Ņujorka

Viņi sēdēja divos pārāk polsterētos krēslos, kas lika galvām atrasties zemāk par viņiem pretimsēdo�ā laulību konsultanta acu līmeni. Konsultants, ērti sakrustojis kājas, nevērīgi ar pirkstu galiem bungoja pa roku balstu, pārlūkodams savas piezīmes.

Aronam Līram likās, ka �im uzpūtīgajam ēzelim noteikti patīk tāds iekārtojums, kas jauj viņam sēdēt tronī pāri visiem nabaga nepra�ām, kuri nespēj uzturēt normālas attiecības pat ar savu apak�veļu.

Danielam (konsultants bija uzstājis, ka viņiem jāuzrunā citam citu vārdā) mugurā bija pēc pasūtījuma �ūts uzvalks un uz acīm - kantainas brilles, kas izskatījās pēc sērkociņu kastītēm. Pie sienas aiz viņa muguras bija vairāk nekā ducis ierāmētu sertifikātu, un uz katras brīvas virsmas bija uzliktas papīra salve�u kastītes.

Patiesību sakot, Aronam riebās Daniels, viņa psihoblēņas un tas, kā viņ� savus klientus uzlūkoja no aug�as un lika viņiem stāstīt par savām jūtām. Ārons pat nespētu pateikt, kas ir sliktāk -sāpes, nelabums un visaptvero�ā vil�anās, ka atkal jāpārcie� ķī-mijterapija un apstaro�ana, lai ārstētu vēzi, kur� atkal bija atgriezies, vai arī tas, ka jāstāsta par savām jūtām.

Galu galā visi prātojumi saistījās ar vienu - viņa nāvi, un Aronam negribējās sēdēt un pārdomāt savas dzīves nenovēr�amo galu. Nolādēts, viņam bija tikai piecdesmit deviņi gadi un pārāk daudz darāmā.

Tiesa, pēdējo divu gadu laikā viņ� bija redzējis, kā viņa abas vecākās meitas atrod mīlestību un apmierinājumu, tādā veidā pie-

pildot viņa kvēlāko pirmsnāves vēlē�anos. Bet viņam bija vēl viena meita, kurai viņ� bija vajadzīgs, visnelaimīgākā no meitām, viņa mazulīte Rei�ela. Viņa nebija atradusi savu vietu dzīvē. Kā gan lai viņ� aiziet, pirms redzējis Rei�elu sasniedzam... kaut ko?

Un, protams, bija arī Bonija, viņa mū�a lielā mīlestība, viņa bērnu māte, sieviete, pret kuru viņ� bija izturējies drausmīgi vairāk nekā trīsdesmit gadu garumā, un tie�i tāpēc viņi sēdēja �eit un gaidīja, kad Daniels, Konsultants par Milzu Naudu, pabeigs pārlasīt savas piezīmes.

Patiesībā Arons vēl joprojām brīnījās par to, ka viņi ir salabu�i. Dienā, kad Arons beidzot bija sadū�ojies un devies uz Losand�e-losu, lai lūgtu Boniju dot viņam vēl vienu iespēju, kuru viņ� nebija pelnījis, viņ� bija ieraudzījis Bonijas seju un tajā pa�ā mirklī sapratis, ka ir ar mieru darīt visu. Viņ� bija ieraudzījis skaistās zilās acis, kas mirdzēja pat pēc visiem �iem gadiem, spīdīgos tum�os matus, kuros bija manāms tikai pavisam viegls sirmums... un apņēmību, ar kādu viņa bija sakodusi zobus.

Tajā mirklī Arons bija sapratis, ka Bonija nepieļaus viņa atgrie�anos savā dzīvē, necietīs nevienu dienu blakus viņam. Patiesību sakot, par to viņ� bija vairāk pārliecināts nekā par to, ka atgriezies vēzis.

Bet kaut kādā dīvainā veidā - varbūt augstāku spēku iejauk�anās dēļ, kas to lai zina? - Bonija bija ļāvusi viņam atgriezties vēl pēdējo reizi. Ta�u ar noteikumiem. Bija vesela gūzma noteikumu, kurus �obrīd viņ� nevarēja īsti atcerēties, vienīgi to uzpūtīgo ēzeli, kas sēdēja viņiem pretī.

Uzpūtīgais ēzelis dro�i vien sajuta uz sevi raidītos naida viļņus, jo viņ� pacēla galvu no savām piezīmēm, uzsmaidīja Aronam un sacīja:

"Pirmdien mēs brīni�ķīgi pastrādājām! Mēs uzzinājām, kādas ir mūsu abpusējās jūtas attiecībā uz pirmo �ķir�anos, vai ne?"

Bonija pamāja. Arons tikai drūmi blenza uz konsultantu.

"Tātad, Bonija, kad mēs pirmdien tikāmies, jūs ļāvāt manīt, ka jūtaties satraukta par kādu nesenu notikumu, vai atceraties?" Daniels jautāja.

"Jā, atceros," Bonija stīvi atbildēja. Viņa sēdēja, izslējusies taisna kā miets, salikusi rokas klēpī, un izskatījās neticami daiļa. Viņas tum�ie mati bija apgriezti īsi un sabu�ināti kā �urnālos, kurus Arons bija lasījis ķīmijterapijas laikā.

"Vai jūs vēlaties par to parunāt?" Daniels uzmudino�i vaicāja.

Bonija nopūtās un palūkojās uz Aronu.

"Tagad jau tas laikam nav nekas jauns. Mūsu meita Rei�ela ieradās, lai rūpētos par Aronu, kad es aizbraucu atpakaļ uz Los-and�elosu pēc da�ām mantām..."

"Jo jūsu galvenā dzīvesvieta ir Losand�elosa, vai ne? Un jūs ieradāties Ņujorkā, lai būtu kopā ar vīru viņa dzīves grūtākajā posma," Daniels sacīja, mazliet par daudz uzsvērdams drūmo zemtekstu.

"Tie�i tā." Bonija pamāja, izskatīdamās tikpat drūma. "Lai nu kā, Rei�ela negribēja braukt uz Ņujorku. Redziet, viņa cen�as pabeigt savu disertāciju..."

"Ne jau tāpēc viņa negribēja braukt, Bonija, un tu to zini," Arons viņu pārtrauca.

"Āron," Daniels viņam maigi pārmeta. "Atcerieties mūsu noteikumu - neviens otm nepārtrauc. Katram tiek dota iespēja runāt. Kad Bonija būs visu pateikusi, pienāks jūsu kārta."

Bonija izslējās nedaudz taisnāk.

"Rei�elai tie�ām ir... bija grūti pabeigt skolu un sākt kaut ko darīt ar savu dzīvi," viņa piekāpās. "Mūsu meita jau vairākus gadus kandidē uz doktora grādu."

Daniels iesmējās.

"Varu apliecināt, ka da�i gadi disertācijas rakstī�anai nemaz nav tik dīvaini, kā tas izklausās."

Ak kungs, kāds idiots, Arons riebumā nodomāja.

"Jā, nu... Rei�ela tiekas ar kādu vīrieti - profesoru - un neizrāda īstu vēlē�anos pabeigt disertāciju un darīt kaut ko citu."

"Vai varat nosaukt kādu piemēru �ai viņas atturībai?"

Arons noteikti varētu, bet Bonijai, kā vienmēr, tika ļauts runāt pirmajai.

"Labi, piemēram, viņa bie�i lido uz Angliju, lai atrastu disertācijas tematu, - man liekas, viņai ir maģistra grāds seno britu vēsturē. Bet viņai �ķiet, ka esot pārāk daudz interesantu ideju, tāpēc viņa vēl neesot izlēmusi, kāds būs temats."

"Un jūs uzskatāt, ka viņa... ko? Nesaka patiesību?"

"Jā, mēs domājam, ka viņa sasodīti melo!" Ārons iejaucās.

"Ārons domā, ka viņa melo," Bonija pārlaboja viņa sacīto. "Man gan tā neliekas. Rei�ela ir gudra un saprātīga, turklāt viņai ir zelta sirds. Viņa tikai nesaprot, kā lai atrod savu vietu �ajā pasaulē, un nekad nav to sapratusi. Un, kad viņai jāiz�ķiras par kaut ko tik svarīgu kā disertācijas temats, viņa nespēj atrast atbildi."

"Un kāpēc tā notiek, kā jums �ķiet?" Daniels jautāja. Bonija paraustīja plecus. Daniels pamāja ar galvu un kaut ko pierakstīja bloknotā. "Kādā veidā Rei�elas neizlēmība noveda pie jūsu nesenās neapmierinātības ar Aronu?"

Bonija pavīpsnāja un palūkojās laukā pa logu.

"Arons nelika viņu mierā. Visu laiku, kamēr es biju prom, viņ� Rei�elai pārmeta viņas nevērtīgo diplomu, nejēdzīgo draugu un, pats drausmīgākais, viņas svaru! Kad es atgriezos no Losand�e-losas, Rei�ela bija aizbēgusi atpakaļ uz Providensu."

"Tas jūs ļoti apbēdināja, vai ne, Bonija?"

"Jā! Viņ� man zvērēja, ka tā nedarīs!" Bonija sacīja, ar dusmīgu skatienu pienaglodama Aronu pie sienas.

"Bet es nezvērēju, ka ļau�u savai meitai slaistīties!" Arons atcirta.

"Aron, neaizmirstiet mūsu noteikumu!" Daniels viņam atkal aizrādīja un pasmaidīja.

Arons bija ļoti tuvu tam, lai pateiktu dakterim, kur viņ� var iebāzt savus noteikumus, tomēr iekoda mēlē, jo bija apsolījis Bo-nijai izturēt �īs nodarbības, pat ja tās viņu nogalinātu.

Daniels turpināja smaidīt.

"Tagad mirkli parunāsim par solījumiem, kurus sadzirdam. Bonija, kādu solījumu jūs dzirdējāt no Arona mutes?"

"Viņ� solīja, ka mainīsies," Bonija atbildēja, uzmezdama vīram vēl vienu bultai līdzīgu skatienu. "Un ka apmeklēs laulību konsultantu kopā ar mani, ka ies uz baznīcu un klausīsies, nevis gulēs, un ka pārstās rāt mūsu meitas par katru sīkumu. Viņ� to dara visu mū�u, vienmēr uzskatīdams, ka visu zina labāk, un viņ� gandrīz uz visiem laikiem atsve�ināja no mums mūsu vecāko meitu Robiņu, jo vienmēr uzspieda savu gribu, arī Rebeku -nabaga meitene nupat bija pārcietusi smagu �ķir�anos, un Arons bija tik ļoti pārliecināts, ka viņa svētais pienākums ir Rebekai kaut ko iemācīt, nevis ļaut viņai pa�ai visu izprast. Un tagad arī Rei�ela... Es uztraucos, ka viņ� atstums arī Rei�elu, un tie�i viņai, manuprāt, mēs esam vajadzīgi vairāk nekā abām pārējām meitām."

"Kad, pie velna, es varē�u runāt?" Arons noprasīja.

"Tagad varat teikt visu, ko vēlaties," Daniels dzīvespriecīgi paziņoja.

"Labi, tad lūk, kā viss bija," Arons iesāka, izsliedamies taisnāk. "Pirmkārt, tas vīrs, kuram Rei�ela pēdējos pāris gadus ir pielipusi kā dadzis, nekad viņu neatbalstīs. Patiesībā viņa aizdod naudu tam mūdzim, un tas nozīmē, ka viņa aizdod viņam manu naudu! Un viņa pat nesaprot, cik tas ir paradoksāli! Viņa tikai saka: "Tēt, viņam tā tie�ām ir nepiecie�ama vairāk nekā man." Pupu mizas! Un, ja jau par to runājam, tad ir ari otrkārt," viņ� sacīja un apklusa, lai ievilktu elpu. "Kad pirmoreiz saslimu, es viņai teicu, ka viņai ir viens gads laika, lai uzrakstītu to disertāciju. Es teicu: "Vai nu kārto savas darī�anas, vai arī lien nost no poda, bet tev jānoskaidro, kā pa�ai izdzīvot �ajā pasaulē, jo nabaga vecais papucis nebūs blakus, lai to izdarītu tavā vietā." Atceries ta�u, Bonija, tu mani atbalstīji." Viņ� pagriezās pret sievu.

Bonija nodūra acis un pamāja.

"Tāpēc es paziņoju Rei�ai, ka naudas vilciens, no kā viņa pārtiek jau vairāk nekā trīsdesmit gadu, brauc prom. Un vai zināt, kas notika? Viņai bija vairāk nekā gads! Viņai ir biju�i gandrīz divi gadi, Dieva dēļ, un viņa vēl joprojām nav pabeigusi to sasodīto darbu!"

"Un kā jūs jūtaties, kad Rei�ela nedara to, ko jūs prasāt?"

Vai �is āksts ņirgājās?

"Hmm, Daniel, es jūtos nikns, un, pirms jūs sākat smīnēt, es piebildī�u, ka jums nav ne jausmas, kā tas kaitina - redzēt, kā tava miesa un asinis tā glu�i vienkār�i plivinās vējā! Un vai zināt, kas ir tas trakākais? Rei�ela ir tik rado�a un varbūt pat gudrākā no visām mūsu meitenēm, bet viņa sē� uz pakaļas strupceļā kopā ar pilnīgu idiotu. Bezmērķīgi!" viņ� paziņoja, pamezdams plaukstas gaisā. "Pilnīgi un absolūti bezmērķīgi!"

"Tu viņu nesaproti, Aron, un nekad neesi sapratis!" Bonija iesaucās, un Ārons drūmi nodomāja, ka viņa gan nez kāpēc drīkst izteikties viņam atvēlētajā laikā. "Rei�ela ir glīta meitene, bet viņa nav tik skaista kā viņas māsas."

"Kāds tam sakars ar izskatu?" Ārons noprasīja. "Vispār, pēc manām domām, Rei�ela ir pievilcīgāka par savām māsām. Viņa izskatās pēc sārtvaidzes amerikānietes, un viņai ir gari, tum�i, viļņaini mati, kurus viņa sasien aug�ā," viņ� sacīja un norādīja uz savu galvu, cenzdamies attēlot mezglu. "Viņas problēma ir tāda, ka viņa nevēlas doties turp, uz kurieni viņu ved dzīve."

"Ne jau dzīve viņu ved," Bonija noteica. "Viņa nevēlas iet turp, kur viņu ved tu."

Dīvaini, bet �ī piezīme Āronu pārsteidza, un viņ� ilgi klusēdams skatījās uz Boniju.

"Ko jūs jūtat �ajā sakarībā, Āron?" Daniels klusi jautāja.

"Es jūtu, ka Bonija mani nesaprot. Ne jau es viņu vadu; to dara tas viņas bezjēdzīgais diploms un bezjēdzīgais draudziņ�. Tie�ām jauki, vai ne? Desmit gadu skoloties - un ko mēs saņemam par savu naudu?"

"Ļaujieties tām!" Daniels viņu mudināja. "Ļaujieties savām jūtām! Ko jūs jūtat?"

"Kaunu," Arons īsi atbildēja, ignorēdams Bonijas iestenē�a-nos. "Kaunu, jo mēs nespējām viņai labāk palīdzēt. �ēl, ka man nav laika to visu vērst par labu. Tomēr man ir jādara vismaz kaut kas, jo meitene vēl joprojām uz mani paļaujas. Es viņai jautāju: "Ko tu iesāksi, kad es nomir�u?" - un viņa tikai raudāja. Man likās, ka es runāju ar sienu."

"Es labprāt �o to ieteiktu, Aron," Daniels sacīja, salikdams kopā pirkstu galus. "Pirmkārt, iespējams, Rei�ela jūtas laimīga, darot to, ko �obrīd dara. Varbūt viņa netiecas pēc tiem pa�iem mērķiem, kādus jūs viņai esat nospraudis."

"Bez �aubām!" Arons no�ņāca, sakrustodams rokas virs krūtīm.

"Tomēr jūsu nodomi ir labi. Jūs vēlaties, lai viņa iemācās pati sevi apgādāt, būt pieaugusi. Vai man ir taisnība?"

"Jā! Tas ir tie�i tas, ko es cen�os panākt, bet - nē, es jau esmu tāds briesmonis," viņ� noteica un uzlūkoja Boniju ar pārmetuma pilnu skatienu.

"Tā kā �ķiet, ka jūsu pierastais runas veids uz Rei�elu neiedarbojas, tad varbūt jums vajadzētu izmēģināt citu pieeju," Daniels �ķietami bezrūpīgi paziņoja. "Ja jums liekas, ka runājat ar sienu, tad varbūt vajadzētu mainīt izteiksmes veidu."

"Kā, pie velna, es varētu izteikties vēl skaidrāk?"

"Kā jūs domājat, kas notiktu, ja jūs izturētos pret Rei�elu laipni?" Daniels jautāja.

Arons apjukumā pamirk�ķināja acis.

"Kā, lūdzu?"

"Padomājiet par jaukāku apie�anos ar Rei�elu! Pamēģiniet iejusties viņas ādā!"

"Es nesaprotu, par ko jūs runājat." Arons sarauca pieri.

"Labi, pamēģināsim citādi," Daniels sacīja, apmainīdamies skatieniem ar Boniju. "Es esmu Rei�ela, man ir aptuveni trīsdesmit gadu, es jau ļoti ilgi studēju. Varbūt tik ilgi, ka vairs neatceros, kāda ir īstā pasaule. Un varbūt man patīk mans draugs profesors tāpēc, ka viņ� man neko neuzspie�; viņ� tikai ļauj man būt tādai, kāda es esmu. Un varbūt, kad man kāds iesaka iziet no savas ērtās pasaules īstajā pasaulē, tas man liek justies nervozai un es rīkojos tā, lai saglabātu komforta sajūtu, piemēram, pārāk daudz ēdu."

Arons jau purināja galvu, dzirdēdams visas �īs blēņas.

"Kāpēc, pie visiem svētajiem, viņai būtu jābaidās no dzīvo�anas īstajā pasaulē?"

"Tāpēc/' Bonija klusi ieteicās, "ka tad, kad viņa to darījusi, viņa katru reizi atradusies divu ļoti veiksmīgu un skaistu vecāko māsu ēnā, un viņai tiek pārmests tas, kā viņa izskatās, kas viņu interesē, un patiesībā arī tas, kas viņa vispār ir. Providensā viņa netiek kritizēta, viņa tiek pieņemta tāda, kāda ir. Viņa ir dro�ībā. Citur tā nav."

Ārons sajuta, ka vēderā kaut kas apmet kūleni.

"Tāpēc es ieteik�u da�us komunikatīvos vingrinājumus, kurus jūs varat izpildīt nedēļas nogalē," Daniels ieminējās un pastiepa roku pēc vairākām bro�ūrām.

Arons aizvēra acis un nodomāja, ka tūlīt vems.

Otrā nodaļa

Prvvicknsā, RaidUcndd

Pēc divām ndeķm

Viss sākās ar pudeli vīna un kaismīgu strīdu, kuru burvestību labāk izmantot.

Dānijā Delanija, Rei�elas labākā draudzene, bija atnākusi pie viņas uz vakariņām, un Rei�ela sacīja, ka, pēc viņas domām, Dānijas burvestība izklausās pēc kāda bērnu skaitāmpantiņa, un ierosināja, ka varbūt vajadzētu nedaudz vairāk to papētīt, lai viņas neizdarītu kaut ko patie�ām muļķīgu, jo Dānijā esot pavisam zaļa iesācēja maģijā.

Danijai, kā jau bija paredzams, nepavisam nepatika Rei�elas ierosinājums.

Bet Rei�ela nebija pārāk sajūsmināta par balto maģiju. Viņa ne vienu reizi vien bija centusies Danijai paskaidrot, ka viņai tie�ām �ī raganu padarī�ana neliekas visai uzticama.

Ta�u, kad Dānijā metās kādā no saviem lielajiem piedzīvojumiem, viņai parasti pasliktinājās dzirde. Ja vien, protams, nedabūja dzirdēt, ka viņas burvestība nekam neder, viņa saklausīja katru vārdu, iegaumēja to un atkārtoja ar sāpinātu sejas izteiksmi, it kā tiktu kritizētas viņas kurpes vai kaut kas tamlīdzīgs. Neliete.

Kaut gan Dānijā bija slaida, ar sārti blondiem matiem un glīta -tāda tipa meitene, no kādām Rei�ela parasti izvairījās, - viņas bija satiku�ās Brauna universitātē pirms pāris gadiem, kad abas mācījās vēsturi, un ātri vien atklāju�as, ka viņām piemīt kopīga interese par visa veida dīvainībām un neprātībām.

Rei�ela vēl joprojām mācījās vēsturi (vai arī, kā apgalvoja viņas tēvs, bija kļuvusi par mū�īgo studenti), bet Danijai tas apnika, un

viņa nolēma, ka nevar to atļauties par saviem frizieres ienākumiem, un galu galā viņu vairāk interesēja frizūras nekā vēsture. Un, kaut gan vēlāk izrādījās, ka viņu vairāk interesē masā�as terapija nekā frizūras, viņas abas ar Rei�elu vēl joprojām bija labas draudzenes.

Tie�i tādēļ Dānijā �obrīd atradās viņas mājā un stāstīja viņai par maģiju. �I aizrau�anās bija sākusies, kad Rei�ela bija atgriezusies no Ņujorkas pēc viena no smagākajiem ķīviņiem ar tēvu. Viņa bija pieļāvusi kļūdu, izpētot savu astroloģisko tabulu un secinot, ka planētas liek viņai veikt kaut kādas pārmaiņas. Kad Rei�ela parādīja tabulu Danijai, viņas brūnās acis izvalbījās un viņa paziņoja:

"Mīļā, tev obligāti kaut kas jāmaina."

Un �ovakar viņa bija ieradusies, lai Rei�elas vietā veiktu �īs pārmaiņas. Pēc vakariņām, protams, kuras Rei�ela vēl joprojām gatavoja.

Dānijā ielēja sev glāzi vīna un jautāja:

"Ta, ko tu esi izdomājusi?"

"Neko," Rei�ela atbildēja un nopūtās, jaukdama salātus.

Dānijā no�iepa sarkanās paprikas gabaliņu no salātiem.

"Glīta bļoda," viņa piezīmēja.

Jā, glīta bļoda. Ļoti jauka bļoda. Slīpēts stikls, apzeltīta maliņa, uz sāniem ar roku zīmēti skati no burvīgas Francijas lauku ainavas.

"Dāvana no Mairona," Rei�ela sacīja. "Muzeja suvenīru veikaliņā laikam ir izpārdo�ana."

Mairons reiz bija viņas mīļākais. Tagad viņ� bija tikai draugs un strādāja par asistentu pusslodzi Rodailendas Vēsturisko priek�metu saglabā�anas biedrībā. Viņam bija paradums dāvināt Rei�elai priek�metus no muzeja suvenīru veikaliņa, lai nevajadzētu atdot naudu, kuru bija viņai parādā.

"Es par to daudz domāju," Dānijā dedzīgi teica. "Vai tu pamanīji, ka Marss un Merkurs ir atpakaļejo�i? Tas visu padara nenoliedzami skaidru. Ir ta�u neiespējami censties savest kārtībā dzīvi, kad notiek tas, vai ne?"

Kur� gan varētu apstrīdēt atpakaļie�anas teoriju?

"Viss norāda uz pārvērtē�anu. Ja tev bija kāds plāns, pārveido to."

Rei�ela īgni iesmējās, pievienodama salātiem sēņu gabaliņus.

"Kāds plāns? Man nav plāna! Nupat beidzās mana stipendija, man tik tikko pietiek naudas, lai samaksātu par īri un telefonu, un mans tēvs nekādā ziņā man nepalīdzēs."

"Tas ir otrs jautājums," Dānijā dzīvespriecīgi noteica. "Jupiters tuvojas Saulei, un tas, protams, ietekmēs tavus ienākumus, tāpēc mēne�a beigās tev vajadzētu būt piestūķētai ar naudu." Viņa to paziņoja tā, it kā tas jau būtu noticis. Rei�elai tikai vajadzēja pamosties mēne�a beigās, un preslo\ Nauda.

"Piestūķētai?" Rei�ela apsūdzo�i noprasīja un aiznesa salātu bļodu uz ēdamistabu.

"Piestūķētai," Dānijā ar uzsvaru atkārtoja. "Ieklausies savā kosmiskajā termometrā, Rei�ela!"

Patiesību sakot, da�reiz Rei�elai ienāca prātā, ka vajadzētu uzklausīt visus un visu, tikai ne Dāniju. Viņa atgriezās virtuvē pēc vīna un glāzēm un aiznesa tās uz ēdamistabu. Dānijā tikmēr paņēma savu audekla somu un tofu lazanju.

"Manā horoskopā vispār ir arī labas ziņas," Rei�ela sacīja, pagrūzdama salātus uz Danijas pusi. "Kad Marss mēne�a beigās izies no atpakaļejo�ā stāvokļa, tam vajadzētu kārtīgi uzdarboties manā desmitajā mājā, tas nozīmē... bungu rīboņa... jauns darbs!" Viņa triumfāli pacēla gaisā salātu standziņas un pasniedza tās Danijai. "Patie�ām! Es ticu, ka tad, kad Marss un Merkurs beidzot pamodīsies, ar mani notiks viss iespējamais - jauns darbs, jauna nauda, jauna dzīve. Man tikai jāveic da�i citi mazi, mazītiņi uzlabojumi."

"Piemēram, prātīgāk jāapietas ar naudu!"

Dānijā to paziņoja ar tādu pārliecību, ka Rei�ela pārsteigta viņu uzlūkoja. Dānijā pavilka aug�up uzacis, mēmi jautājot, vai Rei�ela var to apstrīdēt. Protams, it kā Dānijā pati būtu brīnumbērns naudas lietās, un viņa tāda nebija!

"Es gribēju teikt, ka tev jā pārstāj naudu tā vienkār�i atdot," Dānijā paskaidroja.

Rei�ela iesmējās.

"Es to neatdodu!"

"Nu, tu vienmēr aizdod naudu draugiem," Dānijā sacīja. Naudas Brīnumbērnam vajadzētu to zināt, jo viņa pati kādreiz bija aizņēmusies no Rei�elas. "Bet tagad, kad tu esi palikusi viena pati, tev būs jāiemācās parūpēties pa�ai par sevi."

"Labi," Rei�ela noteica, paraustīdama plecus. "Prātīgāk jāap-ietas ar naudu. Bet galvenais ir tas, ka man jānomet nedaudz liekā svara."

Dānijā mazliet sarāvās un atkal palūkojās uz salātu bļodu.

"Tā tie�ām ir skaista bļoda," viņa sacīja. "Apbrīnojami, cik īstas un antikvāras kopijas var uztaisīt."

Hmm... Acīmredzot viņai tie�ām bija jānomet liekais svars.

"Tev nav jāizturas tā, it kā tu neko nebūtu pamanījusi," Rei�ela īgni norūca.

"Man liekas, ka tu izskaties fantastiski!" Dānijā dedzīgi metās viņu pārliecināt. "Pilnīgi augumi �obrīd ir topā! Bet zini... nekad nenāk par ļaunu nomest da�as mārciņas, pirms sāc jaunu projektu."

Ak vai! Tie�ām bija slikti. Nu, desertā netiks vilktas laukā sagatavotās �okolādes kūkas ar divkār�u putukrējuma kārtu. Bet viņas liekā svara problēma jau nebija nekas jauns. Viņas tēvs to pieminēja katrā otrajā teikumā, vecmāmiņa visu laiku sūtīja diētas grāmatas, māte izvairījās no �ā temata, it kā domātu, ka Rei�ela raudādama sabruks.

Nu labi, tā bija taisnība. Viņa bija regulāri pieņēmusies svarā par da�ām mārciņām katru gadu un tagad svēra par kādām divdesmit... hmm, nu labi, divdesmit piecām mārciņām vairāk, nekā vajadzētu. Tas nebūtu tik briesmīgi, ja viņai nebūtu divas vecākas māsas, Robiņa un Rebeka, kuras bija slaidas kā maikstes un apbrīnojami skaistas. Un kādēļ gan neturpināt? Viņas bija skaistas, neatkarīgas, precēju�ās ar lieliskiem vīrie�iem un dzīvoja skaistu bērnu ielenkumā.

Un �eit sēdēja Rei�ela, viņu mazā, resnā māsiņa, kuras acis bija pārāk atstatu, mati bija pārāk nevaldāmi, lai būtu stilīgi, un kājas bija par lielu, lai tiktu ieautas burvīgās smalkās augstpapē�u kurpēs, nolādēts!

�Piedod, es tā negribēju," Dānijā atvainojās.

�Tev nav jāatvainojas," Rei�ela sirsnīgi atbildēja. "Man nepiecie�ams kaut kas, piemēram, jauns darbs, kas iespertu pa pēcpusi un liktu izkustēties no vietas. Man tikai būs jāpārtrauc pirkt visus tos draņķus, kas patīk Maironam."

Dānijā sadrūma, paņēma dak�iņu un iedūra to lazanjā.

"Runājot par to,� viņa stingri sacīja, "tev jāzina, ka Venera un Neptūns atrodas ceļā uz sadur�anos, un, kad satiekas �īs divas pasaules, turi acis plati vaļā, jo tu vari atrast sava mū�a lielo mīlestību, un viņa vārds nav Mairons!"

"Es zinu, ka viņa vārds nav Mairons."

"Vai tu esi par to pārliecināta? Tas vīrietis noēd tev matus no galvas, vienmēr aizņemas tavas mantas un tavu naudu, un kas tev no tā tiek?"

Rei�ela juta, ka viņas seja kvēlo kā ogle.

"Mēs esam draugi," viņa paziņoja un aizslēpās aiz liela malka vīna.

"Tu esi viņa draugs. Mairons tikai ņem un ņem."

"Tā nav taisnība. Viņ� ļoti atbalstīja manu izglītību, kad neviens cits to nedarīja, un viņ� ir īsts atradums, kad runa ir par tēti. Viņ� atbrauca man pretī uz vilciena staciju, kad es atgriezos no divas nedēļas ilgas vieso�anās ellē, un izrādīja ārkārtīgu sapratni. Un paskaties tikai uz visu, ko viņ� man uzdāvinājis!"

"Man tikai �ķiet, ka ir dīvaini draudzēties ar vīrieti, kur� tevi pametis."

"Viņ� mani nepameta! Tas bija abpusējs lēmums!" Rei�ela iebilda. "Un viņ� ir tikai draugs. Kas tur slikts? Vīrie�i nemaz tik ļoti mani nevajā, Dānijā."

"Viņi to darītu, ja tu viņiem ļautu," Dānijā sacīja, un tajā mirklī sākās strīds, jo Dānijā �ilbino�i uzsmaidīja Rei�elai. "Un, kad es bū�u tikusi ar tevi galā, viņi stāvēs pie tavām durvīm rindā!"

Rei�ela nekavējoties saprata, ko Dānijā ar to domā, un tajā pa�ā brīdī sāka sparīgi vicināt roku.

"Nekādā ziņā! Visa tā mā�o�anās ar maģiju ir tava aizrau�anās, nevis manējā."

"Tev ta�u nav nekā, ko zaudēt," Dānijā dzīvespriecīgi sacīja.

"Nē," Rei�ela stingri noteica.

"Beidz ta�u lauzties!" Dānijā lūdzās.

"NĒ!"

Tā turpinājās visu vakariņu laiku, arī dzerot vēl vienu vīna glāzi, līdz Rei�ela kļuva diezgan iereibusi un pielaidīga.

Dānijā paņēma lielo audekla somu, kuru nēsāja līdzi visur, kurp vien devās, un izvilka no tās da�us priek�metus: sārtos ādas vākos iesietu burvestību grāmatu (Dānijā lepni paziņoja, ka iegādājusies to internēta izsolē, un nesaprata, cik paradoksāli ir tas, ka ir kāda ragana, kura pārdevusi savu burvestību grāmatu); sudraba kausu; ādas strēmelē pakārtu amuletu, kas Rei-�elai izskatījās pēc miera simbola, un vairākas da�āda lieluma sveces.

"Zini, patiesībā mums vajadzētu būt laukā, piesaukt Māti Dabu un tā tālāk, bet �ovakar ir pārāk auksts," Dānijā paskaidroja un izvilka no somas zemes pikuci. "Es esmu diezgan pārliecināta, ka tam nav nozīmes."

"Ko tu dari?" Rei�ela jautāja, vērodama, kā Dānijā sakārto visu uz ēdamistabas galda,

"Gatavoju tev burvestību, muļķīt. Nedaudz maģijas, lai tu iegūtu mieru un bagātību."

"Vai tu vari pieburt man bruņinieku mirdzo�ās bruņās?" Rei�ela priecīgi jautāja. "Tas būtu kolosāli! Taisi viņu garu! Ar tum�iem matiem. Un pieejamu."

Dānijā sarauca pieri, dusmodamās par Rei�elas nenopietnibu.

"Mēs varam izdarīt mīlas burvestības, bet tev jābūt nopietnai, lai izdotos. Baltā maģija balstās uz ticību."

Rei�ela apslāpēja vēl vienu smiekliņu.

"Labi," viņa paziņoja un pacēla roku. "Es esmu nopietna. Es ti-i-cu-u." Bet, lai arī kā Rei�ela gribētu, viņa nespēja tam visam noticēt, un viņai atkal uznāca smieklu lēkme.

"Rei�ela!"

"Labi, labi," viņa noteica, un, tā kā bija skaidri redzams, ka Dānijā sāk dusmoties, viņa ļoti centās nesmīnēt.

Dānijā sakārtoja sveces pēc lieluma - no garākās līdz īsākajai. Tad viņa lika Rei�elai atnest vēl vienu pudeli vīna (Rei�ela skaļi izteica savas �aubas par to, vai vajadzētu pievienot viņu, bet Dānijā neatlaidās) un ielēja dāsnu devu kausā, kam apak�ā vēl joprojām vīdēja lielveikala cenu zīme.

Dānijā izstiepa ādas strēmeli garā līnijā zem svecem, iebāza roku audekla somā, izvilka sīku misiņa smar�u kociņu turētāju un vienu smar�u kociņu, kuru aizdedzināja.

"Gaiss," viņa skaļi �ukstēja, "nozīmē pārmaiņas, vieglumu un brīvību."

"Man pret to nav nekas iebilstams," Rei�ela dzīvespriecīgi piebilda.

"Ku�!" Dānijā no�ņāca, ielēja sev nedaudz vīna, atkāpās un pamājusi lika Rei�elai apiet apkārt galdam. "Nu tā. Vai esi nopietnai�

"Jā. Es tie�ām esmu nopietna," Rei�ela paziņoja un uzsvērti pamāja, ieraugot Danijas �aubu pilno sejas izteiksmi.

"Kaut nu tā būtu!" Dānijā norūca un pasniedza Rei�elai kamīna �ķiltavas. "Vispirms mēs veiksim svara zaudē�anas burvestību. Aizdedzini sveces, sākot no garākās un beidzot ar īsāko, un, to darot, saki: kā dilst mēness, tā dil�u es."

Rei�ela paņēma �ķiltavas un palūkojās uz svecēm.

"Un tas ir viss?"

"Tas ir viss. Pārējais atkarīgs tikai no tevis pa�as."

Danijai bija veicies, ka Rei�ela izdzērusi tie�i tik daudz vīna, lai kļūtu viegli ietekmējama un uzskatītu visu, kas notiek, par nedaudz neatļautu un riskantu, bet aizraujo�u. Viņa paņēma �ķiltavas un aizdedzināja garāko sveci.

"Kā dilst mēness," viņa klusā, zemā balsī sacīja, sākdama aizdedzināt visas piecas sveces, "tā dil�u es." Viņa pabeidza uzdevumu un palūkojās uz Dāniju.

Dānijā iemeta skatienu burvestību grāmatā, paraustīja plecus, paņēma �ķiltavas un ielika tās atpakaļ somā.

"Tagad ķersimies pie nākamā. iMbklājība." Viņa pasniedza Rei-�elai vīna kausu un paņēma zemes pikuci.

"Kas tas tāds?" Rei�ela jautāja.

"Zeme. Iedrupini to vīnā un saki: lai zeme ienāk viņā un labklājība - manā dzīvē! Un tad tev tas jāizdzer."

"Pagaidi, pagaidi - vai tu gribi teikt, ka man jādzer dubļi?"

"Vai tu gribi darbu vai negribi?" Dānijā atcirta.

Rei�ela nopūtās, paņēma zemes pikuci un, uzmetusi Danijai drūmu skatienu, svinīgi atkārtoja:

"Lai zeme ienāk vīnā un labklājība - manā dzīvē!" - iedrupinādama zemi vīnā. Kad viņa vilcinājās, Dānijā iebikstīja viņai sānā, un Rei�ela, negribīgi vaikstīdamās, pacēla kausu, aizturēja elpu un izdzēra maisījumu, cik ātri vien spēja.

Hmm... gar�oja tīri labi! Viņa no�maukstināja lūpas un pagrūda kausu pār galdu priecīgi smaido�ās Danijas virzienā.

"Labi!" Tagad Dānijā paņēma ādas strēmeli un amuletu, kas, to tuvāk aplūkojot, tie�ām bija sīks alvas miera simbols. "Tev jāiesien trīs mezgli. Un jāsaka tā: es viju mezglus �os, lai atrastu sirdi, kas vīsies ar manējo..."

"Ak, tu noteikti joko!"

"Vienkār�i dari to, Rei�ela!" Dānijā gurdi nopūtās.

Rei�ela drūmi sarauca pieri, paņēma ādas strēmeli un iesēja vaļīgu mezglu.

"Es viju mezglus �os," viņa skandēja, siedama nākamo, "lai atrastu sirdi, kas vīsies ar manējo." Viņa pabeidza tre�o mezglu, pavirpināja sīko miera simbolu un pasniedza strēmeli Danijai. "Nu, vai viņ� tūlīt pieklauvēs pie durvīm? Kā es izskatos?"

"Nē, pagaidi," Dānijā ieteicās, domīgi savilkdama uzacis. "Nav pareizi."

"Kas tad? Es iesēju trīs mezglus, tie�i tā, kā tu teici."

"Nē, burvestība," Dānijā paskaidroja, pastiepdamās pēc savas grāmatas un sākdama to �ķirstīt.

"Varbūt tu aizmirsi to daļu, kurā mēs dejojam ap ugunskuru," Rei�ela ierosināja.

"Vai tu nevarētu izbeigt?"

"Nē, patie�ām. Vai tad nav jādejo ap ugunskuru?"

Dānijā nopūtās.

"Aizveries ta�u, labi? Man kaut kas jāsameklē."

Rei�ela atkrita krēslā un vēlējās, kaut varētu apēst �okolādes kūku.

"Ahā! l,ūk, kā mums trūkst!" Dānijā satraukta iesaucās, ar pirkstu pabakstīdama lappusi. "Vai tev ir ro�u ziedlapiņas?"

Rei�ela pacēla acis pret debesim.

"Nē."

Dānijā pameta skatienu visapkārt un ieraudzīja liliju pu�ķi vāzē uz kumodes.

"Nāksies samierināties ar �īm te," viņa nomurmināja, piecēlās, apgāja apkārt galdam un izvilka no vāzes vienu puķi.

"Ei!"

"Tikai vienu," Dānijā sacīja, uzlika ziedu uz galda, paņēma kausu un iegāja virtuvē.

"Ko tu dari?" Rei�ela sauca viņai nopakaļ.

"Izmazgāju kausu un pievienoju attīrītu ūdeni!" viņa atsaucās un parādījās brīdi vēlāk, turēdama rokā kausu, kurā atradās ūdens, ko viņa dro�i vien bija maģiski attīrījusi. Ar �estiem dedzīgi pavēlēdama Rei�elai piecelties, viņa sacīja: "Pirmā burvestība bija domāta vīrie�a atra�anai. Bet vajag vēl vienu, lai varētu viņu ieraudzīt. Nu, tas ir, tu neko nevari iesākt, ja nezini, kas viņ� ir, vai ne?"

"Dānijā..."

Dānijā iegrūda viņai rokās liliju.

"Saplūkā ziedlapas sīkos gabaliņos un ieliec tos ūdenī!" viņa pavēlēja. "Un tad saki, izdzerdama visu vienā paņēmienā..."

"Kopā ar ziedlapiņām?"

"Tu dzēri dubļus, Rei�ela. Tu noteikti vari izdzert ziedu. Saplūkā ziedlapiņas un saki: naktī, kad guļu, es samanu to, kur� nozog manu sirdi un par kuru sapņoju."

Reibums no vīna sāka izzust, un Rei�ela papurināja galvu.

"Pirmais bija labāks. Vienkār�s un jēdzīgs. �ī pat nav kārtīga angļu valoda. Turklāt man �ķiet, ka tu jau �auj pār strīpu."

"Tās ir da�ādas burvestības."

"Man vienalga. Pirmajai nāksies par visu parūpēties, un es negribu dzert puķi."

"Izbeidz ta�u, Rei�ela!"

"Nē. Tas ir muļķīgi, un es negrasos neko samanīt no saviem sapņiem!"

"Grasies gan. Es tev jau uzliku sapņu burvestību. Dari to!" Dānijā pavēlēja, pastiepdama viņai pretī roku, kurā turēja ziedu.

"Tu nevari mani piespiest!" Rei�ela atcirta, aizlikdama rokas aiz muguras.

Dānijā pacēla acis pret griestiem un ievaidējās.

"Liels paldies, Rei�ela! Milzīgs paldies! �is ir mans pirmais īstais mēģinājums nodarboties ar labvēlīgo maģiju, un tu visu izjauc. Vai tev gabals nokristu, ja tu pamēģinātu izdarīt burvestību? Vai tu nomirtu, ja izpalīdzētu man?"

Ak ne, lielā aktrise bija klāt!

"Nu labi!" Rei�ela no�ņāca, paķēra ziedu un kausu, saplosīja lilijas ziedlapiņas, iemeta tās ūdenī un pacēla kausu. Pārspīlētā balsī, kas bija Tonija balvas cienīga, viņa dramatiski noskaitīja:

"Nakti, kad guļu, es sapņoju..."

"Samanu! Kad guļu, es samanu!" Dānijā izlaboja. "Sāc no sākuma!"

"Vai ir iespējams, ka tu varētu kļūt vēl valdonīgāka? Naktī, kad guļu, es SAMANU," viņa skaļi un skaidri atkārtoja, "to, kur� nozog manu sirdi un par kuru sapņoju." Viņa ielēja ūdeni un lilijas ziedlapiņas rīklē un sparīgi nolika kausu uz galda.

Dānijā norādīja, ka viņai uz lūpām palikusi lapiņa. Rei�ela notrausa to un paziņoja:

"Tas dro�i vien bija stulbākais, ko es jebkad esmu darījusi. Un tas kaut ko nozīmē."

"Iedzer vēl vienu glāzi vīna!" Dānijā dzīvespriecīgi ierosināja.

Pēc kaut kā tāda viņai tas bija nepiecie�ams.

Patiesībā viņām abām bija nepiecie�ama glāze vīna, un Rei�ela pierunāja Dāniju parādīt viņai pagānisko rituāla deju. Par spīti Danijas cītīgajiem pūliņiem palikt uzticīgai savai jaunajai ticībai, abas pārņēma smieklu lēkme uz dzīvojamās istabas grīdas.

Tajā mirklī viņas nolēma, ka obligāti nepiecie�amas �okolādes kūkas ar divkār�u putukrējuma devu.

Kad Dānijā beidzot devās mājās, Rei�ela jutās tik viegli un brīvi, kā nebija jutusies kop� atgrie�anās no Ņujorkas. Viņa iztīrīja zobus, uzvilka savu mīļāko flaneļa pid�amu un ierāpās gultā kopā ar romantisku stāstu par seru Ādamu Pērsiju, angļu bruņinieku.

Un tonakt Rei�elai rādījās skaidrs sapnis par �o bruņinieku, kur� dīvainā kārtā izskatījās pēc Kolina Farela, jāja ar me�onīgu zirgu un bija ļoti iemīlējies Rei�elā.

Nākamajā rītā Rei�ela pamodās sev neraksturīgi apņēmīgā noskaņojumā ievērot jauno diētu un nodarboties ar vingro�anu. Viņa nomazgājās du�ā, uzvilka vingro�anas zālei nepiecie�amo span-deksa tērpu un izlasīja savu horoskopu. Ir maz to, kas ciena jūsu spēku. Iespējams, jums nāksies saņemties...

Tas glu�i nebija daudzsolo�ais sākums, ko Rei�ela gribēja ieraudzīt, tāpēc viņa pārbaudīja pārējās zīmes, Zivis un Skorpionu (Pievērsieties savu trūkumu pieņem�anai; nesena finansiāla rakstura riskē�ana, iespējams, nedos panākumus, uz kuriem cerējāt.), atmeta �os centienus un labāk pārbaudīja savu e-pastu. Viņai bija divas vēstules.

Temats: Vectēva neregulārā vēdera izeja No: Liliāna Stentone <lilandel@aol.com>

Kam: Rei�ela Elena Lira <earthangcl@hotmail.com>

Sveika, mazo eņģelīt! Te Tava vecmāmiņa. Vai Providensā jau ir auksts? Vakar te bija deviņdesmit grādi, un es gandrīz dabūju saules dūrienu, strādājot dārzā. Tavam vectēvam nav izgājis vēders jau divas nedēļas, un, ja kaut kas neiztīrīs to aizsērēju�o cauruli, es laikam viņu nogalinā�u. Viņ� nekad vēl nav bijis tik nīgrs, bet es atceros, ka Tu stāstīji par kaut ko dabisku, ko es varētu iedot viņam, lai palīdzētu atslābināties. Kā to sauca? Paldies, eņģei! Mīlu Tevi. Vecmāmiņa.

P. S. Gandrīz aizmirsu. Nosūtu Tev jūraszāļu diētu, ko atradu internētā, jo zinu, cik ļoti Tev patīk tādas jūraszāles.

Rei�ela ātri aizsūtīja vecmāmiņai atbildi, kas nekādā veidā neļautu izvērst diskusiju par vectēva problēmu. Viņa ari neko neteica par vecmāmiņas kļūmīgo pieņēmumu, ka jūraszāles ir ēdamas. Nākamā vēstule bija no viņas vecākās māsas Robinas.

Temats: Sveika!

No: Robiņa <rmanning70@earthlink.net>

Kam: Rei�a <earthangel@hotmail.com>

Ei, kā svie�as, vecā? Ha-HAA! Vai brauksi uz mājām Ziemassvētkos? Ceru, ka jā. Paklau, vai Tu atceries to vakaru Blūkrosā, kad mēs izdzērām pudeli tekilas un Tu centies izskaidrot Visuma teoriju vai kaut ko tikpat garlaicīgu, un mēs ar Bekiju par Tevi smējāmies? Nejauc to ar kādu no pārējām reizēm, kad mēs par Tevi smējāmies, es runāju tie�i par tekilas vakaru, �is tas no Tevis teiktā palika man atmiņā - tas par tantristisko seksu, atceries? Es tikai gribēju noskaidrot, vai kaut kur nav kāda mājas lapa vai videokasete, vai kas tāds, kur zinātkāri prāti varētu iebāzt savu degunu. Da�i cilvēki Hjūstonā varētu būt ieinteresēti.

Temats: Re: Sveika!

No: Rei�ela <carthangel@hotmail.com>

Kam: Robiņa <rmanning70@earthlink.net>

Sveika, Robija! Visaugstais Dievs, vai radu�ās kādas problēmas PARADiZĒ? Vai tad Tu reiz neteici, ka Tev ir labāks sekss nekā jebkurai citai sievietei pasaulē? KAS NOTICIS??? Pēc bērna piedzim�anas zudusi dzirkstele? Beigta un pagalam, nospiesta, apdzēsta? Es pameklē�u, vai kaut kur nav mājas lapa, bet lielāko daļu no tā, ko MĒĢINĀJU jums pastāstīt, es atradu grāmatās. Es vispār esmu pārsteigta, ka Tu kaut ko atceries, ņemot vērā visu to tekilu, ko Tu izdzēri. Kāpēc gan jūs ar D�eiku glu�i vienkār�i nevarētu kādu vakaru aiziet uz bibliotēku? Tas, ko Tu tur atradīsi, varētu Tevi pārsteigt un sajūsmināt.

Rei�ela, kuru smīdina tas, ka Tev nepiecie�ams kāds asums guļamistabā.

Vairāk vēstuļu nebija, un, tā kā Teksasā nenotika nekas satrauco�s, viņa paķēra savu vingro�anas piederumu somu un ieskrēja virtuvē, lai paņemtu ūdens pudeli pirms do�anās prom.

Viņa iebāza pudeli somā, uzlika to uz pleca, devās sētaspuses durvju virzienā... un tajā pa�ā mirkli pamanīja, ka uz viņu no brokastu letes raugās �okolādes kūkas, kas izkliedz viņas vārdu. Nē, tās patie�ām kliedza: Rei�ela, Rei�ela, tu ta�u dosies uz vingro�anas zāli, ko gan tev varētu nodarīt viena kūka?

�okolādes kūkām bija taisnība. Viņa ta�u noteikti sadedzinās kalorijas jau pirmajā pusstundā. Patiesībā viņa varētu dro�ības pēc piedalīties arī augstākā līmeņa "Yogilates" nodarbībā... un tas ļāva viņai apēst divas kūkas, vai ne?

Rei�elai izdevās aizbēgt no virtuves, pirms rokā ielēca tre�ā kūka, un viņa apstājās pie durvīm, zaglīgi paglūnēdama ārā pa mazo lodziņu, lai pārliecinātos, ka viņas kaimiņi nav laukā un nenodarbojas ar savu uzmācīgo ideju - dārzkopību. Viņa nemaz nepārspīlēja - ar Valisjelo pāri tie�ām kaut kas nebija kārtībā. Misters Valisjelo lielāko daļu pēcpusdienu pavadīja, kaut ko apcirpdams - krūmus, zāli, kokus, pat viņu smieklīgi mazos suņus. Un, kad viņam vairs nebija nekā cērpama, viņ� ar zālespļāvēju veidoja jaunu rakstu mauriņā - zigzagus, rūtis, taisnas līnijas.

Misis Valisjelo savukārt visu laiku pavadīja uz saviem gumijas ceļgalu aizsargiem un, izslējusi augstu gaisā milzīgo sē�amvietu, ravēja dārzu, kaut gan nebija saprotams, kā tur kāda nezāle varētu kaut vai iesakņoties. Sieviete tik uzcītīgi strādāja ar kapli, ka pat nepacēla savu neglīto galvu.

Valisjelo bija tik ļoti apsēsti ar savu dārzu, ka tad, kad goba Rei�elas pagalmā padevās sakņu puvei un nokrita, nolaizdamās tie�i uz Valisjelo stiepju �oga, viņa zināja, ka gaidāmas lielas nepatik�anas.

Tie�i tā. Misters Valisjelo jau pēc stundas klauvēja pie viņas durvīm, satraukts ņurcīja rokās cepuri un interesējās, kad viņa novāks koku.

"Tiklīdz varē�u, mister Valisjelo," viņa sacīja, "�obrīd man nav naudas."

"Ak tā," viņ� noteica un atkal bailīgi uzmeta skatienu kokam, kas gulēja uz �oga. "Bet tas sabojās �ogu... Noteikti ir kaut kas tāds, ko jūs varat darīt."

Rei�ela palūkojās uz koku.

"Laikam jau es varētu mēģināt to noņemt," viņa ieteicās, un abi tie�ām centās to izdarīt. Bet galu galā viņi padevās un stāvēja tam blakus, saliku�i rokas uz gurniem, un smagi elsa pēc piepūles, ko bija sagādāju�i centieni pakustināt koku, kas gulēdams izskatījās daudz lielāks nekā stāvēdams.

"Es to tā neatstā�u, apsolu," Rei�ela sacīja, smagi vilkdama elpu. "Es to aizvāk�u, tiklīdz saņem�u naudu."

Misters Valisjelo bija palūkojies uz viņu tā, it kā domātu, ka viņa runā muļķības.

Izrādījās, ka viņam bija pamats tā uzskatīt. Kop� tās dienas bija pagāju�as jau trīs nedēļas, un Rei�elai vēl joprojām nebija naudas, lai nolīgtu strādniekus. Tāpēc viņa bija sākusi slapstīties un, kad pārliecinājās, ka Valisjelo tie�ām nav tuvumā, ātri aizskrēja pie sava "Volksivagen Beetle", metās prom no piebraucamā ceļa, it kā bēgtu no slepkavības vietas, un brauca kā apsēsta līdz pat Sleitera avēnijai.

Vienīgā problēma bija tā, ka arī Valisjelo bija tikpat apņēmības pilni it kā nejau�i satikties ar viņu un iztaujāt viņu par koku. Ne vienu reizi vien misters Valisjelo bija dzinies viņai pakaļ pa piebraucamo ceļu līdz pat ielai.

Par laimi, �orīt no viņiem nebija ne miņas, tāpēc Rei�ela uz pirkstgaliem izzagās laukā līdz savai dzeltenajai vabolītei ar nolai�amo jumtu, iedarbināja ma�īnu un atmuguriski izdrāzās no ceļa. Uzbraukdama uz Sleitera avēnijas, viņa pamanīja, ka pa to laiku, kamēr viņa bijusi aizņemta ar slēp�anos, kaimiņi ("Laipni lūdzu mūsu mājās!" vēstīja plakāts pie viņu durvīm. "Tonijs un Ermalīna Valisjelo") bija pievienoju�i divus jaunus plastmasas brie�us kolekcijai, ko veidoja pieci simti galvu liels ganāmpulks, milzīga plastmasas varde un vējdzirnavas uz viņu nevainojami apcirptā un krā�ņā zāliena.

Rei�ela nospieda gāzes pedāli un aiz�āvās prom pa ielu, baidīdamās, ka v'iens vai abi kaimiņi varētu skatīties laukā pa logu.

Pēc piecpadsmit minūtēm viņa raitā soli iegāja vingro�anas zālē, rokā nesdama īpa�i lielu caf� au lait krūzi. Lorija, meitene, kas sēdēja pie reģistrācijas galda, gandrīz aizrijās ar savu tomātu sulu, ieraudzīdama Rei�elu.

"Ak dievs, man jau likās, ka tu esi mirusi!" viņa skaļi iesaucās.

Rei�ela iesmējās, rakstīdama savu vārdu apmeklētāju sarakstā.

"Nē, patie�ām, man liekas, ka es kaut ko tādu dzirdēju!" Lorija neatlaidās.

Nu labi, viņa bija pāris nedēļu izlaidusi vingro�anas zāles apmeklējumus, kas tur sevi�ķs?

"Es biju izbraukusi no pilsētas."

"Veselu gadu?"

Tas bija idiotiski. Viņa nebija nākusi uz �ejieni, augstākais, da�us mēne�us, Rei�ela pikti nodomāja, iedama uz priek�u pa gaiteni.

Arī viņas "Yogilates" trenere, kas pirms desmit mēne�iem bija Rei�elas jogas trenere, izskatījās nedaudz samulsusi, kad Rei�ela ienāca telpā. Viņas seja savilkās, kad viņa blenza uz Rei�elu.

"Diāna, vai ne?"

"Rei�ela. Es apmeklēju jūsu jogas nodarbības."

Trenere pamirk�ķināja acis.

"Es nepasniedzu jogu jau kādu gadu," viņa sacīja.

Nu, atvainojiet, vai tad Rei�ela bija vienīgais cilvēks visā Pro-vidensā, kas uz kādu bridi pametis novārtā savu vingro�anas programmu? Varbūt viņi varētu glu�i vienkār�i ielikt avīzē paziņojumu, ka pagājis jau vesels GADS, kop� tuklā Rei�ela Līra bijusi vingro�anas zālē?

Viņa aizsoļoja līdz tālākajam zāles kaktam, kur neviens nevarētu nostāties viņai aiz muguras, un izklāja savu paklājiņu.

Nodarbība sākās lieliski. Viņa atcerējās visas kustības un jutās ļoti labi. Bet tad sākās spēka vingrojumi, un drīz vien viņai ļoti noreiba galva no tā, ka viņa nespēja paelpot, un viņas muskuļi sāka atgādināt �eleju. Viņa zināja tikai to, ja nodarbība drīz nebeigsies, kādam nāksies izsaukt ātro palīdzību.

Kad nodarbība galu galā patie�ām beidzās, viena no meitenēm pārliecās pāri Rei�elai, kura gulēja uz sava paklājiņa un stingi blenza uz lampām virs sevis.

"Vai ar jums viss kārtībā?" viņa jautāja, izskatīdamās patiesi norūpējusies.

"Jā," Rei�ela nosēca un, atguvusi elpu, piecēlās, pati brīnīdamās par to, cik no�ēlojami netrenēta kļuvusi. Nu, turpmāk tā vairs nebūs. Rei�ela Lira tagad bija pavisam cits cilvēks!

Viņa devās uz vingro�anas zāli un velotrena�ieriem - tikai lai nedaudz atdzīvinātu ķermeni. Viņas gaita bija diezgan lēna, un viņa noregulēja trena�ieri re�īmā "Pakalni".

Viņa pat nebija tikusi nost no līdzenuma un iebraukusi kalnos, kad uz blakus trena�iera uzkāpa sieviete vingro�anas biksēs un īsā d�emperītī, kas atklāja viņas plakano vēderu. Viņa izskatījās neiespējami nogarlaikojusies, nospiezdama da�us taustiņus uz kontroles paneļa un sākdama mīt pedāļus.

Rei�ela nespēja nepamanīt, ka tad, kad sieviete pieliecās, uz viņas vēdera neveidojās krokas. Tas bija nevainojami plakans.

Ak dievs, kā viņa ienīda �o sievieti!

Ienīda tik ļoti, ka dedzīga fanātisma lēkmē nospieda taustiņu "Iek�ējās zonas papildu treniņ�" un arī sāka sparīgi mīt pedāļus. Un ne vairāk kā minūtes laikā viņa jau elsa un pūta kā vecene, sviedri tecēja starp krūtīm, pāri krokām uz vēdera un aiz span-deksa bik�u jostasvietas, kas �obrīd likās līdz izsmieklam cie�a un nepielūdzama.

Viņa ar acs kaktiņu uzmeta skatienu kaimiņienei, kuras trena�ieris strādāja tādā pa�ā re�īmā, bet kura veica piecus miljonus vairāk apgriezienu nekā Rei�ela, turklāt pat nebija nosvīdusi.

Rei�ela pēk�ņi pārtrauca mīt pedāļus.

"Fjū!" viņa noteica, lai paziņotu katram, kas varētu viņu novērot, ka viņa nupat pabeigusi savu ceļojumu pa Himalajiem, un nokāpa no velosipēda, it kā darītu to katru dienu.

Viņa pati brīnījās, kā gan kājas patie�ām viņu notur un viņa neizplūst uz grīdas milzīgā lipīgas �elejas kaudzē. Rei�ela noslau-rija pieri un aizslīdēja - nu labi, aizvilkās - līdz svaru cilā�anas trena�ieriem.

Div'as apaļas stundas pēc ieie�anas zālē, vairāku simtu mārciņu cilā�anas, pietup�anās da�ādos pazemojo�os veidos un pozās, vēl joprojām svīzdama un juzdama, ka mati slejas piecos tūksto�os virzienu, par spīti diviem cie�ajiem mezgliem, kuros viņa tos bija savijusi, Rei�ela devās uz stāvvietu briesmoņa Franken-�teina gaitā, turēdama vienu roku uz sāpo�ā sāna un gara acīm redzēdama kūpo�u vannu un sveces.

Steberēdama pie savas ma�īnas (protams, viņai obligāti bija jānovieto tā pa�ā pēdējā vietā un pa�ā pēdējā rindā), viņa ieraudzīja, ka kafejnīca blakus vingro�anas zālei piepildīta līdz pēdējai iespējai ar cilvēkiem, kuriem nav nekas labāks darāms tik drēgnā un lietainā dienā. Ļau�u bija tik daudz, ka, tuvodamās stāvvietas malai, Rei�ela ieraudzīja - aiz viņas kāds novietojis savu ma�īnu tā, ka viņa nevar izbraukt laukā. Nolādēts!

Viņa iestenējās, sāka prātot, ko lai tagad dara, un nejau�i ieraudzīja savu atspulgu aizmugurējā stiklā. Viņas sejai bija ugunsdzēsības krāna nokrāsa. Tie�i tāda nokrāsa. Nepietika jau ar to, ka viņa bija caurcaurēm slapja un dro�i vien smirdēja, - viņai vēl bija japaziņo pasaulei par savu drausmīgi netrenēto ķermeni ar ugunsdzēsības krāna krāsu. Turklāt no viņas galvas visos virzienos slējās sīkas matu sprogas. Viņa izskatījās tā, it kā būtu iebāzusi pirkstu elektrības rozetē.

Nu atlika vienīgi zvanīt Danijai un saukt viņu palīgā. Vēlāk varēs pierunāt Dāniju vai Maironu atbraukt pēc ma�īnas. Rei�ela iebāza roku somā, lai sameklētu savu jauno mobilo telefonu... bet tas nebija somā, un viņa atcerējās, ka atstājusi to uz virtuves letes. Ak, brīni�ķīgi! Uz galvas nokrita un izplūda kaut kas slapj�, un viņa palūkojās aug�up, saņemdama vēl vienas lielas lietus lāses sitienu pa aci. Viņa pameta skatienu visapkārt, ieraudzīja kafejnīcu un trakā ātrumā pa pusei aizkliboja, pa pusei aizlēk�oja uz to.

Kafejnica bija stāvgrūdām pilna ar spēcīgiem un skaistiem augumiem. Visi dzēra kafiju, lūkojās grāmatu lapās vai pārnēsā-

jamo datoru ekrānos un izskatījās ļoti stilīgi un moderni. Viņa turpretī kontrastēja ar to visu, izskatīdamās pēc govs savās melnajās jogas biksēs un baltajā krekliņā. Un kāpēc visās iestādēs telefoni un tualetes bija pa�ā tālākajā kaktā? Vai tā bija kaut kāda nacionālā sazvērestība?

Rei�ela ievilka elpu, nolaida skatienu un izsoļoja cauri pūlim, vismaz diviem cilvēkiem trāpīdama pa galvu un pleciem ar savu vingro�anas piederumu somu.

Nonākusi pie maksas telefona, viņa parakņājās somā, meklēdama sīknaudu, un izvilka laukā �ūksni naudas. Vārda tie�ā nozīmē. Viņai rokā bija sarullētas banknotes - desmitnieks, piecītis, trīs viena dolāra zīmes. Bet nekādas sīknaudas. Nevienas divdesmit piecu centu monētas, neviena no�ēlojama penija.

Izdvesusi milzīga aizkaitinājuma pilnu nopūtu, Rei�ela pameta skatienu apkārt. Tas tie�ām bija par daudz - kur tad bija visas tās brīni�ķīgās lietas, kam vajadzēja notikt pēc Danijas un vairāku horoskopu vārdiem? Labklājība, laime un visas tās pārējās muļķības? Un �eit bija tik sasodīti karsts - kādam vajadzētu atvērt logu. Lai nu kā, par kaut ko viņa bija pārliecināta - kad Dānijā nonāks viņas nagos, Rei�ela viņai paziņos, ka tās stulbās burvestības nekam neder.

"Atvainojiet, mis, vai varu piedāvāt savu palīdzību?"

Rei�ela pārtrauca maniakālo somas pārmeklē�anu, prātoja, vai jautājums tie�ām uzdots viņai, un lēnām pacēla skatienu aug�up... un aug�up... līdz ieraudzīja ļoti pievilcīgu vīrieti ar seksīgu brita akcentu. Viņ� smaidīja. Viņa brīni�ķīgās zilpelēkās acis it kā mirdzēja tum�u skropstu ielokā, un �ķipsna biezo kastaņbrūno matu patie�ām slīga pār vienu aci. Viņam mugurā bija labi piegriezts tum�i svītrains uzvalks un gar� lietusmētelis, kas izskatījās ļoti dārgs, it kā viņ� nupat būtu pametis D�eimsa Bonda filmas uzņem�anas laukumu. Rei�elu pārņēma drausmīgs panikas vilnis -�is vīrietis izskatījās pēc kinozvaigznes un stāvēja viņai tik tuvu, ka dro�i vien varēja viņu saost.

"Izskatās, ka jums noderētu palīdzība, vai ne?" viņ� jautāja un greizi pasmaidīja, iebāzdams roku kabatā.

Ak kungs, Rei�ela blenza uz �o vīrieti, it ka nekad mū�ā nebūtu redzējusi stiprā dzimuma pārstāvi. Viņa neapdomīgi parāvās atpakaļ, tālāk no angļa, un gandrīz nomira, atdurdamās pret stiklu, kas ietvēra telefonu. Bet tas nebija svarīgi, jo viņa pēk�ņi atcerējās matu �ķipsnas, kas slējās viņai uz galvas, un iedomājās, ka tie�ām varētu nomirt no kauna. Glu�i vienkār�i nokrist zemē beigta.

"Nē, es, nē..." Rei�ela piespieda sevi runāt, kautrīgi smaidīdama. "Nē, paldies, bet man neko nevajag," viņa sacīja un apsviedās apkārt, vēl joprojām iebāzusi roku somā un izmisīgi meklēdama monētu, jebkādu monētu. TIKAI VIENU MONĒTU, NOLĀDĒTS!

"Man ir nedaudz sīknaudas, ja vēlaties," viņ� turpināja, un Rei�ela, uzgriezusi viņam muguru, papurināja galvu un sajuta, ka viens no cie�ajiem mezgliem uz galvas sāk raisīties vaļā.

"Paldies, viss kārtībā!" viņa paziņoja sienai.

Viņ� izdvesa skaņu, kas nedaudz izklausījās pēc smiekliem. Un tas, protams, nozīmēja, ka dievīgi izskatīgais vīrietis par viņu smejas. Kā viņ� uzdro�inājās par Rei�elu smieties? Viņa uzmeta vīrietim skatienu pār plecu, bet... viņ� patiesībā nemaz nesmējās. Viņ� tikai smaidīja, ļoti patīkami smaidīja, atklādams ļoti baltus un taisnus zobus, ar kādiem angļi parasti nebija apveltīti.

"Atvainojiet, bet neizskatās, ka viss ir kārtībā," viņ� sacīja un izstiepa roku. "Man ir da�as monētas," viņ� paziņoja, atvērdams plaukstu un nopētīdams monētas uz tās. "Ā, lūk, tur tās ir!" viņ� priecīgi izsaucās un pacēla divas divdesmit piecu centu monētas.

Rei�ela uz tām palūkojās un sāka nervozi prātot, vai viņas seja vēl joprojām ir ugunīgi sarkana, ak, Dievs, lūdzu, varbūt tā ir nedaudz atvēsusi un tagad ir tikai ķir�sarkana?

Viņ� noturēja Rei�elas klusē�anu par atteik�anos un līdzjūtīgi sacīja:

"Redziet, ir skaidri noprotams, ka jums nav piemērotas sīknaudas, un man tie�ām būtu prieks jums palīdzēt."

Labi, labi, tagad viņa saprata -- ja tāds vīrietis, muskuļots, pievilcīgs un tērpies uzvalkā, runā ar tādu meiteni kā Rei�ela, tad te dro�i vien tika filmēts kāds no tiem realitātes raidījumiem...

Viņ� pielieca galvu nedaudz uz sāniem, lai labāk viņu saskatītu, un Rei�ela nekavējoties pārlaida ar roku pār pieri.

"Labi. Nu tad varbūt jūs būtu tik laipna, paņemtu monētas un piezvanītu tam, kam vēlaties zvanīt, lai arī pārējie varētu tikt pie telefona?" viņ� jautāja. "Nevēlos būt uzmācīgs, bet man tie�ām jā piezvana."

"Ak tā!" viņa noteica un atkal sāka izmisīgi rakņāties somā. "Atvainojiet, es negribēju jūs aizkavēt, bet es nevaru pieņemt jūsu monētas, jo man ir monētas, ja vien es varētu tikt līdz somas dibenam," viņa sacīja, uzmezdama vīrietim skatienu no skropstu apak�as. "Labāk piezvaniet pats."

"Es nevaru ieņemt jūsu vietu rindā," viņ� iebilda, skatīdamies uz somu. "Jums ir diezgan liela soma."

"Jā, tā ir ļoti liela, jo man ir daudz..." Nu, mēslu. "Svarīgu priek�metu. Ļoti daudz," viņa nomurmināja.

Labais princis �ārlijs tikai stāvēja un smaidīja, līdz pat viņai kļuva skaidrs, ka neizdosies pēk�ņi uzburt no zila gaisa divas divdesmit piecu centu monētas, un viņa nopūtās.

"Man jau likās, ka jūs man piekritīsiet," viņ� priecīgi noteica un paliecās uz priek�u, izstiepis roku, kas tuvojās Rei�elai un tad... tad apkārt viņai! Precīzāk, uz telefona pusi, tā nonākot bīstami tuvu Rei�elas sviedros izmirku�ajam augumam.

Rei�ela jutās tik pazemota, ka ieelsojās, - tagad nebija iespējams, ka viņ� nesao� sviedrus.

"Es to nedarītu, ja būtu jūsu vietā!" Rei�ela iekliedzās un centās pakāpties nostāk, tomēr viņai tikai izdevās vēlreiz uzdurties uz telefona būdiņas. "Au!" viņa ie�ņukstējās. "Au, au, au..."

"Uzmanieties no tās būdiņas!" D�eimss Bonds iesmiedamies noteica un turpināja sniegties viņai garām, lai tiktu pie pa�a telefona. "Pirms jūs pagūstat man uzbrukt," viņ� turpināja runāt patīkami klusā balsī, nolaizdams skatienu no Rei�elas sejas un pievērsdamies viņas atbaido�i sarkanajam dekoltē, "es apsolu, ka jūs varat paņemt monētas. Es nepieprasī�u procentus vai kaut ko tamlīdzīgu," viņ� piebilda un iemeta monētu spraugā. Viņa deguns vēl joprojām nebija saraucies. "Bet man nebūtu iebildumu, ja jūs justos man pa-teiclbu parādā un izmaksātu tasi tējas ar to piecu dolāru banknoti, ko nometāt uz grīdas." Viņ� iemeta spraugā otru monētu.

Rei�ela samirk�ķināja acis un pievērsa skatienu grīdai, pie tam nemaz nepakustēdamās. Tur jau tā bija - saburzīta piecu dolāru banknote viņai pie kājām.

"Ak kungs!" viņa sacīja un pietupās, lai paceltu papīra gabaliņu, tad piecēlās tik strauji, ka atsitās ar pakausi pret vīrie�a roku, kas tagad turēja klausuli. "Vai! Piedodiet!" viņa iesaucās un atkal saviebās.

Viņ� smaidīdams piedāvāja Rei�elai telefonu.

"Viss kārtībā. Es tikai nupat ierados, un ārā ir diezgan nepatīkams laiks, vai jums tā neliekas? Es tie�ām labprāt iedzertu tēju, un kā ar jums? Ņemiet... vai jūs zvanīsiet?"

Labi, tagad viņa bija pārbijusies līdz matu galiem - vai viņ� spēlēja kaut kādu spēli, aicinādams viņu uz tēju? Kas viņam, Dieva dēj, bija darāms Providensā? Viņam vajadzētu atrasties Londonā, izkāpt no metro kopā ar kādu skaistuli, doties uz kādu elegantu un modernu krogu.

Rei�ela izķēra klausuli viņam no rokas, sastādīja Danijas numuru un klusībā lūdzās, kaut viņa paceltu sasodīto klausuli. Pēc ceturtā signāla, kad viņa jau bija nolēmusi, ka Dievs viņu soda un nekādā ziņā nepalīdzēs, jo viņa blēņojusies ar maģiju, klausulē atskanēja Danijas miegainā balss.

"Hallo!"

"Dānijā!" Rei�ela ie�ņācās, apsviezdamās apkārt tā, lai atrastos ar muguru pret Skaisto Princi. "Nāc �urp un izglāb mani!"

"Kāpēc? Kur tu esi?" viņas draudzene �āvādamās noprasīja.

"Pie vingro�anas zāles."

"Ei! Tu gan laiku velti netērē!"

"Brauc �urp un izglāb mani!" viņa atkārtoja. "Ja tevis te nebūs pēc piecām minūtēm..."

"Kāpēc? Kur ir tava ma�īna? Pagaidi - vai tā ir pie Mairona? Ja Mairons paņēmis tavu ma�īnu..."

"Nē, nē, tā ir tepat! Bet es nevaru izbraukt laukā, un man ļoti, ļoti vajag tikt prom!"

"Kāpēc tik steidzīgi?"

"Dānijā!�' Rei�ela gandrīz iekliedzās.

"Labi, labi," Dānijā noteica, izklausīdamās aizkaitināta. "Tūlīt bū�u klāt. Bet, ja iemesls nebūs pietiekami svarīgs, es tev sado�u pa ausīm!"

Rei�ela nolika klausuli, lēnām pagriezās pret angli un pielika savu vingro�anas somu priek�ā vēderam. Viņa veltīja vīrietim atvaino�anās pilnu smaidu.

"Paldies!" viņa teica. "Jūs bijāt ļoti laipns. Tie�ām pateicos par palīdzību."

"Nav par ko. Un tagad, kad esat veiksmīgi izpildījusi savu zvanī�anas misiju, varbūt neiebildīsiet iedzert kopā ar mani tasi tējas?"

Ja Dānijā bija viņu nobūrusi tā, ka viņa pievilka skaistus vīrie�us, viņa nozvērējās, ka draudzeni nogalinās.

"Ak nē, piedodiet, bet es tie�ām nevaru," Rei�ela steidzīgi atbildēja, apiedama viņam apkārt. "Man ir... hmm... ļoti nozīmīga tik�anās. Bet, hmm... paldies! Liels paldies!" Viņa veltīja vīrietim vēl vienu a�u smaidu, piespieda somu tuvāk pie auguma un izcirta (precīzāk - izbīdīja) sev ceļu laukā no kafejnīcas.

Viņa pēdējo reizi ieraudzīja dievīgo angli, iziedama laukā pa stikla durvīm. Viņ� stāvēja pie telefona un lūkojās Rei�elai pakaļ, izskatīdamies nedaudz uzjautrināts.

Viņa tie�ām gribēja Dāniju nogalināt.

Kā jau varēja paredzēt, Dānijā bija stāvā sajūsmā par Rei�elas saskrie�anos ar karaliskās ģimenes locekli lietusmēteli.

"Nu redzi?" viņa uzstājīgi sacīja. "Maģija tie�ām darbojas."

"Vai tu mani nobūri?" Rei�ela noprasīja, iznākdama no Dānijas du�as telpas, ietinusies dvielī.

"Nē! Un kāpēc tu viņam neizmaksāji to tasi tējas?" viņa iekliedzās, iebelzdama Rei�elai pa roku.

"Vai tu esi traka?" Rei�ela paberzēja cietu�o vietu. "Vai tu neredzēji, kā es izskatījos? Es biju sasvīdusi un piesarkusi un noteikti smirdēju kā zirgs!"

"Jā... Es laikam saprotu, ko tu ar to gribēji teikt," Dānijā novilka, saraukdama degunu.

"Liels paldies!" Rei�ela izmisusi nomurmināja. "Vai tev nav kāda burvestība ari pret to? Iedzer viru �o un nesvīsti vairs, kaut kas tāds?"

"Tas nav jauki," Dānijā iebilda, un sākās kārtējais strīds par maģiju. Tad tas spēji pārtrūka, jo abi pāri, kas piedalījās televīzijas raidījumā "Trading Spaces", nevarēja ciest savas jaunās istabas.

Vēlāk, kad Rei�elas mati bija iz�uvu�i, Dānijā aizveda draudzeni līdz viņas ma�īnai un izlaida laukā, nolasīdama vēl vienu lekciju par gadījuma izmanto�anu, kad tas patrāpās ceļā. Protams, Dānijā jau varēja tā runāt. Viņa bija gara, slaida, ar iesarkani blondiem matiem. Maita.

Kad Dānijā aizbrauca, Rei�ela palūkojās uz kafejnīcu un prātoja, vai anglis vēl joprojām tur ir. Varbūt viņ� dzer tēju ar kādu citu neko ļaunu nedomājo�u govi. Vai ari ļoti skaistu meiteni, pateikdamies visiem svētajiem, ka nebija sapinies ar ugunsdzēsības krānu.

Vienalga. Viņa bija dabūjusi savu devu Lieliskā Vīrie�a, tāpēc tagad paraustīja plecus un, iesēdusies ma�īnā, devās uz organiskās pārtikas veikalu.

Viņa atgriezās mājās, kad apkārtni jau bija pārņēmusi krēsla, lai Valisjelo nevarētu viņu pamanīt. Iegriezdamās savā piebraucamajā ceļā, viņa ieraudzīja, ka pie mājas novietots Mairona izbalēju�ais sarkanais "Geo Metro".

Lieliski.

Kamēr Rei�ela pūlējās iekļūt iek�ā pa virtuves durvīm, rokās �onglējot divas milzīgas iepirkumu somas, Mairons pamāja viņai no savas vietas pie brokastu letes, kur viņ� sēdēja un ēda sviestmaizi. Viņ� piederēja pie tā cilvēku tipa, kas iegādājas pārtiku savu draugu ledusskapi.

"Sveika!" viņ� noteica, kad Rei�ela gandrīz vai uzmeta somas uz letes.

"Sveiks!" viņa atsaucās un, beidzot atbrīvojusi rokas, atbīdīja matus no acīm. "Ko tu �eit dari?"

"Ēdu sviestmaizi," Mairons atbildēja un parādīja viņai pretīgi piebāztu trīskār�o sālāmi (ko viņa pirka tikai tāpēc, ka Mairons to dievināja). "Kur tu biji?"

"Vingro�anas zālē."

�Kur?" Viņ� iesmējās tā, it kā tas būtu smieklīgākais, ko viņ� jebkad dzirdējis. "Paklau, Pīts Lankasters �ovakar lasīs dzeju," viņ� turpināja runāt, kad bija beidzis smieties. "Gribi aiziet?"

"Nevaru. Man �ovakar ir au�anas nodarbība." Viņa paspēra soli uz priek�u, lai noliktu pienu ledusskapī, un ieraudzīja pannu ar �okolādes kūkām. Tuk�u pannu, kaut gan tajā pirms tam bija �etras pamatīgas kūkas. "Nolādēts, Mairon, tu apēdi manas kūkas!" viņa nikni iekliedzās.

Mairons uz brīdi pārstāja gremot un pārsteigts palūkojās uz tuk�o pannu, tad paraustīja plecus.

�Tu neatstāji nekādu zīmīti/' viņ� noteica un, pārmetis garo zirgasti pār plecu, nokoda milzīgu kumosu no sviestmaizes ar sālāmi. "Ko tu nopirki veikalā?" viņ� bezkaunīgi pavaicāja.

"Ēdienu." Viņa pikti iebāza roku papīra somā un sāka vilkt laukā tās saturu, lai noliktu pienācīgajās vietās.

"Vai tev ir limonāde?"

"Tur," viņa noteica, ar mājienu norādīdama uz pieliekamo, kur glabāja limonādi jau divus gadus, kop� pazina Maironu. Viņa skatījās, kā Mairons pieceļas, sarausta uz aug�u platās velveta bikses, kas sedza viņa kaulaino pēcpusi, un atcerējās, kā tēvs bija uz viņu kliedzis par nekam nederīgo Maironu. Nu, tēvs bija piemuļķots - ha, ha! - jo viņas mīlas dzīve bija apsīkusi.

Nu labi, tēvs un pārējā ģimene uzskatīja, ka Mairons Tidvels ir viņas mīļākais. Bet Mairons jau ļoti sen bija zaudējis �o statusu. Rei�elai tikai nekad nebija pieticis drosmes pateikt vecākiem, ka starp viņu un Maironu viss beidzies, jo tad sāktos apnicīgi pārmetumi par to, ka viņai nekad nav mīļāko.

Viņa un Mairons bija kopā veselus divus semestrus, un tas Rei�elai bija personiskais rekords. Viņ� pasniedza agrīnā koloniālā laikmeta vēsturi. Rei�ela bija pierakstījusies uz �o lekciju kursu un toreiz domājusi, ka viņ� ir ārprātīgi pievilcīgs - viņam bija gari, biezi mati, ko viņ� sasēja astē, velveta bikses, d�emperi ar augstu apkakli, un viņ� nevērīgi atspiedās pret galdu, kad runāja.

Kādā pēcpusdienā Mairons bija palūdzis viņu palikt pēc nodarbības, lai parunātu par da�iem zīmējumiem, ko viņa bija ieķē-pājusi savā zilajā grāmatā - patiesībā tās bija sirdis -, un tā bija sāku�ās studentes un pasniedzēja attiecības, līdz viņi kļuva par mīļākajiem. Bet viss kaut kā pamira, kad atklājās, ka viņu uzskati par dzīvi un attiecībām nesaskan.

Tas ir, viņ� nebija pārāk ieinteresēts attiecību uzturē�anā.

Diem�ēl tas notika pēc tam, kad Rei�ela bija nogaidījusi pietiekami ilgi, lai pārliecinātos, ka viņai tie�ām ir draugs, un lepni paziņojusi to ģimenei. Un, tā kā viņi nekad nebija domāju�i, ka Rei�elai tie�ām būs draugs (tas ir, viņi bija nedaudz par daudz pārsteigti par to)... Vārdu sakot, viņa un Mairons bija paliku�i labi draugi, un viņa nekad to nepieminēja, izvēlēdamās veco labo teoriju "ja viņi to nezina, viņiem nesāpēs". Tas bija viegli izdarāms - Rei�ela bija �eit, Rodailendā, bet viņas ģimene tālu prom Teksasā...

"Tavs tēvs zvanīja, kamēr tu biji izgājusi," Mairons paziņoja, pa pusei ieliecies pieliekamajā, meklēdams savu iecienīto limonādi.

Tas ļoti ātri izrāva Rei�elu no pārdomām.

"Vai tu ar viņu runāji?"

"Saprotams, ka ne. Ļāvu viņam runāt ar automātisko atbildētāju. Viņ� apvaicājās par tavu disertāciju. Izklausījās, ka viņ� nav pārāk laimīgs. Vai viņ� tevi vēl joprojām tirda par to?"

"Ne tikai par to."

"Rei�ela, neļauj viņam sevi iebiedēt! Lūk, ko es domāju," Mairons teica, beidzot parādīdamies ar limonādi rokā. "Tavam tēvam ir tikai vidējā izglītība. Viņ� nesaprot augstākās izglītības jēgu un to, cik grūti un svarīgi ir uzrakstīt disertāciju." Viņ� piegāja pie bufetes, izņēma no tās glāzi un atvēra ledusskapja durvis, lai sameklētu ledu. "Vispār tas līdzinās manai problēmai."

Patiesību sakot, viss līdzinājās Mairona problēmai, ja viņa ļāva savam biju�ajam mīļākajam runāt pietiekami ilgi.

"Ja mani raksti par pareizo tematu netiks publicēti pareizajos �urnālos pareizajā laikā, es nekad neiegū�u �tata vietu. Un, ja es neiegū�u �tata vietu, mana pakaļa tiks izsviesta laukā uz ielas, saproti? Bet tas nav tik vienkār�i - �ie akadēmiskie jautājumi neko neizsaka tādiem cilvēkiem kā tavs tēvs, bet tie patiesībā ir ļoti svarīgi."

"Mana disertācija un tava �tata vieta nav glu�i viens un tas pats, vai ne?" Rei�ela noteica, kamēr Mairons ielēja glāzē limonādi un iebēra da�us ledus gabaliņus (ļaudams vienam no tiem bezpalīdzīgi slīdēt pa letes flīzēm, līdz Rei�ela to noķēra un iesvieda izlietnē).

"Zini, ko man pateica dekāns Holkrofts?" Mairons turpināja, nepievērsdams uzmanību viņas piezīmei. "Viņ� teica, ka nāka-mājā rudenī viņi kaut ko meklēs. Tas nozīmē, ka viņi nedos man �tata vietu, ja līdz nākamajam rudenim - un tas ir tikai gandrīz pēc gada - es nebū�u uzrakstījis rakstu un tas nebūs publicēts. Vai vari tam noticēt?" viņ� aizvainots noprasīja un izdzēra limonādi.

"Varu gan," Rei�ela atzinās, bet Mairons atkal neko nedzirdēja - viņ� tikai kratīja galvu, prātodams par netaisnīgumu. Un, kamēr viņ� pa�taisni sūkstījās par netaisnīgo sistēmu, Rei�elas galvā iezagās doma, ka Mairons jau gadiem ilgi ir vēstures pasniedzējs un ka viņ� mokās ap vienu un to pa�u zinātnisko rakstu par pirmskoloniālās ēras Ameriku visu laiku, kop� viņi abi ir pazīstami. Vienreiz viņa pat bija ierosinājusi, lai Mairons sameklē jaunu tematu, un viņ� gandrīz norāva Rei�elai galvu.

Kad Mairons bija beidzis savu dedzīgo runu par komunistiskajiem principiem �tata vietu sadalē, viņ� atgriezās pie savas sviestmaizes, pabīdīja malā Rei�elas iepirkumus, kas bija viņam ceļā, un iekārtojās, lai pabeigtu ē�anu.

Likdama augļu bļodā ābolus, Rei�ela pamanīja savu jauno mobilo telefonu. Viņa to paņēma, lai paskatītos, vai nav pienāku�as kādas ziņas.

"Ei, laba manta. Vai varu aplūkot?" Mairons jautāja, ieraudzīdams telefonu. Rei�ela viņam to pasniedza un turpināja kārtot iepirkumus. "Tie�ām laba. Kur tu to dabūji?"

"Ņujorkā. Mamma man to uzdāvināja. Viņa grib, lai varētu ar mani sazināties jebkurā laikā."

"Redzi, pēc manām domām, tava māte tevi saprot daudz labāk nekā tēvs. Viņa ir atgriezusies Ņujorkā, vai ne? Rūpējas par Aronu? Automātiskajā atbildētājā patiesībā izklausījās, ka viņ� jūtas diezgan normāli."

�is komentārs lika Rei�elai apstāties, un viņa palūkojās pāri virtuves izlietnei uz nekopto mauriņu lejā.

"Viņ� ir ļoti slims," viņa atklāti sacīja. "Ķīmijterapija un apstaro�ana padarīju�as viņu ļoti vārgu." Tik vārgu, ka vienīgais, uz ko viņ� bija spējīgs, bija gulē�ana gultā un cen�anās izdomāt jaunus veidus, kā uzbrukt savai meitai, kad mamma bija pierunājusi Rei�elu aizbraukt uz Ņujorku, kamēr viņa pati atgriezās Losand�elosā, lai �o to nokārtotu.

Sākumā viss bija kārtībā. Lai gan tēvs bija nervozs - viņ� vienmēr tāds bija tomēr to varēja paciest. Patiesībā Rei�elai pat bija sācis likties, ka viņa spēj tikt galā ar veco vīru. Starp viņiem abiem viss bija normāli līdz brīdim, kad viņ� pajautāja, cik viņa saņem savā pasniedzēja palīdzes amatā.

"Neko," Rei�ela godīgi atbildēja. "Pasniedzējs dabūja darbu Losand�elosas universitātē, un es zaudēju to vietu."

Viņa atcerējās, kā tēvs bija izskatījies, gulēdams uz dīvāna, -kaulains, pārguris un apstulbis.

"Bet tad... ko tu dari, lai izdzīvotu?"

Dievs, kā viņa ienīda naudu! Un tas bija diezgan paradoksāli, ņemot vērā, ka viņas ģimenei tās bija papilnam.

"Es vadu au�anas nodarbības..."

�Kadas nodarbības?"

"Au�anas nodarbības. Nu zini - gobelēni, paklāji un..."

"Es zinu, kas ir au�am, Rei�ela. Es tikai nespēju noticēt, ka tā ir tava vienīgā izeja, kā aizstāt manu naudu. Vai tev tie�ām liekas, ka ar au�anu tu spēsi nomaksāt rēķinus?"

Nē, viņa nekad nebija domājusi, ka tas varētu palīdzēt viņai nomaksāt rēķinus, it īpa�i tāpēc, ka viņa bija atļāvusi pusei savu audzēkņu nemaksāt par nodarbībām, - galu galā �ie bija grūti laiki, un cilvēkiem nebija naudas. Un, kaut gan da�i varēja atļauties maksāt, viņu naudas nebija tik daudz, lai viņa varētu samaksāt savu komunālo pakalpojumu rēķinu, kas septembrī bija iekritis viņas pastkastītē, pieprasot simt piecdesmit dolārus, kuru viņai nebija.

Lai nu kā, �ajā punktā saruna bija pārvērtusies par strīdu, un tēvs jau piecdesmito reizi atgādināja viņai, ka vairs nemaksās par viņas studijām, jo a) viņai nupat bija palicis trīsdesmit viens gads, bet viņa vēl joprojām mācās un nekad nebeigs to darīt, b) tā kā viņa nekad nebeigs mācības, viņa nekad neko nesasniegs, un c) tā kā viņa nekad neko nesasniegs, viņai būs jāpaļaujas uz to, ka tādi tipi kā Bairons Tidvels viņu uzturēs, bet, ja jau viņa vēlas dzīvot zem tilta, tad tā ir viņas izvēle.

Nu, a) Rei�ela grasījās pabeigt mācības, kaut gan tēvs viņai neticēja. Viņa �obrīd nodarbojās ar veselas kaudzes hipotē�u pārmeklē�anu, lai uzietu kniepadatu - disertācijas tematu, un tas bija viss, kas atlicis. Un c) viņa nekad nepaļautos uz Maironu, nevis Baironu, attiecībā uz ko citu kā vien draudzību, jo, lai nu kā, Mairons viņu saprata un pieņēma tādu, kāda viņa bija, pretstatā tēvam, kur� gribēja, lai viņa būtu citāda - tāda, kas vairāk līdzinātos viņas māsām Rebekai un Robinai. Viņa nekad nevarētu kļūt tāda kā Rebeka vai Robiņa. Palika tikai b) - uzskats, ka viņa nekad neko nesasniegs.

Tas bija licis viņai iesēsties vilcienā un, rokā turot sa�ņaugtu milzīgu kartupeļu �ipsu paku, braukt atpakaļ uz Providensu.

"Ei, paklau, es tev kaut ko atnesu," Mairons ieminējās, atgrūzdams tuk�o �ķīvi. Viņ� piecēlās, iegāja ēdamistabā, kur bija nometis savas mantas, un atgriezās, rokās turēdams kasti.

"Kas tas ir?"

"Paskaties!" viņ� sacīja un atplauka smaidā kā mazs bērns, kad Rei�ela atvēra kasti un izņēma no tās dejojo�as sievietes figūriņu. Sievietei mugurā bija zila kleita ar rozā jostu, un viņa turēja pirkstos vienu tērpa malu, atrazdamās puspagriezienā.

"Tā ir skaista," Rei�ela noteica un pacēla figūriņu gaisā, prātodama, kur gan lai viņa, Dieva dēļ, kaut ko tādu liek. "Es redzēju kaut ko tai ļoti līdzīgu kādā muzejā Anglijā." Un tie�i tur tādiem priek�metiem arī bija īstā vieta. Muzejos, nevis mazās vasarnīcās.

Mairons dedzīgi pamāja.

"�ī ir kopija Francijas mākslas darbam, ko lords Bilingems atveda no Anglijas uz Ņujorku astoņpadsmitajā gadsimtā. Viņa figūriņa bija no veca porcelāna, roku darbs."

Mairons strādāja par kuratora palīgu, tāpēc viņam bija darbinieka atlaide daudzajos Rodailendas Vēsturisko priek�metu saglabā�anas biedrības suvenīru veikaliņos. Pēdējā laikā viņam bija iepaticies pirkt reprodukcijas.

"Tā ir jauka, Mairon," Rei�ela sacīja, nolikdama figūriņu atpakaļ kastē. "Bet tev tie�ām nevajadzētu pirkt man dāvanas."

"Kāpēc ne?" viņ� jautāja, uzspiezdams a�u, draudzīgu skūpstu viņai uz deniņiem. "Man patīk tev kaut ko dot."

Protams. Bet vienīgais, ko viņa patie�ām gribētu saņemt no Mairona, bija nauda, kuru viņ� bija parādā. Viņa tikai nekad nevarēja izgudrot, kā to pieklājīgi palūgt, un patlaban centās kaut ko izdomāt, lūkodamās, kā Mairons paceļ savu mū�veco audekla mugursomu.

Bet, tā kā neviens pieklājīgs veids neienāca prātā, viņai radās cita doma.

"Paklau, man ir kāda ideja," viņa ieteicās. "Vai tu nevarētu sagādāt man darbu biedrībā?"

Mairons gandrīz aizrijās.

"Darbu?'' viņ� neticīgi jautāja, pārmezdams mugursomu pār plecu. "Kāpēc tu gribi darbu?" Viņ� to pateica tā, it kā Rei�ela būtu lūgusi vakcīnu pret lepni.

"Tāpēc, ka mans tēvs bez kādiem jokiem atņem man uzturlīdzekļus, es esmu zaudējusi pasniedzēja palīdzes vietu, man ir komunālo pakalpojumu rēķins un problēma ar to koku pagalmā, bet bankā paliku�i tikai divdesmit dolāri. Tas ir nopietni, Mairon, -man beigusies sālāmi desa... Tātad - vai tu varētu man dabūt darbu?"

Mairons sakārtoja somas lenci un palūkojās uz virtuves durvīm.

"Nu... nē. Nē!" viņ� iesaucās, izskatīdamies pārskaities. "Tu nevari strādāt Vēsturisko priek�metu saglabā�anas biedrībā, Rei�ela. Lai tur strādātu, ir �is tas jāmāk..."

"Tu vari man iemācīt!" viņa dedzīgi ieteicās.

Mairons dobji iesmējās un pasniedzās pēc durvju roktura.

"Tikai nevajag! Nedomāju vis! Tas nav nekāds treniņ�, ko var veikt turpat uz vietas, Rei�ela. Tur ir jāpārzina vēsture un mākslas darbi. Turklāt tu negribi tur strādāt - viņi maksā smieklīgi maz. Tad nu - atā!" viņ� ātri piebilda, pirms Rei�ela paguva ieminēties, ka labāk saņemtu maz naudas nekā vispār neko. "Tiksimies vēlāk, labi?" Un, bezrūpīgi pamājis Rei�elai, viņ� izgāja laukā pa sētaspuses durvīm un cie�i aizvēra tās.

Mēsli.

Rei�ela atkal palūkojās uz mazo figūriņu, ko Mairons bija viņai atnesis, ielika to atpakaļ kastē un atstāja uz brokastu letes līdz brīdim, kad būs izlēmusi, kur to glabāt. Viņa paņēma Mairona netīro �ķīvi, pamanīja, ka viņas jaunais, multifunkcionālais mobilais telefons neatrodas tur, kur tam jābūt, un pameta skatienu visapkārt, meklēdama to. Telefona nekur nebija. Mairons dro�i vien netī�ām bija to ielicis savā mugursomā. Jēzus!

Viņa sakrāva netīros traukus izlietnē un mēģināja sazvanīt Maironu uz savu mobilo telefonu.

Viņ�, protams, neatbildēja - dro�i vien pat nezināja, ka viņam tas ir. Beidzot Rei�ela padevās un ieslēdza datoru, lai pārbaudītu vēstules pirms do�anās uz au�anas nodarbību.

Temats: Re: Re: Sveika!

No: Robiņa <rmanning70@earthlink.net>

Kam: Rei�a <earthangel@hotmail.com>

Ja nu Tev tas jāzina, muļķīt, mūsu seksuālās dzives dzirkstele tiek uzturēta ar pla�iem eksperimentiem visās jomās, un, ja Tu kādreiz izpļāpāsies D�eikam, ka es tā teicu, es Tevi no�ņaug�u. Es tikai nodomāju - ja jau jūs abi ar Lielo Maironu nodarbojaties ar to tantristisko padarī�anu, kāpēc to nevarētu arī mēs? Vienkār�i atsūti man to nolāpīto grāmatu, sarunāts? Roba.

Temats: Re: Re: Re: Sveika!

No: Rei�ela <earthangel@hotmail.com>

Kam: Robiņa <rmanning70@earthiink.net>

Pirmkārt, Ein�tein, tantra nav nekāda seksa rokasgrāmata. Tas ir domā�anas veids, ticība un gara harmonija. Vai Tev vispār ir gars? Ja gribi tikai glītas bildītes, nopērc Kārna Sūtras kopiju. Tur vismaz atradīsi pla�u pētījumu loku. Un, starp citu, mēs ar Maironu nenodarbojamies ar tantristisko NEKO. Mūsu attiecības ir stingri platoniskas. Man likās, ka es Tev to teicu! Es zinu, ka teicu! Ja Tu spētu izraut visas savas domas no buduāra, tad varbūt Tu atcerētos kaut ko no visa tā ļoti svarīgā, ko es Tev esmu teikusi! Liec mani mierā! Rei�ela.

Viņa nospieda taustiņu "Sūtīt" un uzmeta skatienu pulkstenim ekrāna apak�ējā labajā stūri - viņa jau kavējās. Rei�ela paķēra somiņu un devās uz veikalu netālu no vietas, kur notika nodarbības, klusībā visu ceļu lamādama Maironu par to, ka viņ� apēdis visas kūkas.

Veikalā viņa paņēma vēl �o to, lai nakts pārdevējs nedomātu, ka viņa tie�ām ielēkusi ma�īnā un atbraukusi uz �ejieni pēc kaut kā tik grēcīga un neatļauta kā �okolādes kūka. Viņa paņēma pietiekami daudz atkritumu maisu, lai �ajā tūksto�gadē vairs nebūtu tie jāpērk, veļas mazgājamās ziepes, ja viņai ienāktu prātā veļu mazgāt, nevis sūtīt uz tīrītavu, un milzīgu kasti tamponu ar lielāko uzsūk�anās spēju, jo tiem bija atlaide. Ņemot vērā, kādā stāvokli atradās viņas finanses, tā bija prece, ar kuras izbeig�anos viņa negribēja riskēt.

Kad visi �ie priek�meti bija salikti viņas iepirkumu grozā, Rei�ela neuzkrīto�i pieslīdēja pie maizes produktu letes.

Tā bija slēgta, bet pārdevējs uz letes bija atstājis grozu ar dienas laikā nepārdotajiem produktiem, kuri bija glīti iesaiņoti un uz kuriem bija rūpīgi uzrakstīts datums. Rei�ela parakņājās cepumu un kūku kaudzē, līdz atrada milzīgu �okolādes kūku, kas izskatījās tikpat liela kā viņas galva. Viņa iegrūda to savā mazajā groziņā un mundri piegāja pie kases.

Samaksājusi par pirkumiem, viņa izgāja laukā, apstājās pie atkritumu tvertnes, lai izvilktu laukā kūku, un noplēsa iesaiņojumu. Viņa nokoda vienu ļoti lielu kumosu - galu galā viņa kavējās, tāpēc nebūs laika to aprit pirms nodarbības, bet kāpēc gan viņa nevarētu to pagar�ot? - un jau grasījās kūku atkal ietīt, kad pēk�ņi sajuta, ka tuvumā kāds ir. Viņa pārtrauca ko�ļāt un lēni pagrieza galvu.

Viņai pretī stāvēja uzvalkā tērpies vīrietis, rokas iebāzis dziļi lietusmēteļa kabatās, un plati, labvēlīgi smaidīja. Viņ� tik ļoti izbiedēja Rei�elu, ka viņa, mēģinādama paspert soli sāņus, lai nebūtu vīrietim ceļā, nometa savu iepirkumu somu, un tamponi nokrita uz ietves, bet viņa, protams, nevarēja tos pacelt, jo turēja rokā milzīgo �okolādes kūku.

"Cik patīkama sagadī�anās!" anglis priecīgi noteica. Un, noliecies, lai paceltu Rei�elas tamponus, viņ� pasmaidīja tik silti, ka gandrīz izkausēja viņas �okolādes kūku.

Rei�cla metās uz priek�u, mērķēdama uz tamponu kasti kā vanags uz medījumu un paķerdama to tie�i tajā pa�ā mirklī, kad anglis satvēra to ar savu lielo plaukstu. Viņi palūkojās viens uz otru, tad pievērsa skatienu tamponiem.

"Es to paņem�u," viņa paziņoja un izrāva kasti vīrietim no rokas. Ta�u viņai bija vajadzīgas abas rokas, lai to izdarītu, jo kaste bija milzīga. Viņ� noteikti domāja, ka Rei�elai ir kaut kādas dīvainas problēmas, un viņa spēji piecēlās kājās, izgrūzdama sīku sāpju saucienu, kad viņas kājas protestēja pret tik strauju kustību.

"Vai ar jums viss kārtībā?" jautāja skaistais princis �ārlijs un nepiespiesti un līgani piecēlās, vienā rokā turēdams viņas atkritumu maisus, otrā - saini ar veļas ziepēm.

"Jā. Jā!" viņa atkārtoja, izmisīgi mēģinādama noturēt rokās tamponus un �okolādes kūku.

"Tas ir diezgan dīvaini, vai ne?" viņ� iesmiedamies vaicāja.

Protams, tas bija dīvaini, un Rei�ela juta, ka seja piesarkst absolūtā un pilnīgā pazemojumā jau otro reizi �odien.

"Tā nu glu�i nav. Tiem ir atlaide," viņa paskaidroja, kad viņai beidzot izdevās iespiest tamponus starp roku un krūtīm un virsū novietot kūku.

Viņ� palūkojās uz tamponiem.

"Vispār es runāju par to, ka mēs atkal esam satiku�ies," viņ� smaidīdams teica un, pirms Rei�ela paguva glu�i vienkār�i nomirt, veikli mainīja sarunas tematu. "Jūs laikam dzīvojat tepat tuvumā?"

Tad Rei�ela beidzot kārtīgi aplūkoja angli, pirmo reizi pamanīja, ka viņam uz zoda rēgojas apburo�i seksīgi bārdas rugāji un viņa mati ir sajaukti, un sāka domāt, vai viņ� tāpat izskatījies arī kafejnīcā. Kā lai viņa to zinātu, ņemot vērā, ka visu laiku bija kaunīgi skatījusies grīdā?

"Vai tā ir?"

"Kā, lūdzu?" viņa satrūkusies pārvaicāja.

"Vai jūs dzīvojat tepat tuvumā?"

"Ā!" Rei�ela pielika brīvo roku pie kakla. "Hmm... nu, vispār dzīvoju gan. Un jūs?" viņa ar aizdomām jautāja.

Viņ� iesmējās.

"Es tikai nesen ierados un �obrīd esmu apmeties pie draugiem. Man patīk �ī apkaime. Tā ir diezgan klusa, un �ejienes iedzīvotāji ir ļoti draudzīgi."

Ko tad tas nozīmēja? Vai tas bija kāds angļu joks? Vai viņ� smējās par Rei�elu? Nu labi, viņa nebija uzvedusies īpa�i draudzīgi, bet viņa tie�ām no rīta bija sasvīdusi, nelabi odusi un...

"Starp citu, es ceru, ka piedosiet manu nekaunīgo lūgumu izmaksāt tējas tasi," viņ� teica, it kā būtu nolasījis Rei�elas domas. "Laikam jau tas bija pārāk uzmācīgi."

"Ak nē!" Rei�ela nekavējoties atsaucās un ugunīgi piesarka. "Nē, man nelikās... tas ir, es negribēju... ak... Es tobrīd ļoti steidzos," viņa nobēra un pamanīja, ka anglim rokās vēl joprojām ir viņas iepirkumi. Ļoti lielas plaukstas, kas saskanēja ar ļoti platajiem pleciem. Rei�ela nevarēja atturēties: viņa palūkojās uz vīrie�a pēdām. Iespaidīgs izmērs - viņa gandrīz dzirdēja Robiņu sakām: "Lielas plaukstas, lielas pēdas, liels..."

"Jā, varu apliecināt, ka negribēju, lai jūs nodomātu kaut ko sliktu. Bet es ierados Amerikā tikai pirms pāris dienām un biju nedaudz noilgojies pēc draudzīgas sarunas."

Kāpēc gan, Dieva dēļ, viņ� gribētu sarunāties ar Rei�elu, it īpa�i pēc tam, kad bija viņu redzējis no rīta?

"Njā," viņa muļķīgi noteica, mādama ar galvu, un uzmeta viņam kautrīgu skatienu. "Vai es... hmm... vai jūs nevarētu man atdot to visu?" viņa jautāja, norādīdama ar zodu uz saviem iepirkumiem.

Anglis palūkojās uz somu, atvainodamies iesmējās un pasniedza to Rei�elai. Ta�u Rei�ela nespēja to paņemt idiotisko tamponu dēļ, tāpēc viņ� pieklājīgi turēja somu atvērtu un pacietīgi gaidīja, līdz viņa iestūķēja kasti iek�ā, pēc tam pievienodama saturam arī kūku, kura bija neglābjami samīcīta, kamēr viņa centās izskatīties mierīga un nesatricināma.

"�ēl gan," viņ� noteica, kopā ar Rei�elu iemezdams skatienu somā, lai aplūkotu kūku. Viņ� ielika iek�ā arī atkritumu maisu rulli, aizvēra iepirkumu somu ciet un pasniedza to Rei�elai. Kad viņa to paņēma, vīrie�a pirksti netī�ām pieskārās viņas plaukstai, un pa viņas roku pārskrēja dīvaini drebuļi, kas pārvietojās tie�i uz viņas cirk�ņiem.

"Paldies! Pateicos!" viņa sacīja, juzdamās nedaudz satraukta drebuļu dēļ, un neveikli apgāja viņam apkārt.

Viņ� pa pusei pagriezās.

"Vai man jāsamierinās ar to, ka neizdosies uzlūgt jūs kaut ko iedzert?"

Nu tā, kas, pie velna, te notiek? Tādi vīrie�i kā viņ� nekur neaicināja tādas meitenes kā viņa! Rei�ela nervozi pārmeta bizi pār plecu un sakrustoja rokas pār iepirkumu somu, cenzdamās saprast, kas notiek.

Tā kā viņa neatbildēja, anglis nopūtās un izvilka roku caur matiem.

"Brīni�ķīgi, es to izdarīju atkal, vai ne? Vismaz nosauciet man savu vārdu, labi? Tad nākamajā reizē, kad bū�u tik nekaunīgs, es varē�u pienācīgi atvainoties.

Viņ� izklausījās tik patiess, ka Rei�ela nespēja noturēties nepasmaidījusi.

"Lūk, kā!" viņ� priecīgi iesaucās. "Es biju saderējis pats ar sevi, ka jums tie�ām ir zobi. Un varbūt jums ir arī vārds?"

"Protams, man ir zobi," viņa atbildēja un pasmaidīja vēl sirsnīgāk. "Un vārds ir... Rei�ela."

"Paldies, Rei�ela!" viņ� sacīja un paklanījās, it kā viņa būtu vīrietim izdarījusi nenovērtējamu pakalpojumu. "Es esmu Flinns."

Flinns. Cik apburo�i! Cik angliski¹. Viņa veltīja vīrietim vēl vienu kautrīgu smaidu un, joprojām cie�i satvērusi somu, sāka iet uz savas ma�īnas pusi.

"Paklau... Rei�ela?" viņ� ieteicās. Rei�ela pagriezās, vēl aizvien muļķīgi smaidīdama. "Vai tas nozīmē, ka jūs atsakāties no mana piedāvājuma iedzert?"

"Ak!" viņa iesaucās un nedaudz iesmējās, vēl vairāk nosarkdama. "Paldies... bet es nevaru. Man ir nodarbība."

"Ak tā? Un jūs jau laikam nevarat to �oreiz nokavēt, vai ne?" viņ� jautāja, veltīdams viņai burvīgu smaidu, kas izskatījās kā nācis no vīrie�u modes �urnāla lappusēm, ja vien vīrie�u �urnālu modeļi smaidītu. Ja viņi to darītu, viņi izskatītos tie�i tāpat kā Flinns.

Patiesībā �is smaids bija tik apburo�s, ka Rei�ela nez kādēļ sāka iet atmuguriski, uzsmaidīja arī viņam, cie�i piespiedusi somu pie vēdera, un uzjautrināta papurināja galvu.

"Es nevaru! Es vadu to nodarbību!" viņa sacīja un spēji nokrita no sava mākoņa, nokāpdama no apmales un atmuguriski iesteberēdama stāvvietā, līdz atguva līdzsvaru. Nu tad tā! Ja tā nebija Visuma dota zīme, tad tādu nebija vispār. �igli pamājusi Flinnam, viņa pagriezās un aizsteidzās pie savas ma�īnas.

Flinns Olivers papurināja galvu, vērodams, kā Rei�ela iekāpj savā mazajā dzeltenajā automobilī un aizbrauc prom. Dīvaina meitene, tomēr diezgan glīta, kad nedaudz sakārtojusies. Viņas acis, kuras Flinns no rīta, �ķiet, nebija kārtīgi aplūkojis, bija tum�i zilas, un savā vilnas d�emperī un garajos melnajos svārkos, matus sapinusi bizē, viņa izskatījās tie�i tā, kā, pēc viņa priek�statiem, būtu jāizskatās amerikāņu meitenei. Tie�ām ļoti pievilcīga būtne.

Papurinājis galvu, viņ� iegāja veikalā. Bridi pablandījies pa to, viņ� nopirka da�as �āvētas siļķes, sagrieztu maizi un se�u skār-deņu iepakojumu ar to, ko amerikāņi dēvēja par alu. Pēc tam viņ� devās uz vietu, ko �obrīd varēja uzskatīt par mājām.

Iedams cauri vestibilam, viņ� apsveicinājās ar nakts kalpotāju.

"Sveicināts, mister Oliver!" kalpotājs, gotiska izskata puisis, sacīja. "Vai �odien labi izklaidējāties?"

"Nedarīju neko tādu, ko tu uzskatītu par aizraujo�u, esmu par to pārliecināts," viņ� atbildēja, pamādams zēnam ar roku, un iegāja liftā. Tas viņu aizveda uz nelielu korporatīvo dzīvokli piektajā stāvā.

Flinns nometa īrētās ma�īnas atslēgas uz galda, nolika somu un novilka lietusmēteli un �aketi. Pēc tam viņ� devās uz nelielo virtuvi un ielika ledusskapī nedaudzos papildinājumus olām un sieram, ko bija nopircis pirms divām dienām.

Turēdams rokā alus skārdeni, Flinns pavilka vaļīgāk kaklasaiti un piegāja pie telefona. Viņ� nospieda mirdzo�o taustiņu, kas norādīja, ka viņam pienāku�as ziņas.

"Flinn, mīļais!" Airisas balss, ko pavadīja mūzika un balsis fonā, caururba dzīvoklī valdo�o klusumu. "Nerātnais puika, es par tevi drausmīgi uztraucos!" viņa iesaucās. "Tu ta�u neesi zvanījis dienām ilgi, tāpēc, lūdzu, piezvani mums, labi, mīļais? Atā, mīļum!"

Flinns pacēla acis pret griestiem un iedzēra malku alus, kad atskanēja nākamās ziņas pīkstiens.

"Ei, vecais! Man ir viens darbiņ�, ja vēlies pievienoties." Dobjā, vīri�ķīgā balss piederēja D�o, viņa pāriniekam Amerikā. "Piezvani, ja esi ar mieru."

Flinns nekavējoties pacēla klausuli un piezvanīja D�o uz mobilo telefonu.

"Ei!" D�o sacīja jau pēc pirmā signāla.

"Te Flinns."

"Ei, draugs, gribi pabraukāties?"

"Tas būtu jauki, pateicos."

"Vecais! Izbeidz ta�u tā runāt!" D�o viņam pārmeta. "Es aizbrauk�u tev pakaļ desmitos."

"Lieliski," Flinns atbildēja un atvienoja sarunu. Nepūlēdamies noklausīties pārējās ziņas, viņ� devās pārģērbties d�insos.

Visu īso attālumu līdz Rodailendas salas dizaina skolai Rei-�ela brauca kā miglā - viņa nespēja aptvert domu, ka vīrietis, kur� izskatās tik labi kā Flinns, varētu ar viņu runāt. Divas reizes. Ar Rei�elu Elenu Liru, apalīti, Līru ģimenes neglīto pīlēnu, to, kas vidusskolā tika dēvēta par mis Neveiksminieci.

Nu labi, vidusskolas laiks jau sen bija palicis aiz muguras, tomēr...

Viņa iegāja klasē, vēl aizvien domās atrazdamās pie veikala, un plati uzsmaidīja septiņiem no desmit studentiem, kas vēl joprojām apmeklēja viņas nodarbības, no kuru sākuma bija pagāju�as jau �etras nedēļas. Tā bija diezgan laba zīme, jo parasti viņa �ajā punktā bija zaudējusi �etrus vai piecus, kuri saprata, ka nopietna au�ana nemaz nav tik vienkār�a nodarbe. Tāpēc beigās grupā vienmēr palika ekscentriķi, kuru dzīvesveids ļāva viņiem aust viduslaiku gobelēnus.

Sendija, pusmū�a hipohondriķe, rādīja viņai rakstu, ko �obrīd auda uz savām stellēm.

"Sendija, tas ir lielisks!" Rei�ela izbrīnā iesaucās.

"Paldies!" Sendija lepni atbildēja. "Es cerēju, ka varē�u vēl nedaudz pavirzīties uz priek�u pirms �īs nodarbības, bet man ir KZS."

"KZS?" pārvaicāja misters Gregorijs. Tas bija vecs īgņa, kas bija paziņojis par savu vēlmi aust paklājus un cītīgā apņēmībā to arī darīja.

"Kairinātās zarnas sindroms," Sendija atbildēja, ne mazākajā mērā nekautrēdamās.

"Ak kungs!" misters Gregorijs noteica, riebumā saraukdams degunu.

"Jā, tas nav nekas patīkams." Sendija iesmējās.

"Bet... vai tad pagāju�ajā nedēļā jūs neteicāt, ka ārsti to uzskata par iegurņa iekaisumu?" skaļi ie�ukstējās Lūsija, puse no Deiva un Lūsijas, Visa Dabiskā Cienītāju Pāra.

"Man ir tie abi," Sendija sacīja un dedzīgi pamāja, uzmanīgi salocīdama audumu. "Dro�i vien tie�i tāpēc man parādījās kārtējā kairinātās zarnas sindroma lēkme. Mans ārsts nav īsti pārliecināts."

Patiesību sakot, ja visi viņā klausītos, Sendija līdz nodarbības beigām turpinātu uzskaitīt visas savas kaites un vainas. Viņai bija talants au�anā, bet viņas spēcīgās hipohondrijas dēļ Rei�ela bija sākusi glabāt somiņā ibuprofēnu un skābi neitralizējo�as vielas gadījumiem, kad Sendijai sāktos kāda lēkme.

"Manai māsai ari tas bija," Lūsija paziņoja, un Deivs nopūzdamies pacēla skatienu uz griestiem.

"KZS vai iegurņa iekaisums?" Sendija jautāja, aizdomīgi samiegdama acis un gatavodamās ķerties pie pirmās pagadīju�ās iespējas pārspēt Lūsijas māsu.

"KZS," Lūsija sacīja.

"Vai mums obligāti jārunā par to?" �antala prasīja Rei�elai, kad visi sāka ieņemt savas vietas, �antala bija pierakstījusies kopā ar savu draudzeni Tifinaju, kurai piederēja frizētava, tāpēc viņa gribēja uzaust kaut ko interesantu sienām, kas saskanētu ar viņas veidotajām frizūrām. �antala bija atnākusi viņai līdzi tikai kompānijas pēc. Rei�ela nekad nebija redzējusi viņu pieskaramies stellēm.

"Mums �odien tie�ām daudz kas jāapgūst, tāpēc varbūt mēs visi varētu apsēsties?" Rei�ela ierosināja. "Es jums pastāstī�u par dziju," viņa sacīja un nedaudz saviebās, paceldama somu, lai noliktu to uz galda.

"Vai ar jums viss kārtībā?" Sendija nekavējoties vaicāja. "Vai jums sāp plecs? Man reiz bija sastiepta cīpsla, tāpēc man ir kāda ziede..."

"Nē, nē," Rei�ela steidzīgi pārtrauca Sendijas vārdu plūdus. "Es tikai �odien nedaudz pārcentos trena�ieru zālē."

"Trena�ieru zālē?" Tīfinaja noprasīja un uzmeta Rei�elai vērtējo�u skatienu kā viena liela auguma sieviete otrai.

"Es esmu nedaudz ierūsējusi."

"Nemaz ar viņa nav ierūsējusi," �antala paziņoja un pamāja ar roku, cienīgi aizsoļodama pie stellēm, kuras bija pie�ķirtas viņām abām ar Tifinaju. "�ī vingro, jo �ai ir vī-ī-ri�ķis," viņa rotaļīgi novilka un tūlīt pat pievērsa sev visu nedalītu uzmanību.

Rei�ela nejustos tik pārsteigta pat tad, ja �antala būtu iztaisījusi pirueti.

"Nē, tā nav! Es tie�ām..."

"Jums ir gan. Es redzēju, kā jūs �im smaidījāt pie Ouklijas veikala," �antala neatlaidās, pārlaizdama roku pār matiem pakausī. "Es pagāju jums tie�i garām un sveicināju, bet jūs pat nevarējāt atraut no �ā acis, lai atbildētu!"

"Jūs pagājāt man garām?" Rei�ela neticīgi iesaucās.

Visi pēk�ņi sāka smieties.

"Nē, pagaidiet, tas nav tā, kā jūs domājat!" Rei�ela iebilda.

"Un vīri�ķis bija tīri glīts!" �antala viņu pārkliedza un uzvaro�i sasita plaukstas.

"Patiesībā es to vīrieti nemaz nepazīstu," Rei�ela sacīja, tomēr juta, ka vaigos ar pilnu sparu atgrie�as ugunīgs pietvīkums. Pagāja vesela minūte, pirms viņa spēja likt audzēkņiem pievērst uzmanību apbrīnojamai viduslaiku steļļu un au�anas pasaulei.

Nodarbības beigās, kad Sendija paziņoja, ka viņai jātiek mājās, jo sācies skābes uzliesmojums, Tifinaja un �antala ilgi vilcinājās ar mantu savāk�anu, kamēr visi pārējie izgāja laukā, novēlēdami Rei�elai labunakti.

"Es zinu, kad meitene ir metusi aci uz kādu vīri�ķi," �antala skaļi teica Tifinajai.

"Aha!" Tifinaja atbildēja.

"Mis Rei�ela uz to puisi metusi abas acis un smaida kā maija saulīte!"

Kad Rei�ela iepleta acis un piepūta vaigus, �antala ar Tifi-naju sāka skaļi smieties un jautri pamāja, grūzdamas viena otru laukā pa durvīm.

Ak dievs!

Telpā bija palicis tikai viens cilvēks - zēns, vārdā D�eisons. Viņ� bija aptuveni deviņpadsmit gadu vecs, un viņam patika ģērbties tikai melnā un lietot acu zīmuli, kas lika viņam izskatīties ļoti gotiski.

"Mis Lira?" viņ� klusi ieteicās un pacēla roku, kaut gan klasē neviena cita vairs nebija.

"D�eison, ko tu vēlies?" Rei�ela jautāja, paņemdama savu milzīgo somu ar au�anas piederumiem.

Viņ� iegrūda rokas savās bezizmēra kabatās.

"Redziet, man laikam nāksies atteikties no au�anas," viņ� kaunīgi noteica.

"Atteikties? Kāpēc? Vai tas ir �antalas dēļ? Es varu..."

"Nē, ar viņu viss kārtībā," D�eisons sacīja, izskatīdamies ārkārtīgi sarūgtināts. Viņ� nodūra skatienu. "Es nevaru to atļauties," viņ� atzinās. "Es aizņēmos naudu no mammas, lai pierakstītos, un viņa domāja, ka tas viss ir diezgan stulbi." Zēns nobālēja, to sakot, un papurināja galvu. "Es negribēju teikt, ka jūsu nodarbības ir stulbas, bet viņa domāja, ka es rīkojos muļķīgi, uz tām piesakoties... Nu, tas ir, es tie�ām ļoti gribu mācīties. Es nezināju, ka mums būs jāmaksā arī par dziju un visu pārējo."

Kaut gan tas bija skaidri rakstīts kursa aprakstā, Rei�ela pasmaidīja.

"Un tas ir viss, D�eison? Neuztraucies vairs par to! Man ir dzija, ko es varē�u tev iedot."

"Patie�ām?" viņ� jautāja, sāniski paceldams skatienu līdz Rei-�elas viduklim. "Tas ir, vai jūs esat par to pārliecināta?"

"Tu joko, vai?" Viņa apstājās pie gaismas slēd�a. "Man dzijas ir tonnām," viņa sameloja, bet D�eisons uzmeta viņai skeptisku skatienu un izgāja laukā no telpas viņai pa priek�u.

Rei�ela kopā ar D�eisonu aizgāja līdz stāvvietai un klausījās viņa stāstos par to, cik lieliski viņam �ķiet viduslaiki un ka viņam mājās glabājas bruņas, un ka viņ� tie�ām ļoti cer kādreiz aizbraukt uz Angliju, un vispār viņam mājās ir vesels lērums ceļojumu bro�ūru, ko viņ� varbūt varētu atnest uz nākamo nodarbību, ja tā drīkst.

Rei�ela apstiprināja, ka drīkst gan.

Tovakar, kad bija aprīts milzīgās kūkas pārpalikums un tamponi dro�i nobāzti kaut kur tālāk, Rei�ela paņēma savu romānu un ātri iegrima karaļa Edvarda Pirmā galma dzīvē.

Lai�oties miegā, Rei�ela, kas vēl joprojām rokā turēja grāmatu, ieraudzīja varoni baltā rumakā. Viņa mati plīvoja vējā, zobena maksts sitās pa sāniem, kad viņ� jāja pār tuksne�ainu purvu.

Dīvaini, Rei�ela miegaini nodomāja, bet �is vīrietis ļoti atgādina Flinnu... tikai bez zobena maksts. Un zirga.

Rei�elas sapņiem pilno miegu rupji pārtrauca telefons.

Pirmais zvans lika Rei�elai spēji uztrūkties no miega; grāmata pārlidoja pāri visai istabai, un katrs muskulis viņas ķermenī sāpēs sarāvās.

"Au, au, au, au, au..." viņa ievaidējās, atmezdama segu. Taustīdamās pēc bezvadu telefona, viņa palūkojās pulkstenī. Tas rādīja desmit no rīta - kā gan viņa bija varējusi tik ilgi nogulēt? Klusi lamādamās, viņa nospieda taustiņu "Runāt".

"Hallo!" viņa sacīja un saprata, ka nespēj iztaisnot kaklu.

"Nevar būt, ka tu vēl guli!" Dānijā pārsteigta iesaucās. "Man likās, ka tu �odien ej uz darbā iekārto�anas biroju."

"Ak, mans Dievs, es nevaru pakustēties!" Rei�ela iebļāvās un sāpēs saviebās, mēģinādama izstiept kāju.

"Nu, pasteidzies un brauc, lai pēc tam vari man visu izstāstīt. Varbūt es vēlāk gribē�u ar tevi satikties un papļāpāt."

Rei�elai ļoti gribējās painteresēties, kāpēc tad Dānijā zvana desmitos no rīta, Dieva dēļ, nevis vēlāk, tomēr viņa tikai paberzēja kaklu un ieteicās:

"Zini, kas notika? Es viņu atkal satiku."

"Ko tad?"

"Viņu. To angli."

Dānijā noelsās. Un pēc tam iespiedzās.

"Kas notika?"

Rei�ela pastāstīja draudzenei par atgadījumu pie stūra veikala, nepiemirsdama pieminēt ar! �okolādes kūku un tamponus. Kad viņa bija beigusi runāt, Dānijā ilgi klusēja.

"Hallo?" Rei�ela uzmanīgi ievaicājās.

"KĀPĒC TU NEPALUDZI VIŅA TELEFONA NUMURU?" Dānijā iebrēcās. "Ak kungs, Rei�ela, vai tu esi stulba?"

"Un ko es iesāktu ar viņa numuru? Piezvanītu un teiktu: "Sveiks, man bankā �obrīd ir kādi desmit dolāri, bet tas nekas, ejam dzert kafiju!" Iedomājies vien! Turklāt tas neko īpa�u nenozīmēja - viņ� tikai bija pieklājīgs," Rei�ela piebilda, no sirds vēlēdamās, kaut Dānijā viņas teikto apstrīdētu.

Dānijā attaisnoja viņas cerības.

"Tad kāpēc viņ� uzaicināja tevi iedzert, ko?"

"Man nav ne jausmas. Tu ta�u zini, cik pieklājīgi ir angļi. Viņ� dro�i vien domāja, ka tas ir viņa pienākums."

"Tu tie�ām esi stulba," Dānijā riebuma pilnā balsi noteica. "Izskatīgs vīrietis..."

"Ļoti izskatīgs vīrietis."

"Ļoti izskatīgs vīrietis aicina tevi iedzert, un tu domā, ka viņ� tikai ievēro kaut kādu starptautisko ārzemnieku uzvedības kodeksu? Kā tu vari pretendēt uz doktora grādu, ja esi tik dumja?"

"Izbeidz! Doktora grāds nebūt nenozīmē, ka tā īpa�nieks ir gudrs," Rei�ela iebilda. "Paklau, man jāsāk ģērbties."

"Tu visu salaidi grīstē, Rei�ela. Ja tu vēl kādreiz viņu satiksi..."

"Tas nenotiks."

"Nekad nesaki nekad! Ja tu vēl kādreiz viņu satiksi, dabū viņa telefona numuru, vai ari es... vai arī es uzlik�u tev lāstu!"

"Ak, labāk paklusē! Man jāiet. Vēlāk parunāsim," Rei�ela paziņoja. "Uz redzē�anos!" viņa piebilda ar mākslotu britu akcentu, kuru bija centusies apgūt sava pēdējā Lielbritānijas apciemojuma laikā, un nolika klausuli.

Viņa ar pūlēm piecēlās kājās un saprata, ka darba meklē�anu nāksies atlikt uz nedaudz vēlāku laiku. Pirms tam bija jāveic da�as vitāli svarīgas darbības - jāieiet karstā du�ā, lai atgūtu spēju kustēties, jāiegrie�as vingro�anas zālē, lai pastrādātu ar sāpīgākajām vietām, un tikai pēc tam jāmeklē darbs.

Karstā du�a nāca Rei�elai par labu, tomēr viņai tik tikko izdevās uzvilkt vingro�anas tērpu, turklāt viņai bija grūti paiet un vajadzēja turēt galvu pieliektu dīvainā leņķī. Tie�i tāpēc viņa neieraudzīja misteru Valisjelo stāvam pie kritu�ās gobas, līdz jau bija par vēlu. Brīdī, kad Rei�ela rausās iek�ā savā ma�īnā (vispirms iecēla vienu kāju, tad uzmanīgi novietoja sēdeklī visu ķermeni un pēc tam cie�i sagrāba stūres ratu, sakostiem zobiem ievilkdama iek�ā arī otru kāju), viņa izdzirdēja kaimiņu kliedzam viņas vārdu.

"Sasodīts!" viņa nomurmināja, �igli iedarbināja motoru un pārgalvīgi izbrauca uz ceļa atpakaļgaitā.

'�Rei�ela!"

"Sasodīts, sasodīts, sasodīts, sasodīts!" viņa iespiedzās, kad ma�īnas pakaļgals bīstami no�ūpojās, riteņiem nobraucot no apmales. Viņa grieza stūri, cik ātri vien spēja, sāpēs kunkstēdama, un ar acs kaktiņu ieraudzīja misteru Valisjelo skrienam pa piebraucamo ceļu ar savām īsajām, druknajām kājām. Nonācis pie ielas, viņ� svieda grābekli ma�īnas virzienā, bet tas aizlidoja tikai trīs pēdas.

Rei�ela �āvās uz priek�u pa Sleitera avēniju uz Lorela ielas pusi. Sasniegusi mērķi, viņa mēģināja pagriezties, lai ieraudzītu, kur palicis misters Valisjelo. Bet viņas refleksi �obrīd bija ļoti slikti, jo pat vieglākā galvas kustība lika sāpēm iz�auties pa visu ķermeni, tāpēc viņa pārāk lēni pievērsās atpakaļceļam.

Rei�ela pamanīja skrējēju pa�ā pēdējā mirklī un spēji pagrieza stūri pa labi, lai viņu nenotriektu. Katram ķermeņa muskulim kliedzot �īs neparedzētās kustības iespaidā, viņa gandrīz aizlidoja garām skrējējam un projām no mistera Valisjelo.

Braukdama uz priek�u pa Lorela ielu un juzdama, ka vismaz �obrīd muskuļi pakļaujas gribas kontrolei, Rei�ela nodomāja, ka laikam tie�ām būs jāaiziet pie kāda galvas ārsta, jo viņa bija uzmetusi skrējējam tikai vienu skatienu, tomēr ar to bija pieticis, lai viņ� �ķistu līdzīgs Flinnam.

Likās, ka �is cilvēks ir spējīgs uzrasties itin visur.

Vingro�anas zāles vestibilā Lorija patlaban ieberzēja savus pārāk labi attīstītos bicepsus ar losjonu, kad Rei�ela atvilkās pie galda, lai pierakstītos. Ieraudzīdama, ka Rei�ela sāpēs saraujas, paņemot pildspalvu, viņa pajautāja:

"Pārcenties, jā?"

Rei�ela lēni pamāja, savilkdama seju sāpju pilnā grimasē.

"�oreiz labāk vispirms iesildies," Lorija viņu pamācīja. "Nevar ta�u uzreiz pilnā sparā mesties iek�ā vingro�anā, ja neesi ar to nodarbojusies veselu gadu, turklāt arī toreiz tu nemaz nebiji tik spēcīga."

"Paldies! Paldies par palīdzību!" Rei�ela sarkastiski noteica un mēģināja uzmest viņai indīgu skatienu, bet Lorija jau bija pievērsusies savai brīnumziedei, tāpēc Rei�ela kliboja vien tālāk.

Pirmā pietura bija pie velotrena�iera. Viņa veica lēnu, ne pārāk grūtu, līdzenu braucienu. Kamēr ķermenis palēnām sāka atslābināties, Rei�ela prātoja, ko lai iesāk ar to sasodīto koku... līdz saprata, ka domājusi par koku un misteru Valisjelo jau gandrīz �etrdesmit piecas minūtes.

Bet - ei! - kājas tie�ām likās nedaudz spēcīgākas! Viņa kādu brīdi pastaigāja pa apli, lai pārliecinātos, ka tās nesaļims, un devās uz svaru stieņu pusi.

Rei�ela sāka atgūt savu parasto dzīvesprieku un drīz panāca kaut kādu dīvainu, cndorfīna izraisītu pacilātības sajūtu, kuras iespaidā pat apdomāja iespēju apmeklēt aerobikas nodarbību. Tas pamatīgi iespertu pa pēcpusi vecajai labajai vielmaiņai, varbūt pat sadedzinātu to gigantisko kūku, ko viņa bija apēdusi iepriek�ējā vakarā.

Viņa devās uz vestibilu, lai apskatītu nodarbību grafiku, slaucīdama seju un kaklu dvielī, vēl joprojām cenzdamās atgūties pēc �etrām pietupienu sērijām. Viņa apgriezās ap stūri un palūkojās uz reģistratores galda pusi. Lorija bija pārliekusies tam pāri un muļķīgi uzsmaidīja kadam vīrietim, sasprindzinājusi bicepsus...

Stāt! Nolādēts - tas ta�u nevarēja būt viņ�! Kas �eit, pie velna, notika? Kas tie par dīvainiem kosmiskajiem spēkiem, kuri pēk�ņi pārkārto viņas realitāti? No rīta Rei�elai nebija pieticis laika izlasīt horoskopu, bet viņa bija diezgan pārliecināta, ka viņai netiek pareģota sazin kāda angļa parādī�anās visur, kur viņa iet!

Bet tas tie�ām bija tas pats anglis, un viņ�, �ķiet, diezgan labi pavadīja laiku, sarunādamies ar Loriju. Un tad viņ� nedaudz pagriezās, lai paceltu no grīdas savu somu ar vingro�anas piederumiem, un ieraudzīja Rei�elu tajā pa�ā brīdī, kad viņa atskārta, ka bezkaunīgi blen� uz �o vīrieti. Viņ� atvēra muti; viņa spēji pagriezās...

"Rei�ela?"

Nolādēts! Tas jau nu tie�ām bija par daudz. Pie visa noteikti bija vainīga Dānijā. Viņa dro�i vien bija saputrojusi burvestību tā, ka tagad �im vīrietim būs lemts Rei�elu redzēt vienīgi tad, kad viņa ir nonākusi kādā pazemojo�ā situācijā, piemēram, svīst. Vai arī stumj rīklē �okolādes kūku.

"Rei�ela?" viņ� smaidīdams atkārtoja.

Viņa centās nelūkoties uz cie�i pieguļo�ajām sporta biksēm, kas bija Flinnam kājās, bet viņ� piederēja pie tiem vīrie�iem, kurus �ādā apģērbā ir grūti neievērot.

"Ak! Sveiks, Flinn!"

"jūs tie�ām uzrodaties itin visur, vai ne?" viņ� priecīgi noteica, ignorēdams faktu, ka pats ir tas, kur� "uzrodas". "Vai jūs arī trenējaties �eit?"

Jēzus, viņ� nu gan bija lieliski veidots - zem T krekla bija nojau�amas platas, muskuļotas krūtis. Viņ� bija slaids, tomēr manāmi spēcīgs.

"Jā," viņa piesardzīgi atbildēja un sakrustoja rokas, klusībā sarkastiski apsveikdama sevi ar to, ka �odien uzvilkusi glu�i vai neiedomājami niecīgus �ortus, kas atklāja viņas ļumīgās kājas. Un visu vēl ļaunāku padarīja tas, ka viņ� uz tām skatījās.

"Tas ir brīni�ķīgi - mēs varētu kopīgi paskriet, ja vēlaties."

"Ak nē, nē... Es jau eju prom!" viņa attrauca, nervozi aizlikdama aiz auss da�as brīvībā izspruku�as matu �ķipsnas.

"Ak tā," Flinns noteica un izskatījās dīvaini sarūgtināts, atraudams skatienu no Rei�elas tuklajām kājām un pievērsdams to

viņas sejai.

"Es jau vispār nemaz neskrienu."

"Vai tie�ām?"

"Jā, jā..." Rei�ela atbildēja, bet sniegt pilnvērtīgu paskaidrojumu liedza zem Flinna T krekla pavīdēju�ie melnie matiņi, un viņa nodomāja, ka tie�ām labprāt aplūkotu tos tuvāk. Tomēr �ī vēlme nekādā ziņā nebija tik spēcīga, lai Rei�ela skrietu viņam līdzās, tāpēc viņa tikai noteica: "Tas ir pārāk... sare�ģīti."

Sare�ģīti? Jēzus!

"Kas tad - slīdceliņ�? Es jums parādī�u, kā tas darbojas, ja vēlaties."

"Nē, ne jau tas," viņa sacīja, it kā jautājums būtu ļoti muļķīgs. "Es runāju par, hmm, treniņa grafiku."

Viņ� izskatījās apmulsis.

Rei�ela arī.

"Nu, ziniet, man jāsaglabā noteikts kaloriju daudzums organismā," viņa paskaidroja un vēlējās, kaut zeme atvērtos un aprītu viņu, jo viņai nebija ne jausmas, par ko viņa tagad runā.

"Ak tā. Pareizi. Kalorijas."

"Tad nu atā, novēlu jums labi patrenēties!" viņa jautri noteica un draudzīgi iedunkāja Flinna plecu, sperdama soli sievie�u tualetes virzienā. Bet viņ� uzlika plaukstu uz Rei�elas nosvīdu�ās rokas, un viņa nekavējoties iesita pa to ar dvieli.

"Es ļoti atvainojos."

"Nē, nekas, es tikai... vai jūs gribējāt man kaut ko teikt?"

"Patiesībā," viņ� ieminējās, pasmaidīdams apburo�i greizu smaidu, "es gribēju teikt, ka jums ir satrieco�as kājas, ja drīkstu būt tik nekaunīgs."

Kas viņai bija? Kas?

"Es gribēju teikt, ka tās ir fantastiskas," viņ� paskaidroja un veltīja Rei�elai vēl vienu smaidu, no kura ļodzījās ceļgali.

Fantastiskas? �is anglis domāja, ka viņas kājas \r fantastiskas?

"Ak tā. Nūjā," viņa sacīja, paglūnēdama lejā, lai pārbaudītu. "Jā, es par tām rūpējos," viņa sameloja un palūkojās aug�up, ieraudzīdama nerātno mirdzumu Flinna acīs. "Labi! Nu gan man tie�ām jāiet. Bija patīkami jūs satikt," viņa nobēra un gandrīz vai aizlēca vienā stiepienā uz sievie�u ģērbtuvi, pirms viņ� paguva kaut ko teikt.

Viņas sirds joņoja ar ātrumu miljons jūd�u minūtē.

Viņa nostājās durvju otrā pusē, mēģinādama atgūties. Viņa sajuta katru savas ādas collu, kam bija pieskāries Flinna skatiens, it kā tā būtu sadurstīta ar bi�u dzeloņiem. Vienu gan viņa zināja skaidri. Rīt viņa obligāti izdarīs vairāk pietupienu.

Rei�ela nomazgājās du�ā, uzvilka melnas auduma bikses un melnu d�emperi pāri baltam kreklam ar augstu apkakli un sapina matus bizē. Viņa sameklēja somā vecu "Maybelline" skropstu tu�u un nedaudz vaigu sārtuma, turklāt viņai palaimējās izsmērēt tu�u tikai vienā acī. Pārliecinājusies, ka izskatās pieņemami, viņa pārmeta somu pār plecu, pie tam izdve�ot tikai vienu: "Au!" - un nedaudz pavēra sievie�u ģērbtuves durvis. Pametusi skatienu visapkārt, viņa nekur neredzēja angli, tāpēc steig�us aizmetās uz stāvvietu savas ma�īnas virzienā.

Darbā iekārto�anas birojā Rei�ela aizpildīja visas veidlapas, lai lūgtu palīdzību darba sameklē�anā, pasniedza tās sievietei, kura ne reizi neielūkojās viņai acīs, un sāka īsināt laiku līdz brīdim, kad viņu pieņems konsultants, pētot darbavietu sarakstu, kas bija piesprausts pie ziņojumu dēļa.

Vanda Denarda izsauca Rei�elu pie sevis gandrīz pēc stundu ilgas gaidī�anas. Viņa nosauca savu vārdu, ieveda Rei�elu �aurā kabinetā un lūdza apsēsties, kamēr pati izpētīja Rei�elas dokumentus.

Rei�ela apsēdās. Vanda lasīja. Un lasīja. Un lasīja tik ilgi, ka Rei�ela sāka ba�īties, vai konsultante nav iemigusi.

Vandas galds bija ļoti kārtīgs. Uz tā atradās se�as bērnu fotogrāfijas, un uz datora darba virsmas bija attēloti rindā guļo�i

kaķēni. Mapes plauktos apslēpa da�ādi plastmasas istabas augi un viena ļoti savāda marmora statuete.

Rei�ela patlaban mēģināja saprast, ko statuetes autors mēģinājis attēlot, kad Vanda palūkojās uz viņu pāri savām brillēm.

"Jūs esat pārāk kvalificēta, lai varētu strādāt kādā no mūsu piedāvātajām darbavietām," viņa sacīja. "Te nav nekā, kas varētu jums derēt."

Tas nebija tas, ko Rei�ela vēlējās dzirdēt.

"Bet man nepiecie�ams darbs, tie�ām ļoti, ļoti nepiecie�ams. Esmu ar mieru darīt visu," Rei�ela dedzīgi centās viņu pārliecināt, izsliedamās taisnāk oran�ajā plastmasas krēslā.

Vanda sarauca pieri, atkal uzmeta skatienu veidlapām, nopūtās un nospieda kādu taustiņu uz datora tastatūras. Tūlīt pat datora ekrānā parādījās darbavietu saraksts.

"Tā, paskatīsimies... ir piedāvājums strādāt par kartupeļu cepēju uz īsu laiku."

"Vai tie�ām?" Rei�ela jautāja, nedaudz saraudamās. "Nu, es laikam neesmu pārāk kvalificēta �ādam darbam, vai ne?" viņa smaidīdama piebilda.

Vanda neiesmējās. Viņa izdvesa vēl vienu nopūtu, kas izklausījās tā, it kā, pēc viņas domām, �is varētu būt ļoti nogurdino�s uzdevums.

"Saiņo�anas speciāliste?"

"Saiņo�anas speciāliste?"

Vanda uzmeta viņai sānisku skatienu.

"Iepirkumu saiņotāja veikalā."

Iepirkumu saiņotāja? Vai �ī sieviete to tie�ām domāja nopietni? Rei�elai gan nebija nekas iebilstams pret iepirkumu saiņotājiem, protams, ne, bet vai tad �o darbu parasti neveica pusaud�i? Viņa gara acīm ieraudzīja sevi pie devītās kases starp diviem se�padsmit gadus veciem zēniem, kas izklaidējas, metot viņai ar maisiņiem, kad priek�nieks to neredz. �ī aina lika viņai riebumā nodrebēt.

Vanda sadrūma.

"Es ta�u jums teicu, ka jūs esat pārāk kvalificēta!"

"Kā būtu ar skolotājas darbu? Vai jums nav kaut kas tāds? Man tie�ām patīk mācīt. Man derētu pat palīdzes vieta. Vai tas ir iespējams?"

"Bet protams! Kāpēc jūs uzreiz par to neieminējāties?" Vanda sacīja, �ilbino�i pasmaidīdama.

Gaismas stars!

"Vai tie�ām?"

"Nē, protams, ne! Vai jūs esat traka?" Vanda viņai uz�ņāca. "�i nav Brauna universitātes darbā iekārto�anas programma, mis Lira. Mums ir darbavietas, kuras nepieņem neviens cits. Ja jūs gribat, lai es te sē�u un nosaucu jums visus darbus, ko neviens cits neņems, es to ari darī�u. Bet, ja jūs domājat, ka esat pārāk neizglītota tiem visiem, varbūt izdarīsiet mums abām pakalpojumu un pateiksiet to uzreiz, lai mēs abas varētu turpināt dzīvot katra savu dzīvi?"

Vandai nebija ne jausmas, cik loti Rei�ela vēlējās rīkoties tie�i tā. Un viņa gandrīz, gandriz to izdarīja - bet pēdējā mirklī atcerējās savu bankas bilanci, komunālo pakalpojumu rēķinu, koku uz mistera Valisjelo �oga un, visbeidzot, tēvu. Tāpēc viņa tikai pazemīgi pasmaidīja.

"Es tā vairs neteik�u, apsolu."

Vanda pacēla acis pret griestiem, atkal nopūtās, tikai �oreiz daudz skaļāk un garāk, un atkal pievērsās ekrānam.

"Kā jums patiktu tīrīt centra birojus naktīs?"

Patiesību sakot, ne pārāk, tomēr viņa piespieda sevi pasmaidīt. Vandas dēļ.

-A*-*,

Kad Rei�ela pēcpusdienā atgriezās mājās - un, par laimi, Valisjelo viņu nepamanīja -, viņa pie durvīm atrada Danijas atstātu zīmīti. �Sveika! Ieskrēju, lai �o to pameklētu. Piezvani man!"

Dro�i vien Dānijā bija meklējusi kādu krupja aci vai kaut ko tamlīdzīgu.

Viņa atslēdza parādes durvis, nometa somu uz dzīvojamās istabas grīdas, iegāja virtuvē, rokā vēl joprojām turēdama nosūtījuma veidlapu, ko bija saņēmusi darbā iekārto�anas birojā, - un iespiedzās.

Tur sēdēja Mairons, atspiedis galvu rokās.

"Jēziņ, Mairon! Tu mani nobiedēji!" Rei�ela iekliedzās un atslīga pret leti, �ausmās piespiedusi roku un veidlapu pie krūtīm. "Vai tu nevarēji mani kaut kā pabrīdināt par savu klātbūtni, kad es ienācu?"

"Atvaino!" viņ� noteica, pat nepapūlēdamies uzmest viņai skatienu.

"Laukā nav tavas ma�īnas."

"Mani atveda kāds draugs," Mairons sacīja un pacēla galvu. Viņ� izskatījās tā, it kā nebūtu gulējis jau vairākas dienas. "Atvaino, ka nobiedēju tevi."

Mairons smagi nopūtās, piecēlās, piegāja pie ledusskapja un pla�i atvēra vaļā tā durvis. Viņ� ilgi stāvēja, aizvien vairāk raukdams pieri un nepacietīgi bungodams pirkstus pret durvīm.

"Tev te nekā īpa�a nav, vai ne?"

Viņai bija finansiāla krīze. Tik nopietna, ka viņa pat saņēma drosmi, lai lūgtu Maironu atdot viņai naudu, ko viņ� bija parādā.

"Man likās, ka tu pirms pāris dienām iepirkies veikalā."

"Paklau, Mairon, man tie�ām vajag tev kaut ko palūgt."

"Labi, lūdz," viņ� sacīja, aizvērdams ledusskapi un dodamies pieliekamā virzienā. Viņ� atrāva durvis un, uzlicis roku uz gurna, stāvēja, pētīdams plauktus.

"Es esmu pilnīgi tuk�ā..."

"Laipni lūdzam pulkā!" viņ� drūmi noteica.

Protams. Nu, viņam vismaz bija darbs - pat divi.

"Nu, tātad... es esmu pilnīgi tuk�ā, un varbūt tu varētu... hmm..." Jēzus, tas bija grūtāk, nekā viņai bija licies. Kāpēc viņa nevarētu glu�i vienkār�i atvērt muti un pateikt to, ko gribēja? Mairons uzmeta viņai skatienu pār plecu. Rei�ela sarāvās un steidzīgi nobēra: "Varbūt tu varētu atdot man naudu, ko aizņēmies?"

Viņa seja nekavējoties satumsa, un Rei�ela jutās kā īsta maita.

"Ne jau visu," viņa �igli piebilda. "Tikai kādu daļu. Pietiekami, lai es varētu izdzīvot. Varbūt kādus... simt dolārus?" Jā, tas bija prātīgi. Kāda daļa no visa parāda diez vai sagādās viņam īpa�as grūtības.

Bet Mairons turpināja klusēt un blenza uz Rei�elu, it kā nespētu noticēt, ka viņa prasa tik daudz.

"Tie�ām būtu lieliski, ja tu man varētu atdot simt vai pat tikai piecdesmit dolārus," viņa ieminējās jau daudz vārgākā balsī.

Mairons nopūtās un brīdi skatījās grīdā.

"Paklau, Rei�ela, es nenoliedzu, ka esmu tev parādā naudu. Bet tu nebūtu varējusi izvēlēties nepiemērotāku brīdi, kad lūgt man to atdot."

"Kā tad tā?"

"Man �obrīd ir da�as problēmas, ar kurām negribēju tevi apgrūtināt, bet tagad laikam nāksies to darīt."

"Kādas problēmas?" Vienīgās, par kurām viņa zināja, bija Mai-rona ilgsto�ā �ēlo�anās par nespēju iegūt �tata vietu.

"Darbā �is tas atgadījies. Automātiskais pacēlājs salūza un sabojāja pirmsrevolūcijas laikmeta trauku skapi un da�us porcelāna priek�metus. Tāpēc mēs iesniedzām pieprasījumu apdro�inā�anas kompānijai. Bet laikam tas nebija pareizi noformēts, jo tagad viņi atsūtīju�i izmeklētāju."

"Skaidrs," Rei�ela sacīja, vēl joprojām gaidīdama, kad viņ� paskaidros, kas ir tās problēmas, kuras liedz viņam atdot parādu.

"Skaidrs? Un tas ir viss, ko tu vari pateikt? Rei�ela, es esmu tas, kur� novērtē zaudējumus. Visa administrācija neliek mani mierā kaut kāda idiotiska celtniecības negadījuma dēļ!"

"Kāpēc?"

"Tu neko nesaproti!" Mairons iestenējās, pārspīlēti paceldams acis pret griestiem. "Tas ir tas briesmīgākais - mūsdienās nabaga cilvēks vairs nevar mierīgi darīt savu darbu. Kaut kāds sīkums noiet greizi, un visi, sākot ar apkopēju, pēk�ņi kļūst par aizdomās turamajiem," viņ� rūgti noteica.

"Aizdomās turamajiem!" Rei�ela iesaucās. "Tas izklausās tā, it kā būtu izdarīts kāds noziegums."

"Tas ir tikai tāds izteiciens," viņ� nevērīgi attrauca, atgriezdamies pie brokastu letes un smagi atkrizdams uz taburetes. "Es cen�os tev paskaidrot, ka birokrātija da�reiz kļūst pārāk smagnēja un darbā vairs nepaliek nekā personiska. Viņi visi tur varētu būt roboti!" Viņa seja sāka kļūt īpatnēji sarkana.

"Labi... Es nezināju, ka tev darbā klājas tik smagi."

"Tu neko nezināji tāpēc, ka es negribēju uzkraut savas rūpes taviem pleciem," viņ� izmisuma pilnā balsī noteica un atkal ilgi, smagi nopūtās. "Bet tu mani piespiedi. Ak dievs, man vajag alu. Negribi aiziet iedzert?"

Vai viņ� vispār nebija dzirdējis ne vārda no tā, ko viņa bija teikusi?

"Es nevaru, Mairon. Man tie�ām vairs nav naudas."

Mairons pasmaidīja.

"Es izmaksā�u," viņ� sacīja un piecēlās, iegrūzdams rokas d�insu kabatās. "Aiziesim uz Fratand�elo bāru un paskatīsimies, kas tur notiek."

Rei�ela patiesībā vēlējās tikai noskaidrot, kāds sakars automātiskā pacēlāja negadījumam ar naudu, ko viņ� bija parādā, bet, pirms viņa paguva par to painteresēties, Mairons jautāja:

�Kas tad tas?"

Rei�ela palūkojās uz papīra lapu, ko vēl joprojām turēja sa�ņaugtu rokā.

"Ā! Es �odien biju aizgājusi uz darbā iekārto�anas biroju. Tas ir nosūtījums."

"Darbs. Patie�ām?" viņ� iesaucās un atplauka. "Tad jau tev ir darbs! Nu lūk - problēma atrisināta!" viņ� priecīgs noteica.

"Ne glu�i. Tas ir tikai pusslodzes darbs."

Mairons paraustīja plecus.

"Nu, tu vismaz nopelnīsi pietiekami naudas, lai nopirktu pārtiku."

Jā, un, ja Mairons atdotu parādu, viņa varētu samaksāt arī komunālo pakalpojumu rēķinu. Tas viņai kaut ko atgādināja.

"Starp citu, Mairon, vai mans mobilais telefons ir pie tevis?" viņa jautāja.

"A, jā," viņ� atsaucās un nokaunējies iesmējās. "Es gribēju atnest to atpakaļ. Nesaprotu, kas noticis ar manu atmiņu. Es tev to atdo�u, apsolu," viņ� noteica un devās durvju virzienā. "Pasteidzies, labi? Pēc visa tā, ko man �odien nācās pārciest, es tie�ām labprāt iedzertu alu."

Fratand�elo bārs, kas atradās netālu no Brauna universitātes teritorijas un Blekstounas, kur dzīvoja Rei�ela, Maironam vienmēr bija paticis lēto dzērienu un vēl lētāko ēdienu dēļ. �ovakar, kā parasti, tas bija pilns ar dīvainu jauno, stilīgo pilsētnieku un studentu un pasniedzēju sajaukumu.

Viņi apsēdās pie bāra, un Mairons pasūtīja divus alus kausus. Tad viņ� kārtējo reizi sāka runāt par saviem sare�ģījumiem ar �tata vietu - vecā dziesma, skaļāks piedziedājums.

"Man tikai nepiecie�ams laiks, lai kārtīgi izpētītu teoriju, ar kuru nodarbojos," viņ� skaidroja jau tūksto�o, nē, miljono reizi n-tajā pakāpē.

Rei�ela izklaidīgi pamāja - viņa jau sen bija sapratusi, ka labāk atslēgt apziņu, kad Mairons sāk runāt par �tata vietu. Viņ� tik un tā ļoti reti sadzirdēja kaut ko no tā, ko viņam teica Rei-�ela, un, ja tas notika, viņ� parasti saniknojās. Tāpēc, kamēr Mairons turpināja gausties, viņa ļāva skatienam slīdēt pa pārpildīto bāru un ieraudzīja Deivu Stoļanski, neiztrūksto�o Fra-tand�elo bāra dekorāciju. Deivs mācījās universitātē gandrīz tikpat ilgi kā Rei�ela pati, un tā nebija īpa�i patīkama doma. Rei�ela drūmi palūkojās uz savu alus kausu, tad atkal uz Deivu - un pamanīja viņam aiz muguras kādu, kur� ļoti izskatījās pēc Flinna.

Viņa sastinga, alus kauss apstājās pusceļā līdz viņas mutei, un viņa piemiedza acis, cenzdamās skaidrāk saredzēt vīrieti dūmakainajā telpā.

"Uz ko tu skaties?" Mairons jautāja, palūkodamies virzienā, kam bija pievērsts Rei�elas skatiens. "Skaidrs," viņ� noteica, ieraudzījis Deivu Stoļanski. "Tikai neieķeries viņā, Rei�ela! Tas puisis ir galīgs neveiksminieks. Viņ� mācās jau piecus gadus un vēl joprojām nav pabeidzis doktora disertāciju."

Rei�ela veltīja viņam indīgu skatienu, bet Mairons iedzēra malku alus un nemaz to neievēroja.

"Es arī mācos piecus gadus," viņa sacīja. "Vai tas nozīmē, ka es esmu neveiksminiece?"

Jautājums lika Maironam satrūkties. Viņ� spēji papurināja galvu un mēģināja pasmieties par neveiklo situāciju.

"Nē, protams, ne, Rei�ela! Ar tevi viss ir citādi!" Viņ� nedaudz spalgi iesmējās.

"Kāpēc?"

"Tāpēc!" viņ� nervozi uzstāja. "Tu vismaz raksti disertāciju, vai ne? Deivs vēl nav nonācis pat līdz tam!" viņ� nicīgi noteica un pamāja Deivam, kur� cītīgi pētīja kaut ko, kas atradās uz letes. Mairons iedzēra vēl vienu pamatīgu malku alus un pacēla divus pirkstus, lai pavēstītu bārmenim, ka vēlas vēl vienu kausu.

"Paklau, tikai nepārproti mani. Man arī nācās pūlēties vairākus gadus, līdz es uzrakstīju disertāciju. Un toreiz es biju lielisks. Pasniedzēji mani dievināja! Viņi domāja, ka esmu labākais, kas ieradies �ajā pasaulē pēc tā vīra, kur� izgudroja sagrieztu maizi, un mans raksts par pirmsrevolūcijas laikmeta Amerikas vēsturi?" Viņ� apklusa, lai varētu skaļi nopūsties un papurināt galvu.

"Ģeniāls."

Rei�ela pakratīja galvu un nolika savu alus kausu uz letes.

"Es aizie�u uz tualeti."

Mairona dēļ viss, ko viņa redzēja, ejot cauri pārpildītajam bāram, bija vārds "neveiksminiece". Un tie�i �is vārds liedza viņai ieraudzīt Flinnu, pirms viņa bija iegriezusies �aurajā gaitenī, kas veda uz tualetēm, un gandrīz atdūrās pret sienu, ko veidoja viņa krū�kurvis.

Kaut kādā veidā Rei�elai izdevās no tā izvairīties, un viņa brīdi blenza uz tum�zilo kreklu, zīda kaklasaiti... stūraino zodu, seksīgajiem bārdas rugājiem un jautrajām pelēkajām acīm, kas mirdzēja ļoti biezu un tum�u skropstu ielokā. Un, kad viņa bija tikusi līdz tām, Flinns pasmaidīja un teica:

"Sveika, Rei�ela!"

Viņas pulss paātrinājās.

"Hmm... sveiks!"

Viņam bija apburo�s smaids, pērļu balts un �ilbino�s, tie�i tāds pats kā D�eimsam Bondam filmās, un viņ� nekautrīgi pārlaida viņai skatienu.

"Kāda veiksme - man jau likās, ka tā esat jūs."

"Tie�ām?" viņa vaicāja, vēl joprojām mirk�ķinādama acis un mēģinādama aptvert, kāpēc �is brīni�ķīgais smaids tiek veltīts viņai. Atkal. Atkal.

"Jā, protams," viņ� iesmiedamies atbildēja. "Jūs varbūt neesat to pamanījusi, bet es cen�os pievērst jūsu uzmanību."

"Kur - �eit?" viņa apmulsusi jautāja un pameta skatienu pār plecu uz cilvēkiem pārpildīto bāru. Atkal pagriezusies, viņa satrūkās - Flinns bija nevērīgi atspiedies ar roku pret sienu, uzlicis otru roku uz sava ļoti trenētā vidukļa, un aiz�ķērsojis viņai ceļu uz tualeti.

"�eit, citur, vispār - visur. Bet man sāk �ķist, ka esmu neredzams."

Ak nē-ē-ē, viņ� nebija neredzams, nemaz nebija neredzams. Viņ� atgādināja pāvu, bija tikpat skaists un ievērojams, pat milzīgā pūlī.

"Patiesībā mana pa�cieņa ir nedaudz ievainota, tāpēc varbūt jūs varētu mazliet pakratīt galvu, lai es zinātu, ka neesmu neredzams."

Rei�ela pakratīja galvu.

Flinns iesmējās. Skaņa bija tik zema, ka Rei�elai pār muguru pārskrēja tirpas.

"No manas sirds novēlusies milzu nasta," viņ� paziņoja un pievirzījās tuvāk. Tik tuvu, ka Rei�ela pat sajuta patīkami aso Kal-vina Kleina odekolona aromātu. Un viņ� vēl joprojām smaidīja, viņa skatiens it kā dejoja starp viņas acīm, lūpām un krūtīm. "Tātad tagad, kad esam noskaidroju�i, ka es neesmu neredzams, varbūt mēs varētu pārrunāt, kas nepiecie�ams, lai jūs piekristu iedzert kopā ar mani. Ja vien tas nav pārāk sare�ģīti. Kalorijas, grafiks... Jūs jau saprotat."

Rei�elai ārkārtīgi patika tas, kā viņ� izrunāja vārdu "grafiks". Labi. Labi. Tagad viņas pakrūtē bija sācies ugunsgrēks, kas izplatījās tālāk uz viņas locekļiem un seju, un viņa pasmaidīja tik plati, ka seja gandrīz pārplīsa.

"Iedzert," viņa atkārtoja un lūdza Dievu, kaut spētu izmantot savu mēli ari kam citam, nevis tikai Flinna sacītā atkārto�anai.

"Iedzert. Kādu kokteili," viņ� teica, pievirzīdamies vēl tuvāk. "Aperitīvu vai viskiju, ja jums tas patīk labāk, vai pat jauku tējas tasi... ko vien vēlaties, ja vien pamāsiet ar galvu vai kādā citā veidā dosiet man zīmi, ka piekrītat un tas tie�ām ir iespējams."

Rei�ela iesmējās un neapzināti aplika rokas sev ap vidukli. Flinns maigi pasmaidīja, pievirzījās vēl tuvāk un pieskārās sprogai uz viņas deniņiem. Rei�ela sastinga. �is pieskāriens viņu it kā paralizēja. Tas bija īsta vīrie�a pieskāriens.

Pat pūķis, no kura rīkles �autos liesmas, nespētu likt viņai izjust tādu karstumu kā �is viens pieskāriens.

"Vai jūs..." viņa stostījās, jo Flinns nevērīgi rotaļājās ar sprogu pie viņas deniņiem un iepriek� minētais pūķis pārvērta viņas �ortus par liesmojo�u elli. "Jums, hmm, tas nav jādara. Toreiz pie telefona es nemaz neapvainojos."

"Man prieks to dzirdēt, tomēr �ķiet, ka man nav izdevies izteikties pietiekami skaidri. Man tas nav jādara. Es gribu to darīt."

Nu labi, Dānijā bija īsta brīnumdare. Rei�ela nozvērējās, ka nekad, nekad vairs nenoniecinās balto maģiju. Nekad. Tomēr... tas viss bija tik neticami, tik neīsti - vīrie�i nekad nelūkojās uz viņu ar tādu skatienu, nekad nesekoja viņai pa visu pilsētu, lai uzaicinātu viņu iedzert, un viņa nekad, nekad nebija tā izkususi kāda vīrie�a priek�ā, kā tas notika �obrīd. Tas, protams, lika ieskanēties visiem trauksmes zvaniem, un viņa pēk�ņi ievaicājās:

"Vai jūs uzņemat filmu?"

"Atvainojiet, es jūs nesapratu."

"Vai ari kaut ko dokumentālu? Kaut kādu realitātes raidījumu, kurā jūs staigājat apkārt un aicināt amerikānietes iedzert, lai redzētu, ko viņas sacīs vai darīs?"

"Nav slikta doma, tomēr tā nav taisnība. Un, ja tā būtu, es būtu tas vīrs, kura seja tiktu rādīta miljonos televizoru ar uzrakstu "Līdz �im - tikai drausmīgas neveiksmes"."

"Tātad jūs tie�ām gribat kopā ar mani iedzert?" Rei�ela jautāja, kad viņa roka pieskārās bizei, kura karājās pār viņas plecu, un mierīgi pārbaudīja tās svaru. "Kāpēc tie�i ar mani?"

Viņ� pasmaidīja, nedaudz pieliecās, lai varētu ielūkoties Rei-�elai acīs un viņa varētu ieraudzīt uzjautrinājuma dzirkstelīti viņējās.

"Rei�ela, tas viss patiesībā ir ļoti vienkār�i. Tur, no kurienes nāku es, ja vīrietis vēlas tuvāk iepazīt sievieti, viņ� �o dāmu uzaicina kaut ko iedzert. Patiesībā tā notiek visā pasaulē. Vai jūs neesat pazīstama ar �o para�u?"

"Ne mazākajā mērā," viņa nomurmināja.

"Skaidrs. Tad kāda ir pareizā rīcība uz jūsu planētas?"

"Veiksme. Tikai un vienīgi akla veiksme."

"I Imm... Interesanti, bet ne pārāk efektīvi. Ņemot vērā �ābri�a situāciju un to, ka līdz �im man nav īpa�i veicies, man tie�ām nav citas iespējas," viņ� paziņoja un, satvēris Rei�elas bizi, aiz tās pievilka viņu tuvāk, "kā vien godīgi atzīties, ka jūs man �ķietat apbrīnojami pievilcīga. Un, tā kā būtu ļoti nepieklājīgi jums uzmākties �ajā nepatīkamajā �aurajā gaitenī - nemaz jau nerunājot par to, ka tas diez vai ir īpa�i romantiski, turklāt ir ārkārtīgi iedomīgi, -es ceru, ka mums vismaz būs iespēja parunāties," viņ� sacīja un palaida vaļā Rei�elas bizi. Viņa pirksti pārslīdēja pār viņas �okli un lejā pa viņas kaklu.

"Ak!" viņa no�ukstēja.

"Rei�ela?"

Mairona balss viņu izbiedēja tikpat spēji, kā to būtu izdarījusi riepu �vīkstoņa, un Rei�ela tā satrūkās, ka atdūrās pret Flinnu, apsviezdamās riņķī.

"Mairon!"

Kāpēc Maironam bija jāizvēlas tie�i �is mirklis no visiem pasaules laika plūsmas mirkļiem, lai uzrastos �eit? Tas lika Rei�elai sadusmoties par pa�u Mairona eksistenci.

Mairons blenza uz Flinnu un, tā kā bija pilnīgs idiots, nekaunīgi viņu nopētīja.

"Kas �eit notiek?"

"Es... hmm... tas ir Flinns."

"Flinns Olivers," viņ� piebilda, izstiepdams roku.

Mairons negribīgi to satvēra un tūlīt pat palaida vaļā.

"Vai viss kārtībā?" viņ� jautāja Rei�elai, nenolaizdams skatienu no Flinna.

"Jā, protams!" viņa iesaucās, bet viņas balss skanēja pārāk dedzīgi.

"Es tikai gribēju noskaidrot, vai ar tevi nav noticis kas slikts. Tu pārāk ilgi nenāci atpakaļ."

"Es nemaz nebiju prom tik ilgi..."

"Tavs alus ir sasilis," Mairons sacīja. "Vai tu to dzersi?"

"Atvainojiet, man tas neienāca prātā," Flinns pieklājīgi noteica un atkāpās, atbrīvodams ceļu aukstam caurvējam, kas tagad saldēja Rei�elas muguru. "Piedodiet, ka iztraucēju jūsu vakaru, -izskatās, ka esmu jums parādā vēl vienu atvaino�anos." Viņ� pavirzījās uz priek�u, lai apietu apkārt Maironam.

"Nē, patie�ām, jums nav man jāatvainojas!" Rei�ela iesaucās, kad saprata, ka viņ� dodas prom. "Es ta�u... Tas ir, es nemaz..."

"A, piedodiet!" Mairons sacīja, paiedams nostāk, lai neaiz�ķērsotu Flinnam ceļu, un atdurdamies pret Rei�elu.

Flinns pasmaidīja, vēlreiz uzmeta Rei�elai atzinīgu skatienu un pacēla roku.

"Novēlu jums patīkami pavadīt vakaru!"

Viņ� pagriezās un devās laukā, atstādams Rei�elu gaitenī kopā ar idiotu.

Kad viņ� nozuda pūlī, Rei�ela izmisumā nopūtās un atgrūda Maironu.

"Kas tev ir?" viņ� noprasīja. "Man likās, ka tas �alis tev uzmācas!"

"Viņ� man neuzmācās!"

"Vai tu gribi teikt, ka tev viņ� patīk?" stulbenis jautāja, pār plecu palūkodamies uz Flinna muguru, kas arvien vairāk attālinājās no viņiem.

"Ak, aizveries ta�u vienreiz, Mairon!" viņa nikni noteica un iegāja tualetē, dusmodamās pati uz sevi par to, ka viņai nav drosmes.

Flinns piegāja pie bāra otra gala, pamāja D�o un devās uz stāvvietu. D�o viņam sekoja. Flinns apsēdās pasa�ieru sēdeklī; D�o iekārtojās pie stūres un iedarbināja savu zilo tūksto� deviņi simti septiņdesmit septītā gada "Camaro", likdams motoram pāris rei�u ierūkties.

"Nu tātad?" D�o jautāja, braukdams cauri stāvvietai ielas virzienā.

"Izskatās, ka viņa jau ir aizņemta," Flinns sacīja.

"Tu gribi teikt, ka neko nepanāci?"

"Tā nu glu�i nav," Flinns iebilda. "Es viņu aplūkoju."

"Aplūkoji? Tas ir, kā - aplūkoji?"

�Aplūkoju," Flinns atkārtoja, nenoteikti pamādams ar roku. "Nu, tu ta�u saproti... vienkār�i aplūkoju."

"Vecais..." D�o nopūtās un pa�ūpoja galvu. "Tu visu dari nepareizi. Tev viņai jāpiecērt! Jāliek manīt, ka gribi iekļūt viņas biksītēs. Paberzējies ap viņu, liec viņai saprast, ko vari piedāvāt. Sievietēm tas patīk."

"Izklausās pārāk dzīvnieciski."

D�o paraustīja plecus, izbraukdams uz ielas.

"Man tas palīdz," viņ� noteica un nospieda gāzes pedāli.

�is vakars Rei�elai tie�ām nebija veiksmīgs, tomēr atgadījums ar policijas iejauk�anos nebija tik briesmīgs, kāds tas varētu būt, it īpa�i tāpēc, ka tajā bija iejaukta Dānijā.

Pēc tam kad Mairons bija aizbiedējis Flinnu, Rei�ela izmantoja Fratand�elo bāra telefonu, lai piezvanītu labajai burvei un pierunātu viņu ierasties pie Rei�elas mājās nedaudz vēlāk ar ķīnie�u ēdienu un burvestību grāmatu.

"Vai tu runā nopietni?" Dānijā vaicāja, izklausīdamās priecīgi satraukta.

"Jā, es runāju nopietni. Vismaz man tā liekas. Nē, nē, nē, es tikai... Nē, es nezinu..."

"Tiekamies pēc stundas," Dānijā paziņoja un nolika klausuli, pirms Rei�ela paguva sevi atrunāt no �īs idejas.

Viņa iztuk�oja savu alus kausu, atstāja drūmo Maironu vienu un devās mājup. Tur nonākusi, viņa pārģērbās melnās jogas biksēs un velveta jakā ar kapuci. Drīz pēc tam ieradās Dānijā, un viņas nolika ķīnie�u ēdienu dzīvojamā istabā, iededza sveces un uguni kamīnā, lai netērētu elektrību, un apsēdās uz lielajiem grīdas spilveniem, lai apēstu saldskābo cūkgaļu. Ar maģiju nevar nodarboties, ja vēders ir tuk�s.

�ajā brīdī Rei�ela, protams, bija zaudējusi drosmi un pārliecinājusi pati sevi par to, ka Mairons Flinnu noteikti aizbaidījis. Ja vien to nebija paveikusi viņa pati.

Kad viņa sāka izklāstīt Danijai, kas noticis, draudzenes irbu-lī�i sastinga pusceļā uz viņas muti tā, ka virs kafijas galdiņa bīstami �ūpojās cūkgaļas gabals, un Dānijā, acis iepletusi, noklausījās visu stāstu �ādā pozā.

"Vai tas ir viss?" Dānijā jautāja, kad Rei�ela bija beigusi savu stāstu.

Rei�ela pamāja.

Dānijā pēk�ņi pacēla rokas gaisā (turklāt viņai kaut kādā dīvainā veidā izdevās noturēt cūkgaļas gabalu) un izgrūda triumfa pilnu saucienu, pirms iemeta kumosu mutē.

"Tas ir fantastiski!"

"Kaut nu tā būtu!" Rei�ela noteica, pa�ūpodama galvu. "Bet man ir aizdomas, ka viss ir beidzies," viņa sacīja, blenzdama uz savas ēdiena turzas saturu. "Viņ� domā, ka mēs ar Maironu esam kopā."

"Vai tu esi traka? Atceries mūsu burvestības! Vai tad tu tie�ām nekam netici?"

"Es zinu, ka tevi tas pārsteigs, Dānijā, bet man ir grūti noticēt maģijai - pat labai."

"Nu protams," Dānijā sacīja, sparīgi nomezdama irbulī�us. "Tu vari ticēt astroloģijai, paralēlām pasaulēm un iepriek�ējām dzīvēm, bet nekādā ziņā nespēj pieņemt nedaudz maģijas, ko?" Viņa apņēma ar rokām vidukli un uzmeta lūpu. "Burvestības ta�u ir tik neiespējamas!"

"Nav jau tā, ka es galīgi neticu tam visam," Rei�ela pacietīgi mēģināja izskaidrot draudzenei savu nostāju. "Tomēr man ticamāka �ķiet doma, ka viņ� uzmeta skatienu maniem lielajiem draugiem Benam un D�erijam," viņa sacīja un uzsita sev pa pēcpusi, "un ne tikai viņiem, bet arī Maironam. Un pēc tam viņ� noteikti sāka prātot, kādas narkotikas pēdējā laikā lietojis."

"Ak dievs, Rei�ela!" Dānijā dusmīga iesaucās. "Kāpēc tu vienmēr sevi tā noniecini?"

"Paklau, kad runa ir par vīrie�iem, es zinu, ko runāju."

"Muļķības!" Dānijā klusi noteica.

"Labi, sāksim ar vidusskolu," Rei�ela sacīja, norādīdama uz Dāniju ar irbulī�iem. "Vai es tev esmu stāstījusi, ka pui�i mēdza mani saukt par mis Neveiksminieci? Kaudzēm naudas, bet tas neko nelīdzēja, jo es biju resna. Un tad reiz vidusskolas pēdējā klasē mani uz tik�anos aicināja dievīgs puisis. Viņ� bija pievilcīgs, viņ� bija skolas populārākais zēns, un viņ� aicināja uz tik�anos mani, tuklu teātra mākslas studenti ar sprogainiem matiem! Un pirmā tik�anās bija lieliska - mēs aizgājām uz karnevālu. Viņ� laimēja man lāci un pēc tam aizveda mani mājās, atvadoties nenoskūpstīja un nevērīgi pavaicāja, vai vasaras laikā mana māsa Rebeka ir mājās. Atceries Bekiju? Skaistumkaralieni Bekiju? To garo, tievo, daiļo meiteni ar taisnajiem matiem? Kad mēs tikāmies otro reizi, viņ� atnāca man pakaļ un pat nebija ticis garām vārtiem, kad jau prasīja, vai Rebeka ir mājās. Vārdu sakot, to puisi interesēja Rebeka, un viņ� izmantoja mani, lai tiktu viņai klāt. Un tas, Dānijā, bija tikai sākums garai absolūtu neveiksmju virknei!"

Ak dievs, lai gan kop� tā atgadījuma bija pagāju�i jau piecpadsmit gadi, viņai vēl joprojām sāpēja.

"Kāds tam sakars ar Flinnu?" Dānijā vaicāja.

"Vistie�ākais!" Rei�ela atcirta. "Tādi vīrie�i kā viņ� parasti no manis grib pavisam kaut ko citu, piemēram, manu māsu. Un, pat ja tu teiksi, ka tas neattiecas uz Flinnu, es varu atbildēt, ka �oreiz viss ir vēl sliktāk, jo tagad viņ� domā, ka Mairons ir mans draugs."

"Kādreiz tā arī bija."

"Vai tu nekad neļausi man to aizmirst?"

"Nē," Dānijā nekavējoties attrauca. "Nu un kas tur īpa�s, ja Flinns uzskata to asinssūcēju Maironu par tavu draugu? Tu varēsi viņam visu paskaidrot. Paklau, visiem nācies vidusskolas laikā piedzīvot kaut ko nepatīkamu. Dieva dēļ, D�ord�s Stainbre-ners pierunāja mani novilkt blūzi visas futbola komandas priek�ā, un es to arī izdarīju, bet vai tad es tagad par to uztraucos?"

Mirklī, kad vārdi bija izspruku�i no Danijas mutes, viņa pārsteigumā spēji ievilka elpu, un viņas abas ar Rei�elu brīdi sēdēja, blenzdamas viena uz otru, līdz starp viņām tika noslēgta vieno�anās, ka �ī atzī�anās tiks apspriesta kādu citu reizi.

"Ne jau tas D�ord�s Stainbreners," Dānijā steidzīgi paskaidroja un paņēma rokā savus irbulī�us. "Es tikai gribēju teikt, ka tev jāuzticas man. Starp citu, es nobūru Glenu, un viņ� man piezvanīja. Es nedaudz pabūros ar tevi, un tagad tev ir darbs, turklāt par tevi interesējas kolosāls vīrietis, tātad..."

"Tev piezvanīja Glens?" Rei�ela pārsteigta pārtrauca draudzeni pusvārdā. "Man likās, ka tev nepatīk Glens."

Dānijā paraustīja plecus.

"Es gribēju �o to izmēģināt. Tātad - vienkār�i pamēģini kaut vai nedēju ticēt maģijai, tik tie�ām tikai nedēļu, un es tev apsolu, ka Flinns atkal tevi uzmeklēs un tu viņam patiksi, un viņu nebiedēs ne tava milzīgā pēcpuse, ne Mairons."

Rei�ela iesmējās.

"Nu labi. Esmu ar mieru pieļaut iespēju, ka te notiek kaut kas ar burvestībām saistīts. Bet vai man tie�ām tev jāatgādina, ka ne visas no tavām burvestībām darbojas? Tā, kas bija paredzēta svara zaudē�anai, nekam neder, liels paldies, un man vēl nav arī īsta darba."

"Es tev nesolīju īstu darbu," Dānijā no�ivināja.

"Tātad... ja es tam ticētu... vai tu domā... tas ir, vai būtu iespējams..." Rei�ela apklusa, nespēdama noticēt, ka tik dīvainas domas tie�ām tūlīt pārvērtisies vārdos un atskanēs no viņas mutes.

"Kas tad?"

"Vai būtu iespējams izdarīt burvestību, lai es kļūtu... nu, zini... runīgāka?" Rei�ela izgrūda, ar nepacietīgu �estu norādīdama uz savu muti, un spēji iesita ar plaukstu sev pa pieri, kad pa�as vārdi nonāca līdz viņas apziņai. "Ak dievs, es esmu no�ēlojama! Iedomājies tikai - es lūdzu tevi mani noburt, lai es vairs nebūtu tāda muļķe!"

"Tu neesi muļķe, Rei�ela."

"Esmu gan!" Rei�ela neatkāpās un ieslēpa seju rokās, kuras bija sakrustojusi virs kafijas galdiņa. "Es absolūti neesmu pieradusi pie vīrie�iem, it īpa�i ārkārtīgi pievilcīgiem vīrie�iem, un es nezinu, ko teikt, un es tikai gribu kaut vai vienu reizi būt... nu... seksīga."

"Tu esi seksīga," Dānijā stingri noteica un viegli iesita Rei�e-lai pa galvu ar irbuli�iem. "Lai nu kā, �is puisis jau ir sapinies tavu burvestību tīklos, un drīz vien viņ� tevi atradīs un būs vai traks tevis dēj. Tevis, Rei�ela."

"Tu esi jauka," viņa pasmaidījusi noteica. "Bet es diem�ēl nejūtos īsti pārliecināta. Lūdzu, palīdzi man!"

Dānijā nopūtās un izvilka no savas audekla somas burvestību grāmatu.

"Tu nu gan esi dīvaina, Rei�ela. Dzīvo atmiņās par kaut kādu vidusskolas notikumu un mokies pa�pārmetumos par ļoti glītu pēcpusi. Protams, tu esi seksīga, Rei�ela! Tev liekas, ka tev jāizskatās tāpat kā tavām māsām, lai tu būtu iekārojama, un tas, ka tik muļķīgas domas ieperināju�ās tik gudrā galvā, liek man vēlēties kliegt. Paskaties ta�u uz sevi! Atver acis! Vispār - paskaties uz savām acīm! Tev ir brīni�ķīgas zili zaļas acis un skaisti melni mati, turklāt tu esi ļoti... formiga! Vai tu zini, cik daudzas sievietes būtu ar mieru kādu nogalināt, lai tikai iegūtu tādu augumu? Pat es vēlos, kaut man būtu tavi izliekumi... bet nu labi," viņa sacīja un brīdinot pacēla roku, kad Rei�ela atvēra muti, lai iebilstu. "Ja tu gribi izmantot burvestību, lai kļūtu iekārojama, tad tā arī darīsim."

"Nu tad beidzot!" Rei�ela priecīgi izsaucās, piecēlās kājās un novāca visas ķīnie�u ēdiena turzas, kamēr Dānijā meklēja grāmatā piemērotu burvestību.

Pēc pusstundas viņa iesaucās: "Ahā!" - un sāka bakstīt ar pirkstu kādā appelēju�ā sārtā lappusē. "Atradu. �ai burvestībai vajadzētu ietekmēt viņa maņas, piemēram, o�u. Katru reizi, kad viņ� sajutīs kādu noteiktu smar�u, viņ� tevi gribēs." Dānijā mirdzo�ām acīm palūkojās uz Rei�elu. "�oreiz mums jābūt laukā. Te viss ir saistīts ar mēnesi. Vai tev ir gardēniju eļļa?"

Rei�ela iesmējās.

"Nē. Vai tad vispār kādam ir gardēniju eļļa?"

"Varbūt ro�u eļļa?"

"Nē."

"Tev ta�u noteikti ir kaut kas tāds, kas ļoti labi smar�o, kaut kas dabisks."

Rei�ela brīdi prātoja un vilcinādamās ieminējās:

"Man ir Meksikas vaniļa."

Dānijā mirkli padomāja.

"Labi, izmantosim to," viņa noteica un, pielēkusi kājās, devās uz virtuvi.

Rei�ela sekoja draudzenei.

Viņām izdevās atrast aizstājējus visam, kas, pēc Danijas domām, bija nepiecie�ams, - un Dānijā apgalvoja (diezgan uzspēlēti), ka burvestībās drīkst aizvietot sastāvdaļas ar kaut ko citu. Rei�elu pārņēma skepse, tomēr viņa kopā ar Dāniju izgāja laukā un nonāca aiz garā�as, kur uz mistera Valisjelo sētas gulēja goba. Un viņām pat izdevās paveikt vienu burvestību - to, kas ietekmēja o�u, - pirms ieradās policija. To, protams, bija izsaucis misters Valisjelo, kas bija pārliecināts, ka dārzā zogas kāds, kur� grib nolaupīt viņa rūķu statuetes.

Abi policisti - glīti pui�i - palūkojās uz Dāniju tā, it kā viņa būtu prātu zaudējusi, kad viņa paskaidroja, ka nodarbojas ar maģiju-

Gai�matainais policists ieteica viņam abam izbeigt savus pekstiņus, iet iek�ā un netraucēt kaimiņus. Dānijā, par laimi, neiebilda, jo viņas bija pārsalu�as līdz nāvei. Tomēr, kā Dānijā priecīgi piebilda, nekas vēl nebija zaudēts. Ja viss notiks tā, kā tam jānotiek, Rei�ela no rīta pamodī�oties seksīga.

Un dro�i vien smar�os pēc vaniļas.

Maģija bija Rei�elu tā nogurdinājusi, ka viņa visu nakti nogulēja saldā miegā. Apkārt vējoja saldā vaniļas smar�a, un viņa redzēja sapni par bruņinieku Flinnu.

�oreiz viņ� bija kails.

Kamēr Rei�ela sapnī redzēja viņu bez drēbēm, Flinns atvēra sava dzīvokļa durvis, iegāja iek�ā, nometa lietusmēteli un devās pie ledusskapja. Viņ� paķēra virtuves dvieli un, atvēris saldētavas nodalījumu, piepildīja dvieli ar ledus gabaliņiem. Tad viņ� paņēma alus skārdeni, piegāja pie lētā mākslīgās ādas dīvāna un atgūlās, atbalstīdams galvu pret roku, ko bija saliecis zem tās. Viņ� iedzēra malku alus un uzlika dvieli ar ledu uz kreisās acs.

Au! Tas bija ļoti sāpīgi.

Jau tajā mirklī, kad Flinns uzmeta pirmo skatienu tam netīrajam ostas bāram, viņ� bija sapratis, ka gaidāmas nepatik�anas; par to liecināja tas, kā visi tie vīri pasmīnēja, kad viņi ar D�o iegāja iek�ā. Tomēr viņam nebija nācis ne prātā, ka viss beigsies ar dūru cīņu.

Viņ� nespēja noturēties nepasmaidījis. Un tūlīt pat sarāvās, jo kreisajā acī iedzēla sāpes.

Viņ� patie�ām bija pārlidinājis to no�ēlojamo nelieti pāri galdam, vai ne? Viņam bija izdevies lielisks sitiens, turklāt viņu iepriecināja arī tas, ka neviens no tiem sasodītajiem mīkstpēdi-ņiem nebija piedūris viņam ne pirkstu. Patiesībā tikai bārmenis, mēģinādams pārtraukt kautiņu, bija iesitis Flinnam pa seju ar bāra tabureti.

Visā visumā viņ� bija patie�ām labi pavadījis laiku.

Flinns vēl joprojām smaidīja, vērdamies griestos, kad iezvanījās telefons. Viņ� palūkojās pulkstenī - trīs naktī, un tas diem�ēl varēja nozīmēt tikai vienu.

Viņ� nopūtās, ar pūlēm piecēlās sēdus un pasniedzās pēc telefona.

"Hallo!"

"Flinn, mīļais, vai tas esi tu?"

Viņu pārsteidza tas, cik asa bija Airisas balss pat tagad, kad tā skanēja no okeāna otras puses.

"Jā, Airisa. Ko tad tu cerēji sazvanīt?"

"Ak, mīļais, neesi ta�u tik pikts! Es cen�os ar tevi sazināties jau veselu mū�ību!"

"Nu, tagad tev tas ir izdevies," viņ� noteica, uzmanīgi piespiezdams dvieli un ledu cie�āk pie acs.

"Vai ar tevi viss ir kārtībā? Kad tu man nepiezvanīji, es sāku baidīties, ka ar tevi noticis kaut kas slikts."

"Viss ir labi. Es tikai biju ļoti aizņemts."

"Tie�ām? Tu nedrīksti pārstrādāties!"

"Aha!"

"Es arī biju ļoti aizņemta/' viņa paziņoja, viegli iesmiedamās. "Ailīna Fiskmarka-D�ounsa nupat rīkoja jaukas viesības, un es laikam esmu zaudējusi prātu, jo apsolīju viņai palīdzēt. Viesības notika "Royal Fitzhug Hotel" Rīd�enta ielā. Tu ta�u to zini, vai ne? Tā pati, kurā �ārlzs un Kamila tikās pagāju�ā gada pavasarī."

Flinns pacēla acis pret griestiem.

"Tu pat nevari iedomāties, kādas raizes mums sagādāja piegādātāji! Pirmkārt, viņiem vajadzēja pasniegt pīli, bet viņi atveda tās kroplās Kornvolas vistas! Vai tu spēj tam noticēt?"

"Kādas �ausmas!" viņ� nomurmināja.

"Tie�i tā," Airisa noteica, nepamanīdama sarkasmu viņa balsī. "Un tad, it kā ar to vēl nepietiktu, puķes netika atvestas līdz pat pa�am viesību sākumam. Ailīnai uznāca histērijas lēkme."

"Ailīna vienmēr ir histēriska, Airisa. Viņa ir ķerta."

"Ak, Flinn, Amerika padarījusi tevi nekaunīgu..."

"Tā nu gan nav. Es tikai esmu nedaudz noguris. �eit pulkstenis rāda trīs. Naktī."

"Vai tad tevi nemaz neinteresē, kā tas beidzās?" Airisa jautāja, un viņas balsī ieskanējās jau pierastās �ēlabas.

Flinns nopūtās.

"Kā tas beidzās, Airisa?"

"Viss bija lieliski, protams. Kad mēs ar Ailīnu strādājam kopā, viss notiek fantastiski!"

"Vai arī Pols Haver�eims bija tajās viesībās?" Flinns mierīgi jautāja. "Es zinu, ka viss notiek fantastiski arī tad, kad jūs abi novelkat bikses."

"Visaugstais Dievs, tas gan bija riebīgi." Viņa aizkaitināta nopūtās. "Kāpēc tu vienmēr esi tik nejauks?"

"Nezinu gan, Airisa. Varbūt tāpēc, ka tu esi mana līgava un mani krāpi? Parasti tādos gadījumos vīrie�i kļūst nedaudz nejauki."

Viņa atkal nopūtās, �oreiz vēl skaļāk.

"Tas bija tikai sakars, nekas vairāk! Vai tu gribi mani sodīt par to visu atliku�o dzīvi? Es tev jau teicu, ka ļoti to no�ēloju, un, patiesību sakot, es nesaprotu, kāpēc tu nevari glu�i vienkār�i pieņemt manu atvaino�anos! Flinn, tu biji projām nedēļām ilgi, vispirms Monako, pēc tam Lietuvā... Ko gan es varēju darīt?"

"Paturēt savas biksītes kājās," Flinns vēsi atbildēja un noņēma ledu no acs, nepievērsdams uzmanību viņas klusajai, sāpinātajai ieelpai. "Ja tev nav nekā cita, ko man pavēstīt, es tie�ām gribētu nedaudz pagulēt," viņ� sacīja un atvienoja sarunu, pirms Airisa paguva kaut ko iebilst.

Flinns nometa telefonu, atgūlās, aizvēra acis un juta, kā viņu pārņem nogurums. Gar acīm dejoja da�ādi tēli - Airisas bālā, smalkā seja, kuru viņ� reiz bija uzskatījis par neiedomājami skaistu... un, lai cik dīvaini tas būtu, smaido�ā, pievilcīgā Rei�e-las seja. Viņas smaidā un acīs bija nojau�ams godīgums - kaut kas tāds, kas Airisai nepiemita un ko viņa nespēja arī notēlot.

Kad Flinns jau gandrīz bija aizmidzis, vēl joprojām redzēdams Rei�elu, viņas garo, biezo bizi, kas krita viņai pār plecu, jaukās zili zaļās acis, viņam likās, ka viņ� sao� kaut ko neparastu. Kas gan tas bija?

Vaniļa?

Interesanti. Tā viņam atgādināja mātes cepto sviesta un ruma kūku.

Flinns vēl joprojām sapņoja par sviesta un ruma kūku, kad Ārons un Bonija iznāca no laulību konsultanta biroja. Viņi bija atcēlu�i iepriek�ējās divas tik�anās, jo Ārons pēc ķīmijterapijas jutās pārāk slikti. Vismaz Bonija tā bija teikusi konsultantam.

Patiesībā Ārons bija atteicies pildīt mājasdarbu. Piesakoties uz laulību konsultāciju, viņ� nebija zinājis, ka būs jāpilda mājasdarbi, un tikai tad, kad Bonija noraudājusies sāka kravāt mantas, viņ� padevās, apsēdās un to izdarīja.

Un, kā jau viņ� to bija paredzējis, �orīt tik�anās nemaz nebija noritējusi labvēlīgi. �obrīd Bonija gandrīz nemaz ar viņu nerunāja, bet Ārons nesaprata, ko tad viņa gaidījusi, kad tas nolādētais konsultants pēdējā tik�anās reizē bija viņiem uzdevis laulības "mājasdarbu". Ārons jau uzreiz bija sapratis, ka gaidāma nelaime.

Pirmais uzdevums, pēc Daniela vārdiem, bija "apbrīnojami vienkār�s". Āronam bija jānosauc trīs Bonijas īpa�ības, kas viņam patika, un jāpaskaidro, kā tās liek viņam justies, un tad - trīs Bonijas īpa�ības, kas viņam nepatika.

Pirmo daļu izpildīt patie�ām bija vienkār�i. Viņam patika Bonijas laimīgie smiekli, tas, kā viņa dievina abu bērnus, un tas, cik smagi viņa nopūlas, lai glābtu viņu laulību. Bonija, protams, smaidīja kā maija saulīte, kad viņ� to noskaitīja un pateica, kā �īs īpa�ības liek viņam justies. Laimīgam. Apmierinātam. Mīlētam.

Un tad bija jārunā par trim īpa�ībām, kas viņam nepatika. Viņ� uzskaitīja: Bonijas apsēstība ar savu izskatu, pastāvīgā urdī�ana un krāk�ana. Pēdējais pat nebija patiesība - viņ� to bija pierakstījis tikai tāpēc, ka nevarēja izdomāt neko citu. Viņaprāt, tas bija tik nevainīgi, ka Bonija to noteikti pat nepamanīs.

Viņa pamanīja. Bonija pievērsa uzmanību visam, tikai ne apsēstībai ar savu izskatu, kaut gan Ārons bija domājis, ka tie�i tas viņu saniknos. Bet nē, viņa bija vienisprātis ar Dānieļu, ka tāds nu ir krusts, kas jānes katrai sievietei. Tāpēc viņai atlika pietiekami daudz dusmu par Ārona urdī�anu un krāk�anu.

Pēc tam kad Daniels bija licis Bonijai atklāt sev un citiem (�im vīram ļoti patika izdomāt tamlīdzīgas frāzes) savas jūtas attiecībā uz Arona sarakstu (un kāda tam, atvainojiet, bija jēga?), pienāca Bonijas kārta uzskaitīt trīs īpa�ības, kas viņai patika Ārona: dāsnais raksturs (viņam gan tāda nebija, bet - nu labi), dedzīgā mīlestība, ko viņ� juta pret meitām (un kā vēl!), un tas, kā ap viņa acīm parādās krunciņas, kad viņ� smejas (patiesību sakot, viņam bija aizdomas, ka tās radu�ās no ķīmijterapijas, bet viņ� nespēja to pateikt Bonijai). īpa�ības, kas viņai nepatika Āronā, bija tādas: viņa slimība (to minēt bija tik dro�i, ka Arons gandrīz apsūdzēja sievu mēģinājumā krāpties), mirkļi, kad viņu pārņēma �ēlums pret sevi (nu labi, arī viņam pa�am tie riebās), un tas, ka viņ�, �ķiet, nespēj Boniju saprast (bet viņ� ta�u mēģināja!).

Un tagad viņi sēdēja plecu pie pleca Ārona lielajā limuzīnā, iestrēgu�i ma�īnu drūzmā pa ceļam uz Prezbiteriāņu slimnīcu, kur viņam jāpārcie� kārtējais ķīmijterapijas seanss. Neviens no abiem nebija teicis ne vārda kop� brī�a, kad viņi bija izgāju�i no konsultanta kabineta. Ārons bija pārāk nobijies. Bonija bija pārāk nikna.

Bet, kad viņi iegriezās Medisona avēnijā, Bonija nopūtās un palūkojās uz Āronu.

"Es tevi urdīju tikai par to, lai tu piezvanītu Rei�elai."

"Bet pat tad, kad es to izdarīju, tu nebiji apmierināta," viņ� sacīja, skatīdamies taisni priek�ā uz ceļu.

"Tie�i tā, jo tu viņai atstāji tādu pa�u ziņu kā vienmēr - dari visu pēc mana prāta, vai arī tev nāksies to rūgti no�ēlot. Kāpēc tu nevari izturēties jauki, Āron? Mēs ta�u sarunājām, ka tu pamēģināsi izmantot jaunu pieeju sarunās ar viņu."

Nu labi, Arons pats saprata, ka, atstājot Rei�elai ziņojumu, nav bijis īpa�i daiļrunīgs. Bet todien viņ� bija juties ļoti slikti.

"Es zinu, ka tev todien bija ļoti slikti, tāpēc nespēju saprast, kāpēc tu izvēlējies tie�i to bridi, lai viņai piezvanītu. Varbūt tu pat gribēji būt vissliktākajā iespējamā noskaņojumā."

Hmm! Tie�s uzbrukums. Labs uzbrukums.

"Es nezinu," Ārons noteica. "Es vairs nekad nejūtos labi, tāpēc neesmujaārliecināts, kad būtu piemērots bridis."

"Tu atkal aizstāvies, �ēlojot sevi," viņa aizkaitināta sacīja.

"Un tu atkal man uzbrūc," Ārons nepalika atbildi parādā. "Vai tad tie�i tāda nebija �īs nodarbības jēga? Panākt, lai mēs nespiestu viens otram uz vājajiem punktiem?"

"Es tev neuzbruku, Āron. Es tikai cen�os panākt, lai tu mani sadzirdētu. Ja tu gribi uzlabot attiecības ar Rei�elu, pamēģini izturēties jauki, nevis riebīgi."

Arons atbalstīja galvu pret sēdekļa atzveltni, aizvēra acis un jautāja sev, vai viņa ķermenī vēl ir palikusi spēja būt jaukam vai arī tā ir iznīcināta līdz ar vē�a �ūnām.

"Un ir vēl kaut kas. Es nekrācu."

"Ak, Bonija!" Arons nopūtās. "Protams, tu nekrāc."

"Tad kāpēc, sasodīts, tu teici, ka es to daru?"

"Man tikai vajadzēja kaut ko pateikt, un tas bija viss, ko es varēju izdomāt."

"Es nespēju tam noticēt. Ak dievs, Āron, tas viss nemū�am neizdosies, ja tu to neuztversi nopietni."

Nekas neizdosies ari tad, ja es nolēk�u no Prezbiteriāņu slimnīcas jumta, viņ� īgni nodomāja un, sakrustojis rokas uz krūtīm, visu turpmāko brauciena laiku skatījās laukā pa logu.

Temats: Kas notiek?

No: Rebeka Peri�a < rcparrish72@aol.com >

Kam: Rei�a < earthangel@hotmail.com >

Sveika, Rei�ela! Es diezgan sen neesmu saņēmusi no Tevis nekādu ziņu, bet mamma teica, ka jūs ar tēti esot sastrīdēju�ies un Tu kop� tās reizes vairs ar viņu nesarunājies. Vai viss kārtībā? Nepārdzīvo viņa dēļ, tētis patiesībā ir tikai jērs vilka adā.

Starp citu, es saņēmu ziņu no Robijas, un viņa teica, ka Tu esot sacījusi - Tavas attiecības ar Maironu esot tikai platoniskas. Vai tā tie�ām IR? Es to nezināju! Kāpēc es to nezināju? Gribu dzirdēt visus sīkumus! Rebeka.

P. S. Tās zālītes, ko Tu man atsūtīji, lieliski ārstē Greisona alerģiju. Vai vari dabūt vēl?

Temats: Re: Kas notiek?

No: Rei�ela < eaHhangel@hotmail.com >

Kam: Rebeka < reparrish72@aol.com >

Sveika, Bekija! Priecājos, ka Grejam klājas labāk, un - jā, es varu dabūt vēl. Piezvanī�u savam dīlerim (ha-ha-ha!). Pacentī�os sameklēt kādu vietu Teksasā, kur tiek gatavots �is zālī�u sajaukums. Tētis... viņ� spēj but ļoti nejauks, bet tas nav nekas jauns. Parasti mēs spējam sadzīvot, bet da�reiz viņ� nokaitina mani līdz baltkvēlei.

Par Maironu. Es ta�u teicu jums abām ar Robiņu, ka viss sāk "kļūt platoniski", tovakar, kad mēs ran�o dzērām tekilu! Kāpēc jūs visi NEKAD nespējat atcerēties neko no tā, ko es saku? Bet es negribu par to runāt, jo tur NAV nekā, par ko runāt. Mums bija romāns. Tagad mēs esam draugi. Ļoti garlaicīga stāsta beigas. Man jāskrien. Pasveicini Metu un Greju!

Rei�ela... kura, starp citu, satikusi kādu vīrieti. Vismaz man tā liekas. Patiesībā mēs ar Dāniju nedaudz pablēņojāmies ar maģiju, lai viņu uzburtu, bet viņ� ir TIK dievīgs!

Todien Rei�elai bija ļoti daudz jādara, tāpēc, protams, sāka līt lietus.

Pirmais ceļamērķis bija aģentūra "Turbo Temps", uz kuru viņu bija nosūtījis darbā iekārto�anas birojs. Ja nedaudz paveiktos (un bija iesaistīta ari maģija), Rei�ela varētu dabūt kādu pusslodzes darbu. Viņa iebrauca ma�īnu stāvvietā, sameklēja lietussargu un atvēra durvis. Cīkstēdamās vienlaikus ar lietussargu un durvīm, viņa centās aizspraukties garām savai "vabolītei" un SUV, kas bija novietots tam blakus, un iekāpa peļķē, samērcēdama zābaku.

Sa�ņaugusi rokā piemirku�u nosūtījuma veidlapu, viņa iegāja aģentūrā, un kāda sieviete nekavējoties rejo�ā balsī pavēlēja viņai nolikt lietussargu tam paredzētajā kastē. Rei�ela paklausīja un pēc tam �ļerkstēdama piegāja pie letes, lai pasniegtu sievietei nosūtījumu.

Sieviete to paņēma, saviebās un uzsvērti izgludināja.

"Es ļoti atvainojos," Rei�ela sacīja. "Ārā līst."

Sieviete viņai uzmeta neticības pilnu skatienu, izlasīja norīkojumu, kuram bija pievienota Rei�elas dzīvesstāsta kopija, un, neteikusi ne vārda, pagriezās, lai nospiestu da�us taustiņus uz datora tastatūras. Viņai aiz muguras sāka dunēt vecs printeris, bet sieviete tikai blenza uz datora ekrānu. Kad printeris beidzot bija paveicis savu uzdevumu, sieviete pagriezās, izvilka no printera apdrukātu lapu un pasniedza to Rei�elai.

"Piezvani viņiem, pirms ierodies!" viņa pavēlēja.

Rei�ela paņēma lapu un aplūkoja to. Zem vārda "Klients" bija rakstīts "Baumgartnera medicīna". "Medicīnisku ziņojumu drukā�ana, at�ifrējot ierakstus. Prasības: drukā�anas prasme, piecdesmit vārdu minūtē, māka lietot datoru un MS Word.�

Rei�ela palūkojās uz sievieti. Viņa aizrautīgi vēroja datora ekrānu, tomēr pateica:

"Tas ir viss, kas mums �odien piedāvājams. Baumgartnerā tev iedos papīru, kas tev jāatved uz �ejieni, lai saņemtu naudu. Ja gribi, lai tev samaksā, neaizej no turienes bez papīra. Un parūpējies, lai kāds to parakstītu!"

Vienīgais, kas Rei�elu iepriecināja �ajā vizītē, bija tas, ka pēc iznāk�anas no aģentūras lietus bija nedaudz pierimis. Rei�ela nometa papīrus uz aizmugurējā sēdekļa un devās uz Providensas audumu veikalu. Tā kā policija bija iebrukusi raganu sabatā (jā, viņa vēl nebija zaudējusi humora izjūtu), viņas nebija izpildīju�as redzes burvestību. Tāpēc Dānijā, izrādīdama ļoti lielu uzticē�anos, atstāja savu sārto burvestību grāmatu pie Rei�elas.

"Man rīt �is tās jāpaveic internēta izsolē," viņa sacīja. Dānijā pavadīja tik daudz laika "eBay" mājas lapā, ka Rei�ela nebrīnītos, ja viņai tiktu pie�ķirta kāda goda zīme vai kas tāds. "Pamēģini to darīt pati!" viņa priecīga mudināja Rei�elu.

Sākumā Rei�ela bija tikai pasmējusies, bet, jo vairāk viņa par to domāja, jo vairāk viņai �ī ideja iepatikās. Galu galā viņa bija tā, kas visu darīja, - Dānijā tikai stāvēja blakus, pasniedza viņai dzeramo un tad nolasīja, kas viņai jāsaka. Turklāt viņa bija grāmatā ieraudzījusi vēl vienu burvestību svara zaudē�anai, ko ļoti gribēja izmēģināt.

Veikalā Rei�ela sāka meklēt ideālo lavandas krāsas audumu. Viņai likās, ka tam vajadzētu būt velvetam vai brokātam - kaut kam smagam un tādējādi ari nozīmīgam. Priek�pēdējā plauktu rindā viņa atrada to, ko meklēja. Tas bija zīda �ķiedras audums brīnum skaistā lavandas nokrāsā. Tas bija ari ļoti dārgs, tāpēc Rei�ela pat nepalūkojās uz savu kredītkarti, pasniegdama to pārdevējam. Ko acs neredz, par to sirds nesāp.

Pēc piecpadsmit minūtēm viņa izgāja no veikala, nesdama trīs jardus zīda auduma un pietiekami platu lavandas krāsas zīda apmali, lai varētu to apdarināt. Rei�elai likās, ka auduma pietiks ne tikai burvestībai, bet arī �allei.

Tālāk Rei�ela devās uz Brauna universitātes teritoriju un bibliotēku, kur pavadīja atliku�o slapjās, netīrās pēcpusdienas daļu, nīkdama pie galda grāmatu ielenkumā un izstrādādama disertācijas teorijas.

Kad viņa atgriezās mājās, jau bija kļuvis tum�s. Pie durvīm bija piesprausta Danijas atstāta zīmīte: "Biju ieskrējusi pēc da�ām mantām." Rei�elu uz brīdi pārņēma panika, jo viņa domāja, ka �īs "mantas" nozīmē burvestību grāmatu. Bet tā atradās turpat, kur viņa to bija atstājusi, uz virtuves letes, un da�u lapu stūri bija ielocīti. Tāpēc viņa pagatavoja makaronus ar sieru (tie gan nebija īpa�i veselīgi, tomēr viņai tie�ām nebija nekā cita, jo bija skaidri redzams, ka �odien �eit viesojies arī Mairons), lēnā solī iegāja dzīvojamā istabā, apsēdās, ieslēdza televizoru, spēji piecēlās un aizgāja meklēt savu jogas grāmatu.

Pēc brī�a viņa atgriezās dzīvojamā istabā, pārģērbusies jogas tērpā un sakārtojusi matus frizūrā, ko Dānijā dēvēja par Mi-kipeles stilu - divos mezglos uz galvas. Viņai līdzi bija arī jogu paklājiņ�. Un, kamēr fonā skanēja Korejas televīzija - kaut kāds varietē uzvedums ar hieroglifu subtitriem -, viņa izpildīja visus grāmatā aprakstītos vingrojumus, līdz muskuļi gandrīz sāka kliegt.

Tagad viņa bija gatava burvestībām.

Dānijā bija piekodinājusi, ka ļoti svarīgs nosacījums maģijā ir gaisotne, tāpēc viņa paklejoja pa māju un savāca visas sveces, ko vien varēja atrast.

Kad Rei�ela bija iedegusi sveces un izvietojusi tās pa visu istabu, lai radītu īsto gaisotni, viņa izslēdza korejie�u kanālu, atvēra burvestību grāmatu vienā no iezīmētajām lappusēm, paņēma lavandas krāsas audumu un Danijas maģisko amuletu un salika kopā. Tad viņa paņēma �ķīvi, �ķēres un da�us sērkociņus.

Viņa vairākas reizes pārlasīja burvestību un nodomāja, ka viņas vecmāmiņu nekavējoties ķertu trieka, ja viņa zinātu, ar ko nodarbojas mazmeita.

Bet Rei�ela zināja, ka viņai ļoti patīk �is vīrietis, un viņa bija gatava piepūlēties, lai viņu dabūtu... pat darīt kaut ko ārkārtīgi dīvainu.

Patiesībā tas viss Rei�elas intelektuālajai dabai likās tik muļķīgi, ka viņa vēlreiz izlasīja burvestību, vaicāja sev, vai mēness stāvoklis tie�ām varētu būt tik nozīmīgs, kā apgalvoja grāmata, atcerējās visus norādījumus, ko Dānijā bija viņai devusi, un beidzot piecēlās, izlaida matus (gaisotne), izklāja audumu uz grīdas un nogrieza vienu collu platu gabalu no apak�as. Viņa pacēla audumu un apmeta to sev ap pleciem. Tad viņa paņēma sērkociņu, aizdedzināja to un pielika pie nogrieztās strēmeles. Kad tā aizdegās, Rei�ela iemeta to �ķīvī, pacēla trauku un svinīgi noskaitīja:

"No �iem pelniem dūrfū celsies un viņa acīm krāsu manu sūtīs."

Viņa nolika �ķīvi zemē, paņēma amuletu un sāka �ūpot to virs trauka, iedama pa apli.

"Krāsu manu saskatīs īstā mīla mana," viņa sacīja, paceldama un nolaizdama balsi kā māsas Halivelas seriālā "Amulets", "un modīsies kaisle viņā."

Rei�ela apstājās, vērodama, kā sadeg audums, un pūlēdamās nesaraukt degunu, jo smaka patie�ām bija briesmīga. Tad viņa atkal sāka staigāt un vēl divas reizes noskaitīja burvestību. Kad tā bija atskanējusi kopumā trīs reizes, viņa nolika amuletu un, klausīdama Danijas ieteikumam, nostājās virs sadegu�ā auduma, pavicinādama rokas patiesi raganiskā aplī, lai izklīdinātu dūmus.

Pēc da�iem mirkļiem tas bija beidzies.

Rei�ela uzlika rokas uz gurniem un domīgi palūkojās uz �ķīvi. Iespējams, viņa neko nesaprata no maģijas, bet viņai visas �o burvestību beigas likās diezgan blāvas. Būtu jauki, ja parādītos zibens vai arī pērkona grāviens satricinātu viņas māju. Bet līdz �im vienīgās sekas bija nekārtība, kas jāsavāc.

Viņa to arī izdarīja, paņēma grāmatu un iegāja guļamistabā, nolika grāmatu uz gultas un atgriezās dzīvojamā istabā, lai savāktu sveces. Viņa aiznesa se�as uz vannasistabu, vēl se�as - uz guļamistabu un sāka laist ūdeni vannā. Viņa izģērbās, ielēja vannā putas, nolēma, ka vannasistabā nepietiek gaismas, un palūkojās laukā pa durvīm istabā, meklēdama divus miniatūros sve�turus, kurus viņai bija uzdāvinājis Mairons. Dīvaini... istabā to nebija.

Rei�ela ietinās peldpalagā un ātri pārmeklēja māju, bet sve�turu nekur nebija. Viņa nodomāja, ka dro�i vien uznesusi tos aug�stāvā, un nolēma atmest meklē�anai ar roku. Turklāt vanna jau bija gandrīz pilna.

Viņa aizsteidzās uz vannasistabu, aizgrieza krānu un pārlasīja savu pēdējo burvestību. Tā bija domāta dro�ībai, vēl viens mēģinājums atvadīties no pēcpuses, sauktas arī par Benu un D�eriju.

Ārā, uz Sleitera avēnijas, lietus bija pārvērties par smagnēju līņā�anu, un sāka veidoties migla. Novietojis ma�īnu pie viņas mājas zem vecas platānas, kam steidzami bija nepiecie�ama kop�ana, Flinns vēroja Rei�elas nama logus.

Viņ� bija gribējis pieiet pie viņas durvīm un patlaban mēģināja izdomāt kādu ticamu iemeslu, kad pamanīja, ka Rei�ela ir viens no tiem cilvēkiem, kas neaizvelk aizkarus. Viņa gulēja uz grīdas un darīja kaut ko dīvainu ar savām kājām, kamēr televizora ekrānā zibēja dziedo�i aziāti.

Protams, viņ� negribēja iztraucēt Rei�elas nodarbi, lai kāda arī tā būtu, bet viņ� arī nevēlējās sēdēt savā ma�īnā un glūnēt, it kā būtu kaut kāds izvirtulis.

Kamēr viņ� pārdomāja, ko darīt, Rei�ela pēk�ņi pielēca kājās, izslēdza televizoru un nozuda. Flinns izkāpa laukā no īrētās ma�īnas, uzvilka lietusmēteli... bet tad viņa atkal parādījās, nesdama rokās milzīgu grāmatu, nolika to, atkal nozuda un atgriezās, turēdama rokās kaudzi sve�u. Kaut kas lika Flinnam nogaidīt. Kaut kas lika viņam atkal iesēsties ma�īnā.

Viņ� aizgrābts vēroja, kā Rei�ela aizdedzina sveces, izlai� brīni�ķīgu cirtainu matu gūzmu, izjaucot savu iepriek�ējo pūdeļa ausīm līdzīgo veidojumu, un atver milzīgo grāmatu. Viņa nometās uz ceļiem blakus tai, pētīdama saturu veselu mū�ību, un Flin-nam likās, ka viņa pāris rei�u iesmejas.

Tad viņa pēk�ņi atkal pielēca kājās.

Flinns nevarēja īsti saredzēt, ko viņa dara, un viņa uz bridi nozuda no viņa redzesloka, pietupdamas uz grīdas. Bet pēc mirkļa Rei�ela atkal iztaisnojās, apmetusi ap pleciem auduma gabalu. Un tad viņa kaut ko aizdedzināja, laikam kādu citu audumu, nometa to uz �ķīvja un sāka staigāt riņķī, �ūpodama kaut ko virs tā.

Flinns lēni, klusi ievilka elpu. Varbūt viņ� jau tik ilgi darbināja motoru, ka sāka zaudēt prātu no izplūdes gāzēm, bet viņ� būtu gatavs saderēt, ka �ī meitene nodarbojas ar maģiju.

Patiesībā tas viņu tik ļoti aizrāva, ka tad, kad Rei�ela bija beigusi savu dīvaino deju un devās mājas dziļumā, arī viņ� iezagās tum�ajā spraugā starp mājām.

Flinns zināja, ka tas, ko viņ� �obrīd dara, ir ne tikai nepieklājīgi, bet ari pretlikumīgi, un patiesībā viņ� varētu zaudēt darbu un tikt aizsūtīts atpakaļ pāri okeānam, ja viņu kāds pieķertu. Flinns to visu labi zināja, bet, tā kā vīrietis viņā bija pārāk ieinteresēts, viņ� nespēja ievērot �īs valsts likumus un, stāvēdams starp kaimiņu atkritumu tvertnēm, vēroja, kā Rei�ela, ietinusies dvielī, izgāja no vannasistabas, kas pilna ar aizdegtām svecēm, vēroja viņu atkal paņemam grāmatu, vēroja, kā viņa dejo ap divām svecēm, atklājot savu skaisto muguru, un atkal nozūd vannasistabā.

Tajā brīdī Flinns atkal atguva veselo saprātu - gan tikai kādu daļu no tā, tomēr pietiekami, lai atgrieztos ma�īnā.

Viņ� sēdēja pie stūres, ar neko neredzo�u skatienu lūkodamies uz priek�ējo stiklu, iztēlodamies Rei�elu kailu vannā nodarbojamies ar kādām burvestībām.

Tas bija vienreizēji. Tas bija radījis viņa prātā da�ādas ainas ar raganīgu seksu (lai kāds tas arī būtu, bet �obrīd Flinns bija tā uz-

budināts, ka spēja iedomāties visu iespējamo). Tas bija parādījis �o jauno, vilino�o sievieti pavisam citā gaismā.

Gaismā, kam piemita jauka lavandas nokrāsa.

Pēc stundas Flinns tikās ar D�o kafejnīcā, kur vietējie iedzīvotāji parasti lasīja dzeju. D�o bija apsēdies pa�ā aizmugurē un noslēpies ēnā. Tik labi noslēpies, ka Flinnam bija grūti savu pārinieku atrast. Viņ� apsēdās, palūdza meitenei, kura viņam sekoja, atnest tasi karstas tējas, pagriezās un uzsmaidīja D�o.

"Kā tev veicās?" D�o jautāja.

Flinns papurināja galvu.

D�o drūmi iestenējās.

"Man sāk likties, ka nāksies to izdarīt tavā vietā, draugs."

Flinns iesmējās un sakārtoja kaklasaiti.

"Tajā dienā, kad man vajadzēs lūgt, lai tu to izdari manā vietā, es no�au�os."

D�o uzjautrināts uzsita viņam pa muguru.

"Ja nu tā notiks, apsolu, ka mēs aizsūtīsim tevi mājās vienā gabalā. Nu, vismaz ne vairāk kā divos. Skauta godavārds, vecais."

Rci�ela sāka justies nedaudz nomākta.

Tas nebija viņas pagaidu darba dēļ, kurā, starp citu, viņai vajadzēja drukāt nevis medicīniskos ierakstus, bet gan sakrāju�os autopsijas ziņojumus. (DOB 8-16-39. Objekts - pilnībā attīstījies ne-groīdas izcelsmes pieaudzis vīrietis. Kājas - bez īpa�ām pazīmēm. Rokas - bez īpa�ām pazīmēm. Torss - bez īpa�ām pazīmēm...)

Ar to pietiktu, lai iedzītu depresijā jebkuru, tomēr, lai gan lasī�ana par cilvēku ķermeņa daļām, kam nebija īpa�u pazīmju, bija ne pārāk pa�apziņu ceļo�a nodarbe, tas nebija iemesls Rei�elas nomāktībai. Un vainīga nebija arī viņas svara zaudē�anas programma, kas nekam nederēja, kaut gan viņa cītīgi apmeklēja vingro�anas zāli un viņai gandrīz nemaz nebija naudas. Nu labi, mēģinājumi zaudēt svaru gan bija uzsākti tikai pirms pāris nedēļām. Tomēr tas bija nepatīkami.

Un vainīgs nebija arī fakts, ka viņa nupat bija saņēmusi komunālo pakalpojumu rēķinu, kura samaksā�ana tagad oficiāli bija nokavēta �etrdesmit piecas dienas. Tātad viņai bija jāmaksā simt septiņdesmit pieci dolāri un vēl soda nauda.

Rei�elu nomāca tas, ka Flinns bija izgaisis. Tas ir, nozudis no zemes virsas. Vienu brīdi Rei�ela bija redzējusi viņu itin visur, un nākamajā jau �ķita, ka tāds vīrietis nekad nav eksistējis. Un tas, Rei�ela nodomāja, nemaz nebija tik neiespējami. Par spīti Danijas solījumiem, jau tuvojās beigas Rei�elas vienas nedēļas eksperimentam ticē�anā maģijai, un Flinna nebija.

Ņemot vērā viņas trīsdesmit vienu gadu ilgo līdz�inējo pieredzi, ticamāk �ķita tas, ka Flinnam, kā viņa jau bija baidījusies,

Rei�ela likusies briesmīga, turklāt - vēl sliktāk - viņ� tie�ām domāja, ka Mairons ir viņas draugs. Nu labi, agrāk tā būtu taisnība, bet tagad viņi vairs nebija kopā, un, paskatoties uz Maironu ar Flinna acīm... viņa varētu ari atvērt rauga mīklas kārbu un gatavot cepumus, jo Flinns diez vai atgriezīsies.

Vienīgā problēma bija tāda, ka sava pa�reizējā ubadzes statusa dēļ Rei�elai nebija rauga mīklas. Tāpēc viņa nevis sāka nodarboties ar kulināriju, bet gan izlasīja savu horoskopu avīzē: "Da�as idejas �ķiet jaunas un interesantas, bet labāk nevajag ķerties pie to īsteno�anas."

Lieliski. Tagad viņa jutās daudz labāk un priecājās, ka izmēģinājusi bur�anos. Kā tad! Ha!

Rei�ela nopūtās, samierinādamās ar savu likteni, nometa horoskopu un devās ģērbties pirms au�anas nodarbības.

Viņa uzvilka melnus svārkus, kas sniedzās līdz potītēm, un cie�i pieguļo�u pelēku d�emperi ar dziļu izgriezumu, kas, viņasprāt, lika izskatīties tievai. Tad viņa savija matus smagā mezglā uz pakau�a, ielika ausīs ametista auskarus, kurus bija nopirkusi Skajas salā izpētes braucienā, kas drīz vien bija novedis viņu strupceļā, un uzāva savus jaunos Donalda D�. Pilnera zābakus ar iz�uvumiem.

Labi, Rei�ela bija nopirkusi pavisam jaunus, ārkārtīgi dārgus zābakus brīdī, kad viņai izmisīgi trūka naudas. Bet viņai bija darbs ar līķa sekcijām, un galējas nepiecie�amības gadījumā viņa varētu aizņemties no Robinas vai Rebekas. Vismaz viņa tā cerēja. Bet viņai tie�ām bija nepiecie�ami �ie zābaki, lai viņa justos labāk.

Tad viņa apmeta ap pleciem lavandas krāsas �alli, ko bija pagatavojusi sestdien. Viņas blēņo�anās ar maģiju nebija pilnīga izgā�anās - viņai vismaz bija skaista �alle. Bet viņa negrasījās padoties. Vēl ne. Tāpēc Rei�ela, rīkodamās gandrīz izmisīgi, uzpilināja aiz auss nedaudz Meksikas vaniļas. Tas bija tie�ām muļķīgi, bet diez vai kāds o�ņāsies viņai apkārt un jautās, vai viņas smar�as nenāk no gar�vielu plaukta. Turklāt izrādījās, ka vaniļas aromāts viņu nomierina.

Kad Rei�ela iegāja nodarbības telpā ar apsprie�amajiem dzīpariem pilnu kasti, vairākums audzēkņu jau bija ieradu�ies. Sen-dija mieloja misteru Gregoriju, kur� izskatījās dziļi satriekts, ar stāstu par savu pēdējo divertikulīta iekaisuma uzliesmojumu, �an-tala un Tifinaja strīdējās par to, cik tālu Tifinaja pavirzījusies uz priek�u au�anā (ne pārāk tālu, jo abām patika pļāpāt un traucēt citus, kas mēģināja aust), un D�eisons klusi sēdēja aiz kaudzes, kas laikam sastāvēja no ceļojumu bukletiem, - Rei�ela prātā piezīmēja, ka jāpiemin tie pārējiem.

Viņa sasveicinājās ar visiem, aizgāja klases priek�ā un nolika uz galda kasti. Pie tāfeles bija piestiprināta viņai domāta zīmīte. Tā bija no skolas sekretāres un vēstīja, ka Deivs un Iūsija kavēsies, bet uz nodarbību pieteicies vēl viens kursants.

"Oho, meitēn!" �antala iesaucās, kad Rei�ela sāka lasīt zīmīti. "Tu gan esi uzcirtusies!" Rei�ela palūkojās uz viņu. �antala, �ķiet, tēloja kādu putnu, staigādama viņai apkārt un pie�ķiebdama galvu, lai labāk aplūkotu Rei�elas �alli.

"Jums tā patīk?" Rei�ela lepni jautāja un dramatiski pārmeta vienu �alles galu pār plecu. "Es to pagatavoju nedēļas nogalē."

"Jūs to pagatavojāt?" Tifinaja iesaucās.

"Es apdarināju stūrus un pie�uvu apmali."

"Kas tas ir? Zīds?" Tifinaja jautāja.

"Zīda �ķiedra," Rei�ela atbildēja. "Es pastāstī�u par to un pārējām �ķiedrām un dzijām, kā tās gadu gaitā attīstīju�ās."

Ne Tifinaja, ne �antala neizskatījās īpa�i iepriecinātas par �ādām izredzēm, un misters Gregorijs pat iestenējās - vai nu Rei�elas, vai Sendijas dēļ. Viņa nespēja to īsti saprast.

Rei�ela sakārtoja vizuālo materiālu un literatūru. Pārlasīdama savas piezīmes, viņa izdzirdēja, ka durvis atveras, un palūkojās uz tām: ienāca Deivs un Lūsija. Viņa pasmaidīja un pamāja, atkal nodurdama skatienu.

Kad Rei�ela beidzot bija gatava, viņa palūkojās uz pulksteni pie sienas, ieraudzīja, ka pienācis laiks sākt nodarbību, un piegāja pie pasniedzējam paredzētā paaugstinājuma. Tikai tad viņa smaidīdama uzmeta skatienu saviem audzēkņiem... un juta, ka sirds apmet kūleni.

Tas tie�ām bija iedarbojies!

Rei�ela pati bija pārsteigta par to, ka viņai izdevās atturēt sevi no uzvaras dejas. Jēzus, tur jau viņ� bija, sēdēdams pēdējā rindā blakus D�eisonam. Viņam mugurā bija tum�zila vējjaka un nevainojami balts krekls, kura apak�mala bija iebāzta d�insos. Kājās viņam bija zābaki, kas izskatījās ļoti eiropeiski. Viņa skaistie biezie mati sniedzās nedaudz pāri krekla apkaklītei, un viņa �ilbino�i baltais smaids lika ādai izskatīties kā ar bronzu pārklātai. Patie�ām - tā bija bronzas krāsa. Turklāt izskatījās, vismaz no Rei-�elas skatpunkta, ka viņam zem acs ir zilums.

"Mums laikam te parādīju�ās jaunas asinis," �antala ieminējās.

Viņ� dro�i vien bija ienācis iek�ā tūlīt aiz Deiva un Lūsijas, bet tas nebija svarīgi; visi lūkojās te uz Rei�elu, te uz Flinnu.

"Ak!" Rei�ela līksmi iesaucās, klusībā lamādama pati sevi par balss vieglo trīcē�anu un lielisko vārdu izvēli.

�antala pagriezās krēslā, cik labi vien varēja, jo bija da�us izmērus lielāka nekā krēsls, un paglūnēja uz Flinnu.

"Kā tad tevi sauc?"

"Mans vārds ir Flinns," viņ� pieklājīgi atbildēja, paliekdamies uz priek�u. "Flinns Oli vērs."

"Kur tu dabūji to skaisto lukturi?"

"Kā, lūdzu?"

"Viņa runā par zilumu uz acs," Tifinaja izpalīdzīgi paskaidroja.

"Ak tā. Neliela nesapra�anās teritoriālā jomā."

�antala apjukusi samirk�ķināja acis un uzmeta skatienu Tifi-najai. Abas palūkojās uz misteru Gregoriju, kur� paraustīja plecus. Tad �antala apvaicājās:

"Tu no Anglijas?"

"Jā, esmu gan." �antala gaido�i skatījās uz viņu, un Flinns nedaudz nokrem�ļojās. "Hmm... vispār no Londonas. Bet es, hmm... piedzimu... un arī uzaugu... hmm, Batlerkropvelā."

Deivs, kam dro�i vien bija nedaudz �ēl Flinna, izmantoja izdevību, lai iejauktos sarunā.

"Vai ir kāds likums, ka jaunpienācējam jāiztur nopratinā�ana krustugunīs?" viņ� jokojot painteresējās un palūkojās pār plecu uz Flinnu. "Es esmu Deivs. Un �ī ir mana sieva Lūsija."

"Priecājos iepazīties," Flinns pieklājīgi attrauca. �antala un Ti-finaja, sabāzu�as galvas kopā, sāka ķiķināt.

"Tās ir �antala un Tifinaja," Deivs turpināja iepazīstinā�anu, uzņēmies namatēva lomu. "Sendija, misters Gregorijs. Un jums blakus sē� D�eisons," viņ� piebilda.

Flinns palūkojās uz D�eisonu, kur� cītīgi pētīja galdu blakus stellēm.

"Tātad jūs esat nolēmis ķerties pie au�anas?" Deivs jautri painteresējās.

"Ja pasniedzēja pret to neiebilst, tad - jā."

Visu skatieni pievērsās Rei�elai.

"Protams!" viņa sacīja balsī, kas skanēja nedaudz pārlieku aizrautīgi. "Laipni lūdzam mūsu nodarbībās!" Pag... kādēļ Flinns bija �eit? Kā viņ� varēja zināt, ka Rei�ela vada au�anas nodarbības? A, pareizi... tajā tamponu vakarā viņa bija atklājusi, ka �eit vada nodarbības. Viņa gan nebija pieminējusi au�anu, tomēr... tomēr visi viņu vēroja.

"Nu tā!" viņa sacīja un, palūkojusies uz savām piezīmēm, pakratīja galvu. Uzlikusi sejai smaidu, Rei�ela atkal pievērsās studentiem. "Pirms sāksim darboties ar stellēm, es nedaudz pastāstī�u par dzijām."

Sendija nekavējoties iztaisnojās krēslā un satvēra pildspalvu, gatavodamās visu pierakstīt. Flinns atlaidās sēdeklī, un viņam uz lūpām rotājās mū�īgais smaids.

"Iepriek�ējā reizē mēs runājām par au�anas izcelsmi un to, cik tālu tai varam izsekot."

Misters Gregorijs strauji pacēla roku. Viņ� ļoti aizrāvās ar vēsturi.

"Jā, mister Gregorij?"

"Jūs teicāt, ka neviens nezina, kad tas sācies, jo tikai da�i paraugi spēju�i saglabāties laika gaitā, bet ir pierādījumi, ka audums veidots jau septītajā vai astotajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras, un agrākās liecības, ka Eiropā austi gobelēni, ir no vienpadsmitā gadsimta pa�ām beigām. Starp citu, jūs apsolījāt parādīt fotogrāfiju."

Viņ� tie�ām bija nepārspējams.

"Te tā ir," Rei�ela sacīja un, izmak�ķerējusi no kastes gobelēna attēlu, pasniedza to �antalai, ar �estu likdama saprast, ka attēls jāpadod tālāk. "Kur� zina, kādam nolūkam gobelēni parasti tika izmantoti Eiropā viduslaikos?"

"Par paklājiem?" Deivs ieminējās.

"Nē, bet ļoti tuvu tam," Rei�ela atbildēja.

"Mēbeļu pārseg�anai?" jautāja Sendija.

"Da�reiz ar mazākajiem gobelēniem tie�ām apklāja mēbeles. Bet es runāju par lielajiem gobelēniem, uz kuriem bija attēloti romāņu stilam un gotikai raksturīgie temati, - tie tika vēl bie�āk izmantoti."

Klausītāji lūkojās uz viņu ar neko nesaproto�u skatienu. Rei�ela pievērsās Flinnam.

"Varbūt atbildi zina mūsu jaunais biedrs?"

�āds pieņēmums, �ķiet, pārsteidza Flinnu. Viņ� nedaudz izslējās un palūkojās apkārt.

"Gobelēni?" viņ� atkārtoja.

Rei�ela pamāja.

"Jā. Protams. Tie bija... gultas pārklāji."

"Nu..." Rei�ela iek�ēji sarāvās, pārmezdama sev, ka likusi viņam justies neveikli. "Laikam jau tā varētu būt. Bet patiesībā tos lika pie sienām. Audēji prata izgatavot milzīgus biezus gobelēnus, ko varēja piekārt pie lielu, vecu piļu sienām, lai neļautu telpās rasties caurvējam."

"Kā mēs to varējām zināt? Neviens no mums nav bijis tādā pilī!" �antala īgni nopurpināja un uzmeta Flinnam skatienu pār plecu. "Tu esi bijis pilī?"

"Hmm... patiesību sakot, māte aizveda mani uz Vindzoras pili, kad es vēl biju mazs zēns."

"Vindzora. Tur dzīvo karaliene," Tifinaja paziņoja visiem klāteso�ajiem.

"Nedzīvo vis. Viņa dzīvo Bakingemā!" misters Gregorijs nepatikā no�ņācās.

"Vispār," Rei�ela iejaucās diskusijā, "man liekas, ka viņa braukā no Bakingemas uz Vindzoru un da�reiz pat uz Balmorālu Skotijā un citām pilīm. Vai tā ir, Flinn?"

Tagad uz Flinnu lūkojās visi, un viņ� valdzino�i pasmaidīja.

"Patiesību sakot, nekad neesmu redzējis viņas ceļojuma plānu, tāpēc neesmu par to pārliecināts."

"Vai tu tie�ām esi anglis?" �antala noprasīja.

"Ļoti labs jautājums. Es to uzdo�u saviem vecākiem."

Visi iesmējās - tikai ne D�eisons, protams.

"Varbūt es varētu nedaudz pastāstīt par gobelēniem," Rei�ela ierosināja un sāka lasīt savas piezīmes.

Kad viņas runa beidzās un bija acīm redzams, ka visiem jau apniku�as da�ādās stelles un dzijas, Rei�ela ļāva viņiem strādāt ar saviem projektiem līdz nodarbības beigām. Deivs un Lū-sija ātri vien paņēma Flinnu savā paspārnē - Rei�ela pat ieraudzīja viņu nedaudz au�am, pati palīdzēdama D�eisonam, kur� diem�ēl kop� iepriek�ējās nedēļas nemaz nebija pavirzījies uz priek�u.

"Kā es priecājos, ka tas ir galā!" �antala paziņoja visiem brīdi, kad pulkstenis pavēstīja, ka ir jau deviņi. "Es visu laiku saodu cepumus un drīz nograuzī�u sev kreiso roku!"

"Es arī tos saodu," Sendija piebalsoja, mādama ar galvu. "Es tos varu saost jūdzēm tālu, jo man ir alerģija pret �okolādi."

Misters Gregorijs pacēla acis pret debesīm un dziļi nopūtās, izsoļodams laukā pa durvīm. Deivs un Lūsija viņam sekoja, turklāt Lūsija skumji �ūpoja galvu, ieminēdamās, cik tas ir nejauki, ka Sendijai ir tik daudz problēmu. Sendija, iedama tie�i aiz abiem, aizrautīgi piekrita un sāka apspriest vēl vienu no savām neskaitāmajām slimībām.

Bet �antala un Tifinaja nemaz nesteidzās, zaglīgi uzlūkodamas Rei�elu un klak�ķinādamas ar mēli Flinna virzienā. Kad viņas beidzot bija savāku�as visas mantas, �antala brīdināja Rei�elu:

"Tu tikai nedari neko tādu, ko nedarītu es!" Un tad viņas abas ar Tīfinaju efektīgi nogāja no skatuves, skaļi smiedamās.

Rei�ela cerēja, ka viņas seja patiesībā nav tik ko�i sarkana, kā viņai �obrīd likās, un nedro�i uzlūkoja Flinnu.

Ak dievs, viņa bija aizmirsusi D�eisonu, kur� negribīgi piecēlās kājās un paņēma rokās savu ceļojumu bro�ūru kaudzi. Nolādēts! Flinna iera�anās bija Rei�elu tā pārsteigusi, ka viņa tās aizmirsa.

Viņ� kādu bridi neveikli stāvēja, ar acs kaktiņu vērodams Flinnu un nervozi �ņaudzīdams rokās bro�ūras.

"D�eison, es ļoti atvainojos!" Rei�ela iesaucās un piegāja pie viņa. "Es gribēju lūgt tevi parādīt visiem bro�ūras. Vai es drīkstu tās aplūkot?"

D�eisons iesāņus paskatījās uz Flinnu un paraustīja plecus.

"Lai jau paliek."

"Nē, es tie�ām ļoti gribētu tās redzēt. Lūdzu!" viņa sacīja, uzlikdama plaukstu zēnam uz rokas. Bet D�eisons nespēja novērst skatienu no Flinna, un Rei�ela, nepaguvusi apdomāties, lūdzo�i palūkojās uz viņu.

Flinns nekavējoties uztvēra mājienu un piecēlās, ziņkārīgi skatīdamies uz bro�ūrām, ko D�eisons turēja rokās.

"Kas tev tur ir - vai ceļojumu reklāmas? Es labprāt tās aplūkotu, ja tev nav iebildumu. Visu laiku nespēju izlemt, uz kurieni doties brīvdienās."

Rei�ela pateicīga uzsmaidīja viņam.

D�eisons palūkojās uz Rei�elu un noteica:

"Labi."

Tad viņ� sāka izklāt bro�ūras uz galda.

"�ī te ir par Angliju un Īriju," viņ� sacīja, norādīdams uz bro�ūrām, uz kurām bija rakstīts "Īrija 2000" un "1999 automa�īnu mar�ruti pa Angliju: Kotsvolda" "Tās man ļoti patīk, jo tur ir labi attēli," viņ� paskaidroja, vienu atvērdams un parādīdams abiem

*'x"r

skaistu fotogrāfiju, kurā bija redzama māja ar salmu jumtu kaut kur Anglijā. "Un �is te," viņ� turpināja, paņemdams vēl trīs bro�ūras, "ir par Spāniju. Es tās dabūju pirms pāris gadiem, bet nedomāju, ka tie�ām vēlos uz turieni braukt. Tomēr tur ir da�as pasakainas ēkas..."

D�eisons runāja un runāja, bet Rei�ela apsēdās uz galda malas, vērodama zēnu. Viņa bija ar D�eisonu pārmijusi tikai da�us vārdus, tomēr zināja, ka ar �o puisi kaut kas nav kārtībā. Viņai bija radusies sajūta, ka D�eisons ir zēns jauna vīrie�a ķermenī, kur� sapņo par lielu piedzīvojumu, bet kuram nepietiek ne spēka, ne drosmes to īstenot.

Un Rei�elu tie�ām pārsteidza Flinna patiesas līdzjūtības pilnā sejas izteiksme. Viņ� uzklausīja D�eisonu, uzdeva jautājumus, izteica piezīmes par bro�ūrām.

Viņas lūpas lēni izstiepās smaidā. Pievilcīgs un jauks vīrietis.

Kad D�eisons bija beidzis rādīt bro�ūras, viņ� tās iebāza padusē un nodūra skatienu.

"Labi. Tagad es laikam ie�u. Nākamnedēļ atnesī�u arī grāmatas."

Rei�elai nebija ne jausmas, par kādām grāmatām viņ� runā, tomēr viņa pamāja.

"Tas būtu lieliski."

D�eisons palūkojās uz Rei�elu un, tik tikko manāmi pasmaidījis, izgāja no telpas, neskatīdamies uz Flinnu.

Kad viņ� bija nozudis, Rei�ela līksmi uzsmaidīja Flinnam.

"Paldies!" viņa teica. "Tev tas nebija jādara."

"Kas tad? Man patīk aplūkot bro�ūras."

"Un au�ana? Vai tevi tie�ām interesē au�ana?"

Viņ� nokaunējies iesmējās un izgrūda roku caur matiem, atbrīvodams biezu �ķipsnu, kas pārkrita viņam pār aci.

"Patiesību?"

"Patiesību."

"Es neesmu pārliecināts, ka tā ir manā gaumē, tomēr jāatzīst, ka mani zināmā perversā veidā apbur visas �īs runas par metiem un audiem, un mani pilnībā apbūrusi metu un audu instruktore."

"Patie�ām?"

"Noteikti. Man ir kaudzēm neķītru �urnālu un videoierakstu ar metu un audu instruktoriem un viņu stellēm."

Ak dievs, ko�ais piesārtums atgriezās, un Rei�ela iesmējās, paberzēdama skaustu.

"Kā tu mani atradi?"

"Rei�ela!" Flinns uzjautrināts iebilda, pieskardamies viņas �allei un pataustīdams to. "Tu nevari pieprasīt, lai es atklātu visus savus noslēpumus. Pēc manām domām, man paveicies, ka es atradu vismaz vienu vietu, kur tu nevari aizbēgt vai atrast citu vīrieti, lai izvairītos no manis. Vismaz ne tad, ja nevēlies izraisīt skandālu," viņ� smaidīdams noteica. "Un es uzdro�inos cerēt, ka tu atalgosi manus uzcītīgos pūliņus tevi atrast ar piekri�anu iedzert kopā ar mani kafiju."

Rei�ela pasmaidīja; Flinns palūkojās uz lavandas krāsas �alli, ko turēja starp rādītājpirkstu un Īk�ķi.

"Tā ir satrieco�a," viņ� sacīja, ieskatīdamies Rei�elai acīs. "Vienkār�i... satrieco�a krāsa. Tev tā apbrīnojami piestāv. Patiesību sakot, tu pati esi satrieco�a."

Rei�ela tik ļoti nosarka, ka pat piemirsa sajūsmināties par krāsas burvestības acīm redzamo iedarbību.

"Tātad - vai tu atļausi man izmaksāt tev tasi kafijas?"

"Labi," viņa piekrita, juzdamās daudz vieglāka par gaisu, piepe�i tieva, skaista un īsta.

"Un varbūt arī gabalu kūkas," viņ� piebalsoja, pieceldamies kājās un satverdams Rei�elas roku savējā. "Mani jau da�as dienas pārņēmusi kāre pēc sviesta un ruma kūkas. Vai tas nav dīvaini?"

Viņam nebija ne jausmas, cik dīvaini.

Rei�ela ierosināja doties uz kafejnīcu, kuru apmeklēja topo�ie dzejnieki. Flinns �o vietu labi pazina, tomēr noklusēja to un pasmaidījis piekrita tikties ar viņu tur.

Protams, kafejnīcā sēdēja parastais dzejnieku bars. Flinns da�us pazina, turklāt viņus nebija iespējams nepamanīt - viņi kā pingvīnu bars tupēja pie bāra letes un pļāpāja, kamēr tika gatavota viņu kafija.

Flinns pavadīja Rei�elu līdz no�ķirtam stūra galdiņam, kuru arī ļoti labi bija iepazinis, nopirka fu-fu kafiju viņai, karstu tēju sev un lielu kanēļmaizīti viņiem abiem. Kad Rei�ela sāka sagriezt milzīgo smalkmaizīti ar mazu plastmasas nazīti, Flinns ieminējās:

�Dīvaini, bet es nekad nebūtu iedomājies, ka tu esi skolotāja."

Rei�elas apburo�ās zili zaļās acis jauki iemirdzējās, un viņa pasmaidīja.

�Varbūt tāpēc, ka es neesmu skolotāja."

�Kā, lūdzu?"

"Vienīgi au�anā," viņa bezrūpīgi noteica. "Un ar to es nodarbojos tikai tādēļ, lai nopelnītu nedaudz naudas... kaut gan man tas nav izdevies, jo maksa par telpu īri dizaina skolā un visiem materiāliem ir uzkāpusi debesīs, un es nespēju piespiest sevi paaugstināt cenu par kursiem, protams." Viņa nedaudz kautrīgi iesmējās. �Es dro�i vien pateicu pārāk daudz."

"Ja tu neesi skolotāja, tad tev tādai vajadzētu būt," Flinns atklāti sacīja. �Tev tas diezgan labi padodas." Patiesībā uz viņu bija atstājusi lielu iespaidu Rei�elas spēja aizraut tik da�ādus cilvēkus, it īpa�i ar kaut ko tik neiedomājami garlaicīgu kā au�ana.

no

"Kas tad es, pēc tavām domām, varētu būt?" viņa jautāja, atsākdama griezt pasaulē lielāko kanējmaizīti.

"Hmm... lielisks jautājums. Tu biji tik sasodīti noslēpumaina... Sākumā man likās, ka tu varētu būt masu slepkava, bet tu biji pārāk laipna pret �antalu, kura būtu visvairāk iespējamais slepkavas upuris," Flinns teica.

"Nu nē," Rei�ela domīgi sacīja, papurinādama galvu. "�an-tala ir pārāk skaļa parastai slepkavībai. Viņu vajadzētu nogalināt kaut kā īpa�i velni�ķīgi."

"Taisnība. Un tu man ne�ķiti īpa�i velni�ķīga."

"Tie�ām?" Rei�ela jautāja, izklausīdamās nedaudz vīlusies.

"Nē. Gudra, bet ne velni�ķīga."

"Skaidrs," viņa noteica un mirdzo�ām acīm pamāja ar galvu.

"Tātad tu neesi masu slepkava. Varbūt... burve?"

Rei�ela salauza plastmasas nazi pret smalkmaizīti un, sa�ņaugusi apak�ējo daļu rokā, neticīgi viņu uzlūkoja.

"Nopietni?"

Viņ� plati pasmaidīja, paraustīja plecus un izmak�ķerēja no smalkmaizītes otru na�a pusi.

"Jā. Vai tā ir?"

"Es neesmu burve," viņa ļoti nopietni paziņoja.

"Tā ir taisnība, vai ari tev bail to atzīt?" Flinns jokodams noprasīja.

"Nē, patie�ām, es tikai..." Viņa pēk�ņi apklusa, iekoda apak�lūpā un palūkojās uz smalkmaizīti. "Es dievinu kanēļmaizltes. Tūlīt bū�u atpakaļ," viņa noteica un pielēca kājās, pirms Flinns paguva viņu aizkavēt.

Rei�ela pēc brī�a atgriezās, turēdama rokā jaunu plastmasas nazi, un dedzīgi ķērās pie kanēļmaizltes.

"Ja tu patie�ām neesi burve," Flinns ieminējās un uzjautrināts vēroja, cik aizrautīgi viņa pievērsusies maizītei, "tad ar ko tu nodarbojies?"

Viņa pārstāja zāģēt smalkmaizīti, jo bija to jau sadalījusi astoņās vienādās daļās, un nolika plastmasas nazi uz galda. Tad viņa salika plaukstas kopā.

lll

"Es esmu, hmm... studente."

"Tie�ām? Un ko tu studē?"

Rei�ela paņēma kafijas tasi, palūkojās apkārt un nomurmināja kaut ko nesaprotamu.

"Kā, lūdzu?" viņ� jautāja un paliecās uz priek�u, lai labāk sadzirdētu, vienlaikus mielodamies ar kanēļmaizīti.

Rei�ela aizkaitināta nopūtās un palūkojās uz Flinnu ar acs kaktiņu.

"Vēsturi!" viņa nedaudz skaļāk atkārtoja.

"Patie�ām? Ļoti iespaidīgi," viņ� sacīja, nokozdams vēl vienu kumosu pārsteidzo�i gar�īgās smalkmaizītes. Tā bija pildīta ar... �ķiet, ar vaniļu.

"Ne glu�i," Rei�ela norūca. "Tevi dro�i vien satrieks ziņa, ka es jau gandrīz �etrus gadus studēju doktorantūrā."

Flinns palūkojās uz Rei�elu, domādams, ka viņa joko, tomēr neizskatījās, ka viņa to darītu. Viņa pat papurināja galvu, lai apliecinātu, ka tā nav.

"Un vai tu grasies pabeigt studijas?"

"Jā!" viņa iekliedzās, pacēlusi acis pret griestiem, bet laikus atguvās un pasmaidīja. "Atvaino! Tur ir savs stāsts," viņa iesmiedamās noteica. "Un kā ar tevi? Ko tu dari Amerikā?"

"Sniedzu konsultācijas," Flinns atbildēja.

"Ā! Kādā jomā?"

"Datoru."

"Tie�ām?" viņa jautāja, nedaudz savilkdama uzaci. "Tātad tev pa aci iesita dators?"

Flinns jau bija piemirsis �o nejauko zilumu un neapzināti pieskārās acij.

"Man liekas, ka tu esi kaut kas D�eimsam Bondam līdzīgs un nodarbojies ar kādu starptautiska mēroga lietu," viņa sacīja.

"Patiesībā es biju iesaistīts vietējā slepkavības izmeklē�anā. Iekūlos nepatik�anās kādā netīrā ostas bārā."

Rei�ela iesmējās.

"Un tad tu ielēci savā cigāra formas laivā un aiztraucies prom, vai ne?"

"Nē. Es izmantoju parastu automobili."

"Nu labi, tad kā tev patiesībā izdevās dabūt zilu aci?"

"Goda vārds," viņ� sacīja, paceldams roku zvērestam. "Puisis bārā."

Rei�elas skaistais smaids kļuva vēl skaistāks; viņa pielieca galvu uz sāniem.

"Skaidrs... tātad tu negribi man to stāstīt. Un tas, protams, liek man domāt, ka tas bijis mīlētāju ķīviņ�."

"Nedomāju, ka tas vīrs mani īpa�i mīlēja," Flinns iesmiedamies noteica.

"Tad ar kādām datoru konsultācijām tu nodarbojies?"

"Programmu attīstī�anu. Pārsvarā bankām."

"Amerikas bankām?"

"Hmm," Flinns noteica un paņēma vēl vienu gabalu drausmīgi dekadentiskās un apbrīnojami gar�īgās kanēļmaizītes. "Mana kārta. Kādu vēsturi tu studē? Dro�i vien Amerikas?"

Viņa sirsnīgi iesmējās. Flinnam tas patika; tie bija atklāti smiekli.

"Kas tur tik jocīgs?" viņ� smaidīdams jautāja.

"Man nav ne jausmas," Rei�ela atbildēja un nopūtās. "Labi. Es studēju angļu vēsturi," viņa atzinās un plati pasmaidīja. "Viduslaikus."

"Tie�ām?" viņ� mierīgi vaicāja, tomēr klusībā nespēja vien nobrīnīties, ka tik jauka sieviete kā Rei�ela spējusi pievērsties kaut kam tik neiedomājami garlaicīgam. "Kāpēc tu izvēlējies tik aizraujo�u tematu?"

Viņa atkal iesmējās. Tie bija nedaudz burbuļojo�i, pārsteidzo�i zīdaini smiekli, kas �ķita tikpat patīkami Flinna ausīm kā viņas smaids - acīm.

"Tāpēc, ka... es nezinu. Tas ir... romantiski," Rei�ela sacīja. "It īpa�i viduslaiki. Bruņinieki, nelaimē nonāku�as dāmas un tā tālāk," viņa piebilda. Flinns pamanīja, ka viņas vaigi kļuvu�i patīkami rozā.

Tomēr viņam vēl joprojām bija grūti iedomāties Rei�elu sē�am pie kādas noputēju�as vecas grāmatas.

"Tātad tev liekas romantiski, ka vecais Henrijs nocirta galvu savām piecām dāmām?"

"Nu... patiesībā Henrijs Astotais nebija viduslaiku karalis. Un -tikai divām."

"Divām?"

"Viņ� nocirta galvu tikai divām no savām se�ām sievām."

Tagad bija pienākusi Flinna kārta smieties.

"Tu esi atklājusi manu noslēpumu - man ir neiedomājami maz zinā�anu par savas tautas vēsturi." Viņ� smaidīdams pastūma uz Rei�elas pusi �ķīvi ar kanēļmaizīti, no kuras, kā viņ� ar no�ēlu pamanīja, bija apēdis jau divas tre�daļas. "Bet mani interesē, ko tu grasies iesākt ar �o doktora grādu Anglijas vēsturē."

"Jūs abi ar manu tēvu!" viņa noteica un, nedaudz nokaunējusies, iesmējās. "Apsveicu, jo tu nupat uzdevi se�desmit �etrus tūksto�us dolāru vērto jautājumu, un es uz to nevaru atbildēt. Varu tikai pateikt, ka �obrīd izskatās - necik daudz."

"Tik slikti?"

"Tik slikti," viņa piekrita un apburo�i pasmaidīja.

"Kā ar tavu vīrieti?" Flinns jautāja, cie�i vērodams Rei�elu. Izskatījās, ka visa krāsa atplūst no viņas sejas, un viņas acis iepletās.

"Tas puisis ar garajiem matiem," Flinns viņai atgādināja.

"Viņ� nav mans vīrietis."

"Vai tie�ām?"

"Nē! Viņ� ir tikai labs draugs. Tu ta�u nedomāji..."

"Domāju gan."

"Ak ne," viņa atkal paziņoja, turklāt tik uzstājīgi, ka Flinnam gribējās smieties. "Nē, nē, nē, nē!"

"Tātad, ja viņ� nav tavs vīrietis, tas var nozīmēt tikai vienu," Flinns sacīja, palūkodamies uz viņu ar acs kaktiņu.

"Ko tad?"

"Ka tu esi..." viņ� palūkojās apkārt un pieliecās tuvāk, "...brīva un nesaistīta."

Viņas vaigi kļuva vēl sārtāki.

"Nūjā. Vismaz es noteikti neesmu saistīta ar viņu."

Flinns pievirzījās nedaudz tuvāk, pievērsis skatienu viņas kārdino�ajām lūpām.

"Tātad ir kāds cits?"

Viņa atkal iesmējās, atmezdama galvu un atklādama slaidā kakla maigo izliekumu.

"Laikam jau varu būt pret tevi atklāta. Es esmu ļoti pieķērusies kakao."

"Kakao? Vai tad tas vēl ir dzīvs? Man likās, ka tas jau sen miris," Flinns ļoti nopietni teica, bet viņ� juta pievilcību, ko izstaroja Rei�elas dzirksto�ais smaids, un atcerējās Rei�elu tajā aukstajā naktī vienu pa�u savā mājā dejojam un tad atkal parādāmies, ietinu�os dvielī, atklājot viņam savu maigo muguru. Atmiņu iespaidā viņ� piebīdīja krēslu tuvāk Rei�elai.

"Ak nē, pat ļoti dzīvs," Rei�ela atbildēja, mādama ar galvu. "Es esmu pārsteigta, ka tu neesi to redzējis. Tas man visur seko. Tas ir manā pienā, manos cepumos, manā kūkā," viņa sacīja, un Flinns pasniedzās pēc viņas plaukstas, ļāva pirkstiem slīdēt aug�up pa viņas plaukstas locītavu un apvīties ap to, lai varētu sajust viņas smalkos kaulus.

"Un tavā pudiņā?" viņ� jautāja, pētīdams Rei�elas plaukstu. "Vai kakao slēpjas arī tur?"

"Protams," viņa atbildēja un, acīm iemirdzoties, pagrieza plaukstu Flinna rokā. "Kakao iezogas manā somā, kad es to neredzu, un ietinas spilgti sarkanos un sudrabotos papīros, lai es nevarētu tam pretoties."

Gaisma nodzisa un atkal iedegās. Tas nozīmēja, ka drīz viens no dzejniekiem sāks savu priek�lasījumu.

"Tā ir ļoti laba doma," Flinns nomurmināja. "Laikam es ari to izmēģinā�u."

Rei�elas smiekli �oreiz skanēja citādi, un, kad viņ� palūkojās aug�up, smaids bija nozudis no viņas sejas. Viņa pacēla skatienu no Flinna rokas uz savas plaukstas un sacīja:

"Es nevaru."

�Ko tad?" viņ� jautāja, paliekdamies uz priek�u, lai ievilktu nāsis Rei�elas matu smar�u.

�Es nevaru izlikties... Tas nav pareizi."

Flinns uz bridi sastinga, domādams, ka tūlīt atskanēs kāda atzī�anās. Viņ� lēnām atvirzījās, lai varētu redzēt Rei�elas seju.

"Nevari izlikties? Tu izliecies?"

"Es tikai... Man tie�ām vajadzētu tev pateikt, ka tu neatrodies �eit kopā ar mani pats pēc savas gribas," viņa sacīja, spēji nopūzdamās.

"Kā tad tā?" viņ� jautāja, glāstīdams Rei�elas plaukstas locītavas virspusi. "Man liekas, ka es biju tas, kur� tevi aicināja uz �ejieni."

"Es zinu, bet tas notika tāpēc, ka..." Viņa apklusa, zaglīgi paskatīdamās apkārt.

Flinna sirds sāka sisties nedaudz ātrāk.

"Kāpēc?"

Rei�ela atkal pievērsa skatienu viņam un nedaudz sarāvās.

"Tāpēc, ka es... es tevi nobūru," viņa klusi atzinās tie�i tajā brīdī, kad kāds uzkāpa uz skatuves un visi sāka aplaudēt.

Flinna roka uz viņas locītavas sastinga, un, aplausiem skanot, viņ� dziļi ielūkojās Rei�elas skaistajās acīs.

"Kā, lūdzu?"

Rei�ela atkal nervozi pameta skatienu apkārt un pieliecās viņam nedaudz tuvāk.

"Kad tu teici, ka es esmu burve, man likās, ka tu zini. Patiesībā jau es nemaz tāda neesmu, es tikai nedaudz to pamēģināju, un es... es tevi nobūru," viņa satriekta no�ukstēja.

Flinns brīdi gaidīja un tad noteica:

'Tu nejoko, vai ne?"

"Diem�ēl nejokoju vis." Viņa skumji nopūtās. "Tā ir patiesība. Galu galā tās divas reizes, kad mēs tikāmies, es izskatījos drausmīgi, un tādi vīrie�i kā tu parasti neaicina uz kafejnīcu tādas meitenes kā es."

Līdz �im brīdim Flinns visu bija sapratis, labprāt piespēlēdams Rei�elai, bet �ajā pēdējā izteikumā nebija nekādas jēgas.

"Kāpēc gan?" viņ� jautāja, juzdamies patiesi apmulsis. "Tāpēc, ka es esmu anglis?"

"Anglis?" viņa neticīgi atkārtoja un pēk�ņi iesmējās.

"Un kāpēc tu domā, ka es tevi esmu redzējis tikai divas reizes?" Flinns jautāja, pabīdīdams pirkstus nedaudz augstāk līdz viņas elkoņa izliekumam. "Varbūt es tevi biju redzējis jau simtiem rei�u un ilgojos pēc �ā brī�a."

Rei�ela samirk�ķināja acis. Viņas mute atvērās. Un aizvērās. Un atkal atvērās.

"Tu mani redzēji jau pirms tās dienas pie... pirms sarunas pie telefona?"

"Patiesībā es tevi ieraudzīju universitātes teritorijā. Un tādā veidā, starp citu, uzzināju ari par tavām au�anas nodarbībām."

"Universitātē," viņa vārgi atkārtoja, atkal palūkodamās uz Flinna muti un pamodinādama kaut ko dziji viņa iek�ienē.

"Es tur da�reiz piestrādāju un kādu dienu ieraudzīju tevi. Pat vairākas reizes. Pietiekami, lai es gribētu ar tevi parunāties. Tā diena, kad mēs satikāmies pie telefona, gan bija nejau�ība, bet likās, ka pēc tam katru reizi, kad es tevi atradu, tu steidzies projām, bēgi no manis. Nu, man nebija citas izvēles kā vien sākt rīkoties pa�am."

"Nē," Rei�ela nomurmināja. "Tas nevar būt. Es tevi nobūru!"

Flinna acu priek�ā pēk�ņi parādījās Rei�elas dīvainā deja dzīvojamā istabā, un viņa asinis sāka riņķot straujāk. Tas viss kaut kādā veidā likās dīvaini pavedino�i, un viņ� nespēja noturēties nepasmaidījis.

'Tā ir taisnība - es tie�ām esmu tavas burvestības varā," Flinns sacīja, atkal pieliekdamies viņai tuvāk, ievilkdams nāsis valdzino�o vaniļas un kanēļa smar�u. Viņu lūpas atradās tikai da�u milimetru atstatumā.

"Hmm... lūdzu uzmanību!" bezkaislīgi noteica vīrs uz skatuves. "�ovakar pirmā uzstāsies dzejniece Marianna Brēka."

Flinns ar lūpām pieskārās Rei�elas mutei un juta, kā iz�ķiļas dzirkstele.

Marianna noklepojās.

"Kas ir mīlestība? Tā ir sarkana, sarkana, sarkana! Kas ir naids?

Tas ir balts, balts, balts!"

No Rei�elas kakla dziļumiem izlauzās klusa skaņa, vārga nopūta, un dzirkstele Flinnā vienā mirkli pārvērtās par liesmu. Kamēr Marianna vienmuļi stāstīja par to, cik sarkana un balta ir iņas pasaule Flinns juta sarkano krāsu savā ķermeni, sarkanu iekāri, kas izplatījās pa viņa būtību ar gaismas ātrumu. Viņ� pārvietoja roku no Rei�elas plaukstas locītavas līdz viņas kaklam, juta, kā viņas auskars atsitas pret viņa pirkstu kauliņiem, cik ātri sitas viņas pulss, cik silta ir viņas āda. Flinna otra roka atrada ceļu uz Rei�elas vidukli un pēc tam zemāk, un viņ� turēja Rei-�elu, lai varētu izpētīt viņas pilnīgās, sulīgās, maigi samtainās lūpas.

Flinns ar zobiem viegli satvēra viņas apak�lūpu, maigi pavilka to un ieslidināja mēli viņas saldajā mutē. Rei�ela atvērās zem viņa kā zieds un pielieca galvfu, lai pielāgotos viņam.

Patiesību sakot, �is skūpsts Flinnu pārsteidza. Viņ� nebija to ieplānojis, nebija gribējis neko vairāk, tikai parunāties... Bet atmiņas par Rei�elas dīvaino, pagāniskam rituālam līdzīgo deju un dvielī ietīto augumu, kā arī interesanti pamudino�ā vaniļas smar�a un Rei�elas apgalvojums, ka viņa Flinnu nobūrusi, lika viņam spert soli tālāk, nekā viņ� bija domājis.

Tajā mirklī tas ne�ķita svarīgi, jo viņa ķermenis bija pārāk aizrāvies ar Rei�elas muti, ar bērni�ķīgi maigo kakla ādu un samtaino auss ļipiņu, un Flinns iztēlojās, kā varētu izskatīties �is matu vilnis, krītot viņiem apkārt, kad viņi me�onīgi, pagāniski mīlētos.

"Mana mīla ir sarkana, mans naids ir balts!" Marianna kliedza, stāvēdama uz skatuves. "Bet kādā krāsā ir mana dvēsele?"

Kuru tas interesē, Flinns nodomāja, kad apkārt atskanēja aplausi un svilpieni, suminot Mariannas diezgan nabadzīgo krāsu gammu. Bet viņ� juta, ka Rei�ela atraujas, un negribīgi pacēla galvu.

Rei�ela samirk�ķināja acis, un viņas lūpas savilkās �e�īras kaķa smaidā, baudā izlokoties.

"Hmm," viņa sacīja un pacēla roku, lai pabīdītu malā matu �ķipsnu, kas krita Flinnam uz pieres. "Nevar būt, ka to neizraisīja burvestība."

Flinns plati pasmaidīja.

"Varbūt iesim prom?" Viņ� piecēlās, palīdzēja Rei�elai un pavadīja viņu laukā, kamēr Marianna skaitīja vēl vienu atbaido�i sliktu dzejoli.

"Ūdens tek veikli, mēness grimst dziļi..."

Viņi izgāja uz ietves, un Rei�ela apstājās, lai sakārtotu �alli ap pleciem. Viņa veltīja Flinnam �ilbino�u smaidu, kuram bija lavandas nokrāsa un no kura staroja maiga, skaista gaisma.

"Paldies! Liels paldies par to, ka uzaicināji mani iedzert kafiju, Flinn."

"Vai tu jau ej projām?" viņ� vaicāja, juzdamies pārsteigts par vil�anos, kas viņu pārņēma.

"Vajadzētu gan. Man rīt agri jāceļas un jādodas uz darbu," Rei�ela sacīja un viegli iesmējās. "Lai kāds tas arī būtu. Es nevaru to dēvēt par īstu darbu, tomēr man jācen�as to nezaudēt." Viņa paspēra soli stāvvietas virzienā un palūkojās uz Flinnu, lai redzētu, vai viņ� seko.

Ne jau tā Flinns vēlējās beigt �o vakaru, tomēr viņ� negribīgi sekoja Rei�elai, un viņi abi kopā devās pa ietvi uz nelielo autostāvvietu. Bet, pirms viņi bija to sasniegu�i, Rei�ela apstājās, pagriezās, atspieda muguru pret kafejnīcas ķieģeļu sienu un palūkojās aug�up uz Flinnu.

"Cik... Tas ir, vai es drīkstu jautāt... Cik, hmm, cik ilgi tu būsi Amerikā?"

"Nenoteiktu laiku," Flinns atbildēja.

"Ak tā." Viņa paskatījās uz stāvvietu un brīdi pako�ļāja apak�lūpu. "Vai tu... Nu, vai tu vēlies...?"

Rei�ela apklusa un atkal iekoda lūpā. Flinns piegāja viņai tuvu klāt, satvēra aiz zoda un pacēla viņas galvu aug�up.

"Es ļoti labprāt tiktos ar tevi vēl, Rei�ela Lira," viņ� atklāti teica. "Ja tev nav pret to iebildumu."

Izskatījās, ka viņa brīdi to apdomā, bet tad Flinns ieraudzīja smaida atblāzmu viņas acīs.

"Varbūt," viņa sacīja. "Bet pirms tam man vajadzēs aprunāties ar kakao. Tam galu galā pieder visa mana uzmanība. Un pēc tam, protams, būs jāielūkojas burvestību grāmatā."

"Atļau�os piebilst, ka man ne pārāk gar�o krupju acis."

"Ak! Nē, nē," viņa atbildēja un, viegli uzlikusi roku Flinnam uz krūtīm, ar vienu pirkstu pabungoja pa tām. "Sarunāts, nekādu krupju acu... bet es ceru, ka tev nav iebildumu pret krupju mēlēm."

"Vai tad es izskatos pēc lauka? Protams, man nav iebildumu pret krupju mēlēm. Man nepatīk tikai acis." Flinns plati pasmaidīja un uzlika savu plaukstu uz viņējās. "Tātad - vai drīkstu tev piezvanīt?"

"Jā, protams," Rei�ela atsaucās, un viņas acu spo�ā gaisma izlija pār visu viņas seju. "Es tikai uzrakstī�u numuru," viņa piebilda, steidzīgi rakņādamās pa savu lielo somu. Un, kamēr viņa meklēja pildspalvu un papīru, Flinns patie�ām nespēja atturēties -viņ� atkal pielieca galvu un noskūpstīja viņas kakla skaisto izliekumu.

Rei�ela izdvesa apmierinājuma pilnu nopūtu un pārstāja pārmeklēt somu. Flinns uzskatīja, ka tā ir atļauja turpināt, pievirzījās viņai cie�i klāt un, uzlicis rokas uz viņas vidukļa, ar lūpām pārslīdēja pār viņas ādu, gar �okļa līniju, līdz viņas mutei. Rei�e-las milzīgā soma trāpīja viņam pa kāju, kad viņa to nometa, lai apvītu rokas Flinnam ap kaklu, un viņi stāvēja, maigodamies kā pusaud�i, līdz kāds izbrauca no stāvvietas un skaļi uztaurēja.

Flinns atkāpās, iesmējās un pacēla viņas somu.

Pirms aizie�anas viņ� pārliecinājās, ka Rei�ela dro�i iekārtojusies ma�īnā, un vēlreiz viņu noskūpstīja.

"Uz redzē�anos!" viņ� noteica un, pamājis ar roku, mundrā solī devās prom ar Rei�elas telefona numuru kabatā.

Flinns iesēdās savā īrētajā ma�īnā, izbrauca laukā no stāvvietas un uz priek�u pa ielu. Viņa prāts bija dīvaini truls, augums -nepatīkami sasprindzis, un viņ� tie�ām ar nepacietību gaidīja nākamo tik�anos.

Flinnam aiz muguras Rei�ela vēroja, kā viņ� aizbrauc, un izdvesa garu, svētlaimes pilnu nopūtu. Burvestības bija iedarboju�ās. Flinns domāja, ka viņa, Rei�ela Līra, ir seksīga. Viņ� gribēja atkal tikties ar Rei�elu. Vislieliskākais vīrietis pasaulē gribēja tikties ar viņu, Rei�elu Līru. Atkal!

Laimīgi iespiegusies, Rei�ela pagriezās pretējā virzienā un lēnām brauca mājās, pilnībā aizmirsusi, ka pirms tam brīnījusies, kā gan Flinns uzzinājis par au�anas nodarbībām, jo tās rīkoja viņa pati neatkarīgi no Brauna universitātes.

Kad Mairons tre�dienas rītā ieradās darbā RVPSB kuratoru birojā, galvenais kurators Dārvins Rihters apstājās pie viņa galda kopā ar vīrieti, kuram uz acīm bija brilles un kur� bija ģērbies vējjakā un d�insos.

"Lūdzu, iepazīstieties ar detektīvu Kītingu!" Dārvins sacīja. "Viņ� strādā Rodailendas policijā un izmeklē to zādzību sēriju, kas mūs piemeklējusi."

"Ak tā!" Mairons iesaucās un �igli pielēca kājās.

"�is ir pasniedzējs Tidvels," Dārvins paskaidroja detektīvam. "Viņ� ir tas cilvēks, kur� pārzina mūsu katalogu līdz pēdējam sīkumam. Viņ� sagatavo visus apdro�inā�anas pieprasījumus."

"Jā," Mairons piekrita un bikli izstiepa roku.

Detektīvs Kītings silti pasmaidīja, satvēra to un tik spēcīgi pakratīja, ka Mairons sāka nopietni uztraukties par saviem kauliem.

"Priecājos iepazīties, pasniedzēj Tidvel!" viņ� līksmi sacīja. "Misters Rihters teica, ka jūs varē�ot palīdzēt mums tikt skaidrībā ar �o te," viņ� turpināja, norādīdams uz mapi, ko turēja rokā.

"Jā! Protams!" Mairons dedzīgi apgalvoja. "Darī�u visu iespējamo!"

"Jā." Detektīvs nopūtās, pa�ūpodams galvu. "Ja kāds apzog muzeju, tam tie�ām jābūt īstam nelietim."

"Noteikti!" Mairons steidzīgi piekrita.

"Ja tev vajadzīga nauda, tu aplaupi banku vai kaut ko tamlīdzīgu, vai ne? Nedrīkst apzagt muzeju! Tas tikai visu pasliktina."

"Pilnīgi piekritu," Mairons paziņoja, sakrustodams rokas virs krūtīm. Ari Dārvins pakratīja galvu, it kā viņu personiski aizvainotu doma, ka ir kāds, kur� būtu gatavs apzagt muzeju.

"Nesaprotu, kāpēc viņi to dara," detektīvs turpināja runāt. "Nav ta�u nemaz tik vienkār�i to visu pievākt, vai ne?"

"Laikam jau da�i vēl joprojām jūtas apkrāpti," Mairons ieteicās, apsēzdamies uz galda malas. "Viņi ierauga greznas mājas no seniem laikiem, iedomājas, ka sabiedrība ir viņiem kaut ko parādā un ka nebūtu slikti pievākt kādu nieku."

"Taisnība," detektīvs domīgi noteica. "Bet �oreiz nav runa tikai par niekiem, vai ne? Sprie�ot pēc tā, ko man pastāstīja misters Rihters, da�i �ie priek�meti izskatās neievērojami, bet patiesībā ir ļoti vērtīgi. Jūs jau to zināt - jūs tos novērtējāt, lai rakstītu apdro�inā�anas pieprasījumu. Bet diez vai parasts cilvēks zinātu, cik vērtīgi tie ir."

Mairons paraustīja plecus.

"Man liekas, jūs pārāk zemu novērtējat parastos cilvēkus, de-tektīv. Daudzi mākslas darbu zagļi ir izglītoti ļaudis."

Detektīvs pamāja un brīdi apdomāja �o ideju, uzmanīgi vērodams Maironu. Tad viņ� pielieca galvu un jautāja:

"Vai mums, jūsuprāt, ir darī�ana ar mākslas priek�metu zagļiem, pasniedzēj?"

Mairona kaklu pārklāja dīvains sārtums. Viņ� spēji piecēlās un iesmējās.

"Kas to lai zina? Es tikai izteicu minējumu. Kad jūs vēlaties pārlūkot katalogu?" viņ� jautāja.

Detektīvs pasmaidīja.

"Tūlīt pat, ja neiebilstat."

"Protams," Mairons atbildēja. "Varbūt mēs varētu doties uz bibliotēku. Jāpārskata daudz materiālu, bet mans galds ir ļoti mazs."

"Tas būtu lieliski," detektīvs noteica un pasmaidīja tā, ka Mairons ko�i piesarka.

�Mttēs

Lieliski, viņa atkal bija atgriezusies vidusskolā, vietā, kurā nevienam nevajadzētu atgriezties, it īpa�i mis Neveiksminiecei.

Tomēr pēc tā satrieco�ā skūpsta Rei�ela tik tikko sadzirdēja sekcijas aprakstus, kas urbās viņas smadzenēs ar diktofona palīdzību, jo pa�as domas bija tik skaļas, ka atgādināja klieg�anu. Tāpēc viņa rakstīja ātri un dedzīgi, lai varētu ātrāk steigties mājās un uzzināt, vai Flinns ir vai nav piezvanījis.

Nu un kas par to, ka viņa atgādināja nenobriedu�u pusaudzi? Rei�ela bija pārliecināta, ka arī tik izsmalcinātas sievietes kā viņas māsas vismaz vienu reizi pavadīju�as visu dienu, prātojot, vai kāds vīrietis varētu būt piezvanījis. Un, pat ja tā nebija, Rei�ela neko nespēja mainīt. Viņa domāja tikai par Flinnu. Flinnu Bondu, absolūto Mairona pretstatu.

Pabeigusi darbu (un uzrakstījusi veselus divpadsmit autop-sijas ziņojumus), viņa brauca mājās bez jebkādām pieturas vietām un pat pamāja misteram Valisjelo, iegriezdamās piebraucamajā ceļā. Un arī tad, kad viņa bija izkāpusi no ma�īnas un misters Valisjelo nekavējoties parādījās viņai blakus, rokā turēdams grābekli, Rei�ela līksmi apliecināja, ka drīz tiks galā ar koku.

"Tas bojā manu �ogu," viņ� atkārtoja jau nezin kuro reizi. "Man būs jāmaksā par �oga labo�anu!"

"Nē, nebūs vis, mister Valisjelo," viņa priecīga apgalvoja, "jo man ir darbs! Tas gan ir tikai uz laiku, tomēr man vajadzētu nopelnīt pietiekami, lai aizvāktu koku, un, ja �ogam būs nepiecie�ama labo�ana, es samaksā�u arī par to."

Misters Valisjelo satvēra grābekli tik cie�i, ka pirkstu kauliņi kļuva balti, un palūkojās uz nokritu�o koku. Tad viņ� negribīgi pamāja.

"Labi," viņ� noteica. "Labi."

Rei�ela paplik�ķināja viņam pa muguru un uzskrēja aug�ā pa kāpnēm līdz sētaspuses durvīm.

Iegājusi virtuvē, viņa nometa somu un metās pie automātiskā atbildētāja, juzdamās pārliecināta, ka uz tā mirgos lampiņa... bet nekas nemirgoja!

Lampiņa nemirgoja.

Rei�ela pārsteigta blenza uz automātisko atbildētāju. Kā tas varēja būt? Viņa bija jutusies tik pārliecināta. Vakars bija patie�ām labs, vai ne? Viņa bija iedevusi Flinnam savu telefona numuru, viņ� bija teicis, ka piezvanīs. Un tas skūpsts! Rei�elas mati bija saslēju�ies stāvus, sasodīts! Viņai vēderā savilkās sīks baiļu kamols - nevis �ausmīgo baiļu, bet gan to baiļu, kas rodas, kad parādās apziņa, ka tu esi absolūti stulba idiote.

Rei�ela paglūnēja uz telefonu. Nu labi. Labi. Tas jau bija smieklīgi. Viņa tikai atkal uzvedās tikpat nedro�i kā vienmēr. Flinns nebija piezvanījis tāpēc, ka viņa strādāja; Rei�ela bija viņam pateikusi, ka strādās. Tātad viņ� piezvanīs �ovakar! Krīze novērsta!

Kad pēc stundas iezvanījās telefons, Rei�ela gandrīz nositās, skriedama pie tā.

"Hallo?" viņa aizelsusies jautāja un saviebās, izdzirdēdama, cik pusaudziski aizrautīga pati izklausās.

"Sveika!" Dānijā sacīja.

"Sveika, Dānijā!" Rei�ela nopūtās, juzdama, kā pusaudze viņā atkal nozūd. "Kas noticis?"

"Man jāaiziet pie tevis," Dānijā paziņoja. "Mums jāveic vēl viena burvestība."

"Tie�ām?"

"Jā! Tā kļūda, ko es pieļāvu ar Glenu, ir pilnībā sagājusi sviestā. Viņ� neliek mani mierā! Es vēlāk ieskrie�u pie tevis, labi?"

"Labi. Protams," Rei�ela noteica, bet Dānijā jau bija nolikusi klausuli. Viņa nolika arī savējo un uzmeta tai drūmu skatienu.

�Tas nebija smieklīgi!" viņa norūca un atgriezās pie ēdamistabas galda, lai turpinātu rakstīt disertāciju.

Pēc da�ām stundām, kad burti acu priek�ā jau saplūda kopā, viņa ielūkojās pieliekamajā, lai sameklētu kaut ko diētisku, un, neko neatradusi, padevās un uzcepa pankūkas. Bet katru reizi, kad viņa apmeta pankūku otrādi, viņa palūkojās pulkstenī un nodomāja, ka Flinns vēl joprojām nav piezvanījis. Un tad, lai padarītu sevi pēc iespējas no�ēlojamāku, Rei�ela sāka spēlēt spēli "mēģini atcerēties katru viņa teikto vārdu".

Tas bija muļķīgi.

Pankūkas un mācības nepalīdzēja, tāpēc viņa sakrāva netīros traukus izlietnē un devās aug�ā, lai ieietu karstā vannā.

Rei�ela, kā parasti, izvietoja sveces visapkārt vecajai vannai ar kājām lauvas ķepu formā, sameklēja mīlestības romānu, kuru �obrīd lasīja, un nolika to blakus vannai. Tie�i tajā brīdī, kad viņa iemērca kājas īk�ķi kūpo�ajā ūdenī, iezvanījās telefons.

"Nolādēts!" Rei�ela iekliedzās un pagrāba peldpalagu. Viņai izdevās to gandrīz aptīt sev apkārt, kad viņa ieskrēja guļamistabā un pacēla klausuli, skanot ceturtajam zvanam.

�Ja, hallo!" viņa iebļāva klausulē.

"Rei�ela, te runā tavs tēvs."

Ak dievs! Viņa aizvēra acis un lēni ievilka elpu, lai saņemtos.

"Sveiks, tēt!"

"Kā tev klājas?"

"Man? Labi," viņa, aizdomu pārņemta, atbildēja. "Kāpēc tu tā jautā?"

"Ko nozīmē - kāpēc? Es zvanu, lai noskaidrotu, kā manai mazajai meitiņai klājas."

Kop� kura laika? Un viņam nevajadzētu to darīt tik īgni, vai ne?

"Labi. Ar mani viss ir kārtībā," Rei�ela sacīja, cie�āk savilkdama dvieli. "Un kā tev pa�am klājas?"

"Normāli."

"Vai tu jūties labāk?"

"Patiesību sakot, nemaz nezinu, vai ķīmijterapijas laikā ir iespējams justies labāk. Paklau, bērns," viņ� ieminējās, pirms Rei-�ela paguva kaut ko jautāt par ķīmijterapiju. "Mēs ar tavu māti daudz runājām, un es esmu daudz domājis... Man nepatīk tas, kā mēs �ķīrāmies, kad tu aizbrauci no Ņujorkas."

Jēzus, tātad runa bija par viņas pikto aizbrauk�anu. Kāpēc tam bija jānotiek tie�i tagad? Kāpēc, kāpēc, kāpēc tie�i tagad?

"Man nevajadzēja tā aiz�auties prom," viņa sacīja, zinādama, ka labāk padoties nekā runāt pretī tēvam.

"Nu... laikam jau es to biju pelnījis," viņ� atzinās, pārsteidzot Rei�elu tā, ka viņai saspringa �oklis. "Bet es te tā domāju... Es tie�ām gribētu aizbraukt uz Providensu un tevi apciemot."

Rei�elas sirds uz brīdi pārstāja pukstēt.

"K... ko?" viņa stomījās, bet viņas prātā skanēja kliedziens: NĒ, NĒ, NĒ! "Tēt," viņa ieteicās un nervozi iesmējās. "Tev tas nav jādara. Tas ir, tev ta�u ir ķīmijterapija, vai ne?"

"Ne uz ilgu laiku. Es varētu ierasties pie tevis pēc pāris nedēļām."

To dzirdot, Rei�ela pielēca kājās no gultas un sāka strauji staigāt pa istabu.

"Bet... bet tu ta�u teici, ka pēc ārstē�anās atgriezīsies ran�o, lai atgūtos. Tu negribi braukt uz Providensu! Te ir auksts un slapj� un..."

"Es gribu braukt uz Providensu, bērns. Mums jāaprunājas par tavu nākotni. Es gribu tev palīdzēt to izplānot. Esmu sācis saprast, ka tava nevēlē�anās iziet īstajā pasaulē ir saistīta ar tavu nedro�ību un varbūt arī pieredzes trūkumu, un man liekas, ja mēs visu plānosim kopā..."

"Es vēlos iziet īstajā pasaulē!" Rei�ela iekliedzās, juzdama, ka viņu pārņem izmisums, jo tēvs vēl nekad nebija ar viņu runājis tik... tik terapeitiski. "Man tikai jāuzraksta disertācija!"

"Man tik un tā jāapskata tas bungalo," tēvs viņu pārtrauca. "Tad, kad tu pārvāksies, un tev tas būs jādara, ja gribi īstu darbu, man būs jāpārdod tā māja."

"Jāpārdod mana māja?" Rei�ela vārgi atkārtoja.

"Protams! Tu ta�u nepaliksi Brauna universitātē uz visiem laikiem, Rei�ela. Patiesībā tu tīsies prom no Brauna universitātes un sāksi dzīvot," viņ� paziņoja, atkal sākdams runāt pārākuma pilnā tonī.

"Es zinu, bet..."

"Runājot par darbu - ko tu esi paveikusi �ajā sakarā?"

"Vispār, tēt," viņa ieteicās, juzdama, ka sirds atkal sāk sisties normālā ritmā, "man ir darbs! Nekas īpa�s, bet ar to pietiks, lai samaksātu rēķinus."

"Tie�ām?" viņ� jautāja, izklausīdamies skepses pārņemts.

"Tie�ām!" Rei�ela meloja. "Tev nav jāuztraucas par mani, tēt. Es sapratu visu, ko tu teici, un liku to aiz auss."

"Tas ir lieliski, Rei�ela. Patie�ām... lieliski. Un kā ar tavām mācībām? Vai tu atradi tematu disertācijai?"

"Gandrīz!" viņa atsaucās, cenzdamās runāt tā, it kā būtu jautra un optimisma pilna.

Tēvs brīdi klusēja.

"Kāpēc tu man nepiezvanīji, lai pastāstītu par darbu? Kāds tad ir tas tavs darbs?" viņ� jautāja aizdomu pilnā balsī.

"Ak... nu, tas ir tikai pagaidu darbs."

"Tu ta�u nerunā par au�anu, vai ne? Tas nav darbs, Rei�ela! Starp citu, vai tu vēl joprojām maksā par visiem materiāliem pati no savas kabatas?"

Jēzus!

"Tam nav nekāda sakara ar au�anas nodarbībām, tēt!" viņa iesaucās, it kā tēvs nupat būtu pateicis kaut ko ļoti muļķīgu. "Es esmu datu operatore."

"Datu? Kādu datu?"

"Nu, datu. Zini - fakti, skaitļi un tā tālāk."

"Ceru, ka tu nerunā par kasieres darbu," viņ� norūca. "Es gribēju, lai tu sāc strādāt, bet ne jau tādēļ, lai tu paņemtu visu naudu, ko es esmu iztērējis tavai izglītībai, un nonāktu Makdo-naldā."

"Tēt, lūdzu!" viņa pikti noteica. "Starp citu, kā klājas mammai?"

Viņ� nopūtās, lieliski redzēdams cauri Rei�elas viltībai.

"Ar viņu viss kārtībā, Rei�ela. Paklau, pēc da�ām nedēļām ķī-mijterapija beigsies. Tad es aizbrauk�u pie tevis, un mēs varēsim pārrunāt tavu situāciju kā pieaugu�i cilvēki."

Aha! Protams. Tāpat kā vienmēr. Un, kamēr viņi runātos kā divi pieaugu�i cilvēki, varbūt Va�ingtonu ieņemtu citplanētie�u armāda.

"Rei�ela?"

"Pagaidīsim, līdz zināsim, kā tu jūties, tēt, labi? Paklau, vai mamma tur ir?"

Tēvs kaut ko nomurmināja, bet pasauca sievu pie telefona un strupi atvadījās no meitas.

"Sveika, mīļā!" māte priecīga no�ivināja.

"Mammu, vai tā ir tava ideja?"

"Kas tad?"

"Kas? Tēta sūtī�ana uz Providensu, lūk, kas! Un, ja tā ir taisnība, tad, lūdzu, nepalīdzi man! Es negribu, lai viņ� brauc uz �ejieni! Viņ� tikai atradīs nepilnības visā, ko es daru!"

"Tikai ne �oreiz, mīļā. Tētis apmeklē terapeitu un cen�as izlabot pieļautās kļūdas," māte pacietīgi skaidroja.

"Jēziņ! Vai viņ� nevar labot kļūdas, ko pieļāvis ar Bekiju un Robiņu?"

"Viņ� to jau dara. Turklāt viņ� ir diezgan ievērojami pavirzījies uz priek�u �ajā ziņā."

Lejā atvērās durvis. Rei�ela savilka dvieli cie�āk ap krūtīm, izgāja laukā no istabas līdz kāpņu laukumiņam, notupās un ieraudzīja pa ēdamistabas logu Mairona ma�īnu, kamēr māte turpināja stāstīt par tēva apbrīnojamo progresu centienos kļūt par cilvēku.

"Tas ir lieliski, tie�ām brīni�ķīgi, un es ļoti priecājos, ka viņ� kopā ar tevi apmeklē nodarbības," Rei�ela sacīja, pamādama Mai-ronam, kur� pagāja garām kāpnēm pirmajā stāvā. "Bet vai viņam obligāti jābrauc uz �ejieni?"

"Viņ� ir tavs tēvs, Rei�ela. Jums jāparunā par to, kas notika Ņujorkā."

"Nekas nenotika! Viņ� tikai, kā parasti, mani pārāk kritizēja, un man tas apnika! Mums nav par to jārunā! Tētis tikai uzvedās kā tētis, un tur nav nekā..."

"Rei�ela," māte ieteicās balsī, kuru parasti izmantoja tikai tad, kad gribēja apliecināt savu māti�ķo autoritāti. "Ārons ļoti cen�as mainīt izturē�anos pret savām meitām. Mazākais, ko tu vari darīt, ir ļaut viņam tevi apciemot, redzēt meitu, ko viņ� radījis ar savu spermu, mājā, kuru nopirka viņ�, lai tev būtu vieta, kur dzīvot, kamēr tu iegūsti izglītību par viņa naudu. Vai tas tie�ām būtu par daudz prasīts?"

Ak, Dieva dēļ! Rei�ela iestenējās; apak�stāvā bija dzirdama Mairona vandī�anās pa virtuvi.

"Nu labi. Tikai brīdiniet mani krietni iepriek�, labi?"

"Protams."

"Vispār, mammu... Man jālūdz tev palīdzība," Rei�ela uzmanīgi ieminējās. "Es dabūju darbu... Pagaidu darbu."

"Tie�ām?" māte vaicāja, izklausīdamās patīkami pārsteigta. "Un kāds tas ir?"

Rei�ela apspieda vaidu, kas jau lauzās ārā no rīkles.

"Vispār tā ir pagaidu darba aģentūra, �obrīd es rakstu autop-sijas ziņojumus. Tie ir nedaudz sakrāju�ies."

"Fuiiii..."

"Es zinu, zinu," Rei�ela pārtrauca māti pusvārdā. "Bet es saņem�u algu tikai pēc divām nedēļām, un man ir drausmīgs komunālo pakalpojumu rēķins..."

Bija pienākusi mātes kārta nopūsties.

"Kā ar to naudu, ko tev ir parādā Mairons?"

"Nu," Rei�ela iesāka runāt un nedaudz salēcās, kad viņas ausis sasniedza saplīsu�a stikla �ķindoņa, kas atskanēja no virtuves. "Nu, viņam arī nav naudas."

"Kāpēc? Vai tad viņ� nestrādā veselās divās vietās?"

"Mammu, nevajag. Es Maironam lūdzu atdot parādu, bet viņ� teica, ka ir sausā, turklāt �obrīd viņam tie�ām ir nopietnas problēmas darbā. Vai tu nevarētu glu�i vienkār�i aizdot man naudu?"

"Labi, Rei�ela. Bet es tie�ām vēlētos, kaut tu nopietni censtos atrast īstu darbu, vēlams, tādu, kas nav saistīts ar līķiem. Varbūt tu varētu sākt to meklēt kādā lielā metropolē, piemēram, Ņujorkā, Bostonā vai �ikāgā? Varbūt tu varētu strādāt muzejā. Un tu varētu dzīvot kādā jaukā, modernā vietā, kur ir labi darbi meitenēm ar tavu izglītību un daudz jauku jaunu vīrie�u ar piemērotām profesijām."

"Protams," Rei�ela noteica, kad uz apak�ējā pakāpiena parādījās Mairons. Vienā rokā viņ� turēja sviestmaizi, otrā - Rei-�elas mobilo telefonu. Viņ� pamāja ar telefonu un nometa to uz krēsla.

"Es par to padomā�u. Nopietni padomā�u. Bet vai tu man izpalīdzēsi?"

"Cik?" māte jautāja.

"Simt septiņdesmit pieci dolāri."

"Ak kungs! Labi, es nosūtī�u �eku pa pastu. Starp citu, kāpēc tu nekad neatbildi, kad es tev zvanu uz mobilo telefonu?" viņa jautāja. "Es zvanīju kādas se�as reizes, bet tu necēli klausuli."

"Tie�ām? Laikam es to nedzirdēju. Morgā nav atļauts runāt pa telefonu," Rei�ela sacīja. Mairons uzkāpa pa kāpnēm, cītīgi mielodamies ar sviestmaizi, un gandrīz uzmina Rei�elai virsū, iedams viņai garām. "Es uzlik�u skaļāku zvanu."

"Jā, lūdzu, izdari to! Labi, mīļā, drīz parunāsimies vēl."

Rei�ela nolika klausuli tie�i tajā brīdī, kad Mairons nozuda viesistabā. Viņa piecēlās, sakārtoja dvieli un sekoja viņam, vērodama, kā viņ� atver skapja durvis.

"Mairon?"

Viņ� sastinga un, nedaudz samiegdams acis, palūkojās uz Rei-�elu, kas stāvēja durvīs.

"Tu gandrīz uzgrūdies man virsū, kad nāci aug�ā."

Viņ� samirk�ķināja acis.

"Ei! Es atnesu tavu telefonu. Tas ir baigi labs, draudziņ!"

Rei�ela ar aizdomām paskatījās uz Maironu.

"Vai tu esi sapīpējies?" viņa noprasīja.

"Tikai mazliet," viņ� atbildēja un ielūkojās skapī.

Vai vispār bija iespējams sapīpēties mazliet? Rei�elai likās, ka tad, kad Mairons ir �mazliet sapīpējies", viņ� patiesībā ir pamatīgā kaifā. Bez izņēmumiem.

"Ko tu meklē?" Rei�ela vaicāja. Mairons nokoda milzīgu kumosu sviestmaizes.

"As nazinu," viņ� atbildēja ar pilnu muti Boloņas desas, aizvēra skapja durvis, aizgāja līdz istabas otram galam un paskatījās uz naktslampiņu. "Ai as av to ēdevu?"

"Ko?" viņa aizkaitināta noprasīja. "Es nespēju saprast nevienu vārdu! Vai tad tev neviens nav teicis, ka nedrīkst runāt ar pilnu muti?"

Mairons sāka rēkdams smieties. Bet tad viņ� spēji apklusa, jo gandrīz aizrijās ar sviestmaizi, un norija visu gabalu uzreiz.

"Vai es tev to iedevu?"

"Ko tad?"

"To naktslampu," viņ� sacīja, norādīdams uz galdu ar atliku�o sviestmaizes pusi.

"Nē."

"Ak tā!" Viņ� vēl kādu brīdi blenza uz naktslampu. Rei�ela nikna nopūtās un aizgriezās. Ja Mairons grasījās tikai blenzt uz viņas mēbelēm, viņa varēja arī ieiet vannā.

"Tiksimies vēlāk, Mairon. Neaizmirsti aizvērt durvis! No otras puses."

"Oho!" Mairons, mādams ar galvu, noteica. "Tas bija skarbi."

Lai! Rei�ela pameta Maironu stāvam viesistabā.

Ūdens vannā jau bija remdens, tāpēc viņa to izlaida, tikmēr eksperimentēdama ar matiem, izmēģinādama jaunus sakārtojumus, it kā jau nebūtu darījusi visu iespējamo, un beidzot izlēma savīt divus lielus mezglus uz galvas parastajā Mikipeles stilā.

Rei�ela atkal sāka piepildīt vannu un, kad bija apmierināta ar temperatūru, aizgrieza krānu, piecēlās un pievērsās durvīm, lai tās aizvērtu, - un gandrīz palēcās gaisā, jo durvīs stāvēja Mairons, sabāzis rokas kabatās, un vēroja viņu ar zālītes iespaidā asinīm pieplūdu�ām acīm.

"Jēzus, Mairon! Vai tu nemāki pieklauvēt?"

"Es klauvēju!" viņ� iebilda. "Bet tu aug�stāvā runāji pa telefonu un mani nedzirdēji/'

"Pieklauvēt tagad... Nu labi, tagad es gribu ieiet vannā."

"Dari to!" viņ� laipni atļāva, pamādams ar galvu, bet negāja prom.

"Labi! Tagad atkāpies un ļauj man aizvērt..."

"Paklau, Rei�ela! Es atkal esmu sācis gleznot."

Rei�ela gandrīz ievaidējās. Bija brī�i, kad Mairons iedomājās, ka ir prasmīgs gleznotājs.

"Vai tu neiebilstu, ja es noliktu da�as gleznas �eit? Manā dzīvoklī nav vietas."

"Protams, Mairon. Noliec tās pagrabā, labi? Nekar neko pie sienām!"

"Pagrabā? Tu gribi, lai es lieku savas gleznas pagrabā?"

"Jā," Rei�ela, apņēmības pilna, atbildēja. Iepriek�ējā reizē, kad viņa bija ļāvusi Maironam atnest gleznas, viņ� pats bija da�as pielicis pie sienas. Rei�ela nebija nekāda interjera dizainere, bet tās pat viņas gaumei �ķita pārāk drausmīgas.

"Lieliski," Mairons gaudās. "Es pūlos, tevis dēļ gleznoju, un tāda ir pateicība?"

Protams, varētu domāt, ka viņam tie�ām rūp, ko Rei�ela domā par viņa gleznām.

"Nē, pateicība izpau�as tā, ka tu vispār drīksti gleznas novietot �eit. Atā, Mairon!" viņa uzsauca un gandrīz izgrūda draugu laukā no vannasistabas. "Atgriezies, kad nebūsi sapīpējies," viņa piebilda, sākdama vērt ciet durvis.

Kaut ko murminādams, Mairons atkāpās, ieskrēja durvju stenderē un pieķērās pie tās, lai noturētu līdzsvaru. Bet tad viņ� apstājās un pār plecu palūkojās uz Rei�elu.

"Un pārējās gleznas? Ko tu izdarīji ar tām?" viņ� painteresējās.

"Ak tās!" viņa sacīja. "Es tās izmetu laukā." Un viņa aizvēra durvis.

Rei�ela dzirdēja, kā Mairons otrā pusē iesmejas un nosēc:

"Tas ir nāvīgi smieklīgi!"

Viņa aizslēdza durvis, aizdedzināja sveces un apgūlās karstajā ūdenī, lai palasītu, ar ko �odien aizņemts viņas viduslaiku bruņinieks. Ar mīļotās sievietes glāb�anu no dego�a torņa. Vai nebūtu jauki, ja viņ� varētu ierasties un glābt Rei�elu no viņas bun-galo?

Brīdi palasījusi, Rei�ela aizvēra acis, juzdama, kā burbuļi un karstais ūdens glāsta viņas augumu. Gara acu priek�ā viņa ieraudzīja Flinnu, kas Rei�elu vēroja, tikai viņam bija gari, viļņaini mati. Un mugurā viņam bija ādas apģērbs! Daudz ādas. Un smalkajās līnijās ap viņa acīm bija iegravētas dziļas rūpes par Rei�elu, pār viņa pieri krita malu �ķipsna...

Apslāpēta, bet neatlaidīga klauvē�ana pie ārdurvīm lika viņai uztrūkties no miega, no�ļakstot ūdenim un apgā�oties vismaz vienai svecei, kad grāmata aizlidoja pāri visai vannasistabai.

Viņa brīdi sēdēja un ieklausījās. Tā nevarēja būt Dānijā - viņa uzreiz nāktu iek�ā. Ja tā nebija ne Dānijā, ne Mairons...

Flinns.

Otro klauvējienu sēriju Rei�ela dzirdēja skaidrāk, un viņai izdevās tikt laukā no vannas un apmest sev apkārt dvieli, bet viņas rokas bija slapjas, tāpēc viņa bija spiesta brīdi cīkstēties ar durvju rokturi, pirms tas padevās. Viņa pa�āvās garām gultai, iztrūkās, kad atkal atskanēja klauvējieni, un metās lejā pa kāpnēm, slīdēdama pārskrēja pār pulēto ozolkoka grīdu un gandrīz ietriecās durvīs. Beidzot viņa tās atvēra un tajā pa�ā mirklī drud�aini satvēra dvieli, lai tas nenokristu no viņas auguma.

"Kas ir?" Dānijā noprasīja, stāvēdama aizbīdāmo durvju otrā pusē, kad Rei�ela iestenējās.

"Kāpēc tu glu�i vienkār�i nenāci iek�ā?"

"Es nevaru atrast savu atslēgu." Viņa cie�āk satvēra smago stieni, ko turēja rokās.

Rei�ela aizdomīgi palūkojās uz to.

"Kas tas ir?"

"Mēteļu pakaramais. Es to nopirku internēta izsolē," Dānijā lepna paziņoja. "Bet tas ir nenormāli smags."

Rei�ela atgrūda durvis un pakāpās sānis, lai ļautu Danijai iespraukties iek�ā kopā ar lielo koka stieni. Viņai izdevās to izdarīt, noraujot tikai collu ādas no Rei�elas kājas. Rei�ela aizbīdīja durvis, satvēra lielo ārdurvju rokturi un jau taisīja tās ciet, kad ieraudzīja garām pabraucam zilu sporta ma�īnu, kas izskatījās pazīstama. Bet ne tik pazīstama, lai viņa vēlētos stāvēt laukā, nosalstot līdz nāvei, un noskaidrot, kam tā pieder, tāpēc viņa aizvēra durvis.

"Kāpēc tev nav nekā mugurā?" Dānijā vaicāja, stāvēdama gaitenī kopā ar savu muļķīgo mēteļu pakaramo.

"Tāpēc, Dānijā, ka es biju vannā. Kāds vēl tam varētu būt iemesls? Un kāpēc tu atvedi to stieni uz �ejieni?"

"Tā ir dāvana tev," Dānijā atbildēja, priecīgi smaidīdama. "Es to nopirku par smiekla naudu un nolēmu, ka tev tas varētu noderēt. Manā dzīvoklī nav vietas." Viņa nolika pakaramo pie durvīm un atkāpās, lai apbrīnodama to uzlūkotu.

"Varbūt tas ir muļķīgs jautājums... bet kāpēc tu pērc mantas, kas tev nav vajadzīgas?" Rei�ela painteresējās, skatīdamās uz lielo, neveiklo stieni.

"Kas tev liek domāt, ka man to nevajag? Es pati to paturētu, bet tas ir par lielu manam dzīvoklim." Viņa iegāja dzīvojamā istabā un nometa mēteli malā.

"�eit dīvaini o�," viņa domīga noteica. "Vai te bijis Mairons?"

"Jā. Viņ� atnesa manu telefonu. Paklau, es aizie�u apģērbties."

"Pagaidi!" Dānijā iesaucās. "Vai viņ� piezvanīja?"

Jau uzlikusi vienu kāju uz pakāpiena, Rei�ela pār plecu palūkojās uz draudzeni.

"Nē," viņa atbildēja, juzdamās dīvaini vīlusies, it kā nupat būtu zaudējusi loterijā tikai viena cipara dēļ. "Nekā. Nav pat ziņas automātiskajā atbildētājā."

Vārdi viņas mutē likās nepatīkami pazīstami, un, nesagaidījusi Danijas atbildi, Rei�ela uzskrēja aug�ā pa kāpnēm, lai uzvilktu kaut ko mugurā.

Viņa atgriezās pēc pāris minūtēm, uzvilkusi d�emperi ar augstu apkakli un izbalēju�u kombinezonu. Dānijā sēdēja uz dīvāna un �ķirstīja burvestību grāmatu. Viņa bija paņēmusi glāzi vīna, cepumus un pēdējo siera gabalu. Rei�ela zināja, ka nesaņems algu vēl �etras dienas. Viņa cerēja, ka varēs tik ilgi iztikt ar sāļo siera cepumu paku.

"Uzklausi mani," Dānijā sacīja, �ķirstīdama grāmatas lapas, it kā tas būtu modes �urnāls. "Neuztraucies tik ļoti par to, ka viņ� vēl nav piezvanījis."

"Es neuztraucos. Vai es teicu, ka uztraucos?"

"Tu to neteici, bet tas ir redzams tavā sejā."

"Tas nav būtiski," Rei�ela atcirta. "Es viņu satiku vakar. Ja viņ� piezvanīs, tad piezvanīs. Ja ne - es jau nu neraudā�u. Man viņ� ir diezgan vienaldzīgs." Un tie bija tik klaji meli, ka Rei�ela pat nespēja ielūkoties Danijai acīs.

Dānijā turpināja �ķirstīt burvestību grāmatas lappuses. Pēc brī�a viņa ieminējās:

"Es lasīju "Cosmopolitan", ka veikts pētījums par seksuālākajiem cilvēkiem. Nu, tautībām. Un visseksuālākie bija ungāri, iedomājies? Es būtu teikusi, ka tie ir spāņi."

"Spāņi?"

"Jā, piemēram, Antonio Banderass," Dānijā sacīja un sapņaini nopūtās. "Nūjā, ungāri nodarbojas ar seksu apmēram miljons rei�u nedēļā. Un pēc tam bija krievi, un amerikāņi arī bija aug�ējā galā. Bet uzmini, kur bija angļi?"

"Nezinu. Kur tad?"

"Gandrīz pa�ā apak�ā. Virs irākie�iem."

Rei�ela iesmējās.

"Es runāju nopietni, Rei�ela. Angļi nav seksuāla tauta. Varbūt pat būtu labāk, ja viņ� nepiezvanītu. Viņ� to dro�i vien neizdarīja tāpēc, ka nedomā tā, kā to dara citi vīrie�i."

"Ko tu ar to gribi teikt?" Rei�ela jautāja, ieiedama virtuvē, lai paņemtu vīna glāzi.

"Vairākums vīrie�u domā par seksu visu laiku, vienu reizi septiņās sekundēs..."

"Nevar būt!"

"Tā ir! Tas bija rakstīts �urnālā "Mēris Health" Bet Flinns ir anglis, tāpēc viņ� dro�i vien nemaz tik daudz par to nedomā. Varbūt vienu reizi septiņās dienās. Un tāpēc viņ� nezvana."

Viņa to paziņoja tā, it kā tas būtu zinātniski pierādīts fakts.

"Tātad... tu domā, ka, pirmkārt, tas skūpsts bija tikai laimīga nejau�ība, un, otrkārt, viņ� par mani interesējas tikai seksa dēļ?" Rei�ela jautāja un atkal parādījās istabā, nesdama rokā tuk�u vīna glāzi. "Nu, pirmkārt, tas skūpsts bija lielisks, varbūt pats labākais manā mū�ā, un, otrkārt, ja runa būtu tikai par seksu, man vajadzētu justies aizvainotai, bet tā nav. Man patīk sekss. Tikai sekss - tas būtu jauki. Pat fantastiski. Bet es nesaprotu, kā tik anglisks un tātad aseksuāls vīrietis varētu tā skūpstīties."

"Hmm, tev taisnība," Dānijā ļoti nopietni teica. "Labi, tad varbūt viņ� nav aseksuāls, varbūt viņa seksualitāte tikai ir apspiesta. Tā ir ar viņiem visiem. Karaliene, piemēram. Vai tu vari iedomāties karalieni darām TO?"

"Nevajag!" Rei�ela iekliedzās. "Tas ir tikpat nejauki kā iedomāties vecmāmiņu un vectēvu... fui, pretīgi! Turklāt daudzi angļi �obrīd noteikti sē� savos dzīvokļos, malko tēju un cen�as iedomāties prezidentu nodarbojamies ar seksu, tāpēc viņi dro�i vien nonāku�i pie secinājuma, ka ari amerikāņi ir aseksuāli."

"Protams. Bet "Cosmo" ir veicis pētījumu, kas apstiprina manu pieņēmumu," Dānijā pieklājīgi iebilda.

"Protams, protams. "Cosmo"/' Rei�ela noteica un domīgi pamāja ar galvu, ieliedama sev vīnu. "Es tev piedāvā�u citu teoriju, Dānijā," viņa sacīja un pacēla glāzi, lai saskandinātu ar draudzeni. "Varbūt viņam nelikās, ka tas skūpsts bija brīni�ķīgs, un varbūt viņ� nezvana tāpēc, ka es viņu nemaz tik ļoti neinteresēju, un tas nekas, jo man jau pietiek rai�u ar rēķinu nomaksā�anu, un man nemaz nevajadzētu uztraukties, vai kāds anglis man piezvanīs vai ne," viņa paziņoja un apsēdās uz grīdas spilvena pretī Danijai.

"Pirmkārt, neraizējies par rēķiniem!" Dānijā pavēlēja. "Viss nokārtosies. Gan redzēsi," viņa piebilda un pārliecināta pamāja ar galvu.

"Protams," Rei�ela skeptiski norūca. "Lieliski. Es samaksā�u savus rēķinus un nomir�u viena..."

"Ak dievs, sākas!" Dānijā iesaucās, pacēlusi skatienu pret griestiem.

"Ko tad tu domātu, ja būtu manā vietā?" Rei�ela izaicino�i noprasīja. "Mums bija tik lielisks, burvīgs skūpsts, viņ� paņēma manu telefona numuru, solīja piezvanīt un to nedara! Ko tad vēl es varētu domāt?"

"Varbūt viņam tas skūpsts patika tik ļoti, ka viņ� nobijās un nezina, kā rīkoties, tāpēc ar galvai pa priek�u metas darbā... Ar ko viņ� vispār nodarbojas?"

"Ar datoriem."

"Viņ� metas datoros un cen�as nedomāt par tevi, jo zina, ka vēlas tevi, - maģija, atceries maģiju!" Dānijā kliedza, pacēlusi rokas gaisā. "Protams, viņ� tevi vēlas! Bet viņ� baidās, ka nevarēs neko turpināt, ja kaut ko sāks, jo viņam jāatgrie�as Anglijā. Vai par to tu iedomājies?"

"Nē," Rei�ela godīgi atzinās. "Mēs tikai vienreiz iedzērām kafiju - nav jau tā, ka viņam tagad jāzvēr mū�īga mīlestība. Kāpēc mēs nevarētu uzsākt nelielu romānu, kamēr viņ� vēl ir �eit? Un manas nodarbības? Viņ� pierakstījās uz manām au�anas nodarbībām, nolādēts!"

"Nu lūk!" Dānijā priecīga iesaucās. "Tu viņu noteikti nākamnedēļ satiksi tur!"

"Bet līdz tam jāgaida vesela nedēļai" Rei�ela ievaidējās un atbalstīja pieri pret kafijas galdiņa virsmu. "Ja viņ� grasās man zvanīt, viņam tas jādara pirms tam. Es nevaru tik ilgi gaidīt, tad es jau bū�u sajukusi prātā, un es izdarī�u kaut ko muļķīgu visas klases priek�ā, un mēs būsim starp stellēm!"

"Neuztraucies," Dānijā mierināja draudzeni, pasniegdamās pāri galdam un glaudīdama Rei�elas galvu. 'Izdarīsim mazu burvestību."

"Jēzus, Dānijā, vai tā ir tava atbildes reakcija uz visu?"

"Burties ir daudz lietderīgāk nekā gausties," Dānijā paziņoja, nedaudz izsliedama zodu. "Un man kaut kas jādara ar Glenu!" viņa iesaucās un jau klusāk piebilda: "Tas bija tik muļķīgi! Nekādā ziņā nedrīkst blēņoties ar maģiju."

"Atvaino, bet ar ko, pēc tavām domām, tu te visu laiku nodarbojies? Tātad - kas notika?"

Dānijā nopūtās.

"Labi, sāk�u no pa�a sākuma. Es gribēju noburt Rikiju Beilinu. Vai tu viņu atceries?"

"Lieliskākais sekss tavā dzīvē? Tas Rikijs Beilins?"

"Tas Rikijs Beilins," Dānijā apstiprināja. "Tas puisis bija die-vīgs - viņ� prata tādus paņēmienus, par kuriem es pat nekad nebiju dzirdējusi! Nu labi, tātad es grasījos viņu noburt, bet gribēju pārliecināties, ka viss ir pareizi, tāpēc to izmēģināju. Un es... nu, es izmantoju Glenu Rikija vietā. Un tad es piepe�i sastopu Glenu frizētavā - nu, tajā, kur strādā viņa māsa, - un viņ� smaida un siekalojas."

"Dānijā, viņ� vienmēr bijis tevī iemīlējies," Rei�ela viņai atgādināja. "Tie�i tāpēc tu pārstāji apmeklēt to vietu."

+* Ļ №*t�JV� UVMMVMV

4$*

"Bet viņa māsa grie� matus daudz lētāk nekā jebkur� cits! Nu, izskatījās, ka burvestība iedarbojusies, jo viņa mēle gandrīz vai vilkās pa zemi. "Kā tev klājas, Dānijā?"" viņa izmēdīja Glenu, plati iepletusi acis ar dievino�u izteiksmi tajās. ""Es par tevi daudz domāju, Dānijā."" Viņa iesmējās. "Un tagad viņ� visu laiku man zvana, kop� es uzaicināju viņu pie sevis..."

"Ko?" Rei�ela iekliedzās. "Kāpēc tu uzaicināji viņu pie sevis?"

"Tāpēc, ka todien viņ� bija jauks, turklāt man vajadzēja to darīt. Kā citādi es varētu lauzt burvestību? Vienīgā problēma bija tā, ka es nevarēju to lauzt bez grāmatas, un tagad viņ� neliek mani mierā! Man obligāti viņ� jāatbur no sevis, pirms es sajūku prātā," viņa paziņoja, ielūkojās grāmatā un domigi pabungoja ar pirkstu pa to. "Kā tu domā - vai mēs varētu piespiest mistera Valisjelo kaķi ie�urāt krūzītē?"

"Ak dievs, lūdzu, nē!" Rei�ela iestenējās un atkal pievērsās kafijas galdiņam. Tikai �oreiz viņa atsita galvu pret to. Trīs reizes.

Vēlāk, kad Dānijā beidzot savāca visus maģijas piederumus, lai dotos mājās (apbrīnojami, bet viņai nebija izdevies atrast īstās sastāvdaļas vai aizstājējus burvestībai), Rei�ela pavadīja viņu līdz durvīm.

"Es tev rīt piezvanī�u," viņa sacīja, kad Dānijā gāja lejup pa trepēm.

"Labi!" draudzene atbildēja.

"Atā!" Rei�ela uzsauca, kad Dānijā cilpoja uz savas ma�īnas pusi, un ielūkojās pulkstenī - nedaudz pāri vieniem. Viņa atkal pacēla galvu, lai pārliecinātos, ka Dānijā iesēdusies ma�īnā, un ar acs kaktiņu ieraudzīja zilu automobili iegrie�amies nākamajā ielā. Dīvaini, bet tas bija ļoti līdzīgs ma�īnai, ko viņa bija redzējusi iepriek�. Kāpēc tā �ķita tik pazīstama?

Rei�ela paraustīja plecus un, pamājusi Danijai, aizvēra durvis un devās uz gultu.

Nākamajā pēcpusdienā Flinnu pamodināja telefona zvans, un viņ� iztrausās no gultas, lai paceltu klausuli.

"Hallo!" viņ� nomurmināja un no�āvājās.

"Flinn, mīļais!"

"Sveika, māt!" viņ� sacīja, miegaini kasīdams savas kailās krūtis.

"Vai tu gulēji?" viņa māte jautāja, izklausīdamās ļoti apvainojusies.

"Man bija daudz jāstrādā - visu dienu un arī līdz vēlai naktij."

"Ak, Flinn, man �ķiet, ka �is uzdevums nenāk tev par labu. Tu izklausies slims."

"Pateicos, māt, bet ar mani viss ir kārtībā. Patie�ām," viņ� noteica, piecēlās un apspieda �āvas. "Kā klājas tēvam?" viņ� jautāja, iesteberēdams virtuvē, lai ielietu glāzē ūdeni.

"Ak, viņam klājas diezgan labi. Visu rītu nodarbojās ar aizkaru kār�anu viesu istabās un pēcpusdienā gandrīz zaudēja pirkstu, pielikdams virs durvīm to izkārtni, uz kuras gēlu valodā rakstīts "Simttūksto� sveicienu". Nu, tu jau zini - tas, ko saka skoti."

Flinns nolaida roku, kurā turēja glāzi, un brīdi stingi blenza uz priek�u, pirms beidzot pajautāja:

"Kāpēc?"

"Kāpēc? Tāpēc, ka amerikāņiem un japāņiem tādi sīkumi patīk," māte lieti�ķi paskaidroja, it kā tas, ka viņai pieder pansija Batlerkropvelā, pa�ā nolāpītās jautrās, vecās Anglijas sirdī, un viņa to pārvēr� par Skotu Augstieņu pansiju, būtu pilnīgi normāli. "Es tev vēl neesmu pateikusi, ka iepriek�ējā nedēļā mums bija da�i diezgan ievērojami viesi," māte sacīja.

"Tie�ām?"

"Vinstoni. No Amerikas!" viņa paziņoja, it kā tā būtu pils, nevis valsts. "Viņi ir daļa no Vinstonu tabakas ra�otāju ģimenes. Brālēni ceturtajā pakāpē. Tas ir diezgan satrauco�i, vai ne?"

Patiesībā, pēc Flinna domām, pat viņa zeķes bija vairāk satrauco�as, bet viņa māte aizrāvās ar tamlīdzīgiem sīkumiem.

"Lieliski."

"Mums tie�ām ir reputācija. Galu galā mums ir ģimenes vārds," viņa augstprātīgi pavēstīja.

Tas, protams, attiecās uz "aristokrātisko" vārdu. Viņ� bija dzirdējis stāstus par to visu savu sasodīto mū�u. Patiesībā tas nozīmēja, ka viņiem ir attāla radniecība no mātes puses ar Al-vikas hercogu, kur� bija otrās pakāpes brālēna brālēna brālēns vai kaut kas tamlīdzīgs. Un tas savukārt nozīmēja, ka viņi, necilie Oliveri, varētu pretendēt uz troni... ja sāktos atomkar� un Anglijā nepaliktu vairs neviena cita cilvēka.

"Flinn, mīļais," māte ieminējās un apklusa, lai gurdi nopūstos.

Flinns sagatavojās neizbēgamajai sarunai.

"Es zinu, ka tu dusmojies uz Airisu, bet nabadzīte skumst jau kop� brī�a, kad tu aizbrauci. Vai tu nevarētu glu�i vienkār�i piezvanīt un parunāt ar viņu?"

Airisa nebija pēc viņa skumusi veselus divus gadus, bet viņa māte bija pārāk naiva, lai spētu saprast tādas sievietes kā Airisa.

"Varbūt. Ja man pietiks laika."

'Tu vari atrast laiku, un tu lieliski to zini."

"Jā, dro�i vien. Bet �obrīd es patie�ām esmu ārkārtīgi aizņemts."

"Ak, mīļais, Airisa ir neticami apbēdināta par to pārpratumu," viņa liegi nomurrāja.

Jauks veids, kā apzīmēt nejauku notikumu - vīrietis atgrie�as mājās no komandējuma par agru un atrod savu līgavu gultā kopā ar citu vīrieti. Turklāt abiem mugurā bija naktstērps, un abi smēķēja pēc dzimumakta cigareti. Interesanti, ko viņ� bija pārpratis?

"Tas nebija pārpratums, māt," Flinns sacīja. "Atvaino, bet Airisa drātējās ar citu vīrieti, kamēr es biju prom."

"Viņa tā negribēja! Tevis tik ilgi nebija mājās, un viņa zaudēja galvu!" māte uzstājīgi paziņoja. "Tas vairs neatkārtosies."

Flinns atvirzīja klausuli, bridi blenza uz to, nespēdams saprast, no kāda jauka sārta mākonī�a nolaidusies viņa māte, un atkal pielika to pie auss.

"Kāpēc tu par to esi tik pārliecināta?"

"Viņa man apsolīja!" māte dedzīgi pavēstīja. "Nedomāju, ka viņa �obrīd melotu, vai ne?"

Protams, melotu! Bet tas nebija temats, ko viņ� gribētu apspriest ar savu māti, tāpēc Flinns rīkojās tāpat kā parasti, kad radās �āda situācija. Viņ� sameloja.

"Labi, māt. Es viņai piezvanī�u."

"Paldies, mīļais! Viņa būs priecīga! Labi. Kad tu atgriezīsies mājās? Mēs esam ielūgti uz Fārmingemu rudens balli. Mums visiem vajadzētu to apmeklēt. Mēs ta�u esam viņu ģimenes locekļi!"

"Mēs neesam viņu ģimenes locekļi," Flinns mierīgi atbildēja. "Viņi ir mūsu attāli radinieki, un �ī radniecība ir veidota ar da�iem ap�aubāmiem sakariem."

"Tā nav taisnība!" māte sāpināta iesaucās. "Mēs esam viņu radinieki no Alvikas hercoga puses. Es tie�ām vēlos, kaut tu izturētos pret to nopietnāk, Flinn! Varētu notikt kaut kas drausmīgs un ārkārtīgs, un tad mūs pat varētu izsaukt uz Bakingemas pili!"

"Māt," Flinns pacietīgi teica, "pat tad, ja mēs būtu Fārmingemu radinieki kādā ticamā vai pat dokumentāli pierādāmā veidā, mēs rindā uz troni esam apmēram tūksto� piecsimt trīsdesmit sestie. Mūs nekad neizsauks uz Bakingemas pili, ja nu vienīgi ar pavēli mazgāt tās sasodītās grīdas."

"Ak!" māte saniknota ie�ņācās. "Es atsakos tevī klausīties! Lūdzu, atgriezies mājās pirms Ziemassvētkiem, jo es nepieļau�u, ka Oliveri aizvaino Fārmingemus. Vai tu mani saprati?"

"Nevainojami," viņ� norūca. "Un, ja tev vairs nekas nav sakāms, man tie�ām jāķeras pie darba."

"Nu labi, mīļais. Tikai neaizmirsti piezvanīt Airisai. Viņa ir ļoti noskumusi."

"Uz redzē�anos, māt! Pasveicini tēvu!"

"Apskauju un skūpstu, mīļumiņ. Atā!" viņa no�ivināja un nolika klausuli.

Flinns sekoja viņas priek�zīmei un aizslāja uz du�u. Stāvēdams zem ūdens strūklas, viņ� nopietni apdomāja iespēju dabūt jaunu telefona numuru. Varbūt kādā rūpīgi apsargātā trakonamā vai kādā citā tikpat eksotiskā vietā, kas atrastos ļoti tālu no Anglijas.

Nākamajā dienā Rei�elas noskaņojums neuzlabojās.

Par trim dienām drud�ainas rakstī�anas viņa saņēma neticami lielu summu - simt astoņus dolārus un trīsdesmit trīs centus pēc visu nodokļu atskaitī�anas. Ar to pat nepietika komunālo pakalpojumu rēķina samaksā�anai, bet, paldies Dievam, mammas �eks jau bija atsūtīts.

Tātad pēc tā stulbā �eka aizne�anas uz banku viņas rēķinā būs tie�i simt se�desmit trīs dolāri un trīspadsmit centi, lai samaksātu par telefonu un kabeļtelevīziju (no kuras viņa grasījās atteikties, tiklīdz būs noskatījusies �īs sezonas pēdējo "Trading Spaces" sēriju) un piepildītu tuk�u pieliekamo.

Secinājums: labi vien bija, ka Flinns pēdējo pāris dienu laikā nebija zvanījis, jo Rei�ela tie�ām bija pārāk aizņemta ar cen�anos dzīvot no rokas mutē, tā ka nespēja pat domāt par tik�anos ar viņu.

Stāvēdama "Turbo Temps" birojā, Rei�ela iebāza �eku somā, apgriezās apkārt un atkal piegāja pie letes. Meitene, kura bija pasniegusi viņai �eku, vēl joprojām tur sēdēja, viļādama pa muti milzīgu ko�ļājamās gumijas pikuci un blenzdama uz datora ekrānu. Viņa nepacēla skatienu, kad Rei�ela atkal parādījās pie letes.

Rei�ela pieklājīgi gaidīja, cerēdama, ka meitene beidzot pievērsīs viņai uzmanību, bet tas nenotika. Pat viegla mīņā�anās no vienas kājas uz otru neko nelīdzēja. Tāpēc Rei�ela ļoti uzmanīgi pieskārās zvana pogai uz letes.

Meitene palūkojās uz aug�u.

"Jā?"

"I Imm... Jums jau laikam nav neviena cita darba, ko man piedāvāt?"

"�odien ir jau ceturtdiena."

"Pareizi." Jā, ceturtdiena tie�ām jau bija klāt, bet Rei�ela glu�i vienkār�i nespēja saprast, kāds tam sakars ar darbu. "Tātad - vai jums nekā nav?"

"Es gribēju teikt, ka nekā nebūs līdz pat nākamajai nedēļai." Meitene to paziņoja, pat nepalūkojusies uz datoru. Tomēr viņa uzpūta lielu rozā burbuli.

Rei�elai neizturami gribējās to pārdurt, bet viņai izdevās savaldīties un palūgt:

"Varbūt jūs varētu pameklēt? Varbūt ir kaut kas vienai dienai, ko es varētu darīt līdz nākamajai nedēļai?"

Meitene reaģēja tā, it kā viņai nupat būtu likts paņemt zobu suku un ziepes, lai notīrītu Ra�moras kalnu. Viņa ļoti skaļi nopūtās, ar krēslu piebrauca pie datora un uzsita pa da�iem taustiņiem. Kamēr ielādējās programma, viņa atkal nopūtās, lai nerastos pārpratumi. Uz ekrāna parādījās da�i logi, kurus Rei�ela nespēja izlasīt. Meitene tos nopētīja un paziņoja:

"�onedēļ nekā nav."

"Nekā?"

"Nekā. Es ta�u teicu - atnāciet pirmdien!"

Rei�ela nomākta pagriezās, lai ietu prom.

"Ja nu vienīgi..."

Viņa zibenīgi apsviedās.

"Ja nu vienīgi?"

"Blekstounas apkaimē notiek lielas viesības. Vienā no tām savrupmājām. Sagādniekam noderētu palīgs."

"Labi!"

"Nē, nav vis labi. Jūsu kvalas neatbilst. Es nedrīkstu jūs sūtīt, ja neatbilst kvalas."

"Atvainojiet, neatbilst manas - kas?"

"Jūsu kvalas. Kva-li-fi-kā-ci-ja," viņa pārmeto�i noskaldīja. "Kaut gan man patiesībā nav neviena cita, kas varētu to izdarīt."

"Kas tie�i ir jādara? Esmu pārliecināta, ka to varu, lai kas tas arī būtu," Rei�ela sacīja, aizrautīgi liekdamās pāri letei, lai redzētu, uz ko meitene raugās. Bet meitenei tas nepatika, un viņa uzmeta Rei�elai neapmierinātības pilnu skatienu ar acs kaktiņu, pagriezdama ekrānu prom.

"Redziet, pat ja jūs varat to izdarīt, es nedrīkstu sūtīt jūs uz darbu, ja jūsu kvalas tam neatbilst."

"Kas man jādara, lai tās atbilstu?"

Meitenes sejā parādījās izteiksme, kas, pēc Rei�elas domām, liecināja, ka viņa uzskata Rei�elu par idioti.

"Tām jābūt jūsu biogrāfijā. Lūk..." Viņa nospieda taustiņu un spēji pagrieza krēslu uz printera pusi, paņēma lapu, kad tas bija beidzis drukāt, un pasniedza papīru Rei�elai.

Sagādnieka palīgs. Spēja palīdzēt pasniegt ēdienus un dzērienus viesībās 50-100 cilvēkiem. Ēdienrei�u sastāvdaļu pārzinā�ana (uzko�amie, saldie ēdieni u. c.). Kokteiļu un vīnu pārzinā�ana. Fiziskās prasības: spēja pacelt līdz 25 mārciņām smagus priek�metus. Nepiecie�ams melns tērps (arī kurpes). Priek�auts tiks izsniegts darba vietā.

Rei�ela palūkojās uz meiteni.

"Vai jūs gribat teikt, ka es neesmu pietiekami kvalificēta �im darbam?"

"Jūsu biogrāfijā tas nav rakstīts!" viņa atcirta, bet viņas tonis bija pārāk ass, lai būtu patiess. "Jūsu kvalās neietilpst ēdinā�ana."

Rei�ela atkal uzmeta skatienu papīra lapai.

"Cik daudz viņi maksā?"

Meitene pavērās uz ekrānu.

"Simt dolāru par sestdienas vakaru. Jāstrādā aptuveni se�as stundas."

'Tātad," Rei�ela ieteicās, pabungodama ar pirkstiem pa leti, "kas vajadzīgs, lai pie manas kvalifikācijas parādītos vārds "ēdinā�ana"?"

Meitene tikko manāmi paraustīja plecus, uzpūta burbuli, līdz tas pārplīsa, un sacīja:

"Pietiks ar desmitnieku."

Rei�ela apvaldīja vēlmi apvīt desmit pirkstus ap skuķes kārno kaklu. Viņa parakņājās somā, attina vīk�ķi, kas sastāvēja no vienas piecu un �etrām viena dolāra banknotēm, somas dibenā atrada �etras divdesmit piecu centu monētas, uzlika naudu uz letes un pastūma to visu meitenes virzienā.

"Ierakstiet "ēdinā�ana" pie manas kvalifikācijas, lūdzu!" viņa noteica un, rokā sa�ņaugusi papīru, izsoļoja laukā pa durvīm.

Telefons vēl joprojām nezvanīja, nolādēts!

Toties viņa bija saņēmusi da�as e-pasta vēstules.

Temats: Re: Kas notiek?

No: Rebeka Peri�a <reparrish72@aol.com>

Kam: Rei�a <earthangel@hotmail.com>

CC: Robija <rmanning70@earthlink.net>

KĀDU VĪRIETI?!?!?! Tu nedrīksti tā pamest kripatu informācijas un neko nepaskaidrot! Un es zinu, ka Tu JOKO, kad saki, ka jūs ar Dāniju izmantojāt maģiju, jo es ZINU, ka Tu nesāktu nodarboties ar kaut ko tik velni�ķīgu, VAI NE, REI�ELA???

Vispār stāsti kāds viņ� ir? Vai viņ� ir jauks? Kā viņ� izskatās? Vai jūs jau esat kaut kur gāju�i kopā vai arī tikai grasāties to darīt? Kur jūs satikāties? Vai viņ� zina, ka Tu esi bagāta? Tu ta�u saproti, ka tas būs pirmais, ko jautās mamma un tētis. Atbildi un pastāsti mums, kas notiek!

Starp citu, nesen man piezvanīja mamma. Viņa domā, ka man vajadzētu parunāt ar Tevi par mācību pabeig�anu un darba atra�anu. Un tā nu es saku Tev - pabeidz mācības un atrodi darbu. :) Bekija, kas mirst no vēlmes kaut ko uzzināt par VĪRIETI!

Temats: Re: [FVVD: Re: Kas notiek?]

No: Robiņa <rmanning70@houston.rr.com>

Kam: Rei�a <earthangel@hotmail.com>

CC: Rebeka Peri�a <reparrish72@aol.com>

Pirmkārt, ar KĀDU maģiju? Ja ar to dīvaino, tad Tev ir gals klāt. Vai Tev ir kaut mazākā nojausma, kā uz to reaģētu vecmāmiņa?

Es izjūtu kārdinājumu viņai piezvanīt kaut vai tikai gaidāmās jautrības dēj. Nu labi, kas ir �is vīrietis? Kāpēc Tu nekad nevari atsūtīt vēstuli ar visu informāciju, nevis likt mums izmisīgi lūgties?

Labi, parunāsim par mani. Es apskatīju to mājas lapu par (vai tā ir pareizi?) TAN-TRA, ko Tu man atsūtīji, un tur nebija neviena attēla. Vai Tev tie�ām nav kādas grāmatas? Varbūt videokasete? Tas pat būtu labāk, jo mēs ar D�eiku neesam pārāk dedzīgi lasītāji. Robija.

Temats: RE:RE: [FWD: Re: Kas notiek?]

No: Rebeka Peri�a <reparrish72@aol.com>

Kam: Robija <rmanning70@houston.rr.com>

CC: Rei�a <earthangel@hotmail.com>

A, jā, es gribēju Tev pajautāt par tantru. Vai mēs ar Metu ari varētu dabūt grāmatu? Tikai ne videokaseti. Es nomirtu, ja kaut kas tāds parādītos mājā un D�eisons to ieliktu magnetofonā. Turklāt tadas kasetes sūtīt pa pastu dro�i vien ir nelikumīgi. Bekija.

Temats: RE:RE: [FVVD: Re: Kas notiek?]

No: Rci�ela <earthangel@hotmail.com>

Kam: Rebeka <reparrish72@aol.com>

CC: Robiņa <rmanning70@earthlink.net>

Varbūt viens no iemesliem, kāpēc es nesūtu garas vēstules, ir tas, kādas atbildes es saņemu no savām vecākajām māsām (piemēram, skatīt iepriek�ējās vēstules apak�ā). Pirmkārt - labi, meitenes, teik�u jums vēlreiz. TANTRA ir mistiska zinātne, kas radusies Austrumos, un tas galvenais mērķis ir apkārtējās pasaules izpra�ana. Tas nav seksa mācību līdzeklis, Dieva dēj! la jūs tie�ām gribat to apgūt, tad jums jāmācās izprast pasauli un sasniegt pilnību VISĀS dzīves jomās, nevis tikai guļamistabā, manas mīļās, pēc seksa izslāpu�ās muļķītes. Bet es piekrītu tam, ka daļa no �īs izpratnes ir seksuālās enerģijas apzinā�anās un atraisī�ana. Tāpēc, ja jūs apsolāt, ka vismaz palasīsiet par tantras zinātni, es jums aizsūtī�u mazu kabatas izmēra grāmatiņu, kurā ir rakstīts tie�i par seksuālo enerģiju un tās atraisī�anu. Vai jūs to apsolāt??? Es grāmatu nesūtī�u, ja jūs neapsolīsiet.

Runājot par vīrieti, tur patiesībā nekā nav. Es tikai aizpildīju tuk�o vietu uz ekrāna, lai jūs nesūdzētos, ka es neko nestāstu. Viņ� patie�ām nav nekas īpa�s, un es �aubos, vai viņ� mani interesē. �obrīd tas tikai radītu problēmas. Man jāpabeidz mācības un jaat-rod darbs. Man tagad patie�ām nav laika attiecībām. Un, runājot par darbu, man jāskrien. Atā... Rei�ela.

P. S. Un tā ir BALTĀ maģija, kaut gan es esmu pārliecināta, ka man vajadzēs jums izskaidrot arī to.:)

Pabeigusi rakstīt atbildi uz ziņkārīgajām māsu vēstulēm, Rei�ela devās uz gultu un apgūlās, ilgi vērdamās griestos.

Nākamajā dienā viņa metās virsū juceklim, kas valdīja mājā. Vismaz teorētiski. Patiesībā viņa meklēja grāmatu par tantristisko seksu, reiz viņai to kāds bija uzdāvinājis, lai aizsūtītu Teksasas maniakiem, bet Rei�ela nevarēja grāmatu atrast, tāpēc bija spiesta visu sakārtot.

Viņas mājā izveidot jucekli bija ļoti viegli; pirmkārt, māja bija ļoti maza, otrkārt, viņai piemita krājējas instinkts. Rei�ela atrada daudz mantu, ko bija paturējusi jau pārāk ilgi, bet nespēja piespiest sevi tās izmest laukā, piemēram, papardes, efejas un zāļu groziņus, kuri karājās vairākos mājas stūros. Vairākumam jaunība jau sen bija aiz muguras, bet Rei�ela neparko nevēlējās atteikties no kaut kā dzīva un vienmēr �akli tos atdzīvināja pēc garām ziemām. Tomēr �obrīd viņa tos pārvietoja uz citiem nostūriem.

Uz koka grīdas mētājās daudzi ar rokām austi, biezi vilnas paklāji. Visi bija veidoti au�anas nodarbībās, un lielākā daļa bija projekti, ko iesāku�i viņas slinkākie audzēkņi un pabeigusi viņa pati. To bija tik daudz, ka bija apsegta gandrīz visa grīda.

Rei�elai bija ari daudz mēbeļu (un vēja zvanu), kas bija iegādātas kādā pārāk aizrautīgā naudas �ķie�anas reizē, kad viņa bija centusies ieviest līdzsvaru mājā pēc fetig shui principiem. Apdzīvojamā telpā bija divi pārāk polsterēti dīvāni, atzveltnes krēsls un milzīga tahta, kā arī liels koka rāmis, uz kura uzvilkts Rei�elas jaunākais iz�uvums - �etrpadsmitā gadsimta fran�u gobelēna kopija. Samazināta, protams. Un tie�i tā bija vainīga pie izmētātajām papīra lapām un malā nosviestā kalkulatora, ko viņa bija izmantojusi, lai aprēķinātu proporcijas.

Un uz katras pieejamās virsmas, protams, bija sakrautas grāmatas. Daļa no tām bija izlasītas, daļu Rei�ela tikai grasījās lasīt. Mācību grāmatas, rokasgrāmatas, veci, putekļaini viduslaiku vēstures un seno valodu sējumi. Bija ari daiļliteratūras kaudzes. Rei�ela zināja, ka nekad neizlasīs tik daudz, cik gribētu, bet viņai negribējās grāmatas kādam atdot, paturot prātā, ka varētu atgadīties kaut kas drausmīgs, piemēram, viņa varētu ciest autokatastrofā, pēc kuras vajadzētu ilgsto�i atveseļoties. Tad viņa būtu piesieta pie gultas un varētu tikai lasīt. Un tad viņa tie�ām negribētu, lai pietrūkst grāmatu.

Tāpēc viņa tikai pārvietoja kaudzes, noslaucīja putekļus no tām un papildināja tās katru reizi, kad nonāca piecu jūd�u attālumā no jebkuras vietas, kur tika pārdotas grāmatas.

Visapkārt mētājās ari sīkumi, kas nez kādēļ vienmēr nonāca viņas mājā. Da�us bija atnesusi Rei�ela pati - katru reizi, kad viņa brauca uz Angliju, viņa atgriezās ar pilnu somu nieciņu, un parasti viņa pati nespēja atcerēties, kāpēc tos nopirkusi.

Rei�ela atrada ari daudzas mantas (piemēram, �etras ar rokām apgleznotas tasītes un �ķīvjus), kuras noteikti bija atnesis Mai-rons, tikai viņa nevarēja atsaukt atmiņā brīdi, kad tās saņēmusi. Un tagad uz ēdamistabas trauku skapja, kuru viņai bija likusi iegādāties māte, bija jauna mazu bieza stikla pudelī�u un bļodu kolekcija, kas liecināja par Rei�elas rotaļu ar Danijas maģiju.

Nezin kādēļ tie�i tur Rei�ela atrada grāmatu par tantristisko seksu, un, tā kā sējums bija pietiekami mazs, lai to varētu atkal pazaudēt, viņa ielika grāmatu somā, lai neaizmirstu nosūtīt to māsām.

Uz skapja atradās ari horoskopu skala, un Rei�ela pārbaudīja, vai Marss vēl joprojām atkāpjas vai ari pie visām neveiksmēm vainojams kas cits. Tomēr pēc skalas izpētes nekas nekļuva skaidrāks. I Imm...

Un, uzmezdama skalu uz jaunas kaudzes, viņa ieraudzīja burvestību grāmatu, kas Danijas vainas dēj bija parādījusies viņas dzīvē. "Nerātni labais: raganas pamācība sievietēm par iedarbīgām burvestībām."

Rei�ela paņēma grāmatu rokās, gribēdama to kaut kur nobāzt, bet smagais sējums izslīdēja viņai no pirkstiem un nokrita uz grīdas. Viņa pacēla grāmatu, turēdama to aiz muguriņas, bet tā atkal sāka slīdēt uz leju, tāpēc viņa a�i pabāza otru roku apak�ā... un pamanīja, ka grāmata atvērusies lappusē, kur aprakstītas sa-valdzinā�anas burvestības.

"Cik mīļi!" Rei�ela, pieri saraukusi, noteica, jo viņai nepatika atgādinājums par Flinnu, Nelieti, Kur� Nepiezvanīja. Viņa grasījās aizvērt grāmatu un uzlikt to uz kādas kaudzes, bet pēk�ņi ieraudzīja tekstu sīkā drukā satura rādītājā, kurā bija uzskaitītas savaldzinā�anas un mū�īgas mīlestības burvestības.

"Dīvaini," viņa nomurmināja. Līdz �im viņa to nebija pamanījusi, kaut gan bija lasījusi �o lapu neskaitāmas reizes. Druka bija tik sīka un dienas gaisma dzisa tik strauji, ka Rei�ela bija spiesta pacelt grāmatu pavisam tuvu pie acīm, lai to izlasītu.

lljmantbu! Q3ur�e�tība� ncbrīh�t tjmantot, lai paoerbņnātu citu ciloēhu! �a�ai�tīt hābu pret �lņa �ai oiņa� gribu ne�at. 3� jū$. e�at iemantoju�i hābu no �īm �pēctgajām buroe�tībām, lai rabitu mīle�tību, ka� na� lemta, buroe�tība� iebarbība bū� ī�laictga, un tā rabī� baubj �irb��āpju!

Rei�ela pacēla galvu un apjukusi pamirk�ķināja acis. Kā gan, pie velna, viņa nebija pamanījusi tādu brīdinājumu? Tas bija diezgan nozīmīgs, un, tā kā viņa pāris pēdējās nedējas bija pavadījusi, slīpējot savu bur�anās māku, viņai vajadzēja ieraudzīt tik nopietnu brīdinājumu!

Jēzus, tad jau viņa nemaz nedrīkstēja brīnīties, ka Flinns nezvana! Viņa bija izmantojusi savu sievi�ķās dievības varu, lai piesaistītu kādu, kur� negribēja tikt piesaistīts, un tāpēc viņa bija satraukusies par skūpstu, pēc kura nekas nenotiks!

"Cik gan es esmu stulba!" viņa iekliedzās, aizcirta grāmatu, nosvieda to uz trauku skapja un nikni paglūnēja uz to.

Jā, viņa bija nikna. Nikna, jo bija uzvedusies kā muļķe kāda sve�inieka priek�ā, ticējusi, ka viņus kopā savedis liktenis, pat pieļāvusi nelabojamu kļūdu un ieminējusies par to savām māsām, nolādēts! Un viņa dusmojās, ka bijusi tik naiva muļķe un uzticējusies sievietei, kurai nedrīkstēja uzticēties! Viņa dusmojās ari uz Dāniju un uzskatīja, ka draudzene ir vainīga pie visas �īs neveiksmes, jo viņa bija tā, kas piespieda Rei�elu iesaistīties �ajā stulbajā, neizsakāmi stulbajā maģijā!

Tomēr - kas bija tā idiote, kura bijusi tik dumja, lai ticētu jebkam, kas nāca no Danijas Delanijas mutes, un, vēl sliktāk, patie�ām izdarījusi visas tās sasodītās burvestības?

"Viņas vārds ir Rei�ela! Un neaizmirsti tās burvestības, kurās tu dejoji! Aāā!" viņa iekliedzās grāmatas virzienā. "Ak dievs, es nekad vairs nepieskar�os �im muļķībām!" viņa dusmīga noteica un apcirtās apkārt, lai sameklētu kasti, kurā ielikt visus �os maģijas krāmus, jo tā noteikti būs vienīgā kaste, kas tiks izmesta laukā...

Bet viņa ar piedurkni aizķēra skapi un burvestību grāmatu, un smagais sējums aizslīdēja pāri visai ēdamistabai. Tas nokrita ar muguriņu uz aug�u un lappusēm lejā zem arkas, kas atradās starp ēdamistabu un dzīvojamo istabu.

Tikai... dīvaini, bet Rei�ela neatcerējās, ka būtu to notriekusi. Patiesībā viņa bija diezgan pārliecināta, ka nebija pat pieskārusies grāmatai. Tikai skapim.

Nolādēts! Pār muguru pārskrēja �ermuļi, un viņa lēnām pagriezās, lai palūkotos uz skapi. Nekas cits nebija izkustināts no vietas. Tas bija pārāk baisi, un viņa atkal pievērsās grāmatai, prātodama, kā gan tai izdevies pārvarēt fizikas likumus un atkal piezemēties ar muguriņu uz aug�u. Lappuses bija saburzītas un salocītas zem smagajiem kartona vākiem.

"Tas nav baisi!" viņa skaļi paziņoja, apņemdama rokas sev ap vidukli. "Nekas no tā nav īsts! Tās ir muļķības, tāpat kā viss pārējais, ar ko nodarbojas Dānijā!"

vftS*

Tad kādēļ gan viņas galvā skanēja sīka balstiņa, kas izklausījās pēc Danijas un teica viņai, ka viss ir īsts, ja tam tic?

"Nē. Tas ir muļķīgi!" Bet viņa paspēra soli tuvāk grāmatai. Un vēl vienu. Vai viņa to tikai iztēlojās, vai arī tie�ām mājā pēk�ņi bija kļuvis ļoti auksti? Un vēl vienu soli, un vēl vienu, līdz viņa jau rik�iem steidzās pie grāmatas, ātri paķēra to un piespieda pie krūtīm, ieskrēja dzīvojamā istabā, nokrita uz dīvāna un ieslēpa seju spilvenos.

Bet pēc kāda brī�a, kad Rei�ela saprata, ka nespēj paelpot, viņa lēnām, ar pūlēm piecēlās sēdus, atvilka nost no krūtīm grāmatu un palūkojās uz lappusēm, kas bija atvēru�ās, tai krītot. Tā bija personības izaugsmes un uzplaukuma burvestība.

"ftiji�k� un garīgs ujpiaukum� jūsu bjtD� parābī�ie� tab, kab jūs

būsiet gataoa to pieņemt. £ai �agataooto�, jum� būs nepieciet

sams..."

Tas patie�ām bija lielisks pierādījums tam, ka veiksme pastāv, un viņa nebija pietiekami skeptiski noskaņota, lai uzgrieztu tai muguru. Tāpēc Rei�ela piecēlās, aizlika matu �ķipsnas aiz ausīm un sāka lasīt, kā sagatavoties fiziskam un garīgam uzplaukumam.

Sestdienas viesības notika netālu no Blekstounas avēnijas augstprātības pilnā pilsētas daļā, kur bija daudz savrupmāju, vecas naudas un vecu cilvēku, tāpēc tur bija iespējams rīkot milzīgas balles ar simtiem viesu, �ī notika vecā koloniālā laikmeta savrupmājā, kas bija nokrāsota dzeltena un atradās tālāk no ielas uz zaļa pakalna aiz augstas metāla sētas.

Rei�ela aizbrauca līdz tai pa garo apļa formas piebraucamo ceļu, un viņu tūlīt pat pie lielā portika sagaidīja vīrs veco laiku sulaiņa formas tērpā, ko papildināja balta parūka un bize.

"Jā?" viņ� īsi noprasīja, kad Rei�ela nolaida lejā logu.

"Man jā tiekas ar sagādnieku."

"Sagādniekam tika pieteikts, ka visiem strādniekiem ma�īna jānovieto uz ielas!" viņ� sacīja un norādīja ar lielajām, baltajām, cimdotajām rokām uz vārtu pusi. "Kad būsiet to izdarījusi, varat iet pie saviem darbabiedriem tur, ceļa galā," viņ� piebilda un pamāja uz nelielu taciņu.

"Paldies!" Rei�ela uzsauca caur logu, bet vīrs pagriezās un aizslāja prom.

"Kretīns," viņa nomurmināja, braukdama atpakaļ uz ielas pusi.

Protams, viņai vajadzēja novietot ma�īnu �etrpadsmit tūksto�us jūd�u attālumā, un bija ļoti auksts, turklāt viņai bija PMS -viņas ķermenis aizturēja ūdeni kā sūklis. Viņai nebija nekā siltāka par lavandas krāsas �alli, tāpēc brīdī, kad Rei�ela sasniedza kalna virsotni, viņai klabēja zobi. Viņa apmeta loku ap mājas otai pusi, lai nejau�i nesastaptos ar nelaipno sulaini, un tipināja pa taku, kas veda uz kalpotāju ieeju (viņa lieliski zināja, kur tā atrodas, jo bija pavadījusi bērnību Hjūstonā tikpat lielā mājā, turklāt pie vārtiem bija sargs tādu iemeslu dēļ, kas, viņai pakāpeniski pieaugot, �ķita arvien muļķīgāki).

Rei�ela bija tik nelāgā noskaņojumā un viņai zobi klabēja tik skaļi, ka viņa pati vēlāk brīnījās, kā sadzirdējusi ņaudē�anu. Bet tas notika, un viņa apstājās. Skaņa bija ļoti vāja. Viņa pameta skatienu apkārt, vispirms uz dzīv�oga pusi, tad uz krūmiem, kas bija apstādīti ap garā�u. Viņa atkal izdzirdēja dīvaino skaņu, tikai �oreiz tā bija skaļāka, un, piegājusi tuvāk �etrvietīgās garā�as stūrim, viņa ieraudzīja kaķi.

Kaķi, kas neizprotamu iemeslu dēļ bija piesiets pie koka. Blakus gan bija nolikta neliela kaķu mājiņa un bļoda ar ūdeni, bet kaķis bija pieķēdēts pie koka. Trīsdesmit viena gada laikā Rei�ela nekad nebija redzējusi pieķēdētu kaķi. Viņa pat nebija zinājusi, ka ir iespējams kaut ko tādu izdarīt.

Un kaķim tas acīm redzami nepatika; tas ieņaudējās Rei�elas virzienā. Viņa nekavējoties pieliecās, lai to paglaudītu, bet nabaga dzīvnieks bija tā iebiedēts, ka palēcās uz sāniem, mēģinādams iekļūt savā mazajā kaķu cietumā. Tomēr viņ� netika līdz tam, jo ķēde bija pārāk smaga. Rei�ela ļoti lēni tuvojās, murminādama: "Kis, kis, kis, kaķīt," - līdz beidzot piekļuva pietiekami tuvu, lai to paglaudītu.

Izrādījās, ka tā ir liela kļūda, jo kaķis bija ļoti nobijies un izgrūda tik skaļu ņaudienu, ka tas atbalsojās visā apkaimē.

"Mēs to nepieļausim," Rei�ela pavēstīja kaķim. "Mēs kaut ko izdomāsim. Ļauj man pāris minū�u palauzīt galvu!"

Viņa tie�ām gribēja kaut ko darīt, bet viņu izbiedēja pēk�ņa skaņa, kāda rodas, sasitot kopā katlus un pannas. Rei�ela pagriezās un ieraudzīja, ka aiz virtuves durvīm parādījusies sievietes galva.

Rei�ela nekavējoties pielēca kājās; sievietes mati veidoja nekārtīgu ērkuli, un uz viņas blūzes bija traips, kas izskatījās pec pirksta nospieduma.

"Vai tu esi palīdze?" viņa aizelsusies noprasīja.

"Jā. Mani sauc..."

"Aizvāc to �alli un pasteidzies! Tas ir ists murgs!" viņa iesaucās un atkal pazuda.

Rei�ela pasteidzās. Viņa sekoja sievietei kaut kādā nelielā istabiņā blakus virtuvei, ieraudzīja uz āķiem mēteļus un pakāra somu, uzlika �alli uz tās un patlaban kārtoja apģērbu un matus, kad sieviete iekliedzās:

"Pasteidzies! Kā tevi sauc?"

"Rei�ela!"

"Rei�ela! Pasteidzies ta�u, velns un elle! Mēs jau esam visu nokavēju�i vairākas stundas!"

Rei�ela pasteidzās, velns un elle, izgāja laukā pa durvīm un nokļuva trakonamā. Pa milzīgo virtuvi �urpu turpu skraidīja vīrie�i un sievietes, pārbaudīja katlus un pannas, nesa paplātes un tik tikko izvairījās no sadursmes citam ar citu. Sieviete stāvēja pie neliela galda, vienā rokā turēdama papīru �ūksni, otrā diētiskās kolas pudeli. Viņa uzmeta Rei�elai vienu skatienu, nolūkoja viņu no galvas līdz kājām un papurināja galvu.

"Es teicu, ka jāvelk svārki! Kāda idiote varētu ierasties uz kok-teiļvakaru biksēs?"

"Es, hmm... aģentūrā man tikai teica, ka jāvelk kaut kas melns."

"Jēzus!" Sieviete sparīgi nolika kolas pudeli uz galda, apsviedās apkārt un parakņājās drēbēs, kas bija sakārtas uz āķiem viņai blakus. Beidzot viņa izvilka svārkus, kas izskatījās piecus izmērus par maziem, un iegrūda tos Rei�elai rokās, paskatīdamās uz viņas kājām.

"Lieliski, zābaki ar augstu papēdi!" viņa dusmīga iekliedzās. "Kaut gan man vienalga. Ja vakara beigās tev kājas sāpēs kā trakas, tā nebūs mana vaina," viņa no�ņāca. "Aiz virtuves ir tualete. Ej uz turieni un pārģērbies!"

Rei�ela palūkojās uz svārkiem, tad uz sievieti, kas izskatījās tā, it kā kuru katru brīdi varētu sabrukt. Viņa nikni glūnēja uz Rei�elu, it kā izaicinādama uz ķīviņu, bet Rei�ela bija pietiekami gudra, lai nekristu kārdinā�anā. Viņa tikai cie�i piespieda svārkus pie krūtīm, pateicās un aizskrēja.

Lavaiiuu^ guijiiiu

<*$*>

Diem�ēl viņai bija nepiecie�amas vairākas minūtes, lai kaut kā ielīstu svārkos, un visu vēl sliktāku padarīja tas, ka viņa bija uzblīdusi kā balons. Beigu beigās viņa bija spiesta aizvilkt tikai rāvējslēdzēju. Poga glu�i vienkār�i atteicās līst pogcaurumā.

Beidzot Rei�ela iznāca no tualetes, tik cie�i iespīlējusies svārkos, ka tik tikko spēja paelpot. Paldies Dievam, viņai mugurā bija gar� d�emperis, kas nosedza visus neglītos kunkuļus, un zābaki bija līdz ceļgaliem. Viņas mati bija sapīti garā bizē, kas krita pār muguru, un, tā kā neliela bur�anās savā labā bija uzlabojusi viņas garastāvokli, viņa bija ievijusi matos zelta diegus un tagad izskatījās pēc viduslaiku dāmas.

Viss būs labi, ja vien nevajadzēs pieliekties vai apsēsties.

Sieviete nekavējoties pieskrēja Rei�elai klāt, izrāva viņai no rokām bikses un gandrīz vai iesvieda viņai sejā priek�autu, ar �estu pavēlēdama Rei�elai apsiet to ap vidu. Priek�auts bija balts, un krū�u daļā greznojās uzraksts "Karalienes Mērijas sagādnieki", ko rotāja mazi, iz�ūti kuģī�i.

Nervozā sieviete nepacietīgi gaidīja, kamēr Rei�ela apsēja dīvaino apģērba gabalu, un tad iegrūda viņai rokās dzērienu paplāti.

"Es esmu Mērija. Ja tev rodas kādi jautājumi par jebko, meklē mani. Neuzdro�inies traucēt namamāti! Tu pasniegsi dzērienus. Ej!" viņa pavēlēja un vārda tie�ā nozīmē izgrūda Rei�elu laukā pa durvīm. Rei�ela tik tikko spēja pasteberēt uz priek�u, jo �ajos svārkos bija grūti kustināt kājas. Brīdī, kad bija pārliecinājusies, ka tomēr nenogāzīsies, viņa apstājās un pameta skatienu visapkārt.

Viņa nebija gatava tam, kas pavērās skatienam.

Rei�ela ieraudzīja milzīgu telpu, kas reiz dro�i vien bija balles zāle. Grīdu sedza biezs austrumniecisks paklājs. Griestus greznoja papjēma�ē rotājumi ar lidojo�iem ķerubiem, kas veidoja apli gar sienām un lustru, kura karājās pa�ā vidū. Tālākajā istabas galā bija d�eza mūziķu kvartets, kas sēdēja pie pārvietojamas deju grīdas. Tā bija tikai aptuveni astoņas pēdas plata. Tie�i pretī milzīgajam kamīnam atradās bārs, ko apkalpoja divi bārmeņi, un divvietīgu galdiņu drūzma.

Viesību rīkotāji bija iztērēju�i veselu bagātību par Pateicības dienai atbilsto�ām dekorācijām - stūros bija augļiem un labības graudiem piestūķēti pārpilnības ragi, bet uz bāra letes divi no tiem �ļāca �ķidrumu, kas izskatījās pēc �ampanie�a. Uz galdiem bija uzlikti dīvaini, bet smalki izstrādāti tītari no papīra un spalvām, un vēl viens - daudz lielāks - putns stāvēja pie kamīna.

Turklāt daudziem viesiem galvā bija svētceļnieku augstās cepures.

Telpas aplūko�anu pārtrauca Mērijas iera�anās. Viņa iztraucās laukā pa durvīm, nesdama kaut ko, kas debe�ķīgi smar�oja.

"Ko tu gaidi?" viņa uz�ņāca Rei�elas mugurai. "Ej!"

Rei�ela iesteberēja viesu vidū un jautāja pirmajam pārim, pie kura nonāca:

"Vai vēlaties kaut ko dzeramu?"

"Dārgumiņ, es jau domāju, ka tu nekad neieradīsies," sieviete iesmiedamās noteica. "Es dzer�u kokteili "Manhattan", bet, lūdzu, pasaki bārmenim, ka es gribu pavisam nedaudz vermuta, un patiesībā man patiktu, ja viņ� pielietu klāt tikai mazliet vairāk rūgtā tonika nekā vermuta," viņa sacīja un pacēla pirkstus, lai parādītu, cik vairāk.

"Protams," Rei�ela atbildēja, cenzdamās atcerēties visu sievietes teikto.

"Es dzer�u "Itāļu riekstu" ar daudz ledus," vīrietis piebilda.

""Itāļu riekstu?"" Rei�ela pārjautāja.

"Jā. "Itāļu riekstu"," vīrietis ar absolūti nopietnu sejas izteiksmi apstiprināja.

"Skaidrs!" Rei�ela no�ivināja, pasmaidīja un devās uz bāra pusi, jau tagad nojauzdama, ka simt dolāri būs ļoti niecīga maksa par �o vakaru. Viņa redzēja pazīmes, ka notiks jautra uzdzīve, jo pati pusaudzes gados bie�i bija spiesta apmeklēt �ādas viesības.

Sasniegusi bāru, viņa pasmaidīja un teica vienam no bārmeņiem:

"Man vajag "Manhattan" ar nelielu vermuta piedevu. Un viņa lūdza, lai jūs pievienojat vairāk rūgtā tonika nekā vermuta."

"Sapratu," bārmenis sacīja un sāka jaukt kokteili.

"Un "Itāļu riekstu"," Rei�ela �ķelmīgi piebilda.

"Ak dievs!" Viņ� iesmējās. "�iem ļaudīm naudas ir vairāk nekā smadzeņu. Līdz pasākuma beigām tu jau būsi dzirdējusi visas iespējamās divdomības, sirsniņ. Starp citu, mani sauc Maiks."

"Rei�ela," viņa smaidīdama noteica.

"Tu labi izskaties, Rei�ela!" Maiks paziņoja un, piemiedzis viņai ar aci, pasniedza divas glāzes.

�ī piezīme Rei�elu tā pārsteidza, ka viņa gandrīz atrāva paplāti, pirms Maiks paguva uzlikt dzērienus uz tās. Viņa piesardzīgi palūkojās aug�up, lai redzētu, vai bārmenis par viņu neņir-gājas. Bet viņ� tikai pasmaidīja. Arī Rei�ela pasmaidīja. Un turpināja smaidīt, nesdama pārītim viņu dzērienus.

Flinns patlaban mierīgi gulēja, kad D�o pēk�ņi viņu rupji pamodināja, atsizdams viņa galvu pret ma�īnas logu. Flinna acis atsprāga vaļā, un viņ� nolamājās.

"Nolādēts! Kāpēc tu tā izdarīji?" viņ� jautāja, berzēdams sāpo�o galvu vietā, kur tā bija saskārusies ar logu.

"Viņ� ir klāt," D�o paziņoja.

"Protams. Viņ� ta�u nevarēja ierasties nedaudz vēlāk un ļaut man mazliet pagulēt, vai ne?"

D�o iesmējās.

"Vecais, tu uzvedies tā, it kā nekad nebūtu strādājis vairākas diennaktis pēc kārtas. Vai tad lielā dīķa otrā pusē jums nav jāraujas da�as papildu maiņas?"

"Neaizmirsti, ka patiesībā es daru divus darbus. Vienu, par kuru man ļoti labi maksā, un vēl, protams, tavu darbu," Flinns �āvādamies noteica un sakārtoja kaklasaiti. "Esmu tev pateicīgs par �o iespēju, bet man tomēr nepiemīt spēja gulēt ma�īnā. Kur viņ� ir?" Flinns jautāja, paglūnēdams laukā pa priek�ējo stiklu.

D�o pasniedza viņam binokli.

"Gar� vīrs melnā uzvalkā."

Flinns pacēla binokli pie acīm. Gar� vīrs melnā uzvalkā patlaban apskāva slaidu sievieti apspīlētos svārkos un kurpēs ar augstiem papē�iem. Kamēr Rinns abus vēroja, sieviete atliecās atpakaļ, kaut ko pateica un pastiepās uz pirkstgaliem, lai vīrieti noskūpstītu. Viņu galvenais aizdomās turamais cie�āk satvēra sievieti ap vidukli un piespieda sev klāt, skūpstīdams viņu tik ilgi, kā nepavisam nepieklātos darīt vīrietim, kur� nupat apglabājis savu sievu un dro�i vien ari sievas suni, jo tam sīkajam kvek�ķim ari bija paveicies tikt noslepkavotam.

"Vai esi gatavs?" D�o jautāja, kad Flinns nolaida binokli zemāk.

"Protams."

D�o uzsita viņam uz pleca.

"Tu jau zini, kur vari mani atrast," viņ�, plati smaidīdams, noteica. Rinns atvēra ma�īnas durvis un patlaban kāpa laukā, kad D�o pieliecās tuvāk un ieminējās:

"Paklau, atnes man kaut ko no turienes, labi? Kādu sviestmaizi ar tītara gaļu. Un gabalu ķirbju pīrāga."

"Tiks izpildīts," Rinns bezrūpīgi attrauca un aizcirta durvis, lieliski apzinādamies (tāpat kā D�o), ka nekādā ziņā nestieps prom no �ā elegantā Pateicības dienas sarīkojuma jebkāda veida ēdienu. Pārtikas �iep�ana bija pārāk zemisks pasākums.

Izmantodams ielūgumu, ko viņi bija sagatavoju�i (ar "kanālu" palīdzību, kā bija izteicies D�o), viņ� piegāja pie galvenajām kāpnēm, un sulainis indiāņa kostīmā atvēra viņam durvis. Flinns iegāja ar marmoru apdarinātajā vestibilā, un viņu tūlīt pat sagaidīja misters Edvards Feizels (no "Feizela, Goldmena un Bern-staina juridiskā biroja") un viņa sieva. Abi izskatījās tie�i tāpat kā fotogrāfijās, kuras viņam bija rādījis D�o.

Feizeli katru gadu rīkoja viesības saviem visienesīgākajiem klientiem un to dzīvesbiedriem. Klīda runas, ka tas ir lielisks pasākums.

Feizels nopētīja Rinnu ar tuk�u skatienu, meklēdams atmiņā viņa vārdu. Rinns pasniedza viņam ielūgumu, un, uzmetis tam acis, misters Feizels nekavējoties pamāja.

"Ak jā! Mīļā, �is ir tas vīrs, par kuru es tev stāstīju. Misters Olivers, vai ne?" viņ� jautāja, pastiepdams roku.

"Paldies, mister Feizel!" Flinns atbildēja, paspieda namatēva plaukstu un pievērsās viņa sievai. "Labvakar, kundze, un pateicos, ka atļāvāt man ierasties jūsu jaukajās viesībās!"

"Ak!" viņa pasmaidīdama noteica un pieskārās savai ausij, palūkodamās uz Flinnu ar lielām brūnām acīm. "jūs esat ļoti laipni aicināts."

Feizela acis nedaudz iepletās.

"Jūs esat anglis? Sasodīts!" viņ� iesaucās un, pieliecies Flin-nam tuvāk, no�ukstēja:

"Es nezināju, ka Vasermans nodarbojas ar kaut ko tādu!"

Flinns pieklājīgi atbildēja:

"Patiesībā mēs neesam pārliecināti, ka misters Vasermans vispār ar kaut ko nodarbojas, tāpēc labāk paturiet to visu noslēpumā."

"Protams, protams," Feizels sacīja un pielika pirkstu pie savām biezajām lūpām. "Bet, starp mums runājot, Olij, man tas mai-tasgabals nekad nav īpa�i paticis."

Viņ� uzsita Flinnam pa muguru.

"Visa jautrība notiek tur," viņ� paziņoja, pamādams atvērto dubulto durvju virzienā, aiz kurām bija redzama telpa, kas izskatījās pēc deju zāles. "Ēdiet, dzeriet - un priecīgu Pateicības dienu!"

"Paldies, ka ieradāties!" misis Feizela piebilda, vēl joprojām smaidīdama kā runcis, kas nupat apēdis kanārijputniņu.

"Nē, paldies jums!" Flinns attrauca un, tik tikko pamanāmi piemiedzis ar aci namamātei, iebāza rokas kabatās un laiski iesoļoja pūlī.

Zāle jau bija pilna, puse viesu staigāja apkārt ar idiotiskām svētceļnieku cepurēm galvā. Istabene vienu no tām mēģināja uzspiest Flinnam. Viņ� pieklājīgi atteicās, iegāja tālāk telpā un palūkojās apkārt, nodomādams, ka D�o noģībtu, ja zinātu, kādas skaistules �eit ieradu�ās. Viņu bija daudz, un visas bija tērpu�ās cie�i pieguļo�ās kleitās un apspīlētos d�emperos, kas lieliski atklāja viņu diezgan kalsnos augumus.

Un te bija arī daudz vīrie�u. Vairākumam mugurā bija tum�i uzvalki, tāpēc nebija iespējams viņus at�ķirt citu no cita. Vasermans, paldies Dievam, bija tik gar�, ka viņu pamanīt bija viegli,

un viņ�, lai cik dīvaini tas būtu, bija iegrimis sarunā jau ar citu sievieti.

Flinnam likās, ka būs vēl daudz laika nodarboties ar Vaser-manu, un viņ� bija nedaudz izsalcis, tāpēc piegāja pie bufetes un paņēma �ķīvi ar ceptām garnelēm, da�as maizītes ar kaut kādu mīkstu pildījumu un krūzi ar melno suslu, ko amerikāņi dēvēja par kafiju.

Viņ� patlaban tiesāja pēdējo garneli, kad viņam aiz muguras atskanēja sievietes balss.

"Garlaicīga izvēle."

Flinns pagriezās, lai aplūkotu runātāju, un bija patīkami pārsteigts - viņai bija taisni blondi mati, kas krita pār pleciem, un �aura melna kleita, kura tik tikko apsedza sē�amvietu un kuras izgriezums sniedzās gandrīz līdz pat nabai. Viņa turēja martīni glāzi garos, slaidos pirkstos un sūkāja olīvu. Flinns pasmaidīja un pacēla kafijas tasi.

"�odien ir diezgan auksts."

Viņa atvilka no lūpām olīvu, iemērca to glāzē un atkal lēnām ielika mutē.

"Mēs laikam neesam tiku�ies. Mans vārds ir Marlēne Res-tone."

"�ārlijs Vindzors," viņ� sacīja, izstiepdams roku.

Sprie�ot pēc glītās blondīnes sejas izteiksmes, kura neko neizteica, viņa nezināja kroņprin�a �ārlza vārdu. Viņa ar galvas kustību atmeta visus matus vienā pusē un ielika savu roku viņējā, lēnām un nekautrīgi pārlaizdama pirkstus pār viņa plaukstu.

"Patīkami iepazīties, �ārlij," viņa teica un pamirk�ķināja. "Vai jūs piederat pie "Feizela, Goldmena un Bernstaina"?"

"Tā varētu teikt. Viņi sadarbojas ar mūsu uzņēmumu otrā dīķa pusē," viņ� atbildēja un pasmaidīja, kad Marlēne atkal noglāstīja viņa plaukstu.

"Es arī neesmu kopā ar viņiem," Marlēne paziņoja, beidzot atraudamās no viņa un sākdama maisīt martīni ar olīvu. "Es strādāju citā firmā. Viņiem patīk ielūgt mani uz �ādiem pasākumiem, lai atgādinātu, ko es zaudēju, nestrādājot pie viņiem."

"Un vai jums tā visa pietrūkst?"

Viņa nedaudz paraustīja plecus, pamezdama skatienu apkārt.

"Nezinu. Varbūt. Bet es nespēju paciest domu, ka vajadzētu pārgulēt ar kādu no tiem krupjiem, kas vada firmu. Tāpēc... Vai jūs esat ieradies viens?" Marlēne jautāja, neuzkrīto�i pievirzīdamās viņam tuvāk.

"Patiesībā jā," Flinns atbildēja, malkodams kafiju. "Mana līgava ir Londonā."

"Fui, �ārlij, tas nav labi. Tu uzdzīvo viens pats un tik tālu no mājām," viņa rotaļīgi pārmeta Flinnam un palūkojās aug�up uz viņu caur diviem pāriem ļoti biezu un ļoti garu mākslīgo skropstu. "Tu esi ļoti nerātns."

Viņa koķeti pasmaidīja, un Flinns juta, ka viņa mazais draugs sakustas.

Nu labi, ko gan viņ� varēja iesākt? Flinns galu galā bija vīrietis, kuram diem�ēl jau ilgu laiku nebija izdevies stāties dzimumsakaros ar kādu sievieti, un smaids, kuru Marlēne �obrīd viņam veltīja, bija radīts tam, lai pievērstu viņa uzmanību. Turklāt Vaser-mana novēro�anai laika vēl būs pietiekami, vai ne?

Flinns viltīgi pasmaidīja.

"Es tie�ām esmu diezgan nerātns, vai ne? Man vajadzētu saņemt par to sodu. Kā, pēc jūsu domām, mani varētu sodīt?"

"Ak, es nezinu," viņa nomurrāja un atkal nolaizīja to sasodīto olīvu. "Vai tev patīk iepēr�ana?"

"Dievinu," viņ� atbildēja un veltīja Marlēnei nedaudz greizu smaidu, pievirzīdamies viņai tuvāk... bet ar perifēro redzi pamanīja kādu kustību un pagrieza galvu, pirms spēja sevi apturēt, vēl joprojām smaidīdams...

Un ieraudzīja Rei�elu, kas, tērpusies priek�autā, stāvēja un blenza uz Flinnu. Kādu bridi viņa nekustējās, bet tad pēk�ņi pagriezās un nozuda pūlī.

Velns un elle, tas nu gan nebija labi, vai ne?

Pēc Rei�elas domām, tas bija drausmīgi. Viņa gribēja nomirt tie�i tepat, �īs elegantās mājas vidū visu �o eleganto, tievo, skaisto cilvēku ielenkumā. Redzēsim, kā viņi savās muļķīgajās cepurēs reaģēs uz tādu notikumu pavērsienu - krastā izskalotu vali, kas nonācis tie�i viņu vidū. Rei�ela jau varēja to iztēloties - visi sanāktu viņai apkārt, turēdami rokā kokteiļus, un �ausmās blenztu uz viņu. "Vai �is nabaga radījums ir miris?" kāds iejautātos.

"Atvainojiet, mis! Es gribētu skotu viskiju ar ūdeni. Neat�ķaidītu, lūdzu," teica kāds vīrietis.

Rei�ela atguvās no saviem nomoda sapņiem, strupi pamāja vīrietim, piegāja pie bāra un palūdza Maikam prasīto dzērienu. Viņ� to ielēja, nenovērsdams skatienu no Rei�elas.

"Vai kaut kas atgadījies, mazā? Tu izskaties nedaudz piesār-tusi."

"Tie�ām?" viņa jautāja un gandrīz neapzināti pielika roku pie sejas. Tā, protams, dega kā ugunīs, jo, lai gan �ajā situācijā sliktais bija Flinns, viņa bija tā, kas jutās kā idiote. Un te nu viņa bija, svārkos, kas kuru katru mirkli grasījās pārplīst, un priek�autā! Sasodītā priek�autā! Tas nu nebija īpa�i seksīgs tēls, vai ne? Tomēr Maiks vēl joprojām viņu vēroja, tāpēc viņa a�i papurināja galvu. "Nē, viss ir labi. Tur tikai ir pārāk daudz tītaru."

Maiks iesmējās un pasniedza Rei�elai dzērienu.

"Nāc pie manis, ja tev vajadzīgs kaut kas uzmundrino�s," viņ� sacīja, piemiegdams ar aci. "Es varu dabūt daudz laba alkohola."

Viņa pateicīga pasmaidīja, uzlika glāzi uz paplātes, pagriezās un gandrīz sadūrās ar Flinnu.

Viņam pietika prāta atlēkt atpakaļ, un, kad viņ� bija pārliecinājies, ka Rei�ela neuzlies viņam virsū viskiju, nomierinājās un pasmaidīja.

"Rei�ela?"

Kustini smadzenes, stulbene! Rei�elas prāts iekliedzās.

"Ak!" viņa iesaucās, izlikdamās ļoti pārsteigta. "Flinn? Vai tas esi tu?"

"Es nezināju, ka tu �ovakar būsi te."

Tas nu bija pats par sevi saprotams. Flinns nebija iedomājies, ka Rei�elu varētu ielūgt uz kādām greznām viesībām pilsētas smai kā kājā daļā? Pat ne tādēļ, lai pasniegtu dzērienus? Varbūt Rei�ela bija aizmirsusi pieminēt, ka ir bankrotējusi un ka drīz viņai vajadzēs pārdot asinis, lai nopirktu pārtiku?

"Jā," viņa pārāk skaļā balsī sacīja. "Es esmu �eit!" Un viņa iesmējās... tikai tas diem�ēl izklausījās pēc zirga zvieg�anas.

Flinns pasmaidīja un, kā likās, gaidīja, ka viņa teiks vēl kaut ko.

Viņa nekādā ziņā vairs neko neteiks, jo zināja, ka no viņas mutes izspruktu tikai kaut kas ļoti no�ēlojams, piemēram, kāpēc tu man nepiezvanīji? Un, tā kā Rei�ela nevēlējās izskatīties pēc vēl lielākas idiotes, viņa jauki pasmaidīja, no�ivināja: "Nu labi! Bija patīkami tevi satikt!" - un pagāja Flinnam garām, cenzdamās aizslīdēt prom.

"Pagaidi!" viņ� iesaucās, pirms Rei�ela paguva spert kaut soli, un, protams, viņa nespēja sevi atturēt no apgrie�anās apkārt.

Flinns lūkojās uz viņas matiem.

"Atvaino, bet man likās, ka es tavos matos redzēju kaut ko mirdzam."

Rei�ela cie�āk satvēra paplāti.

"Tie, starp citu, ir zvaig�ņu putekļi," viņa paziņoja, pielīmēdama sejai smaidu un no�ēlodama, ka vispār kaut ko likusi matos.

"Zvaig�ņu putekļi?"

"Jā, zvaig�ņu putekļi. Tos var nopirkt kādā mazā veikaliņā..." Nē. Nevajag. Tie�ām nevajag atkal pieminēt maģiju. "Tie nes veiksmi." Un viņai bija patrāpījies tāds kumoss! PMS, tik cie�i svārki, ka viņa neko nejuta no vidukļa uz leju, un tagad Flinns smalkās viesībās, kur viņa bija tikai kalpone!

"Ak tā." Flinns stāvēja viņai pretī, un Rei�ela gandrīz spēja saskatīt, kā grie�as zobrati, un dzirdēt, ko viņ� domā: kā, pie velna, lai izkuls no �īs ķezas? "Tie ir ļoti... pievilcīgi," viņ� sacīja.

"Es zinu," Rei�ela augstprātības pilnā balsī atbildēja, pagriezās un aizsoļoja prom, izmisīgi cerēdama, ka Flinns būs pietiekami smalkjūtīgs, lai neskatītos uz viņas dibenu.

Rei�ela aiznesa vīrietim viskiju ar ūdeni, dzirdēja kādu pavecu sievieti izsakām viņam līdzjūtību par neseno zaudējumu un, pēc viņa sejas izteiksmes sprie�ot, nodomāja, ka runa dro�i vien ir par kādu mājdzīvnieku. Tad viņa turpināja iet tie�i caur virpuļ-durvīm virtuvē, kur nolika paplāti.

"Vai kādam ir cigarete?" viņa jautāja.

Kāda meitene pamāja un izvilka to no svārku kabatas.

"Tikai uzmanies, lai tevi nepieķer karaliene Mērija, citādi viņa tevi nekavējoties atlaidis," meitene brīdināja Rei�elu, pasniegdama viņai �ķiltavas.

Rei�ela pamāja, aizgāja līdz virtuves tālākajam galam, pa ceļam paķerdama da�as garneles, un izzagās laukā nelielajā platībā starp garā�u un darbinieku telpām. Viņa iemeta mutē garneli, pieliecās pie bailīgās kaķenes, kura sēdēja pie ķēdes, un nolika viņai priek�ā divas garneles.

"Pasteidzies!" viņa mudināja kaķeni, aizdedzināja cigareti un juta, kā nikotīns iz�aujas cauri viņas locekļiem, kamēr viņa vēroja kaķeni uzmanīgi ostām garneli.

Rei�ela izdzirdēja soļu radīto �vīkstoņu uz ceļa, pirms viņ� ierunājās, un aizvēra acis, iedomādamās, ko viņ� teiks. Man tik ļoti �ēl. Es esmu idiots. Es tevi dievinu, un tas mani nobiedēja... vai arī kaut ko daudz ticamāku. Atvaino, bet vai tu nevarētu pārvietot ma�īnu citur? Tā aiz�ķērso ceļu manējai, un mēs ar Blondiju gribam doties prom, lai varētu ātri nodrāzties.

Soļi apstājās viņai aiz muguras. Rei�ela ievilka plau�ās vēl vienu dūmu un gaidīja, ka viņ� pateiks kaut ko tādu, kas salauzīs viņas sirdi. Bet viņ� pavaicāja:

"Paklau, vai viss ir kārtībā?"

Labi, tas nemaz nebija slikts sākums, labāks, nekā viņa bija gaidījusi, varbūt septiņi desmit ballu skalā. Bija tikai viena maza problēma. Tas nebija Flinns.

Tas bija Maiks, bārmenis.

Maiks smaidīja, laikam jau tāpēc Rei�ela nebija atlaista par izzag�anos laukā, lai uzsmēķētu.

"Jā, viss ir labi," viņa sacīja, paceldama cigareti. "Es tikai smēķēju."

"Vai neiebildīsi, ja es tev pievieno�os?" viņ� jautaja, izņemdams no krū�kabatas paciņu cigare�u un aizdedzinādams vienu no tām, tādā veidā atbildot uz neizteikto jautājumu, ko viņ� te dara. Un patiesībā iek�ējā pagalmā, kas atradās nedaudz augstāk, bija iznāku�i da�i viesi, kuri arī smēķēja.

Maiks iesmējās.

"Kalpotāji stāv pie atkritumu tvertnes, viesi - pagalmā." Viņ� palūkojās apkārt un ieraudzīja kaķi, kur� grauza garneli. "Kas viņam ap kaklu?"

� "Ķēde."

"Ķēde? Vai tas ir viņu sargkaķis?" Viņ� skaļi pasmējās pats par savu joku, bet tad aizgriezās no nabaga dzīvnieka un dziļi ievilka dūmu.

Rei�elai tas nelikās īpa�i smieklīgi. Patiesībā viņai �ķita, ka tas ir ārkārtīgi cietsirdīgi.

"Vai kāds redzēja, kā tu iznāc laukā?" viņ� jautāja, skatīdamies uz kalpotāju durvīm.

"Domāju, ka ne."

"Nu, Rei�ela," viņ� ieminējās, izpūzdams dūmus. "Rei�ela, Rei�ela."

"Tā esmu es!" viņa notrallināja.

"Vai tu dzīvo Providensā?"

Viņa pamāja ar galvu.

"Vai tu bie�i izej sabiedrībā?"

Ko tas nozīmēja? Vai viņa uzvedās dīvaini? Nu labi, svārku un PMS dēļ viņa nevarēja paelpot, tomēr...

"Piemēram, uz klubiem," Maiks izpalīdzīgi paskaidroja.

"Ā! Nē, ne pārāk. Es mācos."

"Neesi vienīgā."

"Tu arī? Brauna universitātē?"

Viņ� iesmējās.

"Nē. Rodailendas Sabiedriskajā koled�ā. Biznesa administrācija. Tu mācies Braunā? Ko tu studē?"

Skaidrs, sākas. Rei�ela ievilka dūmus un sajuta nelabumu. Tā vienmēr notika smēķējot. Ideja bija labāka par tās realizāciju.

"Vēsturi," viņa atbildēja.

"Oho! Laikam būsi profesore."

"Laikam," Rei�ela noteica. Ņemot vērā visu, kas līdz �im bija noticis, viņa dro�i vien līdz sirmam vecumam rakstīs autopsijas ziņojumus vai darīs kaut ko tikpat apbrīnojamu un cienījamu.

"Vai drīkstu uzdot vienu jautājumu?" Maiks vaicāja, palūkodamies rokaspulkstenī. "Vai tu kādreiz atraujies no tām grāmatām pietiekami ilgi, lai aizietu kaut ko iedzert?"

Nevar būt! Vai viņ� tie�ām aicināja Rei�elu uz satik�anos? Vai tad Maiks neredzēja, kā viņa iespīlējusies �ajos svārkos? Ak kungs, viņa dievināja maģiju! Rei�ela plati pasmaidīja un pagriezās pret Maiku.

"Da�reiz. Kāpēc tu tā prasi?"

"Kāpēc?" viņ� pārjautāja, greizi pasmaidīdams. "Man likās, ka varbūt tu varētu iedzert kopā ar mani. Vai tas ir iespējams? Vai ari tava pielūdzēju rinda stiepjas laukā pa vārtiem un tevi nedrīkst traucēt?"

Tagad Rei�ela iesmējās.

"Mani drīkst traucēt," viņa sacīja, nometa izsmēķi zemē, uzmina tam ar smailo zābaka papēdi un uzsmaidīja Maikam, vērodama viņu ar acs kaktiņu. "Tikai īstais vīrietis, protams."

Ei, vai viņa tie�ām bija to pateikusi? Vai viņa flirtēja?

Maiks �ķelmīgi piemiedza ar aci un lēnām noskatīja Rei�elu no galvas līdz kājām.

"Kur man jāiesniedz pieteikums uz īstā vīrie�a vietu?"

Rei�ela pasmaidīja.

"Uzskati, ka jau esi to iesniedzis," viņa noteica un nodomāja, ka dro�i vien tā burvestība "padari mani ātri skaistu" tie�ām ir kaut ko vērta. Nu labi, labi, tā nebija iedarbojusies uz Flinnu, bet Maiks galu galā nebija nekāds ķēms. Viņ� bija diezgan izskatīgs, viņam bija ļoti jauks smaids un bāli zilas acis, un varbūt viņa tie�ām varētu ar �o puisi tikties, tāpēc Rei�ela, pārsteidzot pati sevi (un kā vēl pārsteidzot!), pievirzījās viņam tuvāk.

Tie�i tajā brīdī viņa ieraudzīja Flinnu, kur� stāvēja iek�ējā pagalmā kopā ar citiem viesiem. Ta�u viņ� nesmēķēja. Iebāzis rokas kabatās un nodūris galvu, viņ� vēroja, kā Rei�ela flirtē ar Maiku. Un viņa sejā nebija manāms pazīstamais apburo�ais smaids. Vispār viņ� izskatījās drūms.

"Lieliski!" Maiks sacīja. "Paklau, man tie�ām jāiet atpakaļ. Bet es tevi atradī�u, pirms tu dosies prom, un pierakstī�u tavu telefona numuru, labi?"

"Protams! Esmu ar mieru," viņa līksmi atbildēja. Pārāk līksmi. Tik līksmi, ka tas skanēja neīsti. Ak dievs, ko viņa runāja? Viņa �o vīrieti praktiski nepazina! Vai parasti nepienācās vismaz vienu reizi parunāties ar vīrieti pirms do�anās uz satik�anos? Rei�ela bija atklājusi, ka tur slēpjas burvestību trūkums. Viņa īsti nezināja, kā uzvesties, kad tās sāka darboties.

"Labi," Maiks noteica un pasmaidīja. "Man, protams, patiktu salt kopā ar tevi kaut vai visu nakti, bet man tie�ām jāstrādā," viņ� atvainojās un pasniedzās, lai pieskartos Rei�elas rokai.

"Laikam man arī," viņa sacīja un zaglīgi paglūnēja uz Flinnu. Bet Flinns vairs neskatījās uz Rei�elu. Viņ� skatījās uz blondīni, kas bija pieķērusies viņam pie pleca.

"Iesim?" Maiks jautāja, un Rei�ela strauji pievērsās viņam, jauki pasmaidīja un kopā ar viņu iezagās atpakaļ virtuvē.

Nu labi, labi, Rei�ela sev teica, paņemdama paplāti un kaut ko su�i līdzīgu un atgriezdamās viesību telpā. Viņai nevajadzēja skatīties aug�up. Viņai vajadzēja likties mierā, un viņai obligāti vajadzēja pārbaudīt horoskopu pirms iera�anās �eit.

Jā. Bet viņa atkal raudzījās uz Flinnu, kuru uzreiz bija pamanījusi stāvam kopā ar blondīni (protams) un runājam ar garo vīrieti, kam bija nomiris mājdzīvnieks, un kādu citu sievieti, kura bija tieva kā slotas kāts un ļoti skaista. Nekas nevarēja tik spēji izraut no sapņiem sievieti, kura iespīlējusies svārkos, kas viņai divus izmērus par mazu, kā bars tievu skaistuļu.

�Atvainojiet, mis!" kāda sieviete viņai uzkliedza, pirms viņa paguva pārāk aizrauties ar Flinna vēro�anu. �Vai mēs, ludzu, varētu dabūt kaut ko dzeramu?"

Ak, protams! Tagad, kad sieviete bija Rei�elu atkal atsviedusi kalpones vietā, pasaulē beidzot valdīja kārtība.

Stāvēdams otrā telpas pusē blakus Marlēnei, Filam Vaserma-nam un kādai sievietei, kuras vārdu Flinns nebija dzirdējis, viņ� ar acs kaktiņu vēroja Rei�elu. Tā kā viņ� labi pazina sievietes, tad saprata, ka ir pieļāvis lielu kļūdu, nepiezvanīdams viņai pēc tā pārsteidzo�ā skūpsta. Diem�ēl viņam nebija pieticis laika to izdarīt līdz brīdim, kad �ovakar bija ieraudzījis Rci�elas skaistās acis skatāmies uz viņu pāri istabai.

Tā jau nebija, ka viņ� būtu aizmirsis Rei�elu, nē. Ne jau pēc tā skūpsta.

Flinnu viņa tie�ām interesēja, turklāt ar katru brīdi aizvien vairāk. Ļoti maz meiteņu staigāja apkārt ar zvaig�ņu putekļiem matos, vai ne? Un �ajā melnajā d�emperī, īsajos svārkos un garajos augstpapē�u zābakos viņa izskatījās apbrīnojami kārdino�a.

Ak nē, Flinns pavisam nopietni bija grasījies viņai piezvanīt, ar nepacietību gaidīdams vakaru kopā ar sievieti, kas domā ne tikai par to, kur katrā brīdi atrodas kur� karaliskās ģimenes loceklis. Ta�u abas lietas, ar kurām viņ� nodarbojās, tik ļoti nogurdināja, ka viņam nebija laika. Viņ� bija gribējis to Rei�elai paskaidrot, bet tad ieraudzīja viņu smēķējam kopā ar to amerikāni un nolēma, ka varbūt jau ir par vēlu.

Un patiesībā, Flinns sev teica, klausīdamies, kā Fils Vasermans godbijīgi runā par savu miru�o sievu, varbūt tā arī bija labāk, jo viņu sakars neizbēgami beigtos un beigtos ļoti nepatīkami, vai ne? Varēja gadīties, ka Flinnam viņa pārāk iepatiktos, bet ar laiku viņ� tomēr būtu spiests Rei�elai atklāt īsto iemeslu, kāpēc viņ� ieradies Amerikā.

�ī saruna nebūtu patīkama. Nepavisam. Un tad viņam vajadzētu atgriezties Anglijā un atstāt aiz sevis drupas. Viņam Rei-�ela pārāk patika, tāpēc viņ� nevēlējās sagādāt viņai tādas sāpes.

Jā, pienāks laiks, kad viss ļoti riebīgi beigsies, tāpēc Flinns neļāva sev uzmeklēt Rei�elu pūlī. Viņ� neskatījās arī uz Marlēni, kurai vispār nebija nekādu izliekumu, un pievērsa uzmanību Va-sermanam, īstajam iemeslam, kāpēc viņ� vispār bija �eit.

Tomēr, lai arī kā censtos, Flinns tie�ām nespēja ik pa brīdim nepamest skatienu Rei�elas virzienā, neuzkrīto�i sekodams Vaserma-nam pa visu zāli, jo viņa �ovakar tie�ām izskatījās lieliska. Skaista un ļoti seksīga ar to zeltu matos, un patiesībā viņas sē�amvieta bija viena no labākajām, ko viņ� bija redzējis. Apaļa un atsperīga, tāda, kurā vīrietis varētu kārtīgi ieķerties, nodarbojoties ar...

Kas, pie velna, ar viņu notika? Viņam bija jāstrādā, Dieva dēļ! Un viņ� nebija no tiem vīrie�iem, kuriem kāda sieviete varētu sajaukt galvu!

Turklāt likās, ka Rei�ela ļoti labi pavada laiku pie bāra kopā ar to sasodīto bārmeni. Pat ja Flinns gribētu pārmīt ar viņu kādu vārdu, viņ� to nevarētu, ņemot vērā, ka viņam pakaļ visu laiku vazājās Marlēne, kura pēc veselas kaudzes martīni glā�u izskatījās diezgan iereibusi. Ļoti iereibusi, tas ir, piedzērusies līdz klup�anai, acu mirk�ķinā�anai un nepiedienīgai uzvedībai. Flinnam nebija ne jausmas, kā tikt no viņas vaļā.

Kad viņam beidzot izdevās pārliecināt Marlēni apsēsties pie viena no mazajiem galdiņiem un viņ� mēģināja pierunāt viņu kaut ko apēst, blondā sieviete atteicās, dzērumā lēni purinādama galvu un teatrāli pārmezdama matus pāri sejai. Flinnam ļoti gribējās pamest viņu sē�am, bet, patiesību sakot, viņ� bija pārāk labi audzināts, lai spētu to izdarīt.

Izgrūzdams roku caur matiem, Flinns izmisis palūkojās apkārt, meklēdams kādu, kur� varētu palīdzēt. Protams, viņ� ieraudzīja Rei�elu, kura nejau�ības pēc atradās tikai da�u pēdu attālumā.

"Rei�ela!" Flinns uzsauca viņai, kad viņa pasniedza dzērienus ļoti skaļai advokātu �etrotnei.

Viņa pār plecu palūkojās uz Flinnu, un viņ� būtu gatavs apzvērēt, ka Rei�elas acis uz bridi atmaiga, pirms atkal kļuva par ledus gabaliem. Viņa augstu pacēla paplāti un, piegājusi viņam klāt, piespiesti pasmaidīja.

"Dzērienu?" viņa jautāja.

"Hmm, nē, labāk ne. To jau ir bijis pārāk daudz. Man ir ļoti neērti lūgt, bet vai tu nevarētu sameklēt misteru Feizelu? �ķiet, ka viņa vie�ņa jūtas nedaudz nevesela."

"Man viss ir labi, �ārlij!" Marlēne paziņoja, atbalstīdama elkoni galda vidū, lai noturētos sēdus, un gandrīz to apgāza.

Rei�ela palūkojās uz Marlēni.

"�ārlijs?"

"Gar� stāsts," Flinns steidzīgi noteica.

"Ej, ej!" Marlēne pavēlēja Rei�elai, ļengani pamādama ar roku. "Esi tik laba un atnes man martīni!" viņa sacīja un aizklāja seju ar abām rokām.

Rei�ela un Flinns apmainījās ar skatieniem.

"Labāk ne," viņ� sacīja. "Varbūt tu varētu sameklēt misteru Feizelu?"

"Tūlīt." Rei�ela aizgāja, nepateikusi vairs nevienu vārdu.

Pēc mirkļa viņa atgriezās kopā ar misteru Feizelu, kur� uzmeta skatienu Marlēnei un nopūtās.

"Nolādēts, Marlēne, tu to izdarīji jau pagāju�o gadu!"

"Ko tad?" viņa jautāja, muļķīgi smaidīdama.

Feizels atkal izmisumā nopūtās un palūkojās uz Flinnu.

"Viņa tie�ām izdarīja to pa�u jau pagāju�ajā gadā. Mēs ļāvām viņai pagulēt aug�stāvā, un viņa aizbrauca projām tikai pēc divām dienām. Es nevaru ļaut viņai atkal palikt - mana sieva mani nogalinātu."

"Es nemaz negribu te palikt!" Marlēne kareivīgi iesaucās un centās sakrustot rokas virs sava tievā vidukļa, bet nespēja noturēt līdzsvaru un atkrita pret galdu.

"Paklau, Olij, vai jūs nevarētu izpalīdzēt?" misters Feizels vaicāja, skatīdamies uz viņu lūdzo�ām acīm.

"Es?" Flinns pārsteigumā iesaucās. "Es viņu gandrīz nemaz nepazīstu, mister Feizel. Man tikai likās, ka jūs varbūt..."

"Saproti, Marlēne ir lieliska advokāte."

"Vislabākā! Neviens nav uzvarējis tik daudzās prāvās!" viņa iekliedzās, iebakstīdama sev ar pirkstu krūtīs.

"Bet viņa nedrīkst dzert d�inu. Ja jūs varētu piebraukt ar savu ma�īnu, es palīdzētu iedabūt viņu tajā iek�ā."

"Man nemaz nav ma�īnas," Flinns iebilda un pamanīja, ka Rei�ela, kas stāvēja aiz mistera Feizela, sarauc uzacis.

"Nu lūdzu, draudziņ!" Feizels turpināja, neņemdams vērā Flinna iebildumus. "Aizvediet viņu mājās, papriecājieties drusku!" Viņ� parādīja rupju �estu, iebāzdams mēli aiz vaiga, ja nu Flinns nebūtu sapratis mājienu.

"Ak kungs!" Flinns noteica.

"�ār-līj, es gribu mājās. Es ļoti gribu mājās," Marlēne ie�īkstējās un mēģināja pietrausties kājās. Rei�ela atkāpās.

Tagad jau daudzi cilvēki bija pagriezu�ies pret viņiem un, �ķiet, ar interesi noskatījās, kā Marlēne pamazām slīgst nemaņā. Tā nu gan nebija ievērība, kādu Flinns vēlētos. Likās, ka viņ� ir iedzīts stūrī.

"Sasodīts!" viņ� nomurmināja.

Marlēne iesmējās un neveikli aplika roku viņam ap kaklu.

"Man patīk, kā tu runā, �ārlij!" viņa paziņoja un no�agojās.

Flinns nopūtās, aplika roku viņai ap vidukli un pievilka Mar-lēni sev klāt, piespiezdams viņu piecelties, bet viņas locekļi bija ļengani kā lupatu lellei.

"Paldies, Olij! Paliekam jums parādā," misters Feizels noteica, draudzīgi papliķēja Flinnam pa roku un aizgāja, pamezdams Rei-�elu, kura vēl joprojām turēja paplāti.

�obrīd Flinns vairs nekādā veidā nespēja uzlabot situāciju, tomēr viņ� palūkojās uz Rei�elu, kamēr Marlēne priecīga māja kādam otrā telpas malā.

"Es gribēju piezvanīt," viņ� sacīja.

"Vai tie�ām, �ārlij?"

Flinns nedaudz sarāvās.

"Es labprāt tev paskaidrotu..."

"Protams, Olij, uz priek�u!"

Nu labi, Dievs ar visu! Flinns bija mēģinājis kaut ko darīt, bet Rei�ela bija nikna kā pūķis, un viņam pie rokas karājās nolāpīti piedzērusies sieviete.

"Es to labprāt izdarītu. Es to izdarī�u. Bet tagad diez vai ir piemērots brīdis. Uz redzē�anos!" viņ� aizkaitināts noteica un, neuzmezdams Rei�elai vairs ne skatienu, aizvilka Marlēni pāri istabai un prom no viesībām, pa ceļam pagūdams nicīgi pavīpsnāt par da�iem izteiksmīgiem izsaucieniem, ko amerikāņi viņam veltīja.

Flinns aizstiepa Marlēnes nevarīgo ķermeni līdz piebraucamajam ceļam (lai gan viņa vēl bija pie tik skaidras apziņas, ka smējās par savu nespēju pavēlēt kājām).

"Kas noticis, �ārlij?" viņa jautāja, palūkodamās aug�up uz Flinnu tā, ka viņas galva bīstami balansēja uz tievā kakla.

"Ja vēlies zināt, es esmu nedaudz dusmīgs uz Rei�elu."

"Kas ir Rei�ela?"

"Galu galā pagāju�as tikai divas dienas, nolāpīts!" viņ� sacīja, vilkdams Marlēni uz priek�u. "Mani neviens nav informējis par laika posmu, kurā vīrietim jāpiezvana meitenei pēc skūpsta, un, cik atceros, es neteicu, ka "piezvanī�u no rīta" vai "piezvanī�u �etrdesmit astoņu stundu laikā". Es teicu, ka piezvanī�u, un es arī gribēju viņai piezvanīt, tikai vēl nebiju paguvis to izdarīt, tas arī viss."

"Man salst! Kur ir mans mētelis?" Marlēne apmulsusi noprasīja.

"Tavs mētelis?" Flinns nevērīgi pārjautāja, vilkdams viņu pa piebraucamo ceļu.

"Es gribu savu mēteli!" viņa iegaudojās.

Flinns nopūtās, apstājās pie mājas stūra, atbalstīja Marlēni pret sienu, novilka mēteli, apmeta to ap viņas kaulainajiem pleciem un atkal pievilka viņu sev klāt.

"Ar tevi gan ir pamatīgi jānoņemas, Marlēne."

"Es dievinu to, kā tu runā!" Marlēne ieķiķinājās.

Flinns grūda viņu uz priek�u. Ceļa galā viņ� ieraudzīja D�o izkāpjam no ma�īnas un nostājamies pie atvērtām durvīm. Viņ� apstulbis vēroja, kā Flinns velk Marlēni ma�īnas virzienā.

"Sveiks!" Marlēne sacīja un iesmējās, cenzdamās pamāt ar roku. "Kas tu esi?"

"Tas ir mans draugs, kur� mūs aizvedīs ar savu ma�īnu," Flinns paziņoja un atvēra aizmugurējās durvis.

"Tu noteikti joko!" D�o iesaucās, kad Flinns iegrūda Marlēni iek�ā ar galvu pa priek�u.

"Patiesību sakot, es atdotu visu, lai tā būtu," Flinns godīgi atzinās, pārliecinādamies, ka visas Marlēnes ķermeņa daļas ir ma�īnā. Viņ� aizvēra durvis, atbalstījās pret tām un paskatījās uz D�o. "Bet diem�ēl tā nav."

D�o ievaidējās.

"Ko mēs viņai teiksim?"

"To pa�u, ko es nupat sacīju. Tu esi mans draugs, kur� ieradies, lai mūs aizvestu."

D�o atbalstīja rokas pret gurniem un pārdomāja to, vienu reizi pieliekdamies, lai aplūkotu aizmugurējā sēdeklī nokritu�o Marlēni.

"Nu labi," viņ� beidzot noteica. "Galvenais, lai viņa paliek tādā stāvoklī. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka viņa ierauga aprīkojumu priek�ā." Viņ� atkal palūkojās uz Flinnu. "Uz kurieni tad mēs vedam to tavu mei�u, vecais?"

Pareizi. Uz kurieni?

"Sasodīts, nolāpīts, velns ar ārā!" Flinns nolamājās.

Viņiem paveicās, jo, lai gan Marlēne neatcerējās, kur atrodas, viņa tomēr atcerējās savu adresi, bet zaudēja samaņu, pirms viņi to sasniedza. Pēc neilgas viņas somiņas pārmeklē�anas D�o atrada atslēgas. Flinns un D�o kopīgiem spēkiem aizvilka Marlēni līdz viņas dārgajai mājai un nolika viņas ķermeni uz dīvāna. Kad viņi bija pārliecināju�ies, ka Marlēne nenomirs, D�o (atbilsto�i savai būtībai) noslaucīja visas virsmas ar virtuves dvieli, un viņi aizgāja, atstādami aiz sevis krāco�o sievieti.

Kad viņi bija pametu�i Marlēnes rajonu, D�o pajautāja Flin-nam, ko viņ� uzzinājis par Vasermanu.

"Tas vīrs ir diezgan draudzīgs. Viņam patīk runāt," Flinns sacīja. "Bet nedomāju, ka viņ� ir vainīgs."

D�o nicīgi no�ņau kājās.

"Muļķības! Protams, viņ� ir vainīgs. Padomā - viņ� bija pirmais, kas ieradās nozieguma vietā. Nebija nekādu ielau�anās pazīmju..."

"Tas notika �etros pēcpusdienā. Varbūt viņa atstāja durvis vaļā," Flinns pārtrauca D�o.

"Labi, bet kā tad ar suni?" D�o atcirta. "Viņa sievu atrada guļamistabā nodurtu, viņas suni atrada guļamistabā nodurtu, bet viņa suns mierīgi klejo pa virtuvi? Un neaizmirsti, ka visu pēcpusdienu neviens nedzirdēja suņus rejam, un tas nozīmē, ka suņi dro�i vien pazina noziedznieku. Kas tad paliek, �erlok? Viņas mātei un vīram, un mātei ir alibi. Viņas vīram tā nav."

"Es vēl neesmu to sapratis," Flinns atklāti atzinās. "Bet mēs nevaram neņemt vērā faktu, ka ir pret galvojumu atbrīvots bruņots laupītājs, ko jau tur aizdomās par divām laupī�anām tajā apkaimē."

"Labi... bet kā tad ar mūsu ceļojumu uz ostu? Tam puisim ir dzel�ains alibi par to, ka todien viņ� tam rajonam nav bijis ne tuvumā. Man likās, ka zilums uz acs tevi par to pārliecināja."

"Diez vai. Ja tas nebija viņ�, tad varbūt ir kāds, kur� darbojas līdzīgi."

"I-abi, pieņemsim, ka tava teorija par laupītāju ir patiesa," D�o turpināja. "Suņi būtu rēju�i, vecais. Visu pēcpusdienu neviens nedzirdēja suņus rejam. Es tev galvoju, ka tas bija vīrs. Tagad mūsu uzdevums ir uzzināt, kāpēc Vasermans gribētu nogalināt sievu. Un, manuprāt, nav labi apmeklēt tādas viesības, kad vēl nav pagāju�as pat divas nedēļas kop� viņas bērēm."

"Viņ� patiesība �ovakar sievu pieminēja diezgan godbijīgi."

"Protams. Un ko tu teiksi par tiem zaķiem, kas kārās viņam kaklā?"

"Viņas tikai izteica līdzjūtību sērojo�am, bet bagātam vīram," Flinns noteica, greizi pasmaidīdams.

D�o iesānis palūkojās uz viņu, iegriezdams ma�īnu stāvvietā, kur Flinns bija atstājis savu īrēto automobili.

"Vai tu tie�ām domā, ka viņ� nav vainīgs?"

"Es tie�ām tā domāju."

D�o nopūtās un pa�ūpoja galvu.

"Tā ir galvenā Karalistes problēma, vecais. Tur nenotiek tik daudz slepkavību, lai jums attīstītos nepiecie�amie instinkti."

Flinns iesmējās un atvēra pasa�ieru puses durvis.

"Tiksimies rīt."

"Gaidī�u ar nepacietību," D�o noteica.

Flinns izkāpa laukā, pagaidīja, līdz D�o aizbrauca prom, un tikai tad iesēdās savā ma�īnā.

Pēc tam viņ� nevis devās mājās, bet gan sāka braukt Feizelu savrupmājas virzienā, lai izrunātos ar Rei�elu Līru.

Kad viņ� atgriezās savrupmājā, viesības acīm redzami jau beidzās. Vairāki priecīgi viesi bija uz piebraucamā ceļa, smējās un spiedza, mēģinādami atrast savas ma�īnas. Abi sulaiņi veda viņus uz tuvākajiem automobiļiem, ko varēja atrast, un regulēja satiksmi.

Flinns atstāja ma�īnu ceļa zemākajā galā un devās uz māju. Tomēr viņ� negāja iek�ā pa parādes durvīm, bet turpināja iet, līdz sasniedza ēnās tīto ceļu, kas veda uz kalpotāju ieeju.

Iedams apkārt puķu dobei, Flinns izdzirdēja Rei�elas smieklus un tūlīt ari ieraudzīja viņu pie garā�as durvīm kopā ar bārmeni. Viņi smējās un klusi sarunājās. Flinns apstājās un atkāpās koka ēnā. Viņ� nevarēja saklausīt, par ko abi runā, bet viņam radās iespaids, ka vīrietis vēlas, lai Rei�ela iet viņam līdzi. Pēc nelielas ķiķinā�anas un pļāpā�anas Rei�ela pamāja savrupmājas virzienā. Tad vīrietis devās prom, iebāzis rokas kabatās, un soļoja lejup pa piebraucamo ceļu.

Lieliski, Flinns nodomāja. Viņ� izgāja no koka ēnas un palūkojās uz vietu, kur abi bija stāvēju�i. Rei�ela patlaban gāja garām kalpotāju ieejai, pārmetusi kaut ko pār roku. Tad viņa nevis devās lejup pa ceļu, bet gan apstājās pie atkritumu tvertnēm, a�i palūkojās apkārt, iegrūda to, ko bija turējusi rokās, savā somā, atkal palūkojās apkārt, aizgāja aiz tvertnēm... un pieliecās, nozuzdama no viņa redzesloka.

Ko, pie velna, viņa dara?

Flinns nevarēja to izturēt. Viņ� paspēra soli Rei�elas virzienā, bet izdzirdēja viņas balsi un apstājās.

"Izbeidz!" viņa pavēlēja. Bet kam? "Vai tu gribi tā dzīvot visu mū�u? Tad izbeidz!"

Flinnam lika satrūkties spalgs kaķa ņaudiens, un tas kļuva arvien skaļāks. Vismaz viņam likās, ka tas ir kaķis, lai gan skaņa varētu piederēt ari gaudojo�ai sirēnai.

Tad Rei�ela pēk�ņi iespiedzās, dzīvnieks iebrēcās, un atskanēja ķēdes �vadzoņa, stikla plī�ana un Dievs vien zina, kas vēl. Rei�ela pēk�ņi parādījās no atkritumu tvertnēm un sāka skriet.

Flinns nostājās viņai priek�ā. Rei�ela atkal iespiedzās, aizspieda ar roku muti, kad viņu pazina, satvēra viņa roku un ļoti nervozi pameta skatienu pār plecu.

"Ko tu �eit dari?" viņa dedzīgā �ukstā noprasīja.

"Es tev varētu jautāt to pa�u."

"Man..."

Viņu pārtrauca piepe�a gaismas iedeg�anās, durvju atvēr�anās un vīrie�a balss, kas iesaucās:

"Zābaciņ!"

Zābaciņ ?

Bet Rei�ela pēk�ņi sāka me�onīgi vicināt rokas Flinna virzienā, likdama viņam skriet, un viņa acīmredzot to domāja nopietni, jo pati metās prom. Flinns palūkojās atpakaļ un ieraudzīja vīrie�a plecu.

"Kas �eit notiek?" vīrietis iekliedzās, un Flinns sekoja Rei�elas priek�zīmei.

Viņ� skrēja.

Flinns noķēra Rei�elu netālu no garā�as un, cie�i satvēris viņas elkoni, piespieda viņu skriet līdz savai ma�īnai ātrāk, nekā, pēc viņa domām, tas būtu iespējams �ajos zābakos. Atvēris pasa�ieru puses durvis, viņ� iegrūda Rei�elu sēdekli, apskrēja apkārt, iesēdās �ofera vietā, pagrieza atslēgu aizdedzē un iedarbināja automobili. Tikai tad viņ� beidzot painteresējās:

"Kāpēc mēs bēgam?"

"Tāpēc, ka es nupat izdarīju kaut ko tādu, ko man nevajadzēja darīt!" Rei�ela aizelsusies iesaucās un pagriezās sēdeklī, lai paraudzītos atpakaļ, kamēr Flinns vadīja ma�īnu lejup pa piebraucamo ceļu.

"Ko tad?"

"Es nupat pārkāpu likumu, skaidrs? Vismaz man liekas, ka es pārkāpu likumu, bet es neesmu par to pārliecināta." Viņa atkal pagriezās ar seju uz priek�u, bet sakņupa sēdeklī tā, ka viņas ceļgali atspiedās pret paneli.

"Tu pārkāpi likumu?" Flinns neticīgi pārjautāja, gaidīdams, kamēr elektroniski darbināmie vārti lēnām atvērās. Laikam jau tā bija taisnība, jo Rei�ela izskatījās tā, it kā gatavotos raudāt. Un uz viņas rokām bija asinis. Asiņainas �vīkas.

"Man tas bija jādara!" viņa nervozi iesaucās. "Tu nezini, ko tie cilvēki pastrādāju�i! Vai kāds mums seko?"

Flinns palūkojās atpakaļskata spoguli.

"Nē..."

"Labi! Tā, pagriezies pa kreisi!" viņa pavēlēja, kad Flinns izbrauca cauri vārtiem. "Pa kreisi, pa kreisi... pa kreisi!"

Flinns spēji parāva stūri uz kreiso pusi un drāzās uz priek�u, līdz nonāca pie "Stop" zīmes. Tad viņ� strauji nobremzēja un bridi centās savaldīties.

"Lai ko tu būtu izdarījusi, Rei�ela, būs daudz labāk, ja tu stāsies pretī sekām, nevis no tām bēgsi," viņ� stingri noteica. "Pastāsti man, kas noticis, un es tev palīdzē�u."

"Es atbrīvoju kaķi. Brauc ta�u, brauc!" viņa uzstāja, ar �estiem mudinādama Flinnu kustēties uz priek�u.

"Ko tu izdarīji?" viņ� pārjautāja, atkal palūkodamies uz Rei-�elas asiņainajām rokām.

"Tie cilvēki pieķēdēju�i savu kaķi pie koka! Vai tu spēj tam noticēt? Protams, man bija viņ� jāatbrīvo."

Flinns vēl joprojām nebija pilnīgi pārliecināts, ka Rei�ela nav kādu uz�ķērdusi, sprie�ot pēc asinīm.

"Pagaidi, pagaidi - tu atbrīvoji viņu kaķi?"

"Jā!" viņa kareivīgi attrauca. "Jā, es atbrīvoju viņu kaķi! Nav pareizi pieķēdēt kaķi pie koka! Tas nesaskan ar viņu dabu! Es nespēju to izturēt un viņu atbrīvoju. Patiesībā, ja jau tu tie�ām gribi to zināt, es grasījos kaķi nozagt, bet �ajā ziņā mans un tā sasodītā kaķa viedoklis at�ķīrās," viņa sacīja, pirmo reizi palūkodamās uz savām rokām. "Ak dievs!"

"Tu spēcīgi asiņo."

'Tam kaķim nu gan ir nagi," Rei�ela izbrīnījusies noteica.

"Vairākumam dzīvnieku ir nagi." Viņ� atkal iedarbināja ma�īnu un nogriezās pa labi, dodamies uz Blekstounas bulvāri.

"Pagaidi - tur palika mana ma�īna. Uz kurieni tu brauc? Un kāpēc tu vispār esi �eit?"

"Mums jānotīra tavas rokas. Nav zināms, kādas kaķu baktērijas tur ieperināju�ās, un, runājot par manu atra�anos �eit, es sev uzdodu to pa�u jautājumu."

"Bet mana ma�īna ir tepat ap stūri, un tu vari mani glu�i vienkār�i izlaist �eit..."

"Nedomāju vis," Flinns mierīgi noteica. "Man ir kaut kas, kam vajadzētu līdzēt."

"Kur?" viņa jautāja aizdomu pilnā balsī.

"Pie manis."

"Pie tevis! Es nevaru braukt pie tevis!"

"Kāpēc gan ne? Vai tu esi nodomājusi �ovakar klejot pa pilsētu un atbrīvot vēl da�us kaķus?"

"Nē! Es tikai... Vai tad tevi kaut kur negaida kāda blondīne, �ārlij?"

"Patiesībā man labāk patīk vārds Flinns, nevis �ārlijs, un, ja jau tevi tas tik ļoti interesē, mani diez vai var vainot par to, ka man piesienas piedzērusies sieviete un nelai�as vaļā."

Neizskatījās, ka tas Rei�elu būtu pārliecinājis par viņa nevainību.

"Goda vārds, Rei�ela, es tikai gribu pārsiet tavu roku. Es neesmu viens no tiem vīrie�iem, kas izdomā kādu viltus iemeslu, lai atvestu meiteni mājās, un tad ievilina viņu gultā," Flinns stingri noteica, kaut gan viņam prātā tie�ām ienāca doma - turklāt ne pirmo reizi - par Rei�elas ievilinā�anu gultā. Un vai tas bija ne�ēlīgs iztēles radīts joks, vai arī Rei�ela tie�ām izskatījās nedaudz vīlusies, dzirdot �o paziņojumu?

Nevarētu teikt, ka Rei�ela jutās vīlusies. Viņa bija pārbijusies.

Pirmkārt, doma par lik�anos gultā kopā ar angli bija viņu apciemojusi daudzas reizes, bet tā nelielā pirmsmenstruālā ūdens aizturē�anas problēma nebija kontrolējama. Ūdens krājās un krājās, un, ja viņa drīz netiks laukā no �iem svārkiem, viņa bija pārliecināta, ka notiks eksplozija un sāksies plūdi. Un viņa nevarēja uzvilkt bikses, jo bija tās satinusi un iebāzusi somā, pirms devās atbrīvot kaķi. Ja viņa to mēģinātu, viņa izskatītos kā izkāpusi no veļas mazgājamās ma�īnas.

Otrkārt, ja tie�ām sāktos plūdi, Rei�ela nebija tiem sagatavojusies, lai gan pusi no viņas vannasistabas aizņēma milzīga tamponu kaste. Goda vārds, viņa būtu varējusi apzvērēt, ka ielikusi da�us tamponus savā lielajā somā, bet tagad nespēja tos atrast.

Tre�kārt, viņa mira badā, jo Mērija bija ļoti pārliecino�i paskaidrojusi, ka par ēdienu samaksāju�i Feizeli, un, tā kā viņi nevienam nebija lūgu�i to apēst, tad ari Mērija negrasījās to darīt.

Rei�ela �odien gandrīz nemaz nebija ēdusi, tikai da�as garneles, un jutās tik ļoti izsalkusi, ka viņas vēders izdeva dīvainas, zemas skaņas, kuras Flinns nevarēja dzirdēt motora rūkoņas dēļ, bet kuras viņ� noteikti dzirdētu savā dzīvoklī.

"Es nevaru," viņa atkārtoja, atkal izsliedamās sēdus, lai smadzenēm pieplūstu nedaudz skābekļa.

"Protams, vari."

"Es patie�ām nevaru."

"Es neuzskatu "nē" par atbildi, vismaz ne līdz tam brīdim, kad bū�u apstrādājis tavas brūces. Un tad, protams, man vajadzēs sazināties ar varas iestādēm un ziņot par tevi," viņ� noteica savā monotonajā, angliskajā balsī.

Rei�ela blenza uz viņu.

Flinns veltīja viņai vienu no saviem neatkārtojamiem Smaidiem.

"Es jokoju. Pēc manām domām, viņi uzskatītu, ka tu esi galīgi zaudējusi prātu, un aizvestu tevi uz kādu piemērotu klīniku."

"Vai arī viņi varētu nosūtīt Feizeliem uzaicinājumu uz tiesu. Vai tas tev neienāca prātā? Man gandrīz gribas piezvanīt dzīvnieku aizsardzības biedrībai," viņa sacīja.

"Jā, dari to! Un tad varēsi viņiem paskaidrot, ka baidījies par nabaga kaķenītes dzīvību un palaidi viņu brīvībā Providensas d�ungļos, un tagad tev nav ne mazākās nojausmas, kur saimnieki varētu viņu atrast."

"Tev taisnība," Rei�ela negribīgi atzina.

"Patiesībā es nesaprotu," Flinns ieminējās, nogriezdamies ap stūri, "kāpēc tu glu�i vienkār�i nenobūri to nabaga dzīvnieku. Nu, kāpēc tu neķēries pie raganas viltībām?" viņ� jautāja un pavicināja roku, atdarinādams kādu no māsām Halivelām.

"Tu laikam mēģini jokot?"

"Neesmu īsti pārliecināts," viņ� jautri noteica un iegriezās "Corporate Suites, Inc." stāvvietā.

"Un uz kurieni mēs tagad dodamies?"

"�obrīd tās ir manas mājas." Flinns izslēdza motoru un vienlaikus satvēra gan Rei�elas somu, gan durvju rokturi.

"Mājas? Man likās, tu teici, ka esi apmeties pie draugiem," viņa, aizdomu pārņemta, sacīja.

"Taisnība," viņ� piekrita, piemiegdams ar aci, tad izlēca laukā, mundri apgāja apkārt ma�īnai pie viņas puses durvīm un atvēra tās.

"Nāc nu!" Flinns izstiepa roku.

Rei�ela negribīgi to satvēra - aha, liela un silta, tie�i tāda, kādu viņa to atcerējās. Flinna pirksti saņēma viņas plaukstu, un kaut kāda zinātnes brīnuma dēļ viņam izdevās izraut Rei�elu laukā no ma�īnas.

"Vai tev ir mētelis?" Flinns jautāja, aplūkodams Rei�elas augumu no galvas līdz kājām, kad viņa nostājās uz ietves.

"Līdzi nav," viņa atbildēja, savilkdama lavandas krāsas �alli cie�āk ap pleciem. Flinns paklak�ķināja mēli, lai darītu zināmas savas domas par Rei�elas nesagatavotību, atvēra aizmugurējā sēdekļa durvis, iebāza roku ma�īnā un izvilka lietusmēteli, kuru Rei�ela bija redzējusi viņam mugurā. Neteicis ne vārda, Flinns apmeta to viņai ap pleciem un savilka kopā pie zoda.

"Nu re!"

Jā, nu re, te nu viņa bija, ietīta brīni�ķīgā mēteli, kas bija taisīts no zīdaina, bet izturīga materiāla un izoderēts ar ka�miru.

Bet pats labākais bija tas, ka Rei�ela �ajā mēteli gandrīz vai slīka.

Vēl joprojām smaidīdams, Flinns aplika roku Rei�elai ap vidukli, paņēma viņas somu un pārmeta sev pār plecu.

"Ko, pie velna, tu esi tur sabāzusi?" viņ� jautāja, pievilkdams Rei�elu sev tuvāk, lai aizvestu līdz ieejai, kas veda uz korporatīvajiem apartamentiem. "Liekas, ka vesela krava ķieģeļu."

Bija patīkami atrasties Flinnam pie sāniem, ar viņa mēteli ap pleciem, un vel jaukāk - piespiesties ļoti pievilcīgam vīrietim. Pēc Rei�elas domām, viņa nekad nebija piespiesta tik spēcīgam un vīri�ķīgam augumam, un viņai tas tik ļoti patika, ka viņa gandrīz jau bija sasniegusi to laimes pilno stāvokli, kurā viņai būtu vienalga, ka svārki drīz pārplīsis.

Viņi iegāja vestibilā. Aiz letes stāvēja zēns, viņ� palūkojās aug�up un pasmaidīja, bet viņa ads iepletās, kad viņ� ieraudzīja Rei�elu.

"Sveiks, mister Oliver!" viņ� jautri uzsauca.

"Sveicināts!" Flinns atbildēja un pārveda Rei�elu pāri parastajam viesnīcas tipa vestibilam līdz liftam. Tajā viņ� nospieda piektā stāva pogu un palūkojās aug�up uz displeju, kas rādīja stāvu numurus. Un visu �o laiku viņ� turēja Rei�elu sev blakus, it kā tas būtu pilnīgi dabiski. Tas �ķita dabiski.

Kad abi beidzot nonāca pie viņa dzīvokļa durvīm, Rei�ela pajautāja, kam tas pieder.

"Manam uzņēmumam," Flinns teica un, atvēris durvis, viegli pagrūda Rei�elu pāri slieksnim.

Dzīvoklis izskatījās pēc sterilas vecpui�a mītnes - mazs un diezgan mākslīgs. Labajā pusē atradās �aura virtuve, kas bija pilnībā aprīkota ar miniatūrām ierīcēm, un to no vēl �aurākās ēdamistabas atdalīja mazs, jauks bārs.

Dzīvojamā telpā atradās dīvāns un divi krēsli, kā arī parasts kafijas galdiņ�, uz kura bija sakrautas avīzes, dokumenti un D�ona Gri�ama romāns. Tur atradās arī stūra galds ar lielu, violetu lampu, kas bija pieskaņota violetajiem rāmjiem ap ļoti necilajām jūras krasta ainavām pie vienas sienas.

Uz viena no krēsliem mētājās veļas kaudze. Rei�ela īsti nespēja saprast, vai tā nupat atvesta vai arī sakrauta aizve�anai uz mazgātavu. Toties viens pavir�i uzmests skatiens pavēstīja viņai, ka Flinns valkā bokser�ortus, nevis īsās biksītes.

"Nav glu�i mājīgi, vai ne?" Flinns jokodams noteica, nomezdams atslēgas uz ēdamistabas galda, uz kura jau gozējās vēstuļu kaudze, da�as mapes un klēpjdators. Viņ� nolika somu blakus datoram. "Jūties kā mājās, kamēr es sameklē�u spīdzinā�anas instrumentus," viņ� sacīja un nozuda aiz tum�ām durvīm, kur laikam bija guļamistaba.

Rei�ela iegāja dziļāk telpā, negribīgi pārmeta lietusmēteli pār krēsla atzveltni pie galda, uz kura viņ� bija nolicis somu, un apstājās, baidīdamās sēsties.

"Nāc nu, apskatīsim tavu brūci."

Viņa pagriezās Flinna balss virzienā. Viņ� turēja rokā pudeli ar kaut kādu �ķidrumu un pāris vates spilventiņu.

"Mis, pienācis laiks operācijai," Flinns paziņoja, viegli palocīdamies, un pakāpās sānis, lai viņa varētu ieiet virtuvē.

Rei�ela savilka cie�āk ap krūtīm �alli un paņēma somu.

Flinns pavadīja viņu līdz izlietnei un izņēma somu viņai no rokām.

"Tajā milzīgajā konteinerā laikam ir kaut kas neizmērojami svarīgs, ja tu atsakies izlaist to no acīm," viņ� teica, nolikdams somu uz letes Rei�elai aiz muguras. Tad viņ� atgrieza ūdens krānu un paņēma mazu �ķidro antibakteriālo ziepju pudelīti. Satvēris Rei�elas roku, viņ� uzlēja �ķīdumu uz tās un pagrūda zem siltā ūdens strūklas.

"Au!" viņa iesaucās, kad ziepes iekļuva dziļajās skrambās, ko viņai bija sagādājis nepateicīgais kaķis.

"Nejauka brūce," Flinns noteica. Viņa pirksti sāka slīdēt pār Rei�elas roku, maigi ieziepējot brūces, rūpīgi iztīrot dziļākās skrambas. Tad viņ� pagrieza Rei�elas plaukstu otrādi un tikpat maigi nomazgāja otru pusi. Katru reizi, kad Flinna pirksti pieskārās viņas ādai, Rei�ela juta, kā elektrība uz�aujas aug�ā pa viņas roku tie�i līdz krūtīm.

Viņa rokas bija burvīgas - stipras, bet maigas, turklāt lielas. Rei�elas plauksta viņējā izskatījās tik maza... Viņa pēk�ņi iedomājās �īs lielās plaukstas uz savām krūtīm... un atguvās, strauji paceldama skatienu. Flinns mierīgi mazgāja ziepes nost no viņas rokas. Viņam bija ārkārtīgi pievilcīgs profils - ļoti anglisks, ar �auru, taisnu degunu, spēcīgu zodu, izteiktu pieri...

"Tagad otru, lūdzu," viņ� sacīja, satvēra Rei�elas kreiso roku un klusējot atkārtoja visas darbības, tikai pakratīja galvu, kad ieraudzīja ļoti dziļu skrāpējumu, kas stiepās pāri viņas rokas locītavai, un viņam pār acīm pārkrita seksīgā matu �ķipsna.

Bet tas, kā Flinna pirksti glāstīja viņas locītavu, gandrīz pazudināja Rei�elu, un tagad viņa gara acīm redzēja ainas, kurās �ī pati plauksta mērķtiecīgi un pavēlnieciski pieskārās citām viņas ķermeņa daļām...

"Vai tev nesāp?" viņ� klusi jautāja un palūkojās uz Rei�elu. Viņa lūpās rotājās smaida atblāzma.

"N-nē," viņa stomīdamās atbildēja, un Flinns noskaloja viņas roku.

"Pēc tāda kautiņa varu derēt, ka tas kaķis izskatās vēl briesmīgāk," viņ� pajokoja, paņemdams virtuves dvieli, kas izskatījās tā, it kā nekad nebūtu lietots, un maigi piespiezdams to pie Rei�e-las ādas.

Susinādams viņas rokas, Flinns palūkojās uz viņu caur biezām, smil�aini brūnām skropstām, pārlaida skatienu pār viņas seju un maigi pasmaidīja, ieraudzījis zeltu viņas matos.

"Tu esi diezgan pārsteidzo�a, Rei�ela Līra," viņ� klusi teica. "Maģija, au�ana, kaķu atbrīvo�ana... Nekad nav iespējams zināt, kas būs nākamais."

"To pa�u varētu teikt par tevi. Sākumā tu esi Flinns, tad �ār-lijs, un pēc tam tu pārvērties par Oliju."

"Tie visi patiesībā ir jauki pui�i," Flinns atbildēja, piemiegdams ar aci. "Tagad varbūt mazliet sāpēs," viņ� piebilda un izvilka no bik�u kabatas joda pudelīti.

"Jods?" Viņa iesmējās. "Kas tas par vīrieti, kur� dzīvo korporatīvajā dzīvoklī, nekad nav izmantojis virtuvi un nēsā līdzi joda pudelīti?"

"Izveicīgs," Flinns atbildēja un pasmaidījis uzlēja nedaudz tinktūras uz pirmās �vīkas. Rei�ela spēji ievilka elpu. "Mana māte alla� piekodināja, ka jābūt sagatavotam visām nejau�ībām. Viņa vienmēr pārliecinājās par to, ka uz mūsu apak�veļas ir nedzē�ami ierakstīti mūsu vārdi."

Rei�ela iesmējās, un viņ� uzlēja brūcēm vēl nedaudz joda.

"Es sarāvos katru reizi, kad ieraudzīju viņu ar flomāsteru rokā," Flinns piebilda, pagrieza Rei�elas plaukstu otrādi un sāka tīrīt �vīkas uz delnas.

"Varu derēt, ka tev vienmēr pa rokai ir zemesriekstu sviests un ūdens, ja sāktos gaisa uzbrukums, vai ne?"

"�āvētas siļķes," viņ� skābi noteica. "Un es �o virtuvi izmantoju bie�i - zeķu �āvē�anai. Plīts ir �im uzdevumam ideāli piemērota."

Rei�ela atkal iesmējās, gandrīz nemanīdama, ka viņ� beidz apstrādāt vienu roku un ķeras pie otras.

"Vai tev ir tēvs?"

"Vai tu gribi vaicāt, vai es esmu kāda neveiksmīga zinātniska eksperimenta rezultāts? Vai arī tikai to, vai viņ� ir dzīvs?"

"Pēdējais variants."

"Viņ� tie�ām ir dzīvs. Mans mīļais, vecais tētis ir nemiera gars. Viņ� vienmēr lo�ņā pa māju, meklēdams kaut ko labojamu, bet viņam nekad tas īsti neizdodas. Un tavi vecāki?"

"Nu, nedomāju, ka manai mātei kaut kur ir paslēpts flomās-ters, bet viņai vienmēr pa rokai bijis daudz zemesriekstu sviesta," Rei�ela teica un viegli iesmējās. "Un mans tēvs, viņ�..." Rei�ela apklusa, nevarēdama izdomāt, ko lai saka. Ir riebeklis? Mirst? Draud ierasties Providensā? "Viņ� nav īpa�i saimniecisks," viņa a�i izgrūda un palūkojās uz savām rokām, kas tagad bija pārklātas ar atbaido�i violetiem joda traipiem. "Vai! Tagad viss izskatās vēl sliktāk nekā pirms tam."

"Jāizdara vēl kaut kas," Flinns sacīja un, saņēmis viņas labo roku, turēja to savā plaukstā, nopētīdams piecas mazās, bet dziļās �vīkas. Viņ� pacēla Rei�elas plaukstu, pieliecās un pieskārās ar lūpām viņas pirkstiem. "Tiek ieteikts vienmēr noskūpstīt brūces vai ari, ja ir pārdro�i lietots jods, vietu pēc iespējas tuvāk tām."

Viņ� noskūpstīja Rei�elas delnu. Un pēc tam rokas locītavu, ar muti maigi aptverdams viņas pulsu, lūpām kavējoties uz viņas ādas kā vieglam tilla mākonim.

Rei�elu pārņēma iekāres vilnis, apdedzinādams visu viņas augumu. Viņa dziļi ievilka elpu. Flinns pacēla galvu, veltīdams viņai gurdu, bet svelmainu smaidu, paņēma otru viņas plaukstu un pagrieza to otrādi, lai tiktu pie skrambas uz rokas locītavas.

"Tevī virmo tik daudz kaislību," viņ� klusi noteica. "Kaķi, vēsture un māksla. Mani interesē, kā tāda sieviete kā tu izlādē visu �o spriedzi."

"Tādu sievieti kā es arī pa�u tas interesē," Rei�ela sacīja un savilka vienu mutes kaktiņu uz aug�u, lūkodamās uz Flinna skaistajām pilnīgajām lūpām.

"Es tie�ām gribēju tev piezvanīt," viņ� nomurmināja. "Tikai nepaguvu izbrīvēt laiku."

"Ak!" viņa ieelsojās, kad Flinns piespieda lūpas pie maigās ādas tie�i virs skrambas.

"Es pēdējā laikā esmu apkrauts ar darbu, strādāju līdz vēlai naktij," viņ� piebilda, pieskārās ar lūpām citai vietai uz Rei�elas plaukstas locītavas un pavilcinājās. Viņa mute bija silta un mitra.

"A-ak..." viņa no�ukstēja, kad Flinns lēnām, mierīgi un, nolādēts, prasmīgi pārvietoja lūpas uz aug�u pa roku, viegli satvēra zobos viņas ādu un kodīja to kā delikatesi.

"Bet es vairs nepieļau�u tādu kļūdu."

Rei�ela stāvēja kā pienaglota pie grīdas, viņas smadzenes bija pārvērtu�ās �elejā, un viņa spēja domāt tikai par �ā vīrie�a muti un augumu.

Viņ� turpināja virzīties aug�up pa d�empera piedurkni, ko viņa bija uzgrūdusi virs elkoņa, karsti elpodams caur audumu, virzīdamies aizvien augstāk, līdz viņa mute atradās pie viņas kakla.

"Jēzus!" Rei�ela no�ukstēja un pielieca galvu uz otru pusi, lai atbrīvotu viņam ceļu. Flinns dobji iesmējās un lēnām izpētīja viņas kaklu, ar lūpām un mēli glāstīdams ādu. Viņ� uzlika rokas uz Rei�elas vidukļa un pievilka viņu tuvāk; Rei�ela sajuta caur audumu iespaidīgas erekcijas sākumu un drebēdama nodomāja, ka visas tās kaislības, kas virmo viņas augumā, varētu pāragri eksplodēt Flinna nevainojami tīrajā virtuvē.

"Tu brīni�ķīgi smar�o," viņ� no�ukstēja, nepiespiesti pievērsdamies viņas auss ļipiņai un saņemdams to starp zobiem. "Pēc vaniļas."

Tas nevar būt. Tas nevar būt, viņa apjukusi domāja, pieliekdama galvu uz sāniem un atkal atpakaļ, klusībā lūgdama Flinnu, lai viņ� noskūpsta katru viņas ādas sprīdi. Katru sprīdi, un viņai bija vienalga, cik uzblīdusi viņa ir, jo �obrīd viņa jutās neticami seksīga.

Flinns ievilka mute gan viņas auss ļipiņu, gan auskaru, kas tajā karājās, un laiski �audīja mēli gar Rei�elas auss glieme�nīcu.

Viņa rokas lēnām slīdēja uz aug�u gar Rei�elas sāniem, uz viņas krūtīm, maigi piespiedās tām un satvēra tās plaukstās.

Pār Rei�elas lūpām izspruka iekāres pilns vaids, un Flinns atrāva lūpas no viņas auss, ļaudams auskaram izsprukt no mutes un �ūpoties pret Rei�elas ādu, bet viņa lūpas atstāja siltu, miklu sliedi.

"Vai tu zināji," viņ� nomurmināja, "ka da�as tautas skūpstu uzskata par apmainī�anos ar dvēselēm?"

"Ak!" viņa �ukstēja, kad Flinna mēle a�i pieskārās viņas lūpu kaktiņam, izraisot satrieco�as izjūtas.

"Un vai tu zināji, ka sievietes ādas smar�a uzbudinot vairāk nekā pieskar�anās tai?" viņ� jautāja, kodīdams Rei�elas apak�lūpu.

Viņa nepaguva atbildēt, jo Flinna mēle ieslīdēja viņas mutē. Pēc tam Rei�ela vairs zināja tikai to, ka viņas rokas atradu�as Flinna kaklu un plecus, ka viņa plaukstas ieslīdēju�as zem viņas d�empera, ka tās glāsta viņas kailo ādu, pieskaras krūtīm un saspie� tās tādā pa�ā ritmā, kādā kustas viņa lūpas un mēle. Rei�ela jutās tā, it kā staigātu pa slidenu virvi, it kā tūlīt varētu nolaisties uz virtuves grīdas un novilkt Flinnu līdzi, sev virsū. Pieskārieni, ko Flinns veltīja viņas ķermenim, bija izkausēju�i viņu. Starp kājām sāka krāties mitrums, kas lika visam viņas augumam degt iekārē, un �ķita, ka viņas āda zem drēbēm mirdz.

Flinns atspieda Rei�elas muguru pret leti, un viņam dīvainā kārtā izdevās pabāzt roku zem viņas cie�ajiem svārkiem, turpinot viņu skūpstīt. Viņ� bez pūlēm pagrūda svārkus aug�up, līdz viņa plauksta nonāca uz Rei�elas gurna, pirksti iespiedās viņas miesā, un viņ� turēja Rei�elu pretī savam loceklim, kārdinot, kustoties pret viņu, tajā pa�ā laikā padziļinot skūpstu.

Rei�ela nebija tā ilgojusies pēc vīrie�a, tik ļoti vēlējusies kāda pieskārienus kop�... Nekad.

Flinns ievaidējās, pēk�ņi satvēra viņu aiz gurniem, pacēla no grīdas, it kā viņa būtu viegla kā pūciņa, un nosēdināja viņu uz letes, nostādamies tā, ka Rei�ela juta viņa locekli berzējamies sev starp kājām.

Rei�ela apskāva Flinna kaklu, ieslidināja plaukstu viņa biezajos matos un izmisīgi vēlējās, kaut viņ� atāķētu viņas krū�turi.

Bet Flinns laiski pacēla galvu un novāca garu, cirtainu matu �ķipsnu, kas bija iespraukusies starp viņu mutēm.

"�ķiet, tas ir tavējais," viņ� teica un noskūpstīja Rei�elu uz pieres.

"Manējais," viņa sapņaini atbalsoja, kad Flinns atlaida viņas gurnus un ļāva viņas kājām atkal nonākt uz grīdas.

"Tavs mobilais telefons," viņ� sacīja, un Rei�ela atskārta, ka Vivaldi melodija, ko viņa dzirdēja galvā, patiesībā skan viņas somā.

Viņas acis tūlīt atsprāga vaļā - neviens viņai nekad nebija zvanījis uz �o telefonu, un viņa iedomājās savu māti. Tētis. Kaut kas bija noticis ar tēti - viņa spēji pagriezās, izmisīgi taustījās pēc telefona, izvilka to no somas, nospiezdama ne vienu vien taustiņu, pirms atrada īsto.

"Hallo!" viņa aizelsusies iesaucās, izdzirdēja zvanītāja balsi un juta, ka sirds apstājas.

"Rei�ela?" Mairons rūpju pilnā balsī vaicāja.

Cik apkaunojo�i! Viņa jutās tā, it kā tūlīt varētu nomirt, - un kādēļ Mairons viņai zvanīja? Kāpēc no visiem brī�iem, kad viņ� varētu piezvanīt, no nedēļām, mēne�iem un gadiem, viņ� bija izvēlējies tie�i �o?

"Ak... jā. Sveiks!" Rei�ela klusi noteica un kautrīgi parāva svārkus uz leju.

"Ak dievs, kur tu esi? Es par tevi uztraucos!" viņ� iesaucās.

"Ko?" viņa muļķīgi pārjautāja un �igli palūkojās pār plecu uz Flinnu. Viņ� stāvēja virtuves vidū, uzlicis rokas uz gurniem, un vēroja Rei�elu. Viņa mati bija sajaukti, un Rei�ela neskaidri atcerējās, kā bija izlaidusi caur tiem pirkstus.

"Es prasīju, kur tu atrodies. Es no raizēm gandrīz zaudēju prātu!"

"Kop� kura laika?" viņa gandrīz ie�ņācās, aizgriezās no Flinna un iegāja blakusistabā, attālinādamās par, hmm, kādām se�ām pēdām.

"Kop� es atnācu, lai pagatavotu sviestmaizi, un atklāju, ka tevis nav. Tu nekad nestaigā apkārt tik vēlu - ir jau gandrīz trīs naktī!"

Sasodīts, vai tie�ām jau bija tik vēls?

"Paldies par gādīgo zvanu, tēt, bet es �obrīd esmu aizņemta," viņa asi no�ukstēja.

"Aizņemta ar ko?" Mairons tikpat asi noprasīja.

"Interesanti, ar ko, pēc tavām domām, es varētu būt aizņemta?" viņa �ukstus atcirta un atkal pameta skatienu pār plecu. Tagad

Flinns stāvēja pie izlietnes un vāca izlietotos vates spilventiņus. Lieliski. Ballīte beigusies. Paldies, Mairon!

Viņa iegāja tālāk dzīvojamā istabā, lai varētu mierīgi pateikt Maironam, kur viņ� var iebāzt savu stulbo sviestmaizi, bet Flinns vēl joprojām varēja dzirdēt visu, ko viņa saka.

"Tu gribi teikt... tev ir randiņ�?" Un Rei�ela nespēja nepamanīt, ka Mairona balsī skan neticība.

Rei�ela nopūtās, pacēlusi acis pret griestiem.

"Tā varētu teikt," viņa vēsi atbildēja.

"]ēzus!" viņ� noteica, it kā censtos aptvert kaut ko tik neiespējamu. "Tas ir, es nezināju..."

"Skaidrs. Paldies par rūpēm, bet..."

"Kas viņ� ir?" Mairons jautāja.

"Kā, lūdzu?"

"Ar ko tu esi kopā? Vai ar to vīrieti no bāra?"

Ak dievs, viņ� izklausījās tik... pārsteigts. Vai tas tie�ām bija tik neticami? Rei�ela Tīra kopā ar vīrieti? Nu, vismaz teorētiski.

"Vai tas ir viņ�?" Mairons atkārtoja jautājumu.

"Pagaidi... par ko tu runā?" viņa apjukusi vaicāja.

"Nu, par to puisi sievie�u tualetē."

"Ak, Dieva dēļ, viņ� nebija sievie�u tualetē, Mairon!"

"Tas ir viņ�?" Mairons iesaucās, izbrīnā palaizdams gar ausīm piebildi par tualeti.

Tas viss sāka Rei�elu patie�ām saniknot.

"Jā, tas ir viņ�. Kāpēc gan ne?" viņa no�ņāca.

"Jēzus!"

"Lūdzu, beidz sacīt "Jēzus"!"

"Es tikai... Neizskatījās, ka viņ� būtu tavs tips. Nepavisam."

Rei�elai gribējās pajautāt, kāds tad, pēc Mairona domām, ir viņas tips, bet pārdomāja, jo Flinns tagad stāvēja pie mazā galdiņa tie�i viņai aiz muguras, visu kārtodams.

"Labi. Paklau, man tie�ām jāiet..."

"Ei, vai tu �onedēļ nopirki sālāmi desu? Es tepat stāvu, bet to neredzu."

Ja Rei�elas dzīve būtu viduvēja filma, kurā meitene sajūk prātā, �is būty tas bridis, kurā viņa ar miesnieka nazi sacirstu Maironu sīkos gabaliņos un izbarotu mistera Valisjelo sunim.

"Atā!" viņa sa�utusi noteica un atvienoja sarunu, vēl pagūdama izdzirdēt Mairona: "Bet kā tad sālāmi..."

Rei�ela vēl bridi pētīja telefonu, līdz saprata, kā to izslēgt, tad saņēma drosmi un apgriezās apkārt, lai stātos pretī Flinnam. Ar platu smaidu sejā. Tik platu, ka viņai iesāpējās vaigi.

"Draugs," viņa paskaidroja, paraustīdama plecus.

Flinns tikai greizi pasmaidīja un atgriezās virtuvē, lai paņemtu viņas somu.

"Paklau, es nedusmojos, ja tev kāds ir..."

"Nē! Es neesmu ne ar vienu kopā!" Rei�ela uzstājīgi iebilda un nodomāja, kāda likteņa ironija, ka viņa pirmo reizi mū�ā izmisīgi vēlas, kaut viņai nebūtu vīrie�a. "Man pat nav suņa! Tas puisis ir tikai vecs..." Viņai gribējās teikt "maitasgabals" "Viņ� ir tikai vecs draugs, un viņ� raizējas, jo es neesmu mājās." Viņa nepiebilda, ka Mairons uztraucas tāpēc, ka a) viņai nav savas dzīves un neplānotu pasākumu un b) viņai beigusies sālāmi desa.

"Viņ� tikai nejau�i brauca garām tavai mājai, vai ne?" Flinns pasmaidīja un ne pārāk neuzkrīto�i palūkojās pulksteni.

Nu labi. Rei�ela noteikti nebija īpa�i pieredzējusi �ajos jautājumos, bet viņa pazina starptautisko signālu - viss ir beidzies. Tāpēc viņa nopūtās un iemeta telefonu somā.

"Patiesību sakot, viņ� ir manā mājā. Man ir da�i draugi, kuri tur nāk un iet... vispār vairāk nāk nekā iet. Da�reiz viņiem vajag kaut kur pavadīt laiku. Vai kaut ko apēst," viņa vīpsnādama piebilda un varbūt pirmo reizi atskārta, cik neprātīgi ir ļaut biju�ajam mīļākajam brīvi staigāt pa viņas māju. "Bet tas viss ir ļoti platoniski, un vari man ticēt, pat ja viņ� gribētu kaut ko vairāk, es to negribētu un..."

Flinns uzlika plaukstu viņai uz rokas, lai apturētu �os runas plūdus.

"Viss tie�ām ir labi. Es jau tev teicu - diez vai varētu cerēt, ka tu dzīvo viena pati būdā me�a vidū un gaidi ierodamies tādu puisi kā es," viņ� sacīja, veltīdams Rei�elai apburo�u, nedaudz greizu smaidu. "Un es pats noteikti..."

Lai ari ko Flinns būtu grasījies teikt, viņ� apklusa, uz brīdi izskatīdamies dīvaini samulsis, un papurināja galvu, it kā gribētu izklīdināt apjukumu.

Bet viņam jau ari neko vairs nevajadzēja teikt, jo Rei�ela pēk�ņi visu saprata. Ak dievs, cik viņa bija stulba! Visu laiku viņa bija centusies pārliecināt Flinnu par to, ka viņai nav drauga, un nebija pat iedomājusies, ka viņam varētu būt kādas attiecības. Protams! Tāds vīrietis kā Flinns nevarētu būt brīvs, pat ja to mēģinātu! Dīvaini bija tikai tas, ka Rei�ela nebija to sapratusi.

"Skaidrs," viņa noteica, pamāja ar galvu un pasmaidīja, it kā ar viņu kaut kas tāds notiktu visu laiku. �Tu esi tas, kur� nav brīvs."

"Patiesību sakot, es esmu tas, kur� nav gulējis jau vairākas dienas. Es jūtos diezgan noguris."

Viņ� to nenoliedza. Lieliski. Patie�ām lieliski.

Flinns paņēma savu lietusmēteli un turēja, lai Rei�ela varētu to uzvilkt.

"Man �ķiet, labāk būtu turpināt �o sarunu kādu citu reizi. Varbūt mēs drīzumā varētu aiziet vakariņās."

f

Brīni�ķīgi! Flinns grasījās Rei�elu pamest, pirms bija viņu dabūjis, un tikai tāpēc, ka Mairons bija sapīpējies, gribēja sviestmaizi ar sālāmi desu un tāpēc atvēra �o Pandoras lādi.

"Jā," Rei�ela noteica un ļāva Flinnam uzlikt mēteli viņai uz pleciem.

Viņa pieliecās, lai paceltu somu, bet Flinns viņu apturēja, uzlikdams plaukstu viņai uz pleca un piespiezdams viņu apgriezties.

"Pirmdien es esmu aizņemts, un otrdien ir au�anas nodarbība - starp citu, es to gaidu ar nepacietību. Man iepatikusies au�ana, un es domāju, ka varētu uzaust mātei kādu mazu �alli vai kaut ko citu, ko uzdāvināt Ziemassvētkos. Vai tre�dien tu varētu? Es zinu kādu klusu vietu Benefita ielā, ja tu esi brīva."

Rei�ela apstulbusi pamirk�ķināja acis.

"Vai tu joko?"

"Jokoju?" Flinns iesmējās. "Kāpēc lai es jokotu par kaut ko tādu? Vai tu domāji, ka mani nobiedēs iespēja sacensties ar amerikāņiem?" viņ� jautāja, plati smaidīdams. "Nepavisam. Es domāju, ka varētu sākt ar vakariņām, bet, ja tas neizdosies, izaicinā�u viņu uz dueli."

Rei�ela iespurcās un nolēma, ka sāncensība nebiedē arī viņu pa�u. Vismaz pagaidām.

Flinns smaidīdams lūkojās uz Rei�elu ar savām siltajām zili zaļajām acīm.

"Vai tev nav iebildumu pret tik�anos tre�dien?"

"Tas būtu lieliski," viņa no visas sirds atsaucās.

"Fantastiski," Flinns noteica, uzlikdams roku viņai uz pēcpuses un pamudinādams viņu doties uz durvju pusi.

Kamēr viņ� veda Rei�elu līdz viņas ma�īnai, viņi runāja par viesībām. Flinns pastāstīja, kā aizvedis Marlēni mājās, nolicis uz dīvāna un atstājis viņu skaļi krācam.

"Tu �eit esi neilgi, bet tev jau ir ietekmīgi draugi," Rei�ela ieminējās. "Kā tu pazīsti misteru Feizelu?"

"Es nedaudz strādāju pie viņa."

"Ar datoriem?"

"Jā, protams. Kur ir tava ma�īna? Es to neredzu."

"Nākamajā kvartālā," viņa sacīja, norādīdama uz priek�u. "Bet man likās, ka tava specialitāte ir banku programmatūra."

"Patiesībā mūsu specialitāte ir viss, par ko cilvēki ir ar mieru mums maksāt kaudzēm naudas."

Rei�ela iesmējās, un Flinns apstādināja ma�īnu blakus viņas automobilim. Viņa sāka vākt kopā savas mantas. Flinns satvēra mēteļa apkakli, pievilka Rei�elu sev tuvāk, vēlreiz kaislīgi noskūpstīja, izkāpa laukā un apgāja apkārt ma�īnai, lai atvērtu durvis.

Rei�ela izkāpa un pasniedza viņam mēteli.

"Tad tiksimies tre�dien. Vai apsoli, ka būsi brīva tajā vakarā?" viņ� jautāja, paliekdamies uz priek�u un maigi pieskardamies ar degunu viņas kaklam.

"Noteikti."

"Es tev pirmdien piezvanī�u, lai par to pārliecinātos."

Rei�ela dro�i vien neizskatījās par to īpa�i pārliecināta, jo Flinns iesmējās un satvēra viņu lielā lā�a apkampienā.

�Es apsolu. Atļauju tev noburt mani ar krupja acs palīdzību, ja es neturē�u solījumu."

"Ja tu man nepiezvanīsi, varbūt tā arī darī�u," Rei�ela �ķelmīgi noteica un ļāva Flinnam sniegt viņai vēl vienu skūpstu, kas, pēc Rei�elas domām, bija viņa solījuma apliecinājums.

Kad Rei�ela iegāja mājā, Mairons sēdēja uz viņas dīvāna ar televizora pulti rokā, salicis netīrās zeķēs ieautās kājas uz kafijas galdiņa, un tām blakus mētājās pusapēsta sviestmaize.

"Sveika!" viņ� priecīgs iesaucās, kad Rei�ela atslēdza durvis.

Viņa iegāja iek�ā, nometa somu uz grīdas un nikni paskatījās uz Maironu.

"Ko tu dari, Mairon?"

"Skatos filmu," viņ� bezrūpīgi atbildēja. ""Matriksu". Tā ir tik... nereāla," viņ� apbrīnā noteica.

Atkal sapīpējies marihuānu.

"Vai ir kāds iemesls, kāpēc tu to skaties �eit, nevis savā dzīvoklī?" viņa jautāja.

Mairons bridi to apdomāja.

"Ne glu�i. Es tikai ieslēdzu televizoru, kamēr ēdu sviestmaizi, un aizrāvos."

Viņ� izslēdza televizoru, nometa pulti malā un palūkojās uz Rei�elu.

"Ei!" viņ� ieteicās, it kā redzētu Rei�elu pirmo reizi. "Tu izskaties lieliski!"

Kāpēc gan svārki, kas bija divus izmērus par maziem, lika visiem domāt, ka viņa izskatās labi? Viņa izskatījās pēc sardeles un pati to apzinājās.

"Paldies!" viņa sacīja, nomezdama malā �alli. "Bet tagad tev ir laiks iet, Mairon. Es gribu gulēt."

"Ei, Rei�ela!" Mairons ieminējās, pieceldamies kājās. Viņa velveta bikses, kuras, kā parasti, bija par lielu, kūļājās ap potītēm. "Tu izskaties ļoti saspringusi."

"Es neesmu saspringusi/' viņa meloja, bet nespēja atrast citu apzīmējumu. Viņa bija saspringusi. Nemierīga. Neapmierināta. Patiesībā viņa bija saspringta jau vairākas nedēļas, un visi iemesli beidzot sāka kļūt skaidri. Viņa nekad ne no viena tā īsti nebija �ķīrusies. No Mairona ari patiesībā nemaz nebija jā�ķiras, bet tie�i to viņa vēlējās, vai ne? �I situācija sāka kļūt nepatīkama. "Es tikai negribu, lai tu man zvanītu nakts vidū," viņa izgrūda.

"Labi," Mairons sacīja, paceldams rokas. "Tas nebija pareizi, es saprotu. Bet es tie�ām uztraucos, Rei�ela. Tu ta�u parasti nekur neej, un es nezināju, ka tu satiecies ar kādu vīrieti."

Viņ� to paziņoja tā, it kā viņam būtu tiesības visu zināt.

"Tagad tu to zini. Un tu man vairs nezvanīsi, vai ne?"

"Jā," viņ� sacīja. "Norunāts."

"Ir vēl kaut kas..."

"Kas tad?"

Viņa palūkojās uz Maironu, kur� izskatījās noraizējies, rūpīgs un �obrīd pat ne pārāk apreibis. Bet Rei�ela gribēja viņam pateikt, lai Mairons beidz aprīt viņas ēdienu, lai vairs nenāk pie viņas neaicināts un neizmanto viņas lietas. Viņa gribēja pateikt, ka starp viņiem viss ir beidzies un ka viņi patiesībā nemaz nav tik labi draugi. Un ka viņa vairs negrib Maironu redzēt. Bet tagad viņ� izskatījās viegli ievainojams, un Rei�elai �ķita, ka daļa no tām jūtām pret Maironu, kas �obrīd viņā valdīja, ir saistītas ar PMS. �I tie�ām bija pirmā reize, kad viņas apziņā bija uzpeldēju�as �ādas domas. Varbūt �is nebija piemērots bridis, lai pasūtītu Maironu da�as mājas tālāk. Varbūt viņai vajadzēja izkļūt laukā no �iem svārkiem un iet gulēt.

"Kas noticis, Rei�ela?" viņ� jautāja, izskatīdamies pavisam norūpējies, it kā domātu, ka Rei�ela kādu noslepkavojusi vai izdarījusi kaut ko tikpat briesmīgu. "Tu vari man pastāstīt. Lai kas tas būtu, es tev palīdzē�u."

Tas Rei�elu tie�ām nokaitināja, jo viņa zināja, ka Mairons tā ari domā. Lai kas viņu nomāktu, Mairons palīdzētu, ja spētu. Vienīgā problēma bija tā, ka viņ� nekad to nespēja, un Rei�ela ari negribēja viņa palīdzību. Viņa negribēja, lai Mairons uzturētos viņas tuvuma. �obrīd viņa pat negribēja ar Maironu runāt.

"Vai tu... vai tu nevarētu vismaz piezvanīt, pirms nāc uz �ejieni?" viņa beidzot jautāja.

Mairons izskatījās pārsteigts. Bet pēc brī�a viņ� pamāja.

"Protams," viņ� noteica un pat pieliecās, lai paceltu savu �ķīvi. "Es tikai nedaudz uzkop�u un tad ie�u."

"Labi."

Mairons iegāja virtuvē. Rei�ela dzirdēja, kā viņ� tur kaut ko grabina, pati cenzdamās atvilkt svārku rāvējslēdzēju. Kad viņ� atkal parādījās, Rei�ela jau stāvēja uz kāpnēm, gaidīdama, kad viņ� aizies.

"Ā, vēl tikai viens jautājums. Kur ir tavs telefons? Es tur ieprogrammēju da�us numurus, kas man vajadzīgi."

Rei�ela nopūtās, nokāpa lejā, piegāja pie somas, parakņājās jucekli, kas tajā valdīja, un izvilka laukā telefonu. Iedama atpakaļ kāpņu virzienā, viņa pasniedza to Maironam.

"Vai tu nevarētu aizslēgt durvis, kad iesi prom?"

"Jā, protams," viņ� nomurmināja, ieslēgdams telefonu. Rei�ela uzgāja aug�ā pa kāpnēm un nozuda guļamistabā. Pēc mirkļa viņa izdzirdēja, kā apak�stāvā aizveras durvis.

Viņa nolobīja no sevis svārkus, atbalstījās pret sienu un nopietni apsvēra iespēju sākt raudāt.

Nolādētais PMS!

Nākamajā pēcpusdienā, atgriezusies no sporta zāles, Rei�ela sazvanīja Dāniju un paziņoja, ka viņām jāiet iepirkties. Viņa bija nobraukusi piecpadsmit jūdzes uz velotrena�iera, bet vēl joprojām jutās nemierīga un enerģijas pilna.

"Man likās, ka tev nav naudas," Dānijā izbrīnījusies atgādināja draudzenei.

"Nav jau arī. Bet man ir kredītkarte, un es vakar nopelnīju simt dolārus, turklāt man ir nepiecie�ams kaut kas ļoti, ļoti skaists, ko vilkt mugurā, jo man ir randiņ�."

Dānijā spēji ievilka elpu.

"Nevar būt!" viņa iespiedzās klausulē. "Kas noticis?"

"Pastāstī�u, kad aizbrauk�u tev pakaļ," Rei�ela atteica, plati smaidīdama.

"Labi, brauc pēc pusstundas! Man arī noderētu jaunas drēbes randiņam ar Glenu."

"Glenu? Man likās, ka tu centies tikt to viņa vaļā."

"Tā bija. Bet viņ� mani uzaicināja uz teātri," Dānijā paziņoja, it kā tas visu izskaidrotu. "Tiksimies pēc pusstundas."

Pēc stundas Rei�ela un Dānijā jau bija Houpstrītas apģērbu veikalā, kurā, pēc Danijas vārdiem, bija pilsētas modernākās drēbes.

Kamēr viņas laiski klejoja gar plauktiem un statīviem, Rei�ela izstāstīja Danijai par viesībām, par Maiku, par to, kā pēk�ņi parādījās Flinns, par blondīni, telefona numura iedo�anu Maikam, kad viesības bija beigu�ās, kaķa atbrīvo�anu (par to Dānijā ļoti priecājās, apgalvodama, ka "māsas" atsvabinā�ana sniegs Rei�elai labu karmu) un to, kā viņa bija vārda tie�ā nozīmē saskrējusies ar Flinnu.

"Muļķības, tā nebija nejau�ība. Viņ� atgriezās tevis dēļ," Dānijā pārliecināta sacīja. "Viņ� ir tevi ieķēries."

"Viņ� neatgriezās manis dēļ," Rei�ela smiedamās protestēja. Bet, paņemdama tum�sarkanu samta �aketi un pielikdama to pie auguma, lai paskatītos spogulī, viņa iedomājās, ka varbūt tā arī bija.

"Pupu mizas. Protams, tevis dēļ. Pamēģini �o!" Dānijā ieteicās un pasniedza Rei�elai kobaltzilu kleitu, kas krita viņai tie�i līdz ceļiem.

"Ak dievs, tā ir brīni�ķīga!" Rei�ela noelsās, pielikdama kleitu sev klāt un ielūkodamās spoguli.

"Tev �ī krāsa ļoti piestāv," Dānijā piebilda, iedama tālāk. "Uzvelc!"

Krāsa tie�ām viņai piestāvēja, bet vispirms... Rei�ela paskatījās uz cenas zīmi pie piedurknes un gandrīz iegārdzās, ieraudzīdama, ka kleita maksā �etri simti piecdesmit dolārus.

Viņa uzmanīgi nolika to atpakaļ.

"Tātad viņ� atgriezās, aizveda tevi uz savu dzīvokli - un pēc tam?" Dānijā jautāja.

Rei�ela piemiedza aci.

"Viņ� apstrādāja kaķa skrāpējumus," viņa atbildēja un parādīja Danijai plaukstu virspusi. "Un pēc tam viņ� mani noskūpstīja."

"Un?"

"Un... tas bija fantastiski."

"Vai jūs to izdarījāt?" Dānijā satraukta iespiedzās.

Rei�elas smaids nozuda.

"Nē." Viņa vēl joprojām jutās vīlusies par to.

"Nolādēts! Tas ir tāpēc, ka viņ� ir anglis, vari man ticēt!" Dānijā paziņoja un riebumā pa�ūpoja galvu.

"Maldies, draudzenīt. Viņ� bija ļoti... gatavs. Nekas nenotika tikai tāpēc, ka Mairons piezvanīja man uz mobilo telefonu."

"Nevar būt!"

"Jā gan!"

"Kas ar to �ali notiek?"

"Viņ� ir idiots," Rei�ela noteica, uzlikdama galvā cepuri.

"Tas nekas. Kad �onedēļ iesi ar Flinnu uz randiņu, gan jau tev paveiksies."

Rei�ela nopūtās un atkal palūkojās uz kobaltzilo kleitu.

"Jā, es par to daudz domāju. Redzi... man �is vīrietis patie�ām patīk, Dānijā. Viņ� ir tik pievilcīgs... un jautrs, un jauks, un viņam ir burvīgs akcents... Bet diez vai tā ir laba ideja," Rei�ela sacīja. "Viņ� �eit ir tikai uz laiku..."

"Jā, un tas ir vēl viens iemesls, kāpēc tev vajadzētu papriecāties," Dānijā pārtrauca draudzeni. "Bez jebkādām saistībām." Viņa paņēma blūzi, kas izskatījās kā izlieta no tīra zelta, un pielika to sev klāt.

"Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc vispār nevajadzētu ar viņu saistīties," Rei�ela iebilda. "Es �o vīrieti varētu patie�ām iemīlēt. Kāda jēga?"

"Nu labi. Ja nu viņ� ir �eit trīs mēne�us? Tas nemaz nav tik īslaicīgi. Varbūt tu laid garām nenovērtējamu dzīves pieredzi. Tu ta�u zini, ko es domāju par dzīves pieredzi..."

"Jā, jā," Rei�ela pārtrauca Dāniju, pirms viņa paguva klāstīt savu teoriju par to, ka dzīves pieredze tiek pārnesta uz nākamo dzīvi un sniedz spēcīgāku pamatu tam, par ko cilvēks pārvēr�as. Tā bija diezgan mistiska teorija, ko Rei�ela īsti nesaprata, bet viņa nebija tik stulba, lai to atzītu, jo tad Dānijā gribētu piespiest viņu saprast. "Bet palūkojies uz to no citas puses. Ja nu viņ� �eit ir trīs mēne�us?" Rei�ela jautāja. "Es pat nevaru samaksāt rēķinus. Pēdējais, ko man vajadzētu darīt, ir saistīties ar kādu un uzkraut viņam plecos savas rūpes. Turklāt man jāpabeidz rakstīt disertāciju."

Vai nu Dānijā bija atradusi kaut ko interesantu pie griestiem, vai arī viņa pacēla acis pret debesīm, to dzirdot.

"Bet tā ir," Rei�ela uzstāja.

"Vai tu liegsi sev dzīvot tikai tāpēc, ka tev ir maz naudas un tu mācies? Izbeidz! Kas to lai zina, pie kā tas varētu novest? Un, ja ne pie kā nenovedīs, tu vismaz dabūsi seksu. Kad tas vispār pēdējo reizi notika?"

"Man liekas, viņ� nav brīvs."

"Nu un?"

"Nu un?" Rei�ela neticīgi atkārtoja. "Tas nav pareizi, Dānijā. Patiesībā tas ir pat ļoti, ļoti nepareizi."

"Lieliski. Tagad tu jau gribi tēlot viņa sirdsapziņu?"

Rei�ela aizgriezās un palūkojās uz d�emperiem un jakām, nevēlēdamās vairs apspriest �o tematu. Bet Dānijā vēl nebija beigusi runāt. Viņa piesoļoja Rei�elai klāt un atkal paņēma kobaltzilo kleitu.

"�ī ir tā, kas tev vajadzīga. Kopā ar tiem taviem lieliskajiem zābakiem tu izskatīsies satrieco�a."

Rei�ela uzmeta kleitai ilgpilnu skatienu, bet papurināja galvu.

"Es nevaru to atļauties," viņa noteica, tomēr izņēma kleitu Dānijai no rokām un iegāja kabīnē, lai to pielaikotu.

"Vari gan. Tev ir kredītkarte!" viņai atgādināja Danijas balss aiz aizkara.

"Man ir karte, kuras kredīts ir pārsniegts," Rei�ela nomurmināja. Pēc da�ām minūtēm viņa iznāca laukā. "Un man nav rotaslietu, ko valkāt pie �īs kleitas," viņa piebilda un piegāja pie spoguļa, lai palūkotos uz sevi.

Ak dievs, viņa izskatījās... skaista. Nevis resna. Nevis masīva. Tikai krā�ņa un... skaista.

"Tev nav rotaslietu, bet man gan ir. Es nupat internēta izsolē nopirku �o to, kas būs ideāli piemērots. Tev patiks," Dānijā sacīja, nostādamās Rei�elai aiz muguras.

"Es nevaru to atļauties," Rei�ela atkārtoja, grozīdamās uz visām pusēm, lai labāk aplūkotu tērpu. Jēziņ, pat viņas dibens izskatījās labi!

"Pērc to! Un neuztraucies par naudu! Es to nokārto�u."

Rei�ela iesmējās, skatīdamās uz Danijas attēlu spogulī.

"Kādā veidā? Vai tu esi atradusi burvestību, kas liek naudai augt kokos?"

"Varbūt," Dānijā noteica un plati pasmaidīja. "Vēlāk uzzināsi."

Rei�ela atkal iesmējās un pēdējo reizi uzmeta skatienu spogulim. Viņa izskatījās labi. Ļoti labi. Un tas bija diezgan pārsteidzo�i, jo viņa nebija zaudējusi svaru, tomēr viņas augums bija mainījies - kaut kādā veidā pārkārtojies.

"Oho!" iesaucās pārdevēja, kuras atspulgs parādījās aiz Danijas pleca. "Jums tā ļoti piestāv. �ādu kleitu var nēsāt tikai da�as sievietes."

"Tie�ām?" Rei�ela sīkā balstiņā noprasīja.

"Bez �aubām," meitene apgalvoja, cītīgi mādama ar galvu. "Te nepiecie�ami izliekumi. Jūs �o kleitu spējat piepildīt."

Juzdamās ārkārtīgi iepriecināta, Rei�ela pati sev plati uzsmaidīja. Bet tad viņa atcerējās savas finansiālās grūtības. Smaids nozuda, un viņa papurināja galvu.

"Ak dievs, tas ir tik muļķīgi!" viņa sacīja un nomāktā garastāvoklī iegāja kabīnē, lai novilktu kleitu. "Es pat nezinu, vai man būs vēl kāds pagaidu darbs! Es nedrīkstu iztērēt pēdējo naudu kaut kam tādam."

"Vai tu nevarētu glu�i vienkār�i uzticēties man?" cauri aizkariem atskanēja Danijas sauciens, un mirklī, kad Rei�ela atkal parādījās, Dānijā izrāva kleitu viņai no rokām. Pirms Rei�ela paguva iebilst, Dānijā piesoļoja pie letes, nesdama gan kleitu, gan zeltaino blūzi un baltos svārkus, ko bija izvēlējusies pati, un pasniedza drēbes pārdevējai. "Mēs tos ņemsim!"

Pēc jauna pirkuma un bez jebkādām idejām, kā to vēlāk atmaksāt, Rei�ela un Dānijā piebrauca pie neievērojamas sānielas un maza veikaliņa "Abrakadabra", lai iegādātos eļļas un sveces Danijas burvestībām. Viņas atrada arī amuletus, kas bija nocenoti par piecdesmit procentiem, un Rei�ela, kura nekad nebija spējusi pretoties atlaidēm, tos nopirka.

Tad viņas devās uz Rei�elas mājām, jo Dānijā bija dabūjusi nepiecie�amos piederumus Flinna seksa burvestībai un nebija atturama no tās veik�anas, jo ļoti uztraucās par viņa angliskumu. Tās laikā viņas izgāja laukā, lai veidotu saikni ar Māti dabu.

"Man nenormāli salst," Rei�ela ie�ņācās, stāvēdama pie garā�as, mēģinādama sasildīties un ik pēc mirkļa paglūnēdama uz mistera Valisjelo mājas pusi, jo baidījās, ka viņ� atkal izsauks policiju.

"Laiks ir lieliski piemērots," Dānijā sacīja. "Beidz �ēloties!" Viņai bija Meksikas vaniļa, medus un sasmalcinātas mandeles, ko viņa bija sajaukusi kopā. Viņa pasniedza bļodu Rei-�elai.

"Iespļauj tajā trīs reizes!"

"Es nespļau�u bļodā!" Rei�ela iekliedzās.

"Spļauj!" Dānijā pavēlēja, turēdama trauku viņai zem deguna. "Jo ātrāk tu spļausi, jo ātrāk mēs varēsim iet iek�ā."

Rei�ela iespļāva bļodā. Dānijā apmierināta pasmaidīja.

"Tagad tev tas ar pirkstu jāapmaisa pretēji pulksteņa rādītāja virzienam. Tikai trīs reizes. Ne vairāk, ne mazāk."

Rei�ela saviebās, novilka dūraiņus un maisīja.

"Tu mani biedē," viņa paziņoja, bet samaisīja dīvaino viru tie�i trīs reizes, ne vairāk, ne mazāk.

Dānijā nedaudz iesmējās, nometās ceļos, iededzināja lielo sveci, ko bija iznesusi laukā, lai radītu nepiecie�amo gaisotni, un pasniedza Rei�elai ābolu un nazi.

"Pārgriez to uz pusēm un pēc tam izveido trīsstūri!"

Rei�ela paklausīja, �ūpodama galvu.

Dānijā ar mājienu lika viņai atdot ābola puses, kad viņa bija beigusi tās grebt, un rūpīgi nolika malā.

"Labi, pacel uz aug�u d�emperi," viņa sacīja, paņemdama bļodu un turēdama to Rei�elai priek�ā. "Pēc tam iemērc trīs pirkstus maisījumā un uzzīmē uz vēdera trīsstūri ar virsotni uz aug�u. Virsotnei noteikti jābūt aug�ā!"

"Vai tu esi traka?" Rei�ela noprasīja. "Kāpēc es ļauju tev mani pierunāt uz tādām izdarībām?"

"Ja tu nepasteigsies, tūlīt parādīsies misters Valisjelo!" Dānijā viņu brīdināja.

Rei�ela pacēla d�emperi, iemērca trīs pirkstus bļodā un uzzīmēja trīsstūri. Ar virsotni uz aug�u.

"Tagad atkal iemērc pirkstus un visu atkārto!" Dānijā �ukstus pavēlēja. "Tikai �oreiz skaties uz mēnesi un, kamēr zīmēsi trīsstūri, visu laiku saki: es lieku sevi dievietes smar�as, lai mana īpa�ā nakts būtu neaizmirstama."

Rei�ela sarauca pieri.

"Un cik rei�u man jāatkārto �ī muļķīgā frāze?"

"Līdz brīdim, kad tu to sajutīsi," Dānijā teica, plati smaidīdama, un salika rokas virs krūtīm.

Ak dievs! Nu labi, nakts aukstais gaiss saldēja viņas vēderu, tāpēc Rei�ela iemērca pirkstus bļodā, palūkojās uz mēnesi un sāka skaitīt:

"Es lieku sevī dievietes smar�as, lai mana īpa�ā nakts būtu neaizmirstama."

Viņa to atkārtoja atkal un atkal, līdz acis sāka migloties un viņai likās, ka viņa apsaldējusies, bet tad Rei�ela pēk�ņi juta, ka pār mugurkaulu no kakla līdz asteskaulam pārskrien karstuma vilnis, un viņa nolieca galvu, apjukumā mirk�ķinādama acis.

"Es to sajutu!" viņa no�ukstēja. "Vismaz man liekas, ka sajutu!" Viņa apklusa, paberzēja plecu un iedomājās, ka varbūt viņa tikai pārāk ilgi turējusi galvu atliektu.

Lai kas tas būtu, Dānijā pielēca kājās, satvērusi rokās abas ābola pusītes.

"Ir laiks, ir laiks!" viņa iespiedzās, sagrāba Rei�elu aiz rokas un aizrāva sev līdzi skrējienā.

Viņas iebrāzās mājā un metās pie viena no Rei�elas lielajiem istabas augiem.

"Aproc to!" Dānijā satraukta sacīja, iegrūzdama ābolu Rei�elai rokā.

"Aprakt?" Rei�ela iesaucās, lūkodamās uz podu.

"Nekavējies! Aproc to, aproc!"

Rei�ela sāka urbināt zemi, līdz izveidoja nelielu bedrīti, tad ātri ielika ābola pusītes podā un apbēra tās ar augsni. Viņas abas ar Dāniju brīdi stāvēja, blenzdamas uz podu.

"Viss. Mans uzdevums ir paveikts," Dānijā paziņoja un uzlika rokas uz vidukļa.

"Paldies Dievam!" Rei�ela noteica, pagriezās un devās uz virtuvi, lai nomazgātu rokas un vēderu, bet pamanīja, ka automātiskā atbildētāja lampiņa mirguļo. "Ei, tas iedarbojās!" Viņa iesmējās un garāmejot nospieda taustiņu.

"Hmm... Sveika, Rei�ela! Te Maiks. Atceries, mēs tikāmies vakar?" Viņ� apklusa un viegli iesmējās. "Paklau, es centos piezvanīt tev uz mobilo telefonu, bet tur atbildēja kaut kāds vīrietis..."

"Ak dievs, tas tie�ām iedarbojās," Dānijā godbijīgi no�ukstēja, plati iepletusi acis.

"Tu ta�u neizstrādāji ar mani veco joku ar nepareizu numuru, vai ne? Es cerēju, ka mēs varētu satikties ap Pateicības dienas laiku, ja tu būsi pilsētā." Viņ� noskaitīja savu telefona numuru, pajokoja, ka tas ir īstais, un teica, ka vēlāk būs mājās.

Ziņa beidzās. Rei�ela paskatījās uz Dāniju.

'Tas kretīns Mairons atkal paņēmis manu telefonu!"

"Vai tu viņam zvanīsi?" Dānijā aizrautīgi jautāja, ignorēdama piezīmi par Maironu.

"Nē! Es satiekos ar Flinnu, atceries?"

"Neuzvedies kā muļķe, Rei�ela! Satiecies ar viņiem abiem! Sāc dzīvot! Nepalaid garām nevienu iespēju! Neļauj vīrie�iem noteikt, ar ko tu satiksies! Tev pa�ai jāizvēlas, kur� tev ir vairāk piemērots!"

Viņa bija tā aizrāvusies, ka Rei�elai likās - tūlīt Dānijā izvilks karogu ar uzrakstu "Visas pasaules sievietes - savienojieties!" un aizmar�ēs pa ielu. Tomēr Rei�ela apdomāja draudzenes teikto. Tas likās dīvaini, it īpa�i viņai, kuras pieredze mīlas jomā bija ļoti neparasta, piemēram, ar diviem vīrie�iem. Vienā laikā.

Dānijā laikam bija nolasījusi Rei�elas domas, jo viņa sekoja draudzenei uz virtuvi un turpināja runāt, kamēr Rei�ela vāca kopā traukus.

"Palūkojies uz to no otras puses! Ja nu tu tiecies ar Flinnu un atklāj, ka tas, ko runā par angļiem, ir patiesība - ka viņi nespētu nodarboties ar seksu, pat ja viņiem draudētu ar nāvi? Ko darīt pēc tam? Maiks varbūt ir labākais mīlētājs visā pilsētā, un tu būsi palaidusi viņu garām! Nav tāda likuma, kas tev aizliegtu vienlaikus tikties ar vairākiem vīrie�iem! Gudrās, elegantās sievietes tiekas ar tik daudziem, cik vien vēlas!"

"Tie�ām?" Rei�ela bikli ievaicājās.

"Protams! Piezvani viņam!" Dānijā uzstāja, ar roku pamādama telefona virzienā.

Danijai bija taisnība. Galvenais jau nebija sekss, kaut gan tas būtu jauki. Bet viņai tie�ām nebija nekāda iemesla atturēties. Pirmo reizi mū�ā par mis Neveiksminieci interesējās divi vīrie�i. Kāpēc gan to neizmantot? Viņai ta�u nebija nekā, ko zaudēt, vai ne? Pie velna, viņa to bija pelnījusi! Viņa bija pavadījusi visu mū�u kā divu 1 Ijūstonas skaistāko sievie�u mazā, tuklā māsiņa, vērojusi, kā viņas iet uz satik�anos pēc satik�anās, kamēr Rei�ela sēdēja mājās un lasīja mīlestības romānus.

Pirmo reizi mū�ā pie apvār�ņa bija parādīju�ies vīrie�i, kas Rei�elu gribēja, un viņa negrasījās palaist garām tādu iespēju. Viņa pacēla klausuli, piezvanīja uz numuru, ko Maiks bija nosaucis, un juta, ka sirds krūtīs dauzās kā neprātīga. Atskanēja viens signāls, tad otrs, tre�ais...

"Jā?" viņ� sacīja, pacēlis klausuli.

"Hmm... Maik?"

"Rei�ela?" viņ� jautāja, izklausīdamies patiesi iepriecināts. "Lieliski! Tu piezvanīji!"

Rei�ela palūkojās uz Dāniju un pacēla īk�ķus. Dānijā pasmaidīja un pavicināja roku, norādīdama, ka Rei�elai jārunā.

"Es ļoti atvainojos par telefonu. Es nemēģināju tevi at�ūt, goda vārds."

"Ā, tas," Maiks iesmiedamies noteica. "Nu, es priecājos, ka tu piezvanīji. Tātad - ko tu �obrīd dari?"

lepirkos randiņam ar citu vīrieti, pabūros, un tu?

"Esmu kopā ar draudzeni. Un ko dari tu pats?"

"Skatos futbolu. "Pats" bradā pa "Jets". Paklau, kā būtu, ja mēs satiktos ap Pateicības dienas laiku? Tas ir, vai tu būsi �eit?"

"Jā," Rei�ela atbildēja. "Labprāt."

"Lieliski." Viņ� izklausījās atvieglots. "Es tie�ām priecājos, ka mēs satikāmies, Rei�ela. Es nemū�am nebūtu domājis, ka tādā pasākumā satik�u tik skaistu sievieti kā tevi."

Skaista. Maiks domāja, ka viņa ir skaista.

"Tad varbūt mēs varētu tikties piektdienā pēc Pateicības dienas? Man pāris nedēļu jāstrādā kādā vietā krastmalā un jātiekas ar vecākiem Pateicības dienā. Bet piektdien es atgriezī�os. Kā tu domā - vai būsi brīva?"

"Jā, domāju, ka bū�u."

"Fantastiski. Es da�reiz apmeklēju kādu klubu, kas tev varētu patikt - labs ēdiens, laba mūzika."

Tas �ķita brīni�ķīgi. Maiks �ķita brīni�ķīgs.

"Brīni�ķīgi," Rei�ela atbildēja, laimīgi smaidīdama.

"Labi. Tad es tev piezvanī�u nedēļas beigās, lai visu apstiprinātu."

Tagad viņa jau gandrīz lidinājās pa gaisu.

"Paldies, Maik! Gaidī�u ar nepacietību."

Rei�ela nolika klausuli un palūkojās uz Dāniju.

"Man atkal jāiet iepirkties!" viņa iesaucās un sāka smieties.

Svētdien Flinns pamodās no tā, ka apdullino�i skaļi zvanīja telefons. Viņ� izstiepa roku, sataustīja klausuli un pamanīja, ka viņam ir erekcija debesskrāpja lielumā. Pie tā bija vainīgs ļoti erotisks sapnis par kādu meiteni, vārdā Rei�ela.

"Hallo!" viņ� norūca klausulē.

"Flinn, mīļais!" Airisa pieglaimīgi nodūdoja.

Ak dievs!

"Airisa."

"Man vajadzētu uz tevi ļoti dusmoties, Flinn Oliver. Tu apsolīji man vakar piezvanīt, vai atceries?"

"Piedod! Man bija jāstrādā."

"Izklausās, ka tevi moka vesels briesmoņu bars - tev visu laiku jāstrādā," viņa �ēlojās. "Kad tu atgriezīsies mājās, Flinnucīt?"

"Nezinu," viņ� godīgi atbildēja. Abi uzdevumi aizņēma vairāk laika, nekā viņ� bija paredzējis. "Ne tik drīz."

Airisa aizkaitināta nopūtās.

"Ak, Flinn," viņa klusi sacīja. "Tu laikam man nekad nepiedosi."

Flinns pacēla acis pret griestiem un piecēlās sēdus, atbalstīdams elkoņus uz ceļgaliem.

"Airisa, lūdzu, vai mēs �o sarunu nevarētu atlikt līdz brīdim, kad es atgriezī�os vecajā labajā Anglijā?"

"Nē, nevaram vis. Man liekas, tu nesaproti, kā tas mani satriecis, un es gandrīz nemaz neesmu gulējusi, kop� tu aizbrauci, mīļais. Es domāju par to burvīgo laiku, ko mēs pavadījām kopā, un cik muļķīgi es rīkojos, riskēdama ar to visu tikai tāpēc, ka jutos vientuļa."

"Airisa..."

"Patiesībā, mīļais, es nemaz negribēju nodarīt pāri mums. Es to patiesībā uzskatīju tikai par mazu, nenopietnu sakaru. Tas neko nenozīmēja."

"Jā, tu to esi teikusi jau daudz rei�u. Bet kā lai es tev uzticos, Airisa? Kā lai es zinu, ka tu nedrātēsies ar kaimiņu, kamēr es bū�u komandējumā?"

"Es zvēru pie savas dzīvības, ka nekad vairs tā nedarī�u," Airisa lūdzo�ā balsī teica. "Es dodu tev svinīgu solījumu būt mū�am uzticīga."

Flinns apslāpēja vaidu.

"Ak, mīļais, tu ta�u zini, cik ļoti es tevi mīlu! Vai atceries pēcpusdienu, kad mēs aizbraucām uz Vindzoru ar to mazo laivu un izpeldējām upē?"

Viņ� atcerējās, protams, viņ� atcerējās. Toreiz viņ� bija juties ārkārtīgi laimīgs. Tas notika divus mēne�us pirms tam, kad viņam bija uznākusi sentimenta lēkme, kuras laikā viņ� lūdza Airi-sas roku.

Todien Vindzorā Airisa bija gulējusi laivas priek�galā, atbalstījusies pret vairākiem spilveniem zem saulessarga, un izskatījusies ļoti iekārojama, kamēr viņi brauca uz piknika vietu, kuru Airisa zināja. Todien Flinns Airisu dievināja. Viņi smējās un runāja, kopā juzdamies tik ērti kā vecs �ību pāris, un viņ� bija ierau-dzijis acu priek�ā savu nākotni - skaista sieva, laimigi bērni, pāris suņu.

"Vai atceries to vietu, kur mēs rikojām pikniku?" Airisa jautāja, un viņas balss bija pēk�ņi piesmaku�i.

Flinns atcerējās ari to un atlaidās uz dīvāna. No�ķirtā laukumā, uz biezas segas, Airisa bija viņu pavedinājusi ar zemeņu un putukrējuma palīdzību, aicinājusi Flinnu nogar�ot viņu, it kā Airisa būtu gards saldais ēdiens. Atmiņas Flinnu uzbudināja, un viņ� uzlika roku uz bokser�ortu priek�as, juzdams, ka loceklis atkal kļūst ciets.

"Domā par to, mīļais!" Airisa klusi teica. "Atceries kopā ar mani! Es arī par to domāju, pieskaros sev tie�i tur, kur tu mani laizīji," viņa �ukstēja. "Vai atceries? Vai tu negribētu atkal nogar�ot mani tāpat kā toreiz? Vai tu negribētu just, kā es beidzu?"

Flinna loceklis sāka pulsēt, un viņ� iebāza roku biksēs, lai to satvertu.

"Turpini!" viņ� aizsmaku�ā balsī pavēlēja, cie�i apvīdams pirkstus ap locekli.

"Tas bija lieliski," Airisa nomu��rāja. "Es biju mikla, tāpat kā �obrīd, un nepiesātināma. Es gribēju vēl un vēl. Es beidzu tik spēcīgi, bet gribēju vēl. Es teicu: "Flinn, mīļais, laizi mani!"" Viņa ievaidējās klausulē.

Bet Flinna roka sastinga. Tas viss bija ļoti patīkami, bet Airisa bija izlaidusi kādu sīkumu, ko viņ� nespēja izlaist. Tajā pa�ā dienā viņ� bija lūdzis Airisu izdarīt to pa�u viņam, bet Airisa bija riebumā saraukusi degunu un zvērējusi, ka viņas lūpas nemū�am nepieskarsies "tam tur".

"Un es atceros, kā tu ieslīdēji manī..."

"Tu kaut ko aizmirsi, vai ne, Airisa?" Flinns jautāja, izvilkdams roku no biksēm un pieceldamies sēdus. "Tu aizmirsi, ka arī es no tevis kaut ko gribēju."

Brīdi Airisa neko neteica, bet Flinns pamanīja, ka viņa aizturējusi elpu.

"Ak, Flinn, nu kāpēc tev tagad jārunā par to?" viņa klusi jautāja. "Man likās, ka mēs varētu paspēlēties."

"Tāpēc, ka man tas ir svarīgi. Un tagad atcerēsimies kaut ko citu, labi?"

"Flinn..."

"Sāksim ar to dienu, kad es ieraudzīju tevi kopā ar Polu. Tu centies to visu noniecināt, sakot - un tie bija tie�i tavi vārdi ka tu esot tikai da�reiz viņam pasūkājusi."

Airisa rīkojās prātīgi un klusēja.

"Es tevi patie�ām mīlēju, Airisa. Bet es neesmu pārliecināts, ka tu jebkad esi mīlējusi mani."

"Protams, mīlēju, Flinn! Kā tu vari teikt kaut ko tik drausmīgu? Un es tevi mīlu vēl joprojām! Izmisīgi mīlu! Kāpēc tad, tavuprāt, es tev visu laiku zvanu? Es neprātīgi vēlos saglābt to, kas mums bija!" Airisa iesaucās.

"�aubos," viņ� mierīgi noteica.

"Kāpēc gan vēl lai es to darītu?" Airisa spalgā balsī noprasīja.

"Patiesību sakot, tas ir lielisks jautājums, un es pats to vēl neesmu pilnībā izpratis. Bet man ir aizdomas, ka tam ir kāds sakars ar manas ģimenes saistību ar Alvikas hercogu un tavu sajūsmu par aristokrātiju."

"Tas ir drausmīgi!"

"Iespējams. Kā jau teicu, vēl neesmu to izpratis. Bet diez vai es to vēlos darīt, Airisa. Manuprāt, man pietiek. Viss ir beidzies. Patie�ām beidzies. Un tagad atvaino, man jāskrien, jo �eit man ir diezgan daudz darba."

"Flinn!" viņa iekliedzās. "Lūdzu, nenoliec klausuli! Neizsvied atkritumos visu, kas mums bija!"

"Es neko neesmu izsviedis - to izdarīji tu, mīļā," viņ� noteica, pārtrauca sarunu, nometa telefonu un izvilka plaukstas caur matiem.

Kop� brī�a, kad Flinns bija atklājis viņas neuzticību, �ī bija pirmā reize, kad Airisa atzinās viņam mīlestībā. Diez vai viņa pati to apzinājās. Tagad tam nebija nekādas nozīmes, jo Flinns zināja, ka starp viņu un Airisu Vilovu-Trokmortoni viss ir absolūti un neglābjami beidzies.

Flinns nopūtās, piecēlās, lai ietu uz du�u, un pagāja garām mazajam galdiņam, uz kura stāvēja viņa klēpjdators un papīri.

Kaut kas iemirdzējās, un viņ� apstājās, pieliekdamies, lai labāk aplūkotu galdu.

Tie bija spīgulī�i. Rei�ela bija atstājusi nedaudz sava mirdzuma.

Flinns pasmaidīja un devās uz du�as telpu.

Temats: Re:Re:Re:Re:Re:[FWD:Re: Kas notiek?] No: Rei�ela <earthangel@hotmail.com>

Kam: Rebeka <reparrish72@aol.com>

CC: Robiņa <rmanning70@houston.rr.com>

Rmanning70@houston.rr.com raksta:

... Kur Tu esi palikusi, mazā raganiņa? Ha, ha! Laikam jau ziņu trūkums arī ir ziņas. Ar to puisi, kuru Tu "piebūri", nekas neizdevās, vai ne? Neraizējies par to, mazā! Gan pienāks arī Tavs laiks, un Tu jau pati teici, ka Tev tagad nav laika attiecībām. Turklāt lielākoties tās nemaz nav tik lieliskas, kā varētu domāt. Vai atceries Evanu?

P. S. Neaizmirsti atsūtīt grāmatu!

R S. S. Protams, Tev nav jāskaidro, kas ir baltā maģija. Tās visas ir muļķības.

Ko Tu ar to gribi teikt - "neraizējies"? Es neraizējos. Kāpēc man vajadzētu raizēties? Vai Tev liekas, ka man par kaut ko jāraizējas? Par ko, piemēram? Par to, ka es visu laiku esmu līgavas māsa, nevis līgava? Vai to Tu gribi teikt? Ja sievietei trīsdesmit gadu vecumā nav vīra vai nopietnu attiecību, tad ar viņu kaut kas nav kārtībā? Ar mani viss ir kārtībā. Es tikai teicu, ka tas nav nekas īpa�s, nerakstiet par to mammai un tētim sajūsmas pilnas vēstules, jo es drīzumā nebū�u kārtējā precētā Līru meitene. Bet es ar viņu TIK�OS. Patiesībā es tiekos ar viņu un vēl vienu vīrieti. Tātad -vienu es dabūju ar baltās maģijas palīdzību, otru tikai ar savu skaistumu un personību. Vai redzat? Nav nekā, par ko raizēties! Es tikai vēl joprojām esmu brīva, tas arī viss. Un es neaizmirsī�u nosūtīt to sasodīto grāmatu.

Temats: Imodium AD konkurss

No: Liliāna Stentone <lilandelfeaol.com>

Kam: Rei�ela Elena Lira <earthangel@hotmail.com>

Sveika, mijā! Paldies par to zāļu nosaukumu, ko Tu iedevi vectēvam Blūkrosā. Viņ� vēl nav pilnīgi atveseļojies, tomēr viņam ir labāk, un Tu jau zini, ka viņam patīk aprakstīt visus sīkumus, līdz vai nu viņ�, vai es kļūstu zila. Bet notika kaut kas interesants. Uz Imodium AD iesaiņojuma bija uzraksts, ka viņi maksā�ot piecsimt dolārus par jocīgu atgadījumu saistībā ar Imodium. Els viņiem aizsūtīja vēstuli par to, kā reiz viņam uznākusi lēkme, spēlējot golfu. Teiksim tā - ne jau pazaudēto bumbiņu dēļ viņ� gāja uz dīķi. Bet es biju ielikusi viņa golfa piederumu somā mazliet Imodium, un tas tika galā ar viņa problēmu. Es Tev paziņo�u, ja vectēvs uzvarēs konkursā. Viņ� teica, ka dalī�oties balvā ar jums visām trim. Kāds Providensā ir laiks? �eit vēl joprojām ir pārāk karsts, un tūlīt jau būs svētki. Labi, man jāiet gatavot vakariņas, jo viņ� man sados, ja nepaēdīs piecos. Starp citu, es �urnālā atradu interesantu diētu. Ceru, ka Tev gar�o greipfrūti tikpat ļoti kā man, jo Tev būs tie daudz jāēd, bet es Tev sūtu rakstu, lai Tu pati varētu visu izlasīt. Mīlu, vecmāmiņa.

Pirmdienas rītā, kad Rei�ela ieradās sporta zālē un pierakstījās, Lorija iesaucās:

"Oho! Tu nāc pie mums jau gandrīz mēnesi!"

Sprie�ot pēc viņas pussmīna, viņa laikam bija zaudējusi derības, kas tika slēgtas darbinieku vidū.

Rei�ela nobrauca divdesmit jūdzes ar velotrena�ieri un pat nedaudz pacilāja svarus, pirms devās uz "Turbo Temps", rokās nesdama algas veidlapu un sagādnieces dotos melnos svārkus. Pēc stundas viņa iznāca no aģentūras bez svārkiem un par desmit dolāriem nabagāka, toties ar algas �eku un tris dienu darbu. Tie�i tā, pusastoņos no rīta viņai pavērsies aizraujo�ā zivju industrijas apstrādes un ra�o�anas fāzes pasaule.

Nākamā pietura bija Brauna universitātes bibliotēka, kur Rei-�ela turpināja meklēt disertācijas tematu. Kad viņa ieradās mājās, viņai sāpēja galva un acu priek�ā viss bija izplūdis pēc tik sīku burtu lasī�anas visu pēcpusdienu, bet viņai likās, ka palicis pavisam nedaudz, līdz viņa varēs izvēlēties tematu.

Paldies Dievam, viņas redze nebija tik apmiglojusies, lai viņa nepamanītu mirgojam automātiskā atbildētāja sarkano lampiņu.

Viņa nolika somu uz grīdas un palūkojās uz displeju. Bija atstātas trīs ziņas. Rei�ela piespieda attī�anas taustiņu.

"Sveika! Piezvani man!" atskanēja Danijas balss. Fonā bija dzirdams troksnis, kas rodas, kad kāds zibenīgā ātrumā spaida datora tastatūras pogas, un Rei�ela nodomāja, ka Dānijā atkal iepērkas internēta izsolē.

"Tiksimies vēlāk," viņa vēl piebilda un nolika klausuli.

Rei�ela novilka mēteli un nopurināja no kājām kurpes, bet atbildētājs sāka atskaņot nākamo ziņu.

"Hmm... Rei�ela, te Flinns. Vai atceries - tas puisis, kur� tevi izglāba no draudo�ā cietumsoda?"

Rei�ela nekavējoties pagriezās un laimīga uzsmaidīja automātiskajam atbildētājam.

"Es par tevi esmu diezgan daudz domājis un, patiesību sakot, jūtos nedaudz vīlies, ka tu neesi mājās. Turpmāk, lūdzu, tu varētu precīzāk uzminēt, kad es zvanī�u," viņ� sacīja, un Rei�elas smaids kļuva par vienu vienību platāks. "Mūsu noruna par tre�dienu vēl ir spēkā, vai ne? Ja tas nesagādā pārāk lielas problēmas, vai tu nevarētu piezvanīt man un to apstiprināt? Tas būtu ļoti jauki."

Viņ� nobēra numuru. Rei�ela to iegaumēja, iegravēja prātā uz visiem laikiem.

"Tad nu uz redzē�anos!" viņ� noteica un nolika klausuli.

Viņa vēl joprojām smaidīja, kad atbildētājs ķērās pie pēdējā ziņojuma.

"Misters Gregorijs zvana mis Rei�elai Lirai."

Rei�ela pārsteigta palūkojās uz ierīci.

"Atvainojiet, ka traucēju jūs mājās, bet diem�ēl esmu spiests paziņot, ka rītvakar nevarē�u apmeklēt jūsu vadīto nodarbību," viņ� rāmi sacīja. "�odien pēc ilgas slimības viņsaulē aizgājusi mana sieva."

Viņ� to pateica tā, it kā paziņotu, ka viņam ir �ultspū�ļa iekaisuma lēkme.

Rei�ela nesaprata, vai vajadzētu vairāk brīnīties par viņa apātiju, zaudējot sievu, vai arī to, ka viņam vispār bijusi sieva. Viņa būtu varējusi apzvērēt, ka misters Gregorijs kādā sīkā dzīvoklītī noslēpis glītu zēnu vai arī vecu transvestītu.

"Tā ir ļoti skumja ziņa, tomēr ari atvieglojums," misters Gregorijs stoiski turpināja runāt. "Viņa ļoti... cieta... jau pārāk ilgi," viņ� piebilda, un viņa balss nedaudz aizķērās. "Lai nu kā, manis nebūs nodarbībās. Pateicos, un uz redzē�anos!"

Ziņa beidzās ar klik�ķi.

Nabaga, nabaga cilvēks! Lai cik slima būtu viņa sieva un lai cik ilgi tas būtu vilcies, tomēr noteikti bija īpa�i sāpīgi zaudēt viņu tik neilgi pirms svētkiem. Tas atgādināja Rei�elai viņas pa�as tēva vēzi, un viņa sajuta asaru dedzinā�anu kaklā, jau iedomājoties vien par drausmīgo iespēju, ka tēvs varētu mirt.

Viņa aizdzina �o drūmo domu, palūkojās pulkstenī, pacēla telefona klausuli un piezvanīja Maironam. Atskanēja viņa automātiskā atbildētāja teksts: "Manis nav mājās. Lūdzu, nosauciet savu vārdu, ierunājiet īsu ziņu un telefona numuru, pa kuru es varētu ar jums sazināties."

"Mairon, mans mobilais telefons," Rei�ela sacīja, cerēdama, ka viņam �ī ziņa �ķitīs pietiekami īsa. "Vai tu to atkal aizņēmies? Ja tā, tad es ļoti gribētu dabūt to atpakaļ." Viņa atvienoja sarunu, piezvanīja uz sava mobilā telefona numuru, bet atskanēja tikai viņas pa�as balss pasts, un viņa nolika klausuli. Tad viņa piezvanīja Flinnam.

Arī viņa nebija mājās. �ēl.

�Sveiks, Flinn!" Rei�ela nodūdoja, cenzdamās izklausīties seksīga un saraudamās, kad saprata, cik neprasmīga ir �ajā jomā. "Noruna par tre�dienu, protams, ir spēkā. Es to tie�ām gaidu ar nepacietību. Un, protams, rītvakar ir nodarbība. Man �ķiet, tu atklāsi, ka ar stellēm es protu rīkoties ļoti... labi," viņa sacīja, nespēdama izdomāt seksīgu apzīmējumu, ātri atvadījās, nolika klausuli un ievaidējās.

"Stellēm? Ak dievs, Rei�ela!"

Pēc tam viņa smagiem soļiem devās uz aug�stāvu, apņēmusies apciemot nabaga misteru Gregoriju.

Sameklējusi au�anas kursa dokumentus un mistera Gregorija adresi, Rei�ela uzvilka garus d�insa auduma svārkus, rubīnsar-kanu d�emperi un "Doc Marten" zābakus. Tad viņa uzrāva virsū d�insa jaku un �alli un izgāja laukā uz piebraucamā ceļa.

Rei�ela patlaban bāza atslēgu ma�īnas durvīs, kad pie viņas "vabolītes" spārna no ēnas iznira misters Valisjelo.

"�ēlīgais Dievs!" viņa satrūkusies iesaucās. "Mister Valisjelo, jūs mani nobiedējāt."

"Piedodiet!" viņ� sacīja, noliekdams savu sīko, apaļo galvu. Rei�ela ievilka elpu un pamanīja, ka viņam mugurā ir milzīga jaka, kurā viņ� gandrīz slīka, un galvā tik tikko turas mak�ķernieka cepure. Izskatījās, ka viņ� to uzlicis lielā steigā. "Atvainojiet, ka traucēju jūs, bet es nekad nevaru sastapt jūs mājās. Jūs, hmm... Jūs teicāt, ka jums būs nauda, lai aizvāktu koku?" viņ� atgādināja, nemierīgi uzmezdams skatienu kritu�ajai gobai.

Pareizi. Rei�ela bija tā teikusi. Bet tad viņa vēl nebija izdevusi visu naudu par jaunu kleitu pirmajam randiņam pēc neiedomājami ilga laika.

"Jā, teicu gan," Rei�ela sacīja, domīgi pamāja un paskatījās uz koku. Par ko vispār tika celta tāda brēka? Neizskatījās, ka �ogs būtu sliktākā stāvoklī nekā brīdī, kad koks tikko bija nokritis.

"Diem�ēl es nenopelnīju tik daudz, kā biju cerējusi," viņa paskaidroja.

Misters Valisjelo tik cie�i saknieba lūpas, ka tās gandrīz pazuda.

"Jūsu tēvam ir nauda, vai ne? Varbūt viņ� jums to aizdotu."

"Nu, redziet, ir viena maza problēma," Rei�ela ieminējās, ar pirkstiem parādīdama, cik maza, kaut gan misters Valisjelo nevarēja to redzēt, jo viņa valkāja dūraiņus. "Mans tēvs mani finansiāli neatbalsta."

"Jūs ta�u varat palūgt viņam aizdevumu."

"Jā... bet es nedrīkstu darīt pat to. Viņ�, nu... hmm... labi, mister Valisjelo," viņa sacīja. "Mans tēvs ir paziņojis, ka vairs man naudu nedos."

Rei�ela uzmeta misteram Valisjelo zaglīgu skatienu. Pat vājajā gaismā, ko deva pagalma laterna, viņa varēja saskatīt, kā no kaimiņa sejas pazūd viss sārtums. Viņ� palūkojās uz koku, uzlika rokas uz saviem kaulainajiem gurniem (vismaz mēģināja - viņa jaka bija daudz par lielu) un pievērsa Rei�elai diezgan negantu skatienu.

"Diez vai es varētu izteikties vēl skaidrāk, mis Līra," viņ� oficiālā tonī paziņoja. �]ūsu koks bojā manu �ogu. Ja jūs to neaizvāksiet, esmu gatavs iesūdzēt jūs sīko prasību tiesā."

"Ko?" Rei�ela iesaucās. Acu priek�ā viņa jau redzēja tiesnesi D�ūdiju, televīzijas kameras un atbalstītājus, kas izskatās pēc mistera Valisjelo kloniem. "Mister Valisjelo!" viņa iekliedzās. "Lūdzu, nedariet to! Es zvēru, ka visiem spēkiem cen�os sakrāt naudu tā aizvāk�anai! Jums tikai jādod man nedaudz laika!"

Tagad viņ� mēģināja sakrustot rokas tajā milzu jakā, bet viņam izdevās tikai satvert abus elkoņus. Viņ� pamīņājās uz vietas, vēl joprojām nikni glūnēdams uz Rei�elu zem savas muļķīgās mak�ķernieku cepures.

"Atvainojiet, mis Līra, bet jums vairs nav laika!" viņ� paziņoja. "Es mēģināju būt pacietīgs, es mēģināju dot jums laiku, bet, patiesību sakot, jūs nemaz neesat centusies atbrīvoties no koka, un tas bojā manu �ogu!" viņ� skarbi noteica, apgriezās un iesoļoja atpakaļ tumsā, dodamies savas mājas virzienā.

"Vecais, no�ēlojamais īgņa," Rei�ela norūca.

"Es jūs dzirdu!" misters Valisjelo uzkliedza, stāvēdams jau pie pa�as ēnas robe�as.

Rei�ela a�i iekāpa ma�īnā un aizbrauca.

Tas nu bija pēdējais, ko viņai vajadzētu. Bet �obrīd viņa negrasījās pieļaut, ka misters Valisjelo sagandē viņas labo garastāvokli. Viņai galu galā bija jāparūpējas par misteru Gregoriju, turklāt �ONEDĒĻ VIŅAI BIJA RANDIŅ�, JĀ! Un nekāds idiotisks koks to nesabojās.

Bet kādā apziņas stūri sīka balstiņa �ukstēja: "Sīko prasību tiesa."

Atrast mistera Gregorija māju bija diezgan vienkār�i - tā atradās Mauntplezentā, pavecā, kārtīgā apkaimē, kur gar ielām bija glīti bungalo un koted�as. Bija iedegta verandas laterna, bet logos nebija redzama gaisma, tikai �aura strēmele, kas vīdēja pa spraugu aizkaros.

Rei�ela uzlika somu uz pleca, uzgāja aug�ā pa vecajiem pakāpieniem, pāri koka verandai un spēcīgi pieklauvēja pie durvīm. Viņa izdzirdēja, ka iek�ā no�īkst grīda, un tad atskanēja vienmērīgi, lēni soļi. Tie apstājās tie�i pie durvīm otrā pusē, un, lai gan neviens nebija redzams, viņa pasmaidīja un pamāja ar roku durvju actiņas priek�ā.

Atslīdēja viena bulta. Tad otra. Tad vēl divas un varbūt pat ķēde, līdz durvis beidzot atvērās da�as collas platā spraugā.

"Rei�ela?" jautāja misters Gregorijs.

"Sveiki, mister Gregorij!"

Viņ� neatvēra durvis pla�āk un ari neko vairs neteica.

"Es, hmm... Es saņēmu jūsu ziņu," viņa nedro�i sacīja, "un ierados, lai noskaidrotu, vai nevaru kaut ko izdarīt jūsu labā."

Klusums.

"Teksasā, kad kāds ir zaudējis tuvu cilvēku, draugi un kaimiņi ierodas, lai izteiktu līdzjūtību un palīdzētu, ja tas ir iespējams," Rei�ela paskaidroja.

"Jūs esat pasniedzēja, nevis draugs vai kaimiņ�," misters Gregorijs paziņoja.

"Taisnība. Jā. Nu labi... tad es laikam do�os prom," viņa sacīja, pamādama ma�īnas virzienā.

"Nemuļķojieties!" misters Gregorijs bargi pavēlēja. "Protams, jums tagad jānāk iek�ā, ja jau jūs braucāt visu �o garo ceļu," viņ� noņurdēja un atstūma bīdāmās durvis.

Rei�ela tagad jau no�ēloja, ka ieradusies, un ļoti negribīgi iegāja tum�ajā telpā. Tūlīt pat viņai degunā iesitās spēcīga antiseptiskā līdzekļa smaka, un galvā ienāca baisa doma, ka varbūt mistera Gre-gorija sieva nomirusi jau pirms vairākām dienām un viņ� glabājis līķi �eit, līdz beidzot samierinājies ar sievas nāvi. Fui!

Bet, uzmetusi vienu skatienu misteram Gregorijam, Rei�ela atmeta �o domu. Viņ� izskatījās ļoti līdzīgs misteram Rod�ersam savā aizpogājamā d�emperī un mājas kurpēs, vezdams Rei�elu pa ļoti �auru un garu gaiteni uz mazu, nevainojami tīru virtuvi. Rei�ela bija domājusi, ka tur mētāsies trauki, vēstules, avīzes, kas ļautu noprast, ka viņa dzīve apgriezusies kājām gaisā. Bet izskatījās, ka �ajā virtuvē neviens nav ēdis vai gatavojis ēdienu jau gadiem ilgi.

Misters Gregorijs pie�ļūca tuvāk ledusskapim, atvēra tā durvis un ielūkojās iek�ā.

"Man ļoti �ēl jūsu sievas, mister Gregorij," Rei�ela ieminējās.

"Nevajag." Viņ� pieliecās un nopētīja plauktus. Ledusskapis bija pilnīgi tuk�s, ja neņēma vērā sviesta paciņu un puspinti paniņu.

"Mana sieva ļoti ilgi slimoja/' viņ� sacīja un iztaisnojās. "Piesieta pie gultas un zaudējusi vairākumu spēju. Tagad viņa atrodas kādā daudz labākā vietā," viņ� piebilda un uzmanīgi aizvēra durvis. "Es labprāt jums kaut ko piedāvātu, bet diem�ēl nevarēju aiziet uz veikalu. Klāras bēres būs tre�dien."

Viņa sejas izteiksme nesaskanēja ar nevērīgo balss toni, un Rei-�elas sirds sa�ņaudzās.

"Vai jums ir kādi radinieki? Bērni?"

Misters Gregorijs papurināja galvu.

"Brāļi vai māsas? Brālēni vai māsīcas?"

Viņ� ar mājienu norādīja, lai Rei�ela seko viņam.

"Man nav nekādu radu," vecais vīrs sacīja, kad abi iegāja dzīvojamā istabā, kurā bija atzveltnes krēsls, gandrīz antīks televizors,

LiM УИИИИУ ^И1^1ПИ

■ЛИЛ'

kas bez skaņas rādīja CNN kanālu, un ar sintētisku audumu pārvilkts dīvāns. Pie sienas bija piekārts krustdūrienā iz�ūts vilka attēls. Tas bija vienīgais rotājums. Vēl telpā atradās tikai mazs galdiņ�, lampa un tālvadības pults. Uz galdiņa bija glīti salocīta avīze.

"Tie nedaudzie draugi, kas mums bija, pamazām attālinājās pēc Klāras saslim�anas," misters Gregorijs piebilda, apsēdās krēslā un izvilka kāju atbalstu. "Lūdzu, sēdieties!" viņ� sacīja, pamādams dīvāna virzienā.

Rei�ela apsēdās uz pa�as maliņas.

"Atvainojiet, ka es uzdodu tādu jautājumu, bet... bet jūs ta�u neapglabāsiet sievu viens pats, vai ne?"

"Tur būs arī mācītājs, kur� noturēs dievkalpojumu."

"Es gribēju vaicāt, vai būs vēl kāds, ne tikai mācītājs," Rei�ela klusi sacīja.

Viņ� mirkli padomāja un papurināja galvu.

"Varbūt parādīsies da�i kaimiņi, bet es par to �aubos. Klāra tik daudzus gadus pavadīja gultā," viņ� teica, un Rei�elai likās, ka viņ� tūlīt sāks raudāt.

Rei�elai bija �ēl vecā vīra - viņa nespēja pat iedomāties, cik drausmīgi ir būt tik vientuļam tādā vecumā. Pār muguru pārskrēja aukstas tirpas, un viņa pielika roku pie vēdera, baidīdamās, ka reiz ari viņa būs tāda pati, sēdēs tuk�ā mājā, dzīvos tuk�u dzīvi, un no viņas būs palikusi pāri tikai tuk�a �aula.

"Mister Gregorij, vai ir kaut kas tāds, ko es varētu jūsu labā izdarīt?" viņa jautāja. ''Varbūt piezvanīt kādam? Uzvārīt jums tēju?"

Viņ� papurināja galvu.

"Viss ir kārtībā. Man tikai nebija iespējas aiziet uz veikalu," viņ� atkārtoja un nekustīgi lūkojās uz klusējo�o televizoru.

"Ļaujiet man to izdarīt jūsu vietā!" Rei�ela dedzīgi sacīja, priecādamās, ka ir iespēja palīdzēt, un sāka rakņāties somā, meklēdama kādu papīru.

"Es nevaru..."

"Protams, varat! Tas man tie�ām nesagādās nekādas neērtības. Es tāpat gribēju ieiet veikalā, kad brauk�u mājās," viņa meloja. "Pasakiet man, kas jums vajadzīgs."

Misters Gregorijs viņu nopētīja ar aizdomu pilnu skatienu.

"Jūs tie�ām varētu to izdarīt?"

"Ar lielāko prieku," viņa atbildēja, smaidīdama tik sirsnīgi, cik vien spēja.

Pēc brī�a viņ� paraustīja plecus.

"Labi. Man nevajag neko daudz. Varbūt maizi un pienu. Un �āvētas plūmes. Lielu burku. Jūs jau zināt, tās tiek liktas apak�ējā plauktā..."

Rei�ela tuvumā atrada "�ova lielveikalu" un, turēdama rokā grozu, vispirms paņēma da�us vienkār�ākos pārtikas produktus un tad devās meklēt �āvētās plūmes. Nevis plūmju sulu, bet gan īstās, melnās, �elejai līdzīgās plūmes burkā. Nevis bund�ā. Tikai burkā, �ajā jautājumā misters Gregorijs bija nelokāms.

Nodalījumā, kurā atradās plūmes, bija vairāk �ķirņu un pre�u zīmju, nekā varētu domāt, ņemot vērā, ka tās bija tikai plūmes, tāpēc viņa paņēma divas konkurējo�as pre�u zīmes, katru burku savā rokā, lai izpētītu, kas tajās at�ķirīgs.

Tāpēc, protams, Flinns izvēlējās tie�i �o bridi, lai iznirtu no zila gaisa un atkal viņu pārbiedētu.

"Tu aiz�ķērso ceļu pie plūmēm," Rei�elai aiz muguras atskanēja viņa balss.

Rei�ela apcirtās apkārt, piespiedusi abas plūmju burkas pie krūtīm.

"Ko tu �eit dari?" viņa aizelsusies iesaucās.

Flinns pasmaidīja un parādīja viņai skuvekļu paciņu, ko turēja rokās.

Rei�ela iesmējās un nomierinājās.

"Zini, man tie�ām varētu likties, ka tu man seko pa visu Pro-vidensu."

"Patiesībā es jau grasījos pats tev izvirzīt �ādu apsūdzību," viņ� jokodams noteica un, paskatījies uz burkām, ko Rei�ela vēl joprojām turēja cie�i pie krūtīm, sarauca vienu biezu uzaci.

Rei�ela palūkojās lejup uz plūmēm un sajuta, ka seja iekvēlojas.

"Paklau," viņa steidzīgi ieteicās, "tās nav domātas man..."

"Daudz plūmju, vai ne? Es tikai ceru, ka tās ir paredzētas kādai burvestībai."

"Ak nē," viņa pārspīlētā nopietnībā atbildēja. "Burvestībām mēs labprātāk izmantojam putnu mēslus."

Flinns iesmējās.

"Tas ir saprotams."

"Patiesībā tās ir domātas misteram Gregorijam."

"Kam?" viņ� pārjautāja, pētīdams Rei�elas seju un vēl joprojām smaidīdams.

"Misteram Gregorijam. Vai atceries to paveco kungu, kur� apmeklē au�anas nodarbības?"

"Ak tā." Flinns pamāja. "Kā gan es varētu viņu aizmirst?" Viņ� atkal palūkojās uz plūmēm un vēlreiz savilka uzaci. "Tā gan nav mana darī�ana, bet vai jums ar misteru Gregoriju ir kādas attiecības, par kurām man vajadzētu zināt?"

Rei�ela iesmējās, ielika vienu plūmju burku savā grozā un otru novietoja atpakaļ plauktā.

"Nē! Es to vīru tik tikko pazīstu. Bet viņam nomirusi sieva..."

"Viņa sieva?" Flinns Rei�elu pārtrauca, izskatīdamies tikpat apmulsis kā viņa pati, kad bija to uzzinājusi.

"Es zinu... Sieva," viņa no�ukstēja. "Es jutos ļoti pārsteigta," viņa turpināja, pamezdama skatienu apkārt. "Man likās, ka viņam ir... citas intereses. Izrādās, ka viņa sieva ilgi slimojusi un beidzot nomirusi. Un viņam nebija iespējas tikt uz veikalu, pārāk daudz jādara, tāpēc es piedāvāju iepirkties viņa vietā."

Flinna līksmais smaids kļuva nedaudz greizs un maigs, un viņ� nevērīgi pasniedzās, lai aizliktu Rei�elai aiz auss matu cirtu, kas bija noslīdējusi pār viņas aci.

Rei�elas asinis uzreiz sāka riņķot straujāk - �is vīrietis patie�ām spēja to panākt.

"U-un," viņa nedro�i turpināja, "�ķiet, ka viņam ļoti gar�o �āvētas plūmes. Burkās. Nekādu bund�u. Un nekādā ziņā ne svaigas plūmes, jo tās esot, nu... pārāk asas."

"Tu esi apbrīnojama sieviete, Rei�ela Lira."

"Es zinu. Apbrīnojami pielaidīga, vai ne?" viņa smiedamās vaicāja un uzmeta skatienu plūmēm.

"Nē... tikai apbrīnojama. Man liekas, ka es nekad neesmu sastapis kādu tev līdzīgu cilvēku."

Flinna skatiens bija ļoti cie�s, it kā viņ� piepe�i būtu ieraudzījis Rei�elu pavisam citā gaismā. Viņa nebija pieradusi pie tādas uzmanības, tāpēc kautrīgi nodūra acis, nevajadzīgi pārkārtoja mantas grozā un pagriezās pret nodalījuma galu.

"Tu gribi teikt, ka nekad neesi saticis kādu, kur� būtu tik dīvains," viņa beidzot noteica un atkal bikli iesmējās.

"Nevienu, kur� būtu tik aizraujo�s," Flinns sacīja.

Sasodīts, cik labi tas viņam padevās! Rei�ela palūkojās aug�up uz Flinnu; viņa pelēkās acis skatījās tie�i viņējās, un maigums, kas tajās vīdēja, sasildīja Rei�elu līdz pat kāju pirkstiem un lika justies tā, it kā viņa no iek�puses mirdzētu.

"Vai tu to saki visām meitenēm?" viņa smaidot pavaicāja.

"Es to neesmu teicis ne reizi līdz pat �im brīdim," Flinns atbildēja un uzlika plaukstu viņai uz rokas, maigi to noglāstīdams. Rei�elai likās, ka viņus abus ietver dīvaina lavandas krāsas migla.

Bet tad ejā iegriezās sieviete ar iepirkumu ratiņiem, kuri bija līdz aug�ai piepildīti un pie kuru roktura bija pieķēries viens bērns, bet sēdekli snauduļoja otrs, un migla pazuda.

Rei�ela nokaunējusies iesmējās un cie�āk satvēra smago grozu.

"Ko tu vispār dari �ajā pilsētas nostūrī? Atkal izmeklē slepkavības?" viņa jautāja un piemiedza Flinnam ar aci. "Nopratini cilvēkus?"

Atgriezās Flinna jautri bezrūpīgā sejas izteiksme. Viņ� izņēma grozu Rei�elai no rokām, uzlika brīvo plaukstu viņai uz muguras un sāka iet uz priek�u.

"Ne glu�i. Diem�ēl kāds sāka likt �ķēr�ļus �ajā lietā, tāpēc vakar es izmeklēju citu noziegumu."

"Nu, pastāsti, pastāsti," Rei�ela iesmiedamās novilka.

"Es negribu tevi garlaikot ar visiem sīkumiem - kāds puisis tikai �o to no�iepa, tas arī viss."

"Ko tad?"

"Eifeļa torni. Monu Lizu. Un mēs vēl īsti nezinām, bet domājam, ka varbūt ari Steitenailendas prāmi, ja tu spēj tam noticēt."

Viņi jau bija piegāju�i pie kases, un Rei�ela iesmējās.

"Un kā gan datoru speciālistam izdodas iesaistīties visos �ajos noziegumos?" viņa jautāja, sākdama izkravāt grozu un likt pirkumus kasierim priek�ā.

"Kā parasti," Flinns noteica un paraustīja plecus. "Ar smagu darbu un neatlaidību."

"Tu esi dīvains."

Flinns uzlika skuvekļus uz konveijera lentes un izvilka no kabatas maku.

"Un tu atbrauci uz Mauntplezentu, lai nopirktu skuvekļus? Cik zinu, no tava dzīvokļa līdz �ejienei jābrauc pāri visai pilsētai."

"Ko gan nozīmē da�as liekas jūdzes? Man kāds teica, ka �eit varot nopirkt lieliskus skuvekļus," viņ� sacīja un piemiedza Rei-�elai ar aci. "Un cilvēkam, kas ir nedaudz apmaldījies, braukdams pa nepareizo ielas pusi, �ī vieta liekas piemērota tam, lai piestātu un aplūkotu karti."

Rei�ela gribēja pajautāt, uz kurieni viņ� braucis, bet kasieris paziņoja:

"Trīsdesmit divi dolāri un septiņpadsmit centi, kundze."

Viņa samaksāja par pārtiku, Flinns samaksāja par skuvekļiem un pavadīja Rei�elu lidz durvīm. Tad viņ� apstājās un uzsita mēteļa apkakli aug�ā, lai tā apsegtu ausis.

"�ovakar laukā ir diezgan vēss," viņ� nevērīgi piezīmēja.

"Jā." Rei�ela nopūtās un palūkojās laukā pa stikla durvīm, domādama par misteru Gregoriju. "Tas ir diezgan sāpīgi, vai ne? Vientulība jau tā ir auksta, bet justies vienam tik saltā naktī..."

Flinns dīvaini paskatījās uz viņu.

"Vai tev salst, Rei�ela?"

Jautājums lika viņai satrūkties. Flinna skatiens bija ļoti nopietns, un Rei�ela saprata, ka viņ� jautā, vai Rei�ela jūtas vientuļa.

"Man? Nē, protams," viņa attrauca, bezrūpīgi pavicinādama roku.

Flinns pamāja ar galvu un palūkojās uz autostāvvietu.

"Nespēju iedomāties laiku, kas būtu piemērots vientulībai."

Protams. Pēc Rei�elas domām, tāds vīrietis diez vai kādreiz varētu būt viens, viņu noteikti vienmēr ieskāva draugu un sievie�u loks. Tomēr �is vīrietis vienmēr Rei�elu pārsteidza. Un �obrīd viņ� izskatījās neticami pievilcīgs un bija atvēris viņai durvis.

Kad viņi bija izgāju�i uz ielas, Flinns noskūpstīja Rei�elu uz vaiga, ilgi turēdams lūpas piespiestas pie viņas ādas, tad atkal atglauda brīvībā izspruku�u matu cirtu viņai no acīm un ļāva plaukstai noslīdēt uz viņas rokas.

"Mēs tiekamies tre�dien, vai ne?"

"Tre�dien," viņa apstiprināja un pacēla divus dūraiņos tērptus īk�ķus.

Viņ� pamirk�ķināja, iebāza rokas kabatās un devās prom pa ietvi. Tomēr, nogājis pāris soļu, apstājās un pagriezās.

"Nodod manus līdzjūtības apliecinājumus misteram Grego-rijam!"

"Paldies! Noteikti nodo�u."

Flinns atsāka iet un nogriezās ap stūri, kur dro�i vien bija novietota viņa ma�īna.

Rei�ela devās pretējā virzienā pati pie sava automobiļa.

Viņa vēl kādu laiku palika pie mistera Gregorija, vēroja viņu izēdam visu plūmju burku un centās neizvemties, kamēr abi skatījās "Trading Spaces" sēriju. Izrādījās, ka misters Gregorijs bija ar �o raidījumu aizrāvies tikpat ļoti kā viņa ar Dāniju.

Kad viņa beidzot devās prom, misters Gregorijs pavadīja viņu līdz durvīm un atvēra tās. Pirms Rei�ela paguva iziet laukā, viņ� izstiepa roku.

"Paldies!" viņ� teica, cītīgi kratīdams Rei�elas plaukstu. "Liels, liels paldies!"

Vēlāk Rei�ela mēģināja lasīt grāmatu par savu bruņinieku, bet drīz vien nolika to malā un sāka domāt par misteru Gregoriju. Un, kad viņa iegrima miegā, viņai sapnī rādījās Flinns un viņa pelēkās acis. Viņ� centās Rei�elai kaut ko pateikt, bet viņa nespēja to saklausīt, un, kad viņa mēģināja tuvoties Flinnam, uz viņas

ma�īnas uzkrita milzīga karote, to sadauzīdama, un tad viņu vajāja misters Valisjelo ar karoti rokā.

Atgriezies savā dzīvoklī, Flinns izvilka no kabatas mobilo telefonu un nospieda ātrā zvana taustiņu.

"Jā," sacīja miegainais D�o.

Fonā skanēja kāda sporta raidījuma trok�ņi.

"Tu atkal esi man parādā," Flinns pieklājīgi paziņoja, atraisīdams kaklasaites mezglu.

"Ak tā?"

"Vienam no audējiem nomiris tuvinieks, un viņa devās pie tā vīra, lai izteiktu līdzjūtību."

"Nevar būt," D�o sarkastiski novilka.

"Es tavā vietā nejokotu par kaut ko tik nopietnu kā desmit mārciņas, draugs," Flinns jautri noteica, atgādinādams pāriniekam derības, ko viņi bija noslēgu�i.

"Jā, jā, dabūsi savas desmit mārciņas."

"Lai nebūtu pārpratumu - Amerikas valūtā tie ir �etrpadsmit dolāri."

D�o nicīgi no�ņācās.

"Vai tu uzzināji vēl kaut ko?" viņ� jautāja.

"Neko īpa�u. Tikai pirms tam, kad viņa atbrauca mājās, viņas draudzene... vai atceries to meiteni ar sarkanīgi blondajiem matiem?"

"Un kā vēl atceros," D�o noteica atzinības pilnā balsī.

"Viņa ieradās ar tuk�ām rokām un aizgāja, nesdama divas papīra somas, kas likās diezgan smagas.

"Tie�ām?"

"Man tas �ķita nedaudz dīvaini. Izskatījās, ka viņa tās zog."

"Pēc manām domām, tas sasodītais bars ir sagājis sviestā," D�o sacīja un no�āvājās. "Labi, draugs. Tiksimies jaunajā, gai�ajā rītdienā."

"Un atnes līdzi manas desmit mārciņas, lūdzu! Uz redzē�anos!" Flinns noteica un atvienoja sarunu, pārtraukdams D�o īgno purpinā�anu.

*-fĻ miju LVMMWIIV

4SA-

Viņ� iegāja nelielajā guļamistabā, novilka mēteli, noņēma kaklasaiti un apsēdās uz gultas malas, stingi lūkodamies uz "Corporal Suites" autostāvvietu. Flinna acu priek�ā bija nevis betons, bet gan Rei�elas smaido�ā seja, salā piesarku�ie vaigi, sīkās spro-dziņas, kas ietvēra viņas seju, un pilnīgās lūpas. Viņ� ar nepacietību gaidīja tik�anos tre�dien. Ar ļoti lielu nepacietību. Tik lielu, ka jau sāka uztraukties par sevi. �īs jūtas tuvojās Rihtera skalas līmenim, un viņ� īsti nezināja, kā uz to reaģēt.

Par to tie�ām bija vērts uztraukties, jo realitāte dūra viņam sirdī, un pēdējā laikā tās radītā brūce bija kļuvusi neiedomājami sāpīga.

Otrdien Flinns un D�o sameklēja misteru Kastanedu, Vaser-manu dārznieku, kur� apgalvoja, ka neesot redzējis nevienu ne ieejam, ne izejam no Vasermanu mājas dienā, kad misis Vaser-mana tika noslepkavota.

"Es devos projām divos," viņ� sacīja, sēdēdams burgeru ēstuvē, uz kuru abi bija pierunāju�i viņu atnākt. "Nevienu neredzēju."

"Vai kāds jums todien palīdzēja, mister Kastaneda?"

"Nē, neviens. Tagad ir pārāk auksts, lai kaut kas varētu augt, tāpēc es tikai nogrābju lapas."

"Vai tu ēdīsi tos kartupeļus?" D�o jautāja Flinnam.

Flinns pagrieza galvu un uzmeta D�o izteiksmīgu skatienu.

"Nē. Cienājies!"

"Paldies!" D�o atbildēja un paņēma sauju kartupeļu.

Flinns atkal pievērsās misteram Kastanedam.

"Vai jūs todien pamanījāt, ka misters vai misis Vasermani ir mājās?"

"Es zinu, ka viņa tur bija. Redzēju, kā viņa veda pastaigā suni."

"Un vai torīt jūs redzējāt ari misteru Vasermanu?"

"Nē. Man �ķiet, viņ� jau bija aizgājis, kad es ierados," misters Kastaneda atbildēja, vērodams, kā D�o paņem vēl vienu sauju Flinna kartupeļu. D�o to pamanīja un piedāvāja vienu kartupeli viņam. Misters Kastaneda papurināja galvu.

"Un jūs neredzējāt nevienu citu, kur� ieietu mājā vai izietu no tās, tikai misis Vasermanu. Pareizi?"

"Jā," viņ� sacīja, mādams ar galvu.

"Un gurķi? Vai tu ēdīsi to gurķi?" D�o painteresējās.

Flinns skarbi pastūma �ķīvi D�o virzienā, un viņa pārinieks smaidīdams paņēma gurķi.

"Atvainojiet, vai jūs nevarētu vēlreiz pateikt, cik ilgi tur bijāt, mister?" Flinns vaicāja.

"Ierados ap vienpadsmitiem un devos prom ap diviem."

"Lieliski, pateicos! Vēl tikai viens jautājums, ja atļausiet. Vai kāds ir jums kādreiz palīdzējis strādāt Vasermanu mājā?"

"Protams," misters Kastaneda atbildēja. "Vasarā ir pārāk daudz darba. Man palīdz mans brāļadēls."

"Kā viņu sauc?"

"Hoakins Kastaneda," viņ� sacīja. "Bet viņ� to neizdarīja, mister Oliver. Viņ� �obrīd ir armijā."

"Vai bija vēl kāds, ne tikai jūsu brāļadēls?" Flinns jautāja. D�o tikmēr notiesāja visus gurķus un atliku�os kartupeļus.

Misters Kastaneda piemiedza acis, apdomādams jautājumu.

"Vienu vai divas reizes, jā."

"�ovasar?" Flinns vaicāja.

Misters Kastaneda paraustīja plecus.

"Varbūt. Es neatceros. Laikam pavasarī." Viņ� palūkojās pulkstenī. "Vai mēs esam beigu�i? Man jāķeras pie darba. �odien jāapkopj divi pagalmi."

"Jā, esam beigu�i," Flinns noteica, izvilka no kabatas maku un uzmeta uz galda da�as banknotes.

"Pateicamies par palīdzību, mister Kastaneda," viņ� piebilda un piecēlās kājās. D�o darīja to pa�u, tikai vispirms pasniedzās pēc zobu bakstāmā.

"Paldies, ka veltījāt mums laiku."

Dārznieks pamāja ar galvu un devās prom. Bet, pirms viņ� paguva paspert kaut soli, Flinns ieminējās:

"Atvainojiet, bet ir vēl viens jautājums." Viņ� nevērīgi iebāza maku atpakaļ kabatā. "Vai jums patika Vasermanu suņi?"

"Viņu suņi?" vecais vīrs apjucis pārvaicāja. "Es neesmu suņu mīļotājs, manai sievai ir kaķi, un jūs jau zināt..."

"Vai viņi rēja?"

Dārznieks mirkli padomāja un tad papurināja galvu.

"Uz mani ne. Es nezinu, es viņus ne pārāk bie�i redzēju. Suņi vienmēr bija mājā."

Flinns pasmaidīja un pastiepa roku.

"Vēlreiz pateicos!" viņ� sacīja, paspiezdams vīra plaukstu.

Misters Kastaneda steidzīgi metās laukā pa durvīm. Kad tās bija aizvēru�ās aiz viņa, D�o iesmējās un uzsita Flinnam pa muguru.

"Es negribu izklausīties pec visziņa, bet - es ta�u tev teicu! To izdarīja Vasermans."

"Un kā gan tu nonāci pie �ā apbrīnojamā secinājuma?" Flinns painteresējās, paņemdams rēķinu un dodamies letes virzienā.

"Vienkār�i. Uzticies profesionālim, draugs! Dārznieks neredzēja nevienu ejam vai nākam visu dienu. Kundze ir mirusi jau kop� rīta..."

"Vai ari agrā pēcpusdienā pēc mistera Kastanedas aizie�anas. Patologs noteica diezgan pla�u nāves iestā�anās laika intervālu. Varbūt tu atceries, ka tas bija rakstīts viņa ziņojumā," Flinns noteica, pasniegdams glītajai meitenei, kas stāvēja pie kases, divdesmit dolāru banknoti.

"Es nebrīnos, ka tu lasi visus tos mēslus. Es toties piezvanīju dakterim un visu noskaidroju, lai nedaudz ietaupītu laiku. Tātad māmiņa un māmiņas kvek�ķis jau ir miru�i, kad ierodas Kastaneda. Tētuks jau devies uz darbu. Neviens neko neredz un nedzird visu ritu. Tētuks noknieba māmiņu un viņas suni, sarīkoja visu tā, lai tas izskatītos pēc ielau�anās, un aizlaidās uz darbu. Vēl tikai jāatrod motīvs, un tad varēsim lietu slēgt."

Meitene izdeva Flinnam atlikumu un kārdino�i novilka vidējo pirkstu pār viņa plaukstu. Viņ� nedaudz piemiedza aci un ielika naudu kabatā.

"Jā, bet tur jau arī slēpjas problēma, vai ne?" viņ� ieminējās un pagriezies ar mājienu aicināja D�o sekot viņam. "Tev nav ne mazākās nojausmas, kāds varētu būt motīvs."

"Es tev jau teicu - skaties, kā strādā profesionālis," D�o paziņoja, kad abi izgāja laukā jaukas rudens dienas spo�ajā saules gaismā. "Saderam, ka lidz Pateicības dienai bū�u atradis motīvu."

"Saderam, ka līdz tam laikam es jau bū�u atradis slepkavu," Flinns sacīja un plati pasmaidīja. "Uz simt Amerikas dolāriem."

"Pieņemts," D�o noteica, nicīgi iespurkdamies, un nospieda taustiņu uz automātiskās atslēgas. "Kā tev sokas otrā lietā?" viņ� jautāja, atvērdams �ofera puses durvis.

"�ovakar man ir au�anas nodarbība," Flinns atbildēja un iesēdās ma�īnā.

D�o iesmējās.

"Vecais, tu noteikti esi pirmais vīrietis pasaulē, kur� ir ar mieru aust, lai iekļūtu kādas mei�as biksītēs!"

"Tas ir diezgan efektīvi, vai ne?" Flinns vaicāja, līksmi smaidīdams. "Vismaz labāk nekā berzēties pret sievieti, lai parādītu, ko varu piedāvāt," viņ� noteica, izmēdīdams D�o padomu ar amerikāņu akcentu.

"Ei, gaumes ir da�ādas. Man patīk tie�a pieeja. Izklausās, ka tu dod priek�roku... kā to varētu nosaukt? Mīkstpēdiņa pieejai."

D�o iedarbināja motoru, neklausīdamies Flinna iebildumos pret �o terminu, un neapmierinājās ar to vien. Iecirknī viņ� visiem pastāstīja, ka Flinns dodas uz au�anas nodarbību, un, pirms Flinns paguva aizbēgt, visi jau lūdza sev kafijas tasī�u paliktņus. Lai nepaliktu parādā, viņ� nosauca visus par nekulturāliem plebejiem un pameta iecirkni skaļu smieklu pavadībā.

Flinns ieradās uz nodarbību ar nokavē�anos un darīja to tī�ām, cerēdams, ka �ādas nevērības dēļ tiks no tās padzīts. Bet, par laimi vai diem�ēl, izskatījās, ka neviens nav pat pamanījis viņa kavē�anos.

Laikam neizdosies panākt, lai viņu izslēdz.

Pārējie jau bija sadalīju�ies pa pāriem pie �etrām stellēm; �an-tala un Tifinaja (protams), Deivids un Lūsija (Deivids uzstāja, lai Lūsija sē� viņam labajā pusē un viņ� varētu labāk sajust stelles, �is sentimentālais muļķis), bet D�eisons strādāja kopā ar Rei�elu. Tas ir, Rei�ela sēja pavedienus stellēs, bet D�eisons viņu vēroja ar sejas izteiksmi, kas raksturīga tikai jauniem vīrie�iem, kuri neprātīgi iemīlēju�ies.

Tas nozīmēja, ka Flinnam jāpievienojas Sendijai, kura, kā viņ� pamanīja, �onedēļ izmantoja kruķus.

"Izme�ģīju potīti," viņa priecīga paziņoja, kad Flinns pievilka krēslu pie stellēm un apsēdās.

"Vai uzlikāt uz tās ledu?" viņ� izklaidīgi pavaicāja, jo tajā brīdī Rei�ela pagriezās un, acīm iemirdzoties, uzsmaidīja viņam.

"Ak, es darīju visu iespējamo, varat man ticēt," Sendija nekavējoties pavēstīja. "Kaut gan man vajadzētu vispār gulēt gultā, jo esmu diezgan pārliecināta, ka sarāvu da�as cīpslas, un, ja man ir taisnība, tad vajadzēs pierast pie tā, ka jālēkā apkārt ar �iem te!" viņa līksmi no�ivināja un izvilka no somas milzīgu plastmasas "Gatorade" pudeli. "Vai jums kādreiz biju�as problēmas ar potīti, Flinn?" viņa jautāja, sākdama apkraut mazo galdiņu sev blakus ar da�ādām zāļu pudelītēm.

"Es salauzu kāju, spēlējot futbolu," viņ� atzinās.

"Ak!" Sendija iesmējās un pavicināja roku. "Labāk nesāksim runāt par lauztiem kauliem."

Flinnam likās, ka tas ir pat ļoti labs padoms.

"Kas mums te ir?" viņ� jautāja, lūkodamies uz milzīgajām stellēm. Kad Sendija sāka skaidrot, viņ� juta, ka no aizmugures pienāk klāt Rei�ela. Flinns to zināja, jo saoda tik tikko manāmu vaniļas aromātu un uztvēra Rei�elas enerģiju. Tas viņu nedaudz satrauca - Flinns nebija viens no tiem cilvēkiem, kas "uztver" enerģiju, - bet, kad viņ� apgriezās apkārt, Rei�ela viņam uzsmaidīja, un �ā smaida mirdzums apgaismoja visu telpu.

Nebrīnos, ka D�eisons ir tik apmāts, viņ� izklaidīgi nodomāja un atbildēja uz Rei�elas burvīgo smaidu ar savējo. Viņai mugurā bija balts d�emperis ar augstu apkakli un gari pelēki adīti svārki, kas apkļāva viņas kārdino�o augumu. Tum�ie, cirtainie mati bija savīti diezgan apbrīnojamā, sare�ģītā mezglā uz pakau�a, un ausīs bija ielikti gari kristāla auskari.

"Sveiks!" viņa teica, maigi smaidīdama.

"Sveika!" Flinns atbildēja, un ari viņa lūpas savilkās smaidā.

"Mis Lira!" �antala pēk�ņi iebrēcās pāri visai istabai. "Tifinaja ir visu sapiņķējusi!"

"Nē, mis Lira, viņa to sapiņķēja!" Tifinaja nekavējoties iekliedzās.

Rei�elas smaids nespēja noslēpt aizkaitinājuma dzirksteli acīs, un viņa nopūtusies sacīja:

"Pienāk�u pie jums vēlāk."

Tīk tikko manāmi piemiegusi ar aci, viņa devās paskatīties, ko iespējams darīt, lai glābtu stelles.

Flinns palūkojās uz Sendiju.

"Nomirusi mistera Gregorija sieva," viņa paziņoja.

"Ak kungs!"

"Es zinu, ko jūs domājat," viņa piebilda. "Es jau nu tie�ām nedomāju, ka viņ� varētu būt normāls. Kur nu vēl precējies! Nē, to es nekad nebūtu uzminējusi. Lai nu kā, rīt ir bēres, un mēs visi iesim."

"Tie�ām?" viņ� vaicāja un pasniedzās, lai pieskartos dzīpariem, kas jau bija uzvilkti uz stellēm.

"Neaiztieciet!" Sendija asi pavēlēja, bet tūlīt pat pasmaidīja. "Es jums parādī�u, kā tas jādara," viņa sacīja un sāka skaidrot stejļu darbības principu.

Kad Flinns jau bija gandrīz aizmidzis, viņam blakus parādījās Rei�ela, un Flinns vēl nekad nebija tā priecājies, viņu ieraugot.

"Vai viss ir labi?"

"Jā, protams," viņ� atbildēja. "Sendija stāsta man par stellēm."

Rei�elas līdzjūtības pilnais smaids liecināja, ka viņa saprot, kādas mokas Flinnam jācie�.

"Es viņam pateicu, ka rīt būs bēres un mēs visi uz tām iesim," Sendija paziņoja.

"Ak tā. Nūjā." Rei�ela nemierīgi paskatījās uz Flinnu. "Mums tikai likās... Tas nenozīmē, ka jums vajadzētu tā domāt, bet... Nabaga misteram Gregorijam nav ne ģimenes, ne draugu. Un mums likās, ka ir drausmīgi zaudēt tik tuvu cilvēku un pēc tam no viņa atvadīties vienam pa�am," viņa sacīja un uz mirkli nodūra skatienu grīdā, pielikdama roku pie acīm.

Flinns samulsa. Tas viss, protams, bija ļoti skumji, bet kāpēc gan tā pārdzīvot par vīrieti, kuru viņa nemaz nepazina? Flinns nedaudz nokaunējās un izgrūda pirkstus caur matiem.

"Es, hmm... Man tie�ām ļoti �ēl."

"Ē... Rei�ela?" D�eisons bija pagriezies un tagad ar aizdomu pilnu skatienu pētīja Flinnu. "Es izdarīju to, ko tu liki."

"Jā, protams. Labi," viņa noteica un devās prom, lai palīdzētu D�eisonam. Flinns viņu uzmanīgi vēroja, jo viņu apbūra Rei�elas skumjas.

"Khm, khm, mēs te nodarbojamies ar projektu," Sendija īgni viņam aizrādīja.

"Pareizi, pareizi."

"Atvainojiet, ja es liekos nedaudz nejauka, bet man laikam sākas migrēna," Sendija paskaidroja un satvēra pudelīti. "Ceru, ka paņēmu līdzi īstās zāles."

Viņ� lūdza Dievu, kaut tā būtu.

Flinnam izdevās izturēt visu nodarbību, kurā viņam nekam neļāva pieskarties, bet �īs divas stundas viņ� nogarlaikojās gandrīz līdz nemaņai. Kamēr Sendija strādāja un pļāpāja, viņ� pieķēra sevi vērojam Rei�elu, kas staigāja no vienām stellēm pie otrām. Viņai piemita kaut kāda spēja visus nomierināt, saprast da�ādus cilvēkus. Viņa bija viena no tām personībām, kas nekavējoties pievelk citus.

Vismaz Flinnu viņai noteikti bija izdevies savaldzināt.

Kad nodarbība, paldies Dievam, beidzās, pārējie savāca savas mantas un aizgāja. �antala un Tifinaja palīdzēja Sendijai, kura nespēja pati tikt galā ar savu milzīgo somu un kruķiem. Telpā palika tikai Flinns un, kā jau varēja paredzēt, arī D�eisons. Likās, ka viņ� ir nelokāmi nolēmis sagaidīt Flinna aizie�anu.

Flinns piekāpās. Viņ� piecēlās, piegāja pie durvīm un paskatījās uz Rei�elu.

"Ā, mis Lira, es gribēju kaut ko pavaicāt."

"Protams," viņa atsaucās un piegāja viņam klāt.

Flinns pasmaidīja un pāri viņas galvai uzmeta skatienu D�eisonam, kur� izlikās pētām stelles.

"Es biju cerējis, ka mēs varēsim parunāties, bet �ķiet, ka D�ei-sons to nepieļaus," viņ� no�ukstēja.

Rei�ela skumji pasmaidīja un palūkojās sev pār plecu.

"Viņ� ir ļoti vientuļ� zēns. Man �ķiet, viņ� mani uzskata par vecāko māsu," viņa tāpat �ukstus atbildēja.

"Pēc manām domām, viņ� tevi uzskata par savu mū�a mīlestību." Flinns pasmaidīja. "Bet es esmu tas laimīgais puisis, kam sarunāta tik�anās."

"Tā ir. Un es to patie�ām gaidu ar nepacietību."

"Es arī." Viņ� paskatījās uz D�eisonu, kur� vēl joprojām bija nolīcis pār stellēm un gaidīja, kad vecākais vīrietis aizies. Flinns paspēra soli tuvāk Rei�elai, pieliecās un ie�ukstēja viņai ausī:

"Patiesību sakot, kop� tu man atstāji to diezgan izaicino�o ziņu, es visu laiku iztēlojos, ko tie�i tu dari ar stellēm."

Rei�ela nosarka, un viņ� dobji iesmējās.

"Vai varu aizbraukt tev pakaļ astoņos?"

"Tas būtu lieliski."

Viņ� piemiedza ar aci, atvēra durvis un izgāja laukā.

"Ei, Flinn?" Rei�ela ieminējās, izbāzusi galvu laukā pa durvīm, kad Flinns sāka iet pa gaiteni.

"Jā?" viņ� atsaucās, palūkodamies pār plecu atpakaļ.

"Nu... Vai tu negribi noskaidrot, kur es dzīvoju?" viņa vaicāja, ziņkārīgi vērdamās Flinnā.

Velns un elle - �īs zilās acis bija viņu atkal izsitu�as no līdzsvara. Bet viņ� ātri atguvās un iesmējās.

"Tāda informācija patie�ām būtu noderīga."

Flinns izvilka no mēteļa kabatas nelielu piezīmju grāmatiņu un pierakstīja adresi, kuru jau ļoti labi zināja.

Nākamajā rītā Rei�ela sāka zivju saiņo�anas darbu un nolēma, ka zemāk krist vairs nav iespējams. Zivis bija pretīgas, un smaka lika sarauties pat dzel�ainākajiem vēderiem.

Pēcpusdienā pēc ilgas vanno�anās, kas tomēr nebija spējusi aizdzīt smaku no viņas nāsīm, Rei�ela apmeklēja misis Gregorijas bēres un �antalas un Tifinajas iniciatīvas dēļ pēc tam arī mielastu.

Tā laikā vienai no viņām radās ideja, ka vajadzētu kopā svinēt Pateicības dienu, un, pirms Rei�ela paguva kaut ko iebilst, tika nolemts, ka svinības notiks pie viņas.

Kad viņa atgriezās mājās (viņai bija pavisam nedaudz laika, lai sagatavotos tikties ar Flinnu), automātiskajā atbildētājā bija atstātas piecas ziņas.

Pirmā bija no tēva.

"Rei�ela, piezvani man, kad būsi mājās, lūdzu!" viņ� sacīja balsī, kas izklausījās diezgan nepacietīga. Tāpēc Rei�ela nodomāja, ka būs kādreiz jāpiezvana, un ķērās pie pārējām �etrām ziņām.

Tās visas bija no Danijas. Pirmajā viņa runāja par savu randiņu ar Glenu, kas esot bijis pārsteidzo�i ugunīgs. Un tad viņa zvanīja, jo gribēja saņemt atpakaļ burvestību grāmatu, lai sagatavotos nākamajai tik�anās reizei. Tre�ajā ziņā viņa informēja Rei-�elu, ka ieskrējusi un paņēmusi grāmatu, bet ceturtajā - ka atkal to atvedusi atpakaļ līdz ar krēmu, kas Rei�elai jālieto kopā ar �etrdesmit otro burvestību pirms sava randiņa, jo �ī kombinācija esot lieliski noderējusi Danijai. Ziņa beidzās ar lūgumu piezvanīt viņai rīt no rīta, un - jā, viņa esot atstājusi nelielu dāvaniņu uz ēdamistabas galda.

Tur bija krēms, burvestību grāmata un glīta mēnessakmens kaklarota. Danijas atstātajā zīmītē bija paskaidrots, ka viņa to nopirkusi internētā un Rei�elai tā jāvalkā, jo tas ir viņas akmens, ko pa�rocīgi svētījusi Dānijā, Ki�a Dieviete.

Rei�elai nebija iebildumu pret ki�u.

Viņa aiznesa krēmu, kaklarotu un grāmatu uz. guļamistabu un vannu, lai vēl pēdējo reizi pamēģinātu atbrīvoties no zivju smakas, - ak, Dievs, lūdzu, lūdzu!

Kad ieradās Flinns, viņa jau bija uzvilkusi jauno kleitu un zābakus, mākslinieciski sakārtojusi matus mezglā uz skausta un izvijusi tiem cauri smalkus sudraba diegus, turklāt ap kaklu viņai bija mēnessakmens kaklarota, kas ļoti labi saskanēja ar kristāla auskariem. �ī kombinācija, kā apgalvoja burvestību grāmata, snieg�ot viņai dvēseles harmoniju.

Rei�ela nezināja, vai viņas dvēselē valda harmonija, bet pirmo reizi kop� ļoti ilga laika viņa jutās skaista.

Kad viņa atvēra durvis, Flinns plati pasmaidīja un pakāpās atpakaļ, lai varētu atzinīgi aplūkot visu viņas augumu.

�Ak!" viņ� noteica. "Tu esi sasodīti skaista!"

�ī piezīme panāca to, ka viņ� saņēma smaidu vismaz divu miljonu sve�u spo�umā. Rei�ela pavirzījās sānis, lai Flinns varētu ienākt iek�ā. Kāpdams pāri slieksnim, viņ� pieliecās, grasīdamies uzspiest vieglu skūpstu Rei�elai uz vaiga, bet tad pārdomāja un, apvijis rokas viņai apkārt, cie�i noskūpstīja viņu uz lūpām. Rei�ela iesmējās.

"Ļoti atvainojos, bet tu mani tā ietekmē," Flinns, nedaudz greizi smaidīdams, sacīja, kad Rei�ela smejoties noslaucīja lūpu-krāsu no viņa mutes. "Tu izskaties fantastiski, Rei�ela."

Viņa atkal iesmējās un paķēra savu mēteli. Flinns izņēma to viņai no rokām un turēja, lai viņa varētu tajā ieslīdēt. Viņa iztaisnoja kleitas piedurknes, un Flinns piedūra degunu viņas kaklam.

"Tavas smar�as... Tās ir nedaudz citādas," viņ� nomurmināja, viegli piespiedis lūpas pie Rei�elas ādas.

"Pēc zivīm?" viņa vārgi iepīkstējās.

"Nē, pēc... kūkas. Lai kas tas arī būtu, manu nedalītu uzmanību tas noteikti ir ieguvis."

"Tāds jau arī bija nolūks," Rei�ela sacīja, juzdamās atvieglota, ka neo� pēc zivīm, un priecīga par to, ka nedaudz vaniļas un smar�as burvestība var būt tik iedarbīga. Viņa sasēja mēteļa jostu, pagriezās un pamanīja, ka Flinns aplūko bungalo apdzīvojamo daļu.

"Es zinu, zinu, te valda drausmīgs juceklis," viņa atvainodamās teica. "Tu dro�i vien esi ļoti kārtīgs, vai ne?"

"Ne glu�i," Flinns atbildēja. "Es nekad nepavadu tik daudz laika vienā vietā, lai uzzinātu, kāda ir mana attieksme pret kārtību."

Rei�ela īsti nezināja, kāpēc �ī frāze lika viņai justies dīvaini nedro�i, ja nu vienīgi tāpēc, ka Flinns bija vienā teikumā lietojis vārdus "nekad" un "vienā vietā". Nekas. Viņa palūkojās apkārt un nedaudz sarāvās, kad saprata, kas paveras Flinna skatienam -visur bija grāmatas un istabas augi, du�iem savādu sīkumu, līdz pusei pabeigts projekts milzīgās stellēs un kristāli visos logos, lai enerģijas plūsma būtu pozitīva.

Rei�ela nolēma, ka jāiet prom, pirms Flinns ierauga visus bur�anās piederumus dzīvojamā istabā. Vērotājam no malas varbūt liktos, ka viņa ir pavisam traka.

"Vai esi gatavs?" Rei�ela jautāja, atvērdama durvis. Tad viņa pacēla savu lielo somu un pārmeta tās siksnu pār plecu. Neizskatījās gan īpa�i eleganti, bet kādā savas dzīves brīdī, kad viņa bija atteikusies no visa, kas nebija gatavots no dabiskām augu �ķiedrām, visas glītās, mazās somiņas tika atdāvinātas citiem.

"F... jā!" Flinns atsaucās, lēnām novērsās no istabas, palūkojās uz viņu, satvēra durvju rokturi un gaidīja, līdz Rei�ela izgāja laukā. Kad viņa bija aizslēgusi durvis, Flinns saņēma viņas roku un pieveda viņu pie savas ma�īnas.

Braucot uz restorānu, Flinns apvaicājās par misis Gregorijas bērēm.

"Nekas īpa�i ievērojams, ja to var teikt par tādiem notikumiem," Rei�ela sacīja. "Nebija neviena cita, tikai da�i cilvēki no au�anas nodarbībām - Sendija, �antala, Tifinaja, D�eisons un es."

�Vecais vīrs noteikti jutās aizkustināts/' Flinns piezīmēja.

"Patiesību sakot, ne pārāk," Rei�ela noteica un aizvainota nosprauslājās. "Izskatījās, ka viņ� ir dusmīgs, nevis pateicīgs, it īpa�i tad, kad mācītājs sāka runāt par pēcnāves dzīvi un �antala un Tifinaja pēc katras frāzes sacīja "alelujā!" vai "lai svētīts Jēzus Kristus!", vai arī tikai "hmm"."

"Es to lieliski varu iztēloties," Flinns smaidīdams paziņoja.

"Un tad pēc ceremonijas baznīcas kundzes bija sagatavoju�as mielastu. �antala un Tifinaja nolēma, ka mums jāpaliek, lai misteram Gregorijam nevajadzētu ēst vienam. Mēs visi bijām vienisprātis, ka ēdiens ir patiesi labs," viņa stāstīja, uzmezdama Flin-nam skatienu ar acs kaktiņu. "Visi, tikai ne Sendija, protams. Kuņģa skābe. Bet man somā bija zāles, tāpēc viņai izdevās ar mokām iztuk�ot divus �ķīvjus."

Flinns sirsnīgi smējās, un Rei�ela turpināja viņu aplaimot ar stāstiem par slimībām, kas bija uzbruku�as Sendijai, līdz viņi sasniedza vakariņu vietu.

Restorāns bija vienā no vecajām, vēsturiskajām celtnēm, kas pārvērsta par iestādi jaukiem pāriem, kuri varēja ēst vakariņas pie galdiem ar grezniem galdautiem un īstām svecēm. Rei�ela bija apmeklējusi daudzas līdzīgas vietas, bet parasti viņa bija tre�ais ritenis vecāku izklaidēs. �ī bija pirmā reize, kad viņu uz tādu restorānu uzaicinājis vīrietis, kur� nav viņas radinieks, tāpēc �oreiz sajūtas bija pavisam citādas.

Viņi apsēdās pie maza loga, no kura pavērās skats uz līci. Flinns pasūtīja pudeli vīna (ļoti dārgu pudeli vīna, olalā!), un, kad viesmīlis bija salējis vīnu glāzēs un aizgājis, Flinns pacēla savējo.

"Tosts. Par interesantu, skaistu sievieti ar smadzenēm un maigām jūtām pret kaķiem, ve�ukiem un burvēm."

Rei�ela starojo�i uzsmaidīja viņam, un abi saskandināja glāzes.

"Tu tie�ām ļoti jauki izturējies pret misteru Gregoriju," Flinns sacīja un nopietni pamāja. "Man viņ� ne�ķiet īpa�i mīlams."

"Ak, viņ� nemaz nav mīlams." Rei�ela pasmaidīja - pēcpusdienā viņa bija sākusi dusmoties uz veco īgņu. "Es nemaz negribēju atvilkt uz viņa sievas bērēm veselu karavānu... Bet, kad viņ� piezvanīja un atstāja ziņu, viņa balsi bija kaut kas..." (Viņa balsī tie�ām kaut kas bija atskanējis - varbūt vientulības dzirksts. Vai arī izmisuma. Kas to lai zina?) "Un viņ� nemaz nepriecājās, mani redzot. Nu, toreiz, kad es aizbraucu pie viņa. Misters Gregorijs pat negribēja laist mani iek�ā. Viņ� teica, ka es esot tikai pasniedzēja, nevis draugs vai kaimiņ�."

"īsts nelietis," Flinns jautri noteica.

Rei�ela iesmējās.

"Bet beigās viņ� mani ielaida, un, kad viņ� to izdarīja, manuprāt, viņ� priecājās, ka es biju ieradusies."

Viņa apklusa un palūkojās uz sveces liesmu.

"Es pat nespēju iedomāties, cik... dziļi slēpjas �īs sāpes. Dro�i vien tad �ķiet, ka tev tiek izrauta sirds," viņa sacīja un, nolādēts, juta, ka jau tūksto�o reizi �odien sāks raudāt, jo gara acīm ieraudzīja savu tēvu. Lūk, kur� bija īsts nelietis. Un tagad viņ� Rei�elu pavisam nokaitinās ar savu nāvi.

Pirms viņa paguva apslēpt sāpes, Flinns pasniedzās pāri galdam un apklāja viņas roku ar savējo.

"Jā, dro�i vien," viņ� klusi noteica un paspieda Rei�elas plaukstu. "Bet diez vai tu tā bēdājies tikai mistera Gregorija dēļ, vai ne?"

"Nē," viņa atzinās un pakratīja galvu, kautrīgi smaidīdama. "Tu mani pieķēri."

Rei�ela dziļi ievilka elpu un saņēmās, juzdama, ka Flinna pirksti savijas ar viņējiem.

"Manam tēvam ir resnās zarnas vēzis, un tas visu laiku atgrie�as. Mēs nekad nezinām, kāda �omēnes ir prognoze, jo tā visu laiku mainās. Un, kad mistera Gregorija sieva nomira... Es glu�i vienkār�i nespēju nedomāt par to, kā tas notiks ar maniem vecākiem un cik sāpīgi būtu zaudēt kādu, kur� bijis man blakus visu mū�u, no sākuma līdz pat beigām." Viņa iekodās apak�lūpā, lai nesāktu raudāt, un pavēlēja sev savaldīties.

Bet Flinns veltīja viņai līdzjūtības pilnu smaidu un teica:

"Tas dro�i vien nav nekāds mierinājums, bet man �ķiet, ka īsta mīlestība starp diviem cilvēkiem jau pēc savas būtības ir diezgan sāpīga. Un man ir aizdomas, ja tajā brīdī, kad pienācis laiks atvadīties uz visiem laikiem, cilvēks vēl nav izjutis mīlestības radītās sāpes jebkādā veidā, tad viņ� vispār nav patiesi mīlējis. Laikam tā ir maksa par mīlestību."

�īs frāzes dziļums un elegance, ar kādu viņ� to pasniedza, Rei-�elu apstulbināja. Viņa norija asaras.

"Tas bija... skaisti," viņa atzina. "Un tev ir taisnība."

Flinns atkal veltīja viņai savu greizo smaidu.

"Izklausās, ka tev pa�am ir �āda pieredze," Rei�ela piebilda, bet to acīmredzot nevajadzēja teikt, jo Flinna seja apmācās. Viņa smaids apdzisa, un viņ� lūkojās uz Rei�elu tā, it kā redzētu kādu citu.

"Patiesībā nav gan," viņ� beidzot atbildēja pēc neveikla klusuma brī�a. "Man ir bijis pietiekami daudz mīlas dēku, bet varu godīgi teikt, ka nekad neesmu juties satriekts �ķiroties." Viņ� atlaidās sēdeklī un vēl mirkli �ķita to pārdomājam.

Rei�ela nolēma, ka pagaidām vajadzētu pievērsties kaut kam citam.

"Un tavi vecāki? Vai ar viņiem viss kārtībā?" viņa jautāja un iedzēra malku vīna.

"Ak jā," Flinns iesmējies noteica. "Viņi vada nelielu pansiju Batlerkropvelā. Turklāt skotu pansiju."

"Skotu?"

"Aha! Tā ir jaunākā mode. Māte ir izlikusi izkārtni �Cead mile failte"..."

"Simttūksto� sveicienu," Rei�ela sacīja.

Flinns apmulsis samirk�ķināja acis.

"Tu to zināji?"

"Teiksim tā - es da�as reizes esmu bijusi Anglijā."

"Tev patīk viss angliskais? Tad tev dro�i vien patiktu arī manu vecāku pansija. Glenfārlija, tā to sauc, vēl viens vārds, kas izdomāts, lai izpatiktu skotus dievino�ajiem amerikāņiem. Vispār," viņ� ieminējās, acīm uzjautrinājumā iedzirkstoties, "man vajadzētu aizvest tevi uz turieni, lai pārbaudītu viņu teoriju praksē. Paskatīsimies, vai tu savas amerikāniskās būtības dēļ jutīsies pietiekami apburta, lai patie�ām noticētu, ka atrodies Skotijā, un tāpēc būsi tāda prieka pārņemta, ka dejosi d�igu. Skotu d�igu vakari notiek ceturtdienās. Tēvocis Harijs nedaudz spēlē dūdas, un mans tēvs sevi uzskata par ļoti labu dejotāju. Viņas pa�am gan labāk patīk vārds "d�igas meistars"."

"Tu joko!" Rei�ela sajūsmināta iesaucās.

"Kāpēc gan, visaugstais Dievs, lai es jokotu par kaut ko tik apkaunojo�u?" viņ� ar akmenscietu sejas izteiksmi noprasīja un nevērīgi iedzēra vīnu.

Rei�ela iesmējās un jautāja:

"Un tavi brāļi un māsas? Kur ir viņi?"

"Ak, mani brāļi un māsas," Flinns noteica un pastāstīja viņai par savu ģimeni, kamēr viņi mielojās ar pirmo ēdienu - sēnēm, kas pildītas ar garnelēm. Viņa māsa bija precējusies, un viņai bija divi "absolūti necie�ami" bērni. Viņa brālis bija baņķieris, un vecāki, pēc Flinna vārdiem, to uzskatīja par cienījamu nodarbo�anos.

"Vai tad programmē�ana viņiem ne�ķiet cienījama nodarbo�anās?"

Flinns mīklaini pasmaidīja.

"Tā nav tik spīdo�a, kādu viņi cerēja no manis sagaidīt. Patiesībā es vienmēr gribēju kļūt par slepkavību izmeklētāju, tādu, kādi redzami vecajās Hamfrija Bogarta filmās. Bet tā diem�ēl neietilpa manu vecāku sastādītajā "cienījamu nodarbo�anos" sarakstā, tāpēc mani virzīja pa citu ceļu."

"Ko tad viņi uzskatītu par pienācīgu nodarbo�anos?"

"Troņmantnieka lomu," viņ� pavīpsnājis atbildēja. "Un kāda ir tava ģimene?"

Rei�ela nobēra parasto īso izklāstu. Viņas tēvs un māte bija kopā jau kop� pusaud�u vecuma, bet �obrīd apmeklēja laulību konsultantu, jo centās atrisināt gadiem ilgu�us sare�ģījumus.

"Izklausās drausmīgi," Flinns piezīmēja, kad viesmīlis novāca uzkodu �ķīvjus.

"Tev nav ne jausmas," Rei�ela noteica, paceldama acis pret griestiem, un paskaidroja Flinnam, ka viņas tēvs sācis no pa�as apak�as, nopelnījis veselu bagātību kravas pārvadā�anas industrijā, bet viņa ģimene par to dārgi samaksājusi.

Flinns uzmanīgi klausījās, domīgi māja ar galvu, da�reiz izteica komentārus, bet neizklausījās augstprātīgs vai tēvi�ķīgs.

"Brāļi vai māsas?" viņ� jautāja, kad viesmīlis atgriezās ar galveno ēdienu - mahi maki.

Rei�ela iesmējās.

"Divas vecākas māsas."

Viņa pastāstīja Flinnam par Robiņu un Rebeku, nedaudz aprakstīja māsu dzīvi, bet pagaidām noklusēja to, ka viņas abas ir skaistas, veiksmīgas un nepavisam nav līdzīgas savai mazajai māsiņai mis Neveiksminiecei.

Vakariņu laikā viņi runāja brīvi un atklāti kā divi seni draugi. Abi bija daudz ceļoju�i. Abi bija aizrautīgi grāmatu lasītāji, un viņu plauktos atradās da�i vienu un to pa�u autoru darbi, kaut gan Flinnam patika spriedzes romāni, bet Rei�ela aizrāvās ar romantisko literatūru.

Viņu saruna bija tik brīva, ka Rei�ela pat nedaudz atklāja savu interesi par metafiziku, astroloģiju, budismu un citām jomām, par kurām viņa parasti stāstīja tikai vairākus mēne�us pēc tam, kad sāka ar kādu tikties. Bet Flinns to visu uztvēra mierīgi, un, lai gan viņ� da�ām teorijām nepiekrita, tomēr ari nenoliedza tās, uzdeva jautājumus un ieinteresēts klausījās. Kad saruna pievērsās astroloģijai un Flinns paziņoja, ka dzimis Zivs zīmē, Rei�elai likās, ka viņa mirusi un nonākusi paradīzē. Tā bija vislabākā iespējamā saderība viņas pa�as zīmei, un viņa to zināja pavisam noteikti, jo bija izpētījusi savu dzim�anas tabulu krustām �ķērsām.

�is vakars bija maģijas apvīts. Burvestība vai tikai sagadī�anās - tam nebija nozīmes. Rei�ela varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem tās reizes, kad bija tā sapratu�ies ar citu cilvēku, tik ātri un tik pilnīgi. Viņa nevienu brīdi nejutās bikla�vai neveikla. Nevienu brīdi viņai neradās sajūta, ka Flinns patiesībā uzskata viņu par traku sievi�ķi, kas cīnās ar vējdzirnavām.

Un Flinns... Viņa aizvien vairāk un noturīgāk sāka Flinnu cienīt. �is vīrietis bija asprātīgs un jautrs. Viņ� bija godbijīgs, rūpīgs, gādīgs un ļoti gudrs, turklāt uz viņu bija patīkami skatīties.

Flinns pavaicāja Rei�elai, kāpēc viņa studijām izvēlējusies Anglijas vēsturi, un viņa atzinās, ka apbrīno karaļus, karalienes, bruņiniekus un romantiku.

"Viduslaiki bija ne�ēlīgs un tomēr arī romantisks periods."

"Runājot par romantiku," Flinns ieminējās, "kādas ir tavas domas par to?"

Viņa iesmējās.

"Ļoti pozitīvas."

Flinns pasmaidīja, atbalstīja elkoņus uz galda un paliecās uz priek�u, cie�i vērodams Rei�elu.

"Vai tev labāk patīk neuzmācīgā romantika? Vakariņas sve�u gaismā, ziedi, labs vīns?"

"Mmm... izklausās burvīgi," viņa nomurmināja. "Kādas ir pārējās iespējas?"

"Nu, ir neandertāliskā romantika, protams. Tā gan aplido�anas ziņā ir nedaudz raupjāka, bet, ja mērķis ir tūlītēja bauda, tad tā ir nepārspējama."

Rei�ela klusi iesmējās, pieliecās, lai varētu ieskatīties viņam tie�i acis, un teica:

"Ja būtu pieejama arī laba vīna pudele, es varētu ļauties ari tādai romantikai."

Flinns pārsteigumā savilka uzacis.

"Lieliski!" viņ� iesaucās, viltīgi pasmaidīdams. "Labi, un ko tu domā par meteroseksuālo romantiku?"

"Kas tā tāda?" viņa jautāja un smiedamās sarauca degunu.

"Tu acīmredzot neatbalsti meteroseksuālo pieeju, �ī romantika sevī apvieno labāko no neuzmācīgās un neandertāliskās romantikas. Tā, piemēram, tāds pieklājīgs, labsirdīgs puisis kā es sāk aplido�anu ar vakariņām un vīnu. Bet tad viņ� sāk �o to ievērot," Flinns skaidroja, pievērsdams skatienu Rei�elas mutei. "To, ka viņas lūpas izskatās kā veidotas no koraļļiem, ka viņas acis ir tādā pa�ā krāsā kā Klusais okeāns. Vai arī," viņ� turpināja un pasniedzās pāri galdam, lai satvertu Rei�elas plaukstu, "�is puisis nespēj neskatīties uz meitenes vidukļa izliekumu, un �is izliekums liek viņam domāt par nelielo bedrīti tie�i virs viņas sē�amvietas, ko viņ� vēlas skūpstīt, un to, kā viņa izliec muguru, kad bauda glāstus."

"Ak..." Rei�ela nomurmināja, juzdama, ka dziļi viņā kaut kas pamostas.

"Ak," Flinns atbalsoja, savīdams savus pirkstus ar viņējiem. "Un varbūt tobrīd, kad tiek pasniegts saldais ēdiens, �is puisis atsakās no pīrāga, jo viņam padomā ir kaut kas daudz tīkamāks."

Viņa skatiens �ķietami nevērīgi apstājās pie Rei�elas krūtīm.

"Tāpēc viņ� jautā savam iekāres objektam, vai viņa nevēlētos kaut ko iebaudīt," Flinns sacīja, ar īk�ķi glāstīdams Rei�elas plaukstu. "Bet viņ� nerunā par brendiju."

Ak kungs, viņas ceļgali ļodzījās un vēderā plivinājās tauriņi. Plivinājās.

"Kā tev patiktu tāda romantika?" Flinns vaicāja, lūkodamies uz viņu caur biezām skropstām.

"Ideāli," viņai izdevās no�ukstēt.

Flinna skatiens satumsa. Viņ� atlaida Rei�elas pirkstus un pieliecās vēl tuvāk, slidinādams plaukstu aug�up pa viņas roku līdz elkonim.

"Rei�ela... vai tu nevēlies kaut ko iebaudīt?"

"]āviņa nomurmināja. "Jā, es ļoti labprāt kaut ko iebaudītu." Un, kad Flinns pasmaidīja, viņa juta, ka no iek�puses iemirdzas kā Ziemassvētku eglīte. Pēk�ņi viņa pacēla glāzi. "Tosts," viņa nopietni sacīja. "Par vīrieti, kur� ir pievilcīgs, apburo�s, laipns pret citiem, bet pats svarīgākais ir tas, ka viņ� ir neglābjams romantiķis."

"Tu aizmirsi pieminēt to, ka man ļoti patīk zilas acis," Flinns teica, paceldams ari savu glāzi.

"Un viņam ļoti patīk zilas acis," Rei�ela paklausīgi atkārtoja. "Tāpat kā man patīk pelēkas acis."

Flinns plati pasmaidīja, pamāja viesmīlim un ātri samaksāja rēķinu, kamēr Rei�ela izdzēra glāzi tuk�u, juzdama, kā asinssar-kanais �ķidrums plūst viņai cauri un sasilda viņu.

Flinns un Rei�ela izgāja laukā, aukstumā piespiedu�ies viens otram cie�i klāt, un gaidīja, kad kalpotājs piebrauks ar ma�īnu. Tad Flinns aizveda Rei�elu uz "Corporate Suites" autostāvvietu.

�Man glu�i nejau�i kaut kur aizķēries lielisks brendijs/' viņ� paziņoja, palīdzēdams Rei�elai izkāpt no ma�īnas.

"Paldies Dievam!"

Flinns atzinīgi iesmējās.

�Mis Lira, man rodas aizdomas, ka zem visa �ā nevainīgā, �ķīstā mirdzuma slēpjas maza, nerātna palaidne," viņ� sacīja, atgrūzdams vestibila durvis un ievezdams Rei�elu iek�ā.

�Pateicos! Tas ir visjaukākais, ko man kāds jebkad teicis."

Viņi pasoļoja garām reģistratūrai. Flinns pamāja puisim aiz letes, nospieda pie lifta pogu "Uz aug�u" un gandrīz vai iegrūda Rei�elu �aurajā kabīnē.

Tajā pa�ā brīdī, kad durvis aizvērās, Flinns pagriezās pret Rei�elu, uzlika rokas viņai uz pleciem un maigi, saudzīgi piespieda viņu pie sienas.

�Man jāatzīstas," viņ� ieminējās, ar elpu sildīdams Rei�elas lūpas. "Es meloju." Viņ� noskūpstīja Rei�elu. �Briesmīgi," viņ� piemetināja, kad Rei�ela atguva elpu, un atkal viņu noskūpstīja. "Un ne pārāk gudri. Man ir atskaņo�anas sistēma, kompaktdisks ar sliktu d�ezu, ko man aizdeva draugs, un pudele lēta skotu viskija, kas varbūt pēc pāris glāzēm sāks gar�ot pēc brendija."

"Ak, tu un tava lunkanā mēle," viņa noteica, pacēla galvu un pieskārās ar lūpām viņa mutei.

Lifta durvis atvērās. Flinns spēji satvēra Rei�elas roku un vilka viņu sev līdzi laukā no kabīnes un uz priek�u pa gaiteni līdz sava dzīvokļa durvīm. Viņ� tās atslēdza, atgrūda vaļā un pakāpās nostāk, ļaudams Rei�elai ieiet iek�ā pirmajai. Kad durvis bija aizvērtas un aizslēgtas, Flinns atkal satvēra viņas plaukstu, ievilka Rei�elu savās skavās un sacīja:

�Es nezinu, kā tev tas izdodas, bet es glu�i vienkār�i nespēju tev pretoties."

Rei�ela �ķelmīgi pasmaidīja.

�Tātad burvestība darbojas."

Flinns dobji iesmējās un maigi piegrūda Rei�elu pie sienas. Vienu roku ieslidinājis viņai zem mēteļa un aplicis ap vidukli, Flinns iebīdīja ceļgalu starp viņas kājām. Ar otru roku viņ� satvēra

Rei�elas plaukstu un pacēla to augstāk, tā ka roka atradās pie sienas viņai virs galvas. Rei�elas milzīgā soma, noslīdējusi viņai no pleca, ar smagu būk�ķi nokrita viņiem pie kājām.

Abi smiedamies palūkojās lejup, un Rei�ela �ausmās sastinga, ieraudzīdama, ka mazā, ilustrētā grāmatiņa, ko viņa jau vairākas dienas grasījās nosūtīt Robinai, bija piezemējusies uz Flinna kājas ar vāku uz aug�u. "Tantristiskās mīlas māksla. Ilustrācijas un piezīmes''.

Rei�ela reaģēja ātri, bet ne pietiekami ātri. Flinns pacēla grāmatu, bet Rei�ela iegrūda da�as aizdomīgas mantas atpakaļ somā un izmisīgi centās izdomāt kādu labu iemeslu, kāpēc viņa ieradusies uz mierīgu tik�anos ar seksa rokasgrāmatu somā.

Viņa pielēca kājās, rokās turēdama somu.

"Ā, �ī muļķīgā lietiņa!" viņa iesaucās un spalgi iesmējās. "Es nojau�u, ko tu domā!"

Viņa mēģināja sagrābt grāmatu, bet Flinns atvirzīja to tālāk un ziņkārīgi sarauca uzaci.

"Tas," viņa sacīja, kratīdama pirkstu grāmatas virzienā, "tas ir... ļoti... smieklīgs... stāsts. Tie�i tā, ļoti smieklīgs stāsts. Un nepavisam ne tas, ko tu domā."

Flinns atkal palūkojās uz mazo sējumiņu.

"Man liekas, es esmu kaut ko par to dzirdējis."

Viņ� atvēra grāmatu - un viņa acis iepletās.

Rei�ela paliecās uz priek�u, uzmeta skatienu lappusei, kuru viņ� bija uz�ķīris, un ieraudzīja, ka tajā izskaidrota viena no daudzajām pozīcijām - izpēti sava mīļākā seksuālo būtību. Tā neveikties varēja tikai viņai. Un lidz �im viss bija norisinājies tik brīni�ķīgi!

"Labi. Redzi, tas ir..." viņa sāka runāt, bet Flinns jau bija aizgriezies un devās uz �auro dzīvojamo istabu, pētīdams grāmatu.

"Patiesību sakot, man liekas, ka tas nav iespējams," viņ� noteica, runādams vairāk pats ar sevi nekā Rei�elu, un norādīja uz kaut ko.

Rei�ela nekavējoties nostājās viņam aiz muguras un pastiepās, mēģinādama saskatīt grāmatu viņam pār plecu.

"Redzi, tantras jēga ir Visuma izpra�ana, un es to centos izskaidrot savām māsām, bet viņām ir ļoti rupj� paradums nekad neklausīties tajā, ko es saku, un viss, ko dzirdēja viņas, ir..."

"Paskaties!" Flinns ieminējās, norādīdams uz nākamo lappusi un pagriezdams to sāniski. "Ko tu par to domā?"

Viņ� apgrieza grāmatu otrādi un papurināja galvu.

"Hmm, ja kāds vēlētos sevi sasiet tādā mezglā, tad esmu pārliecināts, ka viņ� kaut ko savainotu, vai ne? Un diez vai tas varētu būt īpa�i patīkami."

Viņ� palūkojās uz Rei�elu.

"Bet varbūt es kaut ko nesaprotu. Vai tev liekas, ka tas būtu patīkami?"

"Es, hmm... Es neesmu īsti, hmm... pārliecināta."

"Tie�ām? Nu, ja uz to skatās ar vīrie�a acīm, tad �ī poza izskatās diezgan sāpīga."

"Sāpes nekādā ziņā neietilpst tantrā," Rei�ela paziņoja, ar noraido�u �estu pavicinādama roku �ā konkrētā attēla virzienā un lūgdama Dievu, kaut Flinns noliktu grāmatu. "Un tie�i to es centos izskaidrot savām māsām, līdz beidzot teicu, paklau, jums vajadzēs pa�ām par to palasīt, un es aizsūtī�u jums..."

"Lūk, �ī," Flinns sacīja, nepievērsdams Rei�elai uzmanību, jo bija pār�ķīris nākamo lappusi, "neap�aubāmi ir izpildāma." Un viņa sejā uzzibsnīja smaids - nevis apburo�ais, zēniskais smaids, pie kā Rei�ela bija pieradusi, bet gan ļoti plēsonīgs, juteklisks smaids, kas pavisam noteikti uzkurināja viņas ziņkārību par to, kas redzams attēlā.

Viņa pārstāja censties visu paskaidrot un pavilka Flinna roku, lai varētu saskatīt lappusi.

"Ā! Tā," viņa sacīja, atzinīgi pamādama ar galvu. "Tā tie�ām liekas... izpildāma," viņa noteica un nedaudz pie�ķieba galvu. "Ja vien cilvēkiem būtu vēl viena kājas locītava."

Flinns iesmējās un atkal veltīja viņai savu plēsonīgo smaidu.

"Tu gan proti sagādāt pārsteigumus," viņ� secināja, paceldams grāmatu augstāk. "Goda vārds, tu jau neskaitāmas reizes esi izsitu�i man pamatu no kājapak�as/' viņ� piebilda un nevērīgi nometa sējumiņu uz dīvāna.

Flinns atbalstīja rokas pret vidukli un palūkojās uz Rei�elu tā, ka viņas sirds pēk�ņi sāka dauzīties ar ātrumu tūksto� sitieni minūtē.

"Es tie�ām tikai gribēju pavadīt klusu vakaru. Nedaudz mūzikas, nedaudz skotu viskija, runā�ana par mīļākajām filmām..."

""Dro�sirdis"/' viņa nomurmināja.

""Gredzenu pavēlnieks: Divi torņi". Bet tagad es diem�ēl spēju domāt tikai par tevi... tādās pozās," viņ� sacīja un pamāja grāmatas virzienā.

"Es, hmm... �ķiet, ka man ir tāda pati problēma."

"Tad laikam ir tikai viens veids, kā to atrisināt," Flinns noteica un, galvu noliecis, tuvojās viņai. Seksīgā matu �ķipsna atkal bija nokritusi viņam uz pieres... "Mums glu�i vienkār�i jānoskaidro tas, ko mēs abi esam vēlēju�ies noskaidrot visu vakaru. Ko tu par to domā?" viņ� jautāja, pasniedzās pēc Rei�elas un pievilka viņu sev klāt.

Rei�elai likās, ka viņā verd kaisle, vārda tie�ā nozīmē vārās, un viņa sacīja:

"Es domāju, ka tu esi ģēnijs."

"Tie�i tā." Flinns atbīdīja matu cirtu no Rei�elas pieres, saņēma plaukstā viņas zodu un noskūpstīja viņas lūpu kaktiņu. "Bet ar ko ģēnijam vajadzētu sākt," viņ� jautāja, pārvietodams muti līdz Rei�elas pierei, "ja viņ� gribētu pilnībā izbaudīt visas pla�ās tan-tristiskā seksa iespējas?"

"Ar pieskārieniem," Rei�ela �ukstus atbildēja un, pat nedomādama par to, pacēla rokas līdz Flinna pleciem. Ar lūpām skardams Rei�elas vaigu, viņ� nometa mēteli un nogrūda no Rei�elas pleciem ari viņējo.

"Pieskārieniem," Flinns atkārtoja, aplikdams roku viņai ap vidukli un pievilkdams viņu vēl tuvāk. "Kādiem pieskārieniem? Vienu? Vairākiem? Pļauku, belzienu vai arī, cerams, dūrienu?"

"Hmm," viņa nodūca, nedaudz pieliekusi galvu, lai Flinns varētu ar lūpām ceļot pa viņas kaklu. "Ir daudzu un da�ādu veidu pieskārieni, piemēram, aklais pieskāriens, zini, kad viens vai otrs aizver acis un redz savu partneri tikai ar pirkstu galiem," viņa sacīja, balsij nedaudz notrīcot, kad Flinns sāka lēnām slidināt plaukstu uz aug�u pa viņas krū�kurvi, līdz sasniedza krūtis.

"Izklausās lieliski," viņ� nomurmināja, piespiedis lūpas Rei-�elas ādai. "Turpini!"

"Un masā�a," viņa sacīja un piepe�i piespieda seju pie Flinna kakla, ieelpodama viņa odekolona spēcīgo aromātu un tīro ziepju un �ampūna smar�u no viņa krekla apkaklītes.

"Ak, masa�a," viņ� ļoti pavedino�ā balsī nomurmināja. Viņa roka aizslīdēja līdz Rei�elas gurnam un viegli saspieda to.

"Un vēl var ari... ak..." Rei�ela no�ukstēja, kad Flinna plauksta apklāja viņas krūti.

"Ko tad?"'

"Var izmantot ari, mmm... muti," viņa sacīja un juta, kā zem ādas virmo iekāre. Viņa vārgi pamāja ar roku savu lūpu virzienā. "Zini, mute var būt ļoti labs līdzeklis, lai, ak... pieskartos."

"Vai tie�ām?" Viņ� dobji iesmējās un slidināja plaukstu lejup pa Rei�elas roku, līdz pieskārās viņas pirkstiem. "Tad es izvēlos muti... un mēli... un katru tavas burvīgās miesas sprīdi," viņ� nomurmināja.

Ak, ak, ak, viņa ari. Rei�ela sapņaini nopūtās, kad Flinns meistarīgi ieveda viņu tum�ajā guļamistabā un atspieda pret sienu. Viņ� atbalstīja rokas abās pusēs Rei�elai un pieliecās, lai noskūpstītu viņu, iebāztu mēli viņai mutē. Viņa lūpas bija stingras un maigas vienlaikus.

Un tad, bridi, kad Rei�elai jau �ķita, ka viņa izkusis un izplūdīs lielā peļķē uz paklāja, Flinns pacēla galvu.

"Paliec, kur esi, labi?"

Viņ� atgrūdās no sienas, piegāja pie gultas un brīdi tur kaut ko darīja. Istabu piepildīja klusas klavieru skaņas. Flinns pagriezās pret Rei�elu, un gaismā, kas ieplūda no blakusistabas, viņa redzēja vīrie�a seju, kad viņ� nāca Rei�elai pretī, paraudams vaļīgāk kaklasaites mezglu. Viņa sejas izteiksme lika Rei�elai notrīcēt gaidās.

Pienācis viņai klāt, Flinns nepiespiesti palika pirkstu viņai zem zoda, pacēla viņas seju augstāk un noskūpstīja viņas lūpas, uzmanīgi un ilgi, piesardzīgi pakļaudams tās, un Rei�elu arvien vairāk sāka pārņemt iekāre.

"Es ļoti labprāt nedaudz pastudētu tantru kopā ar tevi, Rei-�ela," Flinns nomurmināja. "Tu mani iedvesmo tādām domām. Patiesībā mani tie�ām pārsteidz viss, uz ko tu spēj mani iedvesmot."

�is paziņojums bija tik negaidīts un jauks, ka Rei�elai aizrāvās elpa. Tā bija atzī�anās, kādas viņa bija dzirdējusi atskanam sudrabotajā ekrānā vakaros, kad viņa sēdēja ģimenes mazajā kinozālē un viena pati skatījās romantiskās filmas, sapņodama par to brīdi, kad �os vārdus kāds teiks viņai, bet viņas māsas tikmēr bija kaut kur kopā ar saviem pui�iem.

�oreiz tas patie�ām notika ar Rei�elu. Viņai bija brīni�ķīgais vīrietis, viņam bija īstie vārdi, un viņa ne reizi dzīvē nebija jutusies tik drosmīga, seksīga vai glu�i vienkār�i nogribējusies kā �obrīd.

Un Rei�ela pēk�ņi pateicībā noskūpstīja viņu, apmeta rokas viņam ap kaklu, piespiedās viņam klāt. Flinns Rei�elu uzķēra, aplika rokas viņai apkārt un cie�i turēja viņas augumu. Viņa neskaidri apzinājās, ka viņā kaut kas salūzis; visa apspiestība, visa nedro�ība aizlidoja prom uz lavandas krāsas mākoņa, un viņa vairs neuztraucās par savu izskatu, jo jutās skaista, iekārojama un seksīga. Viņa spēja domāt tikai par Flinnu. Rei�ela ar plaukstām pievērsās viņa sejai, viegli pieskārās bārdas rugājiem, tad izpleta pirkstus, lai varētu izpētīt viņa ausis un matus, kas krita uz apkakles.

Flinns satvēra Rei�elas plaukstas locītavu, atvilka viņas roku no savas sejas un piespieda lūpas pie viņas delnas, tad, iedams atmuguriski, sāka vilkt viņu uz gultu istabas vidū. Rei�ela nedomājot sekoja, bezrūpīgi virzīdamās pāri paklājam un nespēdama uztvert neko citu, tikai Flinnu, un gandrīz pat nepamanīja to, kā pati atsitās pret gultu.

Viņa iesmējās, atkal pacēla seju uz aug�u un ar lūpām pieskārās Flinna mutes kaktiņam.

Viņa rokas atradās uz Rei�elas muguras un cīnījās ar kleitas rāvējslēdzēju. Rei�ela viegli nopūtās, kad viņ� beidzot uzvarēja �ajā kaujā. Tas bija dīvaini - just auksto gaisu uz muguras un tajā pa�ā laikā arī apzināties, ka iek�ā viņa kvēlo kā nokaitēta dzelzs.

Flinna rokas ieslīdēja zem viņas kleitas, lielas plaukstas uz maigās muguras ādas, viens pirksts izsekoja viņas mugurkaula līniju.

"�ķiet, ka man patīk tantra," viņ� noteica, piespiedis lūpas pie Rei�elas matiem.

Tantra, maģija - lai kas tas būtu, arī Rei�elai tas patika. Viņa jutās apbrīnojami dzīva; enerģija, kas strāvoja viņā, nāca no citas pasaules. Viņa pacēla roku līdz Flinna zīda kreklam un izveicīgi atpogāja to.

"Ja tu patie�ām vēlies izprast tantru, tad tev jābūt absolūti kailam. Pat bez apak�biksēm."

"To noteikti var nokārtot," viņ� sacīja, laiski glāstīdamas Rei�elas kailo muguru. "Bet tu pati? Ja visam jānotiek pienācīgi, vai arī tev nevajadzētu būt kailai?"

"Plikai kā baznīcas �urkai," Rei�ela pārliecināta pavēstīja.

Flinns ievaidējās un mirkli atbalstīja savu pieri pret viņējo.

"Tev nav ne jausmas, cik ļoti es pēc tā ilgojos," viņ� sacīja un strauji atbrīvojās no krekla.

Viņ� bija skaists, ļoti skaists. Viņa pleci bija plati, rokas muskuļotas, un viņa vēders bija plakans un spēcīgs.

Rei�ela aizvēra acis. Flinns viņu cie�i skūpstīja, kamēr viņa akli taustījās pēc viņa jostas un atsprādzēja to. Viņa atvilka Flinna bik�u rāvējslēdzēju, juta stingro viņa kaisles pierādījumu zem auduma un ieslidināja divus pirkstus viņa zīda �ortos, pieskaroties locekļa galviņai.

�is pieskāriens lika Flinna augumam notrīcēt; piepe�i viņ� drud�aini sāka vilkt Rei�elai nost kleitu, pārmaiņus raudams to nost un glāstīdams katru viņas miesas sprīdi, katru izliekumu, pieskārās viņas ādai ar muti, ieelpoja viņas smar�u.

Rei�ela saprata, ka darbojas tikpat drud�aini. Viņas rokas bija zem Flinna krekla, viņa juta spēcīga vīrie�a akmenscieto ķermeni un tad norāva apģērbu no viņa, izmisīgi vēlēdamās skart viņa ādu tāpat, kā viņ� skāra Rei�elas augumu. Kad viņa beidzot bija tikusi vajā no Flinna krekla, viņas rokas sāka klejot, glāstīt vīrieti, slīdēt pār viņa krūtīm, pieskārās mīksto matiņu svēdrai, kas stiepās lidz viņa cirk�ņiem. Rei�ela sajūsminājās par to, ka var pieskarties vīrietim, pieaugu�am vīrietim - vīrietim, kura bija daudz, kuram bija gan asi leņķi, gan maiga āda.

Bet ar pieskārieniem vien nepietika. Dziļi Rei�elā pulsēja dedzīga, pārpasaulīga enerģija, kas pieprasīja vēl kaut ko, pieprasīja apmierinājumu.

Flinnam dzirdami aizrāvās elpa, kad Rei�ela atkal ķērās klāt viņa biksēm un atbrīvoja viņu no tām. Viņ� satvēra Rei�elu aiz pleciem, nogrūda viņu uz gultas un uzkrita viņai virsū, atbalstīdamies uz rokām, lai Rei�elu nesaspiestu. Bīstami pasmaidījis, viņ� norāva kleitu uz leju pār Rei�elas gurniem, līdz viņa gulēja, palikusi tikai krū�turī un savās vienīgajās stringa biksītēs.

Flinns ātri un veikli sameklēja viņas krū�tura aizdari un atbrīvoja viņas krūtis, glāstīja tās un baudā ievaidējās, kad tās sāka piebriest viņa plaukstās. Viņ� spēji norāva bikses sev no kājām, pielieca galvu, saņēma mutē viņas krūti un maigi pasūca cieto galiņu.

Rei�ela ieelsojās, tad ievaidējās un, aizvērusi acis, ļāvās sajūtām. Katra viņas miesas �ķiedra dega liesmu mēlēs, kas laizīja viņas būtības apslēptāko daļu; viņa sajuta Flinna augumu pret savējo tā, kā vēl nekad nebija jutusi nevienu vīrieti, juta viņa cieto ķermeni, kas pieskārās viņas maigajai ādai. Viņa rokas tagad bija Rei�elas matos, tvērās pie viņas cirtām, atbrīvoja no sprādzēm, līdz mati nokrita uz viņas pleciem un apklāja vienu krūti.

"Fantastiski," viņ� aizsmacis noteica.

Tad viņ� pieliecās, lai ar zobiem novilktu Rei�elas biksītes. Viņa juta, kā tās slīd lejup pa viņas aug�stilbu, un, kad viņa pacēlās uz elkoņiem, viņa ieraudzīja Flinna kailo kāju klāt pie savējās. Vīrietim blakus viņa izskatījās mazāka un sievi�ķīga. Viņ� palūkojās aug�up, uz brīdi pārtraukdams biksī�u aprī�anu, un viņa tum�ais, jutekliskais skatiens lika Rei�elai justies kā seksa dievietei, ļoti valdzino�ai būtnei... un viņai �ķita, ka viņa krīt no bezdibeņa malas tie�i siltā vaniļas mākoni.

"Tu esi brīni�ķīga," Flinns klusi ieminējās, ar pirkstiem laiski izzīmēdams rakstus uz viņas ādas. Viņa rokas ieslīdēja starp Rei-�clas kājām un pieskārās ļoti miklai vietai. Viņ� glāstīja Rei�elu, lūkodamies viņai acīs.

"Es gribu pieskarties tev, just un nogar�ot tevi, katru daļu no tevis," viņ� sacīja un pielieca galvu pie viņas vēdera. "Vai tu to vēlies?"

Vai viņ� bija traks? Rei�ela neko neatbildēja, tikai ievaidējās un pakustējās viņam pretī.

Flinns viegli iesmējās, ar savu karsto elpu kutinādams Rei�e-las ādu, un ar lūpām novilka siltu, mitru sliedi līdz viņas kājai, bridi pakodīdams tās ādu. Rei�elas mugura izliecās; viņas ķermenis bija sācis trīsēt satrieco�a atvieglojuma gaidās, un, kad viņa elpa un pēc tam ari mēle pieskārās slepenajai vietai starp viņas kājām, Rei�ela ieelsojās un nedomājot ieķērās viņam matos.

Flinns dobji ievaidējās un iegrūda mēli dziļāk, platāk iepleta viņas kājas, ar muti pieskardamies viņas iekāres augstākajam punktam.

Rei�ela vairs nespēja savaldīties; viņa ļāvās mirgojo�am vilnim, uz aug�u un leju, apkārt, tam mugurā un pāri malai, pārāk ātri, pārāk spēji.

"Ak, mans Dievs!" viņa no�ukstēja un aizelsusies piebilda: "Tas ir nerātni, ļoti nerātni."

Viņa piepe�i atbalstījās uz viena elkoņa, pārtraukdama Flin-na cītīgo darbo�anos starp viņas kājām, un piecēlās sēdus, pievilkdama Flinnu sev tuvāk. Viņ� iesmiedamies padevās; Rei�ela nogrūda viņu lejā uz gultas, un viņ� atlaidās, smaidīdams kā �e-�lras kaķis, un aizlika rokas aiz galvas.

"Tu patie�ām esi sasodīti skaista, Rei�ela," viņ� teica, skatīdamies uz viņas kailo augumu. "Ļoti, ļoti seksīga. Tev ir lieliski izliekumi, un tu gar�o burvīgi."

Viņa pasmaidīja un uzsēdās Flinnam jāteniski virsū.

"Man ari patīk tavi izliekumi," viņa noteica, viltīgi piemiegdama aci, un, uzlikusi rokas Flinnam uz muguras, sāka viegli mīcīt viņa miesu. Viņ� iekārtojās ērtāk un pasmaidīja, vērodams

Rei�elu, tikko manāmi kustēdamies zem viņas, kamēr viņa ar pirkstiem zīmēja līnijas uz Flinna krūtīm, apvilka krū�u galus, tad pieliecās, aizsegdamās ar cirtainajiem matiem, lai tos pakodītu. Viņa virzījās uz leju pa Flinna augumu, nolaizīja nabu, uzlika rokas uz viņa gurniem.

Kad Rei�elas lūpas pieskārās viņa locekļa samtainajai galviņai, Flinns smagi nopūtās un sakustējās. Viņa atbildes reakcija pamudināja Rei�elu novilkt mēli gar visu viņa locekli.

�Nolādēts!" Flinns ievaidējās, ar rokām satverdams gultas malu, mēģinādams savaldīties un negrūsties Rei�elai pretī, kad viņa izgar�oja Flinnu tikpat rūpīgi, kā to nupat bija darījis viņ� pats. Bet nebija jēgas valdīties, jo Rei�ela bija zaudējusi visu pa�kontroli un dedzīgi centās novest viņu līdz orgasmam.

Bet Flinns negribēja, lai tas notiktu tik vienkār�i, tāpēc pēk�ņi piecēlās sēdus, satvēra Rei�elu aiz pleciem un pavilka viņu uz priek�u, it kā viņa būtu lelle. Flinns pārmeta kājas pār gultas malu, nosēdināja Rei�elu sev uz ceļiem un ar locekli pieskārās viņas mitrajam klēpim, ķircinādams viņu.

"Neliec man lūgties!" viņa sacīja.

Flinns satvēra viņas matus un aptina tos sev ap plaukstu, pievilkdams viņas seju tuvāk.

"Pasaki man, ko tu gribi, Rei�ela," viņ� nomurmināja.

"Es gribu tevi," viņa aizsmakusi �ukstēja. "Es gribu, lai tu esi manī."

Flinns iegrūda mēli viņai mutē tajā pa�ā mirklī, kad ieslīdēja viņā, un sāka kustēties.

Tā bija sajūtu pārslodze; Rei�ela bija mikla un pulsējo�a, uzbudināta, izslāpusi pēc fiziskas baudas.

Kad Flinns ieslidināja roku viņai starp kājām, Rei�ela atgāza galvu. Viņa atradās bīstami tuvu ekstāzei. Bet Flinns ķircināja viņu ar saviem pirkstiem, nevērīgi glāstīja viņu, noveda līdz izmisumam, tad atkal pierima, līdz Rei�ela vairs to nespēja izturēt un iesaucās, ka vēlas, lai Flinns viņu izdrā�.

Flinns dobji ievaidējās un spēcīgi iegrūda locekli Rei�elā, atkal un atkal, paņēma mutē viņas krūtis, kodīja cietos galiņus, kamēr viņas augums pieņēma vīrieti. Flinns atkal un atkal triecās viņā, un viņa ar prieku uztvēra katru grūdienu, spēcīgāku un ātrāku nekā iepriek�ējo, iespiezdama pirkstus viņa plecos, sniegdamās pēc zemestrīcei līdzīgā orgasma, kas bija tepat rokas stie-piena attālumā, līdz sajuta to ielīstam sevī, un tas atkal nogrūda viņu no kraujas malas tajā pa�ā siltajā mākoni.

Viņas augums atslāba; viņa atkrita uz Flinna pleca. Pēdējo reizi spēcīgi grūzdams, Flinns izdvesa aiz�ņaugtu �ņukstu un iznāca no viņas, iz�ļakstīdams karstu spermu uz viņas vēdera.

Viņi vēl brīdi tā sēdēja, Rei�elai slābani guļot uz viņa pleca, līdz Flinns ar drūmu sejas izteiksmi aplika rokas viņai apkārt un lēnām atliecās. Tad viņa varēja izstiept kājas un atgulties viņam līdzās.

Beidzot svelme aizplūda no viņu augumiem, un Flinns pastiepa roku, lai varētu pārvilkt viņiem abiem pāri segu.

"Man �ķiet, ka pirms iepazīstinā�anas ar savu māti man vajadzētu tev pateikt, ka no �ā brī�a esmu uz visiem laikiem pievērsies tantrai," viņ� noteica un noskūpstīja Rei�elas galvvidu. "Tikai pasaki man, kur jāpierakstās."

Rei�ela iesmējās, piespiedusi galvu viņam pie krūtīm, sakustējās un atbalstījās uz elkoņiem, lai paskatītos uz viņu.

"Man ir sliktas ziņas," viņa smaidīdama pavēstīja. "Neesmu pārliecināta, ka mēs to darījām pareizi. Varbūt vajadzēs turpināt pētījumus."

Flinns zemā balsī iesmējās un viegli uzsita ar pirkstu viņai pa degunu.

"Tev nekad vairs nebūs tik dedzīga pētījumu biedra," viņ� sacīja. "Tas bija fantastiski."

Fantastiski. Viņam nebija ne jausmas, cik fantastiski. Un, kad Rei�ela pārdomāja, kā paziņot Danijai, ka vismaz viens anglis saprot, kā jāuzvedas guļamistabā, Flinns ieminējās:

"Dīvaini... Mani pārņēmusi nepārvarama kāre pēc mātes ceptās ruma kūkas. Vai tu arī jūti kūkas smar�u?"

Rei�ela paslēpa seju pie viņa krūtīm un sāka nevaldāmi smieties.

Viņi gulēja gultā, smiedamies par nebūtiskiem jautājumiem, un spēlēja spēli - nosauca savas iemīļotās lietas un brīnījās par to, cik daudz kopīga viņiem ir.

"Mīļākā pilsēta," Rei�ela sacīja.

"Ņujorka," Flinns nekavējoties atbildēja.

"Man arī!" viņa iesaucās.

Mīļākā valsts bija Francija. Viņiem abiem labāk patika alternatīvais roks nekā rokenrols, un abi dievināja cirku.

Flinnu pārsteidza tas, cik daudz kopīga viņam ir ar sievieti, kas ir tik tālu no viņa nelielā, gandrīz aristokrātiskā draugu loka. Kamēr Rei�ela stāstīja par suni, kas viņai bijis bērnībā (arī viņam patika suņi), Flinns laiski prātoja, kā viņam izdevies tā iekļauties Airisas dzīvesveidā, ka viņ� tie�ām noticējis savai mīlestībai pret �o sievieti. Kā gan viņ� bija varējis to izdarīt? Airisa nepavisam nebija tāda kā Rei�ela, ne tik aizraujo�a, ne, patiesību sakot, tik skaista.

Flinns saprata, ka ir pieradis pie pavisam citas sugas - pie tādām sievietēm, kuras nekad neizgāja no dzīvokļa citādi kā augstpapē�u kurpēs un nevainojami grimēju�ās, pie sievietēm, kuras centās noķert savos tīklos precinieku un pēc tam pavadīja atliku�o mū�u, sapņodamas par nākamajām viesībām un sūtīdamas bērnus uz internātskolām.

Un, kaut gan Rei�ela varēja �ķist dīvaina, ņemot vērā viņas interesi par Austrumu filozofiju, maģiju un gobelēnu au�anu, viņa tomēr Flinnu neparasti iedvesmoja. Viņas personība bija nemainīga un apburo�a, līdzjūtīga un brīva.

L^UIIJU LOIIUUIK

vJtfNF

Atklāti runājot, Flinns, sākdams �o mazo ceļojumu, nebija gatavs viņas valdzinājumam; viņ� bija uzskatījis Rei�elu tikai par kārtējo uzdevumu, vienu no du�iem, kuri viņam bija jāizpilda visā pasaulē. Tomēr Rei�ela jau pa�ā sākumā bija viņu pārsteigusi -Flinns bija sācis viņai pieķerties un tagad nespēja domāt gandrīz ne par ko citu.

Flinnu valdzināja viņas amerikāniskais izskats. Rei�ela nebija glu�i vienkār�i skaista; viņai piemita tādas sievietes svaigais izskats, kura patiesi dzīvo un kurai nav vajadzīga kosmētika, lai radītu ilūziju, ka viņa dzīvo. Un viņa bija veselīga -nevis tik tieva, ka vīrietim vajadzētu uzmanīties, lai nesalauztu viņai kādu kaulu. Viņai bija arī brīni�ķīgi cirtaini mati, kas jebkurā vīrietī izraisītu vēlē�anos tiem pieskarties, un viņa smējās tik brīvi un viegli, ka bija skaidri redzams - �ie smiekli nāk no kādas vietas dziļi viņā iek�ā, no kaut kā patiesa un nesamākslota.

Pats apbrīnojamākais bija tas, ka viņa, lai gan dzimusi ļoti pārtiku�ā ģimenē, bija visvienkār�ākā būtne, kādu Flinns bija sastapis. Ja viņa būtu tik bagāta Anglijā, nauda noteikti atstātu uz viņu iespaidu. Bet likās, ka Rei�ela to neņem vērā. Ģimenes bagātība viņai, �ķiet, bija pats mazsvarīgākais dzīvē, it kā viņa mierīgi spētu no tās atsacīties.

Lūkodamies uz viņu, turēdams rokā viņas plaukstu, Flinns domāja, ka nekad nav gribējis, lai tā notiktu.

Bet viss notika, un Flinns jutās dīvaini. Pēc �ā neparastā piedzīvojuma gultā Rei�ela viņu ļoti interesēja, viņ� gribēja uzzināt visu par �o jauno sievieti, kā darbojas viņas prāts, ko viņa ēd brokastīs, kas tā par nelielu rētiņu uz viņas rokas un ko nozīmē mazais tetovējums uz viņas potītes. Un tagad, gulēdams viņai blakus, nupat par savu mīļāko mājdzīvnieku nodēvējis pingvīnu (Rei�ela bija saraukusi pieri un ļoti nopietni paskaidrojusi Flinnam, ka pingvīns nav mājdzīvnieks), viņ� domāja, ka spēj iztēloties sevi raugāmies �ajās skaistajās zilajās acīs ļoti ilgu laiku.

Tie�i tāpēc viņ� jutās dīvaini, jo tā bija problēma, vai ne? Viņ� nespēja īsti saprast, kā var iemīlēties sievietē, kuru dro�i vien vajadzēs arestēt.

Bet tobrīd Rei�ela sāka bikstīt viņa pēdu ar saviem kāju pirkstiem, tāpēc Flinns sajuta, ka viņa loceklis atkal pamostas, un nolēma atlikt domā�anu uz nākamo dienu.

Temats: Vai Tu dusmojies?

No: Robiņa <rmanning70@houston.rr.com>

Kam: Rei�a <earthangel@hotmail.com>

CC: Rebeka <reparrish72@aol.com>

Piedod, ja es Tevi aizvainoju, bet es tie�ām NEKO negribēju teikt par līgavas māsām vai kaut ko citu, labi? Es zinu, ka Tu dro�i vien satiecies ar vīrie�iem, vismaz es domāju, ka zinu, bet Tu nekad tā īsti par to nerunā, tāpēc es tikai minu. Ak dievs, vai nav vienalga, ko es domāju? Es tikai mēģinu atvainoties, tāpēc, ja Tu dusmojies, beidz dusmoties un atsūti man vēstuli. �ī ir jau kāda piecpadsmitā vēstule, ko es Tev sūtu. Nepiespied mani zvanīt Providen-sas policijai, jo es to darī�u. Zvēru, ka darī�u.

P. S. Tētis teica, ka ir Tev zvanījis un Tevis nekad nav mājās, bet viņ� grib ar Tevi runāt. Man liekas, ka viņ� grasās apciemot Tevi Pateicības dienā, tāpēc labāk piezvani viņam.

Temats: Pateicības diena

No: Liliāna Stentonc < lilandel@aol.com>

Kam: Rei�ela Elena Lira <earthangel@hotmail.com>

Rei�ela, mīļā, es tikai gribu pateikt, ka Tu esi uzaicināta pie mums Pateicības dienā. Būs Tava māsa Robiņa, D�eiks, Kouls un mazā Madlēna, un man liekas, ka ieradīsies arī Rebeka, Mets, Grejs un tas jaukais mazulītis D�efs. Viņi �ogad nedosies uz ran�o, jo Tavs tēvs nebrauks prom no Ņujorkas, kaut gan es ceru, ka Bonija ieradīsies, jo es jau sen neesmu satikusi savu meitiņu. Es ļoti ceru, ka

Tu arī būsi, un vari paņemt lidzi ari savu draugu, kā nu viņu tur sauca, piedod, mīļā, es aizmirsu viņa vārdu. Bet Tu tikai atraksti man un pasaki, kad atbrauksi, un es parūpē�os, lai Els sagaida Tevi lidostā. Bu�as, vecmāmiņa.

P. 5. Kā Tev patik greipfrūtu diēta? �eit tos pārdod piecus par dolāru.

Temats: Re: Vai Tu dusmojies?

No: Rebeka Peri�a <reparrish72@aol.com>

Kam: Rei�a <earthangel@hotmail.com>

CC: Robija <rmanning70@houston.rr.com> rmanning70@houston.rr.com raksta:

�ī ir jau kāda piecpadsmitā vēstule, ko es Tev sūtu. Nepiespied mani zvanīt Providensas policijai, jo es to darī�u. Zvēru, ka darī�u.

Rei�ela, nopietni, es Tev nesen zvanīju, bet klausuli pacēla Tava draudzene Dānijā un sacīja, ka Tu jau kādu laiku neesi bijusi mājās, un viņa nedaudz iesmējās, un, patiesību sakot, man viņa �ķiet diezgan dīvaina, un es uztraucos par Tevi. ista ragana, manuprāt, tie�ām varētu izvārīt Tevi burvju virā vai izdarīt vēl kaut ko tikpat briesmīgu. Mets smejas, kamēr es to rakstu, jo viņ� domā, ka Tu esi gudrāka par mums visām (iedomājies!) un Tu nebūtu tik stulba, lai ļautu izvārīt sevi burvju virā, un ka man jābeidzot uztraukties, bet es nevaru. Tu nekad tā nerīkojies - dienām ilgi nepārbaudi e-pastu, neatbildi uz zvaniem. Es Tevi pazīstu labāk nekā Mets, un es atceros visas tās stulbības, ko Tu esi izdarījusi, un ir pilnīgi iespējams, ka Tu varētu iepīties kādā dīvainā situācijā, no kuras nespēj izķepuroties. Es arī zinu, cik jūtīgi Tu uztver izteikumus par savu mīlas dzīvi, tāpēc, ja Tu tikai dusmojies, tad vismaz atraksti mums un paziņo, ka neesi mirusi! Ja Tu NEDUSMOJIES un ja Tu ESI mirusi, mēs to uzzināsim, kad nesaņemsim no Tevis vēstuli vai arī pie Tavām durvīm ieradīsies policisti un atradis Tavu asiņaino līķi, kas būs upurēts uz kaut kāda altāra. Tāpēc piezvani man!

Temats: Re: Re: Vai Tu dusmojies?

No: Rei�ela <earthangel@hotmail.com>

Kam: Rebeka <reparrish72@aol.com>

CC: Robiņa <rmanning70@houston.rr.com>, Liliāna <lilandel@aol.com>

Es neesmu mirusi. Bet esmu ļoti aizņemta. Drīz rakstī�u vairāk.

Mīlu. Rei�ela.

P. S. Vecmāmiņ, es nevarē�u ierasties uz Pateicības dienu, bet -

paldies!

Flinns un Rei�ela pavadīja kopā gandrīz katru dienu, saskaņodami viņa konsultāciju grafiku un viņas, paldies Dievam, īslaicīgo zivju pako�anas darbu, �obrīd viņa strādāja krāsu uzņēmumā, atbildot uz telefona zvaniem, un sāka rakstīt disertācijas uzmetumu. Rītos viņa aizskrēja uz vingro�anas zāli, lai nobrauktu divas jūdzes ar velotrena�ieri, bet Flinns gāja darboties ar datoriem, vai ko nu viņ� tur darīja, un vakaros viņi devās uz restorānu vai saģērbās mēteļos un laiski aizstaigāja līdz krastmalai, lai vērotu, kā garām brauc laivas, vai klīda apkārt un aplūkoja vecās, staltās vēsturiskās ēkas.

Bet pārsvarā viņi sarunājās. Par visu. Flinns uzdeva daudz jautājumu par Rei�elu, un viņai tas patika, jo likās, ka Flinnu viņa patiesi interesē. Tas bija kaut kas nepieredzēts, un, atbildēdama uz viņa jautājumiem, Rei�ela atklāja, ka viņas dzīve ir piepildītāka, nekā viņa bija ļāvusi sev domāt.

Flinns jautāja par viņas mācībām un ceļojumiem, kā ari par Dāniju un maģiju.

"Man tā ne pārāk labi padodas," viņa bija iesmiedamās noteikusi.

"Varbūt tu varētu veikt burvestību, kas liktu tev kļūt prasmīgākai," viņ� pajokoja.

Flinns vaicāja ari par Maironu, par viņa abiem amatiem - pasniedzēja un kuratora palīga darbu. Rei�elai tas �ķita nedaudz dīvaini, bet laikam jau Flinns nejutās pilnīgi pārliecināts, ka starp viņu un Maironu nekā nav. Un tas, ka pie Mairona vēl joprojām bija Rei�elas mobilais telefons un viņ� da�kārt atstāja ziņas, kurās pavēstīja, ka "viņiem" vairs nav sālāmi vai dzirksto�o dzērienu, neatstāja labu iespaidu.

Patiesībā Rei�ela arvien bie�āk izbrīnījusies prātoja, kāpēc jau sen nav pārrāvusi visas saites ar Maironu. Nu labi, viņ� bija kļuvis par dro�ības tīklu, Rei�ela bija ar mieru to atzīt. Viņai nebija licies, ka viņa varētu ieinteresēt vēl kādu vīrieti, un kāpēc gan viņa nevarētu turēties pie Mairona? Ar viņu kopā vismaz bija iespējams kaut cik cie�ami pavadīt laiku.

Danijai bija taisnība - kas tveras pie biju�ajiem mīļākajiem, kad mīlas dēka beidzas? Resnas meitenes, kas baidās, ka vairs nedabūs nevienu vīrieti, lūk, kas.

Katru reizi, kad Mairons kaut vai tika pieminēts, viņa atcerējās, cik no�ēlojami uzvedusies, un vienmēr mainīja sarunas tematu, kad tas notika, parasti uzdodot kādu jautājumu par Flinna dzīvi.

Viņ� daudz runāja par savu ģimeni un pacēla acis pret debesīm, kad stāstīja, ka mātei ir apsēstība par ģimenes radniecību ar Alvikas hercogu.

"Vai tie�ām? Tu esi aristokrāts?" Rei�ela bija jautājusi, izjuzdama pienācīgu bijību.

"�aubos," viņ� iesmiedamies atbildēja. "Es to reiz papētīju. Mēs esam kaut kādas divsimtās pakāpes radinieki Batlerkropve-las mēram un vēl daudzas, daudzas pakāpes tālāk no nabaga Alvikas hercoga."

"Nabaga?"

"Diem�ēl jā. Mana māte tic, ka mēs esam radinieki, un diezgan bie�i viņam raksta. Un katros Ziemassvētkos viņa nosūta hercogam neiztrūksto�o vēstuli, kurā stāsta visu, kas noticis �ajā "ģimenes" zarā."

Rei�ela iesmējās un palūkojās uz �ķīvi ar Libānas ēdienu, ko viņi bija pasūtīju�i tuvējā restorānā.

"Vai tā, kas tev zvana nakts vidū, ir tava māte?" viņa viltīgi pavaicāja.

Vispirms Flinns tikai noraido�i pavicināja roku un apgalvoja, ka tas bijis kāds sens draugs. Bet, kad Rei�ela viņam atgādināja, ka vienas �ādas sarunas laikā viņ� pat pacēlis balsi, Flinns nopūtās.

"Labi. Redzi, es nesen biju saderinājies ar kādu sievieti An-glijā."

Ieraudzījis, cik pārsteigta Rei�ela izskatās, viņ� �igli piebilda:

"Bet es to pārtraucu. Mūsu attiecībām nebija nākotnes, un es to viņai skaidri pateicu, ta�u viņa to uztvēra ne pārāk saprātīgi un vēl nav visu apjautusi."

"Ak tā," Rei�ela noteica.

"Labāk ķersimies pie svarīgākiem jautājumiem. Kā tev gar�o �is taboulets? Man tas �ķiet pārāk ass," viņ� sacīja, veikli mainīdams sarunas tematu, bet Rei�ela turpināja justies dīvaini nemie-riga.

Bija vēl viens temats, ko Flinnam nepatika apspriest, - darbs. Tas ļoti kontrastēja ar Rei�elu pa�u, protams, jo viņa bez mitas pļāpāja par saviem īslaicīgajiem amatiem - zivju pako�anu, zvanu pieņēmējas darbu, vietu ierādī�anu teātrī, strādā�anu pastā, kasieres darbu vietējā celtniecības veikalā. Bet Flinns par darbu nestāstīja.

"Tas patie�ām ir ļoti garlaicīgs," viņ� apgalvoja.

"Bet tu tik ilgi strādā. Jābūt ta�u vismaz kaut kam interesantam."

"Nē, nekā nav," Flinns parasti noteica un izvairījās no turpmākas iztaujā�anas, noskūpstot viņu.

Rei�elai nebija iebildumu. Viņa nolēma, ka �o klusē�anu izraisa Flinna acīmredzamā vienaldzība pret savu darbu, un, kad viņ� nespēja atbildēt uz da�iem jautājumiem par viņas klēpjdatoru, Rei�ela pieņēma, ka viņ� cen�as neiesaistīt darbu �ajās attiecībās.

Tātad vienīgais jautājums, kas palika nenoskaidrots, bija tas, kuru vajadzēja uzdot, pirms Rei�ela dotos tālāk, bet viņa nevarēja saņemties, lai pavaicātu, cik ilgi Flinns uzturēsies Amerikā.

�is jautājums vajāja Rei�elu visas bezgalīgās stundas, ko viņa pavadīja savos īslaicīgajos darbos. Viņa mocījās, jo gandrīz vai

mira no vēlē�anās uzzināt atbildi, tomēr viņa negribēja ari atzīt sava mū�a brīni�ķīgākā laika neizbēgamo galu. Protams, viņa gribēja, lai �ajās attiecībās būtu kaut kas vairāk, lai tās turpinātos un turpinātos...

Bet viņa nezināja nevienu veidu, kā tas varētu izdoties.

Pirmkārt, te nu viņa bija, mis Neveiksminiece, mantiniece, kam liegta pieeja savai bagātībai un kas nespētu dabūt īstu darbu pat tad, ja no tā būtu atkarīga viņas dzīvība. Uz vairākiem pieteikumiem skolotājas vietai tā ari netika atbildēts. Varbūt viņa pavadīs visu mū�u, strādājot pagaidu darbus, lai samaksātu rēķinus, un Flinns nebija vīrietis, kam tāda nabadzība varētu �ķist pievilcīga, -to viņai pavēstīja Flinna apģērbs un tieksme pēc kvalitātes. Viņ� varētu dabūt jebkuru sievieti - kāpēc lai viņ� uzņemtos tādu nastu kā sievieti, kas iesaiņo zivis? Un tam, ka tas bija pagaidu darbs, nebija nekādas nozīmes.

Vēl jau vajadzēja arī izskaidrot Flinnam savu mantisko stāvokli un to, kāpēc tas tāds kļuvis. Katru reizi, kad Rei�ela centās izdomāt, kā lai to pasaka, vārdi izklausījās neizsakāmi idiotiski. Viņa iztēlojās sevi sakānv. �Man ir liegts finansiāls atbalsts, jo es laikam nespēju pabeigt mācības," - vai arī: "Goda vārds, mans tēvs ir maitasgabals, tāpēc viņ� man vairs nedod naudu, jo viņ� ir nejauks un grib man iespītēt." Vai arī: "Pirmos trīsdesmit sava mū�a gadus es dzīvoja uz sava tēva kakla, bet tagad esmu mainījusies. Zvēru pie visa, kas man svēts."

Tomēr starp viņiem nenoliedzami bija kaut kas, un, kaut ari Rei�elu da�reiz par to māca �aubas, Flinns tās visu laiku izkliedēja, it īpa�i naktīs, kad abi neizbēgami nonāca viņa nelielajā dzīvoklītī, viņa gultā, un me�onīgi, kaislīgi nodarbojās ar tantristisko mīlestību, izmantodami gan dīvainas formas spilvenus, gan uzbudino�us krēmus, cie�i apņēmu�ies izpētīt katru seksa rokasgrāmatas nodaļu, pirms Rei�ela sūtīja to savām māsām.

Tāpēc �obrīd, vismaz pagaidām, viņa lidinājās septītajās debesīs, un �os mirkļus viņa varēs atcerēties un izbaudīt visu atliku�o mū�u.

Kad viss būs beidzies, Rei�ela gribēja uzrakstīt vēstuli "Cosmo" un pateikt, ka viņu pētījums par angļiem bijis tik maldīgs, ka tas jau ir smieklīgi. Kāpēc tad, pēc viņu domām, D�eimss Bonds spēja tik pa�apzinīgi soļot?

Rei�ela nebija vienīgā, kas aizrāvusies ar viņu kopā pavadīto laiku, - tas nebija kaut kas tāds, ko Flinns kādreiz spētu aizmirst. Un, tāpat kā Rei�ela, viņ� bija ārkārtīgi pārsteigts. Ne jau tāpēc, ka Rei�ela neatbilstu viņa gaumei, - dīvaini, bet viņa tai atbilda vairāk nekā jebkura cita sieviete, ko Flinns savā mū�ā bija saticis. Bet viņ� nebija gaidījis, ka tik ļoti aizrausies ar Rei�elu. Viņ� pat bija domājis, ka dro�i vien atgriezīsies pie Airisas, kad nodevības cirstā brūce būs sadzijusi, un, protams, uzskatījis, ka tā notiks, -viņa sabiedrībā mīlas dēkas nebija nekas neparasts, jo likās, ka �ad tad tās piedzīvo gandrīz visi.

Bet Airisas dēka nelika viņu mierā. Patiesībā, jo vairāk viņ� par to domāja dienās un nedēļās pēc nodevības atklā�anas, jo niknāks kļuva. Flinnu it īpa�i tracināja Airisas pa�as pārliecība, ka viņam vajadzētu uz to pievērt acis. Viņa ne mirkli neno�ēloja savu rīcību, vismaz ne patiesi, un tas liecināja par viņas personību vairāk nekā jebkas cits, ko Flinns bija piedzīvojis. Viņ� acīm redzami nepazina sievieti, ar kuru gandrīz apprecējās.

Turklāt tā sabiedrības daļa, kuras acīs nelielas dēkas nebija nekas nosodāms, nebija sabiedrība, pie kuras viņ� vēlētos piederēt. Patiesībā tā bija sabiedrība, kas jau pārāk ilgi kritusi viņam uz nerviem.

Tagad Flinns bija iesaistījies īstā mīlas dēkā un jutās ļoti pateicīgs, ka ir to atradis un piedzīvojis. Un viņ� ļoti labprāt to turpinātu, bet tad drīz vien iejauktos realitāte.

Tas, ka D�o uzskatīja Flinnu par galīgi nojūgu�os kretīnu, visu sare�ģīja vēl vairāk.

"Vecais!" viņ� izmisumā iesaucās, izplezdams rokas. "Nedrīkst drātēt noziedzniekus!"

"Mums nav pierādījumu, ka viņa ir noziedzniece," Flinns mierīgi paskaidroja. "Un es viņu nedrātēju. Patiesībā es viņai esmu diezgan pieķēries."

'Tā mei�a ir traka. TRAKA!"

"Viņa ir īpa�a. Vispār viņa ir diezgan asprātīga, ļoti gudra un daudz sirsnīgāka nekā mēs abi," Flinns iebilda.

D�o palūkojās uz viņu tā, it kā Flinns būtu zaudējis prātu, D�o �oklis saspringa gandrīz līdz ceļiem, turklāt viņa acis dīvaini izvalbījās. Kad viņam izdevās iebīdīt acis atpakaļ galvaskausā, viņ� jautāja:

"Vai tu runā nopietni?"

"Jā," Flinns attrauca. Turklāt pēdējā laikā viņ� bija sācis ticēt arī maģijas spēkam, jo starp viņu un Rei�elu sprēgāja pievilk�anās. Viņam �ī sieviete ļoti patika. Pie velna, ko gan viņ� centās piemuļķot? Viņ� Rei�elu dievināja.

Viņ� pirmo reizi kādu dievināja, patiesi dievināja, un tas bija tikpat negaidīti un nevēlami. Flinnam tie�ām nebija ne jausmas, ko darīt ar �īm jūtām, it īpa�i tāpēc, ka �ī nebija vienkār�a starptautiska dēka - Rei�ela nebija tikai amerikāņu meitene, pret kuru viņ� bija izjutis gandrīz tūlītējas un arvien pieaugo�as simpātijas.

Viņa bija arī aizdomās turamā ļoti nopietnā noziegumā.

Tā bija problēma, kas naktīs neļāva Flinnam aizmigt. Viņ� nespēja noticēt, ka Rei�ela varētu būt iesaistīta tā juku�ā pasniedzēja spēlītē, bet viņ� arī nevarēja pierādīt pretējo. Vēl ne.

Ņemot to visu vērā, viņa saistība ar Rei�elu, kā arī viņa slepenā dzīve bija sasniegusi punktu, kurā Flinns bīstami balansēja uz ievērojama un karjeru iznīcino�a neprofesionālisma robe�as.

Reiz Flinnam vajadzēs pieņemt to, kas ar viņu notiek, un samierināties ar �īs konkrētās lietas dīvainībām. Un, ja viņ� to nedarīs drīz, viņam bija neskaidra nojausma, ka D�o to izdarīs viņa vietā, ja to jau nebija izdarījis ar tādām piezīmēm kā:

"Vai tad Anglijā nav nevienas glītas pēcpuses?"

"Es ignorē�u �o izteikumu," Flinns bija noteicis, klusībā vārīdamies niknumā. "Bet paklau, D�o, vai tu patie�ām esi tāds sasodīts tēviņ�, ka visas dzīves laikā ne reizi neesi juties savaldzināts?"

To dzirdot, viņa pārinieks ko�i piesarka, palūkojās laukā pa logu un nomurmināja kaut ko, kas izklausījās pēc "varbūt".

"Labi, vienalga," viņ� nedaudz skaļāk sacīja. "Tu esi traks, vecais. Tā mei�a ir iegrimusi �ajā lietā līdz pat ausīm."

Flinns bija drūmi pasmaidījis. Kamēr viņ� nebija iegājis iek�ā Rei�elas bungalo un noskaidrojis, kas tur atrodas, viņ� neko nevarēja apstiprināt vai noliegt, bet viņ� pazina Rei�elu. Viņ� pazina Rei�elu.

"Varbūt tu vēlies noslēgt nelielas d�entlmeņu derības?"

"Protams," D�o sacīja, smaidīdams par sevi pārliecināta cilvēka smaidu. "Uz ko tu vēlies derēt?"

"Uz tūksto� Amerikas dolāriem... vai ari tas būs par sālītu?"

Tas lika D�o iesmieties.

"Lai iet, mazais lord Fauntleroj! Lai iet!"

Viņi atmeta �o tematu, lai tiktu galā ar slepkavības lietu, kuru izmeklēja, un brauca tālāk uz krastmalu, lai pēdējo reizi parunātu ar kādu jaunu puisi, kur� pirms pāris gadiem bija nosēdējis neilgu laiku cietumā par ielau�anos.

Ņujorkā Ārons pamanīja, ka Daniela kabinetā parādīju�ās jaunas mēbeles. Milzīgi, tauriņiem līdzīgi krēsli un �etrstūraina tahta se�desmito gadu stilā. Lielais manipulators, kā Arons domās bija sācis dēvēt idiotisko konsultantu, sasodīti labi mācēja piespiest viņus ar Boniju darīt neticami muļķīgas lietas. �īs nedēļas uzdevums bija mājās izpildāms eksperiments ar pieskar�anos. Pirksts pie pirksta, plauksta pie plaukstas, elkonis pie elkoņa un tā tālāk.

Daniels �ķita diezgan apmierināts ar mēbelēm un pats ar sevi. Viņ� priecīgi uzsmaidīja Bonijai, kad viņa runāja par pieskar�anos.

"Tas bija patie�ām..." Viņa apklusa un pacēla skatienu aug�up, mēģinādama iedomāties īsto vārdu. "Kaut kas... maģisks. Nekas seksuāls, protams," viņa sacīja, nolaizdama acis un cenzdamās ērtāk iekārtoties jaunajā krēslā, "bet es apzinājos tuvību, vai saprotat? Es pēk�ņi sapratu, cik sen mēs ar Aronu neesam sajutu�i viens otru fiziskā nozīmē. Es pat neatcerējos, ka Arona āda ir tik gluda."

D?uiija Lonaone

Arons ievaidējās.

"Āron?" Daniels vaicāja, uzsmaidīdams viņam. "Vai jūs gribējāt kaut ko teikt?"

"Mana āda ir gluda tāpēc, ka es pārsvarā dzīvoju slimnīcās, un tur mani pārvēr� par veci," viņ� īgni nopurpināja un centās izslieties �ajā nolāpītajā krēslā.

Daniels vēl joprojām smaidīja.

"Vai gluda āda ir kaut kas slikts?"

"Nē."

"Labi, labi. Un ko jūs guvāt no �ā vingrinājuma, Āron?" viņ� jautāja, paliekdamies uz priek�u un izskatīdamies norūpējies un ieinteresēts.

"Nu, Daniel, es uzzināju, ka man vairs nestāv. Kad man pieskaras skaista sieviete, lejā nenotiek itin nekas. Ne mazākās kustības. Tad jau es varētu to mantību arī no�ņāpt."

"Ak, mīļais... Tu domā, ka es esmu skaista?"

Ārons palūkojās uz Boniju tā, it kā viņa būtu zaudējusi prātu, un tā dro�i vien arī bija, ja viņa nezināja, ka Arons viņu uzskata par skaistu sievieti.

"Velns un elle, protams, es domāju, ka tu esi skaista, Bonija! Kā tad tev likās?"

"Es tik sen neesmu dzirdējusi tevi to sakām," viņa teica, izdvesdama meitenīgu nopūtu.

"Un kā tu jūties tagad, kad dzirdi viņu to sakām, Bonija?" Daniels jautāja, pievērsdams savu rūpju pilno skatienu viņai.

"Es jūtos skaista. Un mīlēta."

Jēzus, Marija un visi svētie, kas notiek ar tām sievietēm? Protams, Ārons domāja, ka viņa ir skaista, visskaistākā sieviete visā sasodītajā pasaulē!

"Āron? Vai tu saproti, ka Bonijai ir nepiecie�ami tādi uzmanības apliecinājumi no tavas puses?" Daniels uzmanīgi jautāja, it kā runātu ar garīgi atpaliku�u bērnu.

"Jā. Es saprotu, man piecus tūksto�us rei�u jāsaka viņai, ka, pēc manām domām, viņa ir skaista, jo es nevaru paļauties uz to, ka viņa to atcerēsies vai ticēs tam arī nākamajā dienā," viņ�

UV4 VV4I�V4V�^

■№<

norūca, bet viņa balss tonis ne mazākajā mērā neapdzēsa Bonijas laimigo smaidu.

"Mēs jau runājām par to, ka sievietes visu uztver ar dzirdi," Daniels sacīja, ar roku pamādams savas auss virzienā. "Viņām ir svarīgi runāt un atklāt jūtas. Kad jūs domājat par Boniju, jums tas varbūt ne�ķiet svarīgi, bet viņai tas ir ļoti nozīmīgi. Es jau teicu Bonijai, ka vairākumam vīrie�u iecienītākais vārds ir "darīt"."

"Iecienītākais vārds?"

"Citiem vārdiem sakot," Daniels pacietīgi turpināja, "Bonijai vajadzētu jums vairāk parādīt, nevis teikt, kā viņa jūtas, jo vīrie�iem ir vizuāla uztvere," viņ� paziņoja, ar diviem pirkstiem norādot uz savām acīm. "Bet jums vajadzētu viņai teikt, jo sievietes uztver ar ausīm."

"Tas pats attiecas ari uz mūsu meitām, mīļais," Bonija sacīja.

"Viņai taisnība," Daniels a�i piebilda. "Jūsu meitas atbildēs uz iejūtīgāku, verbālu pieeju."

"Protams," Arons noņurdēja.

Bonija un Daniels apmainījās skatieniem.

"Tātad... Piemēram, kad tu dosies satikt Rei�elu Pateicības dienā, manuprāt, tev nāktu par labu, ja tu paskaidrotu, ka mīli viņu, ka uzskati viņu par skaistu meiteni un ka tev tie�ām rūp tas, ko viņa domā. Sarunājies ar viņu!"

"Lielisks ieteikums, Bonija," sacīja Daniels Pakaļlai�a. "Aron, mēs gribam teikt, ka jūsu meitas dro�i vien labāk sapratīs sarunu, nevis pavēli. Jums nav viņām obligāti jāpavēl kaut ko darīt, jo viņām, tāpat kā vairākumam sievie�u, labāk patīk saruna un kompromisu atra�ana. Jums, protams, visgrūtāk būs noņemt savu direktora platmali un uzlikt galvā tēva cepuri. Pamēģiniet nevis izrīkot visus uzņēmuma - vai arī meitas - labā, bet gan sarunāties un maigi vadīt meitu saprātīga lēmuma virzienā."

Nē, visgrūtāk Āronam bija nesadauzīt �ā iznireļa seju lupatu lēveros, un tā bija cīņa, kas kļuva arvien smagāka katrā nākamajā nodarbībā. Bet Bonija tik sparīgi māja ar galvu, ka gandrīz nolidoja no sava dīvainā krēsla, un Arons, tāpat kā vienmēr �ādos gadījumos, prātoja, vai visus �os gadus nav dzīvojis uz kādas

citas planētas, kamēr pārējā pasaule griezās apkārt kaut kur citur, ievērojot pavisam citus likumus.

"Aron?" Daniels klusi iejautājās. "Vai jūs varētu to izdarīt?"

"Nolādēts, protams, es to varu izdarīt," viņ� aizkaitināts norūca.

"Ak dievs, tas ir lūzums!" Bonija dramatiski iesaucās un palūkojās uz Dānieļu, gaidīdama apstiprinājumu.

Temats: Pateicības diena

No: Ārons Līrs <Aaron.Lear@leartransind.com>

Kam: Rei�ela <earthangel@hotmail.com>

Sveika, Rei�ela! Tev raksta Tavs tēvs. Es centos sazināties ar Tevi pa telefonu, bet Tu neatbildi uz maniem zvaniem. Es izmantoju �o veidu, lai paziņotu Tev, ka ieradī�os Providensā Pateicības dienas rīta. Tu esi mana meita un nevari svītrot mani no savas dzīves, lai ko Tu arī domātu, tāpēc izvairīties no manis ir veltīgi. Es ieradī�os, un, ja Tu aizslēgsi durvis, atceries, ka man ir atslēga. Ja Tu nozudīsi, es gaidī�u, līdz Tu atgriezīsies mājās. Tāpēc labāk neizvairies no manis, un mēs varēsim kopā mēģināt atrisināt mūsu nesapra�anos. Gaidu mūsu tik�anos. Mīlu. Tētis.

Temats: FVVD: [Pateicības diena]

No: Rei�ela <earthangel@hotmail.com>

Kam: Mamma <10sNEI@nyc.rr.com>

Mamm, vai tā ir Tava ideja??? Tās laulibu konsultācijas dēj jūs abi esat sajuku�i prātā! Nolādēts, pat ES esmu sajukusi prātā! Lūdzu, nejauj tētim ierasties pie manis, lūdzu, lūdzu! Mēs vienmēr tikai strīdamies, un es negribu strīdēties ar viņu. ES NEESMU DUSMĪGA! ES ESMU AIZŅEMTA! Es tie�ām negribu, lai tētis brauc �urp. Man ļoti �ēl, ja es uzvedos kā slikta meita, bet �obrīd esmu tik ļoti aizņemta, ka man tie�ām nav laika nodarboties ar �īm muļķībām. Lūdzu, atturi viņu no �īs domas!

Temats: Re: FVVD: [Pateicības diena]

No: BonLīra <10sNEI@nyc.rr.com>

Kam: Rci�ela <earthangel@hotmail.com>

�is ir automātisks ziņojums no BonLīras 10sNEI@nyc.rr.com:

Es nebū�u pilsētā no 18. novembra lidz 30. novembrim. Ja jūs vēlaties sazināties ar mani, lūdzu, piezvaniet uz manu mobilo tālruni, 212-555-9035, un atstājiet ziņu. Pateicos! B. Lira.

Temats: Re: Pateicības diena

No: Rei�ela <earthangel@hotmail.com>

Kam: Ārons Līrs <Aaron.Lear@leartransind.com>

Sveiks, tēt! Es ļoti priecājos, ka Tu atbrauksi uz Providensu. Tu varēsi satikt visus manus draugus. Pie manis Pateicibas dienā ieradīsies vairāki cilvēki, pārsvarā no manām au�anas nodarbībām.

Tu ta�u atceries, ka es mācu "idiņu baram" aust viduslaiku gobelēnus, vai ne? Lai nu kā, tas ir lieliski, jo Tev, cerams, būs iespēja sastapties un aprunāties ar "Baironu", un es zinu, ka Tev vienmēr gribējies to izdarīt. A, jā, gandrīz aizmirsu. Mana labākā draudzene Dānijā ir ragana! Viņa grib izmēģināt da�as burvestības, lai uzzinātu, vai nevar izārstēt Tavu vēzi, un tad varbūt Tev nevajadzēs operāciju. Tas nesāpēs, tikai nedaudz smirdēs. Labi, tiekamies nākamnedēļ! Un, paklau, ja manis nav mājās, atslēdz durvis ar savu atslēgu. Jā, es atceros, ka Tev tā ir, un varu apzvērēt, ka nemū�am, nemū�am to neaizmirsī�u. Rei�ela.

Rei�ela bija pārliecināta, ka tēva apņem�anās ierasties Provi-densā ir absolūta, sasodīta katastrofa, un nolēma, ka tas ir kaut kāds Visuma sods par to, ka viņa blēņojusies ar maģiju un viņai tas paticis.

Bet Dānijā bija optimistiskāka.

"Viņam patiks tavi skolēni, viņam patiks Flinns, tas ir, es pieņemu, ka tā būs, un man ari patiks, ja vien es kādreiz viņu redzē�u.

Bet viņa slēp�ana var izvērsties tev par sliktu," viņa pavīpsnājusi teica, vēl joprojām juzdamās neapmierināta, ka Rei�ela nav viņus iepazīstinājusi. "Un tad tavs tēvs teiks: "Es tā maldījos attiecībā uz tevi, Rei�ela, tev tie�ām viss ir labi, tāpēc es tev atdo�u visu tavu miljardiem vērto bagātību!"" Un viņa piepildīja tre�o vīna glāzi, paceldama to tostā.

"Vai tu atkal elpo vīraku?" Rei�ela jautāja aizdomu pilnā balsī un apvēlās uz muguras, lai varētu blenzt uz desmit pēdas augstajiem griestiem dzīvojamā istabā. "Vai tu apjēdz, kāda lēkme tētim sāksies, kad viņ� ieraudzīs to koku un uzzinās, ka misters Valisjelo sūdz mani tiesā? Vai arī to logu aug�stāvā, kas jau gadu ir saplīsis? Vai arī garā�u, kas sliecas uz labo pusi? Vai arī uzzinās, ka man ir atslēgta kabeļtelevīzija?"

"Diezgan traka lēkme, vai ne?" Dānijā jautāja, pētīdama kādu punktu uz savas rokas.

"Tie�i tā. Diezgan traka. Viņ� jau pa�ā sākumā lika man uzturēt �o māju kārtībā, un, ja es to nedarī�ot, viņ� pārdo�ot bun-galo. Un tad viņ� teica, ka tad, ja es nepabeig�ot mācības, viņ� uz visiem laikiem lieg�ot man materiālu atbalstu. Man patiesībā ir vienalga, goda vārds, bet man tikai vajag nedaudz laika, lai es varētu nostāties uz kājām, pirms viņ� izsit man pamatu no apak�as."

"Viss nokārtosies. Vari mani ticēt. Es par to parūpē�os," Dānijā noteica un viltīgi pamirk�ķināja.

Rei�ela izdeva skaņu, kas varētu būt gan smiekli, gan vaids.

"Es nejokoju," Dānijā, pieri saraukusi, sacīja, kad Rei�ela neticīgi pasmaidīja. "Labi, tātad tu man netici? Es tev parādī�u!" viņa iesaucās, pēk�ņi piecēlās un piesoļoja pie ēdamistabas galda, uz kura gulēja viņas somiņa. Viņa izvilka no tās aploksni, pagriezās, ienāca dzīvojamā istabā un nosvieda to Rei�elai uz vēdera.

"Kas tas ir?" Rei�ela jautāja, pieceldamās sēdus.

"Vai atceries to dejotājas figūriņu, ko tev uzdāvināja Mairons un kas tev likās tik muļķīga? Interneta izsolē es par to dabūju trīsdesmit dolārus."

"Ko?" Rei�ela iekliedzās un palūkojās uz aploksni. Tā bija pilna ar naudu.

"Un tie lāpu turekļi maksāja se�desmit dolārus," Dānijā lepni paziņoja. "Kopā tur ir trīs simti dolāru."

Rei�ela blenza uz naudu un pēc tam pievērsa skatienu Danijai.

"Es gribēju pagaidīt vēl kādu nedēļu. Vai atceries to tējas servīzi, ko viņ� atnesa? Jau tiek piedāvāti simt divdesmit pieci dolāri, bet izsole beigsies tikai pēc trim dienām."

"Vai tu gribi teikt, ka to visu pārdevi internētā?" Rei�ela jautāja, gribēdama tikai dzirdēt to atskanam.

"Jā!" Dānijā atbildēja, priekā starodama. "Nu, tu biji īstās sprukās, un tās mantas te glu�i vienkār�i mētājās. Tu pat nepamanīji, ka to trūkst!" viņa pa�apmierināta paziņoja.

"Dānijā! Vai tu tie�ām izdarīji to manis dēļ?" Rei�ela iespiedzās.

"Es tikai vēlējos tev palīdzēt. Tu mani vienmēr glābi, kad man tas bija nepiecie�ams, un es gribēju izdarīt kaut ko ari tavā labā."

"Man liekas, es sāk�u raudāt," Rei�ela sacīja, piespiedusi aploksni pie krūtīm.

"Lūdzu, nevajag!" Dānijā attrauca un nosarka. "Labi, nepieminēsim vairs to. Pastāsti man par Flinnu! Es gribu viņu satikt!"

Rei�ela sapņaini nopūtās un nolika aploksni malā.

"Ak dievs, Dānijā, ko lai es saku? Viņ� ir ideāls. Absolūti ideāls."

"Vai tev izdevās noskaidrot, vai Anglijā viņu gaida kāda sieviete?"

Rei�ela nedaudz sarāvās.

"Kāda sieviete tie�ām bijusi. Un tagad viņa laikam negrib atteikties no Flinna, un kur� gan varētu viņu par to vainot? Viņ� man teica, ka izbeidzis �is attiecības, bet sieviete nevēlas to pieņemt."

Viņa atbalstījās uz elkoņiem un palūkojās uz Dāniju.

"Es arī nespē�u to pieņemt."

"Ko tad?"

"Beigas."

Dānijā iesprauslājās un noraido�i pavicināja roku.

"Nemuļķojies! Tas nebeigsies! Sprie�ot pēc tā, ko tu man stāstīji, viņ� ir tevī ieķēries tikpat ļoti kā tu viņā!"

"Jā... bet viņ� nezina visu patiesību. Viņ� nezina, kas ir "Lira Kravas pārvadājumi", nezina, ka man ir liegta pieeja naudai un es nevaru samaksāt rēķinus, ka mans kaimiņ� sūdz mani tiesā, lai atņemtu visu naudu, kas �obrīd ir apmēram �etri simti desmit dolāri. Viņ� zina, ka es strādāju pagaidu darbus, bet dro�i vien domā, ka es tikai nedaudz blēņojos, līdz atradī�u disertācijas tematu. Tā vismaz ir daļēja patiesība," viņa drūmi noteica.

"Paklau, nauda nav galvenais," Dānijā sparīgi iebilda. "Daudziem cilvēkiem nav tādas naudas kā tev, un viņiem izdodas dzīvot laimīgi!"

"Es negribu teikt, ka nauda ir galvenais, bet..." Rei�ela apklusa. Nebija iespējams pieklājīgi paskaidrot, ka daudz naudas tie�ām liek citiem uztvert cilvēku pavisam ne tā kā pārējos. Viņa to ļoti labi zināja, jo jau pietiekami ilgu laiku bija sava tēva meita.

"Viņ� tev neko nepārmetīs," Dānijā turpināja runāt. "Lai nu kā, mēs atrisināsim �o problēmu. Tu gan vairs neesi miljonu mantiniece, bet tu nebūsi arī ubadze. Vismaz līdz brīdim, kad atradīsi īstu darbu. Patiesībā es domāju, ka varētu apvaicāties Glenam, vai tu nevarētu kaut ko darīt viņa uzņēmumā."

"Glēnam?" Rei�ela jautāja, beidzot pilnīgi pieceldamās sēdus. "Tu vēl joprojām ar viņu tiecies, vai ne?"

Dānijā paraustīja plecus un iedzēra malku no savas vīna glāzes.

"Vai tu joko?" Rei�ela smiedamās iesaucās. "Man likās, ka tu viņu nevari ciest!"

"Man arī tā likās," Dānijā aizstāvēdamās sacīja. "Bet viņ� ir jauks puisis, un viņam ir lielisks darbs. Viņ� dro�i vien nopelna kādus septiņdesmit piecus tūksto�us gadā!"

"Vai tie�ām? Ar ko viņ� nodarbojas?"

"Pārdod laivas. Es gribēju viņam pajautāt, vai tu nevarētu būt laivas meitene."

"Laivas meitene?"

"Nu, tā, kas stāv laivā un visu izrāda."

Dānijā palūkojās pulkstenī.

"Jēziņ, man tie�ām drīz jāiet!" viņa iesaucās un piecēlās kājās. "Es tiekos ar viņu Fratand�elo bārā!"

"Ak dievs, vai tu tie�ām ielaidīsi viņu savā teritorijā?" Rei�ela izbrīnījusies vaicāja.

"Aizveries!" Dānijā pavēlēja. Bet viņas lūpās rotājās smaids. "Labi. Padarbosimies ap to burvestību tavam tēvam."

"Vai tu jau esi kādu atradusi?" Rei�ela jautāja, pieceldamās kājās.

"Protams. Burvestību, kas nejaukiem cilvēkiem liek kļūt maigiem un mīļiem," viņa sacīja un piegāja pie durvīm, lai ielūkotos spogulī tām blakus. "Tāpēc jau ir tik patīkami būt raganai. Var izmantot burvestības, kad tās ir nepiecie�amas. Tātad!" viņa iesaucās, novērsdamās no spoguļa. "Visam vajadzētu notikt diezgan ātri, ja vien tev ir nedaudz kaltētu glicīniju un govs mēslu."

"Govs mēsli," Rei�ela domīgi novilka. "Laikam esmu tos atstājusi pagrabā."

Dānijā jau atradās uz pagraba kāpnēm, pirms Rei�ela atzinās, ka joko.

Pēc pusstundas viņas stāvēja zem garā�as dzegas, trīcēja aukstajā lietū un gatavojās "pretneveiksmes" burvestībai. Rei�elai tas likās neiedomājami smieklīgi. Tik smieklīgi, ka viņa nepārtraukti ķiķināja, kamēr Dānijā centās aizdedzināt baltegles malku. Bet tā bija pārāk slapja.

Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem Dānijā nometa sērkociņu zemē.

"Nu labi. Mums dro�i vien vispār nevajag dedzināt baltegli. Tikai jāietin �ie akmeņi lentē un jāsasien. Piecos atsevi�ķos sai�ķos," viņa paziņoja, pasniegdama Rei�elai akmeņus un lenti.

"Kāpēc tas vienmēr jādara man?" Rei�ela �īkstēja, tos satverdama.

"Tāpēc, ka tu esi tā, kam ir problēmas, mis Neveiksminiece," Dānijā īgni atgādināja viņai.

"Es pat neredzu, ko daru," Rei�ela pukojās, salikdama citu uz cita piecus akmeņus, ko viņas bija paņēmu�as no Rei�elas ūdens-dārza, un mēģinādama tos ietīt lentē.

"Vai tu, lūdzu, nevarētu pasteigties? Es nokavē�u tik�anos."

Rei�ela tumsā neveikli ņēmās ar akmeņiem un beidzot, nosalusi un dusmīga, sasēja tos, cik labi vien spēja.

"Gatavs."

"Lieliski," Dānijā noteica. "Izstiep rokas!"

Rei�ela paklausīja. Dānijā satvēra viņas plaukstas, un abas stāvēja ar seju viena pret otru, sadevu�ās rokās.

"Pagriez seju pret mēnesi!" Dānijā pavēlēja Rei�elai.

"Mēnesi? Te nav mēness! Līst lietus!"

"Ak dievs, palūkojies aug�up!" Dānijā atcirta. "Labi, sākam. Mēness dieviete, lej pār mums savu gaismu un parādi mums ceļu prom no neveiksmes, kas ir mums apkārt. Mēness dieviete, lej savu gaismu un aizved mūs prom no neveiksmes, kas mūs gaida. Mēness dieviete, lej savu gaismu un piepildi mūs ar savu spēku, lai izvairītos no..."

Viņas izbiedēja sabrūko�ās akmeņu kaudzes izdotais troksnis.

"Laiizvairītosnoneveiksmes," Dānijā sasteigti nobēra, un viņas palūkojās lejup. Akmeņi bija izkritu�i no lentes un mētājās viņām ap kājām.

"Tas nevar nozīmēt kaut ko labu," Rei�ela sacīja.

"Gan jau nebūs tik briesmīgi - mēs paspējām veikt lielāko daļu burvestības." Dānijā uzmeta skatienu savam rokaspulkstenim. "Nolādēts! Man jāiet," viņa paziņoja, palaida vaļā Rei�elas rokas un pieliecās, lai paceltu mitro koku.

Rei�ela paķēra sarkano lenti, bet atstāja akmeņus zemē, steigdamās iek�ā līdzi Danijai. Viņa sekoja draudzenei līdz pat parādes durvīm.

"Tu ta�u atnāksi Pateicības dienā, vai ne?" viņa iesaucās, kad Dānijā pārskrēja pāri lievenim un lejā pa kāpnēm.

"Nemū�am negribētu palaist to garām!" Dānijā atkliedza, tuvodamās ma�īnai, un �igli iesēdās tajā, lai izvairītos no lietus.

Rei�ela stāvēja pie durvīm un vēroja, kā draudzene izbrauc uz ielas. Un, kad Dānijā devās pa to uz priek�u, uz piebraucamā ceļa parādījās vecs "Geo Metro" Lieliski. Mairons. Bija ta�u paredzēts, ka Rei�elu vairs nevajās neveiksmes...

Viņa iegāja iek�ā un paņēma vīna glāzes.

"Ei!" Mairons uzsauca no durvīm, kamēr viņa mazgāja glāzes. "Vai kāds ir mājās?"

"Te, dziļāk!"

Viņ� gandrīz vai iedejoja virtuvē un skaļi nobu�oja Rei�elu uz vaiga.

"Man jau sāka likties, ka tu te vairs nedzīvo," viņ� sacīja un devās taisnā ceļā pie ledusskapja. "Es piekāpu kādu duci rei�u, bet tevis nebija mājās. Tad jau tu laikam cītīgi strādā, ko?"

Rei�ela uzmeta viņam skatienu pār plecu, lai redzētu, vai viņ� joko. Izskatījās, ka ne.

"Jēzus, visi plaukti ir tuk�i," viņ� paziņoja, kratīdams galvu. "Te nesanāks pat kārtīga sviestmaize."

"Man ir finansiāla krīze, vai atceries?"

"Kā tad ar tiem pagaidu darbiem?" viņ� jautāja.

"Es nenopelnu pat tik daudz, lai samaksātu rēķinus," Rei�ela atbildēja.

Mairons pagriezās un palūkojās uz viņu.

"Tev tie�ām vajadzētu piezvanīt savam tēvam, Rei�ela. Tu esi izkāmējusi."

Paga, paga, ko viņ� teica?

"Tie�ām?" Rei�ela jautāja un pameta skatienu lejup.

Mairons iesmējās.

"Tavos d�insos varētu ietilpt divas Rei�elas. Vai tad tu neesi to pamanījusi?"

Viņa nedaudz atkāpās no izlietnes un nopētīja sevi, tad aplūkoja savu pēcpusi. Bikses tie�ām likās nedaudz vaļīgākas nekā agrāk. Bet svari vēstīja, ka viņa zaudējusi tikai da�as mārciņas.

"Lai nu kā," Mairons turpināja, "tavs vecais neatņems tev visu naudu, kaut arī saka pavisam ko citu. Varu derēt, ja tu viņam piezvanītu un pateiktu, ka mirsti badā, viņ� palīdzētu. Viņ� tikai cen�as tevi nobiedēt tā, lai tu pabeigtu mācības, tas arī viss. Starp citu, kā veicas �ajā ziņā?"

"Diezgan labi," Rei�ela atbildēja, nedaudz atplaukdama, jo vismaz ar mācībām viss bija kārtībā. "Domāju, ka esmu izvēlējusies disertācijas tematu. Brīvdienu laikā uzrakstī�u prospektu."

"Ei, tas ta�u ir lieliski!" Mairons iesaucās, un Rei�ela zināja, ka viņa smaids ir patiess. "Zini, es daudz domāju par savu situāciju," viņ� piebilda.

Kāds pārsteigums! Mairons domā pats par sevi.

"Es neesmu pārliecināts, ka koled�as līmeņa kursu pasnieg�ana ir man piemērota nodarbo�anās."

Oho, tas tie�am bija pārsteigums. Rei�ela pārstāja mazgāt glāzes un pagriezās, lai atkal uzmestu viņam skatienu. Nav sapīpējies, nejoko...

"Ko tu ar to gribi teikt?" viņa noprasīja. "Tu vienmēr esi bijis pasniedzējs koled�ā!"

"Es zinu," Mairons iesmējies noteica, aizvēra ledusskapja durvis un pievērsās pieliekamajam. "Man tikai ir tāda sajūta, ka pienācis laiks kaut ko grozīt. Vai atceries to māju, kas maniem vecākiem pieder Ililtonhedā?"

Kā gan viņa varētu to aizmirst? Tā bija vienīgā normālā vieta, uz kuru Mairons bija viņu aizvedis, un pat toreiz viņai bija jāmaksā par pusi ceļojuma.

"Es domāju, ka varētu doties uz turieni un nedaudz pasērfot. Pavadīt kādu laiku, sakārtot domas, uzsmēķēt kādu kāsi un padomāt par dzīves jēgu, saproti?"

Nē, viņa neko nesaprata. Tas nebija pēc akadēmiskiem panākumiem alksto�ais vīrietis, kuru viņa pazina visus �os gadus.

"Vai tev viss ir labi, Mairon?" viņa jautāja. "Tas nepavisam neizklausās pēc tevis. Man �ķita, ka akadēmiskā vide ir visa tava dzīve."

Viņ� atkal iesmējās, izvilka no pieliekamā maizi un zemesriekstu sviestu un sāka gatavot sviestmaizi.

"Laikam jau tu neesi vienīgā, kas pārvērtusies, Rei�ela."

"Vai es esmu pārvērtusies?"

"Tu joko, vai ne? Paskaties ta�u uz sevi! Tu strādā, gandrīz jau esi atradusi disertācijas tematu, apmeklē vingro�anas zāli... Tā nav Rei�ela, kuru es pazīstu."

Arī viņa īsti nepazina �o Rei�elu.

Iezvanījās telefons.

"Ak... Man jāpaceļ klausule," viņa sacīja un izmetās laukā no virtuves, aiz muguras juzdama Mairona skatienu.

"Hallo, vai es, lūdzu, varētu parunāt ar sievieti, kura netic tam, ka pingvīni ir brīni�ķīgi mājdzīvnieki?" Klausulē atskanēja ne ar ko nesajaucamā angliskā balss.

Rei�elu pār�alca silts vilnis.

"Klausos," viņa noteica, maigi smaidīdama, un atglauda matus aiz ausīm.

"Kā tev klājas, Rei�ela? Man �odien pietrūka tavu smieklu."

"Es biju iestrēgusi bibliotēkā."

"Cik interesanti! Es ceru, ka tas vismaz bija vērtīgi pavadīts laiks."

"Bija gan. Domāju, ka man ir pietiekami daudz materiāla prospektam."

"Tie ir lieliski jaunumi!" Flinns priecīgs iesaucās. "Man nav ne jausmas, kas ir prospekts, bet es ļoti priecājos par tevi, mīļā. Varbūt mēs varētu nosvinēt tavus �ilbino�os panākumus - es paķer�u kādu ķīnie�u ēdienu un aizbrauk�u pie tevis, labi?"

"Nu..." Viņa palūkojās pār plecu. Mairons stāvēja virtuvē, ēda sviestmaizi un blenza uz viņu. "Es varētu aizbraukt pie tevis."

"Pie manis? Bet �eit mēs esam vienmēr, vai ne? Turklāt tava māja ir daudz ietilpīgāka. Es esmu rūpīgi izpētījis tantristiskās rokasgrāmatas �etrpadsmito nodaļu un domāju, ka mums būs nepiecie�ams ļoti daudz vietas."

Rei�ela iesmējās, bet sajuta, ka viņas seja kvēlo, un zaglīgi pameta skatienu uz Maironu.

"Bet manā mājā valda nekārtība. Un te patie�ām nav nemaz tik daudz telpas," viņa klusi sacīja. "Es apsolu, ka visu uzkop�u līdz Pateicības dienai. Tu ta�u ieradīsies, vai ne?"

"Mani nespētu atturēt pat vesels suņu bars," Flinns apgalvoja. "Bet vai mēs nevarētu sarīkot nelielu iepriek�ēju apskati?"

"�ovakar nav īsti piemērots laiks," viņa a�i ieteicās.

Flinns mirkli klusēja un tad zemā balsī iesmējās.

Lcivauuas gaisina

"Vai tu kaut ko slēp?"

"Slēpju?" Viņa nervozi ieķiķinājās.

"Piemēram, līķus? Zeltu? Kūkas?"

Rei�ela pasmaidīja.

"Tu gan gribētu to zināt."

"Jā, patiesībā gribētu gan. Tu sargā to mazo, jauko bungalo kā Fortnoksas cietoksni."

Viņa balsī bija saklausāms viegls aizkaitinājums.

"Flinn..."

"Nu labi, brauc �urp! Es pasūtī�u ķīnie�u ēdienu, ja tev nav iebildumu."

"Paldies! Tiksimies pēc stundas, labi?"

"Jā, un pasteidzies, lūdzu! �etrpadsmitā nodaļa ir arī laikietilpīga."

"Kā būtu ar īpa�ām kurpēm?"

"Tās noteikti nekaitēs."

"Uz drīzu redzē�anos!" Rei�ela noteica, nolika klausuli, brīdi pastāvēja un beidzot pagriezās. Mairons bija apēdis sviestmaizi. Bet viņ� joprojām blenza uz Rei�elu.

Tad viņ� sasita plaukstas, nopurinādams no tām drupa�as.

"Ak tā! Izklausās, ka tu vēl tiecies ar to �ali."

Rei�ela pamāja.

Mairons palūkojās uz savām kurpēm un nopūtās.

"Tas ir lieliski, Rei�ela. Es priecājos, ka tu esi laimīga. Patie�ām. Priecājos. Dro�i vien es tik un tā pārcel�os uz Hiltonhedu, tāpēc mūsu attiecībām nav nākotnes, vai ne?"

"Attiecībām?" viņa skaļi pārjautāja. "Mums nav attiecību jau kop� neatminamiem laikiem, Mairon."

Kautrīgi iesmējies, viņ� sakrustoja rokas uz krūtīm.

"Jā, tev taisnība, es zinu, ka tev ir taisnība. Laikam jau es tikai pēdējā laikā esmu daudz domājis par mums, un man likās, ka varbūt... nu, tu jau saproti, ka varbūt mēs atkal varētu būt kopā."

Tā, tagad pasaule tie�ām bija sajukusi prātā. Rei�ela nolika telefonu uz ēdamgalda blakus porcelāna sve�turim, ko Mairons bija atnesis iepriek�ējā nedēļā.

U�UIlja LUIIUUIlt

■A'x*

"Būt kopā? Mēs? Tu mani pameti, vai atceries? Zini, Mairon, da�reiz es tevi tie�ām nemaz nesaprotu."

"Ei, tā bija tikai ideja! Nekas īpa�s," Mairons jautri noteica. "Paklau, man jāskrien. Kas notiek Pateicības dienā?" viņ� jautāja, iedams Rei�elai garām, it kā nebūtu teicis ne vārda par attiecību atjauno�anu.

"Nekas," viņa atbildēja, joprojām domādama par Mairona teikto. "Atnāks tikai da�i draugi."

"Jauki. Man nav nekādu īpa�u plānu, tāpēc es iegriezī�os pie tevis. Varbūt varē�u satikt to puisi, par kuru tu tā jūsmo," viņ� paziņoja un iesmējās. "Labi, uz redzi! Paldies par sviestmaizi!" Viņ� pastiepa roku uz durvju pusi.

"Mairon!" Rei�ela uzsauca.

Viņ� pagriezās un smaidīdams pakratīja galvu.

"Neuztraucies, Rei�ela, - es negrasos atgriezties tavā dzīvē un visu sare�ģīt."

Kas bija �is vīrietis? Rei�ela pat nezināja, par ko vairāk brīnīties - par to, ka Maironam �ķiet, viņ� varētu kaut ko sare�ģīt, vai par to, ka viņ� ieminējies par sen miru�u attiecību atjauno�anu. Tomēr viņai �obrīd prātā bija kas svarīgāks.

"Vispār es gribēju apvaicāties par savu mobilo telefonu."

"A, jā," Mairons atbildēja, domīgi mādams ar galvu. "Tas vēl joprojām ir pie manis, vai ne?"

"Jā. Tas ir pie tevis, tas jau veselu mū�ību bijis pie tevis, un es tie�ām gribētu dabūt to atpakaļ. Es neesmu samaksājusi rēķinu par mājas telefonu, un mobilais dro�i vien ir vienīgais..."

"Neraizējies!" viņ� sacīja, paceldams roku, lai pārtrauktu Rei-�elas vārdu plūdus. "Es to atnesī�u Pateicības dienā. Labi, man jālai�as. Atā!" viņ� uzsauca, pamirk�ķināja un izslīdēja laukā pa durvīm.

�etrpadsmitā nodaļa sākās ar kopīgu vannu un attīrī�anos, un bija paredzēts, ka tā turpināsies ar kaut ko sportiskāku, bet, tā kā Flinns patstāvīgi bija apguvis da�us iņ un jan paņēmienus, viņiem neizdevās tikt tālāk par burbuļvannu un �ampanieti.

Pēc tam viņi atpūtās vannā, gulēdami katrs savā galā. Flinna kāju pirksti nodarbojās ar laisku izpēti, bet Rei�elas pēdas atradās abās pusēs viņa galvai, un, kad viņa runāja, kāju pirksti tirinājās.

Flinns apbrīnā vēroja Rei�elu, tik tikko dzirdēdams viņas stāstīto par sare�ģītajiem noteikumiem veiksmīgā reklāmas lapiņu izplatī�anā vai ari kaut kādu citu darbu, pie kura viņa pēdējā laikā bija ķērusies, domāja par mīlē�anos, par to, cik ļoti viņam patika Rei�elas kaislība. Viņa bija sieviete, kas tikpat aizrautīgi centās saņemt baudu kā sniegt to Flinnam.

Airisa... Viņam gan nepatika domāt par Airisu. Lai gan viņai, �ķiet, nebija iebildumu pret orālo seksu ar Polu, tomēr kopā ar Flinnu viņa bija trausla mīlniece un vienmēr izdeva klusas skaņas, lai brīdinātu viņu par savām bailēm tikt salauztai vai nepatiku attiecībā uz noteiktām pozām. Toties Rei�ela labprāt izmēģināja visu iespējamo, jūsmoja par visintīmākajiem pieskārieniem, iedro�ināja Flinnu gan ar savu balsi, gan ķermeni. Viņa orgasmi bija kā sprādziens, kā meteorīta ietriek�anās zemē, tāpēc viņ� aizvien vairāk Rei�elu iekāroja.

Kad viņa jautāja, par ko Flinns domā, viņ� juta, ka piesarkst.

"Vai tad es neklausījos tevī pietiekami uzmanīgi?" viņ� vaicāja, greizi pasmaidīdams.

"Nē, tu neklausījies nemaz," viņa attrauca, rotaļīgi ap�ļakstīdama Flinnu ar ūdeni.

"Es tev jautāju, kā tev patīk Amerika, un tu tikai smaidīji," viņa sacīja, pieceldamās augstāk un pastiepdamās pār vannas malu, lai paņemtu �ampanie�a pudeli.

"Es dievinu Ameriku," viņ� apgalvoja.

"Patie�ām?" Rei�ela vaicāja, ieliedama �ampanieti vienā no �etrām glāzēm, kas bija atrodamas visā dzīvoklī. "Es pazīstu da�us eiropie�us, kas to nevar ciest."

"Viņi tā tikai saka," Flinns noteica, paceldams pats savu glāzi, lai tā tiktu piepildīta. "Viņi ienīst Ameriku, kaut gan patiesībā gribētu �eit dzīvot. Es nebaidos to atzīt - man patīk Amerika, un es dievinu vismaz vienu amerikānieti."

Rei�ela jauki pasmaidīja un atkal pastiepās aug�up. Flinns laiski vēroja, kā viņas krūtis iznirst no ūdens un peld virs tā, kamēr viņa nolika pudeli.

"Un man patīk Lielbritānija," viņa domīgi sacīja. "Dīvaini, vai ne? Mēs tik daudzējādā ziņā esam saderīgi."

"Tas ir kaut kas jauns," Flinns piekrita un iesmējās, iebīdīdams kājas īk�ķi viņai starp kājām. Rei�ela iespiedzās, bet viņas acis priekā iemirdzējās, un viņa nedaudz pagrozījās, līdz viņa īk�ķis ieslīdēja dziļāk.

"Tu esi bezkaunīga koķete," viņ� noteica, viltīgi smīnēdams.

"Pie visa esat vainīgs jūs, mister Oliver. Vīrietis nedrīkst zināt par kāju pirkstu spēku. Tātad, ja tev tā patīk, vai tu paliksi?"

"ja pārējām manām daļām būs ļauts pievienoties īk�ķim."

Rei�ela ieķiķinājās.

"Nē, es gribēju zināt, vai tu paliksi Amerikā."

Flinns spēji pārtrauca spēli ar īk�ķi. Protams, viņ� bija par to domājis, bet da�ādu iemeslu dēļ tā arī nebija nonācis pie apmierino�a lēmuma, un pie tā galvenokārt bija vainojama viņa neziņa par to, kāda bija Rei�elas loma muzeja lietā.

Bet viņ� piespieda sevi pasmaidīt un paraustīja plecus, iemalkodams �ampanieti.

"īsti nezinu, mīļā. Vai tev ir kaut kas padomā?"

Rei�ela iesmējās, laiski vākdama putu kalnu starp viņiem.

"Varbūt," viņa bikli ieminējās. "Es tikai pajautāju. Nav jau tā, ka es kaut ko gaidu, bet..."

Viņa apklusa, ta�u Flinns kaut ko sajuta, nolika glāzi malā un piecēlās sēdus, paliekdamies uz priek�u, lai varētu saskatīt Rei-�elu pāri putu kaudzei.

"Bet...?"

Viņa palūkojās aug�up; zili zaļo acu saspringtais skatiens caururba Flinnu tā, ka viņ� gandrīz atsprāga atpakaļ. Ķermenis sajuta nemierīgu, nekļūdīgu briesmu signālu, tomēr viņ� nenovērsās.

"Bet... bet es sāku... esmu... esmu iemīlējusies tevī."

�ī atklāsme Flinnu tā pārsteidza, ka viņ� brīdi nespēja pakustēties, nespēja pat paelpot. Viņ� jutās kā drausmīgs idiots, nepieredzējis muļķis. Kā gan viņ� bija varējis to nepamanīt?

"Rei�ela," Flinns mierīgi un klusi ieteicās, bet tūlīt pat saprata, ka ir jau par vēlu kaut ko glābt, jo viņa bija pamanījusi un dzirdējusi vilcinā�anos un nospriedusi, ka viņas jūtas ir vienpusējas. Ta�u tā nebija taisnība, patie�ām, un viņ� izmisīgi vēlējās, kaut zinātu, kā to pateikt, neatklājot pārējo, mēne�iem ilgu darbu, bet viņa atslīga pret vannas malu, grimdama lejup, līdz ūdens sniedzās viņai līdz zodam. Viņas seja bija ko�i sarkana.

"Paklau, bet tev jau nav par to jāuztraucas," viņa sacīja un ļoti neveikli iesmējās, pirms Flinns paguva izkulties no �ā ārkārtīgi nepatīkamā mirkļa. "Es esmu tāda sieviete, kas iemīlas visā," Rei�ela paskaidroja, un Flinns dzirdēja nemieru viņas balsī. "Cilvēkos, dzīvniekos, augos," viņa piebilda, vēlreiz panikā iesmiedamās. "Man pat reiz bija velosipēds, kurā iemīlējos. Es to nodēvēju par Arturu - par godu karalim Arturam, protams, - un braucu ar to visur, apkārt un apkārt. Bet man toreiz bija kādi divpadsmit gadi, es biju daudz par vecu, lai iemīlētos velosipēdā. Fla, ha, vai ne?"

Flinns nesmējās. Viņa spēji piecēlās no ūdens un steigā pār-�ļakstīja to pār vannas malām. Flinns centās viņu satvert, bet viņa atkāpās un stāvēja kaila. Pār viņas augumu tecēja du�iem mazu ziepjainu straumī�u.

"Un ari ēdienā. Vai atceries kakao? Lūk, tā ir mīlestība. Un filmas. Esmu redzējusi "Dro�sirdi" desmit reizes, vai es tev to teicu? Es mīlu to filmu!"

"Rei�ela, lūdzu, uzklausi mani!" Flinns mēģināja iebilst, bet viņa izkāpa no vannas un nostājās uz nelielā paklāja.

"Ak nē, es liku justies neveikli! Piedod, Flinn, es tikai jokojos!" Rei�ela iesaucās, bezpalīdzīgi vicinādama roku. "Patie�ām! Es nemaz negaidu no tevis atbildi, un man likās, ka tu tikai pasmie-sies," viņa līksmi sacīja, pasniedzās pēc dvieļa, steidzīgi ietinās tajā un sāka cīnīties ar garajām slapjajām matu cirtām, kas krita viņai pār muguru.

"Es nesaku, ka man nav jūtu pret tevi," viņ� izmisumā ieteicās, bet viņam pa�am likās, ka tas izklausās drausmīgi sekli. Viņ� piecēlās.

Rei�ela iegrūda viņam rokās dvieli, neskatoties uz viņu, un �ķita, ka pirmo reizi viņa baidās lūkoties uz Flinnu.

"Es zinu," viņa sacīja. "Ir acīm redzams, ka es tev patīku, citādi mēs nenodarbotos ar �o te, vai ne?" viņa jautāja, piegāja pie izlietnes un spoguļa un pievērsās matiem, vēroja sevi tos ķemmējam... bet spogulis bija aizsvīdis, un viņa neko nevarēja redzēt.

Izkāpis no vannas, Flinns aptina dvieli sev ap vidukli, piegāja Rei�elai klāt un aplika rokas viņai apkārt.

"Es tevi dievinu, Rei�ela, dievinu," viņ� centās Rei�elu pārliecināt. "Ta�u ir da�as problēmas, ko es nevaru izskaidrot, vismaz pagaidām," viņ� sacīja, juzdamies draņķīgi.

"Tev nekas nav jāskaidro, Flinn," viņa noteica un atkal paliecās tuvāk spogulim, vienlaikus ari pavilkdama matus pār plecu. Flinns bija spiests palaist Rei�elu vaļā, un viņa sāka pīt matus bizē.

"Es tevi sāpināju." �ī acīm redzamā fakta konstatācija lika viņam justies kā ēzelim.

"Nē ta�u!" viņa spalgi iebilda. "Es jau teicu, ka negaidīju nekādu atbildi. Es tikai... runāju."

"Rei�ela! Ak kungs, es tev gribu pateikt tik daudz..."

"Izbeidz, lūdzu! Tu to visu uztver nopietnāk, nekā vajadzētu," viņa iesmiedamās atbildēja, pagriezās un, atbalstījusies pret

izlietni, pasmaidīja. Tas bija smaids, kas nenonāca līdz viņas acīm. Nebija iespējams noslēpt apjukumu un pazemojumu, ko Flinns redzēja Rei�elas acīs, un viņ� vēl nekad nebija juties tik riebīgi. "Izbeidz, Flinn!" viņa atkārtoja un atkal iesmējās. "Es ta�u nedomāju, ka tam būtu kāda nākotne," viņa sacīja, nenoteikti pamādama vannas virzienā. "Es saprotu - tu esi anglis, es esmu amerikāniete, mēs dzīvojam tūksto�iem jūd�u attālumā viens no otra, mūsu dzīve ir ļoti at�ķirīga..."

"Bet man likās, ka mēs esam pilnīgi saderīgi. Tu pati tā teici."

"Ha!" viņa nosprauslājās. "Jā, teicu gan. Bet zini, tas, ka mums abiem patīk grupa �Coldplay", nenozīmē, ka mēs būsim pāris. Es tikai jokojos!" viņa apgalvoja un pagāja Flinnam garām. "Tu to uztvēri pārāk nopietni. Tu ta�u mani pazīsti, man patīk daudz runāt. Esmu īsta pļāpukule."

Rei�ela atvēra vannasistabas durvis; Flinnam sejā iesitās auksta gaisa plūsma, atskurbinot viņu vēl vairāk.

"Un vispār - man jāskrien. �odien jāpiezvana da�iem cilvēkiem un jāpārliecinās, ka viņi kaut ko atnesīs Pateicības dienai. Un tītars. Man tie�ām jānopērk tītars."

Flinns bezpalīdzīgi sekoja viņai, iesoļoja guļamistabā un stāvēja kā idiots, kamēr Rei�ela sameklēja drēbes un sāka ģērbties. Viņ� vēlējās, kaut spētu domāt, atrast veidu, kā visu viņai izstāstīt. Bet viņa profesionālā puse nolēma, ka neko nedrīkst teikt. Vēl ne.

Rei�ela kaut ko runāja par tītaru, bet viņ� klusībā drud�aini prātoja, ko vajadzētu sacīt. Ja viņ� atklātu Rei�elai, ka viņa figurē izmeklē�anā, viņ� atklātu savas kārtis, un viņi varētu zaudēt ļoti vērtīgu pavedienu. Viņ� nedrīkstēja aizmirst uzdevumu, ko bija zvērējis izpildīt, vai arī to, ka pārkāptu visus sev zināmos likum-sargājo�o institūciju noteikumus, ja iemīlētos Rei�elā. Bet tie�i tur slēpās problēma - Flinns gribēja būt kopā ar viņu, jo arī bija iemīlējies un, ak dievs, izmisīgi vēlējās to pateikt.

Un tāpēc viņ� stāvēja un prātoja, ar ko vajadzētu sākt. Kā tad, pēc viņa domam, tas viss būtu varējis beigties? Vai viņam bija licies, ka nekad nenāksies ielūkoties patiesībai acīs? Tas bija

nenovēr�ami, un, tā kā viņ� bija sasodīts idiots, tad nepavisam nebija tam gatavs.

Flinns bija visu salaidis dēlī, un tas nebija nekas tāds, ko varētu viegli labot. Vismaz ne �obrīd, kad viņ� stāvēja vannasistabas vidū, tikai ar dvieli aizsedzies.

Tāpēc viņ� �ēli vēroja, kā Rei�ela saģērbjas un sabā� lielajā somā visas savas mantas, kas bija izmētātas apkārt. Kad viņa pagriezās pret Flinnu ar to pa�u �ilbino�i neīsto smaidu, viņ� izpleta rokas un apskāva viņu. Rei�ela piespieda seju pie Flinna pleca, un viņas ķermenis saguma pret Flinna krūtīm.

"Rei�ela..."

Bet viņa pēk�ņi pacēla galvu un atkāpās.

"Tu atnāksi uz Pateicības dienas svinībām, vai ne?" viņa jautāja.

"Jā, protams," Flinns atbildēja, cenzdamies runāt mierino�i.

Triks neizdevās.

"Lieliski!" viņa iesaucās. "Un tagad man tie�ām jāskrien."

Viņa a�i noskūpstīja Flinnu uz vaiga un steidzās uz durvju pusi. Mitrā bize �ūpojās pār muguru.

Flinns izmisumā izgrūda abas rokas caur matiem.

"Es tev vēlāk piezvanī�u, labi?" viņ� uzsauca, kad Rei�ela jau bija sasniegusi durvis.

"Labi!" viņa no�ivināja un, priecīgi pamājusi ar roku, izgāja laukā. "Vienos! Nenokavē!" Un durvis aizcirtās.

Flinns vēl ilgi palika stāvam, blenza uz �īm aizvērtajām durvīm, uzlicis rokas uz gurniem, saspringti domādams, līdz saprata, ka viņam drausmīgi salst.

Nu labi, tagad viņa bija sasniegusi virsotni, izdarījusi to vienu galveno kļūdu, kas uz visiem laikiem pie�ķirs viņai idiotes slavu. Tas bija nerakstītais likums numero uno, tas, ko meitene nekad nedarīja, ja vien viņai nebija sertifikāta, kas apliecinātu, ka viņa ir psihiski nevesela. Meitene nedrīkst pirmā teikt puisim, ka viņu mīl. Ak dievs!

Rei�ela aizjoņoja prom no "Corporate Suites" nakts tumsā, cenzdamās aizbēgt no sava pazemojuma. Protams, �o skrējienu apstādināja sarkanā gaisma.

Viņa ievaidējās un atbalstīja galvu pret stūri.

"Stulbene," viņa nomurmināja. "Vai tu tie�ām domāji, ka visa tā maģija varētu mainīt Visuma kārtību? Tu vēl joprojām esi mis Neveiksminiece."

Signāls aiz muguras lika Rei�elai palūkoties aug�up. Luksoforā spīdēja zaļā gaisma, un viņa ieslēdza pirmo ātrumu, nospieda gāzes pedāli un metās uz priek�u, strauji pagriezās pa labi un iebrauca neliela veikaliņa autostāvvietā. Uz izkārtnes bija rakstīts, ka veikals tiks slēgts pusnaktī. �obrīd bija bez desmit minūtēm divpadsmit. Viņa paķēra somu, ieskrēja iek�ā un joņoja starp plauktiem, līdz atrada meklēto.

Jā, īstais plaukts ar visiem cilvēcei pazīstamajiem �okolādes cepamo maisījumu veidiem. Paķērusi kasti īpa�i sulīgo un trekno "Duncan Hines" un olas, viņa pieskrēja pie kases, parakņājās pa somu, līdz izvilka nepiecie�amos trīs dolārus un trīsdesmit septiņus centus, un izgāja laukā tie�i pirms pusnakts.

Pusdivos Rei�ela sēdēja uz savas dzīvojamās istabas grīdas. Viņai klēpī bija panna ar nupat ceptām �okolādes kūkām un rokā dak�iņa. Viņa cītīgi ēda kūkas, laiku pa laikam izdvesdama rūgtas vil�anās pilnus �ņukstus.

Bāzdama mutē kādu īpa�i lielu kumosu, Rei�ela ieraudzīja stulbo burvestību grāmatu uz maza galdiņa dzīvojamā istabā un juta, ka viņu pārņem karsts naida vilnis. Nolādētā Dānijā ar visu savu maģiju! Nē, nē, tas nebija taisnīgi. Ja Dānijā izlēktu pa logu, Rei�ela diez vai sekotu viņas priek�zīmei... Pag! Nē. Varbūt arī sekotu. Bet galvenais bija tas, ka ne jau Dānijā bija viņai iedvesusi �o neīsto pa�pārliecinātību, bet gan viņa pati.

Maģija! Muļķības!

Dusmodamās pati par savu stulbumu, Rei�ela atgrūda malā pannu ar kūkām, piecēlās kājās, pārsoļoja pāri visai istabai, līdz sasniedza kretīnisko sārto burvestību grāmatu (kur� gan, pie

velna, varētu rakstīt burvestības sārtā ādā iesietā grāmatā?) un ar niknu rokas vēzienu notrausa to no galda. Grāmata nokrita uz grīdas un atvērās.

"Nu nē, uz �o joku es vairs neuzķer�os," Rei�ela izaicino�i noteica, tomēr pieliecās un palūkojās uz grāmatu. At�ķirtajās lapās bija burvestība, kas domāta tam, lai atbrīvotos no negatīvās enerģijas.

"Idioti. Tas, kur� to visu raksta, noteikti ir garīgi slims," viņa norūca un nikni iespēra grāmatai. Tā pārslīdēja pār koka grīdu cauri galdapak�ai un apstājās pie trauku skapja. Un Rei�ela redzēja, ka tā vēl joprojām ir atvērta.

Kā aizstāvoties sakrustojusi rokas pār krūtīm, Rei�ela piesardzīgi apgāja apkārt galdam un, atbalstoties uz gurna, apsēdās blakus grāmatai.

Izvairī�anās no negatīvas enerģijas un �akru atdzīvinā�ana ar pozitīvo enerģiju.

Rei�ela, piemiegusi acis, izlasīja norādījumus. Viņai bija vajadzīga tikai lavandas krāsas drāna - tā jau karājās viņai ap kaklu. Un anīss, kura viņai pēc Danijas lielā iepirk�anās drud�a maģijas veikaliņos bija pietiekami. Zaļā tēja, sudraba bļoda (viņa piecēlās, palūkojās uz skapi - jā, Mairona dāvinātā bļoda vēl joprojām tur bija) un amulets.

Ai, nolādēts!

Nu labi, Rei�ela neticēja maģijai, un nevienam neizdosies viņu pārliecināt, ka tā patie�ām darbojas. Bet, no otras puses, visas sastāvdaļas bija pieejamas, un viņa bija ļoti mo�a, notiesājusi daudzās �okolādes kūkas ar divkār�u karameles glazūru. Tas tikai būs kaut kas, ar ko nodarboties, līdz viņa varēs doties gulēt, tas arī viss.

Viņa paņēma grāmatu divos pirkstos un aizsoļoja atpakaļ uz dzīvojamo istabu, lai sagatavotos pa�ai, pa�ai pēdējai burvestībai savā mū�ā.

Tonakt Rei�ela aizgāja gulēt ar sāpo�u vēderu, jo bija aprijusi arī pārējās kūkas, bet līdz ar tām arī lielāko daļu sava pazemojuma. Viņa ātri aizmiga un drīz jau sapņoja par dzeltenu puķu pilnu pļavu.

Sapnī viņai mugurā bija gar�, plando�s balta zīda tērps, kādus vienmēr valkāja nelaimē nonāku�as dāmas. Viņa gāja cauri pļavai, visas puķes auga garākas, un, kad viņa tām pieskārās, tās sniedza viņai pozitīvu enerģiju. Rei�ela pieskārās tik daudzām puķēm, ka lidinājās virs zemes un smējās.

Lauka galā viņa pamanīja kādu stāvu un, piepeldējusi tuvāk, saprata, ka tas ir Flinns, vēl joprojām tikai ar lēto plāno dvieli ap vidukli.

Pateicības dienas rītā Rei�ela pamodās ar apziņu, ka pa visu �o laiku, ko pavadījusi kopā ar Flinnu, nebija saņēmusi nekādu ziņu no tēva, kop� nosūtīja viņam vēstuli pa e-pastu. Vai viņ� atbrauks? Ak dievs, Rei�ela bija tā pārdzīvojusi savu vakardienas izgā�anos, ka nebija atminējusies piezvanīt tēvam.

Protams, neviens neatbildēja ne viņa dzīvoklī, ne pa mobilo telefonu.

Pirmā ieradās Dānijā, atnesdama savu, kā viņa pati izteicās, slaveno ro�kāpostu un ziedkāpostu sautējumu, un atrada Rei�e-lu paniski cen�amies ieviest kaut kādu kārtību mājā valdo�ajā jucekli. Bet Dānijā taisnā ceļā devās cauri dzīvojamai istabai uz virtuvi, ne vārda nebilzdama.

Tā kā Danijai nepavisam nebija raksturīgi jebko darīt bez runā�anas, Rei�ela viņai sekoja.

Dānijā stāvēja pie ledusskapja, rokā turēdama alus pudeli.

"Sveika!" Rei�ela sacīja.

"Sveika!" Dānijā iedzēra garu malku no pudeles un nolika to ar lielu blīk�ķi uz brokastu letes.

"Kas noticis?"

"Glens."

"Kā - vai kaut kas nav labi? Vai viņ� neliek tevi mierā?"

Dānijā nicīgi iespurcās, paķēra pudeli un iedzēra vēl vienu malku, pirms atbildēja:

"Ne glu�i."

Viņa noslaucīja muti ar plaukstas virspusi.

"Vai atceries to tik�anos, kas mums bija sarunāta? Tovakar, kad mēs būrāmies? Man likās, ka viss bija lieliski. Mēs tikāmies Fra-tand�elo bārā, nedaudz iedzērām, devāmies pie manis... un kop� tā laika no viņa nav ne miņas. Nekā."

"Bet tas notika tikai pirms divām vai trim dienām," Rei�ela draudzenei atgādināja.

"�etrām. Man �ķiet, ka viņ� mani pametis. Un nemaz necenties pārliecināt mani par pretējo. Tas stulbenis mani pameta, es to jūtu."

"Bet kā tad burvestība?" Rei�ela iebilda, lai gan pati iepriek�ējā vakarā bija nospriedusi, ka vismaz viņas pa�as gadījumā tās visas ir muļķības.

"Es nezinu," Dānijā sacīja, domīgi blenzdama uz atlobītām tapetēm virs loga. "Man tikai ir ļoti dīvaina sajūta, ka �is tas nav kārtībā. Kur ir Flinns? Vai viņ� ieradīsies?"

Rei�ela vēl nebija pastāstījusi Danijai par savu idiotiskuma uzplūdu, tāpēc �igli pievērsās kartupeļiem uz plīts.

"Laikam," viņa nomurmināja.

"Burvīgi. Vismaz vienai no mums �ī diena būs patīkama. Nevaru vien sagaidīt, kad..."

"Sveikiņi!"

Dānijā palūkojās uz draudzeni.

"�antala," Rei�ela noteica.

�antala un Tifinaja bija ieradu�ās kopā ar saviem pieciem bērniem. Rei�ela tā arī nesaprata, kur� bērns pieder kurai sievietei, bet pēc ilgas stāvē�anas dzīvojamā istabā viņi cits pēc cita sāka nozust pa parādes durvīm. Ne �antala, ne Tifinaja to, �ķiet, nepamanīja, jo abas bija pārāk aizņemtas ar staigā�anu apkārt un Rei-�elas mantu apbrīno�anu, kamēr Rei�ela ievilka virtuvē viņu lielo, smago aukstuma somu.

"Vai tu neiebilstu, ja mēs uzkāptu aug�ā?" �antala nokliedza, stāvēdama kāpņu aug�ējā laukumā.

Dānijā atvēra aukstuma somu un sāka rakņāties pa to.

"Oho, ķirbju pīrāgi! Un paskaties tikai - zaļo pupiņu sautējums!" viņa sacīja, ieplezdama acis. "Kur ir tītars? Kur� nesīs tītaru?"

Kāds klauvēja pie durvīm. Flitins! Lūdzu, kaut tas būtu Flinns!

"Es. Tas ir cepe�krāsnī," Rei�ela paskaidroja un gandrīz paklupa pret Dāniju, steigdamās atvērt durvis. Viņa nervozi atrāva tās vaļā un plati pasmaidīja... bet neviena nebija.

Aiz mājas stūra atskanēja apslāpēta bērnu ķiķinā�ana.

Rei�ela aizvēra durvis un atgriezās virtuvē, lai aplūkotu tītaru, kamēr Dānijā mēģināja ietilpināt visu �antalas un Tīfinajas atnesto ēdienu ledusskapī. Atkal atskanēja klauvējiens, bet Rei�ela lika Danijai nepievērst tam uzmanību.

"Bērni," viņa noteica.

Bet, kad �antala un Tlfinaja beidzot nonāca lejā, Rei�ela izdzirdēja, ka Tifinaja saka:

"Nāc tik iek�ā, D�eison! Vai tu gribēji stāvēt laukā un gaidīt, kamēr kāds izprātos, ka tu esi te?"

Rei�ela nekavējoties izbrāzās laukā no virtuves.

"D�eison, es ļoti atvainojos. Man likās, ka bērni atkal blēņojas."

"Kuri bērni?" �antala noprasīja un drūmi sarauca pieri, it kā aizstāvēdamās.

"Nāc iek�ā, D�eison!" Rei�ela sacīja, saņemdama viņa roku un ignorēdama �antalu.

Viņa aizveda zēnu līdz dīvānam; viņ� piesardzīgi apsēdās uz pa�as maliņas.

"Vai man vajadzēja kaut ko atnest? Es neko neatnesu."

"Nekas, mums visa ir pietiekami," Rei�ela atbildēja, cerēdama, ka viņ� nedzird �antalas nicīgo no�ņaukā�anos. "Jūties kā mājās!"

"Es gan neierados tuk�ām rokām," noteica sievi�ķīga balss. Misters Gregorijs bija klāt.

"Paskat tik, ko mums atnesis misters Gregorijs!" �antala iesaucās, paceldama kasti ar vairākām vīna pudelēm. "Mmm-mmm, mums būs jauka diena!" viņa pavēstīja Tifinajai.

"Klārai patika vīns," vecais vīrs sacīja. "Bet man tas ir vienaldzīgs. Starp citu, kad nācu �urp, man tika ne�ēlīgi uzbrukts ar sīkām dubļu pikām," viņ� piebilda, novilkdams mēteli un pasniegdams to Danijai, pat nepalūkojies uz viņu.

�antala piesoļoja pie durvīm, atrāva tās pla�i vaļā un izbāza galvu laukā.

�Rej! �on! Dra!" viņa auroja. �Ja jūs tūlīt pat nebeigsiet blēņoties ar dubļiem, es nozilinā�u jūsu melnās pēcpuses, skaidrs?"

Pārējiem nebija lemts uzzināt, vai Rej�ondrai viss bija vai nebija skaidrs, jo �antala aizcirta durvis, pagriezās un iegāja dzīvojamā istabā.

"Vai tas ir jauns krekls, D�eison?" viņa pieklājīgi jautāja.

Rei�ela izmantoja izdevību, lai iepazīstinātu savus ciemiņus ar Dāniju.

Visi sasveicinājās ar Rei�elas draudzeni, tikai D�eisons kaut ko nomurmināja savu kāju īk�ķu virzienā. Tad �antala ieminējās, ka saimniecei virtuvē nepiecie�ama palīdzība. Rei�ela uzstāja, ka tā nemaz nav, jo baidījās ielaist �antalu virtuvē bez uzraudzības, bet sieviete neatkāpās. Tādēļ Rei�ela, �antala, Tifinaja un Dānijā visas kopā aizmar�ēja uz virtuvi, atstājot misteru Gregoriju un D�eisonu, kuri blenza viens uz otru.

Drīz vien viņas izdzirdēja Sendijas uzsaucienu:

"Priecīgu Pateicības dienu!"

"Priecīgu Pateicības dienu!" Rei�ela atbildēja un iznāca laukā, lai sagaidītu vie�ņu. Misters Gregorijs turēja durvis, lai Sendija varētu iemanevrēt iek�ā ar divām iepirkumu somām un kruķiem.

�Svei-ka!" viņa notrallināja, ieraugot Rei�elu.

"D�eison, varbūt tu varētu palīdzēt Sendijai tikt galā ar somām?" Rei�ela jautāja. D�eisons piecēlās, aizslāja līdz Sendijai un palūkojās lejup uz viņas kāju.

"Man likās, ka savainota bija otra," viņ� sacīja. Arī Rei�ela to jau bija pamanījusi - pirms divām nedēļām apsaitēta bija otra pēda.

"Bija gan," Sendija līksmi apstiprināja. "Bet vai varat noticēt? Es izme�ģīju �o te potīti tik spēcīgi, ka pat nevaru pastaigāt!" Viņa iesmējās. "Un es jau gandrīz biju tikusi vaļā no �iem krāmiem! Bet tad kādu nakti man uznāca lēkme, nu, jūs jau saprotat, un es piecēlos nakts vidū, lai aizietu uz vannasistabu. Zāļu dēļ, ko es dzeru, man jā�urā ik pēc desmit minūtēm, un tas kaitina. Nu,

tātad es piecēlos, bet man tik ļoti sāpēja vēders, ka es nespēju padomāt, un bija tum�s, un es centos atrast elektrības slēdzi, bet atsitos pret krēslu, tāpēc atstreipuļoju atpakaļ," viņa stāstīja, ar baudu aprakstīdama visu traģisko negadījumu. "Un tad, pavisam pēk�ņi, mana labā potīte nebija pietiekami spēcīga, lai mani atbalstītu, jo es to biju savainojusi, un es izme�ģīju kreiso potīti, cenzdamās izmantot to labās vietā!"

Kādu brīdi visi klusēja un tikai stāvēja, neticīgi mirk�ķinādami acis.

"Meitēn, tu gan esi slima!" �antala uzsauca no ēdamistabas, �ūpodama galvu.

"Es zinu," Sendija laimīga attrauca.

�antala no�ņaukājās un atgriezās virtuvē. Sendija kliboja viņai pa pēdām.

D�eisons palūkojās uz Rei�elu, vēl joprojām turēdams somas.

"Kas man jādara ar �īm te?" viņ� jautāja, pastiepdams somas Rei�elas virzienā.

"Es tās paņem�u," viņa sacīja, prātodama, kāds ļauns gars viņu apsēdis un licis rīkot Pateicības dienas svinības. �obrīd viņai likās, ka tā bijusi vissliktākā iespējamā ideja. Viņa ielūkojās pulkstenī uz kamīna dzegas. Pusdivi. Kur ir Flinns?

Gatavodama mielastu, Rei�ela ar vienu aci lūkojās laukā pa logu, gaidīdama Flinnu. Jo vairāk laika pagāja, jo skaidrāk viņa saprata, ka Flinns neieradīsies.

Viņ� neieradīsies tāpēc, ka Rei�ela bija izrunājusies, pateikusi vārdu ar burtu "m" un pārbiedējusi viņu līdz nāvei. Rei�ela tā darīja vienmēr - visu sabojāja ar kaut kādu muļķību. Un visu vēl sliktāku padarīja Dānijā, kura ik pa brīdim pieskrēja viņai klāt un �ukstus noprasīja, kur ir Flinns.

Savas izklaidības dēļ Rei�ela aizmirsa maizi un atcerējās to tikai tad, kad Tifinaja vaicāja, vai vēl kāds sao� deguma smaku. Rei�ela iespiedzās, pieskrēja pie plīts un izvilka laukā divus sadegu�us fran�u maizes klaipus.

Smaka piepildīja virtuvi, un sievietes sāka atvērt logus, bet Sendija viņas izrīkoja, sēdēdama pie brokastu letes. Visas �īs jezgas

dēļ �antalas mērce sakunkuļojās, bet Dānijā nometa zemē savu sautējumu. Pa visu grīdu izbira ro�kāposti.

Mielasts bija sācis pārvērsties par izgā�anos. Bet tad kāds pieklauvēja pie durvīm, un Dānijā priekā iestarojās.

"Tur jau viņ� ir!" viņa notrallināja.

Jā, jā, tas noteikti bija Flinns, viņ� tikai bija aizkavējies!

"Kas tad?" Tīfinaja noprasīja.

Rei�ela jau lidoja uz durvju pusi un neatbildēja. Viņa atrāva tās vaļā, priecīgi smaidīdama, pārliecināta, ka ārpusē stāv Flinns.

Bet tas nebija Flinns.

"Priecīgu Pateicības dienu, mister Valisjelo!" Rei�ela piesardzīgi teica, pamanījusi, ka viņa seja ir neparasti piesarkusi.

"Vai jūs redzat, ko viņi ir izdarīju�i?" misters Valisjelo nesasveicinājies vaicāja un nikni norādīja uz savu māju.

"Kādi viņi?"

"Tie bērni!" viņ� iekliedzās.

Rei�ela ļoti negribīgi izgāja laukā uz lieveņa un paskatījās uz Valisjelo pagalmu. Ak vai! Viņa nelielais brie�u ganāmpulks un varde bija apgāzti, un vējdzimaviņas vispār bija nozudu�as. Vienīgi betona trusis bija pārcietis uzbrukumu.

"Jēziņ!" Rei�ela sarāvusies izdvesa. "Kas to izdarīja?"

"Kas to izdarīja?" viņ� iebaurojās. "Jūsu bērni! Es izsauk�u policiju!"

"Nē, mister Valisjelo, lūdzu, nedariet to!" Rei�ela iekliedzās. "Tie ir manu viesu bērni, un es esmu pārliecināta, ka viņi neapzinājās, ko dara, bet mēs liksim viņiem nākt iek�ā..."

"Kas �eit notiek?" �antala noprasīja, parādīdamās viņai aiz muguras, un Rei�ela ievaidējās, kad viņas vie�ņa apņēmīgi izso-ļoja laukā uz lieveņa.

"Tie bērni uzbruka manam pagalmam!" misters Valisjelo iebrēcās.

"Kuri bērni?"

"Es nezinu! Bērni! Bērni no �ejienes!"

"Ja jūs gribat teikt, ka to izdarīja mani bērni, tad labāk aizverieties, sīkais vīriņ," �antala sacīja, mētādama galvu uz priek�u

un atpakaļ, lai pieskaņotos pirkstam, ko viņa kratīja mistera Va-lisjelo virzienā.

"Es nezinu, kam tie bērni pieder!" misters Valisjelo atkliedza. "Es tikai zinu, ka tie bija bērni. Melni bērni!"

"Ak dievs, kā es vēlos, kaut jūs to nebūtu teicis!" Rei�ela sacīja, bet neviens viņu nedzirdēja, jo �antala ierēcās kā lauvene.

"Jūs domājat, tikai tāpēc, ka tie ir melni bērni, viņi to izdarīja?" viņa jautāja, iespiezdama dūres apjomīgajos gurnos.

Misteram Valisjelo vismaz pietika veselā saprāta nobīties, bet tas viņu neapklusināja. Nākamajā brīdī Rei�ela jau stāvēja starp abiem ar izstieptām rokām, lai viņus iz�ķirtu, lūgdama Tifinaju, lai neuzmundrina �antalu, un juzdama riebumu pret D�eisonu un misteru Gregoriju, kuri slēpās aiz durvīm, lūkodamies laukā kā divi nobiju�ies zaķi.

Rei�ela lūdzās, lai misters Valisjelo iet mājās, apsolīja, ka parūpēsies par to, lai visi bērni atrastos iek�ā mājā, un ka pēc Pateicības dienas mielasta sakārtos viņa pagalmu. Tad viņa lūdza �antalu ievest bērnus mājā, pirms misters Valisjelo patie�ām izsauc policiju un sabojā svētkus.

Kad viņi abi beidzot aizgriezās prom viens no otra, vēl joprojām vārīdamies niknumā, Rei�ela atslīga pret lieveņa margām, nesaprazdama, kas, pie velna, te vispār notiek.

"Rei�ela!"

Viņa balss lika Rei�ela tā satrūkties, ka viņa gandrīz nokrita uz ceļiem, un nu viņa jutās pilnīgi pārliecināta, ka salaidusi kaut ko grīstē maģijas jomā, jo tagad tas viss tie�ām atgādināja murgu.

Viņa lēnām pagriezās, atmeta matus pār plecu un centās pasmaidīt.

"S... sveiks, tēt! Man jau likās, ka tu nevarēsi ierasties."

Viņ� nedaudz sarauca pieri un pasniedzās margu virzienā, it kā viņam vajadzētu pret kaut ko atbalstīties, lai noturētos kājās.

"Vai tu tie�ām domāji, ka es varētu palaist to garām?" viņ� jautāja. "Nevarētu vis. Te nu es esmu. Vai drīkstu ieiet?"

Ak dievs, tas nu bija pēdējais, ko viņai vajadzētu, absolūti pēdējais. Bet tēvs stāvēja viņai priek�ā savā ka�mira mētelī un �allē,

LUVUMUUJ ^UIJIIIU

�Mm

galvā uzlicis platmali. Mugurā viņam bija uzvalks, kā varēja nojaust pēc biksēm un kurpēm, kas vidēja zem mēteļa. Bet pat zem biezajām drēbēm bija redzams, ka viņ� ir novājējis, un Rei�ela pamanīja, ka viņa seja ir vairāk iekritusi nekā pirms pāris mēne�iem.

Tomēr... Lai gan viņ� bija redzējis �o to nepatīkamu, viņ� neizskatījās īpa�i neapmierināts. Un ar! ne pārāk apmierināts. Viņ� likās tikai... apmulsis. Apmulsis? Tas bija dīvaini - viņas tēvam bija daudzi un da�ādi noskaņojumi, bet viņ� nekad nebija apmulsis.

"Hallo!"

Rei�ela atguvās.

"Protams, tēt," viņa sacīja un apskāva tēvu. "Man gan tevi jābrīdina, ka te ir mani au�anas audzēkņi..."

"Es jau tā nopratu no tās sarkastiskās vēstules, ko tu man sūtīji."

"Nūjā," viņa vārgi noteica. "Bet... viņi nav... viņi nav cilvēki, ar kuriem tu..."

Un tad tēvs ar sev pavisam neraksturīgu, pieķer�anās pilnu �estu aplika roku Rei�elai ap pleciem un piespieda viņu sev klāt.

"Es jau pirms mirkļa redzēju pietiekami, mazā," viņ� sacīja, greizi pasmaidīdams. "Neuztraucies par mani, es nejūtu ne �oku, ne riebumu. Es tikai priecājos tevi redzēt. Tu lieliski izskaties."

"K-ko?" viņa izstostīja. "Kas?"

Viņ� iesmējās un piespieda lūpas Rei�elai pie deniņiem.

"Es teicu, ka tu izskaties lieliski."

Viņa nespēja atcerēties pēdējo reizi, kad tēvs būtu teicis kaut ko labu par viņas izskatu. Rei�ela apstulbusi palūkojās uz viņu.

Un tēvs iesmējās. Viņ� iesmējās.

Arons bija ilgi strīdējies ar Boniju par �o braucienu. Pēc Rei�e-las ironiskās atbildes uz vēstuli viņam likās, ka nekas nesanāks, ka viņa nemainīs attieksmi. Bet Bonija bija pārliecinājusi Aronu, ka klusa Pateicības diena kopā ar meitu būs tie�i tas, kas vajadzīgs. Viņi varēs atslābināties, viņi varēs runāt, un viņ� varēs klausīties.

Viņ� gribēja uzlabot attiecības ar Rei�elu, patie�ām gribēja. Rei-�ela bija viņa mazā meitiņa. Tāpēc viņ� bija saņēmies tam -dienai, kas jāpavada, cen�oties turēt ciet muti un klausīties.

Bet, protams, viņi ar Boniju atkal bija pārpratu�i Rei�elu -viņas sarkasms bija patiesība. Viņ� lūkojās apkārt un nespēja saprast, kas, pie velna, ir �ie cilvēki.

Viņ� sēdēja galda galā, ko bija nopircis Rei�elai kādā greznā Ņujorkas mēbeļu veikalā, un vēroja visus, jo mielasts nebija ēdams (tītars bija ārkārtīgi sauss, piedevām trūka kādas svarīgas sastāvdaļas, mērcē bija kunkuļi, vienīgais labais bija vīns).

Abas melnās sievietes, lai gan viņas bija ļoti izklaidējo�as, tomēr nebija iespējams iztēloties pie stellēm, kuras, pēc Arona domām, Rei�ela izmantoja, kad tēloja zemes eņģeli un mācīja cilvēkiem aust gobelēnus vai ko nu tur.

Un tas vecis. Jēziņ, kur� nomiris? Viņ� bija tik drūms, cik vien iespējams, ar katru sejas vaibstu, katru �estu pauzdams, ka vēlas atrasties kaut kur citur. Un Sendija. Tā nu gan bija ķerta. Ja viņa Āronam uzmāktos ar kaut vienu slimību, viņ� bija gatavs stāties pretī tam trakajam sievi�ķim un pajautāt, vai viņai kādreiz bijis vēzis, bet pēc tam sīki apspriest katru ķīmijterapiju, katru operāciju. Tam bija vārds, �ai nepiecie�amībai slimot, vismaz viņam tā likās. Kā to sauca?

Rei�elas draudzene Dānijā laikam bija vistrakākā. Viņa stāstīja da�ādas muļķības par maģiju un apvainojās, kad visi smējās.

Puika, kur� bija tērpies melnā, Aronu nedaudz aizrāva, jo viņ� nespēja saprast, kas tas par ķēmu. Izskatījās, ka zēnam ir krāsotas acis. Bet bija skaidri redzams, ka viņ� dievina Rei�elu, un kur� gan varētu viņu par to vainot?

Aronu nepārsteidza tas, cik valdzino�a ir viņa meita; viņ� to vienmēr bija nojautis. Rei�elai piemita apskau�ama spēja saprast visus �os ķertos. Viņa bija gai�ākais punkts pie galda, tas, pie kā visi tiecās. Viņa nepavisam neizskatījās pēc biklās meitenes, kāda bija tēva klātbūtnē, labprātāk palikdama ēnā un ļaudama Bekijai un Robijai būt gaismas lokā. �eit viņa pati bija saule.

Viņu tie�ām pārsteidza tas, cik neparasti talantīga Rei�ela bija. Jukusī Sendija parādīja viņam gobelēnu, ko viņa meita auda uz stellēm. Viņa acīmredzot bija to nolūkojusi kādā �urnālā un tad ar aprēķinu palīdzību uztaisījusi samazinātu kopiju. Viņa bija īsta māksliniece.

īīmm... Dīvaini, cik daudzos jautājumos Ārons bija kļūdījies sava se�desmit gadus ilgā mū�a laikā.

Viņa labo noskaņojumu nedaudz sabojāja brīdis, kad mielasta vidū telpā iesoļoja pasniedzējs, izskatīdamies uzpūtīgs pēc velna un rokā nesdams tikai vienu alus saini ar se�ām skārdenēm.

Viņ� apstājās, lai dotu savu vareno svētību bērniem, kuri ēda no papīra �ķīvjiem pie televizora, skatīdamies filmu. Maitasgabals pieliecās, lai parunātu ar katru atsevi�ķi. It kā viņam nebūtu vienalga. It kā viņiem nebūtu vienalga. Vecākā meitene palūkojās uz viņu ar absolūtas un pelnītas nepatikas pilnu skatienu.

Arons arī.

"Sveiki visapkārt! Es esmu pasniedzējs Tidvels," viņ� paklanīdamies paziņoja, veltīdams visiem smaidu.

Viesi tikai ziņkārīgi nopētīja jaunatnācēju. Bet tad viņ� nogāja gar galdu un noskūpstīja Rei�elas galvvidu. Ārons ievēroja gan meitas savieb�anos, gan Danijas nicīgo vīpsnu.

Pasniedzējs devās uz virtuvi, un Rei�ela izmantoja izdevību, lai visiem paskaidrotu, ka pasniedzējs Tidvels ir viņas draugs. Pēc brī�a viņ� atgriezās ar �ķīvi un krēslu, ko nolika blakus Rei�elai. Tad viņ� lūdza, lai pārējie viņam pasniedz simt un vienu trauku, piepildīja �ķīvi, atvēra alus skārdeni un palūkojās apkārt.

"Tātad," viņ� ieteicās, pārtraukdams kādu citu sarunu, "jūs visi esat Rei�elas audzēkņi, vai ne? Es reiz ieraudzīju viņu stundā un zinu, ka viņa ir lieliska skolotāja. Esmu pārliecināts, ka jūs visi man piekrītat."

"Mairon..." Rei�ela iejaucās. Arons pat no galda otra gala redzēja viņas kaunīgo piesarkumu.

"Viss kārtībā, Rei�," pasniedzējs iesmējies sacīja. "Viņi neteiks neko nosodo�u, kamēr tu sēdi te." Viņ� atkal iesmējās. Neviens

cits to nedarīja, bet pasniedzējs Tidvels neko nemanīja, jo bija uzklupis tītaram tā, it kā dienām ilgi nebūtu ēdis. "Es runāju nopietni," viņ� turpināja ar pilnu muti. "Rei�elai ir skolotājas talants."

"Ei, Mairon, vai tu atnesi to alu visiem?" Dānijā jautāja, un Ārons nolēma, ka varbūt viņa iespaids par �o trako mei�u ir maldīgs, - izskatījās, ka viņai piemīt vairāk saprāta, nekā viņam bija licies.

"Es atnesu vienu iepakojumu. Man likās, ka jums pa�iem būs pietiekami."

"Ļoti apdomīgi," Dānijā vēsi komentēja, iegūdama vēl vienu punktu savā labā Arona acīs. "Vai kādam kaut ko atnest? Es ie�u uz virtuvi."

"Es gribētu nedaudz alus, Dānijā, ja neiebilsti," Ārons sacīja, vērodams pasniedzēju.

"Protams, mister Līr," viņa atbildēja. Pasniedzējs spēji pacēla galvu, iepletis acis, un palūkojās uz Āronu.

"Sveiks, Bairon!" Ārons noteica. "Es esmu Rei�elas tēvs, Ārons Līrs."

"Ē, meitēn, nu tik būs!" Iesmējās viena no melnajām sievietēm.

"Misters Līrs?" pasniedzējs pārjautāja un piepe�i vairs neizskatījās tik pa�pārliecināts. "Es, ē... Es nezināju, ka jūs te būsiet," viņ� sacīja, piecēlās kājās, noslaucīja rokas biksēs un gandrīz skrie�us devās uz otru galda galu, lai paspiestu Āronam roku.

"Nevarēju ta�u neierasties," Ārons novilka, lūkodamies �im ēzelim tie�i acīs.

Ēzelis a�i atvilka roku, atgriezās pie sava �ķīvja un, paldies Dievam, klusēja, ļaudams vienai no melnajām sievietēm skaļi prātot, kāpēc viņas ēdiena piedevas ir tik sausas.

"Dro�i vien mēness vaina," Dānijā ieminējās un nopūtās.

Visi pablenza uz viņu ar neko neizsako�u skatienu, un tad viena no sievietēm piecēlās, rokās turēdama savu �ķīvi.

"Mums vismaz ir deserts," viņa noteica un sāka novākt galdu.

Pārējā pēcpusdienas daļa Āronam likās moko�i garlaicīga. Rei�elas viesi kavēja laiku dzīvojamā istabā, da�i skatījās futbola

spēli bez skaņas, melnā ģērbies puika centās spēlēties ar bērniem (bet izklausījās, ka tie visu laiku skaļi labo viņa priek�status par spēles noteikumiem), melnā sieviete - �antala - atpūtās uz dīvāna pēc kaimiņa brie�u ganāmpulka sakārto�anas.

Pasniedzējs mēģināja pļāpāt ar Āronu, bet �is āksts viņu pārāk garlaikoja, lai Arons spētu sarunāties, tāpēc uz viņa muļķīgajiem jautājumiem ("Vai jums arī patīk vēsture? Rei�ela būs lieliska pasniedzēja, vai ne? Man patīk Sentluisas kardināli... Ak tā, kad viņi pārcēlās uz Arizonu?") sniedza vienzilbīgas vai divzilbīgas atbildes.

Arons centās skatīties futbolu, bet nespēja nepamanīt, ka Rei�ela liekas ļoti izklaidīga, visu laiku iet pie loga, palūkojas laukā un atkal nozūd virtuvē.

Neviens nejutās tik laimīgs kā Arons, kad viesi beidzot sāka doties prom. Palika tikai pasniedzējs, Dānijā un Rei�ela.

Pasniedzējs bija pirmais, kur� atvadījās.

"Nu labi! Es tad nu ie�u. Rīt jāstrādā." Viņ� nervozi paglūnēja uz Aronu un noskūpstīja Rei�elu uz vaiga. "Paldies par pusdienām!"

"Nav par ko," viņa atbildēja un nodūra skatienu. "Starp citu... vai tu atnesi manu telefonu?"

Ēzelis sarāvās un uzsita knipi.

"Es jau zināju, ka esmu kaut ko aizmirsis!" viņ� iesaucās. "Rīt atnesī�u. Man ir vēl �is tas, ko es gribu tev uzdāvināt."

Arons nespēja pat iedomāties, kas tas varētu būt. Kad pasniedzējs bija izslājis laukā pa durvīm, Dānijā savāca savas mantas.

"Bija patīkami ar jums iepazīties, mister Līr."

"Abpusēji, Dānijā. Tikai neiekulies nepatik�anās ar to raganu bū�anu!" viņ� brīdināja meiteni, piemiegdams aci.

Dānijā nopūtās un pa�ūpoja galvu.

"Diem�ēl jau ir par vēlu," viņa noteica un palūkojās uz Rei�elu. "Vai atceries to, hmm, lietu, ko mēs nesen darījām? Man liekas, mēs to salaidām grīstē. Varbūt iedarbinājām pretējā virzienā/.."

"Jā, protams, paklau, es tev vēlāk piezvanī�u," Rei�ela �igli pārtrauca draudzeni un pavadīja viņu līdz durvīm. Abas izgāja

laukā, un Ārons dzirdēja diezgan kaismīgu sarunu. Beigu beigās Rei�ela uzsauca: �Atā!" - un atgriezās mājā, izskatīdamās vēl nelaimīgāka nekā iepriek�.

"Vai kaut kas noticis?"

"Nē," viņa a�i atbildēja, purinādama galvu. "Es tikai..."

Telefona zvans pārtrauca Rei�elas sakāmo, un viņa gandrīz vai metās tam virsū.

"Pagaidi mirkli, tēt!" viņa uzsauca un pakampa klausuli. "Hallo!" viņa aizelsusies sacīja, bet jau nākamajā mirkli sadrūma. "Ā! Jā, sveiks, Maik... Atvaino, es tikai esmu pārgurusi, �odien pie manis bija daudz cilvēku," viņa paskaidroja, pagriezās ar muguru pret Aronu un iegāja virtuvē.

Vīrietis. Tad lūk, kāpēc viņa bija tik nervoza. Arons nebija pats audzinājis trīs meitas, tāpēc ari nepazina signālus, kas liecināja par uztraukumiem vīrie�a dēļ. Bet tas vismaz nebija tas kretlnis-kais pasniedzējs, tāpēc Ārons bija apmierināts.

Patiesībā viņ� bija ļoti apmierināts par visu kopumā. Rei�elai viss bija labi. Viņas dzīve bija nedaudz dīvaina, tomēr Arons sāka saprast, cik īpa�a viņa ir.

Jā, viņ� nolēma palikt pa nakti un jauki papļāpāt ar savu meitu. Un ieklausīties. Viņ� nedrīkstēja to aizmirst - Bonija viņu nogalinātu.

Ārons varbūt ari bija laimīgs, bet Rei�ela atradās bīstami tuvu nervu sabrukumam. Savu roku bija pielikusi arī Dānijā, kura, ļoti dedzīgi �ukstēdama uz lieveņa, kamēr abas sala, bija uzstājusi, ka �ajā pēcpusdienā visu sapratusi un ka viņas sevi nolādēju�as, izpildot mēness dievietes burvestību.

"Padomā par to, Rei�ela! Nespīdēja mēness, nebija uguns... Mēs visu izdarījām tie�i pretēji rakstītajam un tagad saņemam pretējo tam, ko gribējām. Vai tu neesi pamanījusi, ka viss ir galīgā grīstē?" viņa sacīja, iebukņīdama Rei�elu. "Glens pameta mani, Flinns pameta tevi, ēdiens bija briesmīgs..."

Rei�ela nedzirdēja pārējo, jo tie�ām bija ievērojusi, ka �odien viss sagriezies kājām gaisā, it īpa�i attiecībā uz Flinnu.

Un tagad bija parādījies Maika faktors. Kā gan, velns un elle, viņa bija varējusi aizmirst satrieco�o faktu, ka viņai sarunāta cita tik�anās ar citu vīrieti? Bet viņa tie�ām to neatcerējās līdz pat brīdim, kad pacēla klausuli, un tur jau, Jēzus un Marija, bija viņas piektdienas vakara randiņa partneris, kur� izklausījās ļoti priecīgs, braukdams prom no piekrastes.

Pēc parastās apmainī�anās ar laipnībām un Pateicības dienas apsveikumiem viņ� vaicāja:

"Vai man rit aizbraukt tev pakaļ?"

Ak dievs, nē, nē, nē!

"Varbūt mēs varētu tikties Fratand�elo bārā?" viņa ierosināja, ļoti cenzdamās izklausīties entuziasma pārpilna.

"Pusastoņos? Es cerēju, ka mēs varētu paspēt uz "Brīvmūrnieku mātēm"," viņ� sacīja. "Viņi spēlē nedaudz tālāk uz tās pa�as ielas."

Rei�elai nebija ne jausmas, kas ir "Brīvmūrnieku mātes", tomēr viņa piekrita.

"Lieliski!" Maiks priecīgi iesaucās. "Gaidī�u ar nepacietību."

"Es arī," viņa meloja. Abi vēl brīdi papļāpāja un tad nolika klausuli. Rei�ela stāvēja virtuves vidū, blenza uz telefonu un domāja nevis par Maiku, bet gan par Flinnu.

Dienas laikā viņa, protams, bija izgājusi cauri visām parastajām emociju fāzēm, jo nespēja domāt ne par ko citu. Viņa bija izspēlējusi visu gammu no "viņ� tikai nedaudz kavējas" līdz "nevar atnākt". Miris ceļa malā, kur neviens viņu neredz un nevar piezvanīt Rei�elai, lai pateiktu, ka Flinns neieradīsies, jo ir pametis �o pasauli.

Bet varbūt viņa bija pārbiedējusi Flinnu līdz nāvei, atzīdamās mīlestībā. Varbūt Rei�ela viņam bija tikai nejau�a dēka. Varbūt viņ� tikai bija gribējis ar Rei�elu pārgulēt un tagad ienīda viņu par to, ka viņa ir tik no�ēlojama, sentimentāla muļķe un nesaprot pieaugu�u cilvēku vēlmes, un tagad viņa nekad vairs Flinnu neredzēs, jo viņ� jau �obrīd lidoja atpakaļ uz Londonu, lai atrastos pēc iespējas tālāk no viņas.

Nu labi, varbūt Rei�ela visu nedaudz pārspīlēja. Flinns jau nebija izskatījies tā, it kā patie�ām viņu ienīstu. Bet kāpēc tad viņ� nebija �odien atnācis, lai gan solīja, ka ieradīsies? Vai vismaz piezvanījis? Pat ja viņ� Rei�elu pamestu, viņa bija diezgan pārliecināta, ka viņ� vismaz piezvanītu.

Tātad jāatgrie�as pie teorijas par nāvi ceļa malā. Un viņa arī nevarēja sēdēt vannā ar saldējuma trauku un visu pārdomāt, jo �eit bija tēvs, tāpēc viņa negribīgi atgriezās istabā ar ļoti vārgu un neīstu smaidu, no kura viņai jau sāpēja seja.

Tēvs bija novilcis �aketi un kurpes un tagad uzlicis kājas uz kafijas galdiņa, vienā rokā turēdams vīna glāzi.

"Kas tur zvanīja?" viņ� jautāja. "Vai tas kretīns, kur� sevi sauc par pasniedzēju?"

"Nē, tēt," Rei�ela nopūtusies atbildēja un apsēdās uz krēsla pie dīvāna. "Tikai kāds draugs."

"Ak, ak!" viņ� noteica. Un piemiedza ar aci. Piemiedza ar aci. It kā viņi abi zinātu kādu noslēpumu.

Jēzus, kas bija �is vīrs, kas sēdēja viņas dzīvojamā istabā? Viņ� visu dienu bija uzvedies apbrīnojami savaldīgi, nebija pat pajokojis par viņas audzēkņiem, Dāniju vai pat Maironu un visu laiku miedza ar aci, smaidīja un izturējās tā, it kā viņi abi būtu labākie draugi.

Tā kā Rei�ela �obrīd atradās uz histērijas robe�as, viņa to nespēja ilgi izturēt.

"Nu tā," viņa pilnīgā nopietnībā ieteicās, "kur ir mans tēvs?"

'Tepat, mazā."

"Nē, tu neesi mans tēvs. Tu �odien biji pārāk rāms. Tu neesi teicis ne vārda par maniem audzēkņiem vai maniem draugiem..."

"Jauki cilvēki," viņ� pārtrauca meitu, plati smaidīdams. Viņa pārsteigta noelsās. Tēvs iesmējās.

"Ak, Rei�ela!" viņ� sacīja un uz brīdi apklusa, lai iemalkotu vīnu. "Kāpēc tu nevarētu nedaudz iedzert kopā ar savu veco tēvu un atslābināties? Tu �odien esi daudz paveikusi. Atpūties, pastāsti man, kas notiek tavā dzīvē. Varam draudzīgi papļāpāt."

Tagad jau Rei�ela atklāti blenza uz viņu.

"Es noteikti dzer�u vīnu, jo nespēju samierināties ar tavām dīvainajām pārvērtībām," viņa apņēmīgi paziņoja.

"Lieliski. Nu, stāsti man par savu dzīvi!" tēvs teica un piecēlās kājās.

"Tēt!" Rei�ela samulsusi iesaucās. "Manā dzīvē nekas nenotiek. Tā ir tie�i tāda pati, kāda bijusi visus �os gadus. Un, lūdzu, neaizmirsīsim, ka tev tā ne pārāk patīk," viņa piebilda un iegāja ēdamistabā, lai paņemtu atvērto vīna pudeli.

"Man vienalga, ja arī nekā jauna nav. Es jebkurā gadījumā gribu zināt, kā tev klājas," tēvs priecīgā, gai�ā balsī uzstāja.

Aha, protams, kā tad, Rei�ela viņam paziņoja ar vienu absolūta apnikuma pilnu skatienu. Pēdējā reizē, kad viņi bija "pļāpāju�i", tas beidzās ar to, ka viņa aizbēga uz Providensu.

"Ei, tas nav tā, kā tu domā," tēvs dzīvespriecīgi turpināja. "Es esmu sācis jaunu dzīvi. Patie�ām! Redzi, es pie �ā tā piestrādāju kopā ar tavu māti un esmu nonācis pie da�iem secinājumiem par tevi un mani."

Lieliski, vienkār�i brīni�ķīgi. Rei�ela jau zināja, kas tie par secinājumiem, un �ī nebija tā diena, kad Rei�ela vēlētos dzirdēt, ka viņa ir tukla sieviete ar strupceļā nonāku�u izglītību, dzīvi un attiecībām ar vīrieti, kur� pat nebija viņas vīrietis.

Viņa pielēja glāzi pilnu līdz malām, ar dūri iedzina korķi atpakaļ pudelē, atgriezās dzīvojamā istabā un drūmi nolūkojās uz tēvu, kur� gulēja uz dīvāna.

"Man likās, ka jūs ar mammu apmeklējat laulību, nevis tēvi�-ķības konsultantu."

"Laulību konsultantu," viņ� sacīja, ne mazākajā mērā nereaģēdams uz meitas izteiksmīgo skatienu. "Bet terapija ietver ari vecāku lomu, un, pirms tu atslēdzies," viņ� brīdino�i piebilda, kad Rei�ela ievaidējās, "vismaz uzklausi mani."

"Es negribu dzirdēt..."

"Gribi gan. Es ta�u teicu - jauna dzīve."

Rei�ela nopūtās, apsēdās un uzmeta tēvam skeptisku skatienu.

"Apsolu, ka nebūs strīda," viņ� sacīja.

"Vai man ir izvēle?"

"Protams! Ja tu negribi mani uzklausīt tagad, tad es palik�u �eit līdz brīdim, kad tu to spēsi."

Rei�ela iekampa lielu malku vīna un paziņoja:

"Labi. Uz priek�u!"

Tēvs iesmējās.

"Sāksim ar tavu pasniedzēju. Viņ� ir pilnīgs..."

"Tē-ēt!" viņa iekliedzās. "Es zināju, ka tu to teiksi!"

"Rei�ela, lūdzu, ļauj man pabeigt teikumu," viņ� mierīgi aizrādīja meitai.

Viņa iekoda mēlē. Vārda tie�ā nozīmē - gandrīz pārkoda to uz pusēm.

"Vari man ticēt, �ajā pasaulē nav neviena cita, kur� vairāk priecātos uzzināt, ka starp tevi un to nejēgu nekā nav. �odien es

pārliecinājos, ka tā ir taisnība, un es priecājos. Vai tu saproti, kāpēc man tas ir svarīgi?"

"Jā. Viņ� tev nav pietiekami labs."

"Maldies. Viņ� nav pietiekami labs tev. Un varbūt es nekad neesmu tev ļāvis skaidri noprast, ka tu esi daudz par labu tādam vīrietim?"

Rei�ela nicīgi iespurcās savā vīna glāzē.

"Nē, tu nekad neļāvi to noprast. Varbūt tāpēc, ka vienmēr biji pārāk aizņemts ar pārmetumiem par manu svaru, aizkavē�anos mācībās un visu pārējo."

"Jā," tēvs piekrita un smagi nopūtās. "Es zinu, un man tie�ām ļoti �ēl."

Tēvs nebūtu varējis Rei�elu satriekt vēl vairāk pat tad, ja iesistu viņai pa muti. Viņa cie�i palūkojās uz tēvu, jo viņai ienāca prātā nepatīkamā doma, ka prognoze kļuvusi vēl sliktāka un tagad viņ� cen�as labot visas kļūdas un atmaksāt par to, ko gadu gaitā meitai pateicis. Vecum vecā no�ēla uz nāves gultas.

Bet tēvs tik izmisīgi nopūtās, ka Rei�ela atmeta �o domu, un pēk�ņi piecēlās sēdus, salicis rokas uz ceļgaliem, lai varētu pievērsties meitai. Viņa acis samiedzās, cie�i nopētot Rei�elu.

"Es gribu pateikt kaut ko, kas man jau ilgi ir uz mēles. Rei�ela, no visām manām trim meitām tu esi tā, kurai ir vispla�ākā sirds un grandiozākie sapņi. Tu vienmēr rūpējies par noklīdu�iem dzīvniekiem un maziem, vientuļiem bērniem, un tu esi tik nolāpīti rado�a. Es atdotu nezin ko par kaut vai desmito daļu no tā dabas dotā talanta, kas tev piemīt. Man vienmēr licies, ka tu esi tā meita, kurai ir vislielākās iespējas kļūt par kaut ko tie�ām ievērojamu."

Zāles. Viņ� acīmredzot dzēra kaut kādu zāļu kokteili pret vēzi, un tas lika viņam zaudēt prātu.

"Tu joko," Rei�ela neizteiksmīgi noteica.

"Nē. Nejokoju," viņ� atbildēja, izskatīdamies diezgan nopietns. "Es vienmēr - vienmer - esmu vēlējis tev tikai pa�u labāko, Rei�ela. Tā ir skaidra patiesība. Tagad es saprotu, ka da�reiz tā neizskatījās. Es zinu, ka bruku tev virsū par tavu svaru, bet ne jau tāpēc, ka tu man likies neglītāka kā tavas māsas. Tāpēc, ka

man �ķita - un ari tagad �ķiet - tu esi daudz skaistāka par viņām. Tev piemīt mirdzums, kas rodas no dvēseles dziļumiem. Bet gadu gaitā esmu vērojis tevi ejam pa taku, kas ved uz pa�iznīcinā�a-nos, un nespēju to izturēt."

"Ak, tēt!" Rei�ela neticīgi noelsās un papurināja galvu, nespēdama aptvert, kā viņiem var būt tik dīvaina saruna.

"Un es tev uzbruku par mācībām," viņ� turpināja, nelikdamies traucēts, "ne jau tāpēc, ka, pēc manām domām, tu nebūtu pelnījusi sasniegt izglītības augstāko punktu, bet gan tāpēc, ka tu ļāvi tam stulbenim kontrolēt tavu domu gaitu."

To Rei�ela diem�ēl nevarēja apstrīdēt, jo pirms da�iem mēne�iem pati bija nonākusi pie līdzīga secinājuma.

"Es gribu, lai tu pabeidz mācības, jo zinu, ka tev ir paredzēta gai�a nākotne, un nevēlos, lai tu to iz�ķiestu. Tev ir jāķeras pie tās, Rei�ela, un tu nedrīksti baidīties. Es nezinu, kāpēc tu tā dari, -varbūt es liku tev baidīties, bet, ja tu dosies pasaulē, tad tā būs tava," viņ� sacīja, ieplezdams rokas. "Tev ir viss nepiecie�amais -izskats, prāts, humora izjūta, pla�a sirds un spēja saprasties ar cilvēkiem, ko vairākums nespēj paciest, un es �odien par to pārliecinājos pats savām acīm."

"Tēt, kas ar tevi noticis?" Rei�ela panikā iesaucās. "Tas nepavisam neizklausās pēc tevis."

"Nezinu," tēvs atbildēja, mierīgi paraustīdams plecus. "Varbūt man jau sen vajadzēja sākt psihoterapiju. Varbūt man jau sen vajadzēja saslimt ar vēzi, jo tas nu tie�ām lika man daudz ko saprast. Bet pietiks runāt par to," viņ� noteica un noraido�i pavicināja roku. "Kā tev klājas? Kas notiek tavā dzīvē? Es patie�ām vēlos to zināt," viņ� sacīja un izskatījās tik patiess, ka Rei�elai ļoti gribējās sev iekniebt, lai pārliecinātos, ka tas nav kārtējais sapnis.

"Nu," viņa piesardzīgi ieminējās, "tev taisnība - es jau sen vairs neesmu kopā ar Maironu."

"Lieliski jaunumi." Tēvs plati pasmaidīja.

"Bet viņ� vēl joprojām ir mans draugs. Laikam. Vismaz bija," Rei�ela sacīja, juzdamās ārkārtīgi samulsusi, un pielika plaukstu

pie pieres. "Patiesībā man nav ne jausmas, kas viņ� tagad ir," Rei-�ela godīgi atzinās un nolēma, ka Visumā dro�i vien �obrīd plosās kāda kosmiska vētra vai atvēries melnais caurums, jo viņa runāja ar savu tēvu par Maironu. "Es tie�ām nevēlos, lai viņ� uzturētos manā tuvumā, bet nezinu, kā lai to pasaku. Un ir arī Dānijā. Es apzinos, ka viņa ir nedaudz... nu... gaisīga, bet viņa ir patiesa," Rei�ela turpināja un sāka stāstīt par Dāniju, mācībām, iespējamiem disertācijas tematiem un to vienu, kuru viņa jau gandrīz bija izvēlējusies.

Nakts turpinājās, viņi dzēra vīnu, un Rei�ela pastāstīja tēvam par savu finansiālo stāvokli, naudas aizdo�anu draugiem, izmaksu uzņem�anos to cilvēku vietā, kuri patie�ām gribēja iemācīties aust, par to, ka misters Valisjelo grib sūdzēt viņu tiesā, ka viņa nespēj atrast kāroto pasniedzējas darbu un tāpēc ir spiesta meklēt pagaidu darbu aģentūrā, kas viņu sūta uz da�ām ļoti dīvainām vietām.

Rei�elai bija jāatzīst, ka tēvs to visu uztver ļoti mierīgi. Viņ� gan bija aizsvilies tēvi�ķa sa�utuma lēkmē, uzzinot par meitas bēdīgajiem finansiālajiem apstākļiem, bet tad pasmējās par da�iem darbiem, kurus viņa bija strādājusi, un piekrita, ka viņa rīkojas pareizi.

"Man nav iebildumu pret �ādu cen�anos izdzīvot," viņa sacīja, beidzot ietērpdama vārdos sajūtu, kas viņu bija pārņēmusi jau ilgi. "Visu mū�u es varēju dabūt visu, ko vēlējos, un man nebija jādomā par naudu. Bet vairākums man pazīstamo cilvēku visu laiku dzīvo tā, kā to �obrīd daru es, strādā, lai savilktu galus kopā. Es tie�ām daudz mācos," viņa noteica, pirmo reizi saprazdama, cik vērtīga ir �āda dzīves skola.

"Jā," tēvs atbildēja un gurdi nopūtās. "�ī pasaule at�ķiras no tās, kādā jūs trīs tikāt audzinātas. Bet es saprotu, par ko tu runā. Bija laiks, kad tava māte bija stāvoklī un man bija jāraizējas par to, vai pietiks naudas ēdienam. Jēzus, tas bija tik sen, ka es jau gandrīz vairs neatceros to sajūtu."

Viņ� apklusa un raudzījās tālumā, laikam redzēdams kaut ko no senas pagātnes.

"Tāpēc tas ir labi/' tēvs beidzot sacīja un pasmaidīja. "Labi, ka tu vēlies iemācīties kaut ko tik nozīmīgu. Vairākums bērnu, kas augu�i tādā vidē kā tu, nemū�am to nedarītu."

Rei�ela nebija tiekusies pēc �is mācības. Bet tagad viņa saprata, ka tiekusies izrauties no sava tēva ēnas.

Tēvs painteresējās par telefona zvanu, un Rei�ela pastāstīja par Maiku, par viņu iepazī�anos un nākamajā dienā sarunāto tik�anos.

"Labi, labi. Bet viņ� nav tas, par kuru tu domā."

Tēva neierastais vērīgums �ajā jomā Rei�elu galīgi apmulsināja.

"Ko? Es ne par vienu nedomāju!" viņa iebilda, bet apklusa, kad tēvs vēlīgi iesmējās.

"Tātad visa tā staigā�ana pie loga, blen�ana izplatījumā un cilvēku ignorē�ana bija tikai... kas?"

Rei�ela nokrem�ļojās, mēģinādama izdomāt kādu labu attaisnojumu. Flinns likās pārāk svarīgs, lai par viņu jau runātu. Bet tēvs laipni smaidīja, un viņa nespēja atturēties. Viņa sāka runāt stostīdamās:

"Hmm... nu, ja jau tu vēlies zināt..." - un turpināja viņam stāstīt par Flinnu, kaut gan iek�ējā balss lika viņai klusēt. Par viņu pirmo tik�anos, kā viņa bija visu laiku nejau�i Flinnu sastapusi, kā viņ� bija iestājies au�anas kursos un kā viņa nebija spējusi noticēt, ka varētu interesēt tādu vīrieti (tas lika tēvam sadusmoties, un viņai vajadzēja noklausīties lekciju, ka viņa patiesībā ir pārāk laba jebkuram vīrietim). Viņa pat neprāta lēkmē atklāja tēvam, ka pateikusi Flinnam �o to, ko nevajadzēja teikt, un aizbaidījusi viņu.

"Ko tu pateici?" tēvs jautāja.

"�o to," Rei�ela atbildēja, stingi lūkodamās glāzē.

"Nu, ja tas ir tas, ko es domāju, tad varbūt vajadzētu ķerties vērsim pie ragiem."

"Ko tu ar to gribi teikt?"

"Piezvani viņam un pasaki, lai beidz par to pārdzīvot!"

Viņa iesmējās.

"Nopietni?"

"Un kā tev liekas? Protams, es runāju nopietni. Viņam jāsaprot, ka tu vēl neesi uzcēlusi māju ar baltu latiņu �ogu un izdomājusi bērnu vārdus. Tu esi pieaugusi sieviete, kas vēlas pilnībā izbaudīt to, kas starp jums abiem notiek. Un, ja viņ� nespēj to pieņemt, tad labāk to uzzināt tagad, vai ne?"

Apbrīnojami. Pieaugusi sieviete.

'Tev uz pleciem ir laba galva, Rei�ela, - ja neņem vērā visu to maģijas padarī�anu, protams. Ja tam puisim ir kaut puse smadzeņu, viņ� sapratīs. Un zinās, kāds dārgums nonācis viņa rokās."

Dārgums? �is sapnis kļuva arvien dīvaināks.

Viņi vēl ilgi runāja, līdz kļuva skaidri redzams, ka tēvs ir noguris. Pirms do�anās gulēt viņ� sagrāba Rei�elu lā�a apkampienā, apskāva meitu ar spēku, ko nevarēja nojaust pēc viņa izskata, un noskūpstīja uz galvvidus.

"Es tevi mīlu, meitiņ. Vairāk, nekā tu jebkad sapratīsi," viņ� sacīja.

Rei�elas skatienu aizmigloja asaras, bet viņa pasmaidīja.

"Es arī tevi mīlu, tēt. Vienmēr esmu mīlējusi."

Viņa pamāja tēvam, kad viņ� devās uz aug�ējo stāvu, un vēlējās, kaut viņ� pasteigtos, pirms viņa sāk kaukt pilnā balsī. Kad viņ� bija nozudis, Rei�ela nolēma, ka varbūt tēvam ir taisnība. Varbūt vajadzētu ķerties vērsim pie ragiem.

Varbūt... Rei�ela ļoti lēnām un apdomīgi pacēla telefona klausuli. Zibenīgi nolika. Atkal pacēla un uzgrieza Flinna numuru, cik ātri vien spēja, lai atkal nenobītos. Un tad viņa stāvēja, klausīdamās katrā signālā, un viņas sirds pukstēja arvien straujāk, spēcīgāk, pat apdullino�i, līdz ieslēdzās automātiskais atbildētājs.

Automātiskais atbildētājs! Nolāpīts!

Rei�ela aizvēra acis, centās domāt, bet pīkstiens viņu iztrūcināja.

"Hmm... sveiks! Tā esmu es," viņa sacīja un iesita sev pa kāju, sodīdama to par savu biklumu. "Es, Rei�ela. Es... nu, es tikai zvanu, lai pateiktu, ka man tevis pietrūka," viņa nobēra, atcerēdamās tēva teikto. Pieaugusi siei�iete, pārāk laba viņam. "Un man �ēl, ka tu neatnāci/' viņa piebilda, atvērdama acis un paceldama galvu. "Iespējams, tu neatnāci tāpēc, ka nobijies no tā, ko es tev pateicu. Ja tā ir taisnība, tad es tevi nomierinā�u. Tev nevajag uztraukties, Flinn. Es esmu pieaudzis cilvēks un vam tikt ar to galā. Es ceru, ka mēs varam turpināt tikties, līdz tev būs jābrauc prom vai man būs jābrauc prom, vai notiks kaut kas cits, jo man patīk tava sabiedrība un... jā, un arī tas... Tāpēc es priecātos, ja tu varētu man piezvanīt. Ja ne... tad varu atzīt, ka priecājos par mūsu satik�anos."

Rei�ela beidza sarunu un dusmās pakratīja klausuli gaisā.

"Priecājos par mūsu satik�anos?" viņa izmisumā vaicāja tuk�am gaisam. Bet, nolikdama klausuli, viņa jutās nedaudz labāk.

Temats: Ne.Ti.Cu!

No: Rei�ela <earthangel@hotmail.com>

Kam: Robiņa <rmanning70@houston.rr.com>,

Rebeka <reparrish72@aol.com>

Sveikas! Priecīgu Pateicības dienu! Jūs NEMŪ�AM neticēsiet, kas notika. Ieradās tētis, kaut gan es viņam lūdzu to nedarīt, un vai zināt, kas notika? Viņ� bija JAUKS. Es saku "jauks", domājot - ļoti patīkams, ļoti pieklājīgs pret maniem viesiem un pat nevienu reizi nekritizēja mani viņu priek�ā! Turklāt viņ� nevienu neaizvainoja! Kas notiek ar �o pasauli? Esmu piedzīvojusi da�as tie�ām dīvainas pilnmēness naktis, bet �ī nu ir visa kalngals! Viņ� ne tikai izturējās JAUKI, bet arī teica, ka, viņaprāt, es esmu skaista un gudra un ka man visa pasaule ir pie kājām. ES TO NEIZDOMĀJU. Izskatās, ka viņ� un mamma nodarbojas ne tikai ar laulību terapiju. Tāpēc sargieties no cilvēka, kur� izskatās pēc tēta, bet patiesībā nav viņ�. Metot jokus pie malas, jaunais tētis ir simt rei�u labāks par iepriek�ējo. Tas ir sasodīti neticami.

P. 5. Pateicības diena bija... notikumiem bagāta. Vai vectēvs atkal pagatavoja savu cepto tītaru? Man no tā vienmēr kļūst slikti.

P. S. S. Turpmāk es laikam vairs nebū�u tik ļoti aizņemta, tāpēc rakstiet man! Mīlu jūs. Rei�ela.

Temats: Re: Ne.Ti.Cu!

No: Rebeka Peri�a <reparrish72@aol.com> Kam: Rei�a < earthangel@hotmail.com>

Sveika, Rei�a! Mēs zinājām, ka tētis būs pie Tevis. Mamma teica, ka pēc vairākām terapijas nedēļām viņ� tie�ām pieņēmies prātā un dosies uz Providensu ar Tavu piekri�anu vai bez tās. Tāpēc mūs ļoti interesēja, kā tas beigsies.

Tētim vajadzēs operāciju, tiklīdz varēs sadabūt vienu īpa�u ķirurgu, un es redzu, ka mamma par to ļoti uztraucas. Vai viņ� kaut ko ieminējās par to?

Lai nu kā, Rei�ela, Tu ESI skaista un gudra, un visa pasaule IR Tev pie kājām, bet Tu esi absolūta muļķe, jo to nesaproti. Un es esmu pārliecināta, ka tētis jutās ļoti atvieglots, kad Tu viņam pateici, ka Mairons ir tikai draugs. Vai Tu viņam pastāstīji arī pā rējo? Rebeka.

Sveika! Te Robiņa no Bekijas adreses. Vai vari tam noticēt - viņa vēl joprojām lieto AOL! Tas nu tā. Pirmkārt, jā, vectēvs atkal pagatavoja cepto tītaru un gandrīz nosūtīja mūs visus uz slimnīcu. Viņ� dro�i vien izmanto visu Teksasā atrodamo eļļu, lai uzceptu to sasodīto putnu. Un viņ� pagatavoja arī savu pasaulslaveno cepto okru, bet tie dzinumi izskatījās pēc beisbola nūjām. D�eiks teica, ka man esot paranoja, bet es nelaidī�u savu bērnu ne tuvu vectēva dārzam, jo esmu pārliecināta, ka tur notiek kaut kas nelikumīgs. Kā okra vispār var izaugt tik liela? Nu labi, tātad Tu vairs nebū�ot aizņemta - kas noticis? Man �ķita, ka Tev viss kārtībā ar tiem noslēpumainajiem pui�iem numurs viens un divi - vai cik nu Tev viņu tur ir, jo tu neraksti un VEL neesi atsūtījusi grāmatu. Pasaki tētim, ka mēs sūtām sveicienus un arī viņu mīlam, it īpa�i viņa jauno, uzlaboto būtību, kaut gan man viņ� jāredz savām acīm, lai es tam noticētu. Un pēc tam atraksti mums un pastāsti, kas noticis ar virieti (-�iem). Mēs ar Bekiju izlavīsimies laukā, lai sadabūtu nedaudz degvīna un kādu paku cigare�u. Viņa traki baidās, ka bērni mūs ieraudzīs, un domā, ka pēc nāves mēs

nokļūsim elle, it kā visi to jau sen nezinātu. Priecīgu Pateicības

dienu, sīkā! Mums Tevis pietrūkst! Atā! Robija.

Nākamajā rītā Rei�ela pagatavoja tēvam izsmalcinātas brokastis par pēdējo no Danijas saņemto internēta izsoles naudu. Viņi runāja par māju. Tēvs teica, ka grasās to pārdot tūlīt pēc tam, kad Rei�ela pabeigs rakstīt disertāciju, un viņa pati sev par pārsteigumu atklāja, ka neiebilst pret to.

Beidzot viņa saņēma drosmi un apjautājās par operāciju.

"Kāda operācija tā būs?"

"Viņi izņems daju no manas resnās zarnas. Un varbūt arī vēl kaut ko, velns vien zina. Bet es negribu, lai tu par mani uztraucies. Laikam esmu samierinājies."

"Nerunā tā, tēt!" Rei�ela lūdzās. "Izklausās, ka tu esi padevies."

"Nē, es neesmu padevies," viņ� sacīja un mierino�i papliķēja meitai pa roku. "Bet tas ir dīvaini... Ar laiku es kaut kā to esmu pieņēmis."

Viņ� pasmaidīja un paņēma dak�iņu.

"�is �ķiņķis ir sasodīti gards," viņ� paziņoja, mainīdams sarunas tematu.

Pēc pusstundas Rei�ela skatījās, kā tēvs iekāpj pasūtītās ma�īnas aizmugurējā sēdeklī. Viņ� atvēra logu un pamāja.

"Es tevi mīlu, meitiņ. Vienmēr atceries to!" viņ� noteica.

It kā Rei�ela vispār jebkad spētu aizmirst kaut ko, kas noticis �ajā neparastajā Pateicības dienā.

"Es arī tevi mīlu, tēt," viņa atsaucās un nogaidīja, līdz tēva ma�īna nozuda Lorela ielā, pirms noslaucīja asaras no acīm.

Temats: Pateicības diena

No: Ārons Līrs <Aaron.Lear@lcartransind.com>

Kam: BonBona <10sNEI@nyc.rr.com>

Sveika, mīļā! Kad Tu atgriezīsies Ņujorkā? Es te daudz domāju, un man liekas, ka Tev vajadzētu pārdot Losand�elosas māju. Es

zinu, ka Tev �ī ideja nepatiks, bet, patiesību sakot, es mokos, kad Tu esi prom, jo es Tevi tik ļoti mīlu, bonbondziņ. Es zinu, ka Tu esi aizņemta ar meitenēm un saviem vecākiem (man prieks, ka Els vēl nav nevienu nogalinājis ar savu pavārmākslu), bet es gribēju Tev pateikt, ka ceļojums uz Providensu bija ļoti patīkams. Mūsu Rei�ela ir laba meitene - nē, pat vairāk. Viņa ir izcila. Es tik ļoti lepojos ar viņu un pat nezinu, kāpēc agrāk izturējos pret viņu tik riebīgi. Bet, redzot viņu Providensā, to, kā visi viņu mīl, nu... Es neesmu bijis taisnīgs pret viņu. Domāju, ka tagad viss būs labi, Bonija. Laikam �o kļūdu esmu labojis. Un domāju, ka beidzot esmu gatavs operācijai. Mīlu Tevi. Piezvani man! Nē, vēl labāk -brauc mājās! Ārons.

Kad Mairons piektdienas rītā ieradās darbā Vēsturisko priek�metu saglabā�anas biedrības kuratoru birojā, galvenais kurators, Dārvins Rihters, izbāza galvu no sava kabineta un priecīgs uzsauca viņam, aicinot viņu ienākt.

Mairons iegāja kabinetā ar smaidu sejā... bet tas nozuda, kad viņ� ieraudzīja, kas sē� uz krēsla Dārvinam pretī.

"Ā, sveiks... kas tad te notiek?" viņ� jautāja Dārvinam, nopētīdams detektīvu Kītingu, vecāko izmeklētāju, ko bija saticis pirms da�ām nedēļām.

"Mairon, tu atceries detektīvu Kītingu, vai ne?" Dārvins vaicāja, apsēdinādamas savu divi simti piecdesmit mārciņas smago masu lielajā ādas krēslā.

Mairons pie�ķieba galvu uz sāniem un domīgi pamāja.

"Jā, jā, protams... zādzības Ņūportā. Vai jūs kaut ko noskaidrojāt?" viņ� painteresējās, izturēdamies tā, it kā viņam tas ļoti rūpētu.

"Ne visai," detektīvs atbildēja, mazliet paceldamies, lai sarokotos ar Maironu. "Mēs vēl joprojām o�ņājam, cen�amies izprast to kataloga sarakstu," viņ� paskaidroja, ar �estu norādīdams uz neredzamu katalogu. "Tā saglabā�anas padarī�ana ir viens pamatīgs darbs. Bet jūs jau to zināt, vai ne?" viņ� piebilda, viegli iesmiedamies. "Jūs ta�u galu galā bijāt tas, kur� mums iedeva sarakstu, vai atceraties?"

"Jā, pareizi," Mairons sacīja, dedzīgi mādams ar galvu, iegāja dziļāk telpā un apsēdās uz krēsla, uz kuru viņam norādīja Dārvins. "Pamatīgi noņēmos ar tā saraksta sastādī�anu. Vai jums jau ir kāds pavediens?"

Detektīvs Kītings pasmaidīja.

"Vēl nav. Bet jūs mums ļoti daudz palīdzējāt, un mums būs nepiecie�ams jūsu atbalsts, ja neiebilstat."

"Protams!" Mairons atsaucās, nedaudz paliekdamies uz priek�u. "Nekādu problēmu! Tikai pasakiet, ko vēlaties, un es to izdarī�u. Starp citu, vai mēs jums aizsūtījām to cilvēku vārdus, kuri strādā mūsu īpa�umos?"

"Jā, jūs mums laikam sagādājāt visus vārdus, paldies!" detektīvs Kītings sacīja, pieliecās, izvilka no �emodāna aktu vākus un uzlika uz ceļiem, tad izņēma no krū�kabatas lasāmbrilles un uztupināja tās deguna galā. Viņ� atvēra vākus un ļoti uzmanīgi ielūkojās tajos. "�eit bija da�i priek�meti, ko mēs nevarējām atrast," viņ� domīgi ieminējās. "Dro�i vien uzlikta nepareizā etiķete vai kaut kas tamlīdzīgs. Bet man likās, ja kāds zinās, kur to visu atrast, tas būs pasniedzējs Tidvels." Viņ� pacēla skatienu un uzsmaidīja Maironam. "Izskatās, ka jūs tie�ām labi pārzināt kolekciju."

Mairons paraustīja plecus, greizi pasmaidīdams.

"Ko lai saka? Es esmu vēsturnieks, man vajadzētu pārzināt kolekciju."

Viņ� nedaudz iesmējās un apmainījās lepniem Smaidiem ar Dārvinu.

"Un jums jāpārlūko tik daudz īpa�umu! Es nekad nespētu rīkoties tik organizēti," detektīvs Kītings atzinās, �ūpodams galvu.

"Domāju, jebkur� vēsturnieks jums pateiks, ka �ajā jomā tas ir obligāts priek�nosacījums veiksmīgai darbībai. Jābūt spējīgam sakārtot informāciju, lai tā iegūtu jēgu. Manā lauciņā tas ir pirmais, ko iemācās."

"Protams," detektīvs noteica un pasmaidīja, pēc Mairona domām, nedaudz augstprātīgi. "Nu labi, tātad līdz �im mēs nevarējām atrast da�us priek�metus, kurus jūs esat minējis katalogā un kuriem vajadzētu būt savā vietā. Tāpēc mēs pieņemsim, ka tie tomēr kaut kur ir, jo jūs neesat ziņojis par zādzību vai bojājumiem."

"Dro�i vien nolikti nepareizā vietā," Mairons sacīja.

Detektīvs palūkojās uz viņu un iesmējās.

"Jā, ļoti laba organizē�ana."

Mairons nesmējās, tikai ar acs kaktiņu pa�ķielēja uz Dārvinu.

"�ēl, ka es nevaru atrasties visur vienā laikā un visi nevar būt tik kārtīgi kā es, vai ne?"

"Prooolams," detektīvs novilka. "Tātad - pirmais pazudu�ais eksponāts ir divi lāpu turekļi. Katalogā rakstīts, ka tie izgatavoti Francijā astoņpadsmitajā gadsimtā, bronza un daļējs apzeltījums, trīsdesmit piecas collas augsti."

"Lāpu turekļi?" Dārvins pārvaicāja un uzmeta Maironam mulsu skatienu. "Vai tie ir �ila �ubēra darinājums? No Hamblena kolekcijas?"

"Katalogā rakstīts, ka tā ir Potera kolekcija," detektīvs paskaidroja.

Mairons paberzēja plaukstas pret bik�u ceļgaliem, apdomādams situāciju.

"Tas dro�i vien tie�ām ir �ubēra darbs," viņ� teica Dārvinam un pievērsās Kītingam. "Jūs tos visticamāk atradīsiet Lindsija namā Ņūportā. �ie priek�meti laiku pa laikam tiek pārvietoti. Tas atkarīgs no izstādēm."

"Es to atzīmē�u," detektīvs sacīja, ielūkojās papīra lapā un pakratīja galvu. "Bet tie nebija arī Lindsija namā."

"Nebija?" Mairons pārjautāja, paskatījās uz Dārvinu un paraustīja plecus. "Varbūt tie ir nozagti. Man vajadzētu pārbaudīt savas piezīmes, bet jūs zināt, ka mums ir biju�as zādzības piekrastē. Laikam jau neesmu pamanījis."

"Varbūt jūs varētu to pārbaudīt?" detektīvs jautāja, vairs nesmaidīdams.

"Protams, bez �aubām." Mairons izvilka no krū�kabatas nelielu piezīmju grāmatiņu, kaut ko tajā ieskricelēja un nokrem�ļojās.

"Otrais priek�mets," Kītings turpināja, "ir se�padsmitā gadsimta venēcie�u augļu bļoda, emaljēta, ar apzeltītu malu, roku gleznojums."

"Ak jā," Mairons sacīja. "No Botvika nama."

"Jā, bet tā neatrodas Botvika namā," detektīvs atbildēja un pacēla galvu, cie�i lūkodamies uz Maironu. "Jums ir apbrīnojama atmiņa."

"Tā nu glu�i nav. Es tikai atceros to sakarā ar pacēlāja negadījumu," Mairons teica, atkal paberzēdams plaukstas pret biksēm. "Tas bija viens no priek�metiem, ko mēs pēc tam pārvietojām. Bļoda dro�i vien ir kabinetā. Rīt paskatī�os."

"Pateicos!" detektīvs Kītings sacīja. "Ak jā, un vēl viens - D�o-zefa Bad�era glezna. Katalogā rakstīts, ka tas ir desmit collas augsts un desmit collas plats portrets "Koloniālā sieviete"."

"Jā," Dārvins lepnuma pilnā balsī atsaucās. "Tas ir viens no labākajiem agrīnās Amerikas laika mākslas paraugiem, Pjērpontu ģimenes ziedojums. Tas atrodas Pjērponta namā, vai ne, pasniedzēj?"

"Pjērponta namā?" Mairons pārjautāja, novērsdamies no detektīva un palūkodamies uz Dārvinu. "Nedomāju vis," viņ� noteica un klusībā sarāvās, ieraugot, ka Dārvina uzacis paceļas gandrīz līdz matu līnijai.

"Tā neatrodas Pjērponta namā?" viņ� neticīgi atkārtoja.

"Tur bija viens stūris," Mairons steig�us sacīja. "Viens mazs laukumiņ�, kam bija nepiecie�ama restaurācija. Tikai neliels smērējums - nekas tāds, kas samazinātu gleznas vērtību. Tāpēc es nosūtīju to uz restaurāciju."

"Vai jūs varētu dabūt to atpakaļ?" detektīvs Kītings jautāja.

"Protams. Tam parasti nepiecie�amas se�as nedēļas..."

"Es gribēju teikt - �odien," detektīvs paskaidroja un pasmaidīja maldino�i maigu smaidu.

Mairons iesmējās, it kā tas būtu muļķīgākais, ko viņ� savā mū�ā dzirdējis.

"�odien? Es... es, ē, diez vai. Saprotiet, es to liku nokārtot citam kuratoram. Man būs jāapvaicājas viņam. Un jūs ta�u zināt, ka ir ļoti grūti atdabūt �ādus priek�metus, kamēr restaurācija nav pabeigta."

"Tātad... kad jūs varētu to dabūt?" Kītings neatlaidās.

"Nu, restaurācija ir laikietilpīgs process, detektīv," Mairons sacīja, atkal trīdams plaukstas gar biksēm. "Neesmu pārliecināts. Man vajadzēs par to painteresēties."

"Vai jūs varētu man paziņot, kad kaut kas būs skaidrs?" detektīvs vaicāja, un Mairons pamāja. Kītings pasmaidīja un aizvēra aktu vākus.

"Pateicos! Jūs mums ļoti palīdzētu."

Viņ� ielika dokumentus �emodānā, piecēlās un pārliecās pār galdu, lai paspiestu Dārvinam roku.

"Es augstu vērtēju jūsu atbalstu," viņ� sacīja un piegāja pie durvīm, bet tad apstājās un pār plecu uzmeta skatienu Maironam.

"Starp citu, kā sauc to kuratoru, kur� nosūtīja Bad�era gleznu uz restaurāciju?"

"Hmm..." Mairons pakasīja galvu. "Neatceros. Man vajadzēs ielūkoties dokumentos kabinetā."

"Te nu bija jūsu atmiņa, ko?" Detektīvs Kītings iesmējās.

"Jā," Mairons atbildēja, piespiesti pasmaidīdams. "Es pameklē�u un piezvanī�u jums, labi?"

"Lieliski," detektīvs noteica un, pamājis ar roku atvadu �estā, izsoļoja laukā no Dārvina kabineta.

Mairons lēnām iegrima krēslā iepretī Dārvinam. Tad pieļāva kļūdu un palūkojās uz savu priek�nieku. Dārvina seja bija pelnu pelēka. Viņ� piepe�i metās uz priek�u, atbalstīdams tuklās rokas uz galda un pārliekdamies tik tālu pāri malai, ka Mairons brīdi nobijās, vai Dārvins tūlīt neķersies viņam pie rīkles.

"Kad tā glezna tika aizsūtīta prom, un kāpēc es to nezināju?" galvenais kurators nodārdināja.

"Vai tad mēs jums neteicām?" Mairons vārgi pavaicāja un atkal sāka trīt plaukstas pret ceļgaliem.

Detektīvs Kītings piegāja pie savas ma�īnas autostāvvietā, iemeta mēteli un �emodānu aizmugurējā sēdeklī, apsēdās pie stūres un plati uzsmaidīja Flinnam.

"Viņ� mums ir rokā!"

"Lieliski," Flinns noteica, paceldams skatienu no aktu vākiem, kuru saturu bija pētījis.

D�o palūkojās uz papīriem un iestenējās.

"Vai tu nekad nerimsies?"

Flinns iesmējās un rūpīgi aizvēra vākus.

"Protams, man jāziņo vadībai par savu dalību citās ar likumu un kārtību saistītās lietās, it īpa�i tad, kad atrodos citā valstī," viņ� paskaidroja.

"Ak, protams," D�o sacīja, lietodams ļoti sliktu britu akcentu. "Viņa Majestātes Uzpūtības kungiem - padevīgi ziņoju, ka esmu atklājis slepkavību stulbo amerikāņu vietā, pierādot, ka vīrs nevarēja to izdarīt, pēc tam nedaudz paklejoju un izvilināju atzī�anos no nelie�a, kur� ir vainīgs." Viņ� pakratīja galvu un iesmējās. "Jēzus, tu esi tā piepūties! Brīnos, ka tu vispār ietilpsti ma�īna."

"Atzīsties - tev skau� mana lieliskā intuīcija."

D�o nosprauslājās un palūkojās laukā pa logu. Tad viņ� atkal pievērsās Flinnam.

"Paklau, kā tu saprati, ka viņ� to neizdarīja? Tas ta�u bija tik skaidrs - ārlaulības sakars, nekādu ielau�anās pazīmju, viņa suns ir dzīvs un spriņģo apkārt, viņas suns miris kopā ar saimnieci..."

"Suns bija atslēga," Flinns paskaidroja, ļoti pa�apmierināti smaidīdams. "Man ir biju�i Labradoras retriveri. Jauki suņi, bet absolūti nederīgi. Tiklīdz pamanīju, ka suns - viņa suns - ir kastrēts, es biju pārliecināts, ka viņu varētu pavisam vienkār�i apklusināt ar gardu kaulu. Toties kuce bija nedaudz ziņkārīgāka un, kā jau visas sievietes, arī aizstāvēja savu teritoriju. Viņu nevarēja pielabināt ar kaulu."

"Tur nebija nekādu kaulu!" D�o protestēja.

"Tāpēc ka vīrie�u kārtas retrīvers, kur� izkastrēts, ir negausīgs rīma un apēd visu, kas ēdams. Arī �o to neēdamu. �ie suņi ir ļoti draudzīgi, labi kompanjoni un tā tālāk, bet domāju, ka viņ� pie-lumpa�oja pie kucei paredzētā kaula un apēda to bez sirdsapziņas pārmetumiem."

D�o iesmējās un paskatījās uz RVPSB parādes ieeju.

"Kā tu atradi Rejesu?"

"Vēl viens ļoti vienkār�s fakts - dārznieks mums pastāstīja, ka viņa brāļadēls atvedis kādu palīgā. Es palūdzu tavas nodaļas darbiniekiem pārbaudīt da�us ierakstus, un tur nu tā bija -skaidra kā diena - dārznieka brāļadēla saistība ar Rejesu, kur�, ak, kāda sagadī�anās, ir brīvībā izlaists laupītājs, kaut gan ne tas, kuru mēs turējām aizdomās sākumā, tomēr laupītājs. Protams, �ī saistība parādījās, kad abi vēl bija pusaud�i, tomēr tā eksistē, tāpēc likās, ka ir vērts ar to puisi aprunāties. Un tad, kā jau tu zini, viņam radās aizdomas un viņ� piezvanīja savam draugam, kas piezvanīja tēvocim, dārzniekam, kur�, paldies Dievam, vakar no rīta piezvanīja tev, un pārējais jau ir vēsture."

D�o sardoniski pasmaidīja.

"Es jau piecpadsmit gadus esmu detektīvs un varu pilnīgi godīgi pateikt, ka tu esi viens sasodīti veiksmīgs maita. Bet, ja kādreiz gribēsi atgriezties un atkal kopā ar mani izmeklēt slepkavības, tas būtu vareni, - man patika, veiksmīgais maitasgabal. Ja tevi tas interesē, es zinu kādu starptautiskās apmaiņas programmu. Mēs nosūtītu kādu policistu uz otru dīķa pusi, lai �is pamācās da�us trikus par apdro�inā�anas blēdībām, un tavējie sūtītu tevi �eit uz se�iem mēne�iem, lai tu apgūtu da�us likum-sargājo�o institūciju darbības knifus. Vajadzētu parunāties ar tavējiem. Man nebūtu iebildumu, ja tu �eit vēl kādu laiku uzkavētos."

"Uzmanies, draugs!" Flinns sacīja, greizi smaidīdams. "Ja turpināsi tā runāt, es apraudā�os."

"Aizveries!"

"Es patie�ām jūtos aizkustināts..."

"Es runāju nopietni. Vai nu aizveries pats, vai arī es tevi piespiedī�u aizvērties," D�o brīdināja savu pārinieku, tomēr smaidīja līdz ausīm. "Un, pirms tev pārāk sakāpj galvā, atceries, ka pui�i ir noslēgu�i nelielas derības par to, kas ir īstais iemesls, kāpēc tu �eit esi. Ko tie Loida ve�i domā par tavu ķēpā�anos ar slepkavībām, kad tev jāizmeklē apdro�inā�anas blēdība?"

"Protams, viņiem labāk patiktu, ja es pievērstu nedalītu uzmanību blēdībai. Un, kā velnu piemin... Sākas," viņ� paziņoja, ar galvas mājienu norādīdams uz ēkas pusi.

Pasniedzējs Tidvels a�i un mērķtiecīgi izgāja pēcpusdienas dziesto�ajā gaismā un devās pie savas ma�īnas. D�o un Flinns vēroja, kā viņ� iedarbina motoru, pagaidīja, līdz viņ� piebrauc pie

LdVUllUdS gdlimd v*$A-

izejas, un tikai tad sāka viņam sekot, turēdamies vienas ma�īnas attālumā.

Viņi aizbrauca līdz stūra veikalam un apstājās uz ielas, kad pasniedzējs izkāpa un rik�iem pieskrēja pie taksofona, lai piezvanītu. Lai kas ari tiktu pārspriests �ajā sarunā, tā noritēja ļoti dzīvīgi, jo viņa roku asie �esti norādīja, ka viņ� ar kādu strīdas. Pāris minū�u nikni runājis, viņ� nosvieda klausuli, iekāpa ma�īnā un devās uz bāru.

Abi nogaidīja ārā divas stundas (D�o aizstaigāja kvartālu tālāk un nopirka divas picas �ķēles), līdz pasniedzējs atkal parādījās, �oreiz kāda vīrie�a pavadīts. Abi devās uz �auro autostāvvietu un apstājās pie veca "Buick" sāniem.

"Viņ� kaut ko pērk," D�o sacīja. "Pēc manām domām, tā ir zāle."

Izrādījās, ka D�o nojauta bijusi pareiza, jo vīrie�i pēc brī�a apgāja apkārt ma�īnai līdz pakaļgalam, kur kopīgi izsmēķēja "kāsi". Pēc tam viņi vēl nedaudz papļāpāja, un otrs vīrietis atgriezās bārā. Pasniedzējs iesēdās savā ma�īnā.

D�o un Flinns sekoja Tidvelam pa Blekstounas avēniju, Lorda ielu un Sleitera avēniju, kurā dzīvoja Rei�ela. �ajā brīdī Flinnam sirds sa�ņaudzās krūtīs.

"Viņ� dodas savākt gleznu," D�o sacīja, bet viņa balss bija klusāka nekā parasti, jo viņ� lieliski zināja, cik ļoti Flinns vēlētos, lai Rei�ela nav iesaistīta �ajā lietā.

"Mēs to vēl nevaram zināt," Flinns iebilda.

D�o neko neteica, tikai novietoja ma�īnu aiz kāda cita automobiļa da�as mājas tālāk no Rei�elas bungalo. No savas vietas viņi redzēja, kā pasniedzējs izkāpj no ma�īnas un dodas iek�ā mājā.

D�o palūkojās uz Flinnu.

"Viņ� var brīvi iekļūt viņas mājā?"

Flinns negrasījās mierīgi sēdēt un ļaut D�o viņu �ēlot.

"Es labāk ātri visu apskatī�u," viņ� paziņoja un izkāpa laukā, pirms D�o paguva viņu aizkavēt.

Iebāzis rokas mēteļa kabatās, Flinns uzsita apkakli aug�ā un gāja uz priek�u pa ietvi līdz Rei�elas mājai. Nonācis pie tās, viņ�

apstājās, pietupās un izlikās, ka aizsien kurpi, lai varētu uzmest skatienu bungalo.

Viņ� tūlīt pat pamanīja, ka Rei�elas ma�īnas nav. Tad ko gan Tidvels te darīja? Paskatījies atpakaļ D�o virzienā, Flinns piecēlās un mierīgi sāka iet pa piebraucamo ceļu, prātā gandrīz dzirdēdams, kā D�o viņam kliedz, lai nāk atpakaļ, pirms viņa leģenda tiek sagrauta. Pie velna ar leģendu - viss bija kļuvis daudz nopietnāks par vienkār�i profesionālu ieinteresētību.

Flinns soļoja pa ceļu, vērodams garo logu rindu. Istabās bija ieslēgta gaisma, bet pasniedzējs nebija manāms. Tāpēc Flinns nedaudz satrūkās, kad Tidvels pēk�ņi parādījās garā�as durvīs un uzmeta Flinnam dīvainu skatienu, veikli aizvērdams durvis aiz sevis.

"Hmm... labdien!" Flinns sacīja.

"A! Tas esat jūs," pasniedzējs atsaucās un, uzlicis rokas uz gurniem, piemiegtām acīm vēroja Flinnu. Viņa acis bija stiklainas un asinīm pieplūdu�as. Izskatījās, ka viņ� atrodas pamatīgā marihuānas iespaidā. "Vai mēs esam tiku�ies?" viņ� vaicāja. "Es jūs neatceros."

"Nē, neesam gan. Mans vārds ir �ārlijs Vindzors."

"Vindzors... Liekas kaut kur dzirdēts," �is kretīns novilka.

Flinns no sirds cerēja, ka viņ� tie�ām zina tādu vārdu, ņemot vērā, ka �is stulbenis dēvēja sevi par vēstures speciālistu un mācīja to koled�ā. Bet pasniedzējs paraustīja plecus un pagriezās uz mājas pusi, neveltīdams laiku pārdomām par �ādu mīklu.

"Viņas te nav, vecais," Tidvels paziņoja.

"Nav?"

"Nē." Viņ� apklusa, palūkojās uz māju, it kā mēģinādams atcerēties, ko pats �eit dara, pielika roku pie skausta un atkal pievērsās Flinnam. "Labi, vai vēlaties, lai es viņai pasaku, ka bijāt atnācis?"

"Vai jūs viņu satiksiet?"

"Ē... nezinu. Man likās, ka viņa ir kopā ar jums. Varbūt viņa ir skolā. Paklau, es atstā�u viņai zīmīti, bet tagad man tie�ām jāiet."

Lavandas gaisma

"Tas būtu ļoti laipni, pateicos!" Flinns atbildēja. Tomēr viņ� palika stāvam uz vietas, gribēdams redzēt, ko �is jefiņ� darīs.

Tidvels lūkojās uz Flinnu, izskatīdamies ārkārtīgi apmulsis.

"Jā, jā, tad nu es viņai pateik�u."

"Brīni�ķīgi. Paldies!"

Cie�i vērodams Flinnu, profesors ļoti piesardzīgi iegāja bun-galo. Flinns pasmaidīja, apgriezās uz papē�a un mierīgi devās atpakaļ pie D�o.

"Vai tu esi traks?" D�o iebļāvās, pirms Flinns bija paguvis iesēsties ma�īnā. "Vai tu gribi sagraut leģendu?"

"Manai leģendai nekas nav noticis. Es pat runāju ar mūsu objektu."

"Mēsli" D�o noteica, iesizdams ar plaukstu sev pa pieri.

"Viss ir kārtībā, detektīv Kīting. Viņ� mani atceras no tik�anās bārā un domā, ka esmu ieradies pie Rei�elas. Viņas nav mājās, Tidvelam nav ne jausmas, kur viņa varētu būt, un viņ� apsolīja atstāt ziņu, ka es biju atnācis."

"Tu noteikti joko," D�o iesmējies sacīja. "Viņ� nevar būt tik stulbs."

"Izrādās, ka ne tikai var, bet arī ir," Flinns atbildēja un noslīdēja zemāk sēdeklī, vērodams māju.

Drīz vien pasniedzējs iznāca laukā tuk�ām rokām un devās uz savu dzīvokli.

D�o un Flinns skatījās, kā viņ� iesteberē iek�ā, it kā uz pleciem stieptu kādu neredzamu smagumu.

"Es �onakt pielik�u viņam pārīti ierindas policistu," D�o sacīja. "Bet man nedaudz jāpaguļ."

Viņ� uzmeta skābenu Flinnam.

"Un tev jāiekļūst tajā mājā."

"Taisnība," Flinns piekrita, bet neieminējās, ka pēc iepriek�ējās dienas notikumiem to izdarīt varbūt nemaz nebūs bk viegli.

Tovakar Flinns ieradās savā dzīvoklī ap desmitiem. Telefonā bija �etras ziņas, kas ierunātas kop� iepriek�ējās dienas rīta, kad viņ� bija saņēmis zvanu no D�o, kur� paziņoja, ka slepkavības lietā noticis jauns pavērsiens.

Pirmā ziņa bija no Airisas.

"Flinn, dārgumiņ, piezvani man, lūdzu! Man ir svarīgi jaunumi."

iMbs mēģinājums, mīļa. Viņa bija kļuvusi gudrāka, izdomājusi jaunus veidus, kā Flinnu vajāt.

Otro ziņu bija ierunājusi viņa māte.

"Ak, Flinn, mīļais, es tā cerēju, ka tu būsi mājās!" viņa iesaucās. "Tavs tēvs grib ar tevi runāt. Lūdzu, piezvani mums, lai viņ� var pārmīt ar tevi kādu vārdu. Apskauju un skūpstu, mīļais!"

Visaugstais Dievs, tagad māte bija �ajā sasodītajā jezgā iepinusi arī tēvu. Flinns juta līdzi nabaga vecajam vīram, kur� noteikti bija cīnījies ar zobiem un nagiem, lai netiktu iesaistīts Flin-na mīlas dzīves nepatīkamajās detaļās, tomēr beidzot padevies mātes spalgās balss un nebeidzamās urdī�anas iespaidā, padevies, lai iegūtu kaut mirkli miera, �is nabaga no�ēlojamais vīrs.

Tre�ā ziņa, kā jau viņ� paredzēja, bija no Rei�elas, un Flinns sarāvās katru reizi, kad viņa ievilka elpu, ierunājot �o diezgan garo ziņu. Jēzus, viņ� tie�ām bija visu sabojājis, vai ne?

Un pēdējā ziņa, lielais pārsteigums, bija no viņa brāļa lana.

"Sveiks, vecais! Zvanu tev no Parīzes. Mamma ir kā suņanagla pakaļā un neliek mani mierā, tāpēc es nolēmu vismaz piezvanīt tev un noskaidrot, kas noticis starp tevi un to sievieti pūķi," viņ�

Lavanaas gaisma '■�iesacīja, domādams Airisu, - Ians nekad nebija slēpis savu nepatiku pret viņu. "Piezvani man, kad tev būs kāds brīvs brīdis. Atā!" viņ� noteica un atvienojās.

Flinns pacēla klausuli, uzgrieza Rei�elas numuru un izdzirdēja automātiskā atbildētāja klik�ķi.

"Hmm... te Flinns. Rei�ela, es ļoti atvainojos par vakardienu. Kaut kas atgadījās, un es tiku aizsaukts prom. Lūdzu, piezvani man!" viņ� sacīja un nolika klausuli, nespēdams izdomāt, kā lai atklāj visu savu no�ēlu kaut kādai ma�īnai.

Un tad Flinns gulēja uz lētā, ar mākslīgo ādu apvilktā dīvāna, gaidīdams brīdi, kad zvanīs telefons, tie�i tāpat kā astotajā klasē, kad bija gaidījis Mērijas Elizabetes zvanu. Viņ� blenza uz griestiem tie�i tāpat kā tajā naktī pirms tūksto� gadiem. Tikai toreiz viņ� bija vērojis Duran Durati plakātu, nevis ūdens atstātu traipu, kā tas bija �obrīd.

Un viņ� atklāja, ka �āda gaidī�ana trīsdesmit �etru gadu vecumā diem�ēl ir tikpat moko�a kā tad, kad viņam bija trīspadsmit gadi.

Flinns divas reizes piecēlās un sniedzās pēc klausules, apņēmies piezvanīt vēlreiz. Un abas reizes viņ� atkal apgūlās, strīdēdamies pats ar sevi. Bija jau pārāk vēls, pēc pusnakts, turklāt viņ� negribēja izskatīties pēc uzmācīga pusaud�a, kas izseko un vajā savu iekāres objektu. Agrāk viņam �āda taktika neko labu nebija devusi.

Viņ� tomēr piezvanīja vēlreiz sestdienas rītā, kad bija pamodies stīvs un pārsalis uz tā nolāpītā dīvāna. Sasodīts, viņ� atkal sazvanīja tikai atbildētāju un nepavisam nevēlējās atstāt vēl vienu pazemo�anās pilnu ziņu.

Viņ� nevēlējās darīt neko citu kā vien sēdēt istabā ar drūmu seju un �ēlot sevi, ko arī darīja līdz pat agrai pēcpusdienai.

Sestdienas pēcpusdienā Rei�ela pārradās mājās pēc sava īslaicīgā darba benzīna uzpildes stacijas ļoti �aurajā, aizstiklotajā kabīnē, kas patiesībā bija domāta vienam, nevis diviem cilvēkiem, tomēr viņa bija stāvējusi Meibelai Foresterei aiz muguras un vilkusi kredītkartes caur tām paredzēto ierīci.

D?unja Lonaone

■m-

"Nesaprotu, kam �ie tevi atsūtīja," Meibela ne vienu reizi vien norūca. "Parasti man nevienu nedod."

"Varbūt svētku laika satiksmes dēļ," Rei�ela minēja.

Meibela no�ņācās.

"Es tak varu pagriezties un pati visu izdarīt," viņa nomurmināja.

Vecākajai sievietei bija taisnība. Sēdēdama vienīgajā krēslā, Meibela varēja griezties apkārt un darīt visu nepiecie�amo, arī blenzt uz Rei�elu retajos atpūtas brī�os.

Tā bija gara, nogurdino�a diena gan fiziskā, gan emocionālā nozīmē. Kā jau Rei�ela bija skaidrojusi Meibelai (dienas laikā viņas pat bija nedaudz sadraudzēju�ās), tik�anās ar Maiku iepriek�ējā vakarā nebija veiksmīga. Viņi bija nedaudz iedzēru�i un devu�ies paklausīties rokgrupas koncertu, kas bija pārāk skaļ�, lai viņiem patiktu. Un tad viņ� bija aizvedis Rei�elu atpakaļ līdz viņas ma�īnai un noskūpstījis, kā to būtu darījis jebkur� vīrietis, un tas bija ļoti jauki. Tikai... jauki. Nekādas dzirksteļo�anas, nekādu vibrāciju, nekādas vēlmes mesties Maika gultā.

"Nu, tātad? Netiecies vairs ar viņu!" Meibela bija ieteikusi.

"Es zinu... Bet saprotiet, Maiks būtu vissaprātīgākā izvēle," Rei�ela godīgi atzinās. "Tas ir, viņ� ir jauks puisis, es viņam patīku, viņ� dzīvo tepat tuvumā. Turpretī Flinns..." Viņa ievaidējās un palūkojās caur biezajiem stikla logiem uz ma�īnu rindu pie benzīna sūkņa. "Flinns ir... sapņu vīrietis. Kāds, kuru sastapt es nekad nebūtu domājusi, vai saprotat?"

Meibela nosprauslājās.

"Meitēn, kāpēc lai tu gribētu dzīvot praktiski, ja vari izdzīvot sapni?" viņa jautāja un paklak�ķināja mēli. "Es pati dzīvotu sapnī, ja varētu," viņa nomurmināja un spēji pagrieza krēslu, lai pieņemtu naudu no diviem pui�iem ar drediem pilnu galvu.

Es dzīvotu sapni, ja varētu. Tas izklausījās tik liriski.

�ī saruna Rei�elu nomāca vēl vairāk, jo (un viņa bija piemirsusi to paskaidrot Meibelai) Flinns �obrīd nedzīvoja sapnī. Viņ� bija izskatījies �ausmu pārņemts, izdzirdot Rei�elas atzī�anos

mīlestībā. Un tagad bija parādījies jauks, normāls vīrietis, kuram viņa patika, bet viņa spēja domāt tikai par Flinnu.

Ar to pietiktu, lai pat vispraktiskākie cilvēki zaudētu prātu, un brīdī, kad Rei�ela ieradās mājās, viņa gribēja tikai aprīt milzīgu daudzumu siltu �okolādes kūku un ieiet karstā vannā.

Diem�ēl tur bija arī Mairons. Rei�ela ievaidējās, izkāpdama no ma�īnas, jo viņ� katrā ziņā bija pēdējais cilvēks, ko viņa �obrīd vēlējās redzēt. Bet, ieiedama mājā pa virtuves puses durvīm - ātrākais ceļ�, lai izvairītos no tik�anās ar misteru Valisjelo, - viņa noelsās un nometa somu.

Viņas mājā valdīja haoss. Atvilktnes bija izrautas, uz brokastu letes samests viss iespējamais, un ledusskapja durvis stāvēja pla�i vaļā.

Rei�ela metās uz ēdamistabu, kur pavērās līdzīga aina - izmētātas mantas, izrautas atvilktnes, atvērti skapji un sajaukts to saturs. Un, kamēr viņa stāvēja ar pavērtu muti, cenzdamās aptvert, kas �eit noticis, Mairons uzskrēja aug�ā pa pagraba kāpnēm.

"A! Sveika!" viņ� sacīja, ieraudzījis Rei�elu.

"Sveika? Vai tas ir viss, ko tu vari pateikt?"

"E?"

"Ak dievs, Mairon!" viņa pārskaitusies iesaucās. "Paskaties uz manu māju! Paskaties, ko tu esi izdarījis ar manu māju!"

Mairons palūkojās apkārt.

"Ak Jēzus! Es pat nepamanīju," viņ� muļķīgi noteica, un Rei�ela saprata, ka viņ� atkal pīpējis zāli.

"Tas nav iespējams, Mairon!" viņa iekliedzās, apmetās apkārt, iegāja virtuvē un aizcirta ledusskapja durvis. "Es tevi lūdzu piezvanīt, pirms tu ierodies! Vai tev liekas, ka es eksistēju tikai tādēļ, lai tevi barotu un aprūpētu? Kas tu par draugu!"

Mairons viņai sekoja.

"Nu paklau, es atvainojos! Es nezināju, ka visu sajaucu!" viņ� uzsauca Rei�elai. "Bet te ir kāda lieta, kas pieder man, un es nevaru to atrast!"

"Kāda lieta, kas pieder tev? Un tāpēc tev jāizvanda mana māja?"

"Tas ir koloniālā laikmeta sievietes portrets. Neliels, desmit reiz astoņas collas. Ko tu ar to esi izdarījusi?" viņ� ierēcās.

Tagad Rei�ela bija pārskaitusies. Tā pārskaitusies, ka viņai no ausīm gandrīz nāca tvaiki.

"Neuzdro�inies uz mani kliegt!" viņa izgrūda caur sakostiem zobiem. "Es nezinu, kur atrodas tava stulbā glezna. Man vienalga, kas notiek ar tavām stulbajām gleznām! Es ļāvu tev uzglabāt tās �eit, jo domāju, ka mēs esam draugi, bet tu jau pietiekami ilgi esi mani izmantojis! Es tūlīt pat gribu saņemt atpakaļ savu atslēgu!"

"Paklau, Rei�ela, tev noteikti jāatceras!" Mairons teica, tagad jau izklausīdamies nedaudz izmisis. "Man tā jāatrod!"

Viņa acīs parādījās skatiens, kas Rei�elai nepatika, un viņa novērsās, aizgrūzdama ciet ar greznumlietiņām pilnu atvilktni.

"Es nezinu, kur tā atrodas. Tev būtu jāatceras."

"Nolādēts!" Mairons nomurmināja un brīdi blenza uz grīdu. "NOLĀDĒTS!"

"Labi, tagad tev jāiet prom," Rei�ela sacīja un norādīja uz durvīm.

"Man jāatrod tā sasodītā glezna!" Mairons iebaurojās. "Vai tu to nesaproti? MAN JĀATROD TĀ GLEZNA!"

"Tu esi sapīpējies," viņa riebuma pilnā balsī noteica. "Paskaties ta�u apkārt! �eit tās nav! Tu esi apgriezis manu māju kājām gaisā, un �eit tās nav! Es gribu, lai tu ej prom, Mairon. Es gribu, lai tu atdod man atslēgu, ej prom un vairs neatgriezies. Tu esi sapīpējies, rupj� un..."

"Aizveries, Rei�ela!" viņ� atcirta, uzmeta atslēgu uz brokastu letes un devās uz durvju pusi. "Vienkār�i aizveries!" viņ� atkārtoja, atspēra durvis vaļā un izgāja laukā.

Instinkts lika Rei�elai aizslēgt durvis. Viņa aizsteidzās pie tām, aizslēdza, tad aizskrēja pie parādes durvīm un aizslēdza arī tās. Telefons sāka zvanīt, kad viņa vēroja, kā Mairons neprātīgā ātrumā izbrauc laukā no pagalma, gandrīz ietriekdamies viņas ma�īnā.

Rei�ela pagrāba klausuli, nepalūkojusies uz numura noteicēju, jo vēl joprojām skatījās uz Maironu.

"Hallo!" viņa sacīja, atkal pieiedama pie loga.

"Rei�ela?"

Viņa balss bija kā rāmuma oāze haosā, un Rei�ela aizvēra acis, dziļi ievilka elpu.

"Flirtu," viņa no�ukstēja.

"Es... es jau domāju, ka nesazvani�u tevi. Centos ar tevi sazināties, bet nekas neizdevās. Vai tu... Vai tev ir laiks nedaudz parunāties?"

"Hmm..." Viņa apklusa un palūkojās laukā pa logu. Mairons tie�ām bija prom.

"Sasodīts!" Flinns nomurmināja un, pirms viņa paguva kaut ko paskaidrot, sacīja: "Vismaz ļauj man runāt, labi? Sāksim ar to, cik man ļoti �ēl vakardienas. Atgadījās kaut kas tāds, no kā es nevarēju atbrīvoties un..."

"Es zinu, tu to teici savā atstātajā ziņojumā," Rei�ela atbildēja, izmezdama Maironu no prāta. "Vai tu nevarēji atrast telefonu?"

"Varēju gan... bet da�u iemeslu dēļ, kurus vēl nevaru pilnīgi izskaidrot, man nebija iespējas tev piezvanīt."

"Flinn..."

"Rei�ela, uzklausi mani, lūdzu! Man vakar bija jādara �is tas, ko es nevaru ar tevi pārrunāt, vismaz ne tagad, un es zinu, ka tas izklausās mīklaini un stulbi, bet tā ir patiesība. Un patiesība ir ari tā, ka es vēlējos ierasties. Mani nepavisam nenobiedēja tas, ko tu pateici, un vispār mani tas iedro�ināja. Laikam jau man vajadzēja to pateikt uzreiz, bet ir da�as problēmas, kuras tu nesaproti, bet kuras to visu sare�ģī..."

"Kādas problēmas?" viņa jautāja. "Cita sieviete?"

�ī doma izrāvās no kāda tum�a Rei�elas prāta nostūra, kur slēpās visas sāpīgās domas, gatavas uzbrukt viņai pie pirmajām nedro�ības pazīmēm.

"Nē, nē... Tas ir, ne tikai..."

"Tā ir cita sieviete!"

"Ak dievs, nē, Rei�ela. Nē." Flinns nopūtās klausulē, un Rei�ela gara acīm redzēja, kā viņ� izgrū� pirkstus caur matiem. "Vai zini, ko es �odien darīju?" viņ� negaidīti ierunājās. "Es ilgi staigāju gar upi, kur mēs abi esam pastaigāju�ies un runāju�ies un... un es raizējos, jo nevarēju tevi sazvanīt. Man likās, ka tu varbūt no manis izvairies, un es to esmu pelnījis, tomēr es nevarēju pārstāt domāt par tevi ik brīdi kop� tās tik�anās kafejnīcā. Jēzus, es nespēju sakopot domas, bet vienu es zinu dro�i - mums jāaprunājas. Man tev kaut kas jāpavaicā, kaut kas jāpasaka. Mēs nevaram tā turpināt."

Vai viņi vispār varēja kaut ko turpināt?

"Jā, domāju, ka mums jāaprunājas," Rei�ela klusi noteica.

"Tātad... tātad tu piekrīti? Kad mēs varētu satikties?"

"Rīt. Ap pieciem," viņa atbildēja, jo nevarēja tikties ar Flinnu tagad, ne jau pēc tā, ko Mairons bija izdarījis viņas mājā, ne tik nogurusi. �obrīd viņai nebija spēka uzklausīt to, ko Flinns gribēja viņai teikt. Lai kas tas būtu, tas noteikti nebija nekas labs.

"Tas ir agrākais laiks?" viņ� jautāja, izklausīdamies vīlies.

"Jā," viņa noteikti atbildēja. "Vai tu vari atbraukt uz �ejieni?"

"Jā," Flinns apstiprināja. "Tad es rīt ieradī�os. Un - paldies, Rei�ela, ka dod man iespēju visu paskaidrot."

Protams. Sniegt paskaidrojumus, kas Rei�elu noteikti satrieks.

"Labi. Tiksimies rīt," viņa noteica un nolika klausuli.

Tonakt Rei�ela sapņoja, ka cen�as atrast Flinnu savā mājā valdo�ajā haosā, nejuzdamas pārliecināta, vai viņ� ir īsts vai tikai gleznojums. Bet, lai kuru mantu kaudzi viņa aplūkotu, tā tikai kļuva lielāka un lielāka.

Nākamajā rītā Rei�ela devās uz vingro�anas zāli. Lorija uzpūta ko�ļājamās gumijas burbuli, nopētīdama viņu no galvas līdz kājām, un sacīja:

"Tu izskaties labi! Cik tad esi zaudējusi?"

"Trīs mārciņas," Rei�ela atbildēja, pierakstīdamās reģistrācijas lapā.

"Nevar būt! Piecpadsmit vai divdesmit, vai ne?"

"Trīs," Rei�ela atkārtoja, paceldama roku un pavicinādama trīs pirkstus, un tad devās uz zāli, kur mina velotrena�iera pedāļus, līdz kājas ļodzījās un viņa vairs nejuta savas rokas.

Toties viņa jutās daudz mierīgāka un rāmāka attiecībā uz visu, kas notiek. Lai ko Flinns grasījās teikt, Rei�ela bija gatava to dzirdēt. Tā pavisam noteikti nebirs pirmā reize, kad viņa tiek pamesta, bet tā būs pirmā reize, kad viņa tiek pamesta saudzīgi. Viņa domāja, ka dro�i vien dzirdēs tādas frāzes kā: "Vai mēs varētu palikt draugi?" - vai: "Es esmu neglābjami slims," - vai arī: "Es negaidīju, ka viss aizies tik tālu, un man ir saistības mājās." Saistibas, protams, nozīmēja citu sievieti.

Līdz pēcpusdienai Rei�elai bija izdevies sakārtot māju, pastumjot mantas zem mēbelēm un iestūķējot tās atvilktnēs. Viņa pat ignorēja divus Maika zvanus ("Sveika, Rei�ela! Vai �ovakar kaut ko dari?"), kaut gan jutās ļoti vainīga. Viņa pat neveiksmīgi centās sazvanīt Dāniju, lai pateiktu, ka viņa var savākt savus bur�anās piederumus, jo Rei�ela vairs negrasījās ar to nodarboties. Dānijā un Glens noteikti bija salabu�i. Tā notika vienmēr. Dānijā dabūja vīrieti. Rei�ela savu zaudēja.

Tāpēc viņa bez ceremonijām nolika visus maģijas rīkus... tikai brīdi pastāvēja pie skapja, lūkodamās uz tiem un pārdomādama savu muļķīgo aizrau�anos.

Nu, vairs tā nenotiks. Rei�ela bija nolēmusi, ka turpmāk vairs nebēgs no realitātes, tāpēc devās uz aug�stāvu, lai ieskatītos savā astroloģiskajā tabulā un pārliecinātos, ka tā ir pareizā pieeja.

Flinns ieradās ar milzīgu puķu pu�ķi, dārga �ampanie�a pudeli un somu, kas pilna ar smalkām �okolādes kūkām. Varbūt viņam neizdotos atgūt Rei�elas labvēlību ar runā�anu vien, bet viņam nebija iebildumu izmantot citus iero�us.

Pēdējās divdesmit �etras stundas bija pagāju�as moko�i lēni un pārsteidzo�i sāpīgi. Flinns gadiem ilgi bija uzskatījis sevi par diezgan nemierīgu puisi, tāpēc ka tik daudz ceļoja un biedrojās ar ļoti bagātiem cilvēkiem. Tikai tad, kad Airisa bija viņu savaldzinājusi, Flinns sāka saprast, ka patiesībā visvairāk vēlas sievieti, kura mīlētu viņu ar visiem viņa sasodītajiem trūkumiem, un ģimeni, pie kuras atgriezties.

To un ari slepkavību izmeklētāja darbu, bet tas jau bija cits gar� un sare�ģīts stāsts.

Kad Airisa viņu nodeva, Flinnam bija izdevies sevi pārliecināt, ka tā ir labāk, ka viņ� gribējis pārāk daudz - viņ� ta�u nevarēja cerēt, ka sieviete mīlēs tikai un vienīgi viņu, absolūti un uz mū�u. Cilvēki pārāk viegli varēja pamest mīļoto, vīru vai sievu, lai dotos pie nākamā. Likās, ka ilglaicīgu, mīlestības pilnu attiecību ir ļoti, ļoti maz.

Pat viņa vecāki, kuri bija precēju�ies jau ilgus gadus, �ķiet, viens otram īsti nepatika. Flinns nolēma, ka laikam jau labākais, uz ko viņ� var cerēt, ir da�as tie�ām patīkamas dēkas.

Bet tad viņ� sastapa Rei�elu, un viņā dzima ticība. Ticība, kas viņa dabai bija tik nepierasta, ka viņ� pat nespēja to ietērpt vārdos, bet viņ� izmisīgi negribēja to zaudēt un instinktīvi zināja, ka nekad to vairs neatgūs, ja tā notiks.

Tāpēc Flinns saņēma drosmi, uzskrēja pa Rei�elas bungalo kāpnēm un apņēmīgi piedauzīja pie durvīm.

Viņ� dzirdēja, kā Rei�ela nāk lejup pa kāpnēm, dzirdēja, kā tiek atslēgtas durvis. Tās lēnām atvērās, un tur jau viņa stāvēja, tikpat skaista un brīni�ķīga kā vienmēr. Viņas mati bija gari un izlaisti, pārgalvīgi sprogojoties ap viņas seju. Viņai mugurā bija gari melni svārki, vienkār�s pieguļo�s melns d�emperis, lavandas �alle ap pleciem un kristāla kulons ap kaklu, bet kājās rītakurpes, kas izskatījās pēc Hol�teinas govīm.

Flinns ne reizi mū�ā nebija redzējis kaut ko tik pievilcīgu, un viņu pa�u pārsteidza tas, kā notrīsēja viņa sirds, kad Rei�ela bikli pasmaidīja.

"Vai tās ir domātas man?" viņa jautāja, lūkodamās uz puķēm.

"Ir gan."

Rei�ela atgrūda durvis un pakāpās malā, lai ielaistu viņu iek�ā. Flinns pasniedza viņai ziedus un, kad viņa tos paņēma, nespēja savaldīties; viņ� apķēra Rei�elu ap vidukli un noskūpstīja kā cilvēks, kas ilgus gadus pavadījis uz neapdzīvotas salas. Kad viņ� beidzot pacēla galvu, Rei�ela lūkojās viņā ar tik mirdzo�ām acīm, ka visas Flinna ķermenī atrodamās testosterona molekulas sāka vārīties, pieprasot vēl.

Viņ� atkal noskūpstīja Rei�elu. Tas bija īsts, dziļ� skūpsts, kas atklāja, cik ļoti Flinns viņu vēlas. Rei�ela silti atsaucās, piespiezdama savu augumu viņējam.

Kad viņa atrāvās, viņas smaids bija �ilbino�s.

"Es tikai ielik�u puķes ūdenī," viņa sacīja, pagriezās un devās dziļāk iek�ā mājā.

Flinns nolika malā �ampanieti, aizvēra durvis un nometa no pleciem mēteli. Iebāzis rokas kabatās, viņ� nostājās tie�i pie arkas, kas veda uz ēdamistabu. Pēc brī�a Rei�ela atgriezās, nesdama rokās lielu kristāla vāzi, pasmaidījusi nolika puķes uz galda un sāka tās kārtot, pārliekusies pār galdu, un garās matu cirtas krita viņai pār plecu.

Viss �ķita kā balti nokaitētu emociju kopums. Rei�ela bija magnēts, kas pievilka Flinnu, un viņ� nespēja pretoties. Viņ� nostājās

ujuiija Lonaone

Rei�elai aiz muguras, uzlika roku uz viņas matiem, glāstīja tos, apņēmīgi pabīdīja malā, lai varētu noskūpstīt viņas kaklu.

Rei�ela klusi nopūtās, kad Flinna lūpas pieskārās viņas ādai.

"Man tevis ļoti pietrūka, Rei�ela," viņ� no�ukstēja.

Viņas atbilde bija galvas pieliek�ana uz otru pusi.

"Tu neatnāci uz Pateicības dienas mielastu," viņa nomurmināja.

"Es esmu riebīgs nelietis," Flinns atbildēja, piespiedis lūpas pie Rei�elas matiem, ko bija satvēris rokā. "Esmu pelnījis ne�ēlīgu pērienu, un mani vajadzētu atdot lauvām saplosī�anai."

"Zini, man laikam da�i no �iem jaukajiem dzīvniekiem aizķēru�ies pagalmā," Rei�ela noteica, pagriezās un uzlika plaukstas viņam uz krūtīm. "Bet vai tad tu negribēji kaut ko man "pateikt"?"

"Pateikt?" viņ� izklaidīgi pārvaicāja un pieskārās ar lūpām Rei�elas pierei.

"Nu, ka... ka tu nevari vairs ar mani tikties vai brauc prom, vai ka tev ļoti �ēl, bet tu nevari atbildēt uz manām jūtām..."

"Ko?" Flinns neticīgi iesmējās, pielika plaukstu pie Rei�elas vaiga un uzsmaidīja viņai. "Tu visu esi pārpratusi, mīļā."

"Tu teici, ka tev esot man kaut kas jāpaskaidro," viņa sacīja, aplikdama sev rokas ap vidukli.

Nekas nevarēja būt vienkār�i, vai ne?

"Tev taisnība," viņ� nopūzdamies atzinās. "Man vajadzēja tev pateikt, ka es esmu stulbs. Ka es pieļāvu drausmīgu kļūdu - turklāt nevis vienu, bet gan divas reizes. Pirmkārt, man vajadzēja pateikt, ka man ir ļoti spēcīgas jūtas pret tevi..."

"Sākas," viņa nomurmināja, nolaizdama skatienu.

Flinns palika pirkstu viņai zem zoda un piespieda viņu palūkoties aug�up.

"Tā ir taisnība," viņ� ļoti nopietni teica. "Paskaties ta�u uz mani! Es zemojos, atnesu dāvanas, lūdzu �ēlastību. Kāpēc lai es to darītu, ja nebūtu kā traks pēc tevis?"

"Patie�ām?" Rei�ela jautāja, cenzdamās izskatīties skeptiski noskaņota, bet nespēdama noslēpt savu cerīgo sejas izteiksmi.

"Patie�ām. Neprātīgi. Un otrais, ko man vajadzēja tev pateikt, ir tas, ka mana krīze darbā uzradās ļoti nelaikā, bet man vajadzēja piezvanīt tev."

Rei�ela kautrīgi pasmaidīja un rotaļīgi iesita viņam pa krūtīm.

"Vajadzēja gan."

Viņa Flinnam piedeva pārāk viegli.

"Ir vēl �is tas, ko man tie�ām vajadzētu tev pateikt, es par to esmu pārliecināts... piemēram, manas tie�ām drausmīgās atzīmes vēsturē."

Rei�ela iesmējās.

"Es runāju nopietni. Mana māte raudāja krokodila asaras, kad es nevarēju nosaukt visus valdniekus hronoloģiskā secībā. Un, kad es biju vēl zēns, es biju diezgan tukls, un pārējie puikas dēvēja mani par seru Apallti."

Atmaksa par �o atzī�anos bija līksmi smiekli, un Flinns noskūpstīja Rei�elas kaklu, uzlika rokas uz viņas vidukļa, ieslidināja tās zem viņas d�empera, izvilka apak�kreklu no svārkiem, lai varētu pieskarties viņas ādai.

"Tas noteikti nav viss," Rei�ela nomurmināja un pieturējās ar rokām pie galda, lai nenokristu.

"Es nevaru ciest su�i."

"Tie�ām?"

"Ne mazākajā mērā," Flinns atbildēja un piespieda muti pie viņas kakla, ļaudams rokām aizklejot līdz viņas krūtīm. "Un es nevaru," viņ� turpināja, sajuzdams plaukstās krū�u smagumu, "pretoties tev. Es tevi dievinu..."

Flinns paslēpa seju Rei�elas kakla izliekumā un, apklājis viņas krūtis ar plaukstām, pieskārās galiņiem, juzdams, kā tie piebriest un kļūst cieti viņa rokās.

Rei�ela vārgi nopūtās un uzlika galvu uz viņa pleca, ļaudama viņam pieskarties krūtīm.

"�o divu dienu laikā es domāju gandrīz tikai par tevi. Es gribu atkal būt tevi, Rei�ela. Es gribu atrasties dziļi tevi iek�ā, pilnīgi piepildīt tevi." Flinns ar ceļgalu viegli papleta Rei�elas kājas un pabīdīja uz aug�u viņas kreklu un d�emperi, tad pieliecās un satvēra ar lūpām viņas krūtis, pakodīdams to galiņus.

"Es gribu sajust tevi sevī," viņa no�ukstēja, un viņas pirksti ieslīdēja Flinna matos, pievelkot viņa galvu tuvāk krūtīm.

Flinns piecēlās un noskūpstīja Rei�elas lūpas, pārvilka d�emperi viņai pār galvu un nevērīgi nosvieda to uz galda, pakāpdamies atpakaļ, lai apbrīnotu �o sievieti. Viņ� nespēja pretoties vēlmei atkal saņemt plaukstās viņas nevainojamās krūtis, sajust to blīvo smagumu. Bet tad viņ� lēnām apgrieza Rei�elu apkārt, nostādīdams viņu ar seju pret galdu, un laida plaukstas pāri viņas zīdainajai muguras ādai, viduklim, pār vēderu, pirkstiem aizslīdot aiz svārku jostas.

Rei�ela nopūtās; viņas galva noliecās uz priek�u. Viņa bija mitra, un, sajutis to, Flinns saprata, ka viss vīri�ķais viņā atsaucas uz �o aicinājumu. Tagad viņa ķermenis dega liesmās, izmisīgi vēlēdamies mīlēties ar Rei�elu, just, kā viņas muskuļi savelkas ap Flinna locekli.

"Tu liec man kļūt trakam no iekāres," viņ� murmināja, ar brīvo roku pavilkdams uz aug�u Rei�elas svārkus. "Katru reizi, kad tevi ieraugu, es nespēju savaldīt vēlmi ar tevi gulēt."

"Ak!" viņa ievaidējās, kad Flinna roka ieslīdēja dziļāk viņas biksītēs. "Turpini, turpini!"

Citu pamudinājumu viņam vairs nevajadzēja. Rei�elas gurni bija mīksti un aicino�i. Flinns atkal sāka Rei�elu glāstīt un ieslīdēja viņā. Rei�ela izlieca muguru, atmeta galvu atpakaļ, gari, svelmaini nopūzdamās, un tūlīt pat ievaidējās, pieķerdamās pie galda.

Tas nebija ilgs akts - viņa drīz vien sāka kustēties Flinnam pretī, mudināja viņu rīkoties ātrāk, un Flinns nespēja savaldīties. Rei�ela bija karsta un cie�a, viņa saspieda Flinna locekli ar katru ritmisko kustību, un viņas plauksta, kas tagad atradās uz Flinna rokas, lika viņam pasteigties. Viņ� juta, kā Rei�elas augums zem viņa saspringst, redzēja, kā izliecas viņas kakls un gurni triecas pret viņa augumu, un pats slīdēja lejup pa slideno virvi, kas veda uz satrieco�u orgasmu.

Notika brīnums, un viņi noslīdēja abi reizē, iekrizdami ekstāzes jūrā gandrīz vienā un tajā pa�ā mirklī, un viņu augumi notrīcēja viens pret otru.

Brīdi viņi stāvēja, pārlieku�ies pār ēdamistabas galdu, kampdami pēc elpas, ar nekārtīgām drēbēm. Rei�ela sāka smieties pirmā, ķiķinādama zem Flinna ķermeņa, un tad pagrieza galvu, lai viņam uzsmaidītu.

"Tava atvaino�anās ir pieņemta," viņa paziņoja, un Flinns arī iesmējās, piespieda seju pie viņas pakau�a, ieelpoja viņas matu saldo smar�u, siltām rokām cie�i apskaudams �o burvīgo sievieti, līdz viņa sakustējās, lai pieceltos.

Viņi sakārtoja apģērbu. Rei�ela izpurināja svārkus, tik laimīgi uzsmaidīdama Flinnam, ka viņ� juta sirdsapziņas dūrienu brīdī, kad viņa pārvilka kreklu pāri galvai.

Flinns nespēja viņai pretoties un atkal viņu noskūpstīja.

"Es tev gribētu �o to paskaidrot, " viņ� sacīja, aizvilkdams bik�u rāvējslēdzēju.

"Protams," Rei�ela piekrita, paņemdama d�emperi. "Un es to visu vēlos dzirdēt. Bet �obrīd es mirstu badā," viņa sacīja, uzspiezdama skūpstu Flinnam uz mutes kaktiņa. "Man vēl ir nedaudz tītara un piedevu," viņa turpināja, pārvilkdama d�emperi pāri galvai un izņemdama matus no apkakles. "Bet tās piedega," viņa paskaidroja un iesmējās. Tad Rei�ela aplika rokas Flinnam ap vidukli, brīdi viņu cie�i apskāva un palaida vajā. "Es tikai izvilk�u ēdienu no ledusskapja un uzsildī�u," viņa noteica un atkal nozuda virtuvē.

Flinns sakārtoja drēbes, izlaida pirkstus caur matiem un palūkojās uz galdu.

Jau pēc sekundes simtdaļas viņ� pamanīja to, ko visvairāk baidījās ieraudzīt, - muzeja eksponātu. Pirms tam Flinns to dro�i vien nebija ievērojis tāpēc, ka to bija apklājis Rei�elas d�emperis, bet kļūdīties nebija iespējams - blakus puķēm atradās stikla bļoda ar apzeltītu maliņu un gleznojumiem. Venēcija, aptuveni trīssimt gadus veca. Tās vērtība varēja būt apmēram pusotra tūksto�a dolāru.

"Sasodīts!" viņ� no�ukstēja.

Iezvanījās telefons. Rei�ela iznāca no virtuves, �ilbino�i smaidīdama, pagāja garām Flinnam, lai tiktu pie klausules, un viņas acis bija gai�as un pilnas ar emocijām, kuras viņ� ļoti labi saprata, jo arī pats tās izjuta.

Ta�u viņ� �obrīd nespēja pasmaidīt.

Rei�ela paķēra klausuli.

"Hallo! Sveika, Dānijā!" viņa iesaucās. "Paklau, es..." Viņas smaids nozuda, acis iepletās, un viņa pēk�ņi palūkojās uz Flinnu. "Nevar būt! Pa kuru kanālu? Vai tu runā nopietni? Tas ir, vai tu... labi, labi. Tūlīt pat," viņa sacīja, smiedamās nolika klausuli un paķēra televizora tālvadības pulti. "Mana draudzene Dānijā," viņa paskaidroja. "To juku�o meiteni rādīs ziņās!"

Iemirgojās televizora ekrāns; Rei�ela pārslēdza vietējo ziņu programmu un pārsteigta noelsās.

"Tā patie�ām ir Dānijā!" viņa iesaucās un norādīja ar pirkstu uz attēlu.

Flinns iegāja dzīvojamā istabā un pievērsa uzmanību raidījumam. Vietējo ziņu reportieris atradās kaut kādā alai līdzīgā amfiteātrī, pa kuru klaiņoja da�ādi cilvēki.

Rei�ela iesmējās.

"Ā, tas raidījums - nu, tu jau zini, tas, kur viņi braukā apkārt, un tad cilvēki var aiznest viņiem savas antīkās mantas un noskaidrot, vai tās ir vai nav vērtīgas," viņa satraukta sacīja.

Reportieris pavēstīja, ka vairāki vietējie iedzīvotāji ieradu�ies ar savas ģimenes vērtslietām un piedalīsies kādā no nākamajiem raidījumiem. Un tad viņ� pakāpās sānis, un Flinns ieraudzīja Dāniju Delaniju... un kaut ko vēl svarīgāku. Viņ� ieraudzīja priek�metu, kas lika sirdij sa�ņaugties viņa krūtīs, - D�ozefa Bad�era radīto portretu "Koloniālā sieviete".

Flinns nespēja noticēt savām acīm. Tas nebija iespējams. Viņi ta�u nebūtu iedomāju�ies aiznest tik vērtīgu gleznu uz kaut kādu antikvitā�u raidījumu!

Izskatījās, ka vadītāja domas ir tādas pa�as, jo viņ� uzmeta Dānijai ļoti izbrīnītu skatienu, izņēma gleznu viņai no rokām (viņa

sacītais pazuda reportiera monotonās balss skaņās), un Flinns skatījās, kā viņ� ar pirkstu paberzē portreta stūri. Beigu beigās reportieris apklusa un pagriezās, lai ieklausītos.

"Kur jūs atradāt �o gleznu?" vīrietis jautāja Danijai.

"Kādai manai draudzenei ir pilna māja ar tādām mantām," viņa lepna atbildēja.

"Tad jūsu draudzene ir ļoti laimīga sieviete, mis Delanija. Būs nepiecie�ama autentiskuma noteik�ana, bet, paskatoties uz �īm līnijām, īpatnējo stilu, monohromatisko krāsu lietojumu, eļļas krāsas veidu... Nu, ir skaidri redzams, ka �ī glezna ir diezgan veca."

"Vai patie�ām?" Dānijā vaicāja, izskatīdamās ļoti samulsusi.

"Kā tad!" Rei�ela smiedamās noteica. "Diezgan veca, protams, no divi tūksto�i pirmā gada!"

"Un vai redzat �o vārdu, ko es atklāju?" vadītājs jautāja, un Dānijā paliecās uz priek�u tik tālu, ka aizsedza kameru, tad atkal iztaisnojās, apstiprino�i mādama ar galvu kā bērns.

"Tas ir D�ozefa Bad�era vārds. D�ozefs Bad�ers ir viens no Amerikas iecienītākajiem māksliniekiem. Viņ� gleznoja pirmsrevolūcijas laikā."

"La-a-abi..." Dānijā novilka, vēl joprojām būdama neizpratnē. Apkārt bija sācis lasīties pūlis, un vadītājs pacēla gleznu augstāk.

"Ja tas ir autentisks D�ozefa Bad�era radīts portrets," viņ� sacīja, "tad tas ir ļoti vērtīgs."

�Vērtīgs?" Dānijā atkārtoja, acīm redzami juzdamās satriekta. "Cik... cik vērtīgs?"

"Es neesmu mākslas dīleris, bet domāju, ka virs miljona vai pat vēl vairāk," viņ� paziņoja, un amfiteātrī sākās kņada.

"Miljons?" Rei�ela atbalsoja un, pēk�ņi iekliegusies, atkrita uz dīvāna malas, ar plaukstu aizsegdama muti.

Pa Flinna galvu jaucās milzum daudz da�ādu domu, bet vienīgā, ko viņ� bija spējīgs satvert, attiecās uz gleznu. Viņam bija jādabū glezna.

"Vai viņai ir telefons?" Flinns steidzīgi jautāja, neskaidri pamādams smaido�ās Danijas virzienā, kuras seja tagad aizpildīja visu ekrānu.

Rei�ela neatbildēja; Flinns satvēra viņas elkoni.

"Vai viņai ir telefons?"

"Jā!" Rei�ela iekliedzās, dīvaini palūkojās uz Flinnu, pielēca kājās un metās somas virzienā. Viņa sāka neprātīgi rakņāties pa to.

Flinns pagrāba telefonu un piezvanīja D�o.

"Jā," D�o laiski atsaucās pēc tre�ā signāla.

"Tiekamies pie Delanijas dzīvokļa!" Flinns pavēlēja. "Un neizlaid viņu no acīm!"

Viņ� nolika klausuli un apmetās apkārt. Rei�ela tobrīd meta savas milzīgās somas saturu uz galda. Viņ� iesoļoja ēdamistabā un paņēma Venēcijas bļodu, nevērīgi izbārstīdams ābolus uz galda.

"Ei!" viņa iesaucās.

Flinns uzlika roku Rei�elai uz pleca; viņa palūkojās aug�up ar tādu sejas izteiksmi, kurā bija sajaukts apmulsums ar nemieru.

"Tev precīzi jāievēro mani norādījumi, Rei�ela. Piezvani Dānijai un pasaki, ka viņa nekur nedrīkst iet. Pasaki, ka viņa nedrīkst iziet no dzīvokļa! Un, Rei�ela... tu nedrīksti iziet no �īs mājas. Vai tu mani saproti? Es vēlāk atgriezī�os, bet tu nedrīksti doties prom, pirms es esmu ar tevi aprunājies."

Rei�ela pamirk�ķināja savas lielās zilās acis, kuras bija pilnas ar neizpratni.

Flinns negaidīja atbildi un metās laukā pa durvīm, apņēmies atgūt nenovērtējamo gleznu, kamēr ar to vēl nekas nav noticis.

Rei�ela tik tikko pamanīja Flinna pēk�ņo zvanī�anu pa telefonu un viņa aizie�anu, jo brīdī, kad raidījuma vadītājs bija paziņojis, ka glezna ir D�ozefa Bad�era oriģināls, viņa kā pļauku sejā sajuta Mairona neaptveramo apmānu.

Kā viņa varēja būt tik stulba? Tik nolāpīti akla?

Stikla bļoda, lāpu turekļi, figūriņa, tā sasodītā tējas servīze, Dieva dēļ! Cik ilgi tas bija turpinājies? Cik ilgi Mairons bija viņu izmantojis?

Rei�elas krūtīs krājās varens, visaptvero�s niknums. Viņa izrakņāja somu, meklēdama sava mobilā telefona numuru, ko jau sen bija aizmirsusi, jo telefons bija pie Mairona jau sazin cik ilgi. Viņa atrada numuru savā piezīmju grāmatiņā un a�i piezvanīja, bet izdzirdēja tikai savu, Rei�elas Liras, liela mēroga nozieguma līdzdalībnieces, balss pastu. Dusmās kūsādama, Rei�ela sparīgi nosvieda klausuli, tad atkal to pacēla un piezvanīja Maironam uz mājām. Nekā.

Maitasgabals! Viņa aizsvieda telefonu pāri visai istabai. Prātā joņoja domas, sirds dega liesmās. Viņa atkal izdzīvoja katru sarunu ar Maironu, atsauca atmiņā katru sīkumu, ko viņ� bija uzdāvinājis. Jā, protams, kā tad, uzdāvinājis! Viņ� bija to visu nozadzis! Neprātīgais niknums neļāva Rei�elai sākt prātot, kā viņ� to izdarījis vai cik daudz paņēmis, - �obrīd viņa gribēja tikai iespert Maironam tie�i starp kājām un pēc tam iebāzt viņam dibenā savu jauno Donalda Pilnera zābaku aso papēdi.

Gandrīz vai rūkdama, Rei�ela paņēma klausuli un atkal piezvanīja uz savu mobilo telefonu. Notika brīnums - Mairons atbildēja.

"Hallo!"

"Mairon! Tu, sasodītais maita, es zinu, ko tu izdarīji!" viņa iebļāvās, kādā prāta nostūrī piezīmēdama, ka fonā dzirdama da�ādu skaņu kakofonija.

"Ko tad es izdarīju?" viņ� dusmīgs painteresējās.

"Tu nozagi tās mantas, Mairon!" Rei�ela iekliedzās un pēk�ņi sajuta, ka no acīm plūst asaras. "Un izmantoji mani, lai visu paslēptu!"

"Cūcība," viņ� nomurmināja. "Paklau, Rei�ela! Neraizējies par to! Neviens nekad neizdomās, kur atrodas visi tie mēsli... kā tu to uzzināji?"

"Kā? Ka? Dānijā aiznesa D�ozefa Bad�era gleznu uz "Ceļojo�ajām antikvitātēm"..."

"Nolādēts, tie�i to gleznu es meklēju, idiote tāda!"

Rei�ela niknumā aizrijās.

"Tu uzdro�inies lamāt mani, tu melīgais, zaglīgais kretīn?"

"Aizveries! Tas nav nekas īpa�s! Es izmantoju tavu māju, lai �o to paglabātu, nu un?"

�Nu un?" viņa neticībā iekliedzās, asarām ritot pār seju. "Tu esi mani padarījis par nozieguma līdzdalībnieci! Noziedznieci! Vai tev ir pilnīgi vienalga?"

"Tavam tēvam ir kaudzēm naudas - viņ� atpirksies no jebkādām nepatik�anām, kas tev varētu rasties. Bet tādu nebūs, Rei�ela. Paklau, man nav laika strīdēties ar tevi. Man jāiet."

"Es zvanī�u uz policiju," Rei�ela asaraini paziņoja.

"Ko? Ja tu tā darīsi, es viņiem pateik�u, ka tu jau pa�ā sākumā visu zināji," Mairons atcirta. Tagad viņa balss bija indes pilna. "Padomā par to, kur visas tās mantas atrodas! Kam viņi ticēs? Man? Vai arī tavai resnajai pakaļai?"

Tas bija pēdējais piliens. Pavisam pēdējais. Tagad Rei�ela jau vārījās, tik tikko valdīdama savu absolūto, atombumbas spēkam līdzīgo niknumu.

"Ak dievs," viņa izdvesa. "Tu esi tikai un vienīgi zaglīgs mai-tasgabals."

Mairons nicīgi nosprauslājās.

"Var jau būt. Bet tagad es esmu bagāts maitasgabals. Un tevis dēļ tas bija tik vienkār�i... Jēzus, tu grasies saņemt doktores grādu vēsturē un nemāki pat at�ķirt īstu mākslas darbu no no�ēlojama atdarinājuma? Cik stulba tu galu galā esi? Es tev varu ieteikt tikai vienu - neesi stulba vismaz tagad! Esi laba meitene un nones visu to drazu lejā pagrabā! Labāk nodro�ināties, ja nu pēk�ņi ierodas policija. Man jāiet," viņ� sacīja un atvienojās.

Bet Rei�ela jau bija paguvusi izdzirdēt paziņojumu, ka sākas iekāp�ana reisam uz Savanu.

Nu labi. Viņa bija pietiekami stulba, lai uzticētos Maironam, bet ne tik dumja, lai nezinātu, ka Savana atrodas blakus 1 lilton-hedailendai, kur bija viņa vecāku namiņ�, un tur Mairons grasījās pīpēt zāli, gulēt pludmalē un pārdomāt savu no�ēlojamo dzīvi.

"Pakaļa!" Rei�ela nokliedza, nosviezdama klausuli.

Viņa sāka staigāt �urpu turpu pa dzīvojamo istabu, cenzdamās izdomāt, ko iesākt, un beigās nonāca pie da�iem ne pārāk patikāmies secinājumiem. Viņa tie�am bija uzvedusies kā muļķe. Bet viņa negrasījās padoties bez cīņas.

Rei�ela atkal pacēla klausuli un piezvanīja Danijai.

"Sveika!" Dānijā priecīga sacīja, bet Rei�ela strupi pārtrauca draudzeni.

"Tā ir īsta, Dānijā. Glezna ir īsta. Tas pretīgais kretīns zadzis priek�metus no muzejiem. Es nezinu, kāds bija viņa plāns, bet viņ� mani visu �o laiku izmantojis."

"K-ko?" Dānijā izstomīja. "Tu ta�u nerunā nopietni!"

"Es runāju ārkārtīgi nopietni," Rei�ela sacīja, apslāpēdama �ņukstu. "Viņ� teica, ka tad, ja es piezvanī�u policijai, viņ� paziņos, ka es esmu bijusi līdzdalībniece. Dānijā, tās mantas mētājas pa visu māju! Vēl sliktāk - tu �o to no tā visa pārdevi internētā!"

"Ak dievs," Dānijā vārgi nomurmināja. "Ak dievs! Ko lai mēs tagad darām?"

"īsti nezinu. Bet kaut ko gan es zinu - Mairons dodas uz Hil-tonhedailendu. Vai atceries, kā mēs abi pirms pāris gadiem aizbraucām uz turieni un palikām veselu nedēļu? Viņa vecākiem pieder namiņ�, kas atrodas kaut kur pie bākas. Es zinu, ka viņ� dosies

ujuiija Lonuone

uz turieni, dzirdēju paziņojumu par iekāp�anu, kamēr viņ� runāja pa manu telefonu."

Rei�ela nekad mū�ā vēl nebija jutusies tādas apņēmības pilna kā tajā mirklī. Tam veprim bija viņas telefons, un Rei�ela gribēja to atgūt. Un varbūt pie vienām pūlēm arī nogalināt Maironu.

�Nē, Rei�ela!" Dānijā iesaucās. "Nedari to! Policija domās, ka tu esi aizbēgusi. Dievs vien zina, ko vēl viņ� noslēpis tavā mājā!"

"Man tas jādara," Rei�ela sacīja, juzdama, ka viņas apņēmība arvien pieņemas spēkā.

"Jēzus, nē, nav vis! Par ko tu sevi uzskati - par �ārlija eņģeli? Tu nevari sākt vajāt tādu... tādu..."

"Melīgu mēslvaboli!"

"Tie�i tā!"

"Varu gan un arī darī�u to," Rei�ela noteica. "Nenāc uz �ejieni, labi? Nav zināms, kas �eit atrodas vai arī kur� varētu mani meklēt. Tiklīdz atklātībā parādīsies fakts, ka tā glezna ir pie tevis, to uzzinās arī Vēsturisko priek�metu saglabā�anas biedrība, un tad viņi visu sapratīs un sāks meklēt Maironu. Un viņi var to sīko �akāli savākt - tikai ar noteikumu, ka es viņu dabū�u pirmā."

"Rei�ela!" Dānijā iebrēcās. "Tu nevari..."

"Varu gan, Dānijā!" Rei�ela iekliedzās, bīstami tuvodamās histērijai. "Tētim ir taisnība! Man jau sen pienācis laiks izbeigt slēp�anos, vienkār�i spert soli pāri malai un mesties iek�ā dzīvē! Es tev piezvanī�u, apsolu, bet es do�os turp," viņa piebilda un nolika klausuli, pirms Dānijā paguva vēl kaut ko pateikt.

Rei�ela palūkojās pulkstenī. Nedaudz pēc se�iem. Viņa paķēra piezīmju grāmatiņu, sameklēja "Līra Kravas pārvadājumu" Ņujorkas filiāles numuru un steidzīgi piezvanīja.

"Hallo!" viņa sacīja un izdzirdēja tēva sekretāres balsi. "A, sveika, Belinda! Kā tev klājas?" viņa apvaicājās, mēģinādama runāt rāmā balsī. "Paklau, vai tētis �obrīd ir Ņujorkā? Lieliski... Man vajag lidma�īnu... Nē, pagaidi! Nē, tie�ām, man nevajag runāt ar..." Nolādēts! "Sveiks, tēt!" viņa noteica, tagad jau gandrīz krizdama panikā.

"Kāpēc tu gribi izmantot lidma�īnu?" tēvs mierīgi painteresējās.

"Tēt!" Rei�ela dziļi ievilka elpu. "Vai atceries mūsu sarunu? Par to, ka man pienācis laiks iziet laukā, stāties pretī dzīvei un nebaidīties no tās?"

Lidma�īna nolaidās uz neliela skrejceliņa Hiltonhedailendā tūlīt pēc pusnakts. Paldies Dievam, tēvs bija sarunājis ma�īnu, kas Rei�elu sagaidīja, un �oferis aizveda viņu uz viesnīcu Hārbor-taunā "Jūras priedes", greznu atpūtas vietu.

Bija jau vēls, un Rei�ela mēģināja gulēt, bet nevarēja aizmigt, grozījās un svaidījās palagos. Viņas miegs tik tikko sasniedza bez-apziņas robe�u, jo sirds un galva dega, domājot par to, cik ļoti Mairons nodarījis viņai pāri.

Nebija iespējams saprast, kā cilvēks, kur� bija viņas draugs, kādreiz pat mīļākais, varētu tik bezrūpīgi izmantot viņu par aizsegu. Vai Mairons vispār bija iedomājies, kādās briesmās Rei�ela var nonākt? Doma par kriminālapsūdzību, kas varēja tikt izvirzīta par kaut ko tādu, pat ja viņa nebija vainīga, būdama tikai garāmgājēja, kura neko nezina, lika viņai nodrebēt. Varētu būt, ka viņai būs jāiet cietumā.

Visvairāk Rei�elu sāpināja tas, cik viņa pati bijusi akla. Viņa bija tik dedzīgi piekritusi būt Mairona draugs, tikai gribējusi justies spējīga patikt kādam vīrietim, būt draudzības vērta, un tas viss bija meli. Kaut kādā veidā viņa bija ļāvusi savai nedro�ībai ilgt, līdz pat draudzība ar Maironu nopietni sa�ūpojās.

Visvairāk viņu biedēja tas, ka viņa neko pat nebija ap�aubījusi. Viņa bija stulba zoss, kas katru dienu pamodās jaunā, tīrā pasaulē, svētlaimīgi aizmirsdama pagātni. Bija tik vienkār�i turpināt dzīvot �ajā izlik�anās pilnajā stāvoklī.

Bet tad Rei�elas dzīvē bija ienācis kāds, kur� bija nozīmīgs, kāds, kur� apbrīnoja viņu tikai par to, ka viņa bija Rei�ela, bet viņai uz pleciem vēl joprojām bija Mairona sarūpētā nasta.

Flinna tēls pazibēja viņas acu priek�ā, un viņa ieraka seju spilvenā, aiz�ņaugtā balsī ie�ņukstēdamās. Vakardien viņas nākotne bija rādījusies tik gai�ās krāsās - bet tagad tā piepe�i �ķita auksti attāla un vientuļa. Dievs noteikti bija pieļāvis kļūdu, un tagad Viņ� to visu atņems.

Nākamajā rītā Rei�ela bija aug�ā jau pirms saullēkta, staigāja gar piekrasti un centās izvēdināt galvu. Ar pirmajiem saules stariem viņas niknums bija atgriezies ar uzviju, un viņa izmisīgi vēlējās atrast Maironu un sa�ņaugt rokās viņa nolādēto kaklu, līdz viņ� vairs nespēs paelpot.

Tiklīdz saule bija uzlēkusi, Rei�ela uzvilka d�insus, "Doc Mar-tens" zābakus un biezu d�emperi. Viņa paņēma savu lielo somu un apņēmīgā solī devās uz ostas apdzīvoto daļu, kur ielā, kas veda garām bākai, rindojās veikali un tirdzniecības centri.

Kaut gan gaiss bija vēss, vēj�, paldies Dievam, bija mierīgs un rēns, un saule spīdēja spo�i. Rei�ela iegāja kafejnīcā, pasūtīja milzīgu dubulto latte un �okolādes kūku un apsēdās pie viena no galdiņiem, kas atradās laukā. Tad viņa izvilka no somas grāmatu un izlikās, ka to lasa, vērodama apkārt staigājo�os cilvēkus.

Kad pirms diviem gadiem viņa un Mairons �eit ieradās, viņi bija apmetu�ies Mairona vecāku mājā, un viņa atcerējās, ka tā ir kaut kur tuvumā. Mairons katru dienu bija devies uz ostas pilsētu. Ja viņ� bija �eit, Hiltonhedailendā, tad �odien viņ� te parādīsies, un viņai tikai bija nedaudz jāpagaida.

Un jāiztēlojas visi tie da�ādie veidi, kā nogalināt maitasgabalu multiplikācijas filmu stilā, ar dinamīta stieņiem, ko iebāzt viņam mutē, un milzīgām kalēja laktām, ko uzmest viņam uz galvas.

Providensā D�o bija piezvanījis uz iecirkni no Danijas dzīvokļa un noorganizējis sev un Flinnam lidojumu uz Savanu D�ord�ijas �tatā. Kad viņ� bija beidzis ziņot savam priek�niekam, Dānijā iznāca no guļamistabas, nesdama rokās ļoti lielu somu.

D�o nolika klausuli, uzmeta vienu skatienu somai un nekavējoties sāka kratīt galvu.

"Nē-e," viņ� sacīja. "Nekādā ziņā."

U £ U IIJU LUIIUVJIIl

*Y*.

"Jūs nevarat mani atturēt no tā," viņa nepiekāpīgi noteica, paceldama zodu. "�ī ir brīva valsts, un, ja vien es neesmu arestēta, tad do�os jums līdzi."

"Jūs noteikti esat zaudējusi savu rudmataino prātu," D�o paziņoja. "Pēdējais, ko mums vajadzētu, ir tas, lai kāda mei�a jauktu mūsu plānus..."

"Vai jums ne brīdi nav ie�āvusies prātā doma, ka es jums varētu palīdzēt?"

"Ne reizi," viņ� nelokāmi attrauca. "Nevienu sasodītu sekundi."

"Tāpēc ka jūs esat liels huligāns ar ļoti ierobe�otu domā�anas..."

"Atvainojiet, bet mēs te varētu stāvēt un ķildoties visu nakti," Flinns iejaucās, degdams nepacietībā doties uz lidostu. Viņ� palūkojās uz D�o. "Vai ir kāds juridisks vai fizisks veids, kā mēs varētu atturēt viņu no lido�anas uz D�ord�iju ar to pa�u lidma�īnu?"

D�o sarauca pieri.

"Nē," viņ� noņurdēja. "Nē, ja vien negribam modināt kādu tiesnesi un zaudēt vērtīgo laiku."

To dzirdot, Dānijā uzvaras priekā pasmaidīja un uzmeta somas siksnu uz pleca.

"Es jau jums teicu," viņa paziņoja un izsoļoja laukā no dzīvokļa.

"Kāds vēl mirs, pirms viss būs galā, piemini manus vārdus," D�o nomurmināja, sekodams viņai.

"Diez vai man tā paveiksies," Flinns norūca, noslēgdams �o gājienu.

Autostāvvietā sākās vēl viens strīds, kad D�o atteicās ļaut Dānijai braukt viņa automobilī, kas piederēja �tatam.

"Tur ir pistole. Es negribu, lai tai pieskaras kaut kāda psiho-pātiska ragana."

"Lai tā būtu!" Flinns stingri noteica un piespieda abus sēsties savā īrētajā ma�īnā, nolemdams, ka norēķināsies ar Loida aģentūru, kad �ī lieta beidzot tiks slēgta.

Viņ� brauca uz Bostonu, vērodams ceļu, kamēr Dānijā centās abiem izskaidrot maģijai piemīto�o nozīmīgumu. Pēc Flinna domām, nebija iespējams, ka tāds vīrietis kā D�o kaut kam tādam noticētu, un viņ� nekļūdījās - D�o tas viss tā riebās, ka viņi abi ar Dāniju strīdējās visu stundu, kas pagāja, līdz viņi nokļuva Bostonā.

Tur viņi atrada lētu viesnīcu lidostas tuvumā, lai varētu paspēt ar pirmo rīta reisu doties uz Savanu. Tā kā jāgaida bija tikai pāris stundu, viņi noīrēja vienu istabu. Dānijā, protams, izstiepās uz gultas, bet D�o un Flinns apsēdās līdz izsmieklam neērtos krēslos un mēģināja nosnausties, tomēr to izdarīt viņiem neļāva Danijas krāk�ana.

Pēc kāda brī�a Flinns devās uz ma�īnu un atlaidās aizmugurējā sēdeklī, un, kad viņ� no rīta pamodās, tad atrada D�o, kur� bija ļoti nelāgā omā, izstiepu�os uz istabas grīdas. Dānijā turpretī bija diezgan mo�a, sprie�ot pēc tā, kā viņa lidma�īnā runāja.

Un runāja.

Un runāja.

Absolūti par neko, pārsvarā aprakstīdama savu dzīvi un da�reiz pafilozofēdama - vai, precīzāk, cenzdamās pievērst abus savai ticībai. Viņai bija daudz viedokļu par maģiju un evolūciju. Un nelokāma pārliecība, ka uz citām planētām eksistē dzīvības formas.

"Tu esi garīga slima. Vai tu to saproti?" D�o noprasīja, kad viņa bija beigusi stāstu par sastap�anos ar citplanētieti savos pusaudzes gados.

"Tātad tu uzskati, ka jebkur�, kura dzīves pieredze un uzskati at�ķiras no tavējiem, automātiski uzskatāms par garīgi slimu, vai ne?"

"Nē - tikai tu."

"Tipiska alu cilvēka uzvedība. Kāpēc tādi neandertālie�i kā tu nevar būt nedaudz iecietīgāki?"

"Varbūt tev vajadzētu pamēģināt kādu burvestību?" D�o ierosināja, patirinādams pirkstus.

"Nekārdini mani, puis!" viņa atcirta, ka�ķīgi atkrizdama savā krēslā.

"Ko tu par to domā, Flinn? Vai tici maģijai un citplanētie�iem?" D�o vaicāja un no�āvājās.

Dānijā spēji paliecās uz priek�u.

"Pirms atbildi, Flinn, atceries tikai vienu - vaniļa!" viņa noslēpumaini iesaucās.

"Patiesību sakot, man no visām �īm runām par raganām un maģiju sāk neizturami sāpēt galva," Flinns aizkaitināts noskaldīja. "Tāpēc, lūdzu, izbeidziet!"

Dānijā paliecās vēl tālāk uz priek�u, līdz gandrīz jau atradās priek�ējā sēdekli, un ielūkojās Flinnam tie�i acīs.

"VANIĻA," viņa skaļi no�ukstēja.

"Jēzus, Marija un Jāzep," Flinns noteica un ievaidējās.

"Paklau, sieviete, izbeidz ta�u!" D�o ierēcās, un abi atkal sāka strīdēties.

Neviens cilvēks nespētu to ilgi izturēt, un Flinns pateicās visiem sev zināmajiem svētajiem, kad lidma�īna beidzot (beidzot!) nolaidās Savanā un viņ� varēja attālināties - kaut vai tikai par da�iem soļiem - no saviem biedriem.

Protams, strīdē�anās turpinājās arī ma�īnā, ko viņi noīrēja. Flinns centās veltīt visu uzmanību tikai un vienīgi brauk�anai uz Hiltonhedailendu, bet D�o un Dānijā visu laiku ķildojās par virzienu, par to, vai viņai tie�ām vajadzēja apstādināt ma�īnu, lai nokārtotu dabiskās vajadzības, kur� no viņiem runā visvairāk un tā tālāk, un tā joprojām... Flinns zaudēja sarunas pavedienu kaut kur starp D�ord�iju un Dienvidkarolīnu.

Kad viņi beidzot bija tiku�i pāri tiltam, kas veda uz Hilton-hedu, Flinns apstājās pie degvielas uzpildes stacijas un iegāja tajā, lai nopirktu salas karti. Kad viņ� pasniedza naudu sievietei, kas stāvēja aiz letes, viņa līdzjūtīgi pasmaidīja.

"Mīļais, tu izskaties tā, it kā tev noderētu atpūta."

Viņai nebija ne jausmas, cik ļoti.

Atgriezies ma�īnā, Flinns izplāja karti. D�o nekavējoties pieliecās, lai labāk varētu to saskatīt, un Dānijā, uztupusies uz aizmugurējā sēdekļa malas, karājās viņam pār plecu tā, it kā būtu piekārta aukliņā pie ma�īnas griestiem.

LUVUJIUIO gRIJIIIU

�āte*

"Rei�ela pieminēja bāku, kaut kur bākas tuvumā," viņa izpalīdzīgi pavēstīja.

"Vai mums tagad būtu jāklaiņo ap kaut kādu bāku?" D�o jautāja, atkal �āvādamies.

"Ja vien tev nav padomā kāda labāka ideja," Flinns sacīja, "mums vajadzēs aplūkot to vietu un varbūt atrast kādu krietnu uzēdienu."

D�o un Dānijā palūkojās uz viņu tā, it kā viņ� runātu grieķiski.

"Vecais, tu gan laikam esi pārguris!" D�o sacīja pasmaidīdams. "Tu runā pilnīgas muļķības."

Flinns izdvesa garu cietēja nopūtu un brauca tālāk, apzinādamies, ka Dānijā vēl joprojām karājas viņam virs pleca kā ļoti draudzīgs suns.

Tagad Rei�ela bija pārskaitusies uz Maironu, ka tik ilgi liek viņai gaidīt. Bija jau gandrīz pusdienlaiks. Tas bija tik ļoti raksturīgi viņam - tāda neapdomība un egoisms. Rei�ela jau divas reizes bija piecēlusies, lai nedaudz pastaigātos un atjaunotu asinsriti kājās. Mētā�anās starp domām par da�ādām izķidā�a-nas metodēm un niknumu par to, ka Mairons kaut kur guļ, kamēr viņa stāv sardzē, bija pārvērtusi Rei�elu par ļoti nejauku nervu kamolu.

Otro reizi pieceldamās, viņa pa kafejnīcas logu ieraudzīja kādu, kas ļoti izskatījās pēc Danijas. Rei�ela skaļi nosprauslājās - viņa laikam zaudēja prātu, ja jau iedomājās, ka Dānijā atrodas Hilton-hedā. Bet �is atgadījums atgādināja Rei�elai, ka vajadzētu piezvanīt draudzenei, un viņa piegāja pie taksofona, kas atradās turpat namu rindas malā un ļoti tuvu galdiņam, ko viņa izmantoja par slēpni.

Rei�ela iemeta spraugā visas monētas, cik vien viņai bija, un uzgrieza Danijas numuru, bet neviens neatbildēja. Patiesībā Rei�ela nemaz nejustos pārsteigta, ka Dānijā būtu sakravājusi mantas un devusies mājās, uz Filadelfiju, lai izvairītos no jebkura, kas varētu ierasties un uzdot viņai jautājumus par Bad�era gleznu,

un, mīļais Dievs, Rei�ela cerēja, ka Danijai pieticis atjautības paņemt gleznu sev līdzi, nevis atstāt mētājamies kaut kur dzīvoklī.

Viņa nopūtās un nolika klausuli. Tad viņa pieliecās, paņēma somu, pārmeta tās siksnu pār plecu, devās atpakaļ pie sava galdiņa - un ieraudzīja Maironu, kas dejas solī gāja cauri drūzmai. Pie velna... viņ� svilpoja! Bezrūpīgi soļoja līdz ar nelielo pūli, sabāzis rokas kabatās, un svilpoja!

Maita. Viņ� ne tikai bija zaglis, melis un krāpnieks, bet arī priecājās par dzīvi!

Rei�ela pat nepaguva kaut ko nodomāt; viņa spēra garu soli uz priek�u, gatavodamās izjoņot cauri cilvēku gūzmai, aiz�ķērsot Maironam ceļu un gāzt viņam pa aci, - bet kāds satvēra viņu aiz rokas, un, kad viņa centās nokratīt sve�o plaukstu un pagriezties, lai redzētu, kur� tas ir, cita plauksta tika uzlikta viņai uz mutes, roka apķērās ap vidukli, un Rei�ela juta, ka tiek rauta �ķērsielā starp ēkām glu�i kā kartupeļu maiss.

Rei�ela tūlīt pat saprata, kas tas par stingru krū�kurvi, kam viņa piespiesta, - viņa saoda Flinna odekolonu. Un viņa sāka cīnīties, mēģinādama vienlaikus atbrīvoties un pagriezties ar seju pret viņu. Bet Flinna rokas turēja viņu kā spīlēs, un viņa kājas, kuru spēku Rei�ela zināja, protams, neļāva viņas potītēm kustēties.

"Klusu, mīļā!" Flinns no�ukstēja, vilkdams viņu dziļāk tum�ajā �ķērsielā. "Es tie�ām negribu nodarīt tev sāpes, bet man to vajadzēs darīt, ja tu turpināsi spirināties. Nomierinies un uzklausi... au!" viņ� iekliedzās un spēji ievilka elpu caur sakostiem zobiem, kad Rei�ela ar papēdi trāpīja viņam pa pēdu. Flinns palaida savu laupījumu vaļā tie�i uz tik ilgu bridi, lai viņa pagūtu apgriezties, bet tad atkal ātri notvēra viņu un piespieda pie ķieģeļu sienas.

"Jēzus! Tev nevajadzēja tā darīt! Uzklausi mani, Rei�ela! Mēs noķersim tavu Maironu, dodu tev savu godavārdu, bet tev jāsadarbojas!"

"Nē!" viņa ieņurdējās un mēģināja atkal trāpīt Flinnam pa pēdu, bet �oreiz viņai izdevās uzmīt viņa kāju pirkstiem caur itālie�u mokasīniem. Neizturamās sāpēs ievaidējies, Flinns piepe�i uzgrūdās viņai virsū, liegdams viņai jebkādu iespēju pakustināt kājas - vai paelpot.

"Tas jau bija ļoti nejauki. Izbeidz, skaidrs? Ja tu man vēlreiz iespersi, es tev atbildē�u ar to pa�u," viņ� sacīja un sagrāba Rei-�elas plecu, saspiezdams cīpslu.

Rei�ela nekavējoties padevās.

"Labi, labi!" viņa iekliedzās, cenzdamās atrauties no viņa rokas.

Viņas acu priek�ā parādījās Flinna seja, tikai viņai likās, ka tā peld gaisā.

"Vai apsoli?" viņ� noprasīja.

Rei�ela saviebās, bet pamāja. Flinns atlaida viņu vaļā un lēnām atkāpās, piesardzīgi vērodams viņu, lai redzētu, ko viņa darīs.

Rei�ela dusmīgi paglūnēja uz viņu, gatavodamās �o to pateikt - tikai nebija pārliecināta, ko tie�i, - bet tūlīt to aizmirsa, jo ieraudzīja Flinnam aiz muguras vīrieti, kur� izskatījās dīvaini pazīstams.

Un tad viņa pamanīja Dāniju, kas bija pabāzusi galvu vīrietim aiz muguras, smaidīja un kautrīgi māja ar roku.

Pārsteigums, ko sagādāja biju�ās līgavas un mātes atra�ana dzīvokli, bija pēdējais piliens, un Flinna kauss bija pilns. Viņa dzīve bija sagriezusies kājām gaisā, tāpēc viņ� pirmo nakti pārcieta, ļoti maz runādams, ļoti daudz dzerdams un gulēdams uz dīvāna ar alus pudeli rokā, otru roku uzlicis uz acīm, klusībā no�ēlodams, ka viņam nav neviena ausu aizbā�ņu komplekta.

Viņa māte dusmojās par vēso Airisas uzņem�anu - viņa dēlam pārmeta, uzmeta lūpu un beigu beigās sāka brēkt, bet Flinns neko neuztvēra. Viņ� mīlēja savu māti, bet nejutās viņai neko parādā; runājot pa telefonu, viņ� bija ļoti atklāts, ne vienu reizi vien paskaidroja, ka viņa jūtas pret Airisu ir mainīju�ās uz slikto pusi. Bet māte, lai Dievs viņu svētī, uzskatīja Airisu par ideālu partneri savam vecākajam dēlam - ari Vilovi-Trokmortoni piederēja pie nomales aristokrātu aprindām.

Klausīdamies mātes stāstos par rudens tingeltangeli vai kā nu sauca to pasākumu, ko viņ� bija palaidis garām un tādējādi līdz mū�a galam apkaunojis savus vecākus, Flinns pateicās visiem svētajiem, ka laikus atklājis, lai arī aplinkus, patieso iemeslu, kādēļ Airisa vēlējās būt kopā ar viņu.

Protams, Flinns jau pa�ā sākumā zināja, ka Airisa dedzīgi vēlas rāpties uz aug�u pa sabiedrības kāpnēm. Bet agrāk viņ� laikam nebija tam pievērsis īpa�u uzmanību, jo viņa māte �ajā jomā bija karaliene, turpretī Airisa - tikai princese, kas vēl mācās. Bet, klausīdamies, kā viņas runā par Bakingemu, Alviku un premjerministra bērnu izglītību (turklāt Airisa pārdro�i paziņoja, ka bērni, kurus viņa dzemdēs Flinnam, apmeklēs to pa�u skolu), labdarības pasākumu, kurā viņas bija redzēju�as Jorkas hercogieni (un ko viņa bija ēdusi), Flinns sāka saprast, ka īstajam iemeslam, kādēļ Airisa bija ar viņu flirtējusi un saderinājusies, nebija nekādas saistības ar jūtām pret viņu. Airisa bija iemīlējusies viņa mātes apgalvojumos, ka viņu rados ir Alvikas hercogs.

Viņas abas spēja runāt tikai un vienīgi par to, un Flinns gurdi prātoja, vai tā bijis vienmēr un vai viņ� to nav pamanījis pirms iera�anās Amerikā, kur aristokrātu dzīve nebija tik nozīmīga sarunu sastāvdaļa.

Un tagad bija skaidri redzams, kāpēc viņa mātei tik ļoti patika Airisa. Viņas abas bija grebtas no viena kaula, abas gribēja pieķerties kaut kam, kas viņām nebija sasniedzams, un - augstais Dievs, cik tuvu viņ� bija pienācis brīdim, kad apprecētos ar savas mātes jaunāku kopiju?

Gara acīm Flinns ieraudzīja savu tēvu un �ajā tēlā saskatīja pats sevi pēc divdesmit gadiem, vīru, kuru apklusināju�i daudzi knā-bā�anas gadi un kur� kļuvis par vienkār�u amatnieku, kamēr viņa sieva lidinās apkārt un cen�as iekļūt visos ievērojamos pasākumos.

Tagad, kad viņ� bija piedzēries no da�ām alus pudelēm, viņam kļuva skaidrs, ka tie�i māte bijusi tā, kura pirms daudziem gadiem kategoriski aizliegusi viņam kļūt par slepkavību izmeklētāju. Jēzus, tas bija vienīgais, ko Flinns jebkad vēlējies, un viņ� ta�u bija padevies un vazājies pa visām tējas dzer�anām un polo spēlēm, uz kurām māte viņu vilka. Bet tad, kad runa bija par viņa dzīvi, māte bija sparīgi pretojusies tik prastai profesijai kā policijas virsnieks. Darbs Loida aģentūrā, ko viņam sagādāja tēvs, bija kompromiss.

Flinns nevarēja sūdzēties par savu profesiju. Gadu gaitā viņ� bija kļuvis par vienu no labākajiem izmeklētājiem un apmeklējis da�us ļoti greznus lokālus, sagājies ar ļoti elegantiem un ārprātīgi bagātiem cilvēkiem un eksotiskām sievietēm. Loids viņam par to maksāja ļoti pieklājīgi, un viņam tie�ām nebija tiesību sūdzēties, nekādu tiesību, bet �obrīd, gulēdams uz dīvāna un klausīdamies mātē, viņ� dusmojās. Tas nebija pareizi. Vecākiem vajadzēja iedro�ināt viņu piepildīt savus sapņus, nevis viņējos.

Tagad māte atkal mēģināja uzspiest Flinnam savu gribu. Viņa gribēja, lai dēls apprecētos ar Airisu un viņai būtu saikne ar vēl vienu aristokrātu ģimeni. Airisa vēlējās ar viņu precēties tā pa�a iemesla dēļ. Ne jau tāpēc, ka mīlētu viņu, bet gan tāpēc, ka mīlēja Flinna naudu un vārdu. Viņa varētu būt kāda D�einas Ostinas romāna varone.

Patiesību sakot, Flinns to bija apzinājies kādā dziļā prāta nostūrī jau kop� brī�a, kad pieķēra Airisu kopā ar Polu. Bet tagad �ī atklāsme parādījās nesaudzīgā dienas gaismā, brēca un spārdījās kā nupat piedzimis bērns. No tās nebija iespējams izvairīties -lai ari kā Flinnam gribētos apiet tai apkārt, uz pirkstgaliem aizlavīties prom un atstāt to citā istabā, viņ� to nevarēja izdarīt.

Visvairāk viņu mocīja neizpratne, kā viņ� vispār varējis iedomāties, ka mīl Airisu. Viņa gan bija ļoti patīkama - Airisa vienmēr uzvedās pieklājīgi, uzcītīgi pārbaudīja, vai Flinns zina, kas jāvelk mugurā, ejot uz pasākumiem, un kādi cilvēki tur būs, un tā tālāk, centās būt izpalīdzīga. Un, kaut gan viņa nebija aizrautīga mīļākā, viņa vismaz mēģināja sadarboties.

Varbūt visa vaina bija tajā, ka Airisa vienmēr teica to, ko Flinns vēlējās dzirdēt. Patiesībā viņ� bija juties gatavs pārrasties mājās, kur viņu gaidītu sieva un varbūt kādreiz arī bērni, un bija reizes, kad viņ� bija ielidojis Hītrovā pēc kāda uzdevuma un viņu bija pārņēmu�as neizturamas skumjas, kad viņ� palūkojās apkārt un redzēja dedzīgas sejas, kas gaidīja savus mīļos. Flinns gāja cauri �im pūlim, nesdams tikai �emodānu un mēteli, un viņam apkārt visi apskāvās, raudāja un smējās. Varbūt Airisa pati savā veidā bija aizpildījusi �o tuk�umu, un Flinns bija ieraudzījis viņā vēl neapjaustas dilemmas atrisinājumu.

Lai kas tas arī būtu, tas bija beidzies. Tagad Flinns zināja, kas ir mīlestība, jo bija iemīlējies Rei�elā, kaut arī tas bija tie�ām neticami, un Rei�elas neesamība viņa dzīvē bija radījusi Flinnā tuk�umu, kas auga lielāks ar katru dienu, kura pagāja bez viņas. Airisa nekad, ne reizi nebija likusi viņam just tādu izmisumu.

Flinns bija apņēmības pilns aizpildīt �o tuk�umu. Bet vispirms vajadzēja reizi par visām reizēm tikt vaļā no Airisas, aizsūtīt māti uz mājām, kur bija viņas īstā vieta, un noslēgt RVPSB krāp�anas izmeklē�anu (to palīdzēja darīt D�o, kuram, �ķiet, bija iepatikusies Dānijā Delanija). Un tad viņam vajadzēs iesaistīties starptautiskajā apmaiņas programmā, ko D�o reiz pieminēja.

Un tā, gulēdams uz dīvāna, klausīdamies pļāpās par Fērd�iju, Flinns klusām sāka sastādīt turpmākās rīcības plānu.

Nākamajā dienā Airisa un viņa māte bija atpūtu�ās un devās obligātajā iepirk�anās tūrē. Kad viņas vēlā pēcpusdienā atgriezās, Flinns jau viņas gaidīja. Viņ� bija sarūpējis labas pusdienas un iegādājies daudz alkohola ikvienam, kur� to vēlētos. Kad sievietes ienāca dzīvoklī, viņas bija sajūsminātas par �o �estu, kas, pēc viņu domām, liecināja par Flinna mēģinājumu salabt ar līgavu.

"Mīļais, tas ir tik jauki!" Airisa iesaucās, noskūpstīdama viņu uz vaiga.

"Ak, mīļo zēn, cik burvīgi!" māte priecājās, sizdama plaukstas. "Bet es tikai drusku iestiprinā�os un skrie�u prom."

"Skriesi prom?" Flinns pārjautāja.

"Vai tad es tev neteicu? Es noīrēju istabu viesnīcā "Hilton". �eit es nevaru kārtīgi izgulēties, un man tie�ām nepiecie�ams labs miegs."

Protams. Kas gan var būt labāks līdzeklis par nakti vienatnē, lai visu nokārtotu, vai ne, māt?

"Tas nav nepiecie�ams," Flinns mierīgi pavēstīja.

"Ak, mīlulīt, bet es uzstāju!" māte sacīja, pielabodama frizūru pie neliela spoguļa, kas karājās pie sienas netālu no durvīm. "Nu labi, vai man pasniegt ēdienu? Es tie�ām esmu izbadējusies!" viņa bezrūpīgi no�ivināja un sāka vākt �ķīvjus.

Vakariņas aizritēja diezgan patīkami, kaut gan Flinnam vajadzēja noklausīties sīku atskaiti par katru Providensas veikalu un tajā atrodamām vai neatrodamām precēm.

"Manuprāt, ja kāds vēlētos dzīvot Amerikā, tad Ņujorka būtu vienīgā tam piemērotā vieta," Airisa prātoja, aizdedzinādama cigareti.

"Mmm, glu�i manas domas," māte piekrita.

"Man patīk Providensa," Flinns sacīja. 'Tā ir klusa."

"Klusa!" Airisa iesmējās. "Mīļais, ja vēlies klusumu, tad vari dzīvot Batlerkropvelā!"

Flinns sāji pasmaidīja.

"Zini, Airisa, man tev ir kaut kas sakāms. Es vienmēr esmu vēlējies kļūt par slepkavību izmeklētāju."

�is paziņojums tūlīt ieguva abu sievie�u nedalītu uzmanību. Airisa nervozi palūkojās uz Flinna māti un iesmējās.

"Laikam jau visi zēni sapņo reiz kļūt par policistiem," viņa noteica, vieglprātīgi pamādama ar roku.

"Iespējams. Bet tas vēl joprojām ir mans sapnis. Patiesībā es, domājams, to piepildī�u."

'Muļķības!" māte aizkaitināta noskaldīja. 'Tev ir lielisks darbs Loida aģentūrā! Kādēļ gan lai tu vēlētos darīt kaut ko, kas saistīts ar slepkavībām un sabiedrības padibenēm?" viņa noprasīja un viegli nodrebēja, lai uzskatāmāk parādītu savu nepatiku.

"Nezinu, māt, bet es to vēlos. Un man tas tie�ām labi padodas. Turklāt man nepavisam nerūp aristokrātija. Patiesībā manis pēc viņus visus varētu sabāzt vienā kuģī un aizsūtīt uz sasodīto Ķīnu."

Airisa vārgi iesmējās, bet māte izskatījās tā, it kā Flinns būtu viņu nāvīgi aizvainojis.

"Ak, mīļais, neķircini tā savu māti!" Airisa sacīja, rotaļīgi iedunkādama viņu.

"Es neķircinos," Flinns atbildēja, pievērsdams skatienu Airisai. "Es tikai esmu atklāts. Es gribu izmeklēt slepkavības. �odien es piezvanīju savam priek�niekam un painteresējos, vai Loida aģentūra nevēlētos piedalīties starptautiskā apmaiņas programmā. Viņ� domā, ka tā ir lieliska ideja, un jau sāka meklēt iespēju to izdarīt. Vārdu sakot, es ceru, ka varē�u palikt Providensā, lai mācītos no amerikāņiem slepkavību izmeklē�anas mākslu. Un pēc tam es dro�i vien pārcel�os uz �ejieni."

"Bet... Bet es negribu dzīvot Amerikā!" Airisa protestēja.

"Tad es tev ieteiktu to nedarīt," Flinns pieklājīgi atbildēja. "Airisa, es runāju nopietni, kad paziņoju tev, ka viss beidzies. Saproti," viņ� skaidroja, ļoti cenzdamies runāt laipni, "es neprecētos ar tevi pat tad, ja tu būtu pēdējā dzīvā sieviete zemes virsū, un man nav ne mazākās vēlē�anās vēl kādreiz tevi redzēt. Es tie�ām atvainojos, ja tas, pēc tavām domām, ir skarbi, bet tas vismaz ir ļoti godīgi. Tev to kādreiz vajadzētu pamēģināt - būt godīgai. Un, māt," viņ� turpināja, pagriezdamies pret māti, kura apjukumā vārstīja muti kā zivs, kas izmesta sausumā, "man ir pilnīgi vienaldzīgs Alvikas hercogs, un es tie�ām dusmojos par to, ka tu iedomājies ierasties �eit un mēģināt ar mani tā manipulēt. Lūdzu, neraudi - es tevi mīlu, māt, bet man jāturpina strādāt un dzīvot bez tavas iejauk�anās."

"Augstais Dievs!" viņa māte iesaucās. "Es nespēju noticēt tam, ko dzirdu!"

"Es jau domāju, ka tā būs," Flinns laipni atsaucās. "Tāpēc es �odien piezvanīju tēvam un paziņoju, ka viņ� var gaidīt tevi mājās rīt no rīta. Es viņam pastāstīju arī par saviem plāniem, un viņ� uzskata, ka tā ir ļoti laba ideja. Viņa lika man pateikt tev, lai tu nelecot uz ecē�ām, jo tas nav pasaules gals."

"Tātad tu gribi izsviest mūs laukā?" Airisa iekliedzās, izskatīdamās �ausmu pārņemta.

"Nevis izsviest, bet gan pavadīt jūs uz lidostu. Jūsu somas ir sakravātas braucienam uz Bostonu, un es sagādāju jums biļetes uz Londonas reisu vienpadsmitos."

Flinns piecēlās un sāka novākt traukus.

Brauciens uz Bostonu, protams, nebija īpa�i patīkams, jo māte aizmugurējā sēdeklī raudāja, bet Airisa veltīja Flinnam visus iespējamos sinonīmus vārdu savienojumam "no�ēlojams idiots" un apgalvoja, ka Londonā viņ� vairs nevarē�ot rādīties. Par spīti visam, Flinns noskūpstīja māti uz atvadām, apsolīja, ka iegriezīsies mājās jaunā gada sākumā, un apskāva Airisu, kura izplūda asarās.

"Piedod man, ja esmu tevi sāpinājis, Airisa," Flinns no sirds teica.

"Ak, nerunā muļķības!" viņa no�ņāca. "Es neesmu sāpināta! Es dusmojos par to, ka iz�ķiedu tik daudz laika kopā ar tevi!" viņa iekliedzās, izrāvās no Flinna rokām un aizskrēja pie viņa mātes, lai �ņukstēdama ieslīgtu viņas skavās.

Flinns vēroja, kā lidma�īna paceļas gaisā - nekad nevarēja dro�i zināt, ka tās abas tie�ām ir prom, - un, pārliecinājies, ka viņa māte un bijusī līgava patie�ām ir ceļā uz Londonu, piereģistrējās viesnīcā. Nākamajā dienā viņam bija jālido uz �ikāgu, lai atgūtu pēdējās Danijas pārdotās mantas. Pēc atgrie�anās viņ� gribēja piezvanīt priek�niekam un noskaidrot, kā virzās uz priek�u viņa pieteikums dalībai se�u mēne�u apmaiņas programmā.

Un tad viņ� pievērsīs visu uzmanību Rei�elai.

Providensu apmirdzēja Ziemassvētku rotājumu gaisma, un tas nozimēja, ka visi veikali pagarināju�i savu darbalaiku, lai apkalpotu cilvēkus, kas iepirkās svētkiem. Rei�elai tas nāca tikai par labu, jo viņa dabūja darbu vairākām dienām un varēja samaksāt rēķinus.

Pat Valisjelo bija pārņēmis svētku gars; viņu plastmasas brie�i bija kļuvu�i par ziemeļbrie�iem, un uz mājas jumta vīdēja Ziemassvētku vecītis ar savām kamanām. Vislabākie jaunumi, protams, bija tie, ka koks beidzot vairs nebojāja �ogu. Rei�elai bija izdevies sakasīt piecus simtus dolāru, kas bija nepiecie�ami, lai koks tiktu sazāģēts un aizvests prom, un vēl septiņdesmit piecus dolārus �oga salabo�anai. Pēc tam misters Valisjelo beidza viņu vajāt un atsauca sūdzību tiesā.

Patiesībā likās, ka visus ietekmē svētku miers. Dzīve Sleitera avēnijā bija atgriezusies pierastajās sliedēs. Visas mājas bija izrotātas - tikai ne Rei�elas bungalo, protams. Rei�elai negribējās neko svinēt. Viņa bija apsolījusi tēvam, ka Ziemassvētkos aizbrauks uz Ņujorku. Operācija bija paredzēta janvāra vidū, un viņa gribēja pavadīt nedaudz laika kopā ar tēvu. Likās, ka tāpat jūtas ari visi pārējie - Ņujorkā ierasties grasījās Robiņa un D�eiks ar saviem bērniem, kā ari Rebeka un viņas ģimene. Pat vecmāmiņa un vectēvs domāja, ka varbūt izkustēsies no savas mājas.

Divas nedēļas pirms Ziemassvētkiem Rei�ela novietoja ma�īnu uz piebraucamā ceļa, izņēma no tās somu un iepirkumu saiņus un bridi pakavējās, lai papriecātos par rotājumiem visā ielā. Viņas lūpās sāka rotāties smaida ēna, un viņa uzskrēja aug�ā pa kāpnēm, kas veda uz virtuves durvīm... bet apstājās, jo pie tām gulēja viena sarkana roze.

Dīvaini. Dro�i vien kārtējā Danijas burvestība, kas paredzēta, lai izvilktu Rei�elu no bezizejas stāvokļa. Vajadzēs piezvanīt Dānijai pa nupat pieslēgto telefonu un pateikt, lai viņa izbeidz; Rei-�ela jau pati bija sākusi atgūties. Viņa pakratīja galvu, turpināja virzīties aug�up, pārkāpa pāri rozei un iegāja iek�ā, nolika somas un atgriezās, lai paņemtu ziedu. Paceldama to, viņa nopētīja rozi tuvāk un ieraudzīja, ka tai klāt pielika kartīte.

Rei�ela to atvēra.

Mana mīļākā puķe: roze. Rei�elas lūpu krāsā.

Viņas sirds uz brīdi pārstāja pukstēt.

"K-kas?" viņa skaļi iejautājās, pēk�ņi piespieda ziedu pie krūtīm un palūkojās uz piebraucamo ceļu. Tur nekā nebija - ne ma�īnas, ne cilvēku, nekā. Tāpēc Rei�ela lēnām iegāja atmuguriski atpakaļ mājā, atkal paskatījās uz rozi, pielika to pie deguna un ieelpoja smar�u, tad vēlreiz palūkojās uz zīmīti.

Viņas lūpās iezagās smaids.

Rei�ela turēja rozi rokās visu atliku�o vakaru, daļēji gaidīdama, ka Flinns pieklauvēs pie durvīm. Pusnaktī, vairākas stundas rakstījusi disertāciju, viņa ierāpās gultā, nenolikdama rozi malā, un cie�i aizmiga.

Tonakt viņa sapņoja, ka staigā pa sniegu. Katrs solis bija grūtāk sperams nekā iepriek�ējais, un viņa grima aizvien dziļāk, līdz jau staigāja, iebridusi sniegā līdz ceļiem. Bet kaut kur priek�ā bija sarkana roze, un viņa cīnījās, lai sasniegtu puķi, pirms vēj� to aizpū�.

Nākamajā rītā Rei�ela ielika rozi vāzē un devās uz vingro�anas zāli.

"Ei!" Lorija uzsauca, kad viņa ienāca iek�ā. "Es jau domāju, ka tevi vairs neredzēsim!"

"Vai tev likās, ka es esmu mirusi, vai?" Rei�ela sausi noprasīja.

Lorija iesmējās.

"Tu ta�u zini, kā tas ir. Cilvēki pieņemas svarā, sāk apmeklēt vingro�anas zāli, sāk justies labāk un vairs nenāk, tad atkal uzēd liekus kilogramus un atgrie�as." Viņa pasmaidīja un uzpūta ko�ļājamās gumijas burbuli.

Rei�ela izteiksmīgi pacēla acis pret griestiem un devās pie tre-na�ieriem. Todien viņa spēja nobraukt tikai piecas jūdzes, pirms kājas atteicās turpināt un viņai gar acīm sāka zibēt visa dzīve, un, steberēdama laukā pa durvīm, viņa dusmojās pati uz sevi par to, ka tik ilgi sēdējusi un �ēlojusi sevi. Viņa brīdināja Loriju, ka nākamajā dienā atgriezīsies.

Pārējo dienas daļu Rei�ela pavadīja universitātes bibliotēkā un centīgi strādāja. Pēc tam viņa nopirka ķīnie�u ēdienu un brauca mājās. Viņu atkal sagaidīja dzīvespriecīgie Ziemassvētku rotājumi, un viņa jutās nedaudz neveikli, apstājoties pie vienīgās tum�ās ēkas visā ielā.

Rei�ela uzgāja pa kāpnēm līdz virtuves durvīm, un viņai aizrāvās elpa. Tur bija sudrabotā papīrā ietīta paciņa, kas pārsieta ar sarkanu lenti. Rei�ela priecīgi pasmaidīja, pietupās, paņēma to un a�i iegāja iek�ā.

Nostājusies pie brokastu letes, viņa atsēja sarkano lenti, noņēma papīru no kastes un pacēla vāku.

"Ak dievs!" viņa nomurmināja, ieraudzīdama zilu topāza kulonu kristāla ietvarā, kas bija pievienots garai sudraba ķēdītei. "Akmansdievs," viņa atkārtoja, izņemdama to no kastītes un paceldama pret gaismu. Rota bija fantastiska un izsmalcināta. Rei�ela aplika to ap kaklu un nepacietīgi atvēra kartīti.

Mans mīļākais dārgakmens: zils topāzs. Rei�elas acu krāsā.

"Jēzus, Flinn," viņa no�ukstēja un, vēl joprojām plati smaidīdama, turēja karekli plaukstā, priecājās par to, tad ļāva tam noslīdēt lejup un pieskrēja pie loga. Viņa skatījās laukā, prātodama, vai Flinns tur ir, vai viņ� vēro Rei�elu. Bet tumsā viņa neko nespēja saskatīt, tāpēc metās pie parādes durvīm, izgāja uz lieveņa, cie�i apņēmusi sev apkārt rokas, un palūkojās vispirms uz vienu, tad otru ielas pusi.

Nekā.

Aukstums piespieda viņu atgriezties mājā.

Rei�ela nolēma, ka tik jauki aukstā naktī viņa labprāt gribētu iekurināt kamīnu. Un tad varbūt pameklēt Ziemassvētku rotājumus. Viņa atcerējās, ka bija tos redzējusi savas neprātīgā steigā veiktās tīrī�anas laikā, un turpmākās desmit dienas viņa vēl grasījās pavadīt �eit. Nedaudz Ziemassvētku gara viņai nekaitētu, vai ne?

Nākamajā dienā Rei�ela nespēja vien sagaidīt, kad varēs steigties mājās pēc dāvanu iesaiņo�anas tuvējā tirdzniecības centrā, lai redzētu, ko Flinns viņai atstājis, tāpēc jutās neizsakāmi vīlusies, kad pie virtuves durvīm neko neatrada. Patiesībā viņa bija tik ļoti vīlusies, ka ilgi stāvēja, viscaur trīcēdama, un blenza uz pakāpieniem, lai pārliecinātos, ka nav kaut ko palaidusi garām, kaut ko mazu. Bet tur nekā nebija. Nekā.

Rei�ela uzvilkās aug�ā pa kāpnēm, atvēra durvis un iegāja iek�ā.

Uz brokastu letes stāvēja liela, sudrabainā papīrā iesaiņota kaste, aptīta ar sarkanu lenti. Tai blakus atradās zīmīte no Dānijas. Atradu �o te taukā. Piezvani man!

Rei�ela pagrūda zīmīti malā un steidzīgi noņēma papīru no kastes. Tajā bija brīni�ķīga ka�mira �alle piesātinātā mahagonija krāsā, bieza un neaprakstāmi skaista. Laimē iespiegusies, viņa apmeta �alli ap pleciem un pasniedzās pēc kartītes.

Mans mīļākais audums: ka�mirs. Tikpat mīksts kā Rei�elas mati.

Viņa iesmējās, pacēla �alli pie sejas, pataustīja to, pasmar�oja un devās uz ēdamistabu, kur uz galda bija izmētāti Ziemassvētku rotājumi. Cie�āk ietīdamās �allē, viņa piegāja pie durvīm, atvēra tās... un pārsteigumā atstreipuļoja atpakaļ.

Uz viņas lieveņa atradās Ziemassvētku eglīte! Zaļa eglīte, septiņas pēdas augsta, un tā glu�i vienkār�i stāvēja uz lieveņa.

"Ko tas...?" Rei�ela nomurmināja un noelsās aiz sajūsmas, kad starp koka zariem izspraucās maza, balta kartīte.

Rei�ela to paķēra un veikli attaisīja.

Mans mīļākais laika pavadī�anas veids: kopa ar Rei�elu,jo, kad esmu viņai blakus, es jutos kā koks - tūksto� pēdas gar� un mū�am jauns.

"Ak, Dievs!" viņa skaļi noteica. "Ak, Flinn!"

"Ak, eglīte!" noducināja bezķermeniska, bet ne�aubīgi angliska balss, kuras īpa�nieks stāvēja aiz koka.

Rei�ela iesmējās.

"Runājo�s koks, cik dīvaini!"

"Patiesībā mēs, koki, esam lieliski miera līg�anas aģenti."

Rei�ela atbalstījās pret durvju stenderi un sakrustoja rokas virs krūtīm, piespiezdama zīmīti pie sirds.

"Vai jūs esat aģents, mister Eglīte?"

"Jā, es esmu ieradies pie jums kāda nabaga pui�a vārdā, kur� visā visumā nav īpa�i gudrs, un ir biju�as reizes, kad viņ� rīkojies tā, ka būtu pilnīgi iespējams noticēt viņa smadzeņu trulumam, bet viņam ir laba sirds, un viņ� tikai vēlas atvainoties par savu drausmīgo uzvedību un varbūt paskaidrot, kādā veidā viss sagāja grīstē."

"Saprotu," Rei�ela atbildēja, mādama ar galvu. "Nu, varbūt jums vajadzētu doties atpakaļ pie �ā padumjā pui�a un pateikt viņam, ka es vairs tik ļoti nedusmojos un ka viņam nemaz nav jāsūta man koks. Es esmu gatava izrunāties par to, kas notika," viņa atzinās, atkāpdamās no stenderes. Viņa iebāza roku starp koka zariem un pastūma tos malā, atklādama Flinnu, kur� izskatījās ļoti piesardzīgs. "Jo es viņu vēl joprojām mīlu."

To dzirdot, Flinns plati pasmaidīja.

"Lielisks sākums!"

"Un es gribētu aicināt viņu iek�ā," Rei�ela turpināja, pasniegdamās pēc viņa kaklasaites, "lai pienācīgi pateiktos par dāvanām, ko viņ� man atstāja, bet man jāpajautā... vai viss ir... kārtībā?"

Flinns pasmaidīja, pastiepa roku un pieskārās viņas zodam, noglaudīdams ar pirkstiem viņas vaigu.

"Viss ir kārtībā," viņ� klusi sacīja. "Manās domās un sirdī nav nevienas citas, tikai tu, Rei�ela, un tā ir bijis jau gandrīz kop� brī�a, kad es tevi pirmo reizi ieraudzīju. Ja man būtu lemts to visu izdzīvot vēlreiz, es daudz ko būtu darījis citādi. Bet es esmu nonācis pie secinājuma, ka mēs nekad nevaram izvēlēties, kurā iemīlēties vai kad iemīlēties, un īsta mīlestība nekad nav vienkār�a, vai ne?"

"Tā ir sāpīga," Rei�ela paziņoja un pavilka viņa kaklasaiti.

"Sāpīga un diezgan juceklīga, un tajā ir daudz gabaliņu, kas pievelkas, bet īsti nesader kopā. Bet visa pamatā ir tā palieko�ā mīlestība, ko viens pret otru jūt divi cilvēki, un tie�i tā satur kopā visus gabaliņus, kurus laika gaitā var izmantot vai aizmest prom. Un es esmu ieradies, lai pateiktu, ka mīlu tevi, Rei�ela Lira, katru tavu �ūnu. Es mīlu tavu garumu, platumu, apaļumu, plakanumu, lielumu un mazumu. Es mīlu tevi pa labi, pa kreisi, uz ziemeļiem, dienvidiem un jebkurā citā virzienā, kādu vien vari iedomāties."

"Ak, Flinn!" Rei�ela izdvesa, satvēra viņa roku un noskūpstīja delnu. "Kā tev izdevās kļūt tik dzejiskam?" viņa jautāja.

"Kā tev izdevās kļūt tik skaistai?"

"Vai gribi ienākt?"

"Tikai tad, ja tiek ielūgts ari mans draugs," viņ� atbildēja.

"Protams! Varbūt vēlāk viņ� mums būs nepiecie�ams, kas to var zināt? Jo es gribu zināt visu, lai cik sāpīgi tas varētu būt. Es gribu visu �o notikumu izvilkt dienas gaismā, lai mēs varētu sadauzīt to sīkos gabalos un aizmirst uz visiem laikiem."

"Paldies Dievam!" Flinns noteica un izgrūda roku caur matiem. "Paldies Dievam!"

Rei�ela atkāpās un turēja durvis atvērtas, lai viņ� varētu ienest koku. Kad Flinns bija iek�ā, viņa aizvēra durvis, piegāja pie lieveņa malas un palūkojās aug�up uz debesīm.

�ī bija pilnmēness nakts, un mīlestība bija palēkdamās atgriezusies viņas dzīvē.

"Paldies, Dānijā!" viņa no�ukstēja, pagriezās un iegāja iek�ā, tie�i Flinna atplestajās rokās.

Temats: Priecīgus Ziemassvētkus!

No: Rei�ela <earthangel@hotmail.com>

Kam: Tētis <Aaron.Lear@leartransind.com>

Sveiks, tēt! Vilciens iebrauks rīt ap pusdienlaiku. Vai mēs varētu aiziet uz to itālie�u restorānu, kas man tik ļoti patīk? Es nezinu, kā Tu jūties, bet Robija teica, ka tagad, kad visi dodas pie Tevis svinēt Ziemassvētkus, viņa negrib, lai Tev vai mammai vajadzētu rūpēties par ēdienu. Cikos visi ieradīsies? Esmu ļoti priecīgi satraukta un visiem sagādā�u lielu pārsteigumu. Necenties to no manis izvilināt, bet tas ir MILZlCS pārsteigums, tam nav nekādā sakara ar disertāciju, un man liekas, ka jūs visi būsiet ļoti, ļoti priecīgi. Vismaz es ceru, ka būsiet, un turu īk�ķus. Priecīgus Ziemassvētkus, tēt, un es Tevi mīlu! Rei�ela.

Temats: Re: Liru ģimene - saņemieties!

No: Flinns <FAOIiver@earthlink.net>

Kam: Robiņa <rmanning70@houston.rr.com> rmanning70@houston.rr.com raksta:

Cilvēk, vai Tu esi pārliecināts, ka vēlies atklāties Ziemassvētkos? Vai Tu zini, ka �ajā gada posmā ir reģistrēts visaugstākais slepkavību un pa�nāvību skaits un mūsu tēvs ir slavens ar savām trakuma lēkmēm ģimenes pasākumos? Es nevēlos teikt, ka viņ� Tevi nogalinās, vismaz domāju, ka tā nebūs, un nekad jau nevar zināt, kas padomā vectēvam, bet viņi Tavu dzīvi varētu padarīt ļoti, ļoti... grūtu. Nu labi, labi, ja jau vēlies to darīt, tad viss kārtībā, tikai uzskati, ka esi brīdināts. Robiņa, Rei�elas vecākā un ārkārtīgi sargājo�ā māsa, kuras otra māsa Rebeka saka, lai es nomierinos, jo esot runājusi ar Tevi pa telefonu un Tu esot jauks puisis. Tev pa�am būs labak, ja Tu tāds esi, tas arī viss, ko varu sacīt! :)

Mīļā Robiņa, lūdzu, ļaujiet man Jūs nomierināt! Es esmu ļoti patīkams puisis, man ir ļoti labas galda manieres, par ko varu pateikties savai mātei, kura sapņoja par manis izprecinā�anu Diānas Spenseres māsīcai. Diem�ēl �is sapnis nepiepildījās, jo izrādījās, ka Diāna Spensere, kuras radiniece bija �ī jaunā dāma, nebija īstā Diāna Spensere. Un, lai Jūs nedomātu, ka esmu nabaga jērs, kas neko nenojau� un tiek vests uz kau�anu, atzīstos, ka Rei�ela man jau visu pastāstījusi par Jūsu tēvu, no sākuma līdz beigām, un... nu labi, nebū�u saudzīgs... arī par Jums, tāpēc es esmu sācis nedaudz nodarboties ar kun (u, ja pēc tā rastos nepiecie�amība. Ar nepacietību gaidu brīdi, kad sastap�u Jūs un visu ģimeni, kuru reiz, cerams, varē�u saukt par savu. Ar cieņu, Flinns Olivers.

Teksasas ainavu pātagoja nepierasti auksts ziemeļu vēj� ar tādu spēku, ka Rei�ela, Rebeka un Robiņa bija pirmās, kas ieradās Blūkrosas ran�o.

"Lieliski. Glu�i vienkār�i ideāli," Robiņa īgņojās, mēģinādama iztaisnot savus īsos melnos svārkus. "Ja tā nav zīme no debesīm, tad es nezinu, kas ir zīme."

"Izbeidz, Robija! Nerunā tik dīvaini!" Rebeka pārmeta māsai, vilkdama pirkstus caur saviem pusgarajiem matiem, lai tos atpiņķētu.

"Tu jauc mani ar Rei�elu. Viņa ir tā, kas tic visam dīvainajam," Robiņa atgādināja un norādīja uz Rei�elu, kura lūkojās laukā pa priek�ējiem logiem uz garo piebraucamo ceļu, kas veda uz ran�o no galvenās �osejas.

"Jā, bet es neticu zīmēm," Rei�ela sacīja. "Turklāt mums būtu jādomā pozitīvi. Vai atceraties �i? Pozitīvās enerģijas plūsma!"

"Es tev paplūdī�u," Robiņa nomurmināja

"Tur jau nāk Flinns," Rebeka paziņoja.

Ārdurvis atsprāga vaļā, un Flinns ieklupa mājā, cīnīdamies ar vēju, lai durvis atkal aizvērtu.

"Diezgan nepatīkams laiks, vai ne?" viņ� noteica un izvilka pirkstus caur matiem, pamezdams skatienu apkārt. "Varbūt mēs varētu iedzert kādu pinti alus, pirms sākam?"

"Flinn!" viņas korī iesaucās.

"Piedodiet!" viņ� atvainojās, paceldams rokas. "Bet �ī bija nogurdino�a diena. Nejauks laiks un tā tālāk."

Viņ� nopūtās un nākamajā mirklī saņēma triecienu mugurā, jo durvis atkal atsprāga vaļā, un iek�ā ievēlās D�eiks, Mets un vectēvs.

"Es nekad neesmu redzējis tādu ziemeli," vectēvs noteica, kratīdams galvu. "Man nav ne jausmas, kāpēc mums visiem bija jā-velkas uz �ito muļķa dīķi. Visi, kam kaut cik prāta, zinātu, ka tas jādara �eit pat, tie�i pie kamīna!"

"Tā bija mana ideja. Ak dievs, viss ir pilnīgi izgāzies!" Rebe-ka iesaucās.

"Viss ir labi, Rebeka," Mets sacīja. 'Tu izdarīji visu iespējamo �ajos apstākļos. Diez vai kāds varētu vainot tevi neprasmē organizēt pasākumus �ādā vējā."

"Taisnība," Robiņa dedzīgi piekrita, ar pirkstiem plūkādama matus, kamēr D�eiks centās sakārtot viņas mēteļa apkakli. "Ārā ir nenormāli auksts."

"Flinn, tad �itā ir tava pirmā reize Blūkrosā, ko?" vectēvs apvaicājās. "Kā tev te patīk?"

"Brīni�ķīgi," Flinns atbildēja, apbrīnā lūkodamies uz grezni iekārtoto ran�o.

"Kad beigsi to savu skolu, tev vajag dabūt zaļo karti. Tad tu varētu braukt uz �ejieni strādāt, ko?"

"Iespējams," Flinns sacīja, piemiegdams ar aci. "Bet mēs vēl neesam nolēmu�i, kur apmetīsimies."

Durvis atkal atvērās. Tajās parādījās Bonija, ar vienu roku turēdama ciet mēteli pie kakla, ar otru cie�i spiezdama cepuri pie galvas.

"Es vairs nevaru izturēt ne mirkli. Ne mirkli!" viņa pavēstīja, iesoļodama pārējo vidū. "Pēc visa tā, kas noticis, mums vēl jāpārcie� arī �is?" viņa kareivīgi vaicāja.

"Mammu!" Rei�ela pārmeto�i iekliedzās.

"Piedod, Bonija, tā bija mana ideja," Arons atvainojās, stāvēdams pie durvīm. Viņ� ievilka iek�ā vecmāmiņu, bet mācītājs stūma sievieti no ārpuses.

"Ak, tēt, es zinu, ka tu gribēji skaistu ainavu," Rebeka sacīja. "Bet ārā ir auksts!"

"Mīļā, attopies, tavs tēvs zina, ka ārā ir auksts! Paskaties uz viņa lūpām!" vecmāmiņa iesaucās, veikli aiz�audamās pa gaiteni uz lielo istabu un kamīnā rūco�o oguni.

"Man �ķita, ka laiks ir diezgan piemērots," Arons noteica, plati pasmaidīdams. "Reiz tava māte teica, ka atgriezīsies pie manis tikai tad, kad ellē sāks snigt."

Bonija iesmējās un ieķērās viņam elkonī.

"Es tā nekad neesmu teikusi, Āron Līr. Un es nemū�am nepiekritī�u atjaunot mūsu laulību ledusaukstā vētrā."

"Mūsu labais mācītājs piekrita veikt ceremoniju lielajā istabā," Ārons pavēstīja. "Ejiet visi iek�ā un atrodiet vietu, kur apsēsties!"

"Pagaidiet!" Rebeka iekliedzās, kad ieraudzīja, ka vectēvs dodas uz priek�u, lai pievienotos vecmāmiņai. "Vismaz ļaujiet man uzmeistarot kaut ko altārim līdzīgu! Nāc, Robija, palīdzi man!"

"Es? Un Rei�ela?"

"Es arī ie�u, Robiņa!" Rei�ela sacīja, komiski pa�ūpodama galvu, un uzsmaidīja garīdzniekam. "Vispār, mācītāja kungs," viņa ieminējās, izstiepdama roku, lai aizvestu paveco vīru uz istabu, "es jūtos pārsteigta, ka jūs vēl joprojām esat �eit kopā ar visiem �iem barbariem."

Mācītājs iesmējās un devās Rei�elai līdzi.

D�eiks, Mets un Flinns palūkojās cits uz citu.

"Nezinu, kā domājat jūs, pui�i," Mets sacīja, "bet, kad Rebeka pie kaut kā ķeras, labāk nemaisīties viņai pa kājām."

"Tev varbūt," D�eiks smiedamies attrauca, uzsizdams Metam uz pleca. "Bet, ja manis tur nebūs, Robija noteikti kādu savainos."

"Varbūt sūtīsim jauniņo?" Mets ierosināja, un abi viltīgi uzsmaidīja Flinnam.

"Sasodīts!" Flinns nolamājās un, salicis rokas sānos, pieliecās, lai palūkotos uz kņadu, kas valdīja istabā. "Vai drīkstu vaicāt, cik ilgi vīram jākalpo, lai viņ� vairs netiktu dēvēts par jauniņo?" viņ� stoiskā mierā painteresējās.

"Trīsdesmit gadus, puis!" D�eiks iesmējās un draudzīgi pagrūda Flinnu. Visi trīs vīrie�i iegāja lielajā istabā, lai palīdzētu sagatavot to ceremonijai, kas atkal apvienotu Aronu un Boniju Līrus.

Bonija aplika roku Āronam ap vidu.

"Es priecājos, ka mēs visi esam Blūkrosā," viņ� teica, uzsmaidīdams sievai. "Paskaties uz �im skaistajām meitenēm, kuras mums ir izdevies radīt! Vislabākais, ko mēs esam paveiku�i."

"Taisnība," Bonija piekrita. "Un paskaties uz vīrie�iem, kuri viņas mīl! Labi, kārtīgi vīrie�i, kuri aizsargās viņas un aprūpēs visu mū�u."

Ārons pasmaidīja un saspieda Bonijas plecus.

"Tas ir viss, ko es jebkad esmu vēlējies. Lai �īs meitenes būtu laimīgas. Un, kad tas notika, man likās, ka esmu gatavs mirt. Bet izskatās, ka Dievs vēlas, lai es te vēl kādu laiku padzīvotu." Viņ� palūkojās lejup uz Boniju. "Kur� gan būtu domājis, ka da�us gadus pēc tās operācijas es vēl bū�u dzīvs?"

Bonija iesmējās, pacēlās uz pirkstgaliem un noskūpstīja viņu.

"Un tā būs vēl ilgi. Nekāda vē�a, Aron. Tas ir brīnums." Viņa izslīdēja no vīra rokām. "Es ie�u palīdzēt viņiem."

"Es bū�u tepat!" Arons uzsauca viņai aiz muguras.

Nekāda vē�a. Paldies, Kungs!

Bonija to nezināja, bet viņ� bija noslēdzis darījumu ar lielo vīru aug�ā. Ja Viņ� Jautu Aronam te vēl pakavēties, viņ� visu darīs pareizi. Viņ� būs pozitīvs tēls savu meitu dzīvē, nevis apspiedējs. Viņ� būs arī labāks vīrs Bonijai un pat pabeigs kretīniskā Daniela terapijas kursus ar izcilību.

Arons gribēja būt labāks tēvs. Viņa meitenēm tas jau nāca par vēlu, bet viņam bija daudz mazbērnu. Pat viņa mazā meitiņa Rei-�ela jau bija mātes cerībās (un tas, kā viņa bija priecīgi paziņojusi, nozīmēja, ka viņai būs jāpaņem brīvs gads savā darbā Brauna universitātes Mākslas un arhitektūras nodaļā).

Jā, Arons patie�ām gribēja būt labāks cilvēks, un viņ� negrasījās velti iz�ķiest nevienu mirkli no sev atvēlētajām dienām, lai cik daudz to būtu. Viņ� gribēja atliku�o mū�a daļu ziedot tam, lai labotu pirmajos se�desmit gados pieļautās kļūdas.

Viņ� dzirdēja, ka meitenes par kaut ko smejas, un �ie smiekli kā eņģeļi lidinājās viņam apkārt. Ārons juta, ka acīs sarie�as asaras. Nolādēts, pēdējā laikā viņ� bija kļuvis sentimentāls. Viņ� notrausa muļķīgo sālsūdeni un smaidīdams iegāja istabā, kas bija pilna ar viņa mīļajiem.

Arons nolēma, ka viņ� ir laimīgs maitasgabals.

D�ulija Londone

LAVANDAS GAISMA

Redaktore Gaida �iliņa Korektore Ligita Smilga Operatore Ilona Smirnova Maketētāja Iveta Paegle Atbildīgā sekretāre Helēna Daņilova

"Apgāds "Kontinents"",

LV-I050 Rīgā, Elijas ielā 17, tālr. 7204130.

Formāts 84x108/32. Ofsetiespiedums. Iespiesta un iesieta a/s "Paraugtipogrāfija", LV-1050 Rīgā, Pu�kina ielā 12. Pasūt. Nr. 25218989.