliete, viena no tā saucamajām sabiedrības dāmām, pūlējās manā klātbūtnē sameklēt uz globusa, kas stāvēja viņas vīra kabinetā uz galda, manas dzimtenes ⁶²

galvaspilsētu, bet viņas baltais pirksts aizmaldījās līdz pat Maskavai un manu dzimtp pilsētu tomēr neatrada. Es viņai nepārmetu, tāpēc ka arī vienai otrai manai tautietei ir antipātijas pret globusu, un es neesmu pārliecināts, vai viņas tik viegli uzietu pasaules kartē burvīgo Abid�anu.

� Merci,� viņa pateicās par uzslavu.

Iepriecināts par nēģerietes dotībām ģeogrāfijā, sajutu pēk�ņu vēlē�anos viņai kaut ko uzdāvināt. Viņai pienācās kāds suvenīrs. Aizbrauk�anas priek�vakarā man nekā prātīga vairs nebija no �iem ceļā līdzpaņemtajiem nieciņiem, bet, par laimi, es atradu koferī bro�u ar sudraba sirēnu.

� Lūdzu, tas ir Var�avas ģerbonis, tās pilsētas, kuru jūs tik viegli atradāt kartē.

� Ģerbonis? Tāpat kā mums zilonis ir Kotdivuāras zīme?

� Jā, apmēram. Pie mums valstīm un pilsētām ir savi ģerboņi. Tas ir galvaspilsētas ģerbonis.

Viņa piesprauda bro�u pie kleitas, pieskrēja pie spoguļa, un nu man likās, ka es saredzu sārtumu uz viņas vaigiem.

Tīksminādamās par bro�u, viņa, man par izbrīnu, sacīja:

� Tā ir sirēna. Sirēnas bija sastopamas grieķu mītos un grieķu salās.

Tagad es nudien apjuku. Te, pie Gvinejas lī�a lagūnām, melnajai meitenei, kurai it kā vajadzētu sapņot tikai par tik�anos ar balto sve�zemnieku kaut vai d�ungļos, bet vēl jo labāk �Ivoire� viesnīcas numurā,� viņai nebija sve�a Grieķija.

� Jums ir skolas Abid�anā?

Re nu, mesjē Mi�el, man būtu bijis jāiekaro viņas melnā, tīkamā miesa un jāparāda viņai tas �gods�, kādu jūs dro�i vien patlaban parādāt melnīgsnējai Agnesei, bet es ielaidos sarunā un sāku klausīties, ko stāsta eksotiskā Abid�anas meitene. Te nav augstskolu, bagātie sūta dēlus uz nēģeru universitāti Senegalā. Viņa atvainojas, ka to stāsta, bet eiropietis reti izrādot labpatiku to dzirdēt. Viņa sapņo par studijām Dakarā un tālab strādā firmā �Air Afrique�. Viņa gribētu būt pirmā meitene, kas no baulu cilts iegūtu augstāko izglītību.

� Bauli?� pārjautāju.

� Tā ir liela cilts, kas dzīvo pie Nzi upes,� viņa parādīja zaļo pavedienu kartē.� Tur, kur agrāk dzīvoja mūsu karaliene Aura Poku.

� Vai tā, kura upurēja pati savu bērnu, iemezdama viņu upē, lai straume pa�ķirtos?

� Jūs to zināt?

Es biju dzirdējis �o mītu. Melnā karaliene, bēgot no ienaidniekiem, tādā veidā izglābusi veselu cilti. Un, kad cilts burvis viņai jautājis, kā viņa jauno zemi nosauks, viņa raudādama atbildējusi: �Bauli,�� nedzīvs bērns.

� Jūs zināt, kā radies mūsu cilts nosaukums?

� Zinu. Es to izlasīju jūsu zemes aprakstā.

Viņa skatījās manī vēl lielākām, karstām acīm. To mirdzumā nebija nekā no erotikas, un es jau skaidri apzinājos, ka viņu neaizskar�u.

Dro�i vien arī viņa tā domāja. Negaidot viņa norādīja uz nēģeru maskām, kuras neiesaiņotas atradās uz rakstāmgalda.

� Tās ir no bakvu, nevis no baulu ciits.

� Es nezinu, no kurienes tās nāk. Nopirku tirgū.

� Un �is tamtams?� Viņa norādīja uz miniatūrajām bungām.

� To arī es nopirku tirgū no veca senegalie�a.

� Vai jūs protat rībināt tamtamu?

� Mazliet.

� Tas ir ļoti viegli. Lūdzu, pamēģiniet!

Es piesitu ar pirkstiem pie brūnās ādas. Bungas neskanīgi dobji iedunējās, likās, ka būtu pabungojis pa teļa vēderu.

Viņa iesmējās.

� Tā ne.

Viņa saņēma instrumentu padusē, pieliecās, un pirksti sāka ņirbēt pa ādas pārvalku kā melnas nūjiņas. Tamtams atdzīvojās, piepildīdams istabu ar asu, tādu kā metālisku skaņu. Katra bungu nostieptās ādas iedūk�anās kā elektriskā strāva izraisīja tikko samanāmu viņas gurnu, pēdu, plecu un kakla trīcē�anu.

� Vai! Ko es daru? Piedodiet, es ta�u neatrodos savā ciemā.

Viņa nolika instrumentu un īsu brīdi stāvēja nepakustēdamās kā cilvēks, kur� uz laipas sa�ūpojies un saspringti gaida, kad tiks atgūts līdzsvars. Kad viņa atkal pagriezās pret mani, viņas acīs dzisa tamtama ritms.

� Piedodiet, man jāiet. Agnese dro�i vien jau sen nogājusi lejā. Paldies par dāvanu! Ļoti skaista ir Var�avas sirēna.� Viņa vēlreiz noglāstīja bro�u.

Tad viņa izskrēja no istabas.

Dzirdēju aiz durvīm uz gaiteņa marmora flīzēm aizdipam viņas papē�.us, pēc tam noklaudzam terases durvis, kuras veda uz liftu.

Domās iegrimis, sēdēju atpūtas krēslā, saskābis un nikns uz sevi. Kāpēc es viņu neaizturēju? Turklāt tie�i tad, kad viņā izpaudās nēģerietes temperaments, kad, banāli izsakoties, viņā atdzīvojās d�ungļu balss. Tur ta�u ciemos pie Nzi upes, Aidamas apkaimē vai kleka būdās aug�pus Gvinejas lī�a lagūnām, sveic un atvadās no iebraucējiem ar tamtamu mūziku un deju, tie�i ar tādu ritmisku muskuļu vibrāciju, pēdu un pirkstu trīcē�anu, reizēm tikpat neredzamu kā stīgu trīcē�anu, ko izraisa smalks nūjiņas piesitiens.

Vai jau klāt būtu atvadī�anās? Laikam gan, jo tā bija mana pēdējā cerība, pēdējais piedzīvojums Āfrikā, dro�i vien pavisam citāds nekā mesjē Mi�ela tik�anās tepat aiz sienas. Bet ne jau par to es viņu patlaban apskaudu, drīzāk gan par viņa nākamajiem ceļojumiem. Viņ� �urp atbrauks vēl daudzreiz, turpretī es �eit biju pirmo un pēdējo reizi. Tātad tik tie�ām bija pienācis atvadī�anās brīdis.

Nezinu, pēc cik ilga laika atģidos no pārdomām. Varbūt bija pagājusi stunda. Vajadzēja atgriezties pie dzīves prozas. Sapīcis sāku sakravāt koferi, lai rīt no rīta viss būtu kārtībā. Visvairāk noņem�anās bija ar maskām, kas bija akmens-smagas, raupjas, bet vērtīgākas manā skatījumā par visu manu pārējo bagā�u. Iesaiņoju tās uzmanīgi. Vienīgi tajās un vēl tamtamā tvērās Āfrikas atmiņas, kuras es vedu mājās no Gvinejas lī�a apmeklējuma. Saliku maskas kartona kastes dibenā, un, kad biju aizvēris vāku, mani pārņēma tāda sajūta, it kā es daļu savas dzīves būtu ieslēdzis zārkā.

�ajā brīdī istabas durvis atvērās. Uz sliek�ņa stāvēja melnā meitene, skaista, steigā sakarsusi, ar bro�u pie krūtīm, ieskauta no kakla līdz pēdām krā�ņā, puķotā kleitā. Tādas �alles � nevis kleitas � es redzēju nēģeru ciemos ziemeļap-vidu d�ungļos.

�Mana Aura Poku,� nodomāju.

� Es skrēju, lai sastaptu jūs istabā. Priecājos, ka jūs vēl te esat.

Viņa veikli attina iesaiņojumu un nolika uz galda kailas nēģeru sievietes figūriņu. Tā bija melnā Ieva ar gludām krūtīm, seju � plakanu un apaļu kā saule.

� Jums ir bakvu cilts maskas, bet nav nekā no baulu cilts. Tas jums par Var�avas sirēnu.

Kad es tā stāvēju vidū starp rakstāmgaldu un atpūtas krēslu, aplaimots par viņas atgrie�anos, viņa piesteidzās man klāt, un es sajutu uz lūpām a�u skūpstu. Un atkal �ajā rīcībā nebija nekādas juteklības. Iekams paguvu pateikt kādu vārdu, meitene pieskrēja pie durvīm un aiztraucās, ko kājas nes, pa gaiteni projām.

�ajā brīdī simt tre�ās istabas durvīs Mi�els atvadījās no smejo�ās Agneses. Ari viņa tikpat a�i likās tai otrajai pakaļ uz terases pusi.

Mi�els saglauda nepaklausīgos matus gar plikā galvvidus malām un piemiedza man ar aci:

� Bravo, mon ami! Vai es neteicu � nekad nav par vēlu.

No 7. 55 līdz 8. 15

Herberts Plagenmeiers ienāca Brammes pilsētas Alberta �veicera ģimnāzijas vestibilā.

Kā lai zinu, ko viņ� tobrīd domāja, ko sajuta, ko aptvēra,� es neesmu Herberts Plagenmeiers. Es varu vienīgi izteikt savu viedokli, sintezēt tādu Herbertu Plagen-meieru, kāds viņ� pēc visas savāktās informācijas man �ķiet. Protams, glu�i tas pats iznāk arī attiecībā uz visiem pārējiem, kuri �ajā rītā, �ajā priek�pusdienā, �ajā pusdienlaikā tika iejaukti briesmīgajos notikumos Brammes lepnākajā ģimnāzijā un laukumā pie tās.

Pēc �ī ievadījuma tātad pastāstī�u par kādu amoka skrējienu, reizēm mans tonis varbūt atgādinās cinisku pļāpā�anu � tādā veidā mēģinā�u pārvarēt atmiņas par �īm septiņām stundām, par �īm septiņas stundas ilgajām �au�alām Brammes pilsētā.

Tātad Herberts Plagenmeiers, kā mēdz teikt, jauktenis, divdesmit divus gadus vecs, stāvēja �veicera ģimnāzijas vestibilā. Tobrīd viņam īstenībā gan būtu vajadzējis atrasties firmas �Bitth KG Materials tre�ajā cehā pie frēzma�īnas. Tādā pa�ā apģērbā kā tagad � ar nobru�ātu montiera somu rokā.

Ta�u �obrīd somā atradās nevis parastie darbarīki, bet gan divas ar sprāgstvielu pilnas kēksa bund�as un vienkār�s, toties idiotiski dro�s deglis.

Plagenmeiers, �ķietami minstinoties, apstājās un palūkojās līdz apnikumam pazīstamajā mū�ame�u daktera portretā, kas karājās virs izejas uz pagalmu. Ūsainis! Uz ebenkoka pamatnes zem attēla bija uzlīmēti da�i spīdīgi alumīnija burti: GODBIJĪBA PRET DZĪVĪBU.

Plagenmeiera psihisko stāvokli psihiatri dēvētu par �dvēseles mijkrēsli�. Un �o stāvokli bija izsaukusi pa�hipnoze, ko viņ� neviļus bija panācis, nepārtraukti murminot:� Es to izdarī�u! Es to izdarī�u!

Tā sevi ieprogrammējis, visai inerts pret apkārtējo pasauli, viņ� raudzījās izbalēju�ajos uzņēmumos, kas bija fotografēti kaut kad senos koloniālisma laikos. Zem katra attēla bija paraksts, piemēram, �Vizīte pie kāda slimnieka Lambarenes hospitāli�, �Alberts �veicers uzticamo līdzstrādnieku vidū� un �Alberts �veicers pie savām ērģelēm Lambarenē�. Bez tam vēstules un citāti no grāmatām. �Es pazīstu cilvēkus,� Alberts �veicers draudzīgi teica. �Ticiet man, neviens saules stars nezūd velti. Ta�u sēklām, uz kurām tas krīt, jāļauj nobriest, un ne vienmēr tās spēj sagaidīt pļauju.�

Plagenmeiers lasīja, pats nemanīdams, ka lasa, un neuztverdams, ko lasa. Kaut gan viņ� zināja, ka laika deglis ir noregulēts uz 8.20, viņ� nez kādēļ nespēja atrauties no noputēju�ā stenda, jo bija kā pēk�ņas miegainības pārņemts ...

Piepe�i viņ� satrūkās � blakus stāvēja Jen�ureks.

Jen�ureks! �o vārdu viņ� atcerējās tai pa�ā acumirklī, kad vecākais skolu padomnieks � vēstures un vācu valodas skolotājs pienāca klāt. Lai gan Plagenmeiers nekad nebija bijis nevienā Jen�ureka stundā, kur nu! Un kop� Jen�ureka uzliktā soda jau bija pagāju�i turpat vai desmit gadi. Toreiz tautskola, kurā Plagenmeiers drīkstēja mācīties, bija izvietota ģimnāzijas ēkā, un sniega pika, kuru viņ� tik sparīgi svieda, trāpīja nevis meitenei, vārdā Dērte, bet gan notrieca no galvas cepuri Jen�urekam. Vīram, kur� tā lepojās ar savu Hindenburga ārieni. Pēc divām pļaukām (�Te tu neesi d�ungļos, ievēro to!�) Plagenmeieram vēl nācās simtreiz pārrakstīt: Man jābūt godbijīgam pret saviem skolotājiem!

Nu Jen�ureks stāvēja viņa priek�ā vē! līdzīgāks Hinden-burgam nekā agrāk un, protams, vairs neko neatcerējās ne par piku, ne d�ungļiem.

� Vai tu esi montieris?� viņ� jautāja Plagenmeieram.

� Montieris? ... Jā . . .

� Kurinātava, pēdējās durvis pa labi. Skolas komandants gaida lejā. Ārprāts, pāriet uz naftu, kad mums pa�iem ir tik daudz ogļu, bet. . .

Un viņ� aizsoļoja tālāk.

Plagenmeiers nolūkojās viņam pakaļ, redzēja, ka viņ� atver kādas pelēkas durvis un nozūd klasē.

Es to izdarī�u!

too

Es to izdarī�u!

Viņ� bija zaudējis jebkādu laika izjūtu, viss bija kļuvis sāpīgi sve�s, un likās, it kā ķermenis pārvērstos tīkami siltā masā.

Apkārtni viņ� no jauna uztvēra tikai tad, kad jau stāvēja Jen�ureka klasē, pistoli satvēris labajā un degļa kontaktu kreisajā plaukstā. Acu priek�ā sejas � desmit divdesmit raibi plankumi, viņam pieverot acis, tie sajaucās kopā. Glu�i kā pagāju�ajā rudenī Brēmenes gadatirgū. Vakaros vieglā reibulī ķē�u karuselī. Tā pati sajūta. Korinnas spiedzieni.

Spiedzieni arī te, kliedzieni. Gandrīz tāpat. Klasē atradās vismaz pārdesmit cilvēku. Da�i pat smējās, jo, neko nesaprazdami, uzskatīja visu par joku. Tas viņu kaitināja, tas viņu aizvainoja.

Tad pēk�ņi � Jen�ureka balss:

� Ko �ī nejēdzība nozīmē?

Nejēdzība? Dumj� joks? Tā bija pēdējā iespēja vēl atkāpties.

Un tad?

� Mani sauc Plagenmeiers,� viņ� izgrūda, un vienlaikus viņā it kā kaut kas salūza. Laikam tāpēc, ka no pārējo reakcijas viņ� manīja � nu jau ir sapratu�i.

Plagenmeiers!

Tagad viņi atcerējās.

Plagenmeiers palūkojās pāri pla�ajam skolas pagalmam uz kapsētu. Laukums bija klāts pelēkiem izded�iem � kā Mēness. Un virs robotās kapakmeņu sienas pienaini zilās jūnija debesis. Un aiz �ī zīdainā plīvura miljardiem zvaig�ņu, planētu. Ja tagad nospiestu pogu, matērija sabruktu. Un materializētos no jauna uz kādas mazas un mierīgas planētas tur, aug�ā. Viņi ar Korinnu bija lasīju�i daudz zinātniskās fantastikas.

Pēdējā vasara Ēlandē.

Pēdējā vasara . . . Vai tāda vispār ir bijusi? Vai tas nebija sapnis, tāds pats kā �is te? Ēlande ... Nemaz nevajadzētu veselu planētu, pietiktu ar kādu no niecīgajām �ēru saliņām starp Stokholmu un Mārianhaminu vai starp Mārianhaminu un Turku. Dzīvot tur mū�īgi! Tagad! Sēdēt uz klints, kājas ūdenī, iemest mak�ķeri, simtiem kilometru no Brammes. Mīļais dievs, ļauj man tur sēdēt!

� Hakbart, izsauciet policiju!� teica Jen�tireks.

Es nedrīkstu sapņot! Man vajag ...

� Palieciet sē�am!� Plagenmeiers pavēlēja, un lente tinās tālāk.� Neviens neatstās telpu! Tas ir ultimāts. Es dodu jums trīs stundas laika. Ja līdz tam manas līgavas slepkava nebūs atzinies, mēs visi uzlidosim gaisā. Jen�ureka kungs, ejiet pie telefona un . ..

Viņ� nepabeidza.

Sprādziens bija ārkārtīgi skaļ�.

No 8. 15 līdz 9. 07

Es tie�i tobrīd sēdēju viesnīcas �Pie lapseņu pū�ņa� brokastu zālē, kad spēcīgs sprādziens lika man satrūkties.

� Nolādēti tie reaktīvie,� pukojās viesmīlis, kur� nesa man apelsīnu sulu.� Mēs jau gadiem cīnāmies, lai �ie pārceļ savu lidlauku. Bet tur neko nevarot darīt: vienmēr tik pāri Brammei!

Viņ� aiz�ļūca prom, un es atkal iegrimu sapņos � par sievu un bērnu, par savu gultu, par ielas restorāniem Kūdammas¹ malā, par krāsām un cilvēkiem. Ta�u tik drīz �ie sapņi nevarēja īstenoties. Man vēl bija jāpavada piecas dienas Brammē, tie�i simt divdesmit stundas, un pēc Bram-mes sekoja Oldenburga, Lēre un Auriha. �Skumīgi ir Aurihā, vēl jo vairāk Lērē.� Aizspriedumi, kurus man galvenā redaktora uzdevumā vajadzēja likvidēt. Apmēram tādā garā: pasaki provinces ļaudīm, cik labi viņi dzīvo, nākamajās vēlē�anās viņi būs liberālāki. Var jau būt, ka Klopenburgā un Fehtā kaut ko tā varēja panākt, cik man zināms, tad KDS⁶³⁶⁴ tur vēl aizvien gūst trīs ceturtdaļas balsu, ja ne vēl vairāk. Pa�ā Brammē rezultāts lielākoties turējās neiz�ķirts, bet �obrīd vietējā puslīdz kreisā puse, vārdā Lankenavs, bija ieguvusi nelielu pārsvaru.

Jā, �urnālista liktenis. �Kā maizi ēdu, tā dziesmu dziedu.� Visam kopumā vajadzēja izveidot sēriju � se�us vai astoņus turpinājumus. Pagaidu virsraksts �Cik provinciāla ir mūsu province?�.

Tas, ka raksti par Brammi un provinci bija tikai aizsegs un duļķainās Brammes pludmalē es grozījos glu�i citu iemeslu dēļ, �obrīd bija tikai manis pa�a darī�ana.

Bez kādas patikas grauzdams marmelādes maizīti, sāku pētīt materiālus, kurus man vakarvakarā bija iespiedis rokā

Korcēliuss. Korcēliuss ^raksta �Brammes Dienas Lapā�, bet citādi atstāj glu�i normālu iespaidu. Ja viņam izdotos atsperties, tad vēl �obrīd no viņa kaut kas varētu iznākt.

Tātad Bramme.

Bramme pie Brammes (upīte ķimikāliju novadī�anai), pilsēta Lejassaksijā, 81 300 iedzīvotāju (1965. gadā, bet pa �o laiku, pēc Korcēliusa domām, kāds pārītis vēl bū�ot nācis klāt), ir administratīvā tiesa (Harjess no Vetjesa nopircis govi � kuram taisnība?), augstskola un arodskolas, brīvdabas teātris, novadpētniecības muzejs (dro�i vien eksponē neiedomājami izglītojo�o speciālizstādi �Bramme piltuvj-veida kausu kultūras periodā), industrija � ma�īnbūve (degvīna destilācijas aparāti), tekstilijas (kartupeļu maisi), pārtikā (kāposti un rāceņi), saliekamās mājas...

Manas asociācijas: aizspriedumi, aizspriedumi un vēlreiz aizspriedu mi.

Tas ir no saskarsmes diendienā ar Berlīnes redakciju intelektuāļiem, kuru izsmiekls nepazīst robe�u.

Bramini varēja uztvert arī pavisam citādi � ka pilsētu, kurā iespējams mierīgi dzīvot, ja sasniegts pieklājīgs vecums un nokārtota sadzīve. Kaut kur pilsētas nomalē tūksto� kvadrātmetru lielas pļavas vidū māja ar bāru un hobija telpu pagrabā, visapkārt ceļi un dīķi; ideāla vieta tāliem izbraucieniem ar velosipēdu. Un nekāda smoga virs jumtiem. Nekādas drūzmas metro pulksten piecos pēcpusdienā. Nekādas kriminālu elementu koncentrācijas. Un ne pēdu no sarkanajiem skandālistiem. Glu�i nopietni! Bramme bija tā vērta, lai pagrieztos pa labi! Vai ne? Mana sieva par Brammi jūsmoja.

Es paņēmu Brammes tūrisma biedrības izdoto prospektu. Brammie�i lepojas ar savu pilsētu. Tā pieskaitāma pie vecākajam cilvēku apmetnēm starp Brēmeni un Holandes robe�u. 3000 gadu pirms Kristus � apmetne Brammes krasta kāpās. Ap 15. gadu pirms Kristus mazo ciematu iekaroja Tibērija zaldāti. Tibērija pa�a nelaime, ka 37. gadā pēc Kristus viņ� neatradās Brammē, tad viņam nebūtu vajadzējis mirt pie Misēnas raga.

Ap 780. gadu pēc Kristus anglosak�u priesteris Villehads te ieviesis kristietību. Viņam varbūt to nevajadzēja darīt, jo tad, iespējams, vēl būtu dzīvi tie se�i simti astoņdesmit divi Brammes ebreji, kurus .. . 820. gadā Brēmenes arhibīskaps cēlis koka baziliku, 1012. gadā ķeizars Heinrihs 11 dāvājis tirgus tiesības. Tirgus tiesības .. .

Es palūkojos uz tirgus laukumu aiz loga, patie�ām, īsts dārgums. Tā pretējā malā rātsnams ar ievērības cienīgu Renesanses laika fasādi un stipri nosūbēju�u jumtu. Pa kreisi no tā simtgadīga krājkases ēka, rokoko stils, tad nedaudz dziļāk svētā Jāņa baznīcas smagie smil�akmens torņi. Pa labi no rātsnama � Erēliusa nams, celts 1548. gadā Brammes tirgoņu ģildes vajadzībām, galvenokārt baroks, tāpat kā �Brammes Dienas Lapas� ēka, kuras fasāde gan slēpj betonu un funkcionālismu. Vaļņa virzienā ielas otrā pusē atradās pilsētas valdes un policijas iecirkņa nams, Vilhelma laikā no ķieģeļiem celta ēka, kura palēnām bija kļuvusi tāda nostalģiski skaista. Pēdējā pasaules kara bumbu izrautās spraugas drīz vien ar pienācīgi neatalgotā pilsētas arhitekta pūlēm tika aizvērtas. Kara laikā tirgus laukums, par �ausmām visiem Brammes iedzīvotājiem, tika nopostīts par 35 procentiem. Visai netaisni, jo 1933. gadā tikai 32,2 procenti brammie�u bija vēlēju�i par VNSSP¹. Tirgus laukumā, greznota daudzām lēzenām vāzēm, nārām, zivīm un visu satrieco�o Neptūnu, atradās Harma Klīvera aka.

Kad jau ķēros pie Brammes universālģēnija Harma Klīvera (1869�1957) dzeju sējumiņa ar daudzsolo�u nosaukumi� *Utkie' ieraudzīju pār tirgus laukumu drā�amies

Korcēliusu. Pamanījis aiz loga mani, viņ� uztraukti māja ar roku. Man nebija ne jausmas, kas viņam padomā.

A�i pāris vārdu par Korcēliusu: vienmēr un visur gaidīts. Veco, labo ārpusparlamentāriskās opozīcijas laiku relikts, vēl aizvien tikpat apskaidrots, it kā tikko būtu gulējis pie Adorno" kājām. Ceriņkrāsas d�insi, sporta krekls, mati līdz pleciem, ūsas un niķeļa brilles. Anga�ēts labējo avīzē �Brammes Dienas Lapa�, lai rūpētos par visu, kas vien spētu iekustināt kreisi noskaņotus jaunie�us �o lapeli lasīt vai pat abonēt. Tātad popmūzika un �lāgeri, sociālās padibenes un dumpji, komiksi, trilleri un pilsoņiniciatīvas, �e Gevara un dons Kamarro. Arī �Jauno Sociālistu�⁶⁵⁶⁶⁶⁷ gra�i nesmird, un ne jau katru dienu iespējams tik lēti iegādāties tādu brīni�ķīgu dro�ības vārstu kā Korcēliuss, kas misionāra degsmē izplatīja kreisās domas svētīgo sēklu, radot savos lasītājos to brīvības un cerību sajūtu, kura tik lieliski stabilizē mūsu �ķirisko sabiedrību, mūsu vēlīnā kapitālisma sistēmu. Bet viņ� pats sevi uzskatīja par kreiso pravieti un sistēmas pārvarētāju. Katru dienu par VSDP¹ viena balss vairāk.

Te nu viņ� stāvēja manā acu priek�ā, vientuļ� kā vilks un varen intelektuāls.

� Vai tad jūs nedzirdējāt patruļauto? Policiju?

� Nē, �eit ta�u ir gājēju zona.

� Uzlidojis gaisā birģermeistara Bisen�ila kapa piemineklis.

� Tas pusmauzolejs?

� Jā, Vecajos kapos.

� Tad nu gan kāds parādījis patiesu gaumi. Vai zināms, kur� tas bijis?

� Jā, Plagenmeiers.

� Plagenmeiers . ..

� Jauktenis, es jums par viņu vakar stāstīju, mūsu krējumbombonga.

� Kā, lūdzu?

� Tā mūsu pusē sauc krējuma konfektes.

� Ak tā, puisis, kur� te visu laiku nodarbojas ar teroru, jo domā, ka viņa līgava nogalināta. Tas pats?

� Jā, Herberts Plagenmeiers. Un tagad viņ� ieradies �veicera ģimnāzijā un draud uzspridzināt visu izlaiduma klasi, ja slepkava neatzīsies.

� Jā, bet dieva dēļ...

� Jā, un par brīdinājumu, ka runā nopietni, viņ� ari to kapu � ar laika degli. .. Nāciet!

Kamēr mēs jozām pa �auro Miesnieku ielu lejup, Korcē-liuss velreiz pārstāstīja visu, ko es līdz �im biju dzirdējis tikai pa ausu galam.

� Apmēram pirms trim nedēļām, jūnija sākumā, Plagen-meiera līgavu sabrauca auto, un viņa pēc tam no ievainojumiem nomira. Viņ� bija meiteni pavadījis uz pēdējo autobusu, bet nedaudz par vēlu, viņai nācies skriet pāri ielai. Kaut ari bijusi migla, ma�īna drāzusies ar ātrumu pāri simtam un nav bremzējusi, lai gan vadītājam vajadzēja meiteni redzēt. Neviena liecinieka, kur� spētu teikt ko saprātīgu, vienīgi pats Plagenmeiers. Un viņ� iedomājas, ka tas bijis tum�s mersedess � numurs BRE vai BRA-RC, vai RO, pirmais skaitlis �etrdesmit divi un pēdējais, kā viņam izkatījies, viens.

Es uzgrūdos kādai tantiņai, �ķita, vai visa Bramme ii kājās. Drūzma bija vēl lielāka nekā metrostacijā �Olimpiskais stadions�, kad spēlē �Herlha�⁶⁸.

-� BRE nozīmē Brammi, to es jau zinu, bet BRA?

� Brake pie Lejasvēzeres, nākamā lielākā pilsēta pie upes viņpus Brēmenes. Tas ir, burti, iespējams, biju�i BRA vai BRE, Plagenmeiers pilnīgi dro�i atceras tikai BR. Protams, ma�īna varēja būt arī no Brilonas � BRI, no Brikenavas � BRK, tā ir starp Vircburgu un Fuldu, BRL � no Blankenburgas pie Braunlāges Harcā vai BRV � Brēmersverdes; tas nu atkal būtu mūsu apkaimē.

Kamēr viņ� runāja, centos kaut nedaudz iejusties Miesnieku ielas atmosfērā. Acīmredzot restaurējamais rajons � tikai pāris jaunceltņu starp zemām sīkpilsoņu mājelēm ar nopluku�ām pelēkām fasādēm. Pirmais, otrais stāvs un bēniņu telpas ar da�iem lūkveida lodziņiem. Pusducis veikaliņu. Brunsa kino. Vahmaņa zooveikals. Apavu remonts. Viens ārsts: dr. Harjess, urologs. Maza viesnīciņa ��Pilsētas svari�. Meierdīrka pansija. Aiz tās pa kreisi � Baznīcas iela, no kuras jau bija redzama ķieģeļsarkanā Mateja baznīca, Vecie kapi un Alberta Sveicera ģimnāzijas pagalms, pa kuru starp zaļi baltajām policijas ma�īnām un da�iem ugunsdzēsēju braucamajiem drūzmējās apmēram piecdesmit cilvēku.

� Kripo nav tālu tikusi,� es sadzirdēju Korcēliusa balsi.

� Varu iedomāties.

� Ja Plagenmeiers numuru saskatījis pareizi, tad aizdomas krīt uz diviem: vienu vīru no Brāķēs, Ernstu Georgu Blekvēlu, automa�īnu tirgotāju, un Brammes rajona slimnīcas galveno ārstu Ralfu Karpano.

� Bet nevienam neko nevarēja pierādīt?

� Nē. Blekvēlam pieder tum�pelēks mersedess � pie tam ar numuru BRA-RO �etri simti divdesmit viens, un �im mersedesam tūlīt pēc nelaimes gadījuma vai slepkavības, kā nu jums tīk, nomainīts labais spārns. Pa�a darbnīcā. Bojātais spārns pēc tam pazudis.

� Tāda sagadī�anās!

� Neviens to vairs neesot redzējis.

� Vai tad ar to nepietiek?

� Nē, vīram rr alibi: sieva, brālis un kāds kaimiņ� liecina, ka tie�i tajā laikā viņ� bijis mājās un spēlējis kārtis.

� Un doktors Karpano?

� Viņam alitfi nav; ap pusdivpadsmitiem, kad tas noticis, viņ� viens pats sēdējis mājās, bet viņa auto ir pilnīgi neskarts, ne mazākā bojājuma. Kemenas ļaudis to pārbaudīja tūlīt pēc negadījuma. Kā jau teicu: glu�i nekā!

� Un auto numurs?

� BRD-RC �etri simti divdesmit septiņi, RC � Ralfs Karpano.

� Un Plagenmeiers domā, ka te kāds grib ko noslēpt? .. .

� Ne tikai viņ� vien . . .

Nu jau mēs bijām atnāku�i līdz �veicera ģimnāzijai, �etrstāvigam klasiskā stilā celtam izglītības templim ar laika gaitā nomelnēju�u smil�akmens fasādi. Apkārtne gan bija jau bloķēta, ta�u Korcēliusu te pazina kā raibu suni, noderēja arī mana �urnālista apliecība, tā ka mūs īpa�i nekavēja. Nerunīgs patruļpolicists caur pāris smacīgām pagraba ejām izveda mūs līdz skolas pagalmam. Ēka jau bija pilnīgi evakuēta, tajā valdīja nepatīkams klusums.

Metrus trīsdesmit no augstajiem 13. a klases logiem bija uzcelts sarkanu un baltu re�ģu no�ogojums, un vēl kādus piecus metrus tālāk patruļpolicisti krāva pēdējos smil�u maisus krū�u augstuma barjerā. Aiz �īm barikādēm, trijās �etrās grupiņās sastāju�ies, pulcējās tie, uz kuriem gūlās smagā atbildības nasta. Ja akcija beigtos veiksmīgi, tas varētu nozīmēt paaugstinājumu vai papildu balsis vēlē�anās. Toties katastrofa ... Aiz muguras oficiālajiem un neoficiālajiem lēmējiem bija izsvaidītas sagrautā Bisen�ita pieminekļa drupas.

Korcēliuss mani uz brīdi atstāja, piegāja pie kādas policistu grupas un atgriezās ar diviem binokļiem, vienu viņ� pasniedza man. Es pavērsu to pret 13. a klases logu.

Klasē valdīja absolūts miers, visi bija kā sastingu�i � Plagenmeiers, Jen�ureks un divdesmit trīs absolventi. Plagen-meiera kafijas krāsas sejā paudās kaut kas līdzīgs labsajūtai. Tā kā skolas pagalms uz kapsētas �oga pusi nedaudz slējās kalnup, varēja skaidri saskatīt lielo, melno montiera somu blakus viņa krēslam. No tās stiepās balta aukla, tā acīmredzot bija noņemta diaprojektoram, un Plagenmeiers kreisajā dūrē bija sa�ņaudzis kontaktpogu gandrīz vistas olas lielumā. Dro�i vien viņa īk�ķis balto pogu jau spieda kādu nieku stingrāk. �ādai lietai noteikti trūka fiksatora, un viegla rokas sarau�anās varēja nest nāvi gar viņam, gan divdesmit �etriem ķīlniekiem. Tātad tikai pāris milimetru �ķīra viņus no nebūtības. Daudz mazāk atbaido�s izskatījās smagais revolveris viņa labajā rokā, pēc izskata sprie�ot, 38. kalibra �Smith and Wesson�, kaut gan Plagenmeieram tas bija tikpat nozīmīgs.

Manī modās bailes, satraukums, sasprindzinājums. Glu�i kā pirms pusotra gada, lidojot mājup uz Berlīni, kad uzzināju, ka mūsu ma�īnai �asijas neatvēr�anās dēj būs jānosē�as uz steidzīgi uzpūsta putu paklāja.

� Vainīgs ir nevis Plagenmeiers, bet gan tie cūkas mums apkārt,� teica Korcēliuss, gandrīz vai trīcēdams naidā, trīcēdams zem centneriem smagas agresivitātes nastas.� Vispirms tie Plagenmeieru pārvēr� par cūku, iebā� aiz restēm � un tad nāk meitene, kura viņu izvelk no posta, un tad �ie viņu sabrauc. Un nevienam nav drosmes atzīties. Tas ta�u varētu kaitēt karjerai, arī darījumi varētu ciest. Tagad viņi kauc, jo klasē atrodas viņu bērni, visi piederīgi pie augstākajām aprindām vai ari augstākās vidus�ķiras. Varbūt ar pāris izņēmumiem. Un viņu priek�ā � Plagenmeiers, gatavs visus iznīcināt.

� Tātad virsraksts �Cīņa klasē � �ķiru cīņa Brdmmē�?� Man par katru cenu vajadzēja ieturēt distanci.

Korcēliuss iedegās:

� Es domāju, jūs esat sociālists?

� Protams, ta�u ironisks sociālists.

� �eit ir nopietns gadījums, klasē sē� divdesmit trīs jaunie�i, plus skolotājs, plus Plagenmeiers. Nākamajā mirklī viņi visi var būt pagalam, visi. Mans dievs!

Ja jau pat ateisti piesauc dievu ... Jā, nenoliedzami, tas bija �ausmīgi. Ta�u mums abiem nebija tiesību iejaukties, nekādas iespējas palīdzēt. Neviens aculiecinieks nevar neko līdzēt, redzot no debesīm krītam dego�u lidma�īnu. Iespējams tikai noskatīties, varbūt lūgt dievu, varbūt paslēpties zem cinisma maskas. Ta�u ļaudīm lidma�īnā ir vienalga, ko domā un dara tie tur, lejā. Glābiņam būtu vajadzējis nākt jau daudz agrāk.

Es gandrīz uzbrēcu Korcēliusam, lai viņ� galīgi neapjuktu:

� Nu tad pastāstiet man, kas tie par ļaudīm te visapkārt!

Viņ� pārslēdzās un apvaldīja savas emocijas, tie�ām � īsts

reportieris.

� Tas garais, kalsnais tur, blakus ugunsdzēsēju ma�īnai, ir Ginters Buts .. .

� Buts,� es atkārtoju.� Būvdetaļas un gatavas ēkas, augstceltnes un dziļbūves, konservi, universālveikali, ceļojumu biroji un mēbeļu fabrika pie autostrādes: LABI BUT KOPĀ AR BUTU.

� Jūs jau visņ zināt.

� Esmu lasījis pēdējos �Brammes Dienas Lapas� numurus.

� Nu jā, ar Bulu Brammei klājas labi: nodokļi, darbavietas. Ta�u viņam pa�am svie�as vēl labāk � vairāki miljoni un zināma vara . . .

Un tomēr, es nodomāju, nav slikts tips. �auru seju � tādu parasti iztēlojas angļu lordu �, iekritu�iem vaigiem, plānām lūpām, bedrīti zodā, cik nu aptuveni desmit metru attālumā varēja saredzēt. Cirtaini, pelēcīgi, iesirmi mati, nedaudz pa�ķidri. Korcēliuss lamāja Būta � ekspluatatora metodes. Bet jaunajam �urnālistam neveicās, jo �oreiz �ķiras ienaidnieks neizskatījās nesimpātisks.

� Blakus Būtam stāv Lankenavs,� Korcēliuss norādīja uz druknu vīru, kur�, par spīti tveicei, bija ģērbies pelēkā uzvalkā ar kaklasaiti. Ierēdņa frizūra, zelta zobi, kāmja seja, īsas kājeles un nenormāli liels vēders, pēc kura varēja secināt, cik alus �is vīrs nedēļā patērē partijas lokālos Brammē un tās apkārtnē.� Mūsu puskreisais birģermeistars. Jautrs un vienmēr iniciatīvas pilns. Ne tik dumj�, kā izskatās,� varen knifīgs. Gandrīz vai ar dzer�anu vien ticis aug�up. Tiktāl sanaidojies ar Butu, ka abi vēl gadu desmitiem paliks seglos. Tādas ka Kleja un Frēzera⁶⁹ attiecības: viens otru lamā, bet naudasmaks � tas tīk abiem.

Lankenavs, Lankenavs � es iegaumēju vēl vienu vārdu.

� Tas, kur� patlaban pļāpā ar mūsu godājamo birģermeistaru, ir no kripo � virskomisārs Kemena. �ausmīgi pla�u redzesloku � viņ� vienkār�i skatās visam pāri.

� Liekas glu�i saprātīgs � un ar raksturu. Kupli, sirmi mati, iedegusi seja, enerģisks zods � fotogēnisks.

� Trāpīts,� Korcēliuss zobojās.� Nākamnedēļ viņ� arī piedalīsies televīzijas vakara programmā: virskomisārs Kemena � Brammes �erifa palīgs.

� Beidziet ta�u reiz Brammi pārvērst panoptikumā! Ko jūs īsti gribat? Jums te pastāv labi funkcionējo�a kopiena. Plauksto�a pilsēta, kurā iespējams mierīgi dzīvot .. .

� Kā to pierāda gadījums ar Plagenmeieru!

� Tas varētu notikt it visur!

� Tā jau gan ...

Es pievērsos klasei, kurā, pēc visa sprie�ot, pirmā kritiskā fāze bija pārvarēta, nevienam nezaudējot savaldību. Slaida meitene ar tādu seju kā D�einai Fondai, uzkrīto�i blondiem matiem, kuri garās cirtās krita pār violeto sporta kreklu, uzsāka ar Plagenmeieru pārrunas.

� Kas tā par meiteni?� es jautāju Korcēliusam.

� Gunhilde Gellmica � Guna, trīspadsmitās �a� klases runasmeitene ...

Korcēliuss, neierasti apmulsis, raudzījās pelēkajā grantī zem mūsu kājām.

� Mēs abi �ovakar gribējām braukt uz Brēmeni, uz teātri. Korinnas draudzene... Man kaut kas jādara viņas labā; palīdziet man!

� Kārtējā mīlestība?

� Nezinu, bet es zaudē�u prātu, ja tas tur nonāvēs meiteni; es nodur�u viņu un piedevām arī Karpano un Blekvēlu, ja . ..

� Ieejiet ta�u pie viņas!

Korcēliuss brīdi blenza manī, tad izdarīja strauju kustību kā astoņsimt metru skrējējs pēc starta �āviena. Varbūt viņ� tikai gribēja novērsties, lai es nemanītu, ka pēk�ņais jūtu izvirdums viņu pa�u izbiedējis, varbūt viņ� tie�ām gribēja pa kādu no atvērtajiem logiem ielēkt klasē, lai palīdzētu Gunhildei; katrā ziņā es viņu atrāvu atpakaļ.

� Vai jūs esat traks? Plagenmeiera nervi neizturēs, ja jūs pēk�ņi ielauzīsieties tur iek�ā! Un kur� no skolotājiem atrodas klasē?� es ātri jautāju, tā palīdzot viņam pārvarēt apkaunojo�o mirkli.� Kārtīgs vīrs vai tikai tāds muldoņa?

� Filoloģijas doktors Jolians Jen�ureks. Kad es vēl mācījos, viņ� reiz lika mani sodīt, jo biju viņu nosaucis par Gecu fon Berlihingenu. Tagad skolnieki viņu iesauku�i nedaudz atturīgāk � par Johanu Bezroci, līdzīgi Jānim Bezzemim, kur� ir viņa lielākā mīlestība � ja nemin Hitleru un Hindenburgu.

� Kreisās rokas vietā viņam ir protēze?

� Hm. Trīsdesmit tre�ajā gadā viņ� �Bramnies Dienas Lapā� publicēja dzejoli �Par manu fīreru�. �etrdesmit astotajā gadā viņu denacificēja, tagad viņ� tai pa�ā avīzē iestājas par radikālajiem likumiem. Vari būt mierīga, dārgā tēvzeme!

� Kas zina, ko rakstītu jūs, ja jums nāktos dzīvot fa�istiskā re�īmā!� Korcēliusa pa�apmierinātība un savas taisnības apziņa mani pēk�ņi uztrauca.

� Mēs te tikai muldam riņķī apkārt, bet tie tur iek�ā � tie iet bojā!

� Beidziet ta�u kaukt! Labāk būtu kaut nedaudz vairāk darījis Plagennfeiera labā, kad vēl bija laiks! Pāris no�ēlojamu rindiņu avīzē � ari jūs negribējāt nevienu aizskart!� es no�ņācu. Tad, bridi klusējis, piebildu:� Man nekas tāds nenāk prātā, ko varētu darīt. Un jums?

Korcēliuss bezpalīdzīgi paraustīja plecus.

No 9. 07 līdz 9. 15

Turpmākos notikumus es varēju novērot tikai iztālēm un caur logu, un tas, ko es redzēju, bija divdesmit pieci sastingu�i cilvēki. Tāpēc lūdzu lasītājus būt iecietīgiem, ja dramatiskā sprieguma labad lietoju neatļautu triku, notikumus tēlodams tā, it kā es tajos ne vien piedalītos, bet pat spētu uzminēt darbības personu domas.

Hanss Hennings Hakbarts, kur� sēdēja pēdējā rindā, lai justos dro�ībā no pēk�ņiem pārējo uzbrukumiem, Hanss Hennings Hakbarts, iesaukts par Hahaha, savus mū�īgos pa�nāvības plānus spēja uzveikt, vienīgi nemitīgi sev iestāstot, ka viņ� ir izredzēts kādai ievērojamai lomai uz �īs pasaules skatuves. Viņ� vēlējās paveikt kaut ko tādu, kas viņu paceltu pāri pūlim, liktu pavērst pret viņu visus starme�us, un tas būtu lielais pagrieziens viņa dzīvē.

Tukls un necilu ārieni, viņ� aizvien paglābās �ādos sapņos. Ja viņam vismaz būtu piemitusi zināma retoriska spozme, tad meiteņu acis reizēm izdotos kaut ko sasniegt � tadas mazliet kabarē stilā iepiparotas pasaules sāpes, cinisma pieskaņu, ar ko vērsties pret skolotājiem, vecākiem un politiķiem �, tomēr arī �ajā ziņā viņ� bija vārgulis, bāla ēna; ne miņas no nosvērtas bezkaunības. Pat Jen�ureks reiz bija atļāvies piezīmēt � gan attiecībā uz vēsturi �, ka Hakbarts daudz nerunājot, bet viss viņa teiktais blēņas vien esot. Toties mājās, gultā, viņam nāca prātā visi vajadzīgie asprātīgie izteicieni, ta�u tad ar tiem vairs nekas nebija līdzēts. Tāpat neizmantota palika iespēja izsist kapitālu no auguma nepilnībām, no neaptēstības, tādējādi iegūstot �oriģināla tipa� slavu. Testā, pēc kura klasi iepriek�ējā gadā bija pārbaudījis kāds filozofijas students no Brēmenes, Hanss Hennings bija ieņēmis vietu popularitātes skalas pa�ās beigās un ticis pieskaitīts pie �sociāli izolēto� kategorijas. Turklāt �im stāvoklim nebija nekādu sociālu, tas ir, specifiski �ķirisku iemeslu, jo viņa tēvs bija pilsētas aristokrātiskajā rajonā Osterverderā visu cienīts zobārsts ar lieliem ienākumiem.

Hansa Henninga Hakbarta cie�anas dro�i vien lūrētos normālās, tātad pubertātei atbilsto�ās robe�ās, ja viņ� nebūtu iemīlējies Gunhildē Gellmicā � Gunā, kā viņa labprāt jāva sevi saukt, dievinādama visu zviedrisko. Un Guna, kura viņam �ķita zviedru kinokaralienes Lūcijas un Anitas Ekber-gas kokteilis, tikumīga, centīga un reizē īsta seksbumba,� Guna valdīja pār viņu. Vienā no saviem dzejoļiem viņ� rakstīja: �Tu esi manī, es redzu tevi, kad sapņoju jūras krastā. Tu esi manī, es redzu tevi, kad lūkojos uz jūru.�

Nebija dienas, kas Hakbarts neveltītu meitenei dzejoli, nebija vakara, kad pirms iemig�anas ar viņu nedejotu, neflirlētu un pēc visām �īm priek�spēlēm viņu ar visu savas fantāzijas spēku neiegūtu. �īs mīlestības atstātās pēdas vairs nebija noslēpjamas, un tēvs arvien bie�āk viņam ieteica mazgāties zem aukstākas du�as.

Gunhildei par viņa mīlestību nebija ne jausmas, un, ja arī būtu, no tā nekas nemainītos; Hakbarts viņai bija vienaldzīgs, tāpat kā viens no miljoniem oļu upē.

Tagad viņ� redzēja Gunhildi sē�am trīs solu rindas tālāk, pārlieku�os pār galdu un kaut ko dedzīgi pierakstām. Viņ� zināja, ka Gunhildē ir viena no līderēm �Jauno Sociālistu� aprindās, ka viņai piemīt tādas argumentācijas spējas kā nevienai meitenei starp Hamburgu un Holandes robe�u. Jen�ureks, kuru viņa alla� uzbudināja glu�i kā sarkans lakats vērsi, katru dienu skolotāju istabā vaimanāja: �Tā meitene ta�u jebkuru piedzirda ar runām vien!� Un patlaban, kā varēja spriest, Gunhildē izstrādāja stratēģisku plānu, varbūt rakstīja vēstuli, lai atturētu Plagenmeieru no viņa nodomu izpildes.

Ta�u Hakbartu �obrīd uztrauca vienīgi tas, ka nāksies mirt kopā ar Gunhildi. Viņ� iztēlojās zārku rindu rātsnama hallē, viņas zārkam blakus savējo. Gar tiem lēni virzās paziņas asaru pilnām acīm, sēru saliekti. Tik cerīgi un jauni cilvēki! Gāju�i bojā, pirms vēl īsti sāku�i dzīvot. Kā gan tas varēja notikt?

Hakbarts juta, ka viņa acis kļūst miklas un Gunhildē tajās sāk izplūst. Nekāda glābiņa. Viņi visi bija pagalam!

Telpā valdīja nāves klusums. Arī tie, kuri sākumā bija smēju�ies, tagad stingi lūkojās savās piezīmēs, atvērtajās grāmatās, galdu virsmās. �ad un tad baiļpilnie skatieni pievērsās zilajiem un ro�ainajiem plankumiem lielajā kartē, ko Jen�ureks bija piekāris sienas labajā pusē. �Kara norise rietumos no 1914. līdz 1918.� Jen�ureks bija cerējis atkārtot vielu. Jau simto reizi viņi lasīja vietu nosaukumus:

Kambrē, Suasona, Monmedī. Tikai neraudzīties sejā Plagen-meieram, neizpaust savas izjūtas, nekustēties, nesarunāties! Pirmais �oks, nāves bailes, kad kapsētā uzlidoja gaisā piemineklis, bija pārvarētas. Tad atvieglojuma sekundes: mēs vēl dzīvojam!

Un aizvien tas pats jautājums: kādēļ tie�i pie mums? Kādēļ tie�i mēs? Un cerība, ka tie tur, ārpusē, palīdzēs. Tad apātija, sastingums, jo palīdzība nenāca un laikam arī nenāks.

Sākumā Hakbarts bija vienīgi glu�i mehāniski atkārtojis vārdus: �Kungs, palīdzi man, un es visu darī�u, kā tu gribēsi ...� Nu viņ� jutās tā, it kā jebkuru mirkli varētu zaudēt samaņu, ta�u tad rīstī�anās kādā no pirmajiem soliem atsauca viņu atpakaļ īstenībā. Tur kādam bija kļuvis slikti, dro�i vien Dērtei vai Immo.

Viņ� paskatījās pa logu uz ārā stāvo�ajiem: Butu, Lanke-navu, Kemenu, Korcēliusu,� visu prominenci. Tas bija pats ļaunākais. Tur nu �ie stāvēja un ļāva viņiem te, klasē, mirt.

Hakbartam bija �ēl � �ēl tā, kas vairs nekad nenotiks: skūpstu un apkampienu, sievie�u un bērnu, titulu un pagodinājumu. Nebūs vairs Hansa Henninga, kur� skūpstītu savu Gunhildi un iekarotu viņas klēpi. Nebūs Hansa Henninga uz personiskās jahtas klāja Holivudas skaistuļu lokā, kā pieklājas bigbosam; nebūs Hansa Henninga, kur� ieguvis juridisko zinātņu doktora grādu, kļuvis par visas Vācijas kafijas tirdzniecības monopolistu un Kostarikas konsulu; nebūs Hansa Henninga, kur� fotografētu dēlus pie Ziemassvētku eglītes.

Bet tad viņa noskaņojums pēk�ņi mainījās. Viņ� aptvēra, ka tas viss, kaut ari viņ� paliktu dzīvs, būtu tikai sapnis. Viņa mū�s ta�u bija jau iepriek� noteikts, ieprogrammēts. Abitū-rija, zobārstniecības studijas, tad tēva prakses pārņem�ana, pēc tam precības ar Petru � paziņu meitu. Visai neizskatīga mei�a, toties uzticīga un pla�iem sakariem. No baznīcas kora laikiem. Potenciālo pacientu dēļ.

Tad pēk�ņi kā zibens uzliesmojumu viņ� ieraudzīja iespēju, to zvaig�ņu mirkli, kādu liktenis cilvēkam dāvā tikai vienreiz.

Ja viņ� novāktu Plagenmeieru, tad kļūtu par dienas vareni. Visas avīzes ziņotu, ka biedru dzīvības izglābis viņ�. Tad citi beidzot redzētu, kas Hakbarts ir par zelli. Un kur nu vēl Gunhilde � tā ar viņu lepotos! Viņai beidzot atvērtos acis. Jāsmejas, ja viņ� netiktu galā ar �o nēģeri!

Hakbarts kaisa kā drudzī. Tagad tikai nejaut nevienam neko manīt! Nu viņ� parādīs, kur� ir vīrs un kur� ne!

Vajadzēja izgudrot plānu.

Viņ� vienmēr nēsāja līdzi gaisa pistoli un saliekamo nazi � tēva atvaļinājuma laikā viņi dzīvoja vasarnīcā pie Brammes jūras, un reizēm viņam vakaros nācās skriet vai braukt ar divriteni caur me�u.

Ja viņ� zibenīgi izrautu vadu no Plagennieiera rokas, tas vairs nepaspētu nospiest nāves pogu. Tikai vajadzēja izdomāt, kā nokļūt Plagenmeiera tuvumā, un tad � līdakas lēciens .. .

Bet ko lai izdomā?

Viņ� piesarka. Kāpēc Plagenmeiers blenza tie�i uz viņu? Vai viņ� prastu lasīt domas? Reizēm �iem nēģeriem, �iem jaukteņiem, lādas spējas piemītot. Hakbarts a�i sāka �ķirstīt tūristiem domāto zviedru valodas sarunvārdnīcu, kura atradās viņam priek�ā uz galda.

Viņ� jau trīs nedēļas mācījās zviedru valodu, lai kaut vai tādējādi spētu imponēt Gunhildei. Viņas vectēvs no mātes puses bija zviedrs, un brīvdienās viņa kopā ar nelielu biedru pulciņu vēlējās doties ceļā uz Estersuridu. Varbūt uzaicinās braukt arī viņu, ja viņ�, tāpat kā Gunhilde, mazliet pratīs zviedriski?

Varifr&n gar tuget till Oster�uneli Kad atiet vilciens uz Estersur.du? Vienu biļeti otrajā klasē līdz Estersundai. Kan jag fā en unāra klass, enkel till Ostersund.

Bet kā nokļūt klases priek�ā, pirms Plagenmeiers pagūst iz�aut? Kādas ir iespējas �au�anu aizkavēt?

Simulēt sirdslēkmi, pakrist, izlikties beigtam un tad līst pa solu apak�u uz priek�u,

izdevīgā mirklī ienirt pagaldē un tad rāpot uz priek�u,

piedraudēt ar pa�nāvību, izlikties, ka grib ar saliekamo nazi pārgriezt sev vēnas, lai Plagenmeiers liktu viņam iznākt priek�ā un atdot nazi,

pateikt, ka viņam ir dokuments, fotokopija, fotogrāfija, zināma kāda liecība, kas pierādītu, ka slepkava bijis Blek-vēls,� un tad iet uz priek�u, it kā lai attiecīgo lietu nodotu Plagenmeieram,

notēmēt uz Plagenmeieru ar gāzes pistoli, it kā tā būtu īsts �aujamais, cerībā, ka viņ� padosies,

vienā mierā pateikt, ka viņam tūlīt jātiek uz tualeti, un iet Plagenmeieram klāt.

Kas būtu visjēdzīgākais?

To nu viņam vajadzēja kārtīgi apsvērt.

Jag ramlade. E$ steidzos.

Vai jūs nepaņemtu mani kādu gabalu līdzi? Kan ja fā fi'ilga med en bit?

No 9. 15 līdz 9. 37

Sasniedzis brieduma gadus, viņ� būtu varējis izvēlēties kādu no vismaz divsimt arodiem, bet viņam ienāca prātā strādāt tie�i policijā. Savu lēmumu Kāris Kemena bija no�ēlojis jau vairākkārt, ta�u nekad tik stipri kā �orīt. Vai gan tādiem s . .. vajadzēja notikt tie�i Brammē? �is vājprātīgais terorists klasē neatradās ne Brēmenē, ne Oldenburgā, ne Vilhelmshāfenē � nē, viņ� sēdēja klasē tie�i te pie viņa, Brammē! Un tie trīcelīgie pilsoņi un politiķi, kuri stāvēja visapkārt, tagad cerēja, ka viņ�, Kāris Kemena, paveiks kārtējo brīnumu. Tikai tāpēc, ka liktenis viņu iemetis �ajā mēslu kaudzē, un tāpēc, ka ik ceturto nedē|u superkomisars Ēriks Ode rādīja tiem paraugpolicistu. Ar slepkavību viņ� vēl tiktu galā, tur nekas vairs nebūtu labojams un neviens neprasītu, lai viņ� mironi atdzīvina, bet tagad ...

Kaut arī laukā bija divdesmit trīs grādi, viņam sala kā pirms malārijas lēkmes. Nenervozēt, neko neizrādīt, viņ� sev iedvesa. Tad neuzkrīto�i iebāza mutē divas �Valium-5� tabletes un sakrāja siekalas, lai dabūtu zāles lejā. Cerams, ka arī bez ūdens tās kuņģī iz�ķīdīs pietiekami ātri.

Visi blenza uz .viņu. It kā viņ� atkal būtu ko iedzēris. Bet �oreiz ne grama. Komisārs zināja, ko par viņu vienmēr saka: ��is jau ar pudeli guļas un ceļas!� Blēņas! Viņ� bija slims. Vraks jau piecdesmit viena gada vecumā. Un vēl divpadsmit gadu līdz pensijai. Ja vien kāds viņu līdz tam nenokniebs. Ja valdība vēl aizvien ņemsies tā lutināt visus noziedzniekus, tas notiks bez vārda runas. Ja �o Plagenmeieru toreiz būtu iebāzu�i kādā darba nometnē, viņ� �odien te nesēdētu. Un tagad citu izlieto ūdeni nācās sasmelt viņam. Līdz vēmienam!

�ults sāpēja, it kā vēderā degtu maza liesmiņa. Nolādētās viesības pie Būta vakarvakarā! Itāļu nakts. Ap pusnakti �ie atkal reiz konstatēja, cik gan viņ�, Kemena, esot līdzīgs Hansam Albersanv. Un tad viņam nācās dziedāt �La Paloma� un �Pirmoreiz, tad vēl sāp�. Un, protams, �ūpot. Līdzīgs Hansam Albersam � stulbums! Glu�i vienkār�i citi ⁷⁰ bija vēlēju�ies viņu izcūkot. Kemena labi zināja, ka vainu par pēdējām divām neatklātajām slepkavībām Brammē uzve| viņam � bet tās nebūtu atklājis pat Ēriks Ode.

Kas gan viņam te, skolas pagalmā, vispār darāms, kolēģi jau tāpat visu no�ogoju�i, un pēc nepiinas stundas, ja ne agrāk, jūbūt klāt ļaudīm no jaunāsspeciālvienības teroristu, ķīlnieku ņēmēju un līdzīgu darboņu apkaro�anai. Viņ� pats tos bija izsaucis. Piecpadsmit minū�u laikā jaunā vienība spēja sagatavoties startam un pēc �etrdesmit piecām minūtēm jau nolaisties ar helikopteriem skolas pagalma. Tie noteikti paņems līdzi ari kādu psihologu.

Vislabprātāk viņ� būtu gājis prom, bet to, protams, nedrīkstēja. Varbūt derētu norīt pāris table�u Nedo-Med pret galvassāpēm? No tām viņam bija tāda alerģija, ka seja pāris minūtēs pietūka, it kā viņu veselu stundu būtu apstrādājis pats Kasiuss Klejs. Kāds sanitārs tad varētu viņu aizvest uz mājām.

Viņ� jau meklēja tūbiņu ar baltajam tabletēm, kad deguna priek�ā iznira �tofrēgens � viņa palīgs, kur� panikas reizē vienmēr ļāvās stipri iespaidoties.

� Mums jāatgādā �urp Karpano!� viņ� kliedza.� Lai �is parunā ar Plagenmeieru.

� Un Blekvēls arī,� noteica Kemena.

� Pie Blekvēliem neviens nenāk pie telefona.

� Vai tad jūs nepiezvanījāt kolēģiem Brāķē?

� Piezvanīju. Tie viņu nogrābs, cik ātri vien iespējams, un atgādās �urp.

� Cerams, ka viņi pasteigsies.

� Nāciet, aizbrauksim līdz slimnīcai pie Karpano,� �tofrēgens aicināja.

� Brauciet viens pats.

� Viņ� ta�u ar mani pat nerunās.

Kemena apsvēra. Lai nu tā būtu, laikam jābrauc pa�am. Tur pat Buts nevarēja viņam ko pārmest. Un bez tam � labāk runāt ar doktoru Karpano nekā noskatīties, kā absolventus saplosa bumbas sprādziens. Tepat blakus stāvēja arī Korcēliuss un tas draņķa ok�ķeris no ilustrētā �urnāla. Skaidrs kā diena, abi jau gudroja virsrakstu nosaukumus. ASINSPIRTS BRAMMĒ . . . Idioti! Tikai prom no �ejienes! Kemena ar �tofrēgenu devās uz ma�īnu.

� Karpano noteikti jau būs uzzinājis, kas �eit notiek,� �tofrēgens teica.

� Es arī tā domāju.� Viņ� vēl vakar bija ticies ar Karpano viesībās pie Būta. Prīmā puisis!

Karpano ne tikai^ atgādināja dienvidnieku, bet daļēji tāds ari bija. Viņa sen�i pagāju�ā gadsimta vidū bija ieradu�ies no Toskānas, lai Bodenezera vācu pusē izvērstu tirdzniecību ar vīnu un augļiem. Kop� tā laika Karpano klans bija ticis pie zināmas labklājības, it īpa�i tāpēc, ka reti kāds no viņu virie�u kārtas pārstāvjiem bijis tik no�ēlojams, lai nespētu iekarot sev vismaz tre�ā bagātākā pilsoņa meitu tādās pilsētās kā Īberlīgene, Kemptene, Frīdrihshāfene vai Rāvens-burga. Un, tā kā izglītība Vācijā kop� sākta gala ir bagāto daļa, Karpano dzimtas locekļi drīz vien jau studēja Tībin-genē vai Freiburgā, lai pēc tam kalpotu tautai un tēvzemei par ārstiem, skolotājiem, advokātiem vai ari komercpadom-niekiem.

Manis tur nebija, kad Kemena un �tofrēgens soļoja pa dezinfekcijas līdzekļiem piesmirdu�o gaiteni Brammes slimnīcā pretī medicīnas doktoram Ralfam Marijai Karpano; to man pastāstīja da�i liecinieki, bet viss jau apmēram tā bija noticis, kā aprakstu.

Kemena, hipohondriķis, kur� katru mīļu dienu redzēja sevi jau guļam nāves gultā, neiedrīkstējās Karpano paziņot vizītes iemeslu, jo baidijās, ka jebkuru brīdi gaidāmā sirds infarkta reizē ārsts varētu iedomāties atmaksāt. Tādos gadījumos mediķiem ir savas iespējas.

Tā nu viņ� blenza uz Karpano, nedrīkstēdams uzsākt sarunu.

Karpano to laikam nojauta, jo norūpējies pamāja un teica:

� Es jau dzirdēju.

� �ausmīgi!� Kemena atsaucās.

� Jā,� Karpano apstiprināja.

� Plagenmeiers pieprasa atzī�anos,� teica �tofrēgens, apzināti noklusēdams, no kā.

Karpano tikai viegli sarauca uzacis.� Ak tā, nu es saprotu .. .� Viņ� ieskatījās pulkstenī, tad sabāza rokas baltā uzsvār�a kabatās.� Es gan esmu ļoti aizņemts, bet, lūdzu, ieiesim uz bridi manā kabinetā.

Negaidīdams pārējo piekri�anu, viņ� pagriezās un, aizsoļo-jis pa gaiteni, atvēra kādas durvis.

Kemena un �tofrēgens klusēdami vilkās viņam nopakaļ. Iegāju�i kabinetā, viņi pagaidīja, līdz Karpano aizslēdz durvis un norāda uz krēsliem.

� Sēdieties, lūdzu!

Viņ� pats atslejas pret rakstāmgaldu un aizsmēķēja cigareti.

� Tātad.

� Es domāju � patie�ām fatāls gadījums, doktora kungs, jums jāsaprot, es atrodos �ausmīgi neērtā stāvoklī. �is Plagenmeiers nespēj atbildēt par savu rīcību. Viņ� prasa, lai slepk..., tas ir, vīrs, kur� sabraucis viņa līgavu, atzītos. Citādi viņ� draud uzspridzināties kopā ar divdesmit trim skolniekiem, kuri atrodas klasē. Tad nu es nodomāju . . .

� Zinu, ko jūs nodomājāt. Bet vai drīkstētu jums vēlreiz atgādināt, ka pieci izmeklē�anas daļas darbinieki nepilnu stundu pēc nelaimes gadījuma pārbaudīja manu ma�īnu un neatrada uz tās ne mazāko pēdu?� Karpano ieturēja nelielu pauzi.� Jums varbūt vajadzīgs vēl kāds pierādījums, ka neesmu vainīgs?

Kemena savā krēslā jutās acīm redzami neveikli.

� Protams, doktora kungs, es to zinu ... Ta�u Plagenmeiers nav atmetis iedomu, ka redzējis jūsu automa�īnas numuru . ..

� Numuru, kurā da�i cipari un burti sakrita ar manējo,� Karpano skarbi pārlaboja.� Tas varēja būt arī Blekvēla ma�īnas numurs. Lūdzu mani nepārprast, es ļoti labi zinu, ka Blekvēlam ir neapstrīdams alibi, gandrīz jāsaka � paldies dievam!

� Jā, jā, mēs esam aizsūtīju�i arī pēc Blekvēla kunga,� Kemena pasteidzās apliecināt. Karpano nedrīkstēja domāt, ka te kaut kas tiek perināts tie�i pret viņu.

� Nu, tad jau lieliski,� Karpano balss kļuva vai laipna. � Es gan nezinu, ko jūs ar to domājat panākt, jo diezin vai Blekvēla kungs � tāpat kā es � atzīsies darbā, kuru nekad nav pastrādājis, lai tikai nomierinātu histērijā nonāku�u jaunieti.� To teikdams, viņ� atgāja no rakstāmgalda un izaicino�i uzlūkoja abus apmeklētājus.� Ja tas būtu bijis viss . . .

� Jums, doktora kungs, tomēr derētu atbraukt mums līdzi,� teica �tofrēgens. Viņ� Karpano necieta. Būdams vesels kā rutks, viņ� uzskatīja, ka nav nekāda iemesla pret �o smukuli izturēties pārāk laipni.

� Kāpēc tad man būtu jābrauc līdzi?� Karpano jautāja.

� Lai nomierinātu Plagenmeieru.

� Man nenāk ne prātā radīt sabiedrībā iespaidu, it kā es atzītu savu vainu. Un tagad, kungi, atvainojiet... Mani pacienti gaida.

Viņ� viegliem soļiem atstāja istabu.

� Cerams, ka Blekvēls jau ir tur,� �tofrēgens piezīmēja.

� Jā, cerams.

� Mums derētu atrast Hamburgā Plagenmeiera māti un atgādāt ar helikopteru�viņu �urp,� teica �tofrēgens.� Varbūt viņa to pielauzīs visvieglāk.

� Ko � Karpano vai dēlu?

� Dēlu, protams.

� Lai notiek tā, piezvanīsim uz Hamburgu!

No 9. 37 līdz 9. 53

Ja negribam lietot psiholoģijas terminus, minot neirastē-niskos vai �izoīdos faktorus, tad grūti aprakstīt Plagenmeiera stāvokli �ajās minūtēs. Turklāt � kā lai nekļūdīgi pasaku, kas tobrīd Plagenmeieram bija prātā, kaut ko apgalvot nozīmētu melot. Tāpēc varu vienīgi izteikt minējumus.

Pēc sējas sprie�ot, viņ� �ķita augstākajā mērā pārsteigts, ka sē� tur, kur sē�. Tas bija pusotrgadīga bērna izbrīns, kad viņ� iebrēcas, aptvēris, ka sveces liesma sāpīgi dedzina, ja to satver pirkstos. Bija glu�i neiespējami iedomāties, ka palīgstrādnieks Plagenmeiers pēc pa�a gribas nokļuvis �ajā klasē un ar pistoli un bumbu pieteicis divdesmit �etriem cilvēkiem �ahu. īstais Herberts Plagenmeiers � spraigs, spēkpilns, enerģisks � �obrīd drāzās par laukumu starp �Buth KG� tre�o un ceturto cehu, simt metrus viņ� veica ātrāk par vienpadsmit sekundēm un lēca pāri se�metrīgam paklājam. Viltus Plagenmeiers, kāda ārpuszemes spēka radīts un �eit iemests sajukuma cel�anai, bija miegains, apātisks un izvārdzināts. Liktenis tam bija lēmis sēdēt te mū�am.

Sejas tur, priek�ā, viņ� saskatīja kā Berlīnes olimpiskā stadiona apmeklētājs, kur� no pretējās laukuma puses uzlūko godaviesus tribīnēs. Tikai tad, kad meitene pa�ukstēja pāris vārdu Jen�urekam, Plagenmeiers aptvēra, ka starp viņa ķīlniekiem atrodas arī Gunhilde. Viņ� neskaidri sajuta, ka te kaut kas nav kartībā.

Gunhilde un Korinna bija draudzenes jau kop� pamatskolas pulciņu laikiem un tādas palika arī �Jauno Sociālistu� rindās. Kad viņ� bija sadraudzējies ar Korinnu, viņi visi trīs bie�i vien �ur tur devās kopā. Kur nu kuro reizi � uz kino, peldēties, izbraukumos uz Brēmeni, Brēmershāfeni un Kop-svēdi, spēlēja galda tenisu, apmeklēja diskotēkas un polit-vakarus. Gunhilde viņa labā bija itin daudz ko darījusi. Viņai ta�u visur bija sakari. Turklāt normāla istaba, tad da�as pieklājīgas lupatas, un galvenais � viņa parunājās ar Korinnas vecākiem, kuru sajūsma par �reiz jau sodīto krējumbonbongu� rādījās visai maza. Pēc tam viņa bija savtīgi izmantojusi Korcēliusa vājības, piespiedusi viņu aizlikt kādu vārdu, lai Plagenmeiers pie Būta iemācītos arī kaut ko derīgu, nevis tikai mū�am slaucītu pagalmu un krautu dēļus. Ja �ai draņķa pilsētelē kāds ko darījis viņa labā, tad vienīgi Gunhilde.

� Tu vari iet,� viņ� teica Gunhildei, skaņām vairākkārt atbalsojoties.� Lūdzu . ..

Meitene uzlūkoja Plagenmeieru. Viņa nobāla, piespieda delnu pie pakrūtes un trīcēja, it kā būtu ģērbta tikai plānā puloverā un stāvētu vējā kamaniņu trases aug�galā.

� Nē...

� Ko?

� Es negribu . ..

To viņ� nesaprata. Viņ� ta�u vēlējās dāvāt Gunhildei dzīvību. Meitene tik daudz bija paveikusi viņa labā, tagad pienācis laiks parādu nomaksāt. Pasaulē vajadzēja maksāt par itin visu. Karpano un Blekvēls bija izpostīju�i viņa dzīvi, un nu par to viņ� tiem atdarīja tāpat. Reiz Plagenmeiers bija aizdedzinājis Būta noliktavu, un Buts lika viņam zaudējumus atstrādāt. Gunhilde viņam bija daudz dāvājusi, un tagad kaut ko dāvāja viņ�. Bet viņa nevēlējās to pieņemt! Tas sniedzās pāri viņa sapra�anai.

īstenībā ari pati Gunhilde nevarētu pateikt, kāpēc viņa reaģēja tie�i tā. Sava nozīme te noteikti bija arī zināmai solidaritātes izjūtai ar biedriem, kaut gan viņi nebija nekādi biedri � tik ļoti maz kas viņus vienoja. Varbūt te pēk�ņi izpaudās viņas �urnālistes talants. Gunhildes priek�stati par nākotni bija visai noteikti: viņa gribēja kļūt slavena �urnāliste, pamazām iekarot sev vēlētāju atbalstu Brammē, ietikt bundestāgā, izcelties, paraudzīties pēc kāda brīva amata, varbūt pat kļūt par parlamenta valsts sekretāri. Iespējams, viņa neskaidri nojauta, ka �ajā brīdī �ajā klasē iestājies pagrieziens viņas dzīvē. Ja viņa aizietu, tad izglābtos un pamestu citus likteņa varā, un tas būtu traips uz visu mū�u. Liela dū�a, bet noraustās, kad lieta kļūst nopietna, runātu ļaudis. Nē, viņai nebija citas iespējas kā palikt tepat.

Bet kā lai to visu būtu sapratis Plagenmeiers, kur� gadiem ilgi nākotni spēja iztēloties vienīgi līdz nākamās dienas rītam? Viņ� bija pilnīgi zaudējis pamatu zem kājām, ko jūtīgākie un vērtīgākie skolēni, īpa�i Gunhilde un Immo Ki�niks, bet tāpat ari Jen�ureks, tūlīt pamanīja un uzsāka ar viņu diskusiju.

Immo Ki�niks, kalsns blondīns, advokāta dēls, teica: Bertij, netaisi mēslus, mēs ta�u visi tev palīdzēsim! Mans tēvs pazīst da�us ļaudis no FKD⁷¹, viņi noteikti ņems to lietu savā ziņā. Man jau tas liekas pareizi, ka tu cīnies par savu taisnību, bet nedrīkst ta�u pārsālīt. Patiesi, ir ta�u vēl citi ceļi, kā atrast Korinnas slepkavu.

Plagenmeiers viņu uzlūkoja kā cilvēku, kur� suahili valodā jautātu, kā aizkļūt līdz pasaulslavenajam Brammcs rātsnamam. Vārdu jēgu viņ� aptvēra tikai pēc laba brī�a, it ka neredzams simultāntulks būtu nogaidījis pēdējā teikuma beigas un tad vēl �igli ieskatījies vārdnīcā.

Immo Ki�niks, �is pakaļas supercaurums!

� Tu man ko palīdzē�ot!� Plagenmeiers ņirdza. Skolas laikos viņi abi bija startēju�i Brarnmes VSB~ komandā barjerskrie�anā un augstlēk�anā. Immo viņ� atstāja glu�i ēnā, un �is pēc tam revan�ējās: �Vai jūs zināt, kas pie mums ir paradoksāli?���Nē-e.���Citiem sūdi krīt aiz muguras, mums priek�ā.�

Varbūt to atcerējās arī Immo, katrā ziņā viņ� apklusa.

Nākamā laimi izmēģināja resna, neizskatīga meitene, kuru sauca par Dērti.

� Es ierosinu pasludināt, ka mēs solidarizējamies ar Herbertu Plagenmeieru,� viņa sacīja. Teiktais bija iecerēts �Jauno Sociālistu� garā, ta�u skanēja pārspīlēti, gandrīz teatrāli.� Bertija līgava ir noslepkavota. Vainīgais, noteikti kāds valdo�ās �ķiras pārstāvis, gļēvi aizbēdzis no atbildības. �ķiriskā Brarnmes policija mēģina viņu aizstāvēt, tāpat �ķiriskā justīcija, jo uzskata, ka ir apdraudētas tās intereses, jo nu būs jāķeras krāgā vienam no naudas devējiem. Mēs, �veicera skolas trīspadsmitā �a� klase, pieprasām: taisnību Herbertam Plagenmeieram! Mēs streikosim, līdz policija gūs kādus panākumus!

Piekrīto�a murdoņa, saucieni:

� Vispirms uzraksti to! Tad mēs parakstīsimies un atdosim tiem tur, ārā.

Dērte izrāva no bloknota lapu un sāka rakstīt.

� Met tās blēņas pie malas,� teica Plagenmeiers.� Tas man neko nelīdzēs.

Viņ� neuzticējās te nevienam, jo Korinna un Gunhilde viņam bija izstāstīju�as, kur� Brammē ir politiski aktīvs, kur� ne.

Par tādu Dērti � īstu staigājo�u pankūku � viņ� nebija nekad dzirdējis. Tātad viņa gribēja nospēlēt kādu komēdiju.

� Ja tu vēlies protestēt, tad ņem un uzsper gaisā banku vai policijas namu, vai ari Bula pārvaldes ēku � bet ne jau mūsu klasi!

� �ie jaunie ļaudis ta�u patiesi nav vainojami, ka tā iznācis,� teica Jen�ureks.

Plagenmeiers piemiedza acis.

� Kur� tad mani te atdzina, ja ne jūsu tēvi, kur� cits! Bertijs Plagenmeiers � brūnais mēsls � laukā tādu no Brammes! Tuvākajā patversmē, tuvākajā cietumā! Tāda te nevajag! Tā ta�u ir. Nevienas ģimenes, kura mani adoptētu, nevienam meistaram neatradās man jēdzīgas mācekļa vietas, nevienam skolotājam neienāca prātā man palīdzēt pēcpusdienās. Tā ta�u ir!

� To viņ� iemācījies no jums,� Jen�ureks teica Gunhil-dei.

Kāds no�ņācās, lai viņ� klusējot.

� Tēvus man rokā nedabūt � ja es dedzinātu viņu fabrikas, es ielidotu aiz restēm un strādātu gadiem, zaudējumus atlīdzinādams; ja dauzītu gabalos viņu ma�īnas, par tām samaksātu apdro�inā�ana. Pret tiem tu ta�u esi bezspēcīgs, tādi sitīs pretī, līdz tu bez spēka gulēsi zemē. Viņus var nogrābt tikai tā, ja viņu bērnus ...

Jen�ureka apsūdzības pieņēmās spēkā:

� Apsveicu, Gunhilde, sēkla, kuru jūs un jūsu biedri esat gadiem ilgi sēju�i, nu ir uzdīgusi. Es saku tikai vienu: anarhija!

Gunhilde izslējās un atglauda matus no sejas.

� Tu zini, Bertij, es esmu tavā pusē, bet �is te ir strupceļ�. Korinna tā nebūtu gribējusi nekad, nekad!

Plagenmeiers norija siekalas. Dro�i vien . . . Bet vai tagad vairs varēja atkāpties? Padoties �obrīd nozīmēja � vismaz pieci gadi Fūlsbitelē. Pieci gadi bez mierinājuma, ka esi sevi atriebis. Nekad! Tad jau labāk nospiest pogu un kopā ar pārējiem uzlidot gaisa . . . Bet varbūt ir vēl tre�ā iespēja? Izturēt, piespiest Korinnas slepkavu apjēgt stāvokli un galu galā likt tam atzīties visos sīkumos? Arī tad nāktos gadiem sēdēt Fūlsbitelē, toties blakuskamerā veģetētu Korinnas slepkava, kur� līdz tam dzīvojis �ikā villā ar komfortu, tāds nekad neizturētu desmit gadus kamerā, tādam bez vārda runas būtu beigas. Turpretī viņ� izdzīvotu, pieredze ta�u jau bija. Bez tam � l�āda at�ķirība starp sliktu patversmi un labu cietumu? Vienīgi tāda, ka cietumā klājas labāk.

Pēk�ņi viņ� atkal atguvās.

� Mūsu policija ir pietiekami centīga, lai atrastu slepkavu,� viņ� dzirdēja Jen�ureku sakām.� Tikai pagaidiet!

Klusums.

Nevienam vairs neradās arguments, kas jautu sarunas turpināt.

Tātad jāgaida. Vai arī jācer, ka kriminālpolicija gūs panākumus. Jācer uz kādu speciālvienības ideju. Uz brīnumu.

Ara dro�ā attālumā, smil�u maisu aizsegā, simtiem oficiālu personu un skatītāju. Dūca kameras. Kāda izrāde!

� Vienīgi dzīve vēl raksta krimiķus, kuri mūsu cilvēkiem liek notrīcēt,� teica Korcēliuss. Viņ� turēja mani aizdomās, ka es reizēm savus piedzīvojumus attēloju kriminālromānos, publicēdams tos ar pseidonīmu �-kis�.

� Un mēs, �urnālisti, esam tie parazīti un maitu lijas,� es atbildēju,� tie, kuri visu izmanto savā labā un plē�as ap citu bēdām un postu.

� Mēs tikai rādām �o pasauli, gribēdami panākt tās uzlabo�anos,� Korcēliuss piezīmēja tajā pa�ironijā, kura man viņā tik ļoti patika.

Mēs no jauna apklusām.

Pa logu redzēju, ka Plagenmeiers atkal diskutē ar Gun-hildi, redzēju, kā saule apspīd viņa gai�brūno seju � spītīgu un reizē bezpalīdzīgu, ta�u pēk�ņi sasniegu�u jau zināmu briedumu. Es izmantoju maz faktu, maz liecību, galvenokārt tikai personiskos secinājumus un introspekciju, tajā mirklī īsi pirms desmitiem iztēlodamies, kādas asociācijas un jūtas, kādi priek�stati un sapņi tobrīd valdīja pār Plagenmeieru, kad pagātne un nākotne viņam �ķita daudz reālākas par tagadni, jo nu viņ� pilnīgi dzīvoja vakardienā un rītdienā.

Batonrū�a, Luiziāna. Pilsēta pie lielās upes, un mans tēvs strādā lejā pie Misisipi. Viņ� zina, ka es esmu, bet vai dotnā par mani � tagad? Viņ� ir viesmīlis ostas restorānā, viesmīlis. Korinna nesa man no bibliotēkas visādas grāmatas, kādas vien par dienvidu �tatiem varēja atrast. Es pazīstu �o zemi, kaut nekad neesmu tur bijis. Ta�u nākamgad aizbrauk�u turp kopā ar skaistu sievu. Un ar lielu auto un kaudzi naudas Es esmu Luiziānā, nevis Brammē. Sī klase ir sapnis. Es sē�u Misisipi krastā un mak�ķerēju. Es sapņoju

par Brammi, pilsētu in Germany, kurā reiz dienējis mans tēvs un par kuru viņ� man daudz stāsta, jo tur viņam piederējusi baltā meitene, kādu viņ� te, Luiziānā, nedabūtu nemū�am. Pavasaris Luiziānā. �Mū�zaļo ozolu plauksto�ās lapas atgrū� vecās, un tās nokrīt zemē, magnolijām briest tum�i pumpuri. Sūnas, kuras nokarājas no stumbriem, ziemā kļuvu�as pelēkas un tagad spīgo zaļganā vizmā. Visur ņirb jauna dzīvība, aplaimojo�a un brīni�ķīga. Vasara Luiziānā. Zari un lapas �ķiet kā no zelta un safīra.� Tā rakstīts Gvena Bristova �Tālajos dienvidos�, grāmata atrodas cehā manā plauktā. Es atceros katru vārdu, arī salīdzinājumu, ka �debesis izlieku�ās pār zemi kā milzīga vara bļoda�.

Tā ir mana zeme, un, kad es te, Brammē, sapelnī�u pietiekami daudz naudas, mēs ar Korinnu aizbrauksim un apmetīsimies tur uz dzīvi. Mēs gribam piecus bērnus. Pirmais kļūs par advokātu, otrais par ārstu, tre�ais būs d�eza muzikants, ceturtais � ģenerālis un piektais � in�enieris. Mana tēva vārds ir Bend�amins Haskells, es tātad sevi atkal sauk�u par Haskellu � Herberts P. Haskells. �P�� no Pla-genmeiera. Kā piemiņa. Plagenmeieri, nē, Haskelli � tie kaut ko nozīmēs.

Tie te klasē, man pretī,� tie no manis baidās, kā 1831. gadā baltie baidījās no Nata Tērnera⁷². Reiz ta�u var trīcēt arī citi, kāpēc tas vienmēr būtu jadara man? Tēvi man dos naudu, kaudzi naudas, lai tik es palai�u viņu palaidņus vaļā. �odien stiprākais vīrs Brammē esmu es, Bertijs Plagen-meiers, Brammes karalis! Bertij, atnes eļļas kannu; Bertij, padod stellatslēgu; Bertij, atnes man alu! Pie velna Būta fabriku! Trīs rindās stāties, �etri vīri apsardzē, prom pie konveijera! Varens kruķis bija tam darbaudzinātājam. Un vienmēr gatavs zvelt. Nav bijis baznīcā? Kamerā iek�ā! Pie velna Hinriha Rēkopfa patversmi! Locīt kartonu, apkrasot lellītes, �tancēt kārbas. Celties, ēst, strādāt, paēst, strādāt, pļāpāt, gulēt. Ievilcis pa purnu uzraugam! Desmit dienas bunkurā ar betona lāvu. Pie velna jaunie�u soda iestādi!

Tagad runāju es!

Tagad nāk nauda, un mēs ar Korinnu braucam uz Luiziānu.

Bet Korinna ir mirusi . . . Viņi man atņēmu�i Korinnu.

Sie te, man pret^, viņiem ir viss � vecāki, māte, kura nav padauza, dzimtene, viņi zina, kur iederas, viņiem ir patvērums. Bet, ja es tagad nospie�u pogu, tad viņiem vairs nebūs nekā. Tāpat kā man.

Ak dievs, liec visam ātrāk beigties!

�ai brīdī sarunu ar Plagenmeieru uzsāka Buts, un es apbrīnoju viņa izjūtu, ka nu pienācis īstais brīdis to darīt. Paaudzēm ilgi viņa ģints bija attīstījusi instinktu un prasmi apslāpēt iedīglī dumpjus un veikliem vārdiem vest pie prāta tos, no kuru darba tā pārtika. Būta prasme jau bija īsta mākslā, vismaz tikpat godājama kā vijoļspēle vai glezno�ana Rubensa līmenī.

� Ja jūs nāksiet laukā,� Buts runāja megafonā,� tad uz sava rēķina krājkasē atradīsiet piecdesmit tūksto�us mārku. Mēs jums to garantējam. �o summu sametīs skolēnu vecāki un es . ..� Plagenmeiers pamanīja, ka Buts apraujas pusvārdā un pavēr�as pret Lankenavu, kur� tam no aizmugures kaut ko pa�ukstēja.� Pilsētas valde pieliek vēl desmit tūksto�us mārku � tātad se�desmit tūksto�i mārku, Plagen-meiera kungs!

Plagenmeiers svārstījās. Tā bija viņa sapņu nauda.

Buts piebilda:

� Jūs saņemsiet minimālu sodu, un visa Brammes pilsēta prasīs, lai tas liktu piespriests nosacīti. Bez tam es jums garantēju, ka varēsiet trīs gadus mācīties par industriāltirgo-tāju. Kemenas kungs man teica, ka policija izsludinājusi piectūksto� mārku lielu atlīdzību tam, kas notvers autovadītāju, kur� sabrauca jūsu līgavu. Redzat, Plagenmeicra kungs, mēs darām visu, kas ir mūsu spēkos, l.ūdzu, esiet pretimnāko�s! Esiet mierīgs, nosvērts un apdomājiet!

Tas bija vilino�i. Plagenmeiers redzēja iespēju, pēdējo glābiņu.

Bet no otras puses � Buts. Tie�i Būta firmā viņu bija tā dresēju�i, tā pazemoju�i, ka viņ� aiz dusmām aizdedzināja kādu noliktavu. Par to viņ� pusotra gada nosēdēja jaunie�u soda nometnē. Un tad Buts panāca, ka viņam mārku pēc markas vajadzēja atstrādāt zaudējumus. Tai pa�ā vietā, kur bija stāvējusi noliktava. Lai iepazītu naudas vērtību, kā bija izteicies Buts.

Ta�u �oreiz runa bija nevis par dēļiem, bet gan par cilvēkiem, pie tam jaunie�iem. Brammes naudinieku dēliem un meitām. Tas jau bija kas cits! �oreiz spēks ir viņa pusē.

Viņa! Tagad summu nosauca viņ�, un tie tur, ārā, acīmredzot ir ar mieru prasīto samaksāt.

Tā bija izeja, viņam atlika tikai iekasēt.

� Dodu savu godavārdu, visa Brammes pilsēta dod jums godavārdu!� uzsvēra Buts.

Plagenmeiers ļāva pistolei noslīgt.

Viņ� juta savus gūstekņus uzelpojam.

Arī viņ� pats sajuta atvieglojumu.

Tad viņ� vēlreiz paskatījās uz Gunhildi.

Viņas sejā atspoguļojās līdzjūtība, rezignācija, skumjas, un viņam �ķita, ka spēj lasīt Gunhildes domas tik skaidri, it kā meitene runātu skaļi: viņi tikai vēlas tevi apkrāpt, idiot, tu! Tiklīdz viņi piekļūs tavam spridzeklim . . .

Arī Gunhilde nezināja visu.

No 9. 53 līdz 10. 14

Buts beidzot atkāpās, kaut arī kādu mirkli izskatījās, ka Plagenmeiers varētu kļūt piekļāvīgāks. Drīz kļuva rezignēti arī pārējie, kuri bija runāju�i megafonā,� Kemena, Lanke-navs, speciālvienības vīrs, kur� tikmēr bija te ieradies. Viņu pūles man �ķita tikpat nelietderīgas kā mēģinājums nocelt no sēkļa kuģi, izlejot tā priek�galā pāris spaiņu ūdens. �ī lieta vārda tie�ajā nozīmē bija iestrēgusi.

� �etri vīri,� konstatēja Korcēliuss.� Varbūt veiksies vienai sievietei.

� Kur tad kavējas Plagenmeiera māte?

� Nav ne jausmas. Varbūt viņi nedabū no tās nost pēdējo precinieku.

� Ak tad viņa ir . . .

� Tā vismaz runā.

� Ahā! Kad viņa te tupēja ar �ito brūno knauķi, neviens vairs negribēja lādu precēt, viņa bija apzīmogota par padauzu. Tad viņa par to ari kļuva. Sevis pazemo�ana par sodu sabiedrībai, kura viņu tiktāl novedusi.

Korcēliuss ie�ķībi pablenza manī. Tā kā biju atdarinājis viņa dikciju, viņ� laikam jutās pavilkts uz zoba.� Protams, �īs sabiedrības trūkumi atspoguļojas kā kli�eja un ietver sevī milzum daudz pliekanības un ki�a, bet tas ir tikai mūsu vareno paņēmiens, kā novērst prātus no trūkumiem, nosaucot to aprakstus par kli�ejiskiem, tātad mazvērtīgiem.

Saturīgs teiciens, patiesi. Korcēliuss nebūt nebija tik dumj�, kā izskatījās da�s labs no pseidokreisajiem, nemaz nerunājot par maniem kolēģiem �urnālistiem.

Doma par kolēģiem lika man atjēgties, aptvert, ka, būdams �āda notikuma aculiecinieks, nemaz nedrīkstu notikumus Brammē neaprakstīt savam �urnālam. �ēl, ka pie rokas nebija neviena fotogrāfa, bet gan jau bildes varēs nopirkt arī pēc tam. Puse Brammes grozījās pa kapsētu ar fotoaparātiem rokās.

īpa�i noskaņoties man nemaz nevajadzēja, ja jau �urnālista arodā, ieskaitot arī darbību skolas avīzē, aizvadīti turpat divdesmit gadi, teikumi veidojas vai pa�i no sevis vēl pirms notikuma aprakstī�anas. Nezinātājam tas var likties bezsir-dīgi, bet tad jau nespētu dzīvot neviens ārsts, ja pēc katra nāves gadījuma kristu dziļā depresijā, un tāpat neko neiespētu �urnālists, kur� pēc katras lidma�īnas avārijas un citiem �ausmu skatiem dabūtu sirdslēkmi.

Un tā nu es �ajā rītā �ajā skolas pagalmā jau laikus sāku veidot sava vēlākā ziņojuma galvenos teikumus ...

ASINSPIRTS ĢIMNĀZIJA

Divdesmit divus gadus vecs palīgstrādnieks uzspridzina sevi un divdesmit trīs absolventus

�ajā rītā viņi mierīgu sirdi ieradās skolā, zvaigāja un smējās � vairs tikai nepilnas trīs nedēļas līdz lielajām brīvdienām. Problēmu gan netrūka arī viņiem, bet tās viegli aizmirst, ja ir deviņpadsmit gadu, ja ir iemīlējies, ja pēc nedaudz dienām varēs apceļot pasauli, ja drīz kabatā būs beig�anas diploms un nu varēs studēt, ja dzīvo pilsētā, kur vēl valda kārtība un kur tēvi reiz atstās mantojumā praksi vai firmu. Brammē pēdējās klases audzēkņu stāvoklis bija labāks nekā viņu vienaud�iem Berlīnē, Minhenē vai Harn-burgā, jo viņu pasaule bija pārskatāma kā futbollaukums, tā neveidoja sare�ģītu labirintu, kā tas ir citur. Un, lai idille būtu pilnīga, viņi sēdēja svaigi izremontētā klasē ar liepu zaļām sienām, un ārā spīdēja saule.

Tā bija pulksten astoņos un divās minūtēs.

Bet pēc trim stundām viss ir galā. Iegāzu�ies klases griesti un iegruvusi viena siena, pāri skolas pagalmam skan mirsto�o kliedzieni, no drupām tiek vilkti laukā sa�ķaidīti ķermeņi, un nupat �ķirstītie vēstures atlanti piesūku�ies asinīm. Dzīva palikusi viena meitene, vienīgā no divdesmit trim skolēniem. Gunhilde Geilmica, skaistākā no visām.

Ta�u viņas labā kāja pārvērtusies stumbenī. Sev blakus redzu bēdu sagrauztas mātes, izmisu�ie tēvi cen�as glābt vairs neglābjamo. Kaucot sirēnām un zilām ugunim mirgojot, aizdrā�as ātrās palīdzības ma�īnas. �Kaut ko tik briesmīgu neredzēju pat karā,� kāds ugunsdzēsējs satriekts saka. Ja bramtnie�i dabūtu rokā vīru, pareizāk sakot, zēnu, kur� visu to izdarījis,� viņi to saplosītu kailām rokām. Ta�u arī Herberts Plagenmeiers ir miris. Divdesmit gadus vecais palīgstrādnieks, vācietes un krāsainā amerikāņu zaldata dēls, īsi pēc astoņiem ieradās klasē un piedraudēja uzspridzināties kopā ar klāteso�ajiem, lai tādējādi piespiestu atzīties to, kur� noslepkavojis viņa līgavu. Viņ� turēja aizdomās divus vīrus, viens no tiem pirms astoņpadsmit dienām it kā bija sabraucis divdesmit �etrus gadus veco bibliotekāri Korinnu Fogesu, tum�ā mersedesa trieciens, ka izrādījās, bija nāvējo�s; ta�u iespējamie vainīgie nejāva sevi piespiest pie sienas, viņiem nebija, par ko atzīties. Tad Plagenmeiera nervi neizturēja, varbūt viņ� uztraukumā eksploziju izraisīja netī�ām, nemaz negribēdams noiet līdz galējībai. To nezina neviens. Katrā ziņā nākamnedēļ viņa zārks nestāvēs blakus divdesmit trim skolēnu zārkiem, kad pilsēta oficiāli atvadīsies no saviem bērniem. ��ī ir visbriesmīgākā diena Brammes vēsture,� teica birģermeistars Lankenavs, pats tuvu sabrukumam.

Ta�u pilsētai un tās iedzīvotājiem nevar nepārmest vienu. Tas nekad nebūtu noticis, ja gadiem ilgi Brammē nebūtu vilcināju�ies iz�ķirties par radikālu lēmumu, proti, Herberta Plagenmeiera uzņem�anu savā vidē. Puisis, kuram liek uzaugt sliktās patversmēs, kuru iesloga jaunie�u soda iestādēs, pret kuru izturas kā pret izstumto,� tāds puisis spēj rīkoties neprātīgi, ja viņam atņem pēdējo atbalstu. Un Herbertam Plagenmeieram �is atbalsts bija Korinna Fogesa.

Bramnie nespēja, varbūt arī negribēja notvert meitenes slepkavu, un pats viņ� klusēja. Kur� tad īsti vainojams Brammes asinspirtī?

Tiktāl mans pirmais melnraksts klade. Ja Korcēliuss zinātu, par ko es nupat te domāju, viņ� nosauktu mani par cūku, draņķīgu cūku, parazītu, kas pārtiek no citu posta.

Bet ko lai saka par kolēģiem, kuri stāvēja visapkārt kamerām, mikrofoniem un stenoblokiem rokās? Par simtiem Brammes vīru, sievu un bērnu, kuri spiedās pret aiz�ogojumu, lai trīcēdami dzīvotu līdzi katastrofai? Kas bija līdzjūtība, kas sensāciju kāre? Vai tie tur, iek�ā, ciestu mazāk, ja skolas pagalma un kapsētā neviena nebūtu?

Manas pārdomas iztraucēja Korcēfiuss.

� Es domāju, tāda poiicijas nevarība ir satrieco�a. Viņi mums izmaksā miljonus � un tagad viņi te stāv un nezina, ko darīt.

� Kas tad viņiem būtu darāms? Iepūst telpās kādu vāzi � varbūt pa atvērto logu? Varbūt no�aut viņu? Ja kāds ar ī trāpītu � tas gan maz ticams �, viņam aizvien vēl atliks simtdaļa sekundes, lai nospiestu pogu. Nē, nē, tagad patie�ām tikai jārunā, jāgaida, jānovelk laiks. �ķiet, būs tomēr jātie, ka viņ� nemuļķojas un somā atrodas sprāgstvielā. Vai varbūt jums radies kāds priek�likums?

� Nē,.. Es vēl aizvien ceru, ka vīrs, kur� sabraucis Korinnu, būs tik krietns un atzīsies..

� Tātad jautājums � atnāks Blekvēls vai varbūt Kar-pano?

� Jā. Es to uzskatu pir pēdējo variantu.

� Vai ari Plagenmeiers padosies. Neaizmirstiet, Jen�u-reka un divdesmit triju skolēnu nāve nozīmēs nāvi ari viņam.

Tā runājot, man ie�āvās prātā, ka sava ziņojuma uzmetumā es pilnīgi biju aizmirsis Jen�ureku. Sagadī�anās vai likteņa pirksts? Varbūt vienīgi viņam lemts izkulties ar veselu ādu? Bet kā? Kādā veidā?

Es uzlūkoju Korceliiisu, it kā viņ� spētu uz �o neizteikto jautājumu atbildēt, ta�u viņa uzmanību novērsa kas cits. Nomurminājis: �Vienu acumirkli.� � viņ� aizgāja pie grupiņas, kas pulcējās ap Kocēnu un kaut ko uztraukti apsprieda.

Tas iiga pāris minū�u, tad viņ� atkal atgriezās.

� Blekvēls ir miris,� viņ� ātri noteica.

Es nesapratnē blenzu uz Kbrcēliusu.

� Blekvēls, automa�īnu tirgonis no Brāķēs,� viņ� nepacietīgi paskaidroja.� Darbnīcā notikusi eksplozija, un viņ� gājis bojā. Nekas noteikts vēl nav zināms, bet fakts paliek fakts. Tas varētu nozīmēt pagriezienu.

Es sāku saprast. Blekvēls � virs, kuru, tāpat kā Karpano, turēja aizdomās par Korinnas Fogcsas slepkavību, bet kuram bija alibi.

Korcēiiuss runāja par iespējamu pagriezienu. Ja to apdomātu ...

� Jūs gribat teikt, ka viņ� izdarījis pa�nāvību?� es satraukts jautāju.

� Es jau sacīju, ka sīkāk nekas nav zināms.

� Pa�nāvība � tas būts: atrisinājums. Tas bijis viņ�, kur� sabraucis Korinnnu. Tam viņ� vēl *icis pāri, pat sagādājis sev alibi. Bet tagad, kad viss tik ļ. saasnājie:. viņa nervi nav izturēju�i. Viņ� nav gribējis bū: vainigs. vēl divdesmit piecu cilvēku nāvē, tāpēc atradis �ādu izeju.� es, piekri�anu gaidīdams, uzlūkoju Korcēliusu.

Ta�u viņ� tikai saviebās.

� Te nu jūs piedēvējat Blekvēlam pārāk daudz sirdsapziņas. No�ēla - ta �im tipam nav raksturīga, jābūt pavisam cilam iemeslam.

� Un kādam tad?

� Nezinu. Varbūt viņ� Kerinnu nav sabraucis nejau�i, bet gan izdarīji, to ar nodomu. Varbūt meitene zināja pārak daudz un viņi gribēja tai aizbāzt muti.� Korcēiiuss apklusa, lai pārdomātu.

Es nezināju, ko atbildēt, tāpēc klusēju.

� Iespējams tas varētu būt,� Korceliuss domīgi turpināja.� Norimta, pirms izmācījās par bibliotekāri. kādu laiku kārtoja viņa grāmatvedību. Pie mums jau sen tenko, ka viņ� slēpis savus ienākumus no nodokļu inspekcijas un pārdevis zagtas automa�īnas uz ārzemēm. Vai biit viņa kādreiz par to kaut ko teikusi. No olras puses,- Korce! iu s izstiepa lūpas*� viņu pat slepkavība nenomāktu tik ļoti, lai viņ� izdarītu pa�nāvību. Tad jau kādam patiesi vajadzētu būt viņam uz pēdām.

� Nu vai zināt,� es teicu. - tas jau stipri atgādina me�onīgos Rietumus, jums tā ne�ķiet?

� Ak. es varētu celt gaismā vēl me�onīgākas te-�rijas, kuras ari nevestu ne soli tālāk.

� Nu gan es kļūstu ziņkārīgs . . .

� Kur� tad apgalvos ka bumbu nav nolicis Plagenmejers? Un vēl viena versija � Buts baidās par savu godkārīgo projektu, par kūrcentru brammes dūņu vannas -. � ja nu aizdomas par bēg�anu no nelaimes vietas krīt uz Karpano? Tāpēc viņ� parūpējies, lai Blekvēls uzlidotu gaisā, un tad Fogesas nonāvē�anu varētu pie�ūt Blekvēlam, bet Karpano gods neciestu ne drusciņ.

� Ne tik skaļi! Tas, ko jūs sakāt. .�.

� Ir tīrs iztēles auglis, - Korcēliuss pabeidza Ta�u vienu es varu jums jau iepriek� pareģot un esmu gatavs apēst slotu, ja tā nebūs: vai nu nelaimes gadījums, vai pa�nāvība, vai slepkavība, bet mūsu naudasmaisi viņa nāvi �ai cīņā noteikti pratīs izmantot savā labā.

No 10. I 1 līdz 10. 21

Reiz dzīvoja mūsu pilsētā pavārs, �efs, kā viņu mēdza dēvēt restorānā; viņ� strādāja vienā no pla�ajām un krēslainajām itāļu ēdamiestādēm ar sarkaniem, neīstu ādu apvilktiem sēdamajiem, neīstām gleznām pie sienām un kjanti vīna pudelēs iespraustām svecēm uz katra galdiņa. Pa�am gan viņam tīkamāks likās vienkār�i pavāra tituls, jo lieka plātība viņam nekad neesot gājusi pie sirds � tā viņ� vismaz apgalvoja, bet, Dieva vārds, vīzības jau nu nekad pasaulē nav trūcis. Ēst vārīt viņ� gan protot, bet par �efpavāriem skaidri zinot tikai to, ka viņi nēsā tās milzīgās piedauzīgā paskata mices, ko viņ�, kaut nositiet, nemū�am nelik�ot galvā. Tāda izrunā�anās bija drusku liekulīga un galīgi vecmodīga � visiem ta�u bija zināms, ka tre�ajā stāvā virs Kastasa saldumu veikala, avī�u kioska un aptiekas, dzīvoklī, kur viņ� ar ģimeni mitinājās, bija simtiem grāmatu un �urnālu par pavārmākslu un vēl tikpat daudz par visu ko citu, Sanfrancisko komiksus ieskaitot, un visa viņa kaune-lība � es, sak, esmu vienkār�s pavārs, nevis �efs � būtībā bija tā pati di�o�anās, tikai a�gārna, mēģinājums izrādīties par tādu kā savu �omu, kas viņ� nebija un nebūs ne tik, cik melns aiz naga. Visa tā tērgā�ana par �efpavāru micēm bija tuk�as pļāpas, varbūt pirms simt gadiem saprātotas un tā arī prātā aizķēru�ās. Viņ� vispār daudz pļāpāja tuk�u, sevi�ķi kop� tā laika, kad viņa dēls bija kritis karā. Mūsu pavārs varēja piepe�i ņemt pie sirds kaut ko tādu, kas pat trakos palātās atstātu dziļi vienaldzīgus. Laikā, par ko es stāstu, mūsu pilsētā Ņujorkas �tata ziemeļos retais pavārs nēsāja �efa cepuri; tiesa, lielākos centros, tādos kā Roma vai Jūtika, tās kā likts bija aiz katras sviestmai�u letes, katrā pankūku bodītē vai ēdnīcā. Jā, piemirsu pateikt � mūsu pavāra vārds bija Arnolds Deiiers.

Visiem zināms, ka pavāri mēdz būt viegli aizsveļami, bet Arnolds �ai jomā bija izņēmums. Tagad, kad es par to domāju, liekas glu�i dīvaini, ka viņ� vienmēr bija tik nosvērts, sevi�ķi, ja ņem vērā viņa sprediķo�anas kāri un ja zina � mēs visi par to pārliecinājāmies �, ka iek�ā viņam vira tāds pats aizturēts niknums kā visiem citiem tajā laikā. Un tomēr viņ� patie�ām bija līdzsvarots. Reizēm, sarunām iegrozoties noteiktā gultnē, Arnoldam acīs sariesās asaras, bet viņ� nekad (gandrīz nekad) nelādējās, nekad nevienam netika sitis, nekad dusmās neārdīja savu darbu.

Man �ķiet, ka Arnolds daudz ko vienkār�i laida pār galvu � savā ziņā noteikti tā. Viņ� bija nostrādājis vienā vietā divdesmit un vēl mazliet gadus, kļuvis gandrīz vai par saimnieka ģimenes locekli, un darba apstākļi arī nebija no sliktākajiem starp līdzīgām iestādēm. Viņa restorāns bija respektabls. Ja tādā vietā kaut kas izleks no eņģēm, kaut vai drusku samisēsies, skaties vien, uz līdzenas vietas būsi uz ielas ar dibenu peļķē, starp atkritumu tvertnēm un samazgu spaiņiem. Restorāna virtuve bija liela un pietiekami labi iekārtota, lai viņam nenāktos pārāk daudz noskraidelēt resnās kājas. Viņ� bija panācis, lai visu aprīko tā, kā pats reiz bija redzējis restorānā Sanfrancisko vai kur citur, piedalīdamies kaut kādā saietā par izmirsto�ām dzīvnieku sugām. Gan viņ�, gan viņa meitas stipri ņēma pie sirds tamlīdzīgas padarī�anas, tāpat arī politiku un cīņu pret narkotikām: visi jau tā vai citādi ar to noņēmās, bet Arnolds un viņa meitas daudz nopietnāk. Ieraugot kādu ka�okādas ģērbā, Arnolda meitas burtiski lēja asaras. Arnolda sieva lielākoties gulēja vai skatījās televizoru. Pēc dēla nāves viņa gandrīz nekad neizgāja no dzīvokļa.

Kā jau teicu, darbs Arnoldam bija labs. Viņam bija arī izpalīgs � pa pusei pavārēns, pa pusei trauku mazgātājs, pa pusei itālietis, vārdā Eliss. Vienu virtuves sienu aizņēma vesela virtene logu, ko Arnolds vai Eliss varēja atvērt, kad vien gribēja, vasarā vai ziemā, tāpēc karstums tur iek�ā nebija daudz lielāks kā jebkur. Bet �is darbs bija vienkār�i Dieva dāvana cilvēkam ar Arnolda temperamentu un nosliecēm visupirmkārt tālab, ka īpa�nieks, vecais Frenks Dellapi-kallo, drūma paskata sirma persona, ko mēs reti kad dabūjām redzēt, ļāva Arnoldam gatavot visu, ko sirds vēlas, ja vien pavārs spēj sadabūt vajadzīgos produktus un nesanāk pārāk dārgi,� ar nosacījumu, ka klienti visu notiesās, lai to nenāktos darīt vecajam Dellapikallo pa�am. Ja viņ� vispār ko ēda, tad tikai spageti.

Dellapikallo sevi�ķi neriskēja, pie�ķirdams Arnoldam Del-leram tādu brīvību. �avu reizi pakuldams salmus kā kongres-menis vai kā ceļojo�s sprediķotājs, pavārmākslā Arnolds tomēr nemēdza mā�oties � nudien, gandrīz nekad. Tik nopietnas pieejas aizsākums bija meklējams Otrā pasaules kara beigās, kad Arnolds armijas pavāra rangā bija nokļuvis Parīzē un pāris rei�u pusdienojis salīdzino�i smalkos (ja ņem vērā laiku) restorānos. Tie viņu bija tā iejūsmināju�i, ka visi sīkumi joprojām tika malti un pārmalti katram, kas bija gatavs klausīties. Kop� tiem laikiem viņ�, saprotams, bija apmeklējis arī citus labus restorānus, tomēr, nobaudot izcilu ēdienu, pamats zem kājām mūsu pavāram nezuda. Pirmie iespaidi Parīzē viņam bija iemācīju�i, ka ēdiens var būt �māksla�, un to Arnolds nekad neaizmirsa piebilst, bet tie nebija pievērsu�i viņa sirdi eksotiskām maltītēm, lai arī jums tā varētu likties, kad sāk�u aprakstīt notikumu, pie kura �im stāstam neizbēgami jānoved. Parīzē viņ� abas reizes bija pasūtījis ceptu gaļu, kas izrādījās esam bifteck au poivre,' un tas viņam parādīja, ka pat pavisam ikdieni�ķs ēdiens var būt brīni�ķīgs. Kā pats stāstīja, viņ� abas reizes esot tā slavējis maltīti, oficiantu un pavāru, ka beigu beigās viņam sāku�i teikt: tāds cilvēks nevarot nebūt kanādietis. Tas Arnoldam bija vēl viens atklājums � ēdiens spēj samierināt tautas.

Un tā Arnolds tagad ik otro nedēļu piektdienas vakarā cēla galdā savu firmas maltīti � pīli Pekinas gaumē, liellopu gaļu Velingtona iedabā, jēra cisku, la�a suflē �, un �ie ēdieni kā likts izbeidzās jau vakara pirmajā pusē, pamazām padarot Dellapikallo restorānu par visai ieslavētu mūsu pilsētā un tās tuvumā. Tāpēc, ja kāds atgriezās mājās no Vjetnamas, ja kādam atbrauca radi no Sirakūzām vai citurienes, ja, visbeidzot, pulciņam vecu dāmu iegribējās labi pavakariņot, Dellapikallo restorāns bija pirmais, kurp prāts veda.

Tagad, atskatoties pagātnē, es apzinos, ka �ie ēdieni jau nekas pārāk izcils nebija, vismaz pēc lielpilsētas standartiem vērtējot. Bet tolaik mūsu pilsētiņā bija kādi divdesmit tūksto�i iedzīvotāju � varbūt kāds tūkstotis turp vai �urp atkarībā no laika apstākļiem un ezera ūdens temperatūras, tāpēc mums patie�ām neizlikās nedz ākstīgi, nedz dumji, kad Arnolds iesāka sevi dēvēt par �mākslinieku�. Pirmkārt, viņ� ⁸⁵

to sāka tā palēnām, un neviens no mums pat nepamanīja, kad jau bija darīts. Otrām kārtām, Arnolds mēdza runāt kā no grāmatas � es jau teicu, ka viņ� milzum daudz lasīja � ne tikai pavārgrāmatas, bet visu, kas nonāca rokās. Ja vien kāds drukas galiņ� patrāpījās viņa metāla briļļu priek�ā, tas tika izlasīts, vienalga, licen�u cipari vai burtu zīmes uz tape�ruļļa malām � viss; un parasti, kad sēdi blakām tādam cilvēkam un fonā vēl skaļi dūc �Bītli� vai Jefferson Air planē, tu pat nepamani to brīdi, kad viņ� ir sācis gvelzt kaut ko galīgi �ķībi. Jā, mēs, ko es �eit piesaucu, tā ir �maitasputnu banda�, molosirotāji � par tādiem mums patika sevi iztēloties, kaut gan īstenībā bijām tikai bariņ� zēnu no grīseriem] kas mētājas apkārt piņņainām sejām un novalkātās melnās vējjakās, gaidīdami pavēsti un lo�u svelpoņu gar ausīm. Ta jau nebija, ka mēs visu to nemaz neapjēgtu. Da�i no pilsētiņas pui�iem pa�i ierakstījās brīvprātīgajos un uz karstām pēdām aiztesās jūras kājniekos, citi savukārt iestājās koled�ā, cenzdamies tikt vaļā no armijas. Bet mēs bijām kā stulbi jēriņi krustceļos � pārāk saprātīgi, lai diebtu brīvprātīgajos, un pārāk dumji, lai paceltu enkuru un iejuktu dumpinieku barā. �Lai jums visiem sifiliss piemetas!�� tāds bija mūsu sauklis. Vismaz varēja tāds būt, ja mēs kaut kur padzirdētu �ādu frāzi. Uz mūsu braucamajiem nebija nedz pacifistu, nedz Amerikas krāsu, nedz LSD varavīksnes, nedz arī nacistu simbolu vai dzelzs krustu. Mūsu vienīgā at�ķirības zīme bija blāvi melnā krāsa � romantisks izmisums, nemanāma klātbūtne. Saviem Hārleja markas platpieraina-jiem mo�iem mēs parasti bijām kādi tre�ie vai ceturtie īpa�nieki, dārdinājām ar uzliektiem izpūtēju galiem, bet vel bie�āk savus braucamrīkus stūmām. Un tomēr mēs bijām Lielceļu Valdnieki ar tērauda smīnu uz lūpām. Bet lielākoties gan � par spīti anarhistiskajiem tīkojumiem � nācās kļūt par �akliem un godīgiem pilsoņiem, lai kaut kā uzturētu vecās ķerras pie dzīvības.

Parasti mēs iegriezāmies patrīt mēles ar Arnoldu drusku pēc pusdienlaika. �Klau, �aļi, lai�am patark�ķēt ar veco Arnoldu!� kāds no mums, teiksim, Tonijs Petrillo, mēdza it kā pa jokam ierosināt. Neviens no mūsu bara ne par kādu naudu neatzītos, ka klausīties Arnoldā patie�ām bija interesanti. Tāpat, cik atceros, neviens nekad neatzinās, ka itin interesanti bija arī padirnēt vecā Dellapikallo mazmeitas ⁸⁶

And�elīnas satrauco�ajā tuvumā. Agrā pēcpusdienā Arnoldam kā pavāram ntkadu sevi�ķu darbu nebija, ja nu vienīgi kāds pārītis katlu uz plīts. Laiku pa laikam viņ� devās uz virtuvi tos apraudzīt, bet steigties viņam nevajadzēja � nebija nekā tāda, ar ko netiktu galā Eliss, pat ja Arnolds uz kādu brītiņu ņemtu un atdotu galus. Arnolds tātad mēdza iekārtoties pustumsā pie viena no apaļajiem galdiņiem bārā (ēdamzāle bija atsevi�ķa telpa), kur saimniekoja D�o Dellapikallo, īpa�nieka dēls, un reizēm, ja mums palaimējās, D�o meita And�elīna pati apkalpoja pasūtītājus. Arnolds dzēra �e riju; viņ� satvēra glāzi ar īk�ķi un rādītājpirkstu, ļaudams pārējiem pirkstiem brīvu vaļu. Visā dienas otrajā pusē viņ� sev atvēlēja tikai vienu lielu glāzi �erija, tiesa, ļaudis runāja, ka pēc darba, tā ap pusnakti nonācis mājās, viņ� vēl �ķirstot grāmatas, malkojot viskiju un itin bie�i pielejoties kā mārks, kamēr sieva un trīs meitas gultiņās saldi �ņācot.

Bārs bija patum�s un juceklīgi trok�ņains, jo reizē darbojās televizors un mū�īgi ieslēgtais atskaņotājs. Mēs mēdzām paņemt pa kausam alus, aizstaigāt līdz viņa galdiņam, sagriezt krēslus un apsēsties.

� Sumināts, Arnold!

� Sveiki, pui�i!� Arnoldam pa�am, bez �aubām, likās, ka viņ� vēr�as pie mums atturīgas cieņas pilnā tonī, it kā no kalnu augstumiem � apmēram tā, kā Lindons Beins D�on-sons televīzijas ekrānā mēdza runāt par ierobe�otiem atbildes pasākumiem Vjetnamā. Tomēr vajadzīgo līmeni Arnolda balss nekad nesasniedza. Viņ� bija resns sārtvaidzis, uz deguna drusku aizmiglotas brilles metāla rāmī�os, aiz tām mazas, gai�zilas a�eles, un pat te, krēslā un vēsumā, viņa piere un kakls vienmēr spīdēja, pārklāti ar plānu sviedru kārtiņu. Ja iegadījās sēdēt tā, ka gaiss vējoja no viņa puses, sviedru smaka bija vienkār�i baiga. Sarkanīgi brūnie, vietām jau sirmie mati bija īsi apgriezti � pēc veclaiku armijas modes, bet ar garām, zeltainām bakenēm, kas Dellapikallo restorānā viņu padarīja par sve�ķermeni, jo tur gandrīz vai katrs � vismaz līdz vakariņotāju pūļa ieplū�anai � bija itālietis. Arī es, lai gan tomēr biju neliels izņēmums � pa pusei īrs.

� Kas jauns bir�ā?� kāds no mums ievaicājās, visticamāk, Benijs Ruso � pēc da�iem gadiem viņ� kļuva par skaitļotāju speciālistu. Bet varbūt kāds noprasīja:� Paklau, Arnold, laime � kur tad tā ir?� Tam vajadzēja būt Lenijam, sauktam par Ēnu, viņ�, man liekas, vispār bija kā

uzburts uz tādām lietām. Vēlāk Vjetnamā viņ� sapazinās ar narkotikām un divdesmit gadu vecumā no pārmēra devas dabūja galu. Būtībā mūsu jautājumiem nebija sevi�ķas nozīmes � Arnoldu Delleru vajadzēja tikai iedarbināt. Vienalga, ko viņam vaicājām, Arnolds to vienmēr uztvēra lielā nopietnībā. Tajos laikos vismaz da�ās aprindās valdīja hipiju tie�ums un vaļsirdība; mēs arī bijām iemanīju�ies lietot apmēram tādu toni, tiesa, ar precīzi nomērītu ironijas piedvesmu, lai neviens nevarētu piekasīties vai piespiest mūs pie sienas.

� Ei, jūs, sala�ņas,� Arnolds mēdza iesākt, mazliet savilkdams mutes kaktiņus un uzacis, it kā mūsu dēļ pat nicīgi pacelt galvu būtu pilnīgi lieka cercmonē�anās, bet tas nebija uzskatāms par nedraudzīgu �estu. Viņ� mūs labi pazina. Visi mūs pazina. Pēc vairākiem gadiem es sapratu, ka pilsētiņas lielākajai daļai mēs pat �ķilām simpātiski, lai arī visi lādēja drausmīgo dārdoņu.

� Paklau, puis,� tā viņ� sacīja dienā, kad aizsākās �is ' stāsts. Acis viņ� bija samiedzis vēl �aurākas nekā citkārt, un balss skanēja pavisam griezīgi:� Paklau, puis, tu sarunājies ar mākslinieku, vai saproti? Un ko gan mākslinieks var spriest par tādām lietām? Vai zini, kas �odien notiek ar pasauli? Tas, ka ļaudis sāku�i uzdot lielus un būtiskus jautājumus nepareiziem cilvēkiem. Par piemēru, izpra�ņā futbolistu par politiku. Vai tirda kādu slavenu sludinātāju, teiksim, Billiju Greiemu, lai tas pareģo, kas iegūs superkausu futbolā.

Arnolds nogrozīja galvu, it kā visa �ī bū�ana nomāktu viņu daudz vairāk, nekā iespējams izteikt vārdiem.

� Ja jums būtu kaut drusku smadzeņu, jūs mani izvaicātu par to, kā lietojams majorāns. Mācieties, tieciet pie laba un godīga amata, apgūstiet to kā mākslu.

Smaids Arnolda sejā aptvēra pat pazodi � tā viņam bija kā liela, rozīga bumba ar divām vai trim spalvainām kārpiņām.

� Bet, raug, ko es vēl jums teik�u. Labāk tad uzdodiet �os grandiozos jautājumus man, nevis kādam, kas iedomājas zinām īstās atbildes.

Arnolds palūkojās uz D�o pie bāra letes, it kā teikuma pēdējā daļa attiektos tie�i uz viņu. D�o, kā parasti, pārslaucīja ar lupatiņu leti, alus krānus, pelnutraukus � visu, kas jau veselu minūti stāvēja nespodrināts. Viņam virs galvas darbojās televizors � pēdējie jaunumi par to, kur� kuru nogalējis, demonstrācijas, dumpji, helikopteri virs Vjetnamas vai Bērklija universitātes � vienmēr viens un tas pats. Kliedzieni un jezga* bārdaini partizāni un tikpat bārdaini pui�i no �zaļajām beretēm�, vienam ar līmlenti sastiprinātas brilles. Bija grūti noticēt, ka aiz restorāna sienām spīd saule un uz trotuāra samiegtām acīm gul�ņā suņi.

D�o nekad pat aci nepameta uz televizora pusi. Viņam pa�am bija savi kari, nepieteikti kā �ī gadsimta lielākais. Galvenokārt ar And�elīnu. Viņam bija a�as, nervozas kār�u spēlmaņa rokas un melnie mati tik kārtīgi atglausti atpakaļ, ka varēja likties taisni vai uzzīmēti uz pakau�a. Tāpat kā Arnolds, arī viņ� nevarēja ciest garmatainos. Reizēm, skatienam neviļus apstājoties pie manām pinkām, kas man tolaik bfeidzās tā ap muguras vidu, viņa seja sastinga, un vismaz minūti vai divas likās, ka viņam piemirsīsies ievilkt elpu. D�o Dellapikallo, And�elīnas tēvs, nudien nebija no tiem, ko spētu sajūsmināt mana uzsvērtā nevērība pret �īs pasaules prasībām. Todien viņ� brīdi pa brīdim panīgri nosmīkņāja kā cilvēks, kas kaut ko sadzirdējis, ta�u rūpīgi centās neizrādīt, ka ieklausās Arnolda teiktajā vai mūsu balsīs.

Tad atvērās ārdurvis, ielauzās gaismas strēle un ienāca And�elīna. Stundas skolā bija beigu�ās. Viņa mācījās pēdējā klasē. D�o pameta a�u skatienu, nofiksēja, un tas bija viss. Viņ� vienmēr bija tāds � auksts kā ledus gabals. Varēja ienākt prātā, ka viņ� ienīst And�elīnu vai vienkār�i to nepazīst, bet, ja kāds uzdrīkstētos kaut pieskarties vienai no daiļajām, brūnajām, kailajām kājiņām, D�o būtu kā lode laukā no savas aizletes un roku palaidēju nudien sagaidītu pastarā tiesa. Es par to ne mazums noprātojos, visbie�āk naktī savu vecāku mājās, gulēdams uz muguras, rokas aiz pakau�a salicis. Tika uzskatīts, ka seksuālās revolūcijas laikmets' rit pilnā sparā � mīlē�anās par velti, tikai paprasi,� ar to bija pilni visi �urnāli, un reizēm man likās, ka visapkārt tā arī notiek � katrā ballītē, uz kuru es neesmu lūgts, aiz katra apgaismota lauku mājas loga. Daudz kas jau dro�i vien notika, pat mūsu mazpilsētā � mīlētāji, kas apglezno viens otra miesu puķēm, visādas kopus masā�as, ar vienu aci ķīķerējot instrukcijā,� bet nekas tamlīdzīgs nenotika tur, kur atrados es, un pavisam dro�i ari ar And�elīnu ne. Par to es biju pilnīgi pārliecināts. Atklāti sakot, es biju pasācis pieskatīt, ar ko viņa vakaros nodarbojas. Es mēdzu nesteidzīgi, bezmaz brīvgaitā un gandrīz bez skaņas nobraukt gar D�o māju, lai redzētu, vai viņas logā deg gaisma; ja tās nebija un ari apak�stāvā nemanīja viņas silne!u, es apbraukāju tuvienes ballītes, iztālēm tās pārlūkodams. Reiz es kādu stundu, pusotras sekoju autiņam, kurā viņa sēdēja (vismaz man tā likās); ar izdzēstām ugunīm un pieslāpētu troksni turējos astē, kamēr braucējiem pēdīgi neizturēja nervi un �ie pamuka zem kokiem ezera krastā. Tad es nospiedu signālu un ie�ķēlu priek�ējās gaismas, visus trīs lukturus reizē kā pro�ektorus,� izbiedētā seja, kas man vērās pretī, nepiederēja And�elīttai, kaut kāds blonds skuķis. Es nopīpināju un draudzīgi pamāju, sak, nekas ļauns man nebija prātā. Skaidrs, ka tādas modrības spīlēs starp tēvu un mani And�elīnai bija grūti pat pirkstiņu pakustināt.

Viņa ienāca līganā un steidzīgā solī, slaidām kājām, ar tādu izteiksmi sejā, it kā teju teju var notikt saķer�anās, bet viņa �oreiz cer tikt sveikā cauri.

� Sveiks, papu,� pat nepaskatīdamās uz D�o pusi, An-d�elīna izmeta un, turpinādama ko�ļāt gumiju, vilka nost mēteli. Mugurā viņai bija viesmīles ģērbs, melns ar ar baltu svītru gar apkakli un gar svārku apak�malu. Krū�turis skaidri pēc �pacel un izspīlē� modes, un apkakles izgriezums tikpat tiecās uz leju, cik svārciņi uz aug�u. Te nu viņu nevarēja vainot � tādās vietās visas oficiantes bija līdzīgi ietērptas �, bet viņa bija ielāgojusi, pienākot pie galdiņa, noliekties tik zemu, ka spēja padarīt cilvēku itin nervozu. Par to gan es mazliet ļaunojos �tāpat kā viņas tēvs, bet man arī negribējās, lai viņa tā nedarītu. Visas �īs manieres tomēr neko nenozīmēja vai, iespējams, nozīmēja tie�i pretējo. Es jau sen biju nācis pie slēdziena, ka sirds dziļumos viņa ir mūķene, varbūt skolmeistariene. Man liekas, ka patiesībā And�elīna pati neapzinājās, ko viņa īsti grib. Viņa reizē bija pirm�ķirīga teicamniece, �ķīsta jaunava un val�ķīgs meitēns, reizē dievbijīga un tēvbijīga. Kā jau visas. Dienās, kad viesistabās uzkrīto�i vāļājās Playboy, viņa tikpat labi varētu karsināt kazu ganus sen�u dzimtajā Kaiabrijā, ar dūcīti noturot tos pienācīgā atstatumā.

� Sveiks, Arnold!� viņa arvien smaidot izmeta. Mums ne vārda.

Viņ� alla�, svētlaimē samiedzis acis, atsmaidīja:

� Sveika, And�elīna!

Vienkār�i pretīgi noskatīties. Bet Arnolds, protams, viņu bija pazinis jau tad, kad viņa vēl bija projektā. Tā teikt, tēvo�a tiesības.

Uz mūsu pusi viņa tikai novicināja slapju un netīru lupatu, ar ko slaucīja galdiņu, un, uzmetusi a�u skatienu tēvam � vai �is ari dzird, nosacīja:

� Jums, pui�i, pienāktos maksāt par sēdvietām. Vai nevajadzētu kādreiz mēģināt pastaigāties saulītē?

�ilbino�s smaids, acis kā tum�s nefrīts. Es gudroju: nez vai viņai jel kādreiz ie�aujas prātā, ka vienu jauku dienu, neraugoties uz visu spo�umu, viņai nāksies apprecēt vienu no mums, ka būs bērni, ka viņa kļūs resna. Es būtu licis galvu ķilā, ka viss beigsies tie�i tā. Kas gan tādā pilsētelē kā mūsējā būtu varējis iedomāties, ka paies nedaudz vairāk par gadu un And�elīna klaigās niknus, skaitāmpantiņos sarīmētus lozungus, prasot aizklapēt ciet Kornelas universitāti, un apbērs mani, �dārgo Fineganu�, kaut kādos Āzijas purvos cēlām un daudzvārdīgām vēstulēm?

Tiklīdz viņa pameta mūsu kompāniju, Arnolds norausa no pieres sviedrus, sakrustotām rokām atspiedās uz galda un, pavadīdams And�elīnu ar smaidu kā sārtvaidzis mācītājs, ķērās atkal pie runā�anas.

Todien viņ� iesāka tā:

� Jūs nevarat saprast, kas viņu manī tā pievelk, vai ne? Tas ir briedums, zēni. Varbūt es arī jums varu kādu domiņu piespēlēt?

Viņa plaukstas uz galda sadūrās pirkstgaliem.

� O jā, mister Deller, piespēlējiet gan!� Lenijs �ervone sacīja, pastiepdams rokas uz Arnolda pusi un virpinādams pirkstus, it kā grasītos izvilināt vārdus. Lenijs � Lenijs Ēna � bija ne�petnākais no mums, vismaz pēc ārienes sprie�ot. Pat tikko noskuvies, kad viņ� vēl nebija atmetis �o veltīgo nodarbi, Lenijs izskatījās kā vakardienas rugājiem apaudzis. Mēs visi saausījāmies un gaidījām.

Arnods pasmaidīja un izslēja zodu.� Jūsu nelaime ir tā,� viņ� teica,� ka jūs vienkār�i riņķojat pa apli. Akvārija zivtiņas! Neapvainojieties! Bet pasaulē ta�u valda haoss, vai ne?� Viņ� paliecās uz priek�u, atbalstījās uz elkoņiem, sarauca uzacis un mazliet arī pieri, it kā dziļās pārdomas izraisītu galvassāpes.� Kari, revolūcijas, studentu nemieri un policistu mītiņi, narkotikas un izvirtība . . . Bet es jums teik�u: tas viss pāries! Neviens tam netic, un neviens nedomā, kas būs pēc tam � ne velna nedomā!� bet, kā es jums saku, tas viss pāries! Pēc �īs vispasaules laimības nāks tāds trieciens, kādu neviens uz zemes nespēj pat iztēloties. Viss mainīsies, viss, pat tādā var�u dīķī kā �ī pilsētele, bet, vienalga, kāda arī netaps pasaule, mēs tik un tā atkal nonāksim kairs ar seju pret sevi � vienatnē ar sevi. Drūma perspektīva. Vienkār�i traks var palikt!� Viņ� pasmaidīja un pavērsa zodu uz Tonija Petriilo pusi.� Nav jau tik grūti mesties cīņā par augstām idejām, bet tikpat viegli ir pasūtīt visu pie velna, neņemt galvā neko. Tie�i tagad tas ir pat dabiski, jo visa pasaule ir aizrāvusies lielā un trok�ņainā ballē. Bet skaidrs, ka tā balle reiz beigsies,� pieminiet manus vārdus. Visa �ī nejēdzīgā rāpelē�ana, �ī �upo�anās un brēk�ana, slepkavo�ana un mīlē�anās ielas vidū ... Kādu rītu jūs pamodīsieties, un nekā vairs nebūs, viss klusu. Ja nu vienīgi pāris zeļļu no �melnajām beretēm� vai da�i biznesmeņi tum�os uzvalkos � kārtības uzturē�anai. Bet visapkārt pilnīgs klusums. Viss sastindzis. Un katrs būs atkal viens pret vienu ar sevi.� Arnolds atlieca muguru un noslaucīja lūpas. Viņam drebēja rokas, lai arī smīns pūlējās apslēpt satraukumu.� Bet �ī te izlik�anās neko neredzam'� tā nekam neder. Nesakiet vis � es zinu, kas jums, pui�i, aiz ādas. Zinu, kas katram ir aiz ādas.� Viņ� uzmeta acis D�o. � Vai jūs domājat, ka es nejūtu kārdinājumu aizmiegt actiņas, vienkār�i pacelt rokas un izgrūst �pie joda to visu�? Bet tas nav labi, tas ved taisnā ceļā uz vājprātu. Katram cilvēkam � saprātīgai radībai � dzīvē jābūt savam centram, kaut kam tādam, ko viņ� prot un kas no viņa vajadzīgs citiem � kurpnieka amats, piemēram. Saprotiet, tam jābūt glu�i vienkār�am, bet reizē arī svētam, ja jūs uztverat, ko ar to domāju. Kaut kam pavisam īpa�am, tādam kā rituālam, kā �_; nu, sacīsim, ēdiena gatavo�anai.� Viņ� atieza zobus, pārliecināts, ka tas izskatās pēc smaida, un pievēra acis.

Mums visiem kļuva neveikli: Arnolds �oreiz bija meties taisni iek�ā � nelaipojot, neskatoties pār piecu atpakaļ. Tad Lenijs Ēna uzsita knipi un sacīja:

� Re, kā! Nudien � dodiet �urp plīti!

Mēs notēlojām, ka tas izskanējis daudz jocīgāk nekā patiesībā, vieglītēm pabelzām cits citam pa plecu, pa vidam iesaucoties �ahā!� un �va velns!�. (Reizēm, kā redzat, mūsu slaistī�anās nebija nemaz tik viegla lieta.) And�elīna palūkojās no bāra uz mūsu pusi, likdama saprast, ka mēs viņai �ķietam drausmīgi garlaicīgi. D�o turpināja mehānisko apslaucī�anas darbu; viņa sejā notrīsēja tikai sīks muskulītis. Pavārs vienīgais ie�ēlojās par mums. Viņ� atrāva skatienu no Lenija un, nepaceldams elkoni no galda, ar pirkstu parādīja uz Beniju Miesnieku � mēs puisi tā bijām nokrustīju�i, bet neviens vairs neatcerējās, kāpēc. Benijam bija gara, sapinkota, melna bārda, indiāņu galvas apsaite un mazas briilītcs zelta krāstfe rāmjos.

� Tu smaidi,� pavārs konstatēja drīzāk retorikas dēj, jo Benijs Miesnieks smaidīja vienmēr � drusku skumīgi, skatienu atdūris pret galdu, pret sienu vai pret grīdu, un viegli �ūpoja galvu, it kā lēni un domīgi teiktu �nē�. Viņam kaut kas īsti nebija kārtībā ar acīm.� Tu smaidi,� Arnolds atkārtoja,� bet gan pats redzēsi, ka es tev saku. Var jau cilvēks izprātot, ka visa dzīve ir tikai instinkts un neko tur nevar kustināt. Bet mēs neesam lopiņi, un tā ir mūsu di�ākā godība un briesmīgākā problēma.� Viņ� svētsvinīgi pacēla pirkstu � tāda kā ironiska atvaino�anās par izsmalcināto monologu.� Mums nākas prātot un mēģināt izprast cilvēka dabu, mums jāgudro, kā patie�ām kļūt par savu īsto �es�.

� Galva jālauza,� Tonijs Petrillo iestarpināja,� jālauza galva.� Viņ� blieza ar dūri pa otras rokas plaukstu, bet gandrīz pa�āva garām, kaut arī bija tā pietēmējis, ka vai acis līda no pieres. Neviens viņam nepievērsa uzmanību. Jebkas, ko viņ� melsa, bija pilnīgs stulbums. Tonijs pats apgalvoja, ka esot izdzīvojis prātu, blenzdams uz Volteru Kronkaitu,⁸⁷ un vienmēr rāvās pārslēgt kanālu, iekams Kronkaits paspēja pateikt: �Tādas tās lietiņas.� Vispār Tonijs bija īsts lamzaks: rokas kā pērtiķim, galva kuļājas, prāts kaut kur lidinās . .. Vienreiz bijām nobremzēju�i pie sarkanās gaismas, un viņ� vienkār�i aizmirsa nolaist kāju pie zemes � nozvēlās tā, ka mocis gandrīz vai sāka svilt. Viņa dzīves mērķis bija steks pie sāniem un policista amats kādā lielpilsētā. Absolūti stulba ideja. Beidzās ar to, ka Tonijs dabūja darbu vienā Vird�inijas �tata slimnīcā.

� Kas mēs esam?� Arnolds vaicāja, pavērsis plaukstas tagad jau uz manu pusi. Es vienmēr biju visuzmanīgākais klausītājs un sevi�ķus pekstiņus netaisīju. Es ar to neplātos � vienkār�i pēc dabas nebiju nekāds joku dzinējs.� Lieii superpērtiķi ar milzīgām smadzenēm,� Arnolds turpināja. Viņ� piepe�i saniknojās, it kā mēs, maitasputni, bulu vainīgi pie tā, ka cilvēki ir tikai lieli pērtiķi.� Milzīgas smadzenes � tas, bez �aubām, ir relatīvi,� viņ� piebilda.� Debiliķi ar nelielām saprāta pazīmēm, ja salīdzina ar vaļiem, bet ko nu tur ... Jā, smadzenes ir lielas tikai relatīvi, tomēr pietiekami, lai diktētu noteikumus ķermenim, ja saprotat, ko es ar to domāju. Tas, kas zvēram ielikts instinktos, līdz mums izlau�as kā caur me�u, ja neskaita pa�us stiprākos instinktus, kas sagrauj visus �ķēr�ļus. Un kas mēs tādā gadījumā esam? Ko mēs varam spriest, ja tā var teikt, par Dzīves Mākslu?� Arnolda lūpas nodrebēja.

And�elīna bija pussēdus atspiedusies pret bāra ķebli, vienu kāju saliekusi kā reklāmfilmā, un viņas esamība pati par sevi spēja izsist no līdzsvara cilvēka milzīgās smadzenes. Piepe�i man pielēca, ka viņa klausās ar tādu pa�u interesi kā mēs visi, lai arī izliekas nedzirdam, un vēl es apjautu, ka Arnolds Dellers to zina. Bet viņas tēvs � tas arī zina?

Pavārs saka uzskaitot saliekt pirkstus, nepievērsdams And�eiīnai ne mazāko uzmanību. Viņ� sēdēja kā blāķis, atbalstījies ar elkoņiem uz galda, un neatlaizdamies klāstīja:

� Pirmkārt, mēs esam sabiedriski dzīvnieki. Tiklīdz neesam barā � kā jūs, pui�i,� tā ar mums ir cauri. Ņemsim kādu no jums atsevi�ķi � nu kaut vai tepat Beniju Miesnieku: vienu pa�u viņu katrs pussprādzis pavārtes runcis dabūs zemē! Bet ne jau tur vien tā lieta. Pat tad, kad mēs izliekamies esam citādi, kā tu, Finegan,� lūpām nīgri drebot, viņ� pastiepa pirkstu uz manu pusi,� pat tad, kad mēs tēlojam, ka tā nav, mums patīk būt barā. Citādi uzmācas vientulība. Mēs gribam kādu mīlēt, aizstāvēt.� Arnolds pamāja ar galvu And�elīnas virzienā, ta�u tas nebūt neizskatījās jokaini, kā viņ�, bez �aubām, bija vēlējies, drīzāk gan kaut kā baisi � tā varētu pamirk�ķināt nocirsta galva. Es pametu tramīgu skatienu uz And�elīnas tēvu, tad uz Arnoldu. Viņ� vēlreiz pacēla plaukstu � pats nevainības iemiesojums.� Raugi, tātad pirmkārt, mēs esam sabiedriski dzīvnieki. Ar to mums nākas samierināties. Tas ir viens no stiprajiem, nepārvaramajiem instinktiem un radies no tā, ka cilvēkam dzimst bērni, kas nespēj pa�i sevi pabarot. Vecākiem maķenīt vajag gan pieķerties bērniem, lai ar �iem tā noņemtos, un pamazītēm, gadsimtu gailā, kā saka misters Darvins � tev, Finegan, nudien vajadzētu sameklēt kādu, kas viņu palasītu priek�ā, ha-ha-ha-ha!� soli pa solītim, gadsimtiem ritot, cilvēki kļuva aizvien milo�āki, kamēr mēs jau esam gandrīz slimi no �īm mīlas lietām. Bet nenokariet degunus, vaļiem klājas vēl sliktāk. Nu tā, kur es apstājos? Nu tā.� Viņa seja pēk�ņi sadrūma, sa�ņaudzās kā roka dūrē.

Benijs Miesnieks, kaut ko nojauzdams, paraudzījās uz mani, tad atkal pievērsa skatienu galdam un no�ūpoja galvu. Man nebija nekā, ko viņam sacīt. Es pats nevarēju saprast, kas īsti notiek. Pavārs jau mū�dien bija tāds kā drusku ķerts un aizrāvās ar sprediķo�anu, ta�u skaidri varēja manīt, ka �oreiz viss iegrozās kaut kā citādi. Jau pati zāles gaisotne likās uzlādēta, �ķita, ka mēbeles un tum�i sarkanās sienas piepe�i izgāju�as no jēgas. Jutos nelāgi �� trūka elpas, nebija gaisa, bet reizē gribējās, lai Arnolds turpina runāt. Pat tad, ja viņ� And�elīnas dēļ spēlē teātri � ērmīga doma, bet tā man tie�am ie�āvās prātā �, pat tad, man likās, �ī saruna dīvaina kārtā kaut kur aizvedīs. And�elīna joprojām sēdēja nomaļus kā putns uz elektrības vada. Tēvs bija pagriezis viņai muguru, un tikai viņa rokas, mazgājot glāzes, mehāniski kustējās.

� Nu labi,� Arnolds turpināja,� otrkārt, mēs zinām arī to, ka mums piemīt kara instinkts un tas arī saistīts ar bērniem.� Viņ� norādīja uz mani ar pirkstu kā ar �aujamo. � Jebkur� dzīvnieks prot cīnīties � pīle, vilks, lācis �, bet cilvēkam tas ir daudz nopietnāk. Vai tu par to esi kādreiz prātojis? Viss ir tie�i bērnu dēļ, tā es domāju. Parastā sāncensībā viens no tēviņiem agrāk vai vēlāk atkāpsies. Izņemot zirgus � zirgi ir vienkār�i stulbi. Bet cilvēks ar bērniem � tas ir pavisam kas cits. Tev ir jāapsargā sava ligzda, kamēr bērns iemācīsies staigāt un runāt, iemācīsies sakurt uguni, medīt, gatavot ēdienu. Tas aizņem ilgu laiku. Desmit gadus? Divpadsmit? Un nepietiks ar to, ka tu piebeigsi kādu ienaidnieku laiku pa laikam,� tev vajadzēs iztīrīt visu me�u, izkarot savā dzīves vietā dro�ību. Un tāpēc izdzīvos tas bērns, kura vecāki cīnās visniknāk un ir visne�ēlīgākie.� Viņ� pievērsa skatienu Lenijam, kas jau bija pavēris muti, lai kaut ko iestarpinātu, un pasteidzās pirmais:� Apdomā to, puisīt! Pavaicā mācītājam!

Pārsteigts par nepelnīto uzbrukumu, Lenijs saboza uzacis, atpleta rokas un paskatījās uz mani. �Vai tad taisnības te nemaz vairs nav?� viņa acis vaicāja. Nē, taisnības vairs nebija.

Arnolds rakās uz priek�u, plēsās klintī. Sejai spīdot no sviedriem, viņ� atkal atbalstījās uz elkoņiem un ieurba skatienu manī, it kā būtu aizmirsis, ka citi arī tepat vien ir.

� Bet � ak vai!� viņ� turpināja.� Te, redz, visas ķibeles sākas, tūlīt pa�i sapratīsiet. Vecāki mīl bērnu, mīl, protams, arī viens otru, citādi viņi nepaliktu kopā un nesargātu bērnu, pavisam drīz viņi ielāgo, ka jāmīl radi un kaimiņi, jo arī tas palīdz izdzīvot. Vēl pēc brī�a � pēc gadsimtu gadsimtiem � viņi iemācās mīlēt miru�os ciltsbrāļus un visus gudros padomus, ko tie pirms nāves iegrebu�i kokā vai akmeni. Slepens nolīgums � un vairāk nekas! Visi: ģimene un kaimiņi, dzīvie un miru�ie,� visi apsargā nabaga bezpalīdzīgo bērniņu. Bet viņi turklāt vēl ienīst, es atkārtoju, ienīst ienaidnieku, sve�inieku.� Arnolds pameta cirtīgu skatienu uz D�o, kas joprojām stāvēja pie bāra. And�elīna arī paskatījās uz to pusi, bet D�o, likās, nemanīja ne vienu, ne otru.

� Tas viss ir brīni�ķīgi,� Arnolds klāstīja tālāk,� kamēr cilvēki dzīvo nelielās, noslēgtās grupās. Bet kas notiek, kad itāiie�i un īri sadomā apmesties vienā pilsētā? Vai angļi un velsie�i, vācie�i, ebreji, ķinie�i, melnādainie? Kad tas sāk notikt, mēs esam spiesti druscīt papla�ināt savus apvār�ņus, mazlietiņ pārtaisīt instinktus.� Viņ� nodūra pieri un iebrauca pirkstu man gandrīz degunā.� Tad mēs izgudrojam civilizāciju un tiesas, pat izsprie�am kārtību, kā jāmīl citu miru�ie radinieki, arī tie, kas savlaik zākāju�i mūsu beigtos ciltsbrāļus. Nu gan nākas kādu nieciņu palauzīt galvu � vai ne? Mīlestība kā politika, nevis kā instinkts. Tā, lūk, ir Dzīves Māksla. Nevis vienkār�i instinkts, bet tas, ko jūs darāt apzināti. Māksla!� viņ� jau gandrīz kliedza.

Varbūt jums tagad ir skaidrs, vismaz daļēji saprotams, kāda tam visam bija jēga, bet man toreiz nekas nebija skaidrs. Sirds man lēkāja, jutu, kā asinis kāpj aug�up un sacērtas sejā, lai arī es vēl spēju saglabāt vēsi sastingu�u smaidu. Nevarētu teikt, vai man no tiesas būtu licies, ka mūsu pavārs ir burtiskā nozīmē zaudējis prātu, turklāt skaidri zināju, ka viņ� nav piedzēries, tomēr � varbūt nobīļa pēc � es nevarēju saprast, kāpēc viņ� tā kliedz uz mani, kāpēc grib pataisīt mani par muļķi. Likās, ka pat visās Tonija Petriilo glupībās ir daudz vairāk veselā saprāta.

� Tev jau nu zināms viss, Arnold, bet paturi gan labāk to priek� sevis pa�a,� pasmaidīju un pieklusinātā balsī sacīju, it kā te nemaz nesēdētu es, bet gan tāds kā kosmosa kuģa lejup nosūtīts attēls. Man �ķita, ka And�elīna paskatās uz mani, ta�u, pacēlis acis, redzēju, ka tā nav. Viņas seja profilā izskatījās tum�āka, it kā arī viņa būtu nosarkusi.

Mūsu pavāram laikam beidzot pielēca, ka neviens no mums ne velna nespēj saprast, varbūt vienīgi D�o aiz bāra letes. Arnolds atgāzās krēslā un piepe�i sāka smieties:

� Traks, vai, jūsu pavārs palicis, �itā runādams?

� Paklau, Arnold,� Lenijs Ēna nomurmināja, bet turpat uz vietas aizmirsa, ko bija gribējis sacīt � vārdi pa�i noslēpās atpakaļ tumsā.

� Redzat, pui�i, māksla ir tur, kur viss saplūst vienuviet, to es jums gribēju �teikt. Ņemsim kaut vai labu ķīnie�u ēdienu, kaut ko sevi�ķu.� Arnolds uzmeta ātru un saspringtu skatienu D�o un And�elīnai. Acis viņ� grozīja kā uz ekrāna � izskatījās pēc vecas Eizen�teina filmas.� Mans zēns Rainharts tur, Vjetnamā . . .

Mūsu visu skatieni vienā mirklī pielipa galdam. Tas bija pats nelādzīgākais no viņa gājieniem � runāt par dēlu, it kā viss joprojām būtu vienkār�i lieliski. Tādos gadījumos, pats to neapzinoties, Arnolds mēdza izmocīt smaidu un savilkt uzacis, lūpas viņam drebēja, balss kļuva neskanīga un acis brīdi pa brīdim piepildījās ar asarām. Teorētiski sprie�ot, mūs vajadzēja pārņemt skumjai līdzcietībai, bet man �ķiet, ka mēs drīzāk izjutām netīksmi, nospiestību, bija pat drusku derdzīgi. Ja viņ� to atkārtotu bie�āk, mēs te vienkār�i vairs nenāktu.

� Mans zēns Rainharts tur, Āzijā, nogar�'oja kādu ēdienu � varētu domāt, ka neviens pats amerikānis ar mūsu aizspriedumiem tādai maltītei neķertos klāt. Bet tas bija tik izcili pagatavots, tik brīni�ķīgs, ka, vienalga, agri vai vēlu, tomēr nācās padoties kārdinājumam. Tā viņ� rakstīja. Man ir tā vēstule. Tā nebija vienkār�i maltīte, tas bija notikums. Viens no pa�iem senākajiem Āzijas ēdieniem. �Apsēdies tikai pie �ķīvja,� viņ� rakstīja, un viņam bija taisnība, nāvīga taisnība, �un tu iztēlosies, ka ieturi maltīti kopā ar visvecākajiem pasaules gudrajiem.�

Mēs joprojām pētījām galda virsmu un varbūt visi kā viens apcerējām kļūmīgi paspruku�o frāzi �nāvīga taisnība�.

Bet Arnolds turpināja, piepe�i iesākdams runāt mierīgāk:

� Māksla, redzat, tie�i māksla izraisa cilvēkos sajūtu, ka ir iespējams visiem kopā dzīvot. Visus aptvero�s humānisms � saprotat, ko es gribu sacīt? Arī tas balsta kārtību, par ko es tikko runāju. Un vienalga, vai tu pats esi mākslinieks vai nopietns mākslas mīļotājs, vai varbūt viens no tiem, kas milzu barā skrej klausīties ik reizes, kad pilsētā iebrauc � ha-ha!� vecais, labais ansamblis �Zilās actiņas�. Dzīvē visam ir sava jēga. Visur ir apslēpta jēga.� Viņa balss drebēja. Mēs aizturējām elpu, it kā tā varētu pasargāt �o telpu no sabruk�anas, neļaut Arnoldam izplūst asarās. Manī rosījās tum�as domas � citos, iespējams, tāpat. Protams, man viņa bija �ēl, es sapratu, ka viņu nevar vainot, bet es vēlējos, lai viņ� beidzot saņem sevi rokās. �Arī tas neap�aubāmi ir ieprogrammēts instinktos,� es nodomāju, �vēlme laisties lapās, atstājot mirsto�o vilkiem.�

� Klausies, Arnold,� es sacīju,� neviens ta�u nedomā mesties virsū mākslai. Mākslinieki ir vienkār�i brīni�ķīgi.

And�elīna raudzījās spogulī, bez �aubām � un pilnīgi pamatoti � uzskatīdama sevi par mākslas darbu. Mūsu acis nejau�i sastapās.

Arnolds �ņaudzīja rokas un trinās krēslā, it kā viņam sāpētu mugura. Tā vietā, lai pieķertos manis piedāvātajai izejai, viņ�, skaidri redzams, juta nepiecie�amību godīgi pateikt visu līdz galam.

� Visi mākslinieki laikam tomēr nav tādi,� viņ� raudulīgi novilka.� Ir, �ķiet, arī tādi, kas grie� sev nost ausis vai �auj deniņos, varbūt da�i pat �auj uz citiem.

Arnolda mute sa�ķiebās, un viņ� nolieca galvu, steidzīgi un drusku tā kā vainīgi aplaizīdams lūpas. Zem metālā rāmētajām brillēm riesās asaras, lēnām izplūda tālāk un �aurām tērcitēm ritēja pāri vaigiem. Es biju vienisprātis ar Beniju Miesnieku, kas nogrozīja galvu. Cauri ir, pilnīgi bezcerīgi. Ja nu vienīgi grīda pavērsies un aprīs mūsu pavāru.

Abām rokām notrausis no vaigiem slapjumu, Arnolds nodūra pieri; viņa acīs vēl bija jūtama vainas apziņa, bet jau kopā ar nīgrumu � Arnoldu bija aizkaitinājusi māsu uzdrīkstē�anās raisīties vaļā. Varbūt viņ� apjēdza, ka spriedelē�ana par sevi kā par mākslinieku mums sāk krist uz nerviem, tomēr turpināja vēl apņēmīgāk un sirdīgāk:

� Bet visu to � to ta�u viņi nedara kā mākslinieki. Lai arī kā, ne jau 'trakās izrīcības viņus padara par māksliniekiem, kaut gan tas viss varbūt itin labi sader, varbūt mākslinieki ir kā bērni, nepraktiski kā bērni.� Viņ� izslēja zodu brīdinājumam, lai mēs pārliekā dedzībā nemestos piekrist.� Ta�u jāņem vērā gala rezultāts.� Viņ� sparīgi uzsita ar pirkstu pa galda malu.� Ja cilvēks ir mākslinieks, tad viņ� � vienalga, vīrietis vai sieviete � kaut ko meistaro, darina lietas, ko neviens no viņa nav prasījis, varbūt glu�i pretēji � kāds ir gribējis, lai viņ� to nedara. Bet viņ� tomēr dara, un, ja �īs lietas nonāk rokās cilvēkiem, ja cilvēki tās aplūko, viņiem nez kāpēc rodas vēlme aiznest tās mājās vai varbūt apēst, vai arī stiept prom uz muzeju, ja lietiņa ir pārāk liela, lai to novietotu istabā vai apēstu. Tur, redz, ir lietas būtība. Padarīt dzīvi interesantu, aizraujo�u, savest kopa ģimenes, mīlētājus, vēl kaut ko.

D�o piepe�i izplestām rokām ieķērās bāra letē, .zslējās tai pāri un, uzacīm izliecoties kā kraukļa spārniem, iebrēcās:

� Nē!� Tas skaidrāk par skaidru attiecās uz Arnoldu. � Manis pēc tu vari iet ellē ar visu savu muldē�anu. Nekāda melnā suņa te nebūs!

And�elīnas seja dusmās nobālēja. Viņa uzmeta skatienu tēvam, tad panācās pie mums, atspiedās rokām pret galdu un izgrūda:

� Bet ko jūs, jefiņi, te vēl gaidāt? Vācieties beidzot ārā un lieciet viņu mierā!

� Dievs �ēlīgais, And�elīna!� Lenijs izdvesa. Izskatījās, ka viņ� aiz brīnumiem novelsies no krēsla.

� Viss kārtībā, And�ij,� mūsu pavārs nomurmināja. Arnolda seja bija tum�i sarkana, acis kā slepkavniekam.� Būs vien jāiet uz virtuvi, jāpalūko, kas tur notiek.

Viņ� atvirzījās no galda, paliecās uz priek�u un pieslējās stāvus � masīvs kā māja, ar sarkarizili tetovētu pūķi uz dilba. Viņ� pasmaidīja, lūpām viegli nodrebot.

� Jūs jau neesat vainīgi, pui�i. Neņemiet pie sirds.� Tad pamāja man:� Atceries, ko es teicu, Finegan. Labi apdomā!

Mēs pavērtām mutēm noraudzījāmies, kā viņ� aizklamzā uz virtuvi, un tad veicīgi satinām mak�ķeres.

Izvāku�ies no restorāna, mēs, kā vienmēr, brītiņu parullē-jām apkārt. Kad vēj� sāka svelpt ausīs un ķerstīt matus, galva man tūlīt tapa skaidrāka, lai arī gadījums nudien bija apstulbino�s. Pārējie nebija apjēgu�i neko vairāk par mani.

�- Ko, velns, mēs viņiem tādu izdarījām?� āmurgalva Tonijs ievaicājās, tiklīdz mās, gaismas ap�ilbināti, izslājām uz ielas.

� Jā, ko tad mēs izdarījām?� citi piebalsoja.

Mēs plātījām rokas un purinājām galvas, kā gribēdami nokratīt apdullumu, likām lietā mū�senos nepatiesi apvainota un nelādzīgi pārprasta dauzoņas �estus, bet �oreiz tiem bija patiess pamats. Tagad mēs drāzāmies pa ielām cie�ākā pulkā nekā parasti un bremzējot pūlējāmies izspiest patie�ām elli�ķīgu troksni.

Par spīti vainas izjūtai un apjukumam galvās, traukties kopējā barā �ķita vienkār�i lieliski, todien varbūt kolosālāk nekā citkārt, jo braucienam pie�ķīra asumu � tā vismaz likās � skaidra nojausma par to, kas vēl katram sagaidāms. Vienreizēja sajūta: ausīs skan Hārlija motocikla īpa�ais, dobjais �ak-�ak, priek�ā vīd Benija Miesnieka mugura melnā vējjakā, stipra kā mūris, pa kreisi no viņa Lenijs Ēna, braucamie abiem aizmugures uguņu izgaismoti, platām riepām, un izpūtēji lai� dūmus kā �ikas mazpilsētas ielenes. Tonijs Petrilio brauca pa kreisi no manis, atlupu�ajām rokturu apsaitēm kā stērbelēm plīvojot. Kad es paskatījos, viņ� ar tādu eleganci pacēla melni cimdoto roku, ka es sāku pārlikt, vai viņa tizlā lempība nav vienkār�i spēle. Es pavīpsnāju un atmāju pretī.

Ak jā, arī tu, protams, bija mīlestība, ari daļiņa no aplam sare�ģītās ģenētiskās ieceres. Un mēs, Lielceļu Valdnieki, joņojām uz priek�u, pa brī�am samazinādami ātrumu, lai pēc tam kā ar tark�ķo�u automāta kārtu nogrieztu pa kungiem un dāmām uz ietves. Beidzot bija klāt nomale, varēja pieplakt pie stūres � akmenī cirsti tēli! Sāka krēslot. Vispirms Bcnijs, tad kā pēc riko�eta Lenijs iededza pro�ektorus. Skatienam pavērās rāms ezers, spoguļ-gluda ūdens virsma, un katrs tā stūrītis dāsni atbalsoja mūsu savvaļas jaunības trako rēkoņu, it kā priecādamies par mūsu apciemojumu.

Vēlāk vakarā ķimerēdamies garā�ā ap braucamo un �o to pieregulēdams, es vēl jutu tādas kā vainas un apjukuma nosēdās, lai arī vienlaikus manī sāka veidoties noteikts viedoklis. Bija dvēseles mokas, bet tās sevī ietvēra arī cerību. Iepriek� pie vakariņu galda māte bija ieteikusies, ka man esot nelāgs paskats, un mā�ele konstatējo�i piebilda: �

� Finegans ir samīlējies.

� Nerunā ar pilnu muti,� es pamācīju, kā pienākas lielam un gādīgam brālim.

� Ak, Finegans jau vienmēr ir samīlējies,� māte novilka, izvairīdamās no �īs tēmas.

Bet tēvs, vecais slīpētais kalabrie�u buks, paglūnēja caur zemu � pie pa�a �ķīvja noliektu pieri un, dak�iņu neapstādi-nājis, nosmīkņāja:

� Vai vārīt arī �ī māk?

Mājiens bija gau�ām smalks, ta�u, ieraudzījis, kā tēvs ar māti saskatās, es sapratu, ka viņi man glu�i vienkār�i redz cauri. Piepe�i � pēc trim �etrām sekundēm � arī mā�elei �enonai pielēca tēva joks, viņa ieķiķinājās, rokas mutei aizlikusi, un noskandināja:

� Finegans samīlējies And�elī-īnā!

� Izbeidz ķircināt brāli, Senon!� māte apsauca. Viņa pievērsās man un pasniedzās pretī, lai uzkrautu vēl kaut ko uz �ķīvja.

� Tu varētu viņu kādreiz ielūgt pie mums, Finegan.

� Viņa nenāks,� es atsviedu.

� Nerunā muļķības,� māte iebilda. Viņa to izdarīja tik spēji, ar tādu pārliecību, ka es piepe�i pilnīgi jaunā gaismā ieraudzīju visu, kas bija atgadījies restorānā,� visu, kas norisa katru brīdi visās pasaules malās.

Kādu stundu vai pat vairāk biju nolīkņājis ap braucamo, kad sev aiz muguras izdzirdu klauvējienu � klauvēts vairāk tika pieklājības pēc, jo durvis uz ielu bija līdz galam vaļā. Es pagriezos, bet sākumā nesaskatīju neko vairāk kā izplūdu�u siluetu, jo acis �ilbināja iedegtā avārijas lampiņa. Tad juceklīgais tēls kā caur karstuma viļņiem pamazām ieguva skaidras aprises, un es ieraudzīju � tāda varbūtība man jau iepriek� bija ie�āvusies prātā �, ka tā ir And�elīna Pavēros pulkstenī � desmit. Viņai vēl vajadzētu atrasties restorānā.

� Sveika, And�elīna,� es sacīju.

Viņa izskatījās sīciņa, it kā sadugusi no aukstuma, lai gan nekāda aukstuma nebija, un tobrīd pat nelikās sevi�ķi skaista, vienkār�i nogurusi, tomēr sirds man salēcās. And�elīna stāvēja durvīs, atspiedusies pret stenderi.

� Sveiks,� viņa sacīja. Un tad pēc brītiņa:� Vai es varētu ar tevi, Finegan, aprunāties?

� Bez �aubām, kālab tad ne?� Nevarēju iz�ķirties, vai man celties kājās vai palikt tupus. Ja es pieceltos, tas, protams, būtu jauks viesmīlības �ests, bet to varētu arī pārprast, uztvert kā draudu, agresivitāti, turklāt iespējams, ka es labāk izskatos tā, sakņupis pie mo�a. Nenāca prātā, ko lai es saku. Varētu jau izdvest: �Tu trakoti labi izskaties,�� un tā reizē būtu un nebūtu patiesība. Vienalga, ko es arī neteiktu, pat kaut ko pilnīgi acīm redzamu, viņa mani tūliņ at�ūtu. Es And�elīnu pazinu. Viņa pat neatvainojās par to uzbrēcienu restorānā, it kā viņa būtu karaliene, kam vienmēr ir taisnība.

� Lielisks motocikls,� And�elīna sacīja. Viņa teica �motocikls�, nevis kā mēs ��mocis�, un tas bija brīni�ķīgi. Tikai neprasiet man, kāpēc.

� Nu tā ... Vienmēr nemaz tik labi neripo,� es novilku.

� Vai tad kaut kas nav kārtībā?

Tas izklausījās dziļdomīgi, ar apslēptu jēgu, it kā jautājumā būtu ietvertas tik smalkas nianses, ka tās izlobīt man nav pat ko sapņot. Sirds man glu�i vai ap�ilba. Kas par seju! Kādas acis! Taisnība ir, kā jau teicu, skolā viņa bija pirmā gudriniece.

� Ko tur � vienkār�i necik gludi neripo,� es sacīju un paraustīju plecus.� Mēģinu druscīt uzskaņot,� es pasmaidīju.� Kā klavieres.� Tagad es beidzot piecēlos kājās, bet vēl ļodzīgi, uzkumpu�u muguru, lai būtu skaidrs, ka neesmu bīstams. Noslaucīju rokas sēdeklim pārmestā lupatā.

� Kā klavieres,� viņa atkārtoja, un likās, ka teju teju pasmaidīs, tad īsu mirkli ieskatījās man acīs un tūdaļ novērsās. Vēl pēc brī�a viņa panācās mazliet dziļāk garā�ā, tā ka vairāk pētīdama braucamo, nevis mani, un atspiedās pret darbgaldu. Pavilcinājusies viņa apdomīgi uzcēla vienu kāju uz bund�as, kur es eļļā turēju rezerves daļas. Man ie�āvās prātā, ka �ī poza ir tāda pati, kādā viņa atslejas pret bāra ķebli, vienu pēdu paceldama uz kājbalsta, bet tagad tas nemaz neizskatījās pēc reklāmfilmas kadra � vienkār�i dabisks nogurums.

� Par ko tu gribēji aprunāties?� es pavaicāju.

Iedomājos, ka no viņas mājām līdz manām ir labs gabaliņ�,

bet tad atcerējos, ka viņai ir sarkana ma�īna ar nolai�amu jumtu. Pagriezies es to turpat netālu ieraudzīju spulgojam ielas ugunīs.

� Vai tu nebūsi nikns, ja tas viss liksies mazliet... mazliet jocīgi?

� Es?� drusku aizmirsies, piepe�i pavīpsnāju.� Nekādā ziņā.

Viņa vēl pasvārstījās un, pūlēdamās iz�ķirties, pāris rei�u uzmeta man skatienu. Beidzot viņa noprasīja:

� Vai tu esi kādreiz dzirdējis tādu nosaukumu ��imperatora suns�?

Es sakniebu lūpas, lūkodams izrādīt dziļas pārdomas, tad papurināju galvu.

And�elīna atvirzījās no galda un aizgāja līdz garā�as �aurajām sāndurvīm. Viņa tās pavēra, paskatījās � es zināju, ka no turienes saredzams ezers, mēnessgaismā pavisam mierīgs. Līdz ezeram bija pāris jūd�u, lai gan izskatījās daudz tuvāk. Ienāca prātā, ka varētu nostāties viņai blakus, ta�u es neizkustējos no vietas.

� Arnolds atrada tādu senu ķīnie�u recepti ��imperatora suns�,� viņa teica, it kā pavēstot to tumsai vai ezeram.� Grāmatā rakstīts, ka tas uzskatāms par pa�u izcilāko ēdienu pasaulē.� Viņa mazliet pa�ķieba galvu, lai pavērotu manu reakciju.

� Tā?� es vaicājo�i novilku.

Tagad viņa pagriezās vairāk, ta�u skatījās nevis uz mani, bet gan uz manām kurpēm.

� Sunim ir jābūt absolūti melnam. Un tas ir jānogalina ne ātrāk kā minūti pirms gatavo�anas. Un . . .

� Vai tāpēc viņi uz mani tā kliedza?� es iejaucos.

� Viņ� kliedza uz manu tēvu.� And�ellna izvairījās no mana skatiena, tad atmaiga, pacēla acis un, ieraudzījusi, ka es gaidu cerībā uz turpmākiem paskaidrojumiem, sacīja:

� Man �ķiet, ka viņ� kliedza par ļoti daudz ko, ne tikai tāpēc, ka tēvs neļāva viņam gatavot �o ēdienu restorānā. Vakar mums ar tēvu arī sanāca liels ķīviņ� . . . Par skolu, par . . . visu ko.

� Par pui�iem?� es pavaicāju.

� Par pui�iem! Kādus tad pui�us es vispār dabūju satikt!

Bet es redzēju viņai cauri.

� Nu, es domāju, tāds pulciņ� jau vienmēr grozās restorānā. Par daudz samīlēju�ies, lai ietu ārā saulītē.

Viņa piesardzīgi nopētīja mani.

� Tu laikam domā, ka esi ļoti asprātīgs, vai ne?

� Nemaz. Patie�ām, it nemaz.� Es atkal paņēmu lupatu, ar ko pārslaucīt rokas.� Viņ� tātad kliedza uz tavu tēvu? Aizstāvēja tevi?

Nudien varēja likties, ka viņa spēj uz līdzenas vietas ieslēgties jaunā spēlē un vienā mirklī izprātot visus gājienus.

� Manuprāt, būtu pareizāk teikt, ka viņ� kliedza uz visu pasauli. Es domāju � uz Nāvi, uz visu ko. Viņ� bija pilnīgi nejau�i atradis to recepti � man liekas, ka tā bija nejau�ība,� un izrādījās, ka Rainharts tur tie�i to ir ēdis.

� Un tagad viņ� to grib pagatavot. Restorānā. Suni.

Viņa piekrīto�i pamāja.

� Nu, nu,� es izspiedu.

Viņa skatījās uz mani un gaidīja. Es saņurcīju lupatu un nosviedu to uz darbgalda, tad izslēdzu joprojām iedegto avārijas spuldzīti, atvēru kārbiņu un sāku locīt stiepli. Pēdīgi es neizturēju un noprasīju:

� Un ko lai es �ai sakarā daru?

Pirmoreiz visā vakarā viņa cie�i un izlēmīgi ieskatījās man acīs, beidzot saņēmusies pateikt to, kā dēļ bija atnākusi.

� Sadabū viņam suni, Finegan!� Un vēl pēc mirkļa:

� Nu lūdzu!

Es sāku smieties.

Vispirms viņa izskatījās pārsteigta, pēc tam � noskaitusies. Tikai vēlāk es apjēdzu, ka viņa tobrīd juta pavisam ko citu � apjukumu, pat kaunu. And�elīna tikpat labi kā es saprata, ko viņa no manis prasa. Būdams drusku attapīgāks, es justos aizskarts: ko viņa iedomājas? Ka es to tie�ām darī�u? Bet es tikai smējos. Acis viņai iepletās, tad atkal kļuva �auriņas, un viņa nāca uz manu pusi � lai no sāndurvīm nokļūtu līdz izejai, bija jāpaiet man garām. Joprojām smiedamies, es satvēru viņu aiz elkoņa. And�elīna mēģināja nokratīt manu roku, spēcīgi rāvās prom un, pagriezusies pret mani ar sānu, gandrīz pievilka mani sev klāt. Es neatlaidos un piepe�i sajutu, ka viņa ir pārdomājusi. Viņa pārstāja pretoties. Sejā vēl bija dusmas, bet atslābu�ais elkonis viņu nodeva. Manai mātei bija taisnība. Tagad es sapratu, ka Arnolds Dellers arī bija nojautis to pa�u. Tad tāpēc viņ� tik idiotiski tēloja savedēju � lai arī savu ieceru labad? Man uznāca vēl lielāki smiekli, kad atcerējos viņa pļāpā�anu par ķīnie�u ēdieniem � kā tie savedot cilvēkus kopā. .

� Piedod,� es sacīju.� Kairs ta�u smietos. Redzi, tas ir kā pasakās, kur princese sūta savu mīļoto uzdevumā: �Ej un nocērt pūķim galvu!�� vai: �Ej un atnes man zelta pīlīti!�

Viņai iezalgojās acis.

� Ko tu ar to gribi teikt � mīļotajam?

� Izskatās ta�u tie�i tāpat,� es atbildēju.

� Ja tu domā, ka . . .

� Neko es nedomāju!� Es palaidu vaļā viņas roku un par pado�anās zīmi pacēlu savējās.� Tātad tu gribi, lai es kādam bērņukam nosperu viņa melno kranci?

� Ak Dievs, nē ta�u, kas tev nāk prātā, Finegan? Bet melnais suns mums ir jādabū, kaut kā ir jātiek pie tā.� And�elīnas seja pieliecās man pavisam tuvu, un viņas aromāts bendēja man sirdi. Viņa izskatījās noraizējusies, it kā būtu jāizsaka vēl kas sliktāks, un tad to arī pateica:

� Sunim jābūt absolūti melnam. Un viņ� ir vajadzīgs �onakt.

� �onakt! Nu paklausies!

� Es apsolīju Arnoldam. Saproti, Finegan, viņ� nevar to pagatavot mājās � tur viņam nav ne vajadzīgo katlu, ne pannu, ne īstās krāsns, ne visa kā cita.� Acīs And�elīnai pēk�ņi sariesās asaras.� Viņam tas tie�ām jāgatavo restorānā. Tu ta�u saproti.

� Es nesaprotu, kāda velna pēc vispār viņam tas suns ir jācep.

� Bet viņ� saprot,� And�elīna sacīja. Es nedomāju, ka vēl minūti iepriek�, iekams nebija to pateikusi, viņa pati apzinājās, cik ļoti tam visam tic.

Es mazliet pavilku sāņus � ne jau pavisam prom, bet pamēģināju nonākj pie tā no citas puses:

� Un tavs tēvs teica ��jauki, stiepiet vien �onakt to radību �urp�?

� Tēvs neteica neko. Viņam nenāk ne prātā, ka mēs būtu spējīgi to izdarīt.

Es sāku apdomāt noskanēju�o �mēs�. Arī man radās filozofiskas dabas jautājumi. Vēl pēcpusdien Arnolds Dellers mums tika klāstījis, ka mākslinieks kalpo di�am humānismam, ka viņ� pat atbilst tādam kā humānisma ideālam un viņa jaunrade spēj. iemācīt cilvēkiem augstāko no mākslām, �ja tā var teikt�, Dzīves Mākslu. Bet tagad viņa sadomātās mākslas dēļ, uzturot viņa bērni�ķīgo ticību tīriņās dzīves labestībai, pa�ai nevainībai ar nogrieztu ausi, ta�u īstenībā viņa fanātiskā mākslinieka �ego�, viņa pavāra apsēstības dēļ man jāņem un jānosper kaut kāds tur suns.

� Suņi ir tas pats, kas cilvēki,� es sacīju.

� Ķīnie�i tā nedomā.

Sapratu, ka strīdēties ar Ana�elīnu nav nekādas jēgas.

� Bet kam tev tas viss, And�elīna? Kā tas sanāk, ka tu viņam palīdzi?

� Vectēvs apsolīja, ka Arnolds varēs gatavot, ko vien vēlēsies,� viņa atbildēja.

� Tas nav iemesls.

� Un manam tēvam nav nekādu tiesību!� And�elīna izmeta.

� Ak tā! Tad tālab!� es konstatēju.

� Tas ir japāņu, nevis ķīnie�u ēdiens,� viņa atcirta.

� Viens pīpis,� es sacīju.

� Tu nu gan esi muļķis, Finegan,� viņa novilka.

Dzēliens pavisam īsts nebija, tādi ir kalabrie�u tikumi, bet

ar to bija diezgan, lai apjēgtu, ka es tomēr esmu netaisnīgs pret And�elīnu. Viņa to nebūt nedarīja, tikai spītējot tēva varai. Varbūt And�elīnai to lika darīt Rainharts, kas bija nēsājis viņu pi�pauriā � viņai tad bija pieci, Rainhartam deviņi gadi. Bet varbūt tās bija Arnolda Dellera lielās, neremdināmās bēdas.

� Tas tomēr nav labi, And�elīna,� es sacīju.� Tas nav prāta darbs.

Viņa apdomāja, tad papurināja galvu:

� Nē, tā nav. Lai ari kā, tas nav nekas slikts.

Paberzēju ar rādītājpirkstu degunu.

� Nu,� es sacīju,� ja izdosies savākt pārējos, tad varbūt pamēģināsim arī.

Un tā mēs sākām rīkoties. Vispirms apzvanījām visas suņu savāktuves �etrdesmit jūd�u apkaimē � Benijs Miesnieks mācēja tikt galā ar telefonautomātiem bez monētas �, bet visur bija ciet. Pēc tam � tiesa, nokaudamies ar �aubām un sirdēdām,� izbraukājām pilsētu, cerēdami ieraudzīt, teiksim, kādu meinu Labradoras suni. Kamēr nevajag kādu atrast, varētu likties, ka labradorietis nudien ir katrā mājā, bet tā vis nav. Jebkuram no mums tuvāk vai tālāk bija kāds draugs, kam piederēja melns labradorietis vai melns pūdelis, bet, kad vajadzēja iz�ķirties, zināt, nav nemaz tik viegli nozagt draugam suni. Beidzot mēs vienu-pamanījām: mājas pagalmā bērns rotaļājās ar nenosakāmas sugas melnu kranci. Mēs piesēdām un noraudzījāmies caur stiepļu �ogu � māja bija pa�ā ezera krastā, vietā, kur apmetas vasarnieki no Ņujorkas,� bet tad Tonijam Petrillo, liekas, pirmoreiz mū�ā piedzima absolūti sakarīga ideja:

� Nē, tā nevajag. Labāk jau izzagsim no zooveikala.

Tā ari izdarījām.

Jau mazliet pēc pusnakts pēdīgi bijām tiku�i galā: tas bija melns, vidēji liels nepazīstamas sugas suns � krātiņam trūka uzraksta, un neviens no mums tādu nebija redzējis. lestīvē-jām suni bieza kartona kastē ar iepriek� ietaisītiem caurumiem gaisam un piesaitējām kravu Benija bagā�niekam. Tonijs dabūja drusku nomatīt zobus un Lenijs Ēna arī, bet tādu drusku vien � darbiņ� toties bija padarīts. Arnolds mūs gaidīja, viņ� patie�ām gaidīja. Un And�elīna arī. Nejēdzīgi nopietns, līkumā saliecies, Arnolds berzēja tuklās rokas un kaut ko purpināja ■� acīmredzot baidījās aizmirst kādus receptes smalkumus. Uz galda tie�i zem lampas gulēja atvērta grāmata. Kad mēs iestiepām suni virtuvē, D�o arī pameta bāru un nostājās ar skatienu uz mums; muskulītis viņa sejā vibrēja kā ģitāras stīga. Nepievērsdams viņam nekādu uzmanību, Arnolds apglāstīja un paēdināja suni un reizē steidzīgi klāstīja Elisarn, kas jāņem, kas būs tūlīt vajadzīgs,� visu precīzi pēc grāmatas. Eliss rik�oja nodurtu pieri, nesaceldams ne mazāko troksnīti, it kā baiļotos, ka tūlīt kāds izlēks no stūra aiz ledusskapja un �aus viņam virsū. Tad D�o apsviedās uz papē�a un izgāja ārā; viņam pa pēdām sekoja And�elīna. Mēs, pārējie, dīdījāmies apkārt, pūlēdamies nemaisīties pa kājām, un vērojām notieko�o, visai iespējams, ar vieglu nelabumu. Vienīgi Tonijs Petrillo svilpodams siroja starp galdiem un ledusskapjiem un beigās

sameistaroja sev sviestmaizi ar �ķiņķi un sieru. And�elīna atgrie�as un paziņoja, ka tēvs ir piezvanījis vectēvam.

� Kā tev rādās,� Lenijs Ēna ievaicājās,� vecītis, bez jokiem, taisās to darīt? Nobeigs �uneli?

� Patie�ām nezinu,� es atteicu.� Tagad jau, liekas, ir iedraudzējies ...

� Viņ� to izdarīs,� Benijs Miesnieks sacīja, domīgi no�ū-podams galvu.

Arnolds nokāva suni. To vajadzēja redzēt! Gandrīz nespēju noticēt savām acīm. Nenovērsdama skatienu, And�elīna instinktīvi pieķērās man pie rokas.

� Es tūlīt apvem�os,� izgrūda Lenijs un izmetās ārā.

Varbūt juzdamies vainīgs, Arnolds sāka tark�ķēt. Es

pamanīju, ka viņ� sev ielējis viskiju.

� Cilvēki dzīvo pārāk viegli � tā ir �īs pasaules sodība,� viņ� sacīja.� Skatās muļķīgo televīziju, �ķirsta muļķīgo �Readcrs Digest� un lasa trulos bestsellerus, ēd bezkrāsainos un bezgar�īgos siltumnīcas tomātus, no kuriem viens labums � viegli pārvadājami, iet uz darbu, nāk mājās, taisni kā govis uz slauk�anas laiku . . .� Viņ� paņēma citu nazi, garāku, collu astoņu platu asmeni, pacēla to un cirta � tikai vienu reizi, ļoti spēcīgi. BUK�!� un suņa galva atdalījās no ķermeņa, pa�ķīda asinis. And�elīnas plaukstas aiz�āvās priek�ā krītbaltajai sejai. Arnolds vēlreiz pacēla nazi, ar kreiso roku veikli apmetot suņa ķermeni. Viņa krekliņ� mirka sviedros, straumītes tecēja pāri dilbam ar uztetovēto pūķi. Ar muguru pret mums viņ� turpināja klaigāt:� Viņi iet uz savām baznīcām, kur kopā saliktiem ceļgaliem atsē� nolikto laiku, pat sadabū kādu, kas viņu vietā par naudu nodzied baznīcas himnas. Pirmdienās �ie dodas pie zobārsta, kas viņiem pagatavo provi uz smukas un solīdas koka pamatnes un zelta plati ar iegravētu nākamā īpa�nieka vārdu. Pret pasniegto kredītkarti � nevis par naudu un ne jau par jauno kartupeļu maisu � zobārsts viņus pataisa tikpat daiļus kā D�ouna Baēza . . . BŪK�! BUNK�! BUKS!

Asinis �ļakstījās uz visām pusēm � uz grīdas, uz viņa priek�auta, uz krekliņa, pat uz deguna viņam bija asins traips. Suņa galva ar izkāru�os mēli un lieliem, nekustīgiem zobiem raudzījās manī ar galīgu neizpratni skatienā. Neviens nenovērsa acis � nedz And�elīna, nedz kāds no mums, ja neskaita Lenija prombūtni. Mūs bija pārāk cie�i satvēru�as �ausmas, lai kāds spētu aizgriezties. Ir iespējams novērsties, ja kāds sa�ķaida blakti, ja kaut kas pretīgs notiek uz ekrāna, bet �eit.. . Visas �īs asinis, vilna, zobi, kautuves

dvakoņa, kas pārmāca pat Arnolda sviedru smaku ... Varēja vienīgi tempt viskiju � kā Arnolds, bet ar to es negribu teikt, ka arī viņ� nespēja izturēt. Patiesībā viņ� ņēmās ar baudu, dego�ām acīm kā sātana pielūdzējs, un sarkanzilais pūķis dejoja uz viņa brangā, rozīgā bicepsa.

Sviedri plūda pār pavāra seju � varbūt kopā ar asarām, vaigi pludoja, aizslāpu�ās, nelietojamās brilles bija uzbīdītas uz pieres.

� Viss ir pārāk viegli, lēti dabūjams,� viņ� atsāka. � Pusdienas pēc televīzijas receptes � no cāļa, kas ne reizi mū�ā nav dabūjis tekalēt pa zemi, no sasaldētiem kartupeļiem un salātiem velns zina kādā �urgā, glabā kaut vai līdz pastardienai, un kāds ir rezultāts? Visa cilvēce kļūst līdzīga aitu baram. Tie�i tā! Tik ilgi noauklējas ar sevi, līdz beigu beigās pa�i sev vairs nerūp. Visupirms viņi pielai�as sīkās lietiņās, tādās kā siltumnīcas tomāti un mū�īgie salāti, tad sāk pieņemt draņķīgas mājas un tikai pa�nāvniekiem domātus plastmasas automobiļus, vēl pēc tam � Pentagona daudz-miljardu bud�etus un iedzīvo�anos uz zemestrī�u rēķina, nemaz nerunājot par jūsu laulības �ķir�anām: viens divi � darīts,� kālab saglabāt ģimeni, ja rodas problēmas, vai ne? Viss, par ko es te klāstu . ..

Arnolds ievilka elpu un iesvieda suni � jau izķidātu un bez spalvas, ja neskaita pa�u astes galu,� vāro�ā ūdenī, tad strauji pagriezās un sāka tecināt no pudeles cepe�pannā mērci. Eliss ar svinīgu izteiksmi sejā grieza augļus un lēja laukā no burkām savādus kunkuļainus �ķidrumus, melnie mati krita viņam uz acīm. Elisa priek�auts sniedzās līdz pa�ai grīdai un apņēma viņu kā svārki.

� Arnold,� es iebrēcos,� tu esi traks!� Varēja likties, ka es esmu apjēdzis, kas �eit notiek, un piepe�i pārskaities. Tā tas īsti nebija. Es iedomājos Rainhartu. Man negaidot ienāca prātā, kā viņ� ir sēdējis pie ķīnie�u pagatavotā melnā suņa un juties viens � aci pret aci ar gadsimtu gadsimtos miru�iem aziātiem, no kuriem katrs būtu bijis spējīgs vienā acu uzmetienā pārgriezt viņam rīkli un sabāzt viņa Bībeles lapas tupelēs, lai, buroties pagānu rakstos, sasildītu kājas; tagad arī Arnoldam vajadzēja aci pret aci tikties ar tiem pa�iem tūksto�u tūksto�iem aziātu, lai varētu pabūt kopā ar savu dēlu. Bet tas bija pilnīgs vājprāts! Rair.harts ir miris, un arī mēs visi drīz būsim turpat, pēc diviem vai pēc septiņdesmit gadiem, kaut gan cilvēka moko�ā nolemtība turpināsies simtiem un simtiem gadu kā siltuma viļņi ap planētu, līdz beidzot saule izdzisīs vai to izdzēsīs kāda Pentagona programma, un nebūs vairs bērnu, nebūs skumju, pārtrūks tev dāvātās dzīves bezjēāzīgā iz�ķie�ana, paliks vienīgi aptumsis, rotējo�s milzu akmens. Es uzkliedzu Arnoldam aiz �ēluma � man kļuva �ēl bezvainīgo galdu un krēslu, kas paliks pēc tam un nespēs ne collas izkustēties, ja nebūs cilvēku, kas tiem palīdzētu.

� Es neesmu traks,� viņ� atkliedza, pagriezdamies pret mani. Sarkana seja, plati ieplēstas acis. Viņ� novicināja pudeli ar ķīnie�u hieroglifiem uz etiķetes, it kā �ļakstītu samelnēju�u svēto ūdeni.

� Tu esi bērnu pavedējs!� es uzbrēcu.

� Kas?� viņ� jutās izbrīnīts.

� Apmēram tāds. Piemirsu īsto vārdu. Tu pavedināji And�elīnu, samaitāji mūs visus � tu piespiedi mūs, pavisam godīgus pilsoņus, nozagt suni, nokaut to, lai kāds varētu apēst � tas būtībā ir kanibālisms �, un tad tu vēl kaut ko vervelē par cilvēkiem, kas visam paļaujas, nerūpējas par sevi, neuzdro�inās pretoties!

Arnolds izstiepa rokas, lūgdams mazumiņu taisnības, mazliet veselā saprāta.

� Tu uzskati, ka es pamudināju jūs uz noziegumu?� viņ� vaicāja.� Bet jums vismaz radās iemesls. Jūs ta�u kaut ko izjutāt?� Viņ� uzmeta acis And�elīnai, ātri novērsās un pacēla knaiblēm līdzīgu daiktu.� Es galvoju � jūs ta�u jutāt kaut ko, kas jums lika to izdarīt, un sajutāt kaut ko, kad darījāt. Noteikti sajutāt. Vai tad ne? To minūti jūs dzīvojāt! Vai tad jūs kaut ko jūtat, universālveikalā pērkot iepakoto, sazāļoto gaļu? Ko jūs izjūtat, zinot, ka lidma�īnas met bumbas no tik liela augstuma, ka pat nav iespējams iztēloties lejā cilvēkus � pilotiem par to nemaz nav jādomā. Vai jūs ko sajūtat, kad japāņi un krievi jūrās slepkavo vaļus? Vai tev, mans nadzīgais īru draugs, maz rodas kādas sajūtas par visām �īm lietām? �aubos gan. Cilvēku vairumam � nekādas. Ja nav nekādu izjūtu par to, kas notiek deguna priek�ā, ko gan var just par tik tālām un abstraktām lietām? Par to tu pagudro! Palauzi galvu!

� Tu esi jucis!� Lenijs Ēna iejaucās. Es nebiju pamanījis, ka viņ� ir ienācis atpakaļ.� Cilvēkēdājam tīģerim � tam tev pienāktos būt!

� Drīzāk gan �is rādās pēc napalma,� Benijs Miesnieks iesprauda � Fss-s-s ...

� Nebūt neesmu jucis!� Arnolds uzbļāva un atliecies nozibināja knaibles uz Lenija pusi.� Varbūt tā izskatās, bet nepavisam neesmu! Manu neprātu vada tradīciju gadsimti. Man ir ideāli, man ir paraugi!

Viņ�, likās, nebija pamanījis, ka durvīs parādījās vecais Frenks, restorāna īpa�nieks,� tur viņ� stāvēja sakucis, drūms, atbalstījies uz diviem spieķiem. Maisiņi zem acīm padarīja viņu līdzīgu krupim. Starp ādas krunkām un sirmajām uzacīm vīdēja �ulgaini redzokļi. Viņam aiz muguras aizdurves ēnā stāvēja D�o.

Arnolds joprojām dārdināja:

� Es esmu mākslinieks, vai saprotat? Kas ir mākslinieks? Ar ko viņ� at�ķiras no parasta trakā? Ar to, ka viņ� rīkojas pēc nolīguma ar tradīciju. Nepietiek ar sapņiem, milzu cerībām, abstrakcijām � pie velna, nē, māksliniekam vajadzīgs līgums ar kaut ko reālu, ar katliem, ar krāsām, ar receptēm � tas viņam ļauj iedvest dzīvību bezkaislīgās lietās, ja vien, saprotams, nepazaudē galvu visās �ais reālijās. Par piemēru, sāls � tu vari bez jēgas palikt, rīkodamies ar sāli: par daudz sāls, par maz, cik to agrāk bēru�i, ar kreiso roku birdināt katlā vai ar labo . . . Nē! Tā nav māksla! Nedzīva māksla! Izmest to ārā!� Viņ� ievilka elpu un plēsa tālāk, vēzēdains roku, it kā atgaiņādamies no kāda.� Mākslinieks apņemas nekad nepalaisties lētumā, vienmēr censties izspiest no sevis pa�u labāko, lai vai kas � mēris vai ūdensplūdi. Iespējams, ka viņam neizdosies, varbūt viņ� iztirgos sevi un ienīdīs sevi. Tas viss var notikt, var atgadīties � cilvēks apzinās, ka var pārstāt mīlēt sievu, bet tik un tā dod solījumu. Citādi ta�u var nonākt līdz parastam vājprātam, un tas ir pretīgi.

Arnolds nospļāvās. Aizmirsās un nospļāvās turpat uz grīdas. Tad svinīgi saslējās, pabakstīja katlā un, turot knaibles abām rokām, izcēla suni, lai to appētītu. Sasprindzis cīkstoņa pozā, draudīgu sejas izteiksmi, savilktiem roku un plecu muskuļiem � nevarēja pateikt, vai viņ� bija apmierināts vai vīlies. Arnolds apsviedās un pastiepa suni uz mūsu pusi, no tā pilēja iesārts ūdens. Viņ� turēja to izstieptās rokās kā senlaikos upuri, lai dievi pienāktu un apostītu.

Vecais Frenks Dellapikallo, durvīs stāvēdams, satumsis kā nelaime, �ērksto�ā balsī pasludināja:

� Ja jau tu to esi izvārījis, tad nāksies likt galdā, mister.

Arnolds apcirtās balss virzienā un automātiski nolaida

suni atpakaļ katlā.

� Ko tādu?

� Tu dzirdēji,� Frenks norēca.� Ja tas ir tavs firmas ēdiens, tad pa�am nāksies sameklēt klientus maltītei.

� Neuztraucies, es pats apēdī�u,� Arnolds atteica.

� Pats ne,� Franks sacīja.� Klienti. Citādi,� viņ� pa�vankstīja vienu spieķi uz gaiteni sev aiz muguras,� ārā!

D�o tagad sakrustotām rokām iznāca gaismā, baltās piedurknes asi iezīmējās pret vestes melno kiūte�u. Viņ� smīnēja. Patiesībā jau viņam nebija ko pārmest, kaut arī Arnolds skaitījās mums tāds kā draugs. Visapkārt uz grīdas rēgojās asins traipi, tiesa, neizskatījās tik traki kā iepriek�. Eliss bija mazliet uzslaucījis grīdu. Rokas pastiepusi, And�e-līna paspēra soli pretī Frenkam un iesaucās:

� Vectēt . . .

� Muti ciet!� Frenks aprāva. Apmēram tā, kā varētu uzbrēkt trīsgadīgam bērnam vai sunim.� Noruna viņam ir zināma.

Arnolds neapzinātām kustībām izcēla suni no katla � saskaņā ar recepti dro�i vien bija īstais laiks �, ieguldīja cepe�pannā, kur jau vīdēja Elisa sagrieztie augļi un gar�vielas, un iegrozīja tā, lai kājas ar nocirstajām ķetnām atrastos zem ķermeņa, bet melni spalvotais astes gals paliktu redzams, tad nesa visu prom uz cepe�krāsni. Eliss pieturēja durvis, kamēr panna pilnīgi ieslīdēja krāsnī.

Visi stāvēja un noskatījās. Arnolds ielēja sev vēl viskiju.

� Tā gan,� �ķielēdams ar mazajām sivēna a�elēm un slaucīdams rokas priek�autā, viņ� novilka.� Arī te ir sava mācība.� Tālāk viņ� neturpināja. Pulkstenis pie sienas rādīja trīs naktī.

Tie�i tad pie virtuves sāndurvīm atskanēja klauvējiens. Mēs salecāmies, pēc brī�a Benijs piegāja un, pavēris spraugu, paskatījās ārā. Otrpus sliek�ņa mulsi izbiedētām pelnu krāsas sejām stāvēja Arnolda trīs meitas. Vecākajai bija astoņpadsmit gadi, kaut gan neviens nedotu vairāk par �etrpadsmit vai piecpadsmit. Jaunākajai � desmit, viņu es mazliet pazinu, jo viņa mācījās vienā klasē ar manu māsu �enonu. Visas trīs izskatījās pēc bārenītēm � tādās pa�ās mazās brillītēs kā Arnoldam un lētās, no bie�as mazgā�anas padilu�ās kleitās �, bet, ja ari viņas �ķila no�ēlojamas, tad drīzāk gan apmulsuma un vēlās stundas dēļ un tāpēc, ka, iespējams, neapzināti baiļojās par tēvu � ja nu kas slikts noticis, ja nu viņ� ņēmis un no�āvies? Viņas ienāca kā bēgules gar maliņu, raudzīdamās uz Arnoldu ar padevību un tramīgu draudzīgumu sejā un neko neteikdamas, it kā cerot, ka neviens uz viņām nekliegs. Es atkal virtuvē sajutu blīvo asins dvaku. Arnolds klusējot noskatījās uz trim meitām, bez �aubām, pūloties tikt skaidrībā, ko viņ� izjūt. Beidzot viņ� sīrupi pamāja, tā atvēlot meitām pasmaidīt un kautri atbildēt uz mājienu, meitas savu atbildi pavērta pla�āku, uzsmaidot mums visiem, un tad nozuda no acīm, it kā būtu saplūdu�as ar sienām. Arnolds sāka visu vākt nost, nolika vietās gar�vielas un piedevas, aiznesa uz izlietni na�us, bļodas un katlus, izmeta atgrie�as. And�elīna piegāja tuvāk vectēvam � acīmredzot tāpēc, lai Arnolda meitas nedzirdētu, ko viņa saka.

� Kā tu vari viņu atlaist, vectētiņ?� viņa jautāja.� Arnolds ta�u padarīja mūs slavenus.

Viņa pietiekami labi saprata, kāpēc Frenks var padzīt Arnoldu. Pavārs bija nostājies pret D�o, viņ� bija piespiedis mūs nozagt suni, viņ� bija zaudējis prātu.

Bet vecais bija pārāk noguris un nepacietīgs, lai ielaistos sare�ģītos paskaidrojumos.

� Mums bija noruna.

Mēs stāvējām un gaidījām. Dīvains, noslēpumaini salds aromāts sāka piepildīt virtuvi. Tonijs Petrillo atkorķēja vīna pudeli � viņ� vienkār�i iegāja bārā un paņēma. Visai neveikli, drusku iz�ļakstīdams, viņ� ielēja un pasniedza glāzi Arnoldam, kas stāvēja noļuku�iem maisiņiem zem acīm, atspiedies pret galdu un sakrustojis masīvās kājas. Arnolds to mehāniski satvēra, lai gan otrā rokā pa�am bija glāze ar viskiju. Tonijs ielēja vēl vienu glāzi vīna � And�elīnai, pēc tam arī man, Benijam, Lenijam un katrai no meitenēm. Kad viņ� sniedza glāzi Frenkam, tas to nepatikā atgrūda. D�o viņ� pat nepiedāvāja.

Arnolda meitas nostājās pie izlietnes, kur Eliss mazgāja bļodas un pannas, un noskatījās kā uz brīnumjauku nodarbo�anos vai neredzētu meistarstiķi. Meitenes joprojām nebija bildu�as ne vārda,'pat nebija pavaicāju�as, kas �eit notiek. Viņas nolika vīna glāzes un sāka ņemt ārā no susinātāja �ķīvjus; varēja nodomāt, ka viņas te jau ir stundām � tik veicīgi un klusi tas notika. Ļoti jaukas meitenes � man piepe�i ie�āvās prātā. Taisni brīnums, ka viņām neviens nekad nepievēr� uzmanību. Iespējams, ka And�elīna nodomāja to pa�u. Viņa piegāja klāt un sāka palīdzēt. And�elīna izskatījās tāda pati kā mūsu garā�ā. Sīka un nogurusi. Nolūkojoties viņā, atgādināju sev, ka es biju apņēmies palīdzēt notiesāt suni.

� Paklau, Arnold,� es sacīju,� cik tu domā prasīt par vienu porciju no tā suņa?

Viņ� paskatījās uz D�o, tad uz mani.

� Divi piecdesmit ta�u nebūs par daudz?

� Ē-ē,� Lenijs Ēna novilka,� es tikko paēdu vakariņas.� Viņ� nobraufcīja vēderu. Arnolda vecākā meila pasmaidīja, tad tā kā samulsa.

� Es ari,� Benijs Miesnieks pievienojās Lenijam un pavīpsnāja.

Dumiķis Tonijs ievaicājās:

� Un cik tu gribi par pusporciju, Arnold?

And�elīna mazliet pagrieza galvu un uzmeta man skatienu.

� Pusi porcijas? Tas jau varētu mainīt ainu,� Lenijs noteica un apsvērdams piedūra roku zodam.

� Pusotra dolāra?� Arnolds jautāja.

Un tā mēs to izdarījām.

Mēs ēdām sve�u gaismā restorāna zālē, vecais Dellapi-kallo, atspiedies uz elkoņiem, sēdēja galda galā, bet viņa priek�ā �ķīvja nebija. D�o bija aizgājis mājās. Izejot pa durvīm, viņ� izskatījās sīkāks par And�elīnu. Man viņa bija �ēl. Viņam ta�u bija taisnība no pa�a sākuma, viņam, saprātīgajam un civilizētajam. Tomēr, ejot prom, viņa gaita bija dīvaini mehāniska, un, kad viņ� no durvīm vēlreiz paskatījās uz mums, likās, ka zem viņa matiem sakustas atsperes un zobrati.

And�elīna sēdēja man blakus, pārējie mums apkārt, pietiekami tuvu, lai mestos palīgā, ja �ai dīvainajā pasaulē, kur jebkas var atgadīties, suns piepe�i uzmostos. Nebija ne zīmes no tūksto�u tūksto�iem miru�o aziātu, nedz ari no Rainharta, ta�u sajūta bija tāda, ka viņi ir tepat � vēl vairāk tāpēc, ka mēs zinājām: nav �ai pasaulē nekādu spoku, nav pēcnāves dzīves un sve�u gaismā pie galda nav neviena cita, tikai mēs, un uz sienas ir tikai mūsu ēnas. Iespējams, ka dzīvas bija arī sveces; iespējams, ka tās nenodziestot apgaismoja cilvēka mū�īgo maltīti � imperatora suni. Tagad, �ajā brīdī, vakariņojām mēs, mums bija uzticēts cienīgi pārstāvēt visus, kas �onakt nevar būt klāt � sen miru�os un vēl nedzimu�os. Katrs sajuta, katrs no mums apzinājās notieko�ā nozīmību, lai gan tas, ko mēs darījām, nebija svarīgi. Mēs varējām darīt, es nezinu, ko, teiksim, stādīt koku. Suns, starp citu, bija kolosāls, ja reiz izdevās piedabūt vēderu visu aizmirst. Vīns arī bija kolosāls. And�elīna it kā neviļus uzlika savu roku uz manas.

� Par senās Ķīnas nākotni!� Benijs Miesnieks, paceldams vīna glāzi, sacīja.

� Par Lielceļu Valdniekiem,� teica Arnolds un pacēla savu glāzi.

� Jā, jā, patie�ām,� Arnolda meitas mīlīgi piebalsoja, pasmaidīja un nosarka, it kā būtu visu sapratu�as.

Tonijs Petrillo domīgi un tik klusu, ka citi gandrīz nesadzirdēja, novilka:

� Par sienā�iem un pelēm.

� Par And�elīnu!� And�elīna, acīm spulgojot, iesaucās. Mēs visi, pat Arnolds, jutāmies drusku �okēti, bet tumsā,

tur, kur nesniedzās sve�u gaisma, Rainliarts palocīja galvu, un tūksto�u tūksto�iem aziātu paklanījās līdz iostasvietai.