Gijs de Mopasans

Kāda dzīve; Montoriola: Romāni

.

.

I Neviltota patiesība

�anna, sakravājusi ceļasomas, piegāja pie loga � vēl arvien lija.

Lietus gāzma visu nakti bija rībinājusi logu rūtis un jumtus. �ķita, ka zemās, ar ūdeni pietūku�ās debesis pārplīsu�as, iztuk�odamās pār zemi, pārvērzdamas to dubļu jūrā, kausēdamas kā cukuru. Lāgiem uzpūta smagas tveices pilnas vēja brāzmas. Pārplūdu�ajās notekās strāvojo�o ūdeņu �ala pie�alca tuk�ās ielas, kurās nami kā sūkņi uzsūca mitrumu, kas iespiedās sienās, un tās apsvīda no pagraba līdz pa�iem bēniņiem.

Zanna iepriek�ējā dienā bija iznākusi no klostera; beidzot viņa bija brīva un alkatīgi tiecās pretī jau tik sen ilgotajiem dzīves priekiem, bet tagad ba�ījās, ka tēvs negribēs doties ceļā, kamēr laiks nenoskaidrosies, un viņa �orīt jau simto reizi ielūkojās apvārsnī.

Tad viņa pamanīja, ka ir aizmirsusi savu kalendāru ielikt ceļasomā. Viņa noņēma no sienas pa mēne�iem sadalīto kartona gabaliņu, kam vidū, apvīts ar vinjeti, zelta burtiem greznojās tūksto� astoņsimt deviņpadsmitais gads. Viņa ar zīmuli nosvītroja �etrus pirmos stabiņus, iz�ņāp-dama svēto vārdus līdz otrajam maijam, kad bija izgājusi no klostera.

Aiz durvīm atskanēja kāda balss:

� Zanet!

� Nāc iek�ā, tēt! � �anna atsaucās.

Uz sliek�ņa parādījās viņas tēvs.

Barons Simons Zaks Lepertuī de Vo bija pagāju�ā gadsimta mui�nieks, ērmīgs un labsirdīgs cilvēks. Būdams

jūsmīgs Zaņa �aka Ruso piekritējs, viņ� maigi mīlēja dabu, laukus, me�us un dzīvniekus.

Dzimis aristokrāts � viņ� instinktīvi nīda tūksto� septiņsimt deviņdesmit tre�o gadu; bet pēc rakstura viņ� bija filozofs un pēc audzinā�anas liberālis, tāpēc viņam derdzās tirānija, ta�u �īs jūtas izpaudās pavisam nekaitīgi, glu�i retoriski.

Viņa lielākais spēks un lielākā vājība bija labestība, tāda labestība, kurai nepietika roku, lai glāstītu, apdāvinātu, apskautu, � īsta radītāja labestība, juceklīga, neapvaldāma, līdzīga kāda gribas nerva notirpumam, gandrīz jau netikums.

Būdams teorētiķis, barons bija sagudrojis pamatīgu audzinā�anas plānu savai meitai, jo gribēja, lai viņa kļūst laimīga, labsirdīga, taisnīga un maiga.

Līdz divpadsmit gadu vecumam viņa bija dzīvojusi mājās, pēc tam, par spīti mātes asarām, tika ievietota Svētās Sirds klosterī.

Tēvs bija tur �annu turējis stingrā noslēgtībā, atrautībā no pasaules un nezinā�anā par tās lietām. Viņ� gribēja meitu septiņpadsmit gadu vecumā dabūt atpakaļ tiklu, lai pats viņu gremdētu saprātīgā dabas poēzijā, atmodinātu viņas dvēseli un kliedētu nezinā�anu lauku klusumā, auglīgās zemes klēpī, kur viņa varēs redzēt dzīvnieku dabisko mīlestību, vientiesīgos maiguma izpaudumus un izpratīs dzīves harmoniskos likumus.

Tagad viņa ir iznākusi no klostera starojo�a, jaunavīga spēka un laimes alku pilna, gatava visiem priekiem, visām burvīgajām nejau�ībām, kādas dīko dienu un garo nak�u vientulībā ir. izfantazējusi, iedomās pārdzīvojusi.

Viņa atgādināja Veronēzes gleznotu portretu: zeltaini gai�ie mati it kā meta atspīdumu uz viņas aristokrātiski maigo seju, kuru tikko skāra liegs sārtums un aizēnoja samtainas pūciņas, kas bija pamanāmas tikai tanīs brī�os, kad tās glāstīja saule. Acis viņai bija zilas, ko�i zilas � kā cilvēciņiem uz holandie�u fajansa.

Viņai bija dzimumzīmīte uz kreisās nāss un otra � labajā pusē uz zoda, kur vijās da�as spalviņas, kas bija tik līdzīgas ādas krāsai, ka tās gandrīz nevarēja saredzēt. Viņa bija liela auguma, ar ra�enām krūtīm un vijīgu vidukli. Skanīgā balss reizēm �ķita pārāk spalga, bet sirsnīgie smiekli modināja jautrību apkārtējos cilvēkos. Ar ierastu kustību viņa bie�i pacēla plaukstas pie deniņiem, it kā matus pieglauzdama.

Viņa pieskrēja pie tēva, apskāva to un noskūpstīja.

� Vai brauksim? � viņa jautāja.

Viņ� pasmaidīja, papurināja galvu ar jau sirmajiem matiem, kurus valkāja pagarus, un, norādīdams uz logu, sacīja:

� Kā tu vari gribēt, lai �ādā laikā dodamies ceļā?

Bet viņa lūdzās glāsmaini un piemīlīgi:

� Tēt, brauksim, lūdzu! Pēcpusdienā laiks noskaidrosies.

� Tava māte nekad nebūs ar mieru.

� Būs gan, varu likt galvu ķīlā.

� Ja tev izdosies pierunāt māti, tad es arī piekritī�u.

Un �anna �igli aiztrauca uz baroneses guļamistabu.

Meitene �o aizbrauk�anas dienu bija gaidījusi ar augo�u nepacietību.

Kop� ieie�anas Svētās Sirds klosterī viņa nebija braukusi projām no Ruānas, tāpēc ka tēvs neatļāva viņai nekādas izklaidē�anās pirms noteiktā vecuma sasnieg�anas. Tikai divas reizes viņa uz pāris nedēļām bija aizvesta uz Parīzi, bet arī tā bija pilsēta, turpretī �anna ilgojās pēc laukiem.

Tagad viņa pavadīs vasaru vecāku mui�ā �Papelēs�, senatnīgā ģimenes īpa�umā, kas atrodas stāvā, klin�ainā krastā netālu no Iporas; un viņa bezgalīgi priecājās par gaidāmo brīvo dzīvi jūras krastā. Turklāt jau bija nolemts, ka �o dzimtsmui�u viņai atdāvinās un viņa tur dzīvos vienmēr, arī tad, kad būs apprecējusies.

Lietus, kas nemitīgi lija kop� vakar vakara, bija pirmais lielais sarūgtinājums viņas mū�ā.

Ta�u jau pēc trim minūtēm viņa izskrēja no mātes guļamistabas, skaļi klaigādama:

� Tēt, tēt! Māmiņa ir ar mieru! Liec aizjūgt!

Gāzma nemitējās, likās pat, ka tā pieaug, kad pie durvīm piebrauca kariete.

�anna jau gaidīja pie ekipā�as, kad baronese kāpa lejā. Pie vienas rokas viņu atbalstīja vīrs, pie otras � gara auguma istabene, stalta un spēcīga kā vīrietis. Mei�a bija normandiete no Ko apvidus, viņa izskatījās vismaz divdesmit gadus veca, kaut gan īstenībā viņai bija, vislielākais, astoņpadsmit. Ģimenē pret viņu izturējās gandrīz kā pret otru meitu, tāpēc ka viņa bija �annas pienamāsa. Vārds viņai bija Rozall.

Viņas galvenais uzdevums bija visur vadāt zem rokas baronesi, kura kop� da�iem gadiem bija ļoti izplūdusi, jo sirga ar sirds papla�inā�anos, par ko nemitīgi sūdzējās.

Elsdama pūzdama baronese aizvilkās līdz vecās savrupmājas lievenim, paskatījās pagalmā, kur lietus gāza aumaļām, un nomurmināja:

� Nudien, tas nav saprātīgi.

Vīrs, kā vienmēr smaidīdams, atbildēja:

� Jās pati tā gribējāt, Adelaidas kundze.

Tā kā baronese saucās �ajā svinīgajā vārdā, vīrs alla� viņu ar mazliet zobgalīgu godbijību uzrunāja par �Adelaidas kundzi�.

Viņa devās tālāk un smagi atlaidās uz ekipā�as sēdekļa, kam ieliecās visas atsperes. Barons atsēdās viņai blakus, �anna un Rozalī novietojās abiem pretī uz atkabināmā sola.

Virēja Lidivīne atstiepa veselu kaudzi mēteļu, kurus uzklāja pār ceļiem, pēc tam divus grozus, ko pabāza zem kājām, un beidzot pati uzrāpās uz bukas blakus Simona tēvam un cie�i ievīstījās platā apmetnī. Vārtsargs ar sievu atvadījās, aizcirzdami karietes durtiņas, un uzklausīja pēdējos norādījumus par bagā�u, kas būs jāved ratos; tad ekipā�a devās ce|ā.

Ku�ieris Simona tēvs, glābdamies no lietus, bija galvu ierāvis plecos un pilnīgi pazuda savā mētelī ar trim pele-rīnēm. Vēj� gaudodams brāza lietus strūklas pret karietes rūtīm, �oseja pludoja.

Zirgu pāris rik�oja strauji, kariete ātri sasniedza krastmalu un ripoja garām lieliem kuģiem, kuru masti, rājas un takelā�a sērīgi izslējās pret lietainajām debesīm kā koki, kuriem nobiru�as lapas; drīz kariete iegriezās garajā Ribudē kalna bulvārī.

Tālāk ceļ� �ķērsoja pļavas; vietumis cauri lietus aizsegam pavīdēja kāds samircis vītols ar nolīku�iem, it kā atmiru�iem zariem. Zirgu pakavi klaudzēja, un riteņi �ļakstīja dubļus uz visām pusēm.

Braucēji klusēja, it kā viņu domas būtu atmiek�ķēju�ās tāpat kā zeme. Māmulīte atgāza galvu pret sēdekļa spilvenu un aizvēra acis. Barona sadrūmu�ais skatiens vēroja garām slīdo�os vienmuļos, pieliju�os laukus. Rozalī, turēdama klēpī saini, truli snauduļoja. Tikai �anna �ajā vasarīgajā lietus gāzmā atdzīvojās kā stāds, kas, ilgi nīcis siltumnīcā, beidzot ir iznests svaigā gaisā; prieks kā bieza lapotne aizsargāja viņas sirdi no sērām. Viņa klusēja, bet viņai gribējās gavilēt, izstiept roku ārā, lai plaukstā sakrājas ūdens, ko viņa izdzertu; meitene ar tīksmi izjuta zirgu straujo rik�o�anu, vēroja skumjo garāmslīdo�o ainavu un priecājās, ka ir pasargāta no �iem plūdiem.

Abu zirgu saliju�ās muguras kūpēja.

Baronese pamazām aizsnaudās. Viņas seja, ko ieskāva se�as garas, vienmērīgas cirtas, pakāpeniski noslīga uz trim mīkstiem dubultzoda spilveniem, kuru pēdējais vilnis saplūda ar kuplo krū�u jūru. Pie katra elpas vilciena galva viņai mazliet pacēlās un atkal atkrita atpakaļ, vaigi piepūtās, un starp pavērtajām lūpām izlauzās skaļ� krāciens. Vīrs pieliecās pie viņas un uzmanīgi ielika viņai rokās, kuras bija sakrustotas pār apaļo vēderu, ādas kabatas portfeli.

Pieskāriens uzmodināja baronesi; uz klēpī ielikto priek�metu viņa pavērās ar aizmiglotu skatienu, vēl pilnīgi neattapusies no snauda. Kabatas portfelis nokrita zemē un atvērās. Pa karietes grīdu izkaisījās zelta nauda un banknotes. Te nu viņa galīgi atmodās, un viņas meitas līksme izplūda smieklu �altīs.

Barons savāca kopā naudu un, nolikdams sievai uz ceļiem, sacīja:

� Tas, dārgā draudzene, ir viss, kas atlicis no Elto fermas. Es to pārdevu, lai izremontētu �Papeles�, kur mēs turpmāk bie�i uzturēsimies.

Viņa saskaitīja se�us tūksto�us �etrus simtus franku un mierīgi iebāza naudu kabatā. Tā viņi pārdeva jau devīto fermu no trīsdesmit vienas, kuras bija mantoju�i no vecākiem. Tomēr viņi vēl saņēma divdesmit tūksto�us livru ienākuma no zemes īpa�umiem, kas, saprātīgi apsaimniekoti, noteikti ienestu trīsdesmit tūksto�us franku gadā.

Tā kā viņi dzīvoja vienkār�i, tad ar �ādu summu pietiktu, ja saimniecībā nebūtu kāds vienmēr atvērts caurums � labsirdība. Aiz tās nauda viņu rokās iztvaikoja kā purvos ūdens no saules. Nauda aizplūda, izkusa, pazuda. Kā? To neviens no abiem nesaprata. Ik pa brīdim viens no viņiem sacīja:

� Nesaprotu, kā tas iznācis, ka �odien izdevu simt franku un nekas liels nav nopirkts.

Starp citu, vieglā roka uz dāvinā�anu sagādāja viņiem dzīvē gandrīz lielāko prieku; �ajā ziņā viņi sapratās lieliski, aizkustino�i.

� Vai mana pils tagad ir skaista? � �anna jautāja.

� Tu, meitiņ, pati redzēsi, � barons līksmi atbildēja.

Pamazām gāzma noiima; drīz vien gaisā bija palikusi tikai it kā dūmaka � ļoti smalki lietus putekļi. Padebe�u velve �ķita ceļamies uz aug�u, kļūstam gai�āka, un pēk�ņi caur kādu neredzamu spraugu slīps saules stars pārslīdēja pār pļavām.

Mākoņi sa�ķēlās, parādījās debesu jums; tad plaisa palielinājās, it kā aug�ā pelēkais aizkars tiktu pārplēsts, un pār pasauli izpletās skaidras, dzidri zilas debesis.

Uzpūta liega, svaiga dvesma, it kā laimīga zemes nopūta, un, kad kariete brauca garām dārziem un me�iem, reizēm no turienes atplūda līksmas skaņas � vīteroja kāds putns, �āvēdams spalviņas.

Tuvojās vakars. Tagad karietē visi gulēja, tikai ne �anna. Divas reizes viņi apstājās iebraucamās vietās, lai atpūtinātu zirgus un tos pabarotu ar auzām un padzirdinātu.

Saule jau bija norietējusi; tālumā ieskanējās zvanu �ķindas. Kādā ciematā aizdedzināja lukturus; un arī debesīs iemirgojās zvaig�ņu spieti. Vietumis parādījās apgaismotas mājas � tās kā ugunīgi punkti izurbās cauri tumsai; un pēk�ņi aiz kāda paugura starp egļu zariem uzpeldēja mēness � milzīgs, sarkans, glu�i kā samiegojies.

Bija tik silti, ka logus neaiztaisīja. Nākotnes sapņu ieaijāta, priekpilnu ilgojumu piesātināta, �anna tagad aizsnaudās. Reizēm viņa, ilgi palikusi kādā neērtā stāvoklī, aiz notirpuma atmodās; tad viņa pavērās laukā, redzēja gai�ajā naktī garām aizslīdam kādas fermas kokus vai arī govis, kas izklaidus gulēja pļavā un pacēla galvu. Pēc tam �anna atsēdās ērtāk, mēģināja sasiet sapņo jumu pārtrūku�o pavedienu, bet ratu vienmuļā rīboņa apdullināja ausis, nogurdināja smadzenes, un viņa atkal aizvēra acis, juzdamās kā salauzta.

Beidzot kariete tomēr apstājās. Pie durtiņām bija sastāju�ies vīrie�i un sievietes ar laternām. Gala mērķis bija sasniegts. Pēk�ņi uztrūkusies no miega, �anna strauji izlēca no karietes. Tēvs un Rozalī, kuriem ceļu apgaismoja kāds fermeris, gandrīz ne�ūs aiznesa pārguru�o ba-ienesi, kas vārgā balsī nemitīgi sūkstījās: �Ak dievs! Na-badziņi!� Viņa negribēja ne ēst, ne dzert, uzreiz likās gultā un tūlīt aizmiga.

�anna un barons vakariņas ieturēja divatā. Viņi smaidīdami saskatījās, pāri galdam spieda viens otram roku; abus bija pārņēmis bērni�ķīgs prieks, un viņi devās apskatīt atjaunoto mājokli.

Tā bija augsta un pla�a normandie�u ēka, pa pusei lauku māja, pa pusei pils, celta no baltiem akmeņiem, kas tagad jau bija kļuvu�i pelēcīgi, un tik liela, ka tanī varētu mitināties vesela cilts.

Milzīgs vestibils, stiepdamies no vienas malas līdz otrai, sadalīja māju divās daļās, un abās fasādēs bija platas durvis. �o priek�telpu ieskāva dubultas kāpnes, atstājot vidu tuk�u, un otrajā stāvā tās savienojās uz tāda kā tilta.

Apak�ējā stāvā pa labi atradās milzīgs salons, kam sienas bija tapsētas ar audumu, uz kura attēlota lapotne ar lidojo�iem putniem. Mēbeles bija pārvilktas ar drānu, ko greznoja ar krusta dūrieniem iz�ūtas Lafontēna fabulu ilustrācijas, un �anna aiz prieka nodrebēja, ieraudzīdama krēslu, kuru bērnībā bija iemīļojusi un uz kura bija attēlota lapsa un stārķis.

Blakus salonam bija bibliotēka, pilna ar senām grāmatām, un vēl divas istabas, kas netika lietotas; kreisajā pusē atradās ēdamistaba ar jauniem koka paneļiem, veļas un bufetes istabas, virtuve un neliela istabiņa ar vannu.

Gar visu otro stāvu stiepās koridors, kurā rindojās desmit istabu durvis. Pa�ā gaiteņa galā labajā pusē bija Zannas guļamistaba. Viņi iegāja tanī. Barons nesen bija licis �o telpu iekārtot no jauna, izmantojot drapērijas un mēbeles, kas bija glabāju�ās bēniņos.

Senatnīgi flāmu sienas paklāji piepildīja istabu ar dīvainām būtnēm.

�anna iekliedzās aiz prieka, ieraudzīdama savu gultu. Visos �etros stūros to balstīja lieli, glu�i melni un spo�i novaskoti ozolkoka putni, kas izskatījās kā sargi. Gultas sānmalas veidoja kokgriezumi � divas platas ziedu un augļu vītnes, bet �etras smalki rievotas kolonnas ar korintie�u kapiteļiem galā turēja karnīzu ar ro�u viju un amoriem.

Gulta bija monumentāla un tomēr gracioza, kaut arī laika gaitā nomelnēju�ais koks izskatījās ļoti svinīgi.

Kā divas debesu velves mirgoja sega un gultas aizkars. Tie bija darināti no senlaicīga zila zīda, kurā vietumis bija iz�ūti lieli, zeltaini liliju ziedi.

Atliku likām nopriecājusies par gultu, �anna pacēla sveci un sāka aplūkot sienu gobelēnus, lai izdibinātu, kas tanīs attēlots.

Jauns augstmanis un jauna dāma, abi ērmīgi ģērbu�ies zaļā, sarkanā un dzeltenā, tērzēja zem zila koka, kurā brieda balti augļi. Milzīgs trusis, arī balts, grauza sīku, pelēku zālīti.

Virs �ī personā�a galvām nosacītā attālumā bija redzami pieci apaļi namiņi ar smailiem jumtiem un pa�ā aug�ā, gandrīz vai debesīs, ko�i sarkanas vējdzirnavas.

Visam cauri vijās ziedu vītnes.

Abi pārējie gobelēni bija ļoti līdzīgi pirmajam, tikai no mazajiem namiņiem bija iznāku�i �etri mazi, pēc flāmu modes ģērbu�ies vīriņi, kuri aiz ārkārtīga pārsteiguma un sa�utuma bija pacēlu�i rokas pret debesīm.

Bet pēdējais gobelēns attēloja drāmu. Līdzās trusim, kas vēl arvien grauza zāli, zemē gulēja jauneklis, acīm redzami beigts. Jaunā dāma, skatīdamās uz viņu, dūra sev krūtīs zobenu, un augļi pie koka bija kļuvu�i melni.

�anna patiesi nekā te nevarēja saprast, līdz pēk�ņi atklāja kādā nostūrī mazītiņu zvērēnu, ko trusis, dzīvs būdams, varētu apēst kā zāles stiebru. Un tomēr tas bija lauva.

Tad �anna attapās: Priama un Tisbes nelaimīgais liktenis! Un, pasmaidīdama par attēlojuma vientiesību, meitene jutās laimīga, ka ap viņu vienmēr būs �is skumjais mīlestības stāsts, kas pastāvīgi ieaijās viņu saldās cerībās un nakti apvēdīs viņas miegu ar senās leģendas maigumu.

Pārējās mēbeles apvienoja visda�ādākos stilus. �eit bija priek�meti, kādus ikviena paaudze atstāj ģimenē un kuri pārvēr� vecas mājas par juceklīgiem muzejiem. Abās pusēs krā�ņai Luija XIV stila kumodei, kas bija rotāta ar spo�iem vara kalumiem, stāvēja Luija XV atzveltnes krēsli, vēl saglabāju�i ar ziediem caurausto zīda pārvil-kumu. Ro�koka sekretāram pretī atradās kamīns, uz kura dzegas zem apaļa kupola tik�ķēja Impērijas laiku pulkstenis.

Tas bija veidots kā bronzas bi�u strops, kas balstījās uz �etrām marmora kolonniņām virs apzeltītu puķu dārza. Tievs vēzēklis, izkāries pa iegarenu spraugu no stropa, lika bitītei ar emaljētiem spārniem mū�īgi lidināties pār �o puķu dobi.

Apgleznotā fajansa ciparnīca bija ievietota stropa sānos.

Pulkstenis nosita vienpadsmit. Barons noskūpstīja meitu un devās uz savu istabu.

Tad arī �anna bez lielas patikas likās gulēt.

Pārlaidusi pēdējoreiz skatienu pār savu guļamistabu, viņa nopūta sveci. Ta�u gultai tikai galvgalis bija pievērsts sienai; kreisajā pusē bija logs, pa kuru mēness lēja gaismas lāsmu uz grīdas.

Vizma atspulgojās uz sienām, bāli atspulgi glāstīja Priama un Tisbes mīlas stāstu.

Pa otru logu, kas atradās tie�i pretī, �anna redzēja liegas gaismas apņemtu koku. Viņa pagriezās uz sāniem, aizvēra acis, ta�u pēc kāda laiciņa atkal atvēra.

Viņa vēl arvien it kā izjuta karietes kratī�anos, un ratu rīboņa joprojām atbalsojās viņai ausīs. Sākumā viņa mēģināja gulēt nekustīgi, cerēdama, ka miera stāvoklī beidzot izdosies aizmigt, ta�u gara nemiers drīz vien pārņēma arī miesu.

Viņai pa kājām skrēja skudriņas, drud�ainais satraukums arvien pieauga. Tad viņa piecēlās; kailām kājām, kailām rokām, garajā kreklā izskatīdamās kā rēgs, viņa pārgāja pār gaismas palti, kas bija izplūdusi uz grīdas, atvēra logu un skatījās.

Nakts bija tik gai�a, ka varēja redzēt kā dienā; un meitene atkal ieraudzīja agrā bērnībā jau iemīļoto apkaimi.

Vispirms � tie�i acu priek�ā pletās pla�s zālājs, dzeltens kā sviests naksnīgajā gaismā. Divi milzīgi koki bija izslēju�ies katrā mājas pusē: ziemeļos � platāna, dienvidos � liepa.

Prāvās noras galā neliela birze noslēdza mui�as gruntsgabalu, ko no asajiem jūras vējiem pasargāja piecas vīksnu rindas, � koki bija mū�veci, līki un mezglaini, un okeāna brāzmas bija tos salieku�as slīpi kā jumtu.

�o savdabīgo parku kreisajā un labajā pusē norobe�oja divas garas milzīgu papeļu alejas, kas atdalīja kungu māju no divām tai pieguļo�ajām fermām; vienu apdzīvoja Kuijāru ģimene, otru � Martēni.

No �īm papelēm mui�a bija dabūjusi savu nosaukumu. Aiz papeļu no�ogojuma pletās pla�s, neapstrādāts klajums, aizaudzis ar nezālēm, un vēj� svilpodams auļoja pa to dienu un nakti. Tālāk krasts strauji nobeidzās ar simt metru augstu klinti, baltu un krauju, � tās pakāji apskaloja okeāna bangas.

�anna saskatīja tālumā garu, ņirbo�u ūdens klaidu, kas �ķita snau�am zem zvaig�ņotās debess.

Saules prombūtnē zeme atveldzējās un izdvesa visas savas smar�as. Ap apak�stāva logiem bija apviju�ies jasmīni, to asais aromāts saplūda ar plauksto�o lapu maigo smar�u. Reizēm uzbrāzmoja vēj�, atnesdams sāļo okeāna dva�u un ūdens augu spīvos iztvaiko jumus.

Meitene sākumā vienkār�i ļāvās priekam, ka elpo: lauku klusums viņu nomierināja kā vēsa vanna.

Tā dzīvā radība, kas atmostas tikai vakarā un slēpj savu esību nak�u rimtā, piepildīja mijkrēsli ar klusu kņadu. Lieli putni bez viena kliedziena lidinājās pa gaisu kā plankumi, kā ēnas; neredzamu kukaiņu sīk�ana tikko skāra dzirdi; kaut kas mēmi kustējās pa rasaino zāli un tuk�ajiem, smil�ainajiem celiņiem.

Tikai da�i skumji krupji aprauti un vienmuļi kurkstēja uz mēnesi.

�annai �ķita, ka sirds kļūst pla�āka, piepildās ar �ukstiem kā �ī gai�ā nakts un pēk�ņi tanī lodā tūksto� vēlmju, līdzīgas naksnīgajām sīkajām dzīvībiņām, kuras trīso visapkārt. Dīvaina radniecība vienoja meiteni ar �o dzīvo poēziju, un nakts liegajā paisumā viņa juta strāvojam dievi�ķas trīsas, mulsas cerības, it kā laimes jausmu.

Viņa sāka sapņot par mīlestību.

Mīlestība! Tās tuvo�anās jau pāris gadu viņā viesa aizvien pieaugo�u nemieru. Tagad �anna drīkstēja mīlēt; vajadzēja tikai satikt viņu!

Kāds viņ� būs? To viņa īsti nezināja un pat necentās iztēloties. Viņ� būs viņ�, un tas ir viss.

�anna zināja tikai to, ka mīlēs viņu no visas sirds un savukārt viņ� dievinās �annu ar visiem dvēseles spēkiem. Tādos vakaros kā �is viņi abi pastaigāsies palsajā gaismā, ko lej zvaigznes. Viņi ies, saķēru�ies rokrokā, piespiedu�ies viens pie otra, saklausīdami mīļotās būtnes sirds pukstus, juzdami piekļautā pleca siltumu, un viņu mīlestība saplūdīs ar vasaras nakts rēno dzidrumu � viņus vienos tāda tuvība, ka viņi bez vārdiem, tikai ar savu jūtu spēku uztvers viens otra visapslēptākās domas.

Un tā turpināsies mū�īgi � nesatricināmas mīlestības rāmajā mierā.

Pēk�ņi �annai �ķita, ka viņ� ir tepat blakus; spēj� juteklības vilnis uzbangoja meitenē no galvas līdz kājām. Viņa neviļus piespieda rokas pie krūtīm, it kā gribēdama apskaut savu sapni, un pār nepazīstamajam pretī pastieptajām lūpām pārslīdēja kaut kas, no kā viņa gandrīz zaudēja samaņu, � it kā pavasara elpa būtu viņai dāvājusi mīlestības skūpstu.

Piepe�i kaut kur aiz mājas uz ceļa atskanēja soļi. Dvēseles skurbumā �annai modās ticība neiespējamam, laimīgai nejau�ībai, pārdabiskai priek�nojausmai, romantiskai likteņa nolemtībai, un viņa domāja: �Varbūt tas ir viņ�?� Satrauktā meitene ieklausījās gājēja vienmērīgajā gaitā, ne�aubīdamās, ka viņ� apstāsies pie vārtiem un lūgs naktsmājas.

Kad gājējs bija aizsoļojis garām, �anna noskuma kā pēc īstas vil�anās. Ta�u tūlīt pat viņa aptvēra savu cerību neprātību un pasmaidīja, ka bijusi tik au�īga.

Mazliet nomierinājusies, viņa ļāvās saprātīgākiem sapņo jumiem, cenzdamās ieskatīties nākotnē, celdama gaisa pilis.

Kopā ar mīļoto viņa dzīvos �eit, �ajā klusajā namā, kas izslējies pāri jūrai. Viņiem dro�i vien būs divi bērni: dēls � viņam, meitiņa � viņai. �anna jau redzēja, kā abi draiskuļi skraida pa noru starp platānu un liepu, bet tēvs un māte abus pavada ar sajūsmas pilnu skatienu, pāri nebēdņu galvām kaislīgi ielūkodamies viens otram acīs.

Ilgi jo ilgi �anna tā fantazēja, kamēr mēness, beigdams ceļojumu pa debesīm, grasījās iegrimt jūrā. Gaiss kļuva saltāks. Austrumos apvārsnis kļuva aizvien gai�āks. Pa labi fermā nodziedāja gailis; tam atbildēja �kikerikū!� fermā no kreisās puses. Gaiļu aizsmaku�ās balsis, plūzdamas cauri vistu kūts sienām, �ķita skanam no liela tāluma; nemanot bija balsnījusies milzīgā debesu velve, zvaigznes dzisa.

Kaut kur ie�iepstējās tikko atmodies putniņ�. Lapotnē ieskanējās vid�inā�ana, sākumā bikla � tā ātri pieauga, pārvērtās trīsuļojo�ā, līksmā vītero�anā, kas plūda no zara uz zaru, no koka uz koku.

�anna pēk�ņi jutās gaismas pārlieta; paceldama seju, ko bija ieslēpusi plaukstās, viņa aizvēra acis � rītausmas spozme viņu ap�ilbināja.

Purpursarkanu mākoņu grēdas, kuru pamatus aizsedza lielā papeļu aleja, meta asiņainus atspldumus uz atmodu�os zemi.

Pārraudama ko�os padebe�us, uzmezdama ugunīgas dzirkstis uz kokiem, klajumiem, uz okeānu un visu apvārsni, lēnītēm pacēlās milzīga, zvīļojo�a bumba.

�annu pārņēma neprātīgs laimes skurbums. Gavilējo�a līksme, bezgalīgs maigums �ī dabas krā�ņuma priek�ā iestrāvoja aiz prieka pamiru�ajā sirdī. �ī bija viņas saule! Viņas rītausma! Dzīves sākums! Viņas cerību lēkts! �anna izstiepa rokas uz starojo�o izplatījumu, it kā tiekdamās apskaut pa�u sauli, gribēja runāt, izkliegt kaut ko tikpat brīnumainu ka �is pasakainais gaismas uzplaukums; bet viņa palika sastingusi nevarīgā sajūsmā. Juzdama, ka acīs sarie�as asaras, viņa iespieda pieri plaukstās un saldā tīksmē raudāja.

Kad viņa atkal pacēla galvu, krā�ņā saules lēkta aina bija apdzisu�i. �anna bija nomierinājusies, mazliet pagurusi, it kā atvēsusi. Logu neaizvērusi, viņa izstiepās gultā, vēl brītiņu pasapņoja un aizmiga tik dziļā miegā, ka astoņos no rīta nedzirdēja tēva saucienus un atmodās tikai tad, kad viņ� ienāca istabā.

Viņ� gribēja meitai parādīt pilī, viņas pilī, veiktos uzlabojumus.

Fasādi, kas vēlās uz gruntsgabala iek�ieni, atdalīja no ceļa pla�s, ar ābelēm apstādīts pagalms. �is tā sauktais lauku ceļ� gāja starp zemnieku sētām un pus jūdzi tālāk noveda uz �osejas, kura savieno Havru ar Fekānu.

Taisna aleja stiepās no koka �oga līdz lievenēm. Pagalma abās malās gar grāvjiem, kuri atdalīja fermas, atradās saimniecības ēkas � mazi, no jūras oļiem celti namiņi, segti ar salmiem.

Jumtu segumi bija atjaunoti, visas koka daļas restaurētas, sienas salabotas, istabas no jauna iztapsētas, visas iek�telpas pārkrāsotas. Un vecā, apsūbēju�ā kungu nama pelēkajā fasādē svaigi nokrāsotie sidrabaini baltie aizvirtņi un apmetuma ielāpi izdalījās kā traipi.

No otras fasādes, kurā atradās viens no �annas guļamistabas logiem, bija pāri birztalai un vēju saliekto vīksnu blīvajai sienai tālumā redzama jūra.

�anna ar baronu zem rokas apmeklēja visas malu malas; pēc tam viņi lēnām pastaigājās pa garajām papeļu alejām, kuras ieskāva tā saukto parku. Zem kokiem zāle bija saaugusi kā zaļ� paklājs. Birztala pa�ā parka galā bija burvīga, tanī starp krūmājiem vijās lī�lo�u taciņas. Pēk�ņi nezin no kurienes izlēca zaķis, sabiedēdams �annu, un aizļepatoja pa nokalni cauri niedrājam uz piekrastes klin�u pusi.

Pēc brokastīm Adelaidas kundze, joprojām juzdamās sagurusi, gāja vēl atpūsties, un barons uzaicināja �annu noiet lejā līdz Iporai.

Abi devās ceļā, vispirms �ķērsodami Etuvānas ciemu, kas bija blakus �Papelēm�. Trīs zemnieki sveicināja viņus kā senus paziņas.

Pēc tam barons ar meitu kāpa lejā pa me�ainu, viļņainu nogāzi, kura sniedzās līdz pa�ai jūrai.

Drīz viņi nonāca Iporā. Sievietes, kas sēdēja uz mājokļu sliek�ņa, lāpīja kaut kādas skrandas un nolūkojās viņiem pakaļ. Slīpā iela ar noteku vidū un atkritumu kaudzēm durvju priek�ā stipri oda pēc sālījuma. Līdzās būdām bija iz�auti brūni tīkli, kuros vietumis aizķēru�ās zvīņas vizēja kā sudraba naudiņa, un no iek�telpām plūda smakas, kādas raksturīgas vienā istabā dzīvojo�ai daudzskaitlīgai ģimenei.

Gar noteku tekāja da�i balo�i, meklēdami, ar ko piepildīt guznu.

�anna vēroja to visu � tas viņai likās interesants un jauns, kā teātra dekorācijas.

Tad pēk�ņi aiz kāda ieliņas pagrieziena viņa ieraudzīja jūru � duļķaini zila un gluda tā pletās, cik vien tālu skatiens sniedzās.

�anna ar tēvu apstājās liedagā un skatījās. Jūras klaidā kā putnu spārni slīdēja baltas buras. Pa kreisi un pa labi izslējās milzīgas klintis. Vienā pusē tāli aizsedza zemesrags, turpretī otrā pusē krasta līnija aizstiepās bezgalīgā tālumā un izzuda tikko uztveramā svītrā.

Vienā no tuvējiem krasta izliekumiem bija redzama osta un māju puduris ap to; sīki vilnī�i klusu �aloja, atsizdamies pret liedaga oļiem, un veidoja jūrā putu bārkstis.

Vietējo zvejnieku laivas, izvilktas akmeņainajā krantī, gozēja saulē apaļos, nodarvotos sānus. Da�i vīri rosījās ap laivām, sagatavodami tās zvejai vakara paisumā.

Pienāca klāt matrozis ar zivīm, un �anna nopirka pleksti, ko gribēja pati aiznest uz �Papelēm�.

Tad jūrnieks piedāvāja savus pakalpojumus, ja kungi vēlētos vizināties pa jūru; viņ� vairākas reizes atkārtoja savu vārdu, lai tas labi iespiestos atmiņā: �Lastiks, �oze-fēns Lastiks.�

Barons apsolīja viņu neaizmirst.

Tad tēvs ar meitu devās atceļā uz mājām.

�annai bija grūti nest smago zivi, tāpēc viņa tai izbāza cauri �aunām tēva spieķi; katrs satvēra tā vienu galu, un viņi līksmi soļoja tālāk, kāpdami uz aug�u pa nogāzi, pļāpādami kā divi bērni, � mati vējā viņiem plandījās, acis spīdēja, bet plekste, pamazām nogurdinādama nesēju lokas, vilka pa zāli savu trekno asti.

II

�annai sākās burvīga, brīva dzīve. Meitene daudz lasīja, sapņoja un viena pati klaiņāja pa apkaimi. Lēnā gaitā viņa maldījās pa ceļiem, iegrimusi sapņos; brī�iem viņa palēkdamās joņoja lejā pa līkumainajām gravām, kuru malas kā zelta mantija noklāja ziedo�u dzeloņplūmju brik�ņi. Tveicē ziedu stiprā, saldā smar�a kļuva tvanīga, tā reibināja kā aromātisks vīns, un tālā, vienmērīgā viļņu skalo�anās pret liedagu ieaijāja viņas domas.

Reizēm viņa aiz tīksma gurduma atslīga zālē uz nogāzes; da�reiz, kad viņa pēk�ņi ieraudzīja aiz ielejas pagrieziena maura ielokā saulē zilgi dzirksto�u jūras trīsstūri ar baltu buru pie apvār�ņa, viņu pārņēma nevaldāma līksme, it kā pār viņu lidinātos laimes noslēpumainā tuvo�anās.

Apvidus spirdzino�ais klusums, ainavu līganās aprises modināja viņā ilgas pēc vientulības, un brī�iem viņa tik ilgi palika nekustīgi sē�ot kāda paugura virsotnē, ka savvaļas trusēni lēca viņai pāri kājām.

Viņa bie�i skraidelēja pa stāvajām kraujām un, vieglu piekrastes vēju glāstīta, trīsēja aiz burvīgas labsajūtas, kustēdamās nenogursto�i � kā zivs ūdenī, kā bezdelīga gaisā.

Tāpat kā sējējs svie� graudus zemē, viņa visur izsēja atmiņas � tās atmiņas, kuras iesakņojas un paliek cilvēkā līdz nāves stundai. Viņai �ķita, ka �o ieleju līkumos viņa izkaisa pa kripatiņai no savas sirds.

Viņa aizrāvās ar peldē�anos. Būdama spēcīga un bezbailīga, viņa peldēja jūrā dziļi iek�ā, neapzinādamās, ka tas ir bīstami. Viņa jutās labi saltajā, caurspīdīgajā ūdenī, kas �ūpodams viņu nesa. Tālu no krasta viņa atgūlās uz muguras, sakrustoja rokas pār krūtīm un ar acīm grem-<lejas dziļajā debesu zilgmē, ko reizēm pār�ķēla �igla bezdelīgas skrēja, reizēm kāda jūras putna baltais siluets. V isapkārt ne skaņas, tikai attālā paisuma skalo�anās pret <�|iem un neskaidra murdoņa, kas pāri viļņiem atplūda no zemes, � nenoteikta, tikko uztverama murdoņa. Pēc tam Zanna izslējās un līksmes neprātā skaļi iekliedzās, ar abām rokām �ļakstīdama ūdeni.

Da�reiz, kad viņa bija aizpeldējusi pārāk tālu, viņai pakaļ brauca laiva.

Mājās viņa atgriezās, kļuvusi bāla aiz izsalkuma, bet jautra un mundra, ar smaidu uz lūpām un priekpilnām acīm.

Savukārt barons iecerēja lielus pasākumus lauksaimniecībā: viņ� grasījās taisīt izmēģinājumus, ieviest jauninājumus, pārbaudīt uzlabotus darba rīkus, aklimatizēt sve�zemju kultūras; lielu dienas daļu viņ� pavadīja pārrunās ar zemkopjiem, kuri neticīgi kratīja galvu par viņa iecerēm.

Bie�i viņ� devās jūrā ar Iporas zvejniekiem. Apskatījis apkārtējās alas, avotus un klintis, viņ� iedomājās nodoties zvejai kā vienkār�ie jūras vīri.

Vējainās dienās, kad piepūsta bura strauji dzina pa viļņu mugurām laivas vēderaino �aumalu un aiz katra borta līdz pa�iem jūras dziļumiem vilkās gara mak�ķere, kurai peldēja pakaļ makreļu bari, barons aiz satrauktām gaidām drebo�ajā rokā turēja tievo auklu un uzreiz sajuta, ja tās galā raustījās uzkodusies zivs.

Mēnesnīcā viņ� devās izcelt iepriek�ējā vakarā ielaistos tīklus. Viņam patika ieklausīties mastu krak�ķē�anā, ieelpot brāzmām uzplūsto�o svaigo nakts gaisu; pēc ilgas lavierē�anas meklējot bojas, vadoties pēc kaut kāda klints izciļņa, zvanu torņa jumta vai Fekānas bākas, barons ar lielu tīksmi palika nekustīgi sē�ot un izbaudīja pirmos saules lēkta starus, kuros spīdēja laivā samesto vēdekļveidīgo raiju lipīgās muguras un treknais ātes vēders.

Pie maltītes viņ� arvien jūsmīgi stāstīja par savām zvejnieka gaitām, un savukārt māmulīte viņam pavēstīja, cik rei�u staigājusi pa lielo papeļu aleju � to, kura iet pa labi, gar Kuijāru fermu, tāpēc ka kreisā puse nav pietiekami saulaina.

Viņai bija ieteikts �daudz kustēties�, tāpēc viņa cītīgi pastaigājās. Tiklīdz nakts dzestrums bija izzudis, viņa gāja ārā, atbalstīdamās uz Rozalī rokas, ievīstījusies apmetnī un divās �allēs, galvu apsegusi ar melnu kapuci, virs kuras vēl uzsēja sarkanu vilnas lakatu.

Pievilkdama pasmagnējo kreiso kāju, kas, turp ejot un atpakaļ nākot, jau bija iearusi visā alejas garumā divas putekļainas vagas, kurās zāle bija nomīdīta, māmulīte nebeidzami atkārtoja ceļojumu taisnā līnijā no mājas stūra līdz pirmajiem birztalas brik�ņiem. Viņa bija likusi �ā ceļa katrā galā novietot solu; ik pa piecām minūtēm viņa apstājās un sacīja nelaimīgajai, pacietīgajai istabenei, kura viņu atbalstīja:

� Pasēdēsim, meit! Esmu mazliet piekususi.

Pie katras apstā�anās māmulīte pameta uz sola vispirms galvas lakatu, tad �alli, pēc tam vēl vienu, pēc tam kapuci un beidzot apmetni; no tā visa abos alejas galos izveidojās divas lielas drānu kaudzes, kuras Rozalī galu galā pārmeta pār brīvo roku un aiznesa, kad abas atgriezās uz brokastīm.

Pēcpusdienā baronese atsāka pastaigu, bet jau gausākā gaitā, ar garākiem atpūtas brī�iem, laiku pa laikam pat stundiņu nosnauzdamās guļamkrēslā, ko viņai iznesa ārā.

Viņa mēdza to saukt par �savu vingrinājumu�, tāpat kā sacīja �mana hipertrofija�.

Ārsts, pie kura baronese pirms gadiem desmit bija griezusies pēc padoma, sūdzēdamās par elpas trūkumu, bija runājis par hipertrofiju. Kop� tā laika �is vārds, kura īsto nozīmi viņa nesaprata, bija iegūlis viņas smadzenēs. Viņa pastāvīgi lika baronam, �annai un Rozalī klausīties, cik strauji pukst viņas sirds, bet neviens vairs nevarēja to sadzirdēt, jo tā zem krū�u kupluma bija pārāk dziļi ieslēpusies; tomēr viņa noteikti atsacījās griezties pie kāda cita ārsta, baidīdamās, ka tas varētu atrast viņai kādu jaunu slimību; �savu hipertrofiju� viņa pieminēja pie katras izdevības un tik bie�i, it kā �ī kaite piemistu vienīgi viņai kā kaut kāds īpa�ums, retums, uz kuru citiem nav nekādu tiesību.

Barons sacīja �manas sievas hipertrofija� un �anna � �māmiņas hipertrofija�, tāpat kā būtu teiku�i � māmiņas kleita, cepure vai lietussargs.

Jaunībā viņa bija bijusi ļoti glīta un tieva kā niedre. Viņa bija valsējusi ar visiem Impērijas mundieriem, pēc tam lasījusi �Korinnu�, asaras liedama; �is romāns bija atstājis viņā neizdzē�amu iespaidu.

Jo apjomīgāks kļuva viņas augums, jo poētiskāka dvē-fiole, un, kad aptauko�anās piekala viņu pie atzveltnes k rēsla, viņas iztēle aizklīda sentimentālās dēkās, kuru varone bija viņa pati. Da�as no �īm dēkām viņa bija īpa�i Iemīļojusi un iedomās vienmēr atgriezās pie tām, tāpat kā mūzikas lādīte, kad to uzgrie�, atkārto vienu un to pa�u melodiju. Klausoties sentimentālas romances, kurās ir runa par gūsteknēm un bezdelīgām, plaksti viņai kļuva valgi; viņai patika pat da�as Beran�ē nerātnās dziesmiņas, tāpēc ka tanīs bija paustas �ēlabas.

Bie�i vien viņa stundām ilgi sēdēja nekustīgi, iegrimusi sapņojumos; viņai patika uzturēties �Papelēs�, tāpēc ka �is mājoklis sniedza iztēlē pārdzīvotajiem romāniem piemērotu apkārtni un �ejienes me�i, tuksnesīgie klajumi un jūras tuvums atgādināja Valtera Skota romānus, kurus viņa pēdējā laikā lasīja.

Lietainās dienās viņa palika savā guļamistabā un pārcilāja tā sauktās �relikvijas�. Tās bija vecas vēstules, saņemtas no tēva un mātes, no barona, kad tas bija viņas līgavainis, un vēl citas.

Viņa glabāja tās ieslēgtas sarkankoka sekretārā ar vara sfinksām stūros; īpa�ā balsī viņa sacīja:

� Rozalī, mīļais bērns, atnes man atmiņu atvilktni.

Kalponīte atslēdza sekretāru, izņēma atvilktni un nolika to uz krēsla blakus savai kundzei, kas sāka lēnām pārlasīt �īs vēstules citu pēc citas, un �ad tad viņai noritēja pa asarai.

Reizēm �anna stājās Rozalī vietā un pavadīja pastaigā māmulīti, kas viņai stāstīja par savu bērnību. Meitene saskatīja pati sevi �ajās seno dienu atmiņās un brīnījās par viņu domu līdzību, par tieksmju radniecību, jo katrs uzskata, ka viņa sirds vienīgā ir trīsējusi to jūtu uzplūdā, kuras liku�as pukstēt straujāk jau pirmo cilvēku sirdij un saviļņos to vēl pēdējam vīrietim un pēdējai sievietei.

Lēnā gaita atbilda lēnajam stāstījumam, ko aizdusa reizēm pārtrauca uz mirkli pavisam; tad �anna domās pārlēca pāri aizsāktajam notikumam un iztēlē trauca pretī priekpilnai nākotnei, tīksminājās cerībās.

Kādā pēcpusdienā, kad abas atpūtās uz tālīnā sola, viņas pēk�ņi ieraudzīja alejas galā resnu mācītāju, kas nāca uz viņu pusi.

Nācējs jau pa gabalu sveicināja, uzsmaidīja un sveicināja otrreiz, kad bija trīs soļu attālumā.

� Baroneses kundze, kā jums klājas? � viņ� sacīja.

Tas bija vietējais kirē.

Dzimusi filozofu gadsimtā, brīvdomātāja tēva audzināta Revolūcijas laikmetā, māmulīte baznīcu neapmeklēja, kaut gan aiz tīri sievi�ķīga reliģiozā instinkta garīdzniekus labi ieredzēja.

yiņa bija pilnīgi piemirsusi abatu Piko, draudzes mācītāju, un nosarka, viņu ieraudzīdama; Māmulīte atvainojās, ka nav viņu apmeklējusi pirmā. Ta�u lāga vīrs nemaz nelikās aizvainots; viņ� paskatījās uz �annu, izteica komplimentu par meitenes ziedo�o izskatu, atsēdās, nolika savu trejstūreni uz ceļiem un noslaucīja pieri. Viņ� bija ļoti resns, ļoti sarkans un svīda aumaļām. Ik brīdi viņ� izņēma no kabatas milzīgu, rūtainu, ar sviedriem piesūku�os mutautu un pārvilka ar to pār seju un kaklu; bet, tiklīdz mitrā drāna bija atgriezusies sutanas dziļumos, jauni sviedru pilieni aprasināja viņa ādu un, nokrizdami uz resnā vēdera, atstāja audumā mazus, apaļus traipiņus.

Viņ� bija jautrs, īsts lauku mācītājs, iecietīgs, liels pļāpa un lāga vīrs. Viņ� stāstīja par da�ādiem atgadījumiem no �ejienie�u dzīves un izlikās neatceramies, ka �īs divas viņa draudzes avis nav ieradu�ās uz dievkalpojumiem � baronese aiz laiskuma un mazticības, �anna aiz prieka par atbrīvo�anos no klostera, kur reliģiozās ceremonijas viņai bija pagalam apniku�as.

Ieradās barons. Viņ� bija panteists, un baznīcas dogmas viņam bija pilnīgi vienaldzīgas, tomēr pret abatu, ko mazliet pazina, viņ� izturējās laipni un uzaicināja resnīti palikt uz pusdienām.

Kirē prata iepatikties ar to neapzināto viltību, kādu pieradums ganīt dvēseles sniedz pat ļoti viduvējiem cilvēkiem, kad viņi aiz nejau�as apstākļu sagadī�anās nonāk pie varas pār sev līdzīgajiem.

Ļoti mīļi pret kirē izturējās baronese, varbūt viņu savaldzināja zināmā līdzība, kāda mēdz tuvināt viena tipa cilvēkus: resnā vīra pilnasinīgā seja un īsā elpa bija radniecīga viņas pa�as tusnīgajam tuklumam.

Pie deserta viņ� jutās brīvi, bija familiārs kā iesviķojis mācītājs līksmas maltītes beigās.

Pēk�ņi viņ� iesaucās, it kā nupat viņam būtu ie�āvusies prātā lieliska doma:

� Man ta�u ir jauns draudzes loceklis, kuru es no-l�*lkti stādī�u jums priek�ā. Tas ir vikonts de Lamārs.

Baronese kā savus piecus pirkstus pazina visu provinces di�ciltīgo radurakstus.

� Vai viņ� ir no Ēras de Lamāru ģimenes? � viņa Jautāja.

� Jā, kundze, � garīdznieks apstiprināja, � viņ� ir pērngad miru�ā vikonta �ana de Lamāra dēls.

Tad Adelaidas kundze, augstāk par visu cienīdama di�ciltību, apbēra ar jautājumiem kirē un dabūja zināt, ka jauneklis pēc tēva parādu nomaksā�anas esot pārdevis ģimenes mui�u un iekārtojis sev īslaicīgu nelielu mājokli vienā no trim fermām, kas viņam piederot Etuvānas kopienā. Viņa īpa�umi ienesot piecus līdz se�us tūksto�us livru gadā, bet vikonts esot taupīgs un saprātīgs un divus trīs gadus gribot dzīvot ļoti vienkār�i savā pagaidu miteklī un sakrāt naudu, lai tad varētu ieņemt pienācīgu vietu sabiedrībā un izdevīgi apprecēties, netaisot parādus un neieķīlājot savas fermas.

Kirē vēl piebilda:

� Viņ� ir ļoti patīkams jauneklis, tāds nosvērts un kluss. Viņam �ajā apvidū nav jautra dzīve.;

� Abata kungs, atvediet viņu pie mums, tas viņu laiku pa laikam izklaidēs, � barons sacīja.

Un viņi sāka runāt par kaut ko citu.

Kad pēc kafijas visi grasījās pāriet uz salonu, garīdznieks lūdza atļaut viņam apmest kādu līkumu pa dārzu, jo viņ� esot paradis pēc ē�anas mazliet pastaigāties. Barons viņu pavadīja. Abi lēnām soļoja �urp un turp gar mājas balto fasādi. Viņu ēnas � viena tieva, otra resna, ar sēni uz galvas � slīdēja brī�am viņiem pa priek�u, brī�am aiz muguras atkarībā no tā, vai viņi gāja pret mēnesi vai pagrieza tam muguru. Kirē izņēma no kabatas kaut ko līdzīgu cigaretei un to ko�ļāja. Viņ� izskaidroja tās derīgumu glu�i laucinieciskā vaļsirdībā:

� No tā nāk atraugas, man arvien ir pagrūti ar sagremo�anu.

Pēk�ņi paskatījies uz debesīm, kurās peldēja spilgtais spīdeklis, viņ� teica:

� Uz to nekad neapnīk skatīties.

Un viņ� atgriezās istabā atvadīties no dāmārn.

Nākamajā svētdienā baronese un �anna aiz smalkjūtīgas godbijības pret savu kirē aizgāja uz baznīcu.

Pēc dievkalpojuma viņas pagaidīja garīdznieku, lai uzaicinātu uz brokastīm nākamajā ceturtdienā. Viņ� iznāca no sakristejas kopā ar staltu, � izskatīgu jaunekli, kas draudzīgi balstīja viņu zem rokas. Ieraudzījis gaidītājas, kirē, priecīgi pārsteigts, iesaucās:

� Cik lieliska sagadī�anās! Atļaujiet, baroneses kundze un �annas jaunkundze, stādīt jums priek�ā jūsu kaimiņu vikontu de Lamāra kungu.

Vikonts palocījās, pateica, ka jau sen vēlējies iepazīties ar abām dāmām, un ar pieredzēju�a augstāko aprindu cilvēka nepiespiestību sāka tērzēt. Viņam bija tā laimīgā āriene, kāda sajūsmina sievietes un ir nepatīkama visiem vīrie�iem. Melni, cirtaini mati aizēnoja gludu, iedegu�u pieri; platās uzacis, taisnas, glu�i kā uzzīmētas, vērta dziļas un maigas tum�ās acis, kuru baltums likās mazliet zilgans.

Starp biezajām, garajām skropstām dzirkstīja kaislīgi daiļrunīgs skatiens, kas salonos mulsina augstprātīgu, daiļu dāmu un uz ielas liek atskatīties vienkār�ai mei�ai ar grozu rokā.

Vikonta acu valdzino�i maigais skatiens it kā slēpa dziļas domas, un katrs viņa vārds likās nozīmīgs.

Bieza, spo�a, kopta bārda aizsedza smagnējo zodu.

Pārmiju�i daudzus laipnus vārdus, jaunie paziņas iz�ķīrās.

Pēc pāris dienām de Lamāra kungs ieradās pirmajā vizītē.

Viņ� atnāca tādā brīdī, kad tika izmēģināts tanī pa�ā rītā zem lielās platānas pretī viesistabas logiem novietotais vienkār�ais koka sols. Barons gribēja, lai zem liepas novieto otru solu, bet māmulīte, kas necieta simetriju, cēla iebildumus. Kad jautāja, kādas ir vikonta domas, viņ� piekrita baronesei.

Pēc tam viņ� ierunājās par apkaimi, paziņoja, ka tā ir ļoti �gleznaina�, jo vientuļo pastaigu laikā viņ� atradis daudz burvīgu �ainavu�. Laiku pa laikam viņa acis it kā nejau�i sastapās ar �annas acīm, un meiteni dīvaini satrauca jaunā vīrie�a spējais, ātri novērstais skatiens, kurā pavīdēja glāsmaina sajūsma un spraiga interese.

Pagāju�ajā gadā nomiru�ais de Lamāra kunga tēvs, kā i/i<idījās, bija pazinis māmulītes tēva de Kirto kunga tuvu �Iruugu; pēc �īs pazī�anās atklā�anas izraisījās bezgalīga saruna par radniecībām, laulībām un datumiem. Baronese parādīja, apbrīnojamu atmiņu, noteikdama citu ģimeņu aug�up un lejup ejo�ās līnijas un neapmaldīdamās sare�ģītajā radurakstu labirintā.

� Sakiet, vikont, � vai esat ko dzirdējis par Sonuā de Varflēru ģimeni? Viņu vecākais dēls Gontrāns bija apprecējis de Kursila jaunkundzi, Kursil-Kurvilu, un jaunākais vienu no manām māsīcām de la Ro�-Obēra jaunkundzi, kas bija rados ar Krizan�iem. Nu, un de Krizan�a kungs bija mana tēva tuvs draugs un dro�i vien ir pazinis arī jūsu tēvu.

� Jā, kundze. Vai tas nav tas de Krizan�a kungs, kur� emigrēja un kura dēls izputēja?

� Tas pats. Viņ� bija bildinājis manu tanti pēc viņas vīra grāfa d'Eretrī nāves, bet viņa bildinājumu nepieņēma, tāpēc ka de Krizan�s �ņauca tabaku. Varbūt jūs zināt, kas noticis ar Viluāziem? Viņi aizbrauca no Turē-nas ap tūksto� astoņsimt trīspadsmito gadu, kad viņu ģimene bija izputējusi, un apmetās Overņā, bet vairāk es nekā neesmu par viņiem dzirdējusi.

� Manuprāt, kundze, vecais marķīzs nomira pēc kritiena no zirga. Viņam palika viena meita, kas bija apprecējusies ar kādu angli, un otra apprecējusies ar bagāto komersantu Basolu, kas esot viņu savaldzinājis.

Tika pieminēti kop� bērnības vecu radinieku sarunās dzirdēti un atmiņā paturēti uzvārdi. Un di�ciltīgu ģimeņu locek|u laulības viņu prātā izvērtās par sabiedriski nozīmīgiem notikumiem. Par ļaudīm, kurus nekad nebija redzēju�i, viņi runāja kā par labi pazīstamiem; un tie ļaudis citā apvidū tāpat, runāja par viņiem; pat tālumā cits no cita visi viņi jutās tuvi, gandrīz draugi, gandrīz radinieki tikai tāpēc, ka piederēja pie vienas un tās pa�as �ķiras, pie vienas un tās pa�as kastas � viņi bija līdzīgu asiņu ļaudis.

Barons pēc dabas bija visai nesabiedrisks un arī audzinā�anu bija saņēmis tādu, kas nemaz neatbilda viņa aprindu ticējumiem un aizspriedumiem, tāpēc viņ� nepazina savus kaimiņus un pajautāja par tiem vikontam.

� O, mūsu apgabalā di�ciltīgu ģimeņu nav daudz, � vikonts atbildēja tādā tonī, kādā būtu sacījis, ka piekrastē ir maz tru�u, un tūlīt pat paskaidroja sīkāk. Tuvumā dzīvojot tikai trīs ģimenes: marķīzs de Kuteljē, it kā Normandijas aristokrātijas galva; vikonts un vikontese de Brizvili, ļoti di�ciltīgi cilvēki, bet turoties savrup; beidzot � grāfs de Furvils, kur� esot īsts briesmonis, viņ� mokot līdz nāvei savu nabaga sievu, dzīvojot savā Vrije-tas pilī, kas uzcelta dīķa malā, un laiku pavadot medībās.

Sur tur mui�as nopirku�i da�i iznireļi, kas saejoties savā starpā. Vikonts viņus nepazina.

Viņ� atvadījās; pēdējo skatienu viņ� uzmeta �annai, it kā sūtītu meitenei īpa�u sveicienu, sirsnīgāku un maigāku.

Baronesei viņ� likās apburo�s un, galvenais, ļoti pieklājīgs.

� Jā, � tētiņ� piekrita, �� viņ� ir ļoti labi audzināts jauneklis.

Vikontu uzaicināja uz pusdienām nākamajā nedēļā. Pēc tam viņ� kļuva par pastāvīgu viesi.

Visbie�āk viņ� ieradās ap �etriem pēcpusdienā, devās taisni uz �māmulītes aleju� un piedāvāja roku, lai pavadītu viņu �vingrinājumā�. Kad �anna bija mājās, viņa nereti atbalstīja baronesi otrā pusē, un visi trīs lēnītēm soļoja pa garo, taisno aleju no viena gala līdz otram. Vikonts nesarunājās ar meiteni. Toties viņa samtaini melnas acis bie�i sastapās ar �annas acim, kas izskatījās kā zils ahāts.

Vairākas reizes viņi kopā ar baronu nokāpa līdz Iporai.

Kādu vakaru liedagā pie viņiem pienāca Lastika tēvs un, neizņemdams no mutes pīpi, kuras prombūtne pārsteigtu varbūt vairāk nekā viņa deguna pazu�ana, sacīja:

� Baronkungs, pie �itāda vēja derētu rit aizvizināties līdz Etretā un atpakaļ � bez pūlēm.

�anna lūdzo�i salika rokas.

?� Tēt, vai būsi ar mieru?

Barons pievērsās de Lamāram:

� Vikont, vai brauksiet līdzi? Brokastis paēdīsim tur.

Vizinā�anos uzreiz norunāja.

�anna piecēlās, tikko ausa gaisma. Viņa pagaidīja tēvu, kas ģērbās lēnāk, un tad abi aizsoļoja pa rasoto zāli vispirms pāri klajumam, pēc tam caur putnu dziesmās trīsuļojo�o me�u. Vikonts un Lastika tēvs jau sēdēja uz ka-bestāna.

Vēl divi jūrnieki palīdzēja laivu iebīdīt ūdenī. Vīrie�i, ar pleciem uzgūlu�i bortiem, grūda ar visu spēku. Pa akmeņaino sēkli uz priek�u tika ar pūlēm. Lastiks palika zem ķīļa ar taukiem apziestus koka veltņus, pēc tam, atkal stādamies agrākajā vietā, vilka nebeidzamu �Ohē hop!�, lai saskaņotu kopīgos pūliņus.

Bet, kad viņi sasniedza nogāzi, laiva uzreiz aizgāja, no-ripodama pa apaļajiem oļiem ar plīsto�a audekla skaļu �ņerkstoņu. Pie sīko vilnī�u baltajām putām laiva apstājās, un visi sasēdās uz soliem; abi krastā palieko�ie matro�i iestūma viņus ūdenī.

Lēns, vienmērīgs jūras vēj� krokoja ūdens virsmu. Uzvilktā bura mazliet piepūtās, un laiva mierīgi aizslīdēja, tikko �ūpodamās viļņos.

Vispirms viņi devās atklātā jūrā. Pie apvār�ņa noslīgu�ās debesis saplūda ar okeānu. Krastā augsta, taisna klints meta lielu ēnu uz pakāji, bet ar zāli apaugu�ās saulainās nogāzes vietumis to iedoba. Aizmugurē brūnas buras atrāvās no Fekānas baltā mola, bet priek�ā dīvaina klints, noapaļota un caurumaina, izskatījās gandrīz kā milzīgs zilonis, kas iegremdējis snuķi bangās. Tur bija Etretā �mazie vārti�.

No viļņu �ūpām mazliet apreibusī �anna, ar vienu roku pieķērusies pie laivas malas, skatījās tālumā, un viņai �ķita, ka pasaulē nav nekā skaistāka par gaismu, pla�umu un ūdeņiem.

Visi klusēja. Lastika tēvs, turēdams stūri un �otes, laiku pa laikam ieķēra no pudeles, kuru turēja paslēptu zem sola, un nepārtraukti sūca kaļķīti, kas likās neizpīpējams. No tā vienmēr pacēlās sīka zilu dūmu strūkliņa, un otra tāda pati viņam izplūda no mutes kaktiņa. Neviens nekad nebija redzējis, ka vecais matrozis piebāztu ar tabaku vai aizdedzinātu pīpes māla galviņu, kas bija kļuvusi melnāka par melnkoku. Reizēm viņ� izņēma pīpi no mutes un pa to pa�u mutes kaktiņu, pa kuru izplūda dūmi, iespļāva jūrā garu brūnu siekalu strūklu. ^

Barons sēdēja priek�galā un matro�a vietā uzraudzīja buru. �anna un vikonts � blakus viens otram � jutās mazliet samulsu�i. Nepazīts spēks lika sastapties viņu acīm, viņi tās pacēla reizē, it kā viņus kaut kas vienotu; starp viņiem jau audās trauslais un neizskaidrojamais maigums, kāds ātri rodas starp diviem jauniem cilvēkiem, kad puisis nav neglīts un meitene ir jauka. Viņiem bija labi vienam otra tuvumā varbūt tāpēc, ka viņi domāja viens par otru.

Saule cēlās, it kā gribēdama no lielāka augstuma aplūkot zem tās guļo�o jūru; bet tā it kā aiz koķetērijas ietinās vieglā dūmakā, kura to aizklāja pret saules stariem. Migla bija caurspīdīga, ļoti zema, zeltaina � tā nekā nenoslēpa, tikai liegākas vērta tāles. Spīdeklis ar staru liesmām kausēja zaigojo�o aizsegu un, pieņēmies spēkā, izkliedēja miglu � tā nozuda, un jūra, gluda kā spogulis, dzirkstīja saulē.

Saviļņotā �anna no�ukstēja:

� Cik skaisti!

� Jā, ļoti skaisti, � vikonts atsaucās.

Rīta dzidrais svaigums modināja atbalsi abu sirdīs.

Un pēk�ņi skatieniem atklājās Etretā lielā arkāde � tā bija kā jūrā iesoļojo�as klints divas kājas, tik augstas, ka starp tām varēja iziet kuģi; pirmās priek�ā izslējās asa, balta smaile.

Viņi piestāja malā, un, kamēr barons, izkāpis pirmais, aiz virves turēja laivu krastā, vikonts �annu uz rokām iznesa un nolika zemē, lai viņa nesamērcētu kājas; pēc tam viņi blakus kāpa aug�ā pa stāvo, akmeņaino krastu, abus bija satraucis pēk�ņais apskāviens, un piepe�i viņi dzirdēja, kā Lastika tēvs sacīja baronam:

� Nudien, iznāktu dikti smuks pāris.

Nelielā krastmalas krodziņā viņi ieturēja līksmas brokastis. Okeāns, stindzinādams balsi un domu, bija viņus darījis nerunīgus; pie galda viņi kļuva pļāpīgi kā skolnieki brīvdienās.

Katrs nieks viņos izraisīja bezgalīgu jautrību.

Lastika tēvs, sēzdamies pie galda, rūpīgi ieslēpa beretē savu pīpi, kas vēl kūpēja; un visi smējās. Kāda mu�a, ko bez �aubām pievilka viņa sarkanais deguns, vairākkārt uzsēdās uz tā. Kad matrozis mu�u aizdzina ar rokas vēzienu, kas bija pārāk lēns, lai lidoni notvertu, mu�a apmetās uz muslīna aizkara, kuru daudzas viņas māsas jau bija_ aptraipīju�as, un �ķita dedzīgi uzglūnam, kad atkal varēs uzlaisties uz matro�a resnā deguna.

Tiklīdz kukainis atsāka lidojumu, uzspurdza smiekli, un, kad vecis, kam tā jezga bija apnikusi, nopurpināja: �Sasodīti neatlaidīga tā maita,� � �anna un vikonts apraudājās no smiekliem, viņi locījās un aizelsdamies lika servjeti pie mutes, lai neiekliegtos.

Kad bija padzerta kafija, �anna ieteicās:

� Vai neiet mums pastaigāties?

Vikonts piecēlās, bet barons labāk gribēja pasnaust saulītē un paslaistīties liedagā.

� Ejiet, bērni, gaidī�u jūs pēc stundas.

Viņi taisnā ceļā devās garām nedaudzajām miesta būdām, pēc tam aizgāja garām nelielai pilij, kas izskatījās kā liela ferma, un sasniedza atklātu līdzenumu, kur� pletās viņu priek�ā.

Jūras viļņo�anās bija viņus darījusi gurdus, izkustinājusi no parastā līdzsvara, sāļais gaiss modinājis milzīgu ēstgribu, pēc tam brokastis bija viņus it kā apskurbināju�as un smiekli satrauku�i. Tagad viņi jutās mazliet neprātīgi, alka skriet pa galvu pa kaklu laukos. �annai dūca ausīs, viņu uzbudināja neparastās, jaunās izjūtas.

Saule viņus cepināja. Abās ceļa malās līkņāja nobriedusi labība, stiebri liecās aiz svelmes. Sienā�i, neizskaitāmi daudzi kā zāļu stiebri, skaļi sisināja, pieskandinādami kvie�u un rudzu druvas un krastmalas niedrājus ar saviem spalgajiem trink�ķiem.

Neviena cita balss nepacēlās zem zvīļajām debesīm, kas bija dzeltenīgi zilganas, it kā pēk�ņi varētu kļūt sarkanas kā metāls, kad tas tiek pielikts tuvu ugunij.

Pamanīju�i tālāk � labajā pusē nelielu me�iņu, viņi devās turp.

Starp divām nogāzēm ieskauts �aurs ceļ� aizvijās zem milzīgiem kokiem, kuru lapotnei saule neizspiedās cauri. Ieejot me�ā, viņiem pretī sitās pelējuma smaka, miklums, kas iespie�as plau�ās un no kā saceļas zosāda. Zāle �eit neauga, jo trūka gaismas un brīva gaisa; zemi klāja sāna.

Viņi gāja tālāk.

� Redziet, tur mēs varētu mazliet pasēdēt, � �anna sacīja.

Divi veci koki bija nokaltu�i, un, izmantodama spraugu lapotnē, tur krita gaismas straume; sasildīdama zemi, tā bija atmodinājusi zāļu, pieneņu un tīteņaugu sēklas, uz-ziedinājusi mazas, baltas puķītes, smalkas kā migliņa, un vārpstiņām līdzīgās uzpirkstītes. Tauriņi, bites, ducīgi sirseņi, milzīgi odi, kas atgādināja mu�u skeletus, tūksto� spārnotu kukaiņu, sārtas un plankumainas mārītes, iezaļganas vai melnas, ragainas vaboles apdzīvoja �o gai�o, silto aku, kas bija izrakta biezās lapotnes dzestrajā tumsā.

Viņi atsedas tā, lai galva būtu ēnā, bet kājas siltumā. Viņi nolūkojās uz �o mazo, ņudzo�o dzīvīti, ko bija radījis viens saules stars, un �anna aizkustināta sacīja:

� Cik �eit ir labi! Cik jauki ir uz laukiem! Brī�am man uznāk vēlē�anās būt mu�ai vai taurenītim un paslēpties puķēs.

Viņi stāstīja par sevi, saviem paradumiem un gaumi klusinātā, sirsnīgā tonī, kādā uztic noslēpumus. Viņ� izteicās, ka ir jau vīlies sabiedrībā, viņam apnikusi seklā dzīve: vienmēr viens un tas pats � nekā patiesa, vaļsirdīga.

Sabiedrība! Viņa gan labprāt to iepazītu, bet jau iepriek� bija pārliecinātā, ka tā ir nevērtīgāka par laukiem.

Jo vairāk abu sirdis tuvinājās, jo ceremoniālāk viņi uzrunāja viens otru �vikont� un �jaunkundze� un jo bie�āk viņu acis sastapās un mijās smaidi; abiem �ķita, ka viņos ieplūst kaut kāda jauna labestība, visaptvero�a mīlestība, interese par tūksto� lietām, kurām viņi nekad nebija pievērsu�i uzmanību.

Viņi atgriezās, bet barons bija aizgājis uz �Jaunavu lapeni� � klints korē izdobtu alu; abi jaunie�i gaidīja viņu krodziņā.

Barons pārradās tikai piecos vakarā pēc garas pastaigas pa krastmalu.

Tad visi atkal sasēdās laivā. Tā aizpeldēja lēnām pa vējam bez mazākās �ūpo�anās, it kā nemaz nekustēdamās, uz priek�u. Brīze uz�alca liegiem, siltiem pūtieniem, bura uz mirkli pietūka, pēc tam atkal ļengani no�ļuka gar mastu. Necaurspīdīgais ūdens likās sastindzis, un saule, nogurusi kvēlot, lēnām tam tuvojās, ritēdama pa savu ceļu.

Jūras miers stindzināja, visi klusēja.

Beidzot �anna ierunājās:

� Kā man patiktu ceļot!

Vikonts pievienojās:

� Jā, bet ceļot vienam ir skumji, vajag būt vismaz diviem, lai dalītos iespaidos.

� Jā, tas tiesa... � viņa domīgi piekrita. � Tomēr man patīk staigāt vienai... ir tik labi vienai sapņot...

Viņ� ilgi noskatījās uz meiteni.

� Var sapņot arī divatā, � viņ� beidzot sacīja.

Viņa nodūra acis. Vai tas bija kāds mājiens? Varbūt.

Viņa ielūkojās apvārsnī, it kā gribēdama ieskatīties vēl tālāk, pēc tam aprauti teica:

� Es gribētu aizbraukt uz Itāliju... un uz Grieķiju... Jā, uz Grieķiju un uz Korsiku! Tur dro�i vien ir ļoti me�onīgi un ļoti skaisti!

Vikontu vairāk vilināja �veice ar tās kalnu mājiņām un ezeriem.

� Nē, � viņa iebilda, � man labāk patiktu neizpētītas zemes, kā Korsika, vai arī ļoti senas, atmiņām bagātas zemes, kā Grieķija. Cik jauki būtu atrast to tautu pēdas, kuru vēsturi mēs zinām kop� bērnības, skatīt vietas, kurās risināju�ies lieli varoņdarbi.

Vikonts, būdams mazāk jūsmīgs, teica:

� Mani pievelk Anglija, tā ir zeme, kurā ir ko pamācīties.

Viņi devās ceļojumā pa visu pasauli � no pola līdz ekvatoram � un apsprieda, katras zemes pievilcību, iztēlē jūsmoja par ainavām un da�u tautu � piemēram, ķīnie�u un lapu neizprotamajiem paradumiem; galu galā viņi tomēr nāca pie slēdziena, ka visskaistākā zeme pasaulē ir Francija ar savu mēreno klimatu, vasarā dzestru, ziemā siltu, ar tās auglīgajiem laukiem, zaļajiem me�iem, platajām, rāmajām upēm un daiļo mākslu pielūg�anu, kāda pēc Atēnu zelta laikmeta vairs nekur citur nav pastāvējusi.

Pēc tam viņi klusēja.

Saule, grimdama arvien zemāk, likās asiņojam; plata, ugunīga �vīka � �ilbino�a tekā stiepās pa okeāna virsmu no apvār�ņa līdz laivas ķīļūdenim.

Norima pēdējā vēja dvesma, izgludinājās vismazākā viļņa kroka, un nekustīgā bura kļuva sarkana. Iestājās bezgalīgs miers � tas �ķita stindzinām izplatījumu, radām klusumu ap �o divu stihiju sastap�anos; ūdens, jūra, milzīgā līgava, izliekdama zem debesu juma savu spo�o, līgano klēpi, gaidīja nokāpjam ugunīgo mīlētāju. Tas pasteidzināja iegrim�anu, kļuvis purpursarkans, it kā alkdams �o skavu. Viņ� tai pieskārās, un pamazām tā viņu aprija.

Tad no apvar�ņa atplūda dzestrums; trīsas sakroko jās ūdens kustīgā virsma, it kā iegrimu�ais spīdeklis būtu uzmetis pār pasauli nomierinā�anās nopūtu.

Mijkrēslis bija īss; izpletās zvaig�ņota nakts. Lastika tēvs ķērās pie airiem; visi ievēroja, ka jūra fosforiscē.

2anna un vikonts, sēdēdami blakus, skatījās uz kustīgajiem spīdumiem, kurus laiva atstāja aiz sevis. Viņi gandrīz ne par ko vairs nedomāja, iegrimu�i mulsā vēro�ana, labpatikā izbaudīdami burvīgo vakara veldzi. �anna bija atbalstījusi roku uz sola, un kaimiņa pirksts it kā nejau�i pieskārās viņas ādai; viņa nepakustējās, pārsteigta, laimīga un apmulsusi no �ī vieglā pieskāriena.

Vakarā atgriezusies guļamistabā, viņa jutās dīvaini saviļņota un tik atvilgusi, ka par katru nieku varētu raudāt. Viņa paskatījās uz pulksteni, padomāja, ka mazā bitīte pukst kā sirds, kā draudzīga sirds, ka tā būs Visas viņas dzīves lieciniece, pavadīs viņas priekus un bēdas ar savu vienmērīgo tiktāku, un viņa apturēja zeltīto lidoni un noskūpstīja to uz spārniņiem. Viņa būtu apskāvusi vienalga ko. Viņa atcerējās, ka ir paslēpusi kādā atvilktnē savu veco lelli; sameklējusi to, viņa nopriecājās, kā sastopot senu dienu draudzeni, un, spiezdama to pie krūts, apbēra ar dedzīgiem skūpstierņ paijas izkrāsotos vaigus un savēlu�os matus.

Vēl arvien turēdama lelli rokās, meitene iegrima pārdomās.

Vai tas bija VIŅ�, tūksto� slepenu balsu apsolītais laulātais draugs, ko visulabā providence novedusi viņas ceļā? Vai vikonts bija viņai radītā būtne, kurai viņa veltīs savu dzīvi? Vai viņi abi lemti viens otram un viņu jūtas sastapu�ās savienosies, saplūdīs kopā un radīs MĪLESTĪBU?

Viņa vēl neizjuta to visu savas būtības vētraino saviļņojumu, neprātīgo aizgrābtību, dziļos dvēseles satricinājumus, ko uzskatīja par kaislību; tomēr viņai �ķita, ka viņa sāk vikontu mīlēt, tāpēc ka, domājot par �o jauno vīrieti, reizēm glu�i pamira; un domāja viņa par to nemitīgi. Vikonta klātbūtnē sirds viņai pukstēja straujāk; viņa sarka un bālēja, sastapdama tā skatienu, un notrīsēja, izdzirdēdama tā balsi.

Tonakt viņa gulēja maz.

Ar katru dienu pieauga mulsino�ā vēlē�anās mīlēt. Viņa nebeidzami meklēja atbildi pati sevī, margrietiņas lapiņās, mākoņos, gaisā pasviestās monētās.

Kādu vakaru tēvs viņai teica:

� Rīt no rīta saposies rūpīgi.

� Kāpēc, tēt? � viņa jautāja.

� Tas ir noslēpums, � viņ� atbildēja.

Un nākamajā rītā, nokāpusi lejā svaiga, gai�ā tērpā, viņa atrada viesistabā uz galda konfek�u kārbas un uz krēsla milzīgu puķu pu�ķi.

Pagalmā iebrauca furgons. Uz tā bija rakstīts: �Lerā, konditors Fekānā. Kāzu maltītes�, � un Lidivīne ar pa-vārzēna palīdzību izvilka pa furgona pakaļējām durvīm daudzus plakanus grozus, kas labi smar�oja.

Ieradās vikonts de Lamārs. Bikses viņam bija cie�i apspīlētas un saturētas ar pēdu saitītēm zem lakādas zābaciņiem, kuri izcēla miniatūras kājas. Garie, ap vidukli sa�ņaugtie svārki krū�u izgriezumā ļāva saskatīt me�ģīņu �abo, un smalkā auduma kaklasaite, vairākas reizes aptīta ap kaklu, spieda vikontu turēt augsti izslietu skaisto tum�mataino galvu, kurā iezīmējās svinīga izsmalcinātība. Viņ� izskatījās citādi nekā parasti � grezns tērps ļoti pārvēr� pat labi pazīstamas sejas. Pārsteigtā �anna skatījās uz viņu, it kā vēl nekad nebūtu redzējusi: jaunais vīrietis viņai likās ārkārtīgi aristokrātisks, lielkungs no galvas līdz kājām.

Viņ� smaidīdams palocījās.

� Kaimiņien, vai esat sagatavojusies?

� Ko tas nozīmē? � �anna murmināja.

� Tūlīt tu redzēsi, � barons atbildēja.

Piebrauca aizjūgtā kariete. Adelaidas kundze, grezni saposusies, iznāca no guļamistabas, atbalstīdamās uz Ro-zalī rokas, � jauno kalponīti de Lamāra kunga elegance tik redzami satricināja, ka barons piezīmēja:

� Vikont,. manuprāt, mūsu istabenei jūs ļoti patīkat.

Vikonts pietvīka līdz ausu galiem, izlikās, ka nav nekā

dzirdējis, un, paķēris puķu buķeti, pasniedza to �annai. Meitene, vēl vairāk pārsteigta, ziedus paņēma. Visi �etri iekāpa karietē, un virēja Lidivīne, atnesusi baronesei priek� stiprinā�anās aukstu buljonu, noteica:

� Nudien, kundze, izskatās kā kāzas!

Sasniegu�i Iporu, viņi izkāpa no karietes, un, kad kājām devās cauri ciemam, no mājām iznāca matro�i, uzcirtu�ies jaunās drānās, kas krokās bija sagulēju�ās, � tie sveicināja, sarokojās ar baronu un pievienojās kā procesijā.

Pienāku�i pie baznīcas, visi apstājās; pa durvīm iznesa lielu sudraba krustu, ko taisni izslietu turēja kora zēns, kuram sekoja otrs pui�elis, ģērbies sarkanā un baltā, � viņam rokās bija svētītā ūdens trauks un tanī slaceklis.

Tad nāca trīs veci koristi, viens no tiem klibs, pēc tam taurētājs un beidzot kirē, kam pār izblīdu�o vēderu bija krustiski pārlikts ar zeltu iz�ūts epitrahils. Viņ� ar smaidu un galvas mājienu sveicināja, pēc tam, acis pa pusei pievēris, lūpas kustinādams klusā lūg�anā, trejstūraino cepurīti uzmaucis līdz degunam, viņ� ar savu stihārijos tērpto �tābu devās uz jūras pusi.

Liedagā jau gaidīja ļau�u pūlis, kas bija sastāju�ies ap jaunu, ziedu vijām izrotātu laivu. Pie masta, burām un takelā�as piesietās garās lentes vējā plīvoja, un pakaļgalā zeltītiem burtiem vizēja laivas vārds: 2ANNA.

Lastika tēvs, par barona naudu uzbūvētās laivas kapteinis, panāca pretī procesijai. Visi vīrie�i reizē atsedza galvas, un puslokā sastāju�ās dievlūdzējas, savīstīju�ās melnos, krokotos apmetņos ar kapuci, ieraudzīdamas krustu, nometās ceļos.

Kirē starp abiem kora zēniem nostājās vienā laivas galā, bet pretējā galā trīs veci koristi, sasmulētos baltos tērpos, ar bārdas rugājiem apaugu�u zodu, svinīgi ielūkojās dziesmu grāmatā un nesaskanīgi pilnā rīklē laida vaļā meldiju dzidrajā rītā.

Katru reizi, kad viņi atvilka elpu, taurētājs viens pats mauroja tālāk; viņa pelēkās a�teles tad glu�i pazuda starp piepūstajiem vaigiem. Pat uz pieres un kakla āda �ķita atdalāmies no miesas � tik sparīgi viņ� pūta.

Nekustīgā, caurspīdīgā jūra �ķita piedalāmies sava kuģī�a kristībās, tā klusu vēla pirkstu augstus vilnī�us, kā ar grābekli kasīdama oļus. Un lielas, baltas kaijas, spārnus izpletu�as, aprakstīja pla�us apļus debesu zilgmē, attālinādamās un atkal atgriezdamās pār ceļos nometu�os pūli, it kā gribēdamas redzēt, ko tur dara.

Beidzot, minūtes piecas norēķu�i �āmen�, koristi apklusa; tad garīdznieks aizsmaku�ā balsī nokladzināja latīniski da�us vārdus, no kuriem varēja sadzirdēt tikai galotnes.

Pēc tam viņ� apgāja apkārt laivai, apslacīdams to ar svētīto ūdeni, un tad sāka vervelēt lūg�anas, nostājies blakus vienam bortam, pretī krusttēvam un krustmātei, kas, rokrokā saķēru�ies, stāvēja nekustīgi.

Jauneklis joprojām turējās kā augstprātīgs skaistulis, bet jaunavai aiz pēk�ņā saviļņojuma aiz�ņaudzās rīkle, viņa tikko nezaudēja samaņu un sāka tā drebēt, ka viņai klabēja zobi. Sapnis, kur� jau kop� laba laika viņu vajāja, piepe�i kā murgā guva īstenības �ķietamību. Kāds bija ieminējies par kāzām, un te bija garīdznieks, kas dāļāja svētību, un stihārijos ģērbti cilvēki skaitīja lūg�anas. Vai tikai tie nelaulāja viņu?

Vai viņas pirksti nervozi ietrīsējās, vai arī sirds apmātība pa dzīslām bija iestrāvojusi kaimiņa sirdī? Vai viņ� saprata, vai uzminēja, vai viņu tāpat kā �annu skurbi-nāja mīlestība? Vai arī viņ� no pieredzes zināja, ka neviena sieviete nespēj viņam pretoties? Pēk�ņi viņa juta, ka viņ� saspie� viņas roku � vispirms maigi, tad stiprāk, vēl stiprāk, līdz sāpēm. Un bez mazākās kustības sejā, tā ka neviens cits to nepamanīja, viņ� sacīja, jā, protams, pavisam skaidri sacīja:

� O, �anna, ja jūs gribētu, �ī būtu mūsu saderinā�anās!

Viņa ļoti lēni nodūra galvu, varbūt �ī kustība nozīmēja piekri�anu. Un garīdznieks, vēl slacīdams svētīto ūdeni, uzrasināja da�us pilienus viņiem uz pirkstiem.

Pienāca beigas. Sievietes piecēlās. Mājup atgriezās juceklīgi. Krusts kora zēna rokās bija zaudējis cienīgumu � tas nesās uz priek�u strauji, līgodamies te pa kreisi, te pa labi, tik tikko nekrizdams gar zemi. Garīdznieks, vairs nepātarodams, joza tam pakaļ; koristi un taurētājs nozuda sānieliņā, lai ātrāk pārģērbtos, un arī matro�i steidzās. Viena un tā pati doma piepildīja viņiem galvu ar virtuves smar�u, kājām deva sparu, mutes mitrināja ar siekalām, nokāpa līdz vēderam un lika urk�ķēt zarnām.

�Papelēs� viņus gaidīja sātīgas brokastis.

Lielais galds bija uzklāts pagalmā zem ābelēm. Pie tā sasēdās se�desmit cilvēku � jūrnieki un zemnieki. Baronese sēdēja galda galā starp Iporas un vietējo kirē. Viņai pretī barona galda kaimiņi bija mērs un viņa sieva, jau novecojusi, kalsna lauciniece, kas uz visām pusēm ar galvas mājieniem sūtīja sveicienus. Viņai bija gara seja, ie�ņaugta normandie�u aubē; ar savām apaļajām, vienmēr izbrīnītajām acīm viņa atgādināja vistu ar baltu seksti, un viņa arī ēda sīkiem kumosiņiem, it kā knābātu ar degunu �ķīvī.

Zanna � blakus laivas krusttēvam � bija ieslīgusi laimē. Viņa vairs nekā neredzēja, nekā nezināja, viņa klusēja, jo aiz prieka viņai reiba galva.

Viņa jautāja:

r� Kā jūs sauc?

� �iljēns. Vai jūs to nezinājāt? � vikonts sacīja.

�anna neatbildēja, viņa domāja: �Cik bie�i es tagad

atkārto�u �o vārdu!�

Kad brokastis bija paēstas, saimnieki pagalmu atstāja matro�u rīcībā, bet pa�i pārgāja otrpus mājas. Baronese, atbalstīdamās uz barona rokas, abu garīdznieku pavadīta, devās savā parastajā pastaigā. �anna un �iljēns aizgāja līdz birztalai un pa �auru taciņu soļoja tanī iek�ā; pēk�ņi viņ� satvēra �annas rokas.

� Vai gribat kļūt mana sieva?

Viņa atkal nodūra galvu, un, tā kā viņ� neatlaidās: �Lūdzu atbildiet!� � viņa lēnām pacēla acis uz �iljēnu, un viņ� tanīs izlasīja atbildi.

IV

No rīta barons iegāja �annas guļamistabā, iekams viņa bija piecēlusies, un, atsēdies gultas kājgalī, sacīja:

� Vikonts de Lamārs lūdza tavu roku.

Viņa vēlējās paslēpt seju palagos.

� Mēs solījām drīz dot atbildi, � tēvs turpināja.

�annai trūka elpas, saviļņojums viņu �ņaudza. Pēc mirkļa barons smaidīdams turpināja:

� Mēs negribējām nekā izlemt, iepriek� nerunāju�i ar tevi. Tavai mātei un man nav nekas pret �īm laulībām, tomēr mēs negribam tevi mudināt uz tām. Tu esi daudz bagātāka nekā viņ�, bet, ja runa ir par dzīves laimi, tad nav ko raizēties par naudu. Viņam vairs nav neviena tuva radinieka, tātad, ja tu ar viņu apprecēsies, viņ� ienāks mūsu ģimenē kā dēls, turpretī ar kādu citu tu, mūsu meita, aizietu pie sve�iem. Jauneklis mums patīk. Un kā ... tev?

Pietvīkdama līdz ausu galiem, viņa murmināja:

� Tēt, esmu ar mieru.

� Jaunkundz, par to es mazliet �aubījos, � tēvs, joprojām smaidīdams un ieskatīdamies �annai dziļi acīs, sacīja.

Līdz vakaram viņa bija kā apreibusi, pati nezināja, ko dara, izklaidīgi paņēma kādus priek�metus citu vietā, un kājas viņai ļima aiz noguruma, kaut gan viņa nemaz nebija staigājusi.

Ap se�iem pēcpusdienā, kad viņa ar māmulīti sēdēja zem platānas, ieradās vikonts.

Sirds �annai sāka neprātīgi dauzīties. Jauneklis tuvodamies izskatījās pavisam mierīgs. Pienācis viņ� satvēra baroneses pirkstus un tos noskūpstīja, pēc tam pacēla pie lūpām trīco�o meitenes rociņu un uzspieda uz tās ilgu, maigu un atzinīgu skūpstu.

Saderinātajiem sākās laimīgais laiks. Viņi tērzēja, divatā atrāvu�ies salona kaktā vai sēdēdami birzes galā uz nogāzes pāri tuksnesīgajam klajumam. Reizēm viņi pastaigājās pa māmulītes aleju, viņ� runāja par nākotni, viņa klausījās, acis nodūrusi uz baroneses kājas iemīto putekļaino vagu.

Kad jautājums bija iz�ķirts, viņi nolēma atrisinājumu pasteidzināt; tika norunāts, ka laulību ceremonija notiks pēc se�ām nedēļām, piecpadsmitā augustā, un pēc tam jaunais pāris tūlīt dosies kāzu ceļojumā. Kad �annai jautāja, kuru zemi viņa gribētu apmeklēt, meitene iz�ķīrās par Korsiku, jo tur viņi būs vairāk vienatnē nekā Itālijas pilsētās.

Kāzu dienu viņi gaidīja bez sevi�ķas nepacietības, ta�u kauj; kāda burvīga maiguma pārņemti, izbaudīdami neatkārtojamo nevainīgu glāstu jaukumu, roku spiedienus, kaislus, ilgus skatienus, kuros dvēseles �ķita saplūstam, un mulsi mocījās nenoteiktās alkās pēc īstiem mīlestības apkampieniem.

Viņi norunāja, ka uz laulībām nevienu neaicinās, tikai baroneses māsu tanti Līzīti, kas dzīvoja kā pansionāre kādā Versaļas klosterī.

Pēc tēva nāves baronese bija gribējusi māsu paturēt pie sevis, bet vecmeitu vajāja doma, ka viņa ir nederīga un visiem par apgrūtinājumu, par nastu, un tāpēc viņa apmetās vienā no tām klostera patversmēm, kurās izīrē dzīvokļus vientuļiem, skumjiem dzīves pabērniem.

Laiku pa laikam viņa mēnesi vai divus pavadīja māsas ģimenē.

Viņa bija sīciņa, mazrunīga, vienmēr centās palikt ēnā, parādījās tikai ēdienu reizēs un pēc maltītes tūlīt atgriezās savā istabā, kur uzturējās pastāvīgi.

Tantei Līzītei bija lēnīgas, sēras acis un labsirdīga, bet vecīga seja, kaut gan viņai bija tikai �etrdesmit divi gadi; ģimenē viņa nekad ne par ko netika uzskatīta. Bērnībā viņa nebija ne glīta, ne draiskulīga un viņu neviens neapmīļoja; viņa alla� klusi un mierīgi sēdēja kaktā. Jau kop� tā laika viņai tika pārvilkts krusts. Jaunībā neviens par viņu neinteresējās.

Viņa bija it kā ēna vai pierasts priek�mets, dzīva mēbele, kuru mēdz diendienā redzēt un par kuru vairs neraizējas.

Māsa jau tēva mājās bija pieradusi viņu uzlūkot kā neizdevu�os un pilnīgi nenozīmīgu radījumu. Pret viņu izturējās ar nekautrīgu familiaritāti, kurā slēpās nicīga labvēlība. Viņu sauca Līza, ta�u viņu mulsināja �is jaunavīgais, koķetais vārds. Kad mājās redzēja, ka viņa neprecas un dro�i vien nekad neprecēsies, Lī�u pārvērta par Līzīti. Pēc �annas piedzim�anas viņa kļuva �tante Līzīte�, pazemīga radiniece, tīrīga, ļoti bikla pat pret savu māsu un svaini, kas tomēr viņu mīlēja, bet ar pavir�u mīlestību, kurā ietilpa gan maiga vienaldzība, gan neapzināta līdzjūtība, gan iedzimtā labestība.

Reizēm, stāstīdama par kādu atgadījumu no savas jaunības, baronese, lai noteiktu datumu, sacīja: �Tas bija Līzītes gra�īgā izlēciena laikā.�

Sīkāk par to nekad nerunāja, un �is �gra�īgais izlēciens� palika miglā tīts.

Toreiz kādu vakaru divdesmit gadus vecā Līza bija nezin kāpēc iemetusies ūdenī. Nekas viņas dzīvē un izturē�anās veidā nevarēja likt �o neprātu paredzēt. Viņu izvilka no dīķa pusdzīvu, ta�u vecāki, sa�utumā rokas plātīdami, nemeklēja vis �īs rīcības noslēpumaino cēloni, bet apmierinājās ar sūro�anos par �gra�īgo izlēcienu�, tāpat kā sūrojās par negadījumu ar zirgu Koko, kas neilgi pirms tam, klupdams kādā grambā, bija salauzis kāju, tā ka viņu vajadzēja no�aut.

Kop� tā laika Lī�u, kas drīz vien kļuva Līzīte, visi uzskatīja par ļoti aprobe�otu cilvēciņu. Iecietīgā nicinā�ana, kādu viņa bija modinājusi tuviniekos, pamazām iezīdās visu apkārtējo cilvēku sirdīs. Pat mazā �anna ar bērniem ļoti dabisko nojautu nelikās ne zinis par Līzīti, nekad neierāpās gultā viņu noskūpstīt, pat neiegāja viņas istabā. �ķiet, ka vienīgi Rozalī, kas uzposa Līzītes guļamistabu, zināja, kur tā atrodas.

Kad tante Līzīte ienāca ēdamistabā uz brokastīm, �mazulīte� aiz paraduma pastiepa viņai pretī pierīti skūpstam, un tas bija viss.

Ja kādam bija kaut kas sakāms LIzītei, tad aizsūtīja kalpotāju viņai pakaļ; un, kad viņas nebija istabā, neviens neinteresējās un nedomāja par viņu, nevienam neienāca prātā raizēties un pajautāt: �Kā tad tā? Es �orīt neredzēju Līzīti.�

Viņai nemaz nebija savas vietas. Liza bija viena no tām būtnēm, kuras paliek nepazīstamas un neizprastas pat saviem tuviniekiem un kuru nāve neatstāj ne plaisu, ne tuk�umu mājās, � �ādas būtnes neprot iekļauties apkārtējo ļau�u esībā, paradumos un sirdīs.

Vārdi �tante Līzīte� neizraisīja neviena cilvēka dvēselē ne mazāko saviļņojumu. Tos izrunāja tāpat kā �kafijkanna� vai �cukurtrauks�.

Viņa vienmēr gāja klusi, �igliem, sīkiem solī�iem, nekad nesacēla troksni, nekur neuzgrūdās, it kā darīja priek�metus neskanīgus. Viņas rokas likās veidotas no vates � tik saudzīgi un viegli tās visam pieskārās, ko satvēra.

Viņa atbrauca jūlija vidū, ļoti uztraukusies par gaidāmajām kāzām. Viņa atveda veselu kaudzi dāvanu, bet, tā kā tās nāca no viņas, tad palika gandrīz nepamanītas.

Jau nākamā dienā pēc viņas iera�anās neviens vairs neievēroja viņas klātbūtni.

Ta�u viņā brieda ārkārtīgs saviļņojums, un viņa nenovērsa acis no saderinātajiem. Neparasti enerģiski, ar drud�ainu rosmi viņa nodevās pūra gatavo�anai, strādādama kā vienkār�a �uvēja savā istabā, kur neviens neiegriezās.

Bie�i vien viņa rādīja baronesei mutautiņus, ko pati bija apvīlējusi, un servjetes, uz kurām bija iz�uvusi monogrammas, un jautāja:

� Adelaida, vai tā būs labi?

Un māmulīte, pavir�i paskatījusies uz paveikto, atbildēja:

� Līzīt., nenopūlies tik daudz!

Kādā vakarā mēne�a beigās pēc tveicīgas dienas pacēlās mēness, un nakts bija gai�a un silta, viena no tām naktīm, kas cilvēku satrauc, aizkustina un iejūsmo, kas modina visslēptāko dvēseles poēziju. Mierīgajā salonā ieplūda liega lauku dva�a. Apaļajā gaismas lokā, ko lampas aba�ūrs meta uz galda, baronese ar vīru gurdi spēlēja kārtis; tante Līzīte, atsēdu�ies starp abiem, adīja, un jaunais pāris, ņr elkoņiem atbalstīju�ies uz atvērtā loga palodzes, lūkojas mēness gaismas pielietajā dārzā.

Liepa un platāna kaisīja savu ēnu pār noru, kura kā liels, palsi vizo�s plankums sniedzās līdz glu�i melnajai birzij.

Nakts maigā burvība, koku un krūmāju miglainais izgaismojums neatvairāmi savaldzināja �annu, un viņa, pievērsusies vecākiem, teica:

� Tēt, mēs iesim mazliet pastaigāties pa zālāju mājas priek�ā.

Barons, neatraudamies no spēles, sacīja:

� Ejiet, bērni, � un turpināja partiju.

Viņi izgāja ārā un lēniem soļiem devās pa gaismas pielieto mauru līdz birztalai.

Kļuva jau vēls, bet viņi nedomāja atgriezties. Baronese jutās nogurusi un gribēja doties uz savu guļamistabu.

� Jāsauc mājās mīlētāji, � viņa sacīja.

Barons pārlaida skatienu pār mēnesnīcā zaigojo�o dārzu, kurā lēni maldījās divas ēnas.

� Lai viņi vēl paliek, ārā ir tik jauki! Līzīte viņus pagaidīs � vai ne, Līzīt?

Vecmeita nemierīgi paskatījās uz svaini un biklā balsi atbildēja:

� Protams, es viņus pagaidī�u.

Tētis palīdzēja piecelties baronesei un, pats dienas tveices nogurdināts, sacīja:

� Es arī ie�u gulēt.

Viņ� aizgāja kopā ar sievu.

Tad piecēlās arī tante Līzīte un, pametusi uz zviļņa roktura aizsākto adīkli, dziju un adatas, aizgāja pie loga, ar elkoņiem uzmetās uz palodzes un ielūkojās burvīgajā mēnesnīcas naktī.

Abi saderinātie nebeidzami staigāja �urp un turp pa zālāju � no birztalas līdz lievenim, no lieveņa līdz birztalai. Viņi bija cie�i sa�ņaugu�i viens otra pirkstus un nekā nerunāja, it kā pametu�i savu miesīgo �aulu un saplūdu�i ar poētisko apkārtni.

Pēk�ņi �anna ieraudzīja loga ietvarā vecmeitas siluetu, kas iezīmējās lampas gaismā.

� Redziet, � viņa sacīja, � tante Līzīte skatās uz mums.

Vikonts pacēla galvu un vienaldzīgā balsī, kādā runā, nekā nedomājot, piekrita:

� Jā, tante Līzīte uz mums skatās.

Un viņi turpināja lēno pastaigu, atkal ļāvās sapņo jumiem un mīlestībai.

Bet zāle aprasoja, viņi aiz saltuma notrīsēja.

� Iesim iek�ā, � �anna sacīja.

Un viņi atgriezās mājā.

Kad viņi ienāca viesistabā, tante Līzīte atkal adīja; viņa bija pieri noliekusi pār rokdarbu, un viņas kalsnie pirksti mazliet trīcēja, it kā būtu noguru�i.

�anna piegāja pie viņas.

� Tante, ir laiks iet gulēt.

Vecmeita pacēla acis � tās bija sarkanas, it kā viņa būtu raudājusi. Mīlnieki tam nepievērsa uzmanību, bet jauneklis pēk�ņi ievēroja, ka �annas vieglās kurpītes bija rasā samirku�as. Viņ� par to uztraucās un maigi iejautājās:

� Vai jūsu dārgās kājiņas nav nosalu�as?

Piepe�i tantes Līzītes pirksti ietrīcējās tik stipri, ka adīklis izkrita no rokām, dzijas kamols aizripoja tālu projām pa parketu, un, iekļāvusi seju plaukstās, viņa skaļi, krampjaini ieraudājās.

Saderinātie, aiz pārsteiguma kā sastingu�i, paskatījās uz viņu. �anna strauji nometās viņai pie ceļiem un, atvirzīdama viņas rokas, apjukusi taujāja:

� Tante Līzīt, kas tev noticis?

Tad nabaga sieviete, aiz bēdām sarāvusies, nomurmināja asarainā balsī:

� Kad viņ� tev jautāja ... vai jūsu dārgās kājiņas ,�nav nosalu�as ... Man nekad neviens tā nav teicis .., man ... nekad ...

Pārsteigtā �anna jutās aizkustināta, un tomēr viņai nāca smiekli, iedomājoties, ka tantei Līzītei kāds iemīlējies varētu teikt maigus vārdus; un vikonts bija novērsies, lai apslēptu smaidu.

Tante pēk�ņi piecēlās, pameta dzijas kamolu uz grīdas un adīkli uz sēdekļa, bez sveces izskrēja tum�ajās kāpnēs un taustīdamās sameklēja savu istabu.

(Paliku�i vieni, jaunie�i saskatījās uzjautrināti un reizē aizkustināti.

� Nabaga tante! ... � �anna �ukstēja.

� Viņai �ovakar dro�i vien ar galvu nav viss kārtībā, � �iljēns teica.

Viņi stāvēja, rokās saķēru�ies, un nevarēja vien �ķirties r� un tad maigi, ļoti maigi pārmija savu pirmo skūpstu pie tuk�a atzveltnes krēsla, ko tante Līzlte nupat bija atstājusi.

Otrā dienā viņi jau vairs neatcerējās vecmeitas asaras.

Pāris nedēļu pirms kāzām �anna norima, nomierinājās, it kā maigie saviļņojumi būtu viņu nogurdināju�i.

Svinīgās dienas rīta cēlienā viņai vairs nemaz nebija laika pārdomām. Viņa juta tikai pilnīgu tuk�umu visā ķermenī, it kā kauli, asinis un muskuļi zem ādas būtu izkusu�i; ņemdama kaut ko rokā, viņa manīja, ka pirksti ļoti dreb.

Atguvās viņa tikai dievkalpojuma laikā pie altāra.

Salaulājusies! Tagad viņa ir salaulājusies! Viss kop� rītausmas notiku�ais, kustības un notikumu secība viņai �ķita kā sapnis, kā īsts sapnis. Ir tādi brī�i, kad viss, kas ir ap mums, liekas pārvērties, katra rīcība iegūst jaunu nozīmi, pat dienas stundas it kā maina parasto vietu.

Viņa jutās apmulsusi, ļoti pārsteigta. Vēl vakar viņas dzīvē nekas nebija pārvērties, tikai cerība, kas no viņas nekad neatkāpās, bija kļuvusi tuvāka, gandrīz sataustāma. Viņa bija aizmigusi, būdama meitene; tagad viņa ir sieviete.

Tātad viņa bija pārkāpusi to �ķērsli, kas �ķiet slēpjam nākotni ar visiem tās priekiem, ar ilgoto laimi. Viņai bija tāda sajūta, it kā viņas priek�ā būtu atvēru�ās kādas durvis; viņa ieies sen gaidītajā.

Laulību ceremonija beidzās. Viņi iegāja gandrīz tuk�ajā ģērbkambarī, jo neviens nebija ielūgts, pēc tam devās ārā no baznīcas.

Kad viņi parādījās durvīs, atskanēja drausmīgs troksnis, no kura jaunlaulātā atlēca atpakaļ, bet baronese skaļi iekliedzās: zemnieki bija salutēju�i ar �auteņu zalvi, un �āvieni atbalsojās līdz pa�ām �Papelēm�.

Mājās bija klāts azaida galds ģimenes locekļiem, draudzes mācītājam un Iporas kirē, mēram un laulību lieciniekiem, kas bija izraudzīti apkaimes cienījamāko fermeru vidū.

Pēc tam visi devās pastaigā pa dārzu, gaidīdami pusdienas. Barons, baronese, tante Līzīte, mērs un abats Piko staigāja pa māmulītes aleju, bet otrs garīdznieks platiem soļiem mar�ēja pa otru aleju un lasīja lūg�anu grāmatu.

No pagalma puses atplūda zemnieku skaļā līksmo�anās, viņi zem ābelēm dzēra sidru. Te, svinīgi saposu�ies, bija sapulcēju�ies visi apkaimes ļaudis. Pui�i un mei�as kāvējās.

�anna un �iljēns izgāja cauri birzei, tad uzkāpa aug�ā pa nogāzi un abi klusēdami skatījās uz jūru. Bija diezgan vēsi, kaut gan tikai augusta vidus; pūta ziemelis, un milzīgā saules bumba spīdēja skaudri ko�i zilajās debesīs.

Meklēdami patvērumu, jaunlaulātie pārgāja pāri klajumam un nogriezās pa kreisi, lai sasniegtu līkumaino, me�aino ieleju, kas noslīd uz Iporas pusi. Tiklīdz viņi nokļuva briksnājā, ne vēja pūsma viņus vairs neskāra; viņi pameta ceļu un devās tālāk pa �auru taku, kas aizvirzījās zem lapotnes. Iet blakus gandrīz nebija iespējams, un pēk�ņi �anna juta, ka viņai ap vidukli apvijas �iljēna roka.

Viņa aizelsās, nekā neteica, un sirds viņai dauzījās. Zemi zari glāstīja viņu matus; bie�i viņi pieliecās, lai tiktu tālāk. �anna norāva kādu lapu; tās apak�ējā pusē bija paslēpu�ās divas mārītes, līdzīgas divām trauslām, sarkanām glieme�nīcām.

Mazliet nomierinājusies, �anna vientiesīgi sacīja:

� Redziet, ģimene!

�iljēns ar lūpām pieskārās viņas ausij.

� �ovakar jūs kļūsiet mana sieva.

Kaut gan viņa, uzturēdamās uz laukiem, bija daudz uzzinājusi, tomēr domāja vēl tikai par mīlestības poēziju un jutās pārsteigta. �iljēna sieva? Vai tad viņa tā jau nebija?

Tad viņ� ar maziem, straujiem skūpstiem apbārstīja viņas deniņus un kaklu tur, kur vijas pirmie matiņi. Katru reizi viņa sarāvās no �iem neierastajiem vīrie�a skūpstiem un neviļus nolieca galvu uz otru pusi, lai izvairītos no glāstiem, kuri viņai tomēr sagādāja tīksmu baudu.

Negaidot abi attapās me�a malā. �anna apstājās apjukusi, ka viņi tik tālu aizklīdu�i. Ko tagad par viņiem domās?

� Iesim atpakaļ, � viņa sacīja.

�iljēns atrāva roku, ar ko bija viņu apskāvis, un, kad abi pagriezās, tad atradās aci pret aci tik tuvu viens otram, ka sajuta blakus stāvētāja dva�u savā sejā; viņi saskatījās. Viņi pārmija vienu no tiem vērīgajiem, asajiem un pētījo�ajiem skatieniem, kādos divas dvēseles it kā saplūst. Viņi meklēja viens otra acīs, to pa�ā dziļumā, centās iespiesties neizdibināmajās būtības dzīlēs; ar mēmu un neatlaidīgu jautājumu viņi ieurbās viens otrā. Kas viņi būs viens otram? Kāda būs dzīve, ko viņi uzsāk kopā? Kādus priekus, kādu laimi un vil�anos sagādās viens otram ilgajā, ne�ķiramajā divvientulībā, ko sauc par laulību? Un abiem �ķita, ka līdz �im viņi vēl nebija redzēju�ies.

Pēk�ņi �iljēns, uzlicis abas rokas sievai uz pleciem, iezīdās viņas lūpās ar kaislīgu skūpstu, kādu viņa vēl nekad nebija saņēmusi. �is skūpsts iestrāvoja �annā, iesūcās smadzenēs un asinīs; nepazītais satricinājums bija tik spēcīgs, ka viņa izmisīgi ar abām rokām atgrūda Ziljēnu un tikko pati nepakrita.

� Iesim prom, iesim, � viņa murmināja.

Viņ� nekā neatbildēja, tikai satvēra viņas rokas un vaļā neatlaida.

Līdz pa�ai mājai viņi vairs nepārmija ne vārda. Atlikusī pēcpusdiena likās gara.

Pie galda sēdās pievakarē.

Pusdienas pretēji normandie�u paradumiem bija vienkār�as un drīz beidzās. Galdabiedrus stindzināja kaut kāda neērtības sajūta. Vienīgi abi garīdznieki, mērs un �etri ielūgtie fermeri kaut cik uzturēja parupjo jautrību, kādai jābūt kāzās.

Kad smiekli pamira, mēra asprātības tos atkal atdzīvināja. Ap deviņiem vakarā pasniedza kafiju. Arā priek�ējā pagalmā zem ābelēm sākās zaļumballe. Pa atvērto logu viss bija redzams. Zaros piekarinātie lukturī�i meta uz lapām rūsgani zaļus spīdumus. Pui�i un mei�as lēkāja rinķdejā, aurēdami me�onīgu dejas dziesmu, ko vārgi pavadīja divas vijoles un klarnete; muzikanti kā uz estrādes sēdēja uz liela virtuves galda. Zemnieku trok�ņainā dziedā�ana reizēm pilnīgi noslāpēja instrumentu pavadījumu; trauslā melodija, ko ik brīdi pārrāva balsu rēkoņa, likās krītam no debesīm pa gabaliem un izkaisāmies atsevi�ķās notīs.

Liesmojo�as lāpas apgaismoja divas brangas mucas, no kurām tecināja ļaudīm dzērienus. Divas kalpones nepārtraukti skaloja toverī glāzes un kausus un nenosusinātus lika zem krāna, pa kuru tecēja sarkana vīna vai dzidri zeltaina sidra strūkla. Sakarsu�i dejotāji, rāmi sirmgalvji, sasvīdu�as mei�as drūzmējās ap mucām, stiepdami rokas, lai satvertu kādu trauku un, galvu atgāzu�i, lieliem malkiem iemalkotu savu iecienīto dzērienu.

Uz galda bija salikta maize, sviests, siers un desas. Katrs laiku pa laikam notiesāja kādu kumosu, un veselīgā, bezbēdīgā līksmība zem apgaismoto lapu jumta modināja sērīgajos ēdamistabas viesos vēlē�anos iejukt dejotāju pūlī, dzert no lielās, vēderainās mucas un uzkost sviestmaizi ar zaļiem sīpoliem.

Mērs, ar nazi sizdams takti, iesaucās:

� Sasodīts! Tur iet jautri. īstas Kama�o kāzas!

Atskanēja apslāpētu smieklu vilnis. Bet abats Piko,

glu�i dabisks civilās varas pretinieks, iebilda:

� Jūs gribējāt teikt: kāzas Kanaānā.

Mērs nesamierinājās ar pamācību.

� Nē, kirē kungs, es zinu, ko runāju: kad es saku Kama�o, tad tas ir Kama�o.

Visi cēlās no galda un pārgāja uz viesistabu. Pēc tam brītiņu piedalījās ļau�u izpriecā. Tad viesi izklīda.

Barons ar baronesi klusā balsī par kaut ko ķildojās. Adelaidas kundze, aizelsdamās vairāk nekā jebkad, likās atraidām kādu vīra lūgumu; beidzot viņa gandrīz skaļi sacīja:

� Nē, draugs, es nevaru, vienkār�i nezinu, kā pie tā ķerties.

Tad tētiņ� spēji pagriezās un piegāja pie �annas.

� Meitiņ, vai nāksi mazliet pastaigāties ar mani?

� Kā tu vēlies, tēt, � viņa satraukta atbildēja.

Viņi izgāja ārā.

Tiklīdz viņi tika pāri slieksnim, no jūras puses uzbrāza skaudrs vēj�. Salts vasaras vēj�, kurā jau�ams jau rudens.

Pa debesīm auļoja mākoņi, te aizsegdami, te atkal atklādami zvaigznes.

Barons piespieda sev meitas elkoni un maigi noglauda roku. Bridi viņi pastaigājās. �ķita, ka viņ� svārstās un ir apjucis. Beidzot viņ� saņēmās.

� Mīļumiņ, es izpildī�u smagu uzdevumu, ko pienāktos veikt tavai mātei, bet, tā kā viņa atsakās to darīt, tad man jāstājas viņas vietā. Es nezinu, kas tev ir zināms par vīra un sievas attiecībām. Ir noslēpumi, kurus rūpīgi slēpj no bērniem, it īpa�i no jaunavām, jo viņām jāpaliek garā �ķīstām, nevainojami �ķīstām līdz tai stundai, kad nododam viņas vīra rokās, kur� gādās par viņas laimi. Vīram pienākas atsegt saldo dzīves noslēpumu. Ta�u jaunava, kuru vēl nav skāru�as nekādas aizdomas, bie�i saceļas pret mazliet brutālo īstenību, kas slēpjas aiz sapņiem. Ievainota dvēselē un pat miesā, viņa da�kārt liedz laulātajam draugam to, ko likums � cilvēku un arī dabas likums viņam pie�ķir kā absolūtas tiesības. Vairāk, dārgumiņ, nevaru tev pateikt, bet neaizmirsti, ka tu pilnīgi piederi savam vīram.

Ko viņa īstenībā zināja? Ko uzminēja? Viņa drebēja, viņu kā baisa priek�nojauta māca smagas, moko�as skumjas.

Viņi atgriezās mājā. Uz salona sliek�ņa abi aiz pārsteiguma apstājās. Adelaidas kundze raudāja �iljēnam pie krūts. Viņas elsas, tik skaļas, it kā tās izpūstu kalēja plē�as, �ķita plūstam vienlaicīgi no mutes, no acīm un pa degunu, un samulsu�ais jaunais vīrietis neveikli turēja resno sievieti, kas bija iegāzusies viņa rokās un lūdzās, lai viņ� ir saudzīgs pret viņas dārgumiņu, zelta drostaliņu, mīļoto meitiņu.

Barons metās palīgā.

� Lūdzu, nevajag scēnas! Nevajag nekādu saviļņojumu!

Viņ� aizveda sievu līdz zvilnim, un viņa, seju susinādama, atsēdās. Pēc tam viņ� sacīja �annai:

� Meitiņ, a�i noskūpsti māti un ej gulēt.

�anna, arī būdama tuvu asarām, ātri noskūpstīja vecākus un aizsteidzās.

Tante Līzīte jau bija aizgājusi uz savu istabu. Barons un viņa sieva palika vieni ar �iljēnu. Un visi trīs jutās tik neērti, ka nedabūja ne vārda pār lūpām; vīrie�i frakās stāvēja, acis nodūru�i, Adelaidas kundze, sabrukusi atzveltnes krēslā, vēl rija pēdējās asaras. Samulsums kļuva nepanesams, un barons ierunājās par ceļojumu, kurā jaunais pāris taisījās doties tuvākajās dienās.

�annu guļamistabā izģērbdama, Rozalī lēja asaru straumes. Rokas kalponītei neklausīja, viņa vairs neatrada ne saitītes, ne sprau�amadatas un noteikti bija vairāk uzbudināta nekā viņas kundze. Ta�u �anna nepievērsa uzmanību Rozalī asarām; viņai �ķita, ka viņa ir iegājusi kādā citā pasaulē, uzkāpusi uz citas planētas un ir �ķirta no visa, ko līdz �im pazinusi un mīļojusi. Viņas dzīvē un apziņā viss bija sajucis, ie�āvās prātā pat doma: �Vai es mīlu savu vīru?� Pēk�ņi �iljēns viņai parādījās kā sve�inieks, kuru viņa tikko pazina. Pirms trim mēne�iem �anna nemaz nezināja, ka viņ� dzīvo pasaulē, un tagad viņa bija �ā vīrie�a sieva. Kāpēc tā? Kāpēc vajadzēja tik ātri mesties laulībā kā bedrē, kas atvērusies zem kājām?

Uzvilkusi naktsveļu, viņa palīda zem segas; vēsie palagi modināja drebuļus un vēl kāpināja aukstuma, vientulības un skumju sajūtu, kas jau pāris stundu māca viņas dvēseli.

Rozalī, vēl arvien �ņukstēdama, aizsteidzās projām. �anna ar sa�ņaugtu sirdi gaidīja to, ko bija centusies uzminēt un uz ko neskaidros vārdos bija norādījis tēvs, � mīlestības lielā noslēpuma atklāsmi.

Soļus uz kāpnēm viņa nebija dzirdējusi; te piepe�i pie durvīm kāds trīs reizes viegli pieklauvēja. Viņa �ausmīgi satrūkās un neatsaucās. Pieklauvēja vēlreiz, pēc tam no-skrapstēja atslēga. Viņa paslēpa galvu zem segas, it kā istabā būtu ielavījies zaglis. Klusi ie�īkstējās zābaki uz parketa; pēk�ņi kāds pieskārās viņas gultai.

Viņa izbīlī sarāvās un iekliedzās; atsegusi galvu, viņa ieraudzīja �iljēnu � tas smaidīdams skatījās uz viņu.

� O, jūs mani sabaidījāt! � viņa sacīja.

� Vai tad jūs mani negaidījāt? � viņ� jautāja.

�anna neatbildēja. Skaistais jaunais vīrietis, joprojām

frakā, izskatījās ļoti cienīgs, un viņa kaunējās, ka guļ gultā �ā korektā cilvēka priek�ā.

Viņi nezināja, ko sacīt, ko darīt, neuzdro�inājās pat saskatīties �ajā nopietnajā un iz�ķiro�ajā stundā, no kuras būs atkarīga visa dzīves intīmā laime.

Varbūt viņi neskaidri nojauta, kādas briesmas slēpās �ajā cīniņā un cik padevīga pa�savaldī�anās un prasmīgs maigums vajadzīgs, lai neievainotu biklo kautrīgumu, jaunavīgas un sapņo jumos izauklētas dvēseles izsmalcināto jūtīgumu.

Viņ� lēni satvēra �annas roku, noskūpstīja to, nomezdamies pie gultas ceļos kā altāra priek�ā, un tikko dzirdami �ukstēja:

� Vai jūs mani mīlēsiet?

Pēk�ņi nomierinājusies, viņa pacēla galvu no me�ģīņu mākoņa apņemtā spilvena un uzsmaidīja viņam.

� Draugs, es ta�u jau tagad jūs mīlu.

Viņ� paņēma mutē sievas smalkos pirkstus un �ā dzīvā �ķēr�ļa dēļ pārvērstā balsī sacīja:

� Vai pierādīsiet, ka mani mīlat?

No jauna samulsusi, īsti nesaprazdama, ko saka, bet atcerēdamās tēva vārdus, viņa atbildēja:

� Draugs, es jums piederu.

Viņ� nosedza viņas roku ar mikliem skūpstiem un, lēni izsliedamies, tuvojās viņas sejai, ko viņa atkal centās apslēpt.

Pēk�ņi viņ� izstiepa roku pāri gultai un virs segas apskāva sievu, bet ar otru roku, pabāzis to zem spilvena, pacēla viņas galvu un klusu, pavisam klusu �ukstēja:

� Vai dosiet man pavisam mazu vietiņu jums blakus?

2annu pārņēma bailes, instinktīvas bailes, un viņa murmināja:

� Ai, lūdzu, vēl ne!

Viņ� likās vīlies, mazliet aizvainots un turpināja vēl arvien lūdzo�i, tomēr skaudrāk:

� Kāpēc ne, ja mēs tik un tā ar to beigsim?

�annu �ie vārdi aizvainoja, tomēr samierinājusies viņa padevīgi atkārtoja:

� Es jums piederu, draugs.

Tad viņ� �igli nozuda tualetes istabā. �anna skaidri dzirdēja katru viņa kustību, novelkamo drānu �aukstē�anu, naudas �ķindoņu kabatā, nomesto zābaku noklau-dzē�anu.

Pēk�ņi viņ� apak�biksēs un zeķēs pārskrēja pāri istabai un nolika savu pulksteni uz kamīna. Pēc tam viņ� tāpat skrie�us atgriezās mazajā blakus istabiņā un vēl brīdi tur rosījās; �anna strauji pagriezās uz otru pusi un aizvēra acis, juzdama, ka viņ� nāk.

Viņa sarāvās un tikko neizlēca no gultas, kad gar viņas kāju aizslīdēja cita � auksta un spalvaina kāja; seju aizklājusi ar rokām, gatava kliegt aiz bailēm un apjukuma viņa atrāvās pa�ā gultas malā.

Viņ� satvēra �annu rokās, kaut gan viņa bija pagriezusi muguru, un alkatīgi skūpstīja viņas kaklu, naktsmi-cītes me�ģīņu volānu un krekla iz�ūto apkaklīti.

Viņa nekustējās, sastingusi neizsakāmās �ausmās, juzdama, ka spēcīga roka meklē viņas starp elkoņiem ieslēptās krūtis. Rupjā pieskāriena satriekta, viņa aizelsās; viņa gribēja vienīgi aizbēgt, aizskriet projām un ieslēgties kaut kur, tālu no �ā cilvēka.

Tad viņ� vairāk nekustējās. �anna uz muguras juta viņa siltumu. Bailes �annā norima, viņa pēk�ņi iedomājās, ka vajadzētu pagriezties un noskūpstīt Ziljēnu.

Galu galā viņ� acīmredzot kļuva nepacietīgs un sarūgtinātā balsī jautāja:

� Tātad jūs negribat kļūt mana sieviņa?

� Vai tad es tā jau neesmu? � viņa caur pirkstiem

no�ukstēja.

� Nu nē, dārgā, jūs par mani smejaties, � viņ� visai sapīcis atbildēja.

�annu skumdināja neapmierinātība �iljēna balsī; viņa spēji pagriezās pret vīru, lai lūgtu piedo�anu.

Viņ� ar abām rokām sagrāba �annu � nikni, it kā izsalcis pēc viņas � un ar straujiem kā kodieni, ar neprātīgiem skūpstiem apbēra viņas seju un kaklu, apdullinādams ar glāstiem. Viņa atlaida vaļā rokas un ļāvās skūpstu brāzmai, vairs neapzinādamās, ko dara un ko dara viņ�, � pilnīgā apjukumā viņa vairs nekā nesaprata. Pēk�ņi viņu caururba asa sāpe, un viņa iestenējās, locīdamās �iljēna skavās, kamēr viņ� rupji viņu ieguva.

Kas notika pēc tam? Viņa nekā neatcerējās, jo bija galīgi zaudējusi galvu, un juta tikai uz savām lūpām īsu pateicīgu skūpstu krusu.

Vēlāk �iljēns it kā kaut ko sacīja un viņa laikam atbildēja. Tad viņ� vēlreiz mēģināja tuvoties, bet �anna �ausmās atgrūda viņu un pretodamās uzdūrās uz viņa krūtīm, tām pa�ām biezajām spalvām, kādas jau bija sajutusi pie kājām, un aiz pārsteiguma spēji atrāvās.

Beidzot viņam apnika veltīgi lūgties un viņ� palika nekustīgi guļot uz muguras.

�anna iegrima pārdomās; vīlusies un līdz dvēseles dziļumiem izmisusi, ka baudas skurbums izrādījies tik at�ķirīgs no ilgotā, ka lolotās cerības sabruku�as, svētlaime gaisusi, viņa sevī sacīja: �Tad tas nozīmē būt sievai! Tad tas!�

Viņa ilgi tā mocījās drūmās pārdomās, reizēm pārlaizdama skatienu pār sienas paneļiem, pār seno mīlas leģendu, kas rotāja viņas istabu.

Tā kā �iljēns klusēja un vairs nekustējās, viņa lēnām pievērsa viņam skatienu un ieraudzīja, ka viņ� ir aizmidzis. Viņ� gulēja ar pavērtu muti, mierīgu seju. Aizmidzis!

�anna nespēja tam ticēt, viņa bija sa�utusi, un �is miegs viņu pazemoja vairāk nekā rupjā varmācība, ar kādu viņ� bija izturējies. Tātad viņa Ziljēnam ir tikpat kā kura katra garāmgājēja, ja viņ� �ādā naktī var gulēt! Tātad tas, kas starp viņiem bija noticis, viņam neko sevi�ķu nenozīmēja? Ak, labāk viņ� būtu viņai iesitis, vēl izvarojis, mocījis ar pretīgiem glāstiem līdz samaņas zaudē�anai.

Atbalstījusies uz elkoņa, paliekusies uz �iljēna pusi, �anna nekustēdamās ieklausījās viņa elpā, kas klusu plūda starp lūpām un reizēm pārvērtās iekrācienā.

Ausa diena, sākumā palsa, pēc tam gai�āka, sārta un beidzot �ilbino�i starojo�a. Ziljēns atvēra acis, no�āvājās, izstaipīja rokas, paskatījās uz sievu, pasmaidīja un jautāja:

� Dārgā, vai tu labi gulēji?

�anna ievēroja, ka tagad viņ� uzrunā viņu ar �tu�, un izbrīnījusies atbildēja:

� Jā. Un jūs?

� O, es gulēju lieliski, � viņ� teica.

Pagriezies pret �annu, �iljēns viņu noskūpstīja un sāka mierīgi tērzēt. Viņ� izklāstīja sievai savus nodomus � tie saistījās ar taupī�anu; �is vairākkārt atkārtotais vārds �annu pārsteidza. Viņa klausījās vīrā, īsti neiedziļinādamās runas jēgā, un skatījās uz viņu, bet galvā �audījās tūksto� nenoteiktu domu, kas tikko skāra apziņu.

Pulkstenis sita astoņi.

� Laiks celties, � viņ� sacīja, � būtu smieklīgi, ja mēs ilgi paliktu gultā.

Viņ� piecēlās pirmais un, kad bija saposies, rūpīgi palīdzēja sievai apģērbties, neļaudams saukt Rozalī.

Ejot ārā no guļamistabas, viņ� aizturēja sievu.

� Zini, savā starpā mēs tagad varam uzrunāt viens otru ar �tu�, bet tavu vecāku klātbūtnē pagaidām vēl ne. Kad atgriezīsimies no kāzu ceļojuma, tad tas būs pavisam dabiski.

�anna nokāpa lejā tikai uz brokastīm. Un diena aizritēja kā parasti, it kā nekas jauns nebūtu noticis. Mājā tikai bija viens cilvēks vairāk.

V

Pēc �etrām dienām piebrauca pasta kariete, kurai vajadzēja viņus aizvest uz Marseļu.

Pēc pirmās nakts pārdzīvojumiem �anna jau bija pieradusi pie �iljēna klātbūtnes, pie viņa skūpstiem un mai-i iļirm glāstiem, ta�u riebums pret intīmāku tuvību ne-l'iļn mazinājies.

Viņai �iljēns patika, viņa to mīlēja un no jauna jutās laimiga un priecīga.

Atvadas bija īsas un bez skumjām. Vienīgi baronese I i La aizkustināta; pēdējā mirklī pirms aizbrauk�anas viņa i�lika meitai rokā naudas maku, smagu kā svins.

� Tas taviem jaunas sievas sīkajiem izdevumiem, �

viņa sacīja.

�anna maku iebāza kabatā, un zirgi devās ceļā.

Pievakarē �iljēns jautāja:

� Cik naudas māte tev iedeva?

�anna nebija par to domājusi un izbēra maka saturu klēpī. Uz�ļāca zelta vilnis: divi tūksto�i franku.

� Tagad varē�u būt neprātīgai � viņa iesaucās, sasizdama plaukstas, un savāca naudu.

Nedēju pavadīju�i ceļā, viņi �ausmīgā karstumā sasniedza Marseļu.

Nākamajā dienā �Karalis Luijs�, neliels pre�u un pasa�ieru kuģītis, kas uzturēja satiksmi līdz Neapolei, iegrie�oties Aja�o, veda viņus uz Korsiku.

Korsika! Makija! Bandīti! Kalni! Napoleona tēvija! �an-nai �ķita, ka no īstenības viņa nomodā ieiet sapnī.

Stāvēdami blakus uz kuģa kiāja, viņi skatījās, kā garām aizpeld Provansas klintis. Nekustīgā, kā zilgmē sastingusī jūra, it kā pamirusi saules svelmīgajā gaismā, pletās zem bezgalīgajām debesīm gandrīz neticami zila.

� Vai atceries mūsu pirmo izbraukumu Lastika tēva laivā? � �anna jautāja.

Atbildes vietā �iljēns a�i noskūpstīja viņai ausi.

Tvaikoņa riteņi kulstīja ūdeni, iztraucēdami tā stingo snaudu, un aiz kuģa gara, putojo�a vaga � platas, bālas, kā �ampanietis dzirksto�as pēdas aizstiepās taisni, cik vien tālu sniedza skatiens.

Pēk�ņi kuģa priek�galā pavisam tuvu no ūdens izlēca milzīga zivs � delfīns un uzreiz uz galvas atkal ienira jūrā. �anna izbailēs iekliedzās un piekļāvās �iljēnam pie krūtīm. Pēc tam pati smējās par savām bailēm un satraukta vēroja, vai dzīvnieks neparādīsies atkal. Pēc da�ām sekundēm delfīns no jauna uz�āvās gaisā kā liela uzvelkama rotaļlieta. Tad ienira, atkal izlēca; pēc tam viņi jau bija divi, tad trīs, tad se�i � tie draiskoja ap smago tvaikoni, it kā pavadīja savu spocīgo brāli � koka delfīnu ar dzelzs spurām. Tie iepeldēja kreisajā pusē un atgriezās labajā � reizēm kopā, reizēm cits pēc cita, glu�i kā rotaļādamies; līksmi vajādami viens otru, viņi uzlidoja augstu gaisā, apmeta līkumu un atkal ienira.

�auna sita plaukstas un trīsēja aiz sajūsmas par katru milzīgo, vingro peldētāju parādī�anos. Sirds viņai lēkāja tāpat kā �ie delfīni bērni�ķīgā, neprātīgā līksmē.

Piepe�i viņi pazuda. Viņi vēlreiz uz�āvās gaisā kaut kur ļoti tālu, atklātā jūrā, pēc tam viņus vairs neredzēja, un Zanna uz brīdi noskuma par viņu pazu�anu.

Pienāca vakars � rāms, dzidrs, svētlaimīga miera pilns vakars. Ne mazākās trīsas gaisā vai uz ūdens; un bezgalīgais jūras un debesu klusums ieaijāja arī dvēseles � tās vairs nekas nesatrauca.

Lielā saules bumba lēnītēm slīga uz apvārsni, tur, kur atradās neredzamā Āfrika, karstā zeme, kuras svelme jau it kā bija jūtama; bet, kad milzīgais spīdeklis pazuda, pat ne vēja pūsma, tikai svaiga dvesma noglāstīja sejas.

yiņi negribēja atgriezties kajītē, kur tvanēja visas pretīgas kuģa smakas; abi, ietinu�ies mēteļos, izstiepās blakus uz kuģa klāja. �iljēns tūlīt aizmiga, bet �anna gulēja ar vaļējām acīm, nepazīstamo ceļojuma iespaidu satraukta. Riteņu vienmuļais troksnis viņu aijāja; viņa lūkojās zvaig�ņu leģionos � dienvidu skaidrajās debesīs tās mirgoja asā, it kā miklā spo�umā.

Uz rīta pusi viņa aizsnaudās. Trok�ņi un balsis viņu uzmodināja. Matro�i dziedādami uzkopa kuģi. Viņa piebikstīja vīram, kas gulēja kā nosists, un tad abi piecēlās.

Viņa ar sajūsmu it kā dzēra sāļās miglas gar�u, ar kuru piesūcas līdz pirkstu galiem. Visapkārt jūra. Tomēr nē, priek�ā uz ūdens gulēja kaut kas pelēks, tikko austo�ajā gaismā tur neskaidri iezīmējās dīvainas smailu, izrobotu padebe�u grēdas.

Pēc tam tās kļuva skaidrākas, aprises izdalījās asāk; kad debesis kļuva aizvien gai�ākas, atklājās gara ērmīgu, ragainu kalnu virkne � vieglā dūmakā tītā Korsika.

Tad aiz tās pacēlās saule un ar melnām ēnām iezīmēja visus kalnu koru izciļņus; drīz smailes jau sārtojās, kamēr pati sala vēl grima tvaikos.

Uz klāja uznāca kapteinis, sīks ve�uks, ko skaudrie, sāļie vēji bija izmiecēju�i, izkaltēju�i un savilku�i �okura; balsī, kas bija aizsmakusi, trīsdesmit gadu izsakot pavēles un pārkliedzot vētras aurus, viņ� jautāja �annai:

� Vai jūtat tās diedeinieces smaku?

�anna tie�ām sajuta stipru, neparastu, me�onīgu augu smar�u. Kapteinis turpināja:

� Kundze, tā smar�o Korsika; tai ir, tāpat kā ikvienai skaistulei, sava īpatnēja smar�a. Es pat pēc divdesmit gadu ilgas prombūtnes to pazītu piecu jūd�u attālumā, lismu turienietis. Un arī viņ� svētās Helēnas salā vienmēr runājot par tēvzemes smar�u. Viņ� ir man rada.

Un kapteinis, noņēmis cepuri, sveicināja Korsiku un sveicināja tālumā � pāri okeānam di�o gūstekni, imperatoru, kas bija viņam rada.

�anna bija tik aizkustināta, ka gandrīz apraudājās.

Pēc tam jūrnieks izstiepa roku uz apvār�ņa pusi un sacīja:

� Sangvinēru salas!

�iljēns stāvēja blakus sievai, apskāvis viņu ap vidukli, un abi raudzījās tālē, lai saskatītu norādīto vietu.

Beidzot viņi ieraudzīja da�as piramīdām līdzīgas klintis, un kuģis drīz vien apbrauca tām apkārt, iepeldēdams pla�ā, rāmā līcī, ko ieskāva augsti kalni, kuru pakājes likās nosegtas ar sūnu.

Kapteinis norādīja uz �o zaļumu.

� Makija!

Braucot tālāk, kalni aiz kuģa it kā saslēdzās; tas lēni peldēja pa ezeru, kura zilgme bija tik caurspīdīga, ka reizēm varēja saskatīt dibenu.

Un pēk�ņi parādījās pilsēta � balta jo balta pa�ā lī�a galā, viļņu malā, kalnu pakājē.

Da�i itālie�u kuģī�i bija noenkuroju�ies ostā. �etras piecas laivas �audījās ap �Karali Luiju� cerībā dabūt pasa�ierus.

�iljēns, vākdams kopā bagā�u, klusu jautāja sievai:

� Vai pietiks, ja iedo�u nesējam divdesmit sū?

Jau veselu nedēļu viņ� ik brīdi uzdeva līdzīgu jautājumu, un �annu tas sāpināja. Viņa visai nepacietīgi atbildēja:

� Ja nezini, cik dot, tad labāk iedod vairāk.

Viņ� pastāvīgi kaulējās ar viesnīcu saimniekiem un sulaiņiem, ar ku�ieriem un da�ādu pre�u pārdevējiem, un, ja viņam ar veiklību bija izdevies panākt cenas pazeminājumu, viņ�, rokas berzēdams, sacīja �annai:

� Necie�u, ka mani apzog.

Viņa drebēja, redzēdama, ka tiek pasniegts rēķins, un jau nojauta, ka viņ� piesiesies katram punktam, jutās pazemota par �iljēna kaulē�anos, pietvīka līdz ausu galiem, ievērodama nicino�os skatienus, ar kādiem kalpotāji, turēdami rokā sīkstulīgo dzeramnaudu, pavadīja viņas vīru.

Viņ� sastrīdējās arī ar laivinieku, kas viņus izcēla krastā.

Pirmais koks, kuru viņa ieraudzīja, bija palma.

Viņi apmetās lielā un tuk�ā viesnīcā kāda pla�a laukuma stūrī un pasūtīja brokastis.

Pēc deserta, kad �anna piecēlās, lai dotos paklaiņāt pa pilsētu, �iljēns satvēra viņu aiz elkoņa un maigi pa�ukstēja:

� Kaķīt, vai mazliet neatgulsimies?

Viņa brīnījās:

� Atgulties? Es nemaz nejūtos nogurusi.

Viņ� apkampa �annu.

� Esmu noilgojies pēc tevis. Vai saproti? Jau divas dienas. ..

Viņa nosarka aiz kauna un murmināja:

� Tagad! Ko cilvēki domās! Kā tu uzdro�ināsies pieprasīt istabu gai�ā dienas laikā? Ai, �iljēn, es tevi lūdzu ...

Ta�u viņ� pārtrauca �annu:

� Es pasmejos par to, ko var runāt un domāt viesnīcas kalpotāji. Tūlīt tu redzēsi, cik maz man tas rūp�_;

Un viņ� pa�ķindināja zvaniņu.

Acis nodūrusi, �anna vairs nekā neiebilda; ar dvēseli un miesu viņa sacēlās pret laulātā drauga neremdināmām iegribām, padodamās padevīgi, tomēr ar riebumu un juzdamās pazemota, jo saskatīja tajās kaut ko dzīvniecisku, apkaunojo�u, īsi sakot, neķītrību,

�annā juteklība vēl nebija atmodusies, bet �iljēns izturējās tā, it kā sieva dalītos viņa kvēlē.

Kad atnāca sulainis, �iljēns lūdza aizvest viņus uz viņu istabu. Sulainis, īsts korsikānis, apaudzis ar bārdu līdz pa�ām acīm, nekā nesaprata un apgalvoja, ka istaba būs sakārtota uz nakti.

�iljēns nepacietīgi skaidroja:

� Nē, tūlīt! Mēs esam noguru�i no ceļojuma un gribam atpūsties.

Tad sulaiņa bārdā ieslīdēja smīns, un �annai gribējās aizmukt.

Kad viņi pēc stundas kāpa lejā, �annai bija kauns iet r itam kalpotājiem, viņa bija pārliecināta, ka tie smiesies � iii sa�ukstēsies aiz muguras. Sirdi viņa pārmeta �iljēnam,

ka�viņ� to nesaprot, ka viņam trūkst kautrības, iedzimtas Muilkjūtības; �anna manīja starp viņiem abiem kaut i īdu aizsegu, it kā �ķērsli un pirmo reizi atskārta, ka divi < ilvēki nekad nevar iespiesties viens otra dvēselē, izdili māt slepenās domas � viņi var soļot blakus, reizēm pat � ie�i apskāvu�ies, tomēr nesaplūzdami kopā, un ikviens visdziļākajā būtībā mū�am paliek vientuļ�.

Viņi uzkavējās trīs dienas mazajā pilsētiņā zilā lī�a galā, kur bija karsti kā krāsnī, jo augstie kalni nelaida klāt ne vēja pūsmu.

Tad viņi sastādīja ceļojuma mar�rutu un, lai neatkāptos pat no grūtākajām pārejām, nolēma noīrēt zirgus. Viņi paņēma divus mazus korsikāņu ērzelī�us ar negantām acīm, kalsnus, bet nenogurdināmus, un kādu rītu, gaismai austot, devās ceļā. Gids, kas viņus pavadīja, jāja uz mūļa un ņēma līdzi pārtiku, tāpēc ka �ajā me�onīgajā apvidū krogu nebija.

Sākumā ceļ� gāja gar lī�a malu un tad iegriezās ne visai dziļā ielejā, kas veda uz augstieni. Bie�i vien viņi �ķērsoja gandrīz iz�uvu�u strautu; tikko manāms avotiņ� vēl bikli guldzēja zem akmeņiem kā paslēpies zvēriņ�.

Neapstrādātā zeme likās pavisam tuksnesīga. Nogāzes bija apaugu�as ar garu zāli, kas svelmē bija nodzeltējusi. Reizēm viņi sastapa kādu kalnieti � gan kājām, gan sava mazā zirdziņa mugurā, gan jā�us uz ēzelī�a, kas nebija lielāks par suni. Un visiem pār plecu bija pielādēta �autene, vecs, sarūsējis, bet viņu rokās bīstams ierocis.

Sala pārklāta ar aromātiskiem augiem, kuru kodīgā smar�a �ķiet sabiezinām gaisu; ceļi vijās uz aug�u starp garām kalnu grēdām.

Pla�ā ainava ar sārta vai zila granīta smailēm izskatījās pasakaini, un lielo kastaņkoku me�i uz apak�ējām nogāzēm �ķita kā zaļi brik�ņi, salīdzinot ar �īs salas milzīgajām, izvērstajām zemes krokām.

Reizēm gids, norādīdams uz stāvu krauju, nosauca kādu vārdu. �anna un �iljēns skatījās, nekā nesaredzēja, ta�u beidzot atklāja kaut ko pelēcīgu, kas likās kā no virsotnes nobruku�u akmeņu grēda. Tas bija granīta ciemats, pieplacis, pielipis pie klints kā putna ligzda, gandrīz nepamanāms uz milzīgā kalna.

Ilgais ceļojums lēnos soļos �annu padarīja nervozu.

� Jāsim ātrāk! � viņa sacīja un paskubināja savu zirgu. Nedzirdēdama vīra auļus aiz muguras, viņa atskatījās un nevaldāmi iesmējās, ieraugot, kā viņ� steidzas pakaļ nobālis, ieķēries zirgam krēpēs, ērmīgi palēkdamies. �iljēna skaistums un �daiļā bruņinieka� seja vērta viņa neveiklumu un izbailes vēl smieklīgākas.

Tālāk viņi devās mērenos rik�os. Ceļ� tagad stiepās starp diviem nebeidzamiem biezokņiem, kas sedza visu nogāzi kā apmetnis.

Tā bija makija, necaurejamā makija, ko veidoja vienmēr zaļojo�ie ozoli, paegļi, zemeņkoki, mastikas koki, krūkļi, vir�i, mirtes un buksi, kurus kā matu ērkuli kopā sajauca vijīgās klemates, milzīgās papardes, sausser�i, rozmarīni, lavandas un kazenāji, uzmezdami uz kalnu mugurām biezu ka�oku.

Viņi bija izsalku�i. Gids panāca viņus un aizveda pie burvīga avota, kādi kalnainos apvidos bie�i sastopami, � tieva ledaina ūdens strūkla, kas izplūst pa mazu klints spraugu un tek pa kāda garāmgājēja noliktu kastaņas lapu, lai sīko straumīti novadītu līdz mutei.

�anna jutās tik laimīga, ka tikai ar pūlēm savaldījās, lai līksmi neiekliegtos.

Viņi jāja tālāk, sāka nolaisties zemienē un apmeta līkumu ap Sagonas līci.

Pievakarē viņi devās cauri Kargezai � grieķu ciematam, ko savā laikā bija nodibināju�i no tēvzemes padzīti bēgļi. Staltas, daiļas, neparasti graciozas meitenes ar līganām gū�ām, tievu vidukli un slaidām rokām bija sastāju�ās ap ūdens tvertni. Kad �iljēns viņām uzsauca: �Labvakar!� � viņas dziedo�ā balsī atbildēja savas atstātās dzimtenes melodiskajā valodā.

Ierodoties Pianā, viņiem vajadzēja lūgt patvērumu kā senos laikos vai kādā nezin cik nomaļā nostūrī. �anna trīsēja aiz labpatikas, gaidot atveramies durvis, pie kurām �iljēns bija pieklauvējis. Tas tik bija ceļojums! Ar visiem neizpētītu ceļu pārsteigumiem.

Viņi bija nokļuvu�i pie jauna pāra. Viņus uzņēma tā, kā patriarhi agrāk dro�i vien uzņēmu�i dieva sūtņus, un viņi pārgulēja nakti uz salmu maisa vecā, ķirmju izgrauztā mājā, kuras baļķos nemitīgi rosījās kokurbēji, un ta �ķita dzīvojam un dva�ojam.

Saulei lecot, viņi devās tālāk un drīz apstājās pie m< >a � īsta purpursarkana granīta me�a. Tur bija smaili . un kolonnas, un tornī�i, laiks tos bija brīnumaini Izveidojis, vēj� un jūras migla izdobusi.

Sīs līdz trīssimt metru augstās dīvainās klintis, trauslas, .�paļas, līkas, mezglainas, ķeburainas, neiedomājamas un Untastiskas, atgādināja kokus, augus, dzīvniekus, statu-|.is, cilvēku^, mūkus sutanā, ragainus velnus, milzīgus putnus, veselu rēgu cilti, pēc kāda trakulīga dieva gribas pārakmeņotu murgu.

�anna nevarēja parunāt, sirds viņai sa�ņaudzās, viņa satvēra �iljēna roku un dedzīgi paspieda; jauno sievieti �āda pasaules skaistuma priek�ā bija pārņēmusi tieksme mīlēt.

Un tad, izejot no �ī haosa, viņi atklāja jaunu līci, ko pilnīgi ieskāva asiņaini sarkana granīta siena. Purpura klintis atspoguļojās zilajā jūrā.

�anna �ukstēja: �Ai, Ziljēn!� Aiz sajūsmas viņai aizrāvās elpa, viņa neatrada citus vārdus; divas asaras viņai noritēja pār vaigiem. Ziljēns izbrīnījies skatījās uz viņu un jautāja:

� Kaķīt, kas tev noticis?

Viņa noslaucīja asaras, pasmaidīja un mazliet drebo�ā balsi atbildēja:

� Nekas ... laikam nervi... Es pati nezinu ... Jūtos tik pārsteigta. Esmu tik laimīga, ka mazākais nieks mani saviļņo.

Viņ� nespēja saprast �o sievi�ķīgo nervozitāti, �īs pārmērīgi jūtīgās būtnes, ko kaut kāds nieks var dziļi satraukt, sajūsma saviļņot kā īsta katastrofa un tikko uztverams iespaids uzbudināt, prieks vai izmisums novest gandrīz līdz ārprātam.

�annas asaras viņam likās smieklīgas, viņam rūpēja tikai ceļa grūtības.

� Labāk uzmani savu zirgu! � viņ� sacīja.

Pa ļoti bīstamu taku viņi nojāja līdz pa�am līcim, tad pagriezās pa labi, lai dotos aug�up pa drūmo Otas ieleju.

Taka likās ļoti �aubīga.

� Kā būtu, ja mēs ietu kājām? � Ziljēns izteica priek�likumu.

�anna labprāt bija ar mieru, viņu sajūsmināja iespēja pastaigāties, būt vienatnē ar �iljēnu pēc nesenā pārdzīvojuma,

Gids devās pa priek�u ar mūli un abiem zirgiem, viņi lēnām tam sekoja.

No virsotnes līdz pamatam pār�ķeltais kalns pavērās viņu priek�ā. Taka veda �īs plaisas dziļumā. Tā gāja starp divām augstām klintīm, un pa aizas dibenu trauca strauja upe. Gaiss bija ledaini salts, granīts izskatījās melns, un augsti virs galvām saskatāmās debess strēmeles zilgme pārsteidza un �ilbināja.

Pēk�ņs troksnis sabiedēja �annu. Viņa pacēla acis: no kādas spraugas bija izlidojis milzīgs putns � ērglis. Atplestie spārni it kā pieskārās abām aizas sienām, viņ� pacēlās aug�up un pazuda zilajās debesīs.

Tālāk kalna plaisa dubultojās, taka lī�lo�u pacēlās starp divām gravām. �anna viegli un �igli gāja pirmā, oļi ripoja zem viņas soļiem; bailes nepazīdama, viņa noliecās pār bezdibeņiem. �iljēns, mazliet aizelsdamies, viņai sekoja, acis nodūris, jo baidījās, ka nenoreibst galva.

Pēk�ņi viņus pārplūdināja saules gaismas �altis, viņiem �ķita, ka ir iznāku�i no elles. Viņiem slāpa, mitra sliede viņus aizveda cauri akmeņu haosam līdz sīkam avotam, kuru kazu gani bija novadīju�i uz izdobtu bluķi. Zemi visapkārt nosedza sūnu paklājs. �anna nometās ceļos, lai padzertos; �iljēns darīja tāpat.

Viņa ar lielu tīksmi baudīja auksto ūdeni, bet tad �iljēns apkampa viņu un mēģināja ieņemt viņas vietu pie koka renītes gala. �anna pretojās, viņu lūpas cīkstējās, sastapās, atgrūdās. Cīņā stāvokļi mainījās, te viens, te otrs satvēra notekas tievo galu un iekodās tanī ar zobiem, lai netiktu atbīdīts nost. Un aukstā ūdens strūkliņa, nemitīgi pārejot no viena pie otra, te iz�ļakstījās, te atkal saplūda kopā un apslacīja viņu sejas, kaklu, apģērbu un rokas. Pērlēm līdzīgi pilieni mirgoja viņu matos, lin straumē aizskalojās skūpsti.

Te �annai ie�āvās prātā mīlestības iedvesta doma. Viņa piepildīja muti ar dzidro^ �ķidrumu un, vaigus piepūtusi kā ūdens maisus, rādīja �iljēnam, ka grib viņu padzirdīt no mutes mutē.

Smaidīdams viņ� atgāza galvu, atpleta rokas un neatraudamies dzēra no �ā dzīvā avota, kas viņā ielēja liesmainu iekāri.

�anna neparasti maigi pieglaudās �iljēnam, sirds viņai dauzījās, krūtis strauji cilājās, acis it kā aizmiglojās, kļuva miklas. Viņa klusu pa�ukstēja: �Ziljēn . .. es tevi mīlu!� � un_f pievilkdama viņu sev klāt, atmetās uz mu-j*uras un paslēpa plaukstās aiz kauna pietvīku�o seju.

�iljēns uzkrita viņai virsū un sa�ņaudza apskāvienā. Viņa elsa satrauktās gaidās un pēk�ņi iekliedzas, kā zibens spēriens viņu pārsteidza sajūta, pēc kuras bija alkusi.

Pagāja visai ilgi, kamēr viņi sasniedza kalna virsotni, jo �anna bija satraukta un sagurusi, unEvīzā pie sava gida radinieka Paoli Paiabreti viņi ieradās tikai vakarā.

Tas bija gara auguma vīrs, mazliet sakumpis, ar nomāktu seju, kāda mēdz būt diloņslimniekiem. �is vīrs ieveda atnācējus viņiem paredzētajā istabā � drūmā istabā ar kailām akmens sienām, bet tā skaitījās grezna �ajā apvidū, kur ļaudis nepazīst nekādu komfortu; viņ� savā valodā � korsikāņu dialektā, kurā sajauku�ies fran�u un itālie�u vārdi, apliecināja, ka viņam ir prieks uzņemt viesus, bet tad kāda skanīga balss viņu pārtrauca: istabā iesteidzās maza tum�mate ar lielām, melnām acīm, saules nobrūninātu ādu, �maugu augumu un pastāvīgi smaida pavērtiem zobiem. Viņa noskūpstīja �annu, pakratīja roku �iljēnam un bērtin nobēra:

� Labdien, kundze! Labdien, kungs! Kā jums klājas?

Viņa savāca cepures, �alles un nokārtoja visu ar vienu

roku, jo otra viņai bija saitē, pēc tam aicināja visus iet ārā, pateikdama savam vīram:

� Ej ar viņiem pastaigāties līdz pusdienām.

Paiabreti uzreiz paklausīja, nostājās starp �annu un

�iljēnu un izvadāja viņus pa ciematu. Paiabreti soļoja lēni un runāja lēni, bie�i ieklepodamies un tad nosacīdams:

� Gaiss ielejā ir dzedrs, un tas man krīt uz krūtīm.

Pa aizaugu�u taciņu viņ� jaunos ļaudis aizveda pie milzum lielām kastaņām. Te viņ� apstājās un parastajā vienmuļajā balsī sacīja:

� �itente manu brālēnu Zaņu Rinaldi nogalināja Matjē Lori. Raugiet, es stāvēju tepat blakus �anam, kad Matjē parādījās soļu desmit nostāk. ��an�, viņ� uzkliedza, �neej uz Alberta�i, kad es tev saku, �an, neej, vai arī es tevi

nonāvē�u!�

Es sagrābu �anu aiz rokas: �Neej, �an, viņ� tevi no visas tiesas nogalēs.�

Viņi abi lakstojās ar vienu mei�u �- ar Polīnu Sinakuņi.

Bet �ans kliedza pretī: �Es ie�u, Matjē; tu neesi tas, kur� var mani aizkavēt.�

Tad Matjē notēmēja un iz�āva, iekams es paguvu satvert savu �auteni.

�ans uz abām kājām palēcās gaisā kā bērns ar lecamo auklu, jā, kungs, un uzgāzās man virsū, izsizdams man no rokas �auteni, un tā aizlidoja, raug, līdz tai lielajai kastaņai.

�anam mute bija atplesta, bet viņ� vairs neteica ne vārda, viņ� bija beigts.

�anna un �iljēns pārsteigti skatījās uz �ā nozieguma mierīgo liecinieku. �anna jautāja:

� Un ko slepkava?

Paoli Palabreti ilgi klepoja un tad turpināja:

� Viņ� aizbēga kalnos. Mans brālis viņu nogalināja citugad. Ziniet, mans brālis Filips Palabreti, tas bandīts.

�anna sarāvās.

� Jūsu brālis? Bandīts?

Lēnīgā korsikāņa acis aiz lepnuma iedzalkstījās.

� Jā, kundze, viņ� bija slavens vīrs. Viņ� nogādāja pie malas se�us �andarmus. Viņ� gāja bojā kopā ar Nikolā Morāli, kad abi bija ielenkti Niolā, kur se�as dienas turējās pretī, jau pa pusei aiz bada pamiru�i.

Un tikpat padevīgi, kā bija sacījis: �Gaiss ielejā ir dzedrs,� � viņ� piebilda: � Tā mūsu zemē parasts.

Tad viņi atgriezās uz pusdienām, un mazā korsikāniete izturējās pret viņiem tā, it kā pazītu viņus jau divdesmit gadu.

�annu tomēr māca nemiers. Vai viņa vēl izjutīs �iljēna skavās to dīvaino, brāzmaino juteklisko saviļņojumu, kas viņu bija pārsteidzis pie avota uz sūnu paklāja?

Kad viņi palika vieni savā istabā, �anna baidījās, ka atkal būs nejūtīga pret �iljēna glāstiem. Ta�u drīz viņa pārliecinājās, ka ba�as biju�as veltīgas, un tā bija viņas pirmā mīlas nakts.

Kad nākamajā rītā pienāca laiks doties tālāk, �aunai bija grūti pamest �o pieticīgo mājokli, kurā, kā �ķita, viņai bija sācies jauns laimes laiks.

�anna ieaicināja savā istabā namatēva mazo sieviņu un noteiktā balsī sacīja, ka negrib pasniegt viņai nekādu dāvanu, tomēr katrā ziņā vēlas atsūtīt no Parīzes, tiklīdz būs tur atgriezusies, kādu suvenīru, kaut ko par piemiņu, ļo pie�ķīra �ādai piemiņas veltei gandrīz māņticīgu nozīmi.

Jaunā korsikāniete ilgi pretojās, negribēdama nekā pieņemt. Beidzot viņa piekāpās:

� Lai notiek! Tad atsūtiet man mazu pistoli, pavisam

maziņu.

�anna iepleta acis. Korsikāniete klusu, pavisam pie auss, kā mēdz uzticēt saldu un intīmu noslēpumu, pa�ukstēja:

� Man jāno�auj vīrabrālis.

Smaidīdama viņa steig�us atritināja pārsēju no nekustīgi turētās rokas un parādīja uz tās baltā apaļuma ar stiletu caurdurtu, gandrīz aizdziju�u brūci.

� Ja es nebūtu tikpat spēcīga kā viņ�, � korsikāniete sacīja, � viņ� būtu mani nogalējis. Mans vīrs nav greizsirdīgs, viņ� mani pazīst; un viņ� ir slims, jūs jau zināt, un tas atdzesē asinis. Turklāt es, kundze, esmu godīga sieviete, bet svainis tic visādām tenkām. Viņ� ir greizsirdīgs mana vīra vietā un noteikti atkal man uzbruks. Kad man būs maza pistolīte, varē�u būt mierīga, es pratī�u aizstāvēties.

�anna apsolīja atsūtīt ieroci, sirsnīgi noskūpstīja savu jauno draudzeni un turpināja ceļojumu.

Tagad laiks viņai aizritēja kā sapnī � nebeidzami apskāvieni, glāstu skurbums. Viņa nekā neredzēja � ne ainavas, ne ļaudis, ne pilsētas, kurās apstājās. Viņa skatījās tikai uz �iljēnu.

Sākās mīlas nieko�anās, bērni�ķīgā, burvīgā tuvība, radās muļķīgi un jauki mīļvārdiņi, glāsmainas iesaukas tika dota? katram viņu ķermeņa izliekumam, aprisei un krokai, kurās viņu lūpas ar tīksmi kavējās.

�anna mēdza gulēt uz labā sāna, un kreisā krūts viņai bie�i vien rēgojās gaisā. Ziljēns atmostoties to bija ievērojis un iesauca viņas kreiso krūti par �klaidonīti�, bet labo par �kārumnieci�, jo tās ro�ainais galiņ� �ķita jutīgāks pret skūpstiem. Dziļā ieplaka starp abām tika nokrustīta par �māmulītes aleju�, tāpēc ka viņ� nemitīgi pa to pastaigājās; un vēl cita � slepenāka iedobīte atmiņai par Otas ieleju tika nosaukta par �ceļu uz Damasku�.

Kad bija sasniegta Bastija, vajadzēja samaksāt gidam. Ziljēns pagrābstījās pa kabatām. Neatrazdams vajadzīgo, viņ� sacīja �annai:

� Tā kā tu neizmanto no mātes dabūtos divtūksto� frankus, tad dod tos man uzglabāt. Manā jostā tie būs dro�ībā, un man nevajadzēs mainīt naudu.

�anna pasniedza viņam maku.

Viņi devās uz Livorno, apmeklēja Florenci, D�enovu, visu Itālijas Rivjēru.

Kādā vējainā rītā viņi ieradās Marseļā.

Divi mēne�i bija pagāju�i kop� aizbrauk�anas no �Papelēm�. Bija piecpadsmitais oktobris.

�annu stindzināja saltais ziemeļvēj�, kas �ķita pū�am no tālās Normandijas, viņa noskuma. �iljēns kop� kāda laika likās pārvērties, noguris, vienaldzīgs, un �annu māca bailes, pa�ai nezinot, no kā.

Viņa novilcināja vēl par �etrām dienām do�anos mājup, viņai bija grūti pamest �o dāsno, saulaino apvidu. Viņai �ķita, ka laimes loks ir noslēdzies.

Beidzot viņi tomēr aizbrauca.

Viņiem vajadzēja Parīzē izdarīt visus pirkumus, lai galīgi iekārtotos �Papelēs�, un �anna jau priecājās, ka ar māmulītes dāvāto naudu varēs aizvest uz mājām da�da�ādus brīnumus; tomēr pirmais, par ko viņa domāja, bija jaunajai Evīzas korsikānietei apsolītā pistole.

Otrā dienā pēc atbrauk�anas Parīzē viņa sacīja �il-jēnam:

� Dārgumiņ, lūdzu, atdod man māmiņas naudu, es gribu iepirkties.

Viņ� pievērsa �annai neapmierinātu seju.

� Cik tev vajag?

Viņa pārsteigta nomurmināja:

� Nu ... cik tu gribēsi.

Viņ� nolēma:

� Do�u tev simt franku, tikai neesi iz�ķērdīga.

Apjukusi un mulsa viņa nezināja, ko sacīt.

Beidzot viņa bikli iebilda:

� Bet... es ta�u ... naudu tev iedevu tikai...

Viņ� neļāva �annai nobeigt.

� Jā, protams. Bet vai nav vienalga, vai nauda būs tavā vai manā kabatā, jo tagad mums ir kopējs maks. Es ta�u tev neliedzu � vai ne? Es tev dodu simt franku.

Viņa paņēma piecas zelta monētas, nekā neiebilzdama, ta�u vairāk neuzdro�inājās prasīt un nopirka tikai pistoli.

Pēc nedēļas viņi devās atceļā uz �Papelēm�.

Tuvinieki un kalpotāji gaidīja pie baltā �oga ar ķieģeļu stabiem. Pasta kariete apstājās, un sākās nebeidzami apkampieni. Māmulīte raudāja; aizkustinātā �anna slaucīja asaras; tēvs nervozi soļoja �urp un turp.

Kamēr izkrāva bagā�u, salonā pie iekurta kamīna tika stāstīts par ceļojumu. Vārdi dāsni plūda pār �annas lūpām, un pusstundas laikā viss bija izstāstīts, varbūt atskaitot da�us sīkumus, kas steigā tika piemirsti.

Pēc tam jaunā sieva aizgāja izkravāt savus saiņus. Viņai palīdzēja Rozalī, kas arī bija satraukta. Kad viss bija sakārtots, veļa, kleitas un tualetes piederumi nolikti vietā, kalpone atstāja savu kundzi, un �anna, mazliet nogurusi, atsēdās.

Viņa nezināja, ko tagad darīt, un domās meklēja, ar ko nodarbināt prātu, kur pielikt rokas. Viņa nemaz nevēlējās nokāpt lejā salonā pie snaudo�ās mātes. Varbūt iet pastaigāties? Ta�u ainava izskatījās tik skumja, ka, jau pa logu vien to pavērojot, uznāca grūtsirdība.

Tad viņa aptvēra, ka viņai vairs nav nekā, ko darīt, nekad vairs nekā nebūs ko darīt. Visu savu jaunību klosterī viņa bija domājusi un sapņojusi par nākotni. Satrauco�as cerības tolaik aizpildīja viņas dzīvi, stundas aiz-trauca nemanot. Pēc tam, tikko viņa iznāca no bargajiem mūriem, kuros bija uzplauku�as viņas ilūzijas, �annas gaidas pēc mīlestības uzreiz bija piepildīju�ās. Gaidītais, sastaptais, iemīlētais un pēc da�ām nedēļām bez īpa�ām pārdomām apprecētais vīrietis aiznesa viņu savos apkampienos, tā ka viņa nepaguva īsti attapties.

Ta�u tagad pirmo dienu saldā īstenība pārvēr�as par ikdieni�ķu īstenību, kas aizver durvis nenoteiktām cerībām, burvīgajam satraukumam par nezināmo. Jā, vairs nebija ko gaidīt.

Tātad nav vairs ko darīt ne �odien, ne rīt, vispār nekad. To visu viņa nojauta pēc zināmas vil�anās sajūtas � sapņi bija gaisu�i.

Viņa piecēlās, piegāja pie loga un piespieda pieri pie aukstās rūts. Brīdi nolūkojusies debesis, pa kurām vēlās tum�i mākoņi, viņa nolēma iziet laukā.

Vai tas ir tas pats dārzs, tā pati zāle, tie pa�i koki, kas bija maijā? Kur palikusi lapu saulainā līksme un mauriņa zaļā poēzija ar pieneņu uguntiņām, magoņu asiņaina-

jiem plankumiem, margrietiņu zvaigznītēm, virs kurām it kā neredzamu pavedienu galā trīsuļoja fantastiski tauriņi? Un nebija arī vairs reibino�ā, ar dzīvību, smar�ām un auglīgiem ziedputek�ņiem piesātinātā gaisa.

Pastāvīgo rudens lietus gāzmu izmiek�ķētās, bieza vītu�u lapu paklāja nosegtās alejas stiepās zem salsto�ām, gandrīz kailām papelēm. Trauslie zari vējā trīcēja, purinādami lapotnes paliekas, un tās kuru katru brīdi bija gatavas izkaisīties izplatījumā. Un visu dienu nepārtraukti � kā nemitīgs, līdz asarām skumdino�s lietus � atrāvās, riņķoja, lidinājās un krita pēdējās lapas, kas tagad bija pavisam dzeltenas kā lielas zelta monētas.

Viņa aizgāja līdz birztalai. Tur bija tik sērīgi kā mirēja istabā. Bija nobiru�as lapas zaļajai sieniņai, kas atdalīja citu no citas jaukās līkumainās taciņas un darīja tās noslēpumainas. Kā smalka koku me�ģīne kopā saaugu�ie krūmi trina cits gar citu savus kuslos zarus, un nokritu�ās sakaltu�ās lapas, ko vēj� dzenāja, �abināja un vietumis samēza kaudzēs, �ķita izdve�am sāpīgu pirmsnāves nopūtu.

Mazi putniņi, salīgi ie�irpstēdamies, lēkāja no zara uz zaru, meklēdami patvērumu.

Pret jūras vējiem izvirzītais vīksnu biezais aizsegs tomēr bija pasargājis liepas un platānas vasaras rotu: viena likās tērpta sarkanā samtā, otra oran�ā zīdā � tā pirmais sals bija tās nokrāsojis saskaņā ar katra koka sulu raksturu.

�anna lēniem soļiem pastaigājās pa māmulītes aleju, gar Kuijāru fermu. Kaut kas viņu smagi nomāca � it kā nojauta par nākamās vienmuļās dzīves skumību.

Pēc tam viņa atsēdās uz paugura, kur 2iljēns pirmo reizi bija runājis par mīlestību; viņa palika tur labu brīdi, gandrīz nekā nedomādama, bezgalīgi gurda, it kā murgā � gribējās tikai atgulties, aizmigt, lai izbēgtu no �odienas grūtsirdības.

Pēk�ņi viņa ieraudzīja kaiju, ko pa debesīm trenca vēja �vīga; viņa atcerējās ērgli, ko bija redzējusi tur, Korsikā, drūmajā Otas ielejā. Sirdī viņa izjuta asu smeldzi, kādu izraisa atmiņas par kaut ko brīnum jauku, bet jau pagāju�u; acu priek�ā uzreiz parādījās pasakainā sala ar tās me�onīgajām smar�ām un karsto sauli, kura briedina apelsīnus un citronus, kalni ar sārtajām virsotnēm, zilie lī�i un gravas, pa kurām plūst brāzmaini strauti.

Tad drēgnā, skarbā apkārtējā daba, drūmais lapkritis un vēja dzītie pelēkie padebe�i ietina viņu tik dzijā izmisumā, ka viņa devās uz mājām, lai nesāktu raudāt.

Māmulīte, siltumā pie kamīna kļuvusi gurda, bija aizsnaudusies; viņa jau bija pieradusi pie dienu vienmuļības un to vairs nejuta. Tēvs un �iljēns bija aizgāju�i pastaigāties un aprunāties par saimniecības lietām. Tuvojās nakts, jau kaisīdama skumju mijkrēsli pla�ajā salonā, ko apgaismoja tikai kamīna uguns uzplaiksnījumu atspīdumi.

Pa logiem dziesto�ajā dienas gaismā vēl varēja saskatīt drūmu vēla rudens ainu un pelēkas debesis, kas arī likās dubļainas.

Drīz atgriezās barons ar Ziljēnu; tikko ienācis tum�ajā istabā, barons pa�ķindināja zvaniņu un uzsauca:

� �igli, �igli aizdedziet lampu! Te ir tik sērīgi!

Viņ� atsēdās pie kamīna. Sabristie zābaki liesmu tuvumā kūpēja, siltumā iz�uvu�ie dubļi bira nost no zolēm, un viņ� jautri berzēja rokas.

� Man rādās, ka uzsals, � viņ� sacīja, � debesis ziemeļu pusē skaidrojas; �ovakar ir pilns mēness, naktī būs pamatīga spelgoņa.

Tad viņ� pievērsās meitai.

� Nu, meitiņ, vai esi apmierināta, ka atgriezies savā dzimtajā pusē, savā mājā, pie saviem vecī�iem?

�is vienkār�ais jautājums �annu samulsināja. Acis viņai pieriesās asarām, viņa metās tēvam ap kaklu un viņu strauji apkampa, it kā izlūgdamās piedo�anu, jo, lai arī kā viņa pūlējās būt priecīga, tomēr jutās bezgalīgi bēdīga. Viņa atcerējās, cik līksmu bija iztēlojusies atkalredzē�anos ar vecākiem, un tagad brīnījās par aukstumu, kas stindzināja viņas maigās jūtas; kad no tāluma daudz domāts par mīļiem cilvēkiem, bet ir jau pierasts viņus neredzēt ik brīdi, tad, atkal ar viņiem satiekoties, jūtama zināma atsve�inātība, kamēr kopīgās dzīvo�anas saites vēl nav atjaunotas.

Pusdienas vilkās ilgi, sarunas nevedās. �iljēns �ķita aizmirsis savu sievu.

Vēlāk viesistabā viņa aizsnaudās pie iekurtā kamīna pretī māmulītei, kas pilnīgi aizmiga; vienubrīd �annu atmodināja vīrie�u strīdīgās balsis, un viņa, cenzdamās sasparoties, sev jautāja, vai arī viņu uzveiks bēdīgais ieradumu trulums, kurus nekas nepārtrauc.

Kamīna liesmas, dienas gaismā iesarkani blāvas, tagad sprakstēja ko�as un spilgtas. Tās meta spējus atspīdumus uz atzveltnes krēslu izbalēju�ajiem pārvalkiem, uz lapsu un dzērvi, uz skumjo gārni, uz circeni un skudru.

Pienāca klāt barons un smaidīdams izstiepa izplestos pirkstus virs liesmojo�ajām pagalēm.

� Jā, bērni, �ovakar deg labi. Bet ārā salst.

Viņ� uzlika roku �annai uz pleca un, rādīdams uz uguni, sacīja:

� Redzi, meitiņ, vislabākais pasaulē ir pavards un savi tuvinieki ap �o pavardu. It nekas nav vairāk vērts. Bet kā būtu, ja mēs ietu gulēt? Jūs, bērni, dro�i vien esat noguru�i?

Iegājusi savā guļamistabā, jaunā sieviete sev jautāja, kā gan divas atgrie�anās tanī pa�ā vietā, kura likās mīļa, var būt tik at�ķirīgas. Kāpēc viņa jutās tik nomākta, kāpēc �ī māja un dzimtene, viss, kas līdz �im viņai bija tik dārgs, �odien viņu tā skumdināja?

Pēk�ņi viņa ieraudzīja pulksteni. Mazā bitīte, kā vienmēr, naski lidinājās uz kreiso, uz labo pusi, uz kreiso, uz labo �igli un vienmērīgi virs apzeltītajām puķēm. Pēk�ņi �anna atvilga dziļā saviļņojumā, viņu līdz asarām aizkustināja mazais mehānisms, kas viņai dziedāja laiku un pukstēja kā dzīva sirds.

Atkalredzē�anās ar tēvu un māti nebija �annu tik dziļi aizgrābusi. Sirdij ir noslēpumi, kurus ne ar kādu prāto�anu nevar izdibināt.

Pirmo reizi pēc salaulā�anās �anna gultā bija viena, jo �iljēns, aizbildinādamies ar nogurumu, bija iekārtojies otrā istabā. Starp citu, viņi jau iepriek� bija vienoju�ies, ka viņiem būs atsevi�ķas guļamistabas.

�anna ilgi nevarēja aizmigt, likās dīvaini vairs nejust blakus otru ķermeni � viņa jau bija atradinājusies gulēt viena, un viņu satrauca arī niknais ziemeļvēj�, kas plosījās uz jumta.

No rīta viņu atmodināja spo�a gaisma, kas krāsoja asinssarkanu viņas gultu, un apsarmoju�ās logu rūtis bija tik liesmainas, it kā viss apvārsnis degtu.

Ietinusies platos rītasvārkos, viņa pieskrēja pie loga un to atvēra.

Ledains, svaigs un spīvs vēj� iebrāzās istabā un pātagoja seju ar dzeļo�u aukstumu, no kura acīs izsprāga asaras; purpura debesīs aiz kokiem pacēlās spo�i starojo�a mi uztūkusi kā �ūpas seja milzīga saule. Ar sarmu klātā zeme tagad bija sasalusi un cieta un skaļi klaudzēja zem I�Tīnas ļau�u kājām. Vienā naktī visi papeļu zari, kuros vel vakar bija turēju�ās lapas, tagad bija kļuvu�i kaili; niz klajuma varēja redzēt platu, iezaļganu okeāna joslu, kurā stiepās baltas svītras.

Platāna un liepa vēja alpās ātri zaudēja savu rotu. Pie katra ledainā pūtiena spējās salnas skartās lapas aizvirpuļoja un izskatījās kā aizlidojo�i putni. �anna apģērbās, izgāja ārā un, lai ar kaut ko nodarbotos, devās apmeklēt

fermerus.

Martēni saņēma viņu atplestām rokām un mājasmāte nomutēja uz abiem vaigiem; pēc tam viņai vajadzēja izdzert glāzīti ķir�u liķiera. Tad viņa devās uz otru fermu. Arī Kuijāri viņu saņēma atplestām rokām; saimniece nobu�oja viņu uz abām ausīm, un viņai vajadzēja iedzert glāzīti upeņu liķiera.

Pēc tam viņa atgriezās mājās uz brokastīm.

Un diena aizritēja tāpat kā vakarējā, tikai tā bija auksta, nevis drēgna. Arī pārējās nedēļas dienas bija līdzīgas �īm divām; un visas mēne�a nedēļas bija līdzīgas pirmajai.

Pamazām ilgas pēc tālām zemēm apdzisa. Pieradums nosedza dzīvi ar samierinā�anās slāni, tāpat kā da�i ūdeņi nosedz priek�metus ar kaļķu nogulsnēm. Un �annas sirdī atdzima interese par ikdienas dzīves tūksto� nenozīmīgiem sīkumiem, raizes par vienkār�ajām un parastajām nodarbībām. Viņā attīstījās zināma apcerīga melanholija, neapjausta vil�anās dzīvē. Kas viņai būtu vajadzīgs? Ko viņa vēlējās? Viņa pati nezināja. Viņu neaizrāva tieksme spīdēt sabiedrībā, nedz alkas pēc izklaidē�anās, pat ne dziņa pēc iespējamām izpriecām. Un kādas gan bija iespējamas? Tāpat kā laika plūdumā izbalēju�ie vecie zviļņi, viņas acīs viss pamazām zaudēja krāsu, izdzisa, kļuva palss un krēslains.

Attiecības ar �iljēnu bija pilnīgi pārvērtu�ās. Viņ� �ķita pavisam cits cilvēks kop� atgrie�anās no kāzu ceļojuma, kā aktieris, kas notēlojis savu lomu un atguvis parasto izskatu. Viņ� gandrīz nemaz neievēroja �annu, tikpat kā nerunāja ar viņu; jebkādas mīlestības pēdas pēk�ņi bija pazudu�as, un retu nakti viņ� pavadīja sievas guļamistabā.

Viņ� bija pārņēmis īpa�uma un saimniecības pārzinā�anu, pārbaudīja nomas līgumus, tramdīja zemniekus, samazināja izdevumus un, pats izvērties par di�ciltīgu fermeri, bija zaudējis līgavaiņa spo�umu un eleganci.

Tagad viņ� valkāja no vecpui�a garderobes izvilktu apdilu�u samta medību uzvalku, kaut gan tas bija pamatīgi notraipīts; izturēdamies nevērīgi kā cilvēks, kam vairāk nevajag izpatikt, viņ� neskuvās, un garā bārda viņu neiedomājami izķēmoja. Rokas viņ� arī vairs nekopa un pēc katras maltītes izdzēra �etras piecas glāzītes konjaka.

Kad �anna reiz bija mēģinājusi viņam maigi izteikt par to pārmetumu, viņ� tik skarbi bija atcirtis: �Liec mani mierā!� � ka viņa jau vairs neuzdro�inājās dot viņam padomus,

2anna bija samierinājusies ar �īm pārmaiņām tik viegli, ka pati par to brīnījās. 2iljēns bija kļuvis viņai sve�s cilvēks, kura dvēsele un sirds viņai ir aizslēgta. Viņa bie�i par to doma ja un nespēja saprast, kā bija varējis notikt, ka viņi tā sastapās, iemīlējās, apprecējās maigu jūtu uzplūduma un pēk�ņi kļuva viens otram gandrīz tik sve�i, it kā nekad nebūtu gulēju�i viens otram blakus.

Un kāpēc viņai tik maz sāpēja 2iijēna vienaldzība? Vai tada vispār ir dzīve? Vai nākotne viņai vairs nekā nedāvās?

Varbūt viņa būtu cietusi vairāk, ja 2iljēns būtu palicis tāds pats kā agrāk � skaists, kopts, elegants un valdzino�s?

Bija nolemts, ka pēc Jaungada jaunlaulātie paliks vieni, jo tēvs un māmulīte aizbrauks padzīvot da�us mēne�us savā Ruānas mājā. Jaunie ļaudis visu ziemu pavadīs �Papelēs�, lai tur galīgi iekārtotos un pierastu pie apkaimes, kurā aizritēs visa viņu dzīve. Viņiem bija arī da�i kaimiņi, kuriem 2iljēns gribēja stādīt priek�ā savu sievu. Tie bija Brizvili, Kuteljē un Furvili.

Ta�u jaunais pāris vēl nevarēja doties vizītēs, tāpēc ka līdz �im nebija izdevies pieaicināt gleznotāju ģerboņa pārveido�anai uz karietes.

Barons savu veco ģimenes ekipā�u bija atdāvinājis znotam, ta�u 2iljēns neparko nebija ar mieru ierasties kaimiņu pilīs, iekams de Lamāru dzimtas ģerbonis nebūs savienots ar Lepertuī de Vo ģerboni.

Vienīgais cilvēks visā pla�ajā apkaimē, kur� pārvaldīja heraldisko rotājumu specialitāti, bija kāds Bolbekas gleznotājs, vārclā Bataijs, kuru nepārtraukti uzaicināja visās Normandijas pilīs mui�niekiem dārgo greznojumu uzgiez-no�anai uz karie�u durtiņām.

Beidzot kādā decembra rītā, kad brokastis jau bija gandrīz paēstas, kungi pa logu redzēja, ka vārtiņus atver kāds vīrs un dodas taisnā ceļā uz māju. Viņ� nesa kādu kasti uz muguras. Tas bija Bataijs.

Viņu ieaicināja ēdamistabā un pasniedza brokastis kā kungam, tāpēc ka viņa amats, nepārtrauktie sakari ar visu departamenta aristokrātiju, viņa zinā�anas heraldikā un emblēmās bija viņu padarīju�as it kā par ģerboņu iemiesotāju, un augstmaņi spieda viņam roku.

Tūlīt tika atnests zīmulis un papīrs, un, kamēr Bataijs ēda, barons un �iljēns uzmeta savus �etros laukumos sadalītos ģerboņa vairogus. Tiklīdz runa bija par �ādiem jautājumiem, baronese uzreiz it kā atdzīvojās un izteica padomus; pat �anna piedalījās apsprie�anā, it kā viņā būtu pamodusies kāda noslēpumaina interese.

Nepārtraukdams brokasto�anu, Bataijs izsacīja savas domas, reizēm paņēma zīmuli un uzmeta kādu projektu, minēja piemērus, aprakstīja visas apkaimes aristokrātu karietes un ar savu klātbūtni, uzskatiem un pat balss noskaņu radīja ap sevi di�ciltības noskaņu.

Viņ� bija neliela auguma vīrelis ar sirmiem, īsi apcirptiem matiem, ar krāsu apziestām rokām, un viņ� oda pēc terpentīna. Klīda valodas, ka agrāk viņ� bijis iejaukts kādā pārkāpumā pret tikumību, bet visu titulēto ģimeņu cieņa pret viņu jau sen bija izdzēsusi �o kauna traipu.

Tiklīdz viņ� padzēra kafiju, viņu aizveda uz ratnīcu un no karietes noņēma vaskadrānas pārsegu. Bataijs nopietni aplūkoja ekipā�u, pēc tam svinīgi izteica savas domas par zīmējuma izmēriem un pēc jaunas uzskatu apmaiņas ķērās pie darba.

Kaut gan ratnīcā bija auksti, baronese lika atnest atzveltnes krēslu, jo vēlējās nolūkoties, kā Bataijs strādā; pēc tam viņa pieprasīja kāju sildāmo, jo viņai sala; tad viņa sāka rāmā garā tērzēt ar gleznotāju, izjautāja viņu par laulībām, par kurām vēl nebija zinājusi, par miru�iem un jaunpiedzimu�iem, ar �īm ziņām papildinādama atmiņā glabātos radurakstus.

�iljēns bija palicis pie sievasmātes, jāteniski atsēdies uz krēsla. Viņ� sūca pīpi, spļāva zemē, klausījās un vērīgi sekoja savas di�ciltības iemū�inā�anai krāsās.

Drīz vien ar! Simona tēvs, ar lāpstu pār plecu dodamies uz sakņu dārzu, apstājās un apbrīnoja gleznotāja darbo�anos; ziņa par Bataija iera�anos bija sasniegusi arī abas fermas, un to abas saimnieces nekavējās ierasties. Nostāju�ās katra savā pusē baronesei, viņas jūsmīgi kladzināja:

� Nudie, milzīgi skunstīgi viņ� to visu iztaisa!

Ģerboņu vairogi uz abām durtiņām bija nobeigti tikai otrā dienā ap vienpadsmitiem. Tūlīt sapulcējās visi mājas ļaudis, karieti izvilka pagalmā, lai labāk varētu novērtēt.

Darbs bija lielisks. Visi uzlielīja Bataiju, un tas, uzvēlis savu kasti uz muguras, aizgāja. Barons, viņa sieva, �anna un �iljēns vienprātīgi atzina, ka gleznotājs ir apdāvināts vīrs un pie labvēlīgiem apstākļiem būtu kļuvis īsts mākslinieks.

Taupības nolūkos �iljēns bija izvedis reformas, sakarā ar kurām tika izdarītas vairākas pārmaiņas.

Vecais ku�ieris bija kļuvis par dārznieku, un vikonts pats uzņēmās vadīt karieti, bet izbraucamos zirgus viņ� bija pārdevis, lai tie nebūtu jābaro.

Tā kā vajadzēja kādam pieturēt rik�otājus, kamēr saimnieki būs izkāpu�i no karietes, �iljēns bija iecēlis ganu-zēnu Mariusu par grūmu.

Beidzot, lai dabūtu zirgus, �iljēns ieveda Kuijāru un Martēnu nomas līgumā īpa�u punktu, saskaņā ar kuru abiem fermeriem vajadzēja reizi mēnesī vikonta noteiktā dienā katram dot lieto�anā vienu zirgu, un par to viņi tika atsvabināti no mājputnu piegādes.

Tā nu kādu dienu Kuijāri bija atvedu�i lielu, dzeltenu kleperi un Martēni mazu, garspalvainu, baltu zirdziņu, un abi lopiņi tika iejūgti viens otram blakus; Mariuss, noslīcis vecā Simona tēva livrejā, pieveda ekipā�u pie kungu mājas lievenēm.

�iljēns bija uzposies, stalti izslējies un pa daļai atguvis agrāko �vītīgumu; tomēr garā bārda viņu izķēmoja.

Viņ� aplūkoja aizjūgu, karieti un mazo kalpotāju un uzskatīja, ka tie ir apmierino�i, jo viņam svarīgs bija tikai uzkrāsotais ģerbonis.

Baronese iznāca no savas guļamistabas un, balstīdamās uz vīra rokas, ar pūlēm iekāpa karietē un atsēdās, muguru atsliedama pret spilveniem. Tad parādījās �anna. Viņa pasmējās par nesaderīgo zirgu pāri, sacīdama, ka baltais esot dzeltenā mazbērns; bet, kad viņa ieraudzīja

Mariusu, kam seju bija aizsegusi cepure ar kokardi un līkai deguns neļāva galvas rotai slīdēt vēl zemāk, bet rokas bija pazudu�as piedurkņu dziļumos, kājas slēpās livrejas ļipās kā brun�os un pa�ā apak�ā ērmīgi spraucās �i rā milzīgos zābakos ieautās pēdas, kad viņa redzēja, kā pui�elis atgā� galvu, lai kaut ko saskatītu, un, lai spertu soli, augsti cilā ceļgalus, it kā kāpdams pāri upei, un grābstās kā akls, izpildīdams pavēles, pilnīgi iegrimis, pazudis platajā apģērbā, � �anna sāka nevaldāmi smieties un nevarēja rimties.

Barons atskatījās uz mazo, apjuku�o zēnu, un arī viņam pielipa smieklu lēkme, viņ� tikko spēja parunāt, griezdamies pie sievas:

� Ska-a-ties! Ma-ma-mariuss! Cik viņ� jocīgs! Ak dievs, cik jocīgs!

Baronese pieliecās pie karietes lodziņa un ieraudzīja puisēnu; kuplo dāmu sagrāba tāds līksmības uzplūds, ka visa ekipā�a sāka lēkāt uz atsperēm, it kā braucot pa grambām.

Bet �iljēns nobālējis jautāja:

� Ko jūs tā smejaties? Vai esat prātu zaudēju�i?

Zanna raustījās krampjainos smieklos un, nespēdama

valdīties, atsēdās uz lieveņu kāpes. Barons viņai pievienojās, un no karietes plūda drud�aina sēk�ana, kaut kāda nemitīga klukstē�ana, kas liecināja, ka baronese smok vai nost aiz smiekliem. Pēk�ņi Mariusa livreja sāka raustīties. Viņ� dro�i vien bija sapratis, jo arī pats sava cilindra aizsegā smējās, cik jaudas.

Tad saniknotais �iljēns metās virsū puisēnam un iezvēla pamatīgu pļauku, tā ka milzīgā cepure nolidoja Mariusam no galvas un aizripoja pa zālāju. Pagriezies pret sievastēvu, vikonts aiz dusmām drebo�ā balsī sacīja:

� Manuprāt, jums nu gan te nav ko smieties. Mēs nebūtu tik zemu noslīdēju�i, ja jūs nebūtu iz�ķiedis savu bagātību un palaidis vējā īpa�umus. Kas tur vainīgs, ka esat izputējis?

Visa līksme sastinga, vienā mirklī izbeidzās. Neviens ne vārda nesacīja. �anna tagad bija tuvu asarām � klusēdama viņa iekāpa karietē un atsēdās līdzās mātei. Barons aiz pārsteiguma bija glu�i mēms; viņ� ieņēma vietu pretī abām sievietēm un Ziijēns � uz bukas, iepriek� uzvilcis tur pink�ķo�o zēnu, kam vaigs bija uztūcis,

Ceļ� bija bēdīgs un likās gar�. Karietē visi klusēja. Visi trīs bija sadrūmu�i un apjuku�i, neviens negribēja atklāt otram, kas viņam nomāc sirdi. Viņi juta, ka ne par ko citu nespēs runāt, tik ļoti viņus bija pārņēmusi tā pati sāpīgā doma, un tāpēc labāk bēdīgi klusēja, lai nebūtu jāpieskaras �im tirdo�ajam tematam.

Zirgi nevienmērīgos rik�os vilka karieti garām fermu pagalmiem, reizēm izbiedējot melnas vistas, kas milzīgiem soļiem aizcilpoja un pazuda dzīv�ogā, reizēm iztramdot vilku suni, kur� kauca aizrīdamies un dzinās pakaļ karietei, tomēr galu galā sabozies atgriezās mājās, vēl atskatīdamies un riedams uz aizbraucējiem. Gadījās sastapt arī kādu izstīdzēju�u puisi sabristās koka tupelēs; viņ� laiski soļoja pa ceļu, rokas kabatās sabāzis, vēj� bija piepūtis uz muguras viņa zilo blūzi; viņ� atrāvās malā, lai palaistu garām ekipā�u, un neveikli noņēma no galvas naģeni, atsegdams pie pakau�a pielipu�as matu plēksnes.

Aiz katras fermas sākās līdzenums ar citām tāluma izkaisītām fermām.

Beidzot viņi iegriezās platā egļu alejā, kas sākās no lielceļa. Dubļainajās, dziļajās grambās kariete zvalstījās, un māmulīte lāgiem iekliedzās. Alejas galā bija aiztaisīti balti vārti; Mariuss aizskrēja tos atvērt, un, pa ceļu apbrauku�i apkārt milzīgam zālājam, viņi sasniedza lielu, augstu un drūmu ēku ar aizvērtiem slēģiem.

Pēk�ņi atvērās vidējās durvis, un vecs, vārgs sulainis sarkanā vestē ar melnām svītrām, ko pa daļai aizsedza liels priek�auts, sīkiem solī�iem sāniski nokāpa no lieve-nēm. Pavaicājis, ko pieteikt, viņ� ieveda apmeklētājus pla�ā salonā, kur ar mokām uzvilka vienmēr nolaistās �alūzijas. Mēbeles sedza pārvalki, pulkstenis un kandelabri bija aptīti ar baltu audumu, un sasmacis, sastāvējies, auksts un drēgns gaiss �ķita piesātinām plau�as, sirdi un ik poru ar skumjām.

Visi atsēdās un gaidīja. Soļi koridorā virs galvas liecināja par neparastu rosību. Pārsteigtie pilskungi steidzās apģērbties. Gaidīt nācās ilgi. Vairākas reizes no�ķindēja zvaniņ�. Arī kāpnēs atskanēja soļi, tie gāja lejā, tad atkal

aug�ā.

Baronesei sala, viņa visu laiku �ķaudīja. �iljēns soļoja �urp un turp. Sadrūmusī �anna sēdēja blakus mātei. Barons, galvu nodūris, stāvēja, atbalstījies pret kamīna dzegu.

Beidzot vienas no augstajām durvīm atvērās, parādījās vikonts un vikontese de Brizviii. Abi bija sīki, kusli, drebelīgi nenosakāma vecuma cilvēki, ceremoniāli un neveikli. Sieva, ģērbusies rakstaina zīda kleitā, ar mazu, lentītēm rotātu micīti galvā, runāja ātri, spiedzīgā balsī.

Svinīgajos svārkos ie�ņaugtais vīrs sveicināja, palocīdams ceļgalu. Viņa deguns, acis, atieztie zobi, glu�i kā no vaskotie mati un krā�ņais parādes tērps spīdēja, kā spīd priek�meti, kurus rūpīgi kopj.

Pēc pirmajiem apsveikuma vārdiem un kaimiņu pārmītām laipnībām nevienam vairs neatradās nekā, ko sacīt. Tad vēlreiz bez jebkāda pamata abas puses izpauda gandarījumu par iepazī�anos un cerību, ka nodibinātā patīkamā pazī�anās tiks turpināta. Kad visu gadu dzīvo uz laukiem, tad satikties ar kaimiņiem ir ļoti patīkami.

Salona ledainā atmosfēra iespiedās kaulos, kakli aizsmaka. Baronese tagad ne tikai �ķaudīja, bet arī klepoja. Tad barons deva zīmi aizbrauk�anai. Brizviii iebilda: �Kā? Jau tik ātri? Palieciet vēl mazliet.� Bet �anna jau bija piecēlusies, par spīti �iljēna mājieniem, kuram apmeklējums likās par īsu.

Kungi gribēja pazvanīt kalpotājam, lai piebrauc karieti. Zvaniņ� nedarbojās. Tad aizskrēja pats mājastēvs un atgriezies paziņoja, ka zirgi novietoti stallī.

Vajadzēja gaidīt. Katrs meklēja kādu teikumu, kādu vārdu, ko pasacīt. Runāja par lietaino ziemu. �anna, neviļus aiz �ēlabām ietrīsēdamās, jautāja � ko namatēvs un namamāte � divi vien visu gadu varot sadarīt. Ta�u Briz-vili brīnījās par �o jautājumu: viņi nemitīgi esot nodarbināti, vedot pla�u saraksti ar visā Francijā izkaisītajiem di�ciltīgajiem radiem � augas dienas abi pavadīja vissīkumainākās nodarbībās, izturējās viens pret otru ceremoniāli kā sve�inieku klātbūtnē un svinīgi tērzēja par visnenozīmīgākajām lietām.

Zem pla�ā, neapdzīvotā salona augstajiem griestiem, pārvalkos noslēpto mēbeļu vidū �is mazais vīriņ� un mazā sieviņa, abi tik tīri, tik kārtīgi, �annai likās kā di�ciltības mūmijas.

Beidzot logu priek�ā parādījās divu nelīdzīgo kleperu vilktā kariete. Bet Mariuss bija pazudis. Domādams, ka ir brīvs līdz vakaram, viņ� dro�i vien bija aizjozis paklejot pa laukiem.

Saniknotais �iljēns lūdza, lai zēnu sūta atpakaļ kājām; pēc daudziem atvadu vārdiem no vienas un otras puses viesi devās atpakaļ uz �Papelēm�.

Tiklīdz viņi bija sasēdu�ies karietē, �anna un tēvs, neraugoties uz nomāco�ajām atmiņām par �iljēna rupjību, atkal sāka smieties, atdarinādami Br iz viļu kustības un izteicienus. Barons tēloja vīru, �anna sievu, bet baronesē.� tas mazliet aizvainoja aristokrātes jūtas, un viņa sacīja:

� Jūs rīkojaties aplam, tā zobodamies, jo viņi ir ļoti cienījami cilvēki, viņi pieder pie ļoti di�ciltīgām ģimenēm.

Lai neapbēdinātu māmulīti, tēvs un �anna norima, tomēr saskatīdamies abi �ad tad nespēja savaldīties.

Tēvs ceremoniāli sveicināja un svinīgā balss noskaņā sacīja:

� Kundze, jūsu mui�ā �Papelēs� laikam ir ļoti auksti, jo diendienā no jūras pū� vēji?

�anna klīrīgi savilka seju un atbildēja gra�odamās, galvu grozīdama kā pīle, kas ūdenī peldas:

� O, mans kungs, man �eit ir visu gadu ar ko nodarboties! Mums ta�u ir tik daudz radu, kuriem jāraksta vēstules! Un de Brizvila kungs to visu uzkrauj man. Pats viņ� ar abatu Pellu nododas zinātniskiem pētījumiem. Viņi kopā raksta Normandijas baznīcas vēsturi.

Baronese arī pasmaidīja � labsirdīgi, tomēr pārmeto�i � un atkārtoja:

� Nav labi tā zoboties par mūsu aprindu cilvēkiem.

Pēk�ņi kariete apstājās; �iljēns kliedza, skaļi saukdams

kādu no aizmugures. �anna un barons izliecās pa lodziņu un ieraudzīja ērmīgu radījumu, kas it kā ripoja uz viņu pusi. Tas bija Mariuss � ko kājas nesa, viņ� dzinās pakaļ karietei, pīdamies livrejas garajās ļipās, nekā gandrīz neredzēdams, tāpēc ka milzīgais cilindrs pastāvīgi �ļuka viņam uz acīm, rokas piedurknēs cilādams kā dzirnavu spārnus, brizdams visās peļķēs, klupdams pret visiem ceļa akmeņiem, palēkdamies un lēkaļādams, dubļiem no-�ķiedies.

Tiklīdz viņ� bija panācis karieti, �iljēns pieliecās, sagrāba viņu aiz apkakles, pievilka sev blakus uz bukas un, gro�us pametis, ņēmās ar dūri dauzīt pa cilindru kā pa bungām un uzmauca to puisim līdz pa�iem pleciem. Zēns brēca, pūlējās izrauties, nolēkt no bukas, ta�u saimnieks ar vienu roku turēja viņu ciet, bet ar otru joprojām sita.

�anna �ausmās murmināja:

� Tēt! Ai, tēt!

Un baronese sa�utumā sa�ņaudza vīra roku.

� �ak, apturiet ta�u viņu!

Barons strauji nobīdīja lejā priek�ējo stiklu un, satverdams znotu aiz piedurknes, no dusmām drebo�ā balsī uzsauca:

� Vai jūs reiz beigsiet sist bērnu!

Ziljēns izbrīnījies atskatījās.

� Vai tad jūs neredzat, ko tas palaidnis ir izdarījis ar livreju?

Barons izbāza galvu starp abiem un teica:

� Vienalga! Nedrīkst ta�u izturēties tik zvērīgi!

Ziljēns no jauna iekaisa:

� Lūdzu, lieciet mani mierā, tā nav jūsu darī�ana!

Un viņ� atkal pacēla roku, bet sievastēvs to strauji sagrāba un tik spēcīgi nolieca, ka tā atsitās pret buku.

� Ja jūs nerimsieties, es izkāp�u un gan pratī�u jūs savaldīt! � barons tik nikni uzkliedza, ka vikonts uzreiz nomierinājās, nekā neatbildēdams paraustīja plecus un ar pātagu uz�āva zirgiem, kas strauji aizrik�oja.

Abas sievietes nobālu�as sēdēja nekustēdamās, un skaidri bija dzirdami baroneses sirds smagie puksti.

Pie pusdienām Ziljēns izturējās laipnāk nekā parasti, it kā nekas nebūtu noticis. �anna, viņas tēvs un Adelaidas kundze savā gai�ajā labestībā ātri aizmirsa ļauno un tagad priecājās, redzot Ziljēna vēlīgumu, un ļāvās priecīgam noskaņojumam, kāds pārņem pēc slimības atspirgsto�us cilvēkus; un, kad �anna ierunājās par Brizviliem, viņas virs arī pajokoja, bet tūlīt pat piebilda:

� Vienalga, viņi tomēr ir īsti aristokrāti.

Vairāk vizītēs nebrauca, katrs baidījās uzvandīt jautājumu par Mariusu. Nolēma tikai aizsūtīt kaimiņiem Jaungada apsveikumu kartes un apciemojumus atlikt uz nākamā pavasara pirmajām siltajām dienām.

Pienāca ziemsvētki. Papelēs uz pusdienām uzaicināja kirē, mēru un viņa sievu. Viņus ielūdza arī uz Jaungadu. Tās bija vienīgās izklaidē�anās, kas pārtrauca dienu vienmuļo plūdumu.

Tēvs un māmulīte gatavojās aizbraukt devītajā janvārī. �anna gribēja pierunāt vecākus palikt mazliet ilgāk, ta�u Ziljēns viņu neatbalstīja, un barons, redzēdams znota arvien pieaugo�o vēsumu, pasūtīja no Ruānas pasta karieti.

Dienu pirms aizbrauk�anas, kad bagā�a jau bija sakravāta, laiks bija skaidrs un auksts, un �anna ar tēvu nolēma pastaigāties līdz Iporai, kur abi vēl nebija biju�i pēc viņas atgrie�anās no Korsikas.

Viņi gāja caur me�u, kurā �anna bija staigājusi savā kāzu dienā rokrokā ar vīrieti, kura līdzgaitniece viņa bija kļuvusi uz visiem laikiem, caur me�u, kurā viņa bija izbaudījusi pirmo glāstu, pirmās tīksmes trīsas, nojautusi to juteklisko mīlestību, ko bija beidzot iepazinusi tikai me�onīgajā Otas ielejā pie avota, kurā viņi bija remdē- ļ ju�i slāpes, reizē ar ūdeni dzerdami skūpstus.

Nebija vairs ne lapu, ne vīteņaugu, it nekā, tikai zaru �alkoņa un tā sausā �abē�ana, kāda ziemu ir dzirdama atkailinātās birzēs.

Viņi iegāja ciematā. Tuk�ajās, klusajās ielās vēl arvien oda pēc jūras, ūdensaugiem un zivīm. Tāpat kā agrāk, �uva lielie, tum�i brūnie tīkli, izkārti pie durvīm vai izklāti uz oļiem. Pelēkā, aukstā jūra ar savām mū�īgajām, mutuļojo�ajām putām sāka atkāpties, atsedzot Fekānas pusē klin�u pakājē zaļganas �ķautnes. Un visgarām lie- ļ dagā uz sāniem gulo�ās laivas izskatījās kā lielas beigtas zivis. Metās krēsla, un zvejnieki pūlī�iem nāca uz krastu � viņi soļoja smagi, augstiem ūdenszābakiem kājās, ar vilnas �alli ap kaklu, vienā rokā turēdami degvīna pudeli, otrā � laivas laternu. Viņi ilgi grozījās ap sāniski nogāztajām laivām; ar normandie�iem raksturīgo gausumu viņi iekrāva tiklus, zvejas rīkus, maizes kukuli, sviesta bunduli, glāzi un pudeli sīvā. Pēc tam viņi stūma ūdenī taisni izslieto laivu, kas, uz oļiem skaļi rībēdama, slīdēja, pār�ķēla putas, uzkāpa viļņa mugurā, brīdi zvalstījās, atvēra savus brūnos spārnus un tad ar mazo uguntiņu masta galā nozuda naktī.

Smagnējās matro�u sievas, kuru raupjie augumi izspīlējās zem plānajām drānām, paliku�as krastā līdz pēdējā zvejnieka aizie�anai jūrā, atgriezās snaudo�ajā ciematā, ar savām kliedzīgajām balsīm iztraucēdamas melno ielu dziļo miegu.

Barons un �anna nekustēdamies vēroja, kā tumsā izgaisa �ie vīri, kas katru nakti tā lika uz spēles savu dzīvību, lai nenomirtu badā, un tomēr palika tik nabadzīgi, ka nekad neēda gaļu.

Baronu okeāns sajūsmināja, viņ� �ukstēja:

� Tas ir briesmīgi un arī skaisti. Cik varena ir �ī tumsā tītā jūra, uz kuras tik daudzām dzīvībām draud bojāeja! Vai ne, �aneta?

� Vidusjūra ir pārāka, � �anna ar vēsu smaidu atbildēja.

Ta�u tēvs sa�utis pretojās:

� Vidusjūra! Eļļa, cukurūdens, uzzilināts ūdens veļas baļļā! Paskaties, cik baismīgs ir okeāns ar savām putu krēpēm! Un padomā par visiem tiem cilvēkiem, kas aizbrauca no krasta un jau vairs nav saredzami!

� Jā, tā jau ir, � �anna nopūzdamās piekrita.

Bet nejau�i pār lūpām nāku�ais vārds �Vidusjūra� no jauna iedūrās viņai sirdī un lika domās atgriezties pie tālās malas, kur bija aprakti viņas sapņi.

Tēvs un meita mājup neatgriezās caur me�u, bet gāja pa ceļu un lēnām kāpa stāvajā krastā. Vairāk viņi nesarunājās, abus skumdināja drīzā �ķir�anās.

Reizēm, kad viņi devās garām kādai fermai, viņiem sejā iesitās sastampātu ābolu aromāts, svaigā sidra smar�a, kas �ajā gada laikā �ķiet lidināmies pār visiem Normandijas laukiem, vai arī leknā kūts smaka � labā, siltā dvaka, ko izgaro govs mēsli. Mazs apgaismots lodziņ� pagalma galā norādīja uz mājokli.

�annai pēk�ņi likās, ka dvēsele kļūst pla�āka, tā izprot neredzamas lietas, un sīkie laukos izkaisītie gaismas punkti viņā modināja asu izjūtu par dzīvo būtņu vientulību, jo �īs būtnes viss, itin viss atrauj citu no citas un aizved tālu projām no tā, kas viņām būtu dārgs.

� Dzīve ne vienmēr ir līksma, � viņa padevīgi sacīja.

� Tur mēs, meitiņ, nekā nevaram grozīt, � barons nopūzdamies piekrita.

Nākamajā dienā, kad tēvs un māmulīte aizbrauca, Zanna un �iljēns palika vieni.

VII

Tad jaunā pāra dzīvē ienāca kār�u spēle. �iljēns, kūpinādams pīpi un lēnītēm sūkdams konjaku, ko izdzēra septiņas astoņas glāzītes, izspēlēja ar sievu vairākas partijas bezika. Pēc tam viņa devās aug�ā savā guļamistabā, atsēdās pie loga, un, kamēr lietus sitās rūtīs vai arī vēj� tās raustīja, viņa iecirtīgi iz�uva apak�svārkiem volānu. Reizēm viņa nogurusi pacēla acis un pavēroja tālē tum�o jūru, kas vēla putu krēpes. Pēc brītiņa viņas vienaldzīgais skatiens atkal pievērsās rokdarbam.

Starp citu, viņai arī nebija nekā vairāk ko darīt, jo �iljēns bija pārņēmis māju pārvaldī�anu savā ziņā, lai pilnīgi apmierinātu savu varas kāri un taupī�anas tieksmes. Viņā atklājās pretīga sīkstulība, viņ� nekad nedeva dzeramnaudas, līdz pēdējai iespējai samazināja izdevumus par pārtiku. �anna pēc atgrie�anās �Papelēs� bija pasūtījusi sev brokastīm pie maiznieka normandie�u plāce-nīti; �iljēns atcēla �os izdevumus, un viņai vajadzēja apmierināties ar grauzdētu maizi.

Viņa nekā neiebilda, lai izvairītos no izskaidro�anās, pārrunām un ķildām, bet viņai sāpēja kā adatas dūriens katrs jaunais vīra skopulības izpaudums. Tas viņai likās zemiski un nīstami � viņai, kas bija augusi ģimenē, kurā naudu ne par ko nevērtēja. Cik bie�i �anna bija dzirdējusi māmulīti sakām: �Nauda tikai tādēļ pastāv, lai to izdotu.� Turpretī �iljēns nereti atkārtoja: �Vai tu nekad neatradināsies �ķiesties ar naudu?� Un katru reizi, kad bija nocirpis da�us sū kādam no atalgojuma vai no kāda rēķina, viņ� smaidīdams iebāza naudu kabatā un sacīja: �No maziem strautiņiem satek lielas upes.�

Gadījās arī tādas dienas, kad �anna atkal gremdējās sapņo jumos. Lēnām viņa mitējās strādāt, rokas noslīga, skatiens izdzisa, un viņa vēlreiz, kā agrā jaunībā, sacerēja aizraujo�u romānu, iztēlē redzēja burvīgus piedzīvojumus. Bet tad pēk�ņi �iljēna balss, izkliedzot Simona tēvam kādu rīkojumu, atmodināja �annu no sapņu aijām; viņa atgriezās pie sava sare�ģītā rokdarba, atskārzdama: �Tagad tas viss ir beidzies!� Un uz pirkstiem, kas dūra adatu, noritēja asara.

Pārvērtās arī Rozalī, kas agrāk bija tik jautra un alla� dziedāja. Viņas apaļie vaigi, zaudēju�i ko�o sārtumu, tagad bija gandrīz iekritu�i, glu�i pelēcīgi.

�anna bie�i viņai jautāja:

� Mīļā, vai tu neesi slima?

Kalpone vienmēr atbildēja:

� Nē, kundze.

Un, mazliet pietvīkdama, viņa steig�us aizmuka.

Viņa vairs neskraidelēja kā agrāk, bet ar pūlēm smagnēji vilka kājas un vairs necentās greznoties, nekā nepirka no ceļojo�ajiem tirgotājiem, kas veltīgi piedāvāja viņai zīda lentes, korsetes un da�ādus smar�ūdeņus.

Lielajā namā dobji skanēja tuk�ums, fasāde, ko lietus bija notraipījis ar garām, pelēkām �vīkām, izskatījās drūma.

Janvāra beigās sāka snigt. Jau pa lielu gabalu bija redzami smagi mākoņi, kas peldēja pār tum�o jūru no ziemeļiem, un pēk�ņi sāka birt baltas pārslas. Vienā pa�ā naktī viss klajums bija nosegts ar pūkainu segu, un koki no rīta izskatījās kā ledainās me�ģīnēs ietērpti.

�iljēns garos stulmu zābakos, izspūris visu laiku pavadīja birztalas galā, paslēpies grāvī, no kura bija pārredzams līdzenums, un uzglūnēja gājputniem. Laiku pa laikam lauku ledaino klusumu pārtrauca bises �āviens un no lielajiem kokiem gaisā uzvirpuļoja izbiedēto melno kraukļu bari.

Garlaicības mākta, �anna reizēm izgāja uz lievenēm. Iztālēm līdz viņai atplūda dzīves skaņas, kas atbalsojās bālā un drūmā līdzenuma miegainajā klusumā.

Pēc tam viņa atkal nedzirdēja nekā cita kā tikai tālo bangu dunu un ledaino pārslu neskanīgo, nemitīgo kri�anu.

Sniega sega pastāvīgi auga, biezās, vieglās pārslas bira nepārtraukti.

Vienā no �ādiem palsiem rītiem �anna nekustēdamās sēdēja savā guļamistabā un sildīja kājas pie kamīna, kamēr Rozalī, kas ar katru dienu arvien vairāk pārvērtās, lēnītēm klāja gultu. Pēk�ņi �anna izdzirda aiz muguras sāpīgu nopūtu. Neatskatīdamās viņa jautāja:

� Kas tev kait?

� Nekas, kundze, � kalpone atbildēja kā parasti, ta�u viņas balss skanēja vārgi, kā aizlauzta.

�anna jau domāja par kaut ko citu, bet tad pamanīja, ka vairs nedzird istabeni darbojamies. Viņa pasauca:

� Rozalī!

Nekādas atbildes. Nolēmusi, ka meitene klusi izgājusi no istabas, viņa uzsauca skaļāk:

� Rozalīl � un jau pastiepa roku pēc zvaniņa, kad piepe�i smags vaids, kas atskanēja pavisam tuvu, lika viņai izbailēs uzlēkt kājās.

Kalponīte, bāla kā līķis, ar mulsām acīm sēdēja uz grīdas, kājas izstiepusi, muguru atslējusi pret gultas galu.

�anna metās viņai klāt.

� Kas tev kait, kas tev kait?

Rozalī klusēja, pat nepakustējās; ar neprātīgu skatienu viņa ieurbās savā kundzē un elsa, it kā viņu plosītu nepanesamas sāpes. Pēk�ņi viņa, sasprindzinājusi visu augumu, noslīdēja guļus uz muguras un sakoda zobus, lai apslāpētu mokpilnu kliedzienu.

Tad viņai zem svārkiem, kas bija pieplaku�i pie ieplestajām kājām, kaut kas sakustējās. Tūlīt pat no turienes atplūda neparasta skaņa, kaut kāds �ļaksts, kāds aiz�ņaugts gārdziens; pēc tam atskanēja gar� ņaudiens, vārga un jau sāpīga gau�anās, dzīvē ienāko�a bērna pirmā sūro�anās.

�anna pēk�ņi saprata un, galīgi zaudējusi galvu, skrēja uz kāpņu pusi, kliegdama:

� �iljēn, �iljēn!

� Ko tu gribi? � viņ� no apak�as atsaucās.

� Tur... tur... Rozalī... � �anna ar pūlēm izrunāja.

�iljēns vienā mirklī uzdrāzās pa kāpnēm un, strauji iegājis istabā, ar vienu tvērienu pacēla meitenei svārkus un atsedza pretīgu miesas gabaliņu, grumbainu, kunksto�u, sa�okuroju�os un lipīgu, kas kūņojās starp kailajām mātes kājām.

Viņ� izslējās ar ļauni savilktu seju un izgrūda savu apjuku�o sievu ārā pa durvīm, uzsaukdams:

� Tev te nav ko darīt. Ej prom! Atsūti pie manis Lidi-vīni un Simona tēvu!

�anna drebēdama nokāpa lejā virtuvē un pēc tam, vairs neuzdro�inādamās iet aug�ā, iegāja viesistabā, kas kop� viņas vecāku aizbrauk�anas vairs netika apkurināta, un ba�īgi gaidīja tur kādas ziņas.

Drīz viņa redzēja, ka no mājas steig�us iziet kalps. Pēc minūtēm piecām viņ� atgriezās ar vietējo vecmāti Dantī atraitni.

Tad kāpnēs bija dzirdama liela kņada, it kā tiktu nests kāds ievainotais, un �iljēns ienāca pateikt, ka �anna var doties atpakaļ uz savu istabu.

Viņa tā trīcēja, it kā būtu bijusi kāda �ausmīga nelaimes gadījuma aculieciniece. Viņa atkal atsēdās pie kamīna un pēc brītiņa jautāja:

� Kā viņa jūtas?

�iljēns noraizējies nervozi staigāja pa istabu, �ķita, ka viņu smacē niknums. Sākumā viņ� nekā neatbildēja, ta�u pēc mirkļa apstājās un jautāja �annai:

� Kā tu domā rīkoties ar to mei�u?

�anna neizpratnē skatījās uz vīru.

� Kā? Ko tu gribi sacīt? Es nesaprotu.

Viņ� uzreiz iekarsa un sa�utis uzbļāva:

� Mēs tomēr nevaram mājā paturēt ārlaulības bērnu.

�anna ļoti apjuka; pēc ilgas klusē�anas viņa sacīja:

� Draugs, varbūt viņu var nodot kādai zīdītājai?

Viņ� skarbi pārtrauca �annu:

� Un kas par to maksās? Dro�i vien tu?

Viņa atkal ilgi kaut ko pārdomāja, meklēdama atrisinājumu, un beidzot sacīja:

� Tēvam jārūpējas par �o bērnu, un, ja viņ� apprecēs Rozalī, tad vairs nebūs nekādu grūtību.

�iljēns galīgi zaudēja pacietību un nikni atcirta:

� Tēvs! ... Tēvs! ... Vai tu zini, kas ir tas tēvs? Nezini, vai ne? Un ko tad?

�anna satraukumā iekaisa:

� Viņ� ta�u nepametīs meiteni tādā stāvoklī! Tad viņ� būtu nelietis! Mēs uzzināsim viņa vārdu, aiziesim pie viņa, un viņam vajadzēs izskaidroties.

�iljēns bija nomierinājies un atkal sāka staigāt pa istabu.

� Dārgā, viņa negrib atklāt tā vīrie�a vārdu. Ja viņa to nepasaka man, tad neteiks arī tev . . . Un ja viņ� negrib mei�u precēt? ... Mēs nevaram turēt savā pajumtē vientuļu māti ar ārlaulības bērnu � vai tu to saproti?

�anna stūrgalvīgi neatlaidās:

� Tad �is cilvēks ir nelietis. Bet vajadzēs gan mums viņu atrast, un tad viņam būs darī�ana ar mums.

�iljēns piesarcis atkal pacēla balsi:

� Bet... ko pagaidām?

�anna nezināja, ko nolemt, un savukārt jautāja:

� Ko tu ieteic?

Viņam atbilde uzreiz bija gatava:

� Manuprāt, tas ir pavisam vienkār�i. Es viņai iedotu mazliet naudas un aiztriektu pie velna ar visu brēkuli.

Jaunā sieviete sa�utusi pretojās:

� Par to nevar būt ne runas. Viņa ir mana pienamāsa, mēs kopā esam uzaugu�as. Viņai ir paslīdējusi kāja, ļoti �ēl, bet tāpēc es viņu nepadzī�u. Un, ja citādi nevarēs, es uzaudzinā�u viņas bērnu.

Tad �iljēns iekaisa dusmās.

� Tad gan mēs iemantosim labu slavu � ar mūsu vārdu un sakariem! Visi runās, ka mēs veicinām netikumu un dodam patvērumu padauzām. Kārtīgi cilvēki vairs nespers kāju mūsu mājās. Patiesi, kas gan tev nāk prātā! Tu esi jukusi!

�anna palika nelokāmi pie sava.

� Es nekad nejau�u padzīt Rozalī. Ja tu negribi viņu paturēt, tad māte pieņems viņu pie sevis, un galu galā mums tomēr būs jāuzzina viņas bērna tēva vārds.

�iljēns, galīgi satracināts, izgāja no istabas un, aizcirzdams durvis, nokliedza:

� Cik sievietēm ir muļķīgas iedomas!

Pēcpusdienā �anna iegāja pie dzemdētājas. Atraitnes

Dantī aprūpēta, kalpone ar vaļējām acīm nekustīgi gulēja gultā, bet kopēja auklēja jaunpiedzimu�o.

Ieraudzījusi savu kundzi, Rozalī uzreiz sāka elsot, galvu paslēpdama zem segas, un izmisīgi raudāja. �anna gribēja viņu noskūpstīt, bet viņa pretojās un aizsedzās. Tad iejaucās kopēja, ar spēku novilka segu Rozalī no sejas, un viņa padevās, vēl arvien �ņukstēdama, bet jau klusāk.

Kamīnā dega maza uguns, istabā bija auksti, bērns raudāja. �anna vairs neuzdro�inājās runāt par mazuli, jo baidījās izraisīt jaunus asaru plūdus. Satvērusi kalpones roku, viņa tikai automātiski atkārtoja:

� Viss būs labi, gan viss būs labi.

Rozalī paslepen skatījās uz kopēju un ikreiz sarāvās, kad zīdainis iebrēcās; nabaga meiteni smacējo�ās bēdas brī�am vēl izlauzās krampjainā �ņukstā, un aizturētās asaras ieguldzās viņai kaklā kā ūdens.

�anna vēlreiz noskūpstīja Rozalī un klusu pie pa�as auss pa�ukstēja:

� Neraizējies, mīļā, mēs par viņu rūpēsimies.

Sākās jauna asaru lēkme, un �anna steidzās projām.

Viņa apmeklēja Rozalī katru dienu, un katru dienu meitene, ieraudzīdama savu kundzi, apraudājās.

Eērnu nodeva turpat kādai kaimiņienei.

�iljēns pa to laiku ar sievu gandrīz nemaz nerunāja, it kā glabātu niknas dusmas pret viņu, kop� viņa bija atteikusies padzīt kalponi. Kādu dienu viņ� atgriezās pie �ā jautājuma, bet �anna izņēma no kabatas vēstuli, kurā baronese lūdza, lai Rozalī nekavējoties sūtot pie viņas, ja mei�u �Papelēs� nepaturē�ot.

�iljēns saniknots kliedza:

� Tava māte ir tikpat neprātīga kā tu!

Ta�u vairāk viņ� neuzstāja.

Pēc pāris nedēļām dzemdētāja jau varēja piecelties un atgriezties pie saviem darbiem.

Tad �anna kādu rītu atsēdināja Rozalī sev blakus, satvēra viņas rokas un, vērīgi ieskatīdamās viņā, sacīja:

� Mīļā, izstāsti man visu!

Rozalī sāka drebēt un nomurmināja:

� Ko, kundze?

� No kā tev ir bērns?

Tad kalpone atkal sāka izmisīgi raudāt un apjukumā pūlējās atbrīvot savas rokas, lai paslēptu seju.

Bet �anna, lai arī kā meitene pretojās, skūpstīja viņu un mierināja:

� Mīlulīt, nu gadījās tev nelaime. Tu biji vāja, bet tā atgadās arī daudzām citām. Ja bērna tēvs tevi apprecēs, neviens par to vairs nedomās, un mēs varam viņu pieņemt dienestā kopā ar tevi.

Rozalī stenēja, it kā tiktu spīdzināta, un �ad tad centās izrauties un aizbēgt.

�anna neatlaidās.

� Es saprotu, ka tu kaunies, bet tu ta�u redzi, ka es uz tevi nedusmoju, runāju ar tevi lēnīgi. Tā vīrie�a vārdu es prasu tavā labā, jo no tavas skumības jūtu, ka viņ� tevi pamet, un es gribu to aizkavēt. �iljēns aizies pie viņa, un mēs viņu piespiedīsim tevi apprecēt. Un, ja jūs abi dzīvosiet pie mums, tad mēs viņu gan piespiedīsim darīt tevi laimīgu.

Rozalī atrāvās tik spēcīgi, ka atbrīvojās no savas kundzes rokām un aizskrēja kā ārprātīga.

Pie pusdienu galda �anna sacīja �iljēnam:

� Es centos pierunāt Rozalī, lai viņa atklāj sava pavedēja vārdu. Man neizdevās. Mēģini arī tu, lai mēs varētu piespiest �o nelieti apprecēt nabaga meiteni.

�iljēns uzreiz saskaitās.

� Zini, es negribu vairs ne dzirdēt par to muļķīgo gadījumu. Tu vēlējies paturēt �o mei�u, paturi viņu, bet mani liec mierā!

Pēc kalpones dzemdībām �iljēns bija kļuvis vēl ērcī-gāks; viņ� bija pasācis kliegt uz sievu, it kā vienmēr būtu nikns, turpretī viņa runāja klusi, lēnīgi un samierino�i, lai izvairītos no strīdiem; bie�i vien viņa naktī raudāja savā gultā.

Par spīti pastāvīgajai sadusmotībai, vīrs bija atsācis kop� viņu atgrie�anās aizmirstos mīlestības paradumus, un reti viņ� pavadīja trīs vakarus pēc kārtas nepārkāpdams laulāto draugu guļamistabas slieksni.

Rozalī drīz pilnīgi atspirga un vairs nebija tik bēdīga, kaut gan vēl arvien it kā no kaut kā baidījās, it kā viņu kaut kas nezināms vajātu.

�anna vēl divas reizes mēģināja izjautāt Rozalī, bet viņa atkal aizskrēja projām.

�iljēns negaidīti kļuva laipnāks, un jaunā sieva, pieķerdamās nenoteiktām cerībām, atguva mazliet no savas agrākās jautrības, kaut gan reizēm juta neparastu nelabumu, ta�u par to nerunāja. Atkusnis nenāca, un jau veselas piecas nedēļas debesis, dienā skaidras kā zils kristāls un naktī nosētas zvaigznēm, kā apsarmoju�as ledainajā pla�umā pletās pār gludo, sasalu�o, vizo�as sniega segas klāto līdzenumu.

�etrstūrainajos pagalmos ie�ogotās fermas aiz lielo, piesnigu�o koku aizkara likās aizmigu�as savā baltajā ģērbā. Ne cilvēki, ne dzīvnieki vairs negāja ārā; mājiņās apslēpto dzīvi atklāja tikai skursteņi ar tievajām dūmu strūkliņām, kas ledainajā gaisā kāpa taisni uz aug�u.

Klajums, krūmāji un vīksnas gar �ogiem � viss likās miris, aukstuma nonāvēts. Laiku pa laikam nokrak�ķēja kāds zars, it kā koka locekļi zem mizas lūztu, un reizēm liels �uburs atdalījās un nokrita, tāpēc ka ledainais sals sastindzināja dzīvības sulas un pārrāva audus.

�anna nepacietīgi gaidīja siltuma atgrie�anos, tāpēc ka uzskatīja bargo laiku par sava nenoteiktā savārguma cēloni.

Reizēm viņa nevarēja norīt ne kumosa, ēdiens viņai bija pretīgs, reizēm sirds neprātīgi dauzījās; da�reiz pat viegla maltīte sagādāja gremo�anas traucējumus, un nervi kā uzvilktas stīgas turēja viņu pastāvīgā, necie�amā sa-springtībā.

Kādu vakaru temperatūra noslīdēja vēl zemāk. Pieceldamies no galda, �iljēns trīcēja (ēdamistaba nekad netika pietiekami kurināta, jo viņ� taupīja malku) un, rokas berzēdams, �annai pa�ukstēja:

� Kaķīt, �onakt būtu labi gulēt kopā, vai ne?

Viņ� smējās sirsnīgi kā agrāk, un �anna metās viņam ap kaklu; ta�u tie�i tovakar viņa jutās tik nelāgi, tik nervoza, viņai sāpēja visas maliņas, ka viņa, noskūpstījusi vīru uz lūpām, klusu lūdza, lai viņ� atļauj viņai gulēt vienai. īsos vārdos viņa pastāstīja par savu savārgumu:

� Lūdzu, dārgais, tici man, es nejūtos labi. Rit dro�i vien būs labāk.

Viņ� neuzstāja.

� Kā tev tik, dārgā. Ja esi slima, tad jāārstējas.

Un viņi runāja par ko citu.

�anna agri likās gultā. �iljēns pretēji paradumam norīkoja iekurt kamīnu savā guļamistabā.

Kad kalpone paziņoja, ka �deg labi�, viņ� noskūpstīja sievu uz pieres un aizgāja.

Visa māja likās stingstam aiz aukstuma; sasalu�ās sienas reizēm iekrakstējās kā aiz trīsām. �anna gultā drebēja.

Divas reizes viņa piecēlās un pielika malku kamīnā, tad sameklēja kleitas, svārkus, vecus apģērbus un uzkrāva to visu sev virsū. Nekas nespēja viņu sasildīt, kāju pēdas bija ledainas, bet ikri līdz pa�ām gū�ām krampjaini tirpa, tā ka viņai vajadzēja nemitīgi griezties no vieniem sāniem uz otriem un drud�aini kustēties.

Drīz viņai sāka klabēt zobi, rokas drebēja, krūtis sa�ņaudzās, sirds pukstēja lēni un dobji, reizēm it kā pavisam stājoties; viņa aizelsās, mirkļiem nespēja ieelpot gaisu.

Neprātīgas bailes viņu sagrāba un neuzveicams aukstums stindzināja caur un cauri. Vēl nekad viņa nebija kaut ko tādu pārdzīvojusi, viņa juta, ka dzīvība viņu pamet, pienācis pēdējais elpas vilciens.

Viņa domāja: �Es nomir�u... Es mirstu...�

Mēmās �ausmās viņa izlēca no gultas, zvanīja Rozalī, pagaidīja, zvanīja vēlreiz, atkal gaidīja trīcēdama un drebēdama.

Kalpone nenāca. Dro�i vien viņa gulēja pirmajā cietajā miegā, no kura nekas nespēj uzmodināt. �anna, pavisam apjukusi, izmetās kāpnēs.

Viņa taustīdamās klusu uzkāpa aug�stāvā, atrada durvis, atvēra tās un, saukdama: �Rozalī!� � gāja uz priek�u, uzdūrās gultai, pārvilka pār to ar roku un saprata, ka tā ir tuk�a. Tā bija tuk�a un pavisam auksta, tanī neviens nebija gulējis.

�anna pārsteigta nodomāja: �Kā tas var būt? Viņa vēl kaut kur aizgājusi � tādā laikā!�

�annai sirds sāka brāzmaini dauzīties, aizrāvās elpa, viņa ar pēdējiem spēkiem kāpa atkal lejā, lai uzmodinātu

�iljēiiu.

Viņa iegāja vīra guļamistabā strauji, viņu pātagoja pārliecība, ka viņa tūlīt mirs, un vēlē�anās vēl redzēt �iljēnu, iekams zūd samaņa.

Kamīnā gailējo�o ogļu atspīdumā �anna ieraudzīja blakus vīra galvai uz spilvena Rozalī galvu.

No �annas kliedziena abi uztrūkās. Mirkli viņa stāvēja nekustīgi, �ā atklājuma apstulbota. Tad metās projām uz savu istabu; tā kā apjuku�ais �iljēns bija saucis: ��anna!� � jauno sievieti pārņēma negantas bailes viņu redzēt, dzirdēt viņa balsi, klausīties paskaidrojumos un melos, sastapt viņu aci pret aci, un �anna izdrāzās kāpnēs un devās lejā.

Tagad viņa tumsā skrēja, riskējot gāzties un salauzt roku vai kāju uz akmens kāpieniem. Viņu dzina uz priek�u nepārvarama tieksme bēgt, vairāk nekā neuzzināt, vairs nevienu neredzēt.

Lejā viņa atsēdās uz pakāpiena � joprojām tikai kreklā, kailām kājām; tur viņa palika, glu�i kā prātu zaudējusi.

�iljēns bija izlēcis no gultas un steigā apģērbās. Tad viņ� kāpa lejā, saukdams:

� �anna, paklausies!

Viņa piecēlās, lai bēgtu. Nē, viņa negribēja ne klausīties, ne ļaut sev pieskarties kaut ar pirksta galu; viņa iedrāzās ēdamistabā, it kā glābdamās no slepkavas. Viņa meklēja kādu izeju, paslēptuvi, kādu tum�u kaktu, iespēju izvairīties no �iljēna. Viņa palīda zem galda. Bet viņ�, turēdams sveci rokā, jau atvēra durvis un joprojām sauca: ��anna!� � un viņa kā zaķis atkal metās bēgt, iejoņoja virtuvē, pāris rei�u kā vajāts zvērs apskrēja tur apkārt; kad �iljēns arī �eit viņu panāca, viņa pēk�ņi atrāva ārdurvis un iz�āvās dārzā.

Kailās kājas reizēm iegrima sniegā līdz ceļgaliem, un ledainais pieskāriens izraisīja viņā izmisīgu spēku. Viņai nebija auksti, kaut gan mugurā bija tikai krekls; viņa nejuta vairs nekā, dvēseles sāpes bija nokāvu�as ķermeņa jutīgumu, un viņa skrēja balta kā apsnigusī zeme.

Viņa aiztrauca pa lielo aleju, �ķērsoja birzi, pārlēca pār grāvi un devās tālāk pa līdzenumu.

Mēness nebija, zvaigznes dzirkstīja kā ugunīgi graudi debesu melnumā, tomēr klajums bija gai�s, palsi bāls, stingi nekustīgs � tanī valdīja bezgalīgs klusums.

�anna palika tur ilgi, notrulusi garā un miesā; tad pēk�ņi viņa sāka drebēt, nevaldāmi drebēt kā vēja pluinīta bura. Rokas, plaukstas, kājas kāds neuzveicams spēks kratīja, purināja, tricināja, raustīja; un piepe�i atgriezās apziņa, gai�a un moko�a.

�anna gāja ātri, neatvilkdama elpu, nekā neapzinādamās, nekā neapsvērdama. Un piepe�i viņa bija sasniegusi kraujas malu. Viņa neviļus instinktīvi apstājās un sa-kņupa sniegā � bez domām, bez gribas.

No tum�ās bedres viņas priek�ā neredzamā mēmā jūra bēguma stundās izdvesa ūdensaugu sāļo smaku.

Tad gar acīm aizņirbēja senas ainas: izbrauciens Las-tika tēva laivā, tērzē�ana, mīlestības atmoda, laivas iesvētī�ana; viņa ielūkojās vēl tālākā pagātnē � līdz tai sapņu ieaijātajai naktij pēc atbrauk�anas �Papelēs�. Un tagad! Tagad viņas dzīve ir salauzta, laime zudusi, vairs nekādu cerību; iztēlē pavīdēja baisā nākotne, mocību, nodevības un izmisuma pilna. Labāk mirt, tad uzreiz visam beigas.

Bet no tālienes atplūda kāda balss:

� �eit, redziet, viņas pēdas! Ātrāk, ātrāk, nāciet te!

�iljēns viņu meklēja.

Nu nē, �anna negribēja viņu redzēt. Dziļumā, kas pavēries jaunās sievietes priek�ā, viņa tagad sadzirdēja klusu troksni, vieglu jūras skalo�anos pret klintīm.

�anna izslējās jau gatava mesties lejā, un, kā visi, kas vīlu�ies dzīvē, viņa, atvadīdamās no tās, nokunkstēja mirēju pēdējo vārdu, kaujā nāvīgi ievainotu jaunu karavīru pēdējo vārdu: �Māmiņ!�

Pēk�ņi viņai prātā uzzibsnīja doma par māmulīti; viņa iztēlojās mātes asaras, redzēja tēvu, ceļos nometu�os pie noslīku�ās meitas līķa, un vienā mirklī pārdzīvoja vecāku izmisīgās sāpes.

Tad viņa bezspēcīgi saļima turpat sniegā un vairs nebēga, kad �iljēns un Simona tēvs, kurus pavadīja Mariuss ar laternu, sagrāba �annu aiz rokām un atrāva nost no kraujas malas.

Viņa vairs nekam nepretojās, jo nespēja pakustēties. Viņa juta, ka tiek aiznesta, ieguldīta gultā, berzēta ar karstiem dvieļiem; tālāk atmiņa viņu pameta, apziņa pazuda.

Pēc tam viņu sāka mākt murgs � bet vai tas bija murgs? Viņa gulēja savā istabā. Arā gai�a diena, bet viņa nevarēja piecelties. Kāpēc ne? Viņa to nezināja. Tad viņa izdzirdēja klusu troksni uz grīdas, tādu kā skrāpē�anos, kā kasī�anos, un pēk�ņi pelīte � maza, pelēka pelīte �igli pārskrēja pār viņas gultas segu. Tūlīt tai sekoja otra, tad tre�ā, kas, sīki tipinādama, uzskrēja viņai uz krūtīm. �anna nebaidījās, viņa tikai gribēja noķert dzīvnieciņu un izstiepa roku, bet veltīgi.

Tad citas peles � desmit, divdesmit, simts, tūksto�iem � uzradās no visām pusēm. Viņas rāpoja pa gultas galiem, lodāja pa sienas paklājiem, nosedza visu gultu. Un drīz vien viņas palīda zem segas: �anna juta, ka peles slīd pa viņas ādu, kutina kājas, lodā pa visu augumu. Viņa redzēja, ka tās nāk no gultas kājgaļa un spraucas zem segas viņai līdz kaklam; viņa atvairījās, strauji izstiepa rokas, lai peles noķertu, bet vienmēr satvēra tikai tuk�u gaisu.

Viņa izmisa, gribēja bēgt, bet viņai �ķita, ka viņu nelai� � spēcīgas rokas viņu apskāva un noturēja, tikai viņa nevienu neredzēja.

Laiku viņa neapjauta. Dro�i vien tas bija ilgs, ļoti ilgs.

Tad sākās atmoda, gurda un tomēr burvīga. Viņa jutās vārga. Atvērusi acis, viņa nemaz nebrīnījās, redzēdama istabā sē�am māmulīti un vēl kādu resnu vīru, ko nepazina.

Cik viņai bija gadu? Viņa nezināja un domāja, ka ir maza meitene. Turklāt viņa nekā neatcerējās.

Resnais vīrs sacīja:

� Redziet, viņa nāk pie samaņas.

Māmulīte sāka raudāt. Tad resnis sacīja:

� Nomierinieties, baroneses kundze, tagad es atbildu par laimīgu iznākumu. Tikai nerunājiet ar viņu nekā, ne par ko. Lai viņa guļ.

Un �annai �ķita, ka viņa vēl ļoti ilgi dzīvoja snaudā un iegrima dziļā miegā, tiklīdz mēģināja domāt; viņa arī necentās neko atcerēties, it kā neviļus baidītos no īstenības ap j au�anas.

Ta�u kādreiz viņa atmozdamās ieraudzīja �iljēnu vienu pa�u viņai līdzās, un pēk�ņi viņa visu atcerējās, it kā būtu pacelts aizkars, kas bija slēpis pagāju�o dzīvi.

Sirdī iedūrās asa sāpe, un viņa atkal gribēja bēgt. Viņa atmeta segu, nolēca uz grīdas un saļima, jo kājas nespēja viņu nest.

�iljēns metās viņai klāt; viņa me�onīgi iekliedzās, lai viņ� nepieskaras. Viņa locījās, vārtījās pa grīdu. Atvērās durvis. Ieskrēja tante Līzīte un atraitne Danti, pēc tam barons, un beidzot aizelsusies iesteidzās apjukusī māmulīte.

�annu atkal iecēla gultā, un viņa uzreiz tī�ām aizvēra acis, lai nebūtu nekas jārunā un varētu netraucēti padomāt.

Māte un tante viņu aprūpēja, rosījās ap viņu un tincināja:

� �anna, mīlulīt, vai tagad tu mūs dzirdi?

�anna izlikās kurla un neatbildēja; viņa skaidri aptvēra, ka tuvojas vakars. Pienāca nakts. Pie �annas gultas atsēdās slimnieku kopēja, kas laiku pa laikam deva viņai dzert.

�anna, nekā nesacīdama, padzērās, bet vairs neaizmiga; viņa pūlējās domāt, cenzdamās atcerēties to, kas no viņas aizslīdēja, it kā viņas atmiņā būtu bedres, lieli, balti tuk�umi, kuros notikumi nebija iespiedu�ies.

Pamazām pēc moko�ām pūlēm viņa atcerējās visus apstākļus.

Un viņa ar neatlaidīgu spītu domāja par tiem.

Viņa ir bijusi ļoti slima, ja jau atbraukusi māmulīte, tante Līzīte un barons. Bet �iljēns? Ko viņ� ir stāstījis? Vai vecāki zina patiesību? Un kas ir ar Rozalī? Kur viņa atrod is? Ko darīt? Ko darīt? �annai ie�āvās prātā kāda doma: jāatgrie�as ar tēvu un māmulīti Ruānā un jādzīvo kā agrāk. Viņa būs atraitne, un tas ir viss.

Tad �anna sāka ieklausīties visā, ko ap viņu runāja, un visu viņa skaidri saprata, bet nelika to manīt, priecādamās, ka ir pie pilna saprāta, un pacietīgi nogaidīja.

Beidzot kādā vakarā, palikusi divatā ar baronesi, �anna klusi uzsauca:

� Māmulīt!

Balss pārsteidza pat �annu pa�u, jo likās pārvērtusies. Baronese satvēra viņas rokas.

� Meitiņ, �anna, mīlulīt! Vai tu mani pazīsti?

� Jā, māmulīt, bet nevajag raudāt � mums būs ilgi jāaprunājas. Vai �iljēns tev pateica, kāpēc es aizskrēju pa apsnigu�o lauku?

� Jā, drostaliņ, tev bija smags un ļoti bīstams drudzis.

� Nav tiesa, māmiņ! Drudzis man radās pēc tam; bet vai viņ� tev pateica, kāpēc radās �is drudzis un kāpēc es aizbēgu?

� Nē, dārgumiņ.

� Tāpēc, ka es pārsteidzu Rozalī viņa gultā.

Baronese nodomāja, ka meita atkal murgo, un noglāstīja viņu.

� Guli, mīļumiņ, nomierinies, centies aizmigt!

Ta�u �anna spītīgi neatlaidās:

� Māmulīt, esmu pie pilnas sapra�anas, es nemurgoju, kā varbūt bija iepriek�ējās dienās. Kādu nakti man kļuva nelabi un es gāju pasaukt �iljēnu. Rozalī gulēja ar viņu. Es aiz bēdām zaudēju galvu un aizskrēju pa sniegoto lauku, gribēju nomesties no klints.

Ta�u baronese atkārtoja:

� Jā, mīļumiņ, tu biji ļoti slima.

� Nē, māmiņ, es pārsteidzu Rozalī �iljēna gultā, un es negribu vairs palikt kopā ar viņu. Aizved mani uz Ruānu, dzīvo�u kā agrāk.

Baronese, kurai ārsts bija piekodinājis nerunāt pretī �annai, atbildēja:

� Labi, mīļumiņ.

Bet slimniece zaudēja pacietību:

� Es redzu, ka tu man netici. Atsauc tēti, viņ� mani drīzāk sapratīs.

Māmulīte ar pūlēm piecēlās, paņēma abus spieķus, kājas vilkdama, aizgāja un pēc da�ām minūtēm atgriezās ar baronu, kas viņu atbalstīja.

Viņi atsēdās pie gultas, un �anna tūlīt iesāka. Viņa izstāstīja visu lēnīgi, vārgā balsī, bet skaidri: par �iljēna dīvaino raksturu, viņa rupjību, skopulību un beidzot par viņa neuzticību.

Kad �anna bija beigusi, barons saprata, ka viņa ne-murgo, bet nezināja, ko domāt, ko izlemt un kā atbildēt.

Viņ� satvēra meitas roku maigi � kā senās dienās, kad bija viņu ieaijājis ar pasakām.

� Paklausies, dārgumiņ, vajag rīkoties saprātīgi. Nepārsteigsimies: mēģini paciest savu vīru līdz tam brīdim, kad būsim par kaut ko iz�ķīru�ies... Vai apsoli to?

� Centī�os, bet, kad atveseļo�os, es �eit nepalik�u, � viņa nomurmināja.

Pēc mirkļa viņa pavisam klusi iejautājās:

� Kur tagad ir Rozalī?

� Tu viņu vairs neredzēsi, � barons atbildēja.;

Bet �anna neatlaidās:

� Kur viņa ir? Es gribu zināt.

Tad barons atzinās, ka Rozalī vēl ir tepat mājā, bet apgalvoja, ka drīz viņa aizies.

Atstājis slimnieci, barons, dusmās iekaisis, tēva jūtās aizvainots, devās pie �iljēna un bez aplinkiem sacīja:

� Vikont, es prasu no jums atbildi par jūsu izturē�anos pret manu meitu. Jūs esat kļuvis viņai neuzticīgs ar jūsu kalponi: tas ir divkārt nekrietni.

�iljēns tēloja nevainīgo, dedzīgi visu noliedza, zvērēja, piesauca dievu par liecinieku. Kādi pierādījumi esot pret viņu? Vai �anna esot bijusi pie pilna saprāta? Viņa ta�u esot pārcietusi smadzeņu iekaisumu un slimības sākumā trakuma lēkmē izskrējusi naktī sniegotā laukā. Un tie�i lēkmes laikā, gandrīz kaila skraidīdama pa visu māju, viņa esot redzējusi sava vīra gultā kalponi!

�iljēns pacēla balsi, piedraudēja ar tiesā�anos, nikni izpauda sa�utumu. Un apjuku�ais barons atvainojās, lūdza piedo�anu un augstsirdīgi sniedza roku, ko �iljēns atteicās paspiest.

Uzzinājusi par vīra atbildi, �anna nesadusmojās un tikai sacīja:

� Tēt, viņ� melo, bet mēs piespiedīsim viņu atzīties.

Divas dienas viņa bija klusa, domīga, iegrimusi apcerē.

Tre�ās dienas rītā viņa izteica vēlē�anos redzēt Rozalī.

Barons negribēja pieaicināt kalponi un paskaidroja, ka viņa jau esot aizgājusi. �anna nepiekāpās un palika pie sava.

� Tad lai aiziet pie viņas un atved �urp.

�anna jau sāka iekarst, kad ieradās ārsts. Viņam visu izstāstīja, lai viņ� izlemj, ko darīt. �anna sāka raudāt un, pārmērīgi uztraukusies, gandrīz kliedza:

�- Es gribu redzēt Rozalī! Es gribu viņu redzēt!

Ārsts saņēma viņas roku un klusi sacīja:

� Kundze, nomierinieties! Jums katrs uztraukums var būt kaitīgs, jo jūs esat grūtniecības stāvoklī.

�anna sastinga, it kā viņu būtu ķēris sitiens, un viņai tūlīt pat �ķita, ka viņā jau kaut kas sakustas. Viņa vairs nekā neteica, pat neklausījās, kas apkārt tika runāts, un iegrima pārdomās. Naktī viņa nevarēja aizmigt, viņu turēja nomodā jaunā un neparastā apziņa, ka viņā zem sirds dzīvo bērns; viņai bija skumji un �ēl, ka tā tēvs ir �iljēns, viņa ba�ījās un raizējās, ka bērns var būt līdzīgs tēvam. Agri no rīta �anna lika ataicināt baronu.

� Tet, esmu noteikti nolēmusi, ka man jāuzzina viss, it īpa�i tagad;_ saproti � es tā gribu, un tev ir skaidrs, ka mana pa�reizējā stāvoklī man nedrīkst runāt pretī. Uzklausies labi! Tu aiziesi pēc kirē kunga. Viņ� ir vajadzīgs, lai Rozalī neuzdro�inātos melot; tiklīdz viņ� būs atnācis, tu liksi ienākt Rozalī un arī pats ar māmulīti paliksi �eit. Tikai pacenties, lai 2iljēns nekā nenojau�.

Apmēram pēc stundas istabā ienāca garīdznieks, kļuvis vēl resnāks, aizelsdamies ne mazāk kā māmulīte. Viņ� atsēdās zvilnī blakus baronesei, un vēders starp atplestajām kājām viņam nokārās; viņ� iesāka ar jokiem, kā parasti susinādams pieri ar rūtainu mutautu:

� Baroneses kundze, man rādās, ka mēs tievāki nekļūstam; manuprāt, mēs saderam pārī.

Pēc tam viņ� pagriezās uz vājinieces gultas pusi.

� He-hē! Mana jaunā dāma, man ir stāstīts, ka mums drīz atkal bū�ot kristības? Ahā, �oreiz kristīsim nevis laivu, bet nākamo tēvijas aizstāvi, � viņ� jau nopietnā tonī turpināja un pēc īsas pārdomas, palocīdamies pret baronesi, piebilda: � Bet varbūt labu ģimenes māti, līdzīgu jums, kundze.

Tad atvērās durvis istabas galā. Rozalī apjukusi un �ņukstēdama negribēja nākt iek�ā, viņa ieķērās durvju stenderē, bet barons bīdīja viņu uz priek�u. Beidzot viņ� saskaitās un ar asu kustību iegrūda meiteni istabā. Viņa aizklāja seju ar plaukstām un raudādama palika stāvot.

Viņu ieraudzījusi, �anna spēji izslējās gultā sēdus baltāka nekā palagi; sirds viņai tik traki dauzījās, ka cilājās pie valgās ādas pielipu�ais plānais naktskrekls. Viņa nespēja parunāt, aizelsās, viņai trūka elpas. Beidzot viņa ar mokām aprauti ierunājās:

� Man ... man ... nemaz nevajag ... tevi izvaicāt. Pietiek . .. pietiek tevi redzēt... tādu ... redzēt.,.. ka tu ... kaunies no manis.

Pēc mirkļa, atguvusi elpu, viņa turpināja:

� Bet es gribu visu zināt, visu... visu... Esmu ataicinājusi kirē kungu, lai tā būtu kā grēksūdze. Vai saproti?

Rozalī nekustējās, tikai starp viņas krampjaini sa�ņaugtajām plaukstām izlauzās gandrīz kliedzieni.

Baronu pārņēma dusmas, viņ� satvēra meitenes rokas, ar varu atrāva tās no viņas sejas un nogrūda viņu uz ceļiem pie gultas.

� Runā ta�u ... Atbildi!

Rozalī palika, sakņupu�i uz grīdas tādā pozā, kādā mēdz attēlot grēku no�ēlnieces, � aube viņai bija no�ļukusi uz sāniem, priek�auts izklājies uz parketa, un seju viņa atkal aizsedza ar rokām, tiklīdz tās bija atbrīvotas.

Tad viņu uzrunāja kirē:

� Mana meita, klausies, ko tev jautā, un atbildi! Mēs nevēlamies darīt tev ļaunu, bet mums jāzina, kas ir noticis.

�anna pārliecās pār gultas malu, skatījās uz Rozalī un sacīja:

� Tā ir taisnība, ka tu biji �iljēna gultā, kad es iegāju istabā.

� Jā, kundze, � Rozalī iestenēdamās apstiprināja.

Te pēk�ņi sāka raudāt baronese, arī skaļi �ņukstēdama, un viņas krampjainās elsas saplūda ar Rozalī gaudām.

�anna, acis nenolaizdama no kalpones, jautāja:

� Kad tas iesākās?

� Tiklīdz viņ� te atnāca, � Rozalī nomurmināja.

�anna nesaprata.

� Tiklīdz viņ� te atnāca? ... Tātad ... jau pavasarī?

� Jā, kundze.

� Kop� pirmās dienas, kad viņ� ieradās mūsu mājā?

� Jā, kundze.

�anna bēra jautājumus, it kā tie viņu smacētu:

� Kā tas notika? Kā viņ� par to ierunājās? Kā viņ� tevi paņēma? Ko viņ� tev teica? Kurā brīdī tu piekāpies? Kā tu varēji viņam atdoties?

Rozalī, �obrīd jau atsegusi seju, arī bija runā�anas drud�a pārņemta un atbildēja:

� Vai tad es zinu? Todien, kad viņ� te pirmo reizi pusdienoja, tad arī ienāca manā istabiņā. Viņ� bija paslēpies bēniņos. Man bija bail kliegt, celt traci. Viņ� nogūlās man blakus; nudien nezinu, kā tas notika; viņ� darīja ar mani, ko gribēja. Es arī neko neteicu, tāpēc ka viņ� bija ļoti piemīlīgs.

�anna iekliedzās:

� Tavs .. . tavs bērns ... ir no viņa?

Rozal' atkal raudāja.

� Jā, kundze.

Pēc tam abas klusēja.

Dzirdami bija tikai Rozalī un baroneses �ņuksti.

�anna jutās satriekta, tagad arī viņai ritēja asaras: lāses bez skaņas tecēja pa vaigiem.

Viņas bērnam un kalpones bērnam bija viens un tas pats tēvs! �annas dusmas noplaka. Tagad viņu lēni pārņēma drūms, dziļ�, bezgalīgs izmisums.

Beidzot viņa pārvērstā, raudo�as sievietes asarainā balsī jautāja:

� Kad mēs atgriezāmies no ... no turienes. _?. no ceļojuma .. i kad viņ� atkal aizgāja pie tevis?

Kalpone, zemu pieplakusi pie grīdas, nomurdēja:

� Viņ� atnāca .. ♦ pirmajā vakarā.

Katrs vārds kā duncis griezās �annas sirdī. Tātad pirmajā vakarā pēc atgrie�anās �Papelēs� viņ� bija pametis viņu �ās mei�as dēļ. Tad tāpēc viņ� atstāja pa nakti viņu vienu!

Tagad viņa zināja diezgan, vairāk nekā viņa negribēja izdibināt. Viņa uzkliedza:

� Ej prom! Ej prom!

Rozalī, galīgi satriekta, nekustējās no vietas. Tad �anna pasauca tēvu.

� Aizved viņu, aizvāc prom!

Ta�u kirē, kas vēl nekā nebija sacījis, uzskatīja, ka tagad ir pienācis īstais mirklis teikt mazu pamācību.

� Tas ir ļoti slikti, mana meita, ko tu esi padarījusi, ļoti slikti, un dievs tas kungs to tik drīz tev nepiedos. Paturi prātā elli, kas tevi gaida, ja tu uz priek�u neizturēsies tikumīgi. Tagad tev ir bērns, un tev jākļūst prātīgai. Baroneses kundze, bez �aubām, kaut ko darīs tavā labā, un mēs tev sameklēsim vīru...

Viņ� būtu runājis vēl ilgi, bet barons atkal sagrāba Rozalī aiz pleciem, piecēla, aizvilka līdz durvīm un izsvieda kā maisu koridorā.

Kad viņ� atgriezās, tad bija bālāks nekā viņa meita, un kirē turpināja:

� Ko lai dara? �ajā apvidū viņas visas ir tādas. Tīrais negals, bet tur nekā nevar līdzēt, un ir jābūt mazliet iecietīgiem pret cilvēciskās dabas vājībām. Kundze, viņas nekad neapprecas, iepriek� nekļūdamas grūtas. � Un viņ� pavīpsnādams piebilda: � To varētu saukt par vietējo paradu nu. � Pēc tam jau ar sa�utumu turpināja: � Pat bērni dara tāpat. Pērngad es pats kapsētā pārsteidzu divus iesvētāmos � puiku un skuķi. Pateicu vecākiem. Vai zināt, ko viņi man atbildēja? �Ko jūs gribat, kirē kungs, � mēs viņiem tās draņķības neesam mācīju�i, mēs tur nekā nevaram darīt.� Tā, barona kungs, jūsu kalpone ir tāda pati kā citas.

Bet barons, trīcēdams aiz uzbudinājuma, pārtrauca kirē:

� Viņa? Kāda man daļa gar viņu! Es esmu sa�utis par �iljēnu. Viņ� ir rīkojies zemiski, un es aizvedī�u savu meitu projām.

Barons soļoja pa istabu, iekaisdams aizvien lielākās dusmās.

� Tas ir zemiski � tā piekrāpt manu meitu, zemiski! �is vīrietis ir nelietis, draņķis, neģēlis, un es viņam to pateik�u, iecirtī�u viņam pļauku, nositī�u!

Ta�u garīdznieks, lēnā garā ie�ņaukdams tabaku blakus raudo�ajai baronesei un pūlēdamies veikt savu nomierinātajā misiju, atsāka:

� Paklausieties, barona kungs, starp mums runājot, viņ� ir darījis to pa�u, ko visi. Vai jūs pazīstat daudzus uzticīgus vīrus? � Un viņ� ar labsirdīgu �ķelmību piebilda: � Varu saderēt, ka arī jums pa�am savā laikā ir bijis da�s labs sānlēciens. Lieciet roku uz sirds un atzīstieties � vai tā nav?

Barons pārsteigts apstājās garīdznieka priek�ā, kur� turpināja:

� Jā, arī jūs esat darījis tāpat kā citi. Kas zin, varbūt arī jums ir gadījies padraiskoties ar tādu jauku kalponīti kā �ī. Ticiet man, ka visi dara tāpat. Un jūsu sieva tāpēc bija ne mazāk laimīga, un jūs viņu tāpat mīlējāt �■ vai ne?

Barons stāvēja apjucis.

Patiesi, velns lai parauj, viņ� ta�u bija darījis tāpat un vienmēr, kad vien bija iespējams; arī viņ� nebija īpa�i bijīgi izturējies pret ģimenes pavardu; kad sievas istabenes bija glītas, viņ� nekad nebija vilcinājies pamīlēties ar tām. Vai tāpēc viņ� bija nelietis? Kāpēc viņ� tik bargi nosodīja �iljēna rīcību, kaut gan pats savu nekad nebija uzskatījis par zemisku?

Un baronesei, kaut gan vēl nebija no�uvu�as asaras, pavīdēja uz lūpām smaida ēna, atceroties sava vīra nerātnības, jo viņa bija no tām sentimentālajām, viegli aizkustināmajām un labsirdīgajām sievietēm, kurām mīlas dēkas ir svarīga dzīves sastāvdaļa.

�anna bezspēcīgi gulēja uz muguras, rokas izstiepusi gar sāniem, ar tālumā vērstu skatienu un domāja sāpīgas domas. Viņa atcerējās Rozalī vārdus, kuri bija ievaino-

ju�i dvēseli un kā svārpsts ieurbu�ies sirdī: �Es neko neteicu, tāpēc ka viņ� bija piemīlīgs.�

Arī �annai viņ� bija licies piemīlīgs, un tikai tāpēc viņa bija atdevusies, saistījusies uz mū�u, atsacījusies no jebkādām cerībām, no iespējām, no visa nezināmā, ko varētu sniegt rītdiena. Viņa bija iemetusies �ajā laulībā, �ajā bezdibenīgajā bedrē un tagad nonākusi �ajā postā, �ajās bēdās, �ajā izmisumā tāpēc, ka viņai, tāpat kā Ro-zalī, �iljēns bija licies piemīlīgs!

Durvis atvērās no neganta grūdiena. Parādījās Ziljēns ar niknu seju. Ieraudzījis kāpnēs �ņuksto�o Rozalī, viņ� bija sapratis, ka pret viņu tiek kaut kas perināts, jo kalpone dro�i vien ir izpļāpājusies, un viņ� nāca uzzināt. Ieraudzījis garīdznieku, viņ� palika stāvot kā pienaglots.

Drebo�ā balsī viņ� rāmi jautāja:

� Kas te noticis?

Barons, kas vēl nupat bija tik kareivīgi noskaņots, neuzdro�inājās nekā sacīt, jo baidījās, ka znots nemin kirē argumentus un nebalstās uz viņa pa�a piemēru. Māmulīte ie�ņukstējās skaļāk, bet �anna bija izslējusies gultā sēdus un, strauji elpodama, cie�i skatījās uz vīrieti, kas viņai tik ne�ēlīgi lika ciest. Viņa aprauti ierunājās:

� Te ir noticis tas, ka mēs tagad visu zinām, mēs zinām par jūsu neģēlību kop�... kop� tās dienas, kad jūs ienācāt �inī namā... un ka istabenei bērns ir no jums tāpat kā ... tāpat kā man ... viņi būs brāļi...

�ī doma pārpildīja �annas sāpju mēru, viņa atkrita uz spilveniem un neprātīgi raudāja.

�iljēns stāvēja apstulbis, viņ� nezināja, ne ko teikt, ne ko darīt. Te atkal iejaucās kirē:

� Tā nevajag, mana jaunā dāma, nevajag tā sarūgtināties, esiet prātīga!

Viņ� piecēlās, piegāja pie gultas un uzlika savu silto plaukstu izmisu�ajai sievietei uz pieres. Vienkār�ais glāsts �annu apbrīnojami atviegloja; viņa uzreiz sajuta gurdumu, it kā �ī stiprā, zemnieciskā roka, kas pieradusi atlaist grēkus un sniegt spēcinājumu, būtu ar savu pieskārienu viņai atnesusi noslēpumainu mierinājumu.

Resnītis, joprojām stāvēdams blakus gultai, turpināja:

� Kundze, vajag vienmēr piedot. Jūs piemeklēju�as lielas bēdas, bet dievs savā �ēlsirdībā jums atlīdzinās par tām ar lielu laimi, jo jūs kļūsiet māte. Bērns būs jūsu mierinājums. Viņa vārdā es jūs dedzīgi lūdzos piedot �il-(ēna kungam pārkāpumu. Jūsu piedo�ana radīs jaunas saites jūsu starpā un būs ķīla viņa uzticībai nākotnē. Vai jūs varat palikt sirdī �ķirta no tā, kura bērnu jūs nesat savā klēpī?

Viņa nekā neatbildēja, tagad viņa bija salauzta, nomocīta, pārsāpināta, viņai nebija spēka pat dusmoties un ienīst. Nervi �ķita atslābu�i, it kā nemanot pārgriezti, viņa bija tikko dzīva.

Baronese, kurai bija pilnīgi neiespējami turēt ļaunu prātu, kuras dvēsele nepanesa ilgsto�u sasprindzinājumu, pa�ukstēja:

� 2anna, bērniņ, nu diezgan!

Tad garīdznieks, pievedis jauno vīrieti pie gultas, uzlika viņa roku uz sievas rokas. Resnītis viegli papliķēja kopā saliktās rokas, it kā tās galīgi savienodams, un, atmetis profesionālo sprediķo tā ja toni, sacīja:

� Tas nu ir darīts, un, ticiet man, tā ir vislabāk.

Abas uz mirkli satuvinātās rokas tūlīt iz�ķīrās. Neuzdro�inādamies noskūpstīt ^annu, �iljēns noskūpstīja sievasmātei pieri, strauji apgriezās un paņēma baronu zem rokas � tas arī ļāvās, īstenībā priecādamies, ka viss tā nokārtots; abi kopā izgāja no guļamistabas, lai uzpīpētu cigāru.

Galīgi novārgusī slimniece aizsnaudās, bet garīdznieks un māmulīte klusā balsī vēl patērzēja.

Abats runāja, skaidroja un klāstīja savus uzskatus, un baronese ar galvas mājieniem vienmēr izpauda tiem piekri�anu. Beidzot viņ� noslēgumā sacīja:

� Tātad norunāts � jūs dosiet tai mei�ai pūrā Bar-vilas fermu, un es apņemos sameklēt viņai vīru, kādu krietnu puisi. Jā, ar divdesmittūksto� franku īpa�umu pūrā tīkotāju mums netrūks. Grūtības mums sagādās tikai izvēlē�anās.

Tagad baronese laimīgi smaidīja, divas asaras bija atstāju�as pēdas uz vaigiem � jau gandrīz no�uvu�as pēdas.

Viņa apstiprināja:

� Noteikti, Barvila ir vismaz divdesmittūksto� franku vērta, bet īpa�umu norakstīsim uz bērna vārdu; vecāki varēs izmantot fermas ienākumus.

Kirē piecēlās, paspieda māmulītes roku un sacīja:

� Nepūlieties, baroneses kundze, nepūlieties, es zinu, ko mums maksā katrs solis.

Iziedams viņ� sastapa tanti Līzīti, kas nāca apmeklēt slimnieci. Viņa nekā nepamanīja, viņai neviens nekā neteica, un viņa, kā vienmēr, nekā nezināja.

VIII

Rozalī bija aizgājusi no mājas, un �anna pārdzīvoja mokpilnu grūtniecības laiku. Viņa sirdī nejuta nekāda topo�ās mātes prieka, jo bija pārcietusi pārāk lielas bēdas. Bērnu viņa gaidīja vienaldzīgi, viņu vēl nomāca nenoteiktas nelaimes jausmas.

Nemanot bija pienācis pavasaris. Kailie koki vēl trīsēja aukstā vēja brāzmās, bet grāvjos, kur trunēja pērnā rudens lapas, valgajā zālē parādījās dzeltenas prīmulas. No visa līdzenuma, no fermu pagalmiem, no izmirku�ajiem laukiem cēlās mikluma smaka, zeme rūga. Un no brūnajām smiltīm izspraucās tūksto�iem mazu zaļu punktu, kas spīdēja saules staros. j

Branga sieva, stabila kā cietoksnis, Rozalī vietā atbalstīja baronesi vienmuļajās pastaigās pa aleju, kurā viņas smagākā kāja bija atstājusi mitru, dubļainu sliedi.

Tētis veda zem rokas �annu, kas tagad bija kļuvusi kupla un vienmēr slimoja; otrā pusē viņu atbalstīja tante Līzīte, kuru ļoti satrauca gaidāmais notikums un mulsināja �is noslēpums, kādu viņai pa�ai nav bijis lemts iepazīt.

Tā viņi nesarunādamies staigāja stundām ilgi, kamēr Ziljēns, pēk�ņi aizrāvies ar jā�anu, zirgā rik�oja pa apkaimi.

Viņu skumjo dzīvi vairs nekas nepārtrauca. Barons ar sievu un vikonts apmeklēja Furvilus, ar kuriem Ziljēns nezin kā jau bija labi iepazinies. Pieklājības vizītē bija arī pie Brizviliem, kas joprojām ļoti noslēgti dzīvoja savā snaudo�ajā pilī.

Kādu pēcpusdienu ap �etriem mājas pagalmā ierik�oja divi jātnieki � vīrietis un sieviete, un �iljēns ļoti uzbu-dināts_ieskrēja �annas guļamistabā.

� Ātri, ātri kāp lejā! Atjāju�i Furvili. Viņi ieradu�ies vienkār�i kā kaimiņi, jo zina par tavu stāvokli. Pasaki, ka esmu izgājis, bet drīz atgriezī�os. Es mazliet saposī�os.

�anna izbrīnījusies nokāpa lejā. Jauna sieviete, bāla, glīta, ar slimīgu seju, drud�aini spīdo�ām acīm un tik nespodriem, gai�iem matiem, it kā tos nekad nebūtu glās-tījis neviens saules stars, mierīgi stādīja priek�ā savu vīru, īstu milzi, bubuli ar garām, rūsganām ūsām. Pēc tam viņa paskaidroja:

� Mums vairākas reizes ir bijusi izdevība sastapties ar de Lamāra kungu. No viņa mēs uzzinājām, ka jūs slimojat, un nolēmām nekavējoties jūs apmeklēt kā kaimiņi, bez jebkādām ceremonijām. Starp citu, jūs jau redzat � esam vienkār�i atjāju�i. Un pirms da�ām dienām man bija prieks pieņemt jūsu mātes kundzes un barona vizīti.

Sieviete runāja ārkārtīgi brīvi, draudzīgi un izsmalcināti. Viņa uzreiz apbūra �annu un savaldzināja. �Viņa būs man draudzene,� �anna nodomāja.

Turpretī grāfs de Furvils izskatījās kā salonā ienācis lācis. Atsēdies viņ� nolika cepuri uz blakus krēsla un brīdi nezināja, ko darīt ar rokām � viņ� atbalstīja tās pret ceļiem, pēc tam uz krēsla atzveltnēm un beidzot sakrustoja pirkstus, kā lūg�anu skaitot.

Pēk�ņi ienāca �iljēns. �anna pirmajā mirklī viņu tikko pazina. Viņ� bija noskuvies. Viņ� bija skaists, elegants un valdzino�s kā viņu saderinā�anās laikā. Viņ� paspieda spalvaino ķepu grāfam, ko it kā atmodināja viņa atnāk�ana, tad noskūpstīja roku grāfienei, kuras bālajos vaigos ielija viegls sārtums un plaksti notrīsēja.

Viņ� tērzēja. Viņ� bija laipns kā agrākos laikos. Lielās acis atkal bija mīlestības spoguļi, un vēl nupat tik nespodrie un cietie mati pēk�ņi ar sukas un smar�īgas eļļas palīdzību bija sagūlu�i maigos, spo�os viļņos.

Kad Furvili grasījās atvadīties, grāfiene sacīja Zil-jēnam:

� Dārgais vikont, vai gribat ceturtdien doties izjādē?

Kamēr viņ� palocīdamies nomurmināja: �Protams, kundze,� � viņa satvēra �annas roku un ar mīļu smaidu sirsnīgi nodudināja: � Kad jūs būsiet atveseļojusies, tad auļosim trijatā pa apkaimi. Tas būs jauki � vai ne?

Veikli viņa pacēla sava jājamtērpa malu un viegli kā putniņ� uzspurdza seglos, turpretī viņas vīrs, lempīgi atsveicinājies, uzsēdās liela normandie�u zirga mugurā un pieplaka tam kā kentaurs.

Tiklīdz viņi bija pazudu�i aiz �oga stūra, �iljēns sajūsmināts iesaucās:

� Cik burvīgi cilvēki! Pazī�anās ar viņiem mums būs noderīga.

Ari �anna nezin kāpēc jutās apmierināta un sacīja:

� Grāfiene ir apburo�s radījums, es viņu iemijo�u, bet vīrs gan izskatās neaptēsts cilvēks. Kur tu ar viņiem

iepazinies?

Viņ� līksmi berzēja rokas.

� Es nejau�i sastapos ar viņiem pie Brizviliem. Vīrs ir parupj�. Viņ� ir zvērināts mednieks, toties īsti di�ciltīgs.

Pusdienas aizritēja gandrīz jautrā noskaņojumā, it kā mājā būtu ienākusi apslēpta laime.

Vairāk nekas jauns neatgadījās līdz jūlija pēdējām dienam.

Tad kādā otrdienas vakarā, kad visi sēdēja zem platānas ap koka galdu, uz kura stāvēja divas glāzītes un ka-rafīte ar degvīnu, �anna pēk�ņi it kā iekliedzās un, kļūdama ļoti bāla, piespieda abas rokas pie vēdera. Bija iedūrusies spēja, asa sāpe, bet tūlīt pat tā pārgāja.

Pēc minūtēm desmit atkal uznāca � �oreiz ilgsto�ākas, bet ne tik asas sāpes. Viņa ar pūlēm atgriezās mājā, tēvs un vīrs viņu gandrīz ne�ūs ienesa. īsais gājiens no platānas līdz guļamistabai viņai likās nebeidzami gar�; viņa neviļus stenēja, pa ceļam gribēja atsēsties, apstāties, viņu mocīja necie�ama smaguma sajūta vēderā.

Dzemdību laiks vēl nebija pienācis, tas bija gaidāms tikai septembrī, bet aiz ba�ām no starpgadījumiem Simona tēvam lika aizjūgt zirgu divri�os un aizrik�ot pēc ārsta.

Tas ieradās ap pusnakti un no pirmā acu uzmetiena konstatēja priek�laicīgu dzemdību pazīmes.

Gultā sāpes mazliet pierima, bet tagad �annu �ņaudza �ausmīgas bailes, pilnīgs izmisums, kaut kāda priek�nojauta, it kā noslēpumains nāves pieskāriens. Ir brī�i, kad tā pienāk mums tik tuvu, ka tās elpa stindzina sirdi.

Istabā bija daudz ļau�u. Māmulīte aizelsās, pusguļus atlaidusies atzveltnes krēslā. Baronam rokas drebēja, viņ� skraidīja apkārt � te atnesa kādu priek�metu, te izjautāja ārstu. �iljēns staigāja �urp un turp, izskatījās noraizējies, bet sirdī bija pilnīgi mierīgs; atraitne Dantī gultas kājgalī stāvēja ar apstākļiem piemērotu izteiksmi sejā, viņa bija daudz pieredzējusi sieviete, kuru nekas nevar pārsteigt. Būdama slimnieku kopēja, vecmāte un līķu ap-stavētaja, viņa gan saņēma tos, kas nāk pasaulē, � izdzir-dusi viņu pirmo kliedzienu, pirmo reizi apmazgāja viņu jauno miesiņu, ietina pirmajos autiņos, � gan arī tikpat rāmā garā noklausījās projām aizejo�o pēdējo vārdu, pēdējo gārdzienu, pēdējās trīsas un uzposa viņus pēdējo ieizi_f noberza ar etiķi viņu izvārgu�o ķermeni un ievīstīja to līķautā, un tā �ajā sievietē bija izveidojusies nesatricināma vienaldzība pret visiem dzim�anas un mir�anas gadījumiem.

Virēja Lidivīne un tante Līzīte palika, smalkjūtīgi patvēru�ās pie priek�telpas durvīm.

Slimniece laiku pa laikam vārgi iestenējās.

Pāris stundu varēja domāt, ka uz dzemdībām būs jāgaida ilgi, ta�u rītausmā sāpes pēk�ņi atjaunojās ar negantu spēku un drīz vien kļuva necie�amas.

�anna gan sakoda zobus, tomēr kliedzieni neviļus izlauzās pār lūpām, un viņa nemitīgi domāja par Rozalī, kura nemaz nebija mocījusies, gandrīz nebija vaidējusi, un bērns � viņas ārlaulībā dzimu�ais bērns bija nācis pasaulē bez pūlēm un sāpēm.

Savā apmulsu�ajā nabaga sirdī �anna nepārtraukti salīdzināja sevi ar Rozalī un^J nolādēja dievu, ko vienmēr bija uzskatījusi par taisnīgu; viņa sa�uta par ne�ēlīgo likteni un par to cilvēku noziedzīgajiem meliem, kuri sludina taisnīgumu un labestību.

Reizēm sāpju lēkmes kļuva tik niknas, ka viņā izdzisa katra doma. Visu spēku, dzīvīgumu un apziņu aprija cie�anas.

Rim�anās mirkļos viņa nespēja atraut acis no �iljēna, un citas mocības � dvēseles mocības viņu �ņaudza, atceroties to dienu, kad kalpone bija nokritusi �īs pa�as gultas galā ar bērnu starp kājām, un �is bērns ir brālis mazajai būtnei, kas tagad tik ne�ēlīgi plosīja �annas iek�as. Viņa sīki atcerējās katru sava vīra kustību, skatienu un vārdu, kad viņ� ieraudzīja uz grīdas izstiepu�os kalponi; un tagad �anna lasīja �iljēnā, it kā viņa domas būtu ierakstītas viņa kustībās, � viņa lasīja to pa�u nepatiku un vienaldzību, kāda bija izpaudusies pret to otro, patmīļa bezrūpību, jo viņam derdzās būt tēvam.

Atkal atsākās briesmīgas sāpes � tik �ausmīgi krampji, ka viņa nodomāja: �Es mir�u. Es mirstu!� Tad viņas dvēselē iestrāvoja neprātīgs dumpīgums, milzīga tieksme lādēties un izmisīgs naids pret �o vīrieti, kas bija viņu pazudinājis, un pret nepazīstamo bērnu, kur� viņu bendē nost.

Viņa saspringa milzīgā piepūlē, lai atbrīvotos no �is nastas. Pēk�ņi viņai �ķita, ka vēders spēji iztuk�ojas, un sāpes uzreiz norima.

Kopēja un ārsts bija pārlieku�ies pār viņu un taustīja viņu. Pēc tam viņi kaut ko izņēma; drīz vien apslāpēta skaņa, kādu viņa jau bija dzirdējusi, lika viņai notrīsēt; tad sīkais, �ēlais kliedziens � jaunpiedzimu�a bērna vārgais ņaudiens ieplūda viņai dvēselē, sirdī, visā izmocītajā ķermenī, un ar neapzinātu kustību viņa tiecās izstiept rokas.

Viņā uzbangoja prieka vilnis, tieksme pēc jaunas, nupat izplauku�as laimes. Vienā mirklī viņa bija kļuvusi atbrīvota, nomierināta un laimīga � tik laimīga, kāda vēl nekad nebija bijusi. Sirds un miesa atdzīvojās, viņa bija kļuvusi māte!

Viņa gribēja redzēt savu bērnu. Viņam vēl nebija ne matu, ne nadziņu, jo viņ� bija piedzimis pirms laika; bet, kad �anna ieraudzīja, kā mazais tārpiņ� kustas, kā viņ� atver mutīti un brēc, un kad viņa pieskārās krunkainajam, vaikstīgajam nelaikā dzimu�ajam bērniņam, jauno māti pārplūdināja nevaldāms prieks, viņa saprata, ka ir glābta, pasargāta no kri�anas izmisumā, ka viņai ir ko mīlēt � un cita nekā vairāk nevajag.

Kop� tā brī�a viņai bija tikai viena doma: viņas bērns. Viņa pēk�ņi kļuva māte fanātiķe, jo jūsmīgāka tāpēc, ka mīlestībā bija pievilta un cerībās vīlusies. Viņa pieprasīja, lai �ūpulis vienmēr būtu pie viņas gultas, un, kad viņai atļāva piecelties, viņa augām dienām sēdēja pie loga blakus vieglajam �ūpulim un pastāvīgi to aijāja.

Viņa kļuva greizsirdīga uz zīdītāju, un, kad mazā, izslāpusī radībiņa stiepa rociņas uz kuplo krūti ar zilām dzīsliņām un tad negausīgi pieplaka ar lūpām pie brūnā, krokainā galiņa, �anna nobālēja, trīsēdama skatījās uz stalto, mierīgo zemnieci un juta vēlē�anos izraut savu dēlu viņai no rokām un ar nagiem skrāpēt �o krūti, ko viņ� tik kāri zīda.

Viņa �akli iz�uva mazulim krā�ņas, smalkas drāniņas. Viņ� tika ietīts vienās me�ģīnēs, viņam lika galvā greznas aubītes. Viņa tikai par to vien domāja un pārtrauca jebkuru sarunu, lai parādītu kādus lieliski darinātus autiņus, krekliņu vai lācīti, neklausīdamās, par ko sprie� ap viņu, jūsmoja par kādu drāniņu, ilgi grozīdama to paceltā rokā, lai labāk varētu saskatīt, un tad pēk�ņi jautāja:

� Kā jūs domājat, vai tas viņam piestāvēs?

Barons un māmulīte pavīpsnāja par �o nevaldāmo maigumu, bet Ziljēns, kura paradumus traucēja brēco�ā un visvarenā tirāna iera�anās, juzdams, ka ir daļēji zaudējis savu svarīgumu, neviļus bija greizsirdīgs uz mazo pui�a cilvēku, kas bija ieņēmis mājā viņa vietu, un tāpēc ērcīgi un pikti sirdījās:

� Viņa ar savu pui�eli ir necie�ama!

Drīz viņa aiz pārmērīgas mātes mīlestības pavadīja cauras naktis, sē�ot pie �ūpuļa un skatoties, kā mazais guļ. Ar �ādu dedzīgu un slimīgu vēro�anu viņa panīka, nekad neatpūtās, kļuva vārga, novājēja un klepoja, un ārsts lika viņu �ķirt no dēla.

Viņa dusmojās, raudāja, lūdzās, bet viņas lūg�anās netika uzklausīta. Bērniņu katru vakaru nolika zīdītājas istabā, un katru nakti māte piecēlās, kailām kājām piegāja pie durvīm un pielika ausi pie atslēgas cauruma, klausīdamās, vai viņ� mierīgi guļ, vai neatmostas, vai viņam kaut kas nav vajadzīgs.

Tur �annu reiz pārsteidza �iljēns, kas vēlu atgriezās mājās no pusdienām pie Furviliem; neprātīgi mīlo�o māti turpmāk ieslēdza viņas guļamistabā, lai piespiestu viņu likties gultā.

Kristības notika augusta beigās. Barons bija krusttēvs, tante Līzīte krustmāte. Bērns dabūja trīs vārdus � Pjērs, Simons un Pols � un parasti tika saukts par Polu.

Pirmajās septembra dienās tante Līzīte klusi aizbrauca; viņas prombūtne ievērota netika tāpat kā viņas klātbūtne.

Kādā pievakarē pēc pusdienām atnāca kirē. Viņ� likās tāds kā apjucis, it kā viņam būtu kāds noslēpums, un, pēc tam kad visi labu brīdi bija kūlu�i tuk�us salmus, lūdza baronesi un viņas vīru veltīt viņam mazliet laika īpa�ai sarunai.

Visi trīs lēni aizsoļoja līdz lielās alejas galam, spraigi sarunādamies. Palicis divatā ar �annu, �iljēns brīnījās un uztraucās, viņu kaitināja �āda noslēpumainība.

Kad garīdznieks atvadījās, �iljēns teica, ka pavadī�ot viņu, un abi kopā devās uz baznīcas pusi, no kurienes atplūda zvanu skaņas.

Arā bija vēsi, gandrīz auksti, tāpēc visi drīz vien atgriezās salonā, kur mierīgi snauduļoja, kad pēk�ņi parādījās Ziljēns, piesarcis, sa�utis.

Jau pie durvīm, neņemdams vērā �annas klātbūtni, viņ� uzkliedza sievas vecākiem:

� Sasodīts, jūs ta�u esat traki! Iegrūst divdesmit tūksto�us franku tai padauzai!

Pārsteigums bija tik liels, ka neviens nekā neatbildēja. Viņ� turpināja, maurodams aiz dusmām:

� Kā var rīkoties tik stulbi! Jūs gribat mūs izputināt!

Tad barons attapies mēģināja viņu savaldīt:

� Apklustiet! Padomājiet, ka �eit ir jūsu sieva.

Bet �iljēns ārdījās aiz niknuma:

� Es par to nospļaujos; viņa pati arī visu to zina. Jūs viņu apzogat!

�anna mēmā izbrīnā skatījās uz vīru un nekā nesaprata. Viņa nomurmināja:

� Kas tad ir noticis?

Tad �iljēns pievērsās viņai, piesauca viņu par liecinieci, kā cietēju, kurai kopā ar viņu tiks atņemts cerētais guvums. Viņ� bez aplinkiem pastāstīja par slepeno norunu izprecināt Rozalī, dodot viņai pūrā Barvilas fermu, kas ir vismaz divdesmittūksto� franku vērta. Viņ� nemitīgi atkārtoja:

� Tavi vecāki ir traki, mana dārgā, pilnīgi juku�i! Divdesmit tūksto�i franku! Divdesmit tūksto�i franku! Viņi ir zaudēju�i prātu! Divdesmit tūksto�i franku par ārlaulībā dzimu�u!

�anna klausījās bez mazākā uzbudinājuma un dusmām un pati brīnījās par savu mieru � tagad viss, kas neattiecās uz viņas bērnu, viņai bija vienaldzīgs.

Barons aizelsās un nezināja, ko atbildēt. Galu galā viņ� iedegās sa�utumā, piecirta kāju un uzkliedza:

� Padomājiet, ko jūs runājat! Tas nudien iet pāri mēram. Kas pie tā vainīgs, ka jādod pūrs �ai mei�ai ar bērnu? No kā viņai ir bērns? Jūs jau nu būtu gribējis pamest viņu tāpat!

Barona skarbuma pārsteigts, �iljēns vērīgi ielūkojās viņā un tad turpināja apvaldītākā tonī:

� Ar pusotra tūksto�a frankiem būtu pieticis. Viņām visām mēdz būt bērni pirms apprecē�anās. No kā tie ir � tas nav svarīgi. Dodot viņai vienu no savām fermām divdesmit tūksto�u franku vērtībā, jūs ne tikai nodarāt mums zaudējumu, bet arī kaitējat, jo līdz ar to visiem būs skaidrs, kas te noticis; jums vajadzēja vismaz padomāt par mūsu vārdu un stāvokli.

Viņ� runāja stingri un noteikti, kā cilvēks, kas pārliecināts par savu taisnīgumu un sprieduma pareizību. Negaidītie apgalvojumi baronu samulsināja, viņ� kļuva mēms. Tad Ziljēns, manīdams savus panākumus, izteica secinājumu:

� Par laimi, vēl nekas nav padarīts. Es pazīstu puisi, kas taisās to mei�u apprecēt; viņ� ir lāga zēns, un ar viņu varēs sarunāt. Es to izdarī�u.

Un Ziljēns uzreiz aizgāja, bez �aubām, baidīdamies strīdu turpināt un priecādamies par visu klusē�anu, ko pieņēma par piekri�anas zīmi.

Tiklīdz viņ� bija projām, barons, aiz pārsteiguma un dusmām drebēdams, iesaucās:

� Nudien tas ir par daudz! Tas nu ir par daudz!

Bet �anna, paskatīdamās uz tēva apjuku�o seju, pēk�ņi

sāka smieties gai�i un skaļi, kā agrāk bija smējusies, dzirdēdama vai redzēdama kaut ko jocīgu.

� Tēt, tēt, vai tu dzirdēji, kā viņ� teica: �Divdesmit tūksto�i franku!� � viņa caur smiekliem sacīja.

Un māmulīte, kas līksmībai ļāvās tikpat ātri kā asarām, atcerēdamās znota nikno un sa�utuma pilno seju un vētrainos iebildumus pret viņam nepiedero�as naudas do�anu viņa pa�a pavestajai kalponei un priecādamās par �annas labo omu, sāka kratīties dusuļainos smieklos, no kuriem viņai acīs sakāpa asaras. Tad arī baronam pielipa smieklu lēkme, un visi trīs kā biju�ajās laimes dienās smējās locīdamies.

Kad viņi mazliet nomierinājās, �anna sacīja:

� Savādi, tas mani tagad vairs nemaz neaizskar. Skatos uz viņu kā uz sve�inieku. Nespēju ticēt, ka esmu viņa sieva. Jūs redzat, ka es smejos par viņa... par viņa nesmalkjūtību.

Pa�i nesaprazdami, kāpēc, viņi saskūpstījās smaidīdami un saviļņoti.

Pagāja pāris dienu, un tad pēc brokastīm, tiklīdz �il-jēns bija aizjājis, gar� puisis, gadus divdesmit �etrus vai divdesmit piecus vecs, ģērbies glu�i jaunā, zilā blūzē ar iegulu�ām krokām, kuplām, pie atloka aizpogātām piedurknēm, slapstīdamies pārkāpa pār �ogu, it kā no turienes būtu jau kop� agra rīta uzglūnējis, un aizlavījās gar Kuijāru fermas grāvi, tad apgāja apkārt mājai un piesardzīgi tuvojās baronam un abām dāmām, kas sēdēja zem platānas.

Ieraudzījis sēdo�os, puisis norāva no galvas naģeni un, iedams uz viņu pusi, visai apjucis klanīdamies sveicināja.

Piegājis pietiekami tuvu, lai viņu dzirdētu, viņ� no-vervelēja:

� Barona kungs un lielmāt, padevīgi sveicinu.

Tā kā neviens viņam nekā neteica, viņ� paziņoja:

3- Es ir Dezirē Lekoks.

�is vārds baronam bija sve�s, un viņ� jautāja:

� Ko jūs vēlaties?

Nepiecie�amība izskaidrot nāciena iemeslu apmulsināja puisi pavisam.

Minstinādamies viņ� ierunājās, te uzmezdams acis uz naģeni, ko turēja rokā, te uz mājas jumtu:

� Es-ē... kirē kungs man izmeta kādu vārdu par to padarī�anu ...

Un viņ� apklusa aiz ba�ām, ka var izteikt par daudz un kaitēt savām interesēm.

Barons nekā nesaprata un jautāja atkal:

� Par kādu padarī�anu? Es nekā nezinu.

Tad puisis saņēmās un klusinātā balsī piebilda:

� Nu ar to jūsu dienestmeitu Rozalī...

�anna saprata, piecēlās un ar bērnu rokās aizgāja. Tad barons sacīja: � Nāciet tuvāk, � un norādīja uz krēslu, no kura viņa meita nupat bija piecēlusies.

Zemnieks uzreiz atsēdās, nomurminādams:

� Baronkungs ir gau�i laipns.

Pēc tam viņ� atkal nogaidīja, it kā viņam vairāk nekas nebūtu jāsaka. Pēc laba brī�a viņ� beidzot sasparojās un, paskatīdamies uz debesīm, novervelēja:

� Brīnum jauks laiciņ�. Zemei tas nāk par labu, ja jau ir apsēta. � Un viņ� no jauna apklusa.

Baronam zuda pacietība; viņ� skaidri un gai�i noprasīja:

� Tātad jūs precēsiet Rozalī?

Zemnieks uzreiz kļuva tramīgs, tāpēc ka viņam tika laupīta iespēja rīkoties pēc savas normandiskās viltības paradumiem. Viņā modās neuzticība, un viņ� atbildēja sparīgāk:

� Skatoties pēc apstākļiem, varbūt jā, varbūt nē, protams, skatoties pēc apstākļiem.

Baronu kaitināja �āda vilcinā�anās.

� Velns lai parauj! Atbildiet skaidri un gai�i: jā vai nē. Vai jūs viņu precēsiet vai neprecēsiet!

Zemnieks apjuka un tagad skatījās tikai uz savām kājām.

� Ja ir tā, kā teica kirē kungs, tad es viņu precē�u, bet, ja tā, kā teica �iljēna kungs, tad es viņu neprecē�u.

� Kā jums teica �iljēna kungs?

� �iljēna kungs teica, ka es dabū�u pusotra tūksto�a franku, bet kirē kungs teica, ka divdesmit tūksto�us; par divdesmit tūksto�iem esmu ar mieru, bet par tūksto� piecsimt neparko.

Tad baronese, kas visu laiku bija pusguļus zvilnējusi atpūtas krēslā, redzēdama pui�a uzbudinājumu, sāka aprauti smieties. Zemnieks neapmierināts pablenza uz viņu, nesaprazdams, kas te ko smieties, un gaidīja atbildi.

Baronam �ī kaulē�anās bija nepatīkama, viņ� nolēma darīt tai galu.

� Es teicu kirē kungam, ka jūs dabūsiet Barvilas fermu, kuras ienākumus visu mū�u varēsiet izmantot, un pēc tam fermu saņems bērns. Fermas vērtība ir divdesmit tūksto�i franku. Es no saviem vārdiem neatkāpjos. Tātad � jā vai nē?

Zemnieks apmierināts pazemīgi pasmaidīja un pēk�ņi kļuva ļoti valodīgs:

� Ja tā, tad es nesaku nē. Tas bija vienīgais kavēklis. Kad kirē kungs man teica, es nudien uzreiz biju ar mieru un labprāt gribēju pakalpot, barona kungs; baronkungs jau man parādā nepaliks � tā es nodomāju. Vai nav tiesa: ja tu kādam dari labu, skaties � viņ� tev ar to pa�u atmaksā. Bet te pie manis iegriezās �iljēna kungs un teica, ka bū�ot tikai pusotra tūksto�a. Tad es nodomāju: �Jātiek reiz pie skaidrības,� � un es atnācu. Es jau paļāvos uz kirē kunga vārdiem, ta�u gribēju zināt. Dro�s paliek dro�s � vai ne, barona kungs?

Lai puisi pārtrauktu, barons jautāja:

� Kad domājat salaulāties?

Te zemnieks atkal pēk�ņi kļuva bikls un piesardzīgs. Beidzot viņ� stomīdamies pajautāja:

� Vai papriek� nederētu parakstīt mazu papīriņu?

�oreiz barons noskaitās.

� Sasodīts! Jums ta�u būs laulību līgums. Tas ir vislabākais papīriņ�.

Zemnieks iecirtās.

� Papriek� tomēr ģeldētu sastādīt mazu papīriņu, tas neko nekaitēs.

Barons piecēlās, lai izbeigtu tielē�anos.

� Atbildiet: jā vai nē � un tūlīt. Ja jūs negribat, tad pasakiet, man būs cits gribētājs.

Bailes no sāncen�a uzveica viltīgo normandieti. Viņ� uzreiz iz�ķīrās un izstiepa roku kā pēc govs nopirk�anas:

� Sitiet saujā, baronkungs, lieta darīta!

Viņi sarokojās, un barons uzsauca:

� Lidivīne!

Virēja pabāza galvu pa logu.

� Atnesiet pudeli vīna!

Viņi sadzēra, lai apslacītu noslēgto darījumu. Un puisis aizgāja ar līksmu prātu.

�iljēnam par �o apmeklējumu nekas netika sacīts. Laulību līgumu sastādīja lielā slepenībā, un pēc uzsauk�anas baznīcā laulības notika pirmdienas rītā.

Aiz jaunā pāra kāda kaimiņiene nesa jaunpiedzimu�o kā dro�u labklājības ķīlu. Un neviens no vietējiem iedzīvotājiem nebrīnījās; visi apskauda Dezirē Lekoku. �Viņ� ir piedzimis laimes krekliņā,� ļaudis runāja, pavīpsnādami �ķelmīgi, bet ne nosodo�i.

�iljēns sarīkoja negantu scēnu, kura saīsināja sievas vecāku uzturē�anos �Papelēs�. �anna pārāk nenoskuma, kad viņi aizbrauca, jo tagad Pols viņai bija kļuvis par neizsīksto�u laimes avotu. ¹

Kad �anna bija pilnīgi atlabusi no dzemdībām, viņi nolēma doties atbildes vizītē pie Furviliem un apmeklēt arī marķīzu de Kuteljē.

�iljēns ūtrupē bija nopircis jaunu ekipā�u � ar vienu zirgu aizjūdzamu faetonu, lai varētu izbraukt divas reizes mēnesī.

Ekipā�u aizjūdza kādā skaidrā decembra dienā, un pēc divu stundu brauciena ceļ� viņus noveda uzartā ielejā, kuras nogāzes bija apaugu�as ar me�u.

Apsēto lauku vietā drīz parādījās pļavas, vēl tālāk � purvājs ar lielām niedrēm, kas �ajā gada laikā bija nokaltu�as, un to garās lapas, līdzīgas dzeltenām lentēm, klusi �abēja.

Pēk�ņi aiz asa ielejas pagrieziena atklājās Vrijetas pils; no vienas puses tā balstījās pret me�aino nogāzi, otrā pusē tās pakāje iesniedzās lielā dīķī, kura pretējā krasta krauju sedza di�u egļu me�s.

Viņiem bija jābrauc pāri senatnīgam paceļamam tiltam un cauri Luija XIII laika portālam, lai nokļūtu parādes pagalmā pie greznas tā pa�a laikmeta pils ar ķieģeļu apmalēm un �īferu segtiem tornī�iem malās.

�iljēns stāstīja �annai par katru ēkas daļu kā pa�u cilvēks, kas to pamatīgi pazīst. Viņ� lepojās ar to, jūsmoja par tās skaistumu:

� Paskaties uz portālu! Cik lielisks mājoklis! Pretējā fasāde atrodas dīķa pusē, karaliskas kāpnes ved līdz pa�am ūdenim, un kāpņu galā piesietas �etras laivas � divas grāfam un divas grāfienei. Tur, pa labi, kur tu redzi papeļu rindu, dīķis beidzas un sākas upīte, kas aizplūst līdz Fekānai. Apkaimē ir milzīgi daudz medījumu. Grāfs ir zvērināts mednieks. Jā, �ī tie�ām ir īsta lielkungu rezidence.

Ieejas durvis atvērās, un parādījās bālā grāfiene; viņa smaidīdama nāca pretī viesiem, tērpusies kleitā ar velci, kā agrāko laiku pilskundze. Viņa izskatījās kā daiļā Dāma pie ezera², kā radīta �ai pasakainajai pilij.

Viesistabā bija astoņi logi, �etri vērās uz dīķi un tum�o egļu silu pretējā nogāzē.

No tum�zaļajiem toņiem dīķis likās dziļ�, baiss un drūms, un, kad pūta vēj�, tad koku vaidi skanēja kā purvāja balss.

Grāfiene sniedza pretī �annai abas rokas, it kā būtu bērnības draudzene, pēc tam atsēdināja viņu un pati nosēdās blakus uz zema krēsla, bet �iljēns, kurā kop� pieciem mēne�iem bija atdzimusi viņa agrākā iznesība, tērzēja un smaidīja sirsnīgi un familiāri.

Grāfiene un viņ� runāja par abu kopīgajām izjādēm. Viņa mazliet izzoboja �iljēnu par to, kā viņ� sē� seglos, un sauca viņu par �Kavalieri Klupēju�, un viņ� nepalika parādā, nokrustīdams grāfieni par �Karalieni Amazoni�. Aiz loga atskanēja �āviens, un �anna klusi iekliedzās aiz pārsteiguma. Tur grāfs bija no�āvis prīk�ķi.

Sieva uzreiz pasauca viņu. Varēja dzirdēt airu �ļakstus, tad laivas atsi�anos pret akmeni, un viņ� ieradās � milzīgs, garos zābakos, un viņam sekoja divi pilnīgi slapji suņi, tikpat rūsgani kā pats grāfs; tie nogūlās uz paklāja durvju priek�ā.

Savās mājās viņ� jutās brīvāk un ļoti nopriecājās, ieraudzīdams apmeklētājus. Viņ� lika piemest malku kamīnā, atnest madeiru un biskvītus un pēk�ņi iesaucās:

� Bet jūs ta�u noteikti paēdīsiet pusdienas ar mums!

�anna, ko ne uz mirkli neatstāja doma par viņas bērnu, atteicās; grāfs neatlaidās, un, kad viņa joprojām nepiekā* pās, �iljēns ar skarbu kustību izpauda neapmierinātību. Tad viņa, baidīdamās modināt vīrā nelāgo, ķildīgo garastāvokli, piekrita palikt, kaut gan viņai bija sāpīgi neredzēt Polu līdz rītam.

Pēcpusdienu viņi pavadīja jauki. Vispirms devās apskatīt avotus. Tie �ļācās no apsūnoju�as klints pakājes dzidrā tvertnē, kur ūdens visu laiku it kā virda; pēc tam viņi vizinājās ar laivu pa īstiem ūdens ceļiem, kas bija izveidoti nokaltu�u meldru me�ā. Grāfs airēja, sēdēdams starp abiem suņiem, kas, purnu izslēju�i, o�ņāja gaisu; ar katru airu vēzienu lielā laiva grūdieniem virzījās uz priek�u. �anna reizēm iegremdēja roku aukstajā ūdenī un ar patiku izjuta ledaino saltumu, kas no pirkstiem aizskrēja līdz pa�ai sirdij. Laivas pakaļgalā �iljēns un grāfiene, ievīstīju�ies �allēs, smaidīja mū�īgo laimīgu cilvēku smaidu, kuriem nekā vairāk nav ko vēlēties.

Vakars pienāca ar ledaina ziemeļvēja pūsmām, kas �audījās pa nokaltu�ajām niedrēm. Saule bija nogrimusi aiz eglāja, un kļuva salti, jau paskatoties vien uz sārtajām debesīm, kas bija piemētātas ar ērmīgiem sarkaniem mākonī�iem.

Visi atgriezās pla�ajā viesistabā, kur kamīnā liesmoja milzīgas �ķilas. Siltuma un tīksmes sajūta jau no sliek�ņa ienācēju darīja līksmu. Grāfs rotaļīgi ar atlētiskajām rokām satvēra savu sievu un, pacēlis viņu kā bērnu sev pie lūpām, uzspieda viņai uz vaigiem divus skanīgus apmierināta, krietna vīra skūpstus.

�anna smaidīdama skatījās uz labsirdīgo milzi, kuru nosauktu par cilvēkēdāju viņa baismīgo ūsu dēļ vien, un nodomāja: �Cik bie�i mēs maldāmies spriedumos par cilvēkiem!� Gandrīz neviļus paskatījusies uz �iljēnu, viņa ieraudzīja, ka tas stāv uz durvju sliek�ņa un, kļuvis �ausmīgi bāls, nenovēr� acis no grāfa. Satraukta viņa piegāja pie vīra un klusi jautāja:

� Vai tu nejūties vesels? Kas ar tevi noticis?

� Nekas, liec mani mierā! � viņ� dusmīgi atcirta. � Man bija auksti.

Kad visi pārgāja uz ēdamistabu, grāfs lūdza atļauju ielaist suņus; viņi uzreiz atsēdās katrs savā pusē saimniekam. Grāfs ik brīdi pasvieda viņiem kādu gabalu un glāstīja viņu garās, zīdainās ausis. Suņi izstiepa kaklu, vēcināja asti un trīcēja aiz labsajūtas.

Pēc pusdienām, kad �anna un �iljēns grasījās braukt projām, de Furvila kungs viņus vēl aizturēja, lai parādītu, kā zvejo zivis lāpu gaismā.

Viņ� izveda viesus un grāfieni uz lievenēm, kuras noslīga līdz dīķim, un iekāpa laivā ar sulaini, kas nesa zvejas tīklu un aizdegtu lāpu. Nakts zem zvaig�ņotās debess bija skaidra un auksta.

Lāpa meta uz ūdens dīvainas, kustīgas, ugunīgas �vīkas, lēkājo�us spīdumus uz niedrēm un apgaismoja egļu sienu. Pēk�ņi, kad laiva pagriezās, uz apgaismotās me�ainās nogāzes izslējās milzīga, fantastiska ēna � cilvēka ēna. Galva sniedzās pāri eglēm, pazuda debesīs, bet kājas grima dīķī. Tad gigantiskā būtne pacēla rokas, it kā gribētu satvert zvaigznes. Spēji izslēju�ās, milzīgās rokas tūlīt pat atkrita atpakaļ; atskanēja kluss plunk�ķis ūdenī.

Laiva atkal lēnām pagriezās, un izskatījās tā, it kā brīnumainais rēgs skrietu gar kustīgās lāpas apgaismoto eglāju; pēc tam viņ� pazuda neredzamajā apvārsnī un pēk�ņi atkal parādījās ar savām neparastajām kustībām � vairs ne tik liels, toties skaidrāks � uz pils fasādes.

Un grāfs skaļā balsī iesaucās:

�- �ilberta, izvilku astoņas!

Ūdenī �ļakstēja airi. Milzīgā ēna tagad palika nekustīga uz sienas, tikai pamazām tā kļuva arvien īsāka un tievāka, galva it kā slīga uz leju, ķermenis novājēja, un, kad de Furvila kungs devās aug�ā pa lieveņa kāpnēm un viņam sekoja sulainis ar lāpu, ēna, atkārtodama visas grāfa kustības, saruka līdz viņa apmēriem.

Viņam tīklā spirinājās astoņas lielas zivis.

Kad �anna un �iljēns brauca uz mājām, ievīstīti apmetņos un segās, ar ko vismīlīgie saimnieki viņus bija apgādāju�i, �anna gandrīz negribot pateica:

� Cik jauks cilvēks ir �is milzis!

� Jā, tikai viņ� ne vienmēr pietiekami savaldās citu klātbūtnē, � �iljēns, vadīdams zirgu, iebilda.

Pēc nedēļas viņi brauca pie Kuteljē, kas skaitījās ievērojamākā di�ciltīgo ģimene visā provincē. Viņu mui�a Reminila atrodas pie Kanī pilsētiņas. Jaunā pils, uzcelta Luija XIV laikā, paslēpusies lieliskā, ar mūra �ogu apjoztā parkā. Uz paugura redzamas vecās pils drupas. Liv-rejoti sulaiņi ieveda apmeklētājus greznā zālē. Telpas vidū uz augsta postamenta stāvēja milzīgs Sevras porcelāna kauss un uz cokola zem stikla di�ojās karaļa pa�rocīga vēstule, kurā marķīzs Leopolds Ervē �ozefs �ermē de Varnvils de Rolbosks de Kuteljē tika aicināts pieņemt �o monarha velti.

�anna un �iljēns aplūkoja karalisko dāvanu, kad ienāca marķīzs un marķīze. Viņa bija nopūderējusies, laipna aiz pienākuma un klīrīga aiz vēlē�anās �ķist labvēlīgai. Viņ�, resns vīrs sirmiem, taisni uz aug�u uzsukā-tiem matiem, ar savām kustībām, balsi un visu stāju pauda augstprātību, kas rādīja viņa svarīgumu.

Viņi bija no tiem cītīgajiem etiķetes ievērotājiem, kuru prāts, jūtas un vārdi �ķiet vienmēr liecinām par uzpūtību.

Viņi runāja vieni pa�i, nenogaidīja atbildes, ar vienaldzīgu smaidu uz lūpām vienmēr it kā izpildīja savas augstās izcelsmes uzlikto uzdevumu � laipni pieņemt sīkos apkaimes mui�niekus.

�anna un �iljēns, glu�i samulsu�i, pūlējās patikt; ilgāk uzkavēties bija neērti, aiziet arī neveikli, bet marķīze pati nobeidza vizīti, dabiski un vienkār�i pārtraukdama sarunu tāpat, kā goddevīga karaliene beidz audienci.

Mājās braucot, �iljēns teica:

� Ja tev nav iebildumu, tad ar to arī beigsim mūsu vizītes; man pietiek ar Furviliem.

Un �anna viņam piekrita.

Decembris plūda lēni � �is vistum�ākais mēnesis, kā melns caurums gadā. Atsākās tāda pati noslēgta dzīve kā pagāju�ajā gadā. �anna tomēr nemaz negarlaikojās, viņa vienmēr bija aizņemta ar Polu, uz ko �iljēns skatījās greizi, ar nemierīgām un neapmierinātām acīm.

Nereti māte, turēdama mazuli rokās un glāstīdama viņu ar dedzīgu maigumu, kādu sieviete jūt pret savu bērnu, pastiepa viņu uz tēva pusi, sacīdama:

� Noskūpsti ta�u dēliņu! Var domāt, ka tu viņu nemīli.

�iljēns ar redzamu nepatiku tikko pieskārās ar lūpām pie mazuļa kailās pierītes, turklāt izliekdamies līkumā, lai neuzdurtos sīkajām, sarauktajām, nemitīgi kustīgajām roķelēm. Pēc tam viņ� uzreiz aizgāja, it kā pretīguma sajūtas dzīts.

Reizēm pie viņiem ieradās uz pusdienām mērs, ārsts un kirē; �ad tad atbrauca Furvili, ar kuriem viņiem nodibinājās arvien cie�ākas saites.

Grāfs ļoti iemīļoja Polu. Viņ� turēja puisēnu klēpī visu apmeklējuma laiku, da�kārt pat visu pēcpusdienu. Saudzīgi saņēmis savās lielajās mil�a rokās Polu, grāfs kutināja mazulim degungalu ar savām garajām ūsām, pēc tam skūpstīja dedzīgā aizrautībā, kāda parasti piemīt mātēm. Viņ� ļoti cieta, ka viņu laulība ir palikusi neauglīga.

Martā iestājās skaidrs laiks, sauss un gandrīz silts. Grāfiene �ilberta ierunājās par izjādēm �etratā. �anna, kurai bija mazliet apniku�i garie vakari, garās naktis un garās, vienmuļās, cita citai līdzīgās dienas, nopriecājās par �o nodomu un veselu nedēļu ar patiku darināja sev amazoni.

Pēc tam sākās izjādes. Viņi vienmēr jāja pa pāriem: grāfiene un �iljēns pa priek�u, grāfs un �anna metru simt aizmugurē. Pēdējie mierīgi tērzēja kā divi draugi, viņu godīgās dvēseles, skaidrās sirdis abus bija tuvināju�as īstā draudzībā; priek�ējais pāris bie�i vien sarunājās klusināti, reizēm skaļi iesmējās, reizēm pēk�ņi saskatījās, it kā gribēdami ar acīm pasacīt to, ko neizteica mute; tad pēk�ņi viņi aizauļoja, vēlēdamies aizbēgt, aizjāt tālāk, ļoti tālu.

�ilberta bija kļuvusi ērcīga. Da�reiz viņas spalgo balsi vēja pūsmas atnesa līdz abu atpaliku�o jātnieku ausīm. Grāfs tad pasmaidīdams teica �annai:

� Mana sieva �orīt dro�i vien izkāpusi no gultas ar kreiso kāju.

Kādu vakaru atceļā, kad grāfiene te uzmudināja savu zirgu, piecirzdama pie�us, te spēji to apturēja, �iljēns vairākas reizes viņu brīdināja:

� Esiet uzmanīga, patiesi, piesargieties � zirgs sāks auļot!

� Tā nav jūsu darī�ana, � grāfiene atcirta tik spīvi un skarbi, ka viņas vārdi skali pārskanēja pāri laukiem un it kā palika karājoties gaisā.

Zirgs saslējās uz pakaļkājām, spārdījās, sprausloja. Tad arī grāfs uztraucās un uzsauca savu vareno plau�u spēkā:

� Uzmanies, �ilberta!

It kā par spīti, sievi�ķīgā untumainībā, kurā nekas viņu nespēja aizturēt, grāfiene atvēzējās un iesita ar pātagu dzīvniekam starp ausīm; zirgs satracināts sacēlās uz pakaļkājām, ar priek�kājām paspirinājās pa gaisu, nometās uz visām �etrām un ar milzīgu lēcienu metās auļos, cik jaudas, projām pa klajumu.

Vispirms tas �ķērsoja pļavas, tad uzartus laukus, izsvaidot uz visām pusēm miklus, leknus zemes piku�us, un nesās tik ātri, ka drīz vien tikko varēja iz�ķirt zirgu un jātnieci.

�iljēns apstulbis palika uz vietas un tikai izmisīgi sauca:

� Kundze, kundze!

Bet grāfs tā kā ierūcās un, saliekdamies pār sava smagnējā zirga kaklu, ar visa ķermeņa grūdienu svieda dzīvnieku uz priek�u gan uzmudinot, gan skubinot, gan satracinot to ar balsi, kustībām un pie�iem, trenca negantos auļos � izskatījās, ka milzīgais jātnieks smago zirgu nesa starp gū�ām un cēla to gaisā, lai aizlidotu kopā ar to. Zirgs un jātnieks trauca neaptveramā ātrumā, drāzdamies taisni uz priek�u kā bulta; un �anna redzēja, ka vīra un sievas silueti aizvien vairāk attālinājās, samazinājās, dzisa un pazuda kā divi putni, kas, dzīdamies pakaļ viens otram, aizslīd tālē un pazūd aiz apvār�ņa.

�iljēns piejāja pie �annas � joprojām solos � un nikni purpināja:

� Nudien, �odien viņa ir kā jukusi!

Abi devās pakaļ draugiem, kas tagad bija iegrimu�i klajuma ieplakā.

Pēc minūtēm piecpadsmit viņi ieraudzīja, ka Furvili atgrie�as, un drīz vien viņi sastapās.

Sarkans, nosvīdis, smejo�s, apmierināts un uzvarā gavilējo�s, grāfs turēja savā dzelzs dūrē sievas trīso�o zirgu. Viņa bija bāla, ar sāpīgi izvaikstītu cietējas seju; ar vienu roku viņa balstījās uz vīra pleca, it kā baidīdamās zaudēt samaņu.

Todien �anna saprata, ka grāfs mīl neprātīgi.

Visu nākamo mēnesi grāfiene bija tik līksma, kā nekad nebija bijusi. Viņa brī�am ieradās �Papelēs�, nemitīgi smējās, maigi skūpstīja �annu. �ķita, ka pār viņas dzīvi nolaidusies kāda noslēpumaina burvība. Viņas vīrs arī bija priecīgs, nenolaida acis no sievas un ar divkār�otu kvēli centās ik mirkli pieskarties viņas rokai, apģērbam.

Kādu vakaru viņ� sacīja �annai:

� Mēs esam laimīgi patlaban. �ilberta nekad nav bijusi tik mīļa. Viņai vairs nekad nav slikta oma, viņa nedusmojas. Jūtu, ka viņa mani mīl. Līdz �im nebiju par to pārliecināts.

�iljēns arī bija pārvērties, kļuvis jautrāks, rāmāks, it kā abu ģimeņu sadraudzē�anās būtu atnesusi mieru un prieku katrā no tām.

Pavasaris atnāca neparasti agri, laiks bija karsts.

No dzidrā rīta līdz klusajam, siltajam vakaram saule dzina asnus visā zemes virsū. Tā bija spēja un varena visu augu uzplauk�ana vienlaicīgi, neapslāpējams sulu spiediens, atdzim�anas alkas, kādas daba reizēm atklāj sevi�ķi veiksmīgos gados, modinot ticību pasaules atjaunotnei.

�annu mazliet mulsināja �ī dzīvības sulu rūg�ana. Viņa juta pēk�ņu tvīksmi, ieraugot puķīti zālē, stundām ilgi grima saldās skumjās, laiskā sapņainībā.

Reizēm viņu pārņēma liegas atmiņas par mīlestības pirmo laiku; viņā neatdzima jūtas pret Ziljēnu, nē, ar to bija beigas, galīgas beigas uz visiem laikiem, bet viņas miesa mulsa no vēju glāstiem, no pavasara smar�ām un tiecās pretī kādam neredzamam, maigam aicinājumam.

Viņai patika būt vienai, ļauties saules karstajiem stariem, ar visu būtni baudot nenosakāmu, bezgalīgu tīksmi, kas nemodināja nekādas domas.

Kādu rītu, kad viņa tā snauduļoja, viņas iztēlē pēk�ņi pavīdēja saulainais stūrītis tum�ajā lapotnē birzē pie Etretā. Tur viņa pirmo reizi bija izjutusi saldas trīsas blakus jaunajam vīrietim, kur� toreiz viņu mīlēja; tur viņ� pirmo reizi bija klusi uzticējis savas sirds biklās vēlmes, un tur viņai bija �ķitis, ka piepe�i paveras cerībās lolotā starojo�ā nākotne.

Viņai iegribējās atkal redzēt �o birzi, doties uz turieni sentimentālā un māņticīgā svētceļojumā, it kā atgrie�anās tanī vietā varētu kaut ko mainīt viņas dzīves gaitā.

�iljēns bija aizjājis jau rītausmā, viņa nezināja, uz kurieni. Un tā viņa lika apseglot Martēnu balto zirdziņu, ar kuru tagad reizēm izjāja, un devās ceļā.

Bija viena no tām tik mierīgajām dienām, kad nekur nekustas ne zāles stiebriņ�, ne lapa, viss �ķiet kā sastindzis līdz laiku laikiem, it kā vēj� būtu izdzisis. Pat kukaiņi likās pazudu�i.

No saules zeltainā dūmakā plūda svilino�s un valdonīgs klusums. �anna, zirdziņa lēnās gaitas ieaijāta, jutās laimīga. �ad tad viņa pacēla acis un pavēroja mazītiņu baltu mākonīti, tik lielu kā vates piciņu, garaiņu �ķipsniņu, kas aizmirsta tur aug�ā un vientuļa palikusi zilās debess vidū.

�anna nojāja ielejā, kas stiepjas līdz jūrai starp divām augstu klin�u velvēm, kuras sauca par Etretā vārtiem, un lēni sasniedza birzi. Caur vēl nesakuploju�o lapotni plūda gaismas straumes. Viņa klīda pa �aurām takām, bet nevarēja atrast meklēto vietu.

�ķērsodama garu aleju, viņa pēk�ņi ieraudzīja tās galā pie koka piesietus divus zirgus un uzreiz tos pazina: tie bija �ilbertas un �iljēna zirgi. Vientulība jau sāka nomākt �annu, un, nopriecājusies par neparedzēto sastap�anos, viņa palaida savu zirgu rik�os.

Sasniegusi abus pacietīgos dzīvniekus, kas it kā bija pieradu�i pie ilgas stāvē�anas uz vietas, �anna sauca. Neviens neatsaucās.

Sievietes cimds un divas jājampātagas bija nomestas uz samīdītās zāles. Tātad viņi bija te sēdēju�i un pēc tam atstāju�i zirgus un aizgāju�i.

�anna gaidīja piecpadsmit, divdesmit minūtes, brīnījās un nesaprata, ko gan viņi var darīt. Nokāpusi no zirga, viņa stāvēja nekustēdamās, atbalstījusies pret koka stumbru, un divi putniņi, nepamanīju�i viņu, nolaidās zālē glu�i līdzās. Viens no viņiem satraukts lēkāja apkārt otram, tricināja paceltos spārniņus, grozīja galviņu un �iepstēja; un pēk�ņi viņi sapārojās.

�annu tas pārsteidza, it kā viņa to nebūtu zinājusi; tad viņa nodomāja: �Protams, ir ta�u pavasaris.� Pēc tam viņā modās kāda cita doma � aizdomas. Viņa atkal paskatījās uz cimdu, uz jājampātagām, uz pamestajiem zirgiem; viņa strauji uzlēca seglos ar nevaldāmu vēlē�anos bēgt.

�anna auļos jāja uz �Papelēm�. Smadzenes drud�aini darbojās, viņa apsvēra, saistīja faktus, salīdzināja apstākļus. Kā viņai agrāk tas nebija ienācis prātā? Kā viņa nekā nebija redzējusi? Kā nebija sapratusi, ko nozīmē

Ziljēna bie�ā prombūtne, atgrie�anās pie agrākā �vītī-guma, beidzot, garastāvokļa uzlabo�anās? �anna atcerējās arī �ilbertas aso nervozitāti, tad pārspīlēto mīlīgumu; un kop� kāda laika grāfiene dzīvoja kā svētlaimē, par ko viņas vīrs priecā jās.

�anna pieturēja zirgu, tāpēc ka viņai vajadzēja nopietni pārdomāt, bet straujā gaita izkliedēja domas.

Kad pirmais uzbudinājums norima, viņas sirds gandrīz nomierinājās pilnīgi, viņa nejuta ne greizsirdību, ne naidu, juta tikai riebumu. Par �iljēnu viņa nedomāja, vīrs vairs ne ar ko nevarēja viņu pārsteigt, bet viņa sa�uta par grāfienes � viņas draudzenes divkārtējo nodevību. Tātad visi ir viltnieki, meļi un krāpnieki. �annai acīs sakāpa asaras. Reizēm ilūzijas var apraudāt tikpat sāpīgi kā aizgājējus.

Viņa nolēma tomēr izlikties nekā nezinām, noslēgt savu dvēseli pārejo�ām aizrautībām un mīlēt tikai Polu un vecākus, bet pārējos paciest ar mierīgu seju.

Atgriezusies mājās, viņa tūlīt metās pie dēla, ienesa viņu savā istabā un neprātīgi skūpstīja veselu stundu bez mitas.

�iljēns ieradās uz pusdienām laipns un smaidīgs, ļoti vēlīgi noskaņots. Viņ� jautāja:

� Vai tēvs un māmulīte �ogad neatbrauks?

�annu tā aizkustināja �ī uzmanība, ka viņa gandrīz piedeva �iljēnam me�ā izdarīto; jauno sievieti pārņēma dedzīga vēlē�anās jo ātrāk tikties ar abiem cilvēkiem, kuri viņai pēc Pola bija vismīļākie, un viņa visu vakaru pavadīja, rakstīdama vecākiem vēstuli, kurā aicināja viņus ierasties jo drīzāk.

Viņi ziņoja, ka atbrauks divdesmitajā maijā. Bija septītais maijs.

�anna viņus gaidīja ar pieaugo�u nepacietību � ne tikai aiz meitas jūtām pret vecākiem, bet arī aiz nesen radu�ās tieksmes ar sirdi piekļauties skaidrām sirdīm, atklāt dvēseli tīriem cilvēkiem, kuriem ir sve�s zemis-kums un kuru domas un jūtas vienmēr ir biju�as godīgas.

Tagad viņa ar savu tīro sirdsapziņu jutās vientuļa visu �o neuzticamo ļau�u vidū; kaut gan viņa pēk�ņi bija iemācījusies slēpt savas domas, kaut gan grāfieni viņa saņēma ar sveicienam pretī izstieptu roku un smaidu uz lūpām, tomēr tuk�uma sajūta un cilvēku nicinā�ana yiņā aizvien palielinājās un viņu pārņēma arvien vairāk;

katru dienu sīki �ejienes notikumi viesa viņas dvēselē arvien dziļāku riebumu un necieņu pret cilvēku dzimumu.

Kuijāru meitai nupat bija piedzimis bērns, bet kāzas tikai vēl notiks. Martēnu kalpone, bārene, bija grūta; piecpadsmit gadus vecā kaimiņu skuķe bija grūta; kāda nabaga atraitne, kliba un tik netīrīga, ka bija iesaukta par Su�ķi, bija grūta.

Ik brīdi atplūda valodas par jaunu grūtniecību vai arī par kādas mei�as vai precētas zemnieku sievas � ģimenes mātes, vai kāda bagāta, visu cienīta fermera sānīē-cieniem.

Sis karstais pavasaris �ķita saviļņojam dzīvības sulas ne tikai stādos, bet arī cilvēkos.

�annā juteklība bija izdzisusi, un siltās, auglīgās pavasara dvesmas saviļņoja tikai viņas nomocīto sirdi un jūtīgo dvēseli; viņa sapņoja, bezkaislīgi jūsmoja, aizrāvās da�ādās iedomās, bet bija nepieejama miesas kārdinājumiem un ar gandrīz naidīgu derdzīgumu brīnījās par pretīgo lopiskumu.

Dzīvu būtņu kopo�anās tagad viņā modināja sa�utumu kā kaut kas pretdabisks; uz Zilbertu �anna dusmojās nevis par �iljēna atņem�anu, bet par to, ka arī viņa ir kritusi �ajos vispārējos dubļos.

Viņa ta�u nebija vienkār�a zemniece, kurā valda zemiski instinkti. Kā viņa bija varējusi aizmirsties tāpat kā �ie dzīvnieciskie radījumi?

Tanī dienā, kad gaidīja atbraucam vecākus, Ziljēns padziļināja �annā �ķebīgumu, jautri pastāstīdams kā kaut ko glu�i dabisku un jocīgu, ka maiznieks, izdzirdis krāsnī troksni tādā dienā, kad maize netika cepta, nodomājis, ka noķers tur kādu klejojo�u kaķi, bet pārsteidzis savu sievu, �kas maizi gan necepa�.

Un viņ� piebilda:

� Maiznieks aizbāzis ciet krāsns muti, un viņi iek�ā tikko nenoslāpu�i; maiznieces mazais pui�elis pasaucis kaimiņus, jo bija redzējis, ka māte ar kalēju ielīdu�i krāsnī.

Un �iljēns smējās tīksminādamies.

� Palaidnieki tādi! Viņi liek mums ēst mīlestības maizi. Iznāk īsta Lafontēna fabula.

�anna vairs nepieskārās maizei.

Kad pasta kariete apstājās pie lievenēm un pie rūts parādījās barona priecīgā seja, jaunā sieviete jutās dziļi saviļņota, viņā uzplūda tik brāzmains maigums, kādu viņa nekad nebija pārdzīvojusi.

Ta�u, ieraudzīdama māmulīti, viņa satrūkās un tikko ne-paģība. Baronese �ajos se�os ziemas mēne�os bija novecojusi par desmit gadiem. Viņas uzblīdu�ie, ļenganie, noļuku�ie vaigi bija sarkani, it kā ar asinīm pieplūdu�i, acis likās izdzisu�as, un kustēties viņa varēja tikai atbalstīta zem abām rokām; smagā elpa bija kļuvusi svilpjo�a un tik apgrūtināta, ka, stāvot viņas tuvumā, bija sāpīgi klausīties.

Barons, redzēdams viņu katru dienu, nepamanīja �o pasliktinā�anos, un, kad viņa sūdzējās par pastāvīgu elpas trūkumu un arvien pieaugo�o aptauko�anos, viņ� atbildēja:

� Nē, dārgā, jūs esat tāda pati kā vienmēr.

Pavadījusi vecākus uz viņu guļamistabu, �anna iegāja

savā istabā izraudāties � viņa bija apjukusi un satriekta. Tad viņa uzmeklēja tēvu un, mezdamās viņam ap kaklu, vēl ar asarām acīs iesaucās:

� Ak, kā māte ir pārvērtusies! Kas viņai kait, pasaki � kas ar viņu ir noticis?

Baronu �ie vārdi pārsteidza, viņ� sacīja:

� Vai tu tā domā? Kas tev nāk prātā? Es vienmēr esmu bijis ar viņu kopā, un, tici man, viņai nav sliktāk, viņa ir tāda pati kā vienmēr.

Vakarā Ziijēns sacīja sievai:

� Ar tavu māti ir pavisam slikti. Man rādās, ka viņa

ilgi neķepurosies.

Kad �anna sāka �ņukstēt, viņ� saskaitās.

� Es ta�u nesaku, ka viņa stāv kapa malā. Tu vienmēr visu �ausmīgi pārspīlē. Viņa ir pārvērtusies, tas ir viss, un viņas gados tas ir dabiski.

Nedēļas laikā �anna nomierinājās, pierada pie mātes jaunā izskata un varbūt atvairīja savas izbailes, kā vienmēr mēdzam aiz neapzināta egoisma, aiz dabiskas prasības pēc dvēseles miera atvairīt, izmest no galvas ba�as un draudīgas raizes.

Baronesei bija grūti iet, un tagad viņa katru dienu pastaigājās tikai pusstundu. Vienu pa�u reizi nostaigājusi pa �savu� aleju, viņa vairāk nespēja kustēties un atsēdās uz �sava� sola. Da�udien viņa nevarēja aiziet pat līdz alejas galam, tad viņa sacīja:

� �odien pietiks � no manas hipertrofijas man ļimst kājas.

Viņa vairs nesmējās, tikai vāri pasmaidīja par to, par ko pagāju�ajā gadā būtu smējusies locīdamās. Tā kā redze viņai joprojām bija lieliska, viņa augām dienām pārlasīja �Korinnu� vai Lamartīna �Meditācijas�, pēc tam lūdza, lai viņai pasniedz atvilktni �ar atmiņām�. Salikusi klēpī vecās, sirdij mīļās vēstules, viņa atvilktni nolika blakus uz krēsla un citu pēc citas krāva atpakaļ savas �relikvijas�, lēnītēm katru pirms tam pārskatījusi. Un, kad viņa bija viena pati, glu�i viena, viņa da�as vēstules noskūpstīja, kā mēdz slepus skūpstīt dārgu aizgājēju matus.

Da�reiz �anna, negaidīti ieiedama istabā, pārsteidza māti raudot gau�as asaras.

� Māmulīt, kas tev kait? � viņa izbijusies jautāja.

Un baronese, smagi nopūzdamās, atbildēja:

� Tas ir no manām relikvijām. Tu pārcilā to, kas ir bijis tik labs un ir beidzies. Un ir cilvēki, par kuriem tu jau vairs nemaz nedomā, bet pēk�ņi tie atgādina par sevi. Liekas, ka tu viņus redzi un dzirdi, un tas �ausmīgi uzbudina. Gan tu arī pati vēlāk to pārdzīvosi.

Kad �ādos skumjos brī�os istabā ienāca barons, viņ� klusi teica meitai:

� �anna, dārgumiņ, paklausi man � sadedzini savas vēstules, itin visas, gan no mātes, gan no manis saņemtās, visas! Nekas nav briesmīgāk kā vecumdienās bāzt degunu savā jaunībā.

Ta�u arī �anna glabāja savu �relikviju �ķirstiņu�: gan it visā ļoti at�ķirdamās no mātes, viņa tomēr pakļāvās it kā mantotai tieksmei uz sentimentālu sapņainību.

Pēc da�ām dienām baronam vajadzēja kārtot kādas darī�anas un viņ� aizbrauca.

Laiks bija lielisks. Siltas, zvaig�ņotas naktis sekoja rāmiem mijkrē�ļiem, skaidri vakari � starojo�ām dienām un starojo�as dienas � �ilbino�ām ausmām. Māmulīte drīz vien atlaba, un �anna, aizmirsdama �iljēna mīlas dēkas un �ilbertas nodevību, jutās gandrīz pilnīgi laimīga. Visapkārt viss ziedēja un jauki smar�oja, un vienmēr mierīgais, pla�ais jūras klaids no rīta līdz vakaram saulē dzirkstīja.

Kādu dienu �anna paņēma rokās bērnu un devās pastaigāties pa līdzenumu. Viņa skatījās te uz dēlu, te uz

puķēm izraibināto zāli gar ceļa malu un atvilga nebeidzamā lieglaimē. Ik mirkli viņa skūpstīja Polu un kaislīgi spieda pie sirds, un, kad uzvēdīja kāda salda pļavu smar�a, viņa gura bezgalīgā labsajūtā. Viņa sāka sapņot par dēla nākotni. Kas viņ� būs? Te viņa gribēja, lai viņ� kļūst izcils, ievērojams un varens vīrs. Te viņa vēlējās, lai viņ� labāk paliek neievērojams un dzīvo pie viņas uzticīgs un maigs, un vienmēr mīļ� pret māmiņu. Kad viņa Polu mīlēja ar egoistisku mātes sirdi, tad vēlējās, lai viņ� paliek viņas dēls, nekas vairāk kā viņas dēls, bet, kad viņa puisēnu mīlēja ar savu dedzīgo prātu, tad iztēlojās, ka viņ� ieņems redzamu vietu sabiedrībā.

Viņa atsēdās grāvja malā un sāka Polu aplūkot. Viņai �ķita, ka nekad dēlu nav īsti redzējusi. Un pēk�ņi viņu pārsteidza doma, ka �is mazais cilvēciņ� kļūs liels, ka viņ� soļos stingrā gaitā, ka viņam uz vaigiem augs bārda un viņ� runās skaļā balsī.

Tālumā kāds �annu sauca. Viņa pacēla galvu. �urp drāzās Mariuss. �anna nodomāja, ka ieradies kāds apmeklētājs, un piecēlās, neapmierināta par traucējumu. Bet zēns skrēja, cik jaudas, un, kad bija jau tuvu, uzsauca:

� Kundze, baroneses kundzei ir slikti.

It kā auksts ūdens piliens noslīdēja �annai gar muguru; apjukusi, sperdama platus soļus, viņa steidzās mājās.

Jau pa gabalu viņa ieraudzīja ļau�u pūlīti zem platānas. �anna metās turp, ļaudis pa�ķīrās, un viņa ieraudzīja, ka māte guļ zemē un zem galvas viņai palikti divi spilveni. Seja kļuvusi glu�i melna, acis aizvērtas, un krūtis, kas divdesmit gadu bija smagi cilāju�ās, vairs nekustējās. Aukle paķēra bērnu no �annas rokām un aiznesa.

� Kas te notika? Kā viņa pakrita? � �anna mulsi tincināja. � Brauciet pēc ārsta!

Pagriezusies atpakaļ, viņa ieraudzīja kirē, ko nezin kas jau bija paguvis brīdināt. Viņ� piedāvājās palīdzēt, naski uzrotīja sutanas piedurknes. Bet ne etiķis, ne odekolons, ne braucī�ana nelīdzēja.

� Viņu vajag izģērbt un ielikt gultā, -� garīdznieks sacīja.

Te bija fermeris �ozefs Kuijārs, kā arī Simona tēvs un Lidivīne. Ar abata Piko palīdzību viņi gribēja aiznest baronesi, bet, kad viņi to pacēla, galva atgāzās atpakaļ un kleita, aiz kuras viņi gulo�o bija satvēru�i, sāka plīst, resnā sieviete bija smaga un grūti izkustināma. �anna �ausmās iekliedzās. Milzīgo, ļengano ķermeni atkal nolika zemē.

Tad no salona paņēma atzveltnes krēslu; baronesi iesēdināja tanī un beidzot varēja pacelt. Soli pa solim viņu uznesa lievenēs, pēc tam aug�ā pa kāpnēm un guļamistabā viņu noguldīja gultā.

Virēja nevarēja tikt galā ar baroneses izģērb�anu, bet te īstajā laikā bija klāt atraitne Dantī, ieradusies pēk�ņi, tāpat kā garīdznieks, it kā viņi būtu �saodu�i nāves smaku�, kā teica kalpotāji.

�ozefs Kuijārs pilnos auļos aizdrāzās pēc ārsta; kad kirē grasījās atnest svētīto eļļu pēdējai iesvaidī�anai, kopēja pa�ukstēja viņam pie auss:

� Kirē kungs, nepūlieties, es skaidri redzu � viņa ir aizgājusi.

�anna glu�i zaudēja galvu, nezināja, ko darīt, ko izmēģināt, kādu līdzekli pielietot. Kirē katram gadījumam izteica grēku atlai�anas vārdus.

Divas stundas pagāja gaidās pie nozilēju�ā, nedzīvā ķermeņa. Nometusies ceļos, �anna �ņukstēja, viņu māca bailes un �ēlums.

Kad atvērās durvis un ienāca ārsts, viņai �ķita, ka klāt ir glābiņ�, mierinājums un cerība; �anna metās viņam pretī un saraustīti stāstīja visu, ko zināja par notiku�o:

� Viņa pastaigājās kā katru dienu... jutās labi... pat ļoti labi... brokastīs izdzēra tasi buljona, apēda divas olas ... viņa nokrita piepe�i... kļuva tāda melna, ka jūs viņu redzat... un vairs nekustējās... mēs izmēģinājām visu, lai viņa nāktu pie samaņas ... visu ...

�anna apklusa, pamanījusi kopējas slepeno mājienu ārstam, ka tās ir beigas. Nevēlēdamās tam ticēt, �anna satraukta tincināja:

� Vai tas ir bīstami? Vai jūs domājat, ka tas ir bīstami?

Mazliet pavilcinājies, viņ� atbildēja:

� Baidos, ka tās ir... ka tās ir... beigas. Esiet drosmīga, esiet vīri�ķīga.

�anna, rokas atpletusi, uzmetās uz mātes nedzīvā ķermeņa.

Ienāca �iljēns. Viņ� palika stāvot kā apstulbis, acīm redzami sapīcis, un ne ar vienu izsaucienu neizpauda ne sāpinājumu, ne sēras, jo aiz pārsteiguma nepaguva seju savilkt pienācīgā izteiksmē. Viņ� nomurmināja:

� Es jau tā domāju, es skaidri manīju, ka tuvojas beigas.

Tad viņ� izvilka no kabatas mutautiņu, pabraucīja ar to gar acīm, nometās ceļos, pārmeta krustu, kaut ko nomurmināja un pieceldamies gribēja piecelt arī sievu. Bet �anna ar abām rokām bija apskāvusi mātes ķermeni un, gandrīz uzgūlusi tam virsū, skūpstīja viņu. �annu vajadzēja nesus aiznest projām. Viņa bija kā prātu zaudējusi.

Pēc stundas viņai ļāva atgriezties. Nekādu cerību vaiis nebija. Guļamistaba bija pārvērsta par līķa istabu. �iljēns un garīdznieks stāvēja pie loga un klusu sarunājās. Atraitne Dantī, ērti atsēdu�ies atzveltnes krēslā kā sieviete, kas ir pieradusi pie naksnīgām de�ūrām un jūtas kā mājās katrā namā, kur iegājusi nāve, likās jau aizsnaudusies.

Tuvojās nakts. Kirē piegāja pie �annas, paspieda viņai rokas un ņēmās viņu uzmundrināt, it kā ieliedams viņas nenomierināmajā sirdī reliģisko mierinājumu eļļu. Viņ� runāja par aizgājēju, ar sprediķotā ja izteicieniem cildināja nelaiķi un, liekulīgi sērodams kā garīdznieks, kuram līķi ir tikai izdevīgi, piedāvājās pavadīt nakti lūg�anās pie aizgājējas mirstīgajām atliekām.

Ta�u �anna, drud�aini raudādama, piedāvājumu atraidīja. Viņa gribēja būt viena, glu�i viena �ajā atvadu naktī. �iljēns piegāja pie viņas.

� Tas nav iespējams, mēs paliksim abi.

�anna ar galvu pamāja �nē�, jo nespēja vairāk parunāt. Beidzot viņa sacīja:

� Tā ir mana māte, mana māte. Es gribu palikt viena pie viņas.

Ārsts pa�ukstēja:

� Lai viņa dara, kā grib, kopēja var palikt blakus istabā.

Garīdznieks un �iljēns piekrita, gribēdami ātrāk nokļūt katrs savā gultā. Tad abats Piko arī nometās uz ceļiem, noskaitīja lūg�anu, piecēlās un aiziedams sacīja: �Viņa

bija svēta sieviete,� � tādā toni, kādā mēdza sacīt; �Do-minus vobiscum.�¹

Tad vikonts parastajā balss noskaņā jautāja:

� Vai tu kaut ko ieēdīsi?

�anna neatbildēja, viņa nesadzirdēja jautājumu.

Viņ� atkārtoja:

� Varbūt tev derētu mazliet ieēst, lai tu nezaudētu spēkus.

Viņa kā nesaprazdama paskatījās uz �iljēnu un sacīja:

� Aizsūti tūlīt pakaļ tēvam.

Viņ� aizgāja un izrīkoja kalpotāju jā�us doties uz Ruānu.

Viņa glu�i sastinga sāpēs un, �ķiet, gaidīja, kad paliks viena pie aizgājējas, lai tad ļautos aizvien kāpjo�am izmisīgo sēru vilnim.

Istabā iezagās mijkrēslis, aizsegdams miru�o ar tumsas plīvuru. Atraitne Dantī viegliem soļiem slīdēja �urp un turp, ar nedzirdamām slimnieku kopējas kustībām sameklēdama un pārvietodama neredzamus priek�metus. Tad viņa aizdedza divas sveces, kuras klusi nolika gultas galvgalī uz naktsgaldiņa, kas bija pārklāts ar baltu servjeti.

�anna it kā nekā neredzēja, nekā nejuta, nekā nesaprata. yiņa gaidīja, kad paliks viena. Ienāca �iljēns; viņ� bija paēdis pusdienas un atkal jautāja:

� Vai tu nekā neēdīsi?

Sieva noliedzo�i papurināja galvu.

Viņ� atsēdās un vairāk nekā nerunāja; izskatījās drīzāk, ka viņ� padodas liktenim, nevis sevi�ķi skumst.

Tā visi trīs nekustīgi palika sē�ot � tālu cits no cita.

Brī�am kopēja aizsnaudās, viegli iekrācās un tūlīt uztrūkās.

Beidzot �iljēns piecēlās un, pieiedams pie �annas, jautāja:

� Vai velies tagad palikt viena?

Viņa neviļus strauji satvēra �iljēna roku.

� Jā, jā, atstājiet mani vienu!

Viņ� noskūpstīja sievu uz pieres un pa�ukstēja:

� Es �ad tad ienāk�u pie tevis.

Un viņ� aizgāja reizē ar atraitni Dantī, kas iestūma savu atzveltnes krēslu blakus istabā.

Tas kungs lai ir ar jums (latiņ.).

Zanna aizvēra durvis un tad pla�i attaisīja vaļā abus logus. Viņa sajuta sejā siltu vakara glāstu, smar�oja siens. Mēnesnīcā vīdēja vakar nopļautās zāles vāli.

�ī saldā izjūta �annu sāpināja, satrieca kā izsmiekls.

Viņa atgriezās pie gultas, satvēra vienu no mātes nekustīgajām, saltajām rokām un ieskatījās aizgājējas sejā.

Tā vairs nebija tik uzblīdusi kā tūlīt pēc liktenīgās lēkmes; tagad likās, ka māte guļ mierīgāk, nekā jebkad bija gulējusi, un vēja pūsmās līgojo�o sve�u liesmu blāvajā gaismā ēnas uz viņas sejas ik mirkli pārvietojās � tā �ķita dzīva un it kā kustētos.

Zanna alkatīgi ielūkojās mātē, un no tāltālām agrās bērnības dienām atplūda vesela gūzma atmiņu.

Zanna atcerējās, kā māmulīte bija viņu apmeklējusi klostera pieņemamā istabā un atnesusi papīra maisiņu ar kūkām, atcerējās daudz sīku notikumu, sīku mīlestības apliecinājumu, vārdu, balss noskaņu, pazīstamu kustību, grumbiņas ap acīm, kad viņa smējās, smago elpas atvilk�anu, kad viņa atsēdās.

Zanna stāvēja un vēroja, un truli sevī atkārtoja: �Māmiņa ir mirusi.� Pēk�ņi viņai atklājās �o vārdu baismīgā jēga.

�ī, kura te guļ, � māmiņā, māmulīte, Adelaidas kundze � ir mirusi? Viņa vairs nekustēsies, nerunās, nesmiesies, nekad vairs nesēdēs pie pusdienu galda pretī tētim un nekad vairs neteiks: �Labdien, Zanet!� Viņa ir mirusi!

Viņu ieliks zārkā, to aiznaglos un apraks, un viss būs beidzies. Viņu vairs nekad neredzēs. Vai tas ir iespējams? Kā? �annai vairs nebūs mātes? �ī dārgā, tik pazīstamā seja, kas bija ieraudzīta, tiklīdz atvērās acis, kas bija iemīļota, tiklīdz rokas pavērās apskāvienam, �is neizsīksto�ais mīlestības avots, vienīgā būtne, kas sirdij dārgāka par visu pasaulē, � māte ir aizgājusi. Vēl da�as stundas varēs raudzīties �ajā sejā � nekustīgajā sejā, kurā domas ir izgaisu�as, un pēc tam vairs nebūs nekā, itin nekā, tikai atmiņas.

Zanna sabruka uz ceļiem baismīgā izmisumā; krampjaini sa�ņaugtajās rokās viņa �ņaudzīja palagu un, ar muti pieplakusi pie gultas, smeldzīgā, segās apslāpētā balsī iekliedzās:

� Māmiņ, nabaga māmulīt, māt!

Juzdama, ka viņai uzmācas ārprāts � tāds pats ārprāts kā tanī naktī, kad viņa bija bēgusi pa sniegoto klajumu, : �anna piecēlās un piesteidzās pie loga atsvaidzināties, ieelpot citu gaisu, ne to, kas vēdīja ap �o gultu, ap miru�o.

Nopļautie mauri, koki, klajums un jūra aiz tā snauda klusā mierā, liegās mēness gaismas ieaijāti. Kripatiņa no ļ �ā nomierino�ā maiguma ieplūda arī �annas dvēselē, un i viņa sāka klusi raudāt.

Tad viņa atgriezās pie gultas, atsēdās un paņēma rokā | māmulītes roku, it kā būtu nomodā pie slimnieces.

Sve�u gaismas pievilināts bija ielidojis liels kukainis. Viņ� atsitās pret sienām kā bumbiņa un �audījās no istabas viena gala uz otru. Kukaiņa dūco�ais lidojums saistīja �annas uzmanību, viņa pacēla acis, gribēdama lidoni ieraudzīt, bet redzēja tikai tā �audīgo ēnu uz baltajiem griestiem.

Pēc tam viņ� apklusa. Tad �anna sadzirdēja kamīna pulksteņa tik�ķē�anu un vēl kādu klusu skaņu vai � drīzāk � tikko uztveramu �abē�anu. Tas bija māmulītes pulkstenītis, kas, aizmirsts gultas kājgalī uz krēsla uzmestajā kleitā, joprojām gāja. Un pēk�ņi pa pusei neapzināti �anna salīdzināja miru�o un mehānismu, kas nebija apstājies, un atkal asa sāpe atdzīvojās sirdī.

Viņa paskatījās pulkstenī. Bija tikko pusvienpadsmit; viņu pārņēma moko�as bailes no nakts, kas būs �eit jāpavada.

Modās citas atmiņas no �annas pa�as dzīves � Rozalī, �ilberta, rūgtās vil�anās. Tātad pasaulē ir tikai posts, bēdas, nelaime un nāve. Visi pieviļ, visi melo, viss sagādā cie�anas un asaras. Kur gūt mazliet atelpas un prieka? Dro�i vien citā dzīvē. Kad dvēsele atbrīvojas no �īs zemes pārbaudījumiem. Dvēsele! Viņa iegrima pārdomās par �o neatrisināmo noslēpumu, pēk�ņi iztēlodamās poētiskus mīklas atrisinājumus, kurus tūlīt pat apgāza citi �� tikpat miglaini pieņēmumi. Kur tagad atrodas mātes dvēsele? �ā nekustīgā, aukstā ķermeņa dvēsele? Varbūt ļoti tālu. Kaut kur izplatījumā? Bet kur? Aizlidinājusies kā neredzams putns, kas izsprucis no krātiņa?

Atgriezusies dieva klēpī? Vai arī izbārstījusies starp jauniem radījumiem, sajaukusies ar dīgļiem, kas gatavi atplaukt?

Varbūt viņa ir ļoti tuvu? �ajā istabā, ap izdzisu�o miesu, ko ir pametusi? Piepe�i �annai likās, ka viņai

uzdve� kāda elpa, it kā kāda gara pieskāriens. Viņu sagrāba bailes, �ausmīgas bailes, tik negantas bailes, ka viņa neuzdro�inājās ne pakustēties, ne elpot, ne atskatīties. Sirds viņai dauzījās kā murgojot.

Neredzamais kukainis pēk�ņi atkal sāka lidot un riņķojot uzgrūsties sienām. �anna notrīcēja no galvas līdz kājām, bet, saklausījusi pazīstamā spārnotā lidoņa dīk�anu, piecēlās un atskatījās. Acis pievērsās sekretāram ar sfinksas galvām, kur glabājās �relikvijas�.

Negaidīti �annā modās neparasta iedoma: lasīt �ajā pēdējā atvadu naktī vecās, aizgājējai dārgās vēstules, kā būtu lasījusi lūg�anu grāmatu. Viņai �ķita, ka izpildīs svētu pienākumu, apliecinās īstu meitas smalkjūtību un sagādās prieku māmulītei viņā saulē.

Tur bija senas vēstules no vectēva un vecmāmiņas, ko �anna nebija pazinusi. �anna gribēja sniegt viņiem roku pāri viņu meitas atdzisu�ajām miesām, pabūt kopā ar viņiem �ajā sēru naktī, it kā arī viņi ciestu, veidot noslēpumainu mīlestības ķēdi starp tiem � sen miru�ajiem, to, kura nu savukārt aizgājusi, un viņu pa�u, kas vēl palikusi zemes virsū.

�anna piecēlās, atvāza sekretāra plāksni un no apak�ējās atvilktnes izņēma kādas desmit rūpīgi apsietas nodzeltēju�u papīru paciņas.

Viņa nolika tās bijīgi uz gultas starp baroneses rokām un sāka lasīt.

Tur bija seni vēstījumi, kādi parasti atrodami senatnīgos ģimeņu sekretāros, no kuriem dve� pagāju�ais gadsimts.

Pirmā vēstule sākās ar vārdiem: �Manu dārgumiņ!� � cita: �Mīļā mazmeitiņ!� � un tālāk: �Dārgais bērns!� � �Mana mīļā meita!� � �Dārgā Adelaida!� � atkarībā no tā, vai vēstule bija adresēta meitenei, jaunavai vai vēlāk jaunai sievietei.

Tas viss bija kvēla un vientiesīga maiguma pilns, tur bija tūksto� mājas dzīves sīkumu, lieli un arī tik parasti ģimenes notikumi, kas vienaldzīgam lasītājam liktos ļoti nenozīmīgi: �Tēvam ir drudzis; aukle Ortanza apdedzinājusi pirkstu; nobeidzās kaķis �Peļķērājs�; nocirta egli �oga labā pusē; māte, nākdama no baznīcas, pazaudēja savu lūgsnu grāmatu un domā, ka tā viņai nozagta.�

Runāts bija arī par �annai sve�iem cilvēkiem, bet viņa atcerējās, ka bērnībā dzirdējusi pieminam viņu vārdus.

�annu aizkustināja �ie sīkumi, kas viņai likās īsti atklājumi, it kā viņa pēk�ņi būtu iegājusi māmulītes pagāju�ajā dzīvē � visā slepenajā sirds dzīvē. �anna paskatījās uz gulo�o ķermeni un pēk�ņi sāka lasīt skaļi � lasīt miru�ajai, it kā lai viņu izklaidētu un mierinātu.

�ķita, ka nekustīgais līķis ir laimīgs.

Citu pēc citas �anna lika vēstules kājgalī un nodomāja, ka tās vajadzētu ielikt zārkā, tāpat kā liek ziedus.

Viņa atsēja citu sainīti. Jauns rokraksts. īsa vēstulīte: �Nevaru vairs dzīvot bez Taviem glāstiem. Mīlu Tevi neprātīgi.�

Vairāk nekā; bez paraksta.

�anna grozīja papīra lapu un nekā nesaprata. Adresēts tie�ām bija �Baronesei Lepertuī de Vo kundzei�.

Tad viņa atvēra nākamo. �Atnāc �ovakar, tiklīdz viņ� būs aizgājis. Mūsu rīcībā būs stunda laika. Es Tevi dievinu.�

Kādā citā: �Pavadīju nakti kā murgā, veltīgi ilgodamies pēc Tevis. Tevi turēju savās skavās, mūsu lūpas bija sakļāvu�ās, acis tuvu, tuvu. Un tad aiz niknuma es kļuvu kā ārprātīgs, biju gatavs izmesties pa logu, iedomājoties, ka �inī pa�ā stundā Tu guli viņam blakus, viņ� pēc patikas var Tevi paņemt...�

Apjukusī �anna nekā nesaprata.

Ko tas nozīmēja? Kam un no kā �ie mīlas vārdi?

Viņa turpināja lasī�anu un visur atrada dedzīgu atzī�anos, satik�anās norunas ar padomiem būt uzmanīgai, un vienmēr beigās �etri vārdi: �Neaizmirsti sadedzināt �o vēstuli.�

Beidzot viņa atlocīja parastu zīmīti � pateicību par uzaicinājumu uz pusdienām, bet tanī pa�ā rokrakstā, un to bija parakstījis Pols a' Ennemārs, cilvēks, kuru pieminot barons mēdza sacīt: �Mans nabaga vecais Pols,� � un kura sieva bija baroneses labākā draudzene.

�annā modās aizdomas, kas uzreiz pārvērtās par dro�u pārliecību. �is cilvēks ir bijis viņas mātes mīļākais.

Samulsusi viņa strauji nogrūda zemē nekrietnās vēstules, it kā tās būtu indīgs dzīvnieks, kas viņai ierāpies klēpī; tad viņa pieskrēja pie loga un sāka rūgti raudāt, nevaldāmas elsas lauzās viņai no krūtīm; pēc tam glu�i salauzta viņa noslīga gar sienu uz grīdas un ieslēpa seju aizkarā, lai neviens nevarētu dzirdēt viņas vaimanas; viņa elsoja, iegrimusi bezdibenīgā izmisumā.

Varbūt viņa tā būtu palikusi visu nakti, bet blakus istabā atskanēja soļu troksnis, un viņa strauji uzlēca kājās. Varbūt tur nāca tēvs? Un visas vēstules bija izkaisītas uz gultas un uz grīdas! Viņam pietiktu atvērt tikai vienu! Un viņ� uzzinātu ... Vai uzzinātu?

�anna metās pie gultas, sagrāba saujās vecās, nodzeltēju�ās vēstules � gan vecvecāku, gan mīļākā rakstītās, gan tās, kuras nemaz nebija atlocījusi, gan tās, kas vēl apsietas atradās sekretārā, � un visas sameta kaudzē kamīnā. Pēc tam viņa paņēma uz naktsgaldiņa dego�o sveci un pielika uguni �im vēstuļu blāķim. Uz�āvās augsta liesma, kas apgaismoja istabu, gultu un līķi ar spo�u, dejojo�u spīdumu, mezdama uz baltā gultas aizkara melnu ēnu no stingās sejas profila un no milzīgā, ar palagu pārklātā stāva.

Kad kamīnā bija atlikusi tikai pelnu �upiņa, �anna atgriezās pie loga un atsēdās, it kā vairs neuzdro�inādamās palikt pie miru�ās, un atkal sāka raudāt, seju iekļāvusi plaukstās, un �ēli, izmisīgi skumji vaimanāja:

� Māt, nabaga māmiņ! Mana nabaga māmiņa!

Prātā ie�āvās skaudra doma: ja māmulīte būtu nevis mirusi, bet aizmigusi letarģiskā miegā un ja viņa pēk�ņi pieceltos un runātu? Vai atbaido�ā noslēpuma uzzinā�ana nebūtu mazinājusi meitas mīlestību? Vai �anna viņu skūpstītu tikpat bijīgi? Vai mīlētu tāpat kā agrāk � kā svētu? Nē. Tas nebija iespējams! Un �ī doma satrieca Zannu.

Nakts beidzās, zvaigznes dzisa; iestājās vēsa rītausma. Mēness bija nogrimis līdz apvārsnim un pirms ieslīdē�a-nas jūrā meta perlamutra zaigu pār visu klaidu.

�annā atmodās atmiņas par nakti, ko viņa bija pavadījusi pie loga pēc atgrie�anās �Papelēs�. Cik tas bija tālu, kā viss bija pārvērties, pavisam citāda viņai bija likusies nākotne!

Un nu debesis sārtojās gai�ā, jaukā, burvīgā sārtumā. Viņa skatījās un jutās pārsteigta, redzot �o starojo�o dienas ausmu kā brīnumu, un sevī jautāja � kā tas iespējams, ka �ajā pasaulē, kur ir tik pasakainas rītausmas, nav ne prieka, ne laimes?

Atskanēja troksnis pie durvīm, viņa satrūkās. Tas bija Ziljēns. Viņ� jautāja:

r� Nu, vai neesi pārāk nogurusi?

�anna nomurmināja �nē� un bija laimīga, ka vairs nav viena pati.

� Tagad ej atpūsties, � viņ� sacīja.

�anna lēni, ar sāpēm un skumjām noskūpstīja māti un tad aizgāja uz savu guļamistabu.

Diena aizritēja drūmajās raizēs, kas saistītas ar nāvi. Barons ieradās vakarā. Viņ� izmisīgi raudāja.

Apbedī�ana notika nākamajā dienā.

Pēdējo reizi piespiedusi lūpas pie ledainās pieres, pēdējo reizi saposusi aizgājēju un noskatījusies, kā tiek aiznaglots zārka vāks, �anna devās uz savu istabu. Drīz vajadzēja ierasties bēru viesiem.

�ilberta atbrauca pirmā un elsodama metās ap kaklu savai draudzenei. Pa logu varēja redzēt, kā rik�os piebrauc un iegrie�as pa vārtiem ekipā�as. Lielajā priek�istabā skanēja balsis. Cita pēc citas istabā ienāca melnā tērpu�ās sievietes, kuras �anna nemaz nepazina. Marķīze de Kuteljē un vikontese de Brizviļā viņu noskūpstīja.

Piepe�i �anna pamanīja sev aiz muguras tanti Līzīti un tik maigi apskāva vecmeitu, ka tā gandrīz zaudēja samaņu.

Ienāca �iljēns dziļās sērās, elegants, rosīgs un ļoti apmierināts par lielo ļau�u pieplūdumu. Viņ� klusi prasīja sievai kādu padomu. Tad �ukstus piebilda:

� Ieradu�ies visi di�ciltīgie. Apbedī�ana būs ļoti laba. � Un viņ� devās tālāk, svinīgi palocījies dāmām.

Apbedī�anas ceremonijas laikā pie �annas palika tikai tante Līzīte un grāfiene �ilberta. Grāfiene nemitīgi skūp-tīja �annu un atkārtoja:

� Nabaga dārgumiņ, manu nabaga dārgumiņ!

Kad grāfs de Furvils ieradās pakaļ sievai, viņ� raudāja tā, it kā būtu zaudējis pats savu māti.

X

Turpmākās dienas bija bēdīgas, skumjas, tās aizritēja mājā, kura likās tuk�a, jo trūka tuvā, uz visiem laikiem zudu�ā cilvēka; sāpināja katrs ieraudzītais priek�mets, kam mirusī pastāvīgi bija pieskārusies. Ik mirkli kāda atmiņa mostas sirdī un to ievaino. Te ir viņas krēsls, tur priek�namā palicis saulessargs, un �eit � viņas glāze, ko istabene nav novākusi. Viņas lietas ir izsvaidītas visās istabās: �ķēres, cimds, grāmata, kuras lappuses nobru�āju�i viņas pietūku�ie pirksti, un tūksto� sīkumu, kas kļuvu�i moko�i nozīmīgi, tāpēc ka tie atgādina tūksto� sīku notikumu.

Un visur seko viņas balss; gribētos bēgt vienalga kurp, izvairīties no �is mājas apmātības. Tomēr ir vien jāpaliek, tāpēc ka arī citi paliek un ari cie�.

�annu smagi nomāca arī atmiņa par atklājumu. �ī doma viņu tirdīja, sirds brūce nesadzija. Baisais noslēpums vēl padziļināja viņas vientulību; pēdējā paļāvība uz cilvēkiem viņā bija sagruvusi reizē ar pēdējo ticību.

Tēvs pēc kāda laika aizbrauca, viņam bija nepiecie�ams kustēties, mainīt apkārtni, izkļūt no melnajām bēdām, kurās viņ� stiga arvien dziļāk.

Un lielā māja, kas laiku pa laikam vienmēr redzēja pa-zūdam kādu no saviem saimniekiem, atkal atguva mierīgo, vienmērīgo dzīves ritmu.

Tad saslima Pols. �anna vai prātu zaudēja, divpadsmit dienas un naktis negulēja, gandrīz nekā neēda.

Puisēns atveseļojās, bet �annā palika iestrēgu�as bailes, ka viņ� var nomirt. Ko tad viņa darītu? Kas ar viņu notiktu? Pamazām viņas sirdī iezagās miglaina vēlme pēc otra bērna. Drīz vien viņa jau sapņoja par to, viņā pilnīgi atmodās senā ilgo�anās redzēt ap sevi divas mazas būtnes � puisēnu un meiteni.

�ī ilgo�anās izvērtās par īstu apsēstību.

Ta�u kop� notikuma ar Rozalī �anna dzīvoja �ķirti no 2iljēna. Tuvinā�anās pa�reizējos apstākļos likās pat neiespējama. 2iljēns mīlēja citu, viņa to zināja, un, iedomājoties vien, ka atkal vajadzētu paciest viņa glāstus, �anna notrīsēja aiz riebuma.

Viņa tomēr ar to vēl samierinātos, jo viņai nelika mieru vēlē�anās kļūt mātei, bet viņa nevarēja iedomāties, kā atsākt intīmās attiecības. Viņa drīzāk nomirtu aiz kauna nekā ļautu viņam uzminēt savus nodomus; turklāt viņ� acīm redzami vairs nedomāja par Zaimu.

Varbūt viņa no tā būtu atteikusies, bet tagad katru nakti viņai sapnī rādījās meita: viņa redzēja meitenīti kopā ar Polu rotaļājamies zem platānas; un reizēm viņa juta grūti apvaldāmu tieksmi piecelties un ieiet, ne vārda nerunājot, vīra guļamistabā. Pāris rei�u viņa pat aizzagās līdz 2iljēna istabas durvīm, ta�u tūlīt ātri atgriezās, un sirds viņai dauzījās aiz kauna.

Barons bija aizbraucis, māmulīte nomirusi. �annai tagad nebija neviena, ar ko apspriesties, kam uzticēt savus intīmos noslēpumus.

Tad viņa nolēma aiziet pie abata Piko un, it kā izsūdzot grēkus, pastāstīt viņam par saviem grūti īstenojamiem nodomiem.

Viņa ieradās pie abata, kad lāga resnītis lasīja lūg�anu grāmatu savā dārziņā, kas bija apstādīts ar augļu kokiem.

Pāris minū�u patērzējusi par �o un to, viņa nosarkdama nomurmināja:

� Abata kungs, es gribētu izsūdzēt grēkus.

Viņ� apstulba un pat pacēla brilles, lai labāk saskatītu �annu, un pēc tam sāka smieties.

� Jums nu gan nezin kādi lielie grēki nebūs uz sirdsapziņas.

Viņa apjuka vēl vairāk un sacīja:

� Nē, bet man jālūdz jūsu padoms tik... tik... tik kutelīgā jautājumā, ka neuzdro�inos tā vienkār�i par to runāt.

Viņa sejā uzreiz izzuda lādzīgā izteiksme, un viņ� pārvērtās par dieva kalpu.

� Labi, mans bērns, iesim, es noklausī�os jūs bikts-krēslā.

Ta�u �anna svārstījās, pēk�ņi viņai likās neērti runāt par �ādu pa pusei nekautrīgu jautājumu tuk�as baznīcas svinīgumā.

� Vai arī nē... kirē kungs... es varētu... es varētu ... ja atļausiet, es jums pateik�u �eit, kāpēc esmu pie jums atnākusi. Varbūt aiziesim uz jūsu mazo lapeni?

Lēni viņi aizsoļoja līdz lapenei. �anna lauzīja galvu, kā izteikties, ar ko sākt. Abi atsēdās.

Tad kā grēksūdzē viņa ierunājās:

� Tēvs... � un aprāvās, atkārtoja no jauna:

� Tēvs... � un, samulsusi pavisam, apklusa.

Viņ� gaidīja, rokas pār vēderu sakrustojis. Redzēdams Zannas apjukumu, viņ� uzmundrināja jauno sievieti:

� Mana meita, jūs it kā kautrējaties; runājiet dro�i!

Viņa saņēmās kā gļēvulis, kas metas briesmās.

� Tēvs, es gribētu otru bērnu.

Abats neatbildēja, viņ� nekā nesaprata. Tad viņa sāka izskaidroties � mulsdama, meklēdama vārdus.

� Tagad esmu dzīvē viena; tēvs ar manu vīru nesaprotas, māte ir mirusi un... un .,. � Viņa trīcēdama pa-

visam klusi turpināja: � Nesen es tikko nezaudēju savu dēlu! Kas tad ar mani notiktu?

Viņa apklusa. Garīdznieks neizpratnē skatījās uz �annu.

� Jā, nu sakiet � ko tad jūs gribētu?

� Es gribētu otru bērnu, � viņa atbildēja.

Tad abats pasmīnēja, pieradis pie zemnieku sālītajiem jokiem, jo viņi nekautrējās sava draudzes gana priek�ā, un, �ķelmīgi pakratījis galvu, teica:

� Man rādās, ka tas ir atkarīgs tikai no jums.

Viņa pacēla uz abatu savas naivās acis un, aiz apjukuma stostīdamās, sacīja:

� Bet... bet... saprotiet, ka pēc tam ... pēc tam ... kad atgadījās tas ar to kalponi... mans vīrs un es dzīvojam ... mēs dzīvojam pilnīgi �ķirti.

Apradis ar lauku ļau�u izlaidību un netikumiem, viņ� brīnījās par �o atklājumu; tad viņam pēk�ņi �ķita, ka ir uzminējis jaunās sievietes īsto vēlē�anos. Viņ� greizi pa-blenza uz �annu � labvēlīgs un līdzjūtīgs pret viņas likstām.

� Jā, es saprotu. Man ir skaidrs, ka jūsu... jūsu atraitnība jums ir smaga. Jūs esat jauna, veselīga sieviete. Protams, tas ir dabiski, pilnīgi dabiski.

Lauku garīdzniekam raksturīgajā vaļībā viņ� atkal pasmaidīja un sirsnīgi papliķēja �annai pa roku.

� Tas jums ir atļauts, pat ar bau�ļiem atjauts. Vārdos un darbos ikviens savu laulātu draugu lai cienām un mīlējām! Un jūs ta�u esat salaulāta, vai ne? Un, protams, ne tādēļ vien, lai skatītos viens otram acīs.

Tagad savukārt �anna nesaprata abata mājienu; tiklīdz viņai kļuva skaidra tā jēga, viņa pietvīka sarkana kā biete un aiz uzbudinājuma viņai acīs sakāpa asaras.

� Ai, kirē kungs, ko jūs runājat? Kā jūs varat domāt, ka ... Es jums zvēru ... Es jums zvēru ...

�annu smacēja asaras.

Kirē jutās pārsteigts, viņ� mierināja �annu:

� Tā nevajag, es negribēju jūs aizvainot. Es mazliet pajokoju � tas nav nekas ļauns starp godīgiem cilvēkiem. Paļaujieties uz mani, dro�i paļaujieties! Es aprunā�os ar �iljēna kungu.

�anna vairs nezināja, ko sacīt. Tagad viņa gribēja atteikties no �īs iejauk�anās, jo baidījās, ka tā var iznākt neveikla un bīstama, tomēr neuzdro�inājās vairs par to runāt un steidzās aiziet, nomurminādama:

� Pateicos, kirē kungs.

Aizritēja kāda nedēļa. �anna dzīvoja moko�ā satraukumā.

Kādā novakarē pie pusdienu galda �iljēns reizēm neparasti pavēroja �annu, tā pavīpsnādams, kā mēdza smīkņāt, kad bija noskaņots rotaļīgi. Viņ� izturējās pat ar zināmu tikko jau�ami ironisku laipnību, un, kad viņi vēlāk pastaigājās pa māmulītes lielo aleju, viņ�, pieliecies �annai pie auss, pa�ukstēja:

� Kā rādās, mēs esam salabu�i.

Viņa nekā neatbildēja. Viņa skatījās zemē uz taisno, tagad gandrīz nesaredzamo �vīku, kas jau bija apaugusi ar zāli. Tās bija baroneses pēdas, kas pamazām izdzisa, tāpat kā izdziest atmiņas. �annai sirds aiz skumjām sa�ņaudzās, viņa jutās pazudusi dzīvē, glu�i vientuļa.

� Es par to tikai priecājos, � viņ� piebilda. � Baidījos, ka varu tev nepatikt.

Saule rietēja, gaiss bija liegs. �annu nomāca vēlē�anās izraudāties, tieksme izkratīt sirdi, piekļauties tuvam cilvēkam un atklāt savas bēdas. Kaklā viņai kāpa elsas. Viņa atpleta rokas un apskāva �iljēnu.

Viņa raudāja. Pārsteigts viņ� skatījās uz sievas matiem, jo seja bija paslēpta viņam pie krūtīm. �iljēns nodomāja, ka �anna vēl arvien viņu mīl, un vēlīgi uzspieda skūpstu viņai uz pakau�a.

Tad abi, vairāk nekā nerunādami, atgriezās mājā. Viņ� sekoja sievai viņas guļamistabā un pavadīja nakti ar viņu.

Atjaunojās viņu agrākās attiecības. Viņ� tās uzturēja, it kā izpildīdams pienākumu, tomēr ar zināmu patiku; viņa tās pacieta kā pretīgu un moko�u nepiecie�amību, stingri apņēmusies tās pārtraukt uz visiem laikiem, tiklīdz no jauna jutīsies grūtniecības stāvoklī.

Ta�u drīz viņa ievēroja, ka vīra glāsti at�ķiras no agrākajiem. Varbūt tie bija izsmalcinātāki, tomēr apvaldītāki. Viņ� izturējās pret �annu kā piesardzīgs mīļākais, nevis kā bezrūpīgs laulāts draugs.

Viņa brīnījās, pavēroja un drīz vien pamanīja, ka viņ� atraujas, iekams viņa var būt apaugļota.

Tad kādu nakti, lūpas piekļuvusi viņa lūpām, �auna �ukstēja:

� Kāpēc tu man neatdodies pilnīgi, tā kā agrāk?

Viņ� pasmīkņāja.

� Sasodīts, lai tu nekļūtu grūta!

Viņa notrīsēja.

� Kāpēc tu negribi vairāk bērnu?

Viņ� aiz pārsteiguma glu�i sastinga.

� Ko tu runā? Vai tu esi jukusi? Vēl vienu bērnu? Nu nē, to nu gan ne! Pietiek jau, ka viens te pink�ķ, nodarbina visus un maksā naudu. Vēl otru bērnu � paldies!

�anna cie�i apkampa vīru, skūpstīja un glāstīdama klusu sacīja:

� Mīļais, lūdzu, dari mani vēl reizi par māti!

Bet viņ� noskaitās, it kā būtu apvainots.

� Patiesi tu zaudē galvu. Aiztaupi man �ādas muļķības.

Viņa apklusa, nolēmusi ar viltu sasniegt ilgoto laimi.

Tad �anna mēģināja paildzināt viņa glāstus, tēlodama neprātīgas kaisles komēdiju un mākslotā baudas tīksmē ar abām rokām krampjaini pieķerdamās pie viņa. �anna izmantoja da�ādus viltīgus paņēmienus, ta�u viņ� nezaudēja savaldību un ne reizi neaizmirsās.

Dedzīgās ilgas pēc bērna tirdīja �annu arvien vairāk, galu galā viņa, gatava uz visu, nolēma vēlreiz griezties pie abata Piko.

Viņ� tobrīd, paēdis brokastis, bija stipri piesarcis, jo pēc maltītes viņam arvien bija paātrināta sirdsdarbība. Ieraudzījis ienākam �annu, viņ� iesaucās: �Nu, kā veicas?� � jo alka ātrāk uzzināt savas iejauk�anās iznākumu.

�oreiz sasparojusies, viņa bez biklas kautrē�anās tūlīt atbildēja:

� Mans vīrs negrib vairāk bērnu.

Abats pievērsās �annai ļoti ieinteresēts, grasīdamies ar garīdzniekam raksturīgu ziņkārību izdibināt gultas noslēgumus, k iri grēksūdzēs viņu vienmēr patīkami izklaidēja. Viņ� jautāja:

� Kā tā?

�anna, par spīti stingrajai apņēmībai, tomēr apjuka un nezināja, kā atbildēt.

� Nu ... viņ� ... atsakās padarīt mani par māti.

Abats saprata un, tādās lietās būdams pazinējs, sāka

izvaicāt �annu sīki un rūpīgi, kāri kā vīrietis, kam lemts gavēt.

Tad viņ� brīdi padomāja un mierīgā balsī, it kā runātu par izredzēm uz labu ra�u, uzmeta sīku rīcības plānu:

� Mana meita, jums ir tikai viens ceļ� � jums vajag viņam iestāstīt, ka esat mātes cerībās. Tad viņ� vairāk nepiesargāsies un jūs tie�ām kļūsiet grūtniece.

Viņa pietvīka līdz ausu galiem, bet, būdama gatava uz visu, neatlaidās:

� Un ... un ja viņ� man netic?

Kirē labi pazina līdzekļus, ar kādiem vadīt un turēt gro�os cilvēkus.

� Paziņojiet visiem par savu grūtniecību, stāstiet to visur; galu galā viņ� arī tam noticēs.

Pēc tam, it kā vēlēdamies sevi attaisnot par �ādu viltību, viņ� piebilda:

� Jums uz to ir tiesības, tāpēc ka baznīca pieļauj vīrie�a un sievietes tuvas attiecības tikai cilvēku dzimuma turpinā�anas nolūkā.

�anna sekoja viltīgajam padomam un pēc pāris nedēļām paziņoja �iljēnam, ka laikam esot kļuvusi grūta. Viņ� glu�i satrūkās:

� Tas nav iespējams! Tas nevar būt!

Viņa norādīja savu aizdomu iemeslus. Bet viņ�, pats sevi mierinādams, sacīja:

� Pagaidi mazliet! Tu redzēsi, ka tā nav taisnība.

Tagad viņ� katru rītu jautāja:

� Nu, kā ir?

Un viņa vienmēr atbildēja:

� Nē, vēl nekā nav. Man nav �aubu, ka esmu grūta.

Tagad savukārt viņ� uztraucās � tikpat nikns un sa�utis, cik pārsteigts. Viņ� sirdījās:

� Es tur nekā nesaprotu, itin nekā. Lai mani vai pakar, es neaptveru, kā tas ir varējis notikt!

Pēc mēne�a �anna �o jaunumu pavēstīja malu malās, tikai ne grāfienei �ilbertai, jo viņu atturēja kaut kāda sare�ģīta, bikla kautrība.

Pēc pirmā uztraukuma �iljēns vairs netuvojās sievai, bet tad īgni samierinājās, sacīdams: �Tā nu gan ir nelūgta dāvana.� Un atkal sāka iegriezties �annas guļamistabā.

Garīdznieka paredzējums piepildījās pilnīgi. Viņa kļuva grūta.

Tad neprātīgā priekā un pateicībā tai nezināmajai dievībai, kuru viņa pielūdza, �anna zvērēja dzīvot visu mū�u

�ķisti un katru vakaru aizslēdza savas guļamistabas

durvis.

Viņa atkal jutās gandrīz laimīga un pati brīnījās, cik ātri bija rimu�as sāpes par mātes nāvi. �annai bija �ķitis, ka nekas viņu nespēs mierināt, bet pagāju�i tikko divi mēne�i, un sūrsto�ā brūce jau sarētoja. Bija palikusi tikai liega smeldze � kā skumju plīvurs, kas pārmests viņas dzīvei. �anna domāja, ka viņas mū�ā vairs nekāds notikums negadīsies. Bērni pieaugs un viņu mīlēs, viņa, mierīga un apmierināta, novecos, vairs nedomādama par savu vīru.

Ap septembra beigām abats Piko ieradās oficiālā vizītē, tērpies jaunā sutanā, kuru bija nēsājis tikai kādu nedēju; viņ� stādīja priek�ā savu pēcteci abatu Tolbiaku. Tas bija vēl pavisam jauns garīdznieks, tievs un ļoti mazs augumā; runāja viņ� svinīgi, un iekritu�ās acis ar tum�iem lokiem liecināja par dedzīgu dvēseli.

Vecais kirē bija iecelts par dekānu Godervilā.

�annu patiesi apbēdināja viņa aizbrauk�ana. Ar �o lādzīgo resnīti bija saistītas visas viņas atmiņas kop� kļū�anas par jaunu sievu. Viņ� bija �annu laulājis, viņ� bija kristījis Polu, apbedījis baronesi. �anna nevarēja iedomāties Etuvānu bez abata Piko tuklā stāva fermu pagalmos; viņa bija iemīļojusi abatu tāpēc, ka viņ� bija jautrs un nemākslots.

Paaugstinājums amatā abatu, �ķiet, neiepriecināja. Viņ� sacīja:

� Tas man nav viegli, vikonteses kundze, nav viegli. Jau astoņpadsmit gadus es �eit dzīvoju. Protams, draudze ienes maz un nav īpa�i teicama. Vīrie�i nav diezin cik ticīgi, un sievietes, to nevar noliegt, neuzvedas, kā nākas. Mei�as ierodas baznīcā laulāties tikai pēc svētceļojuma nie Resirvēdera dievmātes, un pomeran�u ziedi �eit netiek augsti vērtēti. Par spīti visam, es mīlu �o apvidu.

Jaunais kirē nepacietīgi �estikulēja un nosarka. Viņ� sacīja:

� Ar mani tas viss mainīsies.

Viņ� izskatījās kā iecirtīgs bērns, tāds kusls un kalsns savā jau apdilu�ajā, bet tīrajā sutanā.

Abats Piko pablenza uz viņu greizi, kā mēdza darīt, kad bija jautrā omā, un teica:

� Ziniet, abat, lai tās lietas aizkavētu, jums vajadzētu savas draudzes avis ieslēgt dzel�os, un pat tas nelīdzētu.

Sīkais garīdznieks griezīgi atcirta:

� Gan redzēsim!

Vecais kirē smaidīja, ie�ņaukdams tabaku.

� Abat, ar gadiem jūs nomierināsieties, arī pieredzi iegūsiet. Citādi jūs atbaidīsiet no baznīcas visus draudzes locekļus, vairāk nekā nepanāksiet. Sājā apvidū ļaudis ir ticīgi, bet nebēdnīgi � to ņemiet vērā. Kad redzu, ka uz dievkalpojumu atnāk mei�a, kas man rādās patuklāka, es nodomāju: ��itā atvedīs man jaunu avi draudzē,� � un cen�os mei�u izprecināt. Ticiet man, jums neizdosies viņus atturēt no grēko�anas, bet jūs varat aiziet pie tā pui�a un atturēt viņu no sava bērna mātes pame�anas. Sapreciniet, viņus, abat, sapreciniet un par citu neko neraizējieties!

Jaunais kirē atbildēja skarbi:

� Mēs katrs domājam citādi; strīdēties ir veltīgi.

Abats Piko atkal izteica no�ēlu, ka viņam jāatstāj ciemats, jūra, ko viņ� varēja redzēt pa savas mājas logiem, un mazās piltuvveidīgās ielejas, pa kurām viņ� bija klai-ņājis, lasīdams lūg�anu grāmatu un nolūkodamies uz tālē garām aizslīdo�ajiem kuģiem.

Abi garīdznieki atvadījās. Vecais kirē noskūpstīja �aunu, kas tikko savaldīja asaras.

Pēc nedēļas abats Tolbiaks atkal atnāca. Viņ� stāstīja par pasāktajiem pārveidojumiem tā, kā varētu runāt princis, kas pārņem varu karalistē. Pēc tam viņ� lūdza vikontesi katrā ziņā ierasties uz svētdienas dievkalpojumu un visos svētkos iet pie komūnijas.

� Jūs un es, � viņ� sacīja, � mēs stāvam visas apkaimes priek�galā; mūsu uzdevums ir vadīt ļaudis un vienmēr būt par paraugu, kam viņi lai seko. Mums jābūt vienotiem, lai iemantotu ietekmi un cieņu. Ja baznīca un pils sadosies rokās, būdiņas no mums bīsies un mums klausīs.

�annas ticība dibinājās tikai uz jūtām; kā visas sievietes, viņa bija noskaņota mazliet mistiski; ja arī viņa pa daļai izpildīja draudzes locekļa pienākumus, tad lielāko tiesu tikai aiz klostera pansionātā iegūtā paraduma, jo barons ar savu brīvdomātāja filozofiju jau sen bija apgāzis meitas reliģisko pārliecību.

Abats Piko bija apmierinājies ar to mazumiņu, ko viņa varēja sniegt, un nekad nebija viņai pārmetis. Bet viņa pēctecis, neredzējis �annu iepriek�ējā svētdienā dievkalpojumā, tūlīt bija uzbudināts un bargs atsteidzies uz

�Papelēm�.

Viņa negribēja pārtraukt sakarus ar mācītāja māju un apsolīja ierasties, nodomājusi gan tikai aiz laipnības pirmajās nedēļās parādīt uzcītību baznīcas apmeklē�anā.

Ta�u pamazām viņa pierada iet uz baznīcu, viņu ietekmēja trauslais, bet garā stiprais un valdonīgais garīdznieks. Viņai patika �is fanātiķis ar viņa aizgrābtību un kaismi. Viņ� aizkustināja �annā to mistiskās poēzijas stīgu, kas ir katras sievietes dvēselē. Jaunā abata nesamierināmā stingrība, juteklisku baudu nicinā�ana, riebums pret pasaulīgu godkāri, mīlestība uz dievu, jauneklīgais pieredzes trūkums, skarbā valoda un nelokāmā griba � Zannai likās � bija moceklim raksturīgi vaibsti, un viņu, tik daudz cietu�o un visā vīlu�os sievieti, savaldzināja �ā jaunekļa � debesu kalpa skaudrais fanātisms.

Viņ� veda �annu pie Kristus, pie mierinātāja, parādīja viņai, kā reliģijas dievbijīgie prieki remdēs visas viņas cie�anas, un viņa pazemīgi lieca ceļus grēksūdzē, juzdamās maza un vāja �ā draudzes gana priek�ā, kur� izskatījās piecpadsmit gadus vecs.

Ta�u drīz vien visa apkaime sāka ienīst �o garīdznieku.

Būdams nelokāmi stingrs pret sevi, viņ� pret citiem izturējās nesaudzīgi un neiecietīgi. It sevi�ķi viņā iededza dusmas un sa�utumu mīlestība. Par to viņ� savos sprediķos runāja pēc baznīcas paraduma asos vārdos, brāzdams pār lauku klausītāju galvām pērkona dārdus pret miesas kārību, un viņ� drebēja aiz niknuma, spēra vai zemi gaisā, gara acīm skatīdams tēlus, kurus savā negantībā uzbūra.

Pieaugu�ie pui�i un mei�as slepus saskatījās pāri visai baznīcai, un vecie zemnieki, kam vienmēr patika pajokot par �īm lietām, atgriezdamies pēc dievkalpojuma mājās un soļodami kopā ar dēlu zilā blūzē un sievu melnā apmetnī, nosodīja mazā kirē neiecietību. Visa apkaime bija saviļņota.

Ļaudis paklusām cits citam stāstīja par viņa bardzību pie bikts, par smagajiem sodiem, kādus viņ� uzliek grēku no�ēlniekiem, un viņa stūrgalvīgā lieg�anās atlaist grēkus mei�ām, kuru �ķīstība bija skarta, deva iemeslu zobgalībām. Svinīgos svētku dievkalpojumos ļaudis smīkņāja, redzot, ka jaunas meitenes paliek sē�ot uz sola, kad visi citi gāja pie komūnijas.

Lai aizkavētu mīlniekiem satik�anos, viņ� drīz sāka tiem uzglūnēt, tāpat kā sargs vajā malu medniekus. Mēness naktīs viņ� tramdīja pārī�us gar grāvjiem, aiz �ķūņiem un jūras niedru puduros, pauguru nogāzēs.

Kādreiz viņ� uzdūrās diviem, kas neiz�ķīrās, ieraugot abatu; jaunie�i apkampu�ies gāja pa akmeņaino gravu un skūpstījās.

Abats uzbrēca:

� Vai jūs reiz beigsiet, rupjie lauķi!

Puisis atskatījies viņam atbildēja:

� Rūpējieties par savām darī�anām, kirē kungs, bet �itanls degunu nebāziet!

Tad abats sagrāba rokā oļus un meta uz viņiem kā uz suņiem.

Abi smiedamies aizmuka, un nākamajā svētdienā abats no kanceles nosauca viņu vārdus.

Neviens apkaimes jauneklis vairs negāja baznīcā.

Kirē ēda pusdienas �Papelēs� katru ceturtdienu un nereti arī citā nedēļas dienā iegriezās aprunāties ar savu uzticamo avi. �anna, tāpat kā viņ�, sajūsminājās, abi spriedelēja par gara dzīvi, laizdami darbā visu seno un sare�ģīto reliģisko domstarpību arsenālu.

Viņi pastaigājās pa baroneses lielo aleju, runādami par Kristu un apustuļiem, par svēto jaunavu un baznīcas tēviem kā par tuviem paziņām. Reizēm viņi apstājās, lai iztirzātu ļoti dziļus jautājumus, kuri viņus noveda līdz mistiskiem murgojumiem, � �anna aizrāvās ar poētiskiem prātojumiem, kas spēji uzliesmoja kā debesīs raķete; kirē izteica precīzākus argumentus � kā maniaks, kur� censtos matemātiski pierādīt riņķa kvadratūru.

�iljēns izturējās pret jauno kirē ar lielu cieņu un nemitīgi atkārtoja:

� �is garīdznieks man patīk, viņ� paliek nepiekāpīgs.

Un �iljēns sūdzēja grēkus un gāja pie komūnijas vienmēr, kad pienācās, sniegdams draudzei lielisku piemēru.

Tagad viņ� katru dienu apmeklēja Furvilus, medībās devās ar vīru, kas bez viņa vairs nevarēja iztikt, un izjādēs ar grāfieni, kaut vai lija lietus un plosījās negaiss. Grāfs sacīja:

� Viņi ir kā apsēsti ar tām izjādēm, bet nekas, manai sievai tās nāk par labu.

Barons atgriezās novembra vidū. Viņ� bija ļoti pārvērties, novecojis, it kā izdzisis, iegrimis melnā skumībā, kas krimta viņa garu. Un uzreiz mīlestība pret meitu �ķita kļūstam vēl dedzīgāka, it kā drūmās vientulības mēne�i būtu viņā sakāpināju�i tieksmi pēc sirsnības, dvēseles tuvības un maiguma.

�anna viņam neatklāja savus jaunos uzskatus, draudzību ar abatu Tolbiaku un savu reliģiozo kvēli, bet jau pie pirmās tik�anās ar �o garīdznieku barons juta pret iņu asu nepatiku.

Jaunā sieviete vakarā jautāja tēvam:

Ko tu par viņu domā?

IJn barons atbildēja:

- - �is cilvēks ir īsts inkvizitors! Viņ� dro�i vien ir ļoti bīstams.

Vēlāk, kad barons uzzināja no zemniekiem, ar kuriem draudzējās, cik bargs ir jaunais garīdznieks un kā viņ� vajā dabas likumus un iedzimtos instinktus, vecais vīrs juta sirdī mostamies naidu pret �o fanātiķi.

Barons bija no veco filozofu � dabas pielūdzēju paaudzes, viņ� uzreiz atvilga, redzēdams divas dzīvas būtnes savienojamies, viņ� metās ceļos kaut kāda panteistiska dieva priek�ā un sacēlās pret katoļu dievu, kuram piemita bur�uāziskas tendences, jezuītiskas dusmas un tirāniska atriebības kāre, pret dievu, kur� viņa skatījumā pazemoja dzīvo radību � apjausto, liktenīgo, bezgalīgo, visvareno radību, kas ir dzīvība, gaisma, zeme, doma, stāds, akmens, cilvēks, gaiss, dzīvnieks, zvaigzne, dievs un tanī pa�ā laikā kukainis, kas rada tāpēc, ka ir radība, spēcīgāka par gribu, pla�āka par saprātu, un rada bez mērķa, bez jēgas un bez gala visos virzienos un veidos pa visu bezgalīgo telpu atkarībā no gadījuma un pasaules sasildo�o sauļu tuvuma.

Radība ietver sevī visus dīgļus, doma un dzīvība attīstās tanī tāpat kā puķes un kokos augļi.

Tāpēc baronam vairo�anās bija lielais, vispārējais likums, svēts, godājams un dievi�ķīgs akts, kas piepilda neizdibināmo un nemainīgo Augstākās Būtnes gribu. Un viņ� uzsāka no fermas uz fermu dedzīgi musināt iedzīvotājus pret neiecietīgo garīdznieku, dzīvības vajātāju.

�anna izmisusi lūdza dievu, centās atrunāt tēvu, bet viņ� vienmēr atbildēja:

� Pret �ādiem cilvēkiem vajag cīnīties, tās ir mūsu tiesības un pienākums. Viņi nav cilvēcīgi.

Purinādams garos, sirmos matus, viņ� atkārtoja:

� Viņi nav cilvēcīgi, viņi nekā nesaprot, itin nekā, Viņi rīkojas liktenīgu maldu ietekmē, viņi ir pretdabiski.

Barons atkartoja �pretdabiski�, it kā izkliegdams lāstu,

Garīdznieks manīja ienaidnieku, bet, vēlēdamies saglabāt ietekmi �Papelēs� un uz jauno sievieti, viņ� nogaidīja, ne�aubīdamies, ka beigās uzvarēs.

Turklāt viņam neatlaidīgi uzmācās kāda doma: viņ� nejau�i bija atklājis Ziljēna un �iibertas sakarus un gribēja tos pārtraukt par katru cenu.

Kādu dienu viņ� atnāca pie �annas un pēc garas sarunas par mistisku tematu lūdza jauno sievieti pievienoties viņam, lai iznīdētu ļaunumu viņas pa�as ģimenē un glābtu no bojāejas divas dvēseles.

Viņa nesaprata un gribēja, lai abats paskaidro, ta�u viņ� atbildēja:

� Tā stunda vēl nav situsi, es drīz atkal atnāk�u pie jums.

Un viņ� steig�us aizgāja.

Ziema tuvojās beigām, pūsto�a ziema, kā uz laukiem par tādu saka, mitra un silta.

Abats atgriezās pēc da�ām dienām un mīklainos vārdos izsacījās par necienīgiem sakariem starp cilvēkiem, ku-¹ riem vajadzētu būt nevainojamiem.

� Tiem, kuri zina par �o apgrēcību, � viņ� teica, � jācen�as ar visiem līdzekļiem to izbeigt. � Tad viņ� pievērsās cildeniem spriedelējumiem un, saņēmis �annas roku, mudināja jauno sievieti atvērt acis, saprast un palīdzēt viņam.

�oreiz viņa bija sapratusi, bet klusēja; viņu biedēja doma par nepatik�anām, kādas var uzbrukt tagad tik mierīgajai mājai, un viņa izlikās, ka nezina, par ko abats runa. Tad viņ� vairāk nevilcinājās un pateica visu skaidri un gai�i:

� Uzdevums, kas man jāizpilda, grāfienes kundze, ir smags, bet citādi rīkoties es nevaru. Mans amats man pavēl neatstāt jūs nezinā�anā par to, ko jūs varat novērst. Tātad � jūsu vīrs ir noziedzīgos sakaros ar de Furvila

kundzi.

�anna padevīgi un bezspēcīgi nodūra galvu.

Garīdznieks neatlaidās.

� Ko jūs tagad domājat darīt?

� Abata kungs, ko jūs gribat, lai es daru? � viņa murmināja,

� Jums jāliek �ķēr�ļi �ai grēcīgajai kaislībai, � viņ� strauji atbildēja.

�anna sāka raudāt; caur asarām viņa izmisīgi skaidroja:

� Viņ� mani jau reiz piekrāpa ar kalponi; viņ� mani neklausa, viņ� mani vairs nemīl; viņ� ir rupj� pret mani, kad izsaku kādu vēlē�anos, kura viņam nav pa prātam. Ko es varu darīt?

Kirē, neatbildēdams tie�i, sāka kliegt:

� Tātad jūs noliecat galvu! Jūs samierināties! Jūs piekrītat! Laulības pārkāp�ana notiek zem jūsu jumta, un jūs to pacie�at! Noziegums norisinās jūsu acu priek�ā, un jūs novēr�at skatienu! Vai jūs esat laulāta draudzene? kristiete? Māte?

�anna elsoja.

� Ko jūs gribat, lai es daru?

� Dariet drīzāk visu ko, tikai nepieļaujiet �o nekrietnību! � viņ� atcirta. � Visu, es jums saku. Pametiet viņu! Aizbēdziet no �ā aptraipītā nama!

� Bet man nav naudas, abata kungs, � viņa sacīja. � Un spēka tagad man arī vairs nav. Un kā es varu aiziet bez pierādījumiem? Man pat nav tiesību tā darīt.

Garīdznieks drebēdams piecēlās.

� Kundze, jūs vada gļēvulība, es jūs uzskatīju par citādu. Jūs esat dieva �ēlastības necienīga!

�anna nometās ceļos viņam pie kājām.

� Ak, es jūs lūdzu, nepametiet mani! Vadiet mani!

� Atveriet acis de Furvila kungam, � abats noskaldīja. � Viņam pienākas pārtraukt �o sakaru.

�āda doma pārbiedēja �aunu.

� Viņ� ta�u abus nonāvēs! Abata kungs! Un es viņus lai nosūdzu! To gan ne, nekad nē!

Tad abats, aiz dusmām aizelsdamies, pacēla roku, it kā lai nolādētu �annu.

� Palieciet savā kaunā un grēkā, jo jūs esat vairāk vainīga nekā viņi! Jūs atbalstāt vīru laulības pārkāp�anā! Man �eit nav vairāk ko darīt.

Un viņ� devās projām, aiz niknuma viņam raustījās rokas un kājas.

�anna apjukusi dzinās viņam pakaļ gatava piekāpties, jau murminādama solījumus. Ta�u viņ�, drebēdams aiz sa�utuma, strauji soļoja tālāk, neprātīgās dusmās vicinādams savu milzīgo, zilo lietussargu, kas bija gandrīz tikpat liels kā viņ� pats.

Ieraudzījis Ziljēnu, kas stāvēja pie �oga un izrīkoja zaru apcirp�anas darbus, abats nogriezās pa kreisi, lai ietu cauri Kuijāru fermai; viņ� vairākkārt atkārtoja:

� Atstājiet mani, kundze! Man nav vairāk nekā, ko jums sacīt.

Tie�i viņam pa ceļam pagalma vidū bariņ� bērnu � gan pa�u mājas, gan kaimiņu � bija sapulcēju�ies ap kuces Mirzas būdu un ziņkārīgi, uzmanīgi un klusēdami kaut ko vēroja. Viņu vidū glu�i kā skolotājs stāvēja barons un, rokas saņēmis aiz muguras, arī ieinteresēts skatījās. Pamanījis tuvojamies garīdznieku, barons aizgāja, lai izvairītos no satik�anās, sasveicinā�anās un sarunā�anās.

�anna lūdzo�i sacīja:

� Abata kungs, pagaidiet vēl da�as dienas un atnāciet atkal. Izstāstī�u jums, ko bū�u varējusi izdarīt un izdomāt, un tad apspriedīsimies.

Viņi sasniedza bērnu pūlīti, un kirē piegāja pavisam klāt, lai paskatītos, kas viņus tā ieinteresējis. Izrādījās, ka tur apbērnojas kuce. Pie suņa būdas pieci kucēni jau ņudzēja ap izvārgu�o māti, kas viņus gādīgi aplaizīja. Tanī mirklī, kad garīdznieks noliecās pār dzīvnieku, tas krampjaini izstiepās � un parādījās sestais dzīvais kamoliņ�. Bērneļi līksmi plauk�ķināja un klaigāja:

� Re, re! Vēl viens! Vēl viens!

Bērniem tā bija rotaļa � dabiska rotaļa, kurā nebija nekā netīra. Viņi vēroja dzīvu radību piedzim�anu tāpat, kā būtu skatīju�ies uz ābolu kri�anu no ābeles.

Abats Tolbiaks sākumā sastinga, tad trakās dusmās pacēla savu lielo lietussargu un sāka ar to no visa spēka sist bērniem pa galvu. Nebēdņi pārbiju�ies metās bēgt, ko kājas nes, un viņ� pēk�ņi atradās tie�i pie dzemdējo�ās kuces, kura pūlējās piecelties. Ta�u abats neļāva viņai pat izslieties kājās un kā prātu zaudējis sāka viņu dauzīt. Saistīta pie ķēdes, kuce nevarēja aizmukt un, �au�alīgi kaukdama, locījās zem sitienu krusas. Abatam salūza lietussargs. Palicis tuk�ām rokām, viņ� kā ārprātīgs mīdīja un spārdīja kājām nabaga dzīvnieku. No viņa spērieniem nāca pasaulē pēdējais kucēntiņ�, un tad abats ar negantu papē�a belzienu nobeidza asiņojo�o ķermeni, kas vēl kustējās aklo, ņaudo�o jaundzimu�o vidū, kuri jau meklēja zīst mātes krūti.

�anna bija aizmukusi, bet garīdznieku pēk�ņi kāds sagrāba aiz apkakles un ar pļauku notrieca viņam no galvas trejstūreni; uzbudinātais barons aizvilka viņu līdz �ogam un izmeta uz ceļa.

Atskatījies Lepertuī kungs ieraudzīja, ka viņa meita raudādama nometusies uz ceļiem kucēnu vidū un vāc tos kopā savu svārku malā. Strauji plātīdams rokas, viņ� lieliem soļiem atgriezās pie �annas un kliedza:

� Tad nu tu redzi, kāds ir tas cilvēks sutanā! Vai tagad tu viņu redzēji?

Bija sapulcēju�ies fermeri, visi skatījās uz nomocīto dzīvnieku, un Kuijāra māte sacīja:

� Kā gan var rīkoties tik zvēriski!

�anna bija savākusi visus septiņus kucēnus un gribēja tos izaudzēt.

Mēģināja viņus dzirdīt ar pienu; trīs nobeidzās nākamajā dienā. Tad Simona tēvs devās pa visu apkaimi meklēt kuci, kas patlaban zīdī kucēnus. Viņ� nevienu neatrada, bet atnesa kaķeni un apgalvoja, ka tā tikpat labi noderē�ot. Vēl trīs kucēnus noslīcināja, bet pēdējo uzticēja citas sugas zīdītājai. Kaķene uzreiz pieņēma kucēnu, nogūlās uz sāniem un sniedza viņam pupiņu.

Pēc pāris nedēļām suņuku kaķenei atņēma, lai viņ� pārāk nenovārdzinātu savu aud�umāti, un �anna ar radziņu baroja kucēnu. Viņa bija to iesaukusi par Toto. Barons patvaļīgi mainīja �o vārdu un nokristīja kucēnu par �Slaktiņu�.

Garīdznieks vairs neatgriezās, toties nākamajā svētdienā viņ� no kanceles apbēra ar lāstiem, nomelno jumiem un draudiem kungu namu, sacīdams, ka vajag ar nokaitētu dzelzi izdedzināt brūces, nolādēdams baronu, kur� par to pasmaidīja, un aplinkus � vēl netie�i norādīdams uz �iljēna jauno mīlas dēku. Vikonts sa�uta, ta�u, baidīdamies no nepatīkama skandāla, apvaldīja dusmas.

Nākamajos sprediķos garīdznieks turpināja vēstīt atrieb�anos, pareģodams, ka dieva atmaksas stunda tuvojas un visi ienaidnieki tiks sakauti.

Ziljēns aizrakstīja arhibīskapam cieņas pilnu, tomēr uzstājīgu vēstuli. Abatam Tolbiakam piedraudēja ar kri�anu ne�ēlastībā. Viņ� apklusa.

Tagad viņu varēja sastapt garās, vientuļās pastaigās � viņa sejā bija slimīga pacilātība; sperdams platu soli, viņ� klīda pa apkaimi. �ilberta un �iljēns savās izjādēs vienmēr viņu pamanīja � reizēm tālumā kā melnu punktu kāda līdzenuma galā vai uz klints smailes, reizēm viņ� lasīja lūg�anu grāmatu kādā �aurā ielejā, kurā abi grasījās iejāt. Tad viņi griezās atpakaļ, lai nebūtu ar abatu jāsatiekas.

Bija pienācis pavasaris, tas uzpūta liesmās viņu mīlestību, mezdams viņus diendienā vienu otra skavās te �eit, te tur � katrā paspārnē, kas tikai gadījās viņiem ceļā.

Kokiem lapas vēl nebija saplauku�as, zāle vēl bija mitra, un viņi nevarēja kā vasaras vidū paslēpties bir�u biezoknī, tāpēc visbie�āk savai slepenajai tuvībai viņi izmantoja pārvadājamu gana būdu, kura kop� rudens bija pamesta Vokotas nogāzes virsotnē.

Būda stāvēja uz augstiem riteņiem piecsimt metru attālumā no klin�ainā krasta � tuvu tai vietai, kur sākās stāvā nogāze uz ieleju. Viņus tur neviens nevarēja pārsteigt, jo no būdas bija redzama visa apkārtne, un pie ilksīm piesietie zirgi gaidīja, kamēr viņi piesātinājās ar skūpstiem.

Bet kādu dienu, pametot �o patvērumu, viņi ieraudzīja abatu Tolbiaku, kas sēdēja, gandrīz paslēpies piekrastes niedrēs.

� Zirgus vajadzēs atstāt gravā, � �iljēns sacīja, � viņi var mūs pa gabalu nodot.

�ilbēra un �iljēns turpmāk piesēja zirgus ar krūmiem aizaugu�ajā ielejā.

Tad kādu pievakari, atgriezdamies divatā Vrijetā, kur viņus uz pusdienām gaidīja grāfs, viņi sastapās ar Etuvā-nas kirē, kas nāca ārā no pils. Viņ� nostājās malā, lai palaistu abus garām; kirē sveicināja, acīs neskatīdamies.

Viņus pārņēma nemiers, bet tas drīz norima.

Kādā pēcpusdienā, kad pūta auksts vēj� (bija maija sākums), �anna, sēdēdama pie kamīna un lasīdama, pēk�ņi ieraudzīja pa logu grāfu de Furvilu, kas nāca kājām un tik ātri, ka viņa izbijās � vai nav atgadījusies kāda nelaime?

Viņa �igli nokāpa lejā, lai sagaidītu grāfu, un, nokļuvusi aci pret aci ar viņu, nodomāja, ka viņ� ir sajucis prātā. Mugurā viņam bija medību vamzis, galvā ka�okādas naģene, ko viņ� valkāja tikai savā mui�ā, un viņ� bija tik bāls, ka rūsganās ūsas, kas parasti neatdalījās uz sārtās sejas, tagad izskatījās liesmainas. Acis bija trulas, skatiens bezjēdzīgi klīda apkārt.

� Mana sieva ir �eit, vai ne? � viņ� jautāja.

�auna, pavisam apjukusi, atbildēja:

� Nē, es viņu �odien nemaz neesmu redzējusi.

Viņ� atsēdās, it kā viņam būtu aizlauztas kājas, noņēma no galvas naģeni un vairākas reizes noslaucīja ar mutautu pieri, pēc tam piecēlās, rokas izstiepis, piegāja pie jaunās sievietes un atvēra muti, grasīdamies kaut ko sacīt, uzticēt viņai kādas briesmīgas bēdas, bet aprāvās, cie�i paskatījās uz �annu un kā murgā izdvesa:

� Bet viņ� ta�u ir jūsu vīrs ... jūs arī...

Un grāfs skrie�us devās projām uz jūras pusi.

�anna dzinās viņam pakaļ, sauca, lūdzās, un sirds viņai �ausmās sa�ņaudzās, domājot: �Viņ� zina visu! Ko viņ� darīs? Ak, kaut viņ� tos neatrastu!�

�annai neizdevās grāfu panākt, viņ� neklausījās jaunās sievietes vārdos. Viņ� nevilcinādamies ātri virzījās uz priek�u � uz noteiktu mērķi. Pārlēcis pāri grāvim, milzīgiem soļiem pārkāpis pāri niedru puduriem, viņ� sasniedza stāvo, klin�aino krastu.

Stāvēdama ar kokiem apstādītajā nogāzē, �anna ilgi ar skatienu sekoja viņam, pēc tam, pazaudējusi no acīm, moko�u baiļu tirdīta, atgriezās mājā.

Grāfs tālāk skrēja uz labo pusi. Viļņojo�ā jūra vēla bangas, nāca virsū, un aiztrauca garām smagi, melni mākoņi, tiem sekoja citi, un katrs no tiem nobrāza pār piekrasti negantu lietus �alti. Vēj� svilpa, gaudoja, lieca pie zemes zāli, jaunos dzinumus un aiznesa kā putu pārslas lielus, baltus putnus tālu projām no jūras.

Gāzmas cita pēc citas pātagoja grāfa seju, ūdens pludoja viņam pār vaigiem un ūsām, piepildīja ausis ar troksni un sirdi ar uzbudinājumu.

Tie�i priek�ā vērās dziļā, �aurā Vokotas ieleja. Visapkārt nekā cita kā tikai ganu būdiņa un tuk�s aitu aploks. Pie ripojo�ās mājiņas ilksīm piesieti divi zirgi. No kā būtu jābaidās �ādā negaisā?

Tiklīdz grāfs ieraudzīja �os zirgus, viņ� nolikās gar�ļaukus zemē un rāpoja tālāk uz rokām un ceļgaliem līdzīgs ērmīgam briesmonim � liels, dubļiem nota�ķījies, augsto ka�okādas cepuri galvā. Viņ� aizrāpās līdz vientuļajai būdiņai un paslēpās zem tās, lai netiktu ieraudzīts pa dēļu sienu spraugām.

Zirgi viņu bija redzēju�i un kļuva tramīgi. Ar nazi, ko atvāztu turēja rokā, viņ� uzmanīgi pārgrieza tiem pavadas; uzbrāzmoja stiprs vēj�, un dzīvnieki aizjoņoja, tos aiztrenca krusa, kas rībināja pa koka mājiņas slīpo jumtu, un tā drebēja uz augstajiem riteņiem.

Tad grāfs izslējās uz ceļgaliem, ar aci pieplaka pie spraugas durvju apak�ā un ieskatījās būdā.

Viņ� vairāk nekustējās, �ķita, ka viņ� nogaida. Aizritēja diezgan ilgs laiks; pēk�ņi viņ� piecēlās, no galvas līdz kājām nota�ķījies ar dubļiem. Ar niknu kustību viņ� aiz�āva bultu, kas noslēdza nojumi no ārpuses, un, sagrābis ilksis, kratīja visu būdu, it kā gribētu to salauzt gabalos. Piepe�i viņ� iejūdzās ilksīs un, saliekdams savu garo stāvu, milzīgā piepūlē kā vērsis aizelsdamies sāka vilkt pārvietojamo mājiņu kopā ar tiem, kuri tanī atradās.

Tie iek�ā kliedza, dūrēm dauzīja pa sienām, nesaprazdami, kas ar viņiem notiek.

Kad grāfs sasniedza kraujas malu, viņ� izlaida no rokām ilksis, un vieglā mājiņa sāka ripot lejā pa slīpo nogāzi.

Tā nesās arvien ātrāk, arvien straujāk, palēkdamās un klupdama kā dzīvnieks un ar ilksīm dauzīdama zemi.

Vecs ubags, kas bija patvēries grāvī, redzēja, kā koka krātiņ� aizdrāzās pāri viņa galvai un dzirdēja, ka iek�ā skan �ausmīgi bļāvieni.

Pēk�ņi būdai vienā uzgrūdienā atdalījās ritenis, tā nogāzās uz sāna un laidās zemē kā bumba, kā veltos no kalna virsotnes atdalījusies māja. Sasniegusi pēdējo izcilni, tā palēcās un, apmezdama gaisā kūleni, nokrita gravā un sa�ķīda kā ola.

Tiklīdz tā bija salūzusi uz akmeņainās zemes, vecais ubags, kas bija redzējis to aiztraucam garām, nokāpa sīkiem solī�iem cauri ērk�ķainajiem krūmājiem lejā, ta�u aiz zemnieka piesardzības neuzdro�inājās pieiet klāt sa�ķīdu�ajai būdai, bet devās uz tuvāko fermu paziņot par nelaimes gadījumu.

Saskrēja ļaudis, novāca koka �ķembas, un atklājās divi ķermeņi. Viņi bija sakropļoti, salauzīti, asiņojo�i. Vīrietim bija sa�ķaidīts galvaskauss un seja sadragāta. Sievietei kādā triecienā bija atsists �oklis � tas atkarājās; abu salauzītie locekļi bija ļengani, it kā zem ādas nebūtu kaulu.

Viņus tomēr pazina, un ļaudis gari spriedelēja par nelaimes cēloni.

� Ko t' �ie tai būdā darīja? � kāda sieviete brīnījās.

Tad vecais ubags paskaidroja, ka viņi tur dro�i vien patvēru�ies no lietus gāzmas un spīvs vēja pūtiens apgāzis būdu, un tā noripojusi pa nogāzi. Viņ� teica, ka pats gribējis tur paslēpties, bet ieraudzījis pie ilksīm piesietos zirgus un sapratis, ka vieta jau aizņemta.

Viņ� ar apmierinātu sejas izteiksmi piebilda:

� Nebijis tur viņu, tad nosities būtu es.

� Vai tā nebūtu bijis labāk? � kāda balss ieteicās.

Vecis traki noskaitās.

� Kāpēc tad tā būtu bijis labāk? Tāpēc, ka es ir nabags un �ie bagāti! Paskaties uz viņiem tagadiņ...

Skrandains, caur un cauri izmircis slapj�, netīrs, izspūru�u bārdu un slapjām matu pinkām, kas spraucās ārā no izļumu�ās cepures, viņ�, drebuļos raustīdamies, norādīja ar savu līko nūju uz abiem līķiem un sacīja:

� Te nu mēs visi ir vienādīgi.

Bija pienāku�i vēl citi zemnieki, viņi satraukti, aizdomīgi, izbiedēti, savtīgi un bailīgi blenza uz līķiem. Tad ņēmās spriedelēt, ko darīt, un, cerēdami uz atlīdzību, nolēma līķus nogādāt kungu mājās. Aizjūdza divus ratus. Radās jaunas grūtības. Vieni gribēja ratos iekaisīt tikai sienu, citi uzskatīja, ka pieklātos tur ielikt matra�us.

Sieviete, kas jau reiz bija pacēlusi balsi, iesaucās:

� Bet tie tak piesūksies ar asinīm, tā ka nevarēs izmazgāt ne ar kādiem sārmiem!

Resns fermeris priecīgi atbildēja:

� Viņi tak samaksās. Jo vairāk iztērēsim, jo vairāk dabūsim atpakaļ.

�is pamatojums visus pārliecināja.

Un abi bezatsperu rati uz augstiem riteņiem devās ceļā rik�iem, vieni nogriezās pa labi, otri pa kreisi, pie katras grambas kratīdami un �ūpodami to divu būtņu atliekas, kuras vēl glu�i nesen bija apskāvu�ās un vairs nekad nesatiksies.

Tiklīdz grāfs ieraudzīja, ka ganu būda ripo lejā pa stāvo krauju, viņ� aizbēga, cik ātri kājas nes, cauri lietum un vēja brāzmām. Tā viņ� skrēja vairākas stundas, �ķērsodams ceļus, lēkdams pāri grāvjiem, lauzdams dzīv�ogus; viņ� pats nezināja, kā bija atgriezies mājās, kad jau metās krēsla.

Apjuku�ie kalpotāji gaidīja viņu un paziņoja, ka abi zirgi atskrēju�i bez jātniekiem, �iljēna zirgs bija sekojis �ilbertas zirgam.

,De Furvila kungs sagrīļojās un aizlūsto�ā balsī sacīja:

� Laiks ir �ausmīgs, varbūt viņiem gadījusies kāda nelaime. Lai visi dodas viņus meklēt.

Grāfs pats arī gāja, bet, tiklīdz izzuda no pārējo redzes loka, paslēpās krūmājā un uzglūnēja ceļam, pa kuru atgriezīsies mirusi vai mirsto�a, vai varbūt sakropļota, izķēmota uz mū�u tā, kuru viņ� vēl arvien mīlēja me�onīgi kaislīgi.

Drīz viņam garām aizbrauca rati, kas veda kaut kādu savādu kravu.

Rati apstājās pie pils vārtiem, pēc tam iebrauca pagalmā. Jā, tā bija viņa, jā, viņa; bet grāfu pienagloja uz vietas drausmīgs nemiers, �au�alīgas bailes uzzināt patiesību; viņ� nekustējās, slēpdamies kā zaķis un saraudamies pie mazākā troksnī�a.

Viņ� nogaidīja stundu, varbūt divas. Rati nebrauca atpakaļ. Viņ� nolēma, ka sieva ir uz mir�anu, un doma � redzēt �ilbertu, sastapt viņas skatienu � iedvesa grāfam �au�alas, viņ� pēk�ņi baidījās, ka var tikt atklāts savā slēptuvē un tad būtu spiests ieiet mājā un būt klāt pie viņas agonijas, un viņ� aizskrēja vēl tālāk projām � līdz me�a vidum. Piepe�i viņam ie�āvās prātā, ka sievai varbūt ir vajadzīga palīdzība un, bez �aubām, neviens nevar viņu kopt, un grāfs pa galvu pa kaklu metās atpakaļ uz mājām.

Ceļā viņ� sastapa savu dārznieku un uzsauca:

� Kā ir?

Tam pietrūka dū�as atbildēt. Tad de Furvila kungs gandrīz ierēcās:

� Viņa mirusi?

Un kalpotājs nomurmināja:

� Jā, grāfa kungs.

Grāfs uzreiz izjuta milzīgu atvieglojumu. Spēj� miers iegūla viņa asinīs, viņa drebo�ajos muskuļos; stingrā gaitā viņ� uzkāpa savas mājas augstajā lievenī.

Otri rati pa to laiku bija sasniegu�i �Papeles�. �anna jau pa gabalu tos ieraudzīja, saskatīja matraci, uzminēja, ka uz tā guļ kāds ķermenis, un visu saprata. Satricinājums bija tik spēcīgs, ka viņa nesamaņā nokrita.

Kad viņa atguvās, tēvs atbalstīja viņas galvu un mitrināja viņai deniņus ar etiķi. Viņ� nedro�i jautāja:

� Vai tu zini?

� Jā, tēv, � viņa no�ukstēja,

Viņa mēģināja piecelties, bet nespēja, jo juta ārkārtīgas sāpes.

Tanī pa�ā vakarā viņa dzemdēja miru�u bērnu, meitenīti.

Viņa neredzēja nekā no �iljēna apbedī�anas, nekā par to nezināja. Tikai pēc vienas vai divām dienām viņa atskārta, ka ir atgriezusies tante Līzīte; drud�ainajos murgos, kas �annu mocīja, viņa neatlaidīgi pūlējās atcerēties, kad vecmeita bija aizbraukusi no �Papelēm�, kādā laikā un kādos apstākļos. Viņai neizdevās to atcerēties pat brī�os, kad viņa bija pie pilnas apziņas; tikai to viņa zināja dro�i, ka bija redzējusi tanti pēc māmulītes nāves.

XI

Trīs mēne�us viņa neizgāja no savas guļamistabas, kļuvusi tik vārga un bāla, ka visi jau zaudēja cerību uz viņas atveseļo�anos. Tad pamazām viņa atspirga. Tētis un tante Līzīte viņu vairs neatstāja, abi apmetās uz dzīvi �Papelēs�. No dziļā pārdzīvojuma �annā bija palikusi slimīga nervozitāte; no mazākā trok�ņa viņa paģība un nenozīmīgākā iemesla dēļ iekrita ilgā nesamaņā.

Nekad viņa nebija jautājusi, kā Ziljēns miris. Vai tas viņai bija svarīgi? Vai viņa jau nezināja pietiekami daudz? Visi uzskatīja, ka noticis nelaimes gadījums, bet �anna nojauta patiesību un glabāja sirdī moko�u laulības pārkāp�anas noslēpumu un atceri par grāfa pēk�ņo un briesmīgo apmeklējumu negadījuma dienā.

Tagad �annas dvēsele atvilga maigās un skumjās atmiņās par īsajiem mīlestības priekiem, ko vīrs kādreiz bija dāvājis. Viņa bie�i notrīsēja no negaidīti atmodu�ās atceres, kurā viņa redzēja Ziljēnu tādu, kāds viņ� bija saderinā�anās laikā, un arī tādu, kādu bija mīlējusi nedaudza-jās stundās, kad zem karstās Korsikas saules viņā bija uzplaukusi kaislība. Visi trūkumi saruka, rupjības izgaisa, pat neuzticība zaudēja asumu, arvien pieaugot laika attālumam no aizbērtā kapa. Un �annu pārņēma dīvaina pēcnāves pateicība �im vīrietim, kas bija viņu turējis savos apkampienos, viņa piedeva pārdzīvotās cie�anas un domāja tikai par laimes mirkļiem. Dienas ritēja, mēnesis sekoja mēnesim un apbēra ar aizmirstības putekļiem visus sarūgtinājumus un sāpes; viņa pilnīgi ziedojās dēlam.

Puisēns kļuva elks; trīs cilvēki, kas bija sapulcēju�ies ap viņu, domāja tikai par viņu, un viņ� valdīja kā despots. Viņa trīs vergu vidū modās pat it kā greizsirdība; �anna satraukta vēroja, cik dedzīgi puisēns skūpstīja baronu, kad tas bija viņu ucinājis uz ceļgala. Un pret tanti Līzīti viņ� izturējās tikpat nevērīgi, kā vienmēr bija izturēju�ies visi; �is kundziņ�, kas vēl neprata runāt, reizēm apgājās ar biklo vecmeitu kā ar kalponi, un viņa devās uz savu istabu izraudāties aiz sarūgtinājuma, kad salīdzināja no puisēna izubagotos skopos glāstus ar skūpstiem, ar kādiem viņ� apveltīja māti un vectēvu.

Divi mierīgi gadi bez jebkādiem notikumiem aizritēja nemitīgās rūpēs par bērnu. Tre�ās ziemas sākumā ģimene nolēma līdz pavasarim dzīvot Ruānā, un visi devās turp. Ta�u tūlīt pēc iera�anās vecajā, ilgi neapdzīvotajā un mitrajā mājā Pols saslima ar tik smagu bronhītu, ka radās ba�as par iespējamu pleirītu, un visi trīs satrauktie tuvinieki nosprieda, ka puisēns nevar iztikt bez �Papeļu� gaisa. Tiklīdz viņ� atlaba, visi atgriezās uz laukiem.

Atkal vilkās vienmuļu, mierīgu gadu virkne.

Vienmēr uzturēdamies kopā ar bērnu gan viņa istabā, gan lielajā salonā, gan dārzā, viņi jūsmoja par puisēna �ļupstiem, par viņa jocīgajiem izteicieniem un kustībām.

Māte mīlināmā vārdā sauca viņu par Polē, viņ� �o vārdu nevarēja izrunāt un sacīja �Pulē�³, izraisīdams nebeidzamus smieklus. Iesauka Pulē viņam palika. Citādi viņu vairs nesauca.

Tā kā viņ� ātri auga, tad viena no iemīļotākajām nodarbībām trim tuviniekiem, kurus barons sauca par �Pulē trim māmiņām�, bija mērīt puisēna augumu.

Uz salona durvju stenderes ar kabatas nazi bija izdarīta vesela rinda sīku iegriezumu, kuri atzīmēja ik pēc mēne�a viņa garumu. �ie iegriezumi, nokristīti par �Pulē kāpnēm�, ieņēma ievērojamu vietu mājinieku dzīvē.

Pēc kāda laika ģimenē svarīgu lomu sāka spēlēt jauns personā�s � suns Slaktiņ�, ko �anna, aizņemta tikai ar dēlu, bija pametusi novārtā. Lidivīne suni baroja, un viņ� dzīvoja vecā mucā pie staļļa vientuļ�, vienmēr pie ķēdes.

Kādu rītu Pols viņu pamanīja un par varītēm gribēja paglaudīt. Ar milzīgām ba�ām puisēnu pieveda pie suņa. Slaktiņ� priecīgi luncinājās ap bērnu, kas sāka bļaut, kad viņu gribēja vest projām. Tad Slaktiņu atbrīvoja no ķēdes un ielaida mājā.

Viņ� kļuva ne�ķirams Pola draugs. Kopā viņi draisku-ļoja pa paklāju un aizmiga viens otram blakus. Drīz vien Slaktiņ� jau gulēja sava biedra gultā, tāpēc ka puisēns nebija ar mieru �ķirties no suņa. �anna reizēm krita izmisumā blusu dēļ, un tante Līzīte dusmojās uz suni, ka tas atņem tik lielu puisēna mīlestības daļu, kuras viņa ļoti ilgojās un kuru, kā viņai �ķita, Slaktiņ� nozog.

Retas vizītes tika apmainītas ar Brizviliem, ar Kuteljē. Mērs un ārsts bija vienīgie, kas visai bie�i iztraucēja vecā kungu nama vientulību. Kop� �anna bija redzējusi, kā garīdznieks nogalināja suni, viņai pēc grāfienes un �il-jēna briesmīgās bojāejas bija modu�ās noteiktas aizdomas, un viņa vairs nespēja spert kāju baznīcā, dusmodamās uz dievu, ka tas pacie� tādu kalpu.

Abats Tolbiaks laiku pa laikam izteica glu�i nepārprotamus lāstus pār kungu namu, kurā mājo ļaunais gars � mū�īgā dumpīguma gars, maldu un melu gars, netaisnī-guma, samaitātības un ne�ķīstības gars. Tā viņ� apzīmēja baronu.

Viņa baznīcu draudze bija gandrīz pametusi, un, kad viņ� stai *āja pa laukiem, kur zemnieki ara, neviens neapstājās ar viņu aprunāties, nepagriezās, lai viņu sveicinātu. Turklāt ļaudis viņu uzskatīja par burvi, tāpēc ka viņ� bija izdzinis velnu no kādas sievietes, kas sirga ar krītamo kaiti. Klīda arī valodas, ka viņ� protot noslēpumainus vārdus pret ļaunu aci, kas, pēc viņa domām, ir viens no sātana stiķiem. Viņ� uzlika rokas uz govīm, kas deva liesu pienu vai arī nesa asti gredzenā, un ar kaut kādiem buramvārdiem palīdzēja atrast pazudu�us priek�metus.

Savā fanātiskajā aprobe�otībā viņ� dedzīgi studēja reliģiskus rakstus, kuros bija runa par velna parādī�anos zemes virsū, par viņa varas da�ādajiem izpaudumiem, apslēpto, daudzveidīgo ietekmi, par visām viņa lamatām un parastajiem viltīgajiem gājieniem. Tā kā abats jutās īpa�i aicināts �īs noslēpumainās un liktenīgās varas apkaro�anai, tad bija iemācījies visas baznīcas rokasgrāmatās norādītās ļaunā gara izdzī�anas formulas.

Viņam �ķita, ka tumsā nemitīgi klīst nelabais, un no viņa mutes ik brīdi atskanēja latīņu teiciens: �Sicut leo lugiens Circuit quoerens quem devoret.�⁴

Pamazām izplatījās bailes, pat �au�alas no viņa apslēptā spēka. Arī viņa amata brāļi, aprobe�otie lauku garīdznieki, kuriem Belcebuls bija ticības dogmats un kuriem tā sajauku�i prātus vissīkākie rituāla priek�raksti ļaunā gara varenības izpaudumu gadījumā, ka viņi galu galā vairs nespēja at�ķirt reliģiju no maģijas, � pat viņi uzskatīja abatu Tolbiaku gandrīz vai par burvi un cienīja viņu gan viņam piedēvētā noslēpumainā spēka, gan nevainojami tikumīgās dzīves dēļ.

Sastopot �annu, abats viņu nesveicināja.

�āds stāvoklis uztrauca un sarūgtināja tanti Līzīti, kas ar savu biklo vecmeitas dvēseli nespēja aptvert, kā var neiet baznīcā. Viņa, bez �aubām, bija dievbijīga, bez �aubām, viņa sūdzēja grēkus un gāja pie dievgalda, ta�u neviens to nezināja un arī negribēja zināt.

Palikdama viena, pavisam viena ar Polu, viņa puisēnam klusā balsī stāstīja par labo dieviņu. Kamēr runa bija par brīnumaino pasaules radī�anu, Pols kaut cik klausījās, bet, kad tante sacīja, ka vajag mīlēt, ļoti mīlēt labo dieviņu, viņ� jautāja:

� Kur tad viņ� ir, tante?

Tad viņa ar pirkstu parādīja uz debesīm.

� Tur aug�ā, Pulē, tikai par to nevajag runāt.

Viņa baidījās no barona.

Bet kādu dienu Pulē viņai paziņoja:

� Dieviņ� ir visur, tikai baznīcā viņa nav.

Puisēns bija runājis ar vectēvu par tantes reliģiskajiem atklājumiem.

Polam vēl nebija pilni desmit gadi, bet māte izskatījās tuvu �etrdesmitiem. Viņ� bija spēcīgs, kustīgs, bezbailīgi rāpās kokos, bet neko lielu gan nezināja. Mācības viņu garlaikoja, viņ� centās pie katras iespējas tās saīsināt. Ikreiz, kad barons aizturēja viņu mazliet ilgāk pie kādas grāmatas, �anna iejaucās, sacīdama:

� Ļauj viņam tagad parotaļāties. Nevajag viņu tā nogurdināt, viņ� vēl ir mazs.

Mātei zēns vēl arvien likās pusgadu vai gadu vecs. Viņa tikko spēja apzināties, ka viņ� staigā, skraida un runā kā mazs vīrietis, un viņa dzīvoja pastāvīgās bailēs, ka tikai viņ� nepakrīt, nesasaldējas, nesakārst skrienot, ka tikai viņ� neēd pārāk daudz, kas kaitē vēderam, vai pārāk maz, kas kaitē aug�anai.

Kad viņ� sasniedza divpadsmit gadu vecumu, jaunas grūtības radīja jautājums par pirmo komūniju.

Liza kādu rītu iegāja pie �annas un ņēmās viņai iestāstīt, ka bērnu nevar ilgāk atstāt bez reliģiskās izglīto�anas un pirmo kristīgo pienākumu izpildī�anas. Vecmeita izsacīja daudzus pierādījumus, minēja tūksto� iemeslu; it īpa�i esot jāņem vērā sabiedrības domas. Māte apjuka, it kā svārstījās, apgalvoja, ka vēl varot gaidīt.

Bet pēc kāda mēne�a, kad �anna apmeklēja vikontesi de Brizvilu, �ī dāma starp citu viņai iejautājās:

� Bez �aubām, jūsu Pols �ogad ies pirmo reizi pie komūnijas?

Negaidīti pārsteigta, �anna apstiprināja:

� Jā, kundze.

Pēc �iem neviļus izteiktajiem vārdiem �anna iz�ķīrās un lūdza Lizu, lai viņa aizved zēnu uz katķisma stundām.

Mēnesi viss norisēja labi; bet kādu vakaru Pulē atgriezās mājās aizsmacis. Izbiedētā māte zēnu izjautāja un uzzināja, ka kirē izsūtījis viņu gaidīt līdz stundas beigām aiz baznīcas durvīm priek�telpā, caurvējā, tāpēc ka viņ� bija slikti uzvedies.

�anna zēnu uz stundām vairs nelaida un ņēmās pati iepazīstināt viņu ar īso ticības mācības izklāstu. Bet abats Tolbiaks, par spīti Līzītes lūg�anām, atteicās Polu uzņemt komūniantu vidū kā nepietiekami sagatavotu.

Tāpat notika nākamajā gadā. Tad barons sa�utis apgalvoja, ka zēnam nav jātic �īm blēņām � �im bērni�ķīgajam dogmatam par transsubstanciē�anos, lai izaugtu par godīgu cilvēku; tika nolemts, ka Polu audzinās kristīgās ticības garā, bet bez katoļu ceremoniju izpildī�anas � un, kad viņ� sasniegs pilngadību, tad varēs brīvi izvēlēties, par ko kļūt.

Pēc kāda laika �anna bija vizītē pie Brizviliem, bet pretvizīti nesagaidīja. Viņa brīnījās, jo zināja, ka Brizvili sīkumaini ievēro pieklājības normas, bet tad marķīze de Kuteljē augstprātīgi atklāja �annai kaimiņu atturības cēloni.

Marķīzes vīrs ieņēma augstu stāvokli, viņa pati bija senas, di�ciltīgas dzimtas atvase un ievērojamas bagātības īpa�niece, tāpēc sevi uzskatīja gandrīz vai par norman-die�u aristokrātu karalieni un arī valdīja kā īsta karaliene, runāja par visu nekautrēdamās, atkarībā no apstākļiem izturējās vēlīgi vai arī skarbi, visur iejaucās, izteica rājienus vai uzslavēja. Kad nu �anna ieradās pie marķīzes, �ī dāma pēc da�iem vēsiem vārdiem sausi noskaldīja:

� Sabiedrība dalās divās kategorijās: cilvēkos, kas tic dievam, un cilvēkos, kuri dievam netic. Pirmie, pat visvienkār�ākie ļaudis, ir mūsu draugi un mums vienlīdzīgi; otrie mūsu acīs ir nulles.

�anna centās uzbrukumu atvairīt:

� Vai tad nevar ticēt dievam, neapmeklējot baznīcu?

Marķīze atcirta:

� Nē, kundze. Ticīgie iet lūgt dievu viņa baznīcā, tāpat kā mēs apmeklējam cilvēkus viņu mājokļos.

�anna jutās aizvainota.

� Kundze, dievs ir visur. Es no visas sirds ticu viņa labestībai, bet ir sastopami tādi mācītāji, kuri man traucē izjust dieva klātbūtni, nostādamies starp viņu un mani.

Marķīze piecēlās.

� Kundze, garīdznieks ir baznīcas karognesējs; jebkur�, kas neseko �im karogam, ir pret to un pret mums.

�anna arī bija piecēlusies un trīcēdama sacīja:

� Jūs, kundze, ticat kādas kastas dievam. Es ticu godīgu cilvēku dievam.

Palocījusies viņa aizgāja.

Zemnieki savā starpā arī nosodīja �annu, ka viņa nav vedusi Pulē pie pirmās komūnijas. Pa�i viņi gan negāja nedz uz dievkalpojumiem, nedz pie dievgalda, varbūt vienīgi lieldienās viņi pakļāvās stingriem baznīcas priek�rakstiem, bet ar bērniem ir citādi: neviens neuzdro�inātos audzināt bērnu ārpus �ā visiem kopīgā likuma, tāpēc ka reliģija tomēr ir reliģija.

�anna skaidri manīja �o nosodījumu un sa�uta par ļau�u divkosību, par viņu kompromisiem ar sirdsapziņu, par vispārējām bailēm no it visa, par gļēvulību, kas ieperinājusies viņu sirdīs, bet uz āru parādās, greznojusies ar godājamām maskām.

Barons uzņēmās vadīt Pola izglīto�anu un sāka viņam mācīt latīņu valodu. Māte tik vien zināja kā pastāvīgi aizrādīt: �Lūdzu, nepārpūlē puisēnu!� Viņa nemierīgi lo�ņāja ap mācību istabu, jo tēvs bija viņai aizliedzis tur ieiet, tāpēc ka viņa nemitīgi pārtrauca stundu, jautādama: �Pulē, vai tev nesalst kājas?� � vai: �Pulē, vai tev nesāp galva?� Vai arī viņa sacīja skolotājam: �Neliec viņam tik daudz runāt, viņ� aizsmaks.�

Tiklīdz stundas beidzās, zēns ar māti un tanti nokāpa lejā dārzā. Viņiem tagad bija ļoti iepatikusies zemkopība; visi trīs pavasarī dēstīja jaunus kociņus, sēja sēklas un jūsmoja par to uzdīg�anu un aug�anu, apcirpa zarus, grieza puķes buķetēm.

Jauneklis visvairāk raizējās par salātu audzē�anu. Viņ� pārzināja sakņu dārzā �etras garas dobes, kur ārkārtīgi rūpīgi audzēja visda�ādākos salātus � visas ēdamo lapu �ķirnes. Viņ� raka, laistīja, ravēja un pārstādīja ar abu savu mā�u palīdzību, kuras izkalpināja kā algādzes. Abas sievietes stundām ilgi uz ceļgaliem rāpoja starp dobēm, nota�ķīdamas savas kleitas un rokas, bāzdamas jauno stādu saknes bedrītēs, ko izdoba zemē ar pirkstu.

Pulē pieauga, viņam jau bija piecpadsmit gadu, un salona kāpnītēs iezīmēja metru piecdesmit astoņus centimetrus, bet saprātā viņ� bija un palika bērni�ķīgs, neizglītots nejēga, ko abas sievietes un labsirdīgais, bet no gadsimta atpaliku�ais sirmgalvis bija pastāvīgi lutināju�i.

Beidzot kādu vakaru barons ierunājās par koled�u. Zanna uzreiz apraudājās. Tante Līzīte izbailēs iemuka tum�ā kaktā.

Māte cēla iebildumus:

� Kādēļ viņam vajag tik daudz zināt? Mēs viņu izveidosim par lauku cilvēku, par mui�nieku. Viņ� rūpēsies par savu zemi tāpat kā daudzi di�ciltīgie. Viņ� dzīvos un novecos laimīgs �ajā namā, kurā mēs būsim nodzīvoju�i nū�u, pirms nomirsim. Ko vairāk var vēlēties?

Ta�u barons kratīja galvu.

� Ko tu viņam atbildēsi, kad viņ� divdesmit piecu gadu vecumā nāks un tev sacīs: �Es nekas neesmu, es nekā neesmu iemācījies tavas vainas dēļ, tava mātes egoisma dēļ. Neesmu spējīgs strādāt un kaut ko sasniegt, kaut gan nebiju radīts vienmuļajai un līdz nāvei skumjajai dzīvei, uz kādu tava aklā mātes mīlestība mani notiesāja.�

Viņa nemitējās raudāt un lūdzo�i jautāja dēlam:

� Saki, Pulē, � tu ta�u nekad nepārmetīsi man, ka esmu tevi par daudz mīlējusi?

Lielais bērns apjucis apsolīja:

� Nē, māmiņ.

�� Goda vārds?

�� Jā, māmiņ.

� Tu gribi palikt �eit, vai ne?

� Jā, māmiņ.

Tad barons pacēla balsi un sacīja stingri:

� �anna, tev nav tiesību lemt par cilvēka dzīvi. Tu rīkojies gļēvi un gandrīz noziedzīgi; tu upurē savu bērnu savas personiskās laimes labā.

Viņa ar plaukstām aizsedza seju un, krampjaini elsodama, izdvesa:

� Es esmu bijusi tik nelaimīga... tik nelaimīga! Tagad viņā esmu atradusi mierinājumu, un nu man viņu atņem... Kas ar mani notiks ... tagad ... esmu tik vientuļa ...

Tēvs piecēlās, atsēdās viņai blakus un apskāva viņu.

� Un es, �anna?

Viņa apķērās tēvam ap kaklu, dedzīgi noskūpstīja viņu un, vēl arvien �ņukstēdama, starp elsām izdvesa:

� Jā. Tev taisnība ... varbūt.., tēt. Izturējos aplam, bet esmu tik daudz cietusi. Esmu ar mieru, ka viņ� brauc uz koled�u.

Un Pulē, īsti nesaprazdams, ko ar viņu darīs, arī sāka pink�ķēt.

Visas trīs �mātes� viņu skūpstīja, glāstīja un iedro�ināja. Kad viņi devās gulēt, visiem sirds bija smaga, un katrs savā gultā raudāja, pat barons, kas līdz �im bija savaldījies.

Ģimenes locekļi nolēma, ka pēc brīvdienām zēnu sūtīs uz Havras koled�u; un visu vasaru viņ� tika lutināts vairāk nekā jebkad.

Māte bie�i nopūtās, iedomādamās par �ķir�anos. Viņa sagatavoja dēlam tādu pūru, it kā viņ� dotos ceļojumā uz desmit gadiem. Tad kādā oktobra rītā pēc bezmiega nakts abas sievietes un barons kopā ar zēnu iekāpa karietē � un divi aizjūgtie zirgi uzreiz aizrik�oja.

Kādā iepriek�ējā braucienā Polam jau bija aizņemta vieta guļamtelpā un klasē. Tagad �anna ar tantes Līzītes palīdzību pūlējās salikt viņa daudzās mantas nelielajā kumodē. Tur sagāja iek�ā tikai kāda ceturtdaļa no līdzi atvestā, un �anna aizgāja pie direktora lūgt, lai istabā ievieto vēl vienu kumodi. Tika atsaukts saimniecības pārzinis; viņ� apgalvoja, ka tik daudz veļas un mantu bū�ot tikai par apgrūtinājumu un nekad nebū�ot vajadzīgs; saskaņā ar priek�rakstiem viņ� kategoriski atteicās izsniegt otru kumodi. Izmisusi māte nolēma noīrēt istabu viesnīcā turpat kaimiņos un uzdeva viesnīcniekam pa�am aiznest Pulē pēc pirmā pieprasījuma visu, ko zēnam vajadzēs.

Pēc tam viņi devās pastaigā pa dambi un noskatījās, kā aizpeld un ierodas kuģi.

Pār pilsētu nolaidās skumj� mijkrēslis, �ur tur jau iedegās ugunis. Viņi iegāja restorānā paēst pusdienas. Est nevienam negribējās; viņi skatījās cits uz citu ar valgām acīm, un ēdienus, kurus pasniedza citu pēc cita, gandrīz neskartus aiznesa atpakaļ.

Pēc tam viņi lēni soļoja uz koled�u. No visām pusēm plūda da�āda vecuma bērni, tuvinieku vai kalpotāju pavadīti. Daudzi raudāja. Vāji apgaismotajā, lielajā pagalmā skanēja �ņuksti.

�anna un Pulē ilgi apkampās. Tante Līzīte, pilnīgi aizmirsta, palika aizmugurē, seju ieslēpusi mutautiņā. Ta�u barons, arī saviļņots, saīsināja atvadas un veda meitu projām. Kariete gaidīja pie durvīm; visi trīs iekāpa iek�ā un jau tumsā devās atpakaļ uz �Papelēm�.

Reizēm karietē atskanēja elsas.

Nākamajā dienā �anna raudāja līdz vakaram. Otrā rītā viņa lika aizjūgt faetonu un aizbrauca uz Havru. Pulē jau �ķita samierinājies ar �ķir�anos. Pirmo reizi mū�ā viņam bija biedri; viņ� gribēja rotaļāties un nepacietīgi dīdījās, sēdēdams pieņemamā istabā uz krēsla.

�anna tā brauca ik pa pāris dienām un svētdienās veda viņu projām no koled�as. Nezinādama, ko darīt mācību stundu laikā, gaidīdama starpbrī�us, viņa sēdēja pieņemamā istabā, jo viņai nebija ne spēka, ne drosmes attālināties no koled�as. Direktors uzaicināja �annu pie sevis un lūdza, lai viņa brauc �urp retāk. Viņa neņēma vērā direktora aizrādījumu.

Tad viņ� brīdināja �annu, ka būs spiests atdot dēlu viņai atpakaļ, ja viņa joprojām kavēs zēnu nodoties brīvajās stundās rotaļām un traucēs viņam mācīties; barons arī tika brīdināts ar vēstuli. Pēc tam �annu sāka uzraudzīt �Papelēs� kā gūstekni.

Brīvdienas viņa gaidīja daudz nepacietīgāk nekā dēls. Nerimsto�s nemiers krimta viņas dvēseli. Viņa bija pasākusi klaiņot pa apkaimi, augām dienām viņa viena pati ar suni Slaktiņu staigāja un gremdējās sapņainībā. Rei-

zēm viņa nosēdēja visu pēcpusdienu uz klin�ainās kraujas un no aug�as raudzījās uz jūru, reizēm nogāja cauri me�am uz Iporu un, atmiņu vajāta, atkārtoja senās pa* staigas. Cik tālu tas bija, cik tālu tas laiks, kad viņa bija klīdusi pa �o apkaimi � sapņu apskurbināta meitene.

Katru reizi, kad �anna atkal tikās ar dēlu, viņai �ķita, ka viņi ir biju�i �ķirti desmit gadu. Viņ� ar katru mēnesi kļuva vīri�ķīgāks, viņa ar katru mēnesi stipri novecoja. Viņas tēvs izskatījās kā viņas brālis, un tante Līzīte, novītusi divdesmit piecu gadu vecumā, nemaz nekļuva vecāka un izskatījās kā �annas vecākā māsa.

Pulē nemaz nemācījās; ceturtajā klasē viņ� palika uz otru gadu, tre�ajā �ā tā izkūlās, bet otrajā atkal sēdēja divus gadus un retorikas klasē nonāca, kad sasniedza divdesmit gadu vecumu.

Viņ� bija izvērties par staltu gai�mati ar jau kuplu vaigubārdu un ūsu pūkām. Tagad viņ� pats katru svētdienu ieradās �Papelēs�. Tā kā viņ� jau sen bija iemācījies jāt, tad tagad vienkār�i noīrēja zirgu un pāris stundās atjāja mājās.

Jau no pa�a rīta �anna devās viņam pretī kopā ar tanti un baronu, kas pamazām saguma un soļoja kā ve�uks, rokas aiz muguras kopā saņēmis, it kā lai nepakristu uz deguna.

Viņi lēnām gāja pa ceļu, reizēm atsēzdamies grāvmalā un ielūkodamies tālumā, vai jau neieraudzīs jātnieku. Tiklīdz tas parādījās kā melns punkts uz baltā lielceļa, visi trīs tuvinieki vēcināja mutautiņus, un Pulē palaida zirgu auļos, lai ierastos kā viesulis; �anna un Līzīte par to �ausminājās, bet vectēvs nevarīgā sajūsmā kliedza �bravo�.

Kaut gan Pols jau bija galvas tiesu garāks par māti, viņa vēl arvien izturējās pret dēlu kā pret mazu bērnu un nereti jautāja: �Pulē, vai tev nesalst kājas?� Un, kad viņ� pēc brokastīm pastaigājās gar lievenēm, kūpinādams cigareti, viņa atvēra logu un uzsauca: �Lūdzu, nestaigā kailu galvu, tu vēl dabūsi iesnas.�

Kad Pols vakarā jā�us devās atpakaļ, viņa drebēja aiz ba�ām un lūdzās:

� Pulē, galvenais, nejāj pārāk ātri, esi uzmanīgs, padomā par savu nabaga māti! Es to nepārdzīvo�u, ja ar tevi kas notiks.

Bet tad kādā sestdienas rītā viņa saņēma no Pola vēstuli ar ziņu, ka viņ� rīt neieradīsies �Papelēs�, tāpēc ka draugi rīko izbraukumu zaļumos un viņ� ir ielūgts.

Visu svētdienu �anna mocījās nemierā, it kā draudētu kāda nelaime, un ceturtdien, vairs nespēdama izturēt, viņa aizbrauca uz Havru.

Viņ� likās pārvērties, bet �anna īsti nesaprata, kā. Viņ� bija mundrs, runāja vīri�ķīgākā balsī. Pēk�ņi viņ� pateica kā kaut ko glu�i parastu:

� Māmiņ, tā kā tu �odien esi ieradusies pie manis, tad es nākamajā svētdienā arī nejā�u uz �Papelēm�, tāpēc ka mēs gribam atkal izbraukt zaļumos.

�anna glu�i apstulba, viņa jutās satriekta, it kā Pols būtu paziņojis, ka dodas uz Ameriku.

� Pulē, kas ar tevi notiek? � viņa beidzot, kad spēja parunāt, jautāja.

Viņ� iesmējās un noskūpstīja �annu.

� Māmiņ, it nekas. Es gribu izklaidēties ar draugiem, manos gados tas ir dabiski.

Viņa neatrada ne vārda, ko iebilst, un, kad bija palikusi viena karietē, iegrima savādās pārdomās. Viņa vairs nepazina savu Pulē � agrāko mazo Pulē. Pirmo reizi viņa aptvēra, ka dēls ir pieaudzis, vairs nepieder viņai un dzīvos savu dzīvi, nedomājot par vecākiem. �annai �ķita, ka viņ� ir pārvērties vienā dienā. Un �is spēcīgais, bārdainais vīrietis, kas pierāda savu gribu, ir viņas dēls, mazais mīlulis, kur� kādreiz lika viņai pārstādīt salātus!

Trīs mēne�us Pols ieradās apciemot tuviniekus tikai laiku pa laikam un vienmēr acīm redzami centās jo ātrāk aizbraukt, lai katru vakaru iegūtu kaut stundu. �anna uztraucās, ta�u barons viņu nemitīgi mierināja:

� Liec viņu mierā, puisim ta�u jau ir divdesmit gadu!

Bet kādu rītu visai nabadzīgi ģērbies vecs vīrs, runādams ar vācu akcentu, pieteicās pie �vikontes kundz�. Pēc daudzkārtējas ceremoniālas klanī�anās viņ� izņēma uo kabatas apdilu�u maku un paziņoja:

� Man ir vēn maziņ papīrīt prēk� jums.

Atlocījis apsmulētu papīra lapiņu, viņ� to pasniedza �annai. Viņa to izlasīja, pārlasīja, paskatījās uz ebreju, pārlasīja vēlreiz un jautāja:

� Ko tas nozīmē?

Vecis pakalpīgi paskaidroja:

� Tūliņ jums pasacīs. Jūs dēlam bij notīg vajadzīg bi�ķiņ ņaud, un es zināj, ka jūs ir vēn lab māt, es viņam ir aizdevu�, cik viņam vajadzēju�.

�anna drebēja.

� Kāpēc viņ� man neprasīja?

Ebrejs pla�i un gari klāstīja, ka runa bijusi par kār�u parādu, kas jānomaksā nākamajā dienā, ka Pols vēl neesot pilngadīgs un neviens viņam nebūtu nekā aizdevis, jaunekļa �gods būtu aptraipīts� bez �ī mazā aizdevuma.

�anna gribēja pasaukt baronu, bet aiz uzbudinājuma nespēja piecelties. Beidzot viņa teica augļotājam:

� Lūdzu, pa�ķindiniet zvaniņu.

Vecais vilcinājās, baidīdamies no kādām lamatām. Viņ� nomurmulēja:

� Ja es jūs traucē, atnāk� citrēz.

�anna noliedzo�i pakratīja galvu, un viņ� pa�ķindināja. Abi viens otram pretī mēmi klusēja un gaidīja.

Kad ienāca barons, viņ� uzreiz saprata stāvokli. Parādzīme bija par pusotra tūksto�a frankiem. Barons samaksāja tūkstoti un, stingri paskatīdamies uz augļotāju, sacīja:

� Vairāk te nerādieties!

Vecais ebrejs pateicās, atsveicinājās un nozuda.

Vectēvs un māte tūlīt aizbrauca uz Havru, bet, ieradu�ies koled�ā, uzzināja, ka Pols jau veselu mēnesi tur nav rādījies. Direktors bija saņēmis �etras vēstules ar �annas parakstu, kurās paziņots, ka audzēknis saslimis, un pēc tam sniegtas ziņas par viņa veselības stāvokli. Katrai vēstulei bijusi pievienota ārsta izziņa; protams, viss bija viltojums. �anna ar tēvu izbailēs skatījās viens uz otru.

Sarūgtinātais direktors pavadīja abus līdz policijas komisāram. Viņi pārnak�ņoja viesnīcā.

Nākamajā dienā jaunekli atrada pie vietējās prostitūtas. Vectēvs un māte aizveda Polu uz �Papelēm�, pa ceļam netika pārmīts neviens vārds. �anna raudāja, seju aizsegusi ar mutautiņu. Pols vienaldzīgi vēroja garāmslī-do�ās lauku ainavas.

Nedēļas laikā tika atklāts, ka trīs pēdējos mēne�os viņ� sataisījis parādus par piecpadsmit tūksto�iem franku. Kreditori nesteidzās ierasties, zinādami, ka viņ� drīz kļūs pilngadīgs.

Nekāda izskaidro�anās nenotika. Tuvinieki gribēja ar maigumu atgūt jaunekli. Viņam pasniedza visgardākos ēdienus, viņu lutināja un loloja. Bija pavasaris, un, par spīti �annas bailēm, viņam noīrēja laivu Iporā, lai viņ� varētu, kad iepatīkas, vizināties jūrā.

Zirgu viņam nedeva, jo baidījās, ka viņ� neaizjāj uz Havru.

Viņ� dīki slaistījās apkārt, bija ērcīgs, reizēm rupj�. Barons bija noba�ījies, ka mazdēls nav nobeidzis koled�u. �annu dzina izmisumā doma, ka atkal vajadzētu �ķirties, tomēr arī viņa nereti apsvēra, kā rīkoties ar dēlu.

Kādu vakaru viņ� neatgriezās mājās. Noskaidrojās, ka viņ� zvejas laivā kopā ar diviem matro�iem izbraucis jūrā. Māte, kā prātu zaudējusi, nakts laikā ar kailu galvu aizskrēja uz Iporu.

Krastā vairāki cilvēki gaidīja laivas atgrie�anos.

Tālumā parādījās uguntiņa � tā līgodamās tuvojās. Pola nebija laivā. Viņ� bija licis sevi aizvest uz Havru.

Policija veltīgi izmeklējās Polu, viņu neizdevās atrast. Padauza, kura bija viņu slēpusi jau pirmo reizi, arī bija pazudusi, neatstādama nekādas pēdas, � dzīvokļa iekārtu viņa bija pārdevusi un īres maksu nokārtojusi. Pola istabā �Papelēs� atrada divas vēstules, kuras bija rakstījusi �ī mei�a, kas likās neprātīgi iemīlējusies jauneklī. Viņa aicināja Polu braukt uz Angliju, jo, pēc viņas vārdiem, vajadzīgos līdzekļus esot sadabūjusi.

Visi trīs vecās kungu mājas iedzīvotāji staigāja apkārt klusi un drūmi, ciezdami elles mocības. Jau sirmojo�ie �annas mati kļuva pilnīgi balti. Viņa vientiesīgi sev jautāja, kāpēc gan liktenis viņu tā piemeklē.

Viņa saņēma vēstuli no abata Tolbiaka.

�Kundze, dievs tas kungs Jūs soda. Jūs liedzāt Viņam savu bērnu; Viņ� to savukārt ir Jums atņēmis, lai atdotu prostitūtai. Vai �ī debesu mācība neatvērs Jums acis? Tā kunga �ēlsirdība ir bezgalīga. Varbūt Viņ� Jums piedos, ja Jūs atgriezīsieties pie Viņa un kritīsiet ceļos Viņa priek�ā. Esmu Viņa pazemīgs kalps, es Jums atvēr�u Viņa mājokļa durvis, ja Jūs pie tām klaudzināsiet.�

�anna ilgi sēdēja ar vēstuli klēpī. Varbūt garīdzniekam bija taisnība. Viņas sirdsapziņu sāka tirdīt visas reliģiskās neskaidrības. Vai dievs varēja būt tikpat atriebīgs un nenovīdīgs kā cilvēki? Bet, ja viņ� neparādīsies nenovīdīgs, tad neviens no viņa nebaidīsies un viņu nepielūgs. Dro�i vien dievs parādās mirstīgajiem ar viņiem raksturīgajām īpa�ībām, lai mēs labāk viņu iepazītu. Gļēvās �aubas, kas svārstīgos un apmulsu�os dzen uz baznīcu, pārņēma arī �annu, un kādu vakaru, kad jau satumsa, viņa slepus aizsteidzās uz mācītāja māju un, mezdamās ceļos kārnā abata priek�ā, lūdzās grēku piedo�anu.

Viņ� apsolīja puspiedo�anu, jo dievs nevarot pilnīgi ap�ēlot namu, zem kura jumta mājojot tāds cilvēks kā barons.

� Jūs drīz manīsiet dieva �ēlsirdības augļus, � abats apgalvoja.

Viņa tie�ām pēc pāris dienām saņēma vēstuli no dēla un savā dziļajā izmisumā uzskatīja to par abata apsolītās dieva �ēlastības izpau�anās sākumu.

�Dārgā māt, neuztraucies par mani. Esmu Londonā, pie labas veselības, tikai man ļoti vajadzīga nauda. Mums vairs nav neviena sū un nav arī ko ēst katru dienu. Sieviete, kura ir kopā ar mani un kuru mīlu no visas sirds, ir izdevusi visu, kas viņai bija, � piecus tūksto�us franku, iai tikai nevajadzētu �ķirties no manis, un Tu sapratīsi, ka man vispirms pienākas atdot viņai �o summu. Tāpēc, lūdzu, esi tik laba un izliec man piecpadsmit tūksto�us franku no tēva atstātā mantojuma, tāpēc ka es tik un tā drīz kļū�u pilngadīgs. Tu mani izglābsi no lielām grūtībām.

Ardievu, dārgā māt, skūpstu Tevi no visas sirds un arī vectēvu un tanti Līzīti. Ceru drīz Tevi atkal redzēt.

Tavs dēls

vikonts Pols de Lamārs.�

Viņ� bija atrakstījis! Tātad dēls nav aizmirsis māti. Viņa nemaz nepadomāja, ka viņ� prasīja naudu. Tā ir jāaizsūta, ja viņam nav. Kāda nozīme gan ir naudai! Viņ� bija atrakstījis mātei!

�anna raudādama aizsteidzās ar �o vēstuli pie barona. Tika pieaicināta tante Līzīte, un vārdu pa vārdam visi kopā pārlasīja papīra lapu, kura vēstīja par Polu, kopīgi apsprieda katru izteicienu.

�anna vienā mirklī no pilnīga izmisuma bija iekritusi cerību skurbumā un aizstāvēja Polu:

� Viņ� atgriezīsies, viņ� drīz būs klāt, tāpēc ka atrakstīja.

Barons to uzņēma rāmāk un iebilda:

� Vienalga, viņ� mūs pameta �īs padauzas dēj. Acīmredzot viņ� to sievi�ķi mīl vairāk nekā mūs, jo viņ� nevilcinājās aizbraukt.

�annai sirdī iedūra spēja, asa sāpe; uzreiz viņā iedegās naids pret �o mīļāko, kura bija viņai nozagusi dēlu, � tas bija neremdināms, me�onīgs greizsirdīgas mātes naids. Līdz �im visas �annas domas bija saistīju�ās tikai pie Pola. Viņai nebija ienācis prātā, ka �ī nekrietnele ir dēla maldu cēlonis. Bet barona iebildums uzreiz bija atgādinājis mātei, ka viņai ir �ī sāncense, kurai piemīt liktenīga vara. �anna juta, ka starp viņu un �o sievieti iedegas nikna cīņa un ka viņa labāk būs ar mieru zaudēt dēlu nekā dalīt viņu ar citu.

Viss �annas prieks sadrupa.

Viņi aizsūtīja pieprasītos piecpadsmit tūksto�us franku un piecus mēne�us nesaņēma vairs nekādas ziņas.

Tad ieradās kāds pilnvarotais kārtot jautājumu par �iljēna atstāto mantojumu. �anna un barons bez iebildumiem nodeva viņam visus rēķinus un pat atteicās no mātei pienāko�ajām īpa�uma lieto�anas tiesībām. Atgriezies Parīzē, Pols saņēma simt divdesmit tūksto�us franku. Pusgada laikā viņ� atrakstīja �etras vēstules, īsi ziņojot par savu dzīvi un nobeidzot ar aukstiem dēla jūtu apliecinājumiem. �Es strādāju,� viņ� apgalvoja, �esmu atradis vietu bir�ā. Ceru kādreiz aizbraukt uz �Papelēm� un jūs noskūpstīt, dārgie tuvinieki.�

Viņ� ne ar vārdu nepieminēja savu mīļāko, bet klusē�ana runāja par �o sievieti vairāk, nekā varētu izpaust, veselās lappusēs rakstot par viņu. No dēla saņemtajās ledainajās vēstulēs �anna sajuta paslēptu �o sievieti, mātes nesamierināmo un mū�īgo ienaidnieci � prieka-meitu.

Trīs vientuļnieki lauzīja galvu, ko varētu darīt, lai glābtu Polu, un nekā nevarēja sagudrot. Vai aizbraukt uz Parīzi? Ko ar to var panākt?

Barons sacīja:

� Vajag ļaut viņa kaislībai izdegt. Gan tad viņ� pats atgriezīsies mājās.

Viņu dienas ritēja drūmi.

�anna un Līzīte kopā gāja uz baznīcu, slēpdamās no barona.

Aizplūda diezgan ilgs laiks bez jebkādām ziņām, un tad kādu rītu viņus pārbiedēja izmisīga vēstule:

�Dārgā māmiņ, esmu pazudis, man atliek tikai ie�aut sev lodi pierē, ja Tu man nepalīdzēsi. Kāds pasākums, kas man solīja lielu peļņu, bankrotēja; esmu parādā astoņdesmit piecus tūksto�us franku. Es kritī�u kaunā un negodā, ja nesamaksā�u, tā man būs katastrofa, es turpmāk vairs nekā nedrīkstē�u uzsākt. Esmu pagalam. Atkārtoju Tev, es drīzāk ie�au�u lodi sev pierē nekā pārdzīvo�u �o kaunu. Varbūt es to jau būtu izdarījis, ja mani neatbalstītu sieviete, par kuru es Tev nekad nerakstu, bet viņa ir mans sargeņģelis.

Dārgā māt, skūpstu Tevi no visas sirds un varbūt pēdējo reizi. Ardievu.

Pols.�

Vēstulei bija pievienoti dokumenti, kas sniedza izsmeļo�us paskaidrojumus par katastrofu.

Barons nekavējoties atbildēja, ka centīsies palīdzēt. Viņ� aizbrauca uz Havru noskaidrot stāvokli un tad ieķīlāja zemes īpa�umus, lai sagādātu naudu, kas Polam tika aizsūtīta.

Jauneklis atbildēja ar trim vēstulēm, kurās jūsmīgi pateicās, apliecināja visdedzīgākās jūtas pret dārgajiem tuviniekiem un solīja drīz atbraukt un viņus apskaut.

Viņ� neatbrauca.

Aizritēja vesels gads.

�anna un barons jau grasījās doties uz Parīzi, lai uzmeklētu Polu un pēdējo reizi mēģinātu viņu vest pie prāta, bet te no īsas zīmītes uzzināja, ka viņ� atkal ir Londonā un organizē kuģniecības firmu �Pols Delamārs un Ko�. Viņ� rakstīja:

�Te man būs nodro�ināta iztik�ana, varbūt pat bagātība. Es itin nemaz neriskēju. Jūs redzat, cik tas ir izdevīgi. Kad atkal tik�os ar jums, man būs spo�s stāvoklis sabiedrībā. Mūsu laikos uz kājām var tikt vienīgi ar darījumiem.�

Pēc trim mēne�iem tvaikoņu sabiedrība bankrotēja un direktoru sauca pie atbildības par pārkāpumiem grāmatvedībā. �annai uznāca nervu lēkme, kas ilga vairākas stundas; pēc tam viņa palika gultā.

Barons atkal devās uz Havru, ievāca izziņas, satikās ar advokātiem, pilnvarniekiem, tiesu izpildītājiem, konstatēja, ka Delamāra firmas deficīts ir divsimt trīsdesmit pieci tūksto�i franku, un pārķīlāja savus nekustamos īpa�umus. Par ievērojamu summu tika ieķīlātas arī �Papeles� un abas tuvējās fermas.

Kādu vakaru, kārtojot pēdējās formalitātes pilnvarnieka kabinetā, barons nogāzās un grīdas �* viņu bija ķērusi trieka.

�annai par to paziņoja vēstnesis. Kad viņa ieradās, tēvs jau bija miris.

Viņa aizveda baronu uz �Papelēm�; aiz sāpēm viņa drīzāk bija notrulusi nekā izmisusi.

Abats Tolbiaks neatļāva barona mirstīgās atliekas ienest baznīcā, kaut gan abas sievietes izmisīgi lūdzās. Baronu apbedīja krēslas stundā bez reliģiskām ceremonijām.

Pols par notiku�o uzzināja no sava bankrotēju�ā uzņēmuma likvidētājiem. Viņ� vēl slēpās Anglijā. Viņ� rakstiski atvainojās, ka nebija ieradies, jo pārāk vēlu dabūjis zināt par �o nelaimi. �Turklāt tagad, dārgā mā-miņ, kad esi mani izglābusi, es atgriezī�os Francijā un drīz Tevi apskau�u.�

�anna dzīvoja tik nomāktā garastāvoklī, ka jau it kā nekā vairs nesaprata.

Ziemas beigās, kad tantei Līzītei bija se�desmit astoņi gadi, viņa saslima ar bronhītu, kas drīz izvērtās plau�u karsonī, un viņa klusi aizmiga uz mū�u, �ukstēdama:

� Nabaga �anna, mīļais bērns, es lūg�u dievu, lai viņ� ap�ēlojas par tevi.

�anna pavadīja viņu uz kapsētu, dzirdēja krītam smiltis uz zārka, un, kad saļima, pati gribēdama arī mirt, vairs neciest, vairs nedomāt, kāda spēcīga zemniece satvēra viņu savās rokās un aiznesa kā mazu bērnu.

Atgriezusies mājās, �anna, kas piecas naktis bija pavadījusi nomodā pie vecmeitas gultas, nepretodamās ļāvās nepazīstamās zemnieces maigajām un valdonīgajām rokām, kuras viņu noguldīja, un viņa, noguruma un sirdssāpju pārmocīta, aizmiga dziļā miegā.

Viņa atmodās nakts vidū. Uz kamīna dzegas dega maza lampiņa. Atzveltnes krēslā gulēja kāda sieviete. Kas bija �ī sieviete? �anna viņu nepazina un, pārliekusies pār gultas malu, pūlējās saskatīt viņas vaibstus �audīgajā lampiņas gaismā.

Zannai tomēr likās, ka viņa ir redzējusi �o seju. Bet kad? Un kur? Sieviete gulēja mierīgi, galvu noliekusi uz pleca, micīte bija nokritusi uz grīdas. Viņai varēja būt gadu �etrdesmit vai �etrdesmit pieci. Viņa bija spēcīga, sārta, drukna. Platās plaukstas nokarājās gar sēdekļa malām, Mati bija nosirmoju�i. �anna neatlaidīgi skatījās uz viņu, vēl pilnīgi neattapusies, kā mēdz būt, atmostoties pēc drud�aina miega, kāds iestājas pēc smagiem dvēseles satricinājumiem.

Protams, �o seju viņa bija redzējusi. Varbūt agrāk? Vai nesen? Viņa dro�i neatcerējās, un �ī neskaidrība satrauca un kaitināja. Viņa klusu piecēlās, lai tuvumā paskatītos uz gulētāju, un uz pirkstgaliem piegāja pie tās. Tā bija tā pati sieviete, kura kapsētā bija viņu pacēlusi un pēc tam noguldījusi gultā. To �anna juceklīgi atcerējās.

Bet vai �anna bija viņu sastapusi arī kaut kur citur, citā dzīves posmā? Vai arī �īs sievietes seja bija neskaidri iespiedusies atmiņā no vakarējās dienas? Un kā viņa atradās �eit, �annas guļamistabā? Kādēļ?

Sieviete atvēra acis, ieraudzīja �annu un uzlēca kājās. Viņas atradās viena otrai pretī tik tuvu, ka abu krūtis gandrīz saskārās. Nepazīstamā rājās:

� Kas tad tas? Jūs esat piecēlusies! Saaukstēsieties vēl! Tūlīt atpakaļ gultā!

�anna jautāja:

� Kas jūs esat?

Bet sieviete satvēra viņu, atkal pacēla rokās un � spēcīga kā vīrietis � aiznesa atpakaļ gultā. Saudzīgi noguldīdama �annu, dziļi pārliekusies pār viņu, nepazīstamā apraudājās, drud�aini skūpstīja viņas vaigus, matus, acis un, ar savām asarām samitrinādama viņai seju, murmināja:

� Mana nabaga kundzenīt, �annas jaunkundz, mana mīļā kundze, vai tie�ām nepazīstat mani?

Un �anna iesaucās:

� Rozalī, mīlulīt!

Ar abām rokām apķērusies Rozalī ap kaklu, �anna karsti skūpstīja viņu, abas elsoja, cie�i apkampu�ās, nespēdamas atrauties viena no otras.

Rozalī nomierinājās pirmā.

� Nu, nu, esiet nu prātīga, � viņa sacīja, � nesasaldējieties!

Viņa sakārtoja segu, uzbu�ināja spilvenu savai biju�ajai kundzei zem galvas, bet �anna vēl arvien �ņukstēja, trīsēdama no senajām dvēselē uzpeldēju�ām atmiņām.

� Mīļā, kā tad tu atgriezies? � viņa beidzot jautāja.

� Ak dievs, vai tad es varēju tā jūs atstāt, kad nu esat palikusi pavisam viena! � Rozalī atbildēja.

� Aizdedzini sveci, � �anna turpināja, � es gribu tevi redzēt.

Kad dego�ā svece bija uzlikta uz naktsgaldiņa, viņas ilgi viena otru aplūkoja, ne vārda nerunādamas. Beidzot �anna paspieda roku savai agrākajai kalponei un no�ukstēja:

� Es nekad nebūtu tevi pazinusi, mīļā, tu esi ļoti pārvērtusies, bet es noteikti vēl vairāk.

Un Rozalī, vērodama �o nosirmoju�o, izdēdēju�o un novītu�o sievieti, kuru kādreiz bija atstājusi jaunu, daiļu un svaigu, atbildēja:

� Patiesi, �annas kundze, jūs esat pārvērtusies � pat vairāk, nekā pienāktos. Bet padomājiet arī, ka jau divdesmit �etrus gadus mēs neesam redzēju�ās.

Viņas apklusa, atkal iegrima pārdomās. �anna beidzot klusi jautāja:

� Vai vismaz tu esi bijusi laimīga?

Rozalī mirkli vilcinājās, baidīdamās modināt kādas pārāk sāpīgas atmiņas, un tad stostīdamās atbildēja:

� Nu ... jā . . . jā ... Es nevaru sūdzēties, kundze, esmu bijusi... dro�i vien... laimīgāka nekā jūs. Tikai viena lieta man pastāvīgi krimta sirdi � ka es nepaliku �eit...

Viņa pēk�ņi apklusa, aptvērusi, ka neviļus ir pieskārusies tam, par ko jāklusē. Ta�u �anna lēnīgi sacīja:

� Mīļā, ne vienmēr var darīt tā, kā gribētu. Arī tu esi kļuvusi atraitne, vai ne?

Viņas balss satraukumā ietrīsējās, kad viņa turpināja:

� Vai tev ir vēl citi... citi bērni?

� Nē, kundze.

� Un viņ�, tavs .. . tavs dēls ... par ko viņ� ir kļuvis? Vai esi ar viņu apmierināta?

� Jā, kundze, viņ� ir labs puisis, uz darbu nadzīgs. Pirms pusgada viņ� apprecējās un pārņems fermas apsaimnieko�anu, tāpēc ka es nu esmu atgriezusies pie jums.

�anna saviļņota �ukstēja:

� Tad tu mani neatstāsi?

� Noteikti nē, kundze, ja jau esmu visu tā izrīkojusi, � Rozalī itin skarbi atbildēja.

Tad abas kādu brīdi klusēja.

�anna neviļus domās salīdzināja viņu abu dzīves, bet sirdī nejuta sarūgtinājuma � tagad viņa bija samierinājusies ar likteņa netaisnīgo cietsirdību. Viņa sacīja:

� Kā tavs vīrs izturējās pret tevi?

� Viņ�, kundze, bija krietns vīrietis, strādīgs un prata arī iekrāt mantu. Viņ� mira ar krū�u kaiti.

�anna atsēdās gultā, viņu bija pārņēmusi vēlē�anās uzzināt visu.

� Mīļā Rozalī, izstāsti man visu savu dzīvi. Tas man nāks par labu �odien.

Rozalī piebīdīja tuvāk krēslu, atsēdās un sāka stāstīt par sevi, savu māju, par savu pasaulīti, iedziļinādamās visos sīkumos, kas lauku ļaudīm ir tik dārgi; viņa aprakstīja savu pagalmu, reizēm, iesmiedamās par jau seniem notikumiem, kuri viņai atgādināja jaukus pagāju�os mirkļus, un pamazām runādama arvien skaļākā balsī � kā saimniece, kas pieradusi izrīkot saimi. Beidzot viņa sacīja:

� Man nu mantas ir diezgan. Es ne no kā nebaidos.

Tad viņa atkal apjuka un turpināja klusāk:

� Par visu man tomēr jāpateicas jums, tāpēc ziniet � algu man nevajag maksāt. Jā! Un, ja jūs tā neesat ar mieru, tad es aizie�u.

� Kā, tu gribi man kalpot par velti? � �anna brīnījās.

� Protams, kundze! Nauda! Jūs man dotu naudu! Bet man tās ir apmēram tikpat daudz, cik jums. Vai jūs maz zināt, cik jums ir atlicis pēc visas tās piņķerē�anās ar ieķīlā�anu un aizņēmumiem, un nenomaksātiem procentiem, kas ar katru nokavētu termiņu pieaug? Vai zināt? Protams, nē! Tad es pateik�u, ka jums diezin vai ir atlicis desmittūksto� livru rentes. Jā, nudien, nebūs desmit tūksto�i. Bet es visu to nokārto�u, turklāt ātri.

Viņa atkal bija sākusi runāt skaļi, aizraudamās sa�utumā par nevērību procentu nomaksā�anā, par draudo�o izputē�anu. Un, kad viņas kundzes sejā pavīdēja smaida ēna, viņa pikti iesaucās:

� Te nav par ko smieties, kundze, tāpēc ka bez naudas cilvēks ir tikai plukata.

�anna satvēra Rozalī rokas un nelaida vaļā; un tad vienmēr tās pa�as uzmācīgās domas varā lēni sacīja:

� Ak_f man... man dzīvē nav veicies. Viss izvērtās man par ļaunu. Liktenis mani ir vajājis.

Ta�u Rozalī pakratīja galvu.

� Tā nevajag runāt, kundze, tā nevajag. Jūs neizdevīgi apprecējāties, un tas ir viss. Tā jau nevar precēties, kad nemaz neiepazīst savu līgavaini.

Viņas turpināja sarunu par savu dzīvi, it kā būtu divas vecas draudzenes.

Saule jau lēca, bet viņas vēl tērzēja.

XII

Nedēļas laikā Rozalī pārņēma pilnīgi savās rokās saimniecības vadī�anu kungu mājā. �anna, padevīga liktenim, bez preto�anās pakļāvās. Vārga, vilkdama kājas kā savā laikā māmulīte, viņa lēni pastaigājās, un kalpone balstīja viņu zem rokas un pamācīja, izturējās pret viņu kā pret slimu bērnu un uzmundrināja ar parupjiem, bet sirsnīgiem vārdiem.

Viņas vienmēr tērzēja par agrākiem laikiem: �ann$ ar asarām balsī, Rozalī ar zemniecisku, nesatricināmu mieru. Kalpone vairākas reizes atgriezās pie jautājuma par nenomaksātajiem procentiem un galu galā pieprasīja, lai no darījumiem nekā nesaproto�ā �anna nodod viņai visus dokumentus, kurus nelaimīgā sieviete slēpa aiz kauna par savu dēlu.

Tad Rozalī veselu nedēļu katru dienu brauca uz Fe-kānu, lai ar pazīstama notāra palīdzību noskaidrotu stāvokli.

Kādu vakaru, noguldījusi savu kundzi, Rozalī atsēdās pie gultas un bez aplinkiem iesāka:

� Kad nu jūs, kundze, esat atgūlusies, es jums izstāstī�u, kādas ir tās lietas.

Un Rozalī atklāja �annai, ka pēc parādu nomaksā�anas viņai atliks septiņi vai astoņi tūksto�i franku rentes. Vairāk nekā.

� Ko tu raizējies, mīļā? Es skaidri jūtu, ka ilgi nedzīvo�u, � manam mū�am ar to pietiks, � �anna sacīja.

Rozalī sadusmojās.

� Jūsu mū�am, kundze, varbūt, bet vai Pola kungam jūs nekā neatstāsiet?

�anna sarāvās.

� Lūdzu, nekad neieminies man par viņu! Man ir pārāk sāpīgi domāt par viņu.

� Nē, atvainojiet, tie�i par viņu es gribu runāt, un jūs, �annas kundze, nedrīkstat būt tik mazdū�īga. Viņ� dara muļķības, protams, bet vienmēr viņ� tās nedarīs: pienāks laiks, kad viņ� apprecēsies, viņam būs bērni. Būs vajadzīga nauda, lai viņus uzaudzinātu. Klausiet mani: pārdodiet �Papeles� ...

Zanna strauji uzrausās gultā sēdus.

� Pārdot �Papeles�! Kas tev nāk prātā? To es nekad nedarī�u!

Ta�u Rozalī neapjuka.

� Kundze, es jums saku � jūs tās pārdosiet, tāpēc ka tā ir vajadzīgs.

Viņa izklāstīja savus aprēķinus, apsvērumus un nodomus.

Kad �Papeles� un abas blakus fermas būs pārdotas, � pircēju viņa jau ir atradusi, � paliks �etras fermas Sen-leonārā, un tās pēc hipotēku dzē�anas ienesīs astoņtūksto� trīssimt franku gadā. Tūksto� trīssimt franku vajadzēs izmantot remontiem un īpa�umu uzturē�anai kārtībā, tātad atliks septiņi tūksto�i franku, no kuriem pieci tūksto�i izies par iztiku, bet divus tūksto�us gadā varēs nolikt nebaltai dienai.

� Viss pārējais ir iz�ķiests, tas ir pagalam. Kases atslēgu glabā�u es, to ņemiet vērā, un Pola kungs vairāk nekā nedabūs, it nekā; citādi viņ� jūs pavisam aptīrīs.

Zanna, klusu raudādama, �ukstēja:

� Bet ja viņam nebūs ko ēst?

� Ja viņ� būs izsalcis, lai nāk ēst pie mums. Gultu un ēdienu viņ� te atradīs vienmēr. Vai jūs domājat, ka viņ� būtu izdarījis visas tās aplamības, ja jūs jau no sākta gala nebūtu viņam devusi naudu?

� Bet viņam bija parādi, tiktu aptraipīts viņa gods.

� Ja jums vairs nekā nebūs, vai tas viņu kavēs taisīt parādus? Jūs samaksājāt, nu labi, bet vairāk nemaksāsiet. To es jums saku dro�i. Tagad,-kundze, ar labu nakti.

Un viņa aizgāja.

Zanna nevarēja aizmigt, viņu bija satriekusi doma, ka �Papeles� būs jāpārdod, jāaiziet no �ejienes, jāatstāj māja, ar kuru saistījās visa viņas dzīve.

Kad nākamajā rītā Rozalī ienāca pie viņas guļamistabā, viņa sacīja:

� Mana mīļa, es nekad nespe�u aizbraukt no �ejienes.

Kalpone saskaitās.

� Kundze, un tomēr vajadzēs. Drīz ieradīsies notārs ar cilvēku, kas tīko nopirkt �o māju. Citādi, kundze, �etru gadu laikā jūs pilnīgi izputēsiet.

Zanna truli atkārtoja:

� Es nespē�u, nekad nespē�u.

Pēc kādas stundas pastnieks atnesa vēstuli no Pola, kas lūdza vēl desmit tūksto�us franku. Ko darīt? Apjukusī Zanna jautāja Rozalī, kas tikai noplātīja rokas.

� Ko es jums teicu, kundze? Jūs abi nudien nonāktu pie ubagu spieķa, ja es nebūtu atgriezusies!

Pakļaudamās kalpones gribai, �anna atbildēja Polam:

�Dārgais dēls, vairāk nekā Tavā labā nevaru darīt. Tu esi mani izputinājis, esmu spiesta pat pārdot �Papeles�. Bet neaizmirsti, ka Tev vienmēr būs vieta, kad gribēsi patverties pie savas vecās mātes, kurai esi sagādājis tik daudz cie�anu.

Zanna.�

Kad ieradās notārs ar biju�o cukurfabrikas īpa�nieku Zofrēna kungu, viņa pati pieņēma abus un uzaicināja visu sīki apskatīt.

Mēnesi vēlāk viņa parakstīja pirk�anas-pārdo�anas līgumu un tanī pa�ā laikā nopirka nelielu, vienkār�u māju netālu no Godervilas, pie Montiviljēras lielceļa, Batvilas ciemā.

Pēc tam viņa līdz vakaram viena pati staigāja pa māmulītes aleju; sirds viņai vai lūza un prāts aptum�ojās, kad viņa, izmisīgi �ņukstēdama, atvadījās no apvār�ņa, no kokiem, no ķirmju saēstā sola zem platānas � no visām �īm tik pazīstamajām lietām, ka tās �ķita ieaugu�as viņas acīs un dvēselē, � no birztalas, no paugura, kur viņa tik bie�i bija sēdējusi un no kura bija redzējusi aizskrienam pāri klajumam uz jūras pusi grāfu de Furvilu baismīgajā Ziljēna nāves dienā, � no vecās vīksnas ar nolauzto galotni, pie kuras tik bie�i bija atbalstījusies, no sirdij dārgā dārza.

Rozalī atnāca un ar varu aiz rokas ieveda viņu māja.

Durvju priek�ā gaidīja stalts, gadus divdesmit piecus vecs zemnieku puisi. Viņ� draudzīgi, kā vecu paziņu sveicināja �annu.

� Labdien, �annas kundze, kā klājas? Māte lika atnākt piepalīdzēt ar pārkravā�anos. Es gribētu zināt, ko jās ņemsiet līdzi, lai es varētu pa starpu jau kaut ko aizvest, nekavējot zemes darbus.

Tas bija viņas kalpones dēls, �iljēna dēls, Pola brālis.

�annai �ķita, ka sirds apstāsies pukstēt; un tomēr viņa gribētu �o puisi noskūpstīt.

Viņa skatījās uz jaunekli, cenzdamās atrast līdzību ar savu vīru vai ar dēlu. Puisis bija sārts, spēcīgs, ar gai�iem matiem un mātes zilajām acīm. Un tomēr viņ� atgādināja �iljēnu. Ar ko? Kādēļ? Viņa īsti neizprata, bet jauneklim sejas izteiksmē bija kaut kas no �iljēna.

� Es būtu pateicīgs, ja jūs man tūliņ parādītu visu,� viņ� atkārtoja.

Bet �anna vēl nezināja, ko ņems līdzi, jo jaunā māja bija ļoti maza, un viņa lūdza, lai jauneklis atnāk otrreiz nedēļas beigās.

Pēc tam viņu nodarbināja pārkravā�anās, sagādājot skumju izklaidē�anos viņas drūmajā, bezcerīgajā dzīvē.

Viņa staigāja no istabas istabā, meklēdama mēbeles, kuras atgādināja kaut kādu notikumu, tos sirdij dārgos priek�metus, kuri kļuvu�i par mūsu dzīves daļu, gandrīz vai par mūsu būtnes daļu, pazīstami kop� jaunības, saistīti ar priecīgām vai bēdīgām atmiņām, mūsu mū�a nozīmīgiem datumiem, kuri biju�i gai�o un tum�o brī�u mēmie pavadoņi un ir novecoju�i, nodilu�i mums līdzās, kuru pārvilkums vietumis ir saplīsis un padrēbe atirusi, kuru sastiprinājumi ir izļodzīju�ies un krāsa izbalojusi.

Viņa izvēlējās katru lietu atsevi�ķi, bie�i svārstīdamās, uztraukdamās kā pirms svarīgu lēmumu pieņem�anas, nereti mainīdama izvēli, apsvērdama, kas ir vērtīgāks � divi zviļņi, vecs sekretārs vai senatnīgs rokdarbu galdiņ�.

Viņa atvēra atvilktnes, visur meklēja atmiņas, un, kad stingri apņēmās: �Jā, es ņem�u �o,� � tad priek�mets tika nonests ēdamistabā.

Viņa gribēja paturēt visu savas istabas iekārtu � gultu, sienu paklājus, pulksteni � itin visu.

No viesistabas viņa paņēma da�us sēdekļus, kuru audumu zīmējumus bija iemīļojusi kop� bērnības: lapsa un stārķis, lapsa un krauklis, circenis un skudra, skumjais gārnis.

Lodādama pa visiem atstājamā mājokļa kaktiem, viņa kādu dienu uzkāpa bēniņos.

Viņa glu�i sastinga aiz pārsteiguma, ieraudzīdama tik lielu da�da�ādu mantu kaudzi: vienas bija salauztas, citas tikai apsmulētas, vēl citas uznestas te nezin kāpēc � varbūt tāpēc, ka vairs nepatika un tika aizstātas ar citām. Viņa redzēja daudzus agrāk pazītus nieciņus, kas pēk�ņi un nemanot bija pazudu�i, ikdieni�ķus sīkumus, vecus nenozīmīgus priek�metus, kuri gadu piecpadsmit bija atradu�ies ap viņu un kurus viņa bija redzējusi diendienā, tos neievērodama, un nu, atrasti �eit, bēniņos, blakus citiem � vēl vecākiem, kurus viņa atcerējās no tā laika, kad tikko bija atgriezusies �Papelēs�, tie pēk�ņi kļuva nozīmīgi kā aizmirsti liecinieki, kā atgūti draugi. Tie viņai likās kā ļaudis, ar kuriem ilgi satiekamies, bet nemaz viņus nepazīstam, un pēk�ņi kādu vakaru ne no �ā, ne no tā, viņi kļūst ļoti valodīgi un atklāj savu dvēseli, kādu mēs to pat nenojautām.

Viņa gāja no viena priek�meta pie otra un ar trīso�u sirdi atcerējās: �Ai, �o ķīnie�u tasi es sasitu kādā vakarā, da�as dienas pirms manām kāzām! Un tā ir māmulītes laterniņa, un tas � spieķis, ko tētis salauza, mēģinādams ar to attaisīt lietū sabriedu�os koka vārtiņus.�

Tur bija arī daudz lietu, kuras viņa nepazina, kuras nekā neatgādināja, paliku�as dro�i vien no vecvecākiem vai vēl senākiem priek�te�iem, apputēju�as lietas, kuras izskatījās kā izraidītas sve�ā laikmetā un it kā noskumu�as par savu pamestību, jo neviens vairs nezināja to vēsturi, to piedzīvojumus, neviens nav redzējis cilvēkus, kuri tās izvēlēju�ies, pirku�i, lietoju�i un iemīļoju�i, neviens nepazīst rokas, kas tām pieskāru�ās, un acis, kurām patika uz tām skatīties.

Zanna tās paņēma rokās, pagrozīja, atstādama pirkstu pēdas biezajā putekļu kārtā; viņa kavējās veco graba�u vidū palsajā dienas gaismā, kas krita caur da�iem maziem jumtā iekļautiem stikla kvadrātiņiem.

Viņa vērīgi nopētīja klibus krēslus, cenzdamās atcerēties, vai tie kaut ko neatgādina, pēc tam aplūkoja vara termoforu, tad salauztu kāju sildāmo, ko it kā atcerējās, un daudzus saimniecības piederumus.

Pēc tam viņa izvēlējās to, ko gribēja ņemt līdzi, un, nokāpusi lejā, sūtīja Rozalī pakaļ izvēlētajiem priek�metiem. Kalpone sa�uta un liedzās nest lejā �tos draņķus�.

Bet �anna, kurai vairs nebija nekāda gribasspēka, �oreiz nepiekāpās; vajadzēja vien viņai paklausīt.

Kādu rītu jaunais fermeris Denī Lekoks, �iljēna dēls, atbrauca ar ratiem un pirmo reizi aizveda mantas. Ro-zalī devās viņam līdzi, lai pārraudzītu izkrau�anu un novietotu mēbeles vajadzīgajā vietā.

Palikusi viena, �anna klīda pa vecās kungu mājas istabām, un viņu pārņēma dziļ� izmisums � jūsmīgā maigumā viņa skūpstīja visu, ko nevarēja paņemt līdzi: baltos putnus uz viesistabas paneļiem, senatnīgos sve�turus � visu, kas pagadījās pa ceļam. Viņa �audījās no vienas telpas otrā, asaras straumītēm viņai plūda pa vaigiem; pēc tam viņa gāja atvadīties no jūras.

Bija septembra beigas, zemās, pelēkās debesis �ķita smagi gulstam pār zemi; cik vien tālu sniedzās skatiens, jūra vēla skumīgus, iedzeltenus viļņus. Viņa ilgi palika stāvot klin�ainajā krastā, un galvā viņai rosījās moko�as domas. Kad jau sabiezēja tumsa, viņa atgriezās mājās, cietusi �ajā dienā ne mazāk kā savu smagāko bēdu brī�os.

Rozalī jau bija atbraukusi atpakaļ; viņa bija sajūsmināta par jauno māju un apgalvoja, ka tā esot daudz līksmāka nekā �ī lielā, drūmā lāde, kurai pat ceļ� neiet garām.

2anna raudāja visu vakaru.

Kop� fermeri bija uzzināju�i, ka �Papeles� ir pārdotas, viņi izrādīja �annai tikai pa�u nepiecie�amāko godbijību, savā starpā saukdami viņu par Trako, pa�i gan īsti nezinādami, kāpēc, � varbūt tāpēc, ka ar savu dzīvniecisko instinktu nojauta �annas slimīgo, aizvien pieaugo�o jūtīgumu, viņas jūsmīgo sapņainību, viņas nabaga nelaimīgās dvēseles mulsumu.

Aizbrauk�anas dienas priek�vakarā viņa nejau�i iegāja stallī. Tur kāds ieņurdējās, un �anna satrūkās. Izrādījās, ka tas ir Slaktiņ�, ko �anna vairākus mēne�us nemaz nebija atcerējusies. Akls un paralizēts viņ� bija sasniedzis suņiem neparastu vecumu un tagad gul�ņāja salmu migā, � Lidivīne viņu neaizmirsa un par viņu rūpējās. �anna paņēma suni rokās, noskūpstīja un ienesa mājā. Uzblīdis kā muca, Slaktiņ� tikko spēja kustēties uz stīvajām, ieplestajām kājām un rēja kā koka rotaļu suņi.

Beidzot uzausa pēdējā diena. �anna bija gulējusi agrākajā �iljēna guļamistabā, jo viņas istabas mēbeles jau bija aizvestas.

No gultas viņa piecēlās izvārgusi un aizelsdamās kā pēc ilga ceļojuma. Pajūgs ar atliku�ajām mēbelēm un somām jau piekrauts stāvēja pagalmā. Otri divri�u rati bija aizjūgti kundzei un istabenei.

Simona tēvam un Lidivīnei vajadzēja palikt vieniem līdz jaunā īpa�nieka atbrauk�anai; pēc tam abi dosies pie kādiem radiem un vairs nestrādās. �anna bija viņiem pie�ķīrusi nelielu renti. Turklāt viņiem bija arī savi ietaupījumi. Tagad viņi jau bija ļoti veci, neizdarīgi un pļāpīgi kalpotāji. Mariuss bija apprecējies un jau sen aizgājis no �Papelēm�.

Ap astoņiem sāka smidzināt sīks, ledains lietutiņ�, kas uzdzina vieglu vēsmu no jūras. Ratus vajadzēja pārsegt. No kokiem jau lidinājās lapas.

Uz virtuves galda tasēs kūpēja kafija ar pienu. �anna savējo izdzēra maziem malciņiem un tad piecēlās, sacīdama:

� Dosimies ceļā!

Viņa uzlika galvā cepuri, ap pleciem apņēma �alli un, kamēr Rozalī āva viņai kājās galo�as, ar pūlēm izrunāja:

� Vai atceries, mīļā, kā lija, kad mēs no Ruānas braucām uz �ejieni...

Pēk�ņi viņai skaudri sa�ņaudzās sirds, viņa strauji pielika rokas pie krūtīm un, zaudējusi samaņu, nokrita uz muguras.

Vairāk nekā stundu viņa nogulēja kā mirusi; kad viņa atvēra acis, visu ķermeni viņai raustīja krampji, ko pavadīja asaru straumes.

Pamazām viņa mazliet nomierinājās, ta�u jutās tik vārga, ka nespēja piecelties. Bet Rozalī, baidīdamās no jaunām lēkmēm, ja aizbrauk�anu atliktu, pasauca palīgā dēlu. Pa abiem viņi pacēla �annu, aiznesa līdz ratiem, nosēdināja uz koka sola, kas bija apvilkts ar vaskadrānu; vecā kalpone, atsēdu�ies blakus savai kundzei, apsedza viņai kājas, ap pleciem aplika biezu apmetni, tad atvēra lietussargu virs galvas un uzsauca dēlam:

� Denī, a�i! Braucam!

Jauneklis iekāpa ratos, uzmetās blakus mātei uz vienas gū�as, jo vietas bija maz, un palaida zirgu straujā gaitā � no nevienmērīgajiem rik�iem abas sievietes kratījās.

Pagrie�oties ap stūri uz ciemata pusi, viņi ieraudzīja kādu vīru, kas soļoja �urp un turp pa ceļu, � tas bija abats Tolbiaks, kas acīm redzami gaidīja �os aizbraucējus.

Viņ� apstājās, lai palaistu ratus garām. Ar vienu roku viņ� pieturēja sutanu, lai to nesamērcētu peļķēs, un zem tās rēgojās tievas kājas melnās zeķēs, apautas milzīgos, dubļainos zābakos.

�anna nodūra acis, lai nebūtu jāsastop viņa skatiens; Rozalī, kas zināja visu, kļuva nikna. Viņa caur zobiem norūca:

� Nelietis, gatavais nelietis!

Un tad, sagrābusi dēla roku, uzsauca:

� Uz�auj tam ar pātagu!

Bet jauneklis, strauji braukdams garām garīdzniekam, tik veikli trāpīja ar ratu riteni dubļu jūrā, ka ap�ļāca garīdznieku no galvas līdz kājām.

Rozalī starodama atskatījās un vēl padraudēja viņam ar dūri, kamēr viņ� ar savu lielo mutautu susinājās.

Viņi brauca jau minūtes piecas, te �anna pēk�ņi iesaucās:

� Slaktiņu esam aizmirsu�i!

Vajadzēja apstāties, Denī izkāpa un aizskrēja sameklēt suni, bet Rozalī pa to laiku turēja gro�us.

Beidzot jauneklis atgriezās, nesdams uz rokām resno, uzblīdu�o dzīvnieku ar nopluku�u spalvu, un nolika viņu sievietēm pie kājām.

XIII

Pēc divām stundām divri�i apstājās lielceļa malā pie nelielas, augļu dārza vidū uzceltas ķieģeļu mājas.

�etras re�ģotas lapenes, apaugu�as ar sausser�iem un klematēm, veidoja dārza �etrus stūrus; pats dārzs bija sadalīts mazās sakņu dobēs, tās citu no citas �ķīra �auri celiņi, kuru malās auga apcirptas bumbieres.

Mui�iņu no visām pusēm ieskāva ļoti augsts dzīv�ogs un no kaimiņu fermas atdalīja druva. Apmēram simt soļu tālāk lielceļa malā atradās kāda smēde. Citi tuvākie mājokļi bija vismaz kilometra attālumā.

Skats no mājas pletās pār pla�o Ko līdzenumu, kas bija kā nosēts ar fermām, kurās lielu koku �etrstūri ietvēra ābeļu dārzus.

2anna tūlīt pēc atbrauk�anas gribēja atpūsties, bet Rozalī neļāva, jo baidījās, ka viņa atkal neiegrimst drūmā sapņainībā.

Bija ieradies no Godervilas ataicinātais galdnieks, lai palīdzētu iekārtoties; visi tūlīt ķērās pie jau atvesto mēbeļu izvieto�anas, kamēr pēdējais aizjūgs vēl nebija atbraucis.

Tas bija liels darbs, kas prasīja ilgas pārdomas un nopietnus apsvērumus.

Apmēram pēc stundas pie sētas piestāja rati, kurus vajadzēja izkraut, lietum līstot.

Kad pienāca vakars, māja bija pilnīgā nekārtībā, priek�meti sakrauti, kā pagadījies, un pārgurusī �anna, tiklīdz ielikās gultā, tūlīt aizmiga.

Turpmākajās dienās viņai nebija laika ne apdomāties, ļoti daudz bija darāmā. Viņai pat sagādāja zināmu prieku izdaiļot savu jauno mājokli, jo klusībā viņa loloja cerību, ka dēls atgriezīsies pie viņas. Ar agrākās guļamistabas sienu paklājiem tika izlikta ēdamistaba, kas reizē kalpoja arī par viesistabu; sevi�ķi rūpīgi viņa iekārtoja vienu no abām otrā stāva istabām, ko domās nosauca par �Pulē apartamentu�.

Pati sev viņa izvēlējās otru istabu, un Rozalī apmetās aug�ējā stāvā blakus bēniņiem.

Nelielā, gaumīgi uzpostā māja bija jauka, un �annai sākumā tur patika, kaut gan nezin kā viņai tomēr trūka.

Kādu rītu Fekānas notāra klerks viņai atnesa trīs tūksto�i se�i simti franku par �Papelēs� atstātajām un uzpircēja notaksētajām mēbelēm. Saņemot �o naudu, viņa priekā notrīsēja; tiklīdz klerks bija aizgājis, viņa steig�us uzlika galvā cepuri, lai tūlīt dotos uz Godervilu un pēc iespējas ātrāk aizsūtītu �o necerēto summu Polam.

Bet, �igli iedama pa lielceļu, �anna sadūrās ar Rozalī, kas atgriezās no tirgus. Kalponei uzreiz modās aizdomas, tomēr patiesību viņa neuzminēja; atklājusi to, jo 2anna vairs nekā nespēja no viņas noslēpt, Rozalī nolika grozu zemē, lai ļautu dusmām vaļu.

Dūres sānos iespiedusi, viņa izkliedzās, tad ar labo roku paņēma savu kundzi aiz elkoņa, ar kreiso atkal pacēla grozu un, vēl arvien pukodamās, devās uz mājām.

Tiklīdz abas bija iegāju�as istabā, Rozalī atprasīja naudu. �anna to iedeva, paturēdama sev se�simt franku;

kalpone uzreiz atklāja viņas viltību, un vajadzēja vien atdot visu.

Rozalī tomēr piekrita, ka �o atlikumu nosūta Polam.

Pēc da�ām dienām no viņa pienāca pateicības vēstule.

�Dārgā māt, Tu man izdarīji lielu pakalpojumu, jo mēs bijām visdziļākā postā.�

�anna tomēr nepierada pie Batvilas; viņai pastāvīgi likās, ka viņa te nevar tā elpot kā agrāk, ka viņa ir vēl vientuļāka un pamestāka. Viņa devās pastaigā, aizgāja līdz Vernejas ciematam, atgriezās caur Truamāru, bet, atnākusi mājās, atkal drīz vien cēlās kājās un steidzās laukā, it kā būtu aizmirsusi iegriezties tur, kur tie�i vajadzējis pabūt, kur gribētos staigāt.

Un tā atkārtojās katru dienu, un viņa nesaprata �īs dīvainās tieksmes cēloni, līdz beidzot kādā vakarā viņai neviļus izspruka vārdi, kuri atklāja nemiera noslēpumu. Atsēzdamās pie pusdienu galda, viņa sacīja:

� Ak, kā es gribu redzēt jūru!

Jūra bija tā, kuras �annai tik ļoti trūka, jūra � viņas jlielā kaimiņiene jau divdesmit piecus gadus, jūra ar savu 'sāļo gaisu, ar savu bardzību, ar savu īgno balsi un vareno dva�u, jūra, ko �Papelēs� viņa katru rītu bija ieraudzījusi pa guļamistabas logu, ko bija ieelpojusi dienu un nakti, bija jutusi sev līdzās un neapzināti iemīļojusi kā dzīvu cilvēku.

Arī Slaktiņ� dzīvoja ārkārtīgā satraukumā. Kop� pirmā vakara viņ� bija apmeties virtuves skapja apak�ējā plauktā, un viņu izdabūt ārā no turienes nebija iespējams. Tur viņ� gulēja visu dienu gandrīz nekustēdamies, tikai laiku pa laikam pagriezdamies un dobji ieņurdēdamies.

Tiklīdz satumsa nakts, viņ� piecēlās un, uzgrūzdamies sienām, aizvilkās uz dārza vārtiņu pusi. Palicis ārā, cik vajadzēja, viņ� atgriezās virtuvē, atsēdās pie vēl siltās plīts un, tiklīdz abas saimnieces aizgāja gulēt, sāka gaudot.

Tā viņ� gaudoja visu nakti �ēlabainā, vaimanājo�ā balsī, apstādamies reizēm uz kādu stundu, lai tad atsāktu vēl izmisīgākā noskaņā. Viņu piesēja mājas priek�ā. Tad viņ� gaudoja zem logiem. Tā kā suns bija pavisam vārgs un tuvu nāvei, viņu atveda atpakaļ uz virtuvi.

2anna vairs nemaz nespēja aizmigt, viņa dzirdēja, kā vecais dzīvnieks nemitīgi rūc un kasās, meklēdams sev vietu �ajā jaunajā miteklī un saprazdams, ka �eit viņ� nav mājās.

Ne ar ko viņu nevarēja nomierināt. Visu dienu viņ� snauda, it kā izdzisu�ās acis un savas nevarības apziņa viņam traucētu kustēties, kad visas dzīvās būtnes rosās un darbojas, bet, tiklīdz sabiezēja krēsla, viņ� nemitīgi klaiņāja apkārt, it kā uzdro�inādamies dzīvot un pārvietoties tikai tumsā, kas visus dara aklus.

Kādu rītu viņu atrada beigtu. Tas bija liels atvieglojums.

Pienāca ziema. �annu bija pārņēmis neuzveicams bezcerīgums. Tas bija nevis kā asas sāpes, kas �ķiet plosām dvēseli, bet ķā smagas, drūmas bēdas.

Nekas viņu neizklaidēja, neuzmundrināja. Neviens viņu neatcerējās. Lielceļ�, kas durvju priek�ā stiepās uz labo un uz kreiso pusi, gandrīz vienmēr bija tuk�s. Laiku pa laikam garām aiztrauca kāds kabriolets ar sārtsejainu vīru uz bukas, un viņa zilā blūze ātrajā skrejā piepūtās' kā balons; reizēm lēnām aizripoja garām rati vai arī tālumā parādījās divi zemnieki � vīrs un sieva, kas pie apvār�ņa izskatījās mazītiņi, bet tuvodamies aizvien pieauga un, kad bija pagāju�i garām mājai, atkal saruka aizvien mazāki, kļūdami ne lielāki par kukaiņiem baltās līnijas galā, kura aizstiepās nesaskatāmā tālē gan paceldamās, gan noslīgdama atkarībā no zemes līganā viļņojuma.

Kad atkal sāka augt zāle, maza meitenīte īsos bruncī-�os katru rītu gāja garām sētai, dzīdama divas kārnas govis, kas ganījās gar ceļmalas grāvjiem. Vakarā viņa atgriezās miegainā gaitā, vai stundu sperdama vienu soli, sekodama saviem lopiem.

Zanna katru nakti sapņoja, ka viņa vēl dzīvo �Papelēs�.

Viņa tur bija tāpat kā agrāk kopā ar tēvu un māmulīti, reizēm pat ar tanti Līzīti. Viņa atkal darīja to, kas jau bija aizmirsts un beidzies, no jauna pavadīja Adelaidas kundzi pastaigā pa tās aleju. Un katrai atmodai sekoja asaras.

Viņa vienmēr domāja par Polu un sev jautāja: �Ko viņ� dara? Kāds viņ� tagad ir? Vai viņ� reizēm mani atceras?� Lēni pastaigādamās pa iemītajām takām starp fermām, viņa nemitīgi iztēlē kavējās pie dēla; vismoko�ākās cie�anas viņai sagādāja nerimsto�ā greizsirdība pret nepazīstamo sievieti, kura bija viņai nolaupījusi Polu. Tikai �is naids atturēja �annu, kavēja viņu rīkoties, aizbraukt un sameklēt dēlu, ieiet viņa dzīvoklī. 2an-nai likās, ka �ī mīļākā nostāsies durvīs un jautās: �Kundze, ko jūs �eit vēlaties?� Mātes lepnums �annā sacēlās pret �ādas satik�anās iespēju, un augstprātība, kāda piemita �ai sievietei, kura vienmēr bija palikusi tīra, nekad nebija aptraipījusi savu godu, iededza viņā aizvien spī-vākas dusmas pret netīras miesīgās mīlestības verga � vīrie�a zemiskumu, kas padara zemisku arī sirdi. Visa cilvēce �annai likās ne�ķīsta, kad viņa domāja par sald-kaisles neķītrajiem noslēpumiem, par aptraipo�iem glāstiem, par visām ne�ķiramo pāru uzminētajām mīklām.

Aizritēja pavasaris un arī vasara.

Bet, kad atgriezās rudens ar garajām lietavām, pelēko debesi un tum�ajiem mākoņiem, �annu pārņēma tāds dzīves apnikums, ka viņa nolēma izdarīt pēdējo mēģinājumu atgūt savu Pulē.

Jaunekļa kaislei vajadzētu būt apdzisu�ai.

Viņa aizrakstīja Polam �ēlabainu vēstuli:

�Dārgais bērns, no sirds lūdzu Tevi � atgriezies pie manis! Padomā, ka esmu veca un slima, visu gadu glu�i viena ar vecu kalponi. Tagad dzīvoju nelielā mājā ceļa malā. Te ir skumji. Bet, ja Tu būtu �eit, viss pārvērstos. Man pasaulē Tu esi vienīgais, es neesmu Tevi redzējusi jau septiņus gadus! Tu nekad nesapratīsi, cik nelaimīga esmu bijusi un cik sirsnīgi esmu Tev pieķērusies. Tu biji mana dzīve, mans sapnis, mana vienīgā cerība, vienīgā mīlestība, un nu Tu esi tālu no manis, Tu mani esi pametis.

Atgriezies, mīļais Pulē, atgriezies un apskauj savu veco māti, kas izmisumā izstiepj Tev pretī rokas.

2anna.�

Viņ� atbildēja pēc da�ām dienām.

�Dārgā māt, es ar lielāko prieku Tevi apciemotu, bet man ir tuk�a kabata. Atsūti man mazliet naudas, un es ieradī�os. Starp citu, arī man pa�am bija nodoms aizbraukt pie Tevis, lai aprunātos par kādu plānu, kas man atļautu izpildīt Tavu vēlē�anos.

Manu grūto dienu līdzgaitnieces pa�aizliedzība un pieķer�anās ir bezgalīga. Ilgāk man nav iespējams neatzīt klaji viņas mīlestību un uzticīgo padevību. Turklāt viņai ir ļoti labas manieres, kuras Tu pratīsi novērtēt. Viņa ir ļoti izglītota, daudz lasa. Turklāt Tu nevari iedomāties, kas viņa man vienmēr ir bijusi. Es būtu nelietis, ja neapliecinātu viņai savu atzinību. Tāpēc lūdzu Tevi atļaut man ar viņu salaulāties. Tu piedotu manus pārkāpumus, un mēs visi kopā dzīvotu Tavā jaunajā mājā.

Ja Tu viņu pazītu, tad nekavējoties dotu savu piekri�anu. Tici man, viņa ir pati pilnība, ļoti izsmalcināta sieviete. Esmu pārliecināts, ka Tu viņu iemīļotu. Par sevi man jāsaka � es nespēju dzīvot bez viņas.

Ar nepacietību gaidu Tavu atbildi, dārgā māt, un mēs abi no visas sirds skūpstām Tevi.

Tavs dēls

vikonts Pols de Lamārs.�

�anna bija satriekta. Viņa sastinga ar vēstuli uz ceļiem; viņa skaidri uzminēja, cik viltīga ir �ī padauza, kas visu laiku bija aizturējusi viņas dēlu, nebija ne reizes ļāvusi Polam atbraukt, gaidīdama stundu, kurā vecā, izmisusī māte vairs nespēs pretoties vēlmei apskaut savu bērnu, atvilgs un piekritīs visam.

Skaudrās sāpes, ko sagādāja Pola neatlaidīgā pieķer�anās �ai vazaņķei, plosīja �annas sirdi. Viņa murmināja:

� Viņ� mani nemīl. Viņ� mani nemīl.

Ienāca Rozalī. �anna klusi izdvesa:

� Viņ� tagad grib viņu apprecēt.

Kalpone sarāvās.

� Kundze, to jūs neatļaujiet! Nevar pielaist, ka Pola kungs apprecētu to netikli.

Un �anna, gan nomākta, tomēr apņēmības pilna, atbildēja:

� Protams, nē! Un, tā kā viņ� negrib ierasties pie manis, es aizbrauk�u pie viņa, un tad redzēsim, kura no mums abām uzvarēs.

�anna tūlīt aizrakstīja Polam, paziņodama par savu iera�anos, lai satiktos ar viņu vienalga kur, tikai ne tās nekrietneles dzīvoklī.

Gaidīdama atbildi, �anna posās braucienam. Rozalī sāka kravāt vecā ceļasomā kundzes veļu un apģērba gabalus. Bet, locīdama kleitu � vecu, apvalkātu kleitu, viņa iesaucās:

� Jums ta�u nav nekā, ko uzvilkt mugurā! Neļau�u jums tādai doties ceļā. Uz jums būs kauns skatīties, un parīzietes noturēs jūs par kalponi.

�anna ļāva Rozalī rīkoties. Abas kopā aizgāja uz Go-dervilu, izvēlējās rūtotu zaļu audumu un uzticēja to vietējai �uvējai. Pēc tam viņas iegriezās pēc izziņām pie notāra Rusela, kas katru gadu pāris nedēļu pavadīja galvaspilsētā. �anna pati divdesmit astoņus gadus nebija bijusi Parīzē.

Notārs sniedza daudzas pamācības � kā izsargāties no ekipā�ām, kā netikt apzagtai, ieteikdams naudu ie�ūt apģērba padrēbē, bet kabatā paturēt tikai sīkiem izdevumiem; viņ� ilgi stāstīja par restorāniem ar mērenām cenām un norādīja divus vai trīs, kurus mēdzot apmeklēt dāmas; beidzot viņ� ieteica viesnīcu �Normandija�, kura atradās stacijas tuvumā un kurā viņ� pats vienmēr apmetās. Tur �anna varot atsaukties uz viņu.

Dzelzceļ� starp Parīzi un Havru, par kuru visur mēļoja, bija jau ierīkots pirms se�iem gadiem. Ta�u bēdu nomāktā �anna vēl nebija redzējusi �os �tvaika ratus�, kas satrauca visu prātus.

Pols neatbildēja.

�anna gaidīja nedēļu, tad divas, katru rītu iedama pa ceļu pretī pastniekam, kuram satraukti jautāja:

� Malandēna tēv, vai jums priek� manis nav nekā?

Un balsī, kura bie�i mainīgajā klimatā bija aizsmakusi,

ve�uks vienmēr atbildēja:

� Kundzīt, �oreiz vēl nav nekā.

Skaidrs, �ī sieviete neļāva Polam atbildēt!

Tad �anna nolēma braukt nekavējoties. Viņa gribēja ņemt līdzi Rozalī, bet kalpone atteicās, lai nepalielinātu brauciena izdevumus.

Turklāt viņa neļāva kundzei ņemt līdzi vairāk par trīssimt frankiem.

� Ja vajadzēs vēl, jūs man atrakstīsiet un es aizie�u pie notāra, lai viņ� jums pārsūta. Ja do�u jums vairāk, Pola kungs iebāzīs to savā kabatā.

Kādā decembra rītā abas iesēdās Denī Lekoka divri�os, kuri aizveda viņas uz staciju, jo bija nolemts, ka Rozalī pavadīs kundzi līdz turienei.

Vispirms viņas apjautājās par biļe�u cenu; pēc tam kad viss bija nokārtots un ceļasoma nodota bagā�ā, viņas sāka gaidot pie slie�u ceļa, cenzdamās izprast, kā tā lieta darbojas, un bija tik aizņemtas ar �o noslēpumu, ka piemirsa brauciena bēdīgos iemeslus.

Beidzot tālumā atskanēja svilpiens, viņas pagrieza galvu un ieraudzīja melnu ma�īnu, kas kļuva aizvien lielāka. Tā tuvojās ar briesmīgu troksni un aizdrāzās garām, vilkdama garu virteni mazu ripojo�u mājiņu; konduktors attaisīja durtiņas, �anna noskūpstīja Rozalī un raudādama iekāpa vienā no nodalījumiem.

Satrauktā Rozalī sauca:

� Uz redzē�anos, kundze! Laimīgu ceļu! Uz drīzu

tik�anos!

� Uz redzē�anos, mīļā!

Atskanēja vēl viens svilpiens, un visa mājiņu virkne sāka ripot vispirms lēni, tad arvien ātrāk un beidzot �ausmino�ā ātrumā.

Kupejā, kurā atradās �anna, divi kungi gulēja, iespiedu�ies katrs savā kaktā.

Viņa skatījās uz garām aizslīdo�ajiem laukiem, kokiem, fermām, ciematiem, ātrums viņu mulsināja, viņa jutās ierauta jaunā dzīvē, jaunā pasaulē, kas nebija līdzīga viņas mierīgās jaunības un vienmuļās dzīves pasaulei.

Jau tuvojās vakars, kad vilciens iebrauca Parīzē.

Nesējs paņēma �annas ceļasomu, un viņa tam sekoja gandrīz skrie�us, lai nezaudētu no acīm, � drūzma viņu biedēja, visi viņu grūstīja, jo viņa nebija pieradusi iet caur kustīgu pūli.

Nokļuvusi viesnīcas priek�telpā, �anna steidzās paziņot:

� Man ieteica pie jums griezties Rusela kungs.

Saimniece, milzīga nopietna izskata sieviete, sēdēdama

pie rakstāmpults, jautāja:

� Kas ir tas Rusela kungs?

�anna apjukusi paskaidroja:

■� Godervilas notārs, kas pie jums apmetas katru gadu.

Resnā dāma sacīja:

� Tas var būt. Es viņu nepazīstu. Vai jūs vēlaties istabu?

� Jā, kundze.

Sulainis paņēma �annas bagā�u un viņai pa priek�u kāpa aug�stāvā.

Sirds viņai bija smaga. Viņa atsēdās pie maza galdiņa un lūdza, lai viņai uznes buljonu un vistas spārniņu. �anna kop� rītausmas nebija ēdusi ne kumosa.

Sveces gaismā viņa ieturēja pusdienas, skumji domādama gan par �o, gan par to, atcerēdamās, kā bija �ajā pa�ā pilsētā uzturējusies, atgrie�oties no kāzu ceļojuma, un ka tad bija pirmo reizi sācis atklāties �iljēna raksturs. Ta�u toreiz viņa bija jauna, mundra un dū�īga. Tagad viņa jutās veca, neveikla, pat bailīga un vāja, viņa mulsa par katru nieku. Paēdusi viņa piegāja pie loga un skatījās uz ielu, kas bija ļau�u pilna. Viņa labprāt būtu izgājusi ārā, bet neuzdro�inājās. Viņa domāja, ka noteikti apmaldīsies. U-n viņa likās gulēt un nopūta sveci.

Bet rīboņa, sve�atnes sajūta un brauciena uzbudinājumi viņai neļāva aizmigt. Stundas aizritēja. Ielas trok�ņi pamazām apklusa, ta�u viņa vēl arvien palika nomodā � lielpilsētas pussnauda viņu uztrauca. Viņa bija pieradusi pie mierīgā un klusā lauku miega, kurā iegrimst viss � cilvēki, dzīvnieki un augi; �eit viņa juta ap sevi noslēpumainu rosību. Līdz viņai atplūda tikko uztveramas balsis, it kā tās būtu iesūku�ās viesnīcas sienās. Reizēm iekrak�ķējās grīda, kaut kur aizcirtās durvis, no�ķindēja zvaniņ�.

Piepe�i ap diviem naktī, kad �anna jau laidās snaudā, blakus istabā atskanēja sievietes kliedziens; �anna uztrūkās gultā sēdus; pēc tam viņa dzirdēja it kā vīrie�a smieklus.

Tuvojoties rītam, viņu aizvien neatlaidīgāk pārņēma domas par Polu; tiklīdz svīda gaismiņa, viņa piecēlās un apģērbās.

Viņ� dzīvoja vecpilsētā, Sovā�a ielā. Paklausīdama Ro-zalī piekodinājumam būt taupīgai, �anna nolēma doties turp kājām. Laiks bija jauks; dzestrais gaiss patīkami knieba ādā; pa ietvēm steidzās noraizēju�ies ļaudis. Cik ātri spēdama, �anna soļoja pa norādīto ielu, kuras galā viņai vajadzētu pagriezties pa labi, pēc tam pa kreisi; sasniedzot kādu laukumu, atkal būtu kādam jā vaicā ceļ�. Viņa laukumu neatrada un taujāja ceļu kādam maizniekam, kur� deva pretējus norādījumus. Viņa griezās atpakaļ, alojās, klīda, sekoja citiem padomiem un apmaldījās pavisam.

Kā apmāta viņa tagad gāja uz labu laimi. Viņa jau grasījās apturēt fiakru, kad pēk�ņi ieraudzīja Sēņu. Tad viņa gāja pa krastu.

Apmēram pēc stundas viņa sasniedza Sovā�a ielu, tum�u, �auru ieliņu. Pie durvīm viņa apstājās tik saviļņota, ka nespēja paspert ne soli..

�eit, �ajā mājā, dzīvoja viņ� � Pulē.

�annai drebēja rokas un kājas; beidzot viņa iegāja koridorā, ieraudzīja durvju sarga istabiņu un, sniegdama viņam monētu, sacīja:

� Vai jūs būtu tik laipns un uzietu pateikt Polam de Lamāra kungam, ka viņu te gaida kāda veca sieviete, viņa mātes draudzene?

Durvju sargs atbildēja:

� Kundze, viņ� �eit vairs nedzīvo.

�annai pārskrēja �ermuļi pār kauliem. Viņa murmināja:

� A ... Kur viņ� tagad dzīvo?

� To es nezinu.

Viņai reiba galva, un �ķita, ka tūlīt viņa pakritīs, � kādu mirkli �anna nespēja parunāt. Ar milzīgu piepūli viņa saņēmās un jautāja:

� Vai jau sen, kop� viņ� ir devies projām?

Durvju sargs bija valodīgs.

� Pirms divām nedēļām. Viņi kādu vakaru aizgāja tāpat vien un vairs neatgriezās. Viņi te visā kvartālā ir ietaisīju�i parādus, tāpēc jūs sapratīsiet, ka adresi viņi neatstāja.

�annai gar acīm griezās dzirkstis, uguns uzliesmojumi, it kā te nupat kāds būtu iz�āvis ar pistoli. Tomēr viena neatlaidīga doma viņu atbalstīja, palīdzēja noturēties kājās, palikt �ķietami mierīgai un prātīgai. Viņa gribēja uzzināt, kur atrast Pulē.

� Tātad aizejot viņ� nekā neteica?

� It nekā, kundze, viņi aizmuka, lai nebūtu jāmaksā, � tas ir viss.

� Viņ� dro�i vien kādu sūtīs pakaļ vēstulēm?

� Diezin vai! Viņi gada laikā nesaņēma ne desmit vēstules. Vienu tomēr es viņiem uznesu divas dienas pirms viņu aizie�anas.

T.i, bez �aubām, bija �annas vēstule. Viņa steig�us sacīja

� Paklausieties, es esmu viņa māte, atbraucu viņam pakaļ. Te jums būs desmit franku. Ja kaut ko dzirdat vai uzzināt par viņu, tad ziņojiet man viesnīcā �Norman-dija� Havras ielā, es jums labi samaksā�u.

� Kundze, varat uz mani paļauties, � durvju sargs sacīja.

Zaima strauji izmetās ārā.

Tagad viņa soļoja, neraizēdamās par ceļa mērķi. Viņa steidzās it kā svarīgās darī�anās, reizēm uzdurdamās namu sienām; cilvēki ar saiņiem viņu grūstīja; ielas viņa �ķērsoja, neievērodama ekipā�as, un ku�ieri viņu lamāja; viņa neredzēja ietvju pakāpienus un klupa; viņa skrēja uz priek�u kā prātu zaudējusi.

Pēk�ņi viņa attapās kādā dārzā un jutās tik nogurusi, ka atsēdās uz sola. Dro�i vien viņa palika tur ilgi un raudāja, pati to nemanīdama, jo garāmgājēji apstājās un skatījās uz viņu. Beidzot viņai sāka salt; viņa piecēlās un atkal gāja tālāk, bet tikko jaudāja paiet, jo bija pārgurusi un vārga.

Viņa gribēja iedzert tasi buljona, bet neuzdro�inājās .ieiet kādā restorānā, jo baidījās, bikli kaunējās par savām bēdām, apzinādamās, ka tās ir pārāk redzamas. Viņa mirkli apstājās pie durvīm, ielūkojās zālē, redzēja pie galdiņiem sēdo�os ēdējus un samulsusi devās tālāk, nodomādama: �Ieie�u nākamajā.� Ta�u arī tur viņa neiegāja.

Galu galā viņa nopirka maiznīcā mazu pakavveida maizīti un iedama grauza to. Viņai ļoti slāpa, ta�u viņa nezināja, kur iet padzerties, un iztika tāpat.

Izgājusi cauri kādai velvei, viņa nokļuva citā dārzā, ko apjoza arkādes. Viņa attapās, ka tas ir Palēruajāls.

Saule un gājiens bija viņu mazliet sasildījis, viņa pasēdēja vēl stundu vai divas.

Dārzā ieplūda pūlis � elegants pūlis; �ie ļaudis tērzēja, sasmaidījās, sasveicinājās � laimīgi ļaudis, sievietes te bija daiļas un vīrie�i bagāti; �is pūlis dzīvoja tikai greznībai un priekiem.

�annu izbiedēja spo�ā drūzma, viņa uzlēca kājās, lai bēgtu projām, bet tad pēk�ņi iedomājās, ka �ajā vietā varētu sastapt Polu, un viņa atkal sāka klaiņāt; ielūkodamās cilvēkiem sejā, viņa nemitīgi staigāja pa dārzu no viena gala līdz otram sīkiem, bikliem solī�iem.

Ļaudis atskatījās uz viņu, da�i smīnēja, rādīdami uz viņu. Viņa to pamanīja un metās projām, domādama, ka �ie cilvēki smejas par viņas izskatu un zaļi rūtoto kleitu, ko bija izvēlējusies Rozalī un pēc tās norādījumiem uz�uvusi Godervilas �uvēja.

�anna pat neuzdro�inājās vairs prasīt garāmgājējiem ceļu. Beidzot viņa tomēr sadū�ojās un galu galā atrada savu viesnīcu.

Atliku�o dienas daļu viņa pavadīja, nekustīgi sēdēdama uz krēsla gultas galā. Pusdienas viņa paēda tāpat kā vakar � viru un kripatiņu gaļas. Pēc tam viņa likās gultā; visu viņa darīja neapzināti, aiz paraduma.

Nākamajā dienā viņa aizgāja uz policijas prefektūru un lūdza, lai atrod viņas dēlu. Nekā noteikta viņai tur nevarēja apsolīt, tomēr par to interesē�oties.

Un atkal viņa klejoja pa ielām, vēl arvien cerēdama satikt Polu. Rosīgajā pūlī viņa jutās vientuļāka un pamestāka nekā tuksnesīgajos laukos.

Kad viņa vakarā atgriezās viesnīcā, viņai pateica, ka Pola kunga vārdā viņu meklējis kāds vīrietis un rīt atkal atnāk�ot. Asins vilnis uzbangoja viņai sirdī, visu nakti viņa neaizvēra acis. Varbūt tas ir viņ�? Jā, dro�i vien viņ�, kaut gan pēc apraksta �anna nesaskatīja līdzību.

Deviņos no rīta pie durvīm klauvēja, viņa sauca: �Lūdzu!� � gatava ar atplestām rokām mesties pretī. Ienāca kāds sve�inieks. Un, kamēr viņ� atvainojās par traucējumu un izskaidroja, kādā lietā ieradies � atnācis pieprasīt Pola parāda samaksu, � �anna juta, ka sāk raudāt, un, cenzdamās apslēpt asaras, notrausa tās ar pirksta galu, tiklīdz tās sariesās acu kaktiņā.

Viņ� uzzinājis no durvju sarga par �annas iera�anos un, tā kā nevarot atrast pa�u jaunekli, tad grie�oties pie mātes. Un viņ� pasniedza papīru, ko �anna bez domā�anas paņēma. Viņa izlasīja skaitli � deviņdesmit franku, sadabūja naudas maku un samaksāja.

Todien viņa nemaz negāja uz ielas.

Nākamajā dienā ieradās citi kreditori. Viņa atdeva visu, kas bija atlicis, paturēdama sev tikai divdesmit franku, un aizrakstīja Rozalī, kādā stāvoklī ir nokļuvusi.

Gaidīdama kalpones atbildi, �anna augām dienām atkal klīda pa pilsētu, nezinādama, kā nosist laiku � drūmas, nebeidzami garas stundas; nebija neviena, kam pateikt kādu laipnu vārdu, kam uzticēt savas bēdas. Viņa staigāja bez mērķa, tagad ilgodamās tikai ātrāk aizbraukt, atgriezties tur � savā mazajā mājā vientuļā ceļa malā.

Vēl pirms nedaudzām dienām viņa tur nevarēja izturēt, viņu māca smagas skumjas, turpretī tagad viņa juta, ka spēs dzīvot tikai tanī vietā, kur sakņojās viņas grūtsirdīgie paradumi.

Beidzot kādu vakaru, atgriezusies viesnīcā, viņa atrada vēstuli un divsimt franku. Rozalī rakstīja:

��annas kundze, atgriezieties ātrāk, jo vairāk nekā es Jums nesūtī�u. Pola kungam es pati aizbrauk�u pakal, kad kaut ko par viņu dabūsim zināt.

Padevīgi Jūs sveicina Jūsu kalpone

Rozalī.�

Un �anna brauca atpakaļ uz Batvilu; torīt sniga un bija ]oti auksts laiks.

XIV

Pēc tam viņa vairs nekur neizgāja, neizkustējās. Katru rītu viņa piecēlās tanī pa�ā stundā, paskatījās pa logu, kāds ir laiks, pēc tam nokāpa apak�stāvā un atsēdās ēdamistabā pie kamīna.

Tur viņa kā sastingusi pavadīja augas dienas, skatienu pievērsusi liesmām, ļaudama brīvi klaiņāt savām skumjajām domām; gar acīm viņai slīdēja pārdzīvoto bēdu virkne. Pamazām istabā iezagās krēsla, bet �anna nekustējās, tikai reizēm pielika pa �ķilai kamīnā. Tad Rozalī, ienesdama istabā lampu, iesaucās:

� �annas kundze, jums vajag sapurināties, citādi pusdienās atkal nekā neēdīsiet!

Reizēm viņa nevarēja atbrīvoties no kādas uzmācīgas domas, viņa uztraucās un nomocījās par nenozīmīgu sīkumu, kas viņas sanīku�ajā galvā ieguva ārkārtīgu nozīmību.

It īpa�i viņa kavējās domās pagātnē, tālā pagātnē; viņu vajāja atmiņas par agro jaunību, par kāzu ceļojumu Kor-sikā. Sen aizmirstās salas ainavas pēk�ņi uzpeldēja kamīnā gailējo�ajās oglēs; viņa atcerējās katru sīkumu, visnenozīmīgāko notikumu un tur sastaptos cilvēkus; pavadoņa �ana Ravolī seja pastāvīgi stāvēja acu priek�ā, un reizēm viņai ausīs ieskanējās pat �ā cilvēka balss.

Pēc tam viņa iztēlē atgriezās pie gai�ajiem Pola bērnības gadiem, kad puisēns lika viņai pārstādīt salātus un viņa blakus tantei Līzītei rāpoja uz ceļiem pa trekno zemi, un abas, pūlēdamās izpatikt mazajam tirānam, sacentās savā starpā � kurai izdosies iedēstīt vairāk stādu.

Klusītēm viņas lūpas �ukstēja: �Pulē, mans mīļais Pulē,� � it kā viņa uzrunātu dēlu; sapņojumā apstājusies pie �ā vārda, viņa reizēm mēģināja stundām ilgi ar izstieptu pirkstu gaisā rakstīt �ā vārda burtus. Viņa tos lēnām izzīmēja uguns priek�ā un iztēlojās, ka tos redz, bet tad, nodomājusi, ka ir kļūdījusies, atkal sāka ar pārguru�u roku vilkt pirmo burtu P, pūlēdamās uzrakstīt vārdu līdz galam; beigusi atkal sāka no jauna.

Galu galā viņa vairs nespēja, visu jauca, zīmēja citus vārdus un neprātīgi uztraucās.

Viņai piemita visas vientuļu cilvēku mānijas. Pat niecīgākā priek�meta pārvieto�ana viņu kaitināja.

Rozalī bie�i mudināja viņu kustēties, pavadīja pastaigā pa ceļu, ta�u �anna pēc minūtēm divdesmit sacīja:

� Mīļā, es vairāk nevaru.

Un atsēdās grāvja malā.

Drīz vien viņai derdzās katra kustē�anās, un viņa palika gultā, cik ilgi iespējams.

Kop� bērnības viens paradums viņā bija iesīkstējis: piecelties uzreiz pēc tam, kad bija izdzerta tase kafijas ar pienu. �im dzērienam viņa bija pārspīlēti pieķērusies, un no tā atteikties viņai būtu grūtāk nekā no jebkā cita. Katru rītu viņa ar gandrīz juteklisku nepacietību gaidīja Rozalī ienāk�anu; tiklīdz pilnā tase bija nolikta uz naktsgaldiņa, �anna piecēlās gultā sēdus un gandrīz alkatīgi izdzēra kafiju. Pēc tam, atsviedusi segu, viņa sāka ģērbties.

Ta�u pamazām viņa pierada mazliet pasapņot, kad bija nolikusi iztuk�oto tasi uz apak�tasītes, un vēlāk atkal atlaidās guļus; tā dienu no dienas viņa arvien vairāk palaidās laiskumā, līdz ieradās piktā Rozalī un viņu apģērba gandrīz ar varu.

Zannai nebija vairs ne kripatiņas gribasspēka, un ikreiz, kad kalpone prasīja kādu padomu, gribēja zināt viņas domas, viņa atbildēja:

� Dari, mīļā, kā zini.

Zanna bija tik pārliecināta par neveiksmi, kas no viņas nekad neatkāpsies, ka nonāca līdz tīri austrumnieciskam fatālismam; pieradusi, ka visi viņas sapņi gaist un cerības sabrūk, viņa vairs neuzdro�inājās nekā pasākt un cauras dienas svārstījās, iekams iz�ķīrās par kādu kaut mazsvarīgu rīcību, jo ne�aubījās, ka vienmēr izvēlēsies nepareizo ceļu un nekas labs neiznāks. Ik mirkli viņa atkārtoja:

� Man nu gan dzīvē nav veicies.

Rozalī sa�uta.

� Ko tad jus teiktu, ja jums vajadzētu strādāt, lai nopelnītu maizi, ja jūs būtu spiesta katru rītu celties se�os un iet darbā! Nav mazums sievie�u, kam tā jādara, un, kad viņas kļūst vecas, tad nomirst badā.

� Bet padomā, ka es ta�u esmu glu�i viena un dēls mani ir pametis, � �anna pretojās.

Tad Rozalī kļuva nikna.

� Liela lieta! Un kā ir tad, ja dēli aiziet karadienestā vai arī aizbrauc uz Ameriku meklēt laimi?

Amerika viņai rādījās kā fantastiska zeme, uz kurieni brauc iedzīvoties bagātībā un vairs neatgrie�as.

� Pienāk brīdis, kad ir jā�ķiras, jo vecie ar jauniem nevar palikt kopā, � viņa turpināja. Un tad ne�ēlīgi piebilda: � Ko tad jūs teiktu, ja viņ� būtu nomiris?

�anna vairs nekā neatbildēja.

Kad pirmajās pavasara dienās gaiss kļuva siltāks, Zan-nai atgriezās mazliet spēka, bet viņa izmantoja �o enerģijas uzplūdu, tikai lai vēl dziļāk gremdētos drūmajās pārdomās.

Vienu rītu uzkāpusi bēniņos, meklēdama kādu priek�metu, viņa nejau�i atvēra kasti, kurā pēc daudzu laucinieku paraduma uzglabāja vecus kalendārus.

Viņai �ķita, ka ir atradusi pagātnē pagāju�os gadus, � dīvaini apmulsusi un saviļņota, �anna stāvēja �o �etrstūraino kartona kalendāru priek�ā.

Viņa paņēma tos un nonesa apak�stāvā, ēdamistabā. Tie bija da�da�ādi � gan lieli, gan mazi. Viņa sāka tos sakārtot uz galda pēc gadiem. Pēk�ņi viņai gadījās pirmais no tiem, kuru viņa bija atvedusi uz �Papelēm�.

Ilgi viņa skatījās uz to � uz dienām, kuras bija izsvītrojusi tanī rītā, kad aizbrauca no Ruānas tūlīt pēc iznāk�anas no klostera. Un viņa raudāja. Klusi ritēja vecās sievietes grūtsirdīgās asaras, �anna apraudāja savu bēdīgo dzīvi, kas tur bija izklāta uz galda.

Pēk�ņi viņai prātā ie�āvās doma, kas drīz izvērtās par baismīgu, neatvairāmu māniju. Viņa gribēja atrast gandrīz dienu pēc dienas, ko dzīvē bija vadījusi.

Viņa izkāra gar sienām citu pēc cita nodzeltēju�os kartonus un stundām ilgi skatījās uz kādu no tiem, cenzdamās atcerēties:

�Kas man tanī mēnesī atgadījās?�

Viņa bija pasvītrojusi sava mū�a ievērojamākos datumus, un reizēm viņai izdevās atmiņā atveidot veselu mēnesi, saskaņojot un saistot vienu ar otru sīkus faktus, kas bija norisināju�ies pirms vai pēc svarīgā notikuma.

Ar neatlaidīgu vērību, atjautas piepūlē�anu un gribas koncentrāciju viņai laimējās gandrīz pilnīgi atcerēties pirmos divus gadus �Papelēs�, tālās atmiņas uzpeldēja neparasti viegli un spilgti.

Bet turpmākie gadi it kā pagaisa miglā, sajaucās, uzblī-vējās cits uz cita; reizēm viņa, galvu noliekusi, ilgi palika pie kādas kalendāra lapas, garā gremdēdamās pagājībā, un tomēr nespēja atcerēties, vai tās vai citas atmiņas bija atrodamas �ajā kalendārā.

No vienas kartona lapas pie nākamās � tā viņa apstaigāja visu istabu, kurā kā krusta ceļā karājās pagāju�o dienu atzīmes. Pēk�ņi viņa pievilka krēslu pie vienas no tām, atsēdās un palika nekustīga līdz tumsai, urbdamās atcerēs.

Un tad pēk�ņi, kad saules siltumā atmodās dzīvības sulas, kad sāka druvās augt labība, zaļot koki, kad ābeles uzplauka kuplās, sārtās kupenās un piepildīja ar smar�ām visu līdzenumu, �annu pārņēma liels satraukums.

Viņa vairs nespēja nosēdēt uz vietas, nepārtraukti kustējās, nāca un gāja rei�u divdesmit dienā un klaiņāja tālu projām gar fermām, uzkurinādama sevī jūsmīgu no�ēlu.

Zāles bie�ņā paslēpusies margrietiņa, starp lapām slīdo�s saules stars, ceļa grambā ūdens peļķe, kurā atspoguļojās debesu zilgme, � itin viss viņu saviļņoja, aizkustināja un satricināja, atmodinot sen aizmirstas izjūtas kā atbalsis no tālās jaunības pārdzīvojumiem, kad viņa sapņodama bija klejojusi pa laukiem.

Tās pa�as trīsas, to pa�u skurbino�o lieglaimi pavasara siltumā viņa bija izjutusi, kad bija dzīvojusi nākotnes gaidās. Tas viss atgriezās tagad, kad nākotnes vairs nebija. Sirdī viņa vēl par to priecājās, bet tanī pa�ā laikā cieta, it kā mū�īgā pasaules atmodas līksme, iespiezdamās viņas iz�uvu�ajā ādā, atdzisu�ajās asinīs, sadrūmu�ajā dvēselē, tagad spētu dāvāt tikai skumju burvības ēnu.

Viņai likās arī, ka kaut kas pasaulē ir pārvērties. Saule vairs nebija tik karsta kā viņas jaunībā, debesis nebija tik zilas, zāle tik zaļa, puķes bija kļuvu�as bālākas, mazāk smar�īgas un vairs nereibināja tā kā agrāk.

Da�udien tomēr viņu pārņēma tāda dzīvības labsajūta, ka viņa atkal sāka sapņot, cerēt un gaidīt, jo vai gan ir iespējams, par spīti visai likteņa bardzībai, neatgūt cerību, kad laiks ir tik brīnum jauks?

Viņa gāja, gāja stundām ilgi uz priek�u, it kā viņu �austītu dvēseles nemiers. Reizēm viņa pēk�ņi apstājās, atsēdās ceļmalā un iegrima bēdīgās pārdomās. Kāpēc viņa nebija tā mīlēta kā citas? Kāpēc viņai nebija lemtas pat mazās mierīgas dzīves laimītes?

Citreiz viņa uz brīdi piemirsa, ka ir veca, ka nākotnē viņu negaida vairs nekas cits kā nedaudzi drūmi un vientuļi gadi, ka viņas ceļ� ir noiets, un viņa kā agrāk, kad viņai bija se�padsmit gadu, iztēlē kaldināja sirdij tīkamus plānus, vilino�as nākotnes ainas. Tad piepe�i atkal skaudrā īstenības izjūta uzvēlās viņai kā smagums; piecēlusies viņa bija kā salauzta un lēnām devās atpakaļ uz mājām, murminādama:

�Es, vecā neprāte! Ak, vecā neprāte!�

Tagad Rozalī nemitīgi d�inkstēja:

� Kundze, palieciet ta�u mierīga! Kas jūs dīda?

Un �anna bēdīgi atbildēja:

� Ko lai dara � es esmu kā Slaktiņ�, kad viņam tuvojās gals.

Kādu ritu kalpone ienaca �annas guļamistaba agrak nekā parasti un, nolikdama uz naktsgaldiņa tasi kafijas ar pienu, sacīja:

� Izdzeriet nu �igli, Denī jau gaida mūs durvju priek�ā. Aizbrauksim uz �Papelēm�, man tur ir darī�anas.

�anna bija tā saviļņota, ka tikko nezaudēja samaņu; viņa apģērbās, drebēdama no uzbudinājuma un bailēm, domādama, ka atkal redzēs sirdij dārgo namu.

Pār pasauli pletās starojo�s debesjums, un zirģelis, arī ielīksmojies, reizēm trauca auļos. Kad viņi iebrauca Etu-vānas kopienā, �annai aizrāvās elpa, sirds krūtīs neprātīgi dauzījās; ieraugot �oga ķieģeļu stabus, viņa neviļus divas trīs reizes klusi ievaidējās:

� Ai! Ai! Ai!

Ratus izjūdza pie Kuijāriem; kamēr Rozalī ar dēlu gāja savās darī�anās, fermeri piedāvāja �annai, izmantojot saimnieku prombūtni, pastaigāties pa kungu māju un iedeva viņai atslēgas.

Viņa gāja viena un, pieiedama pie_vecā nama no jūras puses, apstājās, lai uz to paskatītos. Ārienē mainījies nekas nebija. Pa pla�ās, pelēcīgās ēkas apsūbēju�ām sienām todien slīdēja saules smaidi. Visi slēģi bija aizvērti.

Mazs nokaltis zariņ� uzkrita �annai uz kleitas; viņa pacēla acis � tas bija no platānas. Viņa piegāja pie resnā koka stumbra ar gludo, palso mizu un noglāstīja to kā dzīvu būtni. Kāja zālē uzdūrās uz satrunēju�a koka gabala: vienīgi tas bija palicis no sola, uz kura viņa tik bie�i bija ar vecākiem sēdējusi, no sola, kuru novietoja tur �iljēna pirmā apmeklējuma dienā.

Tad viņa piegāja pie priek�nama divviru durvīm un tikai ar pūlēm tās attaisīja, jo smagā, sarūsējusī atslēga negribēja griezties. Beidzot tā, asi �erkstēdama, padevās un piebriedu�ās durvis negribīgi atvērās.

2anna tūlīt gandrīz skrie�us aizsteidzās uz savu istabu. To uzreiz nevarēja pazīt, sienas bija izliktas ar gai�ām tapetēm; bet, atvērusi logu, �anna sastinga, saviļņota līdz būtnes dziļumiem, ieraugot mīļoto ainavu � birztalu, vīksnas, klajumu un jūru, nokaisītu ar rudām burām, kas tālumā likās nekustīgas.

Pēc tam viņa klīda pa pla�o, tuk�o mājokli. Uz sienām viņa saskatīja acīm pierastos traipus. Viņa apstājās pie caurumiņa ģip�a apmetumā, ko bija izdobis barons, kam patika, atceroties savu jaunību un ejot garām �ai vietai, pavingrināties pauko�anā ar spieķi pret �o sienu.

Māmulītes guļamistabā �anna atrada aiz durvīm tum�ā kaktā blakus gultai tievu kniepadatu ar zelta galviņu, ko pati, kā tagad atcerējās, bija tur iespraudusi un pēc tam gadiem ilgi meklējusi. Neviens to nebija atradis. �anna paņēma to kā nenovērtējami dārgu relikviju un noskūpstīja.

Viņa ieskatījās visur, meklēja un atrada gandrīz nemanāmas pēdas istabās ar nenomainītām tapetēm, atkal redzēja ērmīgos tēlus, ko iztēle bie�i uzbur audumu zīmējumos, marmora plaisājamos, laika gaitā satumsu�ajās ēnās uz griestiem.

Nedzirdamiem soļiem viņa staigāja viena pati pa milzīgo, kluso namu kā pa kapsētu. �eit dusēja visa viņas dzīve.

Viņa. nokāpa lejā, iegāja viesistabā. Tur valdīja pustumsa, jo slēģi bija aizvērti, un kādu brīdi viņa nekā neredzēja; bet acis pierada pie krēslas, un pamazām viņa saskatīja tapetes, pa kurām pastaigājās putni. Divi zviļņi bija paliku�i pie kamīna, it kā tikai nupat kāds tos būtu pametis, un pati telpas smar�a, tā īpatnējā smar�a, kas, tāpat kā cilvēkiem, ir sava, kaut vāja, tomēr labi jūtama, � senatnīgu mājokļu liegā smar�a ietina �annu atmiņās, skurbināja smadzenes. Aizelsdamās, strauji ieelpodama �o pagātnes dva�u, viņa stāvēja, nenolaizdama acis no abiem zviļņiem. Un piepe�i acumirklīgā halucinācijā, ko radīja viņas uzmācīgā doma, �anna redzēja, kā bija redzējusi tik bie�i, tur sē�am tēvu un māti un sildām kājas.

Izbijusies viņa atkāpās, ar muguru uzgrūdās durvīm un pieturējās pie tām, lai nenokristu, � acis viņa nenovērsa no zviļņiem.

Vīzija izgaisa.

Mirkli viņa apjukusi palika stāvot; pamazām atgūda-mās, gribēja bēgt projām, jo baidījās sajukt prātā. Viņas skatiens nejau�i pievērsās durvju stenderei, pret kuru viņa balstījās, un �anna ieraudzīja �Pulē kāpnes�.

Vieglas iezīmes krāsojumā kāpa uz aug�u nevienmērīgi, ar nazīti iekasītie skaitļi norādīja gadus, mēne�us un viņas dēla aug�anu. Reizēm bija barona rokraksts, stingrāks, reizēm viņas pa�as, smalkāks, reizēm tantes Līzītes, mazliet drebelīgs. Un �annai likās, ka bērns atkal ir �eit � viņas mazais, gai�matainais Pulē, kas piespie� pierīti pie sienas, lai varētu nomērīt viņa augumu.

��anna, se�u nedēļu laikā viņ� ir audzis par centimetru!� barons bija saucis.

�anna neprātīgā mīlestības aizrautībā pieplaka ar lūpām pie durvju stenderes.

Bet ārā viņu jau sauca. Tā bija Rozalī balss:

� �annas kundze, �annas kundze, jūs gaida brokastīs!

Viņa izgāja, nekā īsti neatskārzdama. Un viņa vairs nesaprata, ko viņai sacīja. Viņa ēda, ko viņai pasniedza, dzirdēja sarunas, neieklausīdamās tanīs, dro�i vien tērzēja ar fermeriem, kas apjautājās par viņas veselību, ļāva sevi noskūpstīt, pati skūpstīja vaigus, kurus viņai sniedza pretī, un beidzot iekāpa atpakaļ ratos.

Kad acu skatienam cauri koku lapotnei izzuda kungu mājas augstais jumts, �annai krūtīs kaut kas it kā pārtrūka. Sirds dziļumos viņa juta, ka atvadījusies uz mū�u no tēva nama.

Viņi atgriezās Batvilā.

Mirklī, kad �anna grasījās ieiet savā jaunajā mājoklī, viņa ieraudzīja zem durvīm kaut ko baltu: tā bija vēstule, ko pastnieks viņas prombūtnē bija tur pabāzis, Viņa uzreiz pazina Pola rokraksta un, ba�ās trīsēdama, atplēsa aploksni. Viņ� rakstīja:

�Dārgā māt, nerakstīju Tev agrāk, tāpēc ka negribēju, ka Tu veltīgi brauc uz Parīzi, jo man pa�am vajadzēja Tevi drīzumā apciemot. Pa�reiz mani piemeklējusi liela nelaime un es atrodos lielās grūtībās. Mana sieva pirms trim dienām dzemdēja meitiņu un tagad guļ nāves gultā, turklāt man nav nemaz naudas. Nezinu, ko darīt ar bērnu, kuru durvju sardze kā varēdama baro ar pudelīti, bet es baidos par mazās dzīvību. Vai Tu nevarētu viņu paņemt pie sevis? Es nemaz nezinu, ko darīt, un naudas man nav, lai nodotu viņu zīdītājai. Atbildi nekavējoties.

Tavs Tevi mīlo�ais dēls Pols.�

�anna sabruka uz krēsla un tikko spēja pasaukt Rozalī. Kad atsteidzās kalpone, abas kopā izlasīja vēstuli un ilgu laiku sēdēja klusēdamas viena otrai pretī.

Beidzot Rozalī ierunājās:

� Kundze, es aizbrauk�u pakaļ mazulītei. Nevar ta�u viņu pamest.

� Brauc, mīļā, � �anna piekrita.

Viņas vēl paklusēja, un tad kalpone sacīja:

� Kundze, uzlieciet galvā cepuri, mēs dosimies uz Go-dervilu pie notāra. Ja �ī taisās mirt, tad Pola kungam vajag ar �o salaulāties � meitenītes dēļ, vēlāk tas viņai būs svarīgi.

Un �anna, nebilzdama ne vārda, uzlika galvā cepuri. Dziļ�, apslēpts prieks iestrāvoja viņas sirdī, negodīgs prieks, kuru viņa neparko negribēja atzīt, viens no tiem zemiskajiem priekiem, par kuriem sarkst, bet visapslēptākos dvēseles dzijumos uzgavilē: viņas dēla mīļākā mirst.

Notārs izteica kalponei vissīkākos norādījumus, kurus viņa lūdza vairākas reizes atkārtot, lai labi iegaumētu un nekļūdītos, un tad sacīja:

� Varat uz mani paļauties, es uzņemos to nokārtot.

Tanī pa�ā naktī viņa aizbrauca uz Parīzi.

�anna divas dienas pavadīja tādā mulsumā, ka nespēja nekā apdomāt. Tre�ās dienas rītā viņa saņēma no kalpones īsu paziņojumu, ka Rozalī atgriezīsies ar vakara vilcienu. Vairāk nekā.

Ap pulksten trim �anna palūdza kaimiņu aizjūgt divri�us un aizbrauca uz Bezvilas staciju sagaidīt kalponi.

Viņa stāvēja uz perona, skatienu pievērsusi slie�u taisnajai līnijai, kas aizstiepās tālumā un kaut kur pie apvār�ņa saplūda kopā. Laiku pa laikam viņa paskatījās pulkstenī. Vēl desmit minūtes. Vēl piecas minūtes. Vēl divas minūtes. Tagad ir laiks. Nekas uz sliedēm tālumā nebija redzams. Pēk�ņi viņa ieraudzīja baltu plankumu � dūmu mutulīti un zem tā melnu punktu, kas kļuva aizvien lielāks, tuvodamies milzīgā ātrumā. Beidzot smagā ma�īna palēnināja gaitu un �ņākdama aizslīdēja garām 2annai, kas alkatīgi ielūkojās vagonu logos. Daudzas durtiņas atvērās, ārā izkāpa ļaudis � zemnieki blūzēs, lauk-saimnieces ar groziem, sīkpilsoņi mīkstu platmali galvā. Beidzot viņa ieraudzīja Rozalī, kas nesa rokās tādu kā veļas saini.

_Viņa gribēja iet pretī Rozalī, bet baidījās pakrist, jo kājas bija kļuvu�as pavisam bezspēcīgas. Kalpone, pamanījusi �annu, pienāca klāt savā parastajā mierā un sacīja:

� Labdien, kundze! Te nu es esmu, bet viegli vis nebija.

� Nu, kā ir? � �anna klusi jautāja.

� Tā, viņa nomira � �onakt. Viņi salaulājās, un te nu ir mazā, � Rozalī teica, pasniegdama �annai bērnu, kas daudzajos autiņos nemaz nebija redzams.

�anna, nekā neapjēgdama, paņēma bērnu, viņas izgāja no stacijas, iekāpa divri�os.

� Pola kungs atbrauks pēc apbedī�anas. Jādomā, ka rīt �inī pa�ā laikā, � Rozalī ziņoja.

� Pols... � �anna nomurmināja un vairāk nekā nepiebilda.

Saule slīga uz apvārsni, pārplūdinādama ar gaismu zaļojo�os laukus, ko vietumis plankumoja ziedo�o rap�u zelts un magoņu asiņainās lāses. Bezgalīgs miers pletās pār rāmo zemi, kurā dīga asni. Divri�i ripoja ātri, zemnieks, klak�ķinādams ar mēli, uzmudināja zirgu.

�anna skatījās taisni gaisā, uz debesīm, kuras kā raķete �ķērsoja bezdelīgu brāzmainā skrēja. Pēk�ņi liegs siltums, dzīvības siltums izspiedās cauri viņas kleitai, sasniedza kājas, iesūcās ādā � tas bija siltums, ko izplatīja mazā būtne, kura gulēja viņai uz ceļiem.

Viņā uzbangoja bezgalīgs saviļņojums. Ar strauju kustību viņa atsedza bērna sejiņu, ko vēl nebija redzējusi: viņas dēla meita. Kuslā radībiņa, spilgtās gaismas pārsteigta, atvēra zilas actiņas un kustināja lūpiņas, un �anna sāka viņu neprātīgi skūpstīt � pacēla rokās un apbēra ar skūpstiem.

Rozalī apmierināta norūca:

� Pag, pag, �annas kundze, stājieties! Citādi viņa mums sāks brēkt.

Un piebilda, bez �aubām, atbildēdama pati sev:

� Dzīve, redziet, nav ne tik laba, ne tik slikta, kādomājam.

.

Pirmie apmeklētāji, agrie rīta putni, bija jau novannoju�ies un lēnā gaitā vai nu pa diviem, vai pa vienam pastaigājās zem lielajiem kokiem gar strautu, kas tecēja lejā no Anvālas aizas.

Citi tikko bija atnāku�i no ciema un steig�us gāja iek�ā peldu iestādē. Tā bija liela ēka, kuras apak�stāvā atradās siltās vannas, bet otrajā stāvā � kazino, kafejnīca un biljarda zāle.

Kop� dakteris Bonfijs tālā Anvālas nostūrī bija atklājis lielo avotu, kuru nosauca savā vārdā par Bonfija avotu, da�i turienes un tuvākās apkaimes zemes īpa�nieki, bikli komersanti, �ai krā�ņajā Overņas ielejā, me�onīgā, bet tomēr jautrā, nolēma uzcelt starp milzu riekstkokiem un kastaņām pla�u māju divējādiem nolūkiem � lai tā vienlīdz kalpotu gan ārstniecībai, gan da�ādām izpriecām: apak�stāvā pārdeva minerālūdeni, bija ierīkotas du�as un vannas, bet aug�ā tirgojās ar alu, da�ādiem dzērieniem un spēlēja mūzika.

Ie�ogojot gar strautu vienu gravas daļu, tā tika pārvērsta par ikvienam kūrortam nepiecie�amo parku; �ai parkā izveidoja trīs alejas � vienu gandrīz taisnu, bet divas ar da�da�ādiem līkumiem; pirmās alejas galā ierīkoja mākslīgu avotu � to novadīja no galvenā avota, un tagad tas burbuļoja lielā cementa baseinā, bija pārklāts ar salmu jumtu un to uzraudzīja flegmatiska sieviete, kuru visi glu�i vienkār�i sauca par Mariju. Rāmā over-ņiete, alla� ar sniegbaltu aubīti galvā, apsējusies baltum baltu, platu priek�autu, kas gandrīz pilnīgi aizsedza viņas formaskleitu, ieraugot tuvojamies kādu peldviesi, lēnām piecēlās kājās. Saskatījusi, kas īsti nāk, grozāmajā stikla skapītī viņa sameklēja attiecīgu glāzi un uzmanīgi to pielēja, pasmēlusi ūdeni ar nūjas galā uzmauktu cinka smeļamo.

Slimais skumji pasmaidīja, izdzēra ūdeni un, dodams atpakaļ glāzi, mēdza sacīt: �Paldies, Marij,� � pēc tam pagriezās un gāja prom. Marija no jauna apsēdās salmu krēslā un gaidīja nākamo ūdens dzērēju.

Starp citu, slimnieku �eit nebija daudz. Anvālas dziedinātava bija atvērta tikai pirms se�iem gadiem, bet arī pēc �iem se�iem pastāvē�anas gadiem tajā nebija vairāk slimnieku kā pirmā gada sākumā. �urp atbrauca kādi piecdesmit cilvēki, kurus it īpa�i pievilka skaistais apvidus, mazais, burvīgais ciems, ko apņēma milzīgi koki, kuru līkie stumbri izskatījās tikpat resni kā mājiņas, un izdaudzinātās aizas �ās neparastās ielejas sākumā. Ieleja sākas pla�ajā Overņas līdzenumā un spēji nobeidzas augsta kalna pakājē pie apdzisu�u vulkānu grēdas, pārvēr�oties tur me�onīgā, krā�ņā aizā, kas ir pilna nogruvu�iem vai bīstami nokareniem klin�u bluķiem, kur tek strauts, kur� ar ūdenskritumiem gā�as lejā pār milzu akmeņiem un katra akmens priek�ā izveido ezeriņu.

Tāpat kā visas ūdens dziedinātavas, arī �ī bija sākusi savu darbību ar bro�ūru, kuru dakteris Bonfijs bija uzrakstījis par savu avotu. Bro�ūra sākās ar Anvālas alpīnā skaistuma slavē�anu cildenā un sentimentālā stilā. Viņ� lietoja vienīgi izmeklētus, spo�us epitetus, kuri īstenībā nekā neizteica. Visu apkaimi viņ� dēvēja par gleznainu, pārpilnu grandioziem skatiem vai piemīlīgām, omulīgām ainavām. Visām tuvākajām pastaigas vietām bija uzspiests īpa�a savdabīguma zīmogs, kas varētu pārsteigt mākslinieku un tūristu iztēli. Tad uzreiz bez kādas pārejas dakteris ņēmās cildināt dziednieciskās īpa�ības, kādas piemīt Bonfija avotam, kas piesātināts ogļskābes sāļiem, ar dzeramo sodu, jauktiem sāļiem, ar skābenām vielām, litija un dzelzs savienojumiem un citām vielām, kuras spēj izdziedēt visādas kaites. Starp citu, dakteris Bonfijs tās tūdaļ uzskaitīja iedaļā �Hroniskās un akūtās slimības, kas speciāli ārstējamas Anvālā�; �o Anvālā izdziedināmo slimību garu garais saraksts bija ārkārtīgi raibs un varēja apmierināt visu kategoriju slimniekus. Bro�ūra beidzās ar derīgām ziņām par dzīves apstākļiem Anvālā, par dzī-f vokļu_r pārtikas un viesnīcu numuru cenām. Vienlaikus ar kazino un dziedniecības iestādi Anvālā bija radu�ās trīs viesnīcas: pavisam jaunā viesnīca �Splendid�, kas bija uzcelta ielejas nogāzē augstāk par peldu iestādi, viesnīca �Karstie avoti�, bijusī iebraucamā vieta ar jaunu ārējo apmetumu, un viesnīca �Vidaillet�, kas bija ļoti vienkār�i ierīkota, � tās īpa�nieks bija nopircis trīs blakus eso�as mājas un savienojis tās vienā ēkā.

Pēc tam kādā jaukā dienā Anvālā uzradās divi jauni ārsti, par kuriem neviens nezināja, kā viņi te gadīju�ies, jo ārsti kūrortos, �ķiet, iznirstam no avotiem tikpat kā gāzes burbulī�i. Tie bija dakteris Onorā, dzimis overņie-tis, un parīzietis dakteris Latons. Starp dakteri Latonu un dakteri Bonfiju uzreiz iedegās sīvs naids, turpretī dakteris Onorā, resns, tīrīgs, gludi skuvies vīrs, alla� smaidīgs un saticīgs, sniedza vienam kolēģim labo roku, otram � kreiso un ar abiem dzīvoja labās attiecībās. Ta�u noteicējs �eit bija dakteris Bonfijs, kuram bija ūdens dziedinātavu inspektora un kūrorta �Anvālas karstie avoti� galvenā ārsta tituls.

�is tituls bija viņa spēks, bet peldu iestāde � viņa valstība. Tajā viņ� pavadīja augas dienas un, kā dzirdēja runājam, pat naktis. No rīta viņ� simtiem rei�u skrēja no mājām, kas atradās pavisam tuvu ciemā, uz savu pieņem�anas kabinetu, kur� bija iekārtots dziedinātavā pa�ā gaiteņa sākumā pa labi no ieejas. Paslēpies tur kā zirneklis savā tīklā, viņ� uzglūnēja visiem ienāko�ajiem un aizejo�ajiem slimniekiem, uzmanīdams savējos ar stingru, bet citu slimniekus ar niknu aci. Viņ� visus iztērpināja tikpat kā kapteinis atklātā jūrā un jaunatbraucējiem iedvesa bailes vai arī izvilināja viņiem smaidu.

Kādudien, kad viņ� �igliem soļiem drāzās uz dziedinātavu tik strauji, ka veco svārku garās stērbeles plīvoja kā divi spārni, viņu pēk�ņi apturēja kāda balss, saukdama:

� Dakter!

Bonfijs pagriezās atpakaļ. Viņa kalsnā seja, kuru bija izvagoju�as nejaukas grumbas, tik dziļas, ka izskatījās melnas, un kuru apņēma iesirma, nekopta bārda, pūlējās pasmaidīt, un viņ� pacēla apdilu�o, notraipīto, notaukoto zīda cilindru, kas sedza viņa garos, iesirmos matus vai, kā viņa sāncensis dakteris Latons sacīja, sirmos un netīros matus. Tad, paspēris soli, viņ� palocījās un nomurmināja:

r� Labrīt, marķīza kungs, kā jūs �odien jūtaties?

Labi kopts maza auguma vīriņ� � marķīzs de Ravenels sniedza ārstam roku un atbildēja:

� Ļoti labi, dakter, ļoti labi vai vismaz itin cie�ami. Krusti gan vēl joprojām sāp, ta�u es jau jūtos labāk, daudz labāk, bet pagaidām man ir biju�as tikai desmit peldes. Pērngad panākumus jutu tikai pēc se�padsmitās vannas, jūs ta�u atceraties, vai ne?

� Kā ne, ļoti labi atceros.

� Bet es gribu ar jums parunāt par ko citu. �orīt atbrauca mana meita, un es nolēmu vispirms aprunāties ar jums, jo manam znotam Andermata kungam, Viljamam Andermatam, baņķierim ...

� Jā, es zinu.

� Manam znotam ir ieteikuma vēstule dakterim Lato-nam. Bet es uzticos vienīgi jums un lūdzu jūs � esiet tik laipns un iegriezieties viesnīcā pirms... jūs saprotat.. , Manuprāt, labāk pateikt visu atklāti... Vai jūs pa�laik esat brīvs?

Dakteris Bonfijs ļoti aizkustināts, ļoti satraukts uzlika galvā cilindru un uzreiz atbildēja:

� Jā, esmu brīvs. Vai jūs vēlaties, lai es tūdaļ eju jums līdzi?

� Protams.

Un, uzgriezu�i muguru peldu iestādei, viņi �igliem soļiem devās pa apaļo aleju, kas veda uz viesnīcu �Splen-did�, kura bija uzcelta kalna nogāzē, lai atbraucējus piesaistītu ar pla�o skatu, kas no turienes pavērās.

Uzkāpu�i otrajā stāvā, viņi iegāja viesistabā, kas atradās blakus de Ravenelu un Andermatu ģimeņu istabām; tur marķīzs atstāja ārstu vienu pa�u un aizgāja pēc meitas.

Gandrīz tūlīt pat viņ� ar to kopā atgriezās. Tā bija jauna maza auguma gai�mate, bāla un ļoti skaista; viņas vaibstiem piemita kaut kas bērni�ķīgs, bet zilās acis lūkojās uz cilvēkiem atklāti un dro�i, un �is stingrais, apņēmības pilnais skatiens pie�ķīra īpa�u burvību un savdabību visam viņas maigajam un trauslajam tēlam. Nekādas nopietnas kaites viņai nebija: neizprotami grūtsirdības uzplūdi, beziemesla asaru lēkmes, beziemesla dusmu uzplūdi � vārdu sakot, mazasinība. Pats galvenais � viņa vēlējās bērnu, bet bērna nebija, kaut gan ritēja jau tre�ais gads kop� viņas apprecē�anās.

Dakteris Bonfijs apgalvoja, ka Anvālas ūdeņiem esot visuvarenas spējas, un viņ� tūdaļ ķērās pie priek�rakstu noteik�anas. Visas viņa receptes alla� atgādināja baismīgu apsūdzības aktu.

Uz lielas, baltas līnijpapīra lapas viņa zāļu saraksts bija sadalīts vairākās ailēs, katras zāles aizņēma pa divām vai trim rindiņām, un tas viss tika uz�ņāpts steidzīgā rokrakstā, kurā ņirbēt ņirbēja pīķiem līdzīgi smaili burti.

Mikstūras, graudiņi un pulveri, kas bija dzerami tuk�ā dū�ā no rīta, pusdienā vai vakarā, sekoja cits citam negantā paskatā.

�ķita, ka tur bija lasāms:

Ņemot vērā, ka X kungs slimo ar hronisku, nedziedināmu, nāvīgu slimību, viņam jādzer:

1) sērskābais hinīns, no kura viņ� kļūs kurls un zaudēs atmiņu;

2) bromkālijs, no kā viņam samaitāsies vēders, pavājināsies garīgās spējas, izsitīsies pūtītes un kļūs smirdīga elpa;

3) jodkālijs, kas, novājinādams visus iek�ējās sekrēcijas dziedzerus, kuri nepiecie�ami gan smadzeņu darbībai, gan citām organisma funkcijām, īsā laikā pārvērtīs slimnieku par impotentu plānprāti;

4) salicilskābais nātrijs, kura dziedino�ās spējas vēl nav pierādītas, toties, �ķiet, nodro�ina slimniekam zibenīgu un ātru nāvi.

Un vēl bez tam:

hlorāls, kas padara vājprātīgu, beladonna, kas kaitē acīm, da�da�ādi augu uzlējumi, visvisādi minerāļu maisījumi, kas maitā asinis, vājina visus orgānus, saēd kaulus un liek aiziet bojā no zālēm tiem, kurus ir saudzējusi slimība.

Viņ� rakstīja ilgi � aprakstīja vienu, tad otru papīra pusi un pēc tam parakstījās, kā būtu darījis tiesnesis, pasludinādams nāves spriedumu.

Jaunā sieviete, kas sēdēja dakterim Bonfijam pretī, raudzījās viņā, un viņai raustījās lūpu kaktiņi, tikko valdot smieklus.

Kolīdz, dziļi palocījies, dakteris aizgāja, viņa paņēma ar tinti melni izraibināto papīra lapu, sagumzīja saujā un, iemetusi kamīnā, beidzot deva vaļu sirsnīgiem smiekliem.

� Vai, tēt, kur tu sadabūji �o izrakteni? Viņ� izskatās pēc īsta lupatnieka... Ak, uz to jau vienīgi tu esi spējīgs � izraut kaut kur pagāju�ā gadsimta dziednieku! ... Vai dieviņ, cik viņ� smieklīgs ... un netīrs ... jā, jā, netīrs ... Nudien, liekas, viņ� būs nosmērējis manu spalvaskātu ...

Pēk�ņi atvērās durvis, un atskanēja Andermata balss:

� Lūdzu, dakter!

Un iek�ā ienāca dakteris Latons. Gar�, trausla auguma, korekts nenoteikta vecuma vīrietis, moderni ģērbies, turēdams rokā zīda cilindru � ārstu pazīmi lielākajā daļā Overņas kūrortu, � �is Parīzes ārsts, kuram nebija nedz bārdas, nedz ūsu, atgādināja uz laukiem izbrauku�u aktieri.

Apmulsu�ais marķīzs nezināja, ko teikt un ko darīt, turpretī viņa meita, aizlikusi mutei priek�ā mutautiņu, sāka kāsēt, lai skaļi neiesmietos par jaunatnāku�o ārstu. Latons pa�apzinīgi palocījās un, paklausot jaunās sievietes mājienam, apsēdās. Andermats, kas ienāca aiz ārsta, bija tam sīki pastāstījis par sievas veselības stāvokli, par visām viņas kaitēm un to simptomiem, izklāstījis Parīzes ārstu atzinumu un pats savas domas, pastiprinot tās ar īpa�iem apsvērumiem un lietojot medicīnas terminus.

Viņ� bija vēl pavisam jauns vīrietis, ebrejs, liels veikalnieks. Viņ� nodarbojās ar visvisādiem veikaliem un itin visur izrādīja apbrīnojamu veiklību, ātru iedziļinā�anās spēju un spriedumu pareizību. Būdams jau mazliet par resnu savam nelielajam augumam, apaļiem vaigiem, pliku pakausi, ar veselīga mazbērna izskatu, tuklām rociņām, īsām kājiņām, viņ� izskatījās pārāk svaigs un neveselīgs un runāja ar pārsteidzo�u ātrumu.

Marķīza de Ravenela meitu viņ� bija apprecējis aiz aprēķina, lai iespiestos ar savām spekulācijām augstākajā sabiedrībā, kura nebūt nebija viņa sabiedrība. Starp citu, marķīzam bija ap trīsdesmit tūksto�u franku gada ienākumu un tikai divi bērni, bet Andermats, kuram precoties vēl lāgā nebija ne trīsdesmit gadu, bija ticis jau pie pieciem se�iem miljoniem un paguvis sagatavot augsni, lai nākamā ra�a sniegtos līdz desmit vai divpadsmit miljoniem. De Ravenela kungs, kas bija nenoteikts bezrak-stura cilvēks, nepastāvīgs un ar vāju gribasspēku, sākumā nikni noraidīja tā bildinājumu, kuru viņam nodeva tre�ās personas, ar sa�utumu iedomādamies, ka viņa meita var~tu kļūt par sievu kaut kādam jūdam, bet pēc pusgada preto�anās viņ� zelta kaudzes spiediena ietekmē tomēr piekāpās, ta�u ar noteikumu, ka viņa mazbērni tiks audzināti kātoju ticībā.

Bet mazbērnu vēl aizvien nebija, kaut gan tie tika gaidīt gaidīti. Tad nu marķīzs, kas divus gadus no vietas bija braucis uz Anvālas avotiem un bija par tiem sajūsmā, atcerējās, ka daktera Bonfija bro�ūra bija solījusi arī izārstē�anu no neauglības.

Tāpēc marķīzs izsauca savu meitu, un znots pats viņu atveda uz Anvālu, lai pienācīgi iekārtotu un pēc sava Parīzes ārsta ieteikuma uzticētu daktera Latona gādībai. Tūdaļ pēc atbrauk�anas Andermats bija sameklējis ieteikto ārstu un tagad ņēmās sīki aprakstīt novērotos sievas slimību simptomus. Nobeigumā Andermats sacīja, ka viņ� esot ļoti sāpīgi vīlies, cerēdams kļūt par tēvu.

Dakteris Latons ļāva Andermatam nobeigt un tad, pievērsies jaunajai sievietei, jautāja:

� Vai jums, kundze, nebūtu kas piebilstams?

Viņa tam nopietni atbildēja:

� Nē, mans kungs, itin nekas.

Tad ārsts turpināja:

� Tādā gadījumā esiet tik laipna un pārģērbieties: novelciet ceļa drēbes un korseti un uzvelciet mugurā vienkār�u, baltu peņuāru, pavisam baltu.

Andermata kundze izbrīnījās, un ārsts sāka dedzīgi paskaidrot savu sistēmu:

� Ak dievs, cienītā kundze, tas ir ļoti vienkār�i! Agrāk pastāvēja pārliecība, ka visas slimības rodas no sliktām asinīm vai no kādas organiskas vainas, bet tagad mēs glu�i vienkār�i pieņemam, ka daudzos gadījumos un it īpa�i jūsu gadījumā nenoteiktās kaites, ar kādām jūs slimojat, � un ne vien tās, bet arī nopietni traucējumi, ļoti nopietni, no kuriem ir jāmirst, � var rasties tikai tāpēc, ka kāds orgāns aiz viegli nosakāmiem iemesliem var nenormāli palielināties par ļaunu blakus orgāniem un izjaukt visu harmoniju, visu cilvēka ķermeņa uzbūves līdzsvaru, grozīt vai pārtraukt tā funkcijas, bremzēt visu pārējo orgānu darbību.

Pietiek ar uzpūstu vēderu, lai parādītos sirds slimības simptomi, jo �ai gadījumā sirds, kuras kustības tiek traucētas, sāk nepareizi strādāt, neregulāri un da�kārt pat ar pārsitieniem. Aknu vai da�u dziedzeru palielinā�anās var radīt bīstamas sekas, kurām nevērīgāks ārsts piedēvēs simtiem citu iemeslu.

Vārdu sakot, vispirms mums ir jānoskaidro, vai visi slimnieka orgāni ir normāla lieluma un vai tie atrodas savās vietās, jo bie�i vien kāds nieks var galīgi sagandēt cilvēka veselību. Tāpēc es, cienītā kundze, ar jūsu atļauju jūs visai rūpīgi izmeklē�u un uzvilk�u uz jūsu peņuāra līnijas, kas iezīmē jūsu orgānu robe�as, lielumu un stāvokli.

Viņ� bija uzlicis cilindru uz krēsla un aizrautīgi runāja.

Lielā mute atvērdamās un aizvērdamās ievilka viņa noskūtajos vaigos divas dziļas krunkas, un tas viņam pie�ķīra zināmu līdzību ar garīdznieku.

Andermats sajūsmā iesaucās:

� Lūk, to es saprotu! Pamatīgi! Cik atjautīgi! Kaut kas pavisam jauns, ļoti moderni!

�Ļoti moderni� viņa lūpās nozīmēja visaugstāko uzslavu.

Jauno sievieti tas ļoti uzjautrināja, viņa piecēlās, iegāja savā guļamistabā un pēc brī�a atgriezās, tērpusies baltā peņuārā.

Ārsts viņu noguldīja uz ku�etes, tad, izņēmis no kabatas zīmuli ar trim rakstekļiem, melnu, sarkanu un zilu, sāka izklausīt un perkutēt savu jauno pacienti, atzīmējot ikvienu novērojumu sīkām krāsainām svītriņām uz baltā peņuāra.

Pēc stundas ceturk�ņa �ādas apstrādā�anas peņuārs izskatījās kā ģeogrāfijas karte, uz kuras atzīmēti visi kontinenti, jūras, zemes ragi, upes, valstis, pilsētas un visu pasaules daļu nosaukumi, jo uz katras robe�līnijas dakteris uzrakstīja divus trīs vienīgi viņam saprotamus latīņu vārdus.

Pēc tam kad dakteris bija izklausījis visus Andermata kundzes iek�ējos trok�ņus un izklauvējis visus dobjos vai skaidros toņus, kādi bija dzirdami viņas ķermeņa dobumos, viņ� izvilka no kabatas sarkanu ādas piezīmju grāmatiņu ar zelta iespiedumu un alfabētisku iedalījumu, ielūkojās tabelē un, grāmatiņu at�ķīris, ierakstīja: �Novērojums 6,347. � A. kundze, 21 gads�.

Pēc tam, uzmezdams skatienu krāsainajām piezīmēm uz peņuāra no galvas līdz pat kājām un nolasīdams tās, kā eģiptologs mēdz at�ifrēt hieroglifus, viņ� visu ierakstīja sava piezīmju grāmatiņā.

Kad tas bija galā, viņ� pavēstīja:

� Nekā uztrauco�a nav, nekā nenormāla, tikai niecīga, pavisam niecīga novirzī�anās, kuru viegli izārstēs kādas trīsdesmit ogļskābās peldes. Turklāt ik rītu jums jāiedzer trīs reizes pa pusglāzei minerālūdens. Nekā cita. Pēc �etrām piecām dienām es pie jums atkal iegriezī�os.

Tad viņ� piecēlās, palocījās un tik strauji izgāja, ka tas visus pārsteidza. �ī straujā aizie�ana bija viņa pa�a izdomāta teatrāla maniere, īpa�s �iks, viņa oriģinalitātes pazīme. Viņ� pats �o manieri uzskatīja par labu toni un domāja, ka tā atstāj lielu iespaidu uz slimnieku.

Andermata kundze aizskrēja uz sevi palūkoties spogulī un kratījās no jautriem, bērni�ķīgiem smiekliem.

� Vai, cik viņi ir smieklīgi, cik viņi ir jocīgi! Sakiet � vai viņi divi vien ir? Vai nav vēl kāds? Es tūlīt pat gribētu redzēt vēl tre�o! Vil, aizej viņam pakaļ! Es gribu viņu redzēt!

Vīrs izbrīnījies jautāja:

� Kādu tre�o? Kāpēc tre�o?

Marķīzam bija jāpaskaidro un jāatvainojas, jo viņ� no znota mazliet baidījās. Viņ� teica, ka dakteris Bonfijs bijis �odien vizītē pie viņa un viņ� dakteri ievedis pie Kristiānas, lai uzzinātu tā domas; viņ� pilnīgi uzticoties vecā ārsta lielajai pieredzei, turklāt tas ta�u esot �ejienietis, kas atklājis Anvēlas avotu.

Andermats paraustīja plecus un pavēstīja, ka viņa sievu ārstē�ot vienīgi dakteris Latons, bet marķīzs visai satraukts sāka prātot, kas būtu darāms, lai visu nokārtotu tā, ka viņa dusmīgais ārsts neapvainotos.

Kristiāna iejautājās:

� Vai Gontrāns ir �eit?

Viņa runāja par savu brāli.

Tēvs atbildēja:

� Jā, viņ� atbrauca pirms �etrām dienām kopā ar savu draugu Polu Bretiņī, par kuru viņ� mums bie�i tika stāstījis. Tagad viņi abi apceļo Overņu. Viņi jau ir biju�i Mondorā un Burbūlā, bet nākamnedēļas beigās brauks no �ejienes uz Kantālu.

Pēc tam. viņ� meitai apjautājās, vai pēc nakts brauciena vilcienā viņa negribētu līdz brokastīm atpūsties, bet viņa atbildēja, ka guļamvagonā esot lieliski izgulējusies, un lūdza tikai vienu stundu laika, lai varētu nomazgāties un pārģērbties, bet pēc tam vēlējās apskatīt ciemu un peldu iestādi. Tēvs un vīrs iegāja savās istabās uzgaidīt, līdz viņa būs saposusies.

Drīz vien viņa tos pasauca, un viņi kopā izgāja no viesnīcas. Andermata kundzi uzreiz sajūsmināja ciems, kas bija paslēpies kokos dzijdziļā ielejā, tā ka izskatījās no visām pusēm ieslēgts kastaņās, kuras pacēlās tik augstu kā kalns. �os gadsimtiem vecos milzu kokus nejau�ība bija izmētājusi pa malu malām, un tie auga itin visur � gan pie vārtiem, gan pagalmos, gan ielās; tāpat arī ik uz soļa rēgojās strūklakas, kas bija ierīkotas lielā, stāvā, nomelnēju�ā akmenī, no kura pa izurbtu caurumiņu �ļāca ārā gai�a ūdens strūkla, kas, gaisā lokveidā izliekusies, krita akmens bluķī. Zem kuplajiem, zaļajiem zariem virmoja lapotnes un kļavu svaigā smar�a, bet ielās bija redzamas overņietes, kas cienīgi soļoja vai stāvēja pie savām mājām un �igliem pirkstiem vērpa melnu dziju, aizbāzu�as aiz jostām vilnas kodaļu. Viņu īsie brun�i neaizsedza vājās potītes, pār kurām bija pārvilktas zilas zeķes, un mugurā viņām bija ņieburi, kurus uz pleciem saturēja tādi kā bik�turi, un audekla krekli ar piedurknēm, no kurām rēgojās ārā dzīslainas, izkaltu�as, kaulainas rokas.

Pēk�ņi atskanēja savāda, lēkājo�a mūzika. �ķita, ka skan leijerkastes trauslās skaņas � vecas, dusuļainas, sadauzītas leijerkastes skaņas. Kristiāna iesaucās:

� Kas tad tas?

Tēvs iesmējās.

� Kazino orķestris. �o troksni taisa �etri muzikanti. Un viņ� pieveda meitu pie sarkanas afi�as, kas bija

uzlīmēta kādas lauku mājas galā. Afi�ā melniem burtiem bija rakstīts:

Anvālas kazino Direktors Petriss Martels Sestdien, 6. jūlijā

Liels koncerts Konservatorijas otrās godalgas laureāta maestro Senlandrī vadībā. Klavieres atskaņos Zavela kungs, Konservatorijas pirmās godalgas laureāts. Flauta � Nuaro kungs, Konservatorijas laureāts. Kontrabass � Nikordī kungs, Briseles Karaliskās akadēmijas laureāts.

Pēc koncerta liela izrāde Aizmaldīju�ies me�ā

Puantilē kunga komēdija vienā cēlienā Personas:

Pjērs de Lapuants � Petriss Martela kungs no Odeona

Oskars Leveijē � Ptinivela kungs no Vodeviļas

2ans � Lapalma kungs no Bordo Lielā teātra

Filipīna � Odlēnas jaunkundze no Odeona

Izrādes laikā spēlē orķestris maestro Senlandrī vadībā.

Kristiāna skaļā balsī lasīja, smējās un brīnījās.

Tēvs turpināja:

� O, viņi tevi uzjautrinās! Aiziesim viņus apskatīt.

Viņi pagriezās pa labi un iegāja parkā. Peldviesi lēnām,

cienīgi pastaigājās pa trim alejām, izdzēra savu glāzi minerālūdens un gāja prom. Da�i, sēdēdami uz soliem, vilka smiltīs svītras ar spieķa vai ar saulessarga galu. Viņi nesarunājās un, �ķiet, pat nekā nedomāja, visi bija tādi kā pusdzīvi, kļuvu�i truli un paralizēti kūrorta garlaicīgajā dzīvē. Vienīgi orķestra dīvainās skaņas, kuras nez no kurienes plūda, nezin kā radu�ās, tricināja maigo, rāmo gaisu, spiedās cauri lapotnei un, �ķiet, iekustināja drūmos soļotājus.

Kāda balss uzsauca:

� Kristiāna!

Viņa apgriezās � saucējs bija brālis. Viņ� pieskrēja klāt, to noskūpstīja un, paspiedis roku Andermatam, paņēma māsu zem rokas un aizvilka sev līdzi, pametot aiz muguras tēvu un svaini. Brālis un māsa sāka tērzēt. Gon-trāns, elegants gara auguma jauneklis, bija tāds pats liels smējējs kā māsa, tikpat kustīgs kā tēvs un vienaldzīgs pret itin visu, ta�u alla� vienu rūpju apsēsts � kur varētu izraut kādu tūkstoti franku.

� Es domāju, ka tu guli, � viņ� sacīja, � citādi sen būtu aizskrējis tevi noskūpstīt. Turklāt Pols mani �orīt aizrāva sev līdzi uz Tūrnoelas pili.

� Kas tas par Polu? Ak jā, tavs draugs!

� Pols Bretiņī. Pareizi, tu ta�u viņu nepazīsti. Viņ� patlaban ir vannā.

� Vai viņ� ir slims?

� Nē. Bet tomēr ārstējas. Nesen bija traki iemīlējies.

� Un tāpēc iet ogļskābes vannās?! Tā laikam tās sauc � ogļskābes vannas, vai ne? Grib izārstēties no mīlestības?

� Jā. Viņ� dara visu, ko es viņam lieku. O, viņam bija dziļa brūce sirdī. Viņ� ir traks, nevaldāms puisis. Gandrīz nomira. Un gribēja arī viņu nonāvēt. Viņa ir aktrise, pazīstama aktrise. Viņ� to neprātīgi mīlēja. Bet tā, protams, viņu pievīla. Tā bija drausmīga drāma. Nu, un tad es viņu atvedu �urp. Tagad viņ� jau jūtas mazliet labāk, ta�u vēl aizvien par viņu domā.

Māsa, kas nupat vēl bija smaidījusi, tagad kļuva nopietna un sacīja:

� Interesanti būtu viņu redzēt.

Starp citu, vārds �mīlestība� viņai neko lielu neizteica. Da�reiz viņa par to domāja tāpat, kā nabaga sieviete mēdz domāt par pērļu kaklarotu vai briljanta diadēmu � un viņā mostas vēlē�anās pēc �ās rotas, kas da�ai ir aizsniedzama, bet viņai pavisam tāla. Priek�statu par mīlestību viņa ieguva pēc da�iem aiz gara laika izlasītajiem romāniem, nepie�ķirdama tai nekādu lielu nozīmi. Viņa nekad nebija pārāk nodevusies sapņiem, pēc dabas bija dzīvespriecīga, nosvērta un ar visu apmierināta. Kaut gan viņa jau divarpus gadu bija precējusies, tomēr vēl joprojām nebija pamodusies no tās snaudas, kādā dzīvo jaunas, naivas meitenes, � no sirds, domu un jūtu snaudas, kas da�ām sievietēm turpinās līdz pat nāvei. Dzīve viņai likās vienkār�a un jauka, bez kādiem sare�ģījumiem, nekad viņa tajā nebija meklējusi jēgu un mērķi. Viņa mierīgi dzīvoja, gulēja, gaumīgi ģērbās, smējās un bija apmierināta. Ko viņa vēl varēja vēlēties? Kad viņai bija ticis stādīts priek�ā Andermats kā viņas rokas tīkotājs, sākumā viņa bērni�ķīgā sa�utumā viņu atraidīja: viņa ta�u nekļūs par sievu ebrejam! Tēvs un brālis, kuri izjuta tādu pa�u pretīgumu, atbildēja tāpat kā viņa ar noteiktu atteikumu. Andermats nozuda, iekrita tikpat kā akā, bet pēc trim mēne�iem aizdeva Gontrānam pāri par divdesmit tūksto�iem franku; arī marķīzam � gan citu iemeslu dēļ � ieskati sāka mainīties. Viņ� pēc savas dabas mēdza piekāpties pret neatlaidīgu uzstājību, tīri patmīlīgi kārodams pēc miera. Meita par viņu mēdza teikt: �Ak vai! Tētim galvā ir tāds sajukums!� Un tā bija taisnība. Viņam nebija nedz savu uzskatu, nedz savas pārliecības, bija tikai aizrau�anās, kas pastāvīgi mainījās.

Brī�am viņ� ar īslaicīgu, dzejisku sajūsmu pieķeras savam vecajām dzimtas tradīcijām un vēlējās karali, bet gudru karali, liberālu, izglītotu, kur� neatpaliek no sava gadsimta, brī�am, izlasījis kādu Mi�lē vai cita domātāja demokrāta grāmatu, viņ� aizrāvās ar cilvēku vienlīdzību, ar modernām idejām, ar nabago, apspiesto un cietēju prasībām. Viņ� ticēja itin visam, raugoties pēc noskaņojuma, un, kad viņa vecā draudzene Ikardona kundze, kurai bija sakari ar daudzām ebreju ģimenēm, sadomāja sekmēt Kristiānas un Andermata laulību, viņa ļoti labi zināja, ar kādiem argumentiem jādodas uzbrukumā.

Viņa tam iestāstīja, ka ebrejiem, kuri ir apspiesti, tāpat kā bija apspiesta fran�u tauta pirms revolūcijas, ir situsi atriebības stunda un tagad tie apspiedī�ot citus ar zelta varu. Marķīzs, kas nepavisam nebija reliģiozs, bet tomēr bija pārliecināts, ka dieva ideja ir visai noderīga kā likumdevēja ideja, ka tā var stingrāk saturēt muļķus, tumsoņus un bailīgos nekā vienkār�ā taisnīguma ideja, ar vienaldzīgu godbijību raudzījās uz visām reliģijas dogmām un izjuta vienlīdz sirsnīgu cieņu pret Konfūciju, Muhamedu un Jēzu Kristu. Arī Kristus piesi�anu krustā viņ� nekādā gadījumā neuzskatīja par sākotnēju ebreju grēku, bet gan par rupju politisku kļūdu. Tālab Ikardona kundzei pietika ar da�ām nedēļām, lai viņā modinātu apbrīnu par nemitīgo, apslēpto darbību, ko veic visnotaļ vajātie visuvarenie ebreji. Un pēk�ņi viņ� ar citādām acīm sāka raudzīties uz ebreju spo�o triumfu, ko uzskatīja par taisnīgu atmaksu viņu ilgā pazemojuma dēļ.

Tagad viņ� tajos redzēja noteicējus pār karaļiem, kas ir noteicēji pār tautām, redzēja tajos troņu atbalstītājus vai gāzējus, kuri var izputināt veselu nāciju tikpat kā kādu vīntirgotāju, kuri lepni nolūkojas uz valdniekiem, kas kļuvu�i pazemīgi, un met savu ne�ķīsto zeltu visstingrāko katoļu monarhu pusatvērtajos �ķirstiņos, un tie viņiem par to pateicas ar di�ciltīgiem tituliem un dzelzceļu koncensijām.

Un viņ� piekrita Viljama Andermata laulībām ar Kristiānu de Ravenelu.

Un Kristiāna bija ar mieru apprecēties ar �o resno, ļoti bagāto vīrieti, kur� gan nebija neglīts, bet viņai nemaz nepatika, tāpat kā viņa būtu bijusi ar mieru pavadīt vasaru kādā ne visai tīkamā novadā; savu piekri�anu viņa deva, padodamās nemanāmajam spiedienam, kādu izda-rija Ikardona kundze, viņas mātes sena draudzene, kura kop� marķīzes nāves bija kļuvusi par Kristiānas tuvāko padomdevēju; �im spiedienam pievienojās tēva spiediens un brāļa savtīgā vienaldzība.

Tagad Kristiāna atzina, ka Andermats ir labsirdīgs un uzmanīgs cilvēks, ka viņ� nav muļķis un tuvā saskarē ir patīkams, bet itin bie�i par viņu zobojās kopā ar Gon-trānu, kur� pret svaini izturējās ar negodīgu nepateicību.

Gontrāns māsai sacīja:

� Tavs vīrs ir kļuvis vēl sārtāks, un viņam ir glu�i pliks pauris. Viņ� izskatās pēc slimas puķes vai pēc piena sivēna . .. Kur viņ� ķer tādas krāsas?

Un Kristiāna atbildēja:

� Tici man, es tur neesmu vainīga. Da�reiz man uznāk vēlē�anās uzlīmēt viņu uz konfek�u kārbas.

Viņi jau bija pienāku�i pie peldu iestādes.

Ar muguru pret sienu abpus durvīm uz pītiem krēsliem 6ēdēja divi vīrie�i un pīpēja pīpes.

Gontrāns sacīja:

� Paskaties, kādi lieliski tipi! Paraugies uz to pa kreisi, uz kupraino ar grieķu mici galvā! Tas ir Prentāna tēvs, biju�ais Riomas cietuma uzraugs, bet tagad ir kļuvis par Anvālas ūdens dziedniecības iestādes sargu un gandrīz vai direktoru. Viņa darbā nekas nav grozījies: tagad viņ� izrīko slimniekus tāpat kā agrāk ieslodzītos. Katrs peld-viesis ir cietumnieks, vannas kabīnes ir vieninieku kameras, du�u zāle � karceris, bet telpa, kurā dakteris Bonfijs izdara saviem pacientiem kuņģa skalo�anu ar Bara-dika zondi, � noslēpumains moku kambaris. Viņ� nesveicina nevienu vīrieti aiz tā principa, ka visi notiesātie ir nicināmas būtnes. Pret sievietēm viņ� izturas ar lielāku cieņu, bet �ai cieņai jaucas klāt izbrīns, jo Riomas cietumā viņam bija jāuzrauga vienīgi vīrie�i. Tas patvērums bija domāts vienīgi vīrie�u dzimuma noziedzniekiem, un ar dāmām viņ� vēl nav pieradis sarunāties. Bet otrs � tas ir kasieris. Palūdz, lai viņ� uzraksta tavu uzvārdu, � redzēsi, kas tur iznāks.

Un, pievērsdamies vīram, kur� sēdēja pa labi, Gontrāns lēnām un skaidri teica:

� Seminuā kungs, �ī ir mana māsa, Andermata kundze, viņa grib pierakstīties uz divpadsmit vannām.

Kasieris, ļoti gar� un ļoti vāj� vīrietis, ļoti nabadzīgi ģērbies, piecēlās, iegāja savā būdā, kas bija ierīkota iepretī galvenā ārsta kabinetam, atvēra savu grāmatu un jautāja:

� Jūsu uzvārds?

� Andermata.

� Kā jūs teicāt?

� Andermata.

� Kā jūs to burtojat?

� A-n-d-e-r-m-a-t-a.

� Tā, viss kārtībā.

Un viņ� lēnām sāka rakstīt. Kad viņ� bija galā, C011-trāns palūdza:

� Esiet tik laipns un izlasiet manas māsas uzvārdu.

� Labprāt, mans kungs. Anterpata kundze.

Kristiāna, mirdama vai nost aiz smiekliem, samaksāja

par abonementu un tad vaicāja:

� Kas tas par troksni tur aug�ā?

Gontrāns viņu paņēma zem rokas.

� Iesim paskatīties!

No trepēm skanēja dusmīgas balsis. Viņi uzkāpa aug�ā, atvēra durvis un ieraudzīja lielu kafejnīcas zāli ar biljarda galdu vidū. Abpus galda, izmetu�ies vienos kreklos, stāvēja divi vīrie�i ar kijām rokās un nikni strīdējās.

� Astoņpadsmit!

� Septiņpadsmit!

� Bet es jums saku, man ir astoņpadsmit!

� Nav tiesa, tikai septiņpadsmit!

Tas bija kazino direktors Petriss Martels no Odeona, kur� spēlēja kārtējo partiju ar trupas komiķi Lapalma kungu no Bordo Lielā teātra. Petriss Martels, kura varenais, mīkstais vēders līgojās zem krekla un pārkārās pār biksēm, kas turējās tikai uz goda vārda, izdarbojies da�ādās vietās par aktieri, bija pārņēmis Anvālas kazino vadību un cauras dienas pavadīja, tuk�odams peldviesiem paredzētos dzērienus. Viņam bija milzīgas oficiera ūsas, kas no rīta līdz vakaram mirka alus putās un saldos, lipīgos liķieros, un viņ� bija aplaidis ar savu pārmērīgo kaislību uz biljardu arī veco komiķi, savervēdams to sev par partneri.

No rīta, tikko piecēlu�ies, viņi ķērās pie biljarda spēles, lamājās viens ar otru, viens otram draudēja, nodzēsa pierakstus, sāka jaunu partiju, ar mokām atrada laiku brokastu ieturē�anai un necieta, ja kādi citi spēlmaņi gribēja viņus dabūt nost no zaļā galda.

Tādā kārtā viņi aizbaidīja prom visus apmeklētājus, ta�u dzīve viņiem nebūt nelikās netīkama, kaut gan Pet-risu Martelu sezonas beigās gaidīja bankrots.

Nomāktā kasiere no rīta līdz vakaram skatījās �ai viņu nebeidzamajā spēlē, no rīta līdz vakaram klausījās viņu bezgalīgajos strīdos un no rīta līdz vakaram �iem nenogursto�ajiem spēlmaņiem nesa klāt alus kausus vai mazās glāzītes.

� Ieiesim parkā. Tur ir vēsāk.

Aiz peldu iestādes viņi pēk�ņi ieraudzīja ķīnie�u stila lapeni, kurā spēlēja orķestris.

Jauns gai�matis ar lielu aizrautību spēlēja vijoli un reizē diriģēja trīs dīvaina izskata muzikantus, kuri sēdēja viņam pretī; viņ� tiem rādīja takti gan ar galvu, purinādams savus garos matus, gan ar visu augumu, brī�am saliekdamies, tad izsliedamies taisns, �ūpodamies pa kreisi un pa labi tikpat kā diriģenta zizlis. Tas bija maestro Senlandrī.

Maestro un viņa palīgi � pianists, kura instrumentu uz ritenī�iem katru rītu atripināja no peldu iestādes vestibila uz lapeni, milzīga auguma flautists, kur� savu flautu sūkāja kā sērkociņu un resniem, pietūku�iem pirkstiem spaidīja vārstuļus, un kontrabasists, kas izskatījās pēc diloņa slimnieka, � viņi visi, ar sviedriem vaigā pūlēdamies, lieliski atdarināja bojātas leijerkastes skaņas, kas Kristiānu bija pārsteigu�as, jau ejot cauri ciemam.

Kad viņa apstājās tos aplūkot, kāds kungs sasveicinājās ar viņas brāli.

� Labrīt, mīļais grāf!

� Labrīt, dakter!

Un Gontrāns iepazīstināja:

� Mana māsa; dakteris Onorā kungs.

Kristiāna tikko valdīja smieklus, ieraugot �o tre�o ārstu.

Viņ� palocījās un sacīja:

� Ceru, ka kundze nav slima?

� Tomēr. Mazliet.

Viņ� neizpra�ņāja un mainīja sarunas tematu.

� Vai zināt, mīļo grāf, drīz jūs varēsit noskatīties visinteresantākajā izrādē, kādu vēl �eit nebūsit redzējis.

� Ko tad, dakter?

� Oriola tēvs uzspridzinās savu �velnakmeni�. O, jums tas gan nekā neizsaka, bet mums tas ir liels notikums!

Un viņ� paskaidroja.

Oriola tēvam, visbagātākajam zemniekam visā novadā (ir zināms, ka viņ� ieņem vairāk nekā piecdesmit tūksto�us franku gadā), pieder visi vīnadārzi, kuri atrodas tai vietā, kur sākas Anvālas līdzenums. Bet tie�i aiz ciema, visplatākajā palejas vietā, paceļas neliels kalns, pareizāk sakot, prāvs uzkalns, un �ai uzkalnā atrodas Oriola tēva vislabākie vīnadārzi. Un viena �ā vīnadārza vidū � pretī ceļam, divu soļu atstatumā no strauta � stāv milzīgs akmens, īsta klints, kas traucē zemes apstrādā�anu un aizēno lielu daļu �ā zemes gabala.

Jau desmit gadu Oriola tēvs katru nedēļu skandinājis, ka viņ� uzspridzinās savu velnakmeni, bet nekad nebija varējis sadū�oties.

Katru reizi, kad kāds puisis brauca prom no ciema karadienestā, sirmgalvis mēdza teikt:

� Kad tu brauksi atvaļinājumā, atved man pulveri priek� mana velnakmens.

Un visi zaldātiņi pārveda savās mugursomās kādu mazumiņu pulvera, kas bija no�iepts Oriola tēva velnak-menim. Viņam jau bija pilna lāde ar �o pulveri, bet velnakmens kā netika, tā netika uzspridzināts.

Bet nu beidzot jau veselu nedēļu cilvēki redzēja, kā viņ� rakņājas ap akmeni kopā ar savu dēlu, garo �aku, kas bija iesaukts par Milzi. Nupat �orīt viņi esot iebēru�i pulveri milzu klints tuk�ajā vēderā, pēc tam caurumu esot aizmūrēju�i ciet, ielaidu�i iek�ā tikai dakti � posu, ko pīpmaņiem pārdod tabakas bodē. Pulksten divos tai pielaidī�ot uguni. Tātad sprādziens notiks piecas minūtes vai, vēlākais, desmit minūtes pāri diviem, jo dakts esot ļoti gara.

Kristiānu �is stāsts interesēja, viņa jau priecājās, iedomādamās �o spridzinā�anu, kas viņai atgādināja kādu bērnu spēli un viņas vientiesīgajai iztēlei gau�ām patika.

Viņi aizgāja līdz parka galam,

� Uz kurieni tad tā paleja aizved? � Kristiāna jautāja.

Dakteris Onorā atbildēja:

� Uz �Pasaules galu�, cienītā kundze, tas ir, uz kādu Overņas slavenu vietu, no kuras nav izejas. Tas ir viens no visskaistākajiem dabas brīnumiem mūsu novadā.

Bet pēk�ņi viņiem aiz muguras atskanēja zvana skaņas. Gontrāns iesaucās:

� Skat, jau brokastis!

Un viņi devās atpakaļ.

Viņiem pretī nāca jauns gara auguma cilvēks.

Gontrāns sacīja:

� Mīļā Kristiāna, atļauj tev stādīt priek�ā Polu Bretiņī kungu.

Pēc tam viņ� pagriezās pret draugu.

� Tā ir mana māsa, mīļais.

Kristiānai brāļa draugs izskatījās neglīts. Viņam bija melni, īsi apcirpti, taisni mati, pārāk apaļas acis gandrīz ar bargu izteiksmi, un arī galva bija pavisam apaļa un liela, viena no tām galvām, kuras nez kāpēc atgādina lielgabala lodi; pleci viņam bija kā Hēraklam, un viss viņa izskats bija mazliet me�onīgs, smagnējs un rupj�. Bet no viņa svārkiem, krekla un varbūt pat no viņa ādas plūda ļoti maiga, ļoti smalka parfīma smar�a, kādu Kristiāna nepazina, un viņa gudroja: �Kas tā ir par smar�u?�

Viņ� tai vaicāja:

� Vai jūs tikai �orīt atbraucāt, cienītā kundze?

Balss viņam bija padobja.

Kristiāna atbildēja:

� Jā, cienīts kungs.

Gontrāns ieraudzīja marķīzu un Andermatu, kuri jaunos ļaudis ar zīmēm skubināja labi ātri nākt brokastīs. Bet dakteris Onorā no viņiem atvadījās un apjautājās, vai viņi tie�ām nodomāju�i iet skatīties klints spridzinā�anu.

Kristiāna apstiprināja, ka viņa katrā ziņā ie�ot, un, vilkdama brāli uz viesnīcas pusi, pieliecās viņam klāt un pa�ukstēja:

� Esmu izsalkusi kā vilks. Man būs neērti ēst tava drauga klātienē. ⁵

Brokastis ieilga, kā tas parasti mēdz būt kopējās maltītēs viesnīcās. Kristiānai visas sejas bija nepazīstamas, un viņa sarunājās tikai ar tēvu un brāli. Pēc tam viņa uzgāja atpūsties, līdz būs jāiet uz klints spridzinā�anu.

Viņa jau bija saposusies labu laiku pirms noteiktās stundas un steidzināja visus doties ceļā, lai nenokavētu uzspridzinā�anas skatu.

Aiz ciema ielejas galā pacēlās tie�ām augsts paugurs, gandrīz vai kalns, kurā viņi uzkāpa, iedami pa �auru taciņu starp vīnogu dārziem, svilino�as saules apspīdēti. Kad viņi sasniedza kalngalu, Kristiāna aiz izbrīna iekliedzās � pēk�ņi viņas priek�ā pavērās pla�s apvārsnis. Uz visām pusēm pletās bezgalīgs līdzenums, kas uzreiz radīja okeāna iespaidu. Tas aizstiepās, vieglā dūmakā tinies, zilā, liegā dūmakā līdz tāltāliem, tikko redzamiem, kādus piecdesmit se�desmit kilometrus tāliem kalniem. Cauri caurspīdīgajai, plānajai migliņai, kas virmoja virs �ā milzīgā pla�uma, acs varēja at�ķirt pilsētas, ciemus, me�us, lielus, dzeltenus ienāku�os kvie�u druvu taisnstūrus, zajus pļavu taisnstūrus, fabrikas ar gariem, sarkaniem dūmeņiem un melnus, smailus zvanu torņus, kas bija celti no apdzisu�u vulkānu lavas.

� Pagriezies atpakaļ! � sacīja brālis.

Viņa pagriezās. Un aiz muguras ieraudzīja kalnu grēdu � milzīgu, vulkāniskiem pauguriem nosētu kalnu grēdu. Vistuvāk atradās Anvālas paleja � plats zaļuma vilnis, kurā neskaidri iezīmējās dziļo aizu ierobi. Spēcīgi me�a augi rāpās uz aug�u pa stāvās kraujas nogāzi līdz pirmajai kalnu korei, kura neļāva saskatīt aug�ējās at-radzes. Bet paugurs atradās tie�i uz līdzenuma un kalnu grēdu robe�as, un no tā varēja redzēt, kā kalnu grēda aizstiepjas pa kreisi Klermonas�Ferānas virzienā un kā attālinoties zilajās debesīs iezīmējas dīvainas, no�ķeltas virsotnes, līdzīgas ērmīgām pūtīm: tie bija izdzisu�i, miru�i vulkāni. Bet tālāk � pa�ā galā starp divām virsotnēm bija redzama vēl viena, vēl augstāka un vēl tālāka, apaļīga un majestātiska virsotne, kuras pa�ā galā bija kaut kādi dīvaini dzeguļi, kas atgādināja drupas.

Tas bija Doma kalns, Overņas kalnu valdnieks, varens un smags, kur� savā virsotnē vēl bija saglabājis romie�u tempļa paliekas kā kroni, ko tam bija uzlikusi galvā vislielākā no tautām.

Kristiāna iesaucās:

� O, cik es �eit bū�u laimīga!

Un viņa jau tagad jutās laimīga, viņas miesu un dvēseli bija pārņēmusi tā labsajūta, kāda rodas, kad var brīvi elpot, kad var �igli un viegli kustēties, kad tu pēk�ņi esi iekļuvis apvidū, kur� tev priecina acis, kur� tevi apbur un ielīksmo, kur� tevi it kā ir gaidījis, kuram tu, �ķiet, esi dzimis.

Kāds viņu sauca:

� Andermata kundze, Andermata kundze!

Un Kristiāna ieraudzīja mazliet tālāk dakteri Onorā, kuru varēja ievērot pēc augstā cilindra. Viņ� pieskrēja klāt un aizveda visu ģimeni uz otru nogāzes pusi, kas bija apaugusi ar zāli, uz birzltes malu, kur jau bija sapulcēju�ies kādi trīsdesmit cilvēki � sve�ie atbraucēji un zemnieki.

Viņiem zem kājām stāvā nogāze veda lejup līdz Rio-mas ceļam, kas bija apstādīts ēnainiem vītoliem, kuri paslēpa �auro upīti; �ās upītes krastā kāda vīnadārza vidū pacēlās smaila klints, kuras pakājē, it kā dievu lūgdami, bija nometu�ies ceļos divi vīrie�i. �is tad arī bija tas velnakmens.

Orioli, tēvs un dēls, piestiprināja dakti. Uz ceļa bija sastājies ziņkārīgo pūlis, kuru priek�ā zemākā un kustīgākā rindā bija izkārtoju�ies puikas.

Dakteris Onorā bija izraudzījis Kristiānai ērtu vietu, viņa apsēdās strauji puksto�u sirdi, it kā tūlīt ieraudzīs, kā reizē ar klinti uzsprāgs gaisā arī visi lejā stāvo�ie cilvēki. Marķīzs, Andermats un Pols Bretiņī atlaidās zālē viņai līdzās, bet Gontrāns palika stāvam kājās. Viņ� zobgalīgi sacīja:

� Mīļo dakter, acīmredzot jūs esat daudz mazāk aizņemts nekā jūsu amata brāļi: viņi neatļaujas zaudēt kaut vai vienu stundiņu, lai atnāktu uz �īm mazajām svinībām.

Onorā labsirdīgi atbildēja:

� Es neesmu mazāk aizņemts, tikai slimnieki mani aizņem mazāk nekā viņus... Manuprāt, pacientus labāk ir izklaidēt nekā pārmērīgi zāļot.

Viņ� to pateica ar �ķelmīgu izskatu, un Gontrānam tas ļoti patika.

Pienāca klāt vēl citi cilvēki � viņu galda kaimiņi no viesnīcas: divas atraitnes Paijas, māte un meita, Monekī kungs ar meitu un maza auguma resnītis, kas elsa un pūta kā ieplīsis tvaika katls, � Obrī-Pastēra kungs, biju�ais kalnu in�enieris, kas bija kļuvis bagāts Krievijā.

Viņi abi ar marķīzu jau bija sadraudzēju�ies. Obrī-Pas-ters ar lielam mokām apsēdās, centīgi paveicis tik daudz iepriek� izdomātu sagatavo�anās kustību, ka Kristiānai sanaca smiekli. Gontrāns bija aizgājis paskatīties uz citiem ziņkārīgajiem atnācējiem, kuri, tāpat kā viņi, bija uzkāpu�i paugurā.

Pols Bretiņī rādīja Kristiānai Andermatai tālumā redzamās vietas. Vistuvākā bija Rioma, kas izskatījās kā sarkans plankums � dakstiņu jumtu plankums līdzenumā; tālāk nāca Ennezā, Marenga, Lezū un daudz tikko saskatāmu ciemu, kuri kā tum�s ēno jums viegli izraibināja zaļo pla�umu. Un tālu, pavisam tālu � Forēzu kalnu pakājē Bretiņī saskatīja Tjēru un visu laiku pūlējās, lai arī Kristiāna to ieraudzītu.

Viņ� jūsmīgi atkārtoja:

� Tur, tie�i tur, kur mans pirksts rāda, skatieties mana pirksta virzienā! Es to redzu pavisam skaidri.

Kristiāna gan neko neredzēja, bet nebrīnījās, ka viņ� redz, � viņa apaļās acis raudzījās cie�u un nekustīgu plēsīga putna skatienu, un �ķita, it kā viņ� skatītos ar jūras tālskati.

Viņ� turpināja:

� Un līdzenuma vidū mums priek�ā tek Aljē, bet to nevar redzēt. Tas ir pārāk tālu � kādus trīsdesmit kilometrus no �ejienes.

Kristiāna nemaz nelūkoja saskatīt to, ko Pols Bretiņī rādīja, jo viņas skatiens un visas viņas domas bija piesaistītas velnakmenim. Viņa domāja par to, ka tūlīt �ī lielā klints nozudīs, sa�ķīdīs drupatās, un viņu pārņēma tāds kā �ēlums pret �o klinti, mazas meitenes �ēlums par saplēstu rotaļlietu. �ī klints te bija tik ilgi stāvējusi, un tā bija tik skaista un tik labi �eit iederējās. Abi vīrie�i tagad bija piecēlu�ies kājās un sāka mest kaudzē sīkus akmeņus pie klints pakājes, grābdami tos ar lāpstām �iglām zemnieku kustībām.

Pūlis uz ceļa nemitīgi pieauga un tagad pienāca tuvāk, lai varētu labāk redzēt. Puikas cie�i apstāja abus zemniekus, skraidīja un lēkāja tiem apkārt kā jauni kucēni, bet no uzkalna virsotnes, kur sēdēja Kristiāna, visi �ie cilvēki izskatījās pavisam mazi � kā sīki kukainī�i, kā darbīgs skudru pūznis. Balsu murdoņa, ko viņa dzirdēja, brī�am izklausījās klusa, tikko tverama, brī�am kļuva skaļāka, kliedzieni saplūda kopā ar dobju dipoņu, sadrumstalojās, izgaisa, izkusa gaisā kā kādi skaņu putekļi. Arī aug�ā pūlis auga aizvien lielāks, nemitīgi nāca klāt cilvēki no ciema un bija jau ieņēmu�i visu nogāzi pretī uz nāvi notiesātajai klintij.

Skatītāji cits ar citu sasaucās, pulcējās kopā pēc viesnīcām, pēc sabiedriskā stāvokļa, pēc kastām. Visskaļākā bija aktieru un muzikantu grupiņa, kuras priek�galā atradās un kuru vadīja Petriss Martels no Odeona, kur� �āda notikuma dēļ bija pametis iesākto biljarda partiju.

Ūsainais aktieris stāvēja, uzstūmis uz pieres panamu, uzmetis plecos melnus alpakas svārkus, no kuriem kā kupris spiedās ārā liels, baltā kreldā iespīlēts vēders, jo viņ� uzskatīja par lieku uz laukiem valkāt vesti; sataisījis izrīkotāja seju, viņ� norādīja, skaidroja un komentēja ikvienu Oriolu kustību. Ap direktoru bija sastāju�ies un viņā klausījās viņam padotie: komiķis La-palms, pirmais mīlētājs Ptinivels un muzikanti � maestro Senlandrī, pianists �avels, milzis flautists Nuaro un kontrabasists Nikordī. Viņiem priek�ā zālē sēdēja trīs sievietes, izpletu�as trīs saulessargus � baltu, sarkanu un zilu, kuri pa�ā dienas vidus saulē izskatījās kā savdabīgs, spilgts Francijas karogs. �īs sievietes bija jaunā aktrise Odlēnas jaunkundze, viņas māte � noīrētā mamma, kā Gontrāns jokoja, un kafejnīcas kasiere, �o dāmu parastā pavadone. Saulessargu izvēli pēc nacionālā karoga krāsām bija izdomājis Petriss Martels, kas, sezonas sākumā ievērojis, ka Odlēnas jaunkundzei un tās mātei ir zils un balts saulessargs, uzdāvināja savai kasierei sarkano.

Turpat netālu no viņiem pulcējās kāda cita grupiņa, kas ne mazāk piesaistīja uzmanību un skatienus, � viesnīcu pavāri un pavārēni, skaitā astoņi, visi ietērpti audekla drānās: konkurences dēj restorānu īpa�nieki, gribēdami atstāt uz atbraucējiem labāku iespaidu, tā apģērba visu virtuves personālu, ieskaitot trauku mazgātājas. Uz viņu plakanajām galvassegām krita spo�a saules gaisma, viņi visi stāvēja kājās un izskatījās vienlaikus gan pēc dīvaina ulānu �tāba, gan pēc pavāru delegācijas.

Marķīzs vaicāja dakterim Onorā:

� Kur �eit tik daudz cilvēku saradies? Nemū�am nebūtu domājis, ka Anvāla ir tik apdzīvota!

� O, tie ir saskrēju�i no malu malām � no �atelgi-jonas, Tūrnoelas, no Ro�pradjēras un Sentipolitas. Par �o notikumu jau sen tika runāts visā novadā; bez tam Oriola tēvs ir slavenība, ievērojama persona savas ietekmes un bagātības dēļ, turklāt īsts overņietis, joprojām palicis zemnieks, pats strādā uz lauka, ir taupīgs, krāj katru sū, ir gudrs un prāto, kā labāk iekārtot savus bērnus.

Steidzīgiem soļiem pienāca klāt Gontrāns un spo�ām acīm paklusām pasauca:

� Pol! Pol! Nāc man līdzi, es tev parādī�u divas glītas meitenes! Tik jaukas, tik jaukas, ka vai nu!

Pols pacēla galvu un atbildēja:

� Man, mīļais, arī �eit ir ļoti labi, es nekur nekustē�u.

� �ēl gan. Viņas ir burvīgas.

Un skaļākā balsī piebilda:

� Dakteris mums tūlīt pateiks, kas viņas tādas ir. Divas kādus astoņpadsmit deviņpadsmit gadus vecas mei�as, abas tum�mates, dro�i vien vietējās aristokrātes, jocīgi ģērbu�ās: abām mugurā melnas zīda kleitas �aurām, piegulo�ām piedurknēm, tādas kā formas tērpi, kā mūķenēm .. 1

Dakteris Onorā viņu pārtrauca:

� Viss skaidrs. Tās ir Oriola tēva meitas, abas divas patie�ām skaistas meitenes, uzaugu�as pie �melnajām mūķenēm� Klermonas pansionātā,.. Un abas dro�i vien izdevīgi apprecēsies .. . Pēc rakstura viņas at�ķiras, bet abas pārstāv mūsu sugu � slaveno overņie�u sugu; es ta�u arī esmu overņietis, marķīza kungs. Es jums tās abas meitenītes katrā ziņā parādī�u ...

Gontrāns viņu pārtrauca ar dzēlīgu jautājumu:

� Jūs, dakter, dro�i vien esat Oriolu ģimenes ārsts?

Dālderis zobgalību saprata un ar jautru vientiesību

atbildēja:

� Kā gan citādi!

Jaunais cilvēks turpināja:

� Ar ko tad jūs iekarojāt �ā bagātā pacienta uzticību?

� Parakstīdams viņiem vairāk dzert labu vīnu.

Un viņ� pastāstīja �o to tuvāk par Oriolu ģimeni.

Starp citu, viņ� tiem bija attāls radinieks un tos sen pazina. Vecais Oriols, tēvs, ir liels dīvainis un ļoti lepojas ar savu vīnu; viņam pat ir īpa�s vīnadārzs ģimenes lieto�anai � tikai ģimenes un viesu. Da�ugad mucas ar �o sevi�ķo vīnu izdodas itin viegli iztuk�ot, bet da�ugad tas izdodas tikai ar lielām mokām.

Ap maiju vai jūniju, kad tēvs redz, ka būs grūti tikt galā ar visu to, kas vēl palicis, viņ� ņemas uzmundrināt savu garo dēlu � savu Milzi un vienā gabalā skandina: �Nu, dēls, jāsarauj!� Un tad abi sāk liet rīklē litriem sarkano vīnu no rīta līdz vakaram. Katrā ēdienreizē sirmgalvis reizes divdesmit lej vīnu no kannas dēla glāzē, nopietnā balsī mudinādams: �Jāsarauj!�

Bet, tā kā viss �is alkohola pilnais �ķidrums viņam sakarsē asinis un viņ� nevar aizmigt, naktī viņ� ceļas aug�ā, uzrauj kājās bikses, iededz lukturi, uzmodina Milzi, un viņi iet pagrabā, paņēmu�i no bufetes pa maizes doniņai, ko mērc savās glāzēs, kuras vienā gabalā tiek pielietas tie�i no mucas. Kad viņi jau ir iedzēru�i tik daudz, ka vīns viņiem klunk�ķ vēderā, tēvs pieklauvē pie skanīgās mucas sāniem un pēc skaņas nosaka, par cik vīna līmenis krities.

Marķīzs iejautājās:

� Vai tie ir viņi, kas tur ņemas ap klinti?

� Jā, jā, pilnīgi pareizi.

Tie�i tai brīdī abi Orioli lieliem soļiem joza prom no klints, kas bija piebērta ar pulveri. Arī viss pūlis lejā, kas bija stāvējis ap viņiem, bēga tikpat kā armija pēc sakāves. Da�i skrēja uz Riomas, da�i uz Anvālas pusi, pamezdami lielo klinti vienu pa�u uz velēnām klātā, akmeņainā pauguriņa � klinti, kas pār�ķēla uz pusēm vīnadārzu un neļāva apstrādāt apkārtējo zemi. Aug�ējais ļau�u pūlis, kur� tagad bija tikpat liels kā apak�ējais, nodrebēja aiz priecīgas nepacietības, un skaļā Pet-risa Martela balss pavēstīja:

� Uzmanību! Dakts ir aizdegta!

Kristiāna trīcēja gaidās. Bet dakteris viņai aiz muguras nomurmināja:

� Nu, ja viņi laidu�i darbā visu dakti, ko manu acu priek�ā nopirka, mēs vēl dabūsim gaidīt vismaz desmit minūtes.

Visu acis bija pievērstas klintij; un pēk�ņi nez no kurienes izskrēja kāds suns � mazs, melns �unelis, lauku plu�ķis. Viņ� apskrēja ap klints bluķi, apo�ņāja to un acīmredzot saoda aizdomīgu smaku, jo sāka vauk�ķēt, stīvām kājām atspēries, sabu�inājis spalvu, sasprindzinājis asti un sacēlis ausis.

Skatītāju vidū atskanēja smiekli, ne�ēlīgi smiekli: cilvēki cerēja, ka suns nepagūs laikus aizmukt. Pēc tam atskanēja kliedzieni, suni centās dabūt prom, vīrie�i svilpa, lūkoja mest akmeņus, ta�u tie nokrita, neaizsniegu�i pat pusceļu. Bet plu�ķis nekustēja ne no vietas un, raudzīdamies uz klinti, nikni rēja.

Kristiānai uznāca drebuļi aiz bailēm. Viņu sagrāba �ausmas, iedomājoties saplosīto dzīvnieku; visi viņas prieki bija vējā, viņai gribējās iet prom, un viņa visu laiku nervozi murmināja:

� Ak dievs! Ak dievs! Viņ� būs pagalam! Es to negribu redzēt! Negribu! Negribu! Iesim prom . ..

Pēk�ņi viņas blakus stāvētājs Pols Bretiņī piecēlās un, ne vārda neteicis, metās lejā pa nogāzi, cik vien ātri varēdams, ar savām garajām kājām.

Visiem paspruka izbaiļu kliedziens; pūlis �ausmās sakustējās, bet plu�ķis, ieraudzījis, ka uz viņu skrien kāds gar� vīrs, pamuka aiz klints. Pols skrēja tam pakaļ, suns atkal parādījās no otras puses, un kādas divas minūtes abi skraidīja ap akmeni," parādīdamies drīz no labās, drīz no kreisās puses, it kā spēlētu paslēpes.

Beidzot pārliecinājies, ka suni nenoķers, jaunais cilvēks devās atkal uz aug�u pa nogāzi, bet suns no jauna sāka nikni riet.

Aizelsu�os drosminieku saņēma ar dusmu kliedzieniem: cilvēki nemēdz piedot tiem, kuri viņiem liku�i trīcēt aiz bailēm. Kristiāna aiz uztraukuma tikko elpoja, piespiedusi abas rokas pie stipri puksto�ās sirds. Galīgi zaudējusi galvu, viņa Polam Bretiņī vaicāja:

� Jūs ta�u neesat ievainots?

Bet Gontrāns trakās dusmās kliedza:

� Viņ� ir galīgi traks � tas lopiņ�! Nekā cita nedara kā tikai kaut kādas muļķības! Otru tādu stulbeni neesmu redzējis!...

Bet tad pēk�ņi zeme nodrebēja, salēcās. Visu apkārtni satricināja drausmīgs sprādziens, gandrīz veselu minūti rībēja kalnos, atbalsodamies kā lielgabala �āvieni.

Kristiāna tikai redzēja, kā gaisā uz�āvās akmeņi un bira lejā kā akmeņu lietus un pa�ķīda melnu putekļu stabs, kas lēnām nosēdās zemē.

Un pūlis no aug�as, spalgi kliegdams, uzreiz drāzās lejā. Pavārēnu bataljons kūleņiem ripoja lejā pa nogāzi, atstādams aiz sevis aktieru pulku ar Petrisu Martelu priek�galā.

Trīskrāsaino saulessargu trijotni aizrāva līdzi lejup joņojo�ā lavīna.

Skrēja visi � vīrie�i un sievietes, zemnieki un pilsētnieki. Da�s pakrita, piecēlās un skrēja atkal, bet uz ceļa divas cilvēku straumes, kuras nesen aiz bailēm bija aizplūdu�as uz da�ādām pusēm, tagad joņoja viena otrai pretī un sadūru�ās sajaucās kopā sprādziena vietā.

� Pagaidīsim mazliet, � sacīja marķīzs, � kamēr visa �ī ziņkāre nomierinās, un tad iesim paskatīties.

In�enieris Obrī-Pastēra kungs ar milzīgām pūlēm piecēlās un atbildēja:

� Es gan pa taciņām ie�u atpakaļ uz ciemu. Man te vairs nav ko darīt.

Viņ� paspieda visiem roku, palocījās un aizgāja.

Dakteris Onorā bija nozudis. Visi sāka par viņu runāt. Marķīzs dēlam aizrādīja:

� Tu ar viņu esi pazīstams tikai trīs dienas, bet visu laiku par viņu zobojies. Galu galā viņ� var apvainoties.

Bet Gontrāns paraustīja plecus.

� O, viņ� ir gudrs vīrs, labsirdīgs skeptiķis! Galvoju, ka viņ� neņems ļaunā. Kad mēs esam divi vien, viņ� pats par visiem un par visu zobojas, sākot ar saviem pacientiem un �ejienes ūdeņiem. Apsolu tev izsniegt goda karti Anvālas peldu iestādes lieto�anai, ja tu kaut reizi manīsi, ka viņ� par maniem jokiem dusmojas.

Tikmēr lejā nozudu�ās klints vietā sacēlās neiedomājams uztraukums. Milzīgais pūlis uzbudināts grūstījās, līgojās un kliedza. Acīmredzot tur bija noticis kaut kas negaidīts.

Alla� rosīgais un ziņkārīgais Andermats vienā gabalā atkārtoja:

� Kas tur īsti ir? Kas tur ir?

Gontrāns teicās iet un paskatīties, un viņ� aizgāja. Bet Kristiānai tas viss jau bija vienaldzīgs, un viņa domāja par to, ka, bijusi dakts mazliet īsāka, viņas trakais bla-kus_ stāvētājs, garais vīrietis, dro�i vien būtu aizgājis bojā, ka viņu būtu sa�ķaidīju�as akmens �ķembas � un viss tikai tāpēc, ka viņa bija baiļojusies par kaut kāda suņa dzīvību. Varbūt tie�ām viņ� ir bezprātis, cilvēks ar neapvaldītām kaislībām, ja varēja tā mesties briesmās, iztapdams tikpat kā nepazīstamai sievietei.

Cilvēki, kas bija stāvēju�i lejā uz ceļa, pēk�ņi sāka skriet uz ciema pusi.

Tagad arī marķīzs sev jautāja: �Kas tad ir noticis?� Andermats neizturēja un arī metās lejup.

Gontrāns no apak�as māja, lai viņi nāk.

Pols Bretiņī jautāja:

� Vai drīkstu jums piedāvāt savu roku, kundze?

Kristiāna atbalstījās uz viņa rokas un juta, ka tā ir

tik stingra kā dzelzs. Viņas kājas uz sakarsu�ās zāles slīdēja, bet, juzdama tik stipru atbalstu, viņa soļoja pavisam dro�i.

Gontrāns, nākdams viņiem pretī, sauca:

� Tur ir avots! No sprādziena ir izvirdis avots!

Un viņi iejuka pūlī. Abi jaunie cilvēki � Pols un Gontrāns, iedami pa priek�u, spraucās cauri ziņkārīgajiem, pagrū�ot tos sānis un neliekoties zinis par viņu puko�anos, atbrīvoja ceļu Kristiānai un viņas tēvam.

Visapkārt mētājās asas, sadauzītas akmens �ķembas, apkvēpu�as melnas no pulvera. Cauri �im jūklim viņi nonāca pie bedres, kas bija pilna netīra, mutuļojo�a ūdens, un, plūzdams pār malām, tas tecēja prom uz upīti zem ziņkārīgo kājām. Andermats jau bija tur, izspiedies cauri pūlim ar viņam raksturīgo spēju visur iemanīties iek�ā, kā mēdza teikt Gontrāns; viņ� ļoti uzmanīgi skatījās, kā no zemes sitas ārā un tek ūdens.

Viņam pretī bedres otrā pusē stāvēja dakteris Onorā un arī raudzījās tajā, bet ar garlaikotu izbrīnu. Andermats viņam sacīja:

� Vajadzētu nogar�ot, varbūt tas ir minerālūdens.

Dakteris atbildēja:

� Protams, minerālūdens. Te visi ūdeņi ir minerālie. Drīz te avotu būs vairāk nekā slimnieku.

Andermats nerimās:

� Bet vajag ta�u nogar�ot!

Dakterim tas nebija ne prātā.

� Vismaz jāpagaida, kamēr tas kļūs tīrs.

Un visiem gribējās redzēt. Aizmugures rindas spiedās virsū priek�ējām, grūda tās gandrīz vai dubļos. Kāds bērns iekrita peļķē, un visi sāka smieties.

Abi Orioli, tēvs un dēls, cienīgi nolūkojās uz �o negaidīti radu�os avotu, vēl nezinādami, kā pret to izturēties. Tēvs bija kalsnējs liela auguma vīrs ar kaulainu zemnieka seju bez bārdas; dēls bija vēl garāks, īsts milzis, arī kalsnējs, viņam bija ūsas, un viņ� izskatījās reizē pēc zaldāta un vīnkopja.

Ūdens kļuva aizvien vairāk, tā burzguļo�ana, �ķiet, pastiprinājās, un tas kļuva gai�āks.

Pēk�ņi pūlis sakustējās, pa�ķirās, un parādījās dakteris Latons ar glāzi rokā. Viņ� atskrēja nosvīdis un aizelsies un sastinga aiz �ausmām, ieraudzījis savu amat-brāli dakteri Onorā, kur� stāvēja, uzlicis vienu kāju uz jaunā avota malas kā ģenerālis, kas pirmais ielauzies ienaidnieka cietoksnī.

Un dakteris Latons aizelsies jautāja:

� Vai jūs to nogar�ojāt?

� Nē, es gaidu, kamēr tas kļūs tīrs.

Tad dakteris Latons iegremdēja avotā savu glāzi un iedzēra vienu malku, sataisījis dziļdomīgu sejas izteiksmi, kāda mēdz būt vīna degustatoram. Pēc tam viņ� pavēstīja:

� Lielisks ūdens! � Tas viņam neuzlika nekādus pienākumus, un viņ� sniedza glāzi savam sāncensim: � Vai jūs nevēlaties?

Bet dakteris Onorā, kuram acīmredzot minerālūdeņi nepavisam negar�oja, smaidīdams atbildēja:

� Pateicos! Pilnīgi pietiek, ka jūs to novērtējāt. Es �o ūdeņu gar�u zinu.

Viņ� zināja visu Anvālas ūdeņu gar�u un arī bija tos novērtējis, bet pavisam citādi. Pagriezies pret Oriola tēvu, viņ� teica:

� Jūsu vīniņam tas netiek līdzi.

Sirmgalvis jutās glaimots.

Kristiānai jau bija apnicis skatīties, viņa gribēja iet prom. Brālis un Pols viņai atkal atbrīvoja ceļu cauri pūlim. Viņa gāja tiem nopakaļ, atbalstījusies uz tēva rokas. Pēk�ņi viņa paslīdēja un gandrīz pakrita; paraudzījusies zem kājām, viņa ieraudzīja, ka ir uzminusi virsū asiņainam, ar melnu spalvu klātam un dubļiem aplipu�am gaļas gabalam: tas bija sprādziena saplosītā un pūļa samīdītā plu�ķa gabaliņ�.

Kristiānu tas tā satrauca, ka viņa nespēja valdīt asaras. Slaucīdama mutautiņā acis, viņa �ukstēja:

� Nabaga sunītis! Nabaga sunītis!

Viņa vairs negribēja nekā ne redzēt, ne dzirdēt, gribēja tikai tikt mājās un ieslēgties savā istabā. Jauki sākusies diena tik slikti beidzās. Vai tā bija kāda zīme? Viņas sa�ņaugtā sirds stipri iepukstējās.

Tagad viņi uz ceļa bija vieni pa�i un pēk�ņi sev priek�ā ieraudzīja cilindru un divas garas svārku stērbeles, kas plivinājās kā melni spārni. Tas bija dakteris Bonfijs, kur� jauno vēsti bija uzzinājis pēdējais un steig�us skrēja viņiem pretī ar glāzi rokā tāpat kā dakteris Latons.

Ieraudzījis marķīzu, viņ� apstājās.

� Kas tur ir, marķīza kungs? ... Man teica ... avots ... minerālavots? ...

� Jā, mīļo dakter.

� Bagātīgs?

� Jā gan.

� Vai viņi... viņi... ir jau tur?

Gontrāns nopietni atbildēja:

� Nu protams, un dakteris Latons paguva pat izdarīt analīzi.

Tad nu dakteris Bonfijs metās skriet tālāk, bet Kristiāna, kuru �ī satik�anās bija mazliet izklaidējusi un uz� jautrinājusi, sacīja:

� Nē, es neie�u atpakaļ uz viesnīcu, iesim un pasēdēsim parkā.

Andermats bija palicis pie avota skatāmies, kā tek ūdens. ⁶

Viesnīcā �Splendid� tovakar pie pusdienu galda valdīja liels troksnis.

Sarunas atdzīvināja notikums ar velnakmeni un jauno avotu. Pusdienu ēdāju nebija daudz, pavisam tikai kādi divdesmit parasti mazrunīgi, mierīgi cilvēki, slimnieki, kuri bija velti ārstēju�ies visos pazīstamajos minerāl-avotu kūrortos un tagad izmēģināja jaunās dziedniecības iestādes. Galda galā, ko aizņēma Raveneli un Ander-mati, viņu tuvākie kaimiņi bija pavisam sirmais, sīciņais Monekī kungs ar meitu, ļoti bālu, garu jaunavu, kura maltītes laikā mēdza vairākas reizes piecelties un iziet ārā, atstājot pusizēstu �ķīvi, resnais Obrī-Pastērs, biju�ais in�enieris, un �ofūru laulātais pāris, kas bija alla� tērpies melnās drēbēs un augu dienu sastopams parka alejās stumjam ratiņus, kuros vizināja savu kroplo bērnu, un Paija kundze ar meitu � abas atraitnes, liela auguma, kuplām krūtīm un platām gū�ām. �Redziet nu,�

Gontrāns sacīja, �viņas apēda savus vīrus un tāpēc saslima ar kuņģi.�

Viņas tie�ām ārstēja kuņģa kaites.

Mazliet tālāk sēdēja vīrietis ar ķieģeļsarkanu seju, Rikjē kungs, kuram arī bija kāda gremo�anas vaina, un citas bālas, neievērojamas personas, vieni no tiem kūrortu apmeklētājiem, kuri viesnīcas ēdamistabā ienāk nedzirdamiem soļiem � sieva pa priek�u, vīrs aiz muguras �, pie durvīm palokās un bikli, pazemīgi apsē�as savās vietās.

Otrs galda gals palika tuk�s, kaut gan tur jau bija salikti �ķīvji un galda piederumi, kas domāti nākamajiem viesiem.

Andermats runāja ar lielu pacilātību. Priek�pusdienu viņ� bija pavadījis, tērzēdams ar dakteri Latonu, kur�, ļaudamies vārdu plūsmai, atklāja ar Anvālu saistītos lielos nākotnes plānus.

Ar kvēlu pārliecību dakteris viņam bija uzskaitījis Anvālas ūdeņu izcilās īpa�ības, kas esot daudz pārākas par Satelgijonas minerālūdeni, kaut gan �is kūrorts pēdējos divi gados bija galīgi nostiprinājis savu reputāciju.

Tātad pa labi no Anvālas atradās kādreiz nomaļ� kakts Ruaijā, kūrorts, kur� tagad bija pilnā plaukumā un spo�umā, bet pa kreisi � nomaļais kakts �atelgijona, kas kļuvusi populāra pavisam nesen. Kādus gan brīnumus nevarētu izdarīt ar Anvālu, ja vien prasmīgi ķertos klāt!

Un, pievērsies in�enierim, Andermats sacīja:

� Jā, mans kungs, jāmāk tikai prasmīgi ķerties pie lietas � tā ir visa lielā gudrība. Viss ir atkarīgs no veiklības, takta, lunkanuma un drosmes. Lai radītu kūrortu, jāpanāk, lai tas nāk modē, bet, lai tas nāktu modē, pasākumā jāieinteresē medicīnas spīdekļi Parīzē. Savos pasākumos, mans kungs, es vienmēr gūstu panākumus, jo vienmēr meklēju praktisku paņēmienu, vienīgo, kur� garantē pilnīgus panākumus, � katrā atsevi�ķā gadījumā īpa�u paņēmienu; bet, kamēr �o paņēmienu neesmu atradis, es nekā neuzsāku � es nogaidu. Ar to vien nepietiek, ka ir ūdens, vajadzīgs, lai to dzertu, bet, lai to dzertu, nepietiek tikai ar klaigā�anu laikrakstos un visur citur, ka �im ūdenim nav otra līdzīga. Jāprot panākt, lai to mierīgi pateiktu cilvēki, kuri bauda neap�aubāmu autoritāti �o pa�u ūdens dzērāju vidū, starp slimajiem, tas ir, publikas vidū, kura sevi�ķi uzticas, kura labi samaksā par zālēm, vārdu sakot, ir vajadzīgs, lai slavinā�ana nāktu no ārstiem. Tiesā vajag runāt tikai caur advokātiem, jo tiesne�i uzklausa vienīgi viņus, saprot vienīgi viņus; ar slimniekiem vajag runāt tikai caur ārstiem, slimnieki klausa vienīgi viņus.

Marķīzs, kas vienmēr apbrīnoja sava znota praktisko un nekļūdīgo nojautu, iesaucās:

� Jā, tā nu ir taisnība! Starp citu, jūs, mans mīļais, alla� apbrīnojami pareizi notēmējat.

Saslavētais Andermats turpināja:

� Te varētu tikt pie prāvas bagātības. Apvidus �eit ir brīni�ķīgs, klimats lielisks. Raizes man dara vienīgi tas, vai mums pietiks ūdens lielai peldu iestādei. Jo tas, kas tiek darīts tikai pa pusei, alla� cie� neveiksmi. Mums vajadzētu ierīkot lielu kūrortu, un tālab būtu vajadzīgs daudz ūdens, lai pietiktu vienlaikus divsimt vannām, lai ūdens tecētu ātri un nepārtraukti. Bet jaunais avots kopā ar agrāko var dot ūdeni tikai piecdesmit vannām, lai dakteris Latons teiktu ko teikdams ...

Obrī-Pastēra kungs viņu pārtrauca:

� O, par ūdeni neuztraucieties! To es jums sagādā�u, cik vien vēlaties.

Andermats apstulba.

� Jūs?

� Jā, es. Tas jūs pārsteidz? Tūdaļ paskaidro�u. Pērngad tie�i �ai laikā es biju �eit, kūrortā, jo atzīstu, ka Anvālas peldes man ļoti palīdz. Un tā kādu rītu, kad es savā istabā atpūtos, pie manis ieradās kāds resns kungs. Tas bija kūrorta valdes priek�sēdētājs. Viņ� bija stipri uztraukts � un lūk, kāpēc. Bonfija avots bija tik ļoti izsīcis, ka radās ba�as, vai tas pavisam nepazudīs. Zinādams, ka esmu kalnu in�enieris, viņ� bija atnācis pajautāt, vai es nevarētu atrast kādu līdzekli, kas glābtu viņa bodīti.

Tad es ķēros pie �ā apvidus ģeoloģiskās struktūras pētī�anas. Jūs, protams, zināt, ka ikvienā �ā apvidus stūrītī senās dabas katastrofas ir radīju�as da�ādas perturbācijas un da�ādu apak�ējo zemes slāņu izvietojumu.

Man vajadzēja noteikt, no kurienes nāk minerālūdens, pa kādām spraugām, kāds virziens ir �īm spraugām, kā tās radu�ās un kādas īpa�ības tām ir.

Vispirms es rūpīgi apskatīju peldu iestādi un, uzgājis kādā kaktā vecu, vairs nederīgu cauruli ūdens pievadī�anai vannā, ievēroju, ka tā ir gandrīz galīgi piedzīta ar kaļķa nogulsnējumu. Tātad ūdenī iz�ķīdu�ie sāļi nogulsnējās uz cauruļu sieniņām un īsā laikā tās aizkorķēja. Tas pats katrā ziņā notika arī dabiskajās caurulēs � pazemes granītu spraugās. Tātad Bonfija avots aizķepējis no nogul�ņiem. Nekas vairāk.

Tagad vajadzēja meklēt, kur tas noticis. Visi, protams, meklētu augstāk par to vietu, kur avots iznāk zemes virsū. Bet es pēc vesela mēne�a pētījumiem, novērojumiem un prātojumiem sāku to meklēt un atradu tam jaunu izeju piecdesmit metru zemāk. Un lūk, kāpēc.

Es jau jums teicu, ka mans pirmais uzdevums bija noteikt spraugu ra�anos, to īpa�ības un virzienu granītā, pa kuru tek ūdens. Man nebija grūti konstatēt, ka spraugas iet no līdzenuma uz kalnu, nevis no kalna uz līdzenumu un ka tās iet slīpi kā jumtu slīpne, � acīmredzot kādreiz līdzenums nosēdies un nosēzdamies aizrāvis līdzi apak�ējās kalnu atradzes. Tātad ūdens nevis tek uz leju, bet kāpj uz aug�u pa visām granīta slāņu spraugām. Un es atklāju arī �īs dīvainās parādības cēloni.

Sensenos laikos mūsu Limaņa � �is milzīgais līdzenums, kas radies no māla un smil�u nogulsnējumiem, izpletās pirmā kalnu plato līmenī, bet apak�ējo slāņu ģeoloģiskās struktūras dēļ tas nosēdās un aizrāva līdzi, kā es nupat aizrādīju, arī tuvākās priek�kalnes. Un �ī grandiozā nosē�anās tie�i uz irdeno un granīta ie�u robe�as radīja ārkārtīgā dziļumā milzīgu ūdeni necaurlaidīgu māla slāņu aizsprostu.

Un tad nu notiek, lūk, kas.

Minerālavoti rodas izdzisu�u vulkānu centros. Ja �ie ūdeņi tek no tālienes, ceļā tie atdziest un virszemē iznāk kā salti, parasti avoti; bet, ja ūdens tek no tuvākiem vulkānu centriem, tas vēl izverd silts vai karsts atkarībā no centra attāluma. Un lūk, pa kādiem ceļiem �is ūdens iet! Tas tek uz leju līdz nezināmam dziļumam, līdz atduras pret Limaņas māla ie�u aizsprostu. Nevarēdams tikt tiem cauri, liela spiediena ietekmē tas meklē izeju. Tad ņu, sastapis slīpās spraugas granītā, ūdens tur ielau�as un sak celties uz aug�u, līdz iznāk virszemē. Pēc tam tas atgrie�as sākotnējā virzienā, tas ir, tek uz leju un izlau� sev gultni kā kur� katrs strauts. Es vēl piebildī�u, ka mēs redzam tikai simto daļu no �o ieleju minerālavo-tiem. Mēs atklājam vienīgi tos, kuri ir izsitu�ies virszemē. Bet pārējie, sasniegu�i sava granltkanāla galu, izgaist zem bieza slāņa apstrādātas trūdu zemes. No tā es secinu:

pirmkārt: lai dabūtu minerālūdeni, tas ir jāmeklē, sekojot granīta daudzslāņaino ie�u slīpumam un virzienam;

otrkārt: lai avoti neizsīktu, pietiek, ja aizkavē spraugu aizblīvē�anos ar kaļķakmeni, tas ir, jāurbj un jātur kārtībā spraugas � mazās mākslīgās aciņas;

tre�kārt: lai nozagtu avotu kaimiņam, tas ir jāpārķer zemāk par to vietu, kur tas ir iznācis virszemē, urbjoties līdz spraugai granītā, protams, izdarot urbumu augstāk, nevis zemāk par māla ie�u aizsprostu, kas spie� ūdenim celties uz aug�u.

No �ā viedokļa �odien atklātais avots atrodas lieliskā vietā � tikai da�us metrus no dabiskā aizsprosta. Ja kāds gribētu ierīkot jaunu ūdens dziedniecības iestādi, tā būtu jāceļ tie�i tur.

Kad Obrī-Pastērs beidza, iestājās klusums.

Vienīgi Andermats jūsmīgi iesaucās:

� Lieliski! Jāieskatās tikai aizkulisēs, un visa noslēpumainība pazūd. Jūs esat vērtīgs cilvēks, Obrī-Pastēra kungs!

Vienīgi Andermats, marķīzs un Pols Bretiņī bija �os paskaidrojumus sapratu�i. Un vienīgi Gontrāns tajos nebija klausījies. Pārējie au�īgi, pla�i ieplestām acīm skatījās in�enierim mutē un apstulba aiz brīnumiem. It īpa�i pārsteigtas bija māte un meita Paijas, turklāt, būdamas ļoti dievbijīgas, viņas sev vaicāja, vai �āds izskaidrojums dieva radītai parādībai, kas pakļauta viņa noslēpumainajiem likumiem, nav zaimo�ana. Māte pat uzskatīja par vajadzīgu pateikt:

� Dieva prāts ir neizdibināms.

Galda vidū sēdo�ās dāmas piekrīto�i pamāja ar galvām: arī viņas satrauca in�eniera neizprotamie vārdi.

Rikjē kungs, vīrietis ar ķieģeļsarkanu seju, pavēstīja:

� Lai tie jūsu Anvālas ūdeņi tek vai nu no vulkāniem, vai no Mēness, man vienalga: es jau tos dzeru desmit dienas, bet nekāda labuma vēl nejūtu.

�ofūra kungs un kundze sava bērna vārdā sāka protestēt, aizrādīdami, ka mazulis jau sācis kustināt labo kājiņu, un tas vēl nekad nebija noticis se�u gadu laikā, kop� tie viņu ārstējot.

Rikjē iebilda:

_� Pie velna! Tas tikai pierāda, ka mums nav viena un tā pati slimība, bet nebūt nepierāda, ka Anvālas ūdens dziedē kuņģa kaites.

Viņ� izskatījās noskaities un sa�utis par sava jaunā mēģinājumā neveiksmi.

Bet arī Monekī kungs ņēma vārdu un apstiprināja, ka nu jau veselu nedēļu viņa meita pacie�ot ēdienu un viņai neesot jāskrien ārā maltītes laikā.

Un viņa garā meita nosarka, iegrūdusi degunu �ķīvī.;

Tapat arīabas Paijas teicās jūtamies labāk.

Tad Rikjē noskaitās un, pēk�ņi pagriezies pret abām sievietēm, jautāja:

� Vai jums, dāmas, ir kuņģa vaina?

Viņas abas reizē atbildēja:

� Jā gan, cienīts kungs. Mēs nevienu ēdienu nesagremojam.

Rikjē tā salēcās, ka gandrīz nokrita no krēsla, un stostīdamies sacīja:

� Jūs ... jūs... Uz jums jau tikai vajag paskatīties! Jums ir slims kuņģis? Jums, cienījamās kundzes? Vienkār�i runājot, jūs pārāk daudz ēdat.

Paija kundze, māte, kļuva nikna un atbildēja:

� Toties par jums, cienīts kungs, nav nekādu �aubu, jums ir tie�i tāds raksturs, kāds mēdz būt cilvēkiem, kuriem kuņģis pagalam. Ne velti ir sakāmvārds, ka labs kuņģis dara cilvēku laipnu.

Kāda veca, ļoti vāja dāma, kurai neviens nezināja vārda, autoritatīvi sacīja:

� Manuprāt, visiem Anvālas ūdens palīdzētu vairāk, ja viesnīcas pavārs kaut mazliet atcerētos, ka viņ� gatavo ēdienu slimiem cilvēkiem. Mums ta�u te dod tādus ēdienus, kurus nav iespējams sagremot.

Un pēk�ņi it visi bija vienis prātis. Visus apvienoja sa�utums pret viesnīcnieku, kur� sniedza galdā langustus, visādus gaļas izstrādājumus, zu�us tatāru gaumē, kāpostus, jā, kāpostus un cīsiņus, vārdu sakot, visgrūtāk sagremojamus ēdienus cilvēkiem, kuriem trīs ārsti � Bonfijs, Latons un Onorā ir parakstīju�i vienīgi balto gaļu, maigu un liesu, svaigus dārzeņus un piena ēdienus.

Rikjē drebēja aiz dusmām.

� Vai tad kūrvietās ārstiem nav jāuzrauga slimnieku ēdinā�ana? Kā viņi drīkst tik svarīgu jautājumu atstāt

kaut kāda lopa ziņā? Tā, piemēram, mums katru dienu kā uzko�amos pasniedz cieti novārītas olas, an�ovus un

�ķiņķi...

Monekī kungs viņu pārtrauca:

� Nē, piedodiet, manai meitai kuņģis sagremo vienīgi �ķiņķi, ko, starp citu, viņai speciāli ir ieteiku�i Mā-Rusels un Remizo.

Rikjē sāka rēkt:

� �ķiņķis! �ķiņķis! Bet tā ta�u ir tīrā inde, cienīts kungs!

Un pēk�ņi galds sadalījās divi nometnēs: vieni �ķiņķi sagremoja, otri � ne. Un sākās nebeidzams strīds par uztura �ķiro�anu veselīgā un kaitīgā, un �o strīdu tagad atsāka katru dienu.

Pat piens izraisīja dedzīgus strīdus. Rikjē, piemēram, pietiekot izdzert mazu glāzīti piena, kad jau kuņģis nemaz negremo.

Obrī-Pastērs, noskaities, ka tiek apstrīdēts viņa iecienīto piena produktu labums, viņam atbildēja:

� Velns parāvis, cienītais kungs, ja jums ir dispepsija, bet man gastrīts, tad mums ir vajadzīgs pilnīgi at�ķirīgs uztura re�īms, tāpat kā ir nepiecie�ami da�ādi briļļu stikli tuvredzīgiem un tālredzīgiem, kaut gan vieniem un otriem ir slimas acis.

Un vēl piebilda:

� Bet es, kolīdz iedzeru glāzi sarkanvīna, uzreiz esmu beigts. Manuprāt, cilvēkam nav nekā kaitīgāka par vīnu. Visi ūdens dzērēji dzīvo simt gadu, turpretī mēs ...

Gontrāns smiedamies viņu pārtrauca:

� Ap�ēlojieties, bez vīna un bez... laulības dzīve būtu pārāk vienmuļa.

Paija kundze ar meitu nodūra acis. Viņas daudz dzēra augstākā labuma Bordo vīnus, nemaz neat�ķaidīdamas ar ūdeni, un viņu divkār�ā atraitnība, �ķiet, norādīja uz to, ka �o pa�u metodi viņas bija piemēroju�as arī saviem vīriem, � meitai bija divdesmit divi gadi, mātei � tikko �etrdesmit.

Andermats, kas parasti bija runīgs, sēdēja klusuciez-dams, iegrimis domās. Pēk�ņi viņ� Gontrānam vaicāja:

� Vai jūs zināt, kur dzīvo Orioli?

� Jā, man nupat rādīja viņu māju.

� Vai jūs pēc pusdienām varat mani turp aizvest?

� Protams. Tas man pat sagādās prieku. Es tīri labprāt vēlreiz paskatī�os uz abām meitiņām.

Tiklīdz pusdienas bija paēstas, viņi devās prom, bet nogurusī Kristiāna, marķīzs un Pols Bretiņī uzgāja viesistabā, lai pavadītu tur vakaru.

Vēl bija pavisam gai�s, jo kūrortos pusdienas ēd agri.

Andermats paņēma svaini zem rokas.

� Mīļo Gontrān, ja ar �o veci varēs sarunāt un ja analīzes apstiprinās daktera Latona cerības, es te varbūt uzsāk�u lielu padarī�anu � ierīko�u kūrortu. Lielisku kūrortu.

Viņ� apstājās ielas vidū un, saņēmis savu pavadoni aiz svārku atlokiem, aizrautīgi klāstīja:

� Ak, jūs neviens nesaprotat, cik tas ir interesanti � nodarboties ar darījumiem, nevis ar tirdzniecības, nevis ar veikalu darījumiem, bet ar grandioziem pasākumiem, ar tādiem, ar kādiem nodarbojos es! Jā, mans mīļais, ja to labi pieprot, �ais darījumos var atrast it kā visu darbības veidu koncentrātu, kas visos laikos ir aizrāvis un valdzinājis cilvēkus: tajos ir gan politika, gan kar�, gan diplomātija � viss, itin viss! Te pastāvīgi ir jāmeklē, jāatrod, jāizgudro, viss ir jāsaprot, jāparedz, jākombinē, jāiedrīkstas! Mūsdienu lielākās kaujas ir jāizcīna ar naudu. Simt sū monētas es redzu kā ierindas zaldātiņus sarkanās biksēs, divdesmit franku monētas � kā spo�us leitnantus, simtfranku kredītbiļetes � kā kapteiņus un tūksto�franku kredītbiļetes � kā ģenerāļus. Un es cīnos uz velna parau�anu! Cīnos no rīta līdz vakaram pret visiem un ar visiem. Un tas nozīmē dzīvot, dzīvot ar pla�u vērienu, kā dzīvoja seno laiku valdnieki. Mēs ta�u esam �olaiku valdnieki, īstie, vienīgie valdnieki! Paskatieties uz �o ciemu, uz �o nabaga ciemu! Es to pārvērtī�u par pilsētu, tie�i es, par pilsētu ar baltiem namiem, ar lielām viesnīcām, kuras būs pārpilnas cilvēkiem, kurās būs lifti, sulaiņi, ekipā�as; bagātnieku baru apkalpos nabago bars; un tas viss būs tikai tāpēc, ka kādā jaukā vakarā man uznāca vēlē�anās pacīkstēties ar Ruaijā, kas atrodas pa labi no �ejienes, ar �atelgijonu, kas atrodas pa kreisi, ar Mondoru, Burbūlu, �atonefu un Sennektēru, kas atrodas aiz mums, un ar Vi�ī, kas atrodas mums tie�i pretī. Un es uzvarē�u, jo manās rokās ir līdzeklis � vienīgais dro�ais līdzeklis gūt panākumus. Es to uzreiz ieraudzīju tikpat skaidri, kā liels karavadonis ierauga ienaid-

nieka vājo pusi. Arī mūsu darbā ir jāprot izrīkot cilvēkus, jāprot raut tos līdzi un pakļaut savai gribai. Velns parāvis, ir tik interesanti dzīvot, ja var noņemties ar tādiem darbiem! Tagad ar to manu pilsētu man pietiks laika kavēkļa trim gadiem. Un iedomājieties � �itāda veiksme: sastapt �o in�enieri, kur� mums pie pusdienām pastāstīja brīni�ķīgas lietas, ļoti brīni�ķīgas lietas, mans mīļais. Viņa atzinumi ir skaidri kā diena. Pateicoties viņam, es iznīcinā�u veco akcijsabiedrību, man pat nebūs vajadzīgs pirkt viņu iestādi.

Viņ� atkal sāka soļot, un viņi lēnām gāja uz aug�u pa ceļu, kur� nogrie�as pa kreisi uz �atelgijonu.

Gontrāns �ad tad mēdza apgalvot: �Ejot blakus savam svainim, es skaidri dzirdu viņa galvā tādas pa�as skaņas kā Montekarlo spēļu zālēs: tur skan zelta monētas, kas tiek ripinātas, mestas, vilktas, grābtas, paspēlētas, vinnētas.�

Andermats tie�ām atgādināja dīvainu cilvēku automātu, kas ir konstruēts, vienīgi lai rēķinātu, darbotos un izdarītu visādas naudas manipulācijas. Turklāt viņ� ļoti lepojās ar savu īpa�o praktiskumu un lielījās, ka pēc pirmā acu uzmetiena varot noteikt jebkuras lietas precīzu vērtību. Lai viņ� bija kur būdams, viņ� alla� paturēja rokās te vienu, te otru priek�metu, to apskatīja no visām pusēm un pavēstīja: �Tas maksā tik un tik.� Sievu un svaini �is viņa paradums uzjautrināja, joka pēc tie viņam nolika priek�ā kādu dīvainu mantiņu un lūdza to novērtēt, bet, kad viņu neiedomājamie atradumi viņu apmulsināja, viņi abi smējās kā traki. Da�reiz Gontrāns viņu apstādināja Parīzē uz ielas, likdams novērtēt kāda veikala vitrīnā izlikto mantu kopvērtību vai arī garām brauco�ā ormaņa fiakru ar klibu kleperi, vai veselu furgonu kopā ar tajā sakrautajām mēbelēm.

Reiz lielā dinejā pie Andermatiem viņ� lūdza, lai svainis pasaka, cik aptuveni varētu maksāt Obelisks; kad svainis minēja kādu summu, to pa�u jautājumu Gontrāns uzdeva par Solferīno tiltu un par Triumfa arku Zvaigznes laukumā. Un Gontrāns visai nopietni secināja:

�Jūs varētu strādāt ļoti interesantu darbu, nosakot zemeslodes ievērojamāko monumentu vērtību.�

Andermats nekad neļaunojās par �iem jokiem un uzklausīja tos kā cilvēks, kas apzinās savu pārākumu un kam netrūkst pa�apziņas.

1

Gontrāns reiz pajautāja:

�Un es, cik es maksāju?�

Viljams izvairījās no atbildes, bet svainis neatlaidās:

�Nu, ja mani, piemēram, saņemtu gūstā laupītāji, cik jūs dotu, lai mani izpirktu?�

Andermats beidzot atbildēja:

�Nu ... Es izrakstītu vekseli, mīļais.�

Un viņ� tik zīmīgi pasmaidīja, ka Gontrāns mazliet apvainojās un likās mierā.

Starp citu, Andermatam ļoti patika visādi sīki mākslas priek�meti, un �ai ziņā viņam bija ļoti smalka gaume, viņ� bija liels lietpratējs un, �os priek�metus kolekcionēdams, uzrādīja pēdu dzinēja o�u tāpat kā visos savos komerciālajos darījumos.

Viņi bija pienāku�i pie kādas ēkas, kas izskatījās pēc pilsētas mājas. Gontrāns svaini apturēja un sacīja:

� Esam klāt.

Pie smagajām ozolkoka durvīm karājās metāla āmurs; viņi pieklauvēja, un durvis atvēra kalsna kalpone.

Baņķieris jautāja:

� Vai Oriola kungs ir mājās?

Kalpone atbildēja:

� Nāciet iek�ā.

Viņi iegāja virtuvē, pla�ā lauku virtuvē, kur pavardā zem katla vēl dega neliela uguns; no virtuves viņus ieveda citā telpā, kur bija kopā visa Oriolu ģimene. Tēvs, atmeties pret krēsla muguru un uzlicis kājas uz otra krēsla, gulēja. Dēls, atspiedies abiem elkoņiem uz galda, ar milzīgu interesi lasīja �Petit Journal�, sasprindzinājis , visu savu nelielo prātiņu, lai uztvertu izlasīto vārdu jēgu, bet abas meitas sēdēja loga ni�ā, strādādamas pie viena iz�uvuma, kas bija iesākts no abiem galiem.

Viņas piecēlās kājās pirmās � abas reizē, pārsteigtas par �o negaidīto apciemojumu; tad galvu pacēla garais �aks, galīgi sarkans no lielās smadzeņu piepūles, un bei- I dzot pamodās Oriola tēvs un vienu pēc otras nocēla uz otra krēsla uzliktās garās kājas.

Istabas sienas bija kailas, izbalsinātas ar kaļķiem, grīda izklāta plāksnītēm, no mēbelēm tajā atradās krēsli ar salmu sēdekļiem, sarkankoka kumode, �etras iestiklotas bildes un kupli, balti logu aizkari.

Visi skatījās cits uz citu, bet kalpone gandrīz līdz ceļ-

yaliem uzrautiem brun�iem, sastingusi aiz ziņkārības, stāvēja durvīs un gaidīja.

Andermats stādījās priek�ā, nosauca savu vārdu, nosauca sava svaiņa grāfa de Ravenela vārdu, dziļi palocījās pret jaunajām meitenēm, noliekdamies viselegantākajā manierē, tad mierīgi apsēdās un sacīja:

� Oriola kungs, esmu pie jums atnācis veikala darī�anās. Nemeklē�u nekādus apkārtceļus, runā�u skaidri un atklāti. Lieta ir �āda. Nupat savā vīnadārzā jūs atklājāt avotu. Pēc da�ām dienām būs zināmi analīzes rezultāti. Ja tas ūdens nebūs nekā vērts, es, protams, atkāp�os, turpretī, ja analīze attaisnos manas cerības, es jums lieku priek�ā pārdot man to zemes gabalu un arī tam piegulo�os zemes gabalus.

Lieciet vērā: neviens cits jums nepiedāvās to, ko es, neviens! Vecā akciju sabiedrība kuru katru dienu bankrotēs, tai nav ne prātā būvēt jaunu peldu iestādi, un �ās sabiedrības neveiksme atņems drosmi arī citiem uzņēmējiem izmēģināt kaut ko jaunu.

Nedodiet atbildi man �odien, aprunājieties ar savu ģimeni. Kad būs zināmi analīzes rezultāti, jūs noteiksit cenu. Ja tā man būs piemērota, es pateik�u �jā�, ja nebūs piemērota � pateik�u �nē� un atvadī�os no jums. Kaulēties es nekad nekaulējos.

Oriola tēvs, arī sava veida veikalnieks un tik viltīgs kā neviens, pieklājīgi atbildēja, ka viņ� apskatī�oties, padomā�ot, ka viņ� jūtoties pagodināts, un piedāvāja glāzi vīna.

Andermats bija ar mieru, un, tā kā diena jau gāja uz galu, Oriols sacīja meitām, kuras atkal bija ķēru�ās pie darba un sēdēja, nodūru�as acis pār iz�uvumu:

� Iededziet gaismu, meitiņas!

Viņas abas reizē piecēlās, iegāja blakus istabā un drīz iznāca ārā, viena nesdama divas aizdegtas sveces sve�turos, otra � �etras glāzes bez kājiņām � nabaga ļau�u glāzes. Sveces bija jaunas, vēl nededzinātas, izrotātas ar ro�aina papīra rozetēm un dro�i vien bija stāvēju�as kā greznums meiteņu istabā uz kamīna.

Tad Milzis piecēli kājās, jo pagrabā gāja tikai vīrie�i.

Andermatam ienāca prātā kāda doma.

� Es ļoti labprāt ieskatītos jūsu pagrabā. Jūs esat labākais vīndaris visā novadā, jums ir jābūt lieliskam pagrabam!

Oriols, līdz sirds dziļumiem aizgrābts, steidzās pats vest viesus uz pagrabu un, paņēmis vienu sve�turi, gāja visiem pa priek�u. Viņi izgāja cauri virtuvei, nokāpa pa lieveņa trepītēm pagalmā, kur dziesto�ās dienas gaismā vēl varēja saskatīt stāvus sakrautās tuk�ās mucas, kaktā ieripinātus milzīgus dzirnakmeņus ar vidū izurbtu cau-. rumu, kuri izskatījās pēc kolosāliem, antīkiem riteņiem,;¹, izjauktu vīnogu spiedi ar koka skrūvēm, brūnu, no ilgas¹¹ lieto�anas apsūbēju�u statni, kas pēk�ņi tumsā iemirdzējās no gaismas atspulgiem, un lauksaimniecības darba rīkus, kuru zemes darbos noslīpētie asmeņi sveces gaismā iemirdzējās kā kara iero�i. Visi �ie priek�meti cits pēc cita kļuva gai�āki, kad sirmgalvis gāja tiem garām, turēdams vienā rokā sveci, bet ar otru sargādams to no ap-dzi�anas.

Jau �eit, pagalmā, bija jūtama vīna, vīnogu �agu un kaltētu vīnogu smar�a. Viņi piegāja pie kādām durvīm, kuras bija aizslēgtas ar divi atslēgām. Oriols atslēdza durvis un, pacēlis virs galvas sveci, neskaidri apgaismoja garu rindu mucu, uz kuru vēderainajiem sāniem bija sakrauta otra rinda mazāku muciņu. Oriols vispirms pievērsa Andermata uzmanību tam, ka pagrabs iesniedzas dziļi iek�ā kalnā, pēc tam pastāstīja, kādi vīni ir salieti mucās, cik gadu tie nostāvēju�ies, no kādām vīnogu �ķirnēm darināti, kādas ir to īpa�ības, un beidzot, kad bija piegāju�i pie ģimenes mucas, viņ� paplik�ķināja ar roku pa mucas sāniem, kā mēdz plik�ķināt pa sāniem iemīļotam zirgam, un lepni sacīja:

� Nogar�ojiet �iten to! Neviens pudeļu vīns netiek tam līdzi, neviens � ne Bordo, ne kāds cits.

Tāpat kā visi zemnieki vīndari, viņ� ārkārtīgi mīlēja vīnu, kas nav sapildīts pudelēs.

Milzis, kur� viņiem sekoja ar kannu rokās, noliecās un atgrieza mucas krānu, bet tēvs uzmanīgi rādīja viņam gaismu, it kā tiktu pildīts kāds grūts un rūpīgi darāms darbs.

Sveces gaisma iesitās viņiem sejā, un sirmgalvis izskatījās pēc senlaiku prokurora, bet dēls pēc zaldāta zemkopja.

Andermats pa�ukstēja Gontrānam ausī:

� Paskatieties, cik skaists Tenīrss!

Jaunais cilvēks klusītiņām atbildēja:

� Man labāk patīk meitiņas.

Pēc tam viņi gāja atpakaļ uz istabu.

Tad nu bija jādzer vīns un jādzer daudz par prieku nbiem Orioliem.

Meitenes bija apsēdu�ās tuvāk galdam un turpināja iMvu darbu, it kā istabā neviena nebūtu. Gontrāns visu I�i iķu meta uz viņām acis, nevarēdams saprast, vai viņas lL* vai nav dvīnes, � tik ļoti viņas bija viena otrai ildzinās. Viena gan bija mazliet apaļāka un mazāka, otra � izsmalcinātāka. Mati viņām bija kastaņbrūni, nevis melni, gludi piegulo�i un, kolīdz pakustināja galvu, laistīties laistījās. Zods un piere viņām bija parupji veidoti, kā lielākajai daļai overņie�u, vaigukauli mazliet par daudz izspiedu�ies, bet mute bija burvīga, acis brīni�ķīgas, uzacis smalki jo smalki iezīmētas un apbrīnojami svaiga sejas krāsa. Viņas uzskatot, uzreiz varēja just, ka viņas augu�as nevis �ai mājā, bet kādā smalkā pansionātā, klosterī, kurp Overņas bagātnieki un mui�nieki sūta savas meitas, un ka tur tad arī viņas ieguvu�as atturīgas manieres, kādas piemīt augstākās sabiedrības jaunkundzēm.

Bet Gontrāns, kuram sarkanvīns, kas stāvēja viņam priek�ā glāzē, bija pretīgs, bikstīja ar kāju Andermatu, mudinādams drīzāk iet prom. Beidzot tas piecēlās, un viņi sparīgi paspieda rokas abiem zemniekiem, pēc tam no jauna ceremoniāli palocījās jaunajām meitenēm, kuras �oreiz atbildēja nepieceldamās, tikai ar vieglu galvas mājienu.

Kad viņi bija izgāju�i laukā, Andermats atkal ierunājās:

� Nu, mīļais, vai tā nav interesanta ģimenīte?! Cik te skaidri jūtama pāreja no tautas uz izglītoto sabiedrību! Dēls bija vajadzīgs vīnadārzu apstrādā�anai, lai ietaupītu strādnieka algu, � muļķīga taupī�ana, ta�u, lai nu kā, viņ� to saglabāja � tas ir palicis pie vienkār�ās tautas. Turpretī meitas � tās jau ir augstākās sabiedrības pusē, tikpat kā augstākās sabiedrības jaunkundzes. Un tad vēl viņas izdevīgi apprecēsies un nebūs nepavisam sliktākas par mūsu dāmām, pat vēl labākas nekā lielākā daļa no tām. Esmu ļoti priecīgs, ka redzēju �os cilvēkus: man tas ir tikpat liels atradums kā ģeologam terciāra perioda izrakts dzīvnieks.

Gontrāns jautāja:

� Kura jums vairāk patika?

i� Kura? Kāda kura? Par ko jūs runājat?.^

� Par meitiņām.

� Ak tā! Nudien nezinu! Netiku ieskatījies, lai varētu salīdzināt. Bet vai tad jums nav vienalga? Jūs ta�u nedomājat vienu no viņām nolaupīt?

Gontrāns iesmējās. ,

� Ai nē! Bet es esmu sajūsmā, ka vismaz reizi mū�ā esmu sastapis svaigas sievietes, īstu svaigumu, kāds nekad nav redzēts pie mūsu jaunkundzēm. Man patīk uz viņām skatīties, tāpat kā jums patīk skatīties Tenīrsa gleznās. Nekas man nesagādā tik lielu baudu kā iespēja redzēt skaistu meiteni, vienalga, kur es to sastopu, vienalga, pie kādas kārtas viņa pieder. Tās ir manas greznuma lietiņas. Es tās nekolekcionēju, bet es tās apbrīnoju, kvēli apbrīnoju, apbrīnoju kā mākslinieks, jā, mīļais draugs, kā mākslinieks � pārliecināti un nesavtīgi. Ko lai dara � es viņas mīlu! ... Jā, starp citu, vai jūs man nevarētu aizdot piecus tūksto�us franku?

Andermats apstājās un sparīgi noburk�ķēja:

� Atkal!

Gontrāns vientiesīgi atbildēja:

� Vienmēr.

Un viņi devās tālāk.

Andermats atsāka:

� Kur jūs, velns parāvis, to naudu liekat?

� Tērēju.

� Jā, bet jūs to tērējat pārmērīgi.

� Mīļais draugs, man tikpat labi patīk naudu tērēt, kā jums patīk to pelnīt. Vai jūs saprotat?

� Ļoti labi, bet jūs to nemaz nepelnāt.

� Tiesa. Es to neprotu. Visu ta�u nevar prast. Jūs, ¹ piemēram, protat naudu pelnīt, bet nepavisam neprotat to tērēt. Ko jums nozīmē nauda? Tā jums ir tikai līdzeklis pelnīt vēl un vēl. Bet es pelnīt neprotu, toties protu lieliski tērēt. Nauda man sagādā simtiem prieku, kurus jūs pazīstat tikai vārda pēc. Mēs bijām radīti, lai kļūtu par svaiņiem. Mēs viens otru brīni�ķīgi papildinām.

Andermats nopurpināja:

� Tavu vējagrābsli! Nē, piecus tūksto�us jūs nedabūsit, bet pusotra tūksto�a franku es jums aizdo�u.. < jo . . . jo varbūt jūs man tuvākajās dienās būsit vajadzīgs.

Gontrāns ļoti mierīgi attrauca:

� Tādā gadījumā es tos pieņemu kā rokasnaudu.

Andermats neatbildēja, tikai paplik�ķināja viņam pa plecu.

Viņi pienāca pie parka, kuru apgaismoja koku zaros iekarināti lukturī�i. Kazino orķestris spēlēja kādu lēnu klasisko āriju, kura it kā kliboja un bija pilna tuk�umiem un pauzēm; spēlētāji bija tie pa�i �etri mākslinieki, kuriem jau bija apriebies spēlēt no rīta līdz vakaram tuk�ajā parkā par prieku koku lapotnei un strautiņam, radīt divdesmit instrumentu iespaidu un domāt par to, ka mēne�a beigās viņi gandrīz nekā nesaņems, jo Petriss Martels uz algas rēķina izsniedza viņiem groziem vīnu un liķieru pudeles, ko peldu viesi nelietoja.

Cauri koncerta troksnim bija dzirdams arī biljarda troksnis � biljarda bumbu sitieni un skaļi saucieni: �Divdesmit, divdesmit viens, divdesmit divi!�

Andermats un Gontrāns uzgāja aug�ā. Muzikantu tuvumā tur sēdēja un dzēra kafiju vienīgi ObrI-Pastēra kungs un dakteris Onorā. Petriss Martels un Lapalms nikni spēlēja savu biljarda partiju, un, no miega pamodusies, kasiere jautāja:

� Ko kungi vēlētos? ⁷

Abi Orioli vēl ilgi runāja pēc tam, kad meitenes bija aizgāju�as gulēt. Andermata priek�likuma satraukti un uzbudināti, viņi centās izgudrot paņēmienu, kā, nenodarot pāri pa�u interesēm, vēl vairāk iekvēlināt Andermata vēlē�anos pirkt viņu zemi.

Būdami noteikti un praktiski zemnieki, viņi prātīgi apsvēra visas izredzes, ļoti labi saprazdami, ka viņu novadā minerālavoti sastopami gar visiem strautiņiem un ar pārmērīgas cenas uzprasī�anu necerēto pircēju var aizbaidīt, bet otru tādu diez vai vairs varēs atrast, Un tomēr viņiem negribējās atdot pilnīgā īpa�umā �o avotu, no kura kādā jaukā dienā varētu straumēm plūst nauda; tam par piemēru noderēja Ruaijā un �atelgijona.

Un tā nu viņi lauzīja galvu, kādā ceļā varētu satracināt baņķiera iekāri, gudroja kombinācijas ar fiktīvām akciju sabiedrībām, kas it kā piedāvātu vēl labākus noteikumus, izdomāja veselu virkni neveiklu viltību, kuras pa�i atzina par gau�ām neasprātīgām, bet nekā veiksmīgāka izgudrot�nespēja. Gulēja viņi slikti, un no rīta tēvs, pamodies pirmais, iedomājās, vai tik avots pa nakti nav nozudis. Tas ta�u bija pieļaujams: galu galā, tāpat kā radies, tas varēja arī pazust, ieiet atpakaļ zemē, kur to vairs nebūs iespējams atrast. Nemiera pilns sirmgalvis piecēlās, sīkstuļa baiļu pārņemts, uzpurināja no miega dēlu un pastās- � tlja tam savas ba�as. Un garais Milzis, izvilcis kājas no nebalinātā palaga apak�as, apģērbās un gāja tēvam līdzi apskatīt avotu.

Katram gadījumam viņi tur visu notīrīs, novāks akmeņus, glīti un tīri uzposīs tāpat kā pārdodamu mājlopu.

Tālab, paņēmu�i līdzi kapļus un lāpstas, viņi plecu pie pleca devās ceļā gāzelīgā gaitā, sperdami lielus soļus.

Viņi gāja, apkārt neskatīdamies, nogrimu�i domās par saviem darījumiem, uz sastapto kaimiņu un draugu labrītu atbildēdami ar vienu pa�u vārdu. Jau izgāju�i uz Rio-mas ceļa, viņi uztraucās, lūkodamies tālumā, vai neieraudzīs rīta saulē vizo�o, burbuļojo�o ūdeni. Ceļ� bija tuk�s, noputējis balts, un blakus tam tecēja vītoliem aizēnota upīte. Pēk�ņi zem viena vītola Oriols pamanīja divas kājas, bet tad, paspēris vēl kādus trīs soļus, ieraudzīja, ka ceļmalā, nolicis turpat blakus zālītē kruķus, sē� Kloviss.

Klovisa tēvs bija vecs paralītiķis, kur� izskatījās pēc ubaga Kailo gravīrā un kuru pazina visā pla�ā apkaimē, kur viņ� jau desmit gadu klaiņoja, ar mokām gausi kustēdamies ar savām �ozola stampām�, kā pats mēdza teikt. Kādreiz viņ� bija nodarbojies ar malumedniecību me�os un upēs, bie�i vien iekritis un sēdējis cietumā, dabūjis reimatismu, ilgsto�i dzīvodams medību teltīs, guļot uz mitrās zāles, un nakts zvejās brizdams upēs līdz viduklim. Tagad viņ� kunkstēja un tikko vilkās kā krabis, kam norautas spīles. Viņ� gāja, vilkdams pa zemi kā lupatu labo kāju, cilādams ceļgalā saliekto kreiso kāju. Bet ciema pui�i, kuri krēslā skraidīja pakaļ meitenēm vai zaķiem, apgalvoja, ka viņiem gadījies satikt Klovisa tēvu gan krūmos, gan klajumos tik ātru kā briedi un tik lokanu kā zalkti un ka ar savu reimatismu viņ� tikai muļķojot �andarmus. It īpa�i neatlaidīgi �o baumu apstiprināja arī Milzis, kur� ne mazāk kā reizes piecdesmit redzējis, kā Kloviss izliek cilpas, turēdams kruķus padusē.

Pienācis klāt vecajam klaidonim, Oriola tēvs apstājās: viņam ie�āvās prātā pagaidām vēl neskaidra ideja � viņa stūrainajā overņie�a galvā domas kust lēnām.

Viņ� sasveicinājās ar Klovisu, un Kloviss labrītu atņēma. Tad viņi parunāja par laiku, par vīnadārzu ziedē�anu un vēl par �o un to, bet, ieraudzījis, ka Milzis bija aizgājis prāvu gabalu uz priek�u, tēvs lieliem soļiem steidzas tam pakaļ.

\ iņu avots joprojām burzguļoja, tagad jau tīrs, un viss bedres dibens bija sarkans � tā bija skaista tum�i sarkana krāsa, kas radās no bagātīgiem dzelzs sāļu nogul-�ņiem.

Tēvs un dēls smaidīdami saskatījās, tad ķērās pie apkārtnes tīrī�anas, uzlasīja akmeņus un krāva tos kaudzē. Atradu�i beigtā suņa pēdējās atliekas, viņi tās jokodami apraka. Bet pēk�ņi vecajam Oriolam izkrita no rokām kaplis. Viņa plāno lūpu kaktiņos un viltīgo acu krunciņās parādījās triumfējo�s prieks, un viņ� sacīja dēlam:

� Nāc, pamēģināsim!

Dēls paklausīja; viņi atkal izgāja uz ceļa un devās atpakaļ. Klovisa tēvs vēl aizvien sildīja saulē savas kājas un kruķus.

Nostājies viņam pretī, Oriols vaicāja:

� Vai tu negribi nopelnīt simtnieku?

Klovisa tēvs aiz piesardzības neatbildēja.

Oriols atkārtoja:

� Nu? Simt franku?

Tad klaidonis sadū�ojās un nomurmināja:

� Velna milti, vai tad tas vēl jāprasa!

� Labi! Tad tikai klausies, kas jādara.

Un Oriola tēvs tam ilgi skaidroja ar viltīgiem pusvārdiem, ar neskaitāmiem atkārtojumiem, ka tādā gadījumā, ja tas būtu ar mieru katru dienu vienu stundu � no desmitiem līdz vienpadsmitiem sēdēt bedrē, kuru viņi, Milzis un viņ�, izraks blakus avotam, un pēc mēne�a būtu vesels, viņi tam dotu simt franku sudraba monētās.

Paralītiķis stulbi klausījās un tad teica:

� Ja jau visas zāles mani nav varēju�as izārstēt, ko tad tas jūsu ūdens iespēs?!

Milzis pēk�ņi noskaitās.

� Ko nu runā, vecais blēdi, es to tavu slimību smalki zinu, man nemaz nav jāstāsta. Pasaki labāk � ko tu darīji viņpirmdien Komberombas me�ā pulksten vienpadsmitos vakarā?

Vecis pikti atbildēja:

� Nav tiesa.

Bet Milzis iekaisa.

� Ak nav tiesa, blēdis tāds?! Kur� tad tas bija, kas pārlēca pāri grāvim no �ana Manzā dārza un aizjoza pa Ķēves paleju?

Klaidonis sparīgi atkārtoja:

� Nav tiesa!

� Vai arī tas nav tiesa, ka es tev uzsaucu: �Ei, Klovis, �andarmi!� � un tu uzreiz meties sānis pa taciņu, kas

ved uz Mulinē?

� Nav tiesa!

Garais 2aks, traki pārskaities, kliedza, gandrīz draudēdams:

� Ak nav tiesa? Nu labi! Tad paklausies tu, vecais trejkāj: tiklīdz ieraudzī�u tevi naktī me�ā vai pie upes, viens un divi tevi noķer�u, jā, jā, man ta�u kājas ir garākas nekā tev. Noķer�u un piesie�u tevi pie koka, bet no rīta mēs � viss ciems � kopā atnāksim saņemt tevi ciet.. .

Oriola tēvs dēlu pārtrauca un ļoti pieglaimīgi sacīja:

� Paklau, Klovis, tu ta�u vari vismaz pamēģināt! Mēs abi ar Milzi izraksim tev vannu, un tu uz to nāksi katru dienu � vienu mēnesi. Un par to es tev do�u nevis simt, bet divsimt franku. Un pēc tam, klausies tik, ja tu būsi izveseļojies pēc mēne�a, tu vēl dabūsi piecus simtus klāt. Dzirdi: piecus simtus sudraba naudā un vēl tos divus simtus, pavisam kopā septiņus simtus. Tātad divus simtus par vannā sēdē�anu vienu mēnesi un piecus simtus par izveseļo�anos. Un tad vēl ņem vērā: reimatisms jau var atkal uznākt. Ja tev rudenī atkal sāks sāpēt, tā nebūs mūsu vaina: ūdens savu tomēr būs izdarījis.

Vecis mierīgi atbildēja:

� Ja tā, esmu ar mieru. Ja nelīdzēs, gan tad redzēsim.

Un trīs vīri paspieda cits citam roku, lai nostiprinātu

noslēgto darījumu. Pēc tam abi Orioli atgriezās atpakaļ pie sava avota un sāka rakt Klovisam vannu.

Viņi bija nostrādāju�i kādu stundas ceturksni, kad izdzirdēja uz ceļa balsis.

�urp nāca Andermats un dakteris Latons. Abi zemnieki samirk�ķinājās un pārtrauca rak�anu.

Baņķieris pienāca viņiem klāt un paspieda roku, pēc tam visi �etri, ne vārda nerunādami, sāka lūkoties ūdenī. Ūdens tā burzguļoja, kā mēdz burzguļot uz lielas uguns, mezdams gāzes pūslī�us, un plūda uz upīti pa seklu gultni, ko jau bija paguvis sev izveidot. Oriols ar lepnu smaidu uz lūpām pēk�ņi sacīja:

� Skat, cik daudz tajā dzelzs!

Viss bedres dibens tie�ām jau bija kļuvis sarkans, un pat oļi, ko ūdens apskaloja, tecēdams uz upi, �ķita pārklāti ar tādu kā purpurkrāsas pelējuma kārtiņu.

Dakteris Latons atbildēja:

� Jā, bet tas vēl neko nenozīmē, ir jāzina visas citas īpa�ības, kuras jānoskaidro.

Zemnieks atsāka:

� Vakar vakarā mēs ar Milzi iesākumam izdzērām katrs pa glāzītei, un tas ļoti atspirdzināja mūsu miesu. Vai nav tiesa, dēls?

Garais puisis pārliecināti atbildēja:

� Protams, tas labi atspirdzināja miesu.

Andermats palika nekustīgi stāvam pie bedres malas.

Tad, pagriezies pret dakteri, sacīja:

� Tam, ko es esmu iecerējis, vajadzētu apmēram se�reiz vairāk ūdens, vai ne?

� Jā, apmēram.

� Vai jūs domājat, ka mēs to atradīsim?

� Jā, to gan es nezinu.

� Redziet nu! Tātad ar zemes pirk�anu nav ko steigties, jo galīgi viss noskaidrosies pēc urb�anas. Kad būs zināmi analīzes rezultāti, vispirms vajadzēs sastādīt pie notāra pārdo�anas rakstu un tajā norādīt, ka galīgais darījums notiks tikai tai gadījumā, ja urb�ana uzrādīs cerētos rezultātus.

Oriola tēvs kļuva nemierīgs. Viņ� nekā nesaprata. Tāpēc Andermats viņam paskaidroja, ka ar vienu avotu iecerētajam pasākumam nepietiek un, kamēr nav atrasti vēl citi avoti, zemi pirkt nav vērts. Bet �os jaunos avotus viņ� varētu meklēt tikai pēc pārdo�anas līguma parakstī�anas.

Abi Orioli uzreiz ņēmās apgalvot, ka uz viņu zemes avotu bū�ot tikpat daudz, cik tur ir vīnadārzu. Vajagot tikai parakt � un darīts. Gan redzēsit, gan redzēsit!

Andermats tikai atteica:

� Jā, redzēsim.

Bet Oriola tēvs iemērca roku ūdenī un pavēstīja:

� Velna milti, tik karsts, ka var olu izvārīt! Daudz karstāks nekā Bonfija avots.

Arī Latons iemērca pirkstu un atzina, ka tas varot būt.

Zemnieks turpināja:

Arī pēc gar�as �is ir labāks un patīkamāks, neo� tik nejauki kā tas. O, par �ito ūdeni es galvoju, ka tas ir labs! Es tos �ejienes ūdeņus pazīstu, jau piecdesmit gadu redzu tos tekam. Bet tik labu vēl nekad neesmu redzējis, nekad, itin nekad!

Mirkli klusējis, viņ� atsāka:

� Vai tad es kādu preci pārdodu! Skaidrs, ka ne. Es to gribētu pārbaudīt jūsu acu priek�ā, pa īstam pārbaudīt � nevis tā kā aptieķnieki pārbauda, bet izmēģināt pie kāda slimnieka. Varu derēt, ka mans ūdens var izārstēt pat paralītiķi � tas ir tik karsts un tam ir tik laba gar�a! Es varu saderēt!

Likās � viņ� lūko kaut ko atcerēties, tad pārlaida skatienu pār tuvējo kalnu virsotnēm, it kā meklēdams, vai tur neatradīsies vēlamais paralītiķis. Tur to neatradis, viņ� nodūra acis uz zemi, uz ceļu.

Divsimt metru attālumā no avota ceļmalā bija redzamas klaidoņa Klovisa nekustīgās kājas, pa�u viņa rumpi apslēpa vītola stumbrs.

Oriols pielika roku pie pieres un, tālumā lūkodamies, vaicāja dēlam:

� Vai tas tur nav Klovisa tēvs, ko?

Milzis smiedamies atbildēja:

� Jā, jā, tas ir viņ�. Viņ� jau nevar tik ātri jozt kā zaķis.

Tad Oriols paspēra soli uz Andermata pusi un cienīgi, svarīgi sacīja:

� Paklausieties, kungs, ko es jums sacī�u. Redziet, tur sē� kāds paralītiķis, daktera kungs viņu labi pazīst, galīgs paralītiķis, jau desmit gadu nevar ne soli paiet. Vai tā nav, daktera kungs?

Latons apstiprināja:

� Nu, ja jūs viņu izdziedētu, esmu ar mieru maksāt par jūsu ūdeni franku par glāzi.

Tad, pievērsdamies Andermatam, viņ� piebilda:

� Tas ir vecs podagriķis un reimatiķis. Kreisajai kājai ir spazmatiskā muskuļu kontraktūra, bet labā ir pilnīgi paralizēta, vārdu sakot, manuprāt, viņ� ir neizdziedināms.

Oriols viņam ļāva pabeigt un tad nesteigdamies turpināja:

� Kā tad būtu, daktera kungs, vai jūs nevarētu izmēģināt manu ūdeni pie viņa � kaut vai vienu mēnesi?

Es nesaku, ka viņu izdosies izārstēt, es nekā nesaku, es tikai lūdzu izmēģināt. Redziet, mēs ar Milzi te sākām rakt bedri, kur samest akmeņus. Nu, lai tā bedre tiek Klovi-sam, lai viņ� tajā tup katru dienu vienu stundu. Un tad jau redzēsim, redzēsim! ...

Dakteris nomurmināja:

� Varat mēģināt. Galvoju, ka jums nekas neiznāks.

Bet Andermats, kuru iekārdināja cerība uz tikpat kā

brīnumainu izārstē�anu, ar prieku pieķērās zemnieka ieteiktajai domai, un viņi visi �etri devās atpakaļ pie klaidoņa, kur� joprojām nekustīgi sēdēja saulītē.

Vecais malumednieks, sapratis viltību, tēloja atteik�anos, ilgi pretojās, līdz beidzot ļāvās pierunāties ar noteikumu, ka Andermats viņam maksās divus frankus dienā par vienu stundu, ko viņ� pavadīs ūdenī.

Tādējādi darījums tika noslēgts. Tika pat nolemts, ka, tikko būs izrakta bedre, Klovisa tēvs to pa�u dienu uzsāks vanno�anos. Andermats apņēmās sagādāt viņam drēbes, lai viņ� pēc vannas varētu pārģērbties, bet abi Orioli apsolīja atgādāt �urp vecu gana būdu, kas stāvēja viņiem sētā, un kroplis tai būdā varēs pārģērbties.

Pēc tam baņķieris un dakteris gāja atpakaļ uz ciemu. Iegriezu�ies ciemā, viņi �ķīrās, viens aizgāja uz savu kabinetu pieņemt slimniekus, otrs devās sagaidīt savu sievu, kurai pusdesmitos bija jāierodas uz peldi.

Gandrīz tūlīt viņa arī bija klāt. Tērpusies ro�ainas krāsas drānās, ro�ainā cepurē, ar ro�ainu saulessargu un ro�ainu sejiņu viņa izskatījās līdzīga rītausmai. Saīsinādama ceļu, viņa nāca lejā pa viesnīcas uzkalniņu viegla kā putniņ�, kas neatplēstiem spārniem pārlec no akmens uz akmeni. Ieraudzījusi vīru, viņa jau pa gabalu tam sauca:

� Ak, cik �eit ir skaisti! Kā man te patīk!

Da�i peldu viesi, kuri skumīgi klaiņoja pa mazo, kluso parku, atskatījās, kad viņa gāja garām, bet Petriss Mar-tels, kas, izmeties vienos kreklos, stāvēja pie biljarda zāles loga un pīpēja, pasauca savu partneri Lapalmu, kur� sēdēja kaktā pie baltvīna glāzes, un, noklak�ķinājis ar mēli, sacīja:

� Velns parāvis, tas tik ir gardumiņ�!

Kristiāna iegāja dziednīcā, smaidot sasveicinājās ar kasieri, kas sēdēja pa labi no ieejas, padeva laburītu biju�ajam cietumsargam, kur� sēdēja pa kreisi, tad, pasniegusi biļeti kalpotājai, kas bija ģērbusies tāpat kā tā, kura sēdēja parkā pie dzeramā minerālūdens, devās tai līdzi pa gaiteni, no kura veda durvis uz peldu kabīnēm.

Vienā no �īm kabīnēm viņu ieveda. Tā bija diezgan pla�a telpa kailām sienām, no mēbelēm tajā bija tikai krēsls, spogulis un kāju soliņ�, bet dzeltenajā cementa grīdā bija ierīkots liels, ovāls padziļinājums, izlikts ar tādu pa�u cementu, un �ai padziļinājumā tad ari vannojās.

Sieviete, kas viņu bija atvedusi, atgrieza krānu, līdzīgu ūdensvada krāniem Parīzes ielās, un pa mazu, apaļu, res-totu spraudziņu vannas dibenā sāka �ļākties iek�ā ūdens; vanna drīz bija līdz malām pilna, ta�u ūdens pāri nelija, bet notecēja pa sienai pierīkoto reni.

Kristiāna savu istabeni bija atstājusi viesnīcā, bet no overņietes pakalpojumiem atteicās, teikdama, ka noģērbsies pati un pazvanīs, ja viņai būs kas vajadzīgs vai būs jāpasniedz palags.

Palikusi viena, viņa lēnām izģērbās, raudzīdamās, kā gai�ajā baseinā gandrīz neredzami viļņojas ūdens. Noģērbusies kaila, viņa iemērca ūdenī kāju, un uzreiz pār visu miesu pārskrēja patīkama siltuma sajūta; pēc tam viņa siltajā ūdenī iegremdēja visu kāju, tad otru un apsēdās �ai siltajā, mīlīgajā, caurspīdīgajā avota ūdenī, kas tecēja viņai virsū, virmoja ap viņu, pārklājot visu miesu sīkiem gāzes burbulī�iem � gan kājas, gan rokas, gan krūtis. Viņa pārsteigta lūkojās uz �iem neskaitāmajiem, mazajiem gaisa burbulī�iem, kas viņu no galvas līdz kājām ietērpa sīku pērlī�u bruņās. Un �īs sīkās pērlītes nemitīgi atraujas no viņas baltās miesas un pazūd gaisā, kur tās izgrū� citas, kas rodas uz viņas miesas. Tās radās uz viņas ādas kā vieglas, netveramas, burvīgas odziņas � viņas jaukā, ro�ainā, jaunavīgā auguma augļi, auguma, kur� spēja ūdens lāsītes pārvērst par pērlēm.

Un Kristiāna tik labi jutās �ai vannā, tik maigi, tik liegi, tik mīlīgi viņu glāstīja ūdens strūkliņas, viļņojo�ās, dzīvās, kustīgās avota strūkliņas, kas burzguļoja baseinā pie viņas kājām un aiztecēja pa mazo spraudziņu vannas malā, ka viņa būtu gribējusi tur palikt uz visiem laikiem, nekustēties, gandrīz nekā nedomāt. Kaut kāds īpa�s siltums, kas viņā ieplūda, radīja mierīgu laimes sajūtu, sniedza atpūtu un labsajūtu, nomierināja domas, pildīja ar veselības, atturīga prieka un klusas jautrības sajūtu, Aiz-teko�ā ūdens guldzē�ana ieaijāja, un sapņainā snaudā viņa laiski domāja par to, ko darīs �odien, ko darīs rīt, domāja par pastaigām, par tēvu, par vīru, par brāli un par to garo puisi, ar kuru būdama kopā pēc notikuma ar saspridzināto suni viņa jutās mazliet neērti. Pārāk strauji cilvēki viņai nepatika.

Nekādas vēlē�anās nesatrauca viņas dvēseli, tā bija tikpat mierīga kā viņas sirds �ai siltajā ūdenī, neviena vēlē�anās, varbūt vienīgi neskaidra cerība uz bērnu; nebija nekādas vēlē�anās pēc citādas dzīves, p.ēc nemiera vai kaislības. Viņa jutās labi, bija laimīga un apmierināta.

Pēk�ņi viņa satrūkās: kāds vēra vaļā durvis; tā bija overņiete, kas atnesa palagu. Divdesmit minūtes bija pagāju�as; vajadzēja jau ģērbties. Atmoda bija skumja, tā gandrīz padarīja nelaimīgu; Kristiānai gribējās palūgt apkalpotāju, lai ļauj vēl kādu brīdi palikt vannā, bet tad viņa iedomājās, ka �o prieku baudīs vēl daudzas dienas; viņa ar no�ēlu iznāca no ūdens un ietinās halātā, kur� bija tik stipri sasildīts, ka mazliet pat dedzināja.

Kad viņa gāja prom, dakteris Bonfijs atvēra sava kabineta durvis un, ceremoniāli viņai palocījies, lūdza viņu ienākt. Viņ� apjautājās par viņas veselību, pataustīja viņai pulsu, apskatīja mēli, noprasīja, kā ir ar ēstgribu un gremo�anu, jautāja, vai viņa labi guļ, pēc tam pavadīja viņu līdz pat durvīm, visu laiku purpinādams:

� Nekas, nekas, viss ir kārtībā, viss kārtībā. Esiet tik laipna un nododiet savam tēva kungam manu vislielākās cieņas apliecinājumu. Viņ� ir viens no viscienījamākajiem cilvēkiem, kādus es savā darbalaukā esmu sastapis.

Beidzot viņa izgāja ārā, tikusi vaļā no daktera uzmācīgās gādības, un pie ārdurvīm ieraudzīja tēvu, kur� tērzēja ar Andermatu, Gontrānu un Polu Bretiņī.

Viņas vīrs, kura galvā ikviena jauna doma sīca vienā sīk�anā tikpat kā pudelē ieskrējusi mu�a, stāstīja par pa-ralītiķi un gribēja iet atpakaļ un paskatīties, vai klaidonis sē� vannā.

Andermatam par prieku visi devās uz avotu.

Bet Kristiāna paklusām parāva brāli atpakaļ un, kad viņi bija mazliet no citiem atpaliku�i, sacīja:

� Vai zini, es gribēju ar tevi parunāt par tavu draugu; man viņ� diez kā nepatīk. Pastāsti, kāds viņ� īsti ir.

Un Gontrāns, kur� Polu pazina jau vairākus gadus, pastāstīja par viņa kaislīgo, neapvaldīto, sirsnīgo dabu, kurai piemīt labsirdības uzliesmojumi.

Gontrāns teica, ka Pols esot gudrs puisis, bet ļoti strauj� un visu pārāk asi pārdzīvojot. Viņ� padodoties katrai savai tieksmei, neprotot nedz sevi savaldīt, nedz sevi vadīt, nedz likt prātam noteikt pār jūtām, nedz vadīties dzīvē pēc metodiski pārdomāta plāna, viņ� paklausot visiem vilinājumiem, gan cēliem, gan kaunpilniem, tiklīdz viņa eksaltēto dvēseli sagrābj kāda vēlē�anās, kāda doma vai jūtu uzplūds.

Viņ� jau septiņas reizes duelējies, esot vienlīdz spējīgs apvainot kādu cilvēku un pēc tam kļūt par tā draugu; esot traki iemīlējies visu kārtu sievietēs, ar vienlīdz lielu aizrautību dievinājis da�ādas sievietes, sākot ar modisti, sastaptu pie veikala durvīm, un beidzot ar nolaupītu aktrisi, jā, jā, nolaupītu pirmizrādes vakarā: kad viņa jau uzlikusi kāju uz savas ekipā�as kāp�ļa, lai brauktu mājās, viņ� to pakampis apstulbu�o garāmgājēju acu priek�ā, paņēmis uz rokām, iemetis karietē, palaidis zirgus aulek�iem un tik ātri nozudis, ka neviens nepaguvis dzīties pakaļ un viņu panākt.

Un Gontrāns nobeidza:

� Tā, lūk. Viņ� ir labs puisis, bet trakulīgs, turklāt ļoti bagāts un, kad pazaudē galvu, ir uz visu spējīgs, uz itin visu.

Kristiāna turpināja:

� Viņ� lieto kaut kādas neparastas, ļoti jaukas smar�as. Kas tā ir par smar�u?

Gontrāns atbildēja:

� Nezinu, viņ� negrib teikt; manuprāt, tās ir atvestas no Krievijas. Tās viņam uzdāvināja viņa aktrise � tā pati aktrise, no kuras es viņu tagad ārstēju. Jā, tās tie�ām brīni�ķīgi smar�o.

Uz ceļa bija redzams vesels bars peldviesu un zemnieku, jo �eit bija paradums ik rītu pirms brokastīm pastaigāties pa �o ceļu.

Kristiāna un Gontrāns panāca marķīzu, Andermatu un Polu, un drīz vien tai vietā, kur vēl iepriek�ējā dienā pacēlās klints, viņi ieraudzīja dīvainu cilvēka galvu ar virsū uzmauktu noskrandu�u pelēka filca platmali, ar kuplu, sirmu bārdu � galva rēgojās ārā no zemes un izskatījās, it kā būtu nocirsta vai arī �eit izaugusi kā kaut kāds augs.

Tai apkārt sastāju�ies, izbrīnīju�ies vīndari skatījās glu�i vienaldzīgi (overņie�i nepavisam nav zobgaļi), bet trīs resni kungi, kādas otrās �ķiras viesnīcas iemītnieki, smējās un jokoja.

Abi Orioli stāvēja un vēroja klaidoni, kas sēdēja bedrē uz akmens un līdz pat zodam mirka ūdenī. �is sķats atgādināja veco laiku nāves soda izpildī�anu noziedzniekam, kur� tiek tiesāts kā burvis un pesteļotājs; vecis nebija izlaidis no rokām kruķus, arī tie mirka ūdenī turpat viņam blakus.

Andermats aiz sajūsmas vienā gabalā skandināja:

� Bravo, bravo! Te, lūk, ir paraugs, kuram vajadzētu sekot visiem �ejienes iedzīvotājiem, kuri slimo ar reimatismu!

Un, pieliecies klāt sirmgalvim, viņ� tam skaļi uzkliedza, it kā tas būtu kurls:

� Vai jums ir labi?

Sirmgalvis, kas, �ķiet, no karstā ūdens bija galīgi apdullis, atbildēja:

� Liekas, es izkusī�u. Velns parāvis, cik tas ūdens ir karsts!

Bet Oriola tēvs noteica:

� Jo karstāks, jo tev veselīgāks.

Kāds aiz marķīza muguras jautāja:

� Kas te notiek? � Un Obrī-Pastēra kungs, kas atgriezās no savas ikdienas pastaigas, elsdams pūzdams apstājās

pie bedres.

Andermats viņam paskaidroja savu dziedinā�anas plānu.

Bet vecis vienā laidā atkārtoja:

� Velns, kur karsts! � un gribēja kāpt ārā no ūdens, lūgdams, lai viņam palīdz.

Baņķieris ar mokām viņu nomierināja, apsolīdams pielikt klāt divdesmit sū par katru peldi.

Ap bedri, kurā plivinājās pelēcīgas skrandas, kas apņēma ve�a augumu, bija izveidojies vesels skatītāju aplis.

Kāda balss ieteicās:

� Tā tik ir zupiņa! Es jau nu gan to nestrēbtu!

Cits piebilda:

� Un gaļiņa arī nemaz nav labāka.

Bet marķīzs norādīja, ka �ai jaunajā avotā, �ķiet, esot daudz vairāk ogļskābes burbulī�u nekā peldu iestādes vannās un ka �ie burbulī�i esot lielāki un kustīgāki,

Patie�ām visi klaidoņa kankari bija pārklāti ar �iem burbulī�iem, un tie ņirbēja pa ūdens virsu tik lielā daudzumā, ka izskatījās � bedre ir pilna neskaitāmām ķēdītēm, bezgalgarām lūg�anu kreļļu virtenēm, kas savērtas no slksīkiem, apaļiem dimantiņiem, kuri �ilbino�ajā saules gaismā mirdzēja kā briljanti.

ObrI-Pastērs iesmējās.

� Pie velna! � viņ� sacīja. � Paklausieties, ko tik �ai peldu iestādē nedara! Jūs jau zināt, ka avots, tāpat kā putns, jāsaķer ar tādu kā slazdu vai vismaz jādabū zem kupola. To sauc par kaptā�u. Bet lūk, kas pērngad notika ar avotu, kur� apgādā ar ūdeni Anvālas peldu iestādi. Ogļskābe ir vieglāka par ūdeni, tā krājās kupola aug�galā un, kad tās bija sakrājies pārāk daudz, iespiedās caurulēs, pa caurulēm nonāca vannās, piepildīja kabīņu gaisu, un slimnieki juta elpas trūkumu. Divos mēne�os bija trīs smagāki gadījumi. Tad atkal griezās pēc padoma pie manis, un es izgudroju pavisam vienkār�u ierīci: divas caurules � katra atsevi�ķi � pievada no kupola ūdeni un ogļskābo gāzi, ko zem vannas tūdaļ atkal savieno, tādējādi no jauna radot normālu ūdens sastāvu un novēr�ot bīstamo ogļskābes pārmērību. Bet mana ierīce būtu izmaksājusi tūksto� franku! Un vai jūs zināt, ko izdarīja biju�ais cietumsargs? Neparko neuzminēsit. Ietaisīja kupolā caurumu, lai tiktu vaļā no gāzes, un tā, protams, izgaisa. Tātad jums pārdod ogļskābās vannas bez ogļskābes vai arī ar tik niecīgu ogļskābes daudzumu, ka liela labuma no �īm vannām nav. Toties �eit � skatieties!

Visus pārņēma sa�utums. Neviens vairs nesmējās, un uz paralītiķi visi noskatījās ar skaudību. Ikviens peldu viesis labprāt būtu paķēris cērti un izracis sev bedri blakus klaidoņa bedrei.

Andermats paņēma in�enieri zem rokas, un viņi tērzēdami gāja prom. Obrī-Pastērs laiku pa laikam apstājās un ar spieķi gaisā vilka tādu kā līniju, atzīmēdams uz tās kādus mezgla punktus, bet baņķieris kaut ko ierakstīja piezīmju grāmatiņā.

Kristiāna un Pols Bretiņī uzsāka sarunu. Viņ� tai stāstīja par savu ceļojumu pa Overņu, aprakstīja, ko bija redzējis un izjutis. Dabu viņ� kvēli mīlēja ar visiem saviem jutekļiem, kuros jautās kaut kas dzīvniecisks. Daba viņam sniedza juteklisku baudu, no kuras vibrēja visi viņa nervi un ķermenis.

Viņ� stāstīja:

� Zināt, cienītā kundze, man �ķiet, it kā es atveros, visu uzņemu sevī, viss mani caurstrāvo ar tādu spēku, ka man ir jāraud vai jāgrie� zobi. Lūk, kad es lūkojos tur uz to pusi, uz to lielo, zaļo nogāzi, pa kuru kalnā rāpjas vesels koku leģions, manas acis uzņem sevī �o me�u, tas manī iespie�as, iesūcas manī, rit pa manām dzīslām, un man pat �ķiet, ka es to ēdu, ka tas piepilda manu vēderu, ka es pats kļūstu par me�u.

To visu viņ� stāstīja smiedamies, apaļām, plati ieplestām acīm raudzīdamies gan uz me�u, gan uz Kristiānu, un viņa, izbrīnījusies un pārsteigta, ta�u viegli ietekmējama, klausījās, un viņai likās, ka �is kārais, plati ieplesto acu skatiens reizē ar me�u aprij arī viņu. Un Pols turpināja:

� Un ja jūs zinātu, kādu baudu man sagādā deguns! So gaisu, ko mēs ar jums elpojam, es dzeru, es no tā reibstu, no tā dzīvoju, es sao�u visas smar�as, kādas vien tajā ir, visas, absolūti visas. Pag, es jums tūlīt pateik�u. Pirmkārt, kad jūs atbraucāt �urp, vai jūs ievērojāt ļoti maigu smar�u, kurai nav nevienas citas līdzīgas smar�as, tik smalku un tik vieglu, ka tā ir gandrīz ... nu, kā lai to pasaka... gandrīz nevieliska. �ī smar�a ir itin visur, bet nekur nav satverama, nav iespējams uzminēt, no kurienes tā nāk. Nekad, nekad nekas... nekas tik burvīgs nav tā satraucis manu sirdi... Un tā... tā ir ziedo�o vīnadārzu smar�a! O, pagāja veselas �etras dienas, līdz es to atklāju! Un vai tad nav brīni�ķīgi iedomāties, cienītā kundze, ka vīnogas, kuras mums dāvā vīnu � vīnu, ko spēj saprast un izbaudīt vienīgi izredzētie, dāvā mums arī vissmalkāko un vissatrauco�āko smar�u, kuru spēj at�ķirt tikai visizsmalcinātākie, visjutekliskākie cilvēki. Un vēl � vai jūs jūtat �ai gaisā vareno kastaņu aromātu, �ķebīgi saldo akāciju smar�u, kalnu un zāles aromātu, zāles, kas smar�o tik jauki, tik jauki, tik jauki, bet ko neviens nesajūt?

To visu Kristiāna klausījās izbrīnījusies nevis tāpēc, ka viņ� būtu pateicis kaut ko pārsteidzo�u, bet �ie vārdi likās pavisam citādi nekā tie, kādus viņa parasti ap sevi dzirdēja � dzirdēja ik dienas, un tālab viņu aizgrāba, aizkustināja un satrauca viņas domas.

Pols tikai runāja tai pa�ā mazliet dobjā, bet siltā balsī:

� Un vēl � sakiet � vai jūs esat ievērojusi, ka tad, kad ir karsts, gaisā virs ceļiem ir jūtama vāra vaniļas

piegar�a? Ir ta�u, vai ne? Nu, un vai jūs zināt, kas tas ir? Ta ir.. . tā ir.. . nē, es neiedro�inos jums teikt.

Viņ� sāka smieties un, pēk�ņi izstiepis uz priek�u roku, sacīja:

� Paskatieties!

Pa ceļu virzījās virkne siena vezumu, katru no tiem vilka divas govis. Lēnie, platpierainie lopi, nolieku�i galvas zem jūga, pie koka �ķēr�ļa piesietiem ragiem smagi cilāja kājas, un varēja redzēt, kā viņiem zem ādas kustas gū�as kauli. Katra vezuma priek�ā gāja vīrs ar kreklu un bezroci mugurā, melnu platmali galvā un ar vicu skubināja savu pajūgu. Laiku pa laikam viņ� pagriezās atpakaļ, bet nekad govij nesita, tikai piedūrās ar vicu tās plecam vai pierei, un govs, mirk�ķinādama lielās, sapņainās acis, paklausīja viņa �estam.

Kristiāna un Pols pagāja sānis, lai dotu vezumiem ceļu.

Pols jautāja:

� Vai jūs jūtat?

Kristiāna pabrīnījās:

� Ko tad? O� pēc kūts.

� Jā, pēc kūts. Visas �īs govis, kas te staigā pa ceļiem, jo zirgu �ai apvidū nemaz nav, rada kūts smaku, kas, sajaukdamās ar smalkajiem putekļiem, pie�ķir vējam vaniļas piegar�u.

Kristiāna mazliet �ķebīgi nomurmināja:

� Pē!

Bretiņī turpināja:

� Atļaujiet, patlaban es tikai izdaru analīzi kā ķīmiķis. Lai nu �ā, vai tā, bet mēs, cienītā kundze, atrodamies visburvīgākajā, vismaigākajā, visnomierino�ākajā Francijas novadā, kādā es jebkad esmu bijis. Mēs esam pārcēlu�ies zelta laikmetā. Un Limaņa, ak, �ī Limaņa! Nē, es par to nestāstī�u, es jums gribu to parādīt. Un jūs to redzēsit!

Viņus panāca marķīzs un Gontrāns. Paņēmis meitu zem rokas, marķīzs pagrieza viņu un veda atpakaļ uz ciemu, lai tiktu laikā uz brokastīm, un sacīja:

� Paklausieties, bērni, tas attiecas uz jums visiem trim. Viljams kļūst glu�i traks, kad viņam ienāk prātā kāda ideja, viņ� vairs nedomā ne par ko citu kā par savu nākamo kūrortu un grib tagad iekarot Oriolu ģimenes simpātijas. Viņ� vēlas, lai Kristiāna iepazīstas ar meitiņām, lai redzētu, vai viņas ir pieņemamas labā sabiedrībā. Bet tam jānotiek tā, lai tēvs nenojaustu mūsu viltību. Un tad nu man radās �āda ideja: jāorganizē labdarības sarīkojums. Tev, meitiņ, jāaiziet pie �ejienes mācītāja, un jūs pa abiem izraudzīsit divas viņa draudzes locekles, kuras kopā ar tevi vāks ziedojumus. Tu, protams, zini, kuras viņam būtu jāizraugās, un viņ� tās uzaicinās it kā pats pēc sava prāta. Bet jums, jaunie cilvēki, jāsarīko kazino telpās loterija ar Petrisa Martela, viņa trupas un viņa orķestra piedalī�anos. Ja Oriolu meitiņas ir piemīlīgas un labi audzinātas, par kādām viņas esot klostera pansionātā izskolotas, Kristiāna viņu simpātijas iekaros.

V

Veselu nedēļu Kristiāna nedarīja nekā cita kā noņēmās ar svētku sagatavo�anu. Mācītājs tie�ām atzina, ka starp viņa draudzes loceklēm Oriola meitiņas būtu viscienīgākās vākt ziedojumus kopā ar marķīza de Ravenela meitu, un, būdams laimīgs, ka var izcelties, viņ� sāka rosīties, visu organizēja, visu izkārtoja un pats uzlūdza abas meitenes, it kā �ī doma viņam pirmajam būtu ienākusi prātā.

Visa draudze bija satraukta, pat drūmie peldviesi, kuriem bija radies jauns sarunu temats, apmainījās pie galda ar da�ādiem ieskatiem par iespējamo ziedojumu summu no divējiem svētkiem � baznīcas un laicīgajiem.

Diena sākās veiksmīgi. Bija brīni�ķīgs vasaras laiciņ�, silts un saulains, līdzenumā spīdēja spo�a saule, bet zem ciema kokiem bija tīkams pavēnis.

Dievkalpojums notika pulksten deviņos, tas bija īss, bet ar ērģeļu mūziku. Kristiāna, kas bija ieradusies pirms dievkalpojuma, lai uzmestu acis baznīcas izrotājumam � puķu vītnēm, kuras bija atsūtītas no Ruaijā un Klermon-ferānas, izdzirdēja aiz muguras soļus: bija ieradies mācītājs abats Litrs kopā ar māsām Oriolām, kuras viņ� stādīja priek�ā Kristiānai. Kristiāna tūdaļ uzlūdza abas meitenes brokastīs. Sarkdamas un ar reveransiem viņas ielūgumu pieņēma.

Ticīgie sāka pulcēties.

Kristiāna un māsas Oriolas apsēdās goda krēslos, kas bija nolikti baznīcas kora malā pretī trim citiem goda krēsliem, kurus ieņēma svētdienas drēbēs ģērbu�ies jauni cilvēki: mēra dēls, viņa palīga dēls un municipālpadom-nieka dēls; viņi bija izraudzīti, lai pavadītu ziedojumu vācējas un lai parādītu godu vietējām varasiestādēm.

Viss noritēja ļoti labi.

Dievkalpojums ātri beidzās. Ziedojumi ienesa simt desmit franku, tiem pielika klāt Andermata ziedotos piecsimt frankus, piecdesmit marķīza un simt Pola Bretiņī ziedotos frankus, kopā sanāca septiņsimt se�desmit franku � An-vālas draudzē nepieredzēta summa.

Pēc dievkalpojuma Oriola meitiņas tika aizvestas uz viesnīcu. Abas likās mazliet apmulsu�as, ta�u neizturējās neveikli, gandrīz nemaz nerunāja � drīzāk gan aiz pazemības, nevis aiz bailēm. Viņas brokastoja pie viesnīcas kopējā ēdamgalda un iepatikās visiem vīrie�iem � visiem bez izņēmuma.

Vecākā bija nopietnāka, jaunākā � dzīvāka, vecākā � uzvedības ziņā nevainojamāka �ā vārda parastajā nozīmē, jaunākā � piemīlīgāka un laipnāka, un tomēr viņas bija viena otrai tik līdzīgas, cik līdzīgas var būt tikai māsas.

Kad brokastis bija galā, visi devās uz kazino, kur pulksten divos bija loterija.

Parku jau pildīja raibs peldviesu un zemnieku pūlis, un izskatījās pēc gadatirgus.

Ķīnie�u lapenē mūziķi spēlēja lauku simfoniju � pa�a Senlandrī kompozīciju. Pols, kas Kristiānu pavadīja, pēk�ņi apstājās.

� Oho! � viņ� izsaucās. � Tīri jauki! Tam puisim ir talants. Ar īstu orķestri tas skanētu ļoti iespaidīgi.

Tad viņ� vaicāja:

� Vai jūs, cienītā kundze, mūziku mīlat?

� Ļoti.

� Mani tā moka. Kad es klausos kādu iemīļotu skaņdarbu, man ir tāda sajūta, ka jau pirmās skaņas nodīrā man no miesas ādu, tā izkūst, iz�ķīst, izgaist un pamet mani, dzīvu nodīrātu, neaizsargātu pret mūzikas uzbrukumu. Un orķestris tie�ām spēlē uz maniem nerviem, uz maniem kailajiem nerviem, un tie trīc un dreb, atsaukdamies ik uz skaņu. Mūziku es dzirdu ne vien ar ausīm, bet uztveru ar visu savu jutīgo ķermeni, kas vibrē no galvas līdz pat kājām. Nekas man nesagādā tik lielu baudu vai, pareizāk sakot, tik lielu laimi.

Kristiāna pasmaidīja un teica:

� Jūs esat pārāk jutīgs.

� Pie velna! Vai tad nejutīgam būtu maz vērts dzīvot?

Es neapskau�u tos cilvēkus, kuru sirdi klāj bruņurupu�a bruņas vai nīlzirga āda. Laimīgi ir tikai tie, kuri cie� savu izjūtu dēļ, kuri tās uzņem kā satricinājumus un bauda kā izmeklētus kārumus. Visi pārdzīvojumi ta�u ir jāapjēdz � gan priecīgie, gan bēdīgie, jāpiepilda ar tiem līdz malām dvēsele un, ar tiem apreibinoties, jāizjūt visasākā svētlaime un visskaudrākās sāpes.

Kristiāna pacēla uz Polu acis, būdama mazliet pārsteigta par viņa vārdiem, tāpat kā par visu, ko nedējas laikā bija no viņa dzirdējusi.

Un tie�ām �is jaunais draugs � viņ� uzreiz bija kļuvis par viņas draugu, par spīti pirmajam nepatīkamajam iespaidam, � jau veselu nedēļu ik mirkli satrauca viņas dvēseles mieru un saviļņoja viņu, kā mēdz saviļņot ezeru, metot tajā akmeņus. Un viņ� meta akmeņus, meta lielus akmeņus �ajā vēl snaudo�ajā dzīlē.

Kristiānas tēvs, tāpat kā tas ir ar visiem tēviem, vēl aizvien viņu uzskatīja par mazu meiteni, ar kuru nav vērts runāt par nopietnām lietām; brālis viņu prata pasmīdināt, bet nekad neierosināja uz kādām pārdomām; viņas vīram nemaz nenāca prātā, ka ar sievu varētu runāt par kaut ko tādu, kas neietilpst kopīgās dzīves ikdieni�ķajās interesēs; un tā viņa līdz �im bija dzīvojusi maigā un bezrūpīgā gara sastingumā.

�is jaunatnācējs ar savu domu cirtieniem tikpat kā ar cirvja cirtieniem pavēra vaļā viņas �auro redzesloku. Turklāt �is cilvēks piederēja pie tiem vīrie�iem, kuri patīk sievietēm � visām sievietēm � ar visu savu būtni, savu stipro un aso pārdzīvojumu dēļ. Viņ� prata ar sievietēm runāt, visu pateikt un likt visu saprast. Būdams augstākā mērā apdāvināts, bet nespējīgs ar kaut ko ilgsto�i nopūlēties, alla� kaislas mīlestības vai naida pilns, par visu runādams ar klaju dedzību un aizrautīgu pārliecību, kāda ir raksturīga cilvēkiem ar mainīgu un jūsmīgu dabu, viņ� pārpārēm bija apveltīts ar īsti sievi�ķīgām īpa�ībām � viņu lētticību, burvīgumu, nepastāvīgumu un nervozumu, apvienotu ar daudz pla�āku, aktīvāku, atklātāku un asāku vīrie�a prātu.

Straujiem soļiem viņiem pienāca klāt Gontrāns.

� Paskatieties atpakaļ, � viņ� sacīja, � palūkojieties uz Onorā laulāto pāri!

Viņi atskatījās un ieraudzīja dakteri Onorā, kuram pie sāniem bija resna veca dāma, ģērbusies zilā kleitā un ar

cepuri, kas atgādināja botānisko dārzu, � tik daudz uz tās bija da�da�ādu augu un puķu.

Kristiāna pārsteigta jautāja:

� Vai tā ir viņa sieva? Viņa ta�u ir kādus piecpadsmit

gadus vecāka nekā viņ�!

� Jā, viņai ir se�desmit pieci gadi. Bijusī vecmāte; nozvejojusi dakteri kādās dzemdībās. Starp citu, �ķiet, tas ir viens no laulātiem pāriem, kuri no rīta līdz vakaram plē�as.

Izdzirdēju�i pūla skaļās �alas, viņi devās atpakaļ uz kazino. Pie ieejas uz liela galda bija izlikti loterijas vinnesti, bet Petriss Martels, kuram par palīgu bija miniatūra tum�mate Odlēnas jaunkundze no Odeona, izvilka un skaļi izsauca numurus, uzjautrinādams pūli ar lētiem balagāna jokiem. Pienāca klāt marķīzs kopā ar māsām Oriolām un Andermatu.

� Vai paliksim �eit? � marķīzs jautāja. � Te ir pārāk liels troksnis.

Tika nolemts pastaigāties pa ceļu, kas ved no Anvālas uz Laro�pradjēru. Lai tiktu uz �ā ceļa, vispirms citam aiz cita bija jākāpj pa �auru taciņu cauri vīnogu dārziem. Visiem pa priek�u vingrā un ātrā gaitā soļoja Kristiāna. Kop� iera�anās Anvālā viņa juta, ka uzsākusi tādu kā jaunu dzīvi: visparastākie prieki bija ieguvu�i tādu kā spilgtumu, un viņa izjuta līdz �im nepazītu dzīvesprieku. Varbūt viņa jutās labāk no vannām, kas atbrīvoja organismu no sīkiem veselības traucējumiem, kuri alla� cilvēku nomāc un modina beziemesla skumjas; tagad viņa varēja labāk uztvert un dziļāk izbaudīt apkārtējo skaistumu. Bet varbūt viņu tik priecīgi bija satraucis tikai tas, ka viņai līdzās atradās �is viņai neizprotamais jaunais cilvēks, kur� ar savām kvēlajām runām mācīja viņu tik daudz ko saprast.

Viņa lieliem malkiem ieelpoja gaisu un atcerējās, ko Pols viņai bija stāstījis par smar�ām, kuras nes līdzi vēj�. �Patiesi,� viņa domāja, �viņ� man iemācīja sajust gaisā smar�as.� Un tagad viņa at�ķīra visas smar�as, it īpa�i ziedo�o vīnadārzu smar�u, tik vieglu, smalku un gaisto�u.

Beidzot viņi uzgāja uz ceļa, un gājēji sadalījās grupiņās. Andermats un Luīza, vecākā no māsām Oriolām, aizgāja uz priek�u, sarunādamies par Overņas zemes gabalu ienesīgumu. Viņa, �ī overņiete, īstenā tēva meita, kura bija mantojusi viņa praktiskumu, zināja sīki jo sīki visu, kas attiecas uz lauksaimniecību Overņā; viņa par to stāstīja prātīgā, laipnā balstiņā, atturīgi un apdomīgi, kā tas bija mācīts klostera pansionātā.

Uzmanīgi viņā klausoties un viņu no sāniem uzlūkojot, Andermats ievēroja, ka �ī nopietnā meitene ir burvīga, turklāt jau tik gudra dzīves praktiskajos jautājumos.

Da�reiz, mazliet pārsteigts, viņ� ieteicās:

� Kā?! Limaņā zemes cenas sniedzas līdz trīsdesmit tūksto�iem franku hektārā?

� Jā, cienīts kungs, ja tā ir apstādīta ar augstvērtīgām ābeļu �ķirnēm, kuras dod deserta ābolus. Gandrīz visus augļus, kurus Parīzē ēd, apgādā mūsu novads.

Tad Andermats apgriezās un goddevīgi paraudzījās uz Limaņu � no kalnu ceļa, pa kuru viņi gāja, cik vien tālu sniedzās skats, varēja redzēt pla�u klajumu, pār kuru, kā alla�, klājās zilgana miglas dūmaka.

Arī Kristiāna un Pols bija apstāju�ies, tīksminādamies ar �o maigi aizplīvuroto tāli, no kuras nespēja atraut acu.

Pār ceļu tagad pletās milzīgi riekstu koki, kuru biezajā ēnā bija jūtams tīkams vēsums. Ceļ� vairs negāja kalnup, bet līkumoja pa nogāzi, ko klāja vīnadārzi, bet tuvāk virsotnei � zema zālīte; viss bija zaļ� līdz pat kalnu grēdas korei, kas �ai vietā nebija necik augsta.

Pols klusi sacīja:

� Vai nav skaisti? Nu sakiet � vai nav skaisti? Kāpēc �ī ainava mani tā aizkustina? Jā, kāpēc? No tās dve� tik dziļa burvība un, galvenais, tāds pla�ums, kas mani saviļņo līdz sirds dziļumiem. Raugoties �ai ielejā, �ķiet, ka domas izple� spārnus, vai tā nav? Un domas paceļas gaisā, lidinās, riņķo debesu augstumos, tad pārlai�as pāri �im līdzenumam un aizlido prom tālu, tālu � uz mūsu sapņu zemi, kuru mēs nekad neredzēsim. Jā, tas ir brīni�ķīgi, jo vairāk līdzinās sapnim nekā tam, ko mēs īstenībā redzam.

Kristiāna viņā klausījās klusēdama, kaut ko gaidīdama, uz kaut ko cerēdama, kāri tverdama ikvienu viņa vārdu, un viņa jutās satraukta, īsti nezinādama, kāpēc. Viņa tie�ām it kā skatīja kādu citu zemi � zilganu, ro�ainu zemi, teiksmainu, brīni�ķīgu zemi, neaizsniedzamu, bet mū�am vilino�u zemi, salīdzinājumā ar kuru jebkura pasaules mala �ķiet glu�i parasta un ikdieni�ķa.

Pols turpināja:

� Jā, skaisti, tāpēc ka ir skaisti. Ir daudz skaistu skatu, kas vēl vairāk �ilbina acis ar savu spilgtumu, bet tajos nav tādas harmonijas. Ak, kundze! Skaistums, harmoniskais skaistums! Citāda skaistuma pasaulē nemaz nevar būt! Pasaulē ir vienīgi skaistums. Bet cik gau�ām maz Cilvēku to saprot! Cilvēka ķermeņa, statujas vai kalna līnija�, kādas gleznas vai �ā klajuma krāsas, kaut kas netverams D�okondas smaidā, kāds vārds, kur� iespie�as līdz dvēseles dzīlēm, �is mazais nieciņ�, kas mākslinieku padara par dievam līdzīgu radītāju, � kur� gan no cilvēkiem to ievēro?

Un viņ� sāka skandēt:

Vai nāc no debesim, vai esi elles baids,

Ak, Daile, negants ērms, ak, krā�ņi baisā burve, *�

Vienalga! Jo tavs skats, tavs solis un tavs smaids Man pla�i atdara uz bezgalību durvis.

Vai dievs vai sātans tu, vai zvērs vai eņģelis,

Ak, burve samtace, tev vien pār mani vara �

Ritms, smar�a, gaisma tu, kas mirgodama ris,

Vēr� skaistu pasauli un mirkļus vieglus dara.

Tagad Kristiāna viņā paraudzījās ar izbrīnu par viņa dzejiskumu, viņa nevarēja saprast un viņas acis vaicāja, kas gan sevi�ķs varētu būt �ai dzejolī.

Pols uzminēja viņas domas un, noskaities uz sevi, ka nav spējis piesaistīt viņu savai sajūsmai, � viņ� ta�u �os pantus bija tik labi noskaitījis, � mazliet nicīgi piebilda:

� Es tie�ām esmu traks, gribēdams jūs piespiest ar baudu noklausīties tik izsmalcinātu dzejnieku! Ta�u, cerams, pienāks diena, kad jūs to visu izjutīsit tāpat kā es. Sievietes, būdamas apveltītas vairāk ar intuīciju nekā ar prātu, mākslas apslēpto un aizplīvuroto jēgu uztver tikai tad, ja tā rod atbalsi viņu sirdī.

Un, viņai palocījies, Pols piemetināja:

� Papūlē�os, cienītā kundze, jūsos �o atbalsi modināt.

Pola vārdi Kristiānai likās nevis pārdro�i, bet tikai dīvaini, turklāt viņa nemaz vairs nelūkoja Polu saprast �� pēk�ņi viņu pārsteidza atklājums, ko viņa vēl līdz �im nebija pamanījusi: viņa ievēroja, ka Pols ir ļoti elegants, bet ka viņam ir pārāk gar� augums, viņ� ir pārāk plecīgs un viņam ir pārāk vīri�ķīga stāja, tāpēc uzreiz nevarēja pamanīt viņa smalko, izmeklēto gaumi.

Arī viņa sejas vaibstos bija kaut kas rupj�, nenobeigts, un tas pirmajā acu uzmetienā viņam pie�ķīra smagnēju izskatu. Bet, pie �iem vaibstiem pieradusi, viņa tajos ieraudzīja pievilcību � valdonīga spēka pievilcību un brī�am viņa alla� dobjās balss glāsmainajās intonācijās saklausīja lielu maigumu.

Pirmo reizi ievērojusi, cik rūpīgi viņ� no galvas līdz kājām apģērbies, Kristiāna nodomāja: �Skaidrs, ka viņ� pieder pie tiem cilvēkiem, kuru labās īpa�ības atklājas pamazām, viena pēc otras.�

Pēk�ņi viņi izdzirdēja, ka viņiem skrien pakaļ Gontrāns un sauc:

� Ei, mā�el! Kristiāna, pagaidi!

Pieskrējis klāt, viņ� smiedamies sacīja:

� Vai, nāciet ta�u paklausīties mazo Oriolu, viņa ir tik smieklīga, tik apbrīnojami asprātīga! Papiņ� galu galā viņu piejaucēja, un viņa mums stāsta tik jocīgus notikumus. Pagaidīsim viņus �eit.

Un viņi sagaidīja marķīzu, kas pienāca klāt kopā ar jaunāko meitiņu � ar �arlotu Oriolu.

Ar bērni�ķīgu dedzību un �ķelmību viņa stāstīja notikumus no ciema dzīves, kuros parādījās zemnieku vientiesība un viltība. Viņa atdarināja to �estus, lēno gaitu, gauso valodu, viņu izrunu un lādē�anos ar nemitīgu velna piesauk�anu un vaibstī�anos, kas viņas glīto, dzīvo sejiņu padarīja vēl burvīgāku. Viņas spriganās acis mirdzēja, palielā mute pavērdamās atklāja skaistus, baltus zobus, mazliet aug�up uzrautais deguntiņ� pie�ķīra viņai draisku izskatu, no viņas dvesa tāds svaigums, viņa bija kā plauksto�a puķe, kuru kārot kārojās noskūpstīt.

Marķīzs gandrīz visu mū�u bija pavadījis savā mui�ā, Kristiāna un Gontrāns bija uzaugu�i dzimtajā pilī lepnu un cienīgu normandie�u fermeru vidū, kurus pēc vecveca paraduma da�reiz uzņēma pie kungu galda, ar kuru bērniem viņi bija reizē gāju�i pie pirmās komūnijas un pret kuriem vienkār�i izturēju�ies, tāpēc tagad viņi prata runāt ar �o zemniecīti, kura bija kļuvusi jau gandrīz jaunkundze, sarunājās ar viņu nepiespiesti, draudzīgi un sirsnīgi, kas uzreiz viņā modināja uzticības pilnu dro�ības sajūtu un jautrību.

Andermats un Luīza bija aizgāju�i līdz ciemam, bet, negribēdami tajā iegriezties, atnāca atpakaļ.

Visi apsēdās ceļmalas zālītē zem koka.

Tur viņi nosēdēja labu laiku, klusi sarunādamies par �o un to, un it neko, ļaudamies laiskas labsajūtas nekustīgumam. Brī�am garām pabrauca rati, kurus, kā alla�, vilka divas govis, nolieku�as zem jūga galvu, un kuriem pa priek�u, kā alla�, gāja kalsnējs zemnieks ar lielu, melnu platmali galvā un, vicinādams tievo nūjiņu kā diriģenta zizli, vadīja savu pajūgu.

Zemnieks noņēma platmali, sasveicinoties ar māsām Oriolām, bet meitenes ar savām jaunavīgajām balsīm viņam draudzīgi atbildēja: �Labvakar!�

Mājās atgriezās, kad sāka mesties krēsla.

Kad viņi tuvojās parkam, �arlota Oriola iesaucās:

� Ai, burē! Dejo burē!

Patie�ām parkā dejoja burē pēc vecas overņie�u melodijas.

Zemnieki un zemnieces gan graciozi pagājās, gan palēcās, gan griezās apkārt, gan cits citam klanījās, sievietes diviem pirkstiem saņēmu�as uz aug�u brun�us sānos, bet vīrie�i vai nu nokāru�i rokas uz leju, vai iespraudu�i sānos kā osas.

Vienmuļā un jaukā melodija arī it kā griezās vēsajā vakara vējā; vijole visu laiku dziedāja vienu un to pa�u mūzikas frāzi smalkā, spalgā balstiņā, bet pārējie instrumenti skandēja ritmu, pie�ķirdami melodijai dejisku raksturu. Vienkār�ā lauku mūzika, jautra un nesamākslota, ļoti labi saderēja ar �o smagnējo, zemniecisko menuetu.

Arī peldviesi mēģināja dejot. Petriss Martels lēkāja sīciņās Odlēnas jaunkundzes priek�ā, bet viņa lauzījās kā figurante baletā; komiķis Lapalms ekstravaganti gorījās ap kazino kasieri, acīmredzot atmiņu satraukts par ballēm Biljē zālē.

Pēk�ņi Gontrāns ieraudzīja dakteri Onorā, kur� no visas sirds, netaupīdams kājas, kā īsts tīrasiņu overņietis dejoja klasisko burē.

Orķestris apklusa. Visi apstājās. Dakteris pienāca sasveicināties ar marķīzu.

Viņ� slaucīja pieri un smagi elsa.

� Da�reiz der atkal būt jaunam, � viņ� sacīja.

Gontrāns uzlika viņam roku uz pleca un, ņirdzīgi smaidīdams, teica:

� Jūs man netikāt sacījis, ka esat precējies.

Dakteris pārtrauca slaucī�anos un nopietni atbildēja:

� Jā, esmu precējies, bet nelaimīgi.

� Ko jūs teicāt?

� Teicu, ka esmu nelaimīgi precējies. Nekad nedariet tādu muļķību, jaunais cilvēk!

� Kāpēc?

� Nu, tāpēc... Redziet, es jau divdesmit gadu esmu precējies, bet nevaru un nevaru pie tā pierast. Katru vakaru, pārnākot mājās, nodomāju: �Skat, tā vecene vēl aizvien ir tepat! Vai tad viņa nekad neies prom?�

Visi sāka smieties � tik nopietnā un pārliecinātā balsī viņ� to pateica.

Atskanēja viesnīcas zvans � aicināja pusdienās. Svētki bija beigu�ies. Visi pavadīja abas māsas Luī�u un �arlotu uz vecāku mājām un, kad bija atvadīju�ies, sāka par viņām runāt.

Visi nosprieda, ka abas ir burvīgas. Vienīgi Anderma-tam labāk patika vecākā. Marķīzs sacīja:

� Cik gan sievie�u daba ir pakļāvīga! Jau tuvums vien ar tēva zeltu, kuru �īs meitenes vēl pat neprot izlietot, �īs zemnieces ir pārvērtis par jaunkundzēm.

Kristiāna pavaicāja Polam Bretiņī:

� Un kura jums labāk patīk?

Viņ� nomurmināja:

� Man? Es uz viņām netiku pat paskatījies. Man patīk kāda cita.

Viņ� to pateica ļoti klusu, un Kristiāna nekā neatbildēja. ⁸

Kristiānai Andermatai iestājās brīni�ķīgas dienas. Viņai tagad vienmēr bija viegli un līksmi ap sirdi.

Pirmais prieks ik dienas bija rīta pelde, kas sagādāja brīnum jauku baudu miesai; lieliskā pusstunda, kuru viņa pavadīja siltā, teko�ā ūdenī, viņu tik labi noskaņoja, ka viņa jutās laimīga līdz pat vakaram. Viņa tie�ām bija laimīga � visās savās domās un visās vēlmēs. Maigums, kuru viņa juta ap sevi strāvojam, jaunības skurbums, kas pulsēja ikvienā dzīsliņā, tāpat arī jaunā vide, �is krā�ņais zemes stūrītis, kur� it kā bija radīts sapņo�anai un atpūtai, lielais pla�ums un smar�u piesātinātais gaiss, kas viņu apņēma kā pa�as dabas glāsts, � tas viss viņā modināja jaunas jūtas. Viss, kas bija ap viņu, viss, ar ko viņa saskārās, uzturēja to pa�u rīta sajūtu � siltās vannas radīto sajūtu, kas brāzās viņai pāri kā varens laimes vilnis, kurā viņa gremdējās ar visu sirdi un dvēseli.

Andermats, kur� bija nodomājis pavadīt Anvālā tikai divi nedējas mēnesī, bija jau aizbraucis uz Parīzi, uzdodams sievai labi uzmanīt paralītiķi, lai tas nepārtrauktu ārstē�anos.

Tāpēc katru rītu pirms brokastīm Kristiāna, viņas tēvs, brālis un Pols gāja skatīties, kā, pēc Gontrāna izteiciena, �vārās klaidoņa zupa�. Sanāca arī citi peldviesi un, sastāju�ies ap bedri, ar veco kropli sarunājās.

Paiet viņ� gan vēl lāgā nevarot, viņ� apgalvoja, bet jūtot, ka pa kājām skraidot tādas kā skudriņas, un viņ� ņēmās stāstīt, kā �īs skudriņas skraida: skrienot, skrienot, uzskrienot uz aug�u līdz gū�ām un tad skrienot atkal uz leju līdz pa�iem pirkstu galiem. Pat naktī tās skraidot, kutinot un ko�ot, un neļaujot viņam gulēt.

Visi atbraucēji un zemnieki, sadalīju�ies divi nometnēs � ticīgajos un neticīgajos, ar lielu interesi sekoja �im ārstniecības veidam.

Pēc brokastīm Kristiāna bie�i vien iegriezās pēc māsām Oriolām, un viņas kopā devās pastaigā. �īs meitenes bija vienīgās sievietes kūrortā, ar kurām Kristiāna varēja patērzēt un jauki pavadīt laiku, vienīgi pret tām viņa juta draudzīgu uzticību un varēja no tām gaidīt sievi�ķīgu sirsnību. Viņai uzreiz bija iepatikusies vecākā māsa ar savu prātīgumu un mierīgo labsirdību, bet vēl vairāk viņai patika jaunākā māsa ar savu �ķelmību un draiskulību, un tagad Kristiāna meklēja �o abu meiteņu tuvību, ne tik daudz iztapdama savam vīram, cik pati sev par prieku.

Pastaigās da�reiz devās kājām, da�reiz izbrauca vaļējā ekipā�ā � vecā se�vietīgā lando, kuru noīrēja Riomā.

Visiemīļotākā pastaigas vieta viņiem bija neliela, me�onīga grava �atelgijonas tuvumā, kura veda uz vientulīgu grotu Sansusī.

Pa �auro taciņu gar upmalu zem eglēm viņi lēniem soļiem gāja pa pāriem un tērzēja. Taku vienā gabalā �ķērsoja upīte, un tai tad vajadzēja tikt pāri; Pols un Gon-trāns, stāvēdami straumes vidū uz akmeņiem, pasniedza sievietēm roku, un tās ar vienu lēcienu nokļuva otrā krastā. Pēc katras pārbri�anas gājēju kārtība mainījās.

Kristiāna iekļuva gan vienā pārī, gan citā, bet viņa alla� atrada ieganstu pabūt kādu brīdi ar Polu Bretiņī divatā, vai nu aizejot uz priek�u, vai paliekot aizmugurē.

Tagad viņ� pret to izturējās citādi nekā pirmajās dienās, mazāk smējās, nebija tik strauj� un biedrisks, izrādīja tai daudz vairāk cieņas un bija visai pakalpīgs.

Viņu sarunas ievirzījās intīmā gultnē, un lielu vietu tajās ieņēma sirdslietas. Par jūtām un mīlestību Pols runāja kā �ai ziņā pieredzējis cilvēks, kur� līdz galam izbaudījis sievie�u maigumu, kas viņam bija sniedzis vienlīdz daudz laimes un cie�anu.

Kristiāna, aizrāvusies un mazliet apmulsusi, vedināja viņu uz atklātību ar kvēlu ziņkāri un viltību. Viss, ko Kristiāna par viņu zināja, modināja karstu vēlē�anos uzzināt vēl vairāk, iespiesties ar domām tikai pēc grāmatām kaut cik zināmajā vīrie�u dzīvē � dzīvē, kas pārpilna vētru un mīlas noslēpumu. Kristiānas rosināts, Pols viņai katru dienu pastāstīja kaut ko vairāk par savu_ dzīvi, par savām dēkām un cie�anām; pamodu�ās svelo�ās atmiņas pie�ķīra vārdiem kvēlu kaisli, bet vēlē�anās patikt � arī apslēptu viltību.

Pols pavēra Kristiānas acu priek�ā viņai sve�u pasauli un prata daiļrunīgi attēlot vissmalkākās jūtu pārejas, ilgpilnās gaidas, aizvien pieaugo�o cerību bangas, rūpīgi glabājamu nieciņu � sakaltu�u ziedu vai lentas galiņu pielūgsmi, pēk�ņu �aubu sāpes, trauksmes pilnu minējumu nemieru, greizsirdības mokas un pirmā skūpsta neizsakāmo neprātu.

Un to visu viņ� prata stāstīt pieklājīgi, aizplīvuroti, poētiski un aizraujo�i. Kā visi vīrie�i, kuriem pastāvīgi uzmācas ilgas pēc sievietes un domas par sievieti, vēl aizvien trīcēdams mīlas drudzī, ta�u daudz ko delikāti noklusēdams, viņ� runāja par tām, kuras bija mīlējis. Viņ� atcerējās simtiem jauku sīkumu, kas satrauca sirdi, simtiem aizkustino�u mirkļu, no kuriem acu kaktiņos sari e�as asaras, un visus tos mīļos nieciņus uzmanības izrādī�anā, kas cilvēkiem ar izmeklētu dvēseli un augsti attīstītu prātu mīlas attiecībās pie�ķir vislielāko smalkumu un skaistumu.

�īs satrauco�ās un atklātās sarunas noritēja ik dienu, ar katru dienu tās kļuva garākas un Kristiānas sirdī krita kā zemē iemestas sēklas. Arī burvīgās tāles, smar�u pilnais gaiss, zilā Limaņa ar savu milzīgo pla�umu, no kura, �ķiet, pla�āka kļuva dvēsele, kalnu grēda ar izdzisu�ajiem vulkāniem � senajiem zemeslodes kamīniem, kuri tagad tikai sasildīja ūdeni slimniekiem, vēsums koku pavēnī, pār oļiem plūsto�o strautu vieglā �ala � arī tas viss iespiedās jaunās sievietes miesā un dvēselē, iespiedās un padarīja tās liegas, tāpat kā maigs un silts lietutiņ� padara irdu neskarto zemi, lietutiņ�, pēc kura no iesētajām sēklām izaug puķes.

Kristiāna juta, ka jaunais cilvēks to mazliet lenc, ka viņ� to uzskata par glītu, pat vairāk nekā glītu; aiz vēlē�anās viņam patikt tā izgudroja simtiem viltīgu un tai pa�ā reizē vientiesīgu paņēmienu, lai viņu savaldzinātu un iekarotu.

Kad viņ� izskatījās satraukts, Kristiāna viņu pēk�ņi atstāja vienu; kad tā nojauta, ka tūlīt viņ� tai atzīsies mīlestībā, � pirms viņ� paguva pabeigt frāzi, Kristiāna viņam uzmeta vienu no tiem īsajiem un dziļajiem skatieniem, kas vīrie�a sirdī iekrīt tikpat kā uguns.

Ar gudri izraudzītiem vārdiem, ar vieglu galvas mājienu, it kā nevērīgu �estu vai ar skumīgu izskatu, kuru drīz nomainīja smaids, tā viņam prata parādīt, nekā nerunājot, ka viņa pūles nav veltīgas.

Ko tad viņa gribēja? Neko. Ko viņa no tā visa gaidīja? Nekā. Viņa uzjautrinājās ar �o spēli glu�i vienkār�i tāpēc, ka bija sieviete, ka nepavisam nejuta briesmas, nekā nenojauta un tikai gribēja paskatīties, ko viņ� darīs.

Turklāt viņā pēk�ņi bija pamodusies iedzimtā koķetērija, kas snau� katras sievietes asinīs. Vakardienas snaudo�ā un naivā meitene pēk�ņi bija uzmodusies un kļuvusi par lunkanu un tālredzīgu pretinieku cīņā ar vīrieti, kur� nemitīgi stāstīja viņai par mīlestību. Viņa uzminēja tā aizvien vairāk pieaugo�o satraukumu viņas tuvumā, viņa redzēja tā skatienā iedegamies kaislību, saprata visas tā balss intonācijas ar to īpa�o intuīciju, kāda sievietē attīstās, kad viņa jūt, ka vīrietis tiecas pēc viņas mīlestības.

Viņa jau bija tikusi aplidota augstākās sabiedrības viesistabās, bet no viņas nepanāca nekā cita kā tikai jautras draiskules zobgalības. Pielūdzēju pliekanie komplimenti viņu uzjautrināja, atraidīto pielūdzēju bēdīgās sejas viņai likās smieklīgas, uz visiem maigo jūtu apliecinājumiem viņa atbildēja ar nerātniem jokiem.

Bet �oreiz viņa pēk�ņi sajuta, ka viņai ir darī�ana ar valdzino�u un bīstamu pretinieku, un viņa pārvērtās par veiklu koķeti, kurai piemīt iedzimta gai�redzība, kura ir apbruņojusies ar drosmi un aukstasinību, kura, kamēr viņas sirds ir brīva, uzglūn vīrie�iem, negaidot uzbrūk un ievelk neredzamos mīlestības tīklos.

Sākumā viņ� to bija uzskatījis par nejēga. Pieradis pie dēkainām sievietēm, kuras ievingrināju�ās mīlestības lietās, tāpat kā vecs zaldāts ir ievingrinājies kara manevros, pie sievietēm, kuras pārzina visas koķetē�anas un mīlestības gudrības, �o vienkār�o sirdi viņ� uzskatīja par pliekanu un izturējās pret Kristiānu mazliet nicīgi.

Bet pamazām pati �ī sirdsskaidrība viņu ieinteresēja un pēc tam savaldzināja, un, pakļaudamies savai aizrautīgajai dabai, viņ� sāka izrādīt jaunajai sievietei maigu uzmanību.

Viņ� ļoti labi zināja, ka vislabākais līdzeklis jaunas dvēseles satrauk�anai ir nemitīga runā�ana par mīlestību, izliekoties, ka domā par citām sievietēm, un, ar viltu izmantojot sakairināto ziņkāri, kuru pats viņā atmodinājis, it kā uzticīgi izkratīdams viņai savu sirdi, viņ� sāka viņai ēnainajā me�ā lasīt īstu mīlas kaislību kursu.

Gan vienu, gan otru uzjautrināja �ī spēle; ar visādām niecīgām uzmanības zīmēm, kādas vīrie�i prot izgudrot, viņ� izrādīja, ka viņa tam patīk arvien vairāk un vairāk, un tēloja iemīlēju�os, vēl nenojauzdams, ka drīz iemīlēsies no tiesas.

Gan vienam, gan otram �ī spēle garo un ilgo pastaigu laikā bija tikpat dabiska, cik dabiski ir karstā vasaras dienā, atrodoties upmalā, nopeldēties.

Bet kop� tā brī�a, kad Kristiānā pamodās īstā koķetē�ana, kad pēk�ņi viņā atklājās visas sievietes iedzimtās spējas savaldzināt vīrie�us, kad viņa sadomāja dabūt sev pie kājām �o kaislīgo vīrieti, tāpat kā būtu sagribējies vinnēt kroketa partiju, naivais viltnieks iekrita �ās nevainīgās vientieses slazdos � un viņ� to iemīlēja.

Un tad viņ� kļuva neveikls, nemierīgs un nervozs, bet viņa ar to spēlējās kā kaķis ar peli.

Ar kādu citu viņ� nebūtu kautrējies, viņ� būtu runājis, viņ� to būtu iekarojis ar savu aizraujo�o straujumu; ar Kristiānu viņ� to neiedrīkstējās: tik at�ķirīga tā viņam likās no visām tām sievietēm, kuras viņ� bija pazinis agrāk.

Visas tās sievietes jau bija dzīves apdedzinātas, tām varēja visu teikt, ar tām viņ� varēja ļauties vispārdro�ākajiem kaisles aicinājumiem, �ukstēt pie pa�ām lūpām vārdus, kuri uzdzen trīsas un no kuriem asinīs iekvēlojas uguns. Viņ� sevi pazina, viņ� zināja, ka ir neatvairāms, kad savā brāzmainajā kaislē var brīvi savienoties ar neprātīgi mīlamās sievietes sirdi, dvēseli un jutekļiem.

Bet blakus Kristiānai viņam bija tāda sajūta, ka viņa ir jauna meitene � tik nepieredzēju�u viņ� to iedomājās, un tālab visa viņa pavedēja māksla it kā sastinga. Turklāt viņ� to arī mīlēja kaut kā citādi � kā bērnu un kā līgavu. Viņ� to velējās, bet baidījās tai pieskarties, to aptraipīt, to novītināt. Viņam nebija vēlē�anās to no visa spēka sa�ņaugt savās skavās kā citas sievietes, bet gribējās mesties tās priek�ā ceļos un skūpstīt tās tērpa stērbeli, ar lēnu, bezgala �ķīstu un liegu maigumu skūpstīt tās matu sprbdziņas pie deniņiem, lūpu un acu kaktiņus, tās pievērtās acis, just �o acu zilo skatienu � burvīgo, tramīgo skatienu zem nolaistajiem plakstiem. Viņam gribējās to pasargāt no visiem un no visa, neļaut tai saskarties ar rupjiem cilvēkiem, redzēt neglītus cilvēkus, iet garām netīriem, negodīgiem cilvēkiem. Viņam gribējās aizvākt no ielām visus mēslus, visus akmentiņus no ceļiem, visus dzelonī�us un �agariņus me�ā, padarīt visu ap to skaistu un tīkamu, nēsāt to uz rokām, lai tās kājas nekad nesoļotu pa zemi. Un viņ� dusmojās, ka tai jāsarunājas ar kaimiņiem viesnīcā, jāēd draņķīgs ēdiens pie viesnīcas kopgalda, jāpacie� visi nepatīkamie un neizbēgamie ikdienas dzīves sīkumi.

Viņ� nezināja, ko tai sacīt, � tik pārpilns viņ� bija domām par to, un tāpēc, ka viņ� nespēja izteikt savu sirdi, nevarēja paveikt nekā, ko būtu vēlējies, un vismaz ar kaut ko apliecināt tai savu nepārvaramo, dedzino�o nepiecie�amību atdot tai sevi visu, viņ� to uzlūkoja ar ķēdēs iekalta plēsīga zvēra skatienu un tai pa�ā laikā viņam bija dīvaina vēlē�anās raudāt.

To visu viņa redzēja, kaut gan ne glu�i saprata, un viņa par to uzjautrinājās ar īstas koķetes ļauno prieku.

Ja viņi bija atpaliku�i no citiem un Kristiāna juta, ka nupat tas viņai pateiks kaut ko satrauco�u, viņa pēk�ņi metās skriet, lai panāktu tēvu, un, pieskrējusi tam klāt, sauca:

� Kā būtu, ja mēs uzspēlētu �etrus stūrus?

Parasti visas viņu pastaigas beidzās ar �etru stūru spēli. Tika sameklēts kāds klajumiņ� vai platāks ceļa gabals, un tur tad arī visi spēlējās kā pusaud�i draiskuļi, izbrauku�i zaļumos.

Māsām Oriolām un pat Gontrānam ļoti patika �ī rotaļa, kas apmierināja nepiecie�amību izskrieties, kura piemīt visiem jauniem cilvēkiem. Vienīgi Pols Bretiņī rūca un saīga, jo bija pavisam citu domu apsēsts, bet pamazām arī viņ� aizrāvās un metās �ai spēlē ar vēl lielāku degsmi nekā visi pārējie, cenzdamies Kristiānu noķert, pieskarties viņai, pēk�ņi uzlikt roku viņai uz pleca vai apskaut viņu ap vidukli.

Marķīzs, kas pēc dabas bija vienaldzīgs un bezrūpīgs, bija ar visu mierā, lai tikai netiktu traucēts viņa miers, sēdēja zem koka un skatījās, kā draiskojas viņa pansionāts, kā viņ� mēdza teikt. �o mierīgo dzīvi viņ� atzina par ļoti labu un visu pasauli par lieliski iekārtotu.

Ta�u drīz vien Pola izturē�anās Kristiānai sāka iedvest bailes. Reiz viņa no tā pat nobijās pa īstam.

Kādu rītu viņi kopā ar Gontrānu devās uz dīvaino aizu, no kuras iztek Anvālas upīte, � uz tā saucamo �Pasaules galu�.

�ī līkumainā aiza, aizvien vairāk un vairāk sa�aurinādamās, dziļi iespie�as kalna grēdā. Jātiek pāri milzīgiem klints bluķiem, pa lieliem akmeņiem jāpāriet pāri upītei, un, kad ir apiets apkārt kalna klin�ainajam ragam, kur� paceļas augstāk par piecdesmit metriem un aizsprosto visu aizu, var nokļūt tādā kā �aurā gravā, kas ieslēgta starp divām kailām milzu sienām, kuras tikai pa�ā aug�ā ir apaugu�as ar kokiem un krūmājiem.

Strauts �eit veido ezeriņu, tādu kā lielu bļodu; te tie�ām ir tāds īsteni me�onīgs stūrītis, dīvains un necerēts, tāds bie�āk sastopams grāmatu aprakstos, nevis dabā.

Tad nu tai rītā Pols, raudzīdamies uz augsto klints ragu, kur� aizsprostoja ceļu tai vietā, kur visiem pastaigu dalībniekiem bija jāapstājas, ievēroja, ka klintī ir pēdas, kas liecināja, ka tajā kāds ir rāpies aug�ā. Un viņ� sacīja:

� Bet var ta�u iet arī tālāk.

Ar diezgan lielām grūtībām uzkāpis uz stāvās sienas,

viņ� sauca:

� O! Cik burvīgi! Birztaliņa ūdenī! Rāpieties ta�u

aug�ā!

Un, nostiepies guļus, viņ� saņēma Kristiānu aiz rokām un sāka vilkt aug�ā, bet Gontrāns, kāpdams aiz viņas, pieturēja viņu un lika viņas kājas uz katra tikko manāmā klints izvirzījuma.

No kalna virsotnes kādreiz nobrukusī zeme bija izveidojusi uz klin�ainā laukumiņa me�onīgu un kuplu dārziņu, kur starp koku stumbriem tecēja strauts.

Mazliet tālāk �o granīta gaiteni aizsprostoja otra kalna terase; viņi pārrāpās pāri arī tai, pēc tam tre�ajai un nonāca nepārejamas klints pakājē, no kurienes � no divdesmit metru augstuma gāzās stāvs un dzidrs ūdenskritums strauta izdobtajā dziļajā ūdens tvertnē, kuru sedza liānu un zaru savijums.

Aiza bija kļuvusi tik �aura, ka divi cilvēki, saņēmu�ies rokās, varētu aizsniegt tās sienas.

Aug�ā bija saskatāma tikai debess strēlīte, bija dzirdamas vienīgi ūdens �alas; �ķiet, ka viņi atradās vienā no tiem teiksmainajiem, apslēptajiem dabas stūrī�iem, kuros latīņu dzejnieki nometināja uz dzīvi antīkās nimfas. Kristiānai �ķita, ka viņa ir ielauzusies kādas fejas valstībā.

Pols Bretiņī klusēja. Gontrāns iesaucās:

� Ak, cik tas būtu skaisti, ja �ai ūdenī peldētu gai�mataina sieviete ar maigi ro�ainu miesu!

Viņi gāja atpakaļ. No divām pirmajām terasēm bija diezgan viegli tikt lejā, bet tre�ā Kristiānu iztrūcināja: tā bija augsta un stāva, un tajā nebija neviena redzama izvirzījuma, kur uzlikt kāju.

Bretiņī noslīdēja pa klints sienu lejā un, sniegdams Kristiānai abas rokas, uzsauca:

� Leciet!

Kristiāna neiedro�inājās. Ne tāpēc, ka baidītos nokrist, � viņai bija bail no viņa, it īpa�i no viņa acīm.

Pols uz viņu skatījās ar izsalku�a zvēra alkatību, ar kaut kādu negantu kaislību, un viņa atplestās rokas Kristiānu tik valdonīgi pievilka, ka viņa pēk�ņi nobijās, viņu sagrāba traka vēlē�anās kliegt, bēgt prom, rāpties stāvajā klintī, lai tikai izglābtos no �ā nepārvaramā aicinājuma.

Brālis, kas stāvēja viņai aiz muguras, uzsauca:

� Lec ta�u! � un viņu pagrūda.

Juzdama, ka krīt, Kristiāna aizvēra acis, un, maigu un stipru roku sagrābta, nekā neredzēdama, viņa viegli saskārās ar jaunā vīrie�a spēcīgo augumu un sajuta uz savas sejas karstu, saraustītu elpu.

Bet tad jau viņa stāvēja uz savām kājām un, kad briesmas bija pāri, smaidīdama noskatījās, kā lejā notrau�as Gontrāns.

Pārdzīvotais satraukums bija padarījis viņu prātīgu, vairākas dienas viņa sargājās palikt divatā ar Bretiņī, kur� tagad lo�ņāja ap viņu, tāpat kā fabulu vilks lo�ņā ap jēru.

Bet tad reiz tika norunāta kāda tālāka pastaiga. Nolēma braukt ar se�vietīgo lando kopā ar māsām Oriolām, paņemt līdzi ēdamo, lai varētu ieturēt pusdienas pie mazā Tazenā ezera, kuru vietējie iedzīvotāji sauca par Ta-zenā toveri, un braukt mājās naktī � mēnesnīcas gaismā.

Izbrauca tveicīgas dienas pēcpusdienā, kad saule ne�ēlīgi svilināja un granīta klintis bija sakarsu�as kā sakurinātas krāsns plātnes.

Trīs nosvīdu�i zirgi elsdami lēnām vilka pret kalnu veco lando; ku�ieris uz bukas, nodūris galvu, snauduļoja; gar ceļa malām starp akmeņiem skraidīja neskaitāmas zaļas ķirzakas. Karstais gaiss �ķita pilns smagiem, neredzamiem uguns putekļiem. Brī�am tas it kā sastinga pārvērzdamies blīvā plīvurā, kuram bija jāizspraucas cauri, bet brī�am viegli trīsuļoja, uzvēdījot sejai tādu kā ugunsgrēka elpu vai saulē sakarsu�u sveķu smar�u, kas plūda no prie�u me�iem abpus ceļa.

Ratos visi klusēja. Trīs dāmas, kuras sēdēja uz diben-sēdekļa, pievēru�as saules gaismā ap�ilbu�ās acis, slēpās saulessargu ro�ainajā ēnā; marķīzs un Gontrāns, uzklāju�i uz sejas mutautu, gulēja; Pols skatījās uz Kristiānu, un arī viņa to vēroja lejup nolaistiem plakstiņiem.

Saceldams veselu stabu baltu putekļu, lando ripoja un ripoja uz aug�u pa nebeidzamo kalnu slīpumu.

Kad viņi bija sasniegu�i plakankalni, ku�ieris izslējās taisni, zirgi sāka rik�ot, un viņi brauca cauri viļņainam, me�ainam, uzartam līdzenumam ar daudziem ciemiem un vientuļām mājiņām. Tālumā pa kreisi bija redzami augsti, no�ķelti vulkānu konusi. Tazenā ezers, uz kurieni viņi brauca, bija izveidojies vistālākā vulkāna krāterī Overņas kalnu grēdas malā.

Pēc triju stundu brauciena Pols pēk�ņi sacīja:

� Skatieties, lava!

Ceļmalā zemei cauri bija izspiedu�ies dīvaini izliekti, brūni klin�u bluķi. Pa labi rēgojās strupdegunis kalns, kura platā galotne izskatījās tuk�a un plakana. Braucēji nogriezās pa ceļu, kur� trīsstūra veidā it kā iegāja �ai kalnā. Kristiāna, kas bija piecēlusies kājās, pēk�ņi ierau-dzija lielā, dziļā krāterī skaistu ezeru, tīru un apaļu kā sudraba monēta. Stāvās krātera nogāzes, pa labi me�ainas, pa kreisi kailas, iesniedzās ezerā un apņēma to kā augsts un līdzens �ogs. Rāmajā ūdenī, kas bija gluds un spīdīgs kā metāls, vienā pusē atspoguļojās koki, otrā � neauglīga granīta nogāze, un �is atspoguļojums bija tik skaidrs, ka krastus vairs nevarēja at�ķirt no to atspulga, un tikai �ās milzu piltuves vidū, kur sevī lūkojās zilā debess, bija redzams tāds kā gai�s bezdibenis, kas sniedzās cauri zemei līdz otrai debesu velvei.

Tālāk rati vairs nevarēja pabraukt. Visi izkāpa un sāka iet pa me�aino krastu, pa taku, kura gāja apkārt ezeram pa koku apak�u nogāzes vidū. �is celiņ�, pa kuru staigāja vienīgi malkas cirtēji, bija tik zaļ� kā pļava, un cauri koku zariem varēja redzēt otru krastu un vizo�o ūdeni �ā kalnu tovera dibenā.

Pārgāju�i pāri klajumiņam, viņi iznāca pa�ā krastā un apsēdās uz velēnām apaugu�as nogāzes ozolu ēnā. Visi atlaidās zālē ar īsti dzīvniecisku tīksmi.

Vīrie�i pa zāli vārtījās un ierakās tajā ar rokām; sievietes, mierīgi gulēdamas uz sāniem, piespiedās pie tās ar vaigu, it kā meklēdamas vēsu glāstu. Pēc lielā karstuma ceļā visiem bija tik jauka, tik patīkama sajūta, ka tā �ķita gandrīz laime.

Marķīzs no jauna aizmiga, un drīz arī Gontrāns darīja to pa�u; Pols sāka tērzēt ar Kristiānu un meitenēm. Par ko? Par da�ādiem niekiem. Laiku pa laikam kāds pateica pa frāzei, kāds cits, brīdi klusējis, atbildēja, un gausie vārdi runātāju mutē, �ķiet, bija tikpat noguru�i kā domas viņu smadzenēs.

Kad ku�ieris atnesa grozu ar ēdamo, māsas Oriolas, pieradu�as pie mājas darbiem un paraduma rosīties saimniecībā, tūdaļ ņēmās grozu izkravāt un mazliet tālāk zālītē sagatavoja visu pusdienām.

Pols palika guļam līdzās Kristiānai, kas bija aizsapņoju-sies. Viņ� kaut ko �ukstēja, bet tik klusu, ka Kristiāna tikko sadzirdēja, tik klusu, ka viņa vārdus auss uztvēra kā neskaidras zaru �alkas vējā:

� �ie ir skaistākie mirkļi manā mū�ā.

Kāpēc �ie neskaidrie vārdi viņu līdz sirds dziļumiem satrauca? Kāpēc viņa pēk�ņi jutās tik aizkustināta kā vēl nekad?

Viņa lūkojās caur kokiem un mazliet tālāk ieraudzīja pavisam mazu mājiņu � mednieku vai zvejnieku būdu, tik mazu, ka tajā varēja būt tikai viena istaba.

Pols sekoja viņas skatienam un vaicāja:

� Vai jūs, kundze, kādreiz esat padomājusi, cik jauki būtu dzīvot tādā būdiņā diviem cilvēkiem, kuri neprātīgi mīl viens otru? Vieniem pa�iem visā pasaulē, pavisam vieniem, diviem vien! Un, ja tas būtu iespējams, vai tad tā dēļ nebūtu vērts visu pamest, jo laime ta�u ir tik reta, tik neaizsniedzama un īsa! Vai tad mūsu parastās darbdienas ir dzīve? Vai tad var būt vēl kas bēdīgāks nekā piecelties no rīta bez kādas kvēlas cerības, rāmi darīt vienu un to pa�u, mēreni dzert, atturīgi ēst un gulēt mierīgi kā lopiņam?!

Kristiāna joprojām raudzījās uz mājiņu, un viņas sirds bija tik pilna, ka gribējās raudāt, jo pēk�ņi viņa saprata, ka dzīvē ir tik skurbino�a laime, par kādu viņai agrāk nav bijis ne jausmas. Skaidrs, ka tagad arī viņa domāja par to, ka būtu tik jauki dzīvot divatā �ai mazajā miteklī, kas paslēpies zem kokiem, pie �ā rotaļlietai vai dārgakmenim līdzīgā ezera � �ā īstā mīlestības spoguļa. Būtu tik jauki � visapkārt neviena cilvēka, ne mazākā dzīves troksnī�a � vienai pa�ai kopā ar mīļoto cilvēku, kas stundām ilgi sēdētu pie iemīļotās kājām, raudzīdamies viņā, kamēr viņa raudzītos uz zilo ezeru, un viņ� tai sacītu maigus vārdus, skūpstīdams pirkstu galiņus.

Viņi tur dzīvotu lielajā klusumā starp kokiem � �ai krāterī, un �is krāteris kļūtu par viņu kaislību glabātāju, tāpat kā tas savā noslēgtajā un līdzenajā aiz�ogojumā glabā dzidro un dziļo ūdeni, un viņu acīm nebūtu cita apvār�ņa kā �ī apaļā krasta līnija, viņu domām nebūtu cita apvār�ņa kā mīlestības laime, viņu ilgām nebūtu cita apvār�ņa kā neskaitāmi, ilgi skūpsti.

Vai zemes virsū ir tādi cilvēki, kuri var baudīt tādas laimes dienas? Jā, bez �aubām! Kāpēc gan ne? Kā viņa agrāk nebija iedomājusies, ka tādi prieki pastāv?

Oriola. meitiņas pavēstīja, ka pusdienas ir gatavas. Pulkstenis jau bija se�i. Uzmodināja marķīzu un Gon-trānu, un visi mazliet tālāk apsēdās pa turku modei pie �ķīvjiem, kas zālē slīdēja. Abas māsas joprojām ēdējus apkalpoja, un bezrūpīgie vīrie�i mierīgi ļāva viņām to darīt. Ēda lēnām, augļu mizas un vistu kaulus mezdami ūdenī, lika atnests arī �ampanietis; pēk�ņais pirmās pudeles korķa sprādziens visus pārsteidza � tik neparasts tas �ķita �ai vietā.

Diena gāja uz galu, gaisā iezagās vēsums; līdz ar vakaru pār krātera dziļumā duso�o ezeru nolaidās dīvaina grūtsirdība.

Kad saule jau bija gandrīz nozudusi, debess iekvēlojās, un ezers pēk�ņi pārvērtās par ugunīgu toveri; pēc tam kad saule norietēja, apvārsnis kļuva sarkans kā dziesto�s ugunskurs un ezers izskatījās pēc asiņaina ku-bula. Un pēk�ņi pār kalna kori pacēlās gandrīz pilns mēness, glu�i bāls vēl gai�ajās debesīs. Kad pār zemi sāka klāties tumsa, mēness, mirdzo�s un apaļ�, cēlās aizvien augstāk un augstāk virs krātera � tikpat apaļ� kā tas. Likās � nupat, nupat tas krāterī iekritīs. Un, kad mēness jau bija pacēlies augstu virs ezera, ezers izskatījās pēc lielas sudraba bļodas. Uz ezera virsmas, kas visu dienu bija nekustīga, parādījās ņirbu vilnī�i, brī�am gausi, brī�am strauji. �ķita, ka virs ezera lidinās kalnu gari, aizskardami ūdeni ar saviem neredzamajiem plīvuriem.

Tās bija lielās zivis no ezera dzelmes � simtgadīgās karpas un rijīgās līdakas, kuras ņēmās mēnesnīcā draiskoties.

Māsas Oriolas bija saliku�as visus traukus un pudeles atpakaļ grozā, un ku�ieris to aiznesa uz ratiem. Viņi devās mājup.

Ejot pa me�a celiņu, kur cauri koku lapotnei zālē kā lietus lāses krita mēness gaismas plankumiņi, Kristiāna, kas gāja priek�pēdējā � pa priek�u Polam, pēk�ņi izdzirdēja gandrīz pie pa�as auss aizelsu�os balsi, kas viņai sacīja:

� Es mīlu jūs! Es jūs mīlu! Mīlu jūs!

Viņai tik stipri sāka dauzīties sirds, ka viņa gandrīz saļima, nespēdama pakustināt kājas. Bet viņa tomēr gāja. Gāja, pavisam zaudējusi prātu, gatava kuru katru brīdi pagriezties atpakaļ, izstieptām rokām mesties viņa skavās, sniegt viņam pretī lūpas. Viņ� bija satvēris aiz stūra viņas lakatiņu, kas viņai bija uzsegts uz pleciem, un neprātīgi to skūpstīja. Viņa tikai gāja, gandrīz zaudēdama samaņu un nejuzdama zemi zem savām kājām.

Pēk�ņi viņa iznāca ārā no koku velves un mēness gaismas pārpilnajā spo�umā uzreiz apvaldīja savu satraukumu; bet pirms sē�anās ratos, pirms no acīm bija nozudis ezers, viņa pa pusei pagriezās atpakaļ un ar abām rokām pameta tam gaisa skūpstu: vīrietis, kur� gāja viņai nopakaļ, visu ļoti labi saprata.

Atpakaļ braucot Kristiāna sēdēja nepakustēdamās, apdullusi, salauzta it kā pēc kāda kritiena; tiklīdz piebrauca pie viesnīcas, viņa �igli uzgāja aug�ā un ieslēdzās savā istabā. Aizbultējusi durvis, viņa tās vēl arī aizslēdza � tik ļoti viņa izjuta to, ka viņai seko un viņu iekāro. Trīcēdama viņa palika stāvam pustum�ās, tuk�ās istabas vidū. Uz galda noliktā svece meta uz sienām drebo�as mēbeļu un aizkaru ēnas. Kristiāna atslīga atzveltnes krēslā. Visas viņas domas jaucās juku jukām un bēga prom, viņa tās nespēja satvert, noturēt, sasaistīt. Nezin kāpēc viņai gribējās raudāt, viņai uzmācās skumjas, viņa jutās no�ēlojama un pamesta �ai tuk�ajā istabā, apmaldījusies dzīvē tikpat kā me�ā.

Kurp viņa iet? Ko tagad lai iesāk?

Viņai bija grūti elpot, viņa piecēlās, atvēra logu un slēģus un atspiedās ar elkoņiem pret palodzi. Gaiss bija vēss. Milzīgajās un arī tuk�ajās debesīs mēness, tāls, vientuļ� un skumj�, tagad bija uzkāpis zilganajos nakts augstumos un lēja pār zaļo lapotni un kalniem ne�ēlīgu un saltu gaismu.

Viss novads grima miegā. Brī�am ielejas dziļajā klusumā ieskanējās un ieraudājās vienīgi klusa vijoles dziesma � Senlandrī ik vakaru līdz vēlai stundai studēja savas ārijas. Kristiāna tās tikko dzirdēja. Drebo�o stīgu vārais, sāpju pilnais vaids reizēm apklusa, bet tad atkal ieskanējās.

Gan �is tuksnesīgajās debesīs nomaldījies mēness, gan mēmajā naktī nomaldījusies vārā melodija iesvēla Kristiānas sirdī tik sāpīgu vientulības sajūtu, ka viņa sāka �ņukstēt. Viņa drebēja pie visām miesām, viņu kratīja drudzis, un uzmācās tāda baiļu sajūta, kāda mēdz cilvēku pārņemt, kad tam draud bīstama slimība; un pēk�ņi viņa apjauta, ka arī viņa savā dzīvē ir pavisam vientuļa.

Līdz �im viņa to nebija apzinājusies, bet tagad izjuta skaudri, līdz pat dvēseles dziļumiem un viņai �ķita, ka nupat viņa zaudēs prātu.

Viņai ta�u bija tēvs un brālis, un vīrs! Viņa ta�u tos mīlēja, un tie mīlēja viņu! Un nu pēk�ņi viņa no tiem ir attālinājusies, kļuvusi tiem sve�a, it kā tos gandrīz vai nepazītu. Tēva mierīgā pieķer�anās, brāļa draudzīgais biedriskums, vīra vēsais maigums tagad viņai vairs nebija nekas, itin nekas. Vīrs! Vai tad tas bija viņas vīrs � �is sārtais, pļāpīgais vīrietis, kur� mēdza vienaldzīgi nobērt: �Nu, mīļā, vai jūs �odien labi jūtaties?� Viņa tam pieder, pieder �im vīrietim ar miesu un dvēseli uz laulības līguma pamata. Vai tad tas ir iespējams? Ak, cik viņa jutās vientuļa un pazudusi! Un viņa aizvēra acis, lai ielūkotos sevī, lai iegremdētos savu domu dzīlē.

Un, atsaukusi visus savā atmiņā, viņa tos visus redzēja � tos, kuri dzīvoja viņai līdzās: tēvu, kas bija bezrūpīgs, mierīgs un laimīgs, ja neviens netraucēja viņa mieru, zobgali, skeptiķi brāli un rosīgo vīru, no kura hirtin bira ārā skaitļi un kur� viņai mēdza teikt: �Nupat es nopelnīju krietnu naudas �ūksni!� � kaut gan būtu varējis pasacīt: �Es tevi mīlu!�

Un �os vārdus viņai nupat bija pateicis kāds cits, un tie vēl aizvien skanēja viņai ausīs un sirdī. Un arī �o otru viņa redzēja savu acu priek�ā, juta sev pievērsto cie�o, alkatīgo skatienu, un, ja tas �ai brīdī būtu bijis viņai līdzās, viņa būtu metusies tā skavās. ⁹

Kristiāna bija aizgājusi gulēt ļoti vēlu, bet, kolīdz saule pa atvērto logu ieplūdināja istabā sarkanu gaismas straumi, viņa pamodās.

Viņa paskatījās pulkstenī � pieci � un, izstiepusies uz muguras, palika tīksmināmies gultas siltumā. Ap sirdi viņai bija tik līksmi un priecīgi, it kā pa nakti pie viņas būtu atnākusi laime, liela, milzīga laime. Kāda tad? Un viņa centās, centās saprast, kas tā ir par jaunu laimes sajūtu, kura viņu piestrāvo ar tādu prieku. Visas vakarvakara skumjas bija izgaisu�as, izkusu�as miegā.

Tātad Pols Bretiņī viņu mīl! Viņ� tai likās pavisam citāds nekā pirmajās dienās. Lai kā viņa pūlējās atcerēties, kādu to bija redzējusi pa�ā sākumā, tas viņai nekādi neizdevās; tagad tas nepavisam nebija līdzīgs tam vīrietim, ar kuru brālis viņu bija iepazīstinājis. Tagadējā Polā nebija itin nekā no agrākā nedz izskatā, nedz stājā, itin nekā, jo sākumā uztvertais tēls pamazām � dienu no dienas lēnām pārvērtās, kā tas mēdz notikt, kad cilvēks no nejau�i sastapta kļūst par labi pazīstamu, tad par tuvu, pēc tam par mīlamu cilvēku. Pa�i to neapzinādamies, stundu pēc stundas mēs pārņemam savā īpa�umā �ā cilvēka vaibstus, kustības, izturē�anos, viņa ārējo un iek�ējo satvaru. Viņ� ienāk mūsos, ienāk mūsu acīs un mūsu sirdī, ienāk ar savu balsi, saviem �estiem, ar saviem vārdiem un domām. Mēs to uzsūcam sevī, to saprotam, uzminam pēc katra smaida un katra vārda ikvienu tā domu un vēlē�anos, un beidzot liekas, ka tas mums pilnīgi pieder, tik ļoti mēs mīlam pagaidām vēl neapzināti visu, kas viņā ir, un visu, kas no viņa nāk.

Un tad jau kļūst neiespējami atcerēties, kāds viņ� bija, kad mēs uz viņu raudzījāmies vienaldzīgām acīm, kad viņu pirmo reizi ieraudzījām.

Tātad Pols Bretiņī viņu mīl! No �ās domas Kristiāna neizjuta nedz bailes, nedz nemieru, tā tikai viņā modināja dziļu maigumu un lielu, nekad nebiju�u, brīni�ķīgu prieku par to, ka viņu mīl un ka viņa to zina.

Ta�u mazliet viņa ba�ījās par to, kā Pols tagad izturēsies pret viņu un kā lai viņa, Kristiāna, izturas pret Polu. �is kutelīgais jautājums mulsināja viņas sirdsapziņu, jau tikai domājot par to, tāpēc viņa �īs domas atmeta, paļaudamās uz savu viltību un savu attapību, nospriezdama, ka pratīs notikumus virzīt. Parastajā laikā nogājusi lejā, viņa ieraudzīja Polu pie viesnīcas durvīm pīpējam cigareti, Viņ� tai goddevīgi palocījās.

� Labrīt, cienījamā kundze! Kā jūs �odien jūtaties?

Kristiāna smaidīdama atbildēja:

� Pateicos, ļoti labi, mans kungs. Es brīni�ķīgi gulēju.

Un Kristiāna viņam sniedza roku, baiļodamās, ka viņ�

to pārāk ilgi paturēs savējā. Bet viņ� to tikai viegli paspieda, un viņi sāka mierīgi tērzēt, it kā abi visu jau būtu aizmirsu�i.

Arī visa diena tā pagāja, un Pols ne ar ko neatgādināja iepriek�ējās dienas dedzīgo atzī�anos. Un arī nākamajās dienās viņ� bija tikpat atturīgs un tikpat mierīgs, un Kristiānai pret viņu atkal radās uzticība. Viņa nodomāja, ka Pols ir uzminējis: kļūdams pārdro�āks, tas viņu aizvainotu; un viņa cerēja, viņa stingri ticēja, ka viņu attiecības uz visiem laikiem paliks tai burvīgajā maiguma stadijā, kad var viens otru mīlēt un viens otram dro�i raudzīties acīs bez sirdsapziņas pārmetumiem, ne ar ko to neaptraipot.

Tomēr viņa centās nekad ar Polu kopā neattālināties no citiem. Bet sestdienas vakarā � tai pa�ā nedēļā, kad viņi bija izbrauku�i uz Tazenā ezeru, � marķīzs, Kristiāna un Pols ap pulksten desmitiem devās atpakaļ uz viesnīcu, atstāju�i Gontrānu lielajā kazino zālē spēlējam ekartē ar Obrī-Pastēru, Rikjē un dakteri Onorā, un Bre-tiņī, ieraudzījis caur koku zariem parādāmies mēnesi, iesaucās:

� Cik jauki būtu tādā naktī paskatīties uz Tūrnoelas drupām!

Kristiānu �ī doma uzreiz aizrāva � mēnesnīca un drupas uz viņu atstāja tādu pa�u iespaidu kā gandrīz uz visām sievietēm.

Viņa saspieda marķīza roku.

� O, tētiņ, vai mēs neaiziesim?

Marķīzs vilcinājās, jo viņam ļoti gribējās gulēt.

Kristiāna neatlaidās:

� Padomā vien: Tūrnoela jau dienu ir ārkārtīgi skaista. Tu pats teici, ka nekad neesi redzējis tik gleznas drupas ar tik augstu pils torni. Iedomājies, kāds gan tas izskatās naktī!

Marķīzs beidzot piekrita:

� Lai notiek, ejam! Bet tikai ar vienu noteikumu: paskatīsimies piecas minūtes un tūlīt nāksim atpakaļ. Vienpadsmitos man jau ir jābūt gultā.

� Jā, jā, tūlīt pat nāksim atpakaļ! Līdz turienei jau ir tikai divdesmit minū�u gājiens.

Un visi trīs devās uz Tūrnoelu; Kristiāna gāja ar tēvu zem rokas, Pols � viņai blakus.

Viņ� stāstīja par saviem ceļojumiem pa �veici, pa Itāliju un Sicīliju. Aprakstīja savus iespaidus, sajūsmu, kāda to pārņēmusi Monrozas galotnē, kad virs ledus klātajām virsotnēm � virs mū�īgajos sniegos sastingu�ās pasaules uzlēkusi saule un uzmetusi katram milzim kalngalam �ilbino�i baltu gaismu � un tie aizdegu�ies kā bālas bākas, kurām jāapgaismo miroņu valstība. Pēc tam viņ� pastāstīja par savu aizgrābtību, stāvot baismīgā Etnas krātera malā kā niecīgam kukainītim trīstūksto� metru augstumā, starp mākoņiem, redzot ap sevi tikai jūru un debesi � zilo jūru apak�ā, zilo debesi aug�ā, kad, pārliecies pār �o drausmīgo zemes muti, viņ� tās elpā gandrīz nosmacis.

Visu redzēto viņ� attēloja pla�iem triepieniem, sabiezinātām krāsām, lai saviļņotu jauno sievieti, un viņa aizrautīgi klausījās un domās sekoja viņam, it kā pati skatīdama �īs varenās ainas.

Pēk�ņi ceļa līkumā viņi ieraudzīja Tūrnoelu. Smailajā klints virsotnē pacēlās augsts, tievs tornis, plaisu izraibināts, laika zoba un seno karu izdrupināts, iezīmējot spokainajās debesīs fantastiskās pils milzīgo siluetu.

Visi trīs pārsteigti apstājās. Beidzot marķīzs ierunājās:

� Patie�ām ļoti jauki. Izskatās pēc kādas Gistava Dorē piepildītas ieceres. Apsēdīsimies uz kādām piecām minūtēm.

Un viņ� apsēdās grāvmalas zālītē.

Bet Kristiāna trakā sajūsmā iesaucās:

� Vai, tēt, paiesim vēl tālāk! Tas ta�u ir tik skaisti! Tik skaisti! Aiziesim līdz pa�ai klintij! Es tevi lūdzu!

�oreiz marķīzs atteica:

� Nē, dārgumiņ, es esmu pietiekami nogājies, es vairs nevaru. Ja tu vēlies apskatīties tuvāk, ej ar Bretiņī kungu. Es jūs �eit pagaidī�u.

Pols jautāja:

� Vai jūs, kundze, vēlaties?

Viņa vilcinājās, nespēdama uzreiz iz�ķirties: baidījās palikt ar viņu divatā un baidījās godīgu cilvēku apvainot ar savu neuzticē�anos.

Marķīzs atkārtoja:

� Ejiet vien, ejiet! Es jūs pagaidī�u.

Tad Kristiāna iedomājās, ka tēvs ta�u dzirdēs viņu balsis, un dro�i sacīja:

� Ejam, mans kungs!

Viņi aizgāja plecu pie pleca.

Bet jau pēc brī�a Kristiānu sagrāba mokpilns satraukums, neskaidras, neizprotamas bailes � bailes no drupām, bailes no nakts, bailes no �ā cilvēka. Kājas viņai sāka ļodzīties tāpat kā tovakar pie Tazenā ezera, viņa nespēja vairs paiet, it kā stigtu purva dūņās un tās vairs lāgā nevarētu izvilkt ārā.

Pie ceļa pļavas malā auga liela kastaņa. Kristiāna elsdama, it kā noskrējusies metās zemē un atspieda muguru pret koka stumbru. Un murmināja:

� Es palik�u tepat... No �ejienes var ļoti labi redzēt.

Pols apsēdās viņai blakus. Viņa dzirdēja, ka Pola sirds pukst asiem, straujiem grūdieniem. Pēc īsa klusuma brī�a viņ� sacīja:

� Vai jums neliekas, ka mēs jau kādreiz esam dzīvoju�i?

Kristiānā bija tik satraukta, ka laga nesaprata, ko Pols viņai jautā; viņa �ukstēja:

� Nezinu. Neesmu nekad par to domājusi.

Viņ� turpināja:

� Es gan_ domāju ... brī�iem ... pareizāk sakot, es to jutu... Tā kā cilvēks sastāv no gara un miesas, kuri �ķiet esam da�ādi, bet īstenībā tiem ir viena un tā pati daba, tie katrā ziņā var atdzimt no jauna, tiklīdz elementi^ kas tos kādreiz veidoju�i, savienosies tai pa�ā sastava. Tas, protams, nebūs tas pats cilvēks, bet ļoti līdzīgs kādreizējam, ja miesu, līdzīgu iepriek�ējai miesai, atdzīvinās dvēsele, kura būs līdzīga iepriek�ējai. Jā! Un �ovakar, cienītā kundze, es jūtu un esmu pārliecināts, ka esmu kādreiz dzīvojis �ai pilī, ka tā man ir piederējusi, ka esmu tajā cīnījies, esmu to aizsargājis. Es to pazustu, tā man ir piederējusi, par to es esmu pilnīgi dro�s! Tāpat arī esmu pilnīgi dro�s, ka tiku tur mīlējis jums līdzīgu sievieti, kuru, tāpat kā jūs, sauca par Kristiānu. Par to es esmu tik dro�i pārliecināts, ka man �ķiet, es jūs atkal redzu un jūs mani saucat tur, no tā augstā torņa. Pamēģiniet atcerēties! Tālāk aiz pils ir me�s, kas aizstiepjas uz leju dziļā ielejā. Tur mēs tikām, bie�i pastaigāju�ies. Siltos vasaras vakaros jums bija vieglas drānas, bet es biju tērpies smagās bruņās, kas skanēja lapotnes velvēs.

Vai tie�ām jūs neatceraties? Padomājiet un lūkojiet atcerēties, Kristiāna! Man gan jūsu vārds ir tik pierasts, it kā es to būtu dzirdējis kop� bērnības. Ja uzmanīgi aplūkotu visus �ā cietok�ņa akmeņus, uz kāda no tiem tas būtu lasāms � es to iegravēju ar savu roku. Ticiet man, es pazīstu savu mitekli, savu dzimto vietu, tāpat kā pazinu jūs, kolīdz pirmo reizi ieraudzīju!

Pols runāja ar aizgrābtības pilnu pārliecību, viņu iedvesmoja �ās sievietes tuvums, �ī nakts, mēnesnīca un drupas.

Pēk�ņi viņ� nometās Kristiānas priek�ā uz ceļiem un drebo�u balsi sacīja:

� Ļaujiet man jūs atkal pielūgt, kad esmu no jauna jūs atradis! Es jūs tik ilgi meklēju!

Kristiāna gribēja piecelties, iet prom, doties pie tēva, bet viņai nebija spēka, viņai trūka drosmes; viņu aizturēja, viņas gribasspēku stindzināja karsta vēlē�anās klausīties viņā vēl un vēl, uzņemt savā sirdī vārdus, kuri viņu sajūsmināja. Viņa jutās kā sapnī, mū�am ilgotā sapnī, tik maigā, tik dzejiskā, mēnesnīcas mirdzas un teiksmu pilnā sapnī.

Pols bija satvēris viņas rokas un, skūpstīdams viņai pirkstu galiņus, �ukstēja:

� Kristiāna ... Kristiāna ... Ņemiet mani... Nogaliniet mani... Es jūs mīlu ... Kristiāna!...

Kristiāna juta, ka viņ� trīc un dreb pie viņas kājām. Un nu viņ� tai skūpstīja ceļus, un dziļi no krūtīm viņam lauzās ārā �ņuksti. Kristiānai uznāca bailes, vai tik viņ� nav kļuvis vājprātīgs, un viņa piecēlās, gribēdama bēgt. Bet viņ� bija pietrūcies kājās ātrāk nekā viņa un, satvēris savās skavās, pieplaka viņai pie lūpām.

Un tad bez kliedziena, bez sa�utuma, bez preto�anās viņa nokrita zālē, it kā no �ā skūpsta viņai būtu saļodzīju�ās kājas, it kā tas būtu salauzis viņas gribasspēku. Un viņ� to paņēma tik viegli, kā mēdz noraut ienāku�os augli.

Bet, kolīdz viņ� palaida viņu vaļīgāk, viņa piecēlās un aizskrēja � satraukta, drebēdama un pēk�ņi nosalusi, it kā būtu iekritusi ledainā ūdenī. Ar da�iem lēcieniem viņ� to panāca un, satvēris aiz pleca, �ukstēja:

� Kristiāna, Kristiāna! ... Uzmanieties no tēva!

Viņa sāka iet soļos, nekā neatbildēdama, neatskatīdamās, stīviem, nevienmērīgiem soļiem. Viņ� tai gāja nopakaļ, neiedrīkstēdamies ar to runāt.

Viņus ieraudzījis, marķīzs piecēlās kājās.

� Iesim ātrāk! � viņ� sacīja. � Man jau sāka salt. Tas viss ir ļoti skaisti, bet veselībai kaitīgi.

Kristiāna spiedās klāt tēvam, it kā lūgdama viņa aizsardzību, meklēdama patvērumu viņa maigumā.

Atgriezusies savā istabā, viņa uzreiz zibenīgi noģērbās, iemetās gultā un, pārvilkusi segu pār galvu, sāka raudāt. Iespiedusi seju spilvenā, viņa raudāja ilgi, ilgi, sastingusi un iznīcināta. Viņa nekā nedomāja, viņu nekas nemocīja, viņa nekā neno�ēloja. Viņa raudāja, nekā nedomādama, nekā neprātodama, pati nezinādama, kāpēc. Viņa raudāja neapzināti, tāpat kā, nekā nedomājot, mēdz dziedāt aiz prieka. Izmocījusies un izvārgusi no ilgās raudā�anas un �ņukstē�anas, viņa aiz noguruma beidzot aizmiga.

Viņu uzmodināja klusi klauvējieni pie durvīm, kas veda uz viesistabu. Bija jau pavisam gai�s, pulkstenis bija deviņi. Viņa skaļi uzsauca:

� Lūdzu!

Un durvīs parādījās viņas vīrs, jautrs, mundrs, ar ceļojumu cepuri galvā un mazo naudassomu pār plecu, no kuras viņ� ceļojumu laikā nekad ne�ķīrās.

Viņ� iesaucās:

_� Kā, tu vēl guli, dārgā?! Vai es tevi uzmodināju? Ja_f esmu ieradies bez pieteik�anās. Ceru, ka tu esi vesela? Parīzē ir brīni�ķīgs laiciņ�.

Un, noņēmis cepuri, viņ� pienāca klāt, lai Kristiānu noskūpstītu.

Viņa pierāvās pie sienas aiz trakām bailēm, aiz nervozām bailēm no �ā sārtā un apmierinātā vīreļa, kur� bija izstiepis pret viņu lūpas.

Tad, aizvērusi acis, viņa pēk�ņi sniedza vīram pretī pieri. Viņ� to mierīgi noskūpstīja un jautāja:

� Vai tu man neatļautu nomazgāties tavā tualetes istabā? Mani �odien te negaidīja, manā istabā nekas nav sagatavots.

Kristiāna nomurmināja:

� Nu protams.

Un viņ� nozuda aiz durvīm, kas atradās gultas galā.

Kristiāna dzirdēja, kā viņ� tur rosās, �ļakstās, un svilpo. Tad viņ� iesaucās:

_ � Kas jums �eit ir jauns? Man ir ļoti labi jaunumi. Ūdens analīze ir devusi necerētus rezultātus. Mēs varēsim izdziedēt vismaz par trim slimībām vairāk nekā Ruaijā. Lieliski!

Kristiāna bija piecēlusies gultā sēdus, tikko spēdama paelpot, galīgi pazaudējusi galvu vīra neparedzētās atgrie�anās dēļ � kā no sāpīga belziena, kas viņā modināja sirdsapziņas pārmetumus. Viņ� ienāca atpakaļ istabā apmierināts, izplatīdams ap sevi stipru verbenas smar�u. Pēc tam, bez kādām ceremonijām apsēdies gultas kājgalī, viņ� jautāja:

;� Un ko mūsu paralītiķis? Kā viņ� jūtas? Vai nav jau sācis staigāt? Viņam katrā ziņā jāizveseļojas � ūdenī atrasts tik daudz dziedniecisku vielu!

Kristiāna vairākas dienas paralītiķi bija pavisam piemirsusi, un viņa nomurmināja:

� Jā ... man ... man �ķiet, viņam ir jau labāk ... Starp citu, es viņu �onedēļ neesmu redzējusi... Es... es esmu mazliet savārgusi...

Andermats viņā uzmanīgi paraudzījās un piebilda:

� Tie�ām, tu izskaties tāda bāliņa... Tev gan tas ļoti labi piestāv... Tu izskaties burvīga pa�laik... ļoti burvīga . ..

Viņ� pievirzījās tuvāk un, pieliecies klāt, gribēja pabāzt roku zem muguras, lai Kristiānu apskautu.

Bet viņa ar tādām �ausmām parāvās atpakaļ, ka Andermats apstulba, izstiepis uz priek�u rokas un lūpas. Tad viņ� vaicāja:

� Kas tev kai�? Tev vairs nedrīkst ne pieskarties! Es ta�u tev nenodarī�u nekā ļauna ...

Un viņ� no jauna steig�us virzījās viņai klāt ar iekārē dego�ām acīm. Viņa sāka stostīties:

� Nē, nē ... liec mani mierā ... liec mierā ... jo ... jo ... man liekas ... man liekas � es esmu stāvoklī...

To viņa pateica aiz ārprātīgām bailēm, nekā nedomādama, lai izbēgtu no vīra pieskāriena, tāpat kā būtu varējusi pateikt: �Es esmu spitālīga,� � vai: �Man ir mēris.�

Arī viņ� nobālēja, dziļa prieka saviļņots, un tikai pa�ukstēja: �Jau?!� Tagad viņam gribējās Kristiānu skūpstīt ilgiem, maigiem, liegiem skūpstiem kā laimīgam un pateicīgam ģimenes tēvam. Bet tad viņ� kļuva nemierīgs.

� Vai tas ir iespējams?... Ka tad tā?... Vai tu domā? . .. Tik ātri?

Viņa atbildēja:

� Jā ... ir iespējams.

Tad viņ� sāka lēkāt pa istabu un, rokas berzēdams,

sauca:

� Velns ar ārā, velns ar ārā, tavu laimīgu dienu!

Pie durvīm atkal kāds pieklauvēja. Andermats tās

atvēra, un istabene pieteica:

� Atnācis dakteris Latons un gribētu tūlīt ar jums parunāt.

� Labi. Palūdziet viņu viesistabā. Es tūlīt nāk�u.

Un viņ� iegāja blakus istabā. Tūlīt ienāca arī dakteris. Viņ� izskatījās svinīgs un izturējās pārspīlēti vēsi. Viņ� palocījās, tikko pieskardamies mazliet pārsteigtā baņķiera pasniegtajai rokai, apsēdās un sekundanta tonī sāka skaidrot:

� Cienījamais Andermata kungs, es esmu iekļuvis ļoti nepatīkamā situācijā, par kuru man jums jāpastāsta, lai paskaidrotu savu izturē�anos. Kad jūs man parādījāt godu, uzaicinādams pie savas sievas, es tūliņ atsteidzos, bet izrādās, ka da�as minūtes pirms manis viņu bija apmeklējis mans kolēģis, ūdensdziedinātavas inspektors, kuru bija ataicinājis marķīzs de Ravenels un kur� acīmredzot bauda lielāku Andermata kundzes uzticību nekā es. Un ir iznācis tā, ka, atnācis kā otrais, es it kā ar viltu esmu atņēmis dakterim Bonfijam pacienti, kuru viņ� jau varēja uzskatīt par savu, un tātad es it kā esmu rīkojies neglīti un negodīgi, kas starp kolēģiem nav pieļaujams. Bet mums, Andermata kungs, pildot savus pienākumus, ir jāievēro vislielākā piesardzība un takts, lai izbēgtu no jebkādas rīvē�anās, kam var būt smagas sekas. Dakteris Bonfijs, uzzinājis par manu vizīti pie jums, uzskatīja mani par vainīgu �ai nedelikātajā rīcībā � turklāt visi apstākļi tie�ām liecināja man par sliktu � un atsaucās par to tādiem izteicieniem, ka, nebijis viņ� tik cienījama vecuma, es būtu bijis spiests pieprasīt no viņa gandarījumu. Lai attaisnotu sevi viņa un visas �ejienes mediķu korporācijas acīs, ir tikai viena izeja: lai cik man �ēl, esmu spiests pārtraukt jūsu sievas ārstē�anu, izstāstīt visu patiesību �ai sakarā un izlūgties no jums piedo�anu.

Andermats lielā apjukumā atbildēja:

�� Es ļoti labi saprotu, dakter, cik grūtā stāvoklī jūs atrodaties. Ta�u tā nav nedz mana, nedz manas sievas vaina, vainīgs ir mans sievastēvs, kur� atsauca Bonfija kungu, mūs nebrīdinājis. Vai man nevajadzētu aiziet pie jūsu kolēģa un pateikt viņam, ka...

Dakteris Latons Andermatu pārtrauca:

� Tas neko nelīdzētu, cienītais kungs, runa ir par arsta ētikas un goda jautājumu, kas man visupirms jāievēro un, par spīti manai vislielākajai no�ēlai...

Andermats savukārt pārtrauca dakteri. Būdams bagāts, būdams cilvēks, kur� labi maksā, kur� nopērk ārsta padomu par pieciem, desmit, divdesmit vai �etrdesmit frankiem, tāpat kā mēdz nopirkt sērkociņu kārbiņu par trim sū, būdams cilvēks, kur� ir pārliecināts, ka viņa visuva-rēnā naudas maisa dēļ visam ir jāpieder viņam, un kur� visus un visu vērtē tikai pēc tā, cik tas maksā naudā, un prot ātri un precīzi to visu noteikt, � viņ� bija sa�utis par kaut kāda recep�u tirgoņa augstprātību. Un viņ� asā tonī pavēstīja:

� Lai notiek, dakter. Ar to arī beigsim. Bet es jums novēlu, lai �im solim nebūtu bēdīgu seku jūsu karjerā. Mēs vēl redzēsim, kur� no mums abiem jūsu lēmuma dēļ vairāk cietīs.

Aizvainotais ārsts piecēlās un palocīdamies ar ceremoniālu pieklājību sacīja:

� Protams, es, cienītais kungs, par to man nav �aubu. �is solis man ļoti dārgi maksās visādā ziņā. Bet es nekad nesvārstos, ja jāiz�ķiras starp personisko labumu un sirdsapziņu.

Un viņ� aizgāja. Durvīs viņ� sadūrās ar marķīzu, kas nāca iek�ā, turēdams rokā kādu vēstuli. Palicis ar znotu divatā, de Raveneia kungs izsaucās:

� Paklausieties, dārgais, kādas lielas nepatik�anas man radu�ās jūsu vainas dēļ! Dakteris Bonfijs, apvainojies par to, ka jūs bijāt atsaucis pie Kristiānas viņa kolēģi, atsūtīja man rēķinu ar visai dzestru zīmīti, mani brīdinādams, lai es vairs neceru uz viņa pakalpojumiem.

Tad nu Andermats galīgi pārskaitās. Viņ� sāka skraidīt pa istabu klaigādams un �estikulēdams, pilns nekaitīgu un nedabisku dusmu, kuras neviens neuztver nopietni. Viņ� izkliedza savus argumentus. Kur� galu galā esot pie visa vainīgs? Vienīgi marķīzs, kur� atsaucis �o apdauzīto ēzeli Bonfiju, viņu, Andermatu nemaz nebrīdinādams, lai gan tie�i viņu Parīzes ārsts bija informējis par visu triju Anvālas �arlatānu relatīvo vērtību.

Turklāt kādas tiesības marķīzam biju�as iejaukties ārstnieciskajā konsultācijā aiz vīra muguras � aiz vīra, kur� esot vienīgais tiesnesis, vienīgais, kur� atbildot par sievas veselību. Vārdu sakot, katru dienu viens un tas pats. Visi ap viņu darot muļķības, vienīgi muļķības. Viņ� to nemitīgi aizrādot, bet tā esot tikai saucēja balss tuksnesī, neviens viņu nesaprotot, neviens neticot viņa pieredzei, un visi atzīstot, ka viņam bijusi taisnība, tikai tad, kad viss jau esot par vēlu.

Un vārdus �mans ārsts�, �mana pieredze� viņ� izkliedza ar tāda cilvēka autoritāti, kuram pieder unikālas lietas. Piederības vietniekvārds viņa mutē skanēja ar metālisku

pieskaņu. Un, kad viņ� sacīja � �mana sieva�, bija skaidri jūtams, ka marķīzam uz savu meitu vairs nav nekādu tiesību, jo viņ�, Andermats, bija to apprecējis: apprecēt un nopirkt Andermatam nozīmēja vienu un to pa�u.

Pa�ā strīda karstumā istabā ienāca Gontrāns un ar jautru smaidu uz lūpām apsēdās atzveltnī. Viņ� nekā nerunāja, tikai klausījās un milzīgi uzjautrinājās.

Kad baņķieris, galīgi zaudējis elpu, apklusa, viņa svainis pacēla roku, saukdams:

� Lūdzu vārdu! Jūs abi esat paliku�i bez ārstiem, vai ne? Nekas! Es jums iesaku savu kandidātu � dakteri Onorā, vienīgo, kuram par Anvālas ūdeņiem ir precīzs un nelokāms spriedums. Viņ� gan liek tos dzert slimniekiem, bet pats nedzertu ne par kādu naudu. Vai jūs vēlaties, lai es viņu atvedu �urp? Sarunu ve�anu uzņemos es.

Citas izejas nebija, un Gontrānu palūdza nekavējoties pasaukt dakteri Onorā. Marķīzu bija sagrābis nemiers par re�īma un ārstē�anās maiņu, un viņ� gribēja tūdaļ pat uzzināt jaunā ārsta domas; bet Andermats tikpat dedzīgi vēlējās aprunāties par Kristiānu.

Kristiāna viņu sarunas dzirdēja cauri durvīm, nemaz tajās neklausīdamās un nesaprazdama, ko viņi runā. Tiklīdz vīrs bija izgājis no istabas, viņa izlēca no gultas kā no kādas bīstamas vietas un steig�us apģērbās bez istabenes palīdzības, nelikdamās ne zinis par visu, kas �eit notiek.

Viss tagad viņai bija kļuvis pavisam citāds � citāda nekā vakar bija kļuvusi dzīve un citādi arī pa�i cilvēki.

No jauna atskanēja Andermata balss:

� Skat, Bretiņī! Kā klājas, mans dārgais?

Viņ� vairs neteica �Bretiņī kungs�.

Otra balss atbildēja:

� Pateicos, ļoti labi, mīļo Andermat. Tātad jūs �orīt atbraucāt?

Kristiāna pa�laik sukāja matus, un viņai aizrāvās elpa, viņa palika stāvam ar aug�up paceltām rokām. Viņai �ķita, ka viņa cauri starpsienai redz, kā abi vīrie�i paspie� viens otram roku. Nespēdama nostāvēt kājās, viņa apsēdās, un iziru�ie mati nokrita viņai pār pleciem.

Tagad runāja Pols, un viņa drebēja pie visām miesām no katra vārda, kas nāca pār Pola lūpām. Ik vārds, kura jēgu viņa nespēja uztvert, atbalsojās viņai sirdi kā āmura sitiens pa zvana sāniem.

Pēk�ņi viņa gandrīz skaļā balsī pateica: �Bet es ta�u viņu mīlu ... Es mīlu viņu!� � it kā viņa būtu konstatējusi kaut ko jaunu un pārsteidzo�u, kas viņu varētu glābt, varētu nomierināt un attaisnot sirdsapziņas priek�ā. Uzreiz viņa bija atguvusi drosmi un vienā acumirklī pieņēma otru savu lēmumu. Viņa atkal sāka sukāt matus un visu laiku �ukstēja: �Man ir mīļākais, un tas ir viss. Man ir mīļākais.� Tad, lai vēl vairāk nomierinātos, lai atbrīvotos no nemiera un baiļu sajūtas, viņa ar kvēlu pārliecību sevī nosolījās viņu neprātīgi mīlēt, atdot viņam savu dzīvi, savu laimi, ziedot viņa dēļ itin visu; sekodama eksaltētajai morālei, kāda piemīt uzvarētajām sirdīm, kurās vēl palikusi dzīva sirdsapziņas balss, viņa ticēja, ka pa�aizliedzība un uzticīga mīlestība visu �ķīstī.

Un cauri sienai, kura viņus �ķīra, Kristiāna viņam meta gaisa skūpstus. Izlemts, viņa tam atdod sevi visu, glu�i visu, tāpat kā citi mēdz sevi ziedot dievam. Meitene, jau koķeta un viltīga, bet vēl aizvien kautrīga un bailīga, pēk�ņi viņā bija mirusi; un bija dzimusi sieviete, nobriedusi kaislīgai mīlestībai, apņēmīga un sīksta sieviete, par kuru līdz �im liecināja vienīgi zilajās acīs apslēptā enerģija, kas �ai jaukajai gai�mates sejiņai pie�ķīra dro�u un gandrīz izaicino�u izteiksmi.

Viņa dzirdēja, ka atveras durvis, un, nepagriezdamās atpakaļ, nepaskatīdamās, ar tādu kā jaunu jutekli, gandrīz instinktu, kas viņā pēk�ņi bija pamodies, uzminēja, ka ienācis vīrs.

Viņ� jautāja:

� Vai tu drīz būsi saposusies? Mēs gribam tūlīt aiziet līdz paralītiķa vannai paskatīties, vai tie�ām viņam ir kļuvis labāk.

Kristiāna mierīgi atbildēja:

� Jā, mīļo Vil, pēc piecām minūtēm.

No viesistabas Andermatu pasauca Gontrāns, kas jau bija atgriezies pēc ārsta meklē�anas.

� Iedomājieties, � viņ� sacīja, � nupat es satiku parkā to dullo Onorā, un arī viņ� atsakās jūs ārstēt � aiz bailēm no pārējiem. Muldēja kaut ko par pieklājību, par cieņu, par ieviesu�os kārtību... Domā�ot, ka ... lik�oties, ka... Vārdu sakot, tāds pats stulbenis kā abi viņa kolēģi. Nudien nebiju domājis, ka viņ� ir tāds mērkaķis!

Marķīzs bija satriekts. Doma, ka viņam būs jālieto ūdeņi bez ārsta norādījumiem, ka viņ� varbūt nosēdēs vannā piecas minūtes par daudz, iedzers vienu glāzi mazāk, nekā nākas, viņam iedvesa drausmīgas bailes, jo viņ� ticēja, ka visas dozas, stundas un ārstniecības fāzes dibinās uz stingri noteiktiem dabas likumiem, ka pati daba ir parūpējusies par slimniekiem, radīdama minerālūdeņus, un savus mistiskos noslēpumus atklājusi vienīgi ārstiem, iedvesmas pilnajiem un gudrajiem zinātnes kalpiem.

Viņ� iesaucās:

� Tad jau te jāmirst nost! ... Jānosprāgst kā sunim, un neviens no �iem kungiem neliksies ne zinis!

Un viņu sagrāba dusmas, trakas, egoistiskas dusmas, kādas uznāk cilvēkam, kuram ir apdraudēta viņa dārgā veselība.

�* Ar kādām tiesībām viņi tā var rīkoties? Viņi ta�u izņem patentu � �ie nelie�i, tāpat kā bodnieki izņem savai tirdzniecībai! Viņus jāpiespie� ārstēt cilvēkus, tas ir viņu pienākums, tāpat kā vilcienu pienākums ir pārvadāt visus pasa�ierus. Es rakstī�u avīzēm, darī�u zināmas �īs nebū�anas!

Uztraucies viņ� staigāja pa istabu �urpu turpu un pēk�ņi, pagriezies pret dēlu, turpināja:

� Paklausies, vajag izsaukt ārstu no Ruaijā vai no Klermonas. Mēs ta�u nevaram palikt bez ārstiem! ...

Gontrāns smaidīdams atbildēja:

� Bet Klermonas un Ruaijā ārsti labi nepazīst Anvālas ūdeni � tas uz gremo�anas un asinsrites orgāniem iedarbojas mazliet citādi nekā viņu vietējie ūdeņi. Turklāt vari būt dro�s � arī viņi atteiksies ierasties, lai neizskatītos, ka viņi grib izkampt ku�ķīti siena no savu kolēģu siles.

Marķīzs �ausmās nomurmināja:

� Kas tagad ar mums notiks?

Andermats paķēra platmali.

� Atļaujiet man rīkoties, un es jums galvoju, ka �ovakar viņi visi trīs, jā, jā, klausieties labi � visi trīs rāpos mūsu priek�ā uz ceļiem. Bet tagad iesim apskatīt paralī-tiķi. � Un viņ� uzsauca: � Vai tu esi gatava, Kristiāna?

Viņa parādījās durvīs ļoti bāla un saspringta. Saskūpstījusies ar tēvu un brāli, viņa pagriezās pret Polu un sniedza tam roku. Viņ� to saņēma nodurtām acīm, aiz satraukuma drebēdams. Kad marķīzs, Andermats un Gon-trāns, tērzēdami un nelikdamies gar viņiem zinis, izgāja ārā, Kristiāna pievērsa jaunajam vīrietim maigu un apņēmības pilnu skatienu un sacīja:

� Es jums piederu ar visu savu miesu un dvēseli. Dariet ar mani, ko vien vēlaties.

Un viņa izgāja ārā, neļaudama viņam atbildēt.

Tuvojoties Oriolu avotam, viņi ieraudzīja tādu kā milzīgu sēni � Klovisa tēva platmali, kas rēgojās ārā no bedres, kurā sirmgalvis siltajā ūdenī snauda saulītē. Tur viņ� tagad pavadīja augus rīta cēlienus, pieradis pie savas karstās vannas, kura, ķā viņ� sacīja, viņu padarot mo�āku par kuru katru jaunekli.

Andermats viņu uzmodināja:

� Nu, draudziņ, vai tad ir jau labāk?

Pazinis savu saimnieku, vecais sataisīja apmierinātu seju.

� Jā, jā, labāk, daudz labāk, iet kā pa taukiem!

� Vai tad sākat jau staigāt?

� Lecu kā trusis, cienīts kungs, tā kā trusis. Pēc mēne�a pa�ā pirmajā svētdienā danco�u burē ar savu mīļo.

Andermatam sirds sāka straujāk pukstēt, *viņ� atkārtoja:

� Vai tie�am jus jau staigajat?

Klovisa tēvs beidza jokot:

� Nu, ne visai, ne visai. Bet tomēr labāk jau ir.

Baņķieris tūlīt pat gribēja redzēt, kā vecais klaidonis

staigā. Viņ� sāka skraidīt ap bedri, rosījās un deva da�ādas pavēles, it kā grasītos izcelt nogrimu�u kuģi.

� Gontrān, saņemiet viņu aiz labās rokas! Jūs, Bre-tiņī, ņemiet aiz kreisās! Un es pieturē�u no muguras. Nu, visi reizē: viens, divi, trīs! Mīļo sievastēv, velciet aiz kājas! Nē, nē, aiz otras � aiz tās, kura ir ūdenī. Ātrāk, lūdzu, ātrāk, es vairs nevaru! Nu, uzmanību: viens, divi... gatavs ir! Uh!

Sirmgalvi nosēdināja zemē, un tas ar izsmejo�u seju viņiem ļāvās, viņu pūliņiem nemaz nepalīdzēdams. Pēc tam veci no jauna piecēla, uzstutēja uz kājām un pasniedza kruķus, kurus viņ� lietoja kā spieķus, un viņ� sāka soļot, salīcis divos līkumos, vilkdams kājas, stenēdams un elsdams. Viņ� vilkās uz priek�u kā gliemezis, atstādams aiz sevis ceļa baltajos putekļos garu, slapju sliedi.

Andermats aiz sajūsmas sāka sist plaukstas un kliegt, kā mēdz kliegt teātrī, izsaucot aktierus:

� Bravo, bravo! Brīni�ķīgi! Bravo!

Pēc tam kad vecis, �ķiet, bija galīgi zaudējis spēkus, Andermats metās to pieturēt, apkampa abām rokām, kaut gan no ve�a skrandām straumēm tecēja ūdens, un vienā gabalā atkārtoja:

� Pietiek, pietiek, nepārpūlieties! Mēs tūlīt jūs atkal iesēdināsim vannā.

Un �etri vīrie�i, saņēmu�i Klovisa tēvu aiz kājām un rokām, uzmanīgi kā trauslu un dārgu priek�metu aiznesa uz bedri un no jauna iegremdēja ūdenī.

Tad paralītiķis pārliecības pilnā balsī pavēstīja:

� Tas tik ir viens labs ūdentiņ�! Tik labs ūdentiņ�, kāda nekur citur nav! Tīrais zelts!

Pēk�ņi Andermats pievērsās sievastēvam:

� Brokastīs mani negaidiet. Es aizie�u pie Orioliem un nezinu, kad bū�u brīvs. Ar tādām lietām nav ko vilcināties.

Un viņ� steig�us aizgāja, gandrīz aizskrēja, jautri vicinādams spieķi.

Pārējie apsēdās ceļmalā zem vītoliem iepretī Klovisa tēva bedrei.

Kristiāna, sēdēdama blakus Polam, lūkojās uz augsto pakalnu, no kura nesen bija skatījusies klints spridzinā�anā. Vēl lāgā nav pagājis ne mēnesis, kop� viņa bija tur aug�ā. Toreiz viņa tur sēdēja rūsganajā zālē � tikai pirms mēne�a! Pirms viena mēne�a! Viņa atcerējās visniecīgākos sīkumus: gan trīskrāsainos saulessargus, gan pavārēnus, gan to, ko katrs sacīja � katru vārdiņu. Arī suni, nabaga sunīti, kuru saplosīja sprādziens. Un garo, nepazīstamo vīrieti, kuram pietika viena viņas vārda, lai mestos glābt suni. Un tagad tas ir viņas mīļākais! Viņas mīļākais! Tātad viņai ir mīļākais! Un viņa ir tā mīļākā ... mīļākā! Un viņa klusībā atkārtoja �o vārdu: �Mīļākā! Mīļākā!� Kāds savāds vārds! �is vīrietis, kas sē� viņai blakus un ar vienu roku plūc smilgas, lūkodams pieskarties viņas kleitai, � �is vīrietis tagad ir saistīts ar viņas miesu un dvēseli noslēpumainām saitēm, par kurām nedrīkst, par kurām ir kauns runāt, saitēm, ar kurām daba savieno vīrieti un sievieti.

Un domās � ar iek�ējo balsi, kas satrauktās dvēseles klusumā izklausās tik skaļa, viņa nemitīgi atkārtoja un atkārtoja: �Es esmu viņa mīļākā! Viņa mīļākā! Viņa mīļākā!� Cik tas viss ir savādi, cik negaidīti!

�Bet vai es viņu mīlu?� Un viņa tam uzmeta a�u skatienu. Viņu acis sastapās, un tā skatiens viņu apņēma ar tik kaislu maigumu, ka viņa pie visām miesām nodrebēja. Un viņai uznāca traka, nepārvarama vēlē�anās saņemt �o roku, kas niekojās ar smildziņām, un labi stipri saspiest, izteikt visu, visu ar �o rokas spiedienu. Viņas roka noslīdēja no kleitas zālītē un palika tur nekustīgi guļam izplestiem pirkstiem. Tad viņa ieraudzīja, ka tai tuvojas otra roka � klusi klusītiņām, kā iemīlējies zvēriņ�, meklēdams savu draudzeni.

Roka virzījās aizvien tuvāk un tuvāk, un viņu mazie pirksti satikās. Pirkstu gali saskārās viegli, tikko manāmi, atvirzījās nost un atkal sastapās tikpat kā lūpas skūpstā. Bet �is nevienam neredzamais glāsts, �is vieglais pieskāriens ielauzās viņā ar tik negantu spēku, ka viņu pārņēma galīgs nespēks, it kā viņ� atkal viņu cie�i saspiestu savās skavās.

Un viņa pēk�ņi saprata, ko nozīmē kādam piederēt, kā mīlestība atdod otram sevi visu, kā otrs paņem tevi visu, tavu miesu un dvēseli, domas, gribu, asinis, nervus, visu, visu, visu, kas tevī ir, tikpat kā liels laupītājputns ar platiem spārniem sagrābj paceplīti.

Marķīzs un Gontrāns runāja par nākamo kūrortu � viņiem jau bija pielipis Viļa entuziasms. Un viņi abi jūsmoja par baņķiera lieliskajām īpa�ībām � par viņa skaidro prātu, nemaldīgajiem spriedumiem, par nekļūdīgumu spekulācijās, par drosmīgu rīcību un apbrīnojami nosvērto raksturu. Gan sievastēvs, gan svainis � abi, būdami pārliecināti par jaunā pasākuma panākumiem, priecāties priecājās par tādu radniecību.

Kristiāna un Pols, pilnīgi nodevu�ies viens otram, marķīzu un Gontrānu, �ķiet, nemaz nedzirdēja.

Marķīzs sacīja meitai:

� Vai zini, mīlulīt, kādā jaukā dienā tu varbūt kļūsi par vienu no visbagātākajām sievietēm Francijā un tavs vārds būs tikpat slavens kā Rot�ildu vārds. Vils tie�ām ir izcils cilvēks, ļoti izcils, ļoti gudrs cilvēks.

Polam sirdī pēk�ņi iezagās dīvaina greizsirdība.

� Ak, nerunājiet! � viņ� sacīja. � Es visu �o �ept-maņu gudrību labi pazīstu. Viņiem nav nekas cits galvā kā vienīgi nauda. Visas domas, kuras mēs atdodam skaistumam, visu enerģiju, ko mēs patērējam savu iegribu dēj, visu laiku, kuru mēs zaudējam izpriecās, visus spēkus, kurus mēs iz�ķie�am izklaidē�anās dēļ, visu vareno sirds degsmi, ko mums atņem mīlestība, dievi�ķā mīlestība, viņi izmanto, dzenoties pēc zelta, domādami par zeltu, grābdami zeltu. Cilvēks � patiesi gudrs cilvēks dzīvo nesavtīgu, cildenu intere�u dēj, viņu iepriecina māksla, mīlestība, zinātne, ceļojumi, grāmatas, un, ja viņ� cen�as iegūt arī naudu, tad tikai tāpēc, ka tā atvieglina iespēju tikt pie garīgās baudas un pat pie sirds laimes. Bet viņiem � viņiem nav itin nekā nedz sirdī, nedz prātā, viņiem ir tikai zemiska kāre iedzīvoties! �ie parazīti ir tikpat līdzīgi izciliem cilvēkiem, cik gleznu tirgotājs ir līdzīgs māksliniekam, cik izdevējs līdzīgs rakstniekam, cik teātra direktors � dramaturgam.

Pēk�ņi viņ� apklusa, sapratis, ka ir pārāk aizrāvies, un jau mierīgākā balsī turpināja:

� Es to nebūt nesaku par Andermatu, viņu es uzskatu par burvīgu cilvēku. Man viņ� ļoti patīk, jo viņ� ir simtreiz pārāks par visiem citiem veikalniekiem ...

Kristiāna bija atvilkusi nost savu roku. Pols atkal apklusa.

Gontrāns sāka smieties un izsmējīgā tonī, kādā viņ� vaļsirdības brīdī varēja visu ko pateikt, sacīja:

� Lai nu kā, mans mīļais, bet �iem kungiem ir lieliska īpa�ība, ļoti reta īpa�ība: viņi apprec mūsu māsas un lai� pasaulē bagātas meitas, kuras kļūst par mūsu sievām.

Marķīzs aizskarts piecēlās.

� Ak, Gontrān, brī�am tu tie�ām esi necie�ams!

Bet Pols, pagriezies pret Kristiānu, �ukstēja:

� Vai �ie cilvēki būtu spējīgi mirt sievietes dēļ vai kaut atdot viņai visu savu bagātību ... visu .., nekā sev nepaturot?

�ie vārdi tik skaidri izteica: �Viss, kas man ir, pat mana dzīvībā pieder jums�, � ka Kristiānu aizkustināja, un viņa veikli atrada ieganstu, lai saņemtu Pola rokas.

� Piecelieties un palīdziet man tikt aug�ā: man tā notirpu�as kājas, ka nespēju vairs ne pakustēties.

Pols piecēlās, satvēra viņu aiz rokām un, pavilcis uz savu pusi, nostādīja uz kājām ceļmalā cie�i sev pretī. Kristiāna redzēja viņa muti �ukstam: �Es mīlu jūs,� � un ātri aizgriezās prom, lai neatbildētu ar tiem pa�iem trim vārdiem, kuri pret pa�as gribu lauzās ārā pār lūpām maiguma uzplūdā pret viņu.

Tad visi devās atpakaļ uz viesnīcu.

Vanno�anās laiks jau bija pāri. Sāka gaidīt brokastis. Noskanēja zvans, bet Andermats vēl nebija pārradies. Apmetu�i parkā vēl kādu līkumu, visi nolēma tomēr sēsties pie galda. Kaut gan maltīte vilkās ilgi, baņķieris līdz tās beigām nepārnāca. Visi atkal nogāja lejā pasēdēt parkā koku ēnā. Stundas ritēja viena pēc otras, saule slīdēja pār koku lapotni uz kalnu pusi, diena gāja uz beigām, bet Viļa vēl vienmēr kā nebija, tā nebija.

Pēk�ņi viņ� parādījās. Viņ� ātri soļoja, turēdams rokā platmali un slaucīdams pieri; kaklasaite viņam bija no�ķiebusies, veste atpogājusies; viņam bija tāds izskats, it kā viņ� nupat atgrieztos pēc ceļojuma, pēc kaujas, pēc smagas un ilgsto�as piepūles.

Ieraudzījis sievastēvu, viņ� iesaucās:

� Uzvara! Darīts! Bet nu �itādu dieniņu, mīļie draugi! Pamocīja nu gan mani tas vecais lapsa!

Un viņ� tūdaļ ņēmās stāstīt par saviem pūliņiem un grūto cīniņu.

Sākumā Oriola tēvs izvirzījis tik aplamas prasības, ka viņ�, Andermats, pārtraucis sarunas un aizgājis. Bet tad viņu pasauku�i atpakaļ. Vecis nebijis ar mieru zemi pārdot, bet gribējis nodot to akcijsabiedrības lieto�anā ar tiesībām neveiksmes gadījumā paņemt atpakaļ. Bet veiksmes gadījumā viņ� pieprasījis pusi no peļņas.

Baņķierim vajadzējis ar cipariem un uz papīra uzzīmētiem plāniem pierādīt, ka visi zemes gabali kopā nemaksā vairāk par astoņdesmit tūksto�iem franku, turpretī akcij sabiedrībai jau pa�ā sākumā jāizdodot miljons.

Bet overņietis iebildis, ka viņ� savu zemes gabalu vērtību aprēķinot citādi, tiem bū�ot milzu cena, kad uz tiem uzcel�ot dziedinātavu un viesnīcas, un viņ� savu peļņu zinot: vajagot rēķināt nevis pēc tagadējās vērtības, bet pēc tās, kāda �iem zemes gabaliem būs turpmāk.

Tad Andermats teicis, ka iespējamā lielā peļņa mēdz būt proporcionāla lielam riskam, un pabiedējis viņu ar zaudējuma briesmām.

Galu galā vienoju�ies, lūk, par ko: Oriola tēvs nodod akciju sabiedrībai kā savu paju visus zemes gabalus gar upmalu, tas ir, tie�i tos, kur ir cerības atrast minerālūdeņus, turklāt vēl pakalna virsotni, kur paredzēts uzcelt kazino un viesnīcu, un vēl da�us vīnogu dārzus pakalna nogāzē, kuri būs jāsadala sīkākos zemes gabalos un jāuzdāvina redzamākajiem Parīzes ārstiem.

Par viņa paju, kas novērtēta par divsimt piecdesmit tūksto�iem franku, tas ir, gandrīz �etrreiz dārgāk par faktisko vērtību patlaban, zemniekam maksās ceturto daļu no visas sabiedrības peļņas. Bet, tā kā viņam vēl paliek desmitreiz^ vairāk zemes un tā visa atrodas ap nākamo peldu iestādi, tad viņ� ir pārliecināts, ka veiksmes gadījumā tiks pie lielas bagātības, pārdodot �os sadalītos zemes gabaliņus, kuri, kā viņ� izteicās, ietilpstot viņa meitu pūrā.

Kolīdz viņi vienoju�ies par �iem noteikumiem, Viļam bijis jāaizdabū tēvs un dēls pie notāra sastādīt pārdo�anas līgumu ar piebildi, ka darījums tiks anulēts, ja minerālūdeni neatradīs pietiekamā daudzumā.

Pārdo�anas līguma sastādī�ana, strīdē�anās pie katra līguma punkta, vienu un to pa�u argumentu bezgalīgā atkarto�ana, vienu un to pa�u apsvērumu mū�īgā atsāk�ana � tas ildzis visu pēcpusdienu.

Beidzot viss ir nokārtots. Baņķieris var būvēt savu kūrortu. Bet viņ� vēl vienā gabalā ēdas:

� Būs jāiztiek ar ūdeni, nedomājot par zemes gabaliem. Tas vecais ķēms ir viltīgs!

Bet tūdaļ piebilda:

� Pag! Es atpirk�u veco akciju sabiedrību un tad varē�u atspēlēties, Tas nu tā, bet �ovakar jābrauc uz Parīzi.

Marķīzs aiz pārsteiguma iesaucās:

� Kā? Jau �ovakar?

� Jā gan, mīļo sievastēv! Jāsagatavo ta�u visi dokumenti galīgajam darījumam, kamēr Obrī-Pastēra kungs �eit nodarbosies ar urbumu pētījumiem. Tāpat arī jāizkārto, lai pēc divi nedēļām varētu uzsākt darbus. Es nedrīkstu zaudēt nevienu stundu. Sai sakarā es jūs brīdinu: jūs esat manas sabiedrības valdes loceklis, man ir vajadzīgs lielum liels vairākums. Es jums dodu desmit akcijas. Un arī jums, Gontrān, desmit akcijas.

Gontrāns iesmējās.

� Pateicos, dārgais. Es jums tās pārdodu atpakaļ. Tātad jūs man esat parādā piecus tūksto�us franku.

Bet Andermats ar tik nopietnām lietām nemēdza jokot. Viņ� strupi atteica:

� Ja jūs nevarat būt nopietns, es griezī�os pie kāda cita.

Gontrāns mitējās smieties.

� Nē, nē, mīļais, jūs ta�u zināt, ka esmu pilnīgi jūsu rīcībā.

Baņķieris pagriezās pret Polu.

� Mīļais Bretiņī kungs, vai jūs man neizdarītu draudzīgu pakalpojumu, arī pieņemot desmit akcijas un administratora titulu?

Pols palocīdamies atbildēja:

� Atļaujiet, cienītais kungs, no jūsu laipnā piedāvājuma atteikties, bet jūsu pasākumā, kuru es uzskatu par spīdo�u, ieguldīt simttūksto� franku. Tātad es esmu tas, kur� izlūdzas jūsu laipnību.

Viljams sajūsmā satvēra Pola Bretiņī rokas: �āda uzticība bija iekarojusi viņa sirdi. Starp citu, viņ� vienmēr izjuta nepārvaramu vēlē�anos mesties ap kaklu cilvēkiem, kuri ieguldīja naudu viņa uzņēmumos.

Bet Kristiāna, satraukta un aizvainota, nosarka līdz pat ausu galiem. Viņai likās, ka nupat viņa tika pārdota un nopirkta. Vai tad Pols būtu piedāvājis viņas vīram �os simttūksto� frankus, ja viņu nemīlētu? Nē, protams! Vismaz nevajadzēja �o darījumu kārtot viņas klātienē.

Atskanēja pusdienu zvans. Visi devās atpakaļ uz viesnīcu. Tiklīdz bija apsēdu�ies pie galda, Paija kundze, māte, Andermatam jautāja:

� Tātad jūs dibināsit jaunu peldu iestādi?

Jaunā ziņa jau bija izplatījusies pa visu Anvālu, to visi zināja, par to sprieda visi peldviesi.

Viljams atbildēja:

� Mīļais dievs, protams, jo pastāvo�ā ir pārāk neapmierino�a.

Un, pagriezies pret Obrī-Pastēra kungu, sacīja:

� Piedodiet, mīļais Obrī-Pastēra kungs, ka pie galda runā�u ar jums par darī�anām, bet es �ovakar braucu uz Parīzi, un man ir ārkārtīgi maz laika. Vai jūs nebūtu ar mieru vadīt urb�anas darbus, lai atrastu maksimālu daudzumu minerālūdens?

In�enieris, juzdamies glaimots, priek�likumu pieņēma, un vispārīgajā klusumā viņi vienojās par galvenajām vietām, kurās nekavējoties jāuzsāk pētījumi. Viss tika pārrunāts un izlemts da�u minū�u laikā ar tādu skaidrību un precizitāti, ar kādu Andermats alla� kārtoja savas darī�anas. Pēc tam visi sāka runāt par paralītiķi. Pēcpusdienā daudzi bija redzēju�i, kā viņ� gājis cauri parkam, balstīdamies tikai uz vienas nūjas, kaut gan vēl no rīta bija lietojis divas. Baņķieris vienā laidā atkārtoja:

� Tas tik ir brīnums! īsts brīnums! Viņa atveseļo�anās iet milzu soļiem uz priek�u!

Pols, iztapdams Kristiānas vīram, piebilda:

� Nē, nē, tas ir pats Klovisa tēvs, kur� sācis iet milzu soļiem.

Pie galda atskanēja piekrīto�i smiekli. Visu acis bija pievērstas Viļam, no visām mutēm skanēja uzslavas. Restorāna sulaiņi tagad viņu apkalpoja pirmo ar cieņas pilnu godbijību, kas no viņu sejām un �estiem pazuda, kolīdz viņi sniedza ēdienus Andermata kaimiņiem.

Viens no sulaiņiem pasniedza viņam uz �ķīvja vizītkarti.

Andermats to paņēma un pusbalsī izlasīja:

� �Ārsts Latons no Parīzes būtu laimīgs, ja varētu da�as minūtes parunāt ar Andermata kungu pirms viņa aizbrauk�anas.�

� Pasakiet, ka man patlaban nav laika, bet ka pēc nedēļas vai kādām desmit dienām es bū�u atpakaļ.

Tai pa�ā brīdī Kristiānai tika pienests klāt milzīgs puķu pu�ķis no daktera Onorā.

Gontrāns smējās.

� Vienīgi tre�ais � Bonfija tēvs vēl spītējas.

Pusdienas gāja uz beigām. Andermatam paziņoja, ka

viņu gaida lando. Viņ� uzgāja aug�ā pēc savas ceļaso-rniņas, bet, nonācis atkal lejā, ieraudzīja, ka pie durvīm sastājusies puse ciema. Petriss Martels pienāca paspiest Andermatam roku un ar komedianta familiaritāti pa�ukstēja viņam ausī:

� Man būtu priek� jums kāds priek�likums, kaut kas lielisks priek� jūsu uzņēmuma.

Pēk�ņi ieradās dakteris Bonfijs; kā parasti, viņ� kaut kur steidzās. Viņ� nogāja pavisam tuvu garām Andermatam un, ļoti zemu tam palocīdamies, kā to mēdza darīt marķīza priek�ā, sacīja:

� Laimīgu ceļu, barona kungs!

� Veikls gājiens! � Gontrāns nomurmināja.

Prieka un lepnuma pārpilns Andermats triumfēdams

spieda visiem roku, pateicās un vienā gabalā atkārtoja: �Uz redzē�anos!� Un viņ� gandrīz aizmirsa noskūpstīt sievu � tik ļoti viņa domas nodarbināja citas lietas. Si vienaldzība Kristiānai padarīja vieglāku sirdi, un, kad viņa ieraudzīja, kā divi zirgi ātriem rik�iem aizrauj ekipā�u pa satumsu�o ceļu, viņai �ķita, ka tagad līdz mū�a galam vairs nebūs ne no viena jābaidās.

Visu vakaru viņa pavadīja uz sola viesnīcas priek�ā, sē�ot starp tēvu un Polu Bretiņī; Gontrāns, kā viņ� mēdza darīt katru dienu, bija aizgājis uz kazino.

Kristiānai negribējās nedz kur iet, nedz runāt, viņa nekustīgi sēdēja, salikusi rokas klēpī, raudzīdamās tumsā, gurda un nevarīga, mazliet satraukta un tomēr laimīga, gandrīz nekā nedomādama, pat ne par ko nesapņodama, brī�am tikai cīnīdamās pret neskaidriem sirdsapziņas pārmetumiem, kurus viņa atgaiņāja, klusībā atkārtodama: �Es viņu mīlu! Es viņu mīlu! Es viņu mīlu!�

Viņa agri uzgāja savā istabā, lai būtu viena un pasapņotu. Sēdēdama dziļā atzveltnes krēslā, ietinusies platā peņuārā, viņa pa vaļā atstāto logu raudzījās uz zvaigznēm, un �ai loga ietvarā viņas gara acu priek�ā ik brīdi rādījās tā cilvēka tēls, kur� viņu bija ieguvis. Viņa to redzēja labu, maigu un nevaldāmu, tik stipru un tik padevīgu viņas priek�ā. �is cilvēks viņu bija ieguvis, ieguvis uz visiem laikiem � viņa to juta. Viņa vairs nav vientuļa, tagad viņi ir divi � divas sirdis, kas kļuvu�as par vienu sirdi, divas dvēseles, kļuvu�as par vienu dvēseli. Kur viņ� pa�laik atrodas, viņa nezināja, bet ļoti labi zināja, ka arī viņ� domā par viņu, tāpat kā viņa domā par viņu. Katrā savas sirds pukstā viņa �ķita dzirdam, kā kaut kur pukst otra sirds. Viņa juta ap sevi lodājam iekāri, kas viņai pieskārās kā putna spārns; viņa juta to ieplūstam pa atvērto logu � �o iekāri, kas nāca no viņa, kvēlo iekāri, kas meklē viņu, lūdzas viņu nakts klusumā. Cik jauka, cik salda, cik jauna bija �ī sajūta, ka viņa tiek mīlēta! Kāds prieks bija par kādu tā domāt, ka vai asaras saskrien acīs un gribas raudāt, raudāt aiz maiguma, ka uznāk vēlē�anās pastiept pretī rokas, pat viņu neredzot, vēlē�anās viņu aicināt, apskaut viņa tēlu, kas stāv acu priek�ā, atbildēt skūpstiem, kurus viņ� tai nemitīgi sūtīja no tālienes vai no tuvuma, degot gaidu drudzī!

Un viņa izstiepa abas baltā peņuāra piedurknēs ietērptās rokas pret zvaigznēm. Pēk�ņi viņa iekliedzās. Viņas logā, pārkāpusi pāri balkona margām, iznira liela, melna ēna.

Pārbijusies viņa pietrūkās kājās. Tas bija viņ�! Un, nemaz nedomādama par to, ka viņus varētu redzēt, viņa tam metās pie krūtīm.

VIII

Andermata prombūtne ieilga. Obrī-Pastērs strādāja pie urbumu pētī�anas. Viņ� bija atradis vēl �etrus avotus, kuri jaunajai akciju sabiedrībai dotu divreiz vairāk ūdens, nekā vajadzētu. Visu apkaimi stipri satrauca �ie meklējumi, �ie atklājumi, �ie svarīgie jaunumi, kuri strauji izplatījās, spo�ās nākotnes izredzes; visi rosījās, jūsmoja, par to vien runāja, par to vien domāja. Pat marķīzs un Gontrāns augas dienas pavadīja pie strādniekiem, kas urba granīta ie�us, un ar aizvien pieaugo�u ziņkāri klausījās in�eniera paskaidrojumos un pamācīgajos stāstos par Overņas ģeoloģisko uzbūvi. Un Pols un Kristiāna tagad varēja brīvi un mierīgi viens otru mīlēt, būdami pilnīgi dro�i, ka neviens par viņiem neinteresējas, ka nevienam nav nekādu aizdomu, ka nevienam nenāk ne prātā viņus izspiegot, jo visu cilvēku uzmanība, ziņkāre un kaislības bija pievērstas vienīgi nākamajam kūrortam.

Kristiānai klājās glu�i tāpat kā jauneklim, kur� pirmo reizi apreibinās. Pirmā glāze, pirmais skūpsts viņu apdedzināja, apdullināja. Otro glāzi viņa izdzēra strauji un atzina, ka tā ir labāka, un tagad viņa reiba, dzerdama pilniem malkiem.

Kop� tā vakara, kad Pols bija iekļuvis viņas istabā, viņa it kā zaudēja sajēgu par visu, kas notiek ap viņu. Laiks, lietas un cilvēki viņai vairs neeksistēja, eksistēja tikai viens vienīgs cilvēks. Uz zemes un debesīs bija tikai viens cilvēks, viens vienīgs cilvēks � tas, kuru viņa mīlēja. Viņas acis redzēja vienīgi viņu, visas viņas domas bija vienīgi par viņu, visas viņas cerības saistījās vienīgi ar viņu. Viņa dzīvoja, kustējās, ēda, ģērbās, it kā klausījās un atbildēja, ta�u nekā nesaprata un neapjēdza, ko dara. Un nekāds nemiers viņai neuzmācās, jo nekāda nelaime nevarēja piemeklēt. Viņa bija kļuvusi pret visu nejūtīga. Nekādas fiziskas sāpes nevarēja uzbrukt viņas miesai, kurai varēja likt drebēt vienīgi mīlestība. Nekādas garīgas sāpes nevarēja uzbrukt viņas dvēselei, kuru bija paralizējusi laime.

Un viņ� to mīlēja ar tādu dedzību, kādu mēdza ielikt visās savās kaislīgajās aizrautībās, pārkairinādams jaunās sievietes maigumu līdz ārprātam. Bie�i vien dienas nogalē, zinādams, ka marķīzs un Gontrāns ir aizgāju�i uz avotiem, viņ� mēdza sacīt:

� Aiziesim uz mūsu debesu stūrīti.

Par �debesu stūrīti� viņ� dēvēja prie�u skupsnu, kas auga nogāzē virs pa�as aizas. Tur viņi nokļuva cauri me-�iņam, kāpjot uz aug�u pa tik stāvu taciņu, ka Kristiāna pat aizelsās. Viņiem bija maz laika, tāpēc viņi gāja ātri, un, lai Kristiāna mazāk nogurtu, viņ� to pieturēja ap vidukli. Uzlikusi viņam uz pleca roku, Kristiāna ļāva sevi pacelt, bet da�reiz, apņēmusi viņu ap kaklu, piekļāva savas lūpas viņējām. Jo augstāk viņi kāpa, jo gaiss kļuva vēsāks, un, kad viņi sasniedza prie�u skupsnu, sveķu smar�a viņus atsvaidzināja tikpat kā jūras elpa.

Viņi apsēdās zem tum�ajiem kokiem � viņa uz sūnaina pauguriņa, viņ� � mazliet zemāk, pie viņas kājām. Vēj� zaros dziedāja maigo prie�u dziesmu, kura alla� mazliet izklausās pēc �ēlabām, un milzīgā Limaņa, kas aizstiepās neredzamajās tālēs, pār kurām klājās miglas dūmaka, radīja pilnīgu okeāna iespaidu. Jā, tur lejā viņu acu priek�ā izpletās jūra! Par to nebija ne mazāko �aubu � viņi juta sev uz sejas tās dva�u!

Pols pret Kristiānu izturējās ar bērni�ķīgu maigumu.

� Dodiet �urp savus pirkstiņus, es tos apēdī�u � tās ir manas mīļākās konfektes.

Viņ� ņēma mutē vienu pirkstiņu pēc otra un izlikās tos ēdam, aiz baudas trīcēdams kā gardēdis.

� Ai, cik gar�īgi! It īpa�i mazais pirkstiņ�. Savu mū�u neesmu neko tik gar�īgu ēdis.

Pēc tam viņ� nometās ceļos, uzlika elkoņus uz Kristiānas ceļiem un �ukstēja:

� Liāna, paskatieties uz mani!

Viņ� to sauca par Liānu, jo, viņu apskaudama, tā vijās viņam apkārt, kā liāna mēdz vīties ap koku.

� Paskatieties uz mani. Es gribu iekļūt jūsu dvēselē.

Un viņi raudzījās viens otrā nekustīgu, cie�u skatienu,

kur� it kā tie�ām savienoja abas būtnes vienā.

� īsta mīlestība ir tikai tad, kad viens otram tā pieder, � viņ� sacīja, � viss pārējais ir tikai nerātnu mīlnieku rotaļa. ¹⁰

305

Viņi piespieda vaigu pie vaiga, viņu elpas sajaucās kopā, viņi neprātīgi meklēja viens otru savu acu dzidrumā.

Viņ� �ukstēja:

� Es jūs redzu, Liāna. Redzu jūsu mīļoto sirdi!

Viņa atbildēja:

� Arī es, Pol, redzu jūsu sirdi!

Un viņi tie�ām redzēja viens otru līdz pat sirds un dvēseles dzīlei, jo abiem sirdī un dvēselē bija vienīgi mīlestība, negants mīlestības uzplūds vienam pret otru.

Viņ� teica:

� Liāna, jūsu acis ir kā debess! Tās ir tikpat zilas, tikpat starojo�as un tikpat dzidras! Man �ķiet, es redzu tajās lidināmies bezdelīgas. Tās dro�i vien ir jūsu domas, vai ne?

Un, kad viņi bija tā ilgi, ilgi viens otrā lūkoju�ies, viņi pievirzījās viens otram vēl tuvāk un klusi skūpstījās, un ik pēc skūpsta atkal viens otrā lūkojās. Da�reiz viņ� Kristiānu paņēma uz rokām un skrēja gar strautu, kas tecēja uz Anvālas aizu un iekrita tajā kā ūdenskritums. �ai �aurajā ielejā mijās pļavas un me�iņi. Pols skrēja pa zāli un, �ad tad pamezdams gaisā jauno sievieti ar savām stiprajām, izstieptajām rokām, sauca:

� Liāna, aizlidosim!

Mīlestība, viņu eksaltētā mīlestība modināja neatlaidīgu, nemitīgu un sāpīgu vēlē�anos aizlidot prom no zemes. Un viss, kas bija ap viņiem, �o viņu dvēseles vēlmi vēl vairāk paasināja: gan vieglais gaiss jeb, kā Pols sacīja, spārnotais gaiss, gan zilganais apvārsnis, pret kuru viņi abi, rokās saķēru�ies, gribēja traukties un pazust tālēs virs �ī bezgalīgā līdzenuma, kad pār to klāsies tum�a nakts. Tā viņi ielidotu miglainajās vakara debesīs un nekad vairs neatgrieztos atpakaļ. Kurp viņi lidotu? To viņi nezināja, bet cik vilino�s bija �āds sapnis!

Viņ� skrēja, turēdams Kristiānu rokās, līdz viņam pietrūka elpas, tad viņ� to nolaida zemē uz klints un nometās tās priek�ā uz ceļiem. Viņ� tai skūpstīja kājas, viņ� to pielūdza un �ukstēja tai bērni�ķīgus un maigus vārdus.

Ja viņi būtu mīlēju�i viens otru pilsētā, viņu kaislība dro�i vien būtu citāda � piesardzīgāka, jutekliskāka, ne tik gaisīga un romantiska. Bet �eit, �ai zaļajā zemes stūrītī, kura apvār�ņi papla�ināja dvēseles lidojumu, būdami vieni pa�i, kur nebija nekā, kas viņus izklaidētu, kas vājinātu viņu pamodu�os mīlestības instinktu, viņi kā sadegu�i metās iek�ā �ai poētiskajā mīlestībā, kuru bija radījusi ekstāze un neprāts. Un visa apkārtējā daba, siltais vēj�, me�i, lauku tīksmā smar�a augas dienas un augas naktis dziedāja viņiem mīlestības dziesmu, un �ī dziesma viņus bija sakairinājusi līdz ārprātam, tāpat kā tamburīna skaņas un flautas spalgie spiedzieni noved līdz trakumam dervi�u, kur�, uzmācīgas domas apsēsts, me�onīgi grie�as riņķī.

Kādu vakaru, kad viņi pārnāca viesnīcā uz pusdienām, marķīzs viņiem pēk�ņi sacīja:

� Pēc �etrām dienām pārradīsies Andermats, visas darī�anas ir nokārtotas. Un pēc viņa atgrie�anās nākamajā dienā mēs brauksim prom. Esam �eit pārāk ilgi uzturēju�ies, minerālūdeņu sezonu nevajag pārlieku vilkt garumā.

�ī vēsts viņus tā pārsteidza, it kā viņiem būtu pasludināts, ka nupat pienāks pasaules gals; ne viens, ne otrs pa maltītes laiku ne vārda nerunāja, bet tikai neizpratnē domāja, kas nu tagad būs. Tātad pēc da�ām dienām viņi būs �ķirti un vairs nevarēs brīvi satikties. Tas viņiem likās tik neiespējami un tik dīvaini, ka viņi to nemaz nesaprata.

Nedēļas beigās Andermats tie�ām pārradās. Viņ� bija telegrafējis, lai uz pirmo rīta vilcienu atsūta pretī divas ekipā�as. Kristiāna visu nakti netika gulējusi, viņu satrauca savādas, jaunas jūtas � bailes no vīra, bailes, kurām jaucās klāt dusmas, neizskaidrojama nicinā�ana pret viņu un vēlē�anās viņu izaicināt; viņa bija piecēlusies mazā gaismiņā un sāka viņu gaidīt. Viņ� atbrauca ar pirmo ekipā�u, kurā sēdēja vēl trīs labi ģērbu�ies kungi, kas izturējās visai pazemīgi. Ar otro ekipā�u atbrauca vēl �etri, kas izskatījās mazliet zemāka ranga. Marķīzs un Gontrāns izbrīnījās. Un Gontrāns jautāja:

� Kas tie par vīriem?

Andermats atbildēja:

� Mani akcionāri. Mēs �odien pat nodibināsim akciju sabiedrību un tūdaļ ievēlēsim valdi.

Viņ� noskūpstīja sievu, ne vārda ar to nepārmīdams un gandrīz uz to nepaskatīdamies, tik ļoti viņ� bija aizņemts � un, pagriezies pret septiņiem kungiem, kuri, godbijīgi klusēdami, stāvēja viņam aiz muguras, sacīja:

� Lieciet, lai jums pasniedz brokastis, un tad ejiet pastaigāties. Satiksimies �eit dienas vidū.

Visi septiņi klusēdami gāja prom kā zaldāti pēc virsnieka pavēlēs un, pa pāriem uzkāpu�i pa lieveņa pakāpieniem, nozuda viesnīcā.

Gontrāns, redzēdams viņus aizejam, ļoti nopietni vaicāja:

� Kur jūs �os savus statistus izrāvāt?

Baņķieris pasmaidīja.

� Tie ir ļoti kārtīgi cilvēki, bir�as vīri, kapitālisti. � Un, brīdi klusējis, plati smaidīdams, piebilda: � Viņi kārto manus darījumus.

Pēc tam viņ� devās pie notāra, lai vēlreiz pārskatītu visus dokumentus, kaut gan jau pirms da�ām dienām bija tos atsūtījis pilnīgi gatavus.

Pie notāra viņ� sastapa dakteri Latonu, ar kuru, starp citu, bija apmainījies vairākām vēstulēm, un viņi ilgi �ukstējās kantora kaktā, kamēr skrīveri �irkstināja ar spalvām pa papīru, radīdami sīku kukainī�u sanoņas iespaidu.

Akciju biedrības dibinā�anas sapulce bija noteikta pulksten divos.

Notāra kabinets tika uzposts tikpat kā koncertam. Akcionārus gaidīja divi rindas krēslu, kas bija salikti iepretī notāra Alēna galdam blakus vecākajam rakstvedim. Svarīgajam notikumam par godu notārs Alēns bija tērpies frakā. Viņ� bija maza auguma vīriņ�, izskatījās pēc vistas gaļas frikadeles un runājot �āpstināja muti.

Tiklīdz pulkstenis nosita divi, ienāca Andermats marķīza, sievasbrāļa un Bretiņī pavadībā, un viņiem sekoja septiņi kungi, kurus Gontrāns bija nosaucis par statistiem. Andermats izskatījās pēc karavadoņa. Drīz ieradās arī Oriola tēvs kopā ar savu Milzi Viņi bija satraukti un neuzticības pilni, kādi palaikam mēdz būt visi zemnieki, kad viņiem jāparaksta kādi dokumenti. Dakteris Latons atnāca pēdējais. Viņ� bija izlīdzis ar Andermatu, izmanīgi atvainodamies, kam sekoja pilnīga pakļau�anās un bez-iebildumu, neierobe�otu pakalpojumu piedāvājumi.

Tad baņķieris, juzdams, ka dakteris viņam ir rokā, apsolīja tam iekārtot galvenā ārsta vietu jaunajā kūrortā.

Kad visi bija sanāku�i, iestājās dziļ� klusums.

Vārdu lūdza notārs:

� Lūdzu, sēdieties, kungi.

Viņ� pateica vēl da�us vārdus, kurus krēslu stumdī�anas dēļ neviens nedzirdēja.

Andermats izcēla no rindas vienu krēslu un novietoja to pret savu armiju, lai visus varētu pārredzēt, un, kad

visi bija sasēdu�ies, sacīja:

� Kungi, man nav vajadzīgs jums paskaidrot, kādā nolūkā mēs esam sanāku�i kopā. Vispirms mums ir jānodibina jauna akciju sabiedrība, kurā jūs vēlaties iestāties. Man jums tomēr jāaizrāda uz da�ām grūtībām, kuras sagādāju�as zināmus traucējumus. Pirms kaut ko uzsāku, man bija vajadzīga dro�a pārliecība, ka mēs dabūsim nepiecie�amās atļaujas nodibināt jaunu sabiedriski derīgu iestādījumu. �ī dro�ā pārliecība man tagad ir. Visu, kas vēl �ai sakarā darāms, es nokārto�u. Man jau ir ministra solījums. Bet mani kavē kaut kas cits. Mums, kungi, būs jācīnās ar veco Anvālas minerālūdeņu akciju sabiedrību. Varat būt dro�i, ka �ai cīņā mēs būsim uzvarētāji, mēs uzvarēsim un kļūsim bagāti. Bet, tāpat kā seno laiku karotājiem bija vajadzīgs kaujas sauciens, arī mums mūsdienu kaujā ir vajadzīgs savs kaujas sauciens � mūsu kūrorta nosaukums, skanīgs, pievilcīgs nosaukums, izdevīgs reklāmai, kas iedarbojas uz dzirdi kā fanfaras pūtiens, bet uz acīm � kā �ilbino�s zibens. Ta�u mēs atrodamies Anvālā, kungi, un nevaram �o novadu pārkristīt citā vārdā. Mums ir tikai viena izeja: dot vārdu mūsu kūrortam, vienīgi kūrortam, nosaukt to jaunā vārdā.

Un lūk, ko es ierosinu.

Mūsu peldu iestāde atradīsies pakalna pakājē, tā īpa�nieks ir �eit klāteso�ais Oriola kungs; mūsu nākamais kazino atradīsies �ā pa�a pakalna virsotnē. Tāpēc var teikt, ka �is pakalns, īstenībā kalns � jo tas ir kalns, neliels kalns � ir mūsu kūrorta pamats, jo mums pieder tā pakāje un �ukurs. Vai tālab nebūtu pilnīgi dabiski mūsu peldu iestādi, kura kļūs par vienu no slavenākajām peldu iestādēm pasaulē, nosaukt tās pirmā īpa�nieka vārdā par Montoriolas¹ minerālavotiem. Dosim ķeizaram, kas ķeizaram pienākas.

Un lieciet vērā, kungi, ka �is nosaukums lieliski skan. �Montoriola� � to izrunās tāpat, kā izrunā �Mondora¹¹¹²�. �o vārdu viegli uztver gan acis, gan ausis, tas labi izskatās uzrakstīts, tas labi izklausās, un to viegli paturēt atmiņā: Montoriola! Montoriola! Montoriolas avoti!

Un Andermats lika �im vārdam skanēt, mētādams to kā gumijas bumbu un ieklausīdamies tā skanējumā.

Un viņ� turpināja, tēlodams dialogu:

�� Vai jūs braucat uz Montoriolas avotiem?

� Jā, cienītā kundze. Runā, ka Montoriolas ūdeņi esot lieliski.

� Patie�ām brīni�ķīgi. Turklāt Montoriola ir burvīga vietiņa.�

Un viņ� smaidīja, tēloja tērzētāju, sagrozīja balsi, kad runāja kā dāma, māja ar roku, kad tēloja vīrie�a sasveicinā�anās �estu.

Pēc tam turpināja savā dabiskajā balsī:

� Vai kādam ir iebildumi?

Akcionāri vienā balsī atbildēja:

� Nē, nē, nav!

Trīs statisti aplaudēja viņam.

Oriola tēvs, aizkustināts, glaimots, iekarots, ar turīga zemnieka apslēptu lepnumu grozīdams rokās platmali, smaidīja, neapzināti piekrīto�i māja ar galvu, it kā sacīdams: �Jā, jā!� � izrādīdams savu prieku, ko Andermats, izlikdamies nemaz neskatāmies, labi ievēroja.

Milzis joprojām palika vienaldzīgs, ta�u bija tikpat apmierināts kā tēvs.

Tad Andermats sacīja notāram:

� Esiet tik laipns un nolasiet statūtus, metr Alēn.

Un Andermats apsēdās.

Notārs pievērsās rakstvedim:

� Sāciet, Marinē.

Marinē, vārgs vīrelis, nokrek�ķinājās un sprediķotā ja balsī ar deklamētāja uzsvariem nolasīja statūtu paragrāfus un punktus, kādi paredzēti jaundibināmajai akciju sabiedrībai �Montoriolas minerālavoti� Anvālā ar dibinā�anas kapitālu divi miljonu apmērā.

Oriola tēvs viņu pārtrauca:

� Acumirklīti, vienu acumirklīti!

Un izvilka no kabatas notaukotu burtnīcu, ko nedēļas laikā bija turēju�i rokās visi departamenta notāri, visi lietās vedēji un visi pilnvarotie. Tā bija statūtu kopija, kuru Oriola tēvs un viņa dēls gandrīz jau zināja no galvas.

Pēc tam Oriola tēvs lēnām uzlika uz deguna brilles, atgāza atpakaļ galvu, sameklēja atstatumu, no kura vislabāk būtu saredzami burti, un norīkoja:

� Sāc nu, Marinē!

Milzis piestūma tuvāk savu krēslu un kopā ar tēvu pēc burtnīcas sekoja lasījumam.

Marinē atsāka lasīt. Vecais Oriols, kuru mulsināja divkār�ais uzdevums � vienlaikus bija gan jāklausās, gan jālasa � un mocīja bailes, kaut tikai kāds vārds nebūtu aizstāts ar citu � turklāt vēl bija jāvēro, vai tikai Ander-mats nedod kādas zīmes notāram, � ik rindiņā rakstvedi kādas desmit reizes apstādināja, tādējādi sabojādams lasījuma efektu.

Viņ� vienā gabalā atkārtoja:

� Kā? Kā tu teici? Es nedzirdēju. Nelasi tik ātri!

Tad, mazliet uz dēla pusi pagriezies, vaicāja:

� Vai tā ir, Milzi?

Milzis, kas pār sevi vairāk valdīja, atbildēja:

� Tā ir, tā ir, tēvs. Liecies mierā, viss ir pareizi!

Vecais zemnieks tomēr neuzticējās. Viņ� vilka ar savu

līko pirkstu pa papīru, purpinādams līdzi vārdus; bet viņa uzmanība nevarēja vienlaikus koncentrēties uz divi pusēm: kad viņ� klausījās, viņ� nevarēja lasīt, bet, ja lasīja, viņ� nedzirdēja rakstve�a lasījumu. Un viņ� elsa, it kā kāptu kalnā, un svīda, it kā kaplētu vīnadārzu viskarstākajā svelmē; laiku pa laikam viņ� pieprasīja uz brīdi pārtraukumu, lai noslaucītu pieri un atvilktu elpu tikpat kā cīkstonis tuvcīņā.

Andermats nepacietīgi dauzīja kāju pret grīdu. Gon-trāns, ieraudzījis uz kāda galda �Le Moniteur du Puy-de-D�me� numuru, paņēma to un pārskrēja ar acīm, bet Pols nodurtu galvu, jāteniski sēdēdams uz krēsla, ar sāpēm sirdī domāja par to, ka �is sārtais vīrelis ar lielo vēderu, kur� sē� viņam pretī, rīt aizvedīs prom sievieti, ko viņ�, Pols, no visas sirds mīl, � Kristiānu, viņa Kristiānu, viņa gai�mataino Kristiānu, kura pieder viņam, pilnīgi viņam, vienīgi viņam. Un viņam uzmācās jautājums, vai viņam �ovakar pat to nevajadzētu nolaupīt.

Septiņi kungi sēdēja nopietni un mierīgi.

Pēc stundas lasī�ana bija galā. Visi parakstījās.

Notārs sastādīja kapitāla ieguldījumu aktu. Kad viņ� izsauca kasiera Ābrama Levī vārdu, kasieris apstiprināja, ka visas iemaksas ir saņemtas. Pēc tam sabiedrība uzreiz tika pasludināta par legāli pastāvo�u un tūdaļ atklāja akcionāru kopsapulci, lai ievēlētu valdi un priek�sēdētāju.

Par priek�sēdētāju ar divām balsīm �pret� tika ievēlēts

Andermats. Divi at�ķēlu�ies balsotāji bija vecais zemnieks un viņa dēls � viņi bija ieteiku�i ievēlēt par priek�sēdētāju Oriola tēvu. Bretiņī tika iecelts par revidentu.

Pēc tam valde, kurā ietilpa Andermats, marķīzs un grāfs de_Raveneli, Bretiņī, Orioli, tēvs un dēls, dakteris Latons, Ābrams Levī un Simons Cidlers, palūdza pārējos akcionārus, kā ari notāru un viņa rakstvedi atstāt telpas, lai varētu apspriest un pieņemt lēmumus par vissvarīgākajiem pasākumiem.

Andermats no jauna piecēlās.

� Kungi, tagad mēs esam pienāku�i pavisam klāt pie pa�a galvenā jautājuma: kā par katru cenu gūt panākumus. Minerālūdens ir tāda pati prece kā visas preces. Jāpanāk, lai par to runātu, runātu daudz un nemitīgi, lai slimnieki to dzertu.

Galvenā mūsdienu problēma, kungi, ir reklāma: tā ir mūsdienu tirdzniecības un rūpniecības dievs. Bez reklāmas mums neiztikt. Ta�u reklāma ir grūta un sare�ģīta māksla un prasa lielu taktu. Pirmie �ā jaunā līdzekļa lietotāji to darīja ļoti rupji, piesaistot publikas uzmanību ar bungu rībinā�anu un lielgabala �āvieniem. Ta�u Man-�ēns, kungi, bija tikai priek�gājējs. Mūsdienās skaļums liekas aizdomīgs, kliedzo�as afi�as izraisa smīnu, vārdi, kuri tiek izkliegti uz visiem ielu stūriem, drīzāk modina neuzticību nekā ziņkāri. Un tomēr publikas uzmanība mums ir jāpiesaista, papriek�u tā ir jāpārsteidz, pēc tam � jāpārliecina. Reklāmas māksla ir atrast līdzekli � vienīgo pareizo līdzekli, noderīgu pārdodamai precei. Mēs, kungi, gribam pārdot minerālūdeni. Mums ir jāiekaro slimnieki caur ārstiem.

Visslavenākie ārsti, kungi, ir tādi pa�i cilvēki kā mēs, ar tādām pa�ām vājībām kā mums. Es negribu teikt, ka viņus var uzpirkt. Mums vajadzīgo slavenību reputācija viņus pasargā no jebkādām aizdomām par viņu pērka-mību. Bet vai pasaulē ir kāds cilvēks, kuru nevarētu uzpirkt, ja pie tā prasmīgi ķeras? Gadās ta�u arī sievietes, kuras nav iespējams nopirkt! Tad tās ir jāpaved.

Tad nu, kungi, es jums izteik�u kādu priek�likumu, kur� ir pamatīgi apspriests ar dakteri Latonu.

Vispirms mēs sadalījām trīs galvenās grupās slimības, kuras paredzēts ārstēt mūsu kūrortā. Un, proti, pirmajā grupā ietilpst visi reimatisma veidi, ekzēmas, artrīts, podagra utt., otrajā grupā � kuņģa, zarnu un aknu slimības, tre�ajā grupā � visas kaites, kuras rodas no asinsrites traucējumiem, jo ir pilnīgi neapstrīdams, ka mūsu ogļskābās vannas brīni�ķīgi iedarbojas uz asinsriti.

Starp citu, kungi, brīni�ķīgā Klovisa tēva izdziedā�ana mums sola īstus brīnumus.

Tātad, noteiku�i slimības, kuras izārstējamas ar mūsu ūdeņiem, mēs griezīsimies pie ievērojamākajiem ārstiem, �o slimību speciālistiem, ar �ādu priek�likumu: �Cienījamie kungi,� mēs viņiem teiksim, �brauciet �urp un pārliecinieties pa�i savām acīm, brauciet �urp ar saviem pacientiem un novērojiet viņus, mēs jūs �eit laipni uzņemsim. Sis ir brīni�ķīgs apvidus, un jums ir jāatpū�as pēc smagajiem darbiem ziemā; brauciet! Un brauciet nevis pie mums, profesoru kungi, brauciet pa�i uz savām mājām, jo mēs jums piedāvājam vasarnīcu, kuru, ja vēlēsities, varēsit iegūt savā īpa�umā ar sevi�ķi izdevīgiem noteikumiem.�

Andermats atvilka elpu un tad atsāka mierīgākā balsī:

� Lūk, kā es domāju īstenot �o plānu. Mēs esam izraudzīju�i se�us zemes gabalus, katru tūksto� kvadrātmetru lielu. Uz katra �ā zemes gabala Bernes saliekamo mājiņu akciju sabiedrība apņemas uzbūvēt vienu sava tipa vasar-nīciņu. �īs elegantās un ērtās mājiņas mēs nodosim bez maksas savu ārstu rīcībā. Ja viņiem tur patiks, �īs mājiņas viņi nopirks no Bernes akciju sabiedrības, bet zemi � to mēs viņiem uzdāvināsim... un viņi mums par to samaksās ... ar slimniekiem. Tātad, kungi, �is pasākums mums ir izdevīgs daudzējādā ziņā: uz mūsu teritorijas izaugs brīnumainas villas, kuras mums neko nemaksās, mēs piesaistīsim pie sevis pasaules labākos ārstus un milzumu viņu pacientu, galvenais � pārliecināsim visizcilākos ārstus par mūsu ūdeņu dziednieciskajām spējām, un �ie slavenie ārsti drīz vien kļūs �eit par vasarnīcu īpa�niekiem. Sarunas, kurām mūs jānoved pie �ādiem rezultātiem, es, kungi, uzņemos uz sevi un darī�u to ne kā kaut kāds spekulants, bet gan kā augstākās sabiedrības cilvēks.

Oriola tēvs Andermatu pārtrauca. Visa viņa overņie�a sīkstulība sacēlās pret zemes atdāvinā�anu.

Andermats ņēma talkā daiļrunību: gudru zemkopi, kur� saujām met sēklu auglīgā augsnē, viņ� salīdzināja ar mantrausīgu zemnieku, kur� skaita katru graudiņu un nekad neievāc bagātīgu ra�u.

Tā kā sa�utu�ais Oriols iespītējās, baņķieris ierosināja par savu priek�likumu nobalsot un aizbāzt sirmgalvim muti ar se�ām balsīm pret divām.

Pēc tam Andermats atvēra lielu safjāna portfeli un izņēma no tā jaunās peldu iestādes, viesnīcas un kazino plānus, kā arī tāmes un līgumus ar uzņēmējiem � visu, kas bija sagatavots apstiprinā�anai un parakstī�anai �ajā sēdē. Darbiem bija jāsākas jau nākamajā nedēļā.

Vienīgi abi Orioli gribēja visus �os dokumentus redzēt un apspriest. Bet Andermats uzbudināts viņiem sacīja:

� Vai tad es no jums prasu naudu? Nē ta�u! Tādēļ lieciet mani mierā! Bet, ja jūs neesat apmierināti, balsosim vēlreiz.

Tad nu Orioli parakstījās līdz ar pārējiem valdes locekļiem, un sēde tika slēgta.

Visi Anvālas iedzīvotāji gaidīja, kad jaunie uzņēmēji nāks ārā no kantora, � tik liels bija anvālie�u satraukums. Viņi visi tos godbijīgi sveicināja. Kad abi Orioli jau grasījās doties prom uz savām mājām, Andermats viņiem sacīja:

� Neaizmirstiet, ka pusdienas mēs �odien ēdīsim visi kopā viesnīcā. Un paņemiet līdzi savas meitiņas, es viņām esmu atvedis no Parīzes mazas dāvaniņas.

Satik�anās bija norunāta pulksten septiņos vakarā viesnīcā �Splendid�.

Baņķieris bija sarīkojis goda mielastu, uz kuru bija ielūgti ievērojamākie peldviesi un ciema varasvīri. Kristiāna sēdēja galda vidū, pie labās rokas viņai sēdēja mācītājs, pie kreisās � mērs.

Runāja tikai par nākamo kūrortu un par Anvālas spo�o nākotni. Abas māsas Oriolas zem savām salvetēm bija atradu�as �ķirstiņus ar aprocēm, kas bija izrotātas pērlēm un smaragdiem; kļuvu�as ārkārtīgi priecīgas, viņas kā nekad agrāk tērzēja ar Gontrānu, kur� bija nosēdināts starp viņām. Pat vecākā māsa no visas sirds smējās par jaunā cilvēka jokiem, kur�, ar viņām sarunādamies, sajūsminājās un klusībā izdarīja abu māsu novērtējumu � to pārdro�o un slepeno novērtējumu, kādu vīrietī mēdz izraisīt juteklība un prāts ikvienas iekārojamas sievietes tuvumā.

Pols nekā neēda un nemaz nerunāja. Viņam �ķita, ka �ovakar viņa dzīvei ir pienācis gals. Pēk�ņi viņ� atcerējās, ka ir pagājis tie�i mēnesis � mats matā � kop� viņu pusdienām pie Tazenā ezera. Sirdī kņudēja savāda smeldze, ko radīja drīzāk priek�nojauta nekā bēdas, � smeldze, kādu pazīst vienīgi iemīlēju�ies cilvēki, kad sirds ir tik smaga un nervi tik saspringti, ka no mazākā troksnī�a jāsatrūkstas, kad uzmācas smagas jo smagas domas un ikviens dzirdēts vārds liekas esam pilns baigas nozīmes un ir saistīts ar �īm uzmācīgajām domām.

Tiklīdz visi bija piecēlu�ies no galda, viņ� viesistabā piegāja klāt Kristiānai.

� Man jūs �ovakar jāsatiek, � viņ� sacīja, � tūdaļ pat, tūlīt, jo, kas zina, kad mums radīsies izdevība pabūt kopā divatā. Vai jūs zināt, ka �odien ir tie�i mēnesis kop�..,

Viņa atbildēja:

� Zinu.

Pols turpināja:

� Klausieties: es jūs gaidī�u uz Laro�pradjēras ceļa �aipus ciema pie kastaņām. Jūsu prombūtni pa�laik neviens neievēros. Atnāciet uz brītiņu, atvadīsimies, jo rīt mums jā�ķiras.

Kristiāna �ukstēja:

� Bū�u tur pēc piecpadsmit minūtēm.

Un viņ� aizgāja, jo viņam bija sāpīgi palikt �o ļau�u vidū.

Viņ� izgāja cauri vīnadārziem pa to pa�u taciņu, pa kuru viņi bija gāju�i pirmo reizi lūkoties uz Limaņas līdzenumu. Drīz vien viņ� izgāja uz lielceļa. Viņ� bija viens, viņ� jutās vientuļ�, pavisam vientuļ�. Milzīgais, neredzamais līdzenums vēl vairāk pastiprināja �o vientulības sajūtu. Viņ� apstājās tie�i tai vietā, kur viņi bija sēdēju�i un viņ� tai bija skaitījis Bodlēra vārsmas par skaistumu. Cik jau tāla bija �ī diena! Un Pols atcerējās stundu pa stundai visu, kas bija noticis kop� tās dienas. Nekad vēl viņ� nebija juties tik laimīgs, nekad! Nekad viņ� nebija mīlējis tik neprātīgi un reizē tik �ķīsti un tik godbijīgi. Un viņ� atcerējās vakaru pie Tazenā ezera � tie�i mēnesis ir pagājis kop� tā laika �, atcerējās vēso me�u, pār kuru lija bāla mēness gaisma, mazo sidrabaino ezeriņu un lielās zivis, kas pieskārās tā virsai; atcerējās mājupie�anu, kad viņ� redzēja Kristiānu soļojam sev pa priek�u brī�am tumsā, brī�am zilganā vizmā, kad mēness gaismas lāses caur koku lapām krita viņai matos, uz pleciem un uz rokām. Tie bija visskaistākie brī�i viņa mū�ā.

Viņ� atskatījās, lai redzētu, vai Kristiāna nenāk. Tā vēl nenāca, bet viņ� ieraudzīja pie apvār�ņa paceļamies mēnesi. To pa�u mēnesi, kas bija uzlēcis, kad viņ� pirmo reizi atzinās mīlestībā, un kas uzlēca tagad � viņa pirmās �ķir�anās brīdī.

Pār kauliem viņam pārskrēja �ermuļi, auksti �ermuļi. Tuvojās rudens � rudens, kuram seko ziema. Līdz �im viņ� nebija jutis �o pirmo aukstuma pieskārienu, bet tagad tas izspiedās viņam cauri kā salts nelaimes drauds.

Baltais, putekļainais ceļ� stiepās viņa priek�ā kā upe starp stāvajiem krastiem. Pēk�ņi ceļa līkumā izauga cilvēka stāvs. Viņ� uzreiz to pazina, bet nekustēdamies gaidīja, drebēdams aiz svētlaimes, ka viņa tuvojas, ka viņa nāk pie viņa, nāk viņa dēļ.

Viņa gāja sīkiem solī�iem, neuzdrīkstēdamās viņu pasaukt, noba�ījusies, ka vēl viņu neredz, � viņ� stāvēja zem kāda koka; viņa gāja, lielā klusuma, zemes un mēness dzidrās vientulības satraukta. Un viņai pa priek�u kustējās viņas ēna, melna un nesamērīgi liela, aizstiepdamās viņai tālu priek�ā, it kā steigdamās viņam aiznest kaut ko no viņas, pirms viņa pati pienākusi klāt.

Kristiāna apstājās, un arī ēna palika nekustīgi guļam uz ceļa.

Pols �igli paspēra da�us soļus līdz tai vietai, kur uz ceļa iezīmējās galvas ēna. Un, it kā baidīdamies kaut ko no Kristiānas pazaudēt, nometās uz ceļiem un noliecies piekļāvās ar lūpām pie tum�ā silueta malas. Kā izslāpis suns, kas uz vēdera pielien pie strauta un dzer, viņ� ņēmās dedzīgi skūpstīt ceļa putekļos mīļotās ēnas apveidus. Tā viņ� uz ceļiem un uz rokām virzījās uz priek�u, skūpstīdams viņas auguma kontūras, it kā uzņemdams ar lūpām uz zemes izplāto dārgo tēlu.

Viņa pārsteigta, mazliet pat nobijusies gaidīja, kamēr viņ� pierāpoja līdz viņas kājām, un tikai tad sadū�ojās ar viņu runāt; kad viņ�, vēl joprojām stāvot uz ceļiem, apskāvis viņu ar abām rokām, pacēla galvu, viņa jautāja:

� Kas tev �ovakar noticis?

Viņ� atbildēja:

� Liāna, es tevi zaudē�u!

Viņa iegremdēja visus piecus pirkstus sava drauga kuplajos matos un, atgāzusi atpakaļ viņa galvu, pieliecās un noskūpstīja viņam acis,

� Kāpēc zaudēsi? � viņa atbildēja un uzticības pilna uzsmaidīja.

� Rīt mums ir jā�ķiras.

� Jā�ķiras? Uz īsu brīdi, mīļais.

� Kas to lai zina. �eit aizvadītās dienas vairs nekad

neatgriezīsies.

� Būs citas � tikpat skaistas.

Viņa to piecēla kājās, aizvilka sev līdzi zem koka, kur tas viņu bija gaidījis, nosēdināja sev blakus, mazliet zemāk, lai visu laiku varētu bu�ināt tam matus, un sacīja nopietni, kā prātīga sieviete, noteikta un kvēli mīlo�a, kura jau ir visu paredzējusi, instinktīvi uzminējusi, kas jādara, kura ir par visu iz�ķīrusies:

� Paklausies, mīļais. Parīzē es esmu pavisam brīva. Viljams par mani neliekas ne zinis. Viņam pietiek ar savām darī�anām. Un, tā kā tu neesi precējies, es varē�u tevi apciemot. Es ieradī�os pie tevis katru dienu � kādreiz no rīta pirms brokastīm, kādreiz vakarā, jo kalpotāji varētu sākt tenkot, ja es izie�u no mājas vienā un tai pa�ā laikā. Mēs varēsim satikties tikpat bie�i kā �eit, pat vēl bie�āk, jo mums nebūs jābaidās no ziņkārīgajiem.

Bet Pols, cie�i apskāvis viņu ap vidukli un uzlicis galvu viņai uz ceļiem, atkārtoja:

� Liāna, Liāna, es tevi zaudē�u! Es jūtu, ka tevi zaudē�u!

Kristiānu mazliet kaitināja �īs nesaprātīgās bēdas, �īs bērni�ķīgās bēdas, kas nepavisam nesaderēja ar Pola spēcīgo augumu; viņa, tam līdzās tik trausla, bija pilna dro�as pārliecības, ka viņus nekas nespēj �ķirt.

Pols �ukstēja:

� Liāna, ja tu gribētu, mēs varētu abi kopā aizbēgt, kaut kur tālu, tālu aizbraukt � uz kādu skaistu zemi, kur ir daudz, daudz puķu, un tur mēs viens otru varēsim mīlēt. Saki � vai tu gribētu, un mēs aizbrauktu �ovakar pat, vai tu esi ar mieru?

Bet viņa paraustīja plecus mazliet nervoza, mazliet neapmierināta, ka Pols viņā neklausās, jo tagad ta�u nebija laika nodoties sapņiem un maigām nerātnībām. Tagad ir jābūt enerģiskiem un prātīgiem, tagad jāatrod līdzekļi, lai varētu vienmēr viens otru mīlēt, nemodinot nekādas aizdomas.

Viņa atsāka:

� Klausies, mīļais, mums abiem viss jānorunā, mēs nedrīkstam rīkoties nepiesardzīgi un pastrādāt aplamības. Pirmkārt vai tu esi dro�s par saviem kalpotājiem? Visvairāk jābaidās no denunciācijas, no anonīmas vēstules manam vīram. Pats jau viņ� neko neuzminēs. Es Viljamu labi pazīstu ...

Sis divkār�ais pieminējums Polu pēk�ņi sāpīgi aizskāra. Un viņ� nervozi sacīja:

� Ak, nerunā par viņu �ovakar!

Viņa izbrīnījās:

� Kāpēc? Vajag ta�u... Ak, tici man, viņ� man nemaz nav tik ļoti pieķēries!

Viņa bija uzminējusi Pola domas.

Polā pamodās neskaidra, vēl neapzināta greizsirdība. Un pēk�ņi, nometies ceļos, saņēmis Kristiānas rokas, viņ� sacīja:

� Paklausies, Liāna! ...

Un apklusa. Viņ� neuzdro�inājās izpaust savu satraukumu, savas kaunpilnās aizdomas, kas viņā bija radu�ās, viņ� nezināja, kā to izteikt.

� Klausies, Liāna ... Kā tev ir ar viņu? ...

Kristiāna nesaprata.

� Nu . ₄. Nu ... Ļoti labi...

� Jā ... Es zinu ... Bet... klausies ... saproti mani pareizi... Viņ� ta�u ir tavs vīrs ... galu galā ... un... un... Tu nemaz nevari iedomāties, cik daudz es par to domāju kop�... Kā tas mani moka... Kā tas sāpina.. _� Vai tu saprati? Saki...

Mirkli viņa vilcinājās, bet tad pēk�ņi, viņa jautājumu pilnīgi sapratusi, ar neliekuļotu sa�utumu iesaucās:

� Vai, mīļais ... kā tu vari... kā tu vari tā domāt? ... Ak! Es ta�u esmu tava... Vai tu dzirdi?,,₄ Vienīgi tava ... Es ta�u tevi mīlu ... Ak, Pol! ...

Viņa galva atkal noslīga Kristiānai uz ceļiem, un viņ� pavisam klusi sacīja:

� Bet... galu galā ... mana mazā Liāna ... Viņ� ta�u ir,.. viņ� ir tavs vīrs... Kā tu darīsi? . _?. Vai tu esi par to padomājusi?... Saki... kā tas būs �ovakar.,, vai rīt?.. Tu ta�u nevari... vienmēr, vienmēr viņam sacīt: �Nēi .�

Ari viņa pavisam klusu �ukstēja:

� Es viņu pārliecināju, ka esmu stāvoklī, un... un viņ� ar to apmierinājās... Ak, tas viņam nav nemaz tik svarīgi t_?? Nerunāsim vairs par to, mīļais, kā tas mani aizvaind, kā sāpina! Tici man, es ta�u tevi mīlu...

Viņ� vairs nepakustējās, skūpstīdams viņas tērpu un ieelpodams tās smar�u, bet viņa mīlestības pilniem, viegliem pirkstiem glāstīja viņa seju.

Pēk�ņi viņa sacīja:

� Jāiet atpakaļ, citādi varbūt pamanīs, ka mēs abi esam prom.

Viņi ilgi skūpstījās, cie�i jo cie�i apskāvu�ies, un viņa aizgāja pirmā � gandrīz skrie�us, lai ātrāk atgrieztos, bet viņ� noskatījās, kā viņa attālinās un pazūd, noskatījās skumīgi, it kā visa viņa laime un visas viņa cerības būtu nozudu�as reizē ar viņu.

I

Nākamā gada pirmajā jūlijā Anvālas kūrortu gandrīz vairs nevarēja pazīt.

Paugura virsotnē pa�ā ielejas vidū bija izaugusi mauru stilā būvēta celtne, kuras frontonā zelta burtiem bija uzraksts �Kazino�.

Mazais me�iņ�, kas auga uz nogāzes Limaņas pusē, bija pārvērsts nelielā parkā. Kazino priek�ā, paceldamās pār pla�o Overņas līdzenumu, stiepās terase ar mūra balustrādi, kuru no viena gala līdz otram greznoja lielas mākslīgā marmora vāzes.

Zemāk � starp vīnadārziem izklaidus rēgojās se�as �veicie�u mājiņas ar lakotām koka fasādēm.

Dienvidu nogāzē baltum balta, milzīga ēka jau no tālienes aicināja ceļotājus, kuri to ieraudzīja, kolīdz izbrauca no Riomas. Tā bija lielā Montoriolas viesnīca. Bet tie�i lejā tā pa�a pakalna pakājē kvadrātveida ēka, pavisam vienkār�a, bet ļoti pla�a un ar dārzu, kuram cauri tecēja strauts, kas nāca no kalnu aizas, piedāvāja slimniekiem brīnumainu izveseļo�anos, kuru solīja daktera Latona bro�ūra. Uz ēkas fasādes bija lasāms: �Montoriolas siltās vannas�. Uz labā spārna sīkākiem burtiem bija uzraksts: �Hidroterapija � Kuņģa skalo�ana � Peldbaseini ar teko�u ūdeni�, � bet uz kreisā spārna: �Mehanizētās ārstnieciskās vingro�anas institūts�.

Viss bija jauns, spo�s, �ilbino�i balts. Vēl visur strādāja krāsotāji, ūdensvadu licēji un zemes racēji, kaut gan iestāde jau pirms mēne�a bija atklāta.

Starp citu, jau ar pirmajām dienām panākumi pārsteidza visas dibinātāju cerības. Trīs ievērojami ārsti, trīs

3?0

slavenības � profesori Mā-Rusels, Klo�s un Remizo bija pārņēmu�i jauno kūrortu savā aizbildnībā un bija ar mieru padzīvot kādu laiku villās, kuras bija uzbūvējusi Bernes saliekamo vasarnīcu sabiedrība un kūrorta direkcija nodevusi viņu rīcībā. �o slaveno ārstu ietekmē �urp bija sabraucis vesels bars slimnieku. Montoriolas jaunā viesnīca bija pārpildīta.

Kaut gan peldu iestāde bija sākusi darboties jūnija pirmajās dienās, kūrorta oficiālā atklā�ana bija atlikta uz 1. jūliju, lai pievilktu vairāk cilvēku. Svinībām bija jāsākas pulksten trijos ar avotu iesvētī�anu. Bet vakarā bija paredzēta liela izrāde, uguņo�ana un balle, kas apvienotu visus Montoriolas peldviesus ar kaimiņu kūrortu peid-viesiem un ievērojamākajām personām no Klermonferā-nas un Riomas.

Kazino kalna virsotne pilnīgi pazuda karogos. Bija redzams tikai tāds kā biezs, plīvojo�s zils, sarkans, balts un dzeltens mākonis, bet parkā gar alejām bija sacelti milzīgi masti ar garugariem vimpeļiem, kas zilajās debesīs izlocījās kā �ūskas.

Petriss Martels, kur� bija kļuvis par jaunā kazino direktoru, zem �iem neskaitāmajiem karogiem iedomājās sevi par kāda fantastiska kuģa visuvarenu kapteini, un viņ� izkliedza pavēles sulaiņiem baltajos priek�autos bargā, pērkondimdo�ā balsī kā admirālis, kas vada juras kauju ap�audes laikā. Viņa skaļos vārdus vēj� aiznesa līdz pat ciemam.

Andermats uznāca uz terases jau glu�i aizelsies. Petriss Martels izskrēja viņam pretī, apsveikdams ar pla�u un cēlu �estu.

� Kā sokas? Vai viss kārtībā? � baņķieris vaicāja.

� Viss kārtībā, priek�sēdētāja kungs.

� Ja es bū�u vajadzīgs, mani varēsit atrast galvenā ārsta kabinetā. Mums �orīt ir sēde.

Un viņ� nogāja lejā. Pa peldu iestādes durvīm savu kungu saņemt izmetās uzraugs un kasieris, kuri, tāpat kā kazino direktors, bija pārvilināti no vecās akciju sabiedrības, kas tagad bija kļuvusi par konkurenti, ta�u � nespējīga cīnīties � bija nolemta izputē�anai. Biju�ais cietuma uzraugs Andermatu sveicināja militāri. Kasieris zemu noliecās � kā ubags, kas lūdz dāvanas.

Andermats jautāja:

� Vai galvenais ārsts ir �eit?

Uzraugs atbildēja:

� Jā, priek�sēdētāja kungs, visi kungi ir sanāku�i.

Baņķieris izgāja cauri vestibilam, garām goddevīgajām

peldu iestādes apkalpotājām un sulaiņiem, pagriezās pa labi, atvēra durvis uz garo kabinetu, kas bija visai nopietni iekārtots � pilns grāmatām un zinātnieku krū�-tēliem; �eit bija sapulcēju�ies visi valdes locekļi: Ander-mata sievastēvs marķīzs, sievasbrālis Gontrāns, Pols Bre-tiņī, dakteris Latons un Oriola tēvs ar dēlu, kuri izskatījās gandrīz pēc kungiem, ģērbu�ies tik garos svārkos, ka atgādināja milzīgus lāpu nesējus apbedī�anas biroja reklāmā.

Pēc steidzīgas saroko�anās visi apsēdās un Andermats iesāka runu:

� Mums vēl atliek izlemt svarīgu jautājumu � jautājumu par avotu nosaukumu. �ai ziņā es esmu pavisam citādos ieskatos nekā galvenais ārsts Latona kungs. Viņ� ierosina mūsu trim galvenajiem avotiem pie�ķirt �eit atbrauku�o triju medicīnas slavenību vārdus. �is glaimojo�ais �ests viņus, protams, aizkustinātu un vēl vairāk piesaistītu pie mums. Bet ticiet man, kungi, ka tas uz visiem laikiem atgrūstu no mums viņu slavenos amata brāļus, kuri vēl nav atsauku�ies uz mūsu ielūgumu, bet kuri mums ar jebkādiem līdzekļiem un jebkādiem upuriem jāpārliecina par mūsu ūdeņu lielisko iedarbību. Jā, kungi, cilvēku daba ir visur vienāda, tā ir jāpazīst un jāprot to izmantot. Nemū�am profesori Plantiro, de Larenārs un Paskalī � minē�u tikai �os trīs speciālistus kuņģa un zarnu slimībās � nesūtīs pie mums savus slimniekus, savus pacientus, savus vērtīgākos, izcilākos pacientus � prin�us un erchercogus, augstākās sabiedrības slavenības, kuri vienlaikus padara viņus bagātus un slavenus, � nemū�am viņi tos nesūtīs ārstēties ar Mā-Rusela avota, ar Klo�a avota vai ar Remizo avota ūdeņiem, jo tādā gadījumā �iem pacientiem un visai publikai būs zināms pamats domāt, ka tie�i profesori Remizo, Klo�s un Mā-Ru-sels ir atklāju�i mūsu avotus un visas to dziednieciskās īpa�ības. Nav �aubu, kungi, ka Giblēra vārds, kādā tika nosaukts pirmais �atelgijonas avots, ilgu laiku noskaņoja pret �o tagad plauksto�o kūrortu daudzus ievērojamus ārstus, kuri būtu varēju�i to atbalstīt no pa�a sākuma.

Tāpēc es ierosinu pirmo atklāto avotu glu�i vienkār�i nosaukt manas sievas vārdā, bet divus pārējos � Oriola kunga meitu vārdos. Tādējādi mums būs Kristiānas, Luīzas un �arlotas avoti. Tas skan ļoti jauki, ļoti piemīlīgi. Ko jūs par to teiksit?

Andermata priek�iikumu pieņēma pat dakteris Latons, piebilzdams:

� Tādā gadījumā varētu lūgt profesorus Mā-Ruselu, Klo�u un Remizo būt par krusttēviem un procesijā vest zem rokas krustmātes.

� Lieliski! Lieliski! � iesaucās Andermats. � Es skrienu pie viņiem. Un viņi būs ar mieru. Es galvoju! Tātad uz redzē�anos pulksten trijos baznīcā; gājiens sāksies no turienes.

Un viņ� skrie�us devās prom.

Gandrīz tūlīt pat aizgāja marķīzs un Gontrāns. Abi Orioli, uzliku�i galvā cilindrus, cienīgi aizsoļoja viens otram blakus � divi glu�i melni stāvi uz baltā ceļa; bet Polam Bretiņī, kur� tikai iepriek�ējā vakarā bija ieradies uz kūrorta atklā�anas svinībām, dakteris Latons sacīja:

� Es jūs aizturē�u, mīļais Bretiņī kungs, man gribas jums kaut ko parādīt, no kā es ceru sagaidīt īstus brīnumus. Tas ir mans mehanizētās ārstnieciskās vingro�anas institūts.

Viņ� paņēma Polu zem rokas un vilka sev līdzi. Bet, tiklīdz viņi nonāca vestibilā, kāds kalpotājs dakteri apturēja.

� Rikjē kungs gaida skalo�anu.

Iepriek�ējā gadā dakteris Latons bija zākājies par kuņģa skalo�anu, ko ieteica un praktizēja dakteris Bonfijs vecā kūrorta peldu iestādē, kur tas bija galvenais ārsts. Bet laiks bija grozījis daktera Latona uzskatus, un Bara-dika zonde tagad bija kļuvusi par jaunā kūrorta galvenā ārsta svarīgāko moku rīku, kuru viņ� ar bērni�ķīgu prieku bāza iek�ā barības vados visiem slimniekiem.

Viņ� jautāja Polam Bretiņī:

� Vai jūs esat kādreiz redzējis, kā notiek �ī mazā operācija?

Pols atbildēja:

� Nē, nekad.

� Nu tad nāciet, mīļais, tas ir ļoti interesanti!

Viņi iegāja du�u telpā, kur, ārstu gaidot, koka atzveltnes krēslā sēdēja Rikjē kungs, vīrs ar ķieģeļsarkanu

seju, kur� �ogad izmēģināja nesen atklātos avotus, tāpat kā ik vasaru bija izmēģinājis citu jaunatklāto kūrortu ūdeņu iedarbību.

Līdzīgi viduslaiku noziedzniekam, viņ� bija cie�i sasiets, iespīlēts tādā kā vaskadrānas trakokreklā, kuram bija jā-pasarga viņa drēbes no �ļakatām un traipiem; viņam bija no�ēlojams, iztrūcināts un sāpīgs izskats, kā slimniekam, kuru ķirurgs tūlīt sāks operēt.

Tiklīdz ārsts ienāca, kalpotājs pakampa tievai, divas-tainai �ūskai līdzīgu garu cauruli ar diviem atzarojumiem vidū. Vienu caurules galu kalpotājs uzmauca galā mazam krāniņam, kas bija savienots ar avotu. Otru galu viņ� iegremdēja stikla burkā, kurā bija jāietek �ķidrumam no slimnieka kuņģa, bet galvenais ārsts, mierīgu roku paņēmis �ās ierīces tre�o caurulīti, ar smaidīgu seju tuvināja to Rikjē kunga �oklim, ielika mutē un, veikli virzīdams uz rīkli, ar īk�ķi un rādītāja pirkstu graciozi bāza aizvien dziļāk un dziļāk, visu laiku laipni skandinādams:

� Lieliski, lieliski, lieliski! Iet, iet, iet, brīni�ķīgi!

Rikjē kungs me�onīgi izvalbītām acīm, violetu seju, ar

putām uz lūpām elsoja, rīstījās un �agojās aiz bailēm un, ieķēries rokām atzveltņa elkoņu balstos, ar drausmīgu piepūli mēģināja tikt vaļā no gumijas �ūskas, kas spraucās viņa iek�ās.

Kad viņ� kādu pusmetru bija norijis, dakteris sacīja:

� Mēs esam galā. Grieziet vaļā!

Tad kalpotājs atgrieza krānu, un drīz vien slimnieka vēders sāka redzami uzpūsties, pamazām pildīdamies ar silto avota ūdeni.

� Pakāsējiet, � sacīja ārsts, � pakāsējiet, lai sāktu darboties sifons.

Nabadziņ� nekādi nevarēja pakāsēt, viņ� tikai gārdza un krampjaini raustījās, un tā vien �ķita, ka nupat, nupat viņam acis izsprāgs no dobumiem. Tad pēk�ņi no grīdas blakus viņa krēslam atskanēja klusi guldzieni. Divastai-nās caurulītes sifons beidzot bija sācis darboties, un �ķidrums no vēdera tagad tecēja stikla burkā, kurā ārsts to uzmanīgi apskatīja, meklēdams tajā katara pazīmes un gremo�anas traucējumu pazīstamās pēdas.

� Nekad vairs neēdiet zaļos zirnī�us, � ārsts sacīja, � nedz arī salātus! Ak �ie salāti! Jūs tos galīgi nesagremojat. Un arī zemenes neēdiet! Es jau jums desmitiem rei�u esmu teicis: neēdiet zemenes!

Rikjē kungs izskatījās pārskaities. Viņ� trinās pa krēslu, nespēdams izteikt ne vārda, jo caurulīte viņam bija aizbāzusi ciet rīkli. Bet, kolīdz skalo�ana bija beigusies un dakteris ļoti uzmanīgi bija izvilcis zondi no viņa iek�ām, viņ� sāka kliegt:

� Vai tad es esmu vainīgs, ka man katru dienu liek ēst visādus draņķus, kuri sagandē manu veselību? Vai tad tas nav jūsu pienākums � būt nomodā par jūsu viesnīcnieka sagudroto ēdienu karti? Es pārnācu uz jūsu jauno traktieri, jo vecajā mani indēja nost ar riebīgiem ēdieniem, un jūsu lielajā Montoriolas iebraucamās vietas barakā esmu kļuvis vēl slimāks, goda vārds!

Ārstam vajadzēja viņu mierināt, un viņ� vairākas reizes no vietas solīja pārņemt savā ziņā slimnieku ēdinā�anu viesnīcā.

Pēc tam viņ� atkal satvēra Polu Bretiņī aiz rokas un, vezdams to projām, skaidroja:

� Es jums pastāstī�u, pēc kādiem visai prātīgiem principiem esmu iekārtojis savu speciālo ārstē�anu ar mehanizēto vingro�anu, kuru jūs tūlīt redzēsit. Jūs, protams, būsit dzirdējis par manu organometriskās terapijas sistēmu, vai ne? Es apgalvoju, ka liela daļa mūsu slimību rodas vienīgi no pārmērīgas viena orgāna attīstī�anās, kur� tad spie�as virsū blakus eso�ajam orgānam, traucē tā funkcijas un drīzā laikā iznīcina visa organisma kopīgo harmoniju, un tas tad arī rada visai smagas sekas.

Ta�u fiziskie vingrinājumi kopā ar du�ām un siltajām minerālūdeņu vannām ir viens no visiedarbīgākajiem līdzekļiem, kā atgūt līdzsvaru un samazināt līdz normāliem izmēriem orgānus, kuri ieņēmu�i citu orgānu vietu.

Bet kā lai piespie� slimnieku nodarboties ar fiziskiem vingrinājumiem? Pastaiga, jā�ana, peldē�ana vai airē�ana bez krietnas fiziskās piepūles vēl it īpa�i prasa garīgo piepūli. Miesas rīcību nosaka gars, tas aizrauj un atbalsta miesas spēkus. Enerģiskie cilvēki alla� mēdz būt kustīgi. Tātad enerģijas avots ir gars, nevis muskuļi. Miesa paklausa spēcīgai gribai.

Nav ko domāt, mīļais, iedot drosmi zaķpastalam, nedz apņēmību � vājas gribas cilvēkam. Bet mēs varam panākt ko citu, varam izdarīt kaut ko vairāk � mēs varam izslēgt drosmi, izslēgt garīgo enerģiju, izslēgt gribasspēku, atstājot vienīgi fiziskās kustības. Gribas sasprindzinājumu es sekmīgi aizstāju ar tīri mehānisku, ārēju iedarbību. Vai jūs to saprotat? Ne visai, vai ne? Labi, ieiesim iek�ā!

Dakteris atvēra durvis uz lielu zāli, kurā bija salikti rindās dīvaini rīki, lieli atzveltnes krēsli uz koka paliktņiem, no priedes koka rupji darināti zirgi, ar �arnī-riem savienotas dēlī�u ierīces, kustīgi baļķi, kas stiepās pie grīdas pieskrūvētu krēslu priek�ā. Visi �ie priek�meti bija apgādāti ar komplicētu zobratu sistēmu, ko darbināja ar rokturiem.

Dakteris turpināja:

� Paskatieties �urp! Pastāv �etri galvenie fizisko vingrinājumu veidi, kurus es varētu nosaukt par dabiskiem vingrinājumiem: soļo�ana, jā�ana, peldē�ana un airē�ana. Ikviens no �iem vingrinājumiem attīsta da�ādus orgānus, specifiski iedarbojas uz cilvēka ķermeni. Tad nu mēs �eit mākslīgā ceļā radām visus �os �etrus veidus. Slimniekam pa�am nav nekas jādara, viņam nekas nav jādomā � viņ� var veselu stundu skriet, jāt, peldēt vai airēt, un viņa gars neņems ne mazāko dalību �ai tīrajā muskuļu darbā.

Sai brīdī ienāca Obrī-Pastērs kopā ar kalpotāju, kura uzrotītās piedurknes atsedza spēcīgus bicepsus. In�enieris bija kļuvis vēl resnāks. Iedams pla�i ieplestām kājām un rokam, viņ� smagi elsa.

Dakteris Polam Bretiņī sacīja:

� Jūs tūlīt par visu pārliecināsities de visu¹³.

Un, pievērsies slimniekam, teica:

� Nu, mīļais kungs, ko mēs �odien darīsim? Soļosim vai jāsim?

Obrī-Pastērs, spiezdams Polam Bretiņī rokas, atbildēja:

� �odien es gribētu mazliet sēdus pasoļot. Tas mani mazāk nogurdina.

Dakteris Latons turpināja:

� Mums tie�ām ir divējāda soļo�ana: soļo�ana sēdus un soļo�ana, kājās stāvot. Soļo�ana stāvot iedarbojas spēcīgāk, bet tas ir diezgan grūts vingrinājums. Tas izdarāms ar pedāļu palīdzību: slimnieks uzkāpj uz pedāļiem, tie iekustina viņa kājas, un viņ� noturas līdzsvarā, ieķerdamies sienā iestiprinātajos riņķos. Un �eit mums ir soļo�ana sēdus.

In�enieris bija iegāzies �ūpuļkrēslā un iebāzis kājas pie sēdekļa piestiprinātajās koka kājās ar kustīgiem posmiem. Gurnus, lielus un potītes viņam ar siksnām tā savilka, ka viņ� nevarēja izdarīt nevienu patvaļīgu kustību, pēc tam kalpotājs ar uzrotītajām piedurknēm, satvēris rokturi, sāka to no visa spēka griezt. Krēsls sākumā sāka līgoties kā �ūpuļtīkls, tad pēk�ņi sakustējās in�eniera kājas, tās izstiepās un saliecās, cēlās uz aug�u un nolaidās uz leju ārkārtīgā ātrumā.

� Redziet, viņ� skrien, � sacīja dakteris un pavēlēja: � Lēnāk, laidiet soļos!

Kalpotājs sāka griezt rokturi gausāk, ļaudams resnajam in�enierim sēdus soļot mērenākā gaitā, kas viņa ķermeņa kustības padarīja komiski ļenganas.

Zālē ienāca divi citi slimnieki, abi bija milzīga auguma, un arī aiz viņiem sekoja divi kalpotāji uzrotītām piedurknēm.

Viņus uzdabūja koka zirgos, kuri pēc iedarbinā�anas uzreiz sāka lēkāt uz vienas vietas, drausmīgi tricinot savus jātniekus.

� Aulek�iem! � uzsauca dakteris.

Un mākslīgie zirgi sāka lēkāt kā laivas vētrainas jūras viļņos un tik ļoti nogurdināja abus pacientus, ka viņi aizelsu�ies sāka vienā balsī �ēlabaini kliegt:

� Pietiek! Pietiek! Es vairs nevaru! Pietiek!

Dakteris nokomandēja:

� Stop! � Tad piebilda: � Atvelciet mazliet elpu. Pēc piecām minūtēm turpināsit.

Pols Bretiņī, ar mokām valdīdams smieklus, aizrādīja, ka jātniekiem, �ķiet, nemaz neesot karsti, turpretī rokturu griezēji esot glu�i nosvīdu�i.

� Vai nebūtu labāk, ja jūs viņu lomas apmainītu? � viņ� vaicāja.

Dakteris svinīgā tonī atbildēja:

*� Ai, nekādā gadījumā, mans mīļais! Nedrīkst ta�u sajaukt vingrinājumus un nogurdino�u darbu. Riteņa grie�ana veselībai ir kaitīga, bet soļo�anas vai jā�anas kustības ārkārtīgi veselīgas.

Pols ievēroja dāmu seglus.

� Jā, jā, � sacīja ārsts, � vakara stundas ir paredzētas dāmām. Vīrie�us pēcpusdienā �eit vairs neielai�. Un tagad nāciet paskatīties sauso peldē�anu!

Kustīgā gar malām un vidū kopā saskrūvēto dēlī�u ierīce, kas izstiepās rombu veidā un kopā sabīdījās kvadrātu veidā tāpat kā bērnu rotaļlieta ar soļojo�iem zaldātiņiem, ļāva uz tās piesiet un izplāt vienā un tai pa�ā laikā trīs peldētājus.

Dakteris paskaidroja:

� Man nav nekādas vajadzības slavēt sausās peldē�anas priek�rocības: ķermenis kļūst slapj� vienīgi no svī�anas, un tātad �āda iedomāta peldē�ana pacientu neapdraud ne ar kādām reimatiskām kaitēm.

Bet tad pie daktera pienāca kalpotājs un pasniedza tam vizītkarti.

� Hercogs de Ramass. Piedodiet, mīļais, man ir jāiet.

Palicis viens, Pols pavērās apkārt. Abi jātnieki no jauna

rik�oja. Obrī-Pastērs joprojām soļoja, bet trīs overņie�i pārguru�ām rokām un sāpo�ām mugurām aizelsu�ies grieza rokturus, sapurinādami savus klientus. Izskatījās, it kā viņi maltu kafiju.

Kad Pols Bretiņī iznāca no dziednīcas, viņ� ieraudzīja dakteri Onorā ar sievu, kuri noskatījās svinību sagatavo�anā. Viņi mazliet aprunājās, raudzīdamies uz kalngalu, ko apņēma karogu oreols.

� Vai gājiens sāksies no baznīcas? � vaicāja daktera laulātā draudzene.

� Jā, no baznīcas.

� Pulksten trijos?

� Trijos.

� Vai arī profesoru kungi tajā piedalīsies?

� Jā. Viņi pavadīs krustmātes.

Pēc tam viņu apturēja abas Paija kundzes. Tad Monekī kungs ar meitu. Tā kā Pols bija norunājis brokastot kazino kafejnīcā divatā ar Gontrānu, viņ� sāka lēnām kāpt kalna. Viņ� bija atbraucis iepriek�ējā vakarā un ar draugu nebija ticies aci pret aci veselu mēnesi; tagad viņ� gribēja tam pastāstīt daudzus bulvāru jaunumus, piedzīvojumus ar kokotēm un da�ādus notikumus Parīzes zaņķos.

Tā viņi notērzēja līdz pustrijiem, līdz Petriss Martels viņus brīdināja, ka visi jau dodas uz baznīcu.

� Ieiesim pēc Kristiānas, � Gontrāns ieteicās.

� Ieiesim, � Pols atsaucās.

Kristiānu viņi sastapa uz jaunās viesnīcas lieveņa. Viņai bija iekritu�i vaigi, seju klāja tum�i plankumi, kādi mēdz būt daudzām grūtām sievietēm, lielais vēders lika domāt, ka viņa ir vismaz septītajā grūtniecības mēnesī.

� Es jūs gaidīju, � viņa teica. � Viljams jau aizgāja agrāk. Viņam �odien ir loti daudz kas darāms.

Viņa pacēla pret Polu Bretiņī maiguma pilnu skatienu un paņēma to zem rokas.

Viņi lēnām devās ceļā, vairīdamies no akmeņiem. Kristiāna vienā gabalā atkārtoja:

� Esmu kļuvusi tik smaga! Briesmīgi smaga! Nemaz vairs neprotu staigāt. Es tā baidos no kri�anas!

Pols viņu uzmanīgi veda, nekā neatbildēdams un nelūkodams sastapties ar viņas acīm, kuras viņa tam nemitīgi pievērsa.

Baznīcas priek�ā viņus jau gaidīja biezs ļau�u pūlis.

Andermats iesaucās:

� Beidzot, beidzot! Pasteidzieties ta�u! Gājiena kārtība būs �āda: divi baznīcas kora zēni, divi stihārijos tērpu�ies koristi, krusts, svētītais ūdens, mācītājs, tad Kristiāna ar profesoru Klo�u, Luīzas jaunkundze ar profesoru Remizo un �ariotas jaunkundze ar profesoru Mā-Ruselu. Pēc tam iet valdes locekļi, medicīniskais personāls un aiz tā publika. Sapratāt? Sastājieties!

No baznīcas iznāca garīdznieki un nostājās gājiena priek�galā. Pēc tam kāds gar� kungs ar sirmiem, atpakaļ atmestiem matiem, klasisks akadēmiska parauga zinātnieka tips, pienāca klāt Andermata kundzei un dziļi palocījās.

Izslējies taisni, viņ� sāka soļot viņai blakus kailu galvu, lai padi�otos ar saviem skaistajiem zinātnieka matiem; atspiedis cilindru pret gumu, viņ� gāja tik cienīgi, it ka būtu mācījies Fran�u komēdijā soļo�anu un prasmi izrādīt publikai savu Goda leģiona ordeņa rozeti, kura vienkār�am cilvēkam jau nu nepienāktos.

Ejot viņ� tērzēja:

� Jūsu laulātais draugs, cienītā kundze, nupat ar mani runāja par jums un par jūsu stāvokli, kur� viņam, kā mīlo�am vīram, iedve� zināmas ba�as. Viņ� man pastāstīja par jūsu �aubām un jūsu neziņu sakarā ar dzemdību laiku.

Kristiāna nosarka līdz matu galiem un nomurmināja:

� Jā, man jau priek�laicīgi likās, ka es kļū�u māte. Bet tagad es vairs nezinu ... tie�ām nezinu, kad ...

Viņa purpināja, galīgi apmulsusi.

Kāda balss viņu aizmugurē sacīja:

� �im kūrortam ir ļoti spo�a nākotne. Esmu jau novērojis pārsteidzo�us rezultātus.

To profesors Remizo sacīja savai blakusgājējai Luīzai Oriolai. Profesors bija maza auguma, dzelteniem, izspūru�iem matiem, slikti pa�ūtos svārkos, netīrīga izskata; viņ� piederēja pie cita zinātnieku tipa � pie nevī�īgajiem.

Profesors Mā-Rusels, kuram zem rokas gāja �arlota Oriola., bija glīta izskata ārsts bez bārdas un bez ūsām, smaidīgs, labi kopts, mazliet iesirms, padrukns, un viņa skūtajā, laipnajā sejā nebija ne mazākās līdzības nedz ar mācītāju, nedz ar aktieri, kā, piemēram, dakterim Latonam.

Aiz viņiem gāja valdes locekļu grupa ar Andermatu priek�galā, un visiem pāri pacēlās abu Oriolu milzīgi augstie cilindri.

�ai grupai sekoja vēl viena grupiņa cilindroto � An-vālas mediķu korporācija, trūka vienīgi daktera Bonfija, kuru, starp citu, aizstāja divi jauni ārsti � dakteris Bleks, ļoti maza auguma sirmgalvis, gandrīz pundurītis, kas jau pirmajā atbrauk�anas dienā bija visus pārsteidzis ar savu pārliecīgo dievbijību, un ļoti skaists, ļoti �vītīgs, vienīgais no visiem ārstiem, kuram galvā bija mīksta platmale, � dakteris Madzelli, itālietis, hercoga de Ramasa vai, kā da�i apgalvoja, hercogienes de Ramasas personiskais ārsts.

Un aiz viņiem gāja publika, milzīga publikas straume � peldviesi, zemnieki un kaimiņu pilsētu iedzīvotāji.

Avotu iesvētī�anas ceremonija bija ļoti īsa. Abats Litrs tos citu pēc cita apslacīja ar svētīto ūdeni, par ko dakteris Onorā izteicās, ka tagad �ie avoti ieguvu�i jaunas īpa�ības no hlornātrija piejaukuma. Pēc tam visi lūgtie viesi devās uz pla�o lasāmzāli, kur tika pasniegts cienasts.

Pols sacīja Gontrānam:

� Cik tās Oriola meitiņas kļuvu�as skaistas!

� Jā, mīļais, viņas ir burvīgas.

� Vai jūs neesat redzēju�i priek�sēdētāja kungu? � pēk�ņi jaunajiem cilvēkiem jautāja biju�ais cietuma uzraugs.

� Jā, viņ� ir tur, tajā kaktā.

� Redziet, Klovisa tēvs sapulcina cilvēkus pie pa�ām durvīm!

Jau dodoties uz avotu iesvētī�anu, visa procesija bija gājusi garām vecajam kroplim, kur� pērngad bija izārstējies, bet tagad bija slimāks nekā jebkad. Viņ� apturēja uz ce|a atbraucējus, it īpa�i tos, kuri bija ieradu�ies nupat, un stāstīja tiem par savu ārstē�anos.

� Vai zināt, tas viņu ūdens, saproties, nekam neder, sākumā gan it kā izdakterē, bet pēc tam slimība no jauna sagrābj un tā sagrābj, ka tīri vai gals klāt. Agrāk man tikai kājas lāgā neklausīja, bet tagad ar to viņu dakterē-�anu esmu palicis arī bez rokām. Un kājas man tagad ir tikpat kā dzelzs bluķi, nemaz vairs nelokās.

Andermats aiz izmisuma bija lūkojis ietupināt Klovisu cietumā, iesūdzēdams tiesā par zaudējumu nodarī�anu Montoriolas minerālavotu akciju sabiedrībai un par �antā�as mēģinājumu. Bet nekā nepanāca un nevarēja arī aizbāzt Klovisa tēvam muti.

Uzzinājis, ka sirmgalvis pie dziednīcas durvīm mēļo, Andermats metās viņu apklusināt.

Lielceļa malā pūļa vidū bija dzirdamas niknas balsis. Cilvēki spiedās klāt, gribēdami dzirdēt un redzēt. Dāmas vaicāja: �Kas tur ir?� Vīrie�i atbildēja: �Slimnieks, kuru �ejienes ūdeņi sabeigu�i.� Citi domāja, ka uz ceļa ir sabraukts bērns. Runāja arī, ka kādai nabaga sievietei uznākusi krītamās kaites lēkme.

Andermats izlauzās cauri pūlim, dū�īgi izripinādams savu apaļo vēderiņu starp citu vēderiem. �Viņ� pierāda lodveida ķermeņu pārākumu pār smailajiem,� mēdza teikt Gontrāns.

Klovisa tēvs sēdēja grāvmalā, gaudās par savu bēdīgo likteni, �inkstēdams stāstīja par savām cie�anām, bet viņa priek�ā, no�ķirdami viņu no publikas, stāvēja abi Orioli un noskaitu�ies pilnā rīklē viņu lamāja un viņam draudēja.

� Nav tiesa, � kliedza Milzis, � viņ� melo, liekēdis tāds, malumednieks, augām naktīm skraida pa me�u!

Bet vecais, nemaz neuztraukdamies, vaimanāja spalgā balstiņā, kas bija labi dzirdama, par spīti abu Oriolu skaļajām lamām.

� Viņi mani nokāva, labie ļautiņi, nokāva ar savu ūdeni! Pērngad ar varu mani tajā peldināja. Un kas nu tagad no manis ir, kas no manis ir!?

Andermats lika visiem apklust un, noliecies pie kropļa, cie�i tam acīs lūkodamies, sacīja:

� Ja jums ir kļuvis sliktāk, tā ir jūsu pa�a vaina. Vai jūs to saprotat? Bet, ja jūs mani klausīsit, es galvoju, ka jūs izārstē�u ar piecpadsmit vai � lielākais � ar divdesmit vannām. Atnāciet pie manis pēc stundas uz peldu iestādi, kad visi būs aizgāju�i, un mēs visu nokārtosim, Klovisa tēv. Bet pagaidām cietiet klusu.

Sirmgalvis uzreiz saprata. Viņ� apklusa un pēc brītiņa atbildēja:

� Es jau vēl labprāt mēģinātu. Tad redzēsim.

Andermats paņēma zem rokas abus Oriolus un steig�us tos aizveda prom, bet Klovisa tēvs palika, izstiepies zālē ce|a malā starp saviem kruķiem, sa�miedzis acis saulē.

Ieinteresētais pūlis spiedās viņam apkārt. Kungi viņu izpra�ņāja, bet viņ� nekā neatbildēja, it kā nebūtu dzirdējis vai nebūtu sapratis, bet, kad galu galā �ī tagad viņam vairs nederīgā ziņkārība bija apnikusi, viņ�, cik vien spēka, sāka spalgā balsī nepareizi dziedāt nebeidzamu dziesmu savā nesaprotamajā izloksnē.

Un pūlis pamazām izklīda. Vienīgi da�i bērni vēl ilgi stāvēja Klovisa priek�ā un, urbinādami ar pirkstu degunu, noskatījās viņā.

Kristiāna bija ļoti nogurusi un atnāca atpakaļ uz viesnīcu atpūsties. Pols un Gontrāns pastaigājās jaunajā parkā viesu vidū. Pēk�ņi viņi pamanīja vairākus aktierus, kuri arī bija atstāju�i veco kazino, saistīdami savu karjeru ar jaunā, dzimsto�ā kūrorta slavu.

Odlēnas jaunkundze, kļuvusi ļoti eleganta, pastaigājās zem rokas ar māti, kas tagad izturējās gau�ām cienīgi. Ptinivels no Vodeviļas teātra stipri luncinājās ap �īm dāmām, kurām aiz muguras gāja Lapalms no Bordo Lielā teātra, par kaut ko strīdēdamies ar mūziķiem � ar tiem pa�iem vecvecajiem � maestro Senlandrī, pianistu 2avelu, flautistu Nuaro un kontrabasistu Nikordī. Ieraudzījis Polu un Gontrānu, Senlandrī metās viņiem klāt. Pa ziemu viņ� bija uzrakstījis pavisam maziņu mūzikas komēdiju, kas tika uzvesta kādā pavisam mazā nomales teātri, bet laikraksti par to bija atsauku�ies ar zināmu labvēlību, un komponists tagad augstprātīgi izteicās par Masnē, Reijēru un Guno.

Viņ� draudzīgi izstiepa abas rokas un tūdaļ ņēmās stāstīt par savu strīdu ar orķestrantiem, kurus viņ� diriģēja.

� Jā, mans mīļais, tas ir cauri, cauri, cauri ar vecās skolas dziesmiņu rakstītājiem. Meldijnieku laiks jau ir pāri. Bet viņi to negrib un negrib saprast.

Mūzika ir jauna māksla. Bet melodija tajā ir bērna �ļupsti. Neattīstītai dzirdei ir patiku�as ritorneles. Tās �ādai dzirdei ir sagādāju�as bērni�ķīgu prieku, me�onīgu prieku. Piebildī�u, ka vienkār�u ļau�u, primitīvu, neiz-smalcinātu cilvēku ausīm vienmēr patiks dziesmiņas un ārijas. �āda izklaidē�anās atbilst pastāvīgo kafē�antānu apmeklētāju gaumei.

Lai jūs mani labāk saprastu, ņem�u palīgā salīdzinājumu. Laucinieku acīm patīk rupjas krāsas, spilgtas gleznas; izglītotam pilsētniekam, kuram tomēr trūkst mākslinieciskās gaumes, tīk piemīlīgi pretenciozas krāsu nianses un aizkustino�i si�eti, bet mākslinieka acs � izsmalcināta acs mīl, saprot un at�ķir viena un tā pa�a toņa netveramas modulācijas, nian�u noslēpumainos akordus, ko visi nespēj saskatīt.

Tas pats notiek literatūrā: �veicariem patīk dēku romāni, bur�uā patīk romāni, kas viņus aizkustina, bet īsti izglītoti cilvēki mīl tikai mākslinieciskas grāmatas, kādas citi nemaz nesaprot.

Kad kāds bur�uā ar mani runā par mūziku, man viņu gribas nosist. Un, ja tas ir Operā, es viņam vaicāju: �Vai jūs esat spējīgs man pateikt, vai tre�ā vijole ir vai nav spēlējusi nepareizu noti tre�ā cēliena uvertīrā?� � �Nē.� � �Nu tad cietiet klusu. Jums nav dzirdes. Cilvēkam, kur� vienā un tai pa�ā laikā nedzird visu orķestri kopumā un katru instrumentu atsevi�ķi, nav dzirdes � un viņ� nav mūziķis. Tā, redziet! Ar labu vakaru!�

Viņ� apgriezās uz papē�a un atsāka:

� Māksliniekam visa mūzika ir akordā. Ak, dārgais, da�i akordi padara mani traku, ieplūst manā būtnē kā neizsakāmas svētlaimes straume. Tagad mana dzirde ir tik izsmalcināta, tik izstrādāta, tik nobriedusi, ka man jau sāk patikt pat da�i nepareizi akordi: lietpratējam gaumes izsmalcinātība da�kārt nonāk līdz izvirtībai. Es jau sāku kļūt par izvirtuli, meklēju uzbudino�as dzirdes izjūtas. Jā, mani draugi, da�as nepareizas notis! Kas tā par baudu! Kas tā par perversu un dziļu baudu! Kā tas satrauc, kā tas sapurina nervus, kā tas skrāpē dzirdi!... Ak vai, kā skrāpē!...

Aiz sajūsmas berzēdams rokas, viņ� sāka dungot:

� Jūs dzirdēsit manu operu, manu operu, manu operu! Jūs dzirdēsit manu operu!

Gontrāns jautāja:

� Vai jūs rakstāt operu?

� Jā, drīz beig�u.

Bet tad atskanēja Petrisa Martela pavēlnieciskā balss:

� Vai visi ir sapratu�i? Tātad norunāts: dzeltena raķete � un jūs sāksit!

Viņ� deva rīkojumus, gatavoja lielu uguņo�anu. Con-trāns un Pols piegāja viņam klāt, un viņ� sāka skaidrot dispozīciju un, izstiepis roku, it kā draudēdams ienaidnieka flotei, norādīja uz baltajiem koka mietiņiem kalna nogāzē virs aizām ielejas viņā pusē.

� Uguņo�anu atklās no turienes. Es pieteicu piroteh-niķim būt savā vietā pulksten pusdeviņos. Tiklīdz izrāde būs beigusies, es no �ejienes do�u signālu ar dzeltenu raķeti, un viņ� tad aizdedzinās pirmo figūru.

Parādījās marķīzs.

� Ie�u izdzert glāzi ūdens, � viņ� sacīja.

Pols un Gontrāns viņu pavadīja un nogāja lejā no uzkalna. Pienāku�i pie dziedinātavas, viņi ieraudzīja, kā tajā ievelkas Klovisa tēvs, kuru pieturēja abi Orioli, bet aiz viņiem gāja Andermats un dakteris. Klovisa tēvs tikko spēja pavilkt kājas un ik uz soļa aiz sāpēm stipri vaibstījās.

� Iesim paskatīties, � Gontrāns sacīja. � Tas būs amizanti.

Kropli iesēdināja atzveltnes krēslā, pēc tam Andermats viņam sacīja:

� Man, veco blēdi, ir �āds priek�likums: jums nekavējoties jākļūst veselam, divreiz dienā vannojoties. Tiklīdz jūs sāksit staigāt, saņemsit divsimt franku...

Paralītiķis sāka gausties:

� Man ir tik smagas kājas kā no dzelzs, labais kungs.

Andermats lika viņam apklust un turpināja:

� Klausieties ta�u... Un jūs saņemsit vēl divsimt franku katru gadu līdz pat savai nāvei..* ja būsit ar mieru... līdz savai nāvei. ₍₄ ja turpināsit lietot mūsu udeņu dziedino�o iedarbību.

Vecais apjuka. Ilgsto�a atveseļo�anās bija pretrunā visiem viņa plāniem.

Viņ� vilcinādamies jautāja:

� Bet kad. _t. kad būs slēgta ... jūsu bodīte ... ja man atkal uznāks*?. Ko tad es iesāk�u..? ja būs slēgti... jūsu ūdeņi?

Dakteris Lat'ons viņu pārtrauca un, pievērsdamies An-dermatam, sacīja:

� Lieliski!... Lieliski!..* Mēs viņu ārstēsim katru vasaru... Tā būs vēl labāk, tas pierādīs nepiecie�amību ik gadu ārstēties, lai izbēgtu no slimības atkārto�anās. Lieliski!... Tas ir nokārtots!

Bet vecis no jauna gaudās:

� Ko nu vairs, tagad vairs nekas nesanāks, mīļie kungi! Kājas kļuvu�as tik smagas kā dzelzs, kā dzelzs bluķi...

Dakterim Latonam ie�āvās prātā jauna ideja.

� Bet ja es viņam parakstītu da�us seansus sēdus soļo�anu. Tas pastiprinātu minerālūdeņu iedarbību. Vajadzētu izmēģināt.

� Lieliska doma! � Andermats atzina un piebilda: � Bet tagad, Klovisa tēvs, ejiet mājās un neaizmirstiet mūsu norunu!

Sirmgalvis vaidēdams un stenēdams aizgāja, un, tā kā metās jau krēsla, visa Montoriolas administrācija devās pusdienās, jo pusastoņos bija paredzēta teātra izrāde.

Izrāde notika jaunā kazino lielajā zālē, kas varēja uzņemt tūksto� personu.

Skatītāji, kuriem nebija numurētas vietas, sāka pulcēties no pulksten septiņiem.

Pusastoņos zāle bija pārpildīta, pacēlās priek�kars, un sākās vodeviļa divos cēlienos, bet pēc tam bija paredzēta Senlandrī operete dziedoņu izpildījumā, kuri �im svinīgajam gadījumam par godu tika ataicināti no Vi�ī.

Kristiāna sēdēja pirmajā rindā starp brāli un vīru un briesmīgi cieta no karstuma.

Ik brīdi viņa �ēlojās:

� Es vairs nevaru izturēt! Nudien nevaru!

Pēc vodeviļas, kad jau sākās operete, viņai kļuva nelabi, un, pagriezusies pret vīru, viņa sacīja:

� Mīļo Vil, man ir jāiet ārā. Es smoku nost!

Baņķieris jutās izmisis. Viņam katrā ziņā gribējās, lai

svētki būtu spo�i izdevu�ies no viena gala līdz otram, bez kādiem traucējumiem. Un viņ� atbildēja:

� Kaut kā pacieties! Es tevi lūdzu. Tava aizie�ana visu sagandētu. Tev ta�u jāiet cauri visai zālei.

Gontrāns, kur� kopā ar Polu sēdēja viņiem aiz muguras, �o sarunu bija dzirdējis. Viņ� pieliecās klāt pie māsas un jautāja:

� Vai tev ir karsti?

� Jā, man nav gaisa.

� Labi. Pagaidi. Tūlīt tu varēsi pasmieties.

Netālu bija logs. Gontrāns turp aizlavījās, uzkāpa uz krēsla un izlēca ārā. Gandrīz neviens to neievēroja.

Pēc tam viņ� iegāja pavisam tuk�ajā kafejnīcā, pabāza roku zem letes, kur bija redzējis Petrisu Martelu noglabājam signālraķeti, un, to no�iepis, aizskrēja uz parku, paslēpās krūmu biezoknī un to aizdedzināja.

Aprakstījusi loku, pret mākoņiem strauji uz�āvās dzeltena komēta, kaisīdama no debesīm ugunīga lietus �ļakatas.

Gandrīz tūlīt pat blakus kalnā atskanēja drausmīgs sprādziens un nakts tumsā izbira vesels zvaig�ņu kūlis.

Skatītāju zālē, kur trīsuļoja Senlandrī mākslas darba akordi, kāds iesaucās:

� Raķetes laizi

Skatītāji, kuri sēdēja tuvāk durvīm, strauji piecēlās un klusiem soļiem izgāja pārliecināties, vai tā ir. Pārējie pievērsa acis logiem, bet nekā neredzēja, jo logi izgāja uz Limaņas līdzenuma pusi.

Cits citam vaicāja:

� Vai tā ir taisnība? Vai tie�ām?

Pūli, kas alla� ir kārs uz vienkār�u izklaidē�anos, pārņēma nepacietīgs satraukums.

Kāda balss no āra paziņoja:

� Taisnība, lai� raķetes.

Acumirklī visi skatītāji bija kājās. Visi metās uz durvīm, grūstījās un kliedza uz tiem, kuri bija aizsprostoju�i jzeju:

� Ātrāk, ātrāk, pasteidzieties ta�u!

Drīz visi atradās parkā. Vienīgi Senlandrī izmisis turpināja takts rādī�anu izklaidīgajiem orķestrantiem. Bet kalnā sprādzieniem pa vidu pēc romie�u svecēm sekoja viena saule pakaļ otrai.

Pēk�ņi trīs reizes nogranda drausmīgi kliedzieni:

� Pārtrauciet, velns parāvis! Pārtrauciet! Pārtrauciet!

Un, kad kalnā iedegās grandiozā bengāiiskā uguns, apgaismojot milzīgās klintis un kokus pa labi sarkanā, pa kreisi zilā krāsā, visi ieraudzīja Petrisu Martelu kailu galvu stāvam vienā no mākslīgā marmora vāzēm, kuras greznoja kazino terasi; viņ� bija izmisis un, pacēlis gaisā rokas, �estikulēja un bļāva.

Tad lielā gaisma apdzisa un bija redzamas tikai īstās zvaigznes. Bet tūlīt pat iedegās jauna uguns figūra, un Petriss Martels, nolēcis zemē, izsaucās:

� Kas par postu! Kas par postu! Ak dievs, kas par postu!

Un ar traģiskiem �estiem viņ� izgāja cauri pūlim, kratīdams dūres, aiz dusmām spārdīdamies un vienā gabalā skandinādams:

� Kas par postu! Ak dievs, kas par postu!

Kristiāna, paņēmusi Polu zem rokas, iznāca pasēdēt

svaigā gaisā un sajūsmināta skatījās uz raķetēm, kas �āvās debesīs.

Pēk�ņi viņai pieskrēja klāt brālis un sacīja:

� Nu, vai labi izdevās? Amizanti, vai ne?

Viņa �ukstēja:

-� Kā, vai tad tu ...

� Jā, es, protams. Pamatīgi, vai ne?

Viņa sāka smieties, atzīdama, ka iznācis tie�ām amizanti. Bet tad klāt pienāca dziļi satriektais Andermats. Viņ� nevarēja saprast, kas viņam sagādājis tādu triecienu. Kur� varēja no�iept no letes apak�as raķeti un padot norunāto signālu? �ādu neģēlību varēja pastrādāt vienīgi vecās akciju sabiedrības piesūtīta persona, kāds ārsta Bonfija aģents.

Un viņ� vienā laidā atkārtoja:

� Bēdīgi, pavisam bēdīgi. Divi tūksto�i trīssimt franku par uguņo�anu pagalam, galīgi pagalam!

Gontrāns sacīja:

� Nekā, mans dārgais, pareizi sarēķinot, zaudējums nepārsniedz ceturto, nu, ja vēlaties, tre�o daļu, tas ir, septiņsimt se�desmit se�us frankus. Tātad jūsu viesi ir baudīju�i uguņo�anu par tūksto� piecsimt trīsdesmit �etriem frankiem. Tas nemaz nav tik slikti, patie�ām.

Baņķiera dusmas vērsās pret sievasbrāli. Viņ� to satvēra aiz pleca.

� Vai zināt, man ar jums ir nopietni jāparunā. Ja nu jūs man esat rokā, apmetīsim kādu līkumu pa alejām. Starp citu, es jūs aizkavē�u tikai kādas piecas minūtes.

Tad, pagriezies pret Kristiānu, Andermats sacīja:

� Un jūs, mana dārgā, es uzticu mūsu draugam Bre-tiņī. Tikai nepalieciet ilgi ārā, taupiet savu veselību! Nesaaukstējieties. Uzmanieties, uzmanieties!

Kristiāna klusi atbildēja:

� Nebaidieties, mans draugs.

Un Andermats aizveda līdzi Gontrānu.

Kad viņi bija pagāju�i mazliet nost no pūļa un paliku�i divatā, baņķieris apstājās.

� Es, mans dārgais, gribu ar jums parunāt par jūsu finansiālo stāvokli.

� Par manu finansiālo stāvokli?

� Jā. Vai jūs savu finansiālo stāvokli zināt?

� Nē. Toties jūs to noteikti zināt, jo aizdodat man naudu.

� Jā, glu�i pareizi, es to zinu. Un tāpēc tad arī gribu ar jums parunāt.

� Man gan liekas, ka tam nav izraudzīts īstais brīdis... pa�ā karstākajā uguņo�anas laikā!

� Glu�i otrādi, ir izraudzīts visīstākais brīdis. Nevis karstākajā uguņo�anas laikā, bet pirms balles..?

� Pirms balles? ... Nekā nesaprotu.

� Nekas, tūlīt sapratīsit. Jūsu stāvoklis ir �āds: jums ir vienīgi parādi, un jums nekad nebūs nekā cita kā tikai parādi...

Gontrāns nopietni atbildēja:

� Jūs man to sakāt pārāk nesaudzīgi.

� Jā, jo tā ir vajadzīgs. Uzklausiet mani: jūs esat notriecis savu mantojumu, ko saņēmāt pēc mātes nāves. Par to mēs nerunāsim.

� Nerunāsim.

� Jūsu tēvam ir trīsdesmit tūksto�i franku gada ienākumu, tas ir, ap astoņsimt tūksto�u franku liels kapitāls. Tātad vēlāk jūsu mantojuma daļa būs �etrsimt tūksto�i franku. Man vien jūs esat parādā simt deviņdesmit tūksto�us franku. Bez tam jūs esat parādā augļotājiem...

Gontrāns augstprātīgi nopurpināja:

� Sakiet labāk � �īdiem.

� Lai notiek � �īdiem, ja pie tiem pieskaitāms aiī Svētā Sulpīcija katedrāles baznīcas vecākais, kuram par vidutāju starp viņu un jums bija kāds mācītājs... bet tādiem sīkumiem es nepiesie�os... Tātad jūs esat parādā da�ādiem augļotājiem, jūdiem un katoļiem, gandrīz tikpat daudz, cik man. Nu, teiksim, vismaz simt piecdesmit tūksto�u. Iznāk, ka pavisam jums ir trīssimt �etrdesmit tūksto�i franku parādu, par kuriem jūs maksājat procentus, atkal aizņemdamies, vienīgi man jūs nemaksājat neko, nekādus procentus.

� Pareizi, � Gontrāns apstiprināja.

� Tātad jums nekas nepaliek pāri.

� Tie�ām nekas � vienīgi svainis.

� Vienīgi svainis, kuram jau ir apnicis jums aizdot.

� Tātad?

� Tātad, mans dārgais, kur� katrs zemnieks, kas dzīvo kādā no �īm būdām, ir bagātāks nekā jūs.

� Ļoti jauki... Un tālāk?

� Tālāk... tālāk... Ja jūsu tēvs rīt nomirtu, jums vairs nebūtu ko ēst, vai jūs to saprotat? Jums neatliktu nekas cits kā pieņemt ierēdņa vietu manā kantorī. Un arī tā būtu tikai maskēta pensija, kuru man jums būtu jāmaksā.

Gontrāns dusmīgi sacīja:

� Mīļo Viljam, man �ī saruna ir apnikusi. To visu es zinu tikpat labi kā jūs, un es jums atkārtoju: �is nav īstais brīdis, lai man to atgādinātu tik. * i tik. t * tik nediplomātiski ...

� Piedodiet, atļaujiet man nobeigt. Jūs nevar glābt nokas cits kā apprecē�anās. Bet jūs esat no�ēlojams precinieks: kaut gan jūsu vārdam ir laba skaņa, tas tomēr nav slavens. Tātad tas nav no tiem vārdiem, par kuru bagāta mantiniece, pat jūdu ticības mantiniece būtu ar mieru samaksāt ar savu bagātību. Tātad jums vajag atrast pieņemamu un bagātu līgavu, kas nebūt nav tik viegli.. *

Gontrāns viņu pārtrauca:

� Sakiet uzreiz, kas viņa tāda ir! Tā būs labāk.

� Lai notiek. Viena no Oriola tēva meitām � pēc jūsu izvēles. Tāpēc tad arī es ar jums runāju pirms balles.

� Un tagad paskaidrojiet sīkāk, � Gontrāns dzestri atsāka.

� Viss ir ļoti vienkār�i. Jūs ta�u redzat, kādus panākumus es uzreiz esmu sasniedzis ar �o kūrortu. Bet, ja manās vai, pareizāk sakot, mūsu rokās būtu visi tie zemes gabali, kurus �is manīgais zemnieks paturējis sev, es varētu saujām grābt zeltu. Par vīnogu dārziem vien, kuri atrodas starp dziednīcu un viesnīcu un starp viesnīcu un kazino, es, Andermats, rītu pat mierīgi samaksātu miljonu. Bet �ie un vēl citi vīnogu dārzi ap pakalnu aizies meitiņām pūrā. Oriola tēvs pats nesen man to

sacīja, varbūt pat ar zināmu nodomu. Nu, ko jūs teiksit? Ja jūs gribētu, mēs abi �eit varētu izveidot milzīgu pasākumu.

Gontrāns it kā pārdomādams nomurmināja:

� Viss var būt. Es padomā�u.

� Padomājiet gan, mīļais, un neaizmirstiet, ka es vienmēr runāju tikai par ļoti dro�ām lietām, kad esmu labi apsvēris un zinu visas iespējamās sekas un dro�u peļņu.

Bet Gontrāns, pacēlis vienu roku, iesaucās, it kā pēk�ņi būtu aizmirsis, ko svainis viņam sacīja:

� Paskatieties! Cik skaisti!

Debesīs pēk�ņi iedegās raķe�u raksts, kas attēloja ugunīgu pili, virs kuras pletās liesmojo�s karogs, un uz tā ar ugunssarkaniem burtiem bija rakstīts �Montoriola�, bet iepretī �ai pilij virs ielejas parādījās tāds pats sarkans mēness, it kā gribēdams aplūkot �o krā�ņo skatu. Kad pils, da�as minūtes degusi, pēk�ņi eksplodēja kā uzspridzināts kuģis, piebērdama visu debesi fantastiskām zvaigznēm, kuras savukārt sa�ķīda uguņu ugunīs, un viss apdzisa, pie apvār�ņa palika tikai mēness, vientulīgs, mierīgs un apaļ�.

Publika traki aplaudēja un kliedza:

� Urā! Bravo! Bravo!

Andermats pēk�ņi sacīja:

� Iesim, dārgais, atklāsim balli! Vai jūs nevēlētos dejot man pretī pirmo kadriļu?

� � Labprāt, protams, mīļo svaini.

� Ko jūs domājat uzlūgt? Es jau esmu saņēmis hercogienes de Ramasas piekri�anu.

Gontrāns vienaldzīgi atbildēja:

� Uzlūg�u Sarlotu Oriolu.

Viņi devās atkal kalnup � uz kazino. Iedami garām vietai, kur Kristiāna bija palikusi kopā ar Polu Bretiņī, viņi tos tur vairs neatrada.

Viljams nomurmināja:

� Viņa ir paklausījusi manam padomam un aizgājusi gulēt. Viņa bija ļoti nogurusi �odien.

Un viņ� aizsteidzās uz balles zāli, kuru kazino kalpotāji pa uguņo�anas laiku jau bija saposu�i.

Bet Kristiāna nebija aizgājusi uz savu istabu, kā viņas vīrs domāja.

Palikusi ar Polu divatā, viņa saspieda tā roku un tikko dzirdami sacīja:

� Beidzot tu esi atbraucis! Veselu mēnesi esmu tevi gaidījusi. Katru ritu domāju: �Varbūt �odien viņu redzē�u.� Un katru vakaru sev sacīju: �Tātad viņ� atbrauks rīt.� Kāpēc tu tik ilgi kavējies, mans mīļais?

Pols apmulsis atbildēja:

� Man bija visādas darī�anas, biju aizņemts.

Piekļāvusies tam klāt, viņa �ukstēja:

� Tas nebija labi, ka tu mani atstāji �eit vienu, kopā ar viņiem, it īpa�i, kad esmu tādā stāvoklī.

Viņ� mazliet atvilka savu krēslu nostāk.

� Uzmanīgi, mūs varbūt var redzēt. Raķetes visu apgaismo.

Kristiāna par to nelikās ne zinis, viņa sacīja:

� Es tevi tik ļoti mīlu! � Tad aiz prieka drebēdama, piebilda: � Ak, cik es jūtos laimīga, cik es jūtos laimīga, ka mēs atkal esam �eit kopā! Iedomājies tikai, Pol, cik tas ir brīni�ķīgi! Kā mēs atkal viens otru te mīlēsim!

Un viņa izdvesa tik klusā balsī, ka izklausījās, it kā vēj� �ū�otu:

� Man tik neprātīgi gribas tevi noskūpstīt, tik neprātīgi ... Mēs tik ilgi neesam redzēju�ies!

Tad pēk�ņi ar nevaldāmu uzstājību, kāda piemīt kaislīgi mīlo�ai sievietei, kura iedomājas, ka viņas priek�ā visam jāpiekāpjas, viņa sacīja:

� Paklausies, es gribu... saproti... es gribu ar tevi tūlīt pat aiziet uz to vietu, kur mēs pērngad atvadījāmies! Tu ta�u atceries, kur tas bija? Uz. Laro�pradjēras ceļa.

Viņ� izbrīnījies atbildēja:

� Kas par neprātu! Tu nemaz nevari tik tālu aiziet. Tu ta�u visu dienu esi bijusi uz kājām! Tas ir neprāts! Es to neatļau�u.

Bet viņa jau bija piecēlusies kājās un atkārtoja:

� Es tā gribu. Ja tu nenāksi man līdzi, ie�u viena. � Un, rādīdama Polam uz mēnesi, kas nupat uzlēca, sacīja: � Skaties, tāds pats vakars bija toreiz! Atceries, kā tu skūpstīji manu ēnu?

Pols viņu lūkoja atturēt.

� Kristiāna ... paklausies ... Tas ir smieklīgi... Kristiāna ...

Viņa neatbildēja un gāja uz noejas pusi, kura veda uz vīnadārziem. Pols pazina Kristiānas mierīgo, nelo-

kārno gribu, kaut kādu maigu stūrgalvību, kas mirdzēja viņas zilajās acīs, sīksti turējās viņas gai�matainajā galviņā, kura neatzina nekādus �ķēr�ļus, un viņ� to paņēma zem rokas, lai ejot pieturētu.

� Bet ja mūs ieraudzīs, Kristiāna?

� Pērngad tu tā nerunāji. Turklāt visi ta�u ir svētku sarīkojumā. Mēs būsim atpakaļ tā, ka neviens nemanīs mūsu prombūtni.

Drīz sākās kāp�ana kalnup pa akmeņainu taciņu. Kristiāna elsdama balstījās ar visu svaru uz Pola rokas; ik uz soļa viņa atkārtoja:

� Ak cik labi, cik labi ir tā pamocīties!

Pols apstājās, gribēdams vest viņu atpakaļ. Bet viņa to negribēja ne dzirdēt.

� Nē, nē! Es esmu laimīga. Tu to nesaproti. Paklausies ... Es jūtu kustamies ... mūsu bērnu ... tavu bērnu . .. Kas tā par laimi! ... Dod �urp savu roku... Nu... vai tu jūti?

Viņa nesaprata, ka �is vīrietis bija no mīļāko sugas, nevis no tēvu sugas. Tiklīdz viņ� uzzināja, ka Kristiāna kļuvusi grūta, viņ� no tās centās attālināties, negribot sajuzdams pret to riebumu. Kādreiz viņ� itin bie�i bija atkārtojis, ka sieviete, kura kaut vai reizi ir izpildījusi dzimtas vairo�anās funkciju, vairs nav cienīga mīlestības. Mīlestībā viņu valdzināja divu sir�u lidojums pretī neaizsniedzamajam ideālam, divu dvēseļu bezmiesiska saplū�ana, vārdu sakot, tās nedabiskās un nepiepildāmās jūtas, kādas rada dzejnieka sapņi. Dzīvajā, reālajā sievietē viņ� dievināja Veneru, kuras �ķīstajam klēpim vienmēr jāsaglabā neauglīgā skaistuma tīrās līnijas. Doma par kādu mazu būtni, ko �ī sieviete no viņa ieņēmusi, par to cilvēka iedīgli, kas jau kustas viņas miesā, to aptraipa un ir jau padarījis neglītu, Polam Bretiņī iedvesa gandrīz nepārvaramu riebumu. Mātes stāvoklis �o sievieti, viņaprāt, bija pārvērtis par dzīvnieku. Viņa nu bija nevis kāds reti izcilais, dievināmais sapņu radījums, bet mātīte, kas vairo savu dzimumu. Un �im garīgajam riebumam jaucās klāt pat tīri fizisks pretīgums.

Kā viņa to visu būtu varējusi sajust un uzminēl � viņa, kuru ikviena ilgotā bērna kustība arvien stiprāk un stiprāk saistīja ar mīļāko? �is vīrietis, kuru viņa dievināja, kuru viņa kop� pirmā skūpsta bija iemīlējusi ar katru dienu vairāk un vairāk, bija ne vien dziļdziļi iespie�

dies viņai sirdī, bet ari dziļdziļi iegājis viņas miesā, iesējis tajā jaunu dzīvību, kuru viņa tagad nēsāja sevī. Jā, viņa to nēsāja � �o mazo radībiņu, kura jau it kā lauzās uz āru, kuras kustības viņa sajuta savās vēderam piespiestajās delnās, � tas bija viņ� pats, viņas labais, dārgais, maigais, vienīgais draugs, kas viņā atdzima kā dabas mistērija. Un tagad viņa to mīlēja divkārt, tagad, kad viņ� tai bija divējs � lielais un mazais, vēl nezināmais; mīlēja to, kuru viņa redzēja, kuram pieskārās, kuru apskāva, kuru dzirdēja runājam, un to, ko vēl tikai varēja just kustamies zem savas sirds.

Viņi bija aizgāju�i līdz ceļam.

� �eit tu mani tovakar gaidīji, � viņa sacīja.

Un viņa tam sniedzās pretī ar lūpām. Viņ�, nekā neatbildēdams, tās vēsi noskūpstīja.

Un viņa vēlreiz tam klusi jautāja:

� Atceries, kā tu skūpstīji manu ēnu? Mēs toreiz stāvējām tā, skaties!

Un, cerēdama, ka tas viss atkārtosies, Kristiāna metās skriet no viņa prom. Tad elsdama apstājās ceļa vidū un gaidīja. Bet mēness gaisma, izplājusi uz ceļa viņas siluetu, iezīmēja smiltīs viņas neglīto, resno vēderu. Un Pols, redzēdams pie savām kājām grūtnieces ēnu, palika nekustīgi stāvam viņai pretī, aizskarts savās poētiskajās jūtās, sa�utis par to, ka viņa to neapzinās, ka viņa nespēj uzminēt viņa � Pola domas, ka viņai trūkst koķe-tuma, takta izjūtas un sievi�ķīgas intuīcijas, lai saprastu visas izturē�anās nianses, kādas no viņas prasa mainīju�ies apstākļi; un viņ� sacīja ar neslēptu nepacietību balsī:

� Paklau, Kristiāna, �īs bērni�ķības ir smieklīgas.

Viņa piegāja tam klāt satraukta, bēdīga, izpletusi rokas., un metās tam pie krūtīm.

� Ak, tu mani vairs tā nemīli! Es to dro�i zinu.

Polam kļuva tās �ēl, viņ� saņēma tās galvu un uzspieda tai uz acīm ilgu skūpstu.

Tad viņi klusēdami devās atpakaļ. Pols nezināja, par ko lai ar viņu runā, un, tā kā viņa, galīgi pārgurusi, balstījās pret viņu, paātrināja soli, lai nebūtu jāsajūt viņas smagā auguma pieskar�anās.

Pienāku�i pie viesnīcas, viņi �ķīrās, un Kristiāna gāja aug�ā savā guļamistabā.

Kazino orķestris spēlēja deju mūziku, un Pols aizgāja paskatīties uz balli. Patlaban spēlēja valsi, visi valsēja: dakteris Latons ar jaunāko Paija kundzi, Andermats ar Luī�u Oriolu, glītais dakteris Madzelli ar hercogieni de Ramasu un Gontrāns ar �arlotu Oriolu. Viņ� tai kaut ko �ukstēja ausī ar tik maigu sejas izteiksmi, ka viss liecināja par iesāku�os lenk�anu; arī viņa smaidīja aiz sava vēdekļa, sarka un izskatījās sajūsmināta.

Pols izdzirdēja aiz muguras:

� Skat, skat, de Ravenela kungs ber komplimentus manai pacientei!

Runātājs bija dakteris Onorā, kas stāvēja pie durvīm un ar prieku nolūkojās dejotājos. Tad piebilda:

� Jā, jā, nu jau tas ilgst veselu pusstundu. To jau visi ir ievēroju�i. Un meitēnam, liekas, tas patīk.

Brīdi klusējis, viņ� piebilda:

� �ī mņitene ir īsta pērle � labsirdīga, jautra, vienkār�a, gādīga, atklāta, es jums saku � krietna jaunava. Desmitreiz labāka par vecāko māsu. Es jau �os meitēnus pazīstu kop� bērna kājas... Bet tēvs tomēr vairāk mīl vecāko, jo tā vairāk .. . vairāk ... līdzinās viņam ... lau-cinieciskāka ... nav tik taisnīga ... taupīgāka ... viltīgāka ... un skaudīgāka. Ak vai, arī viņa ir laba meitene, protams. Negribu par viņu teikt neviena slikta vārda ... Bet gribot negribot salīdzinu ... Un, ja salīdzinu, tad arī novērtēju katru savādāk.

Valsis beidzās, Gontrāns pienāca klāt savam draugam un, ievērojis dakteri, sacīja:

� Skat, skat � Anvālas ārstu korporācija, �ķiet, ieguvusi visai vērtīgus spēkus. Tagad mums ir dakteris Madzelli, kur� lieliski dejo valsi, un vecītis Bleks, kas, liekas, ir labos draugos ar debesīm.

Bet dakteris Onorā klusēja. Viņ� nemēdza izteikt spriedumus par saviem amata brāļiem. ¹⁴

Tagad Anvālā visaktuālākā bija ārstu problēma. Ārsti pēk�ņi bija iekaroju�i visu apvidu, visu uzmanību, visas iedzīvotāju kaislības. Kādreiz avoti plūda viena vienīga daktera Bonfija uzraudzībā, pastāvot nekaitīgamnaidam starp viņu, nemierpilno dakteri Latonu un lēnprātīgo dakteri Onorā.

Tagad viss bija citādi.

Tiklīdz galīgi iezīmējās ziemu sagatavotie Andermata panākumi, ko veicināja spēcīgais atbalsts, kuru sniedza profesori Klo�s, Mā-Rusels un Remizo, ikviens atvezdams sev līdzi vismaz divsimt vai trīssimt slimnieku, dakteris Latons, jaunā kūrorta galvenais ārsts, bija kļuvis par ievērojamu personu, kuru jo sevi�ķi turēja savā aizbildnībā profesors Mā-Rusels, kas bija viņa skolotājs un ko viņ� atdarināja gan ar savu stāju, gan �estiem.

Par dakteri Bonfiju vairs nebija nekādas runas. Nikns un izmisis, visādi zākādams Montoriolu, vecais ārsts augu dienu tupēja vecajā dziednīcā ar da�iem agrākajiem pacientiem, kuri tai bija paliku�i uzticīgi. Pēc �o nedaudzo pacientu ieskatiem, īstenībā vienīgi viņ� zināja visas īstās minerālūdeņu īpa�ības, tā sakot, zināja �o ūdeņu noslēpumu, jo oficiāli tos pārzināja no pa�as kūrorta atklā�anas dienas.

Dakteris Onorā bija saglabājis tikai vietējos pacientus � overņie�us. Viņ� apmierinājās ar savu viduvējo likteni, ar visiem labi sadzīvodams un razdams mierinājumu kārtīs un baltvīnā, ko mīlēja vairāk nekā medicīnu.

Ta�u tik tālu, lai savus amata brāļus mīlētu, viņa labsirdība nesniedzās.

Tālab dakteris Latons tā ari būtu palicis par Mont-oriolas virspriesteri, ja kādu rītu tur nebūtu uzradies pavisam mazs vīriņ�, gandrīz punduris ■� ar lielu, piecos ierautu galvu, lielām, apaļām acīm un resnām rokām, kas viņu padarīja par visai dīvaina izskata būtni. �is jaunais ārsts � dakteris Bleks, kuru uz Anvālu bija atvedis profesors Remizo, uzreiz pievērsa sev vispārēju uzmanību ar savu pārmērīgo dievbijību.

Gandrīz katru rītu vizī�u starplaikā viņ� uz bridi iegriezās baznīcā un gandrīz katru svētdienu gāja pie komūnijas. Drīz vien draudzes mācītājs viņam sagādāja da�us pacientus � vecmeitas, nabagos, kurus viņ� ārstēja par velti, dievbijīgas dāmas, kuras prasīja padomu savam garīgajam vadonim, pirms viņas pie sevis uzaicināja kādu zinātnieku, un ievāca sīkas ziņas par tā uzskatiem, taktiskumu un profesionālo kautrību.

Tad kādu dienu kļuva zināms, ka kūrortā ieradusies kāda vecāka vāciete, Maideburgas princese, dedzīga katoliete, un jau atbrauk�anas dienas vakarā uzaicinājusi pie sevis dakteri Bleķu, kuru viņai bija ieteicis kāds Romas kardināls.

_ No tā brī�a dakteris Bleks uzreiz bija nācis modē. Ārstē�anās pie viņa tika uzskatīta par labu gaumi, par labu toni, par lielu �iku. Par viņu runāja, ka viņ� ir vienīgais pieklājīgais ārsts, vienīgais, kuram sieviete var pilnīgi uzticēties.

Un �o mazo vīriņu ar buldoga galvu, kur� vienmēr runāja �ukstus, tagad no rīta līdz vakaram varēja redzēt skraidām no viesnīcas uz viesnīcu un pa visieni kaktiem ar visiem sa�ukstamies. �ķita, ka viņam vienmēr bija jāpastāsta vai jāuzklausa kādi svarīgi noslēpumi, jo viņu alla� varēja sastapt gaiteņos iegrimu�u noslēpumainās sarunās ar viesnīcu īpa�niekiem, ar viņa pacientu istabenēm vai ar kādiem citiem viņa pacientiem tuviem cilvēkiem.

Uz ielas, tiklīdz viņ� pamanīja kādu paziņu, tūlīt devās tam klāt saviem sīkajiem, steidzīgajiem solī�iem un tūdaļ ņēmās dot visādus jaunus ļoti sīkus norādījumus, purpinādams kā mācītājs, kas klausās grēksūdzi.

Vecas sievietes viņu pilnīgi dievināja. Viņ� uzklausīja līdz galam, nepārtraukdams viņu stāstus par savām kaitēm, pierakstīja visus viņu novērojumus, visus jautājumus, visus vēlējumos.

Katru dienu viņ� vai nu palielināja, vai pamazināja minerālūdeņu devas, kuras noteica saviem slimniekiem, un tas slimniekos modināja pilnīgu pārliecību par to, ka viņ� par tiem gau�ām rūpējas.

� Vakar mēs palikām pie divām un trīs ceturtdaļglā-zēm, vai ne? Labi! �odien mēs dzersim tikai divarpus glāzes, bet rīt trīs glāzes... Neaizmirstiet: rīt trīs glāzes ... Tas ir ļoti, ļoti svarīgi!

Un visi slimnieki bija pārliecināti, ka tas tie�ām ir ļoti svarīgi.

Lai visus �os veselos un daļskaitļus neaizmirstu, lai kādreiz nekļūdītos, viņ� tos ierakstīja piezīmju grāmatiņā. Jo pacients nemū�am nepiedos kļūdī�anos par pusglāzi.

Tikpat rūpīgi viņ� noteica un grozīja katras dienas peldes ilgumu, vadīdamies pēc pa�am vien zināmiem apsvērumiem.

Dakteris Latons aiz skaudības un sa�utuma nicīgi raustīja plecus un noteica: �Tas tik ir blēdis!� Aiz naida pret dakteri Bleķu viņ� da�reiz nonāca pat tik tālu, ka noķengāja minerālūdeņus.

� Tā kā mēs pa�i vēl tik maz zinām, kā tie iedarbojas, nav nemaz iespējams noteikt ik dienas devas grozījumu � jo to nevar noteikt ne pēc kādiem terapijas likumiem. �ādi necienīgi paņēmieni ļoti kaitē medicīnas autoritātei.

Dakteris Onorā tikai smaidīja. Viņ� vienmēr centās tūlīt pēc konsultācijas aizmirst, cik glā�u ūdens parakstījis savam pacientam.

� Divas glāzes vairāk vai divas glāzes mazāk, � jautrā brīdī viņ� mēdza teikt Gontrānam, � to tikai avots pamanīs, un arī tam ir vienalga.

Vienīgais ļaunais joks, kādu viņ� atļāvās izteikt par savu dievbijīgo amata brāli, bija tas, ka viņ� to nosauca par �Sēdvietas svētūdens dakteri�. Viņa skaudība bija piesardzīga, indīga un mierīga.

Da�reiz viņ� vēl piebilda:

� O, �itas smalki pazīst slimniekus... Un mūsu profesijā tas ir daudz svarīgāk nekā zināt viņu slimības.

Bet tad kādu rītu Montoriolas viesnīcā ieradās augst-dzimusi spāņu ģimene � hercogs un hercogiene de Ra-masi Aldavarras, kuri bija atvedu�i līdzi savu ģimenes ārstu itālieti, dakteri Madzelli no Milānas.

Tas bija ap trīsdesmit gadu vecs, liela auguma, slaids, ļoti glīts jauns cilvēks, bez bārdas, tikai ar ūsām.

Jau pirmajā vakarā viņ� iekaroja visus pusdienas ēdējus pie kopējā galda. Hercogs, grūtsirdīgs cilvēks, kur� sirga ar drausmīgu aptauko�anos, baidījās no vientulības un vēlējās ēst kopā ar citiem. Dakteris Madzelli pēc vārda jau pazina gandrīz visus pastāvīgos ēdējus, katram vīrietim viņ� bija pateicis kādu laipnu vārdu, katrai dāmai � kādu komplimentu, pat katram sulainim bija uzsmaidījis.

Viņ� sēdēja pa labi no hercogienes, kas bija skaista dāma starp trīsdesmit pieciem un �etrdesmit gadiem, ar bālu sejas krāsu, melnām acīm, zilganmelniem matiem, un pie katra ēdiena tai sacīja: �Mazlietiņ,� � vai: �Nē, to nedrīkst,� � vai arī: �Jā, jā, ēdiet!� Viņ� pats ielēja viņai dzērienu, ārkārtīgi rūpīgi un precīzi ievērodams vīna un ūdens proporciju.

Viņ� uzmanīja arī hercoga ēdienu, bet ar acīm redzamu nevērību. Starp citu, pacients neņēma vērā viņa norādījumus, ēda visu ar dzīvniecisku rijību, katrā ēdienreizē izdzēra divi karafes neat�ķaidīta vīna, pēc tam izgāja ārā svaigā gaisā un, atkritis viesnīcas durvju priek�ā uz krēsla, ņēmās kunkstēt aiz sāpēm un gausties par slikto sagremo�anu.

Jau pēc pirmajām pusdienām dakteris Madzelli, kur� ar vienu acu uzmetienu bija visus novērtējis, uz kazino terases piegāja klāt Gontrānam, kas pīpēja cigāru, nosauca savu vārdu un sāka ar Gontrānu sarunāties.

Pēc stundas viņi jau bija draugi. Nākamajā dienā Madzelli lūdza viņu iepazīstināt ar Kristiānu, kad tā nāca ārā no peldu iestādes, desmit minū�u ilgā sarunā iekaroja tās simpātijas un tai pa�ā dienā to iepazīstināja ar hercogieni, kura, tāpat kā hercogs, nemīlēja vientulību.

�ai spāņu ģimenē viņ� pārzināja itin visu, pavāram deva lieliskus padomus kulinārijas jautājumos, istabenei izteica vērtīgus norādījumus matu kop�anā, lai kundzes mati saglabātu spo�umu, brīni�ķīgo krāsu un kuplumu, ku�ierim sniedza visai derīgas ziņas veterinārijā, palīdzēja hercogu laulātajam pārim patīkami īsināt laiku, izgudroja visādas izklaidē�anās un viesnīcās prata izmeklēties no nejau�iem paziņām pieklājīgu sabiedrību.

Hercogiene, par viņu runādama, Kristiānai izteicās:

� Viņ�, mīļā, ir brīni�ķīgs cilvēks, viņ� visu zina, visu prot. Par savu augumu man jāpateicas viņam.

� Kā tā? Par augumu?

� Jā, es sāku kļūt resna, un viņ� mani izglāba ar re�īmu un liķieriem.

Starp citu, Madzelli prata padarīt interesantu pat medicīnu, runāja par to nepiespiesti, jautri un ar vieglu skepsi, tādējādi klausītājus pārliecinādams par savu pārākumu.

� Tas ir ļoti vienkār�i, � viņ� sacīja, � es ne visai ticu zālēm. Pareizāk sakot, es tām nepavisam neticu. Senos laikos medicīna dibinājās uz principu, ka ikvienai slimībai ir zāles. Cilvēki ticēja, ka dievs savā dievi�ķajā �ēlsirdībā ir radījis zāles pret visām kaitēm un atstājis cilvēkiem � varbūt aiz viltības � tikai rūpes pa�iem �īs zāles atklāt. Un cilvēki ir atklāju�i milzīgu daudzumu zāļu, bet viņi skaidri nezina, kādai kaitei katra no tām der. īstenībā zāļu nav, ir tikai slimības. Kad parādās kāda slimība, pēc vienu domām, to vajag vai nu tā, vai citādi pārtraukt, bet, pēc otru domām, tās gaitu paātrināt. Ikviena skola ieteic savu ārstē�anas metodi. Vienā un tai pa�ā gadījumā tiek lietotas pilnīgi pretējas metodes un pilnīgi pretēji līdzekļi: vieni ieteic ledu, otri � karstas kompreses, vieni � diētu, otri � pastiprinātu uzturu. Es nemaz nerunāju par neskaitāmām indīgām zālēm, kuras mums sagādā ķīmija, iegūstot tās no minerāliem vai no augiem. Tiesa, tas viss iedarbojas, bet neviens nezina, kā. Da�reiz tas glābj, bet da�reiz nokauj.

Un ar lielu drosmi viņ� aizrādīja, ka tik ilgi, kamēr medicīna nesāks iet pa jaunu ceļu, pamatodamās uz organisko ķīmiju, bioloģisko ķīmiju, uz to nevar dro�i paļauties, jo tai trūkst zinātniska pamata. Viņ� stāstīja anekdotes par visslavenāko ārstu drausmīgām kļūdām, ar to pierādīdams, ka visa viņu tā sauktā zinātne ir galīga aplamība un meli.

� Lieciet darboties ķermenim, � viņ� mēdza teikt, � lieciet darboties ādai, muskuļiem, visiem orgāniem un it īpa�i kuņģim, kas ir visa cilvēka mehānisma tēvs barotājs, tā regulētājs un visu dzīvības spēku glabātājs.

Viņ� apgalvoja, ka pats pēc savas gribas, vienīgi ar re�īmu viņ� varot padarīt cilvēkus priecīgus vai bēdīgus, fiziska vai garīga darba spējīgus atkarībā no tā, kādu uzturu viņ� tiem noteiks. Viņ� varot iedarboties pat uz smadzeņu darbu � uz atmiņu, uz iztēli, uz visām intelekta izpausmēm. Un jokodams viņ� nobeidza ar �ādiem vārdiem:

� Es visu ārstēju ar masā�u un kirasao.

Par masā�u viņ� stāstīja brīnumlietas un holandieti Amstrangu sauca par burvi, par dievu. Un, rādīdams savas smalkās, baltās rokas, izsaucās:

� Ar tām var uzcelt aug�ā miroņus!

Un hercogiene piebilda:

� Viņ� tie�ām lieliski masē.

Viņ� ieteica zināmos gadījumos arī alkoholu mazās devās � tas ierosinot kuņģa darbību � un pats pagatavoja prasmīgus sajaukumus, kuri hercogienei bija jādzer noteiktās stundās vai nu pirms, vai pēc ē�anas.

Katru rītu ap pulksten pusdesmitiem viņ� ieradās kazino kafejnīcā un pieprasīja savas pudeles. Viņam atnesa �īs pudeles, kuras bija aizslēgtas ar sudraba priek�karamām atslēdziņām, kuru slēdzene glabājās pie viņa. Viņ� lēnām ielēja pa druskai no katras pudeles ļoti skaistā zilā vīna glāzē, ko cienīgi turēja uz paplātes ārkārtīgi smalks sulainis.

Pēc tam viņ� deva rīkojumu:

� Tā! Aiznesiet to hercogienei uz vannas istabu � lai viņa izdzer, tiklīdz iznāk no ūdens, pirms apģērb�anās.

Un, kad viņam aiz ziņkāres vaicāja:

� Ko tad jūs tur esat sajaucis? � viņ� atbildēja: � Nekā sevi�ķa � stipru anīsa liķieri, vistīrāko kirasao un augstākā labuma rūgto.

Da�u dienu laikā skaistais ārsts kļuva par visu slimnieku uzmanības centru. Un tika izmantotas visādas viltī-biņas, lai izdabūtu no viņa kādu padomu.

Promenādes laikā, kad viņ� pastaigājās parka alejās, no visiem krēsliem, uz kuriem sēdēja skaistas, jaunas dāmas, atpūzdamās starp divi parakstītajām glāzēm minerālūdens no Kristiānas avota, vienā gabalā skanēja saucieni: �Dakter!� Kad viņ� ar smaidu uz lūpām apstājās, viņu uz brīdi aizvilka līdzi pa �auro celiņu, kas gāja gar upmalu. Sākumā ar viņu runāja �o un to, bet pēc tam delikāti, veikli un koķeti pārgāja uz jautājumu par veselību tik vienaldzīgā tonī, it kā runa būtu par kādu avī�u notikumu.

Viņ� ta�u nebija domāts publikai. Viņam nevarēja samaksāt, viņu nevarēja paaicināt pie sevis: viņ� piederēja hercogienei, vienīgi hercogienei. �is stāvoklis vēl vairāk stimulēja pūliņus, iekairināja vēlmes. Un, tā kā �ukstus tika apgalvots, ka hercogiene esot greizsirdīga, ļoti greizsirdīga, starp dāmām notika sīva cīņa, lai saņemtu padomus no skaistā itālie�u daktera.

Un padomus viņ� deva bez sevi�ķas lūg�anās.

Tad starp sievietēm, kuras viņ� bija aplaimojis ar saviem norādījumiem, sākās jauna spēle: viņas uzticēja cita citai daktera dotos norādījumus, lai pierādītu viņa īpa�o gādību par viņām.

� Vai, mīļā, viņ� man uzdeva tādus jautājumus ... tādus jautājumus ...

?� Ļoti nesmalkjūtīgus, vai?

� Ko nu nesmalkjūtīgus! Briesmīgus! Es nemaz nezināju, ko atbildēt. Viņ� gribēja zināt tādas lietas... tādas lietas.. *

� Ar mani bija tāpat. Viņ� tik daudz iztaujāja par manu vīruiīs

� Un mani arī... par tādiem sīkumiem ... pavisam-intīmiem sīkumiem! Man bija joti neērti atbildēt uz tādiem jautājumiem. Kaut arī labi saprotu, ka tie ir nepiecie�ami.

� O, ļoti nepiecie�ami! Veselība ta�u ir atkarīga no vismazākajiem sīkumiem. Viņ� apsolīja mani �oziem masēt Parīzē. Man tas ir ļoti nepiecie�ami, lai papildinātu �ejienes ārstē�anos.

� Sakiet, mīļā, � ko jūs domājat darīt? Viņam ta�u nevar samaksāt.

� �ēlīgais dievs, protams, nevar! Esmu nodomājusi viņam uzdāvināt kaklasaites spraudi. Liekas, viņam tās patīk, jo esmu viņam kādas divas vai trīs jau ievērojusi, turklāt ļoti skaistas ...

� Vai, ko lai es tagad daru, jūs man visu izjaucat! Man arī bija ienākusi prātā �ī pati doma. Nu, nekas, uzdāvinā�u viņam gredzenu.

Un dāmas rīkoja sazvērestības, gudrodamas pārsteigumus, lai viņam iztaptu, interesantas dāvanas, lai viņu aizkustinātu, visādas laipnības, lai viņu valdzinātu.

Viņ� bija kļuvis par �sezonas naglu�, par galveno sarunu priek�metu, par vienīgo vispārējās uzmanības objektu, kad pēk�ņi izplatījās ziņa, ka grāfs Gontrāns de Ra-venels lencot �arlotu Oriolu un gribot ar to precēties. Un Anvālā tas uzreiz sacēla skaļas jo skaļas valodas.

Kop� tā vakara, kad Gontrāns bija atklājis ar �arlotu balli kazino, viņ� jaunajai meitenei bija pieķēries kā dadzis. Ļau�u priek�ā viņ� tai izrādīja vislielāko uzmanību, kā to dara ikviens vīrietis, kur� meitenei grib patikt un neslēpj savus nodomus; viņu attiecības ieguva jautra un tai pa�ā laikā atklāta flirta raksturu, kas pamazām dabiski izvēr�as par dziļākām jūtām.

Viņi satikās gandrīz katru dienu, jo abas meitenes bija iemīļoju�as Kristiānu un lepojās ar viņas draudzību, un �ais jūtās liela nozīme, bez �aubām, bija tam, ka tas glaimoja viņu godkārei. Gontrāns pēk�ņi vairs nebija �ķirams no māsas: no rītiem viņ� iekārtoja pastaigas, vakaros � spēles, par ko Kristiāna un Pols visai brīnījās. Vēlāk viņi ievēroja, ka viņ� it kā aizraujas ar �arlotu: viņ� to jautri ķircināja, bet viņa jokos bija jau�ami komplimenti, viņ� tai izrādīja simtiem sīku uzmanību, kas ar maigu tuvību sasaista divas būtnes. Jau pieradusi pie �ā augstākās sabiedrības Parīzes delvera brīvajām un familiārajām manierēm, meitene sākumā nekā neievēroja un, būdama pēc dabas pilna uzticības un atklāta, smējās un jokojās ar viņu kā ar brāli.

Bet reiz, kad viņa ar vecāko māsu gāja mājās pēc viesnīcā pavadīta vakara, kurā Gontrāns vairākas reizes bija mēģinājis viņu noskūpstīt pēc kādas rotaļas ķīlas izpirk�anas, Luīza, kas pēdējā laikā izskatījās tāda kā norūpējusies un nervoza, viņai asā tonī sacīja:

� Tev derētu mazliet padomāt par savu uzve�anos. Gontrāna kungs pret tevi izturas nepieklājīgi.

� Nepieklājīgi? Ko tad viņ� tādu pateica?

■� Tu to ļoti labi saproti, netēlo tādu muļķīti! Cik tur nu vajag, lai meiteni sakompromitētu?! Ja tu pati neproti uzvesties, tad gribot negribot man tev tas jāatgādina.

�arlota apmulsusi un nokaunējusies nomurmināja:

� Bet kas tad tur bija?... Tici man... es nekā nemanīju .. *

Māsa stingri turpināja:

� Paklausies, tas nedrīkst tā turpināties! Ja viņ� grib tevi precēt, lai runā ar tēti, un tētis to izlems, bet, ja viņ� grib tikai pajokot, tad tas tūdaļ jāizbeidz.

�arlota pēk�ņi sadusmojās, pati nezinādama, kāpēc un par ko. Viņa bija sa�utusi, ka māsa uzņemas noteik�anu pār viņu un tagad viņu rāj; drebo�ā balsī, ar asarām acīs viņa lūdza, lai māsa nejaucas citu darī�anās. Aiz liela niknuma viņa stostījās, un neskaidrs, bet dro�s instinkts viņu brīdināja, ka Luīzas patmīlīgajā sirdī ir pamodusies skaudība.

Viņas aizgāja gulēt nesaskūpstīju�ās, un �arlota gultā ilgi raudāja, domādama tādas domas, kas agrāk viņai nebija ne prātā nāku�as.

Pamazām raudā�ana mitējās, un viņa sāka prātot.

Tiesa gan, ka Gontrāna izturē�anās ir kļuvusi citāda. Viņa arī pati to bija jutusi, tikai nebija sapratusi. Bet tagad saprata. Katrā izdevīgā brīdī viņ� tai pasaka kaut ko mīļu un patīkamu. Vienreiz bija pat noskūpstījis roku. Ko viņ� grib panākt? Viņa tam patīk, ta�u cik ļoti patīk? Bet ja nu viņ� grib to precēt? Un viņai uzreiz �ķita, ka kaut kur gaisā nakts klusumā, kur jau sāka lidināties sapņi, viņa būtu saklausījusi kādu balsi izsaucamies: �Grāfiene de Ravenela!�

Viņa tā izbijās, ka pietrūkās gultā sēdus, pēc tam kailām kājām sataustīja �ības zem krēsla, uz kura bija uzmetusi drēbes, un, neapzinādamās, ko dara, gāja atvērt logu, it kā sagādādama lielāku pla�umu savām cerībām.

Viņa izdzirdēja, ka apak�stāva istabā sarunājas, un tad atskanēja Mil�a balss:

� Liecies mierā, liecies mierā! Vēl ir laiks! Redzēsim. Tēvs visu nokārtos. Vēl jau nekā slikta nav. Gan tēvs zinās, kas darāms.

Uz pretējās mājas sienas viņa redzēja gai�u �etrstūri, ko iezīmēja apgaismotais logs zem viņas loga. Un �arlota nodomāja: �Kas ir �ie runātāji? Par ko viņi runā?� Pār apgaismoto mūri pārslīdēja ēna. Tā bija viņas māsa! Tātad viņa vēl nebija aizgājusi gulēt. Kāpēc? Bet gaisma nodzisa, un �arlota atgriezās pie jaunajām domām, kuras satrauca viņas sirdi.

Tagad viņa vairs nespēja aizmigt. Vai tie�ām viņ� viņu mīl? Ai, nē! Vēl ne! Bet var iemīlēt, ja tā viņam patīk. Un, ja viņ� to ļoti iemīlēs � stipri un neprātīgi, kā mēdz mīlēt augstākajā sabiedrībā, viņ� neap�aubāmi viņu apprecēs.

Dzimusi vīndara ģimenē, kaut arī uzaugusi jaunavu klosterī Klermonā, �arlota tomēr bija saglabājusi zemnieces pazemību un lēnprātību. Viņa domāja, ka varētu varbūt apprecēties ar notāru vai ar advokātu, vai ārstu, bet viņai nekad nebija uznākusi vēlē�anās kļūt par īstu augstākās sabiedrības dāmu ar di�ciltības titulu uzvārda priek�ā. Tikko izlasījusi kādu mīlestības romānu, viņa īsu brīdi bija ļāvusies �ādiem neskaidriem sapņiem, bet �ī skaistā vēlē�anās viņas sirdī tūdaļ izgaisa, kā mēdz izgaist visi nepiepildāmie sapņi. Un pēk�ņi da�i māsas vārdi visu �o neparedzēto, neiespējamo padarīja it kā iespējamu, tuvojās viņai kā vēja dzīta kuģa bura.

Pēc katra elpas vilciena viņa bez skaņas �ukstēja: �Grāfiene de Ravenela.� Un nakts tumsā aizvērto acu priek�ā viņai rādījās gai�i rēgi. Viņa redzēja lepnas, spo�i apgaismotas viesistabas, skaistas dāmas, kuras viņai uzsmaida, skaistu karieti, kas viņu gaida pils lieveņa priek�ā, un staltus sulaiņus, kuri tērpu�ies livrejās un noliecas, kad viņa iet garām.

Viņai sametās karsti gultā, un viņas sirds neprātīgi dauzījās. Viņa vēlreiz piecēlās, izdzēra glāzi ūdens un brīdi kailām kājām pastāvēja uz aukstās akmens grīdas.

Tad, mazliet nomierinājusies, viņa beidzot aizmiga. Bet, tikko uzausa gaisma, viņa pamodās: tik ļoti satrauktās domas nelika viņai miera.

Viņai sametās kauns par savu istabiņu ar baltajām sienām, kuras ar kaļķiem bija izbalsinājis vietējais stiklinieks, kauns par lētajiem katūna aizkariem un par diviem pītajiem krēsliem, kuri nekad nepameta savu vietu abpus kumodes.

�o rupji darināto mēbeļu vidū, kas tik skaidri liecināja par viņas izcelsmi, viņa jutās kā zemniece, jutās no�ēlojama, �ā skaistā, zobgalīgā jaunekļa necienīga, un viņa gai�ā, smaidīgā seja iznira viņai acu priek�ā, izgaisa, tad atkal parādījās, pamazām viņu iekaroja un jau mājoja viņas sirdī.

Tad viņa izlēca no gultas un aizskrēja pēc spoguļa � pēc mazā tualetes spogulī�a �ķīvja dibena lielumā, pēc tam atkal apgūlās ar spogulīti rokās un sāka lūkoties savā sejā, ko uz baltā spilvena apņēma iziru�ie mati.

Brī�am viņa uzlika uz segas �o vieglo stikla gabaliņu, kas atspoguļoja viņas seju, un kļuva domīga, jo starp viņu un grāfu bija tik liels atstatums, ka viņai �ķita � �īs laulības nav iespējamas. Un sirds viņai aiz sāpēm sa�ņaudzās. Bet viņa tūdaļ no jauna paraudzījās spogulī, pasmaidīja, lai pati sev patiktu, atzina sevi par daiļu, un visi �ķēr�ļi nozuda.

Kad viņa nogāja lejā brokastīs, māsa dusmīgā balsī jautāja:

� Ko tu �odien domā darīt?

�arlota nevilcinādamās atbildēja:

� Vai tad mēs ar Andermata kundzi nebrauksim �odien uz Ruaijā?

Luīza atbildēja:

� Brauc viena, ja gribi, bet pēc tā, ko es tev vakar sacīju, būtu labāk, ja tu ...

Jaunākā māsa atcirta:

� Es tev neprasu padoma... Nejaucies iek�ā, gar ko tev nav daļas.

Un viņas viena ar otru vairs nerunāja.

Ienāca Oriola tēvs ar Zaķu un apsēdās pie galda. Sirmgalvis tūdaļ apjautājās:

� Ko jūs, meitiņas, �odien darīsit?

�arlota, negaidīdama māsas atbildi, sacīja:

� Es brauk�u uz Ruaijā ar Andermata kundzi.

Abi vīrie�i apmierināti saskatījās, un tēvs ar vilino�u smaidu, kāds viņam alla� parādījās sejā, kad bija runa par izdevīgu darījumu, nopurpināja:

� Brauc vien, brauc.

Slēptā^ apmierinātība, kas bija jau�ama tēva un brāļa rīcībā, �arlotu vēl vairāk pārsteidza nekā Luīzas klajās dusmas, un viņa, mazliet satraukta, nodomāja: �Varbūt viņi visi to savā starpā ir jau pārrunāju�i?�

Tiklīdz brokastis bija paēstas, viņa uzgāja savā istabā, uzlika galvā cepuri, paņēma saulessargu, pārmeta pār roku vieglu apmetni un devās uz viesnīcu, jo bija norunāts pusdivos izbraukt. Kristiāna pabrīnījās, ka Luīza nav atnākusi.

Sarlota, juzdama, ka nosarkst, atbildēja:

� Viņa ir mazliet sagurusi, liekas � viņai sāp galva.

Visi iesēdās ekipā�ā, lielajā se�vietīgajā lando, kurā

alla� devās tālākos braucienos. Marķīzs ar meitu apsēdās uz dibensēdekļiem, bet �arlotai iznāca sēdēt atmuguriski starp abiem jaunajiem vīrie�iem.

Viņi pabrauca garām Tūrnoelai, tad nogriezās uz skaista ceļa, kas līkumoja kalna pakājē, kur� bija noaudzis riekstu kokiem un kastaņām. Sarlota vairākas reizes manīja, ka Gontrāns spie�as viņai klāt, bet viņ� to darīja tik piesardzīgi, ka viņa nevarēja apvainoties. Viņ� sēdēja no viņas pa labi un, ar viņu runādams, gandrīz pieskārās viņas vaigam; viņam atbildēdama, viņa neiedrīkstējās pagriezties, baidīdamās no viņa acīm, kuru skatiens viņu būtu apmulsinājis.

Viņ� tai stāstīja mīļas bērni�ķības, smieklīgas blēņas, bārstīja jocīgus un piemīlīgus komplimentus.

Kristiāna gandrīz nemaz nerunāja, grūtniecības dēļ viņa jutās smaga un nevesela. Pols izskatījās skumīgs un noraizējies. Vienīgi marķīzs netraucēti un bezrūpīgi tērzēja ar veca, izlutināta aristokrāta jautro laipnību.

Ruaijā viņi izkāpa no ratiem parkā, lai paklausītos mūziku, un Gontrāns, paņēmis �arlotu zem rokas, aizsteidzās uz priek�u. Ap lapeni, kurā orķestra diriģents rādīja takti pū�amajiem instrumentiem un vijolēm, krēslos bija sasē-dusies vesela armija peldviesu, kuri noskatījās promenādes mīļotājos. Dāmas demonstrēja savus tērpus, savas kājiņas, izstiepdamas tās uz priek�ā stāvo�ā krēsla �ķēr�a, savas jaunākās vasaras cepurītes, kas viņas padarīja vēl burvīgākas.

�ariota un Gontrāns klaiņoja starp krēsliem, meklēdami smieklīgas sejas un par tām uzjautrinādamies.

Ik brīdi aiz muguras viņ� dzirdēja izsaucienus:

� Paskatieties, cik skaista!

Gontrāns jutās glaimots, bet nevarēja saprast, vai �ar-lotu notur par viņa māsu, sievu vai mīļāko.

Kristiāna, sēdēdama starp tēvu un Polu, redzēja viņus vairākas reizes paejam garām un, atzīdama, ka viņi par daudz draiskojas, piesauca viņus klāt, lai nomierinātu. Bet viņi neklausīja un turpināja klaiņo�anu, no visas sirds uzjautrinādamies.

Kristiāna klusām sacīja Polam Bretiņī:

� Beigsies ar to, ka viņ� meiteni sakompromitēs. Kad pārbrauksim mājās, būs ar viņu jāparunā.

Pols atbildēja:

� Man arī tas ienāca prātā. Jums ir taisnība.

Pusdienas ēst aizbrauca uz kādu . no Klermonferā-

nas restorāniem, marķīzs, būdams gardēdis, atzina, ka Ruaijā restorāni nekur neder, un mājup viņi devās jau tumsā.

�ariota bija kļuvusi nopietna, � kad viņi piecēlās no galda, pasniegdams cimdus, Gontrāns bija viņai cie�i paspiedis roku. Viņas meitenīgā sirdsapziņa pēk�ņi kļuva nemierīga. Tā ta�u bija atzī�anās mīlestībā! Apzināta rīcība! Nepieklājība! Ko lai viņa tagad dara? Parunāt ar Gontrānu? Bet ko lai viņam saka? Dusmoties būtu smieklīgi. �ādos apstākļos jāievēro liels takts. Bet, ja viņa nekā nedarīs, nekā neteiks, tam liksies, ka viņa pieņem tā flirtē�anu, ir ar mieru kļūt par viņa līdzzinātāju, ka uz �o rokas spiedienu viņa atbild �jā�.

Un, apsvērdama radu�os situāciju, viņa vainoja sevi par to, ka Ruaijā bijusi pārāk jautra un pārāk familiāra, tagad viņa jau atzina, ka māsai bijusi taisnība, ka viņa ir sevi sakompromitējusi, pazudinājusi. Rati ripoja pa ceļu, Pols un Gontrāns klusēdami pīpēja, marķīzs snauda, Kristiāna lūkojās zvaigznēs, bet �ariota ar mokām valdīja asaras, jo, pusdienas ēdot, bija izdzērusi trīs glāzes �ampanie�a.

Kad viņi atgriezās Anvālā, Kristiāna sacīja tēvam:

� Ir tik tum�s, vai tu nepavadītu �arlotu?

Marķīzs pasniedza meitenei roku, un viņi tūdaļ aizgāja.

Pols apņēma Gontrānu ap pleciem un ie�ukstēja ausī:

� Ienāc uz piecām minūtēm, mēs ar tavu māsu gribam ar tevi parunāt.

Un viņi uzgāja mazajā viesistabā, kas atradās blakus Andermata un viņa sievas istabām.

Tiklīdz viņi bija apsēdu�ies, Kristiāna sacīja:

� Paklausies, mēs abi ar Bretiņī kungu gribam tevi pamatīgi nostrostēt.

� Nostrostēt?... Par ko tad? Es ta�u esmu īsts pai-puisītis kārdinājumu trūkuma dēļ.

� Lūdzu, nejoko! Tu nemaz nepadomā, ka rīkojies ļoti neuzmanīgi un ļoti neglīti. Tu �o meiteni kompromitē.

Gontrāns izlikās ļoti izbrīnījies.

� Kādu meiteni? ... Sarlotu?

� Jā, Sarlotu.

� Es kompromitēju Sarlotu? ... Es? ...

� Jā, tu viņu kompromitē. �eit visi par to runā, un nupat Ruaijā parkā jūs uzvedāties ļoti... ļoti... vieglprātīgi. Vai nav tiesa, Bretiņī?

Pols atbildēja:

� Jā, kundze, esmu ar jums pilnīgi vienis pratis.

Gon trāns apgrieza savu krēslu, apsēdās uz tā jā�us,

paņēma jaunu cigāru, aizpīpēja un sāka smieties.

� Ak �itā! Tātad es kompromitēju Sarlotu Oriolu?

Mirkli nogaidījis, lai pastiprinātu savas atbildes efektu,

viņ� pavēstīja:

� Bet kāpēc jūs domājat, ka es negribu viņu precēt?

Kristiāna aiz pārsteiguma sarāvās.

� Viņu precēt? Tu? ... Tu esi prātu zaudējis!..

� Kāpēc gan ne?

� �o ... �o ... zemnieku meitenīti? ...

� Tra-la-la! Aizspriedumi!... Vai tu tos esi samācījusies no sava vīra? ...

Tā kā Kristiāna uz �o nepārprotamo mājienu nekā neatbildēja, Gontrāns turpināja, pats uzdodams jautājumus un uz tiem atbildēdams:

� Vai viņa ir glīta? Jā. Vai viņa ir labi audzināta? Jā. Un vientiesīgāka un piemīlīgāka, un dabiskāka, un atklātāka nekā augstākās sabiedrības jaunkundzes. Viņa ir tikpat izglītota kā tās: viņa runā angliski un overņie�u mēlē, un tās jau ir divas sve�valodas. Viņa būs tikpat bagāta kā kura katra mantiniece no biju�ās Sen�ermēna priek�pilsētas, kuru vajadzētu pārdēvēt par Tuk�inieku priek�pilsētu. Un, beidzot, ja viņa ir zemnieka meita, viņai ir tik veselīgas asinis, ka viņa varēs man dāvāt brīni�ķīgus bērnus ... Tā, lūk ...

Tā kā viņ� visu laiku itin kā jokoja un zobojās, Kristiānā neizpratnē jautāja:

� Klausies, vai tu runā nopietni?

� Un kā vēl! �ī meitene ta�u ir burvīga. Viņa ir lab-sirdīga^ viņai ir glīts ģīmītis, jautrs raksturs, alla� laba oma, sārti vaidziņi, mirdzo�as acis, balti zobiņi, sarkanas lūpiņas, gari, spīdīgi, kupli un zī�aini mati, un viņas vīndaris tēvs būs bagāts kā Krēzs, pateicoties tavam vīram, mīļo māsiņ! Ko tu vēl gribi? Zemnieka meita? Kas par to! Vai tad zemnieka meita ir sliktāka par visādu negodīgu finansistu meitām, kuri tik dārgi maksā par ap�aubāmu hercogu ģerboņiem, vai par Impērijas dāvāto titulēto koķe�u meitām vai divu tēvu meitām, kādas bie�i sastopamas sabiedrībā? Un, ja es �arlotu apprecē�u, tas būs pirmais gudrais un prātīgais solis manā mū�ā...

Kristiāna iegrima pārdomās, tad pēk�ņi uzveikta un pārliecināta sajūsmā iesaucās:

� Viņam ta�u ir taisnība! Tas viss ir pareizi, tie�ām tas tā ir! ... Tātad tu viņu precēsi, mans mīļais Gon-trān?...

Tagad savukārt viņ� ņēmās nomierināt māsu.

� Lēnāk . . . lēnāk! Ļauj ta�u man apdomāties. Es tikai izklāstu to, kas ir: ja es �arlotu apprecē�u, tas būs pirmais gudrais un prātīgais solis manā mū�ā. Bet tas vēl nenozīmē, ka es viņu apprecē�u; es gan par to domāju, es viņu pētu, es viņu mazliet lencu, lai redzētu, vai viņa man tā īsti patiks. Vārdu sakot, es tev nesaku ne �jā�, ne �nē�, bet drīzāk domāju sacīt �jā� nekā �nē�.

Kristiāna pievērsās Polam:

� Un ko jūs par to domājat, Bretiņī kungs?

Viņa to mēdza saukt gan par Bretiņī kungu, gan vienkār�i par Bretiņī.

Polu alla� valdzināja rīcība, kurā viņ� domājās saskatām cēlsirdību, nevienādas laulības, kas viņam �ķita augstsirdības apdvestas, jebkur� krā�ņs ietērps, kur� grezno cilvēka jūtas, un viņ� atbildēja:

� Manuprāt, �oreiz viņam ir taisnība. Ja �arlota viņam patīk, lai viņ� to prec, labāku līgavu viņ� neatradīs...

Bet tad ienāca marķīzs un Andermats un bija jārunā par ko citu. Abi jaunie vīrie�i devās uz kazino paskatīties, vai spēļu zāle vēl ir vaļā.

Sākot ar to dienu, Kristiāna un Pols it kā bija labvēlīgi pret to, ka Gontrāns atklāti lenc �arlotu.

Meiteni bie�i ielūdza pie sevis, aicināja pusdienās, izturējās pret viņu tā, it kā viņa jau būtu ģimenes locekle.

Sarlota to visu loti labi redzēja, saprata un jutās neprātīgi laimīga. Viņas mazā galviņa griezās riņķī, un viņa cēla gaisa pilis. Gontrāns gan nekā viņai vēl nebija teicis, bet visa viņa izturē�anās, visi viņa vārdi, tonis, kādā viņ� ar to runāja, viņa uzmanības izrādī�anas nopietnība, viņa glāsmainais skatiens �ķita katru dienu skandinām: �Jūs esat mana izredzētā; jūs būsit mana sieva.�

Un viņas maigā draudzība, kautrā piekāpība un �ķīstā atturība, kas tagad izpaudās pret Gontrānu, likās viņam atbildam: �Es visu zinu, un, kad jūs lūgsit manu roku, es pateik�u �jā�.�

Jaunās meitenes ģimenē sa�ukstējās. Luīza ar viņu runāju tikai tāpēc, lai viņu nokaitinātu ar aizskaro�iem mājieniem, asiem, dzēlīgiem vārdiem. Bet Oriola tēvs un �aks izskatījās apmierināti.

Ta�u Sarlota nepavisam sev nejautāja, vai viņa mīl �o skaisto pielūdzēju, kuram viņa neap�aubāmi kļūs par sievu. Viņ� tai patika, tā nemitīgi par viņu domāja, atzina, ka viņ� ir skaists, asprātīgs un elegants, bet it īpa�i domāja par to, ko darīs, kad ar viņu apprecēsies.

Anvālā visi bija aizmirsu�i ārstu un avotu īpa�nieku naidīgo sāncensību, pieņēmumus par hercogienes de Ra-masas romānu ar savu mājas ārstu un pārējās tenkas, kuru kūrortos ir tikpat daudz, cik avotos ūdens, � visu prātus nodarbināja viena vienīga sensācija: grāfs Gontrāns de Ravenels precēs Oriola meitiņu.

Tad nu Gontrāns nosprieda, ka nupat ir pienācis īstais brīdis, un kādu rītu, kad visi piecēlās no brokastu galda, paņēma Andermatu zem rokas un teica:

� Mīļais draugs, dzelzs ir jākaļ, kamēr tā karsta. Stāvoklis pa�laik ir tāds. Meitene gaida manu bildinājumu, kaut gan es vēl ne ar kādu solījumu sevi neesmu saistījis, un ticiet man � viņa mani neatraidīs. Ta�u vajag izdibināt tēva nodomus, lai nedz jūs, nedz es nepaliekam tuk�ā.

Andermats atbildēja;

� Esiet mierīgs. To es uzņemos. Izpētī�u �odien pat, jūs ne ar ko nekompromitēdams un neminēdams jūsu

vārdu. Un, līdzko stāvoklis būs pilnīgi skaidrs, jūs saprecinā�u.

� Lieliski!

Brīdi klusējis, Gontrāns atsāka:

� Pag, �ī varbūt ir pēdējā diena manā vecpui�a dzīvē. Aizbrauk�u uz Ruaijā, viņdien es tur redzēju vienu otru paziņu. Naktī bū�u atpakaļ, pieklauvē�u tad pie jūsu durvīm, lai uzzinātu rezultātu.

Viņ� lika apseglot zirgu un aizjāja pa kalnu ceļu, ieelpodams tīro, vieglo gaisu, brī�am laizdams zirgu auļos, lai izjustu, kā ātrā vēja glāsti pieskardamies atvēsina vaigus un kutina ūsas.

Vakars Ruaijā pagāja jautri. Gontrāns tur sastapa draugus, kuri bija ieradu�ies mei�u pavadībā. Vakariņoja ilgi, un viņ� pārradās ļoti vēlu. Montoriolas viesnīcā visi | sen jau gulēja, kad Gontrāns ņēmās klauvēt pie Ander- ļ mata durvīm.

Sākumā neviens neatbildēja, bet vēlāk, kad klauvējieni kļuva stiprāki, no iek�as atskanēja miegaina, piesmaku�i un dusmīga balss:

� Kas tur ir?

� Es, Gontrāns.

� Pagaidiet, tūlīt atslēg�u.

Andermats parādījās durvīs naktskreklā, nomiegoju�os seju, izspūru�u bārdiņu ar zīda lakatiņu ap galvu. Tad viņ� atkal ielīda gultā, apsēdās un izstiepa rokas uz segas.

� Nu, mans mīļais, nekas nesanāk! Stāvoklis ir tāds. Es to veco lapsu Oriolu iztaustīju, neminēdams jūsu vārdu, � sacīju, ka kādam no maniem draugiem � varēja varbūt domāt, ka runa ir par Polu Bretiņī, � būtu piemērota viena no viņa meitām, un pajautāju, ko viņ� tām dos pūrā. Viņ� man atbildēja, savukārt vaicādams, cik tad bagāts ir līgavainis; es pateicu, ka viņam ir trīs-simttūksto� franku un vēl cerības uz mantojumu.

� Bet man ta�u nekā nav, � Gontrāns nomurmināja.

� Es jums aizdo�u, dārgais. Ja mēs kopīgi nokārtosim �o darījumu, jūsu zemes gabali man ienesīs pietiekami, lai atmaksātu tādu summu.

Gontrāns pavīpsnāja.

� Ļoti jauki. Man būs sieva, jums � nauda.

Bet Andermats uzreiz noskaitās.

� Es jūsu labā pūlos, un jūs vēl mani apvainojat! Diezgan! Izbeigsim to visu ...

Gontrāns atvainojās:

� Nedusmojieties, mīļais, piedodiet. Es zinu, ka jūs esat ļoti krietns cilvēks, nevainojami godīgs visos darījumos. Bijis es jūsu ku�ieris, es no jums neņemtu dzeramnaudu, bet, ja es būtu miljonārs, es jums uzticētu visu savu bagātību ...

Viljams nomierinājies turpināja:

� Mēs vēl pie �ā jautājuma atgriezīsimies. Bet tagad izrunāsim galveno. Vecais uz manām viltībām neuzķērās un atbildēja: �Skatoties, par kuru meitu ir runa. Ja par Luī�u, vecāko, tad viņai būs tāds pūrs...� Un viņ� uzskaitīja visus zemes gabalus ap mūsu ēkām � tos pa�us, kuri savieno peldu iestādi ar viesnīcu un viesnīcu ar kazino, vārdu sakot, visus tos, kuri mums nepiecie�ami, kuri man būtu ārkārtīgi vērtīgi. Turpretī jaunākajai meitai viņ� dod kalna otru pusi, kas vēlāk, bez �aubām, arī dārgi maksās, bet tagad tam priek� manis nav nekādas nozīmes. Es visvisādi izmēģinājos panākt, lai viņ� sadala citādi, lai apmaina meitām nodomātos zemes gabalus. Bet viņ� ir iespītējies kā ēzelis. Viņ� nekā negrozī�ot, tā ir izlemts. Apsveriet � ko jūs par to domājat?

Gontrāns visai apmulsis un visai noba�ījies atbildēja:

� Bet ko tad jūs pats domājat? Vai jums liekas, ka, tā sadalot, viņ� ir iedomājies mani?

� Bez �aubām. Tas lauķis būs spriedis tā: �Ja skuķis viņam patīk, pietaupīsim mantu.� Viņ� cer izprecināt jums savu meitu, saglabājot labākos zemes gabalus... Bet varbūt viņam vairāk rūp vecākā meita... Kas to lai zina ... Tā ir viņa mīlule ... Vairāk līdzinās viņam ... Viltīgāka ... veiklāka ... praktiskāka ... Manuprāt, tas meitēns ir prātīgs ... Es ... jūsu vietā ... izraudzītos citu tēmēkli.

Bet Gontrāns apstulbis murmināja:

� Velns ar ārā! Velna bū�ana! ... Bet tie zemes gabali, kurus dod �arlotai... vai tie jums nemaz neder?

Andermats iesaucās:

� Man? ... Nē ... Nepavisam! ... Man vajadzīgi tādi zemes gabali, kas savieno manu peldu iestādi, manu viesnīcu un manu kazino. Tas ta�u ir tik vienkār�i. Pai citiem zemes gabaliem es nedo�u itin nekā � tos varēs pārdot tikai vēlāk pa maziem gabaliņiem vasarniekiem...

Contrāns vienā gabalā atkārtoja:

� Ak tu velns!... Velns ar ārā... Re, cik nejauki sanāk ... Ko tad jūs man iesakāt?

� Es jums nekā neiesaku. Domāju, ka jums vajadzētu labi apsvērt, pirms izraugāties vienu no māsām.

� Jā ... jā ... Pareizi... Es padomā�u. Bet vispirms jāizguļas ... Rīts gudrāks par vakaru ...

Viņ� piecēlās. Andermats viņu aizturēja.

� Piedodiet, mīļais, vēl pāris vārdu par ko citu. Kaut gan es izliekos nesaprotam, ta�u ļoti labi saprotu jūsu mājienus, ar kādiem jūs mani nemitīgi bikstāt, un vairs tos negribu dzirdēt. Jūs man pārmetat, ka esmu �īds,_f tas ir, kā protu pelnīt naudu, ka esmu skops, ka manas spekulācijās ir tuvas blēdībām. Ta�u, mans mīļais, es, nekā cita nedaru kā tikai vienā gabalā �o diezgan grūti pelnīto naudu jums aizdodu, tas ir, uzdāvinu.

Nu labi, lai tas paliek! Bet vienu apvainojumu es nekādā gadījumā nepieļauju. Nē, es nepavisam neesmu skops. To pierāda tas, ka es pasniedzu jūsu māsai dāvanas divdesmit tūksto�u franku vērtībā, ka esmu uzdāvinājis jūsu tēvam par desmittūksto�iem frankiem Teodora Ruso gleznu, ko viņ� bija iekārojis, ka, �eit atbraucis, es jums uzdāvināju zirgu, ar kuru jūs nupat bijāt aizjājis uz Ruaijā.

Kā tad izpau�as mans skopums? Tai faktā, ka es neļauju sevi apzagt? Bet tādi nu mēs, ebreji, esam un darām pareizi, mans kungs. To nu es jums gribu pateikt reizi par visām reizēm. Mūs uzskata par skopiem tāpēc, ka mēs zinām lietu īsto vērtību. Jums klavieres ir klavieres, krēsls ir krēsls, bikses ir bikses. Arī mums, protams, bet tai pa�ā laikā mums tā ir vērtība, tā ir prece, kurai ir aprēķināta un noteikta tirgus cena, un praktiskam cilvēkam jāprot no viena acu uzmetiena to precīzi noteikt � nevis aiz skopuma, bet lai neveicinātu krāp�anu.

Ko gan jūs teiktu, ja pārdevēja tabakas pre�u veikalā prasītu �etrus sū par trīs sū pastmarku vai par vaska sērkociņu kārbiņu? Jūs skrietu pēc policista, mans kungs, viena sū dēļ, jā, jā, viena sū dēļ! Tik ļoti jūs būtu sa�utis! Un tikai tāpēc, ka jūs gadījuma pēc zināt �o abu priek�metu cenu. Bet es � es zinu cenu visiem pērkamajiem un pārdodamajiem priek�metiem, un tāds pats sa�utums, kāds jūs pārņemtu, ja no jums prasītu �etrus sū par trīs sū mārku, mani pārņem, kad no manis prasa divdesmit frankus par lietussargu, kur� maksā piecpadsmit franku.

Vai jūs saprotat? Es protestēju pret pastāvīgu, riebīgu zag�anu, kāda ieviesusies tirgotāju, kalpotāju un ku�ieru vidū. Es protestēju pret komerciālu negodīgumu, kur� piemīt visai jūsu nācijai, kas mūs nicina. Es dodu dzeramnaudu atbilsto�i man sniegtajam pakalpojumam, nevis fantāzijas izgudrotu dzeramnaudu, ko jūs izmetat, pa�i nezinādami, par ko, � vai nu piecus sū, vai piecus frankus, skatoties pēc garastāvokļa! Vai jūs saprotat?

Gontrāns bija piecēlies un ar smalku, ironisku smaidu, kas tik ļoti piestāvēja viņa sejai, atbildēja:

� Jā, mans dārgais, saprotu, un jums ir caur un cauri taisnība, vēl jo vairāk tāpēc, ka mans vectēvs, vecais marķīzs de Ravenels, nekā neatstāja manam nabaga tēvam sliktā paraduma dēļ nekad neņemt pretī izdodamo naudu no tirgotājiem, ja par kaut ko tiem maksāja. Viņ� domāja, ka tas ir mui�nieka necienīgi, un vienmēr maksāja apaļu summu un viengabala naudā.

Un Gontrāns aizgāja ļoti apmierināts.

III

Nākamajā dienā, kad visi jau grasījās doties pie pusdienu galda atsevi�ķajā ēdamistabā, kas bija iekārtota Ander-matu un de Ravenelu ģimenēm, Gontrāns atvēra durvis un pavēstīja:

� Oriolu jaunkundzes.

Viņas kaunēdamās ienāca, Gontrāna bīdītas, un viņ� smiedamies paskaidroja:

� Te viņas ir! Es viņas abas nolaupīju ļau�u pilnā ielā. Starp citu, iznāca vesels tracis. Es viņas atvedu ar varu, jo gribu izskaidroties ar Luīzas jaunkundzi un to ta�u nevarēju darīt sve�u cilvēku klātbūtnē.

Gontrāns paņēma no meitenēm viņu cepures un saulessargus � viņas tikko bija nāku�as no pastaigas �, apsēdināja viņas, noskūpstīja māsu, paspieda roku tēvam, svainim un Polam, pēc tam atkal piegāja klāt Luīzai Oriolai.

�■ Nu, jaunkundz, vai jūs nebūtu tik laipna un tagad nepasacītu, kas jums ir pret mums kop� kāda laika?

Luīza izskatījās nobijusies kā putnēns, kas ieskrējis tīklā un tagad nokļuvis putnu ķērāja rokās.

� Nekas, cienīts kungs, tie�ām nekas! Kāpēc jūs tā domājat?

� To ta�u viss pierāda, jaunkundz, itin viss! Jūs vairs nenākat pie mums, vairs nevizināties ar mums kopā Noasa �ķirstā (tā viņ� bija iesaucis lielo lando). Kad es jūs sastopu un jūs uzrunāju, jūs sataisāt īgnu seju.

� Nē, ta�u, cienīts kungs, ticiet man!

� Tā tomēr ir, jaunkundz, es runāju taisnību. Bet, lai nu būtu kā būdams, es nevēlos, lai tas tā turpinātos, un gribu �odien pat izlīgt ar jums mieru. O, jums jāzina, ka esmu ļoti ietiepīgs. Varat viebties, cik jums patīk, es pratī�u jūs atradināt no tādām manierēm un piespiest pret mums būt laipnai kā jūsu māsa, kas ir pats piemīlības eņģelis.

Tika pavēstīts, ka pusdienas ir galdā, un visi devās uz ēdamistabu. Gontrāns paņēma Luī�u zem rokas.

Viņ� izrādīja vislielāko uzmanību abām māsām, ar apbrīnojamu taktu sadalīdams starp viņām savas laipnības. Jaunākajai viņ� teica:

� Jūs jau mums esat vecs draugs, tālab da�as dienas es pret jums bū�u nevērīgāks. Jūs jau zināt, draugiem necen�as tik daudz iztapt.

Un vecākajai sacīja:

� Es jūs gribu savaldzināt, jaunkundz, un kā godīgs pretinieks jūs jau iepriek� brīdinu. Es jūs pat aplido�u. Ak, jūs sarkstat? Tā ir laba zīme. Jūs redzēsit, cik es varu būt burvīgs, ja vien pacen�os. Vai tā nav, �arlotas jaunkundz?

Un viņas tie�ām nosarka abas divas, bet Luīza, sataisījusi nopietnu seju, murmināja:

� Ak, cienītais kungs, cik jūs esat vieglprātīgs!

Un Gotrāns atbildēja:

� Ejiet nu ejiet! Gan jūs vēl daudz ko dzirdēsit augstākajā sabiedrībā, kad kļūsit precēta dāma, un tas, bez �aubām, notiks visai drīz. Cik daudz komplimentu jūs saņemsit!

Kristiāna un Pols Rretiņī klusībā viņu slavēja par to, ka viņ� bija atvedis Luī�u Oriolu; marķīzs smaidīja par viņa bērni�ķīgi pārspīlēto stilu; Andermats domāja: �Tas zellis nav dumj�.� Bet Gontrāns dusmojās, ka mantkārības dēļ viņam jātēlo Luīzas pielūdzējs, kaut gan jūtas viņu velk pie �arlotas, un, Luīzai smaidīdams, caur zobiem murmināja: �Pag, pag! Tavs tētiņ�, vecais blēdis, sadomājis mani apvest ap stūri, bet gan tu dancosi pēc manas stabules, meitenīt, gan tu uzzināsi, kas es īsti

esmu!�

Uzlūkodams vienu māsu pēc otras, viņ� tās salīdzināja. Protams, jaunākā viņam patika vairāk, viņa bija draiskulīgāka un dzīvāka, viņa tam patika ar savu mazliet uz aug�u uzrauto deguntiņu, spriganajām acīm, �auro pieri, skaistajiem, mazliet palielajiem zobiem un palielo muti.

Ta�u arī otra bija glīta, tikai vēsāka, ne tik jautra. Viņa nekad nespīdēs ar asprātību un neapburs intīmajā dzīvē, bet, ja pie balles zāles durvīm sulainis pieteiks: �Grāfiene de Ravenela,� � viņa pratīs būt sava vārda cienīga varbūt vēl vairāk nekā jaunākā māsa, it īpa�i, kad mazliet apradīs un pagrozīsies starp augstdzimu-�iem ļaudīm. Un tomēr viņ� bija pārskaities, viņ� dusmojās uz viņām abām, uz viņu tēvu un pat uz viņu brāli, un klusībā viņ� nosolījās viņiem visiem atmaksāt par savu neveiksmi vēlāk, kad būs sava stāvokļa noteicējs.

Kad visi atkal bija atgriezu�ies viesistabā, viņ� lūdza, lai Luīza viņam izliek kārtis, jo viņa prata labi zīlēt. Marķīzs, Andermats un �arlota uzmanīgi klausījās, gribot negribot viņus pievilka nezināmā noslēpums, neiespējamais, kas varēja k]ūt iespējams, neiznīcināmā ticība brīnumam, kura tik dziļi ieperinājusies cilvēkā, ka da�kārt pat visgai�ākos prātus apmulsina pavisam muļķīgi �arlatānu izdomājumi.

Pols un Kristiāna sarunājās atvērta loga ni�ā.

Kop� kāda laika Kristiāna bija nelaimīga, juzdama, ka Pols viņu vairs tā nemīl, un viņu mīlestības nesaskaņa jo dienas kļuva asāka abu vainas dēļ. Kristiāna pirmo reizi �o nelaimi pamanīja svētku vakarā, kad veda Polu uz Laro�pradjēras ceļu. Viņa redzēja, ka tam vairs nav agrākā maiguma skatienā, agrākā mīļuma balsī, agrākās kaislās uzmanības pret viņu, bet nevarēja uzminēt �ādas pārvērtības cēloni.

Tas bija sācies jau sen � kop� tās dienas, kad viņa, atnākusi uz kārtējo satik�anos, laimē starodama, bija pateikusi: �Vai zini, es laikam tie�ām esmu stāvoklī.� Viņam toreiz bija pārskrēju�i pār kauliem nejauki �ermuļi.

Vēlāk ikreiz, kad viņi satikās, Kristiāna viņam stāstīja I par savu grūtniecību, kas viņas sirdij lika lēkāt aiz : prieka, bet pastāvīgā runā�ana par to, ko Pols uzskatīja par nepatīkamu, riebīgu un netīru, aizskāra viņa jūsmīgo dievināmā elka pielūgsmi.

Vēlāk, kad viņ� redzēja, kā viņa pārvēr�as, kļūst vāja, kā viņai iekrītas vaigi, parādās dzelteni plankumi sejā, viņ� sāka domāt, ka Kristiānai vajadzētu viņam aiztaupīt �o skatu un nozust uz da�iem mēne�iem, bet pēc tam atkal parādīties vēl svaigākai, vēl skaistākai nekā agrāk, aizmirstot nepatīkamo notikumu vai arī prasmīgi apvienojot koķeto mīļākās burvību ar citu burvību � ar jau-i nas mātes gudro, atturīgo burvību, kura parāda savu bērnu tikai pa gabalu, ievīstītu ro�ainu len�u mākoni. ;

Turklāt viņai ta�u bija reta izdevība parādīt taktiskumu, kādu viņ� no viņas bija gaidījis: viņa varēja pa vasaru aizbraukt uz Montoriolu un viņu atstāt Parīzē, lai viņ� neredzētu viņas novītu�o seju un izķēmoto augumu. Viņ� bija ļoti cerējis, ka viņa pati to sapratīs.

Bet, kolīdz Kristiāna ieradās Overņā, viņa to aicināja pie sevis ar nemitīgām izmisuma pilnām vēstulēm, tik daudzām un tik uzstājīgām, ka viņ�, padevies vājumam un �ēlumam, bija atbraucis. Un nu tā viņu apgrūtināja ar savu nepatīkamo, asaraino maigumu; viņam ārkārtīgi gribējās to pamest, nekad vairs neredzēt, nekad vairs nedzirdēt tās uzbudino�o, nepiemēroto mīlas �ivinā�anu. Viņam gribējās izkliegt visu, kas bija sakrājies uz sirds, paskaidrot, cik tā neveikli un muļķīgi uzvedas, bet viņ� to nespēja izdarīt un neiedrīkstējās arī aizbraukt, un, nevarēdams savaldīties, gribot negribot izpauda savu nepacietību sarūgtino�iem un aizskaro�iem vārdiem.

Jo vairāk viņa no tā cieta tāpēc, ka nejutās labi, ar katru dienu viņai kļuva smagāk un smagāk, viņu mocīja visvisādas likstas, kādas mēdz uznākt grūtām sievietēm, un viņai kā vēl nekad bija vajadzīgs, lai viņu mierinātu, palutinātu, apmīļotu. Viņa Polu mīlēja no visas sirds, ar visu savu būtni, mīlēja nevaldāmi, neizmērojami un pa�aizliedzīgi. Viņa sevi uzskatīja ne vairs par Pola mīļāko, bet par sievu, par dzīvesbiedri, par pakļāvīgu, uzticīgu, padevīgu verdzeni, par viņam piedero�u lietu. Viņai vairs nebija ne prātā domāt par kaut kādas uzmanības izrādī�anu, koķetē�anu, par nemitīgu vēlē�anos patikt un valdzināt � viņa ta�u tam pilnīgi piederēja,

viņus saistīja tik maigas un tik stipras saites � bērns, kur� drīz nāks pasaulē.

Kolīdz viņi loga ni�ā palika divatā, viņa atkal uzsāka savu maigo gau�anos:

� Pol, mīļo Pol, vai tu mani mīli tikpat stipri kā agrāk?

� Nu protams! Klausies, tu to skandini katru dienu � galu galā tas sāk apnikt.

� Piedod, bet es vairs nevaru tam ticēt, man vajag, lai tu mani nomierini, vajag nemitīgi dzirdēt no tevis �o jauko vārdu. Bet tu ta�u to vairs nesaki tik bie�i kā agrāk, tāpēc man tas tev jāizprasa, jāiz�inkst, jāizlūdzas kā ubagdāvana.

� Nu labi, es tevi mīlu! Bet runāsim ko citu, dieva dēļ!

� Vai, cik tu esi cietsirdīgs!

� Nav tiesa, es nemaz neesmu cietsirdīgs. Tikai... tikai... kā tu nevari saprast... kā tu nesaproti, ka...

� Ak! Es ļoti labi saprotu, ka tu mani vairs nemīli. Kaut tu zinātu, kā es cie�u!

� Rimsties, Kristiāna, es tevi lūg�us lūdzu, saudzē manus nervus! Kaut tu zinātu, cik tu muļķīgi uzvedies!

� Ak, ja tu mani mīlētu, tu tā nerunātu!

� Pie velna! Ja es tevi vairs nemīlētu, es nemaz nebūtu �urp braucis.

� Paklausies! Tu esi mans, tu piederi man, un es piederu tev. Starp mums ta�u ir nesaraujama saite � mūsu bērniņ�. Bet apsoli man � ja kādreiz., * ja pienāks kādreiz diena, kad tu mani vairs nemīlēsi, tu man to pateiksi.

� Labi, apsolu.

� Zvēri!

� Zvēru.

� Bet arī tad mēs tomēr paliksim draugi, vai ne?

� Protams, ka paliksim draugi.

� Tai dienā, kad tu jutīsi, ka vairs mani patiesi nemīli, tu atnāksi pie manis un pateiksi: �Mana mīļā Kristiāna, es tevi ļoti mīlu, bet tas vairs nav tas, kas agrāk. Būsim draugi, tikai draugi.�

� Norunāts, es tev to apsolu.

� Vari zvērēt?

� Zvēru.

� Vienalga, man būs ļoti sāpīgi. Kā tu pērngad mani mīlēji!

Kāda balss viņiem aiz muguras pieteica:

� Hercogiene de Ramasa Aldavarra!

Viņa atnāca tāpat vien, kā kaimiņiene, jo Kristiāna ik vakaru pieņēma pie sevis ievērojamākos peldviesus, tāpat kā valdnieki mēdz pieņemt atbraucējus viesus savā karalistē.

Ar padevīgu smaidu sejā skaisto spānieti pavadīja dakteris Madzelli. Abas sievietes paspieda viena otrai roku, apsēdās un sāka tērzēt.

Andermats pasauca Polu.

� Mīļais draugs, nāciet ta�u �urp, Oriolas jaunkundze brīni�ķīgi liek kārtis! Man viņa sastāstīja pārsteidzo�as lietas. � Un, paņēmis Polu zem rokas, Andermats piebilda: � Jūs nu gan esat savādnieks! Parīzē mēs jūs redzējām labi ja reizi mēnesī, par spīti manas sievas neatlaidīgiem ielūgumiem. Lai jūs dabūtu �urp, vajadzēja nosūtīt kādas piecpadsmit vēstules. Un, kop� jūs esat atbraucis, jums ir tik bēdīgs izskats, it kā jūs katru dienu zaudētu pa miljonam. Sakiet � vai jums dara raizes kādas nepatik�anas? Varbūt var jums palīdzēt? Neslēpiet, pasakiet man!

� Nē, nekādu nepatik�anu man nav, mīļais. Ja es Parīzē jūs bie�i neapciemoju... Bet tā ta�u ir Parīze, jūs pats saprotat...

� Kā ne!_ Skaidrs, ka saprotu... Bet tad vismaz �eit ir jābūt labā omā. Es �eit gatavoju divus trīs svinīgus sarīkojumus, kuri, cerams, labi izdosies.

Sulainis pieteica:

� Barra kundze un profesors Klo�s.

Klo�s ieradās ar savu meitu, jaunu atraitni, izaicino�u sarkanmati. Un gandrīz tūlīt tas pats sulainis izsauca:

� Profesors Mā-Rusels.

�im profesoram līdzi bija sieva, bāla, pār briedusi sieviete ar gludu matu sasukā jumu uz deniņiem.

Profesors Remizo iepriek�ējā dienā aizbrauca, nopircis vasarnīcu, kurā bija dzīvojis, kā runāja, ar sevi�ķi izdevīgiem noteikumiem.

Abi Remizo kolēģi ļoti labprāt būtu gribēju�i zināt, kas tie par noteikumiem, bet Andermats tikai atbildēja:

_� O, mes pavisam viegli salīgām, izdevīgi abām pusēm! Ja jūs gribēsit sekot viņa priek�zīmei � lūdzu, gan salīgsim... Kad būsit izlēmu�i, paziņojiet man, tad parunāsim.

Ieradās arī dakteris Latons un pēc viņa � dakteris Onorā bez laulātās draudzenes; viņ� ar to nekad sabiedrībā nerādījās.

Tagad viesistabā skanēja balsu �ala � visi skaļi tērzēja. Gontrāns neatgāja nost no Luīzas Oriolas, stāstīja viņai kaut ko, pieliecies pie viņas pleca, un �ad tad, ja kāds viņiem gāja garām, smiedamies sacīja:

� Cen�os uzveikt ienaidnieku.

Madzelli bija apsēdies blakus profesora Klo�a meitai. Viņ� jau vairākas dienas staigāja viņai pa pēdām, un viņa tā uzmanības apliecinājumus pieņēma ar izaicino�u nekaunību.

Hercogiene dakteri Madzelli neizlaida no acīm, viņa izskatījās uzbudināta un trīcēja. Pēk�ņi viņa piecēlās, pārgāja pāri visai viesistabai un, pārtraukdama sava ārsta divvientulību ar skaisto sarkanmati, sacīja:

� Madzelli, vai mums nebūtu laiks iet mājās? Es nejūtos visai labi.

Tiklīdz viņi bija izgāju�i, Kristiāna, pienākusi klāt Polam, sacīja:

� Nabaga sieviete! Viņa dro�i vien ļoti cie�.

Pols neapdomīgi vaicāja:

� Kas cie�?

� Hercogiene! Vai tad jūs neievērojāt, cik viņa ir greizsirdīga?

Pols asi atbildēja:

� Ja jūs sāksit apraudāt visas uzmācīgās mīļākās, jums asaru nepietiks.

Kristiāna uzgrieza viņam muguru, gatava tie�ām sākt raudāt � tik ne�ēlīgi viņai likās Pola vārdi, un, apsēdusies blakus �arlotai Oriolai, kura bija palikusi viena pati � pārsteigta, nesaprazdama Gontrāna rīcību, viņa pateica vārdus, kuru jēgu jaunā meitene neaptvēra:

� Ir tādas dienas, kad gribētos nomirt.

Andermats mediķu vidū stāstīja par ārkārtējo gadījumu ar Klovisa tēvu, kura paralizētās kājas sāku�as atdzīvoties. Viņ� runāja ar tādu pārliecību, ka neviens nebūtu varējis ap�aubīt viņa godīgumu.

Kop� viņ� bija uzminējis abu Oriolu un paralītiķa viltību un sapratis, ka pērngad viņu bija apvedu�i ap stūri, izmantojot viņa milzīgo vēlē�anos ticēt avota ūdeņu dziednieciskajām spējām, un it īpa�i kop� tā laika, kad viņ� nebija varējis tikt vaļā no ve�a drausmīgajām vaimanām nesamaksājis tam naudu, Klovisa tēvu viņ� bija pārvērtis par varenu reklāmu un tagad pats lieliski spēlēja �o komēdiju.

Madzelli atnāca atpakaļ, atbrīvojies no savas pacientes, kuru bija pavadījis uz mājām.

Gontrāns paņēma viņu zem rokas.

� Skaistais dakter, lūdzu jūsu padomu! Kura no māsām Oriolām jums labāk patīk? Kuru jūs izraudzītos?

Glītais ārsts ie�ukstēja viņam ausī:

� Par mīļāko � jaunāko, par sievu � vecāko. �■�v

Gontrāns smējās.

� Skat! Mums ir glu�i vienādas domas. Ļoti priecājos!

Tad, piegājis klāt māsai, kura joprojām sarunājās ar �arlotu, sacīja:

� Vai zini ko? Es nupat izdomāju, ka mēs varētu ceturtdien aizbraukt uz Ni�ēras kalnu. Tas ir pats skaistākais vulkāns �ajā kalnu grēdā. Visi ir ar mieru. Norunāts?

Kristiāna vienaldzīgi nomurmināja:

� Ja jūs gribat, tad es arī.

Bet tad pienāca atvadīties profesors Klo�s ar meitu, un Madzelli, piedāvādamies viņus pavadīt, izgāja nopakaļ skaistajai atraitnei.

Pēc da�ām minūtēm aizgāja arī pārējie viesi, jo Kristiāna pulksten vienpadsmitos devās pie miera.

Marķīzs, Pols un Gontrāns gāja pavadīt māsas Oriolas. Gontrāns un Luīza gaja pa priek�u, bet Bretiņī, kur� ar �arlotu zem rokas gaja da�us soļus aiz viņiem, juta, ka viņas roka viegli dreb.

�ķiroties abi meitenēm uzsauca:

� Ceturtdien vienpadsmitos! Brokastis ēdīsim visi kopā viesnīcā!

Mājās ejot, viņi sastapa Andermatu, kuru profesors Mā-Rusels bija aizturējis dārza stūrītī.

� Nu labi1_ � viņ� teica. � Ja tas jūs netraucē, rīt no rīta ieradī�os pie jums parunāt par to vasarnīciņu.

Viljams Andermats devās mājup kopā ar jaunajiem cilvēkiem un, pacēlies pirkstgalos, lai aizsniegtu svaiņa ausi, tam pa�ukstēja:

� Apsveicu, mīļais! Jūs bijāt brīni�ķīgs.

Gontrāns jau divus gadus mocījās ar naudas trūkumu, kas viņam sagandēja dzīvi. Kamēr viņ� �ķieda mātes mantu, ļaudamies bezrūpībai, kas viņam bija iedzimta no tēva, viņ� dzīvoja, ne par ko nebēdādams, jaunu, bagātu, pārsātinātu un izvirtu�u jaunekļu vidū, kuru vārdi katru rītu tiek minēti laikrakstos augstākās sabiedrības dzīves hronikā, jo �ie dīkdieņi pieder pie augstākās sabiedrības, kaut gan tajā maz uzturas, bet labāk izraugās pērkamu sievie�u sabiedrību, no kurām tad ari pārņem gan tikumus, gan domā�anas veidu.

Viņa kompānijā bija kāds ducis tādu pa�u �vītu, kurus varēja sastapt katru nakti starp divpadsmitiem un pulksten trijiem rītā vienā un tai pa�ā bulvāra kafejnīcā. Ļoti eleganti, vienmēr ģērbu�ies frakā un baltā vestē, ar apro�u pogām divdesmit luidoru vērtībā, kuras katru mēnesi mainīja un pirka pie labākajiem juvelieriem, �ie jaunekļi nepazina nekādu citu rūpju kā vienīgi rūpes izklaidēties, uzdzīvot ar sievietēm, dzīties pēc lētas popularitātes un pēc naudas, kuru ieguva ar visiem iespējamiem līdzekļiem.

Viņus interesēja tikai iepriek�ējās nakts skandāli, pārstāsti par notikumiem guļamistabās un zirgu staļļos, divkaujas un varoņdarbi spēļu namos � viss viņu garīgais apvārsnis bija ieslēgts �ais ietvaros.

Viņiem bija piederēju�as visas mīlas tirgū pērkamās, augsti kotētās sievietes, viņi tās bija nodevu�i cits citam, atdevu�i lētāk cits citam, aizdevu�i cits citam, apsprieda cits ar citu viņu īpa�ības mīlas rotaļās, it kā runa būtu par sacīk�u zirgu ķermeņa konstitūciju. Viņi apmeklēja arī to trok�ņaino, titulēto personu sabiedrību, par kuru daudz runā un kurā gandrīz visām sievietēm ir mīlas sakari, kas nav nekāds noslēpums un notiek vienaldzīgu, pieļāvīgu vai līdz aklumam tuvredzīgu vīru acu priek�ā; par tādām augstākās sabiedrības dāmām �ie jaunie cilvēki sprieda tāpat kā par kokotēm un savā vērtējumā pie�ķīra viņām visai niecīgu at�ķirību viņu izcelsmes un sociālā ranga dēļ.

Lai sadabūtu savai dzīvei nepiecie�amo naudu, viņiem bija jāizdomā visādas viltības, jākrāpj kreditori, visās malu malās jāaizņemas, jāizvada ārā pa durvīm sagādnieki, ar izsmieklu jāsaņem drēbnieks, kur� ik pusgadu uzrādīja rēķinu, kas bija pieaudzis par trīstūksto� frankiem, jāuzklausa no kokotēm � �īm alkatīgajām mātītēm stāsti par viņu palaidnībām, jāredz visas blēdības klubos, jāzina un jājūt, ka arī viņus pa�us ik uz soļa apzog kalpotāji, tirgotāji, lepno restorānu īpa�nieki un citi, labi jāizprot un pat jāpieliek sava roka pie da�ām bir�as mahinācijām vai �aubīgiem darījumiem, lai iegūtu kādu luidoru, tā ka viņu morālās jūtas galu galā bija kļuvu�as trulas un nodeldētas un viņu vienīgais goda pienākums bija cīnīties divkaujā, tiklīdz viņus turēja aizdomās, ka viņi ir spējīgi pastrādāt vai ir pastrādāju�i viņiem piedēvētās nelietības.

Visiem viņiem vai gandrīz visiem pēc da�iem gadiem �āda dzīve bij jāizbeidz, vai nu apprecot bagātu līgavu, vai ar skandālu, vai ar pa�nāvību, vai ar mīklainu nozu�anu � pilnīgu nozu�anu, kas līdzīga nāvei.

Ta�u visi viņi, protams, paļāvās uz bagātu līgavu. Vieni cerēja, ka to viņiem sagādās radinieki, citi paklusām meklēja pa�i un sastādīja mantinie�u sarakstus, kā mēdz sastādīt pārdodamu māju sarakstus. It īpa�i viņi uzglūnēja ārzemniecēm � līgavām no Ziemeļamerikas vai Dienvidamerikas un ap�ilbināja tās ar savu �iku, ar uzdzīvotāju slavu, ar skaļajiem panākumiem un ar savas personas eleganci.

Uz bagātajām līgavām paļāvās arī �o jaunekļu kreditori.

Bet �īs bagātās līgavas medības varēja ieilgt. Katrā ziņā tas prasīja meklē�anu, pūles līgavu savaldzināt, garlaicīgas vizītes � vārdu sakot, pārāk lielu enerģijas patēriņu, uz ko pēc dabas bezrūpīgais Gontrāns nemaz nebija spējīgs.

Izjuzdams ar katru dienu arvien pieaugo�os naudas trūkuma spaidus, viņ� jau sen klusībā domāja: �Būs tomēr kaut kas jāizdomā.� Bet nekā izdomāt un atrast viņ� nespēja.

Viņ� jau bija spiests ķerties pie visai ap�aubāmiem paņēmieniem, lai sadabūtu kaut vai pavisam niecīgas summiņas, � tik lielās grūtībās viņ� bija nonācis, un tagad viņam ilgu laiku bija jādzīvo savā ģimenē, līdz pēk�ņi Andermats ierosināja domu apprecēt vienu no māsām Oriolām.

Sākumā viņ� aiz piesardzības bija klusējis, jo pēc pirmā acu uzmetiena �īs meitenes viņam bija liku�ās no daudz zemākām aprindām, tā ka viņ� nevarēja piekrist �īm nevienādajām laulībām. Bet, mazliet padomā -jis, viņ� loti drīz savus ieskatus grozīja un tūdaļ nolēma uzsākt lenk�anu � kūrortā pilnīgi pieļaujamu lenk�anu pa jokam, kas viņu ne ar ko nesaistīs un vajadzības gadījumā Jaus atkāpties.

Ļoti labi pazīdams savu svaini, viņ� zināja, ka svainis �o priek�likumu ir pamatīgi pārdomājis, apsvēris un sagatavojis augsni, ka �is gadījums tie�ām ir visai vilino�s un ka diez vai citreiz tāda izdevība vairs gadīsies.

Turklāt nav vajadzīgas arī nekādas pūles � jāpastiepj tikai roka un jāsaņem skaista meitene; jaunākā māsa viņam ļoti patika, un viņ� �ad tad bija nodomājis, ka vēlāk, kad viņa apprecēsies, būtu ļoti patīkami ar viņu satikties.

Tātad viņ� bija izraudzījies �arlotu Oriolu un īsā laikā bija ticis tik tālu, ka jau drīkstēja lūgt meitenes roku.

Bet, tā kā Andermata iekāroto zemi tēvs pūrā dod vecākajai meitai, Gontrānam no �īm precībām bija jāatsakās vai arī jāpievēr�as vecākajai māsai.

Pirmajā brīdī Gontrāna sa�utums bija tik liels, ka viņ� grasījās svaini pasūtīt pie velna un palikt vecpuisī līdz jaunai izdevībai.

Bet tie�i tobrīd viņ� bija galīgi uz sēkļa, uz tik liela sēkļa, ka nevarēja pat iegriezties kazino, bija jāpalūdz divdesmit pieci luidori no Pola, bet no tā viņ� jau bija daudzreiz aizņēmies, nekad parādu neatdodams. Turklāt �o jauno līgavu vajadzētu sameklēt, atrast un savaldzināt. Varbūt vēl vajadzētu cīnīties pret tās naidīgo ģimeni, bet �eit līgava tepat uz vietas, tikai da�as dienas jāpapūlas, izrādot uzmanību, un viņ� varētu iegūt vecāko māsu Luī�u tikpat viegli, kā bija pratis_iekarot jaunāko. Tādējādi svaiņa personā viņ� nodro�inātu sev baņķieri, kura kase viņam vienmēr būs atvērta, jo viņ� padarīs svaini atbildīgu par �o laulību un varēs to apbērt ar mū�īgiem pārmetumiem.

Bet savu sievu � to viņ� aizvedīs uz Parīzi un visur stādīs priek�ā kā Andermata kompanjona meitu. Starp citu, viņai ir arī tāds pats vārds kā �im kūrortam, bet uz �ejieni viņ� ar to gan nemū�am, it nemū�am vairs neatgriezīsies, ņemot vērā patiesību, ka upes nekad neatgrie�as savā iztekā. Viņai ir glīta sejiņa, slaids augums, un viņa ir pietiekami smalka, lai kļūtu par jo izsmalcinātu dāmu, pietiekami gudra, lai apgūtu augstākās sabiedrības likumus, prastu �ai sabiedrībā noturēties, ieņemt tajā redzamu vietu un pat darīt godu savam vīram. Visi runās: �Tas palaidnieks ir apprecējis skaistu meiteni un, liekas, pavisam mierīgi to krāpj.� Un viņ�, protams, to krāps, jo kabatā viņam būs nauda un ārpus majas viņ� varēs atsākt savu vecpui�a dzīvi.

Un tā nu viņ� pievērsās Luīzai Oriolai un, pa�am nezinot, izmantodams greizsirdību, kas bija iezagusies jaunas meitenes skaudīgajā sirdī, pamodināja viņā vēl snaudo�o koķetēriju un neskaidru vēlē�anos atņemt māsai skaisto pielūdzēju, kuram bija grāfa tituls.

Ka tas tā, viņa sev nemaz neatzinās, par to pat nedomāja un negudroja � viņa jutās pārsteigta par satik�anos ar Gontrānu un par to, ka viņ� tās abas ar māsu �nolaupīja�. Bet, redzēdama, cik tas pret viņu ir uzmanīgs un laipns, pēc tā izturē�anās, skatieniem un pēc visas uzvedības viņa uzminēja, ka Gontrāns nemaz nav iemīlējies �arlotā, un, neko tālāk nepētīdama, bija laimīga un, iedama gulēt, jutās priecīga un gandrīz kā uzvārētājā.

Nākamajā ceturtdienā pirms brauciena uz Ni�ēras kalnu ilgu laiku visi svārstījās. Debess bija smaga un apmākusies, tādēļ bija jābaidās no lietus. Bet Gontrāns tik dedzīgi uzstāja, ka aizrāva arī tos, kuri �aubījās.

Brokastis bija padrūmas. Kristiāna un Pols iepriek�ējā vakarā bija sastrīdēju�ies bez kāda redzama iemesla. An-dermats baiļojās, ka Gontrāna laulības var izjukt, jo Oriola tēvs torīt bija par viņu izteicies visai divdomīgi. Gontrāns, to uzzinājis, bija pārskaities un nolēma panākt savu. �arlota, nekādi nesaprazdama jauno pagriezienu, bet nojauzdama māsas uzvaru, ļoti gribēja palikt mājās. Ar lielām pūlēm viņu tomēr pierunāja braukt.

Un tā �Noasa �ķirsts� aizvizināja savus parastos braucējus pilnā sastāvā uz augsto plakankalni, kas pacejas pār Volvil�u.

Luīza Oriola, pēk�ņi kļuvusi valodīga, visu ceļu runāja. Viņa paskaidroja, ka no Volvikas akmeņiem, kuri nav nekas cits kā apkārtējo vulkānu sastingusī lava, �ai apvidū ir būvētas visas baznīcas un visas mājas un tāpēc Overņas pilsētas izskatās drūmas un it kā apdegu�as. Viņa rādīja raktuves kalnā, kur �os akmeņus aptēsa, un lavas masīvus, kurus izmantoja par akmeņlauztuvēm, kurās �o lavu ieguva; viņa aicināja visus apbrīnot milzīgo, melno dievmāti, Volvikas aizstāvi, kas stāv kalna galotnē un it kā lidinās pār pilsētu.

Pēc tam brauca aug�ā augstākajā plakankalnē, kur pacēlās biju�o vulkānu pauguri. Zirgi vilkās soļiem pa garo un grūto ceļu. Gar ceļa malām auga skaisti, zaļi me�i. Visi braucēji klusēja.

Kristiāna atcerējās braucienu uz Tazenā ezeru. Tie pa�i rati ari tagad un tie pa�i cilvēki, bet sirdis vaiis nebija tās pa�as. Viss likās līdzīgs... un tomēr... tomēr ... Kas tad bija noticis? Gandrīz nekas... Viņa mīl mazliet vairāk ... viņ� mazliet mazāk ... Gandrīz nekas nav grozījies... Starpība tikai tā, ka toreiz ilgas dzima, bet tagad izdziest... Gandrīz nekas ... Neredzama plaisa radījusi mīlestībās apnikumu... Ak, gandrīz nekas, gandrīz nekas! Bet ari acu skatiens pārvērties, jo tās pa�as acis to pa�u seju redz citādi... Ta�u kas gan ir skatiens? .. . Gandrīz nekas!

Ku�ieris apturēja zirgus un teica:

� Esam klāt. Pagriezieties pa labi un ejiet pa me�a taku! Ejiet tikai pa to taisni vien � un aiziesit.

Visi izkāpa no ratiem, izņemot marķīzu, kuram laiks likās pārāk karsts. Luīza un Gontrāns aizgāja pa priek�u, bet �arlota palika ar Polu un Kristiānu, kurai bija grūti paiet. Me�a taka, kas viņiem likās tik gara, beidzot noveda ar garu zāli noaugu�ā kalna korē pie izdzisu�ā vulkāna.

Luīza un Gontrāns, uzkāpu�i pa�ā virsotnē, abi lieli un slaidi izskatījās stāvam pa�os mākoņos.

Kad arī pārējie tur uzgāja, Pola Bretiņī jūsmīgo dvēseli pārņēma liriska iedvesma.

Ap viņiem, aiz viņiem, pa labi, pa kreisi pacēlās dīvaini no�ķelti konusi, vieni � traukdamies aug�up, citi � pieplaku�i pie zemes, bet visi tie bija saglabāju�i savu savādo miru�u vulkānu seju. �ie smagnējie bluķu kalni ar plakano galotni stiepās no dienvidiem uz rietumiem pa milzīgu, drūmu plakankalni, kura pacēlās tūksto� metru virs Limaņas, pārkārās pār to kā dzega no austrumiem un ziemeļiem un aizstiepās līdz neredzamajam, alla� zilganā dūmakā tītajam apvārsnim.

Pa labi pāri visiem saviem brāļiem � kādiem septiņdesmit astoņdesmit sen aizmigu�iem vulkāniem pacēlās Doma kalns. Tālāk bija redzami Gravnuārs, Kruels, Ped�a,

So, No�āns un Va�a. Vistuvāk izslēja savas galotnes Partū, Koms, �ims, Tresū, Lu�adjēra � milzīga vulkānu kapsēta.

Jaunie ļaudis to visu pārsteigti aplūkoja. Pie viņu kājām pavērās lielākais Ni�ēras krāteris, dziļa, ar mauriņu klāta piltuve, kuras dibenā vēl bija saglabāju�ies trīs milzīgi, brūni bluķi � lava, kas bija izvirdusi ar nezvēra pēdējo elpas vilcienu un vēlāk iekritusi atpakaļ viņa nedzīvajā rīklē un uz visiem laikiem sastingusi tur pirms daudziem, daudziem gadsimtiem.

Gontrāns izsaucās:

� Es nokāp�u krātera dibenā! Gribu redzēt, kā tie zvēriņi izlaida garu. Aiziet, jaunkundzes! Skriesim lejā no kalna!

Un, satvēris Luī�u aiz rokas, viņ� to rāva līdzi. Sarlota sāka skriet viņiem pakaļ, bet tad pēk�ņi apstājās, noskatījās, kā viņi, rokās saķēru�ies, palēkdamies aizjo�, un, spēji pagriezusies, kāpa atpakaļ pie Kristiānas un Pola, kuri nogāzes galotnē sēdēja zālē. Piegājusi viņiem klāt, Sarlota nokrita uz ceļiem un, paslēpusi seju Kristiānas tērpa krokās, sāka skaļi �ņukstēt.

Kristiāna visu saprata: kop� kāda laika citu cilvēku bēdas viņu sāpināja tāpat kā pa�as brūces; apskāvusi meiteni ap pleciem, viņa arī pati sāka raudāt un �ukstēja:

� Nabaga bērns! Nabaga bērns!

Meitene, joprojām nometusies ceļos, paslēpusi galvu, raudāja un ar rokām, pati to nemanīdama, rāva no zemes zāles kum�ķī�us.

Bretiņī bija piecēlies kājās un, pagājis nostāk, izlikās, ka nav nekā redzējis, bet �īs meitenes bēdas, �is nevainīgais izmisums pēk�ņi viņā modināja sa�utumu pret Gon-trānu. Viņu, kuru Kristiānas dziļās cie�anas tikai kaitināja, līdz sirds dibenam aizgrāba �īs meitenes pirmā vil�anās.

Viņ� atkal pienāca klāt un, arī nometies uz ceļiem, �arlotai sacīja:

� Nu, nomierinieties, lūdzu, nomierinieties! Viņi tūlīt būs atpakaļ, nomierinieties! Viņi nedrīkst redzēt jūs raudam.

Sarlota pietrūkās kājās, izbijusies no domas, ka māsa varētu viņu ieraudzīt ar asarām acīs. Bet kaklu joprojām �ņaudza elsas, kuras viņa apspieda, kuras viņas sirdi darīja vēl smagāku. Viņa murmināja:

� Jā ... jā ... nevajag ... Tas nav nekas ... Ir jau pāri... Paskatieties ... nav ta�u redzams ... vai ne? ... Neredz ta�u? ...

Kristiāna noslaucīja viņai vaigus savā mutautiņā, pēc tam to pārlaida arī pār savu seju. Viņa sacīja Polam:

� Ejiet ta�u paskatīties, ko viņi tur dara! Viņus vairs nemaz nevar redzēt. Viņi ir nozudu�i aiz tiem lavas bluķiem. Es palik�u pie meitenes un lūko�u viņu nomierināt.

Bretiņī piecēlās un drebo�ā balsī sacīja:

� Es ie�u ... un atvedī�u viņus �urp, bet jūsu brālim būs darī�ana ar mani... �odien pat... Viņ� dabūs man paskaidrot savu neķītro uzvedību pēc tā, ko mums nesen teica.

Un Pols skrie�us devās lejā uz krātera iedobi.

Gontrāns no visa spēka skrēja uz priek�u pa lielā krātera stāvo nogāzi, raudams sev līdzi Luī�u, gribēdams viņu pieturēt, pārsteigt, tā ka aizraujas elpa,�apstulbināt un pārbiedēt. Ar varu rauta līdzi, viņa centās Gontrānu apstādināt, murminādama:

� Vai, lēnāk!... Es kritī�u ... Jūs ta�u esat traks!... Es kritī�u!

Beidzot viņi pieskrēja pie lavas bluķiem un elsdami pūzdami apstājās. Pēc tam apgāja tiem apkārt un ielūkojās platajā plaisā, kas lejā veidoja tādu kā alu ar divi

izejām.

Kad vulkāns sava mū�a galā bija izmetis �īs savas pēdējās putas, vairs nespēdams tā kā agrāk uz�ļākt tās debesīs, �o pēdējo �alti tas izspļāva jau sabiezēju�u, gandrīz aukstu, un tā bija sacietējusi uz tā nedzīvajām lūpām.

� Vajadzētu tur ieiet, � Gontrāns sacīja.

Un viņ� pabīdīja Luī�u sev pa priek�u. Tiklīdz viņi bija iegāju�i alā, Gontrāns sacīja:

� Tā, jaunkundz! Tagad ir piemērots brīdis izteikt jums atzī�anos mīlestībā.

Viņa izbrīnījās:

� Atzī�anos? ... Man?

� Jā gan � un tikai trijos vārdos: jūs esat burvīga.

� Tas jums jāsaka manai māsai.

� Ak, jūs ta�u ļoti labi zināt, ka jūsu māsai es to neteiktu!

� Ejiet nu ejiet!

� Paklausieties, jūs nebūtu īsta sieviete, ja nesaprastu, ka es izrādīju uzmanību jūsu māsai tikai tāpēc, lai redzētu, kādu iespaidu tas atstās uz jums ... kādu seju jūs man rādīsit... Un jūs man rādījāt dusmīgu seju. O, cik es biju apmierināts! Un tad es centos likt jums saprast ar visu pienācīgo cieņu, ko īstenībā par jums domāju ...

Ar Luī�u nekad neviens tā nebija runājis. Viņa bija apmulsusi un aizgrābta, sirds viņai bija pilna prieka un lepnuma.

Gontrāns turpināja:

� Es labi zinu, ka esmu riebīgi izturējies pret jūsu māsu. Neko darīt. Viņa pati gan manās jūtās nemaz nemaldījās. Jā, jā. Jūs ta�u redzat, viņa negribēja nākt mums līdzi, palika turpat... O, viņa visu saprata, ļoti labi saprata! ...

Viņ� bija satvēris Luīzas Oriolas roku un maigi, galanti skūpstīja viņai pirkstu galus, �ukstēdams:

� Cik jūs esat jauka! Cik jūs esat jauka!

Atspiedusies pret akmens sienu, Luīza klusēdama klausījās savas sirds satrauktajos pukstos. Viņas miglainajā apziņā uzpeldēja viena vienīga doma: doma par uzvaru � viņa ir uzvarējusi māsu.

Pēk�ņi pie ieejas alā parādījās kāda ēna. Uz viņiem raudzījās Pols Bretiņī. Gontrāns pavisam brīvi palaida vaļa mazo rociņu, kuru bija turējis pie savām lūpām, un teica:

� Skat, tas esi tu?! Viens pats?

� Jā. Dāmas brīnās, ka jūs esat pazudu�i.

� Mēs tūlīt iesim atpakaļ, mīļais. Apskatījām �o alu. Diezgan interesanta, vai ne?

Luīza, pār visu seju nosarkusi, izgāja pirmā un sāka kāpt aug�up pa nogāzi, bet abi jaunie vīrie�i gāja viņai nopakaļ, klusu sarunādamies.

PCristiāna un Sarlota, sadevu�ās rokrokā, vēroja viņus nākam un gaidīja.

Pēc tam visi devās uz ratiem, kuros bija palicis marķīzs; un �Noasa �ķirsts� sāka ripot atpakaļ uz Anvālu,

Pēk�ņi kada egļu me�iņa vidū lando apstājās, un ku�ieris saka ladeties: ceļam priek�ā gulēja vecs nosprādzis ēzelis.

Visi gribēja redzēt, kas tur ir, un izkāpa no ratiem. Melns ezelis gulēja gandrīz melnos putekļos un bija tik vāj�, ka viņa kauli, �ķiet, būtu pārrāvu�i nodilu�o ādu, ja lopiņ� nebūtu paguvis nosprāgt. Zem nopluku�ās spalvas skaidri iezīmējas visas ribas, un galva izskatījās mil-�īga; nabaga galva ar aizvērtām acīm mierīgi gulēja savā akmens �ķembu gultā � tik mierīgi, tik nekustīgi, ka izskatījās laimīga un pārsteigta par �o atpūtu. Garās, tagad ļenganās ausis nokarājās kā lupatas. Divas svaigas rētas uz ceļiem liecināja, ka viņ� todien bija daudzreiz kritis, pirms nogāzās pēdējo reizi. Un vēl viena rēta bija sānā � tā norādīja vietu, kurā saimnieks daudzus, daudzus gadus, steidzinādams viņa smago gaitu, bija viņam dūris ar dzelzs smaili, kas uzmaukta uz nūjas.

Saņēmis ēzeli aiz pakaļkājām,, ku�ieris viņu vilka uz ceļmalas grāvi; ēzeļa kakls izstiepās vēl garāks, it kā viņ� vēl pēdējo reizi gribētu �ēli nobļauties. Kad ēzelis bija iemests zālē, ku�ieris nikni nopukojās:

� Lopi tādi! Atstāju�i sprāgoņu ceļa vidū!

Neviens cits nekā neteica, visi atkal sakāpa ratos.

Kristiāna, dziļi noskumusi un satraukta, iztēlojās visu �ā nelaimīgā dzīvnieka mū�u, kas nobeidzies ceļmalā: priecīgs ēzelītis ar lielu galvu un lielām, spo�ām acīm, smieklīgs, mīļ� ēzelītis ar cietu spalvu un stāvām ausīm lēkāja brīvībā, skrēja blakus mātei, pīdamies viņai pa kājām; pēc tam pirmie rati, pirmā kalnā kāp�ana, pirmie sitieni... un tad... un tad nemitīgie, drausmīgie gājieni pa bezgalīgajiem ceļiem. Un sitieni! Sitieni! Pārlieku smagā krava, svilino�ā saule, bet barība � ku�ķītis salmu, ku�ķītis siena, da�i no krūma norauti zariņi un kārdino�as zaļas pļavas visgarām akmeņainajam ceļam.

Un tad pienāca vecums; dzelzs uzgalis aizstāja lunkano vicu, un sākās nodzītā, elsājo�ā, sadauzītā dzīvnieka drausmīgās mocības, pastāvīgi velkot kalnā pārmērīgi smagās nastas, jūtot milzīgas sāpes vecajā ķermenī, kas bija novalkāts kā ubaga krekls. Un pēc tam nāve � labdarīga nāve trīs soļu atstatumā no grāvmalas zāles, kurā lādēdamies viņu iemeta garāmbraucējs, lai atbrīvotu ceļu.

Kristiāna pirmo reizi saprata cie�anas, kādas sajūt dzīvi, verdzībā nomākti radījumi, un arī nāve viņai parādījās tāda, kas brī�iem ir vēlama.

Bet tad viņi pabrauca garām ratiņiem, kurus vilka pārmocīju�ies puspliks vīrietis, skrandās ģērbusies sieviete un vāj� suns.

Varēja redzēt, ka cilvēki bija nosvīdu�i un elsoja. Vājais, kraupainais suns bija piesiets starp ilksīm un vilkās, mēli izkāris. Ratiņos bija iekrauta �ur tur salasīta malka, dro�i vien zagta, � saknes, celmi, �agari, nolauzti zari, un izskatījās, ka zem tiem bija kaut kas paslēpts; uz zariem bija uzklātas lupatas, un uz lupatām sēdēja bērns, no pelēkajiem kankariem rēgojās ārā vienīgi galviņa � apaļa bumbiņa ar acīm, degunu tin muti.

Tā bija ģimene, cilvēku ģimene! Pārmocītais ēzelis bija uz ceļa nosprādzis, un cilvēks bez �ēluma pret savu miru�o kalpu bija pametis viņu ceļa vidū, nepapūlēdamies pat aizvilkt uz grāvi, lai netraucētu garām brauco�ām ekipā�ām. Pēc tam, pats ar sievu iejūdzies tuk�ajās ilksīs, sāka vilkt ratus, kā nupat vēl bija vilcis ēzelis. Viņi gāja. Uz kurieni? Kāpēc? Vai viņiem bija kāds sū naudas? Un �ie ratiņi... Vai tie�ām viņi tos vienmēr vilks, nevarēdami nopirkt citu ēzeli? No kā viņi pārtiks? Kur apstāsies? Dro�i vien nomirs tāpat, kā bija nobeidzies viņu ēzelis.

Vai �ie nabaga cilvēki bija precēju�ies vai tikai tāpat sagāju�i kopā? Un viņu mazais bērns � �ī bezveida radī-biņa, kas bija ievīstīta netīrās lupatās, dro�i vien dzīvos tāpat kā viņi.

Kristiāna par to visu domāja, un viņas iztrūcinātās dvēseles dzīlēs pēk�ņi radās pavisam jaunas domas. Viņa nojauta nabaga ļau�u postu.

Gontrāns pēk�ņi sacīja:

� Nez kāpēc man ienāca prātā, ka būtu jauki �ovakar paēst pusdienas visiem kopā Angļu kafejnīcā. Es tik labprāt paskatītos uz Bulvāri!

Un marķīzs nopurpināja:

� Nu, tepat arī ir labi. Jaunā viesnīca ir daudz pārāka par veco.

Lando pabrauca garām Tūrnoelai. Kristiāna pazina savu kastaņu, un, uzvēdījot atmiņām, viņas sirds s.āka straujāk pukstēt. Viņa paskatījās uz Polu, bet tas bija aizvēris acis un neredzēja viņas lēnprātīgo aicinājumu.

Drīz ratu priek�ā viņi ieraudzīja divus vīnkopjus, kas nāca no darba, nesdami pār plecu cērti un soļodami gurdenā strādnieku solī.

Māsas Oriolas nosarka līdz pat matu galiem. Gājēji bija viņu tēvs un brālis, kuri, tāpat kā senāk, nāca mājās no vīnadārziem, kur pavadīja augas dienas, slacīdami saviem sviedriem zemi, kas viņus bija padarījusi bagātus; salīku�i, cepinādami muguru saulē, viņi to raka no rīta līdz vakaram, kamēr viņu skaistie svārki, rūpīgi salocīti, gulēja kumodē, bet cilindri bija noglabāti skapī.

Abi zemnieki, draudzīgi smaidīdami, braucējiem palocījās, bet braucēji viņiem atbildēja, mādami ar rokām.

Kad piebrauca pie viesnīcas, Gontrāns izkāpa no �Noasa �ķirsta� un devās uz kazino; Bretiņī gāja viņam līdzi un jau pēc da�iem soļiem viņu apturēja un sacīja:

� Paklausies, mīļais, tu nerīkojies labi, un es apsolīju tavai māsai ar tevi parunāt.

� Par ko tad?

� Par to, kā tu pēdējās dienās izturies.

Gontrāns augstprātīgi jautāja:

� Kā es izturos? Pret ko?

� Pret to meiteni, kuru tu neģēlīgi pameti.

� Tu tā domā?

� Jā, domāju... un man ir pamats tā domāt.

� Ko tu neteiksi! Vai tu sen esi sācis �ēlot pamestas sievietes?

� Nu, vai zini! �eit, mīļais, ir runa nevis par kokoti, bet par jaunu meiteni.

� Es to ļoti labi saprotu, un es viņu arī neesmu pavedis. Tā ir liela starpība.

Viņi atkal sāka soļot plecu pie pleca. Gontrāna tonis Polu kaitināja, un viņ� sacīja:

� Ja tu nebūtu mans draugs, es tev pateiktu pāris biezu vārdu.

� Es tev tos nemaz neļautu teikt.

� Liecies nu mierā! Paklausies, mīļais, man tās meitenes ir �ēl. Viņa pirmīt raudāja.

� Ak tā? Raudāja? Nu, vai zini, tas man glaimo!

� Beidz ta�u jokot! Saki � ko tu domā darīt?

� Es? Neko.

� Kā tā? Tu ar viņu esi aizgājis tik tālu, ka esi viņu sakompromitējis, Un tu ta�u pats vēl viendien savai māsai un man sacīji, ka esi nodomājis viņu precēt...

Gontrāns apstājās un izsmējīgā tonī, kurā ieskanējās draudi, teica:

� Labāk būtu, ka jūs abi ar manu māsu nejauktos citu mīlestības lietās. Es jums toreiz sacīju, ka �ī meitene man tīri labi patīk un, ja es viņu apprecētu, tas būtu pirmais gudrais un prātīgais solis manā mū�ā. Un tas arī viss. Bet tagad man vairāk patīk vecākā māsa. Es savus ieskatus esmu mainījis. Tas var gadīties kuram katram. � Tad, raudzīdamies Polam tie�i acīs, piebilda: � Un ko tad tu dari, kad tev kāda sieviete vairs nepatīk? Vai tu viņu saudzē?

Pols Bretiņī apmulsis lūkoja iedziļināties �o vārdu dziļākajā, apslēptajā jēgā. Arī viņam mazliet sakāpa asinis galvā, un viņ� nikni sacīja:

� Es tev vēlreiz atkārtoju, ka tev ir darī�ana nevis ar kaut kādu padauzu vai precētu sievieti, bet ar jaunu meiteni, kuru tu esi pievīlis ja ne ar solījumiem, tad vismaz ar savu izturē�anos. Tā, vai tu dzirdi, nedara neviens pieklājīgs cilvēks .., neviens godīgs cilvēks ...

Gontrāns kļuva bāls un aizlūzu�ā balsī viņu pārtrauca:

� Ciet klusu! .�* Tu jau tā pārāk daudz sarunāji... Man pietiek! Arī es tev saku: nebijis tu mans draugs, es... es tev parādītu, ka arī man var zust pacietība. Vēl vienu vārdu, un starp mums visam beigas. Uz visiem laikiem!

Tad, uzsvērdams katru vārdu un lēnām tos mezdams Polam tie�i sejā, nobeidza:

� Man tev nav jādod nekādi paskaidrojumi... Drīzāk es tos varētu prasīt no tevis... Ir tāds nedelikātuma veids, kāds tie�ām nepiederas nedz pieklājīgam cilvēkam, nedz godīgam cilvēkam ... Tas izpau�as da�ādās ... da�ādās formās ... Draudzībai gan vajadzētu no tā pasargāt... un mīlestība tam nav nekāds attaisnojums...

Tad pēk�ņi, pārmainījis toni, gandrīz jokodams piemetināja:

� Un, ja jau tā mazā �arlota tevi tā aizkustina un tev patīk, ņem viņu un appreci. Laulība bie�i vien grūtos gadījumos ir labs atrisinājums. Tā vienlaikus ir gan atrisinājums, gan cietoksnis, kurā var aizbarikādēties no pārāk neatlaidīga izmisuma .,, Viņa ir glīta un bagāta ... Kādreiz tikpat tev būs jāatvadās no vecpui�a dzīves... Tie tik būtu joki, ja mēs abi ar tevi �eit salaulātos vienā un tai pa�ā dienā, � jo es precē�os ar vecāko māsu. To es tev pasaku kā noslēpumu, vēl nevienam nestāsti... Un pielūko, neaizmirsti: tev mazāk nekā kuram katram ir tiesības runāt par godīgumu un smalkjūtību mīlestības bū�anās. Un tagad ej un dari, kas tev darāms! Un es darī�u, kas man darāms. Arlabvakaru!

Un, spēji pagriezies, viņ� devās lejā pa ceļu, kas ved ņz ciemu. Pols Bretiņī svārstīgu prātu un satrauktu sirdi lēniem soļiem devās uz Montoriolas viesnīcu.

Viņ� centās atcerēties katru Gontrāna teikto vārdu, lai skaidri saprastu �o vārdu jēgu, un brīnījās, cik veikli da�i cilvēki prot noslēpt no citiem savas dvēseles kaunpilno iek�pusi.

Kad Kristiāna viņam vaicāja:

� Ko Gontrāns jums atbildēja?

Viņ� nopurpināja:

� Ak dievs! ... Tagad... Tagad viņam labāk patīk vecākā māsa ... Man pat �ķiet, ka viņ� grib to precēt... Un pēc maniem diezgan asajiem pārmetumiem viņ� man aizbāza muti, dodams mājienus... nepatīkamus mājienus ... mums abiem.

Kristiāna smagi atslīga krēslā, �ukstēdama:

� Ak dievs! ... Ak dievs!...

Bet tie�i tai brīdī ienāca Gontrāns, jo nupat bija pusdienu laiks; viņ� noskūpstīja māsu uz pieres un jautri vaicāja:

� Nu, māsiņ, kā tu jūties? Vai neesi pārāk nogurusi?

Pēc tam viņ� paspieda roku Polam un, pagriezies pret

Andermatu, kur� ienāca istabā aiz viņa, izsaucās:

� O, jūs, vislabākais no svaiņiem, vīriem un draugiem, vai jūs varat man precīzi pateikt, cik maksā uz ceļa nosprādzis vecs ēzelis? ¹⁵

Andermats un dakteris Latons pastaigājās kazino priek�ā pa terasi, kuru greznoja mākslīgā marmora vāzes.

� Viņ� mani pat vairs nesveicina, � ārsts sacīja, runādams par savu amatbrāli Bonfiju. � Tup savā alā kā me�a kuilis. �ķiet, ja vien varētu, viņ� saindētu mūsu avotus.

Andermats, salicis rokas uz muguras un atstūmis pakausī pelēko filca katliņu, kas atsedza uz pieres galvas plikumu, soļoja, iegrimis dziļās domās. Beidzot viņ� sacīja:

� O, pēc trim mēne�iem vecā sabiedrība padosies. Viņi kaulējas desmittūksto� franku dēļ. No�ēlojamais Bon-fijs viņus kūda pret mani un iestāsta, ka es piekāp�os. Bet viņ� maldās.

Galvenais ārsts atsāka:

� Vai zināt, viņi vakar slēdza savu kazino. Neviens to vairs neapmeklēja.

� Jā, zinu, bet ari mums nav diez cik daudz apmek- , lētaju. Visi tup savās viesnīcās; bet viesnīcās ir garlai- 1 cīgi, mans mīļais. Peldviesi ir jāuzjautrina, jāizklaidē, lai viņiem sezona liktos pārāk īsa. Tie, kuri ir apmetu�ies mūsu Montoriolas viesnīcā, atnāk katru vakaru, jo tas ir turpat blakus. Bet citi svārstās � iet vai neiet � un pa- ¹ liek savās viesnīcās. Tas viss ir tikai ceļa jautājums, nekas cits. Vispār panākumi alla� ir atkarīgi no nemanāmiem cēloņiem, kurus jāprot atklāt. Ceļiem, kuri ved uz patīkamu izpriecas vietu, arī pa�iem ir jābūt patīkamiem, jābūt gaidāmās izpriecas ievadam.

Bet ceļi, kuri �urp ved, ir slikti, akmeņaini un pauguraini � tie nogurdina. Ja cilvēks kaut kur sadomā iet un ceļ� uz to vietu ir līdzens, plats, dienā ēnains, vakarā neapgrūtina ar savu stāvumu � �o ceļu katrā ziņā izvēlēsies labāk nekā citus. Kaut jūs zinātu, cik ilgi ķermenis glabā atmiņā visādas sajūtas, kuras prāts nemaz nepūlas atcerēties! Manuprāt, tie�i tā rodas atmiņa dzīvniekiem.

Ja jūs, piemēram, ejat pa kādu ceļu un jums ir briesmīgi karsti un kājas nogurst, soļojot pa slikti noblietētiem oļiem, ja jūtat, ka ir pārāk grūti iet aug�up pret kalnu, � jums rodas neatvairāms fizisks pretīgums pret �o vietu un jūs negribēsit vairs tur atgriezties, kaut gan ejot domājāt pavisam ko citu. Jūs tērzējāt ar savu draugu, neievērojāt mazās ceļa grūtības, nekā neredzējāt, nekā neiegaumējāt, bet jūsu kājas, jūsu muskuļi, jūsu plau�as, viss jūsu ķermenis nav �os grūtumus aizmirsis, un, kad prāts gribēs atkal vest jūs pa to pa�u ceļu, ķermenis uzreiz tam sacīs: �Nē, neie�u, man tur bija pārāk grūti.� Un galva bez iebildumiem paklausīs �im atteikumam, pakļausies mēmajai valodai, kādā runās tās līdzbiedri, kuri to nes.

Tātad mums ir vajadzīgi labi ceļi, un tas nozīmē, ka man ir vajadzīgi �ā ietiepīgā ēzeļa Oriola tēva zemes gabali. Ta�u... pacietību... Jā, starp citu, Mā-Rusels ir nopircis vasarnīcu ar tādiem pa�iem noteikumiem kā Remizo. Tas gan ir upuris, bet mums tas bagātīgi atmaksāsies. Tad nu mēģiniet skaidri uzzināt Klo�a nodomus.

� Viņ� darīs tāpat kā pārējie, � ārsts sacīja. � Bet ir vel viena lieta, par kuru es jau vairākas dienas domāju un kuru mēs esam galīgi aizmirsu�i, � meteoroloģiskais biļetens.

Kas par meteoroloģisko biļetenu?

� Biļetens Parīzes lielākajos laikrakstos. Tas ir nepiecie�ams! Jāparāda, ka tāda un tāda kūrorta_ temperatūra ir labāka, mazāk svārstās, ka tajā ir mērenāks karstums nekā kaimiņu kūrortos, konkurentu kūrvietās. Abonējiet meteoroloģiskajam biļetenam vietu galvenajos preses orgānos, un es katru vakaru nosūtī�u pa telegrāfu ziņas par atmosfēras stāvokli. Es tās uzdo�u tādas, ka gada beigās, kad drukās vidējos skaitļus, Montoriola ar saviem vidējiem cipariem būs pārāka par apkārtējiem kūrortiem. Pats pirmais, kas mums krīt acīs, at�ķirot lielās avīzes, ir temperatūra Vi�ī, Ruaijā, Mondorā, �atelgijonā un tā tālāk. Tā tas ir vasaras sezonā, bet ziemas sezonā � temperatūra Kannās, Mentonā, Nicā, Senrafaelā.

�ais kūrortos, mīļo direktor, vienmēr ir jābūt siltam, vienmēr jābūt saulainam laikam, lai parīzietis klusībā domātu: �Velns parāvis! Tie nu gan ir laimīgi cilvēki, kuri turp brauc!�

Andermats iesaucās:

� Pie velna! Jums ir taisnība. Kā es par to nebiju padomājis? �odien pat lūko�u kaut ko darīt. Jā, starp citu, vai jūs aizrakstījāt profesoriem Larenāram un Paskalī? Viņus abus man ļoti gribētos dabūt �urp.

� Viņi ir nepieejami, mīļo priek�sēdētāj ... Ja nu ... ja nu viņi pa�i pēc daudziem eksperimentiem pārliecinātos, ka mūsu ūdeņi ir lieliski... Bet uz iepriek�ēju... pārliecību viņi neielaidīsies.

Viņi gāja garām galdiņam, pie kura Pols un Gontrāns dzēra kafiju pēc brokastīm. Bija sanāku�i arī citi peld-viesi, galvenokārt vīrie�i, jo sievietes, piecēlu�ās no galda, parasti vienu vai divas stundas pavadīja savās istabās. Petriss Martels uzraudzīja savus sulaiņus un izrīkoja: �Ķimeli! Glāzi konjaka! Anīsa liķieri!� � tādā pa�ā zemā, dimdo�ā balsī, kādā stundu vēlāk viņ� izkliedza norādījumus mēģinājumā un uzdeva toni jaunajai prima-donnai.

Andermats uz mirkli apstājās parunāt ar abiem jaunajiem vīrie�iem un tad atkal gāja tālāk blakus galvenajam ārstam.

Gontrāns, pārmetis vienu kāju pār otru, sakrustojis rokas uz krūtīm, atgāzies krēslā, atspiedis pakausi pret krēsla muguru, iegrimis pilnīgā svētlaimē, lūkojās debesīs, turēdams zobos kūpo�u cigāru.

Pēk�ņi viņ� jautāja:

� Vai tu negribētu apmest kādu līkumu � aiziesim uz Sansusī ieleju! Māsiņas arī nāks.

Pols vilcinājās, bet, brīdi padomājis, sacīja:

� Jā, labprāt. � Un piebilda: � Kā tev veicas? Panākumi ir?

� Protams! O, viņa man ir rokā! Tagad vairs nekur neizspruks.

Gontrāns jau bija padarījis savu draugu par uzticības personu un diendienā stāstīja tam par saviem panākumiem un uzvarām. Viņ� to bija pataisījis pat par līdzzinātāju un ņēma līdzi uz satik�anos ar Luī�u Oriolu, un �īs satik�anās viņ� izkārtoja ļoti veikli.

Pēc brauciena uz Ni�ēras krāteri, Kristiāna visas pastaigas izbeidza, gandrīz vairs nemaz neizgāja no istabas, un Gontrānam bija grūti ar Luī�u tikties.

Brālis, sākumā apjucis māsas noslēgtības dēļ, bija meklējis izeju no �ā grūtā stāvokļa.

Pieradis pie Parīzes tikumiem, kur viņa sugas vīrie�i uz sievietēm raugās kā uz medījumu, kuru da�kārt ir grūti nomedīt, viņ� bija iemanījies iekārotajām dāmām tuvoties ar visādām viltībām. Viņ� prata tik labi kā neviens cits lietot starpniekus un ar vienu acu uzmetienu atrast un noteikt tos vīrie�us vai sievietes, kas varētu noderēt viņa nodomu sasnieg�anai.

Pēk�ņi zaudējis neapzināto Kristiānas palīdzību, viņ� bija meklējis apkārtējos cilvēkos nepiecie�amo sabiedroto, �ie�ēlīgu būtni�, kā viņ� pats izteicās, kura viņam aizstātu māsu, un drīz vien savā izvēlē apstājās pie daktera Onorā sievas. Tam bija daudz iemeslu. Pirmkārt, viņas vīrs cie�i draudzējās ar Oriolu ģimeni, to ārstēdams jau kādus divdesmit gadus, bija redzējis piedzimstam viņa bērnus, katru svētdienu ēda pie viņiem pusdienas un ielūdza viņus pie sevis katru otrdienu. Daktera sievu, resnu un vecu, pusizglītotu, pretenciozu sievieti, bija viegli iekarot viņas godkāres dēļ � viņa būtu gatava visvisādi iztapt grāfam de Ravenelam, kura svainim piederēja Montoriolas kūrorts.

Turklāt Gontrāns, kuram jau agrāk bija biju�as darī�anas ar savedējām, tikai vienreiz Onorā kundzi redzēdams uz ielas, nosprieda, ka tā būs ļoti noderīga �im nolūkam. Pēc izskata viņa ir īsta savedēja, viņ� nodomāja, bet, ja kāds atbilst kādam uzdevumam fiziski, tad atbildis arī garīgi.

Tad nu kādu dienu, pavadījis dakteri līdz mājām, viņ� pie tiem iegāja iek�ā. Apsēdās, patērzēja, sarunāja daktera kundzei visādas laipnības, un, kad viesnīcā atskanēja pusdienu zvans, viņ� pieceldamies sacīja:

� Pie jums ļoti jauki smar�o. Jūsu mājā katrā ziņā gar�īgāk gatavo ēdienus nekā viesnīcā.

Onorā kundze, aiz lepnuma vai plīsdama, sāka murmināt:

� Mīļais'dievs... Ja es drīkstētu..-, ja es drīkstētu, grāfa kungs ...

� Ko drīkstētu, cienītā kundze?

� Lūgt jūs pie mūsu vienkār�ā pusdienu galda.

� Nudien ... nudien ... es neatteiktos.

Dakteris uztraucies purpināja:

� Mums gan nekā nav, itin nekā: zupa, vēr�a gaļa, vista � tas arī viss.

Gontrāns smējās.

� Ar to pilnīgi pietiek. Ielūgums pieņemts.

Un viņ� palika uz pusdienām pie Onorā laulātā pāra. Resnā namamāte trūkās aug�ā no krēsla, izkampa ēdienu bļodas no rokām kalponei, lai tā neaplietu ar mērci galdautu, un, par spīti tam, ka vīru tas kaitināja, pati pie galda apkalpoja.

Grāfs slavēja viņas gatavotos ēdienus, viņas māju, viņas viesmīlību un aizgāja, atstādams viņu kvēlas sajūsmas pilnu.

Viņ� atkārtoja savu gastronomisko vizīti, atkal ļāvās, lai viņu uzlūdz pusdienās, un tagad bija kļuvis par pastāvīgu viesi Onorā kundzes mājā, kurā vai ik brīdi pēc ilggadīga paraduma kā kaimiņi un draugi mēdza iegriezties māsas Oriolas.

Un tā nu Gontrāns stundām ilgi kavējās triju dāmu sabiedrībā, bija laipns pret abām māsām, bet dienu no dienas aizvien vairāk uzsvēra savu pievēr�anos Luīzai.

Greizsirdība, kas starp māsām bija radusies, kad Gontrāns sāka izrādīt uzmanību Sarlotai, vecākajā māsā bija izvērtusies par kareivīgu naidu, bet jaunākajā � par nicinā�anu. Luīza savā atturīgumā, savos noklusējumos un izturē�anās veidā pret Gontrānu ielika daudz vairāk koķetērijas un flirta, nekā to bija darījusi otra māsa ar savu brīvo un draiskulīgo dabiskumu. Dziļi sirdī ievainotā Sadota aiz lepnuma slēpa savas bēdas, izlikās nekā neredzam, nekā nesaprotam un it kā ar pilnīgu vienaldzību joprojām ieradās visās satik�anās reizēs pie Onorā kundzes. Viņa negribēja palikt mājās, lai neviens nedomātu, ka viņa cie�, ka raud, ka atbrīvojusi vietu savai māsai.

Gontrāns, būdams pārāk lepns par savu viltību, lai to slēptu, nevarēja noturēties un visu pastāstīja Polam. Un Pols, uzskatīdams to par smieklīgu, sāka smieties. Starp citu, kop� drauga divdomīgajiem izteicieniem viņ� bija sevī nosolījies vairs neiejaukties tā darī�anās un �ad tad pilns satraukuma klusībā bija sev vaicājis: �Nez vai viņ� kaut ko zina par mani un Kristiānu?�

Viņ� pārāk labi pazina Gontrānu un tālab ticēja, ka tas ir spējīgs pievērt acis uz māsas mīlas sakariem. Bet kāpēc tad agrāk viņ� nekādi nebija licis manīt, ka ir uzminējis vai zina par �iem sakariem? Ta�u īstenībā Gontrāns piederēja pie tiem delveriem, pēc kuru domām ikvienai augstākās sabiedrības sievietei pat ir jābūt vienam vai vairākiem mīļākiem, jo ģimene, pēc viņu pārliecības, nav nekas cits kā savstarpējas palīdzības biedrība, tikumība � nepiecie�ama poza, lai apslēptu da�ādās tieksmes, ko mūsos ielikusi daba, un augstākās sabiedrības cienīgums � fasāde, aiz kuras slēpjami patīkamie netikumi. Starp citu, ja arī savu māsiņu viņ� bija mudinājis apprecēties ar Andermatu ne aiz glu�i skaidriem aprēķiniem, tad tomēr ar neskaidru domu, ka �o ebreju visādi varēs izmantot visa ģimene, un viņ� varbūt Kristiānu nicinātu, ja viņa vīram būtu uzticīga, tāpat kā nicinātu pats sevi, ja negrābtu naudu no sava svaiņa maka.

Pols par to visu domāja, un tas satrauca viņa dvēseli � mūsdienu dona Kihota dvēseli, kuram, starp citu, ir nosliece uz kompromisu ar sirdsapziņu. Tagad viņ� bija kļuvis ļoti piesardzīgs attiecībās ar savu mīklaino draugu.

Un tā, kad Gontrāns viņam bija pastāstījis, kādam nolūkam viņ� izmanto Onorā kundzi, Bretiņī sāka smieties, bet pēc neilga laika bija ir mieru iet tam līdzi pie �īs damas un visai labprāt tērzēja ar �arlotu.

Ārsta sieva ar vislielāko mīlestību pildīja viņai izraudzīto lomu un pulksten piecos, atdarinādama Parīzes dāmas, pasniedza viesiem tēju ar pa�as ceptām smalkmaizītēm.

Kad Pols �ai mājā ieradās pirmo reizi, viņa to saņēma kā vecu draugu, apsēdināja, ar varu atņēma tam platmali un uzlika uz kamīna blakus pulkstenim. Pēc tam rosījās un skraidīja no viena pie otra � milzīga, uz priek�u izgāztu vēderu � un vienā gabalā apvaicājās:

� Vai jūs nevēlaties kaut ko uzkost?

Gontrāns runāja visādas nerātnības, jokoja, smējās un izturējās pavisam brīvi. Viņ� ievilka Luī�u loga ni�ā un kādu brīdi tur uzkavējās, bet Sarlota uztraukta uz viņiem noskatījās.

Onorā kundze, tērzēdama ar Polu, māti�ķā tonī viņam sacīja^

� �ie mīļie bērni atnāk pie manis brītiņu parunāties. Tas ir pavisam nevainīgi, vai ne, Bretiņī kungs?

� O, glu�i nevainīgi, cienītā kundzei

Kad Bretiņī tur ieradās otro reizi, viņa to jau tīri vienkār�i sauca par �Pola kungu� un izturējās pat mazliet familiāri.

Kop� tā laika Gontrāns ar savu ņirdzīgo sajūsmu draugam stāstīja par visām laipnībām, kādas viņam izrādījusi �ī dāma, kurai viņ� iepriek�ējā dienā bija teicis:

� Kāpēc jūs nekad neejat ar Oriolu jaunkundzēm pastaigāties pa Sansusī ceļu?

� Mēs iesim, grāfa kungs, iesim!

� Nu, piemēram, rīt pulksten trijos.

� Labi, rīt trijos, grāfa kungs.

� Jūs esat ļoti laipna, Onorā kundze.

� Esmu jūsu rīcībā, grāfa kungs.

Un Gontrāns Polam paskaidroja:

� Tu ta�u saproti, ka pie viņas viesistabā es nekādi nevaru palakstoties ar Luī�u jaunākās māsas klātbūtnē. Bet me�ā mēs ar viņu varam paiet uz priek�u vai arī mazliet atpalikt. Nu, tu ta�u nāksi?

� Jā, labprāt.

� Ejam!

Viņi piecēlās un lēnām devās prom pa lielceļu, pēc tam, izgāju�i cauri Laro�pradjēras ciemam, nogriezās pa kreisi un, izsprauku�ies cauri briksnājam, nogāja me�ainā ielejā. Pārgāju�i pāri upītei, viņi takas malā apsēdās un sāka gaidīt.

Drīz vien, zosu gājienā iedamas, ieradās trīs dāmas: Luīza gāja pa priek�u, Onorā kundze � pati pēdējā. Viena un otra puse izteica izbrīnu par �o satik�anos.

Gontrans iesaucas:

� Skat, cik jauka doma jums ienākusi prātā � atnākt uz �ejieni!

Daktera kundze atbildēja:

� To es izdomāju!

Un viņi turpināja pastaigu kopā.

Luīza un Gontrāns pamazām paātrināja soli un, aizgāju�i tālu priek�ā, brī�am nozuda no acīm �aurās takas līkumos.

Resnā daktera kundze, pavadīdama viņus ar iecietīgu skatienu, elsdama pūzdama murmināja:

� Ak vai! Tiem jaunajiem gan ir kājas! Es jau netieku viņiem līdzi.

�arlota iesaucās:

� Pagaidiet, es viņus tūlīt pasauk�u!

Un viņa metās skriet. Daktera kundze viņu atturēja:

� Netraucē viņus, bērniņ! Lai viņi parunājas! Nevajag izjaukt viņu sarunu, gan viņi pa�i atnāks atpakaļ.

Un, vēdinādamās ar mutautu, viņa apsēdās zālē priedes ēnā. �arlota uzmeta Polam bēdīgu skatienu, pilnu lūguma un izmisuma.

Viņ� saprata un sacīja:

� Nu tad, jaunkundz, ejam, lai daktera kundze atpū�as. Lūkosim panākt jūsu māsu.

�arlota priecīgi atbildēja:

� Jā, jā, mans kungs, labprāt!

Onorā kundzei nebija iebildumu.

� Ejiet vien, bērni, ejiet! Es jūs �eit pagaidī�u. Tikai nepalieciet pārāk ilgi!

Un viņi aizgāja. Sākumā soļoja ātri, cerēdami panākt Luī�u un Gontrānu, kuri nebija vairs redzami, bet pēc brī�a nosprieda, ka tie būs nogriezu�ies pa kreisi vai pa labi me�ā, un �arlota ne visai skaļi, drebo�ā balsī tos pasauca. Neviens viņai neatbildēja. Viņa nomurmināja:

� Ak dievs, kur gan viņi ir?

Polu atkal pārņēma dziļ� �ēlums un sāpīgs maigums, kādu viņ� jau bija izjutis Ni�ēras krātera malā.

Viņ� nezināja, ko �ai bēdīgajai meitenei sacīt. Viņam to gribējās tēvi�ķi apskaut, noskūpstīt, atrast kādus maigus un mierino�us vārdus. Bet kādus? Viņa raudzījās uz visām pusēm, neprātīgām acīm meklēdama starp koku zariem, ieklausīdamās mazākajā troksnītī un purpinādama:

� Liekas, viņi tur aizgāja... Nē, tur... Vai jūs nekā nedzirdat?

� Nē, jaunkundz, nedzirdu. Visprātīgāk būtu mums viņus �eit pagaidīt.

� Ak dievs! ... Nē... Viņus vajag atrast...

Mirkli vilcinājies, Pols viņai pavisam klusu sacīja:

� Tātad jums tas ļoti sāp?

Viņa pacēla uz to izmisu�u skatienu, kurā jau sāka riesties asaras, pārklādamas acis ar caurspīdīgu valgumu, un tum�ajās, garajās skropstās pavīdēja asaru lāses. Viņa gribēja kaut ko teikt, bet nespēja, neiedro�inājās, ta�u viņas noslēgtajai, bēdu pārpilnajai sirdij tik ļoti vajadzēja atvērties.

Pols turpināja:

� Tātad jūs viņu ļoti mīlat... Viņ� nav jūsu mīlestības vērts, patiesi.

Viņa vairs nespēja izturēt un, aizlikusi acīm priek�ā rokas, lai noslēptu asaras,, sacīja:

� Nē ... nē ... es viņu nemīlu ... Viņ� tik riebīgi izturējās pret mani... Viņ� ar mani rotaļājās... Tas ir zemiski ... tas ir neģēlīgi... un tomēr man ir sāpīgi... ļoti sāpīgi... tāpēc ka tas ir smagi... ļoti smagi... jā, jā... Bet visvairāk mani sāpina, ka arī māsa... māsa ... arī viņa mani vairs nemīl... Viņa ... viņa izdarās ar mani vēl ļaunāk nekā viņ�... Es j ūtu, ka viņa mani vairs nemīl ... nemaz nemīl... ka viņa mani ienīst... Man jau tikai viņa vien bija ... tagad man vairs neviena nav... Un es ta�u viņai nekā neesmu nodarījusi...

Viņ� redzēja tikai �arlotas ausi un jaunavīgo kaklu, kas iegrima kleitas apkaklē zem vieglās drānas, pārejot uz apaļākiem apveidiem. Un viņu dziļi satrauca līdzcietība, maigums, viņu pārņēma nevaldāma vēlē�anās ņemt meiteni savā aizsardzībā, kā tas vienmēr ar viņu notika, kad sieviete bija pieskārusies viņa dvēselei. Un viņa ātri uzliesmojusī dvēsele pildījās ar jūsmīgu maigumu, redzot �īs nevainīgās, drūmās, vientiesīgās un ne�ēlīgi burvīgās sāpes.

Viņ� pastiepa pret meiteni roku un, nekā nedomājot, kā mēdz pielabināt, nomierināt bērnus, apņēma to ap vidukli no muguras. Un pēk�ņi viņ� sajuta, cik strauji pukst viņas sirds � tikpat kā noķertam putnēnam.

Nepārtrauktie, straujie pukstieni pa roku aizplūda uz viņa pa�a sirdi, un arī tā sāka pukstēt straujāk. Viņ� juta viņas sirds ātros pukstus, un �ie puksti atbalsojās visā viņa ķermenī, visos muskuļos un nervos, it kā divas sirdis būtu saplūdu�as kopā, ciestu vienas un tās pa�as sāpes, trīsuļotu vienā kopīgā pukstā un dzīvotu vienu un to pa�u dzīvi � tāpat kā pulksteņi, kurus savieno tērauda pavediens un kuru gaita sakrīt uz sekundi.

Pēk�ņi viņa noņēma rokas no sasārtu�ās, ta�u joprojām glītās sejiņas, ātri to noslaucīja un sacīja:

� Ak, man ta�u nevajadzēja ar jums par to runāt! Muļķe tāda! Iesim labi �igli atpakaļ pie Onorā kundzes! Bet �ito visu aizmirstiet... Vai jūs man to varat apsolīt?

� Apsolu.

Viņa sniedza tam roku.

� Es jums ticu. Man �ķiet, jūs esat ļoti godīgs.

Viņa devās atpakaļ. Viņ� to paņēma uz rokām un pārnesa pāri strautam, tāpat kā pirms gada bija nesis Kristiānu. Cik daudzreiz viņi ar Kristiānu bija nāku�i �urp tais dienās, kad viņ� to dievinpja! Un viņ� izbrīnījies nodomāja par pārmaiņu sevī: �Cik īsa bija �ī kaislā mīlestība!�

�arlota, piedurdamās ar pirkstu viņam pie rokas, �ukstēja:

� Onorā kundze ir aizmigusi, apsēdīsimies klusiņām.

Onorā kundze tie�ām bija aizmigusi, atspiedusi muguru

pret priedi, apsegusi seju ar mutautu, sakrustojusi rokas uz vēdera. �arlota un Pols apsēdās da�u soļu atstatumā no viņas un, lai viņu neuzmodinātu, nesarunājās.

Bet tad me�a klusums kļuva tik dziļ�, ka bija smagi un grūti to izturēt. Varēja vienīgi dzirdēt, kā mazliet tālāk pa oļiem tek ūdens, tikko jau�ami �ab kukainī�i, nosīc gaisā kni�ļu bars un sausās lapās �abinās lielās, melnās vaboles.

Kur gan ir Luīza un Gontrāns? Ko viņi dara? Pēk�ņi tālumā atskanēja viņu balsis: viņi nāca atpakaļ. Onorā kundze uzmodās un izbrīnījusies vaicāja:

� Ko? Jūs jau esat �eit? Es nemaz nedzirdēju, kā jūs pienācāt... Un pārējie? Vai jūs viņus atradāt?

Pols atbildēja:

� Tur jau viņi nāk.

Varēja dzirdēt Gontrāna smieklus. �ie smiekli atviegloja �arlotu no liela smaguma, kas nomāca viņas sirdi. Viņa pati nezināja, kādēļ viņai kļuvis vieglāk.

Drīz nācēji kļuva redzami. Gontrāns tuvojās gandrīz skrie�us, vilkdams aiz rokas glu�i sasārtu�o Luī�u. Viņi vēl nebija lāgā pienāku�i, kad viņ� jau steidzās pastāstīt savu piedzīvojumu:

� Jūs nevarat ne iedomāties, kam mēs uzskrējām virsū! ... Ne par ko neuzminēsit... Redzējām skaisto dakteri Madzelli kopā ar slavenā profesora Klo�a meitu vai, kā Vils sacītu, skaisto, rudmataino atraitni... Vai, �ausmas! �ito pārsteigumu! ... Tas nelietis viņu skūpstīja ... Nu, bet kā!... Kā viņ� to skūpstīja! ..

Onorā kundze �o pārmērīgo jautrību ar cienīgu �estu pārtrauca.

� Ak, grāfa kungs... Padomājiet ta�u par jaunkundzēm! ...

Gontrāns dziļi palocījās.

� Jums ir caur un cauri taisnība, mīļā Onorā kundze! Pateicos, ka jūs man atgādinājāt pieklājības likumus! Jums vienmēr ir ļoti cēli' aicinājumi.

Tad, lai nebūtu jāiet mājās visiem kopā, jaunie vīrie�i atvadījās no dāmām un aizgāja pa me�u.

� Nu, kā ir? � Pols jautāja.

� Es viņai pateicu, ka dievinu viņu un ka būtu laimīgs, ja viņa kļūtu mana sieva.

� Un ko viņa teica?

� Viņa ļoti mīļi un piesardzīgi sacīja: �Tas jāiz�ķir tētim. Es atbildē�u caur viņu.�

� Ko tad tu darīsi?

� Tūdaļ pilnvaro�u savu sūtni Andermatu, lai iet un bildina. Un, ja vecais lauķis daudz viebsies, sakompromitē�u viņa meitiņu ar kaut kādām nevalodām.

Andermats vēl joprojām sarunājās ar dakteri Latonu uz kazino terases. Gontrāns viņus iz�ķīra un tūlīt izklāstīja svainim pa�reizējo stāvokli.

Pols aizgāja pa Riomas ceļu. Viņam gribējās pabūt vienam, viņu bija pārņēmu�as nemierpilnas domas un jūtas, kādas mūsos modina sastap�anās ar sievieti, kuru esam gatavi iemīlēt.

Viņ� jau sen neapzināti bija ļāvies �ās pamestās meitenes valdzino�ajam, �ķīstajam burvīgumam. Viņ� tajā jauta mīļu, labsirdīgu, vienkār�u, atklātu, vientiesīgu būtni un sākumā juta līdzcietību � to maigo līdzcietību, kādu mūsos mēdz modināt sievietes bēdas. Pēc tam viņ� bie�i ar to tikās un viņa sirdī uzdīga �is graudiņ� � mazais maiguma graudiņ�, kuru sieviete mūsos var tik viegli iesēt un kur� tik ātri izaug liels. Un tagad, it īpa�i pirms stundas, viņ� jau juta, ka pieder tai, juta sevī tās pastāvīgo klātieni, kaut arī tā bija prom, � un tā ir pirmā mīlestības pazīme.

Viņ� gāja pa ceļu, bet no atmiņas neizgaisa viņas skatiens, viņas balss skaņa, rieviņas lūpu kaktiņos, kad viņa smaidīja vai raudāja, viņas gaita un pat viņas tērpa krāsa un �aukstē�ana.

Un viņ� klusībā domāja: �Esmu, �ķiet, iekritis. Es sevi pazīstu. Cik �ēl! Varbūt labāk vajadzētu atgriezties Parīzē. Velns parāvis! Viņa ir pavisam jauna meitene. Es ta�u viņu nevaru padarīt par savu mīļāko!�

Vēlāk viņ� jau par viņu domāja, tāpat kā pirms gada bija domājis par Kristiānu. Jā, arī �ī meitene bija pavisam citāda nekā visas sievietes, kuras viņ� bija pazinis, kuras bija dzimu�as un uzaugu�as pilsētā, citāda pat nekā jaunas meitenes, kuras kop� bērnības bija iemācīju�ās koķetē�anu, pārņēmu�as to no mātes vai arī no sve�ām sievietēm. Viņā nebija nekā nedabiska, kas būtu domāts saval-dzinā�anai, nekā samācīta nedz vārdos, nedz kustībās, nekā neīsta skatienā.

Viņa bija ne vien jauna un �ķīsta būtne, bet bija cēlusies no pirmatnējas dzimtas, īsta zemes meita, kura tikai nupat sāka pārvērsties par pilsētas dāmu.

Un viņ� iejūsminājās, cenzdamies sevī apspiest neskaidro pretestību, kuru vēl �ad tad sevī sajuta. Acu priek�ā viņam slīdēja Valtera Skota, Dikensa un 2or�as Sandas poētisko romānu tēli, kas vēl vairāk sakairināja viņa iztēli, kuru pastāvīgi uzkurināja sieviete.

Gontrāns par viņu sprieda tā: �Pols? Viņ� ir auļojo�s zirgs, kuram mugurā sē� mīlestība. Kolīdz viņ� vienu nomet zemē, viņā uzlec cita.�

Bretiņī pamanīja, ka tuvojas vakars. Viņ� bija ilgi staigājis. Tagad viņ� devās atpakaļ.

Iedams garām jaunajai peldu iestādei, viņ� ieraudzīja Andermātu un abus Oriolus mērījot zemes gabalus un nosprau�ot to robe�as. Pēc viņu �estiem Pols Bretiņī saprata, ka starp tiem notiek karsts strīds.

Stundu vēlāk Vils, ienācis viesistabā, kur bija sapulcējusies visa ģimene, sacīja marķīzam:

■� Mīļais sievastēv, varu jums paziņot, ka jūsu dēls Gontrāns pēc pusotra vai divi mēne�iem precēsies ar Luī�u Oriolas jaunkundzi.

Marķīzs de Ravenels iztrūkās.

� Gontrāns? Ko jūs sakāt?

� Es saku, ka ar jūsu piekri�anu viņ� pēc pusotra vai divi mēne�iem precēsies ar Luī�u Oriolas jaunkundzi. Viņa būs ļoti bagāta.

Tad marķīzs pavisam vienkār�i sacīja:

� Mīļais dievs, lai ta�u precas, ja grib, es neiebilstu.

Un baņķieris pastāstīja, kā viņ� izrīkojies ar veco

zemnieku.

Uzzinājis no grāfa, ka meitene ir ar mieru dot savu piekri�anu, viņ� nosprieda, nezaudējot ne mirkli, izdabūt piekri�anu arī no viņas tēva, lai vīndaris nepagūtu izgudrot vēl kādas viltības.

Tad nu baņķieris aizsteidzies pie Oriola tēva un atradis viņu nopūlamies ar, rēķinā�anu uz aptaukotas papīra strēmeles ar Mil�a palīdzību, kur� skaitījis uz pirkstiem.

Andermats apsēdās un sacīja:

� Es labprāt izdzertu glāzi jūsu lieliskā vīna.

Tiklīdz �aks bija atnesis glāzes un pilnu krūzi vīna,

Andermats apjautājās, vai Luīzas jaunkundze ir mājās, un palūdza, lai viņu paaicina �urp. Kad meitene pienāca klāt, viņ� piecēlās un, dziļi palocījies, teica:

� Cienītā jaunkundz, ceru, ka jūs mani uzskatāt par draugu, kuram var visu teikt? Tā ir, vai ne? Redziet, es esmu uzņēmies kādu ļoti delikātu uzdevumu, kas man kārtojams. Mans svainis grāfs Rauls Olivjē Gontrāns de Ravenels ir jūsos iemīlējies, par ko es esmu visai apmierināts. Un viņ� man uzdeva pajautāt jums jūsu piederīgo klātbūtnē, vai jūs esat ar mieru kļūt viņa sieva.

Luīza, būdama gau�ām pārsteigta, mulsām acīm pavērās tēvā. Un Oriola tēvs iztrūcies paskatījās uz dēlu, savu parasto padomdevēju; bet Milzis uzlūkoja Ander-matu, kur� ar zināmu augstprātību turpināja:

� Lieciet vērā, cienītā jaunkundz, ka, uzņēmies �o uzdevumu, es apsolīju savam svainim nekavējoties pārnest atbildi. Viņ� ļoti labi apzinās, ka varētu jums arī nepatikt, un tādā gadījumā viņ� rīt pat no �ejienes aizbrauks un vairs nekad neatgriezīsies. Ta�u es ceru, ka jūs viņu jau pietiekami labi pazīstat, lai varētu man, vienkār�am starpniekam, pateikt: �Jā, esmu ar mieru,� � vai: �Nē, neesmu ar mieru.�

Luīza nodūra galvu un. nosarkdama, ta�u apņēmības pilna teica:

� Jā, esmu ar mieru, mans kungs.

Tad viņa tik strauji izmetās no istabas, ka uzskrēja virsū durvīm.

Andermats no jauna apsēdās un, bez kādām ceremonijām ielējis glāzē vīnu, sacīja:

� Tagad parunāsim par darī�anām.

Un, pat nepieļaudams ne mazāko svārstī�anās iespēju, Andermats ķērās pie jautājuma par pūru, balstīdamies uz to, ko vīndaris viņam bija teicis pirms trim nedēļām. Kā Gontrāna bagātību viņ� minēja trīssimttūksto� franku un izredzes uz nākamo mantojumu un lika saprast: ja tāds līgavainis kā grāfs de Ravenels lūdz Oriolas jaunkundzes � starp citu, ļoti burvīgas būtnes roku, tad jaunās meitenes ģimenei, protams, atzinīgi jānovērtē �is gods un kaut kas materiāli jāupurē.

Ļoti satrauktais, bet glaimotais, gandrīz atbruņotais zemnieks tomēr lūkoja savu mantu aizsargāt. Kaulē�anās bija ilga. Ta�u Andermats jau pa�ā sākumā bija izteicis vārdus, kuri �o darījumu atvieglināja:

� Mēs neprasām nedz skaidru naudu, nedz vērtspapīrus, bet prasām tikai zemi, tos pa�us zemes gabalus, par kuriem jūs man minējāt, ka tie paredzēti Luīzas jaunkundzes pūram, un vēl da�us, kurus es jums norādī�u.

Izredzes neizdot naudu � �o lēnām kopā savākto naudu, kas bija ienākusi pa vienam frankam, pa vienam sū, labo naudiņu � vai nu sudraba, vai zelta monētas, kas bija nodilu�as vai nu rokās, vai naudas makos, kabatās vai uz kroga galdiem, vai dziļajās vecu skapju atvilktnēs, � neatdot �o daudzo pūliņu, rūpju, noguruma un darba skanīgo hroniku, sirdij, acīm un zemnieka pirkstiem tik tīkamo naudu, kas bija dārgāka par govi, par vīnadārzu, par lauku, par māju, naudu, ko da�reiz ir grūtāk upurēt nekā pa�am savu dzīvību, � izredzes ne�ķirties no tās, �ķiroties no pa�a meitas, tēva un dēla sirdī uzreiz viesa lielu mieru, vēlē�anos vienoties un slepenu, apvaldītu prieku.

Par vienu otru zemes gabaliņu viņi tomēr kaulējās. Galdā tika izklāts sīks Montoriolas pakalna robe�u plāns, un citu pēc cita tajā ar krustiņu atzīmēja Luīzas pūrā dodamos zemes gabalus. Andermatam bija vajadzīga vesela stunda, lai atkarotu divus pēdējos kvadrātiņus. Pēc tam, lai novērstu jebkādu pārsteigumu no vienas vai no otras puses, viņi, paņēmu�i līdzi plānu, devās uz attiecīgajām vietām. Rūpīgi pārbaudīja visus ar krustiņu apzīmētos zemes gabalus un atzīmēja vēlreiz.

Bet Andermats tomēr jutās nemierīgs, viņam bija aizdomas, ka abi Orioli nākamajā satik�anās reizē ir spējīgi atteikties no da�as savas piekāp�anās un atņemt vīnadārzu gabalus, kuri noderīgi viņa � Andermata nodomiem, un viņ� centās izgudrot kādu praktisku un dro�u līdzekli, lai panākto vieno�anos nostiprinātu.

Un baņķierim ie�āvās prātā doma, par kuru sākumā viņ� pasmaidīja, bet kura vēlāk, kaut arī jocīga, �ķita lieliska.

� Ja vēlaties, � viņ� sacīja, � mēs visu varam pierakstīt, lai vēlāk kaut kas neaizmirstos.

Atceļā, ejot cauri ciemam, viņ� apstājās pie tabakas pre�u veikala un nopirka divas zīmogpapīra lapas. Viņ� zināja, ka zemes aprakstī�ana uz �īm oficiālajām papīra lapām abu zemnieku acīs iegūs kaut kādu negrozāmu raksturu, jo �īs lapas pārstāv likumu, neredzamu, bet bargu likumu, kuru aizsarga �andarmi, sodi un cietums.

Tad nu viņ� uz vienas lapas uzrakstīja, bet uz otras nokopēja �ādu saistību:

�Sakarā ar precību solījumu, ar ko savā starpā apmainījās grāfs Gontrāns de Ravenels un Luīza Oriolas jaunkundze, Oriola kungs, līgavas tēvs, dod savai meitai pūrā zemāk minētos zemes gabalus ...�

Un viņ� sīki apzīmēja visus zemes gabalus, uzrādot to numurus Anvālas komūnas zemes kadastra reģistrā.

Pēc tam, atzīmējis datumu un parakstījies, viņ� lika parakstīties arī Oriola tēvam, kur� savukārt pieprasīja, lai saistībā tiktu ierakstīts arī līgavaiņa finansiālais stāvoklis; un tad Andermats devās uz viesnīcu ar �o dokumentu kabatā.

Visi par viņa stāstu smējās, un skaļāk par citiem smējās Gontrāns.

Tad marķīzs ļoti cienīgi sacīja dēlam:

� �ovakar mēs abi ar tevi apmeklēsim �o ģimeni un es pats atkārto�u mana znota iepriek� izdarīto bildinājumu, lai viss būtu, kā pienākas.

Gontrāns bija lielisks līgavainis, gan laipns, gan uzmanīgs. Viņ� visus apdāvināja par Andermata naudu un ik bridi skrēja satikties ar līgavu vai nu viņas mājās, vai pie Onorā kundzes. Gandrīz vienmēr viņu tagad pavadīja Pols, lai satiktu �arlotu, kaut gan pēc katras tik�anās reizes apņēmās vairs nesatikties. �arlota bija vīri�ķīgi samierinājusies ar māsas laulībām un runāja par to tik nepiespiesti, ka �ķita � viņas sirdī vairs nebija ne mazāko bēdu. Vienīgi raksturs viņai, �ķiet, bija mazliet pārvērties: viņa bija kļuvusi nosvērtāka un ne tik atklāta. Kamēr Gontrāns kaut kur kaktiņā pusbalsī maigi tērzēja ar Luī�u, Bretiņī nopietni sarunājās ar �arlotu, pamazām ļaudamies jaunajām mīlestības jūtām, kuras .viņa sirdī uzbangoja tikpat kā jūras paisums. Viņ� to saprata, bet nepretojās, domādams: �Nieki! Vajadzīgajā brīdī aizbēg�u, un cauri!� Atvadījies no �arlotas, viņ� gāja pie Kristiānas, kas tagad no rīta līdz vakaram gul�ņāja uz ku�etes. Jau pie durvīm viņ� jutās nervozs un uzbudināts, gatavs sīkiem strīdiem, kas radās aiz noguruma un apnicības. Viņu jau iepriek� kaitināja viss, ko Kristiāna teica, ko viņa domāja; viņas cietējas izskats, viņas mierīgā lēnprātība, viņas lūdzo�ais un pārmetumu pilnais skatiens viņa lūpās izraisīja tikai niknus vārdus, kurus, būdams labi audzināts cilvēks, viņ� savaldīja; Kristiānas tuvumā viņ� ne mirkli neaizmirsa tās meitenes tēlu, no kuras nupat bija �ķīries.

Kristiāna, mocīdamās tāpēc, ka tik reti viņu redz, apgrūtināja viņu ar izpra�ņā�anu, ko viņ� �ais dienās ir darījis, kur bijis, un Pols izdomāja visvisādus stāstus, kurus viņa uzmanīgi uzklausīja, pūlēdamās uzminēt, vai viņam nav padomā kāda cita sieviete. Viņa juta, ka nav spējīga noturēt �o vīrieti, nav spējīga modināt viņā kaut kripatiņu tās mīlestības, kas mocīja viņu pa�u, ka nav spējīga viņu fiziski valdzināt, no jauna viņu iekarot kaut vai ar kaislību, ar glāstiem, ja vairs nevar iegūt ar maigumu, un viņa no itin visa baidījās, nezinādama, no kurienes draud briesmas.

Bet viņa jau neskaidri noģida, ka pār viņu lidinās briesmas, lielas, nezināmas briesmas. Un viņa bija greizsirdīga bez kāda iemesla, greizsirdīga uz visu, pat uz sievietēm, kuras gāja garām viņas logam un kuras viņai

izskatījās burvīgas, kaut gan viņa nemaz nezināja, vai Bretiņī ar tām kādreiz ir runājis.

Viņa tam mēdza jautāt:

� Vai jūs esat ievērojis to ļoti glīto, paslaido tum�mati, kuru es nesen redzēju un kura laikam tikai nesen �eit ieradusies?

Ja viņ� atbildēja:

� Nē, neesmu ievērojis, � Kristiānai uzreiz radas aizdomas, ka Pols melo, viņa nobālēja un turpināja:

� Nevar būt, ka jūs viņu neesat ievērojis, viņa man �ķita tik skaista.

Pols brīnījās par viņas uzstājību.

� Ticiet man, es viņu nekad neesmu redzējis. Lūko�u satikt.

Un Kristiāna domāja: �Tā noteikti ir viņa.� Bet da�reiz viņai ienāca prātā doma, ka viņam ir kādi slepeni sakari, ka viņ� ir izsaucis �urp kādu mīļāko, varbūt savu aktrisi. Un viņa ņēmās visus izpra�ņāt � tēvu, brāli un vīru � par visām jaunām, valdzino�ām sievietēm An-vālā.

Ja viņa vismaz pati varētu saigāt, pameklēt, pasekot Polam, viņa mazliet nomierinātos, bet gandrīz pilnīgais nekustīgums, kas viņai tagad bija jāievēro, viņas cie�anas padarīja par neizturamām mocībām. Un, kad viņa ar Polu runāja, jau pa�ā viņas balss skaņā bija dzirdamas cie�anas, un tas tikai pastiprināja Pola nervozo neiecietību pret izdzisu�o mīlestību. Mierīgi ar Kristiānu viņ� varēja runāt tikai par vienu � par drīzajām Gontrāna kāzām, jo tad viņ� varēja izrunāt Sarlotas vārdu un skaļi par to domāt. Un viņam pat sagādāja kaut kādu noslēpumainu, neskaidru, neizskaidrojamu baudu dzirdēt Kristiānu izrunājam �o vārdu, slavējam meitenes piemīlību un labās īpa�ības, �ēlojam to, skai�amies uz brāli, kas to noniecinājis, un novēlam tai krietnu cilvēku, kur� to novērtētu, iemīļotu un apprecētu.

Viņ� sacīja:

� Jā, jā! Gontrāns izdarīja lielu muļķību. Tā meitene ir ļoti burvīga.

Un Kristiāna bez kādām aizdomām atkārtoja:

� Ļoti burvīga! īsta pērle, pati pilnība!

Viņa nemū�am nevarēja iedomāties, ka tāds vīrietis kā Pols varētu iemīlēt tādu meiteni un to apprecēt. Viņa baidījās vienīgi no Pola mīļākām.

Un, tā kā sirds reiz nu ir tāda dīvaina lieta, �arlotas cildinā�ana Kristiānas vārdiem Pola uztverē ieguva īpa�u nozīmi, iekvēlināja viņa mīlestību, sakairināja tieksmi pēc tās, pie�ķīra tai neatvairāmu pievilcību.

Bet kādu dienu, kad Pols ar Gontrānu ieradās pie Onorā kundzes, lai satiktos ar māsām Oriolām, viņi tur sastapa dakteri Madzelli, kur� bija iekārtojies kā savās mājās. Ar tīri itālisku smaidu, no kura �ķita, ka ik vārdā, ik �estā dakteris ieliek visu savu sirdi, viņ� izstiepa pret tiem abas rokas.

Ar Gontrānu viņu saistīja familiāra un sekla draudzība, kuras pamatā bija raksturu radniecība, apslēptas līdzīgas noslieces, drīzāk tāda kā instinktu sazvērestība nekā īsta pieķer�anās un uzticē�anās.

Grāfs vaicāja:

� Nu, kā iet jūsu glītajai blondīnei, ar kuru jūs pastaigājāties Sansusī me�ā?

Itālietis pasmaidīja.

� Ak! Mums ir pavisam vēsas attiecības! Viņa pieder pie tām sievietēm, kuras tikai sola un nekā nedod.

Un viņi sāka tērzēt. Skaistais ārsts līda vai no ādas ārā jauno meiteņu, bet it īpa�i �arlotas priek�ā. Runājot ar sievietēm, viņ� ar balsi, �estiem un skatienu alla� izrādīja tām dievinā�anu. Viss viņa augums no galvas līdz kājām it kā sacīja: �Es jūs mīlu!� � turklāt ar tik lielu daiļrunību, ka nenovēr�ami iekaroja sirdis.

Viņ� bija graciozs kā aktrise, viņam bija viegla balerīnas gaita, kabataszagļa lunkanās kustības, iedzimtas spējas un smalki izstrādāti savaldzinā�anas paņēmieni, kurus viņ� nemitīgi lika lietā.

Nākot kopā ar Gontrānu atpakaļ uz viesnīcu, Pols īgnā balsī iesaucās:

� Kas tam �arlātanam tai mājā meklējams?

Grāfs rāmi atbildēja:

� Ko var zināt par tādiem avantūristiem? �ādi zeļļi visur iespraucas. Un �itam dro�i vien apnikusi klaidoņa dzīve un viņa spānietes untumu pildī�ana; pie tās spānietes viņam jau vairāk ir sulaiņa nekā ārsta loma, bet varbūt vēl kāda cita. Viņ� meklē. Bija prātojis nocelt profesora Klo�a meitu, bet ar to viņam neveicas, ka viņ� pats izteicās. Ne mazāk vērtīgs ieguvums viņam būtu jaunākā Oriola meita. Tad nu viņ� mēģina uztaustīt pamatu, izo�ņāt, izok�ķerēt. Viņ� kļūtu par kūrorta līdzīpa�nieku, pacenstos dabūt pie malas �o muļķi Latonu un katrā ziņā ik vasaru sagādātu sev izdevīgus pacientus ziemai... Nudien, tas viņam ir padomā! Tur nav ne mazāko �aubu.

Pola sirdī modās apslāpētas dusmas un greizsirdīgs naids.

Kāda balss sauca:

� Ei! Pagaidiet!

Viņiem pakaļ steidzās Madzelli.

Bretiņī ar izaicino�u ironiju viņam jautāja:

� Kurp jūs tik ātri skrienat, dakter? Dzenaties pakaļ savai laimei?

Itālietis pasmaidīja un neapstādamies, tikai pagriezies pret viņiem un izdarījis da�us atpakaļlēcienus, ar graciozu arlekīna �estu sabāza rokas kabatās, izgrieza tās uz āru, izstiepa ar divi pirkstiem, parādīdams, ka tās ir tuk�as, un sacīja:

� Vēl neesmu saķēris.

Un, eleganti apgriezies uz pirkstgaliem, viņ� aizskrēja tālāk, it kā ļoti steigtos.

Nākamajās dienās Pols un Gontrāns vēl vairākas reizes sastapa viņu daktera Onorā mājā, kur viņ� visām trim dāmām izdarīja daudz sīku un jauku pakalpojumu ar tikpat lielu veiklību, ar kādu dro�i vien mēdza pakalpot hercogienei. Viņ� visu prata lieliski darīt, sākot ar komplimentu bārstī�anu un beidzot ar makaronu pagatavo�anu. Vispār viņ� bija spo�s pavārs un, vairīdamies no traipiem, apsējies zilu ķēk�as priek�autu, uzlicis galvā no papīra darinātu pavāra mici, dziedādams itālie�u valodā neapoiitāņu dziesmas, eleganti cepa un vārīja, nepavisam nebūdams smieklīgs, visus uzjautrinādams un valdzinādams, pat pastulbo kalponi, kura par viņu teica:

� Tīrais jēzuliņ�!

Drīz viņa nodomi kļuva skaidri redzami, un Polam vairs nebija �aubu, ka skaistais dakteris cen�as iemīlināt sevī �arlotu. �ķita, ka viņam veicas. Viņ� tā prata glaimot, bija tik pakalpīgs, tā mācēja patikt, ka, viņu ieraugot, jaunās meitenes sejā uzplauka smaids, kas liecināja, ka viņa no sirds priecājas.

Bet Pols, pats to lāgā nenoģizdams, ieņēma mīlnieka pozīciju, kļūdams par Madzelli sāncensi. Ieraugot dakteri �arlotas tuvumā, viņ� gāja tai klāt un pūlējās ieka-

rot meitenes labvēlību ar tie�āku un atklātāku izturē-� sanos. Viņ� tai izrādīja parupju, brālīgu maigumu un uzticību, vienā gabalā atkārtodams: �Patiesi, es jūs ļoti mīlu,� � ar tik vienkār�u sirsnību un tik atklāti, ka ne�* viens to nevarēja uzskatīt par mīlestības atklā�anu.

Pārsteigts par negaidīto sāncensību, Madzelli laida darbā visu savu māku, un, kad Bretiņī, greizsirdības dzelts � tās vientiesīgās greizsirdības, kura sagrābj vīrieti pat tad, kad viņ� sievieti vēl nemīl, kad tā viņam tikai patīk, � kad Bretiņī, būdams straujākas dabas, uz-r bruka un kļuva ass un augstprātīgs, otrs, kas bija lunkanāks un alla� savaldīgs, viņam atbildēja ar asprātībām, vārdu spēli un izmanīgām, zobgalīgām laipnībām.

�ī cīņa notika katru dienu, sāncen�i viens pret otru izturējās ar lielu niknumu, kaut gan ne vienam, ne otram varbūt nemaz nebija noteikta nodoma. Ta�u neviens no abiem negribēja piekāpties � tikpat kā divi suņi, kas uzklupu�i vienam un tam pa�am laupījumam.

�arlota bija atguvusi savu labo garastāvokli, bet tagad tajā jautās asāka �ķelmība, kaut kas neizskaidrojams, ne tik atklāts smaidā un skatienā. �ķiet, Gontrāna nodevība viņai bija daudz ko iemācījusi, sagatavojusi jaunām vil�anās iespējām, padarījusi lunkanāku un apbruņojusi ar pieredzi. Viņa brīvi un veikli manevrēja starp abiem pielūdzējiem, pateica katram, kas bija jāsaka, nekad neizraisot starp abiem sadursmi, neizrādīja nevienam no tiem lielāku uzmanību, ar katru atsevi�ķi pazobojās par tā sāncensi, ļāva tiem cīnīties vienādos apstākļos un it kā ne uz vienu, ne uz otru pat neraudzījās nopietni. Un tas viss tika darīts pavisam vienkār�i, skolnieciski, bez mazākās koķetērijas, ar jaunu meiteņu draiskulību, kura tām da�kārt pie�ķir neatvairāmu burvību.

Bet tad pēk�ņi �ķita, it kā Madzelli būtu guvis pārākumu. Likās, viņ� �arlotai ir ticis daudz tuvāk, it kā starp viņiem būtu nodibinājusies kāda slepena saskaņa. Ar �arlotu sarunādamies, viņ� viegli rotaļājās ar viņas saulessargu vai ar tērpa lentu, par ko Pols, uzskatīdams to par sava veida morālu īpa�nieciskumu, trakoti dusmojās un viņam gribējās itālieti izpliķēt.

Kad kādudien Oriola tēva mājā Bretiņī tērzēja ar Luī�u un Gontrānu, visu laiku vērodams Madzelli, kur� klusā balsī �arlotai kaut ko stāstīja, par ko tā smaidīja, viņ� pēk�ņi ievēroja, ka tā nosarkst un stipri apmulst;

Pols vairs ne mirkli ne�aubījās, ka sāncensis ir atzinies mīlestībā. �arlota bija nodūrusi acis, vairs nesmaidīja un tikai klausījās; tad Pols, juzdams, ka nespēs savaldīties un sarīkos traci, sacīja Gontrānam:

� Vai tu nebūtu tik laipns un neiznāktu man līdzi uz piecām minūtēm?

Grāfs atvainojās līgavai un sekoja draugam. Tiklīdz viņi bija izgāju�i ārā, Pols iesaucās;

� Mīļais draugs, vajag par katru cenu izjaukt �ā no�ēlojamā itālie�a laksto�anos ar nabaga meiteni, kura pret viņu ir galīgi bezpalīdzīga.

� Kas tad man, tavuprāt, būtu jādara?

� Jābrīdina viņa, ka itālietis ir avantūrists.

� Nu, mīļais, tā gan nav mana darī�ana.

� Bet viņa ta�u būs tava svaine!

� Jā, jā, bet man galīgi nav iemesla domāt, ka Ma-dzelli būtu kādi noziedzīgi nodomi. Tikpat galants viņ� ir pret visām sievietēm un nekad nav nedz izdarījis, nedz pateicis kaut ko nepieklājīgu.

� Labi! Ja tu to negribi uzņemties, es pats ar viņu tik�u galā, kaut gan uz mani, protams, tas attiecas daudz mazāk nekā uz tevi.

� Tātad tu Sarlotā esi iemīlējies?

� Es? ... Nē... Bet es skaidri redzu, kas tā par spēlīti, ko �is nelietis atļaujas.

� Vai zini, mīļais, tu jaucies iek�ā visai delikātā lietā ... un ... ja vien neesi �arlotā iemīlējies ...

� Nē, es neesmu iemīlējies... Bet tādi avantūristi ir jādzen ratā.

� Un vai drīkst jautāt, ko tu domā darīt?

� Izpļaukāt to nelieti.

� Prātīgi! Labākais līdzeklis, lai viņa tajā iemīlētos. Jums būs jācīnās divkaujā, un, vai nu tu tiksi ievainots, vai Madzelli, � varonis viņas acīs tik un tā būs Ma-dzelli.

� Bet ko tad tu darītu?

� Tavā vietā?

� Jā, manā.

� Es parunātu ar meitenīti kā draugs. Viņa tev ļoti uzticas. Nu, es viņai glu�i vienkār�i īsos vārdos pateiktu, kādi īsti ir �ie parazīti. Tev tas ļoti labi iznāktu. Tu proti dedzīgi runāt. Un es viņai liktu saprast, pirmkārt, kālab viņ� ir tā pieķēries spānietei, otrkārt, kāpēc viņ� mēģināja lenkt profesora Klo�a meitu, tre�kārt, kāpēc pēc neveiksmes �ai mēģinājumā viņ� tagad pūlas iekarot �arlotu Oriolas jaunkundzi.

� Kāpēc tad tu pats to nedari? Tu ta�u drīz būsi viņas svainis.

� Redzi... redzi... Pēc tā, kas ir bijis starp mums, vai zini... Es nevaru.

� Pareizi. Es pats ar viņu parunā�u.

� Vai tu negribi, lai es tev tūlīt pat izgādāju ar viņu sarunu divatā?

� Nu, protams, gribu.

� Labi, pastaigājies te kādas minūtes desmit, es pa to laiku dabū�u prom Luī�u un Madzelli, un, kad tu atnāksi atpakaļ, viņa būs viena.

Pols Bretiņī devās uz Anvālas aizas pusi, gudrodams, kā lai iesāk grūto sarunu.

�arlotu Oriolu viņ� tie�ām sastapa vienu pa�u aukstajā, ar kaļķiem izbalsinātajā tēva mājas viesistabā un, apsēdies viņai līdzās, sacīja:

� Es, jaunkundz, palūdzu, lai Gontrāns izgādā man �o satik�anos ar jums.

�arlota viņā paraudzījās savām skaidrajām acīm.

� � Kāpēc?

� Ak, ne jau tādēļ, lai jums bārstītu pliekanus komplimentus itālie�u gaumē, bet lai parunātu ar jums kā draugs, kā ļoti uzticams draugs, kura pienākums ir dot jums padomu.

� Runājiet.

Viņ� iesāka iztālēm, atsaucās uz savu dzīves pieredzi un uz viņas pieredzes trūkumu, pēc tam piesardzīgos, bet skaidros vārdos pastāstīja viņai par avantūristiem, kuri visur meklē bagātību, ar savu profesionālo izveicību apstrādādami vientiesīgus un labus cilvēkus, gan vīrie�us, gan sievietes, izkrāpdami viņu naudas makus un sirdis.

�arlota mazliet nobālēja un klausījās viņā nopietni un ļoti uzmanīgi.

Viņa jautāja:

� Es saprotu un reizē nesaprotu. Jūs runājat par kādu noteiktu cilvēku, bet par ko īsti?

� Par dakteri Madzelli.

Viņa nodūra acis un kādu brīdi nekā neatbildēja, bet t&d nedro�ā balsī sacīja:

� Jūs pret mani esat tik atklāts, tāpēc ari es pret jums bū�u tāda. Kop�... kop�... kop� savas māsas saderinā�anās es esmu kļuvusi mazliet gudrāka... neesmu vairs tik dumja. Tad nu tā... Es jau pati nojautu to, ko jūs man nupat sacījāt... Un klusībā man nāca smiekli, redzot, ko viņ� grib panākt.

Viņa bija pacēlusi aug�up galvu, un viņas smaidā, viņas viltīgajā skatienā, mazajā, uz aug�u uzrautajā de-guntiņā, valgajā, spo�ajā zobu mirdzumā, kas pazibēja starp pavērtajām lūpām, bija tik daudz patiesa daiļuma, jautras �ķelmības un burvīgas nerātnības, ka Bretiņī sagrāba tāds pats nevaldāms kaislu jūtu uzplūds, kāds pirms gada viņu bija piespiedis krist pie kājām iemīļotai, tagad pamestai sievietei. Un sirds viņam gavilēja aiz prieka, jo Madzelli nebūt netika vērtēts augstāk par viņu. Tātad viņ� ir uzvarējis, viņ�!

Un Pols jautāja:

� Tātad jūs viņu nemīlat?

� Kuru? Madzelli?

� Jā.

Viņa tajā palūkojās tik skumīgām acīm, ka viņ� jutās galīgi satriekts un lūdzo�ā balsī izdvesa:

� Un ... nevienu nemīlat?

Acis nodūrusi, viņa atbildēja:

� Nezinu... Es mīlu tos cilvēkus, kuri mīl mani.

Viņ� spēji satvēra abas meitenes rokas un neprātīgā

aizrautībā, kad galvā viss ir sajucis un vārdi, kas izsprūk pār lūpām, nāk nevis no prāta, kur� pēk�ņi nez kur nozudis, bet drīzāk no satrauktajiem jutekļiem, ņēmās tās skūpstīt un murmināja:

� �arlota, mana mazā! Es ... es jūs mīlu!

Viņa �igli izrāva vienu roku un, uzlikusi tam uz mutes, �ukstēja:

� Cietiet klusu ... Es jūs lūdzu, cietiet klusu!. Man būs ļoti sāpīgi, ja arī tie izrādīsies meli.

Viņa bija piecēlusies kājās; arī viņ� piecēlās un, viņu apskāvis, dedzīgi noskūpstīja.

Pēk�ņi atskanēja kāds troksnis, un viņi viens no otra no�ķīrās; istabā ienāca Oriola tēvs un ar �ausmām blenza viņos. Tad viņ� sāka kliegt:

� Ak tu b-blēdis tāds! ... Ak tu b-blēdis!.. Nolādētais blēdis!...

Sarlota aizmuka, abi vīrie�i palika aci pret aci.

Pols pēc smaga klusuma brī�a lūkoja kaut ko paskaidrot.

� Ak dievs ... mans kungs ... es uzvedos kā ... patie�ām ... kā ...

Bet vecais neklausījās, viņu bija sagrābu�as dusmas, trakas dusmas, un, sa�ņaudzis dūres, viņ� nāca virsū Polam Bretiņī, atkārtodams:

� Ak tu, nolādētais b-blēdis! ...

Tad, piegājis Polam cie�i klāt, savām dzīslainajām zemnieka rokām to sakampa aiz apkakles. Bet Pols, arī būdams liela auguma un pārspēdams overņieti veiklības un spēka ziņā, kas iegūts sportā, ar vienu pa�u pleca grūdienu piespieda veco pie sienas un teica:

� Paklausieties, Oriola tēvs, mums nav vērts kauties, labāk ņemsim un vienosimies. Jā, es noskūpstīju jūsu meitu, tas tiesa. .. Zvēru, ka tā ir pirmā reize... Un tāpat arī zvēru, ka gribu viņu precēt.

Fiziskās cīņas kāre pēc pretinieka spēcīgā grūdiena sirmgalvī bija noplakusi, bet dusmas nepavisam nebija aprimu�as, un viņ� murmināja:

� Ak �itā gan! Nāk un nolaupa man skuķi un tad vēl naudu kāro ... Blē�i nolādētie! ...

Un tad nu viss, kas viņam bija uz sirds, izlauzās uz āru neskaitāmos izmisuma vārdos. Viņ� nespēja apmierināties, ka bija apsolījis dot vecākajai meitai pūrā vīna-dārzus, kuri nonāks parīzie�u rokās. Viņam jau bija aizdomas, ka Gontrāns ir nabags, ka Andermats viņu ir piekrāpis, un, aizmirsdams necerēto bagātību, kādu viņam sagādāja baņķieris, viņ� tagad izgāza visu savu �ulti un apslēpto naidu pret �iem ļaundariem, kuru dēļ vairs nespēja mierīgi gulēt.

Varēja domāt, ka Andermats ar visiem saviem radiniekiem un draugiem katru nakti nāk viņu aplaupīt, nāk kaut ko viņam nozagt � zog viņa zemes gabalus, viņa minerālavotus un viņa meitas.

Un viņ� meta Polam sejā savus pārmetumus, apvainoja, ka arī tas iekārojis viņa mantu, sauca par blēdi, kur� grib precēt �arlotu, lai tiktu pie viņas zemes.

Drīz vien, zaudējis pacietību, Pols viņam uzkliedza:

� Ak tu vecais ēzeli, es ta�u esmu bagātāks par tevi! Es vēl tev varu iedot naudu .. .

Neticīgi, tomēr uzmanīgi Polu uzklausījis, sirmgalvis apklusa, bet tad atkal ķērās pie apvainojumiem un pārmetumiem � gan rāmākā balsī.

Tagad Pols viņam runāja pretī, skaidroja un, uzskatīdams sevi par saistītu �ā negaidītā atgadījuma dēļ, kurā vainīgs bija vienīgi viņ�, piedāvājās �arlotu precēt, neprasot nekādu pūru.

Oriola tēvs purināja galvu un, ne ausi nekustinādams, lika vēl un vēlreiz visu atkārtot, izlikdamies nekā nesaprotam. Viņ� joprojām Polu uzskatīja par plikadīdu un blēdi.

Bretiņī aiz izmisuma sāka kliegt viņam tie�i ausīs:

� Es? Man ir vairāk nekā simt divdesmit tūksto�i franku ienākumu gadā, vecais stulbeni! Vai tu dzirdi?... Man ir trīs miljoni!

Sirmgalvis pēk�ņi vaicāja:

� Vai jūs to uzrakstīsit uz papīra?

� Uzrakstī�u, protams!

� Un to papīru parakstīsit?

� Parakstī�u, protams!

� Uz zīmogpapīra?

� Uz zīmogpapīra, protams!

Tad sirmgalvis piecēlās, atslēdza skapi, izņēma no tā divas zīmogpapīra lapas, sameklēja saistību rakstu, ko Andermats pirms da�ām dienām no viņa bija pieprasījis, un pēc �ā parauga uzrakstīja dīvainu precību solījumu ar līgavaiņa garantētu trīs miljoni franku lielu kapitālu, un �o papīru lika Polam Bretiņī parakstīt.

Kad Pols iznāca ārā, viņam �ķita, ka visa zeme ir apgriezusies otrādi. Tātad viņ� ir līgavainis pats pret savu gribu, pret viņas gribu, nejau�ības dēļ, tikai tāpēc, ka ļaunprātīga apstākļu sagadī�anās viņam nebija atstājusi citas izejas.

Viņ� nomurmināja:

� Kāds neprāts! � un pēc tam nodomāja: �Nekā! Labāku par �arlotu es dro�i vien neatrastu visā pasaulē.� Un sirds dziļumos nopriecājās par likteņa izliktajiem slazdiem.

VI

Nākamā diena Andermatam iesākās slikti. Atnācis peldu iestādē, viņ� uzzināja, ka naktī viesnīcā �Splendid� ar trieku miris Obrī-Pastērs. �is in�enieris viņam bija visai

noderīgs ar savām zinā�anām, jo nesavtīgi, dedzīgi, no sirds bija pieķēries Montoriolas kūrortam, kuru uzskatīja gandrīz vai par savu lolojumu; ta�u visnepatīkamāk bija tas, ka slimnieks, atbraucis ārstēties no pilnasinības, kas draudēja ar trieku, tie�i ar to bija miris pa�ā ārstniecības kursa vidū, pa�ā sezonas vidū, topo�ā kūrorta slavas rītausmā.

Baņķieris stipri uztraukts staigāja �urpu turpu pa galvenā ārsta kabinetu, gudrodams, kā piedēvēt �im nāves gadījumam citu cēloni � kādu negadījumu, kritienu no kalna, neuzmanību vai artērijas plīsumu, un viņ� nepacietīgi gaidīja daktera Latona iera�anos, lai to pamācītu, kā veiklāk sastādīt medicīnisko aktu, nemodinot nekādas aizdomas par patieso nāves cēloni.

Galvenais ārsts strauji iedrāzās kabinetā bāls un satraukts un, tikko atvēris durvis, jautāja:

� Vai jūs jau zināt bēdīgo vēsti?

� Jā. Nomiris Obrī-Pastērs.

� Nē, nē! Dakteris Madzelli aizbēdzis ar profesora Klo�a meitu.

Andermatam pārskrēja �ermuli pār kauliem.

� Kā? ... Ko jūs sakāt?!...

� Jā, mīļo direktor, drausmīga nelaime! īsta katastrofa! ...

Viņ� apsēdās, noslaucīja pieri un tad sāka stāstīt, ko bija uzzinājis no Petrisa Martela, kur� visu zināja tie�i no profesora kambarsulaiņa.

Madzelli esot ļoti dedzīgi lencis skaisto rudmati, �o lielo koķeti, paviegla rakstura sievieti, kuras pirmais vīrs esot nomiris ar diloni, ko saķēris, kā stāsta, pārāk maigās laulības dzīves dēļ. Bet Klo�a kungs esot uzminējis itālie�u ārsta nodomus un, nevēlēdamies sev par otro znotu �o avantūristu, to sparīgi iztriecis ārā, reiz pārsteidzis savas meitas priek�ā uz ceļiem.

Madzelli, izmests pa durvīm, drīz vien atgriezās pa mīlnieku zīda kāpnēm pa logu. Par to, kā tas noticis, klīda divējādas baumas. Pēc vienas versijas, viņ� līdz ārprātam iemīlinājis sevī profesora meitu un padarījis to greizsirdīgu, pēc otras � joprojām slepus ar viņu saticies, izlikdamies, ka interesējas par citu sievieti, bet galu galā, no mīļākās uzzinājis, ka profesors ir un paliek nelokāms, viņ� to �onakt nolaupījis, un tagad pēc tāda skandāla kāzas esot neizbēgamas.

Dakteris Latons piecēlās kājās, atspieda muguru pret kamīnu un, raudzīdamies un satriekto Andermatu, kur� vēl arvien soļoja pa istabu, iesaucās:

� Ārsts, cienītais kungs! Ārsts izstrādājis �itādu numuru! .. _i; Mediķu korporācijas loceklis! .. # Tāda izlaidība! ...

Izmisu�ais Andermats apsvēra notikuma sekas, sadalīja tās pa ailēm un it kā saskaitīja zaudējumus.

1. Nejaukās baumas, izplatīdamās pa kaimiņu kūrortiem, nonāks līdz Parīzei. Ta�u, ja prātīgi padomā, �ādu līgavas nolaupī�anu varētu pat izmantot reklāmai. Vajag kādas piecpadsmit tādas pamatīgi uzrakstītas piezīmes lielu tirā�u laikrakstos � un Montoriolai tiktu pievērsta pla�as publikas uzmanība.

2. Profesora Klo�a aizbrauk�ana � neatsverams zaudējums.

3. Hercoga un hercogienes de Ramasu Aldavarru aizbrauk�ana � otrs nenovēr�ams un galīgi neaizstājams zaudējums.

Tātad dakterim Latonam taisnība. Drausmīga katastrofa.

Tad, pagriezies pret dakteri, baņķieris sacīja:

� Jums tūda] jāiet uz viesnīcu �Splendid� un jāsastāda akts par Obrī-Pastēra nāvi tā, lai nebūtu ne mazāko aizdomu uz apopleksiju.

Dakteris Latons jau paņēma platmali, bet pirms pa�as aizie�anas sacīja:

� Ak tā, vēl viens jaunums. Nez vai tā ir taisnība, ka jūsu draugs Pols Bretiņī precē�oties ar �arlotu Oriolu?

Andermats pat sarāvās aiz izbrīna.

� Bretiņī? Ejiet nu ejiet!.,. Kas jums to teica?...

� Tas pats Petriss Martels, un viņ� to dabūjis zināt no pa�a Oriola tēva.

� No Oriola tēva?

� Jā, no Oriola tēva. Viņ� apgalvojis, ka viņa nākamajam znotam esot trīs miljoni franku.

Viljams vairs nemaz nezināja, ko domāt. Viņ� nomurmināja:

� īstenībā tas ir iespējams, pēdējā laikā viņ� pret to bija stipri iesilis ... Bet tādā gadījumā ... viss pakalns ir mūsu rokās... Viss pakalns!... O, par to man steig�us pa�am jāpārliecinās.

Un viņ� izgāja nopakaļ dakterim, lai sastaptu Polu vēl pirms brokastīm.

Kad Andermats iegāja viesnīcā, viņam pateica, ka sieva vairākas reizes pēc viņa taujājusi. Viņ� to atrada vēl gultā; viņa sarunājās ar tēvu un brāli, kur� ātri un izklaidīgi izskatīja avīzes.

Viņa jutās slikti, ļoti slikti un bija satraukta. Viņu mocīja bailes, kaut gan pati nezināja, no kā. Turklāt jau vairākas dienas viņai nedeva mieru kāda vēlē�anās, grūtas sievietes untums. Viņa gribēja aprunāties ar dakteri Bleķu. Viņai apkārt eso�ie cilvēki tik bie�i zobojās par dakteri Latonu, ka viņa bija zaudējusi pret to uzticību un gribēja dzirdēt cita ārsta spriedumu � dzirdēt, ko domā dakteris Bleks, kura slava auga aizvien lielāka un lielāka. Bailes � visas tās bailes, visas uzmācīgās domas, kuras parasti pārņem sievietes grūtniecības beigās, tagad viņu mocīja no rīta līdz vakaram. Kop� vakardienas, kad viņa bija redzējusi nelabu sapni, viņa iedomājās, ka bērnam ir nepareiza guļa, ka viņa to nevarēs pati piedzemdēt un būs jāķeras pie ķeizargrieziena. Un domās viņa redzēja, kā viņai taisa �o operāciju. Viņa redzēja sevi guļam uz muguras ar pārgrieztu vēderu, visa gulta ir pilna asiņu, un no istabas aiznes prom kaut ko sarkanu, nekustīgu, mēmu � nedzīvu. Un ik pēc desmit minūtēm viņa aizvēra acis, lai to atkal redzētu, lai no jauna būtu klāt �ai drausmīgajā, mokpilnajā sevis spīdzinā�anā. Un tad nu viņa iedomājās, ka vienīgi dakteris Bleks varētu viņai pateikt taisnību, un viņa lūdza, lai to nekavējoties atsauc, pieprasīja, lai tas viņu tūlīt, tūlīt pat apskata.

Andermats, stipri satraukts, nezināja nemaz, ko atbildēt.

� Bet, mīļais bērns, tas ir ļoti neērti manu attiecību dēļ ar Latonu ... tas ir... pat neiespējami. Paklausies, man ienāca kaut kas prātā: es paaicinā�u profesoru Mā-Ruselu, viņ� ir simtreiz gudrāks par Bleķu. Viņ� man neatteiks un atnāks.

Bet Kristiāna neatlaidās. Viņai bija vajadzīgs Bleks un neviens cits! Viņai vajadzēja �o dakteri redzēt, redzēt sev blakus viņa lielo buldoga galvu. Tā bija slimīga vēlē�anās, kurai piemita kaut kas no māņticības: viņai bija vajadzīgs Bleks, un cauri.

Viljams lūkoja novirzīt viņas domas uz ko citu.

� Tu nemaz nezini � intrigants Madzelli �onakt nolaupīja profesora Klo�a meitu. Viņi ir prom; neviens nezina, uz kurieni viņi aizmuku�i. Tas tik ir notikums!

Kristiāna bija pacēlusies pussēdus savos spilvenos; viņa ieplēta acis aiz sāpīga izbrīna un murmināja:

� Ak, nabaga hercogiene!... Nabadzīte! Kā man viņas �ēl!

Kristiāna jau sen saprata ar sirdi mokas, ko izcieta �ī aizvainotā, kaislā dvēsele. Viņa pati cieta tādas pa�as mokas un raudāja tādas pa�as asaras.

Bet viņa tūdaļ atsāka:

� Klausies, Vil, aizej, lūdzu, pēc Bleķa. Ja viņ� neatnāks, es jūtu, ka nomir�u.

Andermats satvēra viņas roku un maigi noskūpstīja.

� Ej nu ej, Kristiāna! Esi ta�u prātīga... saproti, ka...

Viņ� ieraudzīja Kristiānas acīs asaras un pagriezās pret marķīzu.

� Mīļo sievastēv, tas būs jāizdara jums pa�am. Es nevaru. Bleks �urp nāk vizītē katru dienu ap pulksten vieniem pie princeses de Maldeburgas. Aizturiet viņu vestibilā un atvediet �urp pie savas meitas. Tu ta�u vari pagaidīt vienu stundu Kristiāna, vai ne?

Viņa bija ar mieru gaidīt stundu, bet atteicās celties aug�ā un iet brokastīs, un vīrie�i aizgāja uz ēdamzāli vieni pa�i.

Pols jau bija priek�ā. Viņu ieraudzījis, Andermats izsaucās:

� A, paklausieties, ko man �odien stāstīja! Jūs precoties ar Sarlotu Oriolu? Tā ta�u nav taisnība, vai ne?

Jaunais vīrietis, uzmetis nemierīgu skatienu aizvērtajām durvīm, pusbalsī atbildēja:

� Mīļais dievs, taisnība gan!

Neviens no viņa draugiem to vēl nezināja, un visi trīs pārsteigti viņā raudzījās.

Viljams vaicāja:

� Kas jums ienācis prātā? Precēties? Ar jūsu bagātību?! Saistīt sevi ar vienu sievieti, kad jums ir pieejamas visas! Turklāt tā ģimene nav nekāda smalkā. Tā ir laba Gontrānam, kuram nav ne sū pie dvēseles!

Bretiņī sāka smieties.

� Mans tēvs kļuva bagāts, tirgodamies ar miltiem, � viņ� bija dzirnavnieks, tā teikt. Ja jūs viņu būtu pazinis, ari par viņu jūs varētu sacīt, ka viņam trūkst smalku manieru. Bet �arlota ...

Andermats viņu pārtrauca:

� O, viņa ir lieliska! Burvīga! Lieliska, un... vai zināt... viņa būs tikpat bagāta kā jūs... ja ne bagātāka ... Es jums galvoju ... galvoju ...

Gontrāns nopurpināja:

� Jā, laulība nekādi netraucē un sedz atkāp�anos. Tikai �ēl, ka tu mūs nebrīdināji. Kā tad, mans dārgais, visa tā padarī�ana sanāca, velns parāvis?

Tad Pols, mazliet sagrozīdams, pastāstīja, kā viss notika. Viņ� minēja savu svārstī�anos, to pārspīlēdams, un pēk�ņo iz�ķir�anos, kad meitene bija izmetusi kādu vārdu, kas viņam ļāvis domāt, ka tā viņu mīl. It īpa�i viņ� pārspīlēja stāstījumu par Oriola tēva negaidīto iera�anos, par viņu abu strīdu, par zemnieka �aubām, ka viņ�, Bretiņī, ir tik bagāts, un par zīmogpapīru, kas tika izņemts no skapja.

Andermats, sizdams ar dūri pa galdu, smējās līdz asarām.

� Ak vai! Zīmogpapīrs!... Viņ� rīkojas pēc mana paņēmiena! Tas ta�u ir mans izgudrojums!

Bet Pols, mazliet nosarcis, sāka murmināt:

� Lūdzu, par �o jauno vēsti pagaidām savai sievai nekā nestāstiet. Ņemot vērā mūsu attiecības, daudz pieklājīgāk būs, ja es viņai to pats pateik�u ...

Gontrāns raudzījās savā draugā ar kaut kādu dīvainu un jautru smaidu, kur� it kā sacīja: �Lieliski! Tie�ām lieliski! Lūk, kā tādas lietas vajag izbeigt: bez trok�ņa, bez skandāliem, bez drāmām.�

Viņ� ierosināja:

� Ja vēlies, vecais draugs, aiziesim pie viņas abi kopā pēc brokastīm, kad viņa būs piecēlusies, un tu viņai paziņosi savu lēmumu.

Viņu acis sastapās cie�ā, neizprotamu domu pilnā skatienā un tūdaļ novērsās.

Pols vienaldzīgi atbildēja:

� Labi, labprāt. Mēs vēl par to parunāsim.

Ienāca apkalpotājs un pateica, ka dakteris Bleks jau ir ieradies viesnīcā, un marķīzs steig�us izgāja, lai dakteri noķertu ceļā uz princeses istabu.

Viņ� izklāstīja ārstam savu vajadzību, pastāstīja par znota grūto stāvokli un par meitas vēlē�anos, un ārsts bez kādiem iebildumiem devās pie viņas.

Kolīdz mazais vīrelis ar lielo galvu bija ienācis Kristiānas istabā, viņa sacīja:

� Tēt, atstāj mūs vienus.

Un marķīzs izgāja ārā. Tad Kristiāna sāka uzskaitīt visu, kas viņu darīja nemierīgu, pateica par savām bailēm, izstāstīja savus drausmīgos sapņus; viņa runāja klusā, lēnīgā balsī, it kā izsūdzēdama grēkus. Un ārsts viņā klausījās tikpat kā biktstēvs, brī�am uzmezdams viņai savu lielo, apaļo acu skatienu, ar vieglu galvas mājienu apliecinādams, ka uzmanīgi klausās, un murminādams: �Tā, tā,� � kas it kā nozīmēja: �Es ļoti labi zinu, kas jums vainas, un, ja vien gribē�u, jūs izārstē�u.�

Kad viņa savu stāstījumu bija beigusi, ārsts savukārt ņēmās viņu sīki iztaujāt par viņas dzīves veidu, par para�ām, par viņai noteikto re�īmu un par zālēm. Klausoties viņas atbildēs, ārsts brī�am it kā atzinīgi pamāja ar roku, brī�am visai atturīgi, nosodo�i izsaucās: �OS� Kad viņa beidzot pateica par savām lielajām bailēm, ka bērnam varbūt ir nepareiza guļa, viņ� piecēlās, ar garīdznieka kautrību iztaustīja viņu caur palagu un pavēstīja:

� Nē, viss ir kārtībā.

Kristiānai uznāca vēlē�anās viņu noskūpstīt. Cik brīni�ķīgs cilvēks ir �is ārsts!

Viņ� paņēma no galda papīra lapu un sāka rakstīt recepti. Tā bija gara, ļoti gara. Pēc tam viņ� atkal apsēdās pie gultas un sāka ar savu pacienti sarunāties, bet jau pavisam citādā tonī, it kā pierādīdams, ka savu svēto ārsta misiju viņ� ir beidzis.

�im druknajam pundurim bija dobja un sulīga balss, un ikvienā, pat glu�i parastā teikumā jautās vēlē�anās kaut ko izdibināt. Viņ� runāja par visu ko. �ķita, viņu ļoti interesēja Gontrāna laulības. Parunājis par to, viņ� pēk�ņi ar pretīgu neglīteņa smaidu ieteicās:

� Par Brētiņī kunga precībām es jums vēl nekā neteik�u, kaut gan tas vairs nav nekāds noslēpums, jo Oriola tēvs to itin visiem stāsta.

Kristiānai uznāca tāda kā nesamaņa, kas sākās pirkstu galos, tad pārņēma visu ķermeni, rokas, krūtis, vēderu, kājas. Viņa vēl nesaprata visu �o vārdu jēgu, bet tad viņu sagrāba drausmīgas bailes, ka viņa nekā neuzzinās, un viņa uzreiz kļuva piesardzīga un nomurmināja:

� Ak tā! Oriola tēvs to itin visiem stāsta?

� Jā, jā. Pirms nepilnām desmit minūtēm viņ� ari man to pastāstīja. Liekas, Bretiņī kungs ir ļoti bagāts un �o mazo �arlotu jau sen mīl. Starp citu, abas laulības izkārtoja Onorā kundze. Viņa laipni izlīdzēja jaunajiem ļaudīm gan ar savu atbalstu, gan ar savu māju, kurā varēja satikties ...

Kristiāna bija aizvērusi acis. Viņa zaudēja samaņu.

Dakteris sāka saukt palīgā, atskrēja istabene, pēc tam marķīzs, Andermats un Gontrāns, visi metās meklēt etiķi, ēteri, ledu un visādas citas nevajadzīgas lietas.

Pēk�ņi Kristiāna sakustējās, atvēra acis, pacēla uz aug�u rokas un, visādi izlocīdamās, sāka me�onīgi kliegt. Viņa lūkoja runāt, bet spēja tikai murmināt:

� Vai, kā sāp! ... Mīļais dievs! Kā sāp... Lau� muguru ... Plē� pu�u ... Vai! �ēlīgais dievs!...

Un viņa atkal kliedza.

Drīz kļuva skaidrs, ka sāku�ās dzemdības.

Andermats aizdrāzās pēc daktera Latona un sastapa to vēl pie brokastu galda.

� Nāciet ātrāk ... manai sievai ir slikti... Ātrāk!

Pa ceļam viņ� izdomāja viltībiņu un teica, ka tai brīdī,

kad sievai uznāku�as pirmās sāpes, viesnīcā pagadījies dakteris Bleks.

Arī dakteris Bleks pats apstiprināja savam kolēģim �o izdomājumu:

� Es tikko biju iegājis pie princeses, kad mani izsauca pie Andermata kundzes, kurai bija kļuvis slikti. Es atskrēju. Un tie�i īstajā laikā!

Viljams bija tā uztraucies un viņam tik ļoti dauzījās sirds, ka pēk�ņi viņu sagrāba �aubas par abiem ārstiem un viņ� kailu galvu aizskrēja pie profesora Mā-Ru-sela un izlūdzās, lai arī tas atnāk. Profesors uzreiz bija ar mieru, tūdaļ sapogāja svārkus kā da�kārt ārsts, iedams vizītē, un steig�us devās ceļā lieliem, nosvērtiem soļiem, kas raksturīgi slavenībai, kura iera�anās vien var glābt cilvēka dzīvību.

Tiklīdz viņ� ienāca, abi ārsti, godbijīgi sasveicināju�ies, ņēmās reizē vai gandrīz reizē visu pazemīgi izklāstīt un prasīt padomus.

� Tas bija tā, mīļo profesor. Vai jums neliekas, mīļo profesor .., Vai nevajadzētu, mīļo profesor ...

Savukārt Andermats, traki pārbijies, dzirdot sievas vaidus, apbēra Mā-Ruselu ar jautājumiem un arī vienā gabalā viņu uzrunāja �mīļo profesor, mīļo profesor�.

Kristiāna gulēja gandrīz kaila visu �o vīrie�u acu priek�ā, viņa nekā neredzēja, nekā neievēroja un nekā nesaprata: viņu plosīja tik drausmīgas sāpes, ka galvā vairs nebija nevienas domas. Viņai �ķita, ka vēderu, jostas vietu un gū�as kāds zāģē ar trulu zāģi, lēnām velk, rausta, uz mirkli apstājas un no jauna zāģē vēl drausmīgāk, saplosot saviem trulajiem zobiem kaulus un muskuļus.

Kad �īs mokas uz kādu brīdi aprima, kad sāpes, kas plosīja ķermeni, ļāva atgūt sapra�anu, viņas sirdī iezagās vēl ne�ēlīgākas, vēl skaudrākas, vēl drausmīgākas sāpes nekā fiziskās mokas: viņ� mīl citu sievieti un to precēs.

Un, lai apklusinātu �o briesmīgo domu, kura urbās viņas smadzenēs, viņa pūlējās no jauna atmodināt necie�amās fiziskās sāpes: viņa izlocījās, sasprindzināja muskuļus un, kad atkal viņu sagrāba sāpes, vismaz vairs nekā nedomāja.

Piecpadsmit stundās Kristiāna bija tā izmocīta, tik ļoti salauzta pēc fiziskajām un garīgajām cie�anām, ka vēlējās viēnīgi nomirt � nomirt, lai reiz izbeigtos neizturamās mokas. Bet tad pēk�ņi uznāca vēl ilgsto�āka un negantāka sāpju lēkme, kad viņai �ķita, ka visas iek�as tiek izrautas no miesas. Un viss bija galā... Sāpes aprima, kā mēdz nomierināties viļņi, un atvieglojums, kādu viņa izjuta, bija tik liels, ka pat viņas bēdas uz brīdi zaudēja asumu. Ar viņu sarunājās, un viņa atbildēja pavisam gurdā, vārgā balsī.

Pēk�ņi pār viņas seju noliecās Andermata seja, un viņ� sacīja:

� Viņa izdzīvos ... Viņa ir gandrīz iznēsāta ... meitenīte ...

Kristiāna nespēja izdvest nekā vairāk kā tikai:

� Ak dievs!

Tātad viņai ir bērns, dzīvs bērns, un �is bērns augs liels... Pola bērns! Viņai uznāca vēlē�anās kliegt, tik ļoti �ī jaunā sāpe viņai plosīja sirdi. Viņai ir meita! Nē, viņa to negrib! ... Viņa to negrib redzēt!. _t . Viņa tai nekad nepieskarsies!

Kristiāna tika rūpīgi noguldīta, viņu apmīļoja un skūpstīja. Kas? Dro�i vien tēvs un vīrs. Viņa nezināja, kas.

Bet viņ�? Kur ir viņ�? Ko viņ� dara? Cik viņa tagad būtu laimīga, ja viņ� viņu mīlētu!

Laiks ritēja � stunda pēc stundas, un viņa pat neat�ķīra, vai tagad ir nakts vai diena, jo viņu kā uguns dedzināja viena vienīga doma: viņ� mīl citu.

Pēk�ņi viņai ienāca prātā: �Bet varbūt tā nav taisnība? ... Kā tad es nekā nezināju par viņa precē�anos, kamēr man �is ārsts nebija pateicis?�

Bet tūdaļ viņa apsvēra ar prātu, ka no viņas viss ticis slēpts. Pols bija centies, lai viņa nekā nedabū zināt.

Viņa palūkojās istabā, lai redzētu, kas tajā atrodas. Pie gultas sēdēja kāda sve�a sieviete. Kristiāna neuzdro�inājās to iztaujāt. Kam gan viņa to būtu varējusi jautāt?

Pēk�ņi atvērās durvis. Istabā uz pirkstgaliem ienāca viņas vīrs. Ieraudzījis, ka viņai acis ir vaļā, viņ� pienāca klāt.

� Vai tu jūties labāk?

� Jā, pateicos.

� Tu mūs vakar pamatīgi nobiedēji. Bet tagad visas briesmas ir pāri. Tikai galīgi nesaprotu, ko lai dara ar tevi. Es nosūtīju telegrammu mūsu draudzenei Ikardona kundzei � viņa ta�u solījās atbraukt uz tavu dzemdību laiku; paziņoju viņai, ka dzemdības bija priek�laicīgas, un ļoti lūdzu, lai viņa steig�us brauc �urp. Bet viņa pa�laik ir pie sava brāļadēla, kur� slimo ar �arlaku ... Ta�u tevi nedrīkst atstāt vienu, un ir vajadzīga kaut cik ... kaut cik... piedienīga sieviete... Un tad nu viena �ejienes dāma pieteicās tevi apkopt un pakavēt tev laiku ..� Un es, vai zini, biju ar mieru. Tā ir Onorā kundze.

Kristiāna pēk�ņi atcerējās daktera Bleķa vārdus. Viņu sagrāba baiļu trīsas, un viņa novaidējās:

� Ai nē, nē . .. tikai ne viņu ... tikai ne viņu! ...

Viljams nesaprata un turpināja:

� Paklausies, es labi zinu, ka viņa ir ļoti vulgāra, bet tavs brālis viņu slavē, viņa tam ir bijusi visai noderīga; turklāt runā, ka viņa agrāk ir bijusi vecmāte un Onorā ar viņu iepazinies pie kādas dzemdētājas. Ja viņa tev ļoti nepatiks, es viņu viens divi atlaidī�u. Tomēr pamēģināsim. Lai viņa atnāk pāris rei�u.

Kristiāna klusēdama domāja. Nepiecie�amība uzzināt, visu uzzināt viņu tik stipri mocīja, ka cerība uz �ās sievietes pļāpību, uz to, ka no viņas varēs izdabūt vārdu pa vārdam �o drausmīgo patiesību, kas saplosītu viņas sirdi, viņā modināja tagad vēlē�anos atbildēt: �Ej.?? ej tūlīt viņai pakal... tūlīt pat! Ej ta�u!�

Nepārvaramajai tieksmei visu uzzināt jaucās klāt dīvaina nepiecie�amība pēc vēl lielākām sāpēm, lai izciestu līdz galam savas bēdas, lai tās asiem dzelk�ņiem durtos viņai dvēselē, � mistiska, slimīga, eksaltēta nepiecie�amība pēc cie�anām.

Un viņa klusu �ukstēja:

� Labi, esmu ar mieru. Atved Onorā kundzi!

Bet pēk�ņi viņa juta, ka nespēj vairs ilgāk gaidīt, ka viņai jāpņrliecinās, stingri jāpārliecinās par �o nodevību, un viņa vārgā balsī, tikpat kā neelpodama, jautāja Viljamam:

� Vai tā ir taisnība, ka Bretiņī kungs precas?

Viljams mierīgi atbildēja:

� Jā, taisnība. Mēs tev būtu agrāk pateiku�i, bet ar tevi jau nevarēja runāt.

Un viņa vēl piebilda:

� Ar �arlotu?

� Ar �arlotu.

Bet arī Viljamam tagad bija kāda uzmācīga doma, kas vairs neizgāja no prāta: viņa meita, vārga dzīvības uguntiņa, uz kuru viņ� vai ik brīdi gāja paskatīties. Viņ� bija sa�utis, ka Kristiānas pirmie vārdi nebija lūgums redzēt savu bērnu, un viņ� ar maigu pārmetumu sacīja:

� Paklau, vai tad tu negribi paskatīties uz meitiņu? Vai zini, viņa jūtas lieliski.

Kristiāna nodrebēja, it kā viņ� būtu pieskāries vaļējai brūcei, bet viņai bija jānoiet viss krusta ceļ�.

� Atnes viņu, � Kristiāna sacīja.

Viņ� nozuda aiz priek�kara gultas kājgalī, pēc tam atkal parādījās ar lepnumā un laimē starojo�u seju, neveikli turēdams rokās baltu vīstoklīti.

Viņ� to nolika uz iz�ūtā spilvena blakus Kristiānai, kura aiz satraukuma gandrīz nespēja paelpot, un sacīja:

� Nu paskaties, cik viņa ir skaista!

Kristiāna paskatījās.

Ar diviem pirkstiem viņ� pavilka sānis vieglas me�ģīnes, kas apņēma mazu, sarkanu sejiņu, pavisam maziņu un sarkanu, aizvērtām actiņām un kustīgu mutīti.

Un, noliekusies pār �o cilvēciskās būtnes aizsākumu, Kristiāna domāja: �Tā ir mana meita... Pola meita...

Un �ā pikucī�a dēļ man bija jāizcie� tādas sāpes... �is pikucītis ir ... mana meita ...�

Uzreiz nozuda pretīgums pret bērnu, kura dzim�ana bija tik ne�ēlīgi plosījusi viņas nabaga sirdi un maigo sievietes miesu; viņa lūkojās uz bērnu ar kvēlu un sāpīgu ziņkāri, ar dziļu izbrīnu, ar dzīvnieka izbrīnu, kur� ieraudzījis savu pirmdzimto.

Andermats gaidīja, ka Kristiāna bērnu dedzīgi apmīļos, un pārsteigts un sa�utis vaicāja:

� Vai tad tu viņu nenoskūpstīsi?

Kristiāna klusu noliecās pie sarkanās pierītes, un, jo vairāk viņas lūpas tai tuvojās, jo vairāk tā viņu pievilka, aicināja vēl tuvāk. Kad viņa jau bija tai klāt, kad pieskārās �ai mazliet valgajai, siltajai pierītei, kuras siltums bija viņas pa�as dzīvības dāvāts, viņai �ķita, ka vairs nespēs atraut lūpas no bērna ķermenī�a, ka tās tur paliks uz mū�īgiem laikiem.

Kaut kas pieskārās viņas vaigam � tā bija vīra bārda: viņ� bija noliecies viņu noskūpstīt. Viņ� piekļāva viņu sev klāt ilgā apskāvienā ar pateicības pilnu maigumu; pēc tam arī viņ� gribēja noskūpstīt savu meitu un, izstiepis lūpas, sīkiem skūpstiem apbēra mazo deguntiņu.

Noraugoties viņos no malas, Kristiānai sa�ņaudzās sirds � viņas meita un viņ� ... viņ�!...

Andermats drīz ieteicās, ka bērns jānes prom uz �ūpuli.

� Nē, � Kristiāna lūdza, � lai vēl brītiņu paliek �eit, lai es viņu jūtu sev līdzās. Nerunā vairs, nekusties, atstāj mūs, uzgaidi mazliet!

Viņa pabāza roku zem autiņos ietītā bērna ķermenī�a, piespieda pieri pie saviebtās sejiņas, aizvēra acis un nekustēdamās gulēja, nekā nedomādama.

Bet pēc brītiņa Viljams viņai klusītiņām pieskārās pie pleca.

� Pietiek, dārgā, esi prātīga! Tu zini, ka nedrīksti uztraukties.

Viņ� paņēma meitenīti uz rokām, un māte tai sekoja ar skatienu, līdz tā nozuda aiz gultas aizkara. Pēc tam Viljams atnāca atpakaļ un sacīja:

� Tātad norunāts? Rīt no rīta es atsūtī�u Onorā kundzi, lai viņa pasē� pie tevis.

Kristiāna viņam diezgan stingrā balsī atbildēja:

� Jā, mans draugs, vari sūtīt �urp... rīt no rīta,

Un viņa izstiepās gultā nogurusi, salauzta, bet varbūt vairs ne tik nelaimīga.

Vakarā viņu atnāca apmeklēt tēvs un brālis un pastāstīja pēdējos jaunumus: profesors Klo�s steig�us aizbraucis meklēt rokā meitu; klīstot baumas, ka hercogiene de Ramasa, kuru vairs nemaz neredz, arī ir aizbraukusi � meklēt Madzelli. Gontrāns par �iem notikumiem smējās un smēlās no tiem komisku pamācību.

� Kūrortos notiek zili brīnumi. Tie ir vienīgie pasakainie stūrī�i zemes virsū! Divu mēne�u laikā �eit notiek vairāk brīnumu nekā visā pasaulē pa veselu gadu. īstenībā būtu jāsaka, ka �eit atrodas nevis minerālavoti, bet burvju avoti. Un tā tas ir itin visur � Eksā, Ruaijā, Vi�ī, Li�onā un tāpat jūrmalas peldvietās � Djepā, Etretā, Tru-vilā, Biaricā, Kannās un Nicā. Tur var sastapt pārstāvjus no visām tautībām, no visiem sabiedrības slāņiem, apbrīnojamus avantūristus, visādu rasu un visādu raksturu sajaukumu, nekur citur neatrodamus cilvēkus, brīnumainas dēkas. Sievietes tur taisa visādus kumēdiņus, turklāt apbrīnojami viegli un veikli. Parīzē viņām nevar piedurties, kūrortos � pa�as krīt ap kaklu! Tādi vīrie�i kā Ander-mats �eit atrod bagātību, citi, kā, piemēram, Obrī-Pastērs, atrod nāvi, un vēl citi � kaut ko daudz ļaunāku � viņi apprecas ... kā, piemēram, es... un Pols. Vai tas nav muļķīgi, ko? Tu ta�u jau zini, ka Pols precas?

Kristiāna klusu atbildēja:

� Jā, Viljams man nesen pastāstīja.

Gontrāns turpināja:

� Viņ� dara pareizi, ļoti pareizi. Zemnieka meita.. ₅ Kas par to? Viņa ir daudz vairāk vērta nekā meitene no �aubīgas ģimenes vai arī kāda palaistuve. Es Polu pazīstu. Galu galā viņ� būtu apprecējis kādu draņķa sievi�ķi, ja tā kādu pusotru mēnesi būtu viņam pretojusies. Bet, lai viņam spētu pretoties, ir jābūt vai nu galīgai blēdniecei, vai pa�ai nevainībai. Un viņ� uzķērās uz nevainīgās. Sev par laimi.

Kristiāna klausījās, un ik vārds, nonācis viņai ausīs, iedūrās sirdī un viņu sāpināja, drausmīgi sāpināja.

Aizvērdama acis, viņa sacīja:

� Esmu ļoti nogurusi. Man gribētos mazliet atpūsties.

Kristiānu noskūpstīju�i, marķīzs un Gontrāns aizgāja.

Bet viņa nevarēja aizmigt � viņu mocīja satrauktās

domas. Doma, ka viņ� viņu vairs nemīl, nemaz nemīl,

kjuva tik necie�ama, ka, nebijis turpat līdzās tās sievietes � slimnieku kopējas, kura snauda atzveltnes krēslā, viņa būtu piecēlusies, atvērusi logu un metusies ārā uz lieveņa kāpnēm. Pa aizkaru spraugu spiedās iek�ā smalks mēness stariņ� un veidoja uz parketa gai�u, apaļu plankumiņu. Viņa to ievēroja, un pār viņu uzreiz nogruva viss atmiņu kalns: ezers, me�s, pirmais tikko dzirdamais un tik satrauco�ais �Es jūs mīlu� un Tūrnoela, un viņu glāsti, un vakara gājieni pa tum�ām takām, un ceļ� uz Laro�-pradjēru. Pēk�ņi viņa redzēja balto ceļu, zvaig�ņoto nakti un viņu, Polu, apskāvu�u ap vidu kādu sievieti, ik pēc soļa skūpstām viņu uz mutes. �o sievieti viņa pazina. Tā bija �arlota. Viņ� to piekļāva sev klāt, smaidīja, kā vienīgi viņ� prot smaidīt, �ukstēja ausī tik maigus vārdus, kādus vienīgi viņ� prot sacīt; pēc tam viņ� metās ceļos tās priek�ā un skūpstīja tai pie kājām zemi, tāpat kā reiz bija skūpstījis zemi pie Kristiānas kājām. Un viņai kļuva sāpīgi, tik sāpīgi, ka viņa pagriezās un, ierakusies ar seju spilvenā, sāka �ņukstēt. Izmisums tik stipri plosīja viņai sirdi, ka viņa gandrīz kliedza.

Ikviens sirdspuksts atbalsojās viņai rīklē un deniņos un nemitīgi izsita vienu vienīgu vārdu: Pols ... Pols ... Pols... Viņa aizspieda ausis, lai to nedzirdētu, pabāza galvu zem segas, bet tad �is vārds ar katru neremdināmās sirds pukstu skanēja viņai krūtīs.

Slimnieku kopēja uzmodusies viņai jautāja:

� Vai jums ir kļuvis sliktāk, kundze?

Kristiāna pagriezās pret viņu ar saraudātu seju un murmināja:

� Nē, es biju aizmigusi. Es redzēju drausmīgu sapni.

Un viņa palūdza aizdedzināt divas sveces, lai vairs neredzētu mēness staru.

Pret rītu viņa tomēr iemiga.

Viņa jau da�as stundas bija gulējusi, kad ienāca An-dermats, atvezdams līdzi Onorā kundzi. Resnā dāma, uzreiz kļūdama familiāra, apsēdās pie gultas, saņēma dzemdētājas rokas, iztaujāja viņu tikpat kā ārsts un pēc tam, ar atbildēm apmierināta, pavēstīja:

� Nekas, nekas, viss ir kārtībā.

Tad viņa noņēma cepuri un �alli, novilka cimdus un, pagriezusies pret slimnieku kopēju, sacīja:

� Jūs varat iet, mana mīļā. Ja būsit vajadzīga, es zvanī�u.

Kristiāna, jau uzreiz juzdama pret Onorā kundzi pretīgumu, sacīja vīram:

� Atnes uz brītiņu mazulīti.

Tāpat kā iepriek�ējā dienā, Viljams atnesa bērnu, to maigi skūpstīdams, un nolika uz spilvena. Un, tāpat ka iepriek�ējā dienā, Kristiānu uzreiz pārņēma svētlaimīgs miers, kad viņa piespieda vaigu pie autiņos ietītā bērna ķermenī�a, kuru vēl nebija redzējusi, un sajuta cauri audumam tā siltumu.

Pēk�ņi mazā sāka brēkt � viņa raudāja smalkā, griezīgā balstiņā.

� Viņa grib krūti, � sacīja Andermats.

Viņ� pazvanīja, un ienāca zīdītāja, milzīga sieva sarkaniem vaigiem, lielu cilvēkēdāja muti, pilnu platiem, spīdīgiem zobiem, no kuriem Kristiāna gandrīz nobijās. No sava atpogātā ņiebura zīdītāja izvilka smagu, mīkstu, ar pienu pierietēju�u krūti, līdzīgu govs tesmenim. Un, kad Kristiāna ieraudzīja, kā viņas meitiņa zī� no �ās gaļīgās bla�ķes, viņai uznāca vēlē�anās pakampt savu bērnu, atņemt �ai sievietei, pret kuru viņa izjuta gan greizsirdību, gan �ķebīgumu.

Onorā kundze sadeva zīdītājai visādus padomus, un tā aizgāja, aiznesdama līdzi bērnu.

Arī Andermats aizgāja. Abas sievietes palika divas vien.

Kristiāna nezināja, kā iesākt sarunu par to, kas nospieda viņas sirdi, viņa baidījās, ka pārāk uztrauksies, zaudēs galvu, sāks raudāt un nodos sevi. Bet Onorā kundze sāka pļāpāt, negaidīdama, kad viņa lūgs to darīt. Izstāstījusi visas vietējās tenkas, viņa nonāca līdz Oriolu ģimenei.

� Tie ir godīgi cilvēki, � viņa sacīja, � ļoti godīgi. Ja jūs zinātu, kāda viņiem bija māte! Kas par krietnu sievieti � un tik dū�īga! Desmit sievie�u vērta, cienītā kundze. Un abas meitiņas viņā atsitu�ās.

Viņa jau grasījās pāriet pie cita temata, bet Kristiāna iejautājās:

� Kura tad jums labāk patīk � Luīza vai Sari ota?

� O, es, cienītā kundze, vairāk mīlu Luī�u, jūsu brāļa līgavu, viņa ir prātīgāka un saimnieciskāka. Viņai ir visur tāda kārtība! Bet manam vīram labāk patīk otra. Jūs jau zināt, vīrie�iem ir citāda gaume, ne tāda kā mums.

Viņa apklusa. Kristiānā, kuras vīri�ķība aizvien vairāk saplaka, stostīdamas jautāja:

� Vai mans brālis bie�i pie jums satikās ar savu līgavu?

� Jā, kundze, bie�i gan, katru dienu. Pie manis jau arī viss nokārtojās, itin viss. Es viņus netraucēju, ļāvu, lai jaunie patērzē, sapratu viņus. Un man nudien bija liels prieks, kad manīju, ka Pola kungam iepatikusies jaunākā māsa.

Tad Kristiāna, lāgā nespēdama parunāt, vaicāja:

� Vai viņ� to ļoti mīl?

� Vai, mīļā kundze, nu tā mīl, tā mīl! Pēdējā laikā tīri vai bez prata bija palicis. Un tad, vai zināt, kad itālietis, nu, tas, kur� daktera Klo�a meitu nocēla, sāka mazliet grozīties ap �arlotu tāpat vien, lai redzētu, lai izmēģinātu, ^vai neuzķersies, man jau likās, ka viņiem būs divkauja ... Vai, kaut jūs būtu redzēju�i, kādas Pola kungam bija acis! Bet uz �arlotu viņ� lūkojās tikpat kā uz svēto dievmāti... Prieks redzēt tādu mīlestību!

Tad Kristiāna ņēmās iztaujāt par visu, kas bija noticis Onorā kundzes acu priek�ā, ko viņi runāja, ko darīja, izpra�ņāja par pastaigu Sansusī ielejā, kur Pols kādreiz viņai bija teicis tik daudzus mīlestības vārdus. Resnulei par lielu izbrīnu, Kristiāna uzdeva tik negaidītus jautājumus, kādi nevienam nebūtu ienāku�i prātā, jo viņa nemitīgi salīdzināja un atcerējās simtiem sīkumu no sava mīlestības piedzīvojuma, kur� bija sācies pērnvasar, Pola delikātos mīlestības apliecinājumus, viņa uzmanību, viņa ģeniālo izdomu simpātiju iekaro�anā, jauko, burvīgo uzmanības izrādī�anu un maigo gādību, kas liecina par vīrie�a valdonīgo vēlē�anos sievieti savaldzināt; un Kristiānai gribējās zināt, vai Pols to visu darīja arī otrai, vai viņ� ar tādu pa�u degsmi ņēmās iekarot citas sievietes sirdi, ar tādu pa�u aizrautību, ar tādu pa�u nepārvaramu kaisli.

Un ikreiz, kad Kristiāna resnules stāstījumā pazina kādu sīku faktu, sīku vilcienu, kādu negaidītu, sirdi aizraujo�u jūtu uzplūdu, kas Polu tik bie�i pārņēma, kad viņ� mīlēja, Kristiāna, izstiepusies gultā, sāpīgi izsaucās: �Vai!�

Izbrīnījusies par �o dīvaino izsaucienu, Onorā kundze centās stāstīto vēl vairāk apstiprināt:

� Jā, jā. Viss ir taisnība, tā kā es jums saku. Savā mū�ā neesmu redzējusi tik iemīlēju�os vīrieti.

� Vai viņ� tai skaitīja dzejoļus?

� Kā ne. kundze, un turklāt skaistus.

Kad viņas abas apklusa, bija dzirdama tikai klusā, vienmuļā dziesma, ar kuru zīdītāja blakusistabā ieaijāja bērnu.

Pēk�ņi gaitenī atskanēja soļi. Savu slimnieci nāca apraudzīt Mā-Rusels un Latons. Abi atzina, ka viņa ir uzbudināta un ka viņas stāvoklis kop� vakarvakara ir mazliet pasliktinājies.

Kad viņi bija aizgāju�i, durvis pavēra Andermats un, iek�ā neienācis, sacīja:

� Tevi vēlas redzēt dakteris Bleks. Vai viņ� drīkst ienākt?

Pietrūkusies gultā pussēdus, Kristiāna iesaucās:

� Nē ... nē! ... Es negribu ... Nē!...

Viljams izbrīnījies ienāca istabā.

� Nu bet tomēr ... Paklausies ... vajadzētu ta�u ... Mēs esam viņa parādnieki... Tev vajadzētu ...

Viņa izskatījās pēc ārprātīgas � acis bija izpletu�ās milzīgi lielas, lūpas raustījās. Spalgā balsī un tik skaļi, ka dro�i vien varēja dzirdēt cauri visām sienām, viņa atkārtoja:

� Nē ... nē! ... Nemū�am! ... Lai viņ� te nekad nerādās! ... Dzirdi? ... Nekad!

Un tad, vairs nezinādama, ko runā, viņa izstiepa roku un, norādīdama uz Onorā kundzi, kura stāvēja istabas vidū, kliedza:

� Un arī �ito... dzen viņu prom!... Es viņu negribu redzēt! ... Dzen viņu prom! ...

Andermats metās pie sievas, apskāva viņu un noskūpstīja uz pieres.

� Kristiāna, mīlulīt, nomierinies!... Kas tev noticis? ... Nomierinies ta�u!

Viņa vairs nespēja parunāt. No acīm sāka plūst asaras.

� Saki, lai viņi visi iet prom! �viņa teica. � Un tikai tu viens paliec pie manis.

Andermats apjucis pieskrēja pie daktera sievas un, lēnām to bīdīdams uz durvīm, sacīja:

� Atstājiet, lūdzu, uz brīdi mūs vienus! Viņai ir drudzis, piena drudzis. Es viņu tūlīt nomierinā�u. Drīz es pēc jums aizie�u.

Kad Andermats atkal piegāja pie gultas, Kristiāna jau bija apgūlusies un sastingu�u seju, nepakustēdamās raudāja. Un pirmo reizi mū�ā arī Andermats sāka raudāt.

Naktī Kristiānai tie�ām piemetās piena drudzis un viņa sāka murgot.

Kad dzemdētāja vairākas stundas bija svaidījusies karsonī, pēk�ņi viņa sāka runāt.

Marķīzam un Andermatam, kuri bija gribēju�i palikt pie slimnieces un spēlēja kārtis, klusā balsī skaitīdami acis, likās, ka slimniece viņus sauc, un viņi piegāja pie gultas.

Bet Kristiāna viņus neredzēja vai arī nepazina. Uz baltā spilvena viņa dusēja bāla kā krīts, gai�iem, pār pleciem iziru�iem matiem, gai�i zilām acīm raudzīdamās tai nezināmajā, noslēpumainajā un fantastiskajā pasaulē, kurā dzīvo vājprātīgie.

Virs palaga izstieptās rokas �ad tad sakustējās, sarāvās, noraustījās straujās, neapzinātās kustībās.

Sākumā nemaz nelikās, ka viņa ar kādu sarunātos, viņa it kā tikai stāstīja, ko patlaban redz. Un viss, ko viņa runāja, �ķita nesakarīgs un nesaprotams. Viņa stāv uz milzīga klints bluķa un neiedrīkstas no tā nolēkt. Viņai ir bail izme�ģīt kāju, turklāt vīrietis, kur� sniedz pretī rokas, viņai ir pasve�s. Pēc tam viņa pieminēja smar�as. Likās, it kā viņa pūlētos atcerēties kādus aizmirstus vārdus: �Kas var būt vēl skaistāks? ... Ir smar�as, kuras reibina kā vīns ... Vīns reibina domas, bet smar�a reibina sapņus ... Līdz ar smar�ām tiek uzņemta pati dabas būtība, visas mūsu zemeslodes būtība... Tiņk uzņemts puķu, koku, pļavu zāles skaistums... Mēs iespie�amies vecās mēbelēs, vecos paklājos un vecos aizkaros, snaudo�o seno mājokļu dvēselē...�

Tad viņas seja pēk�ņi saviebās, it kā viņa jau sen būtu nogurusi. Lēnām, smagi viņa kāpa aug�ā pa nogāzi un kādam sacīja: �Panes mani vēl mazliet, lūdzu, lūdzu, es tūlīt mir�u! Panes mani tāpat kā toreiz uz takas virs aizas! Vai tu atceries? Kā tu mani toreiz mīlēji!�

Pēc tam viņa aiz bailēm iekliedzās un viņas acīs pavīdēja �ausmas. Viņas priek�ā gulēja beigts dzīvnieks, un viņa lūdzās, lai to novāc no ceļa, nenodarot tam sāpes.

Marķīzs pavisam klusi pateica znotam:

� Viņai rādās ēzelis, kuru mēs redzējām, braukdami majas no Ni�ēras.

Tagad viņa runāja ar �o nosprāgu�o ēzeli, mierināja to, stāstīja tam, ka arī viņa ir ļoti nelaimīga, vēl nelaimīgāka nekā tas, jo viņa ir pamesta.

Tad pēk�ņi viņa atteicās darīt kaut ko, ko no viņas prasīja. Un viņa kliedza: �Vai, to gan nē! Ak, tu ... tu ... Tu man liec vilkt �os ratus? ...�

Viņa sāka smagi elsot, it kā tie�ām vilktu ratus. Viņa raudāja, kunkstēja, kliedza un veselu pusstundu nemitīgi kāpa aug�ā pa stāvo nogāzi, ar drausmīgām pūlēm vilkdama aiz sevis ratus, dro�i vien tā pa�a nosprāgu�ā ēzeļa ratus.

Kāds viņu laikam ne�ēlīgi sita, jo viņa sacīja: �Vai, kā man sāp! Nesit vairs, es vilk�u ratus... tikai nesit vairs, es tevi lūg�us lūdzu.. * Es darī�u visu, ko tu liksi, tikai nesit mani vairs!�

Pēc tam baiļu sajūta pamazām norima, un viņa tikai klusi murgoja līdz pa�am rītam. Tad viņa apklusa un beidzot aizmiga. Ap pulksten diviem pēcpusdienā viņa pamodās un vēl joprojām dega karsonī, bet bija jau atguvusi sapra�anu.

Tomēr vēl līdz nākamajam rītam domas bija paliku�as trulas, neskaidras, saraustītas. Kad viņai ko vajadzēja, viņa neatrada uzreiz vajadzīgos vārdus un drausmīgi nogura, lūkodama tos sameklēt.

Bet, pa nakti atpūtusies, viņa no rīta pamodās glu�i skaidru galvu.

Ta�u viņa juta, ka ir pārvērtusies, it kā �ās slimības laikā būtu noticis viņas dvēseles lūzums. Viņa mazāk cieta un vairāk domāja. Nesenie drausmīgie notikumi viņai �ķita nogrimu�i tālā pagātnē, un viņa uz tiem raudzījās skaidru domu gaismā, kāda vēl nekad nebija apgaismojusi viņas dzīvi. Gaisma, kas viņu pēk�ņi bija apņēmusi, gaisma, kāda da�iem cilvēkiem rodas smagu cie�anu brī�os, parādīja viņai dzīvi, cilvēkus, notikumus, visu pasauli ar visu, kas tajā ir, pavisam citādu, nekā viņa bija redzējusi agrāk.

Un tad viņa sajuta, ka ir pilnīgi pamesta un vientuļa dzīvē, vēl vientuļāka nekā tai vakarā savā istabā, kad bija atgriezusies no Tazenā ezera un domāja par savu dzīvi. Viņa saprata, ka visi cilvēki iet cauri dzīvei plecu pie pleca, bet nekas viņus nesaista ar īstu divu būtņu tuvību. Nodevība, kuru pret viņu pastrādāja cilvēks, ku ram viņa bija ticējusi, viņai atklāja, ka citi � visi citi cilvēki nekad viņai nebūs nekas vairāk kā tikai vienaldzīgi ceļabiedri dzīves gaitās, īsās vai garās, skumjās vai priecīgās � atkarā no nākamajām dienām, kuras nav iespējams uzminēt. Viņa saprata, ka pat �ā cilvēka skavās, kad viņai �ķita, ka viņa saplūst ar to kopā, ka visa tajā ieiet, kad viņa domāja, ka viņi ar miesu un dvēseli kļūst par vienu būtni, viņi bija tikai tik tuvi, lai varētu pieskarties tai necaurejamai �aulai, ar kuru noslēpumainā daba katru cilvēku ir no�ķīrusi no citiem un ieslēgusi vientulībā. Tagad viņa ļoti labi redzēja, ka nekad neviens nav spējis un nespēs salauzt �o neredzamo barjeru, kura cilvēkus dzīvē no�ķir citu no cita tikpat tālu, cik tālu debesīs cita no citas izsvaidītas zvaigznes.

Viņa uzminēja nevarīgās pūles, kuras neaprimst kop� pasaules radī�anas dienas, nenogursto�ās cilvēku pūles pārraut apvalku, kurā sitas uz mū�u ieslodzītā dvēsele � �ī mū�īgā vientuļniece, roku, lūpu, acu, kaislē drebo�ās, kailās miesas pūles, mīlestības pūles, mīlestības, kas izsīkst skūpstos tikai tāpēc, lai dotu dzīvību jaunai būtnei, kura arī būs pamesta un vientuļa.

Tad viņai uznāca nepārvarama vēlē�anās paskatīties uz savu meitiņu. Kad bērnu atnesa, viņa lūdza to iztīt, jo līdz �im bija redzējusi tikai tā sejiņu.

Zīdītāja attina autiņus, un izkūņojās trausls jaundzimu�ā bērna ķermenītis, kustēdamies ar tām neskaidrajām kustībām, ar kādām sākas ikviena cilvēka dzīve. Kristiāna tam pieskārās biklu, drebo�u roku, pēc tam noskūpstīja tam vēderiņu, krūtiņas, gurniņus, kājiņas, tad pilna dīvainu domu ņēmās to aplūkot.

Divi cilvēki bija satiku�ies, viens otru ar eksaltētu kaisli iemīļoju�i, un no viņu savieno�anās bija piedzimusi �ī būtne. Tā bija viņ� un viņa, saplūdu�i kopā, lai paliktu kopā līdz pat �ā bērniņa nāvei, tā bija viņ� un viņa, kopā atdzimu�i, tajā bija mazliet no viņa, mazliet no viņas un vēl kaut kas nezināms, kas to padarīja citādu nekā viņi abi. Viņi abi �ai būtnē tiks atkārtoti gan miesas uzbūvē, gan mentalitātē, gan sejas vaibstos, gan �estos, gan ķermeņa kustībās, gan acīs, gan gaumē, gan nosliecēs, gan balss skaņā un gaitā, un tomēr tā būs jauna būtne!

Tagad viņi ir iz�ķīru�ies, iz�ķīru�ies uz visiem laikiem. Nekad vairs viņu skatieni nesakusīs kopā maiguma uzplūdā, kas dara nemirstīgu cilvēka dzimumu.

Un, piespiedusi pie krūtīm savu bērnu, Kristiāna

izdvesa:

� Ardievu! Ardievu!

�is �ardievu�, ko viņa �ukstēja ausī savai meitiņai, bija atvadī�anās no viņa, vīri�ķīga un izmisīga lepnas dvēseles atvadī�anās, sievietes atvadī�anās, kura vēl ilgi cietīs, varbūt visu mū�u, bet kura vismaz pratīs no visiem noslēpt savas asaras.

� Ahā! Ahā! � sauca Viljams pa pusatvērtajām durvīm. � Nu es tevi noķēru! Atdod man manu meitiņu!

Pieskrējis pie gultas, viņ� paķēra mazulīti uz rokām, kuras jau bija ievingrināju�ās veikli to darīt, un, paceldams bērnu virs galvas, vienā gabalā atkārtoja:

� Labdien, Andermata jaunkundze! Labdien, Ander-mata jaunkundze!...

Kristiāna domāja: �Tas ir mans vīrs!� Un viņa tajā raudzījās izbrīna pilnām acīm, it kā to pirmo reizi redzētu. Lūk, cilvēks, ar kuru viņu ir savienojis likums, padarījis viņu uz visiem laikiem par tā īpa�umu. Cilvēks, kuram pēc visiem cilvēku, reliģijas un sabiedrības likumiem jā-būt par pusi no viņas būtnes! Vēl vairāk � tam jābūt par viņas kungu, par viņas dienu un nak�u, par viņas miesas un gara noteicēju! Viņai gribējās tīri vai pasmaidīt, cik viss viņai pa�laik likās savāds, jo starp viņiem nebija un nekad nevarēja rasties neviena no tām saitēm, kuras diem�ēl tik ātri pārtrūkst, bet cilvēkiem liekas mū�īgas, neizsakāmi tīkamas, gandrīz dievi�ķīgas.

Un viņai nebija ne mazāko sirdsapziņas pārmetumu par to, ka viņa ir to krāpusi, ir to pievīlusi. Viņa brīnījās un nevarēja saprast, kāpēc tas tā ir. Kāpēc?... Dro�i vien tāpēc, ka viņi bija pārāk da�ādi, pārāk tāli viens otram, pārāk at�ķirīgām dabām. Viņ� galīgi nesaprata viņu, un viņa galīgi nesaprata viņu. Turklāt viņ� bija labs, uzticīgs un pakalpīgs.

Bet laikam tikai cilvēki ar vienādu domā�anas veidu, ar vienādu dabu, ar vienādu garīgo būtību var justies viens ar otru saistīti svētām labprātīga pienākuma saitēm.

Bērnu atkal satina. Viljams apsēdās.

� Paklausies, mīlulīt, � viņ� sacīja. � Es vairs pat neiearīkstos ne ieminēties par kādu citu pēc tam, kad tu tik laipni saņēmi dakteri Bleķu. Tomēr tu man sagādātu lielu prieku, ja ļautu dakterim Bonfijam tevi apmeklēt.

Viņa iesmējās � pirmo reizi, bet tik vienaldzīgiem smiekliem, ka tie palika turpat uz lūpām, nemaz neaiziedami līdz sirdij, un viņa vaicāja:

� Dakterim Bonfijam? Tavu brīnumu! Vai tad jūs esat izlīgu�i?

� Jā gan. Paklausies: es tev atklā�u lielu noslēpumu, pastāstī�u svarīgu jaunumu. Es nupat nopirku veco kūrortu. Tagad �eit viss pieder man. Nu, ko tu teiksi? Vai tas nav triumfs?! Nabaga dakteris Bonfijs, protams, to uzzināja agrāk par visiem. Un ķērās pie viltības: katru dienu �eit ieradās, lai uzzinātu par tavu veselību, atstādams pie �veicara vizītkarti ar draudzības apliecinājumiem. Atbildot uz viņa uzmanības parādī�anu, es viņu apciemoju, un tagad mums abiem ir lieliskas attiecības.

� Lai nāk, ja viņ� grib, � Kristiāna sacīja. � Bū�u priecīga.

� Labi, pateicos. Es viņu atvedī�u rīt no rīta. Man nemaz nav tev jāsaka, ka man pastāvīgi liek tev nodot sveicienus Pols un bie�i apjautājas par mūsu mazulīti. Viņ� ļoti grib to redzēt.

Par spīti visiem saviem lēmumiem, viņai iesmeldzās sirds. Un tomēr viņai pietika spēka pateikt:

� Pasaki viņam no manis paldies.

Andermats atsāka:

� Viņ� bija ļoti noraizējies, vai tik mēs neesam aizmirsu�i tev pateikt, ka viņ� precas. Es atbildēju, ka tu jau zini, un pēc tam viņ� vairākas reizes vaicāja, ko tu par to domā.

Kristiāna sakopoja visu savu gribasspēku un klusām sacīja:

� Pasaki, ka es viņa rīcību atzīstu par pilnīgi pareizu.

Viljams ar ne�ēlīgu neatlaidību turpināja:

� Un viņam ārkārtīgi gribas zināt, kā tu meitiņu nosauksi. Es sacīju, ka mēs vēl nevaram iz�ķirties � vai nu par Margeritu, vai �enevjēvu.

� Es pārdomāju, � Kristiāna sacīja. � Gribu viņu nosaukt par Arletu.

Kādreiz, grūtniecības pirmajās dienās, viņi ar Polu bija spriedu�i, kā nosaukt nākamo zēnu vai meiteni, un nebija varēju�i iz�ķirties, vai meitenei dot vārdu Zenevjēva vai Margerita. Bet tagad �os abus vārdus viņa negribēja ne dzirdēt.

Viljams atkārtoja:

� Arleta... Arleta... Skan ļoti jauki... tev ir taisnība. Es jau nu būtu gribējis nosaukt viņu par Kristiānu, tāpat kā tevi. Es �o vārdu dievinu _52S Kristiāna.

Viņa dziļi nopūtās.

� Ai nē! Krustā sistā vārds sola dzīvē daudz cie�anu.

Andermats nosarka � tāds salīdzinājums viņam nebija

ienācis prātā, un pieceldamies viņ� sacīja:

� Nu, ko, Arleta ir ļoti jauks vārds. Uz redzē�anos, dārgumiņ!

Tikko viņ� bija aizgājis, Kristiāna pasauca zīdītāju un lika �ūpuli nolikt iepretī savai gultai.

Kad vieglā, gondolai līdzīgā gultiņa, kura nemitīgi līgojās un pār kuras izliekto vara kārti bija pārkārts balts aizkars, kas izskatījās pēc buras, tika pieripināta pie lielās gultas, Kristiāna pastiepa roku un, pieskārusies aizmigu�ajam bērnam, pavisam klusu sacīja:

� �u�i, �u�i, mazulīt! Nekad tevi neviens tā nemīlēs kā es.

Nākamās dienas viņa pavadīja rāmās skumjās, daudz domādama, rūdīdama sirdi un dvēseli, lai pēc da�ām nedēļām atgrieztos atkal dzīvē. Viņas galvenā nodarbība tagad bija lūko�anās meitiņas acīs, jo viņa gribēja tajās uztvert pirmo apzinīgo skatienu, bet pagaidām viņa tajās redzēja tikai divus zilganus aplī�us, kuri pastāvīgi bija pievērsti lielajam gai�umam logā.

Un viņa atkal juta dziļas skumjas, iedomājoties, ka �īs � vēl aizmigu�ās actiņas ieraudzīs pasauli tādu, kādu to bija redzējusi viņa pati: caur ilūziju un sapņu dūmaku, kas jaunu sievie�u sirdis dara laimīgas, uzticē�anās un līksmes pilnas.

Tās mīlēs to pa�u, ko bija mīlējusi viņa, � skaistās, saulainās dienas, puķes un diem�ēl arī cilvēkus. Tās iemīļos, bez �aubām, kādu cilvēku! Iemīlēs vienu cilvēku! Tās nēsās sevī viņa pazīstamo, dārgo tēlu, atkal un atkal to redzēs, kad tas būs tālumā, un iekvēlosies, to ieraugot tuvumā ... Un tad... tad tās iemācīsies raudāt. Asaras, rūgtas asaras ritēs pār �iem vaidziņiem. Un drausmīgās pieviltās mīlestības cie�anas padarīs tās nepazīstamas, ārkārtīgi noskumu�as un izmisu�as � �īs blāvās actiņas, kuras tad būs kļuvu�as zilas.

Un viņa neprātīgi skūpstīja savu bērniņu, tam teikdama:

� Nemīli nevienu citu kā tikai mani, meitiņ!

Beidzot kādu dienu profesors Mā-Rusels, kur� viņu katru rītu apmeklēja, pateica:

� �odien, kundze, jūs drīkstat mazliet piecelties.

Kad ārsts bija aizgājis, Andermats sievai sacīja:

� Cik �ēl, ka tu vēl neesi pavisam atspirgusi, � mums �odien peldu iestādē būs ļoti interesants eksperiments. Dakteris Latons ir izdarījis īstus brīnumus ar Klovisa tēvu, izārstēdams to ar savu mehanizēto vingro�anu. Iedomājies, tagad �is vecais klaidonis staigā gandrīz tāpat kā visi cilvēki. Turklāt veselības uzlabo�anās manāma ik pēc seansa.

Lai viņam sagādātu prieku, Kristiāna jautāja:

� Tātad �odien jums būs publisks seanss?

� Jā un nē. Seansu mēs sarīkosim tikai ārstiem un da�iem draugiem.

� Cikos?

� Trijos.

� Vai Bretiņī kungs arī tur būs?

� Protams. Viņ� solījās atnākt. Būs klāt visa valde. No medicīnas viedokļa tas būs ļoti interesanti.

� Vai zini, � viņa sacīja, � es tie�i tai laikā bū�u piecēlusies, un tu varētu palūgt, lai Bretiņī kungs mani apciemo. Viņ� man pakavētu laiku, kamēr jūs visi noskatītos eksperimentu.

� Labi, dārgumiņ.

� Vai tu neaizmirsīsi?

� Nē, nē, esi mierīga!

Un Andermats aizgāja sameklēt skatītājus.

Kādreiz Orioli viņu bija apvedu�i ap stūri ar paralītiķa izdziedinā�anu, tagad viņ� veda ap stūri pacientus, izmantodams viņu lētticību, jo slimniekus ir tik viegli iekarot, ja ir runa par izveseļo�anos; un �o komēdiju viņ� spēlēja, runādams par jaunajiem ārstniecības paņēmieniem tik bie�i un ar tādu degsmi un pārliecību, ka pa�am jau būtu bijis grūti saprast, vai viņ� tiem tic vai netic.

Ap pulksten trijiem visi, kurus viņ� bija savervējis, bija sapulcēju�ies pie peldu iestādes durvīm, gaidīdami Klovisa tēva iera�anos. Beidzot viņ� atnāca, balstīdamies uz divām nūjām, joprojām vilkdams kājas pa zemi un, garām iedams, visus pieklājīgi sveicinādams.

Aiz viņa nāca abi Orioli un abas jaunās meitenes. Pols un Gontrāns pavadīja savas līgavas.

Lielajā zālē, kurā bija iekārtoti aparāti uz �arnīriem, tērzēdams ar Andermatu un dakteri Onorā, gaidīja dakteris Latons.

Kolīdz viņ� ieraudzīja Klovisa tēvu, viņa noskūtajā vaigā pavīdēja priecīgs smaids. Viņ� jautāja:

� Nu, kā mums �odien klājas?

� O, nekas, tīri labi!

Ieradās Petriss Martels un Senlandrī. Arī viņiem gribējās paskatīties. Pirmais no viņiem ticēja, otrs � ap�aubīja. Aiz viņiem, visiem par brīnumu, ienāca dakteris Bonfijs; viņ� palocījās savam sāncensim un pasniedza roku Andermatam. Pēdējais ieradās dakteris Bleks.

� Cienījamie kungi un cienījamās dāmas, � dakteris Latons iesāka, viegli palocīdamies Luīzas un �arlotas priek�ā, � tūlīt jūs redzēsit visai interesantu eksperimentu. Vispirms palūg�u jūs likt vērā, ka pirms seansa �is krietnais vīrs varēja tikai ar grūtībām paiet, ar lielām grūtībām. Vai jūs varat paiet bez nūjām, Klovisa tēvs?

� Vai, nē, cienīts kungs!

� Labi. Sāksim!

Veci iecēla atzveltnes krēslā, piesēja ar siksnām kājas pie sēdekļa kustīgajām kājām, un, kad galvenais ārsts nokomandēja: �Palēnām sākt!� � garais kalpotājs satvēra ar savām kailajām rokām rokturi.

Un tad kļuva redzams, kā ve�a labā kāja paceļas, izstiepjas, saliecas celī, atkal izstiepjas, pēc tam kreisā kāja izdara tādas pa�as kustības, un Klovisa tēvs, pēk�ņi kļuvis priecīgs, sāka smieties, atkārtodams ar galvu un garo, sirmo bārdu tās pa�as kustības, kādas bija spiestas izdarīt kājas.

�etri ārsti un Andermats, nolieku�ies pār sirmgalvi, cienīgi kā auguri vēroja viņa kājas, bet Milzis �ad tad blēdīgi saskatījās ar tēvu.

Durvis bija paliku�as vajā, tāpēc nemitīgi nāca iek�ā citi skatītāji � ticīgie, satrauktie peldviesi spiedās ap krēshņ lai varētu labāk redzēt.

� Ātrāk! � nokomandēja dakteris Latons.

Kalpotājs tagad grieza ātrāk. Sirmgalvja kājas sāka

skriet, un viņ� pats, nevaldāmas jautrības sagrābts, no visa spēka smējās � kā bērni, kad tos kutina, � un drausmīgi purināja galvu. Smiekliem pa vidu viņ� laiku pa laikam izsaucās:

� Grandiozi! Grandiozi!

�o vārdiņu viņ�, bez �aubām, bija noklausījies no kāda atbraucēja.

Arī Milzis nespēja novaldīt smieklus un, sizdams kāju pie zemes, plik�ķinādams sev pa gurniem, kliedza:

� Ak tu velna Kloviss!... Velna Kloviss! ...

� Pietiek! � galvenais ārsts norīkoja kalpotāju.

Klaidoni atraisīja, un ārsti pagāja sānis, lai noskatītos

eksperimenta iznākumu.

Un tad Klovisa tēvs visu acu priek�ā pats nokāpa no krēsla un sāka soļot pa zāli. Tiesa, viņ� gāja sīkiem solī�iem, galīgi salīcis, viebdamies no smagās piepūles. Bet viņ� tomēr soļoja!

Dakteris Bonfijs pavēstīja pirmais:

� �is ir sevi�ķi ievērojams gadījums!

Vienīgi dakteris Onorā nekā neteica.

Dakteris Bleks uzreiz pārspēja novērtējumā savu darbabiedru. Gontrāns pa�ukstēja Polam ausī:

� Nekā nesaprotu. Paraugies uz viņu ģīmjiem! Vai viņi ir piekrāpti muļķi vai pakalpīgi iztapoņas?

Bet tad runāja Andermats. Viņ� pastāstīja par visu �ās ārstē�anas gaitu kop� pirmās dienas, pastāstīja par slimības atkārto�anos un beidzot par galīgu un pilnīgu izveseļo�anos. Viņ� jautri piebilda:

� Un, ja arī mūsu slimnieka stāvoklis pa ziemu mazliet pasliktināsies, pa vasaru mēs viņa veselību vienmēr uzlabosim.

Pēc tam svinīgā un krā�ņā runā viņ� slavēja Montorio-les ūdeņus, cildināja to īpa�ības visas bez izņēmuma.

� Es pats, � viņ� sacīja, � pēc savas un man dārga cilvēka pieredzes pārliecinājos par �o ūdeņu labvēlīgo iedarbību, un, ja mana dzimta tagad neiznīks, par to man jāsaka paldies vienīgi Montoriolai.

Bet tad pēk�ņi viņ� atcerējās, ka bija apsolījis sievai Pola Bretiņī apciemojumu. Viņam uznāca sirdsapziņas pārmetumi, jo viņ� bija ļoti uzmanīgs vīrs. Paraudzījies apkārt, viņ� ieraudzīja Polu un piegāja tam klāt.

� Mīļais draugs, es galīgi aizmirsu jums pateikt, ka patlaban jūs gaida Kristiāna.

Bretiņī nomurmināja:

� Mani? ... Patlaban? ...

� Jā, jā, �odien viņa pirmo reizi ir piecēlusies no gultas un vēlas jūs redzēt agrāk nekā visus citus mūsu paziņas. Skrieniet labi ātri un nododiet viņai manu atvaino�anos!

Aiz uztraukuma puksto�u sirdi Pols devās uz viesnīcu. Ceļā viņ� sastapa marķīzu de Ravenelu, un tas viņam sacīja:

� Mana meita jau ir piecēlusies un brīnās, ka jūs vēl nenākat.

Ta�u uz pirmajiem trepju pakāpieniem viņ� apstājās, lai padomātu, ko tai sacīt. Kā tā viņu saņems? Vai tā būs viena? Ja tā ierunāsies par viņa precē�anos, ko lai viņ� atbild?

Kop� viņ� zināja, ka Kristiānai piedzimis bērns, viņ� nespēja par Kristiānu domāt bez mokpilna nemiera un, iedomājoties viņu pirmo satik�anos, katru reizi aiz uztraukuma sarka un bālēja. Tāpat arī ar dziļu satraukumu viņ� domāja par �o nepazīstamo bērnu, kuram viņ� bija tēvs. Viņu urdīja vēlē�anās savu bērnu redzēt, un tai pa�ā reizē viņam no tā bija bail. It īpa�i viņ� baidījās no tās sievietes skatiena, kuru tik karsti un tik īsu laiku bija mīlējis.

Vai tā viņu sagaidīs ar pārmetumiem, asarām vai nicinājumu? Varbūt tā viņu pasaukusi tikai tāpēc, lai izdzītu pa durvīm? Un kā lai viņ� izturas pret viņu? Lēnprātīgi, grūtsirdīgi, lūdzo�i vai salti? Paskaidrot kaut ko vai uzklausīt, nekā neatbildot? Apsēsties vai palikt kājās stāvam? Un, kad viņa parādīs bērnu, ko lai viņ� dara? Ko lai saka? Kādas jūtas viņam būtu jāizrāda? Durvju priek�ā viņ� no jauna apstājās un tai brīdī, kad grasījās nospiest zvana pogu, ievēroja, ka viņam trīc roka. Viņ� tomēr nospieda ar pirkstu ziloņkaula podziņu un izdzirdēja, ka dzīvoklī atskan elektriskā zvana skaņas.

Istabene atvēra durvis un ieveda viņu iek�ā. Stāvot viesistabas durvīs, viņ� ieraudzīja otrās istabas dibenā Kristiānu guļam uz ku�etes un raugāmies uz viņu.

Ejot cauri �īm divām istabām, tās viņam likās bezgalīgas. Viņ� juta, ka grīļojas, viņam bija bail uzskriet virsū krēsliem, viņ� neuzdro�inājās paskatīties, kur sper kāju, nespēdams nodurt acis. Viņa nepakustējās, neteica neviena vārda, viņa gaidīja, kamēr viņ� pienāks klāt. Viņas labā roka palika izstiepta uz kleitas, bet ar kreiso roku viņa bija atspiedusies pret �ūpuli, kas bija pilnīgi aizklāts.

Triju soļu atstatumā Pols apstājās, nezinādams, ko darīt. Istabene aiz viņa bija aizvērusi durvis. Viņi bija vieni.

Viņam uznāca vēlē�anās krist uz ceļiem un lūgt piedo�anu. Bet Kristiāna lēnām pacēla uz kleitas duso�o roku un_r mazliet pastiepusi pretī, nopietnā balsī sacīja:

� Labdien.

Viņ� neiedrīkstējās paspiest viņas roku, ta�u, zemu noliecis galvu, pieskārās ar lūpām viņas pirkstiem. Viņa turpināja:

� Apsēdieties.

Pols apsēdās uz zema sēdekļa viņai pie kājām. Viņ� juta, ka vajadzētu ko teikt, bet nespēja atrast nevienu vārdu, nevienu domu un neuzdro�inājās pat uz viņu paskatīties. Beidzot viņ� izmocīja:

� Jūsu vīrs bija aizmirsis man pateikt, ka jūs mani gaidāt, citādi es būtu ieradies agrāk.

Viņa atbildēja:

� Ai, tam nav nekādas nozīmes! Mums tik un tā iznāktu satikties ... mazliet agrāk ... mazliet vēlāk ..,

Vairāk viņa nekā neteica, tālab Pols steidzās apjautāties:

� Ceru, ka tagad jūs jūtaties labi?

� Pateicos. Cik nu labi var justies pēc tādiem triecieniem.

Viņa bija ļoti bāla, novājējusi, bet skaistāka nekā pirms dzemdībām. It īpa�i acis bija ieguvu�as tādu izteiksmes dziļumu, kādu nekad agrāk viņ� tajās nebija redzējis. Tās it kā bija kļuvu�as tum�ākas, to zilums vairs nebija tik gai�s, tik caurspīdīgs, tas bija kļuvis intensīvāks. Rokas viņai bija tik baltas kā mironim.

Viņa atkal ierunājās:

� Jā, bija jāpārdzīvo grūtas stundas. Bet, kad ir tik daudz pārciests, �ķiet, ka pietiks spēka līdz mū�a galam.

Ļoti aizkustināts, viņ� nomurmināja:

� Jā, tie bija drausmīgi pārbaudījumi, drausmīgi!

Un viņa kā atbalss atkārtoja:

� Drausmīgi!

Jau pirms kāda brī�a �ūpulī bija manāma viegla sakustē�anās; tikko dzirdamais troksnis liecināja par aizmigu�a bērna pamo�anos. Bretiņī vairs neizlaida no acīm �ūpuli, tvīkdams sāpīgā, aizvien pieaugo�ā nemierā, � viņu mocīja vēlē�anās redzēt to dzīvo būtni, kas tajā gulēja.

Un pēk�ņi viņ� ievēroja, ka gultiņas aizkari bija no aug�as līdz apak�ai aizsprausti ar zelta sprau�amadatām, kuras Kristiāna parasti valkāja savā ņieburā. Agrāk viņ� itin bie�i bija vilcis tās ārā un atkal spraudis iek�ā savas mīļotās tērpa krokās pie pleciem � �īs smalkās adatiņas ar galviņām pusmēness veidā. Pols saprata, ko viņa bija gribējusi, un sirds viņam sa�ņaudzās sāpēs, redzot savā priek�ā barjeru, kura viņu uz visiem laikiem �ķir no �ā bērna.

No baltā cietok�ņa atskanēja kluss brēciens, vārga gau�anās. Kristiāna sa�ūpināja gondoliņu un paasā balsī sacīja:

� Lūdzu, piedodiet, ka varēju jums veltīt tik maz laika, � mana meita ir uzmodusies.

Pols piecēlās, no jauna noskūpstīja roku, ko viņa tam sniedza, un, kad viņ� jau grasījās iziet pa durvīm, viņa sacīja:

� Novēlu jums laimi.

Antibē, villā Mitersa,

1886. gadā

Viduslaiku fran�u romānu personā�s. [Tulk.)

Poulet � cālis {//.).

Kā rūco�s lauva viņ� klīst, meklēdams, ko aprīt (latiņ.).

'U � 3074

Mont-Oriol � Oriola kalns (/r.).

Mont-d'Or � Zelta kalns (/r.).

�eit: pats savam acīm [iatīn.).