Stefans Cveigs

Noveles

.

.

Lokomotīve aizsmakusi iekaucās. Zemmeringa bija klāt. Melnie vagoni mirkli atpūtās augstienes sudrabainajā gaismā, pāris raibi ģērbu�os cilvēku izmeta laukā, citus ierāva sevi. Sur tur atskanēja piktas balsis, priek�ā atkal iesēcās aizsmaku�ais tvaika rumaks un ievilka melno, grabo�o virkni tuneļa alā. Visapkārt atkal pletās dzidra ainava ar gai�ām, valga vēja apdvestām tālēm.

Kāds no atbraucējiem, jauns cilvēks, kas patīkami at�ķīrās no citiem ar labo apģērbu un graciozo, brīvo gaitu, pats pirmais pasteidzās paņemt fiakru līdz viesnīcai. Zirgi bez steigas rik�oja aug�up pa ceļu. Gaisā juta pavasari. Debesīs plīvoja baltie, nemierīgie mākoņi, kādi ir tikai maijā un jūnijā, �ie baltie, vēl jaunie un nerātnie klaidoņi, kas gan rotaļādamies traucas pa zilo izplatījumu, lai piepe�i paslēptos aiz augstiem kalniem, gan apskaujas un bēg, gan saburzās kā kabatas laka tini, gan sadalās strēlēs un beidzot draiskuļodamies uzliek kalniem baltas cepures. Nemieru juta arī vējā, kas tik nevaldāmi purināja tievos, vēl lietū samirku�os kokus, ka to zari klusi brīk�ķēja un no tiem nobira vesels lā�u dzirksteļu spiets. Brī�iem

likās, ka no kalniem nāk vēsa sniega smar�a, to ieelpojot varēja just reizē kaut ko saldu un skurbu. Gaisā un zemē viss pauda dzīvību un rūgsto�u nemieru. Klusi sprauslādami, zirgi rik�oja pa ceļu lejup. Zvārguļu skaņas steidzās tiem tālu pa priek�u.

Viesnīcā jaunā vīrie�a pirmais darbs bija sadabūt viesu sarakstu, ko tas drīz vien vīlies pārskatīja.

�Kāpēc īsti esmu te ieradies?� viņ� sev nemierīgi jautāja. �Dzīvot vienam bez sabiedrības kalnos ir ļaunāk nekā atrasties kantorī. Acīm redzot, esmu ieradies vai nu par agru, vai vēlu. Man nekad nelaimējas ar atvaļinājumu. Starp viesiem neatrodu neviena pazīstama vārda. Kaut vismaz te būtu pāris sievie�u, gadītos kāds mazs, ļaunākā gadījumā pavisam nevainīgs flirts, lai �ī nedēļa nebūtu jāpavada glu�i bez prieka.�

Jaunais vīrietis � kāds barons ar ne visai skanīgu vārdu no Austrijas ierēdņu aristokrātijas, kur� strādāja pilsētas pa�valdības iestādē, bija paņēmis �o mazo atvaļinājumu bez sevi�ķas vajadzības, tikai tāpēc, ka visi viņa kolēģi bija izmantoju�i vienu pavasara nedēļu un viņ� arī savējo negribēja veltīt darbam. Viņu nevarēja saukt par garīgi tuk�u cilvēku, viņ� bija ļoti sabiedrisks, iemīlēts un labi ieredzēts visās aprindās, un pilnīgi apzinājās, ka necie� vientulību. Viņam nebija nekādas vēlē�anās iegrimt sevī, viņ�, cik iespējams, izvairījās no �ādas vientulības, jo nepavisam negribēja pats sevi tuvāk iepazīt. Viņ� zināja, ka tikai saskarē ar cilvēkiem var uzplaukt visi viņa talanti, sirds siltums un pārgalvība, vienam bija salti, un viņ� jutās lieks kā sērkociņ� kārbiņā.

Saīdzis viņ� staigāja �urp un turp pa tuk�o vestibilu, gan �ķirstīja aiz gara laika laikrakstus, gan spēlēja mūzikas zālē uz klavierēm kādu valsi, pie kam viņa pirksti neizjuta visai labi ritmu. Beidzot viņ� sadrūmis apsēdās un skatījās, kā ārā pamazām satumst un no priedulāja kā pelēki tvaiki sāk celties migla. Tā viņ� dīkdienībā un nervozēdams nonīka kādu stundu un tad iebēga ēdamistabā.

Te bija aizņemti tikai pāris galdiņu, kuriem viņ� pārlaida ātru skatienu. Veltīgi! Neviena paziņas, tikai tur � viņ� pavir�i atņēma sveicienu � kāds treneris, ko viņ� pazina no Vīnes hipodroma, un tur atkal kāda Apļa ielā redzēta seja. Nevienas sievietes, nekādas cerības kaut vai uz nenozīmīgu piedzīvojumu. Aiz īgnuma viņ� kļuva vēl nepacietīgāks. Viņ� bija viens no tiem jaunajiem cilvēkiem, kuriem, pateicoties glītai sejai, visai laimējies un kuri vienmēr gatavi jaunām uzvarām vai jauniem piedzīvojumiem; tie vienmēr alkst mesties nezināmā dēkā, nekas tos nepārsteidz, jo tie visu novēroju�i un aprēķināju�i, tie nepalai� garām nekā erotiska, jo ar pirmo skatienu jau aptver katru sievieti jutekliski � vienalga, vai tā ir drauga sieva vai kalpone, kas attaisa durvis tās mājā. Ja �ādus cilvēkus ar saprotamu vieglu nicinā�anu sauc par sievie�u medniekiem, tad tas notiek, nemaz nezinot, cik daudz pamatotas patiesības ietverts �ai apzīmējumā, jo �ādu cilvēku nenogursto�ai modrībai tie�ām piemīt visi kaislīgie medību instinkti � pēdu dzī�ana, satraukums un ne�ēlīgums. Viņi vienmēr uzmanīgi vēro, vienmēr gatavi līdz beidzamam sekot pa pēdām savam upurim. Viņi alla� ir dedzības pilni, ta�u nevis kā cēli mīlētāji, bet gan kā auksti, apdomīgi un bīstami spēlmaņi. Starp viņiem atrodami neatlaidīgie, kam visa dzīve pat vēl pēc tam, kad jaunība jau pagājusi, �ādās gaidās kļūst par mū�īgu dēku, kam katra atsevi�ķa diena sadalās simt mazos, jutekliskos pārdzīvojumos, � pavir�i uzmests skatiens, gaisto�s smaid�, pretim sē�ot, aizskarts ceļgals, � un gads atkal pagājis simt �ādās dienās, kurām jutekliskais pārdzīvojums ir mū�īgi plūsto�ais, spirdzino�ais un iedvesmojo�ais dzīvības avots.

Meklētājs tūliņ redzēja, ka te nav neviena partnera spēlei, un nekas nevar būt ļaunāks par spēlmaņa dusmām, kas ar kārtīm rokā pārākuma apziņā sē� pie zaļā galda un velti gaida pretinieku. Barons palūdza laikrakstu. Saīdzis viņ� ļāva acīm slīdēt pār rindām, bet domas bija gurdas un streipuļoja aiz vārdiem

ka apskurbu�as. Te viņ� izdzirda sev aiz muguras no�alcam apģērbu un kādu mazliet dusmīgu balsi ar afektētu akcentu sakām: � Mais tais-toi donc, Edgar!¹

Gar viņa galdu, garām ejot, no�aukstēja zīda tērps, stalti un eleganti paslīdēja kāds stāvs un aiz tā melnā samta uzvalkā tērpies mazs, bāls zēns, kas viņu ziņkārīgi uzlūkoja. Abi apsēdās pretī pie rezervētā galda. Bija redzams, ka zēns cen�as izturēties mierīgi un rātni, lai gan viņa tum�ās, nemierpilnās acis runāja citu valodu. Dāma � un nu jaunais barons ievēroja tikai viņu � bija ļoti smalka un ģērbusies ar eleganci, tie�i tāda tipa sieviete, kādas viņam ļoti patika, viena no tām mazliet pilnīga auguma ebrejietēm gandrīz pa�os brieduma gados, acīm redzot, arī kaislīga, kas prot savu temperamentu slēpt aiz cildenas melanholijas. Viņ� nevarēja vēl ielūkoties viņai acīs un apbrīnoja tikai skaisti izliekto uzacu līniju virs maigā deguna, kas gan nodeva viņas rasi, bet tomēr ar cēlo formu padarīja profilu spēcīgu un interesantu. Viņas mati, kā viss �ajā sievi�ķīgajā un pilnīgajā augumā, bija uzkrīto�i kupli. Tās skaistums �ķita daudz apbrīnots un pauda dro�u pa�apziņu un iedomību. Viņa pasūtīja ļoti klusā balsī un apsauca zēnu, kas, spēlēdamies ar dak�iņu, trok�ņoja. To visu viņa darīja ar �ķietamu vienaldzību un, kamēr barons, vērīgi pētīdams, viņu uzlūkoja, nelikās neko manām, lai gan patiesībā tā bija tikai īpa�a modrība, kas viņai lika būt tik apvaldīti rūpīgai.

Barona satumsusī seja piepe�i kļuva gai�āka, tai pārslīdēja neapzinātas nervozas trīsas, grumbas izlīdzinājās, muskuļi saspringa, tā ka augums izslējās un acis iemirdzējās. Viņ� bija līdzīgs tām sievietēm, kam nepiecie�ama vīrie�a klātbūtne, lai atklātos visa to pievilcība. Tikai juteklisks kairinājums sasprindzināja viņa enerģiju līdz pilnai spēka izjūtai. Mednieks nojauta laupījumu. Viņa acis izaicino�i mēģināja notvert sievietes ska-

tienu, kas ar nevērību, garām raugoties, reizēm tika uzmests viņam, bet nekad nedeva skaidru atbildi. Viņam �ķita, ka būtu pamanījis arī tās lūpās vieglu smaida atspulgu, bet viņ� nebija par to pārliecināts, un viņu uztrauca taisni �ī neziņa. Vienīgais, kas viņam kaut ko solīja, bija �ī pastāvīgā garām skatī�anās, kura nozīmēja reizē preto�anos un apmulsumu, un tad vēl ārkārtīgi rūpīgais, kā redzams, tikai vērotājam domātais sarunas veids ar bērnu. Viņ� juta, ka aiz �ā piespiestā uzsvērti izaicino�ā miera slēpjas pirmais nemiers.

Arī viņ� bija satraukts: spēle sākās. Viņ� tī�ām kavējās ar savām pusdienām un veselu pusstundu, gandrīz nenovērsdamies, lūkojās uz �o sievieti, līdz bija iepazinis katru tās sejas vaibstu un domās noglāstījis visu tās krā�ņo augumu. Ārā kļuva pavisam tum�s, me�i bērni�ķīgās bailēs nopūtās, kad lielie lietus mākoņi izstiepa pēc tiem pelēkās rokas, istaba kļuva arvien tum�āka un ēnaināka, un cilvēkus, �ķiet, arvien cie�āk apņēma klusums. Viņ� ievēroja, ka, �ī klusuma nomākta, mātes saruna ar bērnu kļuva arvien nebrīvāka, arvien mākslotāka; viņ� manīja, ka drīz vien tā apklusīs pavisam. Tad viņ� nolēma izmēģināt. Piecēlās pirmais un, ilgi vērdamies viņai garām lauka ainavā, gāja lēni uz durvīm. Tur viņ� a�i, it kā būtu ko aizmirsis, pagrieza atpakaļ galvu un notvēra sievietes modro skatienu, ar kādu tā nolūkojās viņam pakaļ.

Tas viņu iekairināja. Viņ� pagaidīja viesistabā. Drīz vien viņa nāca, vezdama zēnu pie rokas, pa�ķirstīja, garām ejot, laikrakstus, parādīja zēnam pāris uzņēmumu. Ta�u, kad barons it kā nejau�i pienāca pie galda, izlikdamies, ka meklē laikrakstu, bet patiesībā gribēdams tikai dziļāk ieskatīties viņas valgi mirdzo�ajās acīs un varbūt pat uzsākt sarunu, viņa aizgriezās prom, uzsita dēlam viegli uz pleca un teica: � Viens, Edgar! Au lit!² � tad atturīgi aiz�alca viņam garām. Barons, mazliet

vilies, noraudzījās viņai pakaļ. Viņ� bija cerējis vēl �ovakar ar to iepazīties, un �ī vēsā izturē�anās viņu pārsteidza. Bet galu galā �ādai atturībai piemita zināma burvība, un neziņa, vai varēs gūt panākumus, tie�i iekveldināja viņa kāri. Bez tam viņam nu bija partneris, un spēle varēja sākties.

Abi izbiju�ies pavērsās atpakaļ un skatījās tumsā. Edgars klusi piekļāvās pie koka un, cie�i piespiedis sev klāt rokas, mazs un sīks ierāvās dziļi ēnā. Iestājās pilnīgs klusums. Viņi tomēr �ķita sabiju�ies.

� Iesim atpakaļ, � zēns dzirdēja māti sakām. Vārdi bailīgi plūda pār viņas lūpām. Barons, kā redzams, arī pats satraukts, bija ar mieru. Lēnām, cie�i viens otram piespiedu�ies, tie gāja atpakaļ. Viņu apmulsums bija Edgaram laime. Saplēzdams rokas līdz asinīm, viņ� rāpus aizlīda pa krūmāju līdz me�a līkumam, no kurienes elpu aizraujo�ā ātrumā drāzās uz viesnīcu, kur pāris lēcienos metās aug�ā pa kāpnēm. Atslēga, kas viņu bija ieslēgusi, atradās, par laimi, durvju ārpusē. Viņ� to pagrieza, ieklupa istabā un tūliņ pat gultā. Viņam vajadzēja pāris minūtes atpūsties, jo sirds tik nevaldāmi dauzījās krūtīs kā zvana mēle pret skano�o zvana kausu.

Tad viņ� iedro�inājās piecelties, izliecās pa logu un pagaidīja, līdz viņi nāca. Viņi bija gāju�i ļoti ļoti lēni. Zēns uzmanīgi raudzījās pa ēnā iegrimu�o logu. Tagad viņi lēnām nāca tuvāk un mēnesnīca apspīdēja viņu drānas. Zaļajā gaismā viņi izskatījās kā rēgi, un zēnu atkal pārņēma saldas �ausmas, ka tas tur patie�ām ir slepkava un ka viņ� ar savu klātbūtni aizkavējis notikt kaut kam briesmīgam. Viņ� skaidri redzēja krīta baltās sejas. Mātes sejai bija jūsmīga izteiksme, kādu viņ� tai agrāk nebija manījis, barons turpretim likās skarbs un saīdzis. Protams, tāpēc, ka viņa nodoms nebija izdevies.

Viņi bija jau glu�i tuvu. Tikai pie pa�as viesnīcas viņu augumi atraisījās viens no otra. Vai viņi paskatīsies uz aug�u? Nē, neviens nepaskatījās.

�Jūs esat mani aizmirsu�i,� zēns domāja nevaldāmās dusmās un slepenā priekā, �bet es jūs ne. Jūs domājat, ka guļu vai vispār nemaz neesmu pasaulē, bet redzēsiet, ka esat maldīju�ies. Novēro�u katru jūsu soli, kamēr atklā�u jūsu � blē�u noslēpumu, �o briesmīgo noslēpumu, kas man neļauj gulēt. Es izjauk�u jūsu sazvērestību. Es neguļu.�

A'bi lēnām tuvojās durvīm. Kad viņi viens aiz otra gāja iek�ā mājā, silueti atkal uz mirkli saplūda un viņu ēna kā viena vienīga melna svītra pazuda apgaismotajās durvīs. Tad laukums mājas priek�ā kā tāls, sniegā vizo�s lauks ieslīga atkal mēnesnīcā.

Viņ� redzēja, ka caur zaļo lapotni nu atmirdz apgaismoti logi, un domās aiz katras gai�ās rūts skatīja labi pazīstamās telpas un cilvēkus. Jau �is tuvums vien, �ī pirmā mierino�ā sajūta, ka viņ� atrodas to cilvēku tuvumā, kas viņu mīl, sagādāja laimi. Ja viņ� vēl vilcinājās, tad tikai tāpēc, lai izbaudītu �o sajūtu.

Te kāda balss aiz muguras iztrūkusies skaļi iekliedzās:

� Edgars! Tur jau viņ� ir!

Vecmāmuļas kalpone bija viņu ieraudzījusi, metās viņam klāt un satvēra aiz rokas. Durvis no iek�puses tika atgrūstas vaļā, suns riedams izlēca viņam pretī, no mājas nāca ar uguni; viņ� dzirdēja balsis, kas sasaucās gavilēs un bailēs, tuvāk nāko�u soļu un balsu sirsnīgo kņadu, ieraudzīja pazīstamus stāvus. Vispirms savu vecmāmiņu atplestām rokām un aiz tās, viņam likās, ka sapņo, � māti. Saraudātām acīm, drebo�s un izbiedēts, viņ� ļāvās �iem pārmērīgajiem, dedzīgajiem jūtu uzplūdumiem un nezināja, ko darīt un ko teikt, pats nesaprazdams, vai pārdzīvo bailes vai laimi.

..

Mazajā Rivjeras pansijā, kur dzīvoju gadus desmit priek� kara, pie mūsu galda reiz izcēlās dedzīgas pārrunas, kas draudēja izvērsties par niknu ķildu un izraisīt pat naidu un apvainojumus. Ļaudīm pa lielākai daļai ir trula fantāzija. Viņus nespēj satraukt tas, kas viņus neskar tie�i un kā ar asmeni neieurbjas sirdī, bet, ja kādreiz viņu acu priek�ā notiek kaut mazākais nieks, kas var attiekties arī uz pa�iem, viņi pārmērīgi uzbudinās. Parasto vienaldzību tad nomaina negaidīta un pārspīlēta dedzība.

Tā bija arī �oreiz mūsu glu�i pilsoniskajā sabiedrībā, kas parasti mierīgi tērzēja, dzina seklus un vieglus jokus un pēc maltītes izklīda: precētais vācu pāris devās izbraukumos un nodarbojās ar fotografē�anu, omulīgais dānis noņēmās ar garlaicīgo mak�ķerē�anu, cienījamā angļu dāma lasīja grāmatas, precētais itālie�u pāris brauca izklaidēties uz Montē Karlo, bet es zvilnēju dārza krēslā vai arī strādāju. Ta�u �oreiz mēs visi bijām iekaisu�i strīdīgā sarunā, un, ja kāds no mums piepe�i pielēca kājās, tad tas notika nevis kā parasti, lai pieklājīgi

atvadītos, bet pārsteidzīgā sarugtinajuma, kas pa�laik, ka jau minēju, pārgāja dusmās.

Notikums, kas tā satrauca mūsu mazo sabiedrību, bija diezgan dīvains. Pansija, kurā mēs septiņi dzīvojām, no ārpuses izskatījās kā atsevi�ķa vasarnīca � ai, cik pa logiem bija skaists skats uz klintīm izroboto jūrmalu! � bet patiesībā tā bija tikai lielās viesnīcas �Palace� lētākā piebūve, tie�i savienota ar dārzu, tā ka mums bija pastāvīga saskare ar tās viesiem. Sājā viesnīcā dienu iepriek� bija noticis pamatīgs skandāls. Ar pusdienas vilcienu 12 un 20 minūtēs (man laiks tik noteikti jāuzdod tāpēc, ka tas svarīgi ne vien �ai epizodē, bet arī mūsu uztraukto sarunu tematam) bija atbraucis jauns francūzis un noīrējis istabu ar logiem uz jūru, kas vien jau liecināja par viņa labajiem materiālajiem apstākļiem. Viņ� pievērsa uzmanību ne vien ar atturīgu eleganci, bet arī ar īpa�u un visai valdzino�u skaistumu: sievi�ķīgi �aurajā sejā gai�as, zīdainas ūsas ietvēra jutekliski siltas lūpas, pār balto pieri cirtojās mīksti, brūni, viļņaini mati, un skatiens bija liegi glāsto�s, � viss viņā bija maigs, piemīlīgs un patīkams, un tomēr viņam nepiemita nekas neīsts un mākslots. Ja no tālienes viņ� sākumā mazliet atgādināja tās rozā uzpūtīgās vaska lelles, kas ar spieķi rokā lielo modes veikalu vitrīnās reprezentē vīri�ķīgā skaistuma ideālu, tad, tuvāk aplūkojot, izzuda katrs āri�ķības iespaids, jo viņam piemita (retums!) iedzimta un dabiska laipnība. Garām ejot, viņ� sveicināja visus ar vienādu vienkār�ību un sirsnību, un bija tie�ām patīkami vērot, cik brīvi viņ� vienmēr parādīja savu pakalpību. Viņ� steidzās padot mēteli dāmai, kas gāja uz garderobi, katram bērnam dāvāja laipnu skatienu vai pajokojās ar to; izrādījās, ka viņ� ir sabiedrisks un reizē atturīgs � īsi sakot, �ķita, ka viņ� pieder pie tiem laimīgajiem cilvēkiem, kurus jo daiļākus dara apziņa, ka citiem patīkama viņu gai�ā seja un jauneklīgā pievilcība. Pārējiem viesiem, kas pa lielākai daļai bija vecīgi un slimīgi, ļoti patika viņa sabiedrība, un viņ� uzva-

ro�ā jaunības gaitā un ar to straujo vieglumu un spirgto dzīves izjūtu, kas da�iem tik bagātīgi piemīt, neatvairāmi iekaroja visu simpātijās. Divas stundas pēc atbrauk�anas viņ� jau spēlēja tenisu ar abām tuklā, omulīgā Lionas rūpnieka meitām, divpadsmit gadus veco Aneti un trīspadsmit gadus veco Blan�u, kamēr viņu māte, smalkā, maigā un ļoti atturīgā Henrietes kundze, klusi smaidot, noskatījās, cik nevainīgi koķeti abas pusaudzes flirtē ar jauno sve�inieku. Vakarā viņ� nokvernēja stundu pie �aha galda, starp citu, neuzmācīgi pastāstīdams pāris jauku anekdotu, un tad atkal ilgi pastaigājās ar Henrietes kundzi �urp un turp pa terasi, kamēr viņas vīrs, kā parasti, spēlēja domino ar kādu veikalu draugu; bet vēlu vakarā es viņu vēl redzēju krēslainajā birojā iegrimu�u aizdomīgi intīmā sarunā ar viesnīcas sekretāri. Otrā rītā viņ� pavadīja uz zveju manu kaimiņu � dāni, izrādīdams pie tam apbrīnojamas zinā�anas, pēc tam ilgi tērzēja ar Lionas rūpnieku par politiku, pie kam atkal apliecināja, ka ir labs sarunu biedrs, jo bija dzirdams, kā klintīs atbalsojas druknā kunga skaļie smiekli. Pēc pusdienām, � lai izprastu situāciju, ir svarīgi, ka tik sīki pastāstu par visām viņa laika iedalījuma fāzēm, � viņ� atkal kādu stundu sēdēja divatā ar Henrietes kundzi dārzā un dzēra melnu kafiju, tad spēlēja tenisu ar viņas meitām un parunājās viesistabā ar precēto vācu pāri. Ap se�iem, kad gāju nodot pastā vēstuli, satiku viņu pie piestātnes. Viņ� nāca steidzīgi man pretī un it kā atvainodamies stāstīja, ka tiekot pēk�ņi aizsaukts, bet atgriezī�oties pēc divām dienām. Pievakarē viņa patie�ām vairs nebija ēdamistabā, bet pie visiem galdiem runāja tikai par viņu un cildināja viņa patīkamo, jautro izturē�anos.

Vakarā � varēja būt ap vienpadsmitiem � sēdēju savā istabā, lai pabeigtu lasīt kādu grāmatu, kad piepe�i pa atvērto logu izdzirdu satrauktus izsaucienus un kliedzienus un pāri pretī viesnīcā novēroju savādu rosību. Vairāk uzbudināts nekā ziņkārīgs aizsteidzos tūliņ līdz piecdesmit soļu attālajai viesnīcai un

atradu kā viesus, tā kalpotājus vislielākajā uztraukumā. Hen-rietes kundze, kamēr viņas vīrs, kā vienmēr, akurāti spēlēja ar savu draugu no Namuras domino, nebija pārnākusi no ikvakara pastaigas gar jūrmalu, tā ka bija jābaidās, vai nav notikusi nelaime. Parasti tik mierīgais un smagnējais vīrs drāzās kā vērsis gar jūrmalu, un, kad viņ� uztraukumā drebo�u balsi sauca naktī: �Henriete! Henriete!� � �ai kliedzienā izskanēja līdz nāvei ievainota milzīga dzīvnieka me�onīgās bailes. Viesmīji un izsūtāmie zēni uztraukti skraidīja pa kāpnēm aug�ā un lejā, pamodās visi viesi, un tika zvanīts policijai. Bet druknais vīrs ar vaļā vesti mīņājās un streipuļoja gan uz vienu, gan otru pusi, elsodams un bezprātīgi saukdams: �Henriete! Henriete!� Pa to laiku aug�ā bija pamodu�ies bērni un, naktstērpos pie loga stāvēdami, sauca pēc mātes; tēvs tūlīt uzsteidzās aug�ā tos mierināt.

Un tad notika kaut kas tik briesmīgs, ka to gandrīz nevar nemaz atstāstīt, jo pārāk liels cilvēka satraukums da�reiz izpau�as tik dramatiski, ka tā satrieco�o iespaidu nav iespējams attēlot ne gleznā, ne izteikt vārdos. Plecīgais, lielais vīrs piepe�i nāca lejā pa �īksto�ajām kāpnēm pārvērstu, ļoti noguru�u un tomēr niknu seju. Rokā viņam bija vēstule.

� Sauciet visus atpakaļ, � viņ� vēl apvaldītā balsī sacīja pārvaldniekam. � Sauciet visus ļaudis atpakaļ, nemeklējiet! Mana sieva ir mani atstājusi.

Galīgi satriektais vīrs savaldījās, tik pārcilvēciski savaldījās, ka ļaudis, kas sadrūzmēju�ies ziņkārīgi viņā nolūkojās, piepe�i izbijās, nokaunējās, samulsa un novērsās. Viņam vēl atlika tie�i tik daudz spēka, lai, nevienu neuzlūkojot, grīļodamies paietu mums garām un izslēgtu lasītavā elektrību; tad bija dzirdams, kā viņa pilnīgais, smagais augums dobji atkrīt sēdeklī, un atskanēja nevaldāmas, dzīvnieciskas elsas. Tā varēja raudāt tikai cilvēks, kas nekad nebija raudājis. Mūs it visus līdz pa�am pēdējam apkalpotājam apmulsināja �īs me�onīgās sāpes. Ne vies-

mīļi, ne arī kāds aiz ziņkārības pienāku�ais viesis neuzdro�inājās pasmaidīt vai izteikt kādu no�ēlojo�u piezīmi. Klusu, cits pēc cita, it kā kaunēdamies no �ā satrieco�ā jūtu izplūduma mēs atgriezāmies savās istabās. Ugunis pamazām izdzisa, �ukstu un klusinātu valodu pilnās mājas tum�ajā istabā glu�i viens trīcēja un elsoja �is satriektais cilvēks.

Saprotams, ka �āds notikums, kas bija kā zibens spēriens un norisa turpat mūsu acu priek�ā, stipri satrauca viesus, kuri parasti tikai garlaikojās vai arī bezrūpīgi pavadīja laiku. Bet �is dīvainais gadījums noderēja tikai par ieganstu dedzīgajai sarunai, kas izraisījās pie mūsu galda, no vārdiem gandrīz jau pārgāja darbos un patiesībā bija pamatīgs disputs, kurā mēs nikni aizstāvējām pretējus dzīves uzskatus. Kādas pļāpīgas kalpones dēļ, kas bija izlasījusi vēstuli, kuru satriektais vīrs nevarīgās dusmās bija saburzījis un nometis uz grīdas, visi drīz vien dabūja zināt, ka Henrietes kundze nav aizbraukusi viena, bet kopā ar jauno francūzi (kas nu ātri zaudēja gandrīz visu simpātijās). No pirmā acu uzmetiena �ķita pilnīgi saprotams, ka �ī �Bovarī kundze� pametusi resno, provinciālo vīru elegantā, jaunā skaistuļa dēļ. Bet visus ļoti uztrauca tas, ka ne rūpnieks, ne viņa meitas, nedz arī Henrietes kundze pati nekad agrāk nebija redzējusi �o �vītu, tātad pietika ar divas stundas ilgo sarunu vakarā uz terases im ar dārzā pie melnās kafijas pavadīto stundu, lai pamudinātu trīsdesmit trīs gadus veco, godīgo sievu naktī atstāt savu vīru un divus bērnus un uz labu laimi sekot pilnīgi sve�am, jaunam frantam. Mani galda biedri vienbalsīgi atzina �os �ķietamos faktus par maldinā�anu un mīlētāju viltīgu manevru. Henrietes kundzei, protams, jau sen esot biju�i slepeni sakari ar �o jaunekli un pavedējs �eit ieradies, lai tikai vēl norunātu pēdējos sīkumus par bēg�anu, jo � viņi secināja � tas esot pilnīgi neiespējams, ka tik kārtīga sieviete jau pēc trīs stundu pazī�anās aizskrietu tam līdzi uz pirmo mājienu. Es joka pēc biju citos ieskatos un enerģiski aizstāvējuiespēju, pat ticamību, ka gadiem ilga sarūgtino�a un garlaicīga laulības dzīve var novest sievieti līdz tādam patvaļīgam solim. Mani negaidītie iebildumi visus ātri iesaistīja sarunā, kas kļuva jo satrauktāka tāpēc, ka abi precētie pāri, kā vācu, tā itālie�u, taisni apvainojo�i nicīgi nosauca �ādu mīlestību no pirmā acumirkļa par muļķību un banāli romantisku izdomu.

Nav nozīmes te atstāstīt visus vētrainās vārdu maiņas sīkumus, kas norisēja laikā no zupas līdz pudiņam: pie galda atjautīgi ir tikai pieredzes bagātie, un argumenti, ko lieto tādas nejau�as ķildas karstumā, ir lielāko tiesu banāli, jo tiek sameklēti ātrumā. Grūti arī izskaidrot, kāpēc mūsu sarunas tik drīz pieņēma tādu apvainojo�u veidu; man �ķiet, strīdu radīja tas, ka abi precētie vīri pēk�ņi gribēja justies dro�i, ka viņu sievas nekad neizmantos �ādu seklu un bīstamu iespēju. Diem�ēl, mani apstrīdot, viņi zināja tikai pateikt, ka tā varot runāt katrs, kas pēc nejau�ām un pārāk lētām uzvarām tikai kā jauneklis sprie� par sievietes psihi. Tas mani jau zināmā mērā aizkaitināja, un, kad vācu dāma �o argumentu aptriepa vēl ar pamācības sinepēm, pasacīdama, ka ir īstas sievietes un arī tādas, kam staiguļu daba, pie pēdējām pieskaitīdama Henrietes kundzi, es pilnīgi zaudēju pacietību un pārgāju uzbrukumā. Tā skaidrā fakta nolieg�ana, ka sieviete savā dzīvē reizēm pret savu gribu un apziņu ir padota noslēpumainiem spēkiem, slēpj tikai bailes no pa�u instinktiem un demonisma, un �ķiet, ka da�i cilvēki ar lielu prieku grib justies stiprāki, tikumīgāki un tīrāki par �viegli pavedamajiem�. Es atzīstu, ka ir godīgāk, ja sieviete kaislīgi un brīvi seko savai tieksmei, nevis, kā parasti, aizvērtām acīm pieviļ vīru viņa pa�a rokās. Tā apmēram arī pateicu, un, jo vairāk pārējie nu, sarunai iekaistot, nosodīja nabaga Henrietes kundzi, jo dedzīgāk es to aizstāvēju (patiesībā daudz vairāk, nekā gribēju). Sī aizrau�anās, studentu valodā runājot, bija kā rapiera dūriens abiem precētajiem pāriem, un tie uzbruka man tik sa�utu�i un ne visai saskanīgā kvartetā, ka vecajam dānim ar jautro seju, kur� sēdēja it kā tiesnesis futbola sacīkstē ar hronometru rokā, bija �ad tad atgādinot jāuzsit uz galda: � Genllemen, please. � Bet tas līdzēja tikai uz mirkli. Kāds no precētiem vīriem jau tre�o reizi piesarcis uzlēca kājās, un viņa sieva tikai ar pūlēm to nomierināja, � īsi sakot, vēl brīdis un mūsu vārdi pārietu darbos, ja misis C. sarunas kūsājo�os viļņus piepe�i neaplietu ar maigu eļļu.

Sī cienījamā sirmā, vecā angļu dāma bija kā pēc klusas norunas mūsu galda goda prezidente. Bija patīkami redzēt, kā viņa, pret visiem vienlīdz laipni noskaņota, klusēdama un ļoti nopietni klausīdamās, taisni sēdēja savā vietā; viņas aristokrātiski atturīgā būtne izstaroja apbrīnojamu pa�savaldī�anos un mieru. Viņa ļāva sev tuvoties tikai līdz zināmai robe�ai, lai gan ar smalku taktu prata ikkatram parādīt sevi�ķu laipnību. Pa lielākai daļai viņa sēdēja dārzā un lasīja grāmatas, reizēm spēlēja klavieres, bet tikai retumis pievienojās pārējai sabiedrībai vai arī mo�i sarunājās. Viņu tikko manīja, un tomēr viņai pār mums visiem bija dīvaina vara. Kad viņa nu pirmo reizi iejaucās sarunā, mēs visi sakaunējāmies par to, ka bijām izturēju�ies pārāk neapvaldīti un skaļi.

Misis C. izmantoja nepatīkamo pauzi, kas iestājās, kad vācietis strauji pielēca kājās un atkal lēnām tika atvests atpakaļ pie galda. Negaidot viņa pacēla gai�ās, pelēkās acis, mirkli �aubīdamās uzlūkoja mani, lai tad ar gandrīz lieti�ķu skaidrību mēģinātu izprast sarunas tematu.

� Tātad jūs, ja esmu pareizi sapratusi, domājat, ka Hen-rietes kundze un sieviete vispār var neviļus tikt ievilkta piepe�ā dēkā, ka var būt gadījumi, ķurus viņa pati pirms stundas uzskatītu par neiespējamiem, un gandrīz nemaz nevar prasīt, lai viņa atbildētu par savu soli.

� Es tam noteikti ticu, cienītā kundze.

� Bet tad jau visas morāliskās normas būtu pilnīgi liekas un tiktu attaisnots katrs tikumības pārkāpums. Ja jūs patie�ām

-pieņemat, ka crime passionel⁵, kā franoi saka, nav nekāds no ziegums, kāpēc tad vēl vajadzīga valsts tiesa? Nemaz nevajag daudz labas gribas � un jums tās ir apbrīnojami daudz, � viņa, viegli smaidot, piebilda, � lai katru noziegumu pamatotu ar kādu kaislību un �īs kaislības dēļ to attaisnotu.

Viņas skaidrais un reizē gandrīz jautrais runas veids man tik ļoti patika, ka es, nejau�i atdarinādams viņas lieti�ķību, pa pusei jokojot, pa pusei nopietni atbildēju:

� Valsts tiesa �ādus jautājumus, bez �aubām, iz�ķir stingrāk nekā es, tās pienākums ir bez �ēlastības aizsargāt vispārējos tikumus un para�as, tāpēc tā ir spiesta nevis attaisnot, bet notiesāt. Bet es, privātpersona, nesaprotu, kāpēc man brīvprātīgi jāuzņemas prokurora loma, ja labāk patīk aizstāvja profesija. Man vairāk dara prieku cilvēkus saprast nekā tiesāt.

Misis C. brīdi raudzījās manī savām skaidrajām, pelēkajām acīm un vilcinājās. Es jau baidījos, ka viņa mani nav pareid sapratusi, un gribēju teikto atkārtot angliski, bet viņa dīvainā nopietnībā, it kā eksaminējot, turpināja uzdot jautājumus.

� Vai jums tas neliekas nosodāmi un briesmīgi, ja sieviete atstāj vīru un divus bērnus, lai sekotu cilvēkam, par kuru vēl nemaz nevar zināt, vai tas ir viņas mīlestības vērts? Vai jūs tie�ām varat attaisnot tik vieglprātīgu un bezbēdīgu izturē�anos, ja �ī sieviete turklāt nav jauna un jau bērnu dēļ vien nedrīkst zaudēt cieņu?

� Atkārtoju jums, cienītā kundze, � es apgalvoju, � ka �ajā gadījumā atturos tiesāt vai notiesāt. Jums varu mierīgi atzīties, ka iepriek� mazliet pārspīlēju � �ī nabaga Henrietes kundze, zināms, nav nekāda varone, nedz piedzīvojumu meklētāja, nemaz jau nerunājot par kaislīgu mīlētāju. Cik viņu pazīstu, man viņa liekas tikai ikdieni�ķa, vāja sieviete, pret kuru sajūtu mazliet cieņu, jo viņa stingri sekojusi savai gribai, bet

no�ēlojamāk jau ir tas, ka viņa, dro�i vien rit, ja ne �odien, kļūs ļoti nelaimīga. Viņa varbūt rīkojusies pārsteidzīgi un muļķīgi, bet nekādā ziņā ne zemiski un nekrietni, un tāpēc arvien apgalvo�u, ka nevienam nav tiesību �o nabaga nelaimīgo sievieti nicināt.

� Un jūs pats, vai jūs pret viņu sajūtat vēl arvien to pa�u cieņu? Vai jums liekas, ka nav nekādas at�ķirības starp visu cienītu sievieti, ar kuru aizvakar sarunājāties, un to, kas vakar aizskrēja līdzi pilnīgi sve�am cilvēkam.

� Nekādas. It nekādas, un pat ne vismazākās.

� Is that so?⁶ � tā neviļus ierunājās angliski. Likās, viņu bija ļoti ieinteresējusi �ī saruna. īsu mirkli padomājusi, viņa atkal vaicājo�i pacēla pret mani savu skaidro skatienu.

� Un, ja jūs rīt sastaptu Henrietes kundzi, teiksim, Nicā, kopā ar �o jaunekli, � vai jūs viņu sveicinātu?

� Protams.

� Un vai jūs runātu ar viņu?

� Protams.

� Un, ja jūs būtu precējies, vai jūs � vai jūs iepazīstinātu tādu sievieti ar savu sievu, it kā nekas nebūtu noticis?

� Protams.

� Would you really? ⁷ � viņa neticīgi un pārsteigta atkal jautāja angliski.

� Surely I would⁸ � es nejau�i tāpat angliski atbildēju.

Misis C. klusēja. Likās, viņa vēl arvien ko nopietni pārdomāja, bet tad piepe�i, pārsteigta pati par savu drosmi, manī raugoties, sacīja:

� 1 don�t know, if I would. Perhaps 1 might do it also.⁹

Un apbrīnojami dabiski un brīvi, tā, kā tikai angļi prot bez nepieklājīgas steigas, tomēr galīgi izbeigt sarunu, viņa piecēlās un laipni sniedza man roku. Tā kā viņa bija iejaukusies mūsu strīdā, atkal iestājās miers, un mēs, nesenie pretinieki, bijām sirds dziļumos viņai par to pateicīgi, diezgan pieklājīgi atvadījāmies, un pāris vieglu atjautību izkliedēja bīstami sasprindzināto atmosfēru.

Lai gan mūsu saruna beidzās, parādot bruņniecisku pieklājību, tomēr pēc karstās vārdu maiņas starp oponentiem un mani bija radies viegls vēsums. Vācie�u pāris izturējās rezervēti, bet itālie�i man nākamajās dienās arvien ironiski apjautājās, vai neesmu ko dzirdējis par �cara signora Henrietta� ¹⁰. Lai cik godprātīga arī �ķita mūsu izturē�anās, tomēr lojālā un parastā saticība pie mūsu galda bija zudusi.

Pretinieku ironiskais vēsums man kļuva jo jūtamāks tāpēc, ka misis C. pēc minētās sarunas bija pret mani sevi�ķi laipna. Lai gan viņa izturējās ļoti rezervēti un ārpus ēdienu reizēm reti kad sarunājās ar kādu galda biedru, tad tagad mani vairākas reizes dārzā uzrunāja, gandrīz jāsaka, pagodināja, jo, ievērojot viņas atturību, jau īsa saruna ar viņu bija sevi�ķa labvēlība. Ja gribu būt patiess, man jāatzīstas, ka viņa mani tie�i uzmeklēja un izmantoja katru izdevību, lai uzsāktu ar mani sarunu, darīdama to tik nepārprotami, ka man, ja viņa nebūtu veca, sirma dāma, varētu ienākt prātā godkārīgas un savādas domas. Mūsu saruna vienmēr neatvairāmi un neizbēgami atgriezās pie sākotnēja punkta � pie Iienrietes kundzes; �ķita, ka viņai ir slepens prieks apvainot par nepastāvīgu un tuk�u �o sievieti, kas aizmirsusi savus pienākumus. Bet reizē arī likās, ka viņa priecājās par to, ka manas simpātijās pieder maigajai

un trauslajai Henrietes kundzei un nekas mani nevar piespiest noliegt �is simpātijās. Viņa mūsu sarunas arvien novirzīja �ai gultnē, tā ka beidzot nezināju vairs ko domāt par �o savādo, gandrīz kaprīzo neatlaidību.

Tas turpinājās piecas vai se�as dienas, un viņa vēl ne ar vārdu nenodeva, kāpēc viņai kļuvis nepiecie�ams �āds sarunu veids. Ka tas tiesa, kļuva man skaidrs, kad, reiz pastaigājoties, neviļus ieminējos, ka esmu savu laiku �eit jau nodzīvojis un parīt domāju aizceļot. Viņas parasti mierīgā seja dīvaini saspringa un zilganpelēkās acis satumsa.

� Cik �ēl! Tik daudz ko gribēju ar jums vēl pārrunāt.

Un kop� �ā brī�a manāma izklaidība un nemiers liecināja,

ka viņa visu laiku prāto par ko citu, kas to ļoti nodarbina. Beidzot likās, ka viņu pa�u moka �ī noslēgtība, jo, kad pēk�ņi iestājās klusums, viņa negaidot sniedza man roku.

� Nevaru pa�laik skaidri pateikt to, ko gribēju jums sacīt. Labāk rakstī�u. � Un straujākiem soļiem, nekā parasti, viņa aizsteidzās uz mājas pusi.

Pievakarē, īsi pirms pusdienām, savā istabā patie�ām atradu vēstuli ar viņas enerģisko, atklāto rokrakstu. Diem�ēl, neesmu veltījis lielu uzmanību savu jaunības gadu papīriem, tāpēc nevaru pilnīgi precīzi atstāstīt �ās vēstules saturu, bet atceros tikai, ka viņa jautāja, vai drīkst pastāstīt man kaut ko no savas dzīves. Viņa rakstīja, � tas esot tik sens notikums, ka gandrīz vairs nemaz neietekmējot viņas tagadējo dzīvi, un, tā kā es parīt aizceļojot, viņai bū�ot jo vieglāk runāt par to, kas viņu mokot un nodarbinot viņas domas jau vairāk nekā divdesmit gadu. Ja mani neapgrūtinātu tāda saruna, viņa lūdzot veltīt tai kādu stundu.

Mani ārkārtīgi pārsteidza �ī vēstule, kuras saturu atstāstu tikai īsumā: jau tas vien, ka rakstīts bija angliski, pie�ķīra tai lielu skaidrību un noteiktību. Man tomēr nenācās viegli atbildēt, saplēsu trīs uzmetumus, līdz uzrakstīju:

�Jūtos pagodināts, ka dāvājat man tik daudz uzticības, un apsolos godīgi atbildēt, ja Jūs man ko jautāsiet. Es, protams, nedrīkstu Jūs lūgt stāstīt man vairāk, nekā pati vēlaties. Bet stāstot esat patiesa kā pati pret sevi, tā mani. Lūdzu, ticiet man, ka Jūsu uzticību izjūtu kā sevi�ķu pagodinājumu.�

Zīmīte vakarā tika nosūtīta uz viņas istabu, otrā rītā saņēmu atbildi:

�Jums pilnīgi taisnība: daļējai patiesībai nav nekādas nozīmes, vienmēr jāzina viss. Es saņem�u Visus spēkus, lai ne sev, ne arī Jums neko nenoklusētu. Ienāciet pēc pusdienām manā istabā, �. se�desmit septiņu gadu vecumā nav jābaidās, ka tik�u pārprasta. Dārzā vai cilvēku tuvumā nevaru runāt. Varat ticēt, ka man nebija viegli vispār iz�ķirties par �o soli.�

Dienā mēs vēl sastapāmies pie galda un laipni parunājāmies par vienaldzīgām lietām. Bet, satiekot mani dārzā, viņa, jau manāmi samulsusi, izvairījās, un man likās reizē sāpīgi un aizkustino�i, kā �ī vecā, sirmā dāma kautri kā meitene aizl3ēga no manis pa pīniju aleju.

Vakarā norunātā stundā pieklauvēju pie viņas durvīm, kas man tūliņ tika atvērtas. Istaba tinās blāvā krēslā, jo tikai maza galda spuldzīte meta dzeltenu loku jau satumsu�ajā telpā. Misis C. apsveica mani glu�i brīvi, piedāvāja krēslu un apsēdās pretī: es nojautu, ka ikviena viņas kustība jau iepriek� apdomāta, ta�u, acīm redzot, pret viņas gribu iestājās klusums, --klusums pirms grūtas apņem�anās, kas ieilga, bet es neuzdro�inājos to pārtraukt, jo nojautu, ka stiprai gribai jāpārvar stipra pretestība. No viesistabas reizēm uzlidoja aug�ā neskaidras, saraustītas val�a skaņas; spriegi klausījos tajās, lai nejustu klusē�anas smago nastu. Arī viņai, �ķiet, kļuva nepatīkams �is nedabiskais, satraukuma pilnais klusums, jo, piepe�i saņēmusies, viņa teica:

� Tikai pirmo vārdu grūti izteikt. Jau kop� pāris dienām esmu apņēmusies būt glu�i atklāta un patiesa: ceru, ka man tas

izdosies. Varbūt tagad vēl nesaprotat, kāpēc jums, sve�am cilvēkam, to visu stāstu, bet nepaiet neviena diena, ne stunda, kad es nedomātu par �o notikumu, un jūs varat man, vecai sievai, ticēt, ka neizturami visu mū�u raudzīties vienā vienīgā dzīves punktā, redzēt vienu vienīgu dienu. Viss, ko gribu jums stāstīt, notika divdesmit �etru stundu laikā, bet es dzīvoju jau se�desmit septiņus gadus un esmu sev bie�i līdz nejēdzībai atkārtojusi, ka tas ta�u neko nenozīmē, ja cilvēks reiz mirkli izturējies neprātīgi. Ta�u nav iespējams tikt viegli vaļā no tā, ko ļoti nenoteikti apzīmējam par sirdsapziņu, un toreiz, kad dzirdēju jūs tik prātīgi runājam par Henrietes kundzi, iedomājos, ka varbūt izdotos tikt vaļā no �ādām atmiņām un nemitīgajiem pa�pārmetumiem, ja varētu reiz saņemties un kādam cilvēkam brīvi izstāstīt �o notikumu. Ja es nepiederētu anglikāņu baznīcai, bet būtu katole, bikts jau sen man būtu devusi izdevību atklāt vārdos �o noslēpumu, � bet mums nav lemts �āds mierinājums, un tāpēc �odien tik dīvaini mēģinu atvieglot sevi, izstāstīdama visu jums. Zinu, ka tas ir ļoti savādi, bet jūs nevilcinoties pieņēmāt manu priek�likumu, un es pateicos jums par to.

Tātad, kā jau minēju, gribētu jums pastāstīt tikai par vienu vienīgu dienu savā mū�ā � viss pārējais man �ķiet nenozīmīgs un citus cilvēkus tikai garlaikotu. Tas, kas notika līdz manas dzīves �etrdesmit otrajam gadam, ir ļoti parasts. Mani vecāki bija bagāti Skotijas mui�nieki, mums piederēja lielas rūpnīcas un zeme, un mēs pēc aristokrātu para�as lielāko gada daļu pavadījām savās mui�ās, bet ziemu � Londonā. Astoņpadsmit gadu vecumā kādās viesībās iepazinos ar savu nākamo vīru, viņ� bija pazīstamās R. ģimenes jaunākais dēls un desmit gadus nokalpojis Indijā armijā. Mēs drīz apprecējāmies un dzīvojām mūsu aprindu bezrūpīgo dzīvi, trīs mēne�us ik gadus pavadīdami Londonā, trīs savās mui�ās, pārējo laiku ceļodami pa Itāliju, Spāniju un Franciju. Mūsn laulību nekad neaptum�oja ne mazākā ēna, abi mūsu dēli tagad ir jau pieaugu�i. Kad man bija

�etrdesmit gadu, piepe�i nomira vīrs. Tropos pavadītajos gados viņ� bija ieguvis aknu kaiti; briesmīgi mocīdamies, viņ� nomira divu nedēļu laikā. Mans vecākais dēls toreiz jau bija karaklausībā, jaunākais mācījās koled�ā, pēk�ņi jutos pilnīgi viena, bet biju pieradusi pie mīļu cilvēku tuvuma, un �ī vientulība man sagādāja neiedomājamas mokas. Man �ķita neiespējami palikt vēl kaut dienu tuk�ajā mājā, kur katra lieta atgādināja mīļotā vīra traģisko zaudējumu, tāpēc nolēmu turpmāk, kamēr mani dēli vēl nebūs apprecēju�ies, daudz ceļot.

Patiesībā man kop� �ā brī�a dzīve �ķita pilnīgi nenozīmīga un lieka. Vīrs, ar kuru divdesmit trīs gadus ik brīdi tiku dalījusies katrā domā, bija miris, bērniem nebiju vairs vajadzīga, baidījos ar savu drūmo noskaņu un skumjām sarūgtināt viņu jaunību, � bet pati sev nekā nevēlējos un neprasīju. Vispirms pārcēlos uz Parīzi, aiz gara laika staigāju pa veikaliem un muzejiem; bet pilsēta un visas lietas man �ķita sve�as, es izvairījos no cilvēkiem, jo nespēju paciest to laipnos un līdzjūtīgos skatienus, redzot manu sēru tērpu. Nevaru vairs pastāstīt, kā pagāja �ie trulie, bezmērķīgās klejo�anas mēne�i; zinu tikai to, ka arvien vēlējos mirt, bet man trūka spēka pa�ai piepildīt �īs moko�ās ilgas.

Otrajā sēru gadā, tātad �etrdesmit divu gadu vecumā, pati sev neatzīdamās, ka klaiņoju, lai bezmērķīgi nosistu laiku, es marta beigās biju nokļuvusi Montē Karlo. Patiesību sakot, mani turp bija aizvedusi garlaicība, tā moko�ā tuk�uma sajūta, no kuras kļūst pat nelabi un kuru kaut cik gribēju aizgainīt ar viegliem, satrauco�iem ārējiem iespaidiem. Jo mazāk pati spēju aizrauties, jo stiprāk tiku vilināta turp, kur visātrāk griezās dzīves karuselis: kas pa�i vairs neko nepiedzīvo, tos satrauc tikpat kā izrāde vai mūzika citu cilvēku kaislības.

Tāpēc arī bie�i gāju uz Kazino. Man patika skatīties, kā citu cilvēku sejām nemierīgi pārslīd vai nu laimes, vai mulsuma trīsas, kamēr sevī pa�ā jutu tikai briesmīgu vienaldzību. Mans

vīrs, lai gan nebija vieglprātīgs, �ad tad labprāt apmeklēja spēļu zāli, un neviļus paliku uzticīga viņa agrākajam paradumam. Tur arī sākās �is divdesmit �etru stundu ilgais piedzīvojums, kas bija aizraujo�āks par katru spēli un uz vairākiem gadiem pārvērta manu dzīvi.

Todien pusdienoju pie savas radinieces hercogienes M.; pēc vakariņām nejutos vēl tik nogurusi, lai dotos pie miera. Iegāju spēļu zālē, pati nepiedalīdamās spēlē, klīdu ap galdiem un savā īpatnējā veidā vēroju sadrūzmēju�os spēlētājus. Es saku � īpatnējā veidā, jo to man reiz iemācīja nelaiķis vīrs, kad, apnikusi skatīties, es sūdzējos, ka man garlaicīgi redzēt vienmēr vienas un tās pa�as sejas: vecas, savītu�as sievietes, kas stundām sē� savā vietā, pirms uzdro�inās izdarīt iemaksu, rūdītus profesionāļus un mū�īgās koķetes, visu to �aubīgo, raibo sabiedrību, kura, kā jau zināt, nebūt nav tik jauka un romantiska kā tiek pausts no�ēlojamos romānos, kur to iztēlo par fleur d�elegance¹¹ un Eiropas aristrokratiju. Un turklāt tas bija Kazino priek� divdesmit gadiem, kad vēl ripoja skaidra, rokām taustāma nauda: �auksto�ās banknotes, zelta napoleoni un lepnie pieefranku gabali; tas bija daudz pievilcīgāk nekā tagad, kad jaunajās, moderni celtajās, krā�ņajās spēļu pilīs Kūka firmas apkalpotā pilsoniskā tūristu sabiedrība garlaikoti �ķie� neizskatīgās spēļu markas. Jau toreiz mani maz interesēja �īs cita citai līdzīgās vienaldzīgās sejas, kamēr reiz mans vīrs, kas aizrāvās ar hiromantiju � zīlē�anu no rokas � iemācīja man glu�i īpatnēju novēro�anas veidu, kas bija daudz saisto�āks, satrauco�āks un aizraujo�āks par kūtro seko�anu spēles gaitai, proti, nemaz neskatīties uz sejām, bet tikai uz galda �etrstūri un savukārt tikai uz cilvēku rokām un to īpatnējo izturē�anos. Nezinu, vai arī jūs da�reiz neviļus neesat raudzījies tikai uz zaļo galdu, tikai uz zaļo �etrstūri, kura vidū kā piedzērusi no

skaitļa uz skaitli streipuļo lode un kvadrātu laukumos kā sēkla krīt virpuļojo�i papīra gabali un apaļas zelta un sudraba monētas, ko krupjē lāpstiņa kā asa slota aizslauka vienā paņēmienā vai arī pa kaudzītei piestumj pie laimīgā vinnētāja. Pieņemot �ādu perspektīvu, redz kustamies tikai rokas � ap zaļo galdu ir daudz baltu, satrauktu un gaido�u roku, kas raugās ārā no savas piedurknes alas kā lēcienam sagatavojies plēsoņa, katra citāda veidojuma un citādas krāsas, � da�a kaila, cita gredzeniem un skano�ām va�iņām rotāta, cita spalvaina kā me�a dzīvnieks, cita mikla un lokana kā zutis, bet visas ir uzbudinātas un dreb lielā nepacietībā. Man tad neviļus vienmēr bija jādomā par hipodromu, kur uztrauktie zirgi pie starta tikai ar pūlēm novaldāmi, lai pirms laika nedrāztos uz priek�u; arī �īs rokas tāpat drebēja, cēlās un slējās uz aug�u. Visu var dabūt zināt pēc �īm rokām, pēc tā, kā tās gaida, kā tās tver un atraujas: mantrausi pēc sarauktajiem pirkstiem, iz�ķērdētāju pēc nevērīga �esta, aprēķinātāju pēc mierīgām, izmisu�o pēc drc-bulīgām kustībām; simtiem cilvēku zibens ātrumā nodod sevi, naudu tverot, � vai nu to saņurca, vai nervozi saburza, vai arī, gurdi nolaidu�i savilktās dūres, spēles laikā ļauj tai palikt uz galda. Cilvēks spēlējot nodod sevi, tā ir vispārzināma patiesība, to atzīstu, bet varu teikt, ka spēles laikā vēl skaidrāk viņu nodod pa�a roka. Visi vai gandrīz visi spēlmaņi drīz vien iemācās valdīt pār savu seju � virs apkaklītes tiem ir auksta, bezkaislīga maska, viņi izlīdzina rievas ap muti un sakostiem zobiem apvalda uztraukumu, noslēpj nemieru acīs un nerāda nervozo sejas muskuļu trīsas, pieņemdami mākslotu un stilizēti cēlu vienaldzības izteiksmi. Bet tie�i tāpēc, ka viņi drud�aini un visiem spēkiem pūlas valdīties, lai neatklātu savas dvēseles spoguli � seju, tie aizmirst rokas un aizmirst, ka ir cilvēki, kas novēro tikai �īs rokas un uzmin pēc tām visu, ko grib noslēpt smaidot savilktās lūpas un tī�i vienaldzīgais skatiens. Bet pa to laiku rokas glu�i nekaunīgi nodod visapslēptākās jūtas. Neatvai-

rāmi pienāk mirklis, kas atmodina �os ar pūlēm apvaldītos un �ķietami rāmos pirkstus no cēli nevērīgās pozas: tajā īsajā mirklī, kad ruletes lodīte ieripo mazajā iedobumā un tiek izsaukts laimesta skaitlis, tajā mirklī katra no �īm simt vai piecsimt rokām, pakļaudamās pirmatnējam spēkam, nejau�i izdara savu īpatnēju un pilnīgi individuālu kustību. Un, ja mēdz novērot �o roku me�u, kā, sava vīra aizrau�anās pamudināta, pati to darīju, tad da�ādo temperamentu negaidītā izpausme valdzina vairāk nekā teātra izrāde vai mūzika. Es pat nevaru jums attēlot, cik da�ādas ir spēlmaņu rokas: me�onīgas plēsoņas ar spalvainiem, savilktiem pirkstiem, kas sa�ņaudz naudu kā spīlēs, un nervozas, drebo�as, bāliem nagiem, kuras tikko uzdro�inās to satvert, cēlas un zemiskas, brutālas un kautras, viltīgas un reizē it kā nedro�as � bet katrs roku pāris ir citāds, katrs dzīvo savu īpatnēju dzīvi, atskaitot �etrus vai piecus krupjē roku pārus. Tās ir tikai roboti un, salīdzinot ar pārējām, dzīvības pilnajām rokām, funkcionē lieti�ķi, izdarīgi un ar pilnīgi vienaldzīgu precizitāti, kā tērauda rādītāji skaitītājā. Bet arī �īs rāmās rokas pretstatā trauksmainajām un alkaina-jām atstāj dīvainu iespaidu: man gribētos teikt, ka tās, citādi tērptas, atgādina kārtības ievedējus satrauktā un saviļņotā nemiernieku pūlī. Turklāt man bija patīkami jau pēc da�ām dienām iepazīties ar atsevi�ķu roku daudzajiem paradumiem un tieksmēm; pēc pāris dienām man jau bija paziņas starp tām, un es tās iedalīju, glu�i kā cilvēkus, simpātiskās un nīstamās, da�as ar savu kustīgumu un alkatību bija man tik pretīgas, ka vienmēr novērsu no tām skatienu kā no kaut kā nepieklājīga. Katra sve�a roka pie galda bija man jauns, interesants piedzīvojums. Bie�i vien aizmirsu uzlūkot seju, kas, smokinga plet-krekla apkaklītes ietverta vai arī virs briljantiem rotātām krūtīm, izskatījās kā salta sabiedriska maska.

Kad tajā vakarā, pagājusi garām diviem pārāk aizņemtiem galdiem, tuvojos tre�ajam un sagatavoju jau da�us naudas ga-

bālus, es mēmajā, saspringtajā un aiz klusuma it kā drebo�ajā pauzē, kas iestājas vienmēr, kad jau līdz nāvei nogurusī lodīte vēl svārstās starp diviem skaitļiem, pēk�ņi izdzirdu pāri pretī pie galda glu�i savādu troksni, it kā lūsto�u kaulu knak�ķē�anu. Neviļus paskatījos turp. Tad es ieraudzīju � un nudien izbijos � divas rokas, kādas vēl nekad nebiju redzējusi, labā un kreisā bija saķēru�ās kopā kā niknas bestijas un lauzīja un �ņaudza viena otru tik krampjaini, ka pirkstu locītavas krak�ķēja kā sausi rieksti, kad tos pārko�. Tās bija īpa�i skaistas rokas, neparasti slaidas, neparasti �auras un tomēr muskuļainas � ļoti baltas ar blāviem, maigi noapaļotiem, perlamutram līdzīgiem nagiem. Es lūkojos uz tām visu vakaru un pat brīnījos par �īm neparastajām un vienreizējām rokām, bet mani tomēr biedēja to nemiers, ārkārtīgi kaislīgais kustīgums un savstarpējā nervozā cīņa. Tūliņ sapratu, ka te jūtu pārpilns cilvēks sakoncentrējis visas savas kaislības pirkstgalos, lai tās viņu pa�u nesaplosītu. Un tad � mirklī, kad lodīte ar sausu skaņu ieslīdēja iedobumā un krupjē izsauca skaitli, � tai mirklī abas rokas piepe�i noslīga lejup kā reizē caur�auti zvēri. Tās noslīga lejup ne vien gurdi, bet patiesi kā nedzīvas un ar tik liegu vāruma, vil�anās, izmisuma un bezcerības kustību, ka nemaz nevaru to atstāstīt. Nekad, ne pirms, ne pēc tam neesmu redzējusi tik izteiksmīgas rokas, kurās runāja katrs muskulis un pārdzīvojums izpaudās tik jūtami � gandrīz vai pa visām porām. Mirkli tās rāmas un nedzīvas gulēja uz zaļā galda kā ūdens malā izmestas medūzas. Tad viena, labā, sāka no pirkstgaliem atkal lēni atdzīvoties, tā drebēja, parāvās atpakaļ, griezās pati ap sevi, �ūpojās, virpuļoja un beidzot nervozi satvēra �etonu, ko �aubīdamās pavalstīja kā mazu ritentiņu starp īk�ķi un rādītājpirkstu. Piepe�i tā uzmeta kūkumu kā panteris un nosvieda, jā gandrīz vai izspļāva simtfranku gabalu uz melnā laukuma. Tūliņ kā pēc signāla uztraukums pārņēma arī rāmi guļo�o kreiso roku, tā pamodās, tuvojās, lēni nāca klāt drebo-

�ajai un pēc sviediena it kā noguru�ajai māsai, un tad abas trīsot dusēja kopā; to kauliņi klusu atsitās pret galdu kā zobi, kas tric salā, � nē, nekad, nekad vēl nebiju redzējusi tik ārkārtīgi izteiksmīgas rokas, tik krampjainu uztraukumu un spriegumu tajās. Viss pārējais �ai velvētajā telpā � dūkoņa, kas atskanēja no apkārtējām zālēm, krupjē skaļie izsaucieni, cilvēku ie�ana un nāk�ana un pati lodīte, kas, no aug�as nomesta, kā apsēsta drāzās pa apaļo, spīdīgi gludo sprostu, � visi �ie daudzie, spilgtie, nervus kairino�ie, rūco�ie un dūco�ie iespaidi man piepe�i vairs neeksistēja, redzēju tikai abas drebo�ās, dzīvības pilnās, gaido�ās, salsto�ās un baiļu pārņemtās rokas un raudzījos uz tām kā apburta.

Beidzot nevarēju vairs ilgāk izturēt: man bija jāredz seja, jāredz cilvēks, kam piederēja �īs noslēpumainās rokas, un bikli, � jā, nudien bikli, jo baidījos no �īm rokām, � mans skatiens slīdēja aug�up gar piedurkni uz �aurajiem pleciem. Es atkal sarāvos, jo �ī seja runāja to pa�u nevaldāmo, dīvaini satraukto valodu, ko rokas; tikpat maiga un gandrīz sievi�ķīgi skaista tā pauda to pa�u briesmīgo apmātību. Nekad nebiju redzējusi tik atklātu un tādas aizrautības pilnu seju, un man bija izdevība labi novērot �o masku, �o aklo skulptūru; neprātīgās acis ne mirkli nepalūkojās ne pa labi, nedz kreisi: redzokļi starp ieplestajiem plakstieniem bija sastingu�i, melni, kā nekustīgas stikla lodītes, un tajās atspoguļojās otra lodīte � sarkankoka krāsā, kas kaprīzi virpuļoja un vēlās pa apaļo ruletes disku. Man vēlreiz jāsaka, ka nekad vēl nebiju redzējusi tik mo�u un valdzino�u seju. Tā bija �aura, maiga, mazliet iegarena un tāpēc tik izteiksmīga, gadus divdesmit �etrus veca jaunekļa seja. Kā seja, tā rokas neatstāja visai vīri�ķīgu iespaidu, viņ� drīzāk izskatījās kā azartā aizrāvies zēns, bet to visu ievēroju tikai vēlāk, jo sākumā �ai sejā redzēju vienīgi neapvaldītu alkatību. �aurā, iztvīkusī, pavērtā mute atklāja līdz pusei zobus: desmit soļu atstatumā varēja manīt, ka tie drud�aini klab, pie kam

lupas palika pavērtas. Pār pieri krita mikla, salipu�i gai�u matu cirta, nāsis visu laiku drebēja, it kā zem ādas trīsuļotu sīki, neredzami vilnī�i. Uz priek�u nolīkusī galva neapzināti liecās arvien zemāk, un likās, arī viņ� pats tiks ierauts mazās lodītes virpulī. Nu tikai sapratu, kāpēc viņ� tik krampjaini lauzīja rokas: tikai �is pretspars, tikai �is spriegums noturēja vēl līdzsvarā viņa augumu, kas bija gatavs saļimt.

Nekad � man tas alla� jāatkārto � nekad nebiju redzējusi seju, kurā kaislības izpaustos tik atklāti, dzīvnieciski un nekautrīgi, un es cie�i raudzījos �ajā sejā, � tās neprāts apbūra mani un saistīja tāpat kā viņa skatienus virpuļojo�ās lodītes lēcieni un kustības. Kop� �ā brī�a zālē neredzēju vairs nekā cita; salīdzinot ar �o kaisto�o seju, viss man �ķita blāvs un nespodrs, izplūdis un pelēks, un varbūt jau kādu stundu vēroju tikai �o cilvēku un katru viņa kustību: redzēju, kā viņa acis spo�i iedzirkstas, kā krampjaini savītās rokas pēk�ņi atraisās viena no otras un drebot pastiepjas pirksti, kad krupjē pastumj to kārajam tvērienam divdesmit zelta gabalus. Viņa seja �ai mirklī piepe�i kļuva gai�a un glu�i jauna, grumbas izlīdzinājās, acis sāka mirdzēt un nervozi salīku�ais augums, uzvaras izjūtas pārņemts, tīksmi un viegli saslējās; pēk�ņi viņ� sēdēja brīvi, kā jātnieks seglos, pirksti lepni un mīlīgi spēlējās ar apaļajām monētām un �ķindināja tās, likdami tām dejot un rotaļīgi skanēt. Tad viņ� atkal nemierīgi pagrieza galvu, kā jauns medību suns, kas o�ņā īstās pēdas, pārlaida skatienu pār zaļo galdu, lai piepe�i, ar ātru kustību nobērtu visu zelta naudas kaudzi kādā no �etrstūrainajiem laukumiem. Un tūliņ viņ� atkal sāka saspringti vērot spēli. Ap lūpām atkal sāka drebēt sīkie trīsu vilnī�i, rokas sa�ņaudzās un jauneklīgo seju pārņēma kāras gaidas, līdz �is lielais sasprindzinājums spēji pārvērtās vil�anās sajūtā: nupat vēl puiciski satrauktā seja saruka, nobāla un novecoja, acis satumsa un izdzisa, un tas viss notika vienā vienīgā mirklī, kad lodīte apstājās uz glu�i cita skaitļa. Viņ� bija zau-

dējis. Da�us mirkļus viņ� raudzījās ar gandrīz trulu skatienu, it kā neko nesaprastu; bet, tikko atskanēja krupjē skarbais sauciens, pirksti atkal izvilka pāris naudas gabalu. Ta�u pa�apziņa bija zudusi, vispirms viņ� nolika monētas uz viena laukuma, tad apdomājies pārlika uz otra un, kad lodīte jau ripoja, padodamies pēk�ņai iedomai, ar drebo�u roku a�i uzmeta vēl pāris bankno�u uz to pa�u laukumu.

Sie uztrauco�ie laimē�anas un zaudē�anas paisumi un bēgumi ilga bez pārtraukuma apmēram stundu, un es pa �o laiku ne brīdi nenovērsu savaldzināto skatienu no viņa pārvērstās sejas, kurā iedegās un atkal dzisa visas kaislības; neizlaidu no acīm maģiskās rokas, kas ik ar muskuli dzīvi atspoguļoja visu spontāni kāpjo�o un krīto�o sajutu gammu. Teātrī nekad nebiju tik cie�i raudzījusies aktierī kā �ajā sejā, kurā nemitīgi un spēji mainījās nokrāsa un sajūtas, tāpat kā gaismas un ēnu rotaļa kādā ainavā. Nekad vēl mani tā nebija aizrāvusi spēle, kā dzīvojot līdzi �ī sve�ā cilvēka uztraukumam. Ja kāds būtu mani novērojis �ai brīdī, tam, redzot manu stingo un cie�o skatienu, liktos, ka esmu hipnozes varā, un patie�ām biju galīgi apmāta, � nevarēju atraut acu no �ās vaibstu rotaļas, un viss pārējais telpā � gaisma, smiekli, cilvēki un skatieni � apņēma mani neskaidri, kā dzelteni dūmi, kuros �ī seja bija liesma starp liesmām. Es nekā nedzirdēju, nekā nejutu, neredzēju cilvēkus, kas spraucās man garām, un pārējās rokas, kuras piepe�i izstiepās kā taustekļi, lai nomestu vai saraustu naudu; neredzēju lodīti, nedzirdēju krupjē balsi un tomēr kā sapnī manīju visu, kas notiek, jo to krasi un spilgti atspoguļoja �o roku pārmērīgais satraukums. Man nebija jāskatās uz ruleti, lai zinātu, vai lodīte paliek uz sarkano vai melno, rit vai apstājas: katra fāze, zaudējums un laimests, gaidas un vil�anās liesmaini atplaiksnījās nervozi trīso�ajā sejā, kuru bija pārvērtusi azarta kaislība.

Bet tad pienāca briesmīgs brīdis � brīdis, kuru jau visu laiku neskaidrās bailēs tiku paredzējusi, � tas bija vilcies kā

negaiss par maniem sasprindzinātajiem nerviem un piepe�i devā tiem triecienu. Ar klusu knak�ķi lodīte atkal bija ieripojusi iedobumā, atkal uz mirkli divsimt mutes aizturēja elpu, līdz krupjē balss �oreiz pavēstīja � Zero¹², � pie kam lāpstiņa steig�us no visām pusēm savāca skano�ās monētas un �auksto�o papīra naudu. Sai mirklī abas sa�ņaugtās rokas izdarīja baiļpilnu kustību, tās pietrūkās aug�up, lai satvertu kaut ko neeso�u, un tad noslīga kā zemes pievilk�anas spēka pārvarētas, līdz nāvei noguru�as uz galda. Piepe�i tās vēlreiz atdzīvojās, drud�aini traucās no galda atpakaļ uz pa�a ķermeni, rāpās kā me�onīgi kaķi pa koka stumbru visgarām augumam � uz aug�u, leju, pa kreisi un pa labi, nervozi ielienot visās kabatās, lai sameklētu vēl kaut kur aizkritu�u naudas gabalu. Ta�u tās arvien atgriezās tuk�ā, lai tad jo dedzīgāk turpinātu neprātīgo, veltīgo meklē�anu; bet pa to laiku jau atkal riņķoja ruletes disks, citiem atsākot spēli, �ķindēja monētas, tika stumdīti krēsli un zāli pildīja dūkoņa un simtiem sīku trok�ņu. Es drebēju �ausmās, jo pārdzīvoju visu tik skaidri, it kā tie būtu manis pa�as pirksti, kas tur izmisumā vandījās pa saburzīto drēbju kabatām an krokām, meklēdami kādu naudas gabalu. Un piepe�i cilvēks tur pāri pretī pie galda strauji piecēlās � tā pieceļas, kad negaidot kļūst nelabi un jārau�as kājās, lai nenosmaktu; viņam aiz muguras ar troksni apgāzās krēsls. Viņ� aizstreipuļoja prom no galda, neko nemanīdams un neievērodams arī kaimiņus, kas bailīgi un pārsteigti no viņa izvairījās.

To redzot, glu�i vai sastingu. Tūliņ sapratu, ka �is cilvēks iet � nāvē. Kas tā pieceļas, tas vairs neatgrie�as viesnīcā, krogā, pie sievietes, vilciena kupejā, vispār dzīvē, bet gā�as tie�i bezdibenī. Pat vistrulākajam �ajā spēļu ellē vajadzēja saprast, ka �im cilvēkam vairs nebija atbalsta ne mājās, ne bankā, ne pie radiem, ka viņ� te bija paspēlējis pēdējo naudu, licis uz

spēles savu dzīvību un tagad streipuļoja kaut kur projām, katra ziņā projām no �īs dzīves. Visu laiku mani kaut kas baidīja un kop� pirmā acumirkļa, kad viņu ieraudzīju, dīvainā kārtā jutu, ka �ajā spēlē ir kas vairāk par zaudējumu un laimestu, un tomēr, kad redzēju, ka viņa acīs piepe�i izdzisa dzīvība un nāves bālums pārklāj nupat vēl tik mo�o seju, mani trāpīja it kā zibens �autra. Mani tā bija savaldzināju�as viņa vijīgās kustības, ka brīdī, kad �is cilvēks pietrūkās kājās un streipuļoja projām no galda, neviļus kaut kur pieķēros, jo ar visu savu būtni jutu viņa nedro�o gaitu, tāpat kā iepriek� ar katru nervu �ķiedru biju dzīvojusi līdzi viņa azartam. Tad sajutu it kā grūdienu, man bija viņam jāseko; pati nemaz negribot, paspēru soli. Tas notika pavisam neapzināti, nemaz neapjautu, ko daru, kad, nevienu neievērodama un nekā nejuzdama, skrēju pa gaiteni uz durvīm.

Viņ� stāvēja pie ģērbtuves, sulainis pasniedza viņam mēteli, bet viņa pa�a rokas vairs neklausīja, tāpēc sulainis viņam kā slimniekam palīdzēja iebāzt tās mēteļa piedurknēs. Redzēju, ka viņ� mehāniski ķer ar roku vestes kabatā, lai iedotu tam dzeramnaudu, bet pirksti atkal nekā neatrada. �ķita, ka viņ� tūlīt atkal visu atcerējās, apjucis norūca kaut ko sulainim un, tāpat kā iepriek�, devās spēji uz priek�u, streipuļodams kā piedzēris lejup pa Kazino kāpnēm; sulainis brīdi noskatījās viņam pakaļ � vispirms ar nicīgu, bet tad ar saproto�u smaidu.

Jauneklis bija tā satriekts, ka man kļuva neērti raudzīties. Negribot novērsos, sakaunējusies, ka esmu tikpat kā uz skatuves nolūkojusies sve�a cilvēka izmisumā; bet tad neizprotamas bailes pēk�ņi atkal dzina mani uz priek�u. Liku ātri pasniegt virsdrēbes un, nekā īpa�a nedomādama, glu�i automātiski un neapzināti izsteidzos tumsā pakaļ �im sve�ajam cilvēkam.

Misis C. uz brīdi pārtrauca stāstījumu. Viņa nekustēdamās sēdēja man pretī un stāstīja gandrīz nepārtraukti ar viņai raksturīgo mieru un lieti�ķību, kā vien var stāstīt tikai iepriek�

Sagatavojies un visus notikumus rūpīgi pārdomājis cilvēks. Tad viņa pirmo reizi aprāvās, mirkli vilcinājās un piepe�i uzrunāja mani:

� Apsolījos kā jums, tā arī pati sev, � viņa mazliet nemierīgi ierunājās, � izstāstīt visu pilnīgi atklāti. Bet tagad man jāprasa, lai jūs arī ticētu �ai atklātībai un nepiedēvētu manai rīcībai slepenus motīvus, par kuriem tagad varbūt arī nekaunētos, bet kādu toreiz nemaz nebija. Man tātad jāatkārto, ka, izsteigdamās uz ielas pakaļ �im satriektajam spēlmanim, es jauneklī nebūt nebiju iemīlējusies � nemaz nedomāju par viņu kā par vīrieti, patie�ām toreiz, kad man bija jau pāri par �etrdesmit gadu, pēc vīra nāves neveltīju vairs vērības nevienam vīrietim. Kaut kas tāds jau uz visiem laikiem piederēja pagātnei. Es jums to saku, un man tas jāsaka, jo citādi nesapratīsiet nekā no tām briesmām, kas notika vēlāk. Protams, man būtu grūti nosaukt vārdā sajūtu, kas mani toreiz ar tādu spēku dzina pakaļ nelaimīgajam: tur bija arī ziņkāre, bet galvenokārt briesmīgas bailes vai, labāk sakot, bailes no kaut kā �ausmīga, kas jau no pa�a sākuma kā draudo�s mākonis bija nemanot savilcies pār �o jaunekli. Bet �ādas sajūtas jau pirmām kārtām tādēļ vien nevar analizēt un izklāstīt, ka tās pārāk spēcīgi, pārāk strauji un pārāk spontāni seko cita citai, � varbūt neizdarīju neko vairāk kā tikai instinktīvu glābējas kustību, ar kādu uz ielas parauj sānis bērnu, kas grib paskriet zem automa�īnas. Vai tad var izskaidrot, kāpēc cilvēki, kas pa�i neprot peldēt, lec no tilta dzelmē glābt slīksto�o? Noslēpumaina vara viņus rauj lejā, pirms tie paguvu�i apdomāties, cik neprātīgs, viņu pārdro�ais solis; glu�i tāpat, neko nedomādama un neapzinādamās, ko daru, devos pakaļ nelaimīgajam ārā pa spēļu zāles durvīm un tālāk uz terases.

Esmu pārliecināta, ka arī jūs, tāpat kā jebkur� jūtīgs cilvēks, pakļautos nemiera pilnai ziņkārei, jo nav iespējams iedomāties briesmīgāku skatu par to, kā �is labi ja divdesmit �etrus gadus

vecais jauneklis lēni kā sirmgalvis, grīļodamies kā piedzēris, ar gurdiem, nevarīgiem soļiem gausi novilkās lejā pa kāpnēm uz ielas. Tur viņ� smagi kā maiss nokrita uz sola. To redzot, atkal nodrebēju, juzdama, ka ar �o cilvēku ir beigas. Tā nokrīt tikai miru�ais vai arī tāds, kurā vairs nav ne mazākā dzīvības dzirksts. Galva viņam noslīga atpakaļ pār sola atzveltni, rokas nokārās gurdi un slābani; laternas nespodrajā mijkrēslī katrs garāmgājējs būtu noturējis viņu par pa�nāvnieku. Un tad � nevaru izskaidrot, kā pēk�ņi man parādījās �ī vīzija, bet tā bija reāla, aptverama un briesmīga, � redzēju �ai brīdī, ka viņ� ir jau no�āvies, un manī pamodās neatvairāma pārliecība, ka viņam kabatā ir revolveris un ka rīt viņu sastingu�u, nedzīvu un asinīm noplūdu�u atradīs uz �ā vai cita sola. Viņ� novēlās uz sola kā akmens, kas krīt dziļumā tik ilgi, kamēr sasniedz bezdibeni; nekad nebiju redzējusi, ka ar kustību var izpaust tādu nogurumu un izmisumu.

Un tagad iedomājieties, ko izjutu: atrados divdesmit vai trīsdesmit soļu no sola, uz kura nekustīgi gulēja sabruku�ais jauneklis, un nezināju, ko iesākt; no vienas puses, gribēju palīdzēt, no otras, iedzimtā un ieaudzinātā kautrība atturēja mani uzrunāt uz ielas sve�u vīrieti. Debesis bija apmāku�ās, un gāzes laternas dega ar nespodru liesmu, tikai retumis garām aizsteidzās kāds gājējs; tuvojās jau pusnakts, un es ar �o pa�nāvnieku parkā biju gandrīz viena. Jau daudzas reizes saņēmos, lai viņam tuvotos, bet vienmēr mani atturēja kauns vai arī kāda dziļāka nojausma, ka krīto�ais mēdz paraut līdzi glābēju, � un tā �auboties pati skaidri sapratu, cik �ī situācija ir nejēdzīga un smieklīga. Es tomēr nevarēju ne viņu uzrunāt, ne aiziet, nedz arī darīt kaut ko citu vai viņu pamest. Ceru, ka ticēsiet, ja teik�u, ka laikam veselu stundu, bezgalīgi garu stundu, kamēr neredzamās jūras tūksto�iem sīko viļņu �ļaksti skaldīja laiku, �aubīdamās staigāju �urp un turp pa terasi, tik ļoti mani satrieca un saistīja �ā cilvēka neizbēgamās bojā ejas aina.

Mam tomēr nebija drosmes kaut ko teikt vai darīt, un, tā gaidot, es būtu nostāvējusi līdz dziļai naktij vai arī varbūt beidzot aiz patmīlības, padodamās gudram saprātam, gājusi uz mājām, jā, man pat liekas, ka jau biju apņēmusies pamest �o no�ēlojamo nelaimes putnu nemaņā te guļam, bet tad stihisks spēks iz�ķīra visu manā vietā. Sāka līt lietus. Jau visu vakaru vēj� pār jūru bija dzenājis smagus, tveicīgus pavasara mākoņus, ik elpas vilcienā, ik sirds pukstā bija jūtams, ka padebe�i noslīgu�i glu�i zemu, � pēk�ņi noplīk�ķēja pirmā lāse, un nu jau ar smagām, slapjām, vēja trauktām strūklām sāka �alkt ra�ens lietus. Negribot pabēgu zem kioska nojumes un, lai gan izpletu lietussargu, tomēr lietus strūklas ap�ļakstīja manas drēbes. Sa�ķīzdamas pret zemi, lāses pārvērtās saltos, sīkos ūdens putekļos, un tie pārklāja man seju un rokas.

Bet � tas bija tik briesmīgs skats, ka, to atceroties, vēl tagad, pēc diviem gadu desmitiem, man sa�ņaudzas sirds, � nelaimīgais �ajos ūdens plūdos palika kā sastindzis sē�ot uz sola un nepakustējās. Pa visām notekām plūda un guldzēja ūdens, no pilsētas atskanēja ratu rīboņa, gan �urp, gan turp steidzās cilvēki saceltām apkaklēm, viss dzīvais bikli sarāvās, bēga, slēpās un meklēja pajumti, cilvēki un dzīvnieki izjuta bailes no satrakotās stihijas, � tikai melnais, sakumpu�ais cilvēks uz sola nemaz nepakustējās. Es jau teicu, ka �im cilvēkam bija brīni�ķīgas spējas katru savu izjūtu dzīvi atspoguļot ik ar kustību un �estu, bet nekas pasaulē nebūtu varējis tik satricino�i attēlot lielo izmisumu, pilnīgo atteik�anos pa�am no sevis un sastingumu kā �is nekustīgums, �ī nejūtīgā sēdē�ana lietū un arī tas, ka viņ� bija par gurdu, lai pieceltos un paspertu pāris soļu līdz pajumtei. Neviens tēlnieks un neviens dzejnieks � ne Mikeland�elo, nedz arī Dante nekad man nav liku�i tā izjust vislielāko izmisumu un postu kā �is cilvēks, kas ļāva lietum sevi samērcēt un bija par kūtru un gurdu, lai kaut ar vienu vienīgu kustību paglābtu sevi.

Es neizturēju, es nevarēju citādi. Izskrēju lietū, kas �austīja mani slapjām pātagām, un sapurināju pilo�o kamolu uz sola.

� Nāciet! � satvēru viņa roku. Kaut kas gai�s pavīdēja viņa stiklainajā skatienā. �ķita, ka viņ� gribēja izdarīt kādu kus tību, ta�u nesaprata mani.

� Nāciet! � jau gandrīz dusmīgi vēlreiz paraustīju slapjo piedurkni. Tad viņ� negribot, grīļodamies lēnām piecēlās.

� Ko jums vajag? � jauneklis vaicāja, un man nebija ko atbildēt, jo pati nezināju, kur viņu vest: gribēju viņu tikai izglābt no saltās lietus gāzes un �ausmīgā, nāvējo�ā izmisuma. Neatlaidu viņa roku un aizvilku �o gribu zaudēju�o cilvēku līdz kioskam, kur �aurā nojume to kaut nedaudz aizsargāja pret vēja trauktajām lietus brāzmām. Nu vairs nezināju nekā ko iesākt, un arī negribēju. Tikai aizvilkt �o cilvēku sausumā, zem jumta: pirmajā brīdī neko citu nedomāju.

Tā mēs abi stāvējām līdzās nelielajā sausajā laukumiņā, aiz muguras mums bija slēgtā kioska slēģi, virs galvām tikai �aura jumta maliņa, un nerimsto�ās lietus lāses rei�u reizēm ap�ļāca mūsu drēbes un sejas. Situācija kļuva nepatīkama. Nevarēju ta�u vairs ilgāk stāvēt blakus �im izmirku�ajam, sve�ajam cilvēkam. Bet, atvilkusi viņu �urp, nespēju vairs vienkār�i, ne vārda neteikusi, viņu pamest. Kaut kam bija jānotiek. Pamazām saņēmos, lai skaidri apdomātu, ko darīt. Vislabākais būtu bijis aizvest viņu ar pajūgu uz mājām un tad arī pa�ai doties mājup: gan viņ� rīt zinās, kā pats sev palīdzēt.

� Kur jūs dzīvojat? � es jautāju nekustīgajam līdzās stāvētājam, kas truli raudzījās vētrainajā naktī.

� Man nav dzīvokļa . . . Tikai vakarā atbraucu no Nicas . . . Pie manis nevar nākt.

Pēdējo teikumu uzreiz nesapratu. Tikai vēlāk man kļuva skaidrs, ka �is cilvēks bija noturējis mani par netikli, par vienu no tām sievietēm, kas naktīs bariem klīst ap Kazino, cerēdamas izvilkt naudu laimīgam spēlmanim vai arī kādam piedzēru�am.

Ko gan lai viņ� citu būtu domājis? Tikai tagad, kad jums to stāstu, saprotu, cik neticamā un dīvainā situācijā biju iekļuvusi. Ko gan lai viņ� citu par mani domātu, jo tas, kā es aizvilku viņu sev līdzi no sola, nudien neliecināja, ka esmu dāma. Bet �ī doma man tūliņ neienāca prātā. Tikai vēlāk � un tad jau bija par vēlu � aptvēru drausmīgo pārpratumu, sapratu, kādās domās viņ� ir par mani. Citādi nekad nebūtu teikusi to, kas varēja tikai apstiprināt viņa maldus.

� Tad jāpaņem istaba viesnīcā. Jūs nedrīkstiet te palikt. Jums kaut kur jāapmetas.

Tūliņ apķēros, cik nepatīkami esmu pārprasta, jo viņ� nemaz nepavērsās pret mani, bet tikai ar manāmu ironiju atrunājās:

� Nē, man nevajag istabas, man nekā vairs nevajag. Nepūlies, no manis nekā neizspiedīsi! Neesi atradusi īsto, man nav naudas.

Tas atkal tika pateikts ar tik briesmīgu noskaņu, ar tik satrieco�u vienaldzību, un bez tam mani tā aizkustināja �ī slapjā, galīgi izmirku�ā, bezgala izmocītā cilvēka stāvē�ana pie sienas, ka nemaz neatlika laika muļķīgi apvainoties. Jutu tikai to pa�u, ko pirmajā mirklī, kad redzēju viņu izstreipuļojam no zāles, un to pa�u, ko visu laiku biju jutusi �ai pēdējā, neticamajā stundā: te uz nāves sliek�ņa stāv jauns cilvēks, kas dzīvo un elpo, un man viņ� jāglābj. Es piegāju tuvāk.

� Nerūpējieties par naudu un nāciet! �eit jūs nedrīkstiet palikt, gan jūs kaut kur nogādā�u. Nerūpējieties ne par ko, bet tagad iesim!

Viņ� pagrieza galvu, un, kamēr visapkārt vienmuļi �ļakstēja lietus un no notekām plīk�ķot mums pie kājām plūda ūdens, jutu, ka viņ� tumsā pirmo reizi mēģina saskatīt manu seju. Likās, arī viņa augums lēnām atmodās no sastinguma.

� Nu, kā gribi, � viņ� piekāpdamies sacīja. � Man viss vienalga . . . Kāpēc gan ne? Iesim. � Es izpletu lietussargu,

viņ� pienāca klāt un paņēma mani zem rokas. Man nepatika �ī pēk�ņā intimitāte, tā uztrauca mani, un sirds man sa�ņaudzās aiz bailēm. Bet man nebija drosmes viņam kaut ko aizliegt; ja es viņu tagad atstumtu, viņ� nogāztos bezdibenī, un viss, ko līdz �im biju darījusi, būtu veltīgs. Mēs pagājām nedaudz soļu atpakaļ uz Kazino pusi. Tikai tagad man ienāca prātā, ka nezinu, ko ar viņu iesākt. Ātrumā apsvēru, ka vislabāk būtu aizvest viņu uz kādu viesnīcu un iespiest viņam rokā naudu, lai viņ� tur varētu pārnak�ņot un rīt braukt mājās; par tālāko vairs nedomāju. Gar Kazino strauji brauca vairākas ekipā�as, es pasaucu vienu, un mēs iekāpām. Kad vedējs vaicāja, kurp braukt, ātrumā nezināju, ko atbildēt. Bet tad, apķerdamās, ka �o galīgi izmirku�o un slapjo cilvēku neuzņems nevienā labākā viesnīcā, un kā patiesi nepiedzīvojusi sieviete, nemaz nenojauzdama, cik tas kompromitējo�i, uzsaucu vedējam:

� Uz kādu vienkār�āku viesnīcu!

Vienaldzīgais, izmirku�ais vedējs uz�āva zirgiem. Sve�inieks man līdzās klusēja, riteņi klabēja, un lietus sparīgi sitās pret rūtīm; man �ķita, ka �ajā tum�ajā, zārkam līdzīgajā kastē vedu miru�o. Mēģināju izdomāt un atrast kādu vārdu, lai pārtrauktu savādo un baigo klusumu, kas valdīja starp mums, bet man nekas neienāca prātā. Pēc da�ām minūtēm rati apstājās, es izkāpu pirmā un samaksāju vedējam, kamēr mans pavadonis, it kā samiegojies, aizcirta durtiņas. Nu mēs stāvējām mazas, sve�as viesnīcas durvju priek�ā; stikla jumtiņ� drusku aizsargāja pret lietu, kas vienmuļi �alca ap mums necaurredzamajā nakts tumsā.

Sve�inieks, nevarēdams vairs nostāvēt, bija neviļus atspiedies pret sienu. No viņa slapjās cepures un saburzītajām drēbēm pilēja un tecēja ūdens. Viņ� bija kā slīcējs, kas tikko izvilkts no ūdens, bet vēl nav nācis pie samaņas, un tai vietā, kur viņ� stāvēja un atbalstījās pret sienu, tecēja vesela urdziņa. Ta�u viņ� nemaz necentās nopurināties pats vai arī nopurināt cepuri.

no kuras visu laiku pār pieri un seju plūda ūdens. Viņ� nekā nejuta, un es nevaru jums izteikt, kā mani uztrauca �ī cilvēka posts. Nu vajadzēja rīkoties. Iebāzu roku somiņā.

� Te būs simt franku, � es sacīju, � noīrējiet sev istabu, bet rīt brauciet atpakaļ uz Nicu.

Viņ� pārsteigts paskatījās manī.

� Es novēroju jūs spēļu zālē, � piebildu, redzēdama, ka viņ� vilcinās. � Zinu, ka esat visu paspēlējis, un baidos, ka gribat izdarīt kādu muļķību. Tas nav nekāds kauns, ja pieņemsiet palīdzību . . . Ņemiet!

Bet viņ� ar negaidītu sparu atstūma manu roku.

� Tu esi laba sieviete, � viņ� sacīja, � bet neiz�ķied savu naudu. Man vairs nevar palīdzēt. Ir glu�i vienalga, vai �o nakti vēl guļu vai ne. Rīt tikpat visam beigas. Man nevar palīdzēt.

� Nē, jums jāņem, � es uzstāju, � rīt jūs domāsiet citādi. Bet tagad ejiet iek�ā un izgulieties. Dienas gaismā viss liekas glu�i citāds.

Ta�u, kad es atkal sniedzu naudu, viņ� gandrīz nikni atgrūda manu roku.

� Lai paliek, � viņ� drūmi atkārtoja, � tam nav nekādas nozīmes. Labāk to izdarīt �eit laukā, nekā piegānīt cilvēkiem istabu ar asinīm. Ar simt frankiem man nevar līdzēt un ar tūkstoti arī ne. Rīt ta�u ar pēdējiem pāris frankiem es ietu atkal uz spēļu zāli un nemestu ātrāk mieru, līdz viss būtu pagalam. Kāpēc sākt vēlreiz? Man pietiek.

Jūs nevarat saprast, kā mani satrauca �ī dobjā balss. Bet iedomājieties: jums turpat līdzās stāv un elpo jauns, glīts cilvēks, un jūs zināt � ja nepieliksiet visas pūles, �is jauneklis, kas domā, runā un elpo, pēc pāris stundām būs jau miris. Un nu es ar dusmām gribēju salauzt �o nesaprātīgo pretestību. Satvēru viņu aiz rokas.

� Beidziet muļķoties! Ejiet iek�ā un noīrējiet istabu, bet rīt oņo rīta atnāk�u un aizvedī�u jūs uz piestātni. Jums jātiek pro-

jām no �ejienes, jau rīt jums jābrauc uz mājām, es nerim�os, kamēr neredzē�u jūs ar biļeti sē�am vilcienā. Jaunībā nevar aiziet no dzīves tikai tāpēc, ja zaudēti pāris simtu vai tūksto�u franku. Tas ir gļēvums, tā ir tikai muļķīga dusmu un izmisuma lēkme. Rit pats atzīsiet, ka man taisnība.

� Rīt! � viņ� ironiski un drūmi atkārtoja. � Rīt! Ja tu zinātu, kur jau bū�u rīt! Ja pats to zinātu! Esmu nudien mazliet ziņkārīgs. Nē, ej mājās, draudziņ, nepūlies un neiz�ķied savu naudu.

Bet es vairs nepiekāpos. Iekaisu dusmās, un mani pārņēma tāda kā mānijā. Ar varu satvēru viņa roku un iespiedu tajā naudas zīmes.

� Jūs ņemsiet naudu un tūliņ iesiet iek�ā! � Un es apņēmīgi piegāju pie durvīm un piespiedu zvana pogu. � Tā, tagad piezvanīju, tūliņ iznāks durvju sargs, ejiet iek�ā un liecieties gulēt. Rīt ap deviņiem jūs �eit gaidī�u un tūliņ aizvedī�u uz piestātni. Nerūpējieties vairs ne par ko, gādā�u par visu, lai jūs nokļūtu mājās. Bet nu liecieties gulēt, izgulieties un nedomājiet vairs neko!

Sai brīdī durvīs no iek�puses noskrapstēja atslēga un durvju sargs tās atvēra.

� Nāc! � viņ� piepe�i skarbā, stingrā un sarūgtinātā balsī iesaucās, un jutu, ka viņa pirksti kā spīlēs sa�ņaudz manu roku. Es izbijos ... Tā izbijos, ka sastingu kā triekas vai zibens ķerta, un nekā vairs nesapratu . . . Gribēju pretoties, izrauties . . . Bet mana griba bija kā paralizēta . .. Un es ... Jūs sapratīsiet.. . Man . . . Man bija kauns cīnīties ar sve�u cilvēku, durvju sargam redzot un nepacietīgi gaidot. Un tā nu. . . Tā pēk�ņi atrados viesnīcā. Gribēju runāt un kaut ko sacīt, bet nespēju . . . Viņ� valdonīgi un cie�i turēja manu roku . . . Nemaz neapjautu, ka mani uzvelk pa kāpnēm . . . Noskrapstēja atslēga.

Piepe�i atrados vienatnē ar �o sve�o cilvēku sve�ā istabā, un vēl tagad nezinu, kā sauca viesnīcu.

Misis C. atkal apklusa un negaidot piecēlās. �ķita, ka viņai grūti parunāt. Viņa piegāja pie loga un klusēdama raudzījās brīdi laukā vai ari tikai piespieda pieri pie vēsās rūts: man nebija drosmes skatīties uz viņu, jo sāpīgi bija vērot vecās dāmas uztraukumu. Tāpēc sēdēju klusu, nekā nejautādams, līdz viņa atkal mierīgi atgriezās savā vietā un apsēdās man pretī.

� Tā, grūtākais nu ir pateikts. Un ceru, jūs man ticēsiet, ja vēlreiz apgalvo�u, ja zvērē�u pie visa, kas man svēts, pie sava goda un saviem bērniem, ka līdz tam brīdim .nemaz nedomāju . . . par tuvību ar �o sve�o cilvēku, ka patie�ām negribot un pilnīgi neapzinoties pēk�ņi biju iekļuvusi �ajā situācijā kā lamatās. Apsolījos būt patiesa kā pret jums, tā arī pati pret sevi, tāpēc vēlreiz atkārtoju, ka �ajā traģiskajā dēkā mani bija ierāvusi tikai satraukta griba palīdzēt un nevis kāda cita sajūta.

Neprasiet, lai atstāstu, kas notika tai naktī un tai istabā; pati neko neesmu aizmirsusi un nekad neaizmirsī�u. Tajā naktī cīnījos par kāda cilvēka dzīvību un atkārtoju: tā bija cīņa uz dzīvību un nāvi. Pārāk skaidri apzinājos, ka �is sve�inieks, �is gandrīz jau pazudu�ais cilvēks grimstot kaislīgi un alkatīgi vēl ķērās pie pēdējā salmiņa. Juzdams zem kājām jau bezdibeni, viņ� turējās pie manis, bet es sakopoju visus spēkus, lai glābtu viņu kā vien varēdama. Tādas stundas cilvēks varbūt piedzīvo tikai reizi mū�ā un no miljoniem cilvēku tikai viens. Arī es, ja nebūtu �ī briesmīgā notikuma, nekad nenojaustu, cik kvēli, ar kādu izmisumu un neapvaldītām alkām satriekts un pazudis cilvēks vēl pēdējo reizi dzer sārto dzīvības nektāru. Divdesmit gadu biju nodzīvojusi, nepazīdama dzīves tum�ās varas, un nekad nebūtu sapratusi, cik fantastiski un vareni daba var da�reiz pāris īsos mirkļos apvienot karstumu un aukstumu, nāvi un dzīvību, sajūsmu un izmisumu. �ī nakts bija tik pārpilna ar cīņām un sarunām, kaislībām, dusmām un naidu, lūdzoties izlietām asarām un noreibumu, ka man tā �ķita ilgstam tūksto� gadu; mēs abi apskāvu�ies metāmies tās dziļumā, viens dusmu pārņemts, otrs nekā neapzinādamies, un iznācām no �ā baigā bezdibeņa pilnīgi pārvērtu�ies, ar citām domām un jūtām.

Bet negribu par to runāt. Nevaru un negribu neko attēlot. Man tikai jāpastāsta jums par briesmīgo brīdi, kad otrā rītā atmodos. Atmodos no tik smaga miega un tik dziļas nakts, kādu nekad nebiju pazinusi. Ilgi nevarēju atvērt acis, un pirmais, ko ieraudzīju, bija sve�as istabas griesti, pēc tam saskatīju pilnīgi sve�u, nepazīstamu, pretīgu telpu un nesapratu, kā esmu te iekļuvusi. Sākumā mierināju sevi, ka tas vēl tikai sapnis, tikai mazliet gai�āks un jaukāks sapnis, kas atausis pēc smagajiem murgiem, bet aiz logiem jau spīdēja spilgta un nepārprotami īsta saules gaisma, rīta gaisma, no ielas ieskanēja ratu rīboņa, tramvaju zvanī�ana un cilvēku balsis. Sapratu, ka vairs nesapņoju, bet esmu pamodusies. Neviļus pacēlos sēdus, cenzdamās atcerēties, kur atrodos, un nu. . . kad paskatījos sāņus ... es ieraudzīju � un nekad nevarē�u attēlot jums savas �ausmas � ieraudzīju platajā gultā sev blakus guļam sve�u cilvēku � sve�u, pilnīgi, pilnīgi sve�u, puskailu, nepazīstamu cilvēku . . .

Nē, nav aprakstāmas �īs �ausmas: tas mani tā satrieca, ka atslīgu bez spēka gultā. Bet tā nebija laba nemaņa vai aizmir�anās, glu�i otrādi: zibens ātrumā man viss kļuva skaidrs un līdz ar to neizprotams, un man bija tikai viena vēlē�anās � nomirt aiz riebuma un kauna, ka piepe�i atrodos kopā ar pilnīgi sve�u cilvēku sve�ā gultā un tādā viesnīcā, kam dro�i vien �aubīga slava. Vēl skaidri atceros, kā man sastinga sirds, aizturēju elpu, it kā tā varētu izdzēst savu dzīvību un galvenokārt apziņu, to skaidro, briesmīgi skaidro apziņu, kas visu aptvēra un tomēr nekā nesaprata.

Nekad nezinā�u, cik ilgi tā sastingusi biju gulējusi: tik stingi laikam tikai miru�ie guļ zārkā. Zinu tikai, ka biju aizvērusi acis un lūdzu dievu, kādu augstāku varu, lai tā nebūtu taisnība, lai tie būtu murgi. Bet nevarēju vairs apmānīt savus pārkairinātos jutekļus, dzirdēju, ka blakus istabā runā cilvēki, �ļakst ūdens, ka laukā, gaitenī, �ļūc soļi, un katrs troksnis mani neatlaidīgi pārliecināja, ka briesmīgais nomods ir patiesība.

Nezinu pateikt, cik ilgi vilkās �is drausmīgais stāvoklis: �ādiem mirkļiem cits laika mērs nekā parastajai dzīvei. Piepe�i mani pārņēma bailes, trakas un stindzino�as bailes, ka �is sve�ais cilvēks, kuram pat nezināju vārdu, varētu piepe�i uzmosties un mani uzrunāt. Tūliņ sapratu, ka man tikai viena iespēja: jāapģērbjas un jābēg, pirms viņ� nav pamodies, lai viņ� mani vairs neredzētu, lai man ar viņu nebūtu vairs jārunā. Jāglābjas laikus, jāglābjas, jāglābjas, jāatgrie�as iepriek�ējā dzīvē, viesnīcā, un tūliņ ar nāko�o vilcienu jādodas projām no �īs nolādētās vietas un no �īs zemes, lai nekad vairs viņu nesatiktu, nekad vairs neredzētu, lai nebūtu neviena liecinieka un neviens nekā nezinātu un nevarētu mani apvainot. Sī doma deva man spēkus. Ļoti uzmanīgi, sprīdi pa sprīdim, zag�us (lai tikai nesaceltu troksni) izkāpu no gultas un sameklēju drēbes. Ļoti piesardzīgi apģērbos, ik brīdi baidīdamās, ka tik viņ� nepamostas, un beidzot biju gatava, viss bija izdevies, kā nākas. Tikai mana cepure gulēja zemē otrpus gultas, un tai brīdī, kad uz pirkstgaliem gāju to pacelt, � es nevarēju citādi, man vēlreiz bija jāieskatās sejā �im sve�ajam cilvēkam, kas bija kā akmens no jumta malas nokritis manā dzīvē. Gribēju pamest tikai vienu vienīgu skatienu, bet. . . Tas bija dīvaini, ka �is sve�ais, guļo�ais jauneklis man patie�ām izskatījās sve�s: pirmajā mirklī vairs nepazinu viņa vakarējo seju. Azarta briesmīgi satrauktie, krampjaini savilktie vaibsti bija izlīdzināju�ies, tā bija pavisam cita, glu�i bērni�ķīga zēna seja, kas pat staroja skaidrībā un mierā. Vakar sakniebtās un zobos iekostās lūpas bija viegli pavērtas un gandrīz vai smaidīja; gai�ie mati maigi vijās ap gludo pieri, un elpa liegi cilāja krūtis.

Varbūt atceraties, es jums jau stāstīju, ka nevienā cilvēka vēl nebiju novērojusi tik neganti izpau�amies mantkāri lun kaislības kā �ai sve�iniekā pie spēļu galda. Un man jāsaka, ka pat ne bērniem, kurus �ūpulī reizēm apstaro eņģeļu rāmais miers, neesmu redzējusi sejā tādu skaidrību un tik svētlaimīgu miegu. Sai sejā, kur tik tēlaini izpaudās visas sajūtas, tagad bija lasāma laimīga atbrīvo�anās no iek�ējas nomāktības � kā cilvēkam, kas izglābies un atrodas dro�ībā. Tas mani tā pārsteidza, ka pārdzīvotās bailes un �ausmas novēlās no pleciem kā smaga, tum�a nasta, � nekaunējos vairs, biju pat gandrīz priecīga. Viss briesmīgais un neaptveramais piepe�i ieguva jēgu, es priecājos, es lepojos ar domu, ka ziedodamās esmu izglābusi �o skaisto, maigo jaunekli, kas tagad te dusēja klusi un liegi kā zieds, bet ko �odien varētu arī atrast bez dzīvības, sadauzītu, asiņainu, ar saplosītu seju un stiklainām acīm pie kādas klints: es viņu izglābu, viņ� bija glābts. Kā māte (nevaru to izteikt citādi) noraudzījos uz duso�o, kam vēlreiz � ar lielākām mokām nekā pa�as bērniem � biju devusi dzīvību. Un �ajā netīrajā istabā, �ajā pretīgajā nejau�a gadījuma dēļ apmeklētajā viesnīcā es izjutu � var būt, ka tas skan smieklīgi � to pa�u, ko baznīcā: svētlaimi brīnuma un svētuma priek�ā. Dzīves visbriesmīgākais brīdis pārvērtās par visbrīni�ķīgāko un gai�āko.

Vai manas kustības izraisīja troksni? Vai neviļus ko pateicu? Nezinu. Bet gulētājs piepe�i atvēra acis. Es izbijos un pavirzījos tālāk. Viņ� pārsteigts raudzījās visapkārt im �ķita, glu�i tāpat kā es, ar pūlēm atbrīvojās no dziļā miega skavām un apmulsuma. Viņa skatiens neatlaidīgi klīda pa sve�o, nepazīstamo istabu un tad izbrīnījies apstājās pie manis. Bet, pirms viņ� paguva ko pateikt vai apdomāties, es jau saņēmos. Nedrīkstēju atļaut sacīt nevienu vārdu, jautāt ko vai izrādīt familiaritāti, nekas vairs nedrīkstēja tikt atgādināts, paskaidrots vai pārrunāts par to, kas notika vakar un �ajā naktī.

� Man tagad jāiet, � steig�us sacīju. � Palieciet un

apģērbieties! Divpadsmitos satiksimies pie Kazino, tad parūpē�os par visu tālāko.

Pirms viņ� paguva ko atbildēt, es jau biju izbēgusi laukā, lai tikai vairs neredzētu �o istabu. Neatskatīdamās izskrēju no viesnīcas un nezināju, kā to sauc, tāpat kā cilvēku, ar kuru tajā biju pavadījusi nakti.

Misis C. uz mirkli pārtrauca stāstījumu. Kad viņa atkal ierunājās, viņas balss vairs nebija tik saspringta un izmocīta: kā ar pūlēm kalnā uzvilkti rati viegli un ātri ripo lejup, tā viņa tagad pilnīgi brīvi turpināja atzī�anos.

� Pa rīta saulē mirdzo�ajām ielām steidzos uz savu viesnīcu. Negaiss bija izkliedējis tum�os mākoņus tāpat kā nemieru manā sirdī. Atcerieties, � es jums stāstīju, ka pēc vīra nāves biju pilnīgi atteikusies no dzīves. Saviem bērniem nebiju vairs vajadzīga, pati sev apnikusi, bet visa dzīve ir maldi, ja tai nav noteikta mērķa. Nu man atkal reiz bija radies pienākums. Es biju izglābusi cilvēku, pieliekot visus spēkus, izrāvusi to no iznīcības rokām. Vēl bija jāveic tikai da�i sīkumi un �is uzdevums jāizpilda līdz galam. Tātad aizsteidzos uz savu viesnīcu, nepievērsu uzmanību pārsteigtajam portjē, kas brīnījās, ka tikai ap deviņiem rītā pārrodos mājās, � mani nenomāca vairs ne kauns, ne dusmas, bet piepe�i manī bija pamodusies dzīvotgriba un asinis silti saviļņoja jaunā, negaidītā apziņa, ka esmu nepiecie�ama. Savā istabā ātri pārģērbos un neapzināti (to pamanīju tikai vēlāk) apmainīju sēru tērpu pret gai�āku, tad aizgāju uz banku izņemt naudu un steidzos uz piestātni, lai dabūtu zināt, kad atiet vilciens; pati pabrīnījos par noteiktību, ar kādu nokārtoju vēl pāris citu lietu. Nu atlika tikai aizvest no �ejienes un izglābt cilvēku, ko liktenis bija iemetis manās rokās.

Protams, bija grūti vēlreiz sastapties ar viņu, viss vakarējais bija noticis tumsā un mulsumā, mēs bijām kā divi akmeņi, kas

piepe�i sadūru�ies kalnu strautā; tikko paziņam viens otru, un es nebiju pārliecināta, vai sve�inieks mani vēl atcerēsies. Vakar � tā bija nejau�ība, noreibums, divu apmulsu�u cilvēku neprāts, bet �odien jau man būs jāatklāj viņam kaut kas vairāk, jo nesaudzīgi spilgtajā dienas gaismā tuvo�os viņam tāda, kāda esmu, � kā dzīvs cilvēks.

Bet viss notika daudz vieglāk, nekā domāju. Tikko norunātā laikā tuvojos Kazino, kāds jauneklis uzlēca no sola un steidzās man pretī. Viņa pārsteigums bija tik liels, tas likās tikpat bērni�ķīgs, patiess un līksms kā viņa izteiksmīgie �esti: viņ� steidzās man pretī, acis aiz prieka un godbijīgas pateicības viņam mirdzēja, bet, redzot manu apmulsumu, viņ� pazemīgi nolaida plakstus. Cilvēki tik reti izrāda pateicību, un tie�i vispateicīgākie neprot to izteikt, bet apjuku�i klusē, kaunas un pat stomās, lai slēptu savas jūtas. Ta�u �is cilvēks, kam dievs, noslēpumainais tēlnieks, katrai kustībai bija pie�ķīris juteklisku skaistumu un vijīgumu, ar visu savu būtni izstaroja dedzīgu pateicību. Viņ� noliecās pār manu roku un pastāvēja tā mirkli, pazemīgi noliecis savu zēnisko galvu, lūpām godbijīgi skardams vienīgi pirkstgalus, un tikai tad pagāja tālāk un, aizkustināti uzlūkodams mani, apjautājās, kā jūtos; katrā viņa vārdā bija tik daudz cieņas, ka da�os mirkļos izzuda visas manas ba�as. It kā atspoguļojot �īs apskaidrotās jūtas, ari visas apkārtnes ainava bija pārvērtusies: vakar nikni sabangotā jūra nu bija tik klusa un gai�a, ka piekrastes viļņos redzējām pamirdzam ikkatru balto oli; Kazino, �īs elles dūksts, mauru stila celtne pacēlās pret skaidrām, dzidri zilām debesīm, un kiosks, kura nojumē mūs vakar iedzina lietus gāze, bija pārvērties par puķu veikalu: juku jukām cits citam blakus te gulēja lieli baltu, sarkanu un raibu puķu pu�ķi, kurus pārdeva jauna meitene, ģērbusies ko�ā blūzē.

Es ielūdzu jaunekli uz pusdienām kādā mazā restorānā; tur sve�ais man izstāstīja savu traģisko dēku. Tā pilnīgi apstiprināja visu, ko tūlīt nojautu, tiklīdz uz zaļā galda ieraudzīju viņa

trīco�ās nervozās rokas. Viņ� bija cēlies no vecas Austrijas poļu aristokrātu dzimtas, gatavojās diplomāta karjerai, studēja Vīnē un pirms mēne�a ar ļoti labām sekmēm bija nolicis pirmo eksāmenu. Lai atzīmētu �o dienu, viņa tēvocis, augstāks ģenerāl�tāba virsnieks, pie kura viņ� dzīvoja, bija aizvedis viņu fiakrā uz Prāteri, un viņi kopā aizgāju�i uz hipodromu. Tēvocim laimējies, tas vinnējis trīs reizes pēc kārtas: ar biezu bankno�u �ūksni kabatā viņi devu�ies vakariņot uz lepnu restorānu. Otrā dienā nāko�ais diplomāts saņēmis no tēva kā atzinību par sek mīgi izturēto eksāmenu tik lielu naudas summu, kādu parasti izdevis pa visu mēnesi; pirms divām dienām viņam tā būtu likusies liela, bet tagad, pēc vieglā laimesta, tā bija nenozīmīga un �ķita maza. Tūliņ pēc pusdienām viņ� atkal aizbraucis uz hipodromu, kaislīgi aizrāvies ar spēli; un vai nu tā bijusi laime vai drīzāk nelaime, bet, kad, sacīkstēm beidzoties, viņ� atstājis Prāteri, tad tēva atsūtītā summa bijusi trīskār�ojusies. Nu viņ� nodevies azartam, spēlēdams gan hipodromā, gan kafejnīcās vai klubos, nositis tur laiku, kavējis studijas, sabeidzis nervus un, galvenais, iz�ķiedis naudu. Viņ� nevarējis vairs ne par ko citu domāt, nevarējis mierīgi gulēt un nekādi savaldīties. Reiz naktī, pārnācis no kluba, kur visu bija zaudējis, viņ� izģērbjoties atradis vestes kabatā aizmirstu, saņurcītu banknoti. Viņ� nespējis atturēties, atkal apģērbies un sācis klaiņot apkārt, līdz kādā kafejnīcā sastapis pāris domino spēlētāju, ar kuriem kopā nosēdējis līdz rītam. Reiz viņam izlīdzējusi precētā māsa un samaksājusi viņa parādus augļotājiem, kas labprāt kreditēju�i ievērojamas aristokrātu ģimenes mantinieku. Kādu laiku viņam atkal laimējies, bet tad sācis iet neatturami uz leju, un, jo vairāk viņ� zaudējis, jo nepiecie�amāks bijis lielāks laimests, lai samaksātu parādus un turētu doto goda vārdu. Viņ� jau sen bija ieķīlājis pulksteni un savas drēbes, un beidzot noticis visbriesmīgākais: viņ� izzadzis vecajai krustmātei no skapja divus auskarus, kurus viņa reti nēsājusi. Vienu viņ� ieķīlājis par lielu

summu, ko tai pa�ā vakarā �etrkārtīgi laimējis. Viņ� auskaru tomēr nav izpircis, bet riskējis ar visu naudu un zaudējis. Zādzība pirms viņa aizceļo�anas vēl nebijusi atklāta, viņ� ieķīlājis arī otru auskaru un, padodamies pēk�ņai iedomai, atbraucis uz Montē Kurlo, lai ruletes spēlē iegūtu tīkoto bagātību. Viņ� �eit jau bija pārdevis savu somu, drēbes, lietussargu; nebija atlicis vairs nekas cits ikā tikai revolveris ar �etrām patronām un dārgakmeņiem izrotāts krustiņ�, viņa kūmas kņazes X dāvana, no kuras viņ� nav gribējis �ķirties. Bet arī �o krustiņu viņ� pēcpusdienā bija pārdevis par piecdesmit frankiem, lai vakarā vēl pēdējo reizi, riskējot ar visu, izjustu spēles satrauco�o prieku.

To visu viņ� man izstāstīja ar viņa mo�ajam raksturam īpatnēju valdzino�u piemīlību. Es klausījos aizkustināta, sajūsmināta, uztraukta; man ne brīdi nenāca prātā dusmoties par to, ka cilvēks, kas sē� kopā ar mani pie galda, patiesībā ir zaglis. Ja vēl vakar man, sievietei ar nevainojamu pagātni, kam sabiedrībā parādīja vislielāko un konvencionālāko cieņu, kāds būtu teicis, ka draudzīgi sēdē�u blakus glu�i sve�am jauneklim, kas nedaudz vecāks par manu dēlu un nozadzis pērļu auskarus, es domātu, ka tas ir jucis. Viņa stāstījuma laikā neizjutu nekādas �ausmas, jo viņ� to visu izklāstīja tik brīvi un aizrautīgi, it kā runātu par drud�a murgiem vai slimību, nevis par skandalozu rīcību. Un tam, kas pats būtu piedzīvojis kaut ko tik pārsteidzo�i negaidītu kā es pagāju�o nakti, tam vārds �neiespējami� būtu zaudējis katru nozīmi. �ais desmit stundās biju vairāk iepazinusi dzīves īstenību nekā �etrdesmit mierīgi pavadītajos gados.

Viņa grēksūdzes laikā mani tomēr biedēja kaut kas cits � tas bija drud�ainais spīdums viņa acīs un viņa sejas nervozā trīsē�ana, kad viņ� stāstīja par savu azartu. Jau atmiņas vien viņu satrauca, un viņa izteiksmīgā seja ārkārtīgi skaidri � gan līksmi, gan mokpilni atspoguļoja visus spēles momentus. Neviļus viņa rokas, �īs brīni�ķās, slaidās, nervozās rokas, glu�i

tapai kā pie spēļu galda atkal pārvērtās par plēsīgam un trauksmaini drebo�ām būtnēm; kamēr viņ� stāstīja, redzēju, kā tā$ piepe�i sāk trīcēt, savilkties dūrēs un sa�ņaugties, tad atkal atslāba un par jaunu savijās kopā. Kad viņ� atzinās auskaru zādzībā, tad izdarīja (es neviļus sarāvos) zibenīgi a�u, zaglīgu tvērienu: skaidri redzēju, kā pirksti sakampj rotaslietas un steig�us paslēpj dūrē. Ar neizsakāmām �ausmām sapratu, ka �o cilvēku viņa kaislība saindējusi līdz pēdējai asins lāsei.

Stāstījuma laikā mani uztrauca un sāpināja vienīgi jaunā, tīrā un patiesībā bezrūpīgā cilvēka no�ēlojamā pado�anās tik neprātīgai kaislībai. Tāpēc domāju, ka mans galvenais pienākums ir draudzīgi pierunāt nejau�o aizbildināmo, lai viņ� tūliņ atstāj Montē Karlo, kur kārdinājumi ir visbīstamāki, un vēl �odien atgrie�as savā ģimenē, pirms nav pamanīts, ka pazudu�as rotas, un uz visiem laikiem izpostīta viņa nākotne. Apsolīju naudu ceļam un rotu izpirk�anai, protams, tikai ar noteikumu, ja viņ� vēl �odien aizceļo un dod man godavārdu, ka nekad vairs neņems rokās kārtis, ne arī nodosies cita veida azarta spēlēm.

Nekad neaizmirsī�u, ar cik pazemīgu un tad aizvien apskaidrotāku un dedzīgāku pateicību mani uzklausīja �is sve�ais, pazudu�ais cilvēks, kā viņ� glu�i vai no lūpām nolasīja manus vārdus, kad solījos viņam palīdzēt; neaizmirsī�u ar kādu �estu viņ� piepe�i izstiepa pār galdu abas rokas, lai satvertu manējās, parādīdams reizē pielūgsmi un svētu solījumu. Viņa gai�ajās, parasti viegli mulsajās acīs bija asaras, viss augums nervozi trīsēja laimīgā uztraukumā. Jau vairākkārt esmu jums mēģinājusi attēlot viņa izteiksmīgos vaibstus, bet �o acu skatienu nevaru aprakstīt: tajā bija tāda ekstāze un tik apgarota svētlaime, kādu reti kad var manīt cilvēka sejā; to var salīdzināt tikai ar vieglu ēnu, kas pavīd, mostoties no sapņa, kad it kā vēl jau�am eņģeļa gaisto�o vaigu.

Kāpēc noklusēt: es padevos �im skatienam. Pateicība ielīksmo, jo sastopam to tik reti, maigums aizkustina, un man, nopietnai, vēsai sievietei, tāds jūtu uzplūdums bija kaut kas patīkams un aplaimojo�i jauns. Un vēl � dzīvē atgriezies bija ne vien �is satriektais, bojā ejo�ais jauneklis, pēc vakarējā lietus brīnumaini atmodusies bija arī visa daba. Kad iznācām no restorāna, �ilbino�i mirdzēja jau pilnīgi nomierinājusies jūra, tā saplūda ar debesīm, un zilgmē �audījās tikai baltās kaijas. Jūs ta�u pazīstat Rivjeru. Tā vienmēr ir skaista, bet banāla kā skatu karte ko�ās krāsās, tas ir kūtrs un duso�s daiļums, kas, būdams gandrīz orientāls savā krā�ņumā, vienaldzīgi atklāj sevi jebkuram skatienam. Bet reizēm, tas gan ir ļoti reti, pienāk dienas, kad �is daiļums pamostas un parāda sevi, tas �ilbina spilgtām, fanātiski mirdzo�ām krāsām, uzvaro�i nokaisa jums ceļu ziediem, deg un kaist ar juteklisku kvēli. Un tik līksma diena bija izvērtusies arī toreiz pēc vētrainās negaisa nakts; ielas vizēja tīri noskalotas, debesis bija tirkiza krāsā, un valgajā, sulīgajā zaļumā kā spilgtas lāpas iedegās ziedo�i krūmi. Vēsīgajā, saulainajā gaisā kalni �ķita pēk�ņi kļuvu�i gai�āki un tuvāki: tie ziņkārīgi drūzmējās ap 9podri tīro, zaigojo�o pilsētiņu, visapkārt bija jūtams dabas uzmudino�ais aicinājums, un sirds neviļus tam padevās.

� Paņemsim pajūgu, � es sacīju, � un pabraukāsimies gar piekrasti.

Viņ� sajūsmināts piekrita; �ķita, ka �is jauneklis tikai pirmoreiz kop� atbrauk�anas paraugās apkārtējā dabā. Līdz �im viņ� bija pazinis vienīgi smacīgo Kazino zāli ar tās tvanīgo sviedraino gaisu, pretīgo, ķēmīgo cilvēku drūzmu un pelēko, skarbo, �alco�o jūru. Bet tagad mūsu priek�ā kā izplests milzu vēdeklis gulēja saulainā krastmala, un skatiens aplaimots klejoja tālēs. Mēs braucām lēni pajūgā (toreiz vēl nebija automa�īnu) pa brīni�ķo ceļu garām neskaitāmajām vasarnīcām un ainavām, un pie katras mājas, pie katras zaļo pīniju paēnā slīgsto�as vasar-

nīcas radās slepena vēlē�anās: te varētu dzīvot klusi, mierīgi, savrup no pasaules.

Vai esmu kādreiz dzīvē bijusi laimīgāka nekā �ajā brīdī? Nezinu. Man līdzās sēdēja jauneklis, kas vēl vakar atradās nāves un nelaimes varā, bet nu to negaidot apņēma �ilbā saules gaisma. Likās, viņ� būtu kļuvis par vairākiem gadiem jaunāks. Viņ� bija glu�i kā bērns, skaists, rotaļīgs bērns ar pārgalvīgām, bet godbijīgām acīm, un mani visvairāk sajūsmināja viņa smalkjūtība: ja ceļ� bija pārāk stāvs un zirgiem bija grūti vilkt, viņ� veikli izlēca no ratiem, lai pastumtu no mugurpuses. Ja nosaucu vārdā vai norādīju ceļmalā uz �kādu ziedu, viņ� steidzās to noplūkt. Mazu krupīti, kas, vakarējā lietus izvilināts, lēni rāpoja pa ceļu, viņ� pacēla un uzmanīgi aiznesa atpakaļ zālē, lai to nesaspiestu garām brauco�ie rati. Pie tam viņ� visu laiku pārgalvīgi stāstīja visjocīgākos un jaukākos notikumus. Man �ķiet, ka smiekli viņu savā ziņā paglāba, jo citādi viņ� būtu sācis dziedāt, lēkāt vai darīt ko neprātīgu, tā viņu aplaimoja un apreibināja pēk�ņā pārmaiņa.

Kad mēs lēni braucām caur mazu ciematu kalnos, viņ� piepe�i godbijīgi pacēla cepuri. Es pabrīnījos: ko viņ�, sve�ais starp sve�ajiem, te sveicināja? Viņ� viegli piesarka, kad jautāju, un gandrīz atvainodamies paskaidroja, ka esam pabrauku�i garām baznīcai, un pie viņiem Polijā kā visās stingri katoliskās zemēs jau no bērnības mācot pie katras baznīcas un kapelas noņemt cepuri. Mani dziļi aizkustināja �ī godbijība pret reliģiju, tūliņ atcerējos arī krustiņu, par kuru viņ� bija stāstījis, un vaicāju, vai viņ� ir dievticīgs. Un, kad viņ�, drusku samulsis, kautri atbildēja, ka cerot izpelnīties dieva �ēlastību, man ienāca prātā kāda doma.

� Pieturiet! � uzsaucu vedējam un ātri izkāpu no ratiem. Viņ� izbrīnījies man sekoja.

t Kur mēs iesim?

*� Nāciet līdzi! � es tikai atbildēju.

Gāju, viņa pavadīta, atpakaļ uz baznīcu, � uz mazu, no ķieģeļiem celtu lauku dievnamu. Izbalsinātās sienas iek�pusē bija pelēkas un kailas, durvis stāvēja vaļā, tā ka mijkrēslī dziļi iespiedās dzeltens staru kūlis, mazo altāru ietvēra zilganas ēnas. Vīraka tvana pilnajā pustumsā kā aizplīvurotas acis mirgoja divas sveces. Mēs iegājām, viņ� noņēma cepuri, iemērca roku svētā ūdens traukā, pārmeta krustu un noslīga ceļos. Tikko viņ� piecēlās, satvēru viņu aiz rokas.

� Pieejiet, � es mudināju, � pie altāra vai kādas svētbildes, kas jums dārga, un dodiet solījumu, ko pateik�u priek�ā.

Viņ� pārsteigts un gandrīz izbijies paskatījās manī, bet, tūlīt attapdamies, iegāja kādā ni�ā, pārmeta krustu un paklausīgi noslīga ceļos.

� Atkārtojiet, ko teik�u, � uztraukumā drebēdama, sacīju, � atkārtojiet: �Es zvēru.�

� Es zvēru, � viņ� atkārtoja, un es turpināju: �ka nekad vairs nepiedalī�os nevienā azarta spēlē, lai tā būtu kāda būdama, un nekad vairs neupurē�u �ai kaislībai ne savu godu, ne dzīvību.�

Drebēdams viņ� atkārtoja �os vārdus: tuk�ajā telpā tie skanēja skaidri un skaļi. Tad iestājās klusums, tāds klusums, ka varēja dzirdēt, kā laukā rāmi �alko koki, kuru lapotnes �ūpo vēj�. Pēk�ņi viņ� nometās ceļos kā grēku no�ēlotājs un tādā ekstāzē, kādu nekad vēl nebiju redzējusi, ātri un juceklīgi sāka runāt kaut ko nesaprotamu poliski. Tā laikam bija dedzīga lūg�ana, pateicības un zemo�anās pilna lūg�ana, jo viņ� bez mitas satrauktā no�ēlā pazemīgi skāra ar pieri pulti, arvien dedzīgāk izrunādams sve�ās skaņas un arvien spēcīgāk un sirsnīgāk vienu un to pa�u vārdu. Nekad � ne agrāk, ne arī vēlāk neesmu dzirdējusi tā lūdzamies nevienā pasaules baznīcā. Viņa rokas krampjaini turējās pie lūg�anas pults, viņa augumu aiz milzīga satraukuma kratīja drebuļi, kas viņam reizēm lika paslieties uz aug�u, bet reizēm atkal noslīgt pie zemes. Viņ� vairs nekā ne

redzēja, ne juta: likās, viņ� atradās citā pasaulē � vai nu �ķīstī�anās ugunīs, vai arī kādā svētākā sfērā. Beidzot viņ� lēnām piecēlās, pārmeta krustu un ar pūlēm pagriezās pret mani. Kājas viņam trīcēja, seja bija bāla, it kā viņ� būtu ļoti noguris. Bet, ieraugot mani, acis viņam iemirdzējās, izmocīto seju apskaidroja tīrs un patie�ām dievbijīgs smaids; viņ� pienāca tuvāk, noliecās zemu, pēc krievu para�as, un satvēra manas rokas, godbijīgi aizskardams tās lūpām:

� Dievs man jūs sūtījis. Es viņam par to pateicos.

Nezināju nekā, ko atbildēt. Vēlējos tikai, lai pēk�ņi pār zemajām pultīm iedūktos ērģeles, jo jutu, ka man viss izdevies: �o cilvēku biju izglābusi uz mū�īgiem laikiem.

Mēs iznācām no baznīcas mirdzo�ajā, �ilbino�i gai�ajā maija dienas saulē: nekad pasaule man nebija likusies tik skaista. Vēl divas stundas lēni braucām pajūgā pa gleznaino apkaimi, kur ceļ� ik pagriezienā pavēra jaunu ainu pār pakalniem. Bet mēs vairs nerunājām. Pēc tāda jūtu kāpinājuma visi vārdi �ķita nenozīmīgi. Kad mūsu skatieni neviļus sastapās, es kautri novērsos: mani pārāk saviļņoja pa�as paveiktais brīnums.

Ap pieciem pēc pusdienas atgriezāmies Montē Karlo. Man bija vēl norunāts apciemot radus; �o vizīti nevarēju atlikt. Patiesībā man gribējās arī mazliet atpūsties pēc visa pārdzīvotā. Laimes bija par daudz. Jutu, ka man jānomierinās pēc �īs pārmērīgās ekstāzes, kādu vēl nekad nebiju pazinusi. Tāpēc lūdzu savu aiz bildināmo tikai uz mirkli ienākt man līdzi viesnīcā; tur, savā istabā, iedevu viņam naudu ceļam un rotu izpirk�anai. Mēs norunājām, ka pa to laiku, kamēr vieso�os, viņ� apgādās sev biļeti, bet vakarā satiksimies stacijas vestibilā pulksten septiņos � pusstundu pirms vilciena atie�anas, kas viņu caur D�e-novu aizvedīs mājās. Kad gribēju sniegt piecas banknotes, viņam manāmi nobāla lūpas.

� Nē . . . Tikai ne naudu . . . Lūdzu, tikai ne naudu! � viņ� teica caur sakostiem zobiem, ātri un nervozi atraudams drebo-

sos pirkstus. � Tikai ne naudu... Tikai ne naudu... Ne gribu to redzēt, � viņ� vēlreiz atkārtoja, it kā viņu būtu pārņēmis riebums vai bailes. Bet es nomierināju viņu, teikdama, ka viņ� jau tikai aizņemas un, ja viņam neērti, var izrakstīt man kvīti.

� Jā . . . jā . . . kvīti, � viņ� novērsies �ukstēja, salocīja banknotes un nepaskatījies ātri iebāza kabatā, it kā tās būtu netīras un liptu pie pirkstiem, bet tad a�i, nervozā rokrakstā uzmeta pāris vārdu uz zīmītes. Kad viņ� pacēla galvu, piere viņam bija nosvīdusi valga: �ķita, ka viņā kaut kas aug un ple�as pla�umā, un, nodevis man zīmīti, viņ� sarāvās (es izbijusies neviļus atkāpos), spēji nokrita ceļos un noskūpstīja manu svārku malu. Tā bija tik dīvaina izdarība, ka, juzdama tās spēcīgo varu, nodrebēju. Mani pārņēma savādas trīsas, es samulsu un varēju tikai �ukstot pateikt:

� Paldies jums, ka esat tik pateicīgs. Bet tagad, lūdzu, ejiet! Vakarā septiņos vēl atvadīsimies stacijā.

Viņ� uzlūkoja mani, viņa acis bija spo�as aiz saviļņojuma: mirkli man likās, ka viņ� grib kaut ko teikt, tikai mirkli �ķita, ka viņ� traucas man pretī. Bet tad viņ� pēk�ņi vēlreiz zemu zemu palocījās un atstāja istabu.

Misis C. atkal apklusa. Viņa piecēlās, piegāja pie loga un nekustēdamās ilgi raudzījās laukā, redzēju, ka viņas augumu krata vieglas trīsas. Piepe�i viņa apņēmīgi apgriezās un viņas līdz �im tik mierīgās, rāmās rokas izdarīja spēju kustību, it kā gribēdamas kaut ko saraut. Tad viņa stingri un gandrīz izaicino�i paskatījās manī un negaidot atkal turpināja:

� Apsolījos jums, ka bū�u pilnīgi atklāta. Nu redzu, cik nepiecie�ams bijis �āds solījums. Tikai tagad, kad pirmo reizi apņemos pareizi attēlot visu �o notikumu un meklēju vajadzīgos vārdus, kā izteikt toreizējo juceklīgo un mulso pārdzīvo-

jumiu, tikai tagad pareizi izprotu daudz ko tādu, ko toreiz ne zināju vai arī negribēju zināt. Tāpēc esmu stingri apņēmusies būt patiesa kā pret sevi, tā arī pret jums: toreiz, tai mirklī, kad jauneklis atstāja istabu un es paliku viena, mani pārņēma tāda kā trula nemaņa un es sajutu sirdī asu sāpi, � kaut kas bija mani ievainojis līdz nāvei, bet es nezināju vai arī negribēju zināt, kāpēc mana aizbildināmā aizkustino�i godbijīgā izturē�anās mani tā sāpināja.

Ta�u tagad, vēlēdamās it sīki visu pēc kārtas atcerēties, raugoties notiku�ajā it kā no malas un piesaukdama jūs par liecinieku, nedrīkstu noklusēt vai gļēvi noslēpt nevienu apkaunojo�u sajūtu, un tagad skaidri zinu: toreiz mani sāpināja vil�anās � vil�anās, ka �is jauneklis aizgāja tik paklausīgi, nemaz nemēģinādams iegūt mani, palikt pie manis... Ka viņ� pazemīgi un godbijīgi padevās manam pirmajam lūgumam aizceļot un nemēģināja mani apskaut. . . Ka viņ� godāja mani tikai kā svēto, kas parādījusies viņa ceļā, un neredzēja manī sievieti.

Tā bija vil�anās � vil�anās, kurā neatzinos sev ne toreiz, nedz vēlāk, bet sievietes intuīcija saprot visu bez vārdiem. Tagad nemānī�u vairs sevi: ja �is cilvēks toreiz būtu mani apskāvis un būtu to vēlējies, es ietu ar viņu līdz pasaules galam, aptraipītu savu vārdu un aizmirstu savus bērnus. Es būtu nedzirdīga pret ļau�u valodām un saprāta balsi, es aizskrietu viņam līdzi, tāpat kā Henrietes kundze jaunajam francūzim, kuru viņa iepriek� vēl nemaz nepazina ... Es nejautātu, kurp un uz cik ilgu laiku, nepamestu ne skatienu atpakaļ uz agrāko dzīvi... Es ziedotu �im cilvēkam savu naudu, vārdu, īpa�umu un godu . . . Ietu ubagot, un pasaulē laikam nebūtu tādu dubļu, ko viņa dēļ neiz-bristu. Es aizmirstu kaunu un apdomību, ja tikai viņ� man tuvotos kaut ar vienu vārdu vai soli. Ja viņ� būtu mēģinājis mani apskaut, tad zinu, ka būtu pazudusi tai pa�ā mirklī. Bet es jau teicu, ka �is dīvaini apmātais cilvēks vairs neredzēja ne mani, ne sievieti manī; un cik ļoti, cik aizrautīgi biju tiekusies pēc

viņa, to apjautu tikai tad, kad paliku viena, un kaislība, kas bija pavīdējusi viņa gai�ajā, gandrīz apgarotajā sejā, mocīja mani un vientulībā plosīja manu sirdi. Ar pūlēm saņēmos, apciemojums, ko nevarēju atlikt, �ķita vēl nepatīkamāks. Man likās, ka galvā uzmaukta smaga dzelzs ķivere, un es grīļojos zem tās svara; kad beidzot gāju uz otru viesnīcu pie radiem, domas bija izklaidīgas un soļi neveikli. Kamēr citi mo�i sarunājās, sēdēju klusēdama un arvien izbijos, kad nejau�i pacēlu acis un ieraudzīju neizteiksmīgās sejas, kas man �ķita saltas kā maskas, salīdzinot ar to, kuru vienmēr atdzīvināja gaismas un ēnu rotaļa. Sī saviesīgā sabiedrība bija briesmīgi stinga un nedzīva, un man �ķita, ka sē�u kopā ar miroņiem; kamēr metu tasē cukuru un izklaidīgi piedalījos sarunā, manā iztēlē it kā ar katru sirds pukstu arvien no jauna atausa tā vienīgā seja, kuru vērot man bija vislielākais prieks un kuru � briesmīgi iedo māties! � pēc pāris stundām redzē�u pēdējo reizi. Laikam klusu nopūtos vai ievaidējos, jo mana vīra māsīca piepe�i paliecās uz manu pusi un apjautājās, kas man vainas, vai es nejūtoties labi, jo izskatoties tik bāla un nomākta. Sis negaidītais jautājums pamudināja mani ātri un viegli atrast veiklu izrunu, ka man patie�ām sāp galva, un es lūdzu lai atļauj man nemanot aiziet.

Nu atkal biju savaldījusies un nekavējoties steidzos uz viesnīcu. Tikko paliku tur viena, mani pārņēma vientulības un pamestības sajūta, kam pievienojās karstas ilgas pēc jaunekļa, no kura �odien bija jāatvadās uz visiem laikiem. Es staigāju �urp un turp pa istabu, bez kādas vajadzības atrāvu atvilktnes, pārģērbos un pārmainīju matos lentu, tad nostājos pie spoguļa un pētīju sevi, vai, tā izrotājusies, varētu viņu savaldzināt. Piepe�i sapratu, ko gribu: jādara viss, lai tikai nezaudētu viņu. Un �ajā nomāktības mirklī mana griba kļuva par apņem�anos. Noskrēju lejā pie portjē un paziņoju, ka aizbraucu ar vakara vilcienu. Nu vajadzēja pasteigties: pazvanīju kalponei, lai

palīdz man sakravāt mantas, atlika tik maz laika; un, kamēr mēs abas steig�us bāzām somās drēbes un da�ādus tualetes piederumus, es iztēlojos, kas tas gan būs par pārsteigumu: kā pavadī�u viņu līdz vilcienam un tad pēdējā, īpa�ā pēdējā mirklī, kad viņ� jau atvadoties sniegs man roku, pēk�ņi seko�u pārsteigtajam līdzi kupejā un palik�u kopā ar viņu �o nakti, kā ari nāko�o � cik ilgi vien viņ� mani gribēs. Es biju apskurbusi, noreibusi aiz prieka un, mezdama drēbes somās, kalponei par iz brīnu reizēm skali iesmējos; jutu, ka manas domas ir glu�i sajuku�as. Kad atnāca nesējs, lai paņemtu somas, raudzījos viņā, nekā nesaprazdama, � pārāk grūti bija domāt par parastām lietām, jo mani bija pārņēmis liels uztraukums.

Laiks steidzās, varēja būt jau gandrīz septiņi, līdz vilciena atie�anai labākajā gadījumā atlika divdesmit minūtes, protams, mierināju sevi, ka nu vairs neeju atvadīties, jo esmu nolēmusi sekot viņam, cik ilgi vien viņ� gribēs. Kalpotājs iznesa somas, steidzos uz viesnīcas kasi nokārtot maksājumus. Administrators jau izdeva naudas atlikumu un gribēju doties tālāk, bet te kāda roka viegli aizskāra manu plecu. Es sarāvos. Tā bija māsīca, kas, norūpējusies par manu �ķietamo neveselību, bija atnākusi mani apraudzīt. Acīs man satumsa. Viņa mani traucēja, katrs nokavētais mirklis varēja būt liktenīgs, bet pieklājība prasīja, lai kaut brīdi ar viņu parunājos.

� Tev jāliekas gultā, � viņa apgalvoja, � tev noteikti ir drudzis.

Dro�i vien viņai bija taisnība, pulss man deniņos stipri sita, reizēm biju tuvu nemaņai un priek� acīm tumsa zilgas ēnas. Ta�u atteicos iet gultā un centos izlikties pateicīga, lai gan ik vārds mani kaitināja un vismīļāk būtu rupji noraidījusi nevēlamo gādību. Nelūgtā vie�ņa tomēr palika, palika, piedāvāja man odekolonu un pati ieberzēja ar to man deniņus; bet es skaitīju minūtes, domāju par viņu un prātoju, kā izbēgt no �īs nepatīkamās līdzjūtības. Jo nemierīgāka kļuvu, jo lielākas aiz-

domas viņai modās, beidzot viņa gandrīz vai ar varu gribēja mani piespiest iet aug�ā istabā un apgulties. Bet, kamēr viņa vēl mēģināja mani pierunāt, pametu skatienu uz viesnīcas pulksteni: tas rādīja bez divām minūtēm pusastoņus, bet septiņos trīsdesmit piecās minūtēs atgāja vilciens. Un skarbi, vairīdamās, ar brutāli vienaldzīgu izmisumu atgrūdu māsīcas roku:

� Sveiki, man jāiet!

Neraizēdamās par viņas izbrīna pilnajiem skatieniem un atpakaļ nelūkodamās, padrāzos garām pārsteigtajiem viesnīcas kalpotājiem, izskrēju pa durvīm uz ielas un steidzos uz piestātni. Nesēja uztrauktie mājieni, kas gaidīdams stāvēja ar somām, jau pa gabalu lika noprast, ka ir pats pēdējais laiks. Metos dusmīgi uz peronu, bet kontrolieris mani aizturēja: biju aizmirsusi nopirkt biļeti. Kamēr par katru cenu gribēju viņu pierunāt, lai tomēr lai� mani garām, vilciens sāka kustēties: drebēdama cie�i raudzījos, vai nenotver�u vēl kādā vagona logā viņa skatienu, rokas mājienu vai sveicienu. Bet, vilcienam paātrinot gaitu, nevarēju vairs saskatīt pazīstamo seju. Vagoni ripoja garām arvien ātrāk, un pēc mirkļa manas satumsu�ās acis redzēja vairs tikai kūpo�u melnu mākoni.

Nezinu, cik ilgi biju tur kā pārakmeņota nostāvējusi, nesējs laikam bija vairākkārt veltīgi mani uzrunājis, pirms uzdro�inājās aizskart manu roku. Tad tikai atjēdzos. Vai lai viņ� nesot somas atkal atpakaļ uz viesnīcu? Pagāja pāris minūtes, līdz apdomā jos; nē, tas bija neiespējami, tik smieklīgi un pārsteidzīgi aizskrējusi projām, nevarēju un negribēju tur vairs atgriezties, nekad vairs ne; un, ar nepacietību ilgodamās palikt viena, liku viņam nodot somas uzglabā�anā. Tikai tagad nemitīgi kustīgajā ļau�u drūzmā, kas trok�ņodami gan saplūda, gan izklīda pa uzgaidāmo telpu, mēģināju domāt, saprātīgi domāt, kā pārvarēt rūgtuma pilnās smacējo�ās dusmas, no�ēlu un izmisumu, jo � kādēļ gan slēpt? � doma ka aiz pa�as vainas esmu nokavējusi pēdējo tik�anos, ne�ēlīgi kā nokaitēts asmens dedzināja manu

sirdi. Man gribējās kliegt, tik sāpīgi man dūrās sirdī sarkani nokaitētā smaile. Tikai pavisam vēsa rakstura cilvēkiem retu mis izlau�as tāda lavīnai vai orkānam līdzīga kaislība, kad pār viņu sagrūst visu aizvadīto gadu un neizlietoto spēku smagums. Nekad ne pirms, ne pēc tam neesmu pārdzīvojusi tādu vil�anos un dusmu pilnu nevarību kā �ai mirklī, kad biju jau gatava uz vispārdro�āko soli, kad vienā paņēmienā biju ar mieru pamest savu saudzēto, neizbaudīto un godīgo dzīvi, bet piepe�i stāvēju pie nejēdzīgas sienas, pret kuru manas kaislīgās jūtas atsitās nevarīgi kā ar pieri.

Viss, ko pēc tam darīju, arī, protams, bija tikpat neprātīgs; tas bija nejēdzīgi, pat muļķīgi, gandrīz kaunos jums to stāstīt, bet esmu solījusies neko nenoklusēt: tātad es atkal meklēju viņu . . . Tas ir, es atmiņā uzbūru katru mirkli, ko biju pavadījusi kopā ar viņu . . . Neatturami mani atkal pievilka visas tās vietas, kur bijām kopā vakar � dārza sols, no kura viņu aizvedu, spēļu zāle, kur viņu pirmo reizi ieraudzīju, un pat �aubīgā viesnīca, jo tikai vēl reizi, vēl vienīgu reizi vēlējos pārdzīvot visu notiku�o no jauna. Un rīt es gribēju pa to pa�u ceļu braukt pajūgā gar piekrasti, lai vēlreiz atmiņā uzburtu katru viņa vārdu, katru kustību, � jā, mans jūtu mulsums bija tik neprātīgs un bērni�ķīgs. Bet padomājiet, cik strauji mani pārsteidza visi �ie notikumi, � nejutu neko citu kā tikai vienu vienīgu apdullino�u triecienu. Bet inu, pārāk skarbi atmodināta no sava noreibuma, gribēju apmānīt sevi ar to, ko saucam par atmiņām, malku pa malkam vēlreiz izbaudīt visu piedzīvoto. Protams, to var saprast vai arī nesaprast. Varbūt, lai saprastu, vajadzīga kvēla sirds.

Vispirms gāju uz spēļu zāli, lai uzmeklētu galdu, pie kura viņ� bija sēdējis, un tur starp daudzajām rokām domās atrastu viņa rokas. Es iegāju zālē: atcerējos, ka toreiz, kad viņu pirmo reizi ieraudzīju, viņ� sēdēja otrajā istabā pie galda pa kreisi. Tik skaidri iztēlojos katru viņa �estu, ka tikpat kā mēnessērdzīga,

aizvērtām acīm un izstieptām rokām atrastu viņa vietu. Tā nu devos cauri pirmajai telpai. Un tad, kad no durvīm vēros drūzmā, ar mani notika kaut kas dīvains; tur, tajā vietā, kur biju viņu iedomājusies, tur � vai tie būtu drud�a murgi? � viņ� patie�ām sēdēja . . . Viņ� . . . Viņ� . . . Tie�i tā, kā iztēlojos .. . Glu�i tāpat kā vakar, stingi raudzīdamies uz lodīti un �pokaini bāls, bet viņ� . . . Viņ� . . . Patie�ām viņ�.

Es tā izbijos, ka gandrīz iekliedzos. Vīzija bija tik neiespējama, ka savaldījos un aizvēru acis.

�T-u esi prātu zaudējusi... Tu murgo . .. Tev ir drudzis,� es sev sacīju. �Tas ir neiespējami, tu redzi halucinācijas. . . Pirms pusstundas viņ� aizbrauca.�

Tikai ipēc �iem vārdiem atvēru atkal acis. Bet, man par izbailēm, viņ� sēdēja tur tāpat kā iepriek� . . . Starp miljoniem roku pazītu viņējās. . . Nē, nesapņoju, tā bija īstenība. Viņ� nebija aizbraucis, kā solījās, neprātis sēdēja tepat, ceļam iedoto naudu viņ� bija atnesis pie zaļā galda un spēlēja, pilnīgi padodamies savai kaislībai, kamēr es izmisumā tiecos pēc viņa.

Spēj� impulss lika man pavirzīties uz priek�u; dusmas man aizmigloja acis, neprātīgas, trakas dusmas, gribēju no�ņaugt �o zvēresta lauzēju, kas tik nekaunīgi bija nopulgojis manu uzticību, manas jūtas un uztrpurē�anos. Bet laikus savaldījos. Tī�ām lēni (cik daudz tas prasīja spēka!) piegāju pie galda un nostājos viņam taisni pretī; kāds kungs man laipni atbrīvoja vietu. Starp rnums atradās tikai divi metri zaļās drānas, un, kā no balkona raugās izrādē, tā varēju noraudzīties viņa sejā, tajā pa�ā sejā, kura pirms pāris stundām staroja pateicībā un kuru apņēma dieva �ēlastības oreols, bet kurā tagad atkal kvēloja visas kaislību elles ugunis. Rokas, tās pa�as rokas, kuras vēl pēcpusdienā redzēju vissvētākajā zvērestā cie�i aptveram baznīcas solu, tagad ar saliektiem pirkstiem kā baudkāri vampīri vandījās pa naudu. Viņ� bija vinnējis, viņ� laikam bija daudz, ļoti daudz vinnējis: viņa priek�ā juku jukām spīdēja vesela

�etonu, luidoru un bankno�u kaudze, �augans, nevērīgi samests mud�eklis, kurā ar labpatiku ieslīdēja tin kavējās viņa pirksti, viņa drebo�ie, nervozie pirksti. Redzēju, kā viņ� gludināja un locīja atsevi�ķas naudas zīmes, rotaļājās un tīksminājās ar monētām un tad piepe�i pagrāba veselu sauju un nometa uz kādu no laukumiem. Viņa nāsis tūliņ atkal ietrīsējās, krupjē saucier.s lika atrauties viņa alkaini mirdzo�ajām acīm no naudas un pievērsties lēkājo�ajai lodītei, viņ� pilnīgi nodevās tās vēro�anai, tikai elkoņi stingri, kā pienagloti balstījās uz zaļā galda. Pilnīgā apmātība �ķita vēl briesmīgāka, vēl baismīgāka nekā iepriek �ējā vakarā, jo katra viņa kustība iznīcināja manī to tēlu, kas staroja uz �ā zelta fona un ko vieglprātīgi biju ieslēgusi sirdī.

Mēs atradāmies tikai divu metru attālumā viens no otra; cie�i uzlūkoju viņu, bet viņ� mani nemanīja. Viņ� nepaskatījās uz mani, viņ� neviena neredzēja, jo skatiens slīdēja tikai pār naudu un nemierīgi sekoja ripojo�ajai lodītei: viņa prāts un jūtas piederēja neprātīgajam zaļajam laukumam. Visa pasaule un visa cilvēce �im azarta apsēstajam bija koncentrējusies stingri nostieptās drānas �etrstūrī. Zināju, ka varētu �eit nostāvēt stundām ilgi un viņ� nenojaustu manu klātbūtni.

Bet ilgāk to vairs neizturēju. Pēk�ņā apņēmībā apgāju ap galdu, apstājos viņam aiz muguras un skarbi satvēru aiz pleca. Viņ� paskatījās atpakaļ, mirkli pārsteigts raudzījās manī stiklainām acīm, kā piedzēries, kuru ar pūlēm uzpurina no miega un kura skatiens vēl ir neskaidrs, it kā aizplīvurots. Tad �ķita, ka viņ� mani pazīst, drebot pavērās lūpas, viņ� uzmeta man aplaimotu skatienu un klusu, it kā noslēpumu uzticēdams �ukstēja:

� Veicas labi . . . Tūliņ zināju, ka tā būs, tikko ienācu un ieraudzīju, ka viņ� ir �eit. . . Tūliņ to zināju . . .

Es viņu nesapratu. Redzēju tikai, ka viņ� apreibis no spēles, ka �is neprātis ir visu aizmirsis: kā savu solījumu un norunu, tā mani un visu pasauli. Bet pat tagad, kad viņ� bija tā apmāts,

mani aizrāva viņa ekstāze, neviļus pakļāvos tai un apjukusi tikai jautāju, kas tad �eit ir.

� Lūk, tas vecais krievu ģenerālis ar vienu roku, � viņ� �ukstēja, pieliecies man tuvu, lai neviens nedzirdētu lielo noslēpumu. � Lūk, tas ar sirmo vaigubārdu, aiz viņa stāv kalpotājs. Viņam vienmēr laimējas, jau vakar viņu novēroju, laikam viņam ir kāds paņēmiens, un es vienmēr lieku turpat. . . Ari vakar viņ� vienmēr laimēja . . . Izdarīju tikai kļūdu, ka spēlēju tālāk, kad viņ� jau bija aizgājis... Tā bija mana kļūda . . . Viņ� vakar laikam laimēja divdesmit tūksto�us franku . . . Un arī �odien pastāvīgi laimē . . . Tagad vienmēr lieku tāpat kā viņ� . . . Tagad . . .

Pēk�ņi viņ� aprāvās pusvārdā, jo krupjē griezīgi iesaucās: � Faites votre jèu! ¹³ � un viņa skatiens jau bija aizmaldījies projām un kāri raudzījās turp, kur cienīgi un mierīgi sēdēja sirmais krievs, apdomīgi uzlikdams uz ceturtā laukuma papriek� vienu un tad vilcinādamies otru naudas gabalu. Viņ� tūliņ drud�aini pagrāba no savas naudas kaudzes veselu sauju un uzmeta uz tā pa�a kvadrāta. Kad krupjē pēc brītiņa uzsauca � Z�ro! � un tā lāpstiņa vienā rāvienā noslaucīja visu no galda, viņ� kā brīnumam noskatījās pakaļ naudai, kas aizplūda projām. Bet vai domājat, ka viņ� pavērsās pret mani? Nē, es vairs nebiju viņam prātā. Es biju aizmirsta, pazudusi, izgaisusi no viņa dzīves, viņ� uztraukti vēroja tikai krievu ģenerāli, kas pavisam vienaldzīgi svārstīja rokā divus naudas gabalus, pārdomādams, uz kuru skaitli likt.

Nevaru attēlot jums savu sarūgtinājumu un izmisumu. Padomājiet, ko pārdzīvoju: biju gatava ziedot �im cilvēkam visu dzīvi, bet viņ� izturējās pret mani kā pret mu�u, ko aizdzen, nevī�īgi pamājot ar roku. Mani atkal pārņēma dusmu vilnis. Satvēru tik nikni viņa roku, ka viņ� sarāvās.

� Celieties tūliņ aug�ā! � es viņam klusu, bet pavēlo�i �ukstēju. � No�ēlojamais, atcerieties, ko �odien zvērējāt baznīcā !

Viņ� raudzījās manī apmulsis un glu�i bāls. Acīs viņam pavīdēja vainas apziņa kā nopērtam sunim, lūpas drebēja. Likā% viņ� atcerējās visu, kas noticis, un izbijās pats par sevi.

� Jā . . . Jā, � viņ� stomījās. � Ak dievs, ak dievs ... Jā. Es jau eju, piedodiet... -- Viņ� jau sāka vākt kopā naudu, sākumā ātri un steigdamies, bet tad, it kā pretspēka pamazām pievārēts, kļuva arvien kūtrāks. Skatiens atkal aizslīdēja līdz krievu ģenerālim, kas pa�laik spēlēja pret banku.

� Vēl mirkli, � viņ� a�i uzmeta piecus naudas gabalus uz tā pa�a laukuma. � Tikai vēl �o reizi. . . Zvēru, ka tūliņ ie�u . . . Tikai vēl �o reizi. . . Tikai vēl. ..

Viņa balss aprāvās. Lodīte bija sākusi ripot un rāva viņu sev līdzi. Sis apmātais atkal izslīdēja man no rokām, nevaldīja vairs pats par sevi un tika ierauts gludā iedobumā, kur lēkāja un griezās mazā lodīte. Krupjē atkal iesaucās, un lāpstiņa atkal aizslaucīja viņa piecus naudas gabalus; viņ� bija zaudējis. Bet viņ� neatskatījās. Viņ� bija mani aizmirsis tāpat kā zvērestu un vārdu, ko deva vēl pirms minūtes. Viņa alkatīgā roka jau atkal sniedzās pēc saplaku�ās naudas kaudzītes un apskurbu�o skatienu kā magnēts pievilka pretimsēdo�ais laimes nesējs.

Mana pacietība bija galā. Sapurināju viņu vēlreiz, bet tagad jau spēcīgi.

� Tūliņ celieties aug�ā! Tūliņ! ... Jūs teicāt, ka spēlēsiet tikai vēl vienu reizi . . .

Te notika kaut kas negaidīts. Viņ� spēji atskatījās, bet man pievērstā seja vairs nebija padevīga un izklaidīga, tā bija neprātīgu dusmu pilna, gailējo�ām acīm un niknumā drebo�ām lūpām.

� Lieciet mani mierā! � viņ� �ņāca. � Ejiet prom! jūs atnesat anan nelaimi. Es vienmēr zaudēju, kad esat �eit. Tā bija vakar, un tā ir ari �odien. Ejiet projām!

Mirkli sastingu. Bet, redzot viņa neprātu, nevarēju savaldīt arī savas dusmas.

� Es nesu jums nelaimi? � iesaucos. � Melis, zaglis, jūs man zvērējāt. . .

Bet tālāk netiku, jo apmātais pielēca kājās un atgrūda mani, neievērodams kņadu, kas sacēlās visapkārt.

� Lieciet mani mierā! � viņ� nesavaldīgi skaļi kliedza.

Neesmu jūsu aizbildniecībā ... Se . . . �e . . . Ņemiet savu

naudiu! � Un viņ� nometa man pāris simt franku zīmes. � Bet tagad lieciet mani mierā!

Viņ� to izkliedza pavisam skaļi, kā apmāts, nepievērsdams uzmanību simtiem apkārtējo cilvēku. Visi skatījās, sa�ukstējās, rādīja uz mums, smējās, pat no blakus telpām spiedās �urp ziņkārīgie. Man �ķita, ka man ir norautas drēbes un es stāvu kaila visu �o ziņkārīgo ļau�u priek�ā . . .

� Silence, Madame, s�il vous plait!¹⁴ � krupjē skaļi un valdonīgi teica un uzsita ar lāpstiņu uz galda. Tas bija domāts man, �is no�ēlojamais radījums apsauca mani. Pazemota un apkaunota kā skuķis, kam pasviesta nauda, stāvēju �o ļau�u priek�ā, kuri ziņkārīgi sa�ukstējās. Divsimt, trīssimt nekautrīgu aou raudzījās man sejā, un, kad, satriekta aiz pazemojuma un kauna, novērsu skatienu, tas sastapās ar pārsteigumā ieplestām acīm � tā bija mana māsīca, kas raudzījās manī, nekā nesaprazdama, ar pavērtu muti un, it kā atgaiņājoties, paceltu roku.

Tas man bija kā ar veseri pa pieri: pirms viņa paguva pakustēties un atjēgties, izskrēju laukā no zāles; man vēl pietika

spēka aizsteigties līdz solam, līdz tam pa�am solam, uz kura viņ� vakar bija sabrucis. Un tikpat nespēcīga, nogurusi un salauzta arī es nokritu uz cietajiem, nejutīgajiem dēļiem.

Kop� tā laika pagāju�i divdesmit �etri gadi, un tomēr vēl tagad man asinis sastingst dzīslās, kad iedomājos, kā, viņa izsmiekla �austa, stāvēju daudzu sve�u cilvēku priek�ā. Un atkal ar izbailēm domāju, cik gan vāj�, no�ēlojams un niecīgs ir tas, ko lepni saucam par dvēseli, garu, jūtām un cie�anām, kuras, sasniedzot pat visaugstāko pakāpi, nespēj pilnīgi sagraut sāpo�o miesu, izmocīto ķermeni, ja pārdzīvojam �ādas stundas un nenomirstam � nesabrūkam kā zibens ķerts koks. Tikai mirkli izjutu �īs sāpes, tā ka noslīgu uz sola bez elpas, klusi un gandrīz ar tīksmi nojauzdama savu galu. Bet es jau teicu, ka jebkuras sāpes ir gļēvas, tās atkāpjas daudz spēcīgākās dzīvotgribas priek�ā, kurai pār mums daudz stiprāka vara nekā nāves izjūtām pār mūsu garu. Nesaprotu, kā vēl spēju piecelties pēc tāda satricinājuma, un tomēr atkal piecēlos, nezinādama, protams, ko darīt. Piepe�i man ienāca prātā, ka manas somas jau atrodas piestātnē, un nu jutu tikai vienu vēlē�anos: prom, prom, prom, tikai prom no �ejienes, no �ī nolādētā elles nama. Neskatīdamās vairs apkārt, aizsteidzos uz piestātni un jautāju, kad atiet nāko�ais vilciens uz Parīzi; de�urants atbildēja, ka ap desmitiem, un es tūliņ liku nodot savu bagā�u. Pulksten desmitos apritēja (tie�i divdesmit �etras stundas kop� briesmīgās sastap�anās, divdesmit �etras tik pretrunīgu jūtu brāzmas pilnas stundas, ka mana iek�ējā pasaule bija uz visiem laikiem iedragāta. Bet pagaidām aptvēru tikai vienu vārdu, kas nemitīgi satrauktā ritmā skanēja man ausīs: prom! Prom! Prom! Pulss kā ķīli dzina to deniņos: prom! Prom! Prom no �īs pilsētas, prom pa�ai no sevis, uz mājām, pie savējiem, savā agrākajā, pati savā dzīvē! No rīta ierados Parīzē, tur no vienas piestātnes devos tūliņ uz otru un tad tie�i uz Buloņu, no Buloņas uz Duvru,

no Duvras uz Londonu, no Londonas pie sava dēla, � visu �o attālumu nekavēdamās, neprātodama, nekā nedomādama, paveicu �etrdesmit astoņās stundās. �etrdesmit astoņas stundas negulēju, nerunāju, neēdu, bet klausījos tikai riteņu klaboņā: prom! Prom! Prom! Prom! Kad beidzot, neviena negaidīta, ierados uz laukiem pie dēla, visi izbijās, laikam ta�u manī pa�ā un manā skatienā bija kaut kas tāds, kas mani nodeva. Dēls gribēja apskaut un noskūpstīt. Es atvairījos: neizturami bija iedomāties, ka viņ� varētu pieskarties lūpām, kas �ķita aptraipītas. Neatbildēju uz jautājumiem un liku tikai sagatavot vannu, jo līdz ar ceļa putekļiem man vajadzēja nomazgāt no sevis arī pēdējās atmiņas par �ā apmātā un manis necienīgā cilvēka kaisli. Pēc tam uzvilkos savā istabā un divpadsmit, �etrpadsmit stundu gulēju, kā nosista, nekad � ne agrāk, ne arī kādreiz vēlāk neesmu tā gulējusi, un tikai tagad zinu, ko nozīmē būt miru�am un gulēt zārkā. Radi rūpējās par mani kā slimnieci, bet man bija sāpīga viņu gādība, kaunējos no viņu godbijības un cieņas, un man vienmēr bija jāsavaldās, lai pēk�ņi nesāktu kliegt, ka aiz trakas un neprātīgas kaislības pievīlu, aizmirsu un jau gandrīz pametu viņus.

Pēc tam bez kāda mērķa aizbraucu uz mazu francu pilsētiņu, kur nevienu nepazinu, jo mani vajāja iedoma, ka ikviens cilvēks jau ar pirmo acu uzmetienu redz manu kaunu un pārvērtību, tik ļoti pazemota un aptraipīta jutos. Reizēm, kad rītos pamodos savā gultā, man bija lielas bailes atdarīt acis, atcerējos atkal nakti, pēc kuras no rīta pēk�ņi pamodos līdzās sve�am, puskailam cilvēkam, un tad man, tāpat kā toreiz, bija tikai viena vēlē�anās � nomirt.

Bet laikam ir liela vara un vecumā dīvaini izbāl viss pārdzīvotais. Tad jūtams jau nāves tuvums, pār ceļu slīgst tās melnā ēna, notikumi �ķiet mazāk spilgti un nesatrauc mūs vairs tik ļoti, jo zaudē savu bīstamo varu. Pamazām atguvos no �ī trieciena; un, kad pēc daudziem gadiem viesībās sastapu jaunu poli.

Austrijas vēstniecības ata�eju, un apjautājos par zināmo ģimeni, bet viņ� man pastāstīja, ka viņa radinieka dēls pirms desmit gadiem Montē Karlo no�āvies, � es pat nenodrebēju. Man tas gandrīz vairs nesāpēja: varbūt � kāpēc noliegt savu egoismu � sajutu pat zināmu atvieglojumu, jo nu vairs nebija jābaidās viņu vēl kādreiz sastapt; neviena cita liecinieka vairs nebija kā tikai mana pa�as atmiņa. Kop� tā laika kļuvu mierīgāka. Novecot � tas ta�u nozīmē nebaidīties vairs no pagātnes.

Tagad jūs arī sapratīsiet, kāpēc man piepe�i ienāca prātā stāstīt jums par �o pa�as piedzīvojumu. Kad jūs aizstāvējāt Henrietes kundzi un apgalvojāt, ka divdesmit �etrās stundās var pilnīgi pārmainīties sievietes liktenis, man likās, ka runa ir par mani; es biju jums pateicīga, jo pirmo reizi jutos it kā attaisnota. Un tad nodomāju: kaut varētu reiz izkratīt sirdi, varbūt tas padarītu manu atmiņu nastu vieglāku, varbūt tad rīt varētu ieiet tajā zālē, kur viņu tik liktenīgi sastapu, un nejust vairs naidu ne pret viņu, nedz pati pret sevi. Tad man no krūtīm noveltos smags akmens un ar visu savu svaru uzgultos pagātnei, lai tā nekad vairs neatmostos. Tas bija labi, ka varēju jums to visu izstāstīt: man tagad ir vieglāk, un esmu gandrīz jautra . . . Pateicos jums par to.

Ar �iem vārdiem viņa piecēlās, un sapratu, ka stāsts ir galā. Mazliet apmulsis, gribēju kaut ko teikt. Laikam viņa to no jauta, jo ātri attrauca:

� Nē, lūdzu, nerunājiet . . . Man negribētos, ka jūs kaut ko atbildētu vai sacītu . . . Paldies, ka manī noklausījāties, un vēlu jums laimīgu ceļu.

Viņa pienāca un atvadoties sniedza man roku. Neviļus ieskatījos viņai sejā, un �īs vecās sievietes seja man �ķita valdzino�i skaista, kad viņa laipni un reizē kautri vērās manī. Vai nu tas

bija visa izjustā atspulgs, vai arī samulsums, kas pārklāja viņas seju ar pēk�ņu sārtumu līdz pat sirmajiem matiem, bet viņa stāvēja kā jauna meitene, atmiņu satraukta un kautrēdamās par savu atzī�anos. Neviļus aizkustināts, gribēju atrast vārdus, lai izteiktu viņai savu cieņu, ta�u nevarēju parunāt. Tad noliecos un godbijīgi noskūpstīju viņas savītu�o, kā rudens lapu viegli trīso�o roku.

.

Izkraujot kādu lielu okeāna tvaikoni, 1912. gada martā Neapoles ostā notika dīvains nelaimes gadījums, par kuru laikraksti sniedza pla�as un ļoti fantastiski izpu�ķotas ziņas. Lai gan biju tvaikoņa �Oceamia� pasa�ieris, man, tāipat kā pārējiem, neizdevās kļūt par �ā neparastā gadījuma aculiecinieku, jo tas norisinājās naktī, kad uzņēma ogles un nogādāja malā kravu, bet mēs, lai glābtos no trok�ņa, visi bijām aizgāju�i krastā un pavadījām laiku kafejnīcās vai teātros. Tomēr man �ķiet, ka da�i minējumi, par kuriem toreiz atklāti neizteicos, slēpj sevī �ī satrauco�ā notikuma patieso izskaidrojumu un, tā kā pagāju�i daudzi gadi, tad varu dro�i pastāstīt par kādu sarunu, kas saistās ar �o savādo gadījumu.

Kad kuģniecības aģentūrā Kalkutā gribēju sev pasūtīt biļeti uz tvaikoņa �Oceania� un braukt atpakaļ uz Eiropu, ierēdnis no�ēlodams paraustīja plecus. Viņ� vēl nezinot, vai bū�ot iespējams nodro�ināt man kajīti, jo īsi pirms lietus perioda iestā�a-

nās biļetes vienmēr izpārdodot jau Austrālijā, viņam vispirms jāsagaidot telegrama no Singapūras. Otrā dienā viņ� iepriecināts paziņoja, ka var man izgādāt vēl vietu zem klāja kuģa vidū, kas, zināms, gan nebū�ot visai ērta. Es ar nepacietību gaidīju, kad varē�u atgriezties mājās: tāpēc nevilcinājos ilgi un liku sev rezervēt �o vietu.

Ierēdnis bija informējis mani pareizi. Kuģis bija pārpildīts un kajīte slikta � mazs, �aurs, �etrstūrains bunkurs ma�īnu tuvumā, to apgaismoja tikai apaļā iluminatora nespodrā acs. Sasmaku�ais, smagais gaiss oda pēc eļļas un pelējuma: ne mirkli nevarēju atiet no elektriskā ventilatora, kas sanēdams griezās virs galvas kā prātu zaudējis tērauda sikspārnis. No lejas skanēja ma�īnu rīboņa un vaidi, it kā pa kāpnēm neatlaidīgi raustos aug�up kāds ogļu nesējs, aug�ā bija dzirdama nemitīga kāju �vīkstoņa �urp un turp pa promenādes klāju. Iestūmis ceļa somu �ai smacīgajā ūķī, bēgu atkal atpakaļ uz klāja un, aug�ā uz kāpis, kā ambru dzēru saldeni maigo vēju, kas pār viļņiem plūda �urp no sauszemes.

Bet arī aug�ējā klājā bija saspiesti un nemierīgi: tas mud�ēt mud�ēja no cilvēkiem, kas nervozi, aiz piespiedu dīkdienības, nemitīgi �alodami pastaigājās �urp un turp. Mani nez kāpēc kaitināja sievie�u �ivinā�ana un mēļo�ana un nepārtrauktā klaiņo�ana pa �auro klāja celiņu, pa kuru satraukti tērzējo�ais pūlis slīdēja garām krēsliem, lai vienmēr atkal no jauna sastaptos. Es tikko biju redzējis citu pasauli un uztvēris vienu otrai trakā steigā sekojo�as ainas. Nu gribēju pārdomāt, analizēt, sakārtot un atsaukt iztēlē visu, kas spilgti bija iespiedies acīs, bet drūzmā uz klāja, kur� atgādināja bulvāri, nebija ne mirkli atpūtas un miera. Rindas grāmatā izplūda, garāmgājēju ēnām pazibot uz tām. Saules pielietajā, drūzmainajā kuģa klāja pastaigas vietā nebija iespējams palikt vienatnē ar sevi.

Trīs dienas mēģināju to paciest, raudzījos rezignēti uz cilvēkiem un uz jūru, bet jūra bija alla� vienāda � zila un klaja

un tikai saulrietā piepe�i iemirdzējās visās varavīksnes krāsas. Un arī cilvēkus jau pazinu pārāk labi, kad trīs reizes bija apritēju�as divdesmit �etras stundas. Katra seja man bija pazīstama līdz apnikumam, nesatrauca vairs sievie�u spalgie smiekli un nekaitināja divu holandie�u virsnieku skaļais strīds līdzās. Atlika vienīgi bēg�ana, bet kajītē bija karsti un smacīgi, un salonā angļu jaunavas nepārtraukti bungoja klavieres, izvēlēdamās pie tam visnodrāztākos val�us. Beidzot apņēmīgi izmainīju dienas kārtību, apreibinājies ar pāris glāzēm alus, jau pēcpusdienā nozudu kajītē, lai nosnaustos pa vakariņu un deju laiku.

Kad pamodos, manā mazajā zārkā bija glu�i tum�s un kluss. Ventilatoru biju izslēdzis, �deniņus apņēma valgs un smags gaiss. Biju it kā apstulbis: pagāja vairākas minūtes, līdz atjēdzos, kur atrodos un cik varētu būt pulkstenis. Laikam bija jau pāri pusnaktij, jo nedzirdēju ne muziķu, nedz arī nemitīgo soļu �vīkstoņu; tikai ma�īnas � milzeņa pulsējo�ā sirds � elsodamas dzina kuģa krak�ķo�o korpusu uz priek�u, nepārredzamā tālē.

Taustīdamies uzkāpu uz klāja. Tur bija tuk�s. Un, kad paskatījos uz dūmeņa tum�o torni un spokaini spīdo�ajiem takelā�as apaļkokiem, man acīs piepe�i ieplūda brīnumains gai�ums. Debesis staroja. Tās bija tum�as, salīdzinot ar zvaigznēm, kas pie tām gai�i vizēja, un tomēr tās staroja; likās, ka samta priek�kars aizsedz spo�u spo�u gaismu un dzirksto�ās zvaigznes ir tikai lūkas un spraugas, pa kurām spie�as �is neattēlojamais gai�ums. Nekad vēl debesis nebiju redzējis tādas kā �ajā naktī � tik starojo�as, tēraudzilas, stingas un tomēr dzirksto�as, lāsmojo�as un gaismas pārplūdinātas, kura lija no mēness un zvaigznēm un �ķita degam kaut kur noslēpumainā dziļumā. Visas kuģa kontūras uz samtaini tum�ās jūras fona vizēja spilgti, kā balti nolakotas; tauvas, rājas, visi sīkie priek�meti, viss izkusa gaismas plūdos. Ugunis mastos un novērotāja

apaļā acs virs tām �ķita karājamies tuk�uma dzeltenas zemes zvaigznes starp starojo�ām zilgmes māsām.

Tie�i virs galvas atradās noslēpumainais zvaigznājs Dienvidu Krusts; ar vizo�ām dārgakmeņu naglām piekalts bezgalībai, tas �ķita �ūpojamies, lai gan kustību radīja tikai kuģis � peldo �ais milzis, kas, viegli drebēdams un elpodams ar pilnu krūti, gan pacēlās, gan iegrima un �ķēla tum�os viļņus. Stāvēju un raudzījos aug�up: jutos kā zem du�as, kad lejup silti līst ūdens, tikai �oreiz tā bija gaisma, kas balta un liega glāstīja rokas, maigi pārplūdināja plecus un galvu un �ķita pat iespie�amies manī, jo pēk�ņi jutos kā apskaidrots. Elpoju brīvi, viegli un aplaimots izjutu kā dzidru dzērienu uz lūpām maigo, dzirksto�o, viegli reibino�o gaisu, kurā bija augļu smar�a un tālu salu dvesma. Nu pirmo reizi, kop� biju uzkāpis uz klāja, mani pārņēma svētais sapņo�anas prieks un vēl kaut kas cits, jutekliskāks, � tieksme sievi�ķīgi atdoties �im maigumam, kas bija ap mani. Man gribējās atgulties un raudzīties aug�up uz baltajiem hieroglifiem. Bet visi atpūtas krēsli bija aizvākti, nekur uz tuk�ā promenādes klāja neatradu vietiņu, kur pasapņodams varētu atpūsties.

Taustīdamies devos pamazām tālāk uz kuģa priek�galu, un gaisma, kas, arvien pieaugdama, plūda no visiem apkārtējiem priek�metiem, mani pilnīgi ap�ilbināja. Sī baltā, spilgti kvēlā zvaig�ņu gaisma darīja jau gandrīz sāpes, man gribējās paslēpties kaut kur tumsā, izstiepties uz paklāja, nejust �o spo�umu sev apkārt, bet gan plūstam sev pāri un atspoguļojamies apkārtējos priek�metos, lai varētu to vērot kā ainavu no krēslainas istabas. Klupdams pār tauvām un paiedams garām dzelzs vin�ām, beidzot nokļuvu līdz kuģa priek�galam un raudzījos lejā, kā ķīlis �ķeļ tumsu un viļņos izplūdusī mēnesnīca putodama dzirkstī abās pusēs ūdens vagai. Sis arkls arvien pacēlās un arvien atkal iegrima tum�i plūsto�ajā irdnē, un es izjutu visas uzveiktās stihijas mokas, izjutu visu zemes spēka prieku

�ai vizuļojo�ajā rotaļā. Visu to vērojot, man pazuda laika sajuta. Nezinu, vai nostāvēju tur stundu vai tikai da�as minūtes: kuģa milzīgais �ūpulis aiz�ūpoja mani pāri laika robe�ām. Sajutu tikai, ka mani pārņem tīksmīgs nogurums. Gribēju gulēt, sapņot, un tomēr �ēl bija aiziet no �ī burvīguma un atgriezties savā zārkā. Neviļus sataustīju ar kāju tauvas rituli. Apsēdos, aizvēru acis, bet tās neaizplīvuroja tumsa, jo pār tām un pār mani plūda sudrabots spo�ums. Lejā saklausīju ūdens klusās �alas, virs manis nedzirdami paloja visuma gai�ā straume. Pamazām �īs �alkas atbalsojās manās asinīs: nemanīju vairs pats sevi, nezināju, vai tā ir mana elpa vai tie ir kuģa tālie sirdspuksti, es plūdu, izplūdu pusnakts valstības nemitīgajās �alkās.

Kluss un sauss klepus iztraucēja mani, atskanēdams tepat līdzās. Uztrūkos no sava sapņu skurbuma. Ar pūlēm atvēru acis, kas bija ap�ilbu�as no baltā spo�uma, kur� spiedās pat caur plakstiem: man tie�i pretī borta ēnā iemirdzējās tā kā briļļu stiklu atspulgs. Un piepe�i iekvēlojās liela, apaļa dzirksts � pīpes uguntiņa. Kad te apsēdos, raudzīdamies tikai lejup uz ķīļa �ķelto, putojo�o vagu un aug�ā uz Dienvidu Krustu, acīm redzot, nebiju pamanījis kaimiņu, kas arī dro�i vien tepat visu laiku nekustīgi sēdēja. Neviļus, vēl apmulsis, sacīju vāciski:

� Atvainojiet!

� 0, lūdzu, � balss tumsā atbildēja.

Nevaru izsacīt, cik dīvaini un baigi bija sēdēt klusu tumsā turpat blakus cilvēkam, kuru neredzēju. Neviļus man radās sajūta, ka �is cilvēks blen� uz mani tāpat kā es uz viņu, bet balti vizo�ā, plūsto�ā gaisma pār mums bija tik stipra, ka pa�i atradāmies ēnā un redzējām tikai viens otra siluetu. Man �ķita, ka dzirdu vienīgi elpas vilcienus un kā sūcot pak�ķ pīpīte.

Klusē�ana kļuva nepanesama. Vislabāk būtu gājis projām, bet tas būtu pārāk pēk�ņi un nelaipni. Apjukumā sameklēju

cigareti. Uzliesmoja sērkociņ�, uguntiņa trīsēdama mirkli apgaismoja �auro telpu. Ieraudzīju aiz briļļu stikliem sve�u seju, ko vēl nekad uz kuģa nebiju redzējis ne ēdienu reizēs, nedz arī uz klāja, un vai nu man acis iesāpējās no pēk�ņā uguns uzliesmojuma, vai arī tā bija halucinācija, bet �ī seja izskatījās briesmīgi saviebta, drūma un dīvaina. Ta�u, pirms paguvu viņu skaidri saskatīt, tumsa jau atkal aprija ātri pazibēju�os vaibstus, redzēju tikai auguma apveidu, tum�u uz tum�a fona, un reizēm it kā tuk�umā pīpes uguntiņas sarkano aplīti. Ne viens, ne otrs nerunājām, un klusums mūs smacēja un nomāca kā itropu gaiss. Beidzot vairs neizturēju. Piecēlos un laipni sacīju:

� Ar labu nakti.

� Ar labu nakti, � tumsā atbildēja piesmaku�i, skarba, ierūsējusi balss.

Klupdams pār takelā�u, lēni gāju projām. Piepe�i aiz manis atskanēja steidzīgi un nedro�i soļi. Tas bija pirmītējais kaimiņ�. Negribot apstājos. Viņ� nepienāca pavisam klāt, tumsā nojautu viņa gaitā it kā bailes un nomāktību.

� Piedodiet, � viņ� steig�us ierunājās, � ka grie�os pie jums ar lūgumu. Es . . . es . . . � viņ� sastomījās un aiz satraukuma nevarēja parunāt, � es . . . man ir personīgs . . . pilnīgi personīgs iemesls atturēties . . . sēru gadījums . . . izvairos no sabiedrības uz klāja ... No jums nē . . . nē, nē... Gribēju tikai lūgt. . . bū�u jums ļoti pateicīgs, ja nevienam uz klāja nestāstīsiet, ka esat mani te redzējis . . . Man ... tā sakot, ir personīgi iemesli, kas mani pa�laik kavē tikties ar cilvēkiem ... jā . . . tātad . . . man būtu nepatīkami, ja jūs pieminētu, ka �eit kāds nakti... ka es . . .

Balss atkal aprāvās. Izkliedēju viņa apmulsumu, steig�us apgalvodams, ka izpildī�u viņa vēlē�anos. Sniedzām viens otram roku. Tad atgriezos savā kajītē un iegrimu smagā, murgainā, sapņu cauraustā miegā.

Turēju solījumu un nestāstīju nevienam uz klāja par dīvaino sastap�anos, lai gan man bija diezgan liels kārdinājums to darīt, jo ceļojumā pa jūru katrs nieks � bura pie apvār�ņa, virs ūdens uzlidojis delfīns, tikko pamanīts flirts, pavir�s joks � kļūst par notikumu. Pie tam mani mocīja ziņkārība uzzināt kaut ko vairāk par �o neparasto pasa�ieri: pētīju kuģa sarakstos pēc vārda, kāds varētu būt viņam, un vēroju cilvēkus, vai tiem nav ar viņu kāds sakars. Visu dienu jutu nervozu nepacietību un patiesībā gaidīju tikai vakaru, minēdams, vai atkal viņu satik�u. Psiholoģiskām mīklām ir pār mani taisni bīstama vara, mani kairina iespēja nojaust sakarību, un neparasti cilvēki, atrazdamies tikai tuvumā, var iededzināt manī tādu vēlē�anos tos iepazīt, kas gandrīz līdzinās tieksmei iegūt sievieti. Diena man �ķita pelēka un gara un aizplūda kā smiltis starp pirkstiem. Agri aizgāju gulēt: zināju, ka ap pusnakti katrā ziņā pamodī�os.

Un patie�ām � pamodos ap to pa�u stundu kā vakar. Uz pulksteņa gai�ās ciparnīcas abi rādītāji bija saplūdu�i vienā spo�ā svītrā. Steidzīgi uzkāpu no tveicīgās kajītes uz klāja vēl tveicīgākajā naktī.

Zvaigznes mirdzēja tāpat kā vakar un lēja pār drebo�o kuģi izkliedētu gaismu, augstu virs galvas liesmoja Dienvidu Krusts. Viss bija tāpat kā vakar � tropos dienas un naktis ir kā dvīņi, vairāk līdzīgas cita citai nekā pie mums � tikai manī vairs nebija vakarējo maigo, plūsto�o, sapņaino �upu. Kaut kas mani vilka uz priek�u un mulsināja, un es zināju, kurp tieku vilkts: pie melnajiem tauvu rituļiem kuģa priek�galā, lai redzētu, vai viņ�, noslēpumainais, tur atkal nekustīgi sē�. Aug�ā atskanēja kuģa zvans. Tas mani rāva uz priek�u. Negribot, soli pa solim tomēr tiku vilkts uz priek�u, un padevos. Vēl nebiju sasniedzis vakarējo vietu, kad tur piepe�i iegailējās sarkana acs: pīpe. Tātad viņ� tur sēdēja.

Neviļus aiz bailēm parāvos atpakaļ un paliku stāvam. Nāka-

mājā mirklī jau būtu devies atpakaļ. Tad tumsā kaut kas sakustējās, kāds piecēlās, paspēra pāris soļu un piepe�i sev tie�i līdzās laipnu un vainīgu izdzirdu viņa balsi.

� Piedodiet, � viņ� sacīja, � jūs, acīm redzot, gribat atkal ieņemt savu vietu un laikam taisījāties bēgt, kad mani ieraudzījāt. Lūdzu, sēdieties, es jau tūlīt ie�u.

Steidzos savukārt viņu lūgt, lai viņ� paliek, apgalvodams, ka gribēju doties prom tikai, lai viņu netraucētu.

� Jūs mani netraucējat, � viņ� sacīja ar rūgtuma pieskaņu balsī, � glu�i otrādi, priecājos, ka beidzot vairs neesmu viens. Kop� desmit dienām neesmu izrunājis ne vārda . . . patiesību sakot, jau kop� gadiem ... un tad ir tik grūti, varbūt tāpēc, ka var nosmakt, ja visu apslēpj tikai sevī. . . Nevaru vairs nosēdēt kajītē, �ajā . . . �ajā zārkā . . . nevaru vairs . . . un arī cilvēkus nevaru paciest, tāpēc ka viņi augu dienu smejas ... To es tagad nevaru izturēt. . . dzirdu �os smieklus pat kajītē un aizbā�u ausis . . . protams, neviens jau nezina, ka . . . nu viņi jau nezina, un bez tam � sve�iem gar to nav nekāda daļa . . .

Viņ� atkal aprāvās un tad glu�i negaidot un steig�us sacīja: � Negribu jūs apgrūtināt. . . piedodiet manu pļāpību.

Viņ� palocījās un gribēja aiziet. Bet es noteikti biju tam pretī.

� Jūs mani nebūt neapgrūtināt. Arī es �priecājos, ka varu te klusu pārmīt kādu vārdu ... Vai nevēlaties cigareti?

Viņ� paņēma. Es aizdedzināju to. Mirgojo�ajā gaismā pie melnās borta sienas atkal pavīdēja viņa seja, bet nu tā bija man pievērsta tie�i: acis aiz briļļu stikliem kāri un neprātīgi cie�i pētīja manu seju. Man kļuva baigi. Jutu, ka �is cilvēks grib runāt, ka viņam jārunā. Un zināju, ka man jāklusē, lai viņam palīdzētu.

Mēs atkal apsēdāmies. Viņam līdzās bija vēl otrs atpūtas krēsls, ko viņ� man piedāvāja. Mūsu cigaretes �ad tad iegai-

lējās, un pēc tā, cik tumsā nemierīgi trīsēja viņējās gaismas loks, redzēju, ka viņa roka dreb. Bet es klusēju, un viņ� klu sēja. Tad piepe�i viņ� rāmi iejautājās:

� Vai esat ļoti noguris?

� Nē, nepavisam ne.

Balss tumsā atkal vilcinājās.

� Es ļoti gribētu jums ko vaicāt... tas ir, es gribētu jums kaut ko izstāstīt. Zinu, ļoti labi zinu, cik muļķīgi griezties pie pirmā, ko sastopu, bet. . . man . . . man ir briesmīgs nervu saspīlējums . . . esmu nonācis līdz tādai robe�ai, ka man katrā ziņā ar kādu jārunā . . . citādi aizie�u bojā . . . Gan jūs to sapratīsiet, kad ... jā, kad jums izstāstī�u . . . Zinu, ka nevarēsiet man palīdzēt. . . bet esmu glu�i slims �īs klusē�anas dēļ . . . un slimnieks pārējo acīs vienmēr ir smieklīgs . . .

Pārtraucu viņu un lūdzu ta�u sevi tā nemocīt. Lai stāsta vien . . . Nevaru, zināms, neko apsolīt, bet katra cilvēka pienākums piedāvāt savu palīdzību. Ja kādam ir grūtības, tad dabiski, ka pienākums palīdzēt. ..

� Pienākums . . . piedāvāt savu palīdzību .. . pienākums mēģināt. . . Tātad arī jūs domājat, ka ir pienākums . . . pienākums piedāvāt palīdzību.

Trīs reizes viņ� atkārtoja �os vārdus. Man kļuva baigi, dzirdot, cik viņ� truli un īgni tos atkārto. Vai �is cilvēks bija vājprātīgs? Varbūt viņ� bija piedzēries?

iPiepe�i it kā es �īs aizdomas jau būtu izteicis skaļi, viņ� sacīja glu�i citādā balsī:

� Jūs varbūt mani noturēsiet par juku�u vai piedzēru�u. Nē, tāds vēl neesmu, vēl ne. Tikai vārds, ko pateicāt, mani ārkārtīgi saviļņoja . . . ārkārtīgi, jo tas ir tie�i tas, kas mani tagad moka . .. vai mums ir pienākums . . . pienākums . . .

Viņ� atkal sastomījās. Tad apklusa un pēc brī�a ierunājās no jauna.

Ar vārdu sakot, esmu ārsts. Mūsu praksē bie�i vien ir tādi gadījumi, tik liktenīgi. . . nu, teiksim, tādi, kad stāvi it kā uz robe�as un nezini, kāds tavs pienākums ... jo nav ta�u tikai viens pienākums vien, ir pienākums pret savu tuvāko un arī pa�am pret sevi, pret valsti un pret zinātni. . . Protams, jāpalīdz, tāpēc jau mēs esam . . . bet tādi principi pastāv tikai teorētiski . . . Cik tad tālu jāsniedzas �ai palīdzībai? . . . Lūk, jūs esat sve�s cilvēks, im es arī esmu jums sve�s un lūdzu jūs nestāstīt nevienam, ka esat mani redzējis . . . Labi, jūs klusējat, izpildāt �o pienākumu ... Es lūdzu jūs parunāties ar mani, jo beidzos vai nost aiz klusē�anas . . . Jūs esat gatavs mani uzklausīt . . . labi. . . Bet tas jau ir viegli... Ja nu es jūs lūgtu sagrābt mani iun pārmest pār bortu . . . Tad laipnības un gatavības palīdzēt vairs nebūtu .. . Kaut kur ta�u tā beidzas . . . tur, kur tas skar mūs pa�us, mūsu pa�u atbildību .. . kaut kur ta�u tam jābeidzas . . . kaut kur ir pienākuma robe�as. . . Vai varbūt tie�i ārstam tas ir neierobe�ots? Vai viņam jābūt glābējam un pasaules lāpītājam tikai tāpēc, ka kabatā ir diploms latīņu valodā, vai tie�ām viņam jāizposta sava dzīve un dzīslās jārit nevis asinīm, bet ūdenim, ja kāda... ja kāds pacients nāk un vēlas, lai viņ� ir cēls un izpalīdzīgs, un labs? Jā, pienākumam kaut kur ir robe�as . . . tur, kur mūsu spēki beidzas, tie�i tur . . .

Viņ� apklusa un tad turpināja:

� Piedodiet... es runāju tik satraukti... bet neesmu piedzēris . . . Vēl ne . . . atzī�os jums mierīgi, ka arī tā tagad ar mani bie�i notiek �ajā sasodītajā vientulībā . . . Apdomājiet, septiņus gadus esmu nodzīvojis gandrīz tikai starp iezemie�iem un dzīvniekiem ... un tad aizmirst runāt mierīgi. Ja sāk, tad kūsā pāri. . . Bet pagaidiet... jā, atcerējos . . . gribēju jums vaicāt, gribēju izklāstīt kādu gadījumu un vaicāt, vai mūsu pienākums ir palīdzēt . . . glu�i pa�aizliedzīgi palīdzēt. . . Bet baidos, ka tas var ieilgt. Vai patie�ām neesat noguris?

� Nē, nebūt ne.

� Es ... es jums pateicos ... Vai nevēlaties?

Viņ� pataustīja aiz sevis tumsā. Viena pret otru atsitās divas, trīs, varbūt pat vairāk pudeļu, ko viņ� bija nolicis sev līdzās. Viņ� piedāvāja man glāzi viskija, es ieņēmu tikai nelielu malku, kamēr viņ� izdzēra savējo vienā paņēmienā. Brīdi valdīja klusums. Tad atskanēja zvans: pusviens.

� Tātad . . . gribētu jums pastāstīt par kādu gadījumu. Iedomājaties, ka ārsts nelielā pilsētiņā . . . vai patiesībā uz laukiem . . . ārsts . . . ārsts, kas . . .

Viņ� atkal aprāvās. Tad piepe�i ar visu krēslu pievirzījās man tuvāk.

� Tā nu neiet. Man jāizstāsta jums viss tie�i no pa�a sākuma, citādi jūs to nesapratīsiet. To, to nevar izklāstīt kā piemēru vai teoriju . . . man jāizstāsta jums kāds notikums. Nedrīkst ne kaunēties, ne slēpties. . . Arī manā priek�ā cilvēki izģērbjas kaili un rāda man savas kreveles, urīnu un ekskrementus .. . Ja grib, lai palīdz, nedrīkst būt nekādu izrunu un neko nedrīkst noklusēt. . . Tātad nestāstī�u jums atgadījumu, kas būtu noticis ar kādu izdomātu ārstu. Izģērb�os kails un teik�u: es . . . Sājā nejēdzīgajā vientulībā, �ajā nolādētajā pasaules malā, kur izplēn dvēsele un iz�ūst kaulu smadzenes, esmu zaudējis arī kaunu.

Laikam izdarīju kādu kustību, jo viņ� apklusa.

� Ak, jūs protestējat. . . saprotu, ka esat sajūsmā par Indiju, tempļiem un palmām, visu divu mēne�u ilgo ceļojuma romantiku. Jā, tropi ir burvīgi, ja pa tiem izbrauc vilcienā, automa�īnā vai ar rik�u; es izjutu to pa�u, kad pirms septiņiem gadiem te pirmo reizi atbraucu. Par ko gan nesapņoju, � gribēju mācīties valodas un oriģinālā lasīt svētās grāmatas, pētīt slimības, strādāt kā zinātnieks, iepazīt vietējo iedzīvotāju

psihi � tā ta�u runā eiropie�u �argonā � gribēju kļūt cilvēcības un civilizācijas misionārs. Visi, kas te atbrauc, izsapņo to pa�u sapni. Bet �ajā siltumnīcā ar neredzamajiem stikliem ikvienam zūd spēki, drudzis � no tā nevar izbēgt, lai rītu cik rīdams hinīnu, � notrulina nervus, cilvēks kļūst gurds un slinks, mīksts kā medūza. Eiropietis zaudē savu īsto seju, ja no lielām pilsētām nokļūst tādā sasodītā, purvainā bedrē: agri vai vēlu, bet visi paklūp, vieni sāk �ūpot, citi smēķē opiju, vēl citi per vietējos un pārvēr�as par zvēriem � katram uznāk kaut ikāds trakums. Tu ilgojies pēc Eiropas, sapņo kādu dienu staigāt atkal pa pilsētas ielu, sēdēt gai�ā mūra nama istabā kopā ar baltajiem cilvēkiem, tu gadiem sapņo par to, bet pienāk laiks, kad varētu dabūt atvaļinājumu, un esi par kūtru, lai brauktu. Zini, ka esi tur viņā pusē aizmirsts un kļuvis sve�s, jūties kā pēdējais kāju pamesls. Tādēļ paliec te un iestiedz purvā, un aizej bojā �ajos karstajos, mitrajos me�os. Lai nolādēta diena, kad pārdod sevi un nokļūsti �ajā mēslu bedrē...

Starp citu � tas nenotika arī glu�i brīvprātīgi. Es studēju Vācijā, kļuvu ārsts, pat labs ārsts un strādāju Leipcigas klīnikā; kādā tagad jau aizmirsta medicīnas �urnāla gadagājumā toreiz daudz ievērības izraisīja raksts par jauniem ie�ļircinājumiem, kurus pirmais sāku praktizēt. Tad iemīlējos kādā sievietē, ar kuru iepazinos slimnīcā: viņa bija novedusi savu iemīļoto tiktāl, ka tas bija viņu sa�āvis, un drīz vien arī es kļuvu tikpat neprātīgs. Viņa izturējās augstprātīgi un vēsi, kas padarīja mani vai traku � valdonīgām un nekautrīgām sievietēm vienmēr bijusi vara pār mani, bet �ī sieviete mani galīgi satrieca, es pazaudēju galvu. Darīju visu, ko viņa gribēja, es � kādēļ gan lai neteiktu, pagāju�i jau septiņi gadi � viņas dēļ iztērēju slimnīcas naudu, un, kad tas atklājās, bija skandāls. Tēvocis sedza iztrūkumu, bet manai karjerai bija beigas. Tie�i tad dabūju zināt, ka Holandes valdība vervē ārstus darbam kolonijās un piedāvā rokasnaudu. Es tūliņ nodomāju, ka tur

nebūs saldā dzīve, ja izsniedz rokasnaudu, zināju, ka �ajās drud�a plantācijās kapu krusti aiug trīsreiz ātrāk nekā pie mums, bet, ja cilvēks ir jauns, tam �ķiet, ka drudzis un nāve draud tikai citiem. Man nebija arī lielas izvēles, aizbraucu uz Roterdamu, parakstīju līgumu uz desmit gadiem, dabūju visai krietnu �ūksni naudas, pusi aizsūtīju uz mājām tēvocim, bet otru pusi man ostas kvartālā izmak�ķerēja kāda sieviete, kurai izdevās mani aptīrīt tikai tāpēc, ka viņa ibija ļoti līdzīga tai nolādētajai kaķei. Aizbraucu no Eiropas bez naudas, bez pulksteņa un bez jebkādām ilūzijām, un nebiju sevi�ķi noskumis, kari atstājām ostu. Tad sēdēju uz kuģa klāja, tāpat kā jūs, un redzēju Dienvidu Krustu un palmas, biju sajūsmināts � ak, me�i, vientulība, klusums, es sapņoju! Nu, vientulību izbaudīju pa krietnam. Mani neaizsūtīja uz Batāviju vai Surabaiju, uz pilsētu, kur ir cilvēki un klubi, un golfs, un grāmatas, un laikraksti, bet gan � nosaukumam nav nekādas nozīmes � uz kādu nomaļu posteni, divu dienu brauciena attālumā no tuvākās pilsētas. Pāris garlaicīgu, izkaltu�u ierēdņu, pāris mistrojumu, tā bija visa mana sabiedrība, bet visapkārt tikai me�i, plantācijas, biezokņi un purvs.

Sākumā bija vēl cie�ami. Nodevos da�ādām studijām; kad reiz apgāzās automa�īna, kurā viceprezidents izdarīja inspekcijas braucienu, un viņ� pārlauza kāju, es viens, bez palīgiem, izdarīju operāciju, par kuru tad daudz runāja. Vācu indes un iezemie�u iero�us, nodarbojos ar da�ādiem niekiem, lai tikai nezaudētu mo�umu. Bet tas viss turpinājās tik ilgi, kamēr manī vēl turējās spēks, ko biju paņēmis līdz no Eiropas: vēlāk es savītu. Tie da�i eiropie�i, kuri te dzīvoja, mani garlaikoja, nedraudzējos vairs ar viņiem, dzēru un nodevos sapņiem. Atlika tikai vairs trīs gadi, tad varēju aiziet pensijā, atgriezties Eiropā un sākt dzīvi no jauna. Patiesību sakot, nekā cita vairs nedarīju kā tikai gaidīju, klusi gulēju un gaidīju. Un tā es nīktu vēl �odien, ja viņa ... ja tas nebūtu noticis,

Balss tumsā apsīka. Arī pīpe vairs nekvēloja. Valdīja tāds klusums, ka atkal saklausīju �alojam ūdeni, kas putodams vērpās ap kuģa priek�galu, un tālos, dobjos ma�īnas sirdspukstus. Labprāt būtu aizdedzinājis cigareti, bet baidījos sērkociņa pēk�ņā uzliesmojuma un refleksa viņa sejā. Viņ� joprojām klusēja. Nezināju, vai viņ� jau beidzis stāstīt vai aizsnaudies, vai arī tikai tāpat guļ, tik dziļa bija viņa klusē�ana.

Piepe�i atskanēja viens vienīgs spēcīgs kuģa zvana sitiens: pulkstenis viens. Viņ� sakustējās, dzirdēju atkal ie�ķindamies stiklu. Acīm redzot, viņa roka taustījās, meklējot viskiju. Klusu noguldzēja ieņemts malks � tad atkal ieskanējās balss, bet �oreiz spraigāk un dedzīgāk.

� Jā, tātad ... pagaidiet... jā, tas notika tā. Es sē�u tur aug�ā savā nolādētajā ligzdā, jau mēne�iem ilgi sē�u nekustīgi kā zirneklis tīklā. Pa�laik bija beidzies lietus periods, lietus nedēļām bija bungojis pa jumtu, neviens neiegriezās pie manis, neviens eiropietis, diendienā pavadīju laiku ar savām dzeltenajām sievām un savu labo viskiju. Toreiz biju galīgi nogājis no grauda, glu�i slims pēc Eiropas: ja lasīju kādā romānā par gai�ām ielām iun baltām sievietēm, man sāka trīcēt rokas. Nevaru jums pilnīgi attēlot �o stāvokli, tā ir zināma veida tropu slimība, briesmīgas, drud�ainas un tomēr nevarīgas ilgas pēc dzimtenes, kas reizēm pārņem cilvēku. Tā nu toreiz sēdēju laikam pie atlasa un sapņoju par ceļojumiem.

Pēk�ņi kāds uztraukti klauvē pie durvīm, tur stāv zēns un kāda no manām sievām, abiem acis glu�i platas aiz brīnumiem. Viņi strauji �estikulē: mani meklē dāma, lēdija, baltā sieviete.

Es pielēcu kājās. Neesmu dzirdējis piebraucam ne pajūgu, nedz automa�īnu. Baltā sieviete �ajos d�ungļos?

Gribu jau skriet pa kāpnēm lejā, bet savaldos. Iemetu skatienu spogulī, steig�us mazliet sakārtojos. Esmu nervozs, nemierīgs, mani moka nepatīkama nojauta, jo nezinu neviena visā pasaulē, kas mani apmeklētu aiz draudzības. Beidzot kāpju lejā.

Dāma gaida priek�telpā un steig�us nāk man pretī. Viņas seju aizsedz biezs ceļojuma plīvurs. Gribu viņu sveicināt, bet viņa jau ātri ierunājas pirmā.

�Labdien, doktor,� viņa saka angliski, runādama ļoti teko�i (pārāk teko�i, it kā jau iepriek� iemācījusies). �Piedodiet, ka iebrūku pie jums. Bet mēs nupat bijām stacijā, mūsu ma�īna palika tur.� � �Kāpēc viņa nav braukusi tie�i līdz mājai,� man zibensātrumā ienāk prātā. �Tad atcerējos, ka jūs te dzīvojat. Esmu tik daudz par jums dzirdējusi, tas bija īsts brīnums, ko izdarījāt ar viceprezidentu, viņam kāja atkal ir pilnīgi vesela, viņ� spēlē golfu tāpat kā agrāk. Ak jā, visi pie mums vēl par to runā, un mēs labprāt atdotu savu īgno ķirurgu un vēl divus citus piedevām, ja jūs gribētu pārnākt pie mums. Bet kāpēc jūs nekad neredz, jūs ta�u dzīvojat kā jogs.�

Un tā viņa turpina �alot, arvien vairāk steigdamās un nelaizdama mani pie vārda. Sājā tuk�ajā �alo�anā ir viegls nervo-zums un nemiers, un tā uztrauc arī mani. Kāpēc viņa tik daudz runā, es sev jautāju, kāpēc viņa nesaka savu vārdu un nenoņem plīvuru? Vai viņai ir drudzis? Vai viņa ir slima? Vai viņa ir prātu zaudējusi? Kļūstu arvien nervozāks, jo apzinos, cik smieklīgi stāvēt mēmam viņas priek�ā �ais valodas plūdos. Beidzot viņa atvelk elpu, un varu lūgt viņu aug�ā. Viņa pamāj savam zēnam, lai paliek lejā, un pirmā sāk kāpt aug�up pa kāpnēm.

�Cik pie jums jauki,� viņa saka, pārlaizdama skatienu manai istabai. �Ak, skaistās grāmatas! Tās es labprāt visas izlasītu!� Viņa pieiet pie plaukta un pēta grāmatu nosaukumus. Pirmo reizi, kop� esam satiku�ies, viņa brīdi klusē.

�Vai drīkstu jums piedāvāt tēju?� es jautāju.

Viņa nemaz neatskatās un raugās tikai uz grāmatām.

�Nē, pateicos, doktor... mums tūliņ atkal jābrauc tālāk... man nav daudz laika... tas ir tikai mazs izbraukums... Ak, te jums ir arī Flobērs. man viņ� ļoti patīk . . , apbrīnojams, pāvi-

sairi apbrīnojams darbs � �Education sentimentale� ¹⁵ . . . Redzu, jūs lasāt arī franciski. . . Cik daudz gan jūs zināt! . . . Jā, vācie�i jau visu iemācās skolā . . . Nudien lieliski, ja zina tik daudz valodu! . . . Viceprezidents paļaujas tikai uz jums <un vienmēr saka, ka esat vienīgais, kura nazim viņ� atkal ļautos .. . Mūsu vecais ķirurgs der tikai brid�a spēlei.. . Vai zināt ko (viņa vēl arvien stāv aizgriezusies prom), �odien arī man ienāca prātā, ka vajadzētu ar jums konsultēties. Un, kad braucām jums tie�i garām, es domāju . . . nu, jūs dro�i vien esat aizņemts . . . atnāk�u labāk citu reizi.�

�Beidzot tā atklāj kārtis!� es tūliņ atskārtu, bet neko neizrādīju un apgalvoju, ka uzskatī�u tikai par godu, ja varē�u viņai pakalpot tūliņ un kad vien viņa vēlēsies.

�Nav nekas nopietns,� viņa sacīja, pa pusei pavērsdamās pret mani un �ķirstīdama no plaukta paņemtu grāmatu, �nekas nopietns . . . Sīkumi. . . Kā jau sievietei. . . Reibonis, nesamaņa. �orīt brauciena laikā kādā pagriezienā pilnīgi zaudēju samaņu . . . Zēnam vajadzēja atbalstīt mani automa�īnā un atnest ūdeni. Laikam �oferis brauca pārāk ātri. . . Kā jūs domājat, doktor?�

�Man tā uzreiz grūti spriest. Vai jums bie�i uznāk tādi reiboņi?�

�Nē... tas ir, jā . . . pēdējā laikā . . . tie�i pa�ā pēdējā laikā ... jā . . . �āda nemaņa un nelabuma sajūta.�

Viņa jau atkal pievēr�as grāmatu plauktam, noliek grāmatu atpakaļ vietā, paņem kādu citu un �ķirsta. Dīvaini, kāpēc viņa �ķirsta grāmatas... tik nervozi, kāpēc viņa nepaceļ acis zem plīvura? Ar nodomu nesaku nekā. Man ir prieks likt viņai gaidīt. Beidzot viņa atkal ierunājas savā pļāpīgajā, bezrūpīgajā tonī.

�Nav nekas nopietns, vai ne, doktor? Tā nav nekāda tropu slimība . . . nekas bīstams ...�

�Man vispirms jāparbauda, vai jums nav drudzis. Vai drīkstu pataustīt jūsu pulsu?�

Tuvojos viņai. Bet viņa viegli izvairās, atkāpdamās sāņus.

�Nē, nē, man nav drud�a. . . noteikti, pavisam noteikti nav . . . Katru dienu mēru temperatūru, kop� . . . kop� sākās �ie reiboņi. Karstuma nav, vienmēr precīzi 36,4. Arī ar kuņģi viss kārtībā.�

Brīdi vilcinos. Visu laiku jau manī gruzd aizdomas: jūtu, ka �ī sieviete kaut ko grib no manis, uz d�ungļiem ta�u nebrauc, lai runātu par Flobēru. Lielai viņai gaidīt vienu, divas minūtes.

�Piedodiet,� es tad tie�i saku, �vai drīkstu jums glu�i atklāti ko jautāt?�

*< Protams, doktor! Jūs ta�u esat ārsts,� viņa atbild, bet jau atkal pagrie� man muguru un rotaļājas ar grāmatām.

�Vai jums ir bērni?�

�Jā, dēls.�

�Un vai jums .. . vai jums arī agrāk ... es domāju toreiz, vai jums bija līdzīgas sajūtas?�

�Jā�.

Nu viņas balss ir glu�i citāda. Pavisam skaidra un noteikta, ne vēsts vairs no tērgo�anas, un nepavisam vairs ne nervoza.

�Un vai būtu iespējams, ka jūs . . . piedodiet �o jautājumu ... ka jūs atkal esat līdzīgā stāvoklī?�

�Jā.�

Viņa atcērt asi kā ar nazi. Viņas novērstajā sejā nenodreb ne vaibsts.

�Varbūt, cienītā kundze, vislabākais būtu jūs izmeklēt... Vai drīkstu jūs varbūt lūgt. . . ienākt otrā istabā?�

Nu viņa pēk�ņi apgrie�as. Caur plīvuru manī veras salts un stingrs skatiens.

�Nē... nav vajadzīgs... es ļoti labi zirni, kas ar mani notiek.�

Balss brīdi vilcinās. Tumsa atkal pamirdz piepildīta glazē.

� Tātad klausieties. . . bet vispirms mēģiniet mirkli iedomāties to visu. Pie cilvēka, kas iet bojā savā vientulībā, ierodas sieviete, kop� gadiem atkal pirmā baltā sieviete ienāk viņa istabā. Un es piepe�i sajutu telpā kaut ko ļaunu, briesmas. Es nodrebēju: man bija bail no stingrās noteiktības, kas piemita �ai sievietei, kura ienāca, bezrūpīgi �alodama, un tad piepe�i atklāja savu vēlē�anos, izvilkdama to kā nazi. Es jau zināju, tūliņ zināju, ko viņa no manis grib � tā nebija pirmā reize, kad sievietes to man prasīja, bet tās ieradās citādi: nāca nokaunēju�ās un lūgdamās, ar asarām un solījumiem. Te turpretim bija . . . jā, cieta, gandrīz vīri�ķīga noteiktība. Jau pirmajā mirklī jutu, ka �ī sieviete ir stiprāka par mani, ka viņa var mani pakļaut savai gribai. Bet. . . bet... arī manī pamodās ļaunums . . . vīrie�a pretestība, it kā sarūgtinājums, jo . . . es jau sacīju. . . pirmajā mirklī un iekams biju viņu redzējis, jau sajutu �ajā sievietē ienaidnieku.

Brīdi klusēju. Klusēju stūrgalvīgs un sarūgtināts. Jutu, ka viņa mani caur plīvuru uzlūko � uzlūko tie�i un izaicino�i un grib piespiest mani runāt. Bet es nepadevos tik viegli. Sāku ru nāt, bet. . . izvairīdamies. Neviļus pat atdarināju viņas pļāpīgo un vienaldzīgo toni. Izlikos, ka neko neaptveru, jo � nezinu, vai arī jūs varat to saprast, � gribēju viņu piespiest izteikties skaidri, negribēju piedāvāt, bet gan . . . lai tie�i viņa . . . mani lūdz, jo viņa ienāca tik valdonīgi. . . uin es ta�u zināju, ka taisni tad sievietēm ir vara pār mani, ja tās ir augstprātīgas un vēsas.

Runāju pavisam ko citu, � ka viņai nav nekā ko raizēties, �ādi reiboņi ir parasta parādība, tie pat nodro�ina normālu norisi. Citēju piemērus no medicīnas �urnāliem . . . runāju, runāju mierīgi un rāmi, aplūkodams viņas stāvokli kā ļoti vienkār�u parādību un . . . un visu laiku gaidīju, ka viņa mani pārtrauks. Zināju, ka viņa neizturēs.

Patie�ām viņa jau skarbi pamāja ar roku, it kā aizslaucīdama (projām visus mierino�os vārdus.

�Tas nav tas, doktor, kas mani padara nedro�u. Pirmo reizi, kad gaidīju savu puisēnu, vispār biju veselāķa . . . tagad neesmu vairs ali right. . . man ir sirdslēkmes ...�

�Ak, sirdslēkmes,� es, izlikdamies norūpējies, atkārtoju. �Tūliņ paklausī�os.� Un sarosījos, it kā gribētu piecelties un paņemt stetoskopu.

Bet viņa jau mani atturēja. Balss nu bija glu�i skarba un noteikta � kā pavēle.

�Man ir sirdslēkmes, doktor, un lūdzu jūs ticēt tam, ko saku. Negribētu ziedot daudz laika pārbaudei � domāju, ka jūs varētu man veltīt drusku vairāk uzticības. Es vismaz esmu jums pietiekami parādījusi savējo.�

Nu tā jau bija cīņa, atklāts izaicinājums. Un es to pieņēmu.

�Uzticība prasa atklātību, pilnīgu atklātību. Runājiet skaidri, esmu ārsts. Un vispirms noņemiet plīvuru, apsēdieties, lieciet mierā grāmatas un atmetiet izrunas. Pie ārsta nenāk aizplīvurojusies.�

Viņa paskatījās manī spīva un lepna. Mirkli viņa vilcinājās. Tad apsēdās un pacēla plīvuru. Redzēju seju, kādu baidījos ieraudzīt, � pilnīgi mierīgu, stingru, apvaldītu un skaistu seju, kurā vecums vēl nebija atstājis nekādu pēdu; viņai bija pelēka* acis, kādas mēdz būt anglietēm, � tajās, �ķita, dusēja miers, bet tās tomēr slēpa sevī dziļu kaislību. �aurā, sakniebtā mute, ja negribēja, neatklāja nevienu noslēpumu. Mirkli uzlūkojām viens otru � viņa reizē pavēlo�i un pēto�i, tik salti un ne�ēlīgi stingri, ka neizturēju un neviļus novērsu skatienu.

Viņa viegli pabungoja ar pirkstiem pa galdu. Tātad arī viņa nervozēja. Tad piepe�i viņa strauji sacīja:

�Vai zināt, doktor, ko no jums gribu, vai ne?�

�Man liekas, zinu. Bet labāk runāsim pavisam atklāti. Jūs gribat izbeigt �o stāvokli. . . Gribat, lai atbrīvoju jūs no rei-

boņiem un nelabuma sajūtas, novērsdams . . . novērsdams galveno iemeslu. Vai ne tā?�

�Jā.�

�is vārds nokrita kā giljotīnas asmens.

�Vai zināt arī, ka �ādi mēģinājumi ir bīstami. . . abām �pusēm? ...�

�Jā.�

�Ka likums man to aizliedz?�

�Ir gadījumi, kad to neaizliedz, bet pat ieteic.�

�Bet tad nepiecie�ams ārsta secinājums.�

�Nu tad taisiet tādu secinājumu. Jūs esat ārsts.�

Pie tam viņa uzlūkoja mani skaidri, stingi un pat acu nepamirk�ķinādama. Tā bija pavēle, un es, vājais, drebēju, apbrīnodams viņas gribas dēmonisko spēku. Bet es vēl izlocījos, negribēju ierādīt, ka biju jau uzveikts.

�Tikai ne par ātru! Novilcināt! Piespiest viņu lūgties,� manī iedzirkstīja ļauns prieks.

�Tas ne vienmēr ir ārsta varā. Bet esmu gatavs kopā ar kādu kolēģi slimnīcā ...�

�Negribu jūsu kolēģi. . . esmu atnākusi pie jums.�

�Vai drīkstu jautāt, kāpēc tie�i pie manis?�

Viņa vēsi paskatījās manī.

�Man nav jums ko slēpt. Tāpēc ka dzīvojat nomaļus, tāpēc ka nepazīstat mani, tāpēc ka esat labs ārsts un tāpēc ka . . .� nu viņa pirmo reizi vilcinājās, �dro�i vien nepaliksiet vairs ilgi �ajā apvidū, it īpa�i, ja . . . ja varēsiet pārvest mājās prāvāku summu.�

Man pārskrēja saltas trīsas. Mani apstulbināja �is skaidrais iepriek�ējais tirdznieciskais aprēķins. Viņa vēl nebija atdarījusi lūpas lūgumam, bet visu jau sen izkalkulējusi, vispirms izsekojusi man un tad sākusi dzīt pēdas. Jutu, ka viņas dēmoniskā griba uzveic mani, bet dziļi saniknots pretojos. Vēlreiz piespiedu sevi būt lieti�ķam � gandrīz pat ironiskam.

�Un vai �o prāvāko summu jūs ... jus nodosiet manā rīcībā?�

�Par jūsu palīdzību un tāpēc, lai jūs tūliņ aizceļotu.�

�Vai zināt, ka ar to pazaudē�u savu pensiju?�

�Es jums to atlīdzinā�u.�

�Jūs runājat ļoti skaidri . . . Bet gribu zināt vēl vairāk. Kādu summu jūs esat nolēmusi honorāram?�

�Divpadsmit tūksto�us guldeņu, ko izmaksās pret �eku Amsterdamā.�

Es . . . drebēju ... es drebēju aiz dusmām un... un arī apbrīnoju viņu. Visu viņa bija aprēķinājusi, kā summu, tā arī izmaksas veidu, kas spiestu mani aizceļot, viņa bija mani novērtējusi un nopirkusi, vēl nemaz nepazīdama, un rīkojusies ar mani, apzinādamās savu varu. Man ļoti gribējās viņai iesist sejā . . . Bet, kad drebot piecēlos � arī viņa bija piecēlusies � es ieskatījos viņai tie�i acīs, un, raugoties uz �īm sakniebtajām lūpām, kuras negribēja lūgt, un uz augstprātīgo pieri, kas negribēja noliekties, mani. . . mani pārņēma varmācīga iekāre. Laikam viņa kaut ko nojauta, jo savilka augstu uzacis, it kā pretodamās uzmācībai; mēs piepe�i vairs neslēpām savu naidu viens pret otru. Zināju, ka viņa mani ienīst tāpēc, ka biju tai vajadzīgs, un es ienīdu viņu par to, ka viņa . . . negribēja lūgties. Sai mirklī, �ai vienīgajā klusē�anas mirklī mēs pirmo reizi runājām viens ar otru pilnīgi atklāti. Kā �ūska man piepe�i iedzēla kāda doma, un es viņai sacīju ... es viņai sacīju . ..

Bet pagaidiet, tā jūs nesapratīsiet, ko es izdarīju ... ko pasacīju . . . man vispirms jāpaskaidro, kā . . . kā man radās �ī neprātīgā doma . . .

Tumsā atkal viegli ieskanējās glāze. Un balss kļuva satrauktāka.

� Ne tāpēc, ka gribētu sevi atvainot, attaisnot vai nomazgāt tīru . . . Bet citādi jūs nesapratīsiet. . . Nezinu, vai kādreiz esmu bijis labs cilvēks, bet. . . liekas, ka izpalīdzīgs esmu bijis

vienmēr .. . Tur manā bezjēdzīgajā dzīvē tas ta�u bija vienīgais prieks � ar saujiņu zinā�anu, ko biju iekalis savās smadzenēs, saglabāt kādam radījumam dzīvību . . . Jutos tad kā pat? dievs . . . Nudien, tie bija skaistākie brī�i manā dzīvē, kad atnāca tāds dzeltens puisis, zilganbāls aiz bailēm, ar �ūskas sakostu, satūku�u kāju un jau vaimanāja, lai negrie� viņam to nost, un man laimējās viņu glābt. Stundām ilgi esmu braucis, lai sniegtu palīdzību sievietei, kas saslimusi ar drudzi. Jau Eiropā tajā klīnikā, kur strādāju, tiku palīdzējis arī tā, kā gribēja mana vie�ņa. Bet tad, mazākais, jutu, ka esmu kādam vajadzīgs, tad zināju, ka glābju kādu no nāves vai izmisuma � un sajūta, ka esi nepiecie�ams otram cilvēkam, � tā vajadzīga pa�am, lai palīdzētu.

Bet �ī sieviete � nezinu, vai varē�u jums to attēlot, � viņa mani uztrauca un radīja manī pretestību ar savu augstprātību jau pirmajā acumirklī, kad ienāca it kā pastaigādamās, viņa pamodināja manī � kā lai saka . . . viņa pamodināja manī visu nomākto, apslēpto, ļauno un lika viņai pretoties. Mani padarīja vai traku tas, ka viņa spēlēja dāmu un, būdama nepieejami vēsa, sāka tirgoties, kad runa gāja par dzīvību un nāvi. . . Un tad . . . tad . . . grūtniecības stāvoklī ta�u nenokļūst, tikai golfu vien spēlējot... es zināju ... tas ir, man briesmīgi skaidri bija jāiztēlojas � un tie�i tā bija mana doma, � ka �ī vēsā, augstprātīgā un saltā sieviete, kas nicīgi sarauca uzacis virs tēraud-pelēkajām acīm, kad viņu it kā atvairīdamies ... jā, gandrīz noraido�i uzlūkoju, ka viņa pirms diviem vai trim mēne�iem bija kaila vārtījusies ar vīrieti pa gultu un varbūt pat vaidējusi aiz tīksmes, un viņu augumi saplūdu�i kā lūpas skūpstā ... Manās smadzenēs iedegās tie�i �ī doma, kad viņa uzlūkoja mani tik augstprātīgi un tik nepieejami vēsi, glu�i kā angļu virsnieks . . . un tad, tad viss manī saspringa . . . biju kā apsēsts ar domu pazemot viņu . . . Kop� �ā mirkļa redzēju caur drānām viņas augumu kailu . . . kop� �ā mirkļa dzīvoju tikai ar domu viņu

iegūt, izspiest vaidu no �īm ne�ēlīgajām lūpām, just �īs saltās un augstprātīgās sievietes tīksmi tāpat kā tas otrs, tas otrs, kuru nepazinu. To . . . to gribēju jums paskaidrot. . . Lai cik zemu biju grimis, nekad vēl kā ārsts nebiju izmantojis situāciju sev par labu . . . Bet �oreiz tā nebija iekāre, nekas seksuāls, nudien ne . . . es būtu atzinies . . . tikai tieksme uzveikt viņas augstprātību . . . uzvarēt kā vīrietim . . . Man liekas, es jums jau sacīju, ka augstprātīgām un �ķietami vēsām sievietēm arvien bijusi vara pār mani , . . bet tagad, tagad visam pievienojās vēl tas, ka dzīvoju te jau septiņus gadus un nebiju ieguvis balto sievieti, un ka nepazinu preto�anos. . . Vietējās meitenes, mazie, �ivino�ie, mīlīgie radījumi, dreb aiz godbijības, ja baltais cilvēks, ja �kungs� tās grib iegūt... tās izkūst padevībā, ir vienmēr pieejamas, vienmēr gatavas klusu un guldzo�i smiedamās pakalpot. . . Bet tie�i �ī verdziskā padevība sagandē visu baudu . . . Vai nu saprotat, vai saprotat, kā tas mani satrieca, kad piepe�i ieradās �ī augstprātības un naida pilnā sieviete, noslēgusies sevī līdz matu galiņiem, bet starojo�a savā noslēpumā un glabādama sevī pārdzīvotās kaislības... Ja tāda sieviete pārdro�i ienāk sprostā pie cilvēka, kāds biju es, � vientuļa, izsalku�a, no visas pasaules noslēgta cilvēka, kas gandrīz jau kļuvis par zvēru . . . Gribēju to tikai pastāstīt tāpēc, lai jūs saprastu visu pārējo . . . to, kas nu notika. Tātad . . . ļaunas iekāres pilns, apsēsts ar domu redzēt viņu kailu, juteklisku un padevīgu, saņēmos un izlikos vienaldzīgs. Es vēsi sacīju:

�Divpadsmit tūksto�us guldeņu? . . . Nē, par to es neko nedarī�u.�

Viņa paskatījās manī, mazliet nobālusi. Laikam jau viņa nojauta, ka pretojos ne jau tāpēc, ka alkstu naudu. Tomēr viņa jautāja:

�Cik tad jūs prasāt?�

Nevarēju vairs vēsi turpināt sarunu. �Spēlēsim ar atklātām kārtīm. Neesmu komersants . . . nedz arī nabaga aptieķnieks no

�Romeo un Jūlijas�, kas pārdod lipdi par corrupted gold ¹⁶ . . . Varbūt esmu kaut kas glu�i pretējs. �ādā ceļā nesasniegsiet to, ko vēlaties.�

�Tātad jūs negribat to darīt?�

�Par naudu ne.�

Mirkli iestājās pilnīgs klusums. Bija tik klusu, ka dzirdēju viņu elpojam.

�Ko tad vēl jūs varat vēlēties?�

Nu es vairs neizturēju.

�Vispirms vēlos, lai jūs ... lai jūs ar mani nerunātu kā ar tirgoni, bet kā cilvēku. Lai jūs, ja jums vajadzīga palīdzība, neuzmāktos man tūliņ ar savu no�ēlojamo naudu . . . bet gan lūgtu . . . mani, cilvēku, lūgtu jums, cilvēkam, palīdzēt. . . Esmu ,ne vien ārsts, man ir ne vien pieņemamās stundas . . . Man ir arī citas stundas. Varbūt ka esat ieradusies tie�i tādā stundā ...�

Viņa mirkli klusē. Tad lūpas viņai viegli savelkas, nodreb un viņa ātri saka:

�Un ja es lūgtu . . . tad jūs to darītu?�

�Atkal jau tirgojaties � jūs esat ar mieru lūgt tikai tad, ja vispirms apsolos. Papriek� jums jālūdz, un tad es atbildē�u.�

Viņa atmet galvu kā stūrgalvīgs zirgs. Saniknota raugās manī.

�Nē, � es jūs nelūg�os. Tad labāk ie�u bojā.�

Nu mani sagrābj dusmas, neprātīgas dusmas.

�Tad uzstādī�u savas prasības, ja negribat lūgties. Domāju, ka man nemaz nav jāpasaka skaidrāk � jūs zināt, ko no jums prasu. Tad � tikai tad jums palīdzē�u.�

Brīdi viņa mani uzlūko. Pēc tam � ak, nevaru jums izsacīt, cik tas bija briesmīgi, � viņas seja mirkli sastinga un ... un viņa pēk�ņi sāka smieties ... ar neizsakāmu nicinā�anu smējās man acīs ... ar nicinā�anu, kas mani pārvērta pī�ļos ... un arī

apbūra . . . �ie smiekli līdzinājās eksplozijai, tie izraisījās tik pēk�ņi, tik nevaldāmi, (tik strauji un spēji, un tajos skanēja tāda nicinā�ana, ka es. . . jā, ka es biju gatavs nokrist pie zemes un skūpstīt viņai kājas. Tas ilga tikai mirkli... It kā zibens spēriens, bet es viss degu . . . Tad viņa pagriezās un gāja steig�us uz durvīm.

Neviļus gribēju viņai sekot . . . atvainoties . . . lūgt viņu . . . es biju galīgi satriekts . . . bet viņa vēlreiz atskatījās un sacīja . . . nē, viņa pavēlēja:

�Neiedro�inieties man sekot vai mani izspiegot... Jūs to no�ēlosiet.�

Un durvis aiz viņas jau aizcirtās.

Atkal vilcinā�anās. Atkal klusums . . . Atkal tikai �īs �alkas, it kā viļņotu mēnesnīca. Un tad beidzot atskanēja viņa balss.

� Durvis aizcirtās . . . bet es stāvēju sastindzis uz. vietas . . . Pavēle bija mani tikpat kā hipnotizējusi. . . Dzirdēju, ka viņa nokāpj lejā, aiztaisa ārdurvis . . . dzirdēju visu un tiecos pēc viņas, lai. . . es nezinu . . . lai sauktu atpakaļ, sistu vai ari no�ņaugtu . . . panākt viņu . . . panākt. . . Un tomēr nevarēju pakustēties. Kājas un rokas bija it kā no strāvas paralizētas . . . Es biju satriekts, viņas skatiena valdonīgā zibens satriekts līdz dvēseles dziļumiem . . . Zinu, ka to nevar ne izskaidrot, ne arī izstāstīt. . . Varbūt ka tas izklausās smieklīgi, bet es joprojām stāvēju. Pagāja minūtes, varbūt piecas, varbūt desmit, pirms varēju atraut kājas no grīdas.

Bet, tikko paspēru soli, jau jutu, ka viss degu, un sāku skriet. . . Mirklī nodrāzos lejā pa kāpnēm . . . Viņa varēja būt aizgājusi pa ceļu tikai līdz stacijai. . . Metos uz �ķūni pēc velosipēda, redzu, ka esmu aizmirsis atslēgu, atrauju slēdzeni, bam-buks krak�ķ un sabirst... un esmu jau uzlēcis velosipēdā un

dzenos viņai pakaļ . . . man . . . man viņa japanak, pirms ta sasniedz automa�īnu . . . man jārunā . . .

Ceļ� put vien... tikai tagad apjau�u, cik ilgi aug�ā esmu stāvējis kā sastindzis . . . bet. . . me�a līkumā gandrīz pie pa�as stacijas ieraugu viņu; viņa steidzas ātriem, stingriem soļiem, un viņu pavada zēns . . . Bet arī viņa, acīm redzot, ir mani pa manījusi, jo kaut ko saka zēnam, tas paliek iepakaļ, bet viņa iet tālāk viena. . . Ko viņa grib darīt? Kāpēc viņa grib būt viena? ... Vai viņa grib ar mani runāt tā, lai zēns nedzird? ... Kā neprātīgs minu pedāļus . . . Pēk�ņi kāds metas �ķērsām pāri ceļam . . . Zēns . . . pagūstu vēl pagriezt velosipēdu sāņus tin nogā�os zemē . . .

Pieceļos lādēdamies. . . neviļus savelku dūri, lai iezveltu lempim, bet viņ� izvairās . . . Paceļu velosipēdu un gribu tajā atkal uzsēsties. Bet blēdis aizskrien man priek�ā, satver velosipēdu un saka nepareizā angļu valodā: �You remain here.�*

Jūs neesat dzīvojis tropos . . . Jūs nezināt, cik tā ir liela nekaunība, ja tāds dzeltens nelietis aiztur baltā �kunga� velosipēdu un viņam, �kungam�, pavēl palikt uz vietas. Par atbildi iesitu tam ar dūri sejā . . . Viņ� sagrīļojas, bet cie�i tur velosipēdu. Viņa acis, viņa �aurās, gļēvās acis ir pla�i ieplestas verdziskās bailēs . . . bet viņ� tur stūri, tur to velni�ķīgi stingri. . . ((You remain here,� viņ� atkal stostās. Par laimi, man nebija klāt revolvera. Es būtu viņu no�āvis.

�Prom, nelieti!� iesaucos. Viņ� saraujas un uzlūko mani, bet neatlai� velosipēdu vaļā. Es vēlreiz iesitu viņam pa galvu, viņ� vēl arvien tur to ciet. Tad mani sagrābj dusmas . . . redzu, ka viņa jau ir projām, varbūt jau pavisam aizbraukusi ... un dodu zēnam īstu boksera sitienu zem zoda, tā ka viņ� pakrīt. Nu man atkal velosipēds ir rokā . . . uzlecu tajā, bet nevaru

^# Palieciet �eit! (Angl.)

pabraukt. . . niknajā cīniņā salieku�ies spieķi . . . Drud�ainām rokām mēģinu tos iztaisnot... Tas neizdodas . . . Nosvie�u velosipēdu uz ceļa blakus nelietim, kas, asinīm noplūdis, pieceļas un pabēg sāņtis . . . Un tad � nē, jūs to nevarat saprast, cik tas ir smieklīgi, ja visu cilvēku priek�ā eiropietis . . . bet nezināju vairs, ko daru . . . man bija tikai viena doma: viņai pakaļ, panākt viņu . . . un es skrēju, skrēju kā traks pa ceļu garām būdām, kur dzeltenie sala�ņas drūzmējās izbrīnā, redzēdami balto cilvēku � ārstu skrienam.

Sviedriem pārplūdis nonācu stacijā . . . Mans pirmais jautājums: �Kur automa�īna?� . . . Tikko aizbraukusi. . . Cilvēki raugās manī izbrīnīju�ies: es laikam izskatījos kā prātu zaudējis, kad ierados te nosvīdis un noputējis un, vēl skriedams, izkliedzu savu jautājumu. . . Redzu lejā uz ceļa balti nokūpam automa�īnu . . . viņai tas izdevies . . . izdevies kā jāizdodas visam viņas stingrajam, ne�ēlīgi stingrajam aprēķinam.

Bet bēg�ana viņai nelīdzēs . . . Tropos starp eiropie�iem nav nekādu noslēpumu. Visi pazīst cits citu, katrs nieks izvēr�as par notikumu ... Ne par velti viņas �oferis veselu stundu nostāvējis pie pārvaldes ēkas . . . Pēc da�ām minūtēm zinu visu . . . Zinu, kas viņa ir . . . ka viņa dzīvo � jā, valdības rezidencē, �astoņu stundu brauciena attālumā pa dzelzceļu ... ka viņa ir � teiksim, kāda liela komersanta sieva, ārkārtīgi bagāta, cienījama angliete. Zinu, ka viņas vīrs piecus mēne�us uzturējies Amerikā un ieradīsies tuvākajās dienās, lai ņemtu viņu līdzi uz Eiropu.

Bet viņa � un �ī doma dedzina mani kā uguns � ir stāvoklī ne vairāk kā divus vai trīs mēne�us.

Līdz �im varēju jums vēl visu izskaidrot. Varbūt tikai tāpēc, ka līdz �im brīdim sapratu vēl pats sevi... kā ārsts noteicu arvien sava stāvokļa diagnozi. Bet tad mani pārņēma tāds kā drudzis . . . pazaudēju kontroli pār sevi. . . tas ir, labi apzinājos, cik tas viss neprātīgi, ko daru, bet man vairs nebija nc kādas varas pa�am pār sevi... Es sevi vairs nesapratu. Kā

apmāts skrēju tikai uz savu mērķi. Bet pagaidiet. . . varbūt tomēr varē�u jums to izskaidrot. . . Vai jūs zināt, kas ir amoks?

� Amoks? . . . �ķiet, ka atceros. . . Kaut kāda noreibuma pakāpe pie malajie�iem . . .

� Vairāk nekā noreibums vien ... Tas ir trakums, līdzīgs suņu trakumsērgai . . . nejēdzīgas, asinskāras monomanijas lēkme, ko nevar salīdzināt ne ar vienu citu alkoholiskās saindē�anās veidu ... Es pats, �eit dzīvodams, esmu pētījis da�us: gadījumus, � kad runa ir par citiem, mēs vienmēr esam ļoti gudri un ļoti lieti�ķi, � un tomēr man nekad nav izdevies atklāt slimības pirmcēloņa briesmīgo noslēpumu . . . Tam dro�i vien ir kāds sakars ar klimatu, �o tveices pilno atmosfēru, kas atstāj iespaidu uz nerviem kā negaisa tuvums, līdz piepe�i tie vairs neiztur . . . Tātad amoks . . . jā, amoks, tas notiek �ādi: kāds malajietis, glu�i vienkār�s, glu�i labsirdīgs cilvēks, sūc savu dziru ... sē� truls, vienaldzīgs, gļēvs . . . tāpat kā es sēdēju savā istabā ... un pēk�ņi tas uzlec kājās, paķer dunci un izskrien uz ceļa . . . skrien tikai uz priek�u, vienmēr tikai uz priek�u . . . pats nezinādams, kurp . . . Katru, kas pagadās ceļā, cilvēks vai zvērs, viņ� nodur un, asinis redzot, iekaist vēl vairāk . . . Putas parādās skrējējam uz lūpām, viņ� kauc kā vājprātīgs . . . bet skrien, skrien, skrien, neskatās vairs ne pa labi, ne kreisi, skrien tikai, spalgi kliegdams, ar asiņainu dunci rokā, �ausmīgi taisni uz priek�u... Ciemu iedzīvotāji zina, ka amoka skrējēju nevar aizturēt nekāda vara . . . Kad tas parādās, tie brīdinādami auro: �Amoks! Amoks!� � un visi bēg... Bet viņ� skrien, nekā nedzirdēdams, skrien, nekā neredzēdams, un nodur katru, kas gadās ceļā . . . kamēr viņu no�auj kā traku suni vai arī viņ� pats sabrūk ar putām uz lūpām.

Es to redzēju reiz pa savas mājas logu . . . Tas bija drausmīgs skats ... un tikai tāpēc, ka biju to redzējis, sapratu pats sevi tais dienās. Jo glu�i tāpat, ar to pa�u briesmīgo uz priek�u raidīto skatienu, nepavērdamies ne pa labi, ne kreisi, tai pa�ā

apmātībā metos pakaļ . . . �ai sievietei. . . Nezinu, kā visu to izdarīju, tik trakā skrējienā un tik neprātīgā ātrumā . . . Desmit minūtes, nē, piecas, nē, divas minūtes pēc tam, kad zināju, visu par �o sievieti � viņas vārdu, māju un likteni � jau drāzos ar steigā sadabūtu velosipēdu atpakaļ uz savām mājām, iemetu ceļa somā uzvalku, iebāzu kabatā naudu un aizbraucu uz dzelzceļa staoiju . . . aizbraucu, nebrīdinot rajona administratoru . . . neatstājot sev vietnieku, 'pametu durvis vaļā un visu likteņa ziņā . . . Kalpi drūzmējās ap mani, sievietes brīnījās un izjau tā ja, es neatbildēju, pat neatskatījos . . . aizbraucu uz staciju un ar nāko�o vilcienu devos uz pilsētu . . . Bija pagājusi tikai stunda, kop� �ī sieviete ienāca manā istabā, bet es jau biju pametis visu savu iedzīvi un amoka skrējienā traucos tuk�umā . . .

Skrēju tie�i ar galvu sienā . . . Pulksten se�os vakarā ierados .. . Se�os desmit minūtēs biju pie viņas mājas un liku sevi pieteikt. . . Tas bija . . . jūs sapratīsiet . . . visneprātīgākais un muļķīgākais solis, ko vien varēju izdarīt. Bet amoka skrējējs ir akls, viņ� neredz, kur skrien . . . Pēc da�ām minūtēm kalpotājs atgriezās . . . pieklājīgs un vēss . . . cienītā kundze nejūtoties labi un nevarot mani pieņemt.

Izstreipuļoju laukā pa durvīm ... Vēl kādu stundu klaiņoju ap māju neprātīgās cerībās, ka viņa varbūt mani meklēs . . . Tikai tad noīrēju istabu piekrastes viesnīcā un liku uznest divas pudeles viskija ... tās un divkār�a veronāla deva man palīdzēja ... beidzot iemigu... un �is smagais, murgpilnais miegs bija vienīgais atelpas brīdis skrējienā uz dzīvību un nāvi.

Noskanēja kuģa zvans. Divi skarbi, smagi sitieni, kas trīsuļodami izplūda gandrīz nekustīgajā gaisā kā rāmā dīķī un tad pamazām izdzisa klusajās, nemitīgajās �alkās ap kuģa priek�galu, kuras visu laiku pavadīja ceļa biedra dedzīgo stāstījumu. Pretī sēdo�ais cilvēks tumsā laikam bija uztrūcies kājās, viņa

valoda aprāvās. Atkal dzirdēju, ka roka tausta pudeli, atkal izdzirdu kluso guldzienu. Tad, acīm redzot, nomierinājies, viņ� turpināja stingrākā balsī.

� Grūti būs jums izstāstīt visu, kas sekoja. Tagad �ķiet, ka man toreiz bijis drudzis, katrā ziņā biju tik satraukts, ka atrados tuvu ārprātam � amoka skrējienā, kā jau sacīju. Neaizmirstiet, � tas bija otrdienas vakars, kad atbraucu, bet sestdien � dabūju to starp citu zināt � ar tvaikoni no Jokohamas vajadzēja ierasties viņas vīram; atlika tikai trīs dienas, trīs īsas dienas, lai viņa izlemtu un es viņai palīdzētu. Saprotiet: zināju, ka man viņai tūliņ japaļidz, un tomēr nevarēju pateikt ne vārda. Un taisni �ī nepiecie�amība atvainoties par savu smieklīgo un neprātīgo izturē�anos dzina mani uz priek�u. Zināju, cik dārgs katrs acumirklis, zināju, ka viņai tas ir dzīvības un nāves jautājums, un tomēr man nebija nekādu iespēju ne pa�ukstēt viņai ko, nedz dot kādu mājienu, jo tie�i mana trakā un muļķīgā pakaļdzī�anās bija viņu izbiedējusi. Tas bija . . . jā, pagaidiet ... tā mēdz būt, ja kādam skrien pakaļ, lai brīdinātu no slepkavas, bet �is cilvēks tevi pa�u notur par slepkavu un dodas tālāk pretī savam postam . . . Viņa manī redzēja tikai amoka apsēsto, kas viņu vajā, lai pazemotu, bet es . . . tā bija visbriesmīgākā pretruna ... es nemaz vairs par to nedomāju . . . es jau biju galīgi iznīcināts, gribēju viņai tikai palīdzēt, tikai pakalpot. . . Būtu izdarījis slepkavību, noziegumu, lai tikai viņai palīdzētu . . . Bet viņa, viņa to nesaprata. Kad no rīta pamodos un tūliņ atkal aizskrēju līdz viņas mājai, pie durvīm stāvēja zēns, tas pats zēns, kam biju iesitis pa seju, un, kad viņ� mani iztālēm ieraudzīja � laikam bija mani gaidījis � tad pazuda durvīs. Varbūt viņ� to darīja tikai tāpēc, lai mani slepeni pieteiktu . . . varbūt. . . Ak, �ī neziņa, kā tā mani tagad sāpina ... varbūt viss jau bija sagatavots, lai mani pieņemtu... bet tad, zēnu ieraugot, atcerējos savu pazemojumu, un neuzdro�inājos mēģināt vēlreiz viņu sastapt. . . Kājas man drebēja. Pie

pa�a sliek�ņa apgriezos un gāju atkal projām . . . Gāju projām, kamēr viņa varbūt, tāpat mocīdamās, mani gaidīja.

Nu vairs nezināju, ko darīt sve�ajā pilsētā, kur zeme dega zem kājām . . . Piepe�i man kaut kas ienāca prātā, pasaucu vedēju un braucu pie viceprezidenta, tā pa�a, kam biju toreiz savā punktā palīdzējis, un liku sevi pieteikt. . . Laikam jau manā ārienē bija kaut kas dīvains, jo viņ� uzlūkoja mani izbijies un viņa laipnībā bija manāms nemiers. Varbūt viņ� manī jau saskatīja amoka skrējēju. Saņēmies īsi pateicu, ka lūdzu pārcelt mani uz pilsētu, ka nevaru vairs ilgāk izturēt savā postenī . . . man tūliņ jāpārmaina dzīves vieta . . . Viņ� paskatījās manī . . . Nevaru jums izstāstīt, kā viņ� manī paskatījās. Tā tikai ārsts skatās uz slimnieku... �Nervu sabrukums, mīļo doktor,� viņ� tad sacīja, �es to saprotu pārāk labi. Nu, gan jau nokārtosim: bet pagaidiet . . . teiksim, �etras nedēļas . . . man vispirms jāatrod jums vietnieks.� � �Nevaru gaidīt, nevienu dienu,� es atbildēju. Viņ� uzmeta man vēlreiz savādu skatienu. �Jāpacie�as, doktor,� viņ� nopietni sacīja, �mēs nedrīkstam posteni atstāt bez ārsta. Bet apsolu jums, ka jau �odien sāk�u visu kārtot.�

Paliku stāvam sakostiem zobiem: pirmo reizi skaidri jutu, ka esmu pārdots cilvēks, vergs. Jau saslējos spītībā, bet viņ� veikli pasteidzās pirmais: �Jūs esat atradis no cilvēkiem, doktor, un tas beidzot izvēr�as par slimību. Mēs visi brīnījāmies, kāpēc jūs nekad neatbraucat un nekad neņemat atvaļinājumu. Jums nepiecie�ama sabiedrība, izklaidē�anās. Atnāciet vismaz �ovakar, gubernators rīko pieņem�anu, jūs sastapsiet visu koloniju, un da�i jau sen vēlas iepazīties ar jums, bie�i par jums ir apjautāju�ies un gribētu, lai jūs pārceltos uz �ejieni.�

Pēdējie vārdi mani pārsteidza. Apjautāju�ies par mani? Vai tā būtu bijusi viņa? Negaidot glu�i pārvērtos: tūliņ pateicos laipni par ielūgumu un apgalvoju, ka ieradī�os tie�i laikā. Un ierados pat pārāk laikā. Vai man jums jāteic, ka, nepacietības dzīts, biju pats pirmais valdības nama lielajā zālē? Dzeltenie

kalpotāji kailām kājām klusu skraidīja �urp un turp un � kā manai aptum�otajai apziņai likās � smējās man aiz muguras. Kādu ceturtdaļstundu biju vienīgais eiropietis un vēroju klusos sagatavo�anās darbus; biju tik vientuļ�, ka dzirdēju pulksteni tik�ķam vestes kabatā. Pēdīgi ieradās pāris ierēdņu ar savām ģimenēm un beigu beigās iznāca arī gubernators, kas iesaistīja mani garākā sarunā: es rosīgi un, kā man likās, veikli atbildēju, līdz... līdz, piepe�i noslēpumainas nervozitātes pārņemts, zau dēju visu sabiedrisko veiklību un sāku stomīties. Lai gan stā vēju ar muguru pret zāles durvīm, pēk�ņi jutu, ka viņa ir ienā kusi, ka viņa ir tuvumā: nevarētu jums pateikt, kā man radās �ī mulsino�ā pārliecība, bet, kamēr vēl runāju ar gubernatoru un viņa vārdi skanēja man ausīs, jutu aiz sevis viņas tuvumu. Par laimi, gubernators drīz beidza sarunu � es jau gandrīz būtu a�i atskatījies, tik stipri bija sakairināti nervi un tik ļoti gribējās to darīt. Un patie�ām, tikko apgriezos, redzēju viņu taisni tajā vietā, kur neapzināti biju nojautis viņu atrodamies. Viņa sarunādamās stāvēja kāda bariņa vidū, ģērbusies dzel tenā vakartērpā, kas atsedza �auros, baltos, kā blāvs ziloņkauls vizo�os plecus. Viņa smaidīja, un tomēr man likās, ka viņai sejā pavīd nervoza izteiksme. Piegāju tuvāk � viņa mani neredzēja vai arī negribēja redzēt � un vēroju �o smaidu, kas piemīlīgi un laipni rotājās ap liegajām lūpām. Un �is smaids mani atkal apreibināja, jo es . . . es ta�u zināju, ka tas ir meli, liekulība, izlik�anās meistardarbs. �odien ir tre�diena, man ienāca prātā, sestdien pienāks kuģis, ar kuru atbrauks vīrs . . . kā viņa tā var smaidīt tik ... tik dro�i un bezrūpīgi smaidīt un nevērīgi rotaļāties ar vēdekli, nevis sa�ņaugt to bailēs? Es . . . es, sve�inieks ... jau divas dienas drebēju, gaidot �o brīdi . . . Es, sve�inieks, moko�i pārdzīvoju viņas bailes un izmisumu . . . bet viņa ierodas ballē un smaida, smaida, smaida ...

Kaut kur aizmugurē atskanēja mūzika. Sākās deja. Vecāks virsnieks uzlūdza viņu, atvainodamās viņa pameta savus sa

runu biedrus un devās tam pie rokas man garām uz otru zāli. Mani ieraugot, viņas sejai pārskrēja pēk�ņas trīsas, � bet tas ilga tikai mirkli, pirms paguvu iz�ķirties � �veicināt vai ne, viņa jau laipni man pamāja kā nejau�am paziņam: �Labvakar, doktor!� � un bija jau garām. Neviens nenojauta, kas slēpās �ai pelēki zaigajā skatienā, un es, es pats to nezināju. Kāpēc viņa sveicināja . . . Kāpēc mani uzreiz pazina? Vai tā bija pa�-aizsargā�anās vai tuvo�anās, vai tikai pēk�ņs apjukums? Nevaru jums attēlot, kāds uzbudinājums mani pārņēma, biju saviļņots un satraukts līdz neprātam, kad redzēju viņu, virsnieka apskautu, mierīgi dejojam ar bezrūpības vēso vizmu uz pieres, turklāt es taou zināju, ka viņa ... ka viņa, tāpat kā es, domā tikai par to . . . tikai par to . . . ka mums abiem ir kopējs un briesmīgs noslēpums ... un viņa dejoja . . . �ais mirkļos manas bailes, vēlē�anās un iekāre sasniedza augstāko pakāpi. Nezinu, vai mani kāds novēroja vai ne, bet ar savu izturē�anos katrā ziņā nodevu sevi vairāk nekā viņa spēja noslēpt � nevarēju pat raudzīties citā virzienā, man vajadzēja ... jā, man vajadzēja uzlūkot viņu, iztālēm ieurbos ar acīm viņas atturīgajā sejā, vai maska nenokritīs uz mirkli. Un viņa laikam nepatīkami izjuta �o stingo skatienu. Kad viņa atgriezās kopā ar savu partneri, tā pazibsnīja man ar acīm pavēlo�i asi un it kā aizraidīdama: pierē atkal ievilkās augstprātīgā dusmu grumba, ko jau pazinu.

Bet. . . bet... es jau jums sacīju . . . mani dzina amoks, neskatījos ne pa labi, ne kreisi. Es tūliņ viņu sapratu � �is skatiens nozīmēja: nepievērs sev uzmanību! Savaldies! Zināju, ka viņa ... kā lai saku . . . prasa no manis �ai ļau�u pilnajā zālē diskrētu izturē�anos... Sapratu, ka gadījumā, ja es tagad ietu mājās, tad rīt varētu būt dro�s, ka viņa mani pieņems . . . ka viņa tikai tagad, tikai tagad grib izvairīties no manas uzkrīto�ās sirsnības, jo viņa baidās � un ar pilnām tiesībām, � ka es savā neveiklībā varētu izraisīt scēnu . . . Redziet. . . zināju visu, sapratu �o pelēko acu pavēlo�o skatienu . . . bet tas gāja

pāri maniem spēkiem, man vajadzēja ar viņu runāt. Un tā grīļodamies aizvilkos līdz pulciņam, kur viņa stāvēja sarunādamās, un pievienojos tam, lai gan pazinu tikai nedaudzius no klāteso�ajiem; gribēju dzirdēt viņu runājam uin tomēr arvien bailīgi sarāvos kā nopērts suns, kad viņas skatiens salti paslīdēja man garām, it kā es būtu tikai audekla portjera, pie kuras stāvēju, vai arī gaiss, kas to viegli saviļņoja. Stāvēju, tvīkdams pēc kāda vārda, ko viņa teiktu, pēc kāda saprotama mājiena, stāvēju un stāvēju kā stabs, ar stingu skatienu un klausījos sarunā. Katrā ziņā citi jau bija to pamanīju�i, katrā ziņā, jo neviens man neteica ne vārda, un viņai vajadzēja paciest manu smiēklīgo izturē�anos.

Nezinu, cik ilgi būtu tā stāvējis . . . varbūt mū�ību . . . nevarēju salauzt burvību, kas sakala manu gribu. Mani paralizēja tie�i mana trakā neatlaidība . . . Bet viņa to vairs ilgāk neizturēja ... Ar viņai piemīto�u graciozu vieglumu viņa pagriezās pret viesiem un sacīja: �Esmu mazliet nogurusi. . . gribu reiz agrāk aiziet gulēt. . . Ar labu nakti! ...� � un, pieklājīgi, vēsi pamādama ar galvu, viņa jau paslīdēja man garām . . . Redzēju vēl pierē augsti savilkto grumbu un tad vairs tikai muguru, balto, vēso, kailo muguru. Pagāja brīdis, pirms sapratu, ka viņa iet projām ... ka viņu vairs neredzē�u, nevarē�u ar viņu �ovakar vairs runāt, �ai pēdējā vakarā, kad iespējama glāb�ana . . . Mirkli stāvēju vēl kā sastindzis, līdz to aptvēru . . . un tad . . . tad . . .

Bet pagaidiet. . . pagaidiet... tā jūs nesapratīsiet visu mana soļa nejēdzību un muļķību . . . Man vispirms jāpastāsta jums par telpu . . . Tā bija valdības ēkas lielā zāle, spo�i apgaismota un gandrīz tuk�a, milzīga zāle . . . pārī�i bija aizgāju�i dejot, vīrie�i spēlēt kārtis . . . Tikai kaktos sarunājās da�i pulciņi. . . zāle tātad bija tuk�a un katra kustība lustru spilgtajā gaismā uzkrīto�a . . . Un viņa lēnām gāja pa �o lielo, pla�o zāli, savā neattēlojamā mierā, �ad un tad atņemdama pa sveicienam . . .

Tik lieliskā, vēsā un cildenā mierā, kas mani tā apbūra . . . Es . . . es jau sacīju, ka biju palicis uz vietas, biju kā paralizēts, līdz sapratu, ka viņa iet projām . . . un tad, kad to sapratu, viņa bija jau zāles otrā galā, pie pa�ām durvīm . . . Tad . . . ak, man vēl tagad kauns to atcerēties . . . mani kāds it kā pagrūda un es skrēju, � dzirdiet, es skrēju . . . negāju, bet skrēju, kurpēm skaļi klaudzot, pa zāli viņai pakaļ . . . Dzirdēju savus soļus, redzēju sev izbrīnā pievērstus skatienus . . . �ķita, ka ielīdī�u vai zemē aiz kauna . . . Skriedams apzinājos savu neprātu . . . bet nevarēju . . . nevarēju vairs apstāties . . . Pie durvīm viņu panācu . . . Viņa apgriezās . . . Tēraudpelēiko acu skatiens ieurbās manī, nāsis drebēja aiz dusmām . . . sastomījos jau . . . bet tad . . . tad . . . viņa piepe�i spalgi iesmējās � gai�iem, bezrūpīgiem, sirsnīgiem smiekliem un sacīja skaļi . . . tik skaļi, lai visi varētu dzirdēt: �Ak, doktor, nu tikai jūs atcerējāties recepti manam puisēnam ... Jā, zinātnieki . . .� Pāris tuvumā stāvo�ie viesi arī labsirdīgi iesmējās . . . Sapratu un biju pārsteigts, ar kādu veiklību viņa glāba situāciju. Paķēris kabatas portfelīti, izrāvu no bloknota tuk�u lapu, ko viņa nevērīgi paņēma, pateikdamās ar saltu smaidu . . . un aizgāja . . . Pirmajā mirklī sajutu atvieglojumu . . . Redzēju, ka viņa lieliski maskējusi manu neprātību un glābusi situāciju . . . bet tūliņ arī sapratu, ka esmu visu zaudējis, ka �ī sieviete ienīst mani dedzīgās neprātības dēļ . . . ienīst vairāk par nāvi... ka simtiem rei�u varu tuvoties viņas durvīm un viņa aizdzīs mani projām kā suni.

Streipuļodams gāju caur zāli. . . Manīju, ka cilvēki manī noraugās... Laikam izskatījos dīvains. Aizgāju uz bufeti un izdzēru citu pēc citas divas, trīs, �etras glāzes konjaka. Tas mani glāba no nemaņas . . . Nervi vairs nevarēja izturēt, tie bija it kā saplosīti... Tad slepeni kā noziedznieks izslīdēju pa kādām sāndurvīm laukā ... Ne par kādu pasaules bagātību nebūtu varējis iziet vēlreiz cauri zālei, kur visās sienās vēl skaļi atbalsojās viņas smiekli. . . gāju. . . nevaru vairs tie�i pateikt,

'kur es gāju . . . Biju paris dzertuvēs un piedzēros . . . piedzēros kā cilvēks, kas visiu grib aizmirst. . . bet. . . nespēju notrulināt savu apziņu ... smiekli skanēja manī spalgi un ļauni... smieklus, �os nolādētos smieklus nespēju apslāpēt. . . Klīdu pēc tam vēl apkārt pa ostu . . . Revolveri biju atstājis viesnīcā, citādi būtu no�āvies. Ne par ko citu vairs nedomāju, un ar �o pa�u domu atgriezos mājās. . . vienīgi ar domu par kumodes atvilktni kreisajā pusē, kur gulēja mans revolveris . . . tikai ar �o vienu domu.

Ja toreiz neno�āvos. . . zvēru, ka tas nebija gļēvums � nospiest jau uzvilkto salto gaili man būtu atpestī�ana . . . Bet kā lai jums to izskaidroju . . . jutu, ka man vēl ir kāds pienākums . . . pienākums palīdzēt, �is nolādētais pienākums. Vai prātu zaudēju, iedomādamies, ka varētu būt vēl viņai noderīgs, ka esmu tai vajadzīgs ... bija jau ceturtdienas rīts, kad pārrados viesnīcā, un sestdien ... es jums jau sacīju . . . sestdien pienāca kuģis, un es zināju, ka �ī sieviete, �ī augstprātīgā, lepnā sieviete nepārdzīvos kaunu vīra un sabiedrības priek�ā . . . Ai, kā mani mocīja domas par neprātīgi zaudēto dārgo laiku, par manu trako pārsteidzību, kas bija izjaukusi katru savlaicīgu palīdzību . . . Stundām ilgi, zvēru jums, stundām ilgi staigāju �urp un turp pa savu istabu un lauzīju galvu, kā varētu viņai tuvoties, vērst visu atkal par labu un palīdzēt, jo bija pilnīgi skaidrs, ka viņa mani vairs neielaidīs savā mājā . . . Dzirdēju vēl viņas smieklus un redzēju dusmu trīsas ap nāsīm . . . stundām, patie�ām stundām mētājos �urp un turp pa trīs metrus plato istabeli. . . Bija jau liela diena, bija jau priek�pusdiena.

Un tad piepe�i metos pie rakstāmgalda . . . izrāvu �ūksni pastpapīru un sāku viņai rakstīt. . . visu rakstīt. . . vēstulē gaudoju kā suns, lūdzu piedo�anu, saucu sevi par vājprātīgu un par noziedznieku . . . Lūdzu man uzticēties . . . Zvērēju nākamajā stundā pazust no pilsētas un no kolonijas, ja viņa vēlēsies � pat no pasaules ... lai tikai viņa man piedod un uzticas, un ļauj

sev palīdzēt pēdējā, pa�ā pēdējā brīdī . . . Satraukts aprakstīju tā divdesmit lappuses. . . Tā laikam bija traka un neiedomājama vēstule, kādu var uzrakstīt tikai delīrijā, jo, kad piecēlos no galda, biju pārplūdis sviedriem . . . istaba griezās, un man vajadzēja izdzert glāzi ūdens. Tikai tad mēģināju vēstuli vēlreiz pārlasīt, bet man kļuva baigi jau pēc pirmajiem vārdiem . . . Drebēdams salocīju to un bāzu jau aploksnē. Piepe�i man atausa it kā gaisma. Tūliņ atradu īstos, iz�ķiro�os vārdus. Satvēru vēlreiz spalvu un uzrakstīju uz pēdējās lapas: �Gaidī�u �eit, Piekrastes viesnīcā, jūsu piedo�anas vārdu. Ja līdz pulksten septiņiem nesaņem�u nekādu atbildi, no�au�os.�

Tad paņēmu vēstuli, pazvanīju, lai atnāk zēns, un liku viņam tūlīt noīdot to pēc piederības. Beidzot bija pateikts viss � viss!

Mums blakus kaut kas no�ķindēja un sāka ripot. Ar neuzmanīgu kustību viņ� bija apgāzis viskija pudeli; dzirdēju, kā viņa roka meklēdama taustās pa grīdu un tad piepe�i to satver: ar pla�u vēzienu viņ� pārlaida iztuk�oto pudeli pār bortu. Balss da�as minūtes klusēja, tad viņ� turpināja vēl drud�aināk, sa-trauktāk un steidzīgāk nekā iepriek�.

� Neesmu vairs nekāds ticīgais . . . neticu ne debesīm, ne ellei... bet, ja ir elle, tad nebaidos no tās, jo tā nevar būt ļaunāka par stundām, kādas pavadīju, sākot no priek�pusdienas līdz novakarei . . . Iedomājieties mazu, saulē piekārsu�u istabeli, kas dienvida laikā kļūst arvien tveicīgāka . . . mazu istabeli, tikai galdiņu un krēslu, un gultu . . . Un uz �ā galda tikai pulksteni un revolveri un pie galda cilvēku . . . kas visu laiku raugās vienīgi uz sekundu rādītāju . . . cilvēku, kas neēd un nedzer, nesmēķē un nekustas . . . kas visu laiku . . . klausieties: visu laiku, trīs stundas pēc kārtas, blen� uz ciparnīcas balto apli un mazo rādītāju, kur� tik�ķēdams apskrien loku . . . Tā . . .

tā pavadīju �o dienu, tikai gaidīju, gaidīju, gaidīju... Bet gaidīju kā . . . tie�i tāpat kā amoka skrējējs � nejēdzīgā un trulā, neprātīgā un stingrā neatlaidībā.

Nu . . . neattēlo�u jums �īs stundas . . . tās nav attēlojamas . . . Pats vairs nesaprotu, kā to var pārdzīvot un . . . nesajukt prātā. Tātad . . . pulksten trijos divdesmit divās minūtēs . . . zinu to noteikti, jo raudzījos ta�u pulkstenī . . . piepe�i atskan klauvējiens pie durvīm . . . Pielecu kājās . . . metos kā tīģeris uz laupījumu, ar vienu lēcienu pāri visai istabai pie durvīm, atrauju tās vaļā. Gaitenī stāv mazs ķīnie�u puika ar salocītu zīmīti rokā, es kāri tveru pēc tās, bet zēns tūliņ aizslīd projām un pazūd.

Attaisu vaļā zīmīti, gribu to lasīt... un nevaru izlasīt. . . Acu priek�ā man ir sarkani loki. . . iedomājieties �īs mokas, beidzot, beidzot esmu saņēmis no viņas kādu vārdu. . . bet burti dreb un lēkā acu priek�ā . . . Iemērcu galvu ūdenī... nu kļūst labāk . . . Vēlreiz paņemu zīmīti un lasu:

�Par veļu! Bet gaidiet mājās. Varbūt jus vel pasauk�u.�

Uz saņurcīta, no kāda veca prospekta noplēsta papīra gabaliņa nav paraksta . . . Vārdi nav rakstīti parastā, noteiktā rokrakstā, bet steig�us un tikai kaut kā. Nezinu, kāpēc �is papīra gabaliņ� mani tā uztrauc. . . Tam piemita kaut kas noslēpumains un baigs, tas rakstīts it kā bēgot, kaut kur uz palodzes vai ekipā�ā . . . Neaprakstāmas bailes, steiga un izmisums dvesmoja pretī no �īs slepenās zīmītes ... un tomēr . . . tomēr biju laimīgs: viņa man atrakstīja, man nevajadzēja vēl mirt, drīkstēju viņai palīdzēt. . . varbūt... es drīkstēju . . . ak, nodevos visneprātīgākajiem minējumiem un cerībām. Simtiem un tūksto�iem rei�u lasīju mazo zīmīti, skūpstīju to . . . pētīju, vai neatradī�u vēl kādu aizmirstu, nepamanītu vārdu . . . mana iztēle kļuva arvien spēcīgāka un arvien juceklīgāka, tas bija fantas-

tisks nomoda sapnis ... it kā sastingums � glu�i truis am tomēr rosīgs � uz miega un nomoda robe�as, kas vanbūt ilga ceturtdaļstundu, bet varbūt vairākas stundas.

Piepe�i sarāvos ... Vai neklauvēja? . . . Aizturēju elpu . . . minūti, divas minūtes nāves klusums . . . Un tad atkal pavisam klusu, kā peles skrubinā�anās � lēns, bet neatlaidīgs klauvējiens . . . Pielēcu kājās, galva man vēl griezās, attaisīju durvis � uz sliek�ņa stāvēja zēns, viņas zēns, tas pats, ko biju piekāvis . . . Viņa brūnā seja bija pelnu pelēka, apjuku�ais skatiens vēstīja nelaimi . . . Man kļuva baigi . . . �Kas . . . kas noticis?� stomīdamies jautāju. ((Come quickly!� ¹⁷ viņ� sacīja . . . Vairāk neko. Tūliņ drāzos lejā pa kāpnēm, viņ� man pakaļ. Uz ielas gaidīja mazi ratiņi � sado, mēs iesēdāmies . . . �Kas noticis?� es viņam jautāju . . . Viņ� uzlūkoja mani drebēdams un klusēja sakniebtām lūpām. Jautāju vēlreiz � viņ� klusēja un klusēja. Vislabāk būtu iesitis viņam ar dūri pa seju, bet. . . mani aizkustināja taisni �ī suniskā padevība .. . Tāpēc vairs neko nejautāju . . . Rati tādā steigā joņoja caur drūzmu, ka gājēji lādēdamies metās sāņus; atstājām aiz sevis eiropie�u kvartālu un gar piekrasti nokļuvām pilsētas lejas daļā un tālāk, vēl tālāk ķīnie�u kvartāla skaļajā jūklī. . . Beidzot iegriezāmies kādā �aurā ieliņā, kaut kur pavisam nomalē. Apstājāmies pie kādas zemas mājeles ... Tā bija netīra un it kā zemē iegrimusi, ielas pusē atradās mazs veikaliņ�, ko apgaismoja tauku svece... tas bija kāds no tiem veikaliņiem, aiz kuru izkārtnes slēpjas opija smēķētava vai prieka māja, zagļu ligzda vai zagtu mantu noliktava . . . Zēns steig�us pieklauvēja . . . Pavērās durvju sprauga, un kāda balss �ukstot kaut ko ilgi taujāja . . . Nevarēju to vairs izturēt, izlēcu no ratiem un atgrūdu vaļā durvis . .. Veca ķīniete, klusi iekliegdamās, aizbēga . . . Zēns man sekoja,

veda mani pa gaiteni. . . attaisīja durvis . . . tad vēl kādas un ieveda tum�ā telpā, kur nelabi oda pēc degvīna un sarecēju�ām asinīm. Tur kāds vaidēja ... es taustīdamies gāju uz priek�u . . .

Balss atkal aprima. Un kas tad atskanēja, likās vairāk elsas nekā valoda.

� Es . . . es gāju taustīdamies ... un tur . . . tur uz netīra salmu pinuma . . . aiz sāpēm savilcies kamolā . . . gulēja vaido�s radījums . . . tur gulēja viņa . . .

Nevarēju tumsā saskatīt viņas seju . . . Acis man nebija vēl apradu�as . . . sataustīju beidzot. . . viņas roku . . . karstu . . . dego�i karstu . . . Viņai bija drudzis, stiprs drudzis . . . Un es nodrebēju . . . tūliņ sapratu visu . . . Viņa te bija aizbēgusi no manis . . . Ļāvusi kādai netīrai ķīnietei sevi sakropļot tikai tāpēc, ka te bija vairāk pārliecināta par klusē�anu . . . bija labāk ļāvusi kādai velni�ķīgai raganai sevi nobendēt, nekā uzticējusies man . . . tikai tāpēc, ka es, neprātīgais . . . nebiju saudzējis viņas lepnumu, nebiju viņai tūlīt palīdzējis . . . tāpēc ka viņa no nāves baidījās mazāk nekā no manis . . .

Saucu, lai padod gaismu. Zēns aizskrēja: riebīgā ķīniete drebo�ām rokām atnesa kūpo�u petrolejas lampu . . . tikko savaldījos, lai neķertos dzeltenajai nelietei pie rīkles. . . Viņa nolika lampu uz galda. . . Dzeltena gaisma krita uz izmocīto ķermeni. . . Un piepe�i. . . piepe�i man it kā ar roku bija atņemta visa apmātība, dusmas un uzvandīto kaislību netīrā dvesma . . . Nu biju tikai ārsts, izpalīdzīgs, pētījo�s, zinā�anām bagāts cilvēks . . . pilnīgi aizmirsu sevi... ar modru un skaidru prātu cīnījos pret visbriesmīgāko . . . Kailo ķermeni, pēc kura biju tiecies savos sapņos, izjutu vēl tikai... kā lai saka ... kā matēriju, kā organismu . . . nemanīju vairs viņu, bet gan dzīvību, ko aizsargāju pret nāvi, redzēju sievieti, kas locījās bries-

migās mokās . . . Viņas asinis, viņas karstās, svētās asinis pārplūdināja man rokas, bet es nepārdzīvoju ,ne laimi, nedz �ausmas . . . Biju tikai ārsts . . . īredzēju tikai cie�anas . .. un redzēju . . .

Tūliņ redzēju, ka viss zaudēts, ja nenotiks brīnums . . . viņa bija noziedzīgas, neveiklas rokas sakropļota un pa pusei noasiņojusi . . . Un man �ai smirdo�ajā alā nebija nekā ar ko apturēt asiņo�anu, nebija pat tīra ūdens . . . viss, kam pieskāros, lipa aiz netīrumiem.

�Mums tūliņ jābrauc uz slimnīcu,� es sacīju. Bet, tikko biju to pateicis, viņas nomocītais augums krampjaini saslējās. �Nē ... nē . . . labāk mirt... lai neviens nekā nezinātu . . . neviens nezinātu ... uz mājām . . . uz mājām ...�

Es sapratu . . . viņa cīnījās vairs tikai par savu noslēpumu, par savu godu . . . bet ne par dzīvību . . . Un es � paklausīju . . . Zēns atnesa nestuves. . . noguldījām viņu uz tām ... un tad . . . gurdu un drud�a mocītu, tikpat kā miru�u nesām viņu pa nakts tumsu ... uz mājām . . . aizraidījām pārsteigtos, pārbiedētos kalpotājus ... kā zagļi ienesām viņu istabā un aizslēdzām durvis . . . Un tad . . . tad sākās cīņa, ilga cīņa ar nāvi . . .

Pēk�ņi kāda roka tā sa�ņaudza manu elkoni, ka gandrīz iekliedzos aiz bailēm un sāpēm. Tumsā viņa sarauktā seja bija tik tuvu manējai, ka redzēju spēji pazibam baltos zobus un briļļu stiklus mirdzam mēnesnīcas blāvajā gaismā kā divas milzīgas kaķa acis. Un nu viņ� vairs nerunāja � bet, izmisīgu dusmu kratīts, kliedza:

� Vai jūs, sve�ais cilvēk, �eit mierīgi sēdēdams atpūtas krēslā un izpriecas braucienā vērodams pasauli, vai jūs zināt, kā ir, kad cilvēks mirst? Vai esat jau kādreiz bijis klāt, vai esat redzējis, kā augums lokās, rokas ar zilganiem nagiem tver

tuk�umā, krūtis gārdz un viss ķermenis pretojas, pat ik pirksts saslejas pretī (briesmām, bet acis izspie�as neiedomājamās �ausmās? Vai esat to kādreiz piedzīvojis, jūs, slaist un pasaules apceļotāj, jūs, kas runājat par palīdzību kā par pienākumu? Esmu to bie�i kā ārsts redzējis . . . man tas bijis tikai notikums klīnikā, fakts . . . esmu to, tā sakot, pētījis, bet pārdzīvojis tikai ^vienreiz, dzīvojis un nomiris līdzi esmu tikai toreiz tai naktī. . . tai briesmīgajā naktī, kad sēdēju un lauzīju galvu, lai kaut ko izdomātu, atrastu un izgudrotu, kā apturēt asinis, kas plūda un plūda, un plūda, lai novērstu drudzi, kas sadedzināja viņu man acu priek�ā ... lai aizdzītu nāvi, kura arvien vairāk tuvojās un kuru nevarēju aizgainīt no �īs gultas. Vai saprotat, ko tas nozīmē � būt ārstam, zināt visus līdzekļus pret visām slimībām � apzināties pienākumu palīdzēt, kā jūs tik gudri sakāt, � un tomēr nevarīgi sēdēt pie mirējas, zināt un nekā nespēt. . . zināt tikai vienu, zināt tikai briesmīgo patiesību, ka nav iespējams palīdzēt, kaut arī pārgrieztu pats sev visas vēnas . . . redzei mīļoto augumu, sāpju mocītu, nevarīgi noasiņojam, skaitīt pulsu, kas sit un tad it kā izdziest. . . pazūd zem taviem pirkstiem . . . būt ārstam un nespēt it nekā, nekā, nekā, nekā . . . tikai sēdēt un murmināt lūg�anu kā prātu izkūkojusi vecene baznīcā, vai arī vīstīt dūres pret no�ēlojamo dievu, pie tam apzinoties, ka tāda nemaz nav . . . Vai jūs to saprotat? Vai saprotat to? . . . Es . . . es nesaprotu tikai vienu, � kā var nenomirt līdzi tādos mirkļos... kā var otrā rītā tomēr piecelties, tīrīt zobus un aplikt kaklasaiti... kā var vēl dzīvot pēc visa pieredzētā, jūtot, ka �ī dzīvā elpa, pirmais cilvēks, par kuru tā cīnījos, ko gribēju paturēt ar visiem dvēseles spēkiem ... ka tas aizslīd no manis . . . kaut kur, ik mirkli arvien ātrāk aizslīd projām un es savās kaisto�ajās smadzenēs nevaru nekā izdomāt, lai viņu paturētu . . .

Un pie tam, lai manas mokas velni�ķīgi pavairotu, pievienojās vēl tas . . . Sē�ot pie viņas gultas, � biju iedevis viņai morfiju,

lai mazinātu sāpes, un raudzījos, kā viņa guļ kaisto�iem vaļīgiem, drud�a nomocīta, � jā . . . sē�ot pie viņas gultas, visu laiku jutu aiz muguras divas acis, kas uzlūkoja mani briesmīgā sasprindzinājumā ... Tur salīcis uz grīdas sēdēja zēns un klusu �ukstēja kādu lūg�anu . . . Kad mūsu skatieni sastapās, tad . . . nē, nevaru jums to attēlot. . . tad viņa suniski padevīgajās acīs parādījās kaut kas tik lūdzo�s, tik ... tik pateicīgs, un tai pa�ā brīdī viņ� pacēla pret mani irokas it kā lūgdams, lai viņu glābju . . . Vai saprotat: pret mani, pret mani viņ� pacēla rokas kā pret dievu . . . pret mani . . . bet es zināju, ka esmu nevarīgs un ka viss zaudēts ... ka esmu te tikpat lieks kā skudra, kas rāpo pa zemi. . . Ak, �is skatiens, kā mani mocīja �ī fanātiskā, aklā ticība manai prasmei . . . Man gribējās viņam uzkliegt un iespert ar kāju, tik ļoti viņ� mani sāpināja . . . Un tomēr jutu, ka mūs abus vieno mīlestība pret viņu ... un noslēpums . . . Viņ� sēdēja man tepat aiz muguras, klusi, kamolā sarāvies, kā modrs dzīvnieks . . . tikko es kaut ko prasīju, viņ� piesteidzās nedzirdami ar savām basajām kājām un pasniedza man prasīto, viss drebēdams ... un gaidu pilns, it kā tā būtu palīdzība . . . glābiņ� . . . Zinu, ka viņ� būtu atdevis dzīvību, lai viņai palīdzētu . . . tāda bija �ī sieviete, un tāda vara viņai bija pār cilvēkiem . . . un es . . . es nespēju glābt ne pilienu viņas asiņu ... Ak �ī nakts, �ī briesmīgā nakts, nebeidzamā nakts, kas pagāja cīnoties starp dzīvību un nāvi!

Pret rītu viņa vēlreiz pamodās . . . Viņa atvēra acis ... nu tās vairs nebija augstprātīgas un saltas. . . tajās bija valgs drud�a spīdums, kad tā pārlaida sve�ādu skatienu pār istabu. Tad viņa uzlūkoja mani: �ķita, ka viņa kaut ko pārdomā un grib kaut ko atcerēties, raudzīdamās manī ... un piepe�i. . . es redzēju . . . viņa atcerējās . . . tad viņas sejā pavīdēja tā kā bailes un riebums . . . kaut kas . . . kaut kas naidīgs un briesmīgi satraukts . . . viņa sāka metāties rokām, it kā gribētu bēgt . . . prom, prom, prom no manis . . . redzēju, ka viņa

domā par . . . toreizējo liktenīgo stundu . . . Bet tad viņa atjēdzis . . . uzlūkoja mani mierīgāk, smagi elpoja . . . jutu, ka viņa grib runāt un kaut ko teikt. . . Rokas atkal sakustējās, viņa gribēja piecelties, bet bija par vārgu. Es nomierināju viņu un atkal atguldīju. Tad viņa uzlūkoja mani ar ilgu, izmocītu skatienu . . . Lūpas klusi kustējās ... Tā bija tikai pēdējā dziesto�ā skaņa, kad viņa sacīja:

�Vai neviens to nedabūs zināt? . . . Neviens?�

�Neviens,� atbildēju ar pārliecino�u spēku, �es jums apsolu.�

Bet viņas acis bija vēl nemierīgas . . . Kalsto�ām lūpām viņa neskaidri, ar pūlēm izrunāja:

�Zvēriet. . . neviens nedabūs zināt. . . zvēriet!�

Es pacēlu pirkstus zvērestam. Viņa raudzījās manī. . . Skatiens bija neizsakāms . . . Tas bija maigs, silts, pateicīgs . . . Jā, patie�ām, patie�ām pateicīgs. . . Viņa gribēja vēl kaut ko sacīt, bet tas kļuva viņai par grūtu. Ilgi viņa gulēja, piepūles glu�i izmocīta, aizvērtām acīm. Tad sākās briesmīgais . . . briesmīgais . . . viņa mocījās vēl garu un grūtu stundu: tikai pret rītu viņa izdzisa . . .

Viņ� ilgi klusēja. Pamanīju to tikai tad, kad no klāja vidus nakts klusumā atskanēja zvans, � viens, divi, trīs spēcīgi sitieni � pulkstenis trīs. Mēnesnīca bija kļuvusi blāvāka, bet gaisā jau nedro�i audās kāds cits zeltains gai�ums, un vēj� atlidoja reizēm kā viegla pūsma. Vēl pusstunda, stunda un būs diena, skaidrā gaisma izdzēsīs visas �īs �ausmas. Tā kā mūsu kaktā nekrita vairs tik biezas un melnas ēnas, redzēju skaidrāk viņa vaibstus � viņ� bija noņēmis cepuri, redzēju viņa kailo pakausi un izmocīto seju, kas tagad �ķita jo briesmīgāka. Bet man jau atkal pievērsās mirdzo�ie briļļu stikli, viņ� saslējās, un viņa balsij bija zobgalīga, asa pieskaņa.

� Viņai nu bija pienācis gals, bet man vēl ne. Biju viens ar nelaiķi � bet viens sve�ā mājā, glu�i viens sve�ā pilsētā, kas

necieta nekādu (noslēpumu, un man . . . man vajadzēja noslēpumu sargāt... Jā, iedomājieties tagad visu situāciju: sieviete no kolonijas labākās sabiedrības, pilnīgi vesela, kas iepriek�ējā vakarā vēl dejojusi gubernatora ballē, piepe�i guļ mirusi savā gultā . . . pie viņas atrodas sve�s ārsts, iko, acīm redzot, ataicinājis viņas kalpotājs . . . Neviens visā mājā nav īredzējis, kad un no kurienes viņ� ieradies . . . Naktī viņa pārnesta uz nestuvēm, un tad aizslēgtas durvis ... un no rīta viņa jau mirusi. . . tikai tad tiek pasaukti kalpotāji, un piepe�i visa māja skan no vaimanām . . . tai pa�ā mirklī to uzzina kaimiņi un visa pilsēta ... un tikai viens cilvēks, kam viss jāizskaidro... es, sve�inieks, nomaļa posteņa ārsts . . . Iepriecino�a situācija, vai ne? . . .

Zināju, kas mani sagaida. Par laimi, pie manis bija zēns, krietnais puika, kas nolasīja man katru vēlē�anos no acīm � arī �is dzeltenais velnēns saprata, ka cīņa te vēl nav beigusies. Es viņam tikai pateicu: �Kundze vēlas, lai neviens nedabū zināt, kas noticis.� Viņ� raudzījās manī ar valgām, tomēr apņēmīgām suņa acīm: �Yes, sir,� vairāk zēns neko neteica. Bet viņ� nomazgāja no grīdas asiņu traipus, piekopa visu vislabākajā kārtībā � un taisni �ī noteiktā rīcība palīdzēja man atgūt atkal pa�savaldī�anos. Zinu, ka nekad mū�ā neesmu tā koncentrējis savu enerģiju un ka nekad to vairs nedarī�u. Ja cilvēks visu zaudējis, tad ar izmisuma spēkiem cīnās par pēdējo, un �is pēdējais bija viņas vēlē�anās � glabāt noslēpumu. Pilnīgā mierā sagaidīju cilvēkus un stāstīju viņiem visiem vienu un to pa�u izdomāto stāstu, ka zēns, ko viņa sūtījusi pēc ārsta, nejau�i saticis mani ceļā. Bet, �ķietami mierīgi runādams, es gaidīju . . . visu laiku gaidīju pa�u galveno . . . līķa apskati, kam vajadzēja notikt, pirms viņu kopā ar viņas noslēpumu ieguldām zārkā . . . Neaizmirstiet, ka bija jau piektdiena, un sestdien vajadzēja atbraukt vīram . . .

Beidzot pulksten deviņos izdzirdu, ka tika pieteikts pilsētas ārsts. Es biju aizsūtījis ipēc viņa � viņ� Bija mans priek�nieks un reizē konkurents, tas pats, par ko viņa vēl nesen tik nicīgi Bija izteikusies un kas, acīm redzot, jau Bija dabūjis zināt, ka lūdzu, lai mani pārceļ. Jau pirmajā acumirklī nojautu: viņ� ir pret mani naidīgs. Bet tie�i tas deva man spēkus.

Jau priek�namā viņ� jautāja: �Kad kundze ...� viņ� nosauca tās vārdu, �nomira?�

�Pulksten se�os no rīta.�

�Kad viņa aizsūtīja pēc jiums?�

�Ap pulksten vienpadsmitiem vakarā.�

�Vai jūs zināt, ka viņas ārsts Biju es?�

�Jā, Bet nebija laika . . . un tad . . . nelaiķe katrā ziņā vēlējās mani. Viņa aizliedza saukt kādu citu ārstu.�

Viņ� cie�i paskatījās manī: bālā, viegli izblīdusī seja pārlija ar sārtumu, nojautu, ka viņ� ir sarūgtināts. Bet tie�i tas Bija man vajadzīgs � visiem spēkiem tiecos pēc ātra atrisinājuma, jo jutu, ka nervi vairs ilgi neizturēs. Viņ� gribēja atcirst kaut ko dzēlīgu, bet tad tikai nevērīgi sacīja: �Ja domājat, ka varat iztikt bez manis, tad tomēr mans dienesta pienākums ir konstatēt nāvi ... un kā tā iestājusies.�

iNeatbiidēju un ļāvu viņam iet pa priek�u. Tad apgriezos, aizslēdzu durvis un noliku atslēgu uz galda. Viņ� pārsteigumā sarauca uzacis: �Ko tas nozīmē?�

Mierīgi nostājos viņam pretī: �Te nav jākonstatē īstais nāves cēlonis, bet gan � jāatrod kāds cits. Sī sieviete ataicināja mani, kad jau . . . kad jau bija notikusi neveiksmīga iejauk�anās . . . nevarēju viņu vairs glāBt, Bet apsolīju glābt viņas godu, un to es darī�u. Un lūdzu jūs man palīdzēt!�

Acis viņam bija glu�i platas aiz izbrīna. �Jūs ta�u negribat teikt,� viņ� sastomījās, �lai es, pilsētas ārsts, slēpju noziegumu?�

�Jā, gribu, man tas jāgrib.�

�Lai jūsu nozieguma dēļ es . . .�

�Teicu jau, ka neesmu aizskāris �o sievieti, citādi . . . citādi nestāvētu jūsu priek�ā, bet sen jau būtu padarījis sev galu. Viņa ir izpirkusi savu pārkāpumu � ja to gribat tā saukt, pasaulei nekas nav jāzina. Necietī�u, ka �is sievietes gods tiek nev a j a dizīg i aptraipits.�

Mans noteiktais tonis viņu tikai vēl vairāk sakaitināja.

�Jūs necietīsiet... tā . . . nu jūs esat mans priek�nieks . . . vai arī iedomājaties, ka jau tas esat. . . Pamēģiniet tikai man pavēlēt . . . Tūliņ jau domāju, ka te kāda netīra lieta, ja jūs ataicina no jūsu kakta . . . krietnu praksi te uzsākat, nudien, krietns paraugs . . . Bet nu es sāk�u izmeklē�anu, es, un varat būt dro�s, ka protokols, zem kura būs parakstīts mans vārds, būs pareizs. Es neparakstī�u melus.�

Izturējos glu�i mierīgi.

��oreiz jums tomēr vajadzēs to darīt. Gitādi vairs neatstāsiet �o istabu.�

Pie tam bāzu roku kabatā � revolvera man nebija klāt. Bet viņ� sarāvās. Paspēru soli tuvāk un cie�i raudzījos viņā.

�Paklausieties, ko jums sacī�u . . . lai neaizietu līdz galējībai. Mana dzīvība man nav neko vērta . . . sve�a arī ne � tiktāl nu īreiz esmu nonācis . . . Man ir svarīgi turēt tikai savu solījumu, ka �is nāves iemesls paliks noslēpums. Dzirdiet: dodu jums goda vārdu, ja parakstīsiet apliecību, ka �ī sieviete mirusi . . . nu, aiz kaut kādas nejau�ības, vēl �onedēļ atstā�u pilsētu un Indiju. . . iin, ja gribat, no�au�os, tikko zārks būs ielaists zemē un varē�u būt dro�s, ka neviens . . . saprotiet � neviens vairs neko nevarēs izpētīt. Ceru, ka jums ar to pietiks � ar to vajag pietikt.�

Laikam manā balsī bija kaut kas draudo�s un bīstams, jo, kad neviļus tuvojos, viņ� atkāpās piepe�ās bailēs kā . . . tāpat kā cilvēks bēg no amoka skrējēja, kad tas drā�as virsū, dunci vicinādams . . . Un tad uzreiz viņ� pilnīgi pārvērtās . . . kaut kā saduga iun .aprima . . . skarbā izturē�anās pagaisa . . . Viņ� nomurmināja, vēl tikai pavisam vāji pretodamies:

�Tā būs pirmā reize manā mū�ā, kad parakstu viltotu apliecību . . . bet gan jau kaut ko izdomāsim . . . saprotu, ka viss var atgadīties . . . Bet es ta�u nevarēju uzreiz ...�

�Zināms, ka nevarējāt,� piebalsoju, lai viņu iedro�inātu (�Tikai ātrāk! Ātrāk!� pulsēja man deniņos), �bet nu, zinādams, ka tikai sarūgtinātu dzīvu cilvēku un būtu ne�ēlīgs pret nelaiķi, jūs ta�u nevilcināsieties.�

Viņ� pamāja. Piegājām pie galda. Pēc da�ām minūtēm apliecība bija gatava (tā tika publicēta arī laikrakstā (un ticami aprakstīja sirdstrieku). Tad viņ� piecēlās un paskatījās manī:

�Jūs aizceļojat vēl �onedēļ, vai ne?�

�Goda vārds.�

Viņ� vēlreiz paskatījās manī. Manīju, ka viņ� grib izlikties stingrs un lieti�ķs.

�Pasūtī�u tūliņ zārku,� viņ� sacīja, lai slēptu apjukumu. Bet laikam ta�u manī bija kaut kas. . . kādas briesmīgas. . . mokas � viņ� piepe�i sniedza man roku un negaidītā sirsnībā kratīja manējo. �Tieciet tam visam pāri,� viņ� sacīja; nezinu, ko viņ� ar to domāja. Vai biju slims? Vai biju . . . prātu zaudējis? Pavadīju viņu līdz durvīm, atslēdzu tās � bet aiztaisīju pēdējiem spēkiem. Tad man atkal sāka klauvēt deniņos, viss salīgojās un sagriezās: tie�i pie viņas gultas sabruku ... tā . . . tāpat kā izmocīts amoka skrējējs nokrīt pec sava neprātīgā skrējiena.

Viņ� atkal apklusa. Mani kratīja drebuļi: vai tā (bija pirmā rīta vēja brāzma, kas, viegli �alkodama, pārskrēja klājam? Bet izmocītā seja, ko nu jau liegi apspīdēja ausmas atblāzma, atkal saspringa:

Nezinu, cik ilgi tā nogulēju uz paklaja. Tad man kāds pieskārās. Es pamodos. Tas bija zēns, pazemīgi un bailīgi viņ� stāvēja manā priek�ā un nemierīgi �raudzījās acīs.

�Kāds grib ienākt. . . redzēt viņu . . .�

�Neielaist nevienu.�

�Jā . . . bet. ..�

Acīs viņam bija izbailes. Viņ� gribēja kaut ko sacīt un tomēr neuzdro�inājās. Kaut kas nomāca uzticamo radījumu.

�Kas tur ir?�

Zēns uzlūkoja mani drebēdams, it kā baidīdamies no sitiena. Un tad pateica � nenosaukdams vārdu . . . Kur tādam pirmatnējam radījumam pēk�ņi rodas tik daudz saprāta, kā tas gadās, ka pavisam tum�us cilvēkus reizēm apgaro neizsakāma smalkjūtība? . . . Zēns sacīja . . . glu�i klusu un bailīgi:

�Tas ir viņ�.�

Pielēcu kājās, jo tūliņ sapratu, un mani pārņēma vēlē�anās un nepacietība redzēt nepazīstamo. Iedomājieties, cik tas bija savādi... visās �ajās mokās, drud�ainajā uztraukumā, bailēs un steigā pilnīgi biju aizmirsis �viņu� . . . aizmirsu, ka te iejaukts vēl kāds cilvēks . . . tas, kuru �ī sieviete bija mīlējusi un kuram kaislīgi bija sniegusi to, ko man liedza . . . Pirms divpadsmit, pirms divdesmit �etrām stundām būtu vēl ienīdis �o cilvēku un vēlējies saplosīt. . . Tagad ... es nevaru, nevaru jums attēlot, kā traucos to redzēt. . . mīlēt, jo viņa bija to mīlējusi.

Ar vienu lēcienu biju pie durvīm. Tur stāvēja jauns, pavisam jauns, gai�matains virsnieks, ļoti neveikls, ļoti slaids un ļoti bāls. Viņ� izskatījās kā bērns tik . . . tik aizkustino�i

jauns . . . un mani neizsakāmi saviļņoja tas, kā viņ� pūlējās <būt vīri�ķīgs, parādīt stingru stāju . . . slēpt savu satraukumu . . . Tūliņ redzēju, ka viņa roka dreb, kad viņ� to pacēla pie cepu res. Vismīļāk būtu viņu apskāvis ... jo viņ� bija glu�i tāds, kādu vēlējos redzēt cilvēku, kuram piederējusi �ī sieviete . . . ne pavedējs, nedz augstprātīgs nelga . . . nē, viņa bija atdevusies gandrīz vēl bērnam, tīrai, maigai būtnei.

Jauneklis stāvēja manā priek�ā glu�i apmulsis. Mans alka tīgais skatiens iun mana straujā tuvo�anās samulsināja viņu vēl vairāk. Ūsiņas uz virslūpas nodevīgi raustījās . . . Sis jaunais virsnieks, �is bērns, ar pūlēm valdīja asaras.

�Piedodiet,� viņ� beidzot sacīja, �ļoti gribētu . . . ļoti gribētu . . . kundzi... vēl redzēt.�

Neviļus, nemaz to neapzinādamies, apliku viņam, sve�iniekam, roku ap pleciem un ievedu viņu kā slimnieku istabā. Viņ� pārsteigts paraudzījās manī ar neizsakāmi siltu un pateicīgu skatienu ... jau �ajā mirklī jutām kaut kādu tuvību . . . Piegājām pie nelaiķes . . . Viņa gulēja balta uz baltiem palagiem jutu, ka manā klātbūtnē viņam ir neērti . . . tāpēc pagāju nost, lai atstātu viņu vienu. Viņ� lēnām devās tuvāk . . . nedro�iem, gausiem soļiem . . . Redzot viņa drebo�os plecus, nojautu, kā sāpes plosa viņam sirdi . . . viņ� gāja kā . . . kā pret vētru un negaisu . . . Un piepe�i sabruka pie gultas ceļos . . . glu�i tāpat kā pirmīt es.

Tūliņ piesteidzos, piecēlu viņu un aizvedu līdz krēslam. Viņ� nekaunējās vairs un izraudāja savas sāpes. Nespēju neko pateikt � neviļus tikai neglāstīju viņa gai�os, kā bērnam tik mīkstos matus. Viņ� satvēra manu roku . . . ļoti maigi un tomēr bikli . . . un piepe�i jutu viņa cie�o skatienu.

�Sakiet man patiesību, doktor,� viņ� stomījās, �vai viņa pati padarījusi sev galu?�

�Nē,� es atbildēju.

�Un vai . . . vai kāds ... ir vainīgs viņas nāvē?�

�Nē,� es atkal atbildēju, lai gan man pār lūpām gandrīz pārvēlās kliedziens: �Es! Es! Es! .. . Un tu! . . . Mēs abi! Un viņas lepnums, viņas nelaimīgais lepnums!� Bet atturējos. Atkārtoju tikai vēlreiz: �Nē . . . neviens nav vainīgs ... tas bija liktenīgs gadījums!�

�Nevaru tam ticēt,� viņ� ievaidējās, �nevaru tam ticēt. Vēl aizvakar viņa bija ballē, smaidīja un pamāja man. Kā tas iespējams un kā tas varēja notikt?�

Stāstīju garu izdomājumu. Arī viņam neatklāju nelaiķes noslēpumu. Visas tās dienas runājāmies kā divi brāļi, vienādu jūtu saistīti un apgaroti. . . un neatzināmies viens otram, bet sapratām, ka visa mūsu dzīve pieder �ai sievietei. . . Reizēm tas man gandrīz jau pārvēlās pār lūpām, bet tad sakodu zobus � viņ� nedabūja zināt, ka viņa nesa zem sirds viņa bērnu ... ka man būtu vajadzējis �o bērnu, viņa bērnu, nonāvēt, un ka viņa pati aizrāva to līdz ar sevi nebūtībā. Un tomēr runājām tikai par viņu tais dienās, kad slēpos pie viņa, sava jaunā paziņas ... jo � aizmirsu jums pateikt � mani meklēja . . . Vīrs pārbrauca, kad zārks jau bija aiztaisīts . . . Viņ� negribēja ticēt oficiālajam atzinumam... Ļaudis visu ko melsa, un viņ� meklēja mani . . . Bet nespēju satikties ar cilvēku, kas bija licis viņai ciest. . . paslēpos . . . �etras dienas neizgāju no mājas, mēs abi neatstājām dzīvokli. . . Viņas iemīļotais nopirka man kuģa karti ar pieņemtu vārdu, lai es varētu aizbēgt. . . Kā zaglis uzlavījos naktī uz klāja, lai neviens mani nepazītu . . . Pametu visu, kas man piederēja . . . māja ar visu septiņos gados paveikto darbu, visa mana manta bija pamesta likteņa varā ... Un priek�niecība dro�i vien jau izsvītrojusi mani no sarakstiem, jo bez atļaujas atstāju savu posteni... Bet nevarēju vairs dzīvot tajā mājā un tajā pilsētā . . . pasaulē, kur

viss atgādināja viņu . . . tka zaglis bēgu naktī, lai tikai būtu projām ... lai aizmirstu . . .

Bet.. . kad uzkāpu uz kuģa .. . naktī. . . pusnaktī . . . mans draugs bija kopā ar mani. . . tad . . . tad . . . pa�laik pacēla ar ceļamo krānu . . . kaut ko �etrstūrainu, melnu . . . viņas zārku .. . dzirdiet: viņas zārku . . . viņa man sekoja, tāpat kā es agrāk viņai... un man vajadzēja stāvēt un izlikties vienaldzīgam, jo turpat bija arī viņas vīrs . . . Viņ� pavada to uz Angliju . . . varbūt viņ� grib tur izdarīt sekciju . . . viņ� pārņēmis to savā ziņā ... nu tā atkal pieder viņam ... ne vairs mums, mums . . . abiem . . . Bet esmu vēl �eit. . . palik�u pie viņas līdz pa�am pēdējam brīdim . . . viņ�, viņ� nekad to nedrīkst dabūt zināt. . . pratī�u aizsargāt viņas noslēpumu pret katru mēģinājumu . . . pret �o nelieti, kura dēļ viņa gājusi nāvē . . . Nekā, nekā viņ� nedabūs zināt . . . viņas noslēpums pieder man, tikai man vienam . . .

Vai tagad saprotat. . . vai tagad saprotat. . . kāpēc negribu redzēt cilvēkus . . . negribu dzirdēt viņu smieklus . . . kad tie flirtē un tvīkst viens otra tuvuma ... jo lejā . . . lejā, kravas telpā, starp tējas un kokosriekstu maisiem stāv zārks ... Es nevaru tur tikt, telpa ir aizslēgta . . . bet zinu to ar visu savu būtni, apzinos ik mirkli. . . arī tad, kad te spēlē valsi un tango. . . tas ta�u ir muļķīgi, jūras dziļumā guļ miljoniem miru�o, katrā vietā uz zemes, kur vien speram kāju, trūd līķis ... un tomēr es nevaru izturēt, nevaru izturēt, ja rīko masku balles un tik alkatīgi smejas . . . Nelaiķe, jūtu, ka viņa ir te, un zinu, ko viņa no manis grib . . . zinu, ka man ir vēl kāds pienākums .. . vēl nav beigas . . . viņas noslēpums nav vēl glābts ... viņa mani vēl neatbrīvo . . .

Vidus klājā atskanēja soļu �ļūcieni un �ļaksti: jūrnieki sāka berzt klāju. Viņ� sarāvās kā noziegumā pieķerts: bālajā sejā pavīdēja bailes. Piecēlies viņ� norūca:

� Es jau eju... es jau eju.

Grūti bija skatīties aiz viņu � uz viņa iekaisu�ajām acīm uri pietūku�ajiem plakstiņiem, kas bija sarkani vai nu no viskija, vai asarām. Viņ� izvairījās no manas līdzjūtības: nojautu viņa sadugu�ajā augumā kaunu, bezgalīgu kaunu, ka bija atzinies man �ai naktī. Neviļus sacīju:

�Vai drīkstu varbūt pēcpusdienā apmeklēt jūs kajītē . . .�

Viņ� palūkojās manī � lūpas savilkās zobgalīgā, skarbā un ciniskā smīnā, ļauni skanēja katrs grū�us izgrūstais vārds.

�Ahā ... Tā saucamais pienākums palīdzēt. . . ahā ... Ar �o vārdiņu jums laimējās pavedināt mani izpļāpāties. Bet nē, mīļais, pateicos. Nedomājiet, ka man tagad ir vieglāk, kad līdz pat pēdējam sīkumam esmu atklājis jums savu sirdi. Manu sabojāto dzīvi neviens vairs nevar salāpīt. . . sliekas, esmu par velti kalpojis cienījamai Holandes valdībai . . . pensija ir pagalam, atgrie�os Eiropā nabags kā suns . . . suns, kas kaukdams skrien pakaļ zārkam . . . Amoku nevar ilgi skriet nesodīts, beidzot skrējējs tiek notriekts zemē, un ceru, ka drīz bū�u galā .. . Nē, pateicos par laipno apmeklējumu. . . man kajītē jau ir savi ceļa biedri. . . pāris pudeļu laba, veca viskija, kas mani reizēm mierina, un tad vēl mans vecais draugs, krietnais brau-niņ�, pie kura es, diem�ēl, neesmu īstā laikā ķeries... tas beidzot palīdzēs labāk par visu pļāpā�anu. . . Lūdzu, nepūlieties . . . cilvēkam vienmēr vēl paliek viņa vienīgās tiesības � nobeigties, kā pa�am patīk ... un lai viņu pie tam netraucē sve�a palīdzība.�

Viņ� vēlreiz uzlūkoja mani ironiski un . . . pat izaicino�i, bet jutu: tas bija tikai kauns, bezgalīgs kauns. Tad viņ� ierāva galvu plecos, neatsveicinājies pagriezās un gāja stipri salīcis �ļūco�iem soļiem pa jau gai�o klāju uz kajīti. Vairāk neesmu viņu

redzējis. Velti nomeklējos viņu divas nāko�ās naktis parastajā vietā. Viņ� bija pazudis, un es varētu domāt, ka viss bijis sapnis vai fantastiska parādība, ja manu uzmanību nesaistītu kāds pasa�ieris � holandie�u lieltirgotājs ar sēru lentu ap roku; man stāstīja, ka viņa sieva tikko mirusi ar kādu tropu slimību. Nopietns un sagrauzts viņ� pastaigājās nomaļus no citiem, un doma, ka zinu viņa slepenākās rūpes, darīja mani savādi kautru; arvien novērsos, kad viņ� gāja garām, lai mans skatiens nenodotu, ka zinu vairāk par viņa likteni nekā viņ� pats.

Neapoles ostā pēc tam notika tas dīvainais nelaimes gadījums, kura izskaidrojums laikam jāmeklē sve�inieka stāstā. Vairums pasa�ieru vakarā bija izkāpu�i krastā, es apmeklēju operu un pēc tam vēl pasēdēju kādā gai�ā kafejnīcā Romas ielā. Kad laivā atgriezāmies uz tvaikoņa, man tūliņ dūrās acīs, ka ap kuģi kaut ko meklēdamas braukā vairākas laivas ar lāpām iun acetilēna lukturiem, bet aug�ā uz klāja tumsā staigā karabinieri un �andarmi. Pajautāju kādam jūrniekam, kas noticis. Tas izvairījās atbildēt, un bija skaidrs, ka komandai dota pavēle klusēt. Arī otrā dienā, kad kuģis atkal mierīgi, it kā nekas nebūtu noticis, devās tālāk uz D�enovu, nekā nevarēja dabūt zināt. Tikai itālie�u laikrakstos vēlāk lasīju romantiski izpu�ķotu nelaimes gadījuma aprakstu, kas noticis Neapoles ostā. Tajā naktī, avīzēs bija rakstīts, vēlā stundā, lai ar sēro skatu nesatrauktu pārējos pasa�ierus, laivā no kuģa tika nolaists zārks ar kādas no Holandes kolonijām atvestas cienījamas dāmas mirstīgajām atliekām. To pa�laik vīra klātbūtnē nesu�i lejā pa trapu, kad piepe�i kaut kas smags gāzies zemē no aug�ējā klāja un ierāvis sev līdzi dziļumā kā zārku, tā arī nesējus un nelaiķes vīru. Kāds laikraksts apgalvoja, ka tas bijis kāds vājprātīgais, kas meties no aug�as lejā uz trapu, citā bija

rakstīts, ka traps pats notrūcis aiz pārmērīga svara: lai nu bija kā būdams, kuģniecības sabiedrība bija darījusi visu, lai aizplīvurotu patiesību. Laivām ar pūlēm izdevies izglābt nesējus iun nelaiķes vīru, bet cinka zārks tūliņ nogrimis dzijumā un nebijis vairs atrodams. Lasītāji nodomāja, ka tai īsajai ziņai, kas tajā pa�ā laikā parādījās un vēstīja, ka ostā izskalots ap �etrdesmit gadu veca vīrie�a līķis, nav nekāda sakara ar romantiski aprakstīto nelaimes gadījumu, bet man, tikko izlasīju �īs nedaudzās rindas, �ķita aiz laikraksta lapas pēk�ņi atkal spokaini pavīdam mēnesnīcas apspīdētā bālā seja un mirdzo�ie briļļu stikli.

.

.

Otrā piestātnē aiz Drēzdenes mūsu kupejā iekāpa kāds pavecs vīrs, pieklājīgi sveicināja un paskatījies pamāja man vēl īpa�i, kā labam paziņam. Pirmajā mirklī es viņu nepazinu; bet, tikko viņ�, viegli pasmaidīdams, nosauca savu vārdu, tūliņ atcerējos: tas bija viens no Berlīnes ievērojamākajiem mākslas antikvāristiem, pie kura miera laikā ibie�i biju aplūkojis un pircis senas grāmatas un autogrāfus. Mēs drīz vien sākām pļāpāt par da�ādām nenozīmīgām lietām. Glu�i negaidot, viņ� sacīja:

� Man tomēr jums jāpastāsta, no kurienes pa�laik nāku, jo �ī epizode ir gandrīz visdīvainākā, ko es, vecs mākslas lietu tirgotājs, trīsdesmit septiņos darba gados esmu piedzīvojis. Jūs dro�i vien zināt, kā tagad, ikop� naudas vērtība izkūpējusi kā dūmi, mūsu nozarē iet; jaunie bagātnieki piepe�i sajūsmināju�ies par gotiskajām madonnām un senajiem izdevumiem, vecām gravīrām un gleznām; nevar viņiem nemaz pietiekami daudz to savākt, pat jāsargās, lai viņi galīgi neiztīra visu māju. Ar lielāko prieku viņi nopirktu pat apro�u pogas no piedurk nēm un lampu no rakstāmgalda. Tā nu kļūst arvien grūtāk pie-

gādāt jaunas preces � piedodiet, ika �os (priek�metus, uz kuriem mēs parasti esam raudzīju�ies ar godbijību, piepe�i saucu par precēm, � bet �ī nejaukā rase mūs novedusi tiktāl, ka brīni�ķu venēcie�u gravīru sākam uzskatīt par zināmas dolāru summas ekvivalentu un Gver�īno zīmējumu � par pāris simtfranku zīmju iemiesojumu. Nekāda pretestība neatbaida �o trako pircēju (neatlaidīgo uzmācību. Un tā es kādu irītu biju atkal galīgi iztuk�ots un vislabprātāk būtu taisījis ciet logu aizvirtņus, tāds kauns man bija, kad mūsu vecajā veikalā, ko mans tēvs bija mantojis no vectēva, redzēju mētājamies tikai no�ēlojamas graba�as, kuras agrāk neviens ielas tirgotājs ziemeļos nebūtu krāvis savos ratos.

Sai nereize man piepe�i ienāca prata pārlapot mu�u vecā*: veikala grāmatas, lai uzmeklētu senu klientu, kam varbūt va-irētu atkal izvilt pāris dublētu. �āds vecs klientu saraksts ir alla� kā tāds miru�o saraksts, it īpa�i �ajos laikos, un tas man neko daudz nedeva: vairums mūsu agrāko klientu jau sen bija izūtrupēti vai arī miru�i, un uz tiem nedaudzajiem, kas vēl dzīvoja, nevarēja daudz ko cerēt. Bet tad piepe�i uzdūros veselam �ūksnim vēstuļu, ko laikam gan bija rakstījis mūsu visvecākais klients, kuru tādēļ vien biju piemirsis, ka jau kop� kara sākuma, 1914. gada, viņ� vairs nebija mums neko pasūtījis, nedz pieprasījis. Sarakstī�anās bija ilgusi � patie�ām bez pārspīlējumiem � gandrīz se�us gadu desmitus; viņ� bija pircis jau no mana tēva un vectēva, tomēr nevarēju atcerēties, ka manas trīsdesmit septiņus gadus ilgās darbības laikā kādreiz būtu apmeklējis mūsu veikalu. Viss norādīja, ka viņ� ir viens no tiem dīvainajiem, vecmodīgajiem un jocīgajiem vācie�iem, kurus attēloja MenceJis un Spicvegs un kuri izzudu�i, saglabādamies līdz mūsu dienām kā retumi tikai mazās provinces pilsētiņās. Viņa sacerējumi tbija kaligrafiski un skaidri uzrakstīti, summas ar lineālu un sarkanu tinti pasvītrotas, skaitļus viņ� rakstīja vienmēr divas reizes, lai nerastos nekādi pār-

pratumi; tāpat arī tas, ka irakstot viņ� izlietoja vienīgi sev adresētu vēstuļu tīrās lapas un otrādi apgrieztas aploksnes, no-irādīja uz īsta provinciāļa sīkumainību un fanātisku taupīgumu. �ais dīvainajos dokumentos bija rakstīts ne vien viņa vārds, bet arī pilns tituls: atvaļināts me�saimniecības un ekonomikas padomnieks, atvaļināts leitnants, apbalvots ar pirmās �ķiras dzelzs krustu. Viņam, septiņdesmito gadu veterānam, ja nu viņ� vēl bija dzīvs, bija jau, mazākais, savi astoņdesmit gadi uz pleciem. Bet �is smieklīgais un jocīgais skopulis, senu grafiku kolekcionārs, kā izrādījās, bija neparasti gudrs, ar izcilām zinā�anām un vissmalkāko gaumi: salikdams lēnām vienkop viņa pasūtījumus kop� gandrīz se�iem gadu desmitiem, kur par pirmajiem iepirkumiem bija skanēju�i vēl sudraba gra�i, es sapratu, ka �is mazais provincietis tai laikā, kad par dālderi varēja nopirkt veselu kaudzi skaistāko vācu kokgriezumu, pavisam klusi būs savācis tādu vara gravīru kolekciju, kas ar lielu godu varētu stāvēt līdzās jauno bagātnieku skaļi izreklamētajiem krājumiem. Tas, ko viņ� pie .mums vien pusgadsimta laikā bija iegādājies par mazām summām markās un feniņos, tagad bija radījis apbrīnojamu vērtību, bez tam varēja paredzēt, ka viņ� arī utrupēs un pie citiem tirgotājiem būs ieguvis ne mazāk izdevīgu pirkumu. Kop� 1914. gada no viņa tomēr nebija pienācis vairs neviens pasūtījums, bet es ta�u tik labi zināju par visiem mākslas lietu tirdzniecības notikumiem, ka man nebūtu varējusi paiet secen �āda mantu daudzuma izūtrupē�ana vai pārdo�ana: tātad �im dīvainajam cilvēkam vajadzēja būt vēl dzīvam vai arī kolekcija atradās viņa mantinieku rokās.

Tas viss mani ieinteresēja, un tūlīt nākamajā dienā, tas ir, vakar vakarā, es devos tie�i uz turieni, taisnā ceļā uz vienu no visnomaļākajām provinces pilsētiņām, kādas ir Saksijā, un, kad no mazās piestātnes lēni gāju pa galveno ielu, man likās gandrīz neiespējami, ka vienā no �īm banālajām mājelēm, kuras bija pieblīvētas ar sīkpilsoņu graba�ām, dzīvotu cilvēks, kam, nevai-

nojami uzglabāti, �pieder visi brīni�ķīgākie Rembranta, kā arī Dīrera un Manteņa darbi. Pastā uz jautājumu, vai �eit mitinās kāds .me�saimniecības un ekonomikas padomnieks ar tādu vārdu, kā par brīnumu, dabūju �zināt, ka vecais vīrs patie�ām vēl ir dzīvs, un es � atklāti sakot, ar puksto�u sirdi � jau priek�pusdienā posos ceļā.

Man nenācās grūti sameklēt viņa dzīvokli. Tas atradās ierāvēja arhitekta se�desmitajos gados steig�us uzceltas vienkār�as provinces mājeles otrajā stāvā. Pirmo stāvu apdzīvoja kārtīgs drēbnieku meistars, otrajā stāvā pa kreisi spīdēja kāda pasta pārziņa izkārtni te, bet pa labi bija porcelāna tāfelīte ar padomnieka vārdu. Kad bikli piezvanīju, durvis tūliņ atvēra ļoti veca, sirma sieviete ar glītu, melnu aubīti galvā. Es pasniedzu viņai savu vizītkarti un jautāju, vai varētu runāt ar me�saimniecības padomnieka kungu. Izbrīnījusies un ar manāmu neuzticību viņa uzlūkoja vispirms mani un tad vizītkarti: likās, �ajā pamestajā pilsētiņā un vecmodīgajā mājā apmeklējums no citurienes ir vesels notikums. Viņa laipni lūdza mani pagaidīt, paņēma vizītkarti un iegāja istabā; dzirdēju viņu klusu �ukstam un tad piepe�i skaļu, ķildīgu vīrie�a balsi:

Ak, R. . . . kungs no Berlīnes, no lielā antikvariāta . . . Lai tik nāk, lai tik nāk! .. . Ļoti priecājos!

Un vecā māmiņa jau iztipināja atkal laukā un lūdza mani istabā.

Es novilku mēteli un gāju iek�ā. Vienkār�ās istabas vidū, pie cēlies kājās, stāvēja vecs, bet vēl spēcīgs vīrs ar kuplām ūsām, ģērbies ar tresēm izrotātos, gandrīz vai militāros mājassvārkos, un sirsnīgi sniedza man pretī abas rokas. Bet �is atklātais, neap�aubāmi draudzīga un spontāna apsveikuma �ests nesaskanēja ar dīvaino sastingumu viņa stājā. Viņ� nenāca man ne soli pretī, un man vajadzēja mazliet nepatīkami pārsteigtam doties pie viņa, lai satvertu viņa roku. Bet, kad gribēju to satvert, pamanīju, ka viņ� rokas �tur taisni un nekustīgi, ka tās

nemeklē manējo, bet gan gaida. Nākamajā mirklī sapratu visu: �is cilvēks /bija akls.

Jau kop� bērnības man vienmēr bijis neērti stāvēt akla cilvēka priek�ā, nekad neesmu varējis apslēpt kaunu un apmulsumu, īredzot kādu cilvēku glu�i kā dzīvu un tomēr zinot, ka viņ� neuztver mani tā kā es viņu. Arī tagad, kad zem izpūru-�ajām, kuplajām, sirmajām uzacīm redzēju �īs nedzīvās acis, kas stingi vērās tuk�umā, man bija vispirms jāpārvar izbailes. Bet aklais nedeva man daudz laika �ādam pārsteigumam, tikko mana roka aizskāra viņējo, viņ� jo spēcīgi to sakratīja un, omulīgi, skaļi un strauji runādams, atkal mani apsveica:

� Rets apmeklējums, � viņ� platu muti smējās man tie�i sejā, � tie�ām brīnums, ka arī kāds no Berlīnes lielajiem kungiem kādreiz iemaldās mūsu ligzdā . . . Bet tas nozīmē, ka jāuzmanās, ja kāds no tirgotāju kungiem dodas ceļā .. . Mūsu mājās mēdz vienmēr sacīt: vārtus un kabatas ciet, kad �igāni nāk ... Jā, varu iedomāties, kāpēc mani uzmeklējat... Ar veikaliem tagad mūsu nabaga panīku�ajā Vācijā iet slikti, nav vairs pircēju, un tad lielie kungi atceras atkal savus vecos klientus un uzmeklē savas aitiņas . . . Bet pie manis, baidos, jums nebūs laimes, mēs, nabaga vecie pensionāri, esam priecīgi, ja mums ir galdā gabals maizes. Kad jūs paaugstināt tik neprātīgi cenas, mēs nevaram vairs turēt līdzi . . . Mūsējie pazūd uz visiem laikiem.

Es tūliņ piebildu, ka viņ� mani pārpratis, ka neesmu nācis viņam neko pārdot, bet man tikai nejau�i gadījies būt te tuvumā un negribēju laist garām izdevību apmeklēt viņu kā mūsu veikala ilggadīgu klientu un vienu no Vācijas ievērojamākiem kolekcionāriem. Tikko biju izteicis vārdus �vienu no Vācijas ievērojamākiem kolekcionāriem�, vecā vīra seja dīvaini pārvērtās. Viņ� vēl arvien stāvēja taisni un stīvi istabas vidū, bet viņa stāja pēk�ņi ieguva apskaidrotību un iek�ēju lepnumu, viņ� pagriezās uz to pusi, kur, pēc viņa domām, atradās sieva, it kā

gribētu sacīt: �Vai dzirdi?� � un teica lēni, maigā, priecīgā balsī, bez tās militāri skarbās pieskaņas, kādā nupat bija runājis:

� Tas patie�ām ir ļoti ļoti jauki no jūsu puses . . . Bet jūs neesat nācis par velti. Jūs redzēsiet kaut ko tādu, ko nedabūjat vis īredzēt katru dienu pat savā lepnajā Berlīnē . . . Pāris eksemplāru, par kuriem skaistāku neatradīsiet ne �Albertīnā�, ne arī nolādētajā Parīzē . . . Protams, ja se�desmit gadus ir kolekcionārs, tad tiek pie mantām, kas vis nemētājas tie�i uz ielas. Luīze, padod man skapja atslēgu!

Bet nu notika kaut kas negaidīts. Vecā māmiņa, kas stāvēja viņam līdzās un, pieklājīgi smaidīdama, bija klusi un laipni klausījusies mūsu sarunā, piepe�i lūgdamās pacēla pret mani abas rokas un tai pa�ā mirklī noliedzo�i papurināja galvu, tā ka sākumā neko nesapratu. Tad viņa piegāja pie vīra un uzlika tam viegli rokas uz pleciem.

� Bet, Hervart, � viņa atgādināja, � tu nemaz nejautā kungam, vai viņam tagad ir laiks apskatīt kolekciju, drīz jau būs pusdienas. Un pēc ē�anas tev stunda jāatpū�as, to ārsts stingri noteicis. Vai nebūtu labāk, ja tu parādītu kungam visu pēc pusdienām, un tad mēs kopā padzertu kafiju? Tad arī Annemarija būs mājās, viņa saprot visu daudz labāk un var tev palīdzēt!

Un vēlreiz, vīram neko nenojau�ot, ļoti lūdzo�i pamāja ar galvu.

Tagad es sapratu. Zināju, ka viņa vēlas, lai noraidu tā tūlītējo nodomu, un steidzīgi pateicu, ka esmu ielūgts uz pusdienām. Man būtu prieks un pagodinājums, ja drīkstētu apskatīt viņa kolekciju, bet tas man pirms pulksten trijiem gan nebūs iespējams, pēc tam atkal labprāt iegrieztos.

Vecais vīrs novērsās, pukodamies kā bērns, kam atņemta mīļākā rotaļlietiņa.

� Zināms, � viņ� rūca, Berlīnes kungiem nekad nav ļaika. Bet �oreiz jums būs jāatrod laiks, jo te nav vis trīs vai

pieci eksemplāri, bet divdesmit septiņas mapes, katra atsevi�ķam meistaram, un neviena no tām nav pustuk�a. Tātad pulksten trijos; bet esat laikā, citādi netiksim galā.

Viņ� atkal sniedza man, neko neredzēdams, pretī roku.

� Ievērojiet, jūs drīkstat priecāties vai arī � dusmoties. Un, jo vairāk dusmosieties, jo vairāk priecā�os. Tādi mēs, kolekcionāri, esam: visu sev, un neko citiem! � Un viņ� man vēlreiz spēcīgi pakratīja roku.

Vecā sieviņa pavadīja mani līdz durvīm. Visu laiku jau biju novērojis viņā zināmu neveiklību un sejā mulsu baiļu izteiksmi. Bet nu pie pa�ām durvīm viņa ļoti nomāktā balsī stomīdamās jautāja:

� Vai . . . vai mana meita Annemarija drīkstētu . . . drīkstētu aiziet pēc jums un jūs atvest? ... Tā būs labāk ... aiz daudziem iemesliem ... Jūs dro�i vien pusdienojat viesnīcā?

� Protams, priecā�os, tas būs patīkami, � es sacīju.

Un patie�ām stundu vēlāk, kad mazajā istabā viesnīcā pie tirgus laukuma biju tikko beidzis pusdienot, apkārt skatīdamās, it kā kaut ko meklēdama, te ienāca vienkār�i ģērbusies, jau vecīga sieviete. Es gāju viņai klāt, stādījos priek�ā un sacīju, ka esmu gatavs tūliņ iet viņai līdzi, lai apskatītu kolekciju. Bet, piepe�i nosarkdama, un ar tādu pa�u satraukumu un apjukumu kā māte viņa Jūdza, vai nevarētu vispirms parunāt ar mani pāris vārdu. Un es tūliņ redzēju, ka viņa jūtas nomākta. Vienmēr, kad viņa saņēmās un mēģināja runāt, nemierīgs, nervozs sārtums pārklāja pat pieri un ;roka burzīja apģērbu. Beidzot, stomīdamās un arvien vairāk apmulsdama, viņa iesāka:

� Māte atsūtīja mani pie jums . . . Viņa man visu izstāstīja, un . . . mēs jūs ļoti lūdzam . . . Mums patiesībā vajag jūs informēt, pirms nākat pie tēva . . . Tēvs, zināms, gribēs rādīt jums savu kolekciju, bet kolekcija . . . kolekcija . . . nav vairs pilnīga .. . Trūkst vairāki eksemplāri... Diem�ēl, pat ļotj daudzi..,

Viņai atkal vajadzēja ievilkt elpu, tad viņa mani pēk�ņi uzlūkoja un steidzīgi sacīja:

� Man jāriunā ar jums pilnīgi atklāti. . . Jūs zināt, kādi tagad laiki, jūs sapratīsiet visu . . . Tēvs kop� kaira sākuma palicis pilnīgi akls. Viņa redze jau agrāk bie�i bija traucēta, bet tad uztraukums viņam pilnīgi atņēma acu gaismu; kaut gan viņam ir septiņdesmit se�i gadi, viņ�, protams, gribēja doties līdzi uz Franciju un, kad armija nevirzījās uz priek�u tikpat ātri kā 1870. gadā, briesmīgi uztraucās, uin tad viņam sāka strauji pasliktināties redze. Citādi viņ� vēl ir pilnīgi �irgts, vēl nesen viņ� varēja staigāt stundām ilgi un nodoties pat iemīļotajām medībām. Nu viņa pastaigas beigu�ās, un vienīgais prieks palikusi kolekcija, to viņ� skata katru dienu ... Tas ir, viņ� jau to neredz, viņ� jau nekā vairs neredz, bet izņem katru pēcpusdienu visas mapes, lai vismaz citu pēc cita aptaustītu eksemplārus, vienmēr tajā pa�ā kārtībā; viņ� tos kop� gadu desmitiem zina jau no galvas . . . Nekas cits viņu tagad vairs neinteresē, un man vienmēr jālasa viņam priek�ā, kas laikrakstos teikts par cenu paaugstinājumiem, un jo augstākas kļūst cenas, jo viņ� jūtas laimīgāks ... jo . . . tas jau ir visbriesmīgākais, ka tēvs nekā vairs nesaprot, ne kādi tagad laiki, ne kas notiek ar cenām. Viņ� nezina, ka esam visu pazaudēju�i un ka ar viņa pensiju nevar iztikt mēnesī ne divas dienas . . . Pie tam mans māsasvīrs kritis karā un māsa palikusi viena ar �etriem bērniem . . . Bet tēvs nekā nezina par mūsu materiālajām grūti bām. Vispirms .mēs taupījām, taupījām vēl vairāk nekā agrāk, bet tas nelīdzēja. Tad mēs sākām pārdot � neaizskārām, pro tams, viņa iemīļoto kolekciju . . . Pārdevām nedaudzās rotaslietas, kas mums piederēja, bet tas bija tīrais nieks, jo tēvs kop� se�desmit gadiem katru feniņu, ko varēja atlicināt, izdeva tikai par savām lapām. Un kādu dienu nekā vairs nebija . . . Mēs nezinājām, ko iesākt . . . Un tad . . . tad mēs ar māti pārdevām Yieniu eksemplāru. Tēvs nekad to nebūtu atļāvis, viņ� nemaz ne

zina, cik slikti mums klājas, viņ� nenojau�, cik grūti �melnaja� tirgū sagādāt kaut mazumiņu pārtikas, viņ� arī nezina, ka esam karu zaudēju�i un ka mums atņemta Elzasa un Lotringa, mē? viņam vairs nelasām to visu no laikrakstiem priek�ā, lai viņ� neuztrauktos.

Tas bija ļoti dārgs eksemplārs, ko pārdevām, � kāda Rembranta gravīra. Tirgotājs piedāvāja mums par to daudzus, daudzus tūksto�us mārku, un mēs cerējām, ka būsim gadiem nodro�ināti. Bet jūs jau zināt, kā nauda kūst. . . Noguldījām atlikumu bankā, ta�u pēc pāris mēne�iem viss bija pagalam. Tā mums vajadzēja pārdot vēl vienu eksemplāru un tad vēl vienu, un tirgotājs atsūtīja naudu vienmēr tikai tad, kad tā jau bija zaudējusi vērtību. Tad mēs piedalījāmies ūtrupēs, bet arī tur mūs apkrāpa, kaut arī summas bija miljoniem lielas. . . Kamēr �ie miljoni nonāca līdz mums, tie vienmēr bija jau kļuvu�i par bezvērtīgiem papīriem. Lai glābtu tikai kailo, no�ēlojamo dzīvību, viss labākais no viņa kolekcijas, izņemot pāris vērtīgu eksemplāru, ir pamazām aizceļojis, bet tēvs nekā nenojau�.

Tāpēc arī māte izbijās, kad jūs �odien ieradāties ... Ja viņ� jums atvērs mapes, tad viss kļūs zināms. . . Vecajos vākos, kurus viņ� pazīst pēc taustes, esam pārdoto vietā ieliku�as kopijas vai arī tām līdzīgas lapas, tā ka aptaustot viņ� nekā nemana. Un, ja viņ� tās var aptaustīt un saskaitīt (viņ� ļoti labi atceras to secību), tad priecājas glu�i tāpat kā agrāk, kad aplūkoja tās redzīgām acīm. Bez tam mūsu mazajā pilsētiņā nav neviena, kuru tēvs uzskatītu par cienīgu redzēt viņa dārgu mus . . . Un viņ� tik fanātiski mīl katru atsevi�ķu gravīru, ka, liekas, viņam salūztu sirds, ja viņ� nojaustu, ka viss jau izslīdē jis viņam no rokām. Kop� agrākais Drēzdenes vara gravīru nodaļas vadītājs miris, jūs pa �iem gadiem esat pirmais, kam viņ� grib rādīt savas mapes. Tāpēc lūdzu jūs . . .

Un vecīgā sieviete piepe�i pacēla rokas, un acis viņai valgi iemirdzējās.

� Mēs jūs lūdzam . . . nedariet viņu nelaimīgu . . . nedariet mūs nelaimīgus . . . Neizpostiet viņam �o pēdējo ilūziju, palīdziet mums, lai viņ� ticētu, ka visas gravīras, par kurām viņ� stāstīs, atrodas vēl turpat. . . Viņ� to nepārdzīvotu, ja pat tikai nojaustu. Varbūt esam nodarīju�as viņam pāri, bet nevarējām citādi: ir ta�u jā dzīvo . . . Un cilvēka dzīvība � �etri manas māsas bāreņi, ta�u nozīmē daudz vairāk nekā apdrukātas lapas . . . Līdz pat �ai dienai neesam liegu�as viņam nekādu prieku: viņ� ir laimīgs, katru pēcpusdienu trīs stundas pēc kārtas �ķirsta savas mapes un ar katru gravīru sarunājas kā ar cilvēku. Bet �odien ... varbūt �odien būtu viņa laimīgākā diena, viņ� ta�u kop� gadiem ilgojas savus dārgumus parādīt kādam lietpratējam. Lūdzu . . . Sirsnīgi jūs lūdzu, neizpostiet viņam �o prieku!

Tas tika pateikts tik aizkustino�i, ka nespēju nemaz atstāstīt. Ak dievs, kā antikvārists esmu redzējis daudz nekrietni izpostītu, inflācijas nejēdzīgi pieviltu cilvēku, kam visdārgākās no senajām ģimenes rotaslietām izkrāptas par sviestmaizi, bet te liktenis bija izspēlējis sevi�ķi ļaunu joku � tas viss mani jo dziļi saviļņoja. Protams, apsolījos klusēt un darīt to labāko, ko vien varu.

Mēs sākām iet: pa ceļam sarūgtināts uzzināju, ar kādiem blēdīgiem paņēmieniem �īs nabaga vientiesīgās sievietes krāptas, bet tas tikai pavairoja manu apņēmību, cik iespējams, viņām palīdzēt. Mēs uzkāpām otrajā stāvā, un, tikko aizskārām durvju rokturi, tā jau izdzirdām vecā vīra līksmi dziedo�o balsi:

� Nāciet! Nāciet!

Ar akla cilvēka jutīgo dzirdi viņ� mūsu soļus bija saklausījis jau uz kāpnēm.

� Hervarts nevarēja �odien nemaz gulēt aiz nepacietības parādīt jums savus dārgumus, � vecā māmuļa smaidot sacīja.

Viens vienīgs meitas skatiens bija viņu jau nomierinājis � vīna zināja, kā es izturē�os. Uz galda izliktas gaidīja mapju kaudzes, un, tikko aklais sajuta manu roku, tā, ne vārda neteicis, tūliņ satvēra mani aiz elkoņa un apsēdināja krēslā.

� Tā, nu tūliņ sāksim � ir daudz ko skatīt, un Berlīnes kungiem jau nekad nav laika. Sai pirmajā mapē man ir Dī-īrers, gandrīz pilns komplekts, kā jūs pārliecināsieties, � pie tam viena gravīra skaistāka par otru. Bet varēsiet spriest pats, paskatieties! � viņ� uz�ķīra pirmo lapu. � Lielais zirgs.

Ļoti saudzīgi, kā aiztikdams kaut ko trauslu, viņ� lielā uzmanībā, pieskardamies tikai ar pa�iem pirkstgaliem, izņēma no mapes vākus, kuros bija ielikts vienīgi apdzeltējis papīrs, un sajūsmināts turēja savā priek�ā nevērtīgo lapu. Mirkli viņ� uzlūkoja to, patiesībā nekā neredzēdams, bet kā ekstāzē, un, turot izstieptajā rokā acu augstumā tuk�o lapu, kā uz burvja mājienu viņa seja pieņēma tādu izteiksmi, it kā viņ� patie�ām ko redzētu. Viņa aklajās acīs ar sastingu�ajām zīlītēm piepe�i atspoguļojās gaisma un apziņa, � vai tas bija papīra atspīdums vai arī iek�ēja saviļņojuma mirdzums?

Nu, � viņ� lepni jautāja, � vai esat jebkad redzējis skaistāku novilkumu? Cik asi, cik skaidri izdalās katra detaļa! Esmu �o lapu salīdzinājis ar Drēzdenes eksemplāru, bet tas izskatījās glu�i izplūdis un blāvs. Un pie tam ģenealoģija! Lūk! � Un viņ� apgrieza lapu un irādīja tik noteikti ar nagu tuk�ās lapas otrā pusē uz atsevi�ķām vietām, ka neviļus paskatījos, vai patie�ām tur nav atzīmes. � Jā, te ir kolekcionāra Naglera zīmogs, te Remija un Esdaila; vai mani ievērojamie priek�te�i varēja iedomāties, ka viņu gravīras nokļūs reiz �ai mazajā istabelē?

Man pārskrēja auksts pār muguru, kad viņ�, nekā nenojauzdams, tik sajūsmināts slavēja pilnīgi tuk�u lapu, un baigi bija noskatīties, kā viņ� ar pirksta nagu precīzi līdz milimetram norādīja uz neredzamajām kolekcionāru atzīmēm, ko bija uzbfl-

rusi tikai viņa fantāzija. Kakls man sa�ņaudzās aiz uztraukuma, nezināju nekā ko atbildēt; bet, kad apmulsis uzlūkoju abas sievietes, redzēju atkal trīco�ās un uztrauktās sirmgalves lūdzo�i paceltās rokas. Tad saņēmos un sāku savu lomu.

� Lieliski! � beidzot norūcu. � Brīni�ķīgs novilkums. � Un tūliņ viņa seja sāka starot aiz lepnuma.

� Bet tas vēl nav nekas, � viņ� triumfēja, � jums vispirms jāredz �Melanholija� vai �Kaisle�, krāsains eksemplārs, kāda otra laikam pasaulē vairs nav. Palūkojieties tik! � Un atkal viņa pirksti maigi noglāstīja kādu iedomātu attēlu. � Sie svaigie, �ie sulīgie un siltie toņi! Visa Berlīne ar saviem mākslas vēsturniekiem un antikvāristiem stāvētu vai uz galvas, lai dabūtu �ādu gravīru.

Tā viņ� sajūsmināts un līksms runāja veselas divas stundas. Nē, es jums nevaru izstāstīt, cik tas bija jocīgi, � skatīt ar viņu kopā �īs simt vai divsimt tuk�ās lapas vai no�ēlojamās reprodukcijas, kas �ā nelaimīgā cilvēka atmiņā, kur� neko nenojauta, tomēr bija tik neiedomājami īstas, ka viņ� nekļūdīdamies nevainojamā secībā runāja par katru atsevi�ķi un slavēja to vissīkākās detaļas. Neredzamā kolekcija, sen jau izkaisīta visos vējos, �im aklajam un aizkustino�i pieviltajam cilvēkam vēl bija tepat, un viņa iztēles kaislīgais spēks lika arī man gandrīz tai ticēt. Tikai reizi pēk�ņas atmo�anās briesmas pārtrauca sajūsmas pilnā vērojuma somnabulo dro�ību: aplūkojot Rembranta �Antiopi� (izmēģinājuma novilkumu, kam patie�ām vajadzēja būt neiedomājami vērtīgam), viņ� atkal bija slavējis skaidro iespiedumu, nervozi ar �gai�redzīgo� pirkstu vilcis pa papīru, labpatikā zīmēdams iespieduma līniju, bet jutīgie pirksta nervi nebija atradu�i uz sve�ās lapas pazīstamos padziļinājumus. Pār viņa pieri piepe�i pārlaidās ēna, balss kļuva nedro�a.

� Tā ta�u ir . . . Tā ta�u ir �Anliope�? � viņ� viegli samulsis �ukstēja; es tūliņ saņēmos, steig�us izņēmu ierāmēto

lapu viņam no rokām un sajūsmināts sāku visiespējamākos sīkumos runāt īpar gravīru, ko arī es pazinu. Aklā vīra samulsusī seja atkal kļuva gai�a. Un, jo vairāk es gravīru slavēju, jo sirsnīgāka, maigāka un līksmāka atplauka viņa grumbu izvagotā, izburbējusī seja.

� Reiz esmu sastapis cilvēku, kas kaut ko saprot, � viņ� gavilēja, lepni pavērsies pret savējiem. � Beidzot, beidzot arī jūs nu dzirdat, ko manas gravīras ir vērts. Jūs vienmēr neticīgi pukojāties, ka visu naudu ieguldu savā kolekcijā: ir jau tiesa, se�desmit gadu laikā neesmu lietojis ne alu, ne vīnu, ne tabaku, neesmu tērējis naudu ne par ceļojumiem, ne teātriem, ne grāmatām, bet tikai taupījis un taupījis �īm gravīrām. Kādreiz, kad manis vairs nebūs, gan jūs redzēsiet, � tad jūs būsiet bagātas, visbagātākās pilsētā, tik bagātas kā pa�as lielākās bagātnieces Drēzdenē, tad jūs vēl priecāsieties par manu neprātu. Bet, kamēr dzīvoju, neviena vienīga gravīra neatstās �o māju � vispirms iznesiet laukā mani un tad tikai manu kolekciju.

Un pie tam viņa roka noglāstīja sen iztuk�otās mapes, it kā tās būtu kaut kas dzīvs. Man bija baigi, bet reizē biju arī aizkustināts, jo pa visiem kara gadiem nebiju neviena vācie�a sejā redzējis tik pilnīgu un tik tīru svētlaimi. Sievietes, stāvēdamas viņam līdzās, noslēpumaini atgādināja vācu meistargravīras sievie�u tēlus, kas, atnāku�as apmeklēt sava pestītāja kapu, godbijīgās izbailēs un līksmā ekstāzē izbrīnīju�ās stāv uzlauztās, tuk�ās velves priek�ā. Un kā gravīrā jaunavas, nojau�ot pestītāja parādī�anos, tā arī �īs abas vecīgās, rūpju saliektās, nabadzīgās sīkpilsones smaidīja caur asarām, sirmgalvja bērni�ķīgā prieka apstarotas; nekad nebiju redzējis tik aizkustino�u ainu. Vecais vīrs nevarēja vien noklausīties manās uzslavās, visu laiku kravāja un grozīja lapas, kāri uztverdams katru manu vārdu. Jutu atvieglojumu, kad melīgās mapes beidzot tika nostumtas pie malas un viņam negribot vajadzēja atbrīvot

galdu kafijas tasēm. Bet kas gan bija mana atvieglotā vainas apziņa, salīdzinot to ar neapvaldīto, skaļo prieku un pārgalvību, ko pārdzīvoja vīrs, kas bija it kā kļuvis par trim gadu desmitiem jaunāks! Viņ� stāstīja (neskaitāmas anekdotes par pirkumiem un meklējumiem, katru palīdzību noraidīdams arvien piecēlās, lai atkal un atkal izņemtu kādu gravīru: viņ� bija pārgalvīgs un apskurbis kā no vīna. Kad beidzot sacīju, ka man jāatvadās, viņ� patie�ām izbijās, saīga kā stūrgalvīgs bērns un piecirta spītīgi ar kāju pie grīdas: tā nevajagot, es neesot vēl redzējis ne pusi. Abām sievietēm stūrgalvīgā sapīkuma dēļ nācās ļoti grūti viņu pārliecināt, ka nedrīkst mani vairs ilgāk aizturēt, jo es nokavē�u vilcienu.

Kad viņ� beidzot pēc izmisuma pilnas preto�anās padevās un sākām atvadīties, viņa balss kļuva glu�i maiga. Viņ� saņēma manas rokas, un viņa pirksti ar akla cilvēka jutīgumu glāstīdami slīdēja man līdz pat locītavām, it kā viņ� gribētu par mani izzināt vairāk un sacīt ko sirsnīgāku, nekā iespējams ar vārdiem.

� Jūs ar savu apciemojumu sagādājāt man lielu lielu prieku, � viņ� �teica saviļņojumā, kas nāca no sirds dziļumiem un ko es nekad neaizmirsī�u. � Tā patie�ām bija laime beidzot, atkal reiz beidzot aplūkot manas mījās gravīras kopā ar lietpratēju. Bet jūs redzēsiet, ka nebūsiet veltīgi mani, vecu un aklu vīru, apmeklējis. Apsolu jums � lai mana sieva ir lieciniece � ka pievieno�u savam testamentam vēl vienu punktu, kurā manas kolekcijas izpārdo�ana tiks novēlēta jūsu cienījamai firmai. Jums būs gods pārvaldīt �os nezināmos dārgumus līdz tai dienai, kad tie tiks izkaisīti pa visu pasauli. � Pie tam viņ� glāsto�i uzlika roku uz izlaupītajām mapēm.

� Apsoliet man vienīgi pagatavot skaistu katalogu: tas būs mans piemineklis, man nevajag labāka.

Es paraudzījos uz sievu un meitu, kas bija cie�i pieglaudu�ās viena otrai, un reizēm trīsas pārskrēja no vienas auguma uz otru, it kā viņas būtu viens ķermenis, kas nodreb kopīgā sa-

viļņojumā. Jutos glu�i svinīgi, kad �is savā neziņā aizkustino�ais cilvēks novēlēja kā dārgumu manā pārziņā savu neredzamo, sen izgaisu�o kolekciju. Saviļņots apsolīju viņam to, ko nekad nevarēju izpildīt; atkal gai�i iemirdzējās aklo acu zīlītes; jutu, cik ļoti viņ� ilgojas mani redzēt: nojautu to pēc maiguma um viņa pirkstu glāsto�ā pieskāriena, kad viņ� pateicībā un atzinībā spieda man roku.

Sievietes pavadīja mani līdz durvīm. Viņas neuzdro�inājās runāt, jo tēva smalkā dzirde uztvertu katru vārdu, bet cik sirsnīgi un pateicības pilnas staroja viņu asarām pieplūdu�ās acis! Glu�i apstulbis novilkos lejā pa kāpnēm. Man nudien bija kauns: biju kā pasakā eņģelis iegājis nabaga ļau�u istabā un tikai ar gudru viltību un nekautrīgiem meliem padarījis aklu cilvēku uz stundu redzīgu, lai gan patiesībā biju nācis kā no�ēlojams pau-ninieks nolaupīt kādam ar blēdību pāris dārgu gravīru. Tagad paņēmu līdzi daudz ko vairāk: �ai smacīgajā, drūmajā laikā atkal reiz biju varējis izbaudīt tīru sajūsmu un kristalizētu, tikai mākslas izraisītu ekstāzi, kādu mūsdienu cilvēki laikam sen vairs nepazīst. Es sajutu � nevaru to citādi nosaukt � godbijību, lai gan vēl arvien kaunējos, īsti nezinādams, kāpēc.

Atrados jau uz ielas, kad aug�ā veroties ie�īkstējās logs un dzirdēju saucam savu vārdu: patie�ām, vecais vīrs nebija varējis atturēties un ar aklajām acīm raudzījās man nopakaļ virzienā, kur nojauta mani aizejam. Viņ� izliecās tik tālu pār logu, ka abām sievietēm vajadzēja viņu uzmanīgi pieturēt, vicināja ar kabatas lakatiņu un sauca līksmā, skanīgā zēna balsī:

� Laimīgu ceļu!

Sis skats bija neaizmirstams: sirmgalvja jautrā seja tur

aug�ā, logā, raudzījās pāri visiem saīgu�ajiem, nervozajiem, nevaļīgajiem gājējiem ielā; no mūsu pretīgās dzīves īstenības to maigi pacēla aug�up laimes pilnas ilūzijas gai�ais mākonis. Un man atkal ienāca prātā senie, patiesie vārdi, � liekas, tos sacījis Gēte, � ka kolekcionāri ir laimīgi cilvēki.

.

Reiz, kad atkal biju Vīnē un atgriezos no kāda apciemojuma pilsētas nomalē, mani negaidot pārsteidza lietus gāze, kas cilvēkus kā ar slapju pātagu raiti sadzina zem nojumēm un māju vārtos, un arī es steig�us meklēju patvērumu. Vīnē, par laimi, ik uz stūra gaida kafejnīca, � ar pilo�u cepuri un stipri samirku�iem pleciem iebēgu kādā, kura atradās tie�i pretī. Tā bija viena no parastākajām priek�pilsētas kafejnīcām; tās ir gandrīz �abloniski vienādas, bez jaunmodīgajām, no Vācijas aizgūtajām pilsētas centru dejasgrīdu atrakcijām, vīniski patriarhālas un pārpildītas vienkār�iem cilvēkiem, kas vairāk uzmanības veltī laikrakstiem nekā cepumiem. Lai gan �ai vakara stundā jau smacīgais gaiss bija caurausts ziliem tabakas dūmu lokiem, tomēr kafejnīca ar glu�i jaunajiem samta dīvāniem un spo�o alumīnija kasi izskatījās spodra. Steigā nebiju papūlējies uz ielas izlasīt nosaukumu, � bet kam tas bija vajadzīgs? Nu sēdēju siltumā un nepacietīgi lūkojos caur zilganajām lietus lā�u noskalotajām rūtīm, gaidīdams, kad apnicīgajam lietum labpatiks atkāpties pāris kilometru tālāk.

Es tātad nīku (bezdarbībā un sāku jau padoties tai kūtrajai pasivitātei, ko it kā narkozi neredzami iztvaiko katra īsta Vīnes kafejnīca. Aiz gara laika uzlūkoju cilvēkus, kam telpas mākslīgais apgaismojums iezīmēja zem acīm neveselīgas ēnas, vēroju jaunavu pie kases, kura mehāniski izdalīja viesmīļiem cukuru un katrai kafijas tasei karotīti, pa pusei snauduļodams, neapzināti lasīju man galīgi vienaldzīgos plakātus pie sienām, un pat gandrīz priecājos par �āda veida garīgu trulumu. Bet piepe�i dīvainā kārtā pamodos no pussnaudas, sajuzdams savādu nemieru, tāpat kā niecīgas zobu sāpes, kad vēl nezina, vai tās sākas labajā vai kreisajā pusē, aug�ējā vai apak�ējā �oklī; sajutu tikai neizprotamu satraukumu un nemieru. Jo piepe�i, - nebūtu gan varējis pateikt, kā, � apzinājos, ka esmu te jau bijis pirms vairākiem gadiem un ka mani ar �īm sienām, krēsliem, galdiem, ar �o sve�o, dūmaino telpu saista kādas atmiņas.

Jo vairāk pūlējos at�ķetināt atmiņu pavedienu, jo viltīgāk un izvairīgāk tas izslīdēja man no rokām � tas spīguļoja neskaidri kā medūza visdziļākajā zemapziņā un tomēr nebija ne satverams, nedz iegūstams. Veltīgi aplūkoju katru priek�metu �ai telpā: protams, daudz kas man bija sve�s, piemēram, kase ar �irksto�o automātisko skaitītāju un tāpat arī sienas segums, kas bija sarkankoka imitācija, � tas viss dro�i vien bija parādījies vēlāk. Un tomēr, tomēr biju �eit reiz pirms divdesmit vai vairāk gadiem bijis, kā nagla sienā, neredzami paslēpts, te glabājās kaut kas no sen pārdzīvotā. Ar visiem jutekļiem ieniru �ai telpā un reizē arī pats sevī � un tomēr, nolādēts! � nevarēju atsaukt zudu�ās, no prāta izgaisu�ās atmiņas.

Es dusmojos, kā dusmojamies vienmēr, ja kāda neveiksme liecina par mūsu garīgo spēku izsīkumu un nevarību. Tomēr nezaudēju cerību vēl atmodināt �īs atmiņas. Zināju, ka man jāatrod tikai kāds sīks āķītis, kur pieķerties, jo mana atmiņa ir dīvaina, reizē laba nm slikta, savā ziņā stūrgalvīga un spī

tīga, bet arī neiedomājami uzticama. Tā uzņem savā tum�ajā paslēptuvē svarīgākos notikumus un sejas, visu lasīto un pārdzīvoto un nekā vairs nedod labprāt atpakaļ no �īs zemapziņas uz gribas pavēli vien. Ta�u man jāiegūst tikai visvieglākais pieturas punkts, kāda skatu karte, pāris rindu uz aploksnes, apkvēpusi laikraksta lapa, un aizmirstais tūliņ iznirst no tum�i plūsto�ās straumes atkal pilnīgi dzīvs un taustāms kā izmak�ķerēta zivs. Tad atceros cilvēku visos sīkumos, viņa muti, mutē robu starp zobiem kreisajā pusē, ko redz smejoties, �o smieklu lūsto�o skaņu un kā pie tam sāk raustīties ūsas un kā �ais smieklos iznirst cita, jauna seja � to visu tad tūliņ redzu kā vīzijā un pēc gadiem atceros katru vārdu, ko �is cilvēks man jebkad teicis. Bet, lai pagātni redzētu un justu, man vienmēr vajadzīgs kāds kairinājums, kāds sīks palīgs dzīves īstenībā. Tāpēc aizvēru acis, lai spriegāk varētu domāt, lai iztēlotos un satvertu �o noslēpumaino mak�ķeres āķi. Bet nekā! Atkal nekā! Izgaisis un aizmirsts! Un es biju tik sarūgtināts par slikto, stūrgalvīgo atmiņas aparātu savā galvaskausā, ka gribēju sist sev ar dūrēm pa pieri, kā dauza bojātu automātu, kur� netaisni nedod to, kas vajadzīgs. Nē, nevarēju vairs ilgāk palikt mierīgi sē�am, tā mani uztrauca �ī neveiksme, uin galīgi sadusmots piecēlos, lai ievilktu elpu. Bet dīvaini � tikko biju pagājies pāris soļu pa lokālu, tā mirgodams un dzirkstīdams manī sāka aust pirmais fosforiscējo�ais gai�ums. Atcerējos, ka pa labi no kases bija jāieiet kādā telpā, kur nebija logu un kur dega tikai mākslīga gaisma. Un patie�ām: tā tas bija. Lai gan citādi tapsēta, tomēr �ī bija tā pati �etrstūrainā, patum�ā istaba, spēļu istaba. Priecīgi satraukts (jutu, ka tūliņ zinā�u visu), instinktīvi skatījos visapkārt, meklēdams atsevi�ķus priek�metus. Divi biljarda galdi snauda kā zaļi, klusi, gļotaini dīķi, kaktos atradās spēļu galdiņi, pie viena no tiem divi galma padomnieki vai profesori spēlēja �ahu. Un kaktā tie�i līdzās dzelzs krāsnij, no kuras netālu atradās tālruņa kabīne, stāvēja mazs, �etrstūrains galdiņ�.

Piepe�i mani trāpīja it kā zibens. Es tūliņ zināju, tūliņ, vienā vienīgā karstā, laimē trīso�ā mirklī: ak dievs, tā ta�u bija Mendeļa, Jēkaba Mendeļa, grāmatnieka Mendeļa vieta, un pēc divdesmit gadiem es atkal biju nokļuvis viņa galvenajā miteklī Gluka kafejnīcā Alzera ielā. Jēkabs Mendelis, ka tik neizprotami ilgi varēju aizmirst viņu, �o visdīvaināko un teiksmaināko cilvēku, �o pasaules brīnumu, kas bija slavens universitātē un �aurā, cienījamā sabiedrības lokā � kā man varēja pagaist no atmiņas �is grāmatu mags un mākleris, kas ik dienas te sēdēja no rīta līdz vakaram, � Gluka kafejnīcas gudrības, slavas un goda simbols.

Man vajadzēja tikai uz mirkli aizvērt acis, un iztēlē jau atausa viņa skaidrais un samērīgais tēls. Es atkal redzēju, kā viņ� te vienmēr sēdēja pie �etrstūrainā galdiņa ar netīri pelēko marmora plati, kas vienmēr bija apkrauta grāmatām un papīriem. Viņ� te sēdēja nelokāms un nesatricināms, kā noburts caur brillēm stīvi raudzīdamies grāmatā, viņ� te sēdēja, lasot dūkdams un murminādams, augumu un bāli plankumaino pliko pauri �ūpodams; tas bija hederā, ebreju pamatskolā, austrumos iegūts paradums. Te, tikai pie �ā galda, viņ� lasīja savus katalogus un grāmatas, tāpat kā viņam bija skolā mācīju�i lasīt talmudu, viegli dziedādams un kā pēc takts līgodamies. Kā bērns iemieg un aizmirst pasauli, kad to kā hipnotizējot ritmiski �ūpo uz aug�u un leju, tā, pēc �o ticīgo domām, �ūpojot un zvalstot kūtro augumu, arī gars var vieglāk nokļūt aizmirstības laimē. Un patie�ām Jēkabs Mendelis neredzēja un nedzirdēja nekā ap sevi. Viņam līdzās trok�ņoja un ķildojās biljarda spēlētāji, skraidīja marķieri, zvanīja tālrunis; tika berzta grīda, kurināta krāsns, bet viņ� nekā nemanīja. Reiz dego�a ogle bija izkritusi no krāsns, divus soļus no viņa jau svila un kūpēja parkets; juzdams nejauko smaku, kāds viesis pamanīja briesmas un steig�us metās dzēst gruzdo�o vietu; bet pats Jēkabs Mendelis, kas atradās tikai pāris soļu attālumā un bija jau kodīgu

dūmu apņemts, nemanīja nekā. Jo viņ� lasīja tā, kā citi lūdz dievu, kā spēlmaņi nododas azartam un dzērāji apstulbu�i blen� tuk�umā, viņ� lasīja, iegrimis tik aizkustino�ā aizmirstībā, ka tas veids, kā lasa visi pārējie cilvēki, man kop� tā laika vienmēr ir licies tikai profanācija. Sai mazajā Galieijas grāmatu tirgotājā Jēkabā Mendelī es, vēl jauneklis būdams, pirmo reizi redzēju lielo pilnīgās koncentrē�anās noslēpumu, kas rada kā māksliniekus, tā zinātniekus, patiesi gudros un galīgi neprātīgos, � �o traģisko īstas apsēstības laimi un nelaimi.

Pie viņa mani aizveda kāds vecāks universitātes kolēģis. Es toreiz interesējos par �odien vēl maz pazīstamo Paracelza pēcteci, ārstu un magnetizētā ju Mesmeru, bet nesekmīgi; attiecīgie darbi par viņu, kā izrādījās, bija nepilnīgi, un bibliotekārs, pie kura es, vēl nepieredzējis jauneklis, griezos pēc izziņas, nelaipni atrūca, ka literatūra jāuzrāda man pa�am un nevis viņam. Toreiz minētais kolēģis man pirmo reizi nosauca viņa vārdu.

� Es tevi aizvedī�u pie Mendeļa, � viņ� man apsolīja, tas zina visu un var pagādāt visu, tas dabūs tev visretāko grāmatu no jebkura vācu antikvariāta. Viņ� ir viskrietnākais cilvēks visā Vīnē un pie tam vēl savādnieks, no izmirsto�o grāmatu tārpu sugas.

Tā mēs divatā aizgājām uz Gluka kafejnīcu, un, lūk, tur ar bārdu noaudzis, brillēm uz acīm un ģērbies melnās drēbēs, sēdēja grāmatnieks Mendelis un lasīdams �ūpojas kā krūms vējā. Mēs iegājām, viņ� mūs nemanīja. Viņ� tikai sēdēja un lasīja, un �ūpoja ķermeņa aug�daļu pār galdu ui priek�u un atpakaļ, bet viņam aiz muguras, pie sienas pakārts, �ūpojās viņa nonēsātais melnais mētelis, kam visas kabatas bija piebāztas ar laikrakstiem un zīmītēm. Lai mūs pieteiktu, mans draugs stipri ieklepojās. Bet Mendelis, vērdamies caur biezajiem briļļu stikliem grāmatā, vēl nekā nemanīja. Beidzot mans draugs pieklauvēja pie galda gandrīz tikpat skaļi un stipri, kā klauvē pie durvīm, � tad Mendelis beidzot pacēla galvu, mehāniski

pastūma nost no pieres lielās brilles metāla ietvaros un no izspūru�o, pelnpelētko uzacu apak�as uz mums cie�i skatījās divas savādas acis, tās bija mazas, melnas, modras acis, a�as un �audīgi dzeļo�as kā �ūskas mēle. Mans draugs mūs iepazīstināja, un es izteicu savu lūgumu, pie kam vispirms � �o viltību draugs bija man ļoti ieteicis � izlikdamies pikts, sūdzējos par bibliotekāru, kas nebija gribējis palīdzēt. Mendelis atzvēlās krēslā un rūpīgi nospļāvās. Tad viņ� īsi iesmējās un sāka runāt stiprā austrumnieku izloksnē:

� Viņ� negribēja? Nē, � viņ� nevarēja! Tas jau ir nelietis, īsts ēzelis. Es viņu pazīstu, lai dievs �ēlīgs, jau kādus divdesmit gadus, bet viņ� vēl arvien nekā nav iemācījies. Saņemt algu, tas ir vienīgais, ko tādi var! Viņiem labāk vajadzētu kraut ķieģeļus, �iem doktoru kungiem, nekā sēdēt pie grāmatām.

Tā, krietni atvieglojot sirdi, ledus bija lauzts, un labsirdīgs rokas mājiens ielūdza mani pirmo reizi pie �etrstūrainā, piezīmēm izraibinātā marmora galdiņa, �ā man vēl nepazīstamā bibliogrāfisku atklājumu altāra. Es īsumā pastāstīju par savu vēlē�anos: dabut Mesmera laikabiedru darbus par magnētismu, kā ari visas vēlākās gramatas un polemiskos rakstus par un pret Mesmeru. Tiklīdz biju beidzis, Mendelis mirkli piemiedza kreiso aci, glu�i kā �āvējs pirms �āviena. Bet �īs koncentrētās uzmanības vaibsts ilga nudien tikai mirkli, tad, it kā lasīdams neredzamu katalogu, viņ� veikli uzskaitīja divus vai trīs du�us grāmatu, minot katrai izdevēju, gada skaitli un aptuvenu cenu. Es apmulsu. Kaut arī iepriek� sagatavots, nebiju to gaidījis. Ta�u likās, ka viņam patika mans apjukums, jo viņ� tūdaļ uz savas atmiņas klaviatūras spēlēja tālāk manas tēmas visbrīni�ķīgākās bibliogrāfiskās variācijas. Vai es negribētu kaut ko zināt arī par somnabulistiem, par pirmajiem mēģinājumiem ar hipnozi un par Gasneru, par velna izdzī�anu un kristīgo zinātni un Blavatsku? Atkal bira vārdi, nosaukumi, paskaidrojumi: tikai tagad sapratu, ar kādu īpatnēju atmiņas spēju brīnumu

biju sastapies; Jēkabs Mendelis nudien bija apkārtstaigājo�s leksikons, universālkatalogs. Pārsteigts raudzījos uz �o bibliogrāfijas fenomenu, kas bija ievīstījies neizskatīgā, pat mazliet notraipītā Galicijas vecu grāmatu tirgotāja apvalkā. Bērtin nobēris man kādus astoņdesmit nosaukumus, ārēji vienaldzīgs, bet iek�ēji ļoti apmierināts par savu izspēlēto trumpi, viņ� spodrināja brilles ar kabatas drāniņu, kas kādreiz dro�i vien bijusi balta. Lai mazliet slēptu savu izbrīnu, nedro�i iejautājos, kuras no �īm grāmatām viņ� varētu man pagādāt.

� Nu redzēsim, kā būs iespējams, � viņ� norūca. � At nāciet rīt atkal, gan Mendelis jums pa to laiku kaut ko pagādās, un, ko nevar atrast vienā vietā, to var citā. Kam galva uz pleciem, tas visu atrod.

Es sirsnīgi pateicos un aiz pārmērīgas laipnības izdarīju rupju kļūdu, solīdamies vēlamo grāmatu nosaukumus uzrakstīt uz zīmītes. Tai pa�ā brīdī jutu, ka draugs brīdinādams piegrū� ar elkoni. Bet bija jau par vēlu! Mendelis uzmeta man skatienu � un kādu skatienu! � tajā bija lasāms reizē triumfs un aizvainojums, izsmiekls un pārākuma apziņa, tas bija taisni karalisks skatiens, �ekspīra varoņa Makbeta skatiens, kad Makdufs neuzveicamajam varonim ieteic padoties bez cīņas. Tad viņ� atkal īsi iesmējās, lielais ādamābols viņa kaklā stipri sakustējās uz aug�u un leju, acīm īredzot, viņ� ar pūlēm norija skarbu vārdu. Un jebkur� lamuvārds no labā, krietnā grāmatnieka Mendeļa mutes būtu bijis pelnīts; jo tikai sve�iniekam, tikai nezinātājam (�amhorecam�, kā viņ� izteicās) varēja ienākt prātā apvainojo�ā iedoma viņam, Jēkabam Mendelim, pa�am Jēkabam Men-delim, uzrakstīt kādas grāmatas nosaukumu kā grāmatu veikala māceklim vai bibliotēkas darbiniekam, it kā �īm ārkārtējām, �īm dimanta smadzenēm jebkad būtu bijis nepiecie�ams �āds rupj� palīglīdzeklis. Tikai vēlāk sapratu, cik ļoti ar �o pieklājīgo priek�likumu biju sarūgtinājis viņa neparasto ģēniju, j� �is mazais, saņurcītais, savā bārdā pilnīgi ievīkstījies un pie

tam vēl kuprainais Galicijas ebrejs Jēkabs Mendelis bija atmiņas titāns. Aiz �īs netīri bālās, kā ar pelēku suņu apaugu�ās pieres slēpās neredzamā atmiņu irakstā kā no tērauda izliets ikviens nosaukums, kāds jebkad ticis iespiests uz titullapas. Pēc pirmā pieprasījuma viņ� zināja katra darba, vienalga, vai tas parādījies tikai vakar vai arī bija divsimt gadu vecs, publicē�anas vietu, izdevēju, cenu, sākotnējo un antikvariāta, un nekļūdīgā iztēlē tūliņ atcerējās katras grāmatas iesējumu un ilustrācijas un faksimila pielikumus. Ikvienu grāmatu, vai nu viņ� to bija turējis pats savās rokās, vai arī aplūkojis tikai no tālienes vitrīnā vai bibliotēkā, viņ� skatīja tikpat optiski skaidri kā rado�s mākslinieks savus iek�ējos un ārpasaulei vēl neredzamos tēlus. Ja kāda grāmata Rēgensburgas antikvariāta katalogā tika piedāvāta par se�ām markām, viņ� tūliņ atminējās, ka cits �īs pa�as grāmatas eksemplārs pirms pāris gadiem kādā Vīnes ūtrupē bijis dabūjams par �etrām kronām, kā arī atce rējās cilvēku, kas to ieguvis; nē, Jēkabs Mendelis nekad neaizmirsa nevienu grāmatas nosaukumu un nevienu skaitli, viņ� pazina katru stādu, katru infuzoriju un katru zvaigzni mū�am mainīgajā un nemierīgajā grāmatu pasaules kosmosā. Katrā nozarē viņ� zināja vairāk nekā speciālisti, viņ� pārzināja bibliotēkas labāk nekā bibliotekāri, viņ� zināja daudzu firmu stāvokli no galvas pamatīgāk nekā īpa�nieki ar visām piezīmēm un kartotēkām, pie kam viņa rīcībā nebija nekas cits kā tikai atcerē�anās maģija, tikai neiedomājamā atmiņa, kuras patieso spēku var parādīt ar simt atsevi�ķiem piemēriem. Protams, �ī atmiņa varēja attīstīties un izveidoties tik velni�ķīgi nekļūdīga tikai ar mū�īgā katras pilnības noslēpuma � ar koncentrācijas palīdzību. Sis dīvainais cilvēks nezināja nekā cita uz pasaules kā tikai grāmatas; jo visas parādības viņa acīs ieguva (realitāti tikai tad, ja bija pārvērstas burtos, ja bija sakopotas grāmatā un reizē it kā sterilizētas. Bet arī pa�ās grāmatās viņ� nemeklēja to jēgu, tajās izteiktās domas un saturu: viņ� kaislīgi iegaumēja

tikai nosaukumu, cenu, izskatu un pirmo titullapu. Maz izlietojama un bez lidojuma, tikai simttūksto� grāmatu nosaukumu un vārdu virkne, kas neatrodas nevienā katalogā, bet gan iespiesta kāda zīdītāja dzīvnieka mīkstajā smadzeņu garozā, tāda �ī Jēkaba Mendcļa specifiskā antikvariāta atmiņa savā vienreizējā pilnībā nebija mazāk fenomenāla kā Napoleona spējas atcerēties sejas, Mecofanta valodas, Laskera �aha gājienus, Buzoni kompozīcijas. Ja �īs smadzenes būtu izmantotas pētniecībā, sabiedrības labā, tad būtu mācīju�as un pārsteigu�as tūksto�iem un simtiem tūksto�u studentu un zinātnieku, atnesu�as lielu labumu zinātnei un kļuvu�as nenovērtējams ieguvums tām sabiedriskajām dārgumu glabātavām, ko saucam par bibliotēkām. Bet �ī augstākā pasaule ibija uz visiem laikiem slēgta Galicijas mazajam, neizglītotajam vecu grāmatu tirgotājam, kas nebija apguvis nekā vairāk par to, ko mācīja talmuda skola. Un tā �īs fantastiskās spējas varēja parādīties tikai slepenos atklājumos pie marmora galdiņa Gluka kafejnīcā. Ja reiz gadīsies liels psihologs (mūsu intelektuālā pasaule vēl arvien gaida viņa darbus), kas tikpat neatlaidīgi un pacietīgi, kā Bifons kārtoja un klasificēja dzīvnieku sugas, savukārt īpa�i aprakstīs tās maģiskās varas daudzveidību, īpatnības un pirmatnējās formas, ko mēs saucam par atmiņu, un izklāstīs tās variantus, tad viņam būs jāatceras Jēkabs Mendelis, �is cenu un titulu ģēnijs, �is nezināmais aktikvārās zinātnes meistars.

Nezinātājiem Jēkabs Mendelis pēc profesijas, protams, bija tikai mazs grāmatu atkalpārdevējs. Katru svētdienu laikrakstos �Neue Freie Presse� un �Neuer Wiener Tageblatt� parādījās viens un tas pats stereotipais sludinājums: �Pērku vecas grāmatas, maksāju augstākās cenas, ierodos uz pirmo aicinājumu. Mendelis, Alzera iela, � sekoja tālruņa numurs, kas patiesībā atradās Gluka kafejnīcā. Viņ� rakņājās pa grāmatu krātuvēm, katru nedēļu kopā ar vecu nesēju, kam bija bārda kā ķeizaram, atvilka jaunu laupījumu uz savu galveno mitekli, bet no

turienes nesa atkal projām, jo viņam nebija koncesijas kārtīgai tirdzniecībai ar grāmatām. Tā viņam bija jāapmiorinās ar maiz-ienesīgu sīkumtirdzniecību. Studenti pārdeva viņam savas mācību grāmatas, caur viņa rokām tās ceļoja no vecākās paaudzes ikreiz uz jaunāko, bez tam viņ� sameklēja un apgādāja vajadzīgo grāmatu par nelielu piemaksu. Pie viņa lēti varēja dabūt labu padomu. Bet naudai <viņa pasaulē nebija nekādas nozīmes; nekad viņu neredzēja citādi ģērbu�os kā vienos un tajos pa�os nonēsātajos svārkos, no trīta, pēcpusdienā un vakarā viņ� dzēra glāzi piena un apēda pāris maizītes, pusdienās viņam kaut ko atnesa no ēdnīcas. Viņ� nesmēķēja, nespēlēja kārtis, var pat teikt, ka viņ� nedzīvoja, aiz brillēm dzīvoja tikai acis un neatlaidīgi piesātināja �īs noslēpumainās būtnes smadzenes ar vārdiem, grāmatu un autoru nosaukumiem. Un mīkstā, auglīgā smadzeņu masa kāri uztvēra to visu kā pļava tūksto�iem un atkal tūksto�iem lietus lā�u. Cilvēki viņu neinteresēja, un no visām cilvēciskajām kaislībām viņ� varbūt pazina tikai vienu � viscilvēciskāko � godkārību. Ja kāds simt vietās jau izmeklējies un piekusis cilvēks atnāca pie Mendeļa pēc izziņas un viņ� tūliņ varēja dot padomu, tas vien jau darīja viņu laimīgu un līksmu, un varbūt vēl arī tas, ka Vīnē un ārpus tās dzīvoja pāris desmit cilvēku, kas godāja un izlietoja viņa zinā�anas. Katrā miljonu apdzīvotā, haotiskā konglomerātā, ko saucam par pilsētu, var da�ās vietās atrast mazas noslīpētas plāksnītes, kas savā sīkajā virsmā atspoguļo vienu un to pa�u pasauli; daudzi tās neredz, un novērtēt tās var tikai lietpratējs, kas aizrāvies ar �o pa�u kaislību. Un visi �ie grāmatu draugi pazina Jēkabu Mendeli. Ja pēc padoma mūzikas jautājumos griezās mūzikas draugu biedrībā pie Eizebija Mandi�evska, kas ar pelēku aubīti galvā, laipni smaidīdams, sēdēja tur starp mapēm un notīm un ar pirmo acu uzmetienu atrisināja visgrūtākās problēmas, ja vēl �odien katrs, kas grib dabūt ko zināt par veco Vīnes teātri un kultūru, grie�as tie�i pie visu zino�ā Glosija

tēva, tad nedaudzie Vīnes ticīgie bibliofīli, tikko vajadzēja pārkost kādu cietu riekstu, ar tādu pa�u paļāvību devās svētceļojumā uz Gluka kafejnīcu pie Jēkaba Mendeļa. Man, ziņkārīgam jauneklim, bija sevi�ķs prieks noskatīties �ādu Mendeļa konsultāciju. Ja viņam nolika priek�ā vienkār�āku grāmatu, viņ� nicīgi aizsita vākus ciet un tikai norūca: � Divas kronas, � bet, ieraugot kādu unikumu vai retumu, godbijīgi atzvēlās krēslā, palika zem grāmatas papīru, un varēja redzēt, ka viņ� piepe�i kaunas par savām netīrajām, ar tinti notrieptajām rokām un melnajiem nagiem. Tad viņ� sāka viegli, uzmanīgi, milzīgā godbijībā, lapu pēc lapas �ķirstīt reto eksemplāru. Neviens nedrīkstēja viņu �ādā mirklī traucēt, tāpat kā īstu ticīgo lūg�anā, un patie�ām �ajā aplūko�anā, aptaustī�anā, apostī�anā un pasvār-stī�anā, katrā �ajā atsevi�ķajā kustībā bija kaut kas ceremoniāls, kaut kas no kultā noteikta reliģioza akta secības. Kuprainā mugura klanījās �urp un turp, pie tam viņ� krek�ķēja un rūca, kasīja galvu, izgrūda dīvainas un nesaprotamas skaņas, stieptu, gandrīz izbaiļu saucienu �ā� un jūsmīgu �o� un tad atkal a�us, izbiedētus �oi� vai arī �oi vē�, ja izrādījās, ka trūkst kādas lapas vai arī grāmata ir ķirmju sagrauzta. Beidzot viņ� godbijīgi pasvārstīja rokā veco sējumu un pievērtām acīm ieelpoja pasmagās kvadrātveidīgās grāmatas smar�u kā sentimentāla jaunava tuberozes zieda dvesmu. Pats par sevi saprotams, ka �īs diezgan pamatīgās procedūras laikā īpa�niekam vajadzēja apbruņoties ar pacietību. Bet, apskati pabeidzis, Mendelis labprāt un pat ar sajūsmu sniedza jebkuru paskaidrojumu, kam noteikti sekoja visda�ādākās anekdotes un stāstījumi par dramatiskiem gadījumiem ar tamlīdzīgiem eksemplāriem. Likās, viņ� �ādos mirkļos kļuva līksmāks, jaunāks un mo�āks, un bezgalīgi sarūgtināt viņu varēja tikai tad, ja kāds jaunpienācējs par �o novērtējumu gribēja piedāvāt naudu. Tad viņ� sadusmots atvairījās kā gleznu galerijas īpa�nieks, kam ceļojo�s amerikānis par paskaidrojumu grib iespiest saujā dzeramnaudu; jo turēt rokās vērtīgu

grāmatu Mendelim nozīmēja to pa�u, ko citam satik�anās ar sievieti. Sie mirkļi bija viņa platoniskās mīlas naktis. Tikai grāmatai bija vara pār viņu, nevis naudai. Tāpēc lielie kolekcionāri un starp tiem arī Prinstaunas universitātes dibinātājs veltīgi izmēģinājās iegūt viņu par padomdevēju un grāmatu iepircēju savām bibliotēkām, � Jēkabs Mendelis atteicās; viņ� nebija iedomājams nekur citur kā Gluka kafejnīcā. Pirms trīsdesmit trim gadiem Mendelis, neievērojams jauneklis ar vēl mīkstu, melnu bārdu un sprogainiem, pār pieri krīto�iem matiem, bija atnācis no austrumiem uz Vīni studēt par rabīnu. Bet drīz vien viņ� pameta bargo, vienīgo Jeliovu, lai nodotos dzirksto�ajai un tūksto�veidīgajai grāmatu daudzdievībai. Tad viņ� pirmo reizi bija ieradies Gluka kafejnīcā, un pamazām tā kļuva par viņa darbnīcu, galveno mitekli, viņa pasta adresi un viņa pasauli. Kā astronoms vientuļi savā observatorijā pa teleskopa sīko, apaļo aci katru nakti novēro zvaig�ņu miriādes, to noslēpumainos ceļus, mū�īgo krusto�anos, izdzi�anu un iedeg�anos, tā Jēkabs Mendelis no �ā �etrstūrainā galdiņa Gluka kafejnīcā (raudzījās caur brillēm citā īpasaulē � grāmatu pasaulē, kur tāpat noris mū�īga kustība un atjauno�anās.

Saprotams, ka Gluka kafejnīcā viņ� tika ļoti cienīts, jo tās slavu vairāk izplatīja viņa neredzamā katedra, nekā tas apstāklis, ka �īs kafejnīcas aizbildnis bija ievērojamais komponists, �Alcestas� un �Ifiģēnijas� autors � Kristiāns Vilibalds Gluks. Mendelis bija tur tāds pats inventārs kā vecā ķir�u koka kase, abi briesmīgi nodeldētie biljarda galdi un vara kafijas katls: viņa galds tika sargāts kā svētums. Personāls vienmēr laipni uzaicināja Mendeļa neskaitāmos klientus kaut ko pasūtīt, un tā lielākā daļa peļņas par viņa zinā�anām patiesībā nokļuva vecākā viesmīļa Deiblera platajā ādas somā pie sāniem. Par to grāmatnieks Mendelis baudīja da�ādas privilēģijas. Tālrunis atradās par brīvu viņa rīcībā, te viņam uzglabāja pastu un izpildīja visus pasūtījumus; vecā, krietnā apkopēja tīrīja viņa mēteli, pie�uva

iztrūku�as pogas un aiznesa katru nedēļu uz mazgātavu mazu sainīti veļas. Vienīgi Memdelim drīkstēja no kaimiņu ēdienu veikala atnest pusdienas, un katru rītu pats kafejnīcas īpa�nieks Standhartnera kungs pienāca pie viņa galdiņa un sveicināja (patiesību sakot, Jēkabs Mendelis, savās grāmatās iegrimis, �o sveicienu bie�i vien nemaz nemanīja). Viņ� ieradās tie�i pulksten pusastoņos no rīta un atstāja kafejnīcu tikai tad, kad izdzēsa gaismu. Viņ� nekad nesarunājās ar pārējiem viesiem, nelasīja nevienu laikrakstu, neievēroja nekādu pārmaiņu, un, kad Standhartnera kungs reiz pieklājīgi apjautājās, vai elektriskajā gaismā neesot labāk lasīt nekā pie agrākajiem, bālajiem, trīco�ajiem gāzes spīdekļiem, Mendelis izbrīnījies paskatījās uz dego�ajām spuldzēm; viņ� nemaz nebija ievērojis �īs pārmaiņas, lai gan kņada un dauzī�anās, kamēr elektrību ievilka, bija ilgusi vairākas dienas. Pa diviem apaļajiem briļļu stikliem, pa �īm abām spīdo�ajām un uzsūco�ajām lēcām viņa smadzenēs iespiedās tikai burtu melno infuzoriju miljardi, visi pārējie notikumi aizplūda garām kā vienaldzīgs troksnis. Viņ� patiesībā vairāk nekā trīsdesmit gadu, tātad visu savu apzinātās dzīves daļu, bija pavadījis tikai �eit pie �ā �etrstūrainā galda, lasīdams, salīdzinādams, kalkulēdams, dzīvodams nemitīgi nomoda sapnī, ko pār trauca tikai miegs. Tāpēc mani pārņēma pat izbailes, kad Men-deļa orākula marmora galdiņu redzēju �ai telpā tumstam kailu kā kapa plāksni. Tikai tagad, vecāks kļuvis, sapratu, cik daudz tiek zaudēts ar ikvienu �ādu cilvēku, jo viss vienreizējais ar katru dienu kļūst vērtīgāks mūsu pasaulē, kas neglābjami �ablo-nizējas. Bez tam, būdams vēl jauns un nepiedzīvojis, biju ļoti iemīlējis Jēkabu Mendeli. Un tomēr es biju varējis aizmirst Mendeli � tie gan bija kara gadi un es pats ar viņam līdzīgu aizrautību nodevos savam darbam. Bet tagad, ieraugot �o tuk�o galdu, jutu savādu kaunu un arī ziņkāri.

Kur viņ� bija nozudis, kas ar viņu noticis? Pasaucu viesmīli un apjautājos. Nē, viņ�, diem�ēl, nepazīstot Mendeļa kungu,

(nevienu no kafejnīcas apmeklētājiem tā nesaucot. Bet varbūt to zinot vecākais viesmīlis. Tuklais vīrs gausi pienāca pie mums un vilcinādamies brīdi padomāja: nē, arī viņ� nepazīstot tādu Mendeļa kungu. Jeb varbūt es runājot par Mandla kungu. Mandla kungu no galantērijas pre�u veikala Floriāna ielā. Sajutu uz lūpām rūgtu gar�u, iznīcības gar�u: kāpēc gan dzīvojam, ja vēj� aiz katra soja tūliņ aizslauka mūsu pēdas? Sājā vairākus kvadrātmetrus lielajā telpā kāds cilvēks trīsdesmit, varbūt �etrdesmit gadu bija elpojis, lasījis, domājis, runājis, un vajadzēja paiet tikai trim �etriem gadiem, nākt jaunam faraonam un neviens vairs neatcerējās Jāzepu, Gluka kafejnīcā neviens vairs neatcerējās Jēkabu Mendeli, grāmatnieku Mendeli! Gandrīz ar dusmām jautāju vecākajam viesmīlim, vai nevarētu runāt ar Standhartnera kungu vai kādu citu no agrākā personāla. Ak, ar Standhartnera kungu, mans dievs, tas jau sen kā pārdevis kafejnīcu, tas esot miris, un agrākais vecākais viesmīlis, kas te strādājis senāk, tagad dzīvojot savā lauku mājiņā pie Kremzas. Nē, neviena te vairs neesot... vai tomēr! Jā tomēr � apkopēja Spor�ila kundze esot vēl �eit, bet nez vai tā vairs atcerē�oties atsevi�ķus viesus. Es tūliņ nodomāju, ka tādu cilvēku kā Jēkabu Mendeli gan neaizmirst, un lūdzu, lai viņa atnāk.

Viņa atnāca, �ī Spor�ila kundze, no savām aizkuli�u telpām � sirmu galvu, izspūrusi, smagi celdama pietūku�ās kājas un steig�us vēl lakatā slaucīdama sarkanās rokas; acīm redzot, viņa bija slaucījusi drūmo telpu vai arī tīrījusi logu. Redzot viņas nedro�o izturē�anos, tūliņ manīju, ka viņa jūtas neērti, ka tik pēk�ņi atsaukta �eit kafejnīcas greznajā galā, kur deg lielas spuldzes. Sākumā viņa mani uzlūkoja neuzticīgi, caur pieri, ar ļoti uzmanīgu skatienu. Ko gan man no viņas vajag? Bet, tikko jautāju pēc Jēkaba Mendeja, viņa paraudzījās mani atklāti, asaru pilnām acīm un paraustīja plecus.

- Ak dievs, nabaga Mendeļa kungs, vai tie�am viņu kāds vēl atceras! Jā, nabaga Mendeļa kungs. � Viņa bija aizkustināta līdz asarām kā visi veci cilvēki, kad atceras savu jaunību vai kādu labu, aizmirstu draudzību. Jautāju, vai viņ� ir vēl dzīvs.

� Ak dievs, nabaga Mendeļa kungs, viņ� jau ir piecus vai se�us, nē, septiņus gadus kop� miris. Tik mīļ�, labs cilvēks, un, ja padomāju, cik ilgi viņu pazinu, � vairāk nekā divdesmit piecus gadus, viņ� jau nāca �eit, kad iestājos te darbā. Tas bija kauns, kādos apstākļos viņam ļāva nomirt.

Uztraukums pārņēma viņu arvien vairāk, viņa vaicāja, vai esmu tam radinieks. Neviens nebija licies par Mendeli ne zinis, neviens nekad nebija pēc tā jautājis � un vai tad es nezinot, kas ar to noticis.

Apgalvoju, ka nekā nezinu; lūdzu man izstāstīt, izstāstīt visu. Labā sieviete kaunīgi un kautri raudzījās manī un vēl arvien slaucīja savas mitrās rokas. Sapratu, ka viņai, apkopējai, ir neērti ar netīro priek�autu un izspūru�ajiem sirmajiem matiem stāvēt te kafejnīcas vidū, bez tam viņa arvien bailīgi pameta skatienu pa labi un kreisi, vai kāds no viesmīļiem neklausās. Tāpēc uzaicināju viņu ienākt biljarda istabā, kur bija Mendeļa vecā vieta; lai viņa tur izstāsta man visu. Aizkustināta vecā sieva pamāja ar galvu, pateikdamās, ka esmu viņu sapratis, un viņa jau mazliet nedro�iem soļiem gāja pa priek�u, es sekoju. Abi viesmīļi izbrīnīju�ies noskatījās mums pakaļ, nojauzdami, ka mums kaut kas kopējs, un arī da�i viesi pārsteigti pavadīja mūs � tik nevienādu pāri ar skatieniem. Un tur, pie viņa galda, tā pastāstīja man (da�us sīkumus vēlāk papildināja cits stāstījums) par Mendeli, par grāmatnieka Mendeļa bojā eju. Viņa man stāstīja, ka Mendelis arī pēc tam, kad kar� jau sācies, vēl vienmēr nācis te ik dienas ap pulksten pusastoņiem rītā un tāpat sēdējis un visu dienu studējis kā agrāk, jā, viņiem visiem bijusi tāda sajūta un viņi bie�i minēju�i, vai Mendelis nemaz neapzinās, ka ir kar�. Es jau zinot, ka viņ� nekad neesot ieskatījies nevienā avīzē, nedz arī ar kādu sarunājies; bet, kad

avī�u pārdevēji sacēlu�i traku troksni ar ekstra izdevumiem un visi saskrēju�i kopā, viņ� nekad neesot piecēlies, pat ne ieklausījies. Viņ� arī nemaz neesot manījis, ka nav viesmīļa Fran�a (tas bija kritis pie Gorlicas), tāpat arī neesot zinājis, ka Stand-hartnera dēls sagūstīts pie Peremi�las, un nekad neteicis ne vārda, ka maize kļūst arvien sliktāka un piena vietā viņam dod no�ēlojamu vīģu kafijas �urgu. Tikai vienreiz pabrīnījies, ka tagad nākot tik maz studentu, tas bijis viss.

� Nabaga cilvēks, viņ� ta�u nepriecājās un nerūpējās ne par ko citu kā tikai par grāmatām.

Bet tad kādu dienu notikusi nelaime. Ap pulksten vienpadsmitiem, gai�ā dienas laikā ieradies �andarms ar slepenpolicistu, pēdējais uzrādījis nozīmi pogcaurumā un jautājis, vai te uzturoties Jēkabs Mendelis. Tad viņi tūliņ devu�ies pie Men-deļa galda, un tas savā vientiesībā vēl domājis, ka viņi grib tam pārdot grāmatas vai arī ko vaicāt. Sve�ie tūliņ uzaicināju�i Mendeli nākt līdzi un aizvedu�i projām. Kafejnīcā tas bijis īsts skandāls, visi apmeklētāji sapulcēju�ies ap nabaga Mendeļa kungu, bet tas, pastūmis brilles uz pieres, stāvējis starp abiem sve�ajiem, raudzījies no viena uz otru un nesapratis, ko tie grib. Viņa tūliņ teikusi �andarmam, ka te bū�ot kļūdī�anās, tāds cilvēks kā Mendelis pat mu�ai nevarot pāri darīt; bet tad slepenpolicists viņai uzkliedzis, lai nemaisoties viņa dienesta pienākumos. Viņi to aizvedu�i projām, un tas vairs nerādījies veselus divus gadus. Vēl �odien viņa nezinot, ko no tā gribēju�i.

� Bet esmu gatava apzvērēt, � sirmgalve satraukta sacīja, � ka Mendeļa kungs nav darījis nekā slikta. Viņi būs maldīju�ies, par to vairu likt savu galvu ķīlā. Tas bija noziegums pret veco, nevainīgo vīru, noziegums!

Un viņai bija taisnība, �ai labajai, atsaucīgajai Spor�ila kundzei. Mūsu draugs Jēkabs Mendelis patie�ām nebija pastrādājis nekā negodīga, bet tikai (vēlāk dabūju zināt visus sīkumus) izdarījis traku, aizkustino�u, pat tajos juceklīgajos laikos glu�i neticamu muļķību, kas izskaidrojama tikai ar to, ka viņ� dzīvoja pilnīgi citā pasaulē. Notikums bijis sekojo�s; kara cenzūrā, kuras pienākums bija pārraudzīt visu sarakstī�anos ar ārzemēm, kādu dienu parādījās pastkarte, ko rakstījis un parakstījis kāds Jēkabs Mendelis, tai bija atbilsto�a pastmarka, tomēr � neticams gadījums � tā adresēta uz ienaidnieka zemi kādam Jean Labourdaire, grāmatu tirgotājam, Paris, Quai de Grenelle; tajā kāds Jēkabs Mendelis apgalvoja, ka, neraugoties uz iepriek� samaksāto gada abonementu, neesot saņēmis pēdējos astoņus �Bulletin bibliographique de la France� numurus. Cenzūras zemākais ierēdnis, kāds ģimnāzijas skolotājs, romāņu literatūras cienītājs zilā zemessarga formā, brīnījās, kad �is raksts nonāca viņa rokās. Viņ� domāja, ka tas ir muļķīgs joks. Starp divtūksto� vēstulēm, kuras viņ� ik nedēļas izboksterēja un izpētīja, meklēdams divdomīgus ziņojumus un aizdomīgus izteicienus, kas liecinātu par spiegu vēstījumiem, nekad vēl nebija gadījies tik absurds fakts, ka cilvēks glu�i bezrūpīgi adresētu vēstuli no Austrijas uz Franciju, glu�i vienkār�i iemestu pastkastītē, lai tā ērti nokļūtu ienaidnieka zemē, it kā robe�as kop� 1914. gada nebūtu apvītas dzeloņstieplēm un Francija, Vācija, Austrija un Krievija katru mīļu dienu nezaudētu pāris tūksto�u vīrie�u kārtas iedzīvotāju. Tāpēc viņ� vispirms �o pastkarti kā kaut ko kuriozu ielika sava rakstāmgalda atvilktnē, nemaz neziņodams tālāk par �o absurdo gadījumu. Bet pēc da�ām nedēļām atkal pienāca tā pa�a Jēkaba Mendeļa pastkarte kādam grāmatu tirgotājam John Aldridge, London, llolhorn Square, � vai tas nevarot pagādāt pēdējos �Antiquarian� numurus, un pastkarti atkal bija parakstījis �is pats dīvainais indivīds Jēkabs Mendelis, kas aizkustino�ā naivitātē bija pievienojis savu pilnu adresi. Nu formas tērpā iespīlētais ģimnāzijas skolotājs juta, ka svārki viņam kļūst par �auru. Vai aiz �ā muļķīgā joka neslēpās kāda mīklaina, �ifrēta doma? Katram gadījumam viņ� piecēlās, sasita kopā papē�us un nolika majoram abas kartes priek�ā uz galda. Tas paraustīja plecus: dīvaini. Vispirms ziņoja policijai, tai vajadzēja izpētīt, vai patie�ām ir tāds Jēkabs Mendelis, un stundu vēlāk Jēkabs Mendelis jau bija apcietināt" un, glu�i apmulsis aiz pārsteiguma, lika atvests pie majora. Majors nolika viņa priek�ā mistiskās pastkartes, � vai viņ� tās esot sūtījis. Bargās balss uztraukts un noskaities galvenokārt par to, ka iztraucēts lasot svarīgu katalogu, Mendelis gandrīz rupji atcirta, ka, protams, viņ� esot rakstījis �īs pastkartes. Ir ta�u tiesības par samaksāto naudu pieprasīt abonētos �urnālus. Majors pagriezās savā krēslā pret leitnantu pie blakus galda. Abi saskatījās un nodomāja vienu un to pa�u; galīgs muļķis! Tad majors sāka prātot, vai vientiesi kārtīgi izlamāt un aiztriekt projām vai arī uzlūkot gadījumu par nopietnu. �ādās reizēs, kad nevar iz�ķirties, ko darīt, gandrīz katra iestāde � vispirms raksta protokolu. Protokols vienmēr ir labs. Ja tas nekur neder, tad arī nekaitē, un, ja jau ir ar nejēdzībām pierakstīts miljoniem papīra lok�ņu, būs tikai vēl viena vairāk.

�oreiz tas tomēr kaitēja nabaga vientiesīgajam cilvēkam, jo pie tre�ā jautājuma jau notika kaut kas liktenīgs. Vispirms prasīja viņa vārdu; Jēkabs, pareizāk, Jankels Mendelis. Nodarbo�anās: kolportieris (viņam nebija grāmatu tirgotāja licences, tikai kolportiera apliecība). Tre�ais jautājums izvērtās par katastrofu: dzim�anas vieta. Jēkabs Mendelis minēja kādu apdzīvotu vietu pie Petrikavas. Majors iepleta acis. Petriikava, vai tā neatradās krievu Polijā, robe�as tuvumā? Aizdomīgi! Ļoti aizdomīgi! Nu viņ� sāka pra�ņāt vēl stingrāk, kad Mendelis ieguvis Austrijas pavalstniecību. Memdeļa briļļu stikli tum�i un izbrīna pilni vērās majorā; viņ� īsti labi nesaprotot. Pie velna, kur ir viņa papīri, viņa dokumenti? Mendelim nebija nekā cita kā tikai kolportiera apliecība. Majors vēl vairāk iepleta acis. Lai tad viņ� beidzot paskaidrojot, kādas zemes pavalstnieks esot. Kas bijis viņa tēvs, austrietis vai krievs? Jēkabs Mendelis pa^ visam mierīgi atbildēja, ka, protams, krievs. Un viņ� pats? Ak, viņ�, � viņ� jau pirms trīsdesmit trīs gadiem slepus esot pārgājis robe�u un kop� tā laika dzīvojot Vīnē. Majors kļuva arvien nemierīgāks. Kad viņ� �eit ieguvis Austrijas pavalstniecību? �Kāpēc?� Meindelis jautāja. Viņ� par tādām lietām nemaz neesot rūpējies. Tātad viņ� vēl arvien esot Krievijas pilsonis? Un Mendelis, kam �ī nevajadzīgā izjautā�ana jau sen bija apnikusi, vienaldzīgi atbildēja: �Patiesību sakot, jā.�

Majors izbijies tik a�i atmetās pret krēsla atzveltni, ka tas iekrak�ķējās. Un tas bija iespējams! Vīnē, Austrijas galvaspilsētā kara laikā, 1915. gada beigās, pēc Tarnovas kaujām un lielās ofensīvas, kāds krievs te pastaigājas pavisam netraucēti, raksta vēstules uz Franciju un Angliju, un policija neliekas par to ne zinis. Muļķi laikrakstos izsaka izbrīnu, ka Konrāds fon Hetcendorfs nav ticis it viegli uz priek�u līdz Var�avai, bet ģenerāl�tābā ir pārsteigti, ka spiegi paziņo tālāk uz Krieviju katru karaspēka pārvieto�anās soli. Arī leitnants piecēlās un pienāca pie galda; saruna pārvērtās par bargu nopratinā�anu. Kāpēc viņ�, būdams ārzemnieks, tūliņ nav pieteicies? Mendelis, vēl arvien nekā nenojauzdams, atbildēja savā dziedo�ajā ebreju �argonā: �Kāpēc man piepe�i būtu vajadzējis pieteikties?� Sai pretjautājumā majors saskatīja izaicinājumu un draudo�i prasīja, vai tad viņ� neesot lasījis paziņojumus. Nē! Vai tad viņ� arī nelasot avīzes? Nē! Ierēdņi raudzījās Mcndelī, kas aiz bikluma jau mazliet svīda, un tiem likās, ka viņu kantorī no debesīm nokritis mēness. Tad zvanīja tālrunis, klabēja rakstāmma�īnas, skraidīja raitnieki, un Jēkabs Mendelis tika nodots garnizona cietumam un ar nākamo partiju nosūtīts uz koncentrācijas nometni. Kad viņam pavēlēja iet līdzi diviem zaldātiem, viņ� izskatījās apjucis. Viņ� nesaprata, ko no viņa grib, bet neko daudz neraizējās. Kādi ļauni nodomi gan varēja būt pret viņu �im vīram ar zeltīto apkakli un rupjo balsi? Mendeļa augstākajā grāmatu pasaulē nebija ne karu, ne nesapra�anos, bet gan mū�īgas zinā�anas un cen�anās zināt vēl vairāk skaitļu un vārdu.

grāmatu (nosaukumu un autoru. Viņ� labsirdīgi tipināja starp abiem zaldātiem pa kāpnēm lejā. Tikai tad, kad policijas iecirknī viņam izvilka no mēteļa kabatām visas grāmatas un prasīja, lai viņ� atdod kabatas portfeli, kur bija simtiem svarīgu zīmī�u un klientu adre�u, viņ� sāka dusmoties un pretoties. Mendeli vajadzēja sasiet. Pie tam viņa brilles nokrita uz grīdas, un �is viņa garīgās pasaules maģiskais teleskops sa�ķīda vairākos gabalos. Divas dienas vēlāk �o grāmatnieku tikai ar vieglu vasaras mēteli mugurā nosūtīja uz krievu civilo personu koncentrācijas nometni pie Komornas.

Kādas dvēseles mokas Jēkabs Mendelis pārdzīvoja �ais divos koncentrācijas nometnē pārlaistajos gados bez grāmatām, savām iemīļotajām grāmatām, bez naudas, milzīgā cilvēku mud�eklī, starp vienaldzīgiem, rupjiem cilvēkiem, kas pa lielākajai daļai bija analfabēti; ko viņ� tur izcieta, atrauts no savas augstākās un mū�īgās grāmatu pasaules kā ērglis ar salauztiem spārniem no ēteriskās stihijas, � par to nav nekādu ziņu. Bet pasaule, atjēgdamās pēc sava neprāta, pamazām sāka saprast, ka no visām �ā kara ne�ēlībām un noziedzībām neviena nav bijusi nejēdzīgāka, nevajadzīgāka un tāpēc morāliski nepiedodamāka par to nevainīgo privātpersonu ieslodzī�anu aiz dzeloņstieplēm, kuras jau sen pārsniegu�as dienesta vecumu. Jau daudzus gadus tie bija jutu�ies sve�ajā zemē kā dzimtenē un, uzticēdamies vies mīlībai, ko ievēro pat tungusi un araukāni, nebija laikā aizbēgu�i. Bet noziegums pret civilizāciju bija vienlīdz nelietīgi izdarīts kā Francijā, tā Vācijā un Anglijā, uz katra prātu zaudēju�ās Eiropas zemes kukur�ņa. Varbūt Jēkabs Mendelis, tāpat kā simtiem citu nevainīgo, aiz �iem �ogiem būtu zaudējis prātu vai arī aizgājis bojā no dizentērijas, vispārējas novājē�anas vai nervu satricinājuma, ja pēdējā mirklī nebūtu noticis kāds Austrijai īsti raksturīgs gadījums, kas atveda viņu atkal atpakaļ pa�a pasaulē. Izrādījās, ka pēc viņa pazu�anas vairākkārt pienāku�as vēstules no ievērojamiem klientiem; grāfs Sēnbergs, biju�ais Steiermarkas pavēlnieks, fanātisks heroldiskās literatūras kolekcionārs, biju�ais teoloģijas fakultātes dekāns Zīgenfelds, kas rakstīja komentārus Augustīnam, astoņdesmit gadu vecais pensionētais flotes admirālis Edlers fon Pizeks, kas vēl arvien rediģēja savus memuārus � visi viņi, Mendeļa uzticamie klienti, vairākkārt bija rakstīju�i uz Gluka kafejnīcu, un da�as no �īm vēstulēm tika nozudu�ajam bukinistam aizsūtītas uz koncentrācijas nometni. Tur tās nejau�i nokļuva rokās labvēlīgi noskaņotam pulkvedim, kas visai izbrīnījās par to, kādi �im mazajam, pusaklajam, netīrajam ebrejam ir ievērojami paziņas. Kop� Mendelim bija saplīsu�as brilles (viņam trūka naudas, ko iegādāties jaunas), tas kā kurmis � pelēks, akls un mēms � tupēja savā kaktā. Ja kādam varēja būt tādi labvēļi, tas nebija glu�i parasts cilvēks. Tāpēc pulkvedis atļāva Mende-lim atbildēt uz �īm vēstulēm un lūgt savus labvēļus palīdzēt. Palīdzība pienāca. Visiem kolekcionāriem raksturīgā dedzīgā solidaritātē gan ekselence, gan arī dekāns tūliņ izmantoja savus sakarus un ar kopīgām pūlēm panāca, ka grāmatnieks Mendelis 1917. gadā pēc vairāk nekā diviem apcietinājumā pavadītiem gadiem drīkstēja atgriezties Vīnē, zināms ar noteikumu, ja ik dienas pieteiksies policijā. Viņ� atkal drīkstēja dzīvot brīvībā savā vecajā, mazajā, �aurajā bēniņu istabelē, varēja atkal aplūkot iemīļotās grāmatu vitrīnas un, galvenais, atgriezties Gluka kafejnīcā.

Mendeļa atgrie�anos no briesmīgās pazemes Gluka kafejnīcā krietnā Spor�ila kundze varēja attēlot pati pēc savām atmiņām.

Kādu dienu � ak, dievs, man likās, ka nevaru ticēt savām acīm, � tikai par sprīdi paveras durvis, jūs jau zināt, kā viņ� mēdza sāniski iespraukties iek�ā, un nabaga Mendeļa kungs iestreipuļoja kafejnīcā. Mugurā viņam bija nodriskāts zaldāta mētelis, viss vienos ielāpos, galvā kaut kas pilnīgi nesaprotams, varbūt tā reiz bijusi cepure. Viņam nemaz nebija apkaklītes, viņ� izskatījās kā nāvei nolemts: pelēku seju, pelēkiem matiem im tik vāj�, ka �ēl skatīties. Bet viņ� ienāk, it kā nekas nebūtu noticis, neko nejautā, nekā nesaka, iet taisni uz savu galdu un velk nost mēteli, bet ne vairs tik veikli kā agrāk, �oreiz viņam nākas diezgan smagi elst. Un viņam nav līdzi nevienas grāmatas viņ� tikai apsē�as un nesaka ne vārda, vienīgi raugās glu�i tuk�ām, izdzisu�ām acīm. Tikai pamazām, kad atnesām veselu kaudzi īpapīru, kas bija pienāku�i no Vācijas, viņ� atkal sāka lasīt. Bet viņ� vairs nebija tāds kā agrāk.

Nē, viņ� vairs nebija agrākais, nebija vairs Miraculum mun di ¹⁸, visu grāmatu maģiskais reģistrētājs; visi, kas viņu toreiz bija redzēju�i, ar no�ēlu apliecināja to pa�u. Kaut kas �ķita neglābjami izmainījies viņa parasti klusajā, it kā snaudo�ajā, grāmatai pievērstajā skatienā; kaut kas bija sagrauts; baigā, asiņainā komēta savā trakajā skrējienā bija posto�i sadūrusies ar viņa grāmatu pasaules mierīgo, savrupo, spo�o zvaigzni. Viņa acis, gadiem pieradu�as pie klusajiem, maigajiem burtu kukainī�iem, laikam bija skatīju�as kaut ko briesmīgu dzeloņstieplēm ie�ogotajā cilvēku aplokā, jo plakstos, kas slēpa kādreiz tik �irgtās un ironiski zibo�ās acu zīlītes, bija iegūlu�as smagas ēnas un kādreiz tik mo�ās acis aiz salabotajām un ar tievu aukliņu rūpīgi sasietajām brillēm tumsa apsarku�as un miegainas. Bet bija nolicis vēl kas briesmīgāks; fantastiskās atmiņas mākslas celtnē laikam bija sagruvis kāds balsts, izjaucot visu �o veidojumu; jo mūsu smadzenes, � no vismaigākās vielas darinātais mehānisms, mūsu apziņas vissmalkākais un precīzākais instruments, � ir tik trauslas, ka pietiek jau ar saspiestu asinsvadu, kairinātu nervu, pārpūlētu �ūniņu, vienu tādu pārveidotu molekulu, lai radītu traucējumus cilvēka saprāta visaptvero�ajā harmonijā. Mendeļa atmiņā, �ai vienreizējā zinā�anu klaviatūrā pēc viņa atgrie�anās neklausīja vairs da�i taustiņi. Kad �ādi un tad kāds iegriezās pēc izziņas, viņ� uzlūkoja to noguris un vairs īsti labi nesaiprata, iko no viņa grib; viņ� pārklausījās un aizmirsa, ko viņam sacīja � Mendelis vairs nebija Mendelis, tāpat ikā pasaule, kas arī vairs nebija tāda ka agrāk. Lasot viņ� vairs ne�ūpojās pilnīgā aizmirstībā �urp un turp, bet pa lielākai daļai sēdēja kā sastindzis, brilles mehāniski pievērsis grāmatai, ta�u nevarēja zināt, vai viņ� lasa vai tikai snau�. Viņa galva, tā Spor�ila stāstīja, bie�i vien smagi noslīgusi uz grāmatas, un viņ� gulējis gai�ā dienas laikā, reizēm atkal stundām ilgi raudzījies neparastajā smirdo�ajā acctilēna lampā, ko viņam tolaik uzliku�i uz galda, jo trūcis ogļu un elektrības. Nē, Mendelis nebijis vairs Mendelis, nebijis vairs pasaules brīnums, bet gan gurdi elpojo�s, nevienam nevajadzīgs bārdas rugāju un drēbju kamols, un glu�i veltīgi zvilnējis krēslā, kas reiz saucies par Pitijas trijkāji; viņ� nebijis vairs Gluka kafejnīcas slava, bet gan kauns, netīrs plankums, nepatīkams liekēdis, kas nelabi o� un ko pretīgi uzlūkot.

Par tādu viņu uzskatījis arī kafejnīcas jaunais īpa�nieks Flo-riāns Gurtners no Rēcas. Sis vīrs, spekulēdams ar miltiem un sviestu, 1919. bada gadā kļuvis bagāts un par astoņdesmit tūksto� papīra kronām, kas drīz vien zaudēju�as vērtību, krietnajam Standharlnera kungam izvīlis Gluka kafejnīcu. Viņ� ķēries pie darba ar stiprām zemnieka rokām, steig�us pārtaisījis veco, solīdo kafejnīcu par modernu, ar bezvērtīgiem papīrī�iem laikus nopircis jaunus sēdekļus, izklājis ieeju ar marmora plāksnēm un jau uzsācis sarunas, lai iegūtu kaimiņu telpas un ierīkotu mūzikas estrādi. Tā ar steigu izskaistinot telpas, viņu zināms ļoti traucējis �is galioie�u dīkdienis, kas ik dienas no rīta līdz vakaram viens pats aizņēmis galdiņu un pie tam izdzēris tikai divas tasītes kafijas un apēdis piecas maizītes. Standbartners gan viņam savu veco viesi īpa�i silti bija ieteicis un mēģinājis paskaidrot, cik �is Jēkabs Mendelis ievērojams un svarīgs vīrs, tas nodevis viņu, tā sakot, līdz ar inventāru uzņēmumam kā piedevu. Bet Floriāns Gurtners līdz ar jaunajām mēbelēm un spo�o alumīnija kasi iedzīvo�anās laikā bija ieguvis arī tum�u sirdsapziņu un gaidījis tikai iemeslu, lai �o pēdējo priek�pilsētas plukatu, kas viņu apgrūtināja, izsviestu no sava lokāla, kur� tagad kļuvis di�ciltīgs. Tāds labs iemesls arī drīz radies, jo Jēkabam Memdelim klājies slikti. Viņa pēdējie ietaupījumi sabirzu�i inflācijas papīru dzirnavās, viņa klienti izklīdu�i. Un kā vecu grāmatu tirgotājam atkal skraidīt pa kāpnēm, pirkt un pārdot grāmatas vecajam Memdelim nebijis vairs pa spēkam. Viņam gājis ļoti grūti, tas bijis manāms pēc simtiem sīku pazīmju. Viņ� tagad tikai retumis licis sev kaut ko atnest no ēdnīcas, un arī mazo summu par kafiju un maizi palicis arvien ilgāk parādā, reiz pat trīs nedēļas. Jau toreiz vecākais viesmīlis gribējis viņu izlikt uz ielas. Tad krietnā Spor�ila kundze ie�ēlojusies un galvojusi par viņu.

Bet nākamajā mēnesī notikusi nelaime. Jaunais viesmīlis jau vairākkārt ievērojis, ka norēķinoties nesaskan maizī�u daudzums. Arvien bie�āk izrādījies, ka maizī�u ir mazāk, nekā pieteikts un samaksāts. Viņa aizdomas dabiski tūliņ kritu�as uz Mendeli; jo vairākkārt jau bijis ieradies vecais nesējs un apgalvojis, ka Mendelis esot viņam par pusgadu algu parādā un viņ� nevarot izspiest no tā ne hellera. Vecākais viesmīlis tagad veco vīru īpa�i uzmanījis, un jau pēc divām dienām, noslēpies aiz kamīna, viņ� pieķēris Jēkabu Mendeli, kā tas slepus piecēlies no sava galda, iegājis otrā istabā, ātri pakampis no maizes groza divus aplī�us un ņēmies ēst. Norēķinoties par kafiju, viņ� apgalvojis, ka maizītes neesot ēdis. Nu viss bijis skaidrs. Viesmīlis tūliņ ziņojis par �o gadījumu Gurtnera kungam, un tas, priecādamies, ka atradies ilgi meklētais iemesls, sakliedzis uz Mendeli, visiem apmeklētājiem dzirdot, apvainojis viņu zādzībā un pat palepojies ar to, ka nesauc policiju. Gurtnera kungs pavēlējis Mendelim tūliņ uz visiem laikiem vākties pie velna. Jēkabs Mendelis tikai drebējis, neteicis nekā, piecēlies un gājis.

� Tas bija tīrais posts, � Spor�ila kundze stāstīja par �o viņa pēdējo atvadī�anos. � Nekad neaizmirsī�u, kā viņ�, brilles atstūmis uz pieres, piecēlās bāls kā audekls. Viņ� nekavējās, lai uzvilktu mēteli, kaut janvāris toreiz, zināt, bija auksts. Un (bailēs viņ� savu grāmatu bija pametis uz galda, es to pa manīju tikai vēlāk un gribēju atdot, bet viņ� jau bija izstreipuļojis laukā pa durvīm. Nedrīkstēju iziet uz ielas, jo Gurtnera kungs bija iestājies durvīs un kliedza vel viņam pakaļ, tā ka cilvēki apstājās un saskrēja kopā. Jā, tas bija kauns, es gribēju vai zemē ielīst aiz kauna! Vecā Standbartnera kunga laikā nekar! nebūtu noticis, ka apmeklētāju izdzītu tikai pāris maizī�u dēļ, viņ� būtu varējis ēst par velti vai visu mū�u. Bet �odien cilvēkiem nav vairs sirds. Izdzīt viesi, kas diendienā te sēdējis trīsdesmit gadu, � nudien, tas bija kauns, un es negribētu par to atbildēt dieva priek�ā, es ne.

Labā sieviete bija galīgi uztraukusies un ar vecu cilvēku de dzīgo runīgumu vienmēr tikai atkārtoja, ka tas bijis kauns un ka Standbartnera kungs nekad to nebutu pieļāvis. Man vajadzēja beidzot atgādināt, lai pastāsta, kas tad ar mūsu Mendeli noticis, un vai to vēl kādreiz redzējusi. Viņa nodrebēja un sāka runāt vēl satrauktāk.

� Ik dienas, kad gāju garām viņa galdam, ik reizes, jūs varat man ticēt, man iesāpējās sirds. Man vienmēr bija jādomā, � kur gan viņ� tagad ir, nabaga Mendeļa kungs, un, ja es butu zinājusi, kur viņ� dzīvo, būtu aizgājusi un aiznesusi viņam siltu ēdienu; jo kur igan viņ� ņemtu naudu apkurei un ēdienam? Un, cik zināju, viņam nebija neviena radinieka. Beidzot, kad it nekā par viņu vairs nedzirdēju, sāku jau domāt, ka viņa vairs nav starp dzīvajiem un nekad viņu vairs neredzē�u. Prātoju jau, vai nelikt nolasīt par viņu aizlūgumu, jo viņ� bija labs cilvēks un pazinu viņu vairāk nekā divdesmit piecus gadus.

Bet reiz februārī pulksten pusastoņos no rīta, � es pa�laik spodrināju logiem vara rokturus, � piepe�i (likās, nupat mani ķers trieka), piepe�i atveras durvis un ienāk Mendalis. Jūs jau zināt, viņ� vienmēr Iespraucās tā sāniski un apjucis, bet �oreiz tā pavisam neparasti. Tūliņ manu, ka ar viņu nav labi, acis spīdīgas un, mans dievs, kāds viņ� izskatījās � tikai kauli un bārda! Redzu, ka viņ� ir tāds savāds; man tūliņ ienāk prātā, ka viņ� nekā neatceras, staigā kā mēnessērdzīgais apkārt gai�ā dienas laikā un ir visu aizmirsis, gan maizītes, gan arī Gurtnera kungu un arī to, ar kādu kaunu viņu izsvieda laukā, viņ� nekā vairs neapjēdz. Paldies dievam, ka Gurtnera kungs vēl nebija atnācis un vecākais viesmīlis pa�laik dzēra kafiju. Es piesteidzos pie viņa, lai ieskaidrotu, ka viņ� nedrīkst te palikt, lai tas -rupjais tēviņ� (viņa aprāvās un ātri izlaboja sevi) � es domāju Gurtnera kungs � viņu atkal neizmestu laukā. �Mendeļa kungs,� es viņam uzsaucu. Viņ� paskatījās uz mani. Un tad, tai pa�ā laikā, ak dievs, cik tas bija briesmīgi, tai pa�ā mirklī viņ� laikam visu atcerējās; jo tūliņ sarāvās un sāka trīsēt, un trīcēja ne vien rokas, viņam drebēja viss augums, pleci raustījās, un viņ� ātri streipuļoja uz durvīm. Tur viņ� sabruka. Mēs tūliņ pa tālruni izsaucām ātro palīdzību, un viņu tādu pa�u drudzī drebo�u aizveda projām. Pie vakara viņ� nomira.. Ārsts teica, ka bijis plau�u karsonis un ka viņ� jau tad neko neapjēdzis, kad pēdējo reizi atnācis pie mums. Atnācis it kā pa sapņiem. Ak dievs, ja trīsdesmit se�us gadus sē� pie viena un tā pa�a galda, tāds galds kļūst cilvēkam par īstu mājvietu.

Vēl ilgi runājāmies par Mendeli, mēs abi bijām pēdējie, kas pazinām �o dīvaino cilvēku; man vēl kā jauneklim, par spīli manai mikroskopiski sīkajai eksistencei, viņ� bija devis pirmo nojautu par pilnīgi koncentrētu gara dzīvi, viņa, nabaga, noplukusī apkopēja, kura nekad nebija lasījusi nevienu grāmatu, savā nabadzīgajā dzīvē jutās saistīta ar �o bēdubrāli tikai tāpēc, ka divdesmit piecus gadus pēc kārtas bija tīrījusi viņam mēteli un pie�uvusi iztrūku�ās pogas. Un tomēr mēs ārkārtīgi labi sapratāmies, pie grāmatnieka vecā, pamestā galda kopīgi atsaukdami atmiņā viņa tēlu; jo cilvēkus vienmēr tuvina atmiņas un it īpa�i, ja tās ir mīļas atmiņas. Piepe�i viņa stāstīdama kaut ko atcerējās.

� Ak kungs, cik esmu aizmār�īga, man ta�u ir vēl grāmata, ko viņ� toreiz atstāja uz galda. Kā gan es viņam varēju to nodot? Un vēlāk, kad neviens nepieteicās, vēlāk domāju, ka drīkstu paturēt to par piemiņu. Vai ne, tas ta�u nav nekas slikts?

Viņa steig�us atnesa to no sava kabūzī�a. Es ar pūlēm apvaldīju smīnu; jo mū�am rotaļīgais un reizēm ironiskais liktenis ar ļaunu prieku labprāt piejauc dzīves drāmām komisko elementu. Tas bija Haina �Bibliotheca Germanorum erotica et ouriosa� otrs sējums, katram grāmatu kolekcionāram labi pazīstamais galantās literatūras rādītājs. Tie�i �is neķītrību saraksts � habent sua fata libelli ¹⁹ � kā nelaiķa maga pēdējais novēlējums bija nokļuvis izburbēju�'ajās, sasprēgāju�ajās un naivajās rokās, kas laikam gan nebija turēju�as neko citu kā tikai lūg�anu grāmatu. Ar pūlēm sakniebu lūpas, lai apvaldītu ne jau�u smaidu, un klusuma brīdis apmulsināja krietno sievieti. Vai tas galu galā neesot kas ļoti vērtīgs un vai es domājot, ka viņa drīkstētu to paturēt? � Sirsnīgi paspiedu viņas roku.

� Paturiet vien to mierīgi, mūsu vecais draugs Mendelis tikai priecātos, ka, mazākais, viens no daudzajiem tūksto�iem, kam jāpateicas viņam par grāmatu, viņu vēl atceras.

Gāju projām un kaunējos no �īs krietnās, vecās sievietes, kas tik vientiesīgi un tomēr sirsnīgi bija palikusi nelaiķim uzticīga. Viņa, nemācīta dvēsele, bija mazākais saglabājusi grāmatu, lai Mendeli labāk atcerētos, bet es, tie�i es gadiem ilgi biju aizmirsis grāmatnieku Mendeli, kaut gan man vajadzēja zināt, ka grāmatas rada tikai tādēļ, lai pēc autora pēdējā elpas vilciena vēl vienotu cilvēkus un aizsargātos pret visa dzīvā nepielūdzamo ienaidnieku � iznīcību un aizmirstību.

.

Dego�ais noslēpums........

Divdesmit �etras stundas kādas sievietes dzīvē

Amoka skrējiens........

Neredzamā kolekcija.......

Grāmatnieks Mendelis.......

�aha novele.........

Stefan Zweig NOVELLEN

Verlag f�r Fremdsprachige Literatur Moskau 1959

Стефан Цвейг НОВЕЛЛЫ

Латвийское государственное издательство

На латышском языке

Stefans Cveigs NOVELES

Redaktore V. Balode. Māksi, redaktors A. Jēgers. Tehn. redaktors A. Mironovs. Korektore I. Kopiņa.

Nodota salik�anai 19G1. g. 22. jūlijā. Parakstīta iespie�anai 1961. g. 20. septembrī. Papīra formāts 70X108'/:�. 9,38 fiz. iespiedi. 12,85 uzsk. iespiedi. 12,90 izdevn. 1. Metiens 15000 eks. Maksā 80 kap.

Latvijas Valsts izdevniecība Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. I4638-D1849. Iespiesta Latvijas PSR Kultūras ministrijas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 1. tipogrāfijā �Cīņa� Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Pasūt. Nr. 2511.

A (Vācu)

Klusē ta�u, Edgar! (Franc.)

Iesim, Edgar! Laiks gulēt! (Franc.)

Esi rātns, Edgar. Sēdies! (Franc.)

Pulkstenis deviņi! Jaiet gulēt! (Franc.)

Noziegums, ko izraisa kaislības. (Franc.)

Vai patiesi? (Angl.)

Vai jūs tie�ām tā darītu? (Angl.)

Jā, protams. (Angl.)

Nezinu. Varbūt es arī tā darītu. (Angl.)

Dārgo sinjoru Henrietu. (Itāl.)

Elegances ziedu. (Franc.)

Nulle. (Franc.)

Izdariet iemaksas! (Franc.)

Ludzu, kundze, klusāk! (Franc.)

�Jutu audzinā�ana.� (Franc.)

Sasodīto zeltu. (Angl.)

Nāciet ātri! (Angl.)

Pasaules brīnums. (Latiņ.)

Gramatam ir savs liktenis. (Latin.)

16 � Noveles

Nepazīstama cilvēk�. (Latiņ.)