Barbara Teilora-Bredforda

�Dzīves virpulī otrā grāmata�

Romāns�

.

.

Bet pieredzēts, ka pazemība bie�i Ir tikai jaunas godkārības kāpnes.

Viljams �ekspīrs. �Jūlijs Cēzars�

- Te nu ir �Dubļainā pīle�, mīļā, - sacīja ceļojo�ais skārdnieks, apturējis zirgu uz Jorkas ceļa.

Ar strupu un ne sevi�ķi tīru pirkstu viņ� norādīja uz

krodziņa izkārtni.

*

- Bet tur ta�u ir rakstīts �Melnais gulbis�! - iesaucās Emma, izlasījusi uzrakstu uz izkārtnes, kas vējā �ūpojās.

Tur bija attēlots arī balts dīķis, kurā peldēja kaut kas līdzīgs primitīvi zīmētam melnam gulbim. Nabaga putnam kakls bija tik nedabiski izliekts, ka eleganto gulbi �ajā ērmā varēja pazīt, vienīgi sasprindzinot iztēli.

Skārdnieka sieva, melnīgsnēja sieviete ar �igāniski cirtainiem matiem un krunkainu, saules nobrūninātu seju, sāka pilnā kaklā smieties par Emmas neizpratni.

- Vai tad tu, meitēn, nezini, kaLīdsā melno gulbi tā arī sauc - par dubļaino pīli?

Un viņa atkal iesmējās, galvu atmetusi, atsedzot vairākus zelta zobus, kuri mirdzēja tikpat spo�i kā auskari viņas ausīs, kas bija saskatāmas zem sarkanbalti rūtainās �alles, kuru sieviete bija apņēmusi ap melnajiem, nepakļāvīgajiem matiem.

- Nu es saprotu, - atsaucās Emma un pasmīnēja.

Piespiedusi sev klāt tīklveida rokassomiņu, viņa uzmanīgi izkāpa no ratiem. Skārdnieks pasniedza Emmai lielo ādas ceļasomu, kuru Edvins iepriek�ējā dienā bija atnesis uz meitenes istabiņu līdz ar solītajām piecām mārciņām. Emma uzlūkoja skārdnieku un viņa �igānisko sievu un skumjā balsī ārkārtīgi pieklājīgi sacīja:

- Sirsnīgi pateicos, ka atvedāt mani �urp no Siplijas.

Jūs bijāt ļoti laipni.

- Ak, ko nu, meitēn, tas mums nebija nekāds apgrūtinājums, - laipni atteica skārdnieks. - Priecājamies, ka varējām pakalpot tik jaukai dāmai kā tu.

Viņ� saraustīja gro�us, un katliņiem un pannām piekrautie rati, līksmi d�inkstēdami un grabēdami, devās atkal ceļā. Skārdnieka sieva vēl atskatījās un uzsauca:

- Lai tev Līdsā veicas, jauko meitēn!

- Paldies! - atbildēja Emma un māja aizbraucējiem ar

roku.

Kādu brīdi viņa palika stāvam krodziņa priek�ā, tad pacēla ceļasomu, dziļi ievilka elpu un atgrūda vaļā divviru durvis. Tās bija darinātas no smaga koka un aug�daļā stiklotas -dūmakainajās rūtīs bija iegravēti gulbji un lilijas. Emma tūlīt pat atradās �aurā un drūmā gaitenī, kur stipri oda pēc ieskābu-�a alus, tabakas dūmiem un gāzes - �o smaku izplatīja gāzes radziņi, kas apgaismoja nemīlīgās, ar neglītām, brūnām tapetēm aplīmētās sienas.

Emma ziņkāri pavērās visapkārt. Pie vienas sienas bija piesprausts kāds paziņojums. Lieliem burtiem tas vēstīja: �Sievietēm �allēs �eit ieeja aizliegta!� Emmai tas �ķita kā briesmīgs drauds. Pie pretējās sienas vīdēja ķēmīga glezna -pakaļkājās saslējies vērsis. Grieztais, zeltītais rāmis bija tikpat

l

neglīts kā pati glezna. Emma nepatikā nodrebinājās. Viņai tie�i pretī atradās vēl vienas divviru durvis ar stiklotu aug�daļu. Emma, daudz nedomādama, atvēra arī tās un nokļuva telpā, kas acīm redzami bija krodziņa galvenā zāle, no kuras savukārt varēja ieiet divās citās telpās. Uzraksts virs vienu durvju stenderes apgalvoja, ka tur atrodas bārs, bet virs otrām durvīm bija piestiprināts nosaukums �Spēļu zāle�. Spēļu zālē Emma varēja saskatīt kādu vientuļu strādnieku metam mērķī �autriņas un vēl divus vecākus vīrus, kuri sēdēja pie galda, iegrimu�i domino spēlē. No nikotīna sadzeltēju�os zobos abi bija iekodu�i māla pīpes, un ap galvām abiem virmoja kupls dūmu mākonis.

Emma pievērsa skatienu bāram. Pie sienas aiz letes bija piekārti vairāki lieli spoguļi. Tie bija aprakstīti ar zeltītiem un melniem burtiem. �ie uzraksti cildināja Tcllijas gai�o alu un citas vietējās alus �ķirnes. Neskaitāms daudzums dzērienu pudeļu mirdzēja uz plaukta zem spoguļiem, bet uz steķiem bija saliktas lielas mucas ar alu. Garā un platā sarkankoka lete bija tik spo�i nopulēta, ka spīdumā varēja sacensties ar spoguļiem. Virs tās tik tikko varēja pamanīt vīdam blondu matu cekulu. Emma klusi �ķērsoja telpu, un viņas zābaki uz koka grīdas viegli klaudzēja. Ar vienu acs kaktiņu meitene redzēja, kā abi domino spēlētāji viņu nopēta, bet Emma viņiem nepiegrieza nekādu vērību un nelokāmi raudzījās taisni uz priek�u.

Sasniegusi bāra leti, viņa nolika ceļasomu, bet rokassomiņu sa�ņaudza padusē vēl cie�āk. Blondā galva virs letes sakustējās. Emma nokrek�ķinājās.

-Atvainojiet! - viņa teica.

Blondā galva pagriezās, un Emma ieraudzīja atklātu, godīgu un mundru sejiņu. Tā bija sārti balta un ļoti pievilcīga - ar apaļiem vaigiem, kurus rotāja mīlīgas bedrītes, un

līksmām, brūnām acīm, kas dzirkstīja zem skaisti izliektām, gai�ām uzacīm.

- Jā, mīļā? - jautāja blondā dāma, lēnām iztaisnodamās un ieņemdama cienīgu stāju.

Rokās viņai bija stikla krūze un drāniņa.

Emma no pārsteiguma tik tikko neiekliedzās - izrādījās, ka piemīlīgā, glītā seja un rūpīgi sakārtotās, gai�ās matu cirtas vainago ķermeni, kas bija ne vien ārkārtīgi resns, bet arī ļoti gar�. �is neiedomājami ra�enais stāvs bija cie�i iespīlēts ko�i dzeltenā kokvilnas kleitā ar zemu, �etrstūrainu kakla izgriezumu un īsām, kuplām piedurknēm. Milzīgās krūtis, platie pleci un lielās, tuklās rokas bija gandrīz pilnīgi atsegtas, un to maigā āda izskatījās kā sārti balts ābols.

Dāma jautājo�i vērās Emmā, un meitene pieklājīgi paskaidroja:

- Es meklēju Rozijas jaunkundzi. Man teica, ka viņa �eit strādājot par viesmīli.

Sārtajā sejā atplauka plats un draudzīgs smaids, kas vēl vairāk pastiprināja tās dabisko pievilcību.

- Jūs viņu jau esat atradusi, mīļā. Rozija esmu es. Ar ko varu pakalpot, jaunkundz?

Emmas saspringtais augums atslāba, un viņa juta, ka atbild starojo�ajai Rozijai ar tikpat līksmu smaidu.

- Es esmu Blckija O�Nīla paziņa. Viņ� sacīja, ka vajadzības gadījumājūs nodo�ot viņam ziņu. Blekijam vai viņa tēvocim Petam.

�Ho, ho!� nodomāja Rozija, apslēpdama daudznozīmīgu skatienu. Tātad Blckijs atkal atsācis vecos jokus ar meitenēm, ko tu neteiksi! Nu, vismaz izvēlēties viņ� tās prot, to Rozija nevarēja noliegt. �ī nudien bija īsta smukulite. Rozija nolika krūzi un drānu uz letes un teica:

- Jā, mīļā, es varu gan nodot ziņu Blekijam. Nelaime tikai tā, ka viņ� nav Līdsā. Blckijs vakar devās ar kuģi no Liverpūles uz Īriju. Viņam tur esot jāapciemo kāds vecs garīdznieks, kur� esot tuvu pie mir�anas, - tā Blekijs man pirms aizbrauk�anas sacīja.

- Ak kungs! - izdvesa Emma.

Rozija uzreiz pamanīja, ka viņas vārdi meiteni ir ļoti satrauku�i. Jūnonai* līdzīgā viesmīle pastiepa tuklo roku un ar resnajiem pirkstiem maigi pieskārās Emmas plaukstai.

- Vai ar jums viss kārtībā, mīļā? Jūs izskatāties tāda drusku bāla. Kā būtu ar kādu malku brendija vai ruma? Tas nāktu jums par labu.

Emma noraido�i papurināja galvu, pūlēdamās noslēpt Savu nemieru.

-Paldies, nē, Rozijasjaunkundze! Es nelietoju alkoholiskos dzērienus, - viņa nomurmināja.

Emmai nebija ienācis prātā, ka Blckijs varētu ncbūtLīdsā. Viņa bija tik satriekta, ka gandrīz nespēja parunāt.

- Tad varbūt jūs iedzersiet kādu glāzi atsvaidzino�as citronu limonādes? -piedāvāja Rozija, uzmanīgi pētīdama Emmu. - Tas jums palīdzēs atgūt spēkus.

Nenogaidījusi atbildi, Rozija atkorķēja limonādes pudeli un ielēja dzirksto�o �ķidrumu glāzē. Emma negribēja izdot naudu par dzērienu, jo viņai bija dārgs katrs penijs. Bet Emmai arī negribējās apvainot Roziju, kas bija pret viņu tik laipna un draudzīga.

- Paldies! - klusi teica Emma un atvēra rokassomiņu.

9

- Cik man, lūdzu, jāmaksā?

- Nekas tev, meitēn, par to nav jāmaksā. Tas lai iet uz iestādes rēķina. Rozija tevi pacienā.

♦Romie�u mitoloģijā - Jupitera sieva, debesu dieviete, laulību un dzemdētāju sargātāja, kuru parasti attēlo kā ziedo�u sievieti.

Viesmīle nolika Emmai priek�ā glāzi ar putojo�o limonādi.

- Dzer nu! - viņa mudināja. - Nekas slikts tas nav.

Rozija iesmējās, bet viņas priecīgā seja tūlīt pat apmācās. Meitēns otrpus letei bija kļuvis bāls kā krīts, un viesmīle pamanīja, ka, ceļot glāzi pie lūpām, baltajā, tamborētajā cimdā tērptā roka stipri trīcēja.

-Ei, Harij! Vai tu man, lūdzu, neatnestu no spēļu zāles kādu tabureti? - Rozija uzsauca vienam no zāles kaktā sēdo�ajiem vīriem. - Man liekas, �ai jaunajai dāmai ir drusku ļenganas kājas.

- Labs ir, Rozija, - atbildēja par Hariju nosauktais.

Viņ� acumirklī bija klāt, nesdams augstu tabureti.

- Lūdzu, mīļā, sēdiet vien nost! - vīrs sacīja, sirsnīgi uzsmaidīja Emmai un atgriezās pie sava biedra.

- Paldies!

Emma pateicīgi atslīga uz pasniegtā sēdekļa. Spēks bija viņu atstājis, galvā dunēja satrauco�ās ziņas par Blckiju, kuras Emmai bija pavēstījusi Rozija.

Rozija atspiedās ar elkoņiem pret leti un ar rai�pilnu skatienu cie�i vērās Emmā. Viesmīles dzīvesprieks bija izgaisis.

- Klau, mīļā, es zinu, ka tā nav mana darī�ana, bet vai tu neesi iekūlusies kādās nepatik�anās? Tu izskaties tik uztraukta.

Emma vilcinājās. Būdama pēc dabas neuzticīga, viņa vienmēr bija ticējusi senajai jork�īrie�u parunai, ka vislabāk ir �turēt muti un kustināt smadzenes�, tāpēc Emma nebija noskaņota atklāt kādam savu sirdi. Tobrīd viņas prāts dai bojās ātri un ar parasto attapību. Emma atradās sve�ā vietā. Milzīgā pilsētā. Viņa nezināja, kurp lai dodas. Tā kā Blekijs

bija aizbraucis uz Īriju, Emmai Līdsā nebija neviena cilvēka, pie kura viņa varētu griezties pēc palīdzības. Un Emma a�i pieņēma lēmumu - viņa uzticēsies Rozijai, ta�u tikai līdz zināmai robe�ai. Patiesībā Emmai nebija izvēles. Bet vispirms viņai bija jāuzdod Rozijai vēl viens ārkārtīgi svarīgs jautājums.

Emma ielūkojās viesmīlei sejā un nevis izkliedēja Ro-zijas ba�as, kā viņa varbūt bija gaidījusi, bet pajautāja:

- Un kā ir ar Blekija tēvoci Pētu? Vai es nevarētu viņu satikt un noskaidrot, kad Blekijs būs atpakaļ? Viņ� ta�u atgriezīsies, vai ne?

-Ak jā, mīļā! Blekijam pēc pāris nedēļām jābūt atpakaļ, vismaz tā viņ� solīja. Bet arī tēvoci Pctu tu nevari satikt -viņ� ir Donkastcrā, kur viņam gadījies kāds liels celtniecības darbu pasūtījums. Jādomā, ka arī Pets tik drīz vis nebūs atpakaļ.

Emma nopūtās un stīvi raudzījās limonādes glāzē. Ro-zija pacietīgi gaidīja, negribēdama būt uzbāzīga, tomēr beidzot, ziņkārības mākta, viņa uzrunāja apmulsu�o meiteni:

- Kāpēc tu neizstāsti man, kas tev atgadījies, mīļā? Varbūt es varu tev palīdzēt.

īsu brīdi vilcinājusies, Emma atzinās:

- Jā, man ir kāda problēma. Man jāatrod vieta, kur apmesties. Pansija vai kaut kas tamlīdzīgs. Varbūt jūs varētu man dot padomu, kurp lai dodos, Rozijas jaunkundze. Tāpēc jau es gribēju satikt Blekiju.

- Klau, meitēn, atmet to �jaunkundzi� un �jūso�anu�! Visi mani sauc vienkār�i par Roziju. Un kāpēc tu man nepasaki savu vārdu? Mēs ta�u varētu iepazīties, abas būdamas Blekija paziņas.

Emma iedomājās par savu tēvu - ja nu viņam ienāk

prātā meklēt meitu Līdsā? Bet nē-Emmabija atstājusi tēvam zīmīti, no kuras viņ� varēja noprast, ka meitene devusies uz Bredfordu, turklāt tēvs nezināja nedz to, ka ir tāda �Dubļainā pīle�, nedz ari Blekijaisto vārdu. Emma varēja justies dro�a.

- Mani sauc Emma Harta, - viņa teica.

Un, pati sev par pārsteigumu, piebilda:

- Hārta kundze.

Rozija iepleta acis.

-Tātad tu esi precējusies? - viņa vaicāja, klusībā nodomādama, kur gan ir meitenes vīrs.

Skaļi Rozija savas �aubas neizteica, un Emma apstiprino�i palocīja galvu, neuzdro�inādamās vairs neko piemetināt. Pati sevi viņa bija pārsteigusi vēl vairāk nekā Roziju.

- Nu, tā kā mēs esam kārtīgi iepazinu�ās un es zinu, kas tevi nomāc, ķersimies vērsim pie ragiem. Tu meklē vietu, kur apmesties. Mmm... Ļauj man padomāt!

Rozija sarauca pieri, un viņas acis kļuva domīgas.

- Kā būtu ar to pansiju, kurā dzīvo Blckijs? Vai es arī nevaru tur apmesties? - Emma pārtrauca Rozijas pārdomas.

Viņa bija mazliet nomierinājusies, un meitenes galvā vairs nevaldīja tāds juceklis.

- Pie velna, meitēn, nē! - Rozija tik dedzīgi iesaucās, ka Emma satrūkās. - Es nevarētu pieļaut, ka tik jauka un jauna dāma kā tu dodas uz to briesmīgo vietu krastmalā netālu no Leilendsas. Tur �um un mud� no visādiem neģēļiem un blē�iem. Nē, mīļā, tā pansija tev galīgi neder.

Rozija neapmierināta saviebās un cītīgi domāja, visā nopietnībā gribēdama Emmai palīdzēt. Pēc pāris mirkļiem viesmīles sejā atgriezās ierasti dzīvespriecīgā izteiksme, un viņa pasmaidīja.

-Rokā ir! Tu ta�u vari doties pie Dcnicla kundzes. Viņa

savā mājā izīrē istabas. Tas ir netālu no �ejienes. Tu vari turp aiziet kājām. Es uzrakstī�u tev adresi. Pasaki viņai, ka tevi sūta Rozija no �Dubļainās pīles�. Tur tu būsi dro�ībā. Denicla kundze gan ir mazliet paīgna, bet sirds viņai laba.

- Un cik man par to istabu būs jāmaksā? - Emma klusi jautāja.

Rozija uzmeta viņai asu skatienu.

- Tev nav pārāk daudz skano�ā, vai ne, mīļā? - viesmīle līdzjūtīgi apvaicājās.

Meitene atkal izskatījās acīm redzami norūpējusies. Ko tas jaunais bērns te, Līdsā, meklēja? Un kāds tam visam sakars ar Blekiju? Tā Rozija prātoja, cie�i raudzīdamās Emmā. Viņai bija skaidrs, ka meitene kaut ko slēpj.

Emma saprata, ko Rozija domā. Viņa nokrek�ķinājās un mierīgā balsī sacīja:

- Ak nē, man ir gan da�as mārciņas.

To teikdama, Emma neapzināti sa�ņaudza rokassomiņu, kurn nebija izlaidusi no rokām kop� tā brī�a, kad agrā rīta stundā aizgāja no Fērlijas. Somiņā bija noglabāta visa viņas nauda un nedaudzās dārglietas.

Rozija uzmundrino�i uzsmaidīja Emmai.

-Tad jau nav tik ļauni, vai ne? Un Denicla kundze ir ļoti godīga, viņa neplēsīs no tevis deviņas ādas par istabiņu. Domāju, ka viņa prasīs tikai da�us �iliņus nedēļā. Par ēdienu tev, protams, būs jāgādā pa�ai. Ieliņas galā atrodas neliels uzkodu veikaliņ�, un laiku pa laikam te braukā kāds vīrs, kas tirgo pīrāgus, zirņus un ceptus kartupeļus.

- Gan jau es ar to tik�u galā, - atteica Emma un ar grūtībām norija siekalas.

Jau doma vien par ēdienu viņai uzdzina nelabumu. Da�dien Emmai slikta dū�a bija tikai no rīta, bet citreiz tā mocīja viņu visu dienu.

- Pateicos, Rozija, par palīdzību! Esmu pārliecināta, ka Deniela kundzes istaba būs laba.

- Tev noteikti tur patiks, mīļā. Deniela kundze ir ne vien godīga, bet arī ļoti tīrīga. Pasēdi te un mazliet atpūties, es ieie�u blakustelpā un sadabū�u kādu papīra lapu, lai varētu tev uzrakstīt Deniela kundzes adresi.

Mirkli klusējusi, Rozija piemetināja:

- Tu ta�u Līdsā esi sve�iniece, vai ne, Emma?

- Jā, Rozija, tā ir.

- Tad es sīki un smalki aprakstī�u, kā tev tur nokļūt. Tas neprasīs daudz laika.

- Paldies, Rozija! Jūs esat tik laipna.

Rozija aizsteidzās uz blakustelpu. Galvā viņai jaucās da�ādas domas. �ī meitene, kas bija te uzradusies nez no kurienes, viesmīli ārkārtīgi interesēja. Emmai Kārtai piemita tāda... Rozija apstājās telpas vidū, lai atrastu pareizo vārdu Emmas raksturo�anai. Pa�cieņa! Jā, tie�i pa�cieņa. Meitene bija arī izskatīga. Apbrīnojama seja! Tik izteiksmīgus un daiļus vaibstus Rozija nekad mū�ā nebija redzējusi. Emma neap�aubāmi bija īsta skaistule, kaut arī viņas ārējais izskats varbūt nebija glu�i atbilsto�s vispārpieņemtajiem priek�statiem par skaistumu.

- Viņa nav nekāda parasta strādnieku meitene. Par to esmu gatava likt galvu ķīlā! - Rozija skaļi paziņoja tuk�ajai istabai.

Roziju Milleri nevarēja piemānīt - viņa bija laba cilvēku pazinēja, jo ik dienas krodziņā redzēja ļaudis no visda�ādākajiem slāņiem. Emmai jābūt īstai lēdijai, Rozija nosprieda. Par to liecināja kaut vai viņas runasveids - Emmas valodā nebija nedz dialekta, nedz vietējā �argona vārdu, viņas izkoptajā balsī varēja saklausīt tikai vieglu Jork�īras akcentu. Tur-klāl Emmai bija tik cēla stāja un labas manieres. Tam jābūt asinis. Un viņas drānas - tās arī kaut ko nozīmē, papīru un zīmuli meklēdama, prātoja viesmīle. Nu, melnā kleita varbūt bija drusku vecmodīga, bet to atsvēra labais audums un elegantais piegriezums. Un krēmkrāsas cepurīte bija pīta no īstiem Leghornas salmiem, bet ziedi, kas to rotāja, - darināti no smalka zīda. Rozija prata novērtēt apģērbu, un tādu cepurīti viņa bija redzējusi galvā tikai di�ciltīgām lēdijām, kuras dzīvo Londonā. Savukārt tādus tamborētus cimdus un smalkādas somiņu ar bruņurupu�a bruņu apdari, kā arī dzintara krelles strādnieku meitene nebūtu ne acīs redzējusi, kur nu vēl valkājusi. Rozija bija ievērojusi arī uz grīdas nolikto ceļasomu. Tā izskatījās dārga un bija darināta no īstas ādas. Jā, Emma neap�aubāmi nāk no lauku mui�niecības aprindām, secināja Rozija. Viņa aplaizīja zīmuli un sāka rūpīgi rakstīt Deniela kundzes adresi. Rakstīdama viesmīle ieintriģēta prātoja, kāpēc Emma Hārta meklē īru melnstrādnieku Blekiju O�Nīlu. Viņ�, protams, bija ļoti glīts vīri�ķis, tomēr tikai vienkār�s darbarūķis. Kas tiem abiem varēja būt kopīgs? To Rozija labprāt būtu izdibinājusi.

- Te nu es atkal esmu, - viņa paziņoja, kā varens kuģis iepeldēdama savā vietā aiz letes.

Meitene izskatās ļoti noskumusi, pa�ķielējusi uz Emmas pusi, nodomāja Rozija. Emma satrūkās. Viņa bija iegrimusi domās.

- Uzrakstīju adresi, kā arī to, kā tev vislabāk atrast Deniela kundzes māju, - Rozija turpināja, pasniegdama Emmai papīra lapu.

- Paldies, Rozija!

Emma izlasīja viesmīles uzrakstīto. Norādījumi bija skaidri un saprotami.

Rozija noliecās virs letes, noskaņota vaļsirdīgi patērzēt.

- Es jau iepriek� teicu, ka negribu likties pārāk ziņkārīga, tomēr man �ķiet, ka tu joprojām izskaties stipri noraizējusies, mīļā. Vai nevaru tev vēl kā palīdzēt? Elckijs man ir labs draugs, un es labprāt atdarītu viņam par laipnību, izpalīdzot savukārt Blckija draudzenei, it īpa�i tad, ja viņai, tā teikt, gadīju�ās kādas nepatik�anas.

Emma neko neatbildēja. Viņai nenāca ne prātā atklāt Rozijai savu rai�u palieso cēloni, bet viesmīle tomēr bija labsirdīga sieviete un acīmredzot īstena Līdsas iedzīvotāja, tāpēc Emma iedomājās, ka varētu palūgt Rozijai padomu kādā pavisam citā jautājumā. Viņa ieskatījās viesmīlei sejā.

- Jā, mani patie�ām nomāc vēl viena problēma. Man jāsameklē darbs, - Emma sacīja.

- Ak, mīļā, es gan nezinu, kur tāda jauka jauna dāma kā tu Līdsā varētu dabūt darbu... - Rozija novilka.

Tad, pieliekusies tuvāk un pieklusinājusi balsi, viņa nespēja atturēties, nepavaicājusi:

- Kur ir tavs vīrs, mīļā?

�is jautājums nepārsteidza Emmu nesagatavotu. Atbildi viņa bija pārdomājusi Rozijas prombūtnes laikā.

- Viņ� dien Karaliskajā flotē un nākamos se�us mēne�us pavadīs kaut kur Vidusjūrā.

Tas tika pateikts pārliecino�ā, mierīgā balsī, un Rozija Emmai noticēja.

- Un nekādu citu piederīgo tev nav?

- Nē, nav vis, - Emma meloja.

- Bet kur tad tu agrāk dzīvoji? - Rozija jautāja, urbdamās Emmā ar asu skatienu.

Juzdama viesmīles pieaugo�o interesi, Emma saprata, ka neatbildēt nedrīkst.

- Es dzīvoju pie vīra vecmāmiņas, - viņa stāstīja. - Netālu no Riponas. Mans vīrs, tāpat kā es, ir bārenis. Viņa vecmāmiņa nesen nomira, un, tā kā Vinstons ir prom jūrā, es paliku viena pati.

Pati sev par pārsteigumu, Emma pamanījās iepīt melos arī patiesus faktus. Viņa nebija to darījusi ar nolūku, ta�u izrādījās, ka tā ir vienkār�āk un, pats galvenais, vēlāk būs vieglāk pa�ai atcerēties, ko stāstījusi.

- Skaidrs, - teica Rozija un saproto�i palocīja galvu. - Un kā tad tu iepazinies ar Blekiju?

Viņa vairs nespēja apvaldīt ziņkāri.

- Blekijs ieradās, lai veiktu kādu darbu... mana vīra vecmāmiņas uzdevumā, - Emma ātri improvizēja. - Viņ� vienmēr bija ļoti laipns, neatteicās no papildu darbiem un neprasīja par to daudz naudas. Viņam patika vecā dāma. Blekijs zināja, ka viņas dienas ir skaitītas. Teicu Blekijam, ka pēc vīra vecmāmiņas nāves gribētu pārcelties uz Līdsu un sameklēt te kādu darbu. Blekijs sacīja, lai braucot vien dro�i un uzmeklējot viņu.

Emma ieturēja pauzi, lai iedzertu malku limonādes un iegūtu mazliet laika. Pa�as izdomas spējas meiteni patiesi izbrīnīja. Viņa nebija domājusi, ka var sacerēt tik garu melu stāstu. Bet viņai bija jāturpina, lai teiktais izklausītos pārliecino�āk.

- Blekijs ierosināja, lai es mēģinu dabūt darbu kādā no jaunajiem veikaliem, kuros-pārdod dāmu apģērbus un greznumpriek�metus. Viņ� uzskatīja, ka esmu tādam darbam pietiekami izglītota. Es protu arī �ūt un labot apģērbu.

- Jā, tā nav slikta doma, - atsaucās Rozija.

Viņa bija ārkārtīgi apmierināta, ka viņas vērtējums par Emmu ir pareizs. Skaidrs, ka Blekijs ar �o di�ciltīgo jauno sievieti varēja iepazīties, tikai izpildot kādu darbu viņas mājās. Trūkumā nonākusi lauku mui�nieku atvase, luk, tā bija �ī Emma Hārta.

- Es pateik�u, kas tev jādara, mīļā, - Rozija izpalīdzīgi turpināja. - Pirmdienas rītā labi agri steidzies uz Brigeitu. Tā ir liela iela, kuru tev nebūs grūti atrast. Tur aiz. tādām jocīgām arkādēm ir daudz jaunu veikalu. Tiklīdz, veikalus sāks slēgt vaļā...

Rozija aprāvās. Krodziņā bija ienācis bariņ� vīru, un tie tuvojās letei. Viesmīle nopūtās un tad laipni uzsmaidīja Emmai.

- Ja vēlies, pasēdi vēl kādu brīdi, Emma. Bet nupat te sāksies liela rosība. Man neatliks daudz laika, lai papļāpātu ar tevi, mīlā.

- Paldies, bet es tagad labāk ie�u un uzmeklē�u Deniela kundzes māju, lai varētu sarunāt istabu.

Emma piecēlās un gai�i pasmaidīja.

- Vēlreiz, paldies, Rozij, par palīdzību! Es to neaizmirsī�u.

Rozija papurināja galvu.

- Ak, ko nu, meitēn! Tas man nudien nesagādāja nekādas pūles. Klau, ja sadomāsi aiziet no Deniela kundzes mājas, neaizmirsti man par to paziņot, lai varu pateikt Bleki-jam, kur tevi meklēt. Ieskrien pie manis arī tāpat vien - ja kļūst skumji ap sirdi un sagribas ar kādu patērzēt.

- Jā, es darī�u tā, Rozij. Vēlreiz - paldies! Uz redzē�anos!

Emma paņēma ceļasomu un ar smaidu uz lūpām izgāja no krodziņa.

Rozijas maigās stirnas acis domīgi noraudzījās meitenei nopakaļ. Pie velna, es ceru, ka ar viņu viss ir kārtībā, Rozija nodomāja. Tik jauks meitēns! Un palikusi viena pati starp sve�iem ļaudīm. Tas nu gan nekam neder, nudien. Rozija cerēja, ka redzēs viņu vēlreiz. Emmai Hartai piemita īpa�s valdzinājums.

Izgājusi ārā, Emma vēlreiz pārlasīja Rozijas norādījumus, tad iebāza papīra lapiņu kabatā un noteiktiem soļiem devās meklēt Deniela kundzes māju. Patiesību sakot, �Dubļainās pīles� apkaimē izīrējamas bija vēl daudzas citas istabas, ta�u Rozija ar nolūku izvēlējās Emmai Deniela kundzes pansiju, kaut arī tā atradās daudz tālāk no krodziņa, nekā viņa meitenei bija stāstījusi. Rozija gribēja dabūt Emmu prom no �ī �aubīgā Līdsas rajona, jo Jorkas ceļa apkaimē pat pieaugu�i vīrie�i nevarēja justies dro�i, kur nu vēl neaizsargāta meitene. Rozijas pa�as bailes bija radīju�as viņā vēlē�anos pasargāt Emmu.

Graustu rajons ap �Dubļaino pīli� bija smags mantojums vēl no karalienes Viktorijas valdī�anas laikiem. Ieliņas bija �auras un nelīdzenas, mājas nomelnēju�as un nopluku�as, sabūvētas cie�i kopā. Te atradās strādnieku no�ēlojamie mitekļi. Emma pievērsa visu uzmanību ielu nosaukumiem un steidzās uz priek�u, cik ātri vien varēdama. Pēc mierīgā, klusā Fērlijas ciema �ī pilsēta ar nebeidzamo ļau�u drūzmu, zirgiem un pajūgiem, ekipā�ām un tramvajiem viņai likās savāda un satrauco�a. Tomēr bail Emmai nebija. Viņa arī neapstājās, lai iedziļinātosjaunajās, sve�ādajās ainās, kuras slīdēja viņai gar acīm, neraudzījās visapkārt ar izbrīnā pla�i ieplestām acīm. Emmas prātu tobrīd pilnībā nodarbināja trīs pamatuzdevumi, kuri viņai bija jāpaveic tie�i �ādā kārtībā: jānoīrē istaba, jāatrod darbs un jāsagaida atgrie�amies Blekijs. Ne par ko citu Emma neuzdro�inājās domāt, par bērnu nepavisam. Vienā rokā nesdama ādas ceļasomu, bet ar otru roku

piespiedusi pie krūtīm rokassomiņu, viņa traucās uz priek�u, pa ceļam ātri izlasīdama ielu nosaukumus.

Tā Emma gāja kādu pusstundu, ne reizes neapstādamās, lai atvilktu elpu. Beidzot viņa atvieglota nopūtās. Viņa bija sasniegusi ielu, kurā atradās Dcnicla kundzes māja. Nu viņa beidzot apstājās, nolika ceļasomu un izvilka no kabatas Rozijas doto papīru ar adresi - Deniela kundzes mājai bija piektais numurs. Arī �ī iela bija tum�a, un tajā valdīja nabadzības gaisotne, bet Emmas noskaņojums stipri uzlabojās, kad viņa ieraudzīja māju ar piekto numuru. Izrādījās, ka tā ir augstāka, nekā Emma bija gaidījusi, un, iespiesta starp diviem citiem namiem, izskatījās diezgan �aura. Fabriku sodrēji bija nokrāsoju�i mājas sienas glu�i melnas. Bet me�ģīņu aizkari pie spodri mirdzo�ajiem logiem bija nevainojami tīri un balti un misiņa klauvējamais pie durvīm pēcpusdienas saules staros laistījās vien. Trīs pakāpieni, kas veda uz mājas ārdurvīm, gadu gaitā bija noberzti sudrabaini balti.

Emma burtiski uzlidoja pa pakāpieniem un vairākas reizes piesita pie durvīm ar misiņa klaudzināmo. Pēc īsa brī�a durvis atvērās. Emmā raudzījās kalsna sieviete ar pelēkiem matiem un diezgan sapīku�u izteiksmi dzeltenbālajā sejā ar asajiem vaibstiem.

- Jā, ko jūs vēlaties? - viņa stingri noprasīja.

- Vai es, lūdzu, varētu runāt ar Deniela kundzi?

- Tā esmu es, - sieviete strupi atteica.

Apņēmīgo Emmu sievietes nelaipnais, neviesmīlīgais runasveids nedz satrauca, nedz aizvainoja. Viņai te par katru cenu bija jātiek pie istabas. �odien. Viņai nebija laika klaiņot pa Līdsu, meklējot dzīvesvietu. Un tā nu Emma veltīja Deniela kundzei savu visburvīgāko smaidu. Tie�i tobrīd viņa apjauta, ka vajadzības gadījumā spēj izturēties ļoti valdzino�i.

- Priecājos ar jums iepazīties, Deniela kundze! Mani sauc Emma Harta. Rozija no �Dubļainās pīles� sūtīja mani pie jums, jo viņa domāja, ka jūs varētu man izīrēt istabu.

- Es izīrēju istabas tikai d�entlmeņiem, - noskaldīja Deniela kundze, - jo ar viņiem ir mazāk rai�u. Turklāt visas istabas ir aizņemtas.

-Ak kungs!-klusu novaidējās Emma, pievērsusi mājas saimniecei savas lielās acis. - Un Rozija bija tik pārliecināta, ka jums būs kāda brīva istaba. Man pietiktu ar pavisam nelielu telpu.

Viņa pavērās aug�up.

- �ī ta�u ir diezgan liela māja, vai ne?

- Jā, tā ir gan, bet abas labākās guļamistabas ir jau izīrētas. Atliku�as tikai bēniņu telpas, bet tās es nekad neizīrēju.

Emmai dū�a saskrēja papē�os, bet viņa neļāva smaidam nozust no savām lūpām.

-Varbūt jūs tomēr varētu man izīrēt bēniņistabu, Denic-la kundze? Un es jums nesagādātu nekādas raizes. Ja nepiecie�ams, Rozija var par mani galvot...

- Ne jau tur tā lieta, - sieviete Emmu strupi pārtrauca. - Kā jums teicu iepriek� - viss ir aizņemts.

Viņa cie�i uzlūkoja Emmu.

- Es varu tikt galā tikai ar diviem īrniekiem, un tie man jau ir.

Sieviete grasījās aizvērt durvis.

- Lūdzu, nesteidzieties mani noraidīt, Deniela kundze! Jūs man ļoti palīdzētu, ja uz pāris nedēļām izīrētu bēniņistabu. Es pa to laiku varētu sameklēt sev citu apme�anās vietu. Rozija bija tik pārliecināta, ka jūs izpalīdzēsiet. Viņa jūs ļoti cildināja un teica, ka jūsu māja esot tīra un kārtīga un ka es

le varē�u justies dro�a. Rozija atsaucās pārjums kā par labu un godīgu sievieti.

Deniela kundze neko neteica, ta�u uzmanīgi klausījās.

- Redziet, es neesmu no Līdsas, - Emma steidzīgi turpināja, lai mājas saimniece nezaudētu par viņu interesi.

Emma bija apņēmusies pārliecināt Deniela kundzi, ka nebūs viņai par apgrūtinājumu, un izkliedēt namīpa�nieces acīm redzamo naidīgumu pret īrniccēm sievietēm.

- Es dzīvoju netālu no Riponas kopā ar sava vīra vecmāmiņu, un viņa nesen nomira.

Emma redzēja, ka, pieminot vīru, Deniela kundzes acīs pavīdēja pārsteigums, bet, pirms sieviete paguva bilst kādu vārdu, Emma pati visu paskaidroja:

- Mans vīrs dien Karaliskajā flotē. Viņ� uz se�iem mēne�iem devies jūrā. Es būtu ļoti pateicīga, ja jūs mani izmitinātu kaut vai tikai da�as nedēļas. Pa �o laiku es varētu sameklēt piemērotu dzīvokli, kur mēs ar vīru apmestos pēc viņa atgrie�anās.

Sieviete klusēja un acīmredzot apsvēra nule dzirdēto. Emmas prāts drud�aini darbojās. Glaimi un valdzino�a izturē�anās nebija atstāju�i nekādu iespaidu. Varbūt vajadzētu apelēt pie mājas saimnieces mantkārības?

- Varu samaksāt jums par mēnesi uz priek�u, Deniela kundze. Galu galā - mazliet liekas naudas ta�u vienmēr noder, vai ne? Es īrētu to bēniņistabu, kuru jūs parasti neizdodat, - Emma zīmīgi sacīja un sāka taisīt vaļā naudasmaku.

Gertrūde Deniela, bezbērnu atraitne, nelaipna un īgna bija tikai ārēji. īstenībā aiz viņas strupajām manierēm un drūmās sejas slēpās diezgan laipna sirds un laba humora izjūta. Viņa aizvien vēl ārkārtīgi vēlējās aizcirst durvis meitenei deguna priek�ā. Nauda Gertrūdi Deniclu neinteresēja. Un

sievietes Irnicccs viņa nevarēja ciest. Tās visas bija skandālistes. Ta�u �ī meitene tomēr bija saistījusi viņas uzmanību, turklāt Emma Hārta bija apgalvojusi, ka ir precējusies. Un Gertrūde Deniela glu�i neviļus, pati sev par pārsteigumu, ļāvās Emmas valdzinājumam.

- Labāk iesim iek�ā, - viņa teica. - Es negribētu gari pļāpāt, stāvēdama uz lieveņa, jo zinu, ka visas kaimiņienes glūn, paslēpu�ās aiz aizkariem. Tas gan nenozīmē, ka varu jums izīrēt bēniņus. Bet varbūt varē�u ieteikt kādu citu vielu, kur ir izīrējamas istabas.

To paziņojusi, Deniela kundze pavēra durvis platāk un ielaida Emmu mazmazītiņā priek�telpā, no kurienes abas iegāja viesistabā. Gertrūde Deniela bija stipri apmulsusi. Viņa galīgi nesaprata, kāpēc bija uzaicinājusi meiteni ienākt. Tā rīkodamās, Deniela kundze bija pārkāpusi pati savus likumus. Viņas vīrs Bērts pirms daudziem gadiem bija aizbēdzis kopā ar kādu īrnieci. Tiesa, nu jau viņ� labu laiku atdusējās zem zilām atraitnītēm, tomēr Deniela kundze nekad vairs neatļāvās izīrēt istabu sievietei, un viņa to negrasījās darīt arī tagad.

Viesistaba bija īsts Viktorijas laikmeta bezgaumības iemiesojums. Tajā cits pie cila bija sabāzti melni, ar zirgu astriem pildīti dīvāniņi un krēsli, kā arī sarkankoka eta�eres un plauktiņi. Galdu, klavieres un milzīgu puķu paliktni sedza tum�i sarkani pārklāji. Uz visām virsmām, kuras vel bi ja brīvas no greznumnieciņiem, bija sakrauti podi ar zaļiem istabas augiem. Sienas, kuru ko�i sarkanās tapetes lika acīm iesūrstē-ties, vai lūza no atbaido�ām slavenu gleznu kopijām.

- Nu tad apsēdieties! -joprojām runādama skarbā balsī, uzaicināja Deniela kundze.

Emma nolika ceļasomu uz tikpat briesmīgi ko�a turku

paklāja un apsēdās uz pa�as krēsla maliņas, neizlaizdama no rokām somiņu ar naudu. Viņa izmisīgi pūlējās izdomāt, ar ko vēl varētu iedarboties uz nepielūdzamo Deniela kundzi, bet viņa �o Emmas prāta darbību pārtrauca.

- �i ir mana labākā viesistaba, - mājas saimniece di�odamās sacīja. - Skaisti iekārtota, vai ne?

- Ak jā, patie�ām! Tā ir ļoti jauka, - ātri atsaucās Emma.

Viņas balss pauda sirsnīgu apbrīnu, kaut gan iek�ēji

viesistabas izskats lika Emmai �ausmās nodrebināties.

- Vai jums tā patiesi patīk? - vaicāja Deniela kundze, kuras tonis bija kļuvis manāmi laipnāks.

- Jā! Ārkārtīgi patīk.

Emma pavērās visapkārt.

- Tā ir viena no elegantākajām viesistabām, kādu jebkad esmu redzējusi. Lielisks iekārtojums. Jums ir nevainojama gaume, Deniela kundze, - jūsmoja Emma, atcerēdamās frāzes, kuras bija dzirdējusi lietojam Olīviju Veinraitu.

Viņai izdevās izvilināt no Deniela kundzes apmierinātu smaidu.

- Ak, jūs pārspīlējat! Bet - paldies par labajiem vārdiem !

Deniela kundze neparasti lepojās ar savu viesistabu, un viņas seja atmaiga. Emmai tas nepaslīdēja garām nepamanīts, un viņa steidzās izmantot iespēju.

- Deniela kundze, vai jūs, lūdzu, neizīrētu man bēniņu istabu? Es jau teicu, ka varu maksāt uz priek�u. Ja jūs raizējaties par naudu...

Emma mērķtiecīgi atvēra rokassomiņu.

- Nē, tā nav, - iebilda Deniela kundze. - Ja jūs esat nākusi ar Rozijas ieteikumu, man ir skaidrs, ka esat maksātspējīga...

Gertrūde Denicla vilcinājās, vērtējo�i pētīdama Emmu. Patiesību sakot, viņa to bija darījusi kop� tā brī�a, kad atvēra durvis. Tāpat kā iepriek� Rozija, arī Dcniela kundze tūlīt bija ievērojusi Emmas apģērbu. Kleitas piegriezums bija mazliet nemoderns, bet audums labs un dārgs. Viņa bija pamanījusi arī Emmas iznesību, smalkās manieres un izkopto valodu. Viņa ir no di�ciltīgajiem, Dcniela kundze nodomāja un gandrīz vai pati pret savu gribu sacīja:

- Nu, es nezinu, vai mana bēniņu istaba jums būs laba diezgan, jo redzu, ka esat smalka, jauna dāma. Bet, tā kā jums �obrīd nav citas vietas, kur apmesties, es jums to istabu parādī�u. Tomēr paturiet prātā, ka izīrē�u to tikai uz da�ām nedēļām!

Emma izjuta tik lielu atvieglojumu, ka labprāt būtu kritusi Dcniela kundzei ap kaklu. Viņa tomēr palika mierīgi sē�am.

-Jūs esat ļoti laipna, Denicla kundze. Esmu jums ārkārtīgi pateicīga, - Emma sacīja savā viscienīgākajā balsī, kārtējo reizi atdarinādama Olīviju Vcinraitu.

- Tad uzkāpsim aug�stāvā, - pieceldamās teica mājas saimniece.

Viņa pagriezās un, kādas savādas asociācijas pēk�ņi apmulsināta, sarauca uzacis.

- Kā tas var būt, ka tāda jauna, jauka dāma kā jūs ir pazīstama ar Roziju no �Dubļainās pīles�?

Dcniela kundze jautājo�i vērās Emmā, un sīka iek�ēja balstiņa brīdināja meiteni, ka viņa nedrīkst sapīties melos.

- Mūsu mājā neilgi pirms vīra vecmāmiņas nāves strādāja kāds mūrnieks. Teicu viņam, ka gribu pārcelties uz Līdsu un iekārtot mums ar Vinstonu māju pilsētā. Vinstons ir mans mīļais vīrs. Domāju, ka man izdosies atrast darbu kādā no

jaunajiem veikaliem. Būdams draudzīgi noskaņots, tas puisis man ieteica apciemot Roziju, kad bū�u Līdsā. Viņam likās, ka pieredzēju�as pilsētnieces padoms man varētu noderēt.

Gertrūde Denicla bija uzmanīgi klausījusies un nu pārdomāja Emmas sacīto. Jaunā sieviete bija runājusi tik vaļsirdīgi un saprātīgi, ka viņas vārdiem nevarēja nenoticēt. Deniela kundze apmierināta palocīja galvu - tāda godīga īrniece aug�stāvā viņu patiesi netraucēs.

- Jā, es saprotu. Rozija ir laba meitene. Katram gatava palīdzēt. Diem�ēl visi nav viņas palīdzības vērti.

Deniela kundze atkal palocīja galvu un pamāja Emmai, lai tā viņai seko.

9

Bēniņu istaba tie�ām, kā izrādījās, bija ļoti maziņa, bet tā bija glīti iekārtota ar da�ām vienkār�ām mēbelēm. Tur bija vienguļamā gulta, drēbju skapis, mazgā�anās skapītis, kumode, krēsls un neliels galdiņ�. Gaisma telpā ieplūda pa nelielu lodziņu, kas atradās zem pa�as jumta dzegas. Istabiņa bija nevainojami tīra, to Emma redzēja no pirmā acu uzmetiena.

- Es īrē�u �o istabu, - viņa teica.

-īres maksa ir trīs �iliņi nedēļā, bet tas ir mazākais, ko varu par to prasīt, - sacīja mājas saimniece.

- Jā, mazāk prasīt tie�ām nevar, - piekrita Emma un atvēra savu tīklinveida rokassomiņu.

9 9

Viņa noskaitīja-naudu par mēnesi uz priek�u. Emma gribēja būt dro�a, ka viņai būs jumts virs galvas līdz tam brīdim, kad atgriezīsies Blekijs.

Deniela kundze skatījās uz naudu, kuru Emma bija nolikusi viņai priek�ā uz galda. Viņa uzreiz redzēja, ka maksāts tiek veselu mēnesi uz priek�u. Gertrūde Deniela nebija pārliecināta, ka vēlas Emmu tik ilgi paturēt savā mājā. Ar zināmu

piespie�anos viņa paņēma divpadsmit �iliņus un ielika tos priek�auta kabatā.

- Paldies! Aizie�u pakaļ jūsu somai.

- Ak, lūdzu, neapgrūtiniet sevi! Es pati varu... - iesāka Emma.

- Mani tas neapgrūtinās, -jau iedama lejā pa kāpnēm, atteica Dcnicla kundze.

Pēc pāris mirkļiem viņa bija atpakaļ ar ceļasomu, kuru nolika istabiņas vidū. Denicla kundze bija pārliecinājusies, ka soma darināta no īstas ādas, un nopētījusi to no visām pusēm. Kāpjot atpakaļ uz bēniņiem, viņai bija ie�āvusies prātā kāda doma.

Dcnicla kundze bargi uzlūkoja Emmu un teica:

- Aizmirsu jūs brīdināt par vienu lietu. Tā kā es tik tikko pagūstu uzpost abu d�entlmeņu istabas, jums pa�ai nāksies klāt gultu un tīrīt �o istabiņu.

Viņas caururbjo�ās acis noskatīja Emmu no galvas līdz kājām - stalta, skaista un izsmalcināta, tāds bija mājas saimnieces vērtējums. Pēto�ās acis savilkās �aurākas.

- Man �ķiet, ka jūs esat paradusi dzīvot kā lēdija, neapgrūtinot sevi ar mājas darbiem. Piedodiet, ka es tā vaicāju, bet vai jūs vispār zināt, kā uzkopj māju?

Emmas sejā nepakustējās ne vaibsts.

- Es varu to ātri iemācīties, - viņa atbildēja.

Emma neuzdro�inājās neko piebilst , jo baidījās, ka viņai varētu uznākt smieklu lēkme.

- Priecājos to dzirdēt, - mājas saimniece skarbi noskaldīja. -Jā, starp citu-ēdienu īrniekiem es negatavoju. Par nieka trim �iliņiem nedēļā to nevar atļauties, ņemot vērā, kādas ir mūsdienu cenas.

Denicla kundze joprojām vēroja klusējo�o meiteni, kuru

apņēma savaldības un pa�cieņas aura, un pa�ai neizprotama iemesla dēj viņa piemetināja:

-Bet, ja vēlaties, jūs varat izmantot manu virtuvi, tikai jums tā pēc lieto�anas būs katru reizi jāsatīra. Un es ierādī�u jums plauktu kādā no savām bufetēm, kur jūs varēsiet glabāt pārtikas preces.

- Paldies! - teica Emma, tikko valdīdama smieklus.

- Labi, tad es jūs tagad atstā�u, Hārla kundze, lai jūs varētu izsaiņot mantas.

Denicla kundze palocīja galvu, darot to krietni vien sirsnīgāk nekā iepriek�, un izgājusi aizvēra durvis.

Emma aizspieda muti ar plaukstu un nogaidīja, līdz soļu troksnis uz kāpnēm vairs nebija dzirdams. Tad viņa pieskrēja pie gultas un paslēpa seju spilvenā, ļaujot beidzot vaļu ilgi aizturētajiem smiekliem. Emma smējās, līdz viņai pa vaigiem sāka ritēt asaras. Vai es zinu, kā jāuzkopj māja! Atcerēdamās �o Denicla kundzes jautājumu, Emma atkal iespurdzās. Bet pamazām jautrības lēkme norima, un viņa apsēdās uz gultas malas un izslaucīja acis. Emma novilka tamborētos cimdus. Viņa paskatījās uz savām plaukstām un pasmīnēja. Lai gan tās vairs nebija tik sarkanas un sasprēgāju�as kā kādreiz, bet par lēdijas smalkajām rociņām tās arī nevarēja nosaukt. Vel nevarēja. Labi, ka visu dienu nenovilku cimdus, Emma domāja, citādi rokas būtu mani nodevu�as.

Viņa piecēlās un piegāja pie mazgā�anās skapī�a. Emma aplūkoja savu attēlu grozāmajā spogulī. Melnā kleita un krēmkrāsas salmu cepurīte bija nāku�as no Olīvijas Veinrai-tas garderobes, un par to kvalitāti nebija jā�aubās. Arī atdarināt Olīvijas balsi un runas manieri Emmai nenācās grūti. Patiesību sakot, viņa ļoti ātri bija iemācījusies smalkos, agrāk nedzirdētos vārdus, jo bija attapīga, turklāt laba prakse bija

sarunas ar Edvinu. Skārdnieks un viņa sieva, Rozija un De-nicla kundze - viņi visi noticēja, ka Emma ir trūkumā nonākusi jauna dāma no di�ciltīgas ģimenes. Un tam nebija gadījuma raksturs - tie�i �ādu iespaidu Emma par sevi bija gribējusi radīt.

Pametot Fērliju, viņa apņēmās sākt dzīvi Līdsā kā jauna dāma, kura reiz kļūs par di�enu dāmu. Un bagāta arī viņa būs. Emma pasmaidīja, ta�u tagad tas bija cinisks, nevis līksms smaids, un viņas acis satumsa un kļuva cietas kā smaragdi, kuriem tās tik ļoti līdzinājās. Viņa tiem Fērlijicm parūdīs, bet patlaban nebija īstais brīdis par to domāt. Emmai laiks bija dārgs, katru minūti vajadzēja rūpīgi izplānot un izmantot līdz pēdējam. Viņa nevarēja atļauties nevērtīgi iz�ķiest ne mirkli. Emma strādās astoņpadsmit stundas dienā un visas septiņas nedēļas dienas, ja nepiecie�ams, lai tikai sasniegtu savu mērķi - kļūtu par cilvēku, ar kuru jārēķinās. Par turīgu sievieti.

Viņa strauji novērsās no spoguļa, atsēja cepurītes lentes un nolika to uz kumodes, tad piesteidzās pie gultas. Emmas riebums pret netīrību jau robe�ojās ar apsēstību. Istabiņa pati bija pedantiski tīra, ta�u viņa dega nepacietībā pārliecināties, ka tāda ir arī gultas veļa. Vatētā sega bija veca, bet ne pārak novalkāta. Emma to atlocīja un uzmeta asu skatienu palagiem. Arī tie nebija jauni, un da�viet varēja redzēt rūpīgi uzliktus iclāpiņus, bet uz palagiem nemanīja neviena traipiņa, un tie bija svaigi mazgāti. Lai pilnīgi nomierinātos, viņa noņēma arī palagu un pārbaudīja matraci, kuru pat apgrieza otrādi. Atviegloti nopūtusies, Emma ar ierasti prasmīgām kustībām �igli saklāja gultu.

Kaut gan viņa bija ļoti nogurusi, tomēr izsaiņoja no ceļasomas mantas un salika savus apģērba gabalus kumodē

vai arī sakāra skapī. Kumodes apak�ējā atvilktnē Emma atrada divus tīrus dvieļus. Izņēmusi tos ārā, viņa ieraudzīja vairākas grāmatas. Ziņkārības dzīta, Emma izņēma no atvilktnes vienu no tām. Tas bija Viljama Bleika* dzejoļu krājums, iesiets tum�i sarkanos ādas vākos un ilustrēts ar skaistām gravīrām. Viņa atvēra vāku un ieskatījās titullapā. Emma izlasīja tur rakstīto skali, gausi izrunādama vārdus: - Alberta H. De-niela grāmata. - Viņa atlika grāmatu atpakaļ un aplūkoja pārējās. Emmas lūpas veidoja agrāk nedzirdētus vārdus: Spi-noza. Platons. Aristotelis. Viņa uzmanīgi atlika grāmatas atpakaļ atvilktnē, domādama, kas bijis tas Alberts H. Deniels. Emmai ienāca prātā, cik priecīgs būtu Frenks, ja tādas grāmatas nonāktu viņa rokās.

Frenks. Mazais Frenkijs. Viņa dziļi ievilka elpu un smagnēji apsēdās uz krēsla. Emmas sirds strauji sitās. Viņa domāja par tēvu, un meiteni pārņēma ilgu pilnas skumjas. Emma jutās vainīga, un tas laupīja viņai spēku. Emma atslīga pret krēsla atzveltni. No rīta aizejot, viņa bija atstājusi tēvam zīmīti, kurā rakstīja, ka dodas uz Bredfordu, lai sameklētu labāku darbu turienes lielajās savrupmājās. Piemetinājusi, ka ir iekrājusi pietiekami daudz naudas, lai varētu izdzīvot vairākas nedēļas, iekams izdosies stāties darbā, viņa lūdza, lai tēvs neraizējas, un solīja ātri atgriezties, ja neizdosies atrast piemērotu vietu, bet, ja tomēr izdosies dabūt labu darbu, -aizrakstīt un paziņot savu adresi.

Un ko es viņam rakstī�u, Emma noba�ījusies pati sev vaicāja. Uz to viņa nevarēja atbildēt. Bet tuvākajās dienās Emmai būs jādomā par svarīgākām lietām. Kā izdzīvot - tas tobrīd bija svarīgāks par visu.

Viljams Blciks (1757-1827) - angļu dzejnieks un gleznotājs.

y

Emma bija nodzīvojusi Līdsājau gandrīz veselu nedēļu, bet pagaidām viņai vēl nebija izdevies atrast darbu. Pēdējo �etru dienu laikā Emma bija cītīgi apstaigājusi visus veikalus Brigeitā un vēl da�ās tuvākajās ielās, taujādama pēc jebkura darba un būdama gatava samierināties ar visnepatīkamāko un niecīgāk atalgoto. Viņa sāka aizvien vairāk satraukties, jo izrādījās, ka brīvu vietu vispār nav. No agra rīta līdz vēlam vakaram Emma stūrgalvīgi turpināja savus meklējumus, soļodama pa ielām, kurām saskaņā ar Blekija teikto vajadzēja būt bruģētām ar zeltu, bet kuras viņai ar katru brīdi likās aizvien putekļainākas un grūtāk izstaigājamas.

�ajās �etrās dienās Emma bija itin labi iepazinusi pilsētas centrālo daļu, jo viņai bija lieliska atmiņa un laba virziena izjūta. Lai gan ik pa brīdim Emmu pārņēma briesmīgs uztraukums, kopumā viņai Līdsa �ķita interesanta un aizraujo�a. Emma, pati sev par pārsteigumu, bija atklājusi, ka viņai nav bail no �īs milzīgās metropoles, kuru Blekijs pirms gada savos nostāstos bija viņai tik precīzi atainojis. Augsto namu neticamās proporcijas viņai bija �ķitu�as mazliet nomāco�as, kad pirmdienas rītā Emma dro�sirdīgi izgāja no Dcniela

kundzes pansijas, būdama apņēmības pilna atrast darbu. Bet viņa ātri aprada ar apkārtni, kas vājākam raksturam spētu iedzīt bailes, jo izprata �o grandiozo celtņu patieso jēgu - tie bija modernās ra�o�anas un progresa iestādījumi, kuri simbolizēja naudu un tātad ari varu. Un Emmas nelokāmajai sirdij �o monstru piedāvātās iespējas lika pukstēt straujāk, bet viņas dedzīgā godkāre ieguva jaunu spēku un lika darboties meitenes iztēlei un optimistiskajam prātam. Emma patiesi ticēja, ka viss ir iespējams.

Rūpnīcas un tēraudlietuves, noliktavas un lielie veikali, tipogrāfijas un biroju ēkas - visi �ie pilsētas netīrajā gaisā nomelnēju�ie nami ar drūmo arhitektūru, kuri slējās pāri Emmas galvai, savādā veidā atgādināja viņai tīreli, jo �īs monolītās, cilvēka komerciālajai darbībai paredzētās celtnes bija tikpat nepielūdzamas, nesatricināmas un mū�īgas. Tāpat kā Emma bija smēlusies neparastu un neizprotamu spēku no me�onīgajiem kalniem, tagad viņa guva drosmi un cerību no ēkām, kuras tiecās aug�up pret Anglijas piektās lielākās pilsētas debesīm. Viņa intuitīvi apjauta, ka te slēpjas viņas nākotne. Jaunības maksimālismā Emma bija nolēmusi likt pie pasakainas bagātības un varas, kuru viņa izmisīgi vēlējās turēt savās mazajās, bet stiprajās rokās un nekad nelaist no tām ārā.

Tā rīta meklējumi bija Emmu negaidīti atvedu�i pie pilsētas rātsnama, un viņa apstājās, lai apbrīnotu �o di�o celtni. Pa platām kāpnēm varēja uzkāpt līdz rātsnama impozantajai dienvidu fasādei, kuras portālu balstīja korintie�u kolonnas, bet ieeju sargāja �etri balti, milzīgi akmens lauvas. Ēka bija �etrstūraina, un to vainagoja uz kolonnām balstīts tornis ar pulksteņiem visās �etrās sienās un savādu kupolveida jumtu. Kaut arī nams bija loti masīvs un tum�s, tas tomēr neatstāja drūmu iespaidu - laikam tāpēc, ka Viktorijas laikmeta arhi-

tektūrai tc jaucās klāt gotikas iezīmes. Emma nosprieda, ka �ī ēka izskatās skaista un pat gracioza, un tā neap�aubāmi bija visvairāk pārsteidzo�ais cilvēka roku darinājums, kādu viņa Līdsā līdz �im bija redzējusi. Tobrīd, kad Emma, muti pavērusi un acis pla�i iepletusi, apbrīnoja �o arhitektūras �edevru, viņa nevarēja zināt, ka ēkas arhitekts Katbcrts Brode-riks arī bija mīlējis naudu un varu un Līdsas rātsnams, kuru karaliene Viktorija atklāja 1858. gadā, bija �īs mīlestības visspilgtākā izpausme. Emmas smalkā uztvere tomēr ļāva viņai saprast, ka �ī ēka ir pilsētas simbols. Emmai ienāca prātā kāda neatvairāma doma. Vai nu �ī pilsēta tevi uzveiks, vai arī tu to iekarosi. Ar sev raksturīgo pa�apziņu viņa tūlīt un bez mazākās vilcinā�anās nolēma, ka iespējams ir tikai otrs variants.

Emma devās prom no rātsnama, pa ceļam aplūkodama citus namus, un domāja: �Tās ir tikai ēkas, kurās mīl un darbojas tādi pa�i cilvēki kā tu.� Un tūlīt pat sevi pārlaboja. �Nē, viņi nav tādi kā tu, Emma Harta. Tu esi citāda. Un tu būsi pavisam citāda. Tu kādu dienu būsi svarīga persona.� Un Emma tik kaismīgi ticēja pa�as apgalvojumiem, ka tic viņu spārnoja un deva viņai jaunu spēku.

Emma iegāja vēl da�os veikalos, lai visur dzirdētu vienu un to pa�u - brīvu vietu nav. Nopūtusies viņa lēnām soļoja tālāk pa Borlcinu, laiku pa laikam apstādamās, lai paraudzītos kādā skatlogā. Pre�u klāsts Emmu nebeidzami valdzināja -tur bija kleitas un cepurītes, kurpes, rokassomiņas un rotaslietas, mēbeles un greznumpriek�meti, un vēl bezgala daudz nepiecie�amu un skaistu mantu. No viņas domu dzīlēm atkal iznira Plāns ar lielo P. Līdz �im tā bija neskaidra ideja bez noteiktām aprisēm, bet nu pēk�ņi, staigājot gar elegantajām tirgotavām, Emma pilnīgi dro�i zināja, kas viņai īsti jādara, lai piepildītu savu Plānu. Viņai piederēs veikals. Emmas per-

soniskais veikals. Un tajā pārdos preces, kuras cilvēkiem ikdienā ir visvairāk nepiecie�amas. Tirdzniecība! Viņai jānodarbojas ar tirdzniecību. Tas būs pareizais ceļ�. Protams, sākumā viņai piederēs neliels veikaliņ�, bet pamazām tas izaugs. Par to Emma gādās. Tā prātodama, viņa satraucās. Viņai piederēs nevis viens, bet gan divi, varbūt pat trīs veikali, un viņa būs bagāta. �īs idejas pārņemta, viņa bija sākusi iet straujāk- pa�as negaidītais lēmums dzina meiteni uz priek�u. Ar izdomu bagātās, attapīgās smadzenes ātri darbojās, nenogurdināmi kaļot nākotnes plānus, - un tā tas būs vienmēr.

Līdsa tolaik bija un arī mūsdienās ir dzīvespriecīga un darbīga pilsēta, un ielas tajā tālajā piektdienā bija steidzīgu un lieti�ķu ļau�u pilnas. No Korniks�end�as uz visiem pilsētas rajoniem un tās tuvāko apkaimi traucās tramvaji. Skaistās ekipā�ās iejūgtie zirgi dī�ādamies veda elegantas dāmas un cienīgus kungus. Labklājība, pa�palīdzība un neatkarība, ne-pakļāviba apstākļu varai, jork�īric�u gudrība, spītība un prakticisms - tas viss te virmoja gaisā un ieplūda Emmas asinīs kā salda inde. �īs pilsētas ritms un spēks nostiprināja viņā tās īpa�ības, kas meiteni, viņai pa�ai nezinot, jau bija padarīju�as par īstu līdsieti. Te neap�aubāmi bija viņas vieta. Emma to vienmēr bija nojautusi un nu jutās par to pilnīgi pārliecināta. Tc viņas enerģija, neatlaidība un aizrautība radīs savu piepildījumu.

Emma apņēmīgi devās uz Līdsas tirgu Kirkgeilā - tā bija liela, pla�a, apjumta halle, kas sastāvēja no bezgala daudziem nodalījumiem, kuros tirgojās ar visām iespējamām precēm - pannām, katliem, porcelāna izstrādājumiem, audumiem, apģērbiem, gataviem ēdieniem, ko varēja nest mājās vai apēst turpat uz vietas: tur bija zu�i �elejā, gaļas pīrādziņi, ēdamie gliemji, austeres, augļi, kūkas un pildīti cepti āboli.

Emma apstājās pie Marksa un Spcnsera tirgotavas, jo viņas uzmanību saistīja tās izkārtne, uz kuras bija rakstīts: �Nevaicājiet cenu, te viss maksā vienu peniju!� Emma pārlaida skatienu vitrīnām - preces bija sakārtotas ļoti pārskatāmi, tā ka varēja ne vien tās labi aplūkot, bet arī viegli atrast vajadzīgo, turklāt par tik zemu cenu! Viņa nosprieda, ka �ī tirgotāju izdoma jāielāgo uz priek�dienām. Viņi rīkoju�ies ļoti gudri, iekārtodami �o viena penija tirgotavu, ideja ir vienkār�a un asprātīga, Emma sacīja pati sev. Viņa vēl brīdi pakavējās, lai apskatītos tuvāk, ko te īsti tirgo. Pre�u klāsts bija visai raibs - vaska sveces, ziepes, rotaļlietas, rakstāmpiederumi un galantērijas preces. Emma gāja tālāk, joprojām domādama par viena penija pre�u veikaliņu. Pulkstenis jau bija krietni vien pāri diviem, un viņa sajuta stipru izsalkumu. Emma nopirka no zivju tirgotāja �ķīvi ar gliemjiem, uzlaboja tos ar etiķi un pipariem, tāpat ar pirkstiem ņemdama, apēda, noslaucīja rokas kabatlakatiņā un devās uz Ziemeļu ielu, kur atradās �ū�anas darbnīcas. Torīt kāda pārdevēja no Torntona arkādes veikala bija ieteikusi Emmai izmēģināt laimi �ajā rajonā.

- Bet ejiet tur tikai pa dienu, kad ir gai�s. Tā ir diezgan bīstama vieta, - meitene bija brīdinājusi.

Diena bija ļoti karsta un tveicīga, ļau�u pilnajās ielās trūka gaisa. Emma ar plaukstām apvēdināja seju un atpogāja zaļās kokvilnas kleitas apkaklīti. Karstums, kas virmodams cēlās aug�up no ietves, uzdzina viņai nelabumu. Emma atspiedās pret kāda nama sienu un brītiņu pastāvēja ēnā. Mazliet atveldzējusies vēsumā, viņa gāja tālāk. Viņai bija jāatrod darbs, lai varētu sevi uzturēt līdz bērna piedzim�anai. Pēc tam Emma strādās dienu un nakti, lai sakrātu naudu savam pirmajam veikalam. Par to domājot, Emmai ap sirdi kļuva viegli un līksmi. Viņa aizmirsa nogurumu un sāpo�ās kājas un bra�i un pa�apzinīgi soļoja uz priek�u. Nu Emmai bija konkrēts mērķis, kas noteikti jāsasniedz. Citas iespējas nebija -viņa nevarēja atļauties palikt zaudētājos.

Pēc neilga laika Emma sasniedza Ziemeļu ielu. �ū�anas darbnīcas īstenībā bija mazas fabrikas, un tās varēja viegli atrast. Ārpusē labi saskatāmās vietās bija redzamas izkārtnes ar īpa�nieku vārdiem. Emma iegāja trijās darbnīcās un visās tika noraidīta. Pēdējā no tām viņai ieteica iegriezties Kohena darbnīcā, kas atradās �ķērsielā, kura izgāja uz Ziemeļu ielu, bet arī tur Emma dzirdēja to pa�u:

- Ļoti �ēl, mīļā, bet brīvu vietu nav.

Viņa apstājās uz ielas stūra un nolēma iet tālāk pa Ziemeļu ielu, līdz sasniegs Jorkas ceļu. Bija jau diezgan vēls, un Emma juta, ka būtu prātīgāk atgriezties Dcnicla kundzes mājā. �ovakar viņa atpūtīsies un sāks savus darba meklējumus atkal no rīta.

Iela bija diezgan stāva, un Emma iedama smagi elpoja. Viņa jau bija gandrīz sasniegusi Jorkas ceļu, kad piepe�i sajuta spēcīgu sitienu pa plecu lāpstiņu, un Emmai pie kājām noripoja akmens. Izbijusies viņa ātri atskatījās. Netālu no Emmas stāvēja divi nekaunīga izskata pusaud�i un smīkņāja. Emma piedraudēja viņiem ar dūri.

- Negantie puikas! - viņa tiem uzkliedza.

Par atbildi atskanēja ņirdzīgu smieklu �alts, un abi noliecās, lai salasītu akmeņus. Emma gribēja bēgt, bet kājas viņai neklausīja. Pēk�ņi meitene saprata, ka akmeņu krusa nemaz nav domāta viņai, tie lidoja citā virzienā. �ausmu pārņemta, Emma redzēja, ka puikas apmētā ar akmeņiem kādu pusmū�a vīni, kas bija paslīdējis un nokritis. Viņ� mēģināja piecelties, bet paklupa atkal. Tad vīrs sakņupa pie mājas sienas un neveiksmīgi pūlējās pasargāt no akmeņiem vismaz

seju. Nelietīgie uzbrucēji svilpa un kliedza, un nikni sviestie akmeņi sekoja cits citam. Vīram no rokām bija izkritis sainītis, arī brilles mētājās uz ietves, un Emma redzēja, ka pa vaigu viņam plūst asinis.

�ī bezjēdzīgā ne�ēlības izpausme Emmu ārkārtīgi sadusmoja, un viņa, aizmirsusi bailes, skrēja uz pui�eļu pusi. Emmas seja bija drūma un draudīga.

- Vācieties prom, vai arī es pasauk�u policistu! - viņa kliedza un atkal pakratīja dūri. - Mazie nelie�i! Lasieties prom, ja negribat, lai jūs aizved uz policijas iecirkni! Likuma kalpi gan zinās, ko darīt ar tādiem kā jūs, un galviņu policijā jums vis neglaudīs!

Emmas balss aiz niknuma kļuva spalga. Abi puikas nekaunīgi smējās, izbāza mēli, neglīti vaibstījās un izkliedza neķītrus vārdus, tomēr viņai bija izdevies novērst abu neģēļu uzmanību no pakritu�ā vīrie�a. Emma, kurai izdevās saglabāt mieru bezgala saspringtās situācijās, bija tā pārskaitusies, ka vairs nevaldīja pār sevi. Viņa pacēla akmeni un draudīgi sacīja:

- Nu es jums sado�u!

Emma jau pacēla roku un gribēja sviest akmeni, bet, viņai par pārsteigumu un lielu atvieglojumu, puikas atkāpās un, uz atvadām parādīju�i garu degunu, aizskrēja prom. Viņu ne�petnās lamas vēl labu brīdi atbalsojās novakares klusumā. Emma pārskrēja ielas pretējā pusē pie vīrie�a, kas bija pietrausies ceļos. Viņa satvēra tā elkoni un palīdzēja piecelties. Vīrietis bija neliela auguma, bet izskatījās spēcīgs un stiegrains. Viņam bija cirtaini, melni, bet pie deniņiem iesirmi mati, papliks pakausis, asi sejas vaibsti un mundras, tum�as acis.

Līdzjūtība lika atmaigt Emmas draudīgajai sejas izteiksmei, un viņa norūpējusies vaicāja:

- Vai jūs neesat ievainots, ser?

Viņ� papurināja galvu, izņēma no kabatas mutautiņu un noslaucīja noskrambāto vaigu.

- Nē, ievainots es neesmu, - vīrietis, acis mirk�ķinādams, atbildēja. - Paldies, jaunā dāma! Jūs bijāt ļoti drosmīga.

Viņ� atkal samirk�ķināja acis un pūlējās kaut ko saskatīt sev zem kājām.

- Vai jūs neredzat manas brilles? �ajā nelielajā starpgadījumā esmu tās nelaimīgā kārtā pazaudējis.

Emma atrada brilles, uzmanīgi tās apskatīja un tad pasniedza vīrietim.

- Nu, vismaz jūsu brilles nav saplīsu�as, - viņa pavēstīja ar uzmundrino�u smaidu.

Vīrietis pateicās un uzlika brilles.

- Tā, tagad ir daudz labāk. Es atkal visu redzu, - viņ�

teica.

Emma noliecās un pacēla viņa sainīti. Patiesībā tā bija liela papīra turza. No tās bija izkritis maizes klaips un ieripojis ielas putekļos. Emma mēģināja ar plaukstām maizi mazliet apslaucīt. Ielikusi klaipu turzā pie citiem iepirkumiem, viņa paskaidroja:

- Tas nav pārāk stipri cietis.

Emma pasniedza turzu vīrietim. Viņ� pa to laiku bija uzlicis galvā mazu, melnu benīti un ar pieaugo�u interesi domīgi vēroja meiteni. Pateicības pilnā balsī vīrietis sacīja:

- Vēlreiz sirsnīgs paldies, jaunā dāma! Jūs tik varonīgi mani aizstāvējāt. Un izglābāt.

Vīrs pasmaidīja, un viņa tum�ās acis atzinīgi iemirdzējās.

- Daudziem vīrie�iem būtu bijis bail iesaistīties �ādā incidentā, kur nu vēl tādai jaunai dāmai kā jūs. �is ir nelāgs

rajons. Ja, patiesi -jums ir laba sirds un liela drosme. Mesties virsū huligāniem - tas nudien bija di�ens varoņdarbs no sievietes puses. Apbrīnojami!

Varēja redzēt, ka Emmas rīcība ir atstājusi uz vīrieti dziļu iespaidu. Kaut arī viņ� runāja pilnīgi pareizā angļu valodā, Emma tomēr saklausīja nelielu akcentu. Viņ� noteikti nav �ejienietis, meitene nodomāja un, pieri saraukusi, vaicāja:

- Kāpēc tie briesmīgie puikas svieda jums ar akmeņiem?

y

- Tāpēc, ka es esmu ebrejs.

Emmai nebija īsti skaidrs, kas tas ebrejs tāds ir, bet viņai, kā parasti, negribējās izrādīt savu nezinā�anu, tāpēc viņa nolēma neapmierināties ar �o paskaidrojumu, bet formulēt jautājumu mazliet citādi.

- Bet kāpēc tas viņos izraisīja vēlē�anos apmētāt jūs ar akmeņiem?

Vīrietis ieskatījās Emmas neizpratnes pilnajās acīs.

- Tāpēc, ka cilvēkiem vienmēr ir bail no tā, ko viņi nepazīst, nesaprot, - no tā, kas at�ķiras no pierastā. Un �īs bailes alla� pārtop par naidu. Bezjēdzīgu naidu, kuram nav nekāda iemesla. �ajā apvidū ebrejus ienīst un no viņiem vairās.

Viņ� pa�ūpoja galvu.

- Ak, cilvēku daba reizēm ir visai dīvaina, vai ne? Da�i cilvēki ienīst pilnīgi bez jebkāda iemesla. Tas ir naids naida dēļ. Viņi nesaprot, ka netaisns naids nenovēr�ami iznīcina pa�u nīdēju. Jā, pēc ilgāka laika tas noved pie pa�iznīcinā�anās.

Viņa balsī nebija saklausāms ļaunums - tikai skumjas. Emmai �ie vārdi iespiedās smadzenēs un tik sāpīgi skāra viņas dziļāko būtību, ka meitenei iesmeldzās sirds. Vai arī viņas naids pret Edvinu nebija netaisns? Nē, iek�ējā balss pretojās

�ādam pieņēmumam. Naidam pretEdvinu ir iemesls, tas nav bezjēdzīgais naids, par kuru runā �is vīrs. Tev ir visas tiesības ienīst Edvinu. Edvins Fērlijs izrādījās neuzticams, viņ� tevi nodeva. Emma nokrem�ļojās un viegli pieskārās vīrie�a rokai.

-Man ļoti �ēl, ka cilvēki jūs ienīst un grib jums nodarīt pāri. Cik �ausmīgi, ka jūs esat pakļauts tādai... tādai...

Viņa apklusa, meklēdama īsto vārdu.

- Vajā�anai, - vīrietis pateica priek�ā.

Viņa tum�ās acis apmācās, un skumjas, kas tajās vīdēja, �ķita nāku�as no gadsimtu dzīlēm. Tad vīrie�a lūpas savilkās tikko jau�amā, ta�u labsirdīgā smaidā.

- Ak, �ī nelielā kņada jau nebija nekas salīdzinājumā artiem grautiņiem, kurus man ir gadījies piedzīvot. Tas ir neģēļu amoka skrējiens - viņi ne�ēlīgi uzbrūk mums un mūsu mājām un savā naidā vairs nespēj apstāties, Par mums ne tikai ņirgājas, mūs arī piekauj. Mājām izdauza logus vai pat aizdedzina tās.

Vīrietis bēdīgi papurināja galvu, un tad viņa seja noskaidrojās.

- Bet tās nav problēmas, par kurām būtu jāraizējas jums, jaunā dāma. Man nevajadzēja jūs ar tām apgrūtināt.

Emmu viss dzirdētais bija samulsinājis un uztraucis, un viņa nekādi nevarēja saprast vīrie�a dīvaini mierīgo samierinā�anos ar tik �ausmīgu stāvokli.

- Bet vai tad kruķi - policija - neko nevar darīt, lai to izbeigtu? - Emma iesaucās no dusmām aizsmaku�ā balsī.

Vīrietis nenoteikti pavīpsnāja.

-Paretam jau viņi mēdz iejaukties, bet lielākoties izliekas neko neredzam. Līdsa mūsdienās nav tā pilsēta, kur likums būtu pārāk lielā cieņā. Mēs gādājam par sevi pa�i -turamies savā pulkā, klusi un neuzkrīto�i kārtojam savus darījumus. Izvairāmies no sadursmēm, kuras var pāraugt bīstamos incidentos.

Viņ� vēroja aizvien pieaugo�o baiļu izteiksmi meitenes acīs un viņas apmulsu�o seju un piepe�i attapās:

- Jūs laikam gan nezināt, kas ir ebreji, vai ne, jaunā dāma?

-Tā īsti nezinu vis, - Emma, mazliet vilcinājusies, atzinās.

Viņa bija ļoti nokaunējusies par savu neziņu, un tas stipri aizskāra Emmas patmīlību. Redzēdams viņas apjukumu, vīrietis klusi apvaicājās:

- Vai jūs gribat to uzzināt?

- Jā, lūdzu! Man patīk noskaidrot to, ko es nezinu.

- Tad es jums pastāstī�u, - viņ� ar laipnu smaidu paziņoja. - Mēs esam cēlu�ies no ebreju un izraēļu ciltīm. Mūsu reliģiju sauc parjūdaismu. Tā balstās uz Veco Derību un Toru*.

Emma uzmanīgi klausījās, un viņas gudrajās acīs atspoguļojās patiesa interese. Vīrietis to ievēroja un pacietīgi turpināja skaidrot.

- Vai esat izlasījusi Bībeli, jaunā dāma?

- Jā, daļēji, - atbildēja Emma.

-Tad jās varbūt esat lasījusiExodus**. Desmit bau�ļus jau nu jūs noteikti zināt. Tos mūsu tautai deva Mozus, kad viņ� izveda mūs ārā no Ēģiptes un radīja ebreju nāciju. Kristietība balstās uz jūdaismu. Vai jūs to nezinājāt?

Lai arī kā Emmai nepatika atzīties savā neizglītotībā, viņa tomēr patiesi un godīgi atbildēja, ka nav to zinājusi.

Vīrietis ar spo�ajām, tum�ajām acīm domīgi vērās Emmai sejā, tad atkal sāka stāstīt.

- Jēzus Kristus bija ebrejs, un arī Jēzu vajāja.

"Cbrcju Bībeles pirmās piecas grāmatas.

��Vecajā Derībā - Otrā Mozus grāmata. Exodus - izceļo�ana.

Viņ� nopūtās, un tā bija gara, grūta nopūta.

-Domāju, ka mēs, ebreji, da�iem cilvēkiem �ķietam dīvaini, jo mūsu iera�as, ē�anas noteikumi un dievkalpojumu norise stipri vien at�ķiras no kristie�u paradumiem.

Vīrietis pasmaidīja un piebilda tik klusi, ka tas skanēja gandrīz kā �uksts:

- Bet varbūt, ja tālabi padomā, mēs nemaz tik ļoti neat�ķiramies nojums, kristie�iem.

- Protams, ne! Tic cilvēki, kuri tā domā, ir muļķi un tumsoņus! - Emma dedzīgi apgalvoja, sapratusi, par ko viņ� runā.

Tajā pa�ā brīdī viņai ienāca prātā Anglijā pastāvo�ā netaisnā �ķiru nevienlīdzība, kas bija tikpat ne�ēlīga. Emma uzmeta vīrietim a�u skatienu.

- Tātad jūs esat �eit ieradies no ebreju zemes, ser? -viņa vaicāja, domādama par vīrie�a neparasto akcentu.

- Nē, tā nav gan. Redziet, gadsimtu gaitā ebreji izklīdu�i pa visu pasauli. Viņi dzīvo Spānijā, Vācijā, Krievijā, Polijā un daudzās citās valstīs. Es pats esmu no Kijevas, tā ir pilsēta Krievijā. Vairākums Līdsas ebreju ir ieceļotāji no Krievijas vai Polijas. Mēs atbraucām �urp, lai paglābtos no briesmīgajiem ebreju grautiņiem. Savā dzimtenē esmu piedzīvojis ugunskristības, tāpēc tas, kas ar mani notiek �eit, nebūt vairs neliekas �ausmīgi. Anglijā ir laba dzīve, un mēs te, paldies Dievam, esam brīvi ļaudis.

Ebrejs bija pārsteigts, ka Emma ieinteresēta tik nopietni klausās viņa stāstījumu. Piepe�i viņam ienāca prātā vēl kāda doma.

- Jūs nevarat būt no Līdsas, jo tad jūs zinātu, ka te dzīvo daudzi ebreju emigranti un ka vairākums �ejienes iedzīvotāju mūs nicina.

- Es to nezināju, - teica Emma. - Esmu no Riponas.

- A, no kalnraktuvju novada. Tad man ir skaidrs!

Vīrietis īsi iesmejas, un viņa acis negaidīti iemirdzējās.

- Nu, jaunā dāma, es vairs nekavē�u jūs ar saviem nostāstiem par ebreju sūro likteni. Atļaujiet jums vēlreiz sirsnīgi pateikties. Un lai labais Dievs jūs svētī un pasargā visu jūsu mū�u.

Emma iek�ēji sarāvās, izdzirdējusi piesaucam Dievu, kuram vairs neticēja, bet, saprazdama, ka sve�ais vīrs vēl viņai labu, ar laipnu smaidu atbildēja:

- Ak, nudien, tas jau nekas nebija. Priecājos, ka varēju jums palīdzēt, ser.

Vīrietis atvadoties galanti palocīja galvu un devās prom, tomēr jau pēc da�iem soļiem sagrīļojās un atslīga pret nama sienu, piespiedis roku pie krūtīm. Emma nekavējoties pieskrēja viņam klāt.

- Kas jums notika?

Viņa redzēja, ka vīrie�a seja ir stipri nobālusi, bet lūpas kļuvu�as zilganas. Viņa pieri klāja sviedru lāsītes.

- Man nekas nekai�, - viņ� atbildēja aiz�ņaugtā balsī, cīnīdamies pēc elpas.

Pēc īsa mirkļa vīrietis no�ukstēja:

- Tā bija tikai sāpju lēkme. Varbūt gremo�anas traucējumi.

Emmai vīrie�a izskats nemaz nepatika. Varēja redzēt, ka viņ� ir slims un cie� lielas sāpes.

- Vai jūs dzīvojat tālu no �ejienes? - meitene steidzīgi vaicāja. - Es pavadī�u jūs līdz mājām.

-Nē! Nē! Jūs jau esat pietiekami pūlējusies manā labā. Lūdzu! Lūdzu! Ar mani viss ir kārtībā. Neapgrūtiniet sevi!

- Kur jūs dzīvojat? - Emma stingri uzstāja.

- Impērijas ielā.

Par spīti sāpēm, viņ� nespēja atturēties nepasmaidījis.

- Visnepiemērotākais nosaukums tādai mazai, no�ēlojamai ieliņai, kurā nav nekā impēriska jebkura �ī vārda nozīmē. Tā atrodas Lcilendsā, apmēram desmit minū�u gājiena attālumā no �ejienes.

Emmai dū�a saskrēja papē�os, dzirdot nosaucam vienu no bīstamākajiem Līdsas rajoniem -geto. Viņa tomēr centās saglabāt mierīgu sejas izteiksmi un neizrādīt savas bailes.

-Nāciet! Es aizvedī�u jūs mājās. Man nemaz neliekas, ka ar jums viss būtu kārtībā, turklāt var gadīties, ka man nāksies jūs aizstāvēt pret jaunu uzbrukumu.

Vīrietis bija bezgala pārsteigts par Emmas apņem�anos atkal sniegt viņam palīdzību un, negribēdams meiteni apgrūtināt, centās viņu no tā atrunāt, ta�u Emma vīrie�a iebildumos neklausījās un no sava lēmuma neatkāpās. Cie�i sa�ņaugusi savu rokassomiņu, viņa paņēma arī ebreja turzu ar pārtiku, satvēra viņu aiz rokas, un abi lēnām devās pa ielu aug�up.

Vīrietis vairs nejuta tik asas sāpes krūtīs, arī elpa pamazām kļuva vienmērīgāka. Juzdamies labāk, viņ� uzmanīgi nopētīja meiteni, kura pret viņu bija tik līdzjūtīga un izpalīdzīga. Tādu laipnību neviens sve�inieks ebrejam nekad nebija izrādījis. Viņ� noklepojās, lai atbrīvotos no kaklā sakāpu�ā kamola, un klusi sacīja:

-Jūs esat ārkārtīgi gādīga un laipna. Esmu par to jums ļoti pateicīgs.

Vīrietis apstājās, pagriezās pret Emmu un sniedza viņai

roku.

- Mans vārds ir Ābrahams Kalinskis. Vai drīkstu zināt jūsējo?

Emma iespieda turzu padusē un saņēma pasniegto roku. Vīrie�a rokasspiediens bija stingrs.

- Mani sauc Emma Harta.

Viņ� ievēroja sudraba gredzenu Emmas kreisās rokas pirkstā.

- Cik noprotu, Harta kundze?

Emma piekrīto�i pamāja, bet neko tuvāk nepaskaidroja.

Būdams labi audzināts un pieklājīgs cilvēks, Ābrahams Kalinskis atturējās vēl ko vaicāt.

Viņi vienmērīgi un rimti soļoja uz priek�u. Emma balstīja Kalinski, turēdama viņu zem elkoņa. Pa ceļam viņ� Emmai stāstīja par savu dzīvi, jo pēc dabas bija runīgs un sabiedrisks. Emma, kurai alla� patika uzzināt kaut ko jaunu, cītīgi klausījās. Viņas izziņas kārais prāts neatslābsto�i uzsūca sevī cita cilvēka dzīves pieredzes drumslas. Kalinskis 1880. gadā bija pametis Kijevu, vispirms devies uz Roterdamu, tad - uzHallu, Jork�īras lielāko jūras ostu.

- Tāpat kā daudzi citi Krievijas un Polijas ebreji, es atbraucu uz Līdsu, nodomājis no �ejienes aizkļūt līdz Liverpūlei un no turienes doties ar kuģi uz Ameriku, - Kalinskis paskaidroja. -Tomēr man kādu laiku bija jāpaliek Līdsā, lai sapelnītu naudu kuģa biļetei. Ebrejiem jāturas kopā, tāpēc tūlīt pēc iera�anās Līdsā es devos uz Lcilcndsu, kur dzīvo vairākums ebreju emigrantu, un meklēju Landsmcmn, tas ir, cilvēku, kas ir no manas dzimtenes un runā manā valodā. Man nenācās grūti atrast darbu, jo ebreji savstarpēji ir ļoti izpalīdzīgi. Mēs cen�amies cits citu atbalstīt.

Kaut ko atcerējies, Kalinskis iesmējās.

- Ak, bet es toreiz biju jauns! Man bija divdesmit gadi. Divdesmit viena gada vecumā man laimējās satikt jaunu dāmu, kurai bija lemts kļūt par manu sievu. Viņa ir dzimusi Līdsā, bet arī viņas vecāki savulaik ieceļoju�i Anglijā no Krievijas. Un tā nu es, Hārta kundze, paliku Līdsā. Līdz Amerikai neesmu ticis. Klāt esam!

Viņ� ar �estu norādīja uz tuvējo kvartālu.

- �eit esmu pavadījis pēdējos divdesmit piecus gadus, lai gan tie visi nav aizvadīti vienā un tajā pa�ā namā.

Emma pavērās visapkārt. Viņas acis neslēptā ziņkārē �audījās no vienas puses uz otru. Leilendsa sastāvēja no �auru ieliņu mud�ekļa, tum�iem pagalmiem un aizdomīgām alejām. Mājas bija saspiedu�ās tik cie�i kopā, it kā meklētu aizstāvību cila pie citas. Apkārtne nepārprotami liecināja par nabadzību un postu, un Emma iek�ēji nodrebēja. Pa līkumaino Bairona ieliņu viņi tuvojās geto vidusdaļai. Uz Impērijas ielas rotaļājās bariņ� noskrandu�u, baskājainu bērnu, un vairāki vīrie�i steidzās uz mājām. Noliektām galvām, nodurtām acīm, viņi gāja mērķtiecīgi, neskatīdamies ne pa labi, ne pa kreisi. Emma nodomāja, ka �ie vīri ar tum�ajām bārdām, lielajām, apaļajām cepurēm un garajiem mēteļiem izskatās visai dīvaini. Ārēji viņi stipri at�ķīrās no Kalinska, kur� izskatījās pēc vidusmēra angļa. Emma klusībā pasmaidīja - viņ� ta�u nupat bija stāstījis, ka ir dzimis Krievijā.

Ābrahams Kalinskis apstājās kādas mājas priek�ā, kura atradās Impērijas ielas tālākajā galā. Emma bija pārsteigta, redzot, ka tā ir lielāka un lepnāka nekā citas, turklāt nams bija ļoti labi uzturēts. Logu koka aizvirtņi nebija aizdarīti, un varēja redzēt iestīvinātus, baltus aizkarus.

-Te ir manas mājas,-Kalinskis teica, un viņa sejā piepe�i iemirdzējās tāds prieks, ka Emma jutās aizkustināta.

Vīrietis iztaisnoja plecus, un viņa balsī bija saklausāms lepnums.

- Tātad mēs laimīgi esam tiku�i galā, - sacīja Emma. -Jūsu stāstījums man sagādāja lielu prieku. Tas patiesi bija ļoti interesants. Ceru, ka jūs jūtaties labāk. Uz redzē�anos, Kalinska kungs!

Emma smaidīdama sniedza vīrietim turzu.

Ābrahams Kalinskis cie�i paraudzījās uz pievilcīgo goju meiteni, kura bija ziedojusi tik daudz laika, lai viņam palīdzētu, un kurai piemita reti sastopama līdzjūtība pret otru cilvēku. Viņ� satvēra Emmas roku, lai meiteni aizturētu.

*

-Lūdzu, lūdzu, ienāciet uz īsu brīdi pie mums! Es vēlos, lai jūs iepazīstaties ar manu sievu, Hārta kundze. Viņa noteikti gribēs jums pateikties par man sniegto nesavtīgo palīdzību. Lūdzu!

- Ak, Kalinska kungs, tas nudien nav nepiecie�ams. Turklāt man jāsteidzas mājās:

- Lūdzu, tikai uz mirkli! Ir karsts. Jūs esat nogurusi. Ļaujiet jums izrādīt kaut nelielu viesmīlību. Iedzersiet kādu glāzi tējas un mazliet atvilksiet elpu.

Vīrie�a acis raudzījās Emmā laipni un lūdzo�i. Meitene patie�ām bija nogurusi un izslāpusi, bet viņai negribējās traucēt Kalinska ģimeni. Bez tam Emmu biedēja doma, ka vēlā vakara stundā vienai pa�ai būs jāiet cauri Leilendsai.

- Man patiesi nevajadzētu kavēties, - viņa vilcinādamās iesāka.

Emma ilgojās pēc glāzes ūdens. Pamanījis viņas vilcinā�anos, �oreiz Ābrahams Kalinskis bija tas, kur� vairs neklausījās iebildumos, bet vedināja Emmu uz durvju pusi. Tās atvēris, viņ� uzstāja:

-Nāciet! Mazliet atspirdzinājuma dos jums spēku mājupceļam.

Ābrahams Kalinskis ieveda Emmu mājā. Tūlīt aiz durvīm atradās liela virtuve, kura acīmredzot tika izmantota arī par ēdamistabu un viesistabu. Durvīm atveroties, sieviete, kas stāvēja pie pavarda, pagriezās, un viņas acis iepletās.

- Ābraham! Ābraham! Kas tev atgadījies? - viņa iesau-

cās un steidzās pāri virtuvei, vienā rokā joprojām turēdama karoti. - Tavas drēbes ir netīras un vaigs - asiņains! Ak, Ābraham, tu esi ievainots!

Sieviete satvēra vīra roku, un viņas sejā uztraukums mijās ar bailēm.

- Nu, nu, D�enesa, nesāc jau tūlīt uztraukties, - Ābrahams sacīja vislaipnākajā balsī un maigi uzlūkoja savu dievināto laulāto draudzeni. - Es neesmu ievainots. Tas ir tikai niecīgs nobrāzums. Neliels starpgadījums, nekas vairāk. Uz Ziemeļu ielas es paklupu un nokritu, un tad divi jauni huligāni sāka apmētāt mani ar akmeņiem. Tu ta�u zini, kādi mēdz būt pusaud�i.

Turēdams Emmu aiz elkoņa, viņ� pabīdīja meiteni uz priek�u.

- Tā ir Emma Hārta, D�enesa. Hārta kundze. Viņa steidzās man palīgā. Patrieca tos pui�eļus, kuri aizmuka, asti kājstarpē ie�miegu�i, un tad bija tik laipna, ka pavadīja mani uz mājām. Es negribēju jauno dāmu apgrūtināt, bet viņa uzstāja.

D�enesa Kalinska nolika karoti un ar abām plaukstām satvēra Emmas rokas un cie�i tās saspieda.

- Priecājos ar jums iepazīties, Hārta kundze! Paldies! Paldies, ka palīdzējāt manam vīram! Jūs esat rīkojusies patiesi drosmīgi un �ēlsirdīgi. Jūs pa�u ta�u arī varēja ievainot.

Viņa patiesā pateicībā uzsmaidīja Emmai un sirsnīgā balsī turpināja:

-Lūdzu, nāciet! Apsēdieties! Ļaujiet man jums piedāvāt kaut ko atspirdzino�u. Jūs izskatāties nogurusi un karstuma nomocīta.

- Es arī priecājos ar jums iepazīties, - Emma pieklājīgi atbildēja. - Pateicos, Kalinska kundze, es patie�ām neatteiktos no glāzes ūdens.

D�enesa aizveda Emmu līdz krēslam un piespieda apsēsties.

- Ar prieku pasnieg�u jums ūdeni. Bet jums jāiedzer kopā ar mums arī citronu tēja. Lūdzu, atpūtieties mazliet!

Kalinska kundze tūlīt pat bija atpakaļ ar ūdeni, kuru Emma kāri izdzēra. Piepe�i viņa jutās ļoti atvieglota, kāpēc nemitīgā ie�anā aizvadītās dienas var kādu brīdi pasēdēt. Kustoties Emma nemaz nebija manījusi, ka ir tik ļoti nogurusi un iztuk�ota.

Ābrahams sekoja sievai pie pavarda, kur viņa gatavoja vakariņas. Viņ� pasniedza D�cnesai turzu.

- Te būs maize, D�cnesa. Tā nokrita ielas putekļos, bet cerams, ka maizei nebūs noticis nekas ļauns.

Viņa acīs pazibēja jautras ugunt iņas.

- Baltmaize likusi cauri bez skrambām.

Kalinskis paskatījās uz Emmu.

- Lūdzu mani uz kādu brīdi atvainot!

Ar sev raksturīgo sērīgi galanto �estu palocījis galvu, viņ� devās uz aug�stāvu.

Emmas acis nopētīja virtuvi. Tā bija liela un patīkama telpa ar omulīgai ģimenes maltītei atbilsto�u iekārtojumu. Te bija sofa un vairāki ērti atzveltnes krēsli, trauku skapis un liels galds, ap kuru bija izvietoti se�i krēsli. Galds bija apklāts ar tīru, baltu galdautu un klāts �etrām personām. Dziesto�ajā vakara gaismā tas �ķita kā balta sala patum�ās virtuves vidū. Sienas klāja glītas, tradicionālas tapetes, bet grīdu - labas kvalitātes paklājs. Emmas skatiens pievērsās D�cnesai, kura gatavoja tēju un piepildīja glāzes. Viņa bija garāka par savu vīru, slaida, ar labi veidolu augumu. Sievietes svaigā seja nebija pārāk skaista, tomēr pievilcīga. Sejas vaibsti bija slāviski parupji, mute - pilnīga un maiga. Taisnie, mirdzo�i melnie mati bija atsukāti atpakaļ un uz kakla saņemti mezglā, no skaisto, melno uzacu apak�as raudzījās lielas, gai�i zilas acis. D�enesa bija tērpusies melnā kokvilnas kleitā un apsējusi iestlvinātu, baltu priek�autu. Apģērbs lieliski piestāvēja viņas staltajam, karaliskajam augumam. Emma nosprieda, ka Kalinska kundzei varētu būt tuvu pie �etrdesmit.

Pēc da�ām minūtēm atgriezās Kalinska kungs. Viņ� bija notīrījis no biksēm putekļus, uzvilcis citu �aketi, sasukājis matus un parūpējies par ieskrambāto vaigu. Kalinska kungs pie izlietnes nomazgāja rokas, kaut ko klusiņām pārrunāja ar sievu un tad pienāca pie Emmas. D�enesa viņam sekoja, uz nelielas paplātes nesdama tēju. Viņa pasniedza glāzi Emmai.

- Zinu, ka tas jūs atspirdzinās labāk nekā ūdens, Harta kundze, - viņa nomurmināja un apsēdās iepretim.

Emma pateicās un iemalkoja tēju. Tā bija ļoti gar�īga. Karsta, salda, ar patīkamu citrona gar�u, ko pie�ķīra glāzē peldo�ā citrona �ķēlīte. Emma iepriek� nekad nebija dzērusi citronu tēju, bet Kalinskiem viņa to neteica, kā parasti, gribēdama izlikties par pieredzēju�u jaunu dāmu no di�ciltīgām aprindām.

Kalinska kundzes nedalītā uzmanība nu piederēja viņas vīram.

- Vai esi pārliecināts, ka tev nekas nekai�, Ābraham? Sāpju nav? Es domāju to dūrēju krūtīs, kas palaikam tevi nomoka.

Viņa nespēja noslēpt ba�as. Kalinska kungs uzmeta Emmai brīdino�u skatienu un ātri atbildēja:

-Nē! Nē! Nav nekā tamlīdzīga, D�enesa. Lūdzu, neuztraucies! Esmu pilnīgi atguvies no tā nelaimīgā kritiena.

D�enesa kā �aubīdamās sarauca uzacis, tomēr nosprieda, ka vīrs teicis patiesību. Ābrahams iedzēra malku tējas un tad pievērsās Emmai.

- Vai jūs dzīvojat tālu no Leilendsas, Harta kundze?

- Tāds gabaliņ� ir. Vai jūs zināt, kur atrodas krodziņ�

�Dub]ainā pīle�? Tas ir uz Jorkas ceļa. /

Kalinska kungs apstiprino�i palocīja galvu.

- Nu, lūk, un es dzīvoju pusstundas gājiena attālumā no krodziņa, Jorkas ceļa viņā galā, Lcilendsai pretējā virzienā.

- Ak tā! - atsaucās Kalinska kungs.

Viņ� paskatījās pulkstenī.

- Jr vēlāks, nekā es domāju. Kad atgriezīsies mani dēli -un tas būs drīz-, es lik�u, lai viņi jūs pavada mājās. �ī apkaime ir pārāk bīstama vientuļai jaunai dāmai.

Emma sākumā gribēja noraidīt �o priek�likumu, tomēr veselais saprāts lika viņai to pieņemt. Viņa negribēja sevi pakļaut briesmām, ejot atpakaļ caur geto un tā tuvākajiem kvartāliem, tāpēc teica:

- Paldies! Domāju, ka tā ir laba ideja.

- Tas ir mazākais, ko mēs varam jūsu labā darīt, -iestarpināja Kalinska kundze. - Mēs negribam, lai jūsu vīrs uztrauktos. Jūs, bez �aubām, vēlaties ātrāk atgriezties mājās, lai pagatavotu vakariņas.

Emma nokrek�ķinājās un neko neatbildēja, jo, kā paradusi, nesteidzās uzticēties sve�iem cilvēkiem, tomēr, Kalinska kundzes laipnā skatiena uzmundrināta, beidzot izdzirdēja sevi sakām:

- Nē, man nav jāgatavo vīram vakariņas. Viņ� dien Karaliskajā flotē. Kad mans vīrs ir jūrā, kā patlaban, es dzīvoju viena pati.

- Viena pati! - izsaucās Kalinska kundze. - Vai tad jums nav neviena piederīgā?

Doma, ka tāda jauna meitene dzīvo Līdsā viena pati, D�enesu mulsināja. Viņa nāca no lielas, draudzīgas ģimenes,

kuras locekļi sirsnīgi mīlēja cits citu un alla� bija gatavi palīdzēt un aizstāvēt savējo.

Emma papurināja galvu.

-Nē, nav. Vīra vecmāmiņa nesen nomira, un citu piederīgo mums abiem ar vīru nav.

Redzēdama Kalinska kundzes no�ēlas pilno skatienu, viņa pasteidzās piemetināt:

- Bet man neklājas slikti. Patiesi. Es dzīvoju jaukā pansijā pie labas sievietes, kura izīrē man istabu, un arī apkaime ir pieklājīga.

Abi Kalinski apmainījās a�iem, saproto�iem skatieniem. Sieva ar savām izteiksmīgajām acīm bija uzdevusi Ābrahamam jautājumu bez vārdiem, un viņ� par atbildi palocīja galvu. Tad Kalinska kundze noliecās uz priek�u, sasita plaukstas un ar labvēlībā starojo�u seju uzrunāja Emmu:

-Ja jums nav steidzīgi jādodas mājās, varbūt jūs varētu palikt un dalīties ar mums sestdienas vakara maltītē? Jūs mums sagādātu lielu prieku, ja neatteiktos no mūsu viesmīlības.

- Ak nē, es nevaru. Es nudien nevaru palikt, - Emma iebilda. - Jūsu piedāvājums ir ļoti laipns, bet es nevaru to pieņemt.

*

Viņa nosarka, prātodama, vai Kalinski tie�ām domā, ka Emma gribējusi izvilināt �o uzaicinājumu.

- Paldies! Jūs esat ārkārtīgi laipni. Bet es negribu traucēt.

- Muļķības! - paziņoja Ābrahams. - Jūs mūs nevarat traucēt. Augstais Dievs, pēc tā, ko jūs �odien tikāt manā labā darījusi.

Viņ� pacēla rokas pret griestiem un vairākas reizes ātri pakustināja aug�up pavērstās plaukstas.

- Mēs nekad nespēsim jums pienācīgi pateikties, -

Kalinska kungs turpināja. - Lūdzu, palieciet gan uz sabata* vakariņām. Ar to jūs mums parādītu godu.

Redzēdams Emmas apmulsu�o seju, viņ� paskaidroja:

- Mūsu sabata diena ir sestdiena. Tā sākas piektdien, saulei rietot, kad mēs vienmēr svinam svētītās dienas iestā�anos pie greznāk klāta piektdienas vakariņu galda.

- Saprotu, - noteica Emma.

Emmas acīs pavīdēja satraukums - viņas skatiens bija pievērsts pulkstenim uz kamīna dzegas. Ābrahams uzreiz saprata meitenes ba�u cēloni.

- Neraizējieties! Neraizējieties! Mūsu dēli pēc vakariņām pavadīs jūs uz mājām.

Viņa balss skanēja ļoti pārliecino�i.

- Kopā ar viņiem jūs būsiet dro�ībā pat tumsā.

- Bet es... - Emma iesāka.

- Viss būs kārtībā, Hārta kundze, - D�encsa viņu pārtrauca laipni, bet vienlaikus apņēmīgi. - Jūs izskatāties nogurusi, un tam par iemeslu noteikti ir saķer�anās ar huligāniem. Barojo�s ēdiens palīdzēs jums atgūt spēkus. Jums tas gar�os.

Viņa noliecās un papliķēja Emmai pa roku.

- Ēdamā mūsu mājā netrūkst. Tā ir vairāk nekā pietiekami, lai pabarotu vēl vienu cilvēku - cienījamu vie�ņu. Lūdzu, atpūtieties! Arī Dcivids un Viktors priecāsies ar jums iepazīties. Viņi noteikti gribēs jums pateikties par tēvam sniegto palīdzību. Jā, mēs visi jutīsimies pagodināti, ja ieturēsiet kopā ar mums sabata vakariņas.

Kalinska kundze uzstāja tik neatlaidīgi un labsirdīgi, ka Emma padevās. Viņa bija arī izsalkusi, un pie Deniela kundzes Emmu nekādas kārdino�ās vakariņas negaidīja. No katliņiem, kuri burbuļoja uz plīts, plūda apetīti rosino�as smar�as.

�Sabats - svētīta, no darba brīvā diena. Angļi u.c. kristie�i tā dēvēja svētdienu, turpretim ebreji - sestdienu.

- Paldies! Ar prieku jums pievieno�os, ja vien neesmu jums par traucēkli.

Abi Kalinski staroja, un D�encsa aizsteidzās pie plīts. Paceldama te viena, te otra katla vāku, viņa mundri sarunājās ar Emmu.

- Domāju, ka jums nekad agrāk nav gadījies ēst ebreju ēdienus, bet jums tie iegar�osies.

D�enesa pagriezās ar katla vāku rokā un palocīja galvu.

- Jā, es zinu, ka tā būs. Vispirms es jūs cienā�u ar cāļa zupu, tai būs pievienotas maces drumslas - kaut kas līdzīgs Jork�īras grauzdiņiem. Zupai sekos cālis pats - brūni apcepts un sulīgs, garnēts ar burkāniem un citiem buljonā vārītajiem dārzeņiem. Desertā tiks pasniegta medus kūka un citronu tēja. Jā, ēdiens mūsu mājā ir labs, jūs pali redzēsiet...

D�enesa teikuma vidū aprāvās un strauji pievērsās durvīm, pa kurām tobrīd nāca iek�ā abi Kalinsku dēli. Mātes sejā, viņus ieraugot, atspoguļojās prieks un lepnums. Pamanīju�i pie kamīna sēdo�o Emmu, jaunekļi saminstinājās un lūkojās viņā ar interesi un neslēptu pārsteigumu.

- Deivid! Viktor! Nāciet iepazīstieties ar mūsu cienījamo vie�ņu, kurai �odien apbrīnojamā kārtā izdevās paglābt jūsu tēvu no kļūmīgas situācijas. Ļoti jauka jauna sieviete, -teica D�enesa, uzlikdama katliņam vāku.

Viņa noslaucīja rokas dvielī un, piesteigusies pie dēliem, vedināja viņus dziļāk virtuvē.

- Nāciet tuvāk zēni! Tā ir Emma Hārta. Hārta kundze.

D�enesa ar starojo�u seju pieveda abus pui�us pie Emmas.

- Tas ir Deivids, - viņa sacīja, stādīdama priek�ā augumā garāko jaunekli, - un tas ir Viktors.

Abi sarokojās ar Emmu un pateicās viņai par tēvam

sniegto palīdzību, bet pēc tam �ķērsoja virtuvi un apsēdas uz sofas.

Ieraugot uz tēva vaiga nobrāzumu, kur� nu bija pietūcis un kļuvis zils, Dcivids samiedza acis �aurās spraudziņās.

- Kas notika, tēvs? - viņ� klusi un ar cieņu vaicāja, bet acīs viņam dzirkstīja niknas uguntiņas.

Dcivids pūlējās apvaldīt uzliesmoju�ās dusmas. Viņ� saprata, ka tēvu ievainoju�i ebreju nīdēji.

Ābrahams gausi pastāstīja par sadursmi ar huligāniem, visos sīkumos attēlodams Emmas varonīgo iejauk�anos. Kamēr viņ� runāja, meitene ar pieaugo�u interesi vēroja Kalin-sku dēlus.

Dcivids un Viktors bija tik at�ķirīgi, cik at�ķirīgi vien brāļi var būt. Vecākais, Dcivids, kuram bija deviņpadsmit gadu, bija tikpat slaids un labi noaudzis kā viņa māte. Viņam bija arī mātes zilās acis, tikai tās �ķita tum�ākas nekā Dzeno�ai, bet glītajai, atklātajai sejai piemita slāviem raksturīgie vaibsti. Melnos matus Dcivids turpretim bija mantojis no tēva - dro�i vien arī Ābrahamam tic jaunībā bija tikpat kupli un cirtaini. Dcivids bija vēl sabiedriskāks, vitālāks un enerģiskāks nekā viņa tēvs. �is puisis �ķita kustīgs, darbīgs, godkārīgs un gudrs. Mazliet cinisko acu skatienu līdzsvaroja labsirdīgā mute un draudzīgā izturē�anās. Dcivids bija apveltīts ar inteliģenci un intuīciju, un viņa spējas bija virzītas uz vienu mērķi: gūt dzīvē panākumus. Un, tā kā puisis jau bija labi iepazinis cilvēku patieso dabu, viņ� dzīvoja pēc viena vienīga likuma - izdzīvo tas, kur� pielāgojas. Dcivids bija noskaņots ne vien izdzīvot, bet arī darīt to eleganti - kā bagātam cilvēkam pieklājas.

Se�padsmit gadus vecais Viktors bija neliela auguma un trausls, tas darīja viņu mazliet līdzīgu tēvam, kaut gan, pa-

tiesību sakot, nekādas citas fiziskas īpa�ības no saviem vecākiem viņ� nebija mantojis, vienīgi mātes taisnos, spo�i melnos matus. Viktoram bija maigas, brūnas acis, bet seja - gluda un diezgan neizteiksmīga, tomēr par neglītu viņu nevarēja saukt. Skumīgā sejas izteiksme atspoguļoja Viktora raksturu -viņ� bija laipns un domīgs puisis, kuram piemita tikpat dziļa cilvēku vājību izpratne kā viņa tēvam. Tā bija neparasta īpa�ība tik jaunam zēnam un liecināja par viņa agrīno garīgo briedumu. Viktors bija domātājs un sapņotājs, un viņam bija dzejnieka dvēsele. Vislabāk viņ� jutās vienatnē, kad lasīja vai muzejā aplūkoja izcilu mākslinieku gleznas, vai arī klausījās Mālera un Bēthovena skaņdarbus. Būdams kautrīgs, Viktors pret cilvēkiem bija atturīgs un reti ielaidās garākās sarunās ar nepazīstamiem ļaudīm. Viņ� paslepus vēroja Emmu no savu garo, tum�o skropstu apak�as, jaunekļa lūpās rotājās kluss smaids, domājot par to, cik līdzjūtīgai vajadzēja būt �ai meitenei un kā viņas pa�aizliedzīgā rīcība apstiprināja Viktora pa�a nelokāmo pārliecību, ka dziļākajā būtībā cilvēki nav ļauni. Tāpat kā viņa tēvā, arī Viktorā nemājoja sarūgtinājums par cilvēku muļķīgo dabu.

Pirmais Emmu uzrunāja Deivids - dro�ākais un pa�apzinīgākais no brāļiem.

- Jūs nudien esat bijusi ļoti drosmīga - tā iestāties par mūsu tēvu un padzīt tos puikas! Un jūs ta�u neesat ebrejiete, vai ne? - viņ� vaicāja ar sev raksturīgo tie�umu.

Deivida zilās acis caururbjo�i vērās Emmā. Jaunā sieviete, kas cēli sēdēja ar klēpī mierīgi sakrustotām rokām, atstāja uz viņu labu iespaidu.

- Nē, es neesmu ebrejiete, - atbildēja Emma. - Bet nesaskatu �ajā apstāklī nekā būtiska. Es palīdzētu ikvienam, kur� nokļuvis nelaimē, jo īpa�i, ja kādam uzbruktu tik nelietīgi kā jūsu tēvam.

Deivids saproto�i palocīja galvu.

- Daudzi cilvēki tā tomēr nerīkotos, - viņ� strupi piezīmēja, prātodams, ko �ī meitene no smalkām aprindām darījusi tik �aubīgā apkaimē.

Deivids jau pavēra muti, lai pajautātu to Emmai, bet D�enesa teica:

- Hārta kundze, nāciet un nomazgājiet rokas, pirms zēni nav aizņēmu�i izlietni, un tad mēs sēdīsimies pie galda. Saule jau gandrīz norietējusi.

Viņa rosījās pie pavarda, kamēr Emma un abi dēli nomazgāja rokas.

Viņi visi nostājās ap lielo galdu, kas bija skaisti uzklāts, - �etri Kalinski un Emma.

- Māte vispirms apsvētīs sveces, - no�ukstēja Deivids.

Emma stāvēja nepakustēdamās un uzmanīgi skatījās

un klausījās, lai visu labi iegaumētu. D�enesa aizdedzināja divas baltas sveces un nomurmināja lūgsnu sve�ādā valodā, kuru Emma nesaprata. Tad visi apsēdās - Deivids pieklājīgi atvilka krēslu un palīdzēja apsēsties Emmai, Viktors - savai mātei. Ievērojusi, ka Kalinski noliec galvu, Emma sekoja viņu paraugam. Ar acs kaktiņu meitene noraudzījās, kā Ābrahams apsvētī nelielu kausu ar sarkanu vīnu - tas atkal tika darīts savādajā valodā. Emma nezināja, ka tā ir ebreju valoda. Viņ� iedzēra malku vīna un noskaitīja vēl vienu lūgsnu -�oreiz tā bija veltīta pīnei līdzīgajai baltmaizei, kuru Emma bija pacēlusi no ielas putekļiem.

- Tēvs nupat noskaitīja ķidā�u¹, un pēc maizes pārlau�anas uz pusēm mēs varēsim ēst, - atkal �ukstus paskaidroja Deivids.

Ābrahams Kalinskis pārlauza maizes klaipiņu un pa-

sniedza to tālāk, lai katrs varētu nolauzt pa gabalam. D�cncsa pienesa kūpo�as zupas bļodas - virums brīni�ķīgi smar�oja. Maltīte bija sākusies. Ēdot Emma pārliecinājās, kāda harmonija un nebeidzama mīlestība valda starp �iem cilvēkiem. Sirsnīgajā, labvēlīgajā gaisotnē arī viņa sāka justies brīvi un nepiespiesti. Meitenei tika izrādīta dabiska un patiesa viesmīlība, tā ka vienbrīd viņai no jūtu pārpilnības aiz�ņaudzās kakls. Emmai visu laiku galvā jaucās viena un tā pati doma. Kāpēc ebrejus ienīst? Viņi ir laipni, mīlo�i, maigi un gādīgi cilvēki. Pret viņiem izturas apkaunojo�i netaisni, Un tā Emma Hārta uzskatīs visu mū�u, alla� dedzīgi aizstāvēdama savus ebreju draugus, būdama satriekta un sāpināta par klajām rasisma izpausmēm, kas daudzus gadus kā ļauna slimība saindēs Līdsas dzīvi.

Ceptais cālis, tāpat kā zupa, bija tik prasmīgi pagatavots, ka, to ēdot, varēja vai mēli norīt. Pirmo reizi kop� aizie�anas noFērlijasEmma atkal jutās sātīgi paēdusi. Viņa saprata, ka Līdsā aizvadītajā nedēļā bija ēdusi pārāk maz. Emma apņēmās turpmāk pievērst ē�anai lielāku uzmanību, jo bija pietiekami gudra, lai apzinātos, ka viņai jāēd, pretējā gadījumā spēki ātri vien izsīks.

Pie galda tika dzīvi tērzēts, apspriesti visda�ādākie jautājumi. �īs sarunas, kurās piedalījās galvenokārt runīgais Dei-vids un viņa mazliet atturīgākais tēvs, Emmu ārkārtīgi valdzināja. D�cnesa laiku pa laikam iestarpināja pa klusai piezīmei, piekrītot palocīja galvu vai, glu�i pretēji, to noraido�i papurināja, visu laiku smaidīdama, izbaudīdama svētvakaru kopā ar sev mīļajiem cilvēkiem. Viktors tikai paretam bilda kādu vārdu, tomēr pamanījās ik pa brīdim uzsmaidīt Emmai, kautrīgi un draudzīgi raugoties meitenē ar savām brūnajām, maigajām acīm. īsu brīdi vēlāk, pasniedzot medus kūku un

tēju, D�cncsa pavērtīs lejup uz Emmu un, zilajām acīm iemirdzoties, vaicāja:

- Ceru, ka ebreju ēdieni jums gar�oja, Harta kundze?

Arī Emmas acīs dega līksmas uguntiņas.

- Ak jā, ļoti, Kalinska kundze! Viss bija brīnumgards. Un, lūdzu, sauciet mani par Emmu!

Viņa pārlaida skatienu visiem, kas sēdēja pie galda.

- Es gribētu, lai arī pārējie sauc mani par Emmu.

Kalinsku ģimene smaidīja un piekrīto�i pamāja.

- Mēs jutīsimies pagodināti, - savā skumīgi pieklājīgajā manierē atsaucās Ābrahams.

Dzerot tēju, Dcivids atkal pievērsās blakus sēdo�ajai Emmai. Viņ�, tāpat kā pārējie, bija ievērojis Emmas cēlo izturē�anos un labo apģērbu. Dcividu mocīja ziņkārība, un viņ� ierunājās:

- Negribētu jums likties nepieklājīgi ziņkārīgs, bet es tomēr velētos zināt, ko jūs, Dieva dēļ, �opēcpusdien darījāt Ziemeļu ielā? Protams, mēs varam tikai pateikties liktenim, ka jūs tur bijāt, bet jātcic, ka tā nav pārāk piemērota vieta pastaigām.

Emma mierīgi paraudzījās uz puisi ar savām starojo�ajām acīm un atbildēja:

- Es meklēju darbu.

Iestājās pilnīgs klusums, un visu �etru Kalinsku acis bija pievērstas Emmai. Tā bija D�enesa, kura pirmā pārtrauca klusumu.

- Tāda meitene kā jūs! Meklējāt darbu tajā �ausmīgajā rajonā! - viņa, galīgi apmulsusi, izdvesa.

- Jā, - Emma klusi apstiprināja.

Tā kā visi pārsteigti viņā nolūkojās, Emma juta, ka viņai ir kaut kas jāpaskaidro. Viņa nolēma izmantot to pa�u stāstu,

kuru bija izdomājusi Rozijai un velak atkārtojusi Dcnicla kundzei.

-Un visu pagāju�o nedēļu es staigāju pa Līdsas veikaliem, taujādama, vai nav vajadzīga pārdevēja, bet man neveicās. �odien nolēmu izmēģināt laimi Ziemeļu ielas �ū�anas darbnīcās, ta�u arī tur brīvu darbavietu nebija. Tikko biju iznākusi no Kohena darbnīcas un devos uz māju pusi, kad ieraudzīju tos puikas uzbrūkam Kalinska kungam.

Trīs acu pāri acumirklī novērsās no Emmas, lai paskatītos uz Ābrahamu, un atkal tā bija D�encsa, kas ierunājās:

-Ābraham! Ābraham! Tev kaut kas jādara Emmas labā.

- Protams, man ir jādara, un es arī darī�u, - viņ� atbildēja un papliķēja Emmai pa roku. - Jums vairs nebūs jāapgrūtina sevi ar neauglīgiem meklējumiem. Pirmdien no rīta, precīzi pulksten astoņos, ierodieties manā �ū�anas darbnīcā, un es pieņem�u jūs darbā, Emma. Esmu pārliecināts, ka varēsim atrast kaut ko jums piemērotu.

Ābrahams paskatījās uz Deividu.

- Vai tu man piekrīti, dēls?

- Jā, tēt. Emma varētu sākt kā pogcaurumu ap�uvēja. Tas nav pārāk sare�ģīts darbs, - atbildēja Deivids.

Emma no pārsteiguma bija gandrīz zaudējusi valodu, ta�u ātri attapās.

-Ak, paldies, Kalinska kungs! Tas būtu brīni�ķīgi. Es ātri visu iemācos un strādā�u, spēkus netaupīdama.

Viņa apklusa un papurināja galvu.

- Es nezināju, ka jums pieder �ū�anas darbnīca.

Ābrahams pasmējās.

- Kā gan lai jūs to varētu zināt? Mana darbnīca atrodas Rokinghemas ielā, netālu no Kcmpa ceļa. Deivids uzrakstīs jums adresi. Darbnīca nav pārāk liela, tajā strādā apmēram

divdesmit cilvēki, bet mēs nopelnām diezgan labi, �ujot pa detaļām.

- Ko tas nozīmē - ��ūt pa detaļām�? - vaicāja Emma, kura nekad nepalaida garām izdevību uzzināt kaut ko jaunu.

Ābrahams viņai tēvi�ķīgi uzsmaidīja.

-Ak jā, jums, protams, �is termins nav pazīstams, jo neesat strādājusi �ū�anas darbnīcā. Tas nozīmē, ka mēs izpildām lielo �ū�anas uzņēmumu pasūtījumus - tā strādā vairākums ebreju �ū�anas darbnīcu Līdsā.

- Saprotu, - noteica Emma. - Tātad jūs �ujat apģērbus lielajiem uzņēmējiem, kuri tos savukārt pārdod tālāk.

-Tā glu�i nav, bet es ļau�u, lai Deivids jums to paskaidro. Viņ� �ajā ģimenē ir tas, kur� �ū�anas darbus pārzina vislabāk.

Deivids sirsnīgi iesmējās.

- Diez vai tev būs taisnība, tēt!

Viņ� atspiedās pret krēsla atzveltni un pa pusei pagriezās pret Emmu.

- Mēs ne�ujam visu apģērba gabalu kopumā. Izpildām atsevi�ķu detaļu pasūtījumus - �ujam, piemēram, tikai piedurknes, �aketes muguras daļu, atlokus vai priek�daļu, paretam arī bikses. �ujam to, ko lielās fabrikas mums konkrētajā darba nedēļā atsūtīju�as.

- Bet kāpēc jūs strādājat tik jocīgā veidā? - gribēja zināt Emma. - Vai tas nav sare�ģītāk nekā �ūt visu apģērba gabalu vienuviet?

Deivids pasmaidīja.

- Nē, lai cik dīvaini tas arī liktos, lieliskās darba organizācijas dēļ, tā strādājot, darba process iznāk lētāks un ātrāks. Lielra�otāji savāc atsevi�ķās apģērba detaļas no mazajām darbnīcām un apvieno tās gatavajā kleitā vai uzvalkā. Ideja

par tamlīdzīgu darba stilu ienāca prātā ebreju drēbniekam Hermanim Frendam. Tā radīja apvērsumu apģērbu ra�o�anā un padarīja Līdsu par lielāko apģērbu ra�o�anas centru pasaulē. Un �ī nozare ar katru gadu top jo pla�āka un daudzveidīgāka.

Pui�a acis satraukti mirdzēja.

- Varu teikt jums, Emma, ka apģērbu rūpniecība kādu dienu padarīs Līdsu vēl slavenāku un bagātāku. Tā tas būs, un es esmu nodomājis �ajā procesā ņemt aktīvu dalību.

- Jā, tādas domas nodarbina mana dēla prātu, - nomurmināja Ābrahams, mazliet neticīgi nogrozīdams galvu.

Emmu Deivida teiktais bija ārkārtīgi ieinteresējis - kā viss, kas bija saistīts ar jaunām idejām un naudu.

- Un ka tas vīrs - Hermanis Frends - nonāca pie savas idejas? Pastāstiet man par viņu, Dcivid!

- Kas to lai zina, kā viņ� par to iedomājās, - paraustīdams piecus, atbildēja Dcivids, - bet �ī ideja neap�aubāmi izrādījās lietderīga. Hermanim Frendam piederēja neliela �ū�anas darbnīca, un viņ� �ra�oja detaļas� D�ona Bāreņa fabrikai-pirmajam gatavo apģērbu ra�o�anas uzņēmumam Līdsā, kur� sāka darbu neilgi pēc tam, kad Zingers izgudroja �ujma�īnu. Sadarbībā ar Bāreņu - di�āko Līdsas apģērbu rūpnieku, kur�, starp cilu, nav ebrejs, - Hermanis Frends izgudroja darba dalī�anas sistēmu: viena apģērba gabala pa�ū�ana tika sadalīta piecās vai se�ās operācijās. Tas uzreiz palētināja produkcijas pa�izmaksu un paaugstināja tās izlaidi. Bārcns un pārējie rūpnieki, kuri pieņēma �o sistēmu, varēja ievērojami pazemināt gatavo apģērbu cenas - nu tos spēja iegādāties arī vienkār�ie darba cilvēki. Peļņu ra�otāji guva tie�i no apjomu pieauguma. Frends sāka apgādāt ar darbu arī citas nelielās ebreju �ū�anas darbnīcas, un tā �is process ar panākumiem attīstījās tālāk.

- Ideja būtībā ir vienkār�a, - teica Emma, - bet, tāpat kā visas vienkār�ās idejas, tā ir ģeniāla.

Dcivids piekrīto�i palocīja galvu, mazliet pārsteigts par Emmas spriedumu. Viņa pārsteigums kļuva vēl lielāks, dzirdot meiteni turpinām:

- Tāpat ir ar Marksa un Spensera tirgotavu Līdsas tirgū - tur visas preces maksā vienu peniju. Spo�a ideja - sakārtot visas preces pēc to veidiem pa atsevi�ķiem nodalījumiem, padarot tās labi apskatāmas un pircējiem viegli pieejamas, un pārdot par tik zemu cenu. Vai jums neliekas, Deivid, ka tas ir ļoti gudri darīts?

- Tā man liekas gan! - smaidīdams atsaucās Dcivids. - Bet vai jūs zināt, ka Maikls Markss arī ir ebreju emigrants, kur� ieradies Līdsā no Polijas? Tirgo�anos Līdsas tirgū viņ� uzsāka pirms desmit gadiem - toreiz viņam tur piederēja tikai viena lete. Ar Tomu Spcnseru Markss apvienojās nesen, un tagad viena penija tirgotavas ir ne tikai Līdsā, bet arī citās pilsētās. Kādu dienu viņi būs izveidoju�i veikalu ķēdi, kas aptvers visu valsti.

Emma cie�i raudzījās Deividā, viņas mute bija mazliet pavērta, bet bālā seja no satraukuma pietvīkusi. Viņai tātad bija taisnība. Līdsā bija tā vieta, kur varēja likt pie bagātības.

- Es ticu, ka visu var sasniegt, ja vien cilvēkam ir ass prāts un viņ� ir gatavs smagi strādāt, - Emma sacīja.

- Jums ir pilnīga taisnība, Emma, - atbildēja Dcivids.

Un viņ� sāka jaunu stāstu par kāda cilvēka gūtajiem panākumiem, un Emma tajā klausījās tikpat kāri kā iepriek�ējā.

Dcivids un Emma būtu varēju�i sarunāties visu nakti, jo abos mutuļoja godkāre un enerģija, bet pats pārsteidzo�ākais bija tas, ka abiem piemita viņu vecumam neraksturīga tālredzība. Jaunie�i intuitīvi apjauta to, kas viņus vienoja,

un tiecās viens pēc otra sabiedrības. Ta�u Ābrahams viņus pārtrauca. Paskatījies pulkstenī, Kalinska kungs sacīja:

- Manuprāt, zēni, jums pienācis laiks pavadīt Emmu uz mājām. Man arī viņas sabiedrība ir tīkama, bet ir jau vēls, un es negribētu, lai jūs atrodaties uz ielas laikā, kad tiek slēgti krogi un citas izpriecu vietas. Man �ķiet, ka tas būtu pārāk bīstami.

- Jā, man patiesi jādodas prom, - teica Emma un piecēlās. - Bet vispirms es gribētu palīdzēt Kalinska kundzei nokopt galdu un nomazgāt traukus.

- Nē, nē, Emma, tas nav nepiecie�ams! Manam vīram taisnība. Zēniem tūlīt pat jāved jūs uz mājām. Deivid, neaizmirsti uzrakstīt Emmai darbnīcas adresi, un tad jums jāiet,-sacīja D�encsa.

Emma pateicās vecākajiem Kalinskiem par viesmīlību un jaukajām vakariņām, bet visvairāk - par darbu, kas nodro�inās viņas izdzīvo�anu. Emma apsolīja, ka pirmdien tie�i astoņos no rīta ieradīsies darbnīcā, un rūpīgi noglabāja rokassomiņā papīra lapiņu ar adresi.

Līdz Deniela kundzes mājai bija ejams diezgan tāls ceļ�, ta�u Emma jutās dro�ībā, jo pie katra sāna viņai bija pa bra�am puisim - klusais Viktors un runīgais Deivids. Ielu bandas viņiem neuzmācās, un laiks ejot aizritēja ātri, īpa�i Emmai, kura nenogursto�i klausījās Dcivida tērzē�anā gan par apģērbu �ū�anu, gan par daudzām citām lietām. Abi brāļi uzstāja, ka viņiem Emma jāpavada līdz pat Deniela kundzes namdurvīm. Laternas gaismā meitene viņus vēlreiz aplūkoja un nodomāja, ka jaunie Kalinski ir ļoti at�ķirīgi, bet viņus vieno godīgums un atklātība. Pirmajam viņa sniedza roku domīgajam klusētājam Viktoram.

- Paldies, ka pavadījāt mani! Uz redzē�anos!

Viktora rokasspiediens bija stingrs.

- Arlabunakti, Emma! Un vēlreiz paldies, ka palīdzējāt mūsu tēvam. Tas bija labi darīts.

- Jā, nudien! - iesaucās Deivids, kur� tagad satvēra Emmas roku. - Tiksimies pirmdienas rītā. Arlabunakti, Emma!

Viņi pagriezās un gaja prom, bet, kad Emma jau bija ielikusi atslēgu slēdzenē, Deivids piepe�i apstājās un skrēja atpakaļ.

- Mēs esam domubiedri, Emma, - viņ� sacīja, un vakara klusumā Dcivida balss noslēpumaini vibrēja. - Es zinu, ka mēs kļūsim draugi. Labi draugi.

Emmas seja bija nopietna-viņa Dcividam ticēja. Meitene palocīja galvu.

- Es arī tā domāju, Deivid.

Viņ� atvēra Emmai durvis un, kad viņa bija iek�ā un dro�ībā, viegliem soļiem noskrēja lejā pa pakāpieniem un steidzās pievienoties Viktoram, kas gaidīja brāli ielas galā.

Deivids Kalinskis toreiz to, protams, nezināja, ta�u izrādījās, ka �ie viņa vārdi biju�i pravietiski. Viņi ar Emmu patiesi bija lidzīgi, jo abus vadīja dedzīga vēlme gūt panākumus. Un tajā karstajā 1905. gada augusta vakarā dzima draudzība, kam bija lemts turpināties vairāk nekā pusgadsimtu. Viņu abu ceļ� vedīs aug�up, tiecoties pēc vērienīgiem darījumiem, plecu pie pleca viņi cīnīsies ar visda�ādākajiem aizspriedumiem, un viņiem līdzi pacelsies arī pilsēta. Emma un Deivids atstās neizdzē�amu ietekmi uz Līdsas attīstību, uz visām tās dzīves jomām, jo viņi kļūs ne vien par ievērojamiem darījumu magnātiem, bet arī par devīgiem filantropiem. Emma Harta un Deivids Kalinskis kopā ar da�iem citiem tālredzīgiem, enerģiskiem un ideju apsēstiem ebrejiem un gojiem liks pamatus Līdsas di�umam un slavai.

>

Aizritēja dienas un nedējas. Augustu nomainīja septembris, un pēk�ņi ari septembris jau bija beidzies. Bija oktobra vidus, un Blekijs vēl aizvien nebija atgriezies Līdsā.

Emma bie�i prātoja, kas viņu aizkavē Īrijā- īpa�i neatlaidīgi domas par Blekiju meitenei uzmācās tad, kad viņa palika viena savā bēniņu istabiņā. Emma cerēja, ka Blekijam nav atgadījies nekas slikts. Viņa ilgojās pēc �ī pui�a atgrie�anās tāpēc, ka Blekijs bija Emmas tuvākais draugs, un, lai gan viņa pati to neapzinājās, Blekijs turklāt bija vienīgā saikne ar Emmas pagātni, tātad arī ar viņas ģimeni, kuras Emmai ļoti pietrūka. Viņa tomēr patiesi raizējās galvenokārt par Ble-kijapa�a labklājību, jo ar pārmērīgu sevis �ēlo�anu nemēdza nodarboties. Ar savu dzīvi Emma itin labi tika galā. Viņai bija darbs Kalinska �ū�anas darbnīcā un istaba Deniela kundzes mājā, un, lai cik niecīgs un nenozīmīgs bija kā viens, tā otrs, tie tomēr radīja Emmai nomierino�u dro�ības sajūtu.

Mājas saimniece pret Emmu kļuva ar katru dienu aizvien draudzīgāka un sirsnīgāka. Viņa glu�i negaidot bija paziņojusi, ka Emma var īrēt bēniņu istabiņu uz neierobe�otu laiku. Acīgajai Deniela kundzei nebija vajadzīgs ilgs laiks,

lai pamanītu, ka Emma ir labi audzināta, godīga un sadzīvē klusa. Viņa turējās savrup un, nejau�i priek�namā tiekoties ar abiem pārējiem īrniekiem, aprobe�ojās ar pieklājīgu galvas palocī�anu, tūdaļ pat steigdamās aug�up pa kāpnēm uz savu istabiņu. Gertrūdei Dcnielai bija jāatzīst, ka jaunā īrniccc nav nekāda tra�u cēlāja, un viņa sacīja Emmai:

- Jūs varat palikt manā mājā, cik ilgi vien vēlaties. Jūs neesat man par apgrūtinājumu. Nepavisam ar ne.

Deniela kundzes īgnajā sejā bija atplaucis starojo�s smaids, un viņa gandrīz sirsnīgi papliķēja Emmai pa roku.

Emma pie Kalinska nopelnīja pietiekami daudz, lai varētu sevi uzturēt, neaizskarot iekrāto naudu. Viņa tērēja nopelnīto ļoti apdomīgi, un Emmas taupīgums jau robe�ojās ar skopulību - viņa gāja kājām pat tad, kad bija galīgi pārgurusi un prātīgāk būtu bijis braukt ar tramvaju. Barojo�am ēdienam Emma tomēr naudu ne�ēloja. Viņa bija pietiekami saprātīga, lai apzinātos, ka nedrīkst ļaut izsīkt savām spēka un enerģijas rezervēm. Izturoties nevērīgi pret savu organismu, varēja saslimt, un Emmai iedvesa �ausmas doma, ka viņa kādu laiku tad nebūtu spējīga strādāt. Bija ta�u jādomā arī par gaidāmo bērnu.

Mazajā �ū�anas darbnīcā Emma tika nodarbināta no astoņiem rītā līdz se�iem, da�reiz līdz septiņiem vakarā. Emmai no tiesas patika tur strādāt, un tā tas bija jau kop� pirmās dienas. Ābrahams Kalinskis lietpratīgi vadīja darbus savā Rokinghemas ielas darbnīcā, ta�u viņ� nebija tirāns. Kalinska kungs bija ļoti taisnīgs, tāpēc viņa laipnību neviens ļaunprātīgi neizmantoja. Darbiniekiem par iera�anos darbā nebija īpa�i jāatzīmējas, un nepastāvēja strikti noteikts pusdienas pārtraukums vai pēcpusdienas tējas dzer�anas ilgums. Neviens neaizliedza arī darba laikā sarunāties. Algu Kalinska

darbinieki saņēma pēc gabaldarba apmaksas principa, tā ka viņu pa�u interesēs bija lieki nekavēt laiku. Ābrahams neuzskatīja, ka �pātagas plik�ķinā�ana� varētu ievērojami celt darba ra�īgumu. Viņ� bija pilnīgi apmierināts, ja izdevās noteiktajā laikā izpildīt lielo apģērbu ra�otāju pasūtījumus.

Visi vīrie�i, kas strādāja Kalinska darbnīcā, bija ebreji, turpretim meitenes piederēja pie visda�ādākajām neebreju tautībām. Darbnīcā valdīja biedriska gaisotne, un �ujma�īnu vienmuļo cak-cak-cak laiku pa laikam pārtrauca draudzīgi zobgalīga tērzē�ana. Emma sēdēja pie gara koka darbagalda, un viņas kājas gandrīz līdz ceļgaliem grima audumu un polsterējamā materiāla atgriezumos. Meitene strādāja tik izveicīgi un tādā tempā, ka pat visvairāk pieredzēju�ās �uvējas bija pārsteigtas. Viņas biedrenes bija dzimu�as un augu�as līdsietes - pļāpīgas, atklātas, apveltītas ar dzēlīgu mēli, bet labu sirdi un veselīgu humora izjūtu. Viņas runāja savdabīgā Līdsas �argonā, saīsinot vārdus vai saplūdi not tos kopā, izlai�ot burtus vai pievienojot tos tur, kur tic nemaz nebija vajadzīgi. Emmai nenācās grūti saprast citu �uvēju sacīto, jo viņu �argons pamatā bija rada Jork�īras kalnu apgabalu dialektam. Emma pati tomēr turpināja runāt pareizā valodā, alla� paturēdama prātā Olīvijas Vcinrailas melodisko balsi, kuru centās atdarināt. Viņa nekad neļāva sev noslīdēt līdz biedreņu parupjajam runas stilam. Emma zināja, ka slikti paradumi ātri pielīp un atbrīvoties no tiem ir grūti. Sākumā meitenes viņu par izsmalcināto runasveidu ķircināja. �Kristāltīrā runā�ana� -tā viņas to sauca. Emma tikai pasmaidīja un uz zobgalībām reaģēja labdabīgi, tā ka pārējās �uvējas drīz vien mitējās viņu zobot un pieņēma kā savējo. Bet neviena no Kalinska darbiniecēm nekad tā īsti neaprada ar Emmas skaistumu un izsmalcinātajām manierēm. Viņas Emmu mū�dien paslepus novē-

roja un tad pārmija apbrīnas un godbijības pilnus skatienus, bet Emma pati par to neko nezināja.

Ābrahams ari centās paturēt viņu savā uzmanības lokā, jo nebija aizmirsis meitenes līdzjūtību un drosmi, tomēr darīja to tā, lai viņam nevarētu pārmest favorītismu, kaut Emma vecajam Kalinskim ļoti patika. Viņa vienmēr juta Viktora nemanāmo klātbūtni, ta�u bija pārāk aizņemta ar darbu, lai ievērotu dievinā�anu, kas mirdzēja pui�a laipnajās acīs. Emmas varonis bija Deivids. Viņ� bija uzņēmies rūpes par meiteni jau pirmajā dienā, kad ierādīja viņai pogcaurumu darinā�anu. Deivids nebūt nejutās pārsteigts, ka jau pēc da�ām dienām Emma �o darbu bija meistarīgi apguvusi un kļuva par vienu no visra�īgākajām strādniecēm. Pārliecinājies par viņas spējām ātri apgūt visu jauno, Deivids sāka apmācīt Emmu piegriezējas amatā. Kādu dienu, kad profesionālais piegriezējs nebija ieradies darbā, Deivids atritināja Emmas priek�ā skaistu Jork�īras audumu un, apbrīnojami veikli darbodamies ar krītu un �ķērēm, izskaidroja viņai piegriezēja amata noslēpumus.

Dcivida vadībā Emma ātri iemācījās piegriezt piedurknes, atlokus, tad arī atsevi�ķus �aketes fragmentus un, visbeidzot, bikses. Viņa vienmēr ar prieku lika lietā savu jauniegūto prasmi, ja draudēja aizkavēties kāda pasūtījuma izpildī�ana. Septembra vidū Emma jau varēja izgriezt un sa�ūt vīrie�a uzvalku bez Deivida palīdzības. Ābrahams bija pārsteigts par meitenes milzīgajām darbaspējām un ātro �uvējas amata vissmalkāko nian�u izpratni. Patiesību sakot, viņ� bija vai glu�i mēms, redzot tādu izveicību, mērķtiecību un neizsīksto�u enerģiju. Viktors apbrīnoja Emmu klusēdams. Deivids vienkār�i smaidīja kā �e�īras kaķis*.Viņ� bija iz-

�Tēls L. Kcrola bērnu grāmata "Alise Brīnumzemē�, kurS palēnām izgaisa, tā ka palika redzams tikai viņa smaids.

pratis Emmas raksturu jau pirmajā tik�anās reizē. Emma Hārta bija meitene, kura ies tālu, par to Deivids bija gatavs likt galvu ķīlā. Viņa pa�a nākotnes plānos Emmai bija ierādīta nozīmīga vieta.

D�enesa Kalinska joprojām ielūdza meiteni uz sabata maltītēm piektdienas vakaros, jo arī viņai Emma bija ļoti iepatikusies. Emma tomēr pārāk bie�i �os ielūgumus nepieņēma. Sirsnīgās vakarē�anas viesmīlīgās ebreju ģimenes mājā sagādāja viņai lielu prieku, bet Emma baidījās, ka viņu varētu noturēt par uzbāzīgu vai pa�labuma meklētāju. Tajās reizēs, kad Emma ielūgumu pieņēma, viņa vienmēr aiznesa Ka-linskiem kādu nelielu dāvanu - Līdsas tirgū pirktu puķu pu�ķīti, podiņu ar pa�as gatavotu ievārījumu (Emma izmantoja Deniela kundzes atļauju saimniekot viņas virtuvē) un reiz arī �okolādes uzputeni, kuru Emma pagatavoja pēc Olīvijas Veinraitas receptes, iepildīja vienā no Deniela kundzes labākajām kristāla bļodām un uzmanīgi aiznesa līdz Lcilcndsas mājai. Emmas gatavotais uzputenis piedzīvoja īstu triumfu -Kalinsku ģimene mielojās, neskopodamās ar uzslavām, arī Deniela kundze bija uzteikusi meitenes kulināres prasmi.

Lielāko daļu brīvā laika Emma tomēr pavadīja viena. Darbadienas beigās viņa reizēm nemaz tik nogurusi nebija, bet, tā kā Emmai Līdsā citu draugu nebija, tikai Kalinski,viņa pagatavoja sev vakariņas Deniela kundzes virtuvē un tad devās uz bēninu istabu. Da�kārt Emma vakaros �uva - viņa �> �>

varēja stundām ilgi darboties, pārtaisot kādu tērpu no Olīvijas Veinraitas garderobes. Tērpus Veinraita kundze viņai bija atdāvinājusi pirms aizbrauk�anas uz Londonu - tas notika tūdaļ pēc Adeles Fērlijas bērēm. Tērpi, protams, vairs nebija pirmā svaiguma, bet neviens no tiem arī nebija tik stipri novalkāts, lai Emmas prasmīgās rokas nespētu tos pielabot vai,

mazliet pārveidojot, padarīt modernākus. Audumu kvalitāte un piegriezuma elegance bija nevainojama, un tā nu Emma cītīgi strādāja, apgriezdama otrādi apdilu�as apkaklītes un apspūru�as piedurknes, aizlāpīdama caurumus un sa�ūdama atiru�ās vīles, Viņai izdevās savest kārtībā pelēka vilnas auduma kostīmu, sarkanu zīda kleitu, vairākus svārkus un blūzītes, kā ari mātes melno kleitu. Emma centās, lai viņas nelielā garderobe būtu labā stāvoklī, jo da�u nākamo gadu laikā bija iecerējusi iztikt bez jaunu tērpu pirk�anas. Laiku pa laikam viņa palasīja kumodes apak�ējā atvilktnē atrastās grāmatas. Filozofiskos apcerējumus Emma ne vienmēr saprata, tomēr tie viņu intriģēja, un da�us teikumus meitene pārlasīja atkal un atkal, iedziļinādamās sve�ādajās frāzēs. Reizēm Emmas pūliņi atmaksājās, un tad viņai atklājās grāmatas patiesā jēga. Emmas alkas pēc izglītības un zinā�anām bija tik lielas, ka viņa pat atļāvās iegādāties vārdnīcu. Bet Emmas mīļākā grāmata bija un palika Viljama Bleika dzejoļu krājums. Viņa to nemitīgi pārlasīja, pie tam darīja to skaļā balsī, lai uzlabotu savu runas mākslu. Emma Harta neiz�ķieda nevienu minūti no sava brīvā laika nevērtīgi, katrs mirklis tika veltīts sevis pilnveido�anai.

Da�as pirmās nedēļas Līdsā Emma naktīs mocījās ar bezmiegu. Viņa gulēja vaļējām acīm un raizējās par gaidāmo bērnu. Tad kādu dienu Emma piepe�i saprata, ka ir ārkārtīgi muļķīgi uztraukties par kaut ko tādu, kam jānotiek tikai nākamā gada martā. Par bērnu viņai jāsāk domāt tajā dienā, kad tas nāks pasaulē. Tad un tikai tad Emma varēs izlemt, ko darīt tālāk. Viņa cerēja, ka bērns būs meitene, jo baidījās, ka zēns varētu pārāk līdzināties Edvinam Fērlijam un Emma �ī iemesla dēļ nespētu viņu mīlēt Nabaga bērns nav vainīgs, Emma mēdza domās atkārtot. Katru dienu viņa sev sacīja:

�Es zinu, ka tā būs meitene,� - un �is apgalvojums nemainīgi uzlaboja Emmas garastāvokli.

Emma divas reizes apciemoja �Dubļainās pīles� viesmīli Roziju un pēdējā reizē atstāja pie viņas aizzīmogotu, Blekijam domātu aploksni, kurā bija ielikusi īsu vēstulīti ar ziņām par savu dzīvesvietu un darbu. Emma bija aizrakstījusi arī savam tēvam. Viņa vēstulē pastāstīja, ka pagaidām nav atradusi piemērotu darbu Brcdfordā, bet nolēmusi tur vēl uzkavēties cerībā, ka darbs tomēr galu galā atradīsies. Emma solīja drīzumā rakstīt atkal. Vēstuli viņa nosūtīja no Bred-fordas. Kaut arī Emmai bija �ēl izdot naudu par vilciena biļeti, bailes, ka varētu atklāties viņas patiesā atra�anās vieta, ņēma virsroku. Tā nu Emma pa�aizsardzības nolūkā sēdās vilcienā un brauca uz Brcdfordu, atdeva vēstuli galvenajā pastā un ar nākamo vilcienu atgriezās Līdsā.

Kādā oktobra sestdienas rītā Emma sēdēja pie galda savā istabiņā, sacerēdama kārtējo vēstuli tēvam. Glītajā, kārtīgajā rokrakstā uz papīra gūlās meli pēc meliem. Sākumā nepiecie�amība melot izraisīja Emmā briesmīgu nepatiku, bet vēlāk viņai izdevās pārliecināt sevi, ka dara to tēva labā - lai viņ� neuzzinātu apkaunojo�o patiesību un tiktu pasargāts no nevajadzīgiem uztraukumiem. Tātad �os melus par īstiem meliem nemaz nevarēja uzskatīt. Lai nesapītos, Emma centās izgudrot pēc iespējas vienkār�āku stāstu.

Mīļo tēt!

Man �ēl, ka neesmu Tev kop� septembra rakstījusi, bet biju stipri aizņemta, meklējot darbu. Priecājos Tev pavēstā, ka esmu dabūjusi vietu pie...

Emma apstājās, lai izvēlētos kādu bie�i sastopamu vārdu, kuru nevarētu izmantot, ja gribētu sākt viņu meklēt. Meitene turpināja:

...D�ona Smita kundzes. Bū�u viņas personiskā istabene. �odien mēs aizbraucam uz Londonu, atgriezīsimies pēc mēne�a. Kad bū�u atkal Bredfordā, noteikti apciemo�u Tevi. Neraizējies par mani, tēt! Man klājas labi. Mīļi sveicieni Frenkam un Vinstonam.

Tava mīlo�ā meita Emma.

Nobeigumā viņa vēl pierakstīja:

P.S. Nosūtu Tev vienu mārciņu vieglākai iztik�anai.

Emma salocīja vēstuli, ielika vidū vienas mārciņas banknoti, rūpīgi aizzīmogoja aploksni, uzrakstīja adresi un uzlīmēja pastmarku.

Tad Emma steig�us apģērbās. Viņa uzvilka melno kleitu, kuru bija valkājusi Fērlijholā, kad vajadzēja apkalpot viesus. Tērpa atsvaidzinā�anai viņa tam bija pie�uvusi sniegbaltu apkaklīti un aproces. Aizejot no Fērlijholas, Emma bija prātojusi, ko lai dara ar formastērpiem. Ja viņa tos ņemtu līdzi, vai to neuzskatītu par zag�anu? Bet galu galā Emma tomēr iesaiņoja abas kleitas Edvina ceļasomā. Fērlijiem mantas bija gana, divu kleitu dēļ viņi nabagāki nekļūs, turklāt dū�īgajai Er.ijai tās tikpat nederētu.

Izejot uz ielas, Emmas garastāvoklis acumirklī uzlabojās. Bija gandrīz vasarīgi silta, saulaina diena, spo�i zilajās debesīs peldēja da�i baltām pieneņu pūkām līdzīgi mākonī�i. Cik brīni�ķīga diena, nodomāja Emma, dziļi ieelpodama neparasti silto oktobra rīta gaisu. Pāri pilsētas centrālajam skvēram viņa devās taisnā ceļā uz staciju un nopirka biļeti līdz Bredfordai. Emmai laimējās - vilciens sāka braukt, tiklīdz viņa tajā bija iekāpusi. Bredfordā Emma ātri izkāpa no vagona, aizsteidzās uz pastu un tad joņiem vien skrēja atpakaļ uz staciju, lai nenokavētu vilcienu uz Līdsu.

Nosūtījusi tēvam vēstuli, Emma sajuta zināmu atvieglojumu un atslīga pret vagona sēdekļa atzveltni. Ritmiski klaudzēdams, vilciens traucās pa slie�u ceļiem, un Emma iegrima domās. Nu viņa varēja tēvam veselu mēnesi nerakstīt. Viņai būs pietiekami daudz laika, lai sacerētu nākamo melu stāstu. Nodarboties ar krāp�anu nebija Emmas dabā, ta�u viņa zināja, ka līdz bērna piedzim�anai tēvs jāmierina, ņemot talkā viltu. Dro�i vien viņ� joprojām uztraucas par Emmu, tomēr ne tik ļoti, kā raizētos, ja viņam par meitu nebūtu nekādu ziņu. Viņai regulāri jāraksta tēvam, jo tad viņam varbūt neienāks prātā doma mēģināt Emmu sameklēt. Lai būtu kā būdams, tēvs jau nemaz nezināja, kur Emma ir meklējama. Viņ� uzskatīja, ka meita atrodas Bredfordā, un �ajā pilsētā noteikti dzīvo ļoti daudzas D�ona Smita kundzes. Kā vienmēr, kad Emma domāja par tēvu, viņu pārņēma spēcīga vainas sajūta.

Ceļojot no Līdsas uz Bredfordu un atpakaļ, bija pagāju�as vairākas stundas, un, izkāpjot no vilciena, Emmas kuņģis no izsalkuma iesāpējās. Viņai tā gribējās ēst, ka gandrīz sametās nelabi. Emma steig�us iegāja Līdsas tirgū, nopirka porciju ēdamo gliemju, kurus pa ieradumam uzlaboja ar etiķi un pipariem, jo pēdējā laikā viņa juta stipru tieksmi pēc asiem ēdieniem. Ar baudu apēdusi pikanto uzkodu, Emma piegāja pie pīrādziņu tirgotāja letes un nopirka prāvu, sulīgi treknu gaļas pīrāgu. Viņa kādu brīdi vēl paklaiņoja pa tirgu, ēzdama pīrāgu un aplūkodama visda�ādākās tirgotavas, tad nogriezās uz Brigeitas pusi. Sestdienu pēcpusdienās Emmai patika pastaigāties pa Līdsas galvenajām ielām, ieskatīties veikalu skatlogos un iegaumēt tur redzēto pre�u izkārtojumu un klāstu. Vairākos smalkos veikalos viņa iegāja arī iek�ā, lai pavērotu, kā iekārtotas iek�telpas un ko cilvēki pērk. Katru reizi,

sperot kāju pāri veikala slieksnim, Emmu pārņēma savāds, patīkams satraukums. Viņai �ķita tīkama gan tur valdo�ā drūzma, ko�ās krāsas un kases aparāta zvanī�ana, gan pārdevēju saspringti laipnās sejas un eleganti tērptās pircējas. Emma nespēja vien sagaidīt laimīgo bridi, kad varēs atvērt pati savu veikalu. Veikalus, viņa pati sevi pārlaboja, apskatīdama ziemas cepuru kolekciju - neviena no �īm galvassegām neatbilda Emmas gaumei, un viņu neapmierināja arī veids, kāda tās bija izliktas aplūko�anai.

Vairākas stundas ļāvusies veikalu apstaigā�anas priekam, Emma nolēma, ka pienācis laiks doties mājās. Viņai sāpēja kājas, turklāt bija jāpaveic �ādi tādi darbiņi. Tiklīdz Emma bija iegājusi pa parādes durvīm mājā, pie viņas piesteidzās Denicla kundze. Puskrēslā mājas saimnieces acis asi zibsnīja, un viņa uzmeta Emmai pārsteigti vaicājo�u skatienu, iesaukdamās:

- Jums bija ciemiņ� - kāds d�entlmenis!

Emma sastinga. Sirds viņai dauzījās kā negudra.

Kur� tas varēja būt? Viņas tēvs? Vinstons? Vai tie�ām

viņiem būtu izdevies Emmu atrast? Neesi nu tāda mulke, viņa pati sevi norāja. Visticamāk, ka tas būs bijis Deivids Ka-linskis. Viņ� jau reiz bija iegriezies pie Emmas, atnesdams viņai kādu ziņu no savas mātes, bet Denicla kundze toreiz bija izgājusi, tā ka viņa ar Dcividu nebija pazīstama. Jā, tam vajadzēja būt Dcividam, nosprieda Emma.

- Ak tā? - viņa atsaucās mierīgā balsī. - Vai viņ� no-sauca savu vārdu, Denicla kundze?

- Nē, bet viņ� atstāja �o te.

Denicla kundze izņēma no priek�auta kabatas aploksni.

- Paldies, Deniela kundze! - teica Emma un pagriezās, lai kāptu aug�ā uz savu istabiņu.

- Vai tad jūs to neatvērsiet? - vaicāja Deniela kundze, un viņas vil�anās bija tik acīm redzama, ka Emmai sanāca smiekli.

- Jā, protams, es atvēr�u, - viņa ar vēsu smaidu atbildēja.

Viņa pieklājīgi pamāja mājas saimniecei ar galvu.

- Lūdzu mani atvainot, Deniela kundze!

Neveltījusi pārsteigtajai sievietei vairs ne skatiena,

Emma mērķtiecīgi devās aug�up pa kāpnēm. Viņas sirds no prieka gavilēja. Meitene bija pazinusi Blekija rokrakstu, un viņa nu nekādi nedrīkstēja ļaut Deniela kundzei redzēt, cik līksma top, saņēmusi vēstulīti no vīrie�a, kur� nepārprotami nebija Karaliskās flotes lepnums - Emmas daudzpieminētais �vīrs� Vinstons.

Nokļuvusi beidzot savā istabā, viņa ar drebo�iem pirkstiem atplēsa aploksni un tūlīt pat izlasīja parakstu. Vēstule bija no Blekija. Viņ� tajā pa�ā dienā ap pulksten pieciem gaidī�ot Emmu �Dubļainajā pīlē�. Emma atlaidās gultā, atspieda galvu pret spilvenu un aizvēra acis, izbaudot laimīga atvieglojuma sajūtu.

Kad lielais priek�nama pulkstenis bija nositis �etras reizes, Emma traucās pa kāpnēm lejā un ārā no mājas, pirms Deniela kundze paguva viņu aizkavēt ar saviem ziņkārīgajiem jautājumiem. Ārēji Emma izskatījās tikpat rimta kā parasti, bet krūtīs viņai trakoja nevaldāma līksme par gaidāmo tik�anos ar Blekiju O�Nīlu. Ak, kā viņai bija pietrūcis Blekija! Tikai tagad Emma saprata, cik liela pa�kontrole viņai bija vajadzīga, lai neļautos nomāktībai, kuru neizbēgami varēja izraisīt meitenes vientuļā dzīve Līdsā. Viņa pati bija pārsteigta, ka tik veiksmīgi prot tikt galā ar savām izjūtam.

Emma tik dedzīgi vēlējās ātrāk sasniegt savu celamērķi un tik dziļi bija iegrimusi domās, ka galīgi nemanīja sev pievērstās vīrie�u un sievie�u sejas, - ļaudis pagriezās, lai nolūkotos pakaļ meitenei, kura skrēja pa Jorkas ceļu �Dubļainās pīles� virzienā. Lieliski piegrieztajā peleka vilnas auduma kostīmā Emma izskatījās satrieco�i eleganta. Viņa bija cītīgi strādājusi, lai noslēptu apvalkātās vietas. Vidukli cie�i pieguļo�ā �akete ar uzsvērto plecu līniju un �aurajām piedurknēm, garie, līdz puslicliem taisnie svārki, kas tālāk līdz potītēm turpinājās ar nelielu sakrokojumu, �ajā apkaimē bija neredzēti eleganti. Londonā �āds modelis bija aktuāls pirms pieciem gadiem, bet Līdsu tas vēl nebija sasniedzis. Kaut ko tādu varēja iegādāties tikai pie Vērsa. Pie kostīma Emma valkāja zilu zīda blūzi - arī Olīvijas Veinraitas kādreizējo īpa�umu. Blūzītes apkakle un piedurknes bija rotātas ar smalkām, baltām me�ģīnēm, kuras zem �aketes bija tik tikko saskatāmas. Pie atloka Emma bija piespraudusi Blekija dāvāto bro�u ar zaļajiem stikliņiem, citu rotaslietu Emmai nebija, tikai mātes �aurais sudraba gredzens, kuru viņa nēsāja uz kreisās rokas lielā pirksta. Ansambli papildināja baltie, tamborētie cimdi un melnā ādas rokassomiņa ar bruņurupu�a bruņu aizdari.

Emma tobrīd bija piektajā grūtniecības mēnesī. Viņa pati, protams, manīja, ka viduklis piebriest, bet, raugoties no malas, tas vēl nebija redzams. Kostīms uzsvēra Emmas auguma lokanumu un izcēla viņas dabisko graciozitāti. Sārt-zeltaini mirdzo�os matus meitene bija atglaudusi no ovālās sejas, pieres vidū izcēlās trīsstūrveidīgā matu sakņu līnija, ko ļaudis nezin kāpēc dēvēja par �atraitnes smaili�. Tajā pēcpusdienā Emma bija pacentusies sakārtot matus sare�ģītā pompadūra stila sasukā - tas bija sava veida eksperiments, jo parasti viņa apmierinājās ar pieticīgāku matu sakārtojumu. Radās iespaids, ka Emma ir garāka par savām piecām pēdām un se�ām collām, turklāt sasuka pie�ķīra viņai vairāk izsmalcinātas un nobriedu�as sievietes izskatu. Emma gāja viegliem, elastīgiem soļiem. Viņa juta jaunu speķu pieplūdumu, un jaunās sievietes pacilātais noskaņojums bija redzams katram pretimnācējam.

Emma zināja, ka izgājusi no mājām par agru. Viņa gausināja soli, negribēdama ierasties krodziņā pirms Blckija. Viņam domāto savas dzīves stāstu Emma bija sacerējusi jau augustā, kad ieradās Līdsā. Viņa apzinājās savu divkosību, ta�u tobrīd nebija citas izejas. Būdama grūtniecības stāvoklī, Emma bija kļuvusi vēl piesardzīgāka, un viņas pa�aizsargā-�anās tieksme saskarē ar citiem cilvēkiem dienu no dienas kļuva spēcīgāka. Ja Blekijs dabūtu zināt visu patiesību un sadomātu bruņnieciski cīnīties par Emmas tiesībām, viņa varēja drīz vien sagaidīt ierodamies tēvu vai Ēdamu Fērliju, un to nu Emmai nemaz negribējās piedzīvot. Ļaujot vaļu iztēlei un vienlaikus, cik tas bija iespējams, saglabādama patiesību, viņa bija sacerējusi stāstu, kas Blekijam varētu likties gana ticams, bet nemudinātu viņu uz nepārdomātu rīcību. Pa ceļam uz krodziņu Emma vēlreiz domās atkārtoja savu stāstāmo, lai gan tas bija iespiedies viņai atmiņā jau pirms vairākām nedēļām.

No pretējās puses Emmai pa Jorkas ceļu tuvojās neliela Pestī�anas armijas dāmu vienība. Ģērbu�ās garos, melnos formastērpos, cepurītēm �ūpojoties, viņas sita bungas un līksmi dziedāja. Nevēlēdamās sevi pakļaut tradicionālajam sestdienas vakara alkoholisma apkaro�anas rituālam, Emma nolēma uzreiz iet iek�ā �Dubļainajā pīlē��. Ja Blekijs vēl nebūs atnācis, viņa patērzēs ar Roziju. Emma atvēra krodziņa smagās ārdurvis un devās uz priek�u pa �auro gaiteni, kur�, kā parasti, oda pēc skāņa alus un tabakas dūmiem. Pie zāles divviru durvīm Emma uz bridi apstājās. Viņa bija izdzirdējusi Blckija balsi. Tā pacēlās pāri kroga murdoņai un nebija sajaucama ne ar vienu citu. Emma iegāja kroga zālē un palika stāvam kādā nomaļākā vietā.

Tur viņ� bija visā savā īra ra�enajā krā�ņumā - melnie, cirtainie mali ieskāva saules nobrūninātu seju, melnajās acīs dzirkstīja līksmas uguntiņas, starp sārtajām lūpām ik pa brīdim nozibsnīja baltu zobu rinda. Spēcīgā pui�a veselīgo skaistumu izcēla gāzes lampu spo�ā gaisma. Pianists bungoja uz klavierēm �Puisi Dcniju�, un Blekijs, lepni izslej ies, stāvēja viņam līdzās, ar vienu roku atbalstīdamies uz klavieru virsmas. Blckija brīni�ķīgais baritons pārskanēja glā�u �ķindu un klusināto sarunu troksni. Emma aizlika mutei priek�ā cimdoto plaukstu-tādu Blekiju O�Nīlu viņa nekad agrāk nebija redzējusi. Bet Emmai jau arī nekad nebija gadījies redzēt viņu krogā. Sarīkojis īstu uzstā�anos, uzjautrināta nodomāja Emma, tomēr Blckija teatrālā poza viņai �ķita valdzino�a.

Patiesību sakot, no Blekija O�Nīla būtu varējis iznākt lielisks aktieris. Viņam neap�aubāmi piemita visi komedianta mākslai nepiecie�amie atribūti - iznesība un dabisks �arms, intuitīva nojauta par īsto laiku un vietu, emocionāls dziļums un dzīvnieka pievilcība, kas atstāja uz klāteso�ajiem neatvairāmi valdzino�u iespaidu. Tobrīd Blekijs lika lietā visu �o savu bagātību, un pūlis klausījās un raudzījās uz viņu kā elektrizēts. Ticis līdz senas īru balādes pēdējam pantam, viņ� atkāpās no klavierēm, mazliet pieliecās un tad atkal strauji iztaisnojās visā se�u pēdu un trīs collu garumā, lepni izrie�ot platās krūtis. Pastiprinājis �īs kustības dramatismu ar slaidu rokas vēzienu, Blekijs spo�i pabeidza dziesmu:

- Un dzirdē�u virs galvas tavus vieglos soļus,

Un kaps man �ķitīs tīkamāks un siltāks,

Tu klusi �ukstēsi, cik ļoti mani mīli,

Es mierā dusē�u, līdz sagaidī�u tevi!

Blekija balss, kā vienmēr, aizskāra Emmas sirds visapslēptākās stīgas, kakls viņai aiz�ņaudzās no saldsērīgām skumjām, kuras viņai alla� uzvilnīja �ī balāde. Emma samirk�ķināja acis un pavērās visapkārt. Gandrīz visiem klāteso�ajiem bija miklas acis, un da�s labs noslaucīja asaras baltā mutautiņā. Pūlis sāka skaļi aplaudēt un lūdza Blekiju dziedāt vēl. Emma dzirdēja izsaucienus:

-Iepriecini mūs vēlreiz, Blckij, puisi... Nodziedi �Klejojo�o dziedoni�!... Uzdziedi mums �Glieme�us un austeres�, puisi

Blckijs klanījās, smaidīja un atkal klanījās, acīm redzami izbaudīdams katru klausītāju atzinības mirkli. Viņ� jau grasījās uzsākt jaunu dziesmu, te piepe�i ieraudzīja Emmu.

- Vēlāk, draugi! - Blekijs iesaucās, pārkliegdams pūļa dūkoņu.

j

Izlauzies cauri ap klavierēm sanāku�ajam baram, viņ� ar pāris lieliem soļiem �ķērsoja zāli un piesteidzās pie Emmas, kura joprojām kautrīgi stāvēja pie durvīm, sa�ņaugusi rokās somiņu. Blekijs no sava varenā stāva augstumiem pārlaida viņai a�u, atzinīgu skatienu. Bija skaidri redzams, ka Blekiju pārsteidz radikālās pārmaiņas Emmas ārienē, lai gan viņ� centās to noslēpt. Vienā mirklī Blekijs jau bija attapies un parastajā aizrautībā sacīja:

- Emma! Cik brīni�ķīgi ir tevi satikt, jā, nudien, ma-voumeen 1

Blekijs satvēra Emmu aiz pleciem un sirsnīgi apskāva,

tad pa paradumam atvirzīja meiteni no sevis nost un, aizvien vel turēdams rokas viņai uzple�iem, ielūkojās Emmas aug�up pavērstajā sejā.

- Tu izskaties vēl daiļāka nekā jebkad agrāk, Emma. Nu īsta jauna dāma, jā, nudien!

Emma iesmējās.

- Paldies, Blekij! Ir jauki, ka tevi atkal satieku.

Abi neslēpa atkalredzē�anās prieku. Blekijs uzsmaidīja Emmai.

- Nāc, mavourneen, ieiesim blakus salonā. Domāju, ka tur būs klusāks un mēs varēsim labāk aprunāties. Tā ir arī daudz vairāk piemērota vieta tādai jaunai, smalkai dāmai kā tu.

Pēdējo apgalvojumu pavadīja draiska acs piemieg�ana. Tad Blckijs apvaicājās:

- Un ko tu, lūdzu, vēlētos iedzert?

- Limonādi, - atbildēja Emma.

- Gaidi mani �eit! - izrīkoja Blekijs un aizsteidzās pie

letes.

Emma ar acīm viņam sekoja. Viņa nebija puisi redzējusi kop� pavasara - gandrīz deviņus mēne�us -, un arī Blekijs bija mainījies. Viņ� izskatījās nobriedis un, par spīti pāri plūsto�ajai enerģijai, kura, kā vienmēr, lauzās uz āru, tomēr �ķita tāds kā vairāk apvaldīts. Emma bija pamanījusi Blekija sejā arī skumju atblāzmu. Rozija, tērpusies briesmīgi spilgtā, oran�ā zīda kleitā, smaidīja pār visu seju un māja Emmai ar roku. Emma atbildēja uz viesmīles sveicienu tikpat sirsnīgi. Pēc īsa brī�a Blekijs atgriezās, nesdams dzērienus.

- Seko man! - viņ� uzsauca Emmai, ar platajiem pleciem atbrīvodams viņiem ceļu cauri pūlim, kas piepildīja �Dubļainās pīles� galveno zāli.

Salona bārs bija tuk�āks un krietni vien klusāks. Emma te uzreiz jutās daudz ērtāk nekā lielajā zālē. Viņa ziņkāri vērās visapkārt. Patiesībā �ī mierīgā telpa bija krogam gandrīz vai par elegantu Blekijs sameklēja viņiem stūrī galdiņu, nolika glāzes un dzeramo, ar īsta d�entlmeņa �estu atvilka Emmas krēslu un tad apsēdās viņai iepretim. Puisis iedzēra malku no putojo�ā alus kausa un pāri glāzes malai uzmanīgi nopētīja Emmu. Nolicis kausu uz galda, viņ� noliecās uz priek�u un drūmā balsī jautāja:

- Ko tas nozīmē? Ko tu te, Līdsā, dari? Man �ķiet, es tev teicu: tādām mazām knīpām �ajā pilsētā nekas nav meklējams. Tev vajadzēja vēl da�us gadus nogaidīt, pirms devies �urp, Emma Hārta.

Emma uzmeta Blckijam a�u skatienu.

- Man klājas labi.

- Jā, to jau es redzu pēc tava izskata. Bet tev varēja arī

nelaimēties. Klāj nu labāk vaļā! Kas tevi piespieda pamest Fērliju? .

Emma vēl nejutās nobriedusi grēksūdzei, tāpēc izlikās �o jautājumu nedzirdam.

- Jā, man laimējās, - viņa apstiprināja.

Un, mainīdama sarunas tematu, turpināja:

- Nezināju, ka tu nebūsi Līdsā. Man tevis pietrūka, Ble-kij Kāpēc tu tik ilgi paliki Īrijā? Man jau sāka likties, ka tu nekad vairs neatgriezīsies.

Blekija sejā atspoguļojās bēdas.

- Ak, meitēn, - viņ�, smagi nopūties, sacīja, - mans labais draugs tēvs O�Donovens gulēja uz nāves gultas. Viņ� bija vecs priesteris, kuru es ļoti mīlēju un kur� iemācīja man visu, ko es zinu. Paliku pie tēva O�Donovena līdz viņa pēdējam elpas vilcienam. Tas bija skumji, ak, cik skumji!

Blekijs papurināja galvu - viņa ķelta dvēsele no jauna pārdzīvoja notiku�o un acis aizmiglojās.

Emma pastiepa savu mazo plaukstu un maigi papliķēja Blekijam pa roku.

- Man ļoti �ēl, Blekij. Paliesi �ēl. Es zinu, cik satriekts tu jūties.

Viņa brīdi klusēja, sērodama kopā ar draugu, un tad no�ukstēja:

- Tātad tāpēc tu visus �os mēne�us pavadīji Īrijā.

- Nē, mavourneen. Tēvs O�Donovens, lai Dievs dod mieru viņa dvēselei, nomira jau pēc pāris nedēļām. Bet es nolēmu pie�ķirt sev nelielas brīvdienas un tikties ar abiem saviem brālēniem-Maiklu un Stīvcnu, kurus nebiju redzējis vairākus gadus. Tad man atrakstīja tēvocis Pets un aicināja pasteigties ar atgrie�anos Anglijā. Vakar es ierados Līdsā. Kā piektdienas vakaros alla� esmu paradis, iegriezos �Dubļainajā pīlē� iedzert kādu mēriņu alus. Biju varen pārsteigts, kad Rozija man iedeva tavu vēstuli. Ja gribu būt atklāts, jāatzīstas, ka stāvēju kā zibens ķerts.

Blekijs vaicājo�i paraudzījās uz Emmu un pabeidza:

- Bet pietiks runāt par mani. Stāsti nu, meitēn, - kāpēc aizgāji no Fcrlijas?

Emma mazliet piesardzīgi pavērās Blekijā un klusi

teica:

- Pirms atklāju savas aizie�anas iemeslu, tev, Blekij, man kaut kas jāapsola.

Blckiju ne tik daudz pārsteidza meitenes lūgums, kā nopietnais tonis, kādā tas tika izteikts.

-Un tas būtu?

Emma mierīgi atbildēja uz Blekija cie�o skatienu.

-Tev jāapsola, ka tu neteiksi nedz manam tēvam, nedz kādam citam, kur es esmu.

- Kāpēc tāda noslēpumainība? - Blckijs stingri noprasīja. - Vai tad tavs tētis nezina, ka tu esi Līdsā?

- Viņ� domā, ka es strādāju Bredfordā, - Emma paskaidroja.

- Ak, Emma, tā nu gan nedrīkst darīt! Kāpēc tu nepasaki tēvam taisnību?

- Blekij, tu man vēl neesi apsolījis, ka glabāsi manu noslēpumu, - viņa uzstāja savā vismierīgākajā balsī.

Viņ� nopūtās.

- Nu labi - ja tu tā gribi. Zvēru pie visu svēto galvām, ka neteik�u nevienai dzīvai dvēselei, kur tu esi.

- Paldies, Blekij!

Un Emma ar cienīgu sejas izteiksmi, nebūdama nedz satraukta, nedz apjukusi, paziņoja:

- Man vajadzēja iet prom no Fērlijas, jo man būs bērns.

- Jēzin!

Blckija balsī jautās gan apmulsums, gan neticība.

- Bērns! - viņ� atkārtoja, izrunādams �o vārdu tā, it ka nekad agrāk nebūtu to dzirdējis.

- Jā, martā, - vēsā mierā turpināja Emma. - Un prom man bija jāiet tāpēc, ka tas puisis-bērna tēvs - mani pameta.

- Ko viņ� izdarīja? - ierēcās Blckijs, un viņa seja tum�i pietvīka. - Pie velna, es izpurinā�u viņam dvēseli no miesām! To es izdarī�u gan. Rīt pat brauksim uz Fēijiju un iesim pie tava tēva un tā zeļļa tēva. Sasodīts, viņ� tevi apprecēs, pat ja man nāksies no viņa iztaisīt bif�teku, lai dabūtu līdz baznīcai!

- Nomierinies, Blekij! - sacīja Emma.

Viņa redzēja, ka draugs ir briesmīgi pārskaities.

- Tam nebūs nekādas jēgas. Kad pateicu puisim par gaidāmo bērnu, viņ� sacīja, ka apprecē�ot mani un ka man neesot jāuztraucas. Bet vai zini, ko viņ� izdarīja tajā pa�ā naktī?

- Nē, meitēn, to es nevaru iedomāties, - caur zobiem nomurmināja Blckijs.

Pirmo reizi mū�ā viņ� juta vēlē�anos nogalināt. Doma, ka Emmai nodarīts pāri, padarīja Blekiju vai traku.

Emma bija ļoti uzmanīgi vērojusi Blekiju. Viņa klusi sacīja:

- Viņ� izdarīja kaut ko �ausmīgu, Bleķi j. Viņ� aizmuka. Un iestājās Karaliskajā llotē. Padomā tikai! Izplēsa lapu no mana brāļa piezīmju grāmatiņas un, atdarinādams Vinstonu, aizlaidās pa nakts tumsu. To man pateica viņa tēvs, kas parādīja arī sava dēla atvadu vēstuli.

Emma papurināja galvu.

- Ko es varēju darīt? Tēvam par to stāstīt nedrīkstēju. Arī pui�a tēvam ne. Tā nu es atbēgu uz Līdsu.

- Bet varbūt tavs tētis tomēr saprastu... - iesāka Blckijs, pūlēdamies savaldīties, lai balss nedrebētu.

- Nē, viņ� to nekad nesapratīs! - iesaucās nobālusī Emma.

Viņa bija zinājusi, ka Blekijs, iespējams, mēģinās viņu pierunāt, lai atgrie�as mājās. Emmai bija viņ� jāpārliecina, ka viņai par katru cenu jāpaliek Līdsā.

-Tēvs būs dusmīgs un sāpināts! Tāda nelaime tik drīz pēc mātes nāves - to tēvs nepārcietīs. Negribu sagādāt viņam nekādus pārdzīvojumus. Domāju, ka ir labāk tā, ka ir.

Emma atkal klusināja balsi.

- Nudien, Blekij, tici man! Es pazīstu savu tēvu. Dusmās viņ� var būt briesmīgs. Ciemā izcelsies pamatīgs skandāls. Tas izpostīs dzīvi gan man, gan bērnam. Un manam tēvam arī. Ir labāk, ka viņ� neko nezina. Tādu kaunu viņ� nespētu pārdzīvot.

- Jā, meitēn, sava taisnība tev ir, - piekrita Blckijs.

Viņ� domīgi raudzījās Emmā. Kā jau viņa bija gaidījusi, pats fakts, ka Emmai būs bērns, Blekiju nesatrieca. Protams, viņ� bija pārsteigts. Un pārskaities par bērna tēva gļēvulību -iedzīt Emmu nelaimē un tad pamest! Bet cilvēciskās vājības, īpa�i, ja tās skāra miesu, Blekijam nebija sve�as, un viņ� neuzņēmās soģa lomu. Un tomēr Blekijs bija noraizējies par Emmu. Iedzimtā intuīcija viņam sacīja, ka ar Emmas stāstu kaut kas nav kārtībā. Tur kaut kas nesaskanēja, ta�u Blekijs nevarēja pateikt, kas īsti. Viņ� uzmeta Emmai caururbjo�u skatienu. Meitenes sejā nebija ne miņas no viltus. Viņa atklāti raudzījās Blckijā ar savām nevainīgajām acīm, un Emmas skaistā seja viņam �ķita tik apgarota. Blekijs apspieda savu iek�ējo nemieru un savaldīgi teica:

- Un ko tu darīsi, kad bērns būs piedzimis? Ko tu ar mazuli iesāksi, Emma?

-To es vēl nezinu, Blckij. Gan jau es kaut ko izdomā�u. �obrīd man jāpasargā tēvs - lai viņ� joprojām dzīvo tajā pārliecībā, ka es aizmuku no Fērlijas, lai sameklētu labāku darbu, un tagad strādāju Brcdfordā. Pēc bērna piedzim�anas es, protams, tēvu apciemo�u, lai viņ� pats ar savām acīm var pārliecināties, ka ar mani viss ir kārtībā. Pagaidām es viņam rakstī�u, tad tēvam nebūs par mani tik ļoti jāraizējas.

Pirms Blekijs paguva ko iebilst, Emma steidzīgi turpināja, stāstīdama par vēstulēm, kuras viņa nosūta Bredfordā, kā arī par visu pārējo, ko Līdsā pavadītajā laikā bija piedzīvojusi. Protams, Emma savu dzīvi attēloja mazliet ro�ainākos toņos, nekā tā patiesībā bija.

Blekijs klausījās ārkārtīgi uzmanīgi, un pamazām viņ� saprata, ka ar Emmu notiku�as daudz dziļākas pārmaiņas nekā tās, kuras izpaudās viņas ārējā izskatā. �īs pārmaiņas bija tikko samanāmas un grūti formulējamas, tomēr tās bija.

un �o iespaidu neradīja tikai sare�ģītā matu sasuka un elegantās novalkas no Fērlijholas skapjiem. Pārmainījusies bija visa Emmas būtība. Bet to jau varēja sagaidīt, nosprieda Blekijs. Viņa drīz kļūs māte, un da�u pēdējo mēne�u laikā pārdzīvotais ari ir atstājis savu ietekmi. Tad piepe�i Blekijs aptvēra, kas īsti ir mainījies. Emma vairs nebija nīkulīgais, tīrelī saslaptais skuķēns. Viņa bija kļuvusi par jaunu un skaistu sievieti, turklāt īsā laikā no kalponītes izvērtusies par lēdiju. Nē, ne jau īsā laikā - tas noticis pakāpeniski, un pirmās iezīmes bija manāmas jau pirms pusotra gada. Tagad Blekijs to saprata. Viņ� pats ta�u pirmajā tik�anās reizē bija manījis, ka meitenei piemīt kaut kas di�ciltīgs, un nu �ī īpa�ība bija uzplaukusi un visiem saskatāma. Blekijs pavīpsnāja. Viņam bija skaidrs, kas izraisījis Rozijas bezgala cildino�ās atsauksmes par Emmu.

Emmas melodiskā balss pārtrauca Blekija domas.

- Kalinsku ģimene ir ļoti jauka un laipna. Ceru, ka tu ar viņiem iepazīsies. Man patīk strādāt �ū�anas darbnīcā. Darbs man veicas, - stāstīja Emma. - Es zinu, Blckij, ka varē�u Līdsā dzīvot labi. Esmu par to pārliecināta.

- Jā, es tam ticu, Emma. Bet tu nemaz nedomā par tuvāko nākotni, - aizrādīja Blekijs. - Kā tu varēsi vienlaikus rūpēties par bērnu un strādāt?

�is jautājums izskanēja tik stingri, ka uz to nevarēja neatbildēt. Emma uzmeta Blekijam asu skatienu.

- Es jau tev iepriek� teicu, ka par �o problēmu domā�u vēlāk! Patlaban man jāsapelna nauda, lai pietiktu gan pa�ai, gan bērnam.

Viņa noliecās uz priek�u un saspieda Blekija roku, pūlēdamās viņu pārliecināt.

-Lūdzu, neuztraucies! Visu ir iespējams atrisināt.

Emma pasmaidīja, un viņas seja Blekiju burtiski apbūra. Viņa ir valdzino�a sieviete, nodomāja Blckijs, un sirds viņam sāka sisties straujāk. Blekijs nu skatīja Emmu pavisam citā gaismā, nekā bija uz viņu raudzījies agrāk.

Lāgā neapdomājoties, Blekijam izspruka negaidīts priek�likums.

- Es zinu atrisinājumu, Emma! - viņ� steidzīgi sacīja. - Precies ar mani! Tad tu būsi dro�ībā un apgādāta. Es rūpē�os par tevi un arī par mazuli. Precies ar mani, mavoumeetū

Emma bija galīgi apjukusi. Viņa mēmi raudzījās Ble-kijā, un pirmo reizi kop� aizie�anas no Fērlijas meitene salūza - tik ļoti viņu aizkustināja pui�a mīlestības pilnais un nesavtīgais �ests. Emma nolieca galvu, un asaras ritēja viņai pār vaigiem. Tās pilēja uz meitenes trīco�ajām rokām, kas drud�aini meklēja somiņā mutautu. Emma izslaucīja acis un drebo�ā balsī caur asarām sacīja:

- Ak, Blekij, cik brīni�ķīgi, ka tu lūdz mani kļūt par tavu sievu! Tas patie�ām ir jauki no tavas puses.

Viņa apklusa un ielūkojās pui�a dego�ajās acīs.

- Bet es nevaru tavu piedāvājumu pieņemt. Tas nebutu godīgi - saistīt tev rokas ar sievu un cita vīrie�a bērnu. Galu gala-tev ta�u ir pa�am savi plāni. Tu gribēji kļūt par di�mani, par miljonāru. Tu �obrīd nedrīksti sev uzkraut atbildību par ģimeni. To es nespēju tev nodarīt, Blekij.

Blekijs bija izteicis savu priek�likumu impulsīvi, nebūdams pat īsti pārliecināts par savām patiesajām jūtam pret Emmu, un, lai gan viņ� saprata, ka Emmai daudzējādā ziņā ir taisnība, tomēr, saņēmis atteikumu, jutās vīlies.

- Bet tu ta�u nevari palikt viena, - Blckijs neatlaidās, satvēris viņas mazo roku savās lielajās plaukstās. - Kopā atmani tev būtu labāk, mavourneen. Par to esmu pārliecināts.

- Un ka ar tevi pa�u, Blekij O�Nil? Vai tev būtu labak kopā ar mani?

Viņa mazliet bikli pasmaidīja. Emmas skropstu galos joprojām vizēja asaras.

- Es domāju, ka ne, - Emma pati atbildēja. - Nē, Blekij, to es tev nenodarī�u. Es neprecē�os ar tevi. Bet liels paldies par piedāvājumu. Jūtos pagodināta un glaimota. Nudien tā ir, Blekij.

Viņ� redzēja, ka Emmas lēmums ir negrozāms, un nebija pārliecināts, vai jutās sarūgtināts vai atvieglots. Blekija tobrīd plosījās visda�ādākās jūtas. Lai būtu kā būdams, viņ� uzskatīja par vajadzīgu aizrādīt, ka neuzskata �o jautājumu par galīgi izlemtu.

- Labi, meitēn, nestrīdēsimies tagad par to, - Blekijs teica. - Pieņemsim, ka mans priek�likums paliek spēkā - uz nenoteiktu laiku!

Emma nespēja atturēties nciesmējusies. Viņa purināja galvu.

- Ak, Blekij, ko lai es ar tevi iesāku!

Blekija dusmas bija pamazām izgaisu�as, �aubas par Emmas stāsta patiesumu - uz laiku aizmirstas, un viņ� ar vieglu sirdi pievienojās meitenes smiekliem. Pēc īsa brī�a Blekijs sacīja:

- Es zinu gan, ko tu varētu ar mani darīt, meitēn. Tu nāksi kopā ar mani vakariņot vienā no tām lepnajām kafejnīcām, par kurām tev stāstīju, un pēc tam es aizvedī�u tevi uz pilsētas varietē teātri. �ovakar uzstājas Vesta Tilija, un es domāju, ka izrāde tev patiks. Vai �is priek�likums ir tev pa prātam, Emma? Esmu pārliecināts, ka neliela izklaidē�anās tev par ļaunu nenāks. Ko tu par to saki? Vai pieņem manu ielūgumu?

-Jā, es ar prieku ie�u tev līdzi, Blckij. Paldies! Blekij... es... - Emma sastomījās.

Mirkli vilcinājusies, viņa gandrīz kaunīgi atzinās:

- Es priecājos, ka tu esi atgriezies Lidsā. Es jutī�os daudz labāk, zinādama, ka tu esi mans draugs un atrodies kaut kur tuvumā.

Blekija garā virslūpa savilkās sirsnīgā smaida, un pamirdzēja viņa baltie zobi.

- Jā, es esmu tavs draugs, Emma, - viņ� apliecināja. - Un es savukārt priecājos, ka tu man uzticējies. Tagad, kad es zinu, kas tevi pēc da�iem mēne�iem sagaida, mēģinā�u savu dzīvi iekārtot tā, lai būtu tavā tuvumā, kad bū�u tev nepiecie�ams. Bet �ovakar par nopietnām lietām vairs nerunāsim. Tūlīt pat brauksim uz pilsētas centru! Es iepazīstinā�u tevi ar Līdsas izpriecu vietām, mana dārgā Emma.

Viņa smaidīja, un viņas seja bija dzīva un līksma. �ķita, ka līdz ar Blekija atgrie�anos izgaisu�as arī visas problēmas. Kopā ar �o puisi viņa bija jutusies dro�a, jau pirmo reizi satiekot viņu tīrelī, un Emma instinktīvi zināja, ka Blckijs viņu vienmēr sargās.

Abi izgāja no salona bāra un atkal iekļuva galvenās zāles ļau�u murskulī. Blckijs ievēroja Emmai pievērstos vīrie�u apbrīnas pilnos skatienus. Viņ� izslējās visā garumā un lepni pacēla galvu. Dabiski, ka viņi skatās, Blckijs domāja, Emma ta�u ir īsta skaistule. Un tāds vīrietis vēl nav dzimis, kur� nejustos lepns un iepriecināts, ejot kopā ar tik daiļu sievieti. Kāds tur brīnums, ka tā jūtos arī es, nosprieda Blckijs.

Pēk�ņi viņ� apstājās kā zemē iemiets. Pār Blckiju glu�i negaidot bija nākusi apskaidrība. Viņ� saprata, kas viņam bija liedzis pilnībā noticēt Emmas stāstam. �ī jaunā, pārveidojusies Emma Hārta, kas graciozi gāja Blekijam pa priek�u,

nemū�am nebūtu varējusi sapīties ar kādu no ciema lempīgajiem pui�iem. Nemū�am! Tas bija galīgi neiespējami. Blckijain �ķita smieklīgi, ka viņ� kaut uz brīdi bija varējis kaut kam tādam noticēt. Bet kur� tad ir bērna tēvs? �is jautājums Blckiju mulsināja. Viņ� saprata, ka nedrīkst Emmai to �ovakar vēl vaicāt. Izmetis �īs satrauco�ās domas no galvas, Blekijs piespieda sevi mīļi pasmaidīt un steig�us sekoja Emmai. Saņēmis Emmu aiz rokas, Blekijs vadīja viņu ārā no kroga, pa ceļam mundri tērzēdams, lai radītu iespaidu, ka viss ir kā parasti. Bet pui�a acis bija domīgas.

9

Blekijs un Emma brauca ar tramvaju uz Armliju. Bija svelo�i auksta 1906. gada janvāra svētdienas pēcpusdiena. Emma sēdēja, ierāvusies pa�ā sēdekļa stūri, un, pagriezusi pret Blckiju savu visnotaļ daiļo profilu, ledaini klusēja.

Jēzus, Marija un Jāzeps! B1 ekijam aiz izmisuma gribējās vai kliegt. Viņa reizēm ir tik stūrgalvīga! Blekijs ar acs kaktiņu pa�ķielēja uz Emmas pusi un tūlīt pat novērsās, viņas ietiepīgās sejas izteiksmes apmulsināts. Emma bija nelokāmi pretojusies �im braucienam jau kop� tās reizes, kad Blekijs pirms pāris nedēļām bija par to ierunājies. Viņam bija vajadzējis likt lietā visas savas pārliecinā�anas spējas un lunkano īra mēli, lai panāktu no Emmas piekri�anu, un arī tad viņa bija to darījusi negribīgi un īgni. Blekijam palaikam likās, ka viņ� Emmu nemaz nesaprot. Viņ� jau sen bija samierinājies ar to, ka viņa ir ārkārtīgi sare�ģītajauna sieviete, kurai piemīt visnecie�amākā stūrgalvība un cietākā griba, kādu Blekijam jebkad bijusi tā nelaime pie cilvēkiem novērot. Bet viņam tomēr bija arī jāatzīst, ka Emma ir pārsteidzo�i saprātīga un daudzās jomās apveltīta ar spo�u talantu. Turklāt pa lielākajai daļai viņa izrādīja pietiekamu elastību, lai uzklausītu otra cilvēka domas, un par to Bleķi js bija pateicīgs Visaugstajam Dievam.

Viņ� atkal zag�us paskatījās uz Emmas pusi. Par brīnumu, skarbā sejas izteiksme nebojāja viņas skaistumu. Patiesību sakot, tā radīja ap Emmu savdabīgi valdzino�a valdonīguma gaisotni. Viņas mati bija atsukāti atpakaļ un sapīti bizēs, kuras saturēja tauriņveidā sasieta melna tafta lente. Emma bija uzlikusi galvā zaļmclni rūtaina vilnas auduma skotu cepurīti un apsējusi galvassegai pieskaņotu �alli - to viņai uz. Ziemassvētkiem bija uzdāvinājis Blckijs. Cepurīte bija draiski no�ķiebta uz vienas auss, garā �alle aplīta ap kaklu un tas brīvie gali ar nevērīgu eleganci pārmesti par melnā vilnas mētelī tērptajiem pleciem. Rokās, kuras, kā parasti, bija cie�i satvēru�as melno somiņu, bija uzvilkti zaļi, adīti pirkstaiņi -uzticamās Rozijas roku darbs. �alles un cepures tum�zaļie toņi Emmai lieliski piestāvēja un izcēla viņas acu apbrīnojamo zaļumu un alabastra bālo, nevainojami tīro sejas ādu. Pēdējos grūtniecības mēne�os Emma neap�aubāmi izskatījās neparasti veselīga, labi aprūpēta un kopta.

Tramvajs grabēdams izbrauca no pilsētas centra un virzījās uz Ārmlijas pusi. Tas bija gleznains ciemats, kas atradas kāda pakalna virsotnē pusotras stundas brauciena attālumā no Līdsas. Blckijs sēdēja, domās nogrimis, un pacietīgi gaidīja, kad Emmai uzlabosies garastāvoklis, klusībā lūgdams Dievu, kaut tas notiktu pirms viņu ceļamērķa sasnieg�anas. Viņ� jutīsies atvieglots, kad Emmas bērns beidzot būs piedzimis un viņa varēs aizbraukt uz Fērliju. Lai gan Emma savu grūtniecību uzņēma diezgan filozofiski un ārēji nekādu īpa�o satraukumu neizrādīja, Blckijs zināja, ka viņa ārkārtīgi raizējas par savu tēvu un Frenku. Emma pat bija iesaistījusi Blekiju intrigā ar vēstulēm - tās viņas tēvam no Londonas

nosūtīja Blckija paziņas, kuri devās uz galvaspilsētu. Emma joprojām turpināja izlikties, ka ceļo kopā ar neeksistējo�o D�ona Smita kundzi, jo tādējādi bija iespējams izskaidrot to, ka viņa neatrodas Bredfordā. Viņai par laimi, vairāki Blckija draugi aizbrauca uz Londonu cerībā atrast darbu īstendas dokos. Tie labprāt uzņēmās vēstuļu nosūtī�anas pienākumu, neuzdodami nekādus mulsino�us jautājumus. Blekijs tomēr bija Emmai aizrādījis, ka viņas tēvs brīnīsies, kāpēc meita nenorāda savu adresi, lai tas varētu viņai aizrakstīt.

- Nē, viņ� nebrīnīsies vis, - strikti bija apgalvojusi Emma. - Novembrī nosūtītajā vēstulē es rakstīju, ka dodos kopā ar savu kundzi uz Parīzi, bet decembrī mēs ceļojām pa Itāliju. Kamēr vien tēvs saņem no manis vēstules, viņam sirds ir mierīga.

Blekijs bija raudzījies Emmā pla�i ieplestām acīm -viņas prāta kombinācijas puisi ārkārtīgi pārsteidza.

- Tā rādās, ka tu par visu esi padomājusi, - viņ� bija sausi piezīmējis.

Emma nebija uzskatījusi par vajadzīgu neko atbildēt, un saruna bija beigusies.

Blekijs kārtējo reizi pa�ķielēja uz Emmu un pievirzījās viņai mazliet tuvāk. Aplicis roku Emmai ap pleciem, viņ� piesardzīgi ierunājās:

- Es ceru, ka tu izlemsi apmesties Ārmlijā.

Blekijs bija sagaidījis, ka Emma nikni iebildis, tomēr, viņam par pārsteigumu, nekas tamlīdzīgs neatskanēja. Viņa joprojām nekustīgi sēdēja un raudzījās uz priek�u.

Iedro�inātais Blekijs turpināja:

- Tu jutīsies labāk, dzīvodama pie Loras Spcnsercs. Tā noteikti būs, mavourneen. Pēc savas atraitnēs paliku�ās mātes nāves viņa meklē apak�īrnieci, jo viņai vienai pa�ai nākas grūti segt īres maksu par māju. Tā ir skaista māja. Protams, namiņ� nav nekāds lielais, toties tas ir labi uzturēts un tīrs. Loras nelaiķa tēvs bija priek�strādnieks tipogrāfijā, bet māte - audēja. Viņiem bija sava iztik�ana. Mājā ir labas mēbeles, un Lora nenogursto�i gādā par spodrību.

Viņ� apklusa un, pēto�i pavēries Emmai sejā, mundri runāja tālāk:

-Tev tur nudien būs ļoti ērti. Un, kā jau es tev iepriek� teicu, Lora var tev sarunāt darbu Tompsona fabrikā, kur strādā arī viņa pati. Nesaprotu, kāpēc tu esi tā iespītējusies, Emma.

Viņa negaidīti strauji pagriezās pret Blckiju un ar liesmojo�ām acīm uzlūkoja puisi.

-Tāpēc, ka man nepatīk svaidī�anās! Es nupat kā esmu apguvusi �uvējas amatu, un tu gribi, lai es pametu Kalinska darbnīcu un mācos par audēju. Tas nav saprātīgi, Blckij. Turklāt man patīk dzīvot pie Deniela kundzes. Viņa pret mani ir ļoti laipna, un es varu lielot viņas virtuvi.

Blckijs novaidējās.

-Bet, Emma, pie Loras tavā rīcībā būs puse mājas. Turklāt viņa dzīvo desmit minū�u gājiena attālumā no Tompsona fabrikas. Tev katru rītu ir nepiecie�amas �etrdesmit piecas minūtes, lai nokļūtu līdz Kalinska darbnīcai, un tie�i tikpat daudz laika - lai vakarā atgrieztos mājās. Tik garas pastaigas aukstumā vai lietū tev nemaz nenāk par labu. Pat Kalinski uzskata, ka mans priek�likums ir saprātīgs, un Deivids man vakar teica, ka viņi pēc bērna piedzim�anas ar prieku ņems tevi atpakaļ. Ko tad tu vari zaudēt? Manuprāt, neko.

Viņ� bezcerīgi nopūtās.

- Tu esi nepakļāvīga un stūrgalvīga meitene, Emma, bet tici man - es gribu tev tikai to labāko.

Emma ari saprata, ka Blekija ierosinājums ir visnotaļ praktisks, bet vienreiz mū�ā viņa nu nekādi nespēja piekāpties.

- Es tie�ām nezinu...

Blekijs acumirkli uztvēra, ka Emmas stingrā pārliecība ir mazliet sa�ķobījusies, un nekavējās izmantot �o izdevību.

- Klausies, es tev lūdzu tikai rūpīgi pārdomāt un apsvērt visus par un pret, iekams tu pieņem pārsteidzīgu lēmumu nepārcelties uz dzīvi pie Loras.

Viņ� satvēra Emmas mazo, spēcīgo plaukstu un saspieda to.

- Un, lūdzu, esi jauka pret Loru! Viņa man ir laba draudzene, un es negribētu, lai tu pret viņu izturētos rupji vai augstprātīgi.

- Rupji! Es nekad ne pret vienu rupji neizturos! Tu to ļoti labi zini. Un es neesmu arī augstprātīga, Blckij O'Nil.

Viņ� pārāk vēlu aptvēra savu kļūdu un, cerēdams to izlabot, vismaigākajā balsī sacīja:

- Es zinu, ka tu neesi vīzdegunīga, mīļā Emma. Bet reizēm... nu, reizēm rodas iespaids, ka tu esi - sacīsim -mazliet neiecietīga.

- Vai patiesi? - Emma pārsteigta vaicāja un, pieri saraukusi, kodīja lūpas.

Blekija apgalvojums viņu bija samulsinājis, jo Emma patie�ām neapzinājās, ka �ad un tad mēdz būt diezgan grūti pacie�ama. Viņas neiecietība gan bija izskaidrojama vienīgi ar to, ka prātu nemitīgi nodarbināja pa�as problēmas un plāni, kas liedza viņai iedziļināties citu cilvēku izjūtās. Emma klusēja un pārdomāja Blekija sacīto, juzdamās pazemota un apvainota.

Manīdams, ka Emma ir apvainojusies, Blekijs laipni piezīmēja:

- Lora tev iepatiksies. Viņa nudien ir mīļa un laba meitene. Un es zinu, ka arī tu viņai patiksi, Emma. Tā noteikti būs, mavoumeen.

- Es nu gan neesmu par to tik pārliecināta - it īpa�i, ja ņem vērā, ko tu nule sacīji, - Emma atcirta.

Blekijs mazliet kaunīgi pasmējās.

�Aizmirsīsim to! Tev nav jādara nekas cits kā vien jā-demonstrē kaut niecīga daļiņa no tā �arma, kas tev pārpārēm piemīt, un viss būs kārtībā.

Viņ� atkal saspieda Emmas roku un turpināja:

- Armlija ir ļoti skaists ciems, un dzīve tur rit mierīgi un klusi. Sevi�ķi jauki tur ir vasarā, kad koki un puķes ir pilnā plaukuma. Ārmlijas parkā katru svētdienu spēlē pūtēju orķestris, tur ir arī daudzas citas gleznainas un pastaigām piemērotas vietas. Turpat netālu atrodas Svētās Marijas slimnīca, kur tu varētu dzemdēt bērnu, kad tavs laiks būs pienācis. Ārmlijā ir vesels lērums veikalu, tā ka tev nebūs jābrauc uz Līdsu, ja pēk�ņi kaut ko ievāj adzēsies. Ārmlijā nudien ir viss, kas tev nepiecie�ams.

Emmas skatiens bija kļuvis modrs.

- Veikali, - viņa domīgi noteica. - Bet es domāju, ka Ārmlijā ir pavisam mazs ciems. Nevar būt, ka tur ir daudz veikalu.

- Ir gan, meitēn. Sākotnēji Ārmlijā nebija liela, bet pēdējā laikā tā ir, var teikt, izpletusies. Tur sabūvētas skaistas savrupmājas, kurās dzīvo bagāti un eleganti ļaudis - fabriku īpa�nieki un tamlīdzīgi. Vairāki Ārmlijas veikali atbilst pat �o di�maņu prasībām. Esmu tos redzējis, kad apciemoju Loru. Mēs arī varēsim �os veikalus aplūkot, kad iesim pa galveno ielu līdz Loras mājai.

- Ko �ajos veikalos tirgo? - Emma gribēja zināt.

Viņas acis mirdzēja dedzīga ieinteresētība.

Pārliecinājies, ka viņam izdevies saistīt Emmas uzmanību, un sajutis, ka viņas noskaņojums mainījies, Blckijs steidzīgi turpināja, jo cerēja, ka Emmas lēmums tomēr nosvēries par labu Ārmlijai.

- Pag, ļauj man padomāt! Tauna ielā ir pārtikas pre�u veikals, dārzeņu tirgotava, divas gaļas tirgotavas - vienā no tām pārdod tikai cūkgaļu, zivju veikals, dzērienu veikals, Ķīna piena bode, aptieka un laikrakstu tirgotava. Esmu ievērojis arī apavu un manufaktūras pre�u veikalus, greznumlietu tirgotavu un smalku dāmu apģērbu veikalu. Tauna iela norit dzīva tirdzniecība, gandrīz tāpat kā Brigeitā. Domāju, ka Ārmlijas veikalos var nopirkt pilnīgi visu, Emma.

Viņa bija uzmanīgi klausījusies, un viņas aizspriedumi pret dzīvo�anu Loras Spenseres mājā sāka strauji izgaist.

- Pastāsti man vēl par ciemu! - viņa teica. - Piemēram, cik tas ir liels? Cik daudz cilvēku tur dzīvo?

- Ak, mīļā Emma, man jāatzīstas, ka to es nezinu. Bet, ņemot vērā, ka veikali var pastāvēt un zaudējumus tie necie�, Ārmlijas iedzīvotāju skaitam jābūt krietni lielam. Turklāt Ārmlijā ir vairākas baznīcas un da�as skolas - tas nozīmē, ka arī tuvākā apkaime ir diezgan biezi apdzīvota. Jā, tā ir pievilcīga vieta, vari man ticēt. Lora man ir stāstījusi par Ārmlijas bibliotēku un trim politisko partiju klubiem. Ak, Ārmlijā ir pat cietums - diezgan briesmīgs iestādījums, cik nu var spriest pēc ārējā izskata.

Blekijs piemiedza Emmai ar aci.

- Tur ir arī diezgan daudz krogu. Es personiski esmu bijis vismaz se�os.

Emma iesmējās - pirmo reizi, kop� viņi bija devu�ies

ceļā.

- Jā, to nu gan tu zini!

- Un kas tad tur būtu ļauns, ja jaunam zellim tīk laiku pa laikam iedzert kādu alus pinti vai mēriņu laba īru viskija? -tēlotā aizvainojumā vaicāja Blckijs.

Tad viņ� strauji satvēra Emmas roku.

- Nāc nu, meitēn! Esam klāt. Tagad varēsi pati apskatīt Armliju.

Tramvaja pietura atradās pakalna nogāzē. Blckijs veikli izlēca no vagona un palīdzēja izkāpt Emmai.

-Uzmanīgi, mīļā! Pamats zem kājām nav visai līdzens. Negribu, lai tu pakluptu un Zvārgulīte satrauktos, - viņ� sacīja, saņemdams Emmu aiz elkoņa.

- Zvārgulīte?

- Jā, Zvārgulīte. Tā es sauk�u tavu mazo. Atceries �Pīte-ru Peņu�*? Vai tev neliekas, ka tas ir piemērots vārds mazai brēkulci?

Emma iesmējās.

- Tā varētu būt, Blekij. Bet kā tu zini, ka man piedzims meitene?

- Es to zinu, jo tu ta�u nemitējies apgalvot, ka tev būs meita.

Blckijs ielika Emmas roku sev elkoņa līkumā, sabāza rokas jaunā, jūraszilā mēteļa kabatās un teica:

- Tur, priek�ā, ir Tauersa - bagātnieku rajons.

Viņ� ar galvas mājienu norādīja uz platu ielu, kuras abās malās auga koki.

-Tagad mēs iesim paTauna ielu. Skaties, kur sper soli! �odien ir slidens.

- Jā, es bū�u uzmanīga, Blekij.

Emma nodrebinājās un piekļāvās viņam cie�āk. No pa-

♦Zvārgullte ir tēls D�. M. Borija stāstā �Pilers Pens�.

kalna virsotnes pūta ledains ziemeļu vēj�. Sals knieba vaigos. Emma pavērās uz debesīm. Tās bija kā sasalis, balts baldahīns, bālo ziemas sauli tik tikko varēja saskatīt - tā �ķita kā Visuma tālēs nevērīgi iemesta, sīka sudraba monēta. Visapkārt valdīja savāds klusums - tramvajs tālāk nebrauca, bet. pajūgus un cilvēkus nemanīja. Miegaini vienmuļa provinces svētdiena.

- Tas ir Cārlija Kūku parks, - Blekijs paskaidroja, �oreiz mādams ar galvu uz trīsstūrveidīga laukuma pusi pāri ceļam. -Vasarā tu tur varēsi sēdēt kopā ar Zvārgulīti un vērot garāmgājējus.

- Man ne ar kādu Zvārgulīti nekur nebūs laika sēdēt, -Emma atcirta.

Viņa uzmeta laukumam skeptisku skatienu.

- �ārlija Kūku parks! Kas tas par vārdu? Varu derēt, ka tu to izdomāji.

- Kāpēc tu vienmēr ap�aubi manus vārdus? Es sūk�u tevi saukt par Neticīgo Emmu, ja tu neatteiksies no �ī paraduma, manu meitēn. Lai būtu kā būdams, bet tā to parku patie�ām sauc. Lora man stāstīja, ka pirms daudziem gadiem te kāds vīrs, vārdā �ārlijs, tirgojies ar kūkām, un tā �ī vieta...

- Ieguvusi savu nosaukumu, - Emma pabeidza, un acis viņai uzjautrināti sprikstīja. - Es ticu tev, Blckij. Tādu nosaukumu neviens nebūtu spējis izdomāt.

Blekijs pasmīnēja, bet neko neteica, un viņi turpināja ceļu klusēdami. Emma ar lielu interesi raudzījās apkārt. Viņi gāja gar līdzenā rindā sabūvētām mājām, kuru fasādes bija vērstas pret Tauna ielu. Tie Emmai atgādināja pasaku namiņus. Sarkanos dakstiņu jumtus klāja bieza sniega kārta, bet no notekcaurulēm nokarājās mirdzo�as lāstekas. Sniegs un ledus bija pārvērtis ikdieni�ķās ēkas par neparastām piparkūku mājiņām. Arī �ogus, vārtiņus un kailos, melnos kokus klāja sasalis sniegs, kas Emmai atgādināja milzīgas Ziemassvētku kūkas sudrabaino garnējumu. Māju logos sārtu atblāzmu meta parafīna lampas un iekurto kamīnu liesmas, un no skursteņiem plūda mutuļojo�as dūmu vērpetes, bet tās Tauna ielā bija vienīgās dzīvības zīmes. Mājiņas izskatījās omulīgas un viesmīlīgas, un Emma iedomājās, ka ikvienā no tām dzīvo kāda laimīga ģimene - vecāki kamīna priek�ā vaļojas un izbauda svētdienas mieru, viņiem pie kājām rotaļājas, ēd ābolus un apelsīnus un grau� ceptus kastaņus sārtvaidzīgi bērni. Visi smejas, un gaisotne istabā ir mīlestības piestrāvola. Emma piepe�i sajuta smeldzīgas ilgas pēc tēva un Frcnka. Viņa tobrīd dedzīgi vēlējās atrasties Hartu mazajā namiņā Fērlijā un kopā ar tēvu un brāli sēdēt pie kamīna.

- Lūk, arī pirmie veikali, Emma, - paziņoja Blekijs, un viņa balss klusumā izskanēja īpa�i skaļi. - Tic izvietoti gar abām Tauna ielas malām un stiepjas līdz pat Brān�a ceļam. Nu, vai es nestāstīju tev taisnību, mavourneenl

Emmas acis sekoja Blekija skatienam - no satraukuma tās bija plati ieplestas, un skumjais noskaņojums acumirklī tika aizmirsts.

- Taisnība gan, - viņa piekrita.

Viņi pagāja garām zivju tirgotavai un greznumlietu veikalam, tad nāca aptieka un liels dāmu apģērbu veikals. Emmai bija jāatzīst, ka tirgo�anās Ārmlijā sit augstu vilni. Viņas smadzeņu dzīlēs sāka briest kāda ideja. Tikt pie veikala Ārm-lijā būtu daudz vieglāk nekā Līdsā, īres maksa te noteikti ir krietni vien zemāka, viņa loģiski sprieda. Varbūt es varu atvērt savu pirmo veikalu Ārmlijā - tūlīt pēc bērna piedzim�anas. Tas būtu sākums. Emmu �ī doma tā aizrāva, ka, sasniedzot Loras Spenseres māju, viņa iztēlē jau pilnā sparā tirgojās.

Blekijs varēja viņu saukāt par Neticīgo Emmu, bet par vienu viņa gan ne�aubījās - ka galu galā gūs panākumus. Emmas pirmais veikals ZnīsĀrmlijā, un par viņas pircējiem kļūs vietējie bagātnieki. Tā būs iespējams krietni vien nopelnīt. Pat Blekijs bija to apgalvojis.

Viņi bija iegriezu�ies kādā ielā, kur atradās mājas ar terasēm. Tās visas izskatījās labā kārtībā un respektablas -ar zaļi krāsotām durvīm, spodriem, mirdzo�iem logiem, glītiem, koptiem dārziņiem un melniem dzelzs vārtiem. Tie�i tajā brīdī, kad viņi pienāca pie Loras Spenseres mājas, Emmai ie�āvās prātā kāda doma. Viņa apstājās un satvēra Blekija roku.

- Ko tu Lorai esi stāstījis par mani? - Emma jautāja.

Blekijs pārsteigts paskatījās uz viņu.

- Nu, to, ko tu man liki viņai teikt, - puisis klusi atbildēja. - Tie�i to pa�u stāstu, kuru tu esi izdomājusi visiem, - Hārta kundze, jūrnieka sieva, mātes cerībās, Blekija O�Nīla dārgā draudzene.

Emma atvieglota pasmaidīja un apmierināta pamāja ar galvu. Pa dārza taciņu viņi tuvojās mājai. Diez kāda tā Lora būs, Emmai ienāca prātā, bet, patiesību sakot, viņa nepie�ķīra tam sevi�ķi lielu nozīmi. Svarīgi bija, lai viņa atstātu uz Loru labu iespaidu.

Emma tikai tobrīd aptvēra, ka Blekijs viņai par savu paziņu bija pastāstījis visai maz, un, stāvēdama uz sliek�ņa, Emma nezināja, kas viņu sagaida. Viņa nekādā ziņā nebija cerējusi ieraudzīt skaisto meiteni, kura atvēra viņiem durvis, ar patiesu prieku abus apsveikdama. Lorai Spcnserei bij a Madonnas rāmā, iek�ējas gaismas apstarotā seja, un viņas acis raudzījās tik uzticīgi, bet smaids bija tik pievilcīgs un mīļ�, ka Emmai uzreiz kļuva skaidrs - �ī būtne neap�aubāmi at�ķiras no visiem cilvēkiem, kurus Emma jebkad ir satikusi.

Lora vedināja viņus dziļāk mājā, �ausminādamās par auksto laiku un izteikdama ba�as, ka viņu brauciens dro�i vien nav bijis sevi�ķi patīkams. Viņas patiesās rūpes par viesu labsajūtu bija acīm redzamas. Lora saņēma un novietoja uz drēbju pakaramā viņu mēteļus, �alles un Emmas skotu cepurīti. Tad viņa ieveda abus viesistabā un apsēdināja krēslos, kas bija sarindoti kamīna priek�ā. Visas meitenes kustības bija bezgala graciozas,

Satvērusi Emmas rokas, Lora sacīja:

-Es tā priecājos ar jums iepazīties, Emma! Blckijs man pārjums stāstījis tikai labu. Ak kungs, jūsu rokas no aukstuma ir glu�i sastingu�as! Pasēdiet �eit, gan jūs atsilsiet, mīļā.

- Es ari priecājos ar jums iepazīties, Lora, - atbildēja Emma.

Viņai negribējās būt nepieklājīgai un tūlīt pat sākt pētīt istabu, tomēr ar vienu a�u skatienu Emmai bija izdevies aptvert kopskatu. Viņa bija ievērojusi neuzkrīto�ās, zilbalti svītrotās tapetes, biezos zila samta aizkarus pie logiem, nedaudzās sarkankoka mēbeles - mazliet nolietotas, ta�u rūpīgi ievaskotas - un gaumīgās greznumlietiņas. Viesistaba nebija pārāk liela, tomēr tā izskatījās glīta, jo te valdīja kārtība un nebija ne miņas no Deniela kundzes viesistabas atbaido�ās pārblīvētības. Te viss bija pamatīgs un ērts.

Lora atvainodamās sacīja:

- Piedodiet, ka neesmu sagatavojusies jūsu uzņem�anai tik labi, kā biju gribējusi, jo man bija jāapciemo saslimusi draudzene, un es aizkavējos ilgāk, nekā biju paredzējusi. Atnācu tikai īsu brīdi pirms jūsu iera�anās. Lai būtu kā būdams, tēja tūlīt būs gatava - ūdens jau burbuļo.

- Ir jau labi, Lora, - teica Blckijs. - Mūsu dēļ tev nevajag satraukties, mēs nekur nesteidzamies. Dari, kas tev darāms, mīļā.

Tas lika pateikts tik klusā, rāmā balsi, ka Emma ziņkārīgi pavērās Blekijā. Viņ� piepe�i bija kļuvis apvaldīts, bet pui�a sejā atspoguļojās maigums un cieņa pret Loru. Emmu tas nepārsteidza. Viņa jau bija pamanījusi, ka Loras izturē�anās atraisa cilvēkos viņu vislabākās jūtas.

- Atvainojiet mani uz. pāris mirkļiem, - Lora turpināja savā piemīlīgajā balsī, kārtodama uz galda porcelāna tasītes. - Man vēl virtuvē �is tas jāpaveic.

Emmai un Blekijam pret to nekas nebija iebilstams, tikai Blekijs apvaicājās, vai drīkstot aizkūpināt savu pīpi,

- Protams, tu drīksti to darīt, - atsaucās Lora.

Viņajau bija pusceļā uz virtuvi. Atbildēdama Blekijam,

meitene pagriezās atpakaļ, un viņas acīs sprikstēja smieklu dzirkstelītes.

- Lūdzu, jūties kā mājās, un arī jūs, Emma!

No sava novēro�anas posteņa līdzās kamīnam Emma varēja redzēt Loru saimniekojam mazajā virtuvītē. Meitene bija tērpusies gai�i zilā vilnas kleitā ar kuplu svārku daļu, garām piedurknēm un lielu, baltu tā dēvēto kvēkeru² apkaklīti. Kaut arī kleita bija nedaudz apvalkāta un vietām salāpīta, tās vienkār�ais piegriezums un tīrās krāsas lieliski atbilda Loras sirdsskaidrajai būtībai. Viņa ir skaista, nodomāja Emma, kuru slaidā, trauslā meitene bija ļoti ieinteresējusi. �ķita, ka Loru apņem garīguma aura.

Loras Spensercs sejas vaibsti bija tik klasiski pareizi un smalki, ka brī�iem likās - viņa ir pārāk nemanāma. Noteikti bija cilvēki, kuri Loras seju uzskatīja par visai kalsnu un bālu, bet Emmai tā atgādināja Drēzdenes porcelāna figūriņas. Viņa saskatīja �ajā sejā patiesu izsmalcinātību, bet lielajās, brūnajās acīs - maigumu un gudrību. Loras medus krāsas mati zeltaini vizēja, to mirdzums �ķita glu�i vai nereāls. Emma turklāt bija pārliecināta, ka meitenes ārējais skaistums ir viņas iek�ējās �ķīstības atblāzma.

Emmai bija taisnība. Lorai Spensereipatie�ām piemita kaut kas īpa�s. Izskaidrojums tam bija pavisam vienkār�s. Lora Spensere pretojās ļaunumam jebkuros tā izpausmes veidos. Viņa bija katoliete un nelokāma savā ticībā. Reliģija, kuru Lora ar saviem draugiem neapsprieda un arī nemēģināja vmiem to uzspiest, bija viņas dzīves saturs un jēga. Loras uztverē Dievs nebija kaut kas tāls un neskaidrs. Viņa klātbūtni meitene sajuta ik brīdi, tā bija mū�īga un nebeidzama.

Tobrīd, sēdēdama Loras mājīgajā viesistabā un klausīdamās viņas maigajā balsī, kas skanēja no virtuves, Emma to visu vēl nezināja. Loras klātbūtnē Emmu pārņēma tāds miers, ka viņa gandrīz izbijās. Emma skatījās uz Loru un domāja: �Es gribu, lai viņa kļūst mana draudzene. Es gribu viņai iepatikties. Es gribu kopā ar viņu dzīvot �ajā mājā."

- Tu esi ļoti klusa, mavourneen, - sacīja Blekijs. - Tas nemaz nav tavā garā. Tev ta�u alla� ir paticis patērzēt.

Emma sarāvās. Blekija balss bija viņu nobiedējusi.

- Ak, es tikai biju iegrimusi domās, - Emma atteica.

Blekijs smaidīja un puk�ķināja pīpi. Kā jau viņ� bija

paredzējis, Emma nespēja pretoties Loras valdzinājumam, un par to Blekijam bija liels prieks.

- Vai tu, Blekij, lūdzu, neienestu tējkannu virtuvē, lai es varu uzliet tēju? - pavaicāja Lora.

- Tūlīt, - atsaucās Blekijs un, noņēmis kūpo�o vara tējkannu no āķa, ienesa to virtuvē.

Viņ� pārvietojās pa nelielo viesistabu kā milzu tornis. Arī Emma piecēlās kājās.

- Vai varu ko palīdzēt? - viņa apjautājās.

Lora pārlaida skatienu virtuvītci.

- Paldies, Emma, bet viss jau ir kārtībā.

Pēc īsa brī�a viņa ienāca viesistabā, nesdama lielu paplāti, uz kuras bija salikti �ķīvji ar uzkodām, un viņai sekoja Blekijs ar tējkannu.

Galds bija skaisti uzklāts, un, apsēdusies pie tā, Emma nekavējās Loru uzslavēt:

- Jums ir ļoti mākslinieciska gaume, Lora. Galda klājums ir brīni�ķīgs.

Viņa uzsmaidīja Lorai, kas neslēpa prieku par saņemto komplimentu.

- Ak, mūs gaida karaļu cienīga maltīte, - teica Blekijs, kur� arī bija novērtējis uzklāto galdu, tikai no cita viedokļa. - Bet tev nevajadzēja mūsu dēļ tā pūlēties, Lora. Tev ta�u pienākumu netrūkst - gan baznīcā, gan visādos labdarības sarīkojumos.

- Mani tas neapgrūtināja. Tu ta�u zini, cik ļoti man patīk gatavot ēdienus un kā es priecājos par viesiem. Lūdzu, cienājieties -pēc garā un aukstā brauciena no Līdsas jūs abi noteikti esat izsalku�i. Tev vienmēr bijusi laba apetīte, Blckij.

- Tā ir gan, - Blekijs apstiprināja un paņēma sviestmaizi.

Mazliet iestiprinājies, viņ� atkal jutās savā elementā, un drīz vien pie tējas galda skanēja meiteņu līksmie smiekli. Blekijs lika lietā visu savu aktiera talantu, lai viņas izklaidētu, un kļuva tik runīgs, ka neļāva nedz Emmai, nedz Lorai iestarpināt kādu vārdiņu. Kad Lorai beidzot izdevās uz kādu no Blekija spriedelējumiem atbildēt ar asprātību, Emma pārliecinājās, ka �ī jaukā meitene, kaut arī ārēji tik nopietna, ir apveltīta ar humora izjūtu, bet aiz viņas piemīlīgajām manierēm slēpjas ass prāts.

Savukārt Emmai pa�ai bija izdevies atstāt lielu iespaidu uz Loru Spenseri. Sākumā meiteni Emmas izcilais skaistums bija nobiedējis, bet, gatavodama tēju, viņa bija paslcpus novērojusi savu vie�ņu un secinājusi, ka tās izturē�anās nebūt nav augstprātīga. Lora bija pamanījusi ari to, cik saprātīgas ir Emmas brīnumaini skaistās, zaļās acis un izsmalcināts viņas ovālās sejas profils. Blckijs bija Lorai stāstījis, ka Emma dzīvo neērtā bēniņu istabiņā un katru dienu veic milzīgu attālumu, lai nokļūtu darbā un pēc tam - atpakaļ mājās. Blekijs bija noraizējies par Emmas veselību. Lora viņa ba�ām pilnīgi pievienojās. Sievietei septītajā grūtniecības mēnesī nepiecie�ams, lai par viņu kāds parūpējas, bet Emma bija glu�i viena. Lorai jau bija radu�ās siltas jūtas pret Emmu.

Dzerot tēju, Blckijs nopētīja meitenes, kuras sēdēja viņam līdzās. Viņ� mīlēja tās abas, lai gan - katru citādi, un jutās atvieglots, ka viņas viena otrai iepatiku�ās. Blekijs bija nojautis, ka tā būs, kaut arī Emma un Lora gan pēc izskata, gan pēc rakstura bija pilnīgi pretstati. Viņ� zag�us pavērās Lorā, kas tobrīd slaucija salvetē savas vārās, jutīgās lūpas. Dvēseliskā, atturīgā Lora, te nu viņa sēdēja- trausla kā porcelāns. Ar otru acs kaktiņu Blckijs paskatījās uz Emmu. Līdzās Loras maigajai piemīlībai Emmas skaistums �ķita mazliet me�onīgs un kvēls, viņā jautās pat kaut kas biedējo�s. Blekijam jau sen bija radu�ās aizdomas, ka vajadzības gadījumā Emma var būt arī ne�ēlīga un skarba. Un tomēr - par spīti �īm at�ķirībām, abām meitenēm piemita daudzas kopīgas īpa�ības: drosme, līdzjūtība un godīgums. Iespējams, ka taisni �īs rakstura iezīmes ļaus viņām sadraudzēties, Blekijs domāja. Kaut arī divdesmit vienu gadu vecā Lora bija tikai da�us gadus vecāka par Emmu, Blckijs ne�aubījās, ka viņa Emmu pieskatīs ar īstu mātes rūpību. Savukārt enerģiskās, dzīvespriecīgās Emmas klātbūtne izkliedes Loras vientulību, kuru tā izjuta pēc mātes nāves. Loras māte bija mirusi pirms �etriem mēne�iem.

Blekija uzmanību saistīja Emmas melodiskā balss -viņa aizrautīgi stāstīja Lorai par savu darbu Kalinska �ū�anas darbnīcā. Blckijs pagriezās, lai paskatītos uz Emmu. Viesistabas ro�ainajā gaismā viņas seja �ķita pats dzīvīguma iemiesojums. Viņa spēj ap�ilbināt jebkuru vīrieti. Bleķi js sev sacīja. Un tad viņam atkal ienāca prātā, kur� gan bijis tas vīrietis, ko Emma ap�ilbinājusi pirms septiņiem vai astoņiem mēne�iem. B1 ekijs joprojām nebija uzdro�inājies Emmai pavaicāt, kas ir bērna tēvs. Viņ� atvairīja �o urdo�o domu un pievērsās aktuālākai problēmai - kā piedabūt Emmu pārcelties pie Loras un sākt strādāt Tompsona fabrikā.

It kā būtu nolasījusi Blekija domas, Lora piepe�i ieteicās:

-Man �ķiet, ka �uvējas darbs jums patie�ām ir tuvs sirdij, Emma. Cik noprotu, jums to izdevās apgūt visai ātri. Esmu pārliecināta, ka arī au�ana jums nekādas grūtības nesagādās...

Lora apklusa, kā parasti, negribēdama kļūt nekautrīga vai uzbāzīga.

- Vai au�ana ir grūts darbs? - Emma piesardzīgi jautāja.

- Nē, nekā pārāk sare�ģīta tur nav - ja cilvēkam ir ķēriens un viņ� izprot au�anas procesu. Man �ķiet, ka jums, Emma, �is darbs nevarētu likties grūts.

Emma uzmeta a�u skatienu Blckijam un tad atkal pievērsās Lorai.

- Vai jūs varētu man sarunāt darbu pie Tompsona? Vai esat pārliecināta, ka jums tas izdosies?

- Esmu par to pilnīgi dro�a! - iesaucās Lora. - Tie�i

ļ vakar runāju ar priek�strādnieku, un viņ� teica, ka meklējot meitenes, kuras varētu apmācīt. Jūs varat stāties darbā kaut rītdien un ķerties pie au�amajām stellēm. Protams, sākumā kā mācekle.

Emma īsu brīdi pārdomāja Loras vārdus un tad strauji pieņēma lēmumu.

- Vai jums nebūtu nekas pretim, Lora, ja es apmestos jūsu mājā? Es nebū�u jums par apgrūtinājumu un kārtīgi maksā�u savu īres naudas dalu.

Viņa cie�i raudzījās Lorā, kuras eņģeļa sejiņā uzplauka priecīgs smaids, un Loras skaistās, brūnās acis iemirdzējās.

- Protams, Emma! Uzņem�u jūs ar vislielāko prieku. Nespēju no �īs mājas atteikties, lai gan īres maksa man vienai nav glu�i pa kabatai. Esmu te nodzīvojusi sava mū�a lielāko daļu, būtu skumji, ja nāktos aiziet. Turklāt jūs man būsiet brīni�ķīga kompanjone.

Viņa noliecās uz priek�u un sirsnīgi paspieda Emmas

roku.

- Es domāju, ka pēdējos divus grūtniecības mēne�us jums patie�ām der pavadīt tādā vietā kā Ārmlija. Es jūs pieskatī�u, Emma. Un es zinu, ka Blekijs man piekritīs...

- Es piekrītu! - iestarpināja Blekijs, nopriecājies par notikumu pavērsienu.

- Ļaujiet man jums izrādīt pārējās telpas - arī to istabu, kuru varu piedāvāt jums, Emma, - ierosināja Lora.

Viņa pirmā devās aug�up pa stāvām, �aurām kāpnēm. Kāpņu laukumiņā Lora atvēra kādas durvis.

- �ī būs jūsu istaba, Emma, - viņa sacīja ar gai�u smaidu.

Iegājusi istabā, Lora aizdedzināja sveci, kas stāvēja uz

kumodes.

- Nu, vai nav jauka un ērta istabiņa? - mīņādamies uz sliek�ņa, iesaucās Blekijs.

Viņ� pastūma Emmu uz priek�u. Meitene atskatījās un

teica:

- Jā, istabiņa ir piemīlīga.

Telpas lielāko daļu aizņēma prāva misiņa gulta, pārklāta ar lupatu segu. Sienas bija baltas, bet uz grīdas pie gultas bija novietots paklājs.

- Tā bija manu vecāku istaba, - teica Lora.

Tad viņa kautrīgi piebilda:

- Ceru, ka jums tā patiks, Emma. Istaba ir diezgan paliela, un, tā kā te ir divguļamā gulta, �eit varēs apmesties ari jūsu vīrs, kad atgriezīsies no dienesta flotē.

Emma jau pavēra muti, lai kaut ko sacītu, bet, paskatījusies uz Blckija seju, neko neteica.

- Ē... redzi, viņas vīrs tik ātri vis neatgriezīsies. Patlaban viņ� ir jūrā, un jādomā, ka būs tur vēl ļoti ilgi. Tā ka par Emmas vīra ērtībām mums patlaban nav jāraizējas! - teica Blekijs.

Viņ� paraudzījās apkārt, izmisīgi meklēdams iemeslu mainīt sarunas tematu, un tad ātri turpināja, bērdams vārdus kā pupas:

- Paskaties, Emma, te starp drēbju skapi un mazgā�anās galdiņu ir brīva vieta. Lūk, tur, pie loga! Tu varētu �ajā vielā nolikt �ujamgaldu un �ūt dāmu apģērbus, kā biji iecerējusi. Lora neiebildīs. Vai ne, mīlā Lora?

Blekijs cerēja, ka viņam izdevies novērst muļķīgās pārrunas par to sasodīto, Emmas izdomāto vīru.

- Protams, man nekas nav pretim. Mani tas netraucēs.

Lora pavērās Emmā, kura ar mazliet sarauktu pieri joprojām pētīja istabu. Lora apbēdināta nodomāja: �Ak Dievs! Viņai māja nepatīk.� Negribēdama ietekmēt Emmas lēmumu, Lora steidzīgi sacīja:

- �eit aug�ā ir mazliet vēsi. Vai neiesim lejā? Jums nav jāizlemj tūlīt, Emma. Jūs varat visu pamatīgi apdomāt un tad man pateikt.

Emma bija pamanījusi Loras sejā pavīdam sarūgtinājumu un satvēra meitenes roku.

- Man �ī istaba patīk! Nudien! Es ar prieku te apmetī�os. Protams, ja vien varē�u to atļauties.

Visi trīs atgriezās viesistabā. Blekijs iemeta kamīnā vēl da�as pagales, un Lora sameklēja savu mājsaimniecības rēķinu grāmatu. Viņa apsēdās pie kamīna līdzās Blekijam un Emmai.

- īres maksa par �o māju ir �etri �iliņi nedēļā, tā ka jūsu daļa, Emma, būs divi �iliņi. Vēl jāmaksā par malku un oglēm apkurei ziemas laikā un par parafīnu lampām. Es būtu ļoti pateicīga, ja arī �os izdevumus mēs varētu dalīt uz pusēm. Kopumā ziemā sanāks kādi pieci �iliņi nedēļā, bet vasarā izdevumi būs mazāki.

- Pieci �iliņi! - iesaucās Emma.

*

Lora vērās viņā ar rai�pilnām acīm.

- Vai dieniņ, tā jums ir pārāk augsta maksa? Varbūt es varu...

- Nē, tā nav pārāk augsta maksa, - Emma viņu pārtrauca. - Es gaidīju, ka būs jāmaksā daudz vairāk. Par to bēniņu ūķīti es maksāju Dcnicla kundzei trīs �iliņus nedēļā.

Lora pārsteigta lūkojās Emmā, un Blekijs nodārdināja:

- Es ta�u tev teicu, ka tas sasodītais sievi�ķis tev mauc deviņas ādas pār acīm, bet tu manī negribēji ne klausīties! Ak, Emma! Tev vajadzēja pārcelties pie Loras jau pirms vairākām nedēļām, kā es tevi lūdzu to darīt.

- Klusu, Blckij, nevajag tā uzbudināties! - Lora pus-nopietni, tomēr stingri viņu apsauca.

Meitene pasniedza Emmai mājsaimniecības rēķinu grāmatu.

- Jūs var at pati iepazīties ar maniem aprēķiniem. Gribu, lai jūs zinātu, cik kas maksā.

Emma negribēja grāmatu ņemt, bet Lora viņai to uzspieda. Viņa uzmeta skaitļiem tikai pavir�u skatienu, jo zināja, ka Lora nav tas cilvēks, kur� mēģinās uz viņas rēķina nopelnīt. Pēc mirkļa Emma atdeva grāmatu atpakaļ.

- Lora, lūdzu! Nelieciet man izburties cauri visiem �iem skaitļiem. Esmu pārliecināta, ka jūsu aprēķini ir precīzi. Patiesību sakot, man ir aizdomas, ka jūs neprasāt no manis pietiekami lielu summu. Negribu, lai jūs izdevumu lielāko daļu segtu no savas kabatas.

- Ak nē! - iebilda Lora. - Ar pieciem �iliņiem pilnīgi pietiek. Goda vārds!

Viņa nolika rēķinu grāmatu atpakaļ bufetes atvilktnē un turpināja:

- Vai Blekijs jums teica, ka par pirmo mēnesi, kamēr jūs mācīsieties par audēju, jums algu nemaksās?

Emma apstiprino�i palocīja galvu. Lora nokrem�ļojās, piesardzīgi paskatījās uz Emmu un teica:

- Par �o pirmo mēnesi es nojums nekādu maksu neņem�u.

- Nē, tā nedrīkst! Es nevaru to pieļaut! - iesaucās Emma.

Lora bija nepielūdzama.

-Es neņem�u nojums naudu par to laiku, kad jūs neko nepelnīsiet, Emma.

Lora redzēja, ka Emma neprātīgā lepnumā ir saslējusies, un saprata, ka �ēlastības dāvanas viņa nepieņems, tāpēc klusi piebilda:

- Nu, labi, iesim zelta vidusceļu. Maksājiet man tos divus �iliņus par īri.

Emma negribīgi piekrita, nevēlēdamās Loru apvainot, kaut gan sev nosolījās, ka maksās visus piecus �iliņus. Viņa paņems tos no saviem ietaupījumiem.

-Tātad nu viss ir norunāts. Emma pārcelsies uz �ejieni nākamsestdien. Es pats viņu atvedī�u, tā, lūk! - paziņoja Ble-kijs, ņemdams sarunas pavedienu atkal savās rokās.

Viņ� veltīja abām meitenēm starojo�u smaidu.

- Redzat, izrādījās, ka man ir taisnība. Es zināju, ka jūs sapratīsieties un viena otrai icpatiksietics.

Emma pasmaidīja, bet neko neteica. Viņa bija laimīga, ka izlēmusi par labu dzīvo�anai Ārmlijā kopā ar Loru Spen-seri. Emmu atkal pārņēma savāds, visaptvero�s miers, un viņa atslābinājusies atspiedās pret krēsla atzveltni, piepe�i juzdamās daudz bezrūpīgāka un dro�āka par savu nākotni. Viss nokārtosies, par to Emma tagad bija pārliecināta. Tobrīd viņa to, protams, nezināja, bet �o pirmo tik�anos ar Loru Spcnseri Emma Hārta atcerēsies visu mū�u. Gadu gaitā viņa pārliecināsies, ka Lora ir vienīgais patiesi labais cilvēks no tiem, kurus Emmai būs lemts iepazīt, un viņa ārkārtīgi iemīlēs �o cildeno dvēseli.

Nākamajā piektdienā Emma atvadījās no saviem darbabiedriem �ū�anas darbnīcā. Visi bija apbēdināti, ka viņa iet prom. Atvadas no Kalinskiem notika pie sabata vakariņu galda-D�enesa bija stingri to pieprasījusi. Pēc maltītes viņa paveda Emmu sāņus.

- Gribu, lai jūs man apsolāt, ka griezīsieties pie manis, ja da�u nākamo mēne�u laikā jums kaut kā icvajadzēsics, -D�enesa teica. - Ārmlija nav nemaz tik tālu, un es varu tur ierasties kurā katrā laikā.

- Ak, Kalinska kundze, cik jūs esal laipna! Paldies! Apsolu, ka rīko�os tie�i tā.

�ķiroties tika lietas asaras, vienīgi Deivids bija mierīgs, jo zināja, ka viņa un Emmas celi vēl krustosies. Lai būtu par to pilnīgi pārliecināts, Deivids bija pierakstījis Emmas adresi Ārmlijā un piekodinājis, lai Emma pēc iekārto�anās jaunajā vietā viņam noteikti atraksta. Pat Deniela kundzei �ķiroties bija asaras acīs, un arī viņa lūdza, lai Emma dod par sevi kādu zinu.

*

Pirmdienas rītā Lora aizveda Emmu uz Tompsona fabriku. Emmai �ī viela jau pirmajā mirklī izraisīja riebumu, un viņa to sāka ienīst tikpat stipri, kā bija mīlējusi Kalinska darbnīcu. Te nebija ne vēsts no mazās �ū�anas darbnīcas biedriskās gaisotnes. Nevienu nedzirdēja nedz jokojam, nedz smejamies. Fabrikā valdīja dzel�aina disciplīna, un uzraugi, kuri staigāja starp stellēm, bija skarbi un prasīgi. Jēlvilnas smaka Emmai bija pretīga, un sākumā viņai �ķita, ka no steļļu nemitīgās klaboņas viņa zaudēs dzirdi. Tre�ajā darbadienā Emma bija tuvu nervu sabrukumam - viņa redzēja, kā atspole trāpa kādai meitenei pa seju, sakropļojot viņu uz mū�u. Tādi nelaimes gadījumi fabrikā bija diezgan bie�i.

Lora bija laba skolotāja - pacietīgi viņa atkal un atkal skaidroja māceklei audējas amata noslēpumus, tomēr- pretēji gaidītajam - Emmai �is darbs likās grūts. Viņai bija paniskas bailes no �slazda�-tas izveidojās, ja pārtrūka kādi simt pavedieni. Lai izlabotu �o kļūmi, bija nepiecie�amas vairākas stundas Lai atgūtu zaudēto, audējai pēc tam bijajāstrādā drud�ainā steigā. Emmai laimējās - viņa bija pietiekami uzmanīga, un.�slazds� viņas stellēs nekad neizveidojās.

Kaut arī Emma juta nepatiku pret �o darbu, viņa bija apņēmusies izturēt līdz galam - nekas nedrīkstēja gūt pār viņu

Viņa un Lora devās uz darbu se�os no rīta un atgriezās se�os vakarā. Emmai dienas �ķita nebeidzami garas. Laikam ritot, viņa kļuva smagnējāka - piebriedu�ais vēders traucēja strādāt, un Emmu aizvien bie�āk pārņēma nogurums un apātija. Daudzas stundas stāvot pie stellēm, viņas kājas piepampa, un Emmai bie�i vien �ķita, ka bērns piedzims turpat uz fabrikas grīdas. Liels mierinājums paguruma brī�os viņai bija Loras draudzība. Emmu sajūsmināja Loras labā humora izjūta, un viņa vairs nesaprata, kā būtu varējusi iztikt bez Loras stingrā atbalsta un sirsnīgās gādības.

(virsroku, turklāt Emma zināja, ka citas izejas viņai nav. Ja gribēja nopelnīt sev iztiku, bija jāpierāda, ka esi audējas amatam derīga. Emma bija pietiekami attapīga un viņas pirksti -gana veikli, lai vienā mēnesī audējas amata prasme būtu Emmai rokā. Izrādījās, ka Lorai taisnība. Iegūstot lielāku pieredzi, pieauga arī Emmas pa�apziņa, tomēr darbs nomāco�ajā, stingri uzraudzītajā vidē viņai joprojām nepatika.

Kādā otrdienas vakarā marta beigās Emma sajuta, ka tuvojas dzemdības, un Lora viņu aizveda uz Svētās Marijas slimnīcu Hiltopā. Pēc desmit stundām bērns nāca pasaulē. Emmai par prieku, izrādījās, ka piedzimusi meitene. Tie�i pēc mēne�a Emma kļuva septiņpadsmit gadus veca.

Emma sēdēja pie kamīna Loras mājas viesistabā un drūmi raudzījās tuk�umā. Viņas sirdi nomāca kāda problēma -tā bija tik smaga, ka aizēnoja visu citu. Emma zināja, ka viņai tā jāatrisina, pie tam nekavējoties. Viņa lauzīja galvu kop� bērna piedzim�anas brī�a, bet joprojām nebija spējusi pieņemt kādu lēmumu. Prāts teica vienu, bet mīlestība un rūpes par bērnu alla� guva virsroku. Bijajāizlcmj mazulītes tuvākā nākotne. Vilcināties vairs nevarēja.

Emma nodrebinājās - viņai bija nosalu�as kājas. Pēc bērna piedzim�anas Emmu mocīja smeldzo�as kaulu sāpes. Viņa smagnēji piecēlās un sabikstīja kamīnā pagales, rīkodamās ar biguli tik sparīgi, it kā gribētu izgāzt uz gruzdo�ajām �ķilām dusmas par savu bezpalīdzību. Kamīnā liesmas uz�āvās augstāk un spo�i apgaismoja omulīgo, rūpīgi sakārtoto viesistabu.

Gaismas strēle pārslīdēja arī bērnam, kas gulēja pie Emmas kājām pagaidu �ūpulītī, kuru Lora bija sameistarojusi no atvilktnes, biezām segām un dūnām pildītiem spilveniem. Mazulīte gulēja uz sāniem, un viņas pūkainie, sudrabaini blondie matiņi uguns gaismā vizēja, apaļā sejiņa bija piesār-tusi, bet sīkā plaukstiņa savilkta dūrītē, kuru meitenīte bija piespiedusi pie mutes. Mazā bija cie�i aizmigusi. Tas bija Emmas bērns. Dala no viņas pa�as. Kā gan viņa lai spētu no meitiņas �ķirties? Glu�i negaidīti Emmā sacēlās dumpības gars - ar jaunu spēku uzvilnīja apņem�anās, ka apstākļiem nedrīkst būt pār viņu vara.

- Es nepieļau�u, lai ar tevi atgadītos kaut kas slikts! -Emma klusi, bet dedzīgi �ukstēja duso�ajam bērnam. - Nemū�am! Un tev būs viss, ko vien iespējams par naudu nopirkt. To es tev apsolu!

Emma kādu brīdi novēroja savu �etras dienas veco meitu un tad atgriezās pie kamīna. Neviens upuris viņai nebūs par lielu, ja vien tas būs vajadzīgs viņas bērna dro�ībai un labklājībai. Beidzot Emma atkal paņēma �uvekli - flaneļa naktskreklu - un atsāka strādāt. Viņa nedrīkstēja nokauties ar domām par nākotni. Jādara, kas nodomāts, un lēnām jāvirzās uz priek�u - soli pa solim, dienu pēc dienas. Tā ir vienīgā izeja.

Emmas rūpīgie dūrieni virknējās cits aiz cita, tomēr viņu pa�u aizvien vairāk pārņēma pilnīgas nomāktības sajūta. Kaut ko tādu Emma savā mū�ā nebija piedzīvojusi. Viņa apzinājās, ka nevarēs paturēt bērnu pie sevis, lai cik ļoti to arī gribētu. Emmai bija jāstrādā fabrikā un jānopclna iztika, un nebija neviena cilvēka, kur� pa dienu varētu rūpēties par mazulīti. Protams, viņai ne prātā nenāca nodot meitiņu bāreņu patversmē vai ļaut kādam viņas bērnu adoptēt. Ja atmeta abas �īs iespējas, atlika viens vienīgs risinājums. Arī par to Emma nebija sajūsmināta, ta�u pēc vairākām bezmiega naktīm viņa bija sapratusi, ka citas izvēles nav. Tobrīd viņa atkal visu pārlika savā prātā, domās uzskaitot ieceres priek�rocības un trūkumus. Emmu plosīja pretrunīgas izjūtas - tās nomainīja cita cilu tikpat ātri, kā viņa ar adatu darbojās gar naktskrekla vīli.

- Hallo! Hallo! Vai kāds ir mājās?

Izbijusies Emma strauji pacēla galvu. Durvis bija vaļā, un uz sliek�ņa stāvēja Blekijs O�Nīls. Ārā bija dzestra marta diena, un pui�a alla� iedegusī seja bija vējā pietvīkusi, bet mati savēlu�ies cirtainā ērkulī. Blekijs izskatījās varen apmierināts ar sevi un dzīvi. Viņ� bija apkrāvies ar vairākiem saiņiem.

- Blckij! Negaidīju, ka tu būsi klāt tik ātri! - iesaucās pārsteigtā Emma.

Viņa nolika �uvekli un piecēlās, automātiski pieglauzdama savus nevainojami sakārtotos matus.

Blekijs smaidīdams sakrāva saiņus uz galda. Viņ� pievilka Emmu sev klāt un apskāva ar varenajām rokām, mīļi raudzīdamies viņai sejā.

- Tu pēc dzemdībām izskaties kā pats veselības un skaistuma iemiesojums, - Blekijs secināja, veltīdams Emmai atzinīgu skatienu.

Viņa izmocīja smaidu, mēģinādama noslēpt savu drūmo noskaņojumu, ta�u neko neteica. �ķietami nemanīdams Emmas nomāktību, Blekijs aizrautīgi turpināja:

- Atnesu bērnam da�as dāvaniņas. �ādi tādi sīkumi, bet ceru, ka tev patiks.

Viņ� norādīja uz apkrautā galda pusi.

- Ak, Blckij, tu esi pārāk devīgs! Tu nedrīksti iz�ķiest tik daudz naudas manam bērnam. Tu ta�u jau esi gana mani apdāvinājis.

- Tie�i tam jau nauda, manuprāt, ir domāta - lai to tērētu.

Viņ� novilka mēteli un devās to novietot uz drēbju pakaramā, kas atradās pie durvīm.

- Mēs ar tēvoci Pētu patlaban pelnām vairāk nekā jebkad. �onedēļ vien saņēmām divus lielus pasūtījumus, gaidāms vēl arī tre�ais, tā ka mums pat nāksies nolīgt papildu strādniekus. O�Nīlus ir apņēmusi panākumu aura!

Viņ� pagriezās pret Emmu un piemiedza viņai ar aci.

-Turklāt man vakar krita, tā teikt, lielais loms. Laimēju Donkasteras zirgu skrie�anās sacīkstēs. Tā, \ūk,mavourneen\ Uz vienu likmes mārciņu dabūju atpakaļ divdesmit. Nu, un tad es nodomāju: �Jātu, Blekij O�Nīl, �onedēļ esi tāds laimes bērns un tev kabatas pilnas ar naudu, tu nedrīksti aizmirst savu labo draudzeni Emmu.� Un es tūlīt pat devos uz Brigcitu un nopirku da�as lietiņas mazajai, mīļajai Zvārgulītci.

- Priecājos, ka tev veicies, Blekij. Bet vai tev tomēr nevajadzētu pietaupīt naudu, lai tu reiz varētu uzbūvēt to di�o māju, par kuru tik bie�i esi man stāstījis? - pamācīja pragmātiskā Emma.

Blekiju �is aizrādījums uzjautrināja. Viņ� paraustīja plecus.

- Kādu dienu man piederēs D�ord�a stilā būvēta māja, Emma. Un tie da�i �iliņi, ko esmu �odien izdevis, mana sapņa īsteno�anos daudz neaizkavēs.

Blckijs nolieca savu ra�eno augumu un nometās ceļos līdzās �ūpulītim, lai aplūkotu bērnu.

- Nu, vai nav viena maza mīlulīte!

Viņ� bezgala uzmanīgi sakārtoja sedziņu,

- īsts eņģelītis, lūk, kas viņa ir!

Bērns sakustējās, samirk�ķināja savas garās, sudrabainās skropstas un atvēra acis. Mazā pasmaidīja un sāka zem sedziņas kustināt kājas. Blekijam iemirdzējās acis.

- Skaties, Emma! Man nudien �ķiet, ka viņa jau pazīst savu tēvoci Blekiju!

-Jā, tā rādās gan,-piekrita Emma. - Un viņa patiesi ir mīļa un laba mazulīte. Kop� esam atgriezu�ās no Svētās Marijas slimnīcas, meitiņa tikpat kā nav raudājusi.

Viņa paraudzījās uz galda pusi.

- Paldies par dāvanām, Blekij!

- Ak, ko nu! - atteica Blckijs un piecēlās. - Nāc labāk tās apskatīt! Ver vaļā! Sāc ar �o sainīti!

Viņ� pasniedza Emmai prāvāko vīstokli. Emma apsēdās uz krēsla un attina saini.

- Blekij, tas ir pasakains! - viņa iesaucās, turēdama rokās sārtu adītu mētelīti, rotātu ar ro�ainām lentēm.

Blckijs staroja.

- Te ir arī mētelītim pieskaņota cepurīte un zābaciņi, -viņ� sacīja, sniegdams Emmai nākamo sainīti. - Ceru, ka mazajai tie derēs. Nevarēju lāgā saprast, kāda izmēra apģērbs man jāpērk, jo neesmu radis kaut ko iegādāties tik mazam kukainītim.

Viņ� paraudzījās Emmā ar ba�īgu skatienu.

- Kā tev �ķiet, vai bū�u notrāpījis pareizo izmēru?

- Viss derēs mazulītei kā uzliets, - apgalvoja Emma. - Paldies, Blekij!

- Tad atver �o - pēdējo sainīti! - viņ� mudināja. - Tur gan nav nekas tik praktisks kā mētelītis un cepurīte, bet, manuprāt, arī �is priek�mets Zvārgulītei var noderēt. Viņai ta�u būs vajadzīgas arī rotaļlietas, vai ne, Emma?

Viņa nepacietīgi attina papīru un izņēma no tā pūkainu, baltu jēriņu, kura kaklu rotāja lielā pu�ķī sasieta rozā lente un zvaniņ�.

- Ak, tas patiesi ir jauks! Un tu esi nopircis arī grabu-līti! - Emma priecājās.

Viņa pakratīja spo�i nopulēto stīpu, kurai, tāpat kā jēriņam, bija piestiprināts zvaniņ�, un tad nolika rotaļlietas �ū-pulītī blakus bērnam. Emma piecēlās un noskūpstīja Blekiju.

- Paldies, Blekij! Tu esi tik labs pret mums.

Emmu aizkustināja acīm redzamā rūpība, ar kādu puisis bija izvēlējies dāvanas viņas mazajai meitiņai.

- Ak, tie jau tādi sīkumi vien, - viņ� teica un pavērās apkārt. - Un kur tad ir Lora?

- �opēcpusdien katoļu baznīcā notiek labdarības tirdziņ�, un viņas pārziņā ir viens no stendiem. Ap tējas laiku Lora būs atpakaļ. Tu ta�u paliksi uz lēju, vai ne?

- Protams!

Blckijs iekārtojās krēslā iepretim Emmai un sameklēja kabatā cigaretes. Vienu aizkūpinājis, viņ� sacīja:

- Un kad tev jāatgrie�as darbā, mavourneenl

Emma kādu brīdi neatbildēja, tad lēni pacēla galvu.

- Varu vēl mazliet atpūsties. Priek�strādnieks teicis Lorai, ka pēc iznāk�anas no slimnīcas drīkstu vienu nedēļu neiet uz fabriku. Tur �obrīd nav pārāk daudz darba, turklāt viņi jau neko nezaudē, jo maksā par gabaldarbu. Ja es nestrādāju, neko arī nesaņemu.

- Un tu atvēlēsi sev �o brīvo nedēļu? Manuprāt, tev vajadzētu to darīt, - piezīmēja Blckijs, cie�i raudzīdamies Emmā.

- Lora arī domā tāpat. Viņa raizējas par manu veselību. Bet es jūtos ļoti labi. Nudien tā ir, Blekij. Es varētu sākt strādāt jau pirmdien, bet...

Emmai aizrāvās balss, un viņa, acis nodūrusi, ņēmās pētīt �uvekli. Tad viņa domīgi pabeidza:

- Es tomēr domāju, ka to nedarī�u. Man nākamnedēļ jānokārto da�as lietas.

Emma atkal nolaida plakstiņus un neko tuvāk nepaskaidroja. Blekijam negribējās viņu izpra�ņāt, jo Emma varēja sadusmoties. Viņa ne vienmēr bija noskaņota uz atklātību, un Blekijs bija iemācījies viņu lieki neiztaujāt.

Pēc mirkļa Emma ierunājās:

- Tātad jums ar darbiem sokas, vai ne?

-Jā, meitēn, tā ir gan! Un, vai zini, man pirmo reizi uzticēts izstrādāt būvējamās mājas plānu.

Viņ� mazliet kautrīgi pasmējās.

- Nu, ne jau veselai mājai - tas būs tikai viens mājas spārns, ko mums pasūtījis kāds klients no Hcdinglejas. D�entlmenim - kur�, starp mums runājot, ir īsts naudas maiss - bija iepatiku�ās da�as manas idejas, un viņ� lūdza mani turpināt darbu pie plānojuma izstrādā�anas. Tā ka manas nodarbības vakarskolā sāk atmaksāties.

- Tas ir brīni�ķīgi, Blekij!

Emma to pateica diezgan nevērīgi, it kā būtu klausījusies pa ausu galam. Blekijs acumirklī kļuva modrs. Viņ� pamanīja nomāktību Emmas sejā un to, ka viņa acīm redzami nav ieinteresēta sarunā. Emmas zaļās acis bija satumsu�as, bet lūpas savilktas sāpīgā vaibstā. Nē, nevis sāpīgā, bet gan cie�anu pilnā, Blekijs sevi pārlaboja. Viņ� brīnījās, par ko Emma tā satraukusies, bet atkal atturējās no izvaicā�anas. Stāstīdams par savām iecerēm, viņ� ar vienu acs kaktiņu uzmanīgi novēroja Emmu. Beidzot Blekijs tomēr neizturēja un atļāvās pajautāt:

- Kāpēc tu esi tik drūma, mīļā Emma? Tas nemaz nav tev raksturīgi.

Viņa neatbildēja.

- Klau, Emma, tu esi apmākusies kā lietaina diena. Saki ta�u - kas tevi nomoka?

- Ak, nekas...

Mazliet vilcinājusies, Emma tomēr pati pret savu gribu izgrūda:

- Es drusku raizējos par to, ka bērns nav kristīts.

Blekijs apjuka. Viņ� skatījās uz Emmu ar neizpratnes

pilnu skatienu, tad atmeta galvu atpakaļ un sāka skaļi smieties. Emma izskatījās aizvainota, bet Blekijs nespēja rimties.

-Tu raizējies par to, ka bērns nav kristīts! - viņ� atsaucās, pūlēdamies apspiest jautrības vilni. - Neticu pats savām ausīm, Emma. Kāpēc tevi tas satrauc? Tu ta�u pati mēne�iem ilgi esi apgalvojusi, ka Dievam netici.

- Un neticu arī! Manas domas par to nav mainīju�ās, -iekliedzās Emma. - Bet es jūtu, ka nodaru bērnam netaisnību. Varbūt mana meita ticēs Dievam, kad būs pieaugusi, un pārmetīs man, ka neesmu likusi viņu kristīt.

Blekijs redzēja, ka Emma runā nopietni, tāpēc teica:

- Kāpēc tad tu neej pie Kristus baznīcas vikāra un nenokārto...

- Ak, es nevaru to darīt, - Emma viņu skarbi pārtrauca, uzmezdama Blekijam vēsu skatienu. - Vikārs gribēs redzēt bērna dzim�anas apliecību, jo tādi ir noteikumi, un tad viņ� skaidri un gai�i redzēs, ka bērns ir... ir... nelikumīgs, un negribēs mazo kristīt. Turklāt es negribu, lai viņ� vai jebkur� cits jauktos manās darī�anās.

-Emma, jātu negribi iet uz Kristus baznīcu, es nudien nezinu, ko vēl tu varētu darīt. Bērnam jāpaliek nekristītam, un tas ir viss!

- Jā, es zinu. Nebūtu ar tevi par to runājusi, ja tu nevaicātu, kāpēc esmu sadrūmusi. Tev taisnība, nekas nav līdzams. Man atliek tikai cerēt, ka mans bērns kādu dienu nevērsīsies pret mani ar pārmetumiem.

Ja bērns par kaut ko ari būs dusmīgs, domāja Blckijs, tad ne jau par to, ka nav nokristīts. Būt par ārlaulības bērnu noteikti ir daudz nepatīkamāk nekā palikt nekristītam. Bet skaļi viņ� sacīja:

- Tu esi sapinusies pretrunās, mana mīļā meitene. Bet kāpēc tu nevarētu kristīt mazo kādā baznīcā, kas atrodas attālākā Līdsas nostūrī? Tur tevi neviens nepazīs, un tur nebūs nekādas nozīmes, vai kāds ir lasījis to, kas rakstīts dzim�anas apliecībā, vai nav.

- Nē! Nē! Es negribu, lai kaut viena dzīva dvēsele zinātu, ka mans bērns nav dzimis likumīgā laulībā, - atcirta Emma.

Piepe�i Blekijam ienāca prātā lieliska ideja.

- Klau, mēs pa�i viņu nokristīsim! Tepat uz vietas un

tūlīt!

Viņ� pielēca kājās un apņēmīgi devās uz virtuvi, kur atradās izlietne.

- Līdsas kooperatīvās ūdensapgādes sabiedrības ūdens būs kristī�anai tikpat noderīgs kā jebkur� cits, - viņ� līksmi klaigāja. - Iedod man kādu kausu!

- Kā to saprast - �nokristīsim pa�i�? Es nesaprotu.

Emma sarauca pieri.

- Tā kā tu esi tik ļoti noraizējusies par to, ka tavs bērns paliks nekristīts, es pats to izdarī�u. Tagad. Atnes bērnu pie izlietnes! Nu, nāc! - Blekijs mudināja, stāvēdams uz virtuves sliek�ņa.

Emmas sejā atspoguļojās neticība.

- Tu to darīsi! Bet vai tā drīkst? Vai tad tās būs īstas kristības?

- Protams, drīkst! Dari, kā es tev saku, - viņ� izrīkoja. - Es �o darbiņu varu padarīt tikāt labi kā vikārs vai mācītājs.

Kaut arī esmu nolādēts katolis, tomēr tev jāzina, ka es joprojām ticu Dievam. Es varbūt neeju uz baznīcu, ta�u no ticības nekad neesmu atteicies. Nekad. Par to tu vari būt dro�a. Un Dievs mīt ikvienā cilvēkā. Tā ir mana vissvētākā pārliecība. Es jūtu Viņu savā sirdī, un tas ir vissvarīgākais. Sajust Viņa mū�īgo mīlestību un klātbūtni.

Kaut arī Emma bija apmulsusi, viņa saprata, ka Blekijs runā nopietni.

Viņ� klusā, laipnā balsī turpināja:

- Domāju, ka Visaugstais man piedos �o patvaļu, jo es ķeros pie �ī darba ārkārtēju apstākļu spiests. Un Viņ� pieņems mazulīti kā vienu no saviem svētītajiem bērniem, Emma. Tā noteikti būs. Viņa pa�a dēls, Jēzus, ir sacījis: �Laidiet bērniņus pie manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība.� Tici man, nav svarīgi, kur� to dara un kurā vietā, svarīgi, lai tas tiktu darīts mīlestībā uz Dievu un mazo radībiņu. Mums, Emma, nav vajadzīga nedz baznīca, nedz kristāmais trauks.

-Es ticu tev, Blekij, un gribu, lai tu nokristī manu bērnu.

- Nu tu atkal esi agrākā Emma, - teica Blekijs. - Nes tagad mazulīti �urp!

Blekijs sāka darboties pie izlietnes, sagatavodams kausu ar siltu ūdeni, tad piesteidzās pie kumodes un, atvilcis atvilktni, meklēja dvieli.

Emma izcēla bērnu no pa�darinātā �ūpull�a un aijāja viņu uz rokām, glāstīdama mazo sejiņu un maigi dūdodama.

- Mana mazā, mīļā meitenīte, - �ukstēja Emma.

Pavisam negaidīti viņas iztēlē pazibēja Edvina Fērlija

seja. Ja vien Edvins nebūtu bijis tik ne�ēlīgs... Viņ� tagad varētu raudzīties bērnā un mīlēt to tāpat kā es. Emma ar �ausmām atklāja, ka nebija spējusi izdzēst no atmiņas nedz viņa

vārdu, nedz seju. Mēne�iem ilgi Emma nebija domājusi par Edvinu un, ja arī iedomājās, tad tikai ar naidu. Bērnam dzimstot, viņa tēvs Emmai nebija ne prātā, bet nu viņa no domas par Edvinu vairs nespēja atbrīvoties un apjukumā zaudēja modrību.

Blekijs no viesistabas otra gala viņai uzsauca:

- Un kā tad mēs mazo Zvārgulīti sauksim? Vai vārdu jau esi izdomājusi?

Emma bija tā iegrimusi atmiņās, ka nemanot nosauca skaļi to vārdu, kur� viņai bija uz mēles.

- Edvīna...

Aptvērusi, ko ir izdarījusi, Emma sastinga pie izlietnes, satriekta par savu neapdomību Kāpēc es nosaucu viņa vārdu, Emma brīnījās, dusmodamās uz sevi. Viņai nebija nācis ne prātā dot bērnam Edvina vārdu. Jau pirms vairākām nedēļām Emma bija nolēmusi, ka meitenīti sauks par Loru. Nu viņai �ķita, ka zūd pamats zem kājām.

Arī Blekijam no pārsteiguma mute bija palikusi vaļā. Viņ� redzēja, kā Emma saspringst - zem blūzītes baltā zīda varēja saskatīt viņas plecu lāpstiņas. Viņ� klusībā atkārtoja pie sevis nule dzirdēto vārdu, un tad pēk�ņi Blekijam bija skaidrs, kas ir bērna tēvs. Edvins Fērlijs. Par to nebija ne mazāko �aubu. Viss sakrita. Kāpēc viņ� jau agrāk nebija iedomājies par Edvinu? Patiesība bija skaidri saskatāma. Blekijs ta�u mēne�iem ilgi klusībā ap�aubīja Emmas stāstu, būdams pārliecināts, ka �ī izsmalcinātā meitene nevarēja sapīties ar kādu ciema lamzaku. Blekijam sāpēja sirds Emmas dēļ, un viņam gribējās to mierināt. Redzot Emmas apjukumu, viņ� bija pilnīgi pārliecināts, ka Edvina vārds viņai izsprucis nejau�i, un saprata, ka jebkur� mierinājuma �ests tagad būtu nevietā. Blekijam bija skaidrs arī tas, ka Emmai nav ne prātā nācis nosaukt meitu parEdvinu. Apdomīgajai, piesardzīgajai Emmai glu�i vienkār�i bija misējies. Viņa pieļāvusi kļūdu un nu nezina, kā to izlabot.

Un tā nu Blekijs bezrūpīgā tonī sacīja:

- Kur tad tu sameklēji tik elegantu vārdu? Jādomā, būsi izlasījusi to kādā ilustrētajā �urnālā. Savāds vārds, bet, manuprāt, Zvārgulītci tas piedien itin labi. Man �is vārds patīk. Jā, nudien!

Emma palocīja galvu, neuzdro�inādamās runāt. Blekijs pārlika pār roku dvieli un tad paraudzīja ūdeni, tī�i vilcinādamies, lai Emma varētu atgūties.

- Nu, tā - esmu gatavs, - viņ� sacīja ar gai�u smaidu. -Turi bērnu nedaudz izstieptās rokās... Jā, tā ir labi.

Savaldījusies Emma teica:

- Pilnā vārdā viņu sauks par Ed... Edvinu...

Viņa sastomījās, norija siekalas un turpināja stingrākā

balsī:

-Loru Scinu...

- Par �einu! - pārsteigtais Blekijs Emmu pārtrauca.

- Jā, par godu tev. Es ta�u nevarētu viņu nosaukt par Palriku vai Dezmondu, bet Blekija skanētu drusku jocīgi, vai ne?

Blekijs iesmējās.

-Taisnība! Taisnība! Jūtos glaimots un iepriecināts, Emma. Nu tad sūksim!

Viņ� iemērca pirkstus kausā ar ūdeni un mazliet teatrāli uzvilka krustu virs bērna pierītes.

- Pagaidi mirkli! - iesaucās Emma. � Es neesmu katoliete un mans bērns arī ne. Anglikāņu baznīcas vikārs tikai uz�laksta bērnam da�as ūdenslāses. Viņ� nevelk krustu. Mums viss jādara, kā pieklājas. Lūdzu, sāc no sākuma!

Blekijs apspieda smaidu. Pārsteidzo�i, ka pārliecināta ateiste tik ļoti rūpējas par rituāla precizitāti.

- Es saprotu, Emma.

Viņ� noslaucīja mitro krustu no bērna pieres, atkal iemērca savus lielos, brūnos pirkstus ūdeni un ceremoniāli uz-�ļakstīja mazajai da�as pilītes. Meitenīte skatījās uz Blekiju, acis nemirk�ķinādama.

-Kristīju tevi par Edvinu Loru Seinu Hārtu. Dieva Tēva, Dieva Dēla un Svētā Gara vārdā.

Blekijs pārmeta krustu sev pa�am, noliecās un noskūpstīja mazulīti. Viņ� uzsmaidīja Emmai un noskūpstīja arī viņu.

- Tā, lūk, mavourneen. Bērns ir nokristīts. Vai nu tu jūties laimīgāka?

-Jā, Blekij. Paldies! Tu to izdarīji ļoti jauki. Un paskaties uz mazulīti! Viņa smaida un neraudāja pat tad, kad tu ap�ļakstīji viņu ar ūdeni. Tagad esmu pārliecināta, ka viņas dzīve būs laimīga. Es no savas puses centī�os sagādāt viņai visu to labāko, Blekij.

Emma svinīgi vērās Blekijam sejā.

-Viņai būs visskaistākās drēbes, viņa apmeklēs vislabākās skolas un kļūs par īstu lēdiju. Es to panāk�u, un nekas mani neaizkavēs.

Nopietno sejas izteiksmi nomainīja maigs smaids, un Emma turpināja:

-Nevaru iedomāties, kāda viņa izskatīsies, kad paaugsies. Kā tev �ķiet, Blekij, kam viņa būs līdzīga?

Fērlijicm, protams, nosprieda Blekijs, uzmanīgi aplūkojis bērnu. Raksturīgie vaibsti bija saskatāmi pat zīdaiņa sejā.

- Lai būtu kā būdams, viņa būs skaista, - teica Blekijs. - Bet liec nu mazo atpakaļ �ūpulī un salūko Loras portvīna pudeli. Mums ta�u jāuzsauc tosts par godu nokristītajam bērnam.

- Ai, Blckij, vai mēs drīkstam to darīt? Lora var apvainoties, ja mēs rakņāsimies pa viņas...

-Neesi nu muļķīga, Emma! - caur smiekliem iesaucās Blckijs. - Viņai nebūs nekādu iebildumu. Un es jebkurā gadījumā mazliet vēlāk aizstaigā�u līdz dzērienu tirgotavai un nopirk�u jaunu pudeli. Mums jāiedzer uz Edvinas veselību. Tāda ir tradīcija.

Emma piekrīto�i pamāja un sameklēja pudeli. Viņi iedzēra uz bērna veselību rubīnsarkano portvīnu, kuru Emma bija ielējusi divās mazās glāzītēs.

- Lai viņa ir veselīga, bagāta un gudra, - novēlēja Ble-kijs, iedzerdams malku vīna. - Es nepiemetinā�u - skaista, jo mēs labi zinām, ka viņa ir atsitusies savā māte!

Emma iepriecināta un apmierināta smaidīja, un viņi apsēdās pie kamīna un, iegrimu�i katrs savās domās, malkoja vīnu. Pēc īsa brī�a Emma ieteicās:

-Mēs nedrīkstam stāstīt Lorai par kristībām. Viņa mūs neatbalstīs un neatzīs par likumīgu to, ko izdarījām. Turklāt viņa brīnīsies, kāpēc es negāju uz baznīcu.

Blekijs piekrīto�i palocīja galvu un sarauca pieri.

- Jā, tev taisnība. Bet ko tu vispār domā viņai teikt, Emma? Nezinādama patiesību, Lora �ā vai tā brīnīsies, kāpēc tu neej uz baznīcu nokristīt bērnu.

- Sacī�u viņai, ka gribu to darīt Riponā, - atbildēja Emma, tajā pa�ā brīdī apjau�ot, ka beidzot ir pieņēmusi lēmumu par bērna tuvāko nākotni.

- Riponā! Kāpēc tad tur? - Blekijs pārsteigts vaicāja.

Emma uzmanīgi pavērās draugā, nokrem�ļojās un klusi

sacīja:

- Tāpēc, ka uz turieni mēs ar meitiņu nākamnedēļ brauksim. Aizvedī�u viņu pie savas māsīcas Fredas.

Blekijs izskatījās apmulsis, un Emma steidzās paskaidrot:

- Viņai būs jādzīvo pie manas māsīcas. Tu ta�u zini, ka es nevaru paturēt bērnu pie sevis, ja man ir jāiet uz darbu. Tu pats par to esi runājis mēne�iem ilgi.

Blekijs samiedza acis.

- Vai tu ar savu māsīcu esi sazinājusies? Vai viņa ir ar mieru pieņemt Edvinu?

- Nē. Baidījos rakstīt, jo viņa varētu manu lūgumu noraidīt. Bet, ja ieradī�os ar bērnu uz rokām, zinu, ka Freda mūs pieņems.

Emma pūlējās pie�ķirt savai balsij pēc iespējas pārliecino�u toni.

- Fredai ir laba sirds, Blckij, un, kaut arī viņai ar manu māti bija liela gadu starpība, abas bija ļoti tuvas. Freda ir ļoti sirsnīga un mīl bērnus. Viņai pa�ai ir divi mazuļi. Skaidri zinu, ka viņa man neatteiks, ja redzēs bērnu. Un es viņai par Edvinas aprūpē�anu maksā�u.

Blekijs nopūtās.

- Tava nodoma praktisko pusi es saprotu, bet vai tu neskumsi pēc meitiņas?

-Jā, protams, es ļoti skum�u, Blekij. Ļoti! Bet, tiklīdz bū�u nostājusies uz kājām, Edvina varēs atgriezties pie manis. Pagaidām apciemo�u viņu vienu vai divas reizes mēnesī.

Blekijs nobēdājies purināja galvu - viņa ķeltiskā dvēsele smcldza, iedomājoties, ka Emmai būs jā�ķiras no bērna. Blekijs tomēr centās runāt mundrā tonī.

- Un kad tie�i tu brauksi uz Riponu? - viņ� vaicāja.

Emma iekoda lūpā.

- Ceturtdien. Ilgāk atlikt vairs nevarē�u. Piektdienu pavadī�u pie Fredas kopā ar mazo un tad brauk�u atpakaļ, lai no pirmdienas sāktu strādāt.

Redzēdama Blckija satriekto seju, viņa iekliedzās:

- Man tas ir jādara! Citas iespējas nav!

Emmai acis sanesās asaras un balss drebēja.

- Es zinu, Emma. Es zinu. Lūdzu, neuztraucies! - Ble-kijs viņu līdzjūtīgi mierināja.

Viņ� noliecās uz priek�u un satvēra Emmas roku.

- �ajos apstākļos tas ir labākais, ko tu vari darīt.

- Meitiņa vismaz būs kopā ar mūsu ģimenei piederīgu cilvēku un varēs elpot svaigo lauku gaisu, - Emma stingri noteica, it kā lai pārliecinātu ne vien Blekiju, bet arī pati sevi par sava lēmuma saprātīgumu.

- Bet kā būs ar tavu tēvu? - jautāja Blekijs. - Vai tava māsīca nepavēstīs viņam par bērnu?

- Nē, to Freda nedarīs, ja es viņu palūg�u, - atbildēja Emma, cerēdama, ka tā patie�ām būs. - Freda pazīst manu tēvu un gribēs mani pasargāt no viņa dusmām. Freda tā rīkosies kaut vai manas mātes dēļ - yiņas bija glu�i kā māsas.

Emma ieskatījās Blckijam tie�i acīs un turpināja:

-Es izstāstī�u viņai visu patiesību, Blekij, - par to puisi no mūsu ciema, kur� mani pameta un aizmuka, lai iestātos flotē.

- Jā, tas tev jādara gan, - piekrita Blekijs, nodomādams, ka māsīcai stāstāmā patiesība mazliet at�ķirsies no tās pasaciņas, ko Emma līdz �im visiem stāstījusi.

Piepe�i viņam ie�āvās prātā vēl kāda doma, un Blekijs, mirkli vilcinājies, izteica to skaļi:

- Emma, tu iepriek� runāji par dzim�anas apliecību. Tev bērns jāreģistrē Līdsā, lai dabūtu �o dokumentu. Reģistrējot jānosauc tēva vārds - tāds ir likums.

Emmas seja satumsa. Viņa pati jau bija par to domājusi, un viņu �is apstāklis ļoti uztrauca. Emma sēdēja kā sastingusi un neko neatbildēja.

- Varu iedomāties, kas tev �obrīd prātā, mavourneen. Kad reģistrators tev vaicās bērna tēva vārdu, tu esi nolēmusi atbildēt, ka tēvs nav zināms, vai ne?

- Jā, - Emma klusi atzinās.

-Tā jau es domāju. Klau, tev vajadzētu pierakstīt mani par bērna tēvu, - Blekijs ierosināja.

Emmu �is priek�likums apstulbināja.

- Ak, Blekij, to es nevaru! Es tā nedarī�u! Kāpēc tev jāuzņemas tāda atbildība?

Blckija caururbjo�ais skatiens liecināja par nelokāmu apņem�anos.

- Vai tu vēlies nosaukt īstā tēva vārdu, Emma? - viņ� Zīmīgi vaicāja.

- Nē! - iekliedzās Emma, un viņas acis liesmoja.

- Vai tad nebūtu labāk, ja dzim�anas apliecībā ierakstītu manu vārdu? No dokumenta joprojām būs redzams, ka Ed-vina ir ārlaulības bērns, to es saprotu. Bet, manuprāt, jebkur� vārds tomēr izskatītos labāk par ierakstu �tēvs nezināms�. Padomā par to, mavourneen!

- Bet Blekij...

Viņ� pacēla roku, lai Emmu apklusinātu, un ar pārmeto�u sejas izteiksmi sacīja:

- Vai tu maz zini, cik bie�i saki: �Bet Blekij!� Nekad tu neesi ar mani vienisprātis.

Un tādā balsī, kas noraidīja jebkuru pretimrunā�anu, Blekijs paziņoja:

- Uzskatīsim jautājumu par izlemtu. Uz civilstāvokļa aktu arhīvu iesim abi kopā, jo es gribu būt pārliecināts, ka tu darīsi tā, kā es teicu.

Viņ� vieglītēm papliķēja Emmai pa roku.

- Tu redzēsi, Emma, ka viss būs kārtībā. Un es bū�u laimīgs uzņemties, kā tu saki, atbildību par Zvārgulīti.

Blekijs blēdīgi pasmīnēja.

- Tas ir, es, protams, gribēju teikt - par Edvinu Loru �einu. Savu dārgo krustmeitiņu.

Emmas acis pieplūda ar asarām. Viņa sataustīja mutautiņu un iz�ņauca degunu, cenzdamās apvaldīt emocijas.

-Tu esi tik labs, Blckij! Nesaprotu, kāpēc tu tik ļoti nopūlies manis dēļ.

- Tāpēc, ka man rūp tavs un mazā kukainī�a liktenis. Kādam ta�u ir jāgādā pārjums abām �ajā ne�ēlīgajā pasaulē, tā man �ķiet, - viņ� klusi piebilda, un no Blekija melnajām, spo�ajām acīm staroja mīlestība.

- Var gadīties, ka tu vēlāk to no�ēlo. Es domāju - to, ka tavs vārds būs ierakstīts dzim�anas apliecībā.

Blekijs noraido�i pasmējās.

-Es nekad neno�ēloju izdarīto, manu meitēn. Uzskatu, ka no�ēla ir grēcīga laika iz�ķie�ana.

Emma mazliet pasmaidīja. Viņa zināja, ka nav jēgas strīdēties ar Blekiju,ja viņ� lēmumujau irpieņēmis. Arī Blc-kijs varēja būt stūrgalvīgs. Emma domīgi raudzījās ugunī.

- Dzim�anas apliecība man būs jāglabā dro�ā vietā. Zem atslēgas. Lora nedrīkst to redzēt, - viņa teica.

Emmas balss skanēja tik klusi, ka to gandrīz nevarēja sadzirdēt.

Blekijs nebija pārliecināts, ka Emmas sacīto saklausījis pareizi. Viņ� noliecās uz priek�u un pārvaicāja:

- Ko tu tur teici?

Emma veltīja Blckijam ilgu skatienu un tad sacija:

- Es teicu, ka Lora nedrīkst redzēt dzim�anas apliecību, jo tajā būs ierakstīts tavs vārds.

- Ak, tas man ir glu�i vienalga, - atteica Blekijs. - Bet dzim�anas apliecību Lora �ā vai tā nedrīkst redzēt, jo tad viņa uzzinās, ka tu neesi precējusies un Edvina ir ārlaulības bērns. Vai tad es nestāstīju Lorai, ka tu esi precējusies ar jūrnieku Vinstonu Hārtu? Sagvelzu tai nabaga meitenei kaudzēm melu. Tu nedrīksti to aizmirst, Emma.

Viņ� smagi nopūtās.

- Melu galvenais trūkums ir tas, ka tajos var sapīties.

Emma pietvīka.

- Tie nebija ļaunprātīgi meli. Es stāstīju nepatiesību tikai bērna dēļ, un tu piekriti, ka es rīkojos pareizi, - viņa nikni atcirta. - Un es neko neesmu aizmirsusi. Es vienīgi domāju, ka man vajadzētu tevi pasargāt. Negribu arī Lorai nodarīt sāpes. Viņai noteikti sāpēs, ja viņa ieraudzīs tavu vārdu dzim�anas apliecībā. Lora var nodomāt, ka tu patie�ām esi bērna tēvs.

-Nu un tad? - noprasīja samulsu�ais Blekijs.

- Lora tevi mīl, Blekij.

- Mīl mani! Lora! Tas nu gan būs no pirksta izzīsts, meitēn.

Viņ� smējās un neticīgi purināja galvu.

- Drīzāk uguns zem elles katliem sasals nekā Lora/��/�� mīlēs. Neesmu tev laikam stāstījis, ka viņa ir stingra katoliete, nelokāma savā ticībā, un Lora zina, ka esmu atkritējs. Liecies mierā, Emma! Tā ir muļķīga iedoma. Mīlot mani, ko tu neteiksi! Pie visu svēto galvām varu apzvērēt, ka tu kļūdies.

Emma paskatījās uz Blckiju laipni, bet nepacietīgi.

- Tu esi liels muļķis, Blekij O�Nīl. Tu neredzi to, kas katram duras acīs. Saprotams, ka viņa tevi mīl. Ļoti mīl.

- Vai viņa pati tev to teica? - vaicāja Blekijs, pēto�i vērdamies Emmā.

- Nē, to viņa man nav teikusi. Bet es, vienalga, zinu, ka Lora tevi mīl.

Redzēdama Blekija skeptisko sejas izteiksmi, Emma dedzīgi piebilda:

- Es to nojau�u. Tici man, Blekij, viņa tevi mīl.

Viņ� atkal sāka smieties.

- Tev ir pārāk dzīva iztēle, Emma. Nudien tā ir. Es nu gan tam nemaz neticu, nemaz.

Emma samierino�i paraustīja plecus.

- Tici vai netici, bet tā ir taisnība, - viņa stingri palika pie sava. - Es ta�u redzu, kā viņa reizēm uz tevi skatās, un dzirdu, kādā balsī par tevi runā. Esmu pārliecināta - ja tu lūgtu Loras roku, viņa kļūtu par tavu sievu.

Blckijs apmulsis klusēja, un viņa sejā iegūla savāda izteiksme, kuru Emma neizprata. Viņa pasteidzās piebilst:

-Tu nedrīksti Lorai stāstīt, ka es tev to teicu. Viņai nepatiks, ka esam par to runāju�i viņas prombūtnē. Turklāt Lora patie�ām man nekad nav sacījusi, ka mīl tevi. Tas ir tikai mans personiskais uzskats.

Blckijs joprojām neko neteica. Emma piecēlās un piegāja viņam klāt. Meitene viegli pieskārās drauga masīvajam plecam. Viņ� pacēla acis, un Emma tajās ieraudzīja neparastu mirdzumu.

- Apsoli man, ka nestāstīsi neko Lorai par �o sarunu, Blekij. Lūdzu!

- Apsolu, ka nestāstī�u par to nevienai dzīvai dvēselei, -viņ� teica un papliķeja pa mazo plaukstu, kas gulēja viņam uz pleca.

Emma apmierināta pamāja - viņa zināja, ka Blckijs turēs doto vārdu. Emma aizsteidzās uz virtuvi, uzsaukdama:

- Jāsāk gatavoties tējas dzer�anai!

- Jā, mavourneen, - atteica Blekijs un iemeta kamīnā vēl vienu pagali.

Viņ� iekārtojās atzveltnes krēslā ērtāk un aizsmēķēja cigareti, laiku pa laikam īsi iesmiedamies. Blekijs uzjautrinājās par Emmas vārdiem - viņ� neticēja, ka tiem būtu reāls pamats. Romantiska meitenes fantāzija, Blekijs nodomāja un dziji ievilka dūmu. Par spīli �ai pārliecībai, viņ� atklāja, ka Emmai izdevies sacelt nemieru viņa domās. Blekijs sāka apcerēt iespēju, ka Lora viņu patie�ām mīl. Kaut kas tāds viņam agrāk nebija nācis ne prātā. Pamazām Blckija atmiņā atdzīvojās daudz kas no tā, ko Lora da�u pēdējo gadu laikā bija sacījusi vai darījusi, un viņ� jutās satriekts. Pēc Emmas teiktā, �ķietami mazsvarīgās epizodes ieguva pavisam citu saturu. Varbūt Emmai patiesi bija taisnība? To Blekijs nezināja, ta�u viņ� zināja ko citu - Emmu nevarēja piemuļķot. Viņa bija apveltīta ar asu uztveri, un, patiesību sakot, Blekiju viņas spēja dziļi ielūkoties otrā cilvēkā reizēm pat bija izbiedējusi. Domājot par Loru Spenseri, viņ� mulsa, jo Blekijam bija grūti noteikt, cik dziļas ir viņa jūtas pret �o meiteni. Ak, Blekijs viņu, protams, mīlēja. Par to nebija �aubu. Bija pilnīgi neiespējami nemīlēt tādu laipnu un maigu būtni. Bet kā viņ� Loru mīlēja? Vai viņ� bija Lorā iemīlējies? Vai gribēja viņu par sievu, par savu bērnu māti? Vai viņ� vēlējās dalīt ar Loru savu mū�u un savu gultu? Vai tā bija viņa, uz ko vērsās Ble-kija kaislība un vīrietiskā iekāre? Viņ� neizpratnē purināja galvu, netikdams ar sevi gudrs. Un kā ir ar Emmu? Viņu Blekijs arī mīlēja. Viņ� gan alla� bija uzskatījis, ka lolo pret Emmu tēvi�ķas jūtas, bet nu Blekijs sāka prātot, vai tikai neapzināti nav gribējis sevi maldināt. Viņ� atcerējās to vakaru �Dubļainajāpīlē�, kad bijaEmmu bildinājis, gribēdams viņu pasargāt. Tomēr tie�i tajā pa�ā vakarā Blekijs bija pamanījis,

MO

ka meitene izvērtusies par valdzino�u jaunu sievieti. Viņ� saprata, ka ir galīgi sapinies savās izjūtās. Vai bija iespējams, ka īstenībā Blekijs mīlēja Emmu tā, kā vīrietis mīl sievieti, -ar visu sirdi un dvēseli? Visu �o pārdomu rezultātā Blekijam �ķita, ka viņ� nonācis neatrisināmas dilemmas priek�ā. Kā var vienlaikus mīlēt divas sievietes? Blekijs satraukts izlaida pirkstus caur nepakļāvīgajiem matiem. Tu nu gan esi iekūlies ķezā, Blekij O�Nīl, viņ� sacīja pats sev. Viņa tum�o acu skatiens bija apcerīgs. Blekijs velti pūlējās rast atbildes uz skaudrajiem jautājumiem, kurus bija izraisījusi saruna ar Emmu. Atbildes no viņa vairījās un darīs to vēl diezgan ilgi.

Trīsdesmit otrā nodaļa

y

Bija svētdienas pēcpusdiena, un Fērlijas galvenajā ielā nemanīja nevienu cilvēku. Tā bija vēsa aprīļa diena, un, kā parasti �ajā gadalaikā, mākoņainās debesis smagnēji nokarājās pār tum�o tīreli. Blāvā saule bija nozudusi jau pirms vairākām stundām, un ciems izskatījās nemīlīgs. Pelēkās sienas un �īfera jumti darīja to līdzīgu fabrikas teritorijai, kas vienmuļi pletās zem nomāco�i drūmajām tēraudkrāsas debesīm.

Vēj�, kas plūda �urp no tuvējās kaļķakmens ielejas, atnesa sev līdzi Ziemeļu jūras lietu. Garlaicīgā rasinā�ana no debesīm gandrīz nemitējās. Pirms neilga laika lietus bija sasparojies un nogāzis pamatīgu �alti, tāpēc jumti un bruģakmeņi bija ieguvu�i sudrabainu mirdzumu, bet arī tas drūmajā vidē �ķita sastindzis un nedzīvs.

Emma kāpa aug�ā pa stāvo nogāzi, un viņai �ķila, ka ciems izskatās mazāks, nekā tas bija palicis viņas atmiņā. Tas bija dīvainā veidā sarāvies. Emma gan tūlīt aptvēra, ka viņas acis pieradu�as pie lielākiem pla�umiem un augstumiem. Bija glu�i dabiski, ka salīdzinājumā ar Līdsas varenajām ēkām un Ārmlijas izsmalcinātajiem namiem Fērlija likās maza un no�ēlojama. Tomēr nomāco�a Emmai ciema apkārtne ne�ķita, jo viņa bija pārāk laimīga. Emma pasmaidīja. Viņa ar prieku domāja par gaidāmo tik�anos ar tēvu un Frenku. Emma pēc viņiem bija tik ļoti noilgojusies, ka vairākas dienas viņas prātā nekam citam vairs nebija vietas. Tēvs un brālis nezināja, ka viņa �odien ieradīsies. Emma nebija rakstījusi, ka gatavojas viņus apciemot. Viņa gribēja abiem sagādāt patīkamu pārsteigumu. Priekpilnās gaidas atspoguļojās Emmas dzīvajā, starojo�ajā sejā. Pagāju�o desmit mēne�u laikā Frenks noteikti būs izaudzis, viņa domāja. Emma prātoja, kādi viņi abi izskatīsies - trīspadsmit gadus vecais brālis un viņas tēvs. Viņa pati pirms izbrauk�anas bija rūpīgi uzposusies, lai varētu ierasties vislabākajā izskatā. Uz to Emmu bija mudinājis ne vien lepnums, bet arī vēlē�anās pārliecināt tēvu, ka viņas patstāvīgā dzīve izrādījusies veiksmīga. Emmai mugurā bija Olīvijas Veinraitas sarkanā zīda kleita un melnais vilnas mētelis, bet kājās - tikai pagāju�ajā nedēļā iegādāti melni zābaciņi ar podziņām. Viņa nesa iepirkumu somu, kurā bija saliktas rūpīgi izvēlētās dāvanas - zeķes, krekls un kaklasaite tēvam (viņam bija domāts ari sainītis ar iecienīto tabaku), da�ādi rakstāmpiederumi un �Dcivids Koperfīlds� - Frcnkam. Virspusē bija uzmanīgi novietots pu�ķītis ar pavasara ziediem - to Emma gribēja nolikt uz mātes kapa. Lai nopirktu dāvanas, viņai bija vajadzējis ņemt naudu no ietaupījumiem, bet Emma to bija darījusi ar prieku un mīlestību. Melnajā rokassomiņā �aukstēja trīs mārciņu banknotes, kuras Emma iedos tēvam ģimenes kopīgajām vajadzībām.

Nogāze bija stāva, bet Emma nebija pat aizelsusies. Viņa gāja elastīgiem soļiem un jutās brīni�ķīgi spēkpilna. Būdama pēc dabas optimiste, viņa tobrīd kā vēl nekad bija pārliecināta par savu nākotni.

Meitiņu bija izdevies iekārtot pie māsīcas Fredas, un mazulīte Riponājutās ļoti labi. Kā jau Emma bija paredzējusi, Freda ar prieku pieņēma Edvinu un bija ar mieru rūpēties par viņu, cik ilgi vien nepiecie�ams. Māsīca, protams, bija pārsteigta un pat mazliet �okēta, ieraugot uz sava sliek�ņa Emmu ar bērnu uz rokām, ta�u sirsnīgā, līdzjūtīgā Freda ne mirkli nebija �aubījusies par Emmas stāsta patiesumu. Viņa bija viesmīlīgi uzņēmusi nelaimē nokļuvu�o radinieci un tūlīt pat sākusi rosīties, lai vie�ņu pamielotu. Freda nebeidza vien jūsmot par Edvinas piemīlību un kluso dabu. Viņa apsolīja rūpēties par mazo kā par savu pa�as bērnu un neko nestāstīt D�onam Hārtam, kuru lāgā neieredzēja un ar kuru nebija likusies kop� Elizabetes nāves 1904. gadā. Emma atgriezās Ārmlijā ar daudz vieglāku sirdi, nekā aizbraucot uz Riponu. Lai gan Emmu apbēdināja �ķir�anās no meitiņas, viņas ticība Fredai, kura tik ļoti līdzinājās viņas mātei, palīdzēja pārvarēt skumjas. Emma zināja, ka Edvina atrodas dro�ās rokās un tiks aprūpēta ar vislielāko mīlestību.

Kad Emma bija tikusi līdz pusceļam un priek�ā pavīdēja krodziņ� �Baltais zirgs�, viņa pielika soli. Viņai nebija ne mazākās vēlē�anās satikt kādu no ciema vīriem vai pui�iem, kuri alla� nīka krodziņā līdz pat pulksten diviem, lai pagūtu vēl iedzert kādu alus pinti. Viņi kuru katru brīdi varēja parādīties uz ceļa, jo pa to laiku, kamēr krodziņ� slēgts, devās uz mājām ieturēt vēlīnu len�u. Kad Emma jau bija pagājusi garam �Baltajam zirgam�, viņa izdzirdēja aiz muguras noklaudzam durvis, un dzestrajā gaisā atbalsojās piesmaku�as balsis. Bariņ� vīru grīļīgā gaitā iznāca uz ceļa. Milzīgais patērētā alus daudzums bija viņus varcn ielīksmojis. Emma steidzās ātrāk uz priek�u.

- Emma!

Viņai sarāvās sirds un gribējās skriet prom, lai netiktu iesaistīta sarunā un nebūtu jāatbild uz fērlijie�u ziņkārīgajiem jautājumiem. Emma straujā gaitā devās prom, atpakaļ neskatīdamās. Piedzēru�ie lempji, viņa nicīgi nodomāja.

- Emma! Dieva dēļ, pagaidi! Tas esmu es. Vinstons!

Emma apstājās un ātri apcirtās riņķī. Viņas sejā iemirdzējās gai�s prieks. Pa ceļu Emmai nopakaļ traucās viņas vecākais brālis, kas jūrnieka formastērpā izskatījās lieliski. Aizmirsis pirmītējos biedrus, viņ� enerģiski māja ar balto jūrnieka cepuri. Pārējie vīri noraudzījās viņos abos, muti iepletu�i. Beidzot Vinstons aizelsies piesteidzās pie Emmas, apskāva viņu, pievilka sev cie�i klāt un noklāja māsas matus un seju ar skūpstiem. Silts laimes vilnis pār�alca Emmas augumu, un viņa piespieda pieri pie karsti mīļotā brāļa pleca. Tobrīd viņa sāpīgi apjauta, cik ļoti viņai Vinstona bija pietrūcis.

Pēc da�ām sekundēm, joprojām cie�i apskāvu�ies, abi soļoja uz māju pusi. Gan Emmas, gan Vinstona acis raudzījās pēto�i un vaicājo�i. Skatoties uz brāli, Emmai aizrāvās elpa. Viņa seja alla� bija bijusi glīta, tikai par daudz meitenīga. Tagad tie bija nobriedu�a vīrie�a pievilcīgie vaibsti - augstie vaigu kauli, platā piere, taisnais deguns, skaisti veidotā mute un zods bija tie pa�i, ta�u dzīves pieredze bija agrāk tik maigajai sejai pārklājusi tādu kā raupjuma kārtiņu. Tā bija vīri�ķīga seja, kas liecināja par pa�apziņu un spēku. Rudzupuķu zilās acis zem melnajiem uzacu lokiem aizvien vēl bija biezu, garu skropstu apēnotas, tikai mirdzums tajās bija pavisam cits. Vēsajā ziemeļu gaisinātas �ķita �ilbino�i kvēls. Vēj� jauca Vinstona melnos matus, viņam smaidot, pazibēja nevainojami baltie zobi. Viņ� bija gandrīz tikpat gar�, muskuļains un plecīgs kā tēvs. Vinstons gandrīz ir pārāk glīts, lai tas nāktu viņam par labu, Emma nodomāja. Sievietes viņu noteikti dievina, bet vīrie�i - ienīst. Diez cik meiteņu viņ� jau paguvis savaldzināt, cik salauztu sir�u atstājis visda�ādākajās ostās, viņa prātoja. Pretējā dzimuma pārstāves nespēj pretoties Vin-stonam, par to Emma bija pilnīgi pārliecināta. Viņa nobrīnījās, ka �is izcilais vīrietis patiesi ir viņas brālis - kaulainais, karstgalvīgais puika, kas Emmu bija ne�ēlīgi ķircinājis, raustījis aiz matiem, strīdējies ar viņu un pat kāvies, bet nepiecie�amības gadījumā kļuvis māsai par dro�u sabiedroto un aizstāvi, kuru viņa slepenībā alla� bija dievinājusi.

Vinstons, vērdamies Emmā, savukārt domāja: viņa ir ārkārtīgi mainījusies. Emmā sajūtams kaut kas jauns un nepazīstams. Viņa kļuvusi vairāk pa�pārliecināta, gandrīz kā tāda sabiedrības dāma. Pie velna, Emma izvērtusies par satrieco�i skaistu meiteni. Nē, Emma vairs nav nekāds meitēns, Vinstons sevi pārlaboja. Viņa ir sieviete pilnā plaukumā. Jaunekli pārņēma tāda kā privātīpa�nieka greizsirdība, un �īs izjūtas bija tik spēcīgas, ka Vinstons iek�ēji nodrebēja. Viscildenākais starp vīrie�iem nav manai māsai labs diezgan, viņ� nodomāja, tajā pa�ā brīdī saprazdams, ka paliesi dievina Emmu. Tā būs galvenā problēma Vinstona dzīvē - neviena sieviete viņa acīs nespēs līdzināties Emmai.

- Tu izskaties brīni�ķīgi, - Emma beidzot sacīja, pārtraukdama klusumu.

No viņas acīm staroja apbrīna un maigums.

- Tu tāpat, mazo mā�el, - atsaucās Vinstons. - Izskaties glu�i kā pieaugusi.

Viņ� raudzījās Emmā ar mīlestības un lepnuma pilnu smaidu, un tad piepe�i smaids Vinstona lūpās sastinga. Viņa prieku apslāpēja doma par to, cik ļoti pēc Emmas bija skumis nabaga mazais Frenks, un Vinstona mulsino�i skaistajās acīs iezaigojās dusmīgas uguntiņas. Viņ� rupji satvēra Emmu aiz rokas.

- Klau, Emma, kur, ellē, tu visus �os mēne�us biji? Mēs bijām uztrauku�ies līdz nāvei! Kā tu drīkstēji tā aizmukt?

Emma tikko jau�ami pasmaidīja.

- Nu, man gan �ķiet, ka mēs abi esam pār vienu kārti metami.

Vinstons nikni nozibsnīja ar acīm.

- Es esmu vīrietis. Tas ir pavisam kas cits. Tu nedrīkstēji tā aizbēgt, jo biji nepiecie�ama mājās.

-Neklaigā, Vinston! - Emma viņu apsauca. - Tētis zināja, kur esmu. Es viņam regulāri rakstīju un sūtīju arī naudu.

Vinstons joprojām caur pieri drūmi lūkojās māsā.

- Jā, bet tu nekad nenorādīji atpakaļadresi, tā ka mēs tev aizrakstīt nevarējām. Tas nebija labi darīts, Emma.

-Tētis zināja arī to, ka es ceļoju kopā ar savu darba devēju - D�ona Smita kundzi no Bredfordas. Lūdzu, Vinston, neskaties uz mani tik dusmīgi un laid vaļā manu roku! Tu dari man sāpes.

- Piedod! - Vinstons nomurmināja un atlaida Emmas roku no sava spēcīgā tvēriena.

Viņ� saudzīgi saņēma māsas plaukstu un teica:

- Iesim nu, nestāvēsim kā aktieri uz skatuves. Redzu, ka vismaz pusducim kaimiņu logu aizdomīgi kustas aizkari.

Vinstons sāka ātri iet, gandrīz raudams Emmu sev līdzi.

- Jādomā, ka tagad tu esi piesaistīts pie kāda noteikta kuģa? - Emma vaicāja sirsnīgā balsī, cerēdama izkliedēt brāļa nelāgo noskaņojumu.

- Jā, - lakoniski atbildēja Vinstons.

Neļaudama brāļa strupajam tonim sevi apmulsināt, Emma turpināja:

- Un kādā ostā tavs kuģis patlaban atrodas?

- Skepa Flovā.

- Ja tu man iedotu savu adresi, es varētu tev rakstīt katru nedēļu. Vai tu to gribētu?

- Ja vēlies, raksti.

- Jā, es vēlos gan. Un es iedo�u tev savu adresi. Tu ta�u atbildēsi uz manām vēstulēm, vai ne?

-Jā.

Emma iek�ēji nopūtās. Viņa tomēr pārāk labi pazina brāli, lai apvainotos par viņa īgnajām atbildēm. Emma saprata, ka Vinstonam joprojām nedod mieru neziņa par to, kur īsti viņa bijusi da�u pēdējo mēne�u laikā. Emma cerēja, ka tēvs tā neizturēsies un nebūs lolojis pret meitu dziļu sapīkumu. Viņa līksmi teica:

- Dienēt flotē laikam ir ļoti aizraujo�i. Tu dabū redzēt da�ādas pasaules malas. Es no tiesas priecājos, Vinston, ka tu piepildīji savu sapni. Tu ta�u jau kop� bērnības par pasaules apceļo�anu vien runāji.

Vinstons neko neatbildēja, bet Emma redzēja, ka viņa seja atmaigst, tāpēc uzstāja:

- Tas ir aizraujo�i, vai ne?

Vinstons nespēja ilgi dusmoties uz savu mīļo Emmu. Turklāt viņ� zināja, kāpēc izturas tik skarbi, jo pa�u māca ļaunas priek�nojautas. Bija muļķīgi satraukt Emmu ar nevajadzīgiem pārmetumiem, labi zinot, ka pēc īsa brī�a māsu sagaida īsts trieciens. Vinstons centās izlikties dzīvespriecīgs, kaut gan patiesībā tāds nemaz nejutās.

- Jā, tev taisnība, - viņ� mundri sacīja. Tas ir ārkārtīgi interesanti. Flotē man patīk, Emma. Esmu jau daudz ko iemācījies. Ne tikai praktiskas lietas, kas jāzina, kuģojot pa jūrām, bet arī vispārizglītojo�as zinības. Jūra ir valdzino�a, un mans mērķis ir saistīt ar to visu savu dzīvi.

�is pēdējais apgalvojums Emmu iepriecināja-viņa saprata, ka brālis negrasās palikt tikai par vienkār�u matrozi. Emma jau atvēra muti, lai Vinstonu uzslavētu, bet viņ� pasteidzās pirmais.

- Pateik�u tev kaut ko tādu, ko nevienam neesmu stāstījis, Emma. Sākumā biju drusku nobijies.

Emma iepleta acis.

-Tu- un nobijies? Tam es neticu.

Vinstons jutās atvieglots, ka �ī saruna novēr� Emmas uzmanību un viņa nesāk iztaujāt brāli par ģimenes lietām. Vinstons nokrek�ķinājās.

- Jā, bet tā bija gan, - viņ� atzinās, mazliet greizi pasmaidīdams. -Tas notika tajā naktī, kad pirmo reizi uzkāpu uz kuģa. Tā bija ļoti tum�a, auksta un lietaina nakts. Mūs pārveda no �otlijas barakām uz �ēmesu. Sardzes laiva aizveda mūs līdz karakuģim, un, kad es kāpu aug�ā uz klāja pa aiz-borta trapu, ieraudzīju blāvajā apgaismojumā iemirdzamies milzīgus, pie kuģa starpsienas piestiprinātus misiņa burtus. �Bīsties Dieva, godā karali!� - tā tur bija rakstīts. Man vēderā tā savādi iekņudējās. Mani pārņēma godbijīgas trīsas un izbailes, Emma. Tie vārdi bija tik... tik daudznozīmīgi un nopietni. Es piepe�i aptvēru, kādu atbildību man uzliek britu flotes di�ās tradīcijas. Tajā bija dienēju�i tādi slaveni, drosmīgi un godājami vīri kā Dreiks, Ralijs un Nelsons. Sapratu, ka tagad arī cs kalpo�u savam karalim un tēvzemei. Jutos lepns un satraukts. �ķiet, ka tie�i tonakt sāku izturēties pret floti nopietni. Tā manās acīs vairs nebija tikai iespēja tikt prom no Fērlijas. Puicisko draiskulību laiks bija pagājis.

Uz Emmu �ie Vinstona vārdi atstāja lielu iespaidu, un viņa jutās aizkustināta.

- Es lepojos ar tevi, Vinston. Varu derēt, ka tētis arī.

Smaids Vinstona sejā acumirkli nodzisa.

- Pasteidzies! - viņ� teica un ātriem soļiem gāja uz priek�u.

Emmai bija jāskrien, lai tiktu brālim līdzi.

- Tētis ta�u ir lepns, vai ne? - viņa priecīgi vaicāja, nepievērsdama uzmanību brāļa drūmajai sejas izteiksmei.

- Nezinu, - noburk�ķēja Vinstons un novērsās.

- Vai tu viņam to visu stāstīji? Par flotes tradīcijām un savām izjūtām? Tēti tas iepriecinātu, Vinston. Viņ� pats drosmīgi cīnījās būru karā, un tu ta�u zini, ka tētis ir liels patriots.

Lai izvairītos no pārrunām par tēvu, Vinstons teica:

- Un kā ar tevi pa�u, Emma? Kā tu esi dzīvojusi? Ievēroju, cik ļoti mainījusies tava valoda.

Uzjautrināta viņa iesānis palūkojās uz brāli un ķircino�i atbildēja:

- Arī tava valoda, Vinston, ir mainījusies. Vai tad tu domā, ka es esmu kurla?

- Nē, tā es nedomāju vis. Atzī�os, ka ne vien cen�os runāt pareizi, bet arī pievēr�u uzmanību savām manierēm kopumā. Drīzumā gaidu paaugstinājumu, - viņ� paziņoja. - Virzī�os uz aug�u pa karjeras kāpnēm. Tu ta�u nedomāji, ka es taisos palikt par vienkār�u ierindnieku, vai ne? Varbūt man izdodas uzkalpoties līdz apak�virsniekam!

- Un par admirāli tu negribētu būt? - Emma zobojās.

- Es zinu savas robe�as, - Vinstons atcirta, tomēr viņa balss bija laipna.

Viņ� aizbildnieciski aplika Emmai roku ap pleciem -tā, kā to bija darījis bērnībā. Tas bija mīlestības apliecinājums bez vārdiem. Emma pasmaidīja un nodomāja, cik brīni�ķīgi ir atkal būt kopā ar Vinstonu. Pēc da�iem mirkļiem viņa apskaus tēvu un mazo Frenku, un viss būs tāpat kā agrāk.

Klusēdami viņi sasniedza Hartu namiņa dārza vārtiņus. Emmas sirds aiz laimes sāka sisties straujāk, viņa izrāvās no Vinstona apskāviena un, pieaugo�ā satraukuma dzīta, aizsteidzās pa akmens plāksnēm klāto taciņu. Emma neredzēja, cik sāpīgā vaibstā savelkas brāļa seja.

Kad Emma iegāja virtuvē, Frenks sēdēja ar muguru pret durvīm un raudzījās pavardā.

-Tu atkal esi nokavējis, Vinston. Tante Lilija sacels brēku, ja dabūs zināt. Mēģināju saglabāt tavas pusdienas siltas, bet ēdienam tas par labu nenāca. Te nu tas ir, Vinston.

Zēns atliecās un pagriezās pret ienācēju Ieraudzījis Emmu, viņ� gandrīz izmeta no rokām �ķīvi. Mute Frenkam pavērās, bet acis kļuva tik milzīgas, ka aizņēma lielāko daļu no �aurās sejiņas. Zēns bija bez valodas no pārsteiguma. Tad viņ� nevērīgi nosvieda �ķīvi uz galda un skrēja pie Emmas, iekrizdams viņas izstieptajās rokās ar tādu sparu, ka gandrīz notrieca māsu no kājām. Emma piespieda brāli sev cie�i klāt un glāstīja viņa matus. Zēns sāka raudāt, un viņa elsas bija tik izmisīgas, it kā viņam sirds plīstu pu�u. Satrūkusies un apmulsusi Emma mēģināja Frcnku nomierināt.

- Frenk, mīļumiņ, nu neraudi tā! Esmu �eit - sveika un vesela, turklāt atvedu tev skaistas dāvanas.

Viņ� pacēla pret māsu saviebto, miklo seju un ie�ņukstējies sacīja:

- Man tevis ļoti pietrūka, Emma. Es jau domāju, ka tu nekad neatgriezīsies.

- Nerunā muļķības! Kā tad es varētu nekad neatgriez-ties? Arī man tevis pietrūka, Frenk. Lūdzu, nomierinies, beidz raudāt un ļauj man novilkt mēteli!

Vinstons bija nometis cepuri uz krēsla un, nespēdams skatīties uz Emmu, ar nepatiku uzlūkoja ēdiena �ķīvi. Pajēlais

Jork�īras pudiņ�, apdegu�ais rostbifs, kartupeļu biezenis un Briseles kāposti bija pārvērtu�ies par kopā saplūdu�u, sacietēju�u masu.

- Es nejūtos pārāk izsalcis, - viņ� klusi nomurmināja. Vinstons pēk�ņi saprata, ka ir galīgi zaudējis drosmi.

Kā lai viņai pasaka? Visi vajadzīgie vārdi bija kaut kur pagaisu�i, un viņam galvā valdīja pilnīgs tuk�ums.

- Mūsu tante Lilija būs varen pikta, ja tu neēdīsi pusdienas, - Frcnks brīdināja.

Emma pakāra mēteli aizdurvē un aiznesa savu iepirkumu somu pie pavarda. Puķes viņa ielika izlietnē un tad izņēma no somas Frenkam domātās dāvanas. Emma cerēja, ka izdosies izvilināt bēdu sagrauztajā sejiņā smaidu.

- Tas viss ir tev, mīļais, - viņa sacīja un uzmundrino�i pasmaidīja.

Pec tam Emma pievērsās vecākajam brālim.

- Man ļoti �ēl, Vinston, ka tev es neko neesmu atvedusi. Nezināju, ka tu būsi atbraucis atvaļinājumā. Ceru, ka arī �is tev lieti noderēs.

Runādama viņa bija izņēmusi no rokassomiņas vienu no jaunajām, �auksto�ajām mārciņas banknotēm.

- Pieņem to no manis, Vinston. Varēsi nopirkt sev cigaretes un pāris pintes alus.

Frenks bija klusēdams paņēmis Emmas sniegtās dāvanas, bet, aplūkojis tās tuvāk, zēns patiesi nopriecājās.

- Paldies, Emma! Tie�i tas, kas man bija vajadzīgs. Emma ņēma no somas ārā pārējās dāvanas.

- Tas ir tētim, - viņa līksmi sacīja. - Kur viņ� ir? Emma pārmaiņus vērās te Frenkā, te Vinstonā, un viņas

sejā atspoguļojās priekpilnas gaidas.

Vinstonā nazis un dak�iņa skaļi noklaudzēja pret �ķīvi.

Frcnks bija piespiedis pie krūtīm dāvanas un raudzījās Emmā ar neizteiksmīgu skatienu. Neviens no abiem neteica ne vārda.

- Kur ir mūsu tētis? - Emma vaicāja.

Brāļi joprojām neko neatbildēja, tikai Vinstons uzmeta nobālu�ajam Frenkam brīdino�u skatienu.

- Kas noticis? Kāpēc jūs abi klusējat? -Emma stingri noprasīja.

Viņa juta, ka asinis viņai sastingst dzīslās. Emma strauji satvēra Vinstona roku un noliekusies ieskatījās viņam acīs.

- Kur viņ� ir, Vinston?

Vinstons nervozi nokrem�ļojās.

- Viņ� ir pie mūsu mammas.

Emma izjuta īslaicīgu atvieglojumu.

- Tu gribēji teikt, ka tētis aizgājis pie mātes kapa? Kaut es būtu ieradusies ātrāk! Mēs būtu varēju�i iet abi kopā. Domāju, ka pagū�u vēl aizskriet turp, iekams viņ�...

- Nē, Emma, to tev nevajag darīt, - pielēcis kājās, iesaucās Vinstons.

Viņ� aplika roku māsai ap pleciem un pieveda Emmu pie krēsla.

- Apsēdies uz mirkli, Emma!

Vinstons pats apsēdās viņai iepretim. Saņēmis māsas roku savā plaukstā, viņ� to cie�i saspieda.

-Tu mani nesaprati, mīļā, - Vinstons iesāka tik klusā balsī, ka Emma tik tikko varēja viņu sadzirdēt. - Es negribēju teikt, ka tētis aizgājis apciemot mātes kapu. Es vēlējos tev pasacīt, ka viņ� tur ir kopā ar māti. Nu viņi abi dus viens otram līdzās.

Vinstons uzmanīgi vēroja Emmu, gatavs satvert viņu, ja tas būs nepiecie�ams. Viņam tobrīd bija viena vienīga vē-

Ie�anās - mazināt māsas sāpes. Bet likās, ka viņa nav aptvērusi dzirdēto.

- Mūsu tētis ir miris, - sev raksturīgajā bērna tie�umā sacīja Frenks.

Viņa balss no bēdām bija aizsmakusi.

- Miris, - no�ukstēja Emma. - Viņ� nevar būt miris. Tas nav iespējams. Es būtu to nojautusi. Dziji sirdī es būtu sajutusi, ka tēvs mirst.

Ta�u, jau runājot �os neticības pilnos vārdus, viņa no brāļu drūmajām sejām noprata patiesību. Emmai noraustījās acu plakstiņi, un asaras sāka klusi ritēt viņai pār vaigiem. Uz kleitas sarkanā zīda veidojās mazas peļķītes, kas palēnām iesūcās audumā, samērcēdamas to.

Arī Vinstona acis bija asaru pilnas, un viņ� raudāja tikpat gau�i kā toreiz, kad bija nomiris tēvs. Bet tobrīd Vinstons bēdājās Emmas dēļ. Viņa tēvam bija bijusi daudz tuvāka nekā Frenks vai Vinstons. Viņ� apņēmīgi notrausa asaras, piespiezdams sevi nomierināties. Tagad viņam jāmicrina Emma, jāatvieglo viņas cie�anas. Vinstons nometās ceļos un apskāva māsas augumu. Emma elsodama atspieda galvu pret brāļa plecu.

- Vinston! Vinston! Es nekad viņu vairs neredzē�u! Es nekad viņu vairs neredzē�u! - viņa vaimanāja.

- Neraudi, mīļā, neraudi! - Vinstons mierināja Emmu, glāstīdams viņas matus un maigi kļaudams māsu sev pie krūtīm.

Pagāja ilgs laiks, iekams Emmas elsas norima. Vēl pāris rei�u īsi ie�ņukstējusies, viņa apklusa.

Frenks, asaras rīdams, gatavoja tēju. Vinstons bija teicis brālim, ka viņam jāturas bra�i, jo viņ� jau esot liels puisis. Bet Emmas nevaldāmās bēdas bija satricināju�as arī Frenku, un viņa pleci ik pa brīdim noraustījās aizturētās raudās. Redzēdams, cik izmisis ir mazais brālis, Vinstons pastiepa roku arī pret viņu. Frenks pieskrēja klāt un paslēpa galvu pie Vinstona krūtīm. Turot brāli un māsu savās skavās, Vinstons juta nebeidzamu mīlestību pret sev tuvajām būtnēm. Viņ� apzinājās, ka nu ir kļuvis par ģimenes galvu un atbild par tiem abiem. Visi trīs labu brīdi palika apskāvu�ies, gūstot mierinājumu viens no otra tuvuma. Beidzot asaru straumītes izsika.

Virtuve pildījās ar novakares ēnām. Caur logu ieplūda pelēcīga gaisma, kurai kvēlojo�ās ogles pie�ķīra sārtu nokrāsu. Valdīja pilnīgs klusums, kuru pārtrauca tikai tējkannas sīk�ana, vecā pulksteņa tik�ķi un pavasara lietutiņa grabinā�anās pie rūtīm. Vinstona balss dobji atbalsojās sāpju piestrā-votajā telpā.

- No Hārtu ģimenes esam paliku�i tikai mēs trīs. Mums jāturas kopā. Ģimene nedrīkst izirt. Tāda būtu bijusi mūsu vecāku vēlē�anās. Mums jārūpējas citam par citu. Emma, Frenk, vai jūs mani dzirdat?

- Jā, Vinston, - �ukstus atsaucās Frenks.

Nomākta, bēdu sagrauzta, Emma iztaisnojās un pārvilka

ar plaukstu pār seju. Viņa bija nobālusi, ar pietūku�iem plakstiņiem un apsārtu�ām acīm. Emmas lūpas raustījās, bet viņa dzel�aini apvaldīja sevi. Vārgi pasmaidījusi, Emma nolieca galvu par zīmi, ka sapratusi Vinstona vārdus. Parunāt viņa nevarēja.

- Frenk, liec tēju galdā! - grīļīgi pieceldamies, mudināja Vinstons.

Viņ� atkal apsēdās krēslā iepretim Emmai un salūkoja cigareti. Uzvilnīja nostalģiskas skumjas - tā bija tēva iecienītā marka, un Vinstons atcerējās, kā D�ons Hārts bija gaudies, ja kādu laiku nācās iztikt bez smar�īgā dūma.

Emma bija pilnīgi savaldījusies. Ielūkojusies Vinslo-nam sejā, viņa jautāja:

- Kāpēc tu man to nepateici tūlīt, kad mēs satikāmies pie �Baltā zirga�?

- Kā gan es to būtu varējis, Emma? Stāvot uz ielas ciema vidū! Jutos tik atvieglots, tevi ieraugot, ka tobrīd spēju domāt tikai vienu - cik labi, ka tu esi atgriezusies sveika un vesela. Izbaudīju īslaicīgu laimes mirkli. Un pēc tam cs nobijos, tāpēc turpināju pļāpāt ar tevi par flotē pieredzēto un mudināju ātrāk iet uz mājām. Zināju, ka ļaunā vēsts tevi satrieks, un gribēju, lai tu dabū to zināt �eit, �ajās sienās.

- Jā, tu rīkojies pareizi, Vinston. Un kad tad mūsu... mūsu tētis...

Emma piespieda pie sejas mutautiņu, lai apslāpētu raudas. Arī mātes nāve viņu savulaik bija ārkārtīgi apbēdinājusi, ta�u �is skumjais notikums, patiesību sakot, nenāca negaidīts, jo māte bija vārgusi mēne�iem ilgi. Ziņa par tēva nāvi ķēra Emmu kā zibens spēriens.

- Viņ� nomira pagāju�ā gada augustā, piecas dienas pēc tad, kad tu aizgāji no Fērlijas, - neizteiksmīgā balsī teica Vinstons.

Viņ� nervozi smēķēja, cenzdamies savaldīties. Emmas seja kļuva pelnu pelēka un tik nekustīga, it kā tā būtu izcirsta no akmens. Un es to nezināju, viņa domāja. Visus �os mēne�us es turpināju viņam rakstīt. Turklāt rakstīju briesmīgus melus. Bet tēvs jau bija miris un apglabāts aukstajā zemē. Emma ar plaukstu aizspieda muti - elsas tā vien lauzās uz āru. Viņas krūtis smagi cilājās, bet Emma ncizdvesa ne skaņu.

Vinstonam beidzot izdevās viņu atkal nomierināt, un Frenks atnesa tēju. Emma paņēma tasīti, bet tūdaļ pat nolika to atpakaļ uz galda - viņai pārāk stipri trīcēja rokas. Emma kādu brīdi raudzījās tālumā un beidzot izmocīja nākamo jautājumu:

- Kā viņ� mira?

Emmas balss skanēja sausi. Viņa vispirms paskatījās uz Frcnku, tad uz Vinstonu.

- Tas bija nelaimes gadījums, - atbildēja vecākais brālis. - Es tobrīd atrados Skcpa Flovā. Tante Lilija atsūtīja man telegrammu, un es atbraucu uz bērēm. Mēs nezinājām, kur lai tevi meklē, Emma. Domājām, ka tu pēc da�ām dienām atgriezīsies. Mūsu cerības, kā izrādījās, bija veltas. Bet...

Emma klusēja. Viņa nevarēja sevi attaisnot. Skumjām pievienojās sāpīga vainas sajūta. Pēc īsa brī�a Emma trīco�ā balsī vaicāja:

- Kas tas bija par nelaimes gadījumu?

Viņa gribēja zināt visu, lai cik briesmīga arī būtu patiesība par tēva bojāeju. Emma pagriezās pret Frenku, kur� bija apsēdies viņai blakus.

- Tu biji �eit visu laiku, Vinstons atbrauca, kad viss jau bija beidzies. Vai vari man pastāstīt, kā tas nolika? Tev tas nebūs pārāk sāpīgi, mīļo Frcnkij?

- Nē, Emma. Es varu tev pastāstīt.

Viņ� norija siekalas.

- Vinstons teica, ka man jābūt drosmīgam un stipram, dzīves ne�ēlīgie sitieni nedrīkst mani salauzt.

Tas tika paziņots tajā savādi nopietnajā balsī, kādā Frenks reizēm mēdza runāt. Emmai sa�ņaudzās sirds. Frcnks vēl bija mazs zēns, bet turējās dū�īgi.

- Tu esi labs un drosmīgs zēns. Pastāsti man, kā viss notika!

Emma uzmundrino�i saspieda brāļa roku.

- Tajā sestdienā, kad tu aizgāji, Emma, mēs ar tēti strādājām fabrikā. Tur izcēlās ugunsgrēks, un tētis apdega. Tre�ās pakāpes apdegumi uz muguras, uz pleciem un uz kājām - tā teica dakteris Maks. Un viņ� arī bija saelpojies dūmus.

Klausoties Frenkā, Emmai asinis stinga dzīslās. Viņa nodrebinājās, un sirds viņai sa�ņaudzās, iedomājoties, kādas sāpes tēvam bija jācie� un kā viņ� pirms nāves mocījies. Emma centās neizrādīt savas izjūtas, lai nesatrauktu Frenku, kur� atkal bija tuvu raudām.

- Vai ar tevi viss kārtībā, Emma? - viņ� līdzjūtīgi apvaicājās.

- Jā, Frenk. Stāsti vien tālāk!

Skumjā balsī zēns pavēstīja māsai, cik smagi biju�i tēva ievainojumi, kā par viņu rūpējies gan dakteris Maks, gan ielejas slimnīcas ārsts, kādu uzmanību izrādījis Ēdams Fērlijs.

Kad viņ� bija beidzis, Emma aiz�ņaugtā balsī sacīja:

- Cik �ausmīgi, ka tēvam bija jāmirst, cie�ot tādas sāpes. Moko�i par to pat domāt. Viņam vajadzēja justies drausmīgi.

Frcnks uzmanīgi pavērās māsā.

- Mūsu tante Lilija gan teica, ka viņ� pats vairs neesot gribējis dzīvot.

Balss zēnam bija aizsmakusi un kalsnā sejiņa tā saviebta, ka viņ� tobrīd izskatījās pēc maza vecī�a. Emma, uzacis saraukusi, mulsi raudzījās uz brāli.

- Kā var teikt par mūsu tēvu kaut ko tik muļķīgu un briesmīgu? Ko īsti viņa ar to domāja, mīļais?

Frcnks palūkojās uz Vinstonu, kur� ar galvas mājienu deva viņam atļauju runāt.

- Mēs katru dienu apciemojām tēvu slimnīcā, - Frcnks paskaidroja. - Toms Hārdijs veda mūs turp ar skvaira ekipā�u. Tētim nemaz nekļuva labāk, Emma. Ceturtajā dienā pēc nelaimes gadījuma tante Lilija viņam sacīja: �Klau, D�on, tev jāsaņemas, vai arī tu nokļūsi tur, kur jau atrodas nabaga Elizabete, - kapsētā.� Un mūsu tētis - viņ� raudzījās uz tanti tik savādi, it kā viņu nemaz neredzētu, bet vērtos kaut kur tālumā. Tad viņ� teica: �Es vēlos būt pie Elizabetes, Lilija.� Mēs gājām prom, es viņu noskūpstīju, un tētis man sacīja: �Ardievu, Frcnkij! Esi vienmēr labs zēns!� Tas skanēja tā, it kā viņ� atvadītos. Un kad Vinstons noliecās pie tēva...

Frenka acis pievērsās brālim.

- Pasaki viņai, ko viņ� tev teica, Vinston!

Vinstons izlaida plaukstu caur matiem.

- Tētis man sacīja: �Pieskati jaunākos, Vinston! Turieties kopā! Un, kad Emma atgriezīsies no Bredfordas, saki, lai viņa nolau� Laimes Virsotnē kādu vir�u zariņu un paglabā par piemiņu no manis un mātes.� Un tad...

Vinstonam aizlūza balss. Viņ� dziļi ievilka elpu un klusi turpināja:

- Tētis mēģināja satvert manu roku, Emma, bet viņam tas neizdevās, jo plaukstas bija apdegu�as un nosaitētas. Es pieliecos tuvāk, un tēvs mani vēlreiz noskūpstīja un teica: �Es mīlu jūs visus, Vinston, bet par visiem vairāk cs mīlēju Elizabeti un nevaru bez viņas dzīvot.� Es sāku raudāt, bet tētis tikai pasmaidīja, un viņam bija tik gai�as acis... Tās mirdzēja tāpat kā tavējās, Emma, un viņ� izskatījās laimīgs. Patiesi laimīgs. Tētis sacīja, ka man nevajagot bēdāties, jo viņ� ta�u aizejot pie mūsu mammas. Patiesību sakot, cs nodomāju, ka tēvs tā runā zāļu iespaidā. Tad ienāca ārsts un mudināja mūs iet prom. Atpakaļceļā uz Fērliju tante Lilija teica, ka tēva nāves cēlonis būs nevis smagie apdegumi, bet gan viņa salauztā sirds. Skumjas pēc mātes biju�as stiprākas par viņu. Tajā pa�ā naktī viņ� nomira, Emma. Aizmiga un vairs nepamodās. Arī man �ķiet, ka viņ� gribēja nomirt. Tantei Lilijai taisnība.

Apspiedusi elsas, kas lauzās uz āru, Emma jautāja:

- Vai viņ� saprata, ka vienīgi tāpēc neesmu pie viņa atnākusi, jo atrodos Bredfordā un nezinu, kas noticis, Vinston?

Viņas brālis palocīja galvu.

-Jā, un viņ� to īpa�i nepārdzīvoja. Tētis sacīja, ka viņam nemaz neesot tevi jāredz, jo tu esot ieslēgta viņa sirdī uz mū�īgiem laikiem.

Emma aizvēra sūrsto�ās acis un atslīga pret krēsla atzveltni. Es biju savam tēvam nepiecie�ama, un manis te nebija, viņa domāja. Ja vien es būtu vēl da�as dienas nogaidījusi... Lai cik sāpīgi tas arī bija, Emma tomēr gribēja zināt par nelaimi visos sīkumos.

- Tam vajadzēja būt �ausmīgam ugunsgrēkam. Paldies Dievam, ka vismaz tu necieti, Frenk! Vai daudzi vīri guva apdegumus? Varbūt vēl kāds nomira?

- Jā, man nekas ļauns nenotika, - apstiprināja Frcnks. - Da�iem vīriem bija viegli apdegumi un ievainojumi, bet nomira tikai mūsu tētis.

Emma bija pārsteigta.

- Bet, ja aizdegusies bija fabrika, tad ta�u...

- Dega nevis fabrikas ēka, bet gan lielā noliktava, -Frenks viņu pārtrauca. - Tētis gāja pāri pagalmam un pamanīja liesmas. Ja viņ� nebūtu ieskrējis noliktavā, viņam nekas nekaitētu. Redzi, todien uz fabriku bija atjājis jaunais kungs Edvins, un viņ� atrāva vaļā noliktavas durvis un iegāja tur iek�ā. Tētis skrēja viņam pakaļ, lai brīdinātu par draudo�ajām briesmām. Jaunajam kungam Edvinam gāzās virsū dego�a vilnas ķīpa. Mūsu tētis aizsedza viņu ar savu augumu. Ķīpa uzkrita tētim. Viņ� ar savu pa�aizliedzīgo varonību izglāba jaunajam kungam Edvinam dzīvību - tā sacīja skvairs.

Emma juta, ka ledains aukstums pārņem viņas augumu no galvas līdz kājām.

- Mans tēvs izglābis dzīvību Edvinam Fērlijam! - viņa iekliedzās tik naidīgā balsī, ka pat Vinstons satrūkās, māsas toņa pārsteigts. - Viņ� mira, lai glābtu kādu no Fērlijiem! Mans tēvs ziedojis sevi kādam no viņicm\

Katrs Emmas vārds bija kā indes spļāviens,

- Es nespēju tam noticēt! - viņa kliedza.

Emma sāka histēriski smieties - viss sarūgtinājums, kas bija krājies mēne�iem ilgi, tagad izpaudās �ajos baisajos smieklos.

Brāļi raudzījās viņā pavērti muti, neticēdami savām acīm. Frenks sarāvās un atvirzījās nost no māsas. Vinstons ieminējās:

- Bet, Emma, jebkur� ta�u viņa vietā būtu rīkojies glu�i tāpat...

- Ak tā tu domā! - Emma plosījās, pielēkusi kājās.

Viņa stāvēja virtuves vidū. Dusmas bija satricināju�as

Emmas slaido augumu kā vulkāna izvirdums.

- Vai skvairs Fērlijs būtu tā rīkojies? Vai jaunais kungs D�cralds? Vai jaunais kungs Edvins?

�ie vārdi tika spļautin izspļauti bezgalīgā naidā.

- Vai viņi būtu riskēju�i ar savu dzīvību, lai glābtu mūsu tēvu? Nemū�am! Nemū�am, to es jums saku. Ak Dievs! Es nespēju to pārdzīvot, - Emma vaimanāja, un viņas augums raustījās trakās dusmās.

-Nomierinies! Nomierinies, Emma! Nenoved sevi līdz histērijai! Tā ir noticis, un neko tur vairs nevar mainīt, -sacīja Vinstons, kuru bija satrieku�as un izbiedēju�as māsas negantās dusmas.

- Skvairs pret mums ir bijis ļoti labs, - iestarpināja Frenks, arī gribēdams Emmu nomierināt. - Viņ� maksā man tēva algu. Es saņemu vienu mārciņu nedēļā. Un tā viņ� maksās, līdz es kļū�u piecpadsmit gadus vecs...

- Tad nu gan skvairs ir ārkārtīgi devīgs. - Emma nosprauslājās, bet viņas sadrūmu�ās acis �ķīla draudīgus zibeņus. - �etrdesmit astoņas mārciņas gadā, ko tu neteiksi!

Emma dzēlīgi smējās.

- Cik saprotu, viņ� maksā �o naudu jau desmit mēne�us un maksās vēl divus gadus. Kāda labsirdība! - viņa iznīcino�i sacīja. - Tātad Fērliju acīs mūsu tēva dzīvība ir apmēram simt piecdesmit mārciņu vērta. Tā ir pretīga ņirgā�anās!

Emmai aizrāvās elpa. Viņas krūtis smagi cilājās.

- Vai tie�ām mūsu tēvs tik vien bija vērts? - Emma uzstājīgi noprasīja.

Vinstons noklepojās un sacīja mierīgā, klusā balsī:

- Nu, tas nav viss, ko viņ� darījis mūsu labā. Es domāju - skvairs. Viņ� iekārtoja Frenku darbā fabrikas kantorī, kur mūsu brālis tiek apmācīts par klerku. Un katru svētdienu tante Lilija iet uz Fērlijholu, lai saņemtu no virējas pilnu grozu ar pārtiku. Pietiek visai nedēļai - viņai un Frenkam. Redzi, Emma, tante Lilija pēc tēva nāves pārcēlās uz mūsu māju. Patlaban viņa ir aizgājusi uz Holu pēc pārtikas. Tas ir liels atspaids.

- Grozs ar pārtiku, - mēdo�i atkārtoja Emma un nicīgi iesmējās. - Tā, tā, tā! Skvairs patiesi ir devīgs.

Viņa ar asu kustību atmeta atpakaļ galvu un nikni paskatījās uz Frenku.

- Esmu pārsteigta, ka tu pieņem �īs pabiras, Frenk. Zinu, ka es to nemū�am nedarītu!

Emma apgriezās un ar augsti paceltu galvu �ķērsoja virtuvi. Vinstons un Frcnks noraudzījās māsas saspringti taisnajā mugurā un pārmija ba�īgus skatienus. Emma uzvilka mēteli un paņēma no izlietnes puķes. Uz sliek�ņa viņa apstājās un atskatījās.

- Ie�u tagad uz kapsētu, - Emma stingri noteica. - Pēc tam uzkāp�u Laimes Virsotnē. Diez vai �ajā gadalaikā tur varēs atrast vir�us, bet es tomēr palūko�os. Lai būtu kā būdams, man patlaban gribas palikt vienatnē. Vēlāk es atgriezī�os, un mēs varēsim aprunāties. Piemēram, par Frenka nākotni. Gribētu satikt arī tanti Liliju.

- Es ie�u tev līdzi, - sacīja Vinstons. - Mēs abi iesim, vai ne, Frenk?

Jaunākais brālis piekrīto�i pamāja.

- Nē! - iesaucās Emma. - Es jums teicu, ka gribu palikt viena. Man viss jāpārdomā.

Pirms brāļi paguva iebilst, viņa jau bija izgājusi ārā un klusi aizvērusi durvis. Emma gausi vilkās caur ciemu - viņa pēk�ņi jutās galīgi pārgurusi. Emma devās uz nelielo kapsētu, kas atradās līdzās baznīcai. Viņa gāja, neko sev apkārt nemanīdama - visu bija aizēnoju�as dziļās bēdas. Emmas seja bija satumsusi un saspringta, bet ledainais skatiens nelokāmi vērsts tikai uz priek�u. Un tad viņas spīvais naids pret Fērli-jiem guva virsroku pār skumjām, un Emma vairs ne par ko citu nespēja domāt. Vai tie�ām nebūs gala sāpēm, ko �ī ģimene alla� centās viņai sagādāt? Vai viņa ir nolādēta ciest Fērliju dēļ līdz mū�a galam? Nolādētie Fērliji. Viņi visi lai ir nolādēti! Nolādēti! Nolādēti! Lai viņi sapūst ellē!

j

Un tā tas sākās: visne�ēlīgākā dzī�anās pēc naudas, kāda jebkad pieredzēta, visskaudrākā sevis izdzī�ana darbā, kādu labprātīgi bija uzņēmusies septiņpadsmit gadus veca meitene.

Pa dienu Emma strādāja fabrikā, vakaros, pēc steidzīgi apēstām vieglām vakariņām, viņa devās uz savu istabu Loras mājā, lai modelētu, piegrieztu un �ūtu tērpus klientēm, kuru skaits aizvien pieauga. Uzticamā Lora bija pastāstījusi apkaimes sievietēm par izveicīgo, nasko �uvēju, kas turklāt strādāja par mērenu samaksu.

Svētdienās Emma cepa augļu kūkas, gaļas pīrāgus un vēl visādus gardus cepumus un kūciņas. Izmantojot Olīvijas Veinraitas receptes, viņa vārīja uzputeni, galertu, olu krēmu un citus kārumus. Sākumā Emmai �ie ēdieni tika pasūtīti, ja bija gaidāmas viesības, bet drīz vien Ārmlijas bagātnieki kļuva par pastāvīgiem Emmas kulinārijas brīnumu pircējiem. Arī �ajā jomā klientu skaits strauji pieauga. Ja Emmai atlika vēl kāds brīvs brīdis, viņa konservēja augļus un dārzeņus, marinēja sīpolus, sarkanos kāpostus un valriekstus, gatavoja ievārījumus, gatavoja da�ādas asās piedevas un gar�vielu maisījumus. Uz visām pudelēm un burciņām tika piestiprinātas etiķetes, uz kurām Emmas rūpīgajā rokrakstā bija uzrakstīts attiecīgā produkta nosaukums un izgatavo�anas datums. Pēc tam �ie pārtikas krājumi tika noglabāti Loras pieliekamajā kambari, lai vēlāk Emma tos varētu pārdot savā veikalā. Viņa iztika vienīgi no tā, ko nopelnīja fabrikā, bet katrs penijs, kuru Emma ieguva kā �uvēja vai ēdienu gatavotāja, tika ieguldīts �darījumu fondā�, kā viņa to sauca, - lai iegādātos nepiecie�amos �ū�anas materiālus un produktus.

Loru tas uztrauca, bet Emma uzskatīja, ka �nauda vispirms ir jāizdod, lai pie tās tiktu,� un atteicās uzklausīt brīdinājumus. Pēc neilga laika viņa tomēr no savas darbo�anās sāka gūt arī peļņu. Emma bija apmierināta, bet Lora atvieglota nopūtās.

Emma bija ne�ēlīga un cieta pret sevi - viņa taupīja, krāja un strādāja septiņas dienas nedēļā, bet, ja vajadzēja, -arī naktis. Viņa nedrīkstēja zaudēt ne mirkli. Bija jāsasniedz sākotnējais mērķis - pirmais veikals. Pēc tam Emma atvērs vēl vairākus citus veikalus, līdz viņai piederēs vesela veikalu ķēde, kuri, tāpat kā Maikla Marksa penija tirgotavas, atradīsies daudzās Anglijas pilsētās. Ta�u Emmas veikali būs lieli un eleganti, un lajos icpirksics bagāti ļaudis. Un tad viņa beidzot tiks pie naudas, jo tirdzniecība bija tā joma, kurā veikls un gudrs cilvēks varēja nopelnīt patie�ām lielas summas. Bet, lai tiktu pie pirmā veikala, Emmai bija vajadzīga nauda - veikala telpu īrei un tā iekārtojumam, pre�u iegādei. Viņa bija cie�i apņēmusies nepiecie�amo summu sakrāt jebkurā iespējamā veidā. Nekas Emmu neatturēs no virzī�anās uz mērķi. Viņa ne�aubījās, ka galu galā gūs panākumus. No Emmas vārdu krājuma tādi jēdzieni kā �sakāve� un �zaudējums� bija izsvītroti. Viņas ticība sev bija nesatricināma, un Emma zināja, ka viņai piemīt galvenā īpa�ība, kas nepiecie�ama uzvarai, - milzīgas darbaspējas.

Veselu gadu Emma bija veltījusi sevi vienīgi darbam, ja neskaita to, ka reizi mēnesī viņa uz vienu dienu aizbrauca pie Edvinas. Emma no�ēloja, ka nevar braukt uz Riponu bie�āk, kā sākumā bija Fredai solījusi, bet viņa mierināja sevi ar domu, ka strādā Edvinas nākotnes labā.

Visā �ajā laikā Emma tikai vienu reizi bija aizbraukusi uz Fērliju, lai apciemotu Frenku. Ari Vinstons bija ieradies kārtējā atvaļinājumā. Emma ar vecāko brāli bija tajā sirdi ploso�ajā aprīļa svētdienā vienojusies, ka Frenks paliks Fēr-lijā un ari turpmāk dzīvos kopā ar tanti Liliju. Viņiem abiem �ķita, ka tas būs vislabākais risinājums. Frenks līdz piecpadsmit gadu vecumam strādās fabrikas kantorī. Ja viņ� nebūs mainījis savas domas un aizvien vēl gribēs nodarboties ar rakstniecību, Emma un Vinstons atradīs iespēju, kā Frenks varētu savu sapni piepildīt. Varbūt viņu izdosies iekārtot darbā kādā no Līdsas avīzēm - lai sāk par izsūtāmo zēnu un pakāpeniski apgūst �urnālista profesiju, vienlaikus apmeklēdams vakarskolu, vai arī, ja viņiem ap to laiku būs gana naudas, Frenks varēs mācīties skolā, veltījot sevi tikai izglītībai.

- Dievs dāvājis Frcnkam smadzenes. Brīni�ķīgas smadzenes, Vinston. Un viņam ir rakstnieka talants, par to es ne�aubos, - Emma bija paziņojusi. - Jārod viņam iespēja likt savus dotumus lietā, par to mums abiem jāgādā, lai tur vai kas!

Vinstons bija piekrīto�i mājis ar galvu. Tajā pēcpusdienā Emma bija pieņēmusi vēl kādu lēmumu. Viņa bija likusi Vinstonam pie sirds, ka tie�i viņam jāapgādā Frenks ar rakstāmlietām un jādara tas regulāri.

- Pat ja tev tāpēc būtu jāatsakās no da�ām alus pintēm vai cigaretēm, - Emma bija vecākajam brālim piekodinājusi.

Viņa pati apņēmās pirkt Frenkam vārdnīcas un citas grāmatas pēc savas izvēles. Viņam jāiepazīstas ar klasisko literatūru -jālasa �ekspīra lugas, Dikensa, Trolopa un Tekeri-ja romāni, filozofiski apcerējumi un stāsti par vēsturi. Viktors Kalinskis labi orientējās grāmatās, viņ� palīdzēs Emmai izvēlēties īstās. Viņa neskopojās ar norādījumiem arī pa�am Frcn-kam - viņam uzcītīgi jāmācās un katrs brīvais brīdis jāvelta lasī�anai, lai pa�mācības ceļā pilnveidotu izglītību. Savukārt tantei Lilijai tika uzdots Frcnka izglīto�anās centienus veicināt un atbalstīt.

- Lai nebūtu nekādas izvairī�anās un laisko�anās, - Emma bija mazo brāli bargā balsī brīdinājusi, -jo mēs ar Vinsto-nu pūlēsimies tavā labā.

Frcnku tas nebiedēja - viņ� par māsas priek�likumu bija ļoti priecīgs un labprāt apņēmās ievērot viņas noteikto stingro dienas kārtību. Frenks nespēja vien sagaidīt, kad saņems pirmo grāmatu sūtījumu, un viņam bija pilnīgi skaidrs, ka nekad nemainīs savas domas par rakstniecību.

Iedevusi Vinstonam, Frenkam un tantei Lilijai savu Ārmlijas adresi, Emma viņiem izstāstīja tikai daļu patiesības. Viņa paskaidroja, ka dēvējot sevi par Hārta kundzi un esot izgudrojusi vīru - jūrnieku, lai atvairītu nevēlamu pielūdzēju uzmāk�anos. Vinstons bija pasmaidījis par �o māsas viltību un apsveicis viņu ar tik labu izdomu pa�aizsardzības nolūkos. Viņ� kārtējo reizi apbrīnoja Emmas praktisko prātu. Par Ed-vinu viņa, protams, nebilda ne vārda.

Zinot, ka Vinstona karjera flotē pamazām virzās uz priek�u, Frenka nākotne uz laiku ir nokārtota, bet Edvina atrodas dro�ībā Riponā, Emma nosprieda, ka nu viņa drīkst veltīt visus spēkus saviem godkārīgajiem centieniem un sākt realizēt sen iecerēto Plānu ar lielo P. Emma iejūdza sevi tādā darba ritmā, kas ikvienam citam cilvēkam būtu licis sabrukt.

Viņai neeksistēja nedz svētki, nedz citas apkārtējās norises. Emma neļāva savā galvā iemājot nevienai domai, kas būtu dabiska tik jaunai meitenei, bet varētu traucēt viņu darbā.

Reizēm Emma kļuva nevērīga pat pret saviem draugiem. Sākumā Blekijs bija domājis, ka Emma nevarēs izturēt pa�as noteikto, nogurdino�o dzīves kārtību, tāpēc viņ� paklusām brīdināja Loru, lai viņa neiejaucas. Bet aizritēja mēnesis pēc mēne�a, un Emma turpināja labprātīgo darba jūgu. Blekijs un Lora sāka par viņu raizēties. Noba�ījies bija arī Dei-vids Kalinskis - pat tik ļoti, ka uzmeklēja kādu vakaru �Dubļainajā pīlē� Blekiju, lai aprunātos ar viņu.

Dcivids bez īpa�a ievada bija īsi un kodolīgi atklājis sava nāciena iemeslu.

- Mani Emma neuzklausīs, Blekij. Kad pēdējo reizi runāju ar viņu, es lūdzu, lai viņa ir pret sevi mazliet saudzīgāka un strādā tikai darbadienās, bet svētdienās, kā visi prātīgi cilvēki, atpū�as. Ieteicos kaut ko par mērenību, un vai zini, ko viņa man atbildēja?

Blekijs bija purinājis galvu, būdams tikpat noraizējies kā Dcivids.

- Nevaru iedomāties, puis. Viņa pēdējā laikā diezgan bie�i izsakās visai dīvaini.

- Viņa man sacīja: �Pēc manām domām, mērenība ir stipri pārspīlēts tikums, īpa�i, ja to attiecina uz darbu, Deivid.� Vai tu vari to saprast?

-Jā, varu gan. Emma ir stūrgalvīga, Deivid. Mani nebūt nepārsteidz tas, ko tu par viņu stāsti. Es pats esmu mēģinājis ar Emmu runāt, bet bez panākumiem. Viņa nevienu neklausīs, -Blekijs bija norūcis.

- Pamēģini aprunāties ar viņu vēlreiz, Blekij! Lūdzu! -Dcivids uzstāja. - Pierunā, lai Emma �osvētdien nestrādā.

Es aizbrauk�u uz Ārmliju, un mēs varēsim pastaigāties pa parku, paklausīties, kā spēlē orķestris. Blekij, apsoli man, ka tu vismaz mēģināsi.

- Ak kungs, protams, es to darī�u, Dcivid! Bū�u uzstājīgs un teik�u, ka mēs visi esam par viņu noraizēju�ies. Varbūt mūsu dēļ Emma piekāpsies. Mēs ar Loru aizvedīsim Emmu uz parku, pat ja man viņa būs jāstiepj kā kucēns aiz skausta!

Pienāca minētā svētdiena. Bija skaista, saulaina jūlija pēcpusdiena, un Dcivids Kalinskis pa Steninglejroudu tuvojās Ārmlijas parka ieejai. Viņ� bija ģērbies savā labākajā uzvalkā un mirdzo�i baltā kreklā, uz kura fona izcēlās tum�sarkanā kaklasaite ar mākslīgo pērļu saspraudi. Rūpīgi izgludinātajās drānās un spo�i nospodrinātajos zābakos Dcivids izskatījās pēc nevainojami kopta d�entlmeņa. Viņa biezie, melnie mati laistījās kā nopulēts ahāts, bet skaistā, svaigi skūtā un viegli pēc lauruķir�u ūdens smar�ojo�ā seja gaid-pilnā priekā trīsēja. Deivids domāja par Emmu.

Viņ� iegāja parkā caur skaisti kaltajiem dzelzs vārtiem un devās uz priek�u pa galveno aleju, kura veda uz klasiskās formās veidotu strūklaku. Tur Deivids apstājās un, ieņēmis nepiespiestu pozu, vēroja �alco�ās ūdens strūklas, kuras vispirms uz�āvās augstu gaisā un tad krita atpakaļ strūklakas baseinā. Saules staros ūdens pilieni zaigoja kā sīku briljantu virtenes. Strūklakas diezgan sare�ģītās konstrukcijas savaldzināts, viņ� piegāja tuvāk un izlasīja uzrakstu:

Uzstādījis Viljams Gots no Ārmlijas.

Par godu Viņas Majestātes karalienes Viktorijas valdī�anas se�desmitajai gadskārtai 1837-1897

Gotu ģimene bija ārkārtīgi bagāti fabrikanti, kas Līdsai bija dāvāju�i daudzus dekoratīvus veidojumus. Dcivids nosprieda, ka tad, kad viņ� varēs to atļauties, viņa labdarība būs vērsta uz to, lai palīdzētu cilvēkiem. Skulptūras un strūklakas, protams, bija skaistas, ta�u no praktiskā viedokļa pilnīgi nelietderīgas.

Deivids gāja tālāk un vēroja itāļu stilā iekārtotos apstādījumus. Celiņu malās augajaunas liepas, gobas un papeles, kuru paēnā svelmainās dienās bija patīkami pastaigāties. Stilizētajās puķu dobēs liesmoja ģerāniju un atraitnī�u sarkanie, rozā un dzeltenie toņi, bet baltās un mēļās uzpirkstīles veidoja tām mierīgākā noskaņā ieturētu fonu. Cituviet starp zaļiem ko�umaugiem kre�u ugunīgās kaskādes mijās ar īrisu vēso zilumu. Parkā auga visda�ādākie koki un krūmi, to daudzveidībā ar Ārmlijas parku nevarēja sacensties neviena no Līdsas apzaļumotājām vietām. Mauriņi bija tik gludi apcirpti, ka līdzinājās smaragdzaļam samtam, bet abpus akmens plāksnēm un �ķembām klātajām taciņām kā ko�a apmale zaigoja spilgtās cīnijas. Silta vēja pūsma iekustināja lapotnes, un parku piepildīja klusas �alkas.

Pa parku pastaigājās iestīvinātos formastēipos ģērbu�ās bērnaukles, stumdamas sev pa priek�u ratiņus, �ur tur manīja kādu iemīlēju�os pārīti, bet galvenie parka apmeklētāji bija eleganti ģērbu�ās dāmas ar saviem cienīga izskata vīriem. Deivids iejuka starp pārējiem svētdienas atpūtas baudītājiem, priecādamies par skaistās pēcpusdienas idillisko mieru. Tobrīd viņam �ķita, ka dzīve ir interesanta un daudzsolo�a. Deivids bija iecerējis daudz ko apskatīt, izdarīt un sasniegt, un viņ�, tāpat kā Emma, bija pārliecināts, ka viņa darījumi vainagosies ar panākumiem.

Un kāpēc gan lai Deivids tā nedomātu? Bija 1907. gads, karaļa Eclvarda* valdī�anas laika kulminācija, kad viņ� baudīja savu pavalstnieku nedalītu mīlestību. Tas bija gads, kad sabiedrība flirtēja, dejoja, medīja, kuģoja ar jahtām un vadīja dienas vienos priekos, jo tāds bija arī mīļotā valdnieka noskaņojums. Aristokrātija pielūdza izpriecas un neko negribēja zināt par drūmo dzīves īstenību vai kariem - sakāve Āfrikā bija aizmirsta, un Eiropas mieru nekas neapdraudēja. īsi sakot, 1907. gadā valdo�ā �ķira pilnībā izbaudīja savu bezrūpīgo dzīvi, nerēķinoties ar rai�u māktajiem ļaudīm kaut kur tālu lejā, zem cildenās Anglijas spo�ās virskārtas. Vispārējā svētku un izklaidē�anās gaisotne radīja �ķietamas dro�ības sajūtu ari vidusmēra Anglijas iedzīvotājos, un Deivids Kalin-skis nebija nekāds izņēmums. Viņaprāt, pārmaiņas bija gaidāmas tikai uz labo pusi un nākotne bija cerību apstarota.

Un tā nu Deivids mundri soļoja estrādes virzienā. Estrāde bija pagodai** līdzīga konstrukcija, acīmredzot iecerēta kā norāde uz Britu impērijas pla�ajām robe�ām, un tā pie�ķīra �im tipiskajam angļu parkam austrumnieciski eksotisku nokrāsu. Jāatzīst, ka estrāde nebija parka rimti delikātajai, kopējai noskaņai īpa�i atbilsto�a, jo sevi�ķi tas dūrās acīs minētajā pēcpusdienā, kad �ajā mandarīna tējas namiņa atdarinājumā bija ievietojies spo�i uniformētais grenadieru gvardes kara orķestris.

Deivids pārlaida skatienu klausītāju rindām un, neredzēdams savus draugus, apsēdās uz nelielā, no dzelzs stieplēm pītā krēsla. Orķestris beidza �iesildīties� un pēc īsa tu�a sāka savu programmu ar nacionālo himnu. Koncerta laikā Deivida prātu nodarbināja tikai Emma. Viņ� saprata, ka interesējas par

�Domāts Edvards VII, karalienes Viktorijas vecākais dēls, kas valdīja no 1901. līdz 1910. gadam un, būdams Velsas princis, bija pazīstams ar diezgan nenopietnu dzīvesveidu, kurā dominēja zirgu skrie�anās sacīkstes un skaistas aktrises.

�Budistu templis Ķīnā, Japānā, Indijā un citās Austrumu un Dienvidaustrumu Āzijas zemēs.

viņu ne vien kā par iespējamo darījumu partneri, bet arī kā par sievieti. Maigās un vienlaikus kaislīgās jūtas pret Emmu bija glu�i vai zag�us ielavīju�ās Deivida sirdī. Diez ko viņa jūt pret mani, Deivids prātoja. Draudzību, sirsnīgu pieķer�anos? Vai arī Emma ir tā aizņemta savā darbā, ka par mani pat neiedomājas? Turklāt viņa ta�u ir precējusies, Deivids nevarēja ar to nerēķināties. Nelaimīgs tas vīrietis, kur� iemīlējis precētu sievu. Un Deivids bija iemīlējies Emmā. Kur ir tas viņas nolādētais vīrs? Viņ� nebija parādījies pat tad, kad piedzima bērns. Jūrniekiem ta�u kādreiz tiek pie�ķirti atvaļinājumi. Tur bija kāds noslēpums, bet Deivids pagaidām neuzdro�inājās iztaujāt Emmu par viņas vīru un vaicāt, vai viņa �o cilvēku joprojām mīl. Deividam bija aizdomas, ka nemīl vis. Emma vīru nekad nepieminēja, un nelikās, ka viņai tā īpa�i pietrūktu. Deivids nopūtās. Viņam bija jāatzīst, ka rokas viņam tomēr ir saistītas - Deivids nedrīkstēja precētai sievietei atklāt savas jūtas.

No pārdomām viņu iztraucēja Blekija balss. Tā pēk�ņi atskanēja Deividam aiz muguras, un viņ� satrūkās.

- Te tu esi, manu zēn!

Deivids a�i atskatījās unjutās vīlies, jo līdzās Blckijam redzēja tikai Loru Spenscri. Viņ� piecēlās un paspieda Blekija pastiepto roku, tad pieliecās un sirsnīgi noskūpstīja Loru uz vaiga, savas patiesās izjūtas noslēpdams aiz līksma smaida. Balss tomēr nodeva Deivida sarūgtinājumu.

- Kas noticis Emmai? Kur viņa ir? - Kalinskis jautāja.

- Ak, Deivid, man ļoti �ēl, bet Emma noraidīja tavu uzaicinājumu. Es no visas sirds centos viņu pierunāt nākt kopā ar mums, bet viņa bija tikpat nepiekāpīga kā parasti, Viņai esot jāpabeidz kaut kāda sasodīta kleita lēdijai no Tauersas, un tāpēc viņa nedrīkstot izkustēties no mājām, - mazliet sa-

Viebies, paskaidroja Blckijs. - Emma tomēr sacīja, ka ar prieku gaidī�ot mūs uz vakariņām Loras mājā.

Redzēdams, cik nomākts ir Dcivids, viņ� turpināja mundrākā tonī:

- Klau, puis, nu nerādi tik satriektu seju! Pēc pāris stundām iesim turp, un jācer, ka ap to laiku Emma būs ar savu steidzamo darbu tikusi galā.

Tad Blekijs pagriezās pret Loru.

- Un kā ir ar tevi, mīļā? Ko tu tagad vēlētos darīt?

- Iesim pastaigāties, ja Deividam nav iebildumu, - klusi no�ukstēja Lora.

- Labi, darīsim tā, - piekrita Dcivids.

Mūzikas skaņu pavadīti, viņi devās prom no estrādes. Dcivids raudzījās uz Loru. Viņa izskatījās starojo�i skaista. Meitene bija tērpusies bāli dzeltenā, ar margrietiņām un zaļām lapiņām apdrukātā lēta muslīna kleitā, un vieglais audums plīvoja ap viņas augumu kā zeltains mākonis, izceldams Loras vijīgo stāvu un graciozās kustības. Viņas seju apēnoja liela, ar dzeltenām un rozā tējasrozēm rotāta salmu cepure, un meitenē todien jautās kaut kas ēterisks. Zem cepures platās malas Loras seja �ķita mirdzo�a - �o iespaidu pastiprināja viņas zeltainie mati un dzidrās acis.

- Tu izskaties brīni�ķīgi, Lora, - sacīja galantais Dei-vids. - Man ļoti patīk tavs tērps. Tas tev lieliski piestāv, mīļā.

- Paldies, Deivid! - viņa atbildēja. - To man pa�uva Emma. Viņa arī salaboja �o veco cepuri, un nu tā �ķiet glu�i kā jauna. Emma ir tik apdāvināta, vai ne?

Deivids palocīja galvu, bet Blckijs norūca:

-Jā, jā, tikai kapsētā viņai no tā nekāda labuma nebūs.

- Blekij! - iesaucās Lora. - Kāpēc tu runā tik briesmīgas lietas?

Viņa uzmeta a�u zibsni Deividam. Viņ� klusēja, bet Lora ievēroja, ka arī Deivids izskatās noba�ījies un nervozi kodī lūpas. Lora vairs neko neteica, tikai vēsi paskatījās uz Blekiju, kuram pietika attapības pie�ķirt savai sejai dziļas no�ēlas izteiksmi.

Viņi turpināja gausi pastaigāties pa parku. Blekijs un Lora draudzīgi tērzēja par kaut ko vispārīgu, bet parasti tik runīgais Deivids domīgi klusēja. Beidzot viņi nonāca pie stāvas kraujas - pakāpieni veda lejup uz Ēras upi. Lora �ēlojās par karstumu, tāpēc visi apsēdās uz soliņa vītola ēnā. Deivids drūmi raudzījās pāri upei, viņa acis kavējās pie otrā krastā redzamajām Kerkstolas sistercie�u³ klostera drupām. Viņ� nopūtās un izņēma no kabatas cigaretes. Deivids piedāvāja cigareti arī Blekijam, kur� to paņēma, klusi pateikdamies. Beidzot Deivids vairs nevarēja izturēt nerunājis. Viņ� pagriezās pret Blekiju un teica:

- Es nevaru saprast, Blekij, kas ir tas dzinulis, kur� liek Emmai tik smagi strādāt?

- Tas glu�i vienkār�i ir naids, - neapdomīgi atbildēja Blekijs.

Viņ� būtu varējis sev vai mēli nokost. Sadusmojies pats uz sevi, Blekijs novērsās.

Lora noelsās un aizsedza muti ar plaukstu.

- Ak, Blekij, tas nevar būt! - viņa iesaucās.

Arī Deividu �is paziņojums bija satraucis.

- Naids! Nē, tas nevar būt Emmas virzītājspēks, - viņ�

asi iebilda. - Viņa ta�u ir mīļa un maiga. Un ko gan lai viņa

tik loti ienīstu?

>

Blekijs kādu bridi neatbildēja. Viņ� klusībā lamāja pats sevi. Balamutīgais stulbenis! Pļāpīgs muļķa pui�elis, lūk, kas viņ� bija. Sirds dziļumos Blekijs nojauta, ka Emmas naids ir vērsts pret Fērlijicm. Bet Deividam un Lorai viņ� par to nedrīkstēja stāstīt.

- Neklusē, Blekij! Atbildi man! - uzstāja Deivids. - Nesēdi te ar tik noslēpumainu sejas izteiksmi!

Blekijs savaldījās un paskatījās uz Dcividu.

- Patiesību sakot, es to nezinu. Man nevajadzēja tik pārsteidzīgi izteikties, puis. Bet tādi jau mēs, īri, esam - mēle alla� aizsteidzas mums pa priek�u. Neko konkrētu jau es, tā sacīdams, nedomāju.

Blekijs apklusa, un viņa sejā atspoguļojās tēlota vientiesība.

- Da�reiz man liekas, ka Emmu dzen naids pret viņas dzīves apstākļiem, - Blekijs apgalvoja, mēģinādams labot pirmīt pieļauto kļūdu. - Naids pret nabadzību. Izmisīga vēlē�anās likt pie naudas.

Deivids skeptiski sarauca pieri.

- Es zinu, ka Emma grib būt bagāta. Bet to gribam arī mēs ar tevi, Blekij. Tikai mēs naudas krā�anai neziedojam visu savu dzīvi.

Blekijs noliecās uz priek�u un cie�i uzlūkoja Dcividu ar savām melnajām acīm.

- Jā, puis, bet Emmai nauda ir nepiecie�ama pavisam cilu iemeslu dēļ nekā mums. Tu gribi tikt pie naudas, Deivid, jo velies labi dzīvot. Un kāpēc gan ne? Tu gribi, lai tev būtu skaista māja, lepna ekipā�a un elegantas drēbes. To pa�u gribu arī es. Un vēl mazdrusciņ naudas bankā, lai dro�i varam raudzīties nākotnē, vai ne?

Deivids piekrīto�i pamāja - Blekijam bija pilnīga taisnība.

- Tātad tu apgalvo, ka Emma grib naudu cita iemesla dēļ. Kāds tas ir?

Blckijs pasmaidīja savādu, greizu smaidu.

- Viņai tā ir nepiecie�ama kā ierocis.

- Ierocis! Pret ko tad? - stingri noprasīja Lora.

Blekijs maigi satvēra viņas roku.

-Nevajag tā uztraukties, Lora. Tu mani pārprati, mīļā.

Viņ� no�ēloja, ka bija ielaidies �ajā sarunā, bet nu vairs nevarēja atkāpties - Deivids un Lora gaidīja paskaidrojumu. Blckiju caururba divu vaicājo�u acu pāru asais skatiens. Viņ� nokrem�ļojās.

- Es gribēju sacīt, ka Emma pati uzskata naudu par ieroci...

- Bet pret ko? - Deivids viņu strupi pārtrauca. - Tu joprojām neesi atbildējis Lorai.

-Tas nav ierocis pret kaut ko konkrētu, Deivid.

Blekijs paraustīja plecus.

- Varbūt pret pasauli kopumā. Jā gan, es domāju, ka, tikusi pie naudas, Emma pavērsīs to pret pasauli. Vai, pareizāk sakot, pret tiem, kas varētu viņai nodarīt ko ļaunu. Redzi, nauda Emmai nepiecie�ama, lai varētu aizsargāt sevi un Ed-vinu. Viņas mērķis ir uzcelt ap sevi un savu bērnu tādu nocietinājumu, kuram neviena bulta nekad netiks cauri. To es vēlējos jums pasacīt.

Deivids ne vien nenoticēja Blckijam, bet pat jutās nepatīkami pārsteigts.

-Tu mums tēlo visai dīvainu ainu, Blckij. Tādu Emmu cs nepazīstu.

- Jā, puis, bet cs viņu pazīstu daudz ilgāk un labāk nekā tu. Un es domāju, ka saprotu, kas nosaka viņas rīcību, - nomurmināja Blckijs, atcerēdamies dedzīgo skatienu Emmas acīs tajā dienā, kad viņi pirmoreiz satikās tīrelī. - Man ir pilnīgi skaidrs, ka viņa nerimsies, iekams nebūs tikusi pie tā veikala. Un pirmajam veikalam sekos nākamais, un vēl, un vēl... Emmas mērķis ir kļūt par ļoti bagātu sievieti. Un vai zini ko, Deivid? Viņai veiksies. Par to es esmu pārliecināts.

- Bet par kādu eenu? - vaicāja Dcivids. - Palūkojies, kā viņa jau tagad izskatās - vāja kā �oga kārts, zem acīm tum�i loki.

Viņ� paraudzījās uz Loru.

- 7Vv jāpiekrīt, ka man ir taisnība.

Lora saminstinājās.

-Jā, Deivid, zināmā mērā tev ir taisnība, tomēr, ja gribu būt godīga pret Emmu, man jāteic, ka viņas uzturs ir pilnvērtīgs un vispār viņa par sevi rūpējas.

- Tikai nekad neguļ.

- Ai nē, Deivid, Emma guļ! - Lora aizstāvēja draudzeni. - Vismaz piecas stundas. �ķiet, ka spēku atjauno�anai viņai nav nepiecie�ams tik ilgsto�s miegs kā citiem cilvēkiem. Man, protams, jāatzīstas, ka ari es raizējos par Emmu.

Lora viegli pieskārās Blekija rokai.

- Varbūt tev vajadzētu ar viņu vēlreiz aprunāties - lai nestrādā tik saspringti un nekrīt galējībās.

-Cik maz tu pazīsti Emmu, Lora, ja domā, ka manai runā�anai varētu būt kāda jēga. Viņa vienkār�i manī neklausīsies, - ar no�ēlu teica Blekijs.

- Tu gribi sacīt, ka mums mierīgi jānoskatās, kā Emma sevi nogalina ar darbu! - iekarsis iesaucās Dcivids.

Blekijs nespēja apvaldīt smieklus.

- Pieraugi, lai Emma tevi nedzird! Viņa netic, ka smags darbs varētu kādu nogalinātāja nu vienīgi pēdējo slaistu. Un tu jau pats zini, ko Emma saka par mērenību, Deivid.

Blekijs purināja galvu, un viņa acis jautri dzirkstīja.

- Emma ir neparasta, un tur neko nevar darīt.

Dcivids īsu bridi raudzījās Blekijā, tad novērsās un smēķēja cigareti, pārdomādams viņa teikto.

- Man sākumā Emmas ideja par veikalu likās muļķīga, - bikli ieminējās Lora, - bet nu arī es sāku domāt, ka tā viņai ir vienīgā iespēja tikt prom no nīstās fabrikas.

- Es cerēju, ka viņa kļūs par manu partneri. Nākamgad ap �o laiku es bū�u iekrājis gana naudas, lai atvērtu pats savu fabriku. Esmu iecerējis ra�ot sievie�u apģērbus, kā ari izpildīt citu uzņēmēju pasūtījumus, kā to dara mans tēvs. Emma jau ir uzzīmējusi man vairāku tērpu modeļus, - stāstīja Dcivids, un viņa seja noskaidrojās. - Vai esi tos redzējusi, Lora?

- Jā, Emma man parādīja skices. Viņai ir brīni�ķīgas idejas. Kaut vai tas mētelis ar kapuci, kuru var pēc vajadzības piestiprināt vai noņemt, �akete, ko var nēsāt arī izvērstu uz āru, un apģērbi topo�ajām mātēm - tas ir apvērsums, vai ne? Nevienam līdz �im nebija ienācis prātā darināt svārkus, blūzes un kleitas, kuras iespējams papla�ināt, pieaugot ķermeņa apjomam. Vismaz es par kaut ko tādu neesmu ne dzirdējusi. Un tu, Dcivid?

- Es arī ne. Kā modelētāja Emma ir apsteigusi savu laiku.

- Par to es nevaru spriest jums līdzi, - iejaucās Blekijs. - Klausieties, neskatīsim �o lietu no tum�ās puses. Ar Emmu viss būs kārtībā, tikai tam nepiecie�ams laiks. Viņa ir no tiem, kas izdzīvo, lai cik smagi arī būtu apstākļi. Bet, ja tas jums abiem sniedz kādu atvieglojumu, aprunāsimies �ovakar ar Emmu visi kopā. Darīsim to piesardzīgi, lai viņu nesatrauktu. Varbūt mums izdodas Emmu pierunāt, lai samazina tempus. Iespējams, ka trijatā gūsim labākus panākumus, nekā runājot ar viņu pa vienam.

Blekijs gan nebija pārliecināts, ka Emma viņu runām piegriezīs kādu vērību, bet viņ� vēlējās mazināt abu pārējo ba�as.

- Labi, to mēs varam mēģināt, - piekrita Deivids.

Viņ� brīdi klusēja un tad piesardzīgi vaicāja:

- Klau, Blekij, es zinu, ka tā nav mana darī�ana, bet kur, ellē, ir palicis tas Emmas vīrs? Man sāk likties aizdomīgi, ka viņ� nekad neatbrauc atvaļinājumā. Emma stājās darbā mana tēva darbnīcā 1905. gadā. Tas bija gandrīz pirms diviem gadiem, un visu �o laiku viņas vīru neviens nav manījis.

Blckijs jau mēne�iem ilgi bija gaidījis �o jautājumu un baidījās no tā. Laiku pa laikam viņ� brīdināja Emmu, ka viņai jāizgudro ticams izskaidrojums. Pirms nedēļas Emma bija sacījusi Blekijam, ka drīzumā visiem paziņos - viņas vīrs jūrnieks ir viņu pametis. Dziļi ievilcis elpu, Blckijs nolēma, ka var aiztaupīt Emmai pūles.

- Ak, Dcivid, es priecājos, ka tu man reiz to atklāti jautā.

Viņ� strauji pagriezās pret Loru un saņēma viņas roku savā plaukstā.

- Un tev arī tas jāzina, mana mīļā. Emma ir mazliet apmulsusi, jo nesaprot, kā lai pavēsta par pārmaiņām savā dzīvē. Redziet, tas sasodītais vīrs...

Viņ� aprāvās un kā atvainodamies paspieda Loras roku.

- Piedod, mīļā, es zinu, ka tev nepatīk dzirdēt mani lamājamies. Lai būtu kā būdams, tas blēdis Emmas vīrs ir, tā teikt, piesitis pēdu. Viņ� pirms kāda laika Emmu pametis.

Cerēdams, ka viņa stāsts izklausīsies pārliecino�i, Blckijs tuipināja:

- Rādās, ka viņ� grib taisīt flotē lielu karjeru, bet sieva esot par traucēkli - tā �is Emmai sacījis. Esmu pārliecināts, ka mūsu pusē to zelli vairs nemanīs. Nē, viņ� nekad vairs neatgriezīsies.

-Ak, Blekij, cik tas ir �ausmīgi Emmai un nabaga mazulītei! - Lora iesaucās, un Blckijs juta, kā trīc viņas roka.

Viņ� apskāva meitenes plecus.

- Nesatraucies nu tik ļoti, meitēn! Emma pati to pārāk nepārdzīvo. Man pat �ķiet, ka viņajūtās apmierināta, ka tikusi no tā vējagrāb�ļa vaļā, vismaz tā Emma izteicās, kad bija man pastāstījusi par notiku�o, - Blekijs raiti meloja.

Dcivids cieta klusu, bet sirds viņam strauji sitās un satraukums bija pārņēmis visu viņa būtni.

- Man �ēl to dzirdēt, - Dcivids beidzot ierunājās rāmā balsī, kura nenodeva viņa iek�ējās gaviles. - Bet, ja nu Emma tāpēc nav nelaimīga, varbūt tā arī labāk.

Runādams Deivids prātoja, cik varētu izmaksāt laulības �ķir�ana.

Blckijs palocīja galvu.

- Jā, tev taisnība.

Deivids pielēca kājās. Viņa nomāktība bija izgaisusi.

- Vai neiesim atpakaļ un nepaklausīsimies vēl mazliet mūziku, pirms dodamies mājās?

- Kāpēc ne, darīsim tā, - piekrita Blekijs.

Viņ� palīdzēja Lorai piecelties no sola, un viņi lēnām gāja atpakaļ uz estrādes pusi. Man jābrīdina Emma, ka esmu viņu smalki atbrīvojis no tājūrnieka, Blckijs klusībā prātoja.

Kamēr Ārmlijas parkā norisinājās �ī saruna, Emma nebūt nesēdēja mājās un ne�uva, kā domāja viņas draugi. Emma tobrīd atradās ceļā pie D�o Loutera, kur� dzīvoja Ārmlijas otrā galā.

Tūlīt pēc tam, kad Blckijs un Lora bija aizgāju�i, Emma ātri pārģērbās - viņa uzvilka melno zīda kleitu, uzlika galvā Lcghomas salmu cepurīti un izņēma se�desmit mārciņas no skārda kārbas, kurā glabāja savus ietaupījumus. Ar apņēmīgu sejas izteiksmi viņa bija izsteigusies ārā no mājas gandrīz saviem draugiem pa pēdām.

Gadījumam bija labpaticis, ka iepriek�ējā dienā Emma to bija ieraudzījusi. Glu�i nejau�i, iepērkot pārtikas produktus. Viņa bija ieraudzījusi veikalu. Savu veikalu. Tā bija viena no trim ēkām, kas veidoja savstarpēji saistītu namu bloku uz Tauna ielas, un tā bija izīrējama. Emma bija apstājusies kā zemē iemieta- �ī ēka viņai derēja no visiem viedokļiem. Un tā bija uzradusies īstajā laikā, jo Emmai bija izdevies sakrāt naudu, kas nepiecie�ama telpu īrei un pre�u krājuma iegādei. Lielā, tuk�ā skatloga stiklu klāja kaļķu kārta, bet centrā bija notīrīts mazs laukumiņ� un tajā no iek�puses piestiprināts paziņojums: �izīrē�. Apak�ā bija pierakstīts namīpa�nieka vārds un viņa adrese. Nams piederēja kādam D�o Loutera kungam. Emma bija visu iegaumējusi, un, tā kā bija sestdienas vakars, viņa nolēma, ka nākamajā dienā būs pirmā pretendente, kas ieradīsies pie D�o Loutera. Tas, ka nākamā diena ir svētdiena, Emmu nebija mulsinājis. Viņa bija gatava kārtot darījumus jebkurā nedēļas dienā.

Emma raiti soļoja pa �auro līklo�u ieliņu labirintu, no uztraukuma mazliet aizelsusies. Viņa no�ēloja, ka bija uzvilkusi melno kleitu - tik svelmainā dienā tajā neap�aubāmi bija par karstu. Bet, par spīti karstumam, Emma negausināja soli un pēc piecpadsmit minūtēm bija sasniegusi ielu, kurā dzīvoja D�o Louters. Atradusi adresē norādīto māju, viņa apņēmīgi devās aug�up pa akmens pakāpieniem. Emma trīs reizes skaļi pieklauvēja un gaidīja. Pēc īsa brī�a durvis atvēra gar� spēcīga augumajauneklis. Viņam bija gai�a seja, lielas, pelēkas acis un gai�brūni mati. Pui�a glītā seja bija atklāta un godīga. Viņ� bija bez �aketes, un mati viņam spurojās uz visām pusēm.

Puisis pārsteigts uzlūkoja savu apmeklētāju.

- Jā, jaunkundz, ar ko varu jums pakalpot? - viņ� nepacietīgi vaicāja.

- Es gribētu satikt jūsu tēvu, - Emma pieklājīgi atbildēja un, mazliet vilcinājusies, pievienoja �im lūgumam arī smaidu.

- Manu tēvu? Baidos, ka jūs neesat pieklauvējusi pie īstajām durvīm, jaunkundz. Mans tēvs nomira pirms se�iem gadiem.

- Ak Dievs, laikam es patie�ām bū�u kļūdījusies. Es meklēju D�o Loutera kunga māju.

- Tad jūs esat to atradusi. Es esmu D�o Loutcrs.

Nu bija Emmas kārta būt pārsteigtai.

- Ak! Lūdzu mani atvainot, bet es nospriedu, ka jūs izskatāties mazliet par jaunu, lai būtu namīpa�nieks. Es domāju to izīrējamo veikalu Tauna ielā, - viņa sacīja ar sev raksturīgo tie�umu.

Emma tūlīt pat ievēroja, ka jauneklis ir sabozies, un steig�us turpināja:

- Vai jūs esat tas Loutera kungs?

- Jā, es tas esmu, - atsaucās puisis, un viņa acis kļuva �aurākas. - Tātad jūs interesē veikals? Acīmredzot gribat to noīrēt savai mātei?

- Nē, - viegli uzjautrināta, atbildēja Emma.

Viņai bija skaidrs, ka ar savu aizrādījumu par pui�a jauneklīgo izskatu ir viņu pamatīgi aizvainojusi. Emmas lūpās uzplauka starojo�s smaids, bet viņas lielās, zaļās acis raudzījās sirsnīgi un pa�pārliecināti.

- Patiesību sakot, es to veikalu gribēju noīrēt pati sev.

- Ak to jūs gribētu gan! - teica D�o Louters. - Vai neesat mazliet par jaunu! Vai jums ir kāda pieredze mazumtirdzniecībā?

Emmai �ķita, ka tā nav viņa darī�ana, bet, būdama pietiekami attapīga, saprata, ka skaļi nedrīkst to sacīt, ja negrib, lai puisis apvainotos vēl vairāk.

- Man ir zināma pieredze, - viņa atbildēja, - un es �eit, Ārmlijā, �uju pēc pasūtījuma apģērbus un gatavoju ēdienus viesībām. Darījumi man sokas, un tagad vēlos iekārtot sev veikalu, lai pasūtījumu pieņem�anu un izpildi veiktu caur to.

Un ar milzīgu pa�pārliecinātību Emma piemetināja:

- Es nekādā ziņā neesmu pārāk jauna, lai atvērtu savu veikalu, Loutera kungs.

D�o papurināja galvu.

-Nē, nē! Tur nekas neiznāks. Nevaru teikt, ka es vēlētos izīrēt jums veikalu, jaunkundz, � viņ� mazliet parupji sacīja.

Emma �o nepārprotamo atteikumu ignorēja,

- Bet es vēlos nojums to īrēt, Loutera kungs. �odien pat. Tūlīt uz vietas.

Viņa pakāpās divus pakāpienus augstāk, lai atrastos vienā līmenī ar D�o Louteru. Emma skatījās uz puisi, valdzino�i smaidīdama. Viņa saprata, ka jāliek lietā viss savs �arms.

- Vai mēs nevarētu iet iek�ā un �o lietu pārrunāt, Loutera kungs? - Emma pieglaudīgā balsī jautāja.

- Neredzu tam jēgu, jo es savas domas nemainī�u, -viņ� iecirtīgi paziņoja.

Emmas tuvums puisi satrauca, un, ielūkojies viņai sejā, D�o juta, ka viņam sametas karsti.

Emma pa to laiku bija atvērusi naudasmaku un ķērās pie iero�a, kura iedarbībai ne�aubīgi licēja.

- Es varu samaksāt uz priek�u, Loutera kungs.

D�o negribīgi ieskatījās Emmai acīs un atklāja, ka mirdzo�ās acis, kuras raudzījās viņā vienlaikus vēsi un saspringti, iedarbojas uz viņu hipnotiski. Ko domās kaimiņi, ja es aicinā�u viņu iek�ā, prātoja D�o, bet, būdams labi audzināts, viņ� kaunējās par pirmītējo nelaipnību, tāpēc izdzirdēja sevi pieklājīgā balsī sakām:

- Ja, jums taisnība - būs labāk, ja mēs iesim iek�ā.

Patiesību sakot, D�o galvenokārt bija noba�ījies par tenkot kārajiem kaimiņiem, un, lai Emmai nerastos maldīgs priek�stats, ka viņ� gatavs mainīt savas domas par veikala izīrē�anu, puisis uzskatīja par vajadzīgu piebilst:

- Slieksnis nav sevi�ķi piemērota vieta darījumu kārto�anai, īpa�i jau svētdienā. �ajā nedēļas dienā es par darījumiem parasti nerunāju, jaunkundz.

- Tas nekas, visu kādreiz nākas darīt pirmoreiz, Loutcra kungs, - sacīja Emma un uzjautrināta vēroja D�o no savu biezo skropstu apak�as.

Viņa bija pārliecināta, ka puisis jūtas neveikli, un nolēma to izmantot savā labā.

Tā nu gan ir nekauņa, D�o domāja satraucies un nelaimīgs. Viņ� tomēr pavēra durvis platāk un ielaida Emmu mājā. D�o ieveda viņu viesistabā.

- Atvainojiet mani! Atgriezī�os pēc īsa brī�a. Lūdzu, apsēdieties! - puisis teica un nozuda aiz durvīm.

Emma stāvēja viesistabas vidū un mirk�ķināja acis nespodrajā gaismā. Viņa saviebās - kad acis bija apradu�as ar puskrēslu, Emmas skatienam pavērās bezgaumīgi skumja aina. �ī telpa atgādināja viņai Deniela kundzes viesistabu -visas malas piebāztas ar mēbelēm un Viktorijas laika grez-numlictiņām. Mēbeles ir labas, Emma nosprieda, tikai to ir pārāk daudz. Viņa apsēdās uz neērta, ar zirga astriem polsterēta krēsla un sāka gaidīt.

Dzīvodama Līdsā, Emma bija atklājusi trīs svarīgas lietas. Pirmkārt, nauda runā vispārliecino�ākajā valodā. Noliec to uz galda, un tikai retais spēs turēties pretim kārdinājumam naudu pieņemt. Otrkārt, maksā�ana uz priek�u atstāja nemainīgi labvēlīgu iespaidu - jo vairāk uz priek�u varēja samaksāt, jo dro�āks bija tavs stāvoklis. Un, visbeidzot, izdevība jāizmanto tie�i tajā brīdī, kad tā rodas, jo divreiz tā pie vienām un tām pa�ām durvīm neklauvē. Emma to visu bija ņēmusi vērā ari �oreiz, ta�u viņa mazliet �aubījās, vai izdosies D�o Louteru iekārdināt ar naudu. Emma pēdējās viņu izprast, cik nu tas pēc pirmā iespaida bija iespējams. Viņ� noteikti bija kautrīgs, un Emma ne�aubījās, ka ar savu izturē�anos ir izsitusi puisi no garīgā līdzsvara. Tas, protams, nodro�ināja viņai zināmu pārākumu, bet nebūt nenozīmēja, ka D�o būs ar mieru izīrēt Emmai veikalu. Viņ� nepārprotami uzskatīja, ka Emma ir pārāk jauna, lai gan pats bija tikai da�us gadus vecāks. D�o Loutcram varbūt bija divdesmit vai divdesmit viens gads. Viņai �is cilvēks jāpārliccina par savu pieredzi un spējām tirdzniecībā, viņam jānotic, ka Emma būs izdevīga, maksātspējīga īrniece. īres maksa par trim mēne�iem uz priek�u - tam vajadzēja Louteru pārliecināt ne vien par Emmas nopietnajiem nolūkiem, bet ari pierādīt, ka ar darījumiem viņai veicas. Emma saprata, ka jācen�as izturēties piemīlīgi un valdzino�i. Viņas personīgais �arms un nauda-�iem apvienotajiem iero�iem D�o Loutcrs nespēs pretoties. Emma nogludināja tērpa krokas un tajā brīdī, kad atvērās durvis, jutās mierīga un dro�a par sevi.

D�o bija uzvilcis �aketi, apsējis kaklasaiti un rūpīgi sasukājis matus. Viņ� tos bija pat samitrinājis, un Emma redzēja pamirdzam ūdens lāsītes. Viņa ātri nolieca galvu, lai D�o nepamanītu viņas smaidu. Emmai tagad bija skaidra D�o Lou-tera būtība. Starp viņiem notiks neliela stīvē�anās, bet no �īs mājas Emma aizies kā veikala jaunā īrniece.

D�o apsēdās Emmai iepretim un, cenzdamies runāt iespējami skarbākā tonī, bez vilcinā�anās paziņoja:

- Tātad par veikalu, jaunkundz. Es pārdomāju jūsu priek�likumu un esmu negrozāmi izlēmis, ka nevaru jums to izīrēt.

- Un kāpēc tad ne? - Emma vaicāja savā vissaldākajā balstinā.

-Tāpēc, ka divi mani īrnieki jau cietu�i neveiksmi, tur darbodamies, un viņiem bija krietni vien vairāk pieredzes nekā jums. Negribētu izklausīties nelaipns, tomēr jums jāsaprot, ka nevaru atļauties izīrēt veikalu iesācējai. Es meklēju īrnieku, kur� patie�ām kaut ko sajēdz no tirgo�anās un kuram veikals nesīs peļņu, lai man nebūtu jāraizējas, ka telpas lielāko daļu laika paliek neizmantotas. Esmu pārāk aizņemts, lai tēlotu bērnaukli.

Emma apveltīja D�o ar smaidu, kas būtu licis izkust ziemeļu polārloka ledum, un iepleta acis, vienlaikus pie�ķirot tām nopietnu izteiksmi.

- Ak, es patiesi jūs saprotu, Loutera kungs, - viņa sacīja. - Zināmā mērā man ir saprotamas arī jūsu ba�as manas jaunības dēļ. Līdz �im visus darījumus esmu kārtojusi savā dzīvesvietā, un tie galvenokārt ir saistīti ar pasūtījumu izpildi un pārdo�anu. Mani darījumi ir ļoti ienesīgi, esmu sapelnījusi daudz naudas, �ūdama apģērbus un gatavodama ēdienus. Man ir vairāki pastāvīgie klienti, bagāti un ietekmīgi ļaudis, un, patiesību sakot, tie ir viņi, kas mani pārliecināja, ka darījumu papla�inā�anai man nepiecie�ams savs veikals.

Emma apklusa un atkal veltīja Louteram starojo�u smaidu. .

- Tā ka es īstenībā nemaz neesmu tik nepieredzējusi, kā jums varbūt �ķiet, un man ir lieli nākotnes plāni.

- Bagāti un ietekmīgi klienti, jūs sakāt? - pārvaicāja D�o, uz kuru Emmas vārdi bija atstāju�i manāmu ietekmi. - Un cik ilgi jūs jau nodarbojaties ar saviem nelielajiem mājas darījumiem?

- Apmēram gadu, - atbildēja Emma. - Un tas nav pārāk īss laiks.

Viņas balss skanēja dedzīgi un pārliecino�i.

D�o cie�i nopētīja Emmu. Viņa bija tie�a un lieti�ķa un neap�aubāmi prata iestāstīt. Patiesību sakot, viņam nekad nebija gadījies sastapt tik pa�pārliecinātu meiteni. Viņas mundrais gars un entuziasms �ķita atsvaidzino�s un gandrīz vai lipīgs. D�o Loutcra �aubas par Emmas spējām un pieredzes trūkumu sāka strauji izgaist. Viņa, protams, puisi stipri mulsināja, bet viņ� meiteņu sabiedrībā vienmēr bija juties bikls un neveikls, kur nu vēl sastopoties ar tādu skaistuli! Lai būtu kā būdams, viss, ko viņa gribēja, bija noīrēt D�o Louteram piedero�o veikalu.

- Es patiesi nezinu, ko lai jums saku, - viņ� vilcinādamies iesāka.

Juzdama, ka puisis vairs nav tik stingri noskaņots uz atteikumu, Emma pacēla roku.

- Uzgaidiet mirkli, Loutcra kungs! - viņa valdonīgi sacīja. - Es jau iepriek� jums teicu, ka varu samaksāt uz priek�u.

Emma atvēra melno rokassomiņu un izņēma no tās cie�i kopā satītu naudaszīmju rullīti.

- Jūs varat pārliecināties, Loutcra kungs, ka es nemētājos ar tuk�iem solījumiem. Kaut arī esmu jauna, �o to esmu iekrājusi un tik tie�ām varu samaksāt īri par ilgāku laiku uz priek�u. Zinu, ka veikals man nesīs labu peļņu, un esmu pārliecināta, ka jau pēc se�iem mēne�iem tas darbosies ar noturīgiem panākumiem.

D�o neticīgi raudzījās Emmā.

- Ak, nu gan jūs pār�āvāt pār strīpu! Tik ātri tas nenotiks. Vai jūs domājat, ka esmu vakar piedzimis? Man arī ir zināma pieredze tirdzniecības lietās.

Emma nosprieda, ka �īs piezīmes nav atbildes vērtas. Viņa pastiepa D�o Loutcram roku.

- Esmu bijusi nepieklājīga, Loutcra kungs. Nestādījos jums priek�ā. Mans vārds ir Emma Harta.

Viņ� vilcinādamies saņēma Emmas roku. Cauri tambo-> *

l ētajam cimdam D�o sajuta, ka tā ir vēsa un sausa, bet Emmas rokasspiediens bija spēcīgs un stingrs - glu�i kā vīrietim.

- Priecājos ar jums iepazīties, Hārtas jaunkundz, - viņ�

teica.

- Esmu Hārta kundze, - Emma izlaboja.

- Ak, piedodiet! - iesaucās D�o, sajuzdams neizprotamu vil�anos.

Emma saprata, ka pienācis īstais bridis norunāt visu līdz galam.

- Nezinu, cik lielu īres maksu jūs prasīsiet, Loutcra kungs, bet esmu gatava maksāt par vairākiem mēne�iem uz priek�u.

Piedāvājumam jābūt tik vilino�am, lai viņ� nespētu no tā atteikties, viņa domāja.

- Vai vienosimies, ka es maksāju se�us mēne�us uz priek�u? Tas jums apliecinās manus godīgos nodomus un ticību savai veiksmei.

D�o minstinājās ar atbildi, viņa preto�anās spējas �īs uzbrūko�ās, bet valdzino�ās jaunās sievietes priek�ā strauji izgaisa. Viņam bija jāatzīst, ka Emma viņam �ķiet pievilcīga -bīstami pievilcīga. Kautrīgais D�o bija �ausmās. Precēta sieviete! Viņ� piepe�i saprata, kāpēc nevēlas Emmu par savu īrnicci. Viņ� baidījās padoties viņas valdzinājumam.

Emma zināja, ka tobrīd visi trumpji ir viņas rokās un viņai jāveic iz�ķiro�ais gājiens. Emma noliecās uz priek�u un viegli pieskārās D�o Loutera rokai. Viņ� tā satrūkās, it kā viņam būtu iekodusi �ūska.

- Klausieties, Loutera kungs, - viņa stingri sacīja, - man ienāca prātā vēl kāda doma. Esmu ar mieru ne vien maksāt uz priek�u, bet arī parakstīt �ādu vieno�anos: ja man ar darījumiem neveiksies, cs turpinā�u no jums īrēt veikala telpas, līdz jūs atradīsiet citu īrnieku. Vārdu sakot, jūs tiksiet savlaicīgi brīdināts par manu aizie�anu un varēsiet visu nokārtot tā, lai neciestu zaudējumus. Vai brīdinājums trīs mēne�us iepriek� jūs apmierinātu?

D�o saprata, ka ar �o meiteni nav iespējams strīdēties. Viņas vaļsirdība un tālredzība uzveica jebkurus iebildumus. Visi veikala izīrē�anas nosacījumi nāca par labu viņam, D�o Louteram. Viņ� būtu pēdējais muļķis, ja nepieņemtu Emmas Hartas priek�likumu.

- Labi, - D�o beidzot noteica. - Jūs esat ārkārtīgi pārliecināta par saviem panākumiem, Hārta kundze. Pretējā gadījumā jūs man nepiedāvātu tādus īres noteikumus. �ajā ziņā jūs esat ļoti godīga. Vai nevēlaties vispirms apskatīt veikalu, iekams mēs noslēdzam līgumu?

- Es veikalu esmu jau apskatījusi, Loutera kungs, -pamādama ar roku, atteica Emma. - Vairākas reizes tur iegāju, kad tajā darbojās jūsu iepriek�ējā īrniece. Darbs bija slikti organizēts, preces mazvērtīgas, cenas neatbilsto�i augstas. Viņa acīm redzami neprata apgādāt savu veikalu ar labām precēm, turklāt galīgi nepazina pircējus!

- Ak! - noelsās pārsteigtais D�o.

- Cik noprotu, mēs esam vienoju�ies, Loutera kungs, -Emma mundri sacīja.

- Ē... jā, protams. Es izīrē�u jums veikalu, - viņ� teica. - Prasu par to vienu gineju nedēļā - tātad mēnesī būs �etras ginejas. Pie veikala ir dzīvojamās telpas. Liela virtuve, kuru var izmantot arī par viesistabu, guļamistaba un prāvs pagrabs pre�u uzglabā�anai. Ja vēlaties, jūs varat turpat veikalā arī dzīvot.

Emma palocīja galvu.

- Jā, iespējams, ka es to darī�u. Tas būtu saprātīgi. �etras ginejas mēnesī - tātad apmēram �etrdesmit astoņas ginejas gadā, vai ne?

Viņa sāka atritināt sarullētās naudaszīmes, prātā izdarīdama a�us aprēķinus.

-Vai jūs, lūdzu, neizsniegtu man kvīti?-Emma pieklājīgi palūdza, dodama naudu Louteram.

- Protams, - teica D�o. - Iedo�u jums atslēgas un īres grāmatu, kurā ierakstī�u, ka esat samaksājusi par se�iem mēne�iem. Vai veikals būs uz jūsu vai uz jūsu vīra vārda?

- Uz mana vārda, lūdzu. Mans vīrs ir jūrnieks un patlaban atrodas ārzemēs.

- Ak tā! - izsaucās D�o.

Emma apstiprino�i pamāja ar galvu un turpināja:

-Uzrakstī�u jums garantijas vēstuli par brīdinā�anu trīs mēne�us iepriek� un atnesī�u to rītvakar. Vai tas jūs apmierina? Ja vēlaties, varat vēstuli parādīt savam advokātam.

-Nē! Nē! Tas nav vajadzīgs. Bū�u apmierināts, ja rītvakar to nojums saņem�u, - atbildēja D�o.

Viņ� piecēlās.

- Ie�u un sadabū�u atslēgas un īres grāmatu. Pēc pāris mirkļiem bū�u atpakaļ.

- Vai tad naudu jūs nepārskaitīsiet? - Emma vaicāja, ar galvas mājienu norādīdama uz mārciņām, kuras D�o turēja rokā.

- Es jums uzticos, - viņ� atbildēja. - Lūdzu mani atvainot, Harta kundze!

Emma dzirdēja, kā D�o, iegājis virtuvē, svilpo. Viņa gavilējo�i pasmaidīja. Emma varēja sevi apsveikt. Viņa tik tikko spēja valdīties no prieka.

Emma Harta bija tikusi pie sava pirmā veikala.

>

D�o Loutcrs nodrebinājās un sabāza rokas sava melnā mēteļa kabatās. Kaut arī viņ� gāja ātriem soļiem, tomēr aukstajā vējā bija nosalis. Brāzmas trieca pret viņa augumu sniega vērpetes. D�o drēbes bija samirku�as - tonedēļ tas tā notika katru vakaru. Decembris bija atnācis ar nelāgiem laika apstākļiem, un nekas neliecināja, ka tie mainīsies uz labo pusi. Tovakar viņ� bija aizkavējies ilgāk nekā parasti. Remzbotema kungs kārtējo reizi bija lūdzis viņu neaiziet, iekams nebūs savesta kārtībā metāllietuves rēķinu grāmata. Tamlīdzīgu papildu darbiņu uzkrau�ana D�o Loutcram bija kļuvusi �im kungam par kaitino�u paradumu. D�o sapīkumam bija arī vēl cits, svarīgāks iemesls. Piektdienas vakaros viņ� pēc vakariņām parasti devās pie Emmas Hārtas, lai sakārtotu viņas rēķinu grāmatu. Tovakar D�o pie Emmas nevarēs ierasties agrāk par pulksten desmitiem, un tas viņam, labi audzinātam zemākās vidus�ķiras pārstāvim, likās nepieklājīgi. Nedrīkstēja apmeklēt tik vēlā stundā jaunu sievieti, kura turklāt dzīvo viena pati. Bet D�o bija Emmai solījis aiziet un uzskatīja par savu pienākumu turēt doto vārdu.

D�o bija iemācījis Emmai rēķinvedību un uzskatīja, ka viņa itin labi varētu tikt galā pati. Bet, tā kā Emma lūdza, lai viņ� tomēr pārskata virsgrāmatu, D�o to labprāt darīja un, godīgi sakot, piektdienas vakarus gaidīja ar prieku. Emmai rēķinā�ana padevās, un ieraksti grāmatā bija precīzi līdz pēdējam sīkumam. D�o nesen bija ienācis prātā, ka viņai darbo�anās ap garajām skaitļu rindām sagādā patiku, kādu viņ� pats nejuta. D�o bija atklāti jāatzīst, ka rēķinvedību viņ� nevar ciest. Tas noteikti nebija viņa aicinājums. Piecpadsmit gadu vecumā D�o bija sācis strādāt metāllictuves grāmatvedībā un deviņu gadu laikā ar �o darbu bija apradis. Viņam pat nebija radusies doma, ka varētu pameklēt sev citu, labāku darba devēju. D�o Louters bija ieraduma cilvēks, un, tā kā viņam nebija godkāru centienu, kas viņu mudinātu meklēt vairāk atbilsto�u pielietojumu savām spējām, viņ� palika kā piesiets pie Remzbotema garlaicīgajām rēķinu grāmatām. Flegmatiskais D�o pat nepieļāva domu, ka varētu vispār nestrādāt, - naudas dēļ viņam to nevajadzēja darīt, bet viņ� izjuta riebumu pret dīku dzīvi un, tas bija daudz svarīgāk, ārkārtīgi baidījās no garlaicības. Darbs metāllietuvē aizpildīja Loutcra dienas un palīdzēja pārciest tuk�os, vientuļos vakarus. Tā aizritēja mēnesis pēc mēne�a, gads pēc gada.

Kad pirms �etriem gadiem nomira D�o māte, viņ� būtu varējis darbu pamest. Ģimenes advokāts Frederiks Einslijs bija nolasījis viņam testamentu, un D�o, sev par lielu pārsteigumu, uzzināja, ka māte parūpējusies, lai viņ� varētu dzīvot bez rūpēm.

- Tu saņem prāvu mantojumu, manu zēn, - bija sacījis Einslija kungs. -Tas ir tavas mātes un arī vecmāmiņas pa�aizliedzīgo pūliņu rezultāts.

Pēc tam Frederiks Einslijs bija uzskaitījis daudzos īpa-

�umus, kuri tagad piederēja D�o un par kuriem viņ� varēja pateikties abu iepriek� minēto sievie�u �aklumam un taupībai. Mantojumā ietilpa astoņi veikali Tauna ielā, vesela virkne koted�u Ārmlijā, vairākas mājas ar terasēm netālajā Vortlijā un - D�o tas pārsteidza visvairāk - divi lieli zemesgabali netālu no Sentpola ielas Līdsā.

- Tos tu pieturi, D/o, - Einslijs bija pamācījis. - Drīz Līdsā sāksies pla�a celtniecība un zemes vērtība pieaugs. Ja tu �os zemesgabalus pārdod, tad tikai par augstu cenu.

Visbeidzot no pārsteiguma mēmais D�o bija uzzinājis, ka māte atstājusi viņam piecdesmit piecus tūksto�us mārciņu un nauda atrodas Midlcndas bankā. Satriektais D�o bija burtiski izstreipuļojis no advokāta biroja. Vēlāk, kad viņ� jau sēdēja tramvajā un brauca atpakaļ uz Ārmliju, puisi bija pārņēmu�as svelo�as dusmas. Viņa māte nekad nebija mitējusies vaimanāt par finansiālo sabrukumu, kuru teju, teju piedzīvo�ot viņu ģimene. D�o labsirdīgais tēvs, kas atradās zem sievas tupeles, tika pirms laika iedzīts kapā - viņu nomocīja pārmērīgais darbs, barojo�a uztura trūkums un mū�īgā taupī�ana uz veselības rēķina. Kāpēc māte bija rīkojusies tik ne�ēlīgi, ja īstenībā viņiem piederēja tik daudz? To D�o mātei vēl aizvien nebija piedevis.

Aizvadīto gadu laikā viņ� mātes atstātajai naudai nebija pieskāries. D�o �o summu bija tikai palielinājis, noguldot bankā peļņu, ko ienesa daudzie īpa�umi. At�ķirībā no savas mantrausīgās mātes D�o nebija alkatīgs. Viņu pilnībā apmierināja tas, ka viņam ir pietiekami daudz naudas, lai segtu ikdieni�ķos izdevumus. Pārējā laikā D�o par naudu vispār nedomāja.

Tomēr tajā vakarā, ejot pa tum�o, mitro ielu, viņam prātā bija nauda. Pirms divām nedēļām Emma bija paziņojusi, ka nolēmusi ieguldīt līdzekļus Deivida Kalinska apģērbu fabrikā, kas atradās uz Jorkas ceļa. Viņa bija jau izstrādājusi vairākus dāmu apģērbu modeļus �īs fabrikas vajadzībām, un Emmas entuziasms, kā parasti, izrādījās lipīgs. Kad viņa bija ieminējusies, ka Deivids varētu ļaut arī D�o ieguldīt savu naudu fabrikā, viņ� sākumā bija pārsteigts.

- Naudai jāliek strādāt tavā labā, D�o, - Emma bija apgalvojusi un piemetinājusi, ka viņa pati cerot īsā laikā ieguldītos līdzekļus saņemt atpakaļ ar uzviju.

D�o pēc dabas bija piesardzīgs, ta�u to noteica viņa iedzimtais kautrīgums, nevis viltība vai aprēķins. Emmas pierunāts, viņ� tikai vienaldzīgi paraustīja plecus un piekrita ieguldīt naudu Deivida fabrikā. Emma apsolījās to nokārtot.

- Domāju, ka ar diviem tūksto�iem mārciņu pietiktu, -viņa bija teikusi - Protams, ja tu vari to atļauties. Būdams finansists, tu labāk par mani zini, ka nauda ir līdzeklis, lai sapelnītu vēl vairāk naudas. Kāda jēga, ja tā guļ bankā un netiek likta lietā, D�o?

Man patiesībā nav nekādas vajadzības naudu pavairot, D�o sacīja pats sev. Viņam nekā netrūka. No otras puses, D�o tomēr negribējās zaudēt divus tūksto�us mārciņu, un jebkur� ieguldījums ta�u bija risks. Bet viņ� �o nelāgo domu atvairīja. D�o nelokāmi ticēja Emmas gudrībai naudas lietās, jo viņ� bija pirmais, kur� varēja par to pārliecināties. D�o arī zināja, cik apsviedīga darījumos ir �ī tikai divdesmit gadus vecā sieviete . Viņ� paļāvās uz Emmas nekļūdīgajiem spriedumiem. D�o, protams, apzinājās, ka galvenokārt iegulda naudu pats sava prieka pēc. Viņam patika Deivids un Emma - tie faktiski bija viņa vienīgie draugi, un D�o gribēja būt iesaistīts viņu dzīvē, ņemt dalību kopīgā aizraujo�ā pasākumā.

Domās nogrimis, D�o Loutcrs bija glu�i nemanot sasniedzis savas mājas slieksni. Nopurinājis no zābakiem sniegu, viņ� gāja iek�ā. D�o pretim vēlās kārdino�as ēdiena smar�as. �ilbino�i tīrajā virtuvē bija silti un omulīgi. D�o juta, ka īgnums izgaist.

Hjūvita kundze klāja vakariņu galdu.

- Beidzot jūs ierodaties, D�o, - viņa iesaucās. - Sasodīts, jūs izskatāties pārsalis līdz nāvei, mīļumiņ! Nāciet tuvāk pie uguns un sasildieties!

- Sveicināta, Hjuvita kundze! - sacīja D�o, noņemdams cepuri un atbrīvodamies no smagā mēteļa.

Viņ� piesteidzās pie izlietnes, nomazgāja rokas un nosusināja seju un matus. Tad D�o apsēdās pie kamīna un berzēja rokas, kuras bija glu�i sastingu�as.

-Aukains vakars, Hjūvita kundze, un ļoti auksts. Naktī dro�i vien būs stiprs sals.

Hjūvita kundze piekrīto�i pamāja.

- Es arī tā domāju, puis.

Paraudzījusies uz D�o, viņa sarauca pieri.

- Klau, D�o, nesēdiet ar samirku�iem zābakiem kājās. Tūlīt pat velciet tos nost! Tā var saķert zobu sāpes, ja kājas ir mitras un nosalu�as, par to jūs, mīļais, pats varēsiet pārliecināties, ja neklausīsiet mani.

D�o pasmaidīja - viņaprāt, tās bija vecu sievu pasakas. Viņ� tomēr atraisīja zābaku saites, novilka tos un nolika uz pavarda malas, lai izpaliktu Hjūvita kundzei. Viņa bija lāga dvēsele un rūpējās par D�o daudz labāk, nekā viņa māte to jebkad bija darījusi. Trīs vakarus nedēļā Hjūvita kundze nopūlējās, lai padarītu �o nomāco�o māju par omulīgu mitekli.

- Paskatieties uz �o olu krēmu! - viņa sacīja, norādīdama uz trauciņu ar desertu. - Nopirku to pie Harta kundzes. Pie velna, D�o, puis, nav brīnums, ka viņai tā veicas ar lirgo-sanos. Un kā viņa izdresējusi tos Longa kundzes skuķus, kurus pieņēma sev par palīdzēm, - man no brīnumiem tīri vai elpa aizraujas.

D�o uzsmaidīja Hjūvita kundzei.

- Nekad nedomāju, ka viņa gūs tādus panākumus -toreiz, kad izīrēju viņai pirmo veikalu. Bet Emma pierādīja man un daudziem citiem, ka mēs esam kļūdīju�ies.

- Jā, puis, ar �o īrnieci jums palaimējās, - atzina Hjūvita kundze.

- Kas būs vakariņās? - D�o vaicāja, sildīdams rokas pie uguns. - Smar�o lieliski.

-Uzslava maltītei �ovakar nepienākas man, - vecā sieviete atbildēja. - Nopirku no Hārta kundzes liellopu gaļas un nieru pīrāgu. Atceros, ka pagāju�o reizi jums tas ļoti gar�oja.

- Izklausās vareni, Hjūvita kundze.

- �odien galantērijas pre�u tirgotavā runāju ar Loru Spenseri, un - vai varat iedomāties - izrādās, ka modeli manas māsīcas meitas kāzu kleitai zīmējusi pali Hārta kundze. Spensercs jaunkundze stāstīja, ka Hārta kundze modelē�ot tērpus arī kādai lielai apģērbu fabrikai Līdsā.

- Jā, to es zinu, - teica D�o.

- Kāpēc tad jūs man par to nekā nesacījāt?

- Man neienāca prātā, ka jūs tas varētu interesēt, Hjūvita kundze. Vai tad tam, ko dara Hārta kundze, ir tik liela nozīme?

- Protams, D�o! Viss, kas saistīts ar Emmu Hārtu, ir nozīmīgs. Viņa ir patie�ām jauka jauna dāma, tik cienīga un pieklājīga! Visi to vien runā kā par viņas veikaliem, pat Tauna ielā tas ir galvenais sarunu temats. Un pēc skata viņa vēl ir tāds sīks meitēns.

Hjuvita kundze ielika cepe�krāsni trauku ar kāļiem un turpināja:

- Vai negribat iedzert alu, D�o? Pieliekamajā kambarī viena pudele ir, noliku dzesēties.

- Es neatteiktos vis, Hjūvita kundze. Paldies!

D�o aizkūpināja pīpi un atlaidās pret krēsla atzveltni, pastiepdams pret uguni samirku�ās kājas.

- Tā, nu viss ir kārtībā, D�o, - paziņoja Hjūvita kundze. - Cepe�krāsnī jūsu vakariņas vēl labu brīdi saglabāsies siltas, tā ka varat papriek� mierīgā garā iedzert savu alu. Man jādodas prom. Visu labiņu!

D�o izdzēra alu, izlasīja avīzi, tad izņēma no cepe�krāsns gaļas pīrāgu un dārzeņus un ķērās pie vakariņām. Viņ� nule kā bija beidzis ēst, kad skaļ� klauvējiens pie durvīm lika viņam satrūkties. Durvis atsprāga vaļā, un pa tām līdz ar sniegpārslu virpuli iebrāzās Mintona kundze - viena no D�o īrniecēm. Viņas seja bija pietvīkusi tum�i sarkana, un pēc niknajiem zibeņiem, kurus �ķīla sievietes acis, D�o noprata, ka Mintona kundzes seju ir nosārtinājis nevis ledainais vēj�, bet gan negantas dusmas.

- Augstais Dievs, Mintona kundze... - viņ� iesāka.

- Nav ko te mani Mintonkund�ot, D�o Loutcr! - viņa iebrēcās. - Tas ir noziegums! Asiņains noziegums. Tā jau es zināju! Tiklīdz �ī te uzradās, man bija skaidrs, ka tiks iekārots mans veikals. Kad jūs izīrējāt viņai otru veikalu - to, kas uz stūra, - es teicu vīram, ka drīz vien viņa mūs no �ejienes izspiedīs ārā. Te nu es tagad esmu - vienā pusē viņas pārtikas veikals, otrā pusē - galantērijas pre�u tirgotava. Un tā viņa mani spiedīs no abām pusēm, līdz izgrūdīs uz Tauna ielas - un ārā es bū�u! Jūs nevarat noliegt, ka man ir taisnība!

Satracinātā Mintona kundze apklusa, lai ievilktu elpu. Viņa stāvēja kareivīgā pozā, rokas gurnos iespraudusi.

-Lūdzu, nomierinieties, Mintonakundze! Es nesaprotu, par ko jūs tur runājat.

- Es runāju par Emmu Hartu, tā, lūk! Viņa grib dabūt manu veikalu. Man nav jāzīlē kafijas biezumos, lai to zinātu. Viņa grib izplesties, un viņai vajag manu veikalu, bet es to īrēju jau desmit gadus! Ceļojo�ie tirgotāji viņu nevar ciest, to ka�ķīgo, uzpūtīgo Emmu Hartu. Viņi to sauc par Netīro Dāmu. Ko domājies, �ī pati iet pie ra�otājiem un uz noliktavām pēc precēm, starpnieku pakalpojumi, redz, Hārta kundzei neesot vajadzīgi. Un tad viņa nolai�, tik zemas cenas, ka neviens cits tirgotājs Tauna ielā vairs neko nevar pārdot. Jā gan - viltīga, slīpēta kuņa, lūk, tā ir Emma Hārta.

- Mintona kundze! - D�o protestēja. - Emma Hārta ir jauka meitene, un viņa strādā, spēkus netaupīdama. Viņa nemēģinājās izspiest, bet tikai lieti�ķi un apsviedīgi vada savus veikalus.

Viņ� ar riebumu skatījās uz nevī�īgo sievi�ķi nota�ķītajā mētelī un ar kliedzo�i neglītu �alli ap galvu. Mintona kundze bija glu�i kā sava netīrā veikala staigājo�a izkārtne. Viņas veikalā valdīja pilnīgs juceklis, un tikpat nolaidīgi ritēja arī tirgo�anās.

- Sasodīts, tājau es domāju, ka jūs viņu aizstāvēsiet, -Mintona kundze auroja. - Es sacīj� savam vīram, ka nav jēgas ar jums runāt. Jūs tā draņķa skuķa dēļ esat prāti ņu izkūkojis. Jā, un nav ko uz mani �itā blenzt! Visi zina, kas starp jums abiem notiek!

Viņa panāca soli tuvāk un �ņāca Loutcram tie�i sejā:

- Jūsu mīļākā, lūk, kas ir tā nolādētā Emma Hārta! Un viņa ta�u ir precēta sieva! Esmu pārsteigta, ka �ī vēl nav izperējusi jums kādu vanckaru, bet gan jau bez tā nepaliks, puis!

D�o bija nobālis.

- Klausieties, jūs, vecā sieva ar rupjo muti ! Starp mani un Emmu Hārtu pastāv tikai darījumu attiecības, tā ka pievaldiet labāk savu mēli, pretējā gadījumā iesūdzē�u jūs tiesā par neslavas cel�anu. Es necietī�u tādas neķītras pļāpas!

Mintona kundze noliecās uz priek�u un vicināja D�o gar degunu saujā iemiegto īres grāmatu. Louteram likās, ka viņa grasās tam iesist.

- Ejiet tagad prom, Mintona kundze, - viņ� ledainā tonī sacīja, - pirms es neesmu uz jums no tiesas noskaities. Jūs man esat apnikusi.

Mintona kundze apcirtās uz papē�iem un ar augsti paceltu galvu slāja uz durvju pusi. Pie sliek�ņa viņa atskatījās ar naida pilnām acīm un nokliedzās:

- Nu, bet to apmierinājumu es viņai nesagādā�u - Emma Hārta mani neizspiedīs, jo es aizeju pati! Un jūs varat ņemt savu sasodīto īres grāmatu un iesmērēt to kādam citam!

Viņa svieda D�o ar īres grāmatu, un, pārlidojusi pāri virtuvei, tā nokrita tie�i uz olu krēma.

Durvis ar troksni aizcirtās. D�o izzvejoja īres grāmatu no olu krēma, aiznesa to pie izlietnes un noslaucīja ar trauku lupatu. Viņ� ieskatījās ierakstos par īres maksu - vecais kaujas zirgs nebija vēl samaksājis par iepriek�ējo mēnesi! D�o saprata, ka ar to viņam jāsamierinās. Summa nebija tik liela, lai D�o par to īpa�i satrauktos.

Turpretim tas, ko Mintona kundze bija sarunājusi par viņu un Emmu, iedvesa D�o Louteram �ausmas. Jācer, ka viņa to bija teikusi, dusmās neko ļaunāku nespēdama izdomāt. Vai varbūt tomēr arī citi kaimiņi uzskatīja, ka viņam ar Emmu ir neatļauts sakars? �Mīļākā� - tas sievietei �eit nebija pagodino�s tituls, jo ar to tika domāta �palaistuve�. Mintona kundzei līdzīgi cilvēki jau alla� visur saskatīja kaut ko piedauzīgu. Bet D�o nebija Emmai pat pieskāries, un viņ� juta, ka viņam asinis sakāpj vaigos. D�o jutās vainīgs par tām bezmiega naktīm, kuras pavadīja, valstoties pa gultu un domājot par Emmu. Jo iekārot viņ� Emmu iekāroja. Tajās �ausmīgajās naktīs kaislība izrādījās stiprāka par D�o, un viņ� iztēlē ļāva savām rokām slīdēt pa Emmas augumu, mutei alkaini pieplakt pie viņas lūpām un pirkstu galiem skart inci-tenīgi tvirtās krūtis. D�o nodrebinājās un samiedza acis, cenzdamies atbrīvoties no uzmācīgajām erotiskajām fantāzijām, kuras pēdējā laikā vajāja viņu aizvien bie�āk.

Pēc pāris mirkļiem D�o bija nomierinājies. Iekārot sievieti un gribēt viņu iegūt bija viens, bet reālas attiecības -pavisam kas cits. Un �ajā ziņā Mintona kundzes vārdos nebija ne kripatiņas taisnibas. D�o viegli nopūtās, viņ� saprata, ka Emma - varbūt pat bez īpa�a nodoma - bija iznīcinājusi nolaidīgās vecenes veikalu. Emmas Hārtas veikali pircējiem �ķita gan pievilcīgāki ārējā izskata ziņā, gan pieņemamāki pēc pre�u cenām. īpa�i iecienīti bija Emmas mājās gatavotie kārumi, kā arī oriģinālie, glītie apģērbi. Visi apkārtnes bagātnieki tagad iepirkās pie Emmas, un brauca pie viņas ari tādi, kuri dzīvoja jūdzēm tālu no Ārmlijas. Nepilnu trīs gadu laikā abi Emmas veikali bija izvērtu�ies par Tauna ielas visdzīvāko tirdzniecības vietu, un tie ienesa lielu peļņu. D�o to labi zināja, jo viņ� ta�u katru nedēļu pārbaudīja Emmas rēķinu grāmatu. Patiesību sakot, viņas ienākumi bija tik milzīgi, ka Emma mierīgi varēja atļauties ieguldīt divus tūksto�us mārciņu Dcivida darījumos. Bija glu�i dabiski, ka viņas panākumi izraisīja skaudību un ļaunas tenkas.

D�o apņēmīgi piecēlās, noskaņots vairs nedomāt par Mintona kundzes apvainojumiem. Viņ� tūlīt pat ies pie Em-inas un pateiks viņai, ka Mintona kundze uzteikusi telpu Iri. Emma nu varēs tikt pie tre�ā veikala. Lai gan viņa ar D�o nebija par to runājusi, tomēr Louters nojauta, ka Emma patie�ām klusībā ir metusi acis uz namu, kur� atradās starp abiem viņas veikaliem. D�o bija jāatzīst, ka nudien būtu jēdzīgāk, ja visus trīs veikalus īrētu Emma. Mintona kundzei aizejot, Emma varēs izveidot kaut ko līdzīgu nelielam universālveikalam. Viņ� pameta aci pulkstenī. Bija jau krietni pāri deviņiem. D�o paraustīja plecus. Pie velna ar kaimiņiem! Kāda man daļa, ko viņi domā. Viņ� devās uz aug�stāvu, lai uzvilktu tīru kreklu.

Emma stāvēja pārtikas veikala vidū un apmierināta noraudzījās savā roku darbā. Viss izskatās skaisti, viņa nosprieda, noteikti bija vērts celties puspiecos no rīta, lai izveidotu īpa�u, Ziemassvētkiem veltītu veikala dekorējumu. Emmas modrās acis pamanīja putekļus uz kāda no stiklotajiem skapī�iem, un viņa tūdaļ aizsteidzās tos noslaucīt ar samitrinātu drāniņu. Skapī�u stiklotās durtiņas gāzes lampu gaismā mirdzēja - tik nevainojami tīras tās bija. Skapī�os saliktie pārtikas produkti izskatījās varcn kārdino�i - tur bija Ziemassvētku kūkas ar mandelēm, muslīnā ievīstīti un ar sarkanu lenti pārsieti svaigi plūmju pudiņi, visda�ādāko lielumu pīrāgi ar maltas gaļas pildījumu un no biskvīta kūkas izveidoti Ziemassvētku bluķī�i - biezajā tum�as �okolādes glazūrā bija sasprausti āmuļa zariņi no marcipāna. Emma kopā ar abām Longu meitenēm bija rāvusies sviedriem vaigā, lai sarūpētu �os svētku na�ķus, bet viņa zināja, ka viņas �aklums atmaksāsies. Viss, kas atradās veikalā, tiks izpārdots, un arī tic labumi, kuri bija noglabāti lielās skārda kārbās un atradās vēsajā pagrabā.

Emma nogludināja balto galdautu, ar kuru bija pārsegts galds līdzās pārtikas skapī�iem, un pārlūkoja ārzemju produktu sakārtojumu. Tās bija delikateses, kuras viņa bija iepirkusi tie�i svētkiem, un tādas nebija atrodamas nevienā Ārm-lijas veikalā. Emma pabīdīja mazliet tālāk zilibalto porcelāna trauku ar ingveru, lai uzskatāmāk izceltos fran�u glazētie augļi un turku saldumi, kā arī iztaisnoja kārbas ar Ēģiptes datelēm un Grieķijas vīģēm. Tad viņa steig�us devās aiz letes un atgriezās ar vairākiem nelieliem groziņiem - tajos atradās no marcipāna darināti augļi un jautras cūciņas. �ie saldumi tikai vakar bija saņemti no Vācijas. Emma bija izrotājusi groziņus ar sakrokotu, zaļu papīru, bet rokturī�us apsējusi ar sarkanām lentēm. Veikals bija pre�u pārpilns, bet Emma paredzēja, ka da�u tuvāko dienu laikā tirgo�anās noritēs ļoti dzīvi. Emmai kā veikala īpa�niecei �ie bija jau tre�ie Ziemassvētki, un viņas veikals bija tik ļoti iecienīts, ka par pircēju trūkumu ba�īties nevajadzēja. Emma bija pārliecināta, ka pirmssvētku dienās te iegriezīsies gan pastāvīgie pircēji, gan jaunatnācēji.

Emma vēl pēdējo reizi pārlaida acis veikala telpas kopskatam, lai pamanītu kādu nepilnību. Tādas nebija. Uz garajiem plauktiem, kas stiepās visgarām sienām un bija nokrauti ar gaļas konserviem, melni zeltītām skārda tējas kārbām, viņas pa�as gatavoto ievārījumu, marinētu dārzeņu un kompotu burciņām, valdīja nevainojama kārtība. Mazliet zemāk atradās trauki ar da�ādām Ziemassvētku zosu un tītaru cepe�iem paredzētām piedevām - dzērveņu un ābolu mērcēm, glazētiem ķir�iem un sukādēm. Letes labajā pusē stāvēja Uīs lieli grozi, pilni ar āboliem, apelsīniem un riekstiem - tradicionālajiem bērnu Ziemassvētku kārumiem. Vieglā, saldenā augļu smar�a gaisā sajaucās ar pikantajiem austrumu gar�vielu aromātiem. Bet, ja palūkojās uz sieriem un jau gatavajiem gaļas ēdieniem, siekalas pa�as saskrēja mutē. Ak, kā Emma mīlēja savu veikalu! �eit viņa jutās dro�ībā - prom no Fērlijiem un ļaunām ļau�u valodām. Iedomājoties par gaidāmo tirgo�anos un ienākumiem, kuri kļuva aizvien lielāki, Emmai sejā acumirklī uzplauka smaids.

Viņa piegāja pie durvīm un savilka uz aug�u �alūzijas, tad atvilka durvju bultas. Pirmie pircēji kuru katru brīdi varēja būt klāt. Tās, bez �aubām, būs tuvējo savrupmāju virējas un saimniecības vadītājas. Viņas vienmēr ieradās agri no rīta, lai savlaicīgi izdarītu pasūtījumus. Emma cerēja, ka viņu iepirkumu saraksti būs garāki nekā citām dienām.

Pulkstenis nosita astoņas reizes, un Emma aizgāja uz savu parasto vietu aiz letes - viņa apsēdās uz taburetes blakus parafīna plītiņai. Emma noliecās un izņēma no bufetes galantērijas pre�u tirgotavas virsgrāmatu. Bija pagājis tikai gads, kop� viņa no D�o Loutera īrēja otru veikalu, un panākumi galantērijas pre�u pārdo�anā pārspēja Emmas vispārdro�ākās cerības. Viņa bija pierunājusi Loru stāties aiz otra veikala letes, un meitene izrādījās spējīga un lietpratīga pārdevēja. Pēc se�iem mēne�iem pre�u apgrozījums jau bija divkār�ojies. Emma pārskatīja acij un sirdij tīkamās skaitļu rindas un atvieglota nopūtās. Viņa varēja justies dro�a par savu un Edvinas nākotni.

Iedzinkstējās durvju zvaniņ�, un Emma strauji pacēla galvu, atlika virsgrāmatu atpakaļ bufetē un aizslēdza to. Viņa piecēlās un ar smaidu sagaidīja ienāku�o sievieti. Tā bija saimniecības vadītāja no Tauersas - tā sauca eleganto, privileģēto savrupnamu virkni, kuros dzīvoja tikai ļoti bagāti ļaudis.

- Labrīt, D�cksona kundze! - teica Emma. - Jus �orīt esat klāt līdz ar gaismu.

- Labrīt, Harta kundze! Sasodīt!?, �orīt nu gan sals kniebj vaigos. Jūsu veikalā ir tik patīkami silts. Nesaprotu, kāpēc citi veikalnieki neseko jūsu paraugam un arī neapsilda veikala telpas.

D�eksona kundze nodrebinājās un tuvojās letei ar elkoņos iekārtiem diviem lieliem groziem.

- Nospriedu, ka jāsāk �īrīta gailas ar jūsu veikalu -nodo�u pasūtījumu, un dārznieka dēls vēlāk atnāks pakaļ precēm.

Viņa pasniedza grozus pāri letei un apsēdās uz taburetes letes pretējā pusē.

Emma novietoja grozus tā, lai tic nemaisītos pa kājām, un sacīja:

- Vai varu jums piedāvāt tasi karstas tējas, D�eksona kundze?

Sievietes seja no aukstuma bija glu�i bāla. Viņa priecīgi pasmaidīja.

- Protams, mīļā, ja jūs tas neapgrūtina. Kamēr nogāju to garo gabalu pa Tauna ielu, sasalu glu�i vai ragā.

Aukstā laikā Emmas veikalā vienmēr kūpēja liela tējkanna, un viņa devīgi cienāja savus klientus ar tēju. Emma bija atklājusi, ka �is nelielais viesmīlības �ests praktiski neko nemaksā, bet peļņu ienes ar uzviju. Viņa paņēma tējkannu no galdiņa līdzās parafīna plītiņai, atbrīvoja to no tējkannas sildītāja un ielēja kūpo�o �ķidrumu tasē.

- Ar pienu un cukuru, vai ne, D�eksona kundze? Un kā klājas jusu mazajam Fredijam? Vai viņ� jau atlabis pēc masalām? - Emma apjautājās.

Viņa nekad neaizmirsa apprasīties par pircēju vīriem

un bērniem, gatava līdzjūtīgi uzklausīt stāstus par slimībām

un citām ķibelēm.

>

D�eksona kundze paņēma tēju, labpatikā starodama.

- Cik tas jauki, ka atcerējāties manu Frediju! Domāju, ka uz Ziemassvētkiem viņ� jau būs pavisam vesels.

Viņa atvēra rokassomiņu un izņēma no tās aprakstītu papīra lapu.

-Te būs mans �īsdienas saraksts, Hārta kundze. Manuprāt, neko neesmu aizmirsusi, bet, ja jūs neiebilstat, es vēl paskatī�os pa plauktiem un...

Teikuma vidū D�eksona kundze aprāvās, jo ie�ķindējās durvju zvaniņ�. Emmas sejā atplauka priecīgs pārsteiguma smaids.

- Blekij! - viņa iesaucās. - Domāju, ka tu būsi tikai vakarā.

-Vislabākie �īrīta novēlējumi tev, Emma, un arī jums, kundze, - mundri atsaucās ienāku�ais Blekijs un palocīja galvu pret D�eksona kundzi. - Ceru, ka netraucēju tevi, Emma.

- Nē, nepavisam. Nāc otrpus letei un ielej sev tēju, kamēr es apkalpo�u D�eksona kundzi, - sacīja Emma un atkal veltīja visu uzmanību pircējai.

Ar acīm ātri pārskrējusi iedotajam sarakstam, viņa teica:

- Rādās, ka jūs tie�ām esat padomājusi par visu, D�eksona kundze. Tomēr jums varbūt vajadzētu...

Emma apklusa un domīgi pavērās saimniecības vadītājā

- Prātoju, vai jums nevajag ņemt vairāk gaļas pīrāgu un �okolādes Ziemassvētku blukl�u. Bcrniem tie loti gar�o, un brīvdienas ir tik garas. Godīgi sakot, esmu saņēmusi ļoti daudz pasūtījumu uz �iem kārumiem un nevaru galvot, ka nedēļas beigās man vēl būs ko jums piedāvāt.

-Ak, es par to neiedomājos. Jā, būs labāk, ja �os gardumus ieliksiet tā pavairāk. Negribu, lai mana kundze būtu ar mani neapmierināta. Lūdzu, pievienojiet sarakstā minētajam vel trīs pīrāgus, trīs bluķī�us un dro�ības dēļ arī vēl vienu Ziemassvētku kūku, - sacīja D�eksona kundze.

Viņas skatienu saistīja no ārzemēm saņemtie na�ķi, un, tasi rokā turēdama, saimniecības vadītāja piegāja pie galda, lai aplūkotu tos tuvāk.

- Vai dieniņ, tie nu gan ir interesanti! - D�eksona kundze iesaucās.

Viņa pieliecās, lai izlasītu pie turku saldumu kārbas piestiprināto uzrakstu. �īpa�i Hārtas veikalam. Piegāde ierobe�ota!� - tā tur bija rakstīts Emmas kārtīgajā rokrakstā.

Emma izlikās, ka vēlreiz pārlasa pasūtīto pre�u sarakstu, bet patiesībā viņa no skropstu apak�as vēroja D�eksona kundzi. Emma iepriek�ējā vakarā bija rūpīgi pārdomājusi, ko rakstīt uz etiķetes, un izvēlējusies tie�i �os vārdus, jo tic, viņasprāt, vislabāk atbilda pircēju vairākuma snobiskajām tieksmēm.

D�eksona kundze vēl kādu brīdi pētīja ārzemju saldumus un tad teica:

- Nezinu, vai nevajadzētu paņemt arī kaut ko no �iem te... Izskatās jau kārdino�i, tikai manai kundzei tic varbūt liksies pārāk neparasti.

- Jūs tā domājat, D�eksona kundze? Man gan vienmēr ir licies, ka di�ciltīgie uz tādām delikatesēm ir glu�i vai uzburti, - Emma zīmīgi sacīja. - Patiesību sakot, man �ēl, ka nepasūtīju vairāk. Lielākā daļa saldumu tika izķerta jau pirmajā dienā, un �āvētajiem augļiem arī bija piekri�ana. Vairākas virējas no Tauersas lūdza, lai rezervēju viņām vēl pusduci marcipāna figūriņu un vēl pa diviem eksemplāriem no katra kāruma. Kaut gan jāteic, ka tās ir diezgan dārgas.

D�eksona kundze uzmeta Emmai asu skatienu.

- Mana kundze par cenām neraizējas, - viņa lepni paziņoja. - Dodiet man no katra kāruma pa trim eksemplāriem, Hārta kundze!

Emma pasmaidīja. Viņa bija iemācījusies izmantot savā labā kluso sacensību starp vietējām virējām un saimniecības vadītājām, kuras alla� centās cita citu pārspēt.

- Ļoti labi, D�eksona kundze. Es izdarī�u atzīmi sarakstā un tūlīt pat atlik�u jūsu pasūtītās preces.

D�eksona kundzes acis jau zibēja uz plauktiem, kas atradās Emmai aiz muguras.

- Varbūt pievienojiet arī tos ārzemju �ķiņķa konservus un �etras burciņas ar augļiem sīrupā. Mana kundze gaida uz svētkiem ierodamies vairākus ievērojamus viesus. Būs labāk, ja mājās nekā netrūks.

-Jā, jums taisnība. Un, ja pirms svētkiem jums vēl kā ievajagas, atsūtiet pie manis dārznieka dēlu. Vienmēr bū�u priecīga jums pakalpot, D�eksona kundze.

Saimniecības vadītāja jutās pagodināta.

- Patīkami apzināties, ka man kā pircējai tiek izrādīta tāda labvēlība, Hārta kundze. Zinu, ka varu uz jums paļauties. Jūs esat ēdienu gatavo�anā pieredzējis cilvēks, sakiet man -vai es neko neesmu aizmirsusi pasūtīt? Ļoti vēlos, lai svētku dienās mana kundze ar ēdienkarti būtu apmierināta.

Emma tēloja, ka rūpīgi pārdomā.

- Ja es būtu jūsu vietā, es iegādātos vēl divas kārbas ar konservēto cūkgaļu un trīs burkas ar ābolu mērci. Lai būtu ar ko izlīdzēties, ja ierodas vairāk viesu, nekā paredzēts. Un varbūt desertam noderētu sieru izlase. Atstājiet to manā ziņā, D�eksona kundze! Es izvēlē�os labākos sierus, kuri ir manā veikalā.

D�eksona kundze nolika tējas tasi uz letes. Viņai bija tāda sejas izteiksme, it kā Emma viņai būtu izdarījusi milzīgu pakalpojumu.

- Paldies, Hārta kundze! Jūs manis dēļ tā nopūlaties. Man jāatzlst, ka dzīve kļuvusi krietni vien vieglāka, kops jūs Tauna ielā esat atvērusi savu veikalu. Man vairs nav tik daudz jānoņemas ar ēdienu gatavo�anu. Tā, bet nu gan jāiet. Priecīgus Ziemassvētkus, mīļā!

Pie durvīm D�eksona kundze apstājās un pamāja Emmai ar roku.

- Priecīgus Ziemassvētkus, D�eksona kundze! Un, lūdzu, neraizējieties! Es gādā�u, lai jūsu pasūtījums tiek precīzi izpildīts, - Emma vēl piemetināja.

- Par to es ne�aubos, - pasmīnējis piezīmēja Blekijs.

Viņ� apgāja apkārt letei un apsēdās uz taburetes, kuru

D�eksona kundze nule bija atbrīvojusi.

-Tu esi spējīga pārdot ogles Āfrikas iedzimtajiem. Kaut ko tādu es vēl nebiju pieredzējis - tu ta�u dubultoji tās nabaga sievietes pasūtījumu sarakstu.

-Trīskār�oju, - ar mazliet blēdīgu smaidu teica Emma.

Blekijs papurināja galvu un pie�ķīra savai sejai nopietnu izteiksmi.

- Emma, es ienācu tikai uz īsu brīdi, lai izteiktu tev savu līdzjūtību.

-Līdzjūtību?

- Jā gan. Tavs vīrs ta�u pirms da�ām nedēļām negaidīti �ķīries no dzīves. Cik esmu dzirdējis, viņ� miris no tīfa drud�a kaut kur Indijas okeāna pla�umos. Ļoti bēdīgs gals.

Viņ� atmeta atpakaļ savu lielo galvu un pērkondimdo�i iesmējās. Emma smējās Blekijam līdzi.

- Mans Dievs, Emma, tev nu gan ir iztēle! Tev vajadzēja kļūt par rakstnieci, nevis Frenkam. Tīfa drudzis, pie tam Indijas okeānā - ko tu neteiksi!

- Ko lai dara, bija pienācis laiks viņu novākt, - sacīja Emma. - Tas muļķīgais vīrs man jau sāka kļūt par apgrūtinājumu - kaut arī viņ� mani pameta. Nospriedu, ka būs labāk, ja viņ� mirs kaut kur tālu no Anglijas un liks apglabāts jūrā.

Blckijs nokrckstējās.

- Taisnība, taisnība. Tā ir labāk.

Viņ� ar acīm norādīja uz Emmas sarkano vilnas kleitu.

- Redzu, ka tu nevalkā sēru tērpu.

- Mani draugi negaida, lai es sērotu pēc cilvēka, kur� mani pametis, vai ne? Cik noprotu, tad Lora bijusi tā, kas tev pastāstīja par nelaiķi.

- Jā, tā bija viņa. Lora sacīja, ka vakar no rīta tu esot saņēmusi vēstuli no admiralitātes. Tu pie tās vēstules dro�i vien pamatīgi piestrādāji, ko?

- Man bija jācen�as, lai tā izklausītos kā īsta. Tie bija pēdējie meli. Turpmāk varē�u runāt taisnību.

- Ak tā tev �ķiet?

- Jā, - Emma stingri atbildēja. - Protams, tas neattiecas uz Edvinu. Viņa man noteikti jāpasargā no patiesības. Neviens nedrīkst uzzināt, ka viņa ir ārlaulības bērns.

- Es jau nu nebū�u tas, kur� tevi nodos, mavourneen. Tu to zini. Starp citu, vakar es tikos ar Deividu Kalinski. Biju aizgājis apskatīt fabriku, lai varētu sākt plānot tas pārbūvi. Ceru, ka tev nav iebildumu - es arī viņam pastāstīju par tava vīra nāvi.

- Ak! Un ko viņ� teica? - Emma piesardzīgi vaicāja.

- Viņ� sacīja, ka viņam esot �ēl. Bet man gan Dcivids izskatījās pēc cilvēka, kur� nupat mantojis miljons mārciņu.

Blckijs uzmanīgi nopētīja Emmu.

- Kas tur starp jums abiem veidojas?

- Nekas, - Emma mierīgi atbildēja. - Esmu viņa darījumu partnere, tas arī viss.

- Ak tā, - Blckijs domīgi novilka. - Man gan liekas, ka

viņ� to uztver citādi.

>

- Muļķības! Tu ar savu ķelta iztēli atkal esi safantazējis nezin ko. No tevis pa�a iznāktu tīri labs rakstnieks.

Blckijs neko neatbildēja. Viņ� izvilka no mēteļa iek�kabatas vairākas papīra lapas un pasniedza tās Emmai.

- Te būs vidējā veikala atjauno�anas darbu plāns un uzmetumi visu trīs veikalu apvieno�anai vienā, kā tu to esi iecerējusi, mavoumeen. Manuprāt, veikali būtu jāsavieno ar pasā�u. Kā tev �ķiet?

- Brīni�ķīgi, Blckij! Tu ta�u zini, ka �ajā jomā es uzticos taviem spriedumiem. �ovakar pat izskatī�u tavus plānus. Kad tu domā sākt? - viņa dedzīgi vaicāja.

- Pazīstot tevi, varu secināt, ka tu gribētu, lai es sāku tūlīt pat, tomēr tev būs jāpacie�as līdz pirmajām pēcsvētku dienām. Garumā mēs nevilksim, un varu tev solīt, ka janvāra vidū viss jau būs kārtībā.

Deivids Kalinskis sēdēja uz sofas Emmas virtuvē, kas reizē bija arī viesistaba un kas atradās aiz pārtikas veikala, un domīgi pētīja viņas pēdējās skices. Viņ� turēja tās izstiepta rokā, acis vērtējo�i piemiedzis.

Piepe�i Deivids sajuta neparastu satraukumu un cie�āk sa�ņaudza zīmējumu plaukstā. Ziemas modeļu kolekcija bija vēl vairāk satrieco�a nekā vasaras tērpi, Elegantas līnijas, gaumīgi rotājumi, smalki izstrādātas detaļas un asprātīga krāsu kombinācija, lai panāktu lielāku efektu. Emmai bija izcili laba, varbūt pat mazliet pārdro�a krāsu izjūta. Tikai Emma varēja atļauties vēl nebiju�us salikumus - burgundie�a sarkanais kopā ar spilgti rozā toni, jūras zilais - un turpat līdzās ābolu zaļais tonis, bet pats aizraujo�ākais �ķita kontrasts staip ko�ajām, siltajām rudens krāsām un to izcel�anai izmantoto balto, miglas pelēko un violeti zilgano tērpu apdari. Un, kā par brīnumu, visi �ie toņi labi saderēja kopā. Turklāt tērpu piegriezums bija tik vienkār�s, nekas nebija lieki samud�ināts, tā ka tas ideāli atbilda masveida ra�o�anas tehnoloģijai.

Deivids apmierināts smaidīja - viņ� lepojās ar Emmu.

Viņas mākslinieciskie dotumi bija neap�aubāmi, gaume -nevainojama un nojauta - nemaldīga. Deivids jau sen bija sapratis, ka daba apveltījusi �o meiteni no vienkār�ās tautas ar neparastu talantu, kam pievienota neizsīksto�a enerģija un, pats svarīgākais, pircēju vēlmju izpratne-Emma zināja, ko pirks un ko - ne. Lai arī ko viņa uzsāktu, viss vainagojās ar panākumiem, it kā noslēpumains dēmons �ukstētu Emmai pie auss, kas viņai jādara. Deividam bija aizdomas, ka Emma Harta spētu nopelnīt naudu jebkurā darbības jomā, jo viņas roku pieskāriens visu pārvērta zeltā. Gan Deividu, gan viņa tēvu bija pārsteidzis Emmas ķēriens finansu lietās - viņa grāmatvedības bilanci lasīja tā, kā citi lasa avīzi, acumirklī novērtēdama situācijas priek�rocības un trūkumus. Emmai bija tikai divdesmit viens gads, bet viņa ātri un ar lielu pārliecību virzījās aug�up pa panākumu kāpnēm. Deividam �ķita, ka nekas nespēj Emmu aizkavēt. Tas būtu tas pats, kas mēģināt sava�ot zibeni. Viņa aizvien vēl pārsteidza Deividu ar jaunām savu spēju izpausmēm, un viņ� pat neuzdro�inājās pareģot, ko Emma būs sasniegusi pēc desmit gadiem. Viņa noteikti būs jau kāpņu aug�galā, Deivids sprieda, bet Emmas turpmākais ceļ� bija it kā mirdzo�ā miglā tīts un ietiecās bezgalīgā tālē.

Deivids nolika skices uz galda un aizkūpināja cigareti. Darījumi virzījās uz priek�u tie�i tā, kā viņ� bija ieplānojis. Fabrika strādāja jau �etrus mēne�us: Emma un D�o Loutcrs bija Deivida partneri. Emma darbojās arī kā modelētāja un sliliste, un Deivida brālis Viktors bija fabrikas pārvaldnieks. Pēc mēne�a Deivids kļūs divdesmit piecus gadus vecs, un viņ� jutās dro�s gan par savu, gan Kalinska apģērbu ra�o�anas kompānijas nākotni. Deivids bija pārliecināts, ka kļūs par bagātu un ievērojamu ebreju kopienas locekli un iekaros savu vietu Līdsas augstākajās aprindās. Kādu dienu viņa vārdam varbūt būs svars pat visā Jork�īrā. To Deivids bija apsolījis sev pirms daudziem gadiem, un viņ� zināja, ka �o solījumu izpildīs.

Deivids bija ienācis darījumu pasaulē ar pārliecību un pat zināmu agresivitāti, vienlaikus nevairoties no riska. Viņam veicās - jau pirmās vasaras tērpu kolekcijas tika uzņemtas ar entuziasmu, pēc modeļu skatēm sekoja lieli pasūtījumi no Līdsas, Bredfordas, �efīldas un Man�estras ievērojamākiem veikaliem. Milzīgā enerģija un garās darba stundas, kuras viņ�, Emma un Viktors bija ieguldīju�i, lai izveidotu �o kolekciju, noteikti atmaksājās.

Deivids nespēja atturēties, neaplūkojis Emmas skices vēlreiz. Viņ� izklāja zīmējumus uz grīdas un atkal sajuta priecīgu uzbudinājumu. Sasodīts, Emmai kārtējo reizi bija izdevies! Neviens Līdsas un pat Londonas apģērbu ra�otājs nespētu izgudrot neko labāku. Deivids bija pilnīgi pārliecināts, ka arī pēc ziemas modeļu skates sekos milzīgi daudz pasūtījumu. Viņ� jau prātoja, ka da�u nākamo mēne�u laikā ra�o�anu vajadzēs trīskār�ot. Deivids Kalinskis, tāpat kā Emma, bija dzimis tirgotājs - pieklājīgs un laipns pret pircējiem un bezgala uzticīgs savam darbam.

Emma pārtrauca Deivida domas. Viņa ienesa cienastu - gaļas pīrāgu. Deividam aizrāvās elpa. Emma bija uzvilkusi vienu no viņu ra�otajiem tērpiem, un tas viņai lieliski piestāvēja. Modelis nebija pārāk uzkrīto�s, bet mīkstais vilnas audums nevainojami piekļāvās Emmas augumam, izceļot viņas augsto krū�u līniju, gurnu maigo apaļumu un slaidās kājas. Tērps bija tum�zaļā krāsā, un �is tonis uzsvēra Emmas baltās ādas mirdzumu un labi saderējās ar viņas skaistajām acīm. Deivids ievēroja, ka Emma izgudrojusi arī citu sakārtojumu saviem krā�ņajiem matiem. Tie, kā parasti, bija atsukāti atpakaļ, izceļot matu sakņu trīsstūri uz pieres, ta�u aizmugurē nevis saņemti augstā mezglā, bet gan gūlās zemu uz kakla, zaļa matu tīkliņa saturēti. Matu rotājumam Emma bija izmantojusi nelielu tum�zaļa samta �tauriņu�. Tīkliņa apņemtie mati sniedzās viņai līdz pleciem un pie�ķīra Emmas daiļajai sejai savādi nevainīgu izskatu. Viņa ir pati valdzino�ākā būtne pasaulē, ar apbrīnu nodomāja Deivids.

Emma sāka justies neērti no viņa cie�ā skatiena un, pieri saraukusi, vaicāja:

- Kas vainas, Dcivid? Tev nepatīk jaunie modeļi?

- Augstais Dievs - man tic patīk! - Deivids iesaucās. - Modeļi ir lieliski, Emma. Nē, tas ir par maz teikts. Tie ir nepārspējami. Tu esi paveikusi fantastisku darbu.

Emma smaidīja.

- Lūdzu, nepārspīlē! - viņa iebilda, bet iek�ēji atvieglota nopūtās.

Ielikusi gaļas pīrāgu cepe�krāsnī, Emma pienāca pie Deivida un apsēdās uz grīdas viņam pie kājām. Viņa ātri pārskatīja skices un ieteica vienu otru labojumu. Emma arī izskaidroja, kā, pēc viņas domām, varētu tērpus racionālāk piegriezt un paātrināt ra�o�anas procesu. Viņa izteica savas domas par �o apģērbu iespējamo cenu, ņemot vērā katras ra�o�anas fāzes reālās izmaksas. Deivids, noliecies uz priek�u, uzmanīgi klausījās, un viņa jauneklīgā, dedzīgā seja staroja. Prakse bija pierādījusi, ka Emmas priek�likumi ir saprātīgi, un Deivids nekad tos nenoraidīja.

Kad Emma bija beigusi, viņ� teica:

- Mēs neesam padomāju�i tikai par vienu - kā nosaukt mūsu modeļus. Vasaras kolekcijas ra�o�ana jau ir uzsākta, un mēs vairs nedrīkstam vilcināties, jo man ir jāpasūta etiķetes. Manuprāt, �Kalinska apģērbi� neskan parak aizraujo�i, vai nc?

Emma uzmeta Deividam a�u skatienu. Viņa mazliet vilcinājās ar atbildi, jo negribēja Kalinski aizvainot.

-Jā, �is nosaukums īsti neder... Tas nav sievi�ķīgs, Dei-vid. Bet arī man nekas labāks nenāk prātā. Kāpēc tu neaprunājies ar Viktoru? Viņam uz tādām lietām ir ķēriens.

Dcivids pasmīnēja.

- Es nojautu, ka tu man to ieteiksi, un jau csnui runājis ar Viktoru Viņam �ajā pēcpusdienā radās kāda ideja. Man tā �ķita itin pieņemama, es tikai nezinu, vai tu piekritīsi. Viktors ierosināja, lai mēs izmantojam tavas slavenās vārdamāsas vārdu un titulu.

- Slavenā vārdamāsa? Ko viņ� ar to domā? Neesmu dzirdējusi, ka man tāda būtu.

-Ar kaunu jāatzīst, ka arī es nezināju. Tas tikai pierāda, cik slikti mēs zinām Anglijas vēsturi. Viktors runāja par pirmo Emmu Hartu, viņas uzvārdam gan bijusi mazliet citāda rakstība*, bez galotnes burta e.

Emmas seja pauda neslēptu ziņkāri.

- Pirmā Emma Hārta, - viņa atkārtoja. - Kas �ī sieviete

bija?

- Pirmā Emma Hārta bija visai slavena dāma - vai arī bēdīgi slavena, atkarībā no tā, kā vērtē viņas dzīvi. Tūlīt es tev paskaidro�u. Tava vārdamāsa apprecējās ar seru Viljamu Hamiltonu un kļuva par lēdiju Hamiltoni. Tas ir vārds, kuru Viktors iesaka mūsu ra�otajiem apģērbiem.

Dcivids smējās, redzēdams Emmas apjukumu.

- Emma Hārta kļuva par Nelsona** lēdiju Hamiltoni.

�Uzvārdam �Hārta� angļu valodā ir divi rakstības varianti: Hurle un Htiri.

��Ilorci�io Nelsons (1758-1805) - angļu admirālis, kur� pēc vairākām spo�ām uzvarām jūras kaujās kļuva par nacionālo varoni.

Par viņa lielo mīlestību. Par viņa mīļāko. Viktors man vēl kaut ko stāstīja par viņa slaveno novēlējumu angļu tautai. Vai tad tu neatceries, kas bija rakstīts vēstures mācību grāmatā, manu meitēn? - viņ� ķircināja Emmu.

- Ak tā lēdija Hamiltone! Mmm... Tas nav slikts nosaukums. Nepavisam ar ne, - viņa prātoja. - Ja tā padomā -skan visai izsmalcināti. �Lēdijas Hamiltones kleitas�. Nē, mēs ta�u ra�osim arī kostīmus un mēteļus, tāpēc �Lēdijas Hamiltones apģērbi� būs vairāk atbilsto�s, vai ne?

- Piekrītu. Vai tev patie�ām �is nosaukums patīk? Godīgi sakot, man tas uzreiz likās ļoti piemērots, tomēr vispirms gribēju aprunāties ar tevi un tikai tad pasūtīt etiķetes. Ko tu saki?

Emma domās atkārtoja lēdijas Hamiltones vārdu - tas bija pievilcīgs skaņu kopojums, un tam bija �augstas klases� nokrāsa. Viņa atcerējās, kaNelsons bija Vinstona iemīļotais varonis. Varbūt tā bija laba zīme un izrādīsies, ka �is vārds ir laimīgs.

- Jā, man tas patīk! Izmantosim to, Deivid.

- Un kā būs ar D�o? Vai nevajadzētu noskaidrot arī viņa domas?

- Ak kungs, Deivid, tu ta�u zini, ka D�o piekrīt visam, ko mēs abi ierosinām. Par viņu tev nav jāraizējas.

Emma iesmējās.

- Ko gan mēs iesāktu bez Viktora? Mūsu izglītībā neap�aubāmi ir robi, vai ne?

- Varbūt mēs neesam pārāk izglītoti, toties protam taisīt naudu. Kā būtu ar glāzi heresa - jaunais nosaukums ta�u jāapslaka.

Dcivids piecēlās, noliecās pār Emmu un sniedza viņai roku, lai palīdzētu piecelties no grīdas. Ceļoties kājās, Emma ieskatījās Deividam sejā un pasmaidīja. Viņu acis sastapās. Viņi labu brīdi tā palika stāvam, nespēdami novērst skatienu. Emma sajuta iek�ējas trīsas-kā vienmēr, kad Deivids viņai pieskārās. Emmas seja pietvīka un sirds sāka dauzīties kā negudra. Viņa turpināja raudzīties Deivida mīļajā sejā, viņa zilo acu ilgpilnā skatiena hipnotizēta.

Deivids vairs nevilcinājās. Viņ� apskāva Emmu un piepluka ar lūpām viņas mutei. Deivida mēle vienlaikus saudzīgi un noteikti pa�ķīra Emmas lūpas, un no �ī maigi jutekliskā pieskāriena viņas augumam pārskrēja karsta �alts. Emma apskāva Deivida galvu, un viņas pirksti sapinās melnajos, biezajos matos. Deividam �ķita, ka viņu apsvilina karsta liesma. Viņ� pievilka Emmu sev vēl cie�āk klāt un glāstīja viņas muguru. Tā tas turpinājās jau vairākas nedēļas - tiklīdz Emma un Deivids palika divatā, viņus pārņēma nevaldāma tieksme vienam pēc otra.

Emmai aizrāvās elpa - gadiem ilgi viņa nebija ļāvusi vaļu saviem jutekļiem. Viņas tikko atmodinātajai kaislībai bija jāatkāpjas, kad priek�plānā izvirzījās cīņa par eksistenci. Deividam bija izdevies tikai iedvest jaunu dzīvību. Kad viņ� Emmu skūpstīja, viņas prāts padevās un jutekļi guva virsroku.

Aizvien vēl apskāvu�ies, viņi atslīga uz sofas. Deivids bija noliecies pār Emmu, un viņa acis pauda neslēptas ilgas. Deivida tēls piepildīja visu Emmas apziņu, un viņa aizvēra acis. Deivids glāstīja viņas seju, skūpstīja acu plakstiņus, pieri un lūpas. Viņ� ļoti uzmanīgi izņēma no Emmas sasukas zaļo �taurenīti� un atbrīvoja viņas matus no tīkliņa. Rūsganie mati izlija pār Emmas pleciem kā varena ūdens straume. Deivida pirksti rotaļājās ar �o zeltaini vizo�o krā�ņumu. Emma icsvēla viņā neprātīgu kaisli, Deivids dega nepacietībā iegūt �o sievieti līdz galam. Tobrīd viņam �ķita, ka Emmai jāpaliek viņa skavās uz mū�u.

Deivida �iglās acis pārskrēja Emmas augumam, kura laiski kārdino�ā poza laupīja viņam pēdējo apvaldu. Viņ� sāka skūpstīt Emmas kaklu, plecus un krūtis. Tas bija tik saldi un sāpīgi vienlaikus - sajust, kā zem tērpa mīkstā auduma piebriest viņas krū�u galiņi. Deivida iekāre kļuva gandrīz neizturama.

Emma atvēra acis un redzēja, kādas mokas atspoguļojas Deivida satumsu�ajā skatienā. Viņa augums piespieda Emmu pie sofas, bet skūpsts kļuva ne�ēlīgi prasīgs. Emmai �ķita, ka viņas augums izzūd zem Deivida svara.

Viņa balss noslāpa Emmas kakla dobītē.

- Ak, Emma! Mīļā Emma! Es vairs nevaru to izturēt!

- Es zinu, Deivid, es zinu, - viņa murmināja.

Viņa glāstīja Deivida tum�ās cirtas un turēja viņa galvu piespiestu pie savām krūtīm. Emmas rokas slīdēja pār Dei-vida platajiem pleciem, un uz viņas lūpām trīsuļoja aizturēts iekāres kliedziens. Emma nolieca galvu, un viņas mati apsedza Deivida seju kā zīda plīvurs. Emma gari nopūtās. Viņa apzinājās, ka mīl Dcividu Kalinski un grib viņu sev uz visu atliku�o dzīvi, bet Emmas iedzimtā tikumība, kurai vēl pievienojās bailes no ārpuslaulības seksuālās tuvības sekām, neļāva viņai padoties jutekļu varai līdz galam. Nebija jau tā, ka Emma neuzticētos Deividam. Viņa zināja, ka viņ� nav Edvins Fērlijs. Dcivids Emmu nekad nenodotu. Un tomēr viņa apspieda sevī ķermeņa uzstājīgo prasību, lika norimt jutekļu vētrai un aizliedza Dcividu ja ne savā sirdī, tad prātā gan.

Emma ļoti klusi �ukstēja viņa matos:

- Mums tas jāizbeidz, Deivid. Ar katru reizi kļūst ļaunāk, un tas nav godīgi pret tevi. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka situācija valda pār mums.

Viņa laipni, bet noteikti atstūma Deividu no sevis un pieslējās sēdus. Emma trīcēja, un acu priek�ā viņai viss bija izplūdis. Deivids atlaidās pret sofas atzveltni un saņēma pirkstos Emmas matu �ķipsnu. Viņ� to noskūpstīja un tad palaida vaļā. Deivids pasmaidīja ar vienu lupu kaktiņu.

- Es tevi tik ļoti mīlu, Emma! Nebaidies no manis! Es nekad nedarī�u tev pāri.

Emmai �ie vārdi �ķita kā atbalss no pagātnes, un viņa sarāvās.

-Es nebaidos no tevis, Deivid,-Emma klusi atbildēja. - Baidos pati no sevis. Kas ar mums notiks, ja mēs tik ļoti...

- Lūdzu, nevajag!

Deivids uzlika pirkstu uz Emmas lūpām.

- Es tev piekrītu. Mēs nevaram turpināt tādā pa�ā garā. Tas ir neprāts. Bet mums jābūt kopā, Emma. Es vairs nespēju ilgāk izturēt �īs mocības.

Viņ� satvēra Emmas roku un atklāti raudzījās viņai acīs.

- Apprecēsimies, Emma! Cik ātri vien iespējams, - Deivids lūdza. - Mums jākļūst par vīru un sievu, tu ta�u to saproti.

- Apprecēties! - viņa iesaucās.

Deivids pasmaidīja.

- Jā, mums vajag apprecēties. Es to vēlos jau pāris gadu, tikai neko tev neteicu, ņemot vērā tavus... apstākļus.

Deivids īsi iesmējās.

- Vai tie�ām tu uzskati, ka man pret tevi varētu būt negodīgi nodomi, Emma? Es nekad nemēģinātu tevi kompromitēt, jo mīlu tevi pārāk stipri, lai...

Viņ� aprāvās un raudzījās Emmā ar pārsteigumā ieplestām acīm.

- Emma, kas ar tevi notika? Tu esi bāla kā krīts.

- Es nevaru ar tevi precēties, Deivid, - viņa atbildēja klusā, aiz�ņaugtā balsī.

- Kapcc ne? Nerunā muļķības!

Un viņ� iesmējās - tik aplami Dcividam likās Emmas vārdi.

- Es mīlu tevi un zinu, ka arī tu mīli mani. Tas ta�u būtu tikai dabiski, ja divi mīlo�i cilvēki apprecētos, vai ne?

Emma piecēlās un paspēra da�us grīļīgus soļus. Viņa skatījās ārā pa logu, un Emmas acis pildījās ar asarām. Viņa juta, ka nespēj Dcividam neko atbildēt. Viņ� apmulsis raudzījās Emmas saspringtajā mugurā un neko nesaprata.

- Ko tas nozīmē, Emma? Dieva dēļ, atbildi man! - Dei-vids uzstāja.

- Es nevaru ar tevi precēties, Dei vid. Lūdzu, nerunāsim vairs par to, - sacīja Emma, ar pūlēm valdīdama asaras.

- Saprotams, ka tu vari ar mani precēties! - viņ� dedzīgi iebilda. - Nekādu �ķēr�ļu vairs nav. Tavs vīrs ir miris. Tu esi brīva.

Deivids apklusa, un, kad viņ� atkal ierunājās, viņa vārdos jautās mierīga pārliecība.

- Emma, es mīlu tevi stiprāk par visu �ajā pasaulē. Vēlos tevi lolot un sargāt, ziedot tev savu mū�u. Mēs saderam kopā, Emma. Es to jūtu dziļi sirdī. Un tu arī to zini. Starp mums pastāv kāda īpa�a, nesaraujama saikne.

Viņa joprojām neko neatbildēja, un Deividam ienāca prātā cita doma.

- Vai tu man atsaki Edvinas dēļ? - viņ� ātri iejautājās. - Par to tev nav jāraizējas. Es nebaidos no atbildības. Es adoptē�u lavu meitu, Emma, un mēs visi trīs varēsim dzīvot kopā. Mēs būsim laimīgi, un es...

- Tas nav Edvinas dēl.

- Tad pasaki man iemeslu, kāpēc tu negribi ar mani precēties! - ar uztraukumā nobālu�u seju pavēlēja Deivids.

- Dcivid, es nevaru ar tevi precēties, jo tava māte mani nekad nepieņems par savu vedeklu. Viņa nekad nesamierināsies, ja tu apprecēsies ar jūsu ticībai nepiedero�u sievieti. Man ta�u nav tev tas jāstāsta. Viņa grib, lai tu appreci ebreju meiteni, kura dzemdēs viņai mazbērnus - ebrejus...

- Pie velna ar to visu! - Dcivids Emmu dusmīgā balsī pārtrauca. - Kāda man daļa, ko vēlas mana māte, Emma. Es gribu, lai tu būtu mana sieva, un pārējam nav nozīmes.

- Es nevaru tavai mātei to nodarīt, - �ukstēja Emma. - Viņa pret mani ir bijusi brīni�ķīga, glu�i kā otra māte. Es viņu esmu iemīļojusi un negribu sāpināt. Tu esi viņas vecākais dēls. Ja mēs apprecēsimies, tas viņu nogalinās. Es zinu, ka patīku tavai mātei, bet tas nenozīmē, ka viņa vēlas mani par savu vedeklu. Saproti ta�u to, Dcivid! Nevairies skatīties patiesībai acīs!

Dcivids noliecās uz priek�u un sēdēja, cie�i sa�ņaudzis kopā abas plaukstas.

- Gribu, lai tu paskaties man acīs un pasaki, ka nemīli mani, Emma, Pagriezies pret mani un saki to!

- Es nevaru, - Emma klusi atsaucās.

- Kāpēc? - aizlūzu�ā balsī jautāja Dcivids.

- Tāpēc, ka es mīlu tevi, Dcivid. Tikpat stipri, kā tu mīli mani.

Emma gausi pagriezās un tuvojās Deividam. Viņa nometās ceļos pie Dcivida kājām un ielūkojās viņam sejā. Emma ar pirkstu galiem pieskārās Dcivida vaigam.

Viņ� apskāva Emmu, glāstīja viņas matus un skūpstīja no asarām miklos vaigus.

- Tad visam citam nav nozīmes, mana mīlā. Nav no-zīmes.

- Nē, Deivid.

Emma atrāvās un apsēdās Dcividam blakus uz sofas.

- Mīlestība starp vīrieti un sievieti nav vienīgais, kas pastāv �ajā pasaulē. Es nesagādā�u sirdssāpes taviem vecākiem, nekļū�u par ģimenes �ķēlēju. Viņi ir biju�i pārāk labi pret mani... Es nekad nespētu sev to piedot.

Viņa raudzījās Dcivida sadrūmu�ajā sejā.

- Vai tad tu nesaproti, Dcivid, ka nevar būt laimīgs uz citu cilvēku nelaimes rēķina? Sākumā viss varbūt liktos labi, bet pamazām viņu sarūgtinājums un vil�anās nostātos starp mums. Galu galā tas sagrautu mūsu laulību.

Dcivids skatījās uz Emmas mazo, stingro plaukstu, kura bija cie�i saspiedusi viņa roku. Tobrīd tā izskatījās tik savādi neaizsargāta. Beidzot viņ� pavērās Emmai sejā, redzēja viņas zaļo acu vaļsirdīgo skatienu un saprata, ka viņa runājusi tie�i to, ko domā. Dcivids tomēr nespēja atturēties neiesaucies:

- Tātad tu gribi sacīt, ka vēlies ziedot mūsu laimi uz novecoju�u reliģisko aizspriedumu altāra! Es nevaru tam noticēt. Tas ir pārāk muļķīgi. Tikai ne tu. Tikai nemana Emma. Nelokāmā Emma, kura alla� bijusi gatava iet cīņā ar visu pasauli, lai tikai panāktu to, ko vēlas!

- Jā, tāda es laikam esmu. Bet ne �oreiz, Deivid. Lūdzu, mēģini mani saprast...

Viņai aizlūza balss. Emma redzēja, ka sāpina Deividu, un nespēja to paciest.

Dcivids izrāva savu plaukstu no Emmas rokas un pārvilka ar to pār seju. Viņam uzmācās nelabums un krūtīs necie�ami sāpēja. Deividam �ķita, ka dzīvība viņu atstāj. Bija tā, it kā viņam pēk�ņi būtu atņemtas visas cerības, ilgas un nākotnes sapņi. Bet Dcivids zināja, ka Emmai ir taisnība. Viņ� zināja arī to, ka viņa savas domas nemainīs, tāpat kā viņa māte neatteiksies no saviem uzskatiem.

Deivids piecēlās kājās un staigāja kamīna priek�ā �urpu turpu. Kādu bridi tā nemierīgi soļojis, viņ� apstājās, pagriezās pret Emmu un cie�i viņu uzlūkoja.

- Vai tas ir tavs pēdējais vārds? - Deivids vaicāja tik klusi, ka Emma ar pūlēm sadzirdēja viņa jautājumu.

- Jā, Deivid. Man ļoti �ēl, bet es nedrīkstu iznīcināt tavu māti.

- Es saprotu, Emma. Tev mani jāatvaino. Man jāiet prom. Ļoti �ēl, ka nenobaudī�u pusdienas, kuras tu pagatavoji, bet man zudusi apetīte.

Deivids izsteidzās ārā, pirms Emma varētu pamanīt, ka viņam acis pieplūst ar asarām. Emma ātri piecēlās.

- Deivid! Pagaidi! Lūdzu, pagaidi!

Noklaudzēja durvis, un viņa bija palikusi viena. Emma ilgu laiku skatījās uz durvīm, tad pacēla skices un nolika tās uz bufetes. Viņai galvā pavīdēja neskaidra doma, ka pusdienām paredzētais pīrāgs jau pārāk ilgi atrodas cepe�krāsni, bet viņa jutās tik nelaimīga un vientuļa, ka nespēja piespiesties un izņemt to. Viņa vienmēr bija zinājusi, ka romantiskās attiecības ar Deividu lemtas neveiksmei. Viņi varēja būt draugi un darījumu partneri, bet tas arī viss. Emma bija pavadījusi pietiekami daudz laika kopā ar D�cncsu Kalinsku, lai saprastu, ka Dcivida māte nepiekāpsies. Emma sēdēja un raudzījās tuk�ajā istabā - acu priek�ā viņai vīdēja Dcivida seja. Visu mū�u Emma nespēs aizmirst tās sāpīgo izteiksmi.

Pagāja apmēram stunda, kad Emmu no sastinguma izrāva skaļa dauzī�anās pie durvīm. Deivids būs atgriezies! Ar viņa vārdu uz lūpām un puksto�u sirdi Emma izskrēja nelielajā priek�telpā. Viņa atrāva vaļā durvis... un viņai pretim vērās D�cralda Fērlija gaļīgā seja.

Viņa bija tik pārsteigta, ka uz brīdi zaudēja valodu. Bet tajā pa�ā mirklī Emmas plauksta sa�ņaudza durvju tverckli, un viņa sastinga, sagatavojusies uz kaut ko nepatīkamu. Emma mēģināja aizvērt durvis, bet D�eralds viņu apsteidza. Viņ� iespraucās iek�ā un stingri aizvēra aiz sevis durvis.

Emma atguva valodu.

- Ko jūs vēlaties? - viņa vēsi jautāja.

Kā D�eraldam bija izdevies viņu atrast? Viņ� smīnēja.

- Vai tad tu neaicināsi mani iek�ā, Emma? - D�eralds vaicāja.

- Nē. Man jums nav nekas sakāms. Lūdzu, ejiet tūlīt pat prom! - Emma sacīja, saņēmusi visu savu drosmi un runādama savā visledainākajā tonī.

D�eralds, kura ēdelība aizvadītajos gados nebija mazinājusies, izskatījās pēc īsta gaļas kalna, un no viņa dvesa draudīgs spēks. Tuklā seja bija saviebta izsmējīgā grimasē.

- Nenāk ne prātā! Man tev ir da�i vārdi sakāmi, Harta kundze, - viņ� ilgodamies pavēstīja.

- Atkārtoju - man jums nekas nav sakāms. Lūdzu, ejiet prom!

- Kur ir bērns? - noskaldīja D�eralds, un viņa blēdīgās a�teles ļauni iemirdzējās.

- Kāds bērns? - Emma mierīgi vaicāja, bet kājas viņai ļodzījās.

Kaut Dcivids būtu atgriezies! Emmai tik ļoti bija nepiecie�ama viņa palīdzība.

D�eralds ņirdza Emmai tie�i sejā.

-Liecies nu mierā un nemēģini mani apmuļķot! Es zinu, ka tev no Edvina ir bērns. Nav jēgas to noliegt. Viņ� man nesen atzinās. Redzi, es viņam pateicu, ka esmu tevi atradis. Glu�i nejau�i, protams, jo man nenāca ne prātā tevi meklēt. Tas muļķis gribēja tūlīt pat skriet pie tevis, lai varētu palīdzēt tev un savam bērnam. Bet to nu es nevaru pieļaut.

D�eralds pievirzīja savu uzblīdu�o seju tuvāk Emmai. Viņa atrāvās atpakaļ un atspiedās pret sienu, tik tikko spēdama paelpot, D�eralds smīkņāja.

- Pasaule ir maza, Emma. Pagāju�ajā nedēļā mēs nopirkām Tompsona fabriku. Iedomājies, kāds man bija pārsteigums, kad vecajās norēķinu grāmatās ieraudzīju tavu vārdu. Tu strādāji tur par audēju, iekams iekļuvi augstākā sabiedrības slānī. Redzu, ka esi metusies uz tirgo�anos, - viņ� nievājo�i teica, - Tātad - kur ir bērns?

- Man nav nekāda bērna, - Emma palika pie sava.

-Nemelo man! Es varu itin viegli to noskaidrot. Neaizmirsti, WĀr\.a.kundze, ka man ir nauda un vara. Varu aiziet uz to vietējo slimnīcu - tā bija Svētās Marijas slimnīca, vai ne? -un par pāris mārciņām ieskatīties reģistrācijas grāmatās.

Emmai sirds gandrīz mitējās pukstēt. Viņa saprata, ka D�eralds to patie�ām var izdarīt. Emma tomēr nolēma turēties līdz galam un neko neatzīt.

-Man nav bērna, - viņa atkārtoja un, acis nemirk�ķinādama, raudzījās D�eraldā.

- Ak, liecies nu mierā, Emma! Neizvairies! Edvins nebūtu man stāstījis tādas lietas, ja tās neatbilstu patiesībai, īpa�i �obrīd, kad viņam teju, teju jāsaderinās ar lēdiju D�cinu Stensbiju.

D�eralds sagrāba Emmu aiz rokas.

- Man ir tāda ju�ana, ka tu vēlāk izmantosi bērnu, lai Edvinu �anta�ētu. Tas ir strādnieku �ķiras padauzu parastais gājiens. Mans mērķis ir to novērst. Fērliji nevar atļauties piedzīvot skandālu. Tā ka klāj vien vaļā - kur ir tas mazais bastards? Vai tā ir meitene vai zēns?

Emma uzmeta D�eraldam spīvu skatienu.

- Es jau jums teicu - man nav Edvina bērna, - viņa skarbi sacīja.

Emma atrāva savu roku. Viņas acis naidīgi liesmoja.

- Un, ja jūs, D�erald Fērlij, vēl kādreiz man piedursiet pirkstu, es jūs nogalinā�u!

Viņ� smējās un tad palūkojās uz kāpņu pusi. No guļamistabas lampas uz pakāpieniem krita nespodra gaismas strēle. D�eralds pēk�ņi pagrūda Emmu malā un strauji devās aug�ā pa kāpnēm. Atguvusi līdzsvaru, Emma traucās viņam pakaļ.

- Kā jūs uzdro�ināties ielauzties manā mājā! Es sauk�u policiju! - viņa kliedza.

D�eralds bija nozudis aiz guļamistabas durvīm. Kad Emma ieskrēja iek�ā, viņa redzēja, ka D�eralds rauj āra atvilktnes un izkaisa to saturu pa grīdu.

- Ko jūs darāt? - no dusmām trīcēdama, iesaucās Emma.

- Meklēju pierādījumus tam, ka tev ir bērns. Gribu zināt, kur tas atrodas un pie kādiem cilvēkiem. Man jātiek skaidrībā, pirms tu esi sagādājusi mums nepatik�anas.

Emma stāvēja istabas vidū kā sastingusi, un viņas acīs vīdēja draudīgs mirdzums. D�eralds Fērlijs bija uzpūtīgs stulbenis. Te viņ� neatradīs ne mazāko norādi par Edvinas eksistenci.

D�eralds pagriezās un, nikni skatīdamies uz Emmu, stampāja uz viņas pusi. Viņa milzīgais ķermenis pretīgi ļumēja. D�eralds satvēra Emmu aiz pleciem un sāka neganti purināt.

- Kuce! Neķītra kuce, lūk, kas tu esi! Klāj vaļā! Kur ir bērns?

Emmas bālajos vaigos parādījās sārti plankumi, bet riebīgās lamas neskāra viņas apziņu. D�eralds Fērlijs Emmas acīs nebija pat nicino�as atbildes vērts.

- Nekāda bērna nav, - viņa izgrūda caur sakostiem zobiem. - Laid mani vaļā, tu, smirdīgais riebekli!

D�eralds purināja Emmu v�l stiprāk, viņa milzīgās plaukstas �ņaudza viņas plecus. Emma no sāpēm iekliedzās. Piepe�i D�eralds viņu negaidīti palaida vaļā un atgrūda no sevis ar tādu spēku, ka Emma sagrīļojās un atmuguriski nokrita uz gultas.

Viņ� pārlaida skatienu Emmas kuplajiem matiem, viņas valdzino�ajai sejai un labi veidotajam augumam. D�eraldā pamodās iekāre. Viņ� iesmējās un, nekaunīgi blenzdams uz Emmu, sacīja:

- Vai tu mani arī neaplaimotu ar kādu nieku no tā, ko tik devīgi atvēlēji manam mazajam brālītim? Tādas sievietes kā tu, Emma Hārta, ir alla� gatavas papriecāties, vienalga, diena vai nakts. Vai mēs nevarētu drusku pamīlēties, Hārta kundze? Edvinam vienmēr veicies ar izskatīgām mei�ām. Es nesmādē�u arī to, kas viņam palicis pāri.

Emmu �is neķītrais piedāvājums burtiski paralizēja. D�eralds tuvojās gultai, un viņa ar pretīgumu pamanīja, ka viņ� pogā vaļā bikses. Emma pieslējās sēdus un, atbalstījusies pret spilveniem, mēģināja izkļūt no gultas. Bet bija jau par vēlu. D�eralds uzgāzās viņai virsū, un, smagā ķermeņa saspiesta, Emma nevarēja pakustēties. Viņa rokas grābstījās gar Emmas tērpa apak�malu, pūloties paraut to uz aug�u. Emma sāka spārdīties ar kājām, un D�eralds smīnēdams pieturēja tās ar vienu roku. Viņa seja nāca aizvien tuvāk, lūpas tuvojās Emmas kaklam. Emma grozīja galvu no vienas puses uz otru, grūzdama D�eraldu prom. Lai gan viņa bija fiziski spēcīga, ar D�eraldu tomēr nevarēja spēkiem mēroties. Elsdams un stenēdams viņ� sāka zvalstīties pa Emmas augumu, neveiksmīgi cīnīdamies ap viņas kleitu - D�eralds bija to piespiedis ar pa�a svaru. Zvalstī�anās un el�ana kļuva aizvien straujāka, līdz beidzot gaļas blāķis nodrebēja un ļengani novēlās uz gultas Emmai blakus. Viņa pielēca kājās, īsi un aprauti elpodama. Pieskārusies ar roku kleitai, Emma sajuta uz tās riebīgi glumu mitrumu. Emmai �ķita, ka viņa aiz pretīguma sāks vemt. Viņa piesteidzās pie izmētātās veļas kaudzes un paķēra kādu dvieli. Noslaucījusi kleitu, Emma metās pie galda, uz kura stāvēja �ū�anas piederumi. Viņas pirksti satvēra �ķēres, un, draudīgi tās vicinādama, viņa tuvojās D�e-raldam. Viņas acis �ķīla slepkavīgus zibeņus.

-Celies aug�ā un vācies prom, pirms neesmu tevi nogalinājusi! - Emma uzkliedza D�eraldam ar tādu naidu, ka viņ� satrūkās.

Viņa nāca uz gultas pusi, sa�ņaugusi �ķēres plaukstā kā dunci. D�eralds nobālēja. Emma noliecās pār viņu un draudēja:

- Es saku, ka nogalinā�u tevi, D�erald Fērlij, ja tu tūlīt pat neaizvāksi no �ejienes savu piedauzīgo ķermeni!

D�eralds ņirdzīgi smējās.

- Nedomāju, ka tu esi tāda muļķe, lai to darītu, - viņ� sacīja.

D�eralds pietrausās sēdus uz gultas malas un sāka pogāt ciet bikses, tī�i vilcinādamies.

- Jateic, ka man patīk tīģerienes, Emma. Padara to lietu varen aizraujo�u. Es vēl atgriezī�os, manu meitēn, un nākamreiz tu būsi piekāpīgāka.

Viņ� nevērīgi paraustīja Emmas kleitas apkaklīti.

- �itā lupata tev būs nost un viss pārējais arī. Tu būsi gatava un gaidīsi mani. Es gribu izbaudīt tavu daiļo augumu, uzzināt, kā pārojas strādnieku skuķe. Esmu dzirdējis, ka jūs esot kārīgas kā trusenes.

D�eralds pasmīnēja.

- Kas bija labs diezgan smalkajam Edvinam, noteikti patiks arī man!

Emma juta spēcīgu vēlē�anos iespļaut viņam sejā, ta�u piespieda sevi savaldīties, jo negribēja nolaisties līdz D�e-ralda līmenim.

- Nekavējoties vācies prom no manas mājas, D�erald Fērlij, un nekad vairs nenāc atpakaļ, ja negribi iekulties pamatīgās nepatik�anās.

Viņ� smagiem soļiem kāpa lejā, aizsmaku�ā balsī smiedamies. Emma pārskaitusies stāvēja kāpņu galā un noraudzījās viņam pakaļ. Viņai vairs nebija baiļu. Emma bija pilnīgi savaldījusies, tikai auksta naida blāzma vīdēja viņas sejā.

Emma nokāpa mazliet zemāk un stindzino�i ledainā balsī teica:

-Es jūs iznīcinā�u! Jūs visus! Fērliji no�ēlos to dienu, kad pirmoreiz dzirdēja Emmas Hārlas vārdu. Vai tu mani dzirdi? Es jūs iznīcinā�u! Zvēru, ka tā būs!

- Tu mūs iznīcināsi! Tu? Mazā slampa? Tas tev nebūs pa zobam.

D�eralds nievīgi papliķēja Emmai zem zoda, un tad viņa sita. Emmas nagi ietriecās D�craldam sejā, atstājot asiņainas �vīkas.

�

- Sasodītā kuce! - iebrēcās resnis, bet tad, galvu atmetis, sāka smieties. - Man patīk tīģerienes, Hārta kundze, kā es jau iepriek� teicu. Neaizmirsti - es atgriezī�os. Man tc tuvumā kārtojami darījumi. Ieskrie�u kādu pēcpusdienu mazliet pa-meņģēties.

- Ārā! Ārā!

Tajā pa�ā brīdī, kad aiz D�cralda noklaudzēja durvis, Emma tās aizslēdza un steidzīgi aiz�āva arī durvju bultu. Viņa iegāja virtuvē, izmazgāja no kleitas pretīgo traipu un tad, aizvilkusi logiem priek�ā aizkarus, apsēdās pie kamīna. Emmas augums raustījās elsās, bet viņas acis bija sausas.

Emma jutās galīgi salauzta, un viņu māca ļaunas priek�nojautas. Pēc vairākiem dro�ībā pavadītiem gadiem Emmai atkal bija bail no Fērlijiem. Paldies Dievam, ka Edvina bija Riponā. D�eralds viņu tur nekad neatradīs. Bet viņ� bija pietiekami stulbs, lai atkal vilktos �urp, un �ī doma lika Emmai �ausmās sastingt.

Pasaule ir d�ungļi, viņa sacīja pati sev un trīcēdama sarāvās kamoliņā dziesto�ā kamīna priek�ā. Un es joprojām neesmu pasargāta no plēsoņu tīkojumiem. Man vēl nav pietiekami daudz naudas, lai uzceltu ap sevi un Edvinu dro�u mūri. Tajā brīdī Emma skaudri un sāpīgi apjauta, ka nedrīkst vairs palikt viena. Viņai bija vajadzīgs vīrs. Emma ar izmisīgām ilgām iedomājās par Dcividu. Bet �is mīļais cilvēks viņai bija aizliegtais auglis. Lai cik stipri viņi viens otru mīlēja, Deivida ģimenes iebildumi bija radīju�i starp viņiem nepārejamu plaisu. Emmas prāts drud�aini darbojās. Kur lai viņa atrod vīru, kas spētu aizsargāt gan viņu, gan Edvinu? Ar ko lai Emma apprecas? Pēk�ņi pār viņu nāca apgaismība. D�o Lou-ters! Emma zināja, ka viņ� to mīl. Vienīgā problēma bija tā, ka viņa nemīlēja D�o. Emmai viņ� patika. Un kā gan D�o varētu nepatikt? Viņ� bija laipns, pieklājīgs, un uz viņu varēja paļauties. Ja Emma apprecētu D�o, viņa liegtu �im cilvēkam to, kas laulībā bija vissvarīgākais, - mīlestību. Emmai bija jāapzinās, ka laulība nozīmē arī kopīgu gultu, vīra seksuālo prasību apmierinā�anu un viņa bērnu dzemdē�anu. Kā viņa spēs atdoties citam vīrietim, ja viņas sirds un dvēsele piederēja Deividam? Un tomēr Emmai nebija citas izejas. Viņa sāka raudāt, un elsas skaļi atbalsojās klusajā telpā.

- Piedod man, Dcivid! - Emma �ņukstēja. - Piedod man to, ko es grasos darīt, mīļais!

Jo vairak tuvojas kalna galotnei, jo dzīve alla� top grūtāka - kļūst vēsāks un pieaug atbildība.

Fridrihs Nice

�The Yorkshire Morning Gazette � valdes priek�sēdētāja kabinetā ozolkoka paneļu sienas, spo�i pulētās sarkankoka mēbeles un senlaicīgās slavenu angļu mākslinieku gravīras tinās zilganā dūmu mākonī, kas �ķita vibrējam no telpā valdo�ās sasprindzinātās gaisotnes. Edams Fērlijs un lords D�oslins Sidnijs sēdēja viens otram iepretim un, drūmi klusēdami, nervozi smēķēja. Katram priek�ā uz galda bija nolikts pa kristāla pelnutraukam. Prāvās cigare�u nodeguļu kaudzītes liecināja, ka saspringtās gaidās abi kungi aizvadīju�i jau vairākas stundas.

Edams, tērpies nevainojami piegrieztā tum�zilā uzvalkā, nemierīgi sagrozījās melnajā ādas krēslā un izlaida plaukstu caur gai�ajiem, iesirmajiem matiem. Piepe�i viņ� saknieba lūpas, un noguruma rievas ap muti kļuva skaidrāk saskatāmas. Lorda Fērlija pelēkzilās acis bija kā piekaltas pulksteņa ciparnīcai. Stundcnis tik�ķēja ar ne�ēlīgu precizitāti, un tā bija vienīgā skaņa, kas pārtrauca svina smago klusumu.

- Nolādēts! - Edams beidzot iesaucās, vairs nespēdams novaldīt dusmas.

Viņ� strauji ielūkojās D�oslinam sejā.

- Pulkstenis tūlīt būs viens. Ja Pārķers nepasteigsies, mēs nokavēsim pirmo izdevumu. Viņ� tūļājas ap to rakstu jau vairāk nekā divdesmit minūtes. Nesaprotu, ko tas stulbenis tur dara!

D�oslins raudzījās uz Ēdamu caur cigare�u dūmu mā-

kuli.

- Rūpīgi pārdomā katru vārdu. Pārķēra paradumi ta�u arī tev vairs nav sve�i, veco zēn.

- Dodu viņam vēl piecas minūtes, tad es eju aug�ā,

lai...

Ēdams aprāvās, jo tobrīd ienāca avīzes izsūtāmais zēns. Smagās ozolkoka durvis atsprāga vaļā, un līdz ar ienācēju klusajā kabinetā ieplūda da�ādu trok�ņu sajaukums - tur, aiz durvīm, pilnā sparā tapa avīzes kārtējais numurs.

- Te būs titullapas raksta korektūra, ser. Un redaktors lika jums pateikt, ka iespie�ana sāksies pēc piecām minūtēm.

Zēns nolika Ēdamam priek�ā svaigo novilkumu, no kura vēl pilēja tipogrāfijas krāsa, un ātri aizgāja. Durvis noklaudzēja, un kabinetā atkal valdīja klusums. D�oslins steig�us piegāja pie Ēdama un, uzlicis vienu roku uz Fērlija platā pleca, noliecās, lai ielūkotos korektūrā. Virsraksts bija salikts ar lieliem, melniem burtiem un stiepās pāri visai lappusei.

LIELBRITĀNIJA PIESAKA KARU VĀCIJAI.

Divi acu pāri a�i pārskrēja vienā pusē apdrukātās lapas apak�virsrakstiem, kas bija salikti ar mazākiem burtiem, tomēr izcēlās pietiekami labi.

Lielais konflikts sācies. Nogrimis britu mīnukuģis. Iebrukums Beļģijā. Divi jauni karakuģi mūsu flotei. Valdība nodibina kontroli pār dzelzceļiem. Nodro�inā�ana ar pārtikas rezervēm. Valsts garantē transportkuģu aizsardzību.

D�oslins uzsila ar pirkstu pa lapu.

- Kā Pārķers ticis ar to galā, Edām? �ovakar, steigdamies �urp, aizmirsu mājās brilles, un bez tām es sīko druku nevaru izlasīt.

Ēdams ātri izlasīja korektūru un teica:

- Manuprāt, Pārķeram izdevies pieminēt visu, kas �obrīd ir svarīgs.

Viņ� pavērās aug�up uz D�oslinu.

- Gadiem ilgi paredzēju �o karu un baidījos no tā. Nu konflikts ir sācies, un tagad atpakaļceļa vairs nav.

D�oslins uzmeta Ēdamam vēsu skatienu.

- Vai tu patie�ām domā to, ko pirmīt sacīji - ka �is kar� ieilgs?

- Jā, tā es nudien domāju, - Ēdams stingri atbildēja. - Pretēji da�iem viszinīgiem Londonas ekspertiem es uzskatu, ka �is kar� ilgs vismaz divus gadus, ja ne vairāk.

D�oslins pārsteigumā pavēra muti.

- Tik ilgi!

Ēdams drūmi palocīja galvu.

- Jā. Un tas būs kar�, kurā galveno lomu spēlēs pretinieka novājinā�ana. Gaidāma tāda asinspirts, kādu pasaule vēl nav pieredzējusi. Piemini manus vārdus, D�oslin!

- Ak Dievs, Edām, es no sirds ceru, ka tu kļūdies!

Ēdams neatbildēja. Viņ� aizdedzināja cigareti un domīgi

raudzījās tālumā, iztēlē skatīdams �ausmīgās sekas, kuras izraisīs Lielbritānijas iestā�anās karā.

- Mums abiem tagad nepiecie�ams kāds stiprāks malks, - pēc īsa brī�a paziņoja D�oslins.

Viņ� piesteidzās pie bufetes un salēja ar drebo�ām rokām divās glāzēs brendiju un sodas ūdeni. Atgriezies pie galda, D�oslins vienu glāzi pasniedza Ēdamam un tad smagi atslīga krēslā viņam līdzās. Vīrie�i dzēra klusēdami - tosts �ajā bēdīgajā situācijā viņiem �ķita nevietā, un abi nodevās katrs savām domām.

Edams Fērlijs, jaunieceltais �The Yorkshire Morning Gazette� valdes priek�sēdētājs, pēdējās �etras dienas bija nenogursto�i strādājis, lai izurbtos cauri informācijas kalniem. Ziņas pienāca gan no Londonas biroja, gan no Reilera aģentūras. Jaunumi nebija nekādi priecīgie - Lielbritānija tika neglābjami ierauta Eiropas krīzē. Ēdama vecais draugs D�oslins Sidnijs bija bie�s viesis redakcijā. Viņ� pauda uzskatu, ka no kara neprāta vēl ir iespējams izvairīties. Edams D�os-lina naivajam optimismam pretstatīja galēju pesimismu - tā izpaudās viņa domu skaidrība un faktu izpratne. Lords Fērlijs apgalvoja, ka nelaime vairs nav novēr�ama.

Neslēpts pesimisms skanēja Ēdama balsī arī tobrīd, kad, piepe�i izrāvies no sastinguma, viņ� ierunājās:

- Mēs nebūt neesam �im karam tik labi sagatavoti, kā to apgalvo valdība, D�oslin.

Sidnijasejā uztraukums mijās ar pārsteigumu. Viņ� jau gribēja kaut ko sacīt, bet Edams aizsteidzās viņam priek�ā.

- Vienīgais izņēmums ir mūsu flote, - kā gribēdams draugu nomierināt, teica Fērlijs. - Paldies Dievam, ka pēdējo trīs gadu laikā jūras kara flotes �tāba priek�nieks bijis Vin-stons �ēreils. Tikai viņ� un vēl da�i saprātīgi vīri pareizi novērtēju�i draudo�ās briesmas un centu�ies tām pienācīgi sagatavoties.

Turpinot Ēdama tonis kļuva piesardzīgāks.

-Es zinu, D�oslin, ka tu nekad neesi jūsmojis par Cēr-�ilu, tomēr tev jāatzīst viņa tālredzība - vācu kara flotes pieaugo�os draudus viņ� saskatīja jau deviņi simti vienpadsmitajā gadā, kad ķērās pie mūsu flotes reorganizē�anas. Tas bija labs darbs - �ēr�ils atsauca mūsu kuģus no Ķīnas un

Vidusjūras, un tagad gan aizsardzības, gan kaujas flotes vienības atrodas Ziemeļu jūrā. Karā tas būs liels atbalsts.

- Jā, tev taisnība, - piekrita D�oslins. - Turklāt �ēr�ila galvenais mērķis vienmēr ir bijis padarīt Karalisko floti par neuzvaramu spēku. Tas, manuprāt, viņa darbībā bijis visvērtīgākais.

- Jā, flote ir stipra, bet diem�ēl par citām iero�u �ķirām to nevar teikt, D�oslin. Armija ir diezgan slikti organizēta, un mūsu gaisa spēki ir pavisam niecīgi, lai gan Cēr�ils pēdējā laikā pūlējies uzlabot stāvokli arī �ajā jomā.

Ēdams mirkli klusēja, ievilka dūmu un tad pabeidza:

- Kara ministrijas darbo�anās ir bijusi ārkārtīgi neefektīva. Patiesību sakot, mums tagad būtu ļoti nepiecie�ams jauns kara ministrs!

- Vai tu domā, ka Eskvits* kādu iecels �ajā amatā?

- Esmu pārliecināts, ka viņ� būs spiests to darīt, -Ēdams noteikti atbildēja. - Krīzes apstākļos viņ� nevarēs vienlaikus būt gan premjerministrs, gan pārzināt Kara ministriju. Pazīstot Eskvitu, es ne�aubos, ka viņam pietiks veselā saprāta, lai to apjēgtu. Un vēl es ceru, ka viņ� būs pietiekami gudrs, lai izvēlētos �im amatam lordu Ki�eneru. Pārbaudījumu stundā tas ir īstais vīrs, kur� mums nepiecie�ams -ne tikai savu izcilo spēju dēļ, bet arī tāpēc, ka viņa iecel�ana par kara ministru radītu milzīgu pacilātību sabiedrībā.

- Jā, es saprotu, ko tu ar to gribi teikt, - piekrita D�oslins. - Galu galā Ki�cncrs ir nacionālais varonis.

- Vēl vairāk, D�oslin. Sabiedrības acīs viņ� ir britu panākumu simbols. Ki�eners līdz �im ir lieliski ticis galā ar jebkuru viņam uzticēto militāro pasākumu.

Ēdams domīgi skalināja glāzē brendiju.

�Herberts Henrijs liskvits (1852-1928) - Lielbritānijas premjerministrs no 1908. lid/. 1916. gadam.

- Viņam, protams, būs jāpalielina armijas skaitliskais sastāvs. Mūsu sauszemes karaspēks nav pārāk liels. Faktiski jebkuram cilvēkam, kur� ieņems kara ministra amatu, sava darbība būs jāsāk ar rekrū�u vervē�anas kampaņu - neprecētajiem vīrie�iem vajadzēs doties uz fronti.

D�oslina bālā seja bija kļuvusi pelēka.

- Neprecētos vīrie�us aicinās iestāties armijā, - viņ� trīco�ā balsī noteica. - Nebiju par to iedomājies.

- Tā kā mūsu valstī nav obligātās karaklausības, dzimtenes vienīgā cerība ir neprecēju�ies brīvprātīgie vecumā no astoņpadsmit līdz trīsdesmit gadiem.

Pamanījis drauga sejas izteiksmi, Ēdams aprāvās.

- Vai ar tevi viss kārtībā, veco zēn? Tu slikti izskaties.

- Mani zēni, - D�oslins no�ukstēja. - Es nespē�u viņus atturēt, Edām. Viņi abi nekavējoties pieteiksies armijā. Tu vari būt laimīgs - D�eraldu izbrāķētu fizisku iemeslu dēļ, bet Edvins ir precējies, turklāt viņam ir atbildības sajuta gan pret tevi, gan D�cinu.

- Godīgi sakot, es par Edvinu neesmu tik pārliecināts. Viņ� reizēm rīkojas visai impulsīvi. Ja Edvins sadomās doties karā, precēta vīra stāvoklis viņu neatturēs. Man ir nelāgas aizdomas, ka atbildība karaļa un dzimtenes priek�ā liks viņam aizmirst gan ģimeni, gan pat D�cinu.

D�oslins nervozi kodīja lūpas.

- Nu gan esam iekūlu�ies ķezā, vai ne? Kur� pirms da�iem gadiem būtu domājis, ka mēs nokļūsim tik neapskau�amā stāvoklī, Edām?

- Brūss Makgils pirms desmit gadiem brīdināja mani, ka gaidāms liels kar�, - klusi sacīja Ēdams, un viņa acis satumsa. -Tas bija tūksto� deviņi simti ceturtajā gadā, un izrādās, ka viņam bijusi taisnība...

- Ko tu saki! - D�oslins Ēdamu pārtrauca. - Pie Jupitera, es nezināju, ka vecais zēns Brūss ir pareģis politikā.

- Nezinu, vai viņ� ir pareģis, - atsaucās Ēdams, - bet Brūss ir ārkārtīgi bagāts un varens vīrs, un viņam ir draugi, kas ieņem augstus amatus. Kad Brūss pagāju�ajā gadā bija Londonā kopā ar savu dēlu Polu, viņ� nemitējās mani brīdināt, bet es viņu neņēmu par pilnu. Sāku domāt, ka esmu tāds pats strauss kā visi pārējie.

Ēdams piecēlās.

- Jādomā, ka tu atcelsi medības, D�oslin?

- Dabiski. Nevienu �ādos apstākļos ta�u vairs neinteresēs rubeņu �au�ana, - ar vārgu smaidu atbildēja lords Sid-nijs. - Paldies, ka uzaicināji mani uz savas avīzes redakciju. Man tas paliesi sagādāja prieku, veco zēn.

- Man bija patīkami �ādā brīdī atrasties tavā sabiedrībā, D�oslin. Dosimies tagad prom no �ejienes. �īs �etras sienas sāk mani �ņaugt.

Pēc pusotras stundas Ēdama jaunais deimlers iegriezās Fērlijholas piebraucamajā ceļā. Novēlējis �oferim stingā balsi �arlabunakti!�, lords Fērlijs devās aug�ā pa galvenajām kāpnēm.

Mergatroids rosījās vāji apgaismotajā priek�telpā. Ieraudzījis Ēdamu, viņ� steidzās tam klāt, tikpat iztapīgs kā parasti.

- Fērlija kundze bija nonākusi lejā virtuvē, lai pavēstītu man un virējai, ka sācies kar�. Ak, tā ir �ausmīga ziņa!

Ēdams nokrem�ļojās.

-Jā, tā patiesi ir, Mergatroid. Mūs gaida grūtas dienas. Bet tādā brīdī, kad dzimtene ir briesmās, mums visiem jāturas kopā un jābūt stipriem.

Viņ� ievēroja, ka bibliotēka ir apgaismota.

- Vai Fērlija kundze vēl nav devusies pie miera, Mergatroid?

- Nē, ser. Viņa gaida jūs. Pirms īsa brī�a iekūru bibliotēkā kamīnu un aiznesu viņai tasi ar karstu �okolādi. �onakt ir vēsi.

- Skaidrs, - noteica Ēdams un steidzās uz bibliotēku. Olīvija bija izdzirdējusi Ēdama balsi un gāja viņam

pretim. Abi sastapās pie bibliotēkas durvīm.

- Ak, Edām, cik tas viss ir �ausmīgi! - viņa iesaucās un piekļāvās vīram.

Ēdams kādu brīdi turēja Olīviju cie�i apskautu un glāstīja viņas matus.

- Jā, tā ir, mana mīļā. �is trieciens tomēr nav nācis negaidīts, un mums jābūt drosmīgiem.

Atvirzījies mazliet nost no Olīvijas, Ēdams ielūkojās viņai sejā.

- Tev nevajadzēja mani gaidīt. Ir jau briesmīgi vēls,

mīlā.

>

Olīvija pasmaidīja.

- Man tik ļoti gribējās tevi redzēt!

- Baidos, ka esmu drusku saguris.

- Varbūt tev vajadzētu kaut ko iedzert? - viņa ierosināja.

-Jā, es labprāt iedzer�u kādu glāzi pirms gulētie�anas. Brendiju, lūdzu!

Olīvija paraudzījās viņā ar maigām, mīlestības pilnām acīm. Ēdams noskatījās, kā viņa vieglā, slīdo�ā gaitā �ķērso bibliotēku, un acumirklī kļuva mundrāks - kā parasti, kad bija kopā ar sievu. Kar� uz īsu brīdi tika aizmirsts. Olīvija bija ģērbusies tum�zila krepde�īna vakara tērpā, kas izcēla viņas lokano augumu un labi saskanēja ar Olīvijas acu krāsu. Viņas sejā joprojām nebija grumbu, un sirmā cirta tum�ajos, krā�ņajos matos darīja �o sievieti vēl pievilcīgāku. Piecdesmit �etru gadu vecumā Olīvija bija valdzino�a sabiedrības dāma, un Ēdamam �ķita, ka viņa, laikam ritot, kļūst vēl skaistāka. Viņi bija apprecēju�ies pirms se�iem gadiem. 1907. gadā parlaments beidzot bija pieņēmis likumu, kas atļāva vīrietim apprecēt savas miru�ās sievas māsu. 1908. gadā Ēdams bija pārliecinājis Olīviju kļūt par viņa sievu. Viņi bija tik laimīgs un saderīgs pāris, ka apkārtējā pasaule abus diez ko vairs neinteresēja.

- Starp citu, neilgi pirms tavas atnāk�anas zvanīja Ed-vins. Es pavēstīju viņam drūmos jaunumus, - teica Olīvija.

Viņa pienesa Ēdamam glāzi ar brendiju. Ēdams stāvēja pie kamīna. Izdzirdējis Olīvijas vārdus, viņ� sastinga.

- Kā viņ� reaģēja? - Ēdams vaicāja.

- Pārsteidzo�i mierīgi. Viņi ar D�einu atbrauks rīt, lai pavadītu nedēļu kopā ar mums, kā bijām iecerēju�i.

- Tā ir laba ziņa, - sacīja Ēdams. - Pazīstot Edvinu, cs jau iedomājos, kā viņ� traucas uz pilsētu, lai būtu nolikumu virpulī. Priecājos, ka viņi abi atbrauks. Vismaz tev būs piemērota sabiedrība, jo es pārāk bie�i mājas vis nebu�u.

- Kā tev �ķiet - vai viņi ir laimīgi, Edām?

- Sasodīts, to es nezinu. Kāpēc tu tā vaicā?

Ēdamam pēk�ņi ienāca prātā, ka arī Olīvija ievērojusi

sirsnības trūkumu viņa dēla un vedeklas attiecībās.

- Nevaru īsti pateikt, - domīgi atbildēja Olīvija, - bet starp viņiem nav tuvības. Ak, Edvins, protams, ir ļoti laipns un uzmanīgs, bet man neliekas, ka viņ� būtu iemīlējies. Būdami abi kopā, viņi tomēr nav pāris. Un reizēm esmu pamanījusi Edvina acīs to �ausmīgo, tuk�o skatienu.

Olīvija apklusa un cie�i pavērās Ēdamā, kur� neko neteica.

- Vai tu neesi to ievērojis, mīļais? - viņa uzstāja.

Lai ari kā Ēdamam būtu gribējies izvairīties no �is sarunas, viņ� tomēr atzina:

- Jā, godīgi sakot - esmu gan. Ja viņu attiecībās kaut kas nav kārtībā, vainīgs noteikti ir Edvins. Da�u pēdējo gadu laikā viņ� ir krasi mainījies. Divdesmit �etras stundas diennaktī Edvins nodarbojas ar jurisprudenci - vai vismaz man tā �ķiet. Nekādu citu intere�u viņam nav, un tā rādās, ka Edvins kļūs par vienu no Anglijas izcilākajiem juristiem, nesasniedzis pat trīsdesmit gadu vecumu. Un es jūtu, ka viņ� ir satrieco�i nevērīgs pret D�einu.

- Jā, tā tas ir, - Olīvija apstiprināja.

- Un viņ� ta�u varētu būt tik laimīgs! D�eina ir pievilcīga un jauka, turklāt nosvērta un saprātīga. �ēl, ka viņiem nav bērnu. Jāteic, ka esmu sācis ilgoties pēc mazbērniem. Galu galā-viņi ir precēju�ies jau trīs gadus...

Olīvija labu brīdi raudzījās ugunī, tad atkal pievērsās Ēdamam.

- Vai tu tici tam muļķīgajam stāstam, kuru pirms da�iem gadiem mums pavēstīja D�eralds? Par Edvinu un Emmu Hārtu?

- Noteikti nc! - iesaucās Ēdams, vēlēdamies, kaut tā patie�ām būtu.

Rūpēdamies par Olīvijas sirdsmieru, viņ� nevēlējās sievu satraukt, velkot ārā no kumodes veco ģimenes skeletu*. Tāpēc �ī bija viena no tām retajām reizēm, kad Ēdams Olīvijai meloja.

- Nav nekāda pamata D�eraldam ticēt. Viņa stāsts ir muļķīgs un sadomāts. D�eralds tā runāja, nepārprotami vēlēdamies Edvinu manās acis noniecināt. Tu ta�u zini, ka viņ� vienmēr ir bijis neparasti greizsirdīgs uz savu brāli.

*�Katrai ģimenei ir kāds skelets kumodē�- angļu paruna. Ar skeletu domāti nepatīkami ģimenes noslēpumi.

Olivija tomēr nebija tik viegli pārliecināma.

- Atceros, ka tu tolaik uzmanīgi ievāci ziņas par Emmu un viņas bērnu. Vai esi pārliecināts, ka tev izdevās noskaidrot patiesību, Edām?

- Protams, esmu!

Ēdams nolika brendija glāzi un satvēra Olīvijas roku.

- Kāpēc tu pēk�ņi sāki raizēties par �o veco notikumu? Tas jau sen ir aizmirsts.

- Es nudien nezinu, mīļais. Laikam tāpēc, ka mēs runājām par Edvina laulībām, ka viņa attiecībās ar sievu trūkst mīlestības. Ja D�eralda stāsts nav patiess, Edvina sirdsapziņa ir tīra.

Viņas acis pēto�i pārslīdēja Ēdama sejai.

- Un tomēr man bie�i vien �ķiet, ka viņa sirdi kaut kas nomāc. Varbūt Edvina savādais skatiens ir tas, kas liek man tā domāt, Edām.

Ēdams sarauca pieri.

- Ak, ko nu, mīļā, - viņ� maigi teica. - Tu ļauj vaļu iztēlei. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka D�eralds meloja. Bet Edvina acīs dro�i vien atspoguļojas viņa vil�anās laulībā. Tu ta�u zini tikpat labi kā es - ne jau visas laulības ir tik laimīgas kā mūsējā.

- Jā, tev taisnība, - Olivija no�ukstēja un nopūtās. - Nabaga Edvins! Ja viņ� nemīl D�einu, kopdzīve viņam liekas �ausmīgi nomāco�a. Un arī viņai tas sagādā sāpes.

Ēdams vēlējās �o sarunu izbeigt, tāpēc stingrā balsī sacīja:

- Ir jau ļoti vēls, mana mīļā. Dosimies pie miera.

Ejot uz guļamistabu, Ēdams atzinās pats sev, ka �ajā

brīdī nespēj raizēties par Edvina laulību, jo viņu satrauc pavisam kas cits - tas, vai Edvins nesadomās iestāties armijā.

Ēdams saprata, ka personīgā dro�ība dēlam vairs daudz ko nerūp. Viscilvēciskākais no visiem instinktiem bija Edvīnā gājis bojā tajā dienā, kad no dzīves �ķīrās D�ons Hārts. Ēdams zināja, ka viņa jaunākajam dēlam ir vienalga - dzīvot vai mirt. Ja �ai attieksmei pievienosies vel arī spēcīgas patriotisma jūtas, Edvins būs starp pirmajiem, kuri dosies karā.

Emma cie�āk saspieda telefona klausuli, un viņas sirds sāka pukstēt straujāk.

- Es negribu, ka tu to dari, Frenk! Tu nevajadzīgi pakļauj sevi briesmām. Tas ir muļķīgi un...

-Nē, nav vis muļķīgi,-Trenks viņu pārtrauca. - Redzi, Emma, es vienbrīd pat gribēju pieteikties armijā, bet zinu, ka mani nepieņems. Izbrāķēs sliktās redzes un vājo krū�u deļ. Bet kādam ta�u ir jāstāsta lasītājiem par to, kas notiek frontē. Man jābrauc, Emma.

- Bet kāpēc tas būtu jādara tev, Frenk? Tu ta�u vēl esi tikai zēns! - Emma iekarsusi kliedza klausulē.

-Neesmu gan nekāds zēns. Nākamo mēnesi kļū�u divdesmit trīs gadus vecs.

Viņa tonis kļuva uzstājīgs.

- Es gribu braukt. Lūdzu, mēģini mani saprast, Emma! Arī redaktors vēlas, lai braucu tie�i es. Savā ziņā man tādējādi tiek parādīts gods.

- Gods! - Emma skeptiski izdvesa. - Manuprāt, bez tāda goda tu itin labi varētu iztikt! Tu nokļūsi ierakumos. Pa�ā kauju mutulī. Apstākļi tur būs �ausmīgi, un tu pats sacīji, ka tava veselība nav nekāda stiprā. Lūdzu, Frenk, pārdomā visu vēlreiz, pirms pieņemsi galīgo lēmumu!

- Es jau esmu izlēmis, - viņas brālis stingri atbildēja. - Lai būtu kā būdams, ir par vēlu kaut ko mainīt. Tāpēc es zvanu tev. Piecos no rīta es aizbraucu uz fronti.

- Ak, Frenk! Tev vajadzēja iepriek� aprunāties ar mani, - Emma pārmeta.

- Ar mani viss būs kārtībā, Emma. Goda vārds. Nepadari man �o soli vēl grūtāku, - Frenks lūdza. - Rūpējies par sevi un nodod manus sveicienus visiem pārējiem! Tiklīdz varē�u, do�u par sevi kādu ziņu. Manu atra�anās vietu tu varēsi uzzināt, ja lasīsi manas reportā�as �Hronikā�. Saglabā tās man, Emma, un mēģini par mani pārāk neraizēties. Uz redzē�anos, mīļā!

- Ak, Frenk! Frenkij!

Emmai aizrāvās balss, un viņa ar grūtībām norija siekalas, lai atgūtu vārdu.

- Uz redzē�anos, Frenk! Un paņem līdzi lietusmēteli, neaizmirsti ari stiprus zābakus...

Emma apklusa - viņa vairs nespēja parunāt.

- Darī�u, kā tu saki. Uz rcdzīti!

Otrā galā tika nolikta klausule. Iedomājoties Frenku klīstam pa kaujaslauku kaut kur Flandrijā, Emmai �ermuļi skrēja pār kauliem. Tādu brāļa rīcību viņa nebija paredzējusi. Emma bija apmulsusi un nobijusies Frenka dēļ. Pietika jau ar to vien, ka Vinstons atradās kara flotē. Nu arī Frenks sadomājis līst pa�ā peklē. Da�u pēdējo nedēļu laikā Emma bija nemitīgi sev iegalvojusi, ka, sākoties karam, vismaz viņas jaunākais brālis savas vārgās veselības dēļ būs dro�ībā. Un tā tas ari būtu bijis, ja Frenks pa �o laiku jau nebūtu pamanījies kļūt par uzleco�u zvaigzni pie �urnālistikas debesīm. Viņam piemita visas īpa�ibas, kuras redaktori vēlējās redzēt jaunā reportieri. Frenks lieliski pārvaldīja angļu valodu, bija apsviedīgs un apveltīts ar asu uztveri. Viņa apraksti bija nepārspējami - izteiksmīgo valodu papildināja precīzā gaisotnes un noskaņojuma izpratne. Turklāt Frenks pēc dabas bija romantisks, kārs pēc piedzīvojumiem un vienaldzīgs pret briesmām. Emmai gan būtu vajadzējis iedomāties, ka viņ� gribēs kļūt par kara korespondentu. Atceroties nulc notiku�o telefona sarunu, Emmai bija jāatzīst, ka Frenka balsī, kad viņ� runāja par brauk�anu uz fronti, bija priecīgs uzbudinājums.

Pēk�ņi Emmu pārņēma glu�i neprātīga vēlē�anās, kaut viņas jaunākais brālis nebūtu tik talantīgs. Būdams neveiksminieks, Frenks noteikti paliktu dro�ībā aizmugurē. Netie�i tā bija Emmas vaina, ka viņa �urnālista karjera attīstījusies ar tādiem panākumiem. Ja Frenku nogalinās, viņa nekad to sev nespēs piedot. Man vajadzēja ļaut viņam palikt tajā maznozīmīgajā �iplijas avīzītē, tur Frenks būtu pamazām iesūnojis, ne ar ko īpa�i neizceļoties, Emma nikni sacīja pati sev. Bet nē - man bija jāiejaucas viņa liktenī, jo es apbrīnoju Frenka talantu un vēlējos, lai to pamana arī citi. Viss pārmērīgas godkāres dēļ, Emma sevi strostēja. Pēc īsa brī�a tomēr Emmas iedzimtais pragmatisms guva virsroku pār emocijām. Nekļūsti nu muļķīga, viņa sev stingri teica. Tu glu�i labi saproti, ka Frenks būtu guvis panākumus arī bez tavas palīdzības. Viņ� pats bija pietiekami mērķtiecīgs, turklāt tik spilgtu talantu nemaz nevarēja nepamanīt. Emma bija mazliet paātrinājusi Frenka aug�upeju, bet tas arī viss. Viņa bija iekārtojusi brāli darbā par jaunāko reportieri Līdsas �Merkūrijā�, jo �īs avīzes redaktora palīgs Ār�ijs Klegs bija labs Emmas draugs. Kop� tā brī�a Frenku nekas vairs nespēja apturēt - viņ� traucās aug�up ar meteora ātrumu, pārsteigdams gan Ār�iju, gan citus savus kolēģus. Protams, vēl jau bija ari Frenka grāmata. Emma tai bija pievērsusi pareizo cilvēku uzmanību. Bet, ja ari viņa to nebūtu darījusi, gan Frenks būtu ticis galā pats. Kad Frenkam bija divdesmit gadi, viņ� reiz māsai kautrīgi parādīja romānu, kuru esot rakstījis divus gadus, un lūdza, lai Emma to izlasa. Viņ� vēl bija nomurminājis, ka �pārāk labs jau tas nav�.

Būdama ārkārtīgi aizņemta, Emma palika nomodā visu nakti un romānu izlasīja. Nākamajā rītā viņa zvanīja Frenkam uz avīzi.

- Kāpēc tu saki, ka tavs romāns nav labs? - Emma bija kliegusi klausulē, nespēdama apvaldīt uztraukumu. - Tas ir brīni�ķīgs! Un tiks publicēts. Atstāj to manā ziņā!

Viņa bija aizrāvusi Ār�iju Klegu uz �Metropoli�, izmaksājusi viņam dārgas pusdienas un tik ilgi apvārdojusi, līdz viņ� apsolīja, ka aizsūtīs romānu uz Londonu kādam savam draugam grāmatizdevējam. Holisa un Blcika apgāds bija romānu nekavējoties pieņēmis, lai publicētu, un Emma personiski bija raudzījusies, lai noslēgtais līgums būtu Frenkam izdevīgs. Kad iznāca grāmata, kritiķi to uzņēma ar aplausiem. Emmai vēl svarīgāk likās tas, ka romāns guva arī komerciālus panākumus. Frenks vienā rāvienā bija kļuvis slavenība, un da�us mēne�us pēc tam viņ� saņēma darba piedāvājumu no Londonas avīzes �The Daily Chronicle�. Uz Flīta ielu Frenks devās ar Emmas svētību. Tobrīd, kad sākās kar�, viņ� tika uzskatīts par vienu no izcilākajiem angļu jaunajiem �urnālistiem, un Frenka nākotne bija nodro�ināta. Pareizāk sakot, tāda tā bija līdz �ai naktij.

-Nolādētais, smirdīgais kar�! - Emmabezspēcīgās dusmās skaļi iekliedzās.

Viņa uzskatīja to par �ausmīgu netaisnību - tika sagrauti

Emmas visrūpīgāk izstrādātie plāni. Lai gan Emmas prātu galvenokārt nodarbināja pa�as iecerētie darījumi, viņa bija pietiekami gudra, lai saprastu, ka sekas būs vēl briesmīgākas -visa pasaule tiks ierauta asiņainā juceklī un tūksto�iem cilvēku dzīve būs izpostīta. Par to domājot, Emmu pārņēma �ausmas.

Viņa strauji piecēlās. Gremdē�anās pagātnē un drūmas nākotnes pareģo�ana bija nelietderīga laika tērē�ana, un to Emma uzskatīja par visvairāk nosodāmo grēku. Viņa neko nevarēja darīt, lai mainītu to, kas jau noticis, un viņas spēkos nebija arī ietekmēt nākotni. Emma savilka cie�āk zilo zīda rītatērpu - kaut arī nakts bija silta, viņu kratīja viegli drebuļi. Ejot pāri priek�telpai, Emmas rītakurpes metāliski klaudzēja pret marmora grīdu, bet, kāpjot aug�up pa tepiķiem noklātajām trepēm, viņas soļi kļuva nedzirdami. Lielais pulkstenis, kas atradās kāpņu pagriezienā, nosita divas reizes - melodiskās skaņas skaļi atbalsojās miegā iegrimu�ās mājas klusumā. Emma uz pirkstgaliem ielavījās guļamistabā, novilka rītatērpu un ieslīdēja zem segas lielajā laulības gultā.

D�o sakustējās.

- Emma?

- Piedod, D�o! Vai es tevi uzmodināju? - viņa �ukstus vaicāja, kārtodama segu sev ap pleciem.

- Nē, to paveica telefons. Kas zvanīja? - D�o miegainā balsī jautāja.

- Frenks. Viņ� dodas uz fronti kā kara korespondents. Pēc pāris stundām Frenks aizbrauc. Nespēju viņu atrunāt, D�o. Es tā baiļojos par Frenku, - Emma klusi atbildēja.

- Vai nav tā kā mazliet par ātru? Anglija iestājās karā tikai pirms da�ām dienām. Vai tad viņ� nevarēja pagaidīt?

- Lūdzos, lai Frenks pārdomā, bet viņ� manī nemaz neklausījās. Tagad man jāuztraucas par abiem brāļiem...

Emma notrīcēja un iespieda seju spilvenā, pūlēdamās apvaldīt asaras. D�o sajuta, kā raustās sievas pleci, un pievirzījās viņai tuvāk.

- Neraizējies, Emma, - viņ� �ukstēja. - Nekas ar viņiem nenotiks. Turklāt �is nejēdzīgais kar� pēc pāris mēne�iem būs beidzies.

Emma ievaidējās - viņā trakoja dusmas, kuras nedrīkstēja izrādīt. D�o nebija ne mazākās izpratnes par realitāti. Viņa pati bija paredzējusi karu jau pirms vairākiem mēne�iem, bet, kad viņa runāja par to ar D�o, vārdi bija atsitu�ies kā zirņi pret sienu. Viņa vairs nepūlējās ar vīru strīdēties. D�o kā vilcinādamies pieskārās Emmas plecam, tad viņa rokas tvēriens kļuva stingrāks, līdz viņ� pagrieza Emmu pret sevi. Atspiedies uz elkoņa, D�o centās saskatīt viņas seju. Emma sajuta uz vaiga vīra silto elpu un acumirklī sastinga. No D�o plūda viegla sīpolu, alus un tabakas smar�a. Viņa ar riebumu novērsās. D�o sāka skūpstīt Emmas seju, un viņa brīvā roka paslīdēja zem segas, lai glāstītu viņas krūtis.

- D�o, lūdzu! Tagad ne!

-Neesi pret mani vēsa! - viņ� neskaidri nomurmināja.

- Es neesmu vēsa. Es tikai �obrīd nejūtos tā, lai...

- Tu nekad tā nejūties, - D�o atcirta.

- Nav taisnība, - Emma pretojās, - un tu to ļoti labi zini. Man bija grūta diena, un esmu sanervozējusies Frcnka dēļ. Kā tu vari but tik neiejūtīgs? Turklāt tu pēdējā laikā neesi īpa�i piesardzīgs. Es negribu atkal kļūt grūta.

- Es uzmanī�os, Emma. Apsolu tev, - viņ� sacīja diedelējo�ā tonī. - Lūdzu, mīļā! Pagāju�as jau vairākas nedēļas, kop� mēs...

- Desmit dienas,-Emma auksti izlaboja, noskaitusies par D�o savtīgumu un nevērību pret viņas izjūtām.

- Bet es gribu tevi, - viņ� dvesa un, neievērodams Emmas iebildumus, pievilka viņu sev tuvāk klāt. - Lūdzu, Emma, nenoraidi mani!

Viņa neko neatbildēja. Noturēdams Emmas klusē�anu par piekri�anas zīmi, D�o sāka darboties gar viņas zīda naktskreklu. Viņ� strauji un smagi elpoja. Rupji un prasīgi D�o rokas slīdēja pār Emmas augumu, taustoties gar viņas kājām, gurniem un krūtīm. Emma grozīja galvu, lai izvairītos no viņa skūpstiem, un aizvēra acis, apspie�ot vēlē�anos atgrūst D�o. Viņi bija precēju�ies �etrus gadus, un visu �o laiku Emma ar milzīgu piepūli bija centusies pielāgoties D�o Loutera fiziskajām prasībām, un viņa zināja, ka pakļausies arī �oreiz. Tas bija vieglāk nekā noraidīt vīru un vēlāk piedzīvot negantu ķildu. Turklāt Emma bija noslēgusi ar sevi darījumu - viņa bija apņēmusies būt laba sieva D�o, un atkāpties no saviem darījumiem Emma nemēdza. Viņa nebija rēķinājusies ar D�o neatslābsto�o seksuālo agresivitāti, kas laika gaitā nevis mazinājās, bet gan pieauga.

Izvairīties vairs nebija iespējams - atteikumam sekotu satricino�a scēna, tāpēc Emma automātiski ļāva savam augumam atslābt, bet prātam pievērsties lietām, kuras nebija saistītas ar to, kas �ajā brīdī nolika gultā. Viņa it kā paslēpās savā iek�ējā pasaulē. Emma izdarīja galvā sare�ģītus matemātiskus aprēķinus, apsvēra finansiālas spekulācijas - darījumi bija viņas glābiņ� no netīkamās realitātes.

D�o uzgūlās Emmai virsū - viņa jutās kā lakta zem kalēja āmura. Vīra uzbudinājums pieauga, un viņa straujās kustības izrāva Emmu no pa�iedomātā patvēruma. Kā jau viņa bija paredzējusi, D�o zaudēja jebkuru apvaldu. Viņ� satvēra Emmas kājas un rupji pielieca tās viņai pie krūtīm. Tajā brīdī Emmai �ķita, ka viņa nespēs noslēpt savas patiesās izjūtas. Emma ar mokām apspieda sāpju, dusmu un pretīguma kliedzienu, kamēr D�o atkal un atkal ietriecās viņas ķermenī - kā satrakojies vērsis, kuram neeksistē vairs nekas cits kā vien pa�a iekāres apmierinā�ana.

Viņ� norima. Paldies Dievam, beidzot viņ� norima. Spēku izsīkumā D�o ļengani noslīga uz Emmas auguma, un pamazām viņa sēco�ā elpa atkal kļuva normāla. Emma izstiepa notirpu�ās kājas un gurdi aizvēra acis, kurās bija sanesu�ās pazemojuma asaras. Mutē viņa sajuta asiņu sājo gar�u, jo bija ne�ēlīgi sakodusi lūpu. Piespiedu sekss izraisīja Emmai nelabumu. Tas kļuva neizturami, jo D�o fiziski nebija viņai pievilcīgs. Viņ� neiesvēla Emmā nedz iekāri, nedz kaislību. Vēl vairāk - viņ� nekad pat nebija mēģinājis to darīt. Aizņemts ar personiskajām seksuālajām izjūtām, D�o pret Emmas ncatsaucību izturējās vienaldzīgi. Ja viņ� būtu izturējies saprātīgāk un iejūtīgāk, situācija ar laiku varbūt uzlabotos. Emma baidījās, ka seksuālā nesaderība nenovēr�ami novedīs pie at�ķirtības starp laulātajiem. Viņa patiesi nezināja, cik ilgi spēs paciest nemitīgos uzbrukumus savam augumam. �ķita, ka D�o mū�dien atrodas seksuālā uzbudinājuma stāvoklī, un tas Emmu biedēja.

D�o apskāva Emmu un piespieda galvu viņai pie krūtīm.

- Tas bija brīni�ķīgi, mīļā, - viņ� klusi sacīja dīvaini kautrīgā balsī. - Tu esi smags pārbaudījums vīrietim. Es nekādi nespēju ar tevi piesātināties - man gribas vēl un vēl.

It kā es to nezinātu, Emma nikni nodomāja, tomēr skaļi neko neteica. D�o atvirzījās nost, uzgrieza viņai muguru un pēc pāris mirkļiem jau bija cie�i aizmidzis. Viņ� pat nenovēlēja man labunakti, aizkaitināta domāja Emma. Viņa bija aizvainota.

Uzmanīgi izkāpusi no gultas, viņa klusiņām aizlavījās uz vannasistabu. Viņas kailās kājas iegrima skaistajā, biezajā Villonas paklājā. Emma stingri aizbultēja vannasistabas durvis, novilka saburzīto naktskreklu, uzsprauda matus un iekāpa vannā. Viņa atgrieza karstā ūdens krānu un mazgājās zem gandrīz verdo�ās strūklas. Emma tikmēr ziepēja un berza savu maigo, balto ādu, līdz tā kļuva ko�i sarkana. Tad viņa atgūlās karstajā ūdenī, cerēdama, ka tas remdēs sāpes un nomierinās viņas satrauktos nervus. Pēc neilga laika Emma sajuta atslābumu. Viņa izkāpa no vannas un noslaucījās dvielī. Kustēdamās pa eleganti iekārtoto vannasistabu, Emma nejau�i ieraudzīja savu atspulgu spogulī. Viņa apstājās un skatījās uz savu seju. Tās bālajā ovālā nemanīja nekādas izmisuma vai cie�anu pēdas. Blekijs mēdza sacīt, ka viņai esot austrumnieces neizdibināmā seja, un Emmai bija jāsāk viņam ticēt. �ī ncizdibināmība lieliski kalpo manam mērķim, viņa teica pati sev. Emma izņēma no kumodes atvilktnes tīru naktskreklu, uzvilka to, apāva rītakurpes un nokāpa apak�stāvā.

Viņa iegāja nelielajā kabinetā, kas atradās līdzās viesistabai. Emma bija nolēmusi kādu stundu pastrādāt. Miegs viņai vairs nenāca, un darbs, pēc Emmas domām, bija vislabākās zāles pret nepatīkamiem piedzīvojumiem. Caur stiklotajām fran�u stila durvīm kabinetā ieplūda mēnessgaisma, un viņa apstājās, lai papriecātos par naksnīgā dārza skaistumu.

Emma ar impulsīvu kustību atgrūda durvis vaļā un izgāja uz akmens plāksnēm noklātās terases, kas stiepās gar visu mājas sienu. Bija jauka augusta nakts, siltais, rāmais gaiss apņēma Emmu kā mīksts plīvurs. Viņa dziļi ievilka elpu, sajuzdama pēk�ņu atvieglojumu, un pacēla acis pret debesīm. Tās bija dzidras un gaisīgas, satumsu�ajā zilgmē nemanīja neviena mākonī�a. Jaunais mēness bija kā nevainojami apaļa lode, kas lēja pār kokiem, krūmiem, gludo mauriņu un krā�ņajām puķu dobēm sudrabainu gaismu. Vecais, efejām apvītais mūra �ogs meta platu, tum�u ēnu.

Emma �ķērsoja terasi un apstājās uz kāpnēm, kas veda lejup dārzā. Viņa atspiedās ar roku pret vienu no lielajām akmens vāzēm, kuras atradās kāpņu galā. Emmas acis slīdēja pār viņas tipiskā angļu stilā izveidoto dārzu. Tam piemita atturīgs, lauciniecisks skaistums, bet, pats galvenais, dārzā vienmēr valdīja dziļ� miers. Bija grūti noticēt, ka otrpus Laman�am trakoja kar�, kā arī samierināties ar faktu, ka tūksto�iem jaunu angļu vīrie�u tiks ierauti asiņainajās kaujās.

Emma nokāpa lejā dārzā un lēnām tuvojās savai iemīļotajai vietai - no vēja pasargātam dārza stūrim, ko ieskāva krā�ņi rododendri un kupli baltu, rozā un gai�i violetu peoniju puduri. Te atradās arī vecs saules pulkstenis. D�o bija gribējis �ajā dārza malā audzēt rozes, bet Emma bija stingri pret to iebildusi. Viņa neļāva iestādīt pat ne vienu vienīgu ro�u krūmu. Emma nekad nebija stāstījusi D�o, ka necie� rozes, jo to smar�a izraisa viņai stipru nelabuma sajūtu.

Varens di�skābardis bija izpletis savu zaru vainagu pār vecu dārza solu. Vietām zari bija tik zemu nolīku�i, ka skāra zemi. Kopā ar vīteņaugiem tie veidoja savdabīgu lapeni. �Māmiņas sols� - tā �o vietu sauca bērni. Emma nāca �urp, lai pabūtu prom no mājas dzīves kņadas un varētu nodoties mierīgām pārdomām. Bērni bija iemācīju�ies māli �ajos vientulības brī�os netraucēt. Emma iedomājās par D�o, un nule atgūtais sirdsmiers atkal izgaisa. Viņa sastinga, ar riebumu atcerēdamās mīlē�anos, kas D�o izpildījumā līdzinājās smagam fiziskam darbam. Un tad piepe�i Emmas domas mainījās. Nabaga D�o, viņa sprieda, viņ� ta�u patiesi nespēj tikt ar sevi galā. Emmas dusmas bija tik negaidīti izgaisu�as, ka viņa pali bija pārsteigta par straujo garastāvokļa maiņu.

Vēl pirms neilga laika, jūtot uz sava auguma D�o smago stāvu, pretīguma un niknuma pārņemtā Emma bija apsvērusi iespēju no vīra �ķirties. Nu viņa skaidri saprata, ka tas nav iespējams - ne vien tāpēc, ka bērni bija tēvam pieķēru�ies un arī viņ� tos mīlēja, bet vēl tāpēc, ka Emmai pa�ai daudzu iemeslu dēl D�o bija nepiecie�ams. Turklāt viņ� nemū�am nedotu Emmai �ķir�anos, jo neprātīgi viņu mīlēja. Emma da�reiz vēlējās, kaut D�o būtu brun�u mednieks un tajās reizēs, kad sieva viņu noraidītu, meklētu mierinājumu atsaucīgākas sievietes skavās. Protams, viņa saprata, ka tā ir muļķīga iedoma. D�o gribēja tikai Emmu. Neviena cita sieviete nespētu viņu apmierināt, jo viņ� iekāroja tikai savu sievu.

Emma apsēdās uz sola. Kādu brīdi objektīvi pārdomājusi savu laulību, viņa galu galā secināja, ka nevēlas dzīvē neko mainīt. Lai kāds arī bija D�o, nevienu labāku par viņu Emma tuvumā nemanīja, turklāt viņ� bija tāds kā buferis starp Emmu un cilvēkiem, kas tīkoja nodarīt pāri viņai vai Ed-vinai. Viņu seksuālās attiecības, protams, nebija veiksmīgas, un Emma tāpēc jutās nelaimīga, ta�u citādi viņai D�o glu�i labi patika. Ikdienā D�o bija mierīgs un saprātīgs, un viņ� nekad neiejaucās Emmas darījumos. Jā, viņ� bija flegmatisks un aizspriedumains un bie�i vien iedegā� dusmās, ja Emma atļāvās runāt viņam pretim, vai arī dienām ilgi varēja zūdīties par kaut ko nebūtisku. �ie vīra trūkumi Emmu kaitināja, tomēr viņai bija jāatzīst, ka kopumā D�o nav slikts cilvēks.

Emma bija pārāk gudra sieviete, lai ilgi turētu ļaunu prātu vai no savas puses veicinātu ķīviņus. Viņa bija pārliecinājusies, ka D�o Louters daudzējādā ziņā ir labs vīrs. Sē�ot dārzā uz sola, Emma atcerējās, cik bie�i viņ� rīkojies devīgi un augstsirdīgi. D�o bija nopircis �o skaisto māju. Tas notika 1910. gada decembrī, �etrus mēne�us pēc viņu kāzām, kad Emma jau gaidīja bērnu. Jūnijā, tie�i pirms laulībām, D�o negaidīti bija saņēmis vēl vienu mantojumu, turklāt krietni vien lielāku par to, ko viņam bija atstājusi māte. Deviņdesmit viena gada vecumā nomira D�o vecmāmiņas māsa. Tā kā viņai nebija nedz bērnu, nedz citu tuvinieku, izrādījās, ka D�o ir vienīgais vectantes radinieks. D�o saņēma simt piecdesmit tūksto�us mārciņu skaidrā naudā, kā ari kļuva par lielas mājas un �etru ra�o�anas ēku īpa�nieku. Māja atradās Oldfērnlijā, bet ra�o�anas ēkas - pa�ā Līdsas centrā, un tās bija izīrētas kādam apavu ra�otājam, ādminim, iespiedējam un galantērijas pre�u vairumtirgotājam. Ikgadējais ienākums no īres maksām bija tik liels, ka pārsniedza vispārdro�ākās D�o cerības. Apsvēris savu finansiālo stāvokli, viņ� nosprieda, ka var atļauties nopirkt māju Tauersā un iekārtot to ar visām ērtībām.

Māja atradās neliela parka vidū Aug�ārmlijā. No apkārtējās pasaules parku norobe�oja augsta mūra siena un lieli dzelzs vārti. Līkumots piebraucamais ceļ� veda uz astoņām skaistām ēkām, kuras savukārt ieskāva zems �ogs. Katrai mājai piekļāvās ari nelicis dārzs. Aukstā decembra dienā pirmo reizi iegājusi �ajā mājā, Emma to uzreiz iekāroja. Viņai patika gan pa�as mājas di�enums, gan skaistais skats uz dārzu un parku. Pirmajā stāvā bija vairākas pla�as un ērtas telpas viesu uzņem�anai, iespaidīga ēdamistaba un mazs kabinets. Mājas aizmugures daļā bija milzīga virtuve, telpa trauku mazgā�anai un glabā�anai, kalpotāju istabiņas un veļas mazgātava. Aug�stāvā astoņas guļamistabas un trīs vannasistabas lieliski atbilda D�o ģimenes vajadzībām. Bēniņos bija izbūvētas telpas pārtikas produktu un citu noderīgu lietu glabā�anai.

Ņemot vērā mājas lielos apjomus, kā ari to, ka Emma pēc bērna piedzim�anas gribēja atsāki savus darījumus, D�o galu galā bija piekritis, ka viņiem nepiecie�ami da�i kalpotāji.

Fentona kundze, kāda Aug�ārmlijas atraitne, tika pieņemta darbā par saimniecības vadītāju un virēju, un Hjūvita kundze, D�o kādreizējā mājkalpotāja, nāca katru dienu uzkopt. Hjūvita kundzes māsasmeita Klēra sākotnēji lika salīgta par aukli Edvinai, bet, kad 1911. gada jūnijā piedzima Kristofers, viņa ņēma savā aprūpē ari mazuli.

Tajā dienā, kad Emma, Edvina un D�o apmetās jauniegūtajā mājā, Emmu pārņēma tik visaptvero�a dro�ības sajūta, ka pirmo reizi kop� vairākiem gadiem viņa pilnībā atbrīvojās no modrā sasprindzinājuma. Skaistajā, elegantajā, no ārpasaules no�ķirtajā savrupmājā Emma beidzot jutās pārliecināta, ka Fērliji - un jo īpa�i D�eralds Fērlijs - viņu vairs neapdraud. Emma nodrebēja, atcerēdamās D�eralda neparedzēto un rupjo iejauk�anos viņas dzīvē pirms �etriem gadiem. Viņa zināja, ka nekad mū�ā nespēs aizmirst to baismīgo aprija vakaru. Pēc D�eralda �vieso�anās� Emma vairākus mēne�us bija dzīvojusi vienās bailēs, ka viņ� varētu atgriezties.

Bija vajadzīgs diezgan ilgs laiks, lai Emmai izdotos pārliecināt Deividu Kalinski, ka viņa savu lēmumu nemainīs. Beidzot viņ� ar skumjām sirdī samierinājās, un, kaut arī viņi palika labi draugi un darījumu partneri, Dcivids bija pietiekami gudrs, lai tiktos ar Emmu vienīgi lieti�ķu iemeslu dēļ. Viņa Deividu saprata, tomēr sirds dziļumos ilgojās pēc viņa. Bet pamazām Emmai izdevās savas jūtas apspiest un neizrādīt tās Dcividam, cerot, ka tādējādi tiks atvieglotas ari viņa cie�anas.

Un tad Emma ar aprēķinu, izmantojot sievi�ķīgu viltību, ķērās pie D�o Loutcra ievilinā�anas laulības tīklos. Iemīlējies Emmā, viņas skaistuma un lieti�ķo īpa�ību ap�ilbināts, D�o bija viegli sasniedzams mērķis. Viņu draudzībai kļūstot cie�ākai, D�o sāka drosmīgāk lakstoties ap Emmu. Juzdams, ka netiek atraidīts, viņ� sadū�ojās un trīco�ā balsī Emmu bil-

(.lināja. Saņēmis piekri�anu, D�o no prieka gandrīz zaudēja prātu. D�o tā ari neapjēdza, ka patiesībā tas bija viņ�, kur� lika aplidots un apprecēts.

Tajā vakarā, kad D�o Emmu bildināja, viņa tam pastāstīja, ka Edvina ir ārlaulības bērns. Emma runāja ar D�o pilnīgi vaļsirdīgi, tomēr neatklājot viņam, kas ir bērna tēvs. Viņa stāstīja savam nākamajam vīram to pa�u pasaciņu, ko pirms vairākiem gadiem bija stāstījusi Blekijam O'Nīlam. Emmas godīgums uz D�o atstāja lielu ietekmi, un viņ� apbrīnoja jauno sievieti, kura ar tādu izturību un pa�cieņu bija uzņēmusies smago nastu. D�o teica Emmai, ka viņas pagātne to neinteresējot, un tā tas arī bija. Viņ� bija tik ļoti iemīlējies Emmā, ka viņas piekri�ana laulībām visu aizēnoja.

Emmai negribējās sākt laulības dzīvi ar maldinā�anu par savu pagātni un bērnu, turklāt viņa saprata, ka nav citas izvēles - D�o bija jāzina patiesība. Ja viņ� joprojām ticētu, ka Emma ir jūrnieka Vinstona Hārta atraitne, kā gan viņa varētu iepazīstināt vīru ar savu brāli Vinstonu? �ī iemesla dēļ Emma tādu pa�u puspatiesību atklāja arī Lorai un, visbeidzot, da�as nedēļas pēc kāzām - Deividam. Neviens no abiem nejutās �okēts, un viņi ar izpratni uzklausīja Emmas atzī�anos.

Visgrūtākais brīdis bija saruna ar Vinstonu un Frenku, jo ari brāļiem vajadzēja paskaidrot, kur Emmai pēk�ņi radusies trīs gadus veca meitiņa, kas nepārprotami nebija D�o Loutera bērns. Frcnks, kur� joprojām dievināja Emmu, neuzdro�inājās viņai pateikt nevienu nosodo�u vārdu. Vinstonam turpretim likās, ka māsa ir nokritusi no pjedestāla, uz kura viņ� pats to savās domās bija uzcēlis. Vinstons bija pārskaities, vīlies un neskopojās ar pārmetumiem. Vēlāk, mazliet nomierinājies, viņ� pārliecināja sevi, ka Emma tikusi piekrāpta un tāpēc nav vainīga. Māsas gai�ais tēls Vinstona acīs atkal bija tikpat neaptraipīts kā agrāk. Viņ� gānīja neģēli, kur� pavedis viņa nevainīgo māsu, tādiem jūrnieku baraku �argona vārdiem, ka Emma un Frenks no pārsteiguma zaudēja valodu.

Zinot, ka viņas brāļi ir pietiekami attapīgi, lai nojaustu patiesību, Emma viņiem domāto stāstu bija nedaudz pārveidojusi, darīdama to galvenokārt pa�u brāļu labā. Viņa stāstīja par kādu noslēpumainu kungu ar �aubīgu pagātni, kuru esot sastapusi Līdsā. Iepriek� Emma bija brīdinājusi D�o, ka patiesību atklājot tikai viņam, jo neuzdro�inoties brāļiem teikt, ka viņu pavedis kāds no Fērlijas pui�iem. Brāļi varēja sacelt ciemā skandālu. D�o bija piekritis, ka Emma rīkojas prātīgi, un bija �ajā ziņā viņas sabiedrotais. Izrunājusies ar visiem, Emma jutās atvieglota. Pēc dabas viņa nebija mele, un nu viņai vairs nekādus melu stāstus nevajadzēs izdomāt.

Jā, D�o bija izturējies smalkjūtīgi, Emma sacīja pali sev. Viņ� bija adoptējis Edvinu un devis meitenītei savu uzvārdu. Un D�o mīlēja Emmas meitu tikpat stipri kā Kristo-feru, ja ne pat stiprāk - kā Emmai da�reiz likās.

Pārdomājusi to visu, Emma jutās vainīga, ka bijusi tik neiecietīga pret D�o. Viņ� bija rīkojies kā d�entlmenis un izturējies pret Emmu augstsirdīgi. Viņas augums un sievas pienākumu izpildī�ana bija tikai niecīga samaksa par viņai izrādīto laipnību. Visu mierīgi apsvērusi, Emma secināja, ka tā ir viņa, kas pelnījusi pārmetumus.

Viegli tas nebūs, Emma domāja, D�o iekāre ir neremdināma, bet man tomēr jāsaņemas. Emma ar vēsu prātu nolēma turpmāk būt vairāk saproto�a un iejūtīgāka pret vīra vēlmēm.

y

Nākamajā rītā Emma sēdēja savā universālveikalā pie rakstāmgalda. Viņa bija ieradusies agrāk nekā parasti. Tērpusies elegantā, atturīgi piegrieztā, melnā zīda kleitā, ar pērļu virkni ap kaklu - D�o �o stilu dēvēja par �Hārtas formastērpu� Emma iedziļinājās skaitļos, kas bija ierakstīti divās biezās virsgrāmatās. Viņa bija tā aizrāvusies ar aprēķiniem, ka tikko manīja mostamies darbam veikalu un satiksmes trok�ņus uz ielas.

Universālveikalu Emma bija nopirkusi 1912. gada beigās, ar Blekija O�Nīla palīdzību atjaunojusi to un modernizējusi un 1913. gada janvārī svinīgi atvērusi.

Jaunais veikals acumirkli bija guvis panākumus. Spo�ās reklāmas, kas tika darinātas pēc Emmas skicēm, saistīja pircēju uzmanību. Viņi nāca bariem vien, lai izpētītu un novērtētu krā�ņo un eksotisko tirdzniecības centru, kas bija stājies kādreizējā Listcra universālveikala vietā. Listera veikals bija uzskatīts par tādu kā izsmalcināti konservatīvas tirdzniecības svētnīcu, un nu �īs �svaidītās� telpas bija dabūjusi jauna, godkārīga plebcjicte, kura atļāvās te realizēt savas trakās jaunlaiku idejas. Bet jaunā veikala vēriens un ekskluzivitātes gaisotne, kas bija jau�ama katrā tā stāvā, savaldzināja pat viskritiskāk noskaņotos apmeklētājus. Elegantais interjers - mirdzo�ie spoguļi, plī�a grīdsegas, prasmīgi izmantotie gaismas efekti - noveda pircējus savdabīgā eiforijas stāvoklī, un jūsmīgos apbrīnas saucienus nomainīja praktiska darbība - tika atvērti maciņi un iegādāta kāda prece. Laimīgais pircējs nemaz nenojauta, ka gaumīgais, uzmundrino�ais veikala iekārtojums ir novirzījis viņa domas uz iepirk�anos, kas sākotnēji nemaz nav bijusi paredzēta. Ar �o psiholoģisko pieeju pircējiem Emma bija visus apsteigusi.

Preces bija izkārtotas ļoti uzskatāmi, turklāt tas bija darīts tā, lai pircēja aci uzreiz piesaistītu vai nu preces kvalitāte, vai arī tās pieņemamā cena. Preces galvenokārt piederēja pie dernier cri⁴, un Līdsas, kā arī citu tuvāko pilsētu dāmas nespēja pretoties kārdinājumam. Pievilcīgo, ar patīkamām manierēm apveltīto pārdevēju laipni pamudinātas, viņas iepirkās ar patiesu entuziasmu. Veikalā strādāja meitenes, kuras Emma bija stingri apmācījusi likt lietā to, ko viņa pati dēvēja par �neuzbāzīgo pārdo�anas mākslu�. Vēlākajos gados Emma �o paņēmienu pārdēvēja par �saudzīgo tirgo�anos�.

Universālveikala popularitāti veicināja arī tā otrajā stāvā atvērtā kafejnīca. Emma to bija iekārtojusi angļu provinces dārza stilā - sienas klāja tapetes ar pastorālu ainiņu zīmējumiem, interjerā bija izmantoti balli krāsoti re�ģi, dekoratīvi apcirpti mākslīgie ko�umkrūmi un putnu būrī�i ar daudzkrāsainiem putnu izbāzņiem.

Viņa nosauca kafejnīcu par �Elizabetes lapeni� un ietērpa viesmīles vienkār�ās, gai�i zaļās kleitās, uz kuru fona skaisti izcēlās baltie, kruzuļotie organdija priek�auti un cepurītes. Kafejnīcas iekārtojums apmeklētājus burtiski apbūra - tā bija atsvaidzino�a pārmaiņa pēc ierastajām, pārspīlēti pompozajā Viktorijas stilā dekorētajām citu tamlīdzīgu iestādījumu telpām. �Elizabetes lapene� ātri kļuva par iemīļotu tik�anās vietu - te varēja iedzert rīta kafiju, paēst vieglas otrās brokastis, iemalkot pēcpusdienas tēju. Kafejnīcas gaisotne bija nomierino�a, ēdieni - vienkār�i, bet gar�īgi, apkalpo�ana - visaugstākajā līmenī. Sabiedrības dāmām drīz vien izveidojās paradums norunāt tik�anos ar draudzenēm tie�i �Elizabetes lapenē�, un, kā jau Emma bija paredzējusi, tikai da�as no viņām neiegriezās arī veikalā, lai kaut ko nopirktu. Emmas jaunievedumam - līdz tam nevienam nebija ienācis prātā iekārtot veikalā arī kafejnīcu - radās daudzi sekotāji, ta�u skaudīgajiem konkurentiem neizdevās sasniegt �Elizabetes lapenes� panākumus. Viņu bezgaumīgās rokoko imitācijas nespēja kaitēt Emmas darījumiem.

Sen lolota Emmas ideja bija arī dāvanu iesaiņo�ana. Viņa atcerējās, ar kādu sajūsmu bija saņēmusi savu pirmo dāvanu - piespraudi, kuru Blckijs uzdāvināja Emmai viņas piecpadsmitajā dzim�anas dienā un kura bija iesaiņota spo�ā papīrā. Citos turienes veikalos �is nelielais pakalpojums netika sniegts, un �ī priek�rocība piesaistīja Emmas veikalam aizvien jaunus pircējus - daudzi vēlējās, lai viņu pirkums tiktu iesaiņots kā dāvana. Emmai piemita nemaldīga pircēja psiholoģijas izpratne. �is nelielais uzmanības �ests, kur� neprasīja nedz daudz pūļu, nedz laika un par kuru papildu samaksa netika ņemta, pircējus ļoti iepriecināja. Sudraba papīrā iesaiņota, ar sudraba lenti pārsieta un ar zīda vijolītēm rotāta dāvana kļuva par Hārtas veikala firmas zīmi - tāpat kā zili-zcltītajā formastērpā ģērbies �veicars, kas palīdzēja aiznest līdz automobilim iepirkumu saiņus, atvēra un aizvēra durvis, kā arī veica citus nelielus, galantus pakalpojumus un ar savu klātbūtni rādijā cienīguma un izsmalcinātības noskaņu. Visbeidzot, lai pamudinātu cilvēkus to, kas nepiecie�ams, iegādāties tie�i Hārtas veikalā, trīs reizes nedēļā tika piedāvāts preces piegādāt mājās. Pircēji �o pakalpojumu tā iecienīja, ka pre�u apgrozījums pieauga līdz fantastiskiem apmēriem, un Emmai bijajāgādā, lai zilie pre�u izvadā�anas automobiļi strādātu ne vairs trīs, bet gan piecas un da�reiz pat se�as

reizes nedēļā.

*

Tajā sestdienas rītā apritēja divdesmit mēne�i kop� veikala atvēr�anas, Emma Hārta bija tērpusies melnā, un peļņa bija pat pārspējusi parasto līmeni. Izskatījusi grāmatvedības atskaiti, viņa secināja, ka brīvās naudas ir pietiekami, lai vairākus gadus lepni dzīvotu. Emma tomēr nolēma, ka nebūtu lietderīgi noņemt piecdesmit tūksto�us mārciņu no veikala konta bankā. Valsts tikai kop� �etrām dienām bija iesaistījusies karadarbībā, un viņai bija priek�nojauta, ka �is kar� var ieilgt. Emma ciestu nopietnus zaudējumus, ja tirdzniecība apsīktu, un tas nebūtu nekāds brīnums - drūmā noskaņojumā cilvēki nevēlas iepirkties. Viņa saprata, ka nedrīkst apdraudēt veikala stabilitāti ar spēju rīcību vai pārliecīgu darbības papla�inā�anu.

Nolikusi vienu virsgrāmatu, Emma pievērsās otrai, uz kuras vāka bija rakstīts �Gregsona vairumtirgotava�. Tā bija vairumtirdzniecības firma, kas arī piederēja Emmai. Pārlaidusi skatienu skaitļu rindām, viņa izdarīja galvā ātrus aprēķinus. Firmai bija lielākas skaidras naudas rezerves nekā veikalam - galvenokārt tāpēc, ka �Gregsona vairumtirgotava� Emmai piederēja ilgāk, ta pārdeva preces vairumā, un tām bija masveida noiets, bet pieskaitāmo izdevumu tikpat kā nebija. Turklāt Emma bija apgādājusi tik daudz pre�u, ka vismaz gadu varēja no rūpniekiem neko neiepirkt, tā ka būtiski izdevumi �ajā jomā nebija gaidāmi.

Viņa pār�ķīra lappusi. Acis apstājās pie ienākumu iedaļas. īpa�as atzīmes uzreiz ļāva saskatīt, ka da�ādi Londonas, Man�estras un Skotijas veikali bija kopumā Emmai parādā gandrīz simt astoņdesmit tūksto�us mārciņu. Viņa nesatraucās. Nauda ienāks nākamo trīsdesmit dienu laikā. Emma tomēr kop� da�ām nedēļām bija ievērojusi, ka vairāki veikali sāk aizkavēties ar norēķinā�anos par saņemtajām precēm. Viņa atzīmēja tos vairumpircējus, kuri nebija norēķināju�ies divu mēne�u laikā, un nosprieda, ka uz vainīgajiem nekavējoties jāizdara spiediens. Emmas noteiktais norēķinu termiņ� bija trīsdesmit līdz se�desmit dienas, lai gan senākiem un cienījamiem klientiem kredīts bie�i vien tika pagarināts. Tagad tam būs jādara gals, viņa apņēmīgi nolēma. Personiskās attiecībās Emma spēja iejusties otra cilvēka problēmās, ta�u darījumos viņa bija nelokāma un nepielūdzama. D�o reiz bija izteicies, ka Emmai dzīslās asiņu vietā ritot ledus-ūdens, un viņa bija atbildējusi:

- Jā, tev taisnība. Tāpat kā baņķieriem.

Emma atspiedās pret krēsla atzveltni un ar zīmuļa galu klaudzināja pa zobiem - viņa bija iegrimusi domās. Tad piepe�i Emma paliecās uz priek�u un paņēma izgriezumu no kādas finansistu avīzes. Tas gulēja uz Emmas rakstāmgalda kop� pagāju�ās nedēļas. Avī�rakstā bija vēstīts par Londonas bir�as slēg�anu un banku procentu likmju pieaugumu no �etriem procentiem uz astoņiem. Abi �ie sensacionālie notikumi bija datēti ar piektdienu, 31. jūliju. Emma saprata, ka tie liecina par dziļu krīzi finansistu aprindās. Viņa nojauta, ka pirmais pasākums tika veikts, lai novērstu paniku Sitijā, savukārt procentu likmes vajadzēja paaugstināt, lai aizkavētu zelta aizplū�anu no valsts. Vērīgajai Emmai bija licies, ka tā ir draudīga pazīme, un viņa jau pirms nedēļas zināja - lai politiķi runā ko runādami, no kara nebūs iespējams izvairīties.

Notikumu attīstība bija diktējusi Emmas rīcību attiecībā uz kādu sen iecerētu darījumu - viņa no tā nevis atteicās, bet gan pasteidzināja tā īsteno�anu dzīvē. Vienlaikus procentu likmju paaugstinā�ana bija likusi viņai atteikties no nodoma aizņemties bankā �im nodomam nepiecie�amo naudu, kā Emma sākotnēji bija gribējusi darīt. Agrāk viņa nekad nevairījās saviem darījumiem no bankas aizņemties naudu.

Kad 1910. gadā Emma sāka papla�ināt darījumu loku, viņa finansiālajās aprindās bija ienākusi, būdama apveltīta ar daudzām psiholoģiskām priek�rocībām. Emma pēc dabas bija optimiste, viņa nebaidījās izmantot gadījumu un riskēt, jo bija pārliecināta par saviem panākumiem. Viņas risks vienmēr bija rūpīgi izsvērts, Emma darbojās kā tālredzīgs kār�u spēlmanis. Patiesību sakot, viņa visu mū�u bija alla� centusies paredzēt vairākus gājienus uz priek�u. Deivids Kalinskis �ajā ziņā Emmu ļoti labi saprata - viņ� bija oga no tās pa�as zemeņu dobes.

Emmai bija arī dzel�aini nervi, un �ī īpa�ība at�ķīra

viņu no daudziem vīrie�u kārtas līdzbiedriem un sāncen�iem, *

kuri mū�dien baidījās pazaudēt to, ko ar pacietīgu darbu bija uzkrāju�i. Emmai tādas bailes nebija raksturīgas, viņa ar abām rokām tvēra jebkuru izdevību. Emmu neuztrauca darījumi uz papīra vai ilgtermiņa aizņēmumi. Aizvadītajos �etros gados viņa bija izmantojusi savā labā visu, kas pieejams, un nepiecie�amības gadījumā atkal rīkotos tāpat.

Tikai ne �obrīd, Emma sacīja pati sev, domādama par astoņu procentu likmi. Tie bija sasodīti augsti procenti. Viņai bija brīva nauda �Gregsona vairumtirgotavas� kontā, un arī no veikaliem drīzumā ienāks lielas summas. Emma mierīgi varēja paņemt savai iecerei nepiecie�amos piecdesmit tūksto�us - vairumtirgotavas darbību tas neietekmētu. Izņēmusi �Gregsona vairumtirgotavas� �eku grāmatiņu no atvilktnes, viņa izrakstīja �eku, iebāza to aploksnē, adresēja �o sūtījumu Frcdcrikam Einslijam un nolika �eku grāmatiņu atpakaļ atvilktnē. Emma paskatījās pulkstenī, pievilka tuvāk telefonu un uzgrieza vairumtirgotavas numuru.

Atbildēja tirgotavas pārvaldnieks Vinss Hārtlijs. Tie�i viņa balsi Emma bija cerējusi dzirdēt.

- Labrīt, Vins! Izskatot virsgrāmatu, es pamanīju, ka vairāki klienti kavējas ar maksā�anu, - viņa teica.

- Labrīt, Hārta kundze! Jā, es zinu. Gatavojos ar jums par to runāt...

- Es gribu, lai jūs sākat iekasēt naudu, Vins. Tas jums pirmdienas rītā jādara pirmām kārtām, - Emma viņu pārtrauca. - Un nenīkstiet parastās brīdinājuma vēstules! Zvaniet pa telefonu un sūtiet telegrammas! Man nepiecie�ams tūlītējs rezultāts. Ja viņi nespēj samaksāt visu uzreiz, lai maksā pa daļām. Lieciet manīt arī tiem veikaliem, kuru maksā�anas termiņ� tuvojas se�desmit dienām vai ir jau tās pārsniedzis, ka �oreiz pagarinājuma nebūs un es sāk�u iekasēt nokavējuma procentus. Likme būs tāda pati kā bankām - astoņi procenti.

Vinsam Hārtlijam aizrāvās elpa.

- Hārta kundze, vai tas nav pārāk krasi? Man �ķiet, ka mūsu klientiem tas nepatiks. Viņi var sākt iepirkt preces citur...

- Man par viņu patik�anu vai nepatik�anu nav nekādas daļas. Pat ja viņi pie mums vairs neiepirksics, man tas ir glu�i vienalga.

- Bet mūsu noliktavas vai plīst no pre�u pārpilnības. Ja nebūsim uzmanīgi, nevarēsim tās realizēt.

- Varēsim gan, - Emma stingri atbildēja. - Ir sācies kar�. Drīz vien apsīks pre�u ra�o�ana. Mēs izmantosim savus krājumus, patiesību sakot, man tie būs nepiecie�ami pa�as veikalam. Daudzas fabrikas, no kurām mēs līdz �im iepirkām preces, sāks izpildīt valsts pasūtījumus kara vajadzībām -�ūs formastērpus karavīriem un tamlīdzīgi. Tā ka es par krājumiem noliktavās neraizējos. Drīz vien mēs tos varēsim uzskatīt par Dieva dāvanu.

- Jā, es saprotu, ko jūs domājat, - Hārtlijs pieklāta, no�ēlodams, ka tas nav ienācis prātā viņam pa�am.

Emma Hārta vienmēr bija trīs gājienus priek�ā citiem, ar to Hārtlijam bija jāsamierinās. Viņ� teica:

- Es gribēju apspriest ar jums vēl kādu problēmu. Divi mūsu ceļojo�ie aģenti - viņu pārziņā bija Skotija - iesniegu�i atlūgumu. Viņi �odien iestājas armijā. Vai man viņu vietā jāpieņem jauni darbinieki?

- Nē, nevajag. Mums pietiks ar vienu aģentu Londonā un otru - Man�estrā. Kā jau es teicu, pre�u krājumi noderēs man pa�ai, un es negribu, lai noliktavas tiktu iztuk�otas. Ķerieties pirmdien pie tiem klientiem, kuru maksā�anas termiņi notecēju�i, un dienas beigās ziņojiet man par rezultātiem! Jums viņiem stingri jāuzstāj, Vins! Man nav laika nodarboties ar to pa�ai, bet, ja jums neveiksies, bū�u spiesta to darīt.

- Lūdzu, neraizējieties, Hārta kundze! Jūs varat uz mani paļauties, - nervozi atbildēja Hārtlijs.

- Līdz pirmdienai, Vins! Uz redzē�anos!

Emma atslīga pret krēsla atzveltni un sāka prātot, vai rīkojusies pareizi, atsacīdamās no diviem ceļojo�ajiem aģentiem un samazinādama pre�u pārdo�anu citiem veikaliem, lai nodro�inātu ar krājumiem savu veikalu. Klauvējiens pie durvīm iztraucēja viņu no pārdomām. Emmas jaunā sekretāre Glcdisa Bārncsa pabāza galvu durvju spraugā.

- Ieradies Einslija kungs, Hārta kundze.

-Aicini viņu ienākt, Gledisa!

- Jā, Harta kundze.

Emma piecēlās, nogludināja tērpu un ar ierastu kustību pārbaudīja, vai mati ir kārtībā. Tad viņa pagājās uz durvju pusi, lai sasveicinātos ar savu advokātu, kuru torīt gaidīja. Emma bija apmulsusi un aizkaitināta, ieraugot uz sliek�ņa parādāmies nevis Einsliju pa�u, bet gan viņa dēlu Arturu.

Arturs Einslijs bija gar�, slaids, gai�matains jauneklis, kas ļoti labi zināja, kādu iespaidu viņa ārējais izskats atstāj uz sievietēm. Eleganti, pat mazliet �vītīgi ģērbies, viņ� tēloja dendiju no galvas līdz papē�iem. Jaunais cilvēks iesoļoja Emmas kabinetā ar bezrūpīgu pa�pārliecinātību.

Viņ� aizmirsis paņemt līdzi savu tcnisa raketi, Emma nievājo�i nodomāja, tomēr veltīja jaunajam Einslijam apburo�u smaidu.

- Labrīt, Einslija kungs!

- Labrīt, Hārta kundze! Jūs, kā alla�, izskatāties brīni�ķīgi.

Nozibsnījis savus nevainojami baltos zobus, viņ� satvēra Emmas sniegto roku. Viņai �ķita, ka Arturs to spie� mazliet ilgāk, nekā prasa pieklājība.

-Pateicos par komplimentu, Einslija kungs. Lūdzu, apsēdieties!

Arī Emma pati cēli apsēdās pie sava rakstāmgalda un joprojām smaidīja, lai slēptu aizkaitinājumu. Pēc viņas domām, Arturs Einslijs bija āksts un, kaut arī skaitījās juridiskās firmas jaunākais partneris, Emmas acīs bija tikai sava tēva izsūtāmais zēns.

- Vai jūsu tēvs mums pievienosies? - viņa mierīgi apvaicājās.

-Nē, viņ� diem�ēl nevarēs ierasties. Vakar viņ� pamatīgi saaukstējās un tagad guļ slimības gultā, tāpēc tēva vietā esmu ieradies es, - laipni un pat mazliet kā atvainodamies atbildēja Arturs.

- Man ļoti �ēl, - Emma nomurmināja.

- Tēvs tomēr lūdza man jums pateikt, - Arturs ātri turpināja, - ka jūs varat zvanīt viņam uz mājam, ja pēc mūsu tik�anās jums tas liksies nepiecie�ams. Tas ir, ja jums radīsies iespaids, ka es nevaru tikt galā ar jūsu... ē... ē... problēmu.

- Man nav nekādu problēmu, Einslija kungs, - Emma vēsi sacīja. - Es tikai gribēju atrisināt kādu jautājumu, par kuru ar jūsu tēvu jau esmu apspriedusies. Es domāju, ka jūs glu�i labi tiksiet ar to galā, jo darba galvenā daļa ir padarīta.

Arturs Einslijs ignorēja viņas aizbildniecisko toni, tomēr saviebās. Visu aizvadīto gadu viņ� bija bez panākumiem centies pielabināties Emmai Hārtai, un tas Arturu tracināja. Lai būtu kā būdams, viņ� atbildēja ar uzspēlētu �armu:

-Es no sirds ceru, ka bū�u jums noderīgs, Hārta kundze. Jūs ta�u zināt, ka mans mērķis vienmēr ir bijis jums iztapt.

- Jā, nudien, - Emma nevērīgi noteica. - Vakar no rīta runājot ar jūsu tēvu, es viņam nepaskaidroju, kāpēc �odien vēlējos viņu sastapt, tā ka viņ� acīmredzot nebūs varējis jūs instruēt. Ļaujiet man jums īsumā izklāstīt lietas būtību. Pirms vairākām nedēļām es uzsāku sarunas ar Viljamu Leitona kungu no Armlijas, ka gribu pirkt viņa vilnas fabriku. Leitona � kungs kļuvis pārāk vecs, lai rūpētos par efektīvu fabrikas darbu, un pēdējā laikā cietis ievērojamus zaudējumus - galvenokārt tāpēc, ka fabrika ra�o sliktas kvalitātes audumus un arī to pārdo�ana norit neprasmīgi. Pēc manām domām, tikai da�i soļi �ķir Leitona kungu no pilnīga bankrota. Viņ� piekrita pārdot man fabriku par piecdesmit tūksto�iem mārciņu. Man likās, ka tā ir godīga un saprātīga cena, lai gan fabrika ir neliela, atrodas nelabvēlīgā ekonomiskā stāvoklī un pastāvīgu klientu tai ir ļoti maz. Kopā ar fabriku es saņemtu arī veselu lērumu slikta auduma, no kura man butu glu�i vienkār�i jāatbrīvojas...

- Manuprāt, tas nav izdevīgs darījums, - iejaucās Arturs, cerēdams atstāt uz Emmu iespaidu.

Viņa sarauca pieri un pacēla roku.

- Lūdzu, Einslija kungs, ļaujiet man pabeigt!

Emmas balss skanēja ledaini.

- Ma�īnas ir labas, arī ēkas stāvoklis nav slikts, tās atjauno�anai pietiks ar nelielu remontu. Turklāt Lcitonam ir milzīgi jēlvilnas krājumi, un tas man ir ļoti svarīgi. īsi sakot, Lci-tona kungs pieņēma manus pirk�anas nosacījumus, proti, piecr padsmit tūksto�us viņ� saņem pēc līguma parakstī�anas, desmit tūksto�us pēc trim mēne�iem un pēdējais maksājums -divdesmit pieci tūksto�i mārciņu - tiks izdarīts pēc se�iem mēne�iem. Apmēram tāds laika posms man nepiecie�ams, lai fabrika sāktu nest peļņu. Mēs jau bijām tuvu tam, lai noslēgtu līgumu, bet tad Leitona kungs pēk�ņi paziņoja, ka vairs nevēlas fabriku pārdot. Man bija grūti �o krupi norīt, bet neatlika nekas cits kā ar viņa lēmumu samierināties.

-Jūs ta�u zināt, ka varējāt piespiest Lcilonu neatkāpties no saviem vārdiem, kaut arī jūsu vieno�anās bija tikai mutiska, - Arturs Emmu pārtrauca. - Esmu pārliecināts, ka mans tēvs jums to izskaidroja, vai ne?

- Jā, to viņ� darīja, - Emma apstiprināja. - Es tomēr nolēmu tā nerīkoties. Leitona kungs ir vecs virs, un es negribēju iedzīt viņu strupceļā. Galu galā - īpa�nieka tiesības ir pārdomāt un nepārdot savu īpa�umu. Sacīju jūsu tēvam, ka meklē�u citu maniem nodomiem atbilsto�u fabriku. Pirms da�ām dienām es no uzticamiem avotiem dabūju zināt, ka

Leitona kungs saņēmis citu piedāvājumu. Summa nav augstāka par to, kādu es piedāvāju, bet maksā�anas termiņi ir Leilo-na kungam izdevīgāki. Mans sāncensis sola samaksāt divos piegājienos - katru reizi pa divdesmit pieciem tūksto�iem. Pirmā iemaksa - pēc līguma parakstī�anas, galīgais norēķins -pēc se�iem mēne�iem. Jāteic, ka Leitona kunga divkosība mani pārsteidza. Mēs ta�u jau bijām par visu vienoju�ies, kad viņ� piepe�i uzgrie� man muguru. Turklāt viņ� pat neuzskatīja par vajadzīgu paziņot par �o otru piedāvājumu, lai dotu man iespēju nākt ar jauniem priek�likumiem arī no savas puses.

- Es saprotu jūsu izjūtas, Hārta kundze, - ar pieglaimīgu smaidu teica Arturs. - Cik noprotu, jūs gribat Leitona kungam piedāvāt to pa�u, ko jūsu sāncensis?

- Nē, man ir labāks priek�likums. Esmu nolēmusi samaksāt visu prasīto summu uzreiz. Pirmdien.

Arturs Einslijs izslējās sēdeklī taisni un sāka nervozi berzēt zodu.

- Bet tā ta�u nav piedāvājuma uzlabo�ana, vai ne? Jus itin vienkār�i maināt maksā�anas kārtību. Kāpēc jūs domājat, ka otra ieinteresētā puse nerīkosies tāpat? Tad jūs nonāksiet strupceļā, jo Leitons joprojām var nepārdot fabriku jums. Bez tam - kā jūs zināt, ka viņi līgumu nav jau noslēgu�i?

Emma noslēpumaini pasmaidīja.

- Līgums vēl nav noslēgts, un gadījuma dēļ es zinu, ka manam sāncensim nav tik daudz skaidras naudas, lai norēķinātos uzreiz. Viņ� tikko ir modernizējis savu fabriku, iepircis dārgas ma�īnas. Es, bez �aubām, saprotu, ka viņ� varētu aizņemties naudu bankā, lai samaksātu Lcitonam. Pirms ne-dēļas to varētu uzskatīt par izdevīgu darījumu, bet �odien vairs ne - likme par bankas aizdevumu ir sasniegusi astoņus procentus. Te nu rūpīgi jāpārdomā, vai ir vērts aizņemties. Man zināms arī tas, ka viņam jau ir diezgan liels parāds bankā. Diez vai banka vēlēsies kredītu vēl paaugstināt. Esmu pārliecināta-ja rīko�os ātri, man izdosies savu sāncensi nobīdīt no �ī darījuma skatuves.

- Jā, tas jums var izdoties, - Arturs piesardzīgi piekrita.

- Es zinu, ka Lcitona kungs nevēlas, lai tirgo�anās ieilgtu, jo kreditori jau min viņam uz papē�iem. Viņ� grib fabriku pārdot pēc iespējas ātrāk. Un tā nu es varu būt dro�a par sev labvēlīgu iznākumu, vai jums tā neliekas?

Arturs, dziļi ietekmēts, apstiprino�i palocīja galvu. Emma Harta nemitīgi pārsteidza gan viņu, gan viņa tēvu. Piepe�i Arturam ienāca prātā kāda doma.

- Klausieties, apdomāsim citu �īs lietas aspektu. Vai esat pārliecināta, ka vēlaties �ajā nedro�ajā laikā ieguldīt piecdesmit tūksto�us pilnīgi jaunā darījumu nozarē? Ņemot vērā, ka sācies kar�, diez vai ir īstais brīdis tā riskēt?

- Nekāda riska te nav, glu�i pretēji, �is patie�ām ir īstais brīdis pirkt Leitona fabriku, jo vēlos saņemt valdības pasūtījumu un ra�ot audumus armijas vajadzībām. Audumus formastērpiem, Einslija kungs. Ja man būs līgums ar valdību, fabrika jau pēc neilga laika sāks nest peļņu!

- Man jāatzīst, ka jūs nudien esat padomājusi par visu!

Arturs ne�aubījās, ka viņa dabūs valdības pasūtījumu,

tomēr uzskatīja par vajadzīgu apjautāties:

- Vai esat pārliecināta? Vai esat no tiesas dro�a, ka dabūsiet pasūtījumu? To pa�u ta�u gribēs daudzu nostabilizēju�os un labiekārtotu Jork�īras fabriku īpa�nieki. Viņiem var izdoties aizsteigties jums priek�ā.

- Nedomāju vis, Einslija kungs, - Emma ar pa�pārliecinātu smaidu klusi atbildēja. - Dabiski, arī citi to gribēs, bet man ir sakari Londonā. Turklāt, lai būtu kā būdams, valdībai būs nepiecie�ams vesels lērums auduma, lai apģērbtu armiju, varat man ticēt. Darba manai fabrikai netrūks.

Arturs apmulsis teica:

- Mans tēvs vienmēr ir uzskatījis jūs par ārkārtīgi tālredzīgu sievieti. �ķiet, ka arī �oreiz jūs zināt, ko darāt. Ko jūs vēlaties no manis �ajā Lcitona fabrikas pirk�anas lietā?

-Tiklīdz jūs pirmdien būsiet pārkāpis pār sava kabineta slieksni, tūlīt pat zvaniet Lcitonam un pavēstiet viņam manu priek�likumu! Sarunājiet ar Leitona kungu tik�anos pirmdienas pēcpusdienā. Uz tik�anos es ie�u kopā ar jums, lai līgumu varētu parakstīt bez liekas kavē�anās. Un piekodiniet, lai ierodas arī Lcitona advokāts. Man negribētos, ka līguma slēg�ana kādas nejau�ības dēļ būtu jāatlick.

-Jā, es saprotu, - atsaucās Arturs, pārņemdams Emmas lieti�ķo toni.

Emma paņēma no galda dokumentu kaudzīti un pasniedza to Arturam.

-Te būs līguma sākotnējais teksts, kurā esmu izdarījusi vairākus grozījumus, tomēr domāju, ka tie nav tik būtiski, lai jūs nevarētu sagatavot galīgo līguma variantu jau līdz pēcpusdienai,

Viņa nu gan zina, kā dodami rīkojumi, ar iek�ēju pretestību nodomāja Arturs, ta�u ārēji viņ� tikai piekrīto�i palocīja galvu.

- Tas nebūs grūti, - Arturs apliecināja.

- Un te būs �eks par visu pirk�anas summu.

Emma iedevajaunajam Einslijam aploksni un turpināja:

- Gribu, lai jūs izņemat naudu �odien pat, jo tad jūs dro�i varēsiet apgalvot Leitona kungam, ka nepiecie�amā summa ir jums uz rokas.

Emmas mirdzo�ās, zaļās acis brīdi pakavējās pie Artura. Viņa uzjautrināta secināja, ka jaunais jurists ir mēms no pārsteiguma.

- Manuprāt, ar Leitona kungu jums neradīsies nekādas problēmas. Manu priek�likumu viņ� nespēs noraidīt, - Emma sacīja. - Es zinu, ka mans sāncensis nav �obrīd spējīgs uz a�u pretsitienu.

-Ak, es no visas sirds jums pievienojos! - ar atbruņojo�u smaidu teica Arturs. - Vai varu jūs pirmdien uzaicināt uz pusdienām? Pirms mēs dosimies pie Leitona. Man tas sagādātu lielu prieku.

Emma liekuļoja no�ēlu.

- Ak kungs, es diem�ēl nevaru! Jūs esat ļoti laipns, bet esmu jau pieņēmusi kādu citu uzaicinājumu. Tiksimies jūsu birojā pulksten divos, ja jūs �is laiks apmierina, un pirms do�anās pie Leitona izskatīsim kopīgi līgumu.

Arturs apspieda vil�anos, kārtējo reizi pārliecinājies, ka viņa �arms uz Emmu neiedarbojas.

- Jā, tas būtu labi. Vai vēlaties ar mani vēl ko pārrunāt? - viņ� vaicāja, dedzīgi cerēdams, ka �ī tik�anās tik ātri nebeigsies.

Emmai nebija laika nodoties dīkai tērzē�anai, tāpēc viņa atbildēja:

- Nē, tas ir viss, kas man ar jums bija runājams.

Emma strauji piecēlās. Arī Arturs pielēca kājās un sniedzās pēc sava portfeļa. Emma pavadīja viņu līdz durvīm.

- Paldies, ka atnācāt, Einslija kungs! Un nododiet no manis sveicienus savam tēvam! Ceru, ka viņ� drīz izveseļosies.

*

Viņa ātri paspieda Arturam roku un atvēra durvis. Viņ� tika izvadīts no Emmas kabineta tādā tempā, ka gandrīz nepaspēja no viņas pieklājīgi atvadīties.

Palikusi viena, Emma pasmaidīja. Arturs Einslijs ir par sevi varen augstās domās, viņa nosprieda un tūlīt pat jau bija jauno cilvēku aizmirsusi. Emmas galvu atkal nodarbināja veikala lietas. Brīdi pēc Einslija aizie�anas kabinetā glu�i negaidīti iesoļoja D�o. Iepriek�ējā naktī apņēmusies izturēties pret vīru pēc iespējas sirsnīgāk, viņa tam mīļi uzsmaidīja, par atbildi saņemot D�o drūmo sejas izteiksmi. Emmai izdevās saglabāt smaidu uz savām lūpām - par spīti tam, ka viņa bija iztraucēta darbā un uz viņas laipnību tika reaģēts ar nepiedienīgu īgnumu. Emma jau atvēra muti, lai vaicātu, kāpēc D�o ir saīdzis, bet viņ� aiztaupīja sievai �īs pūles.

- Pie velna, ko tas Arturs Einslijs te darīja? - D�o norūca, apsēzdamies tajā pa�ā krēslā, kur pirmīt bija sēdējis jaunais advokāts.

- Viņ� ta�u ir mūsu juridiskais padomdevējs. Tikai nesāc man stāstīt, kas tev ienācis prātā, D�o!

- Viņa tēvs ir mūsu advokāts, - viņ� atcirta.

-Frcderiks Einslijs ir saslimis. Man jānokārto kāds steidzams darījums, un viņ� atsūtīja savā vielā Arturu.

- Man tas zellis nepatīk! - paziņoja D�o.

Viņa tonis bija tik rupj�, ka Emma satrūkās.

- Dieva dēļ, neesi ta�u tāds īgņa, mīļais! Es domāju, ka Arturs Einslijs ir patīkams cilvēks un spējīgs jurists.

- Viņ� taisās tev klāt, Emma. Tu esi kliente, kura valkā brun�us, un tas puisis ir īsts sievie�u mednieks. Viņ� ir izvirtulis!

Emma iesmējās.

- Ak, D�o, nu gan tu runā muļķības! Lai būtu kā būdams, viņa personiskā dzīve uz mums neattiecas.

- Man nepatīk, ka viņ� grozās tev apkārt, Emma. Esmu pamanījis, cik ļoti jaunais Einslijs cen�as iegūt tavu uzma-nibu. Viņ� tev glu�i vienkār�i uzmācas, būdams sasodīti pārliecināts par savu liktenīgo pievilcību.

Emma apspieda smaidu. D�o bija greizsirdīgs, un tas viņu attiecībās bija kaut kas jauns. Bet Emma nekad nebija devusi savam vīram iemeslu būt greizsirdīgam, un viņai arī nebija nodoma to darīt. Par vīrie�iem Emma tajā dzīves brīdī domāja vismazāk.

- Klausies, D�o, tu patlaban uztraucies glu�i par neko. Es neierosinu Arturu Einsliju uz �iem uzmanības pierādījumiem. Patiesību sakot, es tos pat neievēroju. Tā nav mana vaina, ka Einslija kungs savā vietā atsūtīja dēlu. Liecies nu mierā, mīļais, un nekļūsti bērni�ķīgs, - viņa samierino�i sacīja.

D�o pēk�ņi jutās muļķīgi un nokaunējies pasmaidīja.

- Tev laikam taisnība, - bet kas tas par steidzamu darījumu, kur� jākārto sestdienā?

Emma pastāstīja vīram par savu lēmumu pirkt Leitona fabriku, izskaidrodama iemeslus, kuru dēļ viņai jārīkojas tik steidzami.

- Pārsteigums bie�i vien ir vislabākais ierocis, - viņa uzsvēra. - Persijam Lomeksam �ķiet, ka Leitona fabrika viņam ir jau rokā. Viņ� domā, ka pārspējis mani viltībā, bet Lomekss kļūdās. Neviens mani viltībā nepārspēs. Nemū�am!

D�o raudzījās sievā ar neuzticību.

- Vai tev neliekas, ka tu gatavojies celt to, ko nespēsi panest? - viņ� iesaucās.

- Ko tu ar to domā? - Emma pārsteigta jautāja.

- Tev ir veikals, �Grcgsona vairumtirgotava� un �Lēdijas Hamiltones apģērbi� - pilnīgi pietiekami, lai tu būtu nodarbināta divdesmit �etras stundas diennaktī. Kur tu ņemsi laiku tai nolādētajai fabrikai?

Emma iesmējās.

- Es ta�u negrasos pati vadīt fabriku, D�o!

- Pazīstot tevi, Emma, es zinu, ka tu gribēsi aktīvi līdzdarboties tās pārvaldī�anā. Tu neko neatstāj nejau�ības varā, tāpēc būsi spiesta pati visu pārzināt. Cik esmu dzirdējis, Lci-tona fabriku nepiecie�ams pārkārtot, vai ne?

- Jā, tā ir. Bet es visu esmu rūpīgi apsvērusi. Man padomā izdarīgs pārvaldnieks.

- Kur� tad? Labu pārvaldnieku ir grūti atrast, to ta�u tu pati zini...

- Bens Endrūss. Es esmu...

- Bens Endrūss! Augstais Dievs, viņ� visu mū�u strādājis Tompsona fabrikā. Tu viņu no turienes prom nedabūsi.

-Nu gan tu kļūdies, D�o. Esmu vairākas reizes tikusies ar Bcnu, un viņ� ir ar mieru iet no Tompsona fabrikas prom. Bens tikai gaida manu uzaicinājumu. Pirms �etriem gadiem Tompsona fabrika nonāca jaunu īpa�nieku rokās, un Benam tur vairs nepatīk. Patiesību sakot, viņ� jau labu laiku domājis par promie�anu.

D�o pasmīnēja.

- Man jānoņem tavā priek�ā cepure, Emma. Darbiniekus tu proti izvēlēties. Bens ir sasodīti krietns vīrs. Neviens nepārzina vilnas ra�o�anu labāk par viņu. Tompsona fabrikas panākumi neap�aubāmi ir viņa nopelns.

Emma pamāja.

- Zinu. Un tas ir manu panākumu noslēpums. Es atrodu īstos cilvēkus un ļauju darboties patstāvīgi tiem, kuri to spēj. Esmu arī ļoti devīga. Piedāvāju Benam tādu algu, kādu pie tagadējiem saimniekiem viņ� nemū�am nesaņemtu!

Vērodams sievu ar tādu kā īgnu atzinību, D�o redzēja, ka viņas sejā prieku nomaina patiess triumfs. Viņ� nespēja noturēties neiesmējies. Galvu purinādams, D�o teica:

- Varu iedomāties, kā tevi iepriecina tas, ka nu tu būsi darba devēja cilvēkam, kura pakļautībā pati esi strādājusi Tompsona fabrikā. �o gandarījumu es tev no sirds novēlu.

- Nē, man tas ir vienaldzīgi, - Emma mierīgi atbildēja.

Un viņa sacīja taisnību. Emmu patiesi vairāk iepriecināja tas, ka bez Bcna Endrūsa viņai izdosies aizvilināt no Tompsona fabrikas vēl ari trīs priek�strādniekus un divdesmit vislabākās audējas. Bez Bcna prasmīgās vadības, turklāt ja aizies prom visvairāk pieredzēju�ās strādnieces, Tompsona fabrikai pienāks grūti laiki. Emma par to domāja ar neslēptu pacilātību. Tas bija viņas pirmais karagājiens pret Fērlijiem, kuri tobrīd bija fabrikas �D�. P. Tompsons un dēli� īpa�nieki.

- Apsveicu tevi, Emma! Tu beidzot esi kļuvusi par fabrikas īpa�nieci.

- Neapsveic mani priek�laikus, D�o! - iesaucās Emma. - Esmu māņticīga. Līgums ta�u vēl nav noslēgts.

- Ak, Emma, es ne mirkli ne�aubos, ka tas tiks noslēgts, - D�o teica ar savādu smaidu. - Tu vienmēr dabū to, ko vēlies, vai ne? Jātu esi kaut ko nolēmusi, tevi nekas nespēj apturēt. Tu traucies uz priek�u, pagrū�ot citus sāņus, un tev nerūp, vai kāds netiek samīts zem tavām kājām.

Emma paskatījās uz D�o, pārsteigta par viņa skarbajiem vārdiem un sarkastisko toni. Parasti viņa nelikās ne zinis par vīra dzēlībām, tomēr �oreiz nespēja novaldīt dusmas.

- Pēc taviem vārdiem, iznāk, ka es esmu ne�ēlīga un neiejūtīga. Tāda es neesmu vis. Es tikai rūpējos, lai mani darījumi būtu veiksmīgi. Turklāt man pa�ai neviens neko nav pienesis klāt uz paplātes. Viss, kas man pieder, ir iegūts ar smagu darbu, D�o.

-To es nevaru noliegt. Darbs ir tava visaptvero�ā kaislība, vai ne?

To sakot, D�o acis bija cietas kā akmens. Tās raudzījās Emmā ar nicinājumu.

Viņa nopūtās un sāka kārtot uz galda papīrus, nepacietīgi gaidīdama, kad D�o beidzot ies prom. Uz vārdu kauju viņa tobrīd nebija noskaņota.

- Kāpēc tu �orīt tik agri esi ieradies pilsētā? - Emma laipni vaicāja, lai mainītu sarunas tematu.

- Ie�u uz biroju. Neesmu paguvis izskatīt visas savu īpa�umu virsgrāmatas, - viņ� nevērīgi atbildēja un piecēlās.

- Pēc tam pusdieno�u ar Blekiju �Metropolē�. Gribu parunāt ar viņu par miecētavas pārbūvi - tai jāuzliek jauns jumts un jānostiprina aug�stāva balsti. Blckijs visu laiku bijis pārāk aizņemts, bet nu ir pienācis pēdējais brīdis ķerties pie �ī darba.

- Pasveicini viņu no manis un pasaki, ka es svētdien ieradī�os apciemot Loru.

Runājot par draudzeni, Emmas seja atmaiga.

- Es raizējos par Loru, D�o. Viņa nemaz nav atlabusi pēc priek�laicīgajām dzemdībām. Viņai vajadzētu atgūt spēkus. Es vēlētos kaut ko darīt Loras labā, lai...

- Tu tur neko nevari darīt, - iesaucās D�o. - Tā ir Ble-kija problēma. Viņam derētu sevi mazliet apvaldīt un nepadarīt Loru nemitīgi...

Viņ� aprāvās un nosarka.

- Grūtu, tu gribēji teikt, - Emma pabeidza vīra vietā.

- Savādi dzirdēt �ādu spriedumu no tavas mutes.

D�o ar rokas mājienu noraidīja �o dzēlienu, tomēr pietvīka vēl stiprāk.

-Turklāt tu jau tāpat daudz dari Loras labā. Tu rūpējies par �o sievieti tā, it kā viņa būtu mūsu ģimenes locekle.

- Viņa tāda arī ir! - Emma atcirta. - Lora ir mana vis-tuvākā draudzene, un es viņu izjūtu glu�i kā savu māsu. Loras labā es esmu gatava uz visu!

- To es zinu!

D�o devās uz durvju pusi.

- Tiksimies mājās, Emma. Uz redzīti!

- Uz redzē�anos, D�o!

Kad viņ� bija aizgājis, Emma, galvu purinādama, labu bridi noraudzījās uz durvīm, kuras D�o ar tādu sparu bija aizcirtis. Kāda bite viņam �orīt iedzēlusi, Emma gurdi prātoja. Viņai nebija laika raizēties par D�o un viņa bērni�ķīgajiem untumu izvirdumiem. Emma paņēma virsgrāmatas un ieslēdza tās seifā, tad vingriem soļiem un paceltu galvu atgriezās pie rakstāmgalda. Viņa teju, teju kļūs par fabrikas īpa�nieci un iegrūdis dunci D�eralda Fērlija mugurā. Emma skaļi iesmējās. Iespēja papla�ināt darījumus, pie viena kaitējot Fēr-lijiem, tā bija viņas sirdij tīkama likteņa ironija. Emma paskatījās uz savas astoņus gadus vecās meitas fotogrāfiju, kas sudraba rāmītī vienmēr atradās uz viņas rakstāmgalda.

- To sauc par taisno tiesu, Edvina, - Emma sacīja fotogrāfijai. - Tā ir taisnā tiesa mūsu abu labā. Turklāt tas ir tikai sākums.

Emma atspieda galvu pret krēsla atzveltni. Viņai atkal bija jādomā par karu, viņa centās paredzēt, kā tas ietekmēs rūpniecību un tirdzniecību. �o pārdomu rezultātā Emma pieņēma lēmumu - viņai jāpārtrauc da�u veidu pre�u pārdo�ana citiem veikalu īpa�niekiem. Emma bija pārliecināta, ka agrāk vai vēlāk noliktavu krājumi būs nepiecie�ami Hārtas veikalam. Jāierobe�o abu vēl paliku�o ceļojo�o aģentu darbība, jāsamazina to pre�u klāsts, kuras viņi drīkst piedāvāt Londonā un Man�estrā. Emma sāka domās rūpīgi izvēlēties preces, kuras gribētu paturēt pa�as veikalam.

- Vecā, labā �Gregsona vairumtirgotava�, - viņa tikko dzirdami nomurmināja. - Tas ir labākais līdzekļu ieguldījums, kādu jebkad esmu veikusi.

Un tā patie�ām ari bija. 1910. gadā, da�us mēne�us pēc laulībām ar D�o, Emma uzzināja, ka �Gregsona vairumtir-gotava� - vairumtirdzniecības sabiedrība, kas darbojās kā starpniece starp rūpniekiem un mazumtirgotājicm, ir bankr ota priek�ā un nopērkama par nieka gra�iem.

Emma to gribēja dabūt sev. Vēl vairāk - viņa vairum-tirgotavu kaislīgi iekāroja. Emma nolēma to nopirkt, saprazdama, ka, prasmīgi vadot vairumtirgotavas darbību, tā var nest milzīgu peļņu. Viņa jau sen meklēja iespēju, kā nopelnīt, iepērkot preces no rūpniekiem vairumā un par zemāku cenu. Bet �īs preces vajadzēja kaut kur uzglabāt. Vairumtirgotavas noliktavas ideāli atbilda �im nolūkam. Emma to nopirka par diviem tūksto�iem mārciņu un ar sev raksturīgo apsviedīgumu ātri tika vaļā no vecajām, nekvalitatīvajām precēm, ar kurām bija pieblīvētas Gregsona noliktavas. Viņa to izdarīja ar vienkār�u, bet dro�u paņēmienu - nolaida cenas ārkārtīgi zemu un pārdeva preces apkārtējiem veikaliņiem, kas bija priecīgi, ka var tās iegūt gadskārtējām izpārdo�anām.

Kā jau Emma to gudri bija paredzējusi, viņa ar �iem vecajiem krājumiem tīri labi nopelnīja. Izmantojot �o naudu un pārliecinot ra�otājus pie�ķirt viņai ilgtermiņa kredītus, Emma iepirka preces vairumā. Da�as nelielas apģērbu fabrikas pat sāka ra�ot savu produkciju vienīgi viņai, līdz ar to tādas preces kā Emmai Hārtai nevienam citam nebija, un viņa noteica tām saprātīgas cenas. Emma izmantoja arī �etru pieredzēju�u ceļojo�o aģentu pakalpojumus. Viņu darbības pamatā bija komerciālā ieinteresētība, un viņi palīdzēja Emmai apgādāt ar precēm arī Londonas, Lenka�īras un Skotijas mazumtirgotājus. Emmas stāvoklis patiesi bija apskau�ams -viņa varēja lēti apgādāt pati savus trīs veikalus, kas turklāt necieta no konkurences, jo pārējie veikali, kuri saņēma preces no �Gregsona vairumtirgotavas�, pēc Emmas viltīga aprēķina, atradās krietni tālu no Līdsas.

1911. gada sākumā, kad �Gregsona vairumtirgotavas� darbs jau ritēja gludi un ar panākumiem, Emma lūdza, lai D�o pārdod viņai trīs veikalus, kurus Emma līdz �im bija no viņa īrējusi, kā ari vēl piecus citus. D�o nebija gribējis veikalus pārdot, kaut Emma piedāvāja viņam piecus tūksto�us mārciņu. Ikgadējais ienākums no �o veikalu īres bija pavisam niecīgs - tikai piecdesmit mārciņas no katra, tāpēc viņa bija aizrādījusi D�o, ka pārdodot viņ� gūs tūlītēju labumu, turklāt no pa�a sievas.

- Es negribu gūt nekādu labumu, - bija pretojies D�o.

Viņ� paskaidroja, kāpēc dod priek�roku ikgadējai īres

maksas iekasē�anai, nevis tūlītējai peļņai.

- Bet es ta�u tev piedāvāju summu, kas līdzinās īres maksai par veikaliem desmit gadus uz priek�u, un pielieku vēl vienu tūkstoti klāt! - iesaucās Emma, gandrīz zaudējusi savaldību.

D�o bija nepielūdzams - viņ� negribēja �ķirties no saviem nekustamajiem īpa�umiem. Lai saglabātu mājās mieru un iepriecinātu Emmu, D�o bija gatavs uz kompromisu -izīrēt viņai arī pārējos piecus veikalus, pats tomēr paliekot par to īpa�nieku. Emmu �ī alternatīva sevi�ķi nesajūsmināja, jo viņai bija savi iemesli, kāpēc viņa vēlējās veikalus tie�i nopirkt. Emma D�o piedāvājumu vienaldzīgi noraidīja.

Izeju no strupceļa palīdzēja atrast Frederiks Einslijs, kur�, Emmai par pārsteigumu, kļuva par viņas sabiedroto un nesavtīgu atbalstītāju. Viņa spo�ais pārliecinā�anas talants un lokanā mēle uzveica pat iecirtīgo D�o.

-Tikai Emmas pa�aizliedzīgais darbs nodro�inājis �iem veikaliem panākumus, - Einslijs bija uzsvēris. - Pirms viņa

tos no tevis noīrēja, D�o, tie nesa vienīgi zaudējumus un pusi laika vispār stāvēja tuk�i. Vai tev ne�ķiet, ka Emma ir pelnījusi, lai viņai piederētu tas, ko viņa ar savām rokām izcēlusi saulītē? Veikali Emmai būtu labs nodro�inājums nākotnē. Un ko tad tu zaudē, manu zēn? Viņa tev piedāvā lielisku samaksu, turklāt atbrīvos tevi no rūpēm par veikalu uzturē�anu un remontu. Neesi nenovīdīgs, D�o, un pārdod viņai tos astoņus veikalus. Tev tas nāks tikai par labu, jo iegūtos piecus tūksto�us tu varēsi ieguldīt kādā daudz izdevīgākā pasākumā.

Vēlāk privātā sarunā Frcderiks Einslijs bija izteicis savu izbrīnu, ka D�o nav nodevis veikalus Emmai ar dāvinājuma aktu.

- To varbūt varēja noformēt par kāzu dāvanu, - galantais advokāts bija klusi piebildis.

Viņ� jūsmoja par Emmu, apbrīnodams viņas izcilo prātu un izveicību darījumos. Prasme rīkoties ar naudu un drosme riskēt - �īs īpa�ības Einslijs darījumu cilvēkos vērtēja visaugstāk. Viņ� uzskatīja, ka Emmas talants robe�ojas ar ģenialitāti.

Emma bija tikai sparīgi purinājusi galvu.

- Nē! Es vēlos tos veikalus no viņa nopirkt. Tad es zinu, ka tic patie�ām ir mani, un neviens nevarēs �o faktu ap�aubīt!

Frcderiks Einslijs labi saprata, kāds ir Emmas galīgais mērķis, un pievienojās viņas saprātīgajiem apsvērumiem. Lai palīdzētu Emmai sasniegt kāroto, viņ� ķērās pie citas taktikas. Einslijs bija norādījis D�o uz vairākām iespējām izdevīgi ieguldīt naudu, lai saņemtu augstas dividendes.

- Padomā par veikalu pārdo�anu Emmai! Tāda izdevība katru dienu vis nerodas, - viņ� it kā staip citu sacīja D�o. - Tic pieci tūksto�i darbosies tavā labā, nesot lielu peļņu.

D�o padomāja un galu galā pārdeva veikalus Emmai, kaut arī darīja to visai negribīgi, jo kopumā �ī rīcība lika viņam justies neveikli.

Emma bija zinājusi, ka nāksies ieķīlāt vairumtirgotavu, lai sadabūtu naudu veikalu pirk�anai, ta�u tas viņu neatturēja. Un Emma gribēja samaksāt D�o visu summu uzreiz. Pēc se�iem mēne�iem vairumtirgotavas ķīlu zīme bija izpirkta, bet pēc gada Emma jau varēja ķerties pie senlolota sapņa īsteno�anas - nopirkt Līdsā universālveikalu.

Lai iegūtu līdzekļus �ī nodoma piepildī�anai, viņa pārdeva visus astoņus Ārmlijas veikalus par divdesmit tūksto�iem mārciņu. D�o bija satriekts un apvainoja Emmu negodīgumā - viņa esot veikalus apzināti nopirkusi par pazeminātu cenu, lai vēlāk no �ī darījuma gūtu sev labumu. Viņ� brīdināja, ka tamlīdzīgai rīcībai bū�ot sliktas sekas.

- Muļķības! - Emma bija ledaini atcirtusi, sadusmota par vīra apsūdzo�o toni. - Es ta�u nepārdodu tikai ēkas, kā darīji tu, D�o. Kopā ar veikaliem tiek pārdoti arī lieli krājumi kvalitatīvu pre�u un milzīga klientūra, ko nodro�ina veikalu labā slava. Un kā tad ar veikalu remontu? Par to ta�u arī maksāju es.

D�o bija paraustījis plecus un noslēpis savu neapmierinātību aiz vienaldzības maskas. Viņ� paziņoja, ka nevēlas iedziļināties tik ap�aubāmos darījumos.

Emma bija izrādījusi lielu drosmi un pieredzēju�as spēl-manes pa�pārliecību - viņa ieķīlāja vairumtirgotavu par vēl lielāku summu nekā iepriek� un aizņēmās arī no bankas. Pievienojot par veikaliem iegūtos divdesmit tūksto�us, Emma varēja atļauties nopirkt Listera universālveikalu. Aizņemoties naudu no bankas, viņa bija galvojumā minējusi tie�i jauno veikalu, tāpēc bankas parādzīmes Emma izpirka pirmās -viņa negribēja, lai ar veikala nosaukumu asociētos nenokārtoti parādi. Vairumtirgotavas ķīlu zīmes Emmai izdevās izpirkt gada laikā.

Ass klauvējiens pie durvīm iztraucēja Emmu no pārdomām. Viņa pacēla acis. Ienāca Glcdisa.

-Tā esmu tikai es - atnesu jums tasi karstas tējas. Nodomāju, ka jums nebūtu par ļaunu to iedzert, pirms dosieties lejā uz veikala telpām.

- Paldies, Glcdisa! Jūs pret mani esat ļoti uzmanīga.

Emma atgrūda krēslu un uzcēla uz rakstāmgalda savas elegantās kurpēs ieskautās kājas. Tā nu viņa sēdēja, malkoja tēju un galvā izdarīja vairumtirgotavas noliktavu inventarizāciju. Viņas veikals būs labi apgādāts, kaut arī kar� ieilgtu, Emma secināja, un, ja vēl viņai - kā visiem spēlmaņiem -mazliet veiksies, kara radītie zaudējumi nebūs pārāk lieli.

Domas par fabriku neļāva Emmai pabeigt prātojumus par Hārtas veikala apgādi. Viņa dega nepacietībā tikt pie Leitona fabrikas. Tā bija apslēpta zelta raktuve. Tad Emma iztēlojās, kādu seju rādīs D�cralds Fērlijs, kad viņa pārvaldnieks, trīs priek�strādnieki un divdesmit labākās audējas paziņos par aizie�anu.

To maitu gaida patiess pārsteigums, Emma diezgan ļaunprātīgi nodomāja.

>

Edvins Fērlijs slaistījās ap Hartas universālveikalu, laiku pa laikam ielūkodamies kādā no skatlogiem. Viņ� pūlējās saņemt drosmi, lai ieietu iek�ā. Bet parasti Edvinam tās pietika vienīgi līdz veikala slieksnim.

Viņ� izlikās pētām elegantos vakartērpus, kas bija izlikti skatlogā, un atcerējās, kā pirmo reizi bija nogājis gar �o Komerciālās ielas izcilāko veikalu. Tas bija noticis apmēram pirms gada. Ieraudzījis izkārtni virs veikala durvīm, Edvins bija palicis stāvam kā zemē iemiets. Sudrabaini metāla burti uz violeti zilas pamatnes vēstīja, ka �is universālveikals pieder E. Hārtai. Sākumā viņ� bija nospriedis, ka tā ir nejau�a vārda sakritība, un turpināja ceļu, bet tad piepe�i griezās atpakaļ. Edvins bija jutis, ka viņam nebūs miera, ja nenoskaidros patiesību.

Edvins bijapiegājis pie �veicara un iztaujājis viņu, kam pieder jaunais, skaistais veikals. �veicars bija pieklājīgi paskaidrojis, ka īpa�niece esot Hārta kundze. Edvins bija uzdevis vēl da�us jautājumus, un atbildes viņam likās tik satrauco�as, ka viņ� bija steig�us devies prom. Edvins bija satriekts -�veicars viņam tik lieliski aprakstīja veikala īpa�nieci, ka

Edvinam vairs nebija ne mazāko �aubu - tā bija Emma. Pēc da�ām stundām viņ� saņēma apstiprinājumu arī no D�eralda, kas nespēja atturēties, nepiemetinājis vulgāru brīdinājumu, lai Edvins pieskatot savas bik�upogas. Edvins bija riebumā novērsies, apspiezdams dusmas un spēcigo vēlē�anos ietriekt dūri brālim sejā.

Kop� tā laika veikals viņu pievilka glu�i kā magnēts. Katru reizi, kad Edvins ieradās Jork�īrā, viņ� atrada iemeslu, lai viens pats dotos uz Līdsu - bez D�cinas. Un Līdsā kājas pa�as aizveda Edvinu uz Hartas universālveikalu. Viņa izjūtās valdīja pilnīgs sajukums. Beidzot Edvins bija sadū�ojies, lai ieietu iek�ā, un viņu apbūra elegantais telpu iekārtojums. Edvins apbrīnoja Emmas neap�aubāmos panākumus. Dīvaini, bet viņ� juta, ka lepojas ar Emmu. Edvins pēc tam vēl vairākas reizes bija iegriezies veikalā, cerēdams ieraudzīt Emmu, ta�u viņam neveicās. Edvins lamāja sevi par bērni�ķīgo uzvedību un katru reizi nosolījās, ka vairs nenodosies tik muļķīgām pa�mocībām.

Tomēr te nu viņ� atkal stāvēja - siltā augusta sestdienā, kad būtu vajadzējis atrasties Fērlijā kopā ar D�einu un citiem piederīgajiem. Viņ� lo�ņāja ap universālveikala skatlogiem, nespēdams saņemties, lai ieietu iek�ā. Edvins ilgojās kaut uz īsu brīdi ieraudzīt Emmu Hartu un vienlaikus baidījās nejau�i ar viņu saskrieties. Muļķis, Edvins nomurmināja bezspēcīgās dusmās par pa�a neizlēmību.

Gana aplūkojis vakartērpus, viņ� dziļi ievilka elpu, sakārtoja kaklasaiti un atvēra veikala durvis. Juzdamies neveikli starp sievietēm, kas iepirkās pirmajā stāvā, Edvins steig�us devās uz vīrie�u galantērijas nodaļu. Aizņemts ar savām domām, viņ� pat nepamanīja, ka daudzas sievietes viņu pavada ar apbrīnas pilniem skatieniem. Divdesmit se�us gadus vecais Edvins Fērlijs bija ļoti glīts vīrietis. Gara, spēcīga auguma - viņ� ar savu ārieni saistīja uzmanību. No tēva Edvins bija mantojis tieksmi pēc elegantiem apģērbiem, tāpēc alla� bija tērpies nevainojami piegrieztā uzvalkā. Tomēr tā bija Edvina seja, kura lika vairākumam sievie�u atskatīties. Viņa vaibsti bija diezgan asi, pat askētiski, ta�u jutekliskā mute un acu izteiksme liecināja par slēptu kaislību.

Galantērijas nodaļā Edvins lūdza, lai viņam parāda zīda kaklasaites. Pētīdams tās, Edvins paslcpus lūkojās pāri plecam, dedzīgi vēlēdamies ieraudzīt pūlī vienu vienīgu - nesalīdzināmi daiļu seju. Viņ� beidzot nopirka pelēku zīda kaklasaiti, kura viņam nemaz nebija vajadzīga, bet Edvinam bija neērti aiziet, neko nenopērkot, kad pārdevēja bija izrādījusi viņam tādu uzmanību un laipnību. Noraidījis piedāvājumu iesaiņot pirkumu kā davanu, viņ� samaksāja, paņēma sainīti un devās tālāk.

Izdarījis pirkumu, Edvins atklāja, ka sāk nomierināties, un, atguvis pa�pārliecību, viņ� lēnā gaitā apstaigāja pārējās universālveikala nodaļas, cenzdamies novilcināt laiku. Edvins apstājās pie letes, kur pārdeva parfimērijas preces, un nopirka divas pudelītes ar dārgām fran�u smar�ām - vienu savai sievai D�einai, otru-tantei Olīvijai. Vēlēdamies uzkavēties te ilgāk, viņ� lika, lai katru pudelīti atsevi�ķi iesaiņo kā dāvanu. Jaunā un simpātiskā pārdevēja palocīja galvu, pasmaidīja un ķērās pie darba. Edvins nevērīgi atspiedās pret leti, bet viņa gai�pelēkās ticis uzmanīgi pētīja veikala apak�stāvu. Edvins pagriezās, lai paskatītos uz veikala galveno kāpņu pusi.

Un tad viņ� ieraudzīja Emmu.

Viņa nāca lejā pa kāpnēm. Edvinam aizrāvās elpa. Emma bija skaistāka nekā jebkad, elegantais, melnais zīda tērps plūsto�i vijās ap viņas daiļi veidoto augumu. Edvins uzreiz novērtēja Emmas iznesību un pa�cieņu. Viņas skaistums bija pilnībā uzplaucis. Kāpņu pagriezienā Emma apstājās, lai aprunātos ar kādu pircēju. Viņas dzīvā seja staroja. Edvins nenolaida no Emmas acis, kā apburts vērdamies neparasti valdzino�ajā, ovālajā sejā. Viņam sāka me�onīgi dauzīties sirds.

Edvins nebija Emmu Hartu redzējis deviņus gadus, bet tobrīd viņam �ķita, ka vēl vakar Emma ir gulējusi viņa skavās tīreļa klin�u alā. Edvinam gribējās skriet Emmai klāt, lūgt piedo�anu un iztaujāt par bērnu. Bet viņ� neuzdro�inājās to darīt. Edvinam bija līdz izmisumam skaidrs, ka Emma viņu atstumtu, tāpat kā viņ� bija atstūmis Emmu tajā �ausmīgajā rītā Fērlijholas ro�u dārzā.

Emma pa to laiku bija nokāpusi lejā un cēli soļoja no vienas pirmā stāva pre�u nodaļas pie nākamās. Lepni paceltā galva un pārliecinātā gaita �ķita apliecinām: �Tas ir mans veikals. Te es esmu saimniece.� Tad Edvins - sev par lielām �ausmām-pamanīja, ka Emma nāk tie�i uz viņa pusi. Edvins stāvēja kā piekalts - viņ� nespēja nedz izkustēties no vietas, nedz novērst seju. Edvina krūtīs dobji atbalsojās sirdspuksti. Emma apstājās pie kādas letes un sāka sarunāties ar pārdevēju. Edvins atvieglots nopūtās. Sarunādamās Emma paraudzījās pāri plecam, un Edvinam �ķita, ka tā skatās tie�i uz viņu. Edvins sastinga. Emmai bija nevaļīga sejas izteiksme, un viņas acis ātri pārsviedās uz juvelierizstrādājumu nodaļu. Emma papurināja galvu, noliecās uz priek�u un turpināja sarunu. Vai viņa bija Edvinu redzējusi? Varbūt redzēja, bet nepazina? Pēdējo iespēju Edvins tūlīt pat noraidīja. Viņ� pa �iem gadiem nebija daudz mainījies, turklāt tik ļoti līdzinājās savam tēvam, ka nevienam nevarēja rasties �aubas par viņa identitāti.

Pārdevēja uzrunāja Edvinu, un viņ� sarāvās. Edvins saņēmās un pievērsa uzmanību meitenei, kura, visu laiku laipni tērzēdama, sniedza viņam abus sainī�us un rēķinu. Edvinam galvā �alca, un viņ� tik tikko spēja sadzirdēt pārdevējas balsi. Viņ� ar pūlēm savaldījās, lai, saņemot pirkumu, viņa rokas netrīcētu. Meklēdams naudasmaku, Edvins ar acs kaktiņu manīja, ka Emma tuvojas. Viņ� nodūra galvu, un sirds viņam kāpa vai pa muti ārā.

Emma pagāja Edvinam garām tik tuvu, ka viņ� būtu varējis tai pieskarties. Klusi no�aukstēja viņas tērpa zīds, un gaisā novirmoja viegla, svaiga smar�a. Tā smar�oja savvaļas lilijas, Edvins sajuta skaudras sāpes, un viņam bija jāapvalda dedzīgā tieksme satvert Emmas roku.

Un tad viņa bija prom. Edvins noskatījās, kā Emma nozūd nākamajā nodaļā, pa ceļam uzsmaidīdama pircējiem un sveicinādama tos ar galvas mājienu.

Edvins samaksāja un nedro�ā gaitā neatskatīdamies izgāja no universālveikala. Viņ� jutās galīgi salauzts. Sirdi stindzināja ledaina vientulības apziņa. Edvins apjauta, ka viņ� ir neatgriezeniski zaudējis kaut ko savai dzīvei ļoti būtisku.

Neko neredzo�ām acīm Edvins virzījās cauri gājēju straumei uz pilsētas skvēra pusi. Nē, viņ� redzēja - bet tā bija Emmas seja, kas nemitīgi vīdēja Edvina acu priek�ā. �o seju viņ� nespēs aizmirst visu mū�u. Tā bija glu�i kā ar nokaitētu dzelzi iededzināta Edvina smadzenēs. Dziļi elpojot, viņam beidzot izdevās sevi nomierināt, un Edvins mēķtiecīgi gāja uz galveno pastu - viņ� piepe�i bija kaut ko izlēmis, un nekas nespētu viņu no nodomātā atturēt.

Ātri nokārtojis darījumu pastā, Edvins devās uz savu automobili, kas bija novietots pie dzelzceļa stacijas. Iesēdies dcimlerā, viņ� lika, lai �oferis brauc uz mājām, bet pats atslīga pakaļējā sēdeklī, juzdamies sagrauts un iztuk�ots.

Atceļa uz Fērliju Edvins domāja par Emmu. Atkalredzē�anās bija atstājusi uz Edvinu tik satrieco�u iespaidu, ka viņ� saprata, kāpēc bija pēc �ī brī�a gan ilgojies, gan centies to novilcināt. Emma bija pamodinājusi viņā senaizmirstas jūtas un likusi Edvinam sāpīgi apzināties, cik tuk�a ir viņa dzīve. Emma bija sabikstījusi ogles Edvina vainas un kauna sārtā, kuru viņam nekad nebija izdevies pilnībā apdzēst.

Atmiņas par Emmu mocīja Edvinu. Kāpēc viņam nebija lemts gūt apmierinājumu citu sievie�u skavās? Un viņu Edvinam pēdējo piecu gadu laikā nebija trūcis. Kādēļ, ak Dievs, kādēļ viņ� neatlaidīgi meklēja sievieti, kura kaut nedaudz līdzinātos Emmai? Mū�dien Edvins lūkojās pēc otras Emmas. Viņu neatvairāmi pievilka zaļas acis, sarkanbrūni mati, zī-�aina, balta āda, ta�u, tuvojies kārtējai līdziniecei, Edvins nenovēr�ami piedzīvoja vil�anos, neapmierinātību un vēlējās �o sakaru pēc iespējas ātrāk pārtraukt. Emmas tēls vajāja viņu gan nomodā, gan miegā.

Edvinam bija jādomā arī par viņu abu bērnu. Viņ� dedzīgi ilgojās to redzēt. Ja bērns bija dzīvs, tam tagad vajadzēja būt astoņus gadus vecam. Protams, bērns bija dzīvs, Edvins sev stingri sacīja, gribēdams ticēt, ka daļiņa no viņa un Emmas ir apvienojusies un pastāv jaunā, cilvēciskā būtnē. Vai tā bija meitene vai zēns? Vai tas līdzinājās Emmai vai Edvinam? Varbūt bērnā bija sajauku�ās viņu abu īpa�ības?

Edvina bālajā sejā pavīdēja rūgts smaids, automobiļa salona puskrēslā pie�ķirot tai spokainu izteiksmi. Kāda likteņa ironija - Emma bija dzemdējusi viņam bērnu, nebūdama Edvina likumīgā sieva, un �is bērns viņam bija aizliegts, turpretim D�eina ne reizi nebija kļuvusi grūta un nespēja dāvāt Edvinam dēlu vai meitu, pēc kuriem viņ� tik ļoti ilgojās. Ja D�eina būtu dzemdējusi bērnu, viņu kopdzīve varbūt kļūtu vieglāk pacie�ama. Edvins domās salīdzināja Emmu ar D�cinu. Viņam nevajadzēja �o sievieti precēt. Vajadzēja pretoties ģimenes spiedienam. Viņa neauglīgā, garlaicīgā, neizteiksmīgā sieva! Viņa bija tas krusts, kas Edvinam �ajā dzīvē jānes. Nē, tā bija negodīga, necienīga doma. Viņ� nedrīkstēja nosodīt nabaga D�einu. Viņa bija jauka un mīlo�a, un tā nebija viņas vaina, ka Edvins viņai nespēja atbildēt ar to pa�u. Viņ� piederēja Emmai Hartai, un kaut ko mainīt �ajā apstāklī varēs tikai nāve.

Visu pēcpusdienu un arī vakaru Edvins bija sava drūmā garastāvokļa varā. Viņ� ar mokām pārcieta ģimenes pusdienas, kas viņam �ķita ievelkamies ilgāk nekā parasti. Pie galda lika pieklājīgi tērzēts, bet gaisotne bija saspringta. Edvins bija priecīgs, kad tēvs viņu uzaicināja doties uz bibliotēku. Viņ� i/juta arī milzīgu atvieglojumu par to, ka D�eralds nebija ieradies, jo kop� atgrie�anās no Līdsas Edvins meklēja iespēju aprunāties ar tēvu vienatnē.

Ēdams Fērlijs piepildīja glāzes, un viņi apsēdās pie kamīna. Tēvs draudzīgā tonī stāstīja par da�ādām mazsvarīgām lietām, līdz Edvins beidzot saņēmās un viņu pārtrauca.

- Tēv, man ar tevi par kaut ko jārunā, - Edvins strauji izgrūda.

Ēdams cie�i paraudzījās uz dēlu un sarauca pieri.

- Tu to saki tik nopietnā tonī, Edvin. Patiesībā tu jau visu vakaru biji tāds kā saīdzis. Ceru, ka nav atgadījies nekas slikts.

- Nē, tēv, viss ir kārtībā.

Edvins vilcinādamies nokrem�ļojās.

- Gribu, lai tu zinātu, ka es �odien pieņēmu kādu lēmumu. Es iestā�os armijā. Nekavējoties.

Ēdamam pārvērtās seja, un viņ� ar pārspīlētu uzmanību nolika brendija glāzi uz galda.

-Edvin, nevajag steigties! Kar� tikai nupat sācies. Tev nevajadzētu pa galvu pa kaklu mesties uz fronti, iekams nav zināms, kā attīstīsies karadarbība. Lūdzu, apdomā �o soli prātīgi, manu zēn!

- Es nepārdomā�u. Es to nevaru. Man �ēl, ka sagādāju tev raizes, bet man ir jāiet. Lūdzu, mēģini mani saprast!

- Edvin, patlaban uz fronti tiek lūgti doties tikai neprecēju�ies vīrie�i.

- Jā, es to zinu, tēv. Un tomēr esmu nolēmis.

Edvins piecēlās, paņēma �The Yorkshire Morning Gazette�, kas stāvēja uz bibliotēkas galda, un teica:

- Man nevajadzētu tev lasīt �o valdības uzsaukumu, tēv. Tu noteikti to jau esi izlasījis pats, jo avīzē tas publicēts vairākas dienas pēc kārtas. Bet es tomēr izlasī�u tev to priek�ā vēlreiz.

- Klau, Edvin... - Edams iesāka.

Edvins pacēla roku un pievērsās avīzei, lēnām un rūpīgi lasīdams tur nodrukāto tekstu.

Jūsu karalis un dzimtene jūs aicina! Vai jūs atsauksieties tēvzemes aicinājumam? Tie�i �ajā brīdī impērija atrodas uz pasaules vēsturē vēl nepieredzēta kara sliek�ņa. Krīzes apstākļos dzimtene lūdz visus jaunos vīrie�us saslēgties cie�ās rindās ap mūsu karogu un stāties armijā. Ja katrs patriotiski noskaņotais jaunais vīrietis atsauksies uz tās aicinājumu, Anglija un impērija kopumā kļūs stiprāka un vairāk vienota nekā jebkad agrāk. Ja neesat precējies un jūsu vecums ir no astoņpadsmit līdz trīsdesmit gadiem, atsaucieties tēvzemes lūgumam un dodieties uz tuvāko iesauk�anas punktu, kura adresi varat uzzināt jebkurā pasta nodaļā. PIEVIENOJIETIES ARMIJAI JA U �ODIEN!

Edvins nometa avīzi atpakaļ uz galda un apsēdās uz sofas, uzmanīgi vērodams tēvu.

Ēdams gurdi purināja galvu.

- Ak, Edvin, Edvin, tev nav jāapelē pie manām patriotisma jūtām! Es zinu, ka mūsu valstij draud briesmas, bet es raizējos par tevi. �is valdības uzsaukums domāts neprecētiem vīrie�iem. Lūdzu tevi, Edvin...

- Par vēlu, tēv! �opēcpusdien, kad biju Līdsā, es jau pieteicos armijā. Iesauk�anas punktā man jāierodas pirmdien.

-Ak mans Dievs! Edvin!

- Piedod, tēv! Lūdzu, nedusmojies un dod man savu svētību! Es negribētu aiziet, nesaņēmis tavu piekri�anu...

- Augstā debess, Edvin, man nemū�am nevajadzētu to pieļaut.

Ēdams pielēca kājās un apsēdās dēlam līdzās uz sofas. Viņ� aplika roku Edvinam ap pleciem, un vienu �ausmīgu brīdi Ēdamam pat likās, ka viņ� sāks raudāt.

-Labi, manu zēn, nemalsim tuk�us niekus. Es, protams, būtu vēlējies, lai tu mazliet nogaidi. Bet, dabiski, savu svētību es tev nelieg�u.

- Paldies, tēv!

Ēdams piecēlās un pagatavoja sev vēl vienu brendija un sodas dzērienu. Viņ� atspiedās pret kamīna dzegu un ar sāpju pilnām acīm lūkojās dēlā. Es jau vairākas dienas jutu, ka viņ� to darīs, Ēdams domāja, tomēr tas nepadara man �o mirkli vieglāku.

- Ja es būtu tavos gados, noteikti rīkotos tāpat, - sacīja Ēdams. - Un mans tēvs dro�i vien būtu juties tie�i tā, kā patlaban jūtos es.

Viņ� papurināja galvu.

- Bet tu vēl esi tik jauns, Edvin! Tik jauns!

- Tādi ir visi angļu vīrie�i, kuri iestājās armija, tev.

Ēdams uzmeta viņam asu skatienu.

- Vai tu jau esi par to runājis ar D�einu, manu zēn?

Edvins apstiprino�i palocīja galvu.

- Es viņai pateicu, kad mēs pārģērbāmies pusdienām. D�eina bija satriekta, bet viņa mani saprot. Viņas ģimenē vīrie�i alla� ir devu�ies karā. D�cinas brālis mums sacīja, ka pieteik�oties nākamnedēļ.

- Skaidrs, - Ēdams domīgi novilka. - Vai D�eina pārcelsies pie mums uz Dienvidodlijas ielu? Mēs būtu iepriecināti. Manuprāt, viņai nevajadzētu palikt vienai pa�ai ītonas skvērā. Lielajā mājā, būdama kopā tikai ar kalpotājiem, D�eina jutīsies ļoti vientulīgi.

- Paldies par piedāvājumu, tēv! Es augstu vērtēju tavu laipnību, ta�u D�eina man sacīja, ka viņa grib nākamnedēļ aizbraukt uz Londonu, aizslēgt māju un atgriezties Jork�īrā. D�eina vēlas apmesties pie sava tēva, jo pēc viņas brāļa aizie�anas tēvs paliks viens. D�einai patīk dzīvot laukos, un es domāju, ka �ajos apstākļos tas viņai būtu vislabākais atrisinājums. Vai tev tā neliekas?

- Jā, protams, Edvin. Nu, tā rādās, ka viss ir nokārtots, -Ēdams nobeigumā sacīja, drūmi raudzīdamies ugunī.

Pēc īsa klusuma brī�a Edvins ieteicās:

- Tēv, es gribu tev kaut ko iedot. Glabāju �o lietu jau daudzus gadus.

Viņ� iebāza roku �aketes kabatā un izņēma no tās kādu

5 >

zīda mutautā ielītu priek�metu. Edvins pasniedza vīstokli Ēdamam, kas to izklaidīgi paņēma.

Kamēr tēvs raisīja vaļā mutautu, Edvins turpināja:

- Atradu to jau krietni sen. Tagad es gribētu, lai tas glabājas pie tevis. Zinu, ka �o portretu esi gleznojis tu. Tā jaunā sieviete ļoti līdzinās tantei Olīvijai.

Ēdams skatījās uz apaļo, gludo oli zīda mutautā, nespēdams novērst acis no skaistās meitenes sejas. Eļļas krāsas bija ļoti labi saglabāju�ās. Viņ� pārvilka glezniņai ar pirkstu.

- Vai tu to esi pārklājis ar laku, Edvin?

- Jā, tēv. Es to darīju, lai saglabātu krāsas.

Ēdams joprojām raudzījās uz oli, un pamazām viņā modās neskaidras atmiņas. Viņ� bija apgleznojis �o akmeni, būdams septiņpadsmit gadus vecs vai ap to laiku. Gadu desmiti pa�ķīrās, un Ēdams redzēja meiteni stāvam zem Laimes Virsotnes pārkaru klintīm. Vēj� plivināja viņas tum�os matus, bet no zilajām acīm staroja gaisma. Viņ� dzirdēja meitenes kluso balsi: �Edām, man būs bērns.�

Edvins izbrīnījies lūkojās tēvā, viņa savādās sejas izteiksmes samulsināts.

- Tā ta�u ir tante Olīvija, vai ne? - viņ� uzstāja, pārtraukdams tēva atmiņu vīzijas.

Ēdams Fērlijs neatbildēja. Viņ� smaidīja, jo bija atcerējies. Patiesību sakot, viņ� tā īsti nemaz nebija aizmirsis. Ēdams gandrīz maigi ievīstīja oli mutautā un sniedza to atpakaļ Edvinam.

- Glabā to pie sevis, manu zēn! Tu esi atradējs, un es gribu, lai �is portrets būtu pie tevis. Kādu dienu es tev pastāstī�u, ar ko manā dzīvē saistās �is akmens. Patlaban nav īstais brīdis.

Viņ� ziņkārīgi uzlūkoja dēlu.

- Jādomā, ka tu to atradi tajā vecajā alā pie Remzdenas klints, vai ne?

Edvins cie�i vēroja tēvu.

- Jā, tā bija.

Viņ� norija siekalas un turpināja:

- Man tev jāsaka vēl kaut kas. Jau sen gribēju ar tevi par to runāt. Diem�ēl man nepietika drosmes. �is gadījums ir pārāk ilgi mocījis manu sirdsapziņu. Pirms dodos karā, es gribētu to atvieglot.

Ēdams apsēdās atzveltnes krēslā un virpināja rokā glāzi.

- Tad atvieglo savu sirdsapziņu, Edvin! - viņ� laipni sacīja. - Varbūt tev kļūs vieglāk pēc tam, kad būsi ar mani runājis. Centī�os tevi uzklausīt ar visdziļāko izpratni.

- Redzi, tas bija tā, - Edvins nervozi iesāka. - Ak Dievs, man jāiedzer vēl!

Viņ� pielēca kājās un aizsteidzās pie bufetes.

Viņ� līdzinās man ne tikai ārējā izskata ziņā vien, nodomāja Ēdams, arī citas īpa�ības mums ir kopīgas. Viņ� aizsmēķēja cigareti un atspiedās pret krēsla atzveltni, gaido�i noraudzīdamies Edvinā. Viņ� man tagad stāstīs par Emmu Hārtu un bērnu, Ēdams domāja, un viņu pārņēma �ēlums pret dēlu.

y

Lords Ki�eners bija iecelts par kara ministru, un viņam ar pirmo aicinājumu bija izdevies savākt simt tūksto�us viru lielu armiju. Vinstons �ēr�ils savukārt bija gādājis, lai flote būtu kaujas gatavībā. No 6. augusta līdz 20. augustam pirmās britu armijas divīzijas �ķērsoja Laman�u. Neviens kuģis netika nogremdēts, neviens karavīrs nezaudēja dzīvību. Tas bija britu Karaliskās flotes aizgādņa Vinstona �ēr�ila triumfs. Mobilizācija ritēja pilnā sparā, un drīz vien kar� bija skāris gandrīz katru ģimeni.

Slaktiņ� bija sācies, nesot sev līdzi drupas un posta�u. Pienāca 1915. gads. Simtiem tūksto�u jauno vīrie�u, jaunās paaudzes cerība, bija noliku�i savu galvu Francijas un Beļģijas asiņainajos kaujaslaukos.

Likme �ajā vēsturiskajā spēlē britiem un viņu sabiedrotajiem bija ne�ēlīga: izdzīvo�ana vai iznīcība. Visi saprata, ka tas, kas notiek, nav tikai kauja par kādu cietoksni vai teritoriju. Tā bija cīņa par katras nācijas neatņemamajām tiesībām dzīvot un attīstīties saskaņā ar savu gribu.

Tāpat kā visi citi saprātīgie cilvēki, arī Emma Harta-

Loutcrc bie�i vien prātoja, kādas būs kara sekas un kā tās ietekmēs darījumus, tomēr pārmērīgi viņa domām par nākotni nenodevās. Emma dzīvoja galvenokārt konkrētajam brīdim un tiem apstākļiem, kādi tajā mirklī pastāvēja. Viņa nelaida garām kara laika radītās komerciālās izdevības un krāja naudu. Kad Emmai reizēm uzmācās sirdsapziņas pārmetumi par to, ka viņa gūst labumu no kara, viņai izdevās ar vienkār�u un praktisku loģiku savas �aubas izkliedēt. Emma sprieda tā: kādam ir jāra�o formastērpi karavīriem, un, ja to nedarīs viņa, tad darīs citi. Patiesību sakot, citi to jau arī darīja. Vairums manufaktūras uzņēmumu Anglijas ziemeļos ra�oja gan haki, gan zilas krāsas audumus kā Lielbritānijas, tā sabiedroto karaspēka vajadzībām. Jork�īrā vien tika sara�ots miljoniem jardu auduma, no kura �ūdināja formastērpus kājniekiem, jūrniekiem un gaisa spēku karavīriem.

Tajā laikā Emma sevi visu veltīja darbam, atstājot novārtā ģimeni. Reizēm viņai uzmācās vainas sajūta, tomēr Emma ne�austīja sevi ar pa�pārmetumiem, jo zināja, ka cilas izejas nav. Darbs diktēja savus noteikumus, un viņa traucās no sava veikala uz �Gregsona vairumtirgotavu�, no Leitona vilnas fabrikas uz apģērbu �ū�anas fabriku, visur nesdama līdzi sev raksturīgo aizrautības un lietpratības gaisotni. Un tomēr diena Emmai alla� likās par īsu, lai pagūtu paveikt visu iecerēto.

Viņai par atvieglojumu, universālveikals turējās līmenī un nopietnus zaudējumus necieta. Emma ar �Gregsona vai-rumtirgotavas� krājumiem rīkojās ļoti taupīgi, un viņai bija izdevies atrast vēl arī da�us citus pre�u avotus. Bena Endrūsa prasmīgā vadībā darbs Leitona fabrikā ritēja gludi, un lielie valdības pasūtījumi tika izpildīti bez mazākās aizķer�anās. Sākoties karam, Emma un Deivids bija vienoju�ies, ka uz laiku pārtrauks ra�ot �Lēdijas Hamiltoncs apģērbus�. Visas apģērbu �ū�anas fabrikas jaudas tagad izmantoja formastērpu �ū�anai. Peļņa, ko Emma ieguva no visiem saviem uzņēmumiem, auga augumā.

Aukstā 1915. gada decembra pēcpusdienā Emma sēdēja līdzās �oferim kādā no Hārtas veikala pre�u izvadā�anas automobiļiem, un viņas prātu tobrīd nebūt nenodarbināja darījumi. Emma brauca pie Deivida un domās apcerēja gaidāmos Ziemassvētkus. Viņa bija nolēmusi nosvinēt tos krā�ņi - cik nu tas būs iespējams kara laika ierobe�otajos apstākļos, visapkārt valdot drūmam noskaņojumam.

Frenkam vajadzēja atbraukt uz vairākām nedēļām atvaļinājumā, un Emma ar glu�i bērni�ķīgu nepacietību un satraukumu gaidīja brāli. Novembrī viņ� bija ievainots, bet, par laimi, ievainojums nebija nopietns. Lode bija skārusi Frcnka labo plecu, un veselības atgū�anai viņ� tika pārsūtīts uz Angliju. Ja arī Vinstons ierastos atvaļinājumā, ģimene būtu pilnā sastāvā, tomēr Emma reāli apzinājās, ka uz to nav ne mazāko cerību. Flote bija ierauta pa�ā kauju mutulī, un ziņas, kas pienāca no frontes, nebija iepriecino�as. Lai bulu kā būdams, Emma gādās par Ziemassvētku āmuļa zaru, eglīti, tītara cepeti, plūmju pudiņu un visiem tradicionālajiem jaukumiem, karstvīnu un dāvanas ieskaitot. Bet vissvarīgākais bija tas, ka viņa nodro�inās Frenkam tik nepiecie�amo mīlestību, mieru un visus citus mājas dzīves labumus.

Da�u minū�u laikā kravas automobilis bija sasniedzis Jorkas ceļu un apstājās pie apģērbu �ū�anas fabrikas. Emma lika �oferim viņu uzgaidīt un iesteidzās iek�ā. Atvērusi Deivida kabineta durvis, Emma pārsteigta ieraudzīja tur sē�am Ābrahamu Kalinski.

Viņas vecais draugs piecēlās un sirsnīgi apskāva Emmu.

Ābrahama spo�ās acis līksmi nozibsnlja aiz briļļu stikliem. Atzinīgi nopētījis Emmu, viņ� teica:

- Tu izskaties brīni�ķīgi, Emma, un es ļoti priecājos tevi redzēt. Mēs tik sen neesam tiku�ies.

Emma pasmaidīja.

- Kā jums klājas? Un kā dzīvo Kalinska kundze?

- Mums abiem klājas labi. D�cnesa vienmēr apjautājas par tevi. Viņai tevis pietrūkst, Emma. Un man arī.

- Man ļoti �ēl, ka pēdējā laikā neesmu varējusi jūs apciemot, - teica Emma, un uz viņas lūpām pavīdēja skumīgs smaids. - Diem�ēl darbs paņem mani visu, tā ka nav pat iespējams atlicināt kādu brīdi draugiem.

- Ak jā! Mana mazā Emma ir kļuvusi par bir�as magnāti! - iesaucās Ābrahams, ar mīlestību un lepnumu lūkodamies Emmā.

Emmas panākumi veco ebreju joprojām pārsteidza. Viņam tie �ķita jo nozīmīgāki tie�i tāpēc, ka Emma bija sieviete.

Deivids piecēlās no rakstāmgalda, kur bija sēdējis, nepārprotami ieracies papīru kalnos. Viņ� iesmējās.

- Neesi nu tik pārsteigts, tēt! Es jau pa�ā sākumā pareģoju, ka viņa ies tālu.

Deivids piegāja pie Emmas, satvēra viņu aiz pleciem un noskūpstīja uz vaiga. Arī Emma automātiski apskāva Dci-vidu. Viņa juta vīrie�a spēcīgo roku stingro pieskārienu, un Emmas pa�as pirksti tiecās piekļaut Deividu cie�āk. Viņi atrāvās viens no otra un, neatlai�ot rokas, pārmija ilgu, zīmīgu skatienu.

Ābrahams Kalinskis vēroja abus ar tēvi�ķīgu labvēlību, bet klusībā nodomāja: �Mans dēls. Mans dēls. Viņ� pārāk ilgi tur Emmu apskautu. Ak, un es zinu, kas tas ir par skatienu, kas vīd viņa acīs! Mīļais Dievs, kaut viņa sieva Rebeka un

Emmas vīrs Dzo to nekad nepamanītu!� Nokrem�ļojies Ābrahams sacīja:

- Nāc nu �urp, Emma! Apsēdies te, man līdzās!

Viņ� norādīja uz krēslu pie rakstāmgalda.

Emma apsēdās un teica:

- Ceru, ka nav atgadījies nekas ļauns, Deivid. Kapec tu tik steidzīgi vēlējies mani redzēt?

Deivids atspiedās pret krēsla atzveltni, un viņa mo�ās, zilās acis meklēja Emmas skatienu.

- Man tev ir jāizsaka kāds priek�likums, un es ceru, ka tu to pieņemsi un atbalstīsi manu nodomu.

Emma nepiespiesti iesmējās.

- Tu ta�u zini, ka es bezgalīgi paļaujos uz tavu spriedumu pareizību. Par ko ir runa?

- Tētis pēdējā laikā ir mazliet paguris. Viņ� gribētu strādāt ar mazāku slodzi.

Deivids aizdedzināja cigareti.

- Mēs pārrunājām viņa problēmas, un man �ķiet, ka esmu atradis risinājumu, kas apmierinātu mūs visus. Iedomājos, ka mēs ta�u varētu apvienot savus uzņēmumus, ņemot tēva fabriku savā pārvaldī�anā. Protams, viņ� turpinātu strādāt, bet, tā kā viss organizatoriskais darbs gultos uz mūsu pleciem, tētim būtu daudz vieglāk.

Deivids uzmeta Emmai vaicājo�u skatienu.

- Nu, ko tu par to saki?

Emmai atbilde nebija ilgi jāpārdomā - viņa ļoti labi saprata, kādas darbības papla�inā�anas iespējas slēpjas aiz �ī priek�likuma. Tas bija milzīgs darbaspēka un jaudu papildu potenciāls.

- Lielisks priek�likums, - viņa teica un pagriezās pret Ābrahamu. - Vai jūs būsiet apmierināts, ja mēs tā rīkosimies, Kalinska kungs?

- Protams, Emma! Un D�enesa arī par to priecāsies. Viņa par mani raizējas. Tik briesmīgi raizējas, ka cs sāku raizēties par viņas raizē�anos, - Ābrahams atsaucās, mazliet vainīgi iesmiedamies.

- Nu tad apvienosim abus uzņēmumus, - sacīja Emma.

- Es esmu �par�. Turklāt patlaban noteikti ir īstais brīdis to darīt.

- Mums �ajā sakarā jāpārrunā vēl neskaitāmas detaļas, bet, pirms mēs tajās iedziļināmies, es gribētu tev darīt zināmus manus personiskos uzskatus par �o lietu, - teica Deivids.

- Es domāju, ka mums tēva uzņēmums ir jānopērk, maksājot viņam par to godīgu cenu - tā, lai viņ� no �ī darījuma gūst arī materiālu labumu. Galu galā tēvs gadiem ilgi ir strādājis, lai viņa fabrika nostabilizētos un uzplauktu. Iecelsim viņu par pa�a uzņēmuma direktoru un maksāsim direktora algu. Manuprāt, viņam, tāpat kā mums abiem, pienāktos arī daļa no gūtās peļņas. Kādas ir tavas domas par �ādiem fabrikas pārņem�anas noteikumiem, Emma?

- Es pilnībā pievienojos tev, Deivid. Tavs tēvs ir pelnījis pienācīgu atlīdzību par savu garo darba mū�u. Domāju, ka par cenu jūs varat vienoties bez manis - esmu pārliecināta, ka piekritī�u tam, ko jūs abi būsiet nospriedu�i.

Viņa iesmējās un purināja galvu, mazliet pārmeto�i raudzīdamās Deividā.

- Nevaru saprast, kāpēc jūs iedomājāties, ka man varētu būt kādi iebildumi. Izlem�anas tiesības jebkurā gadījumā pieder tev, Deivid. Tu vadi �o fabriku un esi galvenais akciju turētājs.

- Tu ari dod savu ieguldījumu un esi mana partnere.

Viņ� smaidīja un izskatījās atvieglots.

- Labi. Mēs ar tēli vienosimies par visu pārējo. Pēc tam es aprunā�os ar Frcderiku Einsliju. Domāju, ka nedēļas laikā viņ� sastādīs līguma projektu.

- Lieliski, - noteica Emma.

Viņa atkal pagriezās pret Ābrahamu un sāka iztaujāt viņu par valdības pasūtījumiem, kurus saņēmusi Kalinska �ū�anas fabrika, par Ābrahama uzņēmuma apgādi ar audumiem, darbaspēku un sara�otās produkcijas apjomiem. �īs lieti�ķās un vienlaikus aizrautīgās sarunas laikā Deivids sēdēja, atlaidies pret krēsla atzveltni, un cie�i vēroja Emmu.

Pa logu telpā ieplūda ziemas saules spo�ie, vēsie stari. Viņa patiesi ir tas īpa�ais angļu skaistules tips, kas vislabāk izskatās tie�i dienas gaismā, domāja Deivids. Viņai piemīt tas neatkārtojamais skaistums, kuru savos darbos padarīju�i nemirstīgu Gcinsboro un Romnijs*. Savādi, bet �ķiet, ka Emma savu izcilo daiļumu nemaz neapzinās. Iedomība viņai nebija raksturīga, un tas tikai pavairoja Emmas pievilcību. Viņa bija tik svaiga, starojo�a un gandrīz jutekliska dzīvīguma pilna! Nav nekāds brīnums, ka Emma savaldzinājusi daudzus visda�ādākā vecuma vīrie�us. Jocīgi, ka arī to viņa pati nemaz nemana, prātoja Deivids.

- Vai tu tam nepiekrīti, Dcivid?

Deivids satrūkās un strauji izslējās krēslā.

- Piedodiet, bet es biju iegrimis domās.

- Es teicu, ka, manuprāt, mums lava tēva uzņēmums būtu jāpārņem nekavējoties. Apvienojot darbaspēku, mēs varētu strauji kāpināt produkcijas izlaidi, un abas fabrikas gūtu jaunu stimulu. Tavs tēvs tam piekrīt.

- Ļoti labi! Rīt pat sūtī�u Viktoru uz tēva fabriku.

Deivids palūkojās uz Ābrahamu.

�Tomass Gcinsboro (1727-1788)- angļu gleznotājs, ievērojams 18. gs. portretisis un ainavists. D�ortlJs Romnijs (1734-1802)- angļu gleznotājs, kura gleznotā lēdijas Hamillones ģīmetne pieskaitāma pie populārākajām angļu Nacionālās galerijas gleznām.

- Vai tevi tas apmierinātu, tēt?

- Es priecā�os atkal strādāt kopā ar Viktoru. Tad man būs mierīgs prāts un tavai mātei arī.

Emma piecēlās. To pa�u darīja abi vīrie�i.

- Atvainojiet, bet man tagad jādodas prom, - viņa sacīja. - Solīju Edvinai, ka �ovakar atgriezī�os mājās agrāk, lai palīdzētu viņai izgreznot Ziemassvētku eglīti. Manai meitai �ī nodarbo�anās sagādā lielu prieku, negribu viņu sarūgtināt.

- Nē, to tu nedrīksti darīt, - piekrita Ābrahams. - Bērnam dotais solījums ir svēts, to nedrīkst lauzt.

Viņ� zīmīgi paskatījās uz Deividu.

- Diem�ēl tu bie�i vien neievēro �o likumu attiecībā pret maniem mazdēliem, - Ābrahams teica un smagi nopūtās.

- Bet tas ta�u notiek tikai darba dēļ, tēt, - Deivids taisnojās.

- Ak jā! Darbs. Vienmēr darbs un darījumi. Ej vien, Emma! Un pasveicini no manis D�o!

- Savukārt jūs nododiet manus sveicienus Kalinska kundzei! Sakiet, ka es drīzumā viņu apciemo�u.

- Es tevi pavadī�u, - teica Deivids, palīdzēdams Emmai uzvilkt mēteli un ar īpa�nieka �estu saņemdams viņu zem

elkoņa.

>

Ziemassvētku eglīte ir tie�i vajadzīgajā lielumā, Emma nosprieda. Varēja dabūt arī lielākus kociņus, bet viņa bija izvēlējusies �o, lai izvairītos no kara apstākļiem nepiedienīgām pārmērībām. Saimniecības vadītāja bija nostiprinājusi eglīti puķu podā jau iepriek�ējā vakarā, un tagad tas bija novietots uz apklāta galda viesistabas stūrī, netālu no kamīna. Emma pakāpās mazliet atpakaļ un, galvu pie�ķiebusi, nopētīja kociņu ar kritisku aci. Tā bija veselīga, jauna eglīte, kas lepni pleta savus tum�zaļos, biezos zarus.

- Sveika, Emma! Tu �ovakar esi agri atgriezusies.

Viņa strauji apcirtās. Viesistabā bija ienācis D�o. Rokas

berzēdams, viņ� tuvojās kamīnam.

- Sveiks, D�o! Jā, es apsolīju Edvinai, ka palīdzē�u izgreznot eglīti.

- Ak jā - pareizi! Biju aizmirsis.

Izsaiņodama eglī�u rotājumus, Emma izstāstīja vīram par tik�anos ar Kalinskicm.

- Manuprāt, tā ir brīni�ķīga ideja - apvienot abus uzņēmumus, vai ne? - viņa nobeigumā vaicāja, pāri plecam uzlūkodama D�o.

Viņ� rauca pieri.

- Es par to neesmu tik pārliecināts. Tas nozīmē, ka tev būs vēl vairāk darba un rai�u.

- Kāpēc man? Galvenais darba smagums �ū�anas fabrikā ta�u gulstas uz Dcivida pleciem.

- Man �ķiet, ka jūs abi esat uzkrāvu�i sev pārāk daudz, īpa�i jau tu.

D�o runāja īgnā tonī - kā parasti, kad viņ� pretojās kādam jaunievedumam.

-Neesi noskaņots tik noliedzo�i, D�o! Reizēm es tevi patie�ām nesaprotu, - Emma klusi teica. - Turklāt jāpadomā arī par Kalinska kungu. Viņ� pēdējā laikā nejūtas pārāk labi. Uzņēmumu apvieno�ana viņam ir labākais atrisinājums.

- Vecais varēja pārdot savu fabriku kādam citam, -D�o nerimās.

- Jā, protams. Bet kāpēc lai viņ� to darītu? Ir ta�u glu�i dabiski, ka viņ� ar �ādu priek�likumu grie�as vispirms pie dēla, - Emma skaidroja. - Ābrahams Kalinskis vienmēr ir bijis labs pret mani. Es priecājos, ka tagad varu kaut nedaudz atvieglot viņa dzīvi.

- Es raizējos tikai par tevi, Emma. Lai būtu kā būdams, ja tev �i ideja �ķiet brīni�ķīga, kas gan es esmu, ka drīkstu to kritizēt? Jūs ar Deividu �ā vai tā darīsiet tie�i to, ko esat nodomāju�i.

- Mēs tev vienmēr izstāstām par saviem plāniem, -Emma a�i atcirta.

D�o sapīku�ais tonis viņai bija nepatīkams.

- Jā, tā ir. Tikai pēc tam, kad jau esat tos ieviesu�i dzīvē.

- Ak, D�o, lūdzu, neesi nu tāda skābumķērne! Ir jau gandrīz Ziemassvētki. Neķildosimies tagad!

- Ķildoties? Kur� tad te ķildojas? - D�o bija sa�utis. - Nudien, Emma, es nedrīkstu pat muti pavērt, lai tu mani neapsūdzētu...

Viņ� aprāvās un tad turpināja daudz maigākā balsī:

- Sveika, mīļumiņ! Nāc iek�ā! Nestāvi tur!

Emma pagriezās. Uz sliek�ņa mīņājās Edvina. Nu viņa steidzās pāri viesistabai pie D�o.

-Tētiņ! Tētiņ! - meitenīte sauca, mezdamās viņam ap kaklu.

D�o pacēla Edvinu un apgrieza riņķī, tā ka viņas zilā samta kleitiņa un gai�ie, sudrabainie mati noplīvoja vien. Mati bija Edvinas krā�ņums - tie sniedzās meitenei līdz viduklim un lampu gaismā spo�i vizēja. Viņa priecīgi smējās, un D�o pēc pāris virpuļiem nolaida Edvinu uz grīdas, pieturēdams viņu aiz rokām.

- Vai tev nenoreiba galva, eņģelīt?

- Nē, tēt.

Meitene smaidīdama lūkojās uz D�o, un viņas daiļā, mazā sejiņa piemīlīgi staroja, bet vaigos ievilkās bedrītes.

- Te nu tu esi, mīļā, - teica Emma. - Es tevi gaidīju. Esmu izsaiņojusi visus rotājumus, un mēs varam sākt.

- Sveika, mal! - nepaskatījusies uz Emmu, atsaucas Edvina.

Viņa satvēra D�o aiz rokas.

- Tētiņ, vai tu, lūdzu, nepalīdzētu man izgreznot eglīti? Lūdzu! Lūdzu! Ak, saki ta�u �jā�, tētiņ!

Edvinas sudrabaini mirdzo�ās acis raudzījās lūdzo�i.

D�o iesmējās un noglaudīja meitenei galvu.

- Protams, es to darī�u, mīļā.

Edvina aizvilka viņu pie eglītes. Meitene uzkāpa uz taburetes, kuru Emma bija novietojusi līdzās galdam. Viņa joprojām cie�i turēja D�o aiz rokas.

Emma bija paņēmusi sudraba zvaniņu.

- Kur lai es to piekarinu, dārgumiņ?-viņa vaicāja, uzsmaidīdama savai deviņus gadus vecajai meitai.

Edvina neatbildēja. Viņa skatījās uz D�o un veltīja viņam starojo�u smaidu.

- Kā tu domā, tētiņ, kur tas vislabāk izskatīsies?

- Nu, es gan tādos jautājumos neesmu nekāds lietpratējs. Varbūt karināsim to tur.

D�o norādīja uz kādu zaru.

- Vai tu man, lūdzu, neiedotu zvanu, māt?

Emma klusēdama pasniedza zvanu Edvinai. Viņa nekavējoties iedeva to D�o.

- Uzkarini �o zvaniņu, kur tu pats vēlies, tēt! Es domāju, ka eglītes izgrezno�ana tev jāsāk pirmajam.

�is rituāls turpinājās vairākas minūtes. Tiklīdz Emma izvēlējās kādu rotājumu un ieteica, kur to vislabāk būtu uzkarināt, Edvina viņai spīguli a�i atņēma un, ignorēdama mātes ieteikumu, prasīja padomu D�o. Emma, mazliet pavilcinājusies, atkāpās no eglītes, skaudri apzinādamās, ka viņai tiek izrādīta necieņa. Viņa bija nevēlams traucēklis. Emma piegāja pie kamīna un no turienes vēroja tos abus laimīgi smejamies. Viņa apspieda uzplaiksnīju�o aizvainojumu. Emmai vajadzēja būt laimīgai, ka viņas vīrs un meita ir viens otram tik ļoti pieķēru�ies.

D�o un Edvina bija tā aizrāvu�ies ar līksmo eglītes rotā�anu, ka viņi pat nepamanīja Emmu klusi izslīdam no viesistabas. Viņa saudzīgi aizvēra aiz sevis durvis un atspiedās pret tām. Emma norija kaklā sakāpu�o kamolu. Acis viņai sūrstēja no aizturētām asarām. Pēc īsa brī�a Emma jau bija savaldījusies un stingriem soļiem �ķērsoja priek�telpas marmora grīdu. Viņa uzvilka mēteli, paņēma abus grozus, kas stāvēja līdzās drēbju skapim, un ātri izgāja ārā.

Vakars bija auksts un tum�s, krita viegls, sauss sniegs. Labi, ka pie visu savrupmāju dzelzs vārtiem dega lampas. Tās blāvi apgaismoja Emmas ceļu. Viņa gāja pa akmens plāksnēm izlikto taku, kas vijās gar mājām. Sniega kārta bija noklājusi gandrīz visu apkārtni. �ie būs balti Ziemassvētki, nodomāja Emma, un tie�i to viņa bija dedzīgi vēlējusies. Viņa iekoda lūpā. Svētki viņas acīs piepe�i bija zaudēju�i visu pievilcību. Emma pārdomāja Edvinas noraido�o izturē�anos, un sirds viņai pildījās ar no�ēlu un sāpēm.

Pēc brī�a Emma jau vēra vaļā pēdējās savrupmājas vārtiņus - tur dzīvoja O�Nīli. Blekijs to bija nopircis 1913. gadā, divus gadus pēc laulībām ar Loru. Kaut ari tā nebija di�ā celtne D�ord�a stilā, par kuru Blekijs kādreiz bija sapņojis, māja tomēr izskatījās visai ietekmīga, un viņ� bija krietni piestrādājis, lai uzlabotu tās sākotnējo veidolu.

Mazā kalponīte īriete mundri sveicināja Emmu. Viņa paņēma vie�ņas mēteli, �alli un ari abus grozus, pieklājīgi apvaicādamās par Emmas veselību. Kad Emma jau gribēja meitenei vaicāt, kur ir O�Nīla kundze, ar sarkanu paklāju noklāto kāpņu aug�galā parādījās Blekijs.

Divdesmit deviņu gadu vecumā viņ� izskatījās tikpat cienīgs kā viņa nams. Gadi bija nāku�i Blekijam tikai par labu. Viņam un tēvocim Pctam bija veicies ar darījumiem, un celtniecības firma, kas abiem piederēja, bija viena no lielākajām Līdsā. Panākumi Blekiju neatstāja. Viņ� gan nebija kļuvis par miljonāru, par kādu reiz grasījās kļūt, tomēr bija bagāts vīrs un �di�manis�. �ajā ziņā Blckija ilgas bija piepildīju�ās. Viņ� tērpās elegantās un dārgās drānās. Lora pēc laulībām viņu taktiski pamazām pārliecināja atteikties no spilgtajām kaklasaitēm, krāsainajām brokāta vestēm un bezgaumīgajām rotaslietām. Blekija parupjā stūrainība tika pakāpeniski nogludināta, un tās vietā bija stājusies pat zināma izsmalcinātība. Viņa stiprais īru akcents bija pilnībā izzudis, Blckijs vienīgi joprojām mazliet neskaidri un dziedo�i izrunāja skaņu �r�. Lora bija atstājusi uz viņa ārējām izpausmēm labvēlīgu ietekmi, vienlaikus nenomācot Blekija dabisko dzīvesprieku un spontānosjūtu izvirdumus. Viņ� aizvien vēl bija stipri teatrāls, jo bija nācis pie atziņas, ka �ī īpa�ība darījumiem nāk tikai par labu.

Blekijs pamāja Emmai ar roku un traucās pa kāpnēm lejup. Viņa sejā atspoguļojās patiess prieks.

- Emma, mīļā, ļauj, lai pamieloju pie tevis savas acis! -Blckijs iesaucās un tik sparīgi apskāva Emmu, ka viņas kājas atrāvās no grīdas.

Viņ� apgrieza Emmu riņķī, stingri nostādīja viņu atpakaļ uz kājām un pa paradumam pacēla uz aug�u Emmas zodu.

- Kas gan tā par bēdu sagrauztu seju? Tu izskaties tā, it kā būtu pazaudējusi mārciņu un tās vietā atradusi se�pensu.

Blekija lieliskā humora izjūta arī �oreiz lika Emmai pret pa�as gribu iesmieties.

- Ar mani viss ir kārtībā, Blekij. Glu�i vienkār�i neesmu pārāk mundrā omā, cits nekas.

- Tu - un neesi mundrā omā! Man grūli noticēt, ka tam nav nopietna iemesla.

Viņ� uzmanīgi nopētīja Emmu.

- Vai tev kaut kas dara raizes? - Blekijs vaicāja, un viņa acis caururbjo�i vērās Emmā.

- Nē, patiesi ne. Kur ir Lora?

- Viņa ir viesistabā un gaida tevi. Lora jau domāja, ka tu varbūt iegriezīsies.

Blekijs vedināja Emmu dziļāk mājā.

Lora sēdēja pie kamīna un adīja haki krāsas �alli. Ieraudzījusi Emmu, viņa nometa adīkli un steidzās tai pretim. Abas draudzenes sirsnīgi apskāvās.

- Emma, mīļā! Es cerēju, ka tu atradīsi laiku, lai mūs �ovakar apciemotu. Vai vari iedomāties, ka pagājusi jau vesela nedēļa, kop� neesam tevi redzēju�i?

Ieraugot savu vistuvāko draudzeni, Emma juta, ka nomāktība izgaist.

- Zinu. Bet es patie�ām biju līdz kaklam ierakusies darbos.

Viņa pasmaidīja.

- Atnesu tev no veikala tās mantas, kuras tu biji pasūtījusi svētdienas skolas Ziemassvētku eglītei. Atdevu iepirkumu grozus kalponei. Ieliku tajos arī �o to no savas puses -izdali �īs lietiņas trūcīgajiem bērniem.

- Ak, Emma, tu esi tik laba! Paldies!

Lora paņēma Emmu zem elkoņa, un tā, kopā saķēru�ās, viņas tērzēdamas .devās pie kamīna.

- Redzu, ka meiteņu sarunās zēns ir lieks, - Blekijs viņas ķircināja. - Es jūs tagad atstā�u, lai jūs varētu pēc sirds patikas nodoties savām sievie�u pļāpām. Tikai nevelciet garumā - es drīz atgriezī�os, lai izdzertu kopā ar jums kādu glāzi par godu Ziemassvētkiem.

Sēdēdama pievilcīgi iekārtotajā viesistabā un klausīdamās Loras gai�ajā, skanīgajā balsī, Emma juta, ka pamazām atbrīvojas no sasprindzinājuma. Lorai vienmēr izdevās Emmu nomierināt. No viņas staroja gaisma un siltums, kas sasildīja dvēseli. �ī jaukā sieviete Emmai bija ļoti mīļa. Lora stāstīja par svētkiem, kurus viņa bija sarīkojusi bērniem, kas apmeklē viņas vadītās nodarbības svētdienas skolā. Emma klausīdamās ar labpatiku vēroja draudzeni. Tovakar Lora izskatījās ļoti piemīlīga. Pirms diviem gadiem pārcietusi neveiksmīgas dzemdības, viņa bija pilnīgi atkopusies un uzplaukusi. Tērpusies tum�i zilā kleitā un gai�os medus krāsas matus sasējusi mezglā uz pakau�a, Lora ar savu maigo, micri-go seju vairāk nekā jebkad atgādināja Madonnu. Lora ar Blc-kiju bija laimīga, un viņas prieku aptum�oja vienīgi tas, ka nespēja Blekijam dāvāt bērnu.

- Gatavo�anās svētkiem da�as pēdējās nedēļas ir prasījusi visu manu laiku, - Lora stāstīja. - Blekijs sameklēja man skaistu egli, ko nolikt baznīcā. Rīt es to izgrezno�u.

Emma sastinga, un viņa juta, ka tas atspoguļojas arī viņas sejā.

Lora pacēla acis no adīkļa. Viņa mitējās adīt un raudzījās Emmā.

- Ak Dievs, mīļā, tu izskaties �ausmīgi! Kas noticis?

Emma papurināja galvu.

- Nekas. Patiesi, nav nekā nopietna, - viņa izmocīja un, acis nodūrusi, pētīja savas rokas.

- Nē, ir gan. Es tevi pārāk labi pazīstu. Ja tevi māc kādas raizes, mīļā, lūdzu, uztici tās man! Tu noteikti jutīsies labāk, ja būsi ar kādu aprunājusies.

Emma nokrem�ļojās.

- Redzi, Edvina �ovakar pret mani izturējās ļoti aizvainojo�i. Jutos patiesi apbēdināta.

Dziļi ievilkusi elpu, Emma atstāstīja sāpīgo epizodi pie Ziemassvētku eglītes.

Lora sarauca pieri un tad teica:

- Meitenes alla� vairāk pieķeras tēvam, Emma. Tu pati to zini. Tas nav nekas neparasts. Gan ar laiku Edvina mainīsies. Esmu pārliecināta, ka �is viņas noskaņojums ir pārejo�s.

- Viņa vienmēr devusi priek�roku D�o, - klusi sacīja Emma. - Pret to man nav nekādu iebildumu. Es esmu laimīga, ka viņi viens otram ir pieķēru�ies. Mani satrauc uzsvērtais vēsums, kādu Edvina laiku pa laikam man izrāda. Es tā cen�os iekarot viņas mīlestību!

- Es zinu, ka tu to dari.

Lora nopūtās un paspieda Emmas roku.

-Bērni var būt///.'nelaipni... Viņi neapzinās, ka izturas ne�ēlīgi. Tas ir nevis ļaunums, bet gan nevērība.

- Jā, iespējams, ka tev ir taisnība.

- Un Edvina ta�u ir ļoti labs bērns, vai ne?

-Jā, savā ziņā pat pārāk labs. Man bie�i vien liekas, ka viņa ir piedzimusi jau pieaugusi.

Mazliet padomājusi, Emma turpināja:

- Da�reiz es jūtu, ka Edvina dzīvo savu - iek�ēju dzīvi.

Viņa mēdz būt loti vēsa. Un Edvinas acis alla� vērstas kaut > >

kur tālumā.

Lora iesmējās, mēģinādama izkliedēt Emmas nemieru.

- Ak, mīļā, tas ir tik dabiski. Meitenēm vienmēr ir piemitis paradums sapņot ar vaļējām acīm.

- Tā ir gan, - Emma piekrita, vēlēdamās sevi pārliecināt.

- Un aiz ārējā vēsuma glu�i vienkār�i slēpjas atturīga daba. Vēl vakar Blckijs man sacīja...

- Ko es tev sacīju? - uz sliek�ņa stāvēdams, nodārdināja Blekijs.

Smēķēdams cigāru, viņ� ienāca un apsēdās sievietēm līdzās.

- Es gribēju teikt Emmai, ka, tavuprāt, Edvina ir izsmalcināta, maza lēdija ar apburo�ām manierēm.

- Tāda viņa ir. Turklāt īsta skaistule!

Blckijs pagriezās uz bufetes pusi.

- Ko es drīkstu jums piedāvāt, dāmas? - viņ� līksmi apjautājās.

Blekijs piegāja pie bufetes un ielēja sev Iru viskiju.

- Ko tu gribētu, Emma? Iedzer ta�u reiz, lūdzu, kādu lāsi kopā ar mums! - Lora laipni mudināja.

- To es darī�u! - Emma smējās. - �ovakar man stiprāks dzēriens par ļaunu nenāks. Lūdzu, ielej man heresu, Blckij!

- Jādomā, ka tu, mana mīļā Lora, dzersi tie�i to pa�u, vai ne?

- Jā, Blckij. Bet tikai mazliet.

- Priecīgus Ziemassvētkus, manas vismīļās dāmas! -novēlēja Blekijs un ar sev raksturīgo pārspīlēto galantumu pacēla glāzi.

- Priecīgus Ziemassvētkus! - abas sievietes reizē atsaucās.

Un Emma dzēlīgi ķircino�ā tonī piemetināja:

- Es ceru gan, ka mēs esam tavas vismīļās dāmas. Mēs būtu ļoti dusmīgas, ja izrādītos, ka ir vēl arī citas.

Blekijs pasmīnēja.

- Lora man sacīja, ka Pirmajos Ziemassvētkos esam uzaicināti piejums. Es gaidu �o dienu ar nepacietību - izmantosim īso atelpas brīdi un kārtīgi izpriecāsimies.

Viņas abas nenolaida acis no Blckija.

- Ko tu ar to gribēji teikt, mīļais? - Lora vaicāja.

- Ak, neko īpa�u, - viņ� atsaucās, no�ēlodams savus vārdus.

- Blekij, lūdzu, neizvairies! Atbildi man, mīļais! Vai tev ir kaut kas zināms... kaut kas par kara norisi? - Lora uzstāja.

- Nebūt ne, - atteica Blekijs, un viņa valodā ieskanējās stiprs īru akcents. - Met nu mieru, mīļā, �ovakar par karu nerunāsim.

Viņ� apsēdās Lorai blakus uz sofas un saņēma viņas roku savējā. Uzmanīgi pavēries Emmā, Blekijs sacīja:

- Esmu dzirdējis, ka Tompsona fabrikai iestāju�ies grūti laiki. Viņi ra�ojot sliktas kvalitātes audumus un netiekot galā arī ar valdības pasūtījumiem.

- Tā varētu būt, - Emma atsaucās vienaldzīgā balsī.

Viņas seja bija neizdibināma, un viņa pasteidzās mainīt

sarunas tematu.

Jaunais gads atnāca, atnesot britiem un viņu sabiedrotajiem sliktas ziņas no kaujaslaukiem. Tran�ejās vīri gāja bojā tūksto�iem, un zaudējumi abās pusēs bija tik milzīgi, ka pasaule �ausmās aizturēja elpu. 1916. gada 4. janvārī premjerministrs Henrijs Eskvits iesniedza apak�namā likumprojektu par visu atbilsto�a vecuma neprecēto vīrie�u obligātu iesauk�anu armijā. Likumprojektam tika izrādīta liela pretestība, īpa�i pret to iebilda konservatīvie un vecās, brīvprātīgās sistēmas piekritēji. Tomēr pirmdien, 24. janvārī, likums tre�ajā lasījumā tika pieņemts ar trīssimt �etrdesmit septiņām balsīm pret trīsdesmit se�ām. Un tā 2. martā stājās spēkā pirmais likums par vispārējo karaklausību.

Lai gan sākumā jaunais likums tika attiecināts vienīgi uz neprecētajiem vīrie�iem, Emma kļuva jo dienas jo nemierīgāka. Viņa cītīgi lasīja avīzes, savā prātā analizēdama kara gaitu, un drīz vien nāca pie secinājuma, ka precēto vīru iesauk�ana ir tikai da�u nedēļu jautājums. Un izrādījās, ka Emmai bijusi taisnība.

Kādā rītā maija sākumā atvērusi avīzi �The Epoch�, viņa pārliecinājās, ka neskaidrie draudi ir kļuvu�i par realitāti. Emma ātri pārskrēja ar acīm vēstij, ka premjerministrs iesniegs jaunu likumu par karaklausību.

- D�o, es domāju, ka arī precētie vīri būs spiesti doties uz fronti, - viņa klusi sacīja.

D�o pāri brokastu galdam uzlūkoja sievu, un viņam bija skumjas acis.

- To varēja paredzēt, Emma. Ki�eners jau nedēļām ilgi sauc pēc papildspēkiem.

Emma palocīja galvu.

- Jaunajā likumā paredzēts, ka visiem britu vīrie�iem vecumā no astoņpadsmit līdz �etrdesmit gadiem jābūt pakļautiem vispārējai karaklausībai un jātiek iesauktiem regulārajā armijā, ja vien viņi no �ī pienākuma nav jāatbrīvo svarīgu iemeslu dēļ. Tā rādās, D�o, ka tev nav iemesla tikt atbrīvotam, vai ne? - viņa jautāja ar samocītu smaidu.

- Nē, mīļā, tāda man nav.

Pēc da�ām dienām Emma ar drūmu samierinā�anos lasīja, ka apak�nama locekļu domas ir dalīju�ās, tomēr vairākums ir nobalsojis pārjauno likumprojektu. 27. maijā jaunais likums par karaklausību guva arī karalisko apstiprinājumu.

Tajā vakarā Emma sēdēja viesistabā kopā ar Frcnku, kas atkal bija ieradies apciemot māsu, un pārrunāja jaunumus.

- Ko tas īsti nozīmē - karaliskais apstiprinājums? -viņa vaicāja.

- Tas nozīmē, ka britu nācijas liktenim iz�ķiro�ā brīdī mēs esam atgriezu�ies pie normaņu un sak�u laiku tradīcijām, proti, lai aizstāvētu tautu, karalis ir tiesīgs ņemt savā pakļautībā visus vīrus, kuģus un citu nepiecie�amo kustamo mantu, -Frenks svinīgi atbildēja.

Viņa saprata. Bet sapratne Emmas raizes nedarīja mazākas.

Emma, kas agrāk bija sodījusies par ierēdņu gausumu un birokrātisko tūļā�anos, nu nolādēja �o pa�u ierēdņu pārmērīgi efektīvo darbību. Trīs viņas dzīvē visnozīmīgākie vīrie�i zibens ātrumā saņēma pavēsti. Pirmais kājniekos tika iesaukts Deivids, viņam sekoja D�o un Blekijs - abi vienlaikus. Gan D�o, gan Blekijs nokļuva Sīfortas kalnie�u pulkā, kurā savulaik bija dienējis Emmas tēvs un kur� sastāvēja galvenokārt no jork�īrie�iem.

- Es bū�u vienīgais izņēmums, - bija jokojis Blekijs. - Esmu īrs, kas dzīvo Anglijā, precējies ar saseksieti, atkritis no baznīcas un tagad, tērpies bruncī�os, dienēs skotu karaspēka vienībā. Neparasts gadījums, vai ne?

Lora un Emma bija smēju�ās kopā ar Blekiju, bet sirds viņām bija smaga.

D�o un Blekijs tika nekavējoties nosūtīti uz kaujas apmācībām Riponā. Emmai ar �o seno, gleznaino garnizona pilsētiņu saistījās vecas atmiņas. Pēc divām nedēļām abi vīrie�i uz divdesmit �etrām stundām drīkstēja atgriezties mājās. Pēc �ī īsā atvaļinājuma viņi devās uz Tilberiju, lai no turienes tiktu nosūtīti uz Franciju. Lietainā jūnija rītā Emma pavadīja Blekiju un D�o uz dzelzceļa staciju. Lora, kas atkal gaidīja bērnu, bija lūgusies, lai ņem viņu līdzi, bet Blekijs bija nelokāms.

-Tu nedrīksti nākt, mīļā, - viņ� laipni sacīja, glāstīdams sievas matus. - Lieks uztraukums un pārdzīvojums var kaitēt kā tev, tā bērnam.

Pēdējā brīdī Blekijam bija gandrīz ar varu jāatbrīvojas no Loras, kas ieķērās vīram rokā, vairs nespēdama valdīt asaras. Bet, kad viņi jau gāja prom, Lora stāvēja pie loga un māja viņiem atvadas, līdz Emma un abi vīrie�i izzuda viņas skatienam. Loras bālajā, saspringtajā sejā tobrīd atspoguļojās drosmīga apņem�anās izturēt - par spīti visam.

Līdz Līdsai viņi aizbrauca klusēdami. Emmu pārsteidza stacijā valdo�ā drūzma un kņada. Karavīri veseliem bariem plūda iek�ā pa stacijas vārtiem. Uz drūmi pelēkajiem peroniem bija grūti atrast brīvu vietu. Visda�ādākā vecuma un �ķiriskās piederības sievietes un meitenes - sievas, mātes un mīļotās - bija te sanāku�as, lai atvadītos no saviem vīrie�iem. Blekijs paņēma abu uzkabes un aiznesa uz vagonu. Emma un D�o, rokās saķēru�ies, palika stāvam uz perona.

- Viss būs labi, mīļā, - D�o teica un saspieda Emmas pirkstus. - Neraizējies par mani! Rūpējies par sevi un bērniem!

Emma iekoda lūpā, pūlēdamās savaldīties. Da�us pēdējos mēne�us D�o bija izturējies pārsteidzo�i maigi un saproto�i - acīmredzot nojauta, ka tuvojas �ķir�anās brīdis. Pa �o laiku viņi bija kļuvu�i viens otram daudz tuvāki.

-Tas esi tu, D�o, kam jārūpējas par sevi, -Emma klusi

teica.

Pēc īsa brī�a atgriezās Blekijs. Emma saņēma viņu aiz rokas un pievilka sev klāt.

- Un tu arī esi uzmanīgs, Blekij!

Viņa mēģināja iesmieties.

- Pieraugiet, ka neiekuļaties kādā ķezā...

Emma apklusa, un lūpas viņai trīcēja.

D�o maigi satvēra sievas seju plaukstās.

- Mīļā, kur palicis Emmas Hārtas slavenais smaids?

- Piedod, D�o! Es nespēju �obrīd smaidīt.

Lokomotīve nosvilpa, un gaisā izplūda dūmu un tvaiku

mutuļi-vilciens gatavojās ceļam uz dienvidiem. Blekijs aplika roku Emmai ap pleciem.

- Uz redzē�anos, mavourneenl Lai tev labi klājas, un pieskati manā vietā manu mīļo Loru! Uzmani, lai viņa pārāk nenododas skumjām!

Viņ� noskūpstīja Emmu uz vaiga. Blekija acis bija miklas.

Emma norija kaklā sakāpu�o kamolu.

- Apsolu tev, Blekij, ka pieraudzī�u, lai nedz viņai, nedz bērnam nenotiktu nekas ļauns.

Blekijs uzlēca uz vagona pakāpiena un novērsās, lai Emma un D�o varētu netraucēti atvadīties.

D�o apskāva Emmu.

- Tu man esi bijusi vislabākā sieva, sirdsmīļā.

Redzot, ka Emmas sejai pārslīd baiļu ēna, viņ� pasteidzās piemetināt:

- Un tie�i tāpēc tu vari būt sasodīti pārliecināta, ka es pie tevis atgriezī�os!

- Es zinu, ka tu atgriezīsies, mīļais. Tu arī man esi bijis labs vīrs, D�o. Esi piesardzīgs, kad būsi frontē!

Viņ� palocīja galvu, nespēdams parunāt. D�o vēlreiz noskūpstīja Emmu, un viņa juta, kā pa�as asaras sajaucas ar sāļajām lāsēm, kas ritēja pār vīra vaigiem. D�o strauji izrāvās no Emmas skavām, uzlēca uz vagona kāpnītēm un nostājās blakus Blekijam. Vilciena riteņi sāka griezties, spalgi �ņirkstēdami pret sliedēm. Sākumā vilciens kustējās tik gausi, ka Emma varēja iet tam līdzās, turēdamās pie D�o rokas.

Piepe�i kāds no karavīriem sirsnīgā, skumjā balsī iedziedājās: �Kaut sirdi ilgas māc, neļaujiet mājas pavardam dzist...� Tad dziedātājam pievienojās vēl kāda balss, un drīz vien dziesma pār�alca visu staciju - piedziedājumam pievienojās ari citos vilcienos sakāpu�ie karavīri un uz perona stāvo�ās sievietes. Visām balsīm pāri cēlās Blekija varenais, sulīgais baritons.

Vilciens uzņēma ātrumu. D�o palaida vaļā Emmas roku, un viņa palika stāvam. Emma māja aizbraucējiem ardievas, un, par spīti miklajām acīm, viņas atvadu smaids bija drosmīgs un uzmundrino�s. Emma raudzījās vilcienam nopakaļ, līdz tas vairs nebija saskatāms, tad viņa pagriezās un cauri pūlim virzījās uz stacijas izeju. Asaras aizmigloja Emmai acis, un viņa izmisusi domāja, vai viņai būs vēl kādreiz lemts redzēt abus aizbrauku�os vīrie�us.

Viņi soļoja zem �rapneļu krusas, kājām līdz potītēm grimstot dubļos. Vēj� plivināja kiltus vīriem ap stilbiem, un dūdu spēlētā melodija, kurai brī�iem izdevās izlauzties cauri lielgabalu kanonādei, atgādināja raudulīgu sēru mar�u. Britu artilērijas radītais troksnis sasniedza draudīgu un apdullino�u kre�endo, un dūdas piepe�i apklusa pavisam.

Sīfortas kalnie�u pulks gausi virzījās uz priek�u artilērijas uguns aizsegā. Viņi nāca no Sommas kanāla puses, pāri dubļainajiem un asiņainajiem laukiem, kurus bija izārdīju�i �āviņi un izvagoju�i ierakumi. �ur un tur redzēja stiepjamies dzeloņstiepļu pinumus. Divīzijai aiz muguras bija palikusi Hārd-ckorta, pa labi atradās Komblē un �ilemona, pa kreisi - Ma-mcca, priek�ā - Bazentīna un Longevāla. Un �ī ģeogrāfiskā trīsstūra centrā bija meklējams viņu galamērķis - Tronas me�s.

�ajā me�ā ierakumos gulēja ģenerālis fon Arnims un viņa armija. Cietis smagus zaudējumus Mamecā, viņ� bija mēģinājis no sakāves kreisajā flangā izvairīties, strauji novirzot savu karaspēku pa labi - uz Tronas me�u. Me�s stiepās

pāri �aurai ielejai, pa kuru uz Frikortu plūda kāda upe. Vācie�u rīcībā bija divas caur ieleju izbūvētas dzelzceļa līnijas, kas savienoja viņu pozīcijas ar �ilemonu un Komblē. Ierakumi �ķērsoja me�u tie�i tā centrālajā daļā, ziemeļu - dienvidu virzienā. Rietumpusē vācie�us sargāja dzeloņstiepļu pinumi un lo�metēji. �ķita, ka �ī tūksto� �etri simti jardu garā un �etri simti jardu platā zemes strēle būs britu armijai ciets rieksts.

Briti jau bija iegāju�i me�ā, un Lcnka�īras pulkam pat bija izdevies iespiesties �ajā zaļajā nocietinājumā, bet, izvirzīju�ies uz priek�u kā ķīlis, viņi atradās kļūmīgā stāvoklī, jo viņus no visām pusēm aplenca vācu kājnieki. Ģenerālis fon Arnims izmantoja visu viņa rīcībā nodoto dzīvo spēku un artilēriju, lai noturētu garo me�a joslu. �etras reizes briti bija mēģināju�i virzīties uz priek�u, un katru reizi fon Arni-mam bija izdevies uzbrukumu atsist. Ģenerālis ziedoja desmitiem tūksto�u vīru dzīvības, lai tikai noturētu Tronas me�u, jo lielajā Sommas ofensīvā tam bija ievērojama stratēģiska nozīme. Naktī neticamo zaudējumu neietekmētais fon Arnims virzīja pret britiem jaunas divīzijas, lai nostiprinātu pretinieka armijas aplenkumu. Piekto reizi viņa vīrus burtiski nopļāva britu lo�metēji me�a rietumpusē un fran�u lo�metēji -tā austrumos, savukārt pēc sestā izmisīgā britu uzbrukuma vācu ģenerālim izdevās atgūt me�a lielāko daļu. Pa to laiku britu armijas komandieri bija saņēmu�i sera Henrija Rolin-sona pavēli: triecienā iziet cauri Tronas me�am, sagraut vācu aizsardzības līniju un virzīties uz Longevālu un Bazentīnu.

13. jūlija pēcpusdienā me�u atkal ārdīja sabiedroto armijas artilērija, bet Sīfortas kalnie�u pulks bija nosūtīts kā papildspēks Lenka�īras pulkam. Tā bija pelēka, apmākusies diena, un mākoņainās debesis apgaismoja lielie, sarkanīgie �āviņu uguņu loki un sprāgsto�o granātu blāzma. Debesis bija pilnas ar britu lidma�īnām, kas ap�audīja vācu novērotāju gaisa balonus.

- Durkļus kaujas gatavībā! - noskanēja skarba pavēle.

Sekoja metālisks troksnis - durkļi ideāli piegīila �autenes stobram.

- Uz priek�u - mar�!

Turot durkļus zemu nolaistus, viņi devās uz priek�u kā vienots, haki krāsas un rūtaina auduma formastērpos ieģērbts ķermenis: muguras - taisnas, acu skatiens - ass, galvas - lepni paceltas. Viņi bija gari un spēcīgi vīri. Negantās, nevaldāmās drosmes un rūtaino, tum�zaļi jūraszilo kiltu dēļ ienaidnieki viņus dēvēja par �sātana lēdijām�.

Me�ā viņi iegāja apņēmības pilni sasniegt mērķi un atriebt kritu�os biedrus. Tā bija ne�ēlīga kauja, un kritu�o skaits abās pusēs nemitīgi pieauga. Arī britu lielgabali �ķita saplūdu�i vienā, pārdabiskā ierocī. To �āviņi bez �ēlastības plosīja zemi, �ķieda pa gaisu dubļus un akmeņus, noslaucīja no zemes virsas kā cilvēkus, tā kokus. �o �ausmīgo, posto�o pūliņu rezultātā Sīfortas kalnie�u pulkam izdevās ienaidnieku atspiest atpakaļ. Briti virzījās aizvien dziļāk me�ā, kas bija tā sapostīts, it kā to būtu skārusi zemestrīce.

Pēc tuvcīņas, kas noritēja ar mainīgiem panākumiem un bija ārkārtīgi ne�ēlīga, kāds bataljons guva nelielu, bet iepriecino�u uzvaru - viņiem izdevās ieņemt me�a aug�daļu. No vecākajiem virsniekiem bataljonā bija palicis dzīvs tikai kāds jauns kapteinis, kas kopā ar diviem leitnantiem iekārtoja pagaidu �tābu un deva vīriem rīkojumu meklēt patvērumu ierakumos me�a dienvidu malā. Viņu pavēle skanēja: te mums jāturas līdz pēdējam vīram!

Blekijs O�Nīls gurdi noslaucīja no sejas dubļus un ar a�u skatienu pārlūkoja ierakumos sagūlu�os vīrus. Viņa asinīm pieplūdu�ās acis meklēja D�o Louteru. Tuvāk sēdo�o vīru pulciņā viņu nemanīja. Blekiju pārņēma nelāga jutoņa. Diez vai D�o ir dzīvs vai miris, viņ� prātoja. Vai Louteram izdevies sasniegt �o me�a sektoru, vai arī viņ� palicis guļam uz sadangātās zemes kopā ar citiem līķiem? Blekijs atvairīja �o biedējo�o domu. No tik ļauna pieņēmuma asinis stinga dzīslās. Varbūt D�o palicis pie tās pulka daļas, kas kopā ar lenka�īrie�iem lika atsviesta atpakaļ. Blekijs lūdza Dievu, kaut tā būtu.

Pamanījis pazīstamu jork�īrieti, vārdā Harijs Metkālfs, Blekijs, zābakiem �ļerkstot, brida uz viņa pusi. Blekijs juta, ka viņa kājas līdz potītēm ir samirku�as. Viņ� riebumā sarauca degunu. Muklājam zem klijām piemita īpatnēja, pretīga smaka, turklāt tai pievienojās ierakumu iepriek�ējo iemītnieku atstātā urīna, vēmekļu un izkārnījumu dvaka, uzdzīdama nelabumu.

- Jēzus, Marija un Jāzeps! To sasodīto dubļu te ir tik daudz, ka mēs visi tajos apslīksim, iekams tiksim no �ejienes ārā, - Blekijs teica, kad bija nonācis pie Harija.

- Jā, tavos vārdos ir taisnība, puis.

- Vai neesi redzējis D�o Louteru? Ceļā uz �ejieni mēs pa�ķīrāmies.

- Pēdējo reizi redzēju viņu pa galvu pa kaklu iemetamies ierakumos tur, tālāk. Viņ� ir sveiks un vesels, draugs.

-Paldies Dievam! Es jau baidījos, ka D�o būs nopelnījis koka mēteli.

- Viņ� ne, bet daudzi citi mūsējie gan. Redzēju Makdo-naldu un Klārku nokrītam kā ķegļu vālītes. Nabaga zeļļi! Maku granāta saplosīja sīkos gabaliņos, be Klārkijam ie�āva sejā un krūtīs. Viņ� pārvērtās par asiņainu masu.

- Mīļais Jēzu! Klārkijam bijajauna sieva un divi bērneļi, vēl glu�i mazi.

Blekijs uz bridi aizvēra acis, un viņa seja sadrūma.

- Ak Dievs! �is smirdīgais, pretīgais kar�! Draņķīgais, utainais, sapuvu�ais kar�!

- Nu, nu, Ir, nepārdzīvo to tik ļoti, - teica Harijs, līdzjūtīgi vērdamies Blckijā.

Blekijs atspiedās pret ierakumu malu un atbalstīja galvu pret smil�u maisu. Viņu piepe�i bija pārņēmis galīgs spēku izsīkums. Piegānīto ierakumu smirdoņas dēļ kaklā kāpa nelabums. No dūmiem un pulvera gaiss �ķita biezs. Tam visam vēl piejaucās vīru miesas izgarojumi. Blekijs vilka gaisu nāsīs ar riebumu. Ausīs joprojām skanēja lielgabalu dārdi. Viņam noreiba galva un aizmiglojās acis.

- Slikti jūties, Blckij, puis?

- Nē, tikai atvelku elpu, - Blekijs atbildēja un atvēra

acis.

Viņ� aplūkoja tuvāk Hariju. Metkālfa haki krāsas �akete bija notraipīta ar asinīm.

- Un kā ir ar tevi, Harij? Tu neesi ievainots?

- Nē, es ne. Esmu tikai nocūkojics ar �iliem draņķa dubļiem. Un D�erija* iek�ām.

Harijs paraudzījās uz haki auduma priek�autu, kas sedza viņa rūtainos bruncī�us - tādus priek�autus Sīfortas kalnie�u pulkam izsniedza kaujas vajadzībām, lai cīņas karstumā netiktu sasmērēti kilti.

- Un, kad �itie dubļi sakaltīs, es kļū�u stīvs kā dēlis. Sprie�ot pēc tā, kā tu izskaties, veco zēn, tas pats notiks arī ar tevi.

- Neizaicini likteni! - Blekijs savā ķelta māņticībā

iesaucās._

♦Vācie�u palama kara laikā.

Un tad viņ� iesmējās, drūmi uzjautrinādamies par pa�a nulc izteikto muļķību. Kara peklē, kur viņu dzīvības nemitīgi tika apdraudētas, senajiem ticējumiem vairs nebija nozīmes.

Harijs greizi pasmīnēja.

- Vai tev vēl ir kāds suļķis? - viņ� apprasījās.

- Ir gan, Harij.

Blekijs sataustīja kabatā cigaretes, un viņi abi aizsmēķēja.

- Sasodīts, nav nekāds brīnums, ka mūsu pui�i sauc �ito vietu par Elles cauruma me�u. �odien arī mums te gāja kā pa pekli. Mēs varam būt laimīgi, ka esam paliku�i dzīvi, īr. Jā, nudien tā ir.

Harijs atstūma pakausī savu bruņucepuri un slaucīja dubļaino seju ar tikpat dubļainajām rokām.

- Teik�u tev, Blekij, nekad nedomāju, ka ilgo�os atgriezties Hadersfrldā pie savas ķildīgās vecenes, bet, velns un elle, es daudz dotu, lai varētu tagad sēdēt mājās un klausīties, kā viņa �ķendējas. Un malkot sasilu�u alu. Tā nu ir -pa�a ve�a man piepe�i �ķiet līdzīga lēdijai Godaivai⁵!

Blekijs pasmaidīja, bet neko neteica. Viņ� tobrīd iedomājās par savu mīļo Loru. Blekijs aizvēra acis, iztēlodamies viņas nomierino�o mīļumu un skaidro, starojo�o seju. Loras tēls uz brīdi aizsedza nāvi, asinis un netīrību.

- Hei, draugs, nav īstais laiks snau�anai!

Harijs iegrūda Blekijam dunku ribās.

- Mēs nedrīkstam zaudēt modrību. Neesam jau karstā vasaras dienā ieradu�ies uz pikniku Blekpūlā, puis.

Blekijs samirk�ķināja plakstiņus, izstiepās visā garumā un dziļi ievilka plau�ās cigaretes dūmus. Viņi ar Hariju pārmija zīmīgus, saproto�us skatienus un iekārtojās ērtāk - bija paredzams, ka �ajos ierakumos nāksies kvernēt diezgan ilgi. Neviens no abiem nezināja, ko viņam nesīs nākotne un kāds liktenis viņus sagaida, bet viņi par to daudz neprātoja. Viņi izbaudīja īso atpūtas brīdi pēc kaujas. No�ķiedu�ies ar dubļiem un asinīm, noguru�ām, zilu loku apņemtām acīm un smeldzo�iem ķermeņiem - Harijs un Blekijs izskatījās kā cīņās rūdītu, sakāvi cietu�u veterānu pāris, kuru atstāju�as pēdējās kaujinieciskā noskaņojuma paliekas. Bet tas neatbilda īstenībai - drosmi viņi nebija zaudēju�i, un abu vīru izturībai nebija robe�u.

Pēk�ņi Harijs saķēra Blekija roku.

- Vai nepamanīji kaut ko dīvainu, īr?

- Nē. Kas tad ir?

- Tie nolādētie lielgabali ir apklusu�i, Blckij.

- Kungs Jēzu, tev taisnība, Harij.

Viņi skatījās viens uz otru. Blckijam un Harijam visaptvero�ais klusums likās tik mulsino�s, it kā lielgabalu klusē�ana būtu kaut kas draudīgs un vēstītu nelaimi.

- Vēl vienu smēķi pirms nākamā kautiņa? - ierosināja Blekijs, saraucis uzacis.

- Nē, - galvu purinādams, nomurmināja Harijs. - Drīz būs tum�s. D�criji ir taupīgi, viņi nemet granātas, kur pagadās. Vai saproti, ko es domāju?

- Saprotams!

Ātri satumsa. Blekijs pagriezās un raudzījās pāri ierakumu malai, vērodams ainavu. Puskrēslā viņ� pamanīja, ka uz viņu pusi skrien kāds saliecies stāvs. Blekijs acumirklī tvēra pēc �autenes.

- Stāt! - viņ� uzkliedza.

Tūlīt pat arī pārējie ķērās pie iero�iem, atguvu�i modrību un gatavi sevi aizstāvēt.

- Tas esi tu, O�Nīl?

Blekija saspringtie muskuļi atslāba, viņ� pazina balsi.

- Jā, leitnant, tas esmu es, - Blekijs atsaucās.

- Labi, puis!

Leitnants ielēca pie viņiem un ar acīm ātri pārskaitīja vīrus. Viņa seja bija sadrūmusi.

- Klausieties, zēni, man jums jāpavēsta slikti jaunumi. Mēs esam atgriezti no pārējiem. Mūsējo te ir kāds simts, ne vairāk. Kapteiņa rīkojums ir vienkār�s - mums jānotur �is me�a stūris, lai kas arī notiktu. Jāieķeras tajā ar zobiem un nagiem. Mēs nedrīkstam izkustēties, kaut pār mums nāktu elles ugunis un ūdensplūdi. Turiet acis un ausis vaļā un norīkojiet sardzi! Dariet to nekavējoties!

- Jā, ser, - teica Blekijs. - Vai jūs domājat, ka tumsā viņi uzbruks?

- To es nezinu, puis. Bet mums ir da�i Luisa lo�metēji un daudz granātu. Darīsim visu, kas mūsu spēkos.

- Leitnant, es gribētu būt kopā ar savu draugu D�o Lou-teru. Mctkālfs sacīja, ka D�o esot tajos ierakumos, kas atrodas mums aiz muguras, - sacīja Blekijs.

-Labi, O�Nīl! Bet pārvietojies �igli! Un izstāsti pui�iem tajā grāvī to pa�u, ko es teicu tev.

Un leitnants nozuda tumsā.

- Vai tu neiebilsti, īr, ja es ie�u kopā ar tevi?

- Nē, Harij, nāc vien. Bet lai�amies ātri, - atbildēja Blekijs, rāpdamies pāri smil�u maisiem.

Viņi abi ar Hariju bez starpgadījumiem sasniedza tālākos ierakumus. Kad pāri to malai draudīgi izslējās �auteņu stobri, Blekijs klusā balsī iesaucās:

- Tas esmu es, O�Nīls, Sīfortas kalnie�u pulks.

- Leciet iek�ā, pui�i, pirms kāds no maniem �audītkā-rājieni biedriem nav sa�ķaidījis jusu paurus, - atbildēja rupja balss.

Blekijs un Harijs lēca abi vienlaikus, piezemējoties tik sparīgi, ka dubļi vien no�ļakstēja. Viņi izslējās. Vīri, kurus abi bija ap�ļakstīju�i ar netīrumiem, sulīgi nolamājās, bet tas tika darīts draudzīgā balsī. Tumsā iegailējās cigare�u uguntiņas, un Blekijs nopētīja sev visapkārt noguru�ās, drūmās sejas, cerēdams starp tām ieraudzīt D�o.

- Vai kāds nav redzējis D�o Loutcru? - viņ� vaicāja.

- Jā, viņ� ir tur, otrā galā, - kāda balss atbildēja.

Blekijs atrada D�o sē�am un bezrūpīgi smēķējam. Bruņucepuri viņ� bija atstūmis pakausī, bet rokā turēja Emmas fotogrāfiju.

- Kā redzu, tu jūties kā mājās, - Blekijs ironizēja un sirsnīgi saspieda D�o plecu.

Loutcra sejā parādījās atvieglojums. Viņ� atlika fotogrāfiju atpakaļ mundiera kabatā un cie�i satvēra Blekija roku.

- Kungs Jēzu, Blekij, kā es par tevi uztraucos! Ceru, ka neesi cietis!

- Nē. Un tava veselība acīmredzot arī ir ziedo�a. Pie joda, uz kā tu tur sēdi?

D�o pasmīnēja.

- Tās ir kastes ar sālītu liellopgaļu!

Ieraudzījis Blekija sejas izteiksmi, viņ� sāka smieties.

- Mēs te atradām tādu kā zemnīcu, pilnu ar pārtikas krājumiem. Lenka�īrie�i te bija ieraku�ies vairāk nekā nedēļu, un atkāpjoties viņi atstāju�i visu iedzīvi. Labi, ka pa kastēm nav trāpījis neviens �āviņ�. To visu apēst mēs, vienalga, nepagūsim, bet mums vismaz ir, uz kā sēdēt. Bentosa gaļas konservu firma būs gādājusi, lai mums pakaļas paliek sausas.

D�o pavirzījās, lai izbrīvētu vietu Blekijam. Dubļiem �ļakstot, pienāca Harijs.

- Velns un elle, da�i te sē� uz spilveniem, - viņ� piezīmēja, skatīdamies uz kastēm. Kāds karavīrs iesmējās un savukārt izbrīvēja Harijam vietu uz sava sēdekļa.

Blekijs pastāstīja, ka viņi ir atgriezti no savējiem, un atkārtoja kapteiņa pavēles. Ap Blekiju sapulcējās kāds ducis vīru, un viņ� teica:

- Norīkosim tagad sardzi. Pa vienam vīram katrā galā un divi, kas skatās abos virzienos. Ik pēc stundas nomainīsim cits citu. Es sāk�u ar �o galu, jūs, pārējie, varat atpūsties. Sardzes vīriem jātur acis vaļā.

Pēdējais teikums izklausījās kā stingra pavēle. Viri devās uz sardzes posteņiem.

Blekijs bija nostāvējis sardzē tikai pusstundu, kad viņam �ķita, ka redz kaut ko kustamies koku jaunaudzē, kuru, kā par brīnumu, nebija nopļāvusi artilērijas uguns. Viņ� samiedza acis, pūlēdamies tumsā kaut ko saskatīt. Blekija rokas jau instinktīvi cēla �auteni - kaujas refleksi acumirklī bija pamodu�ies. Tum�ie mākoņi, kas aizsedza mēnesi, pavirzījās nost, un apkārtne pielija ar spo�u, sudrabainu gaismu.

- Svētā Dievmāte! - Blekijs klusi iesaucās.

D�o viņu sadzirdēja.

- Kas tur notiek? - pielēcis kājās, viņ� noprasīja.

- Skaties! Tur! Vai redzi?

D�o sastinga.

- Kungs Jēzu!

- Nu ir ziepes, puikas! - iebrēcās Blekijs. - Sasodītie vācie�u kājnieki ir mums tie�i aiz muguras!

Viri piecēlās un sāka nervozi mīņāties. �urp skrēja arī karavīri no priek�ējiem ierakumiem. Visu acis bija pievērstas pelēkajai kolonnai, kas nāca viņiem virsū. Vīri automātiski piestiprināja pie �autenēm durkļus. Kapteinis steidzīgi deva pavēli, lai ari ziņne�i un sakarnieki apbruņojas ar �autenēm un granātām.

Un atkal sākās asiņaina tuvcīņa. Skriedams ienaidnie-kam pretim, Blekijs klusi lūdzās: �Svētā Dievmāte, stāvi man klāt! Svētā Dievmāte, stāvi man klāt! Svētā Dievmāte, stāvi man klāt!" Viņa sastingu�ajā sejā tobrīd atspoguļojās me�onīga ne�ēlība. Viņ� nogalināja, nogalināja un vēlreiz nogalināja. Viņa �autene spļāva lodes citu pakaļ citai, bet no durkļa pilēja ienaidnieku asinis. Viņ� nezināja, cik daudz cilvēku ir nogalinājis, un viņam tas arī nerūpēja. Blekijs zināja tikai vienu - dzīvs paliks vai nu viņ�, vai arī tas vācietis, kur� skrien viņam virsū, un viņ� gribēja palikt dzīvs. Galu galā Blekijs vairs neko nedomāja - viņ� tikai uzbruka triecienā.

Pēc divām stundām ienaidnieki negaidīti atkāpās, meklējot patvērumu koku aizsegā, bet Sīfortas kalnie�u pulks atgriezās ierakumos. Viņi bija noguru�i, bet neuzvarēti. Baismīgā slaktiņa laikā Blekijs bija pazaudējis D�o un Hariju no redzesloka, un tagad viņus vairs nebija iespējams atrast. Blekijs no visas sirds lūdza Dievu, kaut viņa draugi būtu dzīvi.

Nākamo divdesmit �etru stundu laikā vācie�i vairākkārt uzbruka nelielajam, varonīgo vīru pulciņam. Viņi mēģināja uzspridzināt Lūisa lo�metējus, lavījās tumsā klāt, pārlienot no vienas granātas izrautas bedres uz nākamo, izmisīgi apmētāja ierakumus ar granātām, cerot kalnie�us no turienes izsvēpēt. Bet kapteinim bija izdevies izveidot tik necaurejamu lo�metēju un �auteņu joslu, ka visi uzbrukumi tika atsisti.

Sīfortas kalnie�u pulks aizvadīja �o diennakti neaprakstāmā sasprindzinājumā. Pa dienu sadursmes nedaudz atslāba, lai, tumsai iestājoties, atjaunotos ar divkār�u spēku. Bet ļaunākais bija vēl tikai priek�ā. Nākamajā dienā ap pusdienas laiku sers Henrijs Rolinsons raidīja pret Tronas me�u vēl nepieredzētu artilērijas ap�audi, būdams pārliecināts, ka �ī teritorija ir neglābjami zaudēta un visas britu vienības, kurām bija izdevies iespiesties me�a dziļumā, - iznīcinātas. Bombardējot me�u, ģenerālis sagatavoja uzbrukumu ienaidnieka pozīcijām Bazentinas virzienā.

Sīfortas kalnie�i drūmā stoieismā izturēja �o smago pārbaudi - kaut arī daudzi �āviņi nāca uz viņu galvām, viņi saprata, ka �āda rīcība ir nepiecie�amības diktēta. No smagās ap�audes bija arī savs labums - tā neļāva vācie�iem pārvietoties, un viņu kājnieku uzbrukumi apsīka.

Vienu brīdi vācie�i atsūtīja pie britiem parlamentārie�us un aicināja viņus padoties, lai viņi varētu izvairīties no pilnīgas iznīcinā�anas. Bet bezbailīgie Sīfortas kalnie�i atteicās un ar nepielūdzamu apņēmību neatdot �o me�a daļu palika savos ierakumos. Vācie�i, pārliecināju�ies par viņu stūrgalvību un nelokāmo gribu, pievilka �ajā virzienā vairāk lielgabalu, gatavodamies triecienuzbrukumam.

Tajā pa�ā laikā Rolinsona lielgabali dārdēja bez mitas, bet briti lēnām, ta�u neatlaidīgi atkaroja Tronas me�u pēdu pa pēdai. Tā bija spo�a militāra operācija, pārsteidzo�a savā varenībā.

Zem viesuļugunīm tuvojās saseksie�i un citas Anglijas grāfistu kaujas vienības - apņēmības pilnas beidzot satriekt ienaidnieku un iekarot �o stratēģisko zonu.

- Sveiki, pui�i! - atskanēja vienbalsīgs gaviļu kliedziens no Sīfortas kalnie�u ierakumu puses.

Viņi bija glābti. Vīri traucās ārā no ierakumiem un apskāvās ar saviem tautie�iem. Visu sejās staroja plats smaids. Uzvandīto zemi krāsoja abu karojo�o pu�u karavīru asinis. Mirsto�ie vai jau miru�ie vācie�i un briti gulēja dubļos un granātu izrautajās bedrēs. Visapkārt pavērās tik �ausmīgas asinspirts aina, ka daudziem britu ierindniekiem acīs sariesās asaras.

Piebrauca Sarkanā Krusta automobiļi, no tiem izlēca kara ārsti un sanitāri un steidzās pie ievainotajiem. Ārsti centās atvieglot viņu cie�anas, cik nu tas �ādos lopkautuves apstākļos bija iespējams. Kāds jauns ārsts novērsās un vēma -viņ� nespēja izturēt baiso skatu. Miru�os lēnām aiznesa līdz me�a tālākajai malai.

Blekijs, noplūdis sviedriem, notraipījies ar asinīm, smirdo�s, saplēstā formastērpā, bruņucepurei kūļājoties uz muguras, sāka meklēt D�o un Hariju.

Kāds karavīrs bija atkritis pret koka stumbru kā saplēsta lupatu lelle, pār viņa krūtīm stiepās robaina brūce. Nelaimīgajam acīm redzami tuvojās agonija.

- Palīdzi man, Dieva dēļ, palīdzi man! - pār viņa apkaltu�ajām lūpām lūgums izlauzās kā vaids.

Blekijs nometās ceļos un apskāva mirsto�o. Puisis atkal mēģināja kaut ko teikt.

- Nerunā! - Blekijs no�ukstēja un aijāja viņu kā bērnu.

Blekija acis drud�aini meklēja kādu ārstu vai sanitāru,

bet velti - tuvumā nevienu nemanīja.

Jaunais puisis dziļi nopūtās, nodrebēja un ļengani saļima Blekija rokās. Blekijs ieskatījās viņa sejā. Puisis bija miris, Blekijam pretim vērās platas, sastingu�as acis. Viņ� aizspieda miru�ā plakstiņus un raudzījās jaunajā sejā, kura pēc nāves �ķita tik maiga un nevainīga. Ne vairāk kā deviņpadsmit gadus vecs, Blekijs nodomāja, un acis viņam aizmigloja �ēluma un bezspēcīgu dusmu asaras. Blekijs saudzīgi noguldīja puisi zemē pie koka, kas vientuļ� auga jūdzēm plata klajuma vidū.

Sāpes Blekijam plēsa krūtis vai pu�u, viņ� nokrita uz sejas nelielā, ar zāli apaugu�ā laukumiņā, kas brīnumainā kārtā bija palicis granātu neskarts, Blekijs piespieda pieri pie zemes un aizvēra acis. Pēdējās divas dienas bija pagāju�as asiņu, nogalinā�anas un sāpju dūmakā. Viņ� zināja, ka nekad nespēs aizmirst to vīru kliedzienus, kuri tika nokauti ar ne�ēlīgu mērķtiecību, tāpat kā nekad nevarēs atbrīvot savu ķermeni no pretīgās smakas, kura viņam bija pieaugusi kā otra āda. Blekijam likās, ka viņā ir iesūkusies visa �īszemes draņ-ķība un nomazgāt to nebūs iespējams.

Kā beigsies �is bezjēdzīgās slepkavo�anas un postī�anas kar�, ko izraisīju�i ļaundari, kuri alkst pēc kundzības pār pasauli, pēc cilvēces paverdzinā�anas, lai apmierinātu personisko kāri pēc varas? To Blekijs vaicāja pats sev, un atbildi viņ� nezināja. Blekiju plosīja dusmas, nicinājums un izmisums, bet pāri visām citām izjūtām klājās bēdas. Viņ� iespieda seju dziļāk zālē un juta, ka ādu skar vēsas, tīras rasas lāses. Blekijs nezināja, ka zāle ir sausa, un neaptvēra, ka seja viņam top mitra no pa�a asarām.

Spēcīgs rokas pieskāriens Blekija plecam atgrieza viņu īstenībā. Viņ� pacēla galvu. Pār viņu bija noliecies Harijs.

- Nāc nu, veco zēn! Mēs te neesam nekādā sasodītā svētdienas skolas izbraukumā zaļumos, - Harijs jokoja.

Viņ� palīdzēja Blekijam pierausties kājās.

- Vai esi redzējis D�o?

Harijs papurināja galvu, un mundro smaidu viņa sejā nomainīja drūma izteiksme.

-Nē, neesmu vis, puis. Un es pat nezinu, kur �ajā asiņainajā jūklī lai viņu meklē.

-Palīdzi man viņu atrast, Harij! Lūdzu! - Blekijs aizlūsto�ā balsī lūdzās.

- Ak, to jau es darī�u, puis. Neuztraucies, gan jau viņ� tepat kaut kur ir. Nāc, draugs, sāksim ar to ievainoto vīru pulciņu tur, tālāk.

Tā kā rai�pilnā izteiksme no Blekija sejas nenozuda, Harijs pasmaidīja un iebelza viņam pa roku.

- D�o jau nu nebūs aizceļojis uz viņpasauli, tas pēc viņa neizskatās,-Harijs apgalvoja, pūlēdamies jokot. -Varu derēt, ka mēs atradīsim veco zēnu mierīgi pīpējam, un viņ� rādīs tādu seju, it kā viņam nebūtu ne mazākās daļas par visiem �īs pasaules kariem.

y

Emma sēdēja uz Kristofcra gultas malas un turēja rokās stāstu grāmatu. Lampas aba�ūrs meta viņai sejā sārtu atblāzmu, bet ap Emmas galvu mirguļoja gaismas oreols. Viņa aizvēra grāmatu un uzsmaidīja dēlam.

- Tagad būs gana, Kit. Laiks gulēt!

Kita platās, gai�brūnās acis a�i pavērās mātē. Mazajā, apaļajā, gai�iem vasaras raibumiem nosētajā sejiņā atspoguļojās piecgadīgam cilvēkbērnam neraksturīga mērķtiecība:

- Lūdzu, mamm, vēl tikai vienu stāstu, - viņ� diedelēja. - Lūdzu, mamm! Tu apsolīji, ka �ovakar palasīsi man mazliet vairāk nekā parasti, un tu ta�u vienmēr turi doto vārdu, vai ne? Vismaz tā tu parasti saki.

Emmu uzjautrināja �ī dedzīgā uzstājība, tomēr viņa neļāvās ietekmēties. Emma iesmējās un sabu�ināja zēna matus.

- Es jau palasīju tev vairāk nekā parasti, Kit. Bet nu tev jālai�as miedziņā. Patiesību sakot, tev to vajadzēja darīt pirms laba brī�a.

Viņa nolika grāmatu uz galda un, noliekusies uz priek�u, noskūpstīja dēla vaigu.

Zēna mazās, spēcīgās roķeles apskāva Emmas kaklu, un viņ� piespiedās mātei cie�āk.

-Tu tik jauki smar�o, mainm. Glu�i kā puķe. Kā vesels puķu pu�ķis, - viņ� �ukstēja Emmai ausī.

Emma smaidīdama atbrīvojās no Kita skavām un atglauda viņam no pieres matus.

- Saritinies zem segas un ver acis ciet, Kit! Arlabunakti un saldus sapņus!

- Arlabunakti, mamm!

Emma izslēdza gaismu un klusi aizvēra aiz sevis durvis. Pie Edvinas istabas sliek�ņa viņa mazliet pavilcinājās, tad viegli pieklauvēja un gāja iek�ā. Edvina sēdēja gultā un lasīja, pār kalsnajiem pleciņiem slīga kupls sudrabaini gai�o matu vilnis. Zem plānā kokvilnas naktskrekla varēja redzēt izspie�amies trauslās plecu lāpstiņas. Viņa pacēla galvu un pavērās Emmā ar savām vēsajām, sudrabpelēkajām acīm. Meitenes sejas izteiksme liecināja, ka viņa jūtas nepatīkami iztraucēta.

- Atnācu, lai noskūpstītu tevi pirms gulētie�anas, -Emma piesardzīgi sacīja un tuvojās gultai. - Lūdzu, nelasi pārāk ilgi, mīļā! Ir jau krietni vēls.

- Nē, māt, es vairs ilgi nelasī�u.

Edvina nolika grāmatu malā un ar pacietīgu izteiksmi turpināja raudzīties mātē.

Emma minstinādamās stāvēja pie gultas.

- �ovakar pusdienas, kuras ēdām bērnistabā, mums izdevās jauki, vai ne? - viņa līksmi teica, vēlēdamās saglabāt to nedro�o saikni, kas pēdējā laikā bija izveidojusies starp viņu un meitu.

Edvina palocīja galvu.

-Jā.

Bērns kādu brīdi pētīja māti un tad sacīja:

- Kad tēvocis Vinstons ieradīsies, lai paciemotos pie mums, māt?

-To es vēl īsti nezinu, mīļā. Ceru, ka tas notiks drīz. Pēdējā vēstulē viņ� rakstīja, ka tuvākajā laikā dabūs atvaļinājumu.

- Es priecājos, ka viņ� ciemosies pie mums. Man patīk tēvocis Vinstons, - teica Edvina.

Pārsteigta par meitas negaidīto uzticē�anos un tās iedro�ināta, Emma uzmanīgi apsēdās uz pa�as gultas maliņas. Viņa vienmēr paturēja prātā, ka Edvinai nepatīk pārāk cie�s otra cilvēka tuvums.

-Esmu ļoti laimīga, ka tev viņ� patīk, Edvina. Vinstons tevi ļoti mīl un tēvocis Frenks tāpat.

- Vai tēvocis Frenks arī atbrauks? Es domāju - tad, kad tēvocis Vinstons dabūs atvaļinājumu?

- Jā, tā esam iecerēju�i, Edvina. Varēsim pavadīt kopā jautrus vakarus. Minēsim vārdu mīklas un dziedāsim dziesmas. Tev ta�u tas patiks, vai ne?

- Ak jā - tas būs jauki!

Edvina apbalvoja Emmu ar vienu no saviem retajiem Smaidiem, kas darīja maigāku viņas jauno, vēso seju un siltāku lielo, sudrabaino acu skatienu.

Emma cie�i vēroja meitu, un sirds viņai sarāvās. Te nu tas bija atkal. �is smaids. Atbruņojo�ais, �ķietami mīļais smaids, kuru Emma atcerējās pārāk labi. Viņa nolaida plakstiņus, lai meita nepamanītu mātes acīs uzzibsnījam bailes, un nervozi kārtoja gultas pārklāju.

- Pārrunāsim rīt, kā padarīt tēvo�a Vinstona vieso�anos pie mums iespējami interesantāku, - Emma klusi noteica un strauji piecēlās.

Noliekusies viņa ar lūpām tikai vieglītēm pieskārās Ed-vinas vaigam, baidīdamās, ka tiks noraidīta, un turpināja:

- Arlabunakti, mīļā! Guli cie�i!

- Arlabunakti, māt! -Edvina stīvi atbildēja, kā pildīdama apniku�u pienākumu.

Viņa atkal paņēma grāmatu un, uz māti nepaskatījusies, iegrima lasī�anā. Bija skaidri redzams, ka māte vairs nenodarbina meitenes prātu. Māte - �ī skaistā sieviete, kuru visi uzskatīja par apburo�u un gudru, - desmit gadus vecajai Edvinai tik tikko eksistēja. Emmas meita dzīvoja pati savā pasaulē, kurā viņa nevienam un nekam neļāva ielauzties. Edvina mīlēja tikai divus cilvēkus - D�o un Emmas māsīcu Frcdu no Riponas.

�is bērns Emmai bija mīkla. Viņa viegliem soļiem steig�us devās lejā pa kāpnēm un iegāja darbistabā. Emmai neizgāja no prāta Edvinas smaids. Mana meita ar katru dienu kļūst līdzīgāka viņai, Emma nemierīgi domāja. Bet tā ir tikai fiziska līdzība, viņa centās sevi pārliecināt, steig�us atvairīdama domu par da�ām Edvinas rakstura īpa�ībām, kas aizvien vairāk izpaudās un laiku pa laikam nopietni satrauca Emmu.

Rakstāmgalds bija nokrauts ar papīriem, kurus viņai vajadzēja steidzīgi izskatīt, un Emma apsēdās, noskaņota tovakar pat tikt ar tiem galā. Pēc pusstundas viņa saprata, ka nespēj koncentrēties, un aizkaitināta nometa pildspalvu uz galda, bet pati atlaidās pret krēsla atzveltni. Kas man noticis, Emma prātoja. Esmu pārāk saspringta? Nogurusi? Viņa jau no pa�a rīta bija jutusies nemierīga un izklaidīga - tas Emmai nemaz nebija raksturīgs. �īs sajūtas nebija no viņas atstāju�ās visu dienu, tāpēc Emma aizgāja no veikala agrāk nekā parasti, apzinādamās, ka viņai nepiecie�ama atelpa no darījumu kņadas. Emmu bija pārņēmu�as izmisīgas ilgas būt mājās kopā ar saviem bērniem.

Saimniecības vadītājai bija brīvdiena, un Emma, aizraidījusi uzticamo aukli Klēru no virtuves, pati ķērās pie pusdienu gatavo�anas. Vienkār�ā darbo�anās ar pārtikas produktiem sagādāja viņai prieku - bija patīkami atkal reiz nodarbināt rokas, nevis smadzenes. īsais brīdis, kuru Emma veltīja mājsaimniecībai, bija viņu atsvaidzinājis. Vēlāk viņa bija pusdienojusi kopā ar Klēru un bērniem bērnistabā, un skaidrais miers, kas valdīja meitas un dēla rai�u neskartajā pasaulītē, lika izgaist arī Emmas pa�as rūpestiem.

Tā bija dvēseli veldzējo�a pārmaiņa, viņa sacīja pati sev un nosolījās vairs nevairīties no savu bērnu sabiedrības, kā to bie�i pēdējā laikā bija darījusi. Viņa nedrīkstēja pieļaut, ka darījumi ne�ēlīgi nolaupa viņai �os tuvības mirkļus. �is laiks bērnu dzīvē bija neatkārtojams, un Emma gribēja to izdzīvot līdz ar viņiem. Pat Edvina pusdienu laikā bija izturējusies daudz sirsnīgāk un vaļsirdīgāk nekā parasti - to Emma atcerējās ar patiesu prieku. Nozīmīga bija arī meitas atzī�anās savās simpātijās pret tēvoci Vinstonu. Emma bie�i raizējās par Edvinas pilnīgo bezjūtīgumu pret citiem cilvēkiem. Tas, ka meitenei patīk Emmas brālis, bija viņai patīkams atklājums, un Emma cerēja, ka Edvina būs sākusi mainīties uz labo pusi.

Viņas izkliedētās domas apstājās pie Edvinas. Meita caur un cauri bija īsta Fērlija, to nevarēja nepamanīt. Emma jau sen bija ievērojusi, ka Edvina ir stipri līdzīga savai vecmāmiņai pa tēva līniju. Viņa bija glu�i kā Adeles Fērlijas spoguļattēls. Diez vai arī Vinstonam un Frenkam tas nav ienācis prātā, Emma gudroja. Viņi gan par to ne vārda nebija teiku�i. Blekijs turpretim bija pavisam kas cits - Emmai bija aizdomas, ka viņ� patiesību uzminējis jau pirms daudziem gadiem, kaut gan neļāva Emmai to noprast ne ar vismazāko mājienu -zino�u skatienu vai neuzmanīgu izteikumu.

Tad Emmai bijajādomā par Edvinu Fērliju. Viņas naids pret �o cilvēku bija palicis nemainīgs, tomēr mainījusies bija naida daba - tagad tā avots bija nevis Emmas sirds, bet gan prāts, kas Emmai lika Edvinu nīst vēl negantāk un ar ne�ēlīgu aukstumu.

Pat ja Emma Fērliju ģimeni būtu gribējusi aizmirst, viņai tas neizdotos, jo �The Yorkshire Morning Gazette� nemitējās aprakstīt viņu gaitas - gan personiskās, gan sabiedriskās. Emma par Edvinu zināja diezgan daudz. Viņ� bija armijas kapteinis un ticis apbalvots ar Uzvaras Krustu �par varonību, kas pārsniedz pienākuma izpildi�. Varonība, ko tu neteiksi, Emma domāja, nicīgi savilkusi lūpas. Bet vēl vakar avīze bija paziņojusi par Edvina dēla piedzim�anu. Viņa sieva, lēdija D�eina Fērlija, Karlsmūras grāfa meita, bija dzemdējusi septiņas mārciņas smagu puisēnu, kuru par godu abiem vectētiņiem nokristīju�i par Roderiku Ēdamu.

Bet tobrīd Emmai gar Edvina Fērlija dzīvi nebija nekādas daļas. Par pirmajiem upuriem viņa bija noskatījusi Ēdamu un D�craldu Fērlijus un darījusi to pavisam vienkār�a apsvēruma dēļ: viņi pārvaldīja Fērliju fabrikas un līdz ar to arī Fērliju bagātību. Ģimenes liktenis atradās viņu rokās. Gadu gaitā Emma bija sapratusi, ka vislabāk varēs tiem atriebties tie�i ar darījumu starpniecību. Viņa jau bija radījusi Fērlijicm nopietnas problēmas ar Tompsona fabriku - tēvs un dēls nespēja atrast atbilsto�us aizvietotājus Emmas �nolaupītajam� darbaspēkam. Nebija nekā tāda, ko Emma nezinātu par viņu skaidras naudas noguldījumiem bankā un komerciālo darījumu vispārējo stāvokli. �īs ziņas viņa vāca ar bezgalīgu pacietību, neiedomājamu uzcītību un ievērojot pilnīgu slepenību. Ar to, ko Emma zināja, viņai pietika, lai kaldinātu nākotnes plānus.

Viņi bija neaizsargāti un viegli ievainojami, pa�i to nemaz nezinādami! Ēdams Fērlijs vienmēr bija izturējies nevērīgi pret saviem darījumiem un pēdējā laikā bija kļuvis vēl bezrūpīgāks. Olīvija Vcinraita-Fērlija nesen bija sasirgusi ar kādu savādu slimību, tāpēc Ēdams reti ieradās Jork�īrā. Gro�i atradās D�eralda Fērlija rokās, un viņ� bija iedomīgs muļķis. Viņ� bija vājais posms tajā dzelzs ķēdē, kuru Emma bija nodomājusi pārraut un pamest sāņus - tāpat kā Fērliji bija izrīkoju�ies ar viņas tēvu, meitu un viņu pa�u. Tie�i D�e-ralds Fērlijs lika Emmas zaļajās acīs iekvēloties visnegantākā naida liesmām. Neviena sieviete nekad nespēj bez �ausmām un riebuma atcerēties vīrieti, kur� to mēģinājis izvarot, un Emma nebija nekāds izņēmums. Jā, D�eralds bija tas akmens, kas iekustinās Fērliju lejupslīdes lavīnu. Emmai pietika pastiept kāju un aizlikt to viņam priek�ā, lai līdz ar D�eraldu gāztos arī visi pārējie. Viņa ne�aubījās, ka gala iznākums būs tie�i tāds. Ja Emma bija izvirzījusi sev mērķi, neviens viņu nespēs atturēt no tā sasnieg�anas.

le�ķindējās durvju zvans, skaļi atbalsojoties klusajā mājā. Emma satrūkās un a�i piecēlās, izrauta no Fērliju apcerē�anas. Viņa strauji �ķērsoja priek�telpu, zīda tērpam no�aukstot. Emma atvēra parādes durvis, brīnīdamās, kur� gan varētu pie viņas tik vēlu nākt. Uz sliek�ņa stāvēja zēns, kas iznēsāja telegrammas.

- ...�bvakar, kundze! - viņ� teica, godbijīgi pielicis pirkstus pie cepures.

Zēns pasniedza Emmai telegrammu, vēlreiz pieskārās cepurei un noskrēja lejā pa pakāpieniem. Emma aizvēra durvis un skatījās uz dzelteno aploksni. Viņa ne�aubījās, ka tā ir telegramma no Vinstona, kas vēsta par savu iera�anos.

Emma nostājās priek�telpas vidū zem kristāla lustras, jo tur bija gai�āks, un atplēsa aploksni. Viņas acis ātri pārskrēja pirmajai rindiņai, tad tās iepletās, un smaids no Emmas sejas nozuda. Viņa lasīja:

Kara ministrija ar dziļu no�ēlu un vislielāko līdzjūtību ir spiesta Jums paziņot, ka Jūsu vīrs, ierindnieks D�ozeJ's Deniels Louters no Sīfortas kalnie�u pulka pirmā bataljona kritis kaujā 14. jūlijā Francijas teritorijā...

Pārējais teksts izplūda Emmas acu priek�ā. Apmulsusi viņa smagi atkrita kādā krēslā, nespēdama noticēt tam, ko bija izlasīj usi. Neko neredzo�am acīm Emma stingi raudzījās pretējā sienā, un lūpas viņai trīcēja. Beidzot viņa piespieda sevi atkal ieskatīties telegrammā, kuru bija krampjaini sa�ņaugusi saujā kā nevērtīgu papīra bumbiņu. Emma to izgludināja un izlasīja vēlreiz. Satrieco�ā ziņa beidzot iegūla Emmas smadzenēs, un sirds viņai salēcās.

Tā nevarēja būt taisnība! Tur noteikti bija kāda kļūda! �ausmīga kļūda! Emma iek�ēji kliedza, grozīdama galvu no vienas puses uz otru - viņa noliedza to, kas bija rakstīts telegrammā. D�o nevarēja būt miris. Emmai aiz�ņaudzās kakls, apjēdzot, ka tā tomēr ir patiesība, un viņa sastinga krēslā kā akmens tēls - Emmu bija ķēris paralizējo�s �oks.

Pēc kāda laika, kas viņai �ķita gar� kā mū�ība, Emma uzrāva sevi kājās - tās ļodzījās, bet viņa piespieda sevi virzīties uz kāpņu pusi. Emma sataustīja kāpņu margas un atspiedās pret tām. Spēj� vājuma vilnis pārņēma visu viņas augumu. Emma smagi kāpa aug�ā, ar pūlēm vilkdama kājas, kas �ķita kā ar svinu pielietas. Viņa kustējās ar piesardzīgu piepūli - kā veca sieva, kuru izmocīju�as artrīta sāpes. Grīļodamās Emma iegāja savā guļamistabā un iekrita gultā. Viņa tur palika nekustīgi guļam, kā transā raudzīdamās ar bēdās satumsu�ajām acīm griestos.

Nabaga D�o. Nabaga D�o. Nogalināts pēc tam, kad tikai da�as nedēļas pavadījis frontē. Viņ� bija pārāk jauns, lai mirtu. Tas bija netaisnīgi. Netaisnīgi. Emma sāka raudāt, un asaras aumaļām plūda viņai pār vaigiem. Viņa nekad vairs neredzēs D�o. Bērni viņu nekad vairs neredzēs. Emma iedomājās par Kitu un Edvinu, kuri mierīgi gulēja savās gultiņās. Viņa nespēja tūlīt pat iet un pavēstīt bērniem slikto ziņu. Ne tagad. To Emma izdarīs no rīta.

Emmas satrauktais prāts sāka drud�aini darboties. Kā D�o bija miris? Un kur atradās viņa līķis? Emma gribēja dabūt D�o mirstīgās atliekas. Lai cik nesaprātīgi tas patlaban liktos, viņa vēlējās savu vīru pienācīgi apglabāt. Emmu vajāja doma, ka D�o saplosītais ķermenis varbūt ir pamests kaut kur Francijas dubļos. Viņas smadzenēs �ausmu ainas nomainīja cita citu.

Emma nogulēja vaļējām acīm visu nakti, vientuļa un pamesta savās bēdās. Ausa pelēks rīts. Viņa juta neremdināmas skumjas pēc D�o. Viņ� bija bijis augstsirdīgs un laipns, visda�ādākajos veidos izrādījis savu mīlestību. Tas vira īpa�ības, kas Emmu bija kaitināju�as, viņa piepe�i aizmirsa -tāpat kā nepatiku, kuru bija izjutusi laulības gultā. Emma rūpīgi izdzēsa no atmiņas visu, kas savulaik bija aizdevis viņai dusmas, un atcerējās tikai to, kas bijis labs.

Visu nakti Emma raudāja, sērodama pēc vīra un tā visa, ko viņ� iemiesoja, - pēc tās dzīves daļas, kuru viņi bija aizvadīju�i kopā.

Tā bija skaista svētdienas pēcpusdiena oktobra beigās. Negaidīti bija iestājusies atvasara - dzidrajās, neaizmirstulī�u zilajās debesīs spo�i staroja saule, lejot savu zeltaino gaismu pār dārzu, kurā koki un krūmi jau bija pieņēmu�i rudenīgas nokrāsas un mirdzēja dzelteno, sarkano un oran�o toņu virpulī.

Lora O�Nīla sēdēja dārzā uz sola un bija iegrimusi pārdomās. Viņas prāts un sirds, kā alla�, bija pie Blekija Francijā. Lorai jau vairākas nedēļas nebija pienākusi no viņa neviena vēstule. Bet viņai nebija atsūtīta arī tā �ausmīgā, nelaimi vēstījo�ā telegramma. Nesaņēmusi no vīra nekādu ziņu, Lora tomēr bija cie�i pārliecināta, ka Blckijs ir dzīvs un tāds arī paliks, lai atgrieztos mājās pie viņas, kad kar� būs beidzies. Nelokāmā ticība Visvarenajam Dievam bija tā stiprā klints, uz kuras bija būvēta Loras dzīve, un viņa pilnīgi noteikti zināja, ka Blekiju sargā Viņa dievi�ķā aizgādnība. Lora, kas vienmēr bija bijusi dievbijīga, tagad gāja uz mesu katru dienu, neievērodama Emmas padomu, ka viņai būtu labāk palikt gultā un atpūsties. Lora aizdedzināja neskaitāmas sveces -par Blekiju, par Vinstonu, par visiem citiem vīrie�iem kaujaslaukā. Un viņas maigā sirds sēroja līdz ar tām sievietēm, kuras bija zaudēju�as vīrus, dēlus un mīļotos. Visdziļāk Lora juta līdzi Emmai, kas pirms �etriem mēne�iem bija kļuvusi atraitne.

Emma dārza otrā galā piepildīja grozu ar krā�ņām zeltainām un vara krāsas ziemas krizantēmām. Loras gai�brūnās acis vēroja mīļo draudzeni, un viņas sirds sa�ņaudzās aiz mīlestības un līdzjūtības. Viņa ir tik ļoti novājējusi, Lora domāja. Emma strādā kā trojiete un noved sevi līdz pārgurumam. Jebkur� cils zem tādas darbu nastas sen būtu sabaicis -pat stipri, apņēmības pilni vīrie�i.

Lorai likās, ka tūlīt pēc D�o nāves pār Emmu bija nācis gandrīz necilvēcīgs spēku pieplūdums. Viņa ne tikai kārtoja savus darījumus un pārzināja D�o īpa�umus, bet viņai bija arī svarīga nozīme Kalinsku fabriku pārvaldī�anā. Kaut arī tik ļoti aizņemta, Emma tomēr atrada iespēju pabūt kopā ar bērniem, ar savu mīlestību cen�oties iedvest viņiem dro�ības sajūtu. Tā Emma tiek vislabāk galā ar savām bēdām, Lora nosprieda. Tikai tā viņa var izturēt - padarot bērnus un darbu par savu cietoksni.

Lora smagi nopūtās. Nāve nekad nenozīmēja beigas. Mīļais cilvēks bija miris, bet alla� palika citi, kuri pēc viņa sēroja. Prieks dzīvē vienmēr mijas ar bēdām - un otrādi, domāja Lora. Prieks bija bērniņ�, kuru viņa nesa sev zem sirds un kuru tik sen ilgojās dāvāt Blckijam. Lora kā sargādama sakrustoja rokas uz vēdera un pateicās Dievam, ka �oreiz bērns tiks iznēsāts. Jā, nāve bija nenovēr�ama, bet tai līdzās pastāvēja arī piedzim�ana. Mū�īgā atjauno�anās... nepārtraukts cikls, kurā viena cilvēka dzīves parādība nomainīja citu - tāds bija cilvēces neatvairāmais liktenis.

Emma, tikusi galā ar savu darbu, novilka dārza cimdus un apsēdās uz sola blakus Lorai.

- Vai tev nav vēsi? - viņa apvaicājās. - Domāju, ka mums pēc īsa brī�a jāatgrie�as mājās. Negribu, lai tu saaukstētos. Tu ta�u visu laiku esi tik bra�i turējusies.

Emma mīļi paraudzījās Lorā.

- Tev jāpacie�as vēl tikai divi mēne�i, un Blckijs taps aplaimots ar dēlu un mantinieku.

Lora palocīja galvu, un viņas acis laimē staroja.

- �ī grūtniecība norit tik viegli, Emma. Tas ir īsts brīnums. Katru dienu pateicos par to Dievam.

- Es arī, mīļā.

Lora satvēra Emmas roku un klusi sacīja:

- Negribēju tev pirmīt vaicāt, lai tu nesatrauktos, bet saki man - vai Edvinai ir kaut nedaudz labāk?

- Jā, mazliet, - Emma atbildēja aizsmaku�ā balsī. - Ja vien viņa varētu izraudaties, varbūt tad Edvinai bēdas par D�o klūtu vieglāk izturamas. Viņas savaldība mani biedē. Tā rada nevajadzīgu emociju sastrēgumu. Tas ir pretdabiski.

Loras sejā atspoguļojās līdzjūtība.

- Jā, nav veselīgi tik ļoti apspiest bēdas un sāpes. Nabaga Edvina, viņa D�o tā mīlēja.

- Esmu runājusi ar viņu stundām ilgi, pūlēdamās sniegt Edvinai mierinājumu un sapratni, ta�u mani centieni nav vainagoju�ies ar panākumiem. Ir tā, it ka viņa gribētu nest savu sāpju nastu viena pati. Stoiski. Es vairs nezinu, ko iesākt...

Emma apklusa. Pēc brī�a viņa klusi piemetināja:

- Da�reiz man �ķiet, ka es D�o novērtēju par zemu.

- Ko tu ar to gribi teikt? - apjukusi vaicāja Lora.

- Redzi, kad es tagad kavējos atmiņās, saprotu, cik viņ� bijis laipns un augstsirdīgs. Spilgts piemērs tam ir D�o testaments. Biju glu�i mēma, kad Einslija kungs man to nolasīja un es uzzināju, ka D�o visus savus īpa�umus novēlējis man. Biju domājusi, ka viņ� par savu vienīgo mantinieku iecēlis Kitu. Pārsteidzo�i cēls �ests, galu galā - Kits ir viņa vienīgais dēls.

- D�o atstāja Kitam visu savu naudu, mīļā, - Lora ātri iestarpināja. - Atskaitot to summu, kura novēlēta kā ikgadējā rente Edvinai. D�o vienmēr augstu vērtēja tavu izveicību darījumu lietās, Emma. Viņ� nav apgājis Kitu. D�o ir rīkojies ļoti gudri - zinādams, ar kādu lietpratību tu pārvaldīsi viņa atstātos īpa�umus, viņ� vienlaikus ir parūpējies arī par bērna nākotni. D�o tev uzticējās, Emma. Viņ� zināja, ka tu nedarīsi neko tādu, kas varētu kaitēt tava bērna interesēm.

-Tā laikam ir. Bet mani neatstāj sajūta, ka D�o dzīves laikā es viņam nodarīju daudz netaisnības.

Lora sirsnīgi saspieda Emmas roku.

- Tu biji laba sieva. Nesāc tagad sevi tirdīt par sīkām pagātnes ķildām! Un neaizmirsti, ka cilvēku attiecības ir ļoti mainīgas - jo tās ir ārkārtīgi sare�ģītas un ari mēs pa�i ar katru dienu maināmies. Turklāt mūsu savstarpējās attiecībās iejaucas dzīve ar savām problēmām, un tas rada spriegumu. D�o no tevis guva ļoti daudz, pat ja jums paretam bija kādas nesaskaņas. Es zinu, ka viņ� bija laimīgs. Lūdzu, Emma, tev man jātic.

- Es ceru, ka tev taisnība, - Emma no�ukstēja.

Saklausījusi Emmas balsī skumjas, Lora, vēlēdamās viņas uzmanību novērst uz kaut ko citu, mundri teica:

- Vai neiesim iek�ā, mīļā? Man kļūst mazliet vēsi, un es gribētu iedzert kādu tasi tējas.

Runādama viņa piecēlās un savilka cie�āk ap pleciem dzelteno �alli.

Emma saņēma Loras plaukstu savējā, un tā viņas roku rokā gāja pāri mauriņam.

- Ko gan es iesāktu bez tevis, mana mīļā Lora? Tu esi tik gudra un vienmēr uzlabo man garastāvokli.

- Tie�i to pa�u es varu teikt par tevi, Emma. Man nekad nav bijis labākas draudzenes par tevi.

>

- Ak jūs esat �eit, Loutera kundze! - iesaucās doktors Stoklijs, iesteigdamies pa uzgaidāmās telpas divviru durvīm. - O�Nīla kundze visu laiku taujā pēc jums.

Emma piecēlās, cie�i sa�ņaugusi savu rokassomiņ

- Sakiet, lūdzu, - viņa satraukti ierunājās, - vai viss ir kārtībā? Nesaprotu, kas tik pēk�ņi varēja atgadīties.

Ārsts tēvi�ķīgi paplik�ķināja Emmai pa plecu.

- Bija divas iespējas - vai nu taisīt viņai ķeizargriezienu, vai pieļaut dabiskas dzemdības. Savas reliģiskās pārliecības dēļ O�Nīla kundze bija kategoriski pret ķeizargriezienu...

- Ko jūs ar to domājat? Es nespēju izsekot jūsu vārdiem, dakter, - Emma viņu valdonīgi pārtrauca.

- O�Nīla kundze mums neļāva viņu operēt, jo pastāvēja varbūtība... patiesību sakot, diezgan liela iespējamība, ka viņa zaudētu bērnu. Izdarīt ķeizargriezienu, protams, būtu bijis gan saprātīgāk, gan dro�āk. Tomēr O�Nīla kundze nekādā ziņā negribēja riskēt ar bērna dzīvību.

- Bet vai ar viņu pasu viss ir kārtībā? - Emma uzstājīgi noprasīja.

- Viņa ir vārga, - ārsts klusi atbildēja, izvairīdamies skatīties Emmai acīs.

- Un bērns?

- Jauks zēns, Loutera kundze.

Emmas skatiens kļuva caururbjo�s.

- O�Nīla kundzes dzīvība ta�u nav apdraudēta, vai ne?

- Dabiski, ka viņa ir sagurusi. Tās bija sare�ģītas dzemdības, - ārsts teica. - Bet nestāvēsim te tērzēdami. Viņa ar nepacietību jūs gaida. Nāciet, lūdzu, �eit!

Emma sekoja viņam pa gaiteni, un viņas prāts ātri darbojās, pūloties aptvert stāvokļa nopietnību. Emma intuitīvi juta, ka ārsts izvairās teikt patiesību, un tas viņu biedēja. Kad viņi bija sasniegu�i Loras istabas durvis, ārsts apstājās un pagriezās pret Emmu. Ar neizprotamu sejas izteiksmi viņ� sacīja:

- Mēs aizsūtījām pēc priestera.

- Pēc priestera! Kāpēc?

- O�Nīla kundze lūdza to darīt.

Ārsts papurināja galvu.

- Viņa ir ļoti vārga. Stipri nomocījusies. Lūdzu, neuztrauciet viņu!

Emma satvēra viņa roku.

- Viņa ta�u ne...

Ārsts attaisīja durvis.

- Lūdzu, Loutera kundze! Netērēsim laiku velti.

Pieklājīgi pieturēdams durvis, viņ� ielaida Emmu iek�ā

un tad durvis aiz viņas klusi aizvēra.

Emma piesteidzās pie gultas, un viņas acis a�i pārskrēja Lorai, kas gulēja, atspiedusies pret spilveniem. Emma uzreiz redzēja, ka viņa ir �ausmīgi izvārgusi. Loras piemīlīgā seja vēsajā gaismā �ķita galīgi bezkrāsaina, zem viņas lielajām acīm vīdēja tumsi loki. Ieraugot draudzeni, Loras skatiens kļuva gai�āks. Emmai pagura sirds - viņa redzēja satrieco�ās pazīmes, kuras bija novērojusi pie savas mātes nāves gultas, tomēr neļāva izdzist uz savām lūpām Smaidam. Emma noliecās pār Loru un noskūpstīja viņu uz vaiga. Atglaudusi Lorai no pieres gai�os medus krāsas matus, kas izklaidus klājās pār spilveniem, viņa klusi vaicāja:

- Kā tu jūties, mīļā?

Lora pasmaidīja.

- Esmu tik laimīga! Un pateicīga. Tas ir zēns, Emma.

Emma apsēdās uz krēsla blakus gultai. Norijusi kaklā

sakāpu�o kamolu, viņa sacīja savā vismundrākajā tonī:

- Jā, tas ir brīni�ķīgi. Blekijs būs sajūsmināts.

Lora palocīja galvu, un viņas acis mirdzēja. Lora saņēma rokās Emmas mazo plaukstu un paspieda to.

- Vai tev ilgi bija jāgaida, mīļā?

- Nē, - Emma meloja. - Tev nav jāraizējas tagad par mani. Tu esi tā, kurai nepiecie�amas manas rūpes un uzmanība. Domāju, ka pēc kādas nedēļas tevi laidīs mājās, un tad tu varēsi apmesties pie manis un maniem bērniem. Es gādā�u par tevi tā, kā tu gādāji par mani, kad piedzima Edvina. Tu ta�u nāksi dzīvot pie mums, vai ne, mīļā?

Loras bālajās lūpās pavīdēja vārgs smaids.

- Es vēlos, lai viņu nosauc par Braienu, - viņa teica.

- Tas ir jauks vārds, Lora.

- Un vēl par �einu Patriku - par godu Blekijarn un tēvocim Petam.

- Viņi būs iepriecināti, mīļā.

- Pieliecies man tuvāk, Emma, - Lora no�ukstēja, - lai varu tevi labāk saskatīt. Pamazām satumst, vai ne?

- Jā, ārā jau valda krēsla, - sacīja Emma, kaut īstenībā joprojām bija gai�a diena.

Loras skaistās acis meklēja Emmas seju.

- Es gribu, lai Braiens tiktu uzaudzināts par krietnu katoli. Tu ta�u zini, kāds ir Blekijs. Viņ� pret ticības lietām izturas diezgan vienaldzīgi. Tu parūpēsies par Braiena reliģisko audzinā�anu manā vietā, vai ne, Emma?

Emmu pārņēma bailes.

- Kāpēc tu tā saki?

- Gribu, lai tu man apsoli, ka uzmanīsi, kā tēvocis Pets pārvalda mūsu īpa�umus, un rūpēsies par Braicnu manā vietā, kamēr viņa tēvs atgriezīsies no kara.

- Bet tu ta�u pati varēsi to darīt, mīļā.

Lora ar savām brīni�ķīgajām acīm nemirk�ķinot vērās Emmā.

- Es mirstu, Emma.

- Nerunā tā!

- Uzklausi mani, Emma. Lūdzu, uzklausi! Man palicis tik maz laika, - Lora �ukstēja, un viņas vājā balss no nepacietības vibrēja. - Apsoli man, ka tu gādāsi, lai tēvocis Pets liek Braienu nokristīt kā katoli un rūpējas par viņa reliģisko audzinā�anu pa to laiku, kamēr Blekijs būs prom. Un apsoli, ka tu parūpēsies manā vietā arī par Blekiju.

Emma kādu brīdi nespēja parunāt.

- Es apsolu, - viņa beidzot sacīja no pārdzīvojuma piesmaku�ā, drebo�ā balsī.

Lora vārgi pacēla roku un pieskārās Emmas sejai. Viņa pasmaidīja.

- Es mīlu tevi, Emma.

- Ak, Lora, es arī tevi mīlu!

Emma vairs nespēja novaldīt asaras. Tās ritēja viņai pār vaigiem un pilēja uz Loras plaukstas.

- Neraudi, mīļā! Nav iemesla raudā�anai.

- Ak, Lora... Lora...

- Klusē, mīlā! Neraudi!

Emma dziļi ievilka elpu un centās savaldīties.

-Lora, tagad uzklausi tu mani! Tev jācīnās. Tev jāpapūlas, mīļā. Lūdzu, cīnies par savu dzīvību! - Emma runāja ar lielu pārliecības spēku.

Viņa apskāva Loras augumu ar savām stiprajām rokām un cie�i piekļāva draudzeni sev klāt, it kā gribēdama, lai uz mirsto�o sievieti pārietu kaut neliela daļa no Emmas pa�as bezgalīgā spēka un stūrgalvīgās gribas. Sen, sen viņa tie�i tāpat bija kļāvusi sev klāt mirsto�o māti.

No Loras lūpām izrāvās klusa nopūta - gaisto�a skaņa, kas bija tik tikko sadzirdama.

- Par vēlu, - viņa sacīja dziesto�ā balsī.

Emma noguldīja Loru atpakaļ spilvenos. Viņas lūpas trīcēja, seja bija bāla un saspringta, tomēr Emma mēģināja vēlreiz:

-Lūdzu, pacenties, mīļā! Blekijadēļ. Bērna dēļ. Manis dēļ.

Emmai aiz muguras atskanēja kluss troksnis - bija atnācis priesteris. Viņ� nesa melnu somu. Piegājis pie gultas, garīdznieks viegli pieskārās Emmas plecam.

- Viņai jāsaņem pastarais sakraments, Loutera kundze, -viņ� teica.

Emma piecēlās un savaldīgi pagāja sāņus, kaut ceļgali viņai ļodzījās. Asaras ritēja Emmai pār vaigiem un, raugoties, kā priesteris noliecas virs Loras, viņas seja satumsa. Emma gribēja, lai �is nāves vēstnesis iet prom. Ja viņ� aizietu, Lora dzīvotu. Dieva nav! Dieva nav, vai jūs dzirdat? Emmas kliedziens dobji atbalsojās viņai smadzenēs, bet pār lūpām viņai neatskanēja neviens vārds.

Emmai �ķita, ka sirds viņai lūzīs. Telpā vaklija dziļ� klusums, vienīgā skaņa bija priestera sutanas �vīkstē�ana, viņa klusā murminā�ana un Loras �uksti - tika pieņemta viņas pēdējā grēksūdze un atlaisti grēki. Grēki, Emma rūgti nodomāja. Viņa ta�u nekad nebija grēkojusi. Lora nekad nevienam nebija darījusi pāri. Visi, kas Loru pazina, bija saņēmu�i no viņas tikai mīlestību. Viņa nekad nebija grēkojusi nedz pret Dievu, nedz pasauli. Nekad. Nemū�am.

Priesteris deva Lorai Svēto vakarēdienu - pārmetis krustu, viņ� ielika tai mutē oblātu. Emma novērsās un sāka skatīties ārā pa logu. Tas viss bija tik nevajadzīgi! Jā, pat grēcīgi. Ja Lora būtu ļāvusi sevi operēt, bērns varbūt aizietu bojā, bet viņa pati dzīvotu. Katoļu baznīcas dogmas bija barbariskas, nejēdzīgas. Kam gan rūpēja bērns? Tā bija Lora, kuru viņi pazina un mīlēja.

Kad mācītājs bija beidzis rituālu, viņ� pienāca pie Emmas.

- O�Nīla kundze vēlas ar jums runāt, - mācītājs sērīgā balsī paziņoja.

Emma diezgan neceremoniāli pasteidzās viņam garām un atgriezās pie gultas. Viņa pieliecās Lorai pavisam tuvu klāt.

- Es esmu �eit, mīļā. Ko tu gribēji man sacīt?

Lora gausi pacēla plakstiņus.

-Piedod, ka es nemitīgi lūdzu, lai tu man kaut ko apsoli. Vēl pēdējais lūgums. Neaizmirsti tēvoci Pētu. Viņ� jau ir vecs vīrs, un viņam būs vajadzīgs tavs atbalsts, Emma.

- Ak, Lora, Lora, neaizej no manis!

Lora pasmaidīja, un viņas seju apmirdzēja savāds prieks. Loras lielās acis raudzījās uz Emmu ar rimtu sirsnību.

- Manā vārdu krājumā nav tāda jēdziena kā �nāve�,

Emma. Es dzīvo�u tik ilgi, kamēr dzīvosiet jūs ar Bleķi ju, jo jūs glabāsiet manu piemiņu savās sirdīs. Un Blekijam es esmu dāvājusi Braicnu.

Emmai vairs nebija, ko teikt. Viņa piespieda plaukstas pie mutes, un viņas pleci raustījās.

- Pasaki Blekijam, ka es viņu mīlu, - sacīja Lora.

- Jā, mīlā.

Emma iekoda lūpā un samirk�ķināja asaru pilnās acis.

- Ak, Lora, ko gan es bez tevis iesāk�u? - viņa izdvesa no bēdām aiz�ņaugtā balsī.

- Tev klāsies labi, Emma. Esmu par tevi dro�a - tu esi tik laba un stipra. Un atceries, ka Dievs nekad neuzkrauj mums nastu, kuru mēs nespējam nest.

- Ak, Lora, es nevaru...

- Un neaizmirsti manas Ziemassvētku dāvanas bērniem, labi? Kitam domātais kucēns ir suņubūdā, un Edvinas iemīļoto jasmīnu smar�u tu atradīsi manā guļamistabā. Tā ir skaisti iesaiņota. Tur ir arī kaut kas tev, mana vismīļā Emma...

Lora aizvēra acis, un viņas smaids, kas vēl pirms brī�a apstaroja viņas izvārgu�o seju, nodzisa.

- Es neaizmirsī�u dāvanas, mīļā.

Emma juta, ka Loras plauksta kļūst ļengana.

- Lora! Lora! - viņa iekliedzās, spiezdama draudzenes auksto roku pie savām lūpām.

Doktoram Stoklijam nācās ar spēku atlocīt Emmas pirkstus no Loras rokas - tik cie�i viņa tajā bija ieķērusies. Mācītājs izveda Emmu no aizgājējas istabas, murminādams mierinājuma vārdus. Viņa aizspieda ausis, iztuk�ota un kurla savās briesmīgajās bēdās.

Pēc brī�a iznāca ārsts.

-Dormņu, ka mazuli mēs varēsim izrakstīt no slimnīcas pēc da�ām dienām, LouLera kundze. Mēs jums paziņosim, kad varēsiet ierasties tam pakaļ. Tāda bija O�Nīla kundzes vēlē�anās.

Emma tik tikko saklausīja viņa vārdus.

- Jā, es saprotu, - viņa klusā balsī automātiski atbildēja. - Jums ir mana adrese un telefona numurs.

Un Emma ātri devās prom, pat nepasacījusi ārstam un mācītājam ardievas.

Emma atgrūda vaļā Svētās Marijas slimnīcas durvis, pa piebraucamo ceļu aizgāja līdz dzelzs vārtiem, devās pa tiem ārā un virzījās uz Hiltopas pusi. To visu viņa darīja glu�i kā somnambuliskā miegā. Emma gāja stingriem soļiem un raudzījās tie�i uz priek�u, ta�u viņas acis neko neredzēja. Bija auksta decembra pēcpusdiena, debesis aizsedza uztūku�i sniega mākoņi. Skarbs vēj� blāzmoja pār pakalnu un �āvēja asaras, kuras plūda Emmai pār vaigiem.

Emma gausi vilkās pa savas dzīves sāpju taku - soļi viņai brī�iem sametās, tomēr viņa nekad neļāva sev apstāties. Emma apraka savas sāpes dziļi sirdī, un pasaule redzēja tikai viņas neizdibināmo seju. Aizritot nedēļām un mēne�iem, viņa bija iemācījusies dzīvot ar salauztu sirdi un samierinājusies ar savu vientulību.

Mazulītis Braicns dzīvoja kopā ar Emmu un viņas bērniem. Blekijs bija atbraucis īslaicīgā atvaļinājumā un atzina, ka viņa dēlam būs daudz labāk dzīvot Emmas ģimenes normālajā gaisotnē nekā atrasties aukles uzraudzībā pie tēvo�a Pēta. Neremdināmu bēdu māktais Blekijs gandrīz tūlīt pat bija devies atpakaļ uz fronti, un Emma atkal palika viena.

Sākumā Emmas attieksme pret mazuli bija noraido�a -viņa uzskatīja Braienu par vainīgu Loras nāvē, bet tad kādu dienu Emma apjauta, cik viņa ir netaisna pret bērnu. Emma saprata, ka, nemīlēdama Braienu, viņa nodod Loras mīlestību un uzticē�anos. Aiz mīlestības pret Loru Emmai bija jāmīl arī viņas bērns. Braiens bija Loras dēls, pēc kura viņa tik ļoti bija ilgojusies un kura dēļ bija gājusi nāvē. Emmu māca no�ēla, viņa kaunējās par sevi. Braicns bija iekarojis Emmas līdzjūtīgo sirdi, un viņa to iemīļoja glu�i kā pa�as bērnu. Braie-nam bija Blekija tumsnējā ādas krāsa un piķa melnie mati, bet no Loras viņ� bija mantojis acis -puisēnam tās bija lielas, skaidras un tajā pa�ā maigajā riekstu krāsā kā viņa miru�ajai mātei. Braicns bija labs bērns, viņ� rātni dusēja savā �ūpulītī, ar ko izpelnījās vēl lielāku Emmas labvēlību. Kad mazulis smaidīja, Emma saskatīja Loras smaidu un jūtu uzplūdumā izcēla bērnu no �ūpuļa, piekļāva viņu sev pie krūtīm un solījās vienmēr mīlēt un lolot.

Reizēm Emma aizmirsa, ka Lora ir mirusi, un viņas roka automātiski sniedzās pēc telefona klausules, kad viņai vajadzēja kādu, ar ko dalīties raizēs. Roka nevarīgi at�ļuka atpakaļ, un Emma kādu brīdi sēdēja, iegrimusi atmiņās par aizvadītajiem desmit gadiem. Acis viņai bija miklas un sirds smcldza. Bet bērni alla� palīdzēja izkliedēt Emmas grūtsirdību un sāpes. Viņa veltīja tiem visu savu brīvo laiku, apzinādamās, ka ir nepiecie�ama bērniem vairāk nekā jebkad, jo viņi bija paliku�i bez tēva tie�i tajā laikā, kad veidojas viņu personība. Laiku pa laikam atvaļinājumā atbrauca Vinstons, arī Frenks regulāri apciemoja Emmu, un viņa rada dvēseles mieru savā ģimenē.

Tam, kur� tiecas uz kalnu galotnēm, būs jāatklāj, ka visaugstākās smailes bie�i sedz sniegs.

Lords Bairons. ��ailda Herolda svētceļojums�

>

- Kāpēc tu dusmojies, Frenk? - vaicāja Emma, vērodama brāli pāri pusdienu galdam viesnīcā �Ri�a�.

Frenka jutīgajai sejai pārslīdēja apmulsums, viņ� pasniedzās un saspieda viņas roku.

- Es nedusmojos, mīļā. Tikai raizējos par tevi, tas arī ir

viss.

- Bet es jau jūtos krietni labāk, Frenk. Esmu pilnīgi atlabusi pēc plau�u karsoņa, - Emma apgalvoja un mundri pasmaidīja.

- Es zinu. Tu izskaties brīni�ķīgi, Emma. Bet es tomēr uztraucos par tevi. Vai, pareizāk sakot, par tavu dzīvi, -Frenks klusi atbildēja.

- Par manu dzīvi! Kas tad vainas manai dzīvei? - viņa iesaucās.

Frenks dziļā no�ēlā papurināja galvu.

- Un tu vēl vaicā, kas vainas tavai dzīvei? Ak, Emma, vai tad tu nekad neapstājies, lai padomātu? Tu esi pilnīgi ierauta darbu virpulī, mīļā. Faktiski tu patlaban nodzen sevi tikpat smagā darbā kā kādreiz Fērlijholā...

- Nerunā muļķības! - Emma pārtrauca brāli, un viņas seja apmācās.

- Protams, grīdas jau tev tagad nav jāber�, - Frenks a�i atcirta, - tu pārstrādājies, dzīvodama greznībā. Tu esi savu darījumu jūgā, Emma.

Viņ� nopūtās.

- Tavi darbi nekad nebeigsies.

- Es nemaz negribu, lai tie beigtos, - pēk�ņi iesmiedamās, sacīja Emma. - Vai tev tie�ām nekad nav ienācis prātā, ka mans darbs varētu man sagādāt prieku?

- Darbs! Nekā cita jau tavā dzīvē nav, un tie�i par to cs gribu runāt. Vai nebūtu pienācis laiks reizēm arī mazliet izklaidēties? Kamēr tu vēl esi jauna.

Viņ� nedro�i paskatījās uz māsu un piesardzīgi piebilda:

- Pēc da�iem mēne�iem tu kļūsi divdesmit deviņus gadus veca. Manuprāt, tev vajadzētu padomāt par otrreizējām laulībām.

Emma atkal skanīgi iesmējās.

- Otrreizējas laulības! Frenk, tu esi galīgi traks. Ar ko tad lai cs precos? Kā tev ir zināms, kar� joprojām nav beidzies, un visi vīrie�i ir frontē.

- Jā, bet var diezgan dro�i apgalvot, ka līdz �ī gada beigām tas būs beidzies. Stāvoklis strauji mainījās, kad karadarbībā iesaistījās Amerika. Sabiedrotie gūst panākumus. Esmu pārliecināts, ka apmēram pēc deviņiem mēne�iem tiks pasludināta karadarbības izbeig�ana un vīrie�i atgriezīsies mājās.

- Bet �obrīd ir vēl tikai janvāris, - Emma caur smiekliem izdvesa. - Visu jauno vīrie�u prombūtne ir labi pamanāma. Tu esi uzsācis �o sarunu mazliet pirms laika, mīļais.

- Un kā būtu ar Blekiju O�Nīlu? - ierosināja Frenks, vērodams viņas reakciju. - Viņ� tevi alla� ir dievinājis. Un tagad jūs abi esat brīvi. Turklāt tu jau veselu gadu audzini Braicnu kā pa�as bērnu.

Pamanījis, ka Emma, viņā klausoties, nebūt nav samulsusi, Frcnks pasmaidīja un pabeidza:

- Nevar teikt, ka jūs būtu sve�inieki.

- Ak, Frenk, neesi nu tāds aplamnieks, - Emma teica, noraido�i pamājusi ar roku. - Blekijs man ir glu�i kā brālis. Bez tam es nebūt neesmu pārliecināta, ka vēlos precēties otrreiz. Galvenokārt es negribu, lai vīrietis jauktos manos darījumos.

-Nolādētie darījumi! Emma, es tevi da�reiz nesaprotu.

Viņ� domīgi skatījās uz māsu.

- Vai tad tev vēl joprojām nav radusies dro�ības sajūta? Tu esi bagāta sieviete, kas var dzīvot, kā pa�ai tik. Cik daudz naudas tev vajag, Emma, lai tev beidzot liktos, ka ir gana?

Viņa nevērīgi paraustīja plecus.

- Ne jau naudas dēļ es strādāju. Man patiesi patīk darījumi, Frenk. Turklāt man ir jāgādā arī par bērniem. Par viņu nākotni. Un es tik�u galā ar savu dzīvi bez citu palīdzības vai labi domātajiem padomiem.

Frenks pacēla roku.

- Es glu�i vienkār�i domāju, ka vienreiz mū�ā tu varētu atļauties mazliet atpūsties.

Emma noliecās uz priek�u.

- Klausies, Frenk, izbeidz raizēties par mani, vai arī es briesmīgi sanikno�os un ar nākamo vilcienu brauk�u atpakaļ uz Līdsu, ja...

Viņa aprāvās un nodūra acis.

- Kas noticis?

- Nekas. Tikai tur, pie pretējā galdiņa, sē� divi vīrie�i un visu laiku skatās uz mums. Varbūt tu viņus pazīsti? Bet neatskaties tagad, viņi raugās tie�i �urp.

- Es viņus ievēroju, kad viņi abi ienāca. Zāles pārzinis bija saliecies viņu priek�ā deviņos līkumos. Es tomēr �os vīrie�us nepazīstu. Pēc zīmotnēm pie jaunāka vīrie�a formastērpa varu pateikt, ka viņ� ir Austrālijas militārā korpusa ceturtās brigādes majors.

- Sasodīts kolonists! Nav brīnums!

Frenku uzjautrināja niknās liesmiņas māsas acīs.

- Kā to saprast? - viņ� vaicāja.

- Tas majors uzvedas necie�ami, kop� viņ� te apsēdās. Katru reizi, kad paceļu acis, redzu, ka viņ� blen� uz mani -turklāt ar vērtējo�u skatienu! - Emma dusmīgi teica.

- Rimsties nu, Emma! Ko tad tu gribēji? Tu ta�u esi tik skaista, mīļā, kaut pati to neapzinies.

Frenks atzinīgi palūkojās uz viņas tum�zaļo samta tērpu, maigi vizo�ajām pērlēm ap kaklu un ausīs, krā�ņajiem matiem, kas bija atglausti no pieres un uz pakau�a saņemti mezglā.

-Tu izskaties tā, it kā tev būtu astoņpadsmit gadu, Emma. Un es priecājos, ka tu neesi pārņēmusi no citām sievietēm nelāgo modi apziest savu seju ar visādiem draņķiem.

Viņ� pasmaidīja.

- Jā, �ajā zālē tu neap�aubāmi esi visdaiļākā sieviete.

- Nu, konkurence gan nav pārāk liela, - Emma atsaucās kā no�ēlodama.

Tad piepe�i viņa pasmaidīja un vaicāja dīvaini kautrīgā

balsī:

- Vai es patie�ām esmu tik skaista?

- Tāda tu nudien esi, Emma.

Pie galdiņa pienāca viesmīlis un godbijīgi sacīja:

- Atvainojiet, scr, bet jūs aicina pie telefona.

Frcnks palocīja galvu un pievērsās Emmai.

- Es ilgi neaizkavē�os. Lūdzu, atvaino!

Atgrūdis krēslu, viņ� piecēlās.

- Ieskaties pa to laiku ēdienkartē un izvēlies kaut ko desertam!

- Jā, labi, mīļais.

Emma noraudzījās, kā viņas brālis Frcnks �ķērsoja viesnīcas �Ri�a� restorāna zāli. Vakara uzvalkā viņ� izskatījās tik cienījams! Viņa ārkārtīgi lepojās ar Frcnkapanākumiem un priecājās par to gultni, kādā bija ievirzījusies brāļa dzīve. Viņ� bija ļoti mīļ� un vienmēr noraizējies par māsas laimi. Emma smaidīdama prātoja, ko gan Frenks sacītu, ja zinātu par �Eineremas kompāniju�. Viņ� dro�i vien nolasītu man vēl vienu lekciju un apgalvotu, ka es uzņemos par daudz, viņa domāja. Bet taisni �ī kompānija mani padarīs patie�ām bagātu. Tas bija spo�s darījums - Emma nekautrējās pati to tā novērtēt. �Emerema� bija holdinga kompānija⁶, kuru Emma bija radījusi, ieguldot līdzekļus, kas tika iegūti, pārdodot D�o apavu fabriku un miecētavu. �Emerema� pastāvēja vienpadsmit mēne�us un jau bija nodro�inājusies ar prāvu rēķinu bankā. Kompānijas nosaukums bija Emmas izgudrojums -tas bija saīsinājums no vārdiem �Emma� un �smaragds�⁷. Viņa bija iecerējusi to kādu dienu nodēvēt par Hārtas uzņēmumiem, bet �obrīd Emma negribēja, lai pla�ākai sabiedrībai būtu zināms, ka viņa ir saistīta ar �o kompāniju. Emmai bija savi iemesli slēpt kompānijas patieso piederību. Būdama vienīgā akciju turētāja, viņa �o kompāniju nedz vadīja, nedz ietilpa tās valdes sastāvā. Kompāniju �ķietami pārvaldīja tās izpilddirektors un vēl divi citi direktori. �os vīrus Emma bija atradusi, iecēlusi amatā un maksāja tiem algu. Viņi bija kā marionetes, kuras Emma varēja raustīt aiz diedziņiem sev vēlamā virzienā.

Emmas skatiens izklaidīgi slīdēja pa restorāna zāli. Viņas prātu nodarbināja �Emeremas kompānija� un bezgalīgās finansiālās iespējas, kuras tā pavēra. Pēk�ņi viņas skatiens sastapās ar austrālie�u majora acīm, un Emma, sev par pārsteigumu, konstatēja, ka nespēj uzreiz novērsties. Viņ� ir pārāk izskatīgs un pa�pārliecināts, viņa aizkaitināta nodomāja. Labi koptie mati, biezās uzacis, apciiptās ūsas uz raupjās, saulē iedegu�ās sejas fona izskatījās pārāk spīdīgas un melnas. Vīrietim bija jutekliska mute un tik tum�i zilas acis, ka tās �ķita gandrīz violetas. Pat bedrīte zodā viņam bija dziļākā par normālo. Kad vīrietis zobgalīgi smaidīja, arī vaigos viņam ievilkās bedrītes. Viņa skatiens kluva tik izaicino�s, ka Emma sarāvās un pietvīkusi novērsās. Cik nesmalkjūtīga uzvedība, viņa, vaigiem degot, nodomāja. Emmai bija dīvaina sajūta, ka �is vīrietis viņu ar acīm izģērbj. Apmulsusi viņa sniedzās pēc vīna glāzes un savā nervozitātē to apgāza. Apjukusi vēl vairāk, Emma ar salveti susināja galdautu.

Viesmīlis pakalpīgi steidzās viņai palīgā. Murminādams, ka �ī nelaime ir viegli novēr�ama, viņ� uzklāja traipam tīru salveti. Viesmīlis savāca lietotos traukus un, saņēmis no Emmas pateicību, devās prom. Nu Emmu atkal nekas neaizsedza majora skatienam, un, sev par nepatiku, viņa redzēja, ka vīrietis joprojām pēto�i raugās uz viņas pusi. Uz viņa lūpām rotājās uzjautrināts smaids, bet acīs vīdēja nepārprotams izaicinājums. Emma pikti paņēma ēdienkarti un paslēpa kaisto�o seju aiz tās. Domās viņa lamāja necie�amo stulbeni, kur� tik uzkrīto�i mēģināja ar viņu flirtēt. Vēl niknāka Emma bija uz Frenku un viņa nebeidzamo telefona sarunu.

Brūsa Makgila iedegu�ajā, vēja aprautajā sejā atspoguļojās patiess uzjautrinājums, un viņa skaidrajās, zilajās acīs lēkāja draiskas uguntiņas, kad viņ� sacīja:

- Ja tu uz īsu brīdi spētu atraut savu skatienu no tās valdzino�ās būtnes, varbūt mēs pusdienojot varētu arī aprunāties, manu zēn.

- Ak, piedod, tēt! - atsaucās Pols Makgils.

Viņ� sagrozījās krēslā un pievērsa visu uzmanību tēvam.

- Bet viņa neap�aubāmi ir tik fascinējo�a sieviete, kādu es agrāk nekad neesmu redzējis. Vai tu man piekrīti?

Brūss palocīja galvu.

- Piekrītu gan, manu zēn. Baidos, ka tu esi mantojis manu vājību uz sievietēm. Arī es nekad neesmu spējis pretoties skaistumam. Mums tomēr vajadzētu �o to pārrunāt, Pol. Pēdējā laikā mēs nemaz tik bie�i netiekamies.

- Pēc da�ām nedēļām es tev jau bū�u apnicis. Tā nolādētā brūce nedzīst tik ātri, kā es vēlētos.

Brūss izskatījās noraizējies.

- Ceru, ka �is ievainojums vismaz nav pārāk sāpīgs.

- Nē, tas tikai kaitina, īpa�i nelāgajā Anglijas klimatā.

Pols gurdi pasmaidīja.

- Man nu gan nevajadzētu kurnēt, vai ne? Patiesību sakot, jāpateicas savai laimes zvaigznei. Tas ir brīnums, ka visā Galipoli kampaņas laikā es neguvu ne skrambiņas. Un tad �is nejēdzīgais ievainojums Francijā.

- Jā, tev palaimējās.

Brūsa sejai pārslīdēja skumjas.

- Es cerēju, ka pēc ievaino�anas tu varēsi atgriezties kopā ar mani mājās, uz Kūncmblu, Bet, cik noprotu, tādas iespējas nav. Kar� tev vēl nav beidzies. Vai tu atgriezīsies Francijā, lai pievienotos pulkvedim Mone�am?

- Laikam gan. Bet �ovakar par to neraizēsimies. Ja nu man lemts kādu bridi uzturēties vecajā, labajā Anglijā, esmu noskaņots veltīt �o laiku izpriecām.

- Patīkami to dzirdēt, dēls. Sasodīts, pēc tās elles, kurā tev nācies būt, tu gan esi nopelnījis nelielu izklaidē�anos. Tikai neaizraujies par daudz, puis!

Brūss iesmējās, un viņa acis atkal kļuva līksmas.

- Neatļaujies vairs nekādus maza mēroga skandālus. Dobja jau tā neļauj man aizmirst tavu pēdējo romantisko aizrau�anos ar viņas draudzeni.

- Ak Jēziņ, neatgādini man to, tēt! Kad iedomājos par traci, kāds toreiz izcēlās, man gribas nolādēt visu sievie�u dzimumu. Kad mums jāierodas pie Dobjas?

- Viņa mūs gaida jebkurā laikā pēc pusdienām, manu zēn. Tu ta�u pazīsti Dobju un viņas teatrālos draugus. Dobjas rīkotās viesības vienmēr ieilgst līdz rītausmai. Starp cilu, ceru, ka tev nebūs iebildumu, ja es turp nedo�os. Tu vari braukt pie Dobjas viens pats. Tev tur patiks. Pasaki viņai, ka es no�ēloju, bet nevaru ierasties. Baidos, ka man �ovakar nebūs noskaņojuma uz tamlīdzīgām izpriecām. Turklāt es gribu iegriezties Dienvidodlijas ielā pie Ēdama Fērbja.

Pols strauji pacēla savu tum�mataino galvu.

- Kā viņam tagad klājas?

- Ne pārāk labi. Nabaga vecais zēns - viņam uzbruka nelaime pēc nelaimes. Viņ� vēl nebija atguvies pēc Olivijas nāves, kad pa�u ķēra trieka. Man ir sāpīgi redzēt Ēdamu piesaistītu pie invalīda braucamkrēsla. Viņ� vienmēr bija tik darbīgs! Olīvijas nāve viņam izvērtās par patiesu traģēdiju. Dzīvespriecīgo, skaisto sievieti nogalināja leikēmija. Atceros, kā pirms �etrpadsmit gadiem tikos ar viņu pirmo reizi. Mani viņa tūlīt savaldzināja - atzī�os godīgi. Joprojām atceros, kā

Olivija tovakar izskatījās. Satrieco�i daiļa. Zilganzaļā tērpā, rotājusies ar safīriem.

Tajā brīdi Emma un Frenks piecēlās un gāja ārā no restorāna zāles. Pola Makgila acis sekoja katram Emmas solim. Viņ� vēroja jaunās sievietes lepni pacelto galvu, taisno muguru, pa�pārliecināto, karalisko stāju. Emma bija Polu ieinteresējusi vēl vairāk.

Pamanījis zāles pārzini, jaunais Makgils ar rokas mājienu pieaicināja viņu klāt. Tēvam Pols teica:

- Gribu tūlīt pat noskaidrot, kas ir �ī sieviete.

Tad viņ� pievērsās zāles pārzinim.

- �ārlz, kas tas bija par kungu, kur� nupat izgāja kopā ar zaļā samtā tērpto dāmu?

- Tas bija Frenks Hārts, scr. Tas Frenks Hārts no �The Daily Chronicle�. Patīkams, jauns d�entlmenis. Viņ� kļuva slavens kā kara korespondents.

- Un dāma? - vaicāja Pols.

- Piedodiet, major, bet baidos, ka to es nezinu.

- Tātad Hārta kungs ir visai pazīstams cilvēks, vai ne? -iejaucās Brūss.

- Ak jā, ser, tā nudien ir. Patlaban viņ� raksta par politiku. Cik noprotu, viņ� bija un ir Loida D�ord�a kunga favorīts.

- Paldies, �ārlz! - sacīja Brūss. - Tu mums ļoti palīdzēji.

Viņ� noliecās uz priek�u un domīgi pavērās dēlā.

- Klausies, Pol, es negribētu, ka tu sastrādā muļķības. Esi apdomīgs! Esmu saistīts ar daudziem �īs valsts politiķiem. Negribu, lai man rastos problēmas tavas laksto�anās dēļ. Viņa varēja būt tā zeļļa sieva, un, tā kā �im Hārtam ir labi sakari, es ieteiktu tev neuzsākt bīstamu spēli.

- Neraizējies, tēt! Es nesagādā�u tev nepatik�anas. Tomēr esmu noskaņots par katru cenu dabūt zināt, kas ir �i sieviete.

Pols atspiedās pret krēsla atzveltni un izņēma no kabatas zelta cigare�u etviju. Viņ� aizdedzināja cigareti un intensīvi domāja. Tēva milzīgā bagātība vienmēr bija Polam atvērusi visas durvis - visas vajadzīgās durvis, un viņ� sāka prātā pārcilāt, kur� no tēva draugiem varētu viņu iepazīstināt ar Frcnku Hārtu.

Kad Emma un Frenks tovakar iegāja Dobjas Mostcnas viesistabā, tur jau atradās kāds ducis ciemiņu. Kad Emma bija spērusi pāri slieksnim trīs nelielus soļus, viņa piepe�i apstājās un saķēra Frcnku aiz rokas. Satrūcies viņ� a�i apgriezās pret māsu.

- Frenk, mums jāiet no �ejienes prom! - Emma no�ņāca.

Frenks bija pārsteigts.

- Iet prom? Bet mēs ta�u nupat tikai atnācām.

Emmas pirksti cie�i saspieda brāļa roku, viņas acis lūdzo�i raudzījās Frenkā.

- Lūdzu, Frenk! Mums ir jāiet prom. Tūlīt pat!

- Nemuļķojies nu, Emma! Tas izskatīsies dīvaini, un man negribas Dobju apvainot. Krist viņas ne�ēlastībā - tas ir ļaunāk par nāvi. Viņa ir izcila Londonas aktrise, turklāt pagātnē ne reizi vien sniegusi man palīdzīgu roku. Tik neglītu rīcību Dobja man nekad nepiedos. Kāpēc tu pēk�ņi pārdomāji? Man �ķiet, ka pirmīt tu pati gribēji nākt �urp.

- Es... slikti jūtos, - Emma improvizēja. - Man uznāca nelabums.

- Man ļoti �ēl, mā�cl, bet baidos, ka ir jau par vēlu, -no�ukstēja Frenks.

Kā dzeltens �ifona mākonis, mirdzot gai�dzelteniem briljantiem, pie viņiem cēli peldēja pati Dolija Mostena. Spilgti sarkanie mati ieskāva viņas izcili skaisto, bet tuk�o seju kā ugunīgs nimbs. Un Dolijai pa pēdām sekoja tas austrālie�u majors, kuru viņi bija redzēju�i �Ri�ā�. Lūk, kur tas suns aprakts, nodomāja Frcnks. Viņ� ķircino�i paraudzījās Emmā un zīmīgi sacīja:

- Viņ� jau tev nekodīs.

Emma nepaguva atbildēt. Dolija sirsnīgi viņus apsveica un sāka iepazīstināt ar austrālieti. Viņas slavenā balss burbuļoja kā strautiņ�, kura �alas ik pa brīdim pārtrauca smieklu zvaniņ�. Dolijas teatrālais dzīvīgums radīja intimitātes gaisotni, kura Emmai �ķita savādi nepatīkama un bezgaumīga. Viņa. pagrieza galvu sāņus, lai nebūtu jāskatās uz majoru, kas visu laiku rēgojās Emmas acu priek�ā, uzglūnēdams viņai kā plēsoņa. Emma juta, ka ir nonākusi sprukās. Un tad spēcīga roka cie�i saspieda viņas plaukstu. Emma stipri samulsa un, acis nodūrusi, raudzījās uz �o melniem matiņiem apaugu�o roku.

- Es ārkārtīgi priecājos ar jums iepazīties, Loutera kundze. Es nemaz necerēju, ka man tas tik ātri izdosies, kaut, godīgi sakot, biju apņēmies meklēt iespēju, lai tiktu stādīts jums priek�ā. Kā mums abiem ir veicies, ka es �ovakar iegriezos pie Dolijas, - viņ� runāja skanīgā balsī, vārdus stiepdams, bet austrālie�iem raksturīgā nazālā runas maniere bija tik tikko saklausāma.

Pa�pārliecinātais, nekaunīgais sātans, Emma nodomāja, atkal juzdamās tikpat neērti, kā pusdienojot �Ri�ā�. Viņa tobrīd dedzīgi vēlējās iecirst pārdro�niekam pliķi, ta�u Emmai piemīto�ās labās manieres lika viņai savaldīties. Emma beidzot pacēla galvu un ielūkojās sejā, kura tik neatlaidīgi raudzījās viņā. Emma pavēra lūpas, bet pār tām nenāca neviens vārds. Viltīgo acu divdomīgais skatiens un sardoniskais smaids uz vīrie�a lūpām viņu burtiski stindzināja. Majors gaidīja atbildi.

Emma juta, ka Frenks kā pamudinādams piespie� viņai pie muguras plaukstu, un tad, pa�ai par �ausmām, viņa izdzirdēja sevi vēsi sakām:

- Es saprotu, ka jūs esat austrālietis, major Makgil. Ceru, ka peļamās manieres, kuras jūs �ovakar tik acīm redzami demonstrējat, nav raksturīgas jūsu nācijai kopumā, bet ir tikai sliktas audzinā�anas rezultāts. Pretējā gadījumā jūsu tautie�iem jārēķinās ar ledainu uzņem�anu �ajā valstī, kur pret sievietēm pieņemts izturēties ar cieņu. Te nav nekādas kolonijas, major.

Dolija noelsās.

- Emma, tu esi nepieklājīga! - iesaucās Frenks.

Bet majors Makgils bija klaji uzjautrināts. Viņ� atmeta atpakaļ galvu un dārdo�i iesmējās, pie tam tik stingri saspiezdams Emmas roku, ka viņa saviebās,

Emma pagriezās pret Doliju.

-Atvaino mani, Dolij! Negribēju būt nepieklājīga pret tevi. Man ļoti �ēl, bet es ie�u prom. Jūtos ārkārtīgi slikti. Pēc �īsdienas pusdienām mans kuņģis kaut ko nevar sagremot.

Viņa mēģināja izraut savu roku, bet majors turēja to kā spīlēs.

- Touch�⁸, Loutera kundze, - sacīja Makgils. - Piekritu, ka esmu pelnījis jūsu pārmetumus.

Pols noliecās uz priek�u un pagrieza pret Emmu savu labo vaigu.

- Vai nevēlaties iesist man plauku un uzskatīt �o lietu par izbeigtu?

Emma nosarka un pakāpās soli atpakaļ. Majors acumirklī atkal ievilka viņu mazajā pulciņā. Viņ� teica:

- Domāju, ka būs labāk, ja es piedāvā�u Loutera kundzei glāzi �ampanie�a. Un ceru viņu pie tam pārliecināt, ka pat kolonisti mēdz būt civilizēti.

Makgils ar īpa�nieka �estu ielika Emmas roku savā elkonī. Viņa mēģināja roku izraut, bet Pols tūlīt uzlika tai savu brīvo plaukstu un gausi papurināja galvu.

- Nāciet man līdzi, Loutera kundze! - viņ� pavēlo�i sacīja.

Emma redzēja, ka vīrie�a acīs atspoguļojas necieņa un izsmiekls, un viņa sajuta pret Makgilu negantu naidu.

-Lūdzu, atvainojiet mūs! - Pols sacīja Dobjai un Fren-kam, vezdams Emmu prom un nemaz neslēpdams, ka ir ar sevi varen apmierināts.

- �ampanietis liks jums mazliet atdzist, - Pols runāja, vienlaikus paklanīdamies kādam pazīstamam pārim, ta�u neapstādamies.

- Var aizvest zirgu pie ūdens, bet nevar piespiest to dzert, - Emma spīvi atbildēja.

No dusmām viņai asinis dzīslās mutuļoja.

- Pat visstūrgalvīgākajām un niknākajām ķēvītēm kādreiz slāpst, - Pols klusi atteica, pārdro�i pētīdams Emmas augumu. - Protams, tas ir atkarīgs no tā, kad viņām pēdējoreiz gadījies remdēt savas slāpes. Jūs man izskatāties ļoti izslāpusi.

�ie ārēji nevainīgie vārdi bija divdomīgu mājienu pilni, bet neslēptā iekāre vīrie�a acīs atklāja viņa nodomus. �ķērsojot viesistabu, Emmas vaigi pietvīka purpursarkani, turklāt viņu mulsināja Pola Makgila fiziskais tuvums - viņa pirksti, kas cie�i turēja Emmas plaukstu, viņa roka, kura ik pa brīdim pieskārās Emmas kailajam plecam. Viņ� bija garāks un spēcīgāks, nekā Emmai tas bija licies �Ri�ā�, un �is vīrictiskais pārākums Emmu nomāca. No viņa staroja pirmatnējs zemes spēks. No uztraukuma Emmai acu priek�ā viss izplūda, un viņa sagrīļojās, pēk�ņa vājuma pārņemta. Emma juta, kā viņas augumu pār�alc savādas tirpas un sirds sāk dauzīties tik stipri, ka �ķita - tā teju, teju plīsīs. Viņa bija apjukusi un zaudējusi drosmi. Tās ir tikai dusmas, Emma apgalvoja pati sev, un viņa patiesi ticēja, ka tas ir pēk�ņā apmulsuma īstenais iemesls.

Emmai likās, ka Dobjas viesistaba ir kļuvusi trīsreiz tik liela un �is garais gājiens pāri �artrēzes krāsas paklājam nekad nebeigsies.

- Lūdzu, es vēlētos apsēsties, - viņa tikko dzirdami sacīja. - Kaut kur tepat. Jūs varat iet un uzmeklēt viesmīli...

- Ak nē - nemū�am! Tik viegli jūs no manis vaļā netiksiet! - iesaucās Pols.

- Kurp jūs mani vedat?

Pols apstājās un pagrieza Emmu pret sevi. Viņa violetajās acīs bija manāmas viltīgas pārdomas.

- Redzat, to es īsti nezinu... Pastāv simtiem da�ādu iespēju un alternatīvu...

Pamanījis Emmas ledaino sejas izteiksmi, Pols atkal skaļi iesmējās un pus�ukstus teica:

- Neizskatieties tik izbijusies! Es negrasos kopā ar jums slepus nozust. Es tikai gribēju jūs dabūt prom no jūsu brāļa un Dobjas.

Pārlaidis skatienu telpai, viņ� ar galvas mājienu norādīja pa kreisi.

- Varbūt apsēdīsimies tur, zem palmas. Tā mums būs īsti piemērota vieta - klusa un norobe�ota no pārējiem viesiem.

Emma atkal mēģināja izraut roku.

- Lūdzu, jaujiet man iet!

- Nemū�am.

Viņam bija izdevies sagūstīt Emmu ar atzīstamu izveicību. Emma ar pieaugo�u sarūgtinājumu saprata, ka viņai liegta iespēja aizmukt, turklāt arī Frenka dēļ nedrīkstēja apvainot Doliju un skriet prom pēc tik īsa vieso�anās brī�a. Emma apsēdās uz sofas, juzdamās atvieglota, ka beidzot atbrīvojusies no majora cie�ā tvēriena. Viņa negribīgi paņēma Pola pasniegto �ampanie�a glāzi, kuru tas veikli bija paķēris no garāmejo�ā viesmīļa paplātes.

Bet Emmai nebija ne mazākās vēlē�anās izdabāt �im uzpūtīgajam sātanam vīrie�a veidolā, tāpēc viņa salti sacīja:

- Acīmredzot jūsu rupjie un meistarīgi piekoptie paņēmieni nodro�inājums panākumus pie daudzām sievietēm, major.

Pols piekrīto�i palocīja galvu un nevērīgi sakrustoja kājas.

- Jā, tā varētu sacīt, - viņ� laiski atteica.

Majors uzmeta Emmai tik nekaunīgu skatienu, ka viņai pietvīka arī krūtis un kakls.

-Ļaujiet man jums apgalvot, ka manās acīs esat pilnīgi izgāzies! - Emma iesaucās ar augstprātīgu sejas izteiksmi. - Es at�ķiros no sievie�u vairākuma.

J

- Esmu to jau pamanījis, - viņ� atzina.

Vīrie�a acīs joprojām lāktīja blēdīgas uguntiņas.

- Patiesību sakot, ievēroju �o jūsu īpa�ību no pirmā acu skatiena. Domāju, ka tie�i tas saistīja manu uzmanību jums, nerunājot, protams, par jūsu satrieco�o daiļumu, Lou-tera kundze.

Viņ� pasmīnēja.

- Turklāt jūs esat arī satrieco�i skarba, stūrgalvīga un vīzdegunīga. Jā, jūsos apvienoju�ās ļoti pretrunīgas īpa�ības. Kā ledus un ūdens, vai ne?

- Tikai ledus, major, - atcirta Emma.

- Ledus var izkust.

-Tas varbūt arī ļoti bīstams. Daudziem cilvēkiem ledus ir kļuvis par viņu bojāejas cēloni, - viņa brīdināja.

- Briesmas mani vienmēr ir saistīju�as, Loutera kundze. Tās ir aizraujo�as, pamodina manī sacensības garu un atraisa visus manus vīri�ķos instinktus.

Emma uzmeta Polam iznīcino�u skatienu un nicīgi novērsās. Viņa ar acīm meklēja Frenku. Blakus sēdo�ais vīrietis Emmu gan saniknoja, gan mulsināja. Ar savu monumentālo egotismu*, uzkrīto�i glīto ārieni, uzpūtīgo pa�pārliecību un lunkano mēli viņ� galīgi nelīdzinājās nevienam no Emmas paziņām. Un neviens vīrietis nekad nebija uzdro�inājies izturēties pret Emmu tik nekaunīgi un runāt ar viņu tik divdomīgi un apvainojo�i. Majors viņā izraisīja riebumu. Viņ� noteikti kļūdījās, domādams, ka Emma tūlīt kritīs viņam pie kājām. Emma sajuta Makgilā arī ne�ēlīgumu un pati brīnījās, ka �ī majora īpa�ība viņu pārāk neuztrauc, acumirklī neaptverdama, ka ne�ēlīgumu viņa labi pazīst un prot tam stāties pretim.

Pols bija atslējies pret sofas atzveltni un domīgi pētīja Emmas izcili skaisto profilu. Kāda neticama veiksme - satikt �o sievieti jau tās pa�as dienas vakarā! Viņa ir ļoti at�ķirīga. Patiesi oriģināla sieviete. Viņai jāpieder man. Nelik�os mierā,

" Pārspīlēts priek�stats par savas personas nozīmīgumu.

iekams nebū�u viņu dabūjis, domāja majors. Es gribu �o sievieti visu. Ne tikai viņas augumu, bet arī sirdi un prātu. Nevienai sievietei vel nebija izdevies atstāt uz Polu Makgilu tik satrieco�u iespaidu, izraisīt viņā tik spēcīgu reakciju. Trīsdesmit se�u gadu vecumā viņ� bija dzīvespriecīgs piedzīvojumu meklētājs, gandrīz vai ar magnētisku pievilcību apveltīts don�uāns, kura valdzinājumam padevās visu �ķiru sievietes. Viņ� icsvēla nevaldāmu kaislību gan pārdevējās, gan augstākās sabiedrības dāmās. Makgila romantiskajiem iekarojumiem piemita tikai viens trūkums - cietok�ņi krita pārāk viegli. Viņ� jau sen bija pārstājis skaitīt savas uzvaras. Sievietes sacentās viņa dēļ, bet Pols Makgils, dabūjis savu, aizslīdēja no viņām ar neskartu sirdi un dzēlīgu smaidu uz. lūpām.

Aiz vieglprātīgā uzdzīvotāja maskas tomēr slēpās inteliģents, ar asu prātu un psihologa spējām apveltīts cilvēks. Viņ� bija daudz gudrāks, nekā izlikās, un skaidri apjauta, ka tuvo�anās Emmai prasīs pavisam cilu stratēģiju un taktiku. �o sievieti nevarēs iekarot ar ārēju spo�umu un vīri�ķu �armu vien. Makgils bija pietiekami attapīgs, lai saprastu, ka ar savu pārdro�o vaļību jau ir noskaņojis Emmu nelabvēlīgi, tādēļ nolēma mainīt izturē�anos. Viņaprāt, ceļam uz Emmas sirdi vajadzēja vest caur izpratni un godīgumu, protams, neaizmirstot arī smalku, labi nomaskētu viltību.

Pols noliecās uz priek�u un teica:

- Pārtrauksim �o muļķīgo ecē�anos. Mēs to sabojājam.

- Ko mēs sabojājam? - Emma asi vaicāja.

- Mūsu pirmo tik�anos. Pirmo kopā pavadīto vakaru.

- Un pēdējo!

Pols pieliecās vēl tuvāk Emmai.

- Man patīk drosmīgas sievietes ar asu mēli, Loutera kundze. Jādomā, ka Loutera kungam arī.

Pārsteigtā Emma pirmajā brīdī neattapa, ko viņam atbildēt. Kāds rupj� stulbenis, viņa dusmīgi nodomāja. Emmas skatiens bija stindzino�s.

-Esesmu atraitne, major Makgil. Mans vīrs tika nogalināts pirms astoņpadsmit mēne�iem. Uzbrukumā pie Sommas.

Ak mans Dievs, Pols domās noelsās.

- Lūdzu, piedodiet man! - viņ� ātri teica. - Man paliesi ir �ausmīgi �ēl, ka tā izrunājos. Es nezināju. Esmu neapdomīgs muļķis.

Viņ� klusībā lādējās un sēdēja pilnīgi nekustīgi. Ari Emma vairs neteica ne vārda.

Tad Pols ierunājās atkal:

- Tas no manas puses bija ļoti netaktiski. Kara laikā jābūl uzmanīgākam savos izteicienos. Es ļoti no�ēloju un ceru, ka jūs pieņemsiet arī manu atvaino�anos par nepieklājīgo uzvedību �Ri�ā�. Saprotu, cik ļoti nepiedienīgai tai vajadzēja �ķist jūsu acīs.

Emma saklausīja Pola balsī patiesumu, redzēja līdzjūtību viņa sejā, no kuras bija nozudusi zobgalīgā izteiksme, un bija pārsteigta par radikālajām pārmaiņām �ī cilvēka manierēs.

- Vai jūs pieņemsiet manu atvaino�anos?

- Jā, - Emma nomurmināja.

Pienāca Frcnks un sniedza Polam spieķi.

- Dolija lūdza, lai es jums to iedodu.

Viņ� pagriezās pret Emmu.

- Un kā tu jūties? Ceru, ka labāk.

- Paldies, jā, - atteica Emma. - Piedod, Frcnk, cs negribēju, lai tu nokļūtu neveiklā situācijā.

- Klausieties, Frenk, tā bija tikai mana vaina, - iejaucās Pols. - Aizmirsīsim �o starpgadījumu, labi?

- Protams, Pol!

Frenks pasmaidīja un atkal atstāja viņus divatā, pats pievienodamies pazīstamu politiķu pulciņam viesistabas attālākajā stūrī.

Pamanījis, ka Emma skatās uz spieķi, Pols sacīja:

-Esmu ievainots. Bet jūs laikam neievērojāt, ka es kliboju. Man jāatzīstas, ka pirmīt, kad �ķērsojām viesistabu, es darīju visu, kas manos spēkos, lai to noslēptu.

- Tas jums ļoti labi izdevās.

Emma pasmaidīja un atklāja, ka �ī nelielā lepnuma izpausme no majora puses liek viņai paraudzīties uz Makgilu ar mazliet citādām acīm. Pati būdama pa�lepna, Emma prata cienīt �o īpa�ību arī citos. Viņa atspiedās pret sofas atzveltni, sajuzdamās jau nedaudz brīvāk. Makgila smaids Emmai tagad likās puicisks - mū�īgais zēns, kur� tā arī nav kļuvis pieaudzis, lūk, tāds viņ� bija.

-Ceru, ka jūsu ievainojums nav nedz pārāk sāpīgs, nedz nopietns, - viņa klusi piezīmēja.

- Nē, tāds tas nav. Patiesību sakot, es drīzumā atgriezī�os Francijā.

Pols domīgi vērās Emmā, un viņa seja bija nopietna. Majors bija pārliecināts, ka viņam izdevies radīt pamatu tālākām sarunām ar Emmu, tomēr Pols mazliet vilcinājās, iekams

atļāvās sacīt:

>

- Mans atvaļinājums ilgs vēl da�as nedēļas. Vai mēs nevarētu tikties vēl kādu reizi? Es zinu, ka jūs mani uzskatāt par nekauņu, bet tāds es nudien neesmu. Savu muļķīgo uzvedību �Ri�ā� varu attaisnot vienīgi ar to, ka biju jūsu skaistuma ap�ilbināts. Es tomēr nedrīkstēju likt jums justies neveikli. Vai mēs rīt nevarētu kopā paēst pusdienas, un es censtos izpirkt savu vainu.

Viņa acīs iemirdzējās draiskas uguntiņas.

- Apsolu, ka uzvedī�os kā virsnieks un d�entlmenis -nevis kā lempīgs dīkdienis no kolonijām.

- Esmu jau apsolījusies pusdienot kopā ar kādu citu cilvēku, - teica Emma.

- Vai �ī tik�anās jums ir �ausmīgi svarīga? Vai nevarat to atsaukt?

- Nedomāju vis. Man sarunāts pusdienot kopā ar Fren-ku. Mēs pārāk bie�i netiekamies. Viņ� būtu sarūgtināts.

- Jā, es saprotu.

Pola seja kļuva gai�āka.

- Negribētu likties uzbāzīgs - bet vai es nevarētu jums pievienoties? Vai nedrīkstu lūgt jūs abus būt par maniem viesiem?

Viņ� valdzino�i pasmaidīja.

- Galu galā - jūs ta�u sargās brāļa klātbūtne.

Emma smaidīja, majora vaļsirdības uzjautrināta.

- Man jāpavaicā Frenkam. Nezinu, ko viņ� par to domās.

Polam par nepatiku, pie viņiem pienāca Dobja, un viņ� piecēlās, piedāvādams savu vietu mājasmātei. Dobja atteicās un piebilda:

- Redzu, ka jūs abi esat izlīdzināju�i savas mazās nesaskanas.

Viņas acis pārslīdēja Emmai un apstājās pie Pola.

- Kājūtas ievainotais karotājs? Es patie�ām ceru, ka tu labi izklaidējies, mīļais. Mums jāgādā, lai mūsu dro�sirdīgie karavīri būtu laimīgi, vai ne?

Dobja rotaļīgi papliķēja viņam pa plecu.

- Redzu, ka tu esi nonācis labās rokās. Ceru, ka rīt redzē�u jūs abus jūsu tēva rīkotajās svinīgajās pusdienās.

- Nē, baidos, ka neredzēsi vis. Man tie�i tajā laikā norunāta svarīga tik�anās. Ar likteni.

- Likteni?

Dolija apmulsusi sarauca pieri.

- Tā rādās, ka es �o tavu kārtējo likteni nepazīstu.

Pols saglahāja vienaldzīgu sejas izteiksmi un ne ar vaibstu sevi nenodeva.

- Jā, �ķiet, ka tu viņu nepazīsti, Dolij.

Viņa paraustīja plecus.

- Nevar jau pazīt visus cilvēkus Londonā. Atvainojiet, bet tagad es ie�u. Pa�i saprotat, man jāapstaigā visi viesi.

Pols pieliecās Emmai tuvāk un dziļdomīgi vaicāja:

- Tā ta�u ir, vai ne?

- Kas iri

- Es pusdieno�u ar likteni?

Emma pavērās viņam sejā un pasmaidīja savu neparasto smaidu, kas pie�ķīra viņas sejai gai�u starojumu.

- Man gan likās, ka jūs pusdienosiet kopā ar mani un Erenku, - sacīja Emma.

- Kāpēc tu to dari, Emma? - jautāja Frenks.

- Ko tad, mīļais?

> .

- Tu ļoti labi saproti, par ko es tev vaicaju. Kapec tu tik negaidīti gribi aizbraukt no Londonas?

- Es atbraucu tikai uz da�ām dienām. Esmu nodzīvojusi Londonā jau divas nedēļas. Man jāatgrie�as Jork�īrā.

- Nekad nedomāju, ka pieredzē�u, kā mana māsa glābjas bēgot.

- Es nebēgu.

- Nē, to tu dari gan. Tas notiek Pola Makgila dēļ, vai ne?

Emma paskatījās uz brāli un iekoda lūpā. Viņa nopūtās.

- Jā, tā ir.

- To es nopratu. Bet joprojām nesaprotu, kāpēc tev no viņa būtu jāmūk.

- Tāpēc, ka viņ� sāk kļūt pārāk uzbāzīgs, turklāt es nevaru teikt, ka man �is cilvēks sevi�ķi patiktu.

- Emma! Kā tu vari tā runāt! Ja jau viņ� tev nepatīk, kāpēc tad tu pavadīji kopā ar viņu tik daudz laika? Cik varu spriest, jūs tikāties katru vakaru. Teātri, pusdienas, viesības... Mēs abi divatā tikpat kā vairs netikāmies, un man radās iespaids, ka majors ir tevi savaldzinājis.

- Tā nav taisnība, Frenk Hārt!

Frenks papurināja galvu un pavērās ārā pa taksometra logu. Tad viņa skatiens atgriezās pie Emmas. Pēc īsa pārdomu brī�a Frenks sacīja:

- Viņ� ir ieķēries tevī līdz ausīm.

-Ak, kādas blēņas!

- Jā, tā ir gan. To var redzēt. To redz katrs, kur� sastop jūs abus kopā, - viņ� tevi ar acīm vai aprij. Un es zinu, ka arī tev viņ� patīk, Emma.

- Frenk, vai tu, lūdzu, neliktu mani mierā?

- Labi, tikai pasaki man nopietnu iemeslu, kāpēc tu vairs negribi tikties ar majoru Makgilu.

- Tāpēc, ka viņ� ir pārāk skaists, apburo�s un valdzino�s. Pārāk daudz labuma man vienai. Turklāt...

Viņa aprāvās.

- Turklāt - kas?

- Baidos, ka paliekot es varētu aizrauties ar viņu vēl vairāk.

- Es to zināju! Tu, protams, gribēji teikt, ka varētu viņā iemīlēties, vai ne?

- Jā, - Emma no�ukstēja.

Frenks saņēma viņas roku.

- Vai majors zina, ka tu aizbrauc?

- Nē. �Ri�ā� es atstāju viņam īsu zīmīti. To viņ� saņems �ovakar, kad ieradīsies uz mūsu norunāto tik�anos.

- Tas ir diezgan ne�ēlīgi pret nabaga puisi.

-Tā ir vienīgā izeja. Tagad, mīļais, lūdzu, beidz runāt par Polu Makgilu! Un pasaki taksometra �oferim, lai viņ� pasteidzas. Es nokavē�u vilcienu.

Laicik vēsi prata rēķināt Emmas smadzenes, tomēr sirds viņai bija aizrautīga, īpa�i, ja tika skartas viņas dziļākās jūtas. Todien, kad Emma ar tādu steigu atgriezās Jork�īrā, viņa bija rīkojusies impulsīvi. Apzinādamās, ka Pola Makgilamagnētiskā burvība sāk uz viņu iedarboties, viņa bija mukusi, panisku baiļu dzīta.

Emma jau sen bija nākusi pie secinājuma, ka mīlestībā viņai nav laimes. Vai nu vīrie�i nodarīja pāri viņai, vai viņa sāpināja tos. Emmas attiecības ar vīrie�iem nekad neatradās līdzsvara stāvoklī. Viņa gan �aubījās, vai spētu nodarīt gau�i pa�pārliecinātajam Polam Makgilam, bet viņ� Emmu noteikti apdraudēja. Uz spēles bija likta viņas pa�reizējā dzīve, ar kuru Emma bija apmierināta. Viņa bija gatava riskēt tikai darījumos. Personiskajā dzīvē emocionāls satricinājums Emmai bija lieks.

Bija pagāju�as divas dienas, un viņa sāka satraukties, ka no Makgila nav nekādu ziņu. �Vai tikai tu neesi mazliet vīlusies?� Emmai smadzenēs skanēja sīka, kaitino�a balstiņa. Viņa gurdi pasmaidīja, bet acis ik pa brīdim pievērsās telefonam. Var jau būt, ka esmu vīlusies, tomēr jūtos arī atvieglota, viņa sacīja pati sev un pievērsās pēdējiem ziņojumiem no �Emercmas kompānijas�. Emmas domas gandrīz tūlīt pat atkal aizklīda pie Pola Makgila.

Divas nedēļas viņ� bija aplidojis Emmu kā galants, valdzino�s d�entlmenis. Bet viņ� bija arī apskāvis Emmu un viņu skūpstījis, un Pola skūpsti bija ugunīgi kaislīgi. Emma zināja, ka Pols ne�aubās - viņam izdevies pamodināt Emmā iekāri, tomēr viņ� sevi apvalda. Pols nebija nedz izteicis viņai tie�us priek�likumus, nedz mēģinājis viņu pavest, un �ī atturība Emmu mulsināja, kaut Pola pieklājīgais galantums viņai ļāva arī atviegloti uzelpot.

Emma nodrebēja, atcerēdamās viņa mīlas pilnos apskāvienus, un tanī pa�ā brīdī aizliedza sev domāt par Polu Mak-gilu. Viņ� acīmredzot Emmu jau aizmirsis. Vai varbūt nespēja pārdzīvot tādu triecienu savam vīrie�a pa�lepnumam. Jo Pols Makgils bija lepns kā velns. Emma bija pārliecināta, ka neviena cita sieviete no viņa nekad nav aizbēgusi. Majors Makgils ir satrauco�s un bīstams, un pietiek par viņu domāt, Emma sevi norāja, bet sarūgtinājumu nespēja pārvarēt. Neapmierināta ar pa�as rakstura trūkumiem, viņa atkal pievērsās papīriem uz sava rakstāmgalda. Darījumi prasīja nedalītu uzmanību.

Pie durvīm pieklauvēja, un klusi ienāca Gledisa - pietvīkusi un apjukusi.

-Jums ieradies viesis, Hārta kundze, - mīņādamās rakstāmgalda priek�ā, viņa sacīja.

- Man �orīt nav paredzētas nekādas tik�anās, - pieri saraukusi, atteica Emma. - Kas vainas, Gledisa? Tu izskaties tik uztraukta...

Viņa apklusa. Emmas sirds salēcās, jo viņa nojauta, ko sekretāre viņai tūlīt paziņos. Tikai viens cilvēks visā pasaulē varēja sievieti tū izsist no garīgā līdzsvara.

- Tas ir majors Makgils, Hārta kundze. Viņ� teica, ka jūs viņu negaidot, bet noteikti pieņem�ot.

Emma palocīja galvu. Viņas sejas izteiksme bija neizdibināma.

- Jā, protams, es viņu pieņem�u, Gledisa.

Viņ� ienāca, cie�i aizvēra aiz sevis durvis un atspiedās pret tām. Virs formaslēq^-)a Pols bija uzvilcis �ineli, un viņa armijas cepure bija �vītīgi no�ķiebta uz vienas auss. Vienā rokā Pols turēja piknika grozu, bet spieķis vairs nebija redzams.

Bargi paskatījies uz Emmu, viņ� teica:

- Gļēvule!

�>

- Ko tu dari Jork�īrā? - Emma stostīdamās vaicāja.

Sirds viņai sitās un kājas ļima.

- Esmu ieradies ieturēt ar tevi kopā otrās brokastis.

Viņ� pacēla roku un pakratīja pret Emmu pirkstu.

- Nerunā, es zinu, ko tu gribi teikt! Tāpat kā to, ka otrās brokastis tu parasti ēd savā kabinetā.

Viņ� paskatījās uz grozu.

-Zinādams tavus paradumus, esmu atnesis maltīti sev līdzi. Tā ka tu nevari izlocīties. Nemāku teikt, cik prasmīgs ir �Metropoles� pavārs, bet �ampanietis ir �Dom Perignon�.

- Tu esi ļoti uzņēmīgs, - Emma klusi sacīja, mazliet atguvusies.

- Jā, tā ir gan!

Pols nolika grozu uz krēsla, nometa tam līdzās ari savu cepuri un piekliboja pie rakstāmgalda. Ar abām rokām atbalstījies pret to, viņ� noliecās uz priek�u un, acis nemirk�ķinādams, cie�i raudzījās Emmas bālajā sejā.

- Tu aizmuki. Tu biji nobijusies, - Pols teica.

Nespēdama to noliegt, viņa neko neatbildēja.

-No kā tu nobijies? No manis? Vai no sevis? - viņ� negaidīti skarbā balsī noprasīja.

- Es nezinu.

Acis nodūrusi, Emma skatījās galdā.

- Jādomā, ka no tevis.

- Ak tu, mazā muļķīte! Vai tad tu nezini, ka esmu tevī iemīlējies?

Pols apgāja apkārt galdam un ievilka Emmu savās skavās. Viņa tvēriens bija spēcīgs un kvēls, lūpas - cietas un nepielūdzamas. Emma nespēja pretoties. Viņa apskāva Polu un dedzīgi atbildēja uz viņa skūpstiem. Pār Emmas augumu pār�alca svilino�s uzbudinājums. Acu priek�ā viņai viss izplūda, bet gurnus pārņēma saldkairs nespēks. Viņ� pēk�ņi atrāvās - kā bija to darījis ne reizi vien - un cie�i raudzījās Emmā. Pols pacēla uz aug�u viņas seju. Viņa acis bija tik tum�i violetas, ka izskatījās gandrīz tikpat melnas kā uzacis virs tām. Pola skatiens bija ļoti nopietns. Viņ� papurināja galvu.

- Vai tu domāji, ka da�i simti jūd�u laupīs man drosmi?

Pols smējās.

- Es esmu austrālietis. Attālumam man nav nekādas nozīmes. Un tu, Emma, vēl daudz ko par mani nezini, vai ne? Kaut vai, piemēram, to, ka es esmu arī ļoti neatlaidīgs.

Viņ� aplika roku Emmai ap pleciem un pievilka viņu sev klāt.

- Ko lai es ar tevi iesāku, mana Emma? Mana stūrgalvīgā, spītīgā, bet ļoti mīļā Emma. Varbūt apvaldīt tevi kā niķīgu zirgu? Bet iemaukti tev diez ko nepiestāvētu.

Emma ieķērās Pola �inelī. Viņa nespēja izteikt ne vārda.

un viņas domās valdīja pilnīgs haoss. Ko viņ� bija teicis? Ka mīlot viņu. Sirds Emmai sa�ņaudzās un kājas ļodzījās, un viņa neuzdro�inājās atvērt muti. Ja Emma to darītu, viņa zināja, ka atzītos Polam mīlestībā.

�ķiet, ka viņ� par Emmas klusē�anu nemaz neraizējās.

- Vispirms paēdīsim otrās brokastis, - Pols paziņoja. - Pēc tam tu man izrādīsi savu veikalu. Un tad es gribē�u redzēt Lcitona fabriku.

Viņ� pasmaidīja savu valdzino�o, ie�ķībo smaidu un piebilda:

- Vēlāk es gribu iepazīties ar taviem bērniem un ceru, ka tu uzaicināsi mani palikt uz pusdienām. Tu ta�u nabaga karavīru �ovakar nepametīsi vienu �ajā Dieva aizmirstajā pilsētā, vai ne?

Emma papurināja galvu.

- Tātad esam vienoju�ies?

-Jā, Pol,-viņa no�ukstēja, un Emmas balss izklausījās pārsteidzo�i vārga.

Pols Makgils palika Jork�īrā trīs dienas, un pa �o laiku Emma iepazina viņu no pavisam citas puses. Jau Londonā viņa bija nojautusi, ka Polā slēpjas patiesa sirsnība, un, lai gan bie�i vien �ķita, ka viņ� nespēj ilgi bīit nopietns, Emmai bija aizdomas, ka īstenībā majors Makgils nav nekāds jokupēteris. Viņa nekļūdījās. Pola labās rakstura īpa�ības visspilgtāk izpaudās saskarsmē ar viņas bērniem. Viņ� uzmanīgi uzklausīja Edvinu, laipni atbildēja uz meitenes jautājumiem par Austrāliju, bet pret Kitu Pols izturējās kā pret sev līdzīgu. Zēns kāri tvēra katru viņa izteikto vārdu un bija sajūsmināts, kad Pols pavizināja viņu ragaviņās pa piebraucamo ceļu un bērnistabā parotaļājās ar Kita vilcieniņiem.

Emmai likās, ka arī bērnos Pola klātbūtnē izpau�as vislabākais, kas viņos mājoja. Pola aizrautības ietekmēta, pat atturīgā Edvina pavēra spraudziņu savā �aulā. Emma uzmanīgi vēroja Polu, priecādamās, ka viņam ir tik patiesa interese par bērniem, bet ik pa brīdim viņa saskatīja Pola acīs savādu ilgo�anos - tā pavīdēja viņa skatienā, kad Pols domāja, ka neviens viņu neredz. Emma prātoja, kāds gan viņam varētu būt iemesls tamlīdzīgām izjūtām, un nebeidza brīnīties par �o neparasto, pretrunīgo un sare�ģīto vīrieti.

�ķir�anās dienā viņ� sacīja:

- Man nav palicis pārāk daudz laika, Emma. Vēl mazliet - un man būs jāatgrie�as Francijā. Vai tu atbrauksi pie manis uz Londonu? Ļoti drīz?

Emmai nebija jā�aubās.

- Jā, - viņa atbildēja un smaidīdama vērās Polā.

Viņ� viegli pieskārās Emmas vaigam.

-Kad?

- Rit no rīta man paredzēta tik�anās. Bet parīt es varētu braukt. Piektdien.

- Vai tu nevari braukt jau rīt pēcpusdienā? Laiks aizrit tik ātri!

- Labi, lai tā būtu.

Pols saņēma plaukstās Emmas seju un pievilka to pie

savējās.

- Vai esi par to pārliecināta, Emma?

- Jā, esmu.

Un, to sakot, viņa zināja, ka ir nodevusi sevi Pola rokās.

Bija svelo�i auksts februāra vakars. Kad Emma Kings-krosā izkāpa no vilciena, smīlāja lietutiņ�. Viņa pirmā ieraudzīja Polu. Viņ� stāvēja viņpus biļe�u kontroles barjerai, cepuri pa paradumam bezrūpīgi no�ķiebis, bet �ineļa apkakli sacēlis uz aug�u. Sirds Emmai icpukstējās straujāk, un viņa metās skrie�us. Emma zināja, ka pārāk cienīgi tas neizskatās, ta�u viņa nespēja sevi savaldīt. Emma apstājās tikai tad, kad smiedamās un glu�i bez elpas iekrita Polam rokās. Viņas seja laimē staroja.

Pols, cie�i apskāvis Emmu, sacīja, ka viņa izskatoties ļoti daiļa, uzmeklēja nesēju ar Emmas bagā�u un beidzot iestūma viņu sava tēva automobilī, ierasti ņemdams vadības gro�us savās rokās. Braucot pa vakarīgajām Londonas ielām, Emma nojauta Polā kaut kādas pārmaiņas. Kaut arī viņ� turēja Emmas roku un nevērīgi tērzēja, viņa sajuta Pola slēpto nemieru. Tas bija apvaldīts spriegums, kuru viņ� centās neizrādīt, bet Emma tomēr to pamanīja.

Deimlers apstājās, nesasniedzis viesnīcu �Ri�a�, kur Emmai bija jāapmetas. Pols teica:

- Es �eit izkāp�u un atliku�o ceļu noie�u kājām.

Emma raudzījās viņā, acis iepletusi.

- Bet kāpēc?

Pols pasmīnēja.

- Es zinu, cik tu esi piesardzīga. Negribu tevi kompromitēt jau iera�anās brīdī. Iekārtojies numurā, un pēc stundas es bū�u klāt, lai iedzertu kopā ar tevi kādu glāzīti. �ā vai tā, tev kādu laiciņu jāpaliek vienai, lai varētu nomazgāties un pārģērbties.

- Labi. Tātad gaidu tevi pēc stundas.

Viņ� pamāja ar galvu, izlēca no automobiļa un aizcirta durtiņas. Emma atslīga sēdeklī. Pola smalkjūtības aizkustināta. Un tad viņu pārņēma tik smeldzo�a vientulības sajūta, ka Emma satrūkās. Nu gan viņa sāk kļūt pavisam muļķīga! Viņi ta�u pēc īsa brī�a tiksies!

Viņas viesistabas logi viesnīcā bija pavērsti pret Grīn-parku. Kamīnā lāktīja uguns, lampas bija iedegtas, un visās malās stāvēja vāzes ar ziediem. Buķetēm bija pievienotas īsas, uzjautrino�as vēstulītes - ziedus bija atsūtījis Pols. Emma priecīgi smaidīja, bet pārāk ilgi nenodevās �ī krā�ņuma apbrīno�anai. Viņa ātri izsaiņoja savas mantas, sakāra tērpus skapī un nomazgājās milzīgajā marmora vannā.

Karstajā ūdenī Emma atsila, un asinis viņas dzīslās sāka riņķot straujāk. Pēc vannas Emma uzvilka baltu zīda rītatērpu un apsēdās pie tualetes galdiņa, kop� daudziem gadiem atkal reiz juzdamās laimīga. Viņa sukāja savus garos matus, līdz tic lampu gaismā laistījās kā zīds, un sāka tos uzspraust. Kad Emma sprauda savītajā matu gredzenā jau pēdējo matadatu, viņa piepe�i sastinga - Emmu bija pārņēmusi dīvaina sajūta, it kā viņa telpā vairs nebūtu viena. Emma lēni pagrieza galvu un sarāvās. Atspiedies pret guļamistabas durvīm, nevērīgi kājas sakrustojis, glāzi rokā turēdams, viņā cie�i raudzījās Pols.

- Atvaino! Es negribēju tevi sabiedēt. Man laikam vajadzēja pieklauvēt, - viņ� sacīja. - Tu izskatījies tik daiļa, savus krā�ņos matus kārtodama, mana mīļā.

- Kā tu te iekļuvi? - Emma izdvesa.

- Ak, ienācu pa durvīm, kā gan citādi.

Pols piegāja pie tualetes galdiņa un nolika uz tā nelielu dārglietu kārbiņu.

- Tas ir tev, - viņ� teica. - Uzlaiko tos!

Emma veltīja Polam a�u, mulsu mirkli un tad atvēra kārbiņu. Uz melnās samta pamatnes kā zaļas ugunis lāsmoja smaragda auskari. Emmai aizrāvās elpa.

- Ak, Pol! Tie ir brīni�ķīgi.

Viņa sarauca pieri.

- Bet es nevaru tādu dāvanu pieņemt. Tā ir pārāk dārga.

- Uzlaiko tos! - viņ� pavēlēja.

Liekot auskarus ausis, Emmai trīcēja rokas. Viņa spoguli skatījās uz Polu.

- Tie ir neticami skaisti. Kā tu zināji, ka smaragds ir mans mīļākais dārgakmens?

Pols pasmaidīja.

- Es nezināju. Bet, ja sievietei ir tāda acu krāsa kā tev, viņai jānēsā tikai smaragda rotas. Paveries, kā tic atstaro tavu acu mirdzumu!

Nolicis glāzi, viņ� satvēra Emmas seju ar abām plaukstām un, mazliet atliecis viņas galvu, noskūpstīja Emmu uz pieres.

- Ja tu auskarus nepieņemsi, es bū�u briesmīgi apvainojies. Var gadīties, ka pat ar tevi vairs nesarunā�os.

- Tādā gadījumā man tie acīmredzot ir jāpieņem. Tu tomēr esi rīkojies pārspīlēti iz�ķērdīgi.

Viņa maigi uzsmaidīja Polam.

- Paldies, mīļais!

Viņ� atvirzījās nost un devās uz viesistabas pusi.

- Ienāc blakusistabā! - uz sliek�ņa apstājies, Pols sacīja. - Iedzersim kādu glāzi!

- Es tikai apģērb�os.

-Nē, neapgrūtini sevi ar pārģērb�anos. Gribu ar tevi aprunāties. �im nolūkam tu esi pietiekami smalki tērpusies.

Emma savilka cie�āk balto zīda rītakleitu un sekoja viņam. Emmai nepatika tas, ka Pols viņu izrīko, ta�u viņa tonī bija kaut kas tāds, ka Emma nevarēja nepaklausīt. Pola balss bija skumja, un viņai pamira sirds. Varbūt viņam jābrauc uz Franciju agrāk, nekā bija domāts? Vai tāpēc Polājautās tāds spriegums jau pa ceļam uz viesnīcu? Iegājusi viesistabā, Emma tūlīt saprata, kā viņam bija izdevies tik nemanāmi icla-vīties. Viesistabas attālākajā galā bija atvērtas durvis, pa kurām varēja saskatīt tie�i tādu pa�u viesnīcas numuru. Emma satrūkās - viņa nejutās gatava tik intīmai situācijai.

- Tātad tu iekļuvi manā numurā pa �īm durvīm, - Emma piezīmēja, un viņas balsī skanēja aizturēts niknums.

Viņ� ignorēja Emmas vārdus.

- Es dzeru skotu viskiju, - Pols teica, - bet zinu, ka tu dod priek�roku vīnam. Salūko�u tev glāzi �ampanie�a.

Viņa noskatījās, kā Pols ieiet savos apartamentos, un sajuta klusas dusmas. Pols bija atļāvies par daudz. Viņ� bija pieņēmis, ka Emma ar prieku nodosies �ai... �ai... mazajai rotaļai. Viņa iekoda lūpā un pārmeta sev nekonsekvenci. Vai tad, izkāpjot �odien no vilciena, Emma nebija zinājusi, ka atpakaļceļa vairs nav? Viņai nevajadzēja būt pārsteigtai par Pola rīcību. Ja Emma piekrita atgriezties Londonā, Pola secinājums varēja būt tikai viens - ka iekārotais mērķis ir tuvu. Viņa pati bija devusi Polam iemeslu tā domāt.

Viņ� atgriezās ar �ampanieti un pārtrauca Emmas drud�aino domu gaitu. Pasniedzis Emmai glāzi un apsēdies viņai iepretim, Pols, glu�i kā uzminējis, kas nodarbina Emmas prātu, sacīja:

- Es nepārmetu tev, ka esi noskaitusies, Emma. Tu esi uztraukta un jūties neērti, vai ne?

Viņa neatbildēja, bet skatījās glāzē un ātri iedzēra da�us malkus, lai noslēptu nervozitāti.

-Esmu sasodīts muļķis! Kārtējo reizi esmu rīkojies pārsteidzīgi un tagad izlūdzos piedo�anu par �o pārsteidzību. Tu noteikti saprati manu nodomu, kad ieraudzīji �īs atvērtās durvis, vai ne? Protams, es gribu tevi pavest. Nedēļām ilgi esmu kaldinājis plānus, kā to izdarīt.

Viņa lūpas savilkās pa�kritiskā smaidā.

-Neesmu nekāds smalkais bruņinieks, vai ne? Jau automobilī sapratu, ka man izdevies radīt tev tādu situāciju, no kuras tev būs ļoti grūti rast izeju. Tāpēc es to izdarī�u tavā vietā. Izdzer�u savu viskiju un izie�u no �ejienes tāpat, kā esmu ienācis. Tu aizslēgsi durvis. Kad būsi apģērbusies, cs atnāk�u tev pakaļ, un mēs abi iesim pusdienās. Tev nav nekādu saistību pret mani. Nedz tagad, nedz arī vēlāk. Vai esam vienoju�ies?

Emma nenolaida no Pola acis.

- Jā, protams. Bet kāpēc tu pārdomāji?

Viņ� ironiski iesmējās.

- Jā, tas nemaz nav manā garā, vai ne? Izlaidīgais trakgalvis ir pāraudzis un uzvedas kā godavīrs.

Viņ� paraustīja plecus.

- Pats esmu par sevi pārsteigts.

- Kāpēc tu gribi uzvesties kā godavīrs?

- Tāpēc, ka es tevi mīlu. Tāpēc, ka biju izkārtojis �o situāciju savā labā, nedomādams par tevi un tavām izjūtām.

- Neesmu pārliecināta, ka es tevi saprotu.

-Tev jāmīl mani un jāgrib mani tā, kā es gribu un mīlu tevi. Pretējā gadījumā tam visam nav nekādas jēgas.

Pols iztuk�oja glāzi un piecēlās.

-Tagad tu vari ķerties pie pārģērb�anās. Es tevi gaidī�u, un mēs abi dosimies pusdienās.

Pie durvīm viņ� apstājās.

- Aizslēdz tās, kad izie�u, - Pols neatskatīdamies teica.

Emma darīja, kā viņ� lika. Aizslēgusi durvis, viņa ar

drūmu sejas izteiksmi apsēdās uz sofas. Emma nezināja, ko tagad darīt. Pols viņu mīl. Viņa mīl Polu. Viņa bija ieradusies Londonā, zinādama, ka līdz arto starp viņiem veidojas vārdos neizteikta saistība, un tad pēk�ņi Emma kļuva nikna un noraido�a. Jā, turklāt esmu arī liekule, viņa sev pārmeta. Viņas uzvedība bija nejēdzīga. Emma aizvēra acis un iedomājās Polu sē�am otrpus aizslēgtajām durvīm un gaidām, kad varēs vest viņu pusdienās. Bet Pols gaidīja arī to, kāds būs Emmas lēmums, no kura bija atkarīgas viņu turpmākās attiecības. Viņ� bija atstājis tiesības izlemt Emmai, lai pats izvairītos no atbildības? Nē, tāds apgalvojums būtu negodīgs pret Polu. Divkosība viņam nebija raksturīga. Kāpēc es tik ļoti baidos spert �o soli, Emma sev vaicāja. Atbilde uz �o jautājumu nāca tik spēji, ka viņai sagriezās galva. Emmai nebija bail nedz no Pola, nedz no pa�as jūtām. Viņai bija bail no mīlestības fiziskā piepildījuma. Pie tā vainīga bija Emmas nepatīkamā seksuālā pieredze viņas kopdzīvē ar D�o. Un viņai bija bail aizvainot Polu ar savu neatsaucību, gultā parādīt sevi kā nekam nederīgu mīļāko. Var būt, ja viņa Polam paskaidrotu...

Emma pieskrēja pie durvīm, atslēdza tās un palika stāvam uz sliek�ņa. Pols sakņupis stāvēja pie kamīna. Viņa galva bija noliekta, un viņ� izskatījās kā cilvēks, kur� cie� �ausmīgas mokas.

-Pol...

Tum�matainā galva strauji pagriezās. Pols cie�i raudzījās Emmā. Viņa gausi piegāja tam klāt.

- Es... es gribētu ar tevi parunāt.

Pols palocīja galvu, skumji vērdamies Emmā.

- Zinu, ka uzkrāvu tev izlem�anas nastu. Bet es tā rīkojos tikai tāpēc, ka gribēju būt par tevi pilnīgi pārliecināts. Un vēl es gribēju, lai arī tu pati būtu pārliecināta par sevi.

Emma pastiepa roku un pieskārās viņa �aketes atlokam. Lūpas viņai trīcēja, zaļās acis bija satumsu�as. Emma nespēja nedz runāt, nedz izskaidrot Polam savas izjūtas.

Viņ� saņēma Emmas plaukstu savā un noskūpstīja viņas pirkstu galiņus.

- Kada maza, mīļa roka, - Pols sacīja.

-Ak, Pol!

Emmas mīlestībā starojo�ā seja pateica visu, ko viņ� gribēja zināt. Pols pievilka Emmu sev klāt un kaislīgi noskūpstīja, tad pacēla uz rokām un ienesa viņu guļamistabā. Ar kājas spērienu aizvēris durvis, viņ� aiznesa Emmu uz gultu, apguldīja viņu, bet pats apsēdās uz gultas malas.

- Saki man to, mīļā! - Pols aizsmaku�ā balsī pavēlēja. - Saki man to!

Viņa liesmojo�ais skatiens meklēja Emmas acis.

- Es mīlu tevi, Pol.

-Un?

- Es tevi gribu.

- Ak, Emma, Emma, tu vienmēr esi mīlējusi un iekārojusi mani. Vai tad tu nesaproti? Liktenis bija lēmis visam notikt tie�i tā kop� pirmā brī�a, kad mēs viens otru ieraudzījām.

Pols pārvilka ar pirkstu pār Emmas vaigu.

- Es to zināju. Bet arī tev tas bija jāapjau�, un tāpēc es �ovakar negribēju aizsteigties notikumiem priek�ā. Es gribēju - un man bija nepiecie�ams, lai tu nāc pie manis no brīvas gribas.

Viņ� piecēlās un atsprādzēja savu siksnu, tad aizmeta to kaut kur sāņus. Siksnai sekoja Pola �akete, kaklasaite un krekls. Viņam izģērbjoties, Emma nenolaida acis no Pola sejas. Viņas bailes pamazām izgaisa. Es nekad mū�ā neesmu redzējusi pilnīgi kailu vīrieti, Emma domāja. Polam bija skaists augums. Saule iededzis, muskuļains un vingrs. Viņam bija plati pleci, �aurs viduklis, plakans vēders un garas kājas.

-Novelc savu tērpu, mīļā! -pienācis atkal pie Emmas, maigi sacīja Pols.

Viņ� apsedza Emmas augumu ar savējo, turēja viņu savās skavās un smaidīdams lūkojās viņas gaidpilnajā sejā.

- Taisni �ēl izjaukt tik eksotisku sasuku, - Pols nomurmināja un sāka vilkt ārā matadatas.

Sarkanbrūnās matu cirtas noslīga pār Emmas pleciem, kas lampas siltajā gaismā izskatījās ro�aini un trausli kā porcelāns. Polam aizrāvās elpa, raugoties viņas skaistumā, kas nu viņam atklājās visā pilnībā. Viņ� izlaida roku caur smagnējo matu vilni un, pabāzis plaukstu zem Emmas pakau�a, tuvināja seju savējai. Viņu lūpas sastapās, sniedzot skūpsta kvēlo saldini, Emma un Pols Jāva vaļu izjūtām un tieksmēm, kuras viņi nedēļām ilgi bija sev noliegu�i. Viņ� skūpstīja Emmas kakla bedrīti, plecus, krūtis un dziļo iedobi starp tām. Pola stiprās rokas slīdēja pa viņas smalko ādu, viņ� apmīļoja visu Emmas augumu, līdz juta, ka sievietes iekāre ir uzbangojusi tikpat augstu kā viņējā.

Visu Emmas būtni pār�alca svilino�s karstuma vilnis. Viņas augums izliecās un tiecās pretim Polam. Emma alka savienoties ar �o vīrieti, saplūst ar viņu vienā veselā. Emma bija pārsteigta par to vieglumu, ar kādu izgaisa viņas nepatika pret tuvību. Viņa izbaudīja gan Pola augumu, gan savējo un nevilcinādamās atdeva sevi visu, kaislīgi atbildot uz Pola skūpstiem un ar me�onīgu prieku atsaucoties uz katru viņa ķermeņa kustību.

j �

Emmas neviltotā seksualitāte Polu pārsteidza un uzbudināja vēl vairāk. Bija tā, it kā viņ� būtu pirmais vīrietis, kur� iegūst Emmu. Pols tiecās izvilināt no Emmas visu viņas slēpto jutekliskumu, un tas viņam arī izdevās. Emma trīcēja Pola skavās, sauca viņa vārdu un apliecināja viņam savu mīlestību.

Polam apvijās maigas un vienlaikus kaislīgi spēcīgas rokas un kājas, tās vilka viņu lejup... lejup... lejup. Polam �ķita, ka viņ� metas uz galvas zilā, saulē ņirbo�ā jūrā, raujot Emmu sev līdzi. Jūras dzīles piepe�i satumsa un ieguva zaļganu nokrāsu. Tās līdzinājās Emmas acīm. Polam galvā atbalsojas okeāna bangu varenā duna. Viņi abi aizvirpuļoja bezgalībā, un Polam likās, ka viņ� zaudē samaņu. Viņ� juta Emmas auguma siltos, maigos pieskārienus - viņas krūtis un gurni aizvien vēl tiecās aug�up, pretim Pola ķermenim. Pirkstos viņam bija sapinu�ies Emmas mati. Pols bija glu�i kā pamiris. Ak Dievs! Ak Dievs! Tikai tā tam vienmēr vajadzētu būt! Sievietei un vīrietim jābūt saslēgtiem kopā, saplūstot par vienu miesu un vienu garu. Pola Makgila bezgalīgo meklējumu ceļ� bija galā. Augstākais prieks, kas tik ilgi bija no viņa vairījies, nu turēja Polu savā varā, un viņ� juta, ka Emmā ir piedzimis otrreiz. Tas bija dzīves noslēpums, tā bija cilvēka esības ekstāze - īslaicīga, garāmslīdo�a, bet savā varenumā visaptvero�a. Viņ� iznira no jūras dzīlēm, nesot Emmu pretim ūdens rāmajai virsmai un ap�ilbino�ai gaismai. �ī zeltainā, skaidrā gaisma bija Emma pati.

Pols atvēra acis un palūkojās Emmā. Viņas sejā atspoguļojās prieks, kakla dobīte vāri un satraukti pulsēja, bet no zaļajām, ieplestajām acīm plūda mīlestība. Emma Polam piepe�i �ķita tik viegli ievainojama un �ķīsta, ka viņam acīs saskrēja asaras. Pols maigi noskūpstīja Emmu un pievilka sev klāt, zvērēdams, ka paturēs �o sievieti uz mū�u.

Emma gulēja, atbalstījusi galvu pret Pola plecu, augstākās svētlaimes apreibināta. Viņa gozējās Pola mīlestības saulītē, un viņu bija pārņēmusi nekad neizjusta miera un piepildījuma sajūta. Ar priecīgu izbrīnu Emma apcerēja negaidītās pārvērtības, kuras Pols viņā bija izraisījis, un viņas sirds bija mīlestības pārpilna pret �o vīrieti. Emmas plauksta dusēja Polam uz krūtīm, pirksti bija dziļi ieķēru�ies to melnajā, biezajā apspalvojumā. Viņ� ir tāds pats vīrietis kā visi citi, bet es kopā ar viņu esmu pavisam cita, Emma domāja.

Pols noglāstīja Emmas matus un noskūpstīja tos. Viņam bija piederēju�as tik daudzas citas sievietes, bet Pols juta, ka nc vien viņ� ir pirmais vīrietis, kur� patiesi iegūst Emmu, bet arī viņa ir pirmā sieviete, kurai Pols tā īsti pieder. Emmu viņ� nekad vairs nespēs pamest, viņa bija Polam asinīs. Tad gaisma Pola acīs apdzisa, tās satumsa un sāpīgi raudzījās tuk�umā.

- Emma, mīļā!

- Jā, Pol?

- Es esmu precējies.

Plauksta uz Pola krūtīm nepakustējās. Emma gulēja Pola skavās kā sastingusi. Viņai bija tāda sajūta, it kā viņai kāds būtu iesitis pa seju. Beidzot viņa tikko dzirdami sacīja:

-Tu noteikti neizvēlējies īsto brīdi �im satrauco�ajam paziņojumam.

Viņ� piekļāva Emmu vēl cie�āk un piespieda savu galvu pie viņas pieres.

- �is ir īstais brīdis. Es to izvēlējos ar nolūku.

- Kāpēc?

-Tāpēc, ka es gribēju, lai tajā brīdī, kad es tev to pasaku, tu gulētu manās rokās kā patlaban. Lai es varētu tevi pievilkt sev klāt un likt tev saprast, cik mazsvarīga man ir laulība. Lai varētu tevi atkal samīļot un teikt, ka realitāte esi tu.

Emma neko neatbildēja, un viņ� satraukts turpināja:

- Es nemēģināju tev noslēpt patiesību, Emma. Mana laulība nav nekāds noslēpums, un jebkur� no maniem draugiem būtu varējis tavā klātbūtnē par to ierunāties. Es, protams, lūdzu Dievu, kaut tas nenotiktu, jo gribēju pateikt tev pats. Es glu�i vienkār�i novilcināju atzī�anās brīdi, baidīdamies tevi zaudēt. Ja tu to būtu uzzinājusi agrāk, tu nekad nepieļautu, lai mūsu attiecības aiziet tik tālu...

- Tu, viltīgais, melīgais nelieti!

Emma gribēja tikt ārā no gultas, bet Pols skarbi atrāva viņu atpakaļ un piespieda viņas augumu ar savējo, cie�i raudzīdamies Emmas bālajā, vēsajā sejā. Pola tum�i zilās acis �ķita tik dziļas, ka Emmai likās - viņa tajās noslīks.

- Tā tas nav, Emma! - Pols ar niknumā pārvērstu seju iesaucās. - Lūdzu, tici man! Es zinu, ko tu domā - ka es gribēju panākt savu, iekams tu izdzirdēsi par manu laulību. Bet īstenībā es tikai vēlējos, lai tu iemīli mani un būtu ar mani nesaraujami saistīta. Es zinu, ka, mīlēdama mani, tu nekad neļausi, lai apstākļi nostājas starp mums. Es mīlu tevi, Emma. Tu esi vienīgā patiesā vērtība manā dzīvē.

- Un tava sieva? - Emma �ukstēja.

- Mēs se�us gadus nedzīvojam kopā. Bet vīra un sievas attiecības starp mums izbeidzās jau gadu agrak.

- Cik ilgi tu esi precējies?

Emmas balsi gandrīz nevarēja saklausīt.

- Deviņus gadus. Emma, manai laulībai nav nekādas nozīmes. Tā vispār nav laulība. Bet patlaban esmu ar �o sievieti saistīts, tāpēc ka... Mēs esam saistīti juridiski. Kad kar� būs beidzies, es �o lietu nokārto�u. Gribu pavadīt savu atliku�o mū�u kopā ar tevi, protams, ja tu mani gribi. Tagad tu esi mana dzīve. Lūdzu, mīļā, tev jātic man!

Balss viņam ietrīcējās.

Emma raudzījās Polā un nespēja uzreiz sakopot uztrauktās domas. Tad galva viņai noskaidrojās, un Emma piepe�i zināja, kāds lēmums viņai jāpieņem. Viņa juta Pola sasprindzinājumu, redzēja neslēptas sāpes viņa sejā un godīgumu starojam no vīrie�a satumsu�ajām acīm.

- Es ticu tev, - Emma lēni sacīja, bet viņas balss skanēja dro�āk.

Emma pārvilka ar pirkstu pār Pola lūpām.

- Jā, Pol, lai cik dīvaini tas arī būtu, es patie�ām tev

ticu.

>

Nākamās nedēļas aizritēja kā nebeidzamas aizgrābtības un sajūsmas pilnas stundas. Laika robe�as bija izzudu�as. Nakts glu�i nemanāmi nomainīja dienu, un tad atkal ausa jauns rīts... Katrs vismazākais mirklis Emmai un Polam bija piepildīts ar kaislīgu tuvību un savstarpēju prieku.

Viņi dzīvoja tikai viens otram, gribēja tikai viens otru, izbaudīja viens otru. Viņi joprojām uzturējās abos kopa savienotajos numuros viesnīcā �Ri�a� un paretam izgāja ārā, lai pastaigātos Grīnparkā vai pusdienotu kādā klusā restorānā, prom no elegantās sabiedrības kņadas. Viņi bija tik me�onīgi un kvēli iemīlēju�ies viens otrā, ka negribēja savā jūtu pasaulē nevienu ielaist, greizsirdīgi sargāja savu divvientulību un atteicās kaut mirkli ziedot draugiem. Norunas tika atsauktas, ielūgumi - noraidīti, Brūss Makgils un Frenks turēti pienācīgā attālumā. Apkārtējā pasaule Emmai un Polam vairs neeksistēja.

Būdami savas pieaugo�ās mīlestības un savstarpējā seksuālā valdzinājuma pārņemti, viņi laiku pa laikam izbrīnīju�ies raudzījās viens otrā, nespēdami saprast, kā �āds brīnums bija varējis notikt. Skatiens bija tikpat kaislīgs ka skūpsts, viegls pieskāriens lika izjust to pasu, ko kvēlas skaujas, un katram vārdam, kuru viņi sacīja viens otram, bija sava īpa�a nozīme.

Emma bija pilnīgi jūtu varā, viņa ne uz mirkli neapstājās, lai kaut ko analizētu vai apsvērtu, bet brīvi ļāvās savai laimei. Pacilājo�s prieks aizskaloja visas bēdas, aizvainojumus un pazemojumus, kas bija krāju�ies gadiem. Mīlestība norāva ncizdibināmības masku no Emmas sejas, atklāja viņas viegli ievainojamo sirdi - mīlestības pieskāriens bija atgriezis Emmu dzīvē. Pola patiesās jūtas un dziļā izpratne saberza putekļos Emmas dabai piemīto�o pa�aizsardzību un aizdomīgumu, kas līdz tam bija valdīju�i viņas domās un rīcībā. Kopā ar Polu Emma bija ieguvusi savu īsteno patību. Viņ� bija vienīgais vīrietis, kuru viņa jebkad bija patiesi mīlējusi un kuram bija atdevusi sevi bez mazākās atturības.

Pols Emmai bija atklājums. Viņ� jau sen bija atmetis �vītīgo pozē�anu un sardoniskās manieres, un Emmai bija ļauts iepazīt Polu tā, kā neviena sieviete viņu nekad nebija pazinusi. Emma uzzināja, ka aiz skaistās, spo�ās fasādes slēpjas ass, uz pa�analīzi un apceri vērsts prāts. Viņu pārsteidza Pola pla�ās zinā�anas par pasauli, un Emma apbrīnoja viņa prasmi risināt sarunas jebkurā sabiedrībā. Tā, protams, bija privilēģija, ko nodro�ina liela bagātība- Pols bija izglītojies Velingtonā un Oksfordā. Emma nebeidza vien uzjautrināties par viņa asprātībām. īsi sakot, viņa bija pilnīgi savaldzināta.

Pols savukārt bija tikpat apmāts, pēc vaļīgiem romantisku piedzīvojumu meklējumiem viņ� bija nonācis savas vienīgās, patiesās mīlestības varā. Pols uzskatīja, ka Emma ir visskaistākā sieviete, kādu viņam jebkad gadījies sastapt, un ari visgudrākā - Emmas ātrā prāta darbība Polu pat reizēm izbiedēja. Bet vislielāko ietekmi uz viņu atstāja pati Emmas klātbūtne, viņas ne ar ko nesalīdzināmais personības starojums, kas padarīja �o sievieti unikālu. Viņam �ķita, ka gaisma plūst no pa�iem Emmas dvēseles dziļumiem. �o viņas īpa�ību varēja salīdzināt ar to vārdos neizsakāmo auru, kura at�ķir paliesu, di�u skatuves zvaigzni no jebkuras pievilcīgas aktri-sītes. Gan Emma, gan Pols bija kā zibens ķerti - �autra bija trāpījusi viņiem abiem vienlaikus, liekot akli padoties mīlestības varai.

Dienas ritēja kā sapņainā dūmakā. Viņu kaislība te pierima, te atkal uzliesmoja ar vēl spēcīgākām un gai�ākām liesmām. Reizēm viņi augu nakti pavadīja dzīvās sarunās. Viņi sajuta viens otrā to, ko gadiem ilgi bija vēlēju�ies saskatīt savā mīlas partnerī un draugā. Ne tikai viņu augumi tiecās saplūst vienā, bet arī dvēseles un prāti.

Kādā pēcpusdienā, kad viņi abi gulēja apskāvu�ies, savas kaislības nogurdināti, Pols teica:

- Vai tu neiebilsti, ja es tagad uz bridi izie�u, mīļā? Man jānokārto da�as lietas.

- Neiebilstu - ja tu apsoli, ka steigsies atpakaļ, cik ātri vien varēdams, - Emma atbildēja, piespiedusi lūpas pie Pola krūtīm.

- Nekas nespēs mani aizturēt prom no tevis ilgāk par stundu. Ap �etriem es bū�u atpakaļ, - viņ� sacīja, skūpstīdams Emmas matus.

Atbrīvojies no viņas skavām, Pols nozuda vannasistabā un pēc brī�a noskuvies atgriezās. Viņa melnie mati bija atsu-kāti atpakaļ, bet ap gurniem aptīts dvielis. Emma Polu pasle-pus vēroja - glu�i kā kaķene, kas gul�ņā piesaulītē, - un piepe�i atklāja, ka viņai sagādā milzu prieku iespēja noskatīties, kā Pols veic tik vienkār�u darbību kā apģēb�anos. Viņ� noliecās, lai paņemtu no krēsla savu kreklu, un muskuļi uz viņa platās muguras saviļņojās. Emmai bija jāapvalda vēlme skriet viņam klāt un ieslēgt viņu savās skavās. Viņ� man ir kļuvis par visu pasauli, viņa domāja.

Pols apjoza formastērpa �aketi ar plato armijas siksnu un piegāja pie gultas. Viņ� noliecās un noskūpstīja Emmu, un Emmas rokas apvijās viņam ap kaklu. Pēc īsa brī�a Pols mīļi atbrīvojās no Emmas rokām.

- Man jāiet, sirdsmīļā.

- Un es te guļu un prātoju - diez kur viņam jāiet, -sacīja Emma, tēlotā naivumā plivinādama skropstas. - Noskuvies, iesmar�ojies un saposies. Klausieties, major Makgil, ja jums ir randiņ� ar citu sievieti, es jums acis izskrāpē�u! Zvēru, ka to izdarī�u! Un viņai arī.

Pols pasmīnēja un rotaļīgi uzsita viņai ar pirkstu pa degungalu.

- Ak, sievietes maigajā miesā mājo tīģera sirds!

- Vai kļūstat poētisks, major? - Emma ķircināja Polu.

- Jāatzīstas, ka aizņēmos no �ekspīra. �ķiet, kaut kas tamlīdzīgs tiek pausts �Henrijā Sestajā�.

Pols noskūpstīja Emmas pirkstu galiņus un tad saspieda viņas plaukstas cie�āk. Viņa acis raudzījās Emmā ar caururbjo�u skatienu.

- Un, ja tu kādreiz kaut vai tikai paskatīsies uz citu vīrieti, es tevi nogalinā�u.

Pols piecēlās.

- Esi laba meitene! Es nebū�u ilgi prom.

Kad viņ� bija aizgājis, Emma piezvanīja pa telefonu -uz veikalu savai sekretārei, uz mājām saimniecības vadītājai. Viņai bija jāpārliecinās, ka pa viņas prombūtnes laiku Jork�īrā viss ir kārtībā. Uzzinājusi, ka dzīve rit bez starpgadījumiem un kop� vakardienas nekas nav mainījies, Emma piezvanīja uz avīzi Frenkam.

- Augstais Dievs! - izdzirdējis māsas balsi, viņ� iesaucās. -Tātad viņ� tevi ir izlaidis no savām ķetnām uz pietiekami ilgu laiku, lai tu varētu man piezvanīt!

Frcnks iesmējās.

- Es tikai pajokoju. Priecājos par tevi, Emma.

- Ak, Frenk, es esmu tik laimīga, ka gandrīz nespēju noticēt savai laimei. Turklāt �oreiz tava nemaldīgā nojauta tevi ir pievīlusi - tā esmu es, kura izlaida Polu no savām ķetnām uz vienu stundu.

- Mmm! Skaidrs! Nu, man jāatzīst, ka viņ� tev ir nācis par labu. Tava balss nekad nav skanējusi līksmāk. Bet kāpēc tu man nepateici, kas viņ� īstenībā tāds ir?

- Ko tu ar to gribi sacīt?

- Ka viņ� ir tā Brūsa Makgila vienīgais dēls. Vecais JVlakgils ir miljonārs un viens no visvarenākajiem cilvēkiem Austrālijā. Jādomā, ka tu zini - Pols reiz mantos pasakainas bagātības. Milzīgu aitu fermu. Minerālu atradnes un ogļrak-tuves, un vēl Dievs zina ko.

- Viņ� man, protams, ir ieminējies par ģimenes daudzveidīgajiem darījumiem. Bet kā tu par viņu pēk�ņi esi tik daudz uzzinājis?

-Vakar tikos ar Dobju Mostenu, un viņa man par Polu �o to pastāstīja...

- Ko vēl viņa teica? - Emma aizdomīgi vaicāja, un sirds viņai pamira.

- Neko. Tas bija viss. Viņa tikai piezīmēja, ka Makgilu ģimene esot ārkārtīgi bagāta un ietekmīga. Kas tev nepatīk? Kāpēc uzdevi �o jautājumu tik ka�ķīgā tonī?

- Viss kārtībā.

Emma atvieglota iesmējās.

- Kā tev klājas, Frcnk? - viņa a�i apprasījās, lai mainītu sarunas tematu.

- Paldies, labi! Bet baidos, ka tu neesi mani noķērusi īstajā brīdī, Emma. Patlaban es nevaru ar tevi ilgi runāt. Tūlīt sūksies redakcijas apspriede. Vai varēsi piezvanīt man rīt? Mēs tik sen neesam tērzēju�i, mīlā.

- Jā, protams!

-Nu tad dzīvo rātni un pasveicini no manis Polu! Atā!

- Uz redzē�anos, Frenk!

Emma nolika klausuli un brīdi nekustīgi vērās telefonā. Viņas domas darbojās kā �akls zirneklītis, kas au� savu tiklu. Emma domāja par Makgilu ģimeni vai, pareizāk sakot, par noslēpumaino Makgila kundzi. Pols par savu sievu nekad vairs nebija runājis, un Emma nebija uzdro�inājusies viņam neko vaicāt un nebija arī neko gribējusi zināt. Bet nu piepe�i Emmu bija sākusi mocīt ziņkāre. Kāda viņa izskatās? Vai viņa ir skaista? Cik veca viņa ir? Kāpēc viņu laulība nav izdevusies? Vai viņiem ir bērni? Varbūt Pols ne�ķiras no sievas tie�i bērnu dēļ, kaut viņi pa�i jau sen dzīvo �ķirti? Emma aizvēra acis, lai atvairītu �os dedzino�os jautājumus. Viņa nevērs vaļā Pandoras kasti⁹. Gan Pols pats pamazām visu izstāstīs, par to Emma bija pārliecināta, un viņa negribēja, lai kaut kas aptum�otu to laiku, kuru viņiem lemts pavadīt kopā. �is laiks bija bezgala dārgs.

Emma paskatījās pulkstenī uz kamīna dzegas un pārsteigta atklāja, ka Pols ir prom vairāk nekā divas stundas. Bija jau pusse�i. Bez jebkāda loģiska iemesla Emmu pārņēma pa-niķa. Viņa apzinājās, ka ļaujas iedomām, bet Emmai pēk�ņi �ķita, ka Pols varētu būt viņu pametis. Viņ� bija rūpīgi izvairījies minēt viņai savas aizbrauk�anas datumu, bet to Emma zināja, ka divas nedēļas ir pagāju�as. Jork�īrā Pols bija runājis par to, ka laika nav daudz. Varbūt tā vairs nebija palicis nemaz? Emmas nervozitāte ar katru mirkli pieauga.

Lai nomierinātu savas satrauktās domas, Emma iesteidzās vannasistabā un sāka noņemties ar sevis uzpo�anu. Viņa nomazgājās karstā vannā, noslaucījās dvielī, iesmar�ojās un atgriezās guļamistabā. Emma uzvilka dūmakaini zilu samta mājastērpu, kuru viņa pati bija modelējusi un kur� Polam ļoti patika. Tērps bija darināts fran�u impērijas stilā- ar augstu vidukļa daļu, cie�u ņieburu, garām piedurknēm un rotāts ar lentītēm no zemā, �etrstūrainā izgriezuma līdz pat apak�malai. Emma tajā izskatījās kā jauna, nepieredzējusi meitene. Viņa izsukāja savus garos matus un atstāja tos nesavītus mezglā - Polam patika rotaļāties ar garajām cirtām. Viegli nokrāsojusi lūpas un izrotājusies ar smaragda auskariem, Emma iegāja viesistabā un apsēdās, lai gaidītu. Ap pulksten septiņiem panika, kam nebija iemesla, sāka pārtapt reālās izbailēs. Kur viņ� ir? Vai nav cietis kādā nelaimes gadījumā? Emma sa�ņaudza klēpī saliktās rokas, katra sīkākā muskuļu �ķied-riņa viņai bija saspringta līdz pēdējai iespējai. Un tad viņa piepe�i instinktīvi zināja, kas ir nolicis. Pols bija devies uz Kara ministriju pēc rīkojuma. Viņam bija jābrauc prom. Emma par to bija pilnīgi pārliecināta. Kar�! Dienām ilgi viņi bija akli ļāvu�ies savai ekstāzei un aizmirsu�i kara esamību. Viņu var nogalināt... viņ� varbūt nekad vairs neatgriezīsies... Emma aizsedza sūrsto�ās acis ar plaukstām.

- Te es esmu, mana mīļā, - Pols sacīja, ienākdams pa durvīm, kuras savienoja viņu abu apartamentus.

Viņa atrāva plaukstas no sejas, pielēca kājās un pieskrēja pie Pola.

- Es domāju, ka tev kaut kas ir atgadījies! - Emma izdvesa, satverdama viņa �ineļa atlokus.

- Ar mani nekad nekas nevar atgadīties, - Pols apgalvoja. - Man ir sargeņģelis. Turklāt mans laiks vēl nav beidzies. Man jānodzīvo visi tie gadi, kuri man ir atvēlēti pavadīt kopā ar tevi. Tu ta�u neesi aizmirsusi, ka esi mans liktenis, vai ne? Mana dzīve vēl nav guvusi savu piepildījumu, mīļā.

Emmas saspringtie sejas vaibsti atslāba un sirds atkal pukstēja normālā ritmā. Viņa ielūkojās Polam acīs, pasmaidīja un atrāvās nost.

- Tavs �inelis ir caurcaurēm izmircis, - Emma teica. - Labāk izģērbies, iekams neesi dabūjis galu.

Pola acu kaktiņi smejoties savilkās sīkās krunciņās.

-Tas, kundze, ir labākais priek�likums, kas man izteikts pēdējo �etru stundu laikā.

Viņ� divdomīgi piemiedza Emmai ar aci.

- Ak, tu ta�u saprati, ko es gribēju teikt, izvirtuli!

- Ceru, ka sapratu! - Pols nerimās. - Atvēli man desmit minūtes. Uz pulksten deviņiem esmu pasūtījis pusdienas, un manā numurā dzesējas �ampanie�a pudele. Atvaino, eņģeli, es tūlīt bū�u atpakaļ!

Pēdējie vārdi jau tika uzsaukti pāri plecam, Polam ejot uz savu viesistabu.

Viņ� atgriezās, pārģērbies civilās drēbēs. Viņam mugurā bija balts zīda krekls, melnas ķemmdzijas bikses un sarkan-melni svītrota zīda vakara �akete. Ar nevērīgu eleganci viņ� nesa rokā spainīti, kurā dzesējās �ampanietis.

- Manuprāt, tas ir pietiekami auksts, - Pols sacīja, atvērdams �Dom Perignon� pudeli.

Emma modri viņu vēroja. Tāpat kā Pola acis parasti sekoja katrai viņas kustībai, tagad viņa nenolaida skatienu no Pola. Ik reizes, kad viņ� bija izgājis, pat ja prombūtne ilga tikai īsu brīdi, Polam atgrie�oties, Emma it kā ieraudzīja �o vīrieti no jauna un satrūkās no tā iespaida, kādu uz viņu atstāja Pola āriene. Ne atsevi�ķs vaibsts vai �ests, bet gan viņa vīrietiskā būtība kopumā. Uz Emmu nenovēr�ami iedarbojās gan Pola pavēlnieciskās manieres, gan pla�ais vēriens, kāds bija raksturīgs visam, ko viņ� darīja.

Pamanījis, ka Emma viņā cie�i noraugās, Pols savilka lūpas apmierinātā smaidā. Pienācis klāt, viņ� sniedza Emmai �ampanie�a glāzi.

- Es nebij� vis pie cit�s kundzīt�s, es zvēr�, ka ne, -Pols teica, atdarinādams koknija dialektu.

- Es cer�, ka tu nebij�, - Emma atbildēja tādā pa�ā garā.

Bet viņas acis bija nopietnas, tās pētīja Pola seju. Emmai

bija bail vaicāt, kur viņ� bijis.

-Tu tik ilgi biji prom, mīļais,- viņa klusi nomurmināja.

- Man bija jātiekas ar tēvu un jāpārrunā ar viņu da�i jautājumi. Par mūsu darījumiem un tamlīdzīgi, - Pols sacīja, pieskandinādams Emmas glāzei. - Par tevi, mana daiļā Emma!

- Par mums!

Pols apsēdās un atlaidās pret krēsla atzveltni.

- Baidos, ka da�u pēdējo nedēļu laikā esmu bijis pret veco vīru stipri nevērīgs...

- Tā ir tikai mana vaina!

-Nē, tā nav neviena vaina, - Pols a�i iebilda un zēniski pasmaidīja. - Sirdslietās mans vecais ir ļoti saproto�s.

- Lai būtu kā būdams, manis dēļ viņam ilgu laiku bija liegta iespēja tikties ar tevi. Esmu tevi arī atrāvusi no visiem taviem draugiem!

- Ak, par viņiem tev nav jāraizējas! Domā par to laimi, kuru tu man esi sniegusi. Es pats izvēlējos. Es ta�u biju situācijas noteicējs, vai ne? Turklāt mums neviens neliedza tikties ar citiem cilvēkiem, ja mēs to būtu gribēju�i. Es negribēju. Tu biji vienīgā, ar kuru es vēlējos būt kopā. Citu klātbūtne būtu apgānījusi mūsu intīmo pasauli, kuru mēs pa�i radījām -�eit, �ajā mazajā zīdlārpiņa kūniņā. Es negribēju, lai kāds te ielau�as un satricina mūsu ilūziju.

- Pēc taviem vārdiem, iznāk, ka tas, kas starp mums pastāv, ir spēkā tikai �eit, �ajās telpās!

Viņ� iepleta acis un sarauca vienu uzaci.

- Nē, tā es nedomāju! Augstais Dievs, Emma, vai tad tu nezini, ka mūsu attiecības ir īstas un nesaraujamas neatkarīgi no tā, kur mēs atrodamies patlaban un kur būsim rīt. Tas, kas pastāv starp mums, - tā nav ilūzija. Tā ir realitāte. Esmu teicis tev to jau iepriek�.

- Es priecājos, ka mūsu pasaule nav �ķietama. Tas būtu briesmīgi - pamosties un saprast, ka viss bijis tikai sapnis...

Pols redzēja, ka Smaids nozūd no Emmas lūpām un viņas seja apmācas. Kā vienmēr jūtīgi reaģēdams uz Emmas noskaņojumu, viņ� noliecās uz priek�u, pieskārās viņas ceļgalam un vaicāja:

- Kas noticis, Emma? Kas tevi nomoka, mīļā?

- Tu biji Kara ministrijā. Un tad devies pie tēva. lai no viņa atvadītos, vai ne? Tev jāaizbrauc, Pol. Un ļoti drīz. Tā ir?

- Jā, - viņ� klusi apstiprināja.

- Kad?

-Rīt.

- Ak mans Dievs!

Pols pārsēdās uz sofas, izņēma no Emmas trīco�ās rokas glāzi un nolika to uz galda. Viņ� pievilka Emmu sev klāt un ieskatījās viņas uztrauktajā sejā.

-Tolaik, kad mācījos Oksfordā, es reiz lasīju kādu stāstu par mīlētājiem, kuriem bija jā�ķiras. Da�i teikumi man paliku�i atmiņā uz mū�u. Tie skanēja apmēram tā: ��ī �ķir�anās nevar būt uz ilgu laiku, jo tos, kuri mīl viens otru tā, kā mīlam mēs, nav iespējams �ķirt. Domās mēs vienmēr paliksim kopā, un domām piemīt liels savstarpējās pievilk�anās spēks. Es bie�i esmu runājis ar tevi par saprātu, bet tagad es runāju par ticību.�

Pols redzēja, ka Emmas acis pieplūst ar asarām. Viņ� ar pirkstu galiem maigi tās notrauca no viņas garajām skropstām.

-Neraudi, mana mīļā! Lūdzu, neraudi!

- Piedod, Pol! �ie vārdi... Tie mani tik ļoti aizkustināja. Kur� tos sacījis? - Emma drebo�ā balsī vaicāja.

- To Abclārs¹⁰ savulaik teicis Eloīzei. �ie vārdi sacīti pirms daudziem gadsimtiem, bet arī �odien tie skan tikpat patiesi. Neaizmirsti tos, mana Emma, un, lūdzu, nezaudē ticību! Domās mēs vienmēr būsim kopā. Un zini, ka tu uz mū�u būsi ieslēgta manā sirdī.

- Ak, Pol! Es tevi tik ļoti mīlu! Es nespē�u bez tevis dzīvot!

Pols sa�ņaudza pirkstus dūrē un vieglītēm paberzēja to gar Emmas zodu.

-Tā nerunā, mīļā! Tev jāturas bra�i. Un ne vārda vairs par manu aizbrauk�anu! Domāsim tikai par tagadni. Kamēr nejēdzīgais kar� vēl nav beidzies, nākotnes nav. Ir vienīgi �is brīdis, kurā mēs dzīvojam.

Pola platajai mutei pārslīdēja nebēdnīgs smaids, un viņa acis atkal vērās Emmā ar agrāko, atzinīgi vērtējo�o skatienu.

- Un mūs vēl gaida prieka stundas, kuras varēsim pavadīt kopā. Mūsu rīcībā ir visa nakts, - viņ� teica, ar zīmīgi teatrālu vaibstu spēli cenzdamies Emmu sasmīdināt.

- Tu... tu, samaitātais pui�eli! - viņa iesaucās, caur asarām mīļi uzsmaidīdama Polam.

- Ļoti precīzs raksturojums, īpa�i, ja dzirdu to no tavām lūpām.

Pols apskāva Emmu, un viņa lūpas sāka slīdēt pa viņas kakla maigo izliekumu. Viņ� �ukstēja tik mīļus un nerātnus vārdus, ka Emmas vaigi pietvīka un viņas pirksti sa�ņaudza Pola roku. Emmas sirds dauzījās kā negudra, kad Pols noguldīja viņu uz sofas, piespiedās viņai ar visu savu augumu un steidzīgi sāka atpogāt viņas tērpu. Pola skatiens ap�ilbināja Emmu. Viņa juta Pola lūpas pieskaramies viņas lūpām un aizvēra acis.

- Amputēt! - iesaucās Emma, un viņas seja nobāla. - Bet da�as pēdējās dienas viņ� tik labi jutās.

- Nē, viņ� nejutās labi. Jūsu brālis acīmredzot ir izlicies jūsu priek�ā, Loutcra kundze. Viņ� arī nepieļāva operāciju. Par spīti mūsu brīdinājumiem, jūsu brālis mums enerģiski pretojās. Bet bez operācijas gangrēnu uzveikt nav iespējams. Tā ir bīstama slimība un nes nāvi.

Emma strauji izslējās un ar acīm ieurbās ārstā.

- Tātad citas iespējas nav?

Ārsts papurināja galvu.

- Nē, nav vis. Ja vien jūs negribat par �citu iespēju� nosaukt nāvi.

Redzēdams viņas seju bailēs sastingstam, ārsts apsēdās Emmai blakus un saņēma viņas roku.

- Man ļoti �ēl. Es negribēju būt rupj�. Bet pa�reizējos apstākļos manjābūt godīgam, pat skarbi tie�am. Mēs nedrīkstam zaudēt laiku.

- Kā tas notika, dakter? Es domāju, ka esat izņēmu�i no viņa pēdas un liela visas �rapneļa �ķembas.

- To mēs patie�ām izdarījām, bet pirms vairākām dienām viņam sākās gangrēna, un tā strauji progresē. Gangrēna jau skārusi ceļgalu. Jums jāparaksta dokuments, kas dotu mums atļauju viņu operēt. Pretējā gadījumā...

Ārsts bezpalīdzīgi pacēla rokas, un viņa seja bija drūma.

Emma ar grūtībām norija siekalas.

- Bet... bet... �is lēmums jāpieņem Vinstonam...

-Loutera kundze, vai tie�ām jūs nesaprotat? Pa�reizējā

stāvoklī jūsu brālis nav spējīgs nekādus lēmumus pieņemt. Jums jāuzņemas atbildība. Tagad. �odien. Rīt jau būs par vēlu.

Emma iekoda lūpā un piekrīto�i palocīja galvu. Ar smagu sirdi viņa sacīja:

- Iedodiet man, lūdzu, to dokumentu!

Ārsts atgriezās pie rakstāmgalda, paņēma dokumentu un pasniedza to Emmai kopā ar pildspalvu.

- Jūs izlēmāt pareizi, Loutera kundze. Tā ir vienīgā izeja. Brālis jums būs pateicīgs visu savu atliku�o mū�u. Lūdzu, ticiet man!

Emma drūmi pavērās ārstā, bet neko neteica. Viņa parakstījās - lai gan iek�ēji trīcēdama, tomēr ar stingru roku.

- Vai tagad es varu tikties ar savu brāli? - Emma neskanīgā balsī vaicāja.

- Jā, protams. Es jūs pie viņa tūlīt pat aizvedī�u, - atbildēja ārsts, un viņa sejā, kad viņ� vadīja Emmu ārā no kabineta, atspoguļojās līdzjūtība.

Vinstons atradās vienā palātā ar citiem ievainotajiem jūrniekiem. Viņa gultu no pārējām norobe�oja aizsegi. Pagājusi citiem garām, Emma tuvojās Vinstona gultai. Viņa redzēja, ka brāļa acis no sāpēm ir ieguvu�as stiklainu spīdumu, bet viņa pieri klāj sviedru lāses. Emma noliecās, lai brāli noskūpstītu, un viņ� apspiesti ievaidējās, bet Vinstona acis kļuva drud�ainas. Emma izbijusies atrāvās nost.

- Kas tev notika, mīļo Vinston?

- Tu pieskāries gultai, - viņ� izdvesa. - Pat vismazākā kustība sagādā man sāpes. Moko�as sāpes.

Vinstons strauji ievilka elpu un aizvēra acis.

Emma noraudzījās viņā ar līdzcietību un �ēlumu. Pēc mirkļa viņa ļoti klusi sacīja:

- Kāpēc tu man neteici, ka tev ir gangrēna, Vinston?

Viņ� atvēra acis un dusmīgi paskatījās uz māsu - vienā

rāvienā Vinstona sejā bija atgriezusies senā bērnudienu bravūra.

- Es neļau�u, lai man to nogrie�, Emma! Es netaisos nodzīvot savu atliku�o mū�u par kropli!

Emma apsēdās uz krēsla līdzās gultai un lēnam �ūpoja galvu. Sirds viņai smeldza.

- Es zinu, kā tu jūties, mīļais. Tas, ar ko tev nāksies samierināties, ir �ausmīgi. Bet, ja kāja netiks amputēta, tu... tu nomirsi.

- Tad es labāk mirstu! - Vinstons iekliedzās, un dru-d�ainumu viņa zilajās acīs nomainīja izaicinājums. - Ar vienu kāju es, vienalga, bū�u tikpat kā miris! Es esmu jauns vīrietis, Emma, un mana dzīve būs galā. Beigas.

- Nē, tā nebūs vis, mīļais. Es saprotu, ka zināmā mērā būs ierobe�ota tava kustību brīvība, un tāda perspektīva tevi patlaban �ausmina. Bet vai tas tomēr nav labāk par aizie�anu nebūtībā?

- Es neļau�u kāju noņemt, - viņ� gurdi nomurmināja.

Emma turpināja lūdzo�ā tonī:

- Uzklausi mani, Vinston! Tev jāļauj sevi operēt. Tev tas jādara, mīļais. Un nekavējoties. Ja tu vēl vilcināsies, gangrēna pārņems visu tavu ķermeni.

Iedomājoties par �o briesmīgo iespēju, Emmai aizrāvās balss.

- Ja tu negribi to darīt savā labā, dari to vismaz manis dēj. Lūdzu!Lūdzu, Vinston! Es tevi tik ļoti mīlu. Bērni, trenks un tu - jūs esat mana vienīgā ģimene...

Viņa sataustīja somiņā kabatlakatiņu un iz�ņauca degunu, pūlēdamās savaldīties.

- Da�u pēdējo gadu laikā es esmu pārāk daudz zaudējusi, Vinston. Māmiņa, tētis, D�o un Lora. Un tante Lilija nomira tikai pirms nedēļas. Es nespē�u pārdzīvot vēl viena mīļa cilvēka nāvi. Es to glu�i vienkār�i neizturē�u. Tas mani nogalinās.

Emmai acīs saskrēja asaras, un viņa pabeidza trīco�ā

balsī:

- Tu nedrīksti nomirt, mīļais!

-Neraudi,Emma! Lūdzu, neraudi, sirsniņ!

Sāpju lēkme graizīja Vinstona ķermeni kā ar asu nazi, un viņ� saviebās. Vinstona seja kļuva pelnu pelēka, un uz viņa pieres izspiedās jaunas sviedru lāses. Viņ� nopūtās.

- Labi, lai tad grie� ar nost! Patiesību sakot, es vairs nespēju izturēt tās briesmīgās sāpes.

Vinstona bālās lupas savilkās vārgā smaidā.

- Puskukulis maizes - tas tomēr ir labāk nekā tad, ja maizes vispār nav. Tā ka paraksti vien to papīru, un lai tā lieta vienreiz ir galā.

- Es to jau izdarīju.

Viņ� izmocīja greizu smaidu.

- To man vajadzēja iedomāties. Tev jau kop� bērnības gribējās būt noteicējai pār visiem.

Emma pasmaidīja ar drebo�ām lūpām.

- Gan viss būs labi, Vinston. Es zinu. Dakteris jau gatavojas operācijai, un pēc brī�a ienāks māsiņas, kas parūpēsies par tevi.

Viņa piecēlās.

- Man tagad jāiet. Dakteris piekodināja, lai es neuzkavējos pie tevis pārāk ilgi. �obrīd svarīga ir katra minūte.

- Emma...

- Jā, mīļais?

- Vai tu... vai tu pagaidīsi?

- Protams, es pagaidī�u. Man nenāk ne prātā iet prom, iekams operācija nebūs galā.

Emma nosūtīja Vinstonam gaisa skūpstu, neuzdro�inādamās vēlreiz tuvoties gultai.

Kamēr Vinstonu operēja, Emma stāvēja pie loga kara flotes hospitāļa uzgaidāmajā telpā un raudzījās ārā, ta�u viņas domas bija pie brāļa. Cik briesmīgi, ka viņam jāzaudē kāja! Vinstonam, kur� tā lepojās ar savu glīto, vīri�ķīgo izskatu, kuram patika sportot un dejot, kuru pati daba bija radījusi fiziskām nodarbībām, nevis garīgai apcerei. Viņa saprata, ka brālim patiesi būs grūti samierināties un pielāgoties. Daudzējādā ziņā Vinstonam būs jāuzsāk pilnīgi jauna dzīve. Bet, par spīti ierobe�ojumiem, kurus radīs viņa labās kājas ampu-tācija, Vinstonam vajadzēja būt pateicīgam, ka viņ� vispār palicis dzīvs. Vinstons bija ievainots jūras kaujā, kas norisinājās Ziemeļu jūrā. Viņa karakuģis �ajā kaujā cieta ļoti smagi, un varēja tikai pateikties brīnumam, ka tam izdevās atgriezties ostā, kas atradās netālu no Līdsas un kara flotes hospitāļa. Pretējā gadījumā Vinstons jau būtu miris.

Emma piespieda pieri pie loga stikla un aizvēra acis. Pēc da�ām nedēļām viņa kļūs divdesmit deviņus gadus veca. Tikai divdesmit deviņi gadi - un tomēr Emma jutās kā veca, nogurusi, atbildības nomākta sieva. Kāda iejūtīga medmāsa atnesa viņai tasi tējas. Emma apsēdās, dzēra lēju - un gaidīja. Pēdējā laikā tas bija kļuvis par viņas galveno nodarbo�anos: gaidīt. Emma gaidīja vēstules no Pola, būdama satriekta un ļaunu nojautu mākta, ja ilgāku laiku nebija nevienu saņēmusi, bet sajuzdama pacilātu atvieglojumu, ja beidzot pienāca kāda vēsts, kaut īsa un steigā uzrakstīta.

Viņa izņēma no rokassomiņas Pola pēdējo vēstuli un pārlasīja to. No nemitīgās atlocī�anas un salocī�anas papīrs bija apdilis, un burti da�viet bija izplūdu�i no Emmas asarām. Februāra vidū viņ� bija atgriezies Francijā, lai pievienotos pulkve�a Monc�a komandētajam austrālie�u korpusam. Tagad bija aprīļa sākums. Pols joprojām bija sveiks un vesels. Aizbraucot viņ� bija paņēmis līdzi ari būtisku daļu no Emmas, tāpēc viņa jutās nepilnvērtīga, it kā tikai pa pusei dzīva.

Minūtes ritēja gausi. Bija pagāju�as gandrīz divas stundas kop� tā brī�a, kad Vinstonu uz ratiņiem ieveda operāciju zālē Vai operācija nebija veiksmīga? Varbūt tā tika izdarīta par vēlu? Kad Emmai jau likās, ka viņa no bezcerības un uztraukuma sāks raudāt, glu�i negaidot atvērās durvis un uzgaidāmajā telpā ienāca ārsts. Viņ� smaidīdams �ūpoja galvu.

-Viss ir laimīgi galā, Loutera kundze. Jūsu brālis jūtas

labi.

Emma aizvēra acis un izdvesa atvieglojuma nopūtu.

- Vai esat par to pārliecināts?

- Pilnīgi. Viņ� ir mazliet apdullis no anestezējo�ā līdzekļa, bet jūsu brālis ir jauns, veselīgs un spēcīgs. Viņ� ātri atlabs.

Tad ārsta acis apmācās.

- Jr tikai viena lieta...

- Kāda?

-Mums nācās amputāciju izdarīt ļoti augstu. Gangrēna bija izplatījusies krietni virs ceļgala, un, lai būtu dro�i, ka mēs to apturēsim, griezām �etras collas virs skartās vietas.

- Un ko tas viņam nozīme?

- Tas nozīmē, ka viņ� varbūt nevarēs lietot mākslīgo

kāju.

- Mans brālis nepavadīs savu atliku�o mū�u uz kruķiem! - Emma iekliedzās. - Vai invalīda riteņkrēslā. Viņ� nēsās mākslīgo kāju... pat ja man pa�ai nāksies izgudrot viņam īpa�u protēzi! Manam brālim jāstaigā, dakter!

Un viņ� staigāja. Emmai tas bija ārkārtīgi grūts dzīves posms. Vinstona garastāvokļa maiņas bija patiesi �ausmīgas, vienbrīd viņ� jutās atvieglots, ka palicis dzīvs, bet tad ieslīga depresijā, kurn savukārt nomainīja dusmu, bezcerības un pa�-no�ēlas lēkmes. Glu�i negaidot atgriezās ciforiskais noskaņojums, bet tas neturpinājās ilgi - atkal sekoja nomāktības un izmisuma dienas. Emma lūdzās, draudēja, glaimoja, kliedza - viņa izmantoja visus sev zināmos paņēmienus un viltības, lai izrautu Vinstonu no ieslīg�anas melanholijā. Emmas vienīgie iero�i bija viņas stūrgalvīgā ticība cilvēka dvēseles spēku nesalau�amībai un pārliecībai, ka dzīvē nav nekā nesasniedzama, ja vien cilvēks ir apveltīts ar pietiekami stipru gribu. Emmas neatlaidīgi mudināts, Vinstons gausi, tomēr atlaba kā garīgi, tā fiziski. Pēc vairākām nogurdino�ām nedēļām viņai beidzot izdevās iedvest brālim apņem�anos dzīvot normālu dzīvi. Emmas gādība deva Vinstonam spēku, un viņas optimisms balstīja brāļa iedzimto drosmi.

Kara flotes hospitāļa protezē�anas centrs jau kop� Pasaules kara sākuma bija kļuvis pazīstams ar saviem labajiem panākumiem ievainoto rehabilitē�anā. Ārsti strādāja rūpīgi, spēkus ne�ēlodami, cenzdamies panākt, lai viņu pacienti, īpa�i tie, kuri bija zaudēju�i kājas, pēc iespējas ātrāk piemērojas dzīvei ārpus slimnīcas sienām. Vinstons nebija izņēmums. Viņa miesa sadzija ātri, un pēc diviem mēne�iem viņ�

varēja pārvietoties ar kruķiem. Vinstonam tika pasūtīta mākslīgā kāja, un, izrakstījies no hospitāļa, viņ� apmetās pie Emmas. Viņai par lielu atvieglojumu, izrādījās, ka Vinstons mākslīgo kāju tomēr varēs valkāt, to tikai nācās mazliet pagarināt ar papildu polsteriem. Trīs reizes nedēļā kāds no Hārtas veikala automobiļiem aizveda viņu uz hospitāli, kur pēc fizikālās terapijas procedūrām Vinstons pusstundu vingrinājās staigā�anā ar mākslīgo kāju. �is process bija grūts un gar�, tomēr viņ� pakāpeniski iemācījās pārvietoties, nezaudējot līdzsvaru.

Kādā oktobra dienā, astoņus mēne�us pēc amputācijas, Vinstons iesoļoja pa Emmas kabineta durvīm - pa�pārliecināts, smaidīgs, stingri turēdamies uz kājām. Tas bija viens no gai�ākajiem brī�iem Emmas dzīvē. Vinstons bija paklausījis māsas padomam un pieņēmis mākslīgo kāju par dabisku sava ķermeņa sastāvdaļu. Viņ�, protams, mazliet kliboja, bet to tikpat kā nevarēja pamanīt.

- Dejot es nevaru, bet gandrīz viss cits man ir pa spēkam, - Vinstons lepni paziņoja.

Viņ� nolika spieķi uz krēsla, pastaigāja pa kabinetu bez tā un apsēdās.

- Nepiecie�amības gadījumā es varu iet ļoti ātri, un arī kāp�ana aug�ā un lejā pa kāpnēm nesagādā man nekādas grūtības. Tici vai ne, bet es varu pat peldēt. Tā ka beidzot esmu pilnīgi brīvs no ārstu uzraudzības un meklē�u sev darbu.

- Bet, Vinston, es jau pirms vairākiem mēne�iem tev teicu, ka tu vari nākt strādāt pie manis. Kāpēc tu to negribi darīt?

Vinstons sarauca pieri.

- Te, veikalā? Ko tad es te iesāk�u?

- Tev vienmēr ir patikusi matemātika. Sākumā tu varētu nodarboties ar grāmatvedību, bet, kad būsi veikala lietas iepazinis tuvāk, es labprāt ieceltu tevi par savu palīgu. Man nepiecie�ams kāds, kuram es varētu pilnībā uzticēties. Neaizmirsti, Vinston, ka man ir ne tikai veikals, bet vēl arī citi darījumi.

Emma uz brīdi apklusa un uzmanīgi vēroja brāli. Beidzot viņa sacīja:

- Piemēram, �Emcrcmas kompānija�.

- Kas tā tāda? Tu man par to nekad neesi stāstījusi.

Vinstons modri uzlūkoja māsu.

- Tā ir holdinga kompānija, kuru es nodibināju tūksto� deviņi simti septiņpadsmitajā gadā.

Emma noliecās uz priek�u.

- Tās pamatā ir mans kapitāls, un man pieder simt procenti akciju, bet manā uzdevumā to vada kāds vīrs, vārdā Tcds D�onss. Tikai viņ� un vēl divi direktori zina, ka �ī kompānija pieder man, neviens cits. Tagad to zini arī tu. Es gribu, lai tā tas arī paliek. Pat Trenks nezina, tā ka nestāsti viņam neko.

- Es nekad ne ar vienu nerunā�u par taviem darījumiem, - Vinstons ātri sacīja. - Bet kāpēc tāda noslēpumainība?

- Galvenokārt tāpēc, ka vīrie�iem nepatīk kārtot darījumus ar sievieti, īpa�i augstākajās finansu sfērās. Man ir arī citi, personiski iemesli, bet tie patlaban nav svarīgi.

Vinstons pasmīnēja.

- Tu esi tum�ais zirdziņ�*! - viņ� iesaucās. - Turklāt tavi darījumi norit veiksmīgāk, nekā es domāju. Zini, man �ķiet, ka pie tevis strādāt būs interesanti, Emma.

- Es priecājos, ka tu esi ar mieru. Ja vēlies, vari sākt jau pirmdien. Atstāju to tavā ziņā. Tomēr ir da�as lietas, kuras tev par mani būtu jāzina, ja nu mēs strādāsim kopā. Vispirms -

*Tā angļi sauc cilvēku, kura darbība, jūtas vai nodomi ir noslēpumā tīti, bet kur� negaidot atklāj savas spējas un talantus.

cs necie�u pārsteigumus, īpa�i, ja tie ir nepatīkami. Tā ka tev vienmēr man par visu ir savlaicīgi jāziņo. Ja tev gadās kļūdīties, necenties to noslēpt. Kļūdas būs iespējams izlabot, ja es par tām zinā�u. Otrkārt, gribu, lai tu saproti, ka mana darbība balstās uz vienu vienīgu, negrozāmu likumu. Es vienmēr darbojos no spēka pozīcijām, un, ja man �ī spēka nav, es piespie�u pasauli noticēt, ka man tas ir. Tev būs jāiemācās darīt to pa�u, ja gribi, lai tavs darbs nāktu man par labu. Kā tu domā - vai tu to varēsi?

- Jā, Emma.

-Labi.

Viņas acis bija cie�i pievērstas brālim.

- Es uzskatu, ka darījumos panākumus nodro�ina disciplīna, neatlaidība, koncentrē�anās un pacietība. Dusmu izpausmēm nav vietas. Tās tikai liecina par brieduma trūkumu. Es negribu apgalvot, ka tu būtu nesavaldīgs, tomēr gribu tev likt pie sirds - alla� saglabā vēsu prātu un neļauj vaļu emocijām.

Emma pasmaidīja.

- Vai tev ir kādi jautājumi, Vinston?

- Jā, un ne viens vien.

Vinstons valdzino�i pasmaidīja.

- Bet tic var pagaidīt. Līdz pirmdienai, kad sāk�u pie tevis strādāt. Bet patlaban man jāiet uz tik�anos.

- Ar ko gan? - Emma pārsteigta vaicāja.

- Ar vienu no hospitāļa māsiņām. Ar to simpātisko bruneti, vārdā �arlote. Vedī�u viņu uz pēcpusdienas tēju.

Emma līksmi iesmējās.

- Tu gan laiku velti nezaudē, vai ne? Bet es priecājos par tevi. Nu es zinu, ka tu atkal esi tas pats vecais Vinstons.

Emma tikai daļēji bija atklājusi Vinstonam savus uzskatus par darījumiem. Gadu gaitā viņai bija izstrādājusies diezgan ne�ēlīga rīcības filozofija - nekad neizrādīt vājumu, nekad nezaudēt pa�cieņu, nekad neuzticēties. Viņa bija izkopusi sevī arī kompromisa mākslu -pielāgo�anās instinkts Emmai bija lieti noderējis. Tas ļāva viņai tirgoties un manevrēt ar daudz lielāku izveicību, nekā to darīja viņas konkurenti. Tā kā Emma juta nepatiku pret strīdiem un sadursmēm, viņa vienmēr meklēja apkārtceļus un, ja vajadzēja, izmantoja arī viltību un slepus gājienus. Slepenība daudzējādā ziņā nostiprināja viņas pozīcijas.

Vēlāk tajā pa�ā pēcpusdienā, kad Vinstons bija aizgājis, Emma deva nāvējo�u triecienu Fērliju uzņēmumiem. Viņas stratēģija bija vienkār�a: Emma manipulēja ar kādu muļķīgu un vāju cilvēku, kur�, pats to neapzinādamies, iegrūda D�e-raldu Fērliju viņai ķetnās.

Notikumu attīstība nebija nejau�a. �Emcremas kompānija� nodarbojās ne vien ar kontrolakciju turē�anu, bet arī ar uzņēmumu iepirk�anu. Viens no tās pirmajiem pirkumiem 1917. gadā bija Brcdfordas firma �Prokters un Prokters�, kura nodarbojās ar apģērbu vairumtirdzniecību. Emma to nopirka vairāku iemeslu dēļ. Tas bija dro�s līdzekļu ieguldījums, kaut nemākulīgas vadības dēļ firma pēdējā laikā bija panīkusi. Turklāt noliktavas, kas piederēja firmai, atradās pa�ā Bred-fordas centrā, un Emma zināja, ka, gadiem ritot, �ī zemesgabala vērtība var tikai pieaugt. Ta�u vissvarīgākais Emmai likās tas apstāklis, ka Elans Prokters, firmas īpa�nieks, bija D�eralda Fērlija sirdsdraugs, un Emma saprata, ka tā ir lieliska izdevība glu�i nemanot piekļūt savam visļaunākajam ienaidniekam, gūt precīzu un tie�u informāciju par viņa darbību.

Sakumā Elans Proktcrs nebija gribējis firmu pārdot, kaut pats bija nolaidis to �līdz kliņķim�. Viņu vajāja neskaitāms daudzums kreditoru, viņam bija milzīgi personiskie parādi, kuros Prokters bija iedzīvojies, nododamies neprātīgai kārsu spēlei. �Emeremas kompānijas� piedāvātie pirk�anas noteikumi tomēr bija tik kārdino�i, ka Proktcrs beidzot padevās. Cena, kuru Emma piedāvāja, bija godīga, bet ne tik liela, lai rastos aizdomas. Vēl svarīgāk Prokteram bija tas, ka viņam piedāvāja palikt par valdes priek�sēdētāju ar ļoti pieņemamu algu. Prokteram tikai bija jāievēro viens nosacījums - viņ� nedrīkstēja izpaust, ka ir notikusi firmas īpa�nieka maiņa. Ja Prokters izpļāpātos, līgums ar viņu tiktu nekavējoties lauzts.

Priecādamies, ka viņam brīnumainā kārtā izdosies atrisināt savas problēmas, savtīgais un iz�ķērdīgais Prokters nebija uzskatījis par vajadzīgu noskaidrot, kādēļ nepiecie�ama �āda slepenība. Patiesību sakot, viņam tā bija glu�i pa prātam -Prokters varēja nokārtot parādus, atgūt cieņu Bredfordas sabiedrības acīs un vienlaikus izlikties, ka firmajoprojām atrodas viņa īpa�umā. Prokters pārdeva firmu, parakstīja līgumu un... kļuva par Emmas Hārtas īpa�umu. Viņa bija devusi Tc-dam D�onsam rīkojumu firmā �Prokters un Prokters� iekārtot �Emeremas kompānijai� uzticamu cilvēku.

- Prokters ir tikai izkārtne. Gribu, lai viņa rokas būtu saistītas un viņ� nespētu vairs kaitēt firmas darījumiem. Cilvēkam, kur� tur strādās, jākļūst par Proktera uzticamu personu.

Emmas izstrādātais plāns, kā izrādījās, bija veiksmīgs. Prokteram bija vaļīga mēle, un viņa runas dāvanas īpa�i atraisījās, ieturoties pie bagātīgi klāta pusdienu galda - kopā ar jauno izpilddirektoru, �Emeremas kompānijas� ielikteni. Emma saņēma visas nepiecie�amās ziņas par Proktera paziņām un darījumu partneriem Līdsā un Bredfordā. Daudzi no tiem bija viņas konkurenti, bet vissvarīgākais, protams, bija tas, ko Emmai izdevās uzzināt par Fērlijiem.

Jau 1918. gada sākumā Emma no Proktera dabūja zināt, ka Tompsona fabrika ir nonākusi ļoti grūtā stāvoklī un Dzēra! ds Fērlijs grib to pārdot.

- Nopērciet to par viszemāko cenu, kāda vien iespējama! - Emma vēsi deva Tcdam D�onsam rīkojumu.

Par pircēju tika uzdots �Proktcrs un Prokters�, un �Eme-remas kompānija� ieguva Tompsona fabriku. Emmai par milzīgu apmierinājumu, D�eralds Fērlijs, domādams, ka pārdod vecam, uzticamam draugam, saspringtā finansiālā stāvokļa spiests, atdeva fabriku par ceturto daļu tās patiesās vērtības.

Tajā rītā uz Emmas rakstāmgalda bija parādījusies jauna vēsts, kas darīja viņu trauksmainu kā kaujas zirgu. D�eralds Fērlijs bija cietis smagu zaudējumu kārsu spēlē un meties pēc palīdzības pie Elana Proktera. Viņ� gribēja aizņemties divus tūksto�us mārciņu. Prokters bija to izpļāpājis izpilddirektoram un apvaicājies, vai viņiem nebūtu iespējams kopīgi �o summu D�eraldam Fērlijam aizdot.

Emmas acīs, kas joprojām bija pievērstas �im ziņojumam, pavīdēja savādas uguntiņas. Emma saprata, ka te ir tā izdevība, kuru viņa bija gaidījusi. Emma to satvēra, darbojoties ar sev raksturīgo ātrumu. Viņa piezvanīja Tedam D�onsam uz �Emeremas kompānijas� biroju Londonā.

- Jūs varat paziņot Elanam Prokteram, ka viņ� drīkst aizdot D�eraldam Fērlijam firmas naudu.

- Bet kādi būs noteikumi, Hārta kundze?

- Es gribu neapstrīdamu parādzīmi uz simt astoņdesmit dienām. Bet parādzīmei jābūt nodro�inātai ar ķīlu.

- Ar kāda veida ķīlu, Hārta kundze?

- Ar Fērliju fabrikām Ārmlijā un Steninglejbotomā.

Tedam D�onsam aizrāvās elpa.

- Gau�ām smagi aizdevuma noteikumi, vai jums tā neliekas?

- Tādi ir mani noteikumi, - Emma ledaini atteica. - D�e-ralds Fērlijs tos var pieņemt vai noraidīt. Man tas ir glu�i vienalga. Bet nekur citur viņ� tādu naudu nedabūs. Bankām Fērlijs jau ir pārāk daudz parādā, un, cik man zināms, viņ� paguvis aizņemties krietnas summas no da�iem sava tēva vecajiem darījumu partneriem. Turklāt Fērlijs ir parādā arī Prokte-ram personiski.

Viņa sausi iesmējās.

- Kā jums �ķiet, Ted, kur vēl D�eralds Fērlija kungs var meklēt palīdzību?

- Jums, kā parasti, ir taisnība. Es paziņo�u jūsu nosacījumus mūsu cilvēkam firmā �Prokters un Prokters�, lai viņ� tos savukārt dara zināmus Elanam. Pēcpusdienā es jums piezvanī�u.

- Es nesteidzos, Ted. Ne jau man ir nepatik�anas. Tas ir Fērlijs, kur� grimst.

- Jā, tas ar viņu notiek gan. Sasodītais muļķis! Ir jābūt apveltītam ar izcilu stulbumu, lai kara laikā ciestu zaudējumus, ra�ojot audumus, - citi fabriku īpa�nieki no valdības pasūtījumiem ir kļuvu�i stāvus bagāti.

- Ar jūsu muti runā patiesība, Ted. Uz redzē�anos!

Un Emma nolika klausuli.

Viņa atslīga pret krēsla atzveltni, un viņas skaistajā sejā parādījās ļauni tīksmīgs smaids. Tas notiks agrāk, nekā es cerēju, viņa domāja. Emmai ienāca prātā, ka viņai nav pat bijis īpa�i jāpiepūlas, lai iznīcinātu Fērlijus. D�eralds to bija izdarījis viņas vietā. Kop� Ēdamu Fērliju bija ķērusi trieka, fabrikas atradās pilnīgā D�eralda pārziņā. Palicis bez tēva norādījumiem, viņ� darīja kļūdu pēc kļūdas. Man nav jādara nekas cits kā tikai jāsē� un jānoskatās, kā D�eralds pats izrok sev tik dziļu bedri, no kuras nekad vairs netiks ārā, Emma sev sacīja.

Viņa ne�aubījās, ka D�eralds būs sa�utis par �Proklera un Proktera� aizdevuma nosacījumiem, bet beigās viņam nāksies tos pieņemt, lai glābtu savu ādu. Un viņ� nemū�am nesadabūs naudu, lai noteiktajā laikā parādu atmaksātu. Bet Emma varēja atļauties būt augstsirdīga. Viņa pagarinās aizdevuma termiņu vēl par da�iem mēne�iem, tā radot D�eral-dam Fērlijam dro�ības ilūziju. Un tad būs pienācis laiks noslēgt rēķinu. Fērliju fabrikas kļūs par Emmas īpa�umu. Viņa iesmējās. Emma bija iedzinusi D�eraldu Fērliju �aurā bezizejā, bet viņam par to nebija ne jausmas.

Kā jau Emma bija paredzējusi, D�eralds sākumā spurojās pretim aizdevuma nosacījumiem. Viņ� pat pretojās ilgāk, nekā Emma bija domājusi. Viņa lieliski uzjautrinājās, kad dzirdēja, kā D�eralds Fērlijs skraida apkārt, mēģinādams sadabūt citur sev nepiecie�amos divus tūksto�us. Viņam no�ēlojamā kārtā neveicās. Pēc �etrām dienām, kritis panikā, D�eralds, izmisuma dzīts, beidzot atgriezās pie Elana Proktera un parakstīja neapstrīdamo parādzīmi, kuru viņ� bija spiests nodro�ināt ar abām Fērliju fabrikām. D�eralds Fērlijs to darīja, jo kārtējo reizi bija pārliecināts, ka slēdz darījumu ar draugu, kur� nemū�am nopietni neapdraudēs viņa īpa�umtiesības uz fabrikām.

Pēc nedēļas, kad Emma ielika savā seifā gan parādzīmi, gan juridisko dokumentu, kas apstiprināja tās nodro�inājumu, viņa pārdzīvoja ne ar ko nesalīdzināmu triumfa mirkli.

y

Deivids Kalinskis apturēja automobili pie Emmas mājas un pagriezās pret viņu.

- Paldies par �ārīta darbu, Emma! Zinu, ka tu ziedoji daļu no tā laika, kuru svētdienās parasti velti bērniem.

Emma pasmaidīja.

- Man nebija nekas pretim �orīt mazliet pastrādāt, Deivid. Nudien ne! Patiesību sakot, es priecājos, ka �Lēdijas Hamiltones� vasaras tērpu kolekcija tiks ātrāk ieviesta ra�o�anā un man par to vairs nebūs jāraizējas. Zinu, ka arī tu degi nepacietībā uzsākt �o modeļu ra�o�anu.

Viņa grasījās atvērt automobiļa durvis.

- Vai tu tomēr neienāksi pie manis, lai iedzertu kādu stiprāku malku?

- Nē. Paldies par ielūgumu, bet man jāsteidzas. Apsolīju tēvam, ka ieskrie�u pie viņa.

Deivids strauji satvēra Emmas roku.

- Emma, man tev kaut kas jāpasaka.

Viņa balss skanēja tik saspringti, ka Emma satrūkās.

- Vai atgadījies kaut kas slikts, Deivid?

- Esmu nodomājis �ķirties no sievas.

Emmai no pārsteiguma aizrāvās elpa.

- �ķirties! Mans Dievs, Deivid!

Vilcinājusies viņa piebilda:

- Vai starp tevi un Rebeku ir kāda nesapra�anās?

- Viss ir tie�i tāpat, kā bija pirms kara.

Viņ� nokrek�ķinājās.

- Kop� esmu atgriezies mājās, mūsu kopdzīve man �ķiet necie�ama. Ja gribu būt atklāts...

Deivids aprāvās un cie�i raudzījās Emmā.

- Es joprojām mīlu tevi, Emma. Domāju, ja es būtu brīvs... Varbūt mēs varētu apprecēties?

�ī negaidīti izteiktā piedāvājuma apmulsināta, Emma sastinga.

- Ak, Deivid, Deivid!

Viņa pieskārās vīrie�a plaukstai, kas bija sa�ņaugusi automobiļa stūri.

-Mīļais, tu ta�u zini, ka tas nav iespējams. Pirms deviņiem gadiem, kad tu vēl nebiji precējies, es nesu smagu upuri, atteikdamās no tevis. Vai gan bija jēga to darīt, lai izraisītu katastrofu tagad, kad tu esi precējies! Tas nogalinātu tavu māti. Turklāt tev ir divi dēli, un arī man ir bērni. Tu nedrīksti domāt tikai par sevi. Pirms daudziem gadiem es tev sacīju, ka nevar celt savu laimes ēku uz citu nelaimes drupām, un es zinu, ka man ir taisnība.

- Bet kā tad būs ar mums abiem, Emma? - Deivids sāpīgi vaicāja.

- Ar mums abiem nebūs nekā, Deivid.

Sajutusi viņa milzīgo vil�anos, Emma maigākā tonī piebilda:

- Ceru, ka neesmu darījusi neko tādu, lai iedvestu tev nepamatotas ilūzijas, Dcivid Es ta�u nebū�u pati izraisījusi tevī tik neprātīgas cerības, vai ne?

Viņ� skumīgi pasmaidīja.

- Nē, protams, to tu neesi darījusi. Runāju ar tevi tikai tagad tāpēc, ka man vispirms bija jāvcic pa�am pamatīga savas dvēseles revīzija. Pirms nedēļas jutu, ka vairs nedrīkstu klusēt. Redzi, es vienmēr domāju, ka tu mani mīli, kaut arī apprecējies ar D�o. Visu kara laiku es tam ticēju un varbūt esmu izdzīvojis tie�i tāpēc, ka ticēju tavai mīlestībai. Manas jūtas pret tevi nav mainīju�ās, un es pieņēmu, ka ar tevi ir tāpat. Bet tu mani vairs nemīli, vai ne?

- Ak, Deivid, mīļais, saprotams, ka es tevi mīlu. Kā tuvu draugu. Man jāatzīslas, ka toreiz, kad apprecējos ar D�o, es joprojām mīlēju tevi. Tagad ir mainījusies gan mana mīlestība pret tevi, gan es pati. Likteņa pārmaiņas galu galā atstāj ietekmi uz viskvēlākajām jūtām. Esmu nākusi pie secinājuma, ka �ajā dzīvē pārmaiņām pakļauts ir itin viss.

-Tu mīli kādu citu, vai ne?-pēk�ņā intuīcijas uzplūdā iesaucās Deivids.

Emma neatbildēja. Viņa nodūra skatienu un cie�i sa�ņaudza pirkstos rokassomiņu. Emmas lūpas bija sakniebtas �aurā svītrā.

- Es zinu, kāda ir atbilde uz manu jautājumu, kaut arī tu klusē, - teica Deivids. - Tev nav jāsaudzē manas jūtas. Man vajadzēja pa�am to saprast. Deviņi gadi ir ilgs laiks. Vai tu ar viņu precēsies?

- Nē. Viņ� ir aizbraucis. Viņ� nedzīvo �ajā valstī. Es nedomāju, ka viņ� kādreiz atgriezīsies.

Emmas balss skanēja neskaidri, tomēr Deivids saklausīja tajā gan skumjas, gan izmisumu. Kaut arī viņ� pats jutās sāpināts, Dcividā modās līdzjūtība pret Emmu, jo viņ� to patiesi mīlēja, un Emmas laime Dcividam bija tuvu pie sirds. Viņ� pieskārās Emmas plaukstai un paspieda to.

- Man tevis loti �ēl, Emma.

Emma pavērās Deividā ar aizmiglotām acīm.

- Viss kārtībā. Mana brūce ir gandrīz jau sadzijusi -vismaz es tā ceru.

-Tātad man nav nekādu izred�u, Emma? Kaut arī viņ� ir nozudis no skatuves?

-Jā, Dcivid, tā ir. Es nekad tev nemelo�u, kaut patiesība reizēm ir rūgta. Man nemū�am nebūtu gribējies tevi tī�i sapināt, bet arī mierinājuma vārdiem �ajā gadījumā nav nekādas jēgas. Lūdzu, piedod man, Dcivid!

-Man ta�u tev nekas nav jāpiedod, Emma. Nevaru tevi nosodīt par to, ka tu mani vairs nemīli.

Deivids maigi raudzījās Emmā.

- Ceru, ka tu radīsi sev dvēseles mieru, mīļā.

- Es arī tā ceru.

Viņa atvēra automobiļa durvis.

� y

- Nē, lūdzu, nekāp ārā!

Emma noskūpstīja Deividu uz vaiga.

- Rūpīgi visu apdomā, iekams izjauc savu kopdzīvi ar Rebeku. Viņa ir labs cilvēks, turklāt mīl tevi. Un atceries, ka man tu vienmēr būsi īpa�s, Deivid. Esmu tavs draugs un alla� gatava tevi atbalstīt grūtā brīdī.

- Paldies tev par to. Es arī esmu tavs uzticamais draugs, Emma, un, ja vien manos spēkos būs atvieglot tavu dzīvi, tagad vai vēlāk, zini, ka es to darī�u.

Viņ� pasmaidīja.

- �ķiet, ka mēs abi esam nolemti nelaimīgai mīlestībai. Ja tev nepiecie�ams stiprs plecs - tas ir �eit.

- Paldies, ka tu esi tik labs un saproto�s!

Ari Emma mēģināja pasmaidīt.

-Tiksimies, kā parasti, nākamnedēļ fabrikā. Uz redzīti!

- Uz redzē�anos, mīļā Emma!

Emma neatskatīdamās devās prom pa dārza taku. Viņa gāja ar noliektu galvu un klausījās, kā zem kājām gurkst sasalu�ais sniegs. Emmai bija tik ļoti �ēl Deivida! Drauga cie�anas lika iesmclgties ari Emmas sirdij. Bālajā ziemas gaismā viņas seja �ķila nedzīva. Emmas domas strauji pievērsās Polam. Pie ārdurvīm viņa apstājās un pirms ie�anas iek�ā dziļi ievilka elpu. Priek�telpā Emma noņēma cepuri un novilka mēteli, iemeta aci virtuvē, kur Fentona kundze gatavoja svētdienas pusdienas, un tad gurdiem soļiem kāpa aug�ā uz bērnistabu.

Bija 1919. gads, nedēļa pirms Ziemassvētkiem. Tie�i pirms divpadsmit mēne�iem Pols Makgils bija viesojies �ajā mājā, ticies ar Emmas bērniem un brāļiem. Lielais kar� bija beidzies novembri, un Pols uz neilgu laiku bija atbraucis pie viņas, lai drīz vien dotos tālāk uz Austrāliju, kur viņam vajadzēja demobilizēties. Tie bija biju�i priecīgi Ziemassvētki, mīlestības un līksmes caurstrāvoti. Emma no laimes bija glu�i noreibusi un mīlēja Polu stiprāk nekā jebkad. Viņai tobrīd bija tāda sajūta, ka beidzot ir sasniegts viss, pēc kā viņa tiekusies un ilgojusies. Emma domāja, ka tas uz laiku laikiem pieder viņai. Bet nu nekā vairs nebija... tikai salauzta sirds, vientulība un izmisums. Cik muļķīgi, ka viņa bija cerējusi uz ko citu! Personiskā laime vairījās no Emmas. �ie Ziemassvētki būs pavisam citādi. Uzlikusi plaukstu uz bērnistabas durvju tverekļa, viņa stāvēja un domāja: man ir jāsaņemas un bērnu dēļ jābūt dzīvespriecīgai.

Kits sēdēja pie galda un gleznoja. Ieraugot mali, zēna acis iedegās. Viņ� pielēca kājās un skrēja tai pretim.

- Māmiņ! Māmiņ! Es tā priecājos, ka tu esi mājās! -Kits sauca, apskāvis Emmas kājas.

Viņa noskūpstīja zēnu uz galvas.

- Ak kungs, Kit, ko tu tur dari? �ķiet, ka krāsas vairāk tiku�as uz tavas sejas un rokām nekā uz papīra. Ko lu glezno, mīļumiņ?

- Tu vēl nedrīksti uz to skatīties! �ī glezna būs mana Ziemassvētku dāvana tev, māmiņ.

Astoņus gadus vecais Kits pacēla galvu un, deguntcli saraucis, smaidīdams palūkojās mātei sejā.

- Tu, protams, vari drusku uz to pa�ķielēt, ja vēlies.

-Nē, to es nedarī�u vis. Tu ta�u gribi man sagādāt pārsteigumu.

- Varbūt tev tā nepatiks, mammucīt. Ja es to jau iepriek� zinā�u, varē�u uzgleznot tev citu. Tā ka būs vislabāk, ja tu to apskatīsi. Nāc!

Satvēris Emmu aiz rokas, Kits pievilka viņu pie galda.

- Labāk, nevis vislabāk, mīļais, - Emma pārlaboja un paraudzījās uz gleznu.

Zīmējums bija bērni�ķīgs, kompozīcija - neveikla, aizrāvies ar spilgtiem krāsas triepieniem, zēns nebija domājis ari par perspektīvu. Glezniņā bija attēlots vīrietis formastērpā. Emma aizturēja elpu. Viņa ne�aubījās, ka zina, kur� ir domāts. Melnās ūsas un ko�i zilās acis runāja skaidru valodu.

- Tā ir ļoti laba glezna, mīļais, - Emma sacīja, un viņas seja sadrūma.

-Tas ir tēvocis Pols. Tu ta�u pazini, vai ne? Vai izskatās līdzīgs? Vai tev glezna patiesi patīk, māmiņ?

- Man tā nudien patīk. Kur ir tava māsa? - Emma vaicāja, lai mainītu sarunas tematu.

- Ak, vecā, uzpūtīgā Edvina ir savā istabā - lasa grāmatu vai dara nez ko citu. �orīt viņa ar mani nerotaļājās. Nu bet man tas ir glu�i vienalga! Es tagad gribu pabeigt gleznu, māmiņ.

Kits uzrāpās atkal uz krēsla, paņēma olu un ar jaunu sparu un entuziasmu ķērās pie glezno�anas. Viņa sarauktā sejiņa bija no centības saspringta.

- Man jāuzglezno tā, lai tev patiesi būtu prieks, māmiņ. Domāju, ka attēlo�u gleznā arī ķenguru. Un polāro lāci.

- Vai tu domā lācīti koalu, Kit?

- Nu, vispār lāci, māmiņ. Tēvocis Pols man stāstīja, ka Austrālijā esot lā�i.

- Jā, mīļais, - Emma izklaidīgi atteica. - Pusdienas būs pēc pusstundas, Kit. Neaizmirsti nomazgāties, pirms nāksi lejā.

Viņa sabu�ināja dēla matus un aizsteidzās uz savu istabu. Emma izjuta vēlē�anos pabūt vienatnē, lai sakopotu domas.

Pa augstajiem logiem iespīdēja ziemas saule, un Emmas istaba bija dzidras, zeltainas gaismas pielieta. Zeltainu toni bija ieguvu�as arī persiku krāsas sienas un tām pieskaņotais paklājs, bet bāli zaļais zīda gultas pārklājs un ar tādu pa�u audumu apvilktā sofa, un vairāki nelieli krēsli vizēja kā ar sudrabu caurausti. Tum�ākus akcentus veidoja senlietu sulīgā patina, kristāla lampu krēmkrāsas zīda aba�ūri izstaroja siltu mirdzumu. Baltajā marmora kamīnā lāktīja uguns, pie�ķirot telpai dzīvespriecīgu noskaņu. Emma to visu tik tikko ievēroja. Viņa stāvēja pie kamīna un sildīja rokas - tāpat kā senajās bērnu dienās viņas locekļus stindzināja aukstums. Deniņos Emmai pulsēja, un viņu bija pārņēmusi spēcīgāka nomāktība nekā parasti.

Dei vida atkal atzī�anās mīlestībā un viņas noraido�ā atbilde bija uzvandīju�as sāpes, kuras viņai sagādāja Pols Mak-gils. Emma zināja, ka nekad nespēs no tām atbrīvoties. Viņa jutās pilnīgi satriekta. Pēc brī�a Emma piegāja pie kumodes un atvēra apak�ējo atvilktni. Parakņājusies zem zīda naktskreklu kaudzītes, viņa izņēma Pola fotogrāfiju. Pirms vairākām nedēļām Emma bija to tur noglabājusi, vairs nespēdama skatīt �o attēlu uz sava tualetes galdiņa. Viņa raudzījās mīļajā sejā ar atklāto skatienu zem biezajām uzacīm un smaidīgo, plato muti. Emmas ievainotā sirds smeldza. Glu�i negaidot viņu pārņēma trakas dusmas, un Emma ar dego�ām acīm no visa spēka svieda fotogrāfiju pāri istabai.

Tajā pa�ā bridi, kad attēls bija izslīdējis viņai no pirkstiem, viņa no�ēloja savu nesaprātīgo rīcību un pieskrēja pie fotogrāfijas, lai to paceltu. Sudraba rāmītis bija saliekts un stikls iesprādzis, bet pati fotogrāfija, Emmai par atvieglojumu, nebija bojāta. Viņa nometās ceļos uz grīdas, savāca stikla lauskas un iemeta tās papīrgrozā. Apsēdusies krēslā līdzās kamīnam, Emma spieda fotogrāfiju sev pie krūtīm un domāja par Polu. Viņ� bija nofotografējies janvārī, neilgi pirms aizbrauk�anas no Anglijas. Tobrīd viņi abi bija apmetu�ies �Ri�ā�. Pols joprojām valkāja savu majora formastērpu un izskatījās neticami skaists. Gara acīm Emma skatīja Polu tādu, kādu redzēja viņu pēdējo reizi Jūstonas stacijā pirms iekāp�anas vilcienā. Viņ� bija pievilcis Emmas seju cie�i klāt savējai un dziļi ielūkojies viņas acīs ar mīlestības pilnu skatienu.

�Es atgriezī�os, mana vis mīļā. Apsolu, ka bū�u atpakaļ, iekams tu attapsies, ka esmu bijis prom,� Pols bija sacījis.

Un viņa, muļķīte, bija tam noticējusi.

Emma raudzījās fotogrāfijā.

�Kāpēc tu neatgriezies,Pol?Tu ta�u apsolīji! Tu zvērēji, ka nekas tevi nespēs aizkavēt atgriezties pie manis!�

Uz �o mēmo jautājumu nebija atbildes. Emmai �ķila, ka izmisums spie� viņu pie zemes. Viņa bija saņēmusi no Pola divas vēstules un nekavējoties uz tām atbildējusi. Emmai par pārsteigumu, uz savu otro vēstuli viņa atbildi vairs nebija saņēmusi. Domādama, ka vēstule varbūt ceļā noklīdusi, Emma bija rakstījusi vēlreiz. Un atkal - nekādas atbildes. Beidzot, pārvarējusi lepnumu, viņa aizsūtīja Polam vēl īsu zīmīti. Pagāja nedēļas un mēne�i, bet Emma no viņa nebija saņēmusi ne zilbes. Saniknota un satriekta arī viņa Polam vairs nerakstīja. Emma bija zaudējusi drosmi. Pienāca oktobris, un viņa skumji apgalvoja sev, ka Pols, kā izrādījies, nav bijis pietiekami vīri�ķīgs, lai vēstulē atklāti pateiktu: es tevi vairs nemīlu. Viss beidzies. Tas bija vienīgais pieņemamais izskaidrojums Pola klusē�anai. Es viņam glu�i vienkār�i vairs neesmu vajadzīga. Kad viņ� te, Anglijā, bija viens, es kalpoju konkrētam mērķim, Emma domāja. Nu Pols ir Austrālijā un atgriezies savā vecajā dzīvē. Viņ� ir precējies vīrietis.

Emma atspiedās pret krēsla atzveltni un raudzījās tuk�umā. Viņas seja bija vēsa un stinga, bet platajās acīs asaru nebija. Emma bija vairākus mēne�us nakti pēc nakts raudājusi, līdz visas asaras Pola Makgila dēļ bija izraudātas. Pols Makgils viņu negribēja, un tur neko nevarēja grozīt. Emmai ar to bija jāsamierinās.

- Vai drīkstu ienākt, māt? - pabāzusi galvu pa durvīm, vaicāja Edvina.

- Jā, mīļā, - teica Emma un noslēpa fotogrāfiju zem krēsla.

Viņa piespiesti pasmaidīja.

- Vai tu jauki pavadīji rītu? Man ļoti �ēl, ka nācās braukt uz fabriku jums ar Kitu atvēlētajā dienā, bet bija jāpaveic kāds steidzams darbs.

- Tu pārāk daudz strādā, māt, - pārmeto�i sacīja Edvina.

Viņa apsēdās krēslā Emmai iepretim un nogludināja

savus rūtainos vilnas svārciņus. Emma atstāja meitas piezīmi bez atbildes. Viņa nolēma nepieļaut, ka Edvina ar uzbrūko�o toni izprovocētu ķildu.

-Tu man vēl neesi pateikusi, kādu Ziemassvētku dāvanu vēlies saņemt. Varbūt tu gribētu nākamnedēļ atnākt man līdzi uz veikalu un paskatīties, ko tava sirds kāro?

- Es nezinu, ko gribu uz Ziemassvētkiem, - atteica Edvina, ar savām sudrabainajām acīm uzmanīgi vērodama māli. - Bet patlaban es vēlētos dabūt savu dzim�anas apliccibu. Vai tu būtu tik laipna, māt, un man to, lūdzu, iedotu?

Emma krēslā sastinga, tomēr saglabāja tādu sejas izteiksmi, kas neko nepauda.

- Kāpēc tev vajadzīga dzim�anas apliecība, Edvina?

- Man tā nepiecie�ama, lai varētu izņemt pasi.

- Augstais Dievs, kādam nolūkam?

- Pavasari Metjūsas jaunkundze vedīs mūsu klasi uz �veici, un es arī brauk�u.

Emma sarauca uzacis.

-Tu tā vienkār�i paziņo, ka brauksi, pat nepavaicājusi, vai es tam piekrītu. Mani tas mazliet aizvaino, Edvina.

- Vai es drīkstu braukt, māt?

- Nē, Edvina, nedrīksti vis, - Emma stingri atteica. - Tev ir tikai trīspadsmit gadu. Manuprāt, tu esi pārāk jauna, lai dotos uz kontinentu bez manis.

- Bet mēs ta�u brauksim skolotājas pavadībā! Vairākums mūsu klases meiteņu brauks. Kāpēc es nedrīkstu?

- Es jau tev sacīju, kāpēc, mīļā. Tu esi pārāk jauna. Turklāt es neticu, ka patie�ām brauks vairākums tavu klasesbiedreņu. Cik meiteņu īsti būs �ajā ekskursijas grupā?

- Astoņas.

5

-Tas ir tuvāk patiesībai! Astoņas meitenes no divdesmit �etrām - tātad tikai tre�ā daļa. Tev reizēm piemīt tieksme pārspīlēt, Edvina.

- Tātad es nedrīkstu braukt?

- Vismaz nākamā gada pavasarī vēl ne. Varbūt pēc pāris gadiem. Man tas rūpīgi jāpārdomā. Ļoti �ēl, ka nākas tevi sarūgtināt, bet tev vispirms vajadzēja aprunāties ar mani. �obrīd mans lēmums ir galīgs, Edvina.

Zinādama, ka nav jēgas strīdēties ar māti, kuras griba bija kā no dzelzs, Edvina teatrāli nopūtās un piecēlās. Viņa māti ienīda. Ja Edvinas tēvs būtu dzīvs, viņ� gan ļautu meitai braukt uz ārzemēm. Viņa uzsmaidīja Emmai, prasmīgi noslēpdama savu nepatiku.

- Nu, tas man nav nemaz tik svarīgi, - Edvina teica un, �ķērsojusi istabu, piegāja pie Emmas tualetes galdiņa.

Paņēmusi ķemmi, viņa sāka sukāt savus garos, sudra-baini blondos matus. Tajā brīdī Edvinai eksistēja tikai pa�as spoguļattēls. Emma vēroja meitu ar pieaugo�u nemieru, un viņas acis savilkās �aurās spraudziņās, redzot pa�apmierināto smaidu Edvinas sejā.

- Zini, Edvina, būdama vēl maza meitene, tu esi briesmīgi āri�ķīga. Nepazīstu pat nevienu pieaugu�u sievieti, kura skatītos spogulī tik bie�i kā tu.

- Tagad tu pārspīlē, māt, - Edvina augstprātīgi atcirta.

- Nekļūsti bezkaunīga! - Emma bargi aizrādīja.

Viņas nervi bija saspīlēti, un viņa juta, ka kļūst neiecietīga. No�ēlodama savu dusmu izvirdumu, Emma pasteidzās nepiespiestā tonī piebilst:

- Tavs tēvocis Vinstons �odien ieradīsies pie mums uz tēju. Tas tevi, protams, iepriecina, mīļā?

- Ne īpa�i. Viņ� vairs nav tāds, kā bija, kop� ticis tās sievietes nagos.

Emma apspieda smaidu.

-Tava tante �arlote navsagrābusi tēvoci Vinstonu savos nagos, kā tev labpatikās izteikties. Viņa ir tēvo�a Vinsto-na sieva, turklāt ļoti jauka sieviete. Un tu ta�u zini, ka viņai ļoti patīc.

- Vienalga, viņ� ir mainījies, - Edvina stūrgalvīgi palika pie sava.

Viņa piecēlās.

-Man vēl jāpabeidz skolas uzdevumi, māt. Lūdzu, atvaino, bet es tagad ie�u.

- Jā, mīļā.

Palikusi viena, Emma atlika Pola fotogrāfiju atpakaļ atvilktnē. Viņas prātu joprojām nodarbināja Edvinas lūgums iedot tai dzim�anas apliecību. Emma vēl nejutās gatava �im brīdim, kas bija pienācis neparedzēti ātri. Viņa noskrēja pa kāpnēm lejā uz savu kabinetu un piezvanīja uz Herogcitu Blc-kijarn.

- Sveika, mīļā! - teica Blekijs.

- Blekij, nupat notika kaut kas �ausmīgs!

Viņ� saklausīja izbailes Emmas balsī.

- Kas tev lēcies, mīļā?

- Edvina man tikko lūdza savu dzim�anas apliecību.

- Jēzulin!

*

Blekijs ātri attapās no pārsteiguma un vaicāja:

- Kāpēc viņai tās pēk�ņi ievajadzējies?

- Lai izņemtu pasi un nākamā gada pavasarī kopā ar klasesbiedrenēm ceļotu uz �veici.

- Jādomā, ka tu atteicies viņai to dot.

- Protams! Bet tuvojas tā diena, kad es vairs nevarē�u

Edvinai liegt ielūkoties �aja dokumenta. Ko man darīt, Blc-kij?

-Tev nāksies viņai dzim�anas apliecību iedot, bet tikai tad, kad Edvina būs pietiekami veca, lai izprastu situāciju, Emma.

Viņ� nopūtās.

- Mēs ta�u zinām, ka tam ir lemts kādu dienu nolikt.

- Bet kā es viņai izskaidro�u to, ka dzim�anas apliecībā ierakstīts tavs vārds? Edvina domā, ka viņas tēvs bija D�o.

- Tu vari jaut viņai domāt, ka es patie�ām esmu viņas

tēvs.

- Bet tas uzliktu tev lielu atbildību, Blckij.

Viņ� iesmējās.

- Man ir plata mugura, mīļā. Tev to vajadzētu zināt.

Piepe�i Blekija tonis jūtami mainījās. Viņ� turpināja:

- Protams, tu vari Edvinai pateikt, kas ir viņas īstais tēvs. Bet es gan nedomāju, ka tu to gribētu darīt, vai ne, Emma?

- Nē, es nekādā ziņā nevēlos to darīt!

Emma negaidīti pieņēma kādu lēmumu. Dziļi ievilkusi elpu, viņa izgrūda:

- Tu ta�u zini, kas ir Edvinas tēvs, vai ne?

Blekijs klausulē klusi nopūtās.

- Uzdro�inos izteikt minējumu. Edvina pārāk līdzinās Adelei Fērlijai, lai man vēl paliktu �aubas. Tas bija Edvins, vai ne?

- Jā, Blekij, - Emma tikko dzirdami atbildēja.

Viņa piepe�i sajuta atvieglojumu, ka beidzot ir Blekijam pateikusi patiesību.

- Bet Edvina to nekad neuzzinās. Viņa nedrīkst to uzzināt. Man viņa jāpasargā no Fērlijiem.

- Tad tev neatliek nekas cits kā ļaut, lai Edvina domā, ka es esmu viņas tēvs. Es neiebilstu.

Viņ� klusu iesmējās.

- Nomierinies, mīļā! Tavs sasprindzinājums atplūst pie manis pat pa telefona vadiem. Aizmirsti uz bridi �o nelielo problēmu! Novilcini patiesības atklā�anos, cik ilgi vien iespējams. Tu esi gudra sieviete. Gan tev izdosies atvairīt nepatīkamo mirkli uz vairākiem gadiem. Vismaz līdz tam laikam, kad Edvina būs septiņpadsmit vai astoņpadsmit gadus veca.

- Jā, dro�i vien man tas izdosies, - Emma gausi atteica.

- No pagātnes nav iespējams atbrīvoties, vai ne, mīļais?

-Tev taisnība, mavourneen, tāda ir bēdīgā dzīves patiesība. Bet nav jēgas nemitīgi apcerēt pagātni. Ceru, ka neesi aizmirsusi manas svinības tūlīt pēc Ziemassvētkiem? - Ble-kijs turpināja, pūlēdamies Emmas domas ievirzīt citā gultnē.

- Jūs visi esat ielūgti uz viesībām par godu manai jaunajai mājai. Tā patie�ām ir skaista, Emma, vari man ticēt, kaut es pats to saku.

- Protams, es neesmu aizmirsusi. Tādu notikumu es nemū�am nepalaistu garām. Frenks Ziemassvētkos atbrauks uz Jork�īru, un viņ� apsolīja, ka aizvedīs mani pie tevis. Degu nepacietībā ieraudzīt tavu jauno māju, kuras celtniecības gaiļa lika turēta tādā noslēpumā.

- Ak, bet tu to pazīsi pirmajā brīdī, Emma. Māja ir tie�i tāda, par kādu es tev stāstīju pirms daudziem gadiem tīrelī. Tas ir mans skaistais D�ord�a stila savrupnams -precīzs līdz vissīkākajai detaļai.

-Es tā priecājos par tevi, Blckij! Tu esi piepildījis vienu no saviem vissenāk lolotajiem sapņiem.

- Jā, tā ir gan. Nu man jābeidz ar tevi tērzēt, Emma, jo redzu, ka mans mīlulītis Braiens kopā ar aukli atgrie�as no pastaigas. Neraizējies par to dzim�anas apliecību! Aizmirsti �o problēmu vēl vismaz uz pāris gadiem. Nodarbosimies ar to tad, kad no tā vairs galīgi nevarēs izvairīties.

- Es mēģinā�u darīt, kā tu saki. Un es pateicos tev, Blckij! Tu vienmēr esi pratis mani nomierināt.

- Ak, tas viss ta�u nav pateicības vērts, mavourneen.

Emma nolika telefona klausuli un palika sē�am, iegrimusi pārdomās par meitu. Edvinai piemita tik savādi nepieejams vēsums, un Emma meitenes uzvedībā visu laiku juta lādu kā slēptu nosodījumu. Viņa nezināja, kā tikt ar to gala un tuvoties meitai.

Vai man jelkad pietiks drosmes pateikt �im bērnam patiesību, Emma vaicāja pati sev. Vai es nezaudē�u pat to atturīgo mīlestību, kuru Edvina varbūt tomēr jūt pret mani? Lai cik tālu arī būtu nepatīkamā saruna, par to iedomājoties, Emmai bija jāsaraujas. Pirmo reizi kop� vairākiem mēne�iem viņa uz īsu brīdi bija aizmirsusi Polu Makgilu un pa�as bēdas.

Aplicis roku Vinstonam ap pleciem, Blckijs svinīgi soļoja pa sava D�ord�a stila savrupnama krā�ņo priek�telpu Herogeitā. Viņ� ieveda Vinstonu bibliotēkā un aizslēdza lielās divviru durvis.

- Kāpēc tu to dari? - apmulsis vaicāja Vinstons. - Man likās, ka mēs nācām �urp, lai klusībā iedzertu kādu glāzi brendija.

- Taisnība. Taisnība. Bet es gribu ar tevi aprunāties divatā un nevēlos, lai mūs kāds iztraucētu.

- Kur� tad varētu mūs iztraucēt? Visi ir pārāk aizņemti ar svētku priekiem.

- Piemēram, Emma.

- Ahā! Tātad tu gribi runāt par manu māsu, vai ne?

- Jā, tā ir.

Blekijs piegāja pie bufetes un devīgi salēja brendija glāzēs fran�u konjaku. Atbalstījies pret kamīna dzegu, Vinstons viņu vēroja, prātodams, kas Blekijam padomā. Neziņā papurinājis galvu, Vinstons ņēmās apbrīnot bibliotēkas elegantās mēbeles un to skaisto izkārtojumu. Sienas klāja kodināta prie�koka paneļi, no grīdas līdz griestiem stiepās grāmatplaukti, tum�i zaļajiem samta aizkariem bija pieskaņots paklājs, kas sedza sarkankoka parketa grīdu. Mīksti polsterētās sofas un atzveltnes krēsli bija apvilkti ar gai�āk zaļu samtu un ro�ainu damastu, kura siltais tonis atdzīvināja vēso zaļumu. Pie augstajiem griestiem karājās krā�ņa Voterfordas kristāla lustra. Bibliotēka, tāpat kā visas pārējās jaunās mājas telpas, bija spilgts apliecinājums Blekija nevainojamajai perspektīvai un krāsu izjūtai, kā arī viņa labajām zinā�anām par karaļa D�ord�a laikmetam raksturīgo stilu.

Blekijs viesību uzvalkā izskatījās glīts un di�manīgs. Viņ� pasniedza Vinstonam glāzi ar konjaku.

- Priekā, Vinston! - Blekijs teica.

- Priekā, Blekij!

Mājastēvs izvēlējās cigāru, nogrieza tam galu un lēnām aizsmēķēja. Brīdi viņ� pūla dūmus, tad pievērsa savas melnās, mirdzo�ās acis Vinstonam.

- Kad viņa beigs darīt tās muļķības?

- Kādas muļķības? - pieri saraucis, vaicāja Vinstons.

- Mētā�anos ar naudu. Pēdējos se�us mēne�us viņa rīkojas kā prātu zaudējusi. Vismaz man tā �ķiet.

- Emma nemētājas ar naudu. Patiesību sakot, viņa neatvēl sev nekādu greznību.

Blekijs jautājo�i savilka melnās uzacis, un viņa lūpām pārslīdēja tikko jau�ams smaids. _v

- Netēlo nu manā priek�ā nezinīti, Vinston! Tu sasodīti labi saproti, ko es domāju. Runāju par to, cik neapdomīgi Emma ir sākusi darboties izejvielu vairumtirdzniecībā.

Vinstons pasmīnēja.

- Es nu gan neteiktu, ka Emmas darbo�anās ir nesaprātīga. Viņa ir nopelnījusi veselu lērumu naudas.

- Jā gan, bet viņa to tikpat viegli var atkal pazaudēt! Vienas nakts laikā! Spekulē�ana izejvielu vairumtirgū ir ļoti bīstama spēle, to ta�u tu zini.

- Jā, zinu. Un, starp mums runājot, to zina arī Emma. Bet darījumos viņā parādās azartspēļu cienītājas īpa�ības. Gan jau arī tu, Blekij, būsi to novērojis. Vienlaikus viņa tomēr nekad nezaudē piesardzību. Emma zina, ko dara...

- Manuprāt, tā ir pārmērīga paļau�anās uz nejau�ībām! Viņa itin viegli var bankrotēt!

Vinstons iesmējās.

-Tikai ne mana māsa. Tev jāatzīst, kajābūt apveltītam ar ģēnija dzirksti, lai sāktu no nekā un sasniegtu to, ko Emma ir sasniegusi. Tikai vājprātīgais riskētu to visu atkal zaudēt. Emma nav nekāda muļķe, turklāt viņa pārtrauca izejvielu iepirk�anu un pārdo�anu jau pirms vairākām nedēļām.

-Paldies Dievam!

Blekijs izskatījās atvieglots, tomēr turpināja rai�pilnā

tonī:

- Mani māc ba�as arī par viņas straujo izvēr�anos veikalu jomā. Jaunie veikali, kurus Emma nopirkusi Bredfordā un Herogeitā, nav slikts ieguvums, bet to atjauno�ana saskaņā ar viņas iecerēm izmaksās ļoti dārgi. Un �ovakar neticēju pats savām ausīm, kad dzirdēju Emmu sakām - viņa domājot par veikala celtniecību Londonā. Emmas idejas gan vienmēr ir biju�as grandiozas, tomēr jāatzīstas godīgi, ka �oreiz biju mēms no pārsteiguma. Pie velna, kā viņa to visu varēs apmaksāt? Es uzskatu, ka Emma nerēķinās ar savām iespējām.

Vinstons dedzīgi purināja galvu.

- Tā nav, kā tu domā! Emma ir laba rēķinātāja un pārsteidzīgi neko nedara. Kā viņa to varēs apmaksāt? Es nupat tev teicu, ka mana māsa izejvielu tirgū sapelnīja kaudzi naudas, turklāt viņa par augstām cenām izpārdod to, kas vēl atlicis no D�o īpa�umiem. Faktiski viņa pakāpeniski ir atbrīvojusies no visiem nekustamajiem īpa�umiem, kurus mantoja no vīra. Emma nav pārdevusi tikai to zemesgabalu Lidsas centrā, jo uzskata, ka tā cena var vēl stipri celties. Un viņai, protams, ir taisnība. Veikals Līdsā nes labu peļņu, un, kop� beidzies kar�, arī audumu tirdzniecībā sācies tāds pacēlums, ka Leitona fabrika kļuvusi tik ienesīga kā vēl nekad. Pasūtījumi pienāk no visas pasaules, un, lai tos izpildītu, Benam Endrūsam gandrīz visi strādnieki bija jāpicrunā strādāt virsstundas. Gregsona vairumtirdzniecības firma atkal strādā ar pilniem apgriezieniem, un neaizmirsti, ka Emma ir arī Dei-vida Kalinska partnere...

Uz mirkli apklusis, Vinstons uzjautrināts lūkojās Blcki-jā-

- Vai nu bū�u atbildējis uz tavu jautājumu, kā Emma domā par visu samaksāt?

Blekijs sāka sirsnīgi smieties.

- Jā, manu zēn, esi gan.

Viņ� brīnīdamies nogrozīja galvu.

- Emma neap�aubāmi ir kļuvusi par ļoti bagātu sievieti, pēc tā, ko tu man sacīji, noprotu, ka viņa ir vēl bagātāka, nekā es biju domājis.

Vinstons apstiprino�i palocīja galvu, un viņa seja pauda lepnumu par māsu.

- Kā tu domā, cik vērti ir Emmas īpa�umi? - Vinstons strauji ievaicājās un tūlīt pat no�ēloja, ka bija sācis par to runāt, jo patiesību teikt nedrīkstēja.

- Nevaru pat izteikt kādu minējumu.

Vinstons iemalkoja konjaku, lai noslēptu savu minstinā�anos. Viņ� nedrīkstēja atklāt Emmas patieso bagātību, tā kā viņa joprojām slēpa, ka ir �Emeremas kompānijas� īpa�niece. Vinstonam neatlika nekas cits kā nosaukt krietni vien zemāku skaitli.

- Miljons mārciņu. Uz papīra, protams.

- Jēziņ! - iesaucās Blekijs.

Viņ� zināja, ka Vinstons nemēdz melot vai pārspīlēt, un nosauktā summa bija atstājusi uz Blckiju ārkārtīgi lielu iespaidu. Viņ� pacēla glāzi.

- Tas ir tosta vērts. Uz Emmas veselību! Viņa ir pārspējusi mūs visus, par to nav �aubu!

- Uz Emmas veselību! - atsaucās Vinstons un domīgi pavērās Blekijā. - Jā, viņai ir veicies. Bet vai zini, kāpēc? Vai tev ir zināms manas māsas lielo panākumu noslēpums?

- Skaidrs, ka es to zinu. Tās ir vairākas viņai piemīto�ās īpa�ības - gudrība, drosme, godkāre, enerģija. Es nosaucu tikai da�as.

-Nenormāla godkāre.Nenormāla enerģija, Blekij. Tas at�ķir Emmu no pārējiem cilvēkiem. Viņa nekam neļauj sevi apturēt un ar darījumu sāncen�iem gatava cīnīties uz dzīvību un nāvi, īpa�i, ja ir dro�a par savu aizmuguri. Tomēr tic nav vienīgie viņas panākumu iemesli. Emmai piemīt īsti slepkavniecisks instinkts - viņa ir ar mieru iet pāri līķiem, lai sasniegtu virsotni.

- Slepkavniecisks instinkts! Sasodīts, vai tas nav mazliet par stipru teikts? Tu uzskati Emmu par ne�ēlīgu?

- Reizem viņa tada ir.

Redzēdams Blekija izbiedēto sejas izteiksmi. Vinstons nespēja atturēties neiesmējies.

- Tikai nemēģini man iestāstīt, ka tu nekad �o Emmas īpa�ību neesi ievērojis!

Blekijs klusēdams pārdomāja da�u labu pagātnes nolikumu.

- Da�reiz man ir licies, ka viņa spēj būt ne�ēlīga, -viņ� beidzot gausi nomurmināja.

- Klau, Blekij, pietiks tagad runāt par Emmu. Ceru, ka tavas raizes par viņas labklājību esmu izkliedējis.

- Jā, esi. Priecājos, ka aprunājos ar tevi, Vinston. Tie darījumi izejvielu vairumtirdzniecībā mani satrauca kop� tā brī�a, kad Emma par tiem pirmoreiz ieminējās. Godīgi sakot, es pārbijos līdz nāvei. Tagad, kad esam par to izrunāju�ies, varbūt atgriezīsimies pie pārējiem?

- Jā, protams. Starp citu, runājot par slepkavniekiem, gribu piebilst, ka viens sir�u lauzējs¹¹ �ovakar ir izgājis medībās. Nenolai� no Emmas savas acis un luncinās viņai apkārt.

Blekijs mo�i sarosījās.

- Par ko tu runā? - viņ� ieinteresēts vaicāja.

- Par Arturu Einsliju, protams. Par di�eno kara varoni -saskaņā ar viņa pa�a vārdiem. Iedomīgais smurgulis!

- Vienmēr esmu domājis, ka Emmai viņ� nepatīk.

- Par to man nekas nav zināms. Es ilgi biju prom. Bet Emma man apgalvoja, ka jaunais Einslijs esot mainījies uz labo pusi, un neizskatās, ka viņa uzmanības apliecinājumi Emmu �ovakar kaitinātu.

- Es patie�ām to neievēroju, - strupi atteica Blekijs un strauji piecēlās.

Atgrie�oties viesistabā, viņ� bija nogrimis domās. Vin-stons tūlīt pat pievienojās Frcnkam un �arlotei, bet Blekijs gausi piegāja pie klavierēm. Viņ� nevērīgi atspiedās pret tām, bet visa Blekija uzmanība nu bija veltīta vienīgi Emmai, kas dzīvi tērzēja ar Frederiku Einsliju un viņa dēlu Arturu.

Blekijam �ķita, ka Emma izskatās īpa�i daiļa, kaut arī bālajā sejā bija mazliet skumja izteiksme. Viņas mati bija sapīti bizēs un apvija galvu kā karalienes kronis. �is matu sakārtojums �ķietami padarīja viņas sejas vaibstus smalkākus nekā parasti. Emma bija tērpusies baltā samta vakarkleitā ar dziļu izgriezumu un atsegtu plecu daļu. Viņa pie tās bija piespraudusi smaragda bro�u - Blekija dāvanu Emmai viņas trīsdesmitajā dzim�anas dienā. Tā bija precīza lētās, zaļiem stikliņiem rotātās lokveida piespraudes kopija, kuru Blekijs uzdāvināja Emmai pirms piecpadsmit gadiem, tikai �ī jaunā rota bija lielāka un smalkāk izstrādāta. Blekijs bija priecājies par Emmas acīm redzamo pārsteigumu, ka viņ� atcerējies sen doto solījumu. Viņu bija sajūsminājis arī Emmas neviltotais prieks par dārgo dāvanu. Bet nu Blekijam �ķita, ka viņa dāvātā bro�a izskatās nevērtīgs krāms salīdzinājumā ar lieliskajiem smaragda auskariem, kas mirdzēja Emmai ausīs kā spo�as zvaigznes.

Blekijs automātiski iebāza roku kabatā, un viņa pirksti rotaļājās ar dārglietu kārbiņu, kas tur atradās. Kārbiņā bija briljanta gredzens, kuru Blekijs iegādājās pirms nedēļas. Viņ� bija nodomājis �ajā vakarā lūgt Emmas roku. Pēc nesenās sarunas par Edvinas dzim�anas apliecību un tās radīto problēmu Blekijs beidzot bija pieņēmis iz�ķiro�o lēmumu �ajā lietā, kas nelika viņam mieru jau mēne�iem ilgi. Pēdējā laikā Blekijs bija sapratis, ka viņa jūtām pret Emmu, protams, nepiemīt tā dievinā�anas un garīguma pilnā jūsma, ar kādu viņ� bija mīlējis savu Loru, tomēr Blckijs skaidri apjauta, ka mīl arī Emmu. Viņ� bija Emmu iemīlējis jau toreiz, kad viņa vēl bija tāds novārdzis, tīrelī sastapts meitēns. Blekijs gribēja, lai Emma būtu laimīga. Viņa tam �ķita fiziski pievilcīga, apbrīnas vērta sieviete, un Blekijs augstu vērtēja Emmas draudzību. Arī Braiens bija viņai stipri pieķēries, un Blekija mīļajam puisītim bija vajadzīga māte. Savukārt trieciens, kas nenovēr�ami būs jāsaņem Edvinai, uzzinot, ka viņa ir ārlaulības bērns, varēja tikt mazināts, ja smagajā atklāsmes brīdī izrādītos, ka cilvēks, kur� meitenes dokumentos ierakstīts par viņas tēvu, būtu precējies ar viņas māti. Blekijs bija apņēmies darīt visu iespējamo, lai aizstātu Edvinai D�o. Ja arī viņa Blekiju iemīlētu, meitenes attieksme, ieraugot tā vārdu savā dzim�anas apliecībā, varbūt nebūtu tik noraido�a. Viņa varētu turpmāk likumīgi saukties O�Nīla, protams, ja pati tā vēlētos.

To visu apsvēris, Blekijs bija domājis, ka ir iz�ķīries par vienīgo pareizo rīcību, ta�u Vinstona vārdi, kurus tas bija teicis pirms pāris minūtēm, bija �o viņa pārliecību sa�ķobīju�i. Blekijs pēk�ņi ieraudzīja Emmu pavisam cilā gaismā, nu tā viņa acīs bija sieviete, kurai piederēja ne vien milzu bagātība, bet nenoliedzami arī vara. Blekijs bija pārāk saprātīgs, lai jebkad novērtētu Emmu par zemu, viņ� itin vienkār�i nebija īsti izpratis, par ko viņa ir kļuvusi. Blekijs Emmu pārāk labi pazina, lai spētu viņu uztvert kā sabiedrības dāmu un veiksmīgu magnāti. Arī Blekijs pats bija guvis finansiālus panākumus, tomēr Emma neap�aubāmi bija pārspējusi gan viņu, gan Deividu Kalinski. Vēl vairāk - Blckijam bija jāatzīst, ka viņa nekad nespēs dzīvot normālas sievietes dzīvi, veltot sevi vīram, ģimenei un mājai. Emma nekad neatteiksies no saviem darījumiem, jo tie daudzējādā ziņā bija saplūdu�i ar viņu pa�u vienotā veselā.

Blckijain vairs nelikās, ka Emma spētu viņu pieņemt par savu laulāto draugu, bet iespējams, ka vēl lielākas �aubas viņā modās, domājot par to, kā viņ�, Blekijs O�NlIs, tiks ar �ādu sievieti galā. Emmas neticamie sasniegumi bija nopietni iedragāju�i trīsdesmit trīs gadus vecā, �armantā, bagātā vīrie�a pa�pārliecību. Viņa apņem�anās bildināt Emmu vairs nebija tik stingra.

Blekijs pārtvēra Emmas skatienu, un viņa, atvainojusies Einslijiem, pienāca tam klāt.

- Brīni�ķīgas viesības, Blekij, un es nevaru vien beigt jūsmot par tavu māju. Tā ir lieliska.

Emmas acis bālajā sejas ovālā iemirdzējās, kad viņa piemetināja:

- Un tā ir tie�i tāda, kādu tu reiz to iztēlojies - skaistas D�ord�a laikmeta mēbeles un visur dominējo�ie gai�i zaļie un zilie toni.

Emma iesmējās.

- Vai atceries, kā es tev vaicāju, kas tie ir par vīriem -Heplvaits, �ipendeils un �eratons?

- Atceros gan. Tāpat kā to, ka es tev pareģoju - tu reiz kļūsi par di�enu lēdiju. Mans pareģojums ir piepildījies.

Emma pasmaidīja.

Blekijs pamanīja viņiem abiem pievērsto Artura Einslija skatienu un, pieri saraucis, teica:

- Man vienmēr bija licies, ka tu nevari ciest jauno Ein-sliju, bet tā rādās, ka �ovakar tu pret to zelli esi itin labvēlīgi noskaņota.

- Ak, viņ� nav nemaz tik slikts! Viņ� ir daudz gudrāks un interesantāks, nekā es biju domājusi. Patiesību sakot, tagad man viņ� liekas diezgan pievilcīgs.

Blekija acis iegailējās.

' - Jā gan, valdzino�s li�ķis. Ja viņ� nebūtu no Saseksas, varētu apzvērēt, ka tas puisis ir bu�ojis Blārnijas akmeni.

Emma pasmējās par Blekija sarkastisko piezīmi.

- Jā, ari man viņa manieres reizēm �ķiet pārāk pieglaudīgas, - viņa atzinās, - bet Arturs ir dzīvespriecīgs, un ar viņu ir patīkami būt kopā.

- Vai tu kopā ar viņu pavadi daudz laika? - �ķietami vienaldzīgi vaicāja Blekijs, kuram no greizsirdības pakrūtē iesmeldzās.

- Nebūt ne. Mēs ar Arturu tiekamies tikai lieti�ķos nolūkos. Kāpēc tu tā jautā?

- Tāpat vien, bez īpa�a iemesla. Starp citu, ja runājam par taviem lieti�ķajiem nolūkiem, - kur tu domā būvēt to savu Londonas veikalu?

-Esmu nolūkojusi kādu prāvu zemesgabalu Naitsbrid�ā un varu to dabūt par pieņemamu cenu. Es gribētu, lai arī tu to apskati.

Viņa pieskārās Blekija rokai.

- Vai tu varētu nākamnedēļ kopā ar mani aizbraukt uz Londonu, mīļais?

- Protams, ar prieku! Ja tu to zemesgabalu pērc, es tūlīt pat ķer�os pie projekta izstrādā�anas. Uzcel�u tev lielisku veikalu, Emma. Vislabāko Londonā.

Viņi vēl kādu bridi tērzēja par iecerēto universālveikalu. Emmas idejas bija neparastas un vērienīgas, bet viņas entuziasms lipīgs - Blekijs juta, ka arī viņu pārņem priecīgs satraukums, domājot par �o Emmas sagādāto iespēju pierādīt savu celtnieka prasmi un talantu. Tad Blekijs apsēdās pie klavierēm un sāka spēlēt. Viņ� nodziedāja vairākas jautras īru dziesmiņas, un Emma, kā parasti, apbrīnoja Blekija samtaino baritonu. Arī pārējie viesi sapulcējās ap klavierēm -

glu�i tāpat, kā to bija darīju�i �Dubļainās pīles� apmeklētāji. Emma atminējās sen pagāju�ās dienas un pasmaidīja. Piepe�i viņa sastinga - Blckijs skanīgi un tīri nodziedāja �Pui�a Deni-ja� pirmās rindiņas. Dziesmas labi pazīstamais teksts pamodināja Emmā sāpīgas ilgas. Neremdināmas skumjas pārņēma visu viņas būtni.

Blekija balss piepildīja pla�o telpu. Viņ� uzsāka otro pantu:

- Un, kad tu nāksi, norims strauta �alas...

Emma vairs nespēja klausīties. Viņa klusiņām izslīdēja no viesistabas. Emmas sirds asiņoja un kakls bija aiz�ņaugts. Viņa domāja par Polu, par viņu vienīgo, kur� bija aizgājis uz neatgrie�anos.

Frenks un Vinstons pārmija satrauktus skatienus. Redzēdams, ka Vinstons pieceļas, Frenks papurināja galvu.

- Es ie�u. Tu paliec �eit ar �arloti.

Viņ� ātri sekoja Emmai pa pēdām un panāca māsu apak�stāva priek�telpā. Frenks satvēra Emmas roku un, ne vārda neteikdams, ievilka viņu bibliotēkā. Viņ� aizvēra dur-vis, aplika roku māsai ap pleciem un tad sacīja:

- Viņ� neatgriezīsies. Tev jāsamierinās ar to, Emma.

- Es jau esmu samierinājusies, - viņa nespodrā balsī atbildēja.

- Es nemū�am neiejauktos tavā dzīvē, Emma, bet nespēju vairs noskatīties tavās sirdssāpēs. Ir lietas, kuras man tev jāpasaka. Tev tās jāzina. Es nevaru to visu noklusēt.

Emma piesardzīgi pavērās brālī.

- Kas tev prātā?

- Pols Makgils ir precējies.

- Es to zinu, mīļo Frenk. Es to vienmēr esmu zinājusi.

- Skaidrs, - Frenks novilka un drūmi saknieba savas jutekliskās lūpas.

- Jādomā, ka tev to pateica Dolija Mostena, - Emma turpināja.

- Jā, tā bija viņa.

- Tenku vācele! Ar kādām tiesībām viņa...

- Es viņu izvaicāju, Emma. Patiesību sakot, pat piespiedu viņu man to izstāstīt. Biju un esmu noraizējies tevis dēļ.

- Ak! - Emma nopūtās un nodūra acis.

- Tātad Pols tev pateica, ka ir precējies? Dro�i vien viņ� solīja, ka �ķirsies no sievas, vai ne?

- Viņ� sacīja, ka visu nokārto�ot pēc kara, - Emma �ukstēja, Frenka dzēlīgā toņa satriekta.

Viņa apklusa, bet Frenks turpināja vēl dzēlīgāk nekā iepriek�:

- Un vai viņ� tev pastāstīja, ka viņa sievastēvs ir viens no ievērojamākajiem Austrālijas politiķiem, bet sievasmāte pieder pie vienas no Sidnejas visietekmīgākajām un bagātākajām ģimenēm?

- Nē, viņ� nemēdza ar mani runāt par savu sievu.

- Domāju gan! Varu derēt, ka viņ� tev nav stāstījis arī par to, ka viņam ir bērns.

Emma mēmi raudzījās Frenkā, un lūpas viņai trīcēja.

- Bērns! - viņa beidzot izdvesa.

- Jā. Dēls. Cik noprotu, viņ� tev �o svarīgo apstākli ir noklusējis.

- Jā, - Emmai bija jāatzīst.

Viņa juta, ka zaudē pēdējās cerības. Emma varēja sacensties ar sievu, no kuras Pols bija atsve�inājies, bet viņa nemū�am nespētu atņemt bērnam tēvu. Dēls. Vīrie�i, kuri ir tik bagāti kā Pols Makgils, visas savas cerības saista ar jauno paaudzi, ar dinastijas mantiniekiem. Viņ� nekad nepametīs savu dēlu, pat ne Emmas dēļ.

- Es gribu kaut ko iedzert, - pieceldamies sacīja Frenks. - Un, sprie�ot pēc tava izskata, arī tev nenāktu par ļaunu kāds stiprāks malks.

Viņ� ielēja glāzē �ampanieti un pasniedza to Emmai, pats izvēlēdamies brendiju. Frenks cie�i vēroja māsu. Pie velna, viņa ir stipra sieviete, jaunākais brālis apbrīnodams nodomāja. Viņ� zināja, ka Emma ir satriekta, bet savaldību viņa nebija zaudējusi.

- Man ir ļoti �ēl, ka biju spiests tevi sāpināt, mīļā, bet tev vajadzēja to uzzināt.

- Es priecājos, ka tu man to visu pateici, Frenk.

Viņa rūgti iesmējās.

- Dro�i vien tu Dobjai sakurināji īstu pirti, lai izvilinātu no viņas �īs ziņas, vai ne?

- Sieviete savam mīļākajam mēdz uzticēt vēl graujo�ākus noslēpumus, īpa�i guļamistabas intīmajā gaisotnē.

- Tu un Dobja! Frenk, es nespēju tam noticēt! - Emma pārsteigta iesaucās.

- Jā gan, vismaz �obrīd tas tā ir.

- Bet viņa ir krietni vien vecāka par tevi.

- Desmit gadus vecāka, ja gribam būt precīzi. Es tomēr nedomāju, ka mums patlaban vajadzētu apspriest manas attiecības ar Dobju.

- Protams, ne!

Emma strauji noliecās uz priek�u.

- Kā viņa tik daudz zina par Makgiliem?

- Pirms daudziem gadiem viņa bijusi Brūsa Makgila mīļākā.

- Izlaidīgs dzīvesveids �ai ģimenei ir asinīs! - Emma nievājo�i iesaucās. - Ko vēl viņa tev stāstīja? Ja jau tu man esi pateicis galveno, es gribu zināt arī sīkumus.

- Patiesību sakot, necik daudz vairāk Dolija man nepastāstīja. Viņa galvenokārt runāja par Makgilu bagātību un varu. Nedomāju, ka viņas rīcībā būtu izsmeļo�as ziņas par Pola sievu vai dēlu. Faktiski man radās iespaids, ka ar viņa laulāto draudzeni saistīts kāds noslēpums. Dolija kaut ko stāstīja par to, ka viņ� Sidnejā arī pirms kara sabiedrībā vienmēr parādījies viens pats, un viņa izteica pieņēmumu, ka Pols varētu būt...

Frenks aprāvās un skatījās savā brendija glāzē.

- Varētu būt - kasi

Frenks nokrek�ķinājās.

- Nu, ja nu tu to gribi zināt... Dolija uzskata, ka Pols pieder pie tiem vīrie�iem, kuriem savu seksuālo vajadzību apmierinā�anai pastāvīgi nepiecie�amas vairākas sievietes.

- Neesmu pārsteigta, Frenk. Tev nevajag justies apbēdinātam, ka esi man to pateicis.

Frenks vienā rāvienā iztuk�oja brendija glāzi.

- Neesmu apbēdināts. Es dusmojos par to, ka tev nodarīts pāri.

Viņ� piecēlās, piegāja pie kumodes un atgriezās ar konjaka un �ampanie�a pudelēm. Piepildījis Emmas tuk�o glāzi, Frenks sacīja:

- Man Pols vienmēr ir paticis. Es nedomāju, ka viņ� ir tāds nelietis. Kārtējais pierādījums tam, cik ļoti var kļūdīties cilvēkos. Kāpēc tu man neko nepastāsti par savām attiecībām ar Polu? Varbūt tas tev sniegtu zināmu atvieglojumu.

Emma drūmi pasmaidīja.

- �aubos. Bet varu tev izstāstīt visu, ko tu vēlies zināt, Frenk. Iespējams, ka tu varēsi man izskaidrot Pola rīcību.

Uzticēdama brālim savas mīlestības stāstu, Emma pamazām izdzēra visu �ampanie�a pudeli. Pirmo reizi mū�ā viņa apzināti piedzērās. Pēc stundas uz bibliotēkas sliek�ņa parādījās Vinstons. Viņ� pārsteigts lūkojās māsā.

- Tu nu gan esi krietnās burās! - Vinstons iesaucās un neparasti ātriem soļiem steidzās pie Emmas.

Viņa pacēla glāzi un pamāja ar to, iz�ļakstīdama pusi �ampanie�a uz grīdas. Emma kaut ko nesakarīgi no�ļupstēja un no�agojās.

- Kāpēc tu ļāvi viņai tā piesūkties, Frenk! - Vinstons uzbruka brālim.

Viņ� noraudzījās, kā Emma ļengani atslīgst pret sofas atzveltni. Viņas acis bija pusaizvērtas, lūpas raustījās nedzirdamos smieklos.

- Rīt viņai �ausmīgi sāpēs galva, - Vinstons bargi noteica.

- Nu un tad? Neesi tik nejūtīgs, Vinston, - klusi atsaucās Frenks. - Viņa pirmo reizi mū�ā izjuta vajadzību patiesi atslābināties un to arī izdarīja.

9

Edvina Fērlija seja bija drūma, bet acīs vīdēja aukstas dusmas, kad viņ� sacīja:

- Tu pats esi lauzis sev sprandu, D�erald. Es neko nevaru darīt, lai tev palīdzētu.

D�eralds apstulbis ar pavērtu muti raudzījās brālī. Viņa viltīgās, melnās a�teles, iegrimu�as uzburbu�ajā sejā, izskatījās vēl �aurākas un ļaunākas nekā parasti.

- Vai tu gribi sacīt, ka �Prokteram un Proktcram� ir

visas tiesības rīkoties? Ka viņi var vienā mierā atņemt man

� >

fabrikas? - viņ� izbijies vaicāja.

- Tā tas diem�ēl ir, D�erald. Neapstrīdamā parādzīme nav apstrīdama. Un, tā kā par galvojuma ķīlu tu esi minējis divas fabrikas, ja nevarēsi nomaksāt parādu, tev tās vairs nepiederēs. Neiedomājama muļķība. Kāpēc tu to darīji ?

- Man bija vajadzīga nauda, - D�eralds nomurmināja, nespēdams skatīties Edvinam acīs.

- Lai nomaksātu savus nolādētos kār�u parādus! Es to zinu. Bet ne jau par to es tev vaicāju. Kāpēc tu ieķīlāji fabrikas, iepriek� neaprunājies ar juristu? Ja ne ar mani, tad vismaz ar ģimenes advokātu.

- Tam nebūtu bijis nekādas jēgas. Man izmisīgi bija nepiecie�ama nauda. Nekur citur es to nevarēju dabūt, bet �Proktcrs un Prokters� bija ar mieru aizdot tikai uz tādiem noteikumiem. Viņu nostāju manas pārrunas ar ģimenes advokātu nebūtu mainīju�as. Man nebija izvēles, turklāt domāju, ka Elans rīkosies saprātīgi. Dos man laiku, lai varu atmaksāt aizdevumu.

D�cralda sejā iegūla sarūgtinājuma izteiksme.

-Elans Proktcrs ir mani nodevis. Sasodītais zaglis! Viņ� nolaupījis manas fabrikas!

- Nekļūsti nu muļķīgs, D�erald! - Edvins nepacietīgi atcirta, sa�utis par brāļa nemākulību darījumos. - Elans nav nozadzis fabrikas. Tu pats viņam tās pasniedzi uz paplātes. Tavs tālredzības trūkums mani glu�i vienkār�i satriec. Turklāt pēc tā, ko tu man nupat stāstīj i, es noprotu, ka Elans ir centies ļoti nākt pretim. Parāds bija jāatmaksā pēc se�iem mēne�iem, bet �is termiņ� ticis trīs reizes pagarināts. Ilgāk gaidīt Elans vairs nevarēja, jo galu galā - naudu aizdeva nevis viņ� personiski, bet gan kompānija. Elanam ta�u jāatbild direktoru valdei.

D�eralds paslēpa seju plaukstās - viņam sevis, kā alla�, bija neizsakāmi �el. Pec brī�a viņ� pacēla galvu un uzstājīgā balsī teica:

-Tev jāaizdod man nauda, Edvin!

Edvins krēslā strauji izslējās un pārsteigts uzlūkoja D�e-raldu.

- Vai tu joko? Man ta�u nav divsimt tūksto�i mārciņu, un kur tad vēl procenti. Tu esi traks, ja domā, ka es varu tev aizdot tādu summu.

- Tēvs atstāja tev mantojumā naudu. Tev tai jābūt. Tu tikai negribi man palīdzēt izkulties no ķezas, - D�eralds smilkstēja.

- Procenti, kurus saņemu no noguldītās naudas, ir niecīgi, un tu to zini! - iekliedzās sadusmotais Edvīns. - Tēvs visu mū�u dzīvojis iz�ķērdīgi un naudu tērējis ar pla�u vērienu, īpa�i pēc tam, kad apprecēja tanti Olīviju. Tas, ko viņ� atstāja man, bija tikai tāds sīkums salīdzinājumā ar to, ko saņēmi tu, bet tu gandrīz visu mantojumu esi aizpludinājis renstelē.

Edvins uzmeta D�eraldam niknu, riebuma pilnu skatienu. Tad viņ� piebilda:

- Turklāt man �ie ienākumi no noguldītās naudas ir vajadzīgi pa�am. Man jāuztur sieva un dēls, jāmaksā algas kalpotājiem.

- Bet arī tava juridiskā prakse ir ienesīga...

- Jā, tomēr ienākumi no tās nav tik lieli, lai es varētu apmaksāt tavus kaitīgos paradumus! - Edvins D�eraldu skarbi pārtrauca.

- Tēvs tev atstāja arī vairākumu �The Yorkshire Morning Gazette" akciju. Tu vari tās ieķīlāt un aizņemties naudu, - sacīja D�eralds, glūnēdams uz brāli caur pieri.

- Es to varētu gan, bet man nav ne mazākās vēlē�anās tā rīkoties. Apsolīju tēvam, ka nekad �īs akcijas nepārdo�u un izrādī�u aktīvu interesi par avīzes darbu, un es netaisos savu solījumu lauzt, - Edvins stingri atbildēja. - Nesaprotu, kā tu varēji atļauties nokļūt tik kļūmīgā stāvoklī...

- Nolādēts, nesāc man lasīt kārtējo lekciju! - D�eralds iebrēcās un pietrausās kājās.

Viņ� sāka soļot pa bibliotēku turp un atpakaļ. Gaisā virmoja D�eralda gļēvās bailes.

Viņ� ir zaķapastala un muļķis, Edvins domāja, pētīdams brāli. Gadu gaitā D�eralds bija kļuvis aizvien resnāks un nu izskatījās ķēmīgi izplūdis un neglīts. Ļumīgā izvirtuļa seja liecināja par viņa izlaidīgo dzīvesveidu. Edvins riebumā novērsās - viņam D�eralds bija pretīgs.

D�eralds gāzelēdamies piegāja pie melnās valrieksta koka bufetes un ielēja sev brangu mēriņu viskija.

- Tu dro�i vien negribi iedzert, vai ne? - viņ� neatskatījies noburk�ķēja.

- Paldies, negribu vis, - Edvins asi atteica. - Man tagad

jāiet.

Apsēdies atkal Edvinam iepretim, D�eralds raudzījās brālī ar savām viltīgajām, caururbjo�ajām acīm.

- Tu sevi uzskati par mūsu ģimenes gudrāko galvu, tad nu esi tik laipns, brāl, un pasaki, ko lai es tagad daru! - viņ� ņirdzīgi teica.

- Uzklausi mani, D�erald! Tik traģisks tavs stāvoklis tomēr nav. Galu galā - tev vēl paliek vilnas fabrika un ķieģeļ-ceplis te, Fērlijā. Varu tev dot padomu sajozt siksnu cie�āk, ierobe�ot personiskos izdevumus, pārtraukt spēlēt kārtis, atteikties no jebkādām izpriecām. Veltī visu savu uzmanību pēdējai fabrikai, kas tev vēl ir palikusi. Es no tekstilrūpniecības daudz nesajēdzu, bet tikai muļķis varētu nepamanīt, ka �ī nozare patlaban uzplaukst. Patiesību sakot, es nesaprotu, kāpēc Fērlijas fabrikas darbība nav veiksmīgāka. Tu noteikti vari lietas labā kaut ko uzsākt.

Kā vienmēr, būdams pa�taisnības pārpilns, D�eralds sāka aizstāvēties.

- Kop� tiem laikiem, kad ar Fērlijas fabriku nodarbojās tēvs, daudz kas ir mainījies. Tu nevari ne iedomāties, cik smaga nasta man ir uzkrauta. Mūsdienās konkurence ir daudz sīvāka, Edvin. Tompsona fabrika ra�o tos pa�us audumus, ko mēs, un viņi pēdējā laikā ir atvilināju�i no manis daudzus pircējus. To pa�u ir darījusi arī tā tava sasodītā Emma Hārta.

Viņai pieder Leitona fabrika, ja nu tu gadījumā to nezini, un, taisnību sakot, viņa ir palīdzējusi mani izputināt. Manas problēmas sākās jau toreiz, kad �etrpadsmitajā gadā viņa no Tompsona fabrikas pārvilināja pie sevis Benu Endrūsu un vēl vairākus vislabākos strādniekus.

D�eralds vairs nevaldīja pār sevi. Viņ� sāka zākāties:

- Jā, tava nolādētā slampa man iedūrusies kā ērk�ķis pakaļā. Sasodītā sīkaļa, maucīgā kuce! Viņa ir...

- Lai es nekad vairs nedzirdētu, ka tu nosauc Emmu par slampu! Vai dzirdi, smirdīgais izdzimteni! - iekliedzās Edvins un, rokas dūrēs sa�ņaudzis, draudīgi noliecās uz priek�u.

Viņa seja bija nobālusi un acis gailēja.

D�eralds nievīgi pasmīnēja.

- Joprojām esi gatavs skriet pakaļ kalpones brun�iem, ko, Edvin? Diez ko sacītu lēdija D�eina, ja zinātu, kāds tev reiz bijis iekāriens uz to proletārieti...

- Pietiek, tu, draņķa cūka! - iebrēcās Edvins, pielēkdams kājās.

Viņam bija stipri jāsavaldās, lai neiesistu D�eraldam pa seju.

- Es atbraucu uz Fērliju ar vislabākajiem nolūkiem, cerēdams tev palīdzēt ar juridisku padomu. Neesmu ieradies, lai klausītos tavas neķītrības par Emmu, - Edvins nikni teica.

Viņ� uzmeta brālim tik nicīgu skatienu, ka D�eralds sarāvās. Edvins turpināja:

- Es ļoti lepojos ar Emmu. Viņai ir izdevies par kaut ko kļūt, un viņa par tevi ir nesalīdzināmi pārāka. Tu... tu... mēslu pikuci!

Viņ� strauji atkāpās no brāļa, jo saprata - ja D�eralds viņu vēl izaicinās, viņ� metīsies tam virsū ar dūrēm.

- Uz redzē�anos! Domāju, ka mēs tik drīz vis neliksimies.

- Es redzu tev cauri, Edvin, - izsmējīgi sacīja D�eralds.

- Tātad Emma Hārta joprojām ir tev asinīs, vai ne? Ai, ai, ai! Viņai laikam gan ir medus kāre starp kājām, ka tu visus �os gadus neesi spējis viņu aizmirst. Es pats reiz gribēju viņu nomēģināt- toreiz, kad atradu Emmu Ārmlijā...

- Ko tu gribēji?

Edvins, kur� jau bija pusceļā uz durvīm, strauji apcirtās un vienā rāvienā �ķērsoja bibliotēku. Viņ� pielēca D�eraldam klāt, sagrāba viņu aiz �aketes atlokiem un sāka brāli neganti purināt.

- Ja tu uzdro�ināsies kaut vai pavērst uz Emmas pusi savas neķītrās acis, es tevi nogalinā�u! Nogalinā�u! Zvēru pie Dieva, ka es to izdarī�u!

Edvina sejā mijās naids un drausmīga apņēmība. Uz D�craldu tas atstāja spēcīgu iespaidu - viņam piepe�i kļuva no brāļa bail.

Edvins atlaida vaļā D�eralda �aketi un ar dziļu riebumu noslaucīja rokas gar bik�u starām.

- Negribu smērēt pie tevis savas rokas, - viņ� no�ņāca.

- Tu esi pretīgākais izdzimtenis, kādu cilvēce jebkad pieredzējusi! Nicināms mēsls!

Edvins apgriezās uz papē�iem un izgāja no bibliotēkas. Kājas un rokas viņam trīcēja, bet galva bija no naida un nicinājuma glu�i kā apreibusi.

>

Emma novilka kurpes un melno kleitu, kuru viņa vienmēr valkāja veikalā, noņēma dārglietas un nolika tās uz tualetes galdiņa. Atbrīvojusies ari no apak�veļas, Emma uzmeta uz pleciem zīda rītatērpu, kuru kalpone viņai bija nolikusi, un iesteidzās vannasistabā.

Emma smaidīdama uzlūkoja savu attēlu ovālajā spogulī ar zeltīto rāmi - viņa vienmēr smaidīja, kad ienāca �ajā telpā. Siedama ap nesen īsi apcirptajiem matiem �ifona �alli, Emma kārtējo reizi nodomāja, ka vannasistaba ir pārāk krā�ņa. Kad Blekijs bija viņu iepazīstinājis ar saviem oriģinālajiem pārbūves plāniem, Emma uzreiz bija teikusi, ka vannasistabu viņ� iecerējis kā kaut ko vidēju starp Versaļas pils spoguļzāli un kurtizānes buduāru. Tiesa, kurtizānes buduāru Emma nekad mū�ā nebija redzējusi. Versaļas pili gan - toreiz, kad viņa un Arturs Einslijs pirms trim gadiem savu medusmēnesi pavadīja Parīzē. Blekijs nebija ņēmis vērā Emmas saudzīgos iebildumus, ka vannasistaba iecerēta pārlieku grandioza, bet mudinājis viņu �oreiz paļauties uz profesionāļa spriedumu. Kad vannasistabas iekārto�ana bija pabeigta, Emma pārsteigta atklāja, ka viņai tā patīk, bet telpas greznais interjers pat rada zināmu juteklisku apmierinājumu.

Sienas bija noklātas ar marmora plāksnēm glieme�vāku sārtumā, tās mijās ar platiem spoguļu paneļiem, kas stiepās no grīdas līdz griestiem. Atspulgu rotaļa radīja bezgalības iespaidu. Kupolveida griesti bija gai�ā, tirkīzzilā krāsā, rotāti ar ro�ainiem delfīniem, jūras e�iem, mēļām jūras anemonēm un maigi zaļām jūras augu vijām. Arī ovālā vanna bija tirkīzzilā krāsā, tā bija iegremdēta ro�ainajā marmora grīdā. Katrā vannas galā godasardzē stāvēja pa sudraba delfīnam, ari ūdens krāni bija izveidoti kā miniatūri delfīni. Uz iegarenā, �aurā spoguļgaldiņa bija sarindotas neskaitāmas fran�u smar�u, vannas ūdenim pievienojamo aromātisko augu eļļu pudelītes un kristāla trauciņi ar sudraba vāciņiem, kuros atradās krēmi un losjoni. Vannasistabas inteijerā Blekijs bija iekļāvis arī ar rozā zīdu pārvilktu zvilni un modemu stikla kafijas galdiņu. Otrpus zvilnim stāvēja milzīgs rozā grozs, pilns ar pēdējiem modes un ilustrētajiem, kā arī finansu �urnāliem. Van-nasistabā valdīja ārkārtīgi sievi�ķīga gaisotne, un �ī telpa bija kļuvusi par Emmas paradīzi - vienīgo vietu jaunajā mājā, kur viņa varēja atpūsties pēc saspringtās darbadienas veikalā.

Kalpone jau bija piepildījusi vannu ar siltu ūdeni, un Emma tam pievienoja gardēniju eļļu. Novilkusi rītatērpu, viņa iekāpa vannā. Emma izstiepa savas garās kājas un tīksmi gozējās smar�vielas piesātinātajā ūdenī. Viņa domāja par �ā-vakara viesībām. Patiesību sakot, bija paredzēta īsta balle ar vakariņām. Kop� laulībām ar Arturu Emma laiku pa laikam atļāvās greznas izpriecas, bet tik pla�as viesības Einsliji rīkoja pirmo reizi. Viņa ar nepacietību gaidīja vakaru. Balle lika rīkota, lai nosvinētu Frenka saderinā�anos ar Natalī Stjuartu, ievērojama Londonas politiķa meitu. Emma �o savienību bija atzinusi jau pa�ā sākumā un visādi veicinājusi brāļa tuvinā�anos ar jauno, skaisto sievieti, kurai, Emmai par atvieglojumu, beidzot bija izdevies izraut Frenku no Dobjas Mostenas ķetnām. Natalī bija dzimusi lēdija, un Emma zināja, ka aiz �īs blondās būtnes trauslās ārienes slēpjas uzticama sirds un tērauda mugurkauls. Frenka līgava pamazām viņai sāka atgādināt Loru.

Balles sarīko�anai Emma naudu nebija �ēlojusi - Frenka saderinā�anās bija jānosvin godam. Emma tagad dzīvoja brīni�ķīgā mājā. Visās viesistabās bija redzamas dārgas, senlaicīgas mēbeles, pie sienām - slavenu mākslinieku gleznas. Neatņemama it visu telpu sastāvdaļa bija arī vāzes ar krā�ņiem ziediem. �is elegantais nams bija trīs reizes lielāks par Emmas kādreizējo māju Ārmlijā, un pla�ās telpas it kā pa�as vedināja uz domām par līksmām viesībām. Emma bija izvērtusies par apburo�u namamāti, kuras dabiskā laipnība ļāva visiem justies patīkami un atbrīvoti.

Hārtas veikala kafejnīca bija gādājusi par lieliskām vakariņām. Ēdienu trauki bija sarindoti uz garā bufetes galda svinīgiem gadījumiem paredzētajā ēdamistabā. Emma prātā pārcilāja ēdienkarti, kuru pati bija sastādījusi. Viesiem bija paredzēts pasniegt divu veidu zupas, uzkodām pievienojot tasēs sapildītu galertu ar dārzeņiem un ūdens ķērsu krēmu, arī la�a pudiņu, kūpinātu lasi ar citrona �ķēlītēm un marinētiem kaperkrūma ziedpumpuriem, pīrādziņus ar omāra pildījumu, āti majonēzē. Tad sekos bif�teks, cāļa un mēles kārtojums �elejā, jērgaļas cepetis piparmētru mērcē, frikadeles zemnieku gaumē ar tomātiem, fran�u pupiņām un kartupeļu suflē. Desertā pasniegs ruma babiņas, augļu kompotu, trifeles, saldējuma pudiņu ar putukrējumu, apriko�u �sniegu� un mandeļu kūkas. Arī dzērienu izvēle būs ļoti pla�a - �ampanietis.

sidrs, baltie un sarkanie vīni, augļu sulas, kafija un tēja. Emma nosprieda, ka ēdienkarte sastādīta pietiekami daudzveidīgi, lai iztaptu pa�a izsmalcinātākā gardē�a gaumei. Viņa prātā atzīmēja, kajāpacildinaHārtas veikala kafejnīcas pavāri, kas par godu �īm viesībām bija pārspēju�i pa�i sevi.

Simts viesu vakariņos pie atsevi�ķiem galdiņiem, kuri būs izvietoti ēdamistabā, bibliotēkā un rīta istabā. Ro�ainajiem galdautiem lieliski piestāvēja zeltītie krēsli. Pēc vakariņām sāksies dejas garajā, ar marmoru apdarinātajā galerijā, kuras logi bija vērsti uz dārzu. Tie, kas nevēlēsies dejot, varēs nodoties patīkamai tērzē�anai abās dzīvojamās istabās. Viesībām nolīgtais orķestris jau bija ieradies, un, kad Emma gāja prom no galerijas, mūziķi skaņoja instrumentus. Arī guļot vannā, Emma dzirdēja, kā orķestris iesildoties spēlē kādas populāras dziesmas melodiju. Viss bija kārtībā, nekas nebija paslīdējis garām viņas uzmanībai. Nelielā kalpotāju �armija� kopā ar speciāli �im vakaram nolīgtajiem viesmīļiem bija kaujas gatavībā. Arturs bija izteicies, ka viņa organizē viesības tikpat lietpratīgi, kā ģenerālis plāno manevrus. Emma aizvēra acis un ļāva, lai atslābums pārņem viņas locekļus un izzūd pa dienu uzkrātais sasprindzinājums.

Arturs Einslijs pa to laiku blakusistabā pārģērbās vakaram un veltīja katram sīkumam savā ārienē tikpat lielu uzmanību kā Emma viesību plāna izstrādā�anai. Viņ� atkāpās no grozāmā spoguļa un cie�i nopētīja tajā savu attēlu, būdams ar redzēto ļoti apmierināts.

Trīsdesmit divu gadu vecumā Arturs joprojām izturējās kā jaunie�u pulciņa neoficiāls līderis, un �vītīgais apģērbs, kā arī manierīgā elegance, kas reizēm robe�ojās ar sievi�ķību, �o iespaidu vēl pastiprināja. Viņ� aizpogāja krekla aproces un pabāza tās zem �aketes piedurknēm, tad pārliecinājās, vai arī visas no melna oniksa un briljantiem darinātās krekla pogas ir kārtīgi ciet. Pēc tam Arturs pasniedzās pēc matu sukas, kas stāvēja uz kumodes turpat līdzās, un ceturto reizi pieglauda savus blondos, mīkstos matus, lai katra cirta iegul tos tai paredzētajā vielā. Viņ� pārlaida manikirēlo pirkstu pārlabi koptajām, blondajām ūsām, tad nolika suku un izslējās visā garumā, tīksminādamies par spogulī redzamo izskatīgo vīrieti.

Diem�ēl Artura Einslija garīgā pasaule nebija tik dāsni apveltīta ar pievilcīgām īpa�ībām. Visu mū�u rūpējies tikai par savu ārējo skaistumu, viņ� nebija pielicis ne mazākās pulēs, lai uzkrātu iek�ējo bagātību. Rezultātā aiz skaistās �aulas slēpās pilnīgs tuk�ums. Kaut arī Arturu nevarēja nosaukt par muļķi un viņ� bija izglītojies vislabākajās skolās, glītais vīrietis bija tik ļoti aizņemts pats ar sevi un pēc dabas tik laisks, ka neviena nopietna doma neuzkavējās viņa galvā pārāk ilgi. Artura dzīves galvenais dzinulis bija izpriecu kāre un bērni�ķīgā tieksme nemitīgi gozēties citu cilvēku apbrīnas saulītē. Lai gan Arturam patika bagātības un panākumu ārējās izpausmes, viņ� nebija apveltīts ar spējām pats tos gūt, jo izjuta riebumu pret smagu darbu, nebija nedz �akls, nedz uzcītīgs un nespēja ilgsto�i koncentrēties, lai sasniegtu kādu mērķi.

j

Arturs beidzot aizgāja prom no spoguļa un ielūkojās ar briljantiem rotātajā platīna kabatas pulkstenī. Viņ� bija saposies kr ietni par agru, un nu viņam bija jāgudro, ko lai uzsāk līdz viesu atnāk�anai - līdz pulksten desmitiem bija vēl vesela stunda. Arturs izņēma no kumodes brendija pudeli un jau sāka liet dzērienu glāzē, bet tad saminstinājās, iedomājies par Emmas neapmierinātību.

Arturs Einslijs jau astoņpadsmit mēne�us meklēja mierinājumu pudelē - kop� tā brī�a, kad atklāja, ka gultā ar Emmu ir impotents. Viņ� uzskatīja, ka dzer impotences radīto pārdzīvojumu dēļ, bet īstenībā darīja to tādēļ, lai viņa nespējai būtu kāds attaisnojums. Bija daudz vieglāk neveiksmē vainot alkoholu nekā atzīt sava seksuālā nederīguma patiesos iemeslus, kas bija visai sare�ģīti. Kritiska pa�analīze Artura iedomīgajai dabai bija sve�a, un tā viņ� pats palika neziņā par savas impotences iemesliem. Īstenībā viņa nespējīguma pamatā bija slēpts homoseksuālisms, kā arī tas, ka salīdzinājumā ar sievu Arturs jutās kā pēdējā niecība.

Emma nebija darījusi neko tādu, kas būtu varējis nokaut Artura vīri�ķās potences. Pati viņas dabiskā būtība smagi iedragāja Einslija pa�cieņu. Viņ� meklēja sievietes, kuras cēla viņa pa�apziņu, galvenokārt tās bija pārdevējas, viesmīles un bārmenes, kas, Artura uzmanības aplaimotas, kusa viņa priek�ā.

Artura jūtas pret Emmu nemitīgi mainījās. Viņ� bie�i iekāroja sievu, tomēr pastāvīgās bailes no izgā�anās liedza viņam izpaust savas vēlmes. Arturam bija nepiecie�ams Emmas spēks un gudrība, bet vienlaikus �īs īpa�ības viņu no sievas atsve�ināja. Viņ� jūsmoja par Emmas sasniegumiem un tajā pa�ā laikā bija greizsirdīgs un skaudīgs, jo karjeras ziņā nespēja �ai sievietei līdzināties. Arturs Emmu gan nolēja, gan ienīda, un tie�i naida pamatā bija �ausmīgā apziņa par personisko bezspēcīgumu, kur� izpaudās kā aizturētas dusmas, kam paretam tika ļauta vaļa.

Emma Arturu valdzinājajau tolaik, kad viņa bija precējusies ar D�o Louteru. Atgriezies no frontes, Arturs nenogursto�i aplidoja jauno atraitni. Tad glu�i negaidīti Ziemassvētku viesībās pie Blckija O�Nīla viņ� pamanīja, ka viņa pulēs sak vainagoties ar panākumiem un Emmas ledainā izturē�anās pamazām atkūst. Nospriedis, ka nedrīkst laist garām izdevību, Arturs izrādīja sev neraksturīgu apņēmību un, vecāku atbalstīts, vairs neatkāpās no Emmas ne soli. Pēc vētrainas trīs mēne�u ilgas laksto�anās viņi 1920. gada pavasari apprecējās.

Arturs bija pārliecināts, ka arī Emma viņā ir neprātīgi iemīlējusies, jo viņ� bija pārāk iedomīgs, lai pieļautu pretējo. Patiesībā Emma bija ar Arturu apprecējusies nevis kvēlas mīlestības, bet pavisam cita iemesla dēļ. Pola Makgila klusē�ana un ilgsto�ā prombūtne bija atstājusi uz Emmu �ausmīgu iespaidu, viņas sāpju pilnais izmisums kļuva neizturams. Saasinātā vientulības sajūta lika Emmai pārvērtēt savu dzīvi. Veselais saprāts viņai sacīja, ka attiecībām ar Polu turpinājuma nebūs. Emma apzinājās, ka ilgoties pēc nesasniedzamā ir ne vien muļķīgi, bet arī kaitīgi - tas bija taisnākais ceļ� uz pa�iznīcinā�anos. Viņa mēģināja reizi par visām reizēm izmest Polu no galvas, nolēmusi, ka normālas dzīves atsāk�ana ir nepiecie�ama gan viņai pa�ai, gan bērniem. Emma bija pārliecināta, ka nekad un ne pret vienu vīrieti nespēs just tik visaptvero�u mīlestību kā pret Polu, tāpēc viņa meklēja nevis mīļāko, bet gan kompanjonu - vīrieti, ar kuru kopā varētu justies labi un viegli. Viņai bija ari jāatrod kāds, kur� bērniem spētu būt tēva vietā, turklāt atveidotu ģimenes galvu kalpotāju priek�ā. Vārdu sakot, Emma bija gatava uz kompromisu, nepiecie�amības spiesta, viņa bija ar mieru apmierināties ar mazumiņu. Emma uzskatīja, ka lielai mīlestībai ne vienmēr jā-būt par laimīgas laulības priek�noteikumu.

Sākumā Artura dedzīgie un klaji paustie nodomi Emmu bija uzjautrināju�i, bet pamazām viņai sāka likties, ka tie�i Arturs būtu pats piemērotākais risinājums viņas problēmām. Viņ� bija d�entlmenis un nāca no labas ģimenes. Viņam piemita �arms, un viņ� prata jebkurā situācijā pasniegt sevi ar eleganci. Arturs Emmu izklaidēja, bija uzmanīgs pret viņas vajadzībām un, pats galvenais, bija viņā ļoti iemīlējies. Turklāt Emmai patika viss skaistais, un �ajā ziņā Arturs pilnībā atbilda viņas estētiskajiem uzskatiem. Viņ� neizraisīja Emmā kvēlu kaislību, tomēr nebija ari viņai pretīgs. Emma nosprieda, ka laulības dzīves fizisko aspektu spēs viegli pieciest, jo citi savstarpējo attiecību faktori viņai �ajā gadījumā �ķita daudz būtiskāki. Emma zināja, ka Arturs ir vāj�, tomēr dīvainā kārtā viņa pievēra acis uz trūkumiem �ī vīrie�a raksturā. Emma tā rīkojās vairāku apsvērumu dēļ: Arturs viņu neapdraudēja; Emma zināja, ka Arturs nekad nejauksies viņas darījumos un nemēģinās mainīt viņas dzīves stilu; viņa intuitīvi nojauta, ka alla� gūs virsroku. Arturs turklāt ļoti labi sapratās ar Emmas bērniem un izturējās pret viņiem ar atzīstamu dabiskumu.

Emma gribēja izsvītrot Polu Makgilu no savas dzīves, uzsākot attiecības ar citu vīrieti. Viņa bija noskaņota ātri apprecēties un citu piemērotu kandidātu savā tuvumā nemanīja, vienīgi Arturu. Būdama pēc dabas uzņēmīga, Emma deva priek�roku aktīvai rīcībai, nevis ilgsto�ai gaidī�anai. Viņas brāļi un Blckijs mēģināja atturēt Emmu no, viņuprāt, pārsteidzīgā soļa, ta�u sastapās ar tik ledainu pretestību, ka viņiem neatlika nekas cits kā mulsi atkāpties, apzinoties, ka ir bezcerīgi uzmākties Emmai ar padomu, ja viņa savā stūrgalvīgajā prātā lēmumu jau ir pieņēmusi.

Pēc da�ām laulības dzīvē aizvadītām nedēļām Emma apjēdza, ka ir pieļāvusi bēdīgu kļudu, bet bija jau par vēlu. Medusmēne�a laikā Emma kļuva grūta. Viņa atklāja, ka Artura �arms ir āri�ķīgs un neīsts, bet viņa asprātīgā mēle var būt arī ne�ēlīga. Viņ� bija sīkumains, bet Artura seklums un iedomība krita Emmai uz nerviem. Viņam piemita tikpat negausīga seksuālā apetīte kā D�o Louteram, tomēr Arturs neizraisīja Emmā fizisku riebumu, jo bija vairāk izsmalcināts savos iekāres apmierinā�anas paņēmienos. Tomēr mīlē�anās ar Arturu drīz vien Emmu sāka apgrūtināt, jo viņa mīlēja un iekāroja tikai Polu.

Emma bija pietiekami godīga, lai atzītu, ka pieļāvusi kļūdu. Uztverdama nopietni savus laulātās draudzenes pienākumus, viņa tomēr centās tēlot kaislību, lai nerastos nevajadzīgi konflikti.

Sākumā viņu kopdzīve noritēja visā visumā mierīgi, galvenokārt Emmas prasmīgās liekuļo�anas dēļ. Arturs, neko nezinādams par viņas patiesajām izjūtām, bija eiforijā par savu necerēto veiksmi - viņ� bija ieguvis �o skaisto, gudro sievieti! Arturs gozējās Emmas presti�a spozmē un izbaudīja privilēģijas, kuras tam sagādāja viņas nauda. Pret Emmu Arturs bija uzmanīgs un padevīgs. Diem�ēl pēc tam, kad 1921 gadā piedzima dvīņi - Elizabete un Robiņ� -, viņ� kļuva pret Emmu nevērīgs un pavir�s, būdams pārliecināts, ka nu viņa laulību nekas neapdraud un Emmas pieķer�anās viņam ir nodro�ināta.

Pa sievas grūtniecības laiku Arturs nodevās mīlas piedzīvojumiem ar citām sievietēm, un ārpuslaulības attiecības viņu patīkami uzbudināja. No �ī kairino�ā paraduma viņ� vairs nespēja atbrīvoties. Kad staip Emmu un Arturu atjaunojās laulāto draugu tuvība, viņ� vairs nespēja sevi tā iekvēlināt, lai iestātos vēlamais rezultāts. Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem Arturs sāka nak�ņot savā istabā. Viņam par atvieglojumu, Emma vīram neuzdeva nekādus jautājumus par kopīgās laulības gultas atstā�anu. Arturs savā uzpūtībā to izskaidroja ar viņas lielo aizņemtību, darījumiem, nodarbo�anos ar bērniem un lielās mājas saimniecības vadī�anu, ka ari nevēlē�anos kļūt grūtai pārāk ātri pēc dvīņu piedzim�anas. Viņam nekad neienāca prātā, ka Emma varētu mīlēt citu vīrieti, un, mēne�iem ritot, Artura bezrūpība un pa�apmierinātība pieauga un nostiprinājās.

Kamēr Arturs apcerēja savu ārieni, Emma izkāpa no vannas un sparīgi noslaucījās dvielī. Viņa kādu brīdi palika stāvam paneļspoguļa priek�ā un aplūkoja ar atsve�inātu interesi savu ķermeni. Emmas pilnīgās krūtis bija augstas un stingras, gurni - patīkami noapaļoti, bet vēders - gluds. Viņai bija izdevies saglabāt savu labo augumu. Ņemot vērā, ka pēc mēne�a Emmai vajadzēja kļūt trīsdesmit �etrus gadus vecai, bija jāatzīst, ka viņa, �etru bērnu māte, izskatās pārsteidzo�i jaunavīga. Emmas figūrā nebija nekā no smagnējas matronas - par to viņa varēja pateikties savai darba pilnajai ikdienai un neparastajai nepatikai pret treknu ēdienu, kura Emmai acīmredzot bija izveidojusies viņas skarbajā bērnībā. Novērsusies no spoguļa, Emma uzvilka zīda rītatērpu un atgriezās guļamistabā.

Viņa apsēdās pie tualetes galdiņa, paņēma ar sudraba monogrammu rotāto matu suku un nolieca galvu uz sāniem. Emma priecājas, ka pirms nedēļas bija nolēmusi apgriezt matus pavisam īsus. Modernais griezums viņai piestāvēja un labi saderējās ar jaunajiem tērpiem, kuri bija iegādāti pie �aneles. Pēk�ņi atskanēja skaļ� klauvējiens pie durvīm, un Emma strauji pagriezās. Ienāca Arturs. Viņa raudzījās vīrā plati ieplestām acīm, pārsteigta par viņa negaidīto iera�anos. Emma a�i savilka cie�āk savu rītatērpu un apspieda aizkaitinājumu par to, ka tikusi iztraucēta. Pēdējā laikā viņai kļuva aizvien grūtāk saglabāt kaut vai tēlotu sirsnību pret vīru.

- Tu mani nobiedēji, Artur.

-Ej nu ej!

Emma pamanīja viņa rokā glāzi.

- Vai tu nesāc mazliet par agru, ko? - Emma sacīja, pūlēdamās noslēpt savu neapmierinātību.

- Dieva dēļ, nesāc nu atkal! - Arturs izsaucās.

Viņ� piegāja pie sofas un sparīgi apsēdās. Uzmetis sievai iznīcino�u skatienu, viņ� uzsita ar plaukstu pa dzelteno samtu.

- Tu reizēm esi tik apnicīgi sīkumaina, mana mīļā, īsta prieka sagandētāja.

Emma nopūtās - vīra noskaņojums viņai bija skaidrs.

- Mums paredzams gar� vakars, Artur. Es negribētu, lai tu...

- Piedzeros un apkaunoju tevi, manu �abulīt, - Arturs Emmu pārtrauca. - Emmu nemū�am nedrīkst sarūgtināt. Die�s pasargi, ja tas kādreiz notiktu! Kāda loma tad man �ovakar atvēlēta? Ko es drīkstu darīt? Kā pā�s nest karalienes tērpa malu?

Viņa balsī jautās patiess aizkaitinājums, bet Emma nolēma ignorēt vīra dzēlības. Viņa pagriezās pret tualetes galdiņu, paņēma kristāla pudelīti ar dārgām fran�u smar�ām un ar vieglām pirkstu kustībām ierīvēja da�us pilienus sev aiz ausīm. Negribēdama izprovocēt ķildu, Emma mainīja sarunas tematu.

- Saņēmu �odien jauku vēstuli no Kita, - viņa teica.

- Viņ� sūta tev sveicienus. Skolā viņam ļoti patīkot. Esmu ārkārtīgi apmierināta, ka izlēmu sūtīt viņu uz Regbiju. Tur Kits ir savā elementā.

- Jā, tā man bija laba ideja, vai ne? - Arturs pavīpsnāja.

- Man vispār ir diezgan daudz labu ideju, ja vien kāds tās gribētu uzklausīt. Bet tu izturies pret mani kā pret idiotu.

Pēc īsa klusuma brī�a Emma sacīja:

- Man jāpabeidz ģērbties. Vai tev pie manis bija kāda konkrēta vajadzība?

- Pie Jupitera, bija gan! - atbildēja Arturs. - Es gribēju ielūkoties viesu sarakstā. Jāatsvaidzina atmiņa.

- Tas ir uz mana rakstāmgalda.

Emma paņēma no tualetes galdiņa neparasti skaistus briljanta auskarus un sāka tos izklaidīgi iestiprināt ausis.

- �ovakar mums gaidāms bariņ� ievērojamu ļau�u, -piezīmēja Arturs.

Viņ� pārlasīja sarakstu, iegaumēdams daiļu un, iespējams, piekāpīgu dāmu vārdus. Piepe�i Arturam radās vēlē�anās tikt no Emmas guļamistabas prom. Viņ� nometa sarakstu uz galda un virzījās uz durvju pusi.

- Noie�u tagad lejā un paskatī�os, vai viss ir kārtībā.

Arturs palūkojās kabatas pulkstenī.

- Patlaban ir pusdesmit. Ie�u prom, lai tu vari mierīgi apģērbties.

- Paldies! Tie�i to es vēlos.

Emma noskatījās, kā Arturs aizsteidzas prom. Viņa domīgi nogrozīja galvu. Ja Arturs bija muļķis, viņas pa�as muļķību varēja nosaukt par grandiozu. �īs nejēdzīgās attiecības pastāvēja tikai Emmas vainas dēļ. Cik savādi - darījumos viņa nekad vienu un to pa�u kļūdu neatkārtoja divreiz, turpretim personiskā dzīve �ķita kā nebeidzama kļūdu virkne. Mīlēdama Dcividu Kalinski, viņa bija labprātīgi apprecējusies ar D�o... mīlēdama Polu Makgilu, burtiski uz galvas metusies laulībā ar Arturu. Tomēr apstākļi abos gadījumos bija da�ādi, Emma sacīja pati sev. Deividu Emmai aizliedza viņa mātes ortodoksālie uzskati. Pols pats bija Emmu pametis, jo viņa tam vairs nebija vajadzīga. Lai būtu kā būdams, likās, ka Emmai piemīt īpa�s talants izvēlēties sev par vīriem nc-pareizos vīrie�us. D/.o vismaz bija patīkams cilvēks, bet Arturs - galīga niecība. �Ātri apprecēsies, ilgi no�ēlosi,� Emma atcerējās brāļa brīdinājuma vārdus. Ak mana nolādētā stūrgalvība, viņa nomurmināja.

Emma apņēmīgi piecēlās. �ajā vakarā nebija īstais brīdis prātot par neveiksmīgo laulību. Viņa pārdomās to vēlāk. Rīt. Emma steig�us pabeidza ģērbties un aplūkoja sevi spogulī. Viņas vakartērps bija darināts no tirkīzkrāsas zīda un i/.�uts ar tūksto�iem sīku stikla pērlī�u bāli zilā un smaragda krāsā. Tiklīdz Emma kaut nedaudz sakustējās, tērps �ķita saviļņojamies kā jūra karstā vasaras dienā, kad ņirbo�ie vilnī�i ir te zili, te zaļi, te akvamarīna krāsā. Tērps izcēla Emmas graciozo augumu un viņas neparasto acu krāsu. Briljanta un pērļu rotas pie�ķīra viņas ārienei sevi�ķu eleganci. Ja ārējās izpausmes sniegtu patiesu liecību par cilvēka dzīvi, varētu domāt, ka Emmai pieder viss, ko vien var vēlēties, - skaists vīrs, jauki bērni, daiļ� izskats, bagātība un vara. Pasaule viņu apskau-da.

Pulkstenis uz kamīna dzegas nosita desmit reizes un izrāva Emmu no pārdomām. Viņa izgāja no guļamistabas un uz īsu brīdi palika stāvam vītņu kāpņu aug�galā. Tad, mazliet saņēmusi uz aug�u vienu tērpa malu, Emma kāpa lejā, lai sagaidītu pirmos viesus, kuri tikko bija ieradu�ies. Viņas lūpas, kā parasti, rotāja dzirksto�ais smaids, bet sirds bija sastingusi ledū.

Virssulainis, kur� atvēraFērlijholas durvis, bija pusmū�a vīrs, kuru viņi nepazina.

- Labdien! - sacīja Blckijs. - Mans vārds ir O�Nīls. Man norunāta tik�anās ar D�craldu Fērlija kungu.

- Skvairs jūs gaida, ser, - atbildēja virssulainis un atvēra durvis platāk. - Lūdzu, nāciet �eit!

Viņi sekoja virssulainim un, �ķērsoju�i lielo, drūmo priek�telpu, nokļuva bibliotēkā.

- Skvairs ieradīsies pēc mirkļa. Lūdzu, jūtieties ērti!

Palocījies virssulainis aizgāja.

Kad durvis aiz viņa bija aizvēru�ās, Blckijs teica:

- Mergatroids laikam aizgājis pensijā.

- Viņ� ir miris, - sacīja Emma. - Nomira pirms diviem gadiem.

- Un virēja? - vaicāja Blckijs, ar labpatiku atcerēdamies Elsiju Tērncri.

- Viņa vēl ir dzīva, bet �eit vairs nestrādā. Tērnera kun-dze ir pārāk veca. Viņa dzīvo ciemā.

Blckijs piegāja pie kamīna un sāka sildīties, uzgriezis liesmām muguru.

- Nu, kā tu jūties, atgrie�oties �ai namā p�c tik daudziem gadiem?

Emma uzmeta viņam a�u skatienu.

- Jāatzīstas, ka visai dīvaini.

Emmas vēsās, zaļās acis pārslīdēja pār telpu, un viņa pasmējās savus smieklus, kuros nebija prieka.

- Vai tu zini, cik daudzas reizes man vajadzēja slaucīt putekļus no �iem paneļiem, izdauzīt paklājus un spodrināt

mēbeles?

Viņa kā brīnīdamās papurināja galvu, un lūpas neapzināti sakniebās, pie�ķirot sejai drūmu izteiksmi.

- Tu dro�i vien pati to jau sen esi aizmirsusi, - teica Blekijs.

- Es nekad neko neaizmirstu, - Emma ledaini atbildēja.

Viņa lēnām apstaigāja bibliotēku, ar interesi aplūkodama mēbeles. Kādreiz Emmai �ī telpa bija �ķitusi ārkārtīgi iespaidīga, bet tagad salīdzinājumā ar pa�as bibliotēku viņas Raundhejas mājā te viss �ķita diezgan no�ēlojams un liecināja par pagrimumu. Aprīļa saule, kas ieplūda pa augstajiem logiem, nespēja izkliedēt nomāco�o gaisotni. Spilgtā gaisma vēl vairāk izcēla paklāju un mīksto mēbeļu nodilumu. Samta aizkari pie loga bija stipri izbalēju�i. Atzveltnes krēsla āda bija saplaisājusi. Emmai bija jāatzīst, ka vienīgais, kas spēj priecēt acis �ajā drūmajā, neglītajā telpā, ir da�as senlietas un ādas vākos iesietās grāmatas.

Viņa paraustīja plecus un piegāja pie loga, lai paskatītos ārā. Tālumā kā sērīga, melna līnija pret skaidrajām pavasara debesīm vīdēja tīrelis. Debesis todien bija Emmas mātes acu krāsā. Viņa sajuta pēk�ņas ilgas pēc tīreļa. Emmai gribējās doties pa pazīstamo taciņu cauri Kristītāja laukam, tad aug�ā uz Remzdenas klintīm un Laimes Virsotni - uz to vietu, kas viņas mātei bija bijusi vismīļākā. Tur, aug�a, gaiss bija vēss, dzidrs un ro�aini pelēkā migla smar�oja pēc lavandas. Diem�ēl todien �āds gājiens nebija iespējams. Pagātnes atmiņas pārņēma Emmu savā varā. Viņa aizvēra acis un dzirdēja cīruļu melodiskos treļļus, varēja gandrīz sajust, kā smar�o pēc lietus vir�i, kā �vīkst papardes gar viņas kailajām kājām un vēsa vēja pūsma glau�as pie sejas...

Joprojām stāvēdams pie kamīna, Blekijs vēroja Emmu, gremdēdamies pats savās atmiņās. Viņ� domāja par to dienu, kad bija pirmo reizi sastapis Emmu. Tas likās tik sen. Valdonīgajai, cienījamajai sievietei, kas stāvēja pie Fērlijholas bibliotēkas loga, nebija ne mazākās līdzības ar trūcīgo, novārgu�o, tīrelī sastapto meitēnu. Blekijs papurināja galvu, apbrīnodams Emmu un viņas paveikto. Trīsdesmit �etru gadu vecumā Emma Hārta-Einslija neap�aubāmi bija sava skaistuma piln-zieda. Viņas spilgtā, daiļa āriene nevienu neatstāja vienaldzīgu. Todien Emma bija tērpusies dārgā un modernā, sudrabaini pelēkā vilnas krepa kostīmā ar sabuļādas apdari, bet galvā viņai bija eleganta sabuļādas cepurīte. Uz pelēkās zīda blūzes atloka mirdzēja Blekija dāvātā smaragda bro�a, bet Emmas slaido kaklu rotāja ārkārtīgi skaista pērļu virtene. Zem moderni apcirptajiem matiem vīdēja brīni�ķīgi smaragda auskari. Emma neap�aubāmi izskatījās kā augstdzimusi dāma, un viņu apņēma pa�apziņas un nenoliedzamas varas aura.

Emma negaidīti pagriezās un acumirklī pamanīja Blc-kija pēto�o acu skatienu. Viņa bezrūpīgi iesmējās.

- Kāpēc tu manī tik cie�i raugies? Vai redzama manu apak�svārku maliņa?

Blekijs pasmīnēja.

- Nē, mana mīļā, es glu�i vienkār�i apbrīnoju tevi. Un ari daudz ko atminos.

- Jā, - Emma gausi atteica, un viņas seja atkal kļuva domīga. - �ī vieta modina mūsos visda�ādākās atmiņas, vai ne?

Viņa tikko jau�ami pasmaidīja, piegāja pie bibliotēkas stūri novietotā rakstāmgalda un uzlika uz tā savu ziemi�ķādas somiņu.

- Tā ir gan, - piekrita Blekijs.

Viņ� aizdedzināja cigareti, ievilka pāris dūmu un beidzot izkustējās no vietas.

- Nevarētu teikt, ka Fērlijs steidzas ar mums tikties. Ko viņ� ar �o vilcinā�anos grib pierādīt?

- Ak, kāda tam nozīme!

Emma paraustīja plecus.

- Lai būtu kā būdams, arī mēs nekur nesteidzamies.

Viņa apsēdās pie rakstāmgalda, kas reiz bija piederējis

Ēdamam Fērlijam, un atspiedās pret krēsla atzveltni. Smaidīdama Emma lēnām novilka pelēkos ziemi�ķādas cimdus. Viņa nopētīja savas rokas. Mazas un spēcīgas, tās noteikti nebija visskaistākās rokas pasaulē. Bet Emmas plaukstas bija baltas un gludas, nagi nolakoti maigi rozā tonī. Vismaz sasprēgāju�as un sarkanas tās vairs nebija, jo viņai vairs nevajadzēja berzt, mazgāt un spodrināt... Emma nebija vairs kalponītc, kurai uzkrauta smaga darba nasta �ajā drūmajā mājā.

Durvis atsprāga vaļā, un ienāca D�eralds Fērlijs - ļodzīgā gaitā, it kā ar pūlēm nesdams savu tuklo ķermeni. Emmu nepamanījis, viņ� ar izstieptu roku steidzās pie Blckija.

- Labdien, O�Nīla kungs!

D�eralds nopētīja Blckiju ar neslēptu interesi.

- Kad jūs paziņojāt par savu gaidāmo iera�anos, es tūlīt nodomāju, ka man jūsu vārds liekas pazīstams. Nu es jūs atceros. Jūs bijāt tas puisis, kur� �eit veica da�ādus remontdarbus, kad es vēl biju zēns.

- Jums taisnība, - sacīja Blckijs un, paspēris soli uz priek�u, paspieda D�eraldaroku.-Priecājosjūs atkal satikt, Fērlija kungs.

Blekijs nebija D�eraldu redzējis daudzus gadus, tāpēc bija pārsteigts par �ī vīrie�a nīlzirgam līdzīgo, izplūdu�o augumu, uzburbu�o seju ar izvirtuļa vaibstiem. D�eralda āriene bija tik atbaido�i pretīga, ka Blckijs aiz riebuma nodrebinājās.

- Man uz sejām ir laba atmiņa, - Fērlijs turpināja. - Vai varu piedāvāt jums iedzert, pirms ķeramies pie mūsu darījuma?

- Paldies, nē, - Blekijs pieklājīgi atteicās.

- Man gan nepiecie�ams kāds brendija malks. Pēc len�a cs alla� iztuk�oju kādu glāzīti.

D�eralds aizļumēja pie melnās riekstkoka bufetes un ielēja sev pamatīgu mēriņu brendija. Ar glāzi rokā pagriezies, viņ� beidzot ieraudzīja pie rakstāmgalda sēdo�o Emmu. Viņa cūkas a�teles iepletās un gaļīgajā ģīmī sastinga neticīga izteiksme.

- Pie velna, ko tad tu te dari? - D�eralds ierēcās.

- Esmu ieradusies kopā ar O�Nīla kungu, - Emma klusi atbildēja. Viņas sejā nebija nekādas izteiksmes.

- Tu gan proti visur iekārtoties kā mājās, vai ne? - D�c-ralds ārdījās, joprojām nekā nesaprazdams. - Kā tu uzdro�inies tik patvaļīgi apsēsties pie mana rakstāmgalda!

- Domāju, ka tas tagad ir mans rakstāmgalds, - Emma atbildēja vismaigākajā balsī un, acis nemirk�ķinādama, raudzījās D�eraldā.

- Tavs rakstāmgalds! Pie velna, ko tu tur muldi?

D�eralds aizslāja līdz telpas vidum un kareivīgi pagriezās pret Blckiju.

- Ko viņa ar to grib sacīt, O�Nīl? Paskaidrojiet man!

Es pārdevu Fērlijholu Dīrfīlda nekustamo īpa�umu firmai. Jūs pa telefonu man stādījāties priek�ā, ka esat �īs firmas pārstāvis un nodarbo�oties ar Fērlijholas atjauno�anu. Dieva dēļ, sakiet - kāpēc kopā ar jums manā mājā ir ienākusi �ī sieviete? Jums nebija nekādu tiesību viņu �eit ievest.

Nenogaidījis Blekija atbildi, viņ� smagnēji pagriezās pret Emmu.

- Arā! Arā! - D�eralds kliedza. - Ārā no �ejienes, vai dzirdi? Es necietī�u tavu klātbūtni savās privātajās sarunās.

Emma palika mierīgi sē�am, viņai ncnotricējapat skropstas. Emmas lūpas savilkās ļaunu vēsto�ā smaidā.

- Man nenāk ne prātā iet no �ejienes prom. Un man ir visas tiesības �eit atrasties, Fērlija kungs, - viņa sacīja ar vēsu nicinājumu. - Redzat, Dīrfīlda nekustamo īpa�umu firma - tā esmu es.

Pirmajā brīdī D�eralda atmiek�ķēju�ās alkoholiķa smadzenes nespēja aptvert, ko Emma teikusi. Viņ� turpināja blenzt uz Emmu ar neizpratnes pilnu skatienu, līdz beidzot

viņam it kā nokrita zvīņas no acīm.

> >

- T... t... tu esi Dīrfīlda firma... - D�eralds izstostīja.

- Tā es esmu gan, - Emma apstiprināja.

Viņa atvēra somiņu un izņēma no tās kādu papīra lapu. Pārlaidusi ātru skatienu tur rakstītajam, Emma atkal pavērās D�eraldā.

- Jā, �is rakstāmgalds ir minēts inventāra sarakstā - kā jau es domāju. Es nopirku to kopā ar da�ām citām mēbelēm. Un, tā kā jūs esat saņēmis no Dīrfīlda firmas �eku un iekasējis tur minēto summu, �is ir mans rakstāmgalds, un arī �ī māja neap�aubāmi ir mana. Esmu par to samaksājusi.

D�eralds sabruka atzveltnes krēslā. Ko viņa tur runāja? Viņa esot Fērlijholas īpa�niece? Emma Hārta, sīkā kalponīte, kas reiz bija pie viņiem strādājusi! Nemū�am! Pat domāt par to bija �ausmīgi. D�cralda acis, kā glābiņu meklēdamas, pievērsās Blekijam, kur� stāvēja, rokas kabatās sabāzis, un ar viegli uzjautrinātu smaidu mierīgi vēroja, kas noliek.

- Vai tā ir taisnība? - D�cralds nedro�i vaicāja. - Vai viņa runā patiesību?

- Jā, - īsi atbildēja Blekijs, ar pūlēm valdīdamies, lai nesāktu smieties.

- Kāpēc jūs mani nebrīdinājāt, ka viņa ieradīsies kopā ar jums? - apsūdzo�ā tonī noprasīja D�eralds.

- Nebiju pilnvarots to darīt, - sacīja Blekijs un izņēma no kabatas cigare�u etviju.

D�eralds drūmi blenza dzēriena glāzē, ko aizvien vēl turēja rokā, un viņa apstulbotajās smadzenēs �audījās ļaunas domas. Kungs Jēzu, ja viņ� būtu zinājis, ka �ī mazā slampa ir saistīta ar Dīrfīlda firmu, viņ� nemū�am nebūtu tiem pārdevis Fērlijholu! Viņam nekavējoties jāanulē �is dalījums. Jā, tā neap�aubāmi bija vienīgā izeja. Tad piepe�i D�eralds atcerējās, ko Emma pirms īsa brī�a bija sacījusi. Viņ� bija saņēmis naudu un jau paguvis to iztērēt. Tā visa bija atdota, lai nomaksātu da�us kār�u parādus. D�eralds bija iedzīts slazdā. Pacēlis drebo�o roku, viņ� vienā rāvienā iztuk�oja glāzi.

Emmas zaļās acis zem zeltainajiem uzacu lokiem nozib-snīja. Viņa saskatījās ar Blckiju, tad mierīgi piecēlās un, nesteidzīgi �ķērsojusi bibliotēku, apsēdās vecajā ādas atzveltnes krēslā. Graciozi sakrustojusi kājas, Emma stingri paraudzījās uz D�eralda pusi.

- Saskaņā ar pirk�anas un pārdo�anas līguma noteikumiem jums �obrīd jau vajadzēja māju atbrīvot, - viņa teica bezrūpīgā, skanīgā balsī. - Dodu jums vēl vienu nedēļu, lai jūs varētu to izdarīt.

D�eralds samirk�ķināja acis un tik sparīgi purināja galvu, ka abi viņa zodi notrīcēja kā receklis.

- Man ar to nepietiek, - viņ� īdēja. - Tev jādod man ilgāks laiks.

- Vienu nedēļu, - Emma atkārtoja.

Viņa mirkli klusēja, un viņas dzalksto�ās acis savilkās �aurākas.

-Turklāt es uzstāju, lai jūs nekavējoties izvāktu savas personiskās mantas no kabineta Fērlijas fabrikā. �odien. Līdz pulksten pieciem. Pretējā gadījumā tās tiks iesaiņotas kartona kārbās un novietotas fabrikas pagalmā, kur jūs tās varēsiet saņemt sev izdevīgā laikā. Atkārtoju - �odien līdz pieciem!

D�eralds izslējās krēslā kā sadzelts. Galīgi apstulbis viņ� raudzījās Emmā un nespēja izteikt ne vārda, tikai muļķīgi virināja muti. Bailes bija D�eraldu burtiski paralizēju�as, un viņ� tā arī palika sē�am ar atkāru�os �okli.

Emma turpināja ne�ēlīgi ledainā tonī:

- Ja nekļūdos, jūs ta�u pirms divām nedēļām pārdevāt arī fabriku, vai ne?

- Un kāda tev gar to daļa? - D�eralds, beidzot atguvis valodu, iebrēcās tā, ka siekalas �ķīda uz visām pusēm. - Pārdevu to firmai �Proktcrs un Prokters�, kas pieder manam draugam Elanam Prokteram.

- Es zinu, ka Proktera kungs joprojām ir saistīts ar �o firmu, bet tā viņam jau vairākus gadus vairs nepieder. �Prokters un Prokters� ir �Emeremas kompānijas� īpa�ums. Elans Prokters tur tikai strādā. Tā ka jūsu rīcībā eso�ās ziņas ir mazliet neprecīzas.

Viņa atlaidās pret krēsla atzveltni un vēroja D�eraldu.

- Elans Prokters par to man neko neteica, - D�eralds nomurmināja.

Viņa apdullu�ajā galvā ie�āvās vēl briesmīgāka doma.

- Kam pieder �Emeremas kompānija�? - viņ� steidzīgi apvaicājās.

- Man, - tikko jau�ami smaidīdama, atbildēja Emma.

D�eralda sejas izteiksme viņai sagādāja patiesu prieku.

Emma salika plaukstas kopā un noliecās uz priek�u.

- Tādējādi man tagad pieder visas jūsu fabrikas un vēl Fērlijhola piedevām.

- Tu! - paslējies kājās, iekliedzās D�eralds. - Tā biji tu!

Viņ� atkrita atpakaļ krēslā, jo kājās nostāvēt nespēja. D�eralds raustījām nevaldāmos drebuļos, un piepe�i viņam krūtīs tik asi iesāpējās, ka uz brīdi aizrāvās elpa. D�eralds piespieda rokas pie krūtīm, un drebuļi kļuva vēl stiprāki. Viņ� beidzot bija apjēdzis drausmīgo īstenību - viss, kas reiz bija piederējis D�eraldam Fērlijam, tagad bija Emmas Hartas īpa�ums. Viņas rokās bija nonācis vairākums Fērliju uzņēmumu un ģimenes māja - D�eralda Fērlija di�ciltīgo sen�u miteklis. Viņa bija sagrāvusi D�eralda dzīvi. Viņam bija paliku�as tikai da�as �The Yorkshire Morning Gazette � akcijas un ķie-ģeļceplis, kas deva smieklīgi niecīgus ienākumus. D�eralds paslēpa seju rokās.

Blekijs vienaldzīgi vēroja D�eraldu. Viņ� redzēja izmisu�u cilvēku, kura dzīve bija sagrauta, tomēr nejuta ne mazāko līdzjūtību. Blekijs pagriezās un uzmeta skatienu Emmai, kas sēdēja pilnīgi mierīgi - viņa valdīja gan pār sevi, gan pār situāciju. Pēk�ņi Blekijam aizrāvās elpa - viņ� ievēroja, ka Emmas seja ir sastingusi kā bronzas maska, bet viņas acīm piemīt nāvējo�a tērauda spīdums. Blekijam uzmetās zosāda. Viņam �ķita, ka varas, viltus un ne�ēlīguma gaisotne bibliotēkā ir glu�i vai taustāma, un tās avots neap�aubāmi bija Ern-ma. Blekijs norija kakla sakāpu�o kamolu un novērsās. Beidzot viņ� bija patiesi sapratis, ar kādu spēku ir apveltīta �ī sieviete.

D�eralds gausi pacēla galvu un naidīgi paskatījās uz Emmu.

- Tu, sasodītā, zemiskā kuce! - viņ� caur sakostiem zobiem no�nāca. - Visas manas nelaimes ir tavu roku darbs! Tu apzināti darīji visu, lai nozagtu man fabrikas. Tu esi mani izpostījusi!

Emma sardoniski iesmējās un pirmo reizi pilnībā atklāja savu neganto naidu pret D�craldu.

- Kā tev �ķiet - vai tas, ko es sacīju tajā dienā pirms trīspadsmit gadiem, kad tu mēģināji mani izvarot, bija tikai tuk�i draudi? Es to dienu nekad neesmu aizmirsusi, un tagad arī tu būsi spiests to atcerēties. �īs atmiņas vajās tevi visu mū�u, D�erald Fērlij.

Viņa pasmaidīja savādu, ledainu smaidu.

- Jā, es apzināti darīju visu, lai tevi iznīcinātu, kā biju to zvērējusi toreiz, kad tu iebruki manā mājā, bet jāatzīst, ka tu �ajā ziņā man biji centīgs sabiedrotais - tu padarīji manu nodomu viegli piepildāmu. Patiesību sakot, tu pats sevi iznīcināji. Es tikai mazliet palīdzēju tev to izdarīt.

�ķita, ka D�eralds no dusmām un pazemojuma ir zaudējis saprātu. Viņ� grīļīgi piecēlās, un galvā viņam bija tikai viena doma - sagrābt Emmas kaklu un �ņaugt, �ņaugt, līdz viņa būtu pagalam. Viņam Emmajānogalina. D�eralds virzījās uz Emmas pusi, un izvelbtās acis viņa sa�ķobītajā sejā gailēja ārprātīgā naidā. D�eralds pacēla roku, it kā gribēdams Emmai sist.

Blekijam izdevās ātri satvert sitienam pacelto roku un noliekt to uz leju. D�eralds nevarēja izveicībā un spēkā mēro-tics ar Blekiju. D�eralda augums gan bija milzīgs, tomēr lieko tauku dēļ tas bija nevarīgs un lempīgs. Blekijs piespieda abas D�eralda rokas viņam pie sāniem un atstūma viņu atpakaļ krēslā.

- Nemēģini to atkārtot, Fērlij! - Blekijs uzkliedza, un viņa seja no dusmām bija satumsusi. - Ja tu viņai kaut elpu uzpūtīsi, dabūsi pamatīgu kāvienu!

Savā muļķībā pietiekami nenovērtēdams Blekija brīdinājumu, D�cralds rausās kājās, neķītri lamādamies. Ar pūlēm izslējies, viņ� nosvīdis nikni blenza uz Emmu. Likās, viņ� atkal uzbruks Emmai, bet tad viņa nodoms negaidīti mainījās, un viņ� gāzās virsū Blekijam. Blekijs uz to bija sagatavojies -viņ� pakāpās sāņus un, atvēzējis labās rokas dūri, deva D�.e-raldam spēcīgu sitienu pa �okli. Ar pietvīku�ajā sejā sastingu�u pārsteiguma izteiksmi D�eralds apdullināts sabruka viņiem pie kājām, krītot paraudams sev līdzi nelielu sarkankoka galdiņu.

- Ak mans Dievs! - kājās celdamās, iesaucās Emma.

- Tas maitasgabals pats uzprasījās, - nomurmināja Blekijs un uzmeta viņai asu un vienlaikus mulsu skatienu. - Kāpēc tu man neteici, ka viņ� gribēja tevi izvarot, toreiz, kad tas notika? Es būtu viņu izkūlis kā pelavu maisu! Pataisījis to draņķi uz mū�u par kropli!

- Es zinu, ka tu tā būtu darījis, Blekij. Tie�i tāpēc es nekad tev par to nestāstīju, - Emma klusi atbildēja. - Mana dzīve tolaik tāpat jau bija pietiekami grūta, es negribēju liekas nepatik�anas nedz sev, nedz kādam citam.

Viņa nolika atpakaļ apgāzto galdiņu un blāvi pasmaidīja.

-Paldies par iejauk�anos! Viņ� nudien būtu meties man virsū. Ko mēs ar viņu tagad iesāksim? Nevaram ta�u atstāt te tā vienkār�i guļam.

Blekija acīs nozibsnīja jaunas uguntiņas.

- Es zinātu gan, ko ar viņu izdarīt, bet �ā mēsla dēļ jau nav vērts iet cietumā!

Uz valrieksta koka kumodes viņ� pamanīja krūzi ar ūdeni. To paņēmis, Blekijs bez kādām ceremonijām uzgāza krūzes saturu D�eraldam uz galvas.

-Tam vajadzētu līdzēt! - viņ� izsaucās un vēsi nopētīja guļo�o D�eraldu.

Pēc īsa brī�a D�cralds uztusnījās sēdus. Viņ� spļaudījās un slaucīja no sejas ūdeni. Blekijs uzrāva D�eraldu kājās.

- Nekādas roku vicinā�anas, skaidrs, Fērlij? Pretējā ga-dijumā es par sevi neatbildu, - Blekijs aizsmaku�ā balsī draudīgi piekodināja.

Viņ� diezgan parupji nosēdināja D�eraldu atpakaļ krēslā un noliecās pār viņu.

- Tagad atgriezīsimies pie mūsu darījumiem. Jums ir zināms, kāpēc esmu ieradies. Tā ka dro�i vien neiebildīsiet, ja mēs apstaigāsim arī pārējās telpas. Patiesību sakot, jums nav citas izvēles, vai ne?

D�eralds ignorēja Blckiju un, nikni �ņākdams, blenza uz Emmu.

- Es tev atrieb�os! - viņ� iebrēcās un draudēja Emmai ar dūri. - Nedomā, ka tiksi sveikā cauri, Emma!

- Jums viņa ir Einslija kundze, - Blekijs aizrādīja.

Emma piegāja pie rakstāmgalda, paņēma savus cimdus

un rokassomiņu un teica:

-Esiet tik laipns un atstājiet mūs! Jādomā, ka jums patlaban netrūkst darāmā, piemēram, jūs varētu savākt savas personiskās mantas no kabineta fabrikā.

D�eralds nedro�i piecēlās. Turēdamies pie krēsla atzveltnes, viņ� ļauni sacīja:

-Esmu tevi brīdinājis...

D�eraldam aizrāvās balss un acīs sariesās asaras.

- Es tevi...

- Jūs neko nevarat izdarīt, - Emma noteica un riebumā novērsās.

- Jūs dzirdējāt, ko kundze jums teica, - bargi sacīja Blckijs. - Labāk dariet, ko viņa jums liek, un pasteidzieties! Diez vai jums patiks redzēt, ka jūsu mantas ir izmestas fabrikas pagalmā.

Ar zemu nolaistiem pleciem D�cralds izklunkurēja no bibliotēkas. Viņ� aizcirta durvis, tā ka pie sienas piestiprinātie sve�turi nodzinkstēja. Emma necieta varmācību un jutās atvieglota, ka starpgadījums ir beidzies. Paskatījusies uz Ble-kiju, viņa teica:

- Ar to muļķi mēs nu būtu galā. Vai neapstaigāsim tagad māju?

- Kāpēc gan ne? Tādēļ jau esam �eit ieradu�ies, vai ne?

- Jā, tas ir viens no mūsu iera�anās iemesliem, - atbildēja Emma.

Blckijs viņā domīgi paskatījās un nodomāja, ka par �o saldo atriebības mirkli Emma ir dārgi samaksājusi. Viņ� �aubījās; vai tas ir bijis tā vērts. Būdams māņticīgs ķelts, Blekijs juta, ka viņam pārskrien savādas trīsas. Vēlme atriebties nebija nekas nedabisks, tomēr atriebība sagandēja dvēseli un bie�i vien vērsās pret pa�u atriebēju. Vai nebija saprātīgāk atstāt ļaundarus to likteņa varā un ļaut, lai Dievs Tas Kungs pats sprie� taisno tiesu? Un viņ� tikko dzirdami nomurmināja:

- �Man pieder atrieb�ana, es atmaksā�u, saka Tas Kungs.�*

�Pāvila vēstulē romie�iem, 12. nod., 19. pants.

Emma pārsteigta uzmeta Blckijam skatienu, un tad viņa iesmējās.

- Nebiedē mani ar Bībeli, Blekij! - Emma ironiski atcirta. - Tu ta�u zini, ka es Dievam neticu. Turklāt pat tad, ja es ticētu, vienalga, gribētu visu nokārtot pati. Saproti, Blekij, man nav laika gaidīt uz To Kungu.

- Un tu gribēji gūt apmierinājumu, redzot D�eralda Fērlija seju tajā brīdī, kad viņ� uzzinās, ka tu visus �os gadus esi bijusi viņa ļaunais gars, - secināja Blekijs.

- Vai tu mani nosodi? - uzraukusi vienu uzaci, vaicāja Emma.

- Laikam gan ne, - atzinās Blekijs un labu brīdi vēroja Emmu. - Saki man, Emma, - kā tu tagad jūties, kad tavs mērķis ir sasniegts?

- Brīni�ķīgi! Un kāpēc lai es tā nejustos? Esmu gaidījusi divdesmit gadus, lai gūtu virsroku pār Fērlijiem. Divdesmit gadus, Blekij! Un ļauj man tev pateikt vēl kaut ko. Atriebība ir salda. Ļoti salda, nudien.

Blekijs neko neatbildēja. Viņ� aplika roku Emmai ap pleciem un ielūkojās viņai sejā. Blckijam par atvieglojumu, stingā maska no Emmas sejas bija nozudusi, arī smaragdzaļajām acīm vairs nepiemita tērauda mirdzums. Viņa atkal mīļi smaidīja. Piepe�i Blekijam ienāca prātā kāda doma.

- Un kā būs ar Edvinu Fērliju? Vai viņam tev ir kaut kas īpa�s padomā? - viņ� ziņkāri jautāja.

- Pagaidi un pats redzēsi, - Emma noslēpumaini atteica. - Arī tas, ko piedzīvojis viņa brālis, būs Edvinam diezgan liels trieciens. Neglītais skandāls viņu apkaunos - visa Jork-�īras darījumu pasaule ta�u zina, ka D�eralds praktiski ir bankrotējis. Turklāt saskaņā ar tēva testamentu Edvinam pienācās zināmi procenti no fabriku nestās peļņas, tā ka arī viņa ic-nākumi jūtami samazināsies. Stabilais materiālais nodro�ināt jums būs izgaisis kā dūmi vējā.

Emma pabeidza savu sakāmo triumfējo�ā toni un ar nevērīgu rokas mājienu.

- Vai ir kaut kas tāds, ko tu par viņiem nezinātu? -Blekijs klusi vaicāja.

- Domāju, ka nav.

Blekijs papurināja galvu.

- Tu esi pārsteidzo�a sieviete, Emma.

- Vai ne? - Emma smējās. - Es reizēm pārsteidzu pati sevi. Labi, ķersimies pie darba un dosimies di�ajā ekskursijā pa Fērlijholu.

Viņi izgāja priek�telpā un lēnām devās aug�ā pa platajām kāpnēm, pār kurām no centrālā kāpņu laukuma augstajiem sprai�ļu logiem plūda spilgta gaisma. Viņi izstaigāja bezgalgaros, krēslainos gaiteņus, kas tikko jau�ami smar�oja pēc grīdas vaska, gāzes un putekļiem, un tās īpatnējās pelējuma dvakas, kura sūcās no sienām. Griestu balsti krak�ķēja, karnīzēs gaudoja vēj�, un Emmai �ķita, ka senatnīgā ēka smagi elpo. Viņi ielūkojās da�ādās telpās, kurās mēbeles bija pārklātas ar sērīgu putekļu kārtu, un tad devās uz priek�u pa gaiteni, kurā atradās guļamistabas.

Pie Zilās istabas durvīm Emma apstājās un atskatījās uz Blckiju, kas viņai sekoja.

- Aiz �īm durvīm atradās Adeles Fērlijas istabas, - Emma paskaidroja.

Roku uz durvju tverekļa uzlikusi, viņa mirkli vilcinājās, tad saņēmās un ātri atrāva durvis vaļā. Putekļu vēipetes pacēlās no paklājiem un uzvirmoja saules staros - viņi bija iztraucēju�i �īs acīm redzami sen nelietotās istabas mieru. Tā izskatījās vēl vairāk nolaista nekā bibliotēka. Lai gan Emmai pirms divdesmit gadiem Zilā istaba nebija patikusi, viņa toreiz tomēr bija apbrīnojusi senlietas un mēbeles. Tagad Emma raudzījās uz Adeles Fērlijas dzīvojamo istabu ar lietpratējas acīm un nicīgi saviebās. �eit nabaga Adele bija aizvadījusi savu mū�u, iegrimusi iek�ējā pasaulē, atrāvusies no ģimenes, bēgdama no īstenības, iztuk�ojot pudeli pēc pudeles. Emmai ļoti ātri bija kļuvis skaidrs, ka Adele ir alkoholiķe. Bet vai viņa bija arī vājprātīga? Emma atvairīja satrauco�o domu par iedzimto ārprātu, kas varēja tikt pārmantots no paaudzes paaudzē. Viņa iegāja guļamistabā un apstājās pie platās laulības gultas, kas bija pārsegta ar izbalēju�u, zaļu zīdu. Te valdīja visaptvero�s klusums, un Emma iztēlē saklausīja Adc-les skanīgos smieklus un viņas peņuāra �aukstē�anu, sajuta gaisā jasmīnu smar�u. Emma ātri samirk�ķināja acis, un viņai uz rokām uzmetās zosāda. Pasmējusies par sevi, Emma apcirtās un steig�us atgriezās dzīvojamā istabā.

Blckijs sekoja viņai pa pēdām, un viņa profesionāla skatienam nekas nepaslīdēja garām.

- �īs ir skaistas istabas, Emma, - viņ�, apkārt lūkodamies, sacīja. - Jauks apgaismojums un labas proporcijas. No tām patiesi var kaut ko izveidot. Protams, tev nāksies tikt vaļā no tām graba�ām, kuras Adele Fērlija te savilkusi.

- Jā, to es darī�u, - Emma atbildēja.

Viņa klusībā nodomāja, ka tas ir traģiski ne�ēlīgs vērtējums un bēdīgs gals tās sievietes piemiņai, kura ta�u bijabijusi tik skaista.

Emma pavir�i, tomēr ar zināmu ziņkāri, aplūkoja pārējās guļamistabas. Viņa pakavējās pie tualetes galdiņa Pelēkajā istabā, kur reiz bija dzīvojusi Olīvija Veinraita-Fērlija. Emmai pret savu gribu ar atzinīgu sirsnību bija jādomā par �o sievieti. Olīvija bija laipna, viņa bija atvieglojusi Emmas

/

smago darba nastu �ajā briesmīgajā mājā. Viņai ienāca prātā, ka neapzinātās simpātijas pret Olīviju izskaidrojamas ar viņas ārējo līdzību Emmas mātei. Varbūt. Emmas seja atmaiga, viņa pagriezās un izgāja no Pelēkās istabas. Bet Emmas sejas izteiksme atkal radikāli mainījās, kad viņa vēra vaļā Saimnieka istabas durvis. Emmas skatiens bija skarbs, kad viņa aplūkoja askētisko istabas iekārtojumu, atminēdamās Ēdamu Fērliju. Un vienlaikus Emmai bija jāatccras viss, ko viņa bija piedzīvojusi Fērlijholā, un Emma nejuta ne mazāko no�ēlu par to, ko bija izdarījusi. Viņas atriebība bija ilgi nēsāta zem sirds, bet bija vērts piedzīvot mirkli, kad tā beidzot varēja atklāti izpausties.

Pēc piecpadsmit minūtēm Emma un Blckijs jau devās lejā pa galvenajām kāpnēm, lai ātri izstaigātu apak�stāva viesistabas. Blekijs visu laiku aizrautīgi runāja par iespējamiem pārbūves un atjauno�anas darbiem un kala plānus Fērlijholas pārveido�anai par elegantu, Emmai piemērotu mitekli. Viņa klausījās, māja ar galvu, bet daudz nerunāja. Vienbrid, kad viņi aplūkoja kārtējo viesistabu, Emma pēk�ņi pieskārās Blckija plecam un vaicāja:

- Kāpēc, būdama bērns, es no �īs mājas tik ļoti baidījos?

Blekijs mīļi paspieda viņas roku.

- Ne jau no �īs mājas tu baidījies, Emma. Tevi biedēja cilvēki, kuri te dzīvoja.

- Laikam tev taisnība, - viņa klusi atbildēja. - Un tagad �ie cilvēki pārvērtu�ies par spokainiem atmiņu tēliem.

- Jā, mana mīļā. Un māja ir tikai māja. Es jau toreiz tev sacīju, ka tā nespēj tev nodarīt ļaunu.

-Es atceros, Blekij.

Emma saņēma viņa roku.

9 9

- Iziesim ārā un apskatīsim mājas apkārtni. Te, iek�ā, ir drēgns un diezgan nomāco�s.

Spo�ajā saules gaismā Emma samiedza acis.

- Ārā nudien ir siltāks, - viņa piezīmēja.

Galvu atliekusi, Emma nopētīja veco, pelēko celtni. Iedama pa akmens plāksnēm klāto terasi, viņa pūlējās izprast savas izjūtas, laiku pa laikam uzmezdama skatienu mājai. �ī biedējo�i drūmā ēka �ķita kaut kas mū�īgs un nenovēr�ams, tā slējās pret debesīm kā bagātības un privilēģiju cietoksnis, kā piemineklis sen pagāju�o dienu sabiedrībai, ne�ēlīgajai �ķiru sistēmai, kuru Emma nicināja, un viņai bija jāatzīst, ka Fērlijhola viņu stipri aizvaino.

Ar galvas mājienu norādīdama uz namu, Emma nomurmināja:

- Mans tēvs to mēdza saukt par �Fērlija neprātu�.

- Un tāds tas patie�ām ir.

- Plēs to nost! - ar vēsu apņēmību sacīja Emma.

- Plēst to nost! - atsaucās Blekijs, neticīgi viņā lūkodamies. - Ko tu ar to gribi teikt?

- Tie�i to, ko tu dzirdēji. Gribu, lai tu �o namu noplēs -ķieģeli pa ķieģelim. Lai paliek tuk�a vieta.

- Bet es domāju, ka tu gribēsi te dzīvot, - iebilda pārsteigtais Blekijs.

- Patiesību sakot, es to tā īsti laikam nemaz negribēju. Tu reiz nosauci �o māju par atbaido�u, un tas ir taisnīgs Fērlij-holas novērtējums. Atbaido�ām parādībām �ajā pasaulē nav vietas. Es gribu, lai tā top noslaucīta no zemes virsas, it kā �īs mājas te nemaz nebūtu bijis.

- Un mēbeles?

- Pārdod tās vai vienkār�i atdod prom! Dari, kā vēlies! Es zinu, ka negribu neko no tā visa paturēt. Tu vari kaut ko izvēlēties sev, Blckij.

Viņa pasmaidīja.

- Piemēram, Ēdama Fērlija rakstāmgaldu. Tas ir diezgan vērtīgs.

- Paldies, Emma! Es par to padomā�u.

Blekijs paberzēja zodu.

- Vai tu esi pārliecināta, ka nemainīsi savu lēmumu? Tu ta�u samaksāji par �o māju lielu naudu.

- Esmu pilnīgi pārliecināta.

Emma apcirtās un viegliem soļiem noskr ēja lejā pa terases kāpnēm. Pie ieejas ro�u dārzā viņa apstājās. Iztēlē Emma redzēja sevi kā jaunu un izmisu�u meiteni un atcerējās to dienu, kad bija pateikusi Edvinam, ka gaida bērnu. Tas, ka viņ� Emmu atraidīja, bija iespiedies viņai atmiņā tik skaidri, it kā būtu noticis vakar.

- Un iznīcini �o dārzu! - Emma ledaini sacīja. - Arī �eit jāpalick tuk�ai vietai. Es negribu atstāt te augam nevienu rozes pumpuru, nevienu vienīgu lapiņu.

Ciema iedzīvotāji no pārsteiguma zaudēja valodu, kad dabūja zināt, ka Emma Hārta, Di�vīra D�ona meita, tagad ir Fērlijholas un fabrikas īpa�niece. Lai gan ciema ļaudis joprojām turēja cieņā tradīcijas, daudzējādā ziņā pat bija aizspriedumaini un uzskatīja, ka kastu sistēma ir nesatricināma un strādniekiem jāzina sava vieta, tomēr �is negaidītais likteņa pagrieziens tika uzņemts ar tādu kā mulsu uzjautrinājumu. Viņi apbrīnoja Emmas uzdro�inā�anos noliegt iesīkstēju�os likumus un sagraut gadsimtu gaitā iedibināju�os kārtību.

Nākamajā rītā ciema sievietes stāvēja uz saviem lieveņiem vai bija pārlieku�ās pār dārzu �ogiem un, rokas sānos iespraudu�as, galvu purinādamas, skaļi stāstīja cita citai, kā veicies meitenei no viņu vidus. Bet vakarā �Baltajā zirgā� sapulcējās ciema vīri, kuru vairākums strādāja vilnas fabrikā, un sprieda par fabrikas nākotni, neslēpdami prieku, ka Fērlij u kundzībai pienācis gals. Ēdams Fērlijs nebija viņiem īpa�i paticis, jo nebija no tā pa�a kaula kā viņa skarbi atklātais, bcl sirsnīgais tēvs. Viņ� ziemeļnieku gaumei bija pārāk �jocīgs�, tomēr strādnieki Ēdamu cienīja, jo atzina viņa taisnīgumu. Turpretim D�craldu, kas bija tirāns un muļķis, ļaudis ienīda, un neviens viņa kri�anai līdzi nejuta. Cieminieki ar nepacietību gaidīja jauno darba devēju un Fērlijholas kundzēni.

Aizritēja diena pēc dienas, bet Emma uz ciemu nebrauca. Viņa gaidīja, kad D�eralds Fērlijs būs aizvācies no Fērlijholas. Divas dienas pēc tam, kad viņ� beidzot to bija izdarījis, Emmas sudrabaini pelēkais rolsroiss iegriezās fabrikas pagalmā, un viņa iegāja fabrikā, lai tiktos ar strādniekiem. Pārvaldnieks D�o�s Vilsons, Ēdama uzticamā darbu vadītāja Ernesta Vilsona dēls, sapulcināja strādniekus un strādnieces austuvē. Emma bija tērpusies jūraszilā kleitā, cie�i pieguļo�ā tādas pa�as krāsas cepurītē un rotājusies ar pērlēm. Viņa sirsnīgi sasveicinājās ar da�iem vīriem, kurus atcerējās no bērnības laikiem, un tad uzrunāja klāteso�os. Emmas vārdi bija ļoti tie�i.

- Jus noteikti labi zināt, ka pēdējo astoņpadsmit mēne�u laikā tekstilrūpniecība piedzīvo kritumu - vilnas cenas noslīdēju�as neparasti zemu, un tām, dabiski, sekoju�as arī audumu cenas. Iepriek�ējā fabrikas īpa�nieka neprasmīgās rīcības dēļ fabrika tik tikko velk dzīvību, un es zinu, ka da�u pēdējo mēne�u laikā daudzi strādnieki tiku�i atlaisti.

Viņa ieturēja pauzi un nokrek�ķinājās.

- Baidos, ka arī es �os atlaistos vīrus atpakaļ darbā pieņemt nevarē�u.

Emma pacēla roku, jo austuvi pār�alca nopūtas un sarūgtinātu balsu murdoņa.

- Tomēr esmu nolēmusi maksāt nelielu pabalstu tiem strādniekiem, kas tiku�i atlaisti un nav varēju�i atrast darbu tuvējās pilsētās. Es gribētu jums tūlīt arī pateikt, ka pretēji baumām netaisos slēgt fabriku un �is mans lēmums ir galīgs. Diem�ēl pa�reizējos ekonomiskajos apstākļos man jāsa�aurina fabrikas darbība un taupības nolūkos jāsamazina strādnieku skaits, tāpēc visiem vīriem, kuri jau ir pensijas vecumā vai tuvu tam, būs nekavējoties jāiet pensijā, saņemot mazliet lielāku pensiju, nekā tas bijis līdz �im. Gados jaunākiem vīrie�iem, īpa�i neprecētajiem, tiks piedāvāts darbs citos manos uzņēmumos, ja viņi būs ar mieru aizbraukt no Fērlijas un atrast sev jaunu mājvietu Līdsāun Bredfordā. Tie, kuri nevēlēsies pieņemt �o piedāvājumu, var palikt tepat, tomēr es ceru, ka da�i nojums nopietni pārdomās pārcel�anās iespēju. Tas ļautu man nesāpīgi samazināt darbaspēku �eit, Fcrlijā, un padarīt fabrikas darbību ekonomiski izdevīgu. Kā jau esmu teikusi D�o�am, kvalitatīvākos audumus, kas �eit tiks sara�oti, esmu nodomājusi pārdot trim Kalinsku �ū�anas fabrikām Līdsā, tomēr ar viņu pasūtījumiem vien nepietiks, lai fabrika varētu strādāt ar pilnu jaudu. Bet arī �o problēmu ir iespējams atrisināt. Mēs nekavējoties uzsāksim zemākas kvalitātes audumu ra�o�anu, un tos par atbilsto�i zemākām cenām varēs pārdot ārzemēs, un es ceru, ka pieprasījums pēc tiem būs apmierino�s.

Emma sazvērnieciski pasmaidīja.

- Domāju, ka mēs izkļūsim no pa�reizējās krīzes un, apvienojot manu uzņēmību un jūsu vēlē�anos sastrādāt, panāksim, lai fabrikas darbība īsā laikā atkal sāktu atmaksāties. Ļaujiet man vēlreiz atkārtot-es fabriku neslēg�u, tā ka jums nav jāraizējas par savām darba vietām. Es negribu atstāt �o ciemu bada maizē.

Sekoja dārdo�i aplausi un izsaucieni. Savas audekla cepures saujā saņēmu�i, vīri cits pēc cita nāca paspiest Emmai roku, pateikties un apsveikt viņu ar atgrie�anos Fērlijā.

I

- Es pazinu tavu tēti, mīļa, - sacīja kāds strādnieks.

Un otrs piemetināja:

- Pie velna, Di�vīrs būtu varējis ar tevi lepoties, meitēn.

Pēc apspriedes ar D�o�u Vilsonu Emma iekāpa rolsroisā

un lika, lai �oferis ved viņu uz Fērlijholu. Tur jau darbojas Blckija O�Nīla vīri - ņēma ārā logus, ārdīja skursteņus, rāva nost �īfera plāksnes. Emma pasmaidīja un atgriezās Līdsā.

Sākumā ciema ļaudis uzskatīja, ka Hola tiek atjaunota, un bija par to priecīgi satraukti, gaidīdami, ka visā drīzumā varēs apsveikt Emmu Hārtu kā �ī nama saimnieci. Bet pēc da�ām nedēļām viņi atklāja, ka māja tiek pakāpeniski plēsta nost. Cieminieki bija satriekti un apmulsu�i.

Maija vidū Emma otrreiz atbrauca uz Fērlijholu. Viņa gāja pa joprojām neskarto terasi un vērtējo�i pētīja pla�o, tuk�o laukumu tajā vietā, kur kādreiz bija atradusies māja un staļļi. No ēkas vairs nebija palicis ne ķieģelis, arī ro�u dārzs bija nozudis. Emmu pārņēma milzīgs atvieglojums un sajūta, ka viņa ir brīva-Fērlijhola, māja, kurā Emma bija piedzīvojusi tik daudz pazemojumu un sirdssāpes, vairs nepastāvēja. Tā vairs nenodarīs viņai pāri un nemodinās sāpīgas atmiņas. Emma bija atbrīvojusies no savas bērnības ļaunajiem gariem. Viņai beidzot bija izdevies atbrīvoties no Fērlijiem.

Pēc īsa brī�a Emmai pievienojās Blekijs un aplika roku viņai ap pleciem.

- Esmu burtiski ievērojis tavus norādījumus un iznīcinājis �o monstru,mavoumeen. Bet mani, glu�i tāpat kā ciema ļaudis, moka ziņkāre, Emma. Saki man, mīļā, - ko tu esi nodomājusi darīt ar �o zemesgabalu?

Emma ielūkojās Blekijam sejā un pasmaidīja.

- Lik�u �eit ierīkot parku. Skaistu parku Fērlijas ciema iedzīvotājiem, un es to nosauk�u savas mātes vārdā.

Nedēļu vēlāk, kādā jaukā maija novakarē, Emma izkāpa Londonā no taksometra pie viesnīcas �Savoja� un cauri uzgaidāmajai telpai steidzās uz Amerikāņu bāru. Viņa pirmā ieraudzīja Frenku, kur�, māsu gaidīdams, sēdēja pie galdiņa ar seju pret uzgaidāmo telpu un, domās nogrimis, skalināja glāzē dzērienu.

- Do�u peniju, ja pateiksi, ko patlaban domā, - Emma sacīja, apstādamās pie brāļa galdiņa.

Satrūcies Frenks a�i pacēla galvu, un viņa acis iemirdzējās.

- Tu jau esi klāt!

Viņ� piecēlās un palīdzēja māsai apsēsties.

- Un cik skaista tu �odien izskaties, mīlā Emma!

- Paldies, dārgais!

Viņa nogludināja maigi zaļā zīda tērpa svār ku daļu un novilka baltos glazē cimdus.

- �odien nu gan ir tveicīgs, vai ne? Es dzer�u d�ina fī-zu, tas mani atsvaidzinās. Lūdzu, pasūti, Frcnk! Arī darbadiena veikalā bija diezgan drud�aina.

Pasūtījis dzeramo, Frenks aizsmēķēja cigareti.

- Man �ēl, ka tev nācās veikt visu �o garo ceļu līdz Strcn-dai, bet no �ejienes nav pārāk tālu līdz Flītstrītai, un man pēc neilga laika jābūt atpakaļ redakcijā.

- Man nebija nekas pretim atbraukt �urp, jo �is bārs man vienmēr ir paticis. Kāpēc tu gribēji mani satikt? Runājot pa telefonu, man izklausījās, ka tev ir kāda steidzama vajadzība. Patiesību sakot, tu mani mazliet uztrauci.

- Piedod, Emma! Īstenībā nekā pārāk steidzama nav, bet es gribēju ar tevi aprunāties.

- Par ko?

- Par Arturu Einsliju.

Emma savilka uz aug�u skaisti veidotās uzacis.

- Par Arturu. Ak kungs, kāpēc tad tu gribi runāt par

viņu?

>

- Mēs ar Vinstonu esam sāku�i par tevi raizēties. Tu esi iestigusi bezcerīgā laulībā, un tas mūs abus uztrauc. Mūsuprāt, tev vajadzētu no Artura �ķirties. Apsolīju Vinstonam, ka es bū�u tas, kur� ar tevi par �o lietu runās.

- �ķirties!

Emma bezrūpīgi pasmējās.

- Kāpēc lai es to darītu? Arturs mani netraucē.

- Viņ� tev neder, Emma, un tu to zini. Arturs �ūpo, un tad vēl tie viņa piedzīvojumi...

Frenks saminstinājās un ievilka dūmus.

-... ar citām sievietēm, - Emma pabeidza brāļa vietā.

Viņa izskatījās uzjautrināta.

- Es saprotu - pastāv uzskats, ka sieva to uzzina pēdējā. Man tomēr jāatzīstas, ka es jau sen zinu par Artura izdarībām. Tev nav jāsaudzē manas jūtas.

- Un tevi tas neapbēdina? - vaicāja Frenks.

-Mani nepavisam neinteresē nedz Arturs Einslijs, nedz viņa dzīvesveids. Patiesību sakot, man pret �o vīrieti nav nekādu jūtu.

- Tad kāpēc tu no viņa ne�ķiries, Emma?

- Es to nedaru galvenokārt bērnu dēļ.

- Pupu mizas! Tu viņus vienkār�i izmanto sev par attaisnojumu. Edvinaun Kits ir projām skolā, viņi nebūt nepārdzīvotu...

- Es domāju par dvīņiem, Frenk. Viņi ir Artura bērni, un viņiem ir nepiecie�ams tēvs.

- Vai Arturs ir labs tēvs? --Frenks nievīgi jautāja.

Emma pacēla dzēriena glāzi, kuru viesmīlis tikko bija

nolicis viņai priek�ā uz galdiņa.

- Uz tavu veselību!

- Uz tavu veselību! Es gaidu atbildi.

- Viņam ir sava vieta bērnu dzīvē. Viņ� bērnus loti mīl un itin labi ar tiem saprotas.

- Kad ir skaidrā, - Frenks dzēlīgi piebilda.

Emma nopūtās.

-Tavos vārdos, protams, ir patiesības grauds, bet zini, Frenk, es nudien nevēlos �ķirties no Artura, kaut arī man būtu iemesls to darīt. Vismaz patlaban ne. Tu zini, cik ļoti es necie�u nevajadzīgus apvērsumus ģimenes dzīvē, un es patie�ām domāju, ka tagad nav īstais brīdis. Es apsvēr�u �o iespēju, kad bērni būs vecāki.

Emma pabeidza pavisam klusā balsī un izskatījās skumja. Tad viņa izslējās un turpināja enerģiskākā tonī:

- Ar pa�reizējo situāciju esmu glu�i apmierināta. Arturs neiejaucas nedz manā dzīvē, nedz darījumos, un tu ta�u zini, cik ļoti man tas patīk.

- Mīļā Emma, tu nevari ņemt gultā līdzi savu uzņēmumu virsgrāmatas. Tās nesasildīs tevi aukstās naktīs, nelolos un nemīlēs tevi tā, kā tevi vajadzētu lolot un mīlēt.

Emma smējās.

- Kāpēc jūs, vīrie�i, vienmēr domājat par seksu?

-Es teicu �lolot� un �mīlēt�. Tu esi jauna sieviete. Tev

jābūt normālām attiecībām ar sev atbilsto�u vīrieti. Mans Dievs, tev ta�u jājūtas sasodīti vientuļai!

Emmas seja apmācās un acis uz īsu brīdi kļuva sērīgas. Viņa gausi papurināja galvu.

-Man nav laika būt vientuļai. Tu ļoti labi zini, ka mana dzīve patlaban ir ļoti aizņemta, es nemitīgi braukāju no Londonas uz Līdsu un atpakaļ. Un jautājumā par laulības �ķir�anu es stingri palik�u pie sava, Frenk. Labāk netērēsim laiku liekām sarunām par Arturu. Pastāsti man labāk par māju, kuru uzgāji Hempstidā! Vai Natalī tā patīk?

Frenks novaidējās, saprazdams, ka mēģinājums atgriezties pie iepriek�ējā sarunas temata būtu veltīgs.

- Jā, viņai māja patīk, - viņ� atbildēja. - Un man arī. Tā ir mums kā radīta. Bet es gribētu, lai arī tu uzmet tai aci. Māja ir diezgan dārga.

- Ar prieku, Frenk. Un neraizējies par cenu. Ja tā pārsniedz tavas iespējas, es starpību piemaksā�u.

- Ak, Emma, es nevaru no tevis to pieņemt, - Frenks protestēja.

- Nerunā muļķības! Pirms daudziem gadiem Blckijs man sacīja, ka nauda ir domāta tam, lai to tērētu, un viņam bija taisnība. Gribu, lai tev būtu jauka māja un tu savā laulībā būtu laimīgs, Frenk.

Viņa iesmējās.

- Pēc manām domām, tas, kur� teicis, ka laime nav par naudu nopērkama, ir smagi kļūdījies. Daudziem cilvēkiem jēdzieni �nauda� un �laime� tomēr nozīmē vienu un to pa�u. Un, godīgi sakot, es labāk gribētu būt nelaimīga ar naudu nekā bez tās.

Emma paspieda Frenka roku.

- Tu ta�u zini - viss, kas pieder man, pieder arī jums ar Vinstonu. Uzskati to par daļu no manas kāzu dāvanas tev un Natalī.

- Tu esi tik dāsna, Emma! Es augsti vērtēju �o lavu īpa�ību. Man neatliek nekas cils kā teikt tev sirsnīgu paldies.

Iemalkojis no glāzes, Frcnks turpināja:

- Vai tu vari atlicināt rīt kādu stundiņu, lai mēs aizbrauktu apskatīt to namu Hempstidā?

- Protams, varu! Kā klājas mīļajai Natalī?

Frcnks staroja.

- Viņa ir brīni�ķīga. īsts dārgums. Es mīlu �o meiteni, Emma. Nudien mīlu.

- Es zinu. Tev ir laimējies, Frcnk. Arī tava laulība būs brīni�ķīga. Viņa ir...

Emma apklusa. Viņai aizrāvās elpa. No viņu galdiņa bija pārskatāma visa bāra zāle, kā arī daļa no uzgaidāmās telpas. Emmas acis bija pievērstas diviem vīrie�ie;n, kuri sarunājās pie viesnīcas de�uranta galdiņa.

- Kas noticis? - uzmanīgi vērodams māsu, vaicāja Frenks.

Emma paskatījās uz brāli, un viņas seja bija nobālusi.

- Tas ir Pols Makgils!

Viņa atkal paraudzījās uz uzgaidāmās telpas pusi.

- Ak mans Dievs! Viņ� dodas uz �o pusi. Jā, nudien -viņ� nāk uz bāru. Man nekavējoties jāiet prom, pirms viņ� mani nav ieraudzījis.

Frenks mierino�i pieskārās Emmas plaukstai.

- Viss ir vislabākajā kārtībā, Emma. Tev nevajag satraukties. Un, lūdzu, neej prom! - viņ� klusi sacīja.

Emmas acis iegailējās.

- Frenk! Tu zināji, ka viņ� ir Londonā, vai ne?

- Jā.

- Tu ta�u nebūsi... nē, tu nevarēji viņu ataicināt �urp!

Frenks neatbildēja. Acis nodūris, viņ� lūkojās dzēriena

glāzē.

- Mans Dievs! Tu tomēr esi to darījis! - Emma no�ņāca.

- Baidos gan, ka tā ir mana vaina, - Frenks nomurmināja.

- Ak, Frenk, kā tu to varēji?

Emma jau cēlās kājās, bet Frenks viņu saudzīgi atspieda atpakaļ krēslā.

- Lūdzu, Emma! Tev ir jāpaliek.

Viņa nikni pavērās brālī.

- Pēk�ņā vēlē�anās aprunāties par Arturu un to māju bija tikai iegansts, vai ne? - Emma apsūdzo�ā tonī izsaucās.

- Nē! - iebilda Frenks. - Tā nebija! Es gribēju runāt par tavu laulību. Man jau sen bija tāda vēlē�anās. Mēs ar Vinstonu patiesi esam ļoti noraizēju�ies. Un arī tavs padoms, māju pērkot, man ir vajadzīgs. Tomēr atzī�os, ka vienlaikus es piekritu sagādāt Polam iespēju tikties ar tevi.

- Mans Dievs! Ko lai es tagad daru? - Emma aizsmaku�ā balsī no�ukstēja.

- Būdama labi audzināta dāma, tu mierīgi iedzersi kopa ar Polu kādu glāzīti.

- Es nevaru, - viņa ievaimanājās. - Tu nesaproti. Man jāiet prom!

Jau to sacīdama, Emma saprata, ka ir par vēlu - ja viņa tagad ietu prom, tas izskatītos ļoti muļķīgi. Pols kāpa aug�ā

pa bāra kāpnēm, un drīz vien viņa ra�enais stāvs mcla ēnu pār viņu galdiņu. Emma lēnām pacēla acis un uzlūkoja Polu, kur� savukārt raudzījās lejup uz viņu. Emmajutās atvieglota, ka sē�, jo kājas viņai trīcēja un sirds sitās kā negudra.

- Sveika, Emma! - sacīja Pols un pastiepa roku.

Viņa automātiski sniedza Polam savējo.

-Sveiks, Pol!-Emma atbildēja aiz�ņaugtā balsī, iek�ēji drebēdama.

Viņa juta Pola cie�o rokasspiedienu un juta ari to, ka pati ko�i pietvīkst. Ātri atrāvusi atpakaļ savu roku, Emma neko neredzo�ām acīm skatījās galda virsmā.

Pols apsveicinājās ar Frenku kā ar vecu draugu un apsēdās. Pasūtījis skotu viskiju ar sodu, viņ� atspiedās pret krēsla atzveltni, nevērīgi sakrustoja kājas un aizdedzināja cigareti. Tad Pols pievērsās Emmai.

- Priecājos ar tevi atkal tikties, Emma. Tu izskaties ļoti jauki. Nemaz neesi mainījusies. Un man tevi jāapsveic. Tavs veikals Naitsbrid�ā mani burtiski satrieca. Tas ir lielisks. Krā�ņs un monumentāls. Tu vari ar sevi lepoties.

- Paldies! - viņa nomurmināja, neuzdro�inādamās paskatīties uz Polu.

-Arī tevi, Frenk, es vēlos apsveikt-lava jaunā grāmata ir spo�i uzrakstīta. Paldies, ka atsūtīji man eksemplāru. Lasīju to visu nakti. Nekādi nespēju atrauties.

Frenks iepriecināts pasmaidīja.

- Esmu laimīgs, ka tev tā patika. Varu tikai piebilst, ka arī grāmatas komerciālie panākumi nav slikti.

- Tā tam jābūt. Tas ir viens no labākajiem romāniem, ko pēdējā laikā esmu lasījis.

Viesmīlis atnesa pasūtīto viskiju, un, pacēlis glāzi, Pols

teica:

- Es dzeru par saviem vecajiem, mīļajiem draugiem un lavām gaidāmajām laulībām, Frcnk.

Emma klusēja. Viņa nekad nebija domājusi, ka viņas brālis būtu spējīgs uz divkosību, bet Frcnka rīcību �ajā gadījumā nekā citādi vērtēt nevarēja. Viņi ar Polu tērzēja kā divi sirsnīgi draugi.

- Priecājos, ka tu jūlijā būsi Londonā. Mēs ar Natalī ceram, ka tu pagodināsi ar savu iera�anos uz mūsu kāzu ceremoniju.

Emma neticēja savām ausīm. Viņa dusmīgi paraudzījās uz Frenku, kur� māsas caururbjo�ajam skatienam nepievērsa nekādu uzmanību un turpināja:

- Un paldies par ielūgumu pusdienās nedēļas nogalē. Natalī ierosina, ka kopīgās pusdienas varētu notikt piektdien, protams, ja tu būsi brīvs.

- Es bū�u. Un arī jūsu kāzās noteikti ieradī�os.

Pols paskatījās uz Emmu.

- Vai tu arī piektdien mums nepievienotos, Emma?

- Esmu pilnīgi pārliecināta, ka nevarē�u, - viņa atbildēja, vairīdamās sastapties ar Pola acīm.

- Varbūt tu vēlāk paskatīsies savu veicamo darbu sarakstā un atradīsi par iespējamu izbrīvēt kādu brīdi kopīgām pusdienām? - ierosināja Frcnks.

- Tas man nemaz nav jādara. Dro�i zinu, ka esmu jau apsolījusies būt citā vietā, - Emma uzsvērti sacīja daudz stingrākā tonī, ar acīm vēstīdama brālim par savu nepatiku.

Redzēdams, ka Emmas seja pieņem stūrgalvīgu izteiksmi, Pols vairs neuzstāja un, pagriezies pret Frenku, jautāja:

- Kur jūs esat iecerēju�i pavadīt savu medusmēnesi?

- Esam domāju�i par Francijas dienvidiem, bet galīgais lēmums vēl nav pieņemts.

Emma atslīga pret krēsla atzveltni un viņos vairs neklausījās. Viņa bija iegrimusi sevī, un vīrie�u vārdu plūsma slīdēja viņai garām. Pola negaidītā iera�anās bija izsitusi Emmu no garīgā līdzsvara, un tobrīd viņa būtu varējusi Frenku vai nosist par līdzdalību �ajā sazvērestībā. Emmai reiba galva, un viņā uzvilnīja da�ādas, gadiem ilgi apspiestas jutās. Atkalredzē�anās ar Polu bija atstājusi uz Emmu graujo�u iespaidu. Pols Makgils sēdējai, bezrūpīgi tērzēja ar Frenku, smaidīja, māja ar galvu un vispār uzvedās tā, it kā starp viņu un Emmu nekad nekas nebūtu bijis. Viņa juta Pola apvaldīto spēku un vīri�ķību, atcerējās katru sīkumu no tā laika, kuru viņi bija aizvadīju�i kopā viesnīcā �Ri�a�, ar sāpīgām skumjām atsauca atmiņā savu izmisīgo ilgo�anos pēc Pola tad, kad viņ� bija aizbraucis. Cik ļoti Emmai viņa tolaik bija pietrūcis! Nu viņ� sēdēja tikai da�u collu attālumā, un Emmai bija jāapvalda vēlē�anās izstiept roku un pieskarties Polam, lai pārliecinātos, ka tas nav māņu tēls. Viņa slepus vēroja Polu, kur� izskatījās tikpat nevainojami kā parasti. Viņ� bija ģērbies tum�pelēkā uzvalkā ar gai�ākām svītrām un mirdzo�i baltā zīda kreklā, kura aprocēs mirdzēja no salīra un zelta darinātas pogas. Polam bija tum�i zila zīda kaklasaite, bet krū�u kabatiņā vīdēja balta mutauta stūrītis. Viņa zināja, ka februāra sākumā Polam apritēju�i �etrdesmit divi gadi, bet viņ� izskatījās tie�i tāpat kā 1919. gadā, tikai Pola seja bija vēl tum�āk iedegusi un ap acīm bija mazliet vairāk krunciņu. Viņa mati un ūsas bija tikpat melni, un Pols joprojām smējās savus dziļos krū�u smieklus. Ak, cik labi Emma pazina �os sardoniskos smieklus! Viņu pārņēma pēk�ņas dusmas. Ka viņ� drīkstēja tik nevērīgi ierasties un sagaidīt, lai Emma viņu laipni uzņem pēc visām tām sāpēm, kuras viņai bija sagādājis! Kāda nekaunība! Kāda iedomība! Nepatikai ņemot

virsroku pār citām jūtām, Emma nocietināja sevi pret �i vīrie�a neatvairāmo �armu.

Kā caur miglu viņa dzirdēja Frcnku atvadāmies. Viņ� acīmredzot grasījās atstāt māsu divatā ar Polu. �ī doma Emmu �ausmināja.

- Man jāiet, - viņa sacīja, paņemdama cimdus un rokassomiņu. - Atvaino mani, Pol! Man jādodas prom reizē ar Frenku.

- Lūdzu, neaizej, Emma! Es gribētu ar tevi aprunāties, -Pols teica vismaigākajā balsī.

Bija skaidri jūtams, ka viņ� vēlas Emmu par katru cenu aizturēt, tomēr neuzdrīkstas pārāk kategoriski uzstāt.

Frenks uzmeta Polam sazvērniecisku skatienu un tad pievērsās Emmai.

- Man jāatgrie�as Flīta ielā. Esmu jau tā aizkavējies.

Pavir�i noskūpstījis māsu uz vaiga, viņ� nozuda, iekams

Emma paguva iebilst, un viņa saprata, ka ir iedzīta slazdā.

Paaicinājis viesmīli, Pols pasūtīja vēl dzeramo un tad apņēmīgi noliecās uz Emmas pusi. Viņa acis bija nopietnas un seja skumja.

- Lūdzu, nedusmojies uz Frcnku! Es viņu pierunāju noorganizēt mums �o tik�anos.

- Kāpēc? - Emma vaicāja, pirmo reizi paraugoties uz Polu tie�i un ar nepārprotamu vēsumu.

Pols saviebās. Viņ� zināja, ka gaidāma grūta saruna, bet viņ� bija noskaņots pārliecināt Ermtni par savu vaļsirdību, tāpēc, neievērodams viņas ledaino attieksmi, turpināja:

- Kā jau teicu, gribēju tevi redzēt un aprunāties. Ļoti izmisīgi.

- Izmisīgi! - Emma atsaucās un ciniski iesmējās. - Cik dīvainu vārdu tu lieto! Tik izmisis jau tu laikam nemaz nebūsi bijis, ja visus �os gadus varēji bez manis iztikt.

- Es ļoti labi saprotu, ko tu jūti, Emma. Tomēr tas, ko sacīju, ir taisnība. Es patiesi biju izmisis. Visus �os �etrarpus gadus, - viņ� apgalvoja.

- Tad kāpēc tu man nerakstīji? - Emma stingri noprasīja, un viņas balss negaidīti ietrīcējās.

Emma nikni apvaldīja sevi, apņēmusies neizrādīt nekādās jūtas.

- Rakstīju tev vairākas reizes un nosūtīju arī trīs telegrammas.

Emma neticīgi vērās Polā pla�i ieplestām acīm.

- Nemēģini man iestāstīt, ka tās visas pa ceļam noklīda pasta vainas dēļ! Bet telegrammas izkūpēja ēterā! Man būtu ļoti grūti tam noticēt.

- Nē, tā tas nenotika. Manas vēstules un telegrammas tika nozagtas. Tāpat kā tās vēstules, kuras tu rakstīji man, -Pols sacīja, nenolaizdams no Emmas acis.

- Un kur� tās nozaga? - Emma vaicāja, tikpat cie�i raudzīdamās Polā.

- Mana privātsekretāre.

- Bet kāpēc viņai to būtu vajadzējis darīt?

- Tas ir diezgan gar� stāsts, - Pols klusi teica, - un es gribu tev to izstāstīt. �ī iemesla dēļ arī vēlējos tevi satikt. Vai tu spēj izrādīt kaut tik daudz laipnības, lai uzklausītu mani, Emma? Lūdzu!

- Labi, - viņa no�ukstēja.

Emma varēja noklausīties, kas Polam bija sakāms, jo no tā nekāds ļaunums neceltos, turklāt viņas ziņkāre arī bija ierosināta.

- Kad deviņpadsmitajā gadā atgriezos Austrālijā, man prātā bija tikai viena doma - tikties ar tēvu un pēc iespējas ātrāk braukt atpakaļ pie tevis.

Pols apklusa, jo pienāca viesmīlis ar dzērieniem. Kad viņ� atkal attālinājās, Pols turpināja:

- Sidnejā mani sagaidīja visāda veida nepatik�anas, bet tajās es �obrīd neiedziļinā�os. Ļauj man tev vispirms izstāstīt par vēstulēm. Pirms vairākiem gadiem mans tēvs bija sācis atbalstīt kādu jaunu meiteni, kura strādāja mūsu Sidnejas birojā. Manas prombūtnes laikā viņ� �o meiteni bija iecēlis par savu privātsekretāri. Pēc demobilizē�anās man nekavējoties bija jāņem mūsu ģimenes darījumu gro�i savās rokās, jo tēvs slikti jutās. Līdz ar steidzami veicamajiem darbiem es no viņa mantoju arī sekretāri. Da�ās pirmajās nedēļās Mc-riona Rīsa patiesi bija kā pa�a Dieva sūtīta. Lai būtu kā būdams, bet pāris mēne�u es nostrādāju ar Merionu plecu pie pleca - viņa mani vadīja, palīdzēja man un apgaismoja mani par vissvarīgākajām lietām. Tēvam pamazām kļuva aizvien sliktāk. Viņ� bija piesaistīts pie gultas. Jāatzīstas godīgi, Emma, ka Mcriona man sniedza nenovērtējamu atbalstu - uz mani gūlās milzu atbildība, viens es ar to visu nebūtu ticis galā.

Pols aizdedzināja cigareti, ievilka dūmus un turpināja:

- Mcriona jau pirms kara bija glu�i kā mūsu ģimenes

locekle. Tēvam viņa ļoti patika, un es raudzījos uz Merionu kā uz labu ģimenes draudzeni un ļoti noderīgu darbinieci. Savā ziņā viņa aizstāja man vecāko māsu, jo ir �etrus gadus par mani vecāka. Kādu vakaru mēs ļoti ilgi strādājām, un pēc darba es aizvedu Merionu vakariņās un vaļsirdīgi izstāstīju viņai par saviem nākotnes nodomiem - par to, ka gribu apprecēties ar tevi, tiklīdz man būs izdevies �ķilties no pirmās sievas. �

Pola lūpas savilkās no�ēlas pilnā smaidā, un viņ� papurināja galvu.

-Mana uzticē�anās Merionai bija �ausmīga kļūda, bet tas atklājās tikai vēlāk. Laikam tovakar biju pavairāk iedzēris. Protams, tobrīd man likās, ka viss ir labākajā kārtībā, - Me-riona bija ārkārtīgi saproto�a, viņa apsolīja, ka darīs visu iespējamo, lai palīdzētu man savest kārtībā darījumus Austrālijā un cs varētu uz da�iem mēne�iem aizbraukt uz Londonu un...

- Kāpēc tā bija kļūda? - pieri saraukusi, Emma viņu pārtrauca.

- Tobrīd cs nezināju, ka Meriona Rīsa jau kop� vairākiem gadiem ir manī iemīlējusies. Starp mums nekad nekas nebija noticis, un es no savas puses netiku darījis neko tādu, lai modinātu viņā maldīgas cerības. Dabiski, ka Meriona jau nu vismazāk vēlējās, lai es aizbrauktu no Austrālijas un apprecētos ar cilu sievieti. Neko par viņas jūtām nezinādams, es strādāju kā apsēsts, lai ātrāk pārkārtotu ģimenes darījumus, un rakstīju tev vēstules, nenojauzdams, ka mana uzticamā sekretāre tās nevis nosūta, bet gan piesavinās. Biju apmulsis un uztraucies, kad uz savām vēstulēm nesaņēmu no tevis atbildi. Nosūtīju tev divas telegrammas ar lūgumu, lai tu man vismaz pavēsti, ka ar tevi viss ir kārtībā. Protams, tu �īs telegrammas nesaņēmi, jo Meriona tās iznīcināja. Kaut arī tu klusēji, lai gan es to nevarēju izprast, ļoti vēlējos tevi redzēt un, tiklīdz varēju, braucu uz Angliju.

Emma bija uzmanīgi klausījusies. Apsvērusi Pola sacīto, viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka viņ� stāstījis taisnību. Emma modri pavērās Polā.

- Kad tas bija?

- Apmēram pēc gada. Divdesmitā gada pavasarī. Uzticēju Merionai nosūtīt tev telegrammu, kurā ziņoju par savu iera�anos, un lūdzu Dievu, kaut tu mani ostā sagaidītu. Protams, tu mani tur negaidīji, jo nekādu telegrammu nebiji sa-

ņēmusi. Pirmais cilvēks, kuram es zvanīju, ierodoties Londonā, bija Frenks. Viņ� man pastāstīja, ka tu esi devusies pavadīt medusmēnesi Francijā. Ka tie�i pirms nedēļas esi apprecējusies ar Arturu Einsliju.

- Ak mans Dievs! - acis iepletusi, iesaucās Emma.

Viņai sa�ņaudzās sirds. Pols sāpīgi pasmaidīja un palocīja galvu.

- Jā, es nokavējos tie�i par vienu nedēļu un nespēju to novērst. Diem�ēl.

-Bet kāpēc tu neatbrauci agrāk? Kāpēc tu gaidīji veselu gadu? - Emma arvien skaļākā balsī vaicāja.

- Es vienkār�i netiku no turienes prom, Emma. Redzi, mans tēvs lēnām mira ar vēzi. Viņ� izdzisa astoņus mēne�us pēc tam, kad es biju atgriezies Austrālijā.

- Man ļoti �ēl, Pol, - Emma nomurmināja, un viņas acīs atspoguļojās patiesa līdzjūtība.

-Jā, tas bija skumji. Da�us pēdējos savas dzīves mēne�us tēvs bija ļoti atkarīgs no manis. Nu labi - stāstī�u tālāk. Biju cerējis, ka tūlīt pec tēva berem varē�u braukt uz Angliju, bet tad mana sieva...

Pols viegli saviebās un, mirkli vilcinājies, turpināja:

- Mana sieva Konstance stipri saslima, un es vēl kādu laiku nevarēju atstāt Sidneju. Tiklīdz viņa atlaba un es jau posos ceļā, sasirga mans dēls.

Pols piesardzīgi uzlūkoja Emmu.

- Man ir dēls, tu laikam to nezināji.

- Man par to pastāstīja pēc tavas aizbrauk�anas. Tu būtu varējis pats man to pateikt, - viņa pārmeta.

-Jā, to man vajadzēja darīt, Emma. Bet Hovards... viņam ir problēmas, un man vienmēr ir bijis grūti par viņu runāt.

Pols smagi nopūtās, un viņa acis acumirklī apmācās. Viņ� izslējās. ^

- Kad Hovardam bija kļuvis labāk, es bcid/.ol varēju braukt uz Angliju.

- Un tu tikies ar Frcnku?

-Nc uzreiz. Viņam īpa�i negribējās ar mani runāt. Jādomā, ka tobrīd viņ� nebija par mani pārāk augstās domās. Tomēr, manīdams, cik ļoti mani satriekusi ziņa par tavām laulībām, un dabūjis mūsu telefona sarunā zināt, ka esmu tev nemitīgi rakstījis, viņ� par mani ap�ēlojās. Kad Frcnks man pastāstīja, ka tu manas vēstules nekad neesi saņēmusi un ka savukārt arī pati esi man vairākkārt rakstījusi, es biju apmulsis un izmisis.

- Kā tu uzzināji, ka vēstules ir nozagtas? - vaicāja Emma, un viņas seja bija tikpat drūma kā Polam.

- Man tūlīt ienāca prātā, ka ar maniem pasta sūtījumiem kāds ir manipulējis. Da�as vēstules būtu varēju�as noklīst nejau�i, bet ne jau vairāk par duci vēstuļu un telegrammu. Manas aizdomas krita uz Mcrionu - viņai vajadzēja būt vainīgajai, jo tie�i viņas pārziņā bija mana korespondence gan Sidnejā, gan aitu audzētavā Kūnemblā. Meriona bija tā, kas saņēma man domātās vēstules un nosūtīja tās, kuras biju rakstījis es.

- Cik �ēl, ka tu savas vēstules nenosūtīji pats, vai nc? -Emma klusi noteica, domās nolādēdama Mcrionu Rīsu.

Viņas caururbjo�ais acu skatiens atkal bija vērsts uz

Polu.

- Jā, tev taisnība. Jāatzīst, ka biju pārāk bezrūpīgs. Bet man nebija ne mazākā iemesla viņai neuzticēties. Turklāt man tolaik bijajārisina visai sare�ģītas problēmas. Biju �ausmīgi aizņemts un pārstrādājies.

- Jādomā, ka, atgrie�oties Sidnejā, tu viņu noklau�ināji, - sacīja Emma.

- To cs patie�ām darīju. Sākumā viņa liedzās, bet beidzot sabruka un visā atzinās. Kad vaicāju, kāpēc Mcriona to darījusi, viņa teica, ka cerējusi izjaukt mūsu romānu, lai es nekur neaizbrauktu.

-To viņa arī panāca, - Emma sausi secināja un domāja par laimi, kura viņai tikusi nolaupīta.

- Jā.

Pols pētīja Emmas seju, kura �ķila neizdibināma. Viņ� izņēma no krū�u iek�kabatas kādu aploksni.

- Tā ir vēstule no viņas advokātiem - viņi apstiprina Merionas vainu un lūdz, lai es nevajāju �o sievieti tiesas ceļā. Vēstuļu zādzība ta�u ir kriminālnoziegums. Pieprasīju rakstisku apliecinājumu tam, ka Mcriona visu atzīst, jo cerēju, ka man radīsies izdevība parādīt �o dokumentu tev un pierādīt, ka nebūt neesmu tāds nelietis, par kādu tu mani neap�aubāmi visus �os gadus esi uzskatījusi.

Pasniedzis aploksni Emmai, Pols noteica:

- Starp citu, viņi atsūtīja arī vēstules, kuras mēs viens otram bijām rakstīju�i.

Emma neticīgi paskatījās uz Polu.

- Tu gribi teikt, ka viņa tās saglabājusi? Cik dīvaina rīcība!

- Man arī tā liekas. Lūdzu, Emma, izlasi Merionas Rīsas advokātu vēstuli! Tas, kas noticis ar mums abiem, �ķiet glu�i neaptverams, un tu vēl nodomāsi, ka esmu to visu izfantazējis.

Emma mirkli �aubījās, tad izņēma no aploksnes vēstuli un a�i pārlaida tai acis. Ar vārgu smaidu viņa atdeva vēstuli Polam.

- Es tev butu ticējusi arī bez �īs vēstules. Attaisno�anās meliem tas būtu skanējis pārāk sadomāti. Tomēr paldies, ka parādīji man to. Un kas notika ar Mcrionu Rīsu?

- Dabiski, ka es viņu nekavējoties atlaidu. Man nav ne mazākā priek�stata, kur viņa patlaban atrodas.

Emma palocīja galvu. Bridi viņa kaut ko prātoja, pētīdama savas plaukstas, tad pacēla acis un ielūkojās Polam tie�i sejā.

- Kāpēc tu nesagaidīji mani atgrie�amies no medusmēne�a toreiz, pirms �etriem gadiem, un nepateici, ka esi man rakstījis, Pol?

Pols uzmeta viņai a�u mirkli.

- Kāda tam būtu bijusi jēga? Bija jau par vēlu, Emma. Negribēju iejaukties tavā laulības dzīvē. Turklāt tu varēji man ari nenoticēt. Atceries - tobrīd man bija tikai minējums par to, kas būtu varējis nolikt ar manām un tavām vēstulēm. Apstiprinājumu savām aizdomām es guvu vienīgi tad, kad atgriezos Sidnejā.

- Jā, es saprotu. Tomēr esmu pārsteigta, ka Frcnks man netika bildis ne vārda.

- Viņ� toreiz gribēja, lai es palieku un tiekos ar tevi. Frenks solījās tev visu izstāstīt, bet es viņu no tā atrunāju. Uzskatīju, ka nav jēgas to darīt. Tu man biji zudusi.

Pols paraustīja plecus.

- Tobrīd man likās, ka saprātīgāk būtu klusi un ātri pazust.

- Un kāpēc tu runā ar mani tagad, pēc tik ilga laika?

- Gribēju tev visu izskaidrot, Emma. Attaisnoties tavās acīs. Mani vajāja doma, ka esmu tev sagādājis cie�anas. Laiku pa laikam ierados Londonā, un Frenks man stāstīja par tavu dzīvi. Es neuzskatīju par iespējamu tikties ar tevi, kaut ļoti pēc tā ilgojos. Kad pirms nedēļas atkal atbraucu, mēs ar Frcn-ku ēdām len�u, un viņ� man tūlīt pateica, ka tava laulība ir neveiksmīga. Izdzirdējis, ka tu ar Arturu esi nelaimīga un daudz laika pavadi Londonā, būdama viena pali, nolēmu, ka, tiekoties ar tevi, es nekādu ļaunumu tavai dzīvei nenodarī�u. Uzstāju, lai Frcnks saved mūs kopā. Gribēju, lai man liktu dota iespēja attaisnoties.

Un Pols klusībā dedzīgi lūdza Dievu, kaut viņam tas būtu izdevies. Viņ� noliecās pāri galdiņam, un viņa seja bija saspringta.

- Zinu, ka, mani ieraugot, tu biji satriekta, un varbūt tas no manas puses bija mazliet negodīgi - tā parādīties tavā acu priek�ā bez brīdinājuma, bet, atklāti sakot, es nezināju, kā citādi man rīkoties. Ceru, ka neesi dusmīga uz mani vai uz Frenku.

- Nē, neesmu. Priecājos, ka mēs esam satiku�ies.

Emma nodūra galvu un domīgi vērās galdā. Kad viņa

atkal to pacēla, lai sastaptos ar Pola neatlaidīgo skatienu, Emmas seja bija skumja un acis miklas.

- Nesaņēmusi no tevis nekādu ziņu, es biju tikpat apmulsusi un uztraukta kā tu, Pol. Un ļoti sāpināta. Patiesību sakot, mana sirds bija salauzta, - viņa atzinās. - Paliek tomēr mazliet vieglāk, uzzinot, kā viss īstenībā noticis, kaut pagājis jau tik ilgs laiks.

Emma gurdi pasmaidīja.

- Mēs abi esam apstākļu upuri. Mūsu dzīve būtu varējusi veidoties pavisam citādi, ja Meriona Rīsa nebūtu iejaukusies, uzskatīdama tevi par savu īpa�umu.

Viņa papurināja galvu.

- Kāpēc da�i cilvēki uzskata, ka drīkst spēlēt likteņa lomu? - Emma jautāja ar sāpīgi savilktu seju.

Pols nopūtās.

- Nezinu, Emma. �oreiz tas lika darīts aiz tīras ļaunprātības. Tu ta�u zini veco parunu: �Atriebīga sieviete ir ļaunāka

par visām elles briesmām.� Es tomēr nemū�am nesapratī�u, ko viņa cerēja panākt. Netiku izrādījis ne vismazāko interesi par Merionu kā par sievieti.

- Cerēt un fantazēt cilvēkiem nav liegts, - Emma �ukstēja.

- Tā ir gan, - Pols piekrita.

Viņ� brīdi cie�i vēroja Emmu, tad klusi ievaicājās:

- Vai tu mani joprojām ienīsti, Emma?

Viņa izskatījās pārsteigta.

- Nekad neesmu tevi ienīdusi, Pol!

Emma pasmaidīja ar vienu lūpu kaktiņu.

- Ja nu vienīgi uz īsu brīdi - kad jūtas ņēma virsroku pār manu saprātu. To tu man nevari pārmest.

- Es neko tev nepārmetu.

Pols sarosījās un aizdedzināja cigareti, lai noslēptu savu nervozitāti.

-Es iedomājos... vai tas varētu būt iespējams... ka mēs atkal kļūtu draugi, Emma? Tagad, kad �is pārpratums starp mums ir noskaidrojies. Vai es tomēr lūdzu no tevis par daudz?

Elpu aizturējis, Pols gaidīja Emmas atbildi.

Viņa nodūra acis, pēk�ņi sajuzdamās nedro�a. Vai viņa drīkstēja �im vīrietim vēlreiz uzticēties, lai gan runa bija tikai par draudzību? No tā brī�a, kad Pols bija pienācis pie viņu galdiņa, Emma bija sajutusi viņa vīrietības starojumu. Pols viņai bija tikpat bīstams kā agrāk. Tomēr, par spīti savai iek�ējai piesardzībai, Emma beidzot gausi atbildēja:

- Jā, Pol, ja tu to vēlies.

- Jā, es to vēlos, - viņ� stingri atteica.

Pols raudzījās Emmā ar apbrīnas pilnām acīm - viņa bija tikpat skaista un savaldīgākā vienmēr. Laiks nebija skāris Emmas daiļo seju, vienīgi viņas acīs bija iegūlusi skumja izteiksme. Polam bija jāapvalda dedzīgā vēlē�anās apskaut �o sievieti un neprātīgi skūpstīt. Viņ� neuzdro�inājās pat pieskarties Emmas rokai. Ja Pols gribēja Emmu atgūt, viņam bija jārīkojas piesardzīgi. Viņ� redzēja Emmu ielūkojamies pulkstenī, un sirds viņam pamira. Pols ātri un impulsīvi ierunājās:

- Paēdīsim kopā pusdienas, Emma!

- Ak, Pol, to es nevaru, - viņa apjukusi noraidīja.

- Kāpēc ne? Vai tev norunāta kāda tik�anās?

- Nē, bet es...

- Ludzu, Emma! Mūsu vecās draudzības dēļ.

Pols valdzino�i pasmaidīja, un viņa spo�ajās, tum�zilajās acīs iemirdzējās draiskas uguntiņas.

- Es nebaidos. Un tu?

- Kāpēc lai es baidītos? - Emma atcirta.

Viņa cie�i raudzījās Polā, un sirds viņas krūtīs gandrīz stājās pukstēt. Viņam bija grūti pretoties.

- Tev nav ne mazākā iemesla baidīties. To es tev galvoju.

Pols īsi iesmējās, viņa sasprindzinājums beidzot bija atslābis. Atguvis pa�apziņu, Pols atkal kļuva par situācijas noteicēju.

- Tātad esam vienoju�ies. Kurp tu vēlētos doties?

- Es nezinu, - Emma teica, juzdamās savādi vāja un nespējīga noraidīt Pola uzaicinājumu.

- Iesim pie Rūlza. Tas ir tepat, pāri ielai - Koventgār-denā. Vai tu zini �o restorānu?

Viņa papurināja galvu.

- Esmu par to dzirdējusi, bet pusdienot tajā man nekad nav gadījies.

- Tas ir viens no tiem apburo�ajiem, vecajiem restorāniem. Zinu, ka tev tur patiks, - viņ� teica un deva zīmi viesmīlim, lai atnes rēķinu.

Viņi jau gandrīz bija beigu�i pusdienot, kad piepe�i Pols jautāja:

- Kāpēc tava laulība ir neveiksmīga, Emma?

Negaidītais jautājums lika Emmai satrūkties, un viņa

labu brīdi nekā neatbildēja. Tāpēc, ka es visu �o laiku esmu mīlējusi tikai tevi, viņa gribēja sacīt, tomēr nomurmināja:

- Mēs ar Arturu esam nesaderīgi.

- Saprotu. Kāds viņ� ir? - Pols jautāja, gan ziņkāres, gan greizsirdības mākts.

- Viņ� ir glīts, �armants, nāk no labas ģimenes, - Emma piesardzīgi atbildēja. - Bet viņ� ir arī vāj�. Un diezgan āri�ķīgs.

Paskatījusies uz Polu, viņa piebilda:

- Arturs nav tā tipa cilvēks, ar kuru tev varētu būt kaut kas kopīgs.

Un arī tev ne, mana mīļā, Pols nodomāja.

- Vai tu domā no viņa �ķirties?

> >

- Patlaban ne. Un tu - vai tu domā �ķirties? - Emma atbildēja ar pretjautājumu, kuru tajā pa�ā mirklī no�ēloja.

Pola sejā ievilkās skarbas līnijas.

- Nu, es jau pats uzprasījos, lai tu man to pajautātu, -viņ� klusi atteica. - Es gribu �ķirties, Emma. Esmu to gribējis daudzus gadus. Tomēr man ar Konstanci ir nopietni sare�ģījumi.

Pols apklusa, brīdi pārdomāja, tad turpināja:

- Mana sieva ir alkoholiķe. Viņa jau pirms kara stipri dzēra. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mūsu laulība izjuka. Kad pēc kara atgriezos Sidnejā, Konstance bija pazudis cilvēks. Tūlīt pat ievietoju viņu dziednīcā. Viņa no turienes aizmuka - tas notika tie�i pēc tam, kad biju apglabājis tēvu. Piecas nedēļas es Konstanci meklēju, līdz atradu drausmīgā

stāvokli - gan fiziski, gan garīgi pilnīgi sagrautu. �ī iemesla dēļ es nevarēju braukt uz Angliju, kā biju nodomājis, jo man vajadzēja kaut cik nokārtot sievas dzīvi. Neesmu bezjūtīgs, gadiem ilgi esmu mēģinājis Konstancci palīdzēt, bet viss velti. Viņa pati negrib sev palīdzēt. Arī manai pacietībai ir pienācis gals.

- Es saprotu tavu stāvokli, - Emma drūmi sacīja. - Man patiesi ir tevis ļoti �ēl, Pol. Vai viņa arī patlaban atrodas dziednīcā?

- Jā. Dzert viņa tur nevar, bet arī citādā ziņā Konstances veselība nav nekāda stiprā. Katrā ziņā viņa nespēj nedz rūpēties par sevi, nedz vispār normāli darboties. Domāju, ka atliku�ais mū�s viņai būs jāpavada dziednīcā. Konstancc ir katoliete, Emma. Tas ir vēl viens �ķērslis laulības �ķir�anai. Tomēr es neesmu zaudējis cerības kādu dienu atgūt brīvību.

Pols iedzēra malku konjaka. Pēc brī�a viņ� turpināja:

- Man tev ir jāpastāsta vēl kaut kas, Emma. Tas attiecas uz manu dēlu.

Pols vilcinājās.

- Hovards ir... baidos, ka viņ� ir garīgi atpalicis. To es biju domājis, kad iepriek� tev sacīju, ka viņam ir problēmas.

Emma bija satriekta, redzot Pola sejā dziļas sāpes.

- Ak, Pol, Pol! Cik �ausmīga traģēdija! Un tev �ī smagā nasta jānes vienam.

Līdzjūtības pārņemta, viņa maigi raudzījās Polā.

- Kāpēc tu man par to nepastāstīji toreiz, pirms �etriem gadiem? Tu ta�u mani pietiekami pazini, lai saprastu, ka es jutī�u tev līdzi. Ja tev būtu bijis kāds, ar kuru varētu apaināties par dēlu, tev noteikti būtu kļuvis vieglāk.

Pols papurināja galvu.

- Var jau būt, ka man vajadzēja tev to pastāstīt, Emma.

Patiesību sakot, es laikam mazliet kaunējos dēla dēļ. īpa�i pēc tam, kad biju ticies ar taviem bērniem. Turklāt man vienmēr ir bijis grūti runāt par Hovardu. Es viņu, protams, mīlu. Tomēr manas jūtas pret dēlu ir visai pretrunīgas. Man viņa dēļ sāp sirds, es arī jūtos ļoti vainīgs, bet da�reiz...

Pols saminstinājās un sarauca pieri.

- Man ir nepatīkami atzīties, un neesmu to teicis nevienai dzīvai dvēselei, bet ir brī�i, kad es viņu gandrīz ienīstu. Zinu, ka tas nav labi, tomēr nevaru sev neko padarīt. Ceru, ka tu mani tāpēc nenicināsi.

Emmai sa�ņaudzās sirds. j

- Es nenicinu tevi, Pol. Zinu, ka attīstībā atpaliku�o bērnu vecāki bie�i vien izjūt naidu, kura cēlonis dro�i vien ir izmisums un bezcerība. Tici man, tas, ko tu jūti, nav nekas pretdabisks.

Viņa impulsīvi pastiepa roku un pieskārās Pola plaukstai.

- Tu dro�i vien jūties ļoti bezpalīdzīgs. Cik vecs ir Ho-vards?

- Viņam ir divpadsmit gadi, Emma. Jā, reizēm mani pārņem galīgs izmisums.

Pols skumīgi pa�ūpoja galvu.

- Daba palaikam izspēlē savādus jokus. Zini, viņ� ir ļoti glīts zēns. Viņam ir smalki veidota, gandrīz ēteriska seja un skaistas, maigas acis. Bet prātiņ� kā piecus gadus vecam bērnam.

Pols gurdi pārvilka sejai ar plaukstu.

- Un citāds viņ� nekad nekļūs!

* 5

Nezinādama, kā viņu mierināt, Emma skumji klusēja. Beidzot viņa ievaicājās:

- Kur Hovards dzīvo?

- Aitu audzētavā Kuncmblā, uzticama slimnieku kopēja uzraudzībā. Tur dzīvo arī mana saimniecības vadītāja un vēl vairāki kalpotāji. Kad esmu Danūnā, pavadu daudz laika kopā ar dēlu, tomēr diez vai Hovards manu klātbūtni vispār pamana. Viņ� dzīvo savā, ļoti īpatnējā pasaulē.

Pols aizdedzināja cigareti.

- Man ļoti �ēl, Emma. Nebiju domājis apgrūtināt tevi �ovakar ar savām problēmām. Parasti es ne ar vienu par to nerunāju.

Viņ� saviebās.

- Man tomēr jāatzīstas, ka da�u pēdējo gadu laikā personiskā dzīve mani ir smagi nomākusi. Tā ir tik bezjēdzīga un skumja! Paldies, ka biji tik saproto�a, Emma, un uzklausīji mani.

- Man arī dzīves skumjās realitātes nav sve�as, Pol, -teica Emma. - Mana dzīve nekad nav bijusi viegla, kaut tu varbūt domā glu�i pretējo.

Acis piemiedzis, Pols cie�i pavērās Emmā.

- Esmu pilnīgi pārliecināts, ka tā dzīve, kuru tu dzīvo, ari ir grūta, Emma.

- Dzīve vispār ir ne�ēlīga, Pol. Svarīgi ir tas, kā mēs pārvaram tās radītos �ķēr�ļus.

Viņa pasmaidīja savu starojo�o smaidu.

- Skatīsimies patiesībai acīs, Pol, nedz man, nedz tev tomēr neklājas pārāk slikti. īpa�i, ja paveramies apkārt un redzam citu cilvēku problēmas. Mums abiem ir veicies - mēs esam bagāti, mums pa�iem ir laba veselība, un mēs darām darbu, kas ir mūsu sirdij tīkams.

Pols uzmanīgi klausījās un domāja, ka Emma patiesi ir neparasta sieviete.

- Jā, da�us pēdējos gadus esmu bijis ieracies darbā un

dro�i vien tu arī. Tev ir taisnība, Emma. Mūsu dzīve nav nemaz tik slikta. Mums jābūt pateicīgiem par visu to labo, kas mums ir.

Viņ� Emmai mīļi uzsmaidīja.

- Vēlreiz paldies! Priecājos, ka saņēmos un pastāstīju tev par Konstanci un Hovardu. Jutu lielu atvieglojumu.

- Es arī priecājos, ka tu man lo uzticēji.

Pols pacēla savu glāzi.

- Uz tavu veselību, Emma! Tu esi gudra un saproto�a sieviete. Esmu tik laimīgs, ka mēs atkal esam draugi. Un tu?

Emma pieskandināja viņa glāzei savējo.

- Jā, domāju, ka es arī, Pol.

- Labi, beigsim runāt par bēdīgām lietām. Patērzēsim par kaut ko uzmundrino�āku.

Emma viņam uzsmaidīja.

- Pastāsti man par saviem naftas laukiem Teksasā un par Sidnejas-Teksasas naftas kompāniju! Mani ļoti interesē viss jaunais, ko tu �ajā nozarē esi uzsācis.

Pēc pusdienām Pols pavadīja Emmu uz viņas nelielo māju Viltonmjūzā, netālu no Bclgreiva skvēra. Viņ� palīdzēja Emmai izkāpt no automobiļa, lika �oferim uzgaidīt un pagājās viņai līdzi. Pie mājas durvīm Pols piesardzīgi noskūpstīja Emmu uz vaiga.

- Paldies par jauko vakaru, Emma! Vai drīkstu tev drīzumā piezvanīt?

-Jā, Pol. Un paldies arī tev! Arlabunakti!

- Arlabunakti, Emma!

Vēlāk, gulēdama gultā, Emma ilgi nevarēja aizmigt. Viņai bija jādomā par aizvadīto vakaru. Pola Makgila dramatiskā atkalparādī�anās Emmas dzīvē bija notikusi ļoti negai-

dili. Dzīve bija satrieco�u pārsteigumu pilna. Uz bridi viņas domas pievērsās Merionai Rīsai. Ja Pols nebutu tāds vīrietis, kāds viņ� neap�aubāmi bija, tad varbūt �ī neprātīgā sieviete nebūtu viņā iemīlējusies... nebūtu nozagusi vēstules. Ja Polam būtu ienācis prātā atrakstīt Frcnkam... Ja viņa nebūtu pasteigusies apprecēties ar Arturu. Ja... ja... ja... Emma smagi nopūtās. Domāt par to, kas būtu varējis būt, ja... - tā bija nevērtīga laika �ķie�ana. Cilvēka likteni nosaka viņa raksturs -Emmai un Polam �is apgalvojums noteikti bija pareizs. Emmas sirdi pildīja skumjas, un viņas klīsto�ās domas pievērsās Pola dzīves traģiskajiem apstākļiem. Viņam, tik vīri�ķīgam un elegantam, bija uzkrauta gandrīz nepanesama nasta, kas padarīja Pola dzīvi vienlaikus sare�ģītu un neauglīgu. Un Emmai bija jāatzīst, ka viņas dzīve pēdējā laikā ir tie�i tāda pati. Mazliet pārsteigta, Emma atklāja, ka aizvadītais vakars bija viņai sagādājis prieku - kaut arī sākumā viņa bija dusmīga un nepatīkami pārsteigta. Emma prātoja, vai Pols bija gribējis viņu redzēt tikai tādēļ, lai noskaidrotu visu par pagātni, vai arī citu iemeslu dēļ. Vai Pols viņu joprojām mīl? Uz to Emma nevarēja atbildēt. Viņa nodrebinājās. Viens Emmai bija pilnīgi skaidrs - viņai bija �ausmīgi bail no Pola neatvairāmā valdzinājuma. Tas varēja atkal paņemt Emmu savā varā. Viņa centās izmest Polu no galvas, bet, pirms viņai beidzot izdevās aizmigt, pēdējā doma bija par Polu Makgilu.

9

- Tu izskaties tā, it kā tev būtu slepkavīgi nolūki, -klusi sacīja Vinstons, apstādamies blakus Polam Makgilam.

Viņ� sekoja Pola naidīgajam acu skatienam, kas bija pievērsts Arturam Einslijam.

- Viņ� ir stulbenis, - Vinstons turpināja. - Nepievērs viņam uzmanību, tāpat kā to darām mēs ar Frcnku.

Pols pagriezās pret Vinstonu, un viņa sejā dusmas jaucās ar riebumu.

- Viņ� liek manām asinīm dzīslās vārīties! Tas uzpūtīgais muļķis visu len�a laiku to vien ir darījis kā apkaunojis Emmu, un tagad viņ� turpina savu pretīgo uzvedību. Sasodītais ēzelis! Nepietiek ar to, ka viņ� nepārprotami ir pārāk daudz iedzēris, �is nejēga uzdrīkstas Emmas klātbūtnē grābstīties gar citām sievietēm. Emma noteikti jūtas pazemota.

Vinstons nicīgi pasmaidīja, nemaz nepūlēdamies slēpt savu nepatiku pret Arturu.

-Es zinu. Tev nav man tas jāstāsta. Viņ� ir neglābjams draņķis. Turklāt esmu pārliecināts, ka Arturs to dara tī�ām. Emma izliekas neko nemanām, ta�u tā ir tikai �ķietamība. Tu ta�u manu māsu pazīsti. Viņas asajam skatienam nekas nepaslīd garām.

Vinstons papurināja galvu.

- Jutī�os atvieglots, kad Frenks un NatalI nākamnedēļ apprecēsies un �īm neizturamajām svinīgajām pusdienām un vakariņām reiz pienāks gals. Tad mums vairs nebūs jāpacie� Einslija nemitīgā klātbūtne.

- Jā, viņa raksturs laikam gan nav patīkams, vai ne? -Pols gribēja izdibināt.

Tā kā Vinstons klusēja, viņ� turpināja:

- Zinu, ka daudziem smalki audzinātiem un izglītotiem angļu vīrie�iem piemīt tāds kā sievi�ķīgs manierisms un ka tamlīdzīga uzvedība nebūt neliecina par vīri�ķības trūkumu, bet, ja man nebūtu skaidri zināms pretējais, varētu zvērēt pie Dieva, ka Einslijs ir aizrautīgs homoseksuālis. Vai tu man nepiekrīti, Vinston?

-Jā, tāda doma arī man ir ienākusi prātā, jo īpa�i pēdējā laikā. Jau vairākus mēne�us es manu, ka ar Arturu ir notiku�as kaut kādas pārmaiņas. Zināmas viņa izturē�anās tendences ir kļuvu�as vairāk uzkrīto�as. Tas, ka viņ� ir precējies ar Emmu un ir divu bērnu tēvs, nebūt nenozīmē, ka Einslijam nevarētu būt seksuālas novirzes. Man tomēr nav nekādu pierādījumu, turklāt viņ� visu laiku flirtē ar sievietēm.

Pols sarauca pieri.

- Varbūt viņam patīk abi dzimumi. Biseksualitāte nav nekas nedzirdēts.

- Ak Dievs, kaut mana māsa ar viņu nekad nebūtu apprecējusies! Mēs visi mēģinājām Emmu atrunāt, bet viņa ir ļoti stūrgalvīga. Emma, protams, palika pie sava.

- �o Emmas īpa�ību es ļoti labi pazīstu, - Pols nomurmināja, lūkodamies savā dzēriena glāzē, kuru turēja rokā.

Vinstons vedināja Polu uz Laionela Stjuarta viesistabas stūri, kur ciemiņi bija sapulcēju�ies pēc pirmskāzu pusdienām. Pēdējās desmit dienās Vinstonam da�ādu sabiedrisku pasākumu dēļ bija iznācis bie�i tikties ar Polu, un viņ� juta pret austrālieti patiesas simpātijas.

- Frenks man stāstīja, ka tu pēdējā mēne�a laikā diezgan daudz esi kopā ar Emmu, - Vinstons sazvērnieciskā toni sacīja. - Es par to priecājos.

Redzēdams Pola glītajā sejā pārsteigumu, viņ� pasmīnēja.

- Zinu, ka tu uzskati mani par vecāko brāli, kur� modri sargā savu jaunāko māsiņu, tāpēc gribu, lai tu zinātu, ka es jūs abus atbalstu, kaut jūsu dzīve ir tik ļoti sare�ģījusies. Emmai ir nepiecie�ams tāds vīrietis kā tu, Pol. Tie�āk izsakoties, viņai esi nepiecie�ams tu. Tu esi vienīgais no man zināmajiem vīrie�iem, kur� ir pietiekami stiprs, lai tiktu galā ar manu apburo�o māsu. Viņa mēdz būt diezgan valdonīga. Vairākums vīrie�u tik neatkarīgas un izcilas sievietes klātbūtnē glu�i vienkār�i apjūk.

Polu Vinstona vārdi gan satrauca, gan iepriecināja.

- Paldies, Vinston! Priecājos to dzirdēt. Un es tev pilnīgi piekrītu.

Ap Pola acīm savilkās smieklu krunciņas.

- Izdari kaut ko manā labā - izklāsti savas domas pieminētajai dāmai! Lai viņu atgūtu, man nepiecie�ama visa iespējamā palīdzība.

-Esmu ar viņu jau runājis. Un Frenks tāpat. Bet tu ta�u pazīsti Emmu. Viņai par visu ir savs spriedums.

Vinstons uzmeta Polam asu skatienu.

- Varbūt viņa domā, ka tu kuru katru brīdi aizbrauksi uz Austrāliju. Galu galā tevi tur gaida neatliekamu darījumu intereses.

- Tā varētu būt gan. Tomēr esmu Emmai teicis, ka domāju uzturēties Anglijā diezgan ilgi. Acīmredzot tas nav atstājis uz viņu nekādu iespaidu. Patiesību sakot, mani darījumi

Austrālijā tagad ir tik veiksmīgi pārkārtoti, ka pietiks, ja es turp tikai paretam aizbrauk�u, sacīsim, vienu vai divas reizes gadā. Emmai ir zināms ari tas, ka esmu iekārtojis savu uzņēmumu birojus Londonā un nākamībā gatavojos kārtot visus savus darījumus no �ejienes.

Viņ� papurināja galvu.

- Neko vairāk es gan viņai neesmu sacījis, jo Emma manī vienmēr tik skeptiski nolūkojas. Par to es nevaru viņu vainot.

- Varbūt tu savos izteicienos esi bijis pārāk atturīgs, -sprieda Vinstons. - Tu ta�u zini, kādas ir sievietes - reizēm tev viņām skaidri un gai�i jāpasaka viss, kas uz sirds.

- Emma nav glu�i tāda pati kā cilas sievietes.

- Nu, tas ir diezgan maigi sacīts!

Vinstons iesmējās.

- Tev jāļauj viņai aprast ar domu, ka tu esi iecerējis pārcelties uz dzīvi Anglijā. Gan viņa galu galā sapratīs, kas no tā izriet.

Pols piekrīto�i palocīja galvu un pārlaida skatienu pla�ajai, eleganti iekārtotajai viesistabai, meklēdams Emmu. Viņ� ieraudzīja Emmu tērzējam ar Frcnku, Natali un tās vecākiem. Bija svelmaina jūlija diena, un visiem bija karsti. Viesi izskatījās mazliet saguru�i un tādi kā apvītu�i - tikai ne Emma. Viņa bija tērpusies dzeltenā zīda vasaras kleitā. Tā bija vienkār�i piegriezta un atstāja nevainojama svaiguma iespaidu. Meitenīgajā tērpā, ar īsi apgrieztajiem, sarkanbrūnajiem matiem Emma izskatījās pēc bezrūpīgas pusaudzes, kas pirmo reizi parādījusies pla�ākā sabiedrībā un ar savu daiļumu atstājusi ēnā visas citas dāmas. Skaistums nebija vienīgais, kas at�ķīra Emmu no pārējām sievietēm, - tas bija viņas savdabīgais starojums, kur� nevienu neatstāja vienaldzīgu. Di�ciltīgajā gaisotnē viņa jūtas kā zivs ūdenī, nodomāja Pols.

Tad viņ�, sev par pārsteigumu, pamanīja, ka Emma dodas prom. Pols ātri iestūma savu glāzi Vinstonam rokā.

- Pieskati manu dzeramo, veco zēn! Pēc mirkļa bū�u atpakaļ. Atvaino!

Pols panāca Emmu priek�telpā.

- Kurp tu tā steidzies? - viņ� vaicāja.

Satvēris viņas roku, Pols pagrieza Emmu ar seju pret

sevi.

- Vai nebeidzamās viesības ari tev jau apniku�as? Un es domāju, ka esmu vienīgais, kur� garlaikojas un grib aizmukt.

Viņ� īsi iesmējās.

- Jā, Makgila kungs, es esmu brīvs putns, kas lido, kur pa�am tīk, - arī Emma smējās. - Jutu, ka būs labāk, ja aizie�u bez lieka trok�ņa. Negribēju traucēt viesību omulību. Diem�ēl man jābūt atpakaļ veikalā.

Ne velna tev tur navjābūt, Pols nosprieda. Viņ� nojauta, ka Emma bija vienkār�i gribējusi izvairīties no sava muļķīgā vīra.

-Es tevi aizvedī�u, - Pols a�i piedāvājās un, uzņemdamies iniciatīvu, tūlīt pat sāka virzīt Emmu uz durvju pusi.

Bija sestdienas pēcpusdiena, un Meifērā plūda nebeidzama automobiļu straume. Pola rolsroiss veikli izvairījās no sastrēgumiem. Sākumā Emma aiz pieklājības tērzēja par kaut ko nenozīmīgu, bet pēc īsa brī�a viņa apklusa un sēdēja Polam līdzās, pārdomādama to, kas bija noticis viesībās. Emmā mutuļoja dusmas. Artura bezgaumīgā uzvedība bija viņu dziļi aizskārusi. Viņ� bija apkaunojis ne vien pats sevi, bet arī savu sievu. Emma, kā parasti, bija savaldījusies, lai ne ar vaibstu nenodotu, ko patiesībā jūt. Arturs �oreiz tomēr bija atļāvies par daudz - tāda necieņa pret vispārpieņemtajām uzvedības normām bija pārāk kliedzo�a, lai Emma arī turpmāk izliktos, ka neko nemana. Pēc Frenka kāzām viņa kopā ar vīru sabiedrībā vairs nerādīsies. Visvairāk Emmu mulsināja tas, ka Artura pliekano uzvedību bija vērojis Pols. Un vienlaikus - lai cik dīvaini tas arī būtu - viņa klātbūtne bija Emmu nomierinājusi.

Emma slepus paraudzījās Polā, prātodama, par ko viņ� domā. Pēdējās reizes, kad Emma iebrauca Londonā, viņa ar Polu vienmēr bija devusies kopīgās pusdienās. Viņ� bija vedis Emmu ari uz teātriem, uz operu un uz viesībām. Pols, kā parasti, bija apburo�i galants - un savadi atsve�ināts. Emma pēc pirmajiem kopā pavadītajiem vakariem bija sagaidījusi, ka Pols viņai mēģinās tuvoties, ta�u, Emmai par atvieglojumu, viņ� to nedarīja. Viņai bija sev godīgi jāatzīstas, ka vēlas redzēt Polu un pavadīt kopā ar viņu savus brīvos vakarus. Viņ� Emmu joprojām valdzināja - arī to viņa nevarēja noliegt. Bet Emmas iedzimtā piesardzība neļāva viņai zaudēt modrību. Tiesa, viņas attiecības ar Arturu - tā bija laulības parodija, tomēr ārpus tā Emmas dzīvē viss bija kārtībā. Viņa nedrīkstēja pieļaut, ka atkal kāds nolaupa viņas dvēseles mieru, kuru Emmai bija izdevies atgūt par visai dārgu cenu. Pols to bez grūtībām būtu varējis izdarīt, jo viņ� spēja Emmu viegli ievainot. Viņa bija apņēmusies nekad vairs neciest mīlestības dēļ. Emmu pārņēma drūmas nomāktības sajūta. Viņa paskatījās pulkstenī.

- Varbūt labāk ved mani uz mājām, Pol, - Emma teica. - Ir jau mazliet par vēlu, lai dotos uz veikalu. Pulkstenis ir gandrīz pieci.

- Protams, - atsaucās Pols. - Kā vēlies, Emma.

Redzot Emmas sadrūmu�o seju, viņu pārņēma dziļ�

maigums. Vērodams Emmu, Pols mēģināja uzminēt, ko Emma pret viņu jūt. Abiem tiekoties, Emma alla� bija laipna un jautra, tomēr Pols juta, ka viņa valdzinājumam Emma vairs nepadodas. Viņ� saprata, ka iepriek� pārdzīvotais neļauj Emmai uzticēties viņam līdz galam. Pols bija mēģinājis izkliedēt viņas atturīgo piesardzību, tomēr bez panākumiem. Automobilim tuvojoties Bclgrciva skvēram, viņ� pieņēma negaidītu lēmumu - apbraucis apkārt skvēram, Pols Viltonmjūzā neapstājās, bet stūrēja rolsroisu atpakaļ uz Mcifēras pusi.

- Uz kurieni tu brauc? - apjukusi vaicāja Emma. - Es domāju, ka tu ved mani mājās.

- Tie�i tur es tevi arī vedu. Uz mājām. Pie manis.

Emmai aizrāvās elpa.

- Bet...

- Nekādus �bet�, Emma, - Pols sacīja stingrā tonī, kas nepieļāva iebildumus.

Emma stīvi sēdēja, sa�ņaugusi rokās somiņu. Protests, kas jau bija viņai uz lūpām, palika neizteikts. Emma juta, ka mute viņai ir galīgi izkaltusi. Pārsteigta par Pola pārdro�o rīcību, viņa bija pilnīgā neizpratnē, kā uz to reaģēt. Emma Pola dzīvoklī nekad nebija bijusi, un doma, ka viņi tur būs divi vien, Emmu burtiski stindzināja. Viņas lūpām pārslīdēja pa�ironisks smaids. Viņa, kam nebija bail ne no viena un ne no kā, nepārprotami bija nobijusies no Pola Makgila! Viņ� ta�u bija tikai vīrietis. Galu galā viņa, Emma, bija pieaugusi sieviete, kas pratīs par sevi pastāvēt. Dzīvē riskantu situāciju netrūkst, vienas vairāk vai mazāk - kāda tam nozīme?

Pola sejā bija redzama nelokāma apņem�anās, bet viņa sasprindzinājums �ķita glu�i vai taustāms. Sajutusi nejau�u Pola pleca pieskārienu, Emma nodrebēja. Viņa skatījās uz vīrie�a stiprajām rokām, kas �ņaudza stūri tik cie�i, ka pirkstu kauliņi bija kļuvu�i balti. Emmai par �ausmām, viņas sirds sāka pukstēt neparasti strauji.

Bērklija skvērā Pols apturēja automobili, palīdzēja Emmai izkāpt un, ne vārda neteicis, stingri satvēra viņas elkoni un cauri priek�telpai veda uz liftu. Pola stiprie pirksti sāpīgi saspieda Emmas rokas maigo ādu, tomēr viņa tam par �o atbalstu bija pateicīga. Emmai �ķita, ka viņa kuru katru brīdi var saļimt.

Pols neatlaida Emmas elkoni pat tad, kad viņi jau bija iegāju�i dzīvoklī. Sparīgi aizcirtis durvis, viņ� pagrieza Emmu pret sevi, ar brīvo roku pacēla viņas plīvuru, lai ielūkotos viņai sejā, tad mazliet parupji pievilka Emmu sev klāt. Pola skūpsts bija stingrs un uzstājīgs. Emma mēģināja viņu atgrūst, bet Pols bija daudz spēcīgāks. Viņ� piespieda Emmu sev vēl cie�āk klāt, un viņa juta trīsas vīrie�a stiprajās rokās, bet sirds Pola platajās krūtīs dauzījās kā kalēja veseris. Viņa lūpu pieskāriens piepe�i kļuva maigāks, Pola mēle saudzīgi un vienlaikus neatlaidīgi ietiecās starp Emmas lūpām, jutekliski pieskaroties viņas mēlei. Emma vairs nepretojās, viņa jutās vārga un apreibusi. Emma ar kaislām ilgām piekļāvās Polam un atbildēja uz viņa skūpstiem. Viņas rokassomiņa nokrita uz grīdas, un Emma to pat nepamanīja. Pola rokas slīdēja pār viņas muguru un, sasniegu�as sē�amvietu, spieda Emmu tik cie�i sev klāt, ka viņu augumi bija kā pielodēti viens otram. Kad Pols mazliet sakustējās, Emma cauri savam plānajam tērpam sajuta vīrie�a pieaugo�ās kaislības apliecinājuma stingro pieskārienu, un viņa gandrīz zaudēja pamatu zem kājām no tik labi pazīstamā karstuma viļņa, kas glu�i kā uzliesmojo�a uguns pārņēma viņas augumu. Atbalstījis Emmas galvu pret savu plecu, Pols uzlika plaukstu viņas krūtij. Viņa pirksti drud�aini rotaļājās ar Emmas krūts galiņu, rosinot viņā senaizmirstu sajūtu atgrie�anos. Emma Pola rokās bija kļuvusi glu�i bezpalīdzīga.

Pola dedzīgie skūpsti pēk�ņi apsika, un viņ� uzmanīgi ielūkojās Emmas sejā. Viņa atbildēja tam ar kaisles aizmiglotu skatienu, redzēja nevaldāmu iekāri vīrie�a zilajās acīs, fizisku un emocionālu nepacietību atspoguļojamies viņa vaibstos. Emmu kratīja drebuļi, viņas lūpas pavērās, bet kliedziens iestrēga viņai kaklā. Pola seja tuvojās viņējai, viņa acis satumsa un izskatījās violetas. Viņ� atkal sāka Emmu skūpstīt, un tagad Pola lūpu pieskārieni bija gandrīz me�onīgi. Emmai gribējās, kaut viņ� nekad nemitētos to darīt. Viņa bija iekāres varā, viņas patiesās izjūtas bija izlauzu�ās uz āru, izklīdinot bailes un piesardzību. Emmas pa�aizsardzības cietoksnis sabruka kā smil�u pils zem paisuma ūdeņu bangām, un viņa labprātīgi padevās Polam, ļaujot vaļu savai tik ilgi apspiestajai juteklībai.

Viņ� atvirzīja Emmu no sevis, nenoņemot rokas viņai no pleciem. Viņa lūpas savilkās mazliet izaicino�ā smaida. Pols noliecās uz priek�u, atspie�ot Emmas muguru pret durvīm.

-Tagad pasaki man, kātu mani nemīli! - viņ� aizsmacis �ukstēja Emmai ausī. - Tagad pasaki man, ka tu mani negribi!

Pola karstā elpa svilināja Emmas kaklu. Pirms viņa paguva atbildēt, Pols kaislības piesātinātā balsī turpināja:

- Tu nevari apgalvot ne vienu, ne otru, Emma, jo es zinu, ka tu mīli un iekāro mani!

Viņ� dziļi ielūkojās Emmas kaisto�ajā sejā, uzsūca sevī tās ilgas, kuras bija saskatāmas viņas acīs, un beidzot palaida Emmu vaļā. Saudzīgi saņēmis viņas roku savējā, Pols ieveda Emmu guļamistabā.

Caur logiem ieplūda vēlās pēcpusdienas saules stari, un Pols uz brīdi attālinājās no Emmas, lai aizvilktu aizkarus. Telpa pēk�ņi kļuva krēslaina un vēsa. Emma kā hipnotizēta stāvēja guļamistabas vidū un vēroja Polu. Viņ� tuvojās Emmai viegliem, elastīgiem soļiem - kā liela pantera.. Pols viņai tobrīd �ķita garāks, platāks un varenāks savā vīrietībā nekā jebkad agrāk. Viņ� noņēma Emmai cepuri un nometa to uz krēsla. Viņ� uzmanīgi novilka Emmai cimdus. Viņ� atpogāja Emmas kleitu un noslidināja to viņai no pleciem. Kleita nokrita uz grīdas, un Emma stāvēja tajā kā zeltainas straumes vidū. Izģērbis Emmu, Pols viņu nosēdināja gultas kājgalī. Viņ� ne uz mirkli nenolaida acis no Emmas sejas, un uz Pola lūpām rotājās viegls smaids. Tad viņ� pats atbrīvojās no �aketes, kaklasaites un krekla. Emmai aizrāvās elpa, raugoties uz vīrictiski daiļo ķermeni. No Pola staroja skaistums un spēks.

Viņ� nometās Emmas priek�ā uz ceļiem, novilka viņai kurpes, noskūpstīja viņas kāju un tad paslēpa galvu Emmas klēpī. Viņa automātiski izlaida pirkstus caur vīrie�a biezajiem, melnajiem matiem un noliekusies noskūpstīja viņa galvvidu. Emmas plaukstas glāstot slīdēja pār Pola varenajiem pleciem, viņa saulē iedegu�o muguru, un Emma juta, ka zem viņas pieskāriena saviļņojas Pola muskuļi.

- Man nav bijis nevienas dienas, kad es nebūtu domājis par tevi, Emma. Nevienas dienas, kad es nebūtu tevi iekārojis. Ilgojies pēc tevis. Slāpis pēc tevis. Visus �os garos gadus. Mīļā mana! - Pols iesaucās apslāpētā balsī.

Viņ� satvēra Emmas gurnus un iespieda galvu viņai vēl dziļāk klēpī. Kad Pols galvu beidzot pacēla, viņa acis staroja.

- Nekad neesmu pārslājis tevi mīlēt, Emma.

- Arī es nekad neesmu pārstājusi tevi mīlēt, Pol, -Emma klusi atteica, un viņas lielās acis satumsa un pieplūda ar asarām.

Viņ� piecēlās un vieglītēm nospieda Emmu guļus, tad metās viņai virsū, cie�i apskāva viņu un skūpstīja viņas seju, kaklu un plecus. Polam �ķita, ka vēl atliku�ie apģērba gabali pa�i aizslīd prom. Viņi kaili gulēja viens otra skavās, un neizturamā iekāre, svilino�ā kaislība padarīja Polu aklu. Viņ� tik tikko spēja noturēties, neieguvis Emmu uzreiz, tomēr picspie-da sevi apvaldīties, attālināja pilnīgās saplūsmes mirkli un uzbudināja Emmu tā, kā vienīgi viņ� to prata. Pols pārklāja ar skūpstiem visu Emmas augumu, viņ� apmīļoja un kairināja visslēptākās, erotiskākās viņas ķermeņa vietas, līdz Emma elsoja no baudas, un viņas neiegro�otais uzbudinājums ierosināja Polu vēl vairāk.

Viņa domāja: "Ir tikai viņ�. Viņ� ir vienīgais, kam manā dzīvē ir kāda nozīme. Viņ� ir vienīgais vīrietis, kuru jebkad esmu mīlējusi un patiesi iekārojusi. Ja viņ� tagad arī aizietu no manas dzīves uz visiem laikiem, �is brīdis būtu tā vērts. Man ar to pietiktu līdz mū�a galam.�

Pols juta, kā Emmas pirksti sa�ņaudz viņa plecus. Emma sastinga, tad noraustījās kā krampjos, sāka trīcēt un klusā, lūdzo�ā balsī saukt viņa vārdu. Tajā mirklī Pols pilnīgi noteikti zināja, ka tādu ekstāzi un mīlas piepildījumu Emma spēj pārdzīvot tikai kopā ar viņu. Pols ļāva savām lūpām slīdēt pār Emmas gludo vēderu, līdz tās sasniedza viņas krūtis. Brīdi tur pakavējusies, viņa mute virzījās tālāk un apstājās kakla iedobītē. Emma nopūtās, un viņas augumam pārskrēja drebuļi. Viņas kājas bija saviju�ās ar Pola kājām, rokas kā neprātīgas glāstīja viņa muguru. Polam �ķita, ka viņ� eksplodēs. Izliecis savu augumu virs Emmas, atbalstījies uz abām rokām, viņ� aizgrābts vērās mīļotās sievietes acīs, kuras labsajūtā staroja. Emmas visdziļākās jūtas neslēpti atspoguļojās viņas sejā - pasaulē vismīļākajā sejā, kura bija vajājusi Polu visus at�ķirtības gadus. Brīnuma apjausmā viņa sirds saldsāpīgi sarāvās.

Un tad Pols Emmu paņēma - viņa vīrietība dziļi ietiecās Emmas augumā, un viņai �ķita, ka sajūt Polu pat ar sirdi. Emma atdevās spontāni, bez mazākās aiztures, un Polam likās, ka viņ� grimst saldā, siltā dūmakā. Viņi vienlīdz kaisli gribēja un ņēma viens otru.

Atmiņas kļuva par īstenību. Sāpes pārtapa priekā. Kaislība izkliedēja dusmas. Viņi saplūda kopā, nebeidzamas laimes sajūtas pārņemti. Viņi bija cietu�i viens otra un savas mīlestības dēļ, un nu viņu jūtas uzbangoja ar jaunu spēku, un tām pievienojās kaut kas jauns - pārliecības pilna savstarpējā izpratne. Viņu atkaltik�anās mīlas gultā savā vētrai-numā un izsmalcinātībā pārspēja to, kas kopīgajā baudā bija pastāvējis starp viņiem iepriek�. Emmas un Pola atkalapvieno�anās bija kā spēcīgs trieciens, kas uz abiem atstāja vienlīdz graujo�u iespaidu.

Vēlāk viņi pārguru�i gulēja viens otra skavās, nespēdami atrauties viens no otra.

- Es nekad no tevis vairs ne�ķir�os, Emma, - teica Pols. - Nekad - cik ilgi vien dzīvo�u. Es zinu - tu baidies, ka es atkal varētu tevi sāpināt. Tā nenotiks. Tev man jānotic, mīļā.

- Es nebaidos, Pol, - viņa atbildēja, piespiedusi seju viņam pie krūtīm. - Un es tev ticu. Zinu, ka tu vienmēr būsi kopā ar mani.

Pols juta, ka Emma pasmaida.

- Kāpēc tu smaidi?

- Pirms daudziem gadiem kāds mani nosauca par Neticīgo Emmu. Var būt, ka es tāda arī biju. Vai atceries, ka tu man citēji Abclāru un lūdzi nezaudēt ticību, pirms devies uz fronti?

- Jā, es atceros, mana mīļā.

- Redzi, ja man būtu bijusi �ī ticība, kad tu deviņpadsmitajā gadā aizbrauci uz Austrāliju, varbūt mums nebūtu bijis jāpiedzīvo tāda pārpratumu pilna at�ķirtība. Es nekad par tevi vairs ne�aubī�os.

Pols pasmaidīja, pievilka Emmu sev cie�āk klāt un noskūpstīja viņas matus.

- Gan mēs atgūsim �ajos �etros gados zaudēto, - viņ� sacīja.

Emma iegāja savā Raundhejas mājā, viegli drebinādamās no aukstuma,-ārāpūta ass decembra vēj�. Viņa novilka sabuļādas ka�oku, kuru Pols viņai bija uzdāvinājis pagāju�ajā ziemā, kad viņi abi kādu laiku uzturējās Ņujorkā, un nometa to uz krēsla. Emma mundri �ķērsoja priek�telpu, ar maigumu domādama par Polu. Viņai tam nekavējoties jāpiezvana un jāpaziņo, ka rīt viņa būs Londonā.

Emma iegāja bibliotēka un sastinga ar pārsteigtu sejas izteiksmi uz sliek�ņa.

- Ak kungs, Edvina! Ko tu dari mājās? Es domāju, ka ziemas brīvlaiks sāksies tikai nākamnedēļ.

- Tas jau arī nav sācies, - atcirta Edvina, vēsi uzlūkodama māti.

Edvinas seja bija neparasti bāla, un Emma juta, ka meitenes nepārprotamais satraukums pāriet ari uz viņu. Iedama uz sofas pusi, Emma gribēja meitu noskūpstīt, bet Edvina a�i izvairījās un aizgrieza galvu. Saminstinājusics Emma apsēdās viņai iepretim. Emmai �ķita, ka Edvina ir saslimusi. Vai varbūt tas bija pelēcīgais skolas formastērps, kas pie�ķīra meitenes sejai tik neveselīgu izskatu? Ziemas pēcpusdienas blāvajā gaismā Edvina likās gandrīz izdēdējusi.

- Kas tev kai�, mīļā? - Emma noraizējusies vaicāja. - Ko tu dari mājās? Vai tevi kaut kas apbēdinājis?

- Nē. Atbraucu mājās, jo gribēju tevi satikt, - Edvina spivi atbildēja. - Lai parunātu ar tevi par �o.

Viņa izvilka no kabatas aploksni un pasvieda to Emmai.

- Lai nu ko viņi tev māca tajā dārgajā privātskolā, labas manieres tās noteikti nav, - Emma klusi noteica un pieliecās, lai paceltu zemē nomesto aploksni.

-Tev nav jāapgrūtina sevi ar �īs aploksnes atvēr�anu, -Edvina spalgi iekliedzās. - Tā ir mana dzim�anas apliecība. Tā kā zināju, ka oriģinālu no tevis nedabū�u, es aizrakstīju uz Somersethausu¹², lai man atsūta norakstu. Tu zini, kas tur ir rakstīts. Un tagad arī es zinu, kāpēc visus �os gadus tu dzim�anas apliecību esi no manis slēpusi.

Aploksne Emmas trīco�ajā rokā sāka plivināties kā putna spārns, un viņa raudzījās uz to ar neko neredzo�ām acīm. Emmai �ķita, ka asinis viņas dzīslās ir stāju�ās riņķot. Emma lūkojās Edvinā, un galva viņai reiba, bet nobālu�ās lūpas bija stīvas. Emma nevarēja parunāt.

Edvina savukārt nenolaida no mātes nicīgu skatienu.

- Kāpēc tu izskaties tik satriekta, māti - viņa �o jautājumu burtiski izspļāva. - Es esmu tā, kurai vajadzētu būt satriektai. Galu galā-es ta�u, kā izrādās, esmu ārlaulības bērns.

Edvina pēdējos vārdus izrunāja tik skarbi un viņas nievājo�ā attieksme bija tik acīm redzama, ka Emma sarāvās.

Edvina noliecās uz priek�u, un viņas sudrabaini pelēkajās acīs vīdēja naids.

- Kā tu varēji pieļaut, ka es visus �os gadus uzskatīju par savu tēvu D�o Louteru, ja īstenībā tas ir Blekijs O�Nīls?

Viņa ironiski iesmējās.

- Blekijs O�Nīls! Tavs vistuvākais draugs. Protams, tāds jau viņ� ari ir. Lo�ņā tev apkārt kā pēc kuces noilgojies suns, kaut arī tu pa �o laiku jau divas reizes esi bijusi precējusies!

Edvinas acis savilkās �aurās spraudziņās.

- Tu man esi pretīga, māt. Es sēroju pēc D�o Loutcra vēl vairākus gadus pēc tam, kad viņ� tika nogalināts, un tu to pieļāvi. Cik tu esi ne�ēlīga!

Emmai beidzot bija izdevies saņemt sevi rokās, bet, kad viņa ierunājās, balss viņai trīcēja.

- Ja es būtu izstāstījusi tev patiesību, Edvina, vai tev no tā būtu kļuvis labāk? Vai tas būtu remdējis vai mazinājis tavas bēdas? Dlobija tavs tēvs �ī vārda vislabākajā nozīmē. Viņ� tevi mīlēja tikpat stipri kā savu pa�a bērnu, ja ne stiprāk. Tu arī viņu mīlēji, un, pat zinādama patiesību, tu pēc viņa būtu sērojusi. Par bērna tēvu var kļūt jebkur� vīrietis, Edvina. Bet par īstu, labu tēvu viņu padara tas, kā �is vīrietis izturas pret bērnu pēc viņa piedzim�anas. Lai gan tu nebiji D�o Loutera miesa un asinis, viņ� neap�aubāmi izturējās pret tevi tā, it kā tu būtu viņa miesīga meita. Un viss pārējais nav svarīgi.

- Tu vienkār�i gribēji pasargāt sevi! Tu... tu... melīgā slampa!

Emma ar pavērtu muti skatījās uz astoņpadsmitgadīgo meiteni savā acu priek�ā un nezināja nedz, ko darīt, nedz, ko sacīt. Kā lai nomierina Edvinu un remdē viņas sāpes?

- Un kā tad, mīļo māt, man būtu sevi jāsauc? Man ta�u nav uzvārda, vai ne? Varbūt es esmu O�Nīla? Vai Harta? -Edvina strauji ievilka elpu, un viņas acīs iemirdzējās skarbs, metālisks spīdums. - Tu esi melīga, paklīdusi kuce!

Emma atrāvās atpakaļ, it kā viņai būtu iesists pa seju, tomēr viņa nolēma savaldīties un nereaģēt uz apvainojumiem.

- Tavs uzvārds ir Loutere, Edvina. D�o tevi adoptēja un deva tev savu uzvārdu.

- Paldies! Tas bija viss, ko es gribēju zināt.

Edvina piecēlās un pastiepa roku.

- Dzim�anas apliecības norakstu es paturē�u pie sevis -ja jau man bija jāpārdzīvo tik nepatīkami brī�i, to saņemot.

Viņa rupji izrāva aploksni Emmai no rokām.

- Es aizeju.

Arī Emma piecēlās. Viņa saņēma Edvinu aiz rokas, bet meitene to nikni atrāva atpakaļ.

-Nepieskaries man! - viņa kliedza un a�i �ķērsoja bibliotēku.

- Edvina, lūdzu, apsēdies! - Emma klusi sacīja. - Tu esi pietiekami veca, lai mēs pārrunātu �o lietu mierīgi un saprātīgi.

Viņas balsī ieskanējās lūdzo�a nots.

- Lūdzu, mīļā! Es zinu, ka tu esi ārkārtīgi apbēdināta un sāpināta, tomēr ļauj man paskaidrot. Lūdzu, dod man izdevību tev pastāstīt...

- Mani neinteresē nekas no tā, kas tev būtu sakāms. Es aizeju, - Edvina māti pārtrauca.

- Uz kurieni tu gribi doties? - Emma uztraukta vaicāja.

Viņa paspēra da�us soļus uz priek�u, lūdzo�i izstiepusi

pret meitu roku.

- Lūdzu, neaizej, Edvina! Izrunāsim visu līdz galam. Es gribu, lai tu mani saproti - varbūt tad tev būs vieglāk piedot man to, ka slēpu no tevis patiesību. Es gribēju tevi pasargāt - tāds bija galvenais iemesls manai rīcībai. Rūpējos tikai par tevi, mana mīļā. Es mīlu tevi, Edvina.

Edvina veltīja Emmai nievājo�u skatienu, un viņas balsi skanēja nesamierināms rūgtums.

- Es jau sacīju, ka tavi paskaidrojumi mani neinteresē.

Viņa izslējās visā augumā.

- Aizeju no �īs mājas un nekad te vairs savu kāju nesper�u.

- Bet, mīļā, tu nedrīksti aiziet! Uz kurieni tu dosies?

Apspiesto asaru kamols aiz�ņaudza Emmai kaklu.

-Ziemassvētku brīvlaiku pavadī�u pie Fredas Riponā.

Pēe brīvdienām esmu nolēmusi turpināt izglītību �veicē -tajā skolā, kurā es lūdzu tevi mani sūtīt, bet par kuru tu pat atteicies runāt. Lūdzu, izdari visu nepiecie�amo, lai mani tagad tur uzņemtu!

Edvina nicīgi pasmaidīja.

- Tu esi pietiekami bagāta, lai iedarbinātu vajadzīgās sviras un viņi mani pieņemtu, kaut mācību gads jau ir pusē. Ceru, ka tu turpināsi apmaksāt manu izglīto�anos, māt. Un nepārtrauksi man izsniegt arī kabatasnaudu.

- Kā tu vari par kaut ko tādu pat domāt? - Emma izsaucās. - Nekad neesmu tev neko liegusi un nedarī�u to arī turpmāk. Lūdzu, paliec!

Emmas acīs vizēja asaras, un balss viņai trīcēja.

- Neaizej tā! Pārrunāsim to visu...

- Esmu pateikusi visu, ko gribēju tev pateikt.

Edvina mērķtiecīgi devās uz durvju pusi. Uzlikusi roku

uz tverekļa, viņa uz īsu brīdi saminstinājās, tad pagriezās un uzlūkoja Emmu. Edvinas smalki veidotā seja raustījās.

- Es ienīstu tevi, māt. Nekad mū�ā vairs nevēlos tevi redzēt!

Durvis aiz viņas aizcirtās. Emma brīdi nekustīgi raudzījās uz tām ar sāpēs pārvērstu seju, tad grīļodamās aiztaustījās līdz tuvākajam krēslam. Viņa paslēpa seju plaukstās un ļāva vaļu asarām. Emma gadiem ilgi bija baidījusies no �īs dienas, bija mēģinājusi novilcināt briesmīgo izskaidro�anos. Un tagad, kad tas beidzot bija noticis, Emmai nācās atzīt, ka viņa nav pratusi atrast pieeju Edvinai, kas bija tik ne�ēlīgi nelokāma. Emma vienmēr bija zinājusi, ka Edvina reaģēs ļoti sāpīgi un viņa zaudēs pat to niecīgo mīlestību, kuru meita juta pret savu māti. Nekādas dziļās jūtas Edvinai pret Emmu nekad nebija biju�as. Viņa bija mīlējusi vienīgi D�o un Fredu. Mīlestība un maigums, kuru Emma veltīja savai pirmdzimtajai, atsitās kā zirņi pret sienu. Edvina bija viņu noraidījusi, vel būdama mazs bērns. Emmai piepe�i ienāca prātā, vai nevajadzētu Edvinai pateikt, kur� ir viņas īstais tēvs. Bet tas jau neremdēs Edvinas sāpes un �ausmīgo pazemojumu. Viņa joprojām būs un paliks ārlaulības bērns. Labāk jāļauj visam tagad nogulsnēties. Emmu pārņēma sāpīgas atmiņas - viņai bija jādomā par to, ko viņa aizvadītajos gados izcīnījusi, kādus upuris nesusi, par izjustajām bailēm un piedzīvotajiem pazemojumiem. Un Emmai bija jādomā arī par to visu, ko viņa bija darījusi, lai pasargātu Edvinu. Vai viss bijis velti? Noteikti ne. Turklāt viņa nemaz nebija zinājusi, ko citu varētu darīt, un bija rīkojusies pēc vislabākās sirdsapziņas.

Emma noslaucīja asaras. Virsroku ņēma viņas iedzimtais optimisms. Varbūt pēc da�ām nedēļām, kad Edvina būs nomierinājusies, viņām radīsies iespēja salabt. Sī doma Emmu uzmundrināja, un viņa steig�us devās uz aug�stāvu. Viņai jāpārliecina Edvina, ka pēc Ziemassvētkiem viņām abām jātiekas. Emma lūgsies meitu, ja citādi nevarēs viņu pierunāt. Viņai noteikti jāpanāk, lai Edvina viņu saprastu. Bet Emma apjukusi konstatēja, ka meitene nekur nav atrodama. Viņa stāvēja Edvinas istabas vidū un raudzījās atvērtajā sienas skapī - tuk�ie drēbju pakaramie runāja skaidru valodu. Emma piegāja pie loga un paskatījās uz piebraucamo ceļu. Rolsroiss bija nozudis. Acīmredzot Edvina bija lūgusi, lai �oferis viņu aizved uz dzelzceļa staciju. Emma piespieda savu kaisto�o pieri pie loga stikla. Viņa zināja, ka nekāda samierinā�anās starp viņu un meitu nenotiks. Emmu pārņēma �ausmīgas bezspēcības sajūta. Edvinu viņa bija zaudējusi.

Gausiem soļiem Emma vilkās uz savu guļamistabu. Viņas seja bija bāla un rai�pilna. Viņai jārunā ar Blekiju. Emma jau pastiepa roku pēc telefona, bet tad atcerējās, ka viņ� atgriezīsies no Īrijas tikai pēc nedēļas. Emma gurdi apsēdās, nelāgās zaudējuma sajūtas nomākta. Viņai sāpēja sirds Edvi-nas dēļ - meitene cieta tādas dvēseles mokas, bet mātei bija liegts viņu mierināt.

Beidzot Emma piecēlās, ar pūlēm saņēmusi sevi rokās, un iegāja vannasistabā. Viņa nomazgāja savu kaisto�o seju un aiztūku�ās acis ar aukstu ūdeni un atjaunoja sejas grimu. Kad Emma bija pietiekami atjēgusies, viņa piezvanīja uz biroju Arturam.

- Vai tu �ovakar būsi mājās uz pusdienām? - Emma klusi apvaicājās, kad viņ� pacēla klausuli.

Arturs bija pārsteigts.

- Nē. Kāpēc man tas būtu jādara? - viņ� jautāja sev raksturīgajā augstprātīgajā tonī.

- Man ar tevi jārunā, Artur. Tas ir diezgan steidzami, jo rīt es aizbraucu uz Londonu. Es tevi ilgi neaizkavē�u. Augstākais, kādu pusstundu.

- Nu... labi, - viņ� īgni piekrita, kaut gan darīja to vairāk aiz ziņkāres, nevis tādēļ, lai izpatiktu Emmai. - Bū�u mājās apmēram pēc divdesmit minūtēm.

- Paldies, Artur!

Nolikusi klausuli, Emma nokāpa lejā, lai gaidītu vīru.

Kad Arturs pēc neilga laika ienāca bibliotēkā, viņ� uzmeta Emmai piesardzīgu skatienu un teica:

- Kāda vētra pār tevi brāzusies? Tu �ausmīgi izskaties.

Arturs ielēja sev dzeramo un ar glāzi rokā piegāja pie

kamīna. Apsēdies iepretim Emmai, viņ� uzmanīgi nopētīja sievu.

- Kas noticis?

- Man tev jāpasaka kaut kas ļoti nopietns, Artur, -Emma sacīja.

- Tad dari to, mīļā! Esmu pati uzmanība.

- Man būs bērns, - Emma vienaldzīgā tonī paziņoja.

Arturs bija pacēlis glāzi, lai iemalkotu no tās, un pirmo

reizi mū/.ā viņ� �o priekpilno brīdi atlika. Glāze sparīgi atgriezās atpakaļ uz galdiņa, un Arturs kā apstulbis lūkojās Emmā ar pavērtu muti. Tad viņ� atmeta galvu un sāka smieties.

- Ak mans Dievs! Tas nu gan ir vareni! Nevainojamā ģimenes māte beidzot iegādājusies sev mīļāko. Tam neap�aubāmi jābūt drosmīgam vīrietim, ja jau viņ� uzsācis mīlas intrigu ar tevi! - Arturs iesaucās. - Kur� tad ir tas laimīgais zellis?

- Man nenāk ne prātā tev to teikt, Artur. Es tikai gribēju, lai tu zinātu, ka esmu piektajā grūtniecības mēnesī. Es laidī�u bērnu pasaulē, un tu to atzīsi par savu.

-Tu ta�u neiedomājies, ka es kaut kādam bandubērnam do�u savu vārdu, ko? Tas būtu vairāk nekā muļķīgi. Es nekā-vējoties no tevis �ķir�os, Emma.

- Nedomāju vis, ka tu to darīsi, Artur.

Emma vēsi un cie�i paraudzījās vīrā. Viņa tikko jau�ami smaidīja.

- Es negribu �ķirties. Vismaz ne patlaban. Un tu arī to nedarīsi.

- Sasodīts, darī�u gan! Tu nevarēsi uzdot savu nelikumīgo knēveli par manējo.

Emma piecēlās un piegāja pie grāmatplaukta. Viņa nospieda pogu, un panelis atvērās, lai atklātu slepenu seifu. Emma to atvēra, izņēma dokumentu kaudzīti un atgriezās pie kamīna. Viņa domīgi pavērās Arturā un teica:

- Tavs tēvs ir vecs un konservatīvs d�entlmenis, Artur. Lai cik simpātisks viņ� man būtu, tomēr esmu spiesta atzīt, ka Einslijs, seniors, ir arī diezgan aprobe�ots un vecmodīgs. Ja �ie dokumenti nonāks tava tēva rokās, viņ� acumirklī iz-

545

18-36-3

slēgs tevi no sava testamenta, nenovēlot tev ne �iliņa. Ja tu mēģināsi sagādāt man nepatik�anas vai �ķirties, es nekavējoties nodo�u �os dokumentus viņam. Jāteic, ka �īs lapiņas satur visai aizraujo�u lasāmvielu.

Emma ledaini pasmaidīja.

- Var jau būt, ka tavs tēvs nebūs pārāk pārsteigts, lasot par taviem neskaitāmajiem laulības pārkāpumiem, dzer�anu un aizrau�anos ar azarta spēlēm. Es tomēr esmu pilnīgi pāriie-cināta, ka viens atklājums viņu �okēs gan, proti, tas, ka viņa dēlam un mantiniekam ir ap�aubāmas attiecības ar jaunekļiem, par kuriem visiem ir zināms, ka tiem piemīt seksuālas novirzes.

Arturs izskatījās kā cilvēks, kuram nupat nolasīts nāves spriedums.

- Tie ir nolādēti meli! - viņ� iekliedzās. - Tu blefo!

- Nē, Artur, to es nedaru vis. Redzi, es jau vairākus gadus algoju privātdetektīvu, kur� tevi nemitīgi izseko. Nav nekā tāda, ko es par tavu privāto dzīvi nezinātu. Sev par nelaimi, tu neesi bijis īpa�i diskrēts.

- Es saku, ka tu vienkār�i gribi mani iebiedēt! - Arturs brēca.

Emma sniedza viņam dokumentus.

- Paskaties pats!

Arturs izrāva papīru �ūksnīli viņai no rokām un nervozi pārlaida acis tur rakstītajam. Viņa skatiens kļuva stings, bet seja nobāla. Arturs paskatījās uz Emmu, un bālumu viņa sejā nomainīja kauna sārtums. Arturs sāka apņēmīgi plēst papīra lapas sīkos gabaliņos un mest tos kamīnā.

Emma, ne vārda neteikdama, ļāva viņam to darīt. Kad Arturs bija atbrīvojies no pēdējās papīra strēmelītes, viņa iesmējās.

- Ak, Artur, tu esi pārāk zemās domās par mani. Tās

9

ta�u bija tikai kopijas. Oriģināli atrodas dro�ā vietā. Es ne mirkli nevilcinā�os, ja man tie būs jālick lietā. Apsolu tev, ka es patie�ām ie�u pie tava tēva.

- Tu, draņķa govs! Tā ir �antā�a!

- Vari saukt to, kā vēlies, Artur.

Emma atspiedās pret sēdekļa atzveltni un salika rokas

klēpī.

Arturs grīļīgi piecēlās.

-Tev nu gan ir iek�as! Tu sagaidi, ka es turpinā�u dzīvot kopā ar tevi �ajā mājā, kad tu nes savās miesās cita vīrie�a bastardu?

Viņ� pliekani pasmējās.

- Es necietī�u tavus ārlaulības sakarus!

Emma vēsi paraudzījās uz vīru.

- Neesi nu tāds liekulis! Tie�i to es pacie�u jau gadiem ilgi.

Arturs strauji atkāpās un skatījās uz Emmu ar neslēptu naidīgumu. Viņ� drebēja, un viņa seja no sasprindzinājuma bija kļuvusi glu�i pelēka.

- Tu, kuce! - Arturs �ņāca. - �o raundu tu varbūt arī esi uzvarējusi, bet redzēsim, ar ko beigsies nākamais.

Emma sēdēja nepakustēdamās un klusēja. Arturs vēl labu brīdi nikni blenza uz viņu, tad a�iem, apņēmīgiem soļiem devās uz durvīm. Tās sasniedzis, viņ� apgriezās un pavērsa pret Emmu savu trakās dusmās pārvērsto seju.

- Kungs Dievs, kā es tevi ienīstu! - ievilcis elpu, Arturs izgrūda.

Tad viņ� izgāja, ar dārdo�u troksni aizcirzdams aiz sevis durvis.

Pols Makgils nemierīgi soļoja pa Emmas dzīvojamo istabu Viltonmjūzā, rokas sabāzis dziļi kabatās, plecus saliecis. Viņ� apstājās pie loga, brīdi raudzījās ārā, un tad Pola cie�ais skatiens atkal pievērsās Emmai. Viņ� domīgi vēroja mīļoto sievieti, un viņa sejā atspoguļojās rūpes.

Beidzot Pols sacīja:

- Nesaprotu, kāpēc tu negribi lūgt Arturu, lai viņ� dod tev �ķir�anos, Emma. Nudien nesaprotu. Manuprāt, mēs ta�u vienojāmies, ka tu nekavējoties darīsi visu, lai būtu brīva. Kāpēc tu vilcinies? Varbūt tāpēc, ka Konstance man nedod �ķir�anos? Vai tu man neuzticies? Vai tu nezini, ka esmu nolēmis būt vienmēr kopā ar tevi? Es gribētu, lai tu man izskaidro savu rīcību, Emma.

- Nāc un apsēdies man blakus, mīļais! - viņa laipni aicināja.

Pols apsēdās Emmai blakus uz sofas, un viņa saņēma vīrie�a roku savās plaukstās.

- Protams, es tev uzticos, Pol. Manam lēmumam nav nekāda sakara ar tavu ģimenes stāvokli. Zinu, ka tu dari visu

iespējamo, lai to nokārtotu. Un es �ķir�os no Artura. Bet tikai pēc tam, kad bērns bus piedzimis, reģistrēts un kristīts. Es gribu, lai bērnam būtu mana likumīgā vīra uzvārds, Pol. Nevēlos, lai dzim�anas apliecībā būtu ierakstīts, ka bērns dzimis ārlaulībā.

- Tātad tu apgalvo, ka gribi, lai mans bērns nestu Einslija vārdu! Man tas nepatīk, Emma. Neesmu pārliecināts, ka varē�u ar to samierināties!

Emma pārsteigta uzlūkoja Polu. Tā bija pirmā reize, kad viņ� ar Emmu runāja tik skarbi. Viņai jāpanāk, lai Pols saprastu viņas rīcības motīvus.

- Es saprotu, ko tu jūti, - Emma apgalvoja. - Bet mums jāpadomā arī par bērnu, Pol. Redzi...

- Es domāju par bērnu. Gribu, lai tas saņemtu no manis visu, kas tam pienākas, - mīlestību, aizsardzību un manu vārdu. Negribu, lai bērns uzaugtu,mani nepazīdams. Turklāt es vēlos, lai mans bērns attīstītos manā, nevis cita vīrie�a ietekmē. Es nekādā gadījumā nepieļau�u, ka mana miesa un asinis dzīvotu zem viena jumta ar Einsliju. Tu zini, kādās domās es par viņu esmu. Man likās, ka esmu jau skaidri un nepārprotami izklāstījis tev savu viedokli �ajā jautājumā.

- Jā, mīļais, tu to darīji. Un es sacīju tev, ka bērns paliks Londonā. Bet man ir jāparūpējas, lai tam nenāktos visu mū�u nest ārlaulībā dzimu�ā lāstu.

Pols nepacietīgi nopūtās.

- Bērnu sargās mana nauda, Emma. Tā radīs viņam imunitāti pret apkaunojo�iem skandāliem. Es ta�u tev teicu, ka adoptē�u bērnu tūlīt pēc viņa piedzim�anas. Lūdzu, Emma, -tev jānosauc mani par bērna tēvu, kad iesi saņemt viņa dzim�anas apliecību. Bērna paternitātei jābūt dokumentāli apstiprinātai.

-Nē! Tomes nedrīkstam darīt! - Emma nikni iesaucās, un viņas acis meta zibeņus.

Pamanījusi sāpes un aizvainojumu Pola sejā, Emma pievilka pie lūpām viņa roku un noskūpstīja to. Emma veltīja Polam ilgu, cie�u skatienu. Dziļi ievilkusi elpu, viņa ļoti lēnām, bet pārliecino�ā balsī sāka stāstīt.

Emma vispirms pastāstīja Polam par iepriek�ējās dienas notikumiem - par ķildu ar Edvinu, par savu sarunu ar Arturu. Tad viņa stāstīja par to laiku, kad bija kalponīte Fērlijholā, par to, kā kļuva grūta no jaunā kunga Edvina, un par to, kā viņ� Emmu atstūma. Emma izstāstīja arī par saviem pirmajiem gadiem Līdsā, smago darbu un nebeidzamo taupī�anu, lai īstenotu savu senloloto sapni. Viņa neko neslēpa - pat ne to, ka D�eralds Fērlijs bija mēģinājis viņu izvarot. Emma izstāstīja Polam visu, ko tam, viņasprāt, vajadzēja zināt. Viņa runāja vaļsirdīgi un atklāti, nemēģinot neko nedz dramatizēt, nedz izskaistināt. Emma savā stāstījumā vienkār�i atainoja faktus, nepie�ķirot tiem emocionālu nokrāsu.

Pols uzmanīgi klausījās, nenolaizdams acis no Emmas sejas, un jutās tik aizkustināts kā vēl nekad savā mū�ā. Kad Emma bija beigusi, Pols viņu apskāva. Viņ� glāstīja Emmas matus, un tobrīd viņam gribējās �o sievieti ne vien mīlēt un dievināt, bet arī aizsargāt.

- Kur� muļķis ir apgalvojis, ka mēs dzīvojam civilizētā pasaulē? - Pols �ukstēja, piespiedis lūpas Emmas matiem.

Viņ� noskūpstīja Emmu uz pieres, mirkli klusēja un tad maigi teica:

- Ak, Emma, Emma! Man tik daudz kas ir jāvēr� par labu - visas sāpes, kuras tu savā mū�ā esi cietusi. Un es to darī�u. Apsolu tev.

Mazliet atvirzījis Emmu, Pols dziļi ieskatījās viņai acīs.

- Kāpēc tu man par to visu nepastāstīji agrāk?

Kad Emma nodūra acis un neatbildēja, viņ� maigi turpināja:

- Vai tie�ām tu domāji, ka tas būtu varējis kaut ko mainīt manās jūtās pret tevi?

Pols noliecās uz priek�u un noskūpstīja Emmu uz lūpām.

- Ja tu domā, ka tavai pagātnei manās acīs ir kaut kāda nozīme, tad gan tu mani pietiekami labi nepazīsti. Par to, ko tu no sevis esi izveidojusi, par to, kas tu esi tagad, es mīlu tevi vēl vairāk. Un arī par tavu spēku un nelokāmo gribu. Tu esi ļoti neparasta sieviete, Emma.

- Es apzināti nevairījos stāstīt tev par savu pagātni, -Emma klusi teica. - Mums vienkār�i negadījās �ādai sarunai piemērots brīdis.

Pols raudzījās Emmā, un viņa sirds vai plūda pāri aiz lielas mīlestības pret �o sievieti. Ak, mana mīļā, kādas rupjības un pazemojumus tev savulaik nācies paciest, un cik drosmīgi tu meties dzīves cīņā, viņ� nodomāja.

- Tagad ta�u tu saproti, vai ne, Pol? - sacīja Emma. - Es domāju - to, kāpēc negribu tūlīt pat �ķirties no Artura. Negribu, lai mūsu bērns kādu dienu vērstos pie manis ar pārmetumiem. Es nepārdzīvo�u vēl vienu tādu scēnu, kādu vakar man sarīkoja Edvina.

- Tas nekad nenotiks. Ar mūsu bērnu ne. Es tevi saprotu, Emma, un darī�u tā, kā tu vēlies.

Viņu bērns - meitenīte - piedzima 1925. gada maija sākumā kādā Londonas privātklīnikā. Tas bija Pols, kur� nemierīgi soļoja �urpu turpu pa uzgaidāmo telpu. Tas bija Pols, kur� pēc dzemdībām apskāva Emmu. Tas bija Pols, kur� izvēlējās bērnam vārdu. Par godu Pola mātei meitenīte tika nosaukta par Dēziju.

Kad nākamajā dienā Pols ieradās Emmu apciemot, viņa seja laimē staroja, bet rokas bija pilnas ar ziediem un dāvanām.

- Kur ir mana meita? - viņ� vaicāja.

- Kopēja viņu tūdaļ atnesīs, - priecīgi smaidīdama, atbildēja Emma.

Pols apsēdās uz gultas malas un apskāva Emmu.

- Un kā klājas manai mīļajai?

-Brīni�ķīgi, Pol. Bet tev jābeidz mani tik ļoti lutināt.

- Tev nāksies pierast. No �ī brī�a tava turpmākā dzīve noritēs tie�i tā.

Viņ� saņēma Emmas roku un, viņai par pārsteigumu, novilka viņai no pirksta laulības gredzenu Pirms Emma paguva ko iebilst, Pols jau bija atvēris logu un izsviedis gredzenu ārā.

- Augstā debess, Pol, ko tu tur dari?

Viņ� neko neatbildēja, bet izņēma no kabatas citu laulības gredzenu - no platīna. Uzvilcis Emmai to pirkstā, viņ� pievienoja tam vēl vienu gredzenu ar lielu, �etrstūrainu smaragdu - �is gredzens savulaik bija piederējis Pola mātei, bet pirms viņas - Pola vecmāmiņai.

- Kaut bez mācītāja svētības, tomēr es uzskatu tevi par

savu sievu, - viņ� teica. - No �īs dienas līdz pat tam brīdim,

kad nāve mūs �ķirs.

>

Kop� tā brī�a, kad 1923. gadā Pols atgriezās Anglijā, viņ� savas jūtas pret Emmu nebija slēpis. Pols Emmu kaislīgi mīlēja, un �ī mīlestība bija pārveidojusi visu viņa dzīvi. Viņ� Emmu apbrīnoja un lepojās ar viņas panākumiem. Meitas piedzim�ana Pola jūtas pret Emmu darīja vēl stiprākas. Emma un viņu abu bērns kļuva par Pola dzīves jēgu un saturu. Viņas pie�ķīra nozīmi visam, ko viņ� darīja - gan privātajā dzīvē, gan pārvaldot savus milzīgos uzņēmumus. Senie, gadiem krāju�ies sarūgtinājumi, sāpes un sakāves bija pārstāju�as eksistēt, un Pols bija cerību spārnots. Kaut Dēzijai nebija Pola uzvārda, tomēr viņa bija Makgilu dzimtas turpinātāja, un meitenītē ritēja ari skolu jūras kapteiņa, Pola vectētiņa, asinis. Viņ� 1852. gadā bija apmeties uz dzīvi Kūnemblā un licis pamatus Makgilu dinastijai.

Par spīti viņu abu laulību radītajiem �ķēr�ļiem un sare�ģījumiem, Pols darīja visu iespējamo, lai būtu �ķirts no savām mīļajām būtnēm tikai paretam un uz īsu bridi. Viņ� dievināja Emmu un Dēziju. 1925. gada vasarā Pols uzsāka stingri rīkoties - viņ� nopirka neparasti skaistu savrupmāju Belgreiva skvērā, nekavējoties pārrakstot īpa�umtiesības uz Emmas vārda. Tad, līdzekļus ne�ēlodams, Pols lika pārbūvēt �o māju par diviem atsevi�ķiem dzīvokļiem. Mazāko - vecpui�a mitekli - Pols paturēja sev, bet trīs aug�ējos stāvos tika iekārtoti izsmalcināti apartamenti, kuros apmetās Emma, Dēzija, meitenītes aukle, saimniecības vadītāja un kalpone, kuru nolīga Pols. Pavir�am vērotājam varēja likties, ka abi dzīvokļi ir pilnīgi norobe�oti viens no otra, pat to ieejas atradās katra savā mājas pusē. Īstenībā dzīvokļus savienoja slepens iek�ējais lifts.

Viņi dzīvoja kopā, tomēr nedarīja to atklāti. Emma negribēja, lai pārējie viņas bērni zinātu par mātes sakaru ar Polu Makgilu. Pols nebeidza vien brīnīties par Emmas rakstura divējādo dabu. Viņ� reizēm ķircināja Emmu un sauca viņu par pretrunu kamolu, aizrādīdams, ka Emma, kas bija tik drosmīga savos darījumos un kārtoja tos, nerēķinādamās ar apkārtējo spriedumiem, pēk�ņi ārkārtīgi satraucās, ko ļaudis teiks par viņas personisko dzīvi.

- Kad bū�u �ķīrusies, man tas būs vienaldzīgi, - Emma aizstāvējās.

Pols uz to atbildēja ar smaidu - viņ� saprata, ka Emmas nostāju �ajā gadījumā veidojusi viņas iepriek�ējā dzīves pieredze.

Kā tas mēdz gadīties, Emmas laulības �ķir�ana notika agrāk, nekā viņa un Pols to bija gaidīju�i. Jūnijā, samierinājies ar Emmas dedzīgo vēlē�anos pasargāt bērnu no nevēlamiem atklājumiem turpmākajā dzīvē, Pols ļāva, lai viņa aizved Dēziju uz Jork�īru. Viņ� piekrita arī tam, ka meitenīte tiks kristīta Līdsas baznīcā. Pols tomēr uzstāja, ka arī viņ� grib būt klāt kristībās, un kopā ar Frenku un Natalī devās uz Līdsu. Viņa klātbūtne nevienu nepārsteidza - visi zināja, ka Pols Makgils ir sens ģimenes draugs, turklāt kāds negaidīts notikums aizēnoja Dēzijas kristības, un tās noritēja, pla�ākas sabiedrības neievērotas. Vairākas dienas pirms kristībām pēc sirdslēkmes nomira Artura Einslija māte. Kristības, kuras notika drīz vien pēc bērēm, bija skumju apēnotas, un Frede-riks Einslijs un Arturs vēl arvien bija bēdu sagrauzti, tāpēc tik tikko ievēroja, kādi viesi ieradu�ies uz �o nolikumu, kas Arturam turklāt bija galīgi vienaldzīgs. Dēzija tika nokristīta bez kādiem starpgadījumiem, un nākamajā dienā Emma aizveda viņu atpakaļ uz Londonu. Pēc trim mēne�iem Frederiks Einslijs, kur� jau sen sirga un bija kļuvis galīgi vecs un nevarīgs, sekoja savai sievai aukstajā kapā. Arturs dabūja mantojumu un, pārsteigdams Emmas brāļus ar savu galantumu, �ķīrās no viņas, uzņemoties vainu par laulības izjauk�anu. Emma nebija pārsteigta. Viņai �ī Artura rīcība bija izmaksājusi desmit tūksto�us mārciņu.

Kad nu laulības �ķir�ana bija notikusi, Emmas dzīve radikāli mainījās. Viņa atveda dvīņus Robiņu un Elizabeti pie sevis uz Belgreiva skvēru, un, kā jau Emma to bija sagaidījusi, Arturs pret to neiebilda. Viņa bija laimīga, ka Arturs neizrādīja nekādu vēlē�anos piedalīties bērnu audzinā�anā.

Kits skolas brīvlaikus pavadīja pie Emmas un nemaz neslēpa, ka Pols viņam ļoti patīk, bet par Artura Einslija piepe�o nozu�anu no viņa jaunās dzīves zēns īpa�i neskuma. Emma krasi reorganizēja arī savus darījumus. Viņa iekārtojās tā, lai lielāko daļu laika varētu pavadīt Londonā. Vinstons tika iecelts par Jork�īras fabriku un veikalu izpilddirektoru, un Emma pārvaldīja savus īpa�umus Anglijas ziemeļos, sēdēdama Naitsbrid�as veikala kabinetā. Reizi mēnesī viņa aiz-brauca uz Līdsu un piecas dienas kopā ar Vinstonu smagi strādāja.

Emma un Pols bērnu klātbūtnē izturējās iespējami piesardzīgi, bet, laikam ritot, neviens vairs nebrīnījās par �īs savādās ģimenes īpatnējiem dzīves apstākļiem - divi dzīvokļi vienā mājā un savstarpēji ļoti at�ķirīgie bērni, kuriem bija da�ādi tēvi. Pols jau pa�ā sākumā tika neapstrīdami atzīts par ģimenes galvu. Viņā spēks apvienojās ar maigu sirsnību, tāpēc bērni Polu gan cienīja, gan mīlēja. Viņ� neap�aubāmi izpildīja tēva lomu viņu dzīvē. Pamazām Emmas sasprindzinājums atslāba. Polam bija izdevies viņai pacietīgi ieskaidrot, ka viņu abu apvienotā bagātība paceļ viņus pāri vispārpieņemtajām normām. Sabiedrības tenkas un spriedumi viņus nevarēja ievainot. Emmai bija jāatzīst, ka Polam ir taisnība. Daba bija apveltījusi Emmu ar pietiekamu drosmi un pa�cieņu, lai viņa drīz vien spētu pārvarēt savas sākotnējās ba�as.

Pols un Emma bija ne�ķirami. Viņ� burtiski apbēra Emmu ar dārglietām, ka�okādām un skaistiem tērpiem. Pols arī rīkoja pla�as viesības, un Emma bija mājasmāte. Viņi gāja uz teātriem, uz operu un uz koncertiem, piedalījās visda�ādā-kājās viesībās un pieņem�anās. Viņi satikās ar visbagātākajiem un ietekmīgākajiem cilvēkiem Londonā un arī citās pasaules pilsētās. Viņu paziņu lokā bija politiķi, magnāti, sabiedriskie darbinieki, mākslas pasaules ļaudis. Pols bie�i ceļoja -gan kārtojot darījumus, gan sava prieka pēc, un Emma brauca viņam līdzi. Kopā ar Polu viņa bija gan Ņujorkā, gan Teksasā, kur viņam piederēja naftas lauki. Divas reizes Emma aizbrauca Polam līdzi arī uz Austrāliju. Viņ� joprojām neatlaidīgi centās panākt, lai Konslance dod viņam �ķir�anos, ta�u Pola sieva bija nepielūdzama. Tas bija vienīgais, kas aptum�oja Pola laimi. Lai gan viņ� bija adoptējis Dēziju un varēja rūpēties gan par savu meitu, gan par viņas māti, tomēr Pols izmisīgi vēlējās apprecēt Emmu un nokārtot viņu dzīves likumisko pusi. Emma par viņu attiecībām tobrīd jau jutās tik dro�a, ka viņu ģimenes juridiskais stāvoklis viņai vairs neradīja nekādas raizes. Emma neatlaidīgi centās izkliedēt Pola nemieru. Viņi bija nokļuvu�i mainītās lomās - nu Emma bija tā, kura teica, ka Polam jābeidz satraukties, un optimistiski mierināja viņu, ka galu galā viss nokārtosies. Emma nenogursto�i apliecināja Polam savu mīlestību un centās pārliecināt viņu, ka pati ir ļoti laimīga.

Vienīgais, kas savukārt aptum�oja Emmas dzīvi, bija Edviņas nenovēr�amā atsve�inā�anās. Emmai nebija izdevies pārvarēt plaisu viņu attiecībās. Viņas vienīgā saikne ar vecāko meitu bija Vinstons, kas Emmas uzdevumā rūpējās par Ed-vinas finansu lietām. Pirms diviem gadiem beigusi �veicē skolu, viņa bija noīrējusi dzīvokli un baudīja dzīvi kopā ar saviem biju�ajiem klasesbiedriem, izmantojot ļoti bagātas sievietes labi apgādātās meitas privilēģijas. Emma neierobe�oja Edvinas izdevumus un bija noguldījusi uz viņas vārda prāvu summu, kuras ikgadējie procenti bija pla�am un grcz-nam dzīvesveidam vairāk nekā pietiekami. Emma ilgojās pēc Edvinas, pēc tā, lai viņa atgrieztos ģimenes klēpī, tomēr Emma bija pietiekami gudra, lai saprastu, ka pirmais solis uz atkaltuvinā�anos jāsper nevis viņai, bet gan viņas meitai.

Liels mierinājums Emmai bija Dēzija. Ar �o bērnu viņa īpa�i lepojās, un, kaut Emma neatzinās pat sev, tomēr jaunākā meita viņai bija no visiem bērniem tā mīļākā. Dēzija bija mīlestības bērns, kuru Emma bija nesusi savās miesās ar patiesu prieku. Starp viņu un Dēziju pastāvēja daudz lielāka tuvība nekā starp Emmu un viņas vecākajiem bērniem. Meitenītei augot, �ī tuvības sajūta vēl pastiprinājās, un reizēm, raugoties Dēzijā, Emmai sirds sa�ņaudzās no pāri plūsto�ām maigunlajūtām. Viņa redzēja meitā sava mīļotā Pola atspulgu. Dēzija neap�aubāmi bija tēva meita - bie�i uzturoties Pola sabiedrībā, viņa neapzināti bija sākusi atdarināt da�as Pola manieres, un, kad Dēzija smaidīja, Emma viņas sejiņā saskatīja Pola mīļās, draiskulīgās grimases. Pēc dabas Dēzija bija maiga un mīļa, bet vecāku dāsnā mīlestība pie�ķīra viņai pa�apziņu un dro�u izturē�anos. Dēzija tomēr nebija nedz izlutināta, nedz kaprīza. Viņa pret visiem izturējās vienlīdz dabiski. Daudzas rakstura iezīmes Dēzija bija mantojusi no Emmas - viņai piemita mātes saulainais, optimistiskais skatījums uz dzīvi, stūrgalvība un nelokāmā griba.

Kad Dēzija kļuva piecus gadus veca, Pols uzstāja, ka Emmai ar meitu jābrauc viņam līdzi uz Austrāliju. Pēc Sidnejā aizvadītās nedēļas Pols aizveda viņas abas uz Kūnemblu, un viņi nodzīvoja Danūnā veselu mēnesi. Neparastas attiecības izveidojās starp mazo, dzīvespriecīgo meitenīti un viņas pusbrāli Hovardu. Emma un Pols bija aizkustināti. Dēzijai izdevās zēna garīgajai pasaulei piekļūt daudz labāk, nekā to spēja izdarīt pieaugu�ie. Bērnu savstarpējā pieķer�anās sasil-dlja Emmas un Pola sirdis. Turpmāk viņi brauca uz Austrāliju vismaz reizi gadā. Pols ar prieku sagādājadēlam iespēju justies laimīgam savā ierobe�otajā dzīvē, kurā viņa mazā pusmā-siņa neap�aubāmi ienesa gai�umu.

Gadi ritēja tik ātri, ka Emma bie�i vien brīnījās, kas noticis ar laiku. Bērni pieauga un pamazām atstāja māju Bcl-greiva skvērā. Kits bija izvērties par izskatīgu jaunekli. Viņ� stipri līdzinājās savam tēvam - D�o Louteram. Kits devās studēt uz Līdsas universitāti, bet dvīņi, �ēli gauzdamies, aizbrauca uz respektablām un dārgām privātskolām - viņi pirmo reizi tika �ķirti no mājām un mātes. Dēzijabija Emmas vismīļākais bērns, bet Robiņ� neap�aubāmi bija tas, kuram no abiem zēniem mātes sirdī tika dota priek�roka. Robiņam nepiemita neviena no Artura Einslija kaitino�ajām īpa�ībām vai manierēm, viņ� Emmai daudzējādā ziņā atgādināja Vin-stonu. Robiņ� bija tievs, kustīgs zēns, saprātīgs un attapīgs, turklāt viņam piemita iedzimts �arms. Robiņ� bija uzcītīgs un zinātkārs, viņ� labi mācījās, un Emma saistīja ar jaunāko dēlu lielas cerības.

Robiņa dvīņumāsa Elizabete arī bija atsitusies Hārtu ģimenē. Emmai reizēm aizrāvās elpa, pamanot meitenē te Elizabetes Hārtas, te Olīvijas Vcinraitas vaibstus un �estus. Tad Emmai atkal bija jādomā par �o divu at�ķirīgo sabiedrības slāņu sievie�u pārdabisko līdzību, kas meitenes gados bija viņu tā izbiedējusi. Elizabete bija visskaistākā no visiem Emmas bērniem - lokana, gracioza, apveltīta ar smalki veidotu, starojo�u seju, kuru ieskāva tum�u matu mākonis. Arī viņai �arma netrūka. Diem�ēl Emma jau pirms ilgāka laika bija sākusi novērot Elizabetē arī nelāgas īpa�ības - viņa bija dusmās nesavaldīga, untumaina un kaprīza. Ar Elizabeti Emmai bie�i vien bija grūti tikt galā. Pols piekrita, ka viņas audzinā�anai nepiecie�ama stingra roka, un viņi abi ar Emmu cerēja, ka skolas disciplīna nāks Elizabetei par labu - apvaldīs meiteni, vienlaikus nesalau�ot viņas garu.

Emmas darījumi pletās pla�umā. Naitsbrid�as veikals bija iekarojis pasaules slavu, arī Jork�īras veikali tika atzīti par labākajiem Anglijas ziemeļos, Emmas fabrikas uzplauka, ar lieliskiem panākumiem strādāja Kalinsku apģērbu ra�o�anas rūpnīcas. �Emeremas kompānija� bija pārdēvēta par �Hartas uzņēmumiem� un izvērtusies par ārkārtīgi bagātu organizāciju, kurai piederēja lieli īpa�umi visda�ādākajās pasaules malās. Sekodama uz saprātu balstītām intuitīvām pa�as nojautām un ieklausīdamās Pola padomos, Emma gudri ieguldīja naudu un trīskār�oja ne vien savu bagātību, bet arī to, kas piederēja Vinstonam un Frenkam, jo viņa bija tā, kura pārzināja brāļu finansu lietas. �etrdesmit se�u gadu vecumā Emma bija kļuvusi par daudzkārtēju miljonāri. Ar viņas ietekmīgo spēku rēķinājās ne vien Londonā un Anglijas ziemeļos, bet arī starptautiskajās darījumu aprindās.

Kaut arī Emmai bija tik laimīga ģimenes dzīve, kaut arī viņa bija milzīgi aizņemta darbā, viņas interese par Fērliju ģimeni nebija mazinājusies ne par naga melnumu. Viņa, tāpat kā agrāk, bija labi informēta par Fērliju dzīvi un darījumiem. D�eralds Fērlijs, kuru Emma 1923. gadā bija izputinājusi, pēdējos no�ēlojamos sava mū�a gadus aizvadīja, būdams pilnīgi atkarīgs no Edvina augstsirdības, jo ķieģeļceplis nebija ienesīgs uzņēmums. Viņ� nomira 1926. gadā - �nepārprotami savu rakstura pārmērību dēļ�, kā, uzzinājusi par viņa nāvi, Emma izteicās Blekijam. Turpmākajos gados Emmas ledainais skatiens bija vērsts vienīgi uz Edvinu. Viņa ar neatslābsto�u interesi sekoja Edvina karjerai. Kā Emma būtu vēlējusies, lai viņ� ciestu neveiksmi! Bet Edvins bija kļuvis par ļoti labu juristu - pla�i pazīstamu speciālistu krimināllietās, un Tcmplā* nemitīgi klīda valodas, ka viņu iecel�ot par K.P.**, lai gan pagaidām tas vēl nebija noticis. Viņ� dzīvoja un strādāja Londonā, tomēr nebija pilnībā sarāvis saites ar Jork�īru. Edvins bie�i vien uzturējās Līdsā, veltīdams daudz spēka un enerģijas "The Yorkshire Morning Gazette � - tāpat, kā to pirms viņa bija darījis Edams Fērlijs. Viņ� bija avīzes valdes priek�sēdētājs un galvenais akciju turētājs, tā ka avīzi praktiski varēja uzskatīt par Edvina īpa�umu.

Emma bija iekārojusi avīzi sev un gribēja to dabūt par katru cenu. Gan Vinstons, gan Blekijs aizrādīja viņai, ka ir jau diezgan darīts, lai mazinātu Fērliju ģimenes ietekmi Jork-�īrā. Viņi aicināja Emmu aizmirst atriebību un atmest domu par avīzi, bet stūrgalvīgā Emma, joprojām alkdama atriebties Fērlijiem, viņos neklausījās. Viņai bija jāatņem Fērlijiem to pēdējais nozīmīgākais īpa�ums. Emma pamazām sāka slepus uzpirkt avīzes akcijas, kuras laiku pa laikam parādījās tirgū, un pacietīgi gaidīja brīdi, kad viņai radīsies izdevība nostāties pretim Edvinam. Kaut arī avīze strādāja ar zaudējumiem, Edvinam tomēr izdevās to noturēt virs ūdens, un savas akcijas viņ� nepārdeva. Emmai jau sāka uzmākties bezcerība - kamēr Edvina akcijas nebija viņas rokās, Emma bija bezspēcīga un nevarēja pārņemt avīzi. Viņa sapņoja par to dienu, kad varēs padzīt Edvinu no avīzes, - tad Emmas atriebība beidzot būs guvusi savu piepildījumu.

- Man ir ījaba pacietība, - kādā 1935. gada vasaras dienā viņa teica Vinstonam.- Es nelik�os mierā, iekams �The Yorkshire Morning Gazette� nepiederēs man, un tā man kādreiz noteikti piederēs.

♦Tā sauc to Londonas Sitijas rajona daļu, kurā atrodas divas tiesu pilis.

♦♦Karaļa padomnieks - tituls, kuru Anglijā pie�ķir augsti kvalificētiem juristiem.

- Es zinu, ka tā būs, - atsaucās Vinstons un nemierīgi sarosījās krēslā.

Aizdedzinājis cigareti, viņ� turpināja:

- Vakar man zvanīja D�o Fultons. Viņ� ir gatavs tev pārdot sev piedero�ās �The Sheffield Star� akcijas. Ja tu tās nopirksi, �ī avīze praktiski būs tavās rokās. Vai tu gribi pirkt �The Sheffield Star� akcijas?

- Gribu gan, - teica Emma, un viņas seja noskaidrojās.

- Domāju, ka tev vajadzētu aprunāties arī ar Hariju Mctkālfu. Viņ� pārāk ilgi vilcinās ar "The Yorkshire Observer" pārdo�anu. Man patiktu, ja es varētu izmantot �o avīzi par ieroci pret Edvinu Fērliju. Lai viņ� dabū pasvīst konkurences cīņā un ir spiests tērēt savu naudu avīzes noturē�anai. Ja es dabūtu gan �The Sheffield Star", gan �The Yorkshire Observer�, noteico�ā loma Zicmeļanglijas preses pasaulē piederētu man.

Emmas acis iemirdzējās.

- Nodibināsim jaunu izdevējkompāniju, Vinston. Kā mēs to varētu nosaukt? Varbūt par Jork�īras Apvienoto laikrakstu kompāniju? - viņa ierosināja.

Pirms Vinstons paguva atbildēt, Emma jau aizrautīgi runāja tālāk:

- Jā, tādam nosaukumam ir svars! Ķersimies tik pie kompānijas dibinā�anas!

-Neredzu iemeslu, kāpēc tu nevarētu pārņemt abas avīzes, Emma, - māsas entuziasma aizrauts, sacīja Vinstons.

- Mēs tās ātri vien dabūtu uz kājām. Viss, kas �īm abām avīzēm nepiecie�ams, ir prasmīga pārvaldī�ana, lielāks naudas ieguldījums un da�i �urnālisti ar asu spalvu, kuri tām spētu iedvest jaunu dzīvību. Varbūt Frenks varētu ieteikt īstos vīrus. Jau rīt pat sāk�u par to interesēties.

- Man �ēl, ka jau agrāk par to neiedomājos, - iesaucās

Emma, tikko spēdama valdīt priecīgo satraukumu, kādu viņā izraisīja gaidāmā iespēja kļūt par laikrakstu izdevēju un sacensties ar Edvinu Fērliju.

- Tas, kas pats par sevi saprotams, bie�i vien ienāk prātā beidzamais, - Vinstons nevērīgi piezīmēja un piecēlās.

Viņ� gausi �ķērsoja Penistounrojalas aug�stāva viesistabu. �o lielo māju netālu no Riponas Emma bija nopirkusi pirms trim gadiem. Vinstons apstājās pie lielā, uz āru izvirzītā loga un lūkojās lejup uz Penistounrojalai piedero�o zemesgabalu. Bija skaista augusta svētdiena, zilās debesis lēja kristāldzidru mirdzumu pār rūpīgi koptajiem mauriņiem, mākslinieciski apcirptajiem krūmiem un krā�ņo koku audzi, kuru sulīgi zaļās lapas vizēja vasaras saulē. Tas bija skaists Elizabetes stila dārzs ar īsti anglisku zaļuma pārbagātību un lielām, ko�ām puķudobēm.

Tālumā bija dzirdami tenisa bumbiņas būk�ķi, un Vinstons nevarēja vien nobrīnīties, kā Pols tik tveicīgā dienā vēl spēj nospēlēt trīs setus pēc kārtas. Vinstona domas pievērsās jaunumam, kas viņam bija jāpavēsta Emmai. Vinstons bija nolēmis runāt bez aplinkiem - veselais saprāts viņam sacīja, ka tā �oreiz būs vislabāk. Viņ� uzlūkoja Emmu, kas sēdēja uz sofas un savā baltajā tērpā izstaroja vēsu skaistumu, kuru mazliet siltāku darīja sarkanbrūnie, pār pleciem slīgsto�ie mati. Vilcināties vairs nevarēja.

- Es vakar runāju ar Edvinu, - Vinstons teica. - Viņa precas.

- Precas! - Emma atkārtoja, saspringti izslējusies.

Viņa nolika grāmatvedības atskaiti, kuru bija lasījusi,

un pievērsās brālim.

- Vai drīkstu zināt, kur� tad ir Edvinas izredzētais?

Vinstons nokrem�ļojās.

- D�eremijs Stcndi�s.

Emma raudzījās Vinstonā ar pavērtu muti.

- D�eremijs Stcndi�s? Danveilas grāfs?

- Tie�i tā. Kāzas būs pēc divām nedēļām. Tās, protams, notiks Īrijā, viņa mui�ā Klonlaflinā.

- Bet viņ� ta�u par Edvinu ir daudz vecāks, - teica Emma. - Man tas nemaz nepatīk, Vinston.

Viņa sarauca pieri.

- Nedomāju, ka viņi būtu labs pāris.

-Tu tur neko nevari darīt, Emma, - aizrādīja Vinstons, juzdamies atvieglots, ka Emmas reakcija uz jauno vēsti ir visā visumā mierīga. - Edvina jau ir divdesmit deviņus gadus veca. Varbūt viņa beidzot noilgojusies pēc līdzsvarotākas dzīves. Un grāfam ir naudas kā spaļu.

- Iespējams, ka tev ir taisnība, - Emma domīgi atbildēja.

Viņa paskatījās uz Vinstonu.

-Neviens no Edvinas ģimenes locekļiem kāzās laikam gan netiek aicināts, vai ne?

Vinstons papurināja galvu.

- Netiek gan. Edvina tomēr lūdza mani būt par viņas vedējtēvu. Kā tev �ķiet, vai man viņas lūgums jāapmierina? Tev nebūs iebildumu?

Emma noliecās uz priek�u un apsedza brāļa plaukstu ar savējo.

- Ak, mīļais, saprotams, ka nebūs. Manuprāt, tas ir brīni�ķīgi, ka Edvina lūgusi tie�i tevi. Man tas sagādā lielu prieku. Viņa neliksies tik vientuļajā arī tu būsi tur.

Emma apklusa un tad vilcinādamās pajautāja:

- Vai par mani Edvina neko neteica?

- Nē, Emma, neteica vis. Man ļoti �ēl.

- Es, protams, aizsūtī�u skaistu kāzu dāvanu.

Emma mainīja sarunas tematu, saprazdama, ka te vairs nav nekā, ko piebilst. Viņa runāja ar Vinstonu par darījumiem, bet viņas acis bija domīgi skumjas.

Kad Vinstons atgriezās no Īrijas, Emma viņu apbēra ar jautājumiem par Edvinu, Danveilas grāfu un kāzu ceremoniju. Vinstons apmierināja māsas ziņkāri un mēģināja izkliedēt viņas ba�as par to, ka Edvina apprecējusi par sevi divdesmit gadus vecāku vīrieti. Vinstonam bija licies, ka Edvina ir no laimes kā apreibusi, lai gan viņ� nebija varējis saprast, vai priecīgo saviļņojumu jaunajā sievietē izraisījis tas, ka viņa bija kļuvusi par Danveilas grāfieni un senas, di�ciltīgas ģimenes locekli, vai patiesa mīlestība pret vīru. Danveils bija aiz mīlestības pret Edvinu glu�i apmāts, un vismaz par līgavaiņa jūtām Vinstonam nebija jā�aubās.

Pēc gada Emma kļuva par vecmāmiņu. Edvinai piedzima dēls, kas tika nokr istīts par Entoniju D�ord�u Maiklu. Kā pirmdzimtajam viņam tika pie�ķirts lorda Stendi�a tituls, un viņ� bija arī grāfistes mantinieks. Emma nosūtīja meitai apsveikuma vēstuli un dāvanu. Edvina atbildēja ar pieklājīgu, bet vēsu un īsu pateicības vēstulīti, un Emma cerēja, ka tas varētu būt pirmais solis uz izlīgumu. Viņa, protams, zināja, ka te savs nopelns ir Vinstonam. Kits turpretim bija stipri sapīcis par to, ka nav ticis ielūgts māsas kāzās, un katrā izdevīgā brīdī neskopojās ar dzēlīgām piezīmēm par viņas necienīgo izturē�anos pret ģimeni un pārspīlēto snobismu. Pols viņu nemitīgi apsauca un beidzot pat tā noskaitās, ka aizliedza Kitam runāt ar māti par Edvinu. Emmu viņ� savukārt pārliecināja, ka gan jau draudzīgās attiecības starp viņu un Edvinu atjaunosies. Pols tā runāja, zinādams, ka Emma nepieļauj citu iespēju, un viņ� neuzdro�inājās sagraut viņas cerības.

Viens no Emmas izcilākajiem talantiem bija atvairīt problēmas, kuras tajā brīdī nebija atrisināmas, tāpēc viņai izdevās par Edvinu vairs nedomāt. Emma vienmēr deva priek�roku tam, kas bija svarīgs �odien, un nenokāvās ar nevajadzīgām domām par to, ko atrisināt varēja tikai rīt. Viņas dzīve bija tikpat piesātināta ar darbu kā agrāk, arī attiecības ar Polu un pārējiem bērniem prasīja savu. Kopumā ģimene Emmai raizes nesagādāja. Kits strādāja fabrikās un apguva tekstilra�o�anas zinības. Robiņ� mācījās vidusskolas pēdējā klasē un gatavojās iestāties Kembrid�ā, lai studētu tieslietas. Elizabete bija izteikusi vēlē�anos iet Edvinas pēdās un pabeidza izglīto�anos tajā pa�ā modernajā �veices skolā, kur savulaik bija mācījusies vecākā māsa. Beidzot pienāca diena, kad arī Dēzija aizbrauca uz skolu, un Emma un Pols pirmo reizi palika Bclgreiva skvēra mājā divi vien.

- Baidos, ka, visu laiku būdama kopā tikai ar mani, tu �ausmīgi garlaikojies, - kādu vakaru, kad viņi bibliotēkā iedzēra pa glāzei �ampanie�a, Pols Emmu ķircināja.

- Man viņu visu pietrūkst, jo īpa�i Dēzijas, bet tajā pa�ā laikā esmu priecīga, ka beidzot varu pabūt ar tevi divatā, Pol. Neviena cita - tikai tu un es.

- Un mūsu rīcībā ir daudzi, daudzi gadi, Emma.

Viņ� pasmīnēja.

- Nezinu, ko tu par to domā, mana mīļā, bet es esmu priecīgs, ka varē�u novecot kopā ar tevi.

Tā bija 1938. gada septembra pirmā nedēļa. Un, sē�ot skaisti iekārtotajā bibliotēkā, kurā novakares pēdējos saules staros viss izskatījās tik rāms un zeltainas gaismas caurstrāvots, Emmai un Polam pat prātā nenāca, ka varētu notikt kaut kas tāds, kas sagrautu viņu stabilo, laimīgo dzīvi. Viņi joprojām bija viens otrā ļoti iemīlēju�ies. Emma un Pols nosēdēja bibliotēkā ilgu laiku, runādami par savu kopīgo nākotni, par Ziemassvētkiem, kurus pavadīs Penistounrojalā, par jaunajā gadā iecerēto braucienu uz Ameriku. Vēlāk viņi aizgāja pusdienot uz itāļu restorānu - smiedamies un rokās sadevu�ies kā jauns mīlētāju pāris - un pavadīja vienu no bezrūpī-gākajiem vakariem daudzu mēne�u laikā.

Bet nacisma ēna jau klājās pār Eiropu. 1933. gadā pēc reihstāga nodedzinā�anas Vācijā pie varas bija nācis Hitlers, kur� nu bija gatavs uzbrukumam. Kar� bija nenovēr�ams. Tas bija tikai laika jautājums.

- Kar� neaprobe�osies tikai ar Eiropu, tas noteikti skars arī Klusā okeāna valstis, - Pols Makgils klusi sacīja. - Fakti ir neapstrīdami. Gan Japāna, gan Vācija ir kļuvu�as par attīstītām rūpniecības valstīm, un to sāncensībai ir naidīgs raksturs. Abas �īs valstis grib valdīt pār pasauli.

Viņ� apklusa un brīdi smēķēja klusēdams.

-Es zinu, ka nekļūdos, Den. Amerika karam būs labāk sagatavojusies. Eiropa to diem�ēl nepagūs izdarīt.

Denicls P. Nelsons, viens no visvarenākajiem cilvēkiem pasaulē, slavena magnāta laupītāja* mazdēls, domīgi palocīja galvu. Viņ� pasmaidīja, tomēr acīs atspoguļojās ba�as.

- Es par to ne�aubos, Pol. Jau vairākus mēne�us domāju tāpat kā tu. Pagāju�ajā nedēļā teicu prezidentam, ka Japānai Klusajā okeānā ir savi mērķi, kuri tiek loloti kop� divdesmitajiem gadiem. Rūzvelts nav akls un redz, kas notiek, viņ� izprot situāciju. Diem�ēl Amerika tikai tagad sāk atgūties no ekonomiskās depresijas. Glu�i dabiski, ka prezidenta uzmanība galvenokārt vērsta uz valsts iek�ējām problēmām. Mūsu valstī desmit miljoni cilvēku joprojām ir bez darba, Pol.

*Par magnātiem laupītājiem 19. gs. beigās dēvēja grupu visveiksmīgāko amerikāņu darījumu cilvēku, kuri tika pie milzīgām bagātībām ne pārāk godīgā ceļā.

- Jā, es zinu. Bet mani uztrauc tas, ka pirms da�iem gadiem kongress apstiprināja trīs likumus par neitralitāti, un Amerikas attieksmē pret Eiropu dominē izolacionisms. Amerika tomēr nevarēs saglabāt neitralitāti, ja izcelsies kar� starp Lielbritāniju un Vāciju.

- Rūzvelts pats gan nav nekāds izolacionists, to es labi zinu, - apgalvoja Dcns. - Viņ� noteikti sniegs Lielbritānijai palīdzīgu roku, ja radīsies tāda nepiecie�amība. Mēs jau vairāk nekā gadsimtu esam biju�i sabiedrotie, turklāt Rūzvelts nepieļaus Rietumu sagrāvi. Bet nu pietiek-beigsim �īs nomāco�ās runas par karu. Emma izskatās pavisam noskumusi.

- Esmu noraizējusies, - teica Emma. - Tāpat kā visi tie cilvēki, kuri kaut ko zina par to, kas notiek. Mans brālis ir �urnālists, kas raksta par politiku. Viņ� uzskata, ka Hitlers tiecas pēc varas pār pasauli un viņu nekas nespēs apturēt. Diem�ēl nedz Frenku, nedz viņa labo draugu Vinslonu �ēr-�ilu neviens neuzklausa. Kad reiz pasaulei atvērsies acis un tā ieraudzīs, kas patiesībā notiek?

Dens tikko jau�ami pasmaidīja.

- Doma par vēl vienu pasaules karu ir biedējo�a, mana dārgā. Vieglāk ir izlikties neko neredzam un noraidīt tos, kuri tālredzīgi brīdina par gaidāmajām briesmām. Sabiedrībai piemīt nelāgs paradums slēpt savu kolektīvo galvu smiltīs, un daudzi politiķi rīkojas tie�i tāpat.

- Jā, tas laikam ir cilvēka dabā - izlikties neredzam draudīgo īstenību, it kā tādējādi varētu novērst briesmas, padarīt tās par neeso�ām. Bet mums, kas raugāmies uz visu ar vaļējām acīm, jābūt gataviem...

Viņa aprāvās, uztvērusi Pola skatienu. Saprazdama, ka viņ� grib aprunāties ar Denu Nelsonu pārdarījumiem, Emma nomurmināja:

-Es tagad jūs pametī�u. Atvainojiet, bet nedrīkstu atstāt novārtā citus viesus.

Abi vīrie�i noskatījās, kā, baltajam �ifona tērpam plīvojot, Emma gracioziem soļiem �ķērso viesistabu. Viņas ausīs, ap kaklu un ap roku locītavām zaļas ugunis mirdzināja pasakainas smaragda rotas.

- Emma ir visizcilākā sieviete, kādu jebkad esmu saslapis, - sacīja Dens. - Tu esi laimīgs cilvēks, Pol.

- Es zinu, - atbildēja Pols.

Pagriezies pret Denu Nelsonu, viņ� turpināja:

- Gribēju parunāt ar tevi par maniem naftas tankkuģiem un vēl pāris neatliekamām lietām. Domāju, ka mums ir pietiekami daudz laika, iekams dosimies uz operu. Ieiesim uz brīdi bibliotēkā.

Un viņi izgāja no viesistabas.

Emma, saviesīgi tērzēdama, pievienojās te vienam, te otram viesu pulciņam, bet domas par draudo�o karu viņu neatstāja. Viņu greznais dzīvoklis Piektajā avēnijā bija ietekmīgu un bagātu ļau�u pilns. Cauri balsu murdoņai Emmai ausīs skanēja vārdi, kurus viņa bija izlasījusi �ajā vēstulē. To viņa bija saņēmusi no rīta. Frcnks bija nule kā atgriezies no Berlīnes. Viņ� bija ļaunu priek�nojautu pilns, un, brāli pazīdama, Emma zināja, ka viņ� nepārspīlē. Frcnks apgalvoja, ka Lielbritānija būs iestājusies karā jau līdz tā pa�a gada beigām, un Emma viņam ticēja. Piegājusi pie trim vīrie�iem, kuri tovakar turējās savrup, viņa to acīs redzēja tās pa�as bailes. Tic bija starptautiski ietekmīgi vīri, kuru kopējā bagātība bija rēķināma simtos biljonu dolāru. Ari viņi kavēja laiku vieglās sarunās, kaut sirds dziļumos nojauta, ka pasaule ir uz jaunas asinspirts sliek�ņa. Emma ba�ījās par saviem dēliem - viņi abi bija iesaucamajā vecumā. Ne�ēlīgajai kara ma�īnai būs jāziedo vēl viena jaunu vīrie�u paaudze. Par spīti tam, ka telpā bija silts, Emma nodrebinājās. Viņa atcerējās D�o Louteru, Pirmo pasaules karu un tā radīto postu. Vai tie�ām aizvadītais divdesmit viens gads bija tikai īsa atelpa pirms jauna slaktiņa?

Vēlāk, kad viņi sēdēja savā lo�ā Metropolitēna operā, zālē valdo�ās muzikālā baudījuma gaidas uz brīdi izkliedēja Emmas drūmās domas. Viņas acis slīdēja pār zeltītaj iem zāles izgreznojumiem, pār skaistām, ar mirdzo�iem dārgakmeņiem rotātām sievietēm un elegantiem, tum�os vizītsvārkos tērptiem vīrie�iem. Un Emmai bija jādomā par to, cik ikdieni�ķi, pat bezrūpīgi izskatās visi �ie ļaudis, it kā viņi neko nenojaustu par sagaidāmo vētru.

Emma ielūkojās programmiņā un noskaņoja sevi uz operas klausī�anos. Mīlēt mūziku viņai bija iemācījis Blckijs O�Nīls. Operas aizraujo�ās darbības un brīni�ķīgo melodiju aizrauta, Emma beidzot atbrīvojās no sasprindzinājuma. Jaunā dziedātāja Risē Stīvensa, kura bija debitējusi tikai pirms diviem mēne�iem, Emmai �ķita lieliska Manona Lcsko, un viņa no�ēloja, ka nevar noklausīties �o operu kopā ar Blekiju. Stīvensas samtainā mecosoprāna aizkustināta, Emma juta, ka acīs viņai sarie�as asaras. Mūzikas varenais plūdums, krā�ņie tērpi un dekorācijas, kā ari dziedātāju lieliskais sniegums uz vairākām stundām pārcēla Emmu maģiskās �ķietamības pasaulē un lika viņai aizmirst savas raizes.

Pēc operas Pols, Emma un astoņi viņu viesi devās pusdienās uz restorānu �Dclmoniko�. Kad visi bija apsēdu�ies pie galda, Emma pavērās Polā, pūlēdamās uzminēt viņa noskaņojumu. Par spīti drūmajai sarunai ar Denu Nelsonu vakara sākumā, Pols likās bezrūpīgs. Viņ� ar devīga namatēva �estu pasūtīja �ampanieti un kaviāru, valdzinādams klāteso�os ar savu asprātību. Emma sajuta sevī uzliesmojam privāt-īpa�nieces instinktu. Viņ� ir visgudrākais un visskaistākais no klāteso�ajiem vīrie�iem, Emma nodomāja. Bija 1939. gada 3. februāris. Pola dzim�anas diena. Piecdesmit deviņu gadu vecumā viņ� izskatījās lieliski, un tum�ie mati, kas sāka sirmot, tikai pie�ķīra Pola ārienei papildu �armu un eleganci. Viņa zilās acis joprojām bija tikpat dzīvas kā agrāk, bet uzacis un ūsas - piķa melnumā. Saulē iedegusī seja nebija sagrumbojusies, tikai rievas abpus degunam bija kļuvu�as mazliet dziļākas. Pola augums bija tikpat stingrs un muskuļains kā pirms divdesmit gadiem. Mīļotā vīrie�a fiziskā varenība, platie pleci un apjomīgais krū�ukurvis Emmu aizvien vēl mazliet mulsināja, viņa jutās tik trausla un neaizsargāta tam līdzās. Tovakar Pols bija tērpies baltā vakara uzvalkā, un viņu apņēma patiesa mirdzuma aura, kas �ķita pat vēl vairāk valdzino�a nekā parasti.

Pola un Emmas skatieni sastapās. Viņ� draiski piemiedza aci un tad uzlūkoja Emmu ar mīlestības pilnu apbrīnu. Ak tu sātans tāds, viņ� ar mani flirtē, viņa nodomāja. Pēc visiem kopā pavadītajiem daudzajiem gadiem. Emma pati aprīlī kļūs piecdesmit gadus veca. Viņa tik tikko spēja tam noticēt. Emma bija iepazinusies ar Polu pirms divdesmit viena gada, se�padsmit gadus viņi bija nodzīvoju�i kopā. Se�padsmit neaizmirstamus gadus. Tie ne vienmēr bija biju�i viegli gadi. Pols bija tikpat valdonīgs un pa�apzinīgs kā Emma, un viņ� alla� gribēja būt noteicējs, lai nerastos �aubas, kur� ir ģimenes galva. Emma bija pietiekami gudra, lai personiskajā dzīvē piekāptos Polam, un viņ� savukārt bija gana saprātīgs, lai nejauktos Emmas darījumos. Pols arī neslēpa, ka viņam patīk skaistas sievietes, un Emma nojauta, ka, ceļodams vienatnē, viņ� varbūt ar da�u labu ir pat pārgulējis, tomēr Emmai netika dots iemesls nedz greizsirdībai, nedz sirdssāpēm, un viņa nekad ne�aubījās par Pola mīlestību un uzticību. Uzskatīdama seksuālo greizsirdību par nelietderīgām jūtām, Emma reti domāja par Pola sānsoļiem, ja tādi vispār bija. Viņa kaislība pret Emmu laika gaitā nebija mazinājusies, un viņa zināja, ka ir laimīga sieviete.

Emma atspiedās pret krēsla atzveltni un, malkodama �ampanieti, nobaudīdama gardos ēdienus un dzīvi piedalīdamās viesu jautrajās valodās, atbrīvojās no satrauktajām domām par karu, kuras bija viņu mocīju�as vakara sākumā.

Nākamajā nedēļā Pols par karu vairs nerunāja, un arī Emma vairījās skart �o tematu. Viņi aizbrauca uz Austrum-teksasu un apmeklēja Sidnejas-Teksasas naftas kompāniju, kas pēc Emmas ieteikuma nesen bija pārdēvēta par �Sitex�, pēc tam devās uz Rictumtcksasu, kur Pols nopirka naftas atradnes Odesā un Midlendā, ar to pamatīgi nokaitinādams Hariju Meriotu. Emmai Pola partneris diez ko nepatika, un viņa jau pēc pirmās tik�anās ar Meriotu bija izteikusi Polam savas domas. Arī �oreiz, atpakaļceļā uz Ņujorku, Emma atkārtoti runāja ar Polu par Meriotu un vaicāja, kāpēc viņ� ir tik ļoti sapīcis par jaunnopirktajām atradnēm.

Pols pasmīnēja un atbildēja:

-Tāpēc, ka viņ� vienmēr grib, lai viss būtu simtprocentīgi dro�i. Harijā nav azarta dzirksts. Viņ� baidās, ka mēs varētu ciest zaudējumus vai pat pavisam pazaudēt to, kas iegūts mūsu sadarbības garajos gados. Muļķis. Mums pieder viena no visbagātākajām naftas kompānijām Amerikā, tomēr ir nepiecie�ams to papla�ināt. Nē, nevis nepiecie�ams, bet gan vitāli svarīgi. Harijs jau grib tikai labu, bet viņam galīgi nav iztēles. Atceries, kā man ar viņu bija jācīnās, pirms nopirku tankkuģus? Es pierādīju, ka Harijam nav taisnība. Izrādījās, ka tankkuģi kompānijai ir lielisks ieguvums, un tie ar uzviju atpelnīja izdoto naudu. Un arī �oreiz es pierādī�u, ka Harijs ir kļūdījies. Man uz naftu ir labs deguns, un es tev garantēju, ka Odesas un Midlcndas atradnes būs ļoti bagātas. Urbumus esmu iecerējis uzsākt jau pirms gada beigām.

- Paldies Dievam, ka tu esi �īs kompānijas galvenais akciju turētājs, pretējā gadījumā Meriots tev nemitīgi sagādātu problēmas, - sacīja Emma.

- Sasodīts, tev taisnība.

Pols īsi iesmējās.

- Tu ta�u nedomā, ka es būtu tāds muļķis, lai sākotnēji ieguldītu kompānijā miljonus un tad nevarētu to kontrolēt, vai ne?

- Nē, nedomāju vis, - Emma smiedamās piekrita. - Tam tu esi par slīpētu!

Viņa saminstinājās un tad vaicāja:

- Vai tu no�ēlo, ka Dēzija nav zēns?

-Augstais Dievs, nē! Kas tevi vedina uz tādām domām?

- Nu, Hovards diez vai varēs turpināt tavu darbu. Un man reizēm ienāk prātā, ka tu varbūt esi sarūgtināts, jo tev nav dēla, kur� varētu pārņemt no tevis stafeti un tuipināt Mak-gilu dinastiju.

- Un kas liek tev domāt, ka to nevarēs darīt Dēzija? Var ta�u izrādīties, ka viņa būs atsitusies savā daiļajā mātē un arī no viņas dienās iznāks sasodīti laba darījumu sieviete. Un Dēzija apprecēsies. Un viņai būs bērni. Mani mazbērni. Padomā par to, Emma!

Emma �os Pola vārdus nekad neaizmirsa.

Kādā dienā februāra beigās Pols agri atgriezās mājās no �Sitex� Ņujorkas biroja, un Emma uzreiz zināja, ka kaut kas nav kārtībā. Viņ� izskatījās neparasti norūpējies, izklaidīgi noskūpstīja Emmu un ielēja sev glāzē konjaku - arī to pulksten �etros pēcpusdienā Pols darīja ārkārtīgi reti.

Emma bez liekiem aplinkiem viņam teica:

- Tu esi uztraukts, Pol. Kas noticis?

- No tevis neko nav iespējams noslēpt, mana mīļā, vai ne?

Iemalkojis konjaku, viņ� aizdedzināja cigareti un tad sacīja Emmai:

- Pasūtīju tev biļeti atpakaļbraucienam uz Angliju ar kuģi �Karaliene Elizabete�. Man laimējās - kaut arī biļete tika pasūtīta pēdējā brīdī, izdevās dabūt tev rezervēto luksusa kajīti, tā ka tu, mīļā, varēsi ceļot ar ērtībām. Kuģis dodas ceļā ceturtdien.

- Vai tad tu nebrauksi kopā ar mani? - Emma jautāja cik vien iespējams mierīgā tonī, bet kakls viņai aiz�ņaudzās.

- Nē, mīļā, es nevaru.

- Kāpēc ne, Pol? Tu ta�u biji nodomājis atgriezties Anglijā kopā ar mar.i.

- Gribu uz da�ām dienām atgriezties Teksasā, lai �o to nokārtotu un pārliecinātos, ka Harijs ir sapratis - urbumi Odc-sājāuzsāk pēc iespējas ātrāk. Un pēc tam es do�os uz Austrāliju.

- Bet tu negrasījies turp braukt agrāk kā gada otrajā

pusē!

- Gada otrajā pusē būs par vēlu, Emma. Man jābrauc turp tagad un jāapsprie�as ar vīriem, kuri pārvalda manas kompānijas, Tu zini, ko es domāju par Japānas draudiem Klusajā okeānā. Nevaru atstāt savus īpa�umus Austrālijā likteņa varā.

Emmas seja bija nobālusi.

- Es negribu, ka tu brauc! - viņa iekliedzās. - Man ir bail! Es baidos, ka sāksies kar� un tu iestrēgsi Austrālijā. Var iznākt tā, ka mēs tiksim �ķirti uz vairākiem gadiem.

Viņa piecēlās, piegāja pie Pola un nometās viņam blakus uz ceļiem. Galvu atliekusi, Emma ielūkojās Polam sejā.

- Lūdzu, nebrauc, mīļais! Lūdzu, lūdzu!

Viņa viegli pieskārās �ai vismīļākajai sejai pasaulē, un Emmas acīs iemirdzējās asaras.

- Tu ta�u saproti, ka man tas jādara, Emma, - Pols atbildēja, cik laipni vien varēdams.

Viņ� noglāstīja Emmai galvu un maigi raudzījās viņā.

- Es nebū�u ilgi prom. Augstākais, divus mēne�us, ne vairāk. Mani uzņēmumi Austrālijā jau gadiem ilgi strādā bez sare�ģījumiem, tomēr man jābūt dro�am, ka darbs ritēs bez aizķer�anās arī tad, ja nevarē�u katru gadu turp aizbraukt. Mēs ta�u nezinām, cik ilgs būs �is kar�, kur� teju, teju sāksies, vai ne?

Pols uzmundrino�i pasmaidīja.

- Es ātri atgriezī�os. Gribu būt Anglijā un kopā ar tevi, kad tā jezga ies vaļā. Nekādā gadījumā negribu pieļaut, ka tu būtu viena. Neraugies manī tik sēri, mīļā! Bū�u prom tikai astoņas nedēļas. �o īso brīdi tu ta�u pārdzīvosi, vai ne?

Emma nestrīdējās Polam pretim un vairs nemēģināja viņu atrunāt, zinādama, ka tam nav nekādas jēgas. Viņa īpa�umi bija neaptverami pla�i, un tikpat liela bija to uzliktā atbildība, kuru Pols nevarēja atļauties ignorēt. Bagātība un vara nenoliedzami deva cilvēkam privilēģijas, bet vienlaikus viņam tika uzkrauta arī smaga nasta. Pols, pat gribēdams, nevarēja atļauties nereaģēt uz politisko situāciju pasaulē un neapzināties, kādu iespaidu tā var atstāt uz viņa darījumiem. Būdama tā, kas viņa bija, Emma izprata Pola rīcības motīvus un samierinājās ar viņa plāniem, kaut nebija par tiem sajūsmināta.

Un tāpēc da�as atliku�ās dienas līdz aizbrauk�anai viņa centās neizrādīt Polam savas ba�as un sarūgtinājumu. �oreiz tomēr �ķir�anās no mīļotā vīrie�a nomāca Emmu vairāk nekā

> y

parasti, un ļaunas priek�nojautas neatstāja viņu visa brauciena laikā. Arī atgriezusies Belgreiva skvēra mājā, Emma nespēja no tām atbrīvoties. Viņa nekur vairs nerada sirdsmieru.

Kad Pols izgāja no privātklīnikas Sidnejas nomalē, lietus lija straumēm. Viņ� sacēla uz aug�u mēteļa apkakli un steig�us devās uz savu deimlcru.

Iekams Polam izdevās iekļūt automobili, viņ� bija stipri salijis. Pols novilka slapjo mēteli un nevērīgi nometa to uz pakaļējā sēdekļa. Viņ� izņēma no kabatas mutautu, noslaucīja seju un tad aizdedzināja cigareti. Pols ievēroja, ka, to darot, viņam trīc rokas. Viņ� bija pārskaities uz Konstanci, tā ka par roku trīcē�anu nebija ko brīnīties. Vēl pirms da�iem mirkļiem Pols bija bijis tuvu tam, lai sievai iesistu, un viņam tikai ar pārcilvēciskām pūlēm bija izdevies sevi apvaldīt un pieklājīgi atvadīties no Konstances. Pēk�ņais dusmu uzliesmojums Polu mulsināja. Viņ� nekad mū�ā nebija sievietei nedz iesitis, nedz jutis tik naidpilnu vēlē�anos to darīt.

Pols iedarbināja automobili un aizbrauca no stāvvietas. Viņ� nogriezās uz galvenā ceļa, kas veda atpakaļ uz pilsētas centru. Gadiem ritot, Pola pacietība un �ēlums pret Konstanci bija izgaisu�i, un tagad viņ� juta pret sievu vienīgi naidu. Ienīda viņu no visas sirds. Nolādēts, Pols vairs negribēja būt ar �o sievieti saistīts. Gan viņ� atradīs iespēju, ka panakt laulības �ķir�anu. Pols runās ar savu advokātu. Jābut ta�u kā-dai juridiskai izejai, kādam paņēmienam, kā izbeigt �o muļķīgo laulību, kura īstenībā jau divdesmit septiņus gadus vairs nepastāvēja. Tas bija absurds, ka cilvēkam, kas apveltīts ar nenoliedzamu varu un ietekmi, jāatrodas tik necie�amā stāvoklī savā privātajā dzīve - saistītam ar no�ēlojamo radījumu, kur� nelaida viņu vaļā aiz tīras ļaunprātības. Pols nesaprata, ko gan tādu viņ� Konstancei ir nodarījis, ka sieva viņu tik smagi sodīja. Laulības pirmajos gados Pols bija labs un uzmanīgs vīrs. Tā bija viņas dzer�ana un juceklīgais dzīvesveids, kas nostājās starp viņiem un galu galā iznīcināja Pola mīlestību pret sievu. Viņam jātiek brīvam. Polam tas jāpanāk Emmas un Dēzijas dēļ. Un viņ� to panāks, kaut viņam būtu jāiet caur uguni un ūdeni. Pols sa�ņaudza automobiļa stūri, un dcimlcrs trakā ātrumā drāzās uz priek�u pa tuk�o ceļu.

Bālās debesis pār�ķēla zibens �autra, un nogranda apdullino�s pērkons. Sāka līt vēl stiprāk, un putojo�ās �altis uz īsu brīdi aizsedza automobiļa priek�ējo stiklu. Pols pārāk strauji izdarīja pagriezienu, pārāk vēlu ieraudzīja kravas automobili. Viņ� instinktīvi grieza stūri uz pretējo pusi un bremzēja, bet deimlers, kas bija traucies ar milzīgu ātrumu, turpināja slīdēt pa mitro ceļu, mētādamies no vienas puses uz otru. Par spīli lielajam fiziskajam spēkam, Polam neizdevās automobili novaldīt. Pārbraucis pāri ceļa apmalei, tas palēcās gaisā un, apmetis kūleni, gāzās novadgrāvī. Pēdējais, ko Pols juta, bija deimlera atsi�anās pret laukakmeņu krāvumu un tas, kā stūre ietriecas viņam krūtīs. Tad Pols zaudēja samaņu.

Kravas automobiļa �oferim izdevās viņu izvilkt no

9 9

deimlera vraka burtiski pāris sekun�u pirms tam, kad Pola automobilis uzliesmoja. Pēc divām stundām ātrās palīdzības automobilis nogādāja viņu Sidnejas slimnīcā. Pols bija bez samaņas. Viņ� to neatguva vēl vairākas dienas. Tas vispār bija brīnums, ka Pols Makgils izdzīvoja - tā vēlāk sacīja ārsti.

Pols braucamkrēslā manevrēja pa savu kabinetu, līdz beidzot viņam izdevās sasniegt rakstāmgaldu. Viņ� aizdedzināja cigareti un tad sāka izskatīt prāvo juridisko dokumentu kaudzīti, kuru Polam pirms nedēļas bija atstājis viņa advokāts Mels Herisons. Pols tikai nesen bija atgriezies mājās no slimnīcas, un �o dokumentu skrupuloza pētī�ana bija kļuvusi par viņa galveno nodarbo�anos. Līdz �im Polam nebija izdevies tajos atrast nevienu neskaidrību, nevienu apstrīdamu vietu. Tomēr, lai būtu pilnīgi dro�s, viņ� nolēma pirms parakstī�anas dokumentus vēlreiz caurskatīt. Pols lēnām un uzmanīgi pārlasīja katru lappusi. Pēc trim stundām viņ� apmierināts nolika dokumentu kaudzīti malā. Viss bija izklāstīts ļoti skaidri, nekādi pārpratumi nevarēja rasties. Mels dokumentu sastādī�anas jomā bija izcils speciālists. Neviena pasaules tiesa �os dokumentus nevarēs apstrīdēt. Pola griba tajos bija izteikta skaidri un precīzi. Viņ� pasmaidīja - pirmo reizi kop� vairākām dienām. Bija izdevies visu realizēt tā, kā Pols to bija iecerējis.

Pulkstenis bija jau gandrīz se�i. Melam kuru katru brīdi vajadzēja būt klāt. Pēdējo trīs mēne�u laikā kop� nelaimes gadījuma viņ� bija pierādījis, ka ir nelokāms, uzticams un gādīgs draugs. Viņ� vienmēr bija klāt, kad Polam radās kāda vajadzība, un bie�i apciemoja viņu arī bez īpa�a iemesla. Mels sagatavoja dokumentus, nokārtoja lietas, kuras Pols nevienam citam nebūtu varējis uzticēt, katru dienu nāca pie viņa uz slimnīcu, nedēļas nogalēs atstāja novārtā sievu un meitu, lai varētu būt pie drauga, uzmundrināt viņu un neļaut viņam ieslīgt depresijā. Kop� tā brī�a, kad Polam tika noņemts apsaitējums, viņ� nepieņēma vairs nevienu apmeklētāju - tikai Melu un pāris vīru, kuru pārziņā bija Pola uzņēmumi. Viņ� negribēja, lai draugi redzētu viņa sakropļoto seju. Pols nespētu izturēt nedz viņu līdzjūtību, nedz no�ēlu.

Izmisuma uzplūdā Pols aizvēra aeis un prātoja, cik ilgi vēl spēs izturēt. Da�brīd viņam �ķila, ka neizturēs pat vienu dienu. Cik drausmīgs likteņa pavērsiens! Ja Pols būtu paklausījis Emmu un atgriezies kopā ar viņu Anglijā, viņ� nemū�am nebūtu pārvērties par braucamkrēslam piesaistītu kropli. Te nu Pols sēdēja, gandrīz visā būdams atkarīgs no citiem cilvēkiem. Viņam bija ārkārtīgi grūti ar to samierināties. Pols alla� bija baudījis apskau�amo privilēģiju locīt dzīvi pēc sava prāta, likt apstākļiem veidoties saskaņā ar viņa gribu, nevis otrādi. Tagad Pols bija nevarīgs, un bezcerība viņā mijās ar dusmu uzliesmojumiem. Nauda, ietekme -Pola pagātnes varenie iero�i - vairs neko nevarēja viņam palīdzēt.

Pie durvīm klauvēja, un kabinetā ienāca Smizerss, Pola ilggadējais kambarsulainis, un pārtrauca viņa drūmās domas.

- Ieradies Herisona kungs, ser. Vai man ievest viņu �eit, vai arī jūs vēlaties doties uz viesistabu?

- Es pieņem�u viņu �eit, Smizers.

Pēc īsa brī�a Mels jau bija satvēris Pola roku.

- Kā klājas, Pol?

- Tici vai ne, bet es jūtos krietni vien labāk, - Pols atbildēja un deva zīmi kambarsulainim. - Sagatavo mums, lūdzu, parastos dzērienus, Smizers!

- Tūlīt, ser.

Pols aizripināja braucamkrēslu prom no rakstāmgalda.

- Apsēdīsimies pie kamīna. Pēdējā laikā man vienmēr

salst.

Kad kambarsulainis bija aizgājis, Pols teica:

- Man vajadzēja būt uzstājīgākam un panākt, lai ārsti lai� mani mājās vismaz pāris nedēļu agrāk. Atra�anās ierastajā vidē man neap�aubāmi ir nākusi par labu.

- To es redzu, - Mels mundri atsaucās. - Uz tavu ve-selibu, veco zēn!

- Priekā! - Pols atsaucās.

Viņi saskandināja glāzes, un Pols turpināja:

- Pavadīju daudz laika, studēdams dokumentus, kurus tu sagatavoji, Mel. Viss ir vislabākajā kārtībā. Mēs varam vēlāk tos parakstīt.

- Lieliski, Pol. Starp citu, es brīdināju Odriju, ka nebū�u mājās uz pusdienām. Ja tu jau otro vakaru pēc kārtas spēj paciest manu kompāniju, uzprasī�os pusdienās pie tevis. Ar mieru?

- Protams! Es priecājos, ka man nebūs jāpusdieno vienatnē.

Viņ� piebrauca pie bāra un ielēja sev vēl vienu mēriņu skotu viskija.

-Kā ar tavu glāzi, Mel? Vai varu to piepildīt no jauna?

- Paldies, patlaban ne. Klausies, Pol, es da�u pēdējo dienu laikā daudz esmu domājis par Emmu. Manuprāt, tagad, kad tu esi atgriezies mājās, mums vajadzētu sūtīt viņai ziņu. Pārrunāju to ar Odriju, un viņa man piekrīt.

-Nē!

Pols strauji apgrieza braucamkrēslu. Viņ� cie�i ieskatījās Melarn sejā, un acis viņam liesmoja.

- Es tev kategoriski to aizliedzu! - Pols skarbi iesaucās. -Negribu, lai viņa mani redzētu tādā stāvoklī. Turklāt jaunumi kļūst jo dienas jo vairāk satrauco�i. Jau rit pat var i/.ccltics kar� ar Vāciju Nevēlos, lai viņa tik bīstamā laikā �ķērsotu manis dēļ puspasaules.

Mels uzmanīgi nopētīja Polu.

- Es saprotu tavas izjūtas. Bet es ar �ausmām domāju par to bridi, kad Emma atklās, ka mēs abi viņai vēstulēs esam meloju�i. Tu darīji visu, kas tavos spēkos, lai avīzēs neparādītos detalizēts nelaimes gadījuma izklāsts, tā ka viņa ir pilnīgā neziņā par tava stāvokļa nopietnību. Vai nav pienācis laiks pavēstīt Emmai patiesību? Viņai to vajadzētu zināt.

Pols papurināja galvu.

- Viņai tā nav jāzina. Nekad un nemū�am.

Tad viņa tonis kļuva mazliet laipnāks.

- Nu, vismaz patlaban Emma vēl neko nedrīkst zināt. Es izlem�u, kad būs pienācis īstais brīdis viņai to pateikt.

Pola seja sadrūma.

- Kā lai vīrietis pasaka kaislīgai un skaistai sievietei, ka viņa saistījusi sevi ar bezcerīgu kropli, kur� ir paralizēts no vidukļa līdz pat kāju pirkstiem un zaudējis pusi sejas, turklāt...

Viņ� aprāvās un cie�i paraudzījās Melā.

- ... turklāt ir impotents un būs tāds vienmēr. Tas nav viegli, mans draugs. Nemaz nav viegli.

Mels nezināja, ko lai atbild, un viņu pārņēma tik spēcīga līdzjūtība, ka Mels a�i piecēlās, lai Pols nepamanītu �ēlumu viņa acīs. Viņ� piegāja pie bāra un paņēma skotu viskija pudeli.

- Domāju, ka tu varbūt novērtē Emmu par zemu, - Mels teica. - Patiesību sakot, esmu par to sasodīti pārliecināts. Viņa gribētu palikt kopā ar tevi. Lai sniegtu tev atbalstu un mīlestību. Nosūtīsim viņai telegrammu, Pol. Tūlīt pat.

- Nē, - gurdā balsi sacīja Pols. - Negribu, ka viņa uzkrauj sev tādu nastu, Es viņai vairs neesmu derīgs. Es neesmu derīgs pats sev - ja gribu skatīties patiesībai acīs.

Mels atgriezās pie kamīna, drud�aini domādams, kā lai pārliecina Polu, ka Emmu vajag izsaukt uz Austrāliju. Viņa Polam bija nepiecie�ama vairāk nekā jebkad, bet Pols bija stūrgalvīgs un lepns kā velns.

- Emma uz notiku�o lūkosies pavisam citām acīm. Viņa tevi mīl. Kur nu mīl - viņa dievina zemi, pa kuru tu...

Mels aprāvās un nokrek�ķinājās. Tad viņa seja kļuva gai�āka, jo Melam bija ienākusi prātā kāda cita doma. Viņ� ātri ierunājās:

- Klausies, ja tu negribi, ka Emma dodas tik bīstamā ceļojumā, kāpēc tev pa�am neaizbraukt uz Angliju? Mēne�a laikā tu būsi tur.

-Tas nav iespējams. Man katru dienu jāierodas slimnīcā uz īpa�ām ārstniecības procedūrām. �o nepiecie�amību es uz kuģa apmierināt nevarē�u.

Pols vienā malkā iztuk�oja viskija glāzi un nolika to uz galda. Tad viņ� paskatījās uz Melu, un viņa acīs atspoguļojās drūma nopietnība. Viņ� neizteiksmīgā balsī sacīja:

- Neesmu tev kaut ko pateicis, Mel. Prognoze ir slikta. Patiesību sakot, ļoti slikta. Ārsti nezina, cik ilgi viņiem izdosies pasargāt manas nieres no inficē�anās. Nieru saslim�ana - tas ir parastais paraplēģijas slimnieku nāves cēlonis.

Mels, acis iepletis, raudzījās Polā, un viņa sārtā seja bija zaudējusi krāsu.

- C-c-ik i-i-i-ilgi? - viņ� izstostīja, nespēdams izteikt �o jautājumu līdz galam.

- Deviņi mēne�i - labākajā gadījumā, - lieti�ķi atbildēja

Pols.

Viņ� ar savu nāves spriedumu jau bija apradis. Citas iespējas viņam nebija.

- Mums vajadzētu pieaicināt citus speciālistus, Pol, -Mels ierunājās ar izmisīgu steigu. - Noteikti jābūt kādam paņēmienam, kā...

- Nē, tāda nav, - atteica Pols. - Ja es būtu lauzis mugurkaulu, ārstiem varbūt izdotos to sadziedēt. Bet sarauti ir mugurkaula nervu gali, un tos neviens vēl neprot izārstēt.

Mels novērsās un raudzījās ugunī. Viņam nebija vārdu, ar kuriem mierināt Polu. Nelaimes gadījumam, protams, bija katastrofālas sekas, tomēr Mels bija domājis, ka Pols nodzīvos vēl ilgus gadus, kaut arī paliks piesaistīts pie braucamkrēsla. Bet nu izrādījās... Ak Dievs, cik no�ēlojams gals tik izcilam cilvēkam! Beidzot pēc ilga klusuma brī�a viņ� jautāja:

- Vai varu kaut ko darīt tavā labā, Pol?

Pols sirsnīgi pasmaidīja.

- Nē, veco zēn. Tomēr paldies par tavu labo gribu. Neņem to visu tik ļoti pie sirds! Un, Dieva dēļ, nesāc mani jau tagad apraudāt. Man ir nepiecie�ams tavs mundrais gars un optimisms. Turklāt tu esi kļuvis par manu labo roku un bie�i mani apmeklēsi. Negribu redzēt sevī noraugāmies drūmu fizionomiju. Nu, pietiks par to! Iedzersim vēl pa glāzei un tad ēdīsim pusdienas. Man aiztaupīts lielisks konjaks, kuru pirms daudziem gadiem iegādājās mans tēvs. Iztuk�osim pāris pudeļu pie pusdienām. Patiesību sakot, mēs varētu nomēģināt to jau tagad, kamēr vēl...

Pols strupi aprāva sakāmo, paņēma tuk�ās glāzes, ielika tās sev klēpī un aizripināja braucamkrēslu pie bāra.

Mels atkal nevarēja viņam neko sakarīgu atbildēt. Sameklējis kabatā mutautu, advokāts skaļi iz�ņauca degunu.

Viņ� skatījās uz Pola platajiem pleciem un spēcīgo muguru, kas vīdēja virs braucamkrēsla atzveltnes, un Mela acis aizmigloja nepārvaramas skumjas. Cik stoiski �is lieliskais vīrietis panes savu nelaimi! Mels vienmēr bija apbrīnojis gados vecāko draugu, bet Pola izturība un garīgais spēks, stāvot uz nāves sliek�ņa, viņu patiesi aizkustināja. Mels �aubījās, vai pats līdzīgos apstākļos spētu izturēties tik varonīgi un izrādīt tik nelokāmu gribu. Un viņ� skaidri zināja, ka Pola dzīves pēdējo mēne�u laikā būs viņa dēļ gatavs uz visu. Vienīgais, kas Polam nepiecie�ams, ir tuva drauga atbalsts, un to viņ�

saņems.

>

Krietni vēlāk tajā pa�ā vakarā, labu laiku pēc tam, kad Mels bija aizgājis, Pols sēdēja pustum�ajā kabinetā, sildīja plaukstā brendija glāzi un smēķēja cigareti pēc cigaretes. Viņ� pārdomāja sarunu ar Melu, un viņa seja bija mierīga, bet acis domīgas. Varbūt Melam bija taisnība. Varbūt viņam patiesi vajadzēja aizrakstīt Emmai un izstāstīt viņai patiesību. Iepriek�ējās vēstulēs viņ� par savas aizkavē�anās iemeslu bija minējis sare�ģījumus darījumos, bet nelaimes gadījumu uz ceļa - noklusējis. Jā, to Pols Emmai bija parādā. Patiesību. Tā vārdā, kas viņi bija viens otram un ir joprojām, Emmai bija tiesības visu zināt. Viņai bija jāzina patiesība līdz beidzamajam sīkumam - Pola Emmai nebija vajadzīgi nedz pusvārdi, nedz noklusējumi. Viņ� piebrauca pie rakstāmgalda, piebīdīja sev tuvāk piezīmju papīra lapu un sāka rakstīt vēstuli.

Sidnejā 1939. gada 24. jūlijā.

Mana vismīļā Emma!

Tu esi mana dzīvība...

Viņ� pacēla acis, lai pavērtos uz fotogrāfiju zelta rāmītī, kura stāvēja uz rakstāmgalda stūra. Pols paņēma fotogrāfiju, lai ielūkotos tajā cie�āk. Emma bija nofotografējusies da�us gadus pēc Dēzijas piedzim�anas un attēlā smaidīja savu neatkārtojamo, starojo�o smaidu. Polam �ķita, ka viņa sirds plīsīs aiz mīlestības pret �o sievieti. Pola acīs negaidīti sanesās asaras, un viņ� ļāva tām ritēt pār vaigiem. Pols ilgi turēju fotogrāfiju piespiestu pie krūtīm, it kā tā būtu Emma pati. Viņ� atcerējās pagātni un domāja par nākotni. Vēstuli Pols neuzrakstīja.

>

Frenks Hārts iznāca no vīna bāra un pa Flīta ielu devās uz avīzes redakcijas pusi, pārdomādams rakstu, ko tovakar bija sacerējis. Raksts joprojām gulēja uz Frenka rakstāmgalda ��The Daily Express� redakcijā. Viņ� speciāli bija uz stundu aizgājis no sava kabineta, lai mazliet distancētos un tad pārlasītu pa�a sacerēto ar �svaigu aci�.

Dīka laika nosi�ana Frenkam vīna bārā tomēr nebija iznākusi, jo tas bija pilns ar avī�niekiem, kas runāja par politiskās situācijas pasliktinā�anos. Viņu sejas bija drūmas, bet balsis-ba�īgas. No visām Eiropas malām pienāca nomāco�i jaunumi. Tagad Frenks jautāja sev, vai viņa tonis redaktora slejai sacerētajā rakstā nav pārāk ass. Bet to muļķi Neviļu Cemberlenu vajadzēja dabūt ārā no valdības. Situācijā, kad nenovēr�ami draudēja kar�, Vinslons �ēr�ils bija vienīgā premjerministra amatam atbilsto�ā politiskā figūra. Frenks zināja, ka viņa �efs ir tie�i tādās pa�ās domās. Bīverbruks un �ēr�ils bija seni draugi.

Frenks �ķērsoja Flīta ielu un, galvu atliecis, nopētīja "The Daily Express" ēku - īstu modernās arhitektūras ideju iemiesojumu, kas, tērauda un stikla konstrukcijas un spo�ās gaismas reklāmas mirdzinādams, izcēlās uz laika zoba sagrauzto namu fona. �efs neap�aubāmi bija apzināti gribējis dot triecienu iesīkstēju�ām celtniecības tradīcijām, un tomēr lords Bīverbruks pats bija īsts tradicionālists, kur� nenogursto�i aizstāvēja Britu impēriju un visu, kas ar to saistīts. Skaudīgie konkurenti apgalvoja, ka avīzes ēka esot ķēmīga, tā apvainojot vēsturisko ielu, kurā atrodas, bet Frenkam �is nams palika. Viņ� to uzskatīja par nodevu modernajai �urnālistikai un pārmaiņu laikam. �efs, to uzbūvēdams, bija rīkojies pilnīgi pareizi, jo nu �The Daily Express � namam visā Flīla ielā nebija otra līdzīga.

Iegājis pa virpuļdurvīm redakcijas priek�telpā, Frenks iekāpa liftā un brauca uz savu kabinetu. Tur viņ� nometa uz krēsla platmali, apsēdās, paņēma slejas aplauzumu un, kājas uz galda saslējis, sāka to lasīt. Viņ� centās vērtēt savu rakstu pēc iespējas kritiskāk. Frenkam tomēr bija jāatzīst, ka raksts izdevies sasodīti labi, kaut tobrīd tas bija tikai viņa pa�a vērtējums. Viņ� nolēma rakstā neko nelabot. Pielēcis kājās, Frenks aiznesa rakstu Arturam Kristiansenam.

Kriss bija gados jauns �Express� redaktors, kuru uzskatīja par Flīta ielas brīnumbērnu. Būdams Bīverbruka prote�ē, tie�i viņ� bija atbildīgs par uzskatu un toņu pārmaiņām pla�am lasītāju lokam domātajā �urnālistikā. Izmeties vienā kreklā, ar izbu�inātiem matiem un pietvīku�u seju - tāds Kriss sēdēja pie papīriem apkrautā rakstāmgalda. Viņ� izskatījās pārguris un uzbudināts, ta�u īstenībā Kriss nekad nezaudēja savaldību. Ieraudzījis Frenku, viņ� tam draudzīgi uzsmaidīja.

- Es jau sāku prātot, kas ar tevi ir noticis. Grasījos raidīt izsūtāmo zēnu uz vīna bāru tev pakaļ.

Frenks sniedza Kri�am sleju.

-Gribēju uzrakstīto kādu bridi pārdomāt. Baidījos, vai da�viet neesmu izteicies par asu.

Kri�a gai�ās, vērīgās acis pievērsās aplauzumam. Viņ� ātri izlasīja Frenka rakstu.

-Labi uzrakstīts. Un sasodīti gudri, Frenk. Iespiedīsim to bez mazākajiem grozījumiem. Ja tu padarītu savu toni maigāku, raksts zaudētu visu ietekmes spēku. Arī �efs būs apmierināts. Tu, kā parasti, esi trāpījis desmitniekā.

- Tātad tu esi pārliecināts, ka raksts nav pārāk kategorisks un ass?

Kriss atkal pasmaidīja.

-Esmu gan. Patiesību sakot, tas ir ļoti līdzsvarots. Bet pēdējā laikā visi tavi pasaules politiskajam stāvoklim veltītie raksti ir izsvērti un apdomīgi. Pie velna, neviens ta�u nevarēs apgalvot, ka fakti, kurus tu esi minējis, neatbilst patiesībai.

Un Kriss uz slejas uzrakstīja: �Iespiest bez grozījumiem!�

- Puis! - viņ� uzsauca izsūtāmajam zēnam, kas slaistījās netālu no Kri�a kabineta durvīm. - Nones to lejā uz spiestuvi!

- Ja neesmu tev vairāk vajadzīgs, es labprāt dotos prom, - teica Frenks. - Mani gaida māsa. Tu zini telefona numuru. Ja ir kas steidzams, piezvani!

Kriss piekrīto�i palocīja galvu.

- Labi, Frenk.

Skaļi iezvanījās viens no telefoniem uz Kri�a galda, un viņ� pacēla klausuli.

- Kristiansens klausās. Labvakar, ser!

Ar plaukstu aizsedzis mikrofonu, viņ� sacīja Frenkam:

- Tas ir lords Bīverbruks, viņ� zvana no �ērklijas. Atvaino mani, Frenk!

Frenks atgriezās savā kabinetā, lai paņemtu cepuri, un tad devās cauri telpai, kurā tika saņemtas un apstrādātas pēdējās ziņas. Viņ� bie�i mēdza te uzkavēties. �ajā telpā valdīja steiga, rosība un apdullino�s troksnis, smar�oja pēc svaigas tipogrāfijas krāsas. Tas viss lika Trenkā sirdij iepukstēties straujāk. Gadu gaitā viņ� bija kļuvis par veiksmīgu un populāru romānu rakstnieku, tomēr vēl aizvien nespēja atteikties no �urnālistikas. Tā bija Frenka aizrau�anās. Te, avīzē, bija sajūtami un sadzirdami pasaules sirdspuksti.

Trenks kādu brīdi pastāvēja pie Rcitera telegrāfa aparāta un lasīja jaunākās ziņas. Jaunumi bija draudīgi, tic visda�ādākajos veidos vēstīja vienu un to pa�u - būs kar�. Izsūtāmais zēns, kas bija mīņājies Frcnkam aiz muguras, noplēsa strēmeli ar ziņojumiem un aizsteidzās prom. Tie�i tajā brīdī Frenka uzmanību saistīja jaunā vēsts, kura tobrīd slīdēja ārā no telegrāfa aparāta. Frenks labu laiku stāvēja kā sastindzis, neticēdams pats savām acīm. Tad viņ� pieskrēja pie da�u citu preses aģentūru telegrāfa aparātiem - no visiem tik�ķēdama slīdēja ārā viena un tā pati ziņa. Frenks ievaidējās. Te nevarēja būt nekādas kļūdī�anās. Norāvis vienu telegrāfa lenti, Frenks palūdza atļauju ņemt to līdzi. Kad viņam tas tika atvēlēts, Frenks iebāza papīra strēmeli kabatā un satriekts izgāja ar sāpo�u sirdi no pēdējo ziņu telpas.

Pēc brī�a viņ� jau bija uz ielas un deva zīmi garāmbrauco�ajam taksometram. Bija silta augusta pēcpusdiena, bet Frcnku kratīja drebuļi, un, aizdedzinot cigareti, rokas viņam trīcēja. Frenks galīgi nesaprata, kā lai paveic to, kas viņam tagad būs jādara.

Vinstons darba lielās bija ieradies Londonā un, kā parasti, apmeties pie Emmas. Viņi sēdēja viesistabā un pēc pusdienām malkoja kafiju, kad saimniecības vadītāja pavēstīja par Frenka iera�anos.

Ieraugot jaunāko brāli, Emma sāka starot un piecēlās, lai apskautu Frenku.

- Mēs tevi jau gandrīz vairs negaidījām! - Emma iesaucās.

- Atvainojiet, ka es tā aizkavējos! - Frenks nomurmināja.

- Iedo�u tev kaut ko iedzert, - sacīja Emma. - Ko tu gribētu, Frenk?

- Brendiju, lūdzu!

Viņ� pagriezās pret Vinstonu.

- Uz cik ilgu laiku tu esi iebraucis?

- Uz pāris dienām. Varbūt paēdīsim rīt kopā len�u?

- Jā, labprāt.

Emma pasniedza Frenkam glāzi un apsēdās atzveltnes krēslā viņam iepretim. Cie�i uzlūkojusi brāli, viņa sarauca pieri.

-Tu izskaties �ausmīgi bāls, Frenk, mīļais. Vai tu neesi saslimis?

- Nē, es tikai esmu noguris.

Izdzēris brendiju, viņ� piecēlās.

- Vai nevarētu palūgt vēl vienu mēriņu? �ovakar tas man ir nepiecie�ams.

- Protams, vari!

Emma paskatījās uz Vinstonu un vaicājo�i sarauca vienu uzaci. Arī Vinstons bija ievērojis brāļa gurdo pa�sajūtu.

- Vai tu esi pārliecināts, ka neesi slims, Frenk? Emmai taisnība-tu slikti izskaties.

Frenks pagriezās pret Vinstonu un izmocīja smaidu.

- Dro�i vien tie ir pasaules notikumi, kas atstāju�i uz mani tik nomāco�u iespaidu, - viņ� nomurmināja un atkal apsēdās. - Nacisti var kuru katru brīdi iebruki Polijā. Par to neviens vairs ne�aubās.

Vinstons un Emma apbēra viņu ar jautājumiem, un Frenks automātiski atbildēja, pūlēdamies, lai viņa teiktais izklausītos kaut cik sakarīgi. Uzmanīgi noklausījusies brāļa stāstīto, Emma pievērsās Vinstonam, kas tobrīd gatavoja sev viskiju ar sodu.

- Mums jāsāk domāt, kā aizvietosim tos darbiniekus, kuri tiks iesaukti armijā, - viņa teica.

Emma aizturēja elpu, un viņas pirksti sāka nervozi rotaļāties ar pērļu kaklarotu.

- Mans Dievs! Mūsu zēni! Kits un Robiņ� ir iesaucamajā vecumā. Un Rendolfs arī, Vinston.

-Jā, tā ir. Viņ�, patiesību sakot, jau ir izteicis vēlē�anos iestāties flotē. Nekavējoties.

Vinstons saknieba lūpas.

- Rendolfs ir cie�i apņēmies panākt savu. Es nespē�u viņu atturēt.

Emma satraukta raudzījās uz vecāko brāli. Viņa zināja, ka Vinstona vienīgais dēls ir viņa prieks un acuraugs.

- Rendolfs ir stūrgalvīgs, un mani dēli ir tie�i tādi pa�i. Viņi mūsos neklausīsies. Nedomāju, ka mēs varam kaut ko darīt. Viņi agri vai vēlu dosies uz fronti.

Tad Emma pievērsās Frcnkam,

- Vismaz tavs Saimons vēl nav tik vecs, lai tiktu iesaukts.

- Jā, pagaidām, - atsaucās Frenks un piecēlās.

Viņ� ielēja glāzē prāvu mēriņu brendija un aiznesa to Emmai.

- Izdzer to! Stiprāks malks tev tagad nebūs par ļaunu.

Emma apmulsusi vērās brālī.

- Kāpēc tu tā runā?

Viņa sarauca pieri.

-Tu ta�u zini, ka es nedzeru brendiju. Man no tā sakas sirdsklauves.

- Lūdzu, izdzer to! - Frenks klusi atkārtoja.

Emma pielika glāzi ar brendiju pie lūpām un iedzēra nelielu malku, riebumā saraukusi degunu. Nolikusi glāzi uz servējamā galdiņa, viņa uzmanīgi vēroja Frenku. Viņ� patiesi izskatījās neparasti bāls. Frenka jutīgajā sejā bija kaut kas ļaunu vēstījo�s. Emma satraucās. Viņu pārņēma nenovēr�amas nelaimes priek�nojautas. Emma cie�i sa�ņaudza kopā plaukstas.

- Noticis kaut kas briesmīgs, vai ne, Frcnk?

Frenks juta, ka mute viņam kļuvusi sausa. Aizsmaku�a

balsī viņ� beidzot izmocīja:

- Man ir ļoti slikti jaunumi. Dabūju to zināt nupat, pirms devos prom no redakcijas.

Par spīti dzel�ainajai savaldībai, viņa balss stipri trīcēja.

- Frcnk, mīļais, par ko tu runā? - vaicāja Emma.

- Ar tavu avīzi ta�u nebūs atgadījies kaut kas ļauns, ko? - ātri ierunājās Vinstons.

- Nē, - Frenks nespodrā balsī atbildēja. - Tas patiesībā attiecas... attiecas uz Polu.

- Pols! Tev ir slikti jaunumi par Polu? Kas viņam atgadījies? - saspringusi līdz pēdējai iespējai, stingri noprasīja Emma.

- Nezinu, kā lai es tev to pasaku, Emma...

Frenks aprāvās.

Pēc �ausmīga klusuma brī�a viņ� nedro�ā, dziesto�ā balsī pabeidza:

- Viņ�... viņ�... viņ� ir aizgājis no �īs pasaules.

Emma neticīgi raudzījās brālī un apmulsumā purināja

galvu.

- Ko lu ar to gribi sacīt? - viņa vaicāja, nespēdama aptvert Frenka vārdus. - Nesaprotu, par ko tu runā. Es vēl vakar saņēmu no viņa vēstuli. Ko īsti tu nupat pateici?

Emma trīcēja un bija kļuvusi tik bāla, ka likās - viņa tūlīt noģībs.

Frenks nometās ceļos pie viņas kājām. Viņ� skumji ielūkojās Emmai sejā un saņēma viņas rokas savējās.

- Pols ir miris, Emma, - Frenks sacīja maigā, klusā balsī. - Gribēju jau iet ārā no redakcijas, kad ieraudzīju �o vēsti uz telegrāfa lentes.

- Pols, - Emma neticīgi no�ukstēja, un viņas sejā apjukums mijās ar izbailēm.

Tad Emma sāka kliegt drebo�ā balsī:

- Vai tu esi pārliecināts, ka tā nav kļūda? Tai jābūt

kļūdai!

>

Frenks nelaimīgi skatījās uz māsu un noraido�i purināja galvu.

- Visas telegrāfa aģentūras ziņo vienu un to pa�u. Es pārbaudīju.

- Ak mans Dievs! - Emma ievaidējās, un asinis viņas dzīslās sastinga.

Arī Vinstona seja bija kļuvusi glu�i pelēka.

- Kā Pols nomiris, Frenk? - viņ� ar mokām jautāja.

Frenks brīdi klusēja, kā meklēdams īstos vārdus. Bet

nebija tādu vārdu, kuri spētu mazināt smago triecienu. Viņ� juta, ka nespēj parunāt.

Emma sa�ņaudza brāļa roku.

� 9

- Vai Pols... Vai tic bija viņa ievainojumi? Vai viņ� bija nopietnāk savainots, nekā man tika stāstīts? - viņa vārgi vaicāja.

-Jā, laikam gan Pola ievainojumi biju�i daudz smagāki, nekā viņ� ļāva tev noprast...

Durvju zvans lika viņiem visiem satrūkties. Emmas acis ba�īgi iepletās, un viņa uzmeta lūdzo�u skatienu Vinstonam. Viņ� piekrīto�i palocīja galvu un piecēlās. Ejot ārā no viesistabas, Vinstons klusībā lūdza Dievu, kaut tie nebūtu preses pārstāvji, kas ieradu�ies cerībā izdabūt no Emmas kādu paziņojumu. Viņ� jutās atvieglots, redzot, ka saimniecības vadītāja atvērusi durvis Henrijam Rositeram, kādas privātās tirdzniecības bankas līdzīpa�niekam, kura pārziņā atradās visi Pola finansiālie darījumi Anglijā un ari vairākums Emmas darījumu. Henrijam bija tikpat drūma sejas izteiksme kā Vinstonam.

- Vai viņa jau zina? - Rositcrs jautāja.

Vinstons apstiprino�i pa�ūpoja galvu.

- Kā viņa to uzņem? - Henrijs līdzjūtīgi �ukstēja.

-Viņa ir apjukusi. Vēl nav līdz galam aptvērusi. Gaidāma �ausmīga pēcreakcija, Henrij. Es pat baidos par to domāt.

Henrijs saproto�i palocīja galvu.

- Jā, protams. Viņi ta�u bija tik tuvi. Cik briesmīga traģēdija! Kā Emma par to dabūja zināt?

Vinstons ātri paskaidroja un pamāja uz viesistabas pusi.

- Labāk iesim tagad pie viņas, Henrij. Mēs Emmai �obrīd esam ļoti nepiecie�ami.

Ienācis viesistabā, Henrijs apsēdās blakus Emmai.

- Man ir tik ļoti �ēl, mīļā. Tikko biju uzzinājis, tā nācu �urp pie tevis.

Emma ar grūtībām norija siekalas un pārlaida plaukstu savai duno�ajai galvai.

- Vai tev piezvanīja kāds no Sidnejas? - viņa vaicāja.

- Jā, Mels Herisons. Viņ� jau kop� rīta bija mēģinājis mani sazvanīt. Diem�ēl es biju aizbraucis uz laukiem.

- Kāpēc viņ� nezvanīja man? - Emma skumji jautāja.

- Viņ� negribēja, lai tev �ī ziņa tiktu pavēstīta pa telefonu. Mels vēlējās, lai es personiski tev to pasaku. Viņ� negribēja, ka tu �ādā brīdī būtu viena...

- Kad Pols nomira? - Emma viņu pārtrauca.

- Viņa līķis tika atrasts svētdienas naktī. Pie mums tad

5 >

bija agrs pirmdienas rīts. Mels man sāka zvanīt, tiklīdz bija atgriezies mājās. Viņ� saprata, ka nevarēs bezgalīgi turēt neziņā presi, jo policijai vajadzēja...

- Policijai? - iesaucās Emma. - Ko tu ar to gribi teikt? Kāds tam sakars ar policiju?

Henrijs apjucis paskatījās uz Frenku. Abi vīrie�i pārmija ba�īgus skatienus un klusēja. Frenks mēģināja uz ātru roku sadomāt kādus melus, bet tad saprata, ka nav jēgas novilcināt patiesības atklā�anu.

- Pols izdarīja pa�nāvību, Emma, - viņ� klusi teica.

- Ak mans Dievs! Nē! Nē! Tā nevar būt taisnība! Es jums neticu! Pols nemū�am tā nerīkotos! - kliedza Emma.

- Baidos, ka tā tomēr ir patiesība, mīļā, - sacīja Frenks un aplika māsai roku ap pleciem.

Emma me�onīgi purināja galvu, vēl aizvien noliegdama nule dzirdēto. Lielajā atzveltnes krēslā viņa �ķita sarāvusies pavisam maziņa.

- Kā viņ� to...

�

Emma nespēja turpināt. Frenks iekoda lūpā.

- Viņ�... viņ� no�āvās.

* >

Frenks nepateica, ka Pols ie�āvis sev tie�i sirdī. Viņ� nespēja sevi piespiest Emmai to pasacīt.

- Nē! - zaudējusi savaldību, Emma izmisīgi kliedza. - Tā nav taisnība!

Elsas iestrēga Emmai kaklā, viņa �ņaudzīja plaukstas un caur asarām pavērās Henrijā.

Viņ� skumīgi pamāja.

- Tā ir taisnība, Emma.

- Nav! Nav! - Emmas balss kļuva aizvien spalgāka. -Ak mans Dievs! Pol! Pol! Mans mīļais! Kāpēc?

Emmai aizrāvās elpa, un viņa ļāva vaļu asarām. Viņa atgrūda Frenku, piecēlās un virzījās uz viesistabas vidu, izstiepusi rokas kā neredzīga. Viņa tvēra ar rokām tuk�u gaisu, it kā gribētu apskaut Polu un pievilkt sev klāt.

Frenks pielēca kājās, saņēma Emmu aiz rokas un apsēdināja uz sofas.

- Apsēdies, Emma! Lūdzu, mīļā!

Vinstons bēdu aizmiglotām acīm grīļīgiem soļiem �ķērsoja viesistabu. Viņ� izmisis domāja, kur Emma ņems spēku, lai pārdzīvotu �o briesmīgo nelaimi. Vinstons aiznesa viņai glāzi ar brendiju.

- Izdzer to, mīļā Emma! Izdzer vien! Mēs esam �eit. Mēs paliksim pie tevis.

Emma saņēma glāzi ar abām trīco�ajām rokām un lieliem malkiem dzēra brendiju.

- Man jāzina viss. Lūdzu, Frcnk, tev jāizstāsta man pilnīgi viss! Citādi es sajuk�u prātā.

Frenks aiz uztraukuma nezināja, ko darīt.

- Man ir līdzi lente ar telegrāfa aģentūras ziņojumu, bet es nudien nedomāju, ka tev vajadzētu...

- Jā, man vajag. Lūdzu, iedod man to!

- Domāju, ka būs labāk, ja tu viņai to nolasīsi, Fretik, -iejaucās Vinstons. - Viņa nenomierināsies, iekams nebūs dabūjusi zināt visus sīkumus. Lai cik sāpīgi tas viņai arī būtu.

Frenks piekrīto�i pamāja ar galvu un izņēma no kabatas papīra lenti. Viņ� lasīja gausā, skumjā balsī:

- Svētdienas naktī savā Sidnejas mājā atrasts no�āvies viens no visievērojamākajiem Austrālijas rūpniekiem - Pols Makgils. Piecdesmit deviņus gadus vecais Makgila kungs pirms vairākiem mēne�iem cieta automobiļa katastrofā, pēc kuras viņam iestājās pilnīga ķermeņa apak�daļas paralizē. Smagi cieta arī viena viņa sejas puse. Kop� izrakstī�anās no slimnīcas Makgila kungs bija piesaistīts pie braucamkrēsla, un viņa ārsti uzskata, ka Makgila kungs izdarījis pa�nāvību, nespēdams samierināties ar savu bezcerīgo stāvokli. Netika atrasta nekāda atvadu vēstule. Pēdējo se�padsmit gadu laikā Pols Makgils dzīvoja galvenokārt Londonā. Viņ� bija Brūsa Makgila vienīgais dēls un Endrū Makgila - �īs bagātās un ietekmīgās austrālie�u ģimenes pamatlicēja - mazdēls. Tas bija skotu jūras kapteinis Endrū Makgils, kas 1852. gadā Kūnemblā nodibināja aitu audzē�anas fermu, ko nosauca par Datumu. �o vislielāko un visvairāk perspektīvo aitu audzētavu Jaunajā Dienvidvelsā pēc tēva nāves 1919. gadā mantoja Pols Makgils. Makgila kungu uzskatīja par vienu no bagātākajiem cilvēkiem pasaulē, viņ� bija vairāku Austrālijas kompāniju valdes priek�sēdētājs, Teksasas naftas ieguves korporācijas "Sitex� līdzīpa�nieks, kā arī lielas naftas kuģu kompānijas prezidents.

Frenks apstājās.

-Te vēl stāstīts par Pola darījumiem, ģimeni, kara gai-tām un izglītību. Vai gribi, lai lasu tālāk, Emma?

- Nē, - viņa �ukstēja.

Emma pagriezās pret Henriju un izmisusi jautāja:

- Kāpēc viņ� man neko nerakstīja par to, ka ir paralizēts? Par to, ka viņam sakropļota seja? Es būtu nekavējoties braukusi pie viņa. Viņam vajadzēja man to pateikt, Henrij.

Asaras klusi ritēja Emmai pār vaigiem.

- Vai tie�ām Pols domāja, ka viņa stāvoklis spētu mazināt manas jūtas pret viņu? Man vajadzēja būt pie viņa.

Viņa sāka nevaldāmi elsot.

- Es ta�u viņu mīlēju.

- Mels gribēja, lai Pols aicinātu tevi aizbraukt pie viņa, - līdzjūtīgā balsī teica Henrijs. - Bet tu jau zini, cik Pols bija iecirtīgs un lepns. Viņ� bija pieņēmis negrozāmu lēmumu. Mels apgalvo, ka Pols nav gribējis, lai tu viņu redzētu tādā stāvoklī. Viņ� nevēlējās būt tev par apgrūtinājumu.

Emmai trūka vārdu. Nevēlējās būt par apgrūtinājumu, viņa domāja. Bet es viņu mīlēju vairāk par savu dzīvību. Ak, Pol, kāpēc tu nejāvi man būt pie tevis tie�i tajā brīdī, kad biju tev visvairāk vajadzīga? Emma iztēlojās, kādas sāpes un garīgas cie�anas bija mocīju�as Polu, lai viņ� iz�ķirtos par tik izmisīgu soli, un Emmu pārņēma neizsakāmas skumjas.

Viņai likās, ka pasaule piepe�i ir apstājusies. Istabā nedzirdēja ne skaņas, tikai pulkstenis klusi tik�ķēja uz kamīna dzegas. Emma skatījās uz savām rokām - viņas asaras pilēja uz lielā Makgilu dzimtas smaragda un uz laulības gredzena, kuru Pols viņai bija uzvilcis pirkstā, kad piedzima Dēzija. Emma atcerējās vārdus, kurus Pols viņai toreiz bija sacījis. �Kamēr nāve mūs �ķirs,� - tā viņ� bija teicis. Emmas sirds sāpīgi sarāvās. Viņa pacēla galvu un paraudzījās apkārt. Emmas augums kļuva ļengans. Viņai bija tāda sajūta, ka pati ir paralizēta un nekad vairs nevarēs pakustēties. Tajā brīdī Emma saprata, ka sākas sāpes, no kurām viņa nespēs atbrīvoties visu savu mū�u. Es nevaru bez viņa dzīvot, Emma domāja. Viņ� bija mana dzīve. Tagad man vairs nekas nav palicis. Tikai tuk�i gadi, kuri būs kaut kā jāpārcie�, līdz nāve mani pieņems.

Vinslons un Frenks bija izmisu�i un bezpalīdzīgi. Nespēdams noskatīties māsas cie�anās, Vinstons piezvanīja ģimenes ārstam, kur� ieradās pēc piecpadsmit minūtēm. Emmai tika iedotas miegazāles, un saimniecības vadītāja palīdzēja viņai nokļūt gultā. Konvulsīvās elsas tomēr nerimās, un Emma raudāja vēl divas stundas. Tad iedarbojās miegazāles, un viņa pamazām nomierinājās.

Abi brāļi, Henrijs Rositers un ārsts palika pie Emmas, kamēr viņa aizmiga. Ejot ārā no guļamistabas, Vinstons teica:

- Viņas bēdas tikai tagad sākas.

Emma bija piedzīvojusi ne vienu vien traģēdiju. Smagie triecieni bija liku�i viņai sagrīļoties, bet tie nekad nebija nospiedu�i Emmu ceļos. Pola nāve bija notriekusi viņu pie zemes ar vienu sitienu.

Visi Emmas bērni ieradās, lai būtu kopā ar māti, tikai Edvina ne. Viņi bija mīlēju�i un apbrīnoju�i Polu, tāpēc bija nomākti un nobēdāju�ies, jo īpa�i Dēzija - Pola īstā meita. Viņi visi centās Emmu mierināt kā prazdami, ta�u bērnu pūles bija veltas.

Nekavējoties ieradās arī Frcnka sieva Natalī un Vinsto-na sieva �arlote ar viņu dēlu Rendolfu. No Līdsas atbrauca Blekijs ar dēlu Braicnu un Dcivids Kalinskis ar dēliem Roniju un Marku. Visi juta, ka Emma domās ir tālu prom no viņiem, tāpēc, brīdi uzkavēju�ies pie viņas guļamistabā, tuvinieki un draugi sapulcējās bibliotēkā. Viņu sejas bija apmāku�ās un uztrauktas.

Blekijs centās kaut nedaudz izkliedēt klāteso�o raizes.

- Pat visstiprākā sirds kādreiz var lūzt, - viņ� teica. - Bet stipra sirds pati sevi atkal izdziedē. Es par Emmu esmu tikpat dro�s kā senāk. Viņa ir dzimusi, lai dzīves cīņās gūtu uzvaras. Emma uzvarēs arī �īs briesmīgās bēdas. Es turklāt domāju -ir labi, ka viņas skumjas tik vētraini izlau�as uz āru. Zinu, ka ar Emmu viss būs kārtībā.

Un Blekijs tā patie�ām domāja, jo zināja, ar kādu gribu un izturību Emma ir apveltīta.

Emma tomēr dienām ilgi palika gultā, no skumjām gandrīz zaudējusi sajēgu. Vienbrīd viņas apziņa tā aptum�ojās, ka Vinstons jau sāka domāt, vai nebūtu labāk ievietot Emmu slimnīcā. Visgrūtāk Emmai bija pārdzīvot rītausmas stundas, kad guļamistabā zaglīgi ielavījās auksta, pelēka gaisma. Emma nekustīgi gulēja gultā un gaidīja sākamies vēl vienu bez-galgaru un tuk�u dienu. Viņa raudzījās tuk�umā ar neko neredzo�ām acīm, it kā patiesi būtu zaudējusi redzi. Bet Emmas dzīvais, darbīgais prāts drud�aini darbojās, cīnīdamies ar pretrunīgām un satrauktām domām. Viņai bija jādomā par to, vai attiecībās ar Polu nav piedzīvota neveiksme. Emmai nebija izdevies pārliecināt viņu par savu jūtu dziļumu un patiesumu. Viņa pārmeta sev, ka nebija devusies uz Austrāliju tūlīt pēc tam, kad pirmo reizi uzzināja par notiku�o automobiļa avāriju. Emma uzskatīja, ka būtu spējusi nepieļaut liktenīgo �āvienu. Ja viņa nebūtu Polam paklausījusi, viņ� būtu dzīvs - par to Emma bija pilnīgi pārliecināta. Smagā vainas apziņa padarīja viņas pa�as garīgo un fizisko stāvokli aizvien sliktāku.

Henrijs Rositcrs bija pastāstījis Emmai, ka ārsti nav devu�i Polam nekādas cerības uz izveseļo�anos, un viņa pamazām sāka apjaust, ka tik vīri�ķīgs cilvēks kā Pols vienīgo izeju varēja rast pa�nāvībā. Bet tajos brī�os, kad Emmai uzmācās vientulības un pamestības sajūta, viņai �ķita, ka Pols, izvēlēdamies nāvi no pa�a rokas, ir viņu nodevis. Emmai tomēr pamazām izdevās atbrīvoties no �īs domas, jo veselais saprāts viņai sacīja, ka tā ir tikai pa�no�ēlas un personiskās bezspēcības izpausme. Emma nekādi nespēja aptvert, kāpēc Pols nav uzrakstījis viņai ne rindiņas. Katru dienu viņa gaidīja pienākam vēstuli, bet vēl aizvien neko nebija saņēmusi.

Rūpes par Emmas mājas dzīvi un Naitsbrid�as veikalu bija uzņēmies Vinstons. Viņ� nolēma, ka pēc pārējo ģimenes locekļu aizbrauk�anas Dēzijai ir jāpaliek mājās pie mātes, jo viņa vienīgā spēja Emmai sniegt nelielu mierinājumu. Būdama �etrpadsmit gadus veca meitene, Dēzija bija pārsteidzo�i nobriedusi un saprātīga. Par spīti pa�as bēdām, viņa darīja visu iespējamo, lai remdētu mātes skumjas, lai izlauztos līdz Emmas apziņai. Dēzija bija Emmas vienīgā saikne ar ārpasauli. Viņai izdevās Emmu pierunāt katru dienu apēst kaut pāris kumosu, meitas klātbūtnē pamazām izsīka arī Emmas asaru plūdi. Bet reizēm, glu�i pretēji, viņa tik skaidri saskatīja Dēzijā Pola vaibstus, ka raudādama spieda meiteni sev pie krūtīm un sauca Pola vārdu. Dēzija tad noslaucīja mātei asaras, maigi viņu mierināja un apskāva kā mazu bērnu.

Kādu vakaru, pēc tam, kad Emmai bija uznākusi kārtējā histērijas lēkme, Dēzijai bija izdevies māti nomierināt tiktāl, ka Emma pirmo reizi aizmiga dabiskā miegā, kas gan bija smags un dziļ�. Kad Emma pēc vairākām stundām pamodās, viņa jutās atspirgusi un pat zināmā mērā atguvusi savaldību. Emma tūlīt ievēroja, ka Dēzija ir saritinājusies uz zviļņa un aizmigusi. Un viņa piepe�i palūkojās uz savu jaunāko meitu it kā no malas. Glu�i kā zibens strēle Emmai caur smadzenēm iz�āvās apskaidrība - viņa uzkrāva Dēzijai savu bēdu nastu tādā brīdī, kad meitenei pa�ai bija nepiecie�ama mātes mīlestība un atbalsts. Emma sasprindzināja visus savus spēkus, lai izrautu sevi no letarģijas. Emma juta, ka pamazām viņas vārgajā augumā atgrie�as enerģija.

Emmai izdevās pa�ai izkļūt no gultas, un viņa nedro�iem soļiem gausi piegāja pie zviļņa. To sasniegusi, Emma bija nosvīdusi, un kājas viņai ļodzījās. Dēzija acumirklī pamodās, un, ieraudzījusi, ka māte noliekusies pār viņu, meitene ātri satvēra Emmas roku un ba�īgi vaicāja:

- Kas noticis, māmiņ? Vai tev atkal ir slikti?

- Nē, mīļā. Patiesību sakot, man ir kļuvis mazliet labāk.

Emma apskāva Dēziju un pievilka sev klāt. Viņa glāstīja

meitas mirdzo�os, melnos matus.

- Esmu rīkojusies nepareizi, Dēzij, uzkraudama tev savas cie�anas. Ļoti nepareizi. Lūdzu, piedod man, mīļā! Tagad es gribu, lai tu ej uz savu gultu un kārtīgi izgulies. Tev vairs nevajag raizēties par mani. Ar mani viss būs kārtībā. Un rīt pat sūtī�u tevi atpakaļ uz skolu.

Dēzija atrāvās nost un, acis iepletusi, pārsteigta lūkojās mātē. Viņas zilajās acīs mirdzēja asaras.

- Bet es gribu palikt pie tevis, māmiņ. Rūpēties par tevi. Pols tā būtu gribējis. Viņam nepatiktu, ka tu paliec viena,

māmin.

>

Emma mīļi pasmaidīja.

-Tu par mani jau esi ļoti labi parūpējusies, un tagad ir mana kārta rūpēties par tevi. Man patiesi ir kļuvis labāk, mīļā. Lūdzu, neraizējies!

Dēzija sāka,raudāt un paslēpa galvu Emmai pie krūtīm. Viņa �ņukstēja tā, ka likās - meitenes sirds lūzīs.

- Klusē, mīlulīt, klusē, - Emma murmināja. - Mums jābūt stiprām un drosmīgām un jāpalīdz abām izturēt vēl da�us nākamos mēne�us.

- Man bija tik ļoti bail, māmiņ! - Dēzija elsoja, un viņas asaras samērcēja Emmas saburzīto naktskreklu. - Es domāju, ka tu arī nomirsi.

Emma atbildēja pārsteidzo�i stingrā un mierīgā balsī:

- Es nemir�u, Dēzija. Man esi tu, un es dzīvo�u tevis dēļ.

Bija skaista pēcpusdiena septembra otrajā pusē - saulaina un silta, un dzidrajās debesīs nemanīja neviena mākonī�a. Gurdi �ķērsodama viesistabu, Emma tomēr nodrebinājās, it kā viņai saltu. Viņa saritinājās atzveltnes krēslā kamīna priek�ā, lai sasildītos, un domāja par saviem dēliem. 3. septembrī Lielbritānija bija iestājusies karā. Tūlīt pat sākās jauno vīrie�u mobilizācija - viss notika tikpat ātri un lietpratīgi kā Emmas jaunībā, kad uz Pirmā pasaules kara frontēm bija jādodas viņas vienaud�iem. Emma nojauta, ka arī �oreiz karadarbība dro�i vien ieilgs uz vairākiem gadiem.

Sasildījusies Emma iekārtojās krēslā ērtāk. Viņai mainot pozu, spilgtā saule izgaismoja postījumus, kurus Emmas ārienei bija nodarīju�as bēdas. Emma bija zaudējusi vairākas mārciņas svara un vienkār�ajā, melnajā vilnas kleitā izskatījās aizkustino�i trausla. Vienīgās rotas, kuras nedaudz atdzīvināja tērpa skarbumu, bija Pola dāvātie gredzeni un pulkstenis. Bet Emmas mati bija mirdzo�i, un no tiem staroja dzīvība.

-Tas esmu es, mana mīļā! - nostājies uz sliek�ņa, sauca Blekijs.

Emma satrūkās. Viņa piecēlās, lai sasveicinātos ar Ble-kiju, un ar pūlēm pasmaidīja.

- Kā cs priecājos tevi atkal redzēt, mīļo Blckij! - Emma teica un apskāva viesi.

Blekijs cie�i piespieda Emmu pie savām platajām krūtīm Sajutis Emmas auguma trauslumu, viņ� izbijās. Viņa tam �ķita kā maisiņ� ar kauliem - tas bija viss, kas palicis pāri no stiprās Emmas. Blekijs atvirzīja Emmu mazliet nost, ielūkojās viņai sejā un vieglītēm pacēla uz aug�u viņas zodu.

-Tu dari gai�āku manu acu skatienu,mavourneen. Tas ir lieliski, ka esi atkal uz kājām.

Viņi apsēdās pie kamīna un kādu brīdi runāja par karu un saviem dēliem, kuri neap�aubāmi drīz dosies uz fronti.

- Braicns atbrauca uz Londonu kopā ar mani, - stāstīja Blekijs. - Viņ� gribēja nākt man līdzi, bet es nebiju pārliecināts, vai tu �odien būsi pietiekami mundra, lai tiktos ar mums abiem.

- Ak, Blckij, tu mani sarūgtini! Es būtu priecājusies viņu redzēt, - iesaucās Emma, un viņas seja kļuva gai�āka. - Vai Braiens nevarētu atnākt rit? Tu ta�u zini, cik mīļ� man ir tavs zēns.

- Protams, viņ� to varēs. Es pats viņu atvedī�u.

Blekijs piesardzīgi vēioja Emmu.

- Kā tev �ķiet - kad tu būsi pietiekami spēcīga, lai atgrieztos veikalā?

- Domāju, ka nākamnedēļ. Patiesību sakot, ārstam gan ir iebildumi. Viņ� uzskata, ka man būtu labāk doties uz Jork-�īru un vēl mazliet atpūsties. Bet es vairs nevaru atstāt novārtā savus darījumus, turklāt tas būtu negodīgi pret Vinstonu. Viņ� ir uzņēmies visu atbildību, bet nu viņam laiks atgriezties Līd-sā. Mums steidzīgi jāpārkārto savu uzņēmumu darbs, lai pielāgotu to karalaika apstākļiem.

- Es saprotu, ko tu domā. Arī man būs jārisina tās pa�as problēmas. Lai būtu kā būdams, manuprāt, ir labi, ka tu atkal gribi iejūgties darbā. Tev būs jānodarbina prāts ar lieti�ķiem jautājumiem un nebūs laika nokauties ar drūmām domām.

Emmas seja acumirklī apmācās.

- Jā, tev taisnība.

Pie durvīm klauvēja. Ienāca kalpone ar tējas paplāti. Emma ba�īgi raudzījās uz smago D�ord�a stila tējkannu -viņa �aubījās, vai viņai pietiks spēka kannu pacelt. Dienām ilgi Emma bija jutusies pa pusei paralizēta - viss viņai krita ārā no rokām. Emma uzmanīgi paņēma kannu un salēja tēju divās tasēs. Atvieglota viņa konstatēja, ka rokas vairs netrīc.

- Vakar runāju ar Dcividu, - Emma teica. - Izklausījās, ka viņ� ir ļoti nomākts. Ronijs un Marks ir jau iestāju�ies armijā. Viņam zēnu briesmīgi pietrūks. Kop� Rebckas nāves Deividam nekā cila dzīvē vairs nav bijis.

Pamanījis, ka Emmas acis kļūst miklas, Blekijs steig�us ierunājās:

- Gan jau viņ� to pārdzīvos, Emma. Ņem�u viņu, tā teikt, savā gādībā, kad bū�u atgriezies Līdsā. Jāizvelk Deivids ārā no tā milzīgā mauzoleja, kurā viņ� dzīvo greznā noslēgtībā. Deividam jāatsāk grozīties sabiedrībā - tas viņam nāks par labu.

- Ceru, ka tev tas izdosies, mīļais. Es par Dcividu patiesi esmu noraizējusies.

Emma domīgi raudzījās ugunī, un, kad viņa atkal pievērsās Blekijam, viņas seja bija skumja.

- Kā cilvēkam izdodas izturēt, Blckij? Tas ta�u ir tik grūti, vai ne?

- Jā, bet neiespējami tas nav, Emma. īpa�i, ja cilvēks apveltīts ar tādu drosmi kā tu.

- Da�u pēdējo nedēļu laikā neesmu bijusi diez cik stipra, - viņa bēdīgi teica.

-Tādas lietas tik ātri nenotiek. Tev jāaprod ar jaunajiem apstākļiem, un tam nepiecie�ams laiks, mīļā.

- Kā tev izdevās tikt pāri bēdām toreiz, kad nomira Lora? - Emma vaicāja.

- To es pats nezinu.

Blekijs viegli pasmaidīja.

- Atgriezos frontē un pats skrēju lodēm virsū - gribēju, lai mani nogalina. Bet labais Dievs mani pasargāja no manis pa�a muļķības. Pēc kara vēl ilgu laiku nespēju samierināties ar to, ka esmu palicis dzīvs. Pamazām tomēr dzīve man sākās no jauna. Es apzinājos, ka man ir pienākums uzaudzināt Brai-cnu. Viņ� man tolaik ļoti palīdzēja, Emma. Dēls bija mans spēka avots. Un Dēzija būs tavējais. Viņa no visiem taviem bērniem pēc rakstura visvairāk līdzinās tev. Dēzija tevi saprot un ļoti mīl, mavourneen.

- Jā, es zinu, - Emma klusi atbildēja un novērsās. - Es tikai... nezinu, kā varē�u dzīvot tālāk bez Pola.

Blekijs saņēma Emmas roku un cie�i to saspieda.

- Tu to varēsi, mīļā. Tev tas jāvar. Cilvēka dvēselei piemīt liels spēks.

Viņ� apklusa. Blekija melnās acis domīgi vēroja Emmas novājēju�o seju.

- Vai atceries, ko tev pirms nāves sacīja Lora? - viņ� sirsnīgi ievaicājās. - Tu atkārtoji man viņas vārdus, un es nekad tos neesmu aizmirsis. Tic man daudzreiz ir palīdzēju�i. Vai atceries, ko viņa tev teica par nāvi, Emma?

Viņa palocīja galvu.

- Jā, es atceros Loras vārdus, it kā viņa man to būtu teikusi tikai vakar. Lora sacīja, ka viņas vārdu krājumā nav tāda jēdziena - �nāve�, jo viņa dzīvos tik ilgi, cik dzīvosim mēs abi, Blckij, tāpēc ka mūsu sirdīs Loras piemiņa būs mū�am dzīva.

- Tā ir, mavourneen. Mana Lora bija gudra sieviete. Viņa tam patie�ām ticēja, un ari tev ir jānolic, tāpat kā savulaik noticēju es. Zinu, ka �ī doma tev palīdzēs. Man palika Loras dēls, un tev ir Pola meita - Dēzija ir daļa no sava tēva, tev jāsmeļas spēks no viņas.

Redzēdams, ka viņa vārdi Emmu nomierina, Blekijs turpināja:

- Tu man toreiz sacīji, ka Lora teikusi arī tā: �Dievs neuzliek cilvēkam smagāku nastu, nekā viņ� spēj nest.� Viņai bija taisnība, Emma. Padomā par �iem vārdiem!

Viņ� nedzirdami nopūtās.

-Zinu, ka tu pārdzīvo �ausmīgas sirdssāpes, jūties viena un pamesta. Bet neviens no mums nav vientuļ�, Emma. Dievs ir kopā ar mums visiem. Dievs man ir palīdzējis izturēt visus �os gadus. Kāpēc tu nemeklē mierinājumu pie Viņa?

Emmas acis iepletās.

- Tu ta�u zini, ka es neticu Dievam.

Pamanījis viņas sejas izteiksmi, Blekijs atturējās vēl ko piebilst un gudri novirzīja sarunu citā gultnē.

Bet vēlāk, izgājis no Emmas mājas, Blekijs devās uz Bromptonas lūg�anu namu. Ieejot vecajā, skaistajā baznīciņā, viņ� pārmeta krustu, apsēdās baznīcas solā un pacēla seju pret altāri. Blekijs lūdza Dievu, lai Viņ� dod Emmai sirdsmieru un spēku pārdzīvot smago zaudējumu. Un viņ� aizlūdza arī par Emmas dvēseli.

Tovakar Emma pirms gulētie�anas nosēdēja vairākas stundas guļamistabā pie loga, pārdomādama Loras kādreiz sacītos vārdus. Kobaltzilajās debesīs mirdzēja neskaitāmas zvaigznes, un pa augsto debesjumu slīdēja sudrabaini bāls mēness. Emmai aizrāvās elpa, un viņa piepe�i saprata, ko tas īsti nozīmē - bezgalība. Emma jutās savādi aizkustināta. Viņa sēdēja un raudzījās neticami skaistajās nakts debesīs. Un tad Emmai �ķita, ka Pols ir tepat blakus, viņas istabā. Protams, viņ� ir �eit, Emma domāja. Jo viņ� ta�u vienmēr būs manā sirdī. �ī apziņa deva viņai spēku. Tonakt Emma gulēja dziļā, rāmā miegā.

Pēc divām dienām viņa saņēma Pola vēstuli. Tā bija nosūtīta dienu pirms viņa nāves un ceļojusi no Austrālijas trīs nedēļas. Emma ilgi lūkojās uz aploksni, iekams sadū�ojās to atplēst un izņemt vēstuli.

Mana vismīļā Emma!

Tu esi mana dzīve. Un es nevaru dzīvot bez savas dzīves. Bet ar Tevi dzīvot es nevaru. Tie�i tāpēc man ir jāpārtrauc sava no�ēlojamā eksistence - jo mēs nekad vairs nebūsim kopā. Ļauj man Tev paskaidrot savas rīcības motīvus, lai Tu nedomātu, ka esmu izdarījis pa�nāvību aiz gļēvulības. Nē, es to daru, lai apliecinātu savu spēku un gribu, lai atgūtu noteik�anu pār sevi, ko da�u pēdējo mēne�u laikā biju zaudējis. Pēdējo reizi gribu būt pārāks par savu likteni.

Mīļā, tā man ir vienīgā izeja, un es mir�u ar Tavu vārdu uz lūpām. 'Tavs tēls būs manā acu priek�ā, bet mīlestība pret Tevi paliks uz mū�īgiem laikiem ieslēgta manā sirdī. Mēs abi esam biju�i laimīgi, Emma. Mēs pavadījām kopā tik daudzus labus gadus, un es zinu, ka Tu tos nekad neaizmirsīsi. Es pateicos Tev, ka dāvāji man laimīgāko laiku manā mū�ā.

Neļāvu Tev braukt �urp, jo negribēju, lai tu būtu piesaistīta pie bezpalīdzīga kropļa - kaut vai tikai uz da�iem mēne�iem. Varbūt es rīkojos nepareizi. Bet gribēju, lai Tu atceries mani tādu, kāds es biju, nevis tādu, kāds esmu kļuvis pēc nelaimes gadījuma. Esmu lepns? Varbūt. Bet pamēģini mani saprast, mīļā, un pacenties man piedot.

Es Tev ļoti ticu, mana vismīļā Emma. Tu neesi nekāda gļēvule. Tu esi stipra un bezbailīga, Tev pietiks spēka dzīvot tālāk. Tev tas j āda r a. Jo Tev paliek mūsu bērns, mūsu mīlestības iemiesojums. Es zinu, ka Tu saņemsies un rūpēsies par viņu, lai izaudzinātu mūsu meitu tikpat drosmīgu, izturīgu un mīlo�u, kāda esi pati. Es nododu viņu Tavā aizgādnībā, mīļā.

Kad Tu saņemsi �o vēstuli, es jau bū�u miris. Bet Dēzijā mana dzīve turpināsies. V i ņ a tagad ir gan Tava, gan mana nākotne, Emma.

Mīlu Tevi ar visu savu sirdi un dvēseli un lūdzu Dievu, lai kādreiz Mū�ībā mēs atkal varētu būt kopā.

Skūpstu Tevi, mana mīļā.

Pols

Emma palika nekustīgi sē�am, sa�ņaugusi vēstuli roka. Pār viņas bālajiem vaigiem klusi ritēja asaras. Gara acīm viņa skatīja Polu - lielu, skaistu, ar smejo�am, tum�i violetām acīm. Un Emma atcerējās viņu tie�i tādu, kāds viņ� gribēja palikt mīļotās sievietes atmiņā. Viņa domaja par gadiem, kas bija aizvadīti kopā ar Polu, par to mīlestību un prieku, kuru viņ� bija dāvājis. Un Emma viņam piedeva, jo saprata, kādas izvēles priek�ā Pols bija atradies. Viņas līdzjūtīgā sirds attaisnoja mīļotā vīrie�a rīcību, jo tagad viņa zināja tās iemeslus.

Oktobra sākumā Mels Hcrisons ar �etrmotoru lidlaivu aizkļuva no Sidnejas uz Kara�i, kur iekāpa Anglijai piedero�ā lidma�īnā, kas vienīgā nodro�ināja satiksmi ar Lielbritāniju. Vairākas dienas vēlāk viņ� ieradās Londonā. Herisona mērķis bija tikties ar Emmu un nodot Pola Makgila Eiropas advokātiem viņa testamentu.

Praisa, Elisa un Vatsona birojā uz testamenta nolasī�anu Emma ieradās atturīgā, melnā tērpā. Viņa izskatījās trausla un novārgusi, ta�u bija saņēmusi sevi rokās. Emmu pavadīja Vinstons, Frcnks un Henrijs Rositers.

- Pols iecēlis tevi par viņa pēdējās gribas izpildītāju, -teica Mels, kad Emma bija apsēdusies.

Viņa bija pārsteigta, tomēr neteica ne vārda, aprobe�ojoties vienīgi ar galvas mājienu.

Nelielas summas bija novēlētas kalpotājiem, kā arī veciem un uzticamiem darbiniekiem. Divus miljonus mārciņu liels noguldījuma fonds bija izveidots, lai nodro�inātu Pola sievu un dēlu viņu dzīves laikā. Pēc abu nāves fonda līdzekli jāizlieto labdarīgiem mērķiem. Visu savu īpa�umu Pols bija novēlējis Emmai. Pēc viņas nāves tam jāpāriet Dēzijas rokās un tālāk - pie viņas pēcnācējiem. Emmai par pārsteigumu, Pols bija viņai atstājis visu, kas viņam piederēja. Viņa naudas noguldījumi pārsniedza divsimt miljonus mārciņu. Pols bija padarījis Emmu par vienu no visbagātākajām sievietēm pasaulē un viņas meitu - par milzīgas bagātības mantinieci. Bet visvairāk Emmu aizkustināja tas, ka Pols viņai, nevis savai likumīgajai sievai, atvēlēja to cieņu un rūpes, kas pienācās viņa atraitnei. Arī būdams miris, Pols apliecināja Emmai savu uzticību un mīlestību, bija atzinis viņu par savu sievu visas pasaules priek�ā. Makgilu dinastijas turpmākais liktenis tagad atradās Emmas rokās.

Emmas bēdas dedzināja viņu kā nokaitēta dzelzs, bet pamazām viņa iemanījās apslāpēt savas sirdssāpes. īstenībā viņas skumjas Pola dēļ nebija mazināju�ās, viņa joprojām pārdzīvoja mīļotā cilvēka aizie�anu, bet spēja savas emocijas apvaldīt. Pagāja vairākas nedēļas, un Emma atkal darbojās tāpat kā agrāk. Kar� un ģimenes rūpes notu�ēja viņas personisko izmisumu.

Emmas dēli bija iestāju�ies armijā - Kits kājniekos, bet Robiņ� Karaliskajos Gaisa Spēkos. Elizabete 1939. gada vasarā bija iestājusies Karaliskajā Teātra mākslas akadēmijā un klusi apprecējusies ar Toniju Bārnstounu. Kāzas notika Ziemassvētku brīvdienās. Kaut gan Elizabetei bija tikai astoņpadsmit gadu un laulības dzīvei viņa, pēc Emmas domām, aizvien vēl bija par vieglprātīgu, viņa nespēja meitai iebilst. �ajā briesmīgajā laikā, kad pasaule pārdzīvoja katastrofālu krīzi, cilvēkiem bijajātver katra laimes iespēja, tāpēc, piemiegusi acis uz Elizabetes trūkumiem, Emma deva meitai savu svētību. Jaunie ļaudis acīm redzami bija samīlēju�ies līdz ausīm, un Emmai patika Tonijs - Robiņa draugs no Kembrid�as laikiem un Karalisko Gaisa Spēku pilots.

Kāzas bija atturīgas, tomēr līksmas, un tajās uz īsu brīdi, visa ģimene atkal bija kopā. Ieradu�ies bija visi, tikai Edvina ne, viņa joprojām vairījās no Emmas, un Kits, kur� nevarēja dabūt atvaļinājumu. Kita sieva D�ūna - viņ� bija apprecējies pirms gada - gan atbrauca uz Elizabetes kāzām un palika pie Emmas sagaidīt Jauno gadu. 1940. gada janvārī Elizabete izstājās no Karaliskās akadēmijas, lai kļūtu par Sarkanā Krusta medmāsu - par to Emmai bija liels pārsteigums.

- Bet man likās, ka tu vienmēr esi sapņojusi kļūt par slavenu aktrisi un redzēt savu vārdu mirgojam reklāmas ugunīs, - izdzirdējusi jaunumus, viņa iesaucās.

- Ak, tā ir tikai tāda nieko�anās, - Elizabete a�i atbildēja. - Jūtu, ka arī man ir jāņem dalība cīņā pret nacismu, māmin.

Uz Emmu Elizabetes nopietnība atstāja lielu iespaidu, un viņa jau sāka domāt, ka laulībām bijusi stipri stabilizējo�a loma viņas visgaisīgākās atvases dzīvē.

Kara gaita ar katru dienu kļuva arvien vairāk draudo�a, un martā Emma sāka domāt, vai nevajadzētu nosūtīt Dēziju uz Ameriku. Viņa varētu dzīvot pie Nelsoniem viņu lielajā lauku īpa�umā pie Hudzonas upes. Brauciens pāri okeānam tomēr bija ļoti bīstams, un Emma nolēma, ka visdro�ākā vieta Dēzijai ir privātskola Eskotā, kur meitene tobrīd atradās.

Emma bija aizrautīgi metusies darbā, viņa priecājās par aizmir�anos, kuru tas sniedza. Henrijs Rositers tagad kļuva par viņas finansiālo padomdevēju, jo Emmai bija jāpārzina ne vien pa�ai savi, bet arī Pola Makgila atstātie īpa�umi. Viņa nemitīgi uzturēja sakarus ar Melu Ilerisonu Sidnejā un Hariju Mcriotu Teksasā, un Emmas darbadiena bija garāka un vairāk piesātināta nekā jebkad agrāk, jo viņas pienākumi bija kļuvu�i krietni vien daudzveidīgāki. Bet Emma ar visu tika galā. Viņā atkal kūsāja tā pati nevaldāmā enerģija, kura bija Emmas dzinulis jaunībā, īpa�i Pirmā pasaules kara gados, kad viņai arī vajadzēja ar visu tikt galā vienai pa�ai. Ja Emmas sejā parādījās drūma izteiksme, tās iemesls bija kopīgs visai britu nācijai - Hitlera zibenskar� neapturami virzījās uz priek�u, un valsti sāka pārņemt panika un izmisums.

Maija beigās, neilgi pēc savas piecdesmit ceturtās dzim�anas dienas, Londonā ieradās Deivids Kalinskis, lai pārrunātu ar Emmu viņu kopīgo darījumu problēmas. Viņ� joprojām bija izskatīgs vīrietis, Dcivida caururbjo�ās, zilās acis nebija zaudēju�as mirdzumu, lai gan mati bija nosirmoju�i tēraudpelēki un stāvs kļuvis mazliet smagnējs. Dcivida pieķer�anās Emmai un rūpes par viņu gadu gailā nebija mazināju�ās. Deivids jutās atvieglots, kad, ieradies pie Emmas Bcl-greiva skvērā, redzēja, ka viņas seja vairs neizskatās tik novārgusi un daiļums pamazām atgrie�as. Ap to laiku Emma jau bija nedaudz pieņēmusies arī svarā. Vēlāk viņiem pievienojās Blekijs, un pēc vieglām vakariņām visi trīs pārcēlās uz bibliotēku, lai kafiju dzertu tur. Viņu sarunas galvenokārt grozījās ap kara notikumiem.

- Kā tu domā, vai mūsu zēni pagūs laikus pārcelties atpakaļ uz Angliju? - Emma vaicāja, domādama ne vien par Kilu un Roniju, un Marku Kalinskiem, bet arī par tūksto�iem citu britu karavīru, kuri atradās Denkcrkā.

- Ak, ja kāds vispār var sekmīgi veikt �o operāciju, tad tas ir Vinstons �ēr�ils! - apgalvoja Blekijs.

Nemierīgi sagrozījies krēslā, viņ� turpināja:

- �ēr�ils ir savācis veselu armādu, lai pārvestu mūsu pui�us atpakaļ uz Dilu un Remsgeilu, pirms Hitlers iebruks Francijā.

- Es lasīju, ka jūrasbraucēji no visas Anglijas nāk talkā

karakuģiem - zvejas laivas, traleri, jahtas un izpriecu laivas, tvaikonī�i un pat bar�as. Armāda patie�ām būs daudzveidīga, ta�u to vienos kopīgais mērķis, - pūzdams kuplus cigāra dūmus, iestarpināja Dcivids. - Tādus patriotisma un varonības uzplūdus es savā mū�ā vēl neesmu piedzīvojis.

Blekijs piekrīto�i māja ar galvu.

- Jā, tā tas ir, Dcivid. Septiņi simti visda�ādāko jūras braucamo, ieskaitot, protams, eskadras mīnukuģus. Da�i brī vprātīgie ved karavīrus uz lielākajiem kuģiem, kuri nevar piekļūt tik tuvu krastam, bet citi nemitīgi kursē pāri Laman�am un atpakaļ, vedot pui�us taisnā ceļā uz Anglijas ostām. Ārkārtīgi varonīgi un pa�aizliedzīgi vīri, �aubu nav.

- Kājās domājat, cik ilgu laiku prasīs visu karavīru evakuē�ana? - Emma klusi jautāja, ba�īgi uzlūkodama te Blekiju, te Deividu.

- Vēl vismaz da�as dienas, - atbildēja Dcivids. - Uz Angliju ta�u jāpārved arī tūksto�iem fran�u karavīru.

- �odien lasīju avīzē, kaLuftwaffe nemitīgi bombardējot piekrasti, - teica Emma. - Baisi pat iedomāties, kas notiks, ja trāpīs kādam kuģim...

- Diem�ēl tā tas var gadīties, Emma, - sacīja Blekijs. - Bet mūsu Karalisko Gaisa Spēku pui�i savās kaujas lidma�īnās arī nesnau�. Viņi dara visu iespējamo, lai...

- Starp viņiem ir Braiens, Robiņ� un Tonijs, Blckij, -Emma viņu pārtrauca un novērsās.

-Mēs visi, sēdēdami te, Londonā, jūtamies bezpalīdzīgi. Bet mūsu spēkos ir tikai lūgt Dievu par dēlu dzīvībām. Mēs nedrīkstam ļauties izmisumam, - teica Blekijs. - Iedzersim vēl pa glāzei! Tas mums nāks par labu.

Emma piepildīja glāzes, bet Blekija acis pievērsās pulkstenim uz kamīna dzegas.

- Vai tu neiebilsti, ja mēs ieslēgtu radio, Emma? Drīz jārunā Vinstonam �ēr�ilam.

- Protams, ne. Es pati gribu dzirdēt viņa runu.

Viņa piecēlās un darbojās ar radio slēdzi, meklēdama BBC vilni. Pēc īsa brī�a atskanēja pazīstamā, labi izkoptā balss:

- Labvakar! Te runā premjerministrs.

Trīs senie draugi, kuri aizvadīto trīsdesmit gadu laikā bija dalīju�ies gan priekos, gan bēdās, sēdēja un uzmanīgi klausījās. Tobrīd viņus vēl stiprāk vienoja kopīgās bai Ies par saviem un visas Anglijas dēliem. Kad premjerministrs bija beidzis, Emmas acīs mirdzēja asaras, un viņa drebo�ā balsī sacīja:

- Cik lieliski �im cilvēkam izdodas celt tautas varonīgo garu! Kas ar mums notiktu, ja Anglijai nebūtu Vinstona �ēr-�ila?

Dcnkerkas epopeja pārsteidza gan Angliju, gan tās sabiedrotos. Mazie tvaikonī�i un airu laivas, izpriecu kuģī�i un jahtas atgriezās no elles, vezdami līdzi dzīvos un ievainotos karavīrus. Evakuācija noritēja vienpadsmit dienas, un �ajā laikā tika izglābti 340 000 sabiedroto karavīru. Tad nelielajā Francijas piejūras pilsētiņā iebruka vācie�i. Evakuēt nepaguva tikai apmēram 40 000 karavīru, galvenokārt tie bija fran�i. Emma un Deivids varēja justies laimīgi - starp tiem, kas 1. un 2. jūnijā izcēlās krastā Remsgeitā, bija Ronijs un Marks, bet 3. jūnijā Dīlā no bar�as nokāpa Kits. Viņ� vēja sabangoto un kuģu vrakiem pilno Laman�u bija �ķērsojis pēdējā brīdī. Atgriezies mājās atvaļinājumā, Kits mātei teica:

- Es par mata tiesu izglābos no nāves, māt. Laikam mans sargeņģelis stāvēja par mani nomodā.

Viņ� cie�i apskāva Emmu, un, piekļāvusies dēlam, Emma juta, ka viņai kaklā sakāpj kamols - viņa domāja pār Kita tēvu, kur� 1916. gadā gāja bojā Francijā, un nu vēsture pierādīja, ka toreiz ziedotās dzīvības biju�as veltīgs upuris.

4. jūnijā Vinslons �ēr�ils uzstājās Apak�namā ar runu par Denkerku. Cita starpā viņ� teica:

- Mēs cīnīsimies jūras krastā, mēs cīnīsimies aerodromos, laukos un pilsētu ielās, mēs cīnīsimies kalnos. Mēs nepadosimies nekad.

Pēc se�ām dienām Francijas valdība un augstākā armijas virspavēlniecība atstāja Parīzi, jo nacistu karapūļi jau bija pavisam tuvu. Vēl pēc �etrām dienām Francijas galvaspilsēta jau atradās vācie�u rokās - viņi to ieņēma bez neviena �āviena. Francija bija kritusi.

Lielbritānija palika viena.

Drausmīgāku vasaru Emma savā mū�ā neatcerējās. Jūlijā sākās nopietns vācie�u uzbrukums Lielbritānijai. Hitlers bija pasludinājis iznīcinā�anas ofensīvu pret Karaliskajiem Gaisa Spēkiem, īpa�i pret lidma�īnu rūpnīcām un kara lidma�īnu bāzēm, kuras atradās Londonas tuvumā. Dienu pēc dienas, nakti pēc nakts vācu bumbvedēji drāzās pāri Laman�am, lai bombardētu Lielbritānijas sirdi, bet debesīs notika ne�ēlīgas cīņas starp meser�mitiem un Karalisko Gaisa Spēku kaujas lidma�īnām.

Naktīs Emmu uzmodināja spalgās gaisa trauksmes sirēnas. Viņa cēlās aug�ā un stāvēja pie loga savā aptum�otajā guļamistabā, raudzīdamās starme�u apgaismotajās debesīs, kuras satricināja bumbvedēju un kaujas lidma�īnu motoru rēkoņa Sirds Emmai pamira, domājot par Robiņu, Toniju, Braicnu un citiem jaunajiem pilotiem, kuri tobrīd lika uz spēles savu dzīvību. Da�reiz tādās naktīs Emmai pievienojās Elizabete. Viņa bija pametusi mazo dzīvoklīti, kuru īrēja, būdama Karaliskās akadēmijas studente, un atgriezusies mājās pie mātes.

- Vai tu esi nomodā, māmiņ? - viņa nemainīgi �ukstus jautāja, vienā naktskreklā ieslīdēdama mātes guļamistabā.

- Jā, mīļā, - Emma atbildēja.

Un viņas apskāvu�ās stāvēja pie loga, vērodamas garām trauco�ās lidma�īnas.

Vienā no tādām naktīm Elizabete drud�aini satvēra mātes roku un neparasti skarbā balsī iekliedzās:

- Kāpēc, māmiņ? Kāpēc? Kāpēc bija jāsākas �im briesmīgajam karam? Kāds ir tā mērķis? Viņi visi tiks nogalināti! Tonijs, Robiņ� un Braiens, un visi citi mūsu zēni!

Emma nevarēja atbildēt nedz savai meitai, nedz pati sev. Elizabete sabruka, nevaldāmi raudādama. Emma aplika roku meitai ap pleciem un aizveda viņu uz gultu.

- Viņi netiks nogalināti, - Emma mierināja Elizabeti. - Viņi atgriezīsies sveiki un veseli. Es tev apsolu. Tev jāturas dū�īgi. Pārguli �onakt manā gultā. Būdamas abas kopā, mēs jutīsimies mazliet labāk.

-Jā, mārniņ, es tā darī�u, - atbildēja Elizabete un saritinājās zem segas.

Emma pievilka meitu sev cie�i klāt-kā senāk, kad Elizabete bija maziņa un nobijusies no tumsas.

-Neraudi un mēģini tik ļoti neraizēties, Elizabete!

- Ja Toniju nogalinās, es to nemū�am nepārdzīvo�u, -Elizabete caur asarām teica. - Es viņu ļoti mīlu. Un ja Robiņ�...

- Klusē, mīlulīt! Mēģini tagad aizmigt. Tev jāatpū�as.

-Jā, es mēģinā�u. Paldies, māmiņ! Arlabunakti!

- Arlabunakti, mīļā!

Emma gulēja tumsā un gaidīja, kad Elizabetes saspringtais augums atslābs. Tas tomēr nenotika, un Emma zināja,

ka viņas meita, tāpat kā Emma pati, aizvadīs vēl vienu bezmiega nakti, raizēdamās par savu vīru un dvīņubrāli.

Emmai bija kļuvis par paradumu uz Naitsbrid�as veikalu iet kājām. Viņa darīja to katru dienu, pretgaisa artilērijas dunoņas, kauco�o sirēnu, brūko�o ķieģeļu un plīsto�o stiklu radītā trok�ņa pavadīta. Emma sarāvās, redzēdama sabojātos arhitektūras pieminekļus, veco baznīcu drupas, savas un Pola iemīļotās uzturē�anās vietas nolīdzinātas līdz ar zemi. Par spīti postījumiem, drūmajam noskaņojumam un noguru�ajām ļau�u sejām, kuras viņa redzēja visapkārt, Emma nebeidza apbrīnot savu tautie�u stoieismu un nelokāmību. Bie�i vien kāda mundra balss koknija izloksnē uzsāka dziesmu - varbūt tas bija kāds ugunsdzēsējs, kur� aplaistīja no �ļūtenes kūpo�os ķieģeļus, bet taksometru �oferiem alla� bija piparots joks uz mēles. Emma smēlās drosmi tautas pretestības garā. Viņa atcerējās �ēr�ila vārdus: �Mēs nekad nepadosimies,� - un Emmas spēki atjaunojās, viņas solis atkal kļuva elastīgs, mugura iztaisnojās un galva lepni pacēlās. Un dzīves uzliktās nastas vairs nelikās tik smagas.

Vasara tuvojās beigām. Septembrī gaisa uzbrukumā tika sagrauts vairākums Istendas doku. Uzlidojumi Londonai nemitējās, un angļu piloti bija tuvu spēku izsīkumam. Divu un trīs dienu atvaļinājumi tika atcelti, un Emma nedēļām ilgi neredzēja Robiņu. Karaliskie Gaisa Spēki bija vienīgā Lielbritānijas aizsardzības cerība. Kaut arī gandrīz divas tre�daļas angļu pilotu bija gāju�i bojā, pui�i zilajos formastērpos sīksti atsita Luftwaffe uzbrukumus. Oktobrī bija skaidrs, ka fīrera plāns sagraut Karaliskos Gaisa Spēkus un salauzt angļus morāli ir izgāzies. Par visaptvero�u uzbrukumu Lielbritānijai vairs nevarēja būt ne runas. Faktiski Hitlers bija cietis savu pirmo lielo sakāvi. Bet vācu bumbvedēji naktīs joprojām bombardēja lielākās pilsētas, daudzas nopostīdami līdz pamatiem. Aizritēja drūmi, bezgalīgi gari gadi - ar zibenskara �ausmām, pārtikas taloniem, nīk�anu rindās, lai iegādātos pa�u nepiecie�amāko, ar trūkumu un zaudējumiem, bēdām un skumjām, uzzinot, ka seni draugi vai viņu dēli un meitas gāju�i bojā vai pazudu�i bez vēsts.

Bet, par spīti postam un sabrukumam, notika brīnumaina dzīvības atjauno�anās. 1942. gadā Kita sievai D�ūnai piedzima meitiņa. Emmai D�ūna patika, un viņa priecājās par sava otrā mazbērna iera�anos pasaulē. Emma aizbrauca uz Līdsu, lai piedalītos kristībās. Mazulīti nosauca par Sāni. Tajā pa�ā gadā Dēzija vasaras sākumā pabeidza skolu un atgriezās mājās, lai dzīvotu Bclgrciva skvērā kopā ar mati un Elizabeti. Nu pla�ais nams vairs nebija tik vientulīgs, un reizēm tajā pat ieskanējās līksmas balsu �alas un smiekli, īpa�i tad, ja no Biginhilas nometnes mājās ieradās Robiņ�. Viņ� vienmēr atveda sev līdzi vienu vai divus draugus - dienesta biedrus no 111. eskadrona, sacīdams Emmai:

- Tu ta�u neiebilsti, ka pui�i apmetīsies pie mums, mamm? Visas viesnīcas ir pilnas līdz malām.

Emma neiebilda. Viņa ar prieku atvēra sava nama durvis un savu sirdi jaunajiem, bezbailīgajiem pilotiem.

Ziemassvētkos Robiņam pēdējā brīdī laimējās dabūt trīs dienas ilgu atvaļinājumu, un viņ� negaidīti ieradās pa�ā svētvakarā, kā parasti, atvezdams sev līdzi trīs draugus. Tajā brīdī, kad Deivids Emorijs ienāca viņas viesistabā, Emmas sirds gandrīz stājās pukstēt. Viņ� bija gara auguma tum�matis ar mirdzo�ām, zilām acīm un �ilbino�u smaidu, un kaut kas �ī pui�a izskatā un valdzino�ajās manierēs Emmai ārkārtīgi atgādināja Polu Makgilu. Deivids nebija tik pārāk izskatīgs, masīvs un tā nepiesaistīja uzmanību ar savas personības starojumu kā Pols, tomēr formastērpā �is jaunais vīrietis Emmai �ķita ļoti līdzīgs Polam - tādam, kāds viņ� bija Pirmā pasaules kara laikā. Deivids bija divdesmit �etrus gadus vecs un, lai gan Biginhilā ieradies nesen, jau paguvis kļūt par kara varoni. Viņ� Emmu uzreiz apbūra ar savu dabiskumu.

Tie bija sevi�ķi jautri Ziemassvētki, un māju piestrāvoja smieklu �altis, draudzīgā, bet vienlaikus zobgalīgi asā ķircinā�anās starp jaunajiem kara lidotājiem un Emmas meitām, nebeidzamas gramofona skaņas un glā�u d�inkstē�ana. Arī Emma līksmojās, paņēmusi jaunie�us savā aprūpē, un izbaudīja svētku priekus kopā ar viņiem. Reizēm Emma klusi sēdēja kaktiņā un adīja karavīriem domātu vilnas cepuri, kas nosedza ausis un kaklu, atstājot brīvu tikai sejas daļu, bet ar vienu aci viņa vēroja septiņpadsmit gadus veco Dēziju, savu vismīļāko bērnu. Viņas jaunākā meita neap�aubāmi bija pakļāvusies jaunā aviācijas virsnieka Dcivida Emorija valdzinājumam. Un likās, ka arī viņ� ir samīlējies Dēzijā, jo neatkāpās no meitenes ne soli. Emma ar aizturētu elpu noskatījās viņu mīlestības uzplauk�anā. Viņa zināja, ka nav viņas spēkos apturēt �o savstarpējo jūtu strāvojumu, turklāt Emma nemaz nebija pārliecināta, ka vēlas iejaukties. Pēc Ziemassvētkiem Deivids Emorijs kļuva bie�s viesis Belgreiva skvērā. Viņ� ieradās kopā ar Robiņu, bet reizēm ari viens pats, un, mēne�iem ritot, Emma jauno puisi bija iemīļojusi. Viņ� bija no senas Gloster-�īras ģimenes, labi audzināts un izglītots - karam sākoties, Deivids bija studējis tieslietas. Emma ātri atklāja, ka Dcivi-dam piemīt gan viengabalainība, gan izcils prāts un maiga sirds. Viņai bija jāatzīst, ka jaunais vīrietis ir Dczijai ļoti piemērots. Kad Deivids lūdza Emmas jaunākās meitas roku, viņa nejutās pārsteigta. Viņ� to darīja 1943. gada maijā, tūlīt pēc Dēzijas astoņpadsmitās dzim�anas dienas.

- Bet, mīļo Deivid, viņa ir tik jauna! - Emma iesaucās, gribēdama jaunie�us pierunāt vēl mazliet nogaidīt.

Viņa tomēr nesāka to darīt, bet lieti�ķi apvaicājās:

- Kad esat nodomāju�i salaulāties?

Dēzija, kura bija nervozi mīņājusies pie kamīna, apskāva māti ar tik me�onīgu spēku, ka Emma saviebās. Dēzijas seja staroja, un viņas acīs dega līksmas uguntiņas.

- Nākamajā nedēļas nogalēja tu tam piekrīti, māmiņ.

Dēzijas kāzas noritēja tikpat klusi kā Elizabetes precības - to noteica karalaika apstākļi un Emmas nevēlē�anās demonstrēt savu bagātību tik grūtos laikos. Dēzija bija tērpusies zilā zīda kleitā un tai pieskaņotā platmaļu cepurē ar ziedu rotājumu, rokās viņai bija vasaras ziedu pu�ķis. Vinstons bija vedējtēvs, Robiņ� - līgavaiņa brālis un Elizabete - līgavas māsa. No Gloster�īras uz kāzām atbrauca Deivida vecāki un jaunākā māsa, un pēc svinīgās ceremonijas mājās tika sarīkotas nelielas viesības. Jaunā pāra �medusmēnesis� ilga vienu nakti - to viņi pavadīja viesnīcā �Ri�a�. Pēc tam Deivids atgriezās Biginhilā, bet Dēzija - mājās pie mātes.

Emma vēl nebija paguvusi atvilkt elpu pēc Dēzijas kāzām, kad Robiņ� negaidīti apprecējās ar Valēriju Ladenu -Elizabetes draudzeni, kura, tāpat kā viņa, bija Sarkanā Krusta medmāsa. Tas notika 1944. gada janvārī, un da�as nedēļas pēc viņu kāzām Elizabetei piedzima dēls, kuru viņa nosauca par Aleksandru. Elizabete, gribēdama atrasties tuvāk Tonijam, noīrēja nelielu namiņu netālu no lidlauka un pārcēlās uz turieni ar mēnesi veco zīdainīti.

- Nekādi nespēju aptvert, ka visi mani bērni ir apprecēju�ies, - Emma teica Vinstonam kādā pavasara dienā, kad viņi kopīgi ieturēja otrās brokastis. - Nedz arī to, ka man ir trīs mazbērni. Jūtos veca kā mū�ība.

-Muļķības!-attrauca Vinstons.-Tuesi pati valdzino�ākā vecmāmiņa, kādu jebkad esmu redzējis. Un tu nekad nekļūsi veca, Emma. Tev piemīt skaistums, pār kuru laikam nav varas.

Viņ� mīļi uzsmaidīja māsai.

- Frenks man stāstīja, ka tu esot apbūrusi kādu amerikāņu majoru, kas viesojies viņa mājā. Pati to neapjauzdama, esi tikusi pie pielūdzēja!

- Nerunā muļķības, Vinston! - Emma atcirta, bet, to sacīdama, viņa smaidīja.

-Es nerunāju muļķības, � teica Vinstons. - Galu galā -pēc mēne�a tu kļūsi tikai piecdesmit piecus gadus veca. Turklāt tu izskaties daudz jaunāka par saviem gadiem.

Viņ� apklusa un uzmanīgi pavērās Emmā.

- Un Pols jau gandrīz piecus gadus ir miris.

Emma klusēja, un Vinstons mainīja sarunas tematu. Viņi ar Frenku nemitīgi pārrunāja nepiecie�amību iepazīstināt Emmu ar kādu vīrieti, ar kuru viņai varētu veidoties noturīgas attiecības. Abi brāļi pūlējās sviedriem vaigā, stādīdami Emmai priek�ā piemērotākos kandidātus no savu draugu pulka. Emma izturējās laipni un pieklājīgi, ta�u dziļāka interese viņai par �iem vīrie�iem neradās. Polu aizstāt nebija iespējams, un Emma arī nevēlējās to darīt.

1945. gads Emmai sākās daudzsolo�i un labvēlīgi. Janvāri piedzima Dēzijas pirmais bērns. Tā bija meitene.

- Kā tu jūties, mīļā? - vaicāja Emma, iegājusi Dēzijas atsevi�ķajā palātā Londonas klīnikā.

- Diezgan vārga, - Dēzija smiedamās atbildēja.

Māte un meita apskāvās.

-Man �ausmīgi laimējās. Dzemdības bija ļoti vieglas.

- Jā, es zinu. Ārsts man to jau pateica.

Emma atglauda matu �ķipsnu no Dēzijas pieres un noskūpstīja meitu.

- Nupat sazvanījos ar Deividu Biginhilā. Viņ� ir uztraucies un sajūsmināts. Svin meitas piedzim�anu kopā ar eskadrona pui�iem un tēlo laimīgo tēvu. Mazliet vēlāk viņ� tev piezvanīs. Rīt Deivids būs pilsētā - viņam pie�ķirts divdesmit �etras stundas ilgs atvaļinājums.

- Ak, tas ir brīni�ķīgi, māmiņ! Nevaru vien sagaidīt,

kad varē�u ar viņu tikties.

>

Dēzija sarauca deguntiņu.

-īsti nezinu, kam mazulīte ir līdzīga. Viņa ir briesmīgi krunkaina un sarkana, mana mazā nabadzīte. Bet matiņi viņai ir melni, un es domāju, ka matu sakņu līnija uz pieres viņai veidos trīsstūri - tāpat kā tev. Un acis mazajai ir violetas. Kā tev �ķiet, vai acu krāsa viņai mainīsies?

- Var ari mainīties, - teica Emma, apsēzdamās blakus meitas gultai. - Tā notiek diezgan bie�i. Tomēr tavas acis kā bija, tā palika zilas.

- Esmu izvēlējusies savai meitiņai divus vārdus, māmiņ, - Dēzija paziņoja. - Es viņu nosauk�u par Polu Makgilu. Par godu savam tēvam.

Emmas parasti tik neizdibināmajā sejā �oreiz bija skaidri saskatāmas viņas izjūtas. Dēzija sāka smieties.

- Neizskaties nu tik pārsteigta! Goda vārds, māmiņ, būdama ārkārtīgi gudra sieviete, tu reizēm esi pārsteidzo�i naiva. Vai tad tu domā - es nezināju, ka Pols bija mans tēvs?

- Es... es... - iesāka Emma un apklusa.

Dēzija atkal iesmējās, bet tie bija klusi un mīļi smiekli.

-Jau būdama pavisam maza, es nojautu, ka viņ� ir mans tēvs. Galu galā - viņ� ta�u vienmēr bija kopā ar mums, un mēs ceļojām kopā ar viņu. Tad, kļūdama vecāka, es pamanīju, dzīvot �o mirkli! Pola Makgila Emorija, pirmā Makgilu dinastijas jaunās paaudzes pārstāve.

Pēc nedēļas Dēzija atgriezās Belgreiva skvērā, kur viņas vecā bērnistaba bija skaisti sakārtota jaunās iemītnieces uzņem�anai. Gandrīz tūlīt pat mazulīte kļuva par Emmas dzīves centru, viņa reizēm pat uzņēmās mātes lomu, bet nelikās, ka Dēzijai pret to būtu kādi iebildumi. Viņa bija laimīga, redzot Emmu tik līksmu un smaidīgu. Un Dēzija aizrautīgi atbalstīja māti, kad Emma kaldināja plānus attiecībā uz mazo Polu un viņas nākotni.

Nākotne kopumā sāka likties daudz gai�āka.

- Man �ķiet, ka Polas piedzim�ana ir bijusi kā laba vēsts, -Emma sacīja kādu ritu pie brokastu galda un ar �estu norādīja uz avīzi, kuru tobrīd lasīja. - Sabiedroto karaspēks ievērojami pavirzījies uz priek�u. Tā rādās, ka kar� drīz beigsies.

Un Emmas paredzējums piepildījās. Pavasarī visa Anglija atviegloti uzelpoja. Maitā amerikāņu Pirmā armija �ķērsoja Reinu un nodibināja okupācijas pagaidu pārvaldi Vācijā. No 20. līdz 25. aprīlim Berlīnē iegāja krievu karaspēks, un pēc piecām dienām Hitlers un Eva Brauna izdarīja pa�nāvību. Tre�ais reihs, kuram, pēc Hitlera vārdiem, vajadzēja pastāvēt tūksto� gadus, bija sabrucis un cietis pazemojo�u sakāvi. Francijas pilsētā Reimsā vācu virspavēlniecība 7. maijā parakstīja bezierunu kapitulācijas līgumu.

Lielbritānijā 8. maijs tika pasludināts par Uzvaras dienu. Emma bija aizbraukusi uz Līdsu un vakariņoja kopā ar Vin-slonu un �arloti. Lai atzīmētu priecīgo notikumu, tika iztuk�otas divas �ampanie�a pudeles. Kaut arī Līdsa bija svinīgi izrotāta ar valsts karogiem - tos varēja redzēt gan uzvilktus karogu kārtīs, gan izkārtus pa logiem -, Emmu vairāk bija pārņēmis nevis svētku noskaņojums, bet gan atvieglojuma sajūta. Pēc se�u gadu pārtraukuma viņa atkal varēja brīvi uzelpot. Viņas dēli, znoti, brāļadēli un viņas tuvāko draugu Blckija O�Nīla un Deivida Kalinska dēli bija sveiki un veseli. Viņu ģimenēm nāves ziņa bija gājusi secen, un par to Emma liktenim bija bezgalīgi pateicīga.

Un pamazām viņi visi atgriezās mājās.

- Ieskrēju uz īsu brīdi, lai apsveiktu tevi, - sacīja Blekijs O�Nīls, iesoļodams Penistounrojalas viesistabā. - Vinstons man pastāstīja, ka Jork�īras Apvienoto laikrakstu kompānija ir pārņēmusi savā kontrolē �The Yorkshire Morning Gazette". Tātad tu beidzot esi uzvarējusi!

Emma tikko jau�ami pasmaidīja.

- Jā, esmu. Bet tu ta�u par tādu iznākumu ne mirkli ne�aubījies, vai ne?

- Protams!

Viņ� uzmeta Emmai asu skatienu un vaicāja:

- Kā tu to panāci, Emma? Mani tas ārkārtīgi interesē.

- Ar pacietību, kā arī izmantojot to, ka mans pret inieks bija vāj�.

Viņa salika rokas klēpī, paskatījās uz Makgilu dzimtas smaragdu un tad spīvi turpināja:

- Manas avīzes ir visveiksmīgākie preses izdevumi Jork-�īrā, un tās pamazām �noēda� Fērlija avīzes tirā�u. Kara beigās tā jau strādāja ar stipriem zaudējumiem. Godīgi sakot, es apzināti novedu �Gazette � līdz bankrotam un darīju to bez sirdsapziņas pārmetumiem. Edvinam Fērlijam darījumos neveicas. Viņam būtu vajadzējis aprobe�oties ar juridisko praksi.

Emma sausi pasmējās.

- Viņ� pieļāva da�as liktenīgas kļūdas, lielākā no kurām neap�aubāmi bija lielas akciju paketes pārdo�ana pirms diviem gadiem. Ar to viņ� krietni novājināja savas pozīcijas.

- Bet viņ� tomēr palika akcionāru valdes priek�sēdētājs, - iestarpināja Blckijs.

- Jā, bet viņ� neizprata, cik viņa stāvoklis ir nedro�s, kā ari pārvērtēja cilu akciju turētāju uzticību - sentimentāla lojalitāte izgaist kā nebijusi, kad rodas iespēja tikt pie prāva naudas �ūk�ņa. Valde jau sen bija noraizējusies par zaudējumiem, kurus cie� avīze, un, kad �Hārtas uzņēmumi� nāca klajā ar savu priek�likumu pārpirkt akcijas, gandrīz visi piekrita tās pārdot. Es �īs avīzes akcijas uzpirku jau gadiem ilgi un tagad, pievienojot tām jaunieguvumu, kļuvu par noteicēju valdē. Edvins Fērlijs pēdējā valdes sēdē tika izbalsots no sava amata. �Hārtas uzņēmumi� izteica vēlē�anos nopirkt viņa pārpaliku�ās akcijas, un, kā par brīnumu, Fērlijs tam piekrita.

-Jā, �is gājiens tev, Emma, izdevās, vai ne?-piezīmēja Blekijs. - Bet es esmu pārsteigts, ka tu nepiedalījies valdes sēdē, lai pati savām acīm redzētu, kā notika Edvina Fērlija demisija. Vinstons teica, ka viņ� esot tevi pārstāvējis.

Emmas sejas izteiksme strauji mainījās, un viņas acis auksti icgailējās.

- Pirms �etrdesmit pieciem gadiem es teicu Edvinam Fērlijam, ka nekad mū�ā vairs ar viņu netik�os, - Emma sacīja, - un es savu vārdu esmu turējusi. Tu ta�u nedomā, ka es izjutu lielu vēlē�anos viņu redzēt, vai ne?

Blckijs paraustīja plecus.

- Dro�i vien ne, - viņ� klusi atbildēja. - Vai Vinstons tev stāstīja, kā Edvins reaģēja, kad uzzināja, ka tā esi tu, kura atņēma viņam noteik�anu �Gazette �?

Emma apstiprino�i palocīja galvu.

- Viņ� saglabājis vienaldzīgu sejas izteiksmi. Tu ta�u zini, ka visi advokāti ir labi aktieri. Viņ� esot tikai noteicis: �Skaidrs!� Bet Vinstons man teica, ka Edvina acīs atspoguļojies kaut kas savāds, ko viņ� nav varējis īsti izprast.

Viņa apklusa, tad ielūkojās Blekijam tie�i sejā.

- Vinstons sacīja, ka, viņaprāt, Edvins izskatījies iepriecināts. Dīvaini, vai ne?

-Jā, nudien! Nevaru iedomāties, kāpēc Edvinam Fērli-jam vajadzētu justies iepriecinātam, ka tu esi pārņēmusi viņa avīzi.

Blekijs apmulsis papurināja galvu.

- �ī avīze ta�u piederējusi trim Fērliju paaudzēm.

- Dievs zina, kāpēc, - atteica Emma. - Arī man tā ir mīkla. Sacīju Vinstonam, ka viņ� dro�i vien sajaucis prieku ar atvieglojuma izteiksmi.

Viņa ironiski iesmējās.

- Savā ziņā es esmu noņēmusi no Edvina pleciem smagu nastu.

- Jā, mavourneen, - ar neizprotamu sejas izteiksmi sacīja Blekijs un aizdedzināja cigāru.

Varbūt viņai ir taisnība, viņ� nodomāja. Iespējams, ka Edvins Fērlijs patie�ām jūt atvieglojumu, ta�u ne jau tā iemesla dēļ, kuru minēja Emma.

Emma piecēlās.

- Man tagad jāaprauga Pola, Blekij. Viņai ir laiks ēst len�u. Lūdzu, atvaino mani! Es atgriezī�os pēc īsa brī�a.

Blekijs pamāja ar galvu un izgāja kopā ar Emmu uz terases. Piemiedzis acis augusta spilgtajā saulē, viņ� noskatījās, kā Emma aizsteidzas uz dārzu. Viņa apstājās pie mākslīgā dīķa, kurā auga ūdensrozes, un noliecās pie Polas, kura mauriņā rotaļājās ar leļļu ratiņiem. Emma bija tikpat lokana kā agrāk un no attāluma vieglajā vasaras tērpā, ar joprojām krā�ņo sarkanīgi zeltaino malu rotu izskatījās tupat kā jauna meitene, kuru Blekijs bija sastapis tīrelī pirms daudziem gadiem, un uz īsu brīdi gadu desmiti izgaisa. Viņ� skaidri atcerējās mazo Fērlijholas kalponīli un pasmaidīja. Bija pagājis gandrīz pusgadsimta, un pa �o laiku tik daudz kas bija mainījies. Bija notiku�as gandrīz neticamas lietas. Cik savāda ir dzīve! Un Emmas ceļ� nelokāmi bija vedis uz aug�u. Blekijs samirk�ķināja acis un aizsedza tās ar plaukstu. Viņ� redzēja, ka Emma noglāsta meitenītei galvu, tad iztaisnojas un mundrā gaitā nāk atpakaļ uz terases pusi.

Blekijs viņai sirsnīgi uzsmaidīja.

- Tu neap�aubāmi esi vismīlo�ākā vecmāmiņa, kādu jebkad esmu redzējis, - viņ�, īsi iesmiedamies, teica. - Un mazulīte ir kļuvusi par tavu ēnu.

- Mēs laikam esam dīvains pāris - veca sieviete un piecus gadus vecs bērns, bet mēs viena otru saprotam.

Viņa pagriezās atpakaļ, lai palūkotos uz meitenīti, un Emmas seja atmaiga.

-Visi mani sapņi un cerības tagad ir saistītas ar viņu, Blekij. Pola ir mana nākotne.

Bet nekam nav iespējams iet garām, Nenovēr�ams ceļa galā riets.

Esmu viens, viss farizeju varā.

Dzīvi nodzīvot nav deju diet.

Boriss Pasternaks. �Doktors �ivago� Atclz- Jānis Sirmbārdis

Emma sēdēja skaisti iekārtotajā Penistounrojalas aug�stāva viesistabā un pārlasīja juridiskos dokumentus, kas bija izklāti viņas priek�ā uz rakstāmgalda. Emmas asais skatiens ātri slīdēja pār lappusēm. Beidzot viņa apmierināta palocīja galvu, atlika dokumentus atpakaļ portfelī, noklik�ķināja tā slēdzi un nolika portfeli uz grīdas blakus rakstāmgaldam. Smaidīdama ar vienu lūpu kaktiņu, Emma piecēlās un piegāja pie neliela D�ord�a stila galdiņa. Tur viņa īsu brīdi uzkavējās, lai ielietu sev glāzē heresu. Emma ar glāzi rokā piegāja pie kamīna un, kā parasti, nostājās ar muguru pret liesmām, lai sasildītu savus mū�am salsto�os locekļus.

Emma Hārta-Loutcre-Einslija bija septiņdesmit astoņus gadus veca. Aprīļa beigās - tie�i pēc mēne�a - viņa svinēs savu septiņdesmit devīto dzim�anas dienu. Pat dziļā vecumā viņas izteiksmīgā āriene un mo�ais acu skatiens saistīja cilvēku uzmanību. Pirms vairākiem gadiem viņa bija mitējusies krāsot matus, un tagad tie ieskāva Emmas ovālo seju kā sudraba ietvars. Emmas mati bija labi kopti un prasmīgi ieveidoti, bet matu sakņu veidotais trīsstūris joprojām it kā pārdalīja viņas plato pieri. Kādreiz tik neparasti skaistās, zaļās acis izskatījās mazākas, jo tās daļēji aizsedza novecoju�ie, krunkainie plakstiņi, bet to skatiens bija kļuvis vēl caururbjo�āks, un tam nekas nepaslīdēja garām. Emmas seja un kakls bija grumbu izvagoti, bet sejas daiļais veidojums un sārti baltā, it kā caurspīdīgā āda bija paliku�i nemainīgi. Emma bija pieradusi ēst vienkār�us ēdienus, un tas viņai ļāva saglabāt slaidu augumu - Emmu itin viegli varēja noturēt par sievieti, kura tikko pārkāpusi pār se�desmit gadu slieksni, kaut gan viņa neko nebija darījusi, lai izskatītos jaunāka, jo liekulība Emmai nepiemita.

Tovakar viņa bija tērpusies lieliskā melna �ifona kleitā -tās piegriezumam bija raksturīgas brīvas, plūsto�as līnijas, bet piedurknes bija garas un platas. Slīpēto smaragdu �ķautnes meta zaļu atblāzmu uz Emmas kaklu, ausīm un �aurajām roku locītavām, un milzīgs, �etrstūrains Makgilu dzimtas smaragda gredzens rotāja viņas mazo kreisās rokas plaukstu. Pēdējo desmit gadu laikā Emma bija ieguvusi cita veida skaistumu - atturīgu un valdonīgu. Emmas ārējais izskats atspoguļoja to, par ko viņa bija kļuvusi - par turīgu sievieti, kuras rokās bija koncentrēta liela vara. Viņa bija pavēlnieciska un prasīga, bet vienlaikus arī saproto�a, un pat Emmas ienaidniekiem bija negribīgi jāatzīst, ka viņa ir viena no neparastākajām sava laika sievietēm. Emma bija vienpadsmit gadus vecāka par savu gadsimtu, un nebija gandrīz nekā tāda, ko viņa nebūtu redzējusi vai piedzīvojusi. Emma bija dzīva leģenda.

Viņa iemalkoja heresu, pagriezās un nolika glāzi uz kamīna dzegas. Emma domīgi raudzījās liesmās, pārdomādama paredzamo vakaru. Bija ieradu�ies visi viņas bērni un mazbērni - da�i atbrauca jau iepriek�ējā vakarā, citi �ajā pa�ā dienā. Emma bija sasaukusi viņus Penistounrojalā, it kā lai ģimene pavadītu kopā nedēļas nogali un apraudzītu Emmu pēc viņas atlab�anas no plau�u karsoņa, bet īstenībā bija gaidāma sadursme, kurai viņa bija gatavojusies jau vairākas nedēļas. Emmas sejā iegūla cits vaibsts, un viņas acu mirdzums apdzisa. Emmas domas gurdi pievērsās viņas bērniem vai, pareizāk sakot, tiem �etriem, kurus viņa bija dzemdējusi pirmos, - Edvinai, Kitam, Robiņam un Elizabetei. Sazvērniekiem, kuri tika pieķerti ar visiem pierādījumiem nozieguma vietā, bet kuri joprojām nenojauta, ka Emmai ir zināma viņu divkosība un nodevība un ka Emma viņus ir jau atmaskojusi.

Kad Emmas sekretāre Geija janvārī atklāja viņai patiesību par bērnu sazvērestību, Emma bija satriekta. Viņa tomēr neļāva emocijām ņemt virsroku pār saprātu, jo tie�i saprāts alla� bija glābis Emmu grūtos brī�os. Viņa acumirklī bija paraudzījusies uz to, kas noticis, objektīvi un bez jebkāda sentimenta un rīkojusies ātri un attapīgi. Tas bija Emmas stils - tā viņa darīja vienmēr, tiklīdz kāds mēģināja nostāties viņai ceļā. Kamēr Emmas bērni joprojām minstinājās, nespēdami spert iz�ķiro�us soļus, viņa bija tiem izsitusi iero�us no rokām.

Emma skumīgi nogrozīja galvu. Kop� viņa bija dabūjusi �The Yorkshire Morning Gazette�, cīņa Emmai vairs nesagādāja prieku. Viņas zobens bija sen aprakts. Emma dziļi no�ēloja, ka bērni bija piespiedu�i viņu to atkal izrakt, lai viņa varētu aizstāvēt to, ko bija radījusi se�desmit smaga darba gados. Viņa bija mērķtiecīgi virzījusies uz priek�u, daudz ko upurējot savā ceļā. Emma zināja, ka tas, kam tovakar bija jānotiek, nesagādās viņai prieku, bet viņa nedrīkstēja rīkoties citādi, ja gribēja saglabāt pa�as radīto darījumu impēriju un dinastiju.

Atvērās durvis, un ienāca Pola, pārtraukdama Emmas pārdomas. Viņa vilcinājās uz sliek�ņa un cie�i vēroja veco sievieti. Viņai noteikti ir kaut kas padomā, Pola nosprieda. Par spīti tam, ka vecmāmiņa man apgalvoja pretejo, �ī nedēļas nogale noteikti nebija iecerēta kā omulīga ģimenes kopā pasēdē�ana. Viņa ir sagatavojusies kaujai. Es pārāk labi pazīstu �o skatienu.

- Vecomāt, tu izskaties pasakaini skaista, - Pola iesaucās.

Viņa noskūpstīja Emmu un, mazliet atkāpusies, raudzījās vecmāmiņā ar apbrīnas pilnu skatienu.

- Viņi būs mēmi no pārsteiguma, redzot tevi �ajā tērpā un rotās.

- Es tā ceru, - atteica Emma.

Skatoties uz mazmeitu, viņas acis atmaiga, un no Emmas sejas nozuda arī stūrgalvīgā izteiksme. Viņa atzinīgi palocīja galvu. Pola bija uzvilkusi tum�u, zilgani violetu vakarkleitu, kas brīni�ķīgi saderēja ar viņas acu krāsu un izcēla ādas caurspīdīgo mirdzumu. Polas ogļmelnie mati brīvi krīto�ās �ķipsnās ieskāva viņas seju, pie�ķirot meitenei neaizsargā-tības un vieglas ievainojamības izskatu, kas Emmu aizkustināja. Viņa sacīja:

-Tu izskaties ļoti piemīlīga, Pola. Kā pavasara debesis.

- Paldies, vecomāt!

Pola piegāja pie D�ord�a stila galdiņa un ielēja glāzē baltvīnu.

- Bet pagaidi tikai, kad redzēsi Emīliju! Viņa nudien izskatās satrieco�a tavā sarkanajā �ifona kleitā un ar briljanta auskariem ausīs. Pamanīju, ka viņas māte noraugās tajos ar skaudīgu alkatību.

- Elizabete alla� bijusi mantkārīga, - Emma sausi noteica un paņēma savu heresa glāzi.

Iedzērusi malku vīna, viņa turpināja:

-Jādomā, ka viņi visi ir jau sapulcēju�ies un gaida mani nonākam lejā. Viņus moka ziņkāre, viņiem gribas ātrāk redzēt, vai vecā jau nav tuvu kapam.

Emma ciniski iesmējās.

- Nudien es domāju, ka viņi �oreiz cerēja uz manu aizie�anu, bet es vēl ilgi netaisos likties uz mū�īgo dusu zem zilajām atraitnītēm.

- Jā, viņi pamazām pulcējas viesistabā ap tēvoci Ble-kiju. Viņ� turas tik bra�i! Nemaz negribas ticēt, ka viņam ir astoņdesmit divi gadi. Tēvocis Blckijs ir īsts brīnums, vai ne?

- Jā, tik tie�ām, - atbildēja Emma.

Iedomājoties par Blekiju, viņai kļuva silti ap sirdi. Viņi draudzējās jau se�desmit �etrus gadus, un Blekijs vienmēr atradās līdzās Emmai, kad viņai tas bija nepiecie�ams.

- Mans vistuvākais draugs, - Emma klusi piebilda.

Tad viņa turpināja mundrākā tonī:

- Vai Dzims jau ir ieradies?

-Jā. Tantes un tēvo�i izskatījās varcn apmulsu�i, ieraugot �ajā māj�LFērliju, turklāt ģimenes svinību reizē. īpa�i sapīku�u seju rāda tēvocis Robiņ�.

-Tas mani nepārsteidz. Viņam D�ims diez ko nepatīk. Robiņ� domā, ka esmu pie�ķīrusi D�imam pārāk lielas pilnvaras mūsu avī�u izdo�anas kompānijā. Jā, es ļauju D�imam daudz ko izlemt patstāvīgi. Nav ta�u jēgas algot cilvēku, lai viņ� vadītu tavu avī�u darbu, un tad sasaistīt viņam rokas.

Emmas acu skatiens kļuva ciets kā krams.

- Kop� tavs tēvocis Robiņ� Dienvidaustrumlīdsas vēlē�anu apgabalā ievēlēts par parlamenta locekli, viņam aplam �ķiet, ka manām avīzēm jākļūst par viņa sociālistisko uzskatu pau�anas tribīnēm. Robiņ� pilnīgi nevietā uzbrūk D�imam par to, ka avīzes atbalsta toriju politiskos uzskatus, negribēdams saprast, ka savu avī�u ideoloģisko ievirzi nosaku es pati. Tā ir bijis vienmēr un būs arī turpmāk. Lai būtu kā būdams, Robiņa viedoklis mani īstenībā nemaz neinteresē, -viņa nicīgi pabeidza. - Manai gaumei viņ� ir pārāk kreisi noskaņots.

- Robiņa politiskie uzskati diez kā nesaderas ar viņa dzīvesveidu, - piezīmēja Pola. - Viss jāsadala vienlīdzīgi -tā viņ� sludina saviem atbalstītājiem. Bet �is princips ir spēkā tikai līdz tam brīdim, kad Robiņam pa�am ir ar kādu jādalās. Ja gribi zināt manas domas - viņ� ir liekulis un oportūnists.

Emma atmeta galvu un skaļi iesmējās.

- Pietiks apspriest Robiņu! Vai Dzims jau ir runājis ar tavu tēvu?

- Viņ� tie�i patlaban to dara. Viņi ir bibliotēkā. Dzims teica, ka gribētu ar tevi pirms pusdienām aprunāties divatā, vccomāt. Vai tu esi ar mieru?

- Protams! Pēc īsa brī�a viņ� var pie manis uznākt. Es vēlos vispirms runāt ar tavu tanti Edvinu, bet tas, kas man viņai ir sakāms, daudz laika neaizņems. Nāc, mīļā, pasēdi pie manis kādu brīdi! Mums vēl ir gana laika, turklāt es nemaz tik ļoti nealkstu iet lejā pie viņiem.

Viņa mazliet ļaunprātīgi pasmaidīja.

- Lai viņi pagaida.

Pola apsēdās Emmai blakus uz sofas, un viņas violetās acis apmācās.

-Vai kaut kas ir noticis, vecomāt? Tu runā tik nopietni un skarbi.

- Nē, - atbildēja Emma. - Neraugies manī tādām rai�-pilnām acīm!

Viņa saņēma Polas slaidos pirkstus savā mazajā, stiprajā plaukstā, un Emmas acis pēto�i pārslīdēja mazmeitas sejai.

- Tu tagad esi laimīga, vai ne?

-Ak jā, vecomāt! Es esmu ļoti laimīga.

Polas seja staroja.

- Es mīlu Dzimu. Paldies, ka tu mainīji savu nostāju un devi piekri�anu mūsu laulībām. Tu esi pārvērtusi visu manu dzīvi, ļāvusi piepildīties manām visapslēptākajām cerībām.

- Es par to ļoti priecājos, mīlā, - Emma no�ukstēja. - Tava laime man ir svarīgāka par visu pasaulē. Tas nebija no manas puses nekāds lielais upuris, ja salīdzina ar to, ko tu man nozīmē. Kā jau es tev vakar teicu - nācu pie secinājuma, ka būtu pārāk muļķīgi ļaut, lai vecas sievietes lepnums un sarūgtinājums stātos ceļā jaunas sirds vēlmēm. Es nedrīkstu ļaunprātīgi sabojāt tavu nākotni.

Viņa dziļi ielūkojās mazmeitas acīs, kas tik ļoti līdzinājās Pola Makgila acīm.

- Fērliju ģimene ienesa manā dzīvē sāpes jau toreiz, kad es vēl biju �etrpadsmit gadus veca meitene. Varbūt tagad pēdējais no Fērlijiem savukārt ienesīs manā dzīvē prieku.

Emma kā brīnīdamās nogrozīja galvu.

- Ja tā padomā, cik savādi viss sanācis! Es darīju visu iespējamo, lai pasargātu no Fērlijiem savus bērnus, tomēr man pat prātā neienāca, ka vajadzētu pasargāt no viņiem arī mazbērnus, jo īpa�i tevi. Laikam tas tā notika tāpēc, ka neviena cita Fcrlija vairs nav starp dzīvajiem, tikai Dzims.

-Un tu viņam devi darbu savā avī�u izdo�anas kompānijā, vecomāt.

Emma mulsi pasmējās.

- Jā, to es darīju gan. Jāatzīstas - kad viņ� man lūdza �o amatu, es biju izsista no līdzsvara, bet tad ziņkāre ņēma virsroku. Gribēju pati pārliecināties, uz ko viņ� īsti ir spējīgs. Par spīti maniem iesīkstēju�ajiem aizspriedumiem, jau mu�u pirmajā sarunā Dzimām izdevās mani pārliecināt, ka viņ� no visiem kandidātiem ir pats piemērotākais. Es būtu palikusi zaudētājos, ja noraidītu Dzimu.

Viņai priecīgi noraustījās lūpas.

- Man ir aizdomas, ka iespēja būt par darba devēju kādam no Fērlijicm sniedza man lielu gandarījumu. Bet es nekādi nevarēju paredzēt, kajūs abi satiksieties, jo tev nebija nekādu darī�anu ar avīzēm, kas pieder �Hārtas uzņēmumiem�.

Emma noliecās uz priek�u.

- Kur tu viņu satiki? Es par to bie�i esmu prātojusi.

- Mēs neiepazināmies Līdsā, vecomāt. Vari mierināt sevi ar domu, ka mūsu tik�anās bija glu�i nejau�a. Tas notika lidma�īnā. Es atgriezos no tērpu skates mūsu Parīzes veikalos, bet D�ims Francijā bija pavadījis brīvdienas.

Pola pasmaidīja.

- Patiesību sakot, viņ� mani bija ievērojis jau lidostā un darījis visu iespējamo, lai varētu apsēsties man blakus. D�ima uzmanība man nepaslīdēja garām, un viņ� mani uzreiz savaldzināja. Bet, kad es uzzināju, kā viņu sauc un kur viņ� strādā, domāju, ka mani ķers sirdstrieka. Tu nekad neesi slēpusi, ka ienīsti Fērlijus, un es zināju, ka nebūsi apmierināta, ja es sāk�u ar vienu no viņiem satikties. Fērlijs - tavs darbinieks - tas ir viens, bet - tavas mazmeitas pielūdzējs - tas jau ir pavisam kas cils.

Emma uzmeta Polai caururbjo�u skatienu.

- Par spīti savām ba�ām, tu tomēr sāki ar viņu satikties. Bet tu esi tikpat stūrgalvīga kā es, vai ne?

Pola nenolaida acis no vecmāmiņas. Tie�i tādu jau tu gribi mani redzei, viņa nodomāja. Sapratusi, ka Emma vēlas uzzināt par viņas attiecībām ar Dzimu kaut ko sīkāk, Pola sacīja:

- Man �ķiet, ka iemīlējos D�imā mūsu otrajā tik�anās reizē. Nākamajā vakarā pēc iepazī�anās viņ� mani uzaicināja pusdienās. Zināju, ka man nevajadzētu iet, jo tas radīs tikai nepatik�anas, bet nespēju sevi atturēt. Gribēju vēlreiz ar Dzimu tikties. Viņam par attaisnojumu, jāsaka-D�ims nezināja, kas es esmu. Necik daudz es par sevi viņam nestāstīju. Mēs pusdienojām �Mirabelē�, un tavs iecienītais viesmīlis Lūiss mani pazina, sāka tevi cildināt un taujāt, kad tu pati būsi Līdsā un atkal iegriezīsies ieturēt pie viņiem kādu maltīti. D�ims ieinteresējās par manu slaveno vecmāmiņu un gribēja zināt, kas viņa tāda ir.

Iedomājoties �o brīdi, Emmas acīs iemirdzējās draiskas uguntiņas.

- Un ko tu viņam teici?

Pola nespēja novaldīt smieklus.

- Izrīkojos mazliet neganti, tas man jāatzīst. Es vēsā mierā paziņoju, ka mana vecmāmiņa ir Jork�iras Apvienoto laikrakstu kompānijas valdes priek�sēdētāja un viņa darba devēja. D�ims gandrīz nokrita no krēsla. Viņ� apstulbis raudzījās manī un tad kaut ko nomurmināja par īpatnējo matu sakņu līniju uz manas pieres, piemetinādams, ka jaunībā tu dro�i vien esi bijusi līdzīga man. Zinu, tu neuzskati, ka mēs esam ārēji līdzīgas, bet tur es tev nepiekrītu. Esmu redzējusi tavas jaunības dienu fotogrāfijas, un tās liecina pretējo. Mēs esam arī fiziski līdzīgas, vecomāt.

- Tēvocis Blekijs saka glu�i to pa�u, bet es par to neesmu tik pārliecināta. Varbūt tāpēc, ka vienmēr esmu uzskatījusi - tu līdzinies savam vectētiņam. Bet gana par to! Gribu zināt, kas notika pēc tam, kad bijāt kopīgi paēdu�i pusdienas.

- Par spīli veselā saprāta brīdinājumiem, es turpināju satikties ar Dzimu. Mēs nespējām pretoties viens otram. Bet, kad es sapratu, cik ļoti mēs savstarpēji esam pieķēru�ies un cik nopietni ir Dzima nolūki, es mūsu attiecības pārtraucu. Pārējo tu zini.

Emma ar domīgu sejas izteiksmi pētīja savas plaukstas.

- Tātad tik�anās bija nejau�a, un tas notika neatkarīgi no tā, ka Dzims strādā pie manis. Nu, man jāatzīst, ka pat es nevaru ietekmēt likteņa pavērsienus. Tas laikam būs bijis zvaigznēs ierakstīts.

- Es arī tā domāju, vecomāt. Dzims ir mans un es esmu viņa liktenis.

Emma satrūkās un uzmeta Polai savādu skatienu.

- Cik dīvaini, ka tu pateici tie�i �os vārdus. Pirms piecdesmit gadiem tavs vectētiņ� man sacīja, ka es esot viņa liktenis.

Pirms Pola paguva atbildēt, pie durvīm pieklauvēja un ar viskija glāzi rokā valdonīgā gaitā ienāca Edvina.

- Tu vēlējies ar mani runāt, māt, - viņa vēsi teica, veltījusi Polai īsu galvas mājienu bez smaida atblāzmas uz lūpām.

- Jā, to es patie�ām vēlos, Edvina. Redzu, ka dzeramo tu sev jau esi pagādājusi, tā ka nāc vien �urp un apsēdies! Lūdzu, atvaino mūs, mīļā Pola! Pasaki D�imam, ka pēc pāris mirkļiem varē�u ar viņu tikties.

- Jā, vecomāt, - nomurmināja Pola un izgāja no viesistabas.

Edvina, Danveilas grāfa atraitne, majestātiski �ķērsoja telpu un apsēdās Emmai pretim, īpa�i nepūlēdamās slēpt savu nepatiku. Viņa nogaido�i raudzījās mātē, un Edvinas sejas izteiksme liecināja, ka viņa ir kareivīgā noskaņojumā.

Emma ar interesi nopētīja savu vecāko meitu. Ja Adele Fērlija būtu nodzīvojusi līdz Edvinas vecumam, viņa būtu izskatījusies tie�i tā, Emma nodomāja. Edvinai bija se�desmit divi gadi, un viņa nebija tik labi saglabājusies kā viņas māte. Edvinas blondais daiļums bija pārāk vārs, lai gadi neatstātu tajā savas pēdas. Viņas skaistums jau sen bija pagaisis. Edvinas mati joprojām bija sudrabaini blondi, bet �ī krāsa tiem tika pie�ķirta ar mākslīgiem līdzekļiem. Kādreiz tik skaistās, sudrabaini pelēkās acis bija apdzisu�as un paslēptas zem pietūku�iem plakstiņiem.

- Tev ir ļoti jauks vakartērps, Edvina, - teica Emma un iemalkoja heresu, pāri glāzes malai vērodama savu pretimsēdētāju.

- Kāpēc tu vēlējies mani redzēt, māt? - Edvina atsaucās ledaini nievājo�ā tonī. - Esmu pilnīgi pārliecināta, ka ne jau tādēļ, lai izteiktu man komplimentu par manu apģērbu.

- Taisnība, - sacīja Emma un viegli pasmaidīja.

Gadu gaitā Edvina nebija atmaigusi pret savu māti.

- Pirms atbildu uz tavu jautājumu, ļauj man arī kaut ko pavaicāt. Kāpēc tu pieņēmi manu ielūgumu pavadīt nedēļas nogali Penistounrojalā?

- Ielūgumu! - iesaucās Edvina, un viņas acis naidīgi icgailējās. - Tā bija pavēle. Un neviens no mums nekad nav atļāvies nepakļauties tavām pavēlēm, māt. Es negribēju braukt �urp, bet tu sacīji, ka vēlies redzēt arī Entoniju, un viņ� uzstāja, ka mums esot jābrauc.

Edvina uzmeta mātei nepatikas pilnu skatienu.

- Mans dēls tevi dievina. No �ī nelielā saieta viņu nespēja atturēt nedz pa�a mātes noraido�ā attieksme, nedz me�onīgie zirgi. Turklāt viņ� bija noraizējies par tavu veselību. Un, tā kā es mīlu savu dēlu un vēlos viņu iepriecināt, es beidzot piekritu. Vari but pārliecinātā, ka esmu �eit tikai Entonija dēļ.

Emma skaļi nopūtās.

- Kad tavs tēvocis Vinstons tūksto� deviņi simti piecdesmit pirmajā gadā panāca, lai starp mums notiktu samierinā�anās, es cerēju, ka mūsu attiecības būs draudzīgas. Bet starp mums vienmēr pastāvējis tikai bruņots pamiers, vai ne?

- Jā, māt. Un, ja tu gribi zināt patiesību, tas bija D�ere-mijs, kur� mani pierunāja atjaunot kontaktus ar tevi, viņ� alla� bija ļoti ģimeniski noskaņots. Viņam likās, ka mums jāsalīgst miers.

- Kaut vai tāds, kāds pastāv starp mums �obrīd, - Emma atcirta. - Bet neķildosimies! Gribēju tikties ar tevi vienatnē, jo man tev ir kas svarīgs sakāms. Vēlos aprunāties ar tevi par tavu tēvu.

Edvinas seja sastinga.

- Nevaru iedomāties, kas tev par viņu būtu man sakāms, - viņa noskaldīja, tum�i pietvīkdama. - Viņ� patlaban sē� tur lejā un tēlo varen di�ciltīgu kungu. Goda vārds, es nesaprotu, kā tu vari atļauties uzņemt viņu savā mājā manā klātbūtnē, turklāt pilnīgi nerēķinoties ar manu dēlu, kur� ta�u ir mūsu karalistes pērs. Tas necie�amais cilvēks liek man justies neērti. Bet man ir aizdomas, ka mūsu nostādī�ana neveiklā situācijā tev sagādā prieku, māt. Tev alla� palicis izrīkoties ar cilvēkiem pēc sava prāta, vai ne?

- Tu nekad neesi mani pārāk labi pazinusi, Edvina. -Emma nopūtās. -Un nav nekāda iemesla, kura dēļ tev Blekija O�Nila klātbūtnē vajadzētu justies neērti, jo viņ� nav tavs tēvs.

Edvinai atkārās �oklis. Viņa raudzījās Emmā ar pavērtu muti, bet neteica ne vārda. Atguvusi valodu, Edvina a�i iesaucās:

- Bet viņa vārds ta�u ir rakstīts manā dzim�anas apliecībā!

-Jā, tā ir, bet tas tur ierakstīts pavisam cita iemesla dēļ. Toreiz, kad es biju se�padsmit gadus veca, nabadzīga, palikusi dzīvē bez jebkāda atbalsta un gaidīju piedzimstam tevi, Blekijs bija mans vienīgais draugs, Viņ� lūdza, lai kļūstu viņa sieva. Manuprāt, Blekijs to darīja draudzības vārdā, Es atteicos. Viņ� uzstāja, lai nosaucu viņu par sava bērna tēvu, jo viņam likās, ka frāze �tēvs nezināms� varētu būt tev vēl smagāks apkaunojums. Blekijs domāja, ka zināmā mērā tas palīdzēs mums abām izvairīties no nepatīkamām situācijām, un savā ziņā tā arī bija, - Emma nobeigumā sacīja, domādama par to, ka Blekija vārds bērna dzim�anas apliecībā bija devis viņai drosmi noliegt Edvinas patieso izcelsmi, pat pa�u viņas eksistenci D�eraldam Fērlijam.

-Tad kur� gan bija-vai arī joprojām ir-mans tēvs?-stingri noprasīja Edvina.

- Tavs tēvs bija Edvīns Fērlijs.

Edvina saspringti noliecās uz priek�u.

- Vai tu domā seru Edvinu Fērliju, slaveno krimināltiesību speciālistu, kur� nomira pagāju�ajā gadā? Vienu no Fērlijas ciema Fērlijiem?

- Tie�i tā, - klusi atbildēja Emma.

- Augstais Dievs! - Edvina satriekta atslīga pret krēsla atzveltni un iedzēra prāvu viskija malku.

Pēc brī�a viņa vaicāja:

- Kāpēc tu man to nepateici todien, kad es tev parādīju savas dzim�anas apliecības norakstu?

- Tu man nedevi iespēju tev kaut ko paskaidrot. Aizbrauci pie māsīcas Fredas, mani neuzklausījusi. Turklāt neesmu pārliecināta, ka būtu toreiz gribējusi atklāt tava īstā tēva vārdu. F�rliju ģimene man bija sagādājusi lielas sirdssāpes. Negribēju, lai ari tev būtu jācic� viņu deļ. Es arī...

- Kāpēc tagad? Kāpēc tu man to tagad pateici? Kāpēc tik neparasta godīguma izpausme no tavas puses, kaut arī ar lielu novēlo�anos?

- Tāpēc, ka �ovakar es paziņo�u par Polas saderinā�anos ar Dzimu Fērliju, tava tēva vienīgo mazdēlu. Viņ� kļūs par mūsu ģimenes locekli, un tu esi viņa vienīgā asinsradmiece. Dzima vecāki deviņi simti �etrdesmit astotajā gadā gāja bojā, avarējot lidma�īnai. Es domāju - viņam vajadzētu zināt, ka tu esi viņa tante. Es vēlos arī, lai mūsu ģimenē vairs nebūtu nekā slēpjama.

Emmas acis kļuva domīgas.

- Gribu, lai Polas un Dzima laulību nekas neapēnotu. Nekādu noklusējumu, nekādu vecu noslēpumu. Bet es arī jutu, ka esmu tev �o patiesību parādā. Man jau sen vajadzēja tev to pateikt.

Gada izcilākā frāze, Edvina dzēlīgi nodomāja. Beidzot viņa gausi sacīja:

- Edvins Fcrlijs bija slavens advokāts, pazīstams visā valstī, un, pats svarīgākais, viņ� bija d�entlmenis. Viņa izcelsme bija di�ciltīga. Man nebūs jākaunas, ja arī visi uzzinās, ka viņ� bijis mans tēvs. Ja vēlies, vari pateikt to D�imam. Patiesību sakot, man pat būtu patīkami, ja tu to darītu.

- Paldies, Edvina!

Edvina piecēlās.

- Kaut tu būtu bijusi atklāta pret mani pirms daudziem gadiem, māt. Varbūt tad mūsu attiecības būtu veidoju�ās citādi.

To nu gan es no sirds ap�aubu, Emma domāja, bet skaļi sacīja:

- Iespējams, ka tev taisnība.

Ne vārda vairs neteikdama, Edvina devās uz durvīm. Emma bija pārliecināta, ka redz meitenes acīs apmierinātu skatienu. Viņa ir tik muļķīgi snobiska, Emma sacīja pati sev. Tam, ka viņa ir ārlaulības bērns, vairs nav nekādas nozīmes, kad atklājies, ka viņas tēvs cēlies no lauku aristokrātiem. Emma uzsauca Edvinai nopakaļ:

- Lūdzu, pasaki Dzimām, ka viņ� var uznākt pie manis!

Edvina apcirtās.

- Jā, māt.

Viņa saminstinājās, tad vilcinādamās teica:

-Tu sacīji, ka Fērliji tev nodarīju�i pāri, un tomēr tu... tu nosauci mani tēva vārdā...

- �ķiet, tas gadījās pavisam nejau�i, - Emma īsi atteica, - bet par to es tagad nevēlos runāt.

Pēc brī�a pie Emmas ienāca D�ims Fērlijs. Viņa iztaisnojās un laipni uzsmaidīja jaunajam vīrietim. D�ims bija trīsdesmit gadus vecs, vairāk nekā se�as pēdas gar�, ar platiem pleciem, �auru vidukli un garām kājām. Viņam bija pievilcīga, diezgan jutekliska seja, pareizāk sakot, jutekliska bija mute, kura kontrastēja ar D�ima askētiskajiem sejas vaibstiem un sirsnīgajām, pelēkzilajām acīm. Viņa gai�brūnajos matos da�as cirtas bija pavisam blondas, un viņ� nēsāja tos mazliet garākus, nekā tobrīd prasīja mode. D�ima āriene bija nevainojama - viņ� bija eleganti ģērbies, īsts angļu d�entlmenis no matu galiem līdz pat kuipju papē�iem. D�ima vakara uzvalkam bija Edvarda laikmetam raksturīgais piegriezums, kas bija atkal nācis modē, batista krekls priek�pusē bija sakrokots, un tā pogas bija no safīra, apavi darināti pēc pasūtījuma.

D�ims likās glu�i kā izkāpis no cila gadu desmita. Kad viņ�, valdzino�i smaidīdams, tuvojās Emmai, viņai bija jādomā par elegantajām pusdienām, kuras 1904. gadā Fērlij-holā sarīkoja Olīvija Veinraita. Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka Dzims līdzinās Edvīnam, Emma nodomāja. Kad jaunais vīrietis apstājās viņas priek�ā, Emma saprata, ka ir kļūdījusies. D�cimss Arturs Fērlijs, savas dzimtas pēdējā atvase, bija līdzīgs savam vecvectētiņam Ēdamam Fērlijam. Emmai uz īsu brīdi �ķita, ka tas ir skvairs, kur� ienācis viņas viesis-tabā.

Pārvarējusi apmulsumu, Emma atvairīja ari dīvaino d�jà vu sajūtu un laipni teica:

- Labvakar, D�im!

Viņa piecēlās un pastiepa jaunajam vīrietim roku.

- Esiet sveicināts manā mājā! Esiet sveicināts manā ģimenē!

Dzims Emmai silti uzsmaidīja. Viņ� cienīja un gandrīz dievināja �o karalisko veco dāmu, kuras roku turēja savējā, un Dzima patiesā godbijība un apbrīna atspoguļojās viņa sejā.

-Labvakar, Hārta kundze! Un paldies jums! Jūtos pagodināts, ka varu ierasties jūsu mājā un kļū�u par jūsu ģimenes locekli.

Neatlaizdams Emmas roku, viņ� ieskatījās tai acīs.

- Es mīlu Polu no visas sirds un bū�u viņai labs vīrs.

- Jā, par to es ne�aubos, D�im, - Emma teica, atvilkdama savu roku. - Vaivaru piedāvāt jums kaut ko dzeramu?

Runādama viņa virzījās uz D�ord�a stila galdiņa pusi. Dzims Emmu atturēja, teikdams:

- Paldies! Es iedzer�u glāzi vīna. Bet varu to sev pats ieliet. Jums nav jāpūlas.

Emma noskatījās, kā viņ� �ķērso telpu tajā elastīgajā solī, kas raksturīgs pa�apzinīgam, labi audzinātam un par

savu nākotni dro�am cilvēkam. Emma brīnījās, kā agrāk nebija pamanījusi �o D�ima gandrīz pārdabisko līdzību ar Ēdamu. Varbūt saskatāmāku to padarījis gadsimta sākumam raksturīgais apģērbs, viņa nosprieda un raudzījās kamīna liesmās, pagātnes atmiņu pārņemta.

Atgriezās Dzims ar vīna glāzi rokā. Arī Emma paņēma savējo.

- Pola teica, ka jūs vēlaties ar mani runāt.

- Jā, to es vēlos, I lārta kundze. Bet vispirms man jums kaut kas jāiedod.

Viņ� nolika glāzi, izņēma no kabatas nelielu, ar sudraba papīru aplīmētu kārbiņu un pasniedza to Emmai.

Viņa uzlūkoja Dzimu.

- Kas tas ir?

-Atveriet to!

Emma to ātri izdarīja - viņā bija pamodusies ziņkāre. Kārbiņā kaut kas bija ievīstīts laika gaitā nodzeltēju�ā zīda mutautā, uz kura bija skaidri saskatāmi iniciāļi E. F. Atvelkot mutauta stūrus, Emmai trīcēja rokas. Aizturētu elpu, pla�i ieplestām acīm viņa skatījās uz akmeni, kuru bija slēpusi savccējusī zīda drāniņa. Tas bija tas plakanais olis, kuru viņa un Edvins reiz bija atradu�i alā Laimes Virsotnē un uz kura bija uzgleznots miniatūrs sievietes portrets. Gleznojums bija neparasti labi saglabājies, eļļas krāsas mirdzēja gandrīz tikpat ko�i kā pinns pusgadsimta. Emma paņēma oli, raudzījās portretā, tad vaicājo�i paskatījās uz Edvinu.

- Vectētiņ� man to iedeva savā nāves dienā, - vērodams Emmas seju, stāstīja Dzims. - Viņ� lika, lai es to atdodu jums. Viņ� gribēja, lai �is portrets turpmāk atrastos jūsu īpa�umā.

- Kāpēc? - Emma klusi jautāja.

Tātad Edvins Fērlijs nebija vis viņu aizmirsis. Nāves gultā gulēdams, viņ� bija domājis par Emmu.

-Es jums to pateik�u, Harta kundze. Bet vispirms gribu �o to paskaidrot. Vectētiņ� zināja, ka es satiekos ar Polu. Redziet, es aizvedu Polu pie viņa uz Herogeitu neilgi pēc tam, kad mēs bijām iepazinu�ies. Toreiz es nesapratu, kāpēc, Polai ienākot, vectētiņ� izskatās tā, it kā būtu ieraudzījis spoku. Bet pagāja vairāki mēne�i, un viņ� Polu iemīļoja, dzīvoja līdzi mūsu attiecībām. Vectētiņa dedzīgākā vēlē�anās bija redzēt mūs kā laulātu pāri.

Dzims apklusa, aizdedzināja cigareti, ievilka pāris dūmu un turpināja:

-Tad Pola negaidīti atteicās ar mani satikties, paskaidrodama, ka jūs nekad nepieņemsiet savā ģimenē Fērliju, ka jums pret mūsu ģimeni ir naids, kuru viņa nevarot izprast. Viņa sacīja, ka nekad nedarī�ot neko tādu, kas varētu sagādāt jums sāpes, jo jūsu dzīvē jau tā ir bijis pietiekami daudz cie�anu un bēdu. Es strīdējos ar Polu, lūdzu, lai viņa parunā ar jums vai arī ļauj man to darīt. Bet, tiklīdz biju par to ierunājies, Pola kļuva glu�i histēriska, un es nolēmu, ka jāļauj viņai nomierināties. Cerēju, ka sirds liks Polai mainīt savu lēmumu. Tas tomēr nenotika, kā jūs zināt.

Emma palocīja galvu.

- Un jūs izskaidrojāt to visu savam vectēvam?

- Jā. Lūdzu, lai viņ� mani apgaismo. Daudzas reizes atkārtoju �o lūgumu, bet viņ� kategoriski atteicās par to runāt. Zināju, ka tūksto� deviņi simti piecdesmitajā gādājums izdevās pakļaut savai kontrolei �Gazette", un jautāju, vai jūsu naids pret mūsu ģimeni radies darījumu konfliktu dēļ. Viņ� atkal man neko neatbildēja. Kad Pola mani pameta, vectētiņa veselība strauji pasliktinājās. Jūs jau zināt - viņ� mani uzaudzināja, un mēs bijām ļoti tuvi, tomēr reizēm es nevarēju viņu izprast. Sava mū�a pēdējās nedēļās vectētiņ� bija kļuvis ļoti vārgs. Pagāju�ā gada decembri viņ� kādu dienu aicināja mani pie sevis. Domāju, vectētiņ� zināja, ka drīz mirs...

- Un viņ� iedeva jums �o akmeni, lai jūs to savukārt nodotu man, - Emma Dzimu pārtrauca. - Un tad vectēvs jums visu izstāstīja, vai ne? Viņ� pastāstīja jums par mani, par to, kas starp mums nolika, kad bijām jauni.

Emmas balss nobeigumā skanēja tikko dzirdami.

- Jā. Viņ� izstāstīja man visu. Vectētiņ� sacīja - viņ� cerot, ka jūs neliegsiet mums savu svētību, bet, ja nu tā tomēr notiktu, man jānāk pie jums un jāatdod �is akmens. Viņ� teica, ka esot ļoti svarīgi, lai jūs zinātu - portretā attēlotā sieviete esot nevis Olīvija Veinraita, kā viņ� domājis tolaik, kad akmeni atradis, bet gan jūsu māte.

Dzims apklusa un raudzījās Emmā, mēģinādams noprast, ko viņa jūt, bet Emmas seja bija kā neizdibināma maska.

Emmu �is atklājums, patiesību sakot, nepārsteidza.

- Tā jau es domāju, ka portretā attēlota mana māte, -viņa klusi nomurmināja. - Man �ķiet, ka vienmēr esmu to zinājusi. To gleznojis Ēdams Fērlijs, vai ne?

-Jā. Vectētiņ� aiznesis akmeni savam tēvam, jo domājis, ka pēc Olīvijas nāves tā viņam būs mīļa piemiņa, bet Ēdams nav gribējis to paturēt un paskaidrojis arī, kāpēc. Viņ� sacījis, ka tas esot jūsu mātes portrets, jo agrīnā jaunībā viņi mīlēju�i viens otru.

Emma gausi palocīja galvu.

- Arī to es nojautu jau pirms daudziem gadiem - ka starp manu māti un Ēdamu Fērliju nav pastāvējusi draudzība vien.

D�ims dziļi ievilka elpu.

- Jā, Hārta kundze. Jūsu māte un mans vecvectēvs nebija tikai draugi. Viņi bija mīļākie.

Emma uz sofas saslējās kā dzelta, un viņas pirksti cie�i sa�ņaudza apgleznoto akmeni.

- Vai jūs par to esat pārliecināts, D�ini?

- Jā gan. Vecvectēvs vectētiņam to visu sīki un smalki izstāstījis. Ēdams un jūsu māte, Elizabete, iemīlēju�i viens otru. Elizabete gaidījusi no Ēdama bērnu un aizbēgusi no Fērlijas. Viņ� pēc da�ām nedēļām atradis Elizabeti Riponā un bijis gatavs pretēji sava tēva gribai pamest militāro karjeru un emigrēt kopā ar jūsu māti uz Ameriku. Bet bijis jau par vēlu. Jūsu māte zaudējusi bērnu. Ēdams tā arī nav uzzinājis, vai bērns gājis bojā nelaimīgas nejau�ības dēļ vai arī jūsu māte bijusi pie kādas kaktu vecmātes. Elizabete bijusi ļoti slima. Viņa gandrīz nomirusi. Ēdama ideja par slepeno bēg�anu uz Ameriku Elizabetei nav bijusi pieņemama. Beidzot viņa atveseļojusies, atgriezusies Fērlijā un drīz vien apprecējusies ar jūsu tēvu D�onu Hārtu. Ar Ēdamu Fērliju Elizabete nekad vairs nav pārmijusi ne vārda.

Emma klusēja, sāpīgu skumju pārņemta. Es to vienmēr nojautu, viņa domāja. Varbūt tas bija viens no iemesliem, kāpēc tik neganti ienīdu Ēdamu Fērliju. Bet kā es to varēju zināt? Varbūt, būdama bērns, es nejau�i kaut ko noklausījos? Kādu ģimenes ķildu? Tēva apsūdzību mātei. Ciema tenkas?

Lai ari kā Emma pūlējās atcerēties, viņa neatrada atbildes uz �iem jautājumiem.

D�ims pienāca pie sofas un apsēdās Emmai blakus.

- Ceru, ka es jūs pārāk neapbēdināju, Hārta kundze. Vecu rētu atvēr�ana vienmēr ir sāpīga. Man tomēr �ķila, ka jums vajadzētu zināt, ko vectēvs man uzticējis. Gribēju jums atdot ari akmeni, kaut jūs neliedzāt mums ar Polu savu svētību.

Emmas seja bija domīga.

-Nē, jūs mani neapbēdinājāt, D�ini. Priecājos, ka jūs paklausījāt savai iek�ējai balsij un atnācāt pie manis. Es savu māti ļoti mīlēju, un man nav nevienas viņas fotogrāfijas. �is portrets, kas gleznots uz akmens, man būs ļoti dārgs. Lūdzu, turpiniet! Esmu pārliecināta, ka jums man ir vēl kas sakāms.

- Jā, tā ir. Dodams man akmeni, vectētiņ� sacīja, ka Hārtu sievietēm alla� piemitis liktenīgs valdzinājums, kas saistījis Fērliju vīrie�us, bet viņu mīlestība vienmēr bijusi nolemta neveiksmei. �Nolemtība izcel�anās dēļ� - tādu frāzi lietoja vectētiņ�. Viņ� sacīja, ka jūsu varā esot darīt tam galu -lai jūs atvēlat mums ar Polu to laimi, kura viņam un jums, kā arī jūsu mātei un viņa tēvam bijusi liegta. �Saki viņai,� vectētiņ� teica, �ka tikai viņa vienīgā beidzot var savienot abas mūsu ģimenes ar svētajām laulības saitēm.� Vectētiņ� bija ļoti satraukts. Apsolīju, ka izpildī�u viņa lūgumu.

Emma saņēma D�ima plaukstas savējās, un viņas vecās un gudrās acis bija miklas.

- Kāpēc jūs neatnācāt pie manis agrāk, D�im? Jūsu vectēvs ta�u nomira jau pirms trim mēne�iem.

- Gribēju nākt pie jums janvāri, bet jūs ar Polu negaidīti aizbraucāt uz Ameriku. Tūlīt pēc atgrie�anās jūs saslimāt. Būtu varējis runāt ar jums pirms da�ām nedēļām, bet jūs bijāt ārkārtīgi aizņemta, un es ari nevēlējos jūs traucēt tik drīz pēc slimības.

Viņ� pasmaidīja.

- Un tad glu�i kā no zilām debesīm nokrita jūsu paziņojums, ka neiebilstat pret manām laulībām ar Polu, ja mēs abi vēl aizvien to vēlamies.

- Priecājos, ka esmu tā, kura spērusi pirmo soli, - teica Emma. - Nezinu, kādēļ, bet tas sniedz man zināmu gandarījumu.

Viņa brīnīdamās papurināja galvu.

- Vai nav dīvaini, ka trīs paaudzēs Fērliju vīrie�i iemīlēju�i Hārtu sievietes un tikai tagad, gandrīz pēc simt gadiem, �ai mīlestībai būs lemts laimīgs iznākums.

Emma smagi nopūtās.

- Vesels gadsimts - tas ir pārāk ilgi. Un arī sirdssāpju bijis pārāk daudz. Jūsu vectēvam taisnība. Tam jādara gals.

Viņa pasmaidīja.

- Tam jau ir darīts gals, vai ne. D�ina?

- Jā. Paldies Dievam!

Emmai par pārsteigumu, Dzims nometās ceļos pie viņas kājām un cie�i saspieda viņai rokas. Dzims ielūkojās Emmai sejā, un viņa skatiens bija gandrīz lūdzo�s.

- Vectētiņ� man lūdza, lai es izdaru vēl kaut ko, Hārta kundze. Tie�i pirms nāves viņ� teica: �Kad būsi Emmai visu izstāstījis, es vēlētos, lai tu nometies viņas priek�ā uz ceļiem un izlūdzies �ai sievietei piedo�anu par to, ko Fērliji viņai nodarīju�i. īpa�i sirsnīgi lūdz, lai viņa piedod man. Pasaki, ka nekad neesmu pārstājis viņu mīlēt un ka bez viņas manai dzīvei nebija īstas jēgas. Todien, kad es ro�u dārzā Emmu atraidīju, gāja bojā kāda daļa no manis, par ko, mū�u dzīvojot, man bija dārgi jāsamaksā.� Solījos, ka uzticīgi izpildī�u visu, ko viņ� man ir lūdzis, Hārta kundze, bet vectētiņ� pēk�ņi stipri satraucās un lika man solījumu vairākkārt atkārtot. Viņ� ļoti bēdīgā balsī sacīja: �D�ini, es nevarē�u mierīgi gulēt savā kapāja Emma man nebūs piedevusi. Lūdz, lai viņa to dara, D�im! Tad mana izmocītā dvēsele varēs dusēt mierā.� Teicu viņam, ka zinu - jūs piedosiet, un beidzot man izdevās vectētiņu nomierināt. Viņ� uz īsu brīdi aizmiga, bet, kad atkal atvēra acis, man likās, ka vectētiņ� mani vairs neredz. Viņ� ilgu laiku vērās ārā pa logu, skatīdamies kaut kur tālumā.

Vectētiņ� atslīga spilvenos, un es sapratu, ka tuvojas viņa aizie�ana. Glu�i negaidot viņ� pasmaidīja, un tas bija triumfējo�s, laimīgs smaids. Vectētiņ� skaļā balsī iesaucās: �Emma! Emma! Es atgrie�os Laimes Virsotnē!� - un tad viņ� manās rokās mierīgi �ķīrās no �īs pasaules.

Emma samirk�ķināja plakstiņus, lai apspiestu asaras.

- Nabaga Edvins! Nabaga Edvins, - viņa drebo�ā balsī noteica. - Iespējams, ka jūsu vectēvs cieta vēl vairāk nekā es.

- Jā, tā laikam bija gan, - sacīja D�ims.

Viņa seja saspringa.

- Jūs ta�u piedodat Fērlijicm, vai ne, Hārta kundze? Un arī vectēvam.

- Es viņiem piedodu, D�ini. Visiem - un jo sevi�ķi Edvinam.

Viņa ar pirkstu galiem viegli un mīļi pieskārās D�ima sejai. Bet tobrīd tas bija Edvins, kuru Emma redzēja savā priek�ā nometu�os uz ceļiem. Visu mū�u meklēju iespēju tev atriebties par to, ko tu man nodarīji, viņa domāja. Bet īstenībā tas nemaz nebija nepiecie�ams. Tava sirdsapziņa pati mani atrieba. Ja vien es to būtu zinājusi! Cik daudz sāpju un pūliņu būtu ticis aiztaupīts. Tu gribēji, lai es gūstu virsroku. Tas remdēja tavu vainas sajūtu. Tāpēc tu izskatījies tik atvieglots, kad man izdevās tev atņemt �Gazetle". Tu zināji, ka tā ir mana pēdējā atriebība.

- Hārta kundze, vai ar jums viss kārtībā? - ba�īgi vaicāja D�ims.

Emma samirk�ķināja acis un paskatījās uz viņu.

- Jā, man nekas nekai�. Esiet tagad labs zēns un aizdodiet man savu mutautiņu! Es ta�u nevaru iet lejā un asarām noplūdu�u seju pasludināt jūsu saderinā�anos ar Polu, vai ne?

- Manis dēļ jūs varat darīt visu, ko vien vēlaties, - pasniegdams mutautu, atbildēja Dzims.

Emma iz�ņauca degunu un teica:

- �ovakar gribēju jums atzīties, ka esmu dzemdējusi jūsu vectēva bērnu, D�im. Gribu, lai jūs zinātu - mana vecākā meita Edvina, Danveilas grāfiene, ir jūsu tante. Vai, pareizāk sakot, jūsu tēva pusmāsa.

- �ovakar ar viņu tiekoties, man tas jau ienāca prātā.

Dzims pasmaidīja.

- Viņa izskatās kā Fērlija, ja jums pret �o apgalvojumu nekas nav pretim.

Emma īsi iesmējās.

- Tā ir taisnība. Kad Edvina bija jaunāka, viņa bija kā izspļauta Adelc -jūsu vecvecmāmiņa. Tagad piedāvājiet vecai sievietei savu elkoni un vediet mani lejā, lai varu apsveicināties ar savu ģimeni!

- Jūtos pagodināts, - atbildēja Dzims.

Pusdienas ritēja pilnā sparā. Emma sēdēja garā sarkankoka galda galā savā brīni�ķīgi iekārtotajā ēdamistabā. Kopā ar viņu bija bērni, bērnu laulātie draugi un draudzenes, Emmas mazbērni. Ēdieni, kas tika celti galdā, bija lieliski, vīni -izsmalcināti, un ap to brīdi jau valdīja diezgan omulīgs noskaņojums. Visi �ķita atbrīvoju�ies no sasprindzinājuma; greizsirdība, naids, personiskās at�ķirības bija vai nu aizmirstas, vai labi noslēptas aiz smaido�ām sejām.

Visiem klauniem ir maskas, nodomāja Emma, aizņemdamās �o frāzi no kādreiz lasīta dzejoļa, jo viņa itin labi manīja draudzīgajā gaisotnē saspringtas zemstrāvas, lai gan tās vairs nebija tik manāmas kā tobrīd, kad Emma, atbalstījusies uz Dzima Fērlija elkoņa, ienāca viesistabā. Mazbērni, kuri Emmu ļoti mīlēja un bija viņai uzticīgi, apsveica vecmāmiņu ar entuziasmu, un bija skaidri jūtams, ka arī viņu savstarpējās attiecības ir biedriskas. Bērni bija izturēju�ies diezgan draudzīgi, ja nu vienīgi mazliet atturīgāk nekā parasti. Da�ā no viņiem Emma sajuta piesardzību, citā - apslēptu naidīgumu, bet zināmu nedro�ību viņos visos, vienīgi Dēzijā ne.

Emma ar sardonisku uzjautrinājumu vēroja, kā �etri sazvērnieki cītīgi vairās cits no cila. Viņai tomēr nebija paslīdēju�i garām ba�īgie skatieni, kurus laiku pa laikam pārmija Robiņ� un Kits, domādami, ka neviens uz viņiem neskatās, lai gan ari viņi turējās atstatus. Pat Elizabete, kura parasti nebija �ķirama no sava dvīņubrāļa, centās neuzturēties viņa tuvumā, bet luncinājās ap Blekiju. Visu laiku, kamēr sanāku�ajiem pasniedza kokteiļus, Edvīna turējās līdzās savam dēlam. Tika pasludināta saderinā�anās, uzsaukti tosti un dzerts �ampanietis, skanēja apsveikumi un laba vēlējumi, un, par spīti tam, ka visi bija pārsteigti par Fērlija ienāk�anu viņu ģimenē, Emmas bērnu sejās nenodrebēja ne vaibsts.

Sve�u drebo�ajā gaismā Emma knibinājās ap desertu uz sava �ķīvī�a un slepus novēroja savas �etras atvases. Emmas zaļās acis zem nolaistajiem plakstiņiem bija modras. Viņas priek�rocība bija pieredze, kuru viņa bija dzīvē guvusi, saskaroties ar visda�ādākajiem cilvēkiem. Bērni Emmu nevarēja nedz pārsteigt, nedz mulsināt. Katru no tiem viņa lasīja kā atvērtu grāmatu. Pēc �ī vakara pat tas Emmai vairs nebūs jādara. Grāmata būs aizvērta.

Viņas acis īsu bridi kavējās pie Kita. Cik viņ� bija kļuvis līdzīgs D�o Louteram! Flegmatisks, gauss, bez jebkādas iztēles vai iniciatīvas. Turklāt �ausmīgs muļķis! Samesties kopā ar Robiņu, kur� viņu apkrāps, aci nepamirk�ķinājis! Emmas skatiens aizslīdēja pie jaunākā dēla Cik Robiņ� �ovakar izskatās pievilcīgs, Ennna domāja, un sirdi viņai sāpīgi iedūra. Robiņ� vienmēr bija bijis viņas mīļais dēls. Tas, ka tie�i viņ� bija sazvērestības iniciators, Emmai sāpēja vairāk, nekā viņa sev atzinās. Pieklājīgs, ar labām manierēm, lunkanu mēli -īsts politiķis, kur� iemācījies runāt, neko konkrētu nepasakot, un vēss aprēķinātājs. Robiņa galvenais trūkums, tāpat kā viņa tēvam Arturam Einslijam, bija uzpūtība, kas lika Robiņam nemitīgi izdarīt aplamus secinājumus.

Viņa dvīņumāsa daudzējādā ziņā bija gudrāka par brāli, tikai viņa reti lika lietā savas prāta spējas. Emma paskatījās uz Elizabeti, kas bija tērpusies tirkīza krāsas �ifona vakartērpā un bagātīgi rotājusies ar briljantiem. Viņas problēma bija vēlē�anās pacelt izpriecas pāri visam citam un gūt baudu, nerēķinoties ne ar ko. Arī Elizabete bija atsitusies savā tēvā.

�etrdesmit septiņu gadu vecumā Elizabete joprojām bija valdzino�a - īsta ģimenes skaistule. Trausla, vienmēr kā uzvilkta, Elizabete tā arī nebija īsti kļuvusi par pieaugu�u sievieti. No�ēlojama un nelaimīga, Emma nodomāja. Cik daudz vīru viņa bija nomainījusi pēc tam, kad iz�ķīrās ar Toniju Bārkstounu, Aleksandra un Emīlijas tēvu? Emma tos visus gandrīz nevarēja atcerēties. Tonijam sekoja Maikls Vil-jērs, tad Dcreks Linde, no kura Elizabetei piedzima dvīnītes -Amanda un Fran�eska. Pēc �īm dzemdībām angļu tautības vīrie�i Elizabetei vairs nebija pa prātam, viņa meklēja kaut ko eksotiskāku - poļu kņazu, kura vārdu nebija iespējams izrunāt, ātri vien nomainīja itāļu grāfs, vismaz piecpadsmit gadus jaunāks par sievu. Kaut kāds grāfs, kur� vairāk izskatās pēc �igolo, Emma ironiski nosprieda.

Viņa pamanīja, ka grāfs izrāda lielu uzmanību Edvinai, kura ar tādu augstprātīgu bezgaumību tēloja Danveilas grāfieni, ka Emmai sametās nelabi. Cik klaji gan viņa izrāda sev piemīto�o snobismu! Nule uzzinājusi patiesību par savu izcel�anos un tūlīt pat saslējusi degunu mākoņos.

Tādi nu ir �ie mani �etri bērni. Tie nav spēju�i sagādāt man vecumdienās nedz prieku, nedz mierinājumu, Emma vēsi nosprieda. Vienīgais labums, ka viņi dāvāju�i man mazbērnus, par ko esmu viņiem bezgala pateicīga. Emma nolika dak�iņu un, labdabīgi smaidīdama, atspiedās pret krēsla atzveltni. Bet viņas acis palika tikpat vērīgas kā iepriek�, un, ja tajās kāds būtu ielūkojies dziļāk, tad saskatītu zem vecajiem plakstiņiem pazibam ciniskas liesmiņas. Emma pāri galdam raudzījās uz Blekiju, kas cienīgi bija ieņēmis namatēva vietu. Viņa mati bija kļuvu�i balti kā sniegs, bet tie joprojām bija kupli un nepakļāvīgi. Blekija seja staroja veselīgā sārtumā, bet melnās acis vērās pasaulē tikpat līksmi kā pirms se�desmit gadiem. Gadu nastu viņ� nesa ar majestātisku cieņu, un tā nebija nedz saliekusi Blekija platos plecus, nedz skārusi viņa prātu. Blckijs bija pārdzīvojis Vinstonu un Frenku -Emmas brāļi nomira se�desmito gadu sākumā, un Frenks nodzīvoja tikai vienu gadu ilgāk nekā Vinstons -, kā ari Dci-vidu Kalinski, kur� nomira 1967. gada vasarā. Nu mēs esam paliku�i divi vien, Emma domāja. Un Blckijs tik drīz no �īs pasaules ne�ķirsies. Viņ� ir vecs kaujas zirgs. Bet arī es esmu tāda pati.

Emīlija centās piesaistīt sev vecmāmiņas uzmanību, pār-bolīdama acis un ar lūpu kustībām viņai kaut ko nedzirdami sacīdama. Emma neko nevarēja saprast. Viņa sarauca pieri un deva Emīlijai zīmi, lai pienāk tuvāk.

- Kas tev kai�, Emīlija? Ko tu vaiksties?

Emīlija noliecās uz priek�u un �ukstēja:

- Paskaties uz tanti Edvinu, vecomāt! Viņa ir krietnās burās. Kāds gan tur brīnums - neskaitāmas vīna glāzes, �etri skotu viskiji un vēl �ampanietis pirms pusdienām. Manuprāt, viņai ir dzer�anas problēmas. Un viņa riebīgi izturas pret D�anni. Zinu, ka tev viņ� nepatīk, bet visā visumā D�anni ir nekaitīgs radījums, un viņ� labi saprotas ar dvīnēm un ir mīļ� pret māmiņu. Edvinas uzvedība ir nepiedodami rupja, un D�anni jūtas ārkārtīgi neērti. Ari mamma ir pavairāk ieķērusi, un tas mani nepārsteidz. Vai Hildai nevajadzētu pasniegt viesiem kafiju?

Emma mīļi papliķēja Emīlijai pa roku.

- Tu esi laba meitene. Pareizi darīji, ka pievērsi tam manu uzmanību. Esi, lūdzu, tik mīļa un uzkāp aug�stāvā! Tur viesistabā tu atradīsi manu portfeli. Noliec to bibliotēkā aiz rakstāmgalda!

-Tūlīt, vecomāt.

Emīlija atgriezās savā vietā pie galda, noliecās, paņēma vīna glāzi un, stāvēdama aiz sava krēsla, skaļi nokrek�ķinājās.

- Lūdzu visus uz kādu brīdi apklust! - viņa sacīja skanīgā balsī.

Balsu �alas acumirklī apklusa, un visi pārsteigti lūkojās uz Emīliju. Pa�pārliecinātā meitene nebija samulsināma.

-Lai gan man kā mūsu ģimenes jaunākās paaudzes pārstāvei varbūt nepieklātos jums aizrādīt, tomēr gribu atgādināt, ka vienam cilvēkam �ovakar nav veltīta pienācīga uzmanība,-viņa dro�i paziņoja. - Neviens nav uzsaucis tostu par godu vecmāmiņai, kas tikko atlabusi pēc smagas slimības. Domāju, ka mums jāiedzer uz viņas veselību. Jo mēs visi ta�u vecmāmiņu sirsnīgi mīlam...

Emīlija ieturēja pauzi un nikni pablenza uz Robiņu un Kitu, kurus nevarēja ciest. Viņas zaļajās acīs, kuras meitene neap�aubāmi bija mantojusi no Emmas, vīdēja nicinājums.

- Un tā nu es ierosinu tostu par godu vecmāmiņai. Par Emmu Hārtu! Di�enu lēdiju, kurai mēs visi tik daudz esam parādā. Lai viņa vēl ilgi ir mūsu vidū. Par Emmu Hartu!

- Par Emmu Hārtu! - visi vienbalsīgi atsaucās un pacēla glāzes.

Emīlijas �ests Emmu aizkustināja. Viņa lepojās ar savu divdesmit vienu gadu veco mazmeitu. Viņai prāta netrūkst,

Emma nodomāja, bet vēl svarīgāk ir tas, ka �ī meitene ne no kā nebaidās un vismazāk jau no saviem tēvo�iem. Redzēdama savu dēlu saniknotās fizionomijas, viņa apspieda smaidu un piecēlās.

- Paldies! - palocīdama galvu, teica Emma.-Un tagad pārcelsimies uz bibliotēku. Kafija un liķieri tiks pasniegti tur.

Tur notiks arī mūsu tik�anās pēdējais raunds, viņa nedzirdami piemetināja, domādama par kārtīm, kuras Emma bija aiztaupījusi uzvaro�ajam nobeiguma gājienam.

>

Bibliotēka bija pla�a telpa ar augstiem griestiem un lieliem sīkrū�u logiem, no kuriem pavērās skats uz dārzu. Sienas klāja astoņpadsmitā gadsimta sākumam raksturīgie prie�koka paneļi, kas veidoja ļoti atbilsto�u fonu senlaicīgajiem galdiņiem, skapī�iem, milzīgajam �ipcndcila stila rakstāmgaldam, grāmatplauktiem, ērtajām, ar gai�zaļu, puķotu mēbeļaudumu apvilktajām sofām, ar tum�zaļajiem samta atzveltnes krēsliem un tiem pieskaņotajiem aizkariem.

Emma mundri devās pa Obisonas paklāju, kas klāja tum�o koka grīdu, pie masīva, akmens grebumiem rotāta kamīna - tas �eit atradās jau kop� 1611. gada, kad tika uzcelta Penistounrojala, - un apstājusies izstiepa rokas pret uguni, lai tās sasildītu, tad pacēla acis pret kamīna dekoratīvo dzegu, kura stiepās līdz pat griestiem. Viņas skatienu saistīja bareljefs tās centrā. Cik atbilsto�i �im brīdim, Emma nodomāja, un viņas lūpās pavīdēja viegls, ironisks smaids. Bareljefā bija attēlots Zālamans, kur� sprie� tiesu.

Glu�i aizelsusies, bibliotēkā iesteidzās Emīlija. Emma pagriezās, lai paskatītos uz mazmeitu. Viņa mazliet pacēla uz aug�u Emmas portfeli, pasmaidīja un nolika to aiz rakstāmgalda. Tad, sarkanajam �ifona tērpam plīvojot, Emīlija pienāca pie kamīna un apskāva Emmu.

- Es dievinu �o tērpu, vecomāt. Vēlreiz paldies, ka atdāvināji to man!

Mīļi smaidīdama, Emma pieskārās Emīlijas vaigam un ar pirkstu galiem to viegli noglāstīja.

- Tu vari paturēt arī auskarus, mīļā

Emīlijai aizrāvās elpa.

- Ak, tas nevar būt! Vai tu to domā nopietni?

Viņa raudzījās Emmā pla�i ieplestām, mirdzo�ām acīm.

- Jā, tu to domā nopietni. Redzu pēc tavas sejas izteiksmes. Ak, vccomāt, tu esi �ausmīgi mīļa. Paldies! Ak Jēziņ...

Emīlija pēk�ņi apklusa, un viņas jaunā seja sadrūma.

- Mamma būs nikna kā pats nelabais. Viņa jau bija pārskaitusies, kad ieraudzīja tos �ovakar man ausīs.

Emmai atkal bija jāapslāpē smaids.

- Domāju, ka varu rīkoties ar savām dārglietām tā, ka uzskatu par vajadzīgu, Emīlija. Ne tavai mātei, ne kādam citam gar to nav nekādas daļas. Neraizējies vairs par to!

Uz sliek�ņa parādījās Sāra, Kita vienīgā meita. Viņa bija ļoti pievilcīga savā pudeļzaļajā samta vakartērpā. Rūs-ganzeltainie mati kā mākonis ieskāvajaunās sievietes vasar-raibumaino seju, mīkstinot tās mazliet stūrainos vaibstus. Paldies Dievam, viņa nav atsitusies nedz savā tēvā, nedz vectēvā, Emma nodomāja, kad Sāra bija pienākusi pie kamīna.

Ieķērusies Emmai elkonī, viņa sacīja:

- Nesaprotu, kas lēcies manam tēvam. Viņ� visu vakaru ir ķildīgā noskaņojumā.

Divdesmit se�us gadus vecā Sāra sarauca pieri.

- Nupat priek�telpā uzskrēju virsū viņam un tēvocim

Robiņam. Abi izskatījās drūmi kā negaisa mākoņi un, manuprāt, neganti strīdējās. Ceru, ka viņi nesabojās ar savu ķīvē-�anos �o jauko vakaru. Abi divi, kā parasti, ir glu�i necie�ami.

- Esmu pārliecināta, ka tā ir tikai nenozīmīga vārdu pārmaiņa, Sāra Neuztraucies! - teica Emma.

Tātad sazvērnieki jau klūp viens otram pie rīkles, viņa klusībā domāja. Mani tas nepārsteidz.

- Manuprāt, mūsu sen�i �ovakar uzvedas mazliet dīvaini, - apslāpētā balsī iestarpināja Emīlija. - Viņi visi ir tādi kā uzvilkti, vecomāt. īpa�i jau mamma. Bet viņa vienmēr bijusi īsts nervu kamols. Ak, kāda tam nozīme! Mēs toties lieliski izklaidējamies.

- Jā, to mēs darām gan, - Emma apstiprināja un iegrima lieti�ķā sarunā par darījumiem, kuri atradās viņas mazmeitu pārziņā.

Pamazām bibliotēkā sanāca arī visi pārējie. Viņi vai nu apsēdās, vai, sapulcēju�ies nelielās grupās, palika stāvam kājās. Saimniecības vadītāja Hilda pasniedza kafiju, bet virs-sulainis apstaigāja viesus ar paplāti, uz kuras atradās liķieri un cigāri. Ar brendija glāzi rokā un kūpo�u cigāru zobos pie Emmas pienāca Blckijs.

- Apburo�s vakars, Emma.

Blckijs ielūkojās viņai sejā.

- Un tu brīni�ķīgi izskaties, mavourneen. Ja es būtu divus gadus jaunāks, nudien lūgtu tavu roku. Zvēru pie visu svēto galvām, - Smiedamies sacīja Blckijs.

Pēdējā laikā viņ� atkal bija sācis runāt ar stipru īru akcentu.

- Nav nekā muļķīgāka par vecu muļķi, - arī Emma

smējās.

Tad viņas seja kļuva nopietna. Emma ar �estu norūdīja uz brendija glāzi un cigāru.

- Runājot par muļķībām - vai tev ne�ķiet, ka nevajadzētu pārspīlēt ar �īm baudviclām?

- Diez vai manā vecumā ir jēga satraukties par veselību. Es jau tā esmu pārsniedzis cilvēka vidējam mū�am atvēlēto laiku, - Blckijs paziņoja. - Braiens sūta tev sveicienus. Un varu ar prieku pavēstīt, ka D�eraldīnc gatavojas man dāvāt tre�o mazbērnu.

- Apsveicu, Blekij! Tas ir brīni�ķīgi.

Pienāca drud�aini uzbudinātā Elizabete un, satvērusi Blckiju aiz elkoņa, aizvilka viņu pie sava vīra, pa ceļam nemitīgi runādama. Arī Emīlija un Sāra bija pagāju�as maliņā, un Emma pie kamīna stāvēja viena pati, klusi vērodama, kas apkārt notiek. Viņu bija pārņēmusi labsajūta. Deviņu mazbērnu klātbūtne sagādāja Emmai patiesu prieku. Un arī jaunā paaudze tiecās pēc vecmāmiņas sabiedrības. Cits pēc cita viņi nāca Emmai klāt, izklaidēja viņu un sasildīja vecās sievietes noguru�o sirdi. Emma gozējās savu mazbērnu mīlestības saulīte. Viņa guva jaunu apliecinājumu tam, ka viņas rīcība, lai saglabātu dinastiju un tās īpa�umus, ir bijusi pilnīgi pareiza.

Filips bija atbraucis no Austrālijas jau pirms nedēļas. Viņ� stāstīja anekdotiskus gadījumus no aitu audzētavas dzīves, un Emma atcerējās Danūnu un laimīgās dienas, kuras viņa tur bija pavadījusi kopā ar Polu un Dēziju skaistajā, senlaicīgajā mājā. Pols varētu lepoties ar saviem mazbērniem, viņa domāja. Viņi patiesi bija gan gudri, gan izskatīgi. Filips bija bra�s puisis, saprātīgs un uzcītīgs, arī darījumos viņam veicās. Viņi abi ar Polu nodro�inās Makgilu uzņēmumu turpmāko uzplaukumu.

Emma paskatījās uz mazmeitu, kas laimē staroja un bija tā aizrāvusies ar Dzimu Fērliju, ka neko citu sev apkārt nemanīja. Emmas domas automātiski pievērsās Fērlijiem. Viņabija veicinājusi �īs ģimenes sabrukumu un tagad vaicāja pati sev, vai tas bijis pūliņu vērts. Bet kaut ko no�ēlot nozīmēja nevērtīgi iz�ķiest laiku. Emma atminējās, kā Pols reiz viņai bija teicis, ka panākumi ir vislabākā atriebība. Iespējams, ka būtu pieticis ar Emmas panākumiem, lai viņa justos gandarīta, tomēr Emmai bija jāatzīst, ka tie�i naids pret Fērlijiem bija tas dzinulis, kas palīdzēja viņai nemitīgi virzīties uz aug�u. Tagad Emma no kalna smailes bija nonākusi savas dzīves ielejā, un pēc �ī vakara viņa varēs mierīgi atpūsties, zinot, ka viss, ko pati radījusi, paliks neskarts gan �īs, gan nākamo paaud�u laikā.

Man beidzot jātiek ar to galā, Emma sacīja pati sev. Bija jau pagājusi vesela stunda. Vairs nevarēja vilcināties, vajadzēja izspēlēt slepeno kārti. Viņa klusi pameta jaunie�u pulciņu pie kamīna un, apejot pārējos viesus, piegāja pie sava rakstāmgalda telpas attālākajā galā.

- Vai es varētu uz mirkli palūgt jūsu uzmanību? - Emma sacīja, nostājusies otrpus galda.

Visi netraucēti turpināja sarunāties. Viņa paņēma stikla presi un skaļi pabungoja pa piezīmju bloknota ādas vāku. Valodas apsīka, un klāteso�ie pagriezās pret Emmu.

-Lūdzu, iekārtojieties ērtāk! Man jāpavēsta jums kāds neliels jaunums, kas skar visu ģimeni.

Tika pārmīti satraukti skatieni, un visi darīja, kā Emma bija teikusi. Kad viņi bija apsēdu�ies, arī Emma apsēdās pie rakstāmgalda un atvēra portfeli. Viņa izņēma no tā dokumentu �ūksnīti un izkārtoja to priek�ā uz galda, lai iegūtu laiku. Emma paskatījās uz D�onatanu, kur� piemiedza viņai ar aci un plati pasmaidīja. Viņ� Arturam Einslijam līdzinās stiprāk nekā Robiņ�, Emma nodomāja, pārcilādama papīra lapas. Labi, ka rakstura ziņā viņ� vairāk atsities manī. Viņa D�onatanam uzsmaidīja.

- Esi tik labs, mīļais, un salūko man glāzi ūdens!

D�onatans pielēca kājās un atnesa Emmai prasīto. Viņa

iedzēra da�us malkus, izbaudīdama mirkli, kad sazvērnieku nervi neap�aubāmi bija saspringti līdz pēdējai iespējai.

Beidzot Emma paņēma vienu dokumentu, un telpu pie-skandēja viņas balss.

- �Es, Emma Hārta-Loutere-Einslija no Penistounroja-las Jork�īrā, būdama pie skaidras apziņas un labas veselības, paziņoju, ka �i ir mana pēdējā griba un testaments, ar kuru tiek atcelti visi mani agrākie testamenti un to pielikumi.�

Klāteso�ie noelsās. Emma apklusa un pacēla savu sudrabaino galvu. Visu acis bija pievērstas viņai, un telpā valdīja tāds klusums, ka kniepadatas nokri�ana uz grīdas būtu noskanējusi kā pērkona grāviens. Emma pasmaidīja - viņa izjuta ļaunu prieku, redzot savu bērnu uztrauktās sejas. Tikai Dēzija un Emmas mazbērni neizrādīja nekādas satraukuma pazīmes.

Emma smaidīja, bet viņas acis bija cietas kā tērauds.

- Zinu, nav pieņemts, ka testamentu nolasa pats testa-tors.bet tas nav arī ar likumu aizliegts. Varbūt jums tas liksies neparasti, bet es nekad neesmu pārāk rēķinājusies ar vispārpieņemtajām normām.

- Vai tas tomēr nav mazliet patoloģiski, māt? - nedro�i iesaucās Elizabete, un viņas seja nervozi raustījās.

- Palūg�u mani nepārtraukt! Un - nē, nedomāju, ka manā rīcībā būtu kādas slimīgas novirzes. Te viss ir kārtībā.

Emma pāris rei�u uzsita ar pirkstu pa testamentu un turpināja:

- �is dokuments ir ļoti pla�s, tā apjoms pārsniedz simt lappu�u, turklāt tas ir piesātināts ar juridisko terminoloģiju.

Es domāju, ka būs vienkār�āk, ja īsumā un cilvēciskā valodā atstāstī�u jums tā saturu, proti, to, kāds būs manu īpa�umu liktenis pēc manas nāves.

Emma atspiedās pret krēsla atzveltni. Viņa pārlaida klāteso�ajiem asu skatienu. Neviens neteica ne vārda, un �etri sazvērnieki savos krēslos �ķita pārvērtu�ies par akmens tēliem.

Nolikusi testamentu sāņus, Emma turpināja:

-Pirms izklāstu jums, kā tiks sadalīti mani īpa�umi un nauda, kas man pieder, gribu kaut ko paskaidrot. Manuprāt, pārpratumi var rasties Makgilu īpa�umu dēļ, kurus es savulaik mantoju. Man nesen ienāca prātā, ka varbūt da�i nojums doma-Pols man visu atstāja bez jebkādiem nosacījumiem un es ar Makgilu bagātībām varu rīkoties pilnīgi pēc saviem ieskatiem. Tā tas tomēr nav.

Viņa iedzēra malku ūdens un mainīja pozu. Emma uzlūkoja visus sanāku�os kopumā un svinīgi sacīja:

- Saskaņā ar Pola Makgila pēdējo gribu un testamenta nosacījumiem viņa ārlaulības meita Dēzija Einslija-Emorija ir tā, kura pēc manas nāves mantos visas Makgilu impērijas bagātības. No viņas savukārt īpa�umam jāpāriet abu viņas bērnu - Polas Makgilas-Emorijas un Filipa Makgila-Emorija-rokās. Pēc mātes nāves �is īpa�ums tiks sadalīts starp viņiem līdzīgās daļās.

Atskanēja klusa murminā�ana. Emma, pacēlusi roku, to apklusināja.

- Savas dzīves laikā Dēzija ienākumus no Makgilu īpa�uma saņems ar Rositera Tirdzniecības bankas starpniecību. Esmu iecēlusi Dēziju un Henriju Rositcru par Pola Makgila īpa�uma pārvaldītājiem. Pēc manas nāves Dēzijas meita Pola ieņems manu vietu naftas korporācijas "Silex" valdē un aizstāves tur savas mātes intereses ta, ka es viņai to esmu mācījusi. Savukārt Dēzijas dēls Filips pēc manas nāves pilnībā pārvaldīs Makgilu uzņēmumus Austrālijā un pārstāvēs tajos savu māti - arī viņu es pēdējo trīs gadu laikā esmu tam pietiekami sagatavojusi. Pieņemu, ka jūs visi saprotat - neviens cits no maniem bērniem vai mazbērniem no Makgilu īpa�uma nevar mantot ne peniju.

Neviens nerunāja. Emma, acis piemiegusi, pārlaida a�u skatienu sejām, kuras saspringti viņā raudzījās. Lai arī ko pārējie Emmas bērni domātu, viņi neļāva emocijām izpausties uz āru, un viņu sejās nemainījās ne vaibsts.

- Tā kā ar Makgilu mantojumu esam tiku�i skaidrībā, atļaujiet man jums izklāstīt, kā esmu nolēmusi rīkoties ar sev piedero�o mantu.

Visu saspringtās gaidas Emmai likās glu�i vai taustāmas. Tās viļņveidīgi virmoja gaisā. Viņas skatiens apstājās pie Edvinas vienīgā bērna, trīsdesmit vienu gadu vecā Dan-veilas grāfa, Edvina Fērlija mazdēla un D�ima pusbrālēna.

- Entonij, lūdzu, panāc �urp un nostājies man līdzās!

Jaunais grāfs pirmajā brīdī satrūkās - viņ� bija diezgan

kautrīgs, un viņam nepatika atrasties visu uzmanības centrā. Entonijs tomēr nekavējoties izpildīja Emmas lūgumu. Viņa uzsmaidīja mazdēlam un tad atkal pagriezās pret pārējiem.

- Mans vecākais mazdēls Entonijs saņems ienākumus no divus miljonus mārciņu liela noguldījuma. Viņam esmu novēlējusi arī savu māju Jamaikā, Britu Rietumindijā, ar visu tās iekārtojumu, izņemot gleznas, kuras tur patlaban atrodas.

Emma paskatījās uz Entoniju, kas bija no pārsteiguma zaudējis valodu.

- Neesmu tev novēlējusi neko no saviem darījumiem, jo tu nekad neesi pie manis strādājis un tev ir gana ko noņemties ar tēva atstātajiem īpa�umiem Īrijā.

Viņa apklusa un uzmeta mazdēlam caururbjo�u skatienu.

- Ceru, ka tu mani saproti un neuzskati, ka tev ir nodarīts

pāri.

- Augstais Dievs, vecomāt, tā es nudien nedomāju! -Enlonijs iesaucās un nosarka. - Nezinu, ko lai saku. Tu pret mani esi izrādījusi neticamu devību. Paldies par to!

Viņ� jau gribēja atgriezties savā vietā, bet Emma viņu atturēja.

- Paliec �eit, pie manis, - viņa teica.

Entonijs palocīja galvu un nostājās labajā pusē aiz Emmas krēsla.

-Tagad gribu aicināt pie sevis abas visjaunākās mazmeitiņas - Amandu un Fran�csku

Emma pamāja ar roku �etrpadsmit gadus vecajām Elizabetes dvīnītēm, Artura Einslija mazmeitām, kuras sēdēja uz grīdas Blekijam pie kājām. Viņas piecēlās, izskatīdamās mazliet apmulsu�as, un, rokās sadevu�ās, tuvojās rakstāmgaldam.

- Nostājieties blakus savam brālēnam! - Emma izrīkoja. - Arī katra no �īm meitenēm saņems ienākumus no divus miljonus mārciņu liela noguldījuma-pēc tam, kad viņas būs sasniegu�as astoņpadsmit gadu vecumu.

Viņa ar vērtējo�u skatienu nopētīja abas dvīnes.

- Zinu, ka jūs abas esat pārāk jaunas, lai saprastu, kas �eit īsti notiek. Es jums vēlāk visu paskaidro�u.

- Jā, vecomāt, - meitenes vienā balsī atbildēja.

-Tu ta�u nemirsi, vecomāt, vai ne?-Amanda iesaucās asaru pilnā balsī.

Emma papurināja galvu un mierino�i pasmaidīja.

- Nē, vēl ne, mīļā. Tomēr man jāparūpējas, lai jūs nākotnē būtu pietiekami nodro�inātas.

- Vai mēs nevarētu dzīvot pie tevis? - lūdzo�i vaicāja Fran�eska.

- Mēs parunāsim par to rit, mīļā.

Emma noliecās uz priek�u un saspieda plaukstas cie�i kopā. Viņas skanīgā balss kļuva spēcīgāka.

- Tagad pastāstī�u jums, kā tiks sadalīti �Hārtas uzņēmumi� - kompānija, kuras pārziņā atrodas manas tekstilfab-rikas, apģērbu rūpnīcas un vēl da�i citi uzņēmumi, ari Jork-�īras Apvienoto laikrakstu kompānija. Kā jums zināms, ��Hartas uzņēmumi� ir holdinga kompānija, kuras vērtība lē�ama daudzos miljonos mārciņu. Man pieder simt procenti tas akciju...

Emma apklusa, iedzēra malku ūdens un ar neizdibināmu sejas izteiksmi atkal atspiedās pret krēsla atzveltni. Viņas lupām pārslīdēja viegls, tikko pamanāms smaids. Saspringto uzmanību �etru sazvērnieku sejās tagad nomainīja vāji slēpta alkatība. Emma zīmīgi paskatījās uz Robiņu un Kitu.

- Savam mazdēlam Aleksandram Bārkstounam es novēlu piecdesmit divus procentus �Hārtas uzņēmumu� akciju.

Viņa dzirdēja, kā Kits skaļi ievelk elpu. Emmas vecākā dēla seja pauda galēju neticību nule dzirdētajam.

- Mans Dievs! - izdvesa Robiņ�.

Viņ� nobāla un piecēlās no krēsla. Emma nikni nozib-snīja ar acīm.

-Tālāk. Atliku�os �etrdesmit astoņus procentus akciju es novēlu saviem mazbērniem Sārai Loulerci, D�onatanam Einslijam un Emīlijai Bārkstounai - se�padsmit procentus katram.

Viņa deva mājienu, lai arī �ie �etri mantinieki pienāk pie rakstāmgalda. Viņi nostājās Emmai blakus, un visu sejās bija redzama �im gadījumam atbilsto�a nopietnība. Emma uzmanīgi pavērās katrā no viņiem un tad rāmā balsī sacīja:

- Ceru, ka jūs sapratāt manus apsvērumus par �Hartas uzņēmumiem�. Rūpīgi visu pārdomājot, nācu pie secinājuma, ka vienīgā iespēja, kā izvairīties no �ī īpa�uma nelietderīgas saskaldī�anas un ķīviņiem pēc manas nāves, ir koncentrēt kontroli pār to vienās rokās. Aleksandrs, pēc manām domām, ir �im nolūkam vispiemērotākais, jo viņam ir gan zinā�anas, gan pieredze, lai vadītu tik nozīmīgas kompānijas darbu. Tas jums, pārējiem, nav jāuztver kā jūsu spēju noniecinājums. Jūs turpināsiet veikt jau uzsāktos darbus kompānijas ietvaros, un pēc manas nāves katrs nojums pārzinās kādu �Hārtas uzņēmumu� apak�nodalījumu. Arī ienākumi nojums novēlētajām akcijām būs pietiekami lieli, turklāt esmu paredzējusi jums visiem, Aleksandru ieskaitot, ienākumus arī no vienu miljonu mārciņu liela noguldījuma katram. Ceru, ka neviens no jums nedomā, ka vienam ir ticis par maz, otram - par daudz.

Visi �etri apliecināja, ka pareizi sapratu�i vecmāmiņas nodomu, katrs atsevi�ķi sirsnīgi pateicās Emmai un nostājās kreisajā pusē aiz viņas krēsla. Sāra nenovērsa acis no kamīna-viņa vairījās sastapties ar Kita dusmīgo skatienu. Turpretim drūmi nopietnais Aleksandrs un viņa priecīgi satrauktā māsa Emīlija �ķietami nemaz neraizējās par savas mātes reakciju. Elizabetes sejā apjukums mijās ar neticību.

Emma turpināja:

- Pievērsīsimies tagad tai manu īpa�umu daļai, kas nav saistīta ar darījumiem. Gribu jums pastāstīt, kā tiks sadalītas manas mājas, mākslas priek�metu kolekcijas un dārglietas. Savam mazdēlam Filipam Makgilam-Emorijam es novēlu to visu, kas vēl palicis pāri no manām gleznām un skulptūrām, kuras atrodas manās daudzajās mājās un birojos Londonā, Parīzē un Ņujorkā. Filip, lūdzu, nāc �urp un pievienojies saviem brālēniem un māsīcām!

Filips uz bridi apstājās pie rakstāmgalda un pateicās Emmai. Viņa turpināja:

- Neko citu es tev nenovēlu, Filip, jo saskaņā ar tava vectētiņa testamentu tu dienās kļūsi par multimiljonāru. Ceru, ka tu saproti manas rīcības motīvus.

- Jā, vecmāmiņ. Tu savos novēlējumos esi ļoti taisnīga.

- Tagad par man piedero�ajām mājām. Mazdēlam Aleksandram es novēlu villu Francijas dienvidos, mazmeitai Sārai - namu Bclgrciva skvērā. Mazmeita Emīlija saņems Fo�a avēnijas apartamentus Parīzē, bet mazdēls D�onatans -Piektās avēnijas apartamentus Ņujorkā. Viņi mantos �īs rezidences kopā ar visu, kas tajās atrodas. Manas dārglietās, izņemot smaragdus, tiks vienlīdzīgi sadalītas starp manām mazmeitām Sāru, Emīliju, Fran�esku un Amandu.

Emma apklusa un ar acīm deva zīmi Dēzijai. Viņas jaunākā meita, juzdama uz sevi vērstos naidīgos skatienus, piecēlās, ātri �ķērsoja bibliotēku un nostājās blakus savam dēlam Filipam.

- Savai meitai Dēzijai es novēlu Makgilu smaragda gredzenu, auskarus un kaklarotu, kurus man dāvājis viņas tēvs. Viņa arī saņems mū�a lieto�anā Pcnistounrojalu ar visu tās iekārtojumu. Pēc Dēzijas nāves to mantos viņas meita Pola.

Gaisā virmoja �uksti un murminā�ana. �vīkstēja tērpi, �ēli ie�īkstējās krēsli, augumiem pau�ot neapmierinātību. Emmas �etri vecākie bērni, sēdēdami telpas pretējā galā, raudzījās uz viņu ar atklātu naidu, bet Emmas skatiens palika mierīgs, un viņas sejā nenodrebēja ne vaibsts. Emma pievērsās D�imam Fērlijam. Viņa paņēma no galda kādu dokumentu, ātri ielika to aploksnē un sniedza D�imam.

-Tas ir jums, D�im.

Viņ� pārsteigts iepleta acis, tad piesteidzās pie rakstāmgalda.

- �ajā aploksnē ir jūsu jaunais līgums, kas nākamo desmit gadu laikā nodro�ina jums darbu Jork�īras Apvienoto laikrakstu kompānijā. Izpētiet to, parādiet saviem advokātiem un nākamo nedēļu atnesiet man. Parakstītu, protams. Ar nākamo mēnesi es jūs ari ieceļu par kompānijas izpilddirektoru -attiecīgi paaugstinot algu.

- Sirsnīgi pateicos, Hārta kundze! Nezinu, kā lai izsaku jums savu prieku. Es centī�os...

- Vēlāk, D�im, - Emma viņu pārtrauca. - Un, lūdzu, palieciet �eit kopā ar pārējiem!

Emma paņēma glāzi un izdzēra to tuk�u. Tad viņa izslējās. Emmas poza bija valdonīga, bet seja - ledaina.

-Esam nonāku�i pie Hārtas universālveikalu tīkla. Varu derēt, ka jūs visi ar nepacietību gaidāt, lai pasaku, ko esmu nolēmusi darīt ar tiem.

Emma apklusa, un viņas acis kļuva domīgas.

- �os veikalus esmu pati ar savām rokām radījusi nc no kā.

Emma pacēla rokas uz aug�u, lai visi tās varētu redzēt.

- Bijis nepiecie�ams mū�a darbs, lai izveidotu �os veikalus tādus, kādi tie patlaban ir - vieni no vislielākajiem pasaulē. Pirms vairākām nedēļām es nolēmu, ka tiem jānokļūst tāda cilvēka rokās, kur� spēs nodro�ināt to turpmāko pastāvē�anu un pārvaldīs tos tikpat prasmīgi un ar tādām pa�ām metodēm, kā to esmu darījusi es pati...

Viņa apklusa, nepabeigusi teikumu. Bibliotēkā nedzirdēja ne skaņas, un spriegums bija gandrīz nepanesams.

- Visus Hārtas veikalus es novēlu savai mazmeitai Polai Makgilai-Emorijai. Viņa saņems arī pārējās rotas no manas smaragdu kolekcijas.

Pola automātiski piecēlās. Viņa ar ba�ām sajuta, ka viņai ļogās kājas. Pola nedro�iem soļiem �ķērsoja paklāju, bet viņas seja bija neizdibināma un acis raudzījās tikai uz Emmu. Viņa jau visu nedēļu bija jutusi, ka briest kaut kas patie�ām dramatisks, bet tas, kas tobrīd notika, tomēr atstāja uz Polu satrieco�u iespaidu. Viņai negribējās domāt par to, kādas būs �ī notikuma atskaņas. Pola apstājās rakstāmgalda priek�ā.

- Paldies par uzticību, vecomāt! Apsolu, ka Hartas veikali vienmēr būs dro�ībā.

- Vai tad tu domā, ka es to nezinu, mīļā? - noteica Emma.

Pola pievienojās pārējiem, kuri bija ielenku�i Emmu glu�i kā kaujinieku ierinda. Vecmāmiņa sadalījusi mūs visus divās nometnēs, viņa nodomāja un ar saasinātu interesi gaidīja, kas notiks tālāk.

- Nobeigumā vēl gribu pateikt, ka par sava testamenta izpildītājiem esmu iecēlusi Dēziju Emoriju un Henriju Ro-siteru.

Edvina, Kits, Robiņ� un Elizabete sēdēja glu�i kā paralizēti, un Emma redzēja, ka viņu aukstajās sejās naids mijas ar sarūgtinājumu un vil�anos. Arī Emma palika nekustīgi sē�am - viņa gaidīja, kad visiem �etriem �oka stāvokli nomai nīs dusmu izvirdums.

Pirmais atjēdzas Robiņ�. Viņ� pielēca kājās, un seja viņam raustījās.

-Tagad uzklausi mani, māt! Tu esi ārkārtīgi netaisni izrīkojusies ar mums, aukstasinīgi izslēgdama mūs no sava testamenta, liegdama to, kas mums pēc taisnības pienākas. Es pilnībā saprotu, ka tev bija jāievēro Makgila testamenta nosacījumi, bet tavu personisko īpa�umu un mūsu ģimenes darījumus automātiski vajadzēja mantot taviem bērniem. Mēs esam tavi likumīgie mantinieki. Es neesmu noskaņots samierināties. Es apstrīdē�u tavu testamentu tiesā, un pārējie mani atbalstīs. Uz tevi acīm redzami ir izdarīts negodīgs spiediens. Es pierādī�u, ka testamenta sastādī�anas brīdī tu vairs nespēji atbildēt par savu rīcību. Jebkura zvērināto tiesa atzīs, ka man ir taisnība. Turklāt...

- Aizver muti un apsēdies! - Emma asi sacīja.

Viņa piecēlās un ar plaukstām satvēra rakstāmgalda malu.

- Es patie�ām esmu izslēgusi jūs no sava testamenta. Un tam bija pietiekami nopietns iemesls. Redziet, man kļuva zināms, ka jūs vērpjat intrigas, lai atņemtu man to, ko es ar savu darbu esmu radījusi. Jūs visu gribējāt sagrābt sev, pat apejot savus bērnus.

Emma sardoniski iesmējās.

- Iespējams, ka es pati pret savu gribu būtu sajutusi pret jums zināmu cieņu, jajūsu sazvērestība būtu organizēta gudri un izmanīgi. Veiklus sāncen�us es vienmēr esmu pratusi novērtēt. Bet jūsu darbo�anās bija klaji muļķīga. Jūsu sazvērestības fatālā kļūda bija tā, ka jūs mani nepietiekami novērtējāt.

Emmas acis zem grumbainajiem plakstiņiem bija kā zaļi, griezīgi asmeņi. Ievilkusi elpu, viņa turpināja:

- Henrijs Rositers jūs reiz nodēvēja par lapseņu pūzni. Izrādījās, ka viņam ir taisnība. Ņemot vērā, ko jūs pret mani perinājāt, man vairs nevajadzētu pārjums likties ne zinis. Bet es tomēr neesmu tik atriebīga, kā jūs par mani varbūt domājat, un nerīko�os tā, kā daudzi citi manā vielā to darītu. Esmu nolēmusi nelikvidēt naudas noguldījumu fondus, kurus pirms da�iem gadiem tiku nodibinājusi katram nojums.

Emma nicīgi savilka lūpas.

- Kas attiecas uz mana testamenta apstrīdē�anu - nu, tas mani nepārsteidz. Es zināju, Robiņ, ka tie�i tu būsi tas, kur� man piedraudēs. Esmu sagatavojusies ari uz iespējamām nejau�ībām.

Viņa paņēma kādu aploksni un salūkoja tajā �etras papīra lapas. Emma tās pavicināja gaisā, salikusi papīrus kopā kā vēdekli.

- Esmu sagatavojusi katram nojums �eku. Katra �eka vērtība ir viens miljons mārciņu. Protams, tās ir tikai drupatas no tā pīrāga, kuru jūs būtu dabūju�i, ja jums nebūtu ienācis prātā mani nodot. Tomēr ari miljons mārciņu nav niekasumma.

Viņa ciniski pasmaidīja.

- Nedomājiet, ka es �o naudu grasos jums dāvināt. Ta tas nav. Es jūs vienkār�i uzpirk�u. Jo es zinu, ka jūs visi esat pērkami.

Nolikusi �ekus uz rakstāmgalda, Emma paņēma dokumentu kaudzīti,

- Katrs nojums, kur� pieņems no manis �eku par miljons mārciņām - �ī summa būs iekasējama no pirmdienas -, parakstīs individuālu līgumu ar mani.

Viņa pacēla dokumentus augstāk, lai lic būtu labi saskatāmi.

- Kā redzat, �ie līgumi ir jau sastādīti. Katrs no �iem dokumentiem ir juridiska vieno�anās, ar kuru jūs no savas puses apņematies neapstrīdēt manu testamentu. Būdams jurists, tu, Robiņ, zini, ka, parakstot �ādu līgumu un pieņemot kompensāciju naudā, griezties tiesā jums vairs nebūs iespējams.

Emma pēc kārtas nopētīja Robiņu, Kitu, Edvinu un Elizabeti.

- Atļaujiet man jūs brīdināt, ka esmu gādājusi, lai mans

testaments būtu sastādīts nevainojami un to nevarētu apstrīdēt. Jums var rasties jautājums, kāpēc tad man ir jāatpērkas nojums ar �iem �etriem miljoniem mārciņu. Izskaidrojums ir ļoti vienkār�s - es daru to tādēļ, lai ne mazākā saviļņo�anās netraucētu manas darījumu impērijas mierīgu pastāvē�anu un lai es varētu būt dro�a, ka jūs nesagādāsiet nepatik�anas maniem mazbērniem.

Viņa atkal paņēma �ekus un pavicināja tos gaisā.

- Pieņemsim, ka �īs ir manas apdro�inā�anas polises.

Emma apsēdās un vienaldzīgi noskatījās, kā katrs no

�etriem bērniem reaģē uz viņas paziņojumu. Kits bija sabrucis krēslā un nespēja paskatīties mātei acīs. Elizabete nervozi un neizlēmīgi �ņaudzīja plaukstas, bet sazvērnieku neap�aubāmais vadonis Robiņ� centās pie�ķirt sejai tēlotas bravūras izteiksmi. Visbezrūpīgākā un vismierīgākā no visiem �ķita Edvina.

Emma visu laiku nebija pievērsusi nekādu uzmanību savām vedeklām un znotam - itāļu grāfam, bet tagad beidzot uzrunāja arī viņus.

- Vai jūs negribētu apspriesties ar savām �labākajām pusēm�? - viņa vaicāja un iesmējās. - Miljons mārciņu - tā ir sasodīti liela summa. Krietni jāapdomājas, pirms kaut ko tādu noraida.

D�ūna un Valērija mēmi noraidīja �o priek�likumu, papurinot galvu. Viņas Emmu mīlēja un bija satriektas par savu vīru divkosību. Arī grāfs, apzinādamies savu maznozīmīgo vietu �ajā ģimenē, pieklājīgi atteicās.

-Tādā gadījumā pasteidzieties ar lēmuma pieņem�anu! -Emma noskaldīja. - Es nevaru te sēdēt un gaidīt visu nakti.

Viņa piecēlās, sakārtoja dokumentus un sāka tos likt atpakaļ portfelī.

- Dariet, kā zināt! Bet brīdinu jūs pēdējo reizi - jūs neko neiegūsiet, ja pēc manas nāves mēģināsiet testamentu apstrīdēt. Jums mani neuzvarēt. Pat kapā gulēdama, es jūs pārspē�u viltībā.

Elizabete padevās pirmā.

- Kur ir pildspalva? - viņa, kājās celdamās, iesaucās un cītīgi izvairījās no Robiņa niknā skatiena.

Edvina sekoja māsai. Dusmās vārīdamies, Robiņ� viņām pievienojās. Pēdējais, kur� parakstīja līgumu un saņēma savu �eku, bija Kits. Emma ievēroja, ka parakstoties viņam trīc roka un viņ� joprojām nevar ieskatīties mātei sejā.

Emma parakstītos līgumus ieslēdza portfelī.

- Nu, tā kā mūsu nelielais ģimenes darījums ir veiksmīgi noslēdzies, es ierosinu turpināt viesības.

Mirkli valdīja pilnīgs klusums, un visi pārsteigti lūkojās Emmā. Tad piepe�i atskanēja elles troksnis. Kā jau Emma bija paredzējusi, aljēgu�ies no �oka, viņi sāka reizē runāt un drūzmējās ap viņu. Emma paņēma savu portfeli un teica:

- Lūdzu mani uz īsu brīdi atvainot!

Viņa saņēma Polu aiz rokas.

> *

- Uzejiet abi ar Dzimu aug�stāva viesistabā! Gribu aprunāties ar jums divatā. Un paņem, lūdzu, līdzi arī manu portfeli!

- Protams, vecomūt¹

Emma �ķērsoja bibliotēku un, piegājusi pie Blekija, ielika roku viņam elkonī.

- Vai tu negribētu kādā klusākā vietā iztuk�ot kopā ar mani glāzi brendija?

- Ar lielāko prieku, - atbildēja Blekijs.

Viņ� pacēla uz aug�u Emmas zodu, kā bija paradis darīt jau kop� jaunības dienām, un dziļi ieskatījās viņai acīs. Blc-kija pa�a acīs lēkāja draiskas uguntiņas.

- Tā tik bija izrāde, Emma! Nenoskatīties!

Emma pasmaidīja, bet nekā neteica. Viņi abi kopā izgāja no bibliotēkas, �ķērsoja priek�telpu un pa lielajām vītņu kāpnēm sekoja Polai un Dzimām. Kaut kas lika Emmai kāpņu pagriezienā apstāties un atskatīties. Kits, Edvina, Robiņ� un Elizabete stāvēja uz bibliotēkas sliek�ņa, noraudzīdamies viņai pakaļ. Bērnu sejas neko nepauda, bet Emma zināja, par ko viņi domā, Viņa izslējās un ar vienu kāju izdarīja tādu kā nicīgi atvairo�u spērienu, tā ka �ifona vakartērps no-plivoja vien. Tad Emma turpināja kāpt aug�ā, tikpat lepna un valdonīga kā vienmēr.

Pie viesistabas durvīm Emma atvainojās un devās tālāk uz savu guļamistabu. Kad viņa pēc brī�a atgriezās, Pola un Dzims bija apsēdu�ies uz vienas sofas, Blekijs - uz otras. Emma nostājās pie kamīna un pārmaiņus uzlūkoja te Polu, te Dzimu.

- Vai jūs esat stāstījis Polai par neparastajām attiecībām starp Fērliju vīrie�iem un Hārtu sievietēm?

- Nē, neesmu vis, Hārta kundze, - D�ims ātri atbildēja. - Es jutu, ka to vajadzētu darīt jums pa�ai.

- Kas tās par neparastām attiecībām? - Pola ziņkāri vaicāja.

- Lai D�ims vēlāk tev par tām pastāsta, patlaban nav īstais brīdis.

Emma atvēra labās rokas plaukstu, kuru bija turējusi sa�ņaugtu dūrē.

- Pēc mātes nāves atradu starp viņas mantām �o medaljonu Tur iegravēts: �E. no E 1885.� Zinu, ka manai mātei, tavai vecvecmāmiņai, �o medaljonu dāvājis Ēdams Fērlijs, D�ima vecvectēvs. Gribu, lai tas tagad piederētu tev, Pola.

Pola paņēma medaljonu un ar lielu interesi aplūkoja to.

- Paldies! - viņa sacīja. - Es to vienmēr glabā�u.

Pola paskatījās uz Dzimu.

- Kad noiesim lejā, tev man viss jāizslāsta. Te noteikti slēpjas kāds valdzino�s pagātnes notikums.

Emma pievērsās D�imam.

- Kopā ar medaljonu es atradu arī �o zelta vīrie�u kaklasaites saspraudi. Vai tā nevarētu būt piederējusi jūsu vecvec-

tētinam?

>

- Tā varētu gan būt! - iesaucās D�ims un paņēma saspraudi. - Vectētiņa Edvina rakstāmgaldā es atradu vecvec-tētiņa fotogrāfiju, kurā viņ� redzams, kad bijis vēl jauneklis un ģērbies jājamtērpā. Esmu gandrīz pilnīgi pārliecināts, ka ar �o saspraudi ir bijis sastiprināts viņa kaklauts.

- Lūdzu, D�ini, paturiet to sev! - Emma klusi teica.

- Paldies, Hārta kundze! Esmu ļoti aizkustināts. Pateicos arī par darba līgumu un paaugstinājumu. Paldies par visu! Es patie�ām negaidīju...

- Tas bija mazākais, ko jūsu labā varēju darīt, - Emma viņu pārtrauca. - Nu jūs abi varat iet. Pavadiet patīkamu vakaru! Es gribu aprunāties ar Blekiju. Mums �ovakar vēl nav bijusi iespēja patērzēt vienam ar otru. Te mēs varēsim netraucēti pamēļot.

D�ims piecēlās. Viņ� noliecās un noskūpstīja Emmu uz vaiga.

- Jūs nudien esat di�ena lēdija, Hārta kundze.

Emma smaidīja. Pola apskāva vecmāmiņu un ie�ukstēja

viņai ausī:

*

-Zināju, kātu esi veca viltniece un tev kaut kas ir padomā, tomēr pat es biju mēma no pārsteiguma. Tu joprojām esi neaprēķināma, vecomāt. Un es tevi ļoti mīlu.

Emma noskatījās, kā viņi, rokās sadevu�ies, iziet no

viesistabas, ar smaidu viens otram acīs skatīdamies. Ar viņiem viss būs kārtībā, Emma sacīja pati sev.

Blekijs smēķējacigāru un ar savām melnajām acīm maigi raudzījās Emmā. Viņ� �o mazo, me�onīgo, tīrelī sastapto meitēnu bija mīlējis se�desmit �etrus gadus. Viņi kopā bija nogāju�i garu ceļu, dalīju�ies priekos un bēdās, bet Emma joprojām spēja Blekiju pārsteigt. Tad viņ� teica:

- Tātad atriebība ir beigusies. Tu esi apvienojusi abas ģimenes. Pola kļūs par Fērliju.

Blekijs Emmai mīļi uzsmaidīja.

- Man jāsāk domāt, ka tu, Emma Hārta, esi veca, sentimentāla sieviete.

- Jā, var būt, ka es tāda esmu.

Emma atspiedās pret sofas atzveltni un nogludināja tērpa krokas.

- Zini, Blekij, var gadīties, ka es piedzīvoju brīdi, kad varē�u ucināt klēpī mazu Fērliju - savu mazmazbērnu. Kas tam būtu varējis ticēt!

Viņas acis dzirkstīja.

- Esmu tik apmierināta, ka iz�ķīros par labu Polas un Dzima laimei. Viņi ir mana nākotne.

- Jā, tā patiesi ir, - piekrita Blekijs.

Viņ� piecēlās un piegāja pie D�ord�a stila galdiņa.

- Vai tu arī nevēlies kādu malku? - Blekijs piedāvāja, liedams sev glāzē konjaku.

- Man, lūdzu, �ampanieti!

Blekijs atgriezās un apsēdās Emmai blakus uz sofas. Viņi saskandināja glāzes.

- Iedzersim par tiem, Emma, kurus esam mīlēju�i un zaudēju�i, par tiem, kurus mīlam un kuri aizvien ir kopā ar mums, un par tiem, kuri vēl tikai dzims.

- Jā, iedzersim par nākamo paaudzi, Blckij!

Viņi kādu brīdi sēdēja klusēdami, domās nogrimu�i, viens otra sabiedrībā juzdamies tikpat brīvi un labi kā todien, kad pirmo reizi tikās tīrelī virs Fērlijas ciema. Pēk�ņi Blekijs satvēra Emmas roku un teica:

- Tiekdamās pēc bagātības un varas, tu esi nogājusi neparastu ceļu, Emma, un es aiz ziņkāres gribu tev kaut ko pavaicāt. Saki man - vai �ajā ceļā tu esi nākusi pie kadas īpa�as atziņas, kurā vēlētos dalīties ar savu veco draugu?

- Jā, Blekij, esmu gan. Es atklāju dzīves noslēpumu.

Blekijs cie�i uzlūkoja Emmu.

- Un kāds tas ir, mavoumecnl

Emma labu brīdi raudzījās Blckijā, nekā neteikdama. Tad viņa pasmaidīja savu valdzino�o smaidu, kas lika viņas sejai iemirdzēties.

- Tai jāturpinās, - Emma teica.

Tre�ā daļa.........

Ceturtā daļa......

Piektā daļa........

Sestā daļa .........

Barbara Teilora-Brcdforda

DZĪVES VIRPULĪ

Redaktore G. Siliņa Korektore L. Smilga Operatori 1. Smirnova,

A. Kalnietis, A. O�in�

Izdevniecība �Kontinents�, LV-1080 Rīgā, Dzelzavas iela 87, tālr. 576610.

Formāts 84x108/32. Augstspiedums. Iespiesta tipogrāfijā �Rota-3�, LV-1012 Rīgā, Brīvības ielā 139. Pasūt. № 36-3.

īpa�a lūgsna, kuru skaita ebreju mājās vai sinagogā, pirms sabatā ēd maizi ]in dzer vīnu.

Kvēkcri - protestantu sekta, kas radās 17. gs. Anglijā.

Reliģisks novirziens, kura aizsākumi meklējami 11. gs. Francijā, tā piekritēji dzīvo saskaņā ar sv. Benedikta iera�ām - maz guļ, daudz strādā, neēd gaļu.

P£dējais modes kliedziens (Tulk. no fr. vai.)

Lēdija Godaiva - augstdzimusi II. gadsimta sieviete, kas esot kaila izjSjusi uz zirga cauri Kovenlrijai, lai piespiestu savu vīru samazināt vietējiem iedzīvotajiem uzliktās nodevas.

�i tipa kompānijām pieder citu kompāniju akciju kontrolpaketes.

Ang|u vai. smaragds - emeralil.

�o izteicienu angļi lieto, lai uzsvērtu, ka pretiniekam ir taisnība (no fran�u vai. vārda louchē, toucher - pieskarties, ari piesitiens klavieru spēlē).

Pandora - sengrieķu mitoloģija jaunava, kas no Zeva saņēmusi kasti, kurā biju�as visas cilvēka nelaimes. Pandora aiz ziņkāres atvērusi vāku un izlaidusi nelaimes, tāpēc Pandoras kaste - visu nelaimju avots.

Pjers Abelārs (1079-1142) - fran�u filozofs un teologs, kur� visvairāk pazīstams ar savu mīlestību pret Eloīzi un viņai rakstītajām vēstulēm.

Lady kilter (angļu vai) - burt. dāmu slepkava.

Lka, kur kādreiz atradies Londonas arhīvs, tajā glabājās dokumenti, kas satur informāciju par Lielbritānijas iedzīvotājiem.