NBC¹ Ņujorkas raidstacijas televīzijas operatīvais busiņ� ar emblēmu "Pēcpusdienā pulksten �etros" stāvēja ietves malā netālu no Pleimeisarkas Centrālparkā. Visgarām kājceliņam operatoru grupa sagatavoja pievadi telereportā�as vietai tie�raidē "Ko skatāmies pulksten piecos". Aiz portatīvajām barikādēm, ko bija uzstādījis parka apsardzes dienests, tveicīgajā augusta pēcpusdienā jau bija sapulcējies prāvs ziņkārīgo bars.

Vecmodīga leijerkastes mūzika, kas lark�ķēja no tuvējā karuseļa, skaļumā pārspēja busiņa ģeneratora rūkoņu, kas ieskanējās, kad Kellija Duglasa izkāpa no vēsinātās automa�īnas. Divus gadus viņa bija viena no televīzijas vakara ziņu tie�rai�u interviju vadītājām un arī tobrīd jau pilnīgi nogrimējusies pārraidei, tum�i rudos matus atsukājusi pakausī un savijusi fran�u pīnē.

� Hei, Kellij! � viņu uzrunāja Edijs Mi�els no tehniķu grupas, teciņiem pieskrējis un apstājies viņai blakus. � Tad nu sutina gan. � Viņ� notrina nosvīdu�o vaigu gar sporta kreklu pie pleca. � Mazāk par simtu² ēnā nebūs.

� Vismaz simts, � Kellija piekrita un papleta rokas. � Esiet sveicināti Ņujorkā, Dabasmātes vasaras saunā!

'National Broadcasting Company. (�eit un turpmāk tulk. piez.)

²Fārenheita skalā 100 grādi = 38,5 grādi C.

� Tu pareizi trāpīji. � Edijs jau grasījās iet projām, ta�u spēji pagriezās atpakaļ. � Gribēju tikai tev pateikt � man patika tava intervija viņdien ar to birokrātiem Bleinu. Tu tak panāci, ka �ī locījās kā tārps uz āķa un minstinādamās meklēja atbildi, kad tu tik pamatīgi iztirzāji un noskaidroji visas pretrunas viņas pārskatā. Tev tomēr nevajadzēja beigās par viņu ap�ēloties un tik strauji nobremzēt.

Kellija pasmaidīja un draudzīgā protestā papurināja galvu.

� Es jau Aiovā iemācījos neuzsākt vārdu kauju ar oponentu, kas iz�āvis visu pulveri. Jo sevi�ķi ar tādu oponentu, kam ir spēcīgi draugi.

Edijs nosmējās un piekrita: � Sava taisnība tev ir.

� Vai nu ne. � Smaids papletās platāks, kad viņa brīdināja: � Kādu tī�i padarīt publiski par muļķi ir visīsākais ceļ�, kā iegūt ienaidnieku visam mū�am.

� Laikam arī to tu būsi agrā jaunībā iemācījusies Aiovā, � Edijs jokodams piebilda.

� Protams, � Kellija nopietni atteica, bet tad atkal pasmējās un gāja tālāk pie tehniķiem kājceliņa malā.

Kad Kellija tuvojās operatoru grupai, ziņkārīgie skatītāji viņu pazina un vīrie�a balss no bara uzsauca: � Hei, Kellij, vai tev nav bail nākt uz Centrālparku?

� Vienīgi kopā ar tevi! � viņa atspēlēja pretī, pasmaidīja un pārlaida skatienu pūlim, meklēdama saucēju.

Mazliet nomaļu no citiem stāvēja vecāks vīrietis, pagriezies pusprofilā. Tum�ajos matos vīdēja sirmas �vīkas. Viņ� bija ģērbies rūtainā kreklā un olīvzaļās, ideāli izgludinātās biksēs.

Apģērbs, pa�apzinīgi ņirdzīgais smīns ap lūpām...

Viņu ieraudzījusi, Kellija sastinga kā sasalusi, aiz iz-bīļa nespēdama vairs ne soli paspert, jo acu priek�ā uzzibsnīja vīzijas � kaulaini, dūrē sa�ņaugti pirksti spējā belzienā, sāpes kā balta liesma apklusina aizsāktu kliedzienu, negants rupju roku rāviens, no viskija sa-smirdusi elpa, sīka, maza, �ņuksto�a balstiņa: "Nesit man, tētiņ! Nesit!" � riebīgu lāstu birums, tad asiņu smaka, asiņu gar�a mutē.

Viņa stingi vērās turp, seja baisās nobālusi, domas panikā joņoja. Kā viņ� būtu sadzinis viņai pēdas? Kā � pēc visiem garajiem gadiem? Viņa bija sev izveidojusi jaunu dzīvi. Cilvēkiem viņa patika; cilvēki pret viņu izjuta cieņu. Dievs �ēlīgais, nedrīkst ļaut, lai viņ� to visu sagrauj! Viņa negribēja no jauna ciest sāpes. Nespēja, nejaudāja.

� Kellij, kas tev kait? � kāda balss jautāja. � Tu ta�u esi bāla kā rēgs.

Viņa nespēja atbildēt. Nespēja novērst acis no stāvētāja. Tad vīrietis pagriezās pilnīgā pretskatā. Tas nebija viņ�. Atvieglojums pārlīgoja pāri kā vilnis.

Pēdīgi Kellija atkal spēja pievērst skatienu sievietei, kas stāvēja viņai pretī, tā bija viena no producenta asistentēm.

� �is briesmīgais karstums, � viņa samelojās, un to viņa prata meistarīgi. � Nu jau būs labi.

Redzēdama, ka Kellijas seja tie�ām atgūst normālu krāsu, sieviete palocīja galvu un sacīja: � Petija Ka-minsa no Centrālparka zooloģiskā dārza ir �eit un grib ar tevi tikties, iekams ejam gaisā.

� Protams. � Kellija vēlreiz atskatījās uz vīrieti, pārliecinājās, ka tas tie�ām nav viņ�. Kā gan arī varētu būt? Viņ� vēl joprojām bija turpat Kalifornijā. Turpat Nepas ielejā. Viņa ir dro�ībā. Viņai ne par ko nav jāuztraucas. Ne par ko.

Vīnadārzs cepinājās augusta saules svelmē, vīnogulāji taisnās, garās rindās slējās aug�up pa nelīdzeno nogāzi, saknes iegremdēju�i dziļi akmeņainajā augsnē, uzsūkdami no tās valgmi un savdabīgo zemes gar�u.

Augsne bija liesa, nekādus citus derīgus augus tā nespēja pabarot, tomēr no �ajā vīnadārzā izaugu�ajām vīnogām tika raudzēti vairāki no cēlākajiem vīniem visā Nepas ielejā, da�i pat apgalvoja � cēlākie visā pasaulē.

Ratled�u nama vīns no Ratled�u vīnadārziem, kas atradās uz Ratled�u zemes.

Gai�i brūns d�īps ar Ratled�u vīndarītavas emblēmu uz durtiņām bija piebraukts un atstāts vienā vīnadārza galā ceļmalas zālienā. Sems Ratled�s lēnām devās atpakaļ pie automa�īnas, da�viet apstādamies pie kāda vīnogulāja un pārbaudīdams, kā piebriest ogas ķekaros.

Trīsdesmit se�u gadu vecumā viņ� bija ticis pie grumbām, kas iegrebu�ās ap muti, un krunciņu vēdekļiem, kas stiepās no acu kaktiņiem uz vaigiem, tomēr gadi nebija pilnīgi izdzēsu�i sīko vasarraibumiņu birumu platajā sejā zem tum�ā iedeguma. Viņ� bija ģērbies nātna auduma biksēs un plānā zilā �embrē kreklā; uzrotītie piedurkņu dūrgali atsedza spēcīgus, muskuļotus dilbus. Veca, da�ādus laika apstākļus izredzējusies �etrdesmito gadu modes platmale pasargāja acis no pārmērīgi spo�ās saules.

Ticis gandrīz līdz vīnogulāju rindas galam, jau turpat pie d�īpa, Sems Ratled�s apstājās, noliecās un pagrāba sauju putekļainās, sausās, ar oļiem sajauktās zemes.

Tā bija Ratled�u zeme, tā pati, kas baroja vīnogulājus. Un ap tiem grozījās visa viņa dzīve. Tie�i tā, kā viņ� gribēja.

Vēl aizvien spiezdams saujā zemi, Sems pacēla galvu un pārlaida skatienu �aurajai, ar vīnogulājiem apaudzētajai ielejai. Rietumos vīdēja pirmatnēji kraujie kanjoni un slējās Meiekamas kalnu smailās kores, bet austru-mos ieleju norobe�oja �o kalnu dvīņi � Piekrastes kalnu grēda. Ar skuju kokiem un ozoliem blīvi apaugu�o kalnu nogā�u sulīgais zaļums spilgti kontrastēja ar vasarā izdegu�ajām dzeltenpelēkajām ganībām.

Svētās Helēnas kalns pacēlās ielejas galvgalā, ar apaļo virsotni tiecoties paslieties virs ziemeļpuses apvār�ņa, bet visam pāri pletās zilais debesu baldahīns, kurā nemanīja neviena mākoņa. �ajā apvidū gau�ām reti nolija lietus, bet saule dedzināja bez �ēlastības, � zemes stūrītis ar veldzējo�ām miglām no Klusā okeāna, bet arī ar speltes karstumu, zeme, ko sedza akmeņi, vulkānu izvirdumu pelni un sen iz�uvu�as jūras nogulsnes. Sems to uzskatīja par dabas uzliktu smagu pārbaudījumu.

Mirkli viņ� cie�i jo cie�i saspieda irdeno zemes sauju plaukstā, tad papleta pirkstus un ļāva putekļainajai augsnei nobirt atpakaļ zemē. Nobraucījis smiltis no rokas, Sems izdzirda uz ceļa automobiļa rūkoņu. Viņ� uzreiz saprata, ka atkal kāds pametis vārtus vaļā. Ratled�u nama teritorijā caurbraucamu ceļu nebija. Tūristu apmeklējumi vīndarītavā notika vienīgi pēc iepriek�ējas norunas, turklāt reti.

Rūkoņa pieņēmās spēkā, un tas tie�ām bija automobilis. Balti zaļ� buiks � lesabra modelis. Pagriezienā ap ceļa līkumu tas sacēla gaisa veselu putekļu mākoni. Klaudzo�ā motora dārdoņa plosīja vīnadārza klusumu.

Sems uzreiz pazina desmit gadus veco ma�īnu, pirms vēl ieraudzīja uzrakstu uz durtiņām: REBEKAS VĪNADĀRZS. Tāds auto visā ielejā bija tikai viens un piederēja Lēnam Douertijam, tāpat kā Lēnam piederēja desmit akru lielais Rebekas vārdā nosauktais Douertija vīnadārzs. Kad Sems to pēdējoreiz redzēja, �is nogabals gan vairāk bija izskatījies pēc d�ungļiem nekā pēc vīnadārza. Tas viņu arī nepārsteidza. Vīnogu audzē�ana Lēnam Douertijam bija tikai maskarāde; viņa īstā nodarbo�anās bija �ūpo�ana, kam bie�i vien sekoja neganta ālē�anās.

Semam nebija ne vajadzības pēc �ā cilvēka, ne līdzjūtības par tā nebeidzamajām finansiālajām grūtībām.

Tās atspoguļojās ari viņa sejā, kad, buikam spēji apstājoties un noraustoties, nelabi iekaucās pārāk strauji piemītās bremzes. Saceltais putekļu mākonis palēnām izkliedējās.

� Kur viņa ir? � Lēns Douertijs izbāza galvu pa automa�īnas logu; grumbainā seja bija dusmu izķēmota. � Nolādēts, kur viņa ir?

� Liekas, tu runā par Katrīnu. � Aiz sena ieraduma Sems savu tēvamāti gan uzrunāja, gan sauca kristām-vārdā. Ejot pie d�ipa, viņam nemaz nevajadzēja minēt, kāda iemesla pēc Douertijs vēlas vecomāti satikt. Acīmredzot saņēmis paziņojumu par to, ka viņam atņemtas tiesības izpirkt ķīlu zīmi.

� Tu baigi labi zini, par ko es runāju, � Douertijs atcirta, un acis viņam savilkās �aurā spraugā. � Un tev es pateik�u to pa�u, ko sacī�u viņai. Jūs manu zemi man neatņemsiet. � Viņ� novērsa skatienu, jo, kā parasts, nekad nespēja nevienam ilgi lūkoties acīs. � Tas vīnadārzs pieder man. Jums nav tiesību man to atņemt.

� Jebkur� jurists apriņķī tev teiks pavisam ko citu, Douertij, � Sems mierīgi atbildēja. � Tu no Ratled�u vīndarītavas aizņēmies naudu un nodro�ināji atmaksu, ieķīlājot savu zemi. Tagad parāda atmaksas termiņ� ir nokavēts un mēs pieprasām dro�ības ķīlu. Tas ir pavisam vienkār�i un likumīgi.

� Tā ir likumīga zādzība, tu gribēji sacīt. � Douertijs apgrieza automa�īnu, uzmina uz gāzes pedāļa, tā ka gludi nobrauktās riepas sagriezās virpulī, saceļot gaisā vēl vairāk grants un putekļu, iekams ma�īna aizdrāzās.

Sems noraudzījās pakaļ putekļu mākonim, līdz auto nozuda aiz pakalna. Noņēmis noputēju�o cepuri, viņ� ar visiem pieciem pirkstiem izbrauca cauri biezajiem brūnganpelēkajiem matiem. Viņ� jau bija gaidījis, ka Douertijs ar ne�petnu niknumu reaģēs uz ķīlu zīmes izpirk�anas aizliegumu. Ta�u vistrakāk Douertiju acīmredzot kaitināja kas cits, proti, ka vīnadārzs aizlaists tik briesmīgā postā, ka arī viņ� pats visā bija vainīgs.

Desmit akru lielais zemes gabaliņ� savulaik bija piederējis pie Ratled�u īpa�uma. Ta�u apmēram pirms se�desmit gadiem �ā Douertija tēvs bija dabūjis galu kaut kādā nelaimes gadījumā vīndarītavā, atstādams atraitni gaidībās. Aiz līdzjūtības un pienākuma apziņas Katrīna bija pie�ķīrusi atraitnei nelielu namiņu Ratled�u īpa�uma robe�ās un tos pa�us desmit akrus vīnadārza.

Sems domāja, ka pienācis laiks �o zemesgabalu pievienot atpakaļ Ratled�u īpa�umam. Uzlikdams platmali no jauna galvā, viņ� pameta skatienu uz sauli. Ap �o dienas stundu Douertijs Katrīnu dro�i vien atradīs vīndarītavā apsprie�amies ar veco Klodu.

Sems iesēdās d�īpā, ielocīdams savu se�as pēdas un vienu collu garo augumu �ofera sēdeklī, un aizbrauca tai pa�ā virzienā, kurā bija aizkūpējis Douertijs, tomēr viņam nenāca ne prātā doties palīgā un glābt vecmāmuļu. Pat deviņdesmit gadu vecumā Katrīna Ratled�a spēja vairāk nekā tik vien kā tikt galā ar Lēnu Douertiju. Vai arī ar jebkuru citu cilvēku.

Madronkoku audze apēnoja saimniecības pagalmu aiz Ratled�u vīndarītavas. Tā bija vairāk nekā simt gadu veca masīva, trīs stāvus augsta apsūbēju�u ķieģeļu celtne, un apaļais kupols uz jumta bija padrūmās ēkas vienīgais rotājums.

Divas milzīgas koka durvis norādīja uz galveno ieeju vīndarītavā. Vienas no tām bija vaļā, un pa tām iznāca Katrīna Ratled�a. Ziloņkaula spieķis ar sudraba rokturi ik solī piesitās pie zemes. Katrīna bija sīka maza auguma sieviete un svēra tikko simt mārciņu. Ejot viņa turējās taisniem pleciem, augumu nesa ļoti cēli, tāpēc ne viena mēle vien apgalvoja, ka viņai esot dzelzs mugurkauls.

Kādreiz melnos matus laiks bija izbalinājis nevainojamā baltumā. Būdama jauna, tikko precēta sieva, Katrīna matus bija apgriezusi toreiz modernajā zēngal-viņā; arī tagad glu�i modernā sasukā sakārtotie mati seju ietvēra maigiem viļņiem. Katrīnas seja, it kā spītējot lielajam vecumam, bija saglabājusies samērā gluda. Vaibsti likās smalki, gandrīz trausli... līdz brīdim, kad gadījās ieskatīties viņai acīs. To tum�i zilajā dziļumā bija jau�ams tāds spēks, kāds var rasties, vienīgi saprātam apvienojoties ar nesalau�amu rakstura stingrību.

Klods Brusārs turējās Katrīnai blakus. Viņ� bija piecpadsmit gadus jaunāks nekā Katrīna un nokalpojis par vīna pagrabmeistaru Ratled�u vīndarītavā visus gadus kop� prohibīcijas izbeig�anās. �is druknais liela auguma vīri�ķis ar prāvām rokām, platiem pleciem un vēl platākām krūtīm pēc izcelsmes bija francūzis. Vecums bija uzbriedinājis viņa vidukli un sametis sarmu matu kodeļā, bet gaita, tāpat kā Katrīnai, bija saglabājusies stalta un leģendārais spēks nebija gājis mazumā. Nupat iepriek�ējā ziemā pilna vīna muca bija novēlusies no transporta platformas, un strādnieki, elpu aizturēju�i, trakā godbijībā noskatījās, kā Klods pacēla trīsdesmit galonu mucu plecā un uzvēla to atpakaļ uz platformas.

� Pie mums �orīt tļija iegriezies Viens vīrietis, vārdā Fergusons, � viņ� informēja Katrīnu. � Nopircis Kūpera iestādīto vīnadārzu. Gribēja mums pārdot savas vīnogas.

� Kādas muļķības, � Katrīna nevilcinādamās atbildēja. Viņas valodā vēl joprojām varēja saklausīt kaut ko no Eiropas skolas. � Kā gan mēs varētu pirkt vīnogas, kurām nezinām izcelsmi? �ajā vīnadārzā esmu iestādījusi visus vīnogulājus līdz pēdējam, kopusi tos un redzējusi ikvienu izaugam no spraudeņa līdz briedumam. Ratled�u nama vīns tiek raudzēts tikai un vienīgi no

Ratled�u dārzu vīnogām. Ja tas vīri�ķis vēl kādreiz iegrie�as, tad dari to viņam zināmu.

Klods, no visas sirds piekrizdams, pamāja ar galvu. � Tiks izdarīts, kā jūs sakāt, madam.

Tā viņ� Katrīnu uzrunāja kop� abu pirmās tik�anās Francijā, kad vēl bija tikai pui�elis. Nekad viņ� neteica Ratled�a kundze. Un, protams, nekad � Katrīna. Viņam tā vienmēr bija bijusi un palikusi vienkār�i ma-dama. Arī citi jau pirms krietni daudziem gadiem pārņēma �o uzrunu. Un itin bie�i gadījās, ka profesionāļi, runādami par vīnu pudelēs ar Ratled�u vīndarītavas etiķetēm, dēvēja to par Madamas vīnu. Pirmajā desmitgadē pēc prohibīcijas izbeig�anas tādai iesaukai bija zobgalīga pieskaņa, it kā nerrojot viņu par centieniem izraudzēt sarkanvīnu, kas varētu sacensties ar slaveno fran�u Bordo �ķirni. Kad Katrīnas vīni "aklajā degustācijā" pamazām izpelnījās godalgas salīdzinājumā ar slavenāko fran�u vīndarītavu vīniem, �is vārds tika pieminēts ar godbijību un vēl bie�āk � ar skaudību.

Liela daļa nopelnu piederēja Klodam kā ma�tre de chai � pagrabmeistaram. To apzinādamies, Klods slēja galvu mazliet augstāk. Ta�u viņa priecīgais vaigs satumsa, ieraugot vīndarītavas pagalmā ielīgojam un apstājamies veco buiku, kuira motors �ķieda zibeņus. Plāna putekļu kārtiņa klāja vecās automa�īnas ļoti rūpīgi nopulēto virsmu, laupot tai mirdzumu. Klods uzmeta Katrīnai satrauktu skatienu.

Ieraugot Lēnu Douertiju izkāpjam no �ofera vietas, Katrīnas sejā mirkli parādījās nepatika. Ta�u, Lēnam tuvojoties, viņa no tās pilnīgi atbrīvojās.

Katrīnas skatiens pārslīdēja Douertija iesirmajiem matiem un grumbu izvagotajai sejai. Olīvzaļās bikses bija izgludinātas ar na�a asmenim līdzīgu vīli visā staras garumā, svītrainais krekls iecietināts. Izrādī�anās Lēnam Douertijam alla� bija galvenais � pat tagad.

� To ta�u jūs nedrīkstat darīt. � Viņ� apstājās Katrīnai priek�ā. Gludi noskūtie vaigi bija dāsni apslacīti ar Aqua velva odekolonu, tomēr ne pietiekami dāsni, lai pilnīgi nomāktu viskija smaku. � Jūs nedrīkstat man atņemt vīnadārzu. Tā ir mana zeme. Tā pieder man.

� Ja gribat, lai es atsaucu savu pieprasījumu uz �o īpa�umu, mister Douertij, jums vienīgi jānolīdzina parāds, un zeme paliks jums, � Katrīna paziņoja.

� Bet tas ir vairāk nekā trīsdesmit pieci tūksto�i dolāru. � Douertijs novērsa skatienu, acīs viņam iemirdzējās miklums, �okļi sacirtās, rokas drebēja. � Agrāk par oktobra beigām es tik daudz naudas neparko nevaru sadabūt. Man nepiecie�ams paildzinājums. � Protests, kā parasti, skanēja glaimīgi. � Man nav klājies viegli, kop� nomira sieva...

� Viņa nomira pirms gadiem divdesmit. � Katrīnas balss kā kristāla �ķautne bija pietiekami asa, lai grieztu līdz kaulam, ja kundze to vēlējās. Un patlaban viņa to vēlējās. � No sievas nāves jūs esat izslaucis pietiekami daudz labuma. Neceriet iegūt vēl kaut ko!

Douertijs pietvīka. Asiņu pieplūdums uz īsu brītiņu apdzēsa neveselīgo bālumu viņa sejā.

� Jūs esat salta un ne�ēlīga veca maita. Nav brīnums, ka jūsu pa�as dēls Gils jūs ienīst.

Sāpe. Spēj�, ass cirtiens. Sāpe, ko spēj izjust vienīgi māte, kuru ienīst miesīgs bērns. Sāpe, kas, gadiem ritot, nebija mazinājusies, bet drīzāk padziļinājusies, glu�i tāpat, kā dziļumā bija gājis Gilberta naids pret māti.

Nespēdama atsist Douertija uzbrukumu, Katrīna sasparojās, izslējās vēl taisnāk.

� Manas attiecības ar Gilbertu nav temats, ko es gribētu iztirzāt sarunā ar jums, mister Douertij.

Douertijs bija ieguvis punktu savā labā un to zināja. � Jādomā gan � jums ko� kaulā, ka viņa vīndarītava nav ne par mata tiesu sliktāka kā jūsējā. Kas zina � pēc pāris gadiem Klosteru vlndarītava būs pat pārāka un lielāka.

Pagalmā iebrauca brūns d�ips un apstājās zem ma-dronkokiem. Ar acs kaktiņu Katrīna pamanīja, ka no automa�īnas izkāpj Sems Ratled�s.

� Es nekādi nevaru saskatīt kopsakaru jūsu vārdos, mister Douertij. � Pacēlusi spieķīti, Katrīna norādīja uz papīriem, ko viņ� turēja rokā. � Jūs esat saņēmis likumīgu paziņojumu. Vai nu nolīdzināsiet parādu pilnā apmērā, vai arī zaudēsiet savu vīnadārzu. Izvēle pieder jums.

� Lai esat nolādēta! � viņ� nikni sodījās. � Jūs laikam iedomājaties, ka izdevies mani sakaut, ko? Bet gan jūs vēl redzēsiet. Pirms ļau�u jums sagrābt manu īpa�umu, es to nodedzinā�u līdz pēdējai zemes pēdai.

� Izdariet gan to! � ieteicās Sems, viņiem piebiedrodamies. � Tad mums nevajadzēs dzīt uz turieni buldozeru, lai to dārzu notīrītu. � Katrīnai viņ� paskaidroja: � Viņsestdien pacēlies gaisā ar Mazuli, es tam dārzam pārlidoju pāri. � Par Mazuli tika dēvēts arhaisks divvietīgs divplāksnis, ko Sems pirms pāris gadiem bija atjaunojis tiktāl, lai varētu lidot. � No gaisa es labi saredzēju, cik tas vīnadārzs briesmīgi aizaudzis. Tur nav nekā cita kā vienīgi nezāļu, vīnogulāju un sīku krūmeļu �ūkslājs.

� Tai ziņā nespēju neko līdzēt, � Douertijs strauji aizstāvējās. � Mana veselība pēdējā laikā nav nekāda teicamā.

� Ejiet prom! � Katrīna strupi pavēlēja, uzmezdama Douertijam ledainu skatienu. � Man apnicis klausīties jūsu mū�īgajā �inkstē�anā, un es esmu pārāk veca, lai, jūsos klausoties, zaudētu savu dārgo laiku. � Viņa pievērsās Semam. � Ved mani mājās, D�onatan!

Netī�ām viņa bija uzrunājusi Semu tēva vārdā, ta�u Sems pat nepūlējās kļūmi labot. Viņ� bija �etrpadsmit gadus vecs puika, kad vairāk nekā pirms divdesmit gadiem nomira tēvs. Kop� tā laika Katrīnai �ad tad samisējās, un tā uzrunāja viņu par D�onatanu. Ilgo gadu gaitā Sems bija iemācījies nelikties to dzirdam.

Viņ� pavadīja Katrīnu līdz d�ipam un palīdzēja tai ierausties sēdeklī, pēc tam pats apgāja automa�īnai apkārt uz �ofera vietu. Apsēdies pie stūres, viņ� dzirdēja Katrīnu nopū�amies un nopūtā saklausīja nepacietību.

� Vai tu domā par Douertiju? � Sems riskēja un uzmeta viņai skatienu, iegriezdams d�.īpu ēnainajā piebraucamajā ceļā. � Man ir tāda sajūta, ka viņ� grasās sarīkot kaut kādu traci, pirms viss būs galā.

� Douertijs mani tie�ām neuztrauc. Viņ� neko nespēj mums nodarīt.

Asumiņ� balsī skaidri norādīja, ka saruna �ai virzienā izbeigta un nekādas turpmākas apsprie�anas nebūs. Katrīna spēja �ādi noslēgties � no lietām, jūtām vai cilvēkiem. Tie�i tā viņa bija izslēgusi tēvoci Gilbertu no savas dzīves. Tas Semam ienāca prātā, iebraucot �aurajā pievedceļā.

Tajā laikā, kad notika lielā �ķel�anās, Sems bija atradies internātskolā. Ielejā apkārt klīda vismaz simt versiju par to, kas noticis, tika minēti vismaz simt cēloņi. Ikviens no tiem varēja būt īstais. Tēvs nekad ar Semu nebija to pārrunājis, un Katrīna, protams, to ne reizi nepieminēja.

Ar juristu starpniecību viņa tūdaļ pēc sa�ķel�anās bija izpirkusi līdz vispēdējam visu sava dēla Gilberta daļu ģimenes īpa�umā. Cils par �o naudu kopā ar to, ko ieguva no investoriem, nopirka pamestus vīnadārzus nepilnas piecas jūdzes no Ratled�u zemes, izveidoja klosteru parauga vīndarītavu, nosauca to par Klosteriem un sekmīgi sāka raudzēt tāda pa�a nosaukuma vīnu, nekavēdamies uzsākt atklātu sāncensību ar māti.

Sems vairākkārt bija novērojis abu oficiālās sastap�anās. Nezinātājam nemū�am neienāktu prātā, ka viņi ir māte un dēls, nemaz nerunājot par to, ka abi varētu būt naidā. Ne viens, ne otrs neizrādīja ne naidīgumu, ne ļaunvēlību. Katrīna izturējās pret Gilu, kā izturētos pret jebkuru pavir�i pazīstamu vīndari, ja vispār likās viņu pamanām. Bet sāncensība tomēr pastāvēja. Un tas nevienam nebija noslēpums.

� �orīt es runāju ar Emīlu, � Katrīna sacīja. Emīls, protams, bija barons Emīls Fu�ērs, kam Francijas slavenajā Medokas vīndarītavu reģionā piederēja Ch�teau Noir. � Arī viņ� nākamnedēļ piedalīsies vīnu izsolē Ņujorkā. Norunāju ar viņu tur tikties.

Viņas pirksti cie�i sa�ņaudzās ap spieķī�a sudraba rokturi. Spieķa klātbūtne Katrīnai pastāvīgi atgādināja, ka arī viņa ir mirstīga, tātad kaut ko tādu, ko Katrīna bija spiesta pieņemt par īstenību pirms gada, kad uz divām nedēļām palika nekustīga pēc kritiena, kurā stipri cieta viņas kāja un gū�a.

Tomēr Katrīna bija cie�i apņēmusies sev vēl atvēlētajā laikā nodro�ināt Ratled�u vīndarītavas nākotni. Lai cik sāpīgi bija to atzīt, viņa �aubījās, vai mazdēla rokās tā būs pietiekami dro�a.

Arī tagad viņa pameta vērtējo�u skatienu uz mazdēla pusi. Semam bija tēva spēcīgie muskuļi un vingrais augums. Gai�i brūnās acis raudzījās dzedri, vaibsti bija paskarbi. Un tomēr � nekad Sems nebija izrādījis lepnumu par Ratled�u nama izraudzētajiem vīniem. Bet bez lepnuma nebija aizrautības, un bez aizrautības, bez kaislības vīns kļuva tikai par produktu.

�ādos apstākļos Katrīnai neatlika izvēle � vajadzēja meklēt atbalstu ārpus ģimenes. �ai pa�ā pavasarī viņa bija nodibinājusi kontaktu ar Ch�teau Noir pa�reizējo baronu

un ierosinājusi lieti�ķu sadarbību, izveidojot lielu abu ģimeņu kopuzņēmumu uz Ratled�u vlndarītavas bāzes.

Vieno�anās principā jau būtu panākta, ja spēlē piepe�i nebūtu iejaucies Gils, piedāvādams baronam tie�i tādu pa�u iespēju. Katrīna bija pārliecināta, ka dēls tā rīkojas vienīgi tādēļ, lai viņu kaitinātu un izjauktu viņas nodomus.

� Tu, protams, mani pavadīsi uz Ņujorku, � viņa bilda Semam, kad d�īps apstājās mājas priek�ā.

� Protams. � Sems apgāja automa�īnai apkārt un palīdzēja Katrīnai izkāpt.

Katrīna pagriezās, lai ietu mājā, ta�u apstājās un pārlaida tai skatienu. Impozanto celtni deviņpadsmitā gadsimta nogalē bija cēlis viņas vīratēva vectēvs. Būvēta pēc Francijas lielo piļu parauga, tā pacēlās divarpus stāvu augstumā. Gar nama sienām aug�up stiepās me�-vīna stīgas, darot maigākas celtnes padrūmās līnijas. No stāvā jumta aug�up slējās slīpi skursteņi, logi bija sadalīti biezās flintstikla rūtīs. Māja liecināja par senu bagātību un dziļām saknēm.

Atvērās smagās Hondurasas sarkankoka parādes durvis, un pa tām iznāca alla� modrā saimniecības pārzine misis Vārgesa. Viņa bija ģērbusies iecietinātā melnā formas tērpā; sirmie mati cie�i atsukāti un pakausī sastiprināti mezglā.

� Pirms brī�a bija atnācis tas Douertijs un pieprasīja tik�anos ar jums, � saimniecības pārzine paziņoja, un viņas sīkā nicīgā ie�ņāk�anās skaidri parādīja, ko viņa par �ādu prasību domā. � Beidzot viņ� aizgāja, kad pateicu, ka jūs neesat mājās.

Katrīna tikai palocīja galvu, Sema pavadībā kāpdama aug�up pa galvenās ieejas marmora kāpnēm.

� Sakiet, lai Han Lī uzvāra tēju un pasniedz to uz terases, � viņa izrīkoja, tad paraudzījās uz Semu. � Vai tu man piebiedrosies?

Nē. Man �is tas vēl darāms. � Sems necerēja tik viegli un ātri tikt vaļā no Lēna Douertija, kā to iedomājās Katrīna.

Skaidrā prātā �is cilvēks nebija bīstams. Ta�u ikviens zināja, ka dzērumā viņ� kļūst negants un viegli var nodarīt postu gan mantai, gan cilvēkam. Sems gribēja nodro-�ināties, lai tas nenotiktu Ratled�u īpa�uma teritorijā.

Senthelēnas centrā bija kārtējais satiksmes sastrēgums. Galvenā iela atgādināja ideālu skatu kartīti ar gadsimtu mijas namiem, savādajiem veikaliem un elegantajiem restorāniem. Toijota ar Oregonas numuru izbrauca no stāvvietas tie�i priek�ā Lēna Douertija bui-kam. Nolamājies viņ� uzmina uz bremzes pedāļa un padeva signālu.

� Nolādētie tūristi, kā mu�as pie sapuvu�iem augļiem, � viņ� murdēja. � Iedomājas, ka �iem pieder visa pasaule, uz mata kā tie Ratled�i.

Pietika to atcerēties, un atgriezās panika, mutē sakāpa nelāga skāņa baiļu gar�a, un uzmācās izmisīga vajadzība iedzert.

Par laimi, klāt jau bija apdrupusi ķieģeļu ēka ar Millera alus reklāmu logā un virs durvīm pabālēju�u izkārtni Vecā taverna, ko apkārtējie iedzīvotāji gan labāk pazina kā Lielā Edija krogu.

Atstājis buiku ielas malā, Douertijs iegāja krogā. Sasmaku�ais gaiss smirdēja pēc tabakas dūmiem un zemē izliju�iem dzērieniem.

Lielais Edijs stāvēja aiz letes. Douertijam ienākot, viņ� paskatījās, ta�u tūliņ atkal pievērsās pie sienas novietotajam televizoram. Rādīja kaut kādas sacīkstes. Edijam patika skatīties sacīkstes.

Douertijs uzsvempās uz sava parastā ķebļa letes galā. � Ielej man viskiju!

Lielais Edijs noslīdēja no sava ķebļa, pasniedzās zem letes, izvilka viskija pudeli un nolika Douertijam priek�ā, tad tūliņ gāja atpakaļ, apsēdās un atkal pievērsās televizoram.

Pirmo glāzi Douertijs izmeta vienā pielicienā pie mutes, gandrīz nejuzdams dzēriena stiprumu. Tad jau ar dro�āku roku piepildīja glāzi no jauna, lzkampa pusi, tad nolika glāzi, un viskijs nolija rīklē kā vulkāna lava. Saņemtais papīrs ar aizliegumu izpirkt ķīlu zīmi, ko viņ� bija iebāzis krekla krū�kabatā, pēk�ņi apsvilināja krūtis kā ar uguni.

Trīsdesmit pieci tūksto�i dolāru. Tikpat labi tur varēja būt rakstīts trīssimt tūksto�i, jo nebija ne mazāko iespēju pie tādas naudas tikt.

Lai nelabais viņu parauj, Douertijs nodomāja, atcerēdamies Katrīnas Ratled�as tēraudaino skatienu urbjamies viņā. Pastūmis līdz galam neizdzerto glāzi nostāk, viņ� to piepildīja līdz malām un atkal pievilka sev klāt.

Tā sē�ot, ar vienu roku aptvēris pudeli, ar otru glāzi, viņ� pamazām zaudēja laika sajēgu. Sanāca citi parastie kroga apmeklētāji. Douertijs pamanīja, ka pudele jau pusē, un dzirdēja, ka apmeklētāju balsis sacen�as skaļumā ar televizoru. Ekrānā tobrīd parādījās Toma Bro-kava ģimis.

Douertijam blakus pa grīdu no�vīkstēja pavilktā ķebļa kājas. Kaimiņos apsēdās Fipss, vietējās avīzes reportieris � vīri�ķis satūku�ām acīm un masīviem �okļiem.

� Hei, Lielo Edij! � uzsauca kāds, kas sēdēja pie galdiņa. � Atnes vēl pāris alus!

� Jā jau, jā, � Edijs noburk�ķēja.

Douertijs pameta ņirdzīgu skatienu pār plecu uz galdiņu, pie kura sēdēja mehāniķis eļļainā virsvalkā un krāsotājs traipainā baltā uzsvārcī. �ādi tādi melnstrād-nieki, viņ� nicīgi nodomāja. Vergo noteiktas stundas,

I.ii.i to, ko �iem pavēl. Viņ� vis tāds nav. Viņam nemīs nevar pavēlēt; viņ� jūtas pats savs kungs. Ha, v iņam pieder vīnadārzs. Viņam...

I )ouertijs atcerējās papīru savā kabatā, un pēk�ņi ju-las riebīgi. To zemi nedrīkstēja zaudēt. Tā zeme bija \ īss, kas viņam vēl pieder. Kur viņ� bez tās paliktu? Ko iesāktu?

Nē, jāaptur tie zagļi Ratled�i. Jāatrod iespēja, kā tikt pie naudas. Bet kā? Kur?

Nekas viņam nevedās, kā vajadzētu. Nekas. Kop� nomira Bekija. Viņa skaistā Rebeka. Kop� tā laika, kad viņa tika zaudēta, viss sagājis �ķērsām.

Juzdams mutē atkal nelāgi skāņo gar�u, Douertijs atstūma viskija glāzi. Tai brīdī viņa skatiens pievērsās televīzijas ekrānam.

� Notikumā, kas atgādina pret prezidentu Reiganu vērstā atentāta mēģinājumu, � ekrānā runāja Toms Brokavs, � �ovakar ievainots Ņujorkas �tata senators Dens Mel�ers un no�auts policists. Kellija Duglasa no Ņujorkas pastāstīs kaut ko vairāk.

Ekrānā parādījās sievietes seja. Vakara tumsa sedza ekrāna malas, izcēlās vienīgi spilgtais apgaismojums pie kādas slimnīcas uzņem�anas nodaļas ieejas. Sieviete stāvēja tās priek�ā. Douertija uzmanību uz mirkli saistīja viņas seja ar enerģiskiem, stūrainiem vaibstiem.

Viņ� nodūra galvu, kad sieviete sāka runāt: � �tata senators Dens Mel�ers ievests slimnīcā ar vismaz vienu �autu brūci krūtīs...

Balss, �ī balss. Viņ� strauji pacēla galvu. Zemais tonis, klusā noteiktība. Nē, kļūdīties nebija iespējams. Viņ� to pazina. �o balsi viņ� pazina tikpat labi kā savējo. Tai jābūt viņai.

Ta�u sievietes seja bija nozudusi, ekrānu aizņēma pusmū�a vīrietis, kas izkāpa no melna automobiļa, pamirdzināja smaidu pret kameru, pamāja ar roku, nelikdamies zinis gar tālāk stāvo�o piketētāju niknajiem kliedzieniem. Palika vairs tikai �ī balss � viņas balss, kas stāstīja par ekrānā redzamo.

� Kop� ievēlē�anas par �tata senatoru pirms diviem gadiem Dens Mel�ers pastāvīgi izraisījis strīdus un uzskatu sadursmi. Viņa liberālā nostāja pilsoņtiesību un abortu legalizē�anas jautājumā radījusi viņam spēcīgu opozīciju. �ovakar �ī opozīcija izvērtās vardarbībā.

Balss apklusa, kad no pūļa, kas stāvēja ar plakātiem rokās, izlauzās sieviete. "Slepkava!" viņa iekliedzās un sāka �aut.

Bezjēdzīgajā jūklī, kas nu izcēlās, bija grūti jelkam ar acīm izsekot. Ļimsto�o senatoru uztvēra viens no miesassargiem, turpat tuvumā nokrita un palika guļam policists; cilvēku barā sākās panika, atskanēja kliedzieni un spiedzieni; kāds sagrāba sievieti, kas bija �āvusi, piesteidzās cits policists un piespieda sievieti pie zemes. Sekoja kadrs ar ievainoto, bezsamaņā guļo�o senatoru tuvplānā, krekla baltā krūte�a no�ķiesta asinīm. Pēc tam parādīja, kā viņu ievieto ātrās palīdzības automa�īnā.

Tad ekrānā atkal parādījās sieviete. � Mēs tikko saņēmām visjaunāko informāciju � de�urējo�ais policists, kas arī tika ar �āvienu ievainots, no ievainojuma miris. Uzbrucēju policija apcietinājusi. Viņas identitāte vēl nav noskaidrota. � Sieviete apklusa, tad noteica. � Kellija Duglasa, KNBC Ņujorkā.

Douertijs sarauca pieri. Viņa vairs nepavisam neizskatījās kā agrāk. Krāsu toņi it kā tie pa�i � kastaņbrūnie mati, tum�i zaļās acis. Un balss, balsī viņ� nekļūdījās. Milzīgi pārvērtusies desmit gados. Un tomēr tā ir viņa. Pat vārdu nomainījusi, pieņēmusi mātes uzvārdu. Tā bija viņa. Tai jābūt viņai.

Viņ� stingi blenza ekrānā, nenieka neredzēja no patriotiskās Maxwell House kafijas reklāmas zibinā�anās.

Vlit.im blakus reportieris Fipss ņirdzīgi sacīja Liela-ļam Edijam:

To viņi sauc par �urnālistiku. Avīzei tāda ķēma informācija vis nederētu.

l ielais Edijs, plecus vienaldzīgi paraustīdams, noiru a: � Viena bilde ir tūksto� vārdu vērta.

� Ir nu gan bilde! � Fipss no�ņācās. � Ielien kamerā, parāda smuku ģīmīti un izliekas par reportieri. Klausi, ko tev saku, � televīzijas ziņu pārraidēs viņiem maksā nesamērīgi lielu naudu.

Lēns Douertijs sarunā klausījās tikai pa ausu galam. Viņ� bija pagalam apjucis, domas �audījās pa galvu juku jukumis. Viņ� pacēla glāzi, bet tad staruji to atgrūda nost. Vajadzēja padomāt.

Kellija stāvēja noslēguma kadrā. Viņa palika tā līdz signālam, ka pārraide beigusies. Spo�ā gaisma apdzisa, viņa nolaida mikrofonu un atslābināja "ekrāna ģīmi". Acīs iedzirkstījās uzvaras prieks, lūpas pa�as no sevis savilkās apmierinātā smaidā.

Producents Breds Sommerss izrausās no satelītbu-siņa, kas bija krautin piekrauts ar ekipējumu. Viņ� bija pāri trīsdesmit, ģērbies hakija īsbiksēs un rūtainā kreklā ar īsām piedurknēm � citādi Ņujorkā �ai nenormāli karstajā augusta vakarā nemaz nebija iespējams ģērbties. Kellija, vēl joprojām pārlieku satraukta par to, kas bija jāpaveic �ajā ārkārtējā vakarā, nejuta pat sutīgo karstumu.

Breds, pavērsies pret Kelliju un visu komandu, saslēja abus īk�ķus par labo izdo�anos.

� Es nosūtīju arī pilnu ierakstu vakara ziņām Rietumu krastā. � Tas bija izdevīgi, jo trīsstundu laika starpība ziņām ļaus tur nonākt itin svaigām.

� Ek, puikas, viss izdevās uz goda! � Pietvīkusi veiksmes apziņā, gribēdama priekā dalīties, Kellija sirsnīgi uzsmaidīja kolēģiem. � Manā dzimtajā Aiovā mēs kaut ko �itādu saucām par "bridienu pa lielo kukurūzu", � viņa noteica, plati pasmaidīdama.

� Nūjā, tomēr briesmīgi �ēl, ka iznāca tikai vietējās ziņās, nevis nacionālajās. � Pazemais, druknais �etr-desmitgadnieks Rorijs Tabss, kam galvvidus jau metās klaj�, nocēla kameru no pleca un nolika zemē.

� Jā, nudien, tas sievi�ķis izraudzījās nāvīgi nepareizu brīdi �au�anai, � skaņu operators Lerijs Maklos-kijs pazobojās.

Rorijs nosarka, atskārzdams, ka viņa glu�i nevainīgā piezīme izskanējusi cietsirdīgi un neiejūtīgi, runājot par traģisko atgadījumu, kurā policists zaudēja dzīvību un senators tika smagi ievainots. Ziņu dienestā vajadzēja emocionāli no�ķirties no notieko�ā. Viņa pienākums bija ziņot par notikumiem, nevis uz tiem reaģēt. Jūtinā-ties varēs vēlāk.

� Es jau nemaz tā nedomāju, � viņ� aizstāvēdamies nobuldurēja. � Ieteicos tikai tāpēc, ka man nekad nav laimējies kaut ko notrāpīt nacionālajām ziņām.

� Nu, vēl jau vari kaut ko samak�ķerēt rītvaka-ram, � Lerijs indīgi noņirdza, viņ� nekad nepalaida garām izdevību padzalkstīt Roriju. Un arī tobrīd, ja sācis, neatlaidās: � Vairāk jau neko, tikai jālūdz Dievs, lai senators izlai� garu.

� Vai tu tie�ām nevarētu izbeigt? � Rorijs uzmeta runātājam zvērīgi niknu skatienu.

� Ja esam pieminēju�i senatoru, ie�u paskatīties, vai no slimnīcas nav saņemta kāda informācija, � sacīja Kellija, nepārprotami juzdama, ka notikums vēl nav beidzies.

Breds Sommerss viņu aizturēja. � Es aizie�u. Tu pa to laiku atvelc elpu. Man tikpat jāiet zvanīt. Varbūt jau būs uzzināts, kā to sievieti sauc.

I' l ilija nelauzās. Tomēr viņa nepavisam vēl negra-i|.r. /.nīdēt modrību. � Atnes kafiju! � viņa nosauca llu'dam pakaļ. � Melnu!

Un kādu picu, � Rorijs jokodams piebilda.

Viņiem piebiedrojās ari Lerijs un, plaukstas pie mu-ii pielicis, sauca aizejo�ajam producentam pakaļ ari avu pasūtījumu:

� Man atnes hamburgeru, ceptus kartupeļus un glāzi �okolādes kokteiļa!

Kellijai neganti rūca vēders. Bet viņa gar to nelikās ne zinis. Darbā, kur kameras priek�ā katram pieaug desmit mārciņas, visiem jāpabadinās, izņemot da�us retus izredzētos. Kellija pie �iem retajiem nepiederēja.

Kad viņa pagriezās, Lerijs izpurināja no paciņas cigareti un piedāvāja viņai. Kellija paņēma cigareti un aizkūpināja to pie Lerija �ķiltavām. Pametusi galvu atpakaļ, viņa izpūta dūmu un pacēla tum�i rudo matu pīni, brīdi atbrīvodama kaklu.

� Tev, Rorij, si�ets iznācis gar� un spēcīgs. � Siltums un apbrīna viņas balsī patiesi nāca no sirds.

Operators priecīgi pasmaidīja, tad nogrozīja galvu. � Cilvēki mīļie, ja sāku domāt... es vēl nespēju noticēt, cik daudz man izdevies safilmēt. Atceros, ka brīdī, kad Mel-�ers izkāpa no automa�īnas, māja ar roku un smaidīja, es pagriezu objektīvu uz piketētājiem, gribēju uzņemt, kā �ie reaģē. Un tad pēk�ņi tā sieviete � iznirst no nekurienes... � Apklusis viņ� domīgi sarauca pieri. � Kā viņa tika garām policistiem? Vai kāds no jums redzēja?

� Es ne, � Kellija ar jūtamu no�ēlu noteica. � Tobrīd es nelaimīgā kārtā skatījos uz otru pusi.

� Man �ķiet, policisti uzmanību pārāk koncentrēja uz to tipu, kas izskatījās pēc cīkstoņa, � Lerijs izteica savas domas, tad paskatījās uz operatoru. � Redzēju daļu tava filmējuma, kad to montēja. Vai tu vispār zini, ka tev kadrā bija pat revolveris, kad �ī sāka �aut?

� Man likās gan, ka viņai ir kaut kas rokā, ta�u es drīzāk domāju, ka tas ir iepuvis tomāts vai ola, bet revolveris... � Viņ� atkal nogrozīja galvu un nopūtās, tad visā nopietnībā palūkojās uz Kelliju. � Ja tu nebūtu sadomājusi...

Kellija iekrita valodā: � Ja tu nebūtu ieminējies par piketētājiem.

� Ja parka dro�ības ve�i nebūtu pieminēju�i piketētājus, � piebalsoja Lerijs un ātri noskaitīja vēl citus "ja".

� Teiksim pareizo vārdu, � Kellija sausi konstatēja.

� Mums laimējās.

Rorijs ilgi viņā domīgi noskatījās, tad smaidīdams ieteicās: � Nezinu... man �ķiet, ka to iz�ķīra da�s saprātīgs instinkts. Tavējais.

Tā no Rorija mutes bija ļoti liela uzslava. Kellija atsmaidīja pretī viņa smaidam, gan aizkustināta, gan arī juzdamās visai neveikli.

� Pret glaimiem es esmu imūna, Rorij. Vienosimies un nosauksim to par laimīgu instinktu.

� Nekā, tev taisnība, Tabs, � Lerijs nepiekāpās.

� Liekas, viņai ir deguns, kas sao� jaunumus. Un tas varbūt nozīmē, ka mēs viņu vairs nesauksim par Kājām, bet turpmāk dēvēsim par Degunu.

Tādus vārdus dzirdot, Kellija saviebās un spurojās pretī.

� Kas jums, pui�i, tā par modi? Kāpēc jūs man par iesauku izvēlaties kādu no manām ķermeņa daļām? �ite mani saukā par Kājām, tur, Sentluisā, nedeva mieru maniem matiem un saukāja par Sarkano.

� Galējs izdomas trūkums, � Lerijs piebilda.

� Kājas gan liecina par varenu izdomu, vai ne? � Kellija zobgalīgi atvaicāja, priecādamās par vieglo, draudzīgo ķircinā�anos. Tā rosināja uz a�ām atbildēm, tomēr arī atslābināja.

I ,i|.r. Ins skan seksīgāk, � Rorijs smaidīdams itlli'lt rt.

I � ļ>,r l,isti�u Donnai, ka tu tā sacīji, � Kellija � 11.nnli'ļ.i, �..ivilkusi nopietnu ģīmi, bet acīs dzirkstīja jautrības uguntiņa.

Vai die... to gan nedari, � Rorijs lūdzās un tūliņ .aka meklēties pa kabatu. � Kamēr brīvs brīdis, jāpie-v.ma viņai. Rorijam jaunākajam reizēm uzkrīt lielais brēcamais. Viņam nāk zobiņi.

Rorijs iesteidzās slimnīcā. Kellija noskatījās, kā viņ� izvairās no ātrās palīdzības automa�īnas, kas patlaban piebrauca pie ieejas, un iedomājās par komplimentu viņas instinktam. Viņa tam neticēja. Uzņemt kadrā piketētājus �ķita loģiski, nekas vairāk.

Viņi jau bija atradu�ies Centrālparkā un gatavoju�ies tie�raidei ziņās "Ko skatāmies pulksten piecos", �is raidījums bija daļa no raidstacijas vasaras kampaņas par godu Ņujorkai. Ziņu pārraides periodiski tika dalītas � daļa no studijas, daļa tie�i no notikuma vietas kaut kur Ņujorkā. Pagaidām jau bija izmantots Bronksas zooloģiskais dārzs un �ī stadions Kvīnsā. �oreiz par darbības vietu bija izraudzīts Centrālparks, norises vadību uzticot Kellijai un meteorologam. Tie�raide bija norisējusi bez jebkādiem starpgadījumiem.

Kamēr tika vākta nost skatuve un ierīces, Rorijs bija uzsācis sarunu ar kādu parka apsardzes puisi. Apsargs ieminējās, ka pie Brīvdabas restorāna Krodziņa parkā pulcējoties piketētāji. Viņam jādodoties turp, tiklīdz televīzijas ļaudis bū�ot sakravāju�ies un aizvāku�ies.

Kad Kellija iekāpa raidstacijas automa�īnā, lai brauktu atpakaļ uz studiju, Rorijs dzirdēto viņai pastāstīja, pasniedzot to kā interesantu tenku.

Kellija nekavējoties ierosināja:

� Mēs ta�u varam kaut ko nofilmēt, ja jau esam tik tuvu pie tās vietas? Uz studiju atpakaļ pa�reiz nav jāsteidzas.

Ja Kellija tobrīd būtu ziedojusi laiku sava ierosinājuma cēloņu analīzei, tie būtu biju�i jēdzīgi un saprātīgi: Mel�ers Ņujorkas politiķu vidū bija visai pretrunīga figūra; klīda valodas, ka viņ� metis acis uz gubernatora mītni; viņa ultraliberālie uzskati bija pagalam nokaitināju�i �tata konservatīvos elementus. Tas viss nozīmēja, ka �tata senators Dens Mel�ers ir aktuāla personība, turklāt nākotnē var kļūt jo ievērojamāks. Lente ar protesta materiālu var noderēt vēlākam laikam kādā raidījumā par �o senatoru, lai arī pa�reizējā mirklī si�ets vakara ziņām izmantojams nebūs.

Būdams pārraides producents, Breds Sommerss varētu aizliegt �ās idejas īsteno�anu, bet viņ� tikai paraustīja plecus un vienaldzīgi atteica: � Dragā vaļā!

Rorijs un Lerijs salika kameru un skaņu aparatūru studijas busiņā un iekāpa arī pa�i kopā ar Kelliju un �oferi. Braucot pa Centra ceļu, viņi apmeta līkumu, lai nonāktu pie Brīvdabas restorāna Krodziņa.

Pārdesmit piketētāju, gandrīz visi ar plakātiem rokās, mīņājās restorāna priek�ā, kur nostāk no ieejas tos turēja viens jātnieku policists un divi parka apsardzes uzraugi. Tai brīdī, kad piestāja televīzijas busiņ�, piebrauca un apstājās arī policijas auto un no tā izkāpa vēl divi kārtībnieki, lai piebiedrotos tiem, kas jau bija uz vietas.

Jebkuras policistu cerības pierunāt protestētājus piketu ar labu pārtraukt izgaisa mirklī, kad piketētāji ieraudzīja televīzijas ļaudis kravājam ārā no busiņa savu ekipējumu. Kellija izraka piezīmju bloku, rakstāmo un reportieres apliecību no lielās plecā valkājamās somas, kura viņai noderēja rokassomiņas vietā un kurā viņa līdz ar piezīmēm glabāja arī kosmētiku, matu laku un diezin ko visu vēl. Viņa noskatīja policistu, kas '..■runājās ar smokingā tērptu izmocīta izskata vīrieti nelalu no restorāna ieejas. Ar bloku rokā Kellija devās pie abiem. Ne viens, ne otrs neizskatījās pārāk priecīgi, viņu ieraugot.

� Sveiki! Es esmu Kellija Duglasa kopā ar...

Policists viņu pārtrauca:

� Es zinu, kas jūs esat, mis Duglasa.

Viņa sejas izteiksme bija pieskaņota diezgan drūmajai balsij, ta�u skatienā, vērojot Kellijas seju, varēja jaust pozitīvu vērtējumu.

� Kas te notiks? � Viņa tī�ām uzdeva jautājumu, kaut atbilde bija skaidri saredzama, iebāza kabatā reportieres apliecību un pagriezusies paraudzījās atpakaļ uz demonstrantiem.

Kāds tēvainis, augumā pāri par se�ām pēdām, ar ķīnie�a ūsām un skūtu galvu bļaustīgi strīdējās ar vienu no kārtībniekiem. Rorijs Tabss patlaban bija notēmējis kameru uz �iem abiem un ar vienu aci cītīgi raudzījās skatu meklētājā. Lerijs viņam aiz muguras ritināja skaņu aparatūras vadus.

� Mis Duglasa, � ierunājās vīrietis smokingā, pievērsdams Kellijas uzmanību sev. Uzvārda plāksnīte pie krū�u kabatiņas norādīja, ka viņ� ir direktora palīgs. Vīrietis izskatījās nepacietīgs, nokaitināts un pamatīgi notrūcies. � Lūdzama, neļaujiet savam operatoram filmēt restorānu. Nav ta�u pārāk svarīgi, kur notiks senatoram veltītais bankets.

Kellija neko neapsolīja.

� Vai senators ir restorānā? Es labprāt vēlētos neilgu sarunu ar viņu.

� Viņ� vēl nav atbraucis. � Direktoram par lielu nepatik�anu to no laba prāta paziņoja kārtībnieks.

Kellija vienā mirklī uztvēra sacīto, saprazdama: tas nozīmē, ka te lentē varētu fiksēt senatora un piketētāju satik�anos.

� Kad viņu gaida ierodamies?

Kārtībnieks paraustīja plecus.

� Jebkuru brīdi.

Restorāna piebraucamajā ceļā iegriezās mirdzo�i pulēts melns limuzīns. Restorāna direktora palīgs saspringa, viņa skatiens liptin pielipa linkolna tum�stikla logiem, it kā neapzināti cen�oties izurbties cauri gaismu atstarojo�ajam stiklam un saskatīt iek�āsēdētājus.

Ne mirkli nevilcinādamās, Kellija aizsteidzās brīdināt Roriju par iespējamo senatora iera�anos. Tiklīdz melnais limuzīns apstājās, Rorijs vienā mirklī mainīja pozīciju un iestādīja kameru uz auto pakaļējām durtiņām.

Pagāja labs brīdis, iekams formā ģērbies �oferis izkāpa no limuzīna, kameras pusē piegāja pie aizmugures durtiņām un tās atvēra. Vispirms izkāpa miesassargs un tūliņ cie�i aiz viņa � senators. Dens Mel�ers, kā parasts, bija viens, bez sievas, kas pēc piedzēru�a �ofera izraisītas avārijas bija kļuvusi par invalīdi braucamkrēslā.

Uzreiz pazinu�i savu medījumu, piketētāji nikni ie-klaigājās. Senators nelikās tos ne dzirdam, ne redzam, no sejas nenozuda parastā pieklājīgi laipnā izteiksme, kad viņ� uz mirkli apstājās, lai pārmītu da�us vārdus ar miesassargu. Tomēr viņ� paraustīja baltā krekla aproces; �o nervozo �estu Kellija bija ievērojusi citās reizēs, ja kaut kas viņam negāja glu�i gludi.

Kā labs aktieris senators izlikās nemanām operatoru ar kameru un devās uz priek�u. Paspīdinādams sejā sirsnīgu smaidu, viņ� pamāja ar roku. No linkolna priek�ējā sēdekļa izrausās viņa pirmsvēlē�anu kampaņas vadītājs un uzticamais padomnieks Arturs Trents, kas uztvēra Kellijas skatienu un sveicinot pamāja ar galvu.

Sānskatā viņa uztvēra piketētāju lau�anos uz priek�u un policistu pūliņus tos atturēt un nobloķēt. Viņa nepamanīja sievieti aizlokāmies garām policistiem � pēk�ņi tā gadījās gājējiem ceļā. Kellija ieraudzīja sievietei rokā revolveri, bet nepaguva to apziņā uztvert, kad jau norībēja �āviens.

Piepe�i sākās neizprotams jūklis un kustība � cilvēki bēga, meklējot patvērumu, miesassargs uztvēra krīto�o senatoru, viens policists sagrīļojās un atmuguriski gāzās, da�i metās virsū sievietei, policisti devās palīgā, bet Rorijs veikli manevrēja, lai visu iemū�inātu videolentē. Kellija �ajos mirkļos domāja vienīgi profesionāli, neļaudama nevienai citai domai iejaukties, tomēr visu laiku manīdama, ka viņi ir vienīgā filmē�anas grupa notikuma vietā.

Gandrīz tikpat pēk�ņi, kā sācies, viss arī beidzās. Sieviete uz mutes gulēja zemē, nikns, nobālis policists turēja to ciet un patlaban aplika tai rokudzel�us. Miesassargs auklēja rokās senatoru, asiņainu plaukstu uzspiedis uz ievainojuma tā krūtīs.

� Trāpīts! � miesassargs sauca, asarām pa vaigiem ritot. � Izsauciet ātro palīdzību!

Kellija redzēja, kā jātnieku policists, dī�īgā zirga pavadu rokā turēdams, noliecās pie pakritu�ā kārtībnieka. Viņa redzēja arī ievainotajam no mutes kaktiņa sūcamies asinis, zemapziņā nospriezdama, ka zemē guļo�ais nav tas policists, ar kuru viņa bija sarunājusies. Rorijs tobrīd kameru bija notēmējis uz aizturēto sievieti, kas nu skaļi �ņukstēja. Operatora pirksti nemitīgi grozīja objektīva lēcu.

Kellija uzlika roku viņam uz pleca.

� Ko tev izdevās uzņemt?

� Visu, � viņ� atteica, ne mirkli nenovērsdamies no kameras.

To uzzinājusi, Kellija ieskrēja restorānā pie telefona automāta un paziņoja par notikumu ziņu dienestam.

Pa radiotelefonu izsaukts, pēc da�ām minūtēm satelīta busiņā ieradās Breds Sommers kopā ar diviem tehniķiem. Pa to laiku mediķu brigāde nestuves ar senatoru novietoja ātrās palīdzības automa�īnā. Sirēnai kaucot, piebrauca otra ātrās palīdzības ma�īna, kas aizveda ievainoto policistu. Policija nekavējoties bija nobloķējusi notikuma vietu un rūpīgi pierakstīja liecinieku vārdus un adreses. Tikko piebrauku�ie divu citu televīzijas raidstaciju busiņi un kāds pusducis avī�u reportieru un fotogrāfu vēl papildināja jucekli.

Savu �urnālista apliecību vicinādams, Breds izlauzās pie viņiem.

� Kādas ir visjaunākās ziņas?

� Dzirdēju vienu no ātrajiem runājam, ka policistam neesot nekādas lielās cerības palikt dzīvam, � Lerijs atbildēja.

� Un kas ar Mel�eru?

� Neviens neko nesaka. � Kellija uzmeta skatienu nestuvēm, uz kurām senators tika iestumts ātrās palīdzības automa�īnā. � Nevaram pat sameklēt nevienu, kas dro�i apliecinātu, ka viņ� tie�ām ir sa�auts.

� Nu, tās asinis uz krekla viņam nudien nebūs no deguna iztecēju�as, � ieteicās Rorijs, vēl joprojām balansēdams kameru uz pleca.

� Sakāpj visi iek�ā! � Breds izrīkoja. � Brauksim viņiem nopakaļ uz slimnīcu. Otra mūsu grupa ir ceļā uz �ejieni. Tie varēs nodarīt, kas te vēl darāms. Dod �urp, kas tev safilmēts! � Viņ� pastiepa roku pēc Rorija filmām. � Es iedarbinā�u ģeneratoru un pa ceļam samontē�u. � Kellijai viņ� sacīja: � A�i sagatavo savu tekstu! Tikko nonāksim pie slimnīcas, tu tūliņ būsi ekrānā ar visu skaņu.

Tiklīdz ātrās palīdzības ma�īnas durvis bija aizcirtu�ās, Rorijs nodeva Bredam divas filmu kasetes.

Breds skrie�us metās uz satelītbusiņu, kas bija īsts visaugstākās tehnoloģijas brīnums � ar savu ģeneratoru un niecīgu laboratoriju, kas apgādāta ar visu

attīstī�anai un montā�ai nepiecie�amo. Savāku�i kameru un skaņu aparatūru, pārējie savukārt aizsteidzās uz busiņu. Kellija ieslēdza griestu spuldzi un ķērās pie kricelē�anas savā piezīmju blokā, busiņam traucoties ātrās palīdzības automa�īnai cie�i pa pēdām.

Zemapziņā atskārzdama, ka nevainojami uzrakstīts teksts bie�i vien neizklausās nekādā jēgā, kad to norunā, viņa visu laiku purpināja līdzi vārdus, ko rakstīja, tomēr nodro�inādamās, lai teksts būtu salasāms, ja vajadzēs ieskatīties. Turklāt viņa paturēja prātā, ka tekstam jāatbilst filmā uzņemtajam, notieko�o tie�i neaprakstot.

Uzdevums nebija nekāds vieglais, it īpa�i tāpēc, ka tekstu vajadzēja rakstīt, attēlus neredzot. Breds Som-merss satelītbusiņā �ai pa�ā laikā atlasīja un samontēja rādāmos kadrus vienā filmā, kuru viņa nebija redzējusi.

Pabeigusi pirmo uzmetumu, Kellija īsi apspriedās ar Roriju un Leriju, tad sakārtoja materiālu, liekot uzsvaru uz dramatiskākajām ainām, kas būs fiksētas filmā. Beigās palika vēl mirklītis laika �o to pieslīpēt, pirms viņi nokļuva līdz slimnīcai.

Kamēr Rorijs un Lerijs sagatavoja uzstā�anās vietu, Kellija izmantoja laiku, lai mazliet atsvaidzinātu seju ar sārtumu, pūderi un lūpu zīmuli. Skaistinā�anās dēļ viņa gan to nedarīja, krāsojās tikai tāpēc, ka zināja, cik skaudīgi kamera ekrānā noēd cilvēkam no sejas visu krāsu. Jebkur� reportieris, vienalga, sieviete vai vīrietis, kas ekrānā parādās pelnainā pelēkumā, zaudē skatītāju uzticību.

Tikusi ar kosmētiku galā, Kellija ātri sazinājās ar slimnīcu, ievākdama visjaunākās ziņas par senatora stāvokli, izdarīja nepiecie�amos labojumus piezīmēs, stāstījumu domās saskaņoja ar samontēto filmu un tad pirmoreiz brīvi uzelpoja.

Nu, pieri domīgi saraukusi, jo pirmais lepnums un apmierinājums par veiksmi jau sāka gaist, viņa uzelpoja otrreiz.

� Kaut es būtu redzējusi Breda samontēto filmu! � viņa kritiski murmināja. � Ja vien būtu pieticis laika to caurskatīt.

� Tev iznāca lieliski, Kellij, � Lerijs apgalvoja.

Viņa papurināja galvu. � Būtu varējis iznākt labāk. � Prātā viņa vēlreiz pārskrēja savam tekstam, redzēdama desmitiem vietu, ko būtu varējusi norunāt labāk � atsevi�ķus vārdus vairāk uzsvērt, paspilgtināt, teikumu fragmentiem pie�ķirt lielāku dramatismu, spēcīgāku uzsvaru, faktus spilgtāk iekrāsot.

� Tev, protams, vienmēr viss nepiecie�ams augstākajā kvalitātē. � �os vārdus Rorijs vairāk izteica kā novērotājs, nevis kā kritiķis. Turklāt �āds vērojums pilnā mērā atbilda patiesībai. Tikai augstākā kvalitāte Kellijai nozīmēja veiksmi, un veiksmi viņas acīs simbolizēja viņas darba atzī�ana, teicams novērtējums. Tas Kellijai bija bezgala nepiecie�ams, kaut gan viņa neparko arī pati sev neatzītos, ka tā tie�ām ir.

� Nav nekāds brīnums, ka tu mūs pamet, � Rorijs piebilda, tad apklusa un ieskatījās viņai acīs. � Zini, mums tevis ļoti pietrūks.

Sirsnīgi iepriecināta par tādu draudzības apliecinājumu, Kellija pasmaidīja. � Ūja, tu runā tā, it kā es postos uz otru pasaules malu, � viņa mīlīgi it kā rājās, bet īstenībā tikai centās noslēpt pēk�ņo mulsumu. � Pārcel�os ta�u tikai uz citu stāvu.

� Kā tad, no Ziņām uz Programmām. Tas ir tikpat kā tikt ie�autam no Zemes stratosfērā. � Rorijs pa-vēzēja roku ar dego�o cigareti, un kvēlojo�ā oglīte novilka tumsā sarkanu loku.

Programmas. Tas bija burvju vārds, mērķis, pēc kura viņa tiekusies, kop� astoņus gadus iepriek� bija beigusi koled�u. �ie pēdējie astoņi gadi aizvadīti sūrā darbā, strādājot se�desmit un astoņdesmit stundu nedēļā, rāpjoties augstajā, stāvajā kalnā; no sīkas, zaļas reportierītes nenozīmīgā televīzijas studijā Aiovas lauku nostūrī viņa �ai grūtajā kāpumā izaugusi par jauna �urnālistikas tipa raidījumu vadītāju visaugstākās klases televīzijā, satvērusi pa�u augstāko kāpņu spraisli, un nu tikai jānoturas.

Par to domājot, Kellijai uzmācās viegls nemiers, no prāta neparko negribēja izzust pievakarē parkā redzētais nepazīstamais vīrietis. Beidzot tomēr izdevās piespiest atmiņu tēlu atkāpties, un, iespēlējot balsī vieglu noskaņu, viņa sacīja:

� Neesmu tak vēl nekur aizgājusi, Rorij. Jums vajadzēs mani pieciest visu nākamo nedēļu.

� Tiesa gan, � Rorijs, plati pasmaidīdams, piekrita.

No slimnīcas teciņiem izsteidzās Breds Sommerss.

� Tevi pieprasa studijā, Kellij. � Viņ� pamāja Ziņu busiņa �oferim. � Tūliņ jābrauc turp.

Kellija jutās vīlusies. �is bija caurcaurēm viņas materiāls, viņa to bija sagādājusi un tāpēc gribēja skatītājiem vēlajās vakara ziņās jaunumu pavēstīt no notikuma vietas. Tomēr viņa nepretojās, kad Breds Sommerss saņēma viņu aiz elkoņa un stūrēja uz busiņu. Gaidīdama jau tuvākajās dienās pārcel�anu uz programmu nodaļu, viņa negribēja izpelnīties stūrgalves reputāciju.

Jau pēc da�ām minūtēm soferis viņu izlaida pie Piecdesmitās ielas ieejas septiņdesmit stāvus augstajā ēkā, ko ņujorkie�i nekad nedēvēs citādi kā par RCA¹ namu, vienalga, cik īpa�nieku tā mainītu un kā jaunie īpa�nieki to nosauktu. Plecu soma Kellijai smagi sitās pie gurna, kad viņa ātriem soļiem �ķērsoja melnā granītā apdarināto vestibilu, dodamās taisnā ceļā pie de�urantu galda.

'Radio Corporation of America.

Formā tērptais tum�ādainais de�urants redzēja viņu nākam.

� Notvēru jūsu speciālziņojumu, mis Duglasa. � Viņ� pavēra barjeru. � Kā ar senatoru?

� Vēl joprojām operāciju zālē. � Kellija apstājās, lai parakstītos.

� Lādzīgs cilvēks. Būtu �ēl viņu zaudēt.

-Jā.

Pa ceļam uz liftiem kāds viņai uzsauca: � Vai brauksi uz aug�u?

Kellija uzreiz pazina vieglo angļu akcentu un pasmaidīja, nemaz vēl neieraudzījusi Hjū Taunsendu, pēc izcel�anās angli, turam vaļā lifta durvis. Slaids un, kā vienmēr, glīti ģērbies sava iecienītā drēbnieka �ūdinātā gai�pelēkā vasaras uzvalkā. Viņam bija kalsna, �aura seja aristokrātiskiem vaibstiem. Tum�brūnie, gandrīz melnie mati glīti apcirpti, ar vieglu iesudrabojumu, kas viņam pie�ķīra izcili smalku, cienījamu izskatu. Hjū izturē�anās bija vai nu atturīga, vai �armanta atkarībā no situācijas vai sabiedrības, kurā viņ� atradās. Attieksmē pret Kelliju Hjū alla� bija �armants.

� Tu �ovakar ļoti vēlu esi darbā, Hjū. � Kellija nezināja, kā viņu dēvēt � par draugu, skolotāju, padomdevēju vai par jauno �urnālistikas programmu raidījumu vecāko producentu, tātad priek�nieku.

� īstenībā biju iecerējis jau pirms stundas doties projām, bet aizkavējos, lai notvertu pēdējās vakara ziņas televīzijā:

Viņ� nogaidīja, līdz Kellija iekāpj liftā, tad nospieda pogu vajadzīgajā stāvā un sāniski uzmeta viņai skatienu; gai�brūnajās acīs staroja atzinība.

� Lielisks darbs.

� Vai tie�ām tā bija? � Kellija pati uz padarīto vēl raudzījās mazliet kritiski.

� Bija gan.

Durvis aizdarījās, un lifts, klusu zuzēdams, cēlās aug�up. Kellija nolēma pievākt raidījuma kopiju un vēlāk mājās mierīgi noskatīties. Tur viņa to varēs atkārtot, cik rei�u vajadzēs, un izanalizēt savas kļūdas � da�ādas, gan tekstā, gan stāstījumā, gan sejas izteiksmē. Da�kārt �āda pārbaudes un mācī�anās metode izvēr�as visai sāpīga, tomēr viņa to uzskatīja par vislabāko.

� Nudien �ēl, ka tā sieviete nepagaidīja līdz nākam-nedēļai, lai blieztu virsū godājamam senatoram. Kas tā tev būtu bijusi par atvadu pārraidi!

� Vai tad �ī nebūs tikpat laba ieskaņai jaunajā darbā?

Hjū Taunsenda skatiens pieskaņojās Kellijas mazliet greizi smīnīgajam vaibstam. � Jā, tā doma arī man ienāca prātā.

� Laikam gan.

� Kad būsi ar ziņām galā, piebiedrojies man tādās pavēlākās pusdienās, nosvinēsim tavu lielo ķērienu ar pudeli laba vīna. "Jo vīns mūs apgaro un iekvēlina drosmē, mīlā un priekā."

� Tev gan pie rokas ir citāts jebkuram gadījumam.

� Ne glu�i jebkuram, � Hjū domīgi piebilda. � Varbūt �ovakar mums derētu astoņdesmitā gada Margo. Tas ir burvīgs vīns.

� Kā? Un nevis �etrdesmit piektā gada Latūrs? � Kellija viegli pazobojās.

Viņ� pacēla vienu tum�o uzaci � it kā jokodams, it kā izaicinot.

� Kad tu man nopelnīsi Emmiju¹, Kellij, tad būs pienācis brīdis, ko vērts nosvinēt ar �etrdesmit piektā gada La tūru.

� Emmiju? Esi gan tu godkārīgs, Hjū.

'Statuete, ko par izciliem nopelniem televīzijas raidījumos ik gadu pasniedz kā balvu.

Hjū paskatījās Kellijai acīs, un lūpās viņam ievilkās tāds kā pussmaids.

� Tu varbūt iedomājies, ka tev vienai ir tiesības tādai būt? � Lifts bija sasniedzis vajadzīgo stāvu, durvis atdarījās. � Lejā tevi gaidīs auto.

� Pusdienas izklausās brīni�ķīgi, Hjū, bet... � Kellija jau dzirdēja drud�ainās darba rosības �alu plūstam no Ziņu telpas. � �ī būs briesmīga nakts. Un, kad tā būs galā, man gribēsies vienīgi tikt mājās un likties slīpi.

Viņ� pabāza vienu roku zem Kellijas pīnes, pirksti nemaldīgi atrada saspringtās kakla dzīslas un pamasēja tās.

� Paies vairākas stundas, līdz tu atslābsi tā, ka varēsi iemigt. � Hjū vieglītēm viņu izstūma no lifta. � Gaidī�u tevi pusdienās.

Pusdienās, Kellija nodomāja.

Bija pusnakts, kad Kellija izgāja no radionama un apstājās uz tuk�ās ietves. Visi ielas tirgoņi sen bija aizvizināju�i savas riteņbodītes uz mājām, arī ubagotāji aizvāku�ies.

Gaiss bija atvēsis, satiksme pieklususi, ielās iestājies klusums � cik vispār kluss var būt Manhetenas ielās. Nakts apgaitā Piecdesmito ielu apbraukāja atkritumu savāk�anas auto. Pāris kvartālu tālāk iegaudojās sirēna, tai piebiedrojās ugunsdzēsības ma�īnas dobjā signāltaure.

Kellija pavilka savas somas siksnu augstāk uz pleca un dziļi ieelpoja dzestro Ņujorkas nakts gaisu. Ieraudzījusi ietves malā vientuļo automa�īnu, viņa devās turp. �oferis jau stāvēja pie atvērtām aizmugures durtiņām. Kellija nometa uz sēdekļa smago somu un pati apsēdās tai līdzās.

Auto aizmugurē klusu skanēja veca Hola un Outsa dziesma. Kellija prātā atslēdzās no tās un izvilka no somas biezus aktu vākus. Tajos bija apkopotas intervijai nepiecie�amās piezīmes, kā arī pla�i biogrāfiskie dati par ievērojamu Hārvarda universitātes profesoru, ko viņai rītvakar vajadzēs intervēt kārtējā raidījumā "Ko skatāmies pulksten piecos". Somā atradās arī profesora apjomīgā grāmata par Amerikas ekonomiskajām raizēm. Kellija ieslēdza griestu spuldzi, lai ieskatītos vismaz biogrāfijā, tā lietderīgi izmantojot brīdi, kas citādi aizritētu dīkā.

Automa�īna iegriezās Parka avēnijā un ieslīdēja taksometru un limuzīnu rindā, kas traucās pa maģistrālo ielu garām tum�iem veikalu skatlogiem un slēgtām durvīm. Vēl pirms piecām stundām iela bija pārpilna satiksmes, niknu, karstuma un trok�ņa nomocītu �oferu.

Pēc īsa brī�a auto piestāja pie kāda no lepnajiem, izdaudzinātajiem Parka avēnijas �ķērsielu namiem. Skaizdamās Kellija nopūtās un uzmeta izklaidīgu skatienu eleganti vienkār�ajai, ar sauljumu klātajai fran�u restorāna ieejai, tad savāca savu mantību un izkāpa no automa�īnas.

Restorānā bija vēsi, krāsojums rāmā pastelī; tie�i tāds restorāns pilnīgi atbilda Hjū Taunsendam. Atturīga elegance, nekā pārmoderna, apgaismojums maigs, sienu rotājumam palsi ziedu zīmējumi, gaisotne � nevis lakota, tikai liegi pulēta. Kellija ieelpoja fran�u pavār-mākslas smar�as � burgundieti, timiānu, salvijas. �

Zāles pārzinis pazina Kelliju. � Labvakar, mis Dug-lasa! Misters Taunsends jūs gaida. Lūdzu, es jūs aizvedī�u.

No savas vietas nomaļā zāles kaktā Hjū Taunsends vēroja Kelliju �ķērsojam zāli, viņa uzmanību saistīja kolēģes gaita. Nevar teikt, ka tā būtu apzināti seksīga vai koķeta, tomēr neap�aubāmi to ievērotu jebkur� vīrietis. Soļi slaidi un graciozi, gū�as līganas, galva pacelta, skatiens vērsts taisni uz priek�u.

Kellija Duglasa bija ļoti pārvērtusies kop� tā laika, kad viņ� to ieraudzīja pirmoreiz. Tas notika nevis dzīvē, bet lentē. Vispirms gan dzirdēja un tikai pēc tam ieraudzīja. Skanīgo, samtaino balsi viņ� izdzirda, ejot cauri montā�as telpai. Ziņkāres mudināts, viņ� bija ielūkojies lentē. Pirmais iespaids bija absolūti negatīvs � tum�i, taisni pār pleciem noslīgu�i mati, acu tum�ais zaļums tik tikko manāms aiz briļļu stikliem, sejā liegs, sarkan-matēm raksturīgs porcelāna smalkums, slaido augumu noslēpa vīri�ķīga piegriezuma kostīms, ta�u acīs durtin dūrās spraigums un enerģija, kas lauzās uz āru ik kustībā. Hjū Taunsendu pārsteidza �ai jaunajā sievietē nojau�amās iespējas, kaut arī viņa izskatījās pēc dzīves nomāktas bibliotekāres.

� Kas tā par meiteni, Harij? � viņ� toreiz bija vaicājis montā�as redaktoram.

� Kellija.... Die's vien zina, kāds viņai uzvārds. � Redaktors pasniedzās pēc kasetes kārbas. �Jā, jā. Kellija Duglasa. Strādā mūsu Sentluisas filiālē. Regulāri piesūta materiālus. Laikam pūlas iekļūt mūsu programmās. � Redaktors apklusa, ta�u tūdaļ pasmaidījis piebilda.

� Bet paklausies, kas par elli�ķīgu balsi, vai tev neliekas?

� Tie�ām, � Hjū nomurdēja, tad domīgi sacīja:

� Vai atļausi paņemt to lenti? Gribu vēlāk vēlreiz paklausīties.

� Lūdzu, ar lielāko prieku. � Redaktors nospieda attiecīgo pogu un pasniedza viņam kaseti.

Hjū toreiz tie�i pārkārtojās uz jaunu projektu un mazliet garlaikojās. Vairākkārt atskaņojis lenti, viņ� teksta �urnālistiskajā apdarē atrada gau�ām maz kļūdu un joprojām palika balss siltā, rāmā un pārliecino�ā skanējuma savaldzināts. Ta�u jaunās sievietes āriene neatbilda ne viņa gaumes izjūtai, ne arī producenta acij.

Savām mīļākajām viņ� neskaitāmas reizes bija devis padomus gan par apģērbu, gan matu sakārtojumu,

gan kosmētiku, da�ai izraisot nepatiku, da�ai liekot ī/just pateicību.

Beigu beigās viņ� bija piezvanījis un uzaicinājis Ķelli ju uz iespējamām sarunām Ņujorkā. Vēl pēc nedēļas viņa sēdēja Hjū kabinetā, un viņ�, kā no malas nolūkodamies �ai ainā, izzoboja pats sevi par uzstā�anos profesora Higinsa lomā.

Tomēr pūliņu rezultāti bija apklusināju�i viņa zobgalību. Uz visiem laikiem.

Kellijai tuvojoties, Hjū piecēlās un palika kājās, līdz viņa ieslīga krēslā otrpus galdiņa, nesamērīgi lielo plecu somu nolikdama blakus zemē.

� Kādas ir jaunākās vēstis? � viņ� apsēzdamies jautāja.

� Mel�ers aizvests no operāciju zāles. Stāvoklis diezgan kritisks, tomēr stabils. � Viņa paņēma ēdienkarti un nolika to sāņus, lai būtu vieglāk turēties pretī kārdinājumam. � Tā �āvēja identificēta � Dēlija Rozā D�eksone. Savulaik bijusi klostermāsa Marija Terēze un kop� neilga laika atrodas psihiatriskā uzskaitē pēc tam, kad bijusi apcietināta par kādas klīnikas abortu nodaļas demolē�anu un medicīnas māsas sadur�anu. Par viņas piederību pie dzīvības saglabātāju grupām nekas nav zināms.

� "Tev nebūs nokaut!" � Hjū nomurmināja.

� Piektais bauslis. � Kellija pacēla ūdens glāzi un, to pie mutes nepielikusi, jautāja: � Vai tu pārraidi skatījies?

� Nē. Bet es justos vīlies, ja tu nebūtu �o momentu izmantojusi.

� Es parādīju ģimenē uzņemtu fotogrāfiju, kur viņa redzama mūķenes tērpā. � Kellija nodzēra malciņu ūdens, nolika glāzi atpakaļ un noskatījās mirdzo�ajos ledus kubiņos glāzē. � Izbijusi mūķene nogalina policistu. Likteņa ironija, vai ne?

� Un traģiski.

� Ļoti traģiski, � viņa apstiprināja, ar pūlēm apvaldīdama nopūtu. Tad lēnām pacēla galvu un, to papurinot, aiztrauca grūto domu. Vardarbība, traģēdija, nāve � ar tādiem notikumiem viņa sadūrās diendienā. Pamazām Kellija bija iemācījusies nepielaist to visu sev klāt, neļaut iejaukties jūtām. Viņa pārlaida skatienu restorānam. � Jauka vieta. Nekad vēl neesmu te bijusi. � Viņa nosprieda, ka pārējie apmeklētāji laikam pieskaitāmi pie publikas, kas te iegrie�as mājupceļā no teātriem.

� Ēdieni ir pirm�ķirīgi. Un vīnu karte... � efekta labad Hjū pieklusa, un lūpas atkal savilkās smaidā, �.... ir izcila.

� Tas, bez �aubām, tavā izvēlē ir galvenais? � Kellija pacēla savu ūdens glāzi, it kā tostam. ITjū Taunsends sen bija izdaudzināts lietpratējs vīnu jautājumos, zvērināts vīnu pazinējs un degustators. Arī tā bija likteņa ironija.

� Bez �aubām. � Smaids lūpu kaktiņos iegūla dziļāk. � Un tagad, ja esi izsalkusi, varam pasūtīt ēdienu.

� Esmu izbadējusies, � Kellija atzinās. Viņas ēdienkarte todien bija ietvērusi glāzi sulas un apalīti brokastīs, spinātu salātus pusdienās un trīs ēdamkarotes jogurta pirms vakara ziņām pulksten vienpadsmitos, lai neitralizētu izdzerto �okolādes kokteili; tik daudz barības viņa bija uzņēmusi aptuveni divdesmit �etru pēdējo stundu laikā. Tas arī bija parastais viņas iztikas caurmēra daudzums.

Hjū pamāja viesmīlim, un tas arī nekavējoties pienāca pie viņu galdiņa. � Gribam pasūtīt ēdienu.

� Laipni lūdzu, ser, � viesmīlis atbildēja un pievērsās Kellijai. � Ko kundze �ovakar vēlētos? Es labprāt ieteiktu jēra krūtiņu. Tā sagatavota ar...

� Nē, paldies! � Kellija pārtrauca viesmīli, pirms tas paguva sagraut viņas apņēmību. � Man, lūdzu, ..ilātlapas bez pavalga. Vārītu mencu, vienīgi ar citronu, bez mērces. � Viņa izlikās neredzam aizvainojumu viesmīļa sejā. � Kafiju vēlāk. Bez kofeīna, lūdzu.

� Tu pilnīgi sapostīsi vīnam gar�u. � Hjū uzlūkoja viņu dziļā pārmetumā un noteica viesmīlim: � Atnesiet mis Duglasai coq au vin\

� Hjū...

Viņ� pacēla roku, apklusinādams Kellijas spējo protestu. � Mēs esam atnāku�i uz �ejieni nosvinēt �o vakaru. Liekās kalorijas varēsi nodeldēt rīta seansā ar Riku, � Hjū noskaldīja, pēdējo piezīmi attiecinādams uz Kellijas treneri.

Pie stingrā svaru kontroles re�īma piederēja trīs aerobikas seansi nedēļā. Sentluisā Kellija ik dienu bija noskrējusi desmit jūd�u; Ņujorkā tas nebija iedomājams. Tāpēc viņa no laba prāta padevās visādiem �ausmīgiem vingrojumiem sava trenera Rika Konorsa virsuzraudzībā.

� Riks ir īsts sadists, � viņa klusi noteica un vairs necēla iebildumus pret pārmaiņām pasūtījumā. Smalkais coq nu vin galu galā ir tikai vīnā cepts cālis.

Sev Hjū pasūtīja duck à l'orange un pēc tam palūdza, lai atnāk vīnu pagraba pārzinis. Sommelier ieradās, izrotājies ar amata ķēdi, un atnesa vīnu karti. Kellija tikai ar pusausi klausījās, kā abi vīrie�i apsprie� vīnus.

Vīns bija Hjū apsēstība.

Kad Hjū pirms trim gadiem Kelliju ataicināja uz Ņujorku, viņa bija izmisīgi centusies radīt labu iespaidu. Vīns viņai bija �ķitis tādam nolūkam visnoderīgākais...

No tās biogrāfiskās vielas, ko Kellija bija izlasījusi par Hjū Taunsendu, viņa pareizi secināja, kāda varētu izskatīties �ā cilvēka darbistaba NBC studijā, un uzminēja pareizi � ādas klubkrēsli, spodrs ozolkoka rakstāmgalds, pie sienām eļļas gleznas, � neuzsvērtas elegances gaisotne. Ta�u līdz �im redzētie graudai-nie fotoattēli nespēja atainot to, kāds Hjū izskatījās īstenībā. Fotogrāfijās gan bija at�ķirami skarbie sejas vaibsti, ta�u ne vēsts no patricie�a izsmalcinātības, nedz augstprātīgi burvīgā smaida, nebija atspoguļots arī acu siltais mirdzums.

� Sveicināta Ņujorkā, mis Duglasa! � Hjū Taunsends piecēlās un panācās apkārt rakstāmgaldam sarokoties.

Kellija bija ļoti nervoza, ta�u tikpat apņēmīga to neizrādīt.

� Pateicos, mister Taunsend. Es ļoti priecājos, ka varēju atbraukt. � Mirkli klusējusi, viņa pasniedzās pēc nelielās iepirkumu somas un izņēma no tās kārbā iesaiņotu dāvanu. � Tas no manas puses varbūt ir pārdro�i, bet es esmu uzaugusi Aiovā. Mums ir paradums alla� vest ciemakukuli tam, pie kura braucam, kur� mūs uzaicinājis.

Viena uzacs uz�āvās pierē. � Dāvanu?

� Zināmā mērā tā ir neliela pateicība par interesi, ko esat veltījis manam darbam, � Kellija atteica.

Hjū Taunsends ar rokas mājienu aicināja vie�ņu apsēsties. � Vai drīkstu to apskatīt tūlīt? � viņ� nepārprotamā ziņkārē jautāja.

� Jā, lūdzu. � Kellija atslīga ādas klubkrēslā un pūlējās izskatīties nesaspringusi.

Ne papīrs tika rupji atplēsts, ne pārsaitējums atknibināts. Ar asu vēstuļu atgrie�amo nazi Hjū pār�ķēla tiklab lenti, kā ietinamo papīru. Kellija noskatījās, kā viņ� kārbu atver un izceļ no tās vīna pudeli. Redzēdama, ka viņa roka pārslīd pār pudeli gandrīz kā glāstā, Kellija atļāvās ievilkt garu un dziļu atvieglojuma elpu.

Hjū Taunsends uzmeta viņai a�u skatienu, kurā jautājums jaucās ar interesi. � �is ir vēsturisks vīns.

� Es zinu. � Nu Kellija bija vīrā un pa�apzinīgi 11laidās dziļāk krēslā. � Septiņdesmit tre�ā gada Brie�a Lēciena cabernet sauvignon bija pirmais Kali-lornijas vīns, kas Parīzē 1976. gadā aklā degustācijā pārspēja Haut-Brion un Mouton-Rothschild. Daudzi )�,nn septiņdesmit tre�ā gada Ratled�a vīndarītavas ka-bernē uzskata pārāku par Brie�a Lēcienu, ta�u �ī �ķirne sacensībā diem�ēl netika pārstāvēta.

Viņ� domīgi nostatīja pudeli uz rakstāmgalda un pie�ķieba galvu.

� Kā jūs zinājāt, ka esmu smalku vīnu cienītājs?

Kellija pasmaidīja. � Izmācījos mājas uzdevumu.

� Acīmredzot, � viņ� noteica un gaidīja tuvāku paskaidrojumu.

� Vienā no jūsu biogrāfijām rakstīts, ka jūs esat kādas slavenas vīnu pazinēju apvienības biedrs, � viņa paskaidroja. � Es uzdro�inājos noticēt, ka jūs nepiederat pie tiem totālajiem vīna snobiem, kas rauc degunu, kad tiek pieminēti mūsu labākie Kalifornijas vīni.

� Jāteic, jūs esat riskējusi, mis Duglasa. � Hjū Taunsends nevērīgi atmetās ar vienu gū�u uz rakstāmgalda malas, sakrustoja rokas pār krūtīm un ar neslēptu interesi vēroja Kelliju.

� Jūs ar mani ari riskējāt, mister Taunsend, � Kellija at�āva pretī.

� Varbūt abi būsim laimētāji, � viņ� atteica. � Pastāstiet, kā jūs tik daudz zināt par vīna �ķirni Brie�a Lēciens. Atkal mājas darbi un mācī�anās?

� Jā un nē. Esmu dzimusi Nepas ielejā. � Kop� daudziem gadiem, īstenībā kop� ieleju atstājusi, Kellija nekad nebija pieminējusi savu saikni ar Kaliforniju. Viņa bija sacerējusi sev jaunu pagātni, tādu, kurā nebija īstās pagātnes grūtuma, sāpju un pazemojumu. Bet �oreiz dzim�anas vietai piemita izskaidrojuma vērtība.

� Tie�ām? Es nezin kāpēc iedomājos, ka esat dzimusi un augusi Aiovā. � Hjū paraudzījās uz rakstāmgaldu, kur nebija neviena papīra, it kā tur meklēdams kādu izskaidrojumu.

� Daudzi neuzaug tur, kur dzimu�i, ne tanī vietā, ne sabiedrībā. Amerikāņiem, �ķiet, ir raksturīgi klaiņot no vienas vietas uz nākamo. Manā gadījumā klaiņo�ana novedusi Aiovā. � Kellijai likās, ka viņa izlocījusies gau�i labi, īstenībā nemaz nesamelojoties. � Pirms krietni daudziem gadiem, kad vēl mācījos vidusskolā, man radās interese par dzimto pusi, un es uzrakstīju avīzei gabalu par Nepas ieleju. Jūs, jādomā, man piekritīsiet, ka vīns un vīndarība, arī vīna dzer�ana ir kaut kas tāds, kas interesē un valdzina ikvienu cilvēku.

� Taisnība, � viņ� piekrita. � Es labprāt to jūsu rakstu izlasītu.

� Būs jāparakņājas manos vecajos avī�u izgriezumos. Ja atradī�u, atsūtī�u jums. � Kellija meloja. Tāda raksta viņai nemaz nebija, un, pat ja būtu, arī tad viņa to Taunsendam nesūtītu. � Bet esmu spiesta brīdināt, ka mana uztvere bija gau�ām amatieriska. Tas viss notika tolaik, kad mans sapnis bija kļūt par preses �urnālisti.

� Tad tas, protams, būs bijis, pirms jūs atklājāt televīziju.

� Protams.

� Un kādi ir jūsu sapņi tagad?

� Mans mērķis ir kļūt par nacionālās televīzijas korespondenti ne vēlāk kā trīsdesmit gadu vecumā, � Kellija atbildēja.

� Un cik jums ir tagad?

� Divdesmit septiņi.

� Tad jūs to vēl varētu pagūt... � Hjū noteica, galvu palocīdams, pēc tam izslējās un, nostājies Kellijai pretī, rokas joprojām pār krūtīm sakrustojis, uzmanīgi viņu vēroja. � Varētu, ja jūs nevalkātu tās brilles, kaut ko izdarītu ar matiem un �o vīri�ķīgo, lieti�ķo kostīmu nomainītu ar kaut ko sievi�ķīgāku, modīgāku. Jūsu skolmeistarienes izskats varbūt ir pietiekami efektīgs Sentluisā, bet lielajās studijās tas nebūs cenā.

Kellija saspringa, dzirdot �o negaidīto, nesaudzīgo kritiku. Viņa ar pirkstu galiem cie�i iekrampējās krēsla ādas roku balstos, lai noturētos aiz pa�aizsardzības neķērusies pie brillēm bruņurupu�a bruņu ietvarā vai pie, viņasprāt, rafinēti smalkās melnās lentes, kas pakausī saturēja kopā garo matu bagātību.

Kellija nekad nebija iedomājusies, ka ir skaista. Labākajā gadījumā � pieticīgi pievilcīga. Viņa bija gau�i piestrādājusi, līdz izveidoja savu glīti sakopto gudras jaunas sievietes ārieni. Bija sāpīgi noklausīties, ka �is cilvēks to tik nesaudzīgi nopeļ. Daudz sāpīgāk, nekā viņ� vispār spētu iedomāties.

Bet vai viņa visu mū�u nebija dabūjusi paciest izsmejo�us skatienus un skolas pagalmā noklausīties nepanesamajā rīmē "Resnīt, resnīt, resnulīt, durvīs iesprūdīsi rīt"? Nekad tas viņai no atmiņas neizgaisīs. Bet nu viņa vairs raudādama nemetas pa kaklu pa galvu projām. Viņa bija iemācījusies noslēpt, ka jūtas sāpināta, ja kāds iedomājas pateikt kaut ko aizvainojo�u.

Arī �oreiz viņa atlaidināja rokas, salika pirkstu galus kopā, pacēla plaukstas acu augstumā un pāri pirkstu galiem uzmeta Hjū Taunsendam dzedru skatienu. � Manam izskatam nav nekā kopīga ar manu kompetenci �urnālistikā.

Viņ� uzjautrināts pavērās pretī. � Atļaujiet jums nepiekrist, mis Duglasa. Televīzija ir vizuāls saziņas līdzeklis. Āriene nozīmē visu. Tāpēc ir ļoti svarīgi, kā cilvēks izskatās.

Kellijai izmisīgi gribējās bezkaunīgo vīrieti izpļaukāt, tomēr viņa saglabāja �ķietami vēsu mieru. � Es gau�i labi apzinos, ka neesmu skaistumkaraliene.

� Ja jūs būtu, tad mēs abi dro�i vien �eit patlaban nesarunātos. �urnālista izskats nekad nedrīkst ne atbaidīt, ne pievilkt skatītāju uzmanību, novēr�ot to no stāstījuma.

� Sievie�u nīdēju pieņēmums, � Kellija atcirta tīrā pa�aizsardzības nolūkā.

� Diezin vai. � Hjū Taunsends iesmējās klusus, dzedrus smieklus, kas dzēla jo sāpīgāk tāpēc, ka tik ātri aprāvās. � Jums aizmirsies vai arī esat pārāk jauna, lai atcerētos lielumlielās pārrunas Melnajā Klintī par to, vai Denam Rāteram vajadzētu tērpties uzvalkā ar kaklasaiti vai svīteri.

� Melnajā Klintī? � Kellija pieķērās nepazīstamajam vārdam, lai tikai ievirzītu sarunu citā gultnē.

� Tā mēs dēvējam CBS ēku.

� Skaidrs.

� Ticiet man, mis Duglasa, �ajā darbā vīrie�iem tikpat stipri jārūpējas par savu izskatu kā sievietēm. Audzēt ūsas vai palikt gludi skūtam? Ļaut matiem dabiski nosirmot vai tos krāsot? Vai kaklasaitei derētu būt vienkrāsainai, svītrainai vai raibai? Samērā nopietna problēma ir topo�a plikgalvība � ko darīt: valkāt parūku vai tikai papildināt matu rotu? Jebkurā gadījumā svarīgākais jautājums ir un paliek: vai tas nenovēr� skatītāja uzmanību? � Viņ� pamāja ar roku uz Kelliju. � Brilles, mati, jūsu atturīgais tērps � tas viss novēr� skatītāju uzmanību.

Kellija gribēja uzsākt strīdu, atgādinot, ka Sallijai D�esijai Rafaelai arī ir brilles. Pat Braients Gambls no NBC lāgiem uzliek lasāmbrilles. Brilles valkā arī Sofija Lorēna, Vudijs Alens, Stīvens Spīlbergs un desmitiem citu ievērojamu personu.

Tomēr par to visu viņa nebilda ne vārda. Tikai noteica:

� Bet skatītāji mani atceras.

� Labs �urnālists vēlas, lai atcerētos stāstījumu, � viņ� nepalika atbildi parādā, un Kellija juta, ka no �īs gudri un �ķietami maigi ievirzītās vārdu kaujas viņā viss raujas �okurā.

� Pa�reiz mums Ņujorkas studijā ir viena brīva reportiera vieta, � Hjū turpināja. � Esmu jums rītdien norunājis tik�anos. Turklāt sarunājis jau �orīt optiķi, kas jums pagādās optiskās lēcas. Pēc tam jūs dosieties pie mūsu friziera Sigmunda, kas ir viens no labākajiem fri-ziermeistariem Manhetenā. Kad Sigmunds būs jūs apstrādājis, mēs tiksimies pie Sak�a un izraudzīsimies jums piemērotākus tērpus.

� Ko tas viss nozīmē? � Kellija viņu pārtrauca.

Hjū Taunsends, rāmi pasmaidījis, atteica: � Uzskatiet to par mājasdarbu! Kopā ar jums būs operatori, kas visu uzņems filmā. Jums �ovakar būs jāuzraksta teksts, jāsamontē filma, viss jāsavieno kopīgā stāstījumā un rītdien tas jādemonstrē, pierādot savu �urnālistes prasmi. � Viņ� apklusa, smaids kļuva sirsnīgāks. � Nu, vai norunāts, mis Duglasa?

Tas bija izaicinājums. Kellijai tas nepatika; nekas visā �ajā iecerē viņai nepatika. Bet izvēles nebija. Atlika vienīgi piedāvājumu pieņemt.

� Kad paredzēts ierasties pie optiķa?

� Pēc pusstundas no �ī brī�a. Esmu norīkojis automa�īnu, kas jūs lejā gaida.

Pēc nepilnām divām stundām Kellija iznāca no optiķa darbnīcas ar ilgtermiņa optiskajām lēcām acīs; tās bija dro�i valkājamas visu diennakti. Pēc �etru stundu seansa pie Sigmunda viņas mati bija kļuvu�i par trim collām īsāki un sniedzās tikai līdz pleciem; tie bija padarīti kuplāki un mirdzēja, izceļot dabisko, tum�i rudo dzirkstīgumu; kosmētikai bija izraudzīta maigi silta palete ar brūnganu un zeltainu ēnojumu acīm, persik-krāsas sārtinājums uz viegli dabiska ādas pamattoņa. Pie Sak�a viņas skuju raksta kostīmu nomainīja piķē auduma �akete virs apriko�sārtas zīda kleitas ar pieskaņotu zam�ādas jostu.

Nostājusies modes pre�u veikalā pie lielā spoguļa, Kellija ilgi noraudzījās atspulgā redzamajā sievietē. Viņa nebija pēk�ņi pārvērtusies satrieco�ā skaistulē. Tomēr pārvērtība bija graujo�a. Tum�i rudie mati iekļāva seju skaistos, smagos viļņos � un �ī seja nemaz vairs nelikās tik necila. �akete un kleita joprojām saglabāja kostīma tipa līnijas, ta�u tās vairs nebija tik atturīgas, audums vaļīgi kļāvās ap augumu. Un krāsas bija... pieglaimīgas.

� Jums bija taisnība, � Kellija sacīja Hjū Taunsendam.

� Cik maz pasaulē ir sievie�u, kas spēj vīrietim pateikt �ādus vārdus! � Hjū vēsi konstatēja. Kellija iesmējās un lēni nogrozījās spoguļa priek�ā. � Vai esat apmierināta ar savu jauno veidolu un jūtaties tajā ērti?

� Jā. � Un dīvainā kārtā viņa tie�ām tā jutās.

Tekstu uzrakstīt nebija grūti, un vēl jo vieglāk vedās

samontēt filmu.

Paredzētā tik�anās norisēja gludi. Kellijai pat �ķita, ka ļoti labi. Un tā arī bija. Pēc nedēļas viņai piedāvāja Hjū Taunsenda minēto darbu. Sentluisā viņa iesniedza divnedēļu uzteikumu un ķērās pie mantu saiņo�anas.

Tā sākās Kellijas draudzība ar Hjū Taunsendu. Viņa pierada uzticēties Hjū spriedumiem un intuīcijai. Hjū palīdzēja viņai iepazīties ar pareizajiem, vajadzīgajiem cilvēkiem un nodibināt pareizos kontaktus, kas ir tik nepiecie�ami tādā pilsētā kā Ņujorka un tādā nozarē kā televīzija, kur valda spēcīga konkurence.

�ī bija otra reize viņas mū�ā, kad viņa ieguva par draugu vīrieti, cilvēku, ar ko dalīties sapņos un iecerēs, ar ko varēja runāt, kaut gan nekad nespēja saņemties, lai uzticētu tam pagātnē pārciestās sāpes un mocības.

Vīna pagraba pārzinis atgriezās pie galdiņa ar tā vīna pudeli, ko Hjū bija izraudzījies viņu vakariņām. Kellija bija daudzkārt vērojusi vīna degustācijas rituālu, bet viņai nekad neapnika no jauna noraudzīties ceremonijā, kas viņu gan uzjautrināja, gan apbūra.

Vispirms vīna pagraba pārzinis pavērsa pudeli ar etiķeti pret Hjū, lai viņ� varētu to labi apskatīt. Kad Hjū piekrītot palocīja galvu, tā apstiprinādams, ka �is patiesi ir viņa izraudzītais vīns, pudele tika mazliet ceremoniāli atdarīta.

Vīna pagraba pārzinis ielēja mazu lāsīti Hjū glāzē, pudeles kakls bija ietverts sniegbaltā salvetē, lai neviena lāse nenopilētu neceļos. Kellija noskatījās, kā Hjū saņem glāzi aiz kājiņas ar saliektu rādītājpirkstu un īk�ķi zem kausiņa tādā kustībā, kurā ne�aubīgi varēja pazīt īstu lietpratēju. Kellija pati neparko nespēja apgūt �o tehniku. Hjū mirkli paturēja glāzi pret balto galdautu, novērtēdams vīna sulīgo, dzidro rubina sarkanumu.

Ar krāsu apmierināts, viņ� pacēla glāzi, veiklā, ievingrinātā pagriezienā to savirpināja, ļaudams vīnam uz�ūpoties un lēnām noplakt atpakaļ gar glāzes iek�malu, tā pārbaudot dzēriena viskozitāti. Pie paceltās glāzes viņ� piebāza savu ērgļa degunu, lai ieelpotu vīna aromātu � tā buķeti. Tikai pēc tam ķērās pie nogar�o�anas � lēni ieņēma malciņu mutē, paskalināja un visupēc ļāva malkam pār mēli ieritēt kaklā. Tad viņ� nolika glāzi atpakaļ uz galda, atzinīgi palocīja galvu un noteica:

� Ļoti labs.

Vīna pagraba pārzinis paklanījās un noteica savu tradicionālo teicamo: � Vai ļaut vīnam atelpot vai ieliet vēlāk?

Hjū papurināja galvu.

� Ielejiet vien tagad! Vīns atvilgs glāzēs.

� Kā vēlaties. � Vīna pārzinis piepildīja abas glāzes un, nolicis pudeli uz galda, palocījās un atmuguriski kāpās atpakaļ.

Hjū viegli pavirpināja savas glāzes kājiņu un klusā balsi citēja:

� "Un, kad reiz �ķir�os no �īs pasaules un stā�os Debestēva priek�ā, lai atzītos grēkos, kas ir sarkani kā asinis, tad Viņam sacī�u: esmu aizmirsis, kā sauc to ciemu, un arī tās meitenes vārds man zudis no miņas, bet vīnam, tam vīnam, augstais Dievs, vārdā bija �am-bertēns!" � un piebilda, nosaukdams avotu: � Hilērs Beloks.

� Tas neskan man pārāk glaimojo�i, � Kellija viņu norāja.

Hjū pasmaidīja. � Varu tev piedāvāt arī ko citu: "Kaut jaunība mums mīlu sniedz un rozes, no brieduma tiek draugi mums un vīns." Tomass Mors, ja nemaldos.

� Tas jau skan labāk, � Kellija noteica. Tad paskatījās uz pudeli. � Burgundietis? Kas notika ar solīto Bordo � man �ķiet, bija runa par astoņdesmitā gada Margo.

� Esi gan tu vērīga. � Viņ� pielieca tum�mataino galvu, apliecinādams: � Tev ir ne tikai acs, bet arī auss, lai uztvertu katru trūkumu. Par �ambertēnu iz�ķīros tāpēc, ka tas labāk saderas kopā ar ceptu pīlīti.

� Protams. � Kellija pasmaidīja un pēk�ņi jutās pavisam vārga.

� Vai esi nogurusi?

Viņa palocīja galvu. � Diena iznāca gara. Biju jau piemirsusi, kādu spriedzi, slodzi un koncentrē�anos prasa �āds ārkārtējs gadījums. Pēdējos divus gadus ta�u neesmu darījusi gandrīz nekā cita kā vien lasījusi pēdējās ziņas, vienu otru intervējusi un apstrādājusi �ādus tādus izvaro�anas un narkotiku materiālus, arī tos, kas attiecas uz AIDS. � To teikdama, Kellija atcerējās daudzos pierakstus un grāmatu, kas smagajā somā vilka plecu uz leju. � īstenībā man �ovakar vajadzēja iet taisni uz mājām. Rītdien jāintervē ekonomikas profesors, kas sarakstījis grāmatu, kurā man vēl jāieskatās. Un vēl būs jātiekas ar sirds un plau�u speciālistu, lai ievāktu informāciju par Mel�era stāvokli.

� Labi, ka pieminēji intervijas. Gribēju tev pateikt, ka Roberts Mondavi nākamnedēļ piedalīsies vīna izsolē.

� Tas ir brīni�ķīgi. � Gadskārtējā vīna izsole, kas notika kā labdarības pasākums, piederēja pie Hjū visvairāk iemīļotajiem projektiem. �ā gada beneficei viņ� bija centies piesaistīt iespējami lielākā skaitā pasaules slavenākos vīndarus. Kalifornijā retais vārds izsauca tik dzīvu atbalsi kā Mondavi.

� Pat vairāk. Mondavi apsolīja piedalīties piektdien raidījumā "Ko skatāmies pulksten piecos".

� Tie�ām? Varbūt pat man vajadzēs viņu intervēt? � Kellija apjautājās, kaut patiesībā nebija sevi�ķi ieinteresēta.

� Vajadzēs gan, � Hjū atbildēja. � Es to jau esmu nokārtojis.

� Ak esi jau nokārtojis?

� Jā. Viņ� pat apsolīja piektdienas vakarā piedalīties neoficiālajā pieņem�anā manās mājās. Tu ta�u nebūsi �īs viesības aizmirsusi?

� Man tās pierakstītas kalendārā. Ar sarkanu zīmuli.

� Ceru, ka tu būsi?

� Kā gan es varētu nebūt � pie tevis tak pulcēsies neskaitāmas slavenības. Starp citu, piektdien "Ko skatāmies pulksten piecos" man būs pēdējais ziņu raidījums studijā. Atliks vēl laiks iekāpt augstpapē�u kurpēs.

� Un palaist matus vaļā. � Hjū skatiens pakavējās pie mirdzo�ās matpīnes, no kuras tikai da�as cirtas bija atbrīvoju�ās, lai parotātos ap seju un kaklu. � Tādu kombināciju man būs prieks redzēt. Tu pārāk daudz strādā un pārāk maz izklaidējies, Kellij.

� Dro�i vien. � Pasmaidījusi Kellija paraustīja vienu plecu un atvairīja Hjū vērīgo skatienu. � Kā citādi lai dzīvoju? Manī joprojām saglabāju�ies Aiovas darba tikumi � siens jāievāc, kamēr nav uznācis lietus, un tamlīdzīgi, � viņa jokodama noteica un vēl piebilda: � Kam gan mūsu darbā ir laiks izklaidei?

Kellijas dienas tie�ām cita no citas maz at�ķīrās. Viņa cēlās pulksten septiņos, lai pagūtu noskatīties trīs sagatavotās programmas un CNN rīta ziņas savas dzīvojamās istabas �etros televizoros un piedevām pārlaist acis New York Times, Wall Street Journal, Washington Post un Daih/ News rīta izdevumiem, kas visi tika viņai piegādāti mājās. Trīsreiz nedēļā pulksten desmitos viņa devās uz moku seansu akrobātikas centrā pie sava trenera un pēc tam pavadīja godam nopelnītu un ļoti nepiecie�amu stundu pie masieres.

Divos dienā viņa ieradās savā studijas darbistabā, lai nokārtotu visu, kas kārtojams pa telefonu vai ar korespondenci, un sagatavotos pulksten trijos paredzētajai apspriedei ar producentiem, montā�istiem, re�isoru, scenāristiem, to palīgiem, kā arī lai kopā ar savu partneri izskatītu un saskaņotu materiālus ziņu pārraidēm, pārbaudītu ziņu garumu atbilsto�i raidlaikam. Pēc tam atgriezās pie rakstāmgalda, uzrakstīja savus tekstus un vēl paguva tikt uz pēdējo apspriedi studijā pirms pārraides sākuma. Tas viss atkārtojās vēlreiz pirms vakara ziņām pulksten vienpadsmitos. Tikai retu reizi viņa savā dzīvoklī Greimersija Parkā atgriezās pirms pusnakts.

Kaut kad starplaikos tika uzkosts vai ieturētas pusdienas kopā ar aģentu, gadījās arī tik�anās un norunas ārpus studijas, nemaz nerunājot par da�ādiem politiskiem, sabiedriskiem vai preses pasākumiem un sarīkojumiem, kur studija viņai lika piedalīties.

Reizi nedēļā ieradās nolīgta sieviete, kas apkopa dzīvokli, ta�u pietika darba arī pa�ai � pastāvīgi kaut kas bija jānodod tīrītavā vai jāsaņem no turienes, kaut kas jāizmazgā, jāiepērk produkti, jākārto ikmēne�a rēķini, jānomazgā trauki, jāiznes atkritumi un jāpadara vēl milzums citu sīkdarbu.

Nedēļas nogales pagāja ar tiem darbiem, ko Kellija bija ieplānojusi padarīt nedēļā, bet kas laika trūkumā palika nedarīti. Visu brīvo laiku, ko izdevās izspiest no pārslogotās dienas, viņa parasti pavadīja, cen�oties vākt līdzekļus un piesaistīt sabiedrības uzmanību pamestiem bērniem un sniegt palīdzību ikvienam rūpju bērnam. Tā bija viņas vienīgā aizrau�anās ārpus darba.

Da�s kopā ar Hju pavadīts vakars bija visa Kellijas sabiedriskā dzīve. Ta�u par to viņa daudz nebēdāja.

Reiz, pirms pāris mēne�iem, viņa nejau�i iegāja studijā tie�i tādā brīdī, kad kolēģi jo dzīvi apsprieda seksa paradumus un problēmas. Sekss un sports, �ķiet, bija visvairāk iecienītie temati jebkurā kolektīvā, kur Kellijai bija gadījies strādāt.

� Hei, Kellij, nāc nu, pastāsti par saviem paradumiem! � mudināja apgaismotājs Endijs Grabovskis, un pārējie korī piebalsoja.

Ja viņi bija iedomāju�ies, ka Kellija sarks un bālēs, tad rūgti pievīlās. Kellija, pa jokam lūpu uzmezdama, noteica: � Jūs mani gribat apcelt, vai? Mans vienīgais seksa paradums ir stingra atturība.

Visi sāka skaļi smieties, bet Kellija bija pateikusi skaidru patiesību.

� Tev savā darbu sarakstā, Kellij, jāiekārto kāds laiciņ� izklaidei, � Hjū uzstāja.

� Un to saka cilvēks, kas savā darbu sarakstā ieplānojis apspriedi manā kop� daudziem mēne�iem pirmajā brīvajā pirmdienas rītā.

� Mums jāsagatavo iestudējums, jāizkārto raidījumi, jāapsprie� nākotnes ieceres.

� Zinu. � Kellija neturējās pretī. � Lāgiem man nemaz neliekas reāli, ka es tie�ām veido�u to lielo programmu. Goda vārds, es domāju, ka "Cilvēki �ai pasaulē" dabūs Linda D�eimsa.

� Tā domāja daudzi.

� Ne jau velti.

Pienāca viesmīlis ar pasūtītajiem ēdieniem. Kellija noņēma rokas no galda, lai būtu kur nolikt �ķīvi. � Kad viņa kļuva par NBC Rietumu krasta korespondenti, es dzirdēju valodas, ka tiek plānots nodot viņas ziņā pla�as vakara informatīvās programmas veido�anu.

� Plāni da�kārt tiek mainīti, � Hjū noteica, kad viesmīlis bija aizgājis.

� Acīmredzot.

Hjū pacēla glāzi tostam.

� Par tavu izcilo, ārkārtējo reportā�u!

Arī Kellija pacēla savu glāzi, raudzīdama, lai tas izdotos atbilsto�i vīna dzer�anas etiķetei. � Un par programmu "Cilvēki �ai pasaulē".

Viņi saskandināja, tad iedzēra pa malciņam. Hjū, kā vienmēr, nodzēra mazliet vairāk, tad atzinīgi palocīja galvu. � Vīns ir atmaidzis, lieliski atvildzis.

� Vai man tevi satriekt, sakot, ka tas ir ļoti jauks? � Kellija ļaunīgā zobgalībā apjautājās.

� Lūdzu! � Hjū nodrebinājās. � To tik vien ne! Tas ir varens, vienreizīgs, lieliski līdzsvarots. Saki par vīnu, ko gribi, tikai nekad, it nekad nesaki, ka tas ir jauks.

� Es uzklausu pamācību, � viņa nosmēja. Apēdusi kumosu vīnā ceptās vistiņas, Kellija atgriezās pie iepriek�ējā temata. � Nezinu, kādus kloķus tu esi iekustinājis vai ko piekukuļojis, Hjū, lai pie�ķirtu jauno ziņu programmu man, ta�u paldies tev par to.

� Neesmu darījis neko vairāk, kā vienīgi nosaucis tavu vārdu. Tava īslaicīgā darbo�anās raidījumā "�odien", ko tu vadīji, kamēr Ketija Kaurika bija dzemdību atvaļinājumā, panāca visu pārējo. � Hjū pacēla glāzi un pāri tās malai palūkojās Kellijā. � Tolaik jau pēc tre�ās reizes pārraides popularitāte cēlās divkārt. Un tas tie�ām nebija pārraidē pieaicināto viesu nopelns. Izvēle bija no�ēlojama.

� Bija gan, � Kellija piekrita un atcerēdamās novaikstījās. �Jocīgi, es tikai cerēju, ka labie panākumi raidījumā "�odien" man varbūt sagādās pārcel�anu uz nacionālajām ziņām. Bet liels vakara raidījums � tas man pat sapnī nerādījās, kaut arī zināju, ka tev padomā ir kāda programma, ka tu kaut ko tādu veido. � Kellija nolika dak�iņu. � Saki man visā nopietnībā, Hjū, � kālab tu izraudzījies mani, ja Lindai D�eimsai ir lielāka pieredze un pla�āks vēriens nacionālajā televīzijā?

� Uzmanīgāk! � Hjū viņu norāja. � Neizrādi savu nedro�ību tik atklāti.

Viņ� zināja, ka �ajā nozarē ir ļoti maz cilvēku, kas paglābti no nedro�ības izjūtas. Ta�u Kellijas mazvērtības komplekss mērojams jūdzēs gan garumā, gan platumā. Bet atklājies tas laikam gan ir tikai viņam. Pasaules priek�ā Kellijai bija pavisam citāds veidols, nepiespiesti mierīgs, nosvērts tēls, kas līdz pēdējam sīkumam saskanēja ar visiem pazīstamo, enerģisko, organizēto, godkārīgo sievieti. Tā bija sieviete, kas diennaktī negulēja vairāk par se�ām stundām un dzīvi pavadīja skrie�us. Tā bija pēc atzinības un uzslavām izsalkusi, emocionāli izbadējusies sieviete. Un viņai izdevās �o veidolu saglabāt.

Kellija iesmējās, un smiekli noguldzēja dziļi kaklā. Pacēlusi vīna glāzi, viņa to viegli sa�ūpoja. � Esi nu labiņ� un paglaudi mani mazliet pa spalvai, paslavē!

� Lai notiek! � Hjū Taunsendam patika �ie īsie patiesa godīguma atklāsmes mirkļi. � Mūsu jaunā programma pamatā ir izklaidējo�a � sarunas ar interesantiem cilvēkiem un ainas no interesantām vietām. Lindai par ļaunu nāca viņas tieksme uzdot asus, pārāk tie�us jautājumus. Viņai trūkst tava siltuma, tavas spējas ļaut cilvēkiem justies atraisītiem. Tu piedabū cilvēkus pie runā�anas, nedancinot tos uz karstiem akmeņiem. Turklāt � tu �eit esi ienākusi no jauna � tu esi jauna seja, un tie�i to vēlējās tie, kam pieder lēmējbalss.

� Es viņus nepievil�u. � Tas izklausījās kā svinīgs solījums.

Hjū apspieda smaidu un slepeni vēroja Kelliju. Bra�a � tādu epitetu viņ� nekad nelietotu, raksturodams Kelliju. Viņas vaibstos � gan atsevi�ķi, gan kopumā � bija vērojams labestīgs dzīvības spēks. Viņa nebija "meitene no kaimiņsētas", bet drīzāk līdzinājās jaunai Dabasmātei ar sarkanas rieta saules kvēli matos un zāles zaļumu acīs. Jo ilgāk Hjū par to domāja, jo vairāk viņam salīdzinājums iepatikās.

� Man radās doma, par kuru es gribēju ar tevi aprunāties pirms apspriedes nākampirmdienas rītā, � Kellija sacīja, uzdurdama uz dak�iņas vienu zaļo pupiņu no dārzeņu salātiem. � Tas būtu Harija Konika jaunākā portrets � tu tak zini � to, kur� cēla gaismā vecos Kola Portera songus un bigbenda ēras dziesmas. Viņ� patlaban ir visai populārs...

Hjū klausījās, kā viņa iztirzā savu ideju, ta�u vairāk uzmanības pievērsa balsij nekā vārdiem. Viņ� bie�i klusībā iztēlojās, kā izklausītos, ja Kellija kaut ko �ukstētu viņam tie�i ausī.

Pirmajos pazī�anās mēne�os Hjū visai bie�i vadāja Kelliju da�ādās izklaidēs ar cie�u apņem�anos beigu beigās viņu aizvadīt līdz gultai. Neguvis drīzus panākumus, viņ� nenoskuma. Kā da�dien īstens anglis, viņ� zināja, ka medības bie�i vien ir satrauco�ākas nekā no-medī�ana.

Kādu vakaru viņ� izdarīja pārdo�u gājienu. Kellija viņu apturēja ar mierīgu, labi notēmētu "nē!" un veikli izlocījās no apskāviena.

� Lai cik ļoti tu man patīc, Hjū, negribu ar tevi intīmi sasaistīties. Mīļākos iegūt nav grūti. Bet iemantot draugu ir reta izdevība. Turklāt mūsu dēka būtu bezgaumīga, vai tev pa�am tā neliekas?

Attiecībās ar jebkuru citu sievieti Hjū �ādus vārdus būtu uztvēris vienīgi par koķetu protestu, kas nozīmētu, ka apskāviens jāatkārto, lai pierādītu, cik stipri viņ� vēlas to iegūt.

Bet ar Kelliju tā nebija. Izlēmīgais skatiens, enerģiski paslietais zods un vismaz desmit citu pazīmju bez vārdiem lika saprast, ka viņa domā tie�i to, ko saka. Hjū iesmējās, palaida Kelliju vaļā un aizkūpināja cigareti.

� Es to tik tie�i par bezgaumību negribētu nosaukt. � Viņ� pasmaidīja.

� Nu tad noteikti par kļūdu gan. Mēs abi zinām, cik negudri ir darbā iepīties ar kādu tuvās attiecībās. Vienreiz �ādu kļūdu esmu pieļāvusi.

� Atļauj minēt � tavs mīļākais bija operators, � Hjū noteica un greizi pasmīnēja, pamanījis viņas iztrūcināto skatienu. � Gandrīz ikvienai televīzijā nodarbinātai sievietei pagātnē ir pa operatoram. Nekad neesmu spējis izprast �o neatvairāmo pievilcību, bet tāda acīm redzami pastāv. Vai tu būtu ar mieru vecajam lāga Hjū par to pastāstīt? � viņ� beigās jokodams pavaicāja.

� Nekā liela, ko stāstīt, nav. Viņ� iedomājās, ka viņa karjera ir svarīgāka par manējo. Vienu rītu pamodusies es sapratu, ka tādas attiecības ir destruktīvas. Es tās pārtraucu, un studijā tas radīja visai neveiklu stāvokli.

� Kur tas bija?

� Aiovā. Da�us mēne�us vēlāk man piedāvāja darbu Sentluisā un es aizbraucu. Tāpēc... � Kellija dziļli ievilka elpu un pasmaidīja. � Tāpēc es labāk gribētu tevi par draugu, Hjū.

� Lai iet par draugu!

Norunu viņi apstiprināja, paspie�ot viens otram roku.

Toreiz viņ� bija nodomājis, ka turpmāk ar Kelliju vairs netiksies. Kāda gan tam jēga, ja tik�anās nevar beigties gultā? Un labu laiku viņi tie�ām nesatikās. Hjū �ad tad viņai piezvanīja, glu�i vai ar tādām kā īpa�nieka tiesībām apvaicādamies, kā veicas darbā, jo uzskatīja sevi par īsteno Kellijas atklājēju. Viņ� patiesi apbrīnoja tās enerģiju, saprātu, noteiktību.

Turklāt Hjū ieprātojās � ja viņiem būtu intīmas attiecības, viņ� nekādā ziņā nebūtu Kelliju ieteicis jaunajai programmai. Un par to savukārt būtu �ēl, jo viņa �im uzdevumam bija kā radīta.

� ... vai tu par �o manu ideju padomāsi? � Kellija pabeidza jautājumu.

� Izklausās diezgan interesanti. Cel vien to pirmdien apspriedē priek�ā!

Atgriezās vīna pagraba pārzinis no jauna piepildīt viņu glāzes. Kellija savējai uzlika plaukstu, viņas mērs, kā parasts, bija viena glāze vīna. Hjū nekad nebija redzējis, ka viņa izdzertu vairāk par divām glāzēm. Tikpat stingri tika ievērota norma ē�anā, to viņ� redzēja arī tagad, pavērdamies uz Kellijas �ķīvi, pa kuru viņa stumdīja vistas stilbiņu, nenoēdusi no tā pat ne pusi.

Otra puse vēl joprojām bija uz �ķīvja, kad viesmīlis atnāca novākt traukus. Kellija apgalvoja, ka coq au vin esot bijis izcili gards.

Kafiju dzerot, viņi vēl parunāja par jauno programmu, apsverot da�ādas idejas. Pēdīgi Hjū palūdza lēsi un automobili.

Pulkstenis jau bija divi, kad Kellija iegāja dzīvoklī, ko bija iekārtojusi ļoti rūpīgi, bez steigas un, galvenais, savdabīgi. Brītiņu viņa pastāvēja, ieelpodama liego citroneļļas un skuju smar�u, kas norādīja, ka Odrija bijusi dzīvokli uzkopt. �inī mājoklī nekad gaiss neoda pēc veciem cigare�u dūmiem, nebija arī salden�ķebenas smakas, ko izplata iztuk�otas viskija pudeles. No tā viņa bija aizbēgusi uz visiem laikiem.

Pagriezusies Kellija sāka darboties ap trejām atslēgām. Kad pirksti pieskārās pēdējai, vienkār�ai slidināmai bultiņai, tie neviļus apstājās. Viņa noraudzījās uz spo�o vara plāksnīti � redzēja to un redzēja arī kādu citu, �ai ļoti līdzīgu.

Un pēk�ņi viņai atkal bija desmit gadi, labajā rokā viņa stingri satvertu turēja skrūvgriezi, kaut arī lāgā neprata ar to rīkoties. Ar �o skrūvgriezi viņa lūkoja savas guļamistabas durvīm pierīkot vienkār�u bultiņu...

Skrūvgrie�a asais gals noslīdēja no skrūves galviņas, ietriekdamies durvju krāsotajā kokā. Kellijai aizrāvās elpa, ieraugot skrambu, zobi sacirtās. Ar visu savu svaru uzgūlusi skrūvgriezim, viņa vēlreiz mēģināja iedabūt skrūvi durvīs.

Ar vienu ausi klausīdamās, vai nedzirdēs piebraucam automa�īnu, viņa drud�aini steidza iestiprināt bultu durvīs, iekams viņ� atgriezīsies. Jāpaspēj!

Pabeigusi viņa pakāpās soli atpakaļ un nolūkojās savā darbā, juzdamās ne visai apmierināta, bet atvieglota gan. Nu guļamistaba kļuvusi par patvērumu, par vietu, kur viņa varēs ieiet, aizbultēt durvis un justies dro�ībā. Viņa izdvesa garu, drebo�u nopūtu un pasmaidīja. Nu viņa jutās dro�ībā. Pasargāta no trako�anas dzērumā...

Vismaz tā Kellija bija domājusi. Uznira atmiņas, viņa aizvēra acis un atkal izdzirda dauzī�anos pie guļamistabas durvīm, roktura klabinā�anu, niknos rēcienus,

I

!

kad durvis nevērās vaļā, un tad drausmīgo blīk�ķi, smagajam augumam gā�oties durvīs...

Kukurznītī sarāvusies, viņa tupēja gultas vistālākajā kaktiņā, kā aizsargādamās savilkusi sev apkārt segu, un nespēja novērst acis no niecīgās vara bultiņas, kas vēl dū�īgi turējās. Mute kļuva sausa, kakls aiz�ņaudzās, tik briesmīgi aiz�ņaudzās, ka no tā nespēja izlauzties ne skaņa, ne elpa.

Viņ� vēlreiz gāzās ar visu augumu durvīs, un viņa dzirdēja dēļus padodamies un lūstam. Un tūdaļ saprata, ka nevajadzēja to darīt � nevajadzēja skrūvēt to bultu durvīs. Nu viņ� trakoja, un viņa pati bija vainīga. Vēl viens grūdiens, un durvis palika karājamies apak�ējā virā. Labi tēmēts spēriens, durvis sa�ūpojās kā piedzēru�as un rībēdamas nogāzās uz grīdas.

� Nolādētais slēdzis! � Lielais, tum�ais siluets klupa pār nokritu�ajām durvīm. Viņ� ģenģerēja uz gultas pusi.

� Kas tas par ne�ķīstu slēdzi, ko tu esi pierīkojusi pie durvīm!

Neskaidrā valoda nepārprotami liecināja, ka viņ� atkal ir smagi piedzēries.

� Es nemaz tā negribēju... � Rokas pacēlās, lai aizsargātos no gaidāmajiem sitieniem. � Goda vārds, negribēju.

� Ak tu ne�ķīstā melkule! � Ar vienu roku sagrābis viņas plaukstas locītavu, viņ� ar otru cirta tādu pļauku, ka viņai galva pasitās sāņus. Mute sajuta pretīgo asins gar�u, sejā iesitās smirdo�a viskija dvaka, kad viņ� meiteni, pie pleciem sagrābis, sāka neganti purināt. � Neiedomājies vēl kādreiz man melot!

� Nē, nemelo�u. � Solījums izskanēja vārgā pīkstienā.

� Dieva vārds, pamēģini tik, nākamreiz es ķer�os pie siksnas. Dzirdi?

Viņa tikai palocīja galvu, acis mirka asarās, viņa pūlējās ne ar kustību, ne ar vārdu nesaniknot trakotāju no jauna.

Kellija atvēra acis un aiz�āva bultu. Vainīgs tas parkā redzētais vīrietis. Tas bija uzvandījis atmiņas. Lai viņa pūlējās kā pūlēdamās, pagātne nekad nenogrima dziļāk kā par vienas atmiņas tiesu.

Viens pārdro�s zvirbulis pielēca tuvāk, �ķērsoja robe�u starp saules apspīdētu laukumiņu un dzestro ēnu, uzknābādams katru no galda nobiru�u drupatiņu. Sems Ratled�s, apsēdies jāteniski uz dzelzī izvīta dārza krēsla, ar vienu roku aptvēris tā atzveltni, kājas kopā saāķējis, laiski vēroja zvirbuli. Biezajos matos bija paliku�as pēdas no pieczaru sukas. Sagumzītā platmale nomesta uz blakus krēsla zaļsvītrotā spilventiņa. Katrīna sēdēja otrā pusē galdam viņam pretī.

Pusdienas ārā uz mazākās terases mājas aizmugurē bija veca otrdienu tradīcija, ja vien laika apstākļi ļāva, un Kalifornijā tie gandrīz vienmēr bija labvēlīgi. �ī bija viena no retajām maltītēm, ko viņi ieturēja kopā, kaut arī dzīvoja zem viena jumta.

Ratled�u ģimene gan kop� laika gala nemēdza pulcēties kopējās maltītēs, arī tad ne, kad Sems auga un abi vecāki bija dzīvi. Visi alla� �ķita pārāk aizņemti � tēvs vīnadārzos, Katrīna vīndarītavā, bet māte noņēmās ar glezno�anu. Kamēr Sems bija mazs, viņam ēdienu uznesa bērnistabā; vēlāk viņ� parasti paēda virtuvē kopā ar kalpotājiem. Retajās reizēs, kad visa ģimene sasēda vienlaikus pie pusdienām, Semam vienmēr �ķita, ka viņ� ēd pie viena galda ar sve�iem cilvēkiem.

Pat tagad Semam bija savas ēdienreizes, Katrīnai savas. Tās reti sagadījās vienlaik, un vēl retāk viens vai otrs pacentās, lai tas notiktu bie�āk.

Zeme, vīnadārzi un vīndarītava bija viņu vienīgā saskare, asinis bija vienīgā saikne un savstarpēja cieņa � vienīgās jūtas. Kas attiecas uz pieķērību un sirsnību, jāteic, ka Semam �ķita neiespējami dot kādam to, ko viņ� pats nekad nebija saņēmis.

Pirmā vieta piederēja visam, kas saistījās ar vīniem, cilvēki un viņu jūtas atslīdēja otrā vietā. Tas Ratled�u mājā un visā īpa�umā bija nerakstīts likums, un saskaņā ar �o likumu Semu bija audzināju�i gan tēvs, gan Katrīna.

� Man �ķiet, Emīlam mūsu priek�likuma noteikumi liksies pietiekami labvēlīgi, � Katrīna ierunājās, gribēdama, lai Sema uzmanība atgrieztos pie galda. � Vai tev būtu vēl kaut kas piebilstams?

� Nē. � Priek�likums rakstveidā gulēja uz galda stikla virsmas. Sems jau pirms pusdienām bija to izskatījis, tad nolicis malā. Arī tobrīd viņ� pēc tā nepasniedzās. Toties pievilka tuvāk glāzi ar ledustēju un pār-slidināja pirkstus pār nosvīdu�o, miklo glāzi. � Liekas, viss galvenais tur ir ietverts. Nemanīju, ka kaut kas būtu izlaists.

� Tu tātad atbalsti un akceptē?

� Tādā veidā, kā tu visu esi tur izkārtojusi, liekas, varētu to uzskatīt par visai izdevīgu. � Sems atbildēja lieti�ķi, labi saprazdams, ka īstenībā Katrīna nemaz nemeklē un neprasa viņa domas. Tāpat kā nebija ar viņu apspriedusies, pirms izteica baronam priek�likumu, nedz arī apjautājusies, vai viņ� to atbalsta. Taujāts Sems būtu skaidri un gai�i pateicis, ka viņam �is pasākums nepavisam nepatīk. Ja cerētu, ka vēl ir iespējams kaut ko mainīt, viņ� būtu vecaimātei to pateicis, bet Katrīnu vispār neinteresēja, ko mazdēls jūt vai domā par uzņēmumu. Arī to Sems zināja.

Pagaidām tas nebija nekas vairāk kā priek�likums. Un, tā kā sacensībā iestājies ari tēvocis, tad varēja gadīties, ka pasākums vispār ne par ko vairāk neizvērtīsies. To apzinoties, Sems neredzēja nekādu jēgu īpa�i pie tā kavēties: jo sevi�ķi tāpēc, ka viņa prātu nodarbināja pavisam kas cits.

� Ja ceturtdien aizlidosim uz Ņujorku, piektdien varēsim atpūsties un sagatavoties apspriedei ar Emīlu sestdienas rītā. Laika mums būs pārpārēm.

� Tā vajadzētu būt.

Vieglā vējpūsma smar�oja pēc putekļiem un rozēm. Sems pārlaida skatienu zālienam, gar kuru Katrīna pirms pusgadsimta bija no me�vīnu un necaurejamas dzelk�ņainu krūmu bie�ņas izveidojusi puķu dārzu.

Dzīvojamā māja stāvēja uz platas kalna kores, un no terases tās aizmugurē pavērās skats uz Nepas ieleju. Betona balustrāde stiepās gar visu kalna nogāzi, iezīmējot dārzu un zaļo mauru robe�u. Tālāk nogāze noslīdēja ielejā, kuras otrā malā aug�up slējās vasarā glu�i dzelteni izdegu�i kalni.

Gaisā nekad neizzuda putekļi, atgādinot pastāvīgo sausumu un ugunsgrēka draudus. No vienas pa�as kāda tūrista nevērīgi nomestas cigaretes �ajā gadalaikā varēja izcelties milzu ugunsgrēks, bet visos ielejas ceļos mud�ēt mud�ēja atpūtnieki, kas galvenokārt ieradās apmeklēt vīndarītavas.

No vienas cigaretes vai no viena sērkociņa, kas uzrauts un nomests īstajā vietā... No �īs domas Sems nekad netika vaļā. Nekas sevi�ķs nebija noticis, vienīgi tas strīds ar Douertiju. �oreiz Dens bija izturējies mierīgi. Pēc Sema domām � pārāk nejauki mierīgi.

� Vai es tev sacīju, ka mēs apmetīsimies "Plazā"? � Katrīna jautāja, ieliedama tēju graciozā porcelāna tasē, no kuras pacēlās aromātiski garaiņi, padarot gaisu vēl smar�īgāku.

Sems sarauca pieri. � Vai tad izsole nenotiks "Voldorfā"?

� Jā. � Katrīna iemeta tējā citrona �ķēlīti. � Tie�i tāpēc mums "Plazā" būs mierīgāk. � Viņa grozīja karotīti pa tasi un glu�i aizmirsusies noraudzījās tējas vir-pulītī. � Mēs ar Kleitonu apmetāmies "Plazā", � viņa laiski noteica. Pagāja vesela sekunde, iekams Sems apjēdza, ka vecāmāte runā par savu nelaiķa vīru, nevis par Sema brālēnu Kleju, kam dots vectēva vārds. � Viņ� gribēja medusmēnesī mani aizvest uz Eiropu, bet tur plosījās Pirmais pasaules kar�, tāpēc palikām Ņujorkā un pavadījām tur veselu mēnesi. Tas mums bija brīnumjauks laiks.

Katrīnas valoda atmaiga, kā vienmēr, kad viņa runāja par savu nelaiķa vīru, Sema vectēvu. To vērodams, Sems gandrīz uzskatāmi varēja iztēloties iemīlēju�os Katrīnu, ta�u ļoti grūti viņam nāktos iedomāties, ka tā piekāptos un pakļautos ne tikai savām, bet arī kāda cita cilvēka vēlmēm un iegribām.

� Atminos, ka mēs redzējām Viļu Rod�ersu, � viņa apcerīgi turpināja. � Viņ� toreiz uzstājās Zīgfelda Follijās. Protams, tas bija pirms tam, kad viņ� pārcēlās uz Holivudu un ...

� Piedodiet, madam, � ierunājās misis Vārgesa, kas kurpēs ar gumijas zolēm bija pienākusi pilnīgi nedzirdami. � Ieradies misters Rodrigess. Viņ� uzstāj, ka esot steidzami jārunā.

Sems palūkojās uz to pusi, no kuras bija pienākusi saimniecības pārzine, un ieraudzīja mājas stikla durvīs, kas vērās uz terasi, stāvam Ramonu Rodrigesu un satraukti virpinām rokās cepuri. Ramons bija viens no triju cilvēku komandas, kuru Sems priek�pusdienā bija aizsūtījis salabot �ogus, kas norobe�oja Ratled�u īpa�umu.

� Kas noticis, Ramon? � Sems vienā rāvienā bija kājās. Ramons vēl nepaguva atbildēt, kad Sems jau juta, ka mierīgais atpūtas brīdis beidzies.

� Vecais Douertijs trako. Mēs strādājām pie viņa robe�as, bet �is ne par �o, ne par to sāka uz mums �aut. � Runādams Ramons �estikulēja ar rokām un platmali.

� Ālējās tā, ka Karloss un Eds tagad guļ kā pie zemes piekalti. Es ielēcu pikapā un laidu prom, cik ātri spēju.

� Piezvani �erifam, lai uz ātrāko brauc �urp! � Sems uzsauca Katrīnai, bet pats paķēra platmali un steidzās uz durvīm.

� Uz kurieni? � Katrīna piecirta spieķīti uz akmens plāksnes.

� Pie Douertija.

� Kādēļ? � Katrīna noprasīja. � Tu neko tur nevari līdzēt. Atbrauks �erifs un visu nokārtos.

Sems apstājās un uzmeta viņai nepacietīgu skatienu.

� �os cilvēkus, Katrīn, darbā esmu nolīdzis es. Un es viņus nosūtīju pārbaudīt un salabot �ogus. Nesēdē�u te un necietī�u, ka Douertijs viņus izraugās par mērķiem tēmē�anai.

Katrīnai mazdēla lēmums nepatika, tas skaidri atspoguļojās viņas sejā. Sems velti netērēja laiku strīdiem.

� Piezvani �erifam! � viņ� atkārtoja un pa stiklotajām durvīm strauji iegāja mājā. Ticis lielajā hallē, tālāk viņ� metās skrie�us. Ramons turējās cie�i pa pēdām, tā ka halle skaļi atbalsoja viņu soļus uz marmora plāksnēm.

Izskrējis pa lielajām ārdurvīm un nodrāzies lejup pa kāpnēm, Sems joza taisni pie pikapa, ko Ramons bija atstājis uz piebraucamā ceļa pie mājas. Atslēga bija aizdedzē. Viņ� ielēca priek�ējā sēdeklī pie stūres un iedarbināja motoru. Ramons atrāva vaļā otras durtiņas un rausās iek�ā. Sems pagaidīja mirkli, kamēr druknais Ramons bija iesvempies ma�īnā, tad piedeva gāzi.

� Kas jums tur īsti notika? Izstāsti man visu, kā nākas! � Ātrumu gandrīz nesamazinādams, Sems iegrieza pikapu �aurā zemesceļā � vienā no tiem, kas krustojās un �ķērsojās pa visu īpa�umu, savienojot vīna-dārzus, ganības un pa�u vīndarītavu.

� Es nemaz nezinu. Viss notika tik ātri. � Ramons acīm redzami pūlējās sakopot domas cik necik sakarīgi. � Mēs aizbraucām un sākām skatīties, pielabot �ogus, kā jūs vēlējāt. Bet, kā tiekam ziemeļu pusē, tā redzam, ka viens �oga gabals sagāzies. Viens stabs nopuvis, nu un...

� Ap kuru vietu ziemeļu pusē? � Sems pazina Rat-led�u zemē ik bedrīti, ik cinīti, katru koku un prāvāku akmeni. Douertija desmit akru taisnstūra nogabala divas malas robe�ojās ar Ratled�u īpa�umu, izgrie�ot tam vienu stūri.

� Jūs jau zināt � tur, kur �ogs stiepjas gar nogāzi virs tās vietas, kur atrodas Douertija māja. Tā stāv pa�ā vidū. � Rokas plātīdams, Ramons pūlējās ļoti precīzi norādīt vietu. � Un, kā nu mēs atrodam to satrunēju�o stabu, tā tūliņ ķeramies klāt, un Karloss un Eds sāk rakt. Es eju prom uz autiņu pēc jauna staba. Kā nāku atpakaļ, tā dzirdu � viens bļauj kā nelabais, laikam tak Douer-tijs, un tad blīk� � blāk� � sāk �aut.

� Kas ar Edu un Karlosu � vai viņiem trāpīja? � Sems iztēlojās apkārtni. Tātad jaunajā vīnadārzā, kur stādi auga otro vasaru.

� Man liekas, netrāpīja vis. Kad es uzsaucu, Eds sauca pretī, ka �iem viss kārtībā. � Ramons apklusa un nogrozīja galvu. � Nē, kad es �os pēdējoreiz redzēju, abi gulēja plakaniski uz vēdera un bu�oja zemi.

Klausoties Semā brieda niknums. Viņ� sacirta �okļus un piedeva gāzi. Putekļu strāvas cēlās un kuploja automa�īnai aizmugurē kā gaiļu astes.

� Un Douertijs? Kur viņ� bija? � Sems pat nepūlējās uzminēt, kāpēc �audī�ana sākusies.

� Laikam kaut kur mājā, tā man likās. Redzēt neredzēju. � Ramons izteiksmīgi paraustīja plecus.

Jau pāris minūtes pēc izbrauk�anas no mājas viņi nonāca vietā, kur zemesceļ� asā likumā noliecās pa labi. Piebremzējis Sems lēnām nobrauca no ceļa un nogriezās zālainā nogāzē. No �ās vietas vistuvāk varēja piekļūt īpa�umu robe�līnijai, tomēr līdz tai atlika vēl kādi simt jardi. Tālāk vajadzēja iet kājām.

Otrpus ceļa nogāze lēzeni cēlās aug�up līdz apaļam pauguram, kas bija apaudzis ar jauniem vīnogulājiem, bet pāri visam slējās augstas, zilas debesis. Izrāpies no pikapa, Sems mirkli pastāvēja. Neko nevarēdams saskatīt, viņ� saausījās, pūloties uztvert kādu skaņu, kas norādītu uz pa�reizējo stāvokli. Bet visapkārt valdīja klusums, tikai vīnogulāji klusu �ukstēja vēja brīzē un tikko saklausāmi pukstēja pikapa motors, pamazām at-dzisdams. Ne �āvienu, ne kliedzienu, ta�u Semu tas nepārliecināja.

� Jāiet pa �ito ceļu. � Ramons aizgāja pāri ceļam otra vlnadārza virzienā. Sems viņam sekoja.

Starp jaunajiem vīnogulājiem izartā vaga kā eja veda visapkārt pakalnam. Sausajā zemē bija redzami pēdu iespiedumi, kas liecināja, ka te gāju�i �ogu labotāji. Sems pamanīja �oga līniju un pagausināja soli, redzot, ka ari Ramons vairs nesteidzas. Saule nu bija viņiem aiz muguras un cauri plānajam kokvilnas kreklam neganti svilināja.

Tuvojoties �oga stūra stabam, Sems izdzirda asi no-sprakstam �āvienu. Viņi abi ar Ramonu spēji nokrita guļus, un �āviena troksnim sekoja nelabs brēciens.

� Negaidiet, ka es iekritī�u uz jūsu stulbajiem stiķiem! � Tā bija Lēna Douertija balss, Sems to uzreiz pazina. � Sakiet Ratled�iem, ka man visas viņu viltības ir zināmas.

� Kā gan, ellē, Douertij, mēs varētu viņiem kaut ko pateikt, ja tu visu laiku no tās savas pagales bliez mums virsū? � Teds Breizers kliedza pretim, un viņa balsi

drīzāk skanēja dusmas nekā bailes. Bet Douertijs ir nedomāja uzklausīt saprāta balsi.

� Ak to jūs gribētu gan, lai es ļauju jums izlīst ārā no slēpņa, ko?

Zemu nolīcis jauno vīnogulāju aizsegā, Sems virzījās tuvāk, palīzdams garām Ramonam. Eds Breizers un Karloss D�ounss atradās no viņa apmēram piecdesmit jardu atstatumā, gulēdami uz mutes uzartajā zemē pie �ogmales. Karloss gulēja tuvāk, bet Eds, izstiepies tam aiz muguras, sametās uz sāniem un berzēja labo roku, it kā ciestu sāpes. Tuvējā vīnogulāju rindā mētājās nolauzta lāpsta, kuras kāta galā karājās apsiets balts mutauts. Pati lāpsta atradās turpat blakus. Pado�anās piedāvājums acīmredzot bija cietis neveiksmi.

Apmierināts, ka neviens no strādniekiem, �ķiet, nav ievainots, Sems ieslīdēja otrā vīnogulāju rindā, lai labāk pārredzētu Douertija mājas priek�u. �aura, ar nezālēm gandrīz aizaugusi taka veda uz lēzenu ieleju nogāzes * malā. Nelielā, savulaik kārtīgi sakoptā ģimenes mājiņa, ilgus gadus novārtā pamesta, bija pārvērtusies gandrīz vai graustā. Krāsa no sienām sen atlupusi, tā ka ap�uvuma dēļi rēgojās pelēki un vietām ietrunēju�i. Pagalms ap mājiņu pārvērties par vecu dzel�u izgāztuvi. Tālāk visu desmit akru platība atgādināja īstu d�ungļu bie�ņu.

Pietika ar �ās vietas nekārtīgo, nesakopto, postā aizlaisto vīnadārza izskatu, lai Sems vēl vairāk apskaistos. Nīgri viņ� vēroja apkārtni, līdz beidzot pamanīja Douertija stiegro, kārno augumu aiz spo�i nopulētā buika, kura motora pārsegu uzbrucējs izmantoja par �autenes balstu. Blakus viņam stāvēja zemē nolikta viskija pudele.

� Ko mēs tagad darīsim, bos? � Ramons �ukstus iejautājās, pielīdis Semam blakus.

Arī Sems nupat bija klusībā apcerējis �o pa�u domu. Piepe�i �āvieni iesprakstējās no jauna, saceļot putekļu

mākoni turpat Karlosam priek�ā. Karloss pieplaka vēl plakanāks pie zemes un ar rokām aizsedza galvu.

� Ak jūs, nelietīgie, netīrie rāpuļi, noplēsu�i manu �ogu, negaidiet, ka es jūs laidī�u projām! � Douertijs kliedza. � Lūko tik celties, dabūsi lodi pierē.

� Tā, nu ir skaidrs. � Sema balss bija klusāka par �ukstu. Pārlaidis vēlreiz skatienu apkārtnei, viņ� pavil-kās atpakaļ vīnogulājos. Mirklī, kad atskanēja Douertija bīstamais piedraudējums, viņ� atmeta domu par �erifa vai tā palīgu gaidī�anu.

� Ko jūs domājat darīt? � Ramons pielīda viņam blakus.

� Vai tu kādu sirēnu dzirdi?

Ramons mirkli paklausījās, tad papurināja galvu.

� Nē, � viņ� atteica.

� Es arī neko nedzirdu. � Tik lielā vasaras satiksmes noslogojuma laikā, kad turklāt vēl trūka kārtībnieku, kuru skaitu bud�eta ierobe�ojumi liedza palielināt, nebija paredzams, cik drīz kārtības sargu automa�īna varētu ierasties. Vienalga, vai tā gaidāma pēc divām vai pēc divdesmit minūtēm, tik un tā tas �ķita pārāk ilgi. Sems nospieda ar roku Ramona plecu zemāk.

� Paliec �eit!

� Uz kurieni jūs dosieties?

� Turp. � Ar strauju galvas mājienu Sems norādīja uz Douertija mājas pusi. � Ja vien izdosies, es novērsī�u viņa uzmanību un, jācer, aizkavē�u viņu tik ilgi, lai jūs visi trīs varētu no �ejienes aizmukt.

� Viņ� var jūs no�aut. � Ramons platām acīm raudzījās Semā.

� Nevarēs, ja mani neredzēs. � Tā Sems vismaz cerēja.

Turēdamies no mājas pagalma nesaredzams, viņ� virzījās lejup pa nogāzi gar �ogu rietumu virzienā. Douertija vīnadārza nezālēm aizaugu�ās rindas noderēja par dro�u aizsegu. Saliecies Sems izlīda pa �oga stiepļu starpu un ienira vīnogulāju lapotajā tunelī. Neizlaizdams no redzes atmiņas nolaistās mājas un Douertija atra�anās vietu, viņ� klusu zagās uz priek�u, � neko tamlīdzīgu viņ� nebija darījis kop� puikas gadiem, kad spēlēja indiāņos; toreiz tāda slepena pielavī�anās cilvēkiem bija viens no viņa tīkamākajiem laika kavēkļiem.

Pēk�ņi Sems attapās, ka nav vairs nekāds puika un ka Douertijs nav ne vīnadārza strādnieks, ne arī kāda no istabenēm. Ta�u, vēl nepaguvis sev pajautāt, ko gan, ellē, viņ� te meklē, Sems no jauna izdzirda �āvienu; acumirklī aizmirsās jautājumi un atbildes, viņ� saprata, ka Douertijs jāaptur, kamēr vēl neviens nav ievainots.

Gar deniņiem sīkā straumītē tecēja sviedri. Sems tos noslaucīja un sāka apsvērt, kā rīkoties. Zaļajā bie�ņā neielauzās ne mazākā vējpūsmiņa. Karstais gaiss smacēja, zaļais �ūkslis un briesto�ās vīnogas darīja to biezu. Viņ� atvairīja kukaini, kas lidodams gandrīz sitās viņam ģīmī, un neskaidri apzinājās, ka izjūtu sakāpinā-jums kukaiņa sīk�anu pārvēr� skaļā rūkoņā.

Douertijs kaut ko izkliedza, un balss noskanēja pavisam tuvu. Daudz tuvāk, nekā Sems bija attālumu iztēlojies. Vēl jo piesardzīgāk viņ� aizrāpoja līdz vīnogulāju rindas galam, kur bija saaugu�as garas nezāles. Pa no-brūnēju�o stublāju starpām viņ� ieraudzīja Douertiju pusguļus, pusatspiedu�os pret buika novaskoto spārnu un motora pārsegu. Viņa uzmanību visu laiku saistīja nogāze, kas atradās ārpus Sema redzesloka. �autene gan bija skaidri saredzama, tā izskatījās pēc veclaiku armijas karabīnes. Sems neskaidri atcerējās reiz pirms daudziem gadiem redzējis Douertiju formā tērpu�os kādā Piemiņas dienā mar�ējam parādē, godinot �ā apvidus kritu�os karavīrus.

Izmantodams aizsegu, Sems izpētīja tuvāko apkārtni. Automa�īna bija novietota netālu no mājas stūra,

ie�ķērsu pret ārdurvju pakāpieniem. Auto no vīna-dārza �ķīra klajums, nekāda aizsega. Ja kaut kā izdotos tikt aiz mājas...

To apsvērdams, Sems pastūmās pāris jardu atpakaļ un atrada spraugu starp �erveļainajiem vecajiem vīnogulājiem. Noņēmis platmali, viņ� to bīdīja sev pa priek�u un uz vēdera spraucās pa stumbeņu starpu, acis aizmiedzis, lai pasargātos no lapām un nezālēm. Tā viņ� izspriedās cauri vēl divām rindām, pūlēdamies līst, cik vien iespējams, klusi.

A�i pavēries apkārt, Sems nosprieda, ka vecā mājele nu viņu noslēpj Douertija skatienam. Pieslējies kājās, viņ� �igli pārskrēja pār nezālēm apaugu�o klajumiņu. Klusiņām, piesardzīgi aizmanījās līdz mājas stūrim un palūrēja. No �īs vietas viņ� redzēja auto pakaļējās riepas un gabaliņu zaļā jumta. Vairāk nekā.

Sems zagās gar mājas sienu, uzmanīgi likdams ik soli. Sviedri lija aumaļām, bet mute dīvainā kārtā bija izkaltusi sausa. Ar mokām izspiedis mazliet siekalu, viņ� juta sirdi neganti dauzāmies, nervi modrībā bija saspringu�i līdz beidzamai iespējai. Kop� koled�as dienām viņ� ne reizi nebija piedalījies nevienā tracī, ne kautiņā,bet nu adrenalīns sita augstu vilni, un viņ� bija gatavs cīkstiņam.

Ticis līdz stūrim, Sems redzēja, ka buika motora pārsegs atrodas tie�i viņam pretī. Viņ� apstājās, mirkli pagaidīja, tad atkal paskatījās ap stūri.

Lēns Douertijs stāvokli nebija mainījis. Vēl aizvien uzgūlis automa�īnas priek�galam, viņ� savā nodabā kaut ko purpināja par Ratled�iem. Sems ar skatienu nomēroja atstatumu, kas viņus �ķīra. Trīs gari soļi, un viņ� būtu Douertijam aiz muguras.

Sirēna vēl nebija dzirdama ne tuvu, ne tālumā.

� Dieva dēļ, Douertij, vai tu reiz beigsi �audīties un laidīsi mūs prom no �ejienes?

Tai pa�ā mirkli, kad nogāzes pusē atskanēja �is Eda Breizera bļāviens, Sems pārlēk�oja nelielo attālumu un, roku pastiepis, sagrāba Douertiju aiz labā pleca. Douer-tijs iztrūcies atgrūdās no automa�īnas, apsviedās apkārt tālāk no Sema, veco �auteni cie�i rokā sakampis. Semam laimējās ar vienu roku sagrābt stobru, pagriezt Douertiju pret sevi un ar otru roku satvert laidi. Asā rāvienā viņam izdevās izraut ieroci Douertijam no rokām, bet pa�u atgrūst atmuguriski nost. Douertijs zaudēja līdzsvaru un pakrita.

Sems automātiski atvēra aptveri un izņēma patronu. Ar acs kaktiņu viņ� pamanīja kustību nogāzē � tur abi strādnieki aizrāpās dro�ībā. Douertijs niknumā pārvērstu ģīmi jau slējās kājās, grasīdamies brukt virsū Semam.

� Nāc vien! � Sems klusi aicināja, bet balsī trīsēja ar mokām apvaldītas dusmas. � Brūc vien virsū, lai man būtu iemesls ietriekt tev �itās pa�as plintes stobru rīklē.

Pirmāk Douertijs bija iekampis pāris malku viskija, lai tiktu vaļā no paģirām. Tomēr tik daudz skaidrā prāta viņam bija saglabājies, lai saprastu, ka ir par vecu, lai ielaistos kautiņā ar tik jaunu un spēcīgu vīrieti kā Ratled�s. Viņ� atlaidās atmuguriski uz elkoņiem.

� Nu tu laikam pats �ķieties baigais varonis, izgrūstīdams vecu vīru? � viņ� ņirdzīgi noprasīja.

� Vecs jau tu, Douertij, varbūt esi, bet nekāds vīrs no tevis nav jau diezin cik gadu. � Sems riebumā pakāpās atpakaļ. Ta�u vēl aizvien atradās pietiekami tuvu, lai saostu �ķebīgi salkano viskija smaku.

Pa izdangāto ceļu piebrauca dienesta automa�īna un apstājās netālu no buika. Sirēna klusēja, bet zilās ugunis mirguļoja. No �ofera vietas izkāpa formā ģērbies �erifa palīgs un, roku uz pistoles atvāztās maksts turēdams, nāca viņiem klāt.

� Kas te notiek? � Viņa skatiens no Douertija aizslīdēja pie Sema, kas vēl joprojām turēja rokā ka-rabīni.

� Viņ� �āva uz diviem maniem strādniekiem. � Sems �auteni ar aug�up pavērstu stobru pasniedza �erifa palīgam. � Es to jau izlādēju.

� Tu, Douertij, nu nekādi nespēj noturēties mierā, ka�ķi nemeklēdams, ko? � atbraucējs sacīja un, galvu nogrozīdams, paskatījās uz Douertiju.

Aiz dusmām vai plīsdams, Douertijs pieslējās kājās.

� Viņ� ir tas, kas meklē ka�ķi. � Viņ� rādīja ar pirkstu uz Semu. � Es nekā ļauna neesmu darījis. Ikvienam cilvēkam ir tiesības aizstāvēt savu īpa�umu, un tie�i to es darīju. Viņi jauca nost manu �ogu, un es viņus apturēju. � Viņ� pagriezās pret Semu. � �itā zeme tev vēl nepieder. Un es zvēru pie savas Rebekas kapa, ka nekad arī nepiederēs.

� Ak tu, plānprātīgais stulbeni, � tad tāpēc tā �audī�anās? � Sems izaicino�i noprasīja, un balss viņam aiz dusmām piesmaka. Viņ� pamāja ar roku uz nogāzi.

� Tiem pui�iem ne prātā nenāca jaukt �ogu nost. Viņi to laboja � līdz brīdim, kad tu sāki viņus ap�audīt. � Sems apklusa, acis viņam samiedzās. � �ēlīgais Dievs, tu ta�u būtu varējis viņiem tie�ām trāpīt.

� Nekā, � Douertijs atcirta, � es trāpu tikai tur, kur tēmēju.

� Tā tu domā, � Sems noteica.

� Tu mani sauksi par meli? � Douertijs izslējās un iesita sev pa krūtīm. � Man ir snaipera medaļa, varu to pierādīt. Es spētu viņus no�aut kā nieku, bet gribēju tikai pabiedēt un piespiest pie zemes.

� Neviens tātad nav ievainots, vai es pareizi saprotu? � �erifa palīgs paskatījās uz Semu, gaidīdams apstiprinājumu.

Sems palūkojās uz nogāzi. Ramons un abi pārējie strādnieki atkal rīkojās gar �ogu. � Liekas, nav vis.

�erifa palīgs, brīdi vilcinājies, pajautāja: � Vai gribat izvirzīt prasību, mister Ratled�?

� Kāpēc jūs to jautājat viņam? � Douertijs noprasīja. � Viņ� ta�u ielauzās manā īpa�umā.

� Rimsties, Douertij! � Sems viņu brīdināja. � Citādi es pieprasī�u saukt tevi pie atbildības par uzbrukumu ar nāvējo�u ieroci. � �erifa palīgam viņ� īsi paziņoja: � Jūs zināt, kur mani atrast.

Sems aizgāja, nelikdamies ne dzirdis tuk�os draudus, ko Douertijs nobļāva viņam nopakaļ.

�erifa palīgs palika vērot; viņa uzraudzībā strādnieki ieraka jauno stabu satrunēju�ā vietā, novilka stieples. Tikai kad viss bija padarīts, �erifa palīgs brauca projām un, pievākdams �auteni, pateica Douertijam, ka pēc ballistiskās pārbaudes viņ� varēs to saņemt atpakaļ.

Tikko patruļma�īna bija izbraukusi no pagalma, Lēns Douertijs drāztin iedrāzās mājā, pagrāba gandrīz iztuk�otu viskija pudeli un ie�ļāca krietnu lāsi netīrā glāzē, vēl joprojām kūsādams dusmās par briesmīgo netaisnību. Viņ� skaidri zināja, kur� ir pie vainas, � tikai di�ā Madāma un viņas lepnais un varenais mazdēls. Tie abi ikvienu cilvēku ielejā noskaņoju�i pret viņu.

Saskalinājis glāzi, Douertijs vienā malkā to iztuk�oja, izbaudīdams rīklē dedzino�o ugunīgo dziru. Tad nekavējās piepildīt glāzi no jauna, iztuk�oja pudeli līdz dibenam un ievēlās izsēdētajā atzveltnes krēslā, kas iepriek�ējā naktī bija noderējis par gultu, kad viņ� tajā iekrita, līdz nemaņai piedzēries.

Ap ieplīsu�o, apskrambāto māla pelnutrauku uz galda viņam blakus bija izkaisīti cigare�u gali un pelni. Galda riekstkoka virsma no vienas vietas bija izraibināta ar deguma traipiem, ko tur atstāju�as neskaitāmas cigaretes. Turpat uz galda mētājās tuk�as sērkociņu

kārbiņas, saburzītas cigare�u paciņas un vēl visāda draza. Vienīgo cik necik tīro galda daļu aizņēma jaunas, tum�matainas, bikli smaido�as sievietes fotogrāfija lētā ietvarā.

Lēns atzvēlās pret nospeķotajiem spilveniem un blenza dzintarainajā dzērienā. � Iedomāju�ies, ka varēs noplēst manu �ogu, bet es viņiem parādīju. Parādīju. � Viņ� apmierināti ieņurdējās un atkal iedzēra malku, paskalinādams viskiju mutē, pirms norija. � Es viņiem parādīju, Bekij, � viņ� atkārtoja pavisam klusi un liegi.

Tuk�o viskija pudeli viņ� izlaida no rokas, ļaudams tai noslīdēt gar gurnu turpat krēslā. Saudzīgiem pirkstiem paņēmis no galda fotogrāfiju, viņ� to rūpīgi nolika sev uz ceļiem tā, lai sieviete raudzītos viņam acīs. Seja ietrīcējās bēdās un nevarīgās dusmās.

� Kāpēc tev vajadzēja nomirt, Bekij! � Douertijs ievaidējās. � Kāpēc tu aizgāji un mani atstāji? Tu ta�u zini, ka bez tevis es nekam jēdzīgam nederu. Tas nebija godīgi, ka tu nomiri. Nebija godīgi mani pamest, kad man tevis tik dikti vajadzēja.

Kaklā kāpa �ņuksti. Viņ� tos norija kopā ar kārtējo viskija malku. Un atkal pavērās fotogrāfijā � nu jau asaru aizmiglotām acīm.

� Kādi mums bija sapņi par �ito vietu, Bekij! Kādi sapņi! � Balss piesmaka un kļuva maiga. Douertijs skaļi no�ņaukājās. � Es nepieļau�u, ka viņi nolaupa mūsu zemi. To es tev zvēru, Bekij. Naudu es rokā sadzī�u. Kaut kur sadabū�u... kaut kā. Varbūt... varbūt... � Teikumu viņ� nepabeidza, sejā pavīdēja kāda pēk�ņa doma � kāda cerība... Viņ� nolika fotogrāfiju atpakaļ vecajā vietā un pasmaidīja. � Es to sadabū�u. Gan tu redzēsi.

Izdzēris pēdējās viskija paliekas, kas vēl bija patvēru�ās glāzē, viņ� uzrausās no krēsla. Pārsteidzo�ā apņēmībā mērķtiecīgi stingriem soļiem viņ� aizslāja līdz durvīm un, izgājis ārā, aizcirta tās sev aiz muguras.

Pusstundu vēlāk Douertijs apturēja automa�īnu pie Lielā Edija kroga un devās iek�ā. Griestu spuldze apspīdēja biljarda galda zaļo tūku, atstādama vientuļo biljarda spēlmani ēnā. Iedams pie letes, Lēns dzirdēja, kā bumbas sasizdamās noklaudz.

� Man vajadzīga sīknauda telefonam. � Viņ� uzmeta uz letes saņurcītu desmit dolāru zīmi. � Nauda vajadzīga tālsarunai.

� Vai tad mans krogs ir kāds naudas mijēju kantoris? � Lielais Edijs nomurdēja, tomēr banknoti pievāca un, izņēmis no kases papīra vīstokli ar ceturtdaļ-dolāra monētām, pieslidināja to pa leti Lēnam.

Cie�i sa�ņaudzis vīstokli rokā, Douertijs devās uz kroga tualetes telpu, kur pie sienas bija telefona automāti. Vispirms viņ� paberzēja lūpas, jo mute bija izkaltusi pavisam sausa. Varbūt tomēr vispirms iedzert kādu lāsīti. Tikai vienu mazu lāsīti. Ta�u �o vēlē�anos viņ� tūdaļ apspieda.

Reizes desmit Douertijs bija gribējis uzdzert dū�u, lai ķertos pie zvanī�anas, un ikreiz bija uzdzēris mazliet par daudz. �oreiz tā nebūs. Viņ� bija nozvērējies Bekijai.

Un tomēr viņ� vēl vilcinājās, pirms nocēla klausuli, un pārlaida roku pār veselu dienu neskūtajiem bārdas rugājiem. Vajadzēja ta�u skūties un kārtīgāk saģērbties, iekams ķērās pie zvanī�anas. Bija ļoti svarīgi radīt pienācīgu iespaidu.

Kāda piķa pēc viņ� par to uztraucas? Galu galā tā būs tikai telefonsaruna. Ir ta�u vienalga, kā viņ� izskatās.

Iekams nesadomājās vēl nezin kādas muļķības, Douertijs sagrāba klausuli un uzgrieza "0" � telefonistei.

Tūliņ atsaucās sievietes balss: � Pateicos, ka izmantojat mūsu telefona līniju. Ar ko varu pakalpot?

� Nūjā, es gribu zvanīt... � Veselu minūti vajadzēja domāt, līdz izdevās atcerēties viņas tagadējo uzvārdu

� ... Kellijai Duglasai Ņujorkā.

� Kāds numurs, lūdzu?

� Numuru es nezinu.

� Informāciju jūs varat saņemt, piezvanot pēc koda divi-viens-divi, pieci-pieci-pieci, viens-divi...

� Nē, numuru sameklēsiet jūs, � Douertijs nepacietīgi pārtrauca telefonisti, tad atjēdzās un lūkoja sagrābstīt kādu pārpalikumu no senās pievilcības, kas savulaik bija tik daudzkārt noderējusi. � Redziet, mis, es zvanu no automāta, man nav klāt ne papīra, ne pildspalvas.

� Jā, tad ir pagrūti, � telefoniste laipni piekrita.

� Pagaidiet mirklīti, es tūliņ sameklē�u.

� Paldies. � Douertijs gaidīja, ko�ļādams apak�lūpu. Mute kalta ar katru mirkli sausāka. Un tad pienāca bēdīgas ziņas. Ņujorkas informācijas birojs bija paziņojis, ka pilsētas abonentu sarakstā atrodama tikai viena Kellija Duglasa, bet numurs nav publicējams; to neizsnieg�ot nekādos apstākļos.� Bet �is ir ārkārtējs gadījums, � viņ� satraukts protestēja. � Man ar viņu noteikti jārunā.

� Ja jūs pateiksiet ārkārtējos apstākļus un atstāsiet numuru, pa kuru varam jūs sazvanīt, es labprāt nodo�u informāciju noraidī�anai tālāk, lai tās saņēmējs var ar jums kontaktēties.

� Nē, tas neies cauri. Man jārunā ar viņu personiski. � Douertijs piespieda roku pie pieres, pūlēdamies kaut ko izdomāt. � Paga, lūkosim viņu sazvanīt darbā, vai esat ar mieru?

� Kur mis Duglasa strādā? � telefoniste jautāja.

� Viņa ir reportiere televīzijā. Viņa strādā � nu, tajā ar pāvu, NBC, vai.

� Vai gribēsiet tie�u, personisku savienojumu?

� Jā, jā, protams, tie�u un personisku. � Viņ� mīņājās no vienas kājas uz otru, grābstījās gar vada metāla spirāli, satraukums vēl vairāk raustīja viņa stipri saplosītos nervus.

Drīz viņ� izdzirda zvana signālu līnijas otrā galā. Tas atkārtojās neizturami daudz rei�u, līdz beidzot skadra balss atsaucās: � Labdien. NBC.

� Man ir pieteikta tālsaruna ar Kelliju Duglasu, lūdzu, � telefoniste paziņoja.

� Kellija Duglasa? Vienu mirklīti! � īsa pauze, tad: � Mis Duglasa �eit nestrādā.

Tas nu bija par daudz, Douertija pa�savaldība sabruka. � Sasodīti meli! Viņa tur strādā gan. Es zinu, ka strādā. Pirms pāris dienām redzēju viņu ziņās.

� Man ļoti �ēl, bet... � balss mēģināja turpināt.

� Viņa lika jums tā sacīt, vai ne? � Douertija pirksti raustīja metāla spirāli. Aiz neprāta dusmām asinis sakāpa galvā, seja dega kā ugunī. Telefoniste mēģināja kaut ko sacīt, bet viņ� vairs neko nedzirdēja. � Tūliņ gādājiet viņu pie telefona! Vai dzirdat? Man ar viņu jārunā! � Viņ� joprojām izbļāva savas prasības klausulē. Pagāja vairākas sekundes, līdz viņ� apjēdza, ka neviens līnijas otrā galā vairs neklausās. Saruna bija beigusies, telefons klusēja. Trakā niknumā viņ� klausuli me�us uzmeta uz āķa.

� Viņa runās ar mani. Kā Dievs debesīs, es viņu piespiedī�u ar mani runāt! � viņ� nozvērējās.

Ta�u pirms tam vajadzēja iedzert.

Studijā apgaismojums kvēloja pilnā spo�umā, pārplūdinot raidgaldu un visus, kas pie tā sēdēja, ar karstas gaismas plūsmu. Masīvās televīzijas kameras un operatori, strādnieki, skaņu tehniķi, grimētājs, re�isora asistenti un pārraides vadītājs, visi �ie cilvēki bija tikai vāji apgaismotas ēnas nomaļu no raidgalda spo�ās gaismas.

Visi piesargājās, lai tikai neiekāptu melno kabeļu labirintā uz studijas grīdas.

Pie raidgalda Kellija raudzījās ar tre�o numuru apzīmētajā kamerā un gaidīja zīmi, līdz kurai paliku�as vairs tikai da�as sekundes. Garie mati atkal savīti fran�u pīnē uz muguras, atstātas tikai da�as vaļējas cirtas, lai seja neizskatītos pārāk nopietna un arī lai noslēptu austiņas, kas palīdzēja uzturēt tie�u kontaktu ar kontroltelpu un tehniķiem. Pie zilpelēkās �aketes atloka piestiprināts mikrofoniņ�, kā sīks rotājums zilzeltainrai-bās �allītes papildinā�anai.

Tre�ajā kamerā iedegās gaisma, tūliņ sekoja gaidītais signāls ar roku. � "Gubernators Komo �odien ieradās Ņujorkā, lai... � Kad Kellija sāka lasīt tekstu, kas tika projicēts uz īpa�a telesufliera ekrāna, zem kameras lēcas ekrāns pēk�ņi kļuva pelēks. Nepārtraucot ziņojumu, Kellija paguva iemest skatienu savās piezīmēs turpat priek�ā uz galda, no kurām viņa dro�ības labad nekad ne�ķīrās, un pabeidza teikumu: � "... tiktos ar pilsētas vadību un pārspriestu, kā �tats varētu palīdzēt pilsētai pārvarēt pa�reizējo bud�eta krīzi. Tuvāk par to pastāstīs D�ons Danielss."

Pret kameru pavērstā Kellijas seja joprojām izskatījās pilnīgi apvaldīta un mierīga, bet austiņās viņa dzirdēja, kā izpildproducents kontroltelpā brēc pēc attēla un re�isors pavēli atkārto, pievienodams pāris izmeklētu lamuvārdu. Viņa nolaida skatienu, it kā lai paraudzītos piezīmēs, bet īstenībā vēroja mazo, raidgaldā noslēpto monitoru. Tur viņa redzēja vienīgi savu seju.

Televīzijā trīs sekundes neaizpildīta laika var likties garas kā mū�ība. Gandrīz līdz nemaņai sanervozējusi, Kellija pār�ķīra piezīmju lapu, lai ķertos pie nākamā temata, cerot, ka pie pirmā varēs atgriezties vēlāk. Tad viņas seja monitorā piepe�i nozuda, parādījās D�ons Danielss pie pilsētas valdes nama.

� Kārtībā. � Pārraides vadītāja balss noskanēja kā Kellijas atvieglojuma atbalss. � �ī lente ilgs pusotras minūtes, tad atgriezīsimies pie tevis, Kellij, dosim tev galavārdu.

Kellija piekrizdama palocīja galvu, atlaidās dziļāk krēslā, slābani nokārusi rokas gar sāniem. Mazliet paceļot balsi, lai visi studijā klāteso�ie dzirdētu, viņa sacīja: � Ja jūs, mīlī�i, gribējāt pēdējo pārraidi iemū�ināt manā atmiņā, izlai�ot no pudeles visus ļaunos garus uzreiz, tad jāteic, ka tas jums ir lieliski izdevies.

Aiz kamerām ieklukstējās klusi smiekli, iesmējās arī Kellijas partneris �aks: � Mēs tikai gribējām, lai tu neaizmirsti, cik jautri iet dzīvajā televīzijā.

� Pateicos, no sirds pateicos.

Pirmā neparedzamā kļūme bija gadījusies da�as minūtes pirms pārraides sākuma. Pie Kellijas bija pienākusi viena no producenta asistentēm tai brīdī, kad skaņu tehniķis viņai piestiprināja mikrofonu. Asistente paziņoja, ka intervijas ar Robertu Mondavi Kellijai nebū�ot; lidojums atcelts, un viņ� nepaspē�ot norunātajā laikā nokļūt studijā.

� Tas tātad jāizsvītro. � Kellija ieteica �o si�etu aizstāt ar īsu stāstījumu par gaidāmo galā vīnu izsoli, kas notiks sestdien.

� Nē. Taunsends jau atradis aizstājēju. To patlaban grimē.

� Kas ir �is aizstājējs? � Kellijai drausmīgi nepatika ķerties pie intervijas bez sagatavo�anās, neko iepriek� par intervējamo viesi nezinot � ne biogrāfiju, ne sasniegumus, ne arī �ādus tādus sīkumus, kas intervējamo varētu padarīt skatītājiem interesantu. Bija pārāk riskanti uzdot jautājumus uz labu laimi, jo tā var atklāties, ka viņa par �o cilvēku nekā nezina.

� Uzvārdu es nudien neatceros, bet neraizējies � mēs uzrakstīsim ievadtekstu un sagatavosim jautājumus, lai tev ir pie kā pieķerties. � Asistente gandrīz vēl nebija izteikusi pēdējos dro�inājuma vārdus, kad tika aizsaukta, atstājot Kelliju netīkamā noskaņojumā, ka vajadzēs pavadīt �etras neveiklas televīzijas laika minūtes, iztaujājot nepazīstamu viesi.

Nākamais atgadījums � trīs minūtes pēc pārraides sākuma pārsprāga spuldze, iz�ķaidīdama pa vienu raidgalda stūri smalkus stikliņus. Brīdi vēlāk Kellijai uz deguna nolaidās mu�a, pēc tam pārceldamās uz vaigu. Turklāt tas notika tie�i tanī brīdī, kad Kellija stāstīja par pilsētas sanitāro dienestu. Un pēdējā nejaucība, protams, bija apdzisu�ais telesufliera ekrāns.

Ar to gandrīz pietika, lai Kelliju pārliecinātu, ka viņas pēdējā uzstā�anās Ziņās ir nelaimju apsēsta. Tomēr viņai vēl pietika spēka pa jokam palūgt: � Bet nu gan, puikas, vairs neviena pārsteiguma. Norunāts?

� Liekas, ar savu kūku mums viņu pārsteigt neizdosies, � ieminējās operators Rorijs Tabss.

Kūka un ieplānotās nelielās atvadu svinības par godu Kellijai bija visvārgāk saglabātais noslēpums studijā.

� Kūku? Jācer, ka tā būs īsti trekna un apgrēcīga, � Kellija smejot atsaucās.

� Varbūt ne pārāk trekna, bet apgrēcīga gan, � Rorijs apsolīja, izraisīdams pārējos biedros sīkus zinātāju smiekliņus.

� Nu, tad sakiet skaidri un gai�i, � kas ar to kūku ir? � Kellija, roku vienā sānā iespriedusi, tēlotā bardzībā noprasīja.

� Kārtībā, desmit sekundes, � pārraides vadītājs brīdināja. Kellija paskatījās, ka telesufliera ekrāns atkal darbojas, un steig�us pārbaudīja, vai viņas teksta pirmie vārdi uz tā jau redzami. Kārtībā. � Deviņi � astoņi � septiņi � se�i � pieci � �etri � trīs � divi...

Vadītājs ar roku signalizēja kamerai.

� "Uzturēdamies Ņujorkā, gubernators Komo apmeklēs ari �tata senatoru Denu Mel�eru. Senators vēl joprojām atrodas slimnīcā, kur atveseļojas no �ās nedēļas sākumā gūtā �āviena ievainojuma. Slimnīcas informācijas dienests ziņo, ka senatora stāvoklis uzlabojies. Sagaidāma pilnīga izveseļo�anās."

Tad kameras uzmanība pievērsās otram ziņu lasītājam, kas pirms reklāmas pauzes pieteica nākamo si�etu. Kellija nokabināja mikrofonu, kas bija piestiprināts pie �aketes atloka, pārlika to pār krēsla atzveltni un klusu izgāja no studijas. Reklāmas raidījumam sekos gaidāmā laika ziņas, bet pēc tam Kellijas intervija ar pagaidām vēl nezināmo viesi. Palika krietnas piecas minūtes laika, lai uzzinātu iespējami vairāk, un viņa bija noņēmusies tās izmantot lietderīgi.

Sallija O'Melija, producenta asistente, kas alla� pavadīja intervējamos viesus uz pārraidi, sagaidīja Kelliju pie raidgalda stūra un pasniedza tai divas dzeltena papīra lapas.

� Ievads un jautājumi, � viņa noteica. � Nāc līdzi!

Saprazdama, ka Sallija viņu ved iepazīstināt ar intervējamo viesi, Kellija tai sekoja, uzmanīgi laipodama pa vadiem pie�ķērsoto grīdu. Viņa pamanīja Hjū Taun-sendu stāvam netālu no studijas kopā ar diviem citiem cilvēkiem. Kellija vispirms ievēroja slaidu, smuidru sievieti pa labi no Hjū. Sievietes maigi pasteļrozā vasaras kostīms jau pa gabalu liecināja par �aneles modeli, bet modernais sirmo matu griezums...

�ēlīgais Dievs � tā bija Katrīna Ratled�a! Kellija sastinga, viņai pārvēlās panikas vilnis. Viņa nedrīkst �o sievieti satikt. Nedrīkst riskēt ar to, ka tiks pazīta. Nedrīkst un nespēj.

Bet kā gan Katrīna Ratled�a lai viņu pazītu? Viņa ta�u vairs nebija garā, tuklā meitene ar brillēm un spurainiem matiem, kādu Katrīna varētu atcerēties. Viņa bija pārvērtusies. Mainījusi vārdu, ārieni, dzīvi � itin visu.

Tomēr ari �āda apziņa nemazināja saspringumu, kas Kelliju sagrāba, tuvojoties trijotnei. Ta�u viņa bija pārāk daudz pieredzējusi, pārāk labi izskolota, lai ļautu kaut niecīgākajai pārdzīvojumu pazīmei atspoguļoties sejā.

Hjū uzsmaidīja viņai bezvārdu sveicienu, un viņa gai�brūnajās acis iezibējās tikko manāms triumfs. Tad viņ� nevainojamā pieklājībā pievērsās Katrīnai Ratle-d�ai. � Katrin, ļaujiet jūs iepazīstināt � Kellija Dug-lasa. Viņa jūs iztaujās intervijā. � Tad viņ� pievērsās Kcllijai: � Kellij, iepazīsties � Katrīna Ratled�a.

� Jūtamies pagodināti, ka esat mūs apciemojusi, misis Ratled�a. � Tik tie�ā tuvumā Kellija redzēja, ka pēdējos divpadsmit gados Katrīna novecojusi pavisam maz. Skatiens joprojām tikpat ass, acis tikpat skaidras kā senāk, un biezais skatuves grims nosedzis grumbas, kas �ai laikā varbūt uzradu�ās no jauna.

� Sveicināta, mis Duglasa, � Katrīna sniedza pretī baltā cimdā ietērptu roku, � �o karalisko �estu Kellija atcerējās gau�ām labi. Tas bija tikpat neaizmirstams kā kundzes balss, kas skanēja līdzīgi slīpēta kristāla �ķindai. Kad Kellija sveicienam pasniegto roku palaida vaļā, Katrīna to izmantoja graciozam �estam, pamājot uz tre�o stāvētāju. � �is ir mans mazdēls Sems Ratled�s.

Kellija pagriezās un ielūkojās nopietnajā, kalsnajā sejā, kur saskatīja vienīgi asi ievilktas līnijas, ēnas, iedobes un leņķus. Liegā, zēniskā izteiksme, kas viņai palikusi atmiņā, bija pilnīgi izzudusi, lai gan jāteic, ka viņa �o cilvēku vispār bija tikai pāris rei�u redzējusi. Kā gan citādi � viņi bija apgrozīju�ies ļoti at�ķirīgās aprindās. Sems Ratled�s piederēja pie vīndaru ģimenēm, kas braukāja spo�os sporta automobiļos, rīkoja lepnus dārza svētkus, ģērbās pēc visjaunākās modes, turpretī viņa... nē, nedrīkst ne atcerēties, ne domāt. To viņa sev stingri aizliegusi. Vecā dzīve bija pamesta tālu aiz muguras.

� Sveicināts Ņujorkā, mister Ratled�! � Kellija sacīja, juzdama, ka viņ� to vēro vērtējo�ā uzmanībā. Skatiens nepauda, ka Kellija būtu pazīta, tomēr tas sakāpināja viņas saspringumu un arī pulsu sadzina straujāku. �o reakciju Kellija piedēvēja vienīgi pa�reizējā brī�a nervozumam, tomēr tā neizskaidroja viņas attieksmi pret Sema Ratled�a klātbūtni.

� Sveicināta, mis Duglasa! � Viņ� nepastiepa roku, lai sasveicinātos, tikai pasmaidīja. Lūpu kustība padziļināja da�as iedobes un savirmoja ēnas. Tas izskatījās pievilcīgi.

� Vai jūs piedalīsieties mūsu intervijā, mister Ratled�? � Kellija jautāja, klusībā prātodama, kā gan izdosies interviju izturēt.

� Nē. � Viņ� viegli papurināja galvu un atkal tikko jau�ami pasmaidīja. � Atnācu tikai pavadīt Katrīnu.

Kellijai �ķita ērmoti, ka viņ� vecomāti sauc kristām-vārdā, tomēr viņa bija pārāk nodarbināta ar visu pārējo, lai par to prātotu.

Aiz muguras atskanēja balsis, norādot, ka sākas reklāmas raidījums. Iepriecināta, ka saruna pārtraukta, Kellija atskatījās. Divi operatori novērsa kameras no raidgalda un nostatīja tās jaunā pozīcijā, izstumdīdami vadus pa grīdu tā, lai izbrīvētu eju. Iedegās aug�gais-mas, metot spo�us staru kūļus uz diviem krēsliem, kas stāvēja viens otram iepretī, bet vidū atradās masīvs apaļ� galds. Kāds strādnieks a�i papildināja dekorāciju, noliekot uz galda vīna pudeli un augstkājainu glāzi līdzās vāzei ar lilijām un rozēm.

Jaunā asistente mudināja Kelliju. � Vai neaizvedīsiet misis Ratled�u apsēsties, pirms sākat interviju?

� Jā. � Kādu sekundes daļiņu Kellija nogaidīja, piespiezdamās apvaldīt nervozās trīsas pakrūtē un klusībā nosolīdamās padarīt �o interviju par labāko no visām, kādas jebkad vadījusi. � Lūdzu, misis Ratled�a, nāciet man līdzi!

Kad kundze palocīja galvu, Kellija devās pa priek�u, cenzdamās izvairīties no vadu mud�ekļa.

Hjū noskatījās abu sievie�u aizie�anā uz studijas stūrīti, ko viņ� dēvēja par sarunu mocībvietu. Sajutis sev blakus sakustē�anos, viņ� pievērsa skatienu Semam Ratled�am.

� Jūsu vecmāmuļa nokļuvusi labās rokās, � Hjū sacīja. � Kellijai ir apbrīnojams talants un � apbrīnojama balss.

� Jā. � Ta�u piekrizdams Sems nedomāja par Kelli-jas televīzijas balsi, tās kluso, bet noteikto toni, kas maigi apgāja visus asumus, neieslīgstot oficiālā skadrumā. Prātā bija aizķērusies balss, ko viņ� bija dzirdējis, kad Kellija pārtraukumā draudzīgi jokoja ar darba biedriem.

Kad intervijas pāris sasniedza paredzēto vietu, masīvās telekameras to nobloķēja tā, ka abas sievietes no malas vairs nebija redzamas.

� Iesim turp. � Hjū rādīja nenoteiktā virzienā. � Tai vietā visu labāk dzirdēsim un arī redzēsim monitorā.

� Kā teiksiet, tā darīsim. � Sems gāja līdzi Hjū Taunsendam pa labi no kamerām, tomēr turoties tām aizmugurē.

Jaunais rakurss pavēra Semam netraucētu skatu uz intervijas vietu un tās dalībniecēm. Katrīna jau sēdēja tālākajā krēslā, ko viņas poza darīja līdzīgu tronim. Kellija Duglasa vēl stāvēja, taustīdamās gar austiņām, un, purinādama galvu, rādīja, ka neko nedzird. Studijas krēslainajā kaktā viņas tum�sarkanie mati izskatījās gandrīz melni. Spo�ajā gaismā, Sems to jau bija pamanījis, tie aizdegās kā ugunī.

Piesteidzās skaņu tehniķis. Kellija pagriezās ar muguru pret viņu � un arī pret Semu. Tehniķis pacēla viņas �aketi, pārbaudot mugurpusē pie svārku jostas piestiprinātās baterijas, un Sems ieraudzīja pavīdam blāvi zilu me�ģlņotu zīda ņieburu, ko viņa valkāja zem �aketes. Viņam tas �ķita interesants pretmets vīri�ķīgajai, drēbnieka �ūtajai �aketei.

Lai nu ko tehniķis bija pielabojis, skaņa uzradās un Kellija viņam sirsnīgi uzsmaidīja. � Nu ir pietiekami skaļi un pavisam skaidri, paldies, Kari!

Tehniķis par atbildi pacēla vienu pirkstu salūtā un ātri atkāpās no intervijas vietas, kad pārraides vadītājs uzsauca: � Kārtībā! Klusumu! Pēc divdesmit sekundēm ejam gaisā.

Kellija apsēdās un kaut ko pa�ukstēja Katrīnai, bet Sems to nesadzirdēja. Tad viņa noliecās pār papīriem, ko turēja klēpī, un kaut ko uz�ņāpa.

� Piecpadsmit sekundes, � noskanēja brīdinājums, un tūdaļ tika noskaitītas visas piecpadsmit.

Sems skatījās monitorā un vienaldzīgi vēroja meteorologus, kas sniedza informāciju par gaidāmo laiku. Ta�u viņa domas klejoja tālu un, kā vienmēr, kavējās pie vīnadārziem un vīndarītavas, pie daudzajiem darbiem, kas mājās darāmi. Viena vīnadārza retinā�anu viņ� bija ieteicis neuzsākt, iekams pats neatgriezīsies, lai darbu pārraudzītu. Divus gadus vecā cabernet sauvignon iepildī�ana pudelēs notiek Kloda vērīgajā uzraudzībā. Arī merlot bija paredzēts iepildī�anai pudelēs.

No Lēna Douertija briesmas nedraudēja, vismaz pagaidām ne. Pirms viņu izlido�anas uz Ņujorku bija piezvanījis �erifs, lai pateiktu, ka Senthelēnas policija viņu aizturējusi. Lēns atzinis savu vainu par nekārtību cel�anu dzērumā. Pa�reiz Douertijs atrodas pilsētas cietumā un izcie� piespriesto �etru dienu cietumsodu.

Tā aizdomājies, Sems tikai ar nokavē�anos ieraudzīja monitorā Kelliju Duglasu. Gara kadru sērija ekrānā parādīja paziņojumu par vīnu izsoli, minot pasākuma laiku, vietu, biļe�u cenas un kādai labdarībai tiks izmantoti ienākumi.

Sems slepus vēlējās vienīgi tikties ar baronu Fu�ēru, neiet uz izsoli un drīzāk lidot atpakaļ uz mājām. Ta�u viņ� apzinājās, ka �is varbūt ir pēdējais lielais galā pasākums, kurā piedalās Katrīna. Viņa visu mū�u, visu savu enerģiju ir ziedojusi Ratled�u īpa�umam, vīnadārziem, vīndarītavai un vīniem, atsakoties gandrīz no jebkā cita. Katrīna patiesi ir pelnījusi pagozēties slavā, ko izpelnīju�ies viņas vīni.

Sems ne mirkli ne�aubījās, ka izsolē Ratled�u nama vīni gūs triumfālu novērtējumu. Katrīna izsolei bija nodevusi kasti Ratled�u vīndarītavas septiņdesmit tre�ā gada cabernet sauvignon raudzējumu, ko visi vīnu eksperti novērtēja par klasisku vīnu, un tas savukārt ir visaugstākais novērtējums, ko vīnam var pie�ķirt. �is rau-dzējums atrodams vairs vienīgi privātu kolekcionāru pagrabos. Pēdējoreiz septiņdesmit tre�ā gada raudzē-juma pudele bija nodota izsolē un pārdota par piecsimt dolāriem, kas Kalifornijas vīnam skaitījās fenomenāla summa. Veselas kastes cena varētu sniegties desmitos tūksto�os dolāru.

Sems nedomāja noliegt, ka dēvēt to par triumfu būtu gau�i nepietiekams vērtējums.

Viņam līdzās Hjū Taunsends nobubināja: � Spo�i. Nav cita vārda � spo�i.

Sems pagriezās un, uzacis saraucis, palūkojās uz Hjū. Taunsends stāvēja, vienu roku pārlicis pār krūtīm, ar otru domīgi berzēdams lūpas.

Uztvēris Sema jautājo�o skatienu, Hjū pastiepa pirkstu uz intervijas galda pusi. � Satagavoto ievadu viņa atmetusi un runā pati savu tekstu. Kolosāli, � viņ� nomurmināja saujā.

Nu tikai Sems ieklausījās, ko saka Kellija Duglasa.

� ... to tie�ām var nosaukt par leģendu. Prohibīcijas laikā, kad pārējie vīndari savus vīnadārzus pārvērta augļu dārzos, viņa joprojām raudzēja izcilus vīnus.

Savus dārzus apdēstīja ar visdelikātāko vīnogu �ķirņu spraudeņiem, kurus pati izraudzījās un ieveda no Francijas, ne�aubīgi ticēdama, ka lielais prohibīcijas eksperiments reiz beigsies. Un vēsture pierāda, ka �ī ticība ir bijusi pamatota. Pajautājiet jebkuram vīna pazinējam Ka-lifornijā, un ikviens dziļā godbijībā runās par Madame vīniem. � Kellija apklusa un uzsmaidīja Katrīnai. � Es pirms brī�a to jums jau sacīju, bet tagad man tas jāatkārto vēlreiz � mēs patiesi jūtamies ļoti pagodināti, ka esat kopā ar mums, madam Ratled�a.

� Pateicos, bet pamats priecāties ir man, � Katrīna atteica, viegli palocīdama galvu, un pievilcība, kas staroja viņas sejā, �ķita apliecinām iedzimtu pa�cieņu.

� Jautā�u aiz ziņkārības � uzruna madam � kā tā cēlusies?

� Tas sākās pirms daudziem gadiem. � Pirms cik, to viņa neminēja, ar rokas mājienu parādīdama, ka tam nav nekādas nozīmes. � Kad es kā jaunlaulāta sieva ierados Ratled�u mājā, saimes ļaudis mani iedēvēja par "jauno madamu", jādomā, at�ķirībā no vīramātes, kas tolaik vēl bija dzīva. Vēlāk, kad pēc vīra nāves atgriezos no Francijas, man līdzi atbrauca vīndaris �irārs Brusārs ar savu mazdēlu pusaudzi Klodu. Kaut arī toreiz Amerikā pastāvēja prohibīcija, �irārs tomēr bija ar mieru kļūt par vīna meistaru Ratled�u uzņēmumā. Tagad �inī amatā ir viņa mazdēls Klods. Tā kā �irārs un Klods bija fran�i, viņi mani uzrunāja par madame. Tā tas iesākās.

Kellija zināja, ka Katrīna toreiz no Francijas bija atvedusi līdzi abus savus mazos zēnus D�onatanu un Gil-bertu, vīnogulāju spraudeņus un zārku ar sava vīra mirstīgajām atliekām, tomēr nolēma to nepieminēt.

Toties viņa ierunājās par ko citu: � Zinu, ka jūs pēdējā laikā tikai retumis pametat Nepas ieleju. Vai tā ir nejau�ība, ka tiklab jūs, kā barons Fu�ērs piedalāties �āgada vīnu izsolē, vai arī ir pamats valodām, ka jūs sacen�aties ar sava dēla Gilberta Klostervinu uzņēmumu par apvieno�anos ar Fu�ēra Ch�teau Noir firmu Nepas ielejā?

Katrīna jauki pasmaidīja. � Tādā apvidū kā mūsu ieleja, kur ir tik daudz vīndarītavu, tik daudz lielo ch�teaux � Petruss, Lafits-Rot�ilds, Moē un �andons � valodas nekad neapklust. Tomēr, ja jūs jautājat, vai, uzturoties Ņujorkā, es tik�os ar baronu, tad varu atbildēt � jā. Mūsu ģimenes jau ilgus gadus draudzējas.

Kellija prata novērtēt tik veiklu izvairī�anos no atbildes. Vecums tātad nav skāris ne aso uztveri, ne attapīgo prātu. Tā kā sarunai bija atlikusi vairs nepilna minūte, viņa nolēma �o jautājumu vairs necilāt.

� Nevienai mātei laikam gan nav viegli uzņemties sāncensību ar dēlu vienādos uzņēmumos, vai nu tā ir smalku vīnu raudzē�ana, vai kas cits. Esmu pārliecināta, ka to pa�u var teikt par jūsu sāncensību ar dēlu Gilbertu.

Katrīna pie�ķieba galvu un, platām acīm raudzīdamās Kellijā, tai uzsmaidīja. � Ratled�u nama vīniem ta�u sāncen�u nav, Kellij.

Kellija instinktīvi juta, ka tie ir vislabākie vārdi intervijas pabeig�anai. Pagriezusies pret kameru, viņa sacīja: � Esmu pārliecināta, ka visi, kas rītvakar apmeklēs vīnu lielo galā izsoli, pievienosies maniem vārdiem, kad teik�u: Katrīna Ratled�a no slavenā Ratled�u vīndaru nama, paldies jums, ka �o brīdi pavadījāt kopā ar mums. Tā ikvienam no mums bija skaista dāvana.

Intervija bija izdevusies teicami, un Kellija to zināja. �ī apziņa kaut cik izlīdzināja to, ko nācās pārciest nerviem. Tie vēl tagad trīcēja kā sadurstīti.

Līdzko sākās reklāmas raidījums, Kellija atvainojās un, nodevusi Katrīnu Sallijas O'Melijas gādīgajās rokās, atgriezās savā vietā pie raidgalda.

Pārraides atliku�ās minūtes pagāja kā miglā. Kellija nenieka no tām neatcerējās. Viņa zināja, ka kaut ko apmēram ir atbildējusi, kad partneris paziņoja skatītājiem, ka viņa pamet Ziņu dienestu, pārejot di�ākā darbā, un drīz parādī�ot tiem savu jauno, lielo programmu. Bet, kaut viņu �ai pa�ā brīdī draudētu nogalēt, viņa neparko nespētu atkārtot to, ko teikusi.

Kamēr atzinīgi vārdi birtin bira pār raidgaldu, Kel-lija palika sē�am savā vietā, smaidīja, māja ar galvu un izlikās patiesi klausāmies biedru �alās. Tai mirklī, kad lielās gaismas tika izslēgtas, Kellijai ārkārtīgi gribējās dziļā atvieglojumā aizlidināt visus papīrus pa gaisu. Bet viņa nepiederēja pie tiem cilvēkiem, kas spēj tik demonstratīvi izrādīt jūtas, jo sevi�ķi tāpēc, ka negribēja, lai kāds jel nojaustu, kādas mocības viņai bija sagādājusi �ī pēdējā intervija.

Mikrofonu un austiņas viņa nolika vietā steidzīgāk nekā citkārt, jo dusmojās uz sevi par to, ka iztrūkusies pēc satik�anās ar Katrīnu Ratled�u. Iztrūkusies tāpēc, ka intervijas laikā divreiz bija sevi pieķērusi vēloties krēslā sarukt mazākai augumā un cen�oties neskatīties nevienam acīs, it kā noticētu: ja ne uz vienu neskatīsies, tad neviens arī neskatīsies uz viņu. Tāda doma viņai bija necie�ama. Tikpat necie�ama kā sajūta, ka nespēj atbrīvoties no pagātnes, ka vienmēr kaut kas spie� to atcerēties. Pagātnei nav nekādas daļas gar to, ar ko viņa tagad tiekas un kas viņa tagad ir. Pagātni viņa bija atstūmusi tālu, tālu no sevis un gribēja, lai tā nekad vairs netuvotos.

Kad lielās gaismas vairs nekarsēja, gaisā atkal varēja sajust vēsinātāju. Kellija ieelpoja rēno gaisu ar pilnu krūti un tikai tad pamanīja, ka parastās lampas studijā vēl ir iedegtas. Tikko paspērusi soli nost no raidgalda, viņa sastinga.

Hjū nebija aizgājis. Viņ� stāvēja pie studijas durvīm, un kopā ar viņu tur stāvēja Katrīna Ratled�a ar savu mazdēlu. Kellijai gribējās pilnā balsī kliegt, lai jel viņi iet prom. To viņa, protams, nedrīkstēja un � nedarīja.

Toties viņa ilgi kravājās un vāca kopā visu, kas vēl no viņas mantām uz raidgalda bija palicis, pirms gāja ārā un piebiedrojās gaidītājiem.

� Es domāju, ka jūs jau esat aizgāju�i, � Kellija sacīja un apvaldījās, lai balsi neieskanētos ne mazākais pārmetums.

� Katrīna gribēja izteikt tev atzinību par labajām zinā�anām vlnkoplbā un Ratled�u nama vēsturē. � Hjū paskaidroja un gandrīz lepni pasmaidīja. � Atzī�os � pirms intervijas nemaz neiedomājos viņai pateikt, ka ari tu esi dzimusi Nepas ielejā.

� Tie�ām? � Katrīna uzlūkoja Kelliju ar īpa�u interesi.

� Tas diem�ēl nenozīmē, ka esmu arī Nepas ielejā uzaugusi, � Kellija a�i attrauca. � Nelieg�os, ka dzimtā vieta mani ilgu laiku valdzināja. Bet par vīniem jāteic, ka Hjū nespēj noturēties, sīki jo sīki neklāstīdams par labākajiem vīniem jebkuram cilvēkam, kas nonāk viņa sabiedrībā, neatkarīgi no tā, vai �is cilvēks to grib uzzināt vai ne.

� Tad jūs esat apdāvināta skolniece. � �o piezīmi izteica Sems Ratled�s.

Kellija pagriezās uz viņa pusi. � Paldies! � Kaut ari iek�ējais nemiers viņu plosīja bez �ēlastības, viņa tomēr paskatījās Semam tie�i acis, un atkal izjuta nervozo nemieru �ā cilvēka klātbūtnē un to pa�u pirmējo neatvairāmo pievilcību. Ja Sema Ratled�a vietā būtu jebkur� cits cilvēks, viņa labprāt �o pievilcību papētītu, pārbaudītu, cik tā spēcīga un vai sniedzas tālāk par vienkār�u fizisku labpatiku. Bet �ajā gadījumā Kellijai nebija izvēles � jācen�as savas izjūtas ignorēt.

� Kellija ir vairāk nekā tikai apdāvināta skolniece, � Hjū neatlaidās. � Viņa ir NBC jaunā, uzleco�ā zvaigzne. Teik�u patiesību � viņai jau ir oficiāla loma un oficiāls amats � viņa vadīs lielu �urnālistikas tipa programmu.

� Apsveicu! � Sems sacīja un pastiepa roku, gaidīdams, ka viņa to saņems.

� Pateicos! � Viņa pasniedza Semam roku, bet ļāva to paturēt tikai īsu mirkli.

Kellija Duglasa ir pievilcīga sieviete, to Sems bija ievērojis jau pirms brī�a, kad pamanīja sievi�ķīgi me�-gīņoto apģērba gabalu zem skroder�ūtās kostīmjakas. Bet vēl vairāk viņa ziņkāri rosināja piesardzība, ko viņ� pamanīja aiz ļoti apvaldītās ārienes.

Kellijai par atvieglojumu, Katrīna sacīja: � Mēs jūs neaizkavēsim, mis Duglasa. Gribēju vienīgi izteikt jums atzinību par interviju. Ceram jūs vēl kādreiz sastapt.

� Sastapsiet, � Hjū iejaucās. � Kellija �ovakar būs pieņem�anā.

� Es ieradī�os pavēlu, Hjū, � Kellija brīdināja. � Kolēģi man sagādāju�i kūku un varbūt vēl kādu pārsteigumu.

� Vai nu agrāk, vai vēlāk � es katrā ziņā gaidī�u tevi ierodamies. Neaizmirsti, ka tā ir jaunā priek�nieka pavēle.

� Jā, � Kellija atteica un stingi pasmaidīja, nevarēdama izdomāt nekādu glābiņu.

� Uz redzē�anos vakarā, mis Duglasa! � atvadoties klusu noteica Sems.

6

Taksometrs piebrauca Piektās avēnijas ietves malā un piestāja pie Trampa augstceltnes ieejas. Kellija samaksāja par braucienu, iedeva �oferim dzeramnaudu un izkāpusi palika stāvot siltajā vasaras vakarā. Brītiņu viņa pakavējās, palūkodamās aug�up uz ievērojamo ēku, kas slējās se�desmit piecu stāvu augstumā.

Kellija piespiedās atvairīt pēdējā mirklī radu�ās ba�as. Viesībām viņa bija posusies ļoti rūpīgi, pati sev iestāstīdama, ka ir svarīgi radīt pareizu iespaidu atbilsto�i savam jaunajam televīzijas programmas vadītājas amatam un Hjū izcilajam viesu sarakstam. Ta�u tā bija tīrā aplamība. Kur� gan varētu justies nevarīgs un neaizsargāts, tērpies Kelvina Kleina oriģinālmodelī?

Vakartērpa mētelis bija �ūdināts no atlasa auduma veczelta krāsā, plata griezuma, ar kuplām piedurknēm un stāvu apkakli. īsā tum�i zeltainā zīda me�ģīņu kleita spēja saistīt ikvienu skatienu un tomēr bija �iki neuzkrīto�a. Kurpes nespodra zelta tonī, ar divas collas augstiem papē�iem un zeltā ietverti trizuļojo�i balti auskari � pēdējais akcents apliecinājumam, ka viņa jūtas dro�a un neaizskarama.

�ādā bruņojumā Kellija iegāja augstceltnes vestibilā, kura grīdu un sienas klāja marmors apriko�u sārtumā. Kaskādēs strāvojo�ā strūklaka pār�alca visus pilsētas trok�ņus. Apsargs viņu pavadīja līdz privātajam blokam, no kurienes lifti veda aug�up uz lepnajiem īres dzīvokļiem virs apak�ējo stāvu tirdzniecības telpām. Uz se�desmito stāvu, par laimi, veda ātrgaitas lifts.

Vēl neiegājusi Hjū dzīvoklī, kas īstenībā bija divu dzīvokļu apvienojums, Kellija dzirdēja klusinātus trok�ņus; tātad viesības jau rit pilnā gaitā. Dziļi ievilkusi elpu, sevi dro�inādama, viņa piezvanīja pie durvīm.

Durvis nekavējoties atvēra viens no �im vakaram nolīgtajiem sulaiņiem. Kelliju viņ� tūdaļ pazina.

� Labvakar, mis Duglasa! � sulainis sveicināja un, atvēris durvis jo pla�i, pats atkāpās, lai ielaistu atnācēju.

� Labvakar! � Kellija atņēma, nodeva sagaidītājam mēteli un pirms ieie�anas viesību telpās uzmeta plecā vakarsomiņas tievo ķēdīti.

Apmēram �etrdesmit pēdu garajā dzīvojamā istabā viņa palika brītiņu stāvam. Viena siena bija viscaur stiklā, aizkari atvilkti, lai skatienam atklātu pilsētas vakara mirdzumu. Dzīvoklis neap�aubāmi pauda vistīrāko Ņujorkas gaumi � modernismu gan dizainā, gan noskaņojumā; tā bija miera un nosvērtības sala, kas tomēr ne mirkli nenomāca pilsētas dinamisko enerģiju otrpus stikla.

Ta�u tobrīd no rāmas nosvērtības te nebija ne vēsts, nodomāja Kellija, pārlaizdama skatienu dzīvojamai istabai, kur pulcējās vairākums viesu � vieni sēdēja, citi lielākoties stāvēja pulciņos, kas ik pa brītiņam saira, lai veidotos no jauna citā sastāvā. �eit izgudrēm bija savākti labākās sabiedrības pārstāvji, slavenības, politiķi un varasvīri, bagātie un ar labiem sakariem nodro�inātie un, protams, vīndari, kurus zināmās aprindās, kā, piemēram, �eit, pa�u raudzētais vīns iecēlis pusdievu kārtā.

Baltā �aketē tērpies viesmīlis piedāvāja Kellijai uz paplātes izliktas kanapē maizītes ar kūpinātu lasi un spinātiem. Kellija laipni noraidīja piedāvājumu, un viņ� gāja tālāk. Mirkli vēlāk Kelliju pamanīja Hjū un, piesteidzies klāt, viegli noskūpstīja viņu uz vaiga.

� Vēlu gan tu atnāci, � viņ� pa�ukstēja tai matos. Mati biezos, smagos viļņos �ķietami brīvi krita līdz pleciem.

� Labāk vēlu nekā nekad, � viņa atgādināja.

� Dro�i vien tev taisnība. Kā izdevās atvadu svinē�ana, un kāda bija kūka?

� Kūka bija laba, bet plikais vīrelis, kas no tās izlēca, bija vēl labāks. � Kellija pasmaidīja, lai nebūtu jūtams, ka tobrīd vaigi viņai tā pietvīku�i, ka izskatījās sarkanāki par matiem.

Hjū pas*nējās, tad uztvēra garām ejo�a viesmīļa skatienu un pamāja. � Gribi kaut ko iedzert?

� Vai vīna tev nav? � Kellija neredzēja uz paplātes nevienas augstkātainas vīna glāzes.

Pārsteigts par viņas jautājumu, Hjū pacēla vienu uzaci.

� Vīns � �inī kompānijā? Nesanāktu. Vienalga, kādu vīnu es izraudzītos, tas nebūtu pa prātam nevienam no �eit klāteso�ajiem. Un, taisnību sakot, es nemaz nevēlos noplicināt savu pagrabu, pārvēr�ot �o vakaru par vīnu degustētāju saietu. Vienīgā dro�ā un praktiskā alternatīva ir jauktie dzērieni.

� Un arī ļoti diplomātiska.

� Bez �aubām, � viņ� savā parastajā pievilcīgajā augstprātībā apstiprināja.

� Gāzēto ūdeni ar sīrupa piedevu, � Kellija sacīja viesmīlim. � Vienalga, kādu pieliesiet, � būs labs. � Viesmīlis paklanījās un aizgāja. � Nu tad pasaki, � viņa ieteicās, pieliekdamās tuvāk Hjū un pieklusinādama balsi, tomēr pārlaizdama skatienu viesiem un piesardzīgi vērodama, vai neieraudzīs Katrīnu Ratled�u un tās mazdēlu. � Kas �eit ir tie, ko man vajadzētu pazīt, bet ko es vēl nepazīstu?

Hjū gandrīz zobgalīgi pasmaidīja un arī noskatīja viesu grupiņas. � �is saiets būtu brīni�ķīga barība Aga-tai Kristi, ja vien �ī cienījamā dāma būtu vēl dzīva. � Viņ� sāniski paraudzījās uz Kelliju. � Mana mazā suareja atvilinājusi uz �ejieni ne vien Katrīnu Ratled�u un baronu Fu�ēru, bet arī Gilu Ratled�u. Sazvērestība sabiezē, kā mēdz teikt.

� Jācer, ka tu nedabūsi izbaudīt sprādzienu uz savas ādas savā mājā.

� Kāda interesanta doma! � Hjū nopriecājās. � Cik �ēl, ka tādiem darbiem viņi ir pārāk civilizēti.

�Tu esi bezcerīgi nelabojams, Hjū. �Tomēr arī Kellija klusu pasmējās.

� To es zinu. � Atgriezās viesmīlis ar dzērienu Kellijai. Hjū uzmanīgi paņēma glāzi no paplātes un pasniedza to viņai. � Vai Gilu Ratled�u tu pazīsti?

� Nē, �o to par viņu zinu. � Un tā bija taisnība. � Kur viņ� ir?

� Tur � pāri pretim. � Hjū ar galvu pamāja uz sudrabsirmu vīrieti, kas istabas otrā malā sarunājās ar diviem citiem viesiem. � Nāc, es jūs iepazīstinā�u.

Saņēmis Kelliju aiz elkoņa, viņ� to izstūrēja gar viesu pulciņiem pie Gila Ratled�a. Ja Kellija nezinātu, ka tas ir Katrīnas dēls, viņa līdzību nepamanītu. Bet līdzība noteikti bija � kuplajā sirmo matu kodeļā un arī vaibstos, kas bija klasiski glīti, tāpat kā Katrīnas sejā tie bija klasiski skaisti. Kellija zināja, ka Gilam jābūt ap se�desmit, bet, glu�i tāpat kā māte, viņ� gadu nastu plecos nesa viegli. Arī acis viņam bija tādas pa�as zilas kā mātei, tās spēja tiklab iedegties saltā nepatikas ugunī, kā atmirdzēt siltā labvēlībā un pievilcīgumā.

Ta�u spilgtāk izpaudās viss, kas viņiem bija at�ķirīgs. Gilam trūka Katrīnas lielās pa�cieņas, savaldības un nenoliedzamā ietekmīguma. Gils Ratled�s nebija tik atturīgs, viņam acīmredzot pietika dzīves spara, piemita zināma nosliece paspīdēt un, protrms, netrūka arī �arma. Tas staroja smaidā, kas atplauka sejā, kad viņ� ieraudzīja tuvojamies Kelliju un Hjū.

Nespēdama atturēties, Kellija pasmaidīja pretī, uzreiz saprazdama, kāpēc Gila Ratled�a tirdzniecības ģēnija reputācija pārspēj viņa vīndara reputāciju.

Viņ� nedeva Hjū iespēju uzsākt iepazīstinā�anu, bet pats pastiepa Kellijai pretī roku. � Sveicināta, mis Dug-lasa! � Līdzko Kellija sniedza roku sveicienam, viņ� pievilka to pie lūpām, turklāt tas iznāca pavisam dabiski, bez vismazākās uzspēles. � Man bija neizsakāms prieks, �opēcpusdien redzot jūs televīzijā.

� Jūs esat ļoti laipns, mister Ratled�. � Mirkli Kellija ieprātojās � interesanti, kādas ir viņa domas par interviju ar Katrīnu, bet dro�i vien nebūtu pieklājīgi to jautāt.

� Bet jūs � pārāk pieticīga, � Gils draudzīgi pārmeta, nelaizdams vaļā Kellijas roku un saņemdams viņas slaidos pirkstus abās plaukstās. � Un mans vārds ir Gils.

� Kellija, � viņa atsaucās uz laipno piedāvājumu.

� Kellija. � Viņ� pasmaidīja. � Acīmredzot es neesmu vienīgais, kas pamanījis jūsu talantu, citādi programmu nodaļa nebūtu varējusi jūs nolaupīt savam jaunajam iestudējumam.

� Par to man lielā mērā jāpateicas Hjū.

� Neticiet viņai! � Hjū iejaucās.

� Es neticu, � viņ� atteica un, mazliet pagriezies, atlaida vienu roku, lai norādītu kreisajā pusē uz blakus stāvo�o vīrieti.

� Kellij, atļaujiet jūs iepazīstināt ar manu dēlu Kleju.

Gila personības spēks pilnīgi bija novērsis Kellijas

uzmanību no vīrie�a tam līdzās. Kinozvaigznes izska-tīgums � tāds bija viņas pirmais iespaids par Kleju Rat-led�u, sākot no tum�i blondajiem matiem, līdz pat spo�i nospodrināto itālie�u kurpju purngaliem. Jaunajam vīrietim bija tum�s kalifornie�a iedegums, mazliet dūmakaini zilas acis � tādas, ko dēvē par "guļamistabas acīm", bet muti nevarēja nosaukt nekā citādi kā tikai par juteklisku. Klejs Ratled�s neap�aubāmi bija mantojis tēva �armu, ta�u tas likās citāds � ne tik atklāti sirsnīgs, drīzāk gan apslēpts.

� Sveicināti, mister Ratled�! � Kellija' vāri pasmaidīja, sniegdama dēlam roku, ko tēvs nule bija palaidis vaļā.

� Klejs, un uz to es pastāvu. � Viņ� satvēra Kellijas roku, ta�u nepievilka to pie lūpām, kā bija darījis tēvs. Viņ� to tikai turēja ciet, cie�i, silti pirkstos saspiedis.

� Klejs, � Kellija atkārtoja un manīja, kā jaunā vīrie�a skatiens pārslīd viņas sejai. Redzēja arī neslēpto atzinību viņa acīs.

Reiz bija laiks, turklāt pavisam ne tik sen, kad Kellijai būtu sakāpis galvā viņa smaids, izskats vai pieskāriens.

Ta�u, strādājot televīzijā, jo sevi�ķi Ņujorkā, viņai bija iznācis tikties ar pārāk daudziem politiķiem, pārāk daudziem slavenībām un birokrātiem, kas flirtēja un glaimoja uz nebēdu, izmantojot visas iespējas, lai panāktu to, ko gribēja panākt. Nu viņa �ai ziņā bija kļuvusi daudz gudrāka, tāpēc atvilka roku.

� Apsveicu jūs par jauno programmu, � Klejs atsāka. � Tagad, kad esmu iepazinis jūs vaigu vaigā, es katrā ziņā centī�os to noskatīties.

Klejam ikviena sastapta sieviete nozīmēja izaicinājumu. Viņam tā bija apsēstība, nepārvarama tieksme katru iekarot. Pirmoreiz ieraudzījis tuvojamies �o slaido, statujai līdzīgo sievieti un pamanījis sarkanīgās dzirkstis iedegamies tās zīdainajos matos, viņ� tūdaļ bija jutis mostamies mednieka instinktu un kā tīrasiņu dzinējs sasprindzis izejas pozīcijā.

� Lai nu tā būtu! � Kellija vieglā sarunu tonī atsaucās. � Jo vairāk skatītāju, jo augstāks novērtējums. Un līdz ar to � programmai lielākas cerības uz panākumiem.

� Es jūtu, ka panākumi jums būs milzīgi. � Klejs viegli pasmaidīja, it kā būtu pateicis kaut ko tikai viņam vienīgajam zināmu.

� Dro�i vien programmā iesaistītie cilvēki visiem spēkiem centīsies, lai tā būtu. � Savu piezīmi viņa papildināja vēl ar vienu smaidu.

Klejs manīja atturību Kellijas acīs un smaidā. Tomēr aiz laipnās nosvērtības viņ� nojauta spraigumu un spēku, kas spēja ieintriģēt. Viņ� vēl �o to parunāja, nesteidzīgi zondēdams, meklējot kādu plaisu viņas lepnumā, godkārē, karjerā, viņas romantiskajās nosliecēs, nemitīgi vērodams, vai neparādīsies jelkāda zīme, kas rādītu, kā vislabāk viņai tuvoties.

Klejs nekad nerēķinājās ar panākumiem pirmajā piegājienā, bet vienmēr balstījās uz pieņēmumu, ka gan jau vēlāk būs citas, nozīmīgākas izdevības. Kad Hjū Taunsends

I>, i ņēma Kelliju zem rokas un lūdza viņus atvainot, Klejs neiebilda, pat ne tik, cik varbūt prasītu pieklājība.

Toties viņ� vērīgi nolūkojās Kellijas aizie�anā, prātā apkopodams to pa�u mazumu, ko bija uzzinājis, proti, ka viņa ir atjautīga un ļoti gudra sieviete.

Tēvs, Klejam blakus stāvēdams, nokrem�ļojās un pacēla pie lūpām at�ķaidīta viskija glāzi, nomurdēdams:

- Katrīna bez grūtībām aptina viņu ap pirkstu. � Viņ� vēl joprojām kūsāja dusmās par Katrīnas piezīmi, ka Katled�u vīniem sāncen�u neesot.

� Starp citu � kur ir madama, ko viņa dara?

� Skaties, tur � viņā galā. Pieņem galmu. � To Gils Ratled�s piebilda mazliet sarkastiski, ar glāzi norādīdams uz sievieti istabas otrā malā.

Klejs pagriezās tēva norādītajā virzienā un tūdaļ ieraudzīja vecomāti. Viņa stāvēja gandrīz istabas vidū, rokas viegli sakļāvusi, zodu mazliet paslējusi, runādama ar nelielu pulciņu klausītāju, kuri, �ķiet, nolasīja ik vārdu viņai no lūpām.

Gandrīz visas sievietes, kļūdamas vecākas, mēdz bagātīgi apkrauties dārglietām, jādomā, lai novērstu uzmanību no neizbēgamajām grumbām. Katrīna to nedarīja. Vienīgās rotas viņai bija Dienvidjūras pērļu auskari un laulības gredzens ar briljantiem.

Arī tērpā nebija nekādu pārmērību, ko varēja novērot vienai otrai no klāteso�ajām sievietēm. Puķota raksta �alle palsos akvamarīna, ro�u un ametista toņos sedza Katrīnas kaklu un uz muguras izplūda brīvās krokās gandrīz līdz zemei, �ifona tērps ar tādu pa�u ziedu rakstu arī sniedzās gandrīz līdz zemei. Apģērbs kopumā liecināja par vistīrāko eleganci.

Klusībā Klejs viņai atdeva godu par tādu izskatu. Bet tikai klusībā.

� Varu saderēt � Katrīna iedomājas, ka vieno�anās ar baronu viņai jau ir kabatā, � Gils noburk�ķēja.

� Vai tad tā nav? � Klejs strupi noprasīja.

� Nē, kop� esmu ticies ar baronu, varu teikt, ka viņai nekas nesanāks. � Cils nodzēra malciņu viskija, tad nīgrā apņēmībā nolika glāzi. � Man tikai jāatver baronam acis, lai paraugās uz da�iem faktiem.

� Piemēram, uz kādiem?

� Jau tagad tirgus ir pilns ar nesamērīgi dārgiem presti�vlniem. Tirgus, kas, man gribētos piebilst, jau slīgst depresijā. Lai ar panākumiem laistu apgrozībā vēl kādu jaunu vīnu, jāizvēr� agresīva tirdzniecība, labi notēmēta reklāma. Mums viss ir savā vietā: organizācija, iespējas, pieredze. Viņai tā visa trūkst: viņas operāciju apjoms ir pārāk niecīgs. Un ne jau tas vien. Viņai pa�ai ir deviņdesmit gadu. Diezin cik ilgi viņa vairs nevilks. Un bez viņas nav Ratled�u nama.

� Tu, �ķiet, esi aizmirsis Semu.

Gils nicino�i novlpsnāja. � Sems ir bez mugurkaula � tie�i tāds, kāds bija viņa tēvs. Katrīna � vienīgi Katrīna � vada un valda Ratled�u namu, un to viņa dara pa savai modei. Katrīna necie� nekādu iejauk�anos, nekādus iebildumus un neatzīst nekādas citas idejas kā vienīgi savējās. Uzņēmums tikai vārda pēc ir ģimenes īpa�ums. Es to sapratu jau pirms daudziem gadiem, � pēdējais teikums bija sarūgtinājuma pilns atzinums, un Cila pirksti cie�i sa�ņaudzās ap glāzi.

� Zinu, � Klejs izklaidīgi atteica, pamādams ar galvu. To visu viņ� jau bija dzirdējis.

� Semam nevajadzēja nekā vairāk kā vien iepirkt vīnogas no citiem vlnaudzētājiem, bet viņa to neatļāva. Ratled�u nama vīni jāraudzē vienīgi no Ratled�u vlna-dārza ogām. � �os vārdus Gils atcerējās, it kā tie būtu tikai vakar teikti. � Mēs zaudējām iespējas pārdot vīnu lielās partijās, līdz ar to zaudējām peļņu, ko no tā būtu guvu�i, bet viņa manī pat klausīties negribēja. Nepiekrita pat tam, ka vīnu varētu iepildīt pudelēs ar citādām etiķetēm. Citas vīndarītavas tā rīkojas pastāvīgi. Bet Katrīna uz to neielai�as.

Cils pieklusa. Atmiņas modās cita pēc citas, un līdz ,ir tām augumā auga dusmas. � Ak Kungs, vienu gadu lija visu laiku bez apstājas, pirms ogas paguva nogatavoties. Viņa pārdeva visu līdz pēdējam ķekaram, lai tikai neriskētu izraudzēt mazvērtīgāku vīnu. Vesela gada ra�a aizgāja nelietā, izraudzēts netika nekas. Un D�onatans bija ar viņu vienis prātis. Viņ� tai vienmēr piekrita.

Cils nikni noraudzījās mātē. Nelabi metās, skatoties, kā visi ap Katrīnu luncinās. Viņa bija salta, bez-sirdīga draņķe.

Meli. Visu mū�u viņa krāvusi melus uz meliem, kaud�u kaudzēm. Ģimene viņai nozīmēja vienīgi lētu darbaspēku. Un blēņas par to, ka prohibīcijas laikā viņa noturējusi vīndarī tavu darbībā, raudzējot baznīcvīnus, arī bija tikai viens no viņas izgudrojumiem. Tāpat, kā viņa bija radījusi viltus veidolu � sievieti, kas visu mū�u palikusi uzticīga sava vīra sapņiem un piemiņai, � vai tie�ām Katrīna iedomājas, ka viņ� aizmirsis to, ko redzējis, � lūpu krāsa iztriepta pa visu ģīmi, blūze vaļā, krūtis kailas? Vai arī kā tā noliecās pie viņa, sagrāba viņu aiz pleciem un, acīm zvērojot, piekodināja: "Tu nedrīksti to nevienam stāstīt, Gil. Nevienam! Nekad! Vai dzirdi, ko tev saku?"

Viņ� palocīja galvu, stīvi kā lelle, glu�i tāpat kā toreiz bērnībā; tā pati karstā jūtu brāzma, bailes un apziņa par nodevību viņam pār�alca vēl tagad. Un viņ� nekad nebija bildis ne vārda. Un neko nebija aizmirsis.

� Redzu, ka Sems stāv pavisam viens, � Klejs garlaikots piebilda. � Būs jāiet apsveicināties ar dārgo brālēnu.

�. Ej vien! � tēvs īgni noteica un atkal pacēla glāzi pie lūpām.

Sems stāvēja pie apzeltīta Luija Piecpadsmitā sienas plauktiņa, ar vienu gurnu atspiedies pret tā marmora virsmu. �akete nebija aizpogāta, viena bik�u kabatā iebāztā roka turēja �aketi pavērtu.

Viņ� manīja Kleju lēnām, bet noteikti virzāmies �urp un iedzēra vēl malku no alusglāzes, ko visu vakaru auklēja rokā. Alus jau bija pavisam novadējies un sasilis, tomēr viņ� glāzi nelika nost; skatiens vienaldzīgi pievērsās Klejam, kad tas pienāca klāt. Viņi nekad nebija jutu�ies tuvi, pat draudzīgi ne. Un Sems nepūlējās izlikties, ka būtu citādi.

� Redzēju, ka tu stāvi viens, kā visu pamests, un iedomājos, ka varbūt gribi ar kādu aprunāties, � Klejs sasveicinoties bilda, un lūpas viņam savilkās smaidā.

Smaids bija tāds, kas bez pūlēm spēja apburt un sagūstīt vai ikkatru sievieti, to Sems zināja. Un zināja arī, ka sirdsapziņa brālēnam ir apmēram tāda kā jumta runcim.

� �ai ziņā tu esi maldījies, � Sems atteica un ļāva skatienam aizklīst pāri istabai. Tur viņ� redzēja ievizamies kaut ko zeltainu un vairs no tā nenovērsās.

Kellija Duglasa. Viņ� bija Kelliju ievērojis, līdzko tā ienāca. Viņu, tādu zeltainās me�ģīnēs tērptu, nevarēja nepamanīt. Pie viņas apstātos jebkura vīrie�a skatiens � pie nelielajām, glezni veidotajām krūtīm, slaidā vidukļa, viegli izliektās gurnu līnijas un garajām, skaistajām kājām.

� Neparasta sieviete, � Klejs piebilda, sekodams brālēna skatienam.

Sems palūkojās uz brālēnu, lūpas viņam vīpsnā savilkās plānas. � Tikai nestāsti, ka tev nekas nav padomā ar viņu. � Sems pirms brī�a bija redzējis iepazīstinā�anas ainu.

Klejs smējīgi paraudzījās Semā. � Ne soli vēl neesmu spēris uz viņas pusi. � Kādu sekundi Semu vērojis, viņ� piebilda: � Vai tevi tie�ām vēl kremt tas mazais starpgadījums ar tavu sievu? Piedo�anu � Ad-i ietina laikam tagad ir tava bijusī sieva, vai ne?

Sema laulībā ar Adriennu Balāru par vienīgo saikni palika tikai uzvārds jau pusgadu pēc apprecē�anās, ilgi pirms tam, kad Sems pārsteidza viņu ar Kleju, maigi izsakoties, kompromitējo�ā situācijā. �is notikums, pro-tams, nebija veicinājis labas brālēnu attiecības.

� Tu, Klej, ta�u neesi mainījies ne par matu. � Sems nolika Pilzenes alusglāzi uz marmora galdiņa blakus porcelāna jātnieku figūriņām. � Tā pati vecā klase, kas bijusi. Gau�ām zema klase.

Klejs tikai smējās. Sems krietnu brīdi izturēja viņa skatienu, tad pagriezās un aizgāja. Viņ� deva priek�roku vientulībai.

Hjū pievirzījās Kellijai tuvāk un ierunāja viņai tie�i ausī: � Tagad dosimies pie mūsu trijstūra tre�ā locekļa � pie barona Fu�ēra. Ierunājies par viņa Chateau Noir bibliotēku, un tev būs pielūdzējs uz mū�iem.

Kellija pasmaidīja. �ī nepavisam nebija pirmā reize, kad Hjū uzņēmās �efību, baroja viņu ar nepiecie�amās informācijas kumosiņiem pirms iepazīstinā�anas ar kādu nozīmīgu personu. Tāda �efība ne vien radīja ilūziju, ka viņa par �o cilvēku kaut ko zina, tādējādi atstājot labu iespaidu par sevi, bet arī sagādāja tematu sākuma sarunai, lai nebūtu jāķeras pie tādiem triviāliem tematiem kā, piemēram, laika apstākļi.

Iepazīstoties ar baronu, Kellijas pirmā izjūta bija viegla vil�anās. Emīls �erārs Kretjēns Fu�ērs patiesi neatbilda Kellijas priek�statam par fran�u aristokrātu. Viņam, protams, bija viss, kas tādai personībai piederējās � zīmoggredzens, pēc pasūtījuma �ūdināts vakara uzvalks, kurpes no vissmalkākās ādas, manikirēti, viegli pulēti nagi. Bet tas arī bija viss. Gadu piecdesmit vecs,

Kellijas augumā, ar noslieci uz tuklumu, paplāniem matiem, nopietns pēc izskata � sevī iedziļinājies akadēmiķis. Un Kellijai tūliņ ienāca prātā Hjū piezīme par barona bibliotēku un ka pazī�anās jāsāk ar to.

� Es patiesi priecājos ar jums iepazīties, mademoiselle Duglasa, � Fu�ērs apsveicinājās ar Kelliju izmeklētā pieklājībā, turklāt smaidā mazliet savilktās lūpas nepavisam nemainīja vēso sejas izteiksmi. Interesanti, Kellija nodomāja, cik cilvēku viņa pavir�o manieri noturēju�i par noslēgtu savrupību.

� Pagodināta jūtos es, baron Fu�ēr, � viņa sacīja, vēl piebilzdama: � Un ka jūs esat �eit, ir pagodinājums Ņujorkai.

Barons it kā piekrītot palocīja galvu, tad gandrīz jau ar novēlo�anos atcerējās sievieti, kas stāvēja viņam līdzās. � Piedodiet jel, � mana sieva, baronese Natālija, Ei�enija, Magdalēna Fu�ēra. Un mademoiselle Duglasa. Mūsu namatēvu mesjē Taunsendu tu jau pazīsti.

Kellija pievērsās barona sievai, trauslai neliela auguma sievietei, dro�i gadus divdesmit jaunākai par vīru. � Es ļoti priecājos ar jums iepazīties, baronese.

� Natālija, lūdzu! � Viņas smaids bija gai�s un dzirkstīgs, tāds pats kā viņas acis. Tum�ie mati, sasukāti uz aug�u, atsedza mazas, daiļas austiņas, kurās �ūpojās briljantu un rubīnu auskaru karulī�i. Baronesei acīmredzot patika krāsu ko�ums, jo uz metāliski pelēkā pamata �ifona kleitā lāsmoja vesela varavīksne. � Mēs atrodamies Amerikā. Te nav vietas tituliem. Vai drīkstu jūs uzrunāt par Kelliju?

� Protams.

Baronese nevarēja nepatikt. Un nevarēja arī neredzēt milzīgo at�ķirību vīra un sievas raksturā.

� Jūsu pilsēta ir kaut kas apbrīnojams un neaptverams, � baronese sacīja. � Dro�i vien ir ļoti satrauco�i un interesanti �eit dzīvot.

Lāgiem ir gan, � Kellija piekrita. � Vai �is jums ir pirmais apciemojums Ņujorkā?

- Esmu jau divreiz �eit bijusi, bet te ir tik daudz ko redzēt un tik daudz ko darīt, ka man tas laikam nekad neapniktu, � Natālija Fu�ēra paziņoja, nemanīdama, ka barons domās jau aizklīdis citur. Kellija gan to pamanīja.

- Gandrīz ikviens izjūt to pa�u, � Kellija sacīja.

Ņujorka spēj cilvēku nogurdināt, bet nekad neapnīk.

Baronese smiedamās no visas sirds piekrita, un

smiekli skanēja kā mūzika � viegli un gaisīgi. Barons paskatījās uz sievu ierastā nopietnībā, izklaidīgi, nekā no sarunas nedzirdējis.

� Tas, ko jūs teicāt, Kellij, ir brīni�ķīgi... nu, kā jūs to saucat � bon mot.

� Nē, tā nav asprātība, tikai tāda cilvēka vērojums, kur� te dzīvo, � Kellija paskaidroja, tad pievērsās baronam, lai iesaistītu to sarunā. � Esmu dzirdējusi, baron Fu�ēr, par lielisko bibliotēku jūsu mājās Ch�teau Noir.

To dzirdot, Fu�ēram iespīdējās acis un seja kļuva gandrīz dzīvīga. � Tā tie�ām ir, manā kolekcijā atrodami daudzi reti un vērtīgi pirmizdevumi. Bet tas nav mans nopelns. Grāmatas sakrājusi mana dzimta ilgos gados. Gadu simteņos. Man bibliotēka sagādā ļoti daudz prieka.

Nu viņ� vairs nespēja apklust, uzskaitīja daudzu pasaules ievērojamāko rakstnieku un filozofu darbus. Da�us nosauktos vārdus Kellija atcerējās no koled�as laikiem, turklāt pietiekami, lai spētu paspīdēt ar zināmu inteliģenci.

� Jums jāatbrauc uz Ch�teau Noir, tad varē�u jums parādīt savas bibliotēkas dārgumus, � barons noskaldīja tādā balsī, kas nepārprotami izklausījās pēc pavēles.

Pirms Kellijai radās iespēja atbildēt, pienāca Gils Ratled�s un draudzīgi uzlika roku baronam uz pleca.

� Emīl, � viņ� sacīja, � redzu, ka esat iepazinies ar burvīgo, daiļo mis Duglasu.

� Tā tie�ām ir.

Gils uzsmaidīja Kellijai. � Vai barons jums sacīja, ka es ar viņu iepazinos tad, kad viņ� vēl skraidīja īsās bik�elēs?

Lai kā Kellija pūlējās, viņai neizdevās �o akadēmiskā izskata kungu iztēloties par zēniņu īsās bik�elēs. � Nē, to barons nepieminēja.

� Tas notika �etrdesmit piektajā gadā, � Gils atcerēdamies sacīja. � Eiropā kar� bija beidzies, un tie�i iepriek�ējā dienā Japānā bija nomesta pirmā atombumba. Es biju pavisam zaļ� jaunākais leitnants, toreiz dislocēts Francijā. Man bija pie�ķirts mēnesi ilgs atvaļinājums, un Emīla vectēvs mani laipni uzaicināja uz Ch�teau Noir.

� �etrdesmit piektā gada Ch�teau Noir, � sapņaini nomurmināja Hjū, � tas ir gau�ām cēls vīns.

� Un es ar lepnumu atceros, ka biju klāt pie tā �ūpuļa, � Gils paziņoja. � Jau rūg�anas laikā bija jūtama un paredzama tā spo�ā nākotne. Vairākus gadus vēlāk, kad vīns jau bija nogulējies, Emīla vectēvs dāsni atsūtīja man veselu kasti. Tā esot piemiņa par to laiku, ko es pavadīju Ch�teau Noir, � tā viņ� to nosauca. Da�as pudeles �ā vīna man vēl ir saglabāju�ās. Varat ticēt, ka tās es glabāju sevi�ķi svinīgam gadījumam. � Viņ� pievērsās Emīlam. � Varbūt mums tuvākajā nākotnē gad�siqs piemērota reize vienu pudeli atraut vaļā, Emīl.

� Varbūt, � Emīls noteica, bet vairāk nebilda ne vārda.

Klejs Ratled�s vēroja barona un Kellijas Duglasas pirmo tik�anos. Joprojām stāvēdams pie zeltītā plauktiņa, viņ� pa gabalu nolūkoja un atzinīgi novērtēja viņas izskatu. Sakniebtās lūpas bija vienīgā ārēja pazīme, kas liecināja, ka Sema pēdējais teikums pirms aizie�anas vēl aizvien Klejam sūrst.

Kad tēvs pievienojās pulciņam, Kleja skatiens pārceļoja pie viņa. Laikam gan nebija nekā tāda, ko tēvs nebūtu ar mieru uzsākt, lai tikai atrautu Katrīnai �o darījumu. Jau sen Klejs bija sapratis, ka tēvam dzīvē ir viens vienīgs mērķis � pārspēt Katrīnu vīndarībā. Cik vien Klejs spēja atcerēties, Katrīna bija dominējusi viņu dzīvē tiklab pirms, kā pēc tam, kad viņa tēvu padzina no uzņēmuma un ar visu ģimeni patrieca no mājām. Viņ� uzauga, dalīdamies ar tēvu naidā pret Katrīnu.

Barona sieva iesmējās par kaut ko Kellijas sacītu, un �ie smiekli saistīja Kleja skatienu. Klejs pētīgi vēroja, kā smaids baroneses sejā izdziest, dodams vietu pieklājīgai interesei, kad ierunājās viņas vīrs. �ī baronam bija otrā sieva. Būdama daudz jaunāka par Fu�ēru, viņa noteikti ilgojas pēc interesantas, piedzīvojumiem bagātākas dzīves un, sprie�ot pēc iepriek�ējās tik�anās reizēs novērotā, alka arī pēc kvēlākiem mīlas apliecinājumiem, nekā spēja sniegt vecīgais barons.

Kleja domas pievērsās uzņēmumu apvieno�anai, ko tēvs tik karsti vēlējās. Pie �ā nodoma īsteno�anas varētu ķerties divās frontēs. Kamēr tēvs ar baronu apspriedīs veikalniecisko pusi, viņ� izmantos savas spējas pārliecināt baronesi.

Klejs nogaidīja, līdz Kellija un Taunsends aiziet pie citas viesu grupiņas, tad piebiedrojās tēvam un baronam. Pēc sasveicinā�anās viņ� krietnu brīdi patērzēja ar baronu par vīnu izsoli un Ch�teau Noir reprezentēto Bordo vīnu izlasi. Tad, pagriezis galvu, paskatījās uz Natāliju Fu�ēru, viegli paklanījās, ļoti atturīgi pasmaidīja, bet neko vairāk neuzsāka.

Barons, izklaidīgi pavēries gan uz vienu, gan otru, izslējās, it kā nu tikai pēk�ņi būtu atcerējies labās manieres.

� Jūs ta�u esat pazīstami, won? � viņ� apjautājās sievai.

� Jā, � viņa, viegli pasmaidījusi, atteica. � Divas vai trīs reizes esam tiku�ies.

� Man �ķiet, �ī ir tre�ā, � Klejs ļoti pieklājīgi piemetināja.

� Esam piedalīju�ies daudzos sabiedriskos saietos. Ļoti grūti visu atcerēties, � barons kā atvainodamies piebilda.

� Es to glu�i labi saprotu, � Klejs, galvu palocīdams, piekrita.

Gils kaut ko teica baronam, saistīdams tā uzmanību. Klejs pakāpās sāņus, it kā lai netraucētu viņu abu sarunu, bet paturēja acis Natāliju, vērodams baronesi, tāpat kā tā vēroja viņu. Pamanījis baroneses kakla bedrītē straujo pulsāciju, viņ� saprata, ka ir �o dāmu satraucis. Instinkts un pieredze deva mājienu par vispareizāko metodi: tuvoties neuzmācīgi un nopietni, vairāk pau�ot ar balss noskaņu nekā ar vārdiem.

� Vai uzturē�anās Ņujorkā jums dara prieku? � viņ� jautāja.

� Ņujorka ir ļoti satrauco�a pilsēta. Vai jums tā neliekas? � baronese joprojām viņu vēroja, apvaldītā sejas izteiksme pauda vienīgi pavir�u interesi par sarunu � un sarunas biedru.

� Vientuļam un garlaikotam cilvēkam ir puslīdz vienalga, kur viņ� atrodas. � Klejs izturējās priek�zīmīgi rāmi, viss liecināja par viņa intensīvo cen�anos būt savaldīgam gan stājā, gan balsi, gan skatienā.

� Man �ķiet, ka vīrietis �inī pilsētā var rast ļoti daudz patīkamu pārmaiņu, � viņa gandrīz vienaldzīgi turpināja.

� Bet es varbūt vēlos to, kas nav atrodams vai sasniedzams. � Viņ� skatījās baronesei tie�i acis. �Jums dro�i vien ir glu�i tāpat.

Sarunbiedrei tikko manāmi iepletās acis. Vienu mirkli viņa pilnīgi pakļāvās Kleja iespaidam, zaudēja pa�kontroli, gandrīz klaji parādīja aizrautību un alkas, pirms no jauna savaldījās.

� Daudzi vēlētos, lai viņiem būtu viss, kas ir man, mesjē Ratled�.

� Protams, � Klejs atteica un atkal pievērsās tēvam un Fu�ēram, baronesi atstādams mierā. Interese ir pamodināta. Viņ� zināja, ka nākamajā dienā barons tiksies ar Katrīnu. Un zināja arī, ka uz �ādām lieti�ķām pārrunām barons savu jauno sievu līdzi nevadā. Tas nozīmēja, ka rīt baronese būs atstāta pati savā vaļā. Vai viņa izvēlē.

Kellija ieslīdēja maigi apgaismotajā bibliotēkas istabā. Pēc veselu stundu ilgas klī�anas no vienas viesu grupas pie nākamās, pēc smaidī�anas un tērzē�anas viņai bija nepiecie�ams brītiņ� atelpas. Kellija nekad nespēja justies veikli un brīvi lielos sabiedriskos saietos. Vismaz vie�ņas lomā tas viņai neizdevās.

Viņa pārgāja pāri istabai pie loga, no kura pavērās skats uz Empire State Building un mazliet attālākajiem Pasaules Tirdzniecības centra dubulttorņiem. Atvāzusi zeltīto vakarsomiņu, viņa izņēma cigareti un to aizkūpināja.

� Vai jums nav gadījies dzirdēt � "smēķē�ana var kaitēt jūsu veselībai"?

Mazliet sarāvusies, viņa pagriezās un pēk�ņi atradās vaigu vaigā ar Semu Ratled�u, pulss uzņēma ātrumu, nervi �ķita atkailināti. Sems bija ērti atlaidies brūnbalti svītrotā klubkrēslā, stāvlampa līdzās krēslam nebija iedegta. Kellija saskatīja viņa lūpu tikko manāmo izliekumu un tum�i iedegu�o ādu pār vaigu kauliem.

Aizspiedusi somiņas slēdzi, Kellija izpūta dūmus pret griestiem. � Tikpat kaitīgas ir olas, ribiņas, treknas smalkmaizītes un pastaigas pilsētas ielās pēc tumsas iestā�anās. � Labi papūloties, viņai izdevās pasmaidīt.

� Jūs aizmirsāt pieskaitīt alkoholu. � Sems pavir-pināja Pilzenes alusglāzi.

� Ja sāksim uzklausīt visus veselības padomdevējus, tad sarakstam nebūs gala.

� Taisnība. � Sems piecēlās no krēsla, aizgāja pie loga un nostājās iesānis viņai blakus.

Kellijai gribējās, lai viņ� būtu palicis sē�am krēslā. Viņa pati bija diezgan gara auguma, bet Sems bija garāks. Gandrīz ar jebkuru vīrieti viņa bija aptuveni vienādā acu līmenī, bet, runājot, ar Semu, viņai vajadzēja lūkoties aug�up. Tas Kellijai nepatika. Atkal mācās virsū mulss saspringums, un viņa pūlējās to nomākt.

Ar vienu plecu Sems atspiedās pret logu un atskatījās uz vaļā atstātajām durvīm, aiz kurām otrā istabā bija redzams grezni tērpu�os viesu pulks. Neskaidrā balsu murdoņa atplūda līdz pat bibliotēkas istabas logam. Sems pievērsa skatienu atkal Kellijai. Kleitas me�ģīnēs ieaustie metāla pavedieni istabas puskrēslā noslēpumaini vizēja. Un Semam gribot negribot bija jādomā � vai zem tērpa ir vēl kāda zīda kārtiņa vai vispār nav nekā.

� �ķiet, arī jums bija nepiecie�ams brītiņ� mierā un klusumā, � viņ� ieteicās un nodzēra mazu malciņu alus.

Kellija pasmaidīja un palocīja galvu, it kā automātiski atbildēdama uz diviem ieprogrammētiem jautājumiem. � Man �ī bija gara darbadiena.

� Varu iedomāties.

� Laikam arī jums, � viņa piebilda. Kellija likās atbrīvojusies, atslābinājusies, ta�u acīs saglabājās aizdomīga piesardzība, kas Semu mazliet pārsteidza. � Vai ielidojāt tikai �odien?

� Nē, vakar. Tas Katrīnai deva iespēju mazliet atpūsties pirms gaidāmajiem notikumiem.

Kādas viņam rāmas acis, Kellija nodomāja. Tum�as un mierīgas, pilnas klusa spēka, tādas spēj sievieti pievilkt.

Kellijai �ķita_/ ka Sems noteikti aizstāvētu to, kas pieder viņam, aizstāvētu pret visu ļaunu.

Pēk�ņi sapīkusi, Kellija novērsa skatienu. Viņa jau sen bija iemācījusies pati cīnīties sevis labā. Viņai nevajadzēja ne aprūpētāja, ne aizstāvja. Un arī neviena palīga, viņa spēja iztikt bez jebkādiem palīgiem.

� Vai esat atbraucis kopā ar sievu?

� Man nav sievas.

Kellija kā iztrūkusies pavērās Semā. � Liekas, esmu kaut kur lasījusi, ka esat precējies.

� Tā ir pagātne. Mēs iz�ķīrāmies.

� Es nekad nezinu, kā izturēties un ko teikt, kad man kāds atklāj �ādu faktu. � Kellija pagrozīja pirkstos cigareti. � Vai izsakāma līdzjūtība vai jāpriecājas kopā ar �ķirteni un viņ� jāapsveic.

� Jāpriecājas. � Sems tikko manāmi pasmaidīja. � Es priecājos.

� Nu labi. Tad es arī priecājos kopā ar jums.

� Pateicos.

� Katrīna, �ķiet, gau�ām tīkami pavada laiku. �� Kellija bija pametusi skatienu pa durvīm un pa�ķīru�ās grupiņas vidū pamanījusi Ratled�u ciltsmāti viesu ielenkumā.

� Viņai klausītāji nodro�ināti visam vakaram.

Tas laimīgā kārtā nozīmēja, ka Kellijai nav nepiecie�ams nekas vairāk kā vien uztvert vecās kundzes skatienu, laipni pamāt ar galvu, un sabiedriskais pienākums būs izpildīts.

� Katrīna priecājas par katru iespēju parunāt par vīn-rūpniecību. Tas, man �ķiet, nevienu nepārsteidz. Visai Ratled�u dzimtai visa dzīve ir viens vienīgs Kābemē. � Semam ap lūpām iezagās �ķērmi cinisks vaibsts.

Kellija pasmaidīja par �o vārdu spēli, ta�u, uzmetusi viņam ziņkārīgu skatienu, pieprasīja tuvāku paskaidrojumu, teikdama:

� Jūs arī esat Ratled�s.

Sema smaids papletās platāks, un acīs iezibējās jautrība.

� Katrīna jums uzreiz pateiktu, ka es esmu viens no lielajiem, stiprajiem, lēni rūgsto�ajiem kabernē, kurā vēl ir mazliet par daudz miecvielu. Viņai patīk aprakstīt cilvēkus, izmantojot salīdzinājumus ar vīniem, kā vienus, tā otrus uzskatot par dzīvām būtnēm ar individuālām īpa�ībām. Kas attiecas uz jums... � Viņ� pieklusa, skatiens, vērojot Kelliju, kļuva domīgs, varbūt mazliet pārāk tie�s un pārlieku personisks. � Man �ķiet, viņai diezgan grūti nāktos jūs klasificēt. Jūs noteikti piederat vairāk pie sausajiem nekā pie saldajiem vīniem. Liekas, runa varētu būt par kādu no baltvīna �ķirnēm...

� Ceru, ka ne, � Kellija viņu pārtrauca uzspēlētā vieglumā. � Tiem ir visai īss mū�s.

� Da�iem ne, viss atkarīgs no �ķirnes un ra�as ievāk�anas.

� Nu tad nemaz nebūtu tik ļauni. � Kellija nopurināja kristāla pelnu traukā garu pelnu grīsti. � Ceru, ka Katrīna neapvainojās par kādu jautājumu, ko viņai uzdevu intervijā.

� Ja viņa būtu kaut ko ņēmusi ļaunā, tad jums ap �o laiku jau būtu zināms, � Sems noteica, saprazdams, ka Kellija atvirza sarunas tematu no sevis. � Man drīzāk �ķita, ka jūsu jautājumus viņa izjūt kā izaicinājumu, un Katrīnai izaicinājumi patīk. Tie patīk jebkuram vīndarim. Kam tie nepatīk, tas labāk lai meklē sev citu nodarbo�anos.

� Tas acīmredzot nozīmē, ka arī jums tie �ķiet tīkami.

� Protams. � Un �ai brīdī Sems pats izmēģināja izaicinājumu. � Cik ilgi jūs nodzīvojāt Nepas ielejā, pirms jūsu ģimene no turienes aizgāja?

� Ne sevi�ķi ilgi. � Kellija lēnām izpūta ievilkto dūmu. � Aiova arī ir jauka vieta, kur bērniem augt. Tur ir svaigs gaiss. Nav ne smoga, ne citāda piesārņojuma. Cits citu tur pazīst un pastāvīgi kaut kas notiek � piektdienu vakaros vidusskolnieku futbola spēles, vēl ir ekskursijas, vizinā�anās ar siena vezumiem, Ziemsvētku programmas baznīcā. Piemiņas dienas parādes, vasarā bumbu sacensības, gadatirgi, talkas kukurūzas laukos...

� Jūs esat strādājusi kukurūzas laukā? � Sems ziņkāri ievaicājās. � Ziedkopu retinā�anā?

� Jūs tātad pieļaujat, ka tolaik biju izaugusi tādam darbam pietiekami gara? � Viņa vieglā izaicinājumā pacēla uzaci.

� Īstenībā tikai mēģināju jūs iedomāties � zilās d�ī-nās, rūtainu kreklu mugurā, mati sapīti bi�elēs, galvā salmu platmale. � Viņ� noskatīja Kellijas seju. � Ar tādu sejas ādu kā jums neizbēgami vajadzēja iedzīvoties veselā tonnā vasarasraibumu.

� Nē. � Kellija ievēroja, ka Semam pa�am gan zem iedeguma ir nedaudz vasarasraibumu. Tiem it kā vajadzētu darīt seju zēnisku, ta�u Sema seja bija pārāk raupja. � Nē. Es tikai izskatījos pēc novārīta vē�a.

� Tātad jūs retinājāt kukurūzas ziedkopas.

Viņam maz kas palika nepamanīts, to Kellija nedrīkstēja aizmirst.

� Tikai vienu vasaru. Pēc tam dabūju darbu nelielā radiostacijā � sākumā par sekretāri un izsūtāmo skuķi, vēlāk pamazām aizstāju vienu otru pārraides darbinieku, ja kāds neieradās, bet drīz tiku pati savā robā.

� Ar jūsu balsi tas tie�ām nav nekāds brīnums.

� Balss palīdzēja, turklāt es alla� varēju noderēt par tehniķi, ziņu diktori, gaidāmā laika nolasītāju un intervētāju. Beidzot pat par programmu re�isori un reklāmas aģenti, ja radās vajadzība.

� Laikam, radioziņas lasot, jūs nolēmāt, ka jāiekļūst televīzijā?

� Ne tie�i. � Kellija redzēja, ka Sems nemaz nedzer, tikai �ūpo glāzi, uzvirpinādams alu līdz tās malai. � Tā bija ļoti maza radiostacija, � viņa atgādināja. � Lasīt ziņas nozīmēja noplēst pēdējo lappusi no ziņu aģentūras biļetena un nolasīt visu, kas tur bija atrodams. Tāpēc mēs arī to dēvējām par "noplēst" un "nolasīt". Tolaik es gribēju kļūt par laikrakstu reportieri. Televīzija mani ieinteresēja tikai otrā koled�as gadā. Iestājos darbā vienā no vietējām televīzijas studijām darbā ar titriem. Tad, īsi pirms koled�as beig�anas, man piedāvāja reportieres darbu. Es to pieņēmu. � Viņa paraustīja vienu plecu. � Nu, un turpinājums, jūsu vārdiem runājot, ir pagātne.

Par agrīnajām darba gaitām radiostacijā Kellija bija runājusi viegli un brīvi, ta�u Sems bija manījis tikko jūtamo pārmaiņu brīdī, kad viņa pieminēja televīziju, � balss kļuva maigāka, lūpu izteiksme sirsnīgāka, acis iemirdzējās. Tātad televīzija ir Kellijas Duglasas sirdij tuvs saziņas līdzeklis, kaut arī vārdos viņa to neizsaka. Glu�i 'tāpat kā Semam pa�am � viņ� neprata rast vārdus, lai izskaidrotu aicinājumu un apmierinājumu, kādu izjuta, strādājot vīnadārzos un vīndarītavā.

� Ģimene dro�i vien ar jums ļoti lepojas.

� Man neviena nav. � Kellija nospieda cigareti pelnu traukā un tūliņ to no�ēloja. Nu vairs rokām nebija ko darīt. � Māte nomira, kad man bija astoņi gadi, tēvu zaudēju, tikko pabeigusi vidusskolu. Vairāk man neviena nebija � ne brāļu, ne māsu.

� Tas būs bijis grūts laiks.

� Dzīve vispār ir grūta, ja neiz�ķiras par alternatīvu.

� Tiesa, � Sems piekrita, lūpas uz mirkli aplidoja smaids. Tad viņ� pie�ķieba galvu. � Ar ko nodarbojās jūsu tēvs?

� Ar visu, kas gadījās. Kā Aiovā mēdz sacīt � kur aizķērās, tur pastrādāja.

Sems izklaidīgi palocīja galvu, tad acīm redzami kļuva domīgs. � Nupat atcerējos, ka jūs pieminējāt

Nepas ieleju kā savu dzimto vietu, bet neteicāt, tie�i no kuras vietas ielejā esat cēlusies � no Senthelenas, Ra-zerfordas, Nepas, Kalistogspringsas?

Dzirdot, ka Sems nosauc visas ielejas pilsētiņas, Kel-lija saprata, ka spēle jāizbeidz un viņ� jāaptur. Sakrustojusi rokas pār krūtīm, viņa pie�ķieba galvu un smējlgi ieskatījās viņam acis.

� Ko tas īsti nozīmē? Vai es tieku intervēta vai kaut kas tamlīdzīgs? � viņa noprasīja. � Ja gribat izzināt, cik veca es esmu, varat saņemt atbildi � man ir divdesmit deviņi gadi, augums piecas pēdas astoņas collas, svars simt divdesmit piecas mārciņas, mati rūsgani, acis zaļas, neprecējusies. Studēju Aiovas universitātē, pabeidzu savā kursā kā piecpadsmitā. Man patīk zemes krāsas, Kelvina Kleina tērpi, Kola Portera mūzika, it sevi�ķi, ja to dzied Frenks Sinatra. Jopleita jogurts man gar�o labāk nekā Denona ra�otais, necie�u treknas �okolādes kūkas. Labāk dzeru minerālūdeni nekā perjē. Kādreiz iebaudu glāzi vīna, bet nekad tā sauktos stipros dzērienus. Smēķēju, kaut ari cen�os to darīt reti. Nu � kā ir, vai esmu kaut ko izlaidusi?

� Un nekādu vaļasprieku? � Sema acis spīdēja kaut kas vidējs starp apbrīnu un uzjautrinājumu.

� Jūs esat ne�ēlīgs, � Kellija noteica, pārsteigta, ka sniegtais faktu uzskaitījums nav darījis galu zondē�a-nai, personiskai iztaujā�anai.

� Tikai ziņkārīgs, � Sems pārlaboja, un mute sa�ķiebās vīpsnā. � Skaidrs, ka jūs esat ļoti noslēgts cilvēks. Un tikpat izveicīga kā politiķis, lai izvairītos no tie�ām atbildēm. � Viņ� atkāpās no loga, pie kura bija piespiedies. � Neņemiet nu ļaunā!

� Nē, kālab gan ļaunoties. � Tomēr Kellija jutās glu�i satriekta par to, ka Sems tik viegli at�ifrējis viņas aplinkus.

� Labi. � Sems joprojām raudzījās viņai tie�i acis.

� Varu iedomāties, cik svarīga ir privātā dzīve cilvēkam, kas tik ļoti dzīvo sabiedrības acu priek�ā kā jūs.

� Tā tie�ām ir.

Smaids paplauka mazliet platāks. � Kā tad palika ar vaļaspriekiem? Par tiem jūs man neko vēl neesat teikusi.

Satraukta par to, kā Sems uz viņu skatās, un ari par savu reakciju uz viņa skatī�anos, Kellija mirkli vilcinājās.

� Nezinu, vai to var uzskatīt par vaļasprieku, bet man patīk restaurēt vecas mēbeles, ņemt kādu vecu saskrāpētu, apbru�ātu un apdauzītu graba�u un attīrīt to līdz plikam kokam, tad noberzt un izlīdzināt visus skrā-pējumus un citus bojājumus, nopulēt, padarīt atkal jaunu un skaistu. � Iesilusi, runājot par tīkamo nodarbo�anos, Kellija pamazām zaudēja nedro�ību un biklumu. � Tas sākās, kad es iekārtoju sev dzīvokli Sent-luisā. Tur nebija nekādu mēbeļu. Un man tas iepatikās. Pa�laik, piemēram, es noņemos ap skaistu, vecu galdu, ko atradu krāmu tirgotavā pāris kvartālu no sava dzīvokļa Greimersipārkā. Mahagoni koks. To es atklāju, noskrāpējusi veco krāsu un traipus, bet vēl galdam nepiecie�ams divkār�s vai trīskār�s vaskojums. Protams, ar roku.

� Protams, � Sema atbildes smaids bija strauj� un sirsnīgs un acis atspīdēja tik liela izpratne, kādu Kellija nebija gaidījusi. Tā viņu aizrāva; kaut ari izprotot, ka tas ir bīstami, viņa tomēr izjuta spēcīgu valdzinājumu.

� Ko lai saku? �āda nodarbo�anās man sagādā lielu prieku un gandarījumu. � Kellija saprata, ka mēģinājums runāt nepiespiesti viņai nav izdevies.

� Tas ir skaidri redzams. � Sems apklusa, pasniedzās, saņēma viņas labo roku un ar otras rokas pirkstiem pārbaudīja delnas gludenumu. � Tikpat skaidri redzams kā tas, ka berzdama, vaskodama un pulēdama jūs valkājat cimdus.

Līdz �im vēl neviena vīrie�a pieskāriens nebija Kel-lijai aizrāvis elpu. Nelikās taisnīgi, ka to panācis Sema Ratled�a pieskāriens. Tāpat kā taisnīga nebija arī Sema acīs lasāmā atskārta par savu panākumu.

� Strādādama es patie�ām velku rokās cimdus. � Kellija atvilka roku un visiem spēkiem pūlējās izrauties no sakāpinātās spriedzes.

� Jocīgi, � Sems nomurmināja.

� Kas ir jocīgi? � Kellija noprasīja un ar atbrīvoto roku satvēra mazo vakarsomiņu cie�āk, prātā drud�aini meklēdama kaut kādu iespēju izbeigt �o sarunu.

� Man arī patīk vecas lietas. Tikai manā gadījumā tās ir lidma�īnas.

� Lidma�īnas? � Kellija pārsteigta iesaucās. � Vai tad jūs lidojat?

Sems palocīja galvu. � Jā. Kad vien varu kādu brīdi izbrīvēt, bet tas diem�ēl gadās reti. Man pieder tāds senlaiku Mazulis. � Redzēdams Kellijas galīgo neizpratni, Sems paskaidroja: � Tas ir vecs divvietīgs divplāksnis ar vaļēju kabīni.

� Divplāksnis. Tāds kā Snūpijam, kad viņ� savā Sopvita kamielī lido meklēt Sarkano baronu? � viņa jautāja, atcerējusies reklāmas zīmējumu, un nespēja novaldīt smaidu, kas pletās pār visu seju.

Sems pasmaidīja pretī. � Mans Mazulis nav tik aiz-mū�īgi vecs, bet �is tas līdzīgs tiem ir gan. Manējais ir būvēts pirms gadiem �etrdesmit un konstruēts figūrlidojumiem. Bet, kad es �o lidaparātu nopirku, tas bija gau�i bēdīgā stāvoklī. Pagāja gandrīz divu gadu brīvie brī�i, līdz uzdabūju to tādā kondīcijā, lai varētu lidot.

� Dro�i vien bija milzum satrauco�i, kad pirmoreiz pacēlāties ar to gaisā. � Iedomādama pati savas izjūtas ikreiz, kad veca mēbele bija atjaunota senā skaistumā, viņa it labi saprata lepnumu un gandarījumu, ko dro�i vien izjutis Sems.

� Bija gan, � viņ� atzinās.

Kellija domīgi viņu uzlūkoja. � Lido�ana nebūt nav tas sporta veids, ko es spētu iedomāties saistībā ar jums. Ja jūs būtu jautājis, es dro�i vien teiktu � futbols, teniss vai polo. � Visi �ie sporta veidi prasa tiklab fizisku, kā garīgu piepūli un labi piederētos kādam no vīndaru aprindām. � Tā laikam ir brīni�ķīga brīvības sajūta, kad cilvēks pacēlies gaisā pats savā lidma�īnā.

Sems piekrītot palocīja galvu. � Brīvība. Vara. Bet vēl jo vairāk � pilnīga pārvaldī�anas apziņa. To iemācās novērtēt tas, kam visu laiku ir darī�ana ar zemi, mū�am jūtoties atkarīgam no Dabasmātes untumiem.

� Varu iedomāties. � No blakusistabas atskanēja skaļi smiekli. Kellija paraudzījās uz durvīm. � Tur da�iem iet visai jautri.

� Tā izklausās.

Viņa pamanīja radu�os iespēju un nekavējās to izmantot. � �ķiet, ir laiks man atgriezties pie pārējiem.

� Katrīna dro�i vien brīnās, kur esmu pazudis. Liekas, mums abiem jāpo�as uz to pusi.

�ī piezīme vārdisku atbildi neprasīja. Kellija pagriezās un gāja uz durvīm, mulsi juzdama, ka Sems viņai seko pa pēdām. Ieiedama viesistabā, viņa atskatījās pār plecu un kā atvadīdamās laipni viņam uzsmaidīja, tad devās pie tuvākās viesu grupiņas.

Hjū viņu panāca jau pusceļā. � Kellij, es domāju, ka esi aizgājusi.

� Patiesību sakot, es biju ceļā, lai tevi atrastu un pateiktu, ka gribu iet projām, turklāt pavisam drīz.

� Saprotu, cik gara tev bijusi �ī diena, tāpēc to jau gaidīju. � Hjū skatienā bija tik daudz sirsnīgas sapratnes, ka Kellijai gribējās krist viņam ap kaklu. � Es tūliņ izsauk�u taksi. Bez izsaukuma tev �ajā laikā būs grūti kādu noķert.

� Nav vajadzības pēc taksometra. � Sems Ratled�s joprojām bija turpat blakus. � Mums lejā stāv automa�īna. Varu aizvest mis Duglasu mājās.

� Paldies, bet tas tie�ām nav nepiecie�ams, � Kel-lija atsaucās, pagriezdamās pret viņu.

� Ja nav nepiecie�amības, ļaujiet man to izjust kā prieku, � viņ� rāmi piedāvājās.

� Pieņem piedāvājumu un uzklausi padomu! � Hjū sacīja. � Kad es pēdējoreiz iesēdos taksī, tas drausmīgi smirdēja pēc �ūpas, kas bija braucis pirms manis.

� Bet ja Katrīna nolemtu braukt mājās... � Kellija iesāka.

� Kāpēc lai es nolemtu braukt mājās? � pēk�ņi viņiem blakus iejautājās Katrīna, neizskatīdamās ne drusku nogurusi. � Uz kurieni man būtu jābrauc?

� Atpakaļ uz "Plazu", � Sems atbildēja.

� Kāpēc man vajadzētu to gribēt? Vēl tak neviens uz projāmie�anu nepo�as, � viņa prātīgi piebilda.

� Mis Duglasa po�as, � Sems paskaidroja. � Un es piedāvājos viņu aizvest ar mūsu automa�īnu, bet viņa iebilst, ka tu varbūt gribēsi doties projām, pirms pagū�u atgriezties.

� Tas ir jauki, ka iedomājāties mani, mis Duglasa, bet par to neraizējieties. Man te pārāk labi patīk, lai tik drīz brauktu projām. Es pat pieprasu, lai D�onatans jūs aizved uz mājām.

� D�onatans? � Kellija sarauca pieri. � Vai tad runa nav par Semu?

� Vai es teicu � D�onatans? � Katrīna uz mirkli apjuka, ta�u kļūdī�anos aizvējoja ar bezrūpīgu rokas mājienu. � Protams, runāju par Semu. Viņ� jūs aizvedīs.

Tā kā izvēles nebija, Kellija pateicās, paņēma mēteli un Sema pavadībā aizgāja. Pametu�i namu, kur vēlamo temperatūru uzturēja gaisa kondicionētāji, viņi no tīkamā vēsumā izgāja sutīgā vasaras naktī. Sems pārlaida skatienu kādam pusducim automobiļu, kas stāvēja ietves malā, tad norādīja uz vienu.

� Mūsējā ir tur. � Viņ� ar roku pamāja �oferim, kas tūdaļ atvēra aizmugurējās durtiņas.

Kellija iesēdās un sakārtoja mēteli. Nebija nekādu cerību aizbraukt vienai, jo Sems ielocīja garo augumu viņai līdzās. Viņa nosauca �oferim adresi un atlaidās sēdekli dziļāk.

� Nebija nepiecie�ams jums braukt līdzi. � Kellijai vajadzēja to pateikt, ja ne cita iemesla pēc, tad vismaz tādēļ, lai atslābinātu iek�ējo saspringumu.

� Varbūt nebija nepiecie�ams, � Sems mierīgi piekrita. � Tomēr es gribu pārliecināties, ka jūs nokļūstat mājās sveika un vesela. Pati ta�u pirmīt ieminējāties, ka pilsētas ielas pēc tumsas iestā�anās varot būt bīstamas.

� Riskantas, � viņa izlaboja. Tas bija darbā iegūts paradums � ikvienam citātam jābūt precīzam.

� Riskantas, � Sems labprāt piekrita.

Kellija atlaidās vēl ērtāk, viņai pēk�ņi ļoti iegribējās atslābināties un nepieļaut, lai Sema klātbūtne kavētu to darīt. Vispirms viņa dziļi ievilka elpu, tad to izpūta, it kā attīrīdamās no noguruma, aizvēra acis un kaut uz pavisam īsu mirklīti ļāva ievīties Smaidam lūpu kaktiņos.

� Nelieg�os, �itā ir labāk, � viņa noteica. � Taksometri Ņujorkā nav īpa�i patīkami satiksmes līdzekļi.

� Ari ne visdro�ākie.

Kellija sāniski pagriezās pret Semu un ieraudzīja viņa pussmaidu. � Tiesa.

Automobilim traucoties cauri ielas spuld�u mestās gaismas ēnām, Sems brītiņu klusēja, vērodams gaismas un ēnu rotaļu Kellijas sejā. Tiklab gaismā, kā ēnā viņa izskatījās pievilcīga � vaibsti noteikti, līnijas tīras, mati � vienu mirkli ugunīgi, nākamajā tum�i kā pusnakts.

� Vai jūs rītvakar būsiet vīnu izsolē?

� Nē. � Kellija papurināja pret sēdekļa atzveltni atspiesto galvu. � jāsagatavo materiāls rītvakara nakts ziņām. Tā ir dala no kopīgās programmas, kas dos man iespēju iekļauties nacionālajās pārraidēs. Turpmāk es to darī�u reizi mēnesī līdz tam, kad sāksim demonstrēt jauno programmu.

� Tad jau jūs būsiet ļoti aizņemta.

� Ļoti. It sevi�ķi, kad sāksim filmē�anu. Hjū spēj izdzīt cilvēkus kā īstens vergu uzraugs.

� Vai esat ar viņu sen jau pazīstama? � Sems nesaprata, kāpēc sācis interesēties par viņu attiecībām. Viņam ta�u tās nerūpēja.

� Mēs esam draugi vairāk nekā divus gadus.

Draugi. Vienaldzīgi pavir�ā atbilde un tonis, kādā

viņa �o vārdu izrunāja, nedeva pamatu domāt, ka viņu attiecības būtu tuvākas.

Auto samazināja gaitu un piestāja pie gadsimtu mijā celtas sarkano ķieģeļu ēkas, kur atradās Kellijas dzīvoklis. �oferis izkāpa un atvēra durtiņas Kellijas pusē. Ārā kāpjot, viņa dzirdēja aizcērtamies durtiņas otrā pusē. Un redzēja pustumsā tuvojamies Scma tum�o stāvu.

Un tad viņu pēk�ņi kā zibens spēriens ķēra atskārta. Viņu uz mājām pavadījis Ratled�s. Viens no Ratled�iem viņu pavada līdz pa�ām namdurvīm. To viņa izjuta kā smalku likteņa ironiju, kā triumfu, līdz ar to izbaudīdama savas varas apziņu.

Sems ar mājienu lika �oferim pagaidīt, saņēma Kellijas elkoni un uzveda viņu pa nedaudzajiem pakāpieniem līdz arkveida ārdurvīm. Ieeju apgaismoja divi �ugunā kalti karie�u lukturi. Durvju atslēga Kellijai jau bija saujā. Viņa to pasniedza Semam, kas bija pastiepis pretī roku. Sems ar slēg�anu nesteidzās.

� Paldies par pavadī�anu, � Kellija sacīja, nespēdama novaldīt slepenu tīksmu smaidiņu.

� Varbūt mēs vēl kādreiz tiksimies.

� Varbūt. � Kellija par to gan �aubījās.

Ari Sems neticēja, ka tas būtu iespējams. Viņ� atslēdza durvis un atvēra tās, lai Kellija varētu ieiet. Pusceļā pāri slieksnim viņa pastiepa roku pēc atslēgas, ar otru turēdama durvis vaļā. Sems pasniedza atslēgu.

Pēk�ņa impulsa mudināts, Sems pārlaida roku pār Kellijas matiem un, ietverdams plaukstā pakausi, ar lūpām pieskārās viņas mutei. Kellija nepretojās, viņas lūpas zem Sema mutes silti atmaiga. Viņ� bijīgi pētīja �o maigumu, juta lūpas piekļaujamies viņa mutei un atbildam skūpstam.

Sems piekļāva Kelliju cie�āk sev klāt, alkdams atklāt vairāk, izgar�ot vairāk. Slaidais, me�ģīnēs tērptais, liegas smar�as apdvestais stāvs bija spēcīgs, vijīgs, silts un ļāvlgs. Ar skūpstu nepietika. Sems gribēja pazust viņā, neatmanīt vairs pats sevi. Ta�u, juzdams mostoties stipras alkas, viņ� palaida Kelliju vaļā. Iepazinies ar savu biju�o sievu, viņ� bija ļāvies mīlas tvlksmei un apprecējis to seksuālā noreibumā. Otrreiz viņ� vairs galvu nezaudēs.

� Arlabunakti, Kellij! � Sems piesardzīgi atkāpās, kā cilvēks mēdz atkāpties no bīstamas klintsradzes bezdibeņa malā.

� Arlabunakti! � Izvairīdamās palūkoties viņam acis, Kellija pagriezās un aizvēra durvis.

Klausīdamās, kā noklik�ķ durvju slēdzenes bultiņa, Kellija vairs nejauta nekā no iepriek�ējās savas varas apziņas. Viņa jutās satriekta, viegli ievainojama, vardarbīgi piespiesta atcerēties jau daļēji aizmirstas alkas, ko pēk�ņi vairs nespēja noliegt. Un tas viņu biedēja.

No sava posteņa pie antīkā pulksteņa Voldorfa viesnīcas greznā vestibila centrā Klejs Ratled�s ieraudzīja baronesi tai pa�ā mirkli, kad viņa iznāca no lifta. Galvā viņai bija sarkana salmu platmale, mugurā plīvojo�a balta zīda kleita ar nevienmērīgi izsvaidītiem sarkaniem, ko�i ziliem un zaļiem punktiņiem. Viņa izskatījās izaicino�a, tomēr ļoti izsmalcināta, eleganta un ārkārtīgi franciska � pūlī viegli ieraugāma. Pagrozījusies un mazliet paraudzījusies visapkārt, viņa apņēmīgi devās uz viesnīcas izeju Parka avēnijas pusē. Pāris sekun�u nogaidījis, Klejs nesteidzīgi devās viņai nopakaļ.

Augstie papēdī�i noklikstēja pa vestibila grīdas mozaīkas flīzēm un da�us pakāpienus lejup līdz virpuļ-durvīm. Pa tām izgājusi, baronese atkal apstājās. Parādījās �veicars.

Klejs pakavējās kāpņu aug�galā un pavēroja abu sarunu, noskatīdamies, kā �veicars pamāj ar roku uz labo pusi, acīmredzot skaidrodams ceļu. Klejs pasmaidīja, ieraudzījis tūrista ceļrā�a grāmatiņu, ko Natālija Fu�ēra turēja piespiestu pie sarkanās rokassomiņas. Smaidīdama pateikusies �veicaram, viņa devās norādītajā virzienā. Klejs atkal nogaidīja, līdz viņa pazuda no redzesloka, un tikai tad uzsāka seko�anu.

Viņ� redzēja, ka baronese pa Piecdesmito ielu dodas uz Piektās avēnijas pusi. Par citu sievieti Klejs nodomātu, ka tā dodas apstaigāt dārgos Piektās avēnijas veikalus. Ta�u ceļvedis rokā un pētīgā galvas grozī�ana uz visu, ko varēja saredzēt un saklausīt, liecināja, ka par veikaliem nav runa. Klejs soļoja viņai aiz muguras, cenzdamies paredzēt, ko baronese izraudzīsies. Varbūt laukumu Rokfellera centrā, bet varbūt Modernās mākslas muzeju.

Iedams Klejs turpināja vērtē�anu. Pēc vakarvakara viņ� vairs ne mirkli ne�aubījās, ka baronese ir vientuļa sieviete ar neiztērētām emocijām, pilnīgi nobriedusi priekiem, ko spēj sniegt slepena mīlas dēka.

Mirkli vēlāk viņa pārsteidza Kleju, iegriezdamās Piektajā avēnijā. Klejs pielika soli un sasniedza ielas stūri bridi, kad viņa kāpa aug�up pa Svētā Patrika katedrāles kāpnēm. Turēdamies dro�ā atstatumā, ari Klejs iegāja greznajā, ar marmoru bagātīgi rotātajā dievnamā.

Solos bija redzami da�i dievlūdzēji, bet pārējie apmeklētāji, galvenokārt tūristi, staigāja apkārt pa baznīcu, apbrīnodami krāsainās vitrā�as un svēto tēlus, klusu sarunādamies. Tālāk neiedams, Klejs pārlaida skatienu apmeklētājiem, līdz beidzot pamanīja sarkano salmu cepuri. Baronese bija iegājusi vienā no alkoviem nomaļus no galvenās ejas. Klejs noskatījās, kā viņa aizdedz sveci un noslīgst uz ceļiem lūgsnā, rokā virpinādama ro�ukroni.

īsu brītiņu domīgi viņu vērojis, Klejs izgāja ārā un pārgāja avēnijas otrā pusē. Gaidīdams baronesi iznākam, viņ� prātā ātri pārlūkoja visu, ko zināja par Natāliju Fu�ēru: viņa nepiederēja pie tām sievietēm, kas nododas flirtam aiz gara laika; viņa neap�aubāmi vīru mīlēja un gribēja tam izpatikt, turklāt centās nomākt vil�anos par nelaimīgo laulību. Tomēr skaidri bija jau�ams, ka viņa jūtas vientuļa un ir pilnīgi nobriedusi mīlas dēkai. Tas nozīmēja vienīgi to, ka viņam nedaudz jāmaina tuvo�anās paņēmieni.

Klejs lūkojās uz vienu no visvairāk fotografētajiem skatiem Ņujorkā � katedrāles smailo gotisko balto torņu mirdzumu pret Olimpiskā torņa melno stiklu �, ta�u viņa skatiens kā piekalts turējās pie bronzā kaltajām katedrāles durvīm. Kad Natālija Fu�ēra pa tām iznāca, laime un sestdiena nostājās Kleja pusē � iela �ai brīdī bija tuk�a, brīva pārejai.

Ietves malu viņ� sasniedza tie�i tai brīdī, kad baronese nokāpa no pēdējā pakāpiena.

� Labrīt, baronese!

� Labrīt, mesjē Ratled�!

Skaistās acis bija tum�i brūnas kā rūgtā �okolāde. Klejs redzēja to mirdzumu, kas it kā iznira no dzīlēm un a�i atkal nogrima, priecīgā pārsteigumā uztverot viņa skatienu. Tikpat pamatīgi viņ� nopētīja liego pārmaiņu lūpās. Tie�i �īs sīksīkās pazīmes sievietes sejas izteiksmē, mazi, nenozīmīgi �esti, kāds nepabeigts teikums atklāja visu, ko viņ� tīkoja uzzināt. Piemēram, baroneses sejas izteiksme viņam tobrīd neap�aubāmi vēstīja, ka viņa negaidītā, pēk�ņā parādī�anās nav palikusi bez iespaida.

Klejs pameta skatienu viņai aiz muguras uz baznīcas kāpnēm.

� Kur tad Emīls? Vai neesat kopā ar viņu? � viņ� apvaicājās, it kā to nezinātu.

� Vīram norunāta lieti�ķa tik�anās.

Klejs laipni apvaicājās: � Varbūt es drīkstu jūs pavadīt atpakaļ uz viesnīcu?

� Pateicos, bet... biju nodomājusi mazliet paklejot pa Ņujorku. � Kā sakautrējusies viņa norādīja uz ceļvedi, ko turēja rokā.

� Viena pati? � Klejs satraukts un noba�ījies paraudzījās uz viņu, tad pasmaidīja. � Atļaujiet, Ņujorku jums parādī�u es. Tāds izlūkgājiens ir daudz interesantāks, ja var padalīties iespaidos.

Baronese vilcinājās, pārlaizdama a�u skatienu Kleja sejai. � Man negribētos sagādāt jums neērtības.

� Man tas sagādātu prieku, baronese.

� Natālija, lūdzu!

Klejs uztvēra a�o kustību, kad viņa viegli iekoda apak�lūpā; tas bija signāls, ka viņa apsver, vai ir prātīgi atļaut vēl lielāku tuvību.

Viņ� pieklājīgā atturībā nolieca galvu, tā parādīdams, ka nevietā �ādu laipnību neizmantos. � Vienīgi tad, ja jūs mani sauksiet par Kleju.

� Kā vēlaties, � viņa tikpat atturīgi atbildēja.

� Mēs atrodamies ļoti tuvu Rokfellera centra laukumam, � viņ� sacīja, paceldams roku un norādīdams virzienu.

Klejs gāja baronesei līdzās, piesargādamies, lai nejau�i viņai nepieskartos, pat lai ar plecu kaut netī�ām nepiedurtos. Viņi izstaigāja Kanāldārzus, pie margām noskatījās zemāko laukumu, kur bija ielas kafejnīca un uguns nolaupītāja Prometeja zeltītā statuete mirguļoja ūdens strūklu dūmakā. Klejs neko daudz par redzētajiem brīnumiem nestāstīja, ari baronese runāja atturīgi.

� Uz kurieni tagad? � viņ� jautāja, tad it kā pa jokam ieteica: � Varbūt Empire State Building? Neviens īsts tūrists no Ņujorkas neaizbrauc, to neapmeklējis.

� Vai tas ir tālu?

� Ie�anai par tālu. Aizbrauksim ar taksīti. � Viņ� apturēja garām brauco�u taksometru, galanti atvēra baronesei durtiņas, tad iekāpa pats un apsēdās, rūpīgi ievērodams atstatumu.

Klejs nemēģināja izskaidrot nedz viņas klusē�anu brauciena laikā, nedz mazrunību pastaigā. Viņ� bie�i uzlūkoja baronesi un ļāva tai nomanīt, ka uz to skatās. Skaista, eleganta sieviete, viņ� nosprieda. Tum�os matus viņa bija atsukājusi no sejas un kakla un visu krā�ņumu paslēpusi zem cepures. Klusībā Klejs baronesi salīdzināja ar daudzstīgu mūzikas instrumentu, kas gaida maestro pieskārienu.

Taksometrs apstājās pie debesskrāpja, ko jau pirms daudziem gadiem bija iemū�ināju�i kinematogrāfisti un Kingkongs. Marmora vestibilā Klejs nopirka biļetes uz aug�ējo skatu laukumu un veda Natāliju uz ātrgaitas liftu, kas jau bija kā pielādēts ar tūristiem. Kā bulta lifts viņus uzrāva astoņdesmitajā stāvā, kur vajadzēja pārkāpt citā liftā, lai paceltos līdz pa�ai aug�ai. Pat stāvgrūdām pilnajā liftā Klejs cauri da�ādu aromātu sajaukumam sajuta viņas smar�u seksīgo dvesmu.

Nogaidījis, līdz lifts iztuk�ojas, viņ� Natāliju aizvadīja garām suvenīru kioskiem uz skatu laukumu.

Natālija smējās, kad vēj� grasījās noraut viņai cepuri. Cepuri pieturēdama, viņa gāja pie stiklotās ska tu�i ēnas. Turēdamies viņai līdzās, Klejs bez sevi�ķas intereses vēroja arhitektūras popūriju � gan stiklā un tēraudā veidotos, gan gadu gaitā nomelnēju�os sarkanbrūnā smil�akmens milzeņus, gan gotiskās baznīcas, ko visu kopā sauca par Manhetenu.

Nebaidīdamās no augstuma, Natālija aizrautīgi lūkojās caur skatu stiklu. � Taksometri tur lejā izskatās kā mazas ko�i dzeltenas vabolītes.

Viņa pakāpās soli atpakaļ, lai ainavu uztvertu visā pla�umā. Klejs savukārt raudzījās viņas brīnumu pārņemtajā sejā, nopētīja slaido kaklu un kleitas zīdu, kas vējā kļāvās ap glezno augumu.

� Lieliski, vai ne? � viņ� notēloja interesi par skatu uz Manhetenas salu, uz Hudzonas upi un laivu baltajām burām. � Tik augstu pāri visam. Pilnīgi brīvi no ņudzekļa tur lejā. Gandrīz var iedomāties, ka esam paliku�i divi vien visā pasaulē, � viņ� prātoja tēlotā nevērībā. � Protams, divi cilvēki spēj radīt visu pārējo pasauli, ja vien laimējas satikties īstajiem. � To pateicis, Klejs pagriezās un palūkojās baronesei tie�i acīs.

Vai nu tī�i, vai netī�i Natālija pārprata viņa vārdu nozīmi.

� Vai esat ļoti noilgojies pēc sievas?

� Pēc bērniem � varbūt, � Klejs atteica, tad, tālumā vērdamies, paraustīja plecus. � Neslēp�u, ka ar sievu mums vairs nekā īsti kopīga nav, mūs saista vienīgi mīlestība pret bērniem. � Viņ� meloja teko�i, kā no grāmatas. � Viņa jūtas laimīga ar savām puķēm un glezno�anu, bet es... � Viņ� aprāvās un nemanāmi sadrūma. � Kālab es jums to stāstu?

� Varbūt jūs zināt, ka es saprastu.

Kad Klejs pēk�ņi atkal pagriezās atpakaļ, baroneses tum�ās acis mēmi, bet nepārprotami liecināja par viņas pa�as vientulību laulībā. Nu Klejs veselu zīmīgu mirkli nenolaida no viņas skatienu, neko neatbildēdams.

� Vai esat kādreiz pajūgā vizinājusies pa Centrāl-parku?

Jautājums Natāliju uz mirkli izsita no sliedēm. � Nē.

� Es arī ne. � Viņ� aicinot pasmaidīja. � Pamēģināsim?

Viņa ne brīdi nevilcinājās. Seju pārstaroja priecīgs smaids. �Jā.

Jau pēc divdesmit minūtēm viņi vaļējā karietē brauca pa Centrālparku. Viņi neapsprieda ceļā redzamo, nerunāja gandrīz ne vārda, bet, redzēdams vieglo smaidu baroneses lūpās, Klejs nosprieda, ka, tā klusējot, viņa jūtas labi.

Pie astoņpadsmit akru lielā ezera parkā Natālija paliecās uz priek�u. � Vai redzat tās airu laivas? � viņa jautāja, nenolaizdama skatienu no saulē mirdzo�ā rāmā ezera. � Cik skaistas tās izskatās ezera vidū!

� Kā būtu, ja mēs pārbaudītu, vai tas tie�ām ir tik skaisti? � Klejs pajautāja un lūdza ku�ieri viņus izlaist pie laivu nomas stacijas.

Pirms viņi atīrās no steķiem, Natālija apsēdās laivas priek�galā. Sarkano salmu platmali viņa turēja klēpī, atsegusi melnos, galvas vidū mezglā savītos matus. Satvērusi ar rokām abas laivas malas, viņa atlieca seju pret sauli, ļaudamās tās stariem.

Skaista gan, Klejs nodomāja un lēniem airu vēzieniem ļāva laivai viegli slīdēt pa ezeru. Sporta �aketi viņ� bija kārtīgi salocījis un nolicis uz soliņa sev blakus, krekla piedurknes uzrotījis.

� Ir gan te brīni�ķīgi! � Natālija iemērca roku saulē sasilu�ajā ūdenī un raudzījās, kā lāses rit no pirkstiem. � Jums bija taisnība, Klej. � Viņa sapņaini palūkojās Klejam acīs. � Ir daudz jaukāk, ja iespaidos var dalīties.

� Jā, � viņ� atteica, tad pāris airu vēzienu ilgumā klusēja, tomēr acis no baroneses nenovērsdams. � Man nevajadzētu to sacīt, Natālij, bet jūs esat burvīga sieviete. � Balss ļāva nomanīt rūpīgi slēptas izjūtas.

īsu brītiņu baronesei kakls aiz�ņaudzās tik cie�i, ka balss neklausīja. Daudzkārt � tik daudz rei�u pēdējos mēne�os viņa bija raudzījusies uz Emīlu, ilgodamās, lai ta�u viņ� atkal pievēr� viņai uzmanību, saskata viņā skaisto, iekārojamo sievieti, par kādu bija viņu cildinājis pirms apprecē�anās. Bija pat brī�i, kad viņa �īs ilgas izjuta kā fiziskas sāpes.

Natālija zināja, ka nav labi tik ļoti priecāties par cita vīrie�a izteiktu komplimentu, un tomēr priecājās. Viņa bija pārāk izslāpusi pēc uzmanības, lai �ķirotu, kur� viņas dvēseli atveldzējis.

Tomēr, rūpīgi vārdus meklēdama, viņa sacīja: � Ir ļoti patīkami tikt pamanītai, Klej.

� Lūdzu, piedodiet! � viņ� nomurmināja.

� Ko lai piedodu � laipnību? � viņa to norāja, pie�ķirdama Kleja vārdiem vieglumu.

� Tā nebija tikai laipnība. Jūs patiesi esat burvīga sieviete. Vīrietim jābūt aklam, lai to neredzētu.

Lāgiem Natālijai �ķita, ka pa�as vīrs ir akls. Tik akls, ka neredz, kas viņai vajadzīgs.

Kad Klejs apklusa, viņa neko nedarīja, lai iedro�inātu to turpināt sarunu, un arī pati savas domas centās pievērst ezera jaukumam un zilajām debesīm virs galvas. Ta�u nebija iespējams neredzēt, kā saule mirdzinās Kleja matu nespodrajā zeltā, vai neievērot muskuļus rotājamies zem krekla, vai spēcīgo roku vieglās kustības.

Kāda muļķe gan ir viņa sieva, Natālija nodomāja, nenovērtēt tādu vīrieti! Vai �ī sieviete nesaprot, cik laimīga ir, ieguvusi tik iejūtīgu, gādīgu vlravkas no acīm nolasa katru vēlē�anos, pirms tā izteikta?

Kaut vai noīrēt �o pa�u laivu un divatā izvizināties pa ezeru, padarot Ņujorkas augstceltnes tik vien kā par

neskaidru nojausmu aiz parka kokiem. Viņa noraudzījās Kleja roku kustībās, kad airējot delmu muskuļi saspringa.

�īs rokas dro�i vien ir siltas un dro�as, glāstot sievieti, un skūpsti valgi, strauji, spējīgi aizraut līdz aizmirstībai.

Juzdama, ka sirds iepukstas aizvien straujāk, Natālija novērsa skatienu. Kāds neprāts � nodoties tuk�ām fantāzijām, kaut būtībā pavisam nevainīgām.

Natālijai �ķita, ka laivas nomā paredzētā stunda apritējusi pārāk ātri, ka laiva pārāk drīz jānodod atpakaļ. Klejs palīdzēja viņai izkāpt, tvēriens bija reizē stingrs un maigs. Tomēr viņ� nelaida Natāliju vaļā arī tad, kad abi bija izkāpu�i uz steķiem. Vienu roku viņ� joprojām turēja Natālijai ap vidu, ar otru bija saņēmis tās delmu, ko sedza piedurkne.

� Es kļūdījos, � viņ� klusu nomurmināja, � pat akls vīrietis manītu jūsu burvību � jūsu liego smar�u, jūsu balss mūziku, jūsu ādas zīdaino maigumu...

Ar vienu pirkstu, ar vienu pa�u pirkstu viņ� pieskārās kailajai locītavai, pirms atlaida roku vaļā. Natālija dziļi ievilka elpu un tikai ar pūlēm spēja to izelpot.

Mirkli viņa iztēlojās, ka atliecas atpakaļ, piekļaujas Klejam, izjūtot visu viņa augumu, viņa apskāvienu, viņa lūpas pakausī pie kakla. Iekams �ī doma nevērtās spējā impulsā, Klejs atkāpās, palaida viņu vaļā, un burvīgais mirklis bija pagājis. Bet atmiņas par to palika.

� Tepat netālu ir diezgan labs restorāns, � Klejs ieminējās. � Ja esat izsalkusi, mēs varētu tur ieturēt azaidu.

Natālija paskatījās pulkstenī � pirmoreiz, kop� bija izgājusi no viesnīcas. � Ir jau vēls. � Viņai mazliet _s iedzēla vainas apziņa par to, ka tik ilgi bija izbaudījusi Kleja sabiedrību, nemanot, cik ātri aizskrien laiks.

� Man jābrauc atpakaļ uz viesnīcu. Apsolīju Emīlam tikties ar viņu pusdienās pulksten vienos. Un nu jau drīz būs viens.

Protams, � Klejs, galvu palocīdams, piekrita, i.it u Natālija pamanīja viņa sejā no�ēlu un nebrīnījās, jo .m pati jutās tie�i tāpat.

Atceļā uz viesnīcu Klejs tērzēja par �ādiem tādiem niekiem un tikai tad, kad līdz viesnīcai bija atlicis vairs \ ions kvartāls, ieminējās:

- Nezinu, vai vīrs ar jums runā par darījumiem un . larbu, bet ar manu tēvu viņ� apsprie�as par partnerības iespēju, izveidojot apvienotu vīndarītavu Kalifornijā. Abas puses dotu lielu ieguldījumu jaunajā pasākumā. Klostervīnu uzņēmums ne tikai ra�o vīnus, kas tiek godalgoti, mums ir arī tirgus bāze, prasme un pieredze tirdzniecībā, kam reti kāds spēj līdzināties. Bet par firmu Ch�teau Noir laikam vārdi lieki nav jātērē.

Klejs centās runāt vienaldzīgi, it kā starp citu. Palūkojies uz Natāliju, viņ� pasmaidīja, jo redzēja, ka tā klausās bez īstas intereses. � Partnerība, dabiski, prasīs no abiem partneriem bie�u Atlantijas okeāna �ķērso�anu. � Klejs apklusa, ļaudams Smaidam izdzist, toties cie�i paraudzījās viņai acīs. � Teik�u atklāti, ka es par to ļoti priecājos.

Taksometrs pieturēja pie viesnīcas ieejas Parka avēnijā. Natālijai neatlika laika neko konkrētu atbildēt, jo piesteidzās �veicars un atvēra auto durtiņas. Bet Klejs jau bija saņēmis kāroto atbildi, kad viņam pievērstais cie�ais Natālijas skatiens strauji novērsās.

Viņ� samaksāja par braucienu un palīdzēja Natālijai izkāpt.

Tikusi uz ietves, viņa sacīja: � Paldies, ka izvadājāt mani pa Ņujorku. Bija tie�ām jauki. � Viņa piesardzīgi nenosauca Kleju vārdā, un �ī tī�ā pūlē�anās runāja skaidru valodu.

� Man tas sagādāja lielu prieku. � Smaids bija laipni pieklājīgs, izturē�anās ļoti apvaldīta. � Nododiet manu sveicienu vīram!

Klejs tī�ām nepieminēja gaidāmo izsoli vakarā, zinādams, ka viņa tur ieradīsies, un tikpat labi zinādams, ka ari pats tur būs.

, Natālija viegli, laipni pasmaidīja, pagriezās un iegāja

viesnīcā. Klejs vēl pastāvēja un domīgi nolūkojās viņai nopakaļ, apsvērdams, vai vakarā vispār viņu uzrunās vai arī ļaus abu skatieniem tikai pa gabalu sastapties.

Noderīga varēja būt gan viena, gan otra metode atkarībā no tā, cik drīz pēc �īs nedēļas nogales tēvs paredzējis ar baronu tikties. To Klejam vajadzēja noskaidrot, pirms viņ� izlems, kā Natālijai tuvoties. �ādās reizēs pareizi izplānotam laikam ir liela nozīme.

Viņ� iegāja viesnīcā, nopriecādamies par veiksmīgo rīta cēliena darbu, pārliecināts, ka vakars izvērtīsies jo interesants.

Pilnīgs klusums iestājās smokingos un vakartērpos ģērbtajā sabiedrībā Voldorfa viesnīcas Lielajā balles zālē, kad par Ratled�u nama septiņdesmit tre�ā gada cabernet sauvignon vīna kasti no personiskajiem krājumiem aizrautīgi tika solīta aizvien augstāka likme. Sems sēdēja blakus Katrīnai, kāju pār kāju pārmetis, vienu roku viegli pret gurnu atspiedis, ar otru nevērīgi to pārkrustojis.

Arī Katrīna turējās tikpat nosvērta un nesatricināma, klausoties aizvien pieaugo�ajās likmēs, kas jau bija krietni pārsniegu�as viņas cerēto summu. Ta�u saspringta vecāmāte bija, Sems par to sprieda pēc alkatīgā spīduma viņas acīs.

Kad āmurs beidzot noklaudzēja, izsolē sasniegtā summa bija se�desmit pieci tūksto�i dolāru, augstākā, kāda jelkad maksāta par Savienotajās Valstīs raudzētu vīnu. Kad ievērojamais skaitlis tika reģistrēts, zālē vienu mirkli valdīja pilnīgs klusums.

I Irīnas cienīgajā, rimtajā pozā nekas nemainījās, l ■ i ' icms ar acu kaktiņu saskatīja, ka viņas sejā iezadzies ļ.ums, tikko manāms vaibsts. Kaķis, kam ūsas pielipu-i . pilnas ar tikko laizītu krējumu, nevarētu izskatīties \ .111 ak apmierināts.

Kāds aplaudēja. Hjū Taunsends, kas sēdēja da�us I reslus tālāk, piecēlās un aplausus veltīja tie�i Katrīnai, kad citi cēlās kājās, pieslējās ari Sems un piebiedrojās godinātājiem. Katrīna ovācijas pieņēma, lēni un graciozi palokot galvu. Ta�u aplausi nerimās, līdz viņa tika ar pavadoņiem aizvadīta līdz zāles priek�galam.

Ar rokas mājienu atteikusies no piedāvātā mikro-lona, viņa dzidrā balsi uzrunāja klāteso�os: � Paldies! Pateicos jums visiem. � Apklususi viņa nogaidīja, līdz pārskan aplausi, tad turpināja: � Mans nelaiķa virs Kleitons Ratled�s bija ilggadējs Tomasa D�efersona cienītājs, uzskatot viņu par vienu no pirmajiem Amerikas Renesanses pārstāvjiem un ari par izcili labu vīnu pazinēju. Tāpat kā D�efersons, ari Kleitons ticēja, ka pienāks diena, kad Amerikas vīndarltavas spēs pilnībā līdzināties Eiropas labākajām vlndarītavām. Viņa sapnis bija redzēt Ratled�u nama vīnus labāko vidū, un �o viņa sapni es esmu visus ilgos gadus pūlējusies īstenot. �ovakar jūs parādījāt lielu godu Ratled�u vīndaru namam. No �is atzinības gūtais ienākums paredzēts cēlam mērķim. Kleitons par to justos ļoti lepns. Pateicos jums.

Kad Katrīna beidza runāt, uzbrāzmoja jauna aplausu vētra. Da�i viesi spraucās uz priek�u, lai viņu apsveiktu personiski. Izsoles vadītājs ar gudru ziņu pasludināja īsu pārtraukumu, kad tiks sagatavota nākamā izsolei paredzētā vīna partija.

Sems nejutās pārsteigts, starp apsveicējiem, kuri tuvojās Katrīnai, ieraugot baronu Fu�ēru un tā sievu. �ajā darījumu nozarē, kur firmas veidolam un presti�am bija visvarena nozīme, Ratled�u nama slava �ovakar bija

strauji cēlusies. Uz baronu tas acīmredzot bija atstājis spēcīgu iespaidu, jo viņa dziļi godbijīgā izturē�anās krasi at�ķīrās no dzedrās, mazliet valdonīgās attieksmes priek�pusdienas pārrunās. Semu tāda uzvedība sarunu laikā da�brīd kaitināja, turpretī Katrīna ar baronu runāja ļoti miermīlīgi, un likās � partnerība vairs ir tikai laika jautājums. Vismaz Katrīnas uztverē. Sems toties zināja, ka tēvabrālis vēl joprojām nolēmis cīņu turpināt.

Pienācis bija arī Gils un apburo�ā laipnībā apsveica Katrīnu. � �ilbino�a cena, Katrīn. Apsveicu. � Patiesi izklausījās, ka runā dēls, kas priecājas par mātes panākumiem. Ta�u Sems juta, ka spīdums tēvo�a acīs drīzāk liecina par skaudību nekā par lepnumu.

� Pateicos, Gil. � Kā parasti, Katrīna saskarsmē ar padzīto dēlu bija ļoti laipna, bet atturīga. � Esmu pārliecināta, ka arī taviem vīniem būs augsta likme, kad atsāksies solī�ana.

Dzirdot �o pazemojo�o komplimentu, Gils maķenīt sarāvās, tad sacīja:

� Varbūt reiz tu būsi ar mieru nodot savu astoņdesmit septītā gada raudzējumu aklai degustācijai sacensībā ar manējo, un tad mēs redzēsim, kur� būs pārāks.

Katrīna izslēja galvu. � To es tev nekad nespētu nodarīt, Gil.

Gilam vaigos sakāpa tvīkums. Katrīna bija ne tikai atsitusi viņa izaicinājumu, bet devusi ari spēcīgu prettriecienu. Viņas vārdi izklausījās patiesi un godīgi, apliecinot vēlē�anos neuzsākt tik tie�u sāncensību ar dēlu, tādējādi pasargājot to no sāpīga zaudējuma, bet Semam pat minēt nevajadzēja, kāds bijis viņas īstais nolūks.

Gilam tomēr izdevās dusmas pārvarēt un izmocīt smaidu. � Neviens nespēj katrreiz uzvarēt, Katrīn. Pat tu ne. � Teicamā pa�pārliecībā viņ� atkāpās un aizgāja uz bāra pusi.

Soms piebiedrojās Katrīnai. � Man �ķiet, tas nebija I miak gudri darīts.

Varbūt ne, bet tas bija nepiecie�ams, � viņa dzedri attrauca, tad ar starojo�u smaidu pievērsās Hjū Taunsen-i lam. � Par visu �o traci, mister Taunsend, vainīgs esat jūs.

- jūs tikai saņēmāt pārpārēm nopelnītu uzmanību, inadam. � Saņēmis Katrīnas roku, viņ� noliecās to no-� kupstīt. � "Kā vislabākais vīns, kas mutei tik salds." Ja izsole beigtos jau �obrīd, tas tik un tā būtu izcils noti-t ums, un par to varam pateikties jums.

Katrīna neapstrīdēja ekstravaganto slavinā�anu, nedz arī to pieņēma, vienīgi apvaicājās: � Vai jūsu draudzene mis Duglasa �ovakar nav �eit? Es nupat atcerējos, ka ielejas Karnerosas apkaimē kādam Zahari-jam Duglasam pieder vīnadārzs, un man ienāca prātā, ka viņa varbūt ir tam rados.

� Man liekas gan, ka Kellijai Kalifornijā nav radu. �ēl, ka jums nav izdevības viņai to pavaicāt. Kellijai �ovakar jāvada pārraide. � Viņ� paskatījās pulkstenī. �Jā, dro�i vien viņa vēl ir studijā un kārtojas uz mājās ie�anu.

� Se�as dienas nedēļā. Nebiju iedomājusies, ka viņai ir tik nejēdzīgi gar� darbalaiks, � Katrīna noteica, vienu uzaci izbrīnā sacēlusi.

� Televīzijas vilinājums, � Hjū strupi noteica.

� Ceru, ka �is vilinājums neiesniedzas arī svētdienā, � Katrīna atbalsoja Hjū atbildes strupo toni. � Katram cilvēkam ta�u nepiecie�ams laiks arī atpūtai.

Sema izpratnē tie bija visai dīvaini vārdi no Katrīnas mutes. Viņ� neatcerējās, ka Katrīnai pa�ai jelkad būtu atlicis laiks kaut kam citam nekā vienīgi vīnadārziem un vīndarītavai. Jāatzīst gan, ka pāris pēdējos gados viņa kļuvusi rāmāka. Ta�u atpūta nebija vārds, kas viņam saistītos ar Katrīnu.

Vēl da�as minūtes patērzējis, Taunsends atvainojās un aizgāja. Sems pārlaida skatienu viesu baram �

eleganti cilvēki elegantās drānās kavējās elegantās sarunās. �ādā vidē viņ� bija uzaudzis, jutās te tikpat brīvi kā vīnadārzos. Ta�u �ai vakarā māca garlaicība un īgnums.

Netālu no bāra Sems ieraudzīja Gilu sarunājamies ar baronu pāri. Blakus stāvēja arī Klejs. Kā vienmēr, visa Kleja uzmanība bija veltīta Natālijai Fu�ērai. Sems to vēroja, un ap lūpām viņam iezagās smīns. Iepriek�ējā vakarā Klejs bija lakstojies ap Kelliju Duglasu, �ovakar izmēģina savus burvja trikus ar baronesi, turklāt, sprie�ot pēc viņas tīksmīgās sejas izteiksmes, ar labākiem panākumiem.

� Ko sievietes viņā saskata? � Sems pat neapzinājās, ka bija to izteicis balsī, atjēdzās tikai tad, kad Katrīna atbildēja:

� To, ko vēlas saskatīt. � Rūgtums, pat dusmas vecāsmātes balsī pievērsa Sema skatienu viņai, �ķita pat, ka viņa runā pēc pieredzes. � Saskata vīrieti, kas spētu viņas glābt no vientulības, sniegt to jūtu bagātību, kam cilvēka gars ir radīts. Kad sievietes dzīvē krāsu ko�ums apdziest un romantika zūd, viņai slāptin slāpst kļūt atkal nozīmīgai, būt dārgai kāda cilvēka sirdī. Slāpes un izsalkums modina sapņus. � Katrīnas skatiens kavējās pie pāra otrpus zāles, bet Sems nepavisam nebija pārliecināts, ka viņa redz baronesi un Kleju. � Un, kad uzrodas vīrietis, kas viņai pievēr� uzmanību, remdē viņas slāpes, viņa tam notic, jo grib ticēt, jo grib, lai sapnis kļūtu par īstenību. Viņa liedzas apdomāt, ka vīrietis vēlas viņu vienīgi izmantot, ka viņa tam ir tikai lēta izprieca, liedzas tam ticēt, jo tas sapostītu viņas sapni.

Katrīna uzmeta Semam gandrīz iztrūcinātu skatienu, tad balss atkal kļuva rāma, tikai acīs dzalkstīja rūgtums. � Tāda sieviete bija mana māte, � viņa skadri noteica. � Pēc tēva nāves viņa gāja no rokām rokās. Man vēlāk nojuka skaits, cik to patēvu man īsti bijis, cik viņai bijis mīļāko. Tādi vīrie�i kā tavs brālēns

medi �ādas sievietes. Viņi ir īsti hameleoni, kas maina krāsu, pieskaņojoties sievietes sapnim. Beigās vienīgais reālais guvums ir vil�anās.

Nekad, arī zēna gados, Sems nebija dzirdējis ielejā pat �ukstus tenkojam, ka Katrīna, kop� kļuvusi atraitne, jelkad būtu publiski redzēta kāda vīrie�a sabiedrībā. Tie�i otrādi, apkārtējie ļaudis pat brīnījās par to, ka viņai neviena nav.

Un tomēr nupat Sems kādu mirkli jutās gandrīz pārliecināts, ka slepenībā vecaimātei bijis sakars ar kādu vīrieti, kas viņu izmantojis un pēc tam pametis ar rūgtām atmiņām. Ta�u laikam viņ� maldījās. Mātes piemērs būs viņai iemācījis redzēt, ka ir tādi vīrie�i kā Klejs. Dīvaini � nekad agrāk Sems nebija Katrīnu uzlūkojis kā sievieti. Viņam tā bija vienmēr Katrīna, pārāk stipra un pa�pārliecināta, lai vispār justu nepiecie�amību pēc kāda cilvēka. Bet vai viņa kādreiz bija vēlējusies, lai tāds cilvēks būtu?

Sems jau grasījās pavaicāt, bet attapās. Kāda viņam, ellē, gar to daļa? Pēk�ņi zaudējis pacietību, saērcējies, pats nesaprazdams, pret sevi vai pret Katrīnu, Sems vēlreiz pārlaida skatienu cilvēku pilnajai zālei, un neizprotamais nemiers pēk�ņi atkal bija klāt.

� Izie�u ārā bridi ieelpot gaisu, kamēr izsole vēl nav atsākusies, � viņ� pateica Katrīnai un steig�us devās uz tuvāko izeju. Tuvumā atskanēja smiekli � jauki, melodiski smiekli, bet Sems pat nepaskatījās, kas tur smejas.

� Labvakar, mister Ratled�! � Natālija sveicināja Kleju neizsakāmi jaukā, maigā balsi.

Viņ�, sveicienu atņemdams, palocīja galvu, tad nepasmaidījis ļāva skatienam liegi slīdēt pār viņas seju. Viņa nolaida acis, bet, kad atkal pacēla skatienu, acu dzīles izstaroja siltu mirdzumu.

Klejs nogaidīja, līdz tēvs iesaista baronu sarunā, tad teica baronesei: � Kad �orīt iz�ķīrāmies, man ienāca prātā, ka savās domās jūsu skaistumu esmu tikai iztēlojies. Bet jūs patie�ām esat skaista.

Pēk�ņi viņa pasmaidīja, pasmaidīja starojo�i un pameta a�u skatienu uz vīra pusi, bet tas bija pārāk iegrimis sarunā, lai viņu ievērotu. Tī�ām, vismaz Klejam �ķita, ka tī�ām, viņa ļāva smaidam izplaukt līksmos smieklos un uzlika roku baronam uz delma.

� Emīl, tas jādzird tev arī � �is izskatīgais kungs man nupat izteica brīni�ķīgu komplimentu, � viņa pavēstīja un �ķelmīgi palūkojās Klejā.

Kleju piemānīt viņai neizdevās. Viņ� smieklos saklausīja kluso kliedzienu, kas lūgtin lūdzās, lai vīrs pa īstam paskatās uz viņu. Bet, kad Emīls tie�ām paskatījās � kā vienmēr � mazliet izbrīnījies, ļoti pieklājīgi, tomēr neieraudzīdams to, ko viņa tik kaisli vēlējās ieraudzītu, � ka viņa ir skaista sieviete, kas drīz apvītīs, ja neviens viņu neiekāros.

Ta�u Emīls tikai paplik�ķināja viņai pa rociņu kā bērnam un izklaidīgi pasmaidīja. �Naturellement.

Barona sejā nebija ne jausmas no greizsirdības, nekādu rai�u. Tas muļķis tak iedomājas, ka viņa tam pieder un nekur nezudīs, Klejs atzina un novērtēja Natālijas spēju veikli noslēpt sāpīgu aizvainojumu. Viņa dro�i vien uzkrājusi krietnu pieredzi, bie�i juzdamās pamesta novārtā. Jo labāk viņam.

� Vai drīkstu jums atnest kaut ko dzeramu? � Klejs piedāvājās. � Varbūt glāzi �ampanie�a?

� Lūdzu, labprāt. � Natālija noskatījās Klejam pakaļ, kad viņ� devās uz bāru.

Pēdējās divās dienās viņa citu sievie�u sarunās bija �o to saklausījusies par Kleju Ratled�u, un dzirdētais ļāva noprast, ka viņ� ir pamatīgs brun�u mednieks, kas sievai sagādā ne mazumu rai�u. Varbūt tā tie�ām

taisnība; Natālija to nezināja. Pat ja tā arī būtu, viņai grūti nācās just līdzi Kleja sievai. Tādos brī�os kā �is viņai likās � labāk būtu, ja arī viņas vīrs reizēm aizrautos, jo ir grūti būt par sievu tādam, kas viņu gandrīz vispār neredz.

Patiesībā viņa apskauda Kleja sievu. Vēl daudz ļaunāk � �āds atklājums viņu pat nobiedēja.

Lai nu bija kā būdams, viņa atgriezās pie vīra sāniem un pūlējās ielausīties tā sarunā ar Kleja tēvu.

� ... patiesi ievērojama sieviete, � Emīls pabeidza iesāktu teikumu.

� Katrīna patiesi ir ļoti ievērojama sieviete, � Gils Ratled�s apstiprināja, tad paraustīja plecus. � Bet kas paliks pāri no Ratled�u vīndarītavas, kad viņa aizies no �īspasaules? Tikai bāla ēna no biju�ā uzņēmuma � diem�ēl.

Emīls sarauca pieri. � Bet ko tad mazdēls...

� Sems? � Viena uzacs uz�āvās zobgalīgā uzjautrinājumā. � Sems ir lāga cilvēks. Bet mūsu darbs ta�u ir saistīts ar skarbu konkurences cīņu. Lai vīndarībā gūtu panākumus, būt lāga cilvēkam ir par maz. � Gils apklusa un pēc mirkļa piebilda: � Bet es esmu pārliecināts, ka jūs pats to jau esat ievērojis.

� Protams. � Ta�u pēc Emīla nelaimīgi satrauktā izskata Natālija saprata, ka viņ� noteikti neko nav ievērojis, lai ko Gils Ratled�s ar savu piezīmi domājis.

Noklaudzēja āmura piesitiens, pavēstīdams, ka izsole atsākas. Kad Klejs atgriezās ar �ampanieti, cilvēki plūda atpakaļ zālē un sasēdās savās vietās. Natālija viņam pateicās un Emīla pavadībā atgriezās zālē.

Sema vieta bija palikusi tuk�a, un Katrīna sēdēja viena. Balles zālē iestājās klusums, kad tika reprezentēti nākamie izsolāmie vīni. Katrīna laiski noklausījās, kā viņai labi pazīstamā vīndaru valodā tika cildināta kādas slavenas Bordo vīna firmas milzīga sarkanvīna pudele, uzskaitītas visas vīna labās īpa�ības � "cik tam bagāta buķete, kāds brīni�ķīgs aromāts tajā ietverts, kā apkopotas visburvīgākās da�ādu ogu gar�as, cik tas koncentrēts, bet viegli baudāms, cik tas vispār cēls un pilnīgs".

Tie visi bija vārdi un teikumi, ko Katrīna saprata, ko pati gadu gadiem bija lietojusi. Tā bija profesionāla valoda, kaut gan Katrīna pati centās par vīniem domāt un runāt cilvēciskiem vārdiem, nekad neaizmirsdama daudzās paralēles, ko var novilkt starp vīniem un cilvēkiem.

Kā vienu vecāku bērni � brāļi un māsas � var būt at�ķirīgi cits no cita gan izskatā, personībā, gan spējās, tāpat arī vīni mēdz būt at�ķirīgi. Ik gadu, piemēram, vīns tiek raudzēts no ogām, kas plūktas no tiem pa�iem vīnogulājiem, kur pērn, tomēr abu gadu raudzējums nav vienāds, tie at�ķiras gan gar�as īpa�ībās, gan kvalitātē. Vīns var izdoties skaists un pievilcīgs, lieliskā krāsā, dzidrs, ar burvīgu smar�u, bet īstās, labās gar�as tam nav.

To visu domājot un apcerot, Katrīna sevi pieķēra, ka raugās uz mazdēla tum�i zeltaino galvu da�as rindas tālāk. Klejam blakus sēdēja Gils un, pieliecies dēlam, kaut ko �ukstēja. Raudzīdamās uz Gilu, viņa atcerējās naidu un ļaunīgumu tā acīs, kad pirmīt dēls bija pienācis klāt viņu apsveikt, � glu�i kā vīns, kas mucā �ķitis daudzsolo�s, bet, laikam ritot, kļuvis ass un rūgts.

Klusēdama Katrīna raudzījās uz Gilbertu, izjuzdama mātes sāpes par bērnu, kas izaudzis ienīst māti. Kā tas bija noticis? Kad viņa pret dēlu apgrēkojusies? Vai tas bija sācies tanī senajā, senajā naktī? Nē, to viņa nespēja pieņemt. Protams, zēna gados bija reizes, kad dēls paskatījās uz viņu tā, ka acis teica: es zinu, ko tu izdarīji, bet netrūka ta�u neskaitāmu citu rei�u, kad �ā pa�a viņas jaunākā dēla acīs dzirkstīja smiekli un nebēdnība.

Varbūt naida sēkla viņā iekrita tonakt, ta�u nekas nevar augt un nobriest bez baro�anas un laistī�anas. Kas gādāja naidam barību? Kas pavērsa dēlu pret viņu? Vai tas sākās ar D�onatanu? Ar splvo sāncensību, kas izveidojās starp Gilu un vecāko brāli?

Zēnu gados brāļi gan da�kārt izkāvās, gan izstrīdējās, ta�u ne vairāk, kā zēniem parasts. Protams, gadījās reizes, kad Gils dusmojās par to, ka D�onatanam tiek atļauts �is tas vairāk nekā viņam, jo D�onatans bija vecāks. Dabiski, ka zēni viens par otru centās iemantot mātes uzmanību; tas notiek jebkurā ģimenē. Ja Katrīna D�onatanam veltīja vairāk laika nekā Gilam, tad vienīgi tāpēc, ka D�onatans ar patiesu aizrautību interesējās par vīnadārziem un vīndarītavu, kas savukārt viņas dzīvē aizņēma vislielāko vietu. Un Gilu tolaik tas garlaikoja. Vienīgi tad, kad Gils atgriezās mājās pēc kara...

Jā, Katrīna atcerējās, tikai tad � pēc kara � sākās īstie nemiera laiki viņiem visiem, bet jo sevi�ķi Gilam un D�onatanam. Kara gados mājās bija tikai viņa un D�onatans. Un pēk�ņi atgriezās Gils, taisnā ceļā pēc diviem Francijā pavadītiem gadiem, kur viņ� bija nogar�ojis di�encēlos Bordo vīnus un apmeklējis daudzas slavenas vīndarītavas, arī Ch�teau Noir. Viņ� bija atgriezies pārpilns jūsmīgu ieceru, ko likt lietā dzimtas uzņēmumā.

Palūkojoties atpakaļ, Katrīna redzēja un saprata, cik smagi laikam D�onatanam bijis paciest jaunākā brāļa piepe�o parādī�anos uz skatuves. Ta�u ne mazāk grūti būs klājies Gilam, jūtoties mājās kā ieklīdenim. Tas noteikti bija īstais iemesls, kas Gilu padarīja pārspīlēti jūtīgu ikreiz, kad viņa atraidīja tā idejas.

Abi viņas dēli no laika gala bija pilnīgi pretstati raksturā un temperamentā. D�onatans bija rāmas dabas, varbūt mazliet vientuļnieks, Gils turpretī � kustīgs un sabiedrisks; D�onatanu nebija viegli sadusmot, bet Gils

aizsvilās ātri; D�onatana domu ievirze bija konservatīva, viņ� bija cilvēks, kas iepriek� visu pamatīgi pārdomā, iekams sper soli, bet Gilam visu vajadzēja tūliņ.

Katrīna visnotaļ cerēja, ka beigu beigās dēli viens otru papildinās � viens otru vai nu atturēs, vai sapurinās, tādējādi radot līdzsvaru. Nesanāca � abi smagi sadūrās pretmetos.

Tiesa, pirmajā gadā, pat pirmos divus gadus, brāļi lūkoja sadarboties. Ta�u jau itin drīz nesaskaņas darbā izvērtās personiskos strīdos.

Abi brāļi bija jauni � divdesmitgadnieki. Katrīna cerēja, ka tie nesaskaņas pāraugs, un darīja visu iespējamo, uzticot abiem apmēram vienāda smaguma atbildību katram savā jomā � D�onatanam pārziņā nodeva vīnadārzus un vīndarītavu, bet Gilam lika rūpēties par produkcijas izplatī�anu un pārējām tirgus darī�anām, kas savukārt saistījās ar izbraukumiem un ceļojumiem.

Ta�u arī tas nelīdzēja, un strīdi turpinājās. Turpmākajos gados iemeslu saradās aizvien vairāk, un tie bija ļoti da�ādi: Gils uzstāja, ka jāiegādājas jaunas iekārtas, lai varētu modernizēt vīndarītavu, jāracionalizē produkcijas ra�o�anas process, tā samazinot izdevumus. D�onatans nekavējās aizrādīt, ka vīndarītava atrodas viņa pārziņā un atbildībā un ka nav nekādas vajadzības iegādāties jaunas iekārtas, ja vecās kalpo pietiekami labi. D�onatans pukojās, ka Gils ceļojumos iz�ķērdē pārāk daudz naudas, aizbildinādamies ar rūpēm par pircēju izklaidi, vadā tos pa dārgiem restorāniem; Gils strīdējās pretī � esot maz cerību piedabūt kādu pie Ratled�u nama cēlo vīnu pirk�anas, aizvedot to pusdienās uz bistro. Gils kāroja izvērst galdavīnu tirdzniecību, uzsākot saldo vīnu ra�o�anu un lai�ot tos pārdo�anā ar citām etiķetēm, apgalvodams, ka tā gūstama krietna peļņa. D�onatans noraidīja pat �āda jautājuma

apsprie�anu, stingri noteikdams, ka Ratled�u nams ra�o un ra�os vienīgi augstas kvalitātes vīnus, nevis lētas suslas.

Katrīna vienmēr tika iejaukta brāļu strīdos, tā sakot, līdz pa�ai serdei. Vienalga, kurā pusē viņa nostājās, otrs to izjuta kā pret viņu vērstu pārestību. Tā turpinoties, viss uzņēmums kļuva par kaujaslauku, pat strādnieki �ajā Gila un D�onatana nepieteiktajā karā ieņēma pretējas pozīcijas.

Tomēr Katrīna vēl joprojām cerēja, ka abi strīdnieki beidzot reiz pierims, cerēja līdz pēdējam me�onīgi niknajam strīdam. Tobrīd viņa Kloda mazajā kantorītī bija runājusi pa telefonu vai nu ar kādu pircēju, vai oficiālu amatpersonu, viņa vairs neatcerējās, ar ko īsti. Durvis uz vīndarītavu bija atstātas pusviru, lai redzētu, kas ārā notiek, kad vīndarītavā iedrāzās D�onatans, tūliņ uz karstām pēdām viņam sekoja Gils; abi turpināja iepriek� uzsāktu strīdu...

� Pie velna, D�on! �Gils sagrāba brāli aiz rokas, lai piespiestu to apstāties. D�ons apsviedās apkārt un pavērās brālim sejā, un, lai gan neganti saniknojies, viņ� likās draudīgi rāms. � Met jel reiz to savu nolādēto pa�taisnību pie malas un vismaz uzklausi manu priek�likumu! � Gils uzsita vienu roku pa papīriem, ko turēja otrā rokā; arī viņ� bija dusmās pietvīcis. � Skaitļi nemelo.

� Nē, bet meļi skaitļo.

� Vai tu mani nupat nosauci par meli? � Gils pārskaities iekliedzās. � Smalki! � Viņ� iesvieda papīrus D�onam ģīmī. � Saskaiti pats visus skaitļus kopā. Gan redzēsi, ka iznākums zem stabiņa būs tāds pats. Nopirkt veco vīndarītavu ceļa galā un piepirkt klāt tai piederīgos divsimt akrus � tas mums būtu vislabākais

ķēriens. Kāda nelabā pēc tu tik traki baidies no aug�anas un papla�inā�anās?

� Un kāda nelabā pēc tu nevari apmierināties ar to, kas tev pieder? � D�onatans cirta pretī. � Tev nekas neliekas pietiekami labs, vai ne? To jau katrs redz, paskatoties uz tavām itālie�u kurpēm, zīda kaklasaitēm un divsimt dolāru uzvalkiem. Vienmēr tikai vairāk, vairāk, vairāk. Vairāk vīna, vairāk naudas, vairāk uzvalku, vairāk ceļojumu.

� Nu, un kas, ellē, vainas gribē�anai iegūt vairāk? � Gils nikni noprasīja. � Labāk būtu atzinies, ka tu nespēj uzņemties divu vlndarltavu vadību?

� Es varētu tikt ar abām galā. � D�onatans ieņēma īsti izaicino�u strīdnieka pozu, iespriezdams rokas sānos. � Bet lai mani rauj nelabais, ja es to darītu tāpēc vien, ka tu nevari rimties savā alkatībā.

� Zini, man līdz nāvei apriebies klausīties, cik drausmīgi alkatīgs es esmu. Un līdz nāvei apriebies ari tas, ka tu lien pie Katrīnas ar savām pasakām par mani un roc man bedri.

� Pasakām? Varbūt es esmu tas, kas uzpū� nereālus rēķinus un sūknē uzņēmuma naudu? To dari tu. � D�ons pastiepa pirkstu pret Gilu. � Viņas dārgais pai-puisltis.

� Ak tu, nelieti! � Gils nosēcās un zvēla ar dūri, belzienu papildinādams: � �I bija pēdējā reize, kad tu mani nosauci par zagli!

Sēdēdama pie Kloda rakstāmgalda, Katrīna �ausmās redzēja, cik smagi belziens trāpa D�onam pa zodu, atsit viņu tenteriski atpakaļ. Viņ� papurināja galvu, pacēla roku pret zodu, tad nelabi ierēcās un metās Gilam virsū.

Katrīna nometa klausuli un steidzās no kantora ārā. Kad viņa tika līdz durvīm, D�onatans zvetēja Gilu ar abām dūrēm. D�onatans bija augumā garāks un smagāks, toties Gils bija lunkanāks un �iglāks. D�onatans

sita āķi ar labo roku, bet Gils saliecās un ar kreisās rokas āķi belza D�onatanam vēderā un tūdaļ atkārtoja sitienu pa to pa�u vietu ar labo roku. D�onatans ievaidējās un ieļima vidukli. Gils belza ar dūri brālim pa muti, pārsita lūpu tā, ka izsprāga asinis.

� Mierā! Rimstiet! Rimstiet! � Katrīna rāva Gilu nost, pūlēdamās kau�ļus iz�ķirt, bet Gils nemitējās dauzīt D�onatanu ar dūrēm.

Kautiņ� beidzās tikai tad, kad pieskrēja divi strādnieki un sagrāba Gilu no mugurpuses. D�onatans gulēja zemē, drausmīgi sadauzīts. Viena acs puslīdz ciet, no pārsistās lūpas aumaļām plūda asinis. Katrīna nometās zemē pie dēla un pūlējās apturēt asinis.

� Divi pieaugu�i vīrie�i kaujas kā zeņķi, � viņa nikni purpināja. � Man kauns par jums.

Gils, smagi elsodams, atbrīvojās no saviem turētājiem. � Iesācējs bija viņ�.

Katrīna uzmeta dēlam ledainu skatienu. � Par to mēs parunāsim vēlāk, kad būsim ienesu�i brāli mājā.

� Lai �ie nes! � Gils pamāja uz abiem strādniekiem. � Es nepakustinātu ne pirkstu, lai viņam palīdzētu pat tad, ja viņ� taisītos izlaist garu. � Viņ� pagriezās un aizgāja.

Tad Katrīna saprata, ka dzīve tā vairs turpināties nevarēs. Kaut ko vajadzēja darīt. Turklāt nesaudzīgi.

Kad D�onatans bija ienests mājā un apkopts, Katrīna iesauca Gilu bibliotēkas istabā. Dēlam ienākot, viņa paskatījās uz tā greizi sadauzīto �okli un atcerējās D�ona-tana izķēmoto ģīmi.

� Ja esi mani �eit ieaicinājusi, lai es noklausītos vēl vienu no tavām lekcijām par kopā strādā�anu, tad pietaupi to savam vecākajam dēlam, � Gils paziņoja, tikko dusmas valdīdams. � Man apniku�i viņa mū�īgie dun�a dūrieni mugurā. Varbūt es pirmais iesitu, bet viņ� saņēma to, ko pelnījis, � pilnā mērā.

Gils būtu turpinājis, bet Katrīna, roku pacēlusi, viņu apturēja. � Man nav vēlē�anās uzklausīt tavus dusmu izvirdumus, ari lekcijas nebūs. � Uz rakstāmgalda viņai priek�ā gulēja papīri, kurus Gils bija gribējis parādīt D�onatanam, � tie bija apvārtīti un saburzīti, kautiņa laikā izbiru�i vīndarītavā pa grīdu. � Pēc �ā pretīgā kautiņa man ir nepārprotami skaidrs, ka jums abiem �eit kopā strādāt nav iespējams.

� Tie�ām pēdējais laiks tev to saprast, � Gils noteica. � Atdod D�onatanam vienu no vīnadārziem, lai viņ� tur perinās ar savām draņķa vīnogām. Ne par ko citu viņ� ta�u neinteresējas. Un es varē�u vadīt vīnda-rītavu. � Viņ� paraudzījās uz papīriem, kas gulēja uz galda, un tos sakārtoja. � Mēs varam nopirkt veco �mita vīndarītavu ceļa galā, to pa�u, uz kuru D�ons atteicās pat paskatīties, un produkciju divkār�ot. Piecos gados es varu padarīt Ratled�u vīndarītavu par pla�i pazīstamu uzņēmumu.

� Esmu pārliecināta, ka tu to varētu. Tev, Gil, ir laba veikalnieciska izjūta, tu esi labs tirgotājs. � Abas �īs atziņas bija rosināju�as Katrīnu uz lēmumu, par kuru viņa beidzot bija iz�ķīrusies. � Tas arī ir īstais pamats, kas man ļauj ticēt, ka tu ļoti labi iekārtosies pats savā uzņēmumā.

� Kā � tu mani padzen? � Gils pēk�ņā neizpratnē iesaucās.

� Tev jāatzīst, Gil, ka tu nekad neesi bijis pilnīgi vienisprātis ar maniem ieskatiem par Ratled�u nama vīn-darības nākotni.

� Tu gribi sacīt � ar taviem un D�onatana ieskatiem?

Katrīna izlikās nedzirdam ņirdzību dēla balsī un turpināja: � �ajos gados tu neskaitāmas reizes esi dusmojies un īgņojies par manis izraudzīto politiku �īs vīndarītavas vadī�anā. Tu jau sen un stingri turies pats pie savām idejām un pie savas pārliecības. Neliels vīnrūpniecības uzņēmums tev dos iespēju to visu īstenot praksē. Lai palīdzētu to uzsākt, es nopirk�u tavu intere�u daļu Ratled�u īpa�umā.

� Palīdzēt man kaut ko uzsākt? Tu tie�ām domā izpirkt manu daļu? Ko tu patiesībā ar to domā? Pasviest naudas �ūksni, pirms padzen mani no mājām?

� Es cen�os rīkoties godīgi.

� Godīgi? Ak tavā izpratnē tas ir godīgi? � viņ� dusmās izaicino�i iesaucās. � Vienmēr tev labs ir bijis tikai D�onatans. Tu nekad neesi gribējusi paciest manu klātbūtni �eit.

� Tā nav taisnība.

� Vai tu no tiesas gaidi, ka es tev ticē�u, ja skaidri zinu, ka tu melo? Visa tava dzīve ir vieni vienīgi milzu meli. Un man tas ir zināms. Un to tu nespēj paciest, vai ne? Tu nespēj paciest, ka es zinu, kas tanī naktī patiesībā notika.

� Tam ar �o manu lēmumu nav itin nekā kopīga.

� Ak nav? Tu nekad neesi gribējusi paciest mani tuvumā, jo es tev nemitīgi atgādinu, ko tu izdarīji vai � ko noklusēji. Tev varbūt �ķiet, ka es to nezinu, ka nekad neesmu to zinājis?

� Tu maldies.

Ta�u Katrīnai nekad nebija izdevies Gilu par to pārliecināt. Ne toreiz, ne vēlāk. Un todien, izejot no bibliotēkas istabas, viņ� izgāja, māti ienīzdams. Savulaik viņa bija cerējusi, ka tad, ja pa�a vlndarītava izveidosies un gūs panākumus, Cils beidzot sapratis un atzīs, ka aizie�ana no Ratled�u nama bijis vislabākais atrisinājums ikvienam no viņiem. Ta�u tas nenotika, un viņa neticēja, ka tas jelkad notiks.

Sems izgāja pa virpuļdurvlm karstajā nakts gaisā. Ticis uz ielas, viņ� apstājās un palūkojās aug�up, bet

augstceltnes gandrīz pilnīgi aizsedza debesis. Viņ� neredzēja nevienas zvaigznes milzīgajā tālumā, un gaiss visapkārt oda pēc izplūdes gāzes un vakardienas mājturības atkritumiem.

Viņam klāt pienāca �veicars. � Vai sameklēt automa�īnu, ser?

� Nē, paldies.

Atpogājis �aketi, Sems devās uz priek�u. Kad viņ� nokļuva līdz ielu krustojumam, kur dega luksofora signāls, sutīgais karstums viņu piespieda novilkt �aketi un pārmest to pār plecu.

Nelikdamies zinis gar sarkano gaismu, Sems �ķērsoja ielu un soļoja tālāk pa krēslainu sānielu garām sarkanbrūnai smil�akmens mājai. Nekāda noteikta ceļamērķa viņam nebija. Izdzirdis pazīstamu vecu rokenrola dziesmu, viņ� devās uz to pusi, no kuras tā skanēja.

Triju muzikantu ansamblis priecēja ielas kafejnīcas apmeklētājus Rokfellera centra laukuma apak�ējā daļā. Aug�ā sapulcēju�ies tūristi klausījās. Mūziķi uzsāka vecu Fetsa Domino gabalu, un Sems, aizgājis līdz stūrim, palika stāvam un klausāmies.

No ēkas ielas pretējā pusē iznāca sieviete, turēdama rokā smagu plecu somu. Pēc gaitas Sems tūdaļ pazina Kelliju Duglasu. Jau pēc garajām kājām vien.

"Jā, tas esmu es un iemīlējies kā aizvien," dziedāja puisis mūziķu ansamblī, un mikrofonā pastiprinātā balss aizskanēja tālumā. "Kaut mīlējis neesmu sen..."

Pēk�ņi Sems gau�i sadusmojās pats uz sevi. No tās sasodītās viesnīcas ta�u varēja aiziet jebkurā virzienā, kāda nelabā pēc viņ� bija nācis �urp? Vienreiz mū�ā viņ� bija apdedzinājies un nepavisam negribēja apsvilt no jauna.

Un tomēr Sems stāvēja un noskatījās, kā Kellija iesē�as ietves malā atstātajā automobilī. Likās, viņa paskatījās

pāri ielai, ta�u dro�s Sems par to nejutās. Un galu galā, � viņ� sev paskaidroja, � kāda tam nozīme! Rīt viņ� pametīs �o dzelzsbetona salu un lidos atpakaļ uz Kali-fomiju. Un ar to viss būs beidzies.

Jaunās �ovprogrammas "Cilvēki �ai pasaulē" darba telpās nebija ne mazākās līdzības ar Ziņu nodaļas nervozo steigu, kur pastāvīgi valdīja neprātam līdzīga trauksme, kad lāgiem vajadzēja stāstījumu apraut gandrīz vai pusvārdā, jo raidlaiks beidzās un nākamais raidījums mina uz papē�iem. �eit balsis ļoti reti pacēlās virs normālā skaļuma, pat telefons �eit zvanīja civilizētāk, tā Kellija domāja, iedama pa gaiteni uz savu darbistabu.

Trijās dienās viņa vēl nebija pieradusi pie daudz mērenākā tempa, pie tāda, kas neprasīja gatavu produkciju dienas beigās. Protams, bez steigas un spriedzes neiztika arī �eit, bet visas norises bija citādas, vieglāk panesamas.

� Ķellij, hei, Ķellij!

Izdzirdusi savu vārdu, viņa apstājās un pagājās pāris soļu atpakaļ līdz vaļējām durvīm, kam tikko bija pagājusi garām. Ielūkojusies istabā, viņa ieraudzīja Dīdī Salivanu, kas metās apkārt nokrautajam rakstāmgaldam viņai pretī. Dīdī bija ģērbusies, kā vienmēr, lempīgi platās biksēs un tikpat lempīgā polo kreklā. Brilles uzstutētas galvvidū, austiņas paslēptas zem īsajiem brūnajiem matiem, kuros jau trīsdesmit se�u gadu vecumā ievilku�ās sirmas �ķipsnas.

� Tu esi gau�ām drīz atpakaļ. � Dīdī paskatījās savā lielajā, ādas siksniņā ietvertajā rokaspulk-stenī. Tikko viņa vēra muti vaļā, tūdaļ varēja saklausīt

Teksasas cilmi. � Es domāju, ka tu vēl aizvien noņemies ar savu plastmasas cāli. Kā izdevās runa?

� Runa izdevās labi, un brokastis izpārdotas līdz pēdējai vietai. Tas nozīmē, ka Likteņa pabērnu programmas naudas lādīte tapusi mazliet smagāka, � Kel-lija atbildēja un smaidīdama piebilda: � Bet plastmasas cālis uzstājās pirmais, runa bija tikai pēc tam.

� Un filma par bērniem � kāda bija reakcija uz to? � Filmu bija producējusi Dīdi, strādājusi pa�aizliedzīgi, laiku netaupīdama, un aicinājusi ari citus darīt to pa�u.

� Man gau�ām �ēl, bet, kad sākās filma, es aiz�maucu, man te palicis pārāk daudz darba, lai būtu varējusi kavēties un noskatīties. � īstenībā Kellija nebija spējusi skatīties uz izmocītajiem, piekautajiem bērniem, redzēt to pārbiedētās sejiņas, izmisu�ās acis, tāpat kā viņai nekad nebija pieticis spēka pa�ai tie�i strādāt ar �ādiem bērniem. Niknums, kas viņu plosīja pret pāridarītājiem, bija pārāk spēcīgs. Ta�u par to viņa ne ar vienu nerunāja. � Un ko tu man vari pateikt?

Dīdi viņai plati uzsmaidīja un pavērsa abus īk�ķus aug�up.

� Es tikko runāju ar D�ona Treivisa preses aģentu. Rit pusdienas Krievu tējnīcā pulksten vienos ar pa�u di�o cilvēku.

Kellija priecīgi un cerīgi pasmaidīja. � Vai tas nozīmē, ka viņ� būs ar mieru piedalīties pla�ākā programmā?

� Oficiāli nekas vēl netiek solīts. Viņi grib, lai Trei-viss vispirms iepazīstas ar tevi, jo jāparaugās, kā jums abiem saskan. Viņiem tādas spēlītes patīk. Lai jau paspēlējas, bet es varu ar tevi saderēt uz nezin ko � mums viņ� ir rokā.

� Kaut nu tev būtu taisnība, � Kellija klusu nomur-dēja, viņas piesardzīgā daba neļāva bez iebildumiem uzreiz noticēt Dīdi pārvarlgajam optimismam.

� Zinu, ka man ir taisnība, � Dīdi stingri palika pie sava un, atspiedusies pret stenderi, norāva brilles no galvas un pavēzēja tās rokā, tāpat vien � enerģijas novadī�anai. � Manu mīļdieniņ, Kellij, vai tu saproti, ko tas nozīmē? �itais vecis ir karstāks numurs par meksikāņu halapenjo¹. Viņa jaunā filma sit pu�u visus līdz�inējos kases rekordus un ir vēl tikai otro nedēļu uz ekrāniem. Vēl vairāk � viņa loma aprakstīta ar Oskariem no vienas vietas. Vai tu to filmu esi redzējusi?

Kellija palocīja galvu. � Biju vienā privātā demonstrē�anā jau pirms vairākām nedēļām.

� Es arī. � Dīdi paliecās uz priek�u, un viņas skatiens kļuva aizvien dedzīgāks un noteiktāks. � ļa mēs viņu iedabūjam savā pirmajā pārraidē, tad tā ies gaisā ap to pa�u laiku, kad pasludinās Akadēmijas balvu. Vai vari iedomāties, ko tas nozīmēs mūsu popularitātes rādītājiem? Neko labāku mēs pirmajai reizei pat iedomāties nevaram.

� Jā, es tev piekrītu, bet man visu laiku stāv prātā baumas par viņa partneri. Vai kāds papētījis, cik taisnības ir valodām, ka �ī vairs negribot filmēties?

� Kas gan spēj at�ķirt, kur tajā Holivudas mud�eklī patiesība, kur tenkas, it īpa�i ap �o filmu. � Dīdī nicīgi paraustīja kaulainos plecus.

� Ja izdosies, tā būs lieliska izie�ana ekrānā. Un galu galā kāpēc gan lai Kita Māstersa izstātos no spēles tagad, kad jau kļuvusi tikpat kā par zvaigzni? Tā nav loģiska doma. � Kellija sarauca uzacis un nopūtās. � Diem�ēl Hjū �o programmu neuzskata par neatvairāmu .

� Un viņam, zini, taisnība. Publikai ir pilnīgi vienalga, kāpēc �ī atsakās no amerikāņu sapņa un grasās uzgriezt tam muguru. Kālab lai cilvēki par to interesētos?

'jalapeno � mazs, apaļ�, ļoti ass Meksikas pipars.

īstenībā tā ir nepatriotiska rīcība. Cilvēki tikai paraustīs plecus un nospriedīs, ka �ai vajadzētu pārbaudīt prāta spējas. Maz ticams, ka skatītāji īpa�i ieslēgs televizoru, lai to noskaidrotu. Skatītāji grib redzēt D�onu Treivisu, kas pēc notriek�anas pie zemes no jauna pacēlies pa�ā virsotnē.

� Kas tiek runāts par D�onu Treivisu?

Pagriezusies Kellija pēk�ņi atradās aci pre aci ar

Lindu D�eimsu, Rietumu krasta programmu korespondenti un vēl neseno sāncensi uz jauno �ovprogrammu vadītājas posteni. Viņa dzedri uzsmaidīja Kellijai un nemaz nepūlējās slēpt naidīgumu, kas spīdēja zilajās acis un �ķita tikpat salts kā zilganbaltā kleita viņai mugurā.

� Sveika, Linda! � Kellija rāmi atsaucās, skaidri apzinādamās, ka līdz ar jauno posteni tī�i vai netī�i iemantojusi ienaidnieci.

� Ai, ai, ai � tā ta�u nudien ir Rietumu krasta programmu daļas korespondente Linda D�eimsa! � Dīdi sakrustoja rokas pār krūtīm un atslējās taisnāk pret stenderi. � Kāds vēj� tevi atpūtis tik tālu �urp līdz mūsu krastam?

� Darī�anas. Es nupat izpļāpājos ar Hjū. Gribēju gan pateikt, cik vīlusies jutos, ka neiznāks strādāt kopā ar viņu, ta�u, protams, novēlēju viņam vislabāko. � Pēc īsas pauzltes viņa piebilda: � Tāpat ari tev, Kellij. Zinu, ka ir mazliet par vēlu, bet tik un tā apsveicu.

� Paldies! � Kellija paspieda Lindas pretī sniegto roku. � Taisnību sakot � līdz pat brīdim, kad man �o darbu piedāvāja, es domāju, ka apsveik�u tevi.

� Tie�ām? � Linda pacēla vienu uzaci, kas bija tikpat zeltaina kā viņas mati. � Kaut ari jūs ar Hjū esat tik tuvi draugi.

� Jā, tie�ām, � Kellija strupi atbildēja, apskaitusies par aplinko aizrādījumu uz favoritismu.

Linda D�eimsa par �o jautājumu vairs tuvāk neizteicās, izklaidīgi papētīja pati savas rokas, tad atkal pacēla skatienu Kellijas acu līmeni. � Jāteic, ka pēc tam, kad Hjū man izskaidroja programmas būtību, es sapratu, ka tas nav manā garā. Trūkst īsta izaicinājuma. Es dodu priek�roku stāstījumam, kam vairāk miesas uz kauliem. Bet esmu pārliecināta, ka �āda vieglāka pieeja tev vairāk pa plecam.

� Cik lieliska ir apziņa, ka man tiek dāvāts tavs atbalsts, Linda. � Kellija tī�uprāt pieskaņojās saharīna saldumam Lindas balsi.

Lindai lūpas uz mirkli sakniebās pavisam plāniņas, ta�u tūdaļ izlīdzinājās liekulīgā smaidā. � Kad es pienācu, dzirdēju jūs abas runājam par D�onu Treivisu. Vai, starp citu, jūs cerat noorganizēt ar viņu interviju �ovprogrammai?

Viņai atbildēja Dīdi: � Kellijai rīt ar viņu norunātas pusdienas.

� Cik jauki! � Linda gandrīz vai murrāja. � Mēs ar D�onu T. esam seni draugi. Viņ� tagad ir tik traki pieprasīts, ka kļuvis gau�ām izvēlīgs pasākumos, kuros piekrīt piedalīties. Bildī�u viņam par tevi kādu labu vārdu. � Viņa uzsmaidīja Kellijai un Dīdi. � Vēlu jums visiem labu veiksmi! � viņa noteica un aizgāja uz liftiem.

� Man tāda ju�ana, ka tā veiksme, ko viņa mums novēl, drīzāk ir neveiksme, � Kellija nopurpināja.

� Gan viņa tie�ām kaut ko pateiks Treivisam, � Dīdi turpināja Kellijas iesākto domu. � Ieteiks neielaisties intervijā ar tevi. Viņa tevi baigi neieredz, Kellij.

� Es to uzskatu par komplimentu.

� Malacis! � Dīdi īsi atsmēja, bet tad kļuva nopietna. � Tu būtu vēl lielāks malacis, ja no viņas piesargātos. Bīstamākās ir tās �ūskas, kas pirms dzēliena ne�vadzina klaburus.

� Turē�os no viņas dro�ā attālumā. Mums Aiovā �ūsku daudz nav, toties ir lērums skunksu. Arī tie nebrīdina.

Dīdī paraudzījās gaitenī, savilka pieri grumbās, tad atkal pievērsās Kellijai. � Vai vari iedomāties, kas mani biedē līdz nejēdzībai?

� Kas tad?

� Cilvēki, kas tiekas ar Lindu D�eimsu, var nodomāt, ka televīzijā visas sievietes ir tādas kā viņa. � To pateikusi, viņa atrāvās no stenderes un iegāja istabā, tik teatrāli noskurinājusies, ka Kellijai sanāca smiekli. � Tikai neaizmirsti rītdien sarunātās pusdienas.

� Palūg�u, lai Sjū atzīmē kalendārā, � Kellija apsolīja. Sjū bija viņas jaunā asistente. Pamājusi atvadas, viņa aizsteidzās pa gaiteni pati uz savu darbistabu.

Kad Kellija iegāja priek�istabā, Sjū tomēr pie sava galda nesēdēja. Uz rakstāmgalda stūra bija nolikts dienas pasts un pa telefonu saņemtās ziņas. Kellija visu savāca un paņēma līdzi savā nelielajā kabinetā, pa kura logu varēja redzēt Rokfellera centra laukumu.

Vispirms Kellija izskatīja pa telefonu saņemtās vēstis. Konstatējusi, ka neviena no tām nav steidzami atbildama, viņa ķērās pie pasta sūtījumiem un pārlaida vēstulēm visai pavir�u skatienu, līdz ieraudzīja ar roku rakstītu īsu vēstuli no Katrīnas Ratled�as. Katrīna pateicās par interviju un apliecināja atzinību viņas darbam.

Ta�u, vēstulīti lasot, viņas prāts kavējās nevis pie Katrīnas, bet gan pie mirkļa sestdienas vakarā, kad, izgājusi no radioēkas, viņa ieraudzīja ielas stūrī vientulīgi stāvam kādu vīrieti. Sekundes daļiņu viņai likās, vai tik tas nav Sems Ratled�s. Smieklīga iedoma, protams; jo viņa zināja, ka Sems Ratled�s atrodas krietni tālu vīnu izsolē.

Tomēr vēl smieklīgāka par aplamo iedomu bija vil�anās sajūta, kas uzmācās, redzot, ka tas nav Sems.

Viņai vajadzēja justies atvieglotai, un viņa jutās atvieglota.

Iezvanījās telefons. Kellija pameta skatienu priek�istabā. Kad pēc otra signāla klausule netika nocelta, viņa saprata, ka Sjū nav vēl atgriezusies, un, atlikusi Katrīnas vēstuli malā, pati nocēla klausuli.

� Kellija Duglasa. � Automātiski viņa pastiepa roku pēc bloka un rakstāmā.

Tālsatiksmes telefoniste pieteica: � Man te ir tie�a personiska saruna ar mis Kelliju Duglasu.

� Es klausos.

� Runājiet, ser! � Atskanēja viegls klik�ķis, kas nozīmēja, ka telefoniste atslēgusies no līnijas.

� Līziņ-meitiņ, vai tā esi tu? � Balss, ienīstais mīļ-vārdiņ�, kas nekad nebija izrunāts sirsnības pau�anai, vienīgi lietots griezīgā ņirgā, Kelliju sastindzināja, �ausmas un izbīlis niknos viļņos brāzās viņai cauri un pāri. � Līziņ-meitiņ, tas esmu es...

Viņa pārtrauca runātāju. � Es zinu, kur� tas ir. � Tai pa�ā mirklī viņa no�ēloja, ka to pateikusi, saskaitās pati uz sevi, ka nebija izlikusies nepazīstam. Bet nu bija par vēlu. � Kas tev vajadzīgs?

� Es vienvakar redzēju tevi televīzijā, tu runāji ziņās. Pirmajā brīdī, tevi ieraudzījis, nodomāju, ka ausis mani viļ.

� Vai pareizāk nebūtu sacīt � viskijs? � Kellija noskaldīja.

� Tev vienmēr bijusi asa mēle.

� Ko tu no manis gribi? Kādēļ zvani? � Ta�u atbildi viņa zināja un spīvā rūgtumā piebilda: � Mēģinā�u uzminēt. Tu gribi naudu, vai ne?

� Tas ir Ratled�u dēļ. Viņi, pati lielā madama. Grib nolaupīt manu zemi. Es mazliet aizkavējos ar maksājumiem; nu viņa liedzas gaidīt. Pieprasa, lai samaksāju visu uzreiz, citādi ņem�ot zemi nost. Māju, vīnadārzus, visu. To es nedrīkstu pieļaut. Tev jānāk man palīgā. Tu esi lieliski iekārtojusies, tikusi labā robā televīzijā, pelni lielu naudu. Trīsdesmit piecus tūksto�us ta�u tev būs iespējams...

� Nē. � Atbilde bija ātra un negrozāma.

� Tev jāpalldz. Man neviena cita nav. Sasodīts, tu man to esi parādā!

� Es tev neko neesmu parādā! � Dusmas, kas līdz �im brīdim bija gailēju�as krūtīs, nu izlauzās uz āru. Tās sadrebināja ne tikai viņas balsi, bet visu augumu. � Neko, vai dzirdi?

� Llziņ-meitiņ, tu ta�u nedomā...

Bet Kellija negribēja dzirdēt vairs ne vārda; viņas mērs bija pilns. � Un nekad, pat nemēģini nekad vairs man zvanīt un mani meklēt!

� To ta�u tu nedomā nopietni!

Kellija ar troksni nometa klausuli, pārcirzdama viņa protestu, tad aizmeta plaukstas sejai priek�ā, un tā ari palika, mēģinādama pārvarēt izbīli, dusmas, atmiņas. Kellija ienīda viņu. Bija pagājis tik ilgs laiks, radās cerība, ka viņ� ir miris. Viņa vēlējās, lai būtu miris.

Iegrūdusi rokas matos, viņa ar nagiem iecirtās galvā. Mācās virsū bailes � kā vienmēr pēc dusmām un pretestības mēģinājumiem.

� Ak Dievs, ko es izdarīju? � Kellija pietraucās kājās, piegāja pie loga un aklām acīm raudzījās ārā. Abām rokām Viņa aptvēra vidukli, pūlēdamās apvaldīt nelabumu, kas cēlās kuņģi reizē ar paniku.

Vajadzēja aizsūtīt viņam to naudu. Trīsdesmit pieci tūksto�i viņai bija. Kop� sākusi strādāt televīzijā, viņa bailēs par nākotni bija sākusi krāt, kā vāvere vilkusi kopā pēdējo grasi, ko vien varēja ietaupīt. Pieskaitot procentus, viņai bija gandrīz piecdesmit tūksto�i, ieguldīti superdro�ās obligācijās. Vajadzēja atgrūst viņam to naudu un atbrīvoties uz visiem laikiem!

Tā bija �antā�a, un Kellija to zināja. Viņ� neapmierinātos ar trīsdesmit pieciem tūksto�iem. Piespiedusi pieri pie loga rūts, viņa aizvēra acis. Būtu tie�i tā, kā reiz jau bijis, � viņ� atņemtu vispēdējo nopelnīto centu. Toreiz saglabājās vienīgi tas, ko izdevās no viņa paslēpt.

Nē, bija pareizi nedot viņam naudu. Kellija centās pati sevi par to pārliecināt.

Bet ja nu viņ� sāks runāt? Ņemsies plāt visu vajā? Kas būs, ja...

� Rimsties, rimsties, un cauri! � Kellija pati sev uzsauca un garā sevi pamatīgi sapurināja. Galvu atmetusi, viņa vērās griestos, mirk�ķinādama acis, lai aiztrauktu asaras, kas jau riesās. Un tālāk prātā turpināja: nu padomā labi, kas notiks, ja viņ� to darīs zināmu pasaulei? Kas tādā gadījumā būtu visļaunākais?

Atbilde nebija ilgi jāmeklē. Hjū, Dīdī, visi ra�o�anas nodaļā, visi programmu nodaļā uzzinātu patiesību par viņu � kā viņa dzīvojusi, kā augusi, uzzinātu līdz beidzamam visus pazemojumus, visu par viņas dzīvi un ģimeni. Varbūt kāds viņu apbrīnotu par gūtajiem panākumiem, par to, ko viņa, spītējot visam, sasniegusi, bet ar to nepietiktu � viņai justu līdzi, viņu �ēlotu, bet līdzjūtība viņai riebās. Viņa ienīda līdzjūtību!

Ta�u Kellija kaut ko tādu bija pārcietusi arī agrāk un palikusi dzīva; izturēs arī tagad. Tas nenozīmēs pasaules galu; viņa nezaudēs ne darbu, ne karjeru. Vienalga � lai notiek kas notikdams, viņa izturēs. Viņa prata izdzīvot. Viņai vajadzēja to prast.

� Kellij?

Viņa tika otrreiz uzrunāta, iekams izdzirdēja un pagriezās. Darbistabā bija ienācis Hjū, ar vienu roku vēl pieturēdams durvis pusviru. Viņ� izskatījās samulsis. Kellija to redzēja, bet īstenībā neievēroja.

� Dīdī man tikko pateica par pusdienām, kas rīt tev paredzētas ar D�onu Treivisu... � Viņ� pie�ķieba galvu,

uzacis saraucās vēl vairāk, acis samiedzās �auras. � Kellij, vai tev kas kait?

Viņa vienu pa�u reizi palocīja galvu un pieķērās satraukumā duno�ajai galvai kā glābiņam, lai izskaidrotu savu neparasto, izklaidīgo izturē�anos. � Galva sāp, nekas vairāk.

� Ļauj man uzminēt, no kā tev piemetu�ās galvassāpes, � Hjū klusu noteica, un vienu īsu mirklīti Kellija sastinga kā salā, iedomādamās, ka viņ� varbūt noklausījies telefona sarunu un tagad zina visu.

� Vainīga Linda D�eimsa. Dīdi man stāstīja, kā �ī jums abām gaitenī uzkritusi un maķenīt izlaidusi nagus. Neliecies ne zinis, Kellij! Neliecies gar viņu ne zinis!

Linda D�eimsa. Saruna ar to sievi�ķi �ķita notikusi kaut kad ļoti sen, Kellija bija to jau pilnīgi aizmirsusi. Bet, ja negribēja tikt vairāk iztaujāta, tad nedrīkstēja atzīties.

� Labi, nelik�os. � Viņa atkal palocīja galvu.

Hjū ieskatījās viņā cie�āk. � Bet vai tev tomēr kaut kas nekait? Tu esi pavisam bāla.

Kellija palūkojās uz Hjū. Vai varbūt tūliņ visu izstāstīt, pirms viņ� citādi uzzina patiesību? �ī būtu vispiemērotākā iespēja grēksūdzei. Bet ja nu nekas vairāk nenotiek? Vai nav labāk nogaidīt un paskatīties, kā viss risināsies?

Līdzko Hjū paspēra soli Kellijai tuvāk, viņa atgriezās pie rakstāmgalda, uzceldama barjeru. �ai brīdī viņa jutās pārāk nedro�a un varēja sabrukt no visvieglākā pieskāriena.

� Sarkaniem matiem bāls ģīmis labi piestāv. � Meklēdama iemeslu, kā mainīt sarunas tematu, viņa paņēma no rakstāmgalda vēstulīti.

� Redzi, �odien es saņēmu �ito � no Katrīnas Rat-led�as. Viņa pateicas par interviju.

� Tie�i to no Katrīnas varēja gaidīt. � Hjū izņēma kartīti Kellijai no rokas un ar acīm pārskrēja tās saturam. � Viņa nāk no tā laikmeta, kad �ādas laipnības tika stingri ievērotas.

� Tie�i tā arī es to uztvēru, � Kellija atteica, lai tikai nepazustu sarunas pavediens.

� Interesanta sakritība, ka tu esi saņēmusi �o vēstulīti. � Viņ� pagrozīja to pirkstos. � Pēdējās dienās mani nodarbina viena ideja, kas vairs nedod mieru... � Teikumu nepabeidzis, viņ�, sarauktu pieri nolūkojās Kellijā. � Vai tu kaut ko iedzēri pret tām savām galvassāpēm?

� Nē, pajautā�u Sjū, kad ienāks, vai viņai nav kāds aspirīns, � Kellija samelojās, tad atcerējās. � Turklāt man viņai jāpasaka, lai atzīmē tās pusdienas ar Treivisu un savāc visus materiālus, kādi mums par viņu ir. Pirms mēs rīt satiksimies, gribu izzināt par viņu vairāk, nekā zina viņ� pats.

� Tev priek�ā vesela pēcpusdiena, � Hjū noteica, nolikdams vēstulīti uz pārējo pasta sūtījumu kaudzītes. � Par manu jauno ideju parunāsim citreiz.

� Tā būs gan labāk.

Kad Hjū gāja uz durvju pusi, Kellija jau spēja pat pasmaidīt. Viņa paņēma pa telefonu atstātās ziņas un izlikās tās lasām, kamēr vien sadzirdēja soļus gaitenī. Pēc tam labu brīdi stingi noraudzījās uz telefonu, prātodama, ko darīt, ja viņ� vēlreiz piezvanītu.

Lēni, gandrīz automātiski, Lēns Douertijs pakāra klausuli un blenza telefona automātā. Viņa naudu nedos, to viņ� apzinājās tikpat nepārprotami kā naidu viņas balsī. Dievs �ēlīgais, ko lai iesāk?

Skaidrs kā rasas lāse, se�as pēdējās dienas ne piliena neiebaudījis, viņ� aiztenterēja pa līkumaino aleju garām

vairākiem modespre�u veikaliem_/ Sv. Helēnas viesnīcas ieejai un ienira Lielajā ielā. Satiksme bija biezum bieza abās joslās. Linkolni un mersedesi cie�i cits aiz cita, pa vidu vēl fermu kravas ma�īnas, motoru dīkstāves troksnis neaprima ne mirkli. Augstu virs galvas viesnīcas jumta kupola galā stiprajā vējā plandīja un plīk�ķēja karogs.

Douertijs neko no visa tā ne redzēja, ne dzirdēja. Viņ� jutās slims, satriekts un nobijies. Un iedams uztriecās virsū smagnējam vīrietim dzeltenās īsbiksēs un puķainā havajie�u kreklā, pretīnācēju pat nepamanījis.

� Skaties, kur ej!

Pat skarbais uzsauciens viņam nenonāca līdz apziņai. Sajūta bija tāda, ka ceļi tūdaļ salieksies un viņ� saļims. Glābiņu meklēdams, Douertijs pieķērās pie senlaicīga laternas staba, kādi vēl rotāja pilsētas Lielo ielu. Pie tā viņ� satriekts, izmisumā �ūpodamies, palika stāvam.

Viņ� bija juties tik dro�i pārliecināts, ka naudu dabūs. Tik pārliecināts... Douertijs pārlaida plaukstu pār seju, it kā gribēdams aiztraukt ļaunu sapni. Bet tas neizdevās.

Nu viņ� zaudēs savu zemi. Bet bija apsolījis Rebekai, ka nezaudēs. Apsolījis Rebekai.

Elpa izplūda īsos, aprautos �ņukstos, un viņ� sagumis atzvēlās pret apgaismes stabu. Nu vairs neko nevarēja iesākt, nebija vairs neviena cilvēka, pie kā griezties, neviena, kas viņam dotu tādu naudu. Ja nebūs naudas, Ratled�i viņam atņems zemi.

� Tad viņi būs uzvarēju�i. � �ukstēdams Douertijs pavērās debesīs, nelikdamies ne zinis par riebuma pilnajiem skatieniem, ko viņam uzmeta garāmgājēji. � Es viņus nespē�u atturēt, Bekij. Man nav neviena cita cilvēka, kas būtu ar mieru stāties pretī Ratled�iem...

Kamēr viņ� raudzījās aug�up zilajās debesīs, balss

izdzisa, it kā prātā viņam lēnām sāktu veidoties doma, veidoties un pamazām pieaugt spēkā. Ratled�i. Varbūt viss vēl nav zaudēts. Vēl jāmēģina. Bekija gribētu, lai viņ� vēl papūlas.

Da�ās nākamajās dienās ik telefona iezvanī�anās Kel-lijai izvērtās viņas pa�as personiskā Damokla zobenā. Ikreiz viņa garā sagatavojās visļaunākajam. Tūksto�iem rei�u viņa bija vingrinājusies un izmēģinājusies, kā atvairīs līdzcietību.

Ta�u pagaidām vēl nekas nenotika.

Kellija sēdēja pie valriekstu koka konferen�u galda starp producentiem un programmā iesaistītajiem rakstniekiem, kas visi bija sapulcēju�ies kārtējā pirmdienas rīta apspriedē. Viņa izklaidīgi �vīkāja blokā kvadrātiņus un citādus taisnstūrī�us, savienojot tos ar taisnām līnijām. Vēl bija par agru brīvi uzelpot. Ta�u vismaz viņa bija pilnīgi sagatavojusies pastāvēt, lai nāktu kas nākdams.

Kad runāt sāka Hjū, viņa pacēla galvu, izrādīdama �ķietamu interesi, ta�u īstenībā klausīdamās tikai pa ausu galam, jo vēl bija pārāk izklaidīga, lai koncentrētos, līdz pēk�ņi izdzirda vārdus "Nepas ielejas vīnkopī-bas novads".

� Ko? � viņa iesaucās, par atbildi saņemdama dusmīgu Hjū skatienu un uzjautrinātus smīnus no pārējiem.

� Lūdzu piedo�anu, es īsti neieklausījos, � Kellija atzinās, nodomādama, ka viņai prātā kaut kas same�ģījies.

� Ko tu nupat sacīji?

Hjū, vienu uzaci pacēlis, paskatījās uz pārējiem, citēdams no Bībeles: � "Viņi ir piedzēru�i, bet ne no vīna." � Paraugoties uz Kelliju, viņa skatiens kļuva mazliet nepacietīgs, tomēr viņ� atkārtoja iepriek� teikto: � Esmu nolēmis uzņemt filmu par Nepas ieleju kā vīn-koplbas novadu. Dīdi būs filmas producente. Nedēļas nogalē es runāju ar Katrīnu Ratled�u, un viņa bija ar mieru sniegt vajadzīgās intervijas. Ticiet man, neko piemērotāku par Katrīnu Ratled�u atrast nav iespējams. Viņā ir pārstāvēta �ā novada pagātne, tagadne un, ļoti iespējams, ari nākotnes ievirze. � Apklusis viņ� no jauna pievērsa uzmanību Kellijai. � Starp citu, Kellij, viņa īpa�i lūdza, lai nododu tev sveicienus. Es gandrīz dro�i jūtu, ka viņai prātā atkal tikties ar tevi.

Nē! Kellijai galvā noskanēja kliedziens. Nepas ieleja nudien bija vispēdlgā vieta pasaulē, kur viņa vēlētos nokļūt. Ta�u, kad viņa atvēra muti un sāka runāt, iebildumi izklausījās pārdomāti un saprātīgi: � Vai tu patiesi domā, ka būs gudri uzņemt filmu par vīnu � tagad, kad sabiedriskā doma nostājas pret dzer�anu un �ūpības apkaro�anas likumi kļūst stingrāki?

� Ļoti pamatots iebildums, bet es tomēr domāju, ka tas ir gudri, turklāt si�ets var tikt izvērsts krā�ņi un noslēpumaini. Vēl vairāk � manuprāt, risks kādu aizvainot vai kādam nodarīt pāri ir gau�ām niecīgs, ja atceramies, ka Katrīna Ratled�a ir raudzējusi vīnu visu prohibīcijas laiku. �is moments, protams, jāuzsver.

Kellija jutās bezcerīgi notverta slazdā. � Un kad tu esi to ieplānojis darba kārtībā?

� Pēc divām nedēļām.

� Pēc divām nedēļām? Tas nav iespējams, � Kellija nekavēdamās protestēja. � Pārāk īss laiks, lai sagatavotos.

Nu uzacs uz�āvās pierē tiklab aiz pārsteiguma, kā aiz uzjautrinājuma.

� Un to es dzirdu no sievietes, kuras rīcībā bija nepilnas desmit minūtes, lai sagatavotos tie�raides intervijai ar Katrīnu pirms pāris nedēļām? Un, gribas piebilst,

tu lieliski sagatavojies. � Hjū izaicino�i noteica, tad turpināja: � Viss iznāk ideālā loģiskā secībā. Kamēr tu, Kellij, pabeigsi si�etu ar Hariju Konniku junioru, Dīdi ar savu komandu aizlidos uz Kaliforniju, nofilmēs visu ilustratīvo daļu par vīnogu ra�as novāk�anu un izraudzīs visas vajadzīgās vietas intervijām. Tad turp dosies Kellija, intervēs cilvēkus un tūliņ pēc tam taisnā ceļā dosies uz Espenu strādāt ar D�onu Treivisu.

Teikdams pēdējos vārdus, viņ� uzsmaidīja Kellijai, it kā klusējot viņu apsveiktu. Nākamajā dienā pēc norunātajām pusdienām bija piezvanījis Treivisa aģents un piekritis intervijai. Ja Linda D�eimsa arī bija mēģinājusi ieceri sabotēt, viņas pūliņi acīmredzot nebija vainagoju�ies panākumiem.

� Divi tādi ķērieni ar vienu transkontinentālo aviobiļeti, � ieteicās Dīdi, � pui�i no bud�eta nodaļas aiz priekiem atsūtīs tev puķes.

� Es arī tā domāju. Starp citu, Dīdī, Ratled�u nama dārzos vīnogas vēl nebūs ienāku�ās, viņi pie plūk�anas ķer�oties da�as nedēļas vēlāk. Tāpēc tev vajadzēs paraudzīties ielejā pēc citiem vīnadārziem, kur ra�a jau tiek novākta. Tu noteikti atradīsi tādus, cik uziet. Da�ādu �ķirņu ogas nogatavojas da�ādā laikā.

� Vai tad nevar pagaidīt, kamēr sāks vākt ra�u Ratled�u dārzos? � Kellija iebilda, uzskatīdama to kaut vai par laika ieguvumu.

� Arī es sākumā biju tā iecerējis, ta�u Katrīna tam kategoriski pretojās. Viņa apgalvoja, ka novāk�anas un sulas spie�anas laikā visi esot pārāk aizņemti un televīzijas klātbūtne stipri traucētu. Tāpēc mums tas jādara vai nu pēc viņas prāta, vai nemaz.

Kellija dedzīgi būtu atbalstījusi otro variantu, ta�u saprata, ka runāt par to nav vēlams. To nedrīkstēja darīt, neminot iemeslu, un kādu iemeslu viņa varētu minēt, pat ja panikai, kas viņu pārņēmusi, varbūt nemaz nav iemesla? Atrunāt Hjū no �ā pasākuma nekādā ziņā nebūtu iespējams, jo vairāk tagad, kad viņ� tajā tik pamatīgi iekodies. Atlika viena vienīga izeja, kā paglābties, proti, pārliecināt Hjū, ka viņai nemaz nav nepiecie�ams turp doties.

� Apsverot, cik svarīga ir intervija ar D�onu Trei-visu, � Kellija iesāka, mazliet nervozi spēlēdamās ar lodī�zīmuli, it kā neslēpdama, ka ir drusku uztraukta, � man �ķiet, būtu labi, ja es visus pūliņus veltītu tie�i tai. To vīna bū�anu Dīdī var uzņemt bez manis, arī intervēt visus vajadzīgos cilvēkus un tā joprojām. Es pēc tam pierakstī�u ievadu, un tad visu varēs samontēt.

Tāda prakse nebija nekāds retums, to izmantoja, radot skatītājiem iespaidu, ka stāstītājs visu laiku darbību vadījis pats, lai gan īstenībā to darījis producents.

� Svarīgs, Kellij, ir katrs darbs, ko mēs darām. � Hjū cie�i paraudzījās uz viņu, un skatiens pauda gan pārsteigumu, gan arī aizkaitinājumu. � Viena programma varbūt saista vairāk skaitītāju, bet pārējām jābūt tikpat labām, lai skatītāji nepārslēgtos uz citu kanālu.

� To es zinu, bet...

� Intervijas tomēr vadīsi tu, � viņ� noteica. � Starp tevi un Katrīnu ir kāda netverama saskaņa. Ar Dīdī tā varbūt neizveidosies. Katrā ziņā man nav ne mazākā vēlē�anās to pārbaudīt. � Mirkli klusējis, viņ� turpināja. � Tu mani pārsteidz, Kellij. Pati alla� esi uzsvērusi, ka tev ir liela interese par savu dzimto vietu. Un, kad nu radusies lieliska iespēja doties uz Nepas ieleju, turklāt uz studijas rēķina, tu meklēdama meklē ieganstu, lai nebrauktu turp.

Slazdā, nu viņa bija noķerta pati savu melu un izdomājumu slazdā. � Nav tā, ka es negribētu turp doties, � viņa atkal ķērās pie meliem. � Bet programma ar Treivisu, tās izdo�anās, manuprāt, ir svarīgāka nekā brauciens uz Nepas ieleju. Man �ķita, ka būs labāk, man

joprojām �ķiet, ka būtu labāk, ja es visu enerģiju virzītu uz interviju ar Treivisu.

� To, kā ir labāk, iz�ķir�u es, nevis tu. � �ai brīdī runāja studijas izpilddirektors Hjū Taunsends. Ne vairs viņas draugs un atbalstītājs.

Hjū bija noklausījies Kellijas argumentos un tos noraidījis. Nu balss tonis skaidri pauda, ka viņ� uzskata debates par izbeigtām. Ja viņa joprojām tieptos, ar to tikai izaicinātu Hjū bardzību un visai tie�i apdraudētu tiklab viņu profesionālās, kā arī personiskās attiecības. To Kellija nevēlējās; to viņa nemaz nevarēja atļauties.

� Lai notiek, kā tu saki. Noteicējs esi tu. � Viņa piekrizdama paraustīja plecus, bet slepus pūlējās aizdzīt ar saprātu neizskaidrojamās bērni�ķīgās bailes.

Jāpieņem, ka ieleja biedē vienīgi ar nepatīkamajām atmiņām, ko viņa pūlas aizmirst. Viņa aizbrauks turp, padarīs darbu un dosies projām. Ja laimēsies, viņa tur nesastaps neko citu kā tikai da�us atmiņu rēgus. Un arī tad viņa būs vienīgā, kas to zinās.

Drosmīgi vārdi. Kellijai nepatika vienīgi tas, ka tie prātā izskanēja tuk�i un neīsti.

Pla�ajā, vēsajā telpā, kas balstījās uz augstiem pīlāriem, � Ratled�u nama vīndarītavā � Klods Brusārs apstaigāja platās ejas, abās pusēs izvietotās lielās nerūso�ā tērauda tvertnes. Pagaidām tās vēl stāvēja tuk�as, bet pēc mēne�a, varbūt drīzāk mutuļos pilnas ar �āgada vīnogu ra�as sulu un ogu mizām. Līdz tam laikam visam jābūt pilnīgi sagatavotam.

No vienas tvertnes tobrīd iznira strādnieks, uz mirkli aiz�ķērsodams pagrabmeistaram ceļu. Klods apstājās un paskatījās uz nesen darbā pieņemto strādnieku � muskuļainu vīru ar brillēm un papliku galvvidu. Klods pūlējās, bet nevarēja atcerēties tā uzvārdu.

Strādnieks pārsteigumā mazliet sarāvās, ieraugot Klodu stāvam pie tvertnes. Viņ� ar galvu pamāja raus-tīgu sveicienu, novērsa skatienu, sakārtodams brilles stingrāk uz iedegunes, tad pagriezās, lai ar �ļūteni dotos uz nākamo tvertni.

Klodam modās aizdomas, un viņ� apstādināja strādnieku, noprasīdams: � Vai �ī ir tīra?

� Jā, � strādnieks atteica, galva apstiprinot atkal ātri un nervozi palocījās. � Spīd un laistās � kā tikko no fabrikas nākusi.

Strādnieks bija tikko darbā pieņemts, un vārdi skanēja gau�ām neīsti. Klods �aubīdamies kaut ko noņurdēja un nometās rāpus, lai ielūkotos tvertnē. Siena tās iek�pusē tie�ām laistījās, apstiprinot strādnieka vārdus. Ta�u Klods instinktam uzticējās vairāk nekā acīm.

Nākamajā mirklī viņ� izdarīja kaut ko �ķietami neiespējamu � ar platajiem pleciem un pilnīgo vidukli iespraucās pa �auro atveri cisternas apak�ā. Ticis iek�ā, viņ� visu nopētīja cie�āk, tad, pārbaudi beidzis, ar ilgā pieredzē apgūtu māku un vieglumu atkal izspraucās ārā un, pūlēdamies novaldīt niknumu, palika turpat pie tvertnes stāvam.

� Vai jums ir sieva? � Klods nikni noraudzījās strādniekā.

� Jā, � strādnieks atbildēja, galvu palocīdams un acis aiz briļļu stikliem strauji samirk�ķinādams.

� Vai jūs būtu ar mieru, ka viņa jums tur iek�ā dzemdētu bērnu? � Klods ar izstieptu pirkstu norādīja uz tvertni.

� Tur � iek�ā? � Strādnieks paraudzījās pagrab-meistarā caur pieri, mute pārsteigumā un neziņā palika pusviru.

� Negribētu vis, jo tvertne nav tīra. � Tikko izteicis �os vārdus, Klods zaudēja savaldību un uzrēca: � Vai jūs iedomājaties, ka augstvērtīgs vīns spēj piedzimt netīrā tvertnē? Nespēj vis. Ejiet! � Strauji pacēlis lielo roku, viņ� pavēzēja to uz durvju pusi. � Vācieties no �ejienes projām! Es savā vīndaritavā nevī�as necietī�u.

� Nu, ja tā nav tik tīra, cik vajag, es pārtīrī�u no jauna. Jūs tak nevarat mani atlaist, nedodams iespēju kļūdu izlabot.

� Vai vīnam kāds dotu iespēju, ja es nebūtu �ito uzgājis? Nē. Un arī jums �eit iespējas nebūs. Pameklējiet darbu citā vīndaritavā! � Strādnieks palika stāvam kā zemē iemiets, bet Klods paspēra soli tam tuvāk, lielās, mezglainās rokas dūrēs savilcis. � Ejiet! Savāciet savas mantas un pazūdiet!

� Bet... � Strādnieks apklusa un paraudzījās tālāk gaitenī Klodam aiz muguras. � Mister Ratled�, es...

� Ja Klods saka, ka jums jāatstāj Ratled�u vīndar-tava, tad jums jāiet projām, D�onson. � Sems Ratled�s pienāca klāt un nostājās blakus pagrabmeistaram.

� Bet tas nav godīgi.

Sems skumji pavīpsnāja un noteica: � Un jūsu rīcība ir godīga?

Dusmās piesarcis, strādnieks nometa �ļūteni un, pikti kaut ko murmuļojot, aizgāja.

� Eeek! � Klods it kā izspļāva nelabu gar�u no mutes. � Man nudien �ēl, ka nenoslānīju viņu ar �o pa�u �ļūteni. Vīnam nav nākotnes, ja to maitā tādi slaisti kā �itenais. Vīnam ir svarīgāk par svarīgu sākt dzīvi tīros traukos, ja grib, lai tā iesākas labi. �itais stulbenis ta�u tikai to vien gudroja, kā drīzāk pabeigt darbu.

� Nu viņ� ir projām. � Sems uzlika roku vecajam vīram uz no�ļauptā pleca, juzdams, ka tas vēl aizvien dreb dusmās. � Es atsūtī�u D�ino, lai iztīra tvertnes.

� Visas, � Klods pārlaida a�u skatienu tvertnēm. � Kad viņ� pabeigs, es tās pārbaudī�u.

� Ne�aubos, ka D�ino to zina. � Sems uzsita vecajam pa plecu un aizgāja.

Klods noraudzījās viņam pakaļ. Tomēr pagāja pailgs bridis, kamēr viņ� atvilga tiktāl, lai mierīgi apsvērtu, kuru strādnieku Sems īsteni solījis atsūtīt tvertņu tīrī�anai. Klods atzinīgi palocīja sirmo galvu. Laba izvēle. D�ino D'Alesandro bija vīrs, no kura varēja sagaidīt teicamu darbu. Bet tik un tā viņ� tvertnes pārbaudīs pats. Uzmanības nekad nav par daudz.

� Klod!

Pagriezies Klods ieraudzīja tuvojamies Katrīnu, lūpas viņai bija nīgri sakniebtas un acīs zibēja dusmas. �ajā dienas stundā viņa vīndarītavā parasti nerādījās.

� Madam! � Viņ� sarauca pieri. � Kas noticis?

� Vai tu Semu neesi redzējis? Man teica, ka viņ� esot �eit pie tevis. � Katrīnas skatiens pārslīdēja lielajai telpai, tad nepacietīgi atgriezās pie Kloda.

� Viņ� aizgāja pirms maza brītiņa. Solīja sameklēt D�ino, lai nāk un iztīra tvertnes. Vai kādas nepatik�anas, madam?

� Jā, nepatik�anas gan. Un tās sagādājis mans dēls.

� �ilbērs? � Klods alla� �o vārdu izrunāja franciski.

� Jā, Gils. � Katrīnas seja sadrūma aizvien vairāk. � Es �orīt runāju ar baronu Fu�ēru. Liekas, Gils tam pieskandinājis pilnu galvu un iedēstījis �aubas.

� �aubas?

� Par Semu. Par Sema spējām vadīt Ratled�u namu vai vispār kādu vīndarītavu. Tas patiesībā ir jautājums, uz kuru es sen meklēju atbildi.

� Sems ir krietns cilvēks, � Klods dziļā pārliecībā atteica. � Viņ� neatlaidīgi rūpējas gan par vīniem, gan par zemi.

Katrīna neapmierināta izdvesa nopūtu. � Tas arī ir vienīgais, ko viņ� dara neatlaidīgi. Da�brīd... � viņa apklusa. � Da�brīd man gribas, kaut viņ� vairāk līdzinātos Gilam, kaut viņam piemistu mazliet Gila ag-resīvuma. Bet Semam trūkst godkāres. Viņ� ir pārāk

lē'nprātlgs, pārāk viegli samierinās ar visu. Viņ� nekad neuzsāktu cīņu, lai noturētu Ratled�u namu.

Klods lūkoja iebilst. � Man �ķiet, madam, ciņu viņ� nekad gan neuzsāktu, toties izcīnītu to līdz galam.

Katrīnas skatiens pauda nepārprotamu skepsi, tomēr strīdēties viņa nesāka. Toties pirksti cie�āk sakļāvās ap spieķa rokturi, viņa atmeta galvu un saslēja zodu.

� Man skaidri jāzina, ka Ratled�u nams nākotnē būs nodro�ināts. Ar baronu paredzētais darījums man tādu dro�ību sagādātu. Nekas un neviens nedrīkst to aizkavēt. Un vismazāk Gils. � To pateikusi, viņa pagriezās uz ie�anu. � Man jāsameklē Sems.

Klods saproto�i pamāja. Kad Katrīna devās projām, Klods vēroja lepnumu viņas gaitā. Pui�elis būdams, viņ� Katrīnu bija iztēlojies par princesi no kāda karaļ-nama. Kloda acis viņa bija skaistākā sieviete, kādu viņ� jelkad redzējis. Kad nu viņ�, garo gadu gaitā sa�ervelē-jies un novecojis, ģīmis izarts grumbu grumbās kā koka stumbrs ar gadu rievām, Katrīnā joprojām saglabājies daudz no kādreizējā skaistuma. Glu�i tāpat, kā saglabājies jauno dienu smuidrums.

Toreiz viņas mati bija melni kā oniksa akmens viņa pilskunga barona gredzenā. Tie bija īsi apcirpti, jo tāda bija mode pirmajos gados pēc Lielā kara. Tā pa�a, ko tagad dēvē par Pirmo pasaules karu.

Klods bija vienpadsmit gadu pui�elis, kad pirmoreiz ieraudzīja madamu pils dārzā kopā ar viņu pa�u kundzēni � baronesi � un nepazīstamu vīrieti, kura mati bija dzelteni kā saule. Toreiz viņ� vēl nezināja, ka vīrietis ir madamas virs Kleitons Ratled�s.

Smiekli barona pili tolaik bija reti dzirdami. Bet, kad atskanēja viņas smiekli, tik dzidri un skanīgi kā mūzika, Klods jutās vilk�us pievilkts tuvāk pilij, lai paskatītos uz viesiem, kas tikko bija atbrauku�i...

Spirgts maija vējiņ� apvēdīja Klodu ar lavandas un ro�u smar�u, kad viņ�, aiz rozārija treliņiem paslēpies, cauri lapotnei un re�ģim zag�us lūkojās dārzā. Aiz dārza drūmā greznībā pacēlās barona pils. Tās daudzie torņi un tornī�i apsūbēju�i un nosirmoju�i slējās skaidrajās, glu�i kā nospodrinātajās debesis.

Klods tās ne redzēja, ne manīja, tāpat kā nemanīja vī-nadārzu zaļo seģeni, kas pletās lejup līdz pat �irondai. Viņa acis neredzēja nekā cita kā vienīgi jauno sievieti līdzās baronesei. Visas viņas krāsas bija dzīvas un ko�as � mati melni kā tinte, āda balta kā krīts, lūpas sarkanas kā vīns, kas glabājas pagrabā, un acis, zilākas par debesim, dzirkstīja smieklos.

Vīrietis runāja angliski. Klodam �ķita, ka akcents varētu būt amerikānisks, kaut gan grūti bija par to spriest, jo nevienu vārdu viņ� īsti nesaklausīja. Bet sieviete runāja franciski. Skaisti runāja.

Klods nesamanīja, cik ilgi slēpies skatīdamies un klausīdamies. Kājas sāka tirpt, turoties tādā saspringtā pietupienā. Tomēr viņam neparko negribējās iet projām pat tad, kad sieviete pa rūpīgi nograntēto celiņu tuvojās slēpnim.

Kad viņa pagriezās atpakaļ, lai pasauktu baronesi, Klods atskārta, ka jebkuru bridi var tikt atklāts. Viņ� nolēma klusītēm aizlavīties tālāk un paslēpties dro�ībā aiz vlteņro�u re�ģa. Ta�u notirpu�ās kājas neklausīja, un viņ� ar brīk�ķi iegāzās ērk�ķu ro�u krūmā.

Klods lūkoja izķepuroties, cik ātri vien spēja, tomēr nepaguva. Viņa stāvēja turpat blakus, zilās acis ziņkārīgi vēroja zēnu.

� Kas tu tāds? � viņa jautāja.

Klods platām acīm palūkojās viņā un izslējās pilnā augumā, visai prāvā saviem vienpadsmit gadiem. � Mani sauc Klods Anri Brusārs. � Viņ� pameta a�u skatienu uz baroneses pusi, gaidīdams rājienu, bet tā izskatījās drīzāk uzjautrināta nekā dusmīga. Un pēk�ņi viņam izmisīgi iegribējās parādīties skaistajai sievietei bra�ā stājā. � Mans grandpère ir Ch�teau Noir vīnu pagrabmeistars.

� Redz, kā. � Viņa acīm redzami prata to novērtēt.

� Un tavs tēvs?

Juzdams rīkli aiz�ņaudzamies, viņ� novērsa acis.

� Pagalam, madam. Kritis karā.

Baronese ļoti klusā balsī iejaucās: � Viņ� aizgāja bojā ierakumos no gāzēm. Drīz pēc tam drudzī nomira zēna maman. Tagad viņu audzina viņa grand-père.

� Man ļoti �ēl, Klod. � Skaistā kundze uzlūkoja viņu maigām acīm. � Mans tēvs nomira, kad biju tikpat liela, cik tu tagad. Tas man bija ļoti skumj� laiks. Sirds vēl joprojām sāp, tēvu atceroties.

Klods juta savu sirdi sasilstam no skaistās dāmas vārdiem, arī tāpēc, ka tā viņu sapratusi, un viņ� vīri�ķīgi atteica:

� Kad izaug�u liels, arī es reiz kļū�u par ma�tre de chai. Grand-père man māca visu, ko vajadzēs zināt.

� Tad jau tu tagad dro�i vien zini ļoti daudz par vīnadārziem. � Viņa salika rokas, un cimdi pret bāl-sārto kleitu novizēja balti ka krelles.

Klods mēģināja atdarināt cēlo galvas pamājienu, kādu bie�i bija vērojis vectēvam. � Es zinu daudz par vīnadārziem un vīndarību. Grand-père bie�i man dod nogar�ot vīnu un uzprasa, ko es par to domāju.

Pie īstās patiesības viņ� maķenīt bija pielicis no lieka, bet nogar�ot jaunos vīnus vectēvs tie�ām bija viņam licis. Un ikreiz apjautājies, ko viņ� par to domā. Varbūt negaidīja tie�i spriedumu, tomēr pajautāja, ko Klods prot izgar�ot, un pateica, kam jāpievēr� uzmanība.

� Cik labi, ka esmu sastapusi kādu ar tik pla�ām zinā�anām! Mēs abi ar vīru domājam te pavadīt vairākas

nedēļas. Varbūt vectētis tev atļaus nākt mums par pavadoni vīnadārzos un vīndarītavā.

Sirds Klodam tā pietūka lepnumā, ka grasījās vai pu�u plīst.

� Es viņam pajautā�u. � Zēns a�i pamāja ar galvu sve�ajai kundzei un baronesei un aizdrāzās uz vīnpag-rabu, zemo, iespaidīgo celtni, kur vīns glabājās milzīgās vātīs, līdz nogatavojās tiktāl, ka to varēja sapildīt pudelēs. Tā bija vieta, kur viņ� dro�i varēja meklēt un atrast vectēvu.

Tūliņ viņ� atļauju nesaņēma, grand-père �ķita �aubāmies, vai piedāvājums domāts nopietni, un sacīja, ka tas vispirms jāsaskaņo ar baronu. Tikai vēlāk, jau vakarā, grand-père piekodināja Klodam otrā rītā precīzi pulksten desmitos ierasties pilī.

Uzvilcis vistīrāko kreklu un vislabākās bik�eles, stūrgalvīgo matu ērkuli nogludinājis ar ūdeni, Klods tie�i pulksten desmitos bija klāt, kā norunāts. Viņ� jutās satraukts un nervozs. Un pats nesaprata, kas viņu satrauc vairāk � vai skats, kas atklājās, kad pavērās durvis uz zeltā un marmorā vizo�ās galerijas varenību, vai slaidais, glītais barons vienkār�ā tvīda �aketē un svīterī un apziņa, ka viņ� kļūs par pavadoni �iem smalkajiem cilvēkiem.

Ta�u īstais iemesls bija un palika skaistā kundze, kurai piederēja Kloda sirds un visa uzmanība. Kaut arī viņ� to uzskatīja par neiespējamu, �odien kundze izskatījās vēl daiļāka, tērpusies blāvi zilā kleitā, kas viņas matus darīja vēl melnākus un acis zilākas par marmora flīzēm galerijas grīdā.

Bija neizsakāmi grūti novērst acis no viņas, it sevi�ķi, kad viņa tam uzsmaidīja un apvaicājās par veselību. Klods pietvīcis nomurmināja atbildi un pievērsās baronam, savam patronam.

� Varbūt sāksim ar vīnadārziem, ja jums nav iebildumu, � Klods sacīja.

Barons neko neiebilda, izvēli atstādams pilnīgi savu viesu ziņā. Kundze kaut ko pārrunāja ar viru savā valodā, tad sacīja Klodam:

� Lielo vīnu iesākums ir vlnadārzi. Sāksim ari mēs ar tiem.

Vlnadārzs laikam torit zināja, ka ieradu�ies ievērojami viesi, jo �im gadījumam par godu bija ietērpies savā visskaistākajā smaragda rotā. Jau sen vectēvs bija Klodam iemācījis vīna darī�anai noderīgās ogas pēc lapām at�ķirt no parastajām galda vīnogulāju �ķirnēm. Kārodams drīzāk izklāstīt savas zinā�anas, zēns a�i iegāja metru platajā ejā starp vīnogulājiem.

� �is ir mūsu visjaunākais vlnadārzs. Tas ir iedēstīts, lai iegūtu cabernet sauvignon, � viņ� iesāka. � To var pazīt pēc...

Ta�u kundze neklausījās. Viņa noliecās, paņēma sauju augsnes no zemes starp rindām un turēja to cimdotajā plaukstā. Kaut ari Klods nesaprata, ko kundze saka, viņ� uztvēra izbrīnu tās balsi.

Beidzot viņa ierunājās franciski: � Mēs nebijām gaidīju�i ieraudzīt tik liesu augsni.

Klods nodomāja, ka viņa to saka nopeldama, tāpēc pūlējās izskaidrot: � Tā patiesi ir � augsne ir pārāk liesa citiem augiem, bet vislabākā vīnogulājiem. Mans grand-père saka � ūdens ātri iztek caur tādu augsni, un vīnogulājiem jāsakņojas dziļi, lai tiktu pie vajadzīgā mitruma un barības vielām. Ir ļoti svarīgi, lai �iem augiem būtu dziļas saknes. Tikai tad tie var izaugt stipri un veselīgi, jo �inī vietā lietus vienmēr nolīst par maz vai par daudz. Vīniem vēl svarīgi, lai saule cepinātu no agra rīta līdz vēlam vakaram. � Ar pla�u rokas vēzienu viņ� norādīja uz lielo vīna-dārzu, kas tie�ām atradās tādā vietā, kur baudīja sauli augu dienu.

� To es redzu. � Ar cimdoto pirkstu viņa pamaisīja

zemes sauju otrā plaukstā. � Zeme, kas mums pieder Amerikā, ir tāda pati rupja un grantaina kā �ī.

Viņai tas laikam �ķita svarīgi, tāpēc Klods piekrītot palocīja galvu. Ta�u vairāk viņu saistīja nule dzirdētais vārds Amerika, kas pavēra vēl lielāku iespēju parādīt savas pla�ās zinā�anas.

� Vai esat dzirdējusi kaut ko par phylloxera, non? � Zēns runāja par sīkajām laputīm, kas uzkrīt vīnogulājam pie saknēm un beigās iznīcina visu augu.

Kloda vectēvs jaunībā bija piedzīvojis tādu �o laputu pasugas izraisītu sērgu, kas Francijā vien bija iznīcinājusi pusmiljonu akru vīnadārzu un beidzot nokļuvusi pat līdz tālajai Austrālijai. Briesmīgais kukainis Eiropā bija ievazāts no Amerikas, bet Klods nevēlējās to pieminēt, lai kundzi neaizvainotu.

Viņa jau papurināja galvu, lai paustu savu neziņu par �ādu kukaini, bet vīrs da�us vārdus pateica angliski. Viņi a�i kaut ko pārrunāja. � Mans vīrs nupat sacīja, ka viņa vectēvs mūsu zemesgabalā tanī sērgā zaudējis visus vīnadārzus. Da�us stādus gan iedēstījis no jauna, tomēr ne visus. <

� Vai viņ� jums teica, kas toreiz ticis darīts, lai utis neuzbruktu jauniedēstītajiem vīnogulājiem un arī tos nenopostītu?

� Nē, � viņa atbildēja.

Kloda lūpas savilkās slēptā priekā, jo nu viņ� gan tai varēs visu izstāstīt. � Bija noskaidrots, ka ir tādas amerikāņu vīnogu �ķirnes, kam laputis neuzbrūk. Un tad mūsu vīnogulāju spraudeņus iepotēja �ito amerikāņu vīnogulāju saknēs. Toreiz daudzi sacīja, ka nu vairs nevarē�ot īsti smalkos vīnus izraudzēt no ogām, kas baroju�ās no amerikāņu vīnogu saknēm. Bet mans grand-père, � Klods lepni paziņoja, � tādām runām nepiekrita. Viņ� sacīja, ka spraudenītis, no kura vīnogām tiek īstā gar�a, tik un tā zinās, ka tā ir Francijas zeme, kaut ari ceļos pie �ā caur amerikāņu saknēm. � Mirkli klusējis, viņ� atkārtoja tik bie�i dzirdētos vectēva vārdus: � Galvenais ir augsne, madam. Cēlus vīnus var izraudzēt tikai no cēlām ogām, un augsne ir tā, kas pie�ķir ogām cēlumu. Protams, vajadzīgi arī pareizi laika apstākļi un kop�ana. � Klods runāja tā, it kā pats būtu atbildīgs par kop�anu.

Kundze nestrīdējās pretim. � Esmu pārliecināta, ka jūs vīnogulājus kopjat ļoti labi.

Uzslavas spārnots, Klods turpināja ekskursiju pa vī-nadārzu. Viņ� sīki un smalki izrādīja un izstāstīja ca-bernet sauvignon lapu veidojuma savdabības, parādīja kundzei ziedu �emuru un sīkās odziņas, no kurām veidosies ķekars, un paskaidroja, ka �iem ogulājiem patlaban ir piektā vasara un ka tie�i �ogad stādi pirmoreiz dod īsti cēlo vīnogu ra�u.

Klods meklēja prātā vispēdīgo zinā�anu kripatiņu, ko vectēvs viņam bija mācījis par vīniem. �ad tad patrons iemeta pa vārdam, ta�u lielākoties ļāva Klodam visu klāstīt.

Pārāk drīz saule uzkāpa debesvelvē līdz vidum un sāka lejupceļu, bija pienācis pusdienu laiks un ekskursiju vajadzēja beigt. Dziļā no�ēlā Klods paskatījās uz kundzi un gatavojās atvadīties.

Viņa tam uzsmaidīja. � Paldies, Klod, par vērtīgajām izziņām. Varbūt rīt, ja būsi brīvs, tu varētu mūs izvadāt pa vīndarītavu?

Klods vilcinājās un paskatījās uz patronu, ļoti vēlēdamies, lai tas pasaka kundzei to, kas sakāms. Bet barons ar viltīgu aci palūkojās uz Klodu, gaidīdams, lai zēns turpina vien, kā iesācis.

Klods jutās gau�ām neveikli, nepavisam nesaprazdams, kā lai iesāk, un baidījās, ka varētu kundzi apbēdināt vai sadusmot.

� Piedodiet, madam, � viņ� bailīgi iesāka, bet tās

smar�as, kas jums ir, tās ir ļoti jaukas, � viņ� pasteidzās piebilst. � Bet mans grand-père ir ļoti stingrs. Viņ� vīn-darītavā nepieļauj ne stipras smar�as, ne smar�īgus krēmus, neko tādu, kas varētu pielipt jaunajiem vīniem. � Viņ� redzēja, ka kundze pietvīkst, un, nodūris acis, nobubināja: � Man ļoti �ēl, madam. Citādi es vīndarītavu jums izrādītu ar lielāko prieku.

� Vai tavs grand-père iebilst arī pret ziepju smar�u?

Klods pacēla galvu, gandrīz neuzdro�inādamies cerēt. � Non.

� Apsolu, ka rīt ne man, ne manam vīram nebūs nekādu citu smar�u. � Balss skanēja padzedri, bet acis lūkojās laipni. � Vai tā būs labi?

� Oui, madam. � Klods starojo�ām acīm paraudzījās kundzē. � Mans grand-père ļoti priecāsies, ka jūs viņu saprotat. Viņ� daudzreiz man ir teicis, ka vīnam vienmēr jābūt pirmajā vietā; cilvēkiem un visām viņu ju�anām � tikai otrajā.

Viņa �ķita Kloda vārdus pārdomājam, tad paķērās vīram zem rokas, lai dotos atpakaļ uz pils pusi. Klods palika iepakaļ, pagriezās un drāza auļiem uz mazo mā-joklīti mui�as teritorijā, kur dzīvoja kopā ar vectēvu.

Klods todien bija pārāk satraukts, lai ēstu, un sautētā gaļa pusdienās atdzisa, kamēr viņ� vectēvam izstāstīja visu, ko piedzīvojis, un itin visu, ko kundze teikusi. Vectēva vienaldzība pret viņa satraukumu un jūsmu viņam todien nenozīmēja nenieka.

Nākamajā rītā Klods atkal ieradās pilī. �oreiz viņ� to pa�u sabiedrību aizveda uz veco mūra ēku, kur atradās vīndarītava. �ī ekskursija norisēja daudz lēnāk. Kundzes vīram radās ļoti daudz jautājumu, vajadzēja tulkot � tiklab jautājumus, kā atbildes. Par laimi, piedalījās arī grand-père, kas atbildēja uz tehniskajiem jautājumiem.

Pēc pusdienu maltītes tūre turpinājās vīna pagrabā,

nogar�ojot jauno vīnu paraugus. Temperatūra pagrabā bija pazema � desmit līdz divpadsmit grādu. Kamēr vectēvs pa īsām redeļkāpnītēm pakāpās uz guļus novietotās milzīgās ozolkoka vāts, Klods stāvēja lejā un gaidīja. Vectēvs ar koka āmuru izsita spundi, tad iebāza mucā garu stikla cauruli, ko da�kārt dēvē par vīnazagli. Aizspiedis caurules galu ar īk�ķi, viņ� iesūca cauruli pilnu ar tum�sarkanu vīnu. Ar pusgadsimta pieredzē ievingrinātu dro�u roku vectēvs ielēja katram glāzē vienādu vīna daudzumu.

Vienu mirkli Klods baiļojās, ka grand-père viņam nepiepildīs glāzi. Brīdī, kad zēns jau mulsi pamīņājās, vectēvs sniedza glāzi arī viņam, izturēdamies pret viņu kā pret pieaugu�u, tāpat kā to darīja kundze.

Kad viņi turēja rokā glāzes, vadību pārņēma barons un neveiklā angļu valodā, no kuras Klods nenieka nesaprata, skaidroja visu vīna degustē�anas procesu. Runu nesaprazdams, Klods kopēja vectēvu, kā vienmēr mēdza darīt.

Vispirms Klods vēroja vīna krāsu � mēļi sarkanais vīns bija tikai mazliet vairāk sarkans nekā zilgans, un tas norādīja, ka vīns vēl ir pavisam jauns. Aptvēris ar abām plaukstām glāzi, viņ� to sildīja līdz optimālai temperatūrai, diezgan straujā apļveida kustībā skalinādams vīnu, lai iz�ūpotu no tā garaiņus. Pēc tam iebāza degunu glāzē un ieelpoja vīna aromātu.

Tā bija specifiskā vīna smar�a jeb tā sauktā "buķete", kas sastāvēja no vairākām smar�ām. Klods nopriecājās, kad kundze at�ķīra tik daudz atsevi�ķu smar�u � ozolu, ciedru, augļus, kas viņai vairāk atgādināja korin�u nekā vīnogu smar�u, un pavisam vieglu vijolī�u aromātu. Tik smalks deguns pat uz grand-père atstāja neparastu iespaidu.

Beidzot Klods nosūca mutē malciņu vīna, īstenībā ietecināja to mutē sīkā straumītē, ar mēli izskalināja pa visu muti līdz pēdējai iedobītei, pēc tam pasūkāja gar�u,

kā īstam degustatoram pieklājas un kā vectēvs viņam bija mācījis. Vīns bija stiprs un ass, un Klods nosprieda, ka tam vēl nav īstā līdzsvara.

�ai stadijā vectēvs alla� lika Klodam vīnu izspļaut. Ta�u tuvumā nebija neviena trauka, kur iespļaut. Neziņā paraudzījies apkārt, Klods ar klunk�ķi vīna malku norija. Gar�a vēl ilgi kavējās mutē. Vectēvs būtu sacījis, ka vīnam ir gar� fini�s, viņ� nodomāja, atcerēdamies īsto vārdu �ās sajūtas apzīmē�anai.

Kundze un viņas vīrs ar vīna izgar�o�anu nesteidzās. Viņa vēlāk pacēla pirkstus pie lūpām, paturēja mirkli, tad nolaida roku.

� Stiprs, � viņa sacīja baronam. � Man tas mazliet savilka muti.

� Tas, ko jūs izgar�ojat, ir miecviela tanīns, � patrons paskaidroja. � Tas pie�ķir vīnam ilgu mū�u. Tomēr tās nedrīkst būt pārāk daudz, jo tad rodas rūgta gar�a, glu�i kā tējai, kad tai ļauj pārāk ilgi ievilkties.

� Saprotu, � kundze noteica, palocīja galvu un pārtulkoja dzirdēto vīram.

Nākamajās dienās un nedēļās Klods kundzi redzēja visai bie�i. Kopā ar vīru viņa uzradās gan vienā, gan otrā vietā, skatījās, jautāja, gribēja izzināt itin visu, kas apkārt notiek. Da�reiz Klods viņiem piebiedrojās, bet reizēm varēja tikai noskatīties, jo bija jāpadara kāds vectēva uzdots darbs.

Kundzi viņ� iepazina ļoti pamatīgi � galvenokārt pēc tie�ām sarunām, kundzei runājot ar vīnadārza vai vīnda-rītavas strādniekiem. Amerikā viņa dzīvoja tādā vietā, ko sauc par Kalifomiju un kur agrāk tiku�i audzēti un raudzēti mazvērtīgāki amerikāņu vīni, iekams tajā zemē nebija izdevu�i stulbu likumu, kas aizliedz raudzēt un pārdot vīnu vai jebkuru citu alkoholisku dzērienu.

Ar baronesi viņa bija sadraudzējusies pirms vairākiem gadiem, kad abas mācījās vienā skolā �veicē. Pils

kalpotāja stāstīja, ka viņa atvedusi līdzi divus dēlēnus; jaunākajam vārdā bija Gilberts, bet vecākajam tāds amerikāņu vārds, ko Klodam nevedās viegli izrunāt, � D�o-natans. Puikas viņ� nekad nebija redzējis. Kāds no pils viņam pastāstīja, ka kundze atvedusi līdzi arī sievieti, kas bērnus uzrauga un aprūpē.

Vēl viņ� uzzināja, ka tiklab kundze, kā arī viņas vīrs esot pārliecināti par to, ka reiz pienāk�ot diena, kad viņu zemē atkal drīkstē�ot raudzēt vīnu. Ja tāda diena pienāk�ot, tad viņi taisī�ot vīnu no pa�u Kalifornijas zemē izaudzētām vīnogām, turklāt tādu, kas varē�ot sacensties ar labākajiem Francijas lielajās vīndarītavās raudzētajiem vīniem. Tas, protams, nebūs iespējams, jo tur, pie viņiem, augsne nav tāda kā Francijā. Tomēr Klods cerēja, ka skaistās kundzes sapnis varbūt reiz piepildīsies.

Bet, lai cik daudz zēns par tiem uzzināja, lai kā dievināja kundzi, viņam tomēr �ķita, ka nekad amerikāņus nesapratīs. Tie neizsakāmi at�ķīrās no visiem pārējiem viesiem, kas lāgiem uzturējās pilī. Un gau�i at�ķīrās arī no barona, viņa pa�a patrona.

Patrons regulāri apmeklēja vīnadārzus, pārbaudīja, vai vīnogulājiem nav piemetu�ās kādas sērgas, pārraudzīja ogu gatavību. Tikpat bie�i viņ� iegriezās vīnpag-rabā, apspriedās ar Kloda grand-père par vīniem, kas gatavinājās mucās un pudelēs un pārbaudīja gatavinā-�anās gaitu. Bet nekādi nebija iedomājams, ka patrons varētu jelkā biedroties ar strādniekiem, stundām uzturēties ar tiem kopā, mācīties strādnieku darbu vai pats ķerties tam klāt.

Turpretī kundzes vīrs to darīja, it kā citādi nemaz nevarētu būt. Kad tuvojās ra�as novāk�ana un vajadzēja izgriezt daļu veco lapu, lai briesto�ās ogas saņemtu vairāk saules, viņ� bija kopā ar strādniekiem vīnadārzā, noskatījās, ko tie dara, izzināja, kādas lapas izgrie�amas, kādas atstājamas, un darīja tiem pakaļ.

Viesa fran�u valoda bija tik nejēdzīga un pilna angļu vārdiem, ka kundze gandrīz vienmēr turējās viņam blakus. Klodam pat �ķita, ka viņa par darbiem interesējas tikpat dedzīgi kā viņas vīrs ar saulē apsvilu�o sarkano ģīmi.

Kaut arī Klods lāgā nezināja, ko par kundzes vīru domāt, tomēr viņam, tāpat kā pārējiem strādniekiem, �is cilvēks iepatikās. Ne tik stipri, protams, kā kundze. Viņa bija kaut kas sevi�ķs. Ta�u arī vīrs bija neparasts � visu tas gribēja darīt, visu izzināt.

Tanī dienā, kad sākās vīnogu novāk�ana, kundzes vīrs jau rītausmā ieradās kopā ar citiem strādniekiem, kreklā izmeties, atrotītām piedurknēm. Viņ�, tāpat kā citi, saņēma no brigadiera grozu un nazi ar līku asmeni un stājās plūcēju rindā. Visdīvainākais bija tas, ka viņ� nostrādāja tikpat ilgi kā visi pārējie.

Nākamajā dienā viņ� gāja nevis vairs uz vīnadārzu, bet gan uz vīndarītavu, lai redzētu, kā ķekarus attīra no kātiem un kā ogas sa�ķaida. Kundze visu laiku turējās kopā ar viņu, skaidrodama vīra nebeidzamos jautājumus Kloda vectēvam un pēc tam pārtulkodama vectēva atbildes.

Tā aizritēja diena pēc dienas. Kloda grand-père bie�i vien pukojās, ka amerikānis esot kā valgs ap kaklu, gatavais posts. Ta�u Klods redzēja vectēva acīs iezibamies arī atzinību un cieņu, turklāt viņ� manīja, cik pacietīgi vectēvs mesjē Ratled�am visu skaidroja, da�kārt līdz vispēdējam sīkumam.

Jā, vectēvam tas cilvēks patika. Un kundze arī patika, kaut gan viņ� nekad par to nebilda ne vārda.

Kad ra�a bija novākta un vīnadārzi ietērpās krā�ņajos sarkanzelta svārkos, Klods nodomāja, ka nu amerikāņu pāris brauks projām, bet nekā � �ie palika, kur biju�i, tikai, tāpat kā vairākkārt darīju�i vasarā, iesēdās savā automobilī un aizbrauca vai nu uz Parīzi, vai

apmeklēt vēl kādu citu vīndarītavu Medokā. Kādēļ? To Klods nesaprata. Nekur ta�u neraudzē labākus vīnus kā �eit, Ch�teau Noir. Da�i varbūt ir tikpat labi, bet nekādā ziņā nav labāki.

Toziem pienāca kārta pirmajai retinā�anai. Nudien bija ko redzēt, kad garais amerikāņu mesjē saliecās gandrīz kā nazis, griezdams vīnogulājiem nost nederīgos zarus. Vakarā viņ� lepni rādīja kundzei dienā iemantotās tulznas un abi smējās.

Pavasarim tuvojoties, viņi atkal devās uz vīnadārziem, jo sākās otrā retinā�ana, tā sauktā zaļā retinā�ana � visai sare�ģīts darbs tiklab pareizā laika noteik�anā, kā izpildē. Pils dārznieks Albērs Zirardēns vadāja viņus no stāda pie stāda un lika iedomāties kailos stumbrājus pilnā aplapo-jumā un sazarojumā. Balstoties uz �o vizuālo iztēlojumu, vajadzēja vīnogulāju izgraizīt, lai tas sazarotu atbilsto�i sakņu aizņemtajai vietai.

Vēlāk Albērs sacīja Kloda vectēvam, ka viņ� priecātos, ja arī citi strādnieki tik ātri un viegli visu iemācītos kā abi amerikāņi. Gandrīz vai satriekts viņ� piebilda, ka kundzei piemītot sievietēm ļoti neparasta aizrautība vīndarī�anā. Klods par to jutās gau�ām lepns.

Tā vasara aizlīgoja vienos priekos. Pilī alla� bija daudz viesu, daudz viesību. Da�kārt vēlu vakarā, kad Klods dro�i zināja, kad grand-père aizmidzis, viņ� izzagās no mājiņas un cauri mēness apsudrabotajiem vīnadārziem aizskrēja uz pili, kuras daudzie logi laistījās spo�ās ugunīs.

Pilī skanēja jautra mūzika, izplūzdama nakts gaisā; viņi to sauca par d�ezu. Viesi parasti pulcējās lielajā salonā, greznās ļipainās frakās, kas neaizpogātas gūla pār baltām divrindu vestēm un asi izgludinātām melnām biksēm, mati spīdēja, saziesti ar briljantīnu. Un dāmas garos, mirdzo�os tērpos ar mirguļainiem kruzuļiem, pu�ķos sasietām zīda lentēm, ar �ifona �allēm,

bezgalīgām pērļu virtenēm ap kaklu, līdz pat jostas vietai. Cik skaisti viņi visi bija, cik izsmalcināti ar cigareti garā iemutī un kristāla �ampanie�a glāzi rokā. Un ikreiz, ik mīļu reizi Klods izjuta prieku, kad pamanīja kundzi viesu vidū un redzēja, ka neviena cita dāma nav tik skaista kā viņa. Tikai to visu noskatījies, viņ� aizlavījās atpakaļ uz savu mitekli un gultu.

Pienāca rudens bez mazākās nojausmas par traģēdiju, ko tas atnesīs. Kādā dzidrā septembra rītā amerikāņu mesjē aizbrauca no pils. Pamājis Klodam ardievas, viņ� sacīja, ka braucot izraudzīties spraudeņus, ko vest līdzi uz Ameriku. Kundze nebrauca kopā ar viņu. Abu jaunākais dēls Gilberts bija saslimis ar karstumiem; kundze palika gaidīt ārstu.

Cik nejauki būt slimam tik brīni�ķīgā rītā, Klods nodomāja, noraugoties dūmakā, kas vizēja virs �irondas. Kāds putns treļļoja rīta saulē, kas ko�i iemirdzināja rasainos vīnogulājus, metot tum�as ēnas starp tiem. Gaiss smar�oja rīta spirgtumā. Sākās brīnum jauka diena.

Tikai vēlā pēcpusdienā, atgriezies no skolas, Klods uzzināja drausmīgo vēsti � amerikāņu mesjē gājis bojā satiksmes nelaimes gadījumā. Braucot garām zirga pajūgam, viņ� zaudējis varu pār stūri, automa�īna noslīdējusi no ceļa, apmetusi kūleni, un mesjē uz vietas bijis pagalam.

Pār pili nolaidās tik smags līķauts, ka visspo�ākā saules gaisma nespēja tam izspiesties cauri. Tovakar, kad darbi bija apdarīti, strādnieki salasījās pulciņos, vīri, sievietes, bērni nopūtās, grozīja galvu, kavējās atmiņās...

� Mesjē dro�i vien pārāk strauji brauca. Viņ� vienmēr steidzās, gribēja visu uzzināt, gribēja tūliņ, ātri...

� Oui, mesjē ar saviem bezgalīgajiem jautājumiem.

� Nabaga kundze, tādas bēdas. Kundze visur gāja viņam līdzi.

� Oui, viņi vienmēr bija kopā... līdz �ai dienai.

� Ja kundze būtu aizbraukusi līdzi, viņu bērni nu būtu paliku�i bez tēva un bez mātes. Pats Dievs gribēja, lai viņu jaunākais saslimtu tie�i �odien.

� Tā slimība nav nekāda smagā, temperatūra jau tagad esot kritusies.

Klods stāvēja viņu vidū un klausījās. Viņ� bija par lielu, lai raudātu. Bet viņam ļoti gribējās raudāt, aiz līdzjūtības pret viņu, savu skaisto kundzi. Kas tagad par viņu rūpēsies? Kas viņu pasargās no visa ļauna?

Nākamajā dienā noturēja sēru misi amerikāņu mesjē Kleitona Ratled�a piemiņai. Visu strādnieku ģimenes sanāca bruģētajā laukumā pie pils galvenās ieejas, gaidot kundzes atgrie�anos. Sievietēm ar �alli segta galva, drānas skumji pelēkas, kā drūmās, nomāku�ās debesis. Tāpat kā visiem vīrie�iem, arī Klodam bija melns sēru apsējs ap piedurkni.

Viņ� redzēja, kā automa�īnas iebrauc pa �ugunkalta-jiem vārtiem un lēnām apliec garo loku, lai pa grantēto ceļu piebrauktu pie pa�as pils. Kad tās gaidītāju priek�ā apstājās, Klods noņēma cepuri.

Patrons palīdzēja kundzei izkāpt no auto. Viņa bija tērpusies melnā no galvas līdz kājām � kurpes, tērps, cimdi, plīvurs, cepure. Ieraudzījusi sapulcēju�os cilvēkus, viņa apstājās un cie�āk satvēra vecākā dēla roku; zēnam bija gadi astoņi vai deviņi, kājās īsas bik�eles, mati gai�āki nekā tēvam. Viņ� izskatījās samulsis un nobijies. Dzirdēja, ka jaunākais vēl esot gultā, bet jau krietni atlabis.

Klods novērsa acis no zēna un ļāva tām kavēties pie £ savas skaistās kundzes. Panākdamās uz priek�u pretī lielajam cilvēku pulkam, viņa nenolieca galvu, bet paslēja to augstāk. Pleci viņai bija nevis sāpēs sagumu�i, bet lepni izslieti. Tomēr cauri plīvuram Klods redzēja, ka vaigi saraudāti slapji, un sirds viņam kusa aiz �ēluma pret savu nabaga drosmīgo kundzi.

Kad viņa ierunājās, balss neaizlūza, pat neiedrebē-jās, skanēja skaidri un tīri: �Jūs parādāt lielu godu manam vīram ar to, ka esat �odien atnāku�i �urp. Dienas, ko viņ� pavadīja kopā ar jums, mācīdamies no jums, bija vienas no laimīgākajām viņa mū�ā. Par to es jums pateicos. Visās turpmākajās dienās un turpmākajos gados es atcerē�os �o laiku, apsolu, ka atcerē�os, cik laimīgi te bijām, nedomā�u par sāpēm, man vienmēr būs gai�as atmiņas, ko glabāt par �ejieni. Un, ja kādreiz iedomāsiet manu vīru, ceru, ka atcerēsieties viņu ar sirsnību, glu�i kā es atcerē�os jūs visus.

Tad viņa apstaigāja visus un sarokojās ar visiem, tikai Klods palika bez rokas spiediena. Drīz viņa aizbrauks pavisam, un to zēns nespēja izturēt. Viņ� nemanīts aizlavījās un paslēpās vīnadārzā. Tur starp vīnogulājiem un tum�i mēļajiem ogu ķekariem viņ� ļāva asarām vaļu, un platie pleci drebēja klusos �ņukstos.

Visu nākamo nedēļu Klods ik rītu pamodās ar �ausmām, ka pienākusi viņas aizbrauk�anas diena. Ta�u nedēļa pagāja, un kundze vēl aizvien nebija aizbraukusi, kaut gan viņ� ne reizi nebija redzējis viņu iznākam no pils.

Viņ� gāja, spārdīdams ceļā pagadīju�os akmeni, gāja drūms un vienaldzīgs, ar kurpes cieto purngalu raidīja akmeni uz vīndarītavas pusi, tikai lāgiem paceldams galvu un palūkodamies aug�up uz pils torņiem, kas slējās pāri papelēm. Tuvojās jauns ra�as laiks, bet Klods vairs nejuta ne drusciņu tā satraukuma, ko bija izjutis pirms gada un ari citos rudeņos.

Viņ� ieraudzīja vectēvu ārpusē pie vīndarītavas stāvam un sarunājamies ar patronu; tas �ajā gadalaikā nebija nekāds ievērības cienīgs notikums. Klods piegau-sināja soli. Vectēvam noteikti nepatiktu viņa iera�anās �ai brīdī, un dārznieka Albēra sievas pagatavotās vakariņas būs noliktas siltumā viņu mājiņā uz pavarda.

Domādams par kundzi, kas sēdēja pilī kā ieslodzījumā, Klods noraudzījās uz baronu un ar kurpes purngalu atkal dīki paspārdīja akmeni. Barons izskatījās ļoti nopietns un mazliet skumj�. �ķita, ka sarunu risina viņ� viens pats; Kloda vectēvs atbildēja, tikai �ad tad klusējot palocīdams galvu. Klodam tāda saruna ne�ķita normāla, un viņ� paskatījās uz savu grand-père cie�āk. Cik stīvi tas turas, un seja � tā vai zvēroja dusmās.

Dīvaini gan. Grand-père lāgiem kļuva nepacietīgs, bie�i pat apskaitās, bet lai būtu tik nikns? Nē, tādu reizi Klods neatcerējās.

Tad vectēvs stīvi paklanījās baronam un aizgāja. Viņ� nāca tie�i pa to ceļu, uz kura stāvēja Klods, un pagāja mazdēlam garām, neveltīdams zēnam ne vārdu, ne skatienu. Asaras. Vai tie�ām viņ� bija ieraudzījis vectēva acīs asaras? īsu brīdi Klods jutās pārāk pārsteigts par redzēto, lai jaudātu pakustēties. Tad viņ� metās vectēvam nopakaļ pārliecināties, vai tie�ām pa�a acis viņu neviļ.

Kad viņ� vectēvu panāca, viena pati asara noritēja pār grumbaino vaigu.

� Grand-père, kas tev kait? Kas noticis?

Ta�u atbildi viņ� nesaņēma. Vectēvs strauji atgrūda mājiņas durvis vaļā un pa roku galam ļāva tām atkrist, gandrīz skarot Kloda pieri. Klods ieslīdēja iek�ā un durvis aiz sevis klusu aizvēra. Vectēvs stāvēja pie virtuves galda, rokas uz tā atspiedis, galvu nodūris.

� Grand-père. � Klods piesardzīgi spēra soli uz priek�u, bet tad apstājās.

Vectēvs atgāja no galda, stīvām kājām aizslāja līdz logam un drūmi raudzījās ārā. � No �āsdienas es vairs neesmu ma�tre de chai. � Balss skanēja rūcīgi, dusmās piesmaku�i. � Manā vietā nāk�ot Andrē Paskāls.

Klods kā neatmaņā skatījās uz vectēvu. Tas nebija iespējams. � K-ko?

� Patrons, � vectēvs gandrīz ņirdzīgi izrunāja

ierasto vārdu, � iedomājies, ka es esot par vecu. Ka vīna labā man vajagot atkāpties. Par vecu! � Viņ� uz-belza ar plaukstu pa virtuves darbagaldu, uz kura stāvēja mazgājamā bļoda, un Klods salēcās no blīk�ķa.

� Mans tēvs bija ma�tre de chai pat tad, kad viņam bija pilni astoņdesmit. Man līdz tam vēl krietni ilgs laiks. Bet viņam tā neliekas. � Vectēvs apsviedās apkārt un draudīgi pacēla pirkstu. � Tas nemū�am nenotiktu, ja dzīvs vēl būtu vecais patrons.

Vecais patrons bija nomiris pirms Kloda piedzim�anas. Klods nekad nebija pazinis cita patrona kā vien pa�reizējo � baronu, kam vectēvs tagad kalpoja. Platām acīm viņ� vērās vectēvā, pūlēdamies dzirdēto aptvert, izprātot, ko tas īsteni nozīmē.

� Kas tagad notiks?

Vectēva roka �ļaugani nokrita gar sānu, un viņ� atkal stingi vērās ārā pa logu. � Esmu atlaists pensijā. Par nokalpotajiem gadiem man tiek pie�ķirta �itā mājele un trīs akri vīnadārza... � viņ� apklusa un sadrebēja. �... piektā rajona audzē! �irārs Stefens Luī Brusārs, kas dzimis Medokā, pirmajā aud�u rajonā. � Pēdējos vārdus viņ� izkliedza, sizdams ar dūri sev pa krūtīm.

� Es, kas pusgadsimtu esmu darinājis viscēlākos vīnus, tagad tieku atstumts un pazemots, lai vecuma galā nodarbotos ar visparastāko vīnu raudzē�anu. Un ne tāpēc, ka būtu zaudējis prasmi, izveicību vai pieredzi, kā izraudzēt visaugstākās klases Bordo. Non, tikai tāpēc, ka patrons iedomājas � es, lūk, esot par vecu.

Vectēvs apklusa, un viņi abi ilgi stāvēja nekustīgi, klusēdami, kavēdamies katrs savās domās. Klodam �ī bija vienīgā vieta pasaulē, ko viņ� jebkad pazinis, vienīgās mājas, kas viņam jebkad biju�as. Drīz viņ� no tām aizies, tāpat kā aizies kundze. Viņ� alla� bija domājis, ka �eit, Ch�teau Noir, izaugs par vīru un reiz kļūs par ma�tre de chai, raudzēs vīnus, ar kuriem varēs lepoties.

Bet tagad... nu viņ� vairs nezināja, kas notiks ar viņu, ar viņiem abiem.

Beidzot vectēvs aizgriezās no loga un īgni nokrek-�ķējās. � Vakariņas sakaltis. Sēdīsimies pie galda.

Viņ� izlika ēdienu uz �ķīvjiem. Abi apsēdās un it kā paēda, beigās tomēr lielāko vakariņu tiesu vajadzēja izmest atkritumos.

Vēlāk, kad saule jau bija norietējusi, Klods sēdēja pie galda ar atvērtu mācību grāmatu priek�ā. Blakus grāmatai dega lampa. Vectēvs kleknēja tumsā pie kamīna, raustlgās liesmas meta gaismas plaiksnās viņa sejā, kas izskatījās kā izkaltusi, saplaisājusi miecēta āda. Rokas, ko bija mērcēju�as piecdesmit ra�u purpura sulas, nu gurdeni nokārās pār krēsla koka paroceņiem. Vecs viņ� �ovakar izskatījās, vecs un garā salauzts. Klods ļoti gribēja vectēvam kaut ko pateikt, bet neprata rast vārdus. Beidzot viņ� no jauna pievērsās grāmatai, ta�u burti bez jēgas lēkāja acu priek�ā.

Pie durvīm kāds klauvēja. Klods rausās aug�ā no krēsla, bet vectēvs ar rokas mājienu vēlēja viņam palikt pie grāmatas un pats gāja atvērt durvis.

Atnācēja bija kundze! Klodam aizrāvās elpa, kad viņa pārkāpa pār slieksni. Vectēvs uzsita knipi un ar nepacietīgu rokas mājienu norādīja, lai Klods steidz iedegt vēl kādu lampu un padzen vakara tumsu no istabas. Klodu gau�i mulsināja viņu virtuves un istabas vienkār�ība, nabadzīgās kailās, nobalsinātās sienas, bet viņa aizvien mitinājusies ar zīdu tapsētajās pils istabās.

Kad vectēvs kundzei piedāvāja vienu no viņu koka krēsliem, Klods aizskrēja pie mātes lādes sameklēt kādu drānu, ko pārklāt tam pāri. Bet, kad viņ� atgriezās, kundze jau sēdēja un klusā balsi sarunājās ar vectēvu. Klods palika stāvam ārpus gaismas loka, neparko nespēdams noticēt, ka kundze ieradusies pie viņiem, viņu mājelē.

Viņa bija ģērbusies melnās drānās, ta�u plīvurs seju vairs neaizsedza. Seja bija mierīga un bāla, ne zīmes no sārtinājuma vaigos vai uz lūpām. Un tomēr viņa bija skaista. Vectēvam pievērstās acis �ķita degam. Ne aiz dusmām vai satraukuma. Nē, tas bija kas cits, varbūt tāda kā varas apziņa.

Pa kādam vārdam pazuda, ko Klods nesadzirdēja. Tālab viņ� piegāja tuvāk, lai neviena zilbe nepaslīdētu secen.

� ... to sapni, kas mums bija abiem ar vīru � izaudzēt un izraudzēt tikpat smalkus, cēlus vīnus kā Francijā. �o sapni es gribu piepildīt. Bet viena pati es to nespēju. Man nepiecie�ama palīdzība. Man vajadzīga jūsu palīdzība, mesjē Brusār.

� Manējā?

� Jā. Es gribu lūgt, lai jūs palīdzat man izraudzīties spēcīgus, veselīgus spraudeņus. Man ļoti vajadzēs, lai jūs un jūsu mazdēls, � viņa uzmeta īsu skatienu Klo-dam, - brauktu man līdzi uz Kaliforniju, palīdzētu ogulājus iedēstīt un aprūpēt. Pienāks diena, kad prohibīciju atcels, bet līdz tam laikam jūs varēsiet raudzēt vīnus baznīcas un medicīnas vajadzībām. Mums... man ir atļauja to ra�o�anai. � Viņa apklusa, bet pēc mirkļa turpināja: � Paies vairāki gadi, līdz vīnogulāji izaugs tik lieli, ka dos ra�u cēlu vīnu raudzē�anai. Vai jūs būsiet ar mieru, mesjē Brusār? Vai brauksiet man līdzi uz Ameriku un kļūsiet par manu ma�tre de chai?

Klods gaidīja, ko vectēvs atbildēs, bīdamies cerēt, bīdamies pat elpot. Ilgi grand-père klusēja, tad pamājis izslēja galvu.

� Esmu dzirdējis par Ameriku un par slikto vīnu, ko jūs tur ra�ojat, � viņ� sacīja, un Klods gandrīz vai skaļi ievaidējās par manāmo nicinājuma pieskaņu vectēva balsī. � Jums varbūt tie�ām nepiecie�ams kāds francūzis, kas ierāda, kā izraudzējams labs vīns.

Kundzei lūpu kaktiņos iegūla viegls smaids. � Tātad jūs brauksiet man līdzi?

� Brauk�u.

Klodam gribējās pilnā balsī uzgavilēt, ta�u viņ� apvaldīja satraukumu, līdz kundze aizgāja. Vectēvs aizvēra durvis, tad pagriezās pret Klodu un pamirk�ķināja ar aci.

� Par vecu, ko?

� Mēs tātad brauksim uz Ameriku. Mēs tie�ām brauksim uz Ameriku? � Klods metās pie vectēva un apkrita viņam ap kaklu.

Sākās lieli darbi. Vajadzēja iepirkt spraudeņus, vajadzēja vēl daudz ko sagatavot, bija jāsasaiņo mantas, jāsagādā biļetes. Pienāca ziema, līdz beidzot viņi Bordo sēdās kuģī un devās ceļā.

Klods kavējās starp mirdzo�ajām fermentācijas tvertnēm, ne vairs bra�ais pusaudzis, kāds bija, ierodoties Ratled�u vīndaritavā, bet gan tāds pats vecs, grumbains vīrs, kāds savulaik bija viņa grand-père.

Cīk dīvaini, ka pēc visiem �iem garajiem gadiem viņ� pēk�ņi tik dzīvi atcerējās dzimto malu. Pils resnos torņus un smailos tornī�us, nomelnēju�os mūrus, cīruļu treļļus, sienā�u sisinā�anu, vīnadārzus gar �irondas krastiem, Albēra sievas gatavotā sautējuma gar�u, lavandas un ro�u smar�u pils dārzā, mūziku, ar vizuļiem ap�ūtās dāmu kleitas... kas viņā visas �īs atmiņas pēk�ņi atmodinājis? Vai madamas ieminē�anās par pa�reizējo baronu? Vai arī tas, ko viņa sacīja par jaunāko dēlu �il-bēru?

Kāda gan tam nozīme? Viss ir sen pagājis. �eit nu ir viņa mājas, viņa īstās mājas. Vecais vīrs paraudzījās visapkārt, un sejā iezagās smaids. �ajā ēkā viņ� pazina un pārzināja katru kvadrātcollu, katru kaktiņu, katru

iedobi, katru skaņu un katru smar�u. Viņ� zināja visus �ās ēkas noslēpumus un prata tos glabāt.

Pa�am viņam bija neliels namiņ�, kur viņ� īstenībā tikai pārgulēja. Bet �ī vīndarītava bija mājas, te viņ� aizvadīja visas savas nomoda stundas, te ieturēja maltītes, te raudzēja vīnus, ne par matu mazāk cēlus kā dzimtajā Ch�teau Noir.

Vīns. Jāsagatavo sava māja �āgada ra�as uzņem�anai. Laiks. Kādiem spārniem tas aizlido? Tas, liekas, steidzas aizvien straujāk, viņ� nodomāja un aizsteidzās ari pats.

Zemā ēka netālu no vīndarītavas vecos laikos bija stallis darba zirgiem, kas vilka ratus un arklus. Pirms divdesmit gadiem celtne bija pārbūvēta par kantora ēku, platās staļļu durvis aizmūrētas, iek�ā no papla�inātiem steliņģiem iekārtotas ērtas darbistabas, cementa klona vietā saliktas ozolkoka grīdas, iebūvēti logi.

Viens vecs ozols atstāts augam, lai dienas lielāko tiesu telpā nekarsētu saule. Pagājis garām ozolam, Sems iegriezās kādreizējā stallī.

Geilina Vestmora, ra�ena tum�mate, kas strādāja par pasūtījumu pieņēmēju, sekretāri, pasta sūtījumu pārzini, kantoristi, īsi sakot, apdarīja visus darbus, patlaban runāja pa telefonu. Nepārtraukdama sarunu, viņa paņēma �ūksnīti da�ādu papīru un pasniedza tos Se-mam, ar pirkstu piesizdama pie virsējā. Kāds aģents no Ziemeļrietumiem pieprasīja piecas kastes no astoņdesmit sestā gada kabernē rezervēm. Sems �aubījās, vai varēs piegādāt viņam vairāk par vienu kasti, bet nolēma savā datorā pārbaudīt krājumus.

Viņ� izdzirda datora klik�ķus un pa gaiteni devās uz grāmatvedības istabu. Tur viņ� uzkavējās tik ilgi, lai nodotu Endijam Halstedam D�onsona personālo kartīti un pateiktu, ka Klods D�onsonu atlaidis.

� Tas mums janokarto likumīgi, Sem. Jaieraksta atlai�anas iemesls un apstākļi.

� Noliec veidlapu uz mana rakstāmgalda! Vēlāk pats aizpildī�u, � Sems sacīja, jo zināja, ka Klods nekādu birokrātiju necie�.

Pa to pa�u gaiteni Sems aizgāja uz savu kabinetu ēkas viņā galā. Staļļa senlaicīgās, ar cirvi tēstās sijas tur bija atstātas neskartas, darot telpu līdzīgu zemnieku istabai. Pie loga stāvēja vecs, apskrambāts mahagoni rakstāmgalds.

Galdu Sems bija atklājis pirms septiņiem gadiem, kad Katrīna viņu pirms Ziemsvētkiem aizsūtīja uz bēniņiem pēc eglītes rotājumiem. Viņ� tūliņ to novāca lejā kopā ar vecu kopējamo ierīci; pie �ā rakstāmgalda bija sēdējis Sema vecvecvectēvs, D�ord�s Simpsons Rat-led�s, pirmais Ratled�u nama īpa�nieks..

Uzzinājusi, ka Sems nodomājis galdu novietot savā darbistabā, Katrīna to rūpīgi apskatīja un noteica: � Tev vajadzētu to uzsvaidzināt.

� Jā, tiklīdz atliks laiks, � viņ� toreiz atbildēja.

Laika, protams, neatlika. Ta�u Semam patika gan ie-

�vīkājumi, gan dziļākie skrambājumi, tintes traipi un cigāru izdedzinātās vietas; tas viss pie�ķīra galdam personību. Veco, aizvēsturisko kopējamo ierīci viņ� nostatīja godavietā uz grāmatplaukta starp grāmatām par vitikultūru¹ un enoloģiju²; turpat glabājās arī vecs spektofotometrs, saplīsis vīnazaglis un vairākas mērglāzes.

Raupjais, ar zirga astriem polsterētais sofas tipa dīvāns pie otras sienas bija nākamā istablieta, ko Sems bija uzracis bēniņos. Neērtāka sēdmēbele par �o nekad pasaulē nav darināta. To viņ� turēja, kur sēdināt

�Informācija par vīnogu audzē�anu un vīndaribu. ²Vīnaudzē�anas un vīnkopības zinātne.

netīkamus pircējus, lai tie ilgi neuzkavētos. Pretī rakstāmgaldam novietotie divi ar tum�sarkaru ādu apvilktie un vara apkalumiem rotātie atzveltnes krēsli bija pievākti no lielās mājas bibliotēkas istabas. Sienas nokrāsotas maigi zaļas; tās labi saskanēja ar raupjo sizala �ķiedras paklāju, kas nosedza gandrīz visu ozolkoka gridu. Lai sienas nerēgotos kailas, tās bija nokārstitas ar vairākām izcili labām litografijām, kā ari ar vērtīgu vinogulāju botāniskiem zīmējumiem.

Aizgājis līdz rakstāmgaldam, Sems pakāra cepuri uz modernas skulptūras, kurai laikam vajadzēja attēlot romie�u viņa dievu Bakhu. Rakstāmgalda vidu aizņēma da�ādas atbildētas aptaujas lapas un aizpildītu valdības veidlapu kaudzite, kas gaidija viņa parakstu. �tata un apgabala ziņojumus un vinaudzētāju asociācijas aptaujas viņ� vispirms a�i pārlasīja, iekams parak-stija un atzīmēja datumu. Savācis mēne�a pārskatus, ko vajadzēja iesniegt Alkohola un tabakas pārziņas birojam un Ugunsdzēsības pārvaldei, uzdodot visus � gan pudelēs iepildītos, gan nesapildītos Ratled�u nama vīna krājumus lidz ar apmaksāto nodokļu summām, Sems pagriezās krēslā pret datoru, lai pārbaudītu skaitļus.

Nopriecājies par labi izdarītajiem, precīzajiem aprēķiniem, viņ� pagriezās atpakaļ pret rakstāmgaldu. Tikko viņ� sniedzās pēc pildspalvas, lai parakstītu ziņojumu, ienāca Katrīna. Sems mazliet pārsteigts paskatījās uz vecomāti.

� Beidzot sadzinu tev pēdas, � viņa noteica tik dzedrā balsī, ka to varēja uzskatīt par aizrādījumu. � Apstaigāju visu vīndarītavu, tevi meklēdama.

Katrīna ļoti reti viņu ipa�i meklēja. � Vai atgadījies kas ļauns? � Viņ� pamāja uz atzveltnes krēslu, aicinādams vecomāti apsēsties, bet tā nelikās mājienu redzam un palika stāvot.

� Gils uzaicinājis baronu un tā sievu pavadīt kādu

laiku Nepas ielejā. Emīls aicinājumu pieņēmis. � Vārdus viņa skaldīt noskaldīja. � Barons, liekas, uzskata, ka ir Gilam parādā laipnību apskatīt tā vīndarītavu. Kamēr uzturēsies �eit, viņ�, glu�i dabiski, ir ieplānojis zināmu laiku pavadīt arī Ratled�u namā un uzņēmumā.

� Kad viņ� ieradīsies? � Sems nepārtrauca ziņojumu parakstī�anu.

� Pēc divām nedēļām.

Sems pacēla galvu, un piere viegli saraucās. � Tad laikam nolēmis te pakavēties arī ra�as novāk�anas laikā.

� Acīmredzot. � Garām zirgastru dīvānam Katrīna aizgāja līdz logam un, abām rokām atspiedusies uz spieķa, raudzījās ārā. � Tev jāzina, ka Emīls jo sevi�ķi vēros tevi. Gils viņam sastāstījis, ka ap�auba tavas spējas patstāvīgi vadīt lielu vīndarītavu.

� Gils būtu palaidis garām neizmantotu lielisku iespēju, ja to nedarītu, � Sems vēsi atteica. � Visa ieleja ta�u zina, ka Ratled�u namu valdi tu. Visus svarīgos lēmumus pieņem tu. Manā tiesā iekrīt vienīgi tos izpildīt.

Viņa pagrieza galvu un uzmeta Semam tik parasto dzedro, izaicino�o skatienu. � Ceru, ka tu novērsīsi jebkādas �aubas, kamēr Emīls te uzturēsies.

Sems uzjautrināts atlaidās krēslā. � Kā gan tas, pēc tavām domām, panākams, Katrīn, ja es tevi pa�u par savām spējām nekad neesmu spējis pārliecināt?

Sema atklātās valodas pārsteigta, Katrīna samulsa. Par to, ka pati netic Sema varē�anai, viņa ar mazdēlu nekad nebija runājusi. Un nedomāja to darīt arī tagad.

� Tas nav pa�reiz apsprie�amais temats, � viņa stingri noteica.

� Ir gan, � Sems pretojās. � Ja tu dro�i ticētu, ka es spēju patstāvīgi pārvaldīt vīndarītavu, tu vispār nebūtu uzsākusi sarunas ar baronu, vai tā nav?

� Es nekad neesmu ap�aubījusi tavas darba spējas

un nodo�anos darbam. Direktora amatam tu esi ļoti piemērots.

� Tas laikam ir mēģinājums uzpirkt ar lētu uzslavu, Katrin. � Sema smaids bija skadrs un vēss.

Apskaitusies par Sema neatlaidīgo turē�anos pie uzsāktā temata, Katrīna atcirta: � Tu pēc dabas esi pārāk mīksts un iecietīgs.

� Ak pārāk iecietīgs! � Viņ� salika kopā abu roku pirkstus tēlotā domīgumā. � Laikam jau es tie�ām biju pārāk mīksts un iecietīgs, kad Douertijam tikai atņēmu �auteni, neiegrūdis viņam stobru rīklē pēc tam, kad viņ� bija �āvis uz maniem strādniekiem. Un pērn, kad tu pēc kritiena biji saistīta pie gultas un es iesniedzu tiesā prasību pret Ratklifa vīndarītavu Sonomā, un panācu spriedumu, ka viņiem jāizņem no apgrozības viss vīns, kas aizgājis pārdo�anā ar tādām pudeļu etiķetēm, kas bija gandrīz vienādas ar mūsējām. Tu stipri apskaities, kad es pārtraucu kriminālvajā�anu, saņēmis viņu solījumu, ka etiķetes tiks apmainītas pret citādām. Tu gribēji tiesas darbus turpināt un panākt, lai viņ� atlīdzina mums zaudējumus, tā pārvēr�ot to par biedino�u piemēru citām vīndarītavām. Manuprāt, nebija nekādas vajadzības uzsākt ilgu un dārgu tiesā�anos.

� Tā būtu bijusi lieti iztērēta nauda. Tu glu�i vienkār�i biji pārāk lēnprātīgs.

� Tā tu sacīji arī toreiz.

� Tā bija taisnība.

Semam dusmās satumsa acis. Tas gadījās tik reti, ka Katrīna uzreiz to pamanīja. Vienu mirkli viņai ie�āvās prātā, ka mazdēls tūdaļ sliesies kājās. Viņa nevil�us aizturēja elpu un ar interesi gaidīja izvirdumu. Tomēr to nesagaidīja. Uguns apdzisa, Sems paliecās uz priek�u un savāca vienkop visas piezīmes par telefonsarunām.

� Tavs ceļ� ta�u ir vienīgais pareizais, vai ne, Katrīn? � Ciniskajā tonī mazmazdrusciņ ieskanējās sarkasms.

� Mans ceļ� ir vienīgais pareizais ceļ� Ratled�u nama vadī�anai. � Ari �oreiz mazdēlā vīlusies, Katrīna nemaz nedomāja to slēpt. � Vājumu nedrīkst ne pieļaut, ne piedot.

Sems pacēla galvu. � Tu kļūdies, uzskatīdama saprātīgu spriedumu par vājumu, Katrīn, � viņ� brīdino�i sacīja. � Ratled�u zeme ir liesa, klimats visai ne�ēlīgs. Te izaug vīnogas, kas izskatās sīkas, pat nīkulīgas. Bet tām ir izveidojusies bieza miza, kas nepiecie�ama, lai �inī klimatā izdzīvotu.

� Es to gau�i labi zinu, D�onatan.

� Sem, � viņ� pārlaboja un izbeidza sarunu, kas teju, teju grasījās izvērsties strīdā, jo saprata, ka tam nav jēgas. � Labāk atturēties no barona pārliecinā�anas, citādi viņ� vēl var iedomāties, ka tavas valdī�anas spējas iet mazumā.

� Es gribu panākt apvieno�anos. � Tas bija nepārprotams un apņēmīgs lēmums.

� Un Gils līdis vai no ādas ārā, lai to nepieļautu, � Sems aizrādīja. � Viņam tas ir gandrīz vai dzīvības jautājums.

Pāris sekun�u valdīja klusums, iekams Katrīna atbildēja. � Jā, viņ� ir ieinteresēts, ta�u viņam ir ari finansiāli apsvērumi. Visus viņa vlnadārzus ir apsēdu�as laputis. � Viņa runāja lēni un apdomīgi. Semam tas atgādināja datoru, kas, lēnām apstrādājis visus iespējamos datus, sastāda atbildi. � Turpmākajos �etros gados viņam visas platības vajadzēs apdēstīt no jauna, un tas prasīs milzīgu naudas ieguldījumu.

� Man �ķiet, viņ� ir aktīvi iesaistījies vairumtirdzniecības organizē�anā, lai tādējādi iegūtu līdzekļus.

� Tev taisnība. � Katrīnai lūpas savilkās pavisam niecīgā smaidiņā. � Ta�u desmitkārt labāk būtu tikt pie ārzemju kapitāla līdzdalības. Interesanti, vai Emīlam �ī situācija ir zināma, � viņa prātoja. � Vajadzētu sarunā ar viņu par to ieminēties... protams, tā glu�i viegli, starp citu.

� Protams, � Sems zobgalīgi atsaucās. � Tāpat vien aiz ziņkārības, � vai tu zini, kur barons apmetīsies, kamēr viesosies ielejā?

� Gils piedāvājis miteklim savu viesu māju, bet Emīls pasūtījis apartamentus viesnīcā Auberge du Soleil. Izvēlējies neitrālu vidi, � viņa paskaidroja un, novērsusies no loga, apņēmīgi palocīja galvu. � Būs jāsarīko viesības par godu barona apciemojumam, varbūt ap to pa�u laiku, kad te ieradīsies televīzija.

� Kāda televīzija? � Sems sarauca pieri.

� Gribēju tev to pateikt rīt pie pusdiengalda. Viņnedēļ pa telefonu runāju ar Hjū Taunsendu. Viņ� grib veidot pla�u informācijas programmu par Kalifornijas vīniem un par bāzi izmantot Ratled�u namu.

� Un tu biji ar mieru?

� Man negribas, lai Gils iedomājas, ka viņ� vienīgais spēj rūpēties par reklāmu. Mēs to varam tikpat labi, un �is raidījums būs skatāms nacionālajā visas valsts televīzijā. Varbūt pat aizceļos pāri robe�ām. � Pēdējo teikumu viņa piebilda, glezni paraustot vienu plecu. � Katrā ziņā tas nozīmēs daudz vairāk nekā nezin cik fotogrāfiju un rakstu tirdzniecības bukletos vai vīndaru �urnālos. Sapratu, ka televīzijas ļaudis te uzturēsies vairākas dienas. Kas zina? Var gadīties, ka mums būs svarīgi jaunumi, ko paziņot, kamēr viņi filmēs. � Viņa devās uz durvīm, vēl tikai noteikdama: � Pusdienas rīt pulksten vienos.

To noklausīdamies, Sems ieprātojās, diezin vai arī � Kellija Duglasa būs gaidāmajā televīzijas komandā. Ta�u viņ� to nejautāja. Tikai palocīja galvu, kā apstiprinot norunāto pusdienu laiku. � Rīt.

Palicis viens, Sems brīdi noraudzījās durvīs, ko Katrīna izejot bija aizvērusi. Viņ� lāgā nesaprata, kāpēc atmiņas par tik�anos ar Kelliju Duglasu viņam tik cie�i iegūlu�as prātā. Varbūt saistīja krasais kontrasts starp rāmo, plūsto�o balsi un spriedzes un nemiera pilno enerģiju, ko Sems viņā sajuta vibrējam. Varbūt spēks un saprāts viņas sejā. Vai varbūt kaut kas nenosakāmi vārs acīs, apliecinājums, kas norādīja, ka viņa kaut kādā ziņā tomēr ir neaizsargāta un viegli sāpināma, par spīti lepni izrādītajam spēkam.

Bet varbūt nekas vairāk kā tikai karstums, kas viņā uzbangoja tā nepavisam nevajadzīgā skūpsta laikā.

Atbrīvojies no neskaidrās prātuļo�anas, Sems ķērās pie telefonziņām, kas gulēja uz galda.

Kellijas darbistabas logā sitās spēcīgs lietus un straumītes tecēja gar rūtīm lejup. Desmit stāvu zem viņas Ņujorkā traucās, dunēja, burzmā stūmās uz priek�u vēl viena parasta darbadiena, taksometri �ķieda ielās ūdeni un dubļus, signāltaures nepacietībā rēca, cilvēki pa ietvēm steidzās uz priek�u, tverdamies zem lietussargiem, salocītām avī�lapām vai arī drosmīgi stājās pretī lietum kailu galvu. Gājēju un braucēju enerģija neaprima ne mirkli.

Kellija, bridi domīgi noskatījusies, novērsās no loga un aizgāja atpakaļ pie rakstāmgalda. Lēnām viņa noglauda riekstkoka galda gludo virsmu. �o galdu Kellija Sentluisā bija nopirkusi izsolē īsi pirms pārcel�anās uz Ņujorku. Iepriek�ējais īpa�nieks to bija lietojis par darbgaldu, un nabaga mēbele bija patiesi bēdīgā stāvoklī � virsma sabendēta un traipaina, vairākām atvilktnēm trūka rokturu, arī sāni nobru�āti, pat vienas kājas trūka. Ekspre�i, kas kravāja viņas mantību pārve�anai, nevarēja vien nobrīnīties, kad viņa kopā ar pārējām mēbelēm lika vest arī galdu.

Tagad uzacis pacēlās aiz klusas apbrīnas. Visi bojājumi bija novērsti. Iespiedumus izdevās izlīdzināt ar karstu gludekli caur miklu drānu. Trūksto�ā kāja tika aizstāta; traipi no virsmas notīrīti, virsma pati ar īpa�u krāsvielu pārklāta tā, ka māzerainā valriekstu koka dabiskais raksts atklājās pilnā krā�ņumā. Vispēdējo spo�umu pie�ķīra trīskārtīgs vaskojums.

Noglauzdama pulēto spoguļgludo virsmu, Kellija atcerējās garās stundas, ko bija pavadījusi, rūpīgi ievaskodama katru kvadrātcollu galda virsmas, no kuras vēl tagad dvesmoja liega dabiska bi�u vaska smar�a, ko pārspēja spēcīgāka ro�u un vijolī�u dvesma no puķēm Pikarda porcelāna krūkā, kas bija viens no viņas atradumiem Sestās avēnijas un Divdesmit sestās ielas sīkumtirgū. Sienām ko�umu pie�ķīra Monē un O'Kīfes gleznu reprodukcijas.

Kellijas skatiens pakavējās pie pabieziem aktu vākiem uz rakstāmgalda. Tos viņa no televīzijas uzziņu nodaļas bija saņēmusi pirms neilga brī�a. Vākos bija visa informācija, kas jebkad publicēta par Katrīnu Rat-led�u un Ratled�u nama vīndaritavu. Patiesībā Kellija bija cerējusi saņemt pla�āku uzziņas materiālu.

Kellija atvēra vākus un nolika vēlākam laikam astoņas lappuses ma�īnrakstā, kurās atrodams pilns ziņu apkopojums. Pārējais bija �urnālu aprakstu kopijas, avī�u izgriezumi un atsevi�ķas izplēstas grāmatu lapas, kas ietvēra informāciju paj: vlndarlbas vēsturi, kā ari attēli � gan jauni, gan veci.

Viss bija salikts hronoloģiskā secībā, sākot ar ziņām par D�ord�u Simpsonu Ratled�u, kas ar eksporta un importa darījumiem bija ticis pie bagātības Sanfrancisko zelta drud�a laikā. 1879. gadā viņ� nopirka piecsimt akru lielu ran�o, kas vēlāk kļuva par vīndaru uzņēmumu Ratled�u nams. Līdzīgi daudziem citiem Sanfrancisko tālaika bagātniekiem, viņ� ielejā uzbūvēja

vasaras namu, kas sava laika puķainajā valodā tika raksturots ar vārdiem: "Visādā ziņā tikpat lieliska kā jebkura hercogpils Eiropā." Tai pa�ā avī�rakstā bija minēts, ka līdztekus liellopu, aitu un zirgu audzē�anai Ratled�s nolēmis apstādīt vairākus akrus sava īpa�uma ar vīnadārziem, tā sekodams pārējo ielejas lielo zemes īpa�nieku priek�zīmei "taisīt vīnu no vīnogām".

Vēlāka laika avī�raksts vēstī par postu, ko ielejā nodarīju�as phylloxera laputis; starp citu bija izlasāmas arī �ādas rindas: "�ī vīnogulāju sērga izpostījusi arī visus piecdesmit akrus vīnadārza, kas pieder D�ord�am Simpsonam Ratled�am no Sanfrancisko. Ja vien izdosies atrast līdzekli neganto kaitēkļu apkaro�anai, misters Ratled�s apņēmies savu zemi atkal apstādīt ar vīnogulājiem."

Avīzē bija arī sēru vēsts par Ratled�a sievas nāvi gadsimta pēdējā gadā. Cits īss rakstiņ� darīja zināmu, ka misters Ratled�s savu Sanfrancisko uzņēmumu nodevis vecākā dēla ziņā, bet pats pārcēlies uz pastāvīgu dzīvi ielejas mājā.

Pabālējis rupjgraudains fotouzņēmums rādīja, kādus zaudējumus ielejai nodarījusi zemestrīce, kas sagrāva Sanfrancisko. Paraksts zem attēla norādīja uz D�ord�a Ratled�a īpa�umam nodarīto postu: "Lielās dzīvojamās mājas skursteņi sagrauti, postījumi, gan mazāki, nodarīti arī vīna raudzētavai. Misters Ratled�s apgalvo, ka jūtoties laimīgs par to, ka nav nodarīts vēl lielāks posts."

Kad D�ord�s Simpsons Ratled�s 1910. gadā nomira, nekrologā apkopoti galvenie viņa dzīves dati. Pēdējā rindkopā teikts, ka nelaiķim paliku�i divi dēli, meita un �etri mazbērni; vārdā neviens nebija nosaukts.

Nākamais raksts, kas datēts ar 1917. gadu, vēsta par Kleitona Ratled�a un Katrīnas Leslijas Fēr�aildas kāzām. Reportieris gari un pla�i iztīksminājies, aprakstot līgavas un līgavas māsu tērpus, bagātīgo kāzu mielastu

un kāzu dāvanas. "Līgavaiņa vecāki laimīgajam jaunajam pārim uzdāvināja dzimtai piedero�o vasaras namu Nepas ielejā." Vēlāk tanī pa�ā gadā sabiedriskās dzīves hronikā pieminēts, ka Kleitons Ratled�s ar sievu nolēmu�i apmesties uz pastāvīgu dzīvi Nepas ielejā un dzīvot kā "kungu kārtas zemkopji".

Rakstā par ierosināto prohiblcijas likumu, kas draudēja pilnīgi iznicināt vindarlbas industriju ielejā, bija ari citēts kāds Kleitona Ratled�a izteikums: viņ� gan domājot, ka vīna raudzē�anu likums neskar�ot. Sekoja izgriezums no avīzes laikā, kad prohiblcijas likums jau bija stājies spēkā, un �ajā rakstā teikts, ka Ratled�u nama vīndariem atļauts raudzēt vīnus baznīcu un medicīnas vajadzībām. Nākamais izgriezums vēstīja par Kleitona Ratled�a nāvi se�us gadus vēlāk satiksmes nelaimes gadījumā Francijā, netālu no Bordo. Pēc viņa sēro sieva Katrīna un divi nepilngadīgi dēli � astoņgadīgais D�onatans un se�gadīgais Gilberts.

Kellija nopūtās. Tiktāl preses izdevumos nebija nekā tāda, ko viņa jau nezinātu. Tāpēc viņa meklēja tālāk jaunākos rakstos. Uzmanību saistīja nākamā raksta virsraksts:

Nenoskaidrotā negadījumā nogalināts Ratled�u nama vīndarītavas pārzinis

�odien rīta agrumā kāds strādnieks Ratled�u nama vīnda-ritavas pagrabā atradis Evana Douertija līķi. Izmeklē�anas iestādes pieļauj, ka no steķiem nogāzusies vīna muca uzkritusi virsū nelaimīgajam un sa�ķaidījusi tam galvaskausu. Apgabala kriminālizmcklētājs pieļauj, ka nāve iestājusies iepriek�ējā vakarā. Citi uzņēmuma strādnieki liecina, ka Douertijs bie�i gājis naktī pārbaudīt vīndarītavu. Neviena aculiecinieka nelaimes gadījumam nav.

Notiku�ais patiesi ir liela traģēdija Douertija jaunajai sievai, kas gaida viņu pirmo bērniņu.

Kellija raudzījās avīzes izgriezumā, brīnīdamās, kā tāds vispār informācijas uzziņās iekļauts. Tas pierādīja, ka materiālu vācēji pret savu pienākumu izturēju�ies tie�ām ļoti apzinīgi, sakopojot itin visu informāciju, kas attiecas uz Ratled�iem. Vairākums rakstu uzskaitīja kritiķu uzslavas un visus apbalvojumus, ko Ratled�u nama vīni gadu gaitā izpelnīju�ies. Pāris aprakstu �urnālu par Katrīnu Ratled�u nekā jauna Kellijai nedeva.

Darbistabas durvis pēk�ņi atsprāga vaļā, un Kellija pacēla galvu. Hjū palika stāvam pie sliek�ņa. � Vai traucēju?

� Traucē. Bet pa�reiz es priecātos par jebkuru traucējumu. � Viņa aizvēra aktu vākus un stāvu paceltus izdauzīja pret rakstāmgaldu, lai izlīdzinātu lapu stūrī�us. � Noņēmos ar drausmīgi garlaicīgu lasī�anu.

� Par ko tu lasīji? � Hjū ienāca istabā, atstādams durvis vaļā.

� Par Ratled�u ģimeni. Nekā daudz tur nav. � Viņa ielika aktu vākus atvilktnē. � Katrīna nav ielaidu�ies gandrīz nekādās intervijās, un tikpat kā nav nekādu datu par jaunāko dēlu. Acīmredzot baumās ir vairāk vielas nekā avī�rakstos. � Kellija pasmaidīja. � Piedod, tev dro�i vien bija kas sakāms. Ko tu gribēji teikt?

� Gribēju tikai pateikt, ka darbu secībā paredzamas nelielas pārmaiņas, � Hjū sacīja. � Tādas, kas tev, �ķiet, glu�i labi patiks. Tik�anās ar Treivisu atlikta par divām dienām vēlāk sakarā ar viņa darba apstākļiem. Tas nozīmē, ka, līdzko būsi iztincinājusi Katrīnu, tev paliks divas brīvas dienas, ko varēsi pavadīt Nepā. Priek�niecība aplēsusi, ka iznāk lētāk tevi atstāt tur nekā likt, lai tu lido atpakaļ uz Ņujorku un pēc tam nākamajā dienā atkal uz Espenu.

� Iekārto, lai varu tās divas dienas pavadīt Sanfrancisko, un lieta nodarīta. � Kellija izteica savu viedokli,

kad priek�istabā iezvanījās telefons un asistente nocēla klausuli. � Tad es būtu ari tuvāk lidostai.

� To var, � Hjū noteica, plecus paraustīdams.

Sjū pienāca pie durvīm un viegli uzsita pa stenderi, lai pievērstu Kellijas uzmanību. � Jūs lūdz pie telefona, Kellij, � viņa sacīja. � Zvana vīrietis, bet negribēja nosaukt vārdu. Vai teikt, ka esat aizņemta?

Veselu garu mirkli Kellija neteica ne vārda, smaga neizbēgamlbas sajūta viņu spieda pie zemes. Viņa visu laiku it kā bija jautusi, ka viņ� noteikti zvanīs vēlreiz, jo nu zināja, kur viņa atrodas un kā sasniedzama.

Hjū pagriezās uz ie�anu. � Ja ap pulksten trijiem esi brīva, ienāc pie manis! Man norunāts noklausīties mūziku, ko esmu iecerējis mūsu programmai.

Kellijai kaut kā izdevās palocīt galvu, tad viņa pasniedzās pēc klausules. � Es runā�u, Sjū. � Viņa paņēma klausuli rokā, ta�u savienojuma podziņu vēl nenospieda. � Lūdzu, aizver durvis!

Tikai kad durvis bija ciet, viņa nospieda podziņu. � Kellija Duglasa klausās. Kas runā? � viņa dzedri jautāja. Pats ļaunākais jau ir noticis; nekas cits viņu vairs nespēja nobiedēt.

� Mis Duglasa? Hallo! Runā Stīvs Grejs no Apvienotās Zelta bir�as. Zvanu tāpēc, ka gribu jums piedāvāt retu izdevību grandiozam ķērienam.

Noklausījusies pirmos vārdus, Kellija nesaprata � smieties vai dusmoties. Viņa izvēlējās vidusceļu un atteica: � Es ļoti priecājos, Stlv, ka piezvanījāt. Kāda brīni�ķīga sagadī�anās! Mēs nupat �orīt apspriedē par savu programmu runājām, ka vajadzētu uztaisīt pārraidi par telemārketinga sabiedrību mānīgajiem piedāvājumiem.

Aparātā noskanēja klik�ķis, un saruna bija pārtrūkusi. Kellija neizsakāmā atvieglojumā atlaidās krēslā un nopriecājās par savu alo�anos.

Pa baltzaļā buika atvērto logu iek�ā strāvoja karsts vēj�, kad automa�īna rēkdama, izpūtējam ceļu �vīkājot un dzirksteles �ķie�ot, drāzās pa Silveradotreilu. Ceļam gar labo pusi stiepās vīnadārzu glītās simetriskās ogulāju rindas. Lēns Douertijs nevarēja tās neredzēt, bija spiests tās salīdzināt ar savu vīnadārzu, kas vēl joprojām izskatījās pēc me�onīga �ūkslāja, kaut arī pēdējo nedēļu viņ� tajā bija strādājis no ausmas līdz tumsai, graizīdams un cirpdams, pūloties nenodarīt pārāk lielu ļaunumu ra�ai.

Tie�i priek�ā slējās lielas, slaidas papeles abpus īsā piebraucamā ceļa, kas veda uz klostera ēkām līdzīgo vīndarītavu, degustācijas zāli, pircēju pieņem�anas telpām un Klosteru kantoriem. Lēns pabrauca garām ieejai, tad vēl apmēram jūdzi tālāk uz priek�u līdz privātam ceļam, kas aizliecās aug�up gar stāvu kalna nogāzi. �ajā ceļā viņ� iegriezās.

�auro ceļu no abām pusēm ieskāva varenu eikaliptu, sarkankoku un ozolu audze, koku zari sakļāvās arkai līdzīgā zaļā jumolā, akmeņaino zemi to pakājē sedza vienīgi izdegusi zāle un dzelk�ņains krūmājs.

Tuvojoties kalna stāvajai korei, Lēns nokļuva pie krā�ņi kaltiem dzelzs vārtiem un to priek�ā apturēja automa�īnu. Riteņu saceltie putekļi ievirpuļoja pa nolaisto logu un karstajā gaisā pamazām nosēdās. Lēns notrauca putekļus no sava labākā uzvalka � vienīgā uzvalka � piedurknes. �o tum�i zilo uzvalku skuju rakstā viņ� bija iegādājies, lai būtu ko uzvilkt Bekijas bērēs.

Vārti bija vaļā. Douertijs apsvēra, vai vajadzētu braukt iek�ā. Līdz dzīvojamai mājai bija labi ja ceturtdaļjūdze. Pēdīgi viņ� tomēr izkāpa no auto, aizcirta durtiņas un iebāza aizdedzes atslēgu kabatā. Līdzko Lēns sāka iet, sviedri plūda aumaļām. Klusītēm lādēdamies, viņ� turēja rokas sāniski mazliet paceltas, jo negribēja ierasties pie namdurvīm ar sviedru traipiem padusēs.

Netālu aiz vārtiem zemes ceļu nomija betona pievedceļ� ar sarkanu ķieģeļu apmalēm. Pa to viņ� devās uz priek�u un iegriezās likumā, aiz kura atklājās skats uz viesu māju ar apmestām ārsienām un dakstiņu jumtu; māja atradās kalna nogāzē. Ap alpināriju un mākslīgi ierīkoto ūdenskritumu aiz tā kuploja lekna zāle.

Ceļ� kļuva platāks un meta likumu apkārt marmora strūklakai, ko ieskāva ko�i ziedo�as puķes. Pa�ā likuma vidū, smagnēji izpletusies tupēja zemā dzīvojamā māja; pēcpusdienas saule cepināja tās sarkano dakstiņu jumtu.

Douertijs apstājās, izvilka no mugurkabatas mutautu, noslaucīja sviedrus no sejas un kakla un iebāza mutautu atpakaļ kabatā. Tuvojoties mājai, viņ� pa ceļam pameta acis uz augsto �ogu kreisajā pusē un tenisa laukumu aiz tā; tālāk atkal pletās zaļ� mauriņ� un puķu dobes.

� �itā vietiņa viena pati aizņem vairāk nekā desmit akru, � viņ� skaudīgi nopurpināja.

Ar redzēto gandrīz pietika, lai grieztos atpakaļ, ta�u ar to pietika ari, lai spītīgi dotos uz priek�u līdz pat ieejas durvīm. Tur Douertijs atkal apstājās, bridi paminējās un aplaizīja lūpas, cenzdamies nedomāt, cik brīni�ķīgi tie�i tobrīd gar�otu malciņ� ledaini auksta viskija. Kamēr drosme vēl pavisam nebija zaudēta, viņ� piespieda zvana pogu un lūkoja kaut ko saskatīt caur biezajām stikla rūtīm, kas durvis sniedzās no aug�as līdz pat apak�ai. Redzēt tomēr nevarēja itin neko. Vienīgi �ķita, it kā tum�a ēna tuvotos durvīm, pirms tās atvērās.

Meksikānis melnā sulaiņa uzvalkā a�i viņu nomēroja no galvas līdz kājām, tad skatiens sastinga ledū. � Ar ko varu pakalpot, senjor?

� Esmu ieradies, lai tiktos ar misteru Ratled�u, � Douertijs nervozi attrauca.

Tum�o acu skatiens viņu aizdomīgi nopētīja vēlreiz. � Vai misters Ratled�s jūs gaida?

No atbildes Douertiju paglāba sievietes balss, kas atskanēja kādā istabā. � Kas tur atnācis, Lūis? Ja Klejs, saki, ka tēvs atrodas kroketa laukumā.

� Kroketa laukumā. Vai tas ir uz to pusi? � Dou-ertijs ar īk�ķi norādīja uz tenisa laukuma pusi.

� Nē, senjor, tas ir aiz mājas lejas zālienā, � meksikānis atteica, neizskatīdamies pārliecināts, vai maz vajadzējis to sacīt.

� Paldies! � Douertijs nekavējoties devās meklēt laukumu.

Apgājis apkārt mājai, viņ� atkal izvilka mutautu un vēlreiz slaucīja sviedrus no skausta un pieres. Tad pieliecās zem garlapainas glicīnijas un juta vieglu vēj-pūsmu. Briesmīgi gribējās novilkt �aketi un izbaudīt vēsmu pilnīgi, bet neko darīt � jāsaglabā lieti�ķa darījumu cilvēka izskats. Viņ� ta�u gribēja Ratled�am piedāvāt darījumu.

Nogāzē, kas pavērās aiz mājas, viņ� pa kreisi ieraudzīja peldbaseinu, turpat arī pirti un ģērbtuves kabīni, guļamkrēslus un galdiņus ar saulsargiem. Ausīs ieskanējās klik�ķi, kas izklausījās kā biljarda bumbiņu sasi�anās.

Drīz vien Douertijs ieraudzīja arī Gila Ratled�a pazīstamo stāvu; Gils bija tērpies baltā kreklā, īsbiksēs, baltām īsajām zeķēm un baltām kurpēm kājās, ar baltu saulsegu virs pieres, kur� labi saskanēja ar sirmajiem matiem. Laukums atradās līdzenā nogāzes terasē. Ratled�s stāvēja, viduklī saliecies, kājas iepletis, rokā turēdams garkātaino kroketa nūju. Notēmējis, viņ� uzsita pa sarkanu bumbu, raidīdams to caur zālē iespraustiem stieples vārtiņiem.

Douertijs devās pa nogāzi lejup taisni uz zālienu. Iz-dzirdis soļus, Gils Ratled�s pagriezās un uzmeta Lēnam

dzedru skatienu, uz mata tikpat izaicino�i, kā to prata viņa māte. Douertijam no tā uzreiz sacēlās spuras, ta�u �is nebija īstais bridis ļaut dusmām vaļu.

� 'bdien, mister Ratled�!

� Labdien! � Par laipnu �o atsauk�anos nekādā ziņā nevarēja dēvēt.

� Jūs dro�i vien mani neatceraties. Es esmu Lēns Douertijs. � Viņ� saglabāja platu, pa�pārliecinātu smaidu.

� Douertijs. � Gilam acis samiedzās �auras, tad viņ� tās atkal papleta. � Jā, atceros, jūs savulaik bijāt Ratled�u uzņēmumā vīndara palīgs. Ja nemaldos, tikāt atlaists par dzer�anu.

� Glu�i tā vis nebija � toreiz tikai mazliet iedzēru pret saaukstē�anos, � Douertijs atbildēja, uzņemdams aizstāvē�anās toni. Ta�u tūdaļ viņ� apvaldījās un mierīgi piebilda: � Jūs ta�u saprotat, kā da�kārt gadās.

Ratled�s atkal noliecās pār sarkano bumbu un ar skatienu nomērīja leņķi sitienam uz nākamajiem stieples vārtiņiem. � Ja meklējat darbu, ejiet uz vīndarītavu un uzrakstiet iesniegumu!

� Neesmu nācis darbu meklēt, kaut gan derētu arī tas, � Douertijs piebilda, it kā tikai nule par to iedomājies.

Ratled�s sa�ūpoja nūju starp kājām un cirta pa bumbu, aizraidīdams to pa rūpīgi apcirpto mauriņu uz vārtiņiem. Bumba apstājās collu pirms vārtiņiem. Ratled�s mirkli dusmīgi noskatījās, tad gāja bumbai pakaļ.

Douertijs slāja viņam pa pēdām. � Gribu jums piedāvāt lieti�ķu darījumu.

Ratled�s, tēmēdams bumbu vēlreiz pa to pa�u ceļu, uzmeta īsu skatienu arī Douertijam. � Neesmu ieinteresēts. � �oreiz viņ� bumbai uzsita pavisam viegli. Tā izripoja pa vārtiņiem un apstājās da�as collas aiz tiem.

� Manā piedāvājumā jūs, �ķiet, būsiet ieinteresēts. � Kaut jel viņ� mitētos dzenāt to nolādēto koka bumbuli, Douertijs skaitās. � Vismaz būsiet, ja tādējādi varēsiet atspēlēties mātei, un to jūs, �ķiet, vēlētos gan.

Ratled�s no jauna grasījās raidīt bumbu uz vārtiņiem, bet, izdzirdis pieminam māti, atslējās taisns. � Katrīnai?

� Tātad tomēr mani uzklausīsiet? � Un Douertijs pasmīnēja.

� Kāds gan Katrīnai var būt sakars ar jūsu piedāvājumu?

� Lieta ir �āda. � Douertijs mirkli padomāja, gribēdams domu izteikt sakarīgi. � Man, redziet, pieder desmit akri zemes, kas saduras ar Ratled�u īpa�umu ziemeļu pusē. Desmit akri labākās zemes, ja to salīdzinām ar apkārtējiem vīnadārziem. Vismaz pagaidām zeme pieder man un arī piederēs, ja vien spē�u panākt, lai viņa man to nenozog. Tāpēc esmu atnācis pie jums.

� Kā gan viņa var jums zemi nozagt, ja, kā jūs apgalvojat, tā pieder jums?

� Pieder gan, bet es esmu viņai parādā trīsdesmit piecus tūksto�us, un viņa uzskata manu zemi par ķīlu. Ja es līdz oktobra beigām to naudu nevarē�u atdot, viņa paņems zemi. Mēs abi zinām, ka tā ir vērta daudz vairāk nekā trīsdesmit piecus tūksto�us. Te tak augstākās klases vīnadārzu zeme iet �etrdesmit, piecdesmit vai pat simttūksto� dolāru par akru.

� Tad ta�u atbilde ir skaidra � pārdodiet!

� Kam lai es to piedāvāju, ja viņai pieder pirmtiesības pirk�anā, � Douertijs atspēkoja ieteikumu. � Turklāt � ja es to pārdo�u, man vairs nebūs kur dzīvot. Man vairs nebūs nekā.

� Un ko jūs iesakāt?

� Lai jūs man aizdodat trīsdesmit piecus tūksto�us, ko viņai samaksāt. Es parādu atmaksā�u pakāpeniski ik gadu, kad bū�u pārdevis savas vīnogas, un jums par dro�ības ķīlu būs zeme. Jūs neko nevarat zaudēt.

Ratled�s atkal noliecās pēc bumbas. � Es neesmu nekāds baņķieris. Nodarbojos ar vīna raudzē�anu, nevis ar naudas aizdo�anu. � Viņ� spēcīgi iesita pa bumbu, un tā aiz�āvās �ķērsu pāri laukumam uz galējiem vārtiņiem. � Ar Katrīnu jums ir savas darī�anas, man savas. � Viņ� gāja pakaļ bumbai.

Douertijs mirkli pastāvēja, tad devās viņam līdzi. � Bet jums abiem prātā ir nodoms noslēgt darījumu ar to fran�u baronu. � Douertijs pamanīja aso skatienu, ko Ratled�s viņam uzmeta. � Tas tak visiem zināms. �itā ieleja jau nav nekas cits kā viens vienīgs milzu vīnadārzs. Baumas te ceļo ātri.

� Nu, ja jums tas ir zināms, tad jūs ar sapratīsiet, ka pa�reiz es visus pūliņus veltu �ā mērķa sasnieg�anai. � Viņ� nostājās pie bumbas un domīgi paraudzījās uz Dou-ertiju. �Ja man veiksies un nodomātais izdosies, varbūt es varē�u jums izlīdzēt. Bet tas nebūs aizdevums. Galu galā man par savu naudu kaut kas arī jāsaņem pretī.

� Kā jūs to domājat? � Douertijs piepe�i kļuva piesardzīgs.

� Tie trīsdesmit pieci tūksto�i man pie�ķirtu ilgtermiņa lieto�anas tiesības uz jūsu zemi � par mērenu gada nomas maksu. Jums, dabiski, paliktu tiesības tur dzīvot. � Jo ilgāk Gils par to domāja, jo vairāk tāda iespēja viņu vilināja.

Katrīnai noteikti nepatiktu, ja viņam būtu vara pār Douertija vīnadārzu. To nogabalu viņ� labi pazina. Pirm�ķirīga augsne vīniem. To Douertijs nebija samelojis. Cik lieliski būtu izmantot tā dārza ogas jaunajam vīnam, ko viņ� raudzētu kopuzņēmumā ar baronu. Tas Katrīnai kostu kaulā tikpat sāpīgi kā pa�as neizdevusies vieno�anās. Gils pavīpsnāja, tīksminādamies priek�nojautā, un izsita bumbu cauri vārtiņiem.

� Ap kuru laiku jums būs skaidrība darījumā ar baronu? � Douertijs jautāja.

� Domāju, ka drīz. Barons ieradīsies �odien. Īstenībā viņam jau vajadzētu būt klāt. � Gils notēmēja un izsita bumbu caur dubultvārtiņiem.

� Vajadzētu gan, lai tas notiek drīz, � Douertijs sacīja, steigdamies Gilam nopakaļ tā, ka viņam kabatā ied�inkstējās nauda. � Man tā nauda vajadzīga līdz oktobra beigām. Ja nevarē�u to dabūt no jums, būs jāmeklē palīdzība pie cita vīndara.

� To nu gan jūs nedarīsiet! � Tas nebija ieteikums, tā bija pavēle.

� Ak tā? � Douertijs gribēja to mest kā izaicinājumu, ta�u nodurtās acis viņu nodeva. � Kā gan jūs varētu mani atturēt?

� Gau�ām viegli. � Gils atkal noliecās pār sarkano bumbu. � Man atliek vienīgi palaist baumas, ka to zemes gabalu Ratled�i jau sen gadus izmantoju�i par izgāztuvi visām indīgajām ķimikālijām un insekticīdiem, ka tur katra kvadrātcolla augsnes ir piesārņota. Neviens kāju uz tās zemes nespers. Pat jūsu vīnogas neviens vairs nepirks.

� Tā nav taisnība.

� Protams, nav. Bet kuram cilvēki ticētu � jums vai man? � Bumbai ceļ� uz nākamajiem vārtiņiem atradās neizdevīgā leņķī. Piere saraucās dziļās grumbās, Gilam prātojot, kā labāk izdarīt sare�ģīto sitienu.

Douertijs nikni pavēzēja roku, norādīdams uz nogāzi, kur pacēlās viesu māja, pletās tenisa laukums, dārgie zālieni, mirguļoja peldbaseins un atradās reprezentablais masīvais dzīvojamais nams. � Trīsdesmit pieci tūksto�i jums neko nenozīmē. Tik daudz jūs dro�i vien katru mēnesi izdodat, lai uzturētu �o godību. Kāpēc mūsu darījumam jāaizķeras atkarībā no jūsu vieno�anās ar baronu?

Pirms trim gadiem, iekams pirmais vlnadārzs vēl nebija laputu apsēsts, trīsdesmit pieci tūksto�i Gilam tie�ām nebija nozīmēju�i daudz vairāk kā kabatas naudu. Ta�u pa�laik viņam vajadzēja rēķināties ar līdzekļiem visu vlnadārzu pārstādī�anai nākamajos �etros gados, un tas nozīmēja izdevumus septiņdesmit tūksto� dolāru par akru, piedevām vēl jāgaida vismaz �etri gadi, līdz jaunie vīnogulāji dos raudzē�anai derīgu vīnogu ra�u. Līdz tam laikam izmaksas sasniegs miljonus. Turklāt produkcija samazināsies, ienākumi izsīks, izdevumi augs augumā.

Baņķieri kļuvu�i visai nervozi, skatās viņam pār plecu, kur un kā viņ� iztērē katru centu. Baņķieriem neliktos, ka trīsdesmit piecu tūksto�u dolāru ieguldījums vlnadārza nomā ir labs darījums. Tie dro�i vien spertu zemes gaisā, ja viņ� par to ierunātos vien.

Darījums ar baronu baņķieru acis bija kaut kas pavisam cits. To baņķieri labprāt atbalstīja, kad viņ� bija izskaidrojis visus paredzētos noteikumus. Patiesībā tie bija pat glu�i vai siekaloju�ies, uzzinot barona finansiālo varenību un summas, ko viņ� ieguldītu kopuzņēmumā. Bet, iekams darījums nebūs noslēgts, tie gro�us vaļīgāk neatlaidis.

Gils sa�ūpoja nūju pāris rei�u starp kājām. � Tie trīsdesmit peici tūksto�i, ko es izmaksātu jums, ir tie�i atkarīgi no mana darījuma ar baronu, jo bez �ī darījuma man nav nekādas vajadzības pēc jūsu zemes gabala.

� Bet tā būtu jauka iespēja parādīt Katrīnai garu degunu, � Douertijs atgādināja.

Būtu gan, būtu, tomēr finansiāli Gilam rokas bija saistītas. � Gan jau radīsies vēl citas iespējas. � Viņ� izraudzījās vārtiņus tēmē�anai un, savēzējis nūju, gāza pa bumbu. No spēcīgā trieciena tā aizlidoja pāri visam zālienam. �Tādi ir mani noteikumi.

� Bet man tā nauda jādabū līdz oktobra beigām, citādi...

� Jums nav iemesla raizēties, � Gils viņu pārtrauca.

� Vieno�anās ar baronu ir tikpat kā panākta. �oreiz Katrīna neuzvarēs. Es darī�u visu, ko spē�u, lai tas nenotiktu. Ticiet man!

Douertijs vilcinādamies ko�ļāja lūpu. � Ja jau jūs esat tik pārliecināts, arī es ne�aubī�os. Ja varētu noderēt mana palīdzība...

� Ja radīsies vajadzība, es jums paziņo�u. � Gils pagriezās un ieraudzīja pa nogāzi tuvojamies Kleju. Tātad barons ir ieradies. Gils pārmeta nūju pār plecu un zīmīgi paraudzījās uz Douertiju. � Uz redzē�anos!

�ā skatiena pārmākts, Douertijs nodūra acis. Viņ� palocīja galvu un devās prom pāri zālienam, steidzoties viņam nogāzē pat paslīdēja kāja. Sasniedzis kori, viņ� ar pirkstu nobraucīja kaklu aiz apkaklītes, tad devās tālāk pa piebraucamo ceļu.

Gils nicīgi noskatījās Douertijam pakaļ � tas jau nu neapstāsies, iekams tiks tuvākajā krogā pie tuvākās pudeles. Tikām Klejs jau bija pienācis viņam klāt.

� Kas tas tāds bija?

� Lēns Douertijs.

� Ak tas vecais �ūpa, kam pieder vīna dār�elis blakus Katrīnas dārziem. � Klejs atcerējās un pasmējies nogrozīja galvu. � Pie vārtiem es redzēju vecu buiku un nobrīnījos, kas gan varētu būt atbraucis. Tātad tas pieder viņam. Ko viņ� gribēja?

� Piedāvāja man lieti�ķu darījumu.

Klejs palūkojās tēvā, cerēdams ieraudzīt smaidu, kas atstaros uzjautrinājumu, ta�u tēvs palika nopietns.

� Ko gan viņ� tādu varēja piedāvāt, kas tevi interesētu?

� Kaut ko visai kārdino�u. � Gils nolaida zemē gar-kātaino nūju, ko bija pārmetis par plecu, un uzsmaidīja Klejam. � Vai baronu tu jau iekārtoji?

Klejs palocīja galvu. � Nodevu viņam tavu ielūgumu �ovakar uz vakariņām, bet viņ� esot noguris no

lidojuma un ēdī�ot vakariņas turpat viesnīcā. Mums ar viņu jāsatiekas rit no rīta brokastīs, pēc tam no turienes brauksim uz vīndarītavu.

� Izklausās glu�i labi. � Gils gāja pievākt bumbu.

Klejs devās viņam nopakaļ. � Vai tu saņēmi ielūgumu uz viesībām, ko Katrīna nākamnedēļ rīko par godu baronam?

� Jā. � Tēvs plati pasmaidīja, uztverdams dēla a�o skatienu.

� Es ari. Un man �ķiet � viņa ir pārliecināta, ka neviens no mums � it īpa�i jau tu � pār viņas slieksni nemū�am vairs savu kāju nespers. � Klejs smiedamies noteica.

� Mans nodoms ir spert kāju tā, lai mestu ēnu pār visu viņas dzīvi. � Gils vieglītēm izripināja bumbu pa vārtiņiem.

� Tā gan, � Klejs nevērīgi noteica, vērodams, kā tēvs gatavojas nākamajam sitienam. Pats viņ� bija īsts meistars kroketā, uzskatīdams to par spēli, kurā apvienota golfam vajadzīgā prasme, biljardam noderīgā veiklība un pozīciju aprēķinā�ana �ahā. � Varbūt tas tevi interesēs � man �ķiet, ka baronese nostāsies mūsu pusē.

� Vai tu esi ar viņu runājis?

� īsu brītiņu. Kamēr barons piereģistrējās viesnīcā. � Tas tie�ām bija izdevies viegli un nevainīgi � būt da�us mirkļus divatā ar Natāliju Fu�ēru, kamēr vīrs bija aizņemts ar ko citu.

Atvēris bagā�nieku, Klejs atstāja �veicaru izcelt atbraucēju mantas un ienest Auberge du Soleil � Saules viesnīcā. Barons palika stāvam pie administratora galda; pēc ilgā lidojuma viņ� izskatījās krietni noguris. Baronese tikmēr aizgāja pie stikla durvīm, kas veda uz

terasi, no kuras pavērās vilino�s skats. Klejs pakavējās pie administratora galda tikai īso brītiņu, kamēr noskaidrojās, ka ar piereģistrē�anos nekādu grūtību nav, pēc tam sekoja Natālijai ārā uz terases.

Viņa stāvēja, paplestām rokām atspiedusies uz terases balustrādes, seju pagriezusi pretī rieta saulei. Nostādamies viņai līdzās, Klejs izdzirdēja klusu nopūtu.

� Jūs pēc lidojuma dro�i vien esat nogurusi, � viņ� ierunājās tikpat atturīgi, kā bija runājis, viesus sagaidot.

Natālija paskatījās uz viņu, papurināja galvu, un viegli savītie tum�ie mati noviļņoja. � Non. Es lidma�īnā ilgi un saldi gulēju. Emīls diem�ēl nekad lidojumā nevar aizmigt.

Viņa atkal pagriezās pret terasi, vērodama milzīgi pla�os vīnogulāju stādījumus ielejā un vietumis kā sīkus punktiņus saskatāmās jaunlaiku vējdzirnavas, kuru uzdevums bija pasargāt dēstījumus no salnām. Robainie Meiekamas kalni kā tum�a siena slējās nepilnu �etru jūd�u attālumā.

� Skaists skats, � viņa sacīja. � Tas man mazliet atgādina Provansu. Varbūt palmas un olīvas ainavu dara tik līdzīgu Vidusjūras piekrastei.

� Es zināju, ka tie�i tādu iespaidu uz jums atstās mūsu ieleja. � Klejs raidīja viņai ilgu, nozīmīgu skatienu. Barons viņus varēja skaidri saredzēt. Ta�u Klejs nelikās par to ne zinis. Pat ja barons kaut ko manīs, tas vienīgi padarīs spēli drusku pikantāku. � Dīvaini, vai ne? Kā es varēju iedomāties, ko jūs izjūtat? Lāgiem �ķiet, ka esmu visu mū�u jūs pazinis. � Viņ� novērsa skatienu. � Muļķīgi, vai ne?

� Non. � Natālija vieglītēm pieskārās viņa rokai.

Klejs paraudzījās lejup uz viņas pirkstiem. � Es ļoti

priecājos, ka esat atbraukusi, Natālij.

� Es arī.

� Man �ķita, ka nebrauksiet, ka paliksiet Francijā.

� Un palaidī�u garām iespēju apskatīt jūsu ieleju, par kuru esmu tik daudz dzirdējusi? � Natālija centās runāt vieglā parastas sarunas tonī, tomēr Klejs bez pūlēm uztvēra balsī emocionālo spriegumu un dro�ā pārliecībā ļāva izstrādātajam plānam darboties.

� Labāk jūs nebūtu atbraukusi. � Zobus sakodis, viņ� pievērsa skatienu ainavai.

� Bet...

� Piedodiet, Natālij, bet man tas ir drausmīgs pārdzīvojums. � Viņ� grūstin izgrūda �os vārdus, klusu un piesmacis.

� Kāpēc?

Strauji atmetis galvu, Klejs uztvēra viņas skatienu un nelaida to vairs vaļā. � Redzēt sievieti. Zināt, ka tā ir it kā man radīta sieviete, kas sapņo tādus pa�us sapņus kā es, smejas par to pa�u, par ko nāk smiekli man, izjūt tās pa�as ilgas. Vārtīties naktī bez miega...

� Klej, � viņa pretodamās no�ukstēja, ta�u acis nenovērsās no viņa sejas, lūpas palika liegi pavērtas.

� Sakiet, ka nejūtat visu to pa�u, un es zvēru, ka nemū�am vairs neko tādu nepieminē�u.

� To es nespēju, � viņa atzinās, tum�ās acis ilgu pilnas vērās Klejam pretī. Tad mierīgi, pārliecināti, kā da�dien sieviete, kas kaut ko nopietni izlēmusi, viņa paraudzījās l�jup uz olīvkokiem apaugu�o nogāzi. � Man patīk vakaros iziet pastaigā. Vai tā olīvkoku audze, kurai cauri tek strauts, nav dziļa miera pilna?

� Arī es bie�i esmu �o stūrīti vērojis, domādams, cik skaisti tam jāizskatās mēnesnīcā. � Tik vienkār�i tika norunāta satik�anās. Un, kad Emīls viņiem piebiedrojās, nekas vairs nebija jāpiebilst.

Saule grima aiz kalnu grēdas rietumu pamalē, ievilkdama debesīs sarkanas un mēļi ro�ainas strēles, zemi

iekrāsodama kapara sārtumā. Natālija stāvēja pie dzīvojamās istabas loga, smeldzīgi izjuzdama mēmo klusumu istabā.

Emīls sēdēja ko�i dzeltenā atzveltņu krēslā, kājas atslējis uz pieskaņotas krāsas dīvāna, lasāmbrilles noslīdēju�as bīstami tuvu degungalam, rokās grāmata. Lapu pār�ķir�ana bija vienīgā skaņa, ko Natālija dzirdēja kop� ienāk�anas istabā. Kā parasti, vīrs viņas klātbūtni nemanīja.

No viņu istabas lod�ijas varēja pārredzēt olīvkoku audzi, kas sniedzās līdz pat nogāzes pakājei. Natālija nepacietīgi gaidīja tumsas iestā�anos, kad ēnas zem olīvkokiem sabiezēs un mijkrē�ļa debesīs iedegsies vakarzvaigzne.

Atkāpusies no loga, viņa pa flī�oto grīdu aizgāja pāri istabai un iededza lampu līdzās vīra krēslam. Emīls pacēla galvu un, Natāliju joprojām lāgā nepamanījis, nomurmināja paldies. Tūliņ pēc tam viņ� atkal iegrima grāmatā � filozofiskā traktātā, kas Natālijai nekādā ziņā neliktos saisto�s.

� Es izie�u pastaigāties, Emīl, � viņa ierunājās.

Iztraucēts barons pacēla galvu un sarauca pieri. � Ir

ta�u jau tum�s.

� Toties kļuvis vēsāks. Kad mēs pēcpusdienā ieradāmies, bija pārāk karsts, lai apskatītu apkārtni, � viņa atteica un devās uz durvīm. � Atslēga man ir. īpa�i nepūlies mani gaidīt, ja jutīsies noguris. � Palūkojusies atpakaļ, viņa redzēja, ka vīrs atkal iegrimis lasī�anā.

Natālija izgāja no apartamentiem liegajā, siltajā vakarā un klusiņām aizvēra durvis. Stāvvietā viņa nevienu automobili neredzēja un devās projām pa ne-brugēto taku, kas veda apkārt viesnīcas ēkai un tālāk pa izdegu�o zālienu aizvijās uz olīvkoku audzi.

Pa zaru starpu no nogāzes aug�malas olīvu audzē iespīdēja gaisma, bet zarotne slēpa gājēju. Nesteigdamās

viņa lēnām devās uz priek�u, līdz nonāca pie strauta, kas tecēja, klusu urdzēdams.

Netālu no strauta krasta zālē gulēja liels, pelēks laukakmens. Glu�i automātiski Natālija ar roku notrauca putekļus no akmens un apsēdās. Debesis iznira jauns sudrabots mēnessirpis un iedegās zvaigznes.

Kaut kur pa kreisi viņa izdzirda piebraucam auto un aizcērtamies tā durtiņas. Strauta otrā krastā aug�up slējās cita nogāze ar vēl biezāku koku aizsegu. Labu bridi viņa klausījās, ta�u nekā nedzirdēja, tomēr zināja, ka atbraucis Klejs. Tāpat zināja ari, ka pa�laik viņ� izcīna grūti ciņu ar savām goda jūtām, pūlas izsvērt, kāda rīcība būtu pareiza.

Natāliju pa�u �ādi jautājumi nemocīja, viņa padevās nolemtības izjūtai, liktenim, kas lēmis viņiem satikties, ticēja, ka tas bijis nolemts sen, jau pirms viņas apprecē�anās. Viņu nenomāca ne vainas apziņa, ne kauns, ne no�ēla, viņa izjuta vienīgi dziļu apmierinājumu, kas savukārt izraisīja satraukumu.

Pa nogāzi lejup noripoja akmens, pēc tam ie�abējās zāle. Neskaidri starp kokiem pavīdēja garā auguma siluets. Un tad viņ� bija klāt, pārlēca pār �auro, vizuļojo�o strauta strēmeli. Natālija piecēlās.

� Natālij. � Klejs apstājās, ēnā seja nebija redzama. � Es �ovakar gandrīz neatnācu �urp.

� Un kāpēc tomēr atnācāt?

� Tāpēc, ka jūs mani aicinājāt.

� Jūs varējāt ari nenākt.

� Nē. � Viņ� papurināja galvu. � Neatnākt es nespēju.

� Tāpat kā es.

Klejs paspēra uz priek�u pēdējo soli, kas viņus vēl �ķira, un Natālija iekļāvās viņa rokās, viņ� nolieca galvu pār tās lūpām kaislā un iztvīku�ā skūpstā. Natālija atsaucās ar tādu pa�u kvēli. Beidzot piepildījums, uguns un tvlksme, kā viņai tik ilgi trūcis. Tik ļoti, ļoti ilgi.

Gandrīz ar varu atrāvis lūpas no Natālijas mutes, Klejs ļāva tām aizklīst pār viņas vaigu un iegrimt matos. Apskāvusi rokām viņa kaklu, cie�i pie viņa turēdamās, Natālija juta, kā viņa rokas piekļauj tās augumu savējam.

� Par maz, pārāk maz man būs �ā vakara kopā ar tevi. � Kleja elpa un lūpas rotājās ap viņas ausi. � Emīlam jāvienojas ar manu tēvu. Tad man radīsies iespēja tevi atkal satikt, man tā ir nepiecie�ama. � Viņ� paberzēja lūpas gar visjutīgāko vietu viņas kaklā, izraisīdams visā viņas augumā tīksmas tirpas. � Bet ja Emīls nolems sadarboties ar Katrīnu... � viņ� nepabeidza teikumu, nodrebēja un iekļāva Natāliju cie�ākā skāvienā.

� Domāju, ka viņ� to nedarīs, � Natālija pārliecināta nomurmināja, maigā glāstā ieslidinādama pirkstus Kleja zīdainajos matos. � Emīlam nepiemīt madamas aizrautība attieksmē pret vīnrūpniecību. Viņam tā ir nodarbo�anās un peļņa. Un tāpēc, man liekas, viņ� sliecas uz tava tēva pusi.

Klejs mazliet atrāvās, iekļāva viņas seju plaukstās un cie�i vērās viņai acīs. � Tie�i tā tam ir jānotiek, Natālij. � Viņam �ķita, ka viņa karstā aizrautība �ajā brīdī ir pieļaujama un nav jāslēpj. � Tam jānotiek tāpēc, lai mēs varētu satikties, lai varētu būt kopā.

� Es zinu. � Natālija pārlaida pirkstu galus pār Kleja zodu un lūpām. � Mīli mani, Klej! Man tik ļoti vajadzīgs, lai tu mani mīlētu! � Viņa pastiepās aug�up pie Kleja lūpām, lai ļautos skūpsta reibumam un aizmirstībai.

Nākamajā rītā pie brokastgalda Klejs neuzkrīto�i vēroja Natālliju, tomēr ne mirkli nepalaizdams secen tēva un barona sarunu. Viņa staroja, acis iemirdzējās ikreiz, sastopoties ar Kleja skatienu. Viņā nebija pat ne mazākās �aubu ēnas, � tā spēj izskatīties vienīgi iemīlējusies

sieviete. Klejs nevarēja vien nobrīnīties, kā gan vīrs neredz pēk�ņo pārmaiņu. Ta�u barons attieksmē pret sievietēm acīmredzot bija pēdīgais muļķis � kā lielākā tiesa vīrie�u.

Vērodams, kā viņa apzie� radziņu ar sviestu, Klejs vēlreiz nopriecājās, cik viegli viņa nodoms izdevies. Daudz vieglāk, nekā viņ� bija gaidījis. Nu Natālija būs viņu visspēcīgākā sabiedrotā. Un viņ� jau prātā kala plānus, kad iekārtot nākamo tik�anos un kā rīkoties.

Fords tauruss traucās pa 29. �oseju, starme�iem �ķeļot tumsu, kas melnēja aizvien biezāka. Gaismas kūļos pazibēja slaidie eikalipti abās �osejas malās � kā milzīgi sargkareivji. Abas piekrastes kalnu grēdas, kuras līdztekus stiepās apmēram trīsdesmit jūd�u garumā, starpkalnu ielejā veidojot tādu kā gaiteni, nakts tumsībā nebija nekas vairāk kā melna blīva, kas slējās pretī zvaig�ņotajām debesīm.

Dīdī Selivana sēdēja pie nomātās automa�īnas stūres, īsajos matos kārtējo reizi iestutējusi saulesbrilles. Kellija, viņai blakus sēdēdama, pa logu raudzījās ārā tum�ajā ainavā. Viņai tā �ķita dzīves ironija � pirms divpadsmit gadiem viņa naktī bija �o ieleju pametusi un naktī tagad atgriezās, lauzdama pa�ai doto zvērestu nekad vairs �ai pusē nerādīties.

� Tā kā mums jau kop� sākuma te neveicas, es nemaz nebrīnos, ka arī tava lidma�īna nolaidās vairāk nekā stundu pēc paredzētā laika. � Dīdī samazināja starme�u gaismu, pamanījusi pretī brauco�o ma�īnu. � Cerēju, ka reizē ar tavu iera�anos arī laime mums pievērsīs savu vaigu. Bet nekādas pazīmes uz to nenorāda.

� Noprotu, ka tev radu�ies kādi sare�ģījumi.

Māju un pagalmu apgaismojums ļāva Kellijai labāk

saskatīt mēnesnīcā slīgsto�os vīnadārzus. �eit, ielejas dienvidu gala līdzenumā, galvenokārt tika audzētas baltās vīnogas �ardonē un rīslinga �ķirnes vīniem, jo �iem vīnogulājiem par labu nāca vēsās biezās miglas, kas te no jūras lī�a vēlās pāri, kā arī kalnu grēdas, kas deva ēnainu patvērumu no lielā saules karstuma.

� Sare�ģījumi. � Dīdi īsi iesmējās. � Līdz �im vispār nav nekā cita kā vieni vienīgi sare�ģījumi. Esam te pavadīju�i divas pilnas dienas un, ja vēl �o pieskaita klāt, tad visas trīs, bet mums nav nevienas jēdzīgas lentes. Sabojāts veselas dienas darbs � kolosālākie uzņēmumi � vīnogu novāk�ana, meksikāņu strādnieki ar tādiem ģīmjiem, ka līdzīgus meklēdams nesameklēsi; strādnieki jo� rik�iem, lai drīzāk izbērtu grozus kravas ma�īnā, kas stāv rindas galā un to vien tik gaida; brigadieris cītīgi pieraksta katra strādnieka padarīto; automa�īnas, ar kaudzi piebērtas, līgo projām; vīndarītavā ogu saņēmēji notecēju�i ar sulu no galvas līdz kājām; milzīgās tvertnēs sabērtās ogas �ļakst un mutuļo; un novakarē aina ar strādniekiem uz pasakainākā saulrieta fona, kādu nekad iepriek� neesmu redzējusi, bet gala beigās... � viņa atrāva abas rokas no stūres un izmisumā pameta gaisā, � ... viss pagalam.

� Kā? � Kellija jautāja, visiem spēkiem cenzdamās atgaiņāt ainas, kas zibēja gar acīm ra�as novāk�anas dienu atmiņās, kuras tik dzīvi atmodās, viņai ieklausoties Dīdi stāstījumā. � Kas jums notika?

� Kaut kas nebija kārtībā ar kameru. � Dīdī dziļā nepatikā nopūtās. � Visa filma sa�vīkāta. Visvairāk man ķeras pie dū�as tas, ka es pretojos, kad Stīvs gribēja pirmos vīndarītavas kadrus parādīt turpat pikapa monitorā, bet es nevēlējos zaudēt laiku. Gribēju ātrāk tikt laukā pie plūcējiem, kamēr saule vēl rīta pusē un var

tikt pie interesantiem gaismēnu efektiem. Cik laika nu tas būtu aizņēmis � noskatīties? Minūtes desmit, divdesmit. Un uzreiz viss būtu atklājies. Bet nu iznāca tā, ka nelaimi ieraudzījām tikai pa�ā vakarā. Stīvs jau vakar aizdrāzās uz Sanfrancisko salabot kameru. Bojāta bija lēca, un viņam vajadzēja gaidīt, kamēr ar lidma�īnu atved jaunu. Stīvs atgriezās tikai �odien, īsi pirms tam, kad braucu tev pretim uz lidostu.

� Bet vai tagad kamera ir kārtībā? � Kellija pamanīja pazīstamu vecu ēku, kur agrāk bija atradies Ceļmalas universālveikals. �ajā veikalā viņa bie�i bija tīksminājusi acis ap visādiem retiem kārumiem � trifelēm, paipalu olām, skārdenēm ar kaviāru un da�ādām fran�u pastētēm.

Viņa atcerējās, kā tolaik smar�oja tikko izceptā fran�-maize, kā darbā nosvīdu�i vīnadārzu strādnieki ar plecu lauza ceļu pie delikate�u letēm, kārodami sviestmaizi un glāzi auksta alus, kā īsbiksēs tērpu�ies tūristi ar fotoaparātiem kaklā stāvēja vienā rindā ar sievietēm zīda kleitās un augstpapē�u kurpēm kājās, bet ārpusē pie veikala draudzīgi blakus bija novietoti mersedesi un vīndarītavu kravinieki.

� Kārtībā, � Dīdi nīgri apstiprināja. � Un ir nāvīgi labi, ka sanāca tās divas liekās te pavadāmās dienas. Mums tās ļoti noderēs.

� Laikam gan. � Gabalu tālāk pa kreisi �osejas spuldzes apgaismoja Mondavi vīndarītavu. Kellijai nenācās viegli klausīties, ko stāsta Dīdī, jo viņa pazina aizvien vairāk vietu, atcerējās aizvien vairāk notikumu. Tomēr sarunu vajadzēja risināt; viņai bija nepiecie�ams atrauties no atmiņām. � Vai Ratled�u vīndarītavā esat jau biju�i?

Dīdī palocīja galvu. � Vakar. Es iegriezos paziņot misis Ratled�ai, ka esam ieradu�ies.

Misis Ratled�ai... �āda uzruna Kellijai �ķita aplama.

Madama vai Katrīna Ratled�a � tie bija vārdi, kas atbalsoja �īs sievietes spēku un personību.

� Viņa mani izvadāja pa savu dārzu. Tā, starp citu, būs brīni�ķīga vieta intervijai. � Dīdī apklusa un, vienu uzaci pacēlusi, apveltīja Kelliju ar smaidu. � Daru tev zināmu � viņa man pavēstīja, ka vislabāk būtu, ja mēs ierastos rit pusdivos. Paldies Dievam, viņa piekrita, ka nākamajā dienā sākam jau no pa�a rīta, citādi nezin kad mēs tiktu galā, līdz nofilmētu visu sēriju ar viņu � vīn-darītavā, vīnadārzos un vēl daudz kur citur.

� Intervijām ar pusotru dienu pietiks pārpārēm, � Kellija viņu mierināja. � Jāteic gan, ka viegli nebūs. Katrīna runā tā, ka gandrīz katru viņas teikumu varētu citēt.

� Sprie�ot pēc īsā brī�a, kad ar viņu parunājos, jāatzīst, ka tev taisnība. Man gribētos uzņemt par viņu pilnmetrā�as dokumentālo filmu. Interesanti, vai būtu vērts pierunāt Hjū, lai ļauj man samontēt divas versijas, � viņa prātoja, � vienu īso jūsu programmai un vienu garāku... � Dīdī nepabeidza teikumu un paraustīja plecus. � Nūjā, cik patīkami ir pasapņot!

� Kā nu ne... � Kellija nomurmināja, kad viņas brauca garām Raterfordas ciematam, kas īstenībā nebija nekas vairāk kā māju puduris krustcelēs.

� Tu noteikti priecāsies, ja pateik�u, ka rītrīt tu drīksti kārtīgi izgulēties. Mēs pārējie celsimies pirms gaismiņas. Atradu labu vīnadārzu, kur rīt vāks ra�u. Gribu nofilmēt strādniekus ogulājos rītausmā. Ap pusdienlaiku būsim atpakaļ ieēst un savākt tevi. Tā vieta, kur esam apmetu�ies, tev patiks. Mājīga mītne naktsguļai, ar brokastīm. Mārd�erija, meitene, kam tas iestādījums pieder, ir burvīga. Viņa mums sagatavo aukstās pusdienu uzkodas un visādi palīdz. Pagaidi vien, kamēr nogar�osi viņas grauzdētās fran�maizītes! � Dīdī bēra vienā laidā.

Sasniegusi Senthelēnas nomali, Dīdi palēnināja gaitu un iegrieza automa�īnu kādā sānielā. � Vēl man jāpavēstī, ka mēs visi esam ieaicināti lielās svinībās Ratled�u namā. Tās tiks rīkotas par godu baronam Fu�ēram. Mums pat būs atļauts daļu svinību filmēt ar noteikumu, ka brīdī, kad viesi sēdīsies pie galda, visām kinokamerām jābūt aizvāktām. � Dīdī paraudzījās Kellijā. � Tu ar baronu esi tikusies. Kā tev �ķiet, vai ir vērts iespraust īsu interviju ar viņu par iespaidiem Ne-pas ielejā, Ratled�u namā un tā joprojām?

� Varētu, � Kellija bez sajūsmas piekrita, � bet viņ� ir diezgan liels sausiņ�. Man negribētos viņu intervēt, lai pēc tam nāktos atzīt, ka nav vērts tik neinteresantu materiālu iekļaut mūsu programmā.

� Tev taisnība. � Pēc pāris minūtēm Dīdī apturēja fordu pie Viktorijas laika celtnes ozolu un gobu paēnā. � Klāt esam, � viņa noteica un iestūrēja automobili stāvvietā. � Tev mēs saglabājām visjaukāko istabu.

Guļamais bija brīni�ķīgs � veca baldahīngulta ar �etriem stabiņiem, dūnu pēli un mīkstu neskaitāmās mazgā�anas reizēs pabālēju�u vilnas segu. �ipendeila stila krēsls stāvēja pretī mahagoni sekretārtipa rakstāmgaldam. Vieglais dīvāns iepretī kamīnam bija pārvilkts ar raibu kokvilnas audumu. Pie istabas piedero�ajā vannas telpā di�ojās vecmodīga vanna gulbja veidolā ar ķetnu kājām, du�as vietu norobe�oja krokots aizkars.

Kellija nolika savas somas istabā uz grīdas un aizgāja līdz durvīm, kas vērās uz verandu. Durvju rokturis vēss un gluds iegūla plaukstā. Viņa atvēra durvis līdz galam un izgāja naktī.

Gar vaļējās verandas vienu sienu pa re�ģiem aug�up kāpa vīteņrozes, piepildīdama silto nakts gaisu ar tīkamu smar�u. Ozolu zari kā logatā ietvēra ainavu ar mēness sudrabotajiem vīnadārziem aiz viesnīcas zāliena. Austrumu pusē ne pārāk augstie Vekas kalni kā

tum�s robots siluets slējās pret nakts debesīm. Kellija stāvēja un noraudzījās uz sīkajiem, nogāzē izkaisītajiem gaismas punktiņiem.

�is skats pats par sevi Kellijai pēc atmiņām nebija pazīstams, toties apkārtnes ainava kopumā gan. Viņa lūkojās turp, kur �os kalnus savulaik bija tik labi pazinusi, tum�ajās, ēnā grimsto�ajās nogāzēs neviļus ar acīm meklēdama savu iemīļoto skatu vietu zem veca ozola, un atcerējās stundas, ko bija tur nosēdējusi da�reiz ar grāmatu, da�reiz tāpat vien pasapņodama, citreiz vientulībā izraudādamās par pāridarījumiem vai noraudzīdamās Meiekamas kalnos, kas ar krā�ņajām sarkankoku audzēm tik ļoti at�ķīrās no sausajiem Vekas pakalniem, kur auga tikai ozoli, priedes un madronas; da�reiz viņa sēdēja tur tāpat vien, vērodama gadalaiku miju ielejā.

Ziemā aizmigu�ie vīnogulāji izskatījās kā tum�i groteski, zaraini ģindeņi, ko lāgiem izbalināja nakts salnas vai plītēja rudens lietavas. Noliju�ais lietus ietērpa pakalnus zaļumā, bet vīnadārzi iemirdzējās savvaļas sinepju ziedu zeltā.

Pavasarī uzpū� spirgti vēji, visā ko�umā saplaukst puķes, vīnogulāji sazeļ, vēr�as zaļāki ar katru dienu, līdz pienāk vasara pilnā plaukumā, sākas karstās dienas, kad kalnu nogāzes izdeg brūnganzeltainas, kad vīnadārzi tiek izkopti un izravēti, vispēdējā nezāle iznīdēta, lai ogas varētu briest un gatavoties.

Rudens nerimtīgais darba cēliens sākas ar to brīdi, kad sarodas migrantu strādnieki un stājas rindās vīna-dārzos, novāc saldo ogu ķekarus un gaisā iesmar�ojas rūgsto�as sulas. Pēc tam jau iekrāsojas lapas, pārglezno visu apkārtni sarkanos un zelta toņos, ie�ņakstas dzirkles, apcērpot vīnogulājus, pārvēr�ot tos atkal ziemas ģindeņos. No ugunskuriem, kur sadeg nogrieztie zari, gaisā ceļas malkas dūmu smārds.

Gadi aizsteidzas, gadalaiki mainās, zeme mainās, bet tas, ko Kellija pārcietusi, nav mainījies.

Viņa ir atgriezusies. Un instinkts viņā sauca, lai bēg, lai po�as prom tūliņ, kamēr vēl nav par vēlu.

Han Lī, Ratled�u nama �efpavārs, Amerikas ķīnietis piektajā paaudzē, nedzirdamiem soļiem ienesa kannu melnas, stipras eiropie�u gaumē gatavotas kafijas un nolika to Katrīnai pa rokai uz apaļā galda ar stikla virsmu.

� Vai madama vēlētos vēl kaut ko � varbūt svaigas kūciņas pie kafijas? � viņ� apvaicājās.

Katrīna paskatījās uz viesi. Barons, vieglītēm galvu papurinādams, atteicās. � Nē, nekas nav vajadzīgs, paldies, Han Lī, � viņa pateicās pavāram un nocēla no paplātes abas tases.

Paklanījies pret saimnieci, ķīnietis aizgāja tikpat klusu, kā atnācis. Katrīna ielēja tasītēs kūpo�i karsto kafiju, vienu tasīti pasniedza Emīlam un nolika kannu atpakaļ uz paplātes.

� Priecājos, Emīl, ka atradāt iespēju �orīt atbraukt. � Katrīna ar baronu runāja franciski, saprazdama, ka viņ� jūtas omulīgāk, sarunājoties dzimtajā valodā. � Es zinu, ka Gils �ajās dienās jūs krietni nodarbinājis.

� Gilam bija tik daudz, ko man izrādīt. � Salīdzinājumā ar tik�anos Ņujorkā barona izturē�anās bija kļuvusi jūtami vēsāka, tātad dro�s pierādījums, cik graujo�i uzdarbojies Gils. � Viņ� izstrādājis ārkārtīgi interesantu tirgvedības stratēģiju. Jūsu dēls ir ļoti progresīvs darījumu cilvēks.

� Tāds viņ� tie�ām ir. To apliecina arī viņa panākumi. � Katrīna ļoti lepojās ar Gila veikalnieciskajiem panākumiem, par to brīnījās daudzi ielejas iedzīvotāji un vairāk par visiem dēls pats. � Tikpat svarīgi man ir, ka

viņa ra�oto vīnu kvalitāte ar retiem izņēmumiem uzlabojas ik pēc jaunas ra�as. Protams, jāatzīst, ka pēdējos desmit gados ievērojami panākumi ir gūti visā apvidū. Pajautājiet jebkuram vīnu tirgonim, un viņ� jums pateiks, ka pēc ikvienas vīna pudeles, kuras etiķete apliecina, ka vīns cēlies no Nepas ielejas, ir liels pieprasījums. � Katrīna nodzēra mazu malciņu kafijas. � Un tas alla� jāpatur prātā, jo no visiem Kalifornijā ra�otajiem vīniem Nepas ieleja dod tikai piecus procentus, bet nākotnē pat �is nelielais procents diem�ēl vēl saruks.

� Kāpēc tā? � Emīls, pieri saraucis, vaicāja.

� Uzradies jauns filokseras paveids. � Katrīna nolika tasīti atpakaļ uz apak�tases. � Ir aprēķināts, ka mūsu ielejā jālikvidē un pēc tam no jauna jāiestāda septiņdesmit pieci procenti vīnadārzu. Diem�ēl daudzi vīnaudzētāji vēl pavisam nesen saviem ogulājiem uzpotēju�i AXR potzarus, kas ir visai uzņēmīgi pret �iem jaunajiem kaitēkļiem.

� Tas ta�u muļķīgi, � Emīls iekarsa, � mums Francijā sen ir zināms, ka tas nav derīgs potzars. Ieaugas labi, bet aug pārāk strauji.

� Atceros, jūsu vectēvs jau vairāk nekā pirms se�desmit gadiem brīdināja no �iem potzariem. Vēl tagad esmu viņam pateicīga par padomu, ko toreiz uzklausīju. Ratled�u nama vīnadārzos nav jāpārstāda neviens vīnogulājs. � Kā no�ēlodama, Katrīna viegli nopūtās. � Nabaga Gilam nav tā laimējies. Viņam jāpārstāda pilnīgi visi dārzi, bet viņ� dro�i vien jau pats jums to ir stāstījis.

Emīls visiem spēkiem centās noslēpt savu nezinā�anu, paraustot plecus. � Bet protams.

Katrīna sadzirdēja tuvojamies soļus un paraudzījās uz stiklotajām durvīm. Tās atvērās, un uz terases iznāca Sems. Labāku brīdi uznāk�anai uz skatuves viņ� gribēdams nebūtu varējis izraudzīties.

� Āre, Sems ari klāt! � Katrīna pavēstīja, neapzināti ierunādamās angliski. � Palūdzu, lai viņ� jūs izvadā pa mūsu vīnadārziem un aizved uz vīndarītavu. Tā jūs abi ari pa�i labāk iepazīsieties.

� Ja vien jums būs tik daudz laika, baron, � Sems piebilda un apgāja apkārt galdam sarokoties. Barons piecēlās. Īstenībā Semu kaitināja �āda ekskursijas vadītāja loma, ko Katrīna viņam uzspieda; viņ� ļoti labi saprata Katrīnas vēlē�anos, lai viņ� izrāda baronam, cik labi pārzina vīna ra�o�anu.

� Gan es laiku atradī�u, � barons noteica.

Līdzko barons bija iztuk�ojis kafijas tasi, viņi abi ar

Semu sēdās d�ipā un devās ceļā. Vispirms Sems aizbrauca uz tā saukto Sola vīnadārzu, kas atradās piekalnē. Tur viņ� baronam parādīja rasināmo laistī�anas ierīci; tā bija iekārtota otrajā sausuma gadā, lai saglabātu dzīvību vīnogulājiem, kas ra�oja sīkās ogas, no kurām raudzēja īpa�i izcilas �ķirnes vīnu. Barons vairākkārt apvaicājās par potzariem un pieminētajiem kaitēkļiem, visai maz interesēdamies par dārzu pa�u.

Klods viņus sagaidīja pie vecās ķieģeļu vīndarītavas. Sems viņus iepazīstināja, paskaidrodams: � Klods pēc cilmes ir no Ch�teau Noir. Viņa vectēvs tur bija ma�tre de chai.

� Tas bija ļoti sen, � Klods piebilda, lepni izslējis sprogaino galvu. � Tanī laikā, kad jūsu grand-père bija patrons.

� Jūsu grand-père bija �irārs Brusārs, non? � barons domīgi un reizē ziņkāri nopētīja Klodu.

� Jā, bija, � Klods mazliet iecirtīgi attrauca.

Barons atsaucās ar laiski domīgu galvas mājienu.

� Jūsu grand-père vārds Ch�teau Noir tiek pieminēts ar dziļu cieņu. � Kloda platās krūtis lepnumā izriezās vēl platākas. � Jūs jau ilgi darbojaties Ratled�u namā, vai ne?

- Atbraucu kopā ar kuģi, ar kuru Amerikā atgriezās madama pēc vīra nāves. Nebiju vēl pieaudzis, man bija līkai trīspadsmit gadu. Palīdzēju kundzei iestādīt jaunos vīnogulājus un izraudzēju pirmo vīnu no to ogām.

Saruna noritēja franciski. Sems saprata tikai daļu runātā. Tas turpinājās, arī kad Klods uzņēmās barona iz-vadā�anu pa vīndarītavu. Sems �aubījās, vai Katrīna iedomājusies, ka tā notiks. Pa�am viņam tas �ķita krietni vairāk nekā tikai uzjautrino�i.

� Ievērojams vīrs, tas jūsu mesjē Brusārs, � barons noteica, kad viņi no vīndarītavas gāja uz kantoriem.

� Vislabākais, � Sems apstiprināja. � Ja ielejā Klo-dam vispār ir kāds līdzinieks, tas varētu būt vienīgi Andrē Celis�evs, kam jau ir pāri astoņdesmit, varbūt tagad pat pilni deviņdesmit gadi. Viņ� te mūsu pusē ir tāda pati leģenda kā Katrīna; glu�i tāpat kā Klods Brusārs, Andrē �elis�evs ir vīndaris, kam nekad nav piederējusi pa�am sava vīndarītava.

Ratled�u nama grāmatvedība baronu �ķita interesējam vairāk nekā vīnadārzi vai vīndarītava. Viņ� pārskatīja pārdo�anas skaitļus, ra�o�anas pārskatus, izmaksu norēķinus, turklāt uzdeva ļoti daudz da�ādu jautājumu. Pagāja vesela stunda, līdz viņi pēdīgi nokļuva līdz Sema darbistabai pārbūvētajos zirgu staļļos.

Sekretāre Geilina atnesa viņiem kafiju � amerikāņu gaumē. Kafiju dzerdami, viņi aprunājās par laika apstākļiem, par pa�reizējo sausumu Kalifornijā un tā ietekmi uz ieleju. Beidzot barons nolika tasi uz galda un atzvēlās krēslā ērtāk.

� Sakiet � ko jūs domājat par �o ierosināto Ratled�u nama sadarbo�anos ar Chdtean Noir un kāda ir jūsu attieksme pret to? Jūs ne reizi par to neesat ieminējies, � viņ� sacīja.

Baronam �ķita, ka viņ� pamana tādu kā vienaldzīgu galvas pagrozī�anu, kad arī Sems atlaidās dziļāk krēslā.

� Manas domas tur nav ņemamas vērā. Tas jāizlemj jums abiem ar Katrīnu.

� Bet man gribas dzirdēt jūsu domas, � barons neatlaidās.

Sems vēlreiz mēģināja atvairīt tie�u sarunu. � Tam dro�i vien būtu zināma pozitīva nozīme.

� To gan nevar uzskatīt par atbildi.

� Varbūt tā arī nav atbilde. � Sems pielieca galvu. � Tomēr tā ir vienīgā diplomātiskā atbilde, kādu es varu jums dot.

Barons tūliņ uztvēra domu. � Jūs tātad pamatos to neatbalstāt?

Sems atstūmās ar krēslu nostāk no galda, lūpas viņam savilkās pavisam plānas. � Jūs, �ķiet, esat nolēmis radīt man neveiklu situāciju.

� Non. Esmu nolēmis uzzināt jūsu domas.

� Nu tad es sacī�u pavisam atklāti, � Sems noteica, plecus paraustīdams, � manai gaumei �is pasākums �ķiet pārāk vienpusīgs.

Baronam sagrumbojās piere. � Nesaprotu. Kādā ziņā tas ir vienpusīgs? Noteikumi abām pusēm ir vienādi.

� Vienādi tie varbūt ir pavir�ā lūkojumā. Bet, ja �ī vieno�anās tiks noslēgta, ieguvējs būsiet jūs. Mēs zaudēsim ļoti daudz.

� Kā gan jūs varētu ko zaudēt? � Barons izbrīnā sacēla plecus un apjucis papleta rokas. � Paskaidrojiet, lūdzu!

� �ī ir Ratled�u zeme, baron. Ik gadu mēs ievācam Ratled�u vīnogas un raudzējam Ratled�u vīnu. Tanī mirklī, kad jūs ar Katrīnu vienosieties, situācija mainīsies. Kad nākotnē �inī vīndarītavā nāks gatavs vīns, kas būs pārāks par jebkuru Francijas lielo vīndarītavu vīniem, ieskaitot arī jūsējo, tad Ch�teau Noir ievāks krietnu tiesu lauru. � Mirkli klusējis, Sems turpināja: � Maigi

i/.sakoties � man �ī ideja nepatīk. Ja stāvoklis būtu pre-lējs un jūsu Chateau Noir vīndarītavas identitāte būtu apdraudēta, jūs spriestu uz mata tāpat kā es.

Pār barona seju pārslīdēja dziļas apmierinātības izteiksme, viņ� atlaidās krēslā vēl omulīgāk un aizvien vēl pētīja Sema vaigu. � Tātad �ja jāizlemj būtu jums?

� Ja man būtu jāizlemj, � Sems smaidīdams atteica, � es vispirmām kārtām nebūtu ar jums �ādas sarunas vispār uzsācis.

� Vai jūs Katrīnai esat �īs izjūtas paudis?

� Nē. Un viņa ari nekad nekā par to nav jautājusi.

� Es saprotu, � barons atteica, lēni un domīgi palocīdams galvu, tad paskatījās pulkstenī. Bija gandrīz jau viens. � Paskat, es nemaz nejutu, ka ir tik vēls. Apsolīju sievai laikus atgriezties pusdienās. �ajā ceļojumā mums līdz �im iznācis gau�ām maz būt kopā.

� Es jūs aizvedī�u. � Sems piecēlās.

Aizvedis baronu līdz viesnīcai un tur izsēdinājis, Sems brauca tūliņ uz mājām, lai runātu ar Katrīnu. Iegriezdamies piebraucamajā ceļā, viņ� pamanīja zilu nomātu vieglo automa�īnu, tad pikapu ar vaļējām durtiņām, jo no tā tobrīd cēla ārā lampas un kinokameras.

Pirmais impulss bija braukt tūdaļ projām, ta�u otrs impulss panāca, ka Sems izkāpa no d�īpa un iegāja mājā.

Pa stiklotajām terases durvīm iek�ā plūsto�ie saules stari lielās halles viņgalā no muguras izgaismoja cilvēku pulciņu. Stāvētāju vidū manīja arī Katrīnas sīko stāvu, ta�u Sema skatiens vispirms meklēja un atrada Kellijas Duglasas slaido augumu.

Sems tuvojās pulciņam tī�ām nesteidzīgi, un viņa soļu troksnis pārtrauca sarunu. Viņ� redzēja, ka īsu mirklīti, Kellijai pagrie�oties un ieraugot viņu, acīs tai pazibēja draudzīgums un lūpās iegūla priecīgs smaids. Kāpēc gan viņam pietika uz Kelliju tikai paskatīties vien, lai justos saviļņots un izslāpis?

Apstājies Sems vispirms uzrunāja Katrīnu. � Baronu es nogādāju atpakaļ viesnīcā sveiku un veselu. � Tad sacīja: � Sveika, Kellij! � Viņ� juta gaisu starp viņiem saspringstam, tā ka tas gandrīz iesanējās.

� Sem! Cik jauki jūs atkal satikt! � Kellijas sejas izteiksme, viņai paspie�ot Sema roku, bija sirsnīga un laipna, ne par mata tiesu vairāk. Aizsargbruņas bija uzvilktas un dro�i sargāja. Kādēļ?

� Esiet sveicināta Ratled�u namā! � Sems izjuta Kellijas rokas stingro tvērienu, kā arī manīja, cik a�i viņa atvilka roku atpakaļ. Diezin vai arī viņa izjūt tādu pa�u siltu strāvojumu, kad abu plaukstas sastapās.

� Paldies! � viņa atsaucās un iepazīstināja Semu ar pārējiem televīzijas ļaudīm.

Sems turpināja vēro�anu. Matus Kellija arī �oreiz bija atsukājusi atpakaļ un pakausī sapinusi fran�u pīnē, kas izskatījās gan vienkār�i un tomēr ļoti glezni, it īpa�i �inī brīdī, kad saule, iespīdēdama pa stiklotajām durvīm, iededza matos tum�i sarkanas ugunis.

� Vai Hjū atbrauca kopā ar jums? � viņ� apvaicājās.

� Viņ� gribēja gan, � Kellija atbildēja, � bet netika no darbiem vaļā.

� Toties iedeva līdzi veselu sarakstu ar restorāniem, kas mums katrā ziņā jāapmeklē, ja jau esam nokļuvu�i �inī ielejā, � vārdus dienvidnieku modē stiepdama, sarunā iejaucās otra sieviete � producente Dīdi Seli-vana. � �ēl, ka mūsu grafiks neļaus viņa novēlējumu piepildīt.

Uz marmora grīdas mīksti nodipēja biezas gumijas zoles, vēstot par saimniecības pārzines misis Vārgesas tuvo�anos. � Piedodiet, madam! � viņa uzrunāja Katrīnu, kā alla� skarba un stīva savā iestīvinātajā melnajā formas kleitā. � Jūs aicina pie telefona. Liekas, sagādnieks, esot noteikti ar jums jārunā.

Katrīna mazliet neiecietīgi palocīja galvu, tad noteica: � Sem, vai tu izrādīsi Kellijai un mis Salivanai māju, kamēr runā�u pa telefonu?

� Jā, mēs gribētu uzņemt da�us kadrus ar misis Ratled�u, tā sakot, mājas dzīvē, � Dīdi Salivana paskaidroja, draiski pasmaidīdama. � Varbūt arī skatītājus pavadāt pa māju miniekskursijā, īsu brīdi, protams.

� Protams, � Sems tikpat �ķelmīgi atsmaidīja pretī.

� Mēs turpināsim un terasē uzstādīsim visu iekārtu. Kamēr jūs tiksiet galā, viss būs sagatavots.

� Labi, � Dīdī piekrita, tad pamāja ar roku un sacīja Semam: � Vediet nu mūs, rādiet ceļu!

Sems paklausīgi uzsāka gājienu. Kellija sekoja, tikko valdīdama satraukumu. Bērnībā viņa bija iedomājusies, ka �is nams ir vislepnākā, vispārākā celtne pasaulē.

�ai mājā patiesi bija saloni ar grezniem Ludviķa Piecpadsmitā stila dīvāniņiem un smalku porcelānu. Minga vāzes, Foo suņi. Lalika kristāls un Limo�a keramika, sienas maigos pasteļtoņos, pie tām kokgriezumi un impresionistu gleznas.

Aiz divējām smagām, kokgriezumiem rotātām durvīm atradās bibliotēkas istaba ar valriekstu koka sienu paneļiem un neskaitāmām grāmatām � daiļliteratūru un uzziņas literatūru, sākot ar klasiķu darbiem un beidzot ar bērnu grāmatām, grīdu klāja pabālēju�as persie�u grīdsegas, bet virs kamīna pie sienas piestiprināts mū�sens vīnogulāja skelets skulptūras vērtē.

Oficiālā ēdamistaba bija milzīga, visgarām sienām na-hagoni bufetes un servējamie galdi Ludviķa Se�padsmitā stila noteiktajās aprisēs. Virs garā ēdamgalda, ap kuru salikti ar gobelēnveida audumu apvilkti krēsli, pie griestiem mirguļoja Voterforda kristāla trej�uburu lustra.

Dienvidu spārnā bija ziemasdārzs ar da�ādiem tropu augiem, ar apgleznotām krā�ņa kokgriezuma mēbelēm un alvas un �uguna lējuma traukiem � viss vecs un cēls.

Mūzikas istabā atradās ne tikai melnkoka koncert-flīģelis, bet ari moderna stereoiekārta, kompaktdisku atskaņotājs un aizvēsturiska viktrola. Gai�ā, jaukā bro-kastistabā, pa kuras logiem pavērās skats uz terasi, vāzēs bija saliktas tikko grieztas ko�as rudens puķes.

No halles marmora kāpnes veda uz aug�stāvu, kur bija vairākas viesiem paredzētas guļamistabas ar bal-dahīngultām, kuru galvgaļus rotāja lieliski kokgriezumi, ar bārkstainiem turku dīvāniņiem un austrumnieciskām lādēm.

Kellija bija mitējusies skaitīt istabas, kad Sems viņas aizveda uz otrā stāva dienvidu spārnu. Atgrūdis vaļā durvis gaiteņa labajā pusē, viņ� atkāpās, palaizdams pa priek�u abas sievietes. Dīdi nepaguva ieiet iek�ā, kad operators Stīvs no lejas viņu pasauca.

� Es jūs vēlāk panāk�u, � viņa noteica un kāpa lejā palūkoties, kas operatoram vajadzīgs.

Tikai mazdrusciņ vilcinājusies, Kellija iegāja istabā. Tā bija stūristaba, pavisam bez mēbelēm, parkets nekopts un nespodrs. Augsti logi aizņēma divas sienas. Pa logiem dāsni plūda iek�ā saules gaisma. Gaiss �ajā istabā bija pavisam citāds nekā pārējās telpās, tas likās putekļains, sasmacis un oda pēc kaut kā nenosakāma.

Ieinteresēta Kellija pagriezās atpakaļ un jautāja Semam:

� Kas �ī par istabu?

Sems stāvēja uz sliek�ņa, ar vienu plecu atspiedies pret stenderi. � Mana māte to izmantoja par darbnīcu, lai gan viņai labāk patika to dēvēt par "ateljē". �Skad-rums viņa balsī skanēja gandrīz jautri.

� Kā tad, jūsu māte ta�u bija gleznotāja, � Kellija atcerējās un nu jau atjauta, ka dīvainajā gaisā vēl vēdī �eit lietotā terpentīna un eļļaskrāsu smakas paliekas. � Viņa gleznoja ar eļļu, vai ne?

� Starp citu. Viņa izmēģinājās ar visu ko. � Sema

skatiens pārslīdēja istabai. � Vienu brīdi viņa gribēja būt Dali sievie�u dzimtē, citreiz sievi�ķīgs Vaijets un vēl citreiz sievi�ķīgs Vorhols, tomēr nevienā skolā nenoturējās tik ilgi, lai īsti apgūtu tās meistarību. Kad mūza māti skūpstīja, viņa nenāca ārā no �īs istabas stundām ilgi, da�kārt pat dienām.

Sems domās aizklīda atpakaļ tālajos laikos. Kellija to saklausīja viņa balsī un saskatīja vaigā. � Arī jūs laikam bērnībā te palikāt stundām ilgi, noraugoties mātes glezno�anā, � Kellija lūkoja uzminēt.

Sema skatiens atgriezās pie viņas, seja kļuva skarba. � Man vispār nebija atļauts �eit ienākt.

Kelliju satrieca gan pati atbilde, gan trulā bezjūtība balsī, un pēk�ņi viņa saprata, kāpēc Sems stāv, atspiedies pret stenderi, � viņ� negribēja pārkāpt pār slieksni istabā, kurā nebija drīkstējis ieiet, kad vēl bija bērns.

� Un tēvs? � viņa liegi jautāja, atcerēdamās laiku, kad pati bija ilgojusies dzīvot �ajā mājā, piederēt pie Ratled�iem.

� Tēvs bija aizņemts vīnadārzos. Viņam laiks pagāja vīnadārzos un strīdos ar tēvoci.

� Un kā bija ar jums?

Viņ� paraustīja plecus. � Mani vecāki rūpējās, lai man būtu kvalificētas auklītes, kas mani pieskatīja, līdz es paaugos tik liels, ka varēju pats sevi pieskatīt.

Mani vecāki parūpējās, lai man būtu auklītes. �ie vārdi Kellijai pārdzina aukstas tirpas un sagrāva ilūzijas, ko viņa alla� bija lolojusi par dzīvi �inī mājā. Negribēdama zaudēt pēdējās gai�o priek�statu paliekas, viņa sacīja:

� Bet jums ta�u bija Katrīna � vecmāmuļa.

Semam lūpās ieriezās zobgalīgs smīns. � Katrīna

nudien nepieder pie ideālā vecmāmiņu tipa, pie tām, kas vienmēr gadās tuvumā ar kādu mīļu vārdu un gardu, pa�as ceptu �okolādes kūciņu �ķīvi. � Viņ�

atrāvās no stenderes, nenovērsdamas acis no Kellijas, un viņa uzreiz nemaldīgi sajuta � Sems no�ēlo, ka ļāvis viņai acumirkli ielūkoties savā bērnībā. � Vai varam iet tālāk?

Kellija ļoti labi saprata, ka Sems nevēlas just ne no�ēlu, ne līdzjūtību, tāpēc arī tikai īsi noteica: � Protams.

Viņi izstaigāja vēl viesu izmitinā�anai paredzētās istabas un iegriezās arī spēļu istabā. Beidzot gaiteņa galā bija atliku�as tikai vienas durvis. Sems uzlika plaukstu uz misiņa roktura. � �ī ir mana istaba.

Kellija reaģēja ātri un nepārprotami � �o istabu viņa negribēja redzēt, negribēja neko vairāk uzzināt par Semu pa�u.

� Nav nekādas vajadzības tur iet. Filmē�anai mēs to neizmantosim, � viņa noteica un, nenovēlēdama Se-mam laiku atbildei, turpināja: � Viņi lejā jau dro�i vien ir sagatavoju�ies. Vai terases tuvumā ir kāda vannas istaba? Man jāsakopj seja filmē�anai.

� Pie pa�as terases.

Viņi atgriezās pie marmora kāpnēm un devās lejup uz lielo halli. Kellija paņēma savu prāvo plecusomu, un Sems viņai parādīja tualetes istabu pirmajā stāvā.

Kad, uzlikusi sejai kosmētiku, viņa pēc desmit minūtēm atgriezās, Sems bija aizgājis. Kellija sev iestāstīja, ka tas ir labi. Viņa tāpat jau pietiekami nervozēja par �o interviju. Nervozēja par to, ka atrodas �eit. Vērotāji intervijas laikā viņai nebija vajadzīgi, arī viens pats ne. It īpa�i, ja �is viens ir Sems Ratled�s.

Lampa meta spilgtas gaismas kūli pār ko�i dzelteno krēslu, kurā sēdēja barons. Pārējā dzīvojamā istaba grima dziļā ēnā. Koka �alūzijas bija atvērtas, logi vaļā, lai brīvi

varētu ieplūst vakara gaiss. Istabā ievēsmoja liega vēj-pūsma, nesdama līdzi olīvkoku un rūgsto�u vīnogu smar�u un brī�iem skarot zeltmalu lapas grāmatai, ko I mils turēja rokā. Viņ� tās izklaidīgi pieturēja, ne mirkli nenovēr�ot uzmanību no lasāmvielas.

Tikai pabeidzis vakaram paredzēto nodaļu Bergsona apcerē L'Evolution creatice, viņ� nolaida grāmatu uz ceļiem, noņēma lasāmbrilles un brītiņu pakavējās domās pie tikko izlasītā. Pagāja vēl da�as minūtes, iekams viņ� pasniedzās pēc ģimenes ģerboņa veidolā darinātās sudraba grāmatzīmes. Mirkli paturējis rokā, viņ� to iesprauda tikko izlasītajā lappusē, izklaidīgi atcerēdamies, ka grāmatzīmi viņam uzdāvinājusi Natālija dzim�anas dienā pirms diviem gadiem, bet varbūt pirms trim?

Barons dzīrās Natālijai pajautāt, ta�u pamanīja, ka viņas tuvumā nemaz nav. Ak tā � viņa bija izgājusi pastaigāties; kop� atbrauk�anas Natālija bija pasākusi to darīt gandrīz vai ik vakaru.

Nolicis grāmatu, barons piecēlās no krēsla un aizgāja pie vaļā atstātajām durvīm, kas veda uz apartamentu terasi. Visapkārt viesnīcai valdīja tumsa, ietinot nogāzē augo�ās olīvas melnās ēnās. Skatiens rokaspulkstenī vēstīja, ka ir jau vēls. Paberzējis acis, viņ� nodomāja, ka būtu laiks doties pie miera, tomēr nolēma pagaidīt, līdz pārnāks Natālija. Cik nu ilgi viņa staigās!

Emīls iegāja atpakaļ istabā, apsēdās un atkal at�ķīra grāmatu. Ta�u, kad minūtes aiztik�ķēja un kļuva īsti vēls, viņam zuda interese par Bergsona filozofiju. Prāts pievērsās Natālijai, un �ai brīdī barons veltīja viņai vairāk uzmanības, nekā par sievu bija domājis visus pēdējos mēne�us. Drīz vien klēpī turētā grāmata pavisam aizmirsās.

Izdzirdis atslēgas pagrie�anu durvīs, Emīls pacēla grāmatu un izlikās lasām. Pēk�ņi dzīvojamā istabā iedegās gaisma, izdzenādama ēnas no kaktiem.

� Ak, es domāju, ka tu jau guli. � Natālija apklusa, ieraugot viru vēl aizvien sē�am krēslā.

Emīla uzmanību saistīja noskaņa sievas balsī, sparīgais tonis, gandrīz vai iedziedā�anās. Nolicis grāmatu, viņ� cie�i paraudzījās Natālijā. Vaigi tvīka sārti, tum�ās acis zvīļoja. Smaids, ko sieva pavērsa viņam pretī, gandrīz vai staroja. Emīls neatcerējās sievu redzējis tik laimīgu.

� Tu �ovakar laikam būsi tālu aizstaigājusi.

� Tālu prom no �aubu ēnām spo�ajā apsolījumu mēnesnīcas sudrabā.

Emīls savilka pieri grumbās. � No kurienes �is citāts? Nevaru iedomāties. Kurā grāmatā tu to esi izlasījusi.

� Tā bija ļoti liela grāmata. � Natālijas balss �ķita vīru ķircinām. � Pārāk liela, lai to noturētu klēpī. � Viņa pasmaidīja par vīra apjukumu. � Tā bija debess. Visa pla�ā nakts debess.

� Nemaz nezināju, ka tu tik ļoti jūsmo par dabu, � Emīls domīgi sacīja. � Varbūt tev liksies interesanti amerikāņu rakstnieka Toro darbi. Man mājās ir viena vai divas viņa grāmatas. Vajadzēs tās sameklēt un tev iedot, kad atgriezīsimies. � Ta�u, jo ilgāk viņ� vēroja mirdzumu Natālijas acīs un spriganumu visā viņas būtībā, jo vairāk viņam �ķita, ka dzirdētā atbilde nepau� visu patiesību. � Vajadzēs kādu vakaru iet tev līdzi, kaut gan nav visai gudri doties pārāk tālu. �ī ze-mesmala ir pilna ar klabur�ūskām. Gilberts stāsta, ka visvairāk tās lo�ņājot pa naktīm, bie�i iegrie�oties arī vīnadārzos, kur meklējot putnu sadētās olas.

Natālija uzmeta viņam pārsteigtu skatienu. � Vai tu �odien tikies ar Gilbertu? Pusdienas ēdot, tu par to nemaz neieminējies.

� �odien ne. Viņ� to sacīja pirms vairākām dienām. Tu darītu prātīgi, ja savās pastaigās ietu pa labi iemītām, iestaigātām takām, Natālij, � viņ� pamācīja sievu.

Emīlu satrauca Natālijas smaids, � tā meita iecietīgi 11/,smaida pārlieku piesardzīgam tēvam. Vai tie�ām Natālija skatās uz viņu tādām acīm? Nākamie sievas vārdi viņa ba�as apstiprināja.

� Ir jau vēls, Emīl. Tev būtu laiks atrasties gultā, � viņa aizrādīja kā ve�ukam, kas aizmirsis savu gulēt-ejamo laiku.

Ta�u, beidzot ielicies gultā, barons vēl ilgi palika nomodā, prātodams par sīkajām pārvērtībām Natālijas uzvedībā, pūlēdamies rast tām cēloni. Modās nelāgas domas. Viņ� gandrīz nikni tās padzina. Tomēr domas atgriezās un nedeva mieru.

Taka vijās plata un gluda, zaroto lielo Dienvidamerikas ozolu, madronu un dīvaino eikaliptu koku apēnota, zeme zem kokiem bija kaila, bez jebkāda pame�a. Vietvietām rīta saules staru strēles izlauzās cauri biezajai lapotnei līdz pat sausajai, putekļainajai zemei pie Katrīnas kājām.

Da�us jardus tālāk operatora kamera iemū�ināja filmā gandrīz fantastisko gaismas rotaļu ap viņu. Stīvs Gibonss vienu aci bija cie�i piespiedis pie skatumeklētāja, augums saspringa satraukumā par lieliskajiem kadriem, ko viņam �ai brīdī izdevās uzņemt. Riks Mērss tupēja zemē Stīvam pie kājām un intensīvi klausījās ar austiņām uztvertajās balsīs, rūpīgi regulēdams skaņu līmeni.

Kellija turējās malā, ļaudama kamerai sarunas laikā uztvert vienīgi Katrīnu. � Pastāstiet man par �o taku, pa kuru patlaban ejam, Katrīn!

Kā īstena skatuves veterāne Katrīna atkārtoja to pa�u, ko bija stāstījusi, pirmoreiz �urp atvedusi filmētāju grupu.

� Īstenībā �is ir vecs jājamceļ�, kas no lielās dzīvojamās mājas ved uz vīndarītavu. Savulaik es pa to jāju

�etras vai pat se�as reizes dienā. Ilgus gadus bija daudz vieglāk pārraudzīt gan vīnadārzus, gan visus ar tiem saistītos darbus, sē�ot zirga mugurā. Ļoti bie�i es biju seglos, jau gaismai austot, un retu reizi nokāpu no zirga pēc saules rieta. � Viņa apklusa un pasmaidīja. � Se�desmit piektajā dzim�anas dienā dēls D�onatans man uzdāvināja automobilīti golfu un vēlēja sirmīti palaist ganos. Ta�u bija laiks, kad mēs ar sirmīti pa �o taku varējām jāt aizsietām acīm.

�im noslēguma teikumam sekoja pāris mirkļu klusuma. Tad Dīdi uzsauca: � Pietiek! Apturiet filmu! Uzņemts. Izdevās lieliski. � Teikumi bija tik īsi un strupi tāpēc, ka viņa visiem spēkiem lūkoja apvaldīt satraukumu balsī. Bet Kellija bija strādājusi kopā ar Dīdi pietiekami ilgi, lai visu saprastu pareizi.

� Dosimies nu uz vīndaritavu. Tas bija liels darbs. � Dīdī sacīja Katrīnai, vēl piebilzdama: � To brīni�ķīgo fotogrāfiju, kur jūs zirga mugurā vērojat darbus vīna-dārzā, mēs katrā ziņā iemontēsim filmā. Tas ir kolosāls uzņēmums. �ēlīgā debess � galifejās, ar jājampātagu rokā jūs izskatatāties kā Barbara Stenvika zirga mugurā. Vai tā nav, Kellij?

� Kā ļoti jauna Barbara Stenvika, � Kellija piebilda, kad viņas visas trīs pa jātnieku taku devās uz vīnda-rītavu.

� Kāda tam nozīme? Barbarai nav ne jaunuma, ne vecuma.

� Paldies, es jūsu oriģinālo salīdzinājumu uzskatu par komplimentu, � Katrīna noteica sev raksturīgajā jaukajā klīrībā.

� �is patie�ām ir īsākais ceļ� uz vīndaritavu, vai ne? � Kellija jautāja, pūlēdamās iedomāties dzīvojamās mājas un vīndaritavas izvietojumu un ceļu, kas ved no vienas uz otru.

� Jā, �is ceļ� ir daudz īsāks, � Katrīna apstiprināja,

k.id viņas, iegriezu�ās ceļa likumā, priek�ā ieraudzīja vindarītavas ķieģeļu celtni.

Pirmajā mirkli, uz to paskatoties, Kellija juta it kā elektrisko strāvu izskrienam caur nerviem. Ar prātu viņa stingri nobruņojās, izslēdzot visas personiskās atmiņas par �o vietu. Par tām nedrīkstēja domāt. Tās jaizmet no prāta.

No vindarītavas iznāca vīrietis, ģērbies hakikrāsas biksēs, gai�brūnā darba kreklā, saņurcītu vecu platmali galvā. Pagāja apaļa sekunde, iekams Kellija atjēdza, ka tas ir Sems Ratled�s. Nācējas ieraudzījis, viņ� apstājās.

� Labrīt! � Sveiciens bija teikts visām, bet viņa acis kavējās pie Kellijas. Kellija pēk�ņi juta uzstrāvojam dziļu vilinājuma tīksmi.

� Man patīk �ī cepure, � viņa impulsīvi atsaucās skatienam.

Semam lūpās ie�ķiebās smaidiņ�. � Kaut kā galva jāpasargā, ja visa diena jānodzlvo pa vīnadārziem. � Klāt pienāca ari Stīvs un Riks, apkrāvu�ies ar savu uzkabi. � Āre, kā redzu, jūs vēl joprojām pie darba, � Sems ieteicās.

� Viņi grib kādu daļu filmas uzņemt ari mūsu vecajos pagrabos, � Katrīna paskaidroja.

� Jūs jokojat! � Dīdi iesaucās. � Kā gan mēs varētu � nenofilmēt pagrabus, ko pirms simt gadiem nogāzē izraku�i ķinie�u strādnieki?

� Tiesa, tā ir unikāla Ratled�u nama sastāvdaļa, � Sems piekrita.

� Bads piebrauks pikapu, � Stīvs Gibonss uzrunāja Dīdi. Patiesībā Bads Rasmusens bija apgaismo�anas asistents, ta�u veica visvisādus darbus, � kad vajadzēja, bija gan tehniķis, gan grimētājs. � Visi mūsu gaismekļi atrodas pikapā. Man liekas, vajadzēs krietni daudz papildu gaismas, lai panāktu īsto efektu. Ja jūs parādītu īsto ceļu, un mēs tūdaļ varētu doties turp?

� Kā tad, mēs varam kātot turp, � Dīdi noteica, piekrītot pamādama. � Kur tie pagrabi, no �ejienes skatoties, atrodas?

� Otrā pusē aiz vlndarltavas, � Kellija automātiski atbildēja. � Tuvāk būs iziet cauri nekā mest likumu apkārt.

� Taisnība, � Katrīna piekrita, � tomēr labāk būs, ja es jums ceļu parādī�u.

� Es ie�u līdzi, � Dīdi piedāvājās, � bet tu, Kellij, paliec un pagaidi Badu, jā?

� Labi. � Tiklīdz viņi aizgāja, Kellija uzreiz atskārta, ka palikusi divatā ar Semu. Pagriezusies viņa atklāja, cik tuvu stāv tam blakus, un juta kaut ko pārskrienam pār augumu, kaut ko ie�alcamies asinis. Automātiski viņa pakāpās soli nostāk. � Jūs vakar tik ātri aizgājāt, ka es nepaguvu par mājas izrādī�anu ne paldies pateikt.

Sems pie�ķieba galvu, saules slīpie stari krasi izcēla sejas vaibstus, kad viņ� ar zināmu izbrīnu uzlūkoja Kelliju.

� Kā jūs zinājāt pateikt, kur atrodas pagrabi un kā vislabāk turp nokļūt?

Uz mirkli Kelliju sagrāba panika. Bet, kā jebkuras spēcīgas jūtas, tā saasināja jutekļus. Viņa pēk�ņi neatvairāmi sajuta gaisā putekļu smaku, rūgsto�o vīnogu smārdu un vieglu ziepju aromātu, kas plūda no Sema. Mutē atkal uzradās baiļu radītā dzelzs gar�a. Viņa to visu apspieda un ar lielām pūlēm nedabiskā bezrūpībā uzsmaidīja Se-mam; par laimi, prāts vēl nebija paralizēts.

� Mūsu pētniecības nodaļa ir pārāka par jebkuru citu. Ja es būtu palūgusi, varētu saņemt ne vien parastu Ratled�u nama shēmu, bet ar! vlndarltavas un dzīvojamās mājas plāna rasējumu. Ticiet man � mēs atbraucām �urp, labi sagatavoju�ies.

� Par to es ne�aubos. � Sems palocīja galvu,

noticēdams Kellijas paskaidrojumam. Viņa atvieglota uzelpoja. Pagalmā iebrauca pikaps, saceldams vēl vairāk putekļu. � Raugiet, jūsu kolēģis atbraucis. Negribu jūs aizkavēt. Ari man pa�am jāstrādā. � Viņ� jau grasījās iet projām, tomēr vēl pagriezās atpakaļ. � Vai jūs būsiet baronam par godu rīkotajās viesībās rītvakar?

Kellija palocīja galvu. � Jā, būsim mēs visi.

� Tad jau satiksimies. � Sems vēlreiz a�i viņai uzsmaidīja un gāja pie netālu novietotā d�ipa.

Viņa skatiens, siltā, sirsnīgā gaisma acīs izraisīja Kel-lijā tīksmas izjūtas. Tomēr viņa pretojās, cik spēja, jo negribēja ļaut vaļu Sema pievilk�anas spēkam. Tas bija pārāk stiprs. Varētu pat sacīt � bīstams. Straujā gaitā viņa devās pie pikapa un Bada Rasmusena.

� Sveika! � Bads izrausās no ma�īnas, strups un omulīgi apaļ�. � Kur visi paliku�i?

Kellija nepaguva atbildēt, kad no vīndarītavas atskanēja skaļi dusmu kliedzieni, vārdus nevarēja saprast, bet tonis nepārprotami bija nikns. Viņa pagriezās un palūkojās uz masīvajām durvīm.

� Kas tur notiek? � Bads nesapratnē nomurmulēja, ieraudzījis, ka Dīdī pirmā izdrā�as pa durvīm, bet Stīvs un Riks metas viņai pa pēdām. Visi skrēja taisnā ceļā uz pikapu. Vēl viņi nebija klāt, kad Kellija ieraudzīja, ka Dīdī pietvīkusi tum�i sarkana.

� Kas noticis? � Kellija izbrīnā sarauca pieri. � Mēs dzirdējām trakus bļāvienus.

� Uztrāpījāmies kā velnam uz dak�ām, tas ir noticis, � Dīdī no�ņācās, pati neganta kā negaiss. � Katrīna tikko gribēja mūs iepazīstināt ar savu veco vīndari, kad �is pēk�ņi pārvērtās satracinātā bullī, sāka baurot, lai mēs lasoties ātrāk laukā, mūsu odekoloni sabojā�ot viņa vīnus. Es nodomāju... ak Dievs, tur viņ� atkal nāk! � Dīdī apklusa, ieraudzījusi drukno veci iznākam no vīndarītavas un Katrīnu viņam blakus.

Vīndaris piesteidzās viņiem klāt, gumbainā seja likās pagalam satriekta. � Piedodiet jel man! Tās ātrās dusmas ir mans posts. Nevajadzēja vis man tā baurot.

Iejaucās Katrīna. � Es nupat Klodam paskaidroju, ka vainīga esmu es. Aizmirsu jums piekodināt, lai �orīt nelietojat nekādas spēcīgas smar�as. īsti ticams tas nav, tomēr iespējams ir, ka jaunie vīni spēj uzsūkt smar�as. Tāpēc tāds stingrs aizliegums.

� Protams, � Dīdī atmurdēja; tomēr paskaidrojums un atvaino�anās tikai drusku mazināja viņas sa�utumu.

� Jel saprotiet! � Klods satriekts lūkoja paskaidrot. � Nav jau tā, ka es negribētu, lai jūs nākat uz pagrabiem. Man pa�am būs vislielākais prieks jums izrādīt mūsu dārgumus, izrādīt un dot, lai nogar�ojat. Lūdzu!

Kellija viņu pārtrauca: � Dieva dēj, nevajag atvainoties, mesjē Brusār. Jums bija pilnīgs pamats uztraukties. Mēs to saprotam. Goda vārds, saprotam.

� Bet tas neattaisno manas trakās dusmas, � Klods atteica, patiesā no�ēlā noliekdams sprogaino galvu.

� Nāciet! � Katrīna pārņēma vadību. � Ieiesim mājā, jūs nodu�osieties. Es pa to laiku palūg�u, lai Hans Lī uzvāra kafiju un sagādā savas brīnumgardās kūciņas, un mēs ātri vien aizmirsīsim, ka �āds negadījums vispār noticis.

Tovakar viņi savas pansijas lielajā istabā krietni izsmējās par notiku�o, kamēr noskatījās filmu, ko pēdīgi tomēr bija pagrabā uzņēmu�i. No saviem Viktorijas laika dīvāniņa augstumiem, tā stūrī ieritinājusies, Kellija skatījās televīzijas ekrānā, kā Klods Brusārs ar koka veseri izsit vīna mucas tapu.

� Tam vecajam nu gan ir raksturiņ�, � sacīja Dīdī,

sakrustotām kājām sēdēdama uz grīdas. � Vienu mirkli baigais grizlilācis, cilvēkēdājs un vismīlīgākais spēļu lācītis nākamajā. Sākumā es gan nedomāju, ka viņ� tā iepatiksies, bet tagad, varu apzvērēt, patīk gan.

� Izņemot tos brī�us, kad rēc, vai ne? � Stīvs viņu draudzīgi iedunkāja.

� Man viņ� liekas uz to modi kā mans tēvs, � Dīdi noteica, � rēc niknāk, nekā ko�. � Kellija labprāt būtu piebalsojusi, tomēr neteica neko. Viņa bija pārāk iegrimusi ainā, ko redzēja televīzijas ekrānā. Cilvēku veidotajās alās vienmērīgā atstatumā cits no cita spīdēja gaismekļi, bet ēnu no tiem bija tikpat daudz, cik gaismas. Viņa stāvēja priek�plānā kopā ar Katrīnu un Klodu Brusāru, runādama un nogar�odama vīnu, ko Klods ar vlnazagli bija izsūcis no mucas.

Ta�u neba viņas pa�as iestudējums, vienalga, vai tas iznācis labs vai slikts, saistīja Kellijas uzmanību. Nē, viņa kavējās atmiņās par �ā pagraba alām, par vēsumu, par zemes smar�u tajās, par visu, kas iegūlis prātā, � kā viņa tur mēdza ie�maukt, ja neviens to neredzēja, kā slēpās dziļajās ēnās, ja, kādam strādniekam ienākot, draudēja atklā�ana; tur viņa tupēja, prātodama par cilvēkiem, kas pēdējos simt gadus strādāju�i �ajās velvēs, iztēlojās, ka viņu gars vēl aizvien nemierīgi klīst pa alu tuneļiem. Alas viņu vilināja un valdzināja � gan to aizraujo�ā vēsture, gan smar�as, gan satrauco�ais un tomēr mierino�ais klusums. Kādu laiku tas viņai bija patvērums no pa�as nemierpilnās pasaules.

Tāpat kā vēlāk nakts melnums kļuva par patvērumu un slēpni no tēva negantības. Kā, piemēram, tai vakarā, kad viņa sēdēja virtuvē. Viņa bija ieslēgusi radio un klausījās jaunas dziesmas vārdus. Viņa nebija dzirdējusi ārdurvis atveramies. Un nezināja, ka mājās pārradies viņ�, satrūkās tikai tad, kad, stāvēdams uz sliek�ņa, viņ� ierunājās.

� Tur nu tu atkal sēdi un sildi savu resno pakaļu. � To viņ� izteica ļoti skaļi, skaidri izrunādams ik vārdu, kā darīja vienmēr, kad bija dzēris.

Krēsls apgāzās, kad viņa steig�us pietrūkās kājās un pagriezās, lai atrastos ar seju pret viņu; ik nervu galiņ� satraukumā trīsuļoja. � Es nedzirdēju tevi ienākam. � Bīdamās no viņa un neparedzamajām dusmām, Kellija nodro�inājās, lai starp abiem atrastos krēsls, un no�ēloja, ka starpā nav galds.

� Vai tad kāds brīnums, ka nedzirdēji, ja tas radio pļerk�ķ kā bez jēgas. � Viņ� pavēzēja roku pret radioaparātu, kas stāvēja uz ledusskapja. � Pieklusini to draņķi! Vai labāk izslēdz pavisam!

Priecīga par iespēju palielināt attālumu starp abiem, viņa pieskrēja pie ledusskapja un izslēdza radio. Pēk�ņajā klusumā viņa izdzirda aiz muguras krēsla kāju �vīkoņu pa linoleju un tūliņ pēc tam dobju būk�ķi, smagajam ķermenim nozvejoties uz krēsla.

� Kā tas nāk, ka vakariņas nav galdā?

Kellija dzīrās teikt, ka vakariņas gatavas jau kop� divām stundām, tomēr iekoda mēlē un nebilda ne vārda, jo nekādā ziņā negribēja �o nokaitināt.

� Vakariņas ir krāsnī. Glabāju tās siltumā. � Viņa paņēma no pavarda katlu tverekli un noliecās pie cepe�krāsns durtiņām.

Izcēlusi ēdiena trauku no krāsns, Kellija atgriezās pie galda, vairīdamās uz viņu paskatīties. Briesmīgi negribējās redzēt neganto ļaunīgumu viņa ģīmī.

�Te būs ēdiens. � Pārliekusies pār krēslu, viņa nolika �ķīvi tam priek�ā uz galda un steig�us atkāpās, lai nebūtu ar roku sasniedzama. � Tūliņ iedo�u nazi un dak�iņu.

Viņa nebija vēl paguvusi paspert soli līdz atvilktūei, kur glabājās galda piederumi, kad viņ� ar riebumu balsī noteica:

� Un �itās sakaltu�ās saslaukas tu sauc par ēdienu?

Sāniski pa�ķielēdama, Kellija redzēja, kā viņ� atvēzē roku un slaucīt noslauka �ķīvi no galda. Zirņi pa�ķīda uz visām pusēm, tiem sekoja karstais pīrādziņ�, vienīgi makaroni ar sieru vēl turējās pie �ķīvja, kad tas uz grīdas sa�ķīda lauskās, un nu tur pajuka arī lipīgi makaronu piku�i.

īsu brītiņu viņa stingi blenza nejaucībā uz grīdas un pūlējās aizturēt �ņukstus. Gau�ām sagribējās aiziet no mājām, lai viņ� pats sakopj virtuvi. Bet viņa zināja, ka viņ� to nedarīs. Rītrītā viss būs turpat, piekaltis pie grīdas.

Mezdama līkumu apkārt viņa krēslam, Kellija noliecās un vāca kopā sadauzītā �ķīvja lauskas. � Varu sakult pāris olu vai sakarsēt cili bund�u, � viņa piedāvāja, tad spēji ierāva elpu, jo bija satvērusi pirmo lielo metāla �ķīvja lausku, kas, tikko no krāsns izvilkta, vēl bija svelo�i karsta.

� �ili vai olas, � viņ� burk�ķēja, bet viņa sūkāja apdedzināto pirkstu un cīnījās ar nelūgtajām asarām.

� Vai tas ir viss, kas �inī mājā ēdams? Kur tu liki * naudu, ko es tev iedevu pārtikai? Nosūkāji konfektēs?

Viņa pietraucās kājās. � Tu man iedevi tikai divdesmit dolāru.

� Nu � un? � viņ� izaicino�i atsaucās. � Ko tu nopirki � kur ir ēdamais?

� Cik nu par divdesmit dolāriem var nopirkt, � viņa aizvainojuma aiz�ņaugtā balsī noteica un tūliņ pa-cirtās sāņus, lai pievilktu atkritumu grozu tuvāk pie iz�ķaidītā ēdiena .

� Neturi mani par muļķi! � viņ� uzsauca, kad Kellija ar papīra salvetēm atkal ķērās pie grīdas uztīrī�anas.

� Par divdesmit dolāriem var nopirkt vairāk nekā tikai olas un �ili.

� Ne pārāk daudz, � viņa klusu nopurpināja, prātā uzskaitīdama arī neēdamos pirkumus � tualetes papīru, zobu pastu...

� Ko tu sacīji? � Viņa balss skanēja klusi un draudīgi.

Uz sekundes daļiņu viņa sastinga, tad atteica: � Es varētu ātri uzcept pankūkas.

� Un tās piesvilināt, tāpat kā viņreiz. Pateicos, nevajag.

Viņ� spēji atgrūda krēslu tālāk no galda. Vienā mirklī viņa parāvās nost pieklājīgā attālumā. Bet viņ� netuvojās; viņ� piegāja pie virtuves sienas skapja.

Redzēdama, ka, atvēris skapja durtiņas, viņ� sāk taustīties pa plauktiem, Kellija uzreiz saprata, kas tiek meklēts, � viskija pudele, ko viņa pēcpusdienā bija atradusi un izlējusi izlietnē. Paniskās bailēs viņa zemu nolieca galvu un nodevās atkritumu savāk�anai, cītīgi ar abām rokām rau�ot ēdiena paliekas papīra salvetēs.

� Nu, kur, ellē, palikusi viskija pudele, kas te stāvēja? � Balss no�vīkstēja kā pātagas cirtiens. Kellija sastinga.

� Viskija pudele... � Viņa pūlējās runāt nevainīgā balsī, skatienu no grīdas nepaceļot. Grīda bija puslīdz uzslaucīta; vajadzēs tikai pārlaist ar mitru lupatu. Kellija sameta saņurcītās salvetes atkritumu grozā, piecēlās un ar plaukstu paberzēja ceļus. � Vai tu skaidri zini?

� Nolādēts, protams, zinu. Es pats to noliku plauktā. � Piepe�i acis samiedzās pavisam �auras. � Tu esi te ok�ķerējusies. Nu, pasaki, kur tu to liki?

� Nekur. Es pat nezināju, ka tāda pudele tur ir, � viņa samelojās un centās to gudri noslēpt. � Bet pirmīt istabā pie tava krēsla es zemē atradu tuk�u pudeli. Tā laikam tepat atkritumu grozā vēl ir. Varbūt esi aizmirsis, ka to jau iztuk�oji.

� Es neko neaizmirstu. Neesmu jau tāds stulbenis kā tu. Tā pudele bija �inī plauktā un gandrīz pilna, � viņ� penterēja, ar pirkstu visu laiku bakstīdams skapī�a aug�ējo plauktu.

� Ja tu saki, ka bija, tad jau dro�i vien bija. � Viņa �ķietami vienaldzīgi paraustīja plecus. � Ja nevari atrast pudeli, es uzvārī�u kafiju.

^ Kellija paņēma elektrisko kafijas tvaicētāju, atgrieza aukstā ūdens krānu un sāka tecināt traukā ūdeni. Bet viņ� no visa spēka belza pa pavarda virsu. No spējā, briesmīgā blīk�ķa viņa palēca sāņus.

� Nolādēts! Nesāc tu man melot! Es gribu zināt, ko tu esi izdarījusi ar to pudeli.

Viņa lūkoja pasmieties par tādu prasību, bet smiekls sanāca plāns un nervozs. � Es jau sacīju, ka nekā par to nezinu. Un es nemeloju. � Viņa aizgrieza ūdenskrānu un nolika tvaicētāju uz pavarda. � Tie�ām � nē. � Kellija saprata, ka viņ� jānovirza no bīstamā temata, un mundri ieteicās: � Vai neuzcept tev siera maizītes ar olu? Atceries, tu pats teici, ka manis ceptās tev gar�ojot vislabāk.

� Es negribu nekādas olu maizītes ar sieru. � Nodunēja smagi soļi, it kā apstiprinādami nule izteiktos vārdus. � Un nekāda draņķa kafija man nav vajadzīga!

Izdzirdusi kannā no�ļakstam ūdeni, viņa pagriezās atpakaļ. Par vēlu, jo viņ�, cie�i satvēris kafijas tvaicētāja rokturi un roku aiz muguras atvēzējies, ie�ūpoja to sitienam. Kellija pieliecās, instinktīvi pameta rokas uz aug�u, lai aizsargātu galvu un seju.

Smagais kafijas tvaicētājs ķēra kreiso apak�delmu tik neganti, ka viņai izlauzās sāpīgs brēciens. Kaut kas nokrak�ķēja, lūza. Atmuguriski viņa atsitās vispirms pret skapīti blakus pavardam, kājas sametās, un viņa saļima uz grīdas. Spējais trieciens darīja sāpes vēl svelo�ākas, līdz viņai �ķita, ka galva tūdaļ plīsīs pu�u.

� Roka, � viņa skaļi ievaidējās, satverdama ievainoto delmu. � Tu salauzi man roku.

� �ēl, ka nesalauzu tavu nelietīgo sprandu.

Ņirdzīgā balss skanēja pavisam tuvu. Kellija atvēra acis un ieraudzīja, ka viņ� pienācis pavisam klāt. Seja pretīgi sa�ķobīta un salta.

� Aug�ā, celies kājās, riebīgā slampa!

Viņa papurināja galvu, baidīdamās, ka, vairāk pakustoties, zaudēs samaņu.

� Celies aug�ā, ne�ķīstā, citādi dabūsi vēlreiz to pa�u! � Tas bija īsts drauds, ne vairs tuk�a piedraudē�ana; to viņa saprata, ieraudzījusi, ka viņ� atvelk kāju spērienam.

Nē, vairāk sāpju viņa nespēja paciest. Nespēja.

Arī viņa atvilka kāju un spēra no visa spēka, trāpīdama viņam �ķērsām pa potīti. Viņ� zaudēja līdzsvaru un krita, atsitās pret virtuves galdu, nogāzās un iekaucās aiz sāpēm. Gāzās arī krēsli, viņ� palika guļam pa�a radītajā mud�eklī. No mutes plūda lāstu un neķītru lamu straume.

Nu viņai radusies izdevība, varbūt vienīgā iespēja izglābties. Piespiedusi lauzto roku sev cie�i klāt, viņa kaut kā uzķepurojās kājās, pāri virtuvei aiztenterēja līdz ārdurvīm un izstreipuļoja ārā nakts tumsā.

Kellija neapzināti paberzēja tanī senajā vakarā lauzto roku. Toreiz pienāca rīts, līdz viņ� bija at�irbis tiktāl, lai Kelliju aizvestu uz slimnīcu, kur roku ie�inēja. Viņa vēl tagad nodrebēja, atcerēdamās garās sāpju stundas tajā senajā siltajā naktī.

Ar pūlēm Kellija atkratījās no domām par pagātni un uzmanīgāk pievērsās uzfilmētajai intervijai. Pagātnei vairs nebija nozīmes, svarīga bija vienīgi tagadne.

Katrīna tikko bija beigusi runāt, un no kameras atskanēja Dīdi balss: � Kāds jūsu uzņēmuma strādnieks gājis bojā nenoskaidrotā nelaimes gadījumā. Vai jūs, Katrīn, varētu mums kaut ko par to pastāstīt?

Tas, ka producents pārtrauc intervijas filmē�anu, uzdodot savus jautājumus, nebija nekas neparasts, ta�u Dldī jautājumu izvēle Kelliju pārsteidza. Tobrīd, kad tas notika, viņa pati bija pārāk iztrūkusies, lai uztvertu Katrīnas reakciju. Tagad, noskatoties filmu, viņai bija laika diezgan to novērtēt.

Katrīna, izdzirdusi jautājumu, apklusa, tad uzlūkoja Dīdi ar ledainu skatienu. � Tas notika ļoti sen. Pagājis gandrīz se�desmit gadu.

� Bet viņ� gāja bojā �eit, pagrabos, � Dīdi neatlaidās. � Vai tas notika kaut kur tepat tuvumā?

� Netālu, � Katrīna apstiprināja, seja joprojām bija kā sastingusi. � Mums visiem tas bija traģisks notikums.

� Kā tas gadījās?

� To neviens nezina. Netālu no līķa atradās nokritusi muca. Uz tās bija asinis. �erifs domāja, ka muca noripojusi no steķiem un viņu uz vietas nositusi. Kā jūs jau teicāt � nenoskaidrots nelaimes gadījums.

Noklausījusies vēlreiz Katrīnas atbildi uz saviem jautājumiem, Dīdi skaļi nopūtās. � �ķiet, ka montējot mums vajadzēs �o gabalu izgriezt ārā, Kellij. Tu viņai neko nejautāji sakarā ar izgriezumu no avīzes, ko mūsu pētniecības nodaļa uzraku�i. Es cerēju, ka tur varētu iznākt interesants stāsts. Ak nu, lai paliek. � Viņa atkal nopūtās un nospieda kase�u videomagnetofona pogu, pārtraucot filmas demonstrējumu.

Neviens nekādus paskaidrojumus no Kellijas acīmredzot negaidīja, un viņa neko ari neteica. Dīdi noņēma pirkstu no pogas, un filma ritēja tālāk, parādot Katrīnu spo�ā gaismā, bet aizmugurē vīnadārzu kā milzīgu tum�i zaļu paklāju.

Kellija dzirdēja pati savu balsi sakām: � Jūs, sieviete, vadījāt lielu uzņēmumu nozarē, ko pilnībā pārvalda vīrie�i. Jūs, sieviete, strādājāt vīrie�a darbu tolaik,

kad sievietes lielākoties dzīvoja mājās. Bet jūs uzcēlāt un esat noturējusi Ratled�u namu. Kā tas izdevās? Grūtības, manuprāt, bija ārkārtīgas.

Pat vēl nedzirdējusi Katrīnas atbildi, Kellija juta pār augumu pārskrienam tirpas. � Grūtības ir vienmēr un visur, � Katrīna atbildēja. � No tām var izvairīties, tām var raudzīties pāri, bet var arī tām griezt pretī krūtis un tās pārvarēt. Ja vēlē�anās ir pietiekami stipra, tad vienmēr var atrast ceļu, kā sasniegt kāroto mērķi. Ta�u, ja vēlē�anās ir virspusēja, bez apņēmības cīnīties, strādāt, daudz ko mērķa labā upurēt, tad vienmēr var rast aizbildinājumus savai nevarībai.

Katrīna dro�i vien to neapzinājās, ta�u reiz viņa gandrīz vārdu vārdā to pa�u bija teikusi tuklajai pusaudzei Kellijai ar brillēm un spurainiem matiem. Kellija �os vārdus nebija aizmirsusi.

Ta�u tagad, dzirdot tos no jauna, viņai �ķita, ka apiets pilns aplis � no pagātnes līdz tagadnei un nu viņa iet atpakaļ uz pagātni.

Spo�a saule apspīdēja Klostera ēku kopu. Vindarī-tavas un kantoru ēkām tie�ām piemita klostera būvju vienkār�ība un līdz ar to skarbs di�enums. Lēns Douer-tijs stāvēja galvenā kantora ēnā un turēja rokā algas izmaksas �eku. Gils Ratled�s bija pieņēmis viņu darbā par apsargu, lai atturētu tūristus no klaiņo�anas pa vī-nadārziem vietās, kur tiem nav atļauts iet. Tā kā tūristu diendienā sanāca veseliem bariem un tie maksāja piecus dolārus no galviņas, viņa alga nekāda ievērojamā nebija.

Douertijs rūpīgi pārlocīja �eku uz pusēm un sāka gudrot, kā naudu vislabāk tērēt. Varbūt nopirkt kaut ko no drēbēm vai samaksāt iekavēto telefona rēķinu, lai aparātu atkal pieslēdz. Ta�u pavisam noteikti viņ�

nolēma nopirkt lielu puķu pu�ķi, ko nolikt uz Rebekas kapa. Viņai puķes alla� bija patiku�as.

Tikko iebāzis �eku krekla krū�u kabatā, Douertijs izdzirda mersedesa motora vareno rūkoņu. Pacēlis galvu, viņ� ieraudzīja slaido zilpelēko automa�īnu, ko parasti izmantoja Gils Ratled�s, ieslīdam bruģētajā automobiļu stāvvietā.

� Diezin kas �im par steigu? � Douertijs savā nodabā noteica, vērodams mersedesu strauji iegrie�amies savā pastāvīgajā vietā un nobremzējam. Gils Ratled�s izkāpa no auto un nikni aizcirta durtiņas. Douertijs ar vienu acu uzmetienu atbraucēja sejai redzēja, ka Ratled�s par kaut ko apskaities. Tomēr negāja vis uz kart-tori, kā Douertijs bija gaidījis, bet aizslāja pāri stāvvietas laukumam tie�i pie sarkanā sporta ferari.

�ī bija pirmā reize, kad Douertijs redzēja Ratled�a dēlu iznākam no kantora. Gils Ratled�s dēlu panāca pēdēja brīdī, lai aizkavētu no iekāp�anas zemajā, elegantajā sporta vāģī.

Kaut kas nebija lāgā. Douertijs to ostin saoda. Vēl ļaunāk � viņam radās nelaba nojauta, ka tas kaut kādā ziņā attiecas uz Ratled�a vieno�anos ar baronu, ļa tā, tad viņam ir tiesības to zināt. Viņ� pameta pavēni pie kantora ēkas un steidzās tur uzzināt, kas notiek.

� ... nupat pirms nepilnas pusstundas viņ� man I piezvanīja. � Ratled�a balss skanēja klusi, bet nikni.

� Kāda nelabā pēc tu man nepateici, ka viss iet dēlī? Tu ta�u man apgalvoji, ka zinot visu, kas notiek aiz slēgtām durvīm.

� Nē, tas nav iespējams, � Klejs Ratled�s pārsteigts atsaucās. ��orīt es ar Natāliju spēlēju tenisu. Pēc viņas vārdiem, viss esot labākajā kārtībā.

� Ne vella! � Gils uzbrēca, tad apklusa, jo ieraudzīja Douertiju stāvam turpat pie sporta auto. � Kas jums vajadzīgs? � viņ� noskaldīja.

� Runa ir par baronu, vai ne? � Douertijs lūkoja minēt. � Jūsu darījums ar viņu pajucis? �ī jūs izsitusi no strīpas, vai ne?

� To mēs vēl redzēsim.

� Kā tad ar manu naudu? Man tā ir vajadzīga.

� Pateik�u baronam. Tas viņu noteikti piespiedīs mainīt savas domas. � Ratled�a balss gandrīz aizrāvās sarkasmā. Ta�u jau ar nākamo elpas vilcienu viņ� uzsauca Douertijam: � Un tagad pazūdiet, vācieties prom!

Mirkli vēl vilcinājies, Douertijs aizslāja taisnā ceļā pie sava buika, ko bija atstājis ēnā. Gils noskatījās, līdz viņ� bija ticis pietiekami tālu, tad pagriezās atpakaļ pret Kleju.

� Nolādēts, man viņ� jau bija pilnīgi saujā. Es to skaidri zinu. � Gils sa�ņaudza pirkstus cie�ā dūrē un to pakratīja.

� Kā tad �im ienācis prātā izlemt citādi? Vai viņ� pats tev ko sacīja? � Klejs neticēdams rauca pieri.

� Nē. Kad es jautāju, viņ� tikai atteica, ka tas esot lieti�ķs apsvērums. Pa telefonu nebija iespējams izspiest precīzāku atbildi.

� Liekas, man vajadzēs aizbraukt uz turieni. Varbūt Natālija zinās pastāstīt, ko tas viss nozīmē. � Klejs pastiepa roku, lai atvērtu ferari durtiņas.

� Nepūlies! Viņi viesnīcu atstāju�i, � Gils viņam nīgri paskaidroja. � Es pats tikko no turienes pārbraucu.

� Atstāju�i viesnīcu?

� Jā. � Gils saltās dusmās pasmīnēja. � Barons palūdzis administratoram, lai pasta sūtījumus, pa telefonu saņemtās ziņas un tā joprojām pāradresē uz Ratled�u namu.

Klejam no�ļuka pleci. � Tu joko.

� Nejokoju. � �o vārdu viņ� izgrūda kopā ar niknu

izelpu. � Tagad smējējos palikusi tikai Katrīna. Bet, kā es te stāvu, tas nebūs uz ilgu laiku.

� Un kā tad ar �āvakara balli? � Klejs atcerējās. � Tu ta�u turp nebrauksi, ko?

Gilam lūpas atkal savilkās smīnā. � Es lai no tās atteiktos? Ne par kādu naudu.

� Liekas, tu tie�ām runā nopietni. � Klejs it kā at-jēdzās.

� Tu esi sapratis sasodīti pareizi, es runāju nopietni. Un gribu, lai arī tu būtu tur. � Viņ� dūra ar pirkstu Kleja virzienā. � Parūpējies par sievu. Katrīnai izdevies sajaukt baronam galvu. Tev jāizdibina, kā. Saprati?

� Lai notiek.

� Man �is darījums ir vajadzīgs, Klej. Un es to dabū�u. Vai nu �ādā vai tādā ceļā. � Un viņ� devās prom.

Klejs brītiņu palika stāvam pie automa�īnas, sākotnējais �oks pārtapa dusmās. Visā vainīga Katrīna. Tā viņa dzīvi sarūgtinājusi kop� laika gala, kop� vien viņ� var atcerēties. Ak Dievs, kā viņ� to sievieti ienīda!

Matētas gaismiņas pār terasi, izviju�ās re�ģī kā jums, liegi apgaismoja visu tuvāko apkārtni. Zem �ā juma vizēja porcelāns, zaigoja kristāls uz sniegbalta linaudekla, kas sedza garos, pakavveidā novietotos galdus vairāk nekā piecdesmit lūgtajiem viesiem .

Stratēģiski aprēķinātos intervālos dārzā uzdzirkstīja elektriskās lāpas, to liesmas virmoja Mocarta mūzikas skaņās, ko spēlēja stīgu kvartets. �ī neuzmācīgā mūzika noderēja par fonu draudzīgajām balsu �alām. Viesībās valdīja Kalifornijas neformālais noskaņojums, tā bija balle Nepas ielejas stilā. Siltā septembra nakts noteica apģērbu � vieglas sporta �aketes, vaļējas apkaklītes vīrie�iem, �ifona, krepde�lna vai vietējiem tautas rakstiem iz�ūtas plānas kokvilnas kleitas sievietēm. Atlasa, tafta, lamē vakartēpi bija atstāti mājās kopā ar briljantiem, rubīniem un smaragdiem, sievietes bija izrotāju�ās ar pērlēm,, sudraba kaklarotām un zeltlietām.

Ar kinokameru plecā Stīvs Gibonss klīda viesu pulkā, tverdams pievilcīgas ainiņas viesību ilustrē�anai. Kellija sekoja viņam pa pēdām, lai būtu pie rokas, ja gadās vajadzība pēc īsas intervijas vai jāsniedz paskaidrojums Dīdī par kādu nozīmīgu personu, kas iederētos kadros.

Vairākums viesu bija vīndari ar kundzēm, viens ievērojams vīnu eksperts, pāris reportieru, kas pārstāvēja vīndarībai veltītos preses izdevumus, da�ādības labad pa kādai slavenībai. Kellijas izpratnē pikantumu viesībām pie�ķīra galvenokārt Gila Ratled�a un viņa dēla Kleja klātbūtne. Viņai situācija �ķita interesanta � visas galvenās personas uz skatuves vienlaikus: Katrīna, barons Fu�ērs un Gils.

Kad Stīvs mirkli aizkavējās, lai nofilmētu jautru, smejo�u grupu, Kellijas skatiens atgriezās pie Gila Ratled�a. Viņ� izskatījās atslābinājies, labā omā, ļoti atraisīts, laida darbā visu savu �armu, gan draudzīgi sasveicinādamies, gan kādu dāmu noskūpstot uz vaiga, sarokojoties, patērzējot ar vīna glāzi rokā.

Kellija nespēja īsti iedomāties, ko Gils viņiem varētu pastāstīt par Katrīnu. Viņa pagriezās, lai par to ieminētos Dīdī, un pēk�ņi pamanīja sev blakus Semu Ratled�u. Viņa a�i saņēmās, nomākdama trīsas, ko izraisīja viņa tuvums.

� Labvakar! � Kellija pasmaidīja. Iepriek� viņa Semu bija redzējusi, kad viņ� kopā ar Katrīnu, baronu un baronesi sasveicinājās ar viesiem, kas ieradās cits pēc cita. � Vai nu visi sanāku�i?

� Liekas, visi, kas bija aicināti, klāt līdz pēdējam, ja

vien neuzrodas kāds nelūgts. � Sems vēlreiz pārlaida skatienu Kellijai. Viņam �ķita, ka kleitas brīnumaini mīkstais dabiskais zīds vilināt vilina viņa roku to noglaust, skaistais akvamarīna tonis darīja Kellijas zaļās acis vēl zaļākas. Tum�rudie mati sasukāti galvvidū, tikai da�as vieglas cirtas atstātas savā vaļā. Interesanti, cik matadatu viņa tajos saspraudusi.

� Vai jūs tie�ām uzskatāt par iespējamu, ka varētu ierasties kāds nelūgts viesis? � pēc toņa sprie�ot, viņa tādai iespējai drīzāk neticēja nekā ticēja.

Sems paraustīja plecus. � To nekad nevar zināt.

Viņ� varēja iedomāties tikai vienu cilvēku � Lēnu Douertiju. Ta�u priek�strādnieks Ramons Rodrigess vēl no rīta bija stāstījis, ka Douertijs strādājot Klosteros par apsargu. No nedzēru�a Douertija nekādas briesmas nedraudēja. Douertijs ālējās tikai tad, kad bija dzēris.

Interesanti gan, ka no visām ielejas vīndarītavām Douertijs darbam izraudzījies Klosterus. Diezin vai Gils maz zina, ka Douertijs iestājies viņa dienestā, varbūt tā ir vienkār�a nejau�ība. Sems pameta pētīgu skatienu uz Gila pusi un nodzēra malciņu ledaina minerālūdens.

� Vai ar savu lidma�īnu esat pēdējā laikā pacēlies gaisā? � Kellija apjautājās.

Sema skatiens atgriezās pie viņas, vārais pussmaids pauda no�ēlu. � Pēdējās pāris nedēļās man bijis tik daudz darba, ka par lidinā�anos nevarēju ne sapņot. � Likās, jautājums viņam sagādā prieku, jo liecināja, ka Kellija nav aizmirsusi viņa interesi par lidma�īnām. � Ceru, ka svētdien varē�u izrauties uz da�ām stundām un izkustināt Mazuli. Man tur, starp citu, ir viena brīva sēdvieta pasa�ieriem, un skats uz Nepas ieleju no aug�as ir aplūko�anās vērts.

� To es paturē�u prātā, � Kellija atteica un pagrozīja galvu. � Aiovā es reiz aizgāju uz gaisa svētkiem. Tur savu māku demonstrēja pāris mazu lidaparātiņu,

kas dro�i vien bija līdzīgi jūsējam. Tajos svētkos tie bija iekļauti izpriecu programmā. Es noskatījos, kā tie met cilpas gaisā, piķē, lidinās aug�pēdu virs kukurūzas laukiem. Man ir diezgan izturīgas iek�as, tomēr tādā kūle-ņo�anā, cilpu me�anā un piketē�anā es dro�i vien nespētu godam noturēties.

� Bet ja es apsolītu visu lidojuma laiku spārnus pat nesa�ūpot? � Sems runāja it kā jokojot, tomēr skatiens bija nopietns. Un ari mulsino�s.

Kellijai ļoti gribējās pieņemt tiklab solījumu, kā uzaicinājumu. Tas, protams, nebija iespējams. Rit viņa brauks no �ejienes projām. Nezin kāpēc viņa Semam to nepateica; glu�i otrādi, viņa sacīja: � Varbūt kādreiz es jūs turē�u pie vārda, � un tūliņ steidzās mainīt tematu: � Cik atceros, toreiz tiem lidotājiem visiem bija lielas brilles, kad viņi cēlās gaisā. Vai jums ari tādas ir?

Kellija vēl atcerējās, ka toreiz par godu lidotājiem orķestris visu laiku bija spēlējis vienu un to pa�u mar�u: "Re, kur zēni drosmīgie gaisā paceļas." Tad viņai nāca smiekli par tādu jocīgu ziņģi, bet pa�reiz nezin kāpēc �ķita, ka Semam tā piestāvētu.

� Vaļējā kabīnē tādas brilles ir nepiecie�amas. � Nākamajā mirkli Sema acis jautri iezibējās. � Da�kārt es pat izgreznojos ar garu baltu �alli � glu�i kā lielie gaisa varoņi Pirmajā pasaules karā.

� Vai tie�ām? � Kellija nezināja � ticēt vai neticēt.

Viņ� palocīja galvu. � Jā, kad uznāk nostalģija vai

gribas izrādīties kāda pievilcīga pasa�iera priek�ā.

� Sievietes, protams.

� Vai nu citādi! � Sems atsmēja.

� Varu iedomāties, ka savā lidma�īnā esat izvizinājis pasa�ieres bez skaita, � Kellija noteica un pēk�ņi izjuta stipru nepatiku pret visām iedomātajām pasa�ierēm.

� Jāteic, ka neesmu vis. Taisnību sakot, � viņ� ap-

klusa un meklēja Kellijas skatienu, � jūs esat pirmā, ko aicinu.

To viņa negribēja zināt. Tas, likās, visu padara tikai ļaunāku. Tomēr viņa saņēmās, pasmaidīja un atrada pat visai piemērotu atbildi. � Tādā gadījumā es jūtos ļoti pagodināta.

� Ceru. � Pēk�ņi viesu pulciņus apstaigāja sulainis, �ķindinādams sudraba trijstūri. � Tas laikam ir aicinājums pie galda, � Sems sacīja.

� Un zīme, ka mums jānovāc kinokameras. Lūdzu, atvainojiet mani! � Kellija gāja pie savas komandas. Tur viņa jutās dro�ībā.

Galda kartīte pie katra viesa �ķīvja iesprausta sudraba vīnlapu vijumā. Kellija atrada kartīti ar savu vārdu un apsēdusies atvieglota konstatēja, ka kaimiņiene pie labā sāna viņai ir Dīdi. Patlaban viņai tie�ām trūka spēka saviesīgi tērzēt ar sve�iem cilvēkiem.

� Skaisti, � Dīdī nomurmināja un ar galvas mājienu norādīja uz galveno rotājumu galda vidū: augstā sudraba vāzē kaskādēs izkārtotiem vīnogu ķekariem � melnīgi purpura Cabernet sauvignon ogu ķekari mijās ar zeltainzaļajiem pino �ardonē.

� Skaisti gan, � Kellija atzinīgi noraudzījās uz kompozīciju. � Hjū arī prastu �ādu daiļumu novērtēt. Viņ� vienmēr gau�as par to, ka viesībās mielasta galdus rotā ar ziedu sakārtojumiem. Puķu smar�a bojājot gar�u ne tikai ēdieniem, bet katrā ziņā arī pasniegtajam vīnam.

� Tas izklausās pēc Hjū.

Kellija palocīja galvu un pārlaida skatienu sasēdu�ajiem viesiem, mirkli pakavēdamās pie Sema. Viņ� sēdēja pakavveida galda goda vietā Katrīnai kreisajā pusē. Pie labās rokas viņai sēdēja barons, tam blakus baronese. Ta�u Kellija ievēroja vienīgi Semu.

Saule bija nocepinājusi viņa seju bronzas brūnumā, toties matus izbalinājusi līdz gai�am karameļu tonim. Brūnās acis tikai mazlietiņ tum�ākas. Pat tagad, pie galda sē�ot un tērzējot ar blakus sēdo�o sievieti, viņu ietvēra dziļa miera aura, kas Kelliju vilktin pievilka. Pēk�ņi viņa vairāk par visu vēlējās tikt projām no �ejienes, no �im viesībām, no �is mājas un �is ielejas.

Rit. Rit viņa varēs aizbēgt.

Sulainis, kas lēja bālzeltainu vīnu Dīdi glāzē, aizsedza skatu. Ta�u tūliņ viņ� jau bija Kellijai otrā pusē un piepildīja viņas glāzi; viesus apkalpoja vesela melnās �aketēs tērpu sulaiņu komanda.

Pie galdiem iestājās klusums, jo bija piecēlusies Katrīna. Viņa nogaidīja, līdz visu uzmanību pievērsās viņai, tad sāka runāt:

� Esmu jūs �ovakar uzaicinājusi, godinot izcilu viesi mūsu ielejā. Pēdējos divos gadsimtos Fu�ēru dzimta ir raudzējusi lieliskus vīnus savā vīndarītavā Medokā. Vīnus, ko esam dzēru�i ar baudu, kaut ari mums no tiem mutē palikusi skaudības gar�a. � Viņas piezīme izraisīja smaidus, pat klusus smieklus. � Barons Emīls Fu�ērs turpina savas ģimenes cildeno tradīciju un ari mūsdienās raudzē di�us Bordo vīnus. � Viņa pacēla savu vīna glāzi tostā par godu viesim. � Uzdzersim baronam Fu�ēram! Pirmajam no viņa daudzajiem turpmākajiem braucieniem uz mūsu ieleju.

Klusas balsis pie galdiem pauda piekri�anu tostam, visi piecēlās un, pirms iebaudīja dzīvīgo �ardonē, sveicot pacēla glāzes uz barona pusi. Viņ� piecēlās, mirkli stīvi pastāvēja, tad pamāja visiem apsēsties.

� Man �ķiet, � viņ� sacīja, a�i paraudzīdamies uz Katrīnu, � ir pienācis īstais bridis paziņot, ka divas vīndaru dzimtas � Fu�ēri no Francijas un Ratled�i no Ka-lifornijas � nolēmu�as apvienoties un kopā raudzēt izcilus, di�us vīnus no Nepas ielejas vīnogām. � Pēc �ī

I u ziņojuma varens ieelpas vilnis pār�alca viesu pulku. Barons pacēla glāzi: � Par Fu�ēriem un Ratled�iem!

Sprie�ot pēc Gila Ratled�a sejas izteiksmes un viegluma, ar kādu viņ� pacēla savu glāzi, Kellija nodomāja, k,t jaunā vēsts viņam noteikti nav nekāds pārsteigums.

I ,ai cik neiedomājami tas būtu, vienīgais, ko paziņojums izsita no sliedēm, �ķiet, bija Sems. Vai viņam tas patiesi nav bijis zināms? Bet varbūt viņ� izskatījās tik pārsteigts la pēc, ka nebija gaidījis paziņojumu tie�i �ovakar? Kellija netika gudra, jo pārsteigums Sema sejā izzuda pārāk ātri un pārāk ātri tur parādījās smaids, kad blakus sēdo�ā blondīne viņu apsveica. Kad barons apsēdās, Kellija nodzēra no savas glāzes mazu malciņu vīna.

� Kā jūs savu vīnu nosauksiet? � iejautājās respektabla vīndaru �urnāla reportieris. � Vai esat to jau izlēmis, baron?

� Tas būs Fu�ērs-Ratled�s, � barons atteica.

Katrīna nekavējās smaidīdama piebilst: � Vai ari

Ratled�s-Fu�ērs.

� Man �ķiet, ar drukas darbiem nevajadzētu steigties, Ed, � Gils Ratled�s jokodams iesaucās. � Nogaidi, līdz skaidri redzēsi, kur� ņems virsroku.

Klejs kopā ar citiem pasmējās par tēva piezīmi, tomēr zināja to, ko nezināja citi, proti, ka tēvam prātā nebūt nav pudeļu etiķete, bet ka viņ� domā par pa�u darījumu. Viņi abi ar tēvu zināja, ka vēl nekas nav melns uz balta parakstīts. Un, iekams tas nebūs noticis, ciņa turpināsies.

Sulainis nolika Klejam priek�ā auksto uzkodu � gliemenes citronu un koriandra mērcē, un Klejs no jauna centās uztvert Natālijas skatienu galda galā. Pirms mielasta nebija izdevies ar viņu pārmīt pat ne vārdu divatā, jo visapkārt bija pārāk daudz ausu, kas varēja noklausīties. Ta�u sāpīgais skatiens tum�ajās acis bridi, kad viņi sasveicinājās, pārliecināja Kleju, ka vira lēmums Natālijai bijis pilnīgs pārsteigums.

Tomēr Kleju satrauca tas, ka viņa nebija ne tik kā vienu vienīgu reizi palūkojusies uz viņa pusi. Viņa ta�u noteikti ir pamanījusi, kur viņ� sē�.

Tikai kad pirmsmaltītes uzkodu �ķīvjus novāca un galdā pasniedza jērgaļas �ķēlītes olīvju un an�ovu mērcē ar ceptiem arti�okiem, Kleju beidzot uzmeklēja Natālijas skatiens un neslēptā izmisumā pakavējās pie viņa.

Saspringums izgaisa, un Klejā no jauna uzpaloja paļāvība. Gan Natālija pratīs aizlavīties, lai satiktos ar viņu. Tas stulbais sievi�ķis tak viņu mīlēja.

Visai apmierināts Klejs notiesāja jērgaļu un nepieskārās Cabernet sauvignon glāzei. �is vīns bija Ratled�u nama personiskā rezerve, madamas vīns. Tas Kleja uztverē bija pielīdzināms suslai. Toties līdz pēdējam pilienam viņ� izdzēra ledaino, saldo Chāteau d'Yquem, vispārāko desertvīnu, kādu vien lielā dinejā iespējams pasniegt kopā ar pēdējo ēdienu.

Pēc maltītes viesi izklīda dārzos, kur piecu mūziķu ansamblis, stājies kvarteta vietā, spēlēja deju mūziku. Klejs pamanīja Natāliju stāvam mazliet nomaļu no vīra un saprata, ka pienācis viņa izdevības brīdis.

It kā pastaigādamies, viņ� aizklīda turp un, apstājies tikai pāris soļu attālumā, noraudzījās uz mūziķiem un izlikās klausāmies mūziku. � Natālij, man ar tevi jārunā. Neskaties �urp! � viņ� brīdinot pa�ukstēja, kad viņa jau grasījās pagriezties. � Nesaki neko, tikai klausies! Mājas otrā pusē ir taka, kas ved uz kokaudzi. Satiksimies tur.

� Es nevaru, � viņa at�ukstēja. � �ovakar ne.

� Tie�i �ovakar, � Klejs uzstāja. � Tā mums varbūt ir vienīgā izdevība. � Dzirdēdams, ka Natālija atvelk elpu jaunam iebildumam, viņ� pasteidzās pirmais: �Ja tu mani mīli, tad atnāksi.

�is vecais, apnicīgais meldiņ� nekad vēl nevienu nav ('ievīlis. Sievietes ir tik viegli manipulējamas, ja vien uzspēlē uz viņu jūtām. Savā nodabā smaidīdams, Klejs aizslīdēja, pirms Natālija paguva atbildēt.

Katrīna vēroja savus viesus, un lūpu kaktiņos viņai iegūla vīpsna. Paziņojums maltītes laikā bija izraisījis pārrunas un radījis manāmu satraukumu. Viņa sāņus palūkojās uz Emīlu.

� Mēs esam sakustināju�i ūdeņus, � viņa klusi uzbilda. � Daudzi gaidīja kaut kādas vēstis, tomēr ne tik drīz.

� Man ir aizdomas, ka jūsu mazdēls sevi�ķi nepriecājās, �o vēsti dzirdot. Jums ir pamats viņam dro�i uzticēties.

� Tie�ām? � Katrīnas balsī ieskanējās viegla ziņkāre.

� Atzī�os, ka es diezgan ilgi �aubījos par viņa spējām. Iedomājos, ka viņ� ir pārāk lēnīgs, ka viņam nav jūsu stingrās rokas �āda uzņēmuma vadī�anā. Ta�u tagad skaidri saprotu, ka esmu maldījies.

� Un kas jūs piespieda manīt spriedumu? � Katrīnā bija pamodusies jauna interese, nu viņa vēroja baronu, pārsteigta par dziļo pārliecību viņa balsī.

� Tās domas, ko viņ� man viendien izteica, � Emīls atbildēja, un Katrīna gaidīja tuvāku paskaidrojumu. � Viņ� klaji pauda nepatiku par to, ka Fu�ērs turpmāk dalīsies panākumos, ko Ratled�s būs ieguvis ar pa�a izraudzētu izcilu vīnu. To sakot, viņam bija glu�i vienalga, vai es nejutī�os aizskarts vai mani tas neaizvainos. � Barons domīgi palocīja galvu. � Viņ� neatkāpsies no tā, par ko ir pārliecināts. Nav daudz tādu cilvēku, par kuriem to var sacīt.

Katrīnai nebija ko atbildēt. Kad Emīls atkārtoja Sema teikto, pirmajā mirklī viņā modās dusmas. Ta�u tūliņ prātā uzradās �aubas un vesels birums jautājumu, piedevām viņu pārņēma aizvien spēcīgāka neveiklības sajūta. Vai tie�ām viņa visu laiku par Semu spriedusi aplam?

Katrīna atcerējās pati savu sarunu ar Semu pirms da�ām dienām, kad bija pieminējusi gaidāmo Emīla apmeklējumu, atcerējās Sema pēk�ņo drosmīgo tie�umu, atgādinot viņai neuzticē�anos tā spējām. Todien viņai mazdēla spriedelē�ana likās bērni�ķīga un tematam galīgi nepiemērota. Bet vai tā īstenībā ir?

Un tad vēl tā Douertija �audī�anās, kad Sems neklausīja viņas ieteikumam visu atstāt �erifa ziņā, bet pats devās turp. Todien viņa Sema rīcību uzskatīja par glu�i parastu vīrie�a tieksmi izrādīties, par vēlē�anos briesmu brīdī pierādīt savu drosmi. Vai tie�ām var būt tā, ka viņ� devies turp aiz godprātības, apzinādamies atbildību par cilvēkiem, kurus nodarbina?

Arī iesniegums tiesā pret Sonomas vīndarītavu pagāju�ajā ziemā; toreiz viņa dusmojās par mīkst�aulīgo piekāp�anos, kad Sems tik viegli atteicās no turpmākām prasībām. Tikko uzzinājusi tiesas spriedumu, viņa anulēja pilnvaras, ko bija mazdēlam pie�ķīrusi, pēc kritiena nevarēdama pati kārtot tiesu lietas. Viņas skatījumā Semam nepietika pulvera, lai cīņu turpinātu. Un tomēr... Sems bija viņus paglābis no ilgas tiesā�anās, kas būtu prasījusi ļoti daudz naudas un daudz laika.

Vai, palūkojoties atpakaļ uz pēdējiem gadiem, varbūt atradīsies vēl citi gadījumi, kad viņa aplam spriedusi par Sema rīcību? Vecums viņas aso skatienu nebija apmiglojis. Bet vai prāta asumu tas varbūt tomēr nav mazinājis? Piepe�i Katrīna apmulsa un jutās nedro�a.

� Vai dzirdat �o melodiju, �o dziesmu, Katrīn? � Emīls pēk�ņi klusu ierunājās. � Mēs ar Natāliju tās skaņās dejojām tovakar, kad es viņu bildināju. Jāiet viņu uzmeklēt un pajautāt, vai viņa nevēlētos pēc tās dejot arī �ovakar.

Katrīna palocīja galvu, gan dzirdēdama viņa balsi, bet neuztverdama vārdu saturu. Viņa pat nepamanīja I mīlu aizejam.

Kellija bija ar mieru krist ap kaklu Stīvam, kad tas pienāca un uzlūdza viņu uz lēnu deju, paglābdams no necie�ami pļāpīga vīndara, kas veselas divdesmit minūtes bija viņai pierunājis pilnas ausis, klāstīdams savu gau�ām garlaicīgo dzīvesstāstu, ta�u laikam cerībā, ka tiks intervēts parādī�anai televīzijā.

� Ak, labprāt. � Kellija satvēra Stīva roku un pameta samocītu smaidu savam garlaicīgajam sarunu biedram. � Atvainojiet, lūdzu!

� Kad būsiet nodejojusi, nāciet atpakaļ, man ir vēl ko pastāstīt, � vīndaris nosauca viņai pakaļ.

Kellija kaut ko nenozīmīgu atteica un sekoja Stīvam uz saliekamo deju grīdu, kas bija izlikta zālienā pretī vīniem apvītajai muzikantu lapenei. Stīvs aplika viņai roku un uzsāka deju.

� Glauna balle, vai ne? � viņ�, pār visu ģīmi smaidīdams, pavaicāja.

� Glauna gan, � viņa, vāri pasmaidot, atteica, nodomādama, ka laikam ir vienīgā, kas neprot priecāties. Dīdi trieca un smējās ar diviem teksasie�iem, Riks noņēmās ar pabālēju�u rokzvaigzni, kas �ķita ķluvusi pārlieku respektabla. Un Stīvs � tas prastu jautri pavadīt laiku pat kapsētā.

� Man �itā dziesma patīk, un tev? � Stīvs iedziedāja vārdus Kellijai ausī. Par laimi, balss viņam bija laba.

Kad viņi uzņēma apli pa tre�am lāgam, pienāca Sems, uzsita ar pirkstu Stīvam pa plecu un paskatījās uz Kelliju. � Vai nebūtu pienākusi arī mana kārta?

� Kālab ne? � Stīvs labdabīgi noteica.

Nākamajā mirkli Kellijas viena roka bija Semam uz pleca, bet otra iegūlusi viņa plaukstas stingrajā tvērienā. Abu dejas solis saskanēja, kaut gan Kellija to nejuta. Nekad mū�ā viņa vēl nebija tik ļoti un pilnīgi izjutusi otra cilvēka tuvu klātbūtni. īstenībā bija daudz ļaunāk, viņa jutās glu�i kā neveiklā, mulsā pusaudze, kāda reiz tie�ām bija.

� Jūs ta�u neļaunojaties par manu iejauk�anos, ko? � Sema balss tīkami ducināja. Kellija juta to vibrējam cauri viņa plecam.

� Nē. � Viņa aizvien vēl skatījās garām uz citiem dejotājiem, kas slīdēja pa dejas grīdu.

Kaut ļoti pūlēdamās, Kellija tomēr nespēja atslābināties un Sema rokās justies brīvi. Ta�u viņa augums bija pavisam tuvu un roka ap viņas vidukli dro�a un pa�apzinīga. �ai brīdī viņa atcerējās tāvakara skūpstu un tvīksmi, kādu viņ� bija pamodinājis un modināja arī tagad. Vienu pa�u mirklīti Kellija iedomājās, kā viņa justos pilnīgi Sema skavās, gribējās zināt, kā viņa rokas prot glāstīt, gribējās piedzīvot īstu aizrautību. Bet tas nekad nenotiks, viņa nedrīkstēja to atļauties.

� Jūs esat ļoti klusa, � Sems pēdīgi ierunājās.

� Man �ī bija gara diena. � Kellija izmantoja pirmo jēdzīgo aizbildinājumu, kas ie�āvās prātā, pēc tam uzsmaidīja Semam. � Bagātīgās vakariņas un vīns liekas vēl visam pieliku�i punktu.

Grumbas viņam ap muti smaidot iegriezās dziļāk. � Citiem vārdiem sakot � kā tanī dziesmiņā: "Rādi nu ceļu uz mājām, prāts man ir gurds un acis līp ciet."

Kellija iesmējās un noskaitīja otru rindu: � "Es iedzēru glāzīti vai varbūt divas, un kājas vairs tālāk nejaudā iet." �Ta�u, palūkojusies uz Semu, viņa saprata, ka tas nebūt nav vīns, kas viņai kāpj galvā.

Pārtraukusi intīmo noskaņojumu, viņa nomurmināja: � Nupat es īsti izjūtu, cik nogurusi esmu.

� Pārējiem no jūsu komandas gan vakars vēl neliekas pārāk vēls.

Kellija redzēja, ka Stīvs patlaban dancina kāda vīndara kundzi, un pasmaidīja. � Man �ķiet, viņi būtu ar mieru priecāties līdz rīta gaismai.

� Ja jūs vēlaties tikt ātrāk mājās, nekā viņi grib pārtraukt priekus, es jūs aizvedī�u.

� Nekārdiniet mani, � viņa vārgi brīdināja, � var itin viegli gadīties, ka es jūsu piedāvājumu pieņemu.

� Ko jūs tādā gadījumā sacītu, ja es piebrauktu auto tūliņ pēc �īs dejas?

Tikai mirkli vilcinājusies, Kellija atteica: � Es sacītu � jā.

� Labi. Uzskatiet jautājumu par nokārtotu. � Nebija iespējams neatsmaidīt pretī viņa smaidam.

Galvu pacēlis, Emīls devās cauri viesu burzmai, pāris rei�u, kā parasts, izklaidīgi palocīdams galvu, nevienu lāgā neredzēdams, ar acīm meklējot tikai Natāliju. Beidzot viņ� glu�i negaidot ieraudzīja sievu vienu pa�u ejam pa dārzu. Viņ� tūdaļ mainīja virzienu.

� Natālij! � viņ� ierunājās, sievu vēl nepanācis. Viņa iztrūkusies apsviedās apkārt, kuplie sarkanie svārki noplīvoja kā liesma. � Paklau, pēc �īs mūzikas mēs dejojām tovakar, kad saderinājāmies. Man piemirsies, kā �o gabalu sauc. Tu to noteikti atcerēsies.

Natālija izskatījās bāla, izbiedēta, nedro�iem pirkstiem nervozā kustībā tvēra pērles pie kakla. � Es... man arī aizmirsies.

� Vai neiesim arī tagad to padejot? -� Emīls jautāja nopietni, kā vienmēr.

Natālija tikko manāmi papurināja galvu, noraidot aicinājumu. � Deja dro�i vien drīz beigsies. Varbūt citreiz. � Viņa ar mokām piespiedās pasmaidīt.

Emīls saklausīja sievas balsī tādas kā vieglas trīsas un paraudzījās viņā ar sev pavisam neraksturīgu dedzību. � Vai nejūties labi? Tu esi bāla.

� Nē, man tikai sāp galva. � Viņa pavir�i atmeta ar roku. � Viesības, troksnis, mūzika � galvā dūc. Bet vairāk nekas. Iedomājos iznākt ārā, ro�u dārzā. Te ir klusu, var atelpot.

� Varbūt pateikt kādam sulainim, lai atnes tev kaut ko pret galvassāpēm?

� Es jau iedzēru. Lūdzams, neraizējies! Gan jau drīz pāries. Noteikti pāries. Tev jāiet atpakaļ pie viesiem, � viņa ba�īgi mudināja. � �ie cilvēki ta�u atnāku�i, lai tiktos ar tevi. Nepamet viņus novārtā.

� Labi, labi. � Ta�u Natālijas izturē�anās, neizprotamais satraukums darīja Emīlu nemierīgu. Viņ� domāja par to, arī atgriezies pie pārējiem, pats jutās dziļi satraukts, stiprāk satraukts, nekā gribēja sev atzīties. Ta�u tie�i tas viņu mudināja paturēt acīs ro�u dārzu... un Natāliju.

Katrīna apturēja vienu no sulaiņiem. � Ja ieraugāt manu mazdēlu, sakiet, ka man ar viņu jārunā.

� Jā, madam. � Galvu palocījis, sulainis aizgāja.

� Kas vainas, Katrīn? � ieskanējās Gila dzēlīgā balss. � Vai Sems tev atkal sagādājis vil�anos?

Katrīna lēni pagriezās, lai ielūkotos dēlam sejā, Gils ar brendija glāzi rokā pakāpās soli sānis. Lūpās viņam rotājās tīksmīgs smaidiņ�, bet acīs zibēja naids.

� Sems, par laimi, nav tāds kā tu, � Katrīna atteica, dzedri viņu uzlūkodama.

Gils tum�i pietvīka, pierē pietūka asinsvads, kad viņ� atbildēja mātes skatienam. Viņ� a�i iedzēra malku konjaka un acīm redzami pūlējās apvaldīt dusmas.

� Tava �āvakara balle būs mutē visai ielejai. Bet nekas ta�u vēl nav parakstīts, vai ne? Man ir ieplānots

�onakt aprunāties ar baronu. Kas zina! Varbūt ielejai vēl būs iemesls pasmieties.

� Man �ovakar prāts nenesas ielaisties lieti�ķās pārrunās ar tevi, Gil, � Katrīna manāmi neiecietīgi attrauca.

� Tu visu uztver pārlieku personiski, kaut gan neviens pret tevi nevēr�as. Ari nejēdzīgā greizsirdība starp tevi un brāli arvien ir bijusi posto�a. Tikpat posto�a kā kaitēkļi, kas maitā nost tavus vlnadārzus, saēd vīnogulāju saknes, un pēc laika stādi ir pagalam. Es nedrīkstēju ļaut tam turpināties. Iedomājos, ka tad, ja tev būs pa�am savi dārzi, tu to sapratīsi. Tomēr maldījos. � Piepe�i viņa jutās vārga, skumja � un veca. D�onatans ir miris, bet tu vēl aizvien esi tās kaites saindēts.

� Vai tā tu gribi attaisnot manis padzī�anu no mājām? � Gils jautāja klusu, bet nikni.

� Ak tu nabaga niknais vecais virs, � Katrīna nobubināja un devās projām, stingri balstīdamās uz spieķa.

Vairoties no sastap�anās ar viesiem, viņa gāja taisni uz terasi, kur tikai da�i ciemiņi vēl tērzēdami kavējās pie galdiem. Domās iegrimusi, Katrīna gandrīz nepamanīja Semu, kad tas gariem soļiem steidzās uz durvīm.

� Sem, Sem! Man ar tevi jāparunā, � viņa uzsauca un paātrināja soli.

Sems apstājās un uzmeta Katrīnai dusmīgu skatienu.

� Es aizvedī�u Kelliju Duglasu uz Darnela pansiju. Pēc kādas pusstundas bū�u atpakaļ.

� Viņai nekas nenotiks, ja vēl brītiņu pagaidīs. � Atbilde skanēja skadri. Katrīna bija kļuvusi viegli aizkaitināma. � Ienāc man līdzi iek�ā!

Pavēlnieciskais tonis Semu aizskāra. Vaigā ietrīsējās muskulis, kad viņ�, zobus sakodis, atvēra Katrīnai durvis un pats iegāja nopakaļ. Lielajā hallē viņ� apstājās un gaidīja, cie�i skatīdamies vecaimātei acis, glu�i neapzināti nostājies cīņas pozā.

� Kas tad nu tik steidzams, ka nav iespējams pagaidīt?

� Es runāju ar Emīlu...

� Jā, un jūs abi esat panāku�i vieno�anos, es zinu. Pie galda dzirdēju tavu paziņojumu. � Sems pat nepūlējās apvaldīt skarbumu balsī; atceroties notiku�o, viņam asi iedzēla sāpe. � Būtu jau gan tu varējusi pateikt man to mazliet agrāk, pirms darīji zināmu pasaulei, Katrīn. Tik daudz es no tevis laikam esmu pelnījis.

� Protams, gribēju tev to pateikt. Mēs ar Emīlu bijām norunāju�i, ka vēl nekas netiks paziņots... � Viņa aprāvās un nepacietīgi pavēzēja roku, aiztraukdama teikuma beigas. � Neba par to es gribu ar tevi runāt. Pirms maza brītiņa Emīls man pateica � tev esot iebildumi, ka Ratlcd�u vīns nestu arī Fu�ēru vārdu. Vai tā ir taisnība?

� Taisnība. � To pateicis, Sems gribēja iet projām, bet pārlēma citādi. � No visas tiesas, Katrīn, es nesaprotu, kā, ellē, tu nespēj to aptvert. Kop� puikas gadiem es pastāvīgi to vien esmu dzirdējis, ka reiz pienāks diena, kad Ratled�u nama vārds tiks piesaukts kopā ar Petrusu, Mu-tonu-Rot�ildu un Margo vārdu. �im mērķim tu esi ziedojusi visu savu mū�u. Vīnstādi, ogas, vīni � tas bija vienīgais, kam tu dzīvoji, nekas cits tev neko nenozīmēja. Un nu viss ir cauri. Bijis un izbijis. � Viņ� paskatījās uz Katrīnu un pagrozīja galvu. � Ratled�u nama vairs nav, kop� �ī vakara tā vairs nav. Tikai Fu�ēru Ratled�i vai Ratled�u Fu�ēri. Bet nav vairs Ratled�u nama.

� Un tas tev tie�ām kaut ko nozīmē? � Gau�i savādu skatienu Katrīna noraudzījās Semā.

Viņam neviļus izlauzās rūgti, piesmaku�i smiekli. � Manu dieniņ, Katrīn! Es esmu Ratled�s. Mums visiem dzīslās tek vīns, nevis asinis. � Viņ� pagriezās un izgāja ārā, atstādams Katrīnu stāvam halles vidū.

Iziedama ārā, Kellija domāja, ka ieraudzīs pievedceļā piebrauku�u Sema d�īpu. Ta�u viņ� stāvēja blakus

tum�i zaļam jaguāram ar paceļamu jumtu. Pieliecies viņ� tai atvēra durtiņas.

� Nu jā, tā patie�ām ir automa�īna, kas piedien veiksmīgam vīndarim, � Kellija pusjokodama noteica.

� �ito es izbraucu laukā tikai tad, ja gribu uz kādu atstāt iespaidu. � Sems nogaidīja, līdz Kellija apsē�as un savāc svārkus ma�īnā, tad aizcirta durtiņas.

� Ar mani jums tas ir izdevies, � Kellija sacīja, kad viņ� apgāja apkārt, lai sēstos pie stūres.

� Priecājos. � Viņ� atvēra durtiņas, turēdams rokā atslēgas. �Ja vēlaties, varu pacelt jumtu.

Kellija papurināja galvu. � Ir brīnumjauka nakts. Jumts nav vajadzīgs. � Vēj� un brauciena radītais troksnis apgrūtinās runā�anu. Kellijai tā �ķita labāk.

Tikusi projām no viesību nama un spo�ajiem gaismekļiem, Kellija ieraudzīja, ka nakts debesis piebiru�as zvaigznēm un krietni augstu pakāpies ari pusaugu mēness. Uz �osejas nebija gandrīz nekādas satiksmes. Sporta auto netraucēts slīdēja no likuma likumā. Vēj� svilpoja gar ausīm, nesdams līdzi visas ielejas smar�as. Kellija pavērsa seju gaisa strāvojumā un ne vairs ko domāja, ne juta.

Automobilis drīz vien samazināja gaitu, Sems nogriezās sānceļā, pa kuru varēja nokļūt Senthelēnas pilsētiņas nomalē. Pēdējās divas jūdzes aizslīdēja ātri. Kellijai kļuva gandrīz �ēl, kad jaguārs iegriezās pansijas piebraucamajā ceļā un apstājās. Motors apklusa, gaisma nodzisa.

� Redziet, cik ātri atbraucām. � Sems pagriezās pret Kelliju un pārlika roku pār viņas sēdekļa atzveltni.

� Pavisam ātri. � Kellija atkabināja dro�ības jostu un sniedzās pēc roktura, lai atvērtu durtiņas un laistos lapās. � Paldies par vedumu. Es... � Pēk�ņi viņa klusajā nakti uztvēra attālas mūzikas skaņas un ieklausījās, negaidot nokļūdama atmiņu gūstā, atcerēdamās citas reizes, kad bija tādu mūziku dzirdējusi. � Spāņu ģitāra, � viņa nomurmināja.

Ari Sems pacēla galvu un ieklausījās. � Dro�i vien tuvumā apmetu�ies migrantu strādnieki.

� Laikam gan, � Kellija klusu atteica, vēl joprojām klausīdamās.

� Cik ilgi jūs vēl te būsiet? � Semam jautājums paspruka, pa�am to negribot.

� Brauk�u projām rītrītā.

� Rīt? � Viņ� pārsteigumā sarauca pieri. � Man likās, jūs te pakavēsieties vēl pāris dienu.

� Pārējie paliks. Viņiem vēl �is tas jānofilmē. Migrantu strādnieki vīnadārzos, ar vīnogām piekrautās kravas ma�īnas ceļā uz vīndarītavām, ogu apstrāde vīndarī tavās � daudz tādu kadru, kur mana klātbūtne nav nepiecie�ama, � Kellija skaidroja. � Es savu darbu esmu pabeigusi.

� Tad jau �īs patlaban ir ardievas. � Sems pacēla roku, atglauda viņas tum�o matu �ķipsnas un, saņēmis plaukstā pakausi, ar īk�ķi viegli paberzēja viņas vaigu.

� Tā laikam iznāk. � Balss Kellijai it kā mazliet aizķērās, neskanēja glu�i tik noteikti, kā viņa vēlējās brīdī, kad Sems nenolaida no viņas skatienu.

Kellija redzēja pārvērtību Sema acīs, tās kļuva tum�ākas un dziļākas. Atkal modās jūtas, uzvilnīdamas negaidītas alkas. Kellija pieskārās Sema elkonim, teikdama sev, ka nemaz to nevēlas darīt, ta�u tie bija meli. Viņa vēlējās gan.

Lūpas gan vēl murmināja, ka jāiet iek�ā, jāsakravājas. Ta�u viņa neatrāvās un nekur negāja.

� Jāiet... � Sems atbalsoja, pieliekdamies tuvāk, nu jau ar abām rokām saņemdams viņas seju kā ietvarā.

Zem īk�ķa viņ� juta Kellijas straujo pulsu, kas sabal-sojās ar viņa sirdspukstiem. Pulss un viņas klusē�ana � cita iedro�inājuma viņam nevajadzēja.

Sems maigi paberzēja lūpas gar viņas muti, izbaudīdams liego saskarsmi. Tā iesildīja viņus abus, un viņ�

sajuta vieglu, piesardzīgu atsauk�anos. Bet viņam vajadzēja vairāk, un viņ� tiecās pēc kā vairāk, pievilka Kel-lijas augumu tuvāk, iegremdēja pirkstus viņas matos, vilka ārā matadatas, jauca nost barjeras.

Sems neatskārta, kurā brīdi Kellijas lūpas pavērās, kad viņu mēles sastapās maigā rotaļā, bet juta, ka viņa gar�o svaigi un tīri kā lietus ūdens. Viņ� zināja, ka grib to dzert un dzert, un neatdzerties. Dziņa gūt vairāk nerimās, tā bija karsta kā �ī nakts, kā tālīnās spānie�u ģitāras smeldzo�ās, trīsuļojo�ās skaņas. Un �ajā kvēlē, viņ� juta, beidzot varēs rast mieru.

Atvirzījusies no Sema, Kellija nokāra galvu, lai izvairītos no viņa pētījo�ā skatiena, jo izcīnīja smagu cīņu ar nepiepildāmām ilgām. Viņa aizbrauks jau no pa�a rīta. Ar to viss beigsies. Tam jābeidzas.

Kellija dziļi jo dziļi ievilka dva�u, ieelpoja siltās, dzīvīgās smar�as, kas saistījās ar Semu. Paslidinājusi rokas viņam zem �aketes, mirkli tā paturēja. īsu mirkli, lai spēcinātu pati sevi, viņa izjuta Sema muskuļus, viņa vīri�ķīgo spēku. Tā viņa guva spēku ari savam lēmumam.

� Ardievu, Sem! � Viņa izkāpa no automa�īnas un ātriem soļiem devās uz namdurvīm.

Sems noraudzījās viņā, nepakustēdamies līdz brīdim, kad parādes durvis aizdarījās. Tad viņ� pavēra plaukstu un paskatījās uz matadatām, kas tur bija paliku�as. Piecas matadatas. Saspiedis tās atkal cie�i saujā un mirkli paturējis, Sems ļāva tām ieslīdēt kabatā un iedarbināja motoru; tā rūkoņa noslāpēja tālās vientuļās ģitāras skaņas.

Katrīna joprojām stāvēja pie loga, kur pirms brī�a bija nostājusies un noskatījusies, kā tumsā izgaist jaguāra sarkanās aizmugures uguntiņas. Viesības un namamātes pienākumi bija aizmirsu�ies kopā brī�a, kad

prāts darbojās vairs tikai ap nule notiku�o sarunu ar mazdēlu. Uguns viņas acīs bija apdzisu�i, pleci sagumu�i, viņa smagi atspiedās uz spieķa un izskatījās tāda, kāda patiesībā bija � pēc pagalam samulsu�as vecas sievas.

� Ko es esmu izdarījusi? � viņa, tumsā stāvēdama, nopurpināja.

Netālu no piebraucamā ceļa koku ēnā kaut kas kustējās. Ielūkojusies cie�āk, Katrīna saskatīja, ka tur iet vīrietis, bet, pavisam sasprindzinājusi redzi, pazina, ka gājējs ir Emīls.

Ko viņ� tur klīst pa āru viens pats? Kāpēc viņ� nav kopā ar viesiem? Katrīna kļuva vēl domīgāka, kad redzēja baronu iegrie�amies vecajā jājamceļā un pazūdam koku lapotņu savijuma ēnā.

Jāparunā ar Emīlu. Ta�u Katrīna nostāvēja vēl veselu garu minūti, kamēr doma uzkrāja pietiekamus spēkus, lai viņa iz�ķirtos par rīcību. Klaudzinādama spieķīti vienā rakstā ar soļiem, viņa izgāja no lielā salona un pāri hallei devās uz mahagoni durvīm.

Ceļu īsinādama, Katrīna �ķērsoja piebraucamo ceļu un �auro zāliena joslu, kas ceļu �ķīra no jājamtakas. Ta�u, tikko mājas gaismu mestais atspīdums izzuda, acis vairs lāgā nerādīja. Īstenībā viņa jau sen zināja, ka tumsā redz vāji. Bet nu tumsa �ķita pavisam necaurredzama, un Katrīna palika stāvam blīvajās ēnās, kas saplūda kopā kā melna siena.

Mirkli vilcinājusies, Katrīna griezās atpakaļ uz māju pusi. Ar Emīlu tomēr jātiekas un jārunā; tā vairs nebija vēlē�anās, bet nepiecie�amība, kaut kas tik pavēlo�s, ko viņa nespēja atlikt uz vēlāku laiku. Vai tad viņa nebija Kellijai Duglasai di�ojusies, ka pa �o taku spēj iet aizsietām acīm? Tā bija taisnība brīdī, kad viņa to sacīja, un taisnība tā ir arī tagad. Instinkta, atmiņas un spieķa vadīta, Katrīna lēni un piesardzīgi virzījās uz priek�u.

Viesību trok�ņi aizvien vairāk pagaisa, un koku ēnās iekļautās takas klusums saslēdzās ap viņu. Divreiz Katrīnai �ķita, ka kaut kur priek�ā sadzirdamas balsis, un viņa apstājās ieklausīties. Tomēr abas reizes bija spiesta secināt, ka dzirdētā skaņa nav nekas vairāk kā vēja �uksti koku lapotnēs.

Zem kājām gadījās paprāvs akmens. Katrīna sa�ūpojās un gandrīz pakrita, ta�u paglāba spieķis, un viņai izdevās noturēties kājās. Viņa piespieda roku pie sirds, kas neganti dauzījās.

� Stulbā ve�a, � Katrīna pati sevi �ukstus norāja. � Ko valkājies apkārt pa mellu nakti bez gaismekļa, nudien, pelnījusi krist un lauzt sprandu.

Tomēr viņa devās tālāk, tikai pūlējās soļus spert piesardzīgāk. Taka �ķita daudz garāka nekā dienā. Viņa jau satraucās, ka būs noklīdusi no takas. Nu viņa apstājās bie�āk un vērīgi skatījās uz priek�u, cerēdama, ka melnajā tumsā drīz iespīdēsies de�ūrugunis vīndarīta-vas pagalmā.

Tie�ām � klāt gan, tās Katrīnai māja pretī pa lapotņu starpu. Viņa atviegloti nopūtās � nav vairs jāba�ījas par nomaldī�anos. Nu viņa beidzot apstājās un pārsteigta iedomājās, kālab gan Emīls naktī gājis uz vīn-darītavu un kā vispār kaut ko zinājis par �o taku. Tomēr viņa �os jautājumus atvairīja; gan jau drīz uzzinās visas atbildes.

Skaidri saredzēdama ceļamērķi, Katrīna devās tālāk. Pagalma cļe�ūrlampas spīdēja pretī kā bākas, kā dro�as vadugunis. Pagājusi da�us jardus, kaut kur mazliet tālāk izdzirda balsis.

� Emīl? � viņa jautājot iesaucās. Tūliņ iestājās klusums. Katrīna sarauca pieri, cie�i pārliecināta, ka nav nedz alojusies, nedza tikai iztēlojusies. � Kas runā? Kas tur ir? � viņa noprasīja,bet atbildi nesaņēma.

Tālāk no ceļa kaut kas nokustēja, ta�u Katrīna redzēja

tikai melnu tumsu, vairāk neko. Klusītēm viņa virzījās uz priek�u, ausīdamās, vai atkal ko nesadzirdēs, un ar katru mirkli juzdamās neomulīgāk.

Beidzot viņa sasniedza labi apgaismotu klaju vietu vlndarītavas pagalmā un paraudzījās visapkārt, tomēr no Emīla nebija ne vēsts. Nospriedusi, ka barons iegājis vlndarltavā, ari viņa devās uz masīvo durvju pusi, izslēgdama no apziņas iedomas par rēgiem.

Vlndarītavas ēkas tālīnajā stūri atskanēja apspiests lāsts. Katrīna ieraudzīja saliku�u vīrie�a stāvu zogamies uz priek�u.

� Emīl, vai tas esat jūs? � viņa skaļi sauca, pasperdama soli uz priek�u. Stāvs izslējās, galva pasviedās aug�up, spuld�u gaismā skaidri parādījās seja. Iztrūkusies Katrīna palika stāvam un uzsauca: � Kas jums te meklējams?

Izdzirdis viņas balsi, skrējējs nosvieda to, ko bija turējis rokā, un aizjoņoja tumsā aiz vlndarītavas ēkas, soļi vien nodimdēja nakts klusumā.

Ko viņ� tur nometa? Katrīna grasījās doties turp, bet pēk�ņi ieraudzīja kaut ko lielu guļam uz ceļa, tik tikko pamanāmu dziļajās ēnās. Tas izskatījās pēc... Katrīna piespieda roku pie kakla.

Dievs �ēlīgais, tas izskatījās pēc cilvēka auguma.

Katrīnai viss sagriezās acu priek�u, prātā uzņirbēja iedomu ainas, bet viņa piespiedās iet tālāk. Zemē gulēja vīrietis, gulēja uz mutes, nesamaņā. Viņa pieliecās un pieskārās melnajā smokingā tērptajam plecam. Tas ļengani padevās viņas rokas kustībai.

� Emīl, � viņa gribēja iesaukties, bet kakls aiz�ņaudzās, un balss aiztrūka.

Viņ� negulēja nemaņā. Viņ� bija miris.

To Katrīna saprata, pat nepaspējusi pataustīt Emīla pulsu. Vienā mirkli viņu pārņēma vēl daudz lielākas drausmas nekā par rēgainu iedomu tēlu.

Negantā dauzī�anās pie durvīm turpinājās skaļi un neatlaidīgi. Kellija paslēpa seju zem spilvena, pūlēdamās neko nedzirdēt. Tas nelīdzēja. Samiegojusies viņa ņurdēja, lai tak rimstas, bet tad neskaidri izdzirda kādu balsi saucam viņu vārdā. Atmetusi spilvenu sāņus, viņa pacēla galvu un atbraucīja matus no sejas. Apziņas slēd�i nedarbojās. Viņa samirk�ķināja acis, lai prāts noskaidrotos, un pameta samiegoju�os skatienu logā, pa kuru istabā ieplūda pērļaina rītausma.

� Kellij! Dieva dēļ, mosties! � Dauzī�ana sākās no jauna tā, ka durvis rībēja un klaudzēja.

Beidzot saklausījusi un pazinusi Dīdi balsi, Kellija miegaini atsaucās: � Eju.

Viņa izrausās no gultas, paķēra pār tās kājgali pārmesto zīda rītakleitu, uzrāva mugurā un apskaitusies pāri istabai aiztenterēja pie durvīm. Līdzko viņa tās atslēdza un atvēra, Dīdi kā viesulis iedrāzās istabā.

� Pasteidzies, ģērbies! � viņa mudināja Kelliju. � Mums nav daudz laika. Pagāju�ajā naktī nogalināts barons.

� Ko? � Kellija vienā mirklī pamodās un atkal atbraucīja matus.

� Tu dzirdēji, ko teicu, � barons nogalināts, glu�i kā avī�slejā: "noslepkavots". � Viņa piegāja pie kofera, ko Kellija bija sakravājusi iepriek�ējā naktī, un cēla ārā drēbes. � Aizdomās turētais jau apcietināts. Mūsu pui�i ir pie cietuma. Es runāju ar Hjū, un viņ� grib, lai mēs gādājam par informāciju. � Dīdi izvilka no kofera firziķkrāsas krū�turi un tam pieskaņotas biksītes.

� Kad tas notika? Kur? Kā? Kāpēc? � Nebija īstais brīdis kautrēties, Kellija nometa rītakleitu un naktskreklu, pamezdama tos, kur kritu�i, un sāka ģērbties.

� Nakti. Drīz pēc tavas aizbrauk�anas. � Dīdi izvilka no kofera pelēkbaltus svārkus un zeltdzeltenu blūzi un izklāja uz gultas. � Atrada viņu Katrīna � naktī pie vīndaritavas. Dabūjis sitienu pa galvu ar nenoskaidrotu cietu priek�metu. Par "kāpēc?" tev būs jāapjautājas tam, kas to izdarījis. � Pa to laiku viņa bija sameklējusi zeķbikses un pasniedza Kellijai, pēc tam nolika tai pie kājām gai�u kurpju pāri. � Satelltma�lna ir ceļā. �ie brauc no Piekrastes. Es salūko�u mums kafiju un gaidī�u tevi autiņā. � Dīdi izvirpuļoja pa durvīm, ka garie svārki � tie pa�i, kas viņai bija mugurā iepriek�ējā vakarā ballē, � nopllvoja vien.

Pēc piecām minūtēm Kellija jau apģērbusies skrēja lejā pa kāpnēm. Mati nesasprausti, visa kosmētika, ari suka, ķemme, matadatas steigā samestas smagajā somā, kas viņai atkal karājās plecā.

Dīdi jau sēdēja automa�īnā, motors bija iedarbināts, kad Kellija ierausās viņai blakus. � Jāsakopjas. � Spogulīti uz ceļiem nostutējusi, viņa ķērās pie krā�ļo�anās, ko bija iemācījusies nepiecie�amības gadījumā izdarīt veikli un ātri. � Ko barons meklēja vlndarītavā?

� Vai nu to neviens nezina, vai nesaka. � Dīdi izgrieza auto no piebraucamā ceļa uz �oseju.

� Katrīnai gan vajadzētu zināt, � Kellija prātoja, pārpūderēdama sejas tonējumu un sārtinājumu. � Tu teici, ka viņu atradusi Katrīna, tātad viņa zināja, ka barons būs vlndarītavā. Tā ta�u nevar būt tīra nejau�ība, ka viņi tur sagadījās abi.

� Trāpīga doma. Ta�u Katrīna nerunā ne ar vienu, tikai ar policiju. Man �ķiet, viņa kaut ko ir redzējusi. Kāds policists ļāva diezgan skaidri noprast, ka viņa ir viena no tiem, kas apcietināto identificējusi.

� Un kas ir apcietinātais? � Kellija pabeidza lūpu krāso�anu un sāka darboties ap acīm.

� Pagaidām vārds vēl nav izpausts.

� Dro�i vien neizpaudīs ari, kamēr nevarēs uzrādīt apsūdzību. Vai tas būtu bijis kāds no viesību dalībniekiem? � Atlika vairs vienīgi pārlaist tu�u pār skropstām.

� Nē. Policija nopratināja visus līdz pēdējam cilvēkam, pirms palaida uz mājām. Man palika tāds iespaids, ka tas, ko apcietināja, nekādā ziņā nav bijis no viesiem.

� Mani visvairāk mulsina nozieguma motīvs. � Veikliem pirkstiem Kellija savija garos matus ierastajā fran�u pīnē. � Kālab kādam būtu ievajadzējies nogalināt baronu?

� Varbūt glu�i parasts uzbrukums laupī�anas nolūkā, tikai slikti beidzies, � Dīdi ieteicās, visai vienaldzīgi paraustīdama plecus.

� Tātad aplaupī�ana? � Kellija neticīgi atkārtoja.

� Kāpēc ne? Ielejā �um un mud� trūcīgi imigrantu strādnieki.

� Es zinu. � Bet viņas instinkts tādu risinājumu nepieņēma.

Vairāk nekāda runā�ana neiznāca, jo viņas jau bija piebrauku�as pie pilsētas valdes nama, kur atradās arī policijas iecirknis un cietums. Kellija saskaitīja vismaz trīs citu televīzijas studiju komandas grozāmies uz ietves. Sprie�ot pēc uzrakstiem uz ielas malā novietoto busiņu sāniem, tie visi bija no Rietumu krasta studijām.

Gabaliņu tālāk pamanījusi Stīvu un Riku, Kellija devās turp. Dīdī turējās viņai cie�i nopakaļ. � Vai ir zināms kas jauns? � viņa jautāja, turēdama bloku un rakstīkli rokā.

� �is tas ir, � Stīvs atteica un ar galvu pamāja uz kaut ko.

Kellija pagriezās un redzēja, ka Linda D�eimsa pamet savējos un �igli nāk tie�i pie viņiem, naidīga līdz matu galiņiem. � Ko tu te dari? � viņa sirdīgi noprasīja. � Par Rietumu krastu gādāju es.

� Mēs filmējam programmu Ratled�u namā, kur notika slepkavība. � Kellija pat nemeklēja nekādus izlīguma vārdus. Bija pārāk agra rīta stunda, un viņai prasījās pēc pirmās cigaretes un vairāk nekā malciņa kafijas.

� Tad paliec pie savas programmas, bet reportā�u par �o notikumu taisī�u es, � Linda paziņoja.

� Dari, kas tev darāms, un nejaucies mūsu darbā! � Kellija atcirta.

Linda ar ļaunu skatienu ieurbās Kellijā. � Dariet, dariet... redzēs, kam tas būs vajadzīgs. � Apsviedusies uz papē�a, viņa aizgāja.

� Maita, � Dīdī norūca.

Domās Kellija atkārtoja �o vārdu, bet tad ieraudzīja ielas malā piebraucam d�īpu. No tā izkāpa Sems un, pārlaidis skatienu �urnālistiem, palika stāvam. Likās, neviens cits viņu nav pamanījis. Kellija atvainojās savējiem un gāja pie Sema. Viņ� izskatījās noguris un izmocīts, kā da�dien negulējis cilvēks. Kalsno, iedegu�o seju apēnoja nenoskūta bārda.

� Man vajadzēja gan iedomāties, ka jūs būsiet �eit, � viņ� padrūmi noteica, seja �ķita skarba un noslēgta, un balsī ieskanējās aizkaitinājums.

� Kā turas Katrīna? � Kellija jautāja.

� Labi.

� Un baronese?

� Nesūknējiet no manis informāciju, Kellij! � Sems brīdināja, skaidri ļaudams saprast, ka nav tādā noskaņojumā, lai atkal dotu atbildes uz preses jautājumiem. Viņa glu�i labi varēja iedomāties, kā visi metu�ies pie Ratled�iem, līdzko paklīda valodas par barona nāvi.

� Es nejautāju reportā�ai, Sem, � Kellija klusu noteica.

Sema tie�ais skatiens vērīgi nopētīja viņas seju. Tad viņ� palocīja galvu, neviļus īsi un gurdi nopūzdamies. � Ārsts iedeva Katrīnai miegazāles. Viņai tas ir smags

trieciens. � Pēc īsas pauzes viņ� drūmi piebilda: � Tas varēja nenotikt.

Kellija saklausīja pa�apsūdzību Sema balsī un uzlika roku viņam uz elkoņa, pirmoreiz pati meklēdama saskarsmi ar viņu. � Ja arī jūs būtu bijis tur, Sem, jūs nekādā ziņā nebūtu varējis to novērst.

Viņ� gribēja kaut ko sacīt, tad aprāvās, pacēla skatienu, un viņa acīs Kellija pamanīja piesardzību, kas bija tēmēta vai nu uz viņas profesiju, vai viņu pa�u. Lai nu kā, tas sāpēja. Kellijai gribējās, lai Sems viņai uzticas. Viņa nesaprata, kālab tas pēk�ņi �ķiet tik svarīgi.

Pēdīgi viņ� noteica: � Varbūt varēju, varbūt ne.

Piebrauca gai�brūna automa�īna un apstājās vietā, kas bija rezervēta vienīgi varas iestā�u satiksmes līdzekļiem. No tās izkāpa vīrietis tum�ā uzvalkā ar kaklasaiti; paliecies atpakaļ, viņ� no sēdekļa paņēma portfeli. �urnālistu bars tūdaļ metās vīrietim klāt.

� Kas tas tāds? � Kellija ziņkārīgi jautāja. Kad vīrietis izslējās, agrās rītā saules stari uzzibsnīja viņa briļļu metāla ietvaros. Pār pieri noslīdēja brūna matu cirta. Viņ� to pieglauda un pagriezās pret �urnālistiem, pirms Kellija paguva ieskatīties viņam sejā.

� Zelinskis, apgabala prokurors, � Sems atbildēja.

Kellija uzmeta viņam iztrūcinātu skatienu, ta�u tūliņ

atkal pievērsās prokuroram. Zelinskis. Tas ta�u nevarēja būt Olijs Zelinskis. Olijs bērnībā un pusaudzes gados bija viņas draugs � vienīgais draugs. Jau tolaik viņ� bija prātojis par jurista izglītību.

Kellija nemanīja, kā kājas pa�as viņu nesa tuvāk atbraucējam. Viņa nemanīja arī, ka Sems viņai seko. Viņa redzēja vairs vienīgi garo, slaido vīrieti tum�ajā uzvalkā ar kaklasaiti.

Beidzot viņa ieraudzīja arī vīrie�a seju. Tas tie�ām bija Olijs, garais, lempīgais Olijs, ādamābols vēl aizvien tāpat lēkāja aug�up un lejup, kad viņ� runāja, briļļu stikli

palielināja gai�brūnās acis, padarot tās vēl lielākas un apaļākas. Olijs Pūce � tā viņu saukāja citi bērni.

Bija gan viņi pārītis � Olijs Pūce un Līziņa Resnlte. Tagad gandrīz smiekli nāca, atceroties, kādi viņi toreiz biju�i � viņ� gar� un tievs kā sklanda, viņa kā tauku kunkulis; klases biedru apcelti, viņi apvienojās pa�aizsardzībā un vēlāk kļuva cie�i draugi.

Bet lai paskatās uz viņiem �odien, Kellija nodomāja. Olijs ticis par apgabala prokuroru, un viņai drīz būs pa�ai sava �ovprogramma nacionālajā televīzijā. Viņa jutās priecīga un lepna � par abiem.

Olijs, likās, ļoti labi novadīja improvizēto preses konferenci. Mikrofoni līda viņam gandrīz vai sejā; jautājumi bira no visām pusēm; uz da�iem viņ� atbildēja, pārējos nelikās dzirdam. Kellija vairs nekavējās pagātnes atmiņās, bet ieklausījās Olija spēcīgajā baritonā.

�... apsūdzēts slepkavībā.

� Vai esat ar viņu runājis? � no aizmugures klieg-�us jautāja kāds reportieris. � Vai viņ� pateica, kādēļ nogalinājis baronu?

� Jebkādi spriedelējumi par slepkavības motīviem pa�reizējā izmeklē�anas stadijā nebūtu nekas vairāk kā tuk�i pieņēmumi, � Olijs atbildēja. � Bet, kas attiecas uz jūsu pirmo jautājumu, nē, pats ar viņu runājis neesmu. � Skatiens pārslīdēja �urnālistu sejām, īsi pakavējās arī pie Kellijas, kamēr viņ� gaidīja turpmākos jautājumus.

Nākamo uzdeva Linda D�eimsa: � Vai viņam ir ģimene?

� Viņam... � Olijs aprāvās, viņa skatiens strauji atgriezās pie Kellijas, acis silti iemirdzējās. Viņ� bija to pazinis. Gaidījusi Kellija to nebija, bet kur� gan vēl viņu tik labi bija pazinis? Tad viņ� strauji novērsa skatienu. Ta�u, līdzko atkal pacēla galvu, skatiens tūdaļ sameklēja Kelliju, un �oreiz acīs parādījās sāpīga izteiksme.

Kellijai pēk�ņi pakrūtē iemetās nelabums. � Viņam bija meita, bet tā jau sen gadus ieleju pametusi. Cik man zināms, vairāk piederīgo viņam nav.

Kaut kur aiz muguras atskanēja �ēlabaina vīrie�a balss: � Negrūdiet mani, es tak jau pats eju.

� Re, kur viņ�! � iebrēcās kāds reportieris, noslāpēdams vārgo izmisuma nopūtu, kas izlauzās Kellijai.

Vienīgi Sems atradās pietiekami tuvu, lai to dzirdētu. Viņ� paraudzījās uz Kelliju, bet visu pārējo skatieni bija pievērsti sirmajam apcietinātajam, ko trīs policisti eskortēja uz policijas automa�īnu. Sema acis samiedzās �auras, kad viņ� pamanīja Kellijas nobālu�o pelnpelēko seju un drausmīgā izbīlī ieplestās acis.

Viss bars saklupa apkārt apcietinātajam, kuram rokas bija saslēgtas uz muguras. Bet Kellija palika stāvam kā sālsstābs, nespēdama ne pakustēties, ne paskriet.

Linda D�eimsa ar elkoņiem izlauzās bara priek�galā un pastūma mikrofonu policistiem garām. � Ko jūs pats sakāt par apsūdzību slepkavībā, mister Douertij?

� Es to neesmu darījis. Es esmu bez vainas, vai dzirdat?! � Lēns Douertijs atkliedza atbildi visiem, vairīdamies no rokām, kas viņu stūma uz policijas automobili. � Viss ir safabricēts. Grib man piesiet to, ko neesmu darījis. Es nekad nevienu neesmu nositis, un katrs viens, kas teic, ka esmu, ir melis.

� Vai varat to pierādīt, mister Douertij? � Linda D�eimsa viņu tincināja.

� Es... � Balss viņam aizlūza. Mirkli Douertijs izskatījās pēc vārga, nobiedēta ve�uka. Ta�u, ieraugot Semu, viņam vienā rāvienā atgriezās niknums un bramanība. � �itie Ratled�i ēd mani nost. Viņiem ievajadzējies manas zemes, tāpēc viņi man sien klāt �ito lietu. Tie ir salti meli! Es neesmu slepkava! � Ieraudzījis Kelliju, viņ� pastiepa kaklu, lai labāk saskatītu. � Pasaki tu viņiem to, Līziņ-meitiņ! Tev viņi ticēs. Saki viņiem, ka tavs

vecais nav nekāds slepkavnieks! Tu zini, ka es neesmu vainīgs. Tu to zini, Līziņ-meitiņ. Tu zini.

Ja Douertijs vēl ko sacīja, vārdi noslāpa, jo policisti stum�us viņu iestūma policijas patruļma�īnas aizmugurē. Toties nu visas galvas pagriezās paskatīties, kur un kas bija tā "Līziņa-meitiņa". Vienīgā sieviete tuvumā bija Kellija.

� Viņ� ta�u to sacīja tev, Kellij, vai ne? � Linda D�eimsa iesaucās, neslēpdama ļaunu prieku. � Tu tātad esi Leonarda Douertija meita, vai tā ir?

Nebeidzamu mirkli Kellija nebilda ne vārda, juzdama Dīdī neticīgo skatienu un viņai pievērstās Sema �auri samiegtās acis. Viņa saprata, ka no patiesības nekur nevarēs aizbēgt, vairs ne, kad nu Linda D�eimsa saodusi asinis. Nekādi meli to vairs nenoslēps, nekāda izlik�anās stāvokli nepadarīs vieglāku. Jāskatās īstenībai acīs.

� Jā, � viņa truli noteica un tikpat truli arī jutās. Nebija vairs ne baiļu, ne dusmu, ne no�ēlas, bija vienīgi neizbēgamības sajūta, smaga kā svins.

Pēk�ņi pār viņu sāka birt jautājumi, balsis gruva virsū no visām pusēm. Acu priek�ā izauga vesels mikrofonu me�s. Fotoaparātu un kinokameru objektīvi tika notēmēti pret viņu. Kāda rūgta likteņa ironija, Kellija iedomājās, atcerēdamās neskaitāmās reizes, kad pati bija atradusies aplencēju barā, bet tagad kļuvusi par aplenkuma centru.

� Cik ilgi jūs neesat tēvu redzējusi?

� Vai domājat, ka viņ� ir vainīgs?

� Kāda ir sajūta, ja pa�as tēvs tiek apsūdzēts slepkavībā?

Uz visiem jautājumiem Kellija tikai purināja galvu, neskatījās ne uz vienu reportieri. � Man nav nekā, ko teikt, � bija vienīgā atbilde, un viņa mēģināja tikt projām, bet bars neatstājās.

Lai viņa pagriezās, uz kuru pusi griezdamās, visur priek�ā gadījās kāds ar mikrofonu, fotoaparātu, piezīmju bloku vai magnetofonu. Kellija pūlējās izlauzties, bet siena bija vismaz divu vai trīs cilvēku biezumā.

Pēk�ņi kāds viņu satvēra aiz pleciem, kāds augums nosedza no kreisās puses, izstiepta roka brīvēja ceļu, un Sema balss skarbi uzsauca: � Paejiet nost, laidiet mums iet!

Olijs aizsargāja Kelliju no labās puses. Par abiem tie viņu izvadīja cauri preses aplenkumam un aizveda līdz Sema d�īpam. Sems atkāpās, un Olijs palīdzēja Kellijai iesēsties priek�ējā sēdeklī.

� Brauc drīzāk prom no �ejienes, Sem! � Olijs ieteica, tad a�i paspieda Kellijai roku. � Man ir ļoti �ēl, � viņ� klusu noteica, tad atkāpās nobloķēt līdzi nāko�o reportieru baru.

Sems sāka braukt. Kellija nezināja, kurp Sems viņu ved. Vēl vairāk � viņai tas nerūpēja. Neko neredzēdama, viņa blenza tuk�umā, vēj�, ielau�oties pa d�īpa vaļējiem sāniem, dzeldīja seju. Viņa to nejuta. Nejuta vispār neko. Vēl ne.

Meiekamas pakalnos Sems iebrauca pa līkumotu ceļu un apturēja automa�īnu grantainā klajumā pie nelielas urdziņas, kas �aloja starp kokiem sūnām apaugu�os krastos. Viņ� izslēdza motoru un ļāva viņus apņemt klusumam. Kellija sēdēja nekustīga, sastingu�u seju, rokas cie�i sakļautiem pirkstiem klēpī turēdama.

Iedomājoties par Lēnu Douertiju, par to, kāds viņ� dro�i vien bijis tēvs � alla� piedzēries, alla� ka�ķīgs, Sems tikko noturējās nelādējies � skaļi un neganti. Arī viņ� ar saviem vecākiem di�oties nevarēja, jo tie pārlieku maz par viņu bija domāju�i, nekad nepapūlē-jās noskatīties viņa futbola spēles, negāja uz vecāku sapulcēm skolā. Ta�u viņam nekad nebija nācies par tiem kaunēties. Par to viņ� bija gatavs Douertiju ienīst.

Kā gan, ellē, viņ� bija varējis tik maz rūpēties par apsardzi! Douertiju nedrīkstēja laist vīndarītavai ne simt soļu tuvumā. Pārāk ilgi Douertijs bija izturējies rāmi. Semam gribot negribot vajadzēja atzīt, ka pārāk daudzas citas darī�anas un domas liku�as viņam piemirst Douertiju. Vienas no �īm domām saistītas ar Kelliju.

� Uz kurieni viņu aizveda? � Kellija pārtrauca klusumu.

Sems dziļi ievilka elpu, vēlēdamies viņai atbildi pietaupīt, viņu aizsargāt. Ta�u tas nebija iespējams.

� Uz apgabala cietumu Nepā, � viņ� sacīja.

Kellija palocīja galvu, it kā viņi sarunātos par laika

apstākļiem. Sems pūlējās ieraudzīt Kellijā kaut mazākās �oka pazīmes, ta�u viņas acis bija dzidras un neaptum�otas, sejā atgriezusies normāla krāsa. Viņa pilnīgi valdīja pār jebkādām emocijām. Tā bija daļa no lielā spēka, ko Sems Kellijā sajuta, bet tagad zināja, ka �is spēks viņai būs jānotērē līdz pēdējai kripatai, kamēr slepkavības lieta tiks izrisināta līdz galam.

� Ko jūs domājat iesākt? � viņ� jautāja, vērodams, cik skaista Kellija izskatās � skaista un tik ļoti vientuļa.

Viņa paraustīja plecus. � Es nekur nevaru aizbēgt. Nevaru izlikties, ka nekas nav noticis. �oreiz vairs ne. � Sarkana kardināl�ubīte kā ko�a liesmiņa iespurdza sarkankoka tum�i zaļajā lapotnē. � Bija laiks, kad viņ� manu dzīvi pārvērta ellē. Un tagad tas sākas no jauna.

� Jūs neesat atbildīga par tēva rīcību. � Sems vēroja Kelliju satumsu�ām, rūpju pilnām acīm.

� Nē, neesmu. � Ta�u par �o rīcību viņai nāksies ciest � glu�i tāpat kā toreiz. Tas nebija ne taisnīgi, ne pelnīti, bet tā notiks. Viņa bija uzaugusi, zinādama un izjuzdama, ko nozīmē tikt nosodītai un noniecinātai tēva dēļ. � Esmu atbildīga vienīgi pati par saviem darbiem un savu rīcību. Tomēr... � Teikumu viņa atstāja

nepabeigtu, jo no krūtīm ārā lauzās senās dusmas un aizvainojumi. � Kas �ajā naktī notika?

Cik rei�u viņa sensenis nebija jautājusi to pa�u! Cik rei�u viņai nebija vajadzējis apsvērt apstākļus, kas izraisīja tēva pēdējo sadursmi ar likumu? Tas notika tik bie�i, ka viņa par to vairs īpa�i neuztraucās. �oreiz viss bija citādi, �oreiz apsūdzība bija saistīta ar slepkavību.

� Neko daudz es nemāku pastāstīt, � Sems atzinās. � Katrīna bija redzējusi Emīlu aizejam pa veco jājam-taku, kas ved uz vīndarītavu. Viņa gribēja ar Emīlu runāt, tāpēc gāja tam nopakaļ. Viņas redzes spēja tumsā ir stipri vājinājusies, turklāt viņa ir veca. Es pieņemu, ka Emīls vīndarītavu sasniedza ātrāk nekā viņa. De�ūr-lampas vīndarītavas pagalmā dega. Viņa izdzirda kaut kādu troksni un redzēja Douertiju nolieku�os pār Emīla līķi. Ieraudzījis Katrīnu, viņ� nometis veseri, ko turējis rokā, un meties bēgt.

� Meties bēgt. � Matpīne karsta un smaga gūla pakausī uz kakla. � Ja nebūtu vainīgs, diezin vai viņ� būtu bēdzis.

Kellija neapzinādamās paberzēja kreiso roku, to, kuru tēvs dzērumā un dusmās bija salauzis. Viņa atcerējās arī citus gadījumus, kad tas bija viņu sitis, uz-dauzījis viņai zilu aci vai nozilinājis seju. Viņa apzinājās, ka tēvs ir spējīgs uz vardarbību, vairāk nekā spējīgs vien. Ja viņ� kādu būtu nositis kautiņā, Kellija tam noticētu bez vārda runas. Bet slepkavība. �is vārds skanēja pārāk briesmīgi. Kaut arī Kellija tēvu ienīda, viņai neparko negribējās noticēt, ka viņ� ir spējīgs uz kaut ko tādu.

� Un kurp tagad, Kellij?

Viņa dziļi ievilka dva�u un pavisam lēnām izelpoja, pūlēdamās neļaut vaļu apspiestajam niknumam. � Laikam gan atpakaļ uz pilsētu. Atpakaļ uz Darnela pansiju.

� Viņi jūs gaidīs.

� Jūs gribat sacīt � mani kolēģi �urnālisti? � Kellija rūgti ieteicās un paraudzījās visapkārt uz me�iem apaugu�o nogāzi. � Lai cik jauki te būtu, uz visiem laikiem �eit palikt nevarē�u. Agrāk vai vēlāk man tik un tā vajadzēs ar viņiem tikties. Gan es pamazītēm pieradī�u. Bet �is bridis man bija vajadzīgs. Paldies par to, Sem!

� Nav par ko pateikties, � viņ� attrauca un pagrieza aizdedzes atslēgu.

Motora troksnī un vējā, kas brāzās iek�ā pa d�īpa vaļējiem sāniem, sarunāties bija grūti. Viņi brauca atpakaļ, smaga klusuma nomākti.

Dīdī uzklupa Kellijai, tikko tā spēra soli pār slieksni. � Kur tu biji? Hjū tevi meklē kā negudrs, ir zvanījis jau vismaz se�as reizes. �ņāc kā tējas katls, grib zināt, kas te notiekot. Kas te tie�ām notiek, Kellij?

� Tu tak tur biji klāt. Mans tēvs tiek apsūdzēts barona Fu�ēra noslepkavo�anā. � Skarbums balsī bija tī�s, jo atspoguļoja viņas pa�reiz izjusto nepiecie�amību būt divkār�i modrai. Un tam izdevās apklusināt Dīdī uz vietas.

Kellija pagāja viņai garām, devās tie�ā ceļā uz grezno Viktorijas laika salonu un uzgrieza Hjū privātā telefona numuru, nocietinādamās gaidāmajai sarunai. Viņ� atsaucās pēc otrā signāla. Balss bija ļoti vēsa, ļoti angliska.

� Sveiks, Hjū! Runā Kellija. � Viņa pūlējās saglabāt balsī vēsu mieru un sa�ņaudza telefona vadu tā, ka pirksti iespiedās tā vītnēs.

Veselu sekundi valdīja nejēdzīgi biezs klusums, iekams Hjū atbildēja pārmērīgi klusinātā, pārmērīgi apvaldītā balsī: � Cik labi, ka tu piezvanīji! Tu dro�i vien

zini, ka �orīt tavs vārds skan pāri visiem citiem ikvienas valsts radiovēstīs.

� Varu iedomāties. � �urnāliste Kellijā saprata, cik �āds vēstījums ir sensacionāls: televīzijas ziņu korespondentes tēvs slavenā vīndarītavā noslepkavo bagātu fran�u baronu. Ar �ādu jaunumu �urnālists var sev nodibināt karjeru.

� Ak vari iedomāties? � Hjū ļoti centās novaldīt niknumu gro�os, bet tas klusu un neatlaidīgi lauzās uz āru. � Tad varbūt tu būsi tik laipna un paskaidrosi, ko tas viss nozīmē. Vai tas cilvēks ir tavs tēvs? Es skaidri atceros, ko tu man stāstīji, � viņ� esot miris.

� Tanī laikā man sameloties bija vieglāk nekā teikt patiesību. � Kellija tomēr �aubījās, vai Hjū viņu sapratīs.

� Kellij, Kellij, Kellij, � Hjū purpināja klusā, bet niknā pārmetumā. � Runā�ana un rakstī�ana par to vēl tikai sākas. �ajā mājā ir daudz cilvēku, kuri ir... teiksim, nepatīkami pārsteigti par to, ko redz un dzird. Vai viņ� ir vainīgs?

� Iespējams. Es nezinu. � Viņai skaudri iesāpējās galva. Ar brīvo roku viņa paberzēja deniņus.

Telefona klausulē atskanēja nopūta, kas pauda no�ēlu un samierinā�anos ar nenovēr�amo. � �ādos apstākļos vislabāk būtu, ja tu palūgtu ilgāku laiku tevi neiesaistīt programmā.

� Nē! � viņa negaidīti kaismīgi iesaucās.

� Tas nav ierosinājums, Kellij.

� Bet man ir nepiecie�ams strādāt, Hjū. Es nojuk�u prātā, ja...

� Tad lūdz Dievu, lai notiek kaut kāda briesmīga nelaime, kas tavus piedzīvojumus atbīdītu otrā plānā, � viņ� atcirta, tad vēsi piebilda: � Es darī�u visu iespējamo, bet...

Domās Hjū dro�i vien jau meklēja viņai aizstājēju. To Kellija saklausīja viņa balsī. Ja tas notiks, viņa būs

norakstīta uz laiku laikiem; karjera būs pagalam. Viņa bija tai ziedojusi visu; �is darbs bija viņas dzīves centrs. Cilvēki, ar kuriem kopā viņa strādā � operatori, producenti, rakstnieki, programmu dalībnieki � tie ir viņas piederīgie, viņas draugi. Un Hjū � viņa bija gaidījusi, ka Hjū uztrauksies, dusmosies, bet dro�i ticēja, ka Hjū viņu aizstāvēs, bija pārliecināta, ka Hjū sacels kājās nezin ko, sarīkos viņas labā veselu kampaņu, lai pierādītu, ka viņa nav vainojama tēvs netikumos un grēkos. Bet kā nu iznāk � Hjū tūliņ ir gatavs uzgriezt viņai muguru. Ilgsto�s atvaļinājums nozīmē, ka viņ� gan pats distancējas, gan attālina programmu viņai nesasniedzamā tālumā.

Krūtīs un kaklā iemetās briesmīgs �ņaudzējs. Pat tagad viņa vēl nebija iek�ēji aizsargāta pret nodevību un atstum�anu.

Kā pa miglu viņa izdzirda Hjū balsi: � Kellij, es jautāju, vai Dīdi ir kaut kur tuvumā?

Pagriezusies Kellija ieraudzīja, ka Dīdi stāv salona durvis un klausās. �Jā.

� Man ar viņu jārunā. Lūdzu, atdod viņai visas savas piezīmes un pārējos materiālus, kam ir sakars ar D�onu Treivisu. Viņai tie noderēs intervijā ar Treivisu. Un vēl, Kellij, tu darītu gudri, ja nerādītos nevienam acis. Linda D�eimsa �ņakstina zobus un brēc pēc asinīm.

Kellija sniedza klausuli Dīdi. � Viņ� grib ar tevi runāt.

Līdzko Dīdi paņēma klausuli, Kellija devās pa maha-goni kāpnēm uz istabu, ko tikai pirms da�ām stundām tādā steigā bija atstājusi. Nometusi plecusomu nenovāktajā gultā, viņa piegāja pie loga.

Vlnadārzos aiz vareno ozolu audzes viņa redzēja imigrantu strādnieku saliku�os stāvus; tie plūca ogas. Vēl bija tikai rīta cēliens, priek�ā gara diena, pagaidām viņi strādāja nesteidzīgi, uzkrādami spēkus, ko

tērēt vēlāk. Vai starp viņiem bija arī tas, kur� naktī spēlēja ģitāru? Likās, tas noticis pirms veselas mū�ības un ir tikai kaut kas līdz ar Sema skūpstu kvēli nosapņots.

Kellija aizvēra acis, gribēdama paglābties no pēk�ņi uznāku�ajām skaudrajām ilgām, kaut viņu apskautu un turētu stipras, siltas rokas, kas pie�ķirtu viņai kaut daļu sava spēka. Viņa bija tik bezgala nogurusi no tā, ka vienmēr viss jāpanes vienai. Bet vai tā nav bijis aizvien, kop� nomira māte? Vai viņa patiesi vēl nebija iemācījusies būt neatkarīga un paļauties vienīgi uz sevi? Kellija juta, ka acis dzeldina asaras, un pla�i atpleta plakstus. Raudā�ana nelīdz un neko negroza; arī to viņa bija iemācījusies.

Pie durvīm kāds viegli piegrabināja, un tūliņ atskanēja Dīdī balss: �Tā esmu es, Kellij. Vai drīkst ieiet?

Kellija nopurināja pēdējās �ēlinā�anās paliekas, savāca kopā aizsardzības spēkus un, atiedama no loga, atsaucās: � Durvis nav aizslēgtas. � Dzirdēdama durvju roktura knak�ķi, viņa piegāja pie kofera un izcēla biezos aktu vākus ar D�ona Treivisa intervijas materiāliem.

Dīdī vilcinādamās paņēma vākus. � Man ir gau�ām �ēl, Kellij, Hjū stipri raizējas par �ito programmu. Tur iesaistīts un ieguldīts tik daudz darba.

� Kas gan ir viena cilvēka darbs salīdzinājumā ar daudziem? Tā ir nenoliedzama loģika. Bet �is ir mans darbs. Mana karjera.

� Viņ� grib vienīgi, lai tu paprasi garāku atvaļinājumu. Pa�reizējais lērums pēc pāris dienām būs noklusis, un tu atkal varēsi strādāt. Darbu tu neesi zaudējusi.

� Un netaisos to zaudēt, � Kellija apņēmīgi atteica un kārtoja mantas atpakaļ koferī.

� Tev tie�ām jāizcie� elles mokas. � Dīdī skatienā

pavīdēja līdzjūtība. To Kellija neieredzēja ne acu galā. � Ko tu esi nolēmusi darīt?

Kellija visai izteiksmīgi paraustīja plecus. � Nav ne jausmas. Hjū grib, lai es uz kādu laiku pazūdu.

� Un ko tu?

Kāda kārdino�a doma. Neizsakāmi kārdino�a. � Lielāko daļu sava mū�a esmu slēpusies, melojusi, izlikusies. Ko tas man ir devis? � Tomēr viņa jutās kā lamatās iedzīta, nemiera tirdīta; nervi samocīti un saplosīti.

� Ja gribi palikt, tad labāk neuzturies �eit. Pa�reiz visi vēl domā, ka tu esi aizgājusi uz cietumu apmeklēt tēvu. � Kellija saprata, ka visi nozīmē sakarā ar barona noslepkavo�anu no da�ādiem saziņas līdzekļiem sabrauku�os �urnālistus. � Tiklīdz viņi atjēgsies, pansija tiks aplenkta.

To Kelija jau bija apsvērusi. � Man būs vajadzīga automa�īna.

Dīdi pasita aktu vākus padusē un pa�amdījās kabatā pēc automa�īnas atslēgām. � Uz kurieni tu brauksi?

� Neesmu vēl izdomājusi, � Kellija atzinās. � Pa�reiz ir īstais bridis padomāt. � Viņa sakļāva pirkstus ap atslēgu, saprazdama, ka rokā tur brīvību. Bet vai tā ir brīvība?

Vēj�, lauzdamies iek�ā pa d�ipa vaļējiem sāniem, plui-nlja Sema pabālēju�os matus, nesot līdzi rūgsto�o vīnogu aso smārdu un vieglu jūras smar�u. Kaltie dzelzs vārti Ratled�u nama teritorijas galvenās iebrauktuves galā bija ciet, lai noslēgtu pieeju reportieriem un televīzijas operatoriem. Sems nebrauca līdz vārtiem, bet nogriezās pa nomaļu, kartēs neiezīmētu sānceļu.

Glu�i kā salauzts pēc negulētās nakts, Sems stūrēja tie�i uz dzīvojamo māju. Pametis d�ipu durvju priek�ā,

\ iņ� iegāja hallē. Pa kreisi kāpnes pla�ā līkumā veda 11/. otro stāvu. Viņ� devās tie�i turp, nolēmis nomazgāties du�ā un pāris stundu pagulēt.

Sems bija ticis kāpnēs līdz pusei, kad viņu apturēja ��aimniecības vadītāja misis Vārgesa. � Madama ir rītis-labā. Viņa sacīja, lai pārbraucis jūs tūlīt ieejot pie viņas.

Noguris un dusmīgs Sems jau grasījās kaut ko atcirst, tomēr dziļi ievilka elpu un atteica: � Sakiet, ka ie�u, tiklīdz bū�u nomazgājies un pārģērbies.

Uzkāpis otrajā stāvā, viņ� pa halli aizgāja uz savu istabu. Ieiedams vannas istabā, viņ� atvairīja visas domas un ieslēdza du�u. Strauji sāka plūst ūdens, sākumā ledains, tad pamazām sasila.

Bez nevienas liekas kustības Sems atbrīvojās no drēbēm, atstāja tās turpat uz grīdas flīzēm. Tad pataustīja, vai ūdens sasilis. Tas bija karsts, un, aizvilcis ciet stikla durvis, viņ� nostājās zem du�as. Sems ļāva ūdenim strūklot pār platajiem pleciem, muguru, krūtīm, pār �aurajiem gurniem un spēcīgajām kājām, juzdams, kā karstā straume aizskalo no muskuļiem nogurumu.

Tvaiks sabiezējis nosēdās uz du�as telpas sienām, kamēr Sems, ziepju putas �ķiezdams, saziepēja plecus, krūtis un rokas; pēc brītiņa ūdens bija putas aizskalojis, gludā iedegusī āda mikli vizēja.

Mazgājoties Sems sevi pieķēra domājam par Kelliju un par to, kā viņa bija izturējusies, ieraugot, ka par barona nogalinā�anu apcietinātais cilvēks ir viņas tēvs, atcerējās, kā viņa pirmajā brīdī bija nobālusi glu�i balta, palikusi bezspēcīga un neaizsargāta, kā bija sa�ņaugusi rokas dūrēs, pūlēdamās apvaldīt pārdzīvojumu un sejas vaibstus, kad �urnālisti viņai metās virsū. Tas aizkustināja daudz vairāk un likās pat sievi�ķīgāk nekā histērija un neapvaldītas raudas.

Klusu sodīdamies, Sems atgāza galvu, ļaudamies ūdens strūklai, un, aizvēris acis, centās padzīt Kelliju

no prāta, tomēr panāca tikai to, ka iztēle pārslēdzās uz bridi, kad Kellija bija sēdējusi viņam blakus d�ipā ar sasodītajā bizē savīto krā�ņo matu rotu. Izlaidis pirkstus cauri pats saviem slapjajiem matiem, viņ� nezin kāpēc iedomājās, ka �ī matplne itin kā norāda, ka zem lieti�ķā kostīma viņai mugurā kaut kas me�ģīņots, sievi�ķīgi maigs.

Nekustīgs Sems stāvēja karstā ūdens strāvā, ļaudamies erotiskajām domām. Viņ� centās pats sev iestāstīt, ka pēc tik ilgas gulē�anas vienam pa�am jebkura sieviete spētu viņu sakārdināt. �ēlīgais Dievs, kā tur strautmalā, d�ipā sē�ot, viņam bija gribējies ieskaut Kelliju rokās, turēt viņu cie�i un mierināt.

Bet viņ� to neizdarīja. Neizdarīja tāpēc, ka nebūtu spējis laikus apstāties. Nebūtu spējis apmierināties ar skūpstu, un sekss tobrīd patiesi viņai nebija īstais mierinājums.

Viņ� nebija ļāvies jūtām tāpēc, ka nekad mū�ā nebija izjutis tik bezgalīgi stipru tieksmi aizsargāt kādu cilvēcisku būtni, nepiecie�amību pasargāt pat no sevis pa�a. Tās bija pilnīgi jaunas, nepiedzīvotas jūtas, un Sems nebija pārliecināts, vai viņam tās patīk, tomēr nepatika nespēja viņa jūtas vājināt.

Vēl pēc desmit minūtēm Sems iegāja rltistabā, pārģērbies parastajās hakikrāsas biksēs un vieglā kokvilnas kreklā, vēl neiz�uvu�iem matiem. Katrīna sēdēja pie brokastgalda, izskatījās mo�a un atpūtusies, ik sirmo matu cirta rūpīgi pieglausta. Tikai tumsnējas ēnas zem acīm liecināja, ka ari viņa nakti nav aizvērusi plakstus.

� Labrīt! � Sems sveicināja un, piegājis pie bufetes, piepildīja glāzi ar tikko izspiestu apelsīnu sulu, nelikdamies zinis par sudraba kafijtraukiem. � Kā jūtas Natālija? � viņ� jautāja, atvilkdams krēslu un apsēzdamies.

Zobgalīgi pavīpsnājusi, Katrīna nodzēra malciņu

kafijas. � Pirms stundas piezvanīja Klejs un jautāja tie�i to pa�u. � Viņa nolika tasi atpakaļ uz galda. � Viņa vēl guļ. Misis Vārgesa pirmīt uznesa kafiju un brokastis, bet viņa tās noraidīja. Diezin vai �odien Natālija maz iznāks no savas istabas.

Vai nu aiz vainas apziņas, vai aiz bēdām Katrīna bija nolēmusi neizteikt nekādus minējumus. Glu�i tāpat, kā no jebkādiem pieņēmumiem bija atturējusies, runājot ar policistiem, kad tie jautāja, kāpēc gan Emīlam būtu ievajadzējies naktī iet uz vīndarītavu. Ta�u zināmas aizdomas viņai bija. Un arī bailes. Tiklab vienas, kā otras viņa bija nolēmusi nevienam neizpaust.

� Emīla nāve, protams, visām norunām un vieno�anām pārvilkusi svītru. Tas varbūt ir pats labākais atrisinājums. Mūsu vīniem arī turpmāk būs tikai Rat-led�u nama vīnu nosaukums, � Katrīna sacīja. � Kāda bēdīga likteņa ironija, ka no tik drausmīgas traģēdijas kādam tiek arī kas labs.

� Ļoti bēdīga ironija. � Sems nodzēra malku sulas un palika raugāmies glāzē. Seja nepauda itin neko.

Ja vien viņ� agrāk kaut reizi būtu ļāvis manīt, cik ļoti ir pieķēries Ratled�u namam, Katrīna domāja. Ja viņ� kaut reizi būtu ieminējies, viņa nemū�am nebūtu meklējusi kontaktu ar Emīlu, Emīls nebūtu braucis �urp, balle nebūtu notikusi un Emīls būtu dzīvs. Visā �ajā notikumā tie�i tā bija pati īstākā traģēdija. Ta�u ar �ādām domām vien nekas par labu vairs nebija vēr�ams, un Katrīna atgriezās pie ikdienas rūpēm.

� Vai policija kaut ko minēja, kad atcels ierobe�ojumus? � viņa vaicāja. � Nu ta�u viņi visu apkārtni ir izķemmēju�i un pārķemmēju�i. Visi pierādījumi noteikti jau ir savākti un arī nofotografēts viss, kas vien fotografējams.

� Man neizdevās ne ar vienu aprunāties. Kad es piebraucu pie policijas iecirkņa, tur jau priek�ā bija

vesels reportieru bars. � Sems paskaidroja, tad, mirkli klusējis, piebilda: � Viņi aizveda Douertiju uz apgabala cietumu.

� Jā, es pa radio dzirdēju, ka viņam oficiāli izvirzīta apsūdzība slepkavībā.

Sems pie�ķieba galvu. � Tad jau tu būsi dzirdējusi arī par Kelliju.

Katrīna palocīja galvu. � Ziņojumā sevi�ķi uzsvērts tika tas, ka Douertijs ir Kellijas tēvs.

� Viņa ir stipra, drosmīga sieviete, ar iek�ām. � Sems saskalināja sulu glāzē, vērodams, kā tā uzvirmo līdz glāzes aug�malai. � Gandrīz neticami, ka viņa ir Douertija meita.

� Iek�as, � Katrīna �ķita apceram vārdu, kas no viņas mutes izklausījās visai neparasts. � Tas glu�i labi raksturo Evanu Douertiju, Kellijas vectēvu. Saprātu un stingro gribu viņa būs mantojusi no Evana, tāpat kā zaļās acis un sarkanīgos matus, � man ta�u vajadzēja līdzību saskatīt, kaut gan kāda tam tagad vairs nozīme.

� Nē, nav gan. � Sems nedeva ne pliku grasi par to, kas biju�i Kellijas vecvecāki, toties viņ� ba�īgi iedomājās, cik piesardzīgi un atvairīgi Kellija izturas pret viņu pa�u. Viņas tēvs, piemēram, ienīst ikvienu, kam ir sakars ar Ratled�u namu. Vai arī Kellija viņu uzskata par ienaidnieku? Nolādēts, viņ� grib, lai Kellija viņam uzticētos.

� Vai es tev teicu, ka laika prognoze paredz nākamajās divās dienās mūsu apvidū spēcīgas lietavas? � Katrīna ieminējās.

� Tās mums patlaban vismazāk vajadzīgas, � Sems sapīcis atsaucās.

� Diem�ēl viņi to apgalvo ar septiņdesmit procentu dro�ību.

Par tādu ziņu Sems smagi nopūtās. � �orīt vajadzēs strādniekus norīkot, lai pārbauda, vai ap vīnogulājiem

ir pietiekami vietas, kur cirkulēt gaisam. Tas kaut cik līdzētu.

� Tur tev taisnība, D�onatan... Sem, � Katrīna sacīja, pati uzķerdama savu kļūdī�anos. � Slapjas ogas pēc lietus ātri sāk pelēt, it īpa�i tad, ja tūlīt atkal iestājas karstums.

To saprazdams un arī zinādams, kādu ra�as zudumu tas varētu radīt, Sems atstūma krēslu no galda.

� Ie�u piezvanīt Mērfijam un sarunā�u, lai tur savus helikopterus gatavībā un neapsola nevienam citam.

� Helikopterus? � Katrīna skarbi noprasīja.

� Kāda vajadzība mums pēc helikopteriem?

� Kad lietus mitēsies, dabas māmulīte varbūt neparūpēsies par pietiekami stipru vēju ogu no�āvē�anai. Esmu iecerējis ar helikopteriem doties viņai palīgā.

� Nu vai zini, Sem! � Katrīnai �āda metode likās nepieņemama. � Zinu, ka tu vienmēr esi interesējies par aviāciju. Tev lido�ana ir tīkams vaļasprieks, bet vīnadārzi nav īstā vieta �ādām izpriecām.

� Tam nav itin nekā kopīga ar manu interesi par lido�anu, Katrīn.

� Lūdzu, neap�aubi manas prāta spējas! � Viņa uzmeta Semam saltu, dusmīgu skatienu. �Ja tam nebūtu sakara ar tavu interesi par lido�anu, tamlīdzīgas muļķības tev nekad nebūtu ienāku�as prātā.

� Tās nekādā ziņā nav muļķības. � Sems pūlējās nepacelt balsi. � Tie�i otrādi. Tas ir gan loģisks, gan praktisks risinājums. Helikoptera rotējo�ās lāpstas iedarbojas uz vīnogulājiem kā milzu vēdekļi, vējojot gaisu tie�i uz ogulājiem. Piekrītu, ka līdz �im helikopteri �ādās situācijās ir gau�ām maz izmantoti, bet visur, kur izmēģināti, tie biju�i ļoti iedarbīgi.

� Var jau būt. � Tomēr sevi�ķi pārliecināta Katrīna nelikās. � Bet mēs nekad neesam tādu paņēmienu izmantoju�i, un es neredzu nekāda iemesla sākt tie�i tagad.

� Es gan redzu. � Sems piecēlās un gaja pie telefona.

� Ko tu darīsi? � Katrīna iesaucās, kad viņ� nocēla klausuli.

� Zvanī�u Mērfijam. � Viņ� jau bija uzspiedis pirmos ciparus.

� Vai tu nedzirdēji, ko es sacīju?

� Dzirdēju, � viņ� atteica un pacēla klausuli pie auss.

� Un tu gribi tī�uprāt �inī ziņā rīkoties pretī tam, ko es vēlos? � Katrīna sa�utusi noprasīja.

� Jā gan. Man nenāk ne prātā atkal ļaut, lai puse vīnogu sapelē kā pirms pāris gadiem tāpēc vien, ka tu negribi saskatīt jaunas metodes priek�rocības.

Tik atklātas pretestības nokaitināta, Katrīna pavisam noskaitās. �Tūliņ liec to klausuli nost!

� Atvaino vienu mirklīti, Mērfij, pagaidi! � Sems sacīja, tad aizsedza klausuli ar plaukstu. � Vai tu to izsaki kā pavēli, Katrīn? � Viņ� palūkojās vecāmātē mierīgu, bet nepielūdzamu skatienu. � Proti, ja tā ir pavēle, tad es to neizpildī�u. Mans darbs ir rīkoties tā, kā vīnadārziem ir vislabāk, un, ja tas tevi sadusmo, tad dusmojies vien!

Kā vīnadārziem ir vislabāk. �is teikums skanēja kā atbalss no Katrīnas pagātnes. Vēl vienu garu sekundi Semu noskatījusi, viņa atmeta ar roku. � Ja jau tev tik ļoti vajag, tad izsauc arī tos helikopterus. Paskatīsimies, kas tur iznāks.

Sems pacēla klausuli atkal pie auss. � Mērfij, te Sems Ratled�s. Mums laikam būs vajadzīgi tavi helikopteri.

Vidusskola, lietoto apģērbu veikals, kur bija pirktas gandrīz visas viņas drēbes, pussagruvu�ais, no ķieģeļiem celtais krogs, kur viņas tēvs pavadīja gandrīz visu

brīvo laiku, restorāni, kur viņa pati bija strādājusi par trauku mazgātāju, jo nebija ne pietiekami slaida, ne pietiekami glīta, lai apkalpotu viesus pie galdiņiem. Kellija lēnām brauca garām visām �īm vietām. �oreiz viņa no atmiņām vairs nebēga, bet kavējās pie tām. Atcerējās, ka toreiz nevienam nebija vajadzīga, jo viņai nebija pienācīgu drēbju, viņa nebija ne skaista, ne iemīļota, viņu neviens neaicināja uz satik�anos, viņa bija citāda un briesmīgi kaunējās par to, kas un kāda bija, kas un kāds bija viņas tēvs, atcerējās ņirgas un nievīgās piezīmes.

Tepat bija arī pilsētas bibliotēka ar grāmatām plauktos, kuras viņai tik daudz, daudz rei�u bija nozīmēju�as glābiņu; tepat bija arī redakcija, kas izdeva avīzi, kurā tika iespiests viņas rakstiņ� par Nepas ielejas vīndarī-tavu vēsturi, netālu atradās māja, kur tolaik dzīvoja viņas angļu valodas skolotāja; te bija aizsākusies viņas draudzība ar Oliju. Tie bija vienīgie gai�umi starp tik daudzām drūmām atmiņām.

Labās atmiņas mazliet atviegloja sirdi, kad Kellija nogriezās no Lielās ielas un brauca tālāk pa Spring-strītu. Tur nebija satiksmes drūzmas. Ceļ� aizstiepās uz priek�u taisns un tuk�s, tomēr viņa brauca lēnām. Nebija nekādas steigas mērot to pa�u ceļu brauk�us, ko viņa tik bie�i bija nostaigājusi kājām.

Tūliņ aiz pēdējām pilsētiņas mājām Kellija nokļuva pie kapsētas. Blakus uz sēdekļa gulēja ducis garkātainu ro�u � tum�i sarkanas kā no ielejas vīnogām izraudzētais rubīnsarkanais vīns; pu�ķi kopā saturēja dzeltena lente. Paņēmusi rozes, Kellija atstāja automa�īnu turpat pie kapsētas vārtiem. Varētu, protams, braukt iek�ā, ta�u viņai gribējās mazo gabaliņu līdz mātes kapam noiet kājām.

Kapsēta bija tikpat veca kā pilsētiņa, ar daudziem nelaiķu vārdiem apsūbēju�os granīta un marmora

kapakmeņos un ģimeņu kapenēs. Brī�iem Kellija apstājās, lai izlasītu pazīstamu uzvārdu, ko atcerējās no bērnības.

Jo tuvāk bija mātes kaps, jo viņas gaita kļuva gausāka. Blakus kapakmenim, kurā bija iegravēts Rebeka Elena Douertija, tnīļotā sieva, stāvēja vāze ar pīpeņu, neļķu un plīvurpuķu pu�ķi.

Tās acīmredzot atnesis viņ�, Kellija nodomāja, stingi vērdamās pu�ķī; uzbangoja tik karstas un spēcīgas dusmas, ka viņa notrīsēja. Gau�i gribējās izraut puķes no vāzes un aizlaist pa gaisu, lai nerēgojas acīs. Ļoti gribējās to izdarīt, tomēr viņa noturējās. Mātei tas nepatiktu.

Kellija noliecās un maigām rokām nolika rozes pie kapakmens. � Ai, mammīt! � Balss aizlūza. � Kā gan viņ� uzdrīkstējās mums to nodarīt? Kā viņ� varēja kaut ko tādu izdarīt?

Tikko to izteikusi, Kellija pēk�ņi zināja, kas viņai darāms. Neba viņa labā. Mātes � un arī viņas pa�as labad.

Pie sienas blakus gubernatora ģīmetnei un Kali-fornijas �tata emblēmai karājās iestikloti jurista diplomi un sertifikāti. Masīvais rakstāmgalds bija nokrauts dokumentu kaudzēm un aktu vākiem. Vēl tur bija telefona aparāts un divu briļļainu, tum�matainu meitenī�u fotogrāfija. Visam �im jūklim pa�ā vidū balta papīra turza un uz balta grāmatas apvāka pusēsta sviestmaize ar sieru un �ķiņķi. Grozāmais kantorkrēsls no�īkstēja, kad Olijs piecēlās, lai, steidzīgi noslaucījis rokas papīra salvetē, sasveicinātos ar Kelliju.

Kellija ieraudzīja sviestmaizi un dzīrās kāpties atpakaļ. � Vai jau pusdienlaiks?

� No rīta paēdu ļoti agri.

Atbilde Kellijai lika apzināties sava nāciena iemeslu.

Viņa novērsa skatienu un pēk�ņi jutās neveikli. � Es negribu tevi traucēt.

� Viss kārtībā. Neraizējies! � Olijs dro�inot viņai uzsmaidīja un uz mirkli atkal pārvērtās zēnā, kas reiz bija viņas draugs. � Sēdies, Līz! Piedo�anu, tagad jāsaka Kellij, vai ne?

Viņa apsēdās rakstāmgaldam pretī uz krēsla maliņas. Tas bija vienīgais ar papīriem neapkrautais krēsls. � Vārdu un uzvārdu es pirms deviņiem gadiem likumīgi apmainīju.

� Tu kolosāli izskaties, Kellij. � Olijam apsē�oties, grozāmais krēsls atkal ie�īkstējās.

� Pateicos. Es... � viņa meklēja vārdus, ko pateikt, lai atbrīvotos no saspīlējuma. � Tu laikam mani uzreiz pazini, vai ne?

� Tavu balsi, � viņ� atteica, paraustot plecus. � Tā nav sajaucama ne ar vienu citu. Laikam tāpēc, ka esmu tajā tik bie�i klausījies.

� Jā, mēs toreiz daudz runājām. � Kellija atceroties pasmaidīja. � Tu nemaz nevari iedomāties, cik bie�i es par tevi iedomājos, prātoju, kur tu esi, ko dari. Man �ķita, ka tu jau sen esi no �ejienes aizgājis. Kad �orīt tevi ieraudzīju... � Viņa pameta teikumu nepabeigtu. Nebija īstais brīdis kavēties atmiņās vai pūlēties pārmest laipu pār gadiem ilgo at�ķirtības aizu. � Olij, vai man būtu iespējams ar viņu satikties?

� Varu to izkārtot. � Viņ� palocīja galvu un pētīgi uzlūkoja Kelliju. � Ja tu esi pārliecināta, ka to vēlies.

� Nav runa par vēlē�anos. Runa ir par to, kas man jādara. � Viņa paraudzījās lejup pati uz saviem kopā savītajiem pirkstiem, tad pacēla galvu. � Vai viņam ir advokāts?

� Nē. Tiesa var viņam pie�ķirt advokātu.

� Jā, bet viņ� tiek apsūdzēts slepkavībā. � Nespēdama ilgāk nosēdēt, Kellija piecēlās un, ar rokām sevi

ap vidukli aptvērusi, aizgāja pie loga. � Viņam būs vajadzīgs labs advokāts, Olij. Es zinu, ka nav korekti lūgt prokuroru, lai iesaka apsūdzētajam aizstāvi, bet neviena cita, kam varētu to lūgt, man nav, � Kellija sacīja aiz�ņaugtā balsī.

Olijs ilgi klusēja, un, novērsusies no loga, ari Kellija nemācēja izdomāt neko, lai klusumu pārtrauktu. Beidzot viņ� pasniedzās pēc viena no dzeltenajiem piezīmju blokiem.

� Uzrakstī�u tev da�u advokātu vārdus. Varēsi izvēlēties. � Olijs sāka rakstīt stāviem, atpakaļ krīto�iem kreiļa burtiem. Pabeidzis viņ� izrāva lapu no bloka un sniedza Kellijai. Mirkli vilcinājusies, viņa piegāja pie galda un lapu paņēma.

� Paldies! � Viņa salocīja papīru un ielika somiņā.

Olijs sabīdīja brilles augstāk uz deguna. � Zini � es

bie�i domāju par to, vai mēs kādreiz vēl satiksimies. Jāatzīstas � man nekad nebūtu varējis ienākt prātā, ka satiksimies �ādā situācijā.

� Man arī ne. � Kellija saņēma rokassomiņu cie�āk plaukstā un apsēdās. � Vai viņ� kaut ko liecināja?

� Nē.

� Vai tu esi pārliecināts... � viņa iesāka, tad apklusa un papurināja galvu. � Tu noteikti esi pārliecināts, citādi nebūtu viņu apsūdzējis slepkavībā.

� Vai gribi uzklausīt faktus, Kellij? � Olijs lēnprātīgi pajautāja. � Aculieciniece redzējusi viņu notikuma vietā ar slepkavības ieroci rokā. Nepilnus trīs soļus no līķa atrasta benzīna kanna. Pilna. Uz tava tēva biksēm apcietinā�anas brīdī bija benzīna traipi. Automa�īnas bagā�niekā atradās vēl trīs kannas. To pa�u bik�u kabatā atrada arī lēsi par �etru galonu benzīna iegādi. Viņa naidīgums pret Ratled�u namu ir zināms visai ielejai.

Kellija lēnām sāka likt visus fragmentus kopā. � Tu tātad spried, ka viņ� devies turp, lai pielaistu vīndarītavai

uguni; barons viņu tai bridi pieķēra, un viņ� baronu nosita. � Tas nozīmēja, ka slepkavība nav tikusi plānota. �āda iespēja Kellijai �ķita vieglāk pieņemama.

� To saki tu, nevis es. � Bet noliegt Olijs to nenoliedza.

� Saprotu. � Kellija satvēra somiņu vēl cie�āk pirkstos. � Kad es varētu ar viņu tikties?

Olijs ilgi viņā noskatījās, tad nolika rakstīkli un atlaidās dziļāk krēslā. � Neļauj sevi iesaistīt �ajā lietā! Tu viņam neko neesi parādā. Brauc projām!

Viens lūpu kaktiņ� Kellijai sa�ķiebās skumji rūgtā smaidā. � Tie gan bulvāru avīzēm būtu svētki, vai tev tā neliekas? "Slavena meita pamet slepkavībā apsūdzētu tēvu un aizlai�as," � jauki, vai ne? � Tad Kellija kļuva nopietna. � Ne jau tāpēc es esmu palikusi �eit. Ja es no tā visa aizietu, tad būtu tāda pati kā viņ�. Un tāda es neesmu.

� Nē, tāda tu neesi. � Olijs piekrita un sniedzās pēc telefona. � Kad tu gribi tikties ar tēvu?

Nekad. � Cik drīz vien iespējams.

Olijs izpildīja viņas vēlē�anos. Jau pēc piecpadsmit minūtēm Kellija tika ielaista nelielā bezlogu telpā kaut kur ēkas dziļumā. Telpa oda pēc sviedriem un sastāvēju�iem tabakas dūmiem, tajā trūka gaisa. Viņa apsēdās pie saskrambāta melna kantora galda ar hromētu virsmu un gaidīja.

Pēc nepilnas minūtes formā tērpies cietumsargs ieveda viņas tēvu un pats palika stāvam pie durvīm. Tēvs pievilka krēslu sev tuvāk un apsēdās. Kellijai pirmoreiz radās iespēja paskatīties uz viņu tuvumā.

Douertijam bija tikai se�desmit gadu, bet viņ� izskatījās gadus desmit vecāks. Mati, savulaik tādi pa�i tum�i sarkanbrūni kā Kellijai, kļuvu�i plāni un krietni nosirmoju�i. Zaļās acis izbalēju�as un ūdeņainas, seja slimīgi bāla, izburbusi, plīsu�i kapilāri tīkloja vaigus un

degunu. Likās arī, ka viņ� sarucis mazāks, sadilis tievāks �ajos gados, kop� Kellija nebija viņu redzējusi.

� Vai tev ir kāda cigarete, Llziņ-meitiņ? � Viņ� sa-knosījās krēslā, un Kellija zināja, ka daudz vairāk nekā cigareti viņ� kāro viskiju. Kā vienmēr � viskiju.

Ne vārda neteikusi, Kellija izņēma no somiņas cigareti, aizkūpināja to un pasniedza viņam. Otru cigareti viņa aizkūpināja pati sev un nikni izpūta sīku dūmu strūkliņu.

� Mans vārds tagad ir Kellija, � viņa salti noteica.

� Kellija bija tavas mammītes uzvārds pirms apprecē�anās. Rebeka Elena Kellija. � Viņ� pasmaidīja, ta�u smaids padevās gau�ām greizs. � Man dikti patika, kad uzzināju, ka tu esi to pieņēmusi. Vai esi bijusi pie viņas kapa?

-Jā.

� Es vēl vakar viņai aiznesu da�as puķītes.

Kellijai gribējās uzbrēkt, lai nerunā par māti. Viņam

nav tiesību to darīt. Ta�u viņa nebija nāku�i �urp, lai strīdētos.

� Man ir pierakstīti vairāku advokātu uzvārdi, � viņa sacīja. � �opēcpusdien es ar viņiem parunā�u un vienu nolīg�u, lai pārstāv tevi tiesā.

� Tas nav vajadzīgs. � Roka Douertijam drebēja, kad viņ� nopurināja pelnus melnajā plastmasas pel-nutraukā, kas stāvēja uz galda. � Es varu pieprasīt aizstāvi no valsts. Tava nauda jāpietaupa, tā būs vajadzīga, ko iegrūst Ratled�iem, lai viņi nenozog manu vīna-dārzu. Netērējies advokātam!

� �is nav nekāds nieka gadījums. �oreiz tu netiksi vaļā ar naudas sodu un pāris dienām apcietinājumā.

� Vai tu domā, ka es to nesaprotu? � viņ� atcirta.

� Tāpēc es nolīg�u advokātu tavai aizstāvībai. � Kellija strauji ievilka dūmu, tad ar īk�ķa nagu pabakstīja cigaretes filtru. � Nekāda labuma no vīnadārza

tev, cietumā sē�ot, nebūs, un, ka tu nonāksi cietumā, tas ir pilnīgi skaidrs.

Tēva iekaisu�ās acis samiedzās un apsūdzot pavērās Kellijā. � Tu laikam domā, ka es viņu esmu nositis. Tu domā, ka es to baronu piebeidzu.

Cietumsargs izskatījās pilnīgi vienaldzīgs, ta�u viņ� dzirdēja katru vārdu. Tas tomēr tēvu neatturēja no runā�anas, un arī Kellija nelikās gar sargu ne zinis.

� To tu vari stāstīt man, � viņa meta dzedru izaicinājumu, saprazdama, ka �ā cilvēka dēļ agri bija iemācījusies skriet. Bēg�ana alla� bija labākā aizsardzība no viņa ālē�anās dzērumā.

� Es neesmu to darījis. � Viņ� centās ielūkoties Kel-lijai acīs, �ķita, ka viņā kaut kas salūst, un viņ� nolieca galvu, pārlaizdams roku pār plānajiem matiem. � Tu man netici. Neviens man netic. � Kā �ņaukādamies viņ� nicīgi iesmējās. � Saderēsim, ka viņa tie�i ar to rēķinājās. Tāpēc viņa iestāstīja policijai, ka vainīgais esmu es. Ja tik�u iespundēts cietumā, tad es nevarē�u sagādāt naudu un paglābt no viņas savu zemi. Pat vīnogas paliks nenolasītas. Prāta viņai netrūkst, tas ir viens, kas tiesa. � Viņ� papurināja galvu, un pelni no ciga-retes gala nobira uz apskrāpētā galda. � Viltīga kā lapsa kūmiņ� un salta kā leduskalns, tāda viņa ir. Grib dabūt atpakaļ manu zemi. Un par to, ka esmu bez vainas, viņai ne silts, ne auksts.

� Bet kāpēc tad tu bēgi?

� Kāpēc? � Viņ� uzmeta Kellijai pārsteigtu skatienu. � Diezin ko tu pati darītu, ja uzkultos virsū līķim un piepe�i kāds sāktu uz tevi bļaut? Vai tu varbūt paliktu uz vietas, lai sasveicinātos ar bļāvēju?

� Es nebēgtu projām. Nekur nebēgtu, ja nebūtu vainīga.

Ar plaukstas virspusi viņ� paberzēja lūpas, vairīdamies no meitas skatiena. � Nūjā, ja tu būtu tik daudzreiz sadūrusies ar kruķiem, cik man ir nācies, tad tu gan saprastu, ka nedrīkstēju kavēties. Es laidos prom, ko kājas nes. � Klusībā Kellija nosprieda, ka viņam bēg�ana laikam ieprogrammēta aizstāvībai tāpat kā viņai. � Ak Die's, cik izkaltis es esmu! Vai tev nav līdzi ko�ļene? No tām ar augļu gar�u? Noderētu kāda �okolādes tāfelīte. Ēdiens te draņķīgs. � Viņ� kārām acīm noraudzījās uz Kellijas somiņu. � Tu alla� esi bijusi liela na�ķe.

� Tagad vairs ne. � Kellija uzlika roku uz somiņas, atcerēdamās, ka tos laikus tie�ām kabatas un somiņa viņai alla� bija pilnas ar Snikera tāfelītēm, pienalāsēm un citādiem saldumiem. Ta�u tēva lūgums tūliņ modināja arī citas atmiņas. Pēc dzer�anas viņam pastāvīgi kārojās saldumu. � Tu vakarnakt biji sadzēries, vai ne? � Kel-lijai nebija ienācis prātā to pajautāt Olijam. Bet varbūt viņa jau tobrīd zemapziņā zināja atbildi.

Douertijs sapīka. � Pāris glāzī�u biju iemetis.

� Varu saderēt, ka būs bijis vairāk. � �ēlīgā debess, kā viņa �o cilvēku ienīda! Naids smacēja vai nost.

� Nu labi, varbūt bija arī vairāk nekā pāris mēriņu. � Ar drebo�u roku Douertijs nospieda cigareti. Viņ� izskatījās vecs un sagrabējis, pārāk vārgs, lai paceltu roku, kur nu vēl lai dotu nāvējo�u triecienu. � Divas nedēļas nebiju dzēris ne piliena. Ne piliena veselas divas nedēļas, kad es tev zvēru. � Ta�u Kellijas ausīs tā bija veca dziesma. � Bet vakar viss sagāja grīstē. Man bija cerība sadabūt naudu, lai izpirktu parādzīmi. Tak visi plāni nojuka un...

� Un tu piedzēries, � Kellija ar riebumu noteica. � Pietempies tā, ka dro�i vien vispār neatceries, kas viņnakt notika. Var gadīties, ka tu esi nositis baronu un pats to vairs neatceries, glu�i tāpat kā tajās reizēs, kad piekāvi mani.

Viņa dzīrās piecelties, ta�u viņ� pa�āva roku uz priek�u

un ar garajiem pirkstiem sagrāba viņas elkoni, turēdams to ciet ar apbrīnojamu spēku. Iedarbojās reflekss, un Kellija strauji pacēla otru roku, lai aizsargātos no sitiena sejā. Bet, pametis a�u skatienu uz cietumsargu, viņ� nekavējoties palaida Kellijas roku vaļā un atslīga atpakaļ krēslā.

� Tā nebija, � viņ� turējās pretī, � viņnakt tā nebija. �is tas tur ir baigi neskaidrs, bet nositis viņu es neesmu. Nebiju tik pilnā, lai kaut ko tādu aizmirstu.

Ja viņ� nerunātu tik klusu, Kellija būtu nodomājusi, ka tas tiek teikts vienīgi tādēļ, lai sargs dzirdētu.

� Protams, nebiji, � viņa zobojās. � Tāpēc jau tev gadījās paklupt.

Viņ� dusmīgi pieliecās Kellijai tuvāk. � Nekā, tur priek�ā bija tās ne�ķīstās benzīna kannas. � Piepe�i acis ļauni iegailējās un viņ� vēl vairāk pieklusināja balsi. � Ek, Līziņ-meitiņ, man bija sagudrots vislabākais plāns, kā atmaksāt par to, ka �ī grib nozagt manu zemi. Tikai iedomājies vien � ja visi madamas glaunie vīni uzreiz sāktu gar�ot pēc benzīna. � Viņ� ņirdzīgi pasmaidīja, bet tad �ēlabaini nogrozīja galvu. � Ak, vajadzēja man tikai iekļūt tanīs pagraba alās, un viss ietu kā pa diedziņu, � tikai pārliet benzīnu pār vīna mucām, pameklēt kādu sīku spraudziņu pie spundes un maķenīt iepilināt, tad visi vīni � visi būtu sagandēti.

Kellija saprata, ka viņam nemaz nav bijis prātā pielaist vīndarītavai uguni; plāns bija daudz nelietīgāks � sagandēt ik vīna lāsi Ratled�u nama pagrabos, sagandēt gadu desmitiem un vēl ilgāk glabātus raudzējumus.

� Kā tev kaut kas tāds varēja ienākt prātā? � viņa izdvesa �os vārdus gandrīz tik klusu kā elpu.

Juzdamies neveikli par tādu reakciju, viņ� it kā aizstāvoties paraustīja vienu plecu. � Ja madama paņems manu vīnadārzu, es palik�u ar ubaga spieķi. Gribēju, lai viņa uz savas ādas izjūt, ko tas nozīmē.

Kellijai �ķita, ka sienas sakļaujas; gaiss pēk�ņi smacēja. Trūka elpas. Vajadzēja tikt ārā. Paņēmusi somiņu, viņa piecēlās un devās uz durvīm.

� Esmu sarunu beigusi, � viņa sacīja cietumsargam.

� Uz kurieni tu iesi?

� Nolīgt tev advokātu.

� Tad pasaki viņam, ka esmu bez vainas. Gāju turp sagandēt vīnu. Tikai tādēļ. Es tev zvēru, ka neesmu viņu nositis. Tev jā tic, ko es saku.

Ta�u kā gan Kellija varēja viņam ticēt? Kā?

Vēlīnā septembra saule spo�i spīdēja pār baseina terasi, kveldēdama pēcpusdienas gaisu. Slaidiem, ritmiskiem vēzieniem Gils Ratled�s nopeldēja visā baseina garumā, pieskārās pie tā malas un izslējās stāvus, jo bija nopeldējis savu dienai paredzēto distanci. Nobraucījis slapjo seju, viņ� pameta skatienu uz dēlu.

Klejs stāvēja baseina malā un nervozi ko�ļāja īk�ķi. To viņ� nebija darījis kop� pubertātes vecuma, kad iepazinās ar seksu. Nervi, nosprieda Gils, lai domās aizstātu vārdu "bailes". Kaut kas tāds, ko viņi ne viens, ne otrs nevarēja atļauties klaji izrādīt.

� Tur uz galda karafē ir gatavs martini. Ielej ta�u mums abiem pa glāzei! � viņ� uzsauca dēlam un izkāpa no baseina.

Berzdamies dvielī, Gils slepus raudzījās uz Kleju un apmierināts vēroja, ka roka dēlam ir dro�a. Ne pilīte dzēriena nenolija un arī nepār�ļācās pāri malai, kad Klejs sniedza glāzi viņam. Nejēdzīgais notikums varbūt viņam ir nervus satricinājis, bet nav tos satriecis. Tas bija labi.

Pa�reizējos apstākļos uzsaukt tostu būtu patiesi

bezgaumīgi. Gils pat nepastiepa glāzi uz dēla pusi, pirms nodzēra malciņu martini. Viņ� atlaidās atpūtas krēslā, izjuzdams lepnumu par savu stingro, iedegu�o miesu, kurā vēl nemanīja ne mazākā �ļauganuma. Gils apzinājās, ka ir labākā miesas stāvoklī nekā daudzi par viņu divreiz jaunāki vīrie�i.

� Vai dzirdams kas jauns? � viņ�, vienu pelēksud-rabaino uzaci pacēlis, paraudzījās uz Kleju.

� Vismaz es neko neesmu dzirdējis. � Klejs apsēdās uz krēsla malas, elkoņus uz sānatzveltnēm atspiedis un abām plaukstām aptvēris dzēriena glāzi. � Vai policija bija piebraukusi, lai tev uzdotu vēl kādus jautājumus?

� Nē. Kālab viņiem būtu vajadzējis braukt �urp? � Gils mierīgi atjautāja un laiskā tīksmē nodzēra vēl malciņu martini.

Klejs izlaida pirkstus caur biezajiem, gai�ajiem matiem un paraustīja plecus. � Naktī noklausīju�ies mūsu liecības, viņi sacīja, ka varbūt atbrauk�ot, ja radī�oties vēl kādi jautājumi.

� Nekā vairāk par to, ko jau esam pateiku�i, nav ko piebilst, � Gils atteica un pavēzēja roku ar glāzi, it kā norādot, ka tie�ām ir pateikts viss, tad paskatījās uz Kleju un cieti noteica: � Ap to laiku, kad tika nogalināts Emīls, mēs abi bijām kopā. Desmitiem cilvēku mūs redzēja. Turklāt vainīgais policijai jau ir rokā.

� Bet pusdienas ziņās es dzirdēju Douertija apgalvojumu, ka viņ� esot bez vainas.

� Sankventina cietumā arī nesē� neviens vainīgais.

� Tur tev taisnība. � Klejs pasmaidīja, klusībā apbrīnodams tēva vēso mieru un pa�apziņu. Kāda druska no tās pielipa arī viņam, un viņ� uzelpoja mazliet vieglāk.

� Man �ķiet, mums pieklātos rīt apmeklēt sērojo�o atraitni un izteikt viņai līdzjūtību. � Gils laiski pavērsa seju pret sauli. � Mani avoti ziņo, ka mīļotā Natālija esot vienīgā Emīla mantiniece. Kāda nera�a Katrīnai, ka viņa nepaguva izspiest Emīlam neko rakstveidā. Tagad pastāv iespēja, ka Natālija kopuzņēmumam izraudzīsies citu partneri.

� Es gribētu sacīt, ka pastāv vairāk nekā tikai iespēja. � Klusībā Klejs prātoja, cik sen jau tēvs to visu apsvēris. Bet viņu starpā pastāvēja vārdos neizteikta noruna: nekādu jautājumu. Tā bija labāk.

� Jā, par to es esmu domājis. � �oreiz Gils pacēla glāzi pret dēlu mēmā sveicienā, ierāva pamatīgu malku un tīksmīgi nopūtās.

Ta�u Kleju domāt bija rosinājusi tēva nupat izteiktā piezīme. Viņ� pieslējās kājās un aizgāja līdz baseina malai. � Tu sacīji, ka viņa esot vienīgā mantiniece? � Viņ� paskatījās uz tēvu, gaidīdams apstiprinājumu.

� Ja pieņemam, ka da�us pēdējos mēne�us viņ� neko savā testamentā nav mainījis. Kālab tu jautā? Kas tev prātā?

� �ķir�anās. Barbaru varētu pārliecināt, ka tā būtu vislabāk. � Klejs domīgi maziem malciņiem tuk�oja glāzi.

� Jums ir kopēja manta. Tas iznāktu ļoti dārgs prieks, Klej. � Gils piecēlās, un tiklab sejā, kā visā stājā varēja jaust nopēlumu.

Klejs pasmaidīja. � Es mīļuprāt atdo�u pusi no tā, kas man tagad pieder, ja par to iemanto�u Chdteau Noir. Galu galā Natālijai ta�u būs vajadzīgs kāds, kas palīdzēs to pārvaldīt.

Vienu mirkli Gils dēlu nopētīja tāds kā iztrūcies, bet tad atmeta galvu un sirsnīgi iesmējās. � Dieva vārds, man patīk tavi domu gājieni. � Piegājis dēlam klāt, viņ� uzsita tam pa plecu. � Mēs, dēls, esam viena ellīgi laba komanda. Pēc velna izdevusies komanda.

Priecīgi smaidīdami, viņi saskandināja pusizdzertās

glazēs un iztuk�oja tās viena pieliciena. Abi klusībā atzina � kamēr viņi turēsies kopā, ne no kā nav jābīstas.

Nomātā automa�īna, uz nelīdzenā ceļa palēkdamās, ieripoja nezāļu pārņemtajā pagalmā. Kellija nobremzēja blakus mājas priek�ā novietotajam buikam. Lai cik neiespējami tas �ķita, ta�u māja izskatījās vēl no�ēlojamāka, nekā bija saglabājusies viņai atmiņā.

Saplaisājusī krāsa, kas lobījās nost jau pirms desmit gadiem, kad viņa no �ejienes aizgāja, nu bija pilnīgi nobrukusi, atsedzot pelēkus, pussatrunēju�us dēļus. Jumts vienā stūrī bija ielīcis, dro�i vien arī caurs. Logu rūtis noputēju�as un nokvēpu�as. Viena rūts ieplīsusi, bet pārējās bija veselas.

Salūzu�as ma�īnu daļas, vecas riepas un daudz citu lū�ņu slējās ārā no nezālēm, kas bija varen sakuploju�as visapkārt mājai. Ja kaut kur vēl bija saglabāju�ās pēdas no puķu dobēm, ko viņa, izrotājot durvju priek�u, savulaik bija aplikusi ar akmeņiem, tad tās visas bija nezāļu noslēptas.

Arī vīnadārzs pirmajā acu uzmetienā neizskatījās daudz labāk. Viss saaudzis un sastīgojis drausmīgā bie�ņā. Tuvāk ielūkojoties, Kellija redzēja, ka vietumis vīnogulāji tomēr bija nedaudz apkopti, lai vismaz radītu ilūziju par dēstījumu rindām.

Viņa izslēdza motoru un paskatījās uz mājas priek�ā piebraukto baltzaļo buiku, kura spo�ās hromētās daļas saulē mirguļoja. Buiks izskatījās, gau�ām nevietā nezāļu pārmāktajā pagalmā pie nopluku�ās mājas; tas bija tīrs un spīdīgs, pārkrāsotā virsbūve nopulēta līdz mirdzumam.

Ta�u tas nebija nekas jauns; par automa�īnas spodrību tēvs alla� bija rūpējies. Glu�i tāpat kā viņa drēbēm vajadzēja būt nevainojami tīrām, veļai iecietinātai, arī uz auto nedrīkstēja būt ne traipiņa. Uzturēt automobiļus nevainojamā kārtībā bija viņas uzdevums. Visļaunāk klājās ar veco zilo �evroletu, kas tēvam piederēja tad, kad Kellija mācījās vidusskolas sākumklasēs; uz spilgti zilā lakojuma nebija noslēpjams neviens traipiņ�, ne puteklītis. Kellija atcerējās garās stundas, ko nācās noņemties, lai nomazgātu visas dubļu �vīkas, pirms saule paguva tās piecepināt...

Gandrīz jau tikusi ar darbu galā, viņa uzrāpās uz bufera, lai ar zam�ādas lupatu aizsniegtu automobiļa jumtu. Zilā adītā d�empera priek�a bija samirkusi. D�emperis salipis ap bērni�ķīgajiem tauku apaļumiem. Garos matus pakausī gumijas �ņaugs saturēja kumeļastē, da�as atrisu�ās cirtas sasvīdu�as lipa pie pieres un vaigiem, brilles sviedros bija noslīdēju�as līdz degungalam.

Noklaudzēja ārdurvis, viņa sastinga, visi nervi savilkās kā saspriegtas stīgas. Aizmirsās rīta spiedīgais karstums un pa�as atslābums, viņa steidzās noslaucīt ātri �ūsto�ās ūdenslāses no motora pārsega un zag�us palūrēja uz durvju pusi.

Mirk�ķinādamies spo�ajā gaismā, tēvs apstājās uz aug�ējā pakāpiena un pacēla roku pie acīm, lai saule ne�ilbinātu. Bālais, mīklas plājienam līdzīgais ģīmis nepārprotami liecināja, ka iepriek�ējā naktī viņ� sadzēries pār mēru. Arī tobrīd viņ� rokā turēja tējas glāzi ar brūnganu �ķidrumu, un Kellija zināja, ka viņ� dzer nevis ledustēju, bet gan viskiju ar tējas piedevu.

� Vai tad vēl neesi to vāģi nomazgājusi? � viņ� ērcīgi noprasīja.

� Gandrīz ir cauri. � Kellija norausās zemē, un likās � viss pagalms pēk�ņi ir piebārstīts olu �aumalām.

� Nu paskaties jel, paskaties! � Nokāpis lejā, viņ� ar pirkstu rādīja uz motora pārsegu. � Tu tak esi to

atstājusi pavisam �vīkainu. Kas, vellos, ar tevi ir? Nopirk�u jaunas brilles, ja ar sitām tu nejaudā saredzēt.

� Piedo�anu! � Kellija steidzās ar zam�a lupatu noberzt rādīto vietu.

� Piedo�anu un piedo�anu, to vien tu zini, � viņ� mēdījās. � Es ta�u no tevis prasu tikai vienu, tikai vienu pa�u nieka darbiņu: nomazgā manu autiņu. To es tev lūdzu, bet tu esi par resnu un par slinku, lai pat tādu nieku izdarītu kārtīgi.

� Izdarī�u, � viņa solījās.

� Es domāju gan, sasodīts, ka izdarīsi. Ja ne citādi, stāvē�u klāt un parūpē�os, lai tiktu izdarīts. Vai dzirdēji � bet varbūt tu esi ne tikai uz acīm, bet arī uz ausīm kritusi.

� Es dzirdēju. � Iek�ēji Kellija sarāvās no ļaunajiem, rupjajiem vārdiem, acīs iesūrstējās asaras.

� Nu neslaisties! � viņ� brīdināja un tad pēk�ņi uzbrēca: � Dieva dēļ, skaties jel, ko tu dari! Hroms no vienas vietas apķēpāts ar pirkstu nospiedumiem. Tūliņ ņem un notīri! � viņ� pavēlēja, un Kellija paklausīgi metās spodrināt. � Ar tādu vāģi es uz pilsētu nebrauk�u. Ko cilvēki domās?

Pēk�ņā niknumā viņa pārstāja berzt. � Ko cilvēki domās? Kāpēc tas tev nerūpēja vakarvakarā, kad izstreipuļoji no kroga? Vai pagāju�omēnes Ceturtā jūlija svētkos, kad pilnā rīklē dziedāji "Dievs, svētī Ameriku", pudeli vicinādams kā pēdīgais dzērājs... � Kellija iekliedzās, kad tēva plauksta trāpīja viņai pa vaigu.

� Pievaldi muti, skuķi! � Viņ� gāza vēlreiz. Spēcīgāk.

No pēdējā sitiena spara viņa atkrita pret automa�īnu, gū�as kauls smagi atsitās pret priek�ējo spārnu, un mugurā iedzēla apdullino�a sāpe. Kellija redzēja viņu no jauna tuvojamies un iesvieda viņam ģīmī slapjo zam�ādas lupatu. Tā bija glu�i refleksīva aizstāvē�anās ar vienīgo viņai pieejamo ieroci.

Uz mirkli viņ� apstājās un lādēdamies rāva nost pie sejas pielipu�o �ļaksto�o ādas gabalu. Ar to Kellijai pietika, lai pabēgtu tiktāl, ka tēva ne�ēlīgās rokas uzreiz netika klāt. Ta�u viņa nepaglabās no glāzes, ko tēvs turēja rokā. Viņ� meta ar glāzi. Viņa a�i pietupās, tomēr mazliet par lēnu, un glāze trāpīja pierē.

Baismas bija stiprākas par sāpēm, un Kellija metās bēgt vīnogulāju rindās, nelikdamās dzirdis tēva niknos kliedzienus un nepievērsdama uzmanību sāpo�ajam, sadauzītajam sānam un vaigam. Dzirdēdama zemi dimdam no vajātāja soļiem, viņa ienira vīnadārza biezoknī, rausās pa vīnogulāju apak�u uz priek�u, ar katru elpas vilcienu aiz bailēm klusu ie�ņukstēdamās. Viņa nerimās, iekams nebija sasniegusi �ogu.

Otrpus �oga bija biezi noaugu�i manzanitas krūmi. Izlīdusi pa stiepļu �oga apak�u, Kellija paslēpās zem tiem. Beidzot tikusi dro�ībā, viņa aizelsusies, sviedriem noplūdusi, piestāja, sirds dauzījās kaklā. Gū�a sāpēja, galvā dūca un dunēja. Uzmanīgi viņa piedūra pirkstu pie sejas. Sadauzītā vieta ap vaigukaulu jau pietūka, un pierē veidojās prāvs puns, īsta zossola. Āda gan nekur pu�u nebija, tātad viņai laimējies. Laimējies. To iedomājoties, viņa apraudājās, raudāja klusu un rūgti.

� Lien laukā, vai dzirdi? � tēvs pēk�ņi ierēcās turpat tuvumā, un viņa sadrebēja jaunās bailēs, a�i sākdama slaucīt no vaigiem asaras, kas nebeidza līt. � Stīvē savu pakaļu no jauna caur �ogapak�u un nomazgā reiz to ma�īnu!

Sekundes aizritēja, bet Kellija no slēptuves ārā nekustēja. � Nederīgs radījums tu esi, nekam nederīgs radījums, � viņ� atkal bauroja. � Nekas cits kā trekna, slinka slampa. Vai kāds brīnums, ka māte nomira? Viņu nobeidza tas vien, ka vajadzēja uz tevi skatīties un saprast, ka �is nekam nederīgais, treknais ērms ir viņas

meita. Viņa nomira tāpēc, ka nespēja vairs uz tevi skatīties, plancka tāda.

Kellija aizspieda ausis ar plaukstām, lai nebūtu jādzird negantie vārdi. �ie vārdi sāpēja skaudrāk nekā dūres cirtieni.

Sen dzirdēto vārdu atbalss vēl aizvien skanēja Kel-lijai ausīs, kad viņa lēni izkāpa no automobiļa, paraudzījās apkārt un nobrīnījās � kas gan viņai te darāms. Jāpapūlas drīzāk sameklēt naktsmājas, kamēr tūristi vēl nav aizņēmu�i vispēdējo gultu. Tomēr viņa zināja gan, kālab te atbraukusi, � lai vēlreiz sastaptos ar pagātnes rēgiem. Tas bija jāizdara. Pārāk ilgi viņa no �iem rēgiem bēguļojusi, pārāk ilgi tos aizliegusi.

Nelīdzenais, akmeņainais pagalms nebija īsti piemērots, lai pa to staigātu augstpapē�u kurpēs, tomēr Kellija uzmanīgi aizlaipoja līdz ārdurvju pakāpieniem. Vairīdamās no iztrunēju�iem lieveņa grīdas dēļiem, viņa palūkoja ārdurvis. Rokturis jau senlaikus bija nolauzts. Viņa pastūma durvis, un tās atvērās.

īsu brītiņu Kellija palika stāvam dzīvojamā istabā ar nevēdinātu, piesmaku�u gaisu, kurā dvakoja visas pazīstamās smakas � �ķebīgi saldenā no izlaistīta viskija, neizdeldējamā sakaltu�u vēmekļu smaka un sastāvēju�os smēķgalu smirdoņa. Pēcpusdienas saules spo�ie stari velti pūlējās ielauzties caur biezi aizķepu�ajām logu rūtīm.

Garenais galds, pie kura stāvēja tēva krēsls, bija krautin nokrauts ar netīrām glāzēm, pa vidu līdz aug�ai piepildīts pelnutrauks un mātes forogrāfija. Uz grīdas pie krēsla gulēja tuk�a viskija pudele. Zem krēsla dro�i vien glabājās vēl citas.

Kellija ilgi noraudzījās dīvānā, uz kura bija nomirusi māte. Vēl aizvien dīvāns bija pārsegts ar to pa�u veco indiāņu segu, kuras reiz ko�ās svītras nu tapu�as netīri pelēkas. Neviļus viņa paraudzījās ari uz lupatpaklāju dīvāna priek�ā uz grīdas. Un pēk�ņi atcerējās, kā, maza būdama, kopā ar tēvu bija vārtījusies pa to un smējusies kā negudra, kad tēvs viņu kutināja, un ari viņ� skaļi smējās līdzi.

�I atmiņa Kelliju ļoti pārsteidza, jo vēlākajos gados līdz pat pēdējai kopdzīves dienai �inī mājā nekad vairs nebija skanēju�i smiekli.

Vēl aizvien drūmi apkārt lūkodamās, viņa iegāja virtuvē. Izlietne bija pilna ar nemazgātiem traukiem, citi pamesti uz skapī�a blakus izlietnei. Linolejs uz virtuves grīdas bija saplaisājis un izmīdīts, sienmalēs gar listēm iz-drupis. Turpat stāvēja ari pavards ar cepe�krāsni, no kuras savulaik pa visu māju izplatījās brīni�ķīgas smar�as. Smar�oja plātsmaizes, kūciņas un mātes specialitāte � burvīgie �okolādes cepumi, ko viņi dēvēja par mori�iem.

Vēl tikai vienā vietā jāiegrie�as, Kellija nodomāja. Pa�as guļamistabā, pēc tam varēs iet projām.

Nekas kop� viņas aizie�anas tur nebija aiztikts. Bieza putekļu kārta klājās pār visu � pār lēto prie�koka tualetes galdiņu, ko viņa bija nokrāsojusi baltu, pār puķaino dzelzs gultas pārsegu, pār veco radioaparātu uz naktsgaldiņa. Kellija pagrieza radioaparāta pogu. Aparātiņ� izsprauslāja mūziku kopā ar blakustrok�ņiem. Pārsteigumā par izturīgo veco aparātiņu viņa pasmaidīja un atkal to izslēdza.

Gultā, pret spilvenu atstutēta, sēdēja viņas vecā lelle Bebsa. Tiklīdz Kellija paņēma lelli rokā, tā iepīkstējās. Viņa nopurināja un nopūta no plastmasas ģīmī�a putekļus un palocīja lelli gan guļus, gan sēdus, lai tā vārstītu acis ciet un vaļā, pēc tam pabraucīja pirkstos zilās kleitiņas stērbeļvlli. Kleitu bija pa�uvusi māte bez ma�īnas, ar rokām vien.

Bebsa bija Santaklausa dāvana, kad Kellijai bija septiņi gadi. Tajos Ziemsvētkos viņiem bija eglīte. Tēvs to bija pārnesis dienu pirms svētkiem, un viņi visu vakaru vēra kukurūzas kreļļu virtenes, ar miltu klīsteri lipināja krāsainas papīra ķēdes, no spo�a sudrabpaplra izgrieza zvaigznītes un sniegpārsliņas, ar ko izrotāt eglīti, bet pa�ā galotnē uzsprauda lielu sudrabfolijas zvaigzni. Kad tēvs lūkoja no�iept un apēst daļu grauzdētās rotājumu kukurūzas, māte smējās un sita viņam pa pirkstiem. Bet viņ� pamirk�ķināja Kellijai ar aci un paklusām piespēlēja ari viņai kādu graudiņu. Bet nākamajā rītā zem eglītes sēdēja Bebsa.

Kellija piespieda vaigu pie lelles putekļainajiem gai�ajiem matiem un aizvēra acis, negaidītās atmiņas viņu bija samulsināju�as. Viņa izklaidīgi �ūpoja lelli, kad izdzirda pagalmā iebraucam automa�īnu un apstājamies.

Policija, Kellija nodomāja. Dro�i vien ar kratī�anas orderi, meklēs vēl kaut kādus pierādījumus, ko vērst pret tēvu. A�i iegājusi dzīvojamā istabā, viņa pavēra saules izdedzinātos aizkarus un ieraudzīja Semu Rat-led�u izkāpjam no d�ipa. Viņa sastinga bailēs, nu viņ� uzzinās vēl vairāk par viņas saknēm un un ko pēc tam par viņu domās?

Ta�u bija par vēlu raizēties. Sems jau nāca tie�i uz durvīm. Kellija pie durvīm tika pirmā un pla�i tās atvēra, vēl joprojām cie�i pie krūtīm piespiedusi lelli. Sems nocēla apdriskāto platmali un palika uz aug�ējā pakāpiena stāvam.

� Tā jau man likās, ka atradī�u jūs �eit. � Brūnās acis maigi noraudzījās Kellijā.

� Gribēju paskatīties, kā pēc tik ilgiem gadiem te izskatās. � Pagalam apjukusi, Kellija piespieda lelli cie�āk sev klāt, satraukta par Sema iera�anos, bet negribēdama to izrādīt.

Viņ� palocīja galvu, atzīdams viņas paskaidrojumu par pietiekamu. � Pirms brī�a tikos un aprunājos ar Oli-veru Zelinski. Viņ� pastāstīja, ka jūs esot bijusi pie tēva.

Kellija atkal uz īsu bridi redzēja sevi �aurajā cietuma istabā, kur bija norisējusi neauglīgā saruna ar tēvu. � Viņ� ienīst Katrīnu. Tikai �odien es sapratu, cik briesmīgs ir �is naids.

� Es zinu. � Sems piegāja tuvāk un ar pirkstu galiem piedūrās lelles matiem. � Tā laikam ir jūsu lelle.

� Projām ejot, nevarēju viņu paņemt līdzi. Koferī nebija vietas. � Kellija pakāpās sāņus, tādējādi it kā aicinot Semu nākt iek�ā. Līdz ar Sema ienāk�anu dzīvojamā istaba izskatījās sanākusi ļau�u pilna. Kellija piespieda sevi pagriezties pret Semu, paskatīties viņam acīs. � Jūs neesat man jautājis, kāpēc es meloju un nepateicu, kas īstenībā esmu.

Viņ� vispirms pārlaida skatienu nelielajai istabai un tikai tad no jauna paskatījās uz Kelliju. � Man �ķiet, ka esmu cēloni uzminējis.

� Vienmēr �eit nav izskatījies tā kā tagad. Kad māte bija dzīva, viņa bez mitas slaucīja, berza un mazgāja, izmantoja katru drānas strēmeli, lai kaut ko pa�ūdinātu � aizkarus vai grīdsedziņu. Pēc viņas nāves es arī centos, bet...

� Cik gadu jums bija, kad māte nomira?

� Astoņi. To es neesmu samelojusi, � Kellija noteica un novērsās. � Viņai patika arī alla� ko izcept, un tad smar�oja visa māja. � Kellija neapzināti atkal iekļāva lelli rokās un ļāva skatienam klīst pa istabu, pakavējoties pie vecā dīvāna, lampas, pie logiem, un garā viņa visu redzēja nevis tā kā �ajā brīdī, bet gan kā bija saglabājusi atmiņā. � Mamma, atceros, staigāja no viena loga pie otra, gaidīdama viņu mājās. Reizēm viņa man atļāva vāķēt kopā ar viņu, tad es atnesu �urp savu segu un spilvenu un apgūlos uz dīvāna. Tiklīdz viņ� piebrauca, mamma tūliņ steidzināja mani prom uz gultu, teikdama, ka man neder te palikt, jo "tētis nejūtas labi".

Sems vairāk klausījās Kellijas balsī nekā vārdos.

Viņas valoda �ķita kā rāmas upes plūsma ar gludu ūdens spoguli virspusē, bet spēcīgām, neredzamām apak�strāvām. Tās bija straumes, kas sakļaujas klausītājam pār galvu un aizrauj to sev līdzi. �ai brīdī pa�as runātais Kelliju aizrāva līdzi pagātnē. Stāvot ar lelli rokās, viņa izskatījās maza un vientuļa.

� Arī toreiz viņ� dzēra, � viņa stāstīja, � bet ne tik stipri. Un varbūt arī ne tik bie�i, bet dzēra. Kad biju maziņa, es nesapratu, ko mamma domā, teikdama, ka tēvs nejūtas labi. Atceros tikai, ka man nepatika, kāds viņ� atgriezās mājās, jocīgs, elpa nelabi oda, ģīmis pietvīcis, balss tāda dūcīga, pats vienubrīd labs un mīlīgs un tūliņ pēc tam nikns. Mamma pūlējās viņu atradināt no dzer�anas. Pierunāja un lūdzās, un viņ� apsolīja, ka vairs nedzers. Kādu laiciņu viss gāja godam, bet tad viņ� atkal nodevās pļēguro�anai.

Atbildi Kellija negaidīja, un Sems arī necentās atbildi izdomāt, tikai vēroja, kā viņa pieiet pie dīvāna, bezmērķīgi pārvelk pirkstus pār atzveltni. Viņam gribējās Kelliju izvilināt ārā no netīrās, sasmaku�ās istabas, tomēr viņ� juta, ka tai savas atmiņas jāpārdzīvo tie�i �eit.

Kellija pacēla galvu un kaut kur nenoteikti paraudzījās. � Lāgiem mēs ar mammu gājām viņam pretī uz darbu, parasti algas dienās. Man liekas, mamma to darīja tāpēc, ka tad viņam bija grūtāk tādas dienas beigās, mājup nākot, iegriezties krogā un sadzert ar biedriem. Ar vienu glāzi viņam nekad nepietika, pirmajai sekoja otrā, pēc tam vēl un vēl. Pāris rei�u viņ� sadusmojās, pārmeta mammai, ka tā viņam neuzticoties, izsekojot viņu un izspiegojot. � Apklususi Kellija novērsa skatienu no nekurienes un cie�i .palūkojās Semā. � Toreiz viņ� strādāja Ratled�u nama vīndarītavā.

Sems saprata, ko viņa grib dzirdēt, un to arī pateica: � Tad tāpēc jūs tik labi pārzinājāt vīndarītavas ģeogrāfiju.

� Jā.

■ Kellija nenolaida skatienu. Semam patika tum�ās,

melnzaļās acis, ēnainas un dziļas kā me�a biezoknis. Tikai viņ� nesaprata, ko iesākt ar to, ko slēpa viņas skatiens. �ai bridi viņ� ar ļaunu pieminēja savus vecākus un Katrīnu, kas viņu nebija pielaidu�i sev tuvumā, bet visu laiku turēju�ies no viņa pa gabalu. Ja tie nebūtu biju�i tik nepieejami, viņ� varbūt tagad prastu labāk ieskatīties Kellijā, izprastu, kas viņā norisinās.

� Vēlāk, kad nācu vecāka, mamma sūtīja mani vienu pa�u parūpēties, lai tēvs nāktu taisni uz mājām, � Kellija nesteidzīgi turpināja atmiņas. � Laikam ta�u mamma iedomājās, ka viņ� mazu skuķēnu nevedīs līdzi krogā. Bija jauki vienai pa�ai iet tēvam pretī, sagaidīt viņu, tad pikupaunā tikt aiznestai līdz automa�īnai un pēc tam visu laiku mājupceļā tērgavāt. � Atkal viņa brītiņu apklusa un brīnīdamās paberzēja pieri. � Da�kārt tomēr man neizdevās uzdoto izpildīt, un tad ceļ� mūs aizveda uz piesmēķētu, trok�ņainu krogu un es noskatījos, kā tēvs pārvēr�as sve�iniekā.

Sems redzēja, kā Kellijas domas satumst. Tad, liekas, arī pati sevi pieķērusi neceļos, viņa pasmaidīja un atmeta galvu.

� Man patika iet uz Ratled�u vīndarītavu un jo sevi�ķi uz tum�ajiem, vēsajiem pagrabiem. Kad neviens neredzēja, es bie�i tur iezagos un klejoju apkārt. � Kellijas acis maigi pārslīdēja Sema sejai. � Da�kārt redzēju arī jūs.

� Tie�ām? � Sems zināja, ka Douertijs savulaik strādājis vīndarītavā, bet nebija pievērsis tam īpa�u uzmanību. Ne Douertijam pa�am, ne viņa ģimenei. � Es neņemos apgalvot, vai maz zināju, ka viņam ir meita.

� Labi, ka tā. � Kellija apsēdināja lelli uz dīvāna, nevarētu teikt, ka nevērīgi, ta�u īsti neapzinādamās, ko dara. � Priecājos, ka mani neatceraties. Es biju neglīta.

Gara, tukla meitene gariem, taisniem matiem un brillēm. � Apklususi viņa paskatījās uz Semu un klusu iesmējās. Semam radās aizdomas, ka viņa smejas pati par sevi. � Nu pasakiet jel � kāpēc es jums visu �ito stāstu?

� Varbūt tāpēc, ka reiz tomēr pienācis laiks par to runāt, � Sems stāvēja, vienu roku sānos iespriedis, otras īk�ķi iebāzis darbabik�u mugurkabatiņā, bet acis rāmi vērās Kellijā. Viņa stājā nebija nekā izaicino�a, tā pauda vienīgi vīri�ķību un nesaspringtu, atraisītu spēku.

� Varbūt man nemaz nevajadzētu jums to visu stāstīt.

� Vajag gan.

Sems to teica un arī domāja nopietni. Viņa acīs manīja nevis līdzjūtību, bet gan vēlē�anos klausīties, dalīties viņas pagātnē. Nekad neviens nebija gribējis ar Kelliju dalīties �ais atmiņās, nepavisam ne jau dzirdēt, kas bija nepatīkams. Viņai bija zudusi līdzsvarotība, jūtas uzplūda un atplūda. Vajadzēja saņemties un atgūt varu pār sevi. Viņa jutās pārāk vārīga, pārāk viegli ievainojama.

� Runājiet, Kellij, stāstiet! � Sems mudināja, pats pārsteigts par savu maigumu.

� Nav vairs daudz ko stāstīt. � Viņa strauji piegāja pie galda un vāca nost netīrās glāzes, rīkodamās tik automātiski, ka Sems tūliņ saprata � tā viņa tēva atstāto nekārtību dro�i vien vākusi neskaitāmas reizes un tāpēc varbūt atbrīvosies no moko�ā nemiera.

� Pēc mātes nāves viņ� dzēra aizvien stiprāk. Nebija vairs neviena, kas viņu pievaldītu. To mēģināju darīt es. Ja viņam bija darbs, es dienas beigās gāju pretī. Ja ne, vakaros staigāju no viena loga pie otra, viņu gaidīdama, satrūkos no katras telefona iezvanī�anās. Metu ārā visas aizsāktās pudeles, ko izdevās atrast, darīju visu tie�i tā, kā bija darījusi mamma. Ta�u nekas vairs nebija tā, kā to darītu viņa.

Kad Kellija nesa glāzes uz virtuvi, Sems viņai sekoja, pūlēdamies novērst acis no viņas gurnu vieglās �ūpo�anās. Tas viņam lāgā neizdevās. Izlietne bija stāvgrūdām pilna ar netīriem traukiem. Kellija apstājās un nevarīgi nolūkojās, neredzēdama, kur likt glāzes, ko vēl turēja rokās. Beigās viņa tās sameta pie pārējās drazas, ka noskanēja vien.

Semam muguru pagriezusi, Kellija piegāja pie loga un skatījās ārā. � Vienmēr viņam radās iespēja iedzert, � viņa klusu noteica, un Sems ievēroja, ka viņa nekad Lēnu nesauc ne par tētiņu, ne tēvu, bet, par Dou-ertiju runājot, vienmēr saka viņ�. � Viņ� dzēra tāpēc, ka mamma nomirusi. Dzēra, ja jutās slikti; dzēra arī tāpēc, ka jutās labi. Karstā laikā viņ� iedzēra, lai atvēsinātos; aukstā laikā, lai sasildītos. Naudas mums nekad nebija, viņ� to visu salēja rīklē. Un, ja kādreiz patiesi bija labi ap dū�u, tad viņam patika kaut ko dauzīt.

� Viņ� jūs sita. � Sems uzmeta Kellijai a�u skatienu.

Viņa tī�ām nevērīgi paraustīja plecus. � Da�reiz. Lielākoties man izdevās aizmukt, pirms viņ� paguva mani pa īstam piekaut.

Tomēr Sems redzēja, ka viņa noglau� roku, it kā tā sāpētu � it kā atcerēdamās senas sāpes. Viņ� aizvēra muti un neteica vairs ne vārda. Viņa dusmas Kellijai nebija vajadzīgas.

� Vēlāk, kad at�irba, viņ� laikam izjuta no�ēlu. Tad viņ� lūdza, lai piedodu, ka tas nekad vairs nenotiks, ka viņ� atmetīs dzer�anu. Mana dzīve izvērtās par dzīvo�anu kopā it kā ar diviem da�ādiem cilvēkiem. Skaidrā prātā viņ� izturējās kā tēvs. Vai es esot izmācījusies? Kāpēc tik vēlu pārnākusi no skolas? Ko es varot tik bie�i un ilgi sadarīt ar to Zelinsku puiku? Bet, kad piedzērās, dro�ības man viņa tuvumā nebija, ja vien viņ� neatveda līdzi kādu sievieti. Tad es nepavisam negribēju

uzturēties tuvumā. � Kellija paraudzījās griestos un ar varu apspieda riebuma drebuļus. � Sienas �ai mājai ir tik plānas...

Kellija negribēja runāt par skaņām, ko nācās noklausīties, par smagajām elsām un vaidiem, par �īksto�ajām gultas atsperēm un bezkaunībām, ko tie viens otram sarunāja. Vēl ilgi pēc tam viss ar seksu saistītais viņai bija �ķitis nejauks un pretīgs.

� Reiz viņ� tie�ām se�us mēne�us un divpadsmit dienas nodzīvoja, ne lāsi mutē neņēmis, � Kellija stāstīja, pūlēdamās runāt tā, lai viss izklausītos vieglāk.

� "�oreiz būs citādi, tu redzēsi," viņ� toreiz sacīja. Viņ� nosolījās, un es lūkoju noticēt. Man ļoti gribējās viņam ticēt. Gribējās, lai reiz viss kļūtu citādi. � Kellija pati juta, ka balss aizraujas, un nu viņa vairs nespēja to apvaldīt, nespēja noturēt rāmajā plūdumā. � Es vēl joprojām domāju, � ja viņ� mani mīl, tad dzer�anu atmetīs. Bet viņ� joprojām dzēra. Un joprojām mani dauzīja. Un tad es viņu ienīdu. Kā es viņu ienīdu!

Balss Kellijai drebēja sāpēs un niknumā. Viņa bija mīlējusi tēvu, bet nebija saņēmusi pretmīlestību. To Sems saprata. Kellija nebija vienīgais cilvēks ar neatbildētām jūtām. Viņ� glu�i labi saprata, ko nozīmē būt negribētam un nemīlētam, naktī saukt kādu, kas nekad neatsaucas.

Kellija lāgā neatskārta, ka Sems aizvien vēl ir virtuvē, līdz atjēdzās, sajutusi viņa roku mierino�i uzgulstam viņas plecam. Kālab Sems viņai pieskaras �ajā brīdī? Tie�i tagad, kad viņa jūtas tik nespēcīga un vārīga?

Viņa apsviedās apkārt un ieskatījās Semam tie�i acīs.

� Ko jūs te meklējat? � viņa dīvaini aizsmaku�ā balsī noprasīja. � Kāpēc ieradāties?

Viegli, pavisam vieglītēm viņ� ar pirkstiem pieskārās Kellijas vaigam un novilka tos līdz zodam. � Tāpēc, ka negribēju jūs pamest �eit vienu. � Kellijai gribējās noticēt tam, ko viņa redzēja Sema acis, ta�u uzplaiksnīja senais pa�aizsardzības instinkts, un viņa aizgriezās, atbrīvojot vaigu no pieskāriena. Ta�u Sema rokas glu�i vienkār�i satvēra viņu aiz pleciem siltā tvērienā. � Jūs ta�u nemaz negribējāt palikt viena, sakiet taisnību!

� Neviens negrib būt vientuļ�, � viņa atteica. � Varbūt vienīgi viņ�, viņam pietika, ja biedros ir pudele.

� Nedomājiet par viņu, Kellij! � Spiediens uz pleciem kļuva cie�āks, Sema rokas vilka viņu tuvāk klāt, apkļāvās viņai apkārt. � Domājiet par mani! � Viņa lūpas skāra Kellijas pieri, acu kaktiņu un aizslīdēja līdz vaigam. � Tie�i �eit. � Viņa sajuta Sema silto elpu pie savām lūpām. � Tie�i tagad. � Viņa lūpas viegli paberzās gar Kellijas muti. � Vienīgi par mani.

Līdzjūtība. Kellija nekad mū�ā nebija izjutusi, ka vīrie�a skūpsts varētai paust līdzjūtību. Tas bija vairāk nekā parasts maigums, vairāk nekā saudzība; Sema mute mierināja un sildīja, glu�i tāpat, kā viņa rokas padzina stingumu, saspringtību, sāpes. Lūpās, kas slīdēja pār viņas seju, nebija alku, tur bija tikai un vienīgi izpratne.

Kļuva viegli, neticami viegli domāt tikai par viņu, vairs ne par ko citu. Sems viņu iekļāva, viņa siltums un spēks saplūda vienā veselumā. Cik ļoti viņai tā bija vajadzējis, cik izmisīgi un cik sen! Kellija atslāba, iegūla Sema rokās, klusu sauca viņu vārdā un pagrieza galvu, lai apturētu viņa lūpas.

Juzdams, ka Kellijas augums pēk�ņi atslābst un kļūst ļāvīgs, Sems visiem spēkiem pūlējās apvaldīt savu atbildes reakciju. Viņ� sev atgādināja, ka pa�reiz Kellijai nepiecie�ams mierinājums, nevis kaisle, tomēr nekas nespēja atturēt viņa rokas, tās pa�as no sevis kļāva Kelliju aizvien cie�āk klāt viņa augumam, apliecinot, cik stipra spēj būt īsta dalī�anās pārdzīvojumā. Un saprāta balss vairs nespēja aizliegt mutei izjust viņas lūpu dāsnumu.

Visi labie nodomi izgaisa kā nebiju�i, kad Sems sajuta Kellijas auguma atsauk�anos, kad viņas rokas apskāva tā galvu un viņas lūpas kaisli prasīja no skūpsta vēl un vēl. Sems nespēja noturēties. Viņam vajadzēja Kelliju skaut, tā bija prasība, dedzino�a kā uguns.

Pirksti slīdēja lejup gar pakausi, atklāja kaklā drebo�o pulsu; viņ� nolieca galvu, lai �os pukstienus izjustu vēl tuvāk. Rokas sajuta blūzes slideno zīdu un ar drānu apvilktās pogas. Atpogājis tās, Sems paslidināja rokas dziļāk, atklādams jaunu zīda kārtu. Viņ� gandrīz pasmaidīja, ieraudzīdams me�ģīņoto firziķkrāsas zīda krekliņu.

Atgriezdamies ar muti pie Kellijas lūpām, viņ� uztvēra īsās elsas, kad viņa rokas slīdēja pār plāno zīda nieciņu, atklājot ribu cilnī�us zem tā. Viņ� pārlaida īk�ķus pār zīdā noslēpto mazo krū�u galiņiem, juta tos sabriestam un visu viņas ķermeni izliecamies prasībā izbeigt ķircinā�anos.

Sems paliecās atpakaļ, viņam vajadzēja Kelliju redzēt � redzēt acis un visu, ko �īs acis pau�. Nesteidzīgi viņa skatiens slīdēja pār Kellijas seju. Acis bija tum�as un dziļas, tur gailēja tādas pa�as alkas, kādas izjuta viņ�. Sems palūkojās lejup uz krūtīm un krū�galiem, kas vīdēja zem plānā auduma. Viņam vajadzēja pārliecināties, vai nobaudīti tie ir tikpat tvirti kā skatīti.

Paliecis Kelliju pāri rokai atpakaļ, Sems paberzēja lūpas gar vienu krū�galiņu un juta Kellijas pirkstus iespie�amies plecos. Pats klusu iestenēdamies, Sems sakļāva lūpas ap zīda segto krū�galu un ieelpoja Kellijas spirgto, satrauco�o smar�u.

Kellijas plaukstas apkļāva viņa seju un vilka viņa muti atpakaļ pie savējās. Sems zaudēja galvu. Vēl saglabājies prāta preto�anās mazumiņ� kustin izkusa. Jo kvēlāk Kellija atsaucās, jo dziļāk viņ� krita. Rokas slīdēja kā neprātīgas, glāstīja, tvēra, skāva, karsti vēloties ik skāvienā just, kā viņa trīsēdama atsaucas.

Pēk�ņi viņa atrāva savas lūpas, rokas sastinga pretestībā, elpa nemierīgi noraustījās. � Ak Dievs, nē! Tikai �eit ne! � Negribētā pretestība aizlūza �ņukstā.

Sems aprima, kā sitienu saņēmis, atkal ieraudzīja piedrazāto virtuvi, visu netīro māju un pēk�ņi atguva pirmītējo apņēmību pieskarties Kellijai tikai rāmi, bez alkaina prasīguma. Viņ� atliecās, tomēr Kelliju no rokām neizlaida.

� Nē, � viņ� klusu piekrita. � �eit ne. Un arī tagad ne.

Kellijas acis kavējās pie viņa � lielas, piesardzīgas, mulsas, tomēr vēl aizvien apreibu�as ilgās, ko viņi viens otrā bija iedegu�i. Sems paskatījās uz miklo plankumu, ko viņa mute bija atstājusi uz plānā zīda, zem kura vīdēja krū�gals. Vai viņa zina, Sems ieprātojās, ka tas ir solījums visam, kas viņus gaida nākotnē.

� Bet tas notiks, � viņ� ierunājās. � To gribam mēs abi. Un tu to zini tikpat labi kā es.

Stāvēdama un juzdama, kā Sema rokas savelk kopā abas blūzes puses un neveikliem pirkstiem pogā to ciet, Kellija nespēja izteikt ne vārda, jo kaut kas ne�ēlīgi sa�ņaudza pakrūti.

Viņa gribēja Semu � ne tikai īsu apskāvienu un da�us kaislus skūpstus, ne tikai mierinājumu, kaut gan bija to pieņēmusi. Viņa gribēja Semu gultā. Iekāroja viņu tā, kā neatcerējās savā mū�ā jelkad vīrieti iekārojusi. Vajadzēja tikai paskatīties uz viņa stiprajām rokām, platajām krūtīm, stiegraino augumu, lai iztēlotos, kādas sajūtas izraisītu pieskar�anās viņam vai viņa pieskārieni, savī�anās ar viņu gultā kā vienos pinekļos sapītiem.

Tas bija trakums, vājprāts. Nedrīkstēja ļauties tādām domām. Gruva viņas pasaule; gruva viņas karjera; pagātne aptraipījusi viņas tik rūpīgi izstrādāto pa�tēlu, tēva vārds to nomelnojis. Par to viņai vajadzēja lauzīt galvu, par to domāt. Nevis par Semu.

Bet, kad Sems bija atkāpies, kad viņa pirksti Kellijai vairs nepieskārās, stiprais spiediens pakrūtē joprojām neizzuda. Kellija pūlējās elpot mierīgi un ļoti rūpīgi sabāza blūzes apak�malu svārkos.

� Tu ta�u nebiji domājusi �eit pārnak�ņot?

Izdzirdusi jautājumu, Kellija pacēla galvu, aizgūtnēm ievilka elpu un mulsi atglauda da�as matu �ķipsnas, kas bija izlauzu�ās no pīnes. � Nē.

� Tad braucam projām no �ejienes. � Sems pastiepa pretī roku, lai viņa to saņemtu. � Te tev nekas vairs nav darāms.

Tikai pavisam īsu mirklīti Kellija vilcinājās, tad iekļāva roku Sema siltajā plaukstā un ļāva, lai viņu izved ārā. Viņa jau bija aizmirsusi vienkār�o prieku turēties kādam pie rokas. Kad abi apstājās pie Kellijas automa�īnas, nebija vairs ne mazākā iemesla turēties rokās. Kellijai gandrīz sametās �ēl. Viņa nebija gribējusi ļauties Sema valdzinājumam, ta�u tas bija kaut kas tāds, kam viņa nebija spējusi pretoties gandrīz no pirmā viņu sastap�anās mirkļa.

Pēc mājas krēsllbas un sasmaku�ā gaisa slīpie saules stari �ķita jo spo�āki, un gaiss smar�oja spirgti. Palūkojoties uz Semu, Kellija pacēla roku un aizēnoja acis pret sauli. Saule kā kvēlojo�a bumba spīdēja viņam aiz muguras, spo�ajā gaismā viņa tum�ā seja grima ēnā un vaibstus saskatīt nevarēja.

Virs galvas pletās spilgti zila debess bez neviena mākoņa. Vlnadārzi visapkārt �ķita aizsniedzamies bezgalībā, zeme zem kājām bija kā pati mū�ība, klusēja ieleju iekļāvu�ie kalni. īsu brītiņu Sems likās dabas elementiem piederīga daļiņa, būtne, ko radījusi karstā saule, jūras migla un robotās kalnu virsotnes.

� Cik ilgi tu domā �eit palikt? � burvību salauza Sema klusā balss.

� Cik vien man gribēsies.

� Man gan �ķita, ka tev drīz jābrauc projām. � Uzacis viņam saraucās izbrīnā un pārsteigumā.

� Oficiāli man televīzijas programmā ir pie�ķirts atvaļinājums. � Kellija pūlējās runāt tā, lai nebūtu jūtams, ka viņai sāp.

� Ko nozīmē "oficiāli"?

� Tas nozīmē, ka jau nākamajās dienās televīzijas juristi uzsāks sarunas ar manu aģentu par mana darba līguma izpirk�anu, lai pēc tam ar mierīgu sirdi varētu uzdot programmu vadību kādam citam.

� Kāpēc? � Sems skarbi noprasīja. � Ko tad tu esi nodarījusi?

� Esmu pastrādājusi nepiedodamu grēku, kļūdama par varoni visskandalozākajās ziņās. Mans vārds pēk�ņi ir saistīts ar slepkavību. � Kellija to visu pateica �ķietami rotaļīgi, ta�u vieglumam cauri lauzās ar rūgtumu sajauktas sāpes.

� Tev ta�u ar to nav nekā kopīga. Neviens nevar tevi vainot tēva izdarībās.

Kellija skatījās uz Semu un nevarēja atcerēties, kad jelkāds būtu dusmojies viņas labā. Bet Sems dusmojās. Un nezin kāpēc no tā kļuva vieglāk.

� Nav runa par izdarībām. Man kaitē viņa sliktā slava.�To Kellija zināja un saprata, un izjuta, cik tas ir netaisni. � Sabiedrības acīs es esmu slepkavībā apsūdzēta cilvēka meita. Tas neap�aubāmi atstās iespaidu uz skatītāju domām par mani, un televīzija nevar personu ar tādu reputāciju paturēt par gaidāmās vispopulārākās un visvairāk skatītās programmas vadītāju. �āda programma jāvada cilvēkam ar pilnīgi nevainojamu reputāciju. Es tāda neesmu. Izskaidrojums ir pavisam vienkār�s.

� Gan jau viņi aizmirsīs. � Rūgtais skarbums Sema balsī Kelliju aizkustināja.

� Jā, ar laiku, � viņa piekrita. � Bet tas nebūs tik drīz. Pagaidām nav noteikts pat tiesas prāvas sākuma datums. Tas nozīmē, ka prese vēl neapklusīs. Un prāva � dro�i vien nebūs tik īsi un ātri pabeidzama. Viņ� par vainīgu sevi neatzīst. Viņ� zvēr, ka nav to darījis.

� Vai tu viņam tici?

Sems neticēja. To Kellija saklausīja viņa balsī. Viņa novērsa skatienu un stingi vērās mud�eklīgajos vīnogulāju d�ungļos, atcerēdamās, kā reiz sēdējusi tēvam uz pleciem, skatījusies pāri ogulāju ceriem, bet tēva rokas turēja ciet mazās kājeles, lai viņa nenokristu.

� Runa nav par to, vai es viņam ticu vai neticu, � viņa klusu sacīja. � Svarīgāks ir kas cits: es negribu ticēt, ka viņ� būtu spējis nogalināt cilvēku.

� Zinu.

�is vārds Kelliju gandrīz salauza. Piepe�i un pilnīgi neizskaidrojami viņa jutās nogurusi, neizsakāmi nogurusi no pūliņiem par kaut ko kļūt, kaut ko no sevis izveidot, nogurusi no nebeidzamās cīņas par atbrīvo�anos no pagātnes pinekļiem un va�ām. Viņa juta, ka acīs rie�as dzeldīgas asaras, bet tām viņa vaļu negribēja ļaut. Viņa ienīda vājumu.

� Kur tu �onakt apmetīsies? � Sema jautājums ļāva viņai novērsties no smagajām domām.

� Kādā motelī. Dro�i vien Nepā vai Valleho.

� Tur viņi tevi atradīs. � Ar to Sems domāja reportierus.

� Iespējams.

� Vai tu to vēlies?

� Nē.

� Tad brauc man līdzi uz mājām! Mums pie galvenajiem vārtiem nolikti apsargi, lai prese netiktu iek�ā. Tur tevi neviens netraucēs. Un mājā ir tik daudz tuk�u istabu. � Sems par tuk�ām dēvēja arī bagātīgi iekārtotās telpas.

Kellija papurināja galvu. � Man vairs negribas turpināt mū�īgo slēp�anos.

� Kāpēc slēp�anos? Tā ir tikai paie�ana sāņus, lai nav jāpiedalās saziņas līdzekļu cirkā.

Sema smaids bija neatvairāms. Kellija klusu iesmējās un padevās. � Labi. Brauk�u.

� Ir vēl viena piebrauktuve nomaļākā vietā. Vai atceries, kur tā atrodas?

� �ķiet, ka atcerē�os.

� Labi. Brauk�u tev aiz muguras.

D�ips, kas visu laiku rēgojās atpakaļskata spogulī, Kellijai atgādināja, ka viņa nav pamesta viena. Piebraucot pie lielās mājas, viņa uz īsu brīdi samulsa, iedomādamās, kā izturēsies Katrīna, uzzinājusi, ka Sems aicinājis viņu apmesties Ratled�u mājā.

Katrīna ne aci nepamirk�ķināja. Tikai paskatījās uz tumīgo saimniecības pārzini, kas stāvēja viņai blakus. � Misis Vārgesa, lūdzu, parādiet mis Duglasai ro�koka apartamentu dienvidu spārnā! � viņa izrīkoja, pēc tam uzrunāja Kelliju.

� Vakariņosim pulksten septiņos. Es saprotu, ka jūs pirms tam gribēsiet sakopties, bet pārģērbties nav nepiecie�ams. Mēs �eit nekādas ceremonijas neievērojam.

� Pateicos. � Tomēr Kellija neglābjami juta, ka jau divas dienas nav mainījusi svārkus un blūzi. Uzsmaidījusi Semam, viņa devās saimniecības pārzinei līdzi pa marmora kāpnēm uz otro stāvu.

Lejā viņa atgriezās pārģērbusies baltā blūzē un tabakas brūnuma bik�u svārkos. Tūliņ uzradās visur klāteso�ā misis Vārgesa un aizveda viņu uz mazu salonu līdzās lielajai ēdamzālei. Katrīna jau sēdēja pie galda. Pārkāpusi slieksni, Kellija saminstinājās. Galds bija klāts tikai diviem ēdējiem.

Katrīna manīja viņas vilcinā�anos. � Natālija �ovakar mums nepiebiedrosies. Baronesei paplāti aiznesīs uz viņas istabu.

Baronese. Kellijai bija piemirsies, ka arī baronese apmetusies �inī mājā. � Un Sems?

� Man liekas, viņ� vēl ir vīndarītavā. � Katrīna atlocīja salveti un ieklāja to sev klēpī. � Iznāca neliela aizķer�anās ar diviem fotogrāfiem, kas bija ielavīju�ies caur �ogu. Arī policija atkal atbraukusi iztaujāt da�us strādniekus, kas dzīvo tepat mūsu teritorijā. Domāju, ka Sems tik drīz nepārradīsies.

� Skaidrs. � Kellija apsēdās vienīgajā brīvajā krēslā un, paņēmusi no galda ro�sārto salveti, pārsedza to sev pār ceļiem.

Maltītes laikā sarunas par barona nāvi neatsākās, protams, netika pieminēta arī Kellijas tēva loma �ajā notikumā. Kā jau priek�zīmīga namamāte, Katrīna vadīja sarunu tikai pa dro�iem ceļiem. Pat tik garlaicīgu tematu kā laika apstākļus viņa prata padarīt saisto�u, pastāstot par ļaunumu, ko vīnadārziem Kalifornijā nodara sausums, un par ba�ām, ka stipras lietusgāzes savukārt var kļūt par īstām briesmām vīnogu ra�ai. Kellija priecājās, ka saruna vakariņu laikā rit par tik ikdieni�ķiem jautājumiem. Viņa nejutās garīgi vēl pietiekami stipra, lai runātu par ko citu.

Drīz pēc vakariņām Kellija atvainojās un agri devās pie miera. Ja arī Sems bija pārradies, pirms viņa uzkāpa otrajā stāvā, viņi nesaredzējās. Apgūlusies ro�koka bal-dahīngultā un apsegusies ar vieglo dūnu segu, viņa pūlējās nedomāt nedz par Semu, nedz arī par to, ka tēvs �o nakti gulēs cietuma kamerā.

Uz naktsgaldiņa blakus Katrīnas gultai bija nomesta guļammaska, ko viņa bija noņēmusi jau krietni pirms rītausmas, kad pirmo lāgu pamodās. Ta�u aug�ā celties

negribējās, un viņa palika gultā, vēl joprojām ietērpusies savā drēbnieka �ūtajā zīda pid�amā. Līdzīgu pid�amu viņa bija valkājusi jaunlaulātas sievas laikā, kaut �āds apģērba gabals toreiz tika uzskatīts par izaicino�u.

Ta�u �ajā brīdī viņa nenodevās atmiņām par to, kā �ādā tērpā bija biedējusi un kairinājusi savu vīru, bet guļot raudzījās agrīnajā rīta saulē, kas caur vieglajiem aizkariem iespīdēja pa austrumpuses logu. Zilās acis bija rūpēs satumsu�as. Rai�u grumbas iegūlu�as pierē, bet pirksti klusu un nervozi bungoja pa at�ķirtās grāmatas lapām viņai blakus gultā. Grāmata bija pilnīgi aizmirsta, tāpat kā lampa, kas joprojām dega uz naktsgaldiņa.

Viegls klauvējiens pie durvīm iztraucēja Katrīnu no drūmajām domām. A�i aizvērusi grāmatu, viņa to paslēpa zem mīkstā, kuplā spilvena, pret kura pussēdus bija atspiedusies. Tikpat veiklām kustībām viņa nogludināja zeltro�aino dūnu segu, tā noslēpjot jebkuras pēdas, kas varētu norādīt uz nomodā pavadītu nemierīgu nakti.

Beidzot viņa nospieda arī lampas slēdzi un uzsauca: � Nāciet iek�ā, misis Vārgesa!

Atspiedusi muguru pret spilveniem un ap�ubinājusi dūnu segu sev apkārt, Katrīna sagaidīja saimniecības pārzini, kas ienāca ar paplāti rokās. Uz paplātes, kā parasts, bija glāze tikko izspiestas apelsīnu sulas, ielikta sudraba trauciņā ar ledus gabaliņiem. Kanniņa ar kafiju, piedienīga tase ar apak�tasīti, un vēl mazs trauciņ� ar �āvētām plūmēm, ko Katrīna iebaudīja vai nu vienatnē, vai nemaz.

� Labrīt, madam! � Misis Vārgesa devās tie�i uz gultu un novietoja paplāti �ķērsu Katrīnai klēpī.

� Labrīt! � Katrīna atsaucās uz sveicienu un paņēma pārzines sniegto salveti. � Kā �orīt jūtas Fu�ēra kundze?

� Nemāku teikt, madam. � Pārzine pievāca ūdens karafi un glāzi, ko iepriek�ējā vakarā bija nolikusi uz naktsgaldiņa.

� Kā tā? Jūs ta�u viņai rīta kafiju ienesāt?

� Viņa no tās atteicās.

� Vai atstājāt to viņas istabā?

� Durvis bija aizslēgtas, madam.

Iestājās īss klusuma bridis, pirms Katrīna aizstūma malā paplāti, lai atbrīvotu kājas. Kad Katrīna atmeta nost segu un strauji piecēlās no gultas, misis Vārgesa satrūkās un steidzās paglābt paplāti, gandrīz izliedama ūdeni no karafes.

� Kur mana rītakleita? � Katrīna iesaucās, un zilajās acīs uzdzirksteļoja dusmas.

� Turpat uz krēsla, madam. � Saimniecības pārzine nevarīgi pamāja ar galvu, jo rokās turēja paplāti un kleitu pasniegt nevarēja. Katrīna satvēra vatēto zīda rītakleitu, uzmeta to plecos un steigā iemauca rokas piedurknēs. � Uz kurieni jūs, madam?

� Eju darīt galu tām blēņām. � Iemaukusi kājas mīkstās bezpapē�u �ībās, viņa īstā mar�a solī devās uz durvīm, pār plecu uzsaukdama: �Nesiet �urp viņas paplāti!

� Jā, madam. � Misis Vārgesa pārlaida ātru skatienu istabai, tad nolika paplāti uz gultas un steidzās pakaļ kundzei.

Katrīna apstājās, tikai sasniegusi Natālijas apartamentus, kuros tā nebija paguvusi pārnak�ņot kopā ar Emīlu. Katrīna divreiz skaļi pieklauvēja pie durvīm.

� Natālij? Te Katrīna. Veriet tūliņ durvis vaļā! � Tas nebija lūgums, tā bija pavēle. Turklāt tāda, kas necieta pretrunas.

Gandrīz tūliņ durvju viņā pusē bija sadzirdama kustība. Tad tika pagriezta atslēga.

� Varat nākt iek�ā, � noskanēja neskaidra balss.

Ne mirkli nekavēdamās, Katrīna iegāja drausmīgi sajauktajā istabā. Paplātes ar neaiztiktu ēdienu, atvērti koferi, izmētātas drēbes, uz grīdas nevērīgi pamests vakartērps. Tikko jau�ama dienasgaisma iespiedās pa logam

priek�ā aizvilkto smago damasta aizkaru spraugu. Katrīna piegāja pie loga un atvilka aizkarus līdz galam vaļā, pēc tam piesauca saimniecības pārzini.

� Nesiet �urp brokastu paplāti, bet �is aizvāciet! � viņa skadri izrīkoja. � Vēlāk nāksiet �ito jucekli sakopt.

Misis Vārgesa paklausīgi atstāja rīta paplāti, pievāca iepriek�ējās un izsteidzās ārā, aizvērdama durvis. Tikai tad Katrīna pievērsās sievietei istabas otrā malā. Baronesei mugurā bija gar� ziloņkaula krāsas zīda naktskrekls, viņa stāvēja sarāvusies, rokas pār krūtīm sakrustojusi, pirkstiem plecus berzēdama. Tum�ie mati sajuku�i klaidā pār pleciem. Tum�ās acis aiztūku�as no raudā�anas, seja pelēkbāla. Juzdama Katrīnas vērtējo�o skatienu, Natālija novērsās.

� Jūs nedrīkstat tā noslēgties �ajā istabā, Natālij. � Katrīnas balsi skanēja dusmu asums. Tā nekļuva maigāka ari tad, kad viņa redzēja Natāliju saraujamies.

� Tas neko negrozīs.

� Jūs nesaprotat, � Natālija vārgi pretojās.

� Tā kā pati esmu zaudējusi viru, cilvēku, ko no visas sirds mīlēju, es, jādomā, spēju saprast jūsu sāpes par Emīla nāvi, � Katrīna sacīja, un viņas balss drīzāk skanēja noteikti nekā skarbi. � Bet tas viss jāatbīda malā un jāpievēr�as pienākumiem, kas tagad jums jāuzņemas.

� Es nespēju, � Natālija ie�ņukstējās, aizsedza seju ar plaukstām, un viss viņas augums nodrebēja klusās raudās.

� Lai cik brutāli tas izklausās, bet jums nav izvēles.

� Labāk būtu, ja nomirusi būtu es.

� Bet jūs neesat mirusi. Miris ir Emīls.

Natālija apsviedās apkārt, acīmredzami sadusmota.

� Kāpēc jūs esat tik cietsirdīga?

� Ja jūs to jautājat, tad � tādai man jābūt. � Katrīna atļāvās gandarījumā viegli pavīpsnāt. � Palūkojieties jel

uz �o vēstuļu un telegrammu kaudzi �eit uz paplātes. Jūsu advokāts no Parīzes jau piecreiz zvanīja. Ir lēmumi, kas jums jāpieņem, dokumenti, kas jāparaksta, bezgalīgs daudzums visādu nokārtojamu sīkumu, un... � Katrīna pieklusa, lai mazinātu skarbumu balsi, � jums jāsāk domāt ari par bērēm.

� Ak Dievs! � Natālija aprāva �ņukstu un aizcirta roku mutei priek�ā.

� Nekas no tā nevar gaidīt, līdz jūs jutīsieties pietiekami spēcīga, lai ar to nodarbotos, Natālij. Tāda greznība jums nav vēlēta. Jums ir sava dzīve, kas jādzīvo, un vīndarītava, kas jāvada.

Natālija papurināja galvu. � Es vīndarlbā neko nesaprotu.

� Iemācīsieties. Es iemācījos, � Katrīna atcirta, atkal kļūdama nepacietīga, tad nopūtās. � Emīls atstājis jums mantojumu. Ja esat viņu mīlējusi, tad rūpēsieties, lai Ch�teau Noir ari turpmāk raudzētu augstvērtīgus vīnus. � Nesagaidījusi Natālijas atbildi, Katrīna pagriezās uz durvju pusi. � Gaidī�u jūs jau pirms pusdienlaika lejā.

Kellija nogulēja ilgi, bet tas viņai gadījās reti. Paplāti ar rīta kafiju viņa atrada istabas dzīvojamā alkovā, ta�u kafija kanniņā bija atdzisusi, svaigā sula novadējusies. No�ēlā nopūtusies, Kellija paņēma paplāti un ar visu kāpa lejā.

Kāpņu lejgalā viņu sagaidīja misis Vārgesa, lai pievāktu paplāti. Uzmetusi Kellijai skatienu, viņa sacīja: � Rltistabā ir svaiga kafija un sula, nāciet, lūdzu, līdzi, es jūs aizvedī�u.

� Pateicos!

Pārzine aizveda viņu uz jauko istabu austrumu pusē. Tā bija iekārtota mājīgā fran�u zemnieku istabu gaumē,

galds bija skaisti apsūbēju�a metāla kalumā. Pārzine pamāja uz sudraba kafijas kannu un paplāti ar sulas traukiem uz bufetes.

� Ja esat ar mieru pati apkalpoties, � pārzine vēsi sacīja, � tad groziņā uz galda atradīsiet radziņus un vairāku �ķirņu ievārījumu. Kundze brokastis jau ir paēdusi. Vai vēlaties vēl ko � varbūt omleti vai mīksti vārītas olas?

� Nē, paldies, tikai sausus grauzdiņus.

� Sausus grauzdiņus, � pārzine atkārtoja.

� No rupjas graudu maizes, ja jums tāda ir.

� Protams.

Palikusi istabā viena, Kellija aizgāja pie bufetes un ielēja glāzē sulu. Kad, nolikusi glāzi uz galda, viņa devās atpakaļ pie bufetes pēc kafijas, istabā ienāca Sems. Viņ� apstājās, lai paskatītos uz Kelliju � tik slaidu, tum�zaļām biksēm kājās un skuju raksta kokvilnas d�emperi mugurā, �ajās drānās lieliski izcēlās viņas garās kājas un slaidais viduklis. īsti viņam nepatika, ka mirdzo�ie mati ar zeltainu sprādzi atkal bija sa�ņaugti pakausī. Pavisam īsu brītiņu Sems ļāvās iedomai, ka vienīgā jēga, kāpēc KelLja ir �ajā mājā, vienīgā jēga, kāpēc viņa vispār ieradusies ielejā, ir tā, ka viņiem abiem jābūt kopā.

Viņa pagriezās, un Sems, noņēmis platmali, ar pla�u vēzienu iemeta to pītajā meldru krēslā.

� Labrīt! � Viņ� a�i palūkojās Kellijas miega atmai-dzinātajā sejā. � Vai tikai nupat piecēlies?

� Jā, vainīga. � Krēsla kājas no�vīkstēja uz grīdas, kad Kellija to pavilka un apsēdās. Sems pavilka otru krēslu nostāk no galda. Tvaika mutulis cēlās no prāvās kafijas krūzes, ko viņ� turēja rokā. � Par tevi laikam nevar teikt to pa�u? � Sema izskats, rāmais spēks skaidri liecināja, ka viņ� uzturējies ārā kop� agra rīta. Un � ja vien pieietu tuvāk, atklātos, ka viņ� smar�o pēc saules un spirgta rīta gaisa. � Liekas, tu jau labu bridi esi kājās.

� Kā gaisma atausa, tā piecēlos, � viņ� atteica un apsēdās, atbalstīdamies ar elkoņiem pret galdu, abām plaukstām aptvēris krūzi. Viņa poza bija tik atbrīvota, lik atslābināta, ka Kellijai vai �ķauda. � Biju laukā vīna-dārzos. Prognoze sola lietu, un es gribēju pārbaudīt, vai ogulājiem lapas pietiekami izgrieztas, lai ap ķekariem paliktu brīva vieta, kur gaisam vējot, ja ogas būs saliju�as. Citādi sapelēs vai pusķekars. Tas nozīmē, ka pēc ra�as novāk�anas no katra tāda aizpelēju�a ķekara ar pirkstiem jāizlasa ārā labās ogas, � milzīga noņem�anās un laika zudums. Tā mums iznāca pirms pāris gadiem, un vari ticēt, ka tā nav nekāda izprieca.

� Vai tev neviens nav teicis, ka �odien ir svētdiena? Tā ta�u esot pasludināta par atpūtas dienu, � Kellija aizrādīja.

� Tā jau ir gan, bet vīnogas to lāgā nezina, un Da-basmāte par to neinteresējas. � Sems pacēla krūzi, pāri tai nenovērsdamies lūkojās Kellijā, un viņa zeltainbrū-nās acis priekā mirdzēja.

� Laikam tev taisnība, � Kellija piekrita un, tikko manāmi pasmaidījusi, redzēja, ka Sema skatiens pievēr�as viņas lūpām. Kad �is skatiens ieilga, Kellija to izjuta gandrīz kā fizisku pieskārienu, un pulss, viņas izjūtu atbalsodams, uzņēma straujāku skrējienu. Viņa pūlējās, bet nespēja to nomierināt pat tad, kad Sems pacēla skatienu un palūkojās viņai acīs.

� Tu izskaties atpūtusies. Vai labi gulēji?

� Ļoti.

� Priecājos, ka vismaz vienam no mums labi nācis miegs. � Sema acis nelaidās no viņas vaļā, skaidri liecinādamas, kas vainīgs viņa bezmiegā.

Pievilk�anas spēks nebija zudis, tas nenoliedzams un nenovēr�ams savā varā turēja viņus abus. Pievilk�anas spēks. Bet tas arī bija viss. Kellijai palika vēl pārlieku daudz kas risināms, pārlieku daudz neskaidrību,

pārlieku daudz neziņas. �āds sare�ģījums pa�laik viņas dzīvē nepavisam nebija vajadzīgs.

� Jā, Katrīna vakarvakarā maltītes laikā sacīja, ka vīndarītavas teritorijā iemanīju�ies da�i preses pārstāvji un ka tu dro�i vien pārradī�oties vēlu. � Kellija pamanīja salocīto avīzi uz galda. Pirmajā lappusē viņas fotoattēls. Blakus vēl viens, ta�u avīze atrādās pārāk tālu, lai saskatītu, kas tajā redzams. � Vai �ajā svētdienas izdevumā ir kaut kas jauns? � Kafiju maziem malciņiem dzerdama, viņa lūkojās uz avīzi, gan gribēdama uzzināt, kas tur rakstīts, gan arī baidīdamās to izlasīt.

� Tikai tas, ko varēja gaidīt. � Sems paņēma avīzi un iemeta to vienā no tuk�ajiem krēsliem. � Ja tu katrā ziņā gribi to izlasīt, tad lasi vēlāk, kad būsim padzēru�i kafiju.

Sema sejā pavīdēja saīgums. Kellija saprata, kāpēc. Sems nevēlējās, lai �ajā brīdī iejauktos kaut kas ar barona nāvi saistīts. Ta�u, aizvācot avīzi no Kellijas skatiena, viņ� nespēja neko izdzēst no viņas apziņas. At�ķirībā no Sema viņa saprata, cik �āda rīcība veltīga, tomēr neko neiebilda.

� Jā, ser, � viņa atsaucās un pacēla roku militāram sveicienam, ta�u tai mirklī istabā ienāca saimniecības pārzine ar grauzdiņiem. Kellija nolaida roku gar sāniem.

� Izskatās varen barojo�i, � Sems pazobojās, kad Kellija paņēma �ķēlīti.

� Un ir arī. � Ta�u viņa tikai mazliet paskrubināja garoziņu, ieklausīdamās, kā klusu noplak�ķ gumijas zoles, saimniecības pārzinei izejot no istabas.

� Nu, kas īpa�s �odien paredzēts tavā dienas kārtībā? � Sema jautājumā bija sadzirdama vēlē�anās izdzirdēt, ka viss ir glu�i normāli. Bet Kellijas pasaule ne tuvu nebija normāla.

� Kādā dienas kārtībā? � Viņa vienaldzīgi paraudzījās uz tum�o maizīti, ko turēja rokā, nolauza mazu stūrīti un ļāva pirkstiem to drupināt. � Pirms divām

dienām ik nomoda minūte bija darbā noslogota. Tagad man brīva laika ir pārpārēm, bet es nezinu, ko ar to iesākt. � Viņa neapzināti aizvien vēl drupināja grauzdiņu. � No saraksta esmu izvēlējusies advokātu, kura vārds ir D�ons Maksveins. Esot labs advokāts.

� Ari es to esmu dzirdējis. � Sems palocīja galvu, tomēr nepatikā par sarunas pavērsienu viņam sakniebās lūpas.

� Viņam vēl jāaiziet uz cietumu, lai viss tiktu oficiāli nokārtots. To viņ� izdarī�ot, cik drīz vien varē�ot. Katrā ziņā pirms otrdienas, kad es ar viņu tik�os. � Kellija piebilda, balsi pauzdama savas domas, lāgā neapzinoties, ko saka un ar ko runā. � Kad biju izstāstījusi to mazumiņu, kas man zināms, viņ� �ķita pārliecināts, ka izdosies apstākļus mīkstināt un Olijs nevarēs izvirzīt apsūdzību slepkavībā ar iepriek�ēju nodomu. � Pamanījusi drupatu kaudzīti �ķīvi, viņa nopurināja atliku�ās drupatiņas no pirkstiem un sacīja: � Pēc tik�anās ar advokātu man vairs nebūs nekāda pamata �eit uzkavēties. Visu pārējo varēs nokārtot pa telefonu.

� Uz kurieni tu brauksi?

� Atpakaļ uz Ņujorku.

Ceļot kafijas krūzi pie mutes, Sems, skatienu no Kel-lijas nenolaizdams, jautāja: � Ko tu tur darīsi?

� Tur man ir daudz darāmā.

� Nosauc kaut divas darī�anas! � Lai izaicinājums neskanētu tik skarbi, viņ� pasmaidīja.

� Pirmām kārtām � es varu �o to izdarīt, lai saglabātu savu vietu, � Kellija atbildēja un pēc īsas pauzltes ar panigru humoru piebilda: � Televīzijā prombūtne gau�ām reti "liek sirdij iesilt mīlestībā". Daudz bie�āk te noder cits teiciens: "Ko acs neredz, to sirds aizmirst." Ja esmu tur uz vietas, varu vismaz pacelt balsi savā labā, aizstāvēt savas tiesības. Telefona tālsarunā tas lāgā nebūs iespējams.

� Nu labi, bet kas ir tā otra darī�ana? � Sems jautāja, nespēdams atspēkot pirmās atbildes loģiku.

� Kop� pārcel�anās uz Ņujorku es visu laiku esmu darbojusies vienā programmā � par bērniem, kas pakļauti pāridarījumiem. Cik vien iespējams, palīdzu iegūt naudu �o bērnu fondam vai pievērst tiem sabiedrības uzmanību. Nu man būs vairāk laika ar to nodarboties. Dievs liecinieks, ka �iem bērniem palīdzības nekad nevar būt par daudz. � Pamanījusi, ka balss aizraujas, Kel-lija apklusa un uzmeta Semam a�u skatienu, cerot, ka viņ� to nav pamanījis.

Sema acis dusmās bija satumsu�as gandrīz melnas, ta�u, kad viņ� ierunājās, balss skanēja klusāk un maigāk, nekā Kellija to jebkad iepriek� bija dzirdējusi.

� Jā, viņiem palīdzība ir vajadzīga. Tāpat, kā tev tā bija vajadzīga.

Sema klusā, rāmā sapratne gandrīz parāva vaļā slū�as. Kellija visiem spēkiem pūlējās apspiest asaras.

� Tie�i tāpēc man �ķiet � ja spēju palīdzēt kaut vienam, vienam vienīgam bērnam, � balsij piesmokot viņa sacīja,

� ja izdosies paglābt kaut vienu bērnu no tādiem fiziskiem un garīgiem pāridarījumiem, kādus esmu izcietusi es pati, arī tad būs labi.

� Ar vienu vien nepietiek. To mēs, �ķiet, abi zinām. Tas būtu pārāk maz.

Par �o tematu Kellija vēl joprojām nespēja runāt bez mulsuma. � Un nav jau �ie divi darbi vien, � viņa dziļi ievilka elpu, lai atbrīvotos no neveiklības, un izmocīja pat smaidu, � man ir vēl viens darbiņ�: �ūpuļkrēsls, ko nopirku sīkumtirgū. Tas ir pārklāts vismaz ar divdesmit krāsas kārtām, un pagaidām es neesmu noberzusi vēl ne pusi no tām.

� Tas var pagaidīt. Viss var da�as dienas pagaidīt. Tev nav tūlīt jābrauc projām.

Kellija papurināja galvu. � Man ir nepiecie�ams

strādāt. � Negribēdama, ka Sems pārprot, viņa a�i piebilda: � Runa nav par naudu. �is tas man ir iekrāts, ar to pietiek, lai kādu bridi varētu padzīvot dīkā.

� Nu tad iedomājies, ka tagad tev ir atvaļinājums, � Sems turpināja. � Palaiskojies! Ļauj nepatik�anām norimt, izlīdzināties.

Semam runājot, viss izklausījās ļoti loģiski. Kellija vilcinājās. � Es nezinu.

� Man gribas, lai tu paliec, Kellij.

Sems gribēja vairāk nekā palik�anu vien. To Kellija saklausīja viņa balsī. Tas satrauca un mulsināja, jo viņa pati nespēja mierīgi par to domāt.

� Es neesmu tam gatava, Sem, � Kellija sacīja, bet pati apjēdza, ka nav īsti atklāta. � Es neesmu tev gatava.

� Man �ķiet, ka arī es neesmu tev gatavs. Bet vai tas kaut ko groza? Itin neko.

� Bet tam vajadzētu grozīt.

� Var jau būt. Ta�u varbūt dzīvē ir kas tāds, ko nav iespējams grozīt. Varbūt tas glu�i vienkār�i ir jāpieņem, kāds ir.

� Tam es neticu.

� Netici? Tad tici kam citam: tie�i tagad man ir nepiecie�ams, lai tu būtu �eit kopā ar mani. Un man liekas, arī tev ir nepiecie�ams, lai mēs būtu kopā.

� Nē. � Kellijas protests izskanēja ātri un uzstājīgi.

� Liedzies, cik gribi, Kellij! Bet jautājumā par tevi un mani runa ir nevis par "ja", bet gan par "kad". � Sems atstūma kafijas krūzi un piecēlās. � Lai cik labprāt es gribētu �īs pārrunas turpināt, man tomēr ir laiks iet atpakaļ un raudzīt, kā pui�iem veicas. � Apstājies pie Kellijas krēsla, viņ� pārlaida pirkstgalu Kellijai gar vaigu. � Tiksimies vēlāk.

� Labi, � Kellija nomurmināja, gandrīz vai satriekta par dro�o pārliecību Sema balsī.

Tikai tad, kad Sema soļi bija aizskanēju�i, viņai izdevās nokratīt mulsumu, paņemt no krēsla avīzi un ķerties pie lasī�anas.

Vēsts par barona nāvi aizņēma ne tikai pirmo lappusi vien, tā piepildīja vēl veselas divas lappuses. Pavisam bija trīs da�ādi, kaut arī radnieciski raksti. Pirmajā bija pārstāstīti visi ar barona nāvi saistītie apstākļi, kā arī Kellijas tēva apcietinā�ana un apsūdzība noziegumā. Otrs raksts skāra barona Emīla Fu�ēra izcelsmi un dzīvi, līdz ar da�ādu ievērojamu vīnu un pazīstamu vīndaru izteikumiem gan par baronu pa�u, gan par viņa devumu vīnrūpniecībā; savu vārdu bija teicis arī Gils Ratled�s: "Pasaule zaudējusi di�u vīnrūpnieku un krietnu cilvēku."

Tre�ā apraksta centrā bija ievietota Kellijas fotogrāfija, tomēr rakstīts tika galvenokārt par tēvu; viņas karjera televīzijas ziņu dienestā aizņēma tikai trīs īsas rindkopas. Daļa informācijas par tēvu līdzinājās policijas protokolam, sausie fakti bija papildināti ar tādu cilvēku izteikumiem, kuri pazina Douertiju, bet gandrīz nemaz neatcerējās Kelliju un samērā pla�i un pareizi atstāstīja viņa ļaundarības gan pēdējā laikā, gan arī agrāk, tādējādi vēlreiz pierādot, ka mazpilsētām ir gara, ilga atmiņa.

Nopūzdamās Kellija atstūma avīzi. Semam taisnība � tur bija tikai tas, ko varēja gaidīt. Mierināja apziņa, ka nākamās dienas numurā par to būs tikai kāda īsa slejiņa kaut kur tālāk lappuses apak�ā.

Pa to laiku kafija bija atdzisusi. Kellija saviebās un gāja pie kafijas automāta ieliet tasē karstāku kafiju. Rītis-tabai tuvojās klusi, nesteidzīgi soļi. Kellija smaidīdama paraudzījās uz durvīm, cerēdama ieraudzīt Katrīnu.

Ta�u istabā ienāca nevis Katrīna, bet baronese Fu�ēra un palika neziņā stāvam. Viņa bija ģērbusies vienkār�ā, pieguļo�ā melnā kleitā, no rotām vienīgi laulības gredzens pirkstā. Tum�ie mati atglausti un pakausī

saņemti gludā mezglā. Baronese bija pūlējusies ar kosmētiku noslēpt bālumu un satūkumu ap acīm, tomēr nekādi nebija spējusi padarīt neredzamu moko�o skumju izteiksmi acīs. Ieraugot Kelliju, acis iepletās pārsteigumā un nepatikā.

� Jūs esat televīzijas korespondente. � Balss pauda sāpes un apsūdzību.

� Biju... � Kellija iesāka, bet tūdaļ tika pārtraukta.

� Kā jūs te iekļuvāt?

� Esmu �eit ciemos. Sems mani uzaicināja. � Kellija tomēr negribēja pieļaut, ka tiek uzskatīta vienīgi par televīzijas darbinieci. � Piedodiet, baronese, bet jums jāzina, ka esmu Leonarda Douertija meita.

Baroneses tuk�ajā skatienā parādījās neizpratne. � Es nesaprotu.

Vainas apziņa. Kellija to izjuta un, lai cik saprātīgi centās spriest, tomēr nespēja �o domu atvairīt. � Viņ� tiek apsūdzēts jūsu vīra nogalinā�anā.

Jūtami nobālusi, Natālija aizgriezās. � Zinu, ka viens cilvēks ir apcietināts. Bet vai man pateica viņa vārdu...

Nesākās ne histērija, ne niknu apvainojumu plūdi, ne raudu lēkme, iestājās vienīgi dziļ�, moko�s klusums, kas Kellijai likās neizturams. Sākotnējā doma, ka bijis aplam �eit apmesties, nu vērtās neap�aubāmā pārliecībā.

� Piedodiet, baronese! Mana atra�anās �eit var jūs vienīgi sarūgtināt. Es tūliņ ie�u projām. � Nolikusi tasi uz bufetes malas, Kellija �igli devās uz durvīm.

Ta�u viņa nepaguva paspert ne trīs soļus, kad baronese, pacēlusi roku, viņu apstādināja. � Lūdzu, neejiet!

�inī brīdī istabā ienāca Katrīna un, tikai acis abām uzmetusi, uzreiz aptvēra situāciju. � Natālij, cik labi, ka arī jūs mums piebiedrojaties. Kelliju Duglasu jūs, protams, pazīstat.

� Sākotnēji Douertiju, � Kellija skarbi piebilda. � Es viņai pateicu, kas esmu.

Katrīna laipni pasmaidīja, neizrādīdama ne mazāko pārsteigumu. � Tēva dēļ Kellija diem�ēl kritusi par upuri masu saziņas līdzekļu uzmanībai. Sems piedāvāja viņai patvērumu mūsu mājā, un es piekritu.

� Esmu par to ļoti pateicīga, tomēr pa�reizējos apstākļos, �ķiet, būs labāk, ja brauk�u projām.

� Blēņas! � Katrīna stingri noteica un dzīrās vēl kaut ko sacīt, ta�u Natālijas Fu�ēras klusā balss viņu pārtrauca.

� Neredzu iemeslu, kāpēc jums no �ejienes būtu jāaizbrauc.

Kellija papurināja galvu. � Tas ir ļoti laipni no jūsu puses, bet mana klātbūtne būtu jums vienīgi nepārtraukts, nepatīkams atgādinājums par notiku�o.

Baronese pārsteigta palūkojās uz Kelliju. � Kā gan jūs varētu man atgādināt to, ko es tik un tā nespēju aizmirst? Sāpes par Emīla nāvi es izjūtu ar katru elpas vilcienu. Jūsu klātbūtne neko nespēj vērst ļaunāku, turpretī man būtu sāpīgi apzināties, ka es esmu iemesls jūsu aizie�anai no �ejienes.

Kellija vēl gribēja strīdēties pretī, bet iejaucās Katrīna: � Natālijai taisnība. Jūs paliksiet tepat, un lai mums nekad vairs nav jānoklausās runas par projāmie�anu.

Kellija jutās kā lamatās notverta un nevarēja izdomāt nekādu atspēkojumu. Viņa padevās, pūlēdamās saglabāt pa�cieņu, tad atvainojās, ka gribot iet uz savu istabu, lai uzrakstītu vēstuli draudzenei. Ta�u istabā viņa jutās kā ieslodzīta un tikai ar mokām spēja sagaidīt brīdi, kad tiks aicināta lejā pusdienās.

Milzīgas tum�u mākoņu blīvas krājās debess rietumu pusē, nepārprotami solīdamas lietu. Tomēr saule, �ķiet, nelikās gar draudiem ne zinis un lēja pār vīnadār-ziem karstu spo�umu.

Katrīna pa lielā salona stiklotajām durvīm vēroja tum�os mākoņus, kas gau�i saskanēja ar viņas nomākto prātu. Mākoņi vēl bija tālu, iespējams, tie nemaz neat-peldēs līdz ielejai. Ar visu pārējo bija glu�i tāpat, tomēr tāda doma nespēja viņu nomierināt.

Katrīna pati sev atzinās, ka beidzot kļūst veca. Brī�am redz to, kā nemaz nav. Da�kārt ierauga rēgus. Un varbūt ari Natālijai drīz rādīsies rēgi. Viņa domāja par Emīla atraitni, kas bibliotēkas istabā tobrīd mocījās ar zvanī�anu pa telefonu, kārtoja nejēdzīgi daudz visādu sīkumu, risināja ari daudz svarīgu jautājumu, kas pa�ai liekas nenozīmīgi, � uz mata tāpat, kā pirms ļoti daudziem gadiem bija darījusi viņa pati.

Piepe�i gaiss istabā likās biezs un smacīgs. Atgrūdusi durvis vaļā, Katrīna izgāja uz terases. Uzmanību saistīja ūdens �ļaksti, novēr�ot to no tum�as mākoņu gūzmas aiz kalniem. Ar skatienu meklēdama �ļakstu cēloni, viņa ieraudzīja Kellijas Duglasas slaido stāvu slīdam pa baseinu. Ņirbēja garās kājas, bet spēcīgie roku vēzieni nesa viņu uz priek�u visā baseina garumā. Cīņā ar dēmoniem uzvaras trofeja būs nogurums pēc peldē zaudētajiem spēkiem, Katrīna nosprieda. Reiz ari viņa bija rosījusies un strādājusi, līdz pagura tiktāl, ka nejaudāja vairs ne domāt, ne just.

Viņa noskatījās, kā Kellija vēl trīsreiz nopeldēja baseina distanci tādā pa�ā straujumā, iekams meta mieru un izkāpa sausumā. Gara, slaida kā niedre, rokas un kājas aiz slapjuma spīdīgas, pleci un krūtis strauji cilājās no piepūles, zeltotais peldkostīms, viens no tiem, ko Katrīna glabāja viesiem, mirgoja spo�āk par sauli. Kellija atmeta galvu un sapurināja garos matus, kas slīga pār muguru kā tum�s aizkars, mezdams saulē zeltainsarkanus zib�ņus.

Tālumā ieskanējās ārdurvju zvans. Saraukusi pieri, Katrīna pagriezās uz istabas pusi. Neviens apmeklētājs netika gaidīts. Kas gan būtu ieradies nepieteikts?

Pamodās ziņkāre, un Katrīna atgriezās lielajā salonā, izgāja hallē tie�i tai brīdi, kad misis Vārgesa atvēra ārdurvis. Katrīna sastinga, ieraudzīdama nepārprotamo sudrabpelēko matu ērkuli, kāds bija vienīgi viņas dēlam Gilam. Viņas pieņēmums apstiprinājās jau nākamajā mirklī, jo dēla balss taujāja pēc Natālijas. Izrādījās, ka tēvam līdzi atnācis arī Klejs.

� Aiciniet viņus iek�ā, misis Vārgesa! � Katrīna izrīkoja un pati devās uz ārdurvīm, pie katra soļa uzsizdama spieķīti pa grīdas marmora plāksnēm.

Ar galvas mājienu atlaidusi saimniecības pārzini, viņa paskatījās uz dēlu un pamanīja tā acīs piesardzīgu modrību. � Jūs esat atnāku�i apciemot Natāliju. Vai tas ir gudri darīts?

Dēla uzacs viegli paliecās aug�up. � Vismaz atbilst pieklājībai. Atnācām izteikt līdzjūtību un piedāvāt palīdzību un atbalstu.

� Protams. � Paskaidrojumu Katrīna pieņēma tādu, kāds tas tika vārdos izteikts, tūliņ saprazdama arī tā īsto nozīmi.

� Kā baronese jūtas? � jautāja Klejs, un viņa ļoti glītā seja pauda situācijai piedienīgu iejūtību.

� Sākotnējo smago triecienu par Emīla nāvi viņa ir pārvarējusi, � Katrīna atbildēja. � Par pārējo gādās laiks.

� Vai tu viņai darīsi zināmu mūsu iera�anos? � Gils jautāja, vēl joprojām ar izaicinājumu skatienā, tomēr naidīgumu piesardzīgi turēdams gro�os. Katrīnai ļoti gribējās dēlam pateikt, ka viņ� pūlas velti, ta�u Gils viņai neticētu, tāpat kā nebija ticējis viesību vakarā.

� Viņa ir bibliotēkas istabā. � Mirkli Katrīna pastāvēja, smagi atspiedusies uz spieķa, tad pagriezās un apmeklētājiem pa priek�u devās uz bibliotēku, klausīdamās abu nācēju soļu ritmā, � viens tos spēra ātri un dro�i, otrs � lēni, it kā ar aprēķinu. Ta�u kaut kādā ziņā viņi abi bija līdzīgi.

Vai tā būtu tikai banāla frāze? Kāds tēvs, tāds dēls. Nē, Gilā nekas nebija līdzīgs tēvam, viņas mīļotajam Kleitonam. Godkāri, nelokāmo tieksmi pēc panākumiem Gils mantojis no viņas. Un nodevis to tālāk savam dēlam, vēl papildinot ar slīpētu viltību. Abiem piemita īpa�ības, ko varētu saukt par teicamām, ja tām nepiejauktos noslieksme uz negodīgumu. Vai Gilam taisnība? Vai visā vainīga viņa?

Katrīnas nopūta izskanēja ļoti klusu, kad viņa apstājās pie aizvērtajām bibliotēkas durvīm. Viegli pieklauvējusi, viņa gāja iek�ā. Natālija sēdēja ar ādu apvilktajā atzveltņu krēslā pie neiekurināta kamīna, it kā gaidītu no turienes siltumu. Skatiens stingi vērās kamīna nomelnēju�ajā mutē. Seja bāla. Rokā viņa turēja �ūksni faksa papīru.

� Natālij! � Katrīna palika uz sliek�ņa stāvam, vērodama, kā uzrunātā strauji pagrie� galvu; tuk�o skatienu uz mirkli nomija apjukums. � Jums ciemiņi.

� Ciemiņi? � Natālija neziņā piecēlās. Ta�u, ieraugot ārpusē pie durvīm stāvam Kleju un Gilu Ratled�us, viņa samulsa un vaigos pēk�ņi iesitās sārtums. � Es... � viņa neveikli paskatījās uz papīriem, ko vēl turēja rokā, tad novērsās, ķēra ar otru roku pie lūpām, pēc tam piekļāva to pie kakla. � Lūdzu, aiciniet viņus iek�ā!

Katrīna paspēra soli sāņus, pa�ķirdama abiem vīrie�iem ceļu, un palika stāvam, neizlai�ot durvju vara rokturi no saujas. Viņa nesteidzās iet projām, bet iztālēm vēroja, kā Gils pirmais pieiet Natālijai klāt, saņem abas viņas rokas un piespie� tās sev pie krūtīm, klusiņām runādams līdzjūtības vārdus. Ta�u Natālijas skatiens kavējās pie Kleja. Katrīna izgāja ārā, tī�ām atstādama durvis vaļā.

Pāris soļu tālāk atradās mūzikas istaba. Melnā lielā flīģeļa vilināta, Katrīna iegāja salonā. Apsēdusies uz cietā klaviersoliņa, viņa viegli pārslidināja roku pār gludo melno vāku, kas sedza taustiņus.

Sejā iezagās vārs atmiņu smaids, viņai atceroties abu savu zēnu neskaitāmās klavierstundas. Nu gadiem neviens vairs nebija pie �īm klavierēm piesēdies. Tās, bez �aubām, drausmīgi noskaņoju�ās. D�onatans par to nepavisam neuztrauktos. Atmiņas Katrīnas lūpās ievilka mīlīgu smaidu. Nabaga puisēnam vispār nebija muzikālās dzirdes, viņ� pats nekad nemanīja, ka piesitis aplamu noti. Gils viņu par to nemitīgi dzalkstīja. Gils pats bija muzikāli apdāvināts, spēlēja brīvi un nekļūdīgi.

� Vai jūs, madam, varbūt vēlētos tēju ar cepumiem? � saimniecības pārzines balss izkliedēja Katrīnas domas.

� Labprāt, tas būtu ļoti jauki. � Katrīna ar nepacietīgu mājienu aizraidīja pārzini projām, tad nolaida roku klēpī. Pirksti nervozi burzīja kleitas drānu.

Nenovērsdamās Katrīna lūkojās uz klavierēm, un acis no jauna satumsa satraukumā un raizēs. Viņai ļoti gribējās izbeigt �o minē�anu un prātuļo�anu. Vajadzēja viņiem pajautāt, vajadzēja viņus konfrontēt, ta�u viņa nejutās dro�a pati par sevi... un baidījās, ka varbūt nespēs at�ķirt, kur ir meli, kur patiesība.

Viņa ienīda savu vecumu. Ienīda ķermeni, kam vairs nevarēja uzticēties, prātu, kas reizēm aizklīda neceļos, acis, kuras, lūkojoties tagadnē, lāgiem saskatīja pagātnes tēlus un ainas.

Bibliotēkā skanēja klusinātas, neskaidras balsis. Starp tām Katrīna varēja at�ķirt tikai Gila balsi. Pēc īsa brītiņa viņa izdzirda gaitenī soļus. Tie bija Gila soļi. Pat pēc visiem �iem ilgajiem gadiem viņa atcerējās un pazina Gila a�o, noteikto gaitu. Vienmēr viņ� steidzās, vienmēr apņēmīgi devās pretī mērķim.

Kad soļi tuvojās mūzikas istabai, Katrīnai pēk�ņi ie�āvās prātā, vai tikai dēls nemeklē viņu. Cerība piecēla Katrīnu kājās. Un cerība ieskanējās balsī, kad viņa pasauca Gilu tanī brīdī, kad tas patlaban gāja garām durvīm.

� Gil?

Viņ� apstājās un ielūkojās mūzikas istabā. Sejā strauji uzzibsnīja dusmas, kas Katrīnu grūstin atgrūda. � Vai būtu iebildumi, ja es izmanto�u telefonu lielajā salonā? Man ir viena svarīga zvanī�ana.

� Ak svarīga zvanī�ana? � Katrīna noprasīja un klusāk piebilda: � Cik parocīgi Natālijai un Klejam!

Ieraudzījusi Cila vaigos parādāmies sārtus dusmu plankumus, Katrīna saprata, ka uzminējusi pareizi. �ķietami svarīgā telefona saruna nebija nekas cits kā iegansts, lai atstātu Kleju divatā ar Natāliju. �ī atziņa Katrīnai nesagādāja nekādu gandarījumu, un viņa novērsās, Gila soļiem aizskanot uz lielo salonu.

Tikko Gils bija izgājis no bibliotēkas istabas, Natālija nostājās pie kamīna un skatījās tā nomelnēju�ajā kurtuvē, stāvēja, galvu noliekusi, Klejam uzgriezusi muguru, nepārprotami no�ķirdama sevi no viņa. Natālija bija radījusi sev apkārt �aulu, tā ka Klejam bija grūti noteikt, kas norisinās viņas prātā. Viņ� varēja vienīgi cerēt, ka �aula ir pietiekami trausla, lai to salauztu.

� Natālij! � viņ� ierunājās un paspēra soli tuvāk.

Viņa to apstādināja ar klusu, bet skarbu �ukstu:

� Tev nevajadzēja nākt �urp.

� Es nespēju ilgāk izturēt at�ķirtībā. Doma, ka tu esi viena, saprotot mokas, ko tu ciet, tas bija par daudz, es nespēju to paciest. Es...

� Viņ� zināja. � Likās, viņa nav dzirdējusi nevienu Kleja sacīto vārdu. Satriekts un pārsteigts par to, Klejs vairs neko nepiebilda un gaidīja, domādams, vai tie�ām nebūtu pratis Natāliju pareizi novērtēt. Puspagriezienā viņa, abām rokām pati sevi apskāvusi, uzmeta tam vajāta cilvēka izmisu�o skatienu. � Viņ� zināja, noteikti zināja. Kālab gan citādi viņ� būtu mums sekojis?

� Mani moka tā pati doma. � Kad Natālija atkal pavērsās pret kamīnu, Klejs piegāja viņai tuvāk. � Bet mums jāsamierinās ar faktu, ka patiesību nekad neuzzināsim. � Viņ� viegli ar plaukstām apņēma viņas pirkstus, kas bija iekrampēju�ies pa�as rokās. No Kleja pieskāriena viņa nodrebēja, tomēr neatrāvās, un Klejs saprata, ka viņam ne no kā nav jābīstas. � Es gribēju, lai mēs būtu brīvi. Gribēju, lai mēs būtu kopā. Ta�u ne jau ar tādiem līdzekļiem. Tici man! � Noliecis galvu, Klejs viegli ar lūpām pa�ubināja viņas matus. � Es tevi mīlu vairāk nekā savu dzīvību. Es nepārciestu, ja tu mani tagad ienīstu.

Klusu ievaidēdamās, Natālija pagriezās un ieslīga Kleja rokās. Viņ� to turēja siltā, mīļā apskāvienā, neko neteikdams, neko nejautādams. Vēlāk, kad jutīsies dro�s, ka vairs nebūs jādzird ne pārmetumi, ne savstarpēji apvainojumi, tad varēs uzsākt runas par uzņēmumu ap vieno�anu.

Terases durvis uz lielo salonu stāvēja vaļā. Sākumā vilcinājusies, Kellija iegāja pa tām, jo ēnainajā mājā bija tik patīkami vēsi pēc āra karstuma. Apstājusies viņa pastūma saulesbrilles uz galvvidu, briļļu kājiņas ieāķē-dama gandrīz jau iz�uvu�ajos matos. Viņa paraudzījās apkārt, vai neredzēs Katrīnu, bet istabā neviena nebija.

No lielās marmorhalles līdz salonam skanēja balsis, un Kellija devās turp. Basās kājas pa persie�u paklāju kustējās bez skaņas. Viņa netika līdz durvīm, kad tajās parādījās misis Vārgesa un, ieraudzījusi, ka salonā kāds ir, pārsteigumā iepleta acis.

� Vai varu jums pakalpot, mis? � Saimniecības pārzines skatiens nomērīja Kellijas basās kājas, kailos lielus un īso frotē peldkleitiņu pār zeltaino peldkostīmu.

� Nē, paldies. � Kellijai �ķita, ka saimniecības pārzine uzskata par nepiedienību tādā izskatā rādīties salonā. � Es tikai meklēju Katrīnu.

� Man liekas, kundze ir mūzikas istabā. Ja jūs...

� Nē, � Kellija a�i viņu pārtrauca. � Gribēju tikai zināt, cikos būs vakariņas.

� Pulksten septiņos, mis.

� Pateicos! � Kellija apmeta likumu apkārt saimniecības pārzinei un atkal devās uz durvīm, pie sliek�ņa sadurdamās ar Katrīnu.

� Nu, vai jauki izpeldējāties? � Katrīna vaicāja. Vārdi, balss noskaņa un smaids liecināja par priek�zīmīgu namamātes laipnību pret vie�ņu.

Kellija sākumā tikai piekrītot pamāja ar galvu, ta�u redzēja, ka ar to nepietiek. � Esmu radusi augu dienu būt kustībā, un, kop� esmu �eit, man nav gadījusies izdevība fiziski izkustēties. Tāpēc pelde tie�ām bija nepiecie�ama. � Viņa grasījās vēl ko teikt, bet manīja, ka Katrīna neklausās. Tās uzmanību saistīja kaut kas halles viņgalā, no kurienes skanēja neskaidra balsu murdoņa. � Vai kāds ir ieradies? � Kellija savilka frotē kleitiņu priek�pusē ciet un pārlika atlokus vienu pār otru.

� Gils un Klejs patlaban iet projām, � Katrīna atbildēja. � Bija atbrauku�i apmeklēt Natāliju un izteikt viņai līdzjūtību.

Kellija dzirdēja ārdurvis atveramies un izgāja no salona paskatīties uz abiem viesiem, jo, zinot, ka Katrīnas un jaunākā dēla attiecības nebūt nav draudzīgas, negaidītā vizīte viņu darīja ziņkārīgu. Abi vīrie�i jau bija pāri slieksnim, Gilu vairs nevarēja redzēt, bet Klejs pagriezās atpakaļ pie baroneses, kas, viņus ārā vadīdama, stāvēja durvis. Viņ� kaut ko sacīja, tad pacēla roku un viegli noglāstīja tai vaigu. Kellija kā apstulbusi noraudzījās �estā, kas nepārprotami liecināja par tuvību.

� Liekas, tāds ir Kleja priek�stats par līdzjūtības izrādī�anu, � Katrīna noteica ar tik dzedru sejas izteiksmi, ka tā pilnīgi apstiprināja Kellijas pa�as radu�os iespaidu.

Klejs un Natālija Fu�ēra tātad bija vairāk nekā tikai paziņas vai draugi. Tomēr baroneses sirdēsti par Emīla nāvi �ķita patiesi. Kāpjot aug�ā uz savu istabu, lai pirms vakariņām noskalotos du�ā, Kellija joprojām netika vaļā no �īs pārsteidzo�ās domas.

Lielā lustra ar kristāla lāsēm un lāstekām izplatīja gaismu pla�ajā lejasstāva hallē, padzenot nakts melnumu. Grīdas un kāpņu pulētais marmors spo�ajā gaismā margoja silti, nepavisam vairs nelīdzinādamies saltajam akmenim, kāds tas bija dienā.

Sems bija pārāk pieradis pie savas apkārtnes, lai �o pārmaiņu pamanītu, kad gariem soļiem strauji devās cauri hallei un aug�up pa kāpnēm. Prātā viņam bija tikai divas domas � viena par vēsu du�u, otra � par Kelliju. Par du�u gan bija jādomā tikai starp citu, jo kop� rīta viņ� nebija varējis sagaidīt dienas beigas un nakts sākumu. Nu pēdīgi diena bija galā, mazliet vēlāk, nekā iecerēts.

Ticis kāpņu galā, Sems steidzās pa gaiteni uz savu istabu. Tuvojoties Kellijas istabai, viņ� automātiski palēnināja gaitu, sastomījās, līdz beidzot tomēr piegāja pie durvīm un pieklauvēja.

� Lūdzu, iek�ā! � Smagās durvis apslāpēja balsi, neļaujot saklausīt skaisto tembru, bet vārdus varēja saprast.

Satvēris apaļo rokturi, Sems to pagrieza. Ar spēcīgu roku atgrūdis durvis vaļā, viņ� iegāja tum�ajā istabā. Glu�i tum�a tā vis nebija. Nelielajā atpūtas ni�ā dega lampa, vairāk gan greznumam nekā apgaismo�anai, ēnas lielajā istabā drīzāk padziļinot nekā kliedējot.

Kellija stāvēja pie loga, seja palsi vizēja pret dziļo

tumsu aiz loga rūtīm. Mugurā viņai bija zīda rītatērps, mati, to Sems tūdaļ ievēroja, atkal atsukāti un savīti nejaukajā pīnē. Kellija atradās milzīgā tālumā. Tas nekam nederēja, kaut kas jādara. Sems ļāva durvīm pa�ām aizkrist un devās pie viņas.

� Vai tu vienmēr tā vāķē tumsā?

� Nē, vienmēr ne. � Ta�u �ajā vakarā Kellijai gribējās pazust ēnās, paslēpties tumsā un ļauties, lai tā viņu sargā... kā daudzkārt bija sargājusi no piedzēru�ā tēva dusmu lēkmēm.

Viņa redzēja Sema tum�o ēnu tuvojamies. Tad soļi apklusa un viņ� bija klāt, pie loga, pavisam tuvu, viņai līdzās. Pārāk tuvu. Vajadzētu iedegt lielāku gaismu, bet vēl ne. Vēl ne.

� Piedod, ka netiku vakariņās! Nepaguvu. � Sems runāja klusu, toties jo skaidrāk Kellija juta viņa cie�o skatienu. � Gribēju paspēt laikā, bet, tiklīdz posos projām, ikreiz kaut kas atgadījās. Nekāds jēdzīgais namatēvs no manis nesanāk.

� Tā nemaz nav. Mēs ta�u �orīt kopā dzērām kafiju. � Pavisam nevērīgi. Izturies brīvi un nevērīgi, Kellija sevi pamācīja. Viegli nenācās to izpildīt, tik stipri izjūtot Sema klātbūtni, viņ� smar�oja pēc zemes un saules, un vēl pēc kā ļoti vīri�ķīga.

� Tas gan tiesa. � Sems atdarināja viņas toni. � Kā tu pavadīji dienu?

Kellija lēni pagriezās atpakaļ pret logu un piespieda plaukstu pie vēsās rūts. � Peldējos, sauļojos un domāju.

� Par ko? � Visu dienu Semam viņa ne mirkli nebija izgājusi no prāta un nu gribējās zināt, vai viņai bijis tāpat.

� Par visu ko. Galvenokārt par savu darbu. � Kellija pieliecās logam tuvāk un piespieda pieri pie stikla, raudzīdamās āra tumsā. � Es nedrīkstu to zaudēt. Vairs ne.

Kad esmu tik grūti pūlējusies, lai pie tā tiktu. Ir jārod kāda iespēja, lai tas nenotiktu, ir jābūt kaut kam, ko es varētu pateikt vai izdarīt, lai viņus pārliecinātu mani neatlaist.

� Vai tev ne�ķiet, ka tu tī�i meklē raizes? Vēl ta�u tu neko neesi zaudējusi.

� Bet no �ī ārpuskārtas atvaļinājuma līdz atlai�anai ir tikai viens solis. Varbūt pat pussolis, � Kellija turpināja. � Ja es tagad neuzsāk�u enerģisku rīcību, bū�u zaudētāja. Tāpēc ir tik absolūti nepiecie�ams izstrādāt rīcības plānu.

� Piemēram? � Sems vēroja viņas muti sa�ķiebjamies smaidā, kas nekāds smaids vis nebija.

� Atbildi uz �o jautājumu es vēl neesmu radusi, � Kellija atzinās, tad nopūtās, un �ajā nopūtā ieskanējās sakāves nojausma. � Biju domājusi izstāstīt preses pārstāvjiem savu dzīvesstāstu, lai iegūtu sabiedrības atbalstu. Bet kā gan es to visu varētu ieskaidrot cilvēkiem, kas pa�i neko tamlīdzīgu nav pārdzīvoju�i? Kā es panāktu, lai cilvēki saprot, ko nozīmē bērnam augt pie dzērāja, kas �ūpas niknumu izgā� pār savu atvasi?

� Man gan radās glu�i skaidrs priek�stats par to, kā viss bijis, kad tu man vakar to stāstīji, � Sems atgādināja.

� Bet tu pats savām acīm redzēji to māju, tos netīrumus un pudeles. Tev acis pavēstīja to pa�u, ko es stāstīju. Pat vairāk, � viņa piebilda, � jo man lāgā nepadodas jūtu izlik�ana uz papīra, Sem. Es to zinu. Vēl pirms brī�a mēģināju uzrakstīt atklātu vēstuli laikrakstam The New York Times, bet nekas neiznāca. � Kellija atvilka pieri no rūts, bet roku atstāja pie tās piespiestu. � Nevarīgs vingrinājums, nekas vairāk.

� Varbūt tu esi pārāk kritiska pret sevi, � Sems ieteicās. � Vai tu nebūtu ar mieru iedot, lai palasu, ko esi uzrakstījusi?

� Tad tev būtu jāpapūlas salikt gabaliņus kopā. Es to saplēsu un iemetu papīrgrozā.

� Neticu, ka esi uzrakstījusi tik slikti. � Semam gandrīz gribējās lasīt gabaliņus ārā no papīrgroza un pamēģināt, vai nevar salikt tos kopā.

� Nekas labs tas arī nebija. Mans darbalauks ir televīzija, nevis avīzes. Kaut ko pastāstīt es varu tikai tad, kad pusi si�eta izstāsta uz ekrāna redzamas ainas.

� Tad izmanto televīziju.

� Nav tādu filmas kadru, kā parādīt briesmīgu rūgtumu, naidu un sāpes, ko esmu visos tajos gados uzkrājusi, � Kellija pretojās, tad pēk�ņā jūtu izvirdumā kaisli iesaucās: � Man ta�u galvā nav kinokamera, lai es varētu parādīt savas visagrākās bērnības atmiņas � kā naktī mani no miega izrāva neganti trok�ņi � durvis rībēja un klaudzēja, nikni kliedzieni plēsa ausis pu�u, trauki un pudeles �ķīda un plīsa? Kā lai attēloju bērna apjukumu un drausmas, guļot vienam tumsā, baidoties pavērt durvis, baidoties no skata, kas var pavērties?!

� Kellij, tu esi izbridusi elli, to es zinu. � No rokas, ko Sems pacēla, lai viņai pieskartos, Kellija parāvās atpakaļ, tomēr �ī kustība un rāmā balss ļāva viņai atjēgties un atgūt varu pār vētrainajām jūtām.

� Elle ir viens no vārdiem, kā to raksturot. � Kel-lijas balss atkal skanēja mierīgi, kaut rūgtums no tās nebija izzudis. Viņa vēlreiz pievērsās logam. � Vai esmu tev stāstījusi, kā viņ� man pirmoreiz iesita, kā es pirmoreiz dabūju izjust, cik nelietīgs viņ� spēja būt, kad "nejutās labi", kā mēdza sacīt mamma?

� Nē. Neesi stāstījusi.

� Varētu domāt, ka man tas aizmirsies, izgaisis no atmiņas. Bet nekā � tas kā ar karstu dzelzi ir prātā iededzināts, tik skaidri es to atceros. Tas notika manā pirmajā skolas gadā. Sagatavo�anas klasītē. Mamma bija man pa�uvusi jaunu dzeltenu kleitiņu. Viņa to nosauca

par saulstaru kleitu, un es biju tik priecīga un uztraukta, kad viņa ļāva man �ajā kleitā iet uz skolu. Devos ceļā, iedomīga maza knīpiņa, kas gribēja padi�oties ar savu saulstaru kleitu. Man �ķita, ka izskatos brīni�ķīgi, bet lielākie bērni, autobusā mani ieraudzīju�i, tā nedomāja. Viņi smējās un sacīja, ka es izskatoties pēc tauklodītes, īstas sviesta pikas. Es pūlējos viņus apklusināt, bet, jo vairāk pūlējos, jo �ie vairāk mani kaitināja. Un, no skolas mājup nākot, bija vēl ļaunāk. Es mirku asarās, kad mamma mani pie mājas durvīm sagaidīja. Viņa vaicāja, kas man kait, un es izstāstīju.

� Ak vai, bērniņ, man tevis ļoti �ēl. � Mīļām rokām māte noslaucīja Kellijai asaras. � Neklausies tak tajos zēnos! Viņi tikai gribēja tevi paķircināt. Kleitiņa ir skaista, un tu tajā izskaties burvīga.

� Viņi mani apsaukāja par resno sviesta piku, � viņa �ņukstēdama sūdzēja bēdas.

� Tāda tu nemaz neesi. Tu esi mans mīļais saul-stariņ�. � Mīļojot māte viņu cie�i apskāva, tad aiznesa un apsēdināja uz dīvāna. � Sēdi nu smuki tepat, es tev atnesī�u morī�us, ko izcepu īpa�i savam bērnam. Norunāts?

� Norunāts. � Ta�u balstiņa vēl skanēja raudulīgi un zods drebēja.

Kellija noskatījās, kā māte ieiet virtuvē, un pār vaigu noritēja vēl viena asara. Viņa skaļi �ņaukājās, kad no guļamistabas iznāca tēvs, sporta kreklu �ā tā biksēs sastūķējis.

� Kas tad tas? � Viņ� apstājās un, viegli grīļodamies, noraudzījās meitā. � Tu raudi, vai?

Viņa palocīja galvu, un asaras no jauna spruka vaļā. � Autobusā D�imijs Takers un vēl viens puika � Kāris mani apcēla un apsaukāja.

� Vai tu viņiem neteici, lai tā nedara?

� Jā, bet viņi neklausīja.

� Tad tev vajadzēja viņiem sadot pa muti.

� Viņi ir pārāk lieli, � Kellija iebilda, drebo�o lūpu uzmetusi.

� Tā nav nekāda aizbildinā�anās. � Tēvs viņu pacēla un nostatīja kājās dīvāna priek�ā, bet pats nometās ceļos viņai pretī. Tēva seja atradās pavisam tuvu viņas sejai un ērmoti oda. � Nu, sāksim! Es tev iemācī�u kau-lies. Pacel rokas, lūk, �itā!

Kellija paskatījās uz tēva paceltajām dūrēm un papurināja galvu. � Es negribu kauties, tētiņ.

� Be�ā neiztiksi. Un tagad dari tā, kā es mācī�u. Savelc rokas dūrēs un belz pa manu roku, kad lūko�u tev iesist.

Viņa mēģināja darīt, kā bija likts, ta�u, kad, tēva rokai tuvojoties, nespēja savu dūrīti pa�aut pretī pietiekami ātri, tēva pirksti sāpīgi trāpīja viņai pa vaigu.

� Roķele jākustina ātrāk, Līziņ-meitiņ. � Viņ� atvēzēja roku vēlreiz, un nu tā ķēra vaigu vēl sāpīgāk.

� Au! � Kellija iekliedzās un ar roku saķēra sāpo�o vaidziņu.

� Nu tad turies pretī! Sit tu arī! Nu, sit man!

� Nē. Es negribu, � viņa pretojās, apjukdama aizvien vairāk, turklāt sametās arī bail.

� Turies pretī, citādi es sitī�u vēl. � Vispirms viena roka, tad otra trāpīja viņai pa vaigu un zodu, un tas bija ļoti sāpīgi. Kad Kellija pacēla rokas, lai aizsargātu seju no sitieniem, tēvs viņai iegrūda dunku vēderā. Viņa iekliedzās, saliecās un saķēra vidukli. Sekoja nākamais sitiens � sejā.

Pārbijusies un pārskaitusies viņa iekliedzās: � Izbeidz!

� Aha! Nu tu sāc dusmoties! � Tēvs zobgalīgi pasmīnēja. � Tad sit jel pretī!

Si�ana turpinājās, tapa aizvien skaudrāka. Kellija atkrita pret dīvāna atzveltni, asaras lija aumaļām.

No virtuves iesteidzās māte. � �ēlīgais Dievs! Len, ko tu viņai dari?

� Viņ� man sita, mammīt, � Kellija �ņukstēja.

� Ko nu par si�anu, drusku uzknābāju. Gribu viņai iemācīt kārtīgi kauties.

� Viņa ta�u ir tikai maza meitenīte, Len. � Māte nocēla Kelliju no dīvāna un aizstiepa uz viņas guļamistabu dro�ībā.

� Kāpēc tētis man sita, mammīt? � viņa joprojām �ņukstēja. � Ko sliktu es esmu izdarījusi?

� Tu neko sliktu neesi izdarījusi, bērniņ. Da�reiz... � Māte viņu cie�i piespieda sev klāt, piekļāva zodu viņai pie galviņas. � Da�reiz tētis aizmirst, cik viņ� ir liels un stiprs. Viņ� negribēja tev nodarīt pāri.

� Ko sliktu es biju izdarījusi? � Kellija klusu atkārtoja. � Kamēr biju maziņa, es no tā visa nekā nesapratu. Tikai prāts apjuka, radās vainas apziņa, kad saņēmu uzkliedzienus bez jebkāda iemesla, kad it kā nejau�a iedunko�ana beidzās ar sadistisku uzbrukumu. Saskaitīt nevaru tās reizes, kad māte mani no viņa paglāba. � Kellija nodrebēja. � Bet māte nomira un atstāja mani vienu ar viņu. Man vajadzēja ļoti strauji pieaugt, ja gribēju palikt dzīva. Bērnības man īstenībā nav bijis � biju maziņa un pēc tam tūliņ veca. Veca un drausmīgi iebiedēta. Baidījos ne tikai no viņa vien, � Kellija a�i piebilda. � Man bija neizsakāmi bail, lai tikai kāds neuzzina, kāda patiesībā ir mana dzīve. Tāpēc ķēros pie meliem � par zilumiem, par puniem. Es nebūtu varējusi pārciest, ja cilvēki zinātu patiesību. Jutos pārāk apkaunota, pārāk pazemota.

� Apkaunota! � Sems iesaucās, nespēdams vairs ilgāk klusēt. � Tev nebija ne par ko kaunēties, ne par ko justies vainīgai. Tu ta�u nekā ļauna nedarīji. Tas bija viņ�, kas tevi sita un mocīja.

� Kā gan panākt, lai tu saprastu? � Kellija jautāja,

iK�i/.pratnē pagrozīdama galvu. � Ja cilvēkam vienā gabalā apgalvo, ka viņ� ir vainīgs, nekur nederīgs, beidzot viņ� tam notic. Sāk domāt, ka tie�ām visu dara aplam. Tas ir pats ļaunākais. Ļaunumu nenodara fiziskie pāridarījumi vien. Lielākais posts tiek pastrādāts pret cilvēcisko būtību. Un to nekādi nav iespējams iedabūt videolentē.

To visu viņai bija nodarījis Douertijs. Sems nekad mū�ā vēl nebija tik kvēli nīdis kādu cilvēku. Bet nu viņ� nīda.

� Vienubrīd �odien es tie�ām nopietni iedomājos par piedalī�anos kādā pārraidē, sniedzot interviju, � Kellija turpināja. � Ta�u mans stāsts nav pietiekami brutāls � es netiku seksuāli izmantota. Sizdams viņ� nav mani sakropļojis. Mans stāsts varētu presē izraisīt interesi vienīgi ar to, ka viņ� tiek apsūdzēts slepkavībā. Nu, pat ja es iesaistītos tādā raidījumā, ko tas man dotu? Zināmu popularitāti, cietējas tēlu � slepkavas meita, kam bērnībā daudz darīts pāri. Tomēr tā nebūtu ne mazākā garantija, ka varē�u palikt savā darbā.

� Vai tie�ām būtu tik briesmīgi to zaudēt?

Kellija apsviedās apkārt neiedomājami pārsteigta, ka

Semam vispār ienācis prātā kaut ko tādu jautāt. � Tā ir visa mana dzīve. Visi mani draugi ir televīzijā. � Ta�u, to sakot, viņa pēk�ņi atcerējās ļoti īso telefona sarunu ar Dīdi tajā pa�ā pēcpusdienā. Kellija bija zvanījusi, lai pateiktu, kur ir apmetusies, un painteresētos, vai nav radu�ies kādi jautājumi sakarā ar materiāliem par Treivisu.

Taisnību sakot, viņa bija zvanījusi ari tāpēc, ka ļoti gribēja aprunāties ar kādu, kas saprastu, cik briesmīgi notiku�ais apdraud viņas karjeru, ar kādu, kur� pabē-dātos kopā ar viņu, varbūt paustu sa�utumu par netaisnību, kas viņai tiek nodarīta, ta�u Dīdī bija runājusi laipni un atturīgi, it kā gribētu turēties zināmā attālumā no viņas, glu�i tāpat, kā bija runājis Hjū, it kā augstākā

vadība jau uz viņu raudzīties drīzāk kā uz norakstāmu darbinieci nekā uz vērtību, kas jāglābj.

Atmiņas par �o sarunu pēk�ņi tik sāpīgi aiz�ņaudza kaklu, ka pēdējā teikumā balss gandrīz zaudēja skaņu: � Tikt pie pastāvīgas vietas lielajās programmās � tas vienmēr bijis mans sapnis.

� Gan tev būs biju�i arī vēl citi sapņi, � Sems rāmi piebilda.

Reiz... Kellija iedomājās. Reiz viņas sapnis bija arī jauna māja, bērni un vīrietis, kas viņu balstīs, mīlēs un sargās. Bet tas bija sen, ļoti sen, kad viņa vēl loloja romantiskus priek�status par dzīvi.

� Īstenībā nav vis biju�i. Tikai bērni�ķīgas fantāzijas, � viņa atbildēja un, atkal pagriezusies, lūkojās ārā pa logu. Zemu melnajā debesu jumolā bija iznirusi plāna mēness sloksnīte. Pat kopā ar tālo zvaig�ņu mirgu tā tum�ajā naktī neienesa ne mazāko gaismu. � Vēl aizvien ziņo, ka gaidāms lietus. � Ta�u mākoņi, kas mijkrēslī vēl bija redzami, nu bija nozudu�i nakts melnumā.

Sems pavirzījās uz priek�u un, atspiedis plecu pret loga rāmi, arī palūkojās ārā.

� Lai līst, mēs uz to esam sagatavoju�ies, � Sems sacīja, saprazdams, ka Kellija tiecas mainīt sarunas tematu, lai mazinātu emocionālo spriedzi. Arī viņam pa�am tas bija nepiecie�ams. � Vismaz tik sagatavoju�ies, cik bija iespējams. Esam izgriezu�i lapas itin visiem vīnogulājiem, lai gaiss var vējot tiem apkārt, turklāt esmu nolīdzis helikopteru apkalpes, kas nāks talkā.

� Helikopteri?

� Jā. Tie riņķos virs vīnadārziem un vējos ogām virsū gaisu, � Sems paskaidroja, tad, pievērsis Kellijai skatienu, acis vairs nenolaida. � Tādējādi paliek cerība, ka ogas nesaņems pārāk daudz valgmes, pirms tās ir īsti nogatavoju�ās plūk�anai, kas sāksies pēc da�ām dienām. Kamēr vēl nebija uzradu�ies lietus draudi, visi

domāja, ka �ogad būs tik bagāta ra�a, kāda ielejā sen nav pieredzēta. Nu jau gandrīz par to jā�aubās.

� Varbūt lietus tomēr neuznāks. � Kellija lāgā nesaprata, kāpēc viņu skar Sema problēmas, kad pa�ai ir lik daudz savējo.

Viņ� pasmaidīja, un tumsā tikko saskatāmajā sejā pa-vizēja balti zobi. � Var jau būt, ka neuznāks. Ta�u vīndaris iemācās raizēties un uztraukties par visu, uz ko spēj iedarboties pats, samierināties ar to, kas nepadodas viņa varai, un dzīvot tālāk.

� Prāta vārdi. � �ajos vārdos Kellija saklausīja sen noderīgu vēsti. � Nu jā, bet jums, vīndariem, tādā reizē jāzaudē tikai viena ra�a, ne visi vlnadārzi.

� Redzi, Kellij, dzīve cilvēkiem ne vienreiz vien liek mainīt darbu un karjeru. Varbūt tu atradīsi citu darbalauku, kas tev patiks labāk, citu vietu un varbūt pat cilvēkus, kas tev patiks labāk.

� Varbūt. � Ta�u Kellija jutās apkārtējās tumsas iekļauta, ieslēgta pati sevi, kad vairs nav kurp griezties, nav nekā cita kā vien �ī istaba un �is bridis.

� Kellij?

Viņa gribēja sacīt, lai Sems neizrunā viņas vārdu tādā noskaņā. Ta�u siltais aicinājums viņa balsi izkausēja Kellijas aizsargbruņas.

� Jā, Sem, � viņa �ukstus atsaucās.

Bet Sems nevarēja izteikt, ko gribēja. Ka būtu ar mieru atdot visu, lai pavadītu �o nakti kopā ar Kelliju, lai viņu mīlētu. Klusēdams viņ� izslējās, pastiepa roku un ar pirkstgaliem pieskārās viņas liegajam vaigam.

Kellija aizvēra acis, it kā lai neredzētu maigo pieskārienu, ta�u nespēja nomākt izjūtas, ko tas raisīja, tīksmi par Sema cie�o tuvumu, �o siltumu un spēku, kas apliecināja, ka viņa varētu nebūt viena, vismaz �o nakti ne. Ar skaudru smeldzi viņa tvīka uzzināt, kā justos iekļauta stiprās rokās, cie�i turēta un mīlēta.

�o alku mudināta, viņa pacēla roku pie Sema sejas un pārlaida pirkstus pār spēcīgo zodu ar dienu neskūtiem bārdas rugājiem. Sema plauksta pieskārās viņas kaklam un pavirzījās līdz plecam. Puspievērtām acīm Kellija vēroja Sema roku viegli slīdam lejup. Satvēru�i viņas plaukstas locītavu, Sema pirksti to pacēla, slīdēja tālāk, līdz viņu pirkstugali saskārās.

Neizprotamas trīsas izskrēja Kellijai pa visu augumu. Varbūt tās bija ilgas. Kellija vienīgi zināja, ka grib vairāk. Daudz, daudz vairāk.

� Sem!

� Nē, � viņ� sacīja, pats neatjauzdams, no kurienes viņam uzgadijusies tāda gudrība. � Nerunā! Nedomā!

Beidzot Kellija pacēla galvu, lai ielūkotos viņam acis, un saspringtā �ukstā atsaucās: � Es negribu domāt.

� Tad saki, ko tu gribi! � Sems savija savus pirkstus ar Kellijas pirkstiem. � Vai tā? � Pacēlis otru roku viņai pie kakla, viņ� ļāva tai noslīdēt līdz krūtij. Kellija juta spēji paātrināmies pulsu, elpu... un saspringa. � Vai varbūt tā?

Roka virzījās tālāk, zemāk, līdz viduklim, tad pievilka Kelliju cie�āk klāt siltumā, kaismē. Nu Sema elpa iegūla viņas matos, noglāstīja deniņus, slīdēja pār vaigu, un karstā smeldze kļuva akla, pirmatnēja. Ta�u Sems vēl aizvien viņu neskūpstīja, bet viņa tvīka pēc skūpsta. Nepakustēdamās viņa izbaudīja Sema pirkstgalu glāstus un siltās elpas dvesmu uz savas ādas, izbaudīja to visu kā solījumu sniegt ko vairāk. Nekur nevajadzēja steigties, laika bija daudz. Laika pietiks visam, un viņa gribēja iegūt visu, katru pieskārienu, katru �ukstu, katru �ās nakts sekundi.

Kellija bija viscaur no zīda, kur vien Sems pieskārās... zīda piedurknes, zīda āda, zīda mati. Lai cik skarba bijusi Kellijas bērnība, viņa pati bija no zīda. No

karsta zīda. Semam nebija un nebija gana. Viņ� alka pēc tās ne tikai tāpēc, ka sen nebija izbaudījis sievietes glāstus. Tas, ko viņ� izjuta pa�reiz, bija vairāk nekā miesaskāre. Daudz vairāk. Sasprindzinājums bija ne tikai gurnos, bet arī krūtīs.

Pussolīti atkāpies, viņ� saņēma Kellijas zodu plaukstās un pacēla viņas seju, lai varētu ielūkoties acīs. � Vai tu gribi to pa�u, ko es, Kellij? � viņ� jautāja un redzēja viņas lūpas ļāvīgi paveramies. � Gribi?

Lēni viņ� atstūma kleitu Kellijai no pleciem. Kleita noslīdēja pār rokām un, zīdaini no�vīkstēdama, nokrita zemē. Kellija viegli notrīsēja un par atbildi sniedzās pie viņa krekla pogām. Sems viņu apturēja, satvēra viņas rokas un, atmuguriski kāpdamies, veda viņu uz gultu.

Tur viņ� novilka kreklu, un Kellija beidzot varēja pieskarties viņam, izplest plaukstas pār viņa krūtīm, just siltu miesu, muskuļus, spēku, varu. Pirmoreiz �inī vakarā Sems uzmeklēja viņas muti.

Kvēle un kāre, ko atmodināja �is skūpsts, raisīja Kel-lijā tik neizsakāmas alkas, kādas viņa nekad vēl nebija izjutusi. Viņai vajadzēja just Semu sevī, vajadzēja, lai viņ� to pārvēr� citā būtnē. Trauksmaini viņas rokas slīdēja pār Sema muguru, tvīkdamas izzināt visu par viņu, vēlēdamās, lai arī viņ� izzina visu par viņu, Kelliju.

Viss notika ātri. Ne pietiekami ātri un tomēr pārāk ātri. Sems gribēja izpētīt, izgar�ot viņā visu līdz pēdējam. Bet viņ� bija nepacietīgs, nevarēja citāds būt, kad Kellijas rokas viņu skāva aizvien cie�āk, aizvien prasīgāk, arī augums kļāvās klāt aizvien uzstājīgāk.

Tumsa viņus ietina kā kokons, izslēdzot visu citu pasaulē. Neviena troksnī�a visapkārt, tikai viņu abu drud�ainā elpa un Sema neprātīgi duno�ais pulss. Kellijas pirksti darbojās ap Sema vidusjostu, un viņa muskuļi sarāvās no �ā pieskāriena. Sems pats atbrīvojās no drēbēm,

kas bija kļuvu�as par apgrūtinājumu, tad noslidināja Kellijai no pleciem tievās lencītes, plānais krekliņ� no�ļuka. Liegajā, nespodrajā lampas gaismā viņa palika stāvam kaila, slaida, iekārojama.

Sems pielūdza viņu ar acīm. Tad ieraudzīja pār vienu plecu pārkritu�o matpīni. � Ļauj! � viņ� piesmacis lūdza un sniedzās pēc pīnes.

Veikliem pirkstiem viņ� pīni atraisīja, un vaļā palaistie mati klaidā izira viņai pār pleciem. Kellija sapurināja galvu, un mati noslīdēja uz muguras. Sems lēnām laida pirkstus caur matu viļņojumu un, saņēmis �ķipsnu starp rādītājpirkstu un īk�ķi, tīksmi izbaudīja to līdz pat matu galiņiem. Atgrie�anās maigumā pēc neprātīgā satraukuma bija negaidīta un smeldzo�i brīnumaina. Kellijai glu�i vai elpa aizrāvās.

� Kālab tu tos pastāvīgi ieslogi pīnē? � Sems atkal noglāstīja matus, ļaudams elpai tos savirmot.

� Tā ir praktiski � darbā.

� Bet �ādi ir daudz skaistāk.

Kellija juta vieglos skūpstus, kas glu�i kā dvesma skāra viņas matus, līdz Sema lūpas noslīdēja viņai uz pleca. Un atkal viņa rokas bija visur, kaut arī tik tikko ar pirkstu galiem pieskaroties, glāstot viņas delmus, gurnus, krūtis, vidukli. Un Kellijas rokas pieskārās viņam, arī viņai vajadzēja just un iepazīt.

Nākamajā mirklī Sems ar vienu roku atmeta gultas pārsegu, noguldīja Kelliju, pats nolikās blakus un aizrāva viņu līdzi ilgā, nesteidzīgā skūpstā.

Palsā lampas gaisma rotājās ap Kellijas aizvērtajiem plakstiem. Abām rokām apskāvusi Semu, viņa tiecās tam pretī, un likās, pat ja �is mirklis turpinātos mū�īgi, arī tad beigas pienāktu pārāk ātri.

Sems visu �o garo brīdi bija apspiedis neprātīgo vēlē�anos ātri un alkatīgi saņemt visu, ko Kellija spēj dot, bet nu viņ� vairs pār sevi nevaldīja, Kellijas rokas viņu

mudināja, augums gaidot tiecās pretī, un viņ� ar pēdējo skūpstu uztvēra tās apslāpēto ieklieg�anos.

Tā bija kā iegrim�ana dzīvā ugunī, �ķīstā, kvēlā, pirmatnējā � nekādas aiztures, nekādu robe�u. Nekā cita vairs nebija visā pasaulē, tikai viņi divi vien pa�ā viļņa galotnē.

Lampa joprojām meta rēnu gaismu �aurā lokā, tālāk istaba grima tumsā. Greznie ro�koka gultas stabiņi, kas balstīja baldahīnu, kā klusi sargi stalti slējās visos �etros gultas stūros. Pilnīgi atraisīts un norimis, Sems tīksmigi gulēja roku un kāju mud�eklī, laimīgs juzdams Kellijas silto augumu līdzās, viņas ādu, kurā vēl bija patvēries mīlas brī�a sviedru valgums.

Kādā apziņas stūrītī Sems baidījās, ka nepratīs viegli rast spēku, lai jūtu pārbagātību atkal ieslodzītu �aurajā būrī. Kellija sakustējās un ieritinājās ērtāk viņa skavās, un viņ� izbrīnā juta, cik tās augums ir spēcīgs un arī tik apbrīnojami maigs.

Laiski kā runcis Sems pārlaida roku pār Kellijas mazo krūti. � Ja tu man būtu jautājusi pirms �īs nakts, es būtu sacījis, ka man patīk sievietes ar kuplām krūtīm. Tu man sajauci galvu.

� Vai tie�ām? � Paberzusi vaigu gar viņa plecu, Kellija pacēla galvu un paskatījās viņam acīs.

� Sajauci gan. � Sems pasmaidīja, tad smaids izdzisa, viņa acis kļuva pētīgas, raugoties Kellijas sejā. � Kā tu to panāc? � Viņ� pārlaida pirkstu pār viņas lūpām.

� Ko panāku? � Kellija apturēja viņa roku.

� Tu liec man justies stipram un padari mani vāju. Iztuk�o mani līdz pēdējai lāsei un tad ar vienu pa�u pieskārienu piepildi no jauna.

� Vai es to spēju? Tie�ām? � Kellija likās pārsteigta un iepriecināta.

� Un kā vēl! � Sems pavilka viņu augstāk sev blakus un atkal noliecās pie viņas mutes.

Miegs viņiem vēl ilgi nenāca. Ne vienam, ne otram.

Kellija apgriezās uz otriem sāniem un ieraudzīja, ka gulta viņai līdzās ir tuk�a. Pastiepa roku � palags vēss. Sems bija aizgājis. Dro�i vien jau pirms krietna brī�a. Pieri saraukusi, Kellija pieslējās sēdus, izberzēja miegu no acīm, pati sevi mierinādama, ka tas nav nekas, viņa ta�u radusi pamosties viena. Ta�u �ajā reizē bija citādi, viņa jutās vientuļa. Pievilkusi ceļus pie krūtīm, viņa tos apskāva, atspieda pret tiem zodu un cīnījās ar kamolu, kas kāpa kaklā.

Pie durvīm atskanēja klauvējiens, ass un uzstājīgs. Nu tikai Kellija saprata, ka tas nav pirmais, ka tie�i klauvējiens viņu pamodinājis. � Kas tur ir? � viņa uzsauca, pēk�ņi ieraudzīdama, ka naktskrekliņ� kā gai�s zīda lāsums guļ uz grīdas un ka arī palags nav nekāds dro�ais aizsegs viņas kailumam.

� Misis Vārgesa. Atnesu jums paplāti ar kafiju un sulu.

Kellija pagrāba segu un pārvilka pāri palagam.

� Nāciet, lūdzu, iek�ā!

Durvis atvērās, saimniecības pārzine ienāca parastajiem klusajiem soļiem, veikli balansēdama rokās paplāti. � Vai nolikt uz krēsla?

� Lūdzu! � Kellija jutās neveikli, ta�u cik daudz neveiklāk justos, ja viņai blakus gultā būtu Sems.

Tiklīdz pārzine bija izgājusi, Kellija pietrausās kājās, savāca rītakleitu no grīdas pie loga, naktskreklu gan atstāja turpat guļam. Pa nakti debess bija nomākusies, lietus mākoņi savilku�ies, viss izskatījās skumji pelēks. Lietus vēl nelīst, Kellija nodomāja, uzģērba rītakleitu un aizdipināja pie paplātes.

Kad Kellija pacēla vāciņu no kanniņas, līdz ar garai-

ņiem uzplūda garda kafijas smar�a. Viņa ielēja kafiju tasē un tlksmīgi ieelpoja tās aromātu.

Pēk�ņi atplaiksnīja neskaidra atmiņa � viegls siltu lūpu pieskāriens pie mutes un Sema balss: � Ir jau rīts, man jāiet projām. � Vai pēc tam Sems vēl bija noglaudis viņai vaigu? Viss �ķita kā sapnī. Kellija �aubījās, vai tā maz bijis. Vai viņ� sacīja, lai viņa guļ vien? Tad ta�u viņa dro�i vien nav bijusi ne pusnomodā.

Vēl kas nedeva prātam mieru. Pieri raukdama, Kellija pūlējās atcerēties, tad paskatījās uz kafijas tasīti ar melno kafiju. Kā tad � kafija. Sems aiziedams bija sacījis: "Kad piecelsies, atnāc uz manu kantori. Es uzvārī�u kafiju." � Nē, to viņa nudien nebūtu varējusi nosapņot. Tas tie�ām būs tā bijis.

Pavisam viegls smaidiņ� ievilkās lūpu kaktiņos, liecinādams par slepenu prieku � Sems tātad nav aizlavījies nakts melnumā, ne vārda nebildis, tā padarīdams viņu piedzīvojumu lētu. Kellija nolika tasi atpakaļ uz apak�tasītes, nospriedusi, ka pirmo kafijas tasi dzers kopā ar Semu.

Gadiem ilgi Kellija bija pieradusi nomazgāties du�ā un apģērbties steigā, tomēr �ajā rītā pārspēja visus līdz�inējos rekordus. Viņai pat izdevās izzagties no mājas tā, ka ne Katrīna, ne saimniecības pārzine viņu nepamanīja.

Uz āra kāpnēm viņa apstājās un paskatījās biezajā mākoņu segā virs galvas. Gaiss bija smagi kluss, smar�oja pēc lietus. Kaut kur netālu bija dzirdama helikoptera propelleru radītā dūkoņa. Kellija lūkoja noteikt virzienu, no kura nāk skaņa, tomēr redzēja vienīgi mākoņus, kokus un kalnu virsotnes.

Nelikdamās gar to vairs ne zinis, viņa devās uz priek�u pa piebraucamo ceļu, līdz pamanīja jājamtaku, tātad tuvāko ceļu uz vīndarītavu un Sema kantori. Tikai mirkli vilcinājusies, viņa devās tālāk.

Abās pusēs platajai takai koki bija saaugu�i tik biezi, ka to savijusies zari gandrīz nelaida cauri dienasgaismu.

Savu tiesu drūmuma radīja arī mākoņi un �ķietamā no�ķirtība no apkārtnes. Klausīdamās ma�īnu mierino�ajā rūkoņā uz piebraucamā ceļa, Kellija pūlējās iedomāties, cik daudz tum�āk te bijis viesību naktī.

�ī doma viņai atkal neviļus lika brīnīties par baronu � kas gan viņu pamudinājis naktī doties uz vīn-darītavu. Vai viņ� būtu vēlējies tikai brīdi patverties no viesību trok�ņa? Iespējams. Kellija ar viņu bija tikusies tikai divreiz, ta�u abas reizes bija radies iespaids, ka barons Fu�ērs nav saviesīgas dzīves cienītājs, bet labprātāk pavada laiku grāmatu sabiedrībā. Kāpēc viņ� ne-nobēga bibliotēkas istabā? Tur tovakar bija pavisam klusu, un juties viņ� tur būtu tīkamāk nekā uz �ās koku apēnotās, tum�ās takas.

Ja nu vienīgi barons bijis par kaut ko satraukts. Kellija pēk�ņi atcerējās Kleja Ratled�a intīmo �estu, kam nejau�i bija kļuvusi par liecinieci. Vai varbūt barons pamanījis kaut ko līdzīgu? Vai kaut kas rosinājis viņu domāt, ka sievai ir dēka ar citu vīrieti? Vai tas varētu būt iemesls, kas baronu mudinājis doties tumsā pa vientuļu taku, kura beidzās pie vīndarītavas, un tur viņ� ieraudzījis viņas tēvu? Vai barons neīstajā reizē gadījies neīstā vietā? Vai ar to viss būtu izskaidrojams?

Jautājumi dūca Kellijai prātā kā bites. Gandrīz visus iepriek�ējos desmit gadus, sākumā koled�ā, studējot �urnālistiku, vēlāk darbā, viņa bija pavadījusi, uzdodot jautājumus un izvilinot atbildes. �is paradums viņai bija izveidojies par otru dabu, tik dziļi iesakņojies apziņā, ka nebija salau�ams ne ātri, ne viegli. It īpa�i tagad, kad runa ir par viņas tēvu un notiku�ais kā bumerangs ķēris arī viņu pa�u.

Takas galā masīva un varena pacēlās vīndarītava. �ai rītā, kad saules agrie stari nesildīja un krāsas neatdzīvināja, ķieģeļu sienas likās tum�as un drūmas. Krāsā krasu kontrastu radīja ko�i dzeltenā garā plastmasas lente, ko

policija bija apvilkusi ap nozieguma vietu. Kellija nobrīnījās, ka tā vēl aizvien nav noņemta.

Tur nebija nekā, ko redzēt, visas iespējamās pēdas sen jau aizvāktas. To Kellija zināja. Tomēr piegāja klāt paskatīties.

Zeme visapkārt nobradāta neskaitāmām pēdām. Palikusi neliela, tikko saskatāma iedobe, kur bija atrasts līķis. Vēl Kellija ieraudzīja divus apvilktus apļus. Viņa nosprieda, ka viens norāda slepkavības iero�a atra�anās vietu, bet otrs to vietu, kur viņas tēvs bija pametis benzīna kannu, ta�u, kur katrs no abiem priek�metiem gulējis, viņa, protams, nezināja.

Prātā ienāca īsā, nepatīkamā tik�anās ar tēvu. Aiz naidīgas bravūras viņ� bija slēpis apjukumu un bailes. Tonakt viņ� dro�i vien bija gan piedzēries, gan nobijies. Ja barons viņu izaicinājis vai viņam draudējis, viņ� dro�i vien paniskās bailēs tam ar kaut ko gāzis.

Bet kāpēc ar koka veseri? Kāpēc ne ar benzīna kannu, kas jau bija rokā? Ja viņ� plānojis sabojāt vīna krājumus pagrabā, ko tādā gadījumā meklējis �eit? Ieeja pagrabos atradās aiz vīndarītavas. Kālab viņam vajadzēja nākt no �īs puses, kur laukums tik spo�i apgaismots? Vai viņ� bija tik piedzēris, ka neko neatskārta? Vai varbūt tik piedzēris, ka nelikās gar to ne zinis?

Pavērās vīndarītavas ēkas sāndurvis, un tajās parādījās smagnējais, sirmais Klods Brusārs. Uzmetis a�u skatienu dzeltenajai lentei, viņ� jau grasījās novērsties, bet tad strauji pagrieza galvu, un viņa tum�o acu skatiens kā liptin pielipa Ķellijai.

� Sveicināts! � Kellija smaidīdama paspēra soli viņam tuvāk.

Tajā mirklī Brusārs pavēzēja prāvo roku, un grumbainajā sejā iedegās dusmas. � �eit mēs reportierus neielai�am. Jūs esat ielauzusies aizliegtā vietā. Tūdaļ ejiet prom!

Kellijai vajadzēja savu klātbūtni aizbildināt. � Mesjē Brusār, es esmu Leonarda Douertija meita.

� Jūs? � Pēk�ņās aizdomās acis viņam samiedzās pavisam �auras, kuplās uzacis saraucās garā vienlaidu svītrā.

� Jā, es. Jūs dro�i vien būsiet redzējis manu fotogrāfiju televīzijā vai avīzē sakarā ar barona nāvi.

� Ne es tādas bū�anas gribu redzēt, ne par tām lasīt. � Pienācis tuvāk, viņ� joprojām pētlgi vērās Kellijā. � Viņa meitu es atceros. Tāda gara, tukla meitene ar brillēm.

� Jā. Un tā �ad tad iezagās vlndarltavā, � Kellija papildināja. � Reiz jūs mani pieķērāt, kad biju noslēpusies pagrabā.

� Kā tad, � Brusārs palocīja galvu. Nu viņ� gandrīz jau atzina Kelliju par Douertija meitu.

� Biju pārbijusies līdz nāvei, jo domāju, ka jūs noteikti mani iekaustīsiet.

Vecais Klods papurināja galvu. � Es nemū�am nepaceltu roku pret bērnu. � Tad viņ� pasmaidīja. � Es jums devu nogar�ot vīnu.

� Tiesa. � Arī Kellija pēk�ņi atcerējās. � Gaidīju, ka vīns gar�os kā vīnogu sula, bet tas bija skābs.

� Ne jau skābs, � viņ� pārlaboja. � Tas vīns bija jauns un varbūt mazliet savilka muti.

� Vairāk gan nekā mazliet, cik atceros, � Kellija atbildēja, un viņas smaids paplauka platāks.

Klods Brusārs pasmaidīja pretī, ta�u tūliņ atkal kļuva nopietns, un acis viņam iegula skumjas. � Jūsu tēvs nebija labs cilvēks. Bija pasācis darba laikā dzert. Reiz atradu noslēptu viskija pudeli. Nevarēju pieļaut, ka tas turpinātos. Nācās viņu atlaist.

� Zinu. � Kellija nolieca galvu, atcerēdamās, cik pazemota bija jutusies todien, kad atnāca viņam pretī uz darbu, bet uzzināja, ka viņ� atlaists. Viņ� bija ieģeņģe-rējis mājā nākamajā rītā, gandrīz līdz nemaņai piedzēries.

Beidzot at�irdzis, viņ� bija paziņojis, ka viņam apnicis vergot Ratled�iem, tāpēc viņ� no darba aizgājis. Bet Kel-lija bija zinājusi patiesību. Neko nedomādama, viņa pagrieza galvu uz nozieguma vietas pusi un noteica: � Viņ� vienmēr bija piedzēries un vienmēr sarīkoja tra�us.

� Iesim prom no �īs vietas. � Kloda krunkainā plauksta satvēra Kelliju aiz rokas un, stingri turot, veda viņu projām. � Tā nav laba vieta.

Draudzīgā �esta aizkustināta, Kellija ielūkojās Klo-dam sejā un nopētīja krustu �ķērsu to izvagoju�o grumbu tīklu. � Cik jums gadu? � Jau toreiz, agrā bērnībā, viņ� Kellijai bija licies mū�vecs.

Brusārs apstājās, izslējās, platie pleci atliecās. � Vai tas ir svarīgi? � Jautājums viņu nepārprotami bija aizvainojis.

Kellija centās labot, kas labojams. � Nekādā ziņā. Pajautāju tikai aiz tīras ziņkārības.

Vēl aizvien lepns un stalts, Klods palūkojās viņai acīs. � Esmu sasniedzis mū�a septiņdesmitos gadus. Mans grand père te, Ratled�u namā, par ma�tre de chai nokalpoja līdz pilniem astoņdesmit �etriem gadiem. Pēdējie gadi viņam bija varen labi gadi, un vīni bija labākie no labajiem. Ko gan tie jauniņie ar savām koled�u gudrībām, ar saviem mērstobriņiem un mērglāzēm zina par cēlu vīnu raudzē�anu? Vecs, � viņ� nepatikā atkārtoja �o vārdu. � Tāpat kā manam grand père, arī man vēl priek�ā ra�eni gadi. Es vēl nebūt negribu iet pensijā.

� Pensija. Man ne prātā nebija.

� Non? � Skatiens bija izaicino�s, tad atlaidās, tomēr sejā brīdi vēl kavējās sa�utuma pēdas. � Kālab jūs nācāt �urp?

� Nācu pie Sema.

� Viņ� nupat pirms piecām minūtēm aizbrauca.

� Aizbrauca? � Kellija nebija gaidījusi, ka jutīsies tik stipri vīlusies. Viņa paskatījās uz vīndarītavas kantora pusi un tikai tad pamanīja, ka Sema d�ipa garās ēkas priek�ā nav. � Varbūt jūs zināt, kurp viņ� aizbrauca?

� Non.

Kellija pamāja ar galvu, izlikdamās, ka tas viņu īpa�i neinteresē. � Nekas, satik�u viņu vēlāk mājā. � Tomēr viņa it labi zināja, ka tas vairs nebūs tā. Pamājusi Klo-dam atvadas, viņa uzsāka garo ceļu atpakaļ uz māju.

Caur klajāku vietu ceļmalas kokos Kellija ieraudzīja piebraucamajā ceļā pretī mājai piestāju�u sudrabpelēku bronko. Viesu pieņem�anai stunda �ķita mazliet par agru. Tikai nogriezusies no jājamtakas un izgājusi uz piebraucamā ceļa, viņa pamanīja pārējās automa�īnas � policijas dienesta ma�īnu, vienkār�u sedanu un Sema d�ipu.

Kaut kas nebija lāgā. Kellija piepe�i juta uzmetamies zosādu, nervi saspringa kā cie�i novilktas stīgas. Viņa svārstījās tikai sekundi, tad, sperdama garākus soļus, devās tie�i pāri zālienam uz parādes durvīm. Tās vaļā vērdama, viņa izdzirda Katrīnas balsi:

� Nekur mājā nevaru viņu atrast. Jādomā, izgājusi.

Hallē, marmora kāpņu lejgalā pulciņā stāvēja divi

policijas formā tērpu�ies vīrie�i, Olijs Zelinskis, advokāts D�ons Maksveins un Sems; visi pagriezās pret Katrīnu, kad tā piegāja viņiem klāt. D�ons Maksveins bija vīrietis ap �etrdesmit, vidēja auguma, padrukns, ar iesirmiem deniņiem. Seja viņam bija tēvi�ķīga, kāda parasti rada iespaidu par cilvēku, kuram dzīvē iznācis saskarties ar daudziem nekrietneļiem, bet kur� tāpēc nav zaudējis ticību labajam. Viņ� pirmais ieraudzīja Kelliju, pēc tam ari pārējie pagrieza galvu, izdzirdu�i ārdurvis aizveramies.

� Vai jūs meklējat mani? � Kellija lēnām gāja viņiem tuvāk, sagatavodamās ļaunām vēstīm. Sema drūmā

seja un niknās acis apstiprināja to, ko jau bija pavēstījis viņas pa�as instinkts.

Sems panācās viņai pretī. � Tavs tēvs izbēdzis, � viņ� sacīja. � Es to dzirdēju pa radio un braucu �urp pateikt tev. Tikmēr piebrauca arī Zelinskis un pārējie.

� Kad? � Balss skanēja bez jebkādas izteiksmes. Tā bija vienīgā iespēja neļaut vaļu dusmām, drausmīgam sa�utumam.

Kellija gau�ām labi zināja, ko nozīmē tēva izbēg�ana no cietuma. Tā nozīmēja masveida tvarstī�anu, nobloķētus un apsargātus ceļus, meklētāju komandas, policistu patruļas visā apkaimē un helikopterus virs galvas. Dzenoties pēc sensācijas, kājās būs atkal visa reportieru armija. Un viņas vārdu no jauna vazās pa saziņas līdzekļiem � tagad, kad viss jau pamazām noklust.

� �orīt ap saullēktu, � Olijs atbildēja, un viņa acīs Kellija redzēja klusu līdzjūtību.

� Kā? Kā tas ir iespējams? � Kellija atvirzījās tālāk no Sema, neuzkrīto�i noraidīdama mierinājumu, kura dēļ viņ� bija nostājies tai līdzās. Ja Sems viņai tagad pieskartos, viņa zaudētu savaldību. Un viņa nevēlējās, lai jel kāds no klāteso�ajiem redzētu, ko paziņojums viņai nodarījis. Viņa pārlika rokas cie�i krustām pār vidukli � tas bija pa�aizsardzības �ests, lai noslēptu savu nevarību.

� Viņ� notēloja slimu. De�urēja pavisam jauns, nepieredzējis uzraugs. Mēs pagaidām vēl tikai apkopojam visu, kas zināms. � Olijs pastūma brilles augstāk uz deguna, kā bija darījis kop� laika gala, kad nervozēja.

Kellija nelikās to manām.

� Kālab esat atbrauku�i? Ta�u ne tikai tādēļ, lai man to paziņotu?

Olijs novērsa skatienu, tad atkal palūkojās uz viņas pusi, tomēr tie�i virsū neskatījās. � Tas patiesi nedrīkstēja notikt. Viņa apcietinā�ana vien tev sagādājusi pietiekami daudz nepatik�anu. Lūdzu, saproti, cik ļoti man tā visa

�ēl. � Mirkli klusējis, viņ� vaicāja: � Tu nevari iedomāties kādu vietu, kurp viņ� būtu varējis doties?

� Vai visus apkārtējos krogus un �ņabja bodes esat pārbaudīju�i? � Kellija vairs nespēja novaldīt sarūgtinājumu, tas lauztin lauzās uz āru.

� Vai jūs tie�ām domājat, ka viņ� slapstīsies kaut kur tepat tuvumā, nevis laidīsies projām uz lī�a piekrasti? Uz Ouklendu vai Sanfrancisko? � jautāja viens no policistiem.

Tie viņu vēroja. Visi. Gaidīja atbildi, kuru nespēja rast. � Es nezinu. � Kellija viegli papurināja galvu un juta vaļā pamestos matus ber�amies gar vaigu. Ar pirkstiem atglaudusi �ķipsnu no sejas, viņa no�ēloja, ka nav matus saspraudusi. � Es nezinu, uz kurieni viņ� varētu doties vai ko varētu darīt. Vieglāk, protams, būtu nozust kādā pilsētā. Vairāk vietas, kur paslēpties, bet es nezinu, vai viņam �āda doma ienāktu prātā.

� Kā ar kalniem? � jautāja otrs policists. � Varbūt jūsu tēvam patīk klaiņot brīvā dabā? Piemēram, medīt?

� Nē.

� Vai viņ� nekad nav devies izbraukumā ar telti?

Kellija atkal papurināja galvu. � Viņa vienīgais atpūtas veids bija dzer�ana.

� Un kā ar draugiem?

� Es no mājām aizgāju pirms desmit gadiem. Nezinu, ar ko viņ� draudzējās, ja vispār viņam ir kāds draugs. Tas jums jājautā krogos, kur ir viņa pastāvīgā uzturē�anās vieta. Tur jūs arī uzzināsiet, kādi pudeles brāļi viņam biju�i.

Policisti uzdeva vēl vairākus jautājumus, bet arī uz tiem Kellija nevarēja atbildēt. Ar katru jautājumu viņas saspringums pieauga, līdz nervi bija kā nodīrāti. Pēdīgi viņa neizturēja.

� Ja es kaut ko zinātu, ja zinātu jelkādu nieku, vai tie�ām jūs domājat, ka es jums to nepateiktu? � viņa skarbi

noprasīja. � Es tāpat kā jūs vēlos, lai viņ� drīzāk tiktu notverts. Jo ilgāk viņ� ir brīvē, jo ilgāk tas viss ievelkas... � Kellija aprāvās, no�ēlodama, ka devusi vaļu pēk�ņajam dusmu uzliesmojumam.

Neko nelīdzēja arī tas, ka Sems, atkal nostādamies blakus, aplika viņai roku ap pleciem. � Man �ķiet, pa�reiz nevajag vairāk jautāt, � viņ� sacīja, bet Kellija turējās taisna un stīva, tikai ar pūlēm apspiezdama vēlē�anos pieglausties Semam.

� Tiesa. � Olijs palocīja galvu. � Man gau�ām �ēl, Kellij, ka vajadzēja tevi tā nomocīt, bet bez tā nevarēja iztikt. Ja tev kaut kas ienāk prātā vai tu atcerēsies ko tādu, kas varētu būt noderīgs...

� Tad es piezvanī�u, � Kellija apsolīja.

Visu iztaujas laiku Maksveins klusēdams bija palicis novērotājos. Kad Olijs un abi policisti atvadījās un cauri hallei devās uz ārdurvīm, advokāts palika. Nogaidījis, līdz durvis aizveras, viņ� uzrunāja Kelliju:

� Man ir tikai viena piebilde �ajā nelaimīgajā situācijā, mis Duglasa. Ja jūs runāsiet ar tēvu, ja viņ� mēģinās tikties ar jums...

� To viņ� nedarīs, � Kellija viņu pārtrauca. � Viņ� vispār nezina, kur es atrodos.

� Diem�ēl viņ� to zina. � Maksveins sacēla uzacis, it kā gribētu atvainoties. � Es, redziet, viņam pateicu, kur jūs esat apmetusies.

Sems paklusu nolādējās, ta�u balsī jautāja: � Kāda nelabā pēc jūs to darījāt? Viņam nebija jāzina, kur Kellija atrodas.

� Tobrīd man �ķita, ka viņam ir jāzina. � Advokāts paraustīja plecus, it kā gribēdams rādīt, ka vairs nav vērts strīdēties par to, kas jau ir izdarīts. � Kad ierados cietumā pie Douertija, viņ� visu laiku sodījās par Ratle-d�iem, it sevi�ķi par jums, misis Ratled�a. � Viņ� paraudzījās uz Katrīnu, tomēr viņa pat aci nepamirk�ķināja.

� Apvainojums nāca pēc apvainojuma, un man �ķita, ka viņ� mainīs savas domas, ja zinās, ka viņa meita uzturas pie jums.

� Un jūs to panācāt? � Sems, neslēpdams cinismu, skeptiski apjautājās.

� Diem�ēl � nē. Glu�i otrādi, kop� tā brī�a viņ� iedomājās, ka jūs kūdāt meitu pret viņu. Paranoja nereti ir viena no alkoholisma blakusparādībām, � Maks-veins paskaidroja un atkal pievērsās Kellijai. � Tie�i par to es gribēju ar jums runāt.

Ar izstieptas rokas mājienu likdams Kellijai paiet nost no Sema un Katrīnas, otru saliecis, it kā piedāvātu viņai elkoni, advokāts aizveda viņu halles galā, lai varētu aprunāties divatā. Kellija nesaprata, kāda jēga ir apspriest viņas tēva dzer�anas para�as. Viņa saspringti un nepacietīgi gaidīja, kas advokātam sakāms.

� Ja jums gadās sastapties ar tēvu, � Maksveins iesāka klusi, kā uzticēdams noslēpumu, � dariet visu iespējamo, pierunājiet viņu padoties varas iestādēm.

� Viņ� mani neklausīs.

� Pacentieties! Izredzes būs lielākas, ja viņ� padosies policijai, � advokāts skaidroja. � Apcietinā�anas rītā, pēc tam kad naktī bija nogalināts barons, alkohola saturs Douertija asinis stipri pārsniedza pieļaujamo robe�u. Viņ� nenoliedza, ka ir dzēris. Ļoti iespējams, ka bija pārāk piedzēries, lai saprastu, ko dara. Es varu pierādīt vainu mīkstino�us apstākļus, tādējādi, iespējams, panākt, ka viņ� tiek apsūdzēts tikai netī�ā slepkavībā, tātad bez iepriek�ēja nodoma. Ta�u, lai to izdarītu, nepiecie�ama viņa pado�anās policijai, tad mēs pret dro�ības naudu izdabūtu viņu no apcietinājuma un iekļautu rehabilitācijas programmā. Mums tiesai jāparāda, ka alkoholisms ir slimība un ka jūsu tēvs ir tās upuris.

� Nerunājiet man par upuriem! � Balss Kellijai dusmās trīcēja. � Upuris biju es\ Man bija jādzlvo kopā

ar viņu, jādalās viņa melos, jāslēpj viņa nekrietnības. Mani viņ� sita, kad bija piedzēries. Es par visu dabūju samaksāt. Un maksāju vēl joprojām!

Valdot asaras, kas kveldēja acis, Kellija pagriezās un kā akla strauji devās projām, pat nedzirdēdama Sema sauk�anu.

Sems jau metās Kellijai pakaļ, bet Maksveins viņu aizturēja. � Ļaujiet viņai iet!

Sems pavērās advokātā. � Ko, ellē, jūs viņai sarunājāt?

� Diem�ēl laikam esmu mis Duglasu satraucis. Cerēju � viņa būs sapratusi, ka tēva �ūpo�ana ir slimība, kurā viņa nav vainīga un kuru nespēj ne kontrolēt, ne ārstēt. � Maksveins nolūkojās pakaļ Kellijai, tad paskatījās uz Semu. � Ir visādas programmas, arī cilvēkiem, kuru vecāki ir alkoholiķi. Viena tāda programma izstrādāta pieaugu�iem alkoholiķu bērniem. Parunājiet ar mis Duglasu, lai viņa piedalās �ādā programmā. Tad viņa vismaz izpratīs da�as savas izjūtas un atbrīvosies no ilgajos gados krātajām dusmām. Tas katrā ziņā ir solis pareizajā virzienā.

Kellijai skropstās trīsēja asaras. Izdzirdusi tuvojamies noteiktos, vienmērīgos Sema soļus, viņa steig�us tās noslaucīja. Bēgot no lielās halles, viņa bija iemukusi bibliotēkas istabā.

Semam ienākot, viņa, muguru uzgriezusi, stāvēja pie ādas klubkrēsla, ar vienu roku atspiedusies pret atzveltni, un pat nepagriezās.

� Kellij?

Viņa atvairīja Sema roku silto tvērienu ap pleciem un paspēra soli tālāk no viņa. � Man nekas nekait. � Laika viņai bija pieticis tie�i tik, lai saņemtos. Vieglītēm viņa pārlaida pirkstus pār lampas aba�ūru, jo vajadzēja tos kaut kā nodarbināt, lai nebūtu jālauza rokas. � Tomēr pa�reiz man derētu cigarete. Vai tev nav pa ķērienam? Manējās ir aug�ā somiņā.

� Nē. Nav.

� Nekas, iztik�u. � Kellija ieslēdza lampu, un krēslā grimsto�ajā istabā, ko no āra aptum�oja zemi, melni padebe�i, tapa kaut cik gai�āk. � Brīnums, ka visā �ajā nejēdzībā neesmu uzsākusi pa īstam smēķēt.

Uz galda blakus lampai atradās televizora tālslēdzis. Kellija paņēma to un nospieda pogu. Ekrānā parādījās attēls.

� Par tavu tēvu, Kellij, � Sems ieteicās.

Kellija pacēla roku, lai viņu apklusinātu, un nenovērsa acis no ekrāna. � Pa�reiz raida ziņas. Varbūt jau viņ� notverts. � Viņa a�i apsēdās dziļajā krēslā un, paliekusies uz priek�u, vērīgi ieklausījās raidījuma vadītāja vārdos.

Ta�u izrādījās, ka tiek labots iepriek�ējais maldīgais ziņojums par aizdomīgu personu uz prāmja, kas devies uz Sanfrancisko. Labojuma beigās vēlreiz tika pārstāstīta cietumnieka bēg�ana un īsumā atkārtota ziņa par barona noslepkavo�anu.

� Iedzersim pa tasei kafijas, � Sems ierosināja, kad televizora ekrānā turpinājās kārtējā rīta programma.

Kellija papurināja galvu. � Es labāk pakavē�os tepat, varbūt tomēr parādās kāda jauna ziņa.

� Pat ja būs, tu tik un tā neko nevari līdzēt.

� Es zinu, un tomēr man gribas palikt tepat. Es citādi nevaru, man tas jādara. Lūdzu, pacenties mani saprast!

Visu dienu un gandrīz ari visu vakaru Kellija nosēdēja pie televizora, pārslēgdama staciju pēc stacijas, tverot ziņas vienā un salīdzinot ar tām, ko dzirdējusi citā. Bija daudz ziņojumu par to, kur bēglis manīts, ta�u gandrīz vienmēr �ie ziņojumi tika atzīti par maldīgiem. Policija joprojām pauda pārliecību, ka bēglis atrodas kaut

kur Nepā, apgalvojot, ka ceļi nobloķēti jau desmit minūtes pēc apcietinātā izbēg�anas.

Televīzijā rādīja kadrus, kā speciālās komandas pārmeklē pamestās ēkas, kā helikopteri lēnām riņķo virs aizdomīgām vietām, kā policisti uz ceļa atver automa�īnu bagā�niekus un pārbauda dokumentus, rādīja garumgarās automobiļu rindas uz �osejām. Intervēja da�ādas amatpersonas, kā arī vientuļu nostūru iedzīvotājus, kuri baidījās palikt savās mājās, intervēja garāmgājējus ielās, tūristus. Meklē�ana notika ļoti pla�ā apmērā.

Gandrīz katrs ziņojums sākās ar vieniem un tiem pa�iem vārdiem: "Televīzijas ziņu reportieres Kellijas Duglasas tēvs, kas tiek apsūdzēts fran�u barona Emīla Fu�ēra noslepkavo�anā, vēl arvien atrodas brīvībā... �orīt... �opēcpusdien... �ovakar." Un gandrīz ikvienā ziņojumā bija iekļauts kāds kadrs no Kellijas raidījumu klipiem vai pie Senthelēnas cietuma izdarīts fotouzņēmums.

Nākamā diena atausa, nenesdama ne lietu, ne pavērsienu notikumos. Leonards Douertijs vēl aizvien bija brīvībā. Agrā priek�pusdienā izcēlās neliels satraukums, kad policija aplenca kādu vīnadārzu Karnerosas apgabalā, kur cerēja bēgli atrast. Viena ziņu dienesta komanda no helikoptera rādīja televīzijas skatītājiem zem bieziem vīnogulājiem sakumpu�u cilvēka augumu. Pēc divdesmit ārkārtīgi spraigām minūtēm �is cilvēks padevās policijai.

Mirklī, kad vīrietis izlīda no vīnogulāju apak�as un, rokas virs galvas saņēmis, tuvojās policijai, Kellija uzreiz saprata, ka tas nav viņas tēvs. �is cilvēks bija melnmatis, melnīgsnēju seju, izskatījās pēc meksikāņa. Televīzijas reportieris sprieda tie�i tāpat. Ekrānā uz mirkli parādījās Kellijas tēva fizionomija, lai pārliecinātu arī skatītājus.

Pusdienlaika ziņās tika pavēstīts, ka vīnadārzā notvertais vīrietis ir nelegāls ārzemnieks. Kādā nomaļā mājā Stegzlīpas apgabalā �ai rītā bija konstatētas ielau�anās pazīmes, tomēr atklājās, ka nekas nav nolaupīts. Nu jau policija pieļāva iespēju, ka Douertijs tomēr kaut kā izsprucis cauri ceļu bloķējumiem un slapstās ārpus Nepas; policija papla�ina meklē�anas rajonu.

Vēlā pēcpusdienā sāka līņāt smalks lietutiņ�. Zemie mākoņi aizsedza kalnu virsotņu smailes. Agrās vakara ziņas rādīja zem pilo�iem lietussargiem pulciņā sastāju�os reportierus, kas vēstīja par jaunākajiem faktiem noziedznieka meklē�anā un izteica da�ādus pieņēmumus.

NBC filiāle rādīja pirms lietus sākuma uzņemtu informāciju. Izdzirdot ievadvārdus si�etam, Kellija tūdaļ nojauta, ka stāstījumā, kas sekos, kaut kā būs iepīta viņa. Ta�u viņa vai apstulba, ieraudzījusi Lindu D�eimsu, savu ienaidnieci un sāncensi, pirmajā kadrā stāvam pie viņas tēva nopluku�ās mājeles un skatītājiem stāstām, ka �ī ir māja, kurā uzaugusi Kellija Duglasa.

Kadra aizmugurē ar milzīgajām nezālēm fonā visādas drazas vidū stāvēja baltzaļais buiks. Linda D�eimsa uzkāpa līdz namdurvīm un tās atvēra. īss mirklis, kamēr viņa iegāja dzīvojamā istabā. Tur viss kā uz delnas � juceklis, netīrība, cigare�u galiem un pelniem pārpildīts pelnutrauks līdzās viņas mātes ģīmetnei.

Ak Dievs! Kellija aizspieda muti ar plaukstu, lai neiekliegtos. Tuvplāns ar viņas lelli, kas vientuļa sē� uz nosu�ķētā dīvāna.

Seko briesmīgā virtuve � sakaltu�as ēdiena paliekas �ķīvjos, netīriem traukiem pilna izlietne un tāpat apkrauts skapītis. Sabojāti produkti atkusu�ā ledusskapī. Kāpēc gan viņa, turp aizbraukusi, to visu nesakopa?

Linda D�eimsa apsēdās uz gultas. Uz Kellijas gultas. Pārvilka pirkstu pār putekļiem klāto tualetes galdiņu, pār

dzelzs gultas galvgaļa re�ģiem. Tad piecēlās un, pie loga piegājusi, skatījās ārā tum�ajās debesīs.

Divarpusminūtes garais raidījums beidzās ar Lindas līdzjūtības izpausmēm un noslēguma vārdiem: "Pagaidām mums nav izdevies tikties ar Kelliju Duglasu, lai dzirdētu viņas paskaidrojumus, kaut gan mēs ne�aubāmies, ka viņa joprojām atrodas �ai apvidū, cerot uzzināt jaunāko informāciju par rezultātiem sava tēva meklē�anā. Domājams, ar divējādām jūtām. Linda D�eimsa Nepas ielejā."

Kellija pārraidi atzina par profesionāli labi nostrādātu. Pati viņa jutās iznīcināta, izģērbta. Tas bija uzbrukums viņas privātajai dzīvei. Sadusmota un apkaunota viņa metās ārā no bibliotēkas. Tas nekad vairs nedrīkst notikt. Nekad nedrīkst atkārtoties.

Tikai mirkli viņa sastomījās, nesaprazdama, uz kuru pusi mesties, kad pavērās ārduvis un ienāca Sems. Krekls viņam bija samircis un lipa pie miesas, izceļot krū�u muskuļus. Gai�brūnās darba bikses saliju�as, slapjiem, no�ķiestiem atlokiem. Kelliju viņ� pirmajā mirklī nepamanīja un, norāvis no galvas platmali, pla�ā vēzienā to izpurināja uz marmora plāksnēm. Kellija dziļi ievilka elpu un atlaida vaļā sa�ņaugtos pirkstus, sastopoties ar Sema skatienu, kad viņ� beidzot to ieraudzīja.

� Nu gan gā� kā ar spaiņiem, � Sems ierunājās un saviebās.

� Tā izskatās, � Kellija atteica, virzīdamās uz kāpņu pusi.

� Vai iesi aug�ā?

-Jā.

� Pagaidi, es arī. Japalien zem karstas du�as un ja-uzvelk mugurā sausas drānas. � Gariem soļiem Sems �ķērsoja halli, atstādams aiz sevis slapjas pēdas. Uz kāpnēm viņ� Kelliju panāca. � Vai ziņās �ovakar bija kas jauns?

� Nekā jauna. Viņ� vēl joprojām kaut kur slapstās.

Sems nopūtās. � �ēl gan. Taisnību sakot, es cerēju,

ka viņu atradīs drīzāk.

� Es arī, � Kellija piekrita.

Kad viņi tika līdz Kellijas istabai, Sems apstājās. � Vai ar tevi viss kārtībā?

Kellija nebija pārliecināta, vai pēdējā laikā kaut brīdi ar viņu viss bijis kārtībā. Tomēr viņa atteica: � Gan kaut kā tik�u galā.

� Es zinu, ka tiksi. � Sems pasmaidīja. � Pēc brītiņa piekāp�u.

Kellija palocīja galvu un, neko neatbildējusi, atvēra savas istabas durvis, bet Sems gāja pa gaiteni tālāk. Nezaudēdama ne mirkli, viņa paķēra somiņu un no skapja lietusmēteli. Tūliņ viņa bija ārā no istabas un steidzās pa kāpnēm lejup.

Pēc piecpadsmit minūtēm nomātā automa�īna, dubļus �ķiezdama, aizjoņoja pa ceļu un apstājās pie Kellijas vecajām mājām. Lietus nekrāsoto koka ēku bija padarījis gandrīz melnu, aizliju�ās logu rūtis tum�i spīdēja. Kellija brītiņu noskatījās skumjo ainu, tad izslēdza starme�us un motoru.

Izvairīdamās no lāmām, viņa aizlaipoja līdz namdurvīm. Dzīvojamā istabā bija tum�s kā naktī. Sataustījusi pie sienas slēdzi, viņa to nospieda, un griestu spuldze pielēja istabu ar kailu, nespodru gaismu. Novilkusi un izpurinājusi mēteli, Kellija paraudzījās visapkārt un nolēma sākt ar atkritumu savāk�anu.

Kā par brīnumu, skapītī zem izlietnes viņa atrada tuk�us plastmasas atkritumu maisus. Vispirms viņa savāca sabojātos ēdienus no ledusskapja un citām vietām, kur vien kas mētājās. Otrā maisā iekratīja virtuves atkritumu spaiņa saturu un sastūķēja visādas kartona kārbas, izbēra pelnutraukus, sameta tuk�ās pudeles, vecas avīzes un �urnālus � visu, kas izskatījās ārā metams.

Beigās �etri pilni atkritumu maisi bija nolikti rindā pie ārdurvīm.

Ap izlietni Kellija noņēmās pusstundu, skrāpēdama, berzēdama, mērcēdama un vispēdīgi skalodama, ta�u tad arī beidzamais katliņ� bija izmazgāts. Kad visi trauki bija nolikti, viņa piepildīja izlietni ar ziepjūdeni, noberza virtuves galdu, plauktu, skapīti, ledusskapi no iek�puses un ārpuses. Tad jau arī piektais atkritumu maiss bija līdz pusei pilns. Viņa to aizstiepa pie pārējiem. Lietus tikmēr bija pierimies, vairs tikai viegli smidzināja. Izgājusi ārā, Kellija iededza automobiļa priek�ējos lukturus, citu pēc cita iznesa ārā atkritumu maisus un sabāza tos sarūsēju�ā treileri, kas stāvēja pie �ķūnī�a.

Tikusi ar to galā, viņa automa�īnas uguņu gaismā aplūkoja visapkārt izmētāto drazu. Ko spēja pacelt, to iegrūda turpat treileri, ko nespēja, to pameta guļam. Rīt vajadzēs atbraukt dienasgaismā un paskatīties, kas vēl darāms. Jāpadomā arī par nezālēm, ja vien lietus pārstās.

Vēl jānoslauka putekļi, jāuzmazgā grīda un jāsakopj vannas istaba. Izslēgusi automa�īnas lukturus, Kellija iegāja atpakaļ mājā. Gribēja jau vērt durvis ciet, tomēr pārdomāja un atstāja vaļā, lai izvēdinātu māju.

Kellija jau grasījās pogāt ciet mēteli, kad izdzirda savādu skaņu, it kā no�ķindētu metāls. Atkal novilkusi mēteli un pārmetusi to pār krēsla atzveltni, viņa gāja uz virtuvi.

Uz sliek�ņa viņa sastinga un palika skatāmies uz tēvu. Douertijs sēdēja uz viena no virtuves krēsliem, mierīgi grāba no bund�as kukurūzas pārslas un bēra mutē. Plānie mati slapji, pielipu�i pie galvas, bet mugurā sausas drēbes.

Niknums, kas nekad nebija tālu jāmeklē, spēji izlauzās uz āru.

� Ko tu te dari?

� Ēdu. � Viņ� pagrāba vēl sauju, iebēra mutē un

skaļi �makstināja. � Pāris aukstu desiņu, siers un sausiņi, kāda tāfelīte �okolādes un da�i cepumi � tas pēdējās divās dienās man bijis viss ēdiens. Skatos, ka esi cik necik te piekopusi. Nekas, itin labi. � Viņ� atkal iebāza roku bund�ā. � Uzliec ta�u kafiju! Lietū esmu izmircis līdz kaulam. Pagāja krietns laiks, kamēr izpētīju, ka tu te esi viena. Neaizmirsti, man gar�o kafija ar daudz cukura.

Kellijai gribējās izraut pārslu bund�u viņam no rokām. Ta�u to viņa nedarīja, tikai piegāja pie izlietnes, nomazgāja rokas un ielēja ūdeni vecajā elektriskajā kafijas tvaicētajā.

� Es tev jautāju � kāpēc tu nāci uz �ejieni atpakaļ?

� Lai pievāktu kaut ko ēdamu, sausas drēbes, segu un �o to citu noderīgu.

Kellija iebēra tvaicējamā trauciņā divas karotes samaltas kafijas, iesprauda slēdzi kontaktligzdā, tad atspiedās pret skapīti ar muguru pret tēvu. � Kāpēc tu bēgi no cietuma?

� Ko tad, pēc tavām domām, man bija darīt? Palikt aiz restēm un gaidīt, kamēr mani notiesā par to, ko neesmu izdarījis? Lika pagaidīt! � Nokrauk�ķēja kārtējā pārslu sauja. � Man bija jātiek laukā, jāizdomā, kā sadabūt naudu un paglābt savu zemi, lai Ratled�u banda to nenozog. Varen jau �ie slīpēti, piesienot man sazin kādu noziedzību. Un tās vīnogas tur ārā � tās vajadzēja vakar novākt. �itais lietus tās samērcēs, un visa sasodītā ra�a nopūs. Es no tām nenopelnī�u ne plika centa. Tas tikai nozīmē, ka naudas man vajadzēs vēl vairāk. � Viņ� jau muļļāja pa muti nākamo pārslu sauju. � Tev jāpalīdz man, Līziņ-meitiņ. Jāsadabū tā nauda, lai tai maitai samaksātu, iekams �ī nav sagrābusi manu zemi savos nagos.

� Ej un piesakies policijā, tad es tev palīdzē�u. � Kellija stingi vērās skapī�a durvīs iecirstā robā. � Reiz

tu sacīji, ka tev vajagot trīsdesmit piecus tūksto�us dolāru. Tik daudz man ir, pat vairāk. Aizej, piesakies policijā, un es to parādu samaksā�u. Un zeme piederēs tev � bez jebkādas parādu nastas.

� To tev samācīju�i Ratled�i, ko?

Kellija apsviedās apkārt, lai paskatītos tēvam acīs, un ar abām rokām cie�i ieķērās skapī�a malā. � Nē. To esmu izdomājusi pati. Tikai pati. � Pārslu bund�a stāvēja uz galda. Saujā viņam bija vairs tikai da�as drupatas. Aizdomu pilnām acīm viņ� vērās Kellijā. � Do�os tev līdzi, kad iesi pieteikties. Es pati tevi aizvedī�u.

� Nekā nebija, es viņiem rokā nedo�os. Uz cietumu atpakaļ neie�u.

� Tikpat tevi agrāk vai vēlāk notvers.

� Nenotvers vis. Neatradīs, ja tu man palīdzēsi.

� Es palīdzē�u? Kā? � Tvaicētājs Kellijai aiz muguras uzburbuļoja.

� Klusītēm atlavīsies uz manu slēptuvi, apmeklēsi mani, pienesīsi man ēdamo un visu, kas vajadzīgs.

Kellija neticēja savām ausīm. � Tu gribi mani padarīt par savu līdzzinātāju? Par izbēgu�a cietumnieka barotāju un slēpēju?

� Velns parāvis! Es esmu bez vainas. � Douertijs nikni blenza Kellijā. � Saderēsim, � ja tava māte būtu dzīva, viņa to darītu. Viņa man palīdzētu. Un viņa gribētu, lai arī tu to dari.

� Nerunā par māti! � Senā niknuma un seno sāpju pārņemta, Kellija paspēra soli un pieķērās pie tuvākā krēsla atzveltnes, pirksti iespiedās lētajā, nodilu�ajā vi-nila polsterējumā. � Man apriebies klausīties tavā vāvuļo�anā par viņu. Par to, cik ļoti tu esi viņu mīlējis. Kā tev viņas pietrūkstot. Tu ta�u viņu nogalināji. Tu māti nobendēji tikpat nemaldīgi, kā būtu nogalinājis, sagrābjot viņu aiz kakla un no�ņaudzot. � Klāt atkal bija asaras, tās svilināja acis, aizmigloja redzi. � Es toreiz tev

sacīju, ka viņa ir slima. Sacīju, ka mums viņa jāved pie ārsta. Bet tu atteici � neesot naudas, ko maksāt dakteriem. "Tā tikai tāda saaukstē�anās, vasarā reizēm tā gadās," � tā tu atbildēji. Bet tev pietika naudas, ko izgāzt par viskiju, tā ta�u bija, vai ne? Un tu aizgāji. Ņēmi un aizgāji, bet māti atstāji manā gādībā. Un es nezināju, ko iesākt! Nezināju, ko darīt, kā viņu glābt!

Kellija tik tikko spēja aizturēt �ņukstu. Likās, no plau�ām izspiests viss gaiss. Viņa pūlējās dziļāk ievilkt elpu, bet tēvs, atspiedies ar elkoņiem pret galdu, nolieca galvu un novērsās. Kafijas trauks burbuļoja un sīca aizvien straujāk, it kā pielāgojoties Kellijas sāpīgi duno�ajai sirdij. Lai cik gau�i gribējās pagriezties un iziet pa durvīm, tomēr Kellija to nespēja. Kas iesākts, jāizdara līdz galam.

� Kad tonakt atgriezies mājās, tu biji tā piedzēries, ka nolūzi, vēl līdz durvīm neticis. Māte pūlējās tevi sagaidīt, kā vienmēr bija gaidījusi. Ta�u bija pārāk vārga, lai pieceltos no dīvāna. Es gulēju viņai blakus uz grīdas, un, kad pamodos, viņa bija mirusi.

� Zinu. � Douertijs sakļāva rokas, tās viegli drebēja. � Es viņu pametu novārtā. Vienmēr esmu pametis Bekiju novārtā. Dievs debesīs zina, ka es viņu mīlēju, bet nekāds jēdzīgais vīrs vis nebiju. � �ūpas balss skanēja �ēlabās aizsmakusi, acis mirka asarās, kad viņ� pacēla galvu, tomēr tie�i Kellijai virsū neskatījās. � Laikam arī nekāds jēdzīgais tēvs neesmu bijis.

� Nekāds jēdzīgais? Manu dieniņ, cik neprātīgi augstās domās tu esi par sevi! � Kellija iesaucās, un neticība viņā cīnījās ar pāridarījumu izraisītu niknumu. Niknums uzvarēja. � Vai esi aizmirsis, kā tu man salauzi roku, aizmirsis visas tās reizes, kad mani ne�ēlīgi piekāvi, kad man vajadzēja iet uz skolu vienos punos, ar zili uzdauzī-tām acīm? Aizmirsis visas tās naktis, kad es te gulēju pamesta viena, bailēs un �ausmās, ka tu varētu nepārnākt,

un vēl lielākās �ausmās, ka pārnāksi? Vai gribi dzirdēt patiesību � tēva man nekad nav bijis. Es dzīvoju zem viena jumta ar �ūpu. Ar bērnu sitēju.

� Tas bija viskijs.

� Kāpēc tu no tā neatteicies? Kāpēc turpināji �ūpo�anu? Kāpēc?

� Tu nekad neesi spējusi to saprast. Tava mamma, Bekija, gan saprata.

�ēlinā�anās, sevis �ēlo�ana. Cik rei�u viņa to jau bija �ajā balsī dzirdējusi? Tik bie�i, ka no jauna atgriezās ikreizējais pretīgums. � Nu tad paskaidro, lai es beidzot saprastu.

� Tāpēc, ka esmu vājas dabas cilvēks. Nekad neesmu bijis tik spēcīgs, kāda bija tava mamma. Kāda esi tu. � Viņ� nenovērsa skatienu no sakrampētajām rokām. � Viņa zināja, ka es esmu niecība, ka neesmu nekas. Nekad nekas neesmu bijis. Bet viskijs Jāva man justies lielam un varenam. Tad es varēju di�oties, ka reiz pienāks diena, kad ievāk�u ogas no sava vīnadārza un darinā�u savu vīnu. Tādu vīnu, kas būs tikpat labs kā jebkur� mūsu ielejā raudzētais vīns. Un, tiklīdz man vēderā viskijs, es tam visam spēju noticēt. Bet tad viens blīk�ķis � es atkrītu atpakaļ īstenībā un saprotu, ka tas nekad nenotiks. Tāpēc, ka es nespēju to paveikt. Man nav tā spēka. Iek�ējā, es domāju.

Kellija, kājās stāvēdama, nolūkojās lejup uz viņu, uz izspūru�ajiem retajiem matiem, kuriem cauri spīdēja galvas āda, uz dzelteno, �ļaugano seju, uz visu, ko sapostījusi pārmērīgā viskija lieto�ana, viņu bez laika darīdama vecu. Savulaik viņa pleci bija plati, muskuļoti; tagad tie kaulaini un sagumu�i. �is paguru�ais, dzīves salauztais ve�uks bija bēglis, kam policija dzen pēdas ar helikopteriem, suņiem un uzvilktiem �aujamiero�iem.

� �itenais zemesgabals bija vienīgais, kas mani padarīja par kaut ko, � viņ� turpināja klusā, aizsmaku�ā

balsī. � Tie�i tāpēc esmu tam tik dikti pieķēries. Tāpēc es nedrīkstu pieļaut, ka tie Ratled�i man zemi atņem. � Beidzot viņ� pacēla skatienu un lūdzo�ām acīm uzlūkoja Kelliju. � Vai tu to nesaproti? Ja es palieku bez zemes, ikviens redzēs, ka esmu galīga niecība.

� Es saprotu, � Kellija nomurmināja, aizgriezās un, piegājusi pie skapja, izņēma divas tīras tases un salēja tanīs kafiju, bet prātu plosīja drūmas domas.

Visi aizvadītie gadi. Visi sāpju un dusmu, un... baiļu pārpilnie gadi. Naida, trūkuma un nabadzības gadi. Nu viņas vienīgā vēlē�anās bija to visu izbeigt, atbrīvoties no pagātnes un no viņa uz laiku laikiem.

Kellija pasniedzās pēc cukurtrauka, iebēra vienā tasē trīs karotītes, nolika tases uz galda. Vienu viņa piestūma tuvāk tēvam. � Iedzer kafiju! Tā tevi sasildīs. � Pavilkusi krēslu, viņa apsēdās tam pretī. � Bē-guļo�anu tu nevari turpināt, � viņa sacīja, noskatīdamās, kā viņ�, satvēris tasi abās plaukstās, skaļi strebj karsto kafiju. � Es vakar runāju ar Maksveinu. Viņ� ir labs advokāts. Varēs daudz palīdzēt, tikai tev jāpiesakās policijā.

� Tu gribi sacīt, ka viņ� var man palīdzēt nokļūt aiz restēm, � tēvs dobji nomurdēja. � Ratled�i �inī ziņā bauda milzīgas priek�rocības. Viņu vārds un manējais, kur� gan ticēs man?

� Bet ja tu esi bez vainas...

� Ja esmu bez vainas. � To izteicis, viņ� nokrek�ķināja smiekliņu, kurā jautrību vis nemanīja. � Vai redzi? Pat tu man netici. Mana pa�a meita, un tomēr tu domā, ka es to baronu esmu piebeidzis.

Kellija ļoti gribēja viņam ticēt, ta�u tas nozīmētu arī uzticēties, bet uzticē�anās viņai nekad nebija nesusi nekā cita kā vienīgi sāpes un sirdēstus.

Gari un gurdi nopūtusies, viņa sacīja: � Tad atbildi man uz da�iem jautājumiem.

� Uz kādiem jautājumiem? � Uzticē�anās nebija ari tēva skatienā, ko viņ� uzmeta meitai.

� Tu teici, ka tonakt esi gājis uz Ratled�u mājām, lai iekļūtu pagrabos un samaitātu vīnu. � Saliektiem pirkstiem Kellija turēja plaukstu virs kafijas tases, ļaudama garaiņiem to sildīt un neapzināti grozīdama tasi. � Ja tu gribēji iekļūt pagrabos, ko tad meklēji pie vīndari tavas?

� Dzirdēju tur cilvēku balsis. Zināju, ka lielajā mājā ir balle. Nobijos, ka varbūt kāds atvelkas līdz turienei, ka �ī varbūt ieplānojusi vest viesus ari uz pagrabu un izrādīt savus vīnus. Tāpēc vispirms gribēju izpētīt apstākļus. Ja būtu vajadzīgs, pagaidītu, līdz paliktu viens.

Kaut negribīgi, Kellija tomēr nodomāja, ka tas izklausās itin sakarīgi. � Nu, un, kad aizgāji pārbaudīt, ko tu tur ieraudzīji?

� Neko. Vismaz līdz tam brīdim, kad redzēju to tipu, nu, to baronu, iestreipuļojam redzeslokā un nogā�amies gar zemi.

� To tu man sākumā nestāstīji. � Lietus atkal bija pieņēmies spēkā un �austīja mājas jumtu. � Tu teici, ka līķis tur jau gulējis.

� Tas gulēja, kad es piegāju klāt, � Douertijs, gandrīz jau apskaities, atburk�ķēja.

Izteiksmes smalkumi, Kellija nodomāja. Tādas nianses izmantot savā labā prot vienīgi politiķi un birokrāti.

� Nu, labi. � Nopūtusies viņa turpināja iztaujā�anu.

� Un ko tu redzēji pirms tam?

� Neko. Es jau tev sacīju. Dzirdēju vienīgi cilvēku balsis, tie strīdējās.

� Par ko?

Viņ� papūta kafiju un nodzēra malku. � Nezinu. Nevarēju iz�ķirt vārdus, par ko �ie runāja. � Viņ� dusmīgi sarauca pieri, jo Kellijas uzdotie jautājumi viņu kaitināja. � Tik un tā es neatcerētos. Biju iedzēris. Un tā

#

i

bija pirmā reize vairāk nekā pēc divām nedēļām. Vari ticēt vai neticēt. Paskaties plauktos! Tu tur redzi kādu pudeli? � viņ� izaicino�i noprasīja. � Un neatradīsi arī nekur nevienu nobāztu.

� Tās balsis, ko dzirdēji, cik to runātāju bija? Divi, trīs, �etri? Vai vēl vairāk?

� Die's �ēlīgais! Kā tu vari prasīt, lai es to atceros? � Viņ� sapīcis piecēlās, aizgāja pie skapī�a, piepildīja tasi no jauna un piebēra vēl cukuru.

� Papūlies!

Pagāja labs brīdis, līdz viņ� atbildēja: � Divi. Varbūt trīs. Nemāku dro�i sacīt.

� Un kas tās bija par balsīm � vīrie�u vai sievie�u? Vai varbūt ir vienas, ir otras?

� Viena jau nu pa īstam bija vīrie�a balss, kā pati sapratīsi, � viņ� ķiķinādams nosmējās par savu gudrību � �eku, atcerējos gan, ka nogalinātais bijis vīrietis.

� Bet tā otra? Vai pārējās?

� Nezinu. � Viņ� pabāza galvu ledusskapī, meklēdams vēl kaut ko ēdamu, tad nocēla no plaukta firziķu konservu bund�u. � Tas viens runātājs, kas bija vai nu nikns, vai uztraucies, katrā ziņā bija vīri�ķis. � Viņ� parakņājās pa galda piederumu atvilktni, meklēdams bund�u atgrie�amo. � Man liekas, toreiz es abus noturēju par vīrie�iem, bet... tagad vairs skaidri nemāku pasacīt. Viss kā tādā miglā. Varbūt viena bija sievietes balss. Jā, varbūt.

Arī tā varēja būt taisnība vai vismaz izdevīga iespēja Kellijai iestāstīt, ka notikuma vietā bijis vēl kāds. Kellija paberzēja pieri. Viņa vairs neapjauta, kad galvassāpes sāku�ās, bet �ai brīdī juta moko�u spiedienu.

� Nu, un kad piegāji pie līķa, vai tuvumā tu manīji vēl kādu?

Izvilcis no atvilktnes dak�iņu, tēvs atgriezās pie galda un, uzdurdams firziķa �ķēles, vilka tās pa vienai no

bund�as ārā. � Tikai pa�u Katrīnu Ratled�u Lielo, �ī skatījās uz mani kā uz no�ēlojamu tārpu. � Viņ� uzdzēra firziķa �ķēlei virsū malku karstas, saldas kafijas. � Un kur� var apgalvot, ka viņa neiebelza tam �alim pa galvu?

Tāda iedoma likās smieklīga. Katrīna bija varena sieva pat deviņdesmit gadu vecumā, tomēr ne pēc sava auguma, ne spēka nebūtu varējusi iebelzt ar veseri pa galvu vīrietim, kas bija savu pēdas tiesu garāks par viņu, turklāt sist pietiekami spēcīgi, lai viņu nogalinātu.

� Un vai pirms tam tu neredzēji vai nedzirdēji itin neko citu?

� Vismaz neko tādu, ko atcerētos. � Viņ� zvejoja ar dak�iņu nākamo firziķa gabalu no bund�as.

� Soļus arī ne? � Kellija nelikās mierā. � Ne skaņu, ne kādu skrienam projām, ne vispār kaut ko tamlīdzīgu?

� Cik rei�u lai es tev atkārtoju, ka man par to nav nekādas skaidrības? � viņ� jautāja, puslīdz sadusmojies, puslīdz izmocīts. � Tu gribi, lai meloju un stāstu, ka esmu sazin ko dzirdējis? Vai tu domā, ka man pa�am negribētos, lai tā būtu? Vai nevari iedomāties, ka esmu visādi izme�ģījis smadzenes, gudrodams, kā panākt, lai kāds man notic? Es, velns parāvis, esmu pietiekami slīpēts, lai saprastu, kas notiks, ja mani pieķers pie vieniem meliem, pie vieniem vienīgiem meliem. Tad neviens man vairs neticēs ne vārda, lai ko es par to nakti stāstītu.

Lietus plīk�ķēdams sitās rūtīs, bet klusums virtuvē vērtās aizvien smagāks. Kellijai vairs nebija ko jautāt, un viņa vēl aizvien pūlējās izprast � ticēt kādai no tēva atbildēm vai neticēt nemaz. Viņa kafijas krūze atkal bija tuk�a.

Douertijs piecēlās, teikdams: � Salūko�u vēl �o to ēdamu. � Izvilcis no skapī�a zem izlietnes vēl vienu plastmasas atkritumu maisu, viņ� tajā iebāza pārīti rezervei, tad cēla ārā no skapja plauktiem konservu bund�as. � Atnes man vienas bikses un kādus kreklus, ko paņemt līdzi.

� Uz kurieni tu iesi? � Policija meklēja pa malu malām. Nebija nevienas vietas, kur varētu dro�i noslēpties. Vismaz ne jau uz ilgāku laiku. � Kur tu paliksi?

� Kālab tu jautā? Gribi man uzrīdīt dzinējsuņus? � viņ� ņirdzīgi noprasīja, daudz vairāk Kellijai atgādinādams tēvu, ko viņa tik labi pazina, nekā sve�inieku, ar kuru nupat, pie galda sēdēdama, bija sarunājusies. Viņa pavēra muti, lai noraidītu apvainojumu, ta�u tūdaļ to aizvēra, jo, bez �aubām, būtu policijai ziņojusi. Laikam tēvs to bija nopratis pēc viņas sejas. � Tā jau es zināju, ka tie Ratled�i tevi sakūdīs pret mani.

� Beidz ta�u reiz melst par Ratled�iem! � Kellija nikni piecēlās no krēsla, rokas savilkās dūrēs. � Vienmēr tu atradīsi kādu, ko vainot savos nodarījumos un nelaimēs. Ta�u �inī ķēpā tevi nav iegrūdis neviens cits kā tikai tu pats. Un, ja es �oreiz nespēju tev ticēt, tad vienīgi tāpēc, ka agrāk tu tik bie�i esi man melojis un tik daudzkārt lauzis doto vārdu. Tu. Nevis Ratled�i.

Viņ� nodūra acis, pavērsa skatienu sāņus un noburk�ķēja: � Ie�u un pats sameklē�u savas drānas.

Cauri lietum izlauzās vēl kāda skaņa, tāda kā klusa rūkoņa. Kellijai �ķita, ka tā varētu būt pērkona ducinā-�ana, bet nekā, rūkoņa nevis apklusa, bet kļuva skaļāka, un viņa pēk�ņi saprata, ka rūc automa�īnas motors.

� Kāds laikam iebrauca pagalmā, � viņa klusu uzsauca tēvam un iesteidzās dzīvojamā istabā īstajā brīdī, lai pa tās logu ieraudzītu cauri lietus gāzmai automobiļa starme�u gaismu.

Kellija steig�us devās pie ārdurvīm, ko bija atstājusi neaizslēgtas. Kaut kāda automa�īna tobrīd apstājās līdzās viņas nomātajai. Starme�u �ilba uz mirkli viņu padarīja aklu. Tanī pa�ā brīdī, kad apdzisa atbraucēja auto priek�ējie lukturi, noklaudzēja virtuves puses durvis. Iestājās klusums, kurā bija dzirdama vienīgi lietus �vīkstē�ana. Kellija gaidīja piebrauku�ās automa�īnas

durtiņas atveramies, lai redzētu, vai atbraucējam mugurā ir formas tērps.

Pamazām viņa tumsā saskatīja ma�īnas melnās, stūrainās aprises. Tas bija d�īps. Sema d�ips. Spriedze uz mirkli atslāba, tomēr tūdaļ ar jaunu sparu atjaunojās. Kailu galvu, peļķēs ūdeni �ķiezdams, Sems lietū skrie�us tuvojās namdurvju pakāpieniem. Kellija atvēra durvis un pakāpās malā, lai viņu ielaistu.

Apstājies istabas vidū, viņ� nopurināja ūdeni no piedurknēm un rokām un nomērīja Kelliju ar skatienu, kas pauda nepacietību un pat dusmas. � Tu būtu gan varējusi kādam pateikt, kurp dodies.

� Man neienāca prātā, � Kellija atteica. � Kā tu zināji, ka es bū�u �eit?

� Neko es nezināju. �ī tikai ir pirmā vieta, kur iedomājos tevi meklēt. � Sems iesprieda rokas sānos, krūtis pacēlās dziļā ieelpā, tad viņ� kā atvieglots ar klusu no-el�anos izpūta dva�u. � Varbūt tev labpatiks man pastāstīt, ko tu �eit dari?

� Tīru māju. � Vajadzētu pateikt par tēvu, par to, ka tēvs te bijis, ka viņa ar to runājusi, bet vārdi neradās. �ķita, tos aiztur kāda neprātīga, ne ar ko neattaisnojama godprātība. � Viena telestacija ziņās parādīja kadrus no �ejienes. Viņi te biju�i ar kinokameru. Ienāku�i arī iek�ā... Viss te izskatījās kā cūkkūtī... � Kellija pārlaida skatienu dzīvojamai istabai. Tā joprojām izskatījās noplukusi, bet iepriek�ējais jūklis bija novākts. � Man negribējās, ka vēl kāda komanda atbraukusi ieraudzīs tādu netīrību.

� Neviens te vairs nebrauks. Es atsūtī�u sargu un parūpē�os, lai nekas tamlīdzīgs vairs nenotiktu. Man gau�ām �ēl, ka neiedomājos par to jau pirmāk, � Sems sacīja, un balsī atkal skanēja maigums. � Nu? Vai esi gatava ceļam?

� Vēl jānoslauka putekļi un jāuzkopj grīda. Es...

� Rīt pat es kādu atsūtī�u, lai visu sakopj tavā vietā. � Sems aplika Kellijai roku ap pleciem, bet ar otru pamāja uz krēslu. � Ņem lietusmēteli! Es izslēg�u virtuvē gaismu.

Gandrīz par vēlu Kellija atcerējās kafijas tases un pārslu bund�u virtuvē uz galda. � Pagaidi, es pati. � Juzdamās vainīga, ka noklusējusi tēva iera�anos, viņa skrie�us metās uz virtuvi.

Sems devās viņai pa pēdām. Virtuvi Kellija sasniedza pirmā, tomēr nepaguva noslēpt pēdas, kas rādija, ka viņa nav bijusi viena. Pārsteigts un samulsis Sems noskatījās, kā Kellija saliek tases izlietnē.

� Kas �eit ir bijis? � Acis aizdomās samiedzās glu�i �auras. � Tavs tēvs?

Kellija dziļi ievilka elpu, tad palocīja galvu. �Jā.

� Kad? Pirms cik ilga laika?

� Viņ� aizgāja pa virtuves durvīm tai bridi, kad tu piebrauci.

Sems izgrūda apslāpētu lāstu un, pieskrējis pie durvīm, atrāva tās vaļā. Ta�u bēglis sen jau bija gabalā. Ar blīk�ķi aizcirtis durvis, viņ� pagriezās un uzmeta Kellijai niknu skatienu. � Kāpēc, ellē, tu viņu nenoturēji �eit? � viņ� sodījās, izgrūstīdams krēslus, kas gadījās ceļā, kad viņ� gāja atpakaļ uz istabu.

� Ko, pēc tavām domām, man vajadzēja darīt? � Kellija atcirta un ar rāvienu izvilka kafijas tvaicētāja vadu no kontaktligzdas. � Viņu sasiet un gaidīt, līdz tu ierodies? Es pat nezināju, ka atbraucis esi tu. Kā es to varēju nojaust!

Dzīvojamā istabā Sems paķēra telefona klausuli. Aparāts bija vecs, un Kellija zināja, ka tas nedarbojas, ta�u ļāva, lai Sems pats par to pārliecinās. Nesaklausījis signālu, viņ� nometa klausuli atpakaļ un pievērsās Kellijai.

� Par to mums jāziņo, Kellij!

Kellija pirmo reizi redzēja tik skarbu apņēmību Sema sejā, acis, izslietajā zodā, visā augumā. � Es zinu.

Lieki nekavēdamies, viņ� paķēra Kellijas lietusmēteli, iespieda to viņai rokās, tad paņēma viņu zem elkoņa un apņēmīgi stūrēja uz ārdurvīm. Kellija turēja mēteli pie krūtīm piespiestu un neuzvilka mugurā ari tad, kad viņi gāja ārā. Spēcīgais lietus atvēsināja karsto seju, un Sema roka cie�i spieda viņas elkoni.

� Kāpēc tu man neteici, ka viņ� bija atnācis? � Jautājums izskanēja tā, it kā Semam kāds to būtu ar varu izspiedis, un viņ� vēl joprojām raudzījās taisni uz priek�u, nevis uz Kelliju.

� Es nezināju, kā to pateikt. � Balstiņa bija tikpat vārga, cik vārga jutās viņa pati. Ta�u viņa vairs nebija bērns, viņa bija pieaugusi sieviete.

� Tu nezināji, kā pateikt? Kad ieraudzīji, ka atbraucis esmu es, tev vajadzēja tikai man uzsaukt, ka viņ� aizbēdzis pa otrām durvīm. Gan es būtu paguvis viņu notvert. � Sems atlaida viņas elkoni, atvēra nomātās ma�īnas priek�ējās durtiņas un atkal pievērsa skatienu Kellijai. � Man �ķita, ka tu pati vēlies, lai viņu notver. Man �ķita, ka tu vēlies, lai tas drīzāk būtu galā.

� Jā, vēlos. � Kellija palūkojās Semā. Lietus gāzās straumēm pār viņiem, seja abiem bija slapja.

� Tad kāpēc tu man neko neteici? Vai tu domāji, ka tev izdosies to paturēt slepenībā?

� Protams, ne!

� Uz kurieni viņ� aizgāja?

� To viņ� man neteica.

� Vai redzēji, pa kuru ceju viņ� aizgāja?

� Nē. Es gāju skatīties, kas piebraucis. Tad ari izdzirdu, ka noklaudz virtuves ārdurvis.

� Ko viņ� tev sacīja, Kellij? Policija gribēs to dzirdēt.

Kellijai iedrebējās zods. Viņa nolieca galvu, lai to noslēptu, un juta, ka lietus pil no degungala. � Viņ� sacīja,

ka neesot man bijis nekāds jēdzīgais tēvs. Un teica, ka neesot to izdarījis, neesot nogalinājis baronu Fu�eru, tur esot bijis vēl kāds.

� Un tu tam noticēji? � Cinisms un zobgalība Sema balsī Kelliju satrieca. � Vai esi aizmirsusi, ko viņ� nodarījis tev? Ko tas tev maksājis?

� Nē, neesmu. Un nekad neaizmirsī�u.

Kellija apsēdās atoma�īnā pie stūres un izrāva durtiņas Semam no rokas. Motors ierūcās, tiklīdz viņa strauji pagrieza aizdedzes atslēgu. Pametusi skatienu atpakaļ, viņa redzēja, ka Sems iekāpj d�ipā. Tūliņ pēc tam viņas automa�īnas starme�i kā ar cirvi izcirta gai�u taku lietus strūklās un rādīja ceļu.

Asaras sajaucās ar vēl krīto�ajām lietus lāsēm viņai uz vaigiem. Pārlaidusi roku pār seju, Kellija piedeva gāzi un uzņēma pārāk lielu ātrumu. Viņa pat skaidri nezināja, no kā bēg � no pagātnes vai no tagadnes.

Izmirkusi līdz ādai, Kellija ieskrēja mājā un tūliņ metās uz kāpnēm. Viņa bija pusceļā uz otro stāvu, kad ārdurvis no jauna atvērās. Atskatījusies viņa ieraudzīja Semu ar mobilo telefonu rokā.

� Kellij, uzgaidi! � Ta�u skarbums Sema balsī tikai paātrināja viņas soļus.

Sems drāzās viņai pakaļ pa divkāpieniem vien. Kel-lijas istabu viņ� sasniedza tie�i tai mirklī, kad viņa gribēja aizraut durvis ciet. Viņ� pa�āva roku uz priek�u, neļaudams durvis aizvērt. Kad Sems iegāja, Kellija atkāpās no durvīm. Viņ� paspēra soli uz priek�u viņai tuvāk, bet, ieraudzījis viņas acīs bailes, apstājās. Sems bija dusmīgs. Pat saniknots. Nosviedis telefonu tuvākajā mīkstajā krēslā, viņ� mazliet apvaldīja satraukumu.

� Mums jāaprunājas, Kellij, � Sems sacīja, pūlēdamies nepacelt balsi. Vienu no otra viņus �ķīra krietnu piecu pēdu atstatums, bet Sems pat nemēģināja pieiet Kellijai tuvāk.

� Tikai pa�laik ne. Esmu izmirkusi un nosalusi. Man jāpārģērbjas sausās drēbēs. Tev ari. � Rokas krustām pār krūtīm salikusi, Kellija ar plaukstām aptvēra plecus, ta�u �is �ests izskatījās drīzāk pēc aizsargā�anās nekā pēc sildī�anās.

� Nē, tūdaļ pat, � Sems neatlaidās. � Vakarvakarā mēs neko nerunājām. Bet nu vairs tā nebūs.

� Un ko tu īsti gribi? Atvaino�anos? Lai notiek � piedod, ka es tev nepateicu par viņa iera�anos! Es tie�ām nezinu, kāpēc nepateicu. Varbūt biju apjukusi. Nevaru to izskaidrot. � Satraukta viņa novērsās. � Nevaru to izskaidrot arī pati sev.

� Viņ� tātad tev neuzbruka? Nedraudēja?

� Nē. � Kellija papurināja galvu, tad atmeta to atpakaļ un kādu mirkli cie�i sakniebtām lūpām skatījās griestos. Pēc tam sacīja: � Mēs runājām. Īstenībā strīdējāmies. Es mēģināju viņu pierunāt, lai viņ� dodas rokā policijai, bet tā bija veltīga vārdu �ķie�ana. � Kellija nodūra galvu un smagi nopūtās. � Viņ� zvērēt zvērēja, ka ir bez vainas, ka neies sēdēt cietumā par ko tādu, ko nav darījis. � Kellija apklusa, pagriezās pret Semu un dusmīgi uz viņu paskatījās. � Lūdzams, nejautā, vai es viņam ticu vai neticu. Man labāk nekā tev ir zināms, cik rei�u un ko viņ� man melojis. Bet... kaut kas man visu laiku nedod mieru. Un ja nu ir tā, kā ar to ganu puiku pasakā, kur� alla� pa tuk�o kliedza ''vilks''? Un ja nu viņ� �oreiz runā patiesību?

� Kellij! � Sems paspēra soli viņai tuvāk.

Viņa tūdaļ atkāpās un aizgriezās. � Ak Dievs! Kāpēc es to visu tev stāstu? Tev ta�u gar to nav nekāda darī�ana. Itin nekāda daļa.

� Man �ķiet, ka ir gan.

Kellija apcirtās apkārt, acīs bija sakāpis valgums, tās likās gandrīz vai nedabiski starojo�as. � Rimsties, lūdzams! Rimsties jel, Sem! Man nav vajadzīga tava līdzjūtība. Man nevajag neviena �ēlotāja.

Kellijas dusmu izvirdums iemeta sprikstis arī Sema jutoņā.

� Tev par zinā�anu teik�u, ka es tevi ne�ēloju. Sasodīts, Kellij, es par tevi raizējos.

� Kas tev būtu ko raizēties? � viņa bez pārliecības pavaicāja.

Sems uzmeta viņai nīgru skatienu. � Vai tev nekad nav ienācis prātā, ka es varbūt esmu tevī iemīlējies? � Kellijai acīs pazibēja izbailes. Viņa soli atkāpās, pēk�ņi nobālusi glu�i balta. � Redzu, ka tāda iespēja tevi pārbiedē līdz nāvei, � viņ� nomurdēja.

� Tu nemaz nevari zināt, kādas ir tavas jūtas pret mani. Cik tad ilgi mēs vispār esam pazīstami?

� Cik, tavuprāt, laika vajag, lai kādā iemīlētos? � Sems izaicino�i noprasīja. � Dienu? Nedēļu? Mēnesi? Divus? Cik ilgā laika sprīdī tas drīkst notikt?

� Nezinu. Es tikai domāju...

Kellija atkal novērsās, bet �oreiz Sems bija nolēmis to vairs nepieļaut. Divos soļos viņ� bija Kellijai klāt, satvēra to aiz rokas locītavas un apsvieda apkārt sev pretim.

� Nestāsti man, ko tu domā! Saki labāk, ko jūti!

Skatieni un raksturi sakrustojās kā zobeni. � Ak tu

gribi zināt, ko es jūtu, to tu gribi zināt? � Kellija bēra vārdus kā pupas, pati pretestībā sastingusi glu�i stīva. � Es jūtu, ka negribu piekļūt tev pārāk tuvu. Jūtu, ka esmu kļūdījusies, jelkā ielaizdamās ar tevi. Lai kas mūs saista, tam nebūs ilgs mū�s.

� Ak nebūs? Tad varbūt izmantosim to pilnā mērā, iekams tā mū�s vēl nav beidzies. � Sems pierāva Kelliju

sev klāt, ielaida pirkstus viņas slapjajos matos, atlieca viņas galvu un piekļāva lūpas pie viņas mutes.

Kellija turējās pretī, pirkstus dūrēs sa�ņaugusi, rāvās nost. Viņa pretojās Sema roku varai un alka pēc viņa lūpu salkuma. Gribēdama cīnīties pret Semu, viņa galu galā cīnījās pati pret sevi. Un beigās saprata, ka nekad nav vieglāk nācies zaudēt kauju un nekad tas nav bijis tīkamāk.

Dusmu un izmisuma mocīts, Sems nelaidās vaļā un skūpstīja viņu vēl un vēl. Kaut vai �ovakar, �onakt viņ� tai pierādīs, ka tas, kas viņus saista, ir kaut kas īpa�s, vienreizīgs un neap�aubāms. Ne par ko Kellija vairs nedomās, nevienu neatcerēsies, prātā tai būs vienīgi viņ�.

Kad Kellija atkusa un atsaucās, tad atsauk�anās bija pilnīga un galīga. Lūpas pavērās bez cīņas, bez iekaro�anas. Skūpstā viņ� uztvēra viņas klusās, vārās elsas. Aiz guļamistabas logiem grandēja pērkons un �ķīda zibeņi, bet īstā vētra plosījās viņos, aizraujot abus savā virpulī.

Sems juta Kellijas pirkstus ieķeramies viņa krekla krūte�ā. Viņ� rāva nost slapjās drēbes citu pēc citas � gan savas, gan Kellijas, nevērodams, kas plīst, kas �ķīst, viss notika neiedomājamā ātrumā, un tad jau abi atradās gultā, viņa mute nepacietīgi pārstaigāja Kellijas slapjo seju, viņa rokām nebija rimas aiz alkām glāstīt, izpētīt, izjust.

Kellija metās kā uzbrukumā, negantā skrējienā ar lūpām pār viņa ķermeni. Bet ar to nepietika. Skaudrā tīksmē viņi tvēra viens otru, un piepildījums nebija tikai fizisks vien. Pat trakajā jūtu mulsumā Kellija to atskārta.

Viņa atmeta galvu, izlieca augumu slaidā lokā. Kaut kas apziņā vēl bija palicis ārpus skurbuma, un tas sacīja, ka viņa negrib Semu mīlēt, negrib izjust, cik Sems viņai nepiecie�ams. Ta�u tad rokas aizslīdēja Semam pār krūtīm un viņa noliecās pie tā lūpām.

Acis aizvērusi, Kellija ļāvās varai, kas viņu aiznesa turp, kur izgaist īstenība un mīlestība ir vairāk nekā tikai vārds.

Kad pēdējās trīsas bija norimu�as, Kellija gulēja pus-�ķērsu Semam pāri, galvu noguldījusi viņam uz krūtīm, un tā cilājās līdzi viņa elpai. Viņas pa�as elpa kļuva rāmāka, līdz pamazītēm atkal modās ļaunās nojausmas. Ta�u viņu ie�ū�oja Sema rokas laiskais glāsts viņas mitrajos matos.

� Un kā tu tagad jūties? � Sems klusi nodudināja, skaņa tikai notrīsēja viņa krūtīs un ievirmoja Kellijai ausī.

� Labi, � viņa atzinās. � Ļoti labi.

Krietnu brīdi vienīgā skaņa bija lietus liegā pak�ķē-�ana pret logu rūtīm. Kellija nodomāja, ka Sems ir pieņēmis viņas atbildi un ar to apmierināts.

� Bet? � Sems atkal izaicināja, un balsī bija jūtams mazs asumiņ� � Es beigās dzirdēju kādu "bet".

� Apskauties, skūpstīties, mīlēties. Tas varbūt arī ir viss, � Kellija sacīja, kad Sema roka pierima un vairs neglāstīja viņas matus. Paslējusies uz elkoņa, viņa atmeta matus uz muguras, palūkojās Semā un viņa acīs ieraudzīja nepacietību un neticību. Tomēr viņa kā strīdēdamās turpināja: � Varbūt tas neskar mūs dziļāk.

� Runā, lūdzu, par sevi! � Sems maigi apvēla Kel-liju uz muguras un noliecās pār viņu. � Es nebūt negribu noliegt, ka mīlu tavu miesu. Mīlu tavas krūtis. � Viņ� noglauda vienu krūti. � Mīlu tavas garās kājas, kad tās apvijas man apkārt. � Viņ� pārlaida roku pār tās sānu un gurnu. � Man pietiek palūkoties tevī, lai tūdaļ tevi iekārotu. Bet ieklausies, ko es tev teik�u. Stiprāk es mīlu sievieti, kas iemīt �ajā miesā.

Apliecinājumu �iem vārdiem pauda viņa acis, viņa balss, viņa sejas izteiksme.

� Kā gan tu vari būt tik dro�s par to? � Kellija jautāja un, savilkusi pieri grumbās, skumji pasmaidīja.

Sems maigi ar pirkstu pieskārās smalkajai grumbiņai starp viņas uzacīm. � Un kā gan tu vari būt tik nedro�a?

� Gau�ām vienkār�i, Sem, mana dzīve �ai pēdējā nedēļā ir apmetusies otrādi, ar kājām gaisā. Es vairs īsti nezinu, vai man ir darbs vai vispār vēl iespējama karjera, un pēk�ņi uzrodies tu. � Viņa pārvilka plaukstu pār Sema spēcīgo zodu, izjūtot patiku par tā stingrību, kas liecināja par viņa dabisko, neuzspēlēto spēku. � Es varētu tagad tverties pie tevis pēc dro�ības. Bet ar to vien ilgam laikam nepietiks. Man jāsakārto sava dzīve, Sem. Jāsa�ķiro viss pa vietām.

� �ķiro, �ķiro vien! � Sems satvēra viņas roku un noskūpstīja delnu. � Tikai vienu gan neaizmirsti � paturi prātā mani!

� To nemaz nav iespējams aizmirst. � Kellija pasmaidīja, juzdama tik tuvu blakus spēcīgo Sema augumu.

� Labi, bet tas vēl nav viss, kas tev noteikti jāzina.

� Kas vēl?

� Es gribu bērnus, lai pārbaudītu, vai man neizdodas uzaudzināt kādu labāk, nekā mani vecāki audzināja mani. Es gribu, lai tu būtu viņu māte. Es gribu tevi savā dzīvē. Un pats gribu būt tavā dzīvē. Tāpēc, lūdzama, atstāj tur pietiekamu vietu man! � Viena uzacs pacēlās, maigi brīdinot.

Kellija tomēr notrīcēja. � Tu mani biedē.

Sems viņu a�i noskūpstīja. � Ar mani nav labāk, jo tu mani biedē pavisam neprātīgi. � Viņ� pavēlās nost un izkāpa no gultas � stāvs viscaur bronza un muskuļi.

� Un tu tie�ām ceri, ka es tev ticē�u? Tie�ām? � Kellija pieslējās sēdus.

Abu drēbes samirku�ā kaudzē gulēja uz grīdas. Sems tās pacēla un atskatījās uz Kelliju. � To es tie�ām ceru. Nekad vēl neesmu ļāvis nevienam piekļūt man pārāk tuvu. Neesmu ļāvies jūtām pret kādu. Kamēr cilvēks nevienam nav pieķēries, neviens viņam nevar nodarīt sāpes. Kamēr pārāk daudz neiekāro vai pārāk daudz negaida, nav iespējams pievilties. Tā bija dro�āk dzīvot. � Viņ� apklusa, nenolaizdams acu no Kellijas. � Varbūt �ajā ziņā mēs abi esam vienādi. Es apzinos, ka neparko negribēju tev pieķerties. Turējos tam pretim ikreiz, kad gadījos tavā tuvumā. Tik stipri cīnījos pret pieķer�anos, ka beigās iemīlējos... un nodevu tavās rokās varu mani sāpināt. � Sems atkal apklusa un pasmaidīja. � Tāpēc � esi �ēlsirdīga!

Ta�u Kellija nespēja pasmaidīt pretī. Viņa bija pārāk pārsteigta par to, cik klaji Sems pauda savas jūtas pret viņu, kā tī�uprāt padarīja sevi tik viegli ievainojamu. Sems Ratled�s ievainojams � tas �ķita neticami, un tomēr �ī atziņa modināja siltas jūtas, gandrīz iedve�ot mieru sirdī.

Sems aiznesa slapjās drēbes uz vannas istabu un palika stāvam, ieraudzījis sievi�ķīgos atribūtus uz porcelāna plauktiņa virs izlietnes. Krā�ļi, matu laka, sukas, ķemmes, sejas ūdens � kā tik tur nebija! Dro�i vien arī viņa bijusī sieva tāpat bija izlikusi savus tualetes piederumus vannas istabā uz plauktiņa, ta�u Sems neatcerējās, ka būtu to pamanījis. Paņēmis krēma podiņu, viņ� nocēla vāciņu un to paostīja. Kā tad � Kellija � zīdaina, maiga, seksīga.

Ūdens strūkliņa no slapjajām drēbēm irdzēja lejup viņam gar stilbu. Pagriezies Sems sameta visas drēbes mazgājamās veļas kastē. Lai misis Vārgesa no rīta domā, ko grib. Kaudzē pazibēja saplēstu me�ģīņu skrandiņa. Lai viņa domā ko domādama, pareizi vien būs. Paķēris no vad�a dvieli, Sems devās atpakaļ pie Kellijas.

Kellija nejutās pārsteigta, kad nākamajā rītā viņu pratināt ieradās Olijs Zelinskis un kāds leitnants no viņas tēva meklētāju grupas. Kaut ko tamlīdzīgu gaidīdama, viņa jau bija sīki aprakstījusi visu iepriek�ējā vakarā notiku�o un runāto, izlai�ot vienīgi to sarunas daļu, kas skāra mātes nāvi un iemeslus, ar kādiem tēvs izskaidroja savu dzer�anas vainu. Pierakstu viņa bija pabeigusi īsi pirms Sema iera�anās uz kopīgu kafiju.

� Vai kādam būtu iebildumi, ja es sarunas laikā paliktu klāt? � viņ� jautāja, kad misis Vārgesa bija ievedusi Oliju un leitnantu rītistabā.

� Nē, � atbildēja leitnants, vārdā Lū Hariss, izskatā paguris, gadu piecdesmit vecs vīrs ar prāvu vēderiņu.

� Tie�i otrādi, man arī jums uzdodami da�i jautājumi.

� Kafijas automātā ir karsta kafija. Lūdzu, ielejiet pats! � Sems piedāvāja.

Leitnants piedāvājumu pieņēma, bet Olijs apsēdās.

� Man gau�ām �ēl, ka vajadzēja braukt �urp, � viņ� bilda Kellijai.

� Es zinu, ka tas bija nepiecie�ams. Pati reportieres gaitās esmu pietiekami pieredzējusi, lai pārzinātu policijas darba kārtību. � Kellija glu�i labi varēja iedomāties, kādēļ Olijs atbraucis līdzi � neba lai paustu līdzjūtību vai piedāvātu viņai atbalstu. Senā bērnudienu draudzība ļāva Olijam cerēt, ka Kellija viņam pietiekami uzticēsies, lai izstāstītu to, ko varbūt negribētu stāstīt nevienam citam. Viņ� darīja savu darbu. Kellija to saprata.

� Ņem! � viņa sniedza tam pierakstītās piezīmju lapas. � Es visu pierakstīju, kamēr nekas vēl nav izgaisis no atmiņas, � ko viņ� sacīja, ko ēda, kā bija ģērbies, kad izgāja no mājas, � tur ir viss, kas man likās svarīgs.

Olijs pārlaida pierakstiem acis, tad pasniedza papīrus leitnantam. Hariss automātiski iebāza roku aiz �aketes un no krekla krū�u kabatas izvilka lasāmbrilles. Tās uzlikdams, viņ� visiem klāteso�ajiem uzsmaidīja.

� Acugaisma zūd otrā, � viņ� sacīja un ūzpliķēja sev pa apaļīgo vēderu, � pirmais zūd viduklis.

Tas bija vecs joks, tomēr Kellija piespiedās par to pasmaidīt. Hariss ķērās pie piezīmju lasī�anas. Viņa sēdēja, vēroja, nepārprotami juzdama, ka pamazām pieaug spriedze. Beidzot Hariss nolika papīrus uz galda, rūpīgi pielīdzināja stūrī�us, tad uzmeta sānisku skatienu Olijam.

� Nu vismaz ir skaidrs, kādā virzienā Douertijs aizstāvēsies, � viņ� sacīja. � Katrā ziņā centīsies apgalvot, ka tur bijis vēl kāds, kas strīdējies ar Fu�ēru.

� Vai tas ir tik neiespējami? � Kellija rāmi, tomēr neslēpdama izaicinājumu, apvaicājās.

� Neiespējami? Nē. Neticami? Ļoti. Vai mani pārsteidz �āds Douertija apgalvojums? Mani pārsteidz vienīgi tas, ka viņ� pat aptuveni nenorāda uz �īs pieminētās tre�ās personas pazīmēm.

Lietus bija pierimis jau naktī. Rītistabā iespīdēja spo�a saules gaisma. Izlauzusies pa lēnām izklīsto�o mākoņu starpām, Kellija sadzirdēja helikoptera rūkoņu, tas riņķoja virs vīnadārziem, uzvēdot vīnogulājiem gaisa strāvu, iekams ogas nav sāku�as pelēt.

� Jūs tātad viņu uzskatāt par vainīgu? � Uz atbildi Kellijai nenācās ilgi gaidīt.

� Un kā vēl! � leitnants atteica, tad it kā nokautrē-jies paraustīja plecus. � Piedo�anu, es zinu, ka viņ� ir jūsu tēvs, bet es sprie�u kā profesionālis.

� Lū piedalījās barona slepkavības izmeklē�anā, � Olijs paskaidroja.

� Ak tā, � Kellija klusu noteica.

Sems sagrozījās savā krēslā blakus Kellijai. � Kellija negrib ticēt, ka viņas tēvs ir spējīgs kādu noslepkavot. Tā dro�i vien domātu jebkura meita neatkarīgi no tā, kāds cilvēks ir viņas tēvs.

� Atļaujiet man tomēr izteikt �ādas tādas �aubas, � Kellija iebilda, saprazdama, ka �inī sabiedrībā ir vienīgā, kas vēl �aubās.

� Mis Duglasa, runājot par jūsu tēvu, mums zināms ir nozieguma motīvs, izdevīgā iespēja un, kā mēdz sacīt, kūpo�a pistole, � Hariss visus argumentus uzskaitīja pie pirkstiem, piedevām tuvāk paskaidrodams pēdējo:

� Viņa rokā redzētais slepkavības ierocis ar viņa pirkstu nospiedumiem.

� Vai uz tā bija vēl kādi pirkstu nospiedumi?

� Protams.

� Vai est tos identificēju�i?

� Tur palicis viens neidentificēts nospiedumu komplekts, � Olijs atzinās. � Divi pārējie pieder Ratled�u vīndarītavas strādniekiem. Veseris viņiem bie�i gadās rokās, tā sakot, kā darbarīks.

� Vai tā nebūtu likteņa ironija, ja �is tre�ais komplekts piederētu cilvēkam, kur� patiesi nogalināja baronu Fu�ēru? � Kellija ieteicās, vairāk dusmu mudināta, nekā ticēdama, ka izdosies kādu pārliecināt.

� Kellij, mums ir pārpārēm pierādījumu pret tavu tēvu, � Olijs pacietīgi iesāka.

� Tie visi ir tikai netie�i. Jums ir viena lieciniece, kas viņu redzējusi notikuma vietā pie līķa ar slepkavības ieroci rokā. Bet jums nav neviena liecinieka, kas būtu viņu redzējis nozieguma izdarī�anas brīdī. Jūsu tā sauktais motīvs ir pieņēmums, ka barons gribējis viņu aizkavēt no postī�anas darbiem. Tas nozīmē, ka viņ� tika pārsteigts. Ja tā, kāpēc tad viņ� nezvēla baronam ar benzīna kannu, ko turēja rokā? Kāpēc nolika kannu zemē un ķērās pie vesera?

� Varbūt veseris bija rokā Fu�ēram. Viņ� sadzirdēja aizdomīgu troksni un pacēla veseri, lai aizsargātos, � leitnants teoretizēja. � Tad abi cīnījās par veseri. Jūsu tēvam izdevās veseri izraut, un viņ� ar to zvēla baronam.

� Vai arī tur bija kāda tre�ā persona. Kāds, kur� strīdējās ar baronu un tad tam iesita. � Kellija aizvien lielākā stūrgalvībā atgriezās pie tēva stāstītās versijas. � Vai jums ir izdevies noskaidrot visu viesu atra�anās vietu aptuveni barona nāves brīdī? Vai tanī laikā tie�ām visi bija uz terases?

� Tevis un manis tur nebija, � Sems viņai atgādināja. � Es aizvedu tevi mājās.

� Bet es nevarētu apzvērēt, ka tu biji kopā ar mani tanī brīdī, kad tika nogalināts barons, � Kellija runāja viņam pretī. � Es nezinu, cikos mēs aizbraucām no viesībām. Uz rokas man pulksteņa tovakar nebija, un, ieejot savā istabā, es pulkstenī nepaskatījos. Tev bija iespējams mierīgi aizbraukt atpakaļ uz vīndarītavu, nevis uz dzīvojamo māju, ieraudzīt tur baronu un viņu nosist.

� Nu tu tvarsti salmiņus, pie kā pieķerties, � Sems dzedri attrauca. � Kāds gan man varētu būt iemesls nogalināt baronu?

Ta�u Kellija gribēja pievērst uzmanību da�ādām varbūtībām un bija cie�i nolēmusi neatlaisties. � Tā tu apgalvo. Bet es zinu, ka tajā brīdī, kad barons pirms vakariņām paziņoja, ka Fu�ēri un Ratled�i Kalifornijā apvienojas, tu, dzirdot �o vēsti, nepavisam neizskatījies laimīgs.

� Tāpēc, ka tā mani pārsteidza, � Sema seja atkal kļuva skarba. � Es zināju, ka tādas sarunas notiek, bet nebiju informēts, ka panākta vieno�anās.

� Un juties par to nelaimīgs, � Kellija palika pie sava.

� Sevi�ķi priecīgs es tie�ām nejutos. � Atbilde izskanēja tikpat strupi, cik ass bija jautājums, kas tūdaļ sekoja: � Ko, pie velna, tu tagad dari, Kellij?

� Cen�os vērst uzmanību uz faktiem. � Viņa novērsa skatienu no Sema un atkal palūkojās Olijā un leitnantā. � Tovakar varēja būt klāt vēl citi cilvēki, kas, iespējams, vēlējās barona nāvi, lai tādējādi gūtu kādu labumu. Ta�u daudz vieglāk, protams, ir apsūdzēt visiem zināmu dzērāju.

Olijs izraudzījās diplomātisku ceļu. � Par viņa vainu vai nevainību spriedis tiesa.

� Tas nevienam �aubas nerada, � Kellija viņam atgādināja. � Bet man pagaidām vēl joprojām ir pamats �aubīties.

� Man gau�ām �ēl, ka tev tā liekas, Kellij, � Olijs sacīja un tie�ām tā ari domāja. Viņ� atstūmās ar krēslu no galda. � Liekas, esam �eit biegu�i, Lū.

� Tā ir. � �ķita, ka leitnants jūtas gandrīz atvieglots. Viņ� ātri savāca savu mantību.

� Ie�u līdz durvīm jūs pavadīt. � Kellija piecēlās, jau no�ēlodama �o to pa�as pateikto. Sems gāja līdzi pavadīt apmeklētājus līdz durvīm. � Tu neļaunojies? � Viņa sniedza Olijam roku � drīzāk miera salīg�anai nekā atvadām.

� Zināms, ka ne. � Viņ� sirsnīgi satvēra pretī pastiepto roku.

� Laikam jau katrā strīdā jābūt kādam, kam ir pretējs viedoklis, tā sakot, jākļūst par velna advokātu, � Kellija teica, lai aizstāvētu savu pozīciju, kas neguva piekri�anu.

� Jā, un kāpēc lai tā nebūtu velna meita? � Olijs smaidīdams atsaucās.

� Paldies. Man pa�ai vajadzēja zināt, ka tu sapratīsi. � Kellija atsmaidīja pretī, priecādamās, ka bērnības draugs nav kļuvis par sve�inieku.

Arī Sems no abiem likumsargiem atvadījās. Aizvēris durvis, viņ� rāmi pagriezās atpakaļ. Kellija stāvēja nekustīgi, atspoguļodamās halles spo�ajā marmora grīdā, no jauna domās iegrimusi. Kaut ari Kellija klusēja, viņā vibrējo�ā enerģija un nemiers �ķita izplūstam uz āru un bija jūtams visā namā.

� Vai tu negribētu man atklāt, ko tas viss nozīmē?

� Kas? � Kellija palūkojās Semā neko neredzo�ām acīm, tad skatienā iedegās nepacietība. � Tu ta�u nedomā, ka es runāju nopietni, pieļaujot, ka baronu Fu�ēru būtu varējis nogalināt tu? Kā jau sacīju � es mēģināju pievērst uzmanību iespējai, ka varbūt arī kādam citam bija gan motīvs, gan izdevība pastrādāt �o noziegumu. Es ta�u ne mirkli neesmu iedomājusies, ka to esi izdarījis tu.

� Mani vairāk satrauc tas, ka tu pamazām notici sava tēva bezvainībai. Tu smagi iekritīsi, Kellij, � viņ� brīdināja.

� Neba nu es tā ticu, ka viņ� ir bez vainas. Vairāk mani nomoka nepiecie�amība uzzināt, vai viņ� ir vai nav vainīgs. Tas man jādara manis pa�as labad, tā sakot, veselā saprāta glāb�anai. Es nespēju vairs turpināt minējumus.

� Un kā tu to panāksi? Ar kāda atzī�anos?

� Es nezinu. � Viņa izmisumā un dusmās pacēla rokas. � Zinu tikai vienu � pret viņu vērstajā apsūdzībā ir caurumi.

� Tu esi nolīgusi advokātu viņa aizstāvībai. Tas ir Maksveina darbs, nevis tavs pienākums.

� Vai tu kādreiz esi pamatīgi ieskatījies Taisnības dievietes statujā, Sem? � Kellija jautāja, viegli pasmaidīdama. � Viņai ne tikai acis aizsietas, bet svari arī nav diezin cik līdzsvaroti. Mēs abi zinām, cik baismīgi nederīgs aizstāvis viņ� būs pats sev. Un, ja es tik�u izsaukta par liecinieci, man gribot negribot būs jāatzīst, ka dzērumā viņ� ir vardarbīgs. Kura zvērināto �ūrija pasaulē noticēs, ka �āds cilvēks ir bez vainas pat tad, ja viņ� tie�ām nav vainīgs?

� Ņu, ko tu tagad pati apgalvo? � Sems uzlūkoja Kellijt?|puri samiegtām acīm.

� Es apgalvoju, ka viņ� ir bijis drausmīgs tēvs, ka nav nekāds īsts vīrietis, bet es negribu, lai par to viņu tiesā un soda. Ja viņam jāiet cietumā, es gribu, lai tas

notiek tāpēc, ka viņ� ir vainīgs. Vai tev ir tik grūti to saprast? � Kellija jau dusmojās uz Semu un to neslēpa.

� Nē. Grūti man ir saprast vienīgi to, kā tu esi nodomājusi savu taisnību pierādīt. Un kālab tu iedomājies, ka tas jādara tie�i tev? � Sems turējās pretī, asumā pieskaņodamies Kellijas balsij.

� Kur� cits gan to uzņemsies? Un vienīgā iespēja kaut ko pierādīt ir izslēgt visas pārējās iespējas. Un to vienīgajā man zināmajā veidā var panākt, uzdodot jautājumus.

Kāpņu aug�galā bija apstājusies Katrīna. � Par ko jāuzdod jautājumi? � Mazā smalkā roka slīdēja pa margām, viņai kāpjot lejup.

� Par to, kur� varēja nogalināt baronu Fu�ēru. � Pagriezusies pret kāpnēm un Katrīnu, Kellija atkal bija atguvusi varu pār savām jūtām. Saskarsmē ar Semu viņai �ai ziņā radās grūtības.

�āda atbilde Katrīnu uz mirkli apturēja kāpņu vidū, kamēr viņa atjēdzās un turpināja kāpienu. � Kāds vēl var būt jautājums? Lai cik sāpīgi jums to atzīt, ta�u vainīgais ir jūsu tēvs.

� Viņ� apgalvo, ka nav to darījis. Viņ� teica, ka kopā ar baronu ir bijis vēl kāds un tie abi strīdēju�ies.

Kaut kas pazibēja Katrīnas sejā, bet, kad viņa ierunājās, balss bija gluda kā stikls. � Tas ir smieklīgi.

� To visi man cen�as iestāstīt. � Kellija vēl joprojām nebija pietiekami savaldījusi dusmas, tāpēc gribēja izprovocēt kaut kādu reakciju. � Bet, ja nu viņ� to nav izdarījis, kas tad ir darītājs? Varbūt kāds, kam vārdā Ratled�s?

Katrīna sastinga. � Ceru, ka jūs negaidāt no manis atbildi uz tik bezjēdzīgu jautājumu.

� Vai nu tu esi apmierināta, Kellij? � Sems nomur-mināja.

Kelliju atkal pārņēma pēk�ņs apmulsums un nedro�ība.

Ko gan viņa dara? Viņa nopūtās un papurināja galvu. � Pati neapjēdzu, kas ar mani notiek. Semam taisnība. Atvainojiet, lūdzu, manu pārsteidzību!

� Nieki! � Katrīna pieskārās Kellijas rokai. � Jūs �īs pēdējās dienas esat bijusi nepārtrauktas spriedzes stāvoklī. Tādās situācijās mēs visi rīkojamies un runājam kā da�dien izmisumā.

Diezin vai Katrīna aptver, cik spēcīgs dzinulis spēj būt izmisums, Kellija nodomāja. Noteikti aptver. Ārkārtīgi daudz būs atkarīgs no tā, kas notiks nākamajās dienās. Viņas darbs, drīzāk gan visa viņas nākotne. Viņa nedrīkstēja rāmi sēdēt un gaidīt. Vajadzēja rīkoties.

Kellijai kāpjot ārā no automa�īnas ceļmalas zālē, viņas svārku stērbeli satvēra rotaļīgs vēj�. Pirms viņa sataustīja cietāku pamatu zem kājām un aizcirta auto durtiņas, kurpes papēdis iegrima mīkstajā, grantainajā zemē. Skaļais klaudziens skarbi iztraucēja vīnadārza rimto klusumu.

Pēc tam viss atkal apklusa, tikai vēj� �abinājās vīnogulāju lapās un kaut kur tālumā bija dzirdama satiksmes duna. Caur lielajām dūmpelēkajām saulesbrillēm, kas aizsargāja acis no rīta saules spilgtuma, Kellija paskatījās uz d�ipu, kas stāvēja viņas nomātajam automobilim priek�ā. Ap matiem viņa bija apsējusi dabiskā zīda �alli ar zaļzeltotu rakstu, tās galus aptinusi ap kaklu un pakausī sasējusi, lai �alle nenoslīd.

Pastūmusi ar pirkstu �alli nost no vaiga, viņa pagriezās un noraudzījās uz vīnogulāju jūru. Skats bija glu�i kā Ēdenes dārzā � spo�ā saule dzidri zilajās debesīs sildīja zemi, apkārtējie kalni to sargāja. Un pa�ā vidū stāvēja Sems ar veco, brūno filca platmali galvā.

Viņa pasniedzās ar roku pa vaļējo automa�īnas logu un nospieda signālu � vienreiz, divreiz, vēl tre�o reizi. Kad Sems atskatījās, Kellija pamāja ar roku, pārkāpa pār �auro drenā�as grāvīti un devās uz vīnogulāju rindas galu pie viņa. Tur viņa palika gaidām un noskatījās, kā viņ� gariem soļiem nāk pretī, nāk noteiktā vīrie�a gaitā, rokas vaļīgi gar sāniem �ūpodams.

� Sveika! � Sema sirsnīgā, labskanīgā balss atsteidzās pirmā. � Kas noticis? Vai ir kas jauns?

� Nē. Viņ� vēl joprojām kaut kur tepat slapstās. Neviens viņu nav redzējis. � Kellijas tēvs bija visai riskants temats viņu sarunās. Tāpēc Kellija a�i pārmetās uz citu. � Kā ar ogām? Jācer, ka ir sausas.

� Tās, ko pārbaudīju, liekas sausas. � Sems pa�ķīra vīnogulāja zarus, pavērdams skatienam blīvu, gandrīz melnu purpurkrāsas ogu ķekaru.

Viņ� ar pirkstu pārbaudīja ķekaru pa�ā vidū, lūkodams, vai kaut kur vēl nav patvēries miklums. Vīnogas bija tik cie�i saaugu�as ap kātu, ka gaisam sasniegt vidu likās neiespējami. Sems noplūca vienu ogu, saspieda to starp īk�ķi un rādītājpirkstu, tad saberzēja pirkstus, pārbaudot sulas stīgrumu, jo pēc tā varēja noteikt cukura saturu.

� Jāpārbauda ir, lai skaidri zinātu, bet, man �ķiet, pēc pāris dienām �inī dārzā ogas būs novācamas. � Sems pārlaida skatienu vīnogulāju rindām, un viņam ap acīm savilkās sīkas grumbiņas.

� Tas nozīmē, ka sāksies sulas spie�ana un tu būsi aizņemts vairāk nekā jebkad.

� Krietni vairāk aizņemts, nekā es pa�laik vēlētos būt. � Sema skatiens atgriezās pie Kellijas pilns gai�a siltuma, un tas �o īso brīdi darīja īpa�i intīmu. � Vai gribi nogar�ot?

Negaidīdams atbildi, Sems noplūca no ķekara vēl vienu ogu un cēla to Kellijai pie lūpām, bet viņa acis satumsa tā, ka Kellijai salēcās pulss. Kellija paklausīgi pavēra muti, viņ� ielika ogu starp pavērtajām lūpām, ļaudams ar sulu notrieptajam pirkstam pakavēties pie viņas apak�lūpas.

Kellija pārkoda ogu, sajuta aso, saldo gar�u, bet viņas pirksti satvēra Sema roku un paturēja to pie lūpām. Tas notika neapzināti, glu�i instinktīvi � atsaucoties uz intīmo noskaņojumu, kas virmoja ap viņiem.

Sulīgā oga ar pārkosto mizu ieslīdēja viņai kaklā.

� Mmm, laba gan, � Kellija automātiski nomurmināja, tad saņēma Sema pirkstu mutē, nolaizīja no tā visus sulas traipiņus. Pēc tam tikpat rūpīgi apstrādāja arī īk�ķi � glu�i kā bērns savā �ķīstībā aplaiza ar cukuru aplipu�u karotīti. Tikai kad viņa palūkojās Semam acīs, naivā nodarbība uzreiz kļuva nozīmīga. Ta�u dīvainā kārtā viņa nejuta ne mulsumu, ne no�ēlu.

� Sasodīta bū�ana! � Sems smaidīdams klusu pukojās. � Vai esi atbraukusi �urp man sajēgu laupīt?

� Tas man tikai tagad ienāca prātā. Neapzināti, � Kellija noteica, vēlreiz uzspieda pa vieglam skūpstam uz katra pirksta, tad palaida viņa roku vaļā.

� Kālab tomēr tu atbrauci?

� Jutos pārāk nemierīga, jau kuro dienu sē�ot mājās, skatoties televīzijas reportā�as un neko nedarot. � Tie�i "nekā nedarī�ana" viņu satrauca vairāk par visu. Ta�u to Sems nespētu vai negribētu saprast.

� Es biju gandrīz pārliecināts, ka viņu vakar notvers, � Sems sacīja. � Kājām tak viņ� necik tālu tikt nevarēja. Kaut gan uz austrumiem no �ejienes ir visai me�onīgs apvidus. Dzirdēju, ka �odien apkārtne tur tiekot izķemmēta pēdu pa pēdai. Varbūt viņu iztramdīs no slēptuves.

� Varbūt. � Kellija palocīja galvu un ievilka elpu.

� Dro�i vien, � viņa izelpodama piebilda. � Es atbraucu, lai tu neuztrauktos, ja pārnācis neatrastu mani mājās. Atgriezī�os laikus, tā ka tev nav jābrauc mani meklēt. Norunāts?

� Labi.

� Uz redzi, tiksimies vakarā. � To pateikusi, Kellija devās atpakaļ pie automa�īnas.

� Tu man nepateici, uz kurieni brauc! � Sems nosauca viņai pakaļ.

Kellija pagriezās un kā negribēdama pasmējās. � Ak tev gribētos gan zināt? � Pamājusi ar roku, pēdējos soļus līdz ma�īnai viņa noskrēja skrie�us, turēdama īk�ķi, kaut Sems nemēģinātu izspiest tie�āku atbildi. Neparko negribējās viņam samelot.

� Uzmeklē mani, kad pārbrauksi!

� Labi. � Kellija apsolīja.

Netikusi vēl ne jūdzi no vīnadārziem, viņa uzdūrās pirmajam policijas aizsprostojumam. Automobiļu rinda nebija gara, Kellija neaizkavējās ilgāk par piecām minūtēm. Kad ma�īnai no abām pusēm tuvojās pa formā tērptam policistam, Kellijai grūti bija savaldīt nervus un pasniegt automa�īnas nomas kvīti un Ņujorkā izdoto autovadītājas licenci, kas jau priek�laikus bija nolikta uz blakussēdekļa.

Viens no patrulētajiem, gara auguma vīrs, ļoti nopietns, tum�ām brillēm, kas noslēpa viņa acis un atspoguļoja deformētu Kellijas atspulgu, pienāca pie durvīm. � Lūdzu, mana personas apliecība un nomas kvīts. � Kellija pasniedza tās pretī, iekams policists paguva pieprasīt dokumentus.

Tos paņēmis, viņ� sacīja: � Atveriet, lūdzu, bagā�nieku!

Redzēdama, ka pretējā pusē pie loga jau stāv otrs policists un skatās uz aizmugures sēdekli, Kellija pasniedzās pie cimdu nodalījuma un izņēma bagā�nieka atslēgu.

� Jūs tātad esat Kellija Duglasa? � jautāja pirmais policists, turēdams rokā autovadītājas licenci.

� Jā. � Kellija saprata, ka policists noteikti viņu pazīst pēc vārda un zina, ka viņa ir meklētā bēgļa meita.

� Lūdzu, noņemiet saulesbrilles!

Nerviem strink�ķot, Kellija noņēma brilles un gaidīja nepanesami garas sekundes, kamēr policists salīdzināja viņas seju ar licencē redzamo fotogrāfiju.

� Uz kurieni jūs braucat, mis Duglasa? �Jautājums tika uzdots mierīgi, tomēr Kellija tajā nepārprotami samanīja aizdomas.

� Uz Klosteru vlndaritavu, � viņa atbildēja, uzmanīdamās, lai uz stūres vaļīgi turētie pirksti patvarīgi ne-sa�ņaugtos. � Man norunāta tik�anās ar vlndarītavas īpa�nieku misteru Gilu Ratled�u.

Iestājās klusums, kamēr policists pārdomāja viņas atbildi. Kellijai atlika vienīgi cerība, ka viņ� tūdaļ nezvanīs Ratled�am, lai to pārbaudītu. Kellijai Duglasai nekādas norunas nebija. Noruna bija Elizabetei Dūgenai. Bagā�nieka vāks aizkrizdams smagi nodunēja un viegli sa�ūpoja visu automobili. Atpakaļskata spogulis rādija otru policistu ar pirkstu padodam zīmi pirmajam, ka bagā�niekā nekas aizdomīgs nav atrasts un Kelliju var laist projām.

� Varat braukt, mis Duglasa. � Policists atdeva Kellijai visus papīrus un personas apliecību.

� Pateicos. � Viņa nolika tos uz blakussēdekļa un brauca projām, bet atpakaļskata spogulī redzēja, ka policisti apsprie�as, tad viens pieiet pie patruļma�īnas un pēc kaut kā pasniedzas.

Kellija varēja tikai minēt, ka patruļnieks pa radio sazinās ar savu priek�nieku, pavēstīdams, ka viņa izbraukusi cauri patruļpunktam. To viņ� darīja dro�ības labad, ja viņa tomēr nebrauktu uz Klosteriem, bet dotos uz satik�anos ar tēvu.

Nākamajā patruļpunktā Kellijai �ķita, ka viņa jau tiek gaidīta. Tur policisti viņas dokumentiem tikai uzmeta skatienu un aprobe�ojās ar pavir�u bagā�nieka apskati. Klosteros viņa ieradās vienu minūti pirms norunātā laika.

Pretmetā vlndaritavas kantoru ēkas ārējai askētiskajai pelēcībai, kas to darīja līdzīgu abatijai, iek�telpas bija izcili greznas. īpa�u greznību Kellija ieraudzīja, ieiedama Gila Ratled�a kabinetā.

Akmens plāksnēm klāto grīdu sedza persie�u paklājs nespodros tum�sarkanos, zilos un zelta toņos. Vienu sienu rotāja senlaicīgs gobelēns, pie pārējām sienām bija vecas eļļas gleznas ar vīnadārzu ainavām. Istabas galā pa sīkrū�u logiem, kas sniedzās no griestiem līdz grīdai, pavērās skats uz paugurainiem vīna-dārziem. Pie logiem stāvēja masīvs antīks mahagoni rakstāmgalds, aiz kura varenā, kokgriezumiem bagātīgi rotātā, tronim līdzīgā krēslā sēdēja Gils Ratled�s.

� Sveicināta, mis Dūgena! � Smaidīdams savu parasto apburo�o smaidu, Gils piecēlās no krēsla un panācās apkārt rakstāmgaldam sasveicināties ar vie�ņu. � Misis Dārsija, �ķiet, teica, ka jūs esat no Sakramento � no Veselības aprūpes departamenta, vai tā ir?

� Nē. Patiesību sakot, man nav nekāda sakara ar valdības iestādēm un es neesmu Elizabete Dūgena. � Kellija noņēma saulesbrilles. � Esmu Kellija Duglasa.

� Protams, tagad es jūs pazīstu. � Smaids padzisa, seja pauda pārsteigumu un ziņkāri.

� Diem�ēl es jūsu sekretārei samelojos. Nebiju pārliecināta, vai gribēsiet ar mani tikties, un arī nevēlējos, lai mans vārds tiktu ierakstīts jūsu darba kalendārā, kur to var ieraudzīt kāds jūsu kantora darbinieks, un tas nejau�i nokļūtu līdz presei. �ķiet, mēs ne viens, ne otrs nevēlamies, lai reportieri ierīkotu nometni ap jūsu māju.

� Jums taisnība. Lūdzu, apsēdieties! � Viņ� norādīja uz diviem grezniem, ar samtu pārvilktiem kokgriezuma krēsliem. Kellija izraudzījās tuvāko, bet Gils Ratled�s uzņēma garo ceļu apkārt rakstāmgaldam uz savu troņa sēdekli. � Kālab atnācāt pie manis? � Tomēr tūliņ pat viņ� pacēla roku, neļaudams Kellijai ierunāties. �Ja tas ir sakarā ar jūsu tēva algu par pēdējām �eit nostrādātajām dienām, tad saskaņā ar mūsu izmaksas kārtību tā būs saņemama tikai nedēļas nogalē. �ķiet, likums ļauj bez īpa�iem sare�ģījumiem to izmaksāt jums. Es tomēr noskaidro�u precīzāk.

Viņas tēvs �eit strādājis? Kellija rūpīgi apvaldīja sejas izteiksmi, lai neizrādītu pārsteigumu. Viņa atcerējās, ka todien, kad bija tēvu apmeklējusi cietumā, viņ� bija ieminējies par darbu kādā vīndarltavā, nepiebilstot, kurā. Arī televīzijas ziņās par to nekas nebija dzirdēts.

� Man �ķiet, viņ� strādāja pie jums apsardzē, � viņa sacīja.

� Tas nebūtu īsti pareizs apzīmējums. Kā jau policijai teicu, Douertijs drīzāk bija tūristu uzmanītājs, kas raugās, lai tie neaizklīstu tādās teritorijas vietās, kas nav paredzētas publiskai apskatei, � Gils Ratled�s paskaidroja. � Un jāatzlst, ka, pēc mūsu novērojumiem sprie�ot, mums ar viņu nav gadīju�ās ne vismazākās nepatik�anas. Cik man zināms, viņ� visu laiku bija skaidrā prātā. Vismaz par viņa izturē�anos neesam saņēmu�i nevienu sūdzību. � Smagi nopūties, Gils vēl piemetināja: � Tie�i tas turpmākos notikumus vēr� vēl traģiskākus.

� Jā, tā tie�ām varētu teikt. � Pietrūka kaut kā tāda, pie kā varētu pieķerties, ar ko sākt. � Jūs ta�u ari bijāt tā-vakara viesībās, vai ne? � Kellija atbildi zināja priek�laikus; tā bija tikai laika novilcinā�anas taktika, lai varētu apdomāties, neizraisot tuk�us klusuma brī�us.

� Jā. Mēs tur bijām abi ar Kleju. Saņēmis ielūgumu, jāatzlstas, jutos visai pārsteigts. Nav noslēpums, ka mums abiem ar Katrīnu jau daudzus gadus vairs nav

īsti tuvas ģimenes attiecības. Manuprāt, tas no viņas puses bija vienkār�s pieklājības �ests. Galu galā nedrīkst aizmirst, ka sākotnēji barons Fu�ērs ielejā ieradās, manis ielūgts. Tātad pieklājība prasīja uzņemt mani viesu sarakstā. Lai ko par Katrīnu runā, neviens nevar noliegt, ka viņa ir nevainojami pieklājīga. Man liekas, viņa neticēja, ka ieradī�os. Tas ari bija īstais iemesls, kāpēc es tomēr aizgāju. � Gila smaidā pazibēja palaidnīga zēna �ķelmība.

� Cik atceros, jūs ar Katrīnu sacentāties par iespēju uzsākt tādu kā kopdarbību ar baronu Fu�ēru. Viņa pēk�ņais paziņojums vakariņu laikā, jādomā, bija jums krietns pārsteigums.

� Nē, nepavisam ne. Emīls man tanī pēcpusdienā piezvanīja un pastāstīja, ko izlēmis. Es jau gaidīju paziņojumu, ka panākta �āda vieno�anās. Protams, barona pēk�ņā nāve aizkavēja to visu fiksēt rakstiski.

� Tātad noruna vairs nav spēkā?

� Jāteic, teorētiski � jā. � Gils laiski paraustīja plecus. � Galīgā izlem�ana paliek atraitnes ziņā. Viņa iz�ķirs, vai uzturēt Emīla lēmumu spēkā. � Viņ� apklusa un līdzjūtīgi pasmaidīja. � Jums tas viss dro�i vien ir ļoti nepatīkami.

� Jā, protams. � Kellija piekrītot pamāja. � Vēl jo vairāk tāpēc, ka ari es biju viesībās, ta�u aizbraucu pirms... Jūs vēl bijāt tur, vai ne?

� Jā. Mēs abi ar Kleju ari gribējām braukt mājās, īstenībā man izlemt palīdzēja jūsu aizie�ana, mis Duglasa. � Gils pāri rakstāmgaldam veltīja Kellijai starojo�u skatienu. � Lepnums man liedza pa�am pirmajam atstāt viesības. Bet, kad redzēju jūs aizejam, nospriedu, ka vairs nav iemesla vēl uzkavēties. Tad ari abi ar Kleju apstaigājām viesus, lai atvadītos. Staigā�ana iznāk pagara, ja �ādā saietā gandrīz visi viesi ir pazīstami. Atceros, ka brītiņu vēl patērzēju ar Fergusoniem.

Medovvudā mums drīz paredzēts kroketa turnīrs, � viņ� papildināja stāstījumu. � Atceros, baronese viena pati sēdēja ro�u dārzā. Devāmies viņas virzienā. Līdz tam brīdim Emīla meklē�ana mums nebija ne prātā. Kā tad � mēs sarunājāmies ar Klaidu Viljamsu un viņa sievu, kad izdzirdām policijas sirēnas. Tikai tad mēs uzzinājām, ka ir kaut kas noticis.

Lai ari Gils nosauca citu viesu vārdus, īstais alibi par uzturē�anos vietu barona nāves bridi viņam bija dēls, un otrādi. Kellija nodomāja, ka tas ir gau�i parocīgi vai ari � gau�i aizdomīgi. Viņai gribējās ticēt, ka aizdomīgi.

� Tātad drīz pēc tam jūs uzzinājāt par barona nogalinā�anu. Vai policija izteica aizdomas par iespējamo vainīgo?

� Nē, nekāda paziņojuma nebija, bet viens mans draugs no tām aprindām man pastāstīja, ka visas pazīmes norādot uz Leonardu Douertiju. � Sejā Gilam iezagās domīga izteiksme, bet pats viņ� atzvēlās krēslā, ļaudams skatienam kavēties pie sudraba vlnakausa, kas stāvēja uz rakstāmgalda. � Atceros, tobrīd man ienāca prātā � vai nav likteņa ironija, ka abi nāves gadījumi, kas notiku�i Ratlea�u namā, saistīti ar Douertijiem. Protams, nerunājot par mana brāļa pāragro nāvi, kurai bija dabisks cēlonis. Aneirisma � tā vismaz secināja izmeklētājs.

� Es par barona nāvi nezināju nekā līdz pat nākamajam ritam, � Kellija piesardzīgi stūrēja sarunu atpakaļ pie tās sākuma; viņu neatstāja neskaidrā sajūta, ka pietrūkst kaut kā, kur pieķerties, ka viņai kaut kas jāatceras.

� Tas noteikti bija drausmīgs trieciens, jo sevi�ķi cilvēkam jūsu situācijā, � Gils līdzjūtīgi ieteicās.

� Brī�iem man �ķiet, ka es vēl joprojām riņķoju tanī virpuli, � Kellija piekrita, neatlaidīgi domādama, kas vēl būtu jāsaka.

� Par to es ne�aubos.

� Jūs noteikti esat dzirdējis, ka viņ� zvērēdams noliedz savu vainu barona nogalinā�anā. Viņ� ir pārliecināts, ka Katrīna viņu iepinusi notikumā tādēļ, lai viņ� nevarētu sagādāt naudu, ar ko viņai nomaksāt parādu. Viņ� ir ieķīlājis savus desmit hektārus zemes aizņēmuma dro�ības garantē�anai. Ja parāds netiks dzēsts, zeme nonāks Katrīnas īpa�umā.

Nauda. Kā tad, nauda bija tā, par ko vajadzēja runāt. Tēvs cietumā bija teicis, ka atradis cilvēku, kur� esot ar mieru viņam aizdot naudu, ko samaksāt Katrīnai, bet pasākums izputējis. Tāpēc viņ� tovakar piedzēries. Bet, kas īsti bija izputējis � tēva cerības uz aizdevumu vai Gila Ratled�a vieno�anās ar baronu Fu�ēru?

Iz�ķīrusies par �āvienu tumsā, Kellija sacīja: � Viņ� bija pārliecināts, ka jūs aizdosiet naudu, ko atmaksāt Katrīnai parādu.

� Tā viņ� jums sacīja? � Gilam Ratled�am izdevās ticami notēlot pārsteigumu. Kellija tie�ām būtu noticējusi, ja ar to viss būtu beidzies. Ta�u Gils īsi iesmējās, un �ajos smieklos nepārprotami ieskanējās nervozitāte. � Douertijs tie�ām lūdza, lai aizdodu viņam neticami lielu naudas summu. Pat ja es būtu profesionāls naudas aizdevējs, man pat prātā nebūtu nācis �o lūgumu apsvērt. Neņemiet ļaunā, bet jūsu tēvs nav tas cilvēks, ar kuru var atļauties jelkādu risku. Var jau būt, ka es no viņa atkratījos, teikdams, ka padomā�u. Bet varat ticēt � ne mirkli man nav bijusi prātā doma aizdot viņam kaut pliku vērdiņu. Viņ� acīmredzot nodevies ilūzijām.

� Bet jums būtu ticis zināms gandarījums, neļaujot tai zemei nonākt Katrīnas rokās.

� Ja es �o zemi būtu varējis viņai nozagt par trīsdesmit pieciem tūksto�iem, es varbūt par to padomātu. Bet, ja vienīgais guvums ir gandarījums, tad tāda cena ir par augstu.

Kellija ievēroja, ka Gils nosauc tie�i tēvam vajadzīgo summu. Vai gan viņ� to atcerētos, ja nebūtu nopietni domājis tēvam naudu aizdot? Varbūt bija pat piekritis to darīt, bet no solītā atteicies, kad barons noslēdza vieno�anos ar Katrīnu.

� Jā, tas būtu dārgs prieks, � Kellija atkal iesprauda teikumu laika novilcinā�anai, pūlēdamās atcerēties, ko tēvs vēl teicis.

� Ļoti dārgs. Kā jau pirmāk sacīju, jūsu tēvs loloja ilūzijas.

Kellijai ie�āvās prātā kas cits. � Viņ� sacīja, ka viesību vakarā aizgājis uz vīndarītavu, lai vecajos pagrabos izlaistītu benzīnu pār vīna mucām. Viņ� zināja, ka benzīns izsūksies cauri kokam un sabojās vīnu mucās.

� Ak Dievs � cik ne�ķīsti velni�ķīga atrieb�anās! Nemū�am nebūtu iedomājies, ka jūsu tēvs ir spējīgs uz tik ļauniem nodomiem.

� Ja vien tā bijusi viņa ideja... � Kellija tī�ām apklusa, iekams piebilda, � ja ne jūsējā.

Gila seja dusmās satumsa. � Varbūt jūs gribat sacīt, ka viņam to esmu iedvesis es?

� Vai tad neesat?

� Aiz tā visa atkal slēpjas Katrīna, vai ne? � Vienā mirklī Gils bija kājās, ģīmis niknumā sa�ķobījies, pierē satūku�as dzīslas. � �itā svētulīgā neliete! Nē, tas nu neizdosies vis � ievilkt manu vārdu slepkavībā. Ja viņa iedomājas mani pazudināt un izmaitāt jebkuru iespēju man vienoties ar Fu�ēra atraitni, tad lai vispirms krietni apdomājas. � Gils jau kliedza, pats dusmās drebēdams. � Man ir zināma patiesība par madamas leģendu. Man labi ir zināmi noslēpumi, ko viņa gadiem glabā ieslēgtus savā vīnu bibliotēkā. Zinu arī visu par nelaimes gadījumu, kas nebija nekāds nelaimes gadījums. Ja viņa kaut ko tādu mēģinās, es, Dieva vārds, nomelno�u madamas vārdu un viņas vīnus uz mū�īgiem laikiem! � Viņ� cirta dūri uz rakstāmgalda tā, ka Kel-lija no rībiena salēcās. � Un nu � pazūdiet! Vācieties prom, iekams neesmu jūs izgrūdis pa durvīm!

Kellija nekavēdamās piecēlās un ātri izgāja no kabineta. Gila niknā izvirduma nobiedēta stiprāk, nekā gribēja pati sev atzīties.

Gils Ratled�s stāvēja aiz rakstāmgalda, tikai pamazām atgūdams savaldību. Vēl arvien smagi elpodams, viņ� pacēla drebo�ās rokas, noglauda tās pār matiem, tad pamasēja sprandu. Pietiekami nomierinājies, viņ� pasniedzās pēc telefona un uzspieda Kleja numuru.

Līdzko Klejs atsaucās, Gils nezaudēja laiku ar ievadrunām. � Katrīna nolēmusi mūs iepīt slepavībā.

� Ak Dievs, vai viņa...

� Pagaidām viņa vienīgi cen�as mūs sasaistīt kopā ar Douertiju. Es gribu, lai tu jo drīzāk izdarītu spiedienu uz atraitni. Un tūlīt pat aizvāc viņu no Katrīnas perēkļa. Es viņai neuzticos. Es nevienam no viņiem neuzticos. � Ar troksni nometis klausuli, viņ� piegāja pie loga un palika stāvam, raudzīdamies ārā.

Visu atpakaļceļu Kellija nezin cik rei�u prātā pārcilāja tikko dzirdēto, pūlēdamās saskatīt jēgu Gila Ratle-d�a mistiskajos apgalvojumos, ko īstenībā varēja saukt par apsūdzībām. Beigu beigās viņa izraudzījās pirmo no tiem un ķērās pie analizē�anas.

Man ir zināma patiesība par madamas leģendu. Kas gan tā Katrīnai Ratled�ai varētu būt par leģendu? Varbūt turpinājums viņas un nelaiķa vīra kopīgā sapņa piepildī�anai � raudzēt Kalifornijā vīnus, kas kvalitātē būtu pielīdzināmi visdi�ciltīgākajiem Francijas vīniem. Bet varbūt tas, ka viņa pārdēstīja no jauna visus savus vīnadārzus tad, kad pārējie ielejā savus dārzus uzara vai pārorientējās uz galda vīnogām vai valriekstiem un plūmēm. Tas, ka viņa vlndarl�anu nav pārtraukusi visu prohibīcijas laiku, raudzēdama vīnu baznīcas un medicīnas vajadzībām. Tas, ka dzīvu saglabājusi vīra piemiņu. Tas, ka pamatos piepildījusi savu mū�a sapni un daudzi eksperti Ratled�u nama vīnus atzinu�i kvalitātē līdzīgus labākajiem Bordo vīniem.

Tāda ir Katrīnas leģenda, bet Gila liecība to apgā�, apgalvojot, ka tā nav taisnība. Pilnīgi vai daļēji? Runa varēja būt vienīgi par daļu. Pārāk daudz bija ar dokumentiem atzītu faktu: vlnadārzi bija no jauna iestādīti; daudzi eksperti melnu uz balta apliecināju�i Ratled�u nama vīnu kvalitāti; visu mū�a darbu viņa veltījusi vln-darītavai; prohibīcijas laikā pārdevusi baznīcās un ārstniecībā lietojamos vīnus. Kur te meklējami meli?

Mulsā neskaidrībā Kellija pievērsās nākamajam apgalvojumam. Man labi ir zinātni noslēpumi, ko viņa gadiem glabā ieslēgtus savā vīnu bibliotēkā. To sakot, Gils nevarēja domāt neko citu kā vīnu bibliotēku pagrabā, kur glabājās visu Ratled�u nama darbības gados izraudzēto vīnu kolekcija. Noslēpums norāda, ka tur kaut kas slēpjas; noslēpumi nozīmētu, ka ir vairāki; gadiem mudina domāt, ka tas saistās ar pagātni. Bet kas gan tur varētu slēpties? Viņa �ajā vīnu bibliotēkā ir bijusi. Tanī telpā plauktu plaukti gandrīz līdz griestiem piepildīti ar pudelēm. Nekas lielāks tur nevarētu būt noslēpts. Bet varbūt tomēr bija?

Pēdējais apgalvojums bija maķenīt vienkār�āks. Zinu visu par nelaimes gadījumu, kas nebija nekāds nelaimes gadījums. Kellija zināja tikai divus nelaimes gadījumus, pieņemot, ka Gils vārdu lietojis parastajā nozīmē. Katrīnas virs Kleitons Ratled�s bija nogalināts satiksmes negadījumā Francijā, un Kellijas vectēvs Evans Douertijs bija miris nenoskaidrotā nelaimes gadījumā vīndarltavā. Ja kaut kas nav nelaimes gadījums, tad tas ir tī�s darbs. Ja kāds miris no tī�as darbības, tad tā ir slepkavība. Kas noslepkavots? Kur� slepkavību izdarījis? Katrīna?

Vai viņa tie�ām pa�reiz jūk prātā, mēģinot to izdibināt? Tam ta�u nav nekā kopīga ne ar viņas tēvu, ne barona nāvi. Bet ja nu ir? Katrā ziņā tam ir kaut kas kopīgs ar Katrīnu, un Katrīna bija tā, kas redzēja viņas tēvu nolieku�os pār barona Fu�ēra līķi.

Kellija nebrauca iek�ā pa vīndarītavas galvenajiem vārtiem, bet apmeta līkumu pa apkārtceļu un piestāja tie�i pie vīndarītavas. Vīnu bibliotēka bija vienīgais pavediens, pie kā turēties. Viņa apturēja automa�īnu un atstāja to madronu ēnā. Ne Sema, ne viņa d�īpa nekur tuvumā nemanīja.

Kantorī sekretāres pie galda nebija. Kellija vilcinājās tikai mirkli, tad piegāja pie maza metāla skapī�a, kas bija piestiprināts pie sienas aiz rakstāmgalda. Tajā uz nagliņām karājās visu vīndarītavas atslēgu dubultnieces. Kellija uzmeklēja vīnu bibliotēkas atslēgu, paņēma to un, neviena nepamanīta, izgāja ārā.

Ar atslēgu rokā Kellija apgāja apkārt vīndarītavai un devās uz pagrabiem. Iegājusi vēsajā alā, viņa apstājās, noņēma saulesbrilles un nostūma �alli. Visapkārt valdīja tāds klusums, ka metās gandrīz vai baisi. Ne darba trok�ņa, ne strādnieku balsu, nekā. Tikai spuld�u rindas garajos, cilvēku roku izraktajos tuneļos, gar sienām steķi, uz tiem milzīgas, smagas, vecas mucas.

Klusumā soļi skanēja pa visu tuneli. Viņa devās pie lielajām durvīm, kuru melnais metāla apkaluma re�ģis pa�ā vidū veidoja grezni izvītu burtu R. Aiz durvīm atradās vīnu bibliotēka. Kārtu kārtās tur rindojās guļus saliktas pudeles.

Kellija pagrieza atslēgu slēdzenē. Tikko pastūma durvis, tās labi ieeļļotās virās klusu atvērās. Viņa iegāja, durvis sev aiz muguras aizvērdama, tad apstājās un nopētīja garo, �auro pazemes telpu. Pretējo sienu aizsedza pudeles � simtu simtiem pudeļu no grīdas līdz pat griestu velvei. Telpā bija vēl tikai mazs galdiņ� un krēsls, tuk�i steķi, kur nogult nākamo ra�u vīna pudelēm un pamatīgas redeļkāpnes.

Apstaigājot telpu, Kellija konstatēja, ka sienās nav nekādu durvju uz slepenām telpām, nav nekādu slēptuvju. Vēlreiz noskatījusi pudeles, viņa nopūtās. Ja �eit kaut kas arī ir apslēpts, tad tam jābūt ļoti mazam priek�metam. Varbūt aiz �īm pudelēm noglabāti kādi dokumenti vai citi svarīgi papīri? Tas tomēr būtu riskanti un bīstami. Iemesls �eit iegriezties ir desmitiem strādnieku, vīna raudzētāju un to palīgu, nemaz nerunājot par viesiem, kurus te bie�i veda rādīt kolekciju. Jebkur� no tiem nejau�i varētu atklāt paslēptos papīrus. Un, ja tie ir kādi apsūdzo�i dokumenti, kāpēc gan netiek sadedzināti?

Kālab te vispār vajadzētu kaut ko slēpt? �ī telpa nav domāta nekam citam kā vien �īs vīndarītavas vīnu kolekcionē�anai. Ja starp pudelēm kaut kas tiktu atrasts, tūdaļ mostos aizdomas.

Un tomēr kaut kas �eit bija noslēpts. Ja viņai vajadzētu ko noslēpt, Kellija iedomājās, kur viņa to noglabātu? Nekādā ziņā ne jau starp pudelēm. Kur� katrs var izvilkt jebkuru pudeli no plaukta jebkurā laikā. Pudelē? Jā.

� Gadiem glabā ieslēgtus, � Kellija nobubināja, atkārtodama Gila sacīto. � Gadiem. Cik gadu? Trīsdesmit gadus? �etrdesmit? Piecdesmit?

Viņa atmiņā pārcilāja gadskaitļus � ar Kleitonu Rat-led�u Katrīna bija apprecējusies neilgi pirms Pirmā pasaules kara beigām, bet Gils no Ratled�u nama aizgājis se�desmito gadu sākumā. Tātad apmēram �etrdesmit gadu ilgs laiks.

Kellija nostaigāja gar sekciju, kur glabājās gadsimta otrās desmitgades � prohibīcijas laika vīni, un viņas solis kļuva aizvien gausāks, jo te modās neskaidras aizdomas.

Pie divdesmito gadu nogales uzkrājumiem, kas radīti drīz pēc Kleitona nāves, viņa pēk�ņi apstājās. Izvilkusi vienu pudeli, viņa to uzmanīgi aplūkoja. Tā izskatījās tāda pati kā pārējās. Bet vai bija? Pārbaudīt varēja tikai atkorķējot.

Kellija aiznesa pudeli līdz galdiņam, izvilka korķi, paostīja un saviebās, jo degunā iecirtās asa etiķa smaka, kas norādīja, ka vīns saskābis. Viņa pārbaudīja otru pudeli. Tāds pats rezultāts. �aubīdamās viņa atgriezās pie plaukta. Ja nu aizdomas ir maldīgas? Visas pudeles viņa neuzdro�inājās raut vaļā.

Vēl tikai vienu. Pārbaudīs vēl tikai vienu pa�u.

Ādas siksna spiedās plecā no abu somā iestūķēto vīna pudeļu smaguma. Somu Kellija turēja cie�i piespiestu pie sāniem, lai pudeles nesistos kopā. Saimniecības pārzine halles viņā galā tikko bija klusu ienākusi no terases.

� Misis Vārgesa, � Kellija viņu uzrunāja, � kur patlaban ir Katrīna?

Pārzine apstājās. � Kundze terasē pusdieno.

� Vai tur ir ari Natālija?

� Madatne Fu�ērai bija agrāk cita noruna.

� Un Sems ari turpat? � Kellija strauji devās uz priek�u.

� Jā, mis. Vai jūs viņiem piebiedrosieties?

� Jā, bet pusdienas es neēdī�u. Vai jūs, lūdzu, neatnestu da�as vīna glāzes?

� Protams.

Kellijai iznākot uz terases, Sems piecēlās. � Es jau nobrīnījos, kas ar tevi atgadījies. � Viņ� atvilka krēslu līdzās savējam, kur Kellijai apsēsties.

� Es ta�u solīju atgriezties. � Viņa apsēdās, piesardzīgi paņemdama somu klēpi.

� Jācer, ka izbraukumā patīkami pavadījāt laiku. � Katrīna mīļi pasmaidīja un uzdūra uz dak�iņas kūpināta la�a �ķēlīti.

� Drīzāk jāteic, ka man bija ļoti darbīgs rīts.

� Ko tad tu tādu darīji? � Sems bez īpa�as ziņkāres apjautājās.

It kā galavārdu sagaidījusi, �ai brīdī uz terases iznāca saimniecības pārzine ar Kellijas pieprasītajām vīna glāzēm. Viņa pamanīja izbrīnu Katrīnas sejā.

� Mis Duglasa lūdza, lai es tās atnesot.

� Man ienāca prātā, ka pie pusdienām derētu vīns, � Kellija paskaidroja un izcēla no somas abas pudeles. � Pa ceļam iegriezos pagrabā un paņēmu �īs abas. � Kellija nolika tās uz galda ar etiķetēm pret Katrīnu.

Katrīna, ieraudzījusi etiķetes, nobāla. � Jūsu izvēle ir gau�ām neizdevusies. Nesiet tās projām, misis Vār-gesa!

� Nē. � Kellija cie�i satvēra vienu pudeli aiz kakliņa un turēja to ciet, klusu, bet stingri noteikdama: � Man �ķiet, mums vajadzētu to nomēģināt. Atkorķē, lūdzu, Sem!

� Man nenāk ne prātā �o vīnu nomēģināt, un es neredzu nekādu vajadzību korķēt pudeli vaļā, � Katrīna asi noskaldīja. � Ratled�u nama vīnus es pazīstu kā pati savus bērnus. �ī �ķirne ir izņemta no apgrozības jau pirms vairākiem gadiem.

Sems aplūkoja etiķeti. � Katrīnai taisnība, Kellij. Tas ir jauktu �ķirņu sarkanvīns, kas dzerams, kamēr vēl jauns. Tāpat kā bo�olē vīniem, arī �im ir īss mū�s. Nu jau tas ir pārvērties etiķī.

� Atkorķēsim un paskatīsimies. No tā ta�u nekāds ļaunums necelsies, � Kellija neatlaidās. � Ja nebūs gar�īgs, nedzersim.

� Tam ta�u nav nekādas jēgas, � arī Katrīna palika pie sava un izslējās kā aizstāvēdamās.

� Jūs maldāties, Katrln. Jēga ir, � Kellija skatījās Katrīnai taisni acis. � Jūs to zināt, un ari es to zinu.

Sems neziņā raudzījās no vienas uz otru. � Par ko �eit patlaban ir runa?

� Vai jūs pati viņam to nepateiksiet vai būs jāsaka man? � Kellija jautāja, un par atbildi Katrīna vārgi un mazliet drebelīgi papurināja galvu. � Tam visam ir sakars ar prohiblciju, Sem, un ar sacerējumu, ko es pirms daudziem gadiem vidusskolā uzrakstīju par Nepas ielejas vlndarības vēsturi. Sacerējums iznāca tik labs, ka to publicēja mūsu �ejienes avīze. Pirms uzrakstī�anas es iztaujāju cilvēkus, kas �o laiku piedzīvoju�i. No viņiem daudz ko uzzināju par alkohola kontrabandistiem un par metodēm, kādas tie izmantoju�i. Es uzzināju visu, sākot ar pārdro�iem nakts braucieniem un beidzot ar vīna kannu un krūku pārvadā�anu zārkos. Attiecīgo vīndarītavu īpa�nieki izgudroja visādas atrunas un paskaidrojumus par mantas zudumu. Da�reiz īpa�nieks paziņoja, ka plīsusi kāda caurule un simtiem galonu vīna iztecējis zemē, citi vainoja ugunsgrēkus, kas sapostīju�i mantu, bet da�reiz... da�reiz mucas tika piepildītas ar krāsotu ūdeni, lai, federāliem ierēdņiem ierodoties uz pārbaudi, mucas skanētu kā �ķidruma pilnas. Atkorķē �o pudeli, Sem, un tu tur atradīsi krāsotu ūdeni.

� Vai tā ir taisnība, Katrin? � Sema acis bija samiegtas un skadras.

� Jā. � Atbilde izskanēja �ukstā. Katrīna bija bāla, ūdeņaini zilajās acis jautās sāpes. Galvu viņa piespiedās turēt izslietu, tomēr izskatījās veca, ļoti veca. � Kā... � Balss aizlūza.

� Kā es to izdibināju? � Kellija pabeidza iesākto jautājumu. � Es �orīt runāju ar jūsu dēlu. Man viss zināms ari par tā saukto nelaimes gadījumu.

� Tas bija nelaimes gadījums. � Katrīna pacēla dūrē cie�i sa�ņaugto dzīslaino roku. � Jums jātic. Evana nāve bija briesmīgs, traģisks nelaimes gadījums.

Evans. Viņas vectēvs. Kellija, galvu nodūrusi, skatījās pati uz savām rokām. � Varbūt jūs izstāstīsiet savu versiju par �o notikumu.

� Tas bija tik sen. Tik ļoti, ļoti sen. � Katrīna nevarīgi papurināja galvu. � Es nezināju, man nebija ne jausmas, ka mūsu vīns tiek pārdots nelikumīgi... nezināju līdz tai naktij.

Stāstot Katrīnas balss kļuva aizvien vienmuļāka un neizteiksmīgāka, arī seja bija bez izteiksmes � Evans Dou-ertijs bija vīndarītavas vadītājs. Viņ� pārzināja visu � bilanci, personālu, iepirk�anu, pārdo�anu, visu. Kamēr Kleitons vēl bija dzīvs, Evans sniedza pārskatu viņam. Vēlāk man. � Viņa nolaida roku klēpī. � Vai jums ir saglabājusies kāda viņa fotogrāfija?

� Nē, es nevienu neesmu redzējusi.

� Evans bija izskatīgs vīrietis, iedomīgs, parupj�, spēcīgs, pa�pārliecināts, saprātīgs. Jā, Evans bija ļoti gudrs. Kad sākās prohibīcija, viņam dro�i vien nebija ne mazāko grūtību pievākt no mūsu vīndarītavas vīnu un to pārdot melnajā tirgū, bet pēc tam ar viltotiem rēķiniem, viltotiem pārskatiem un pierakstiem pēdas dzēst. Līdz pat �ai dienai es nezinu, vai viņ� savas nelikumīgās operācijas bija iesācis jau pirms Kleitona un manas aizbrauk�anas uz Franciju vai arī tas sākās tajos divos gados, kamēr mēs bijām prom. Kad atgriezos kopā ar �irāru Brusāru un viņa mazdēlu Klodu, man prātā stāvēja vienīgi vīnadārzu pārdēstī�ana un jaunie dārzi. Par Evana un mesjē Brusāra strīdiem es neinteresējos. Man �ķita vieglāk un vienkār�āk pateikt Kloda vectēvam, lai ļauj Evanam rīkoties un vadīt vīndarī tavu tāpat, kā viņ� to darījis līdz �im. Man �ķita, ka tā būs vislabāk. Kloda vectēvs tikpat kā nerunāja angliski. Kā gan viņ� būtu varējis kārtot darī�anas ar inspektoriem, kā aizpildīt veidlapas? Un kālab viņam būtu vajadzējis to darīt, ja visu nokārtoja Evans?

Katrīnai izlauzās smaga, no�ēlas pilna nopūta. � Es nekad neko nejautāju par viņa darbu vīndarītavā. Varbūt reizēm par �o to mazliet pabrīnījos, piemēram, par to, ka mēs joprojām iepirkām tik lielos daudzumos vīnogas no citiem vīnkopjiem, tomēr parasti es pēc iespējas vairījos uzturēties viņa sabiedrībā. Jau agrāk viņ� lāgiem bija man izteicis �ādas tādas divdomīgas piezīmes, un, ko nepateica mute, to pauda acis. Evans Douertijs bija tāda tipa vīrietis. Kad manu dēlu aukle kļuva grūta un es uzzināju, ka viņ� ir tēvs, es pārskaitos un piespiedu viņu meiteni apprecēt. Viņ� to izdarīja, bet meitu mednieka dzīvesveidu neatmeta. Man �ķiet, viņ� ikvienā sievietē saskatīja medījumu. � Katrīnas balss it kā aizklīda tālumā, skatiens pievērsās kaut kam sen pagāju�am.

Sems uzlika vīna pudeli galdā. � Kas notika tonakt, Katrīn? � �ai mirklī savstarpējās attiecībās norisa gandrīz nemanāma pārbīde. Konfrontācija vairs nebija starp Kelliju un Katrīnu. Nu tā turpinājās starp Semu un Katrīnu.

� Tonakt? � Viņa pameta neredzo�u skatienu Sema virzienā, tad pievērsās tie�i viņam, labu brīdi cie�i vērās mazdēlam acīs, atskārzdama, ka Sems nesamierināsies ne ar ko citu ka tikai ar pilnīgu patiesību. � Bija vēls. Es izgāju pastaigāties. Tonakt jutos nelaimīga, vientuļa un noraizējusies. Man nekad vēl nebija trūcis naudas, nekad es nebiju rēķinājusi un skaitījusi, cik un par ko tērēju. Bet pēc sabrukuma man bija palicis pavisam maz naudas. Pirmais gads, kad sākām attapties, bija ļoti grūts. Es nespēju ar to samierināties. Centos to noliegt, bet tonakt, �ķiet, beidzot biju nākusi pie atziņas, ka vajadzēs vien iztikt ar vīndarītavas liesajiem ienākumiem.

Saulei priek�ā aizslīdēja mākonis, terase iegrima ēnā. Vēj� sapurināja viegli ap kaklu apmesto Kellijas �alli.

� Kad redzēju Klodu tumsā steidzamies uz māju, sapratu, ka man gribas otra cilvēka sabiedrības, kaut vai parunāties ar to pa�u pui�eli. Es viņu pasaucu un vaicāju, kur viņ� tik vēlu bijis. Esot staigājis, bet man viņ� likās noraizējies un neparasti kluss. Domāju, varbūt skolā kas atgadījies un apprasījos, kas viņam īsti kai�. Sākumā viņ� negribēja neko sacīt, bet vēlāk atzinās, ka redzējis Evanu stiepjam no pagraba vīna traukus un ceļam savā automa�īnā. Klodu tas gau�i mulsināja. Atceros, viņ� man jautāja: "Vai mesjē Douertijam vajag tā darīt?" Es mēģināju iedomāties iemeslu, kāpēc gan Evanam vajadzētu noņemties ar krau�anas darbiem nakts vidū, kad palīgos nav neviena strādnieka. Ta�u neko nevarēju izdomāt. Teicu, lai Klods iet mājās pie vectēva un neraizējas, bet pati aizie�u un ar Evanu parunā�u. Pēdīgi es viņu tie�ām pagrabā atradu. Pirms ieraudzīju, izdzirdu viņu svilpojam. Viņ� stiepa lielās krūkas ar vīnu...

� Kur jūs tās nesīsiet? � Katrīna iestājās �ķērsu ejā, kam gar abām pusēm bija steķi ar vīna mucām.

� Nu, nu, nu! � Evana mute savilkās laiski glaimīgā smaidā, bet nekautrīgās tum�i pudeļzaļās acis nomēroja Katrīnu. Viņai pār augumu pārskrēja karstums, kaut apak�zemes alā bija visai vēsi. � Oho, pati atraitnes kundze � un glu�i viena. Ak tad beidzot vientulība jūs nomāc gan un jūs meklējat sabiedrību.

� Es jums kaut ko jautāju.

� �ite pagrabā ir pamatīgi vēss, vajadzēja gan uzvilkt kaut ko siltāku par to plāno blūzīti. � Viņ� nolika krūkas zemē. � Uzmetiet manu �aketi, kamēr vēl neesat galu dabūjusi.

Viņ� viegli nopurināja �aketi. To velkot nost, zem rūtainā krekla iespīdējās gludie muskuļi, un neviļus tos pamanīja arī Katrīna.

� Man nevajag jūsu �aketes, � Katrīna centās viņu atsaldēt gan ar balsi, gan ar acīm.

Ta�u uz Evanu tas neatstāja nekādu iespaidu, un viņ� nāca Katrīnai klāt. � Kā ne, vajag gan. � Katrīna turējās stingri, saprazdama, ka, izrādot jebkādu pieļāvību, viņa zaudēs autoritāti. � Klausiet man! Apliksim to jums ap pleciem, redzēsiet, cik būs silti:

Kad Evans pasniedzās, lai apliktu �aketi Katrīnai ap pleciem, viņa gribēja atkāpties, lai nebūtu aizsniedzama, un tomēr palika nekustīgi stāvam, kamēr Evans, �aketi viņai aplicis, savilka apkakles atlokus cie�āk ap kaklu. �akete vēl glabāja viņa siltumu un vīrie�a ķermeņa smar�as. Katrīnai aizrāvās elpa.

� Re nu! Vai tad nav labāk? � Turēdams �aketes atlokus, viņ� ar īk�ķi pacēla tās zodu un viegli noglāstīja.

Katrīna palika ledaina, kā bijusi. � Es gribu zināt, kādā nolūkā jūs kraujat tās vīna krūkas savā automa�īnā. � Viņa neļāva nedz novērst valodu uz ko citu, nedz Evanam viņu apvārdot.

� Protams, pārdo�anai. � Evans pa�apzinīgi pasmaidīja un lēnām pārlaida skatienu pār Katrīnas seju.

� Kam pārdot?

� Vienam pazīstamam puisim Sanfrancisko. � Palaidis vaļā �aketes atlokus, viņ� ar pirkstu novilka Katrīnai gar vaigu. � Man aizvien licies, ka jūsu āda ir ļoti maiga. Un varu derēt, ka tāda tā ir viscaur.

Katrīna atgrūda viņa roku. � Kas tas ir par cilvēku tur � Sanfrancisko?

Evans plati pasmaidīja. � Ak, vai zināt, es neparko nevaru atcerēties viņa vārdu.

� Tāda pārdo�ana ir nelikumīga. Jūs pievācat manu vīnu un pārdodat to melnajā tirgū. Man gan būtu vajadzējis to redzēt jau agrāk. � Nu jau viņa bija pārskaitusies.

� Nu, nu, par to nu gan jums nav jāuztraucas, � Evans dūdoja, it kā mīlīgi rādamies. � Jūs uzkraujat sev pārāk smagu nastu. Pārāk daudz nostrādājaties. Es saprotu, ka tā var izbēgt no vientulības. Naktīs dro�i vien ir vēl ļaunāk, ja trūkst vīrie�a roku, kas paauklē. Tas laikam gan ir ļoti sāpīgi.

Evana rokas slīdēja pār viņas pleciem.

� Liecieties mierā! � Katrīna dusmīgi parāvās sāņus. � Jūs esat mani iepinis kontrabandas darījumā. Vai apjēdzat, kas notiks, ja jūs pieķers?

� Nelauziet par to savu skaisto galviņu! Nekas nenotiks. Tāpat kā nav noticis līdz �im. � Viņ� pagriezās tā, lai varētu ieskatīties Katrīnai sejā.

� Līdz �im? � Pirmā sajūta bija dusmas, bet tām tūdaļ sekoja bailes par sekām, kādas Evana darbība varētu radīt viņai. Katrīna pakāpās atpakaļ � nevis no Evana, bet gan attālinot domu, kas var notikt. � Vai jūs neapjēdzat � ja tiksiet pieķerts, man atņems atļauju vīna raudzē�anai, konfiscēs vīndarītavu. Es zaudē�u visu, itin visu.

� Es rīkojos piesardzīgi. � Evans piegāja atkal viņai tuvāk, balss plūda saldi kā medus. � Apsolu, ka rīko�os ļoti uzmanīgi. Uz Evanu jūs varat paļauties, kā esat paļāvusies vienmēr. Vai gan jūs to nezināt? Kā �ī vīnda-rītava pēdējos gados ir varējusi pastāvēt un nest peļņu? Skaidrs, ka ne ar baznīcvīniem. Nē, es esmu parūpējies, lai jūs saņemat savu daļu peļņas.

� �ie darbi jums jāpārtrauc. Risks ir pārāk liels. � Katrīna spēra vēl soli atpakaļ, bet atdūrās pret vīna mucu steķiem.

� Tātad jūs tomēr raizējaties par mani. Tas man patīk. � Viņ� atspieda abas plaukstas pret ozolkoka mucu, Katrīna palika starp viņa rokām kā būrī. � Man jūs patīkat ne ar to vien.

Katrīna ar abām rokām atgrūdās no Evana krūtīm, lai viņu noturētu no sevis tālāk. � Es neraizējos par jums, � viņa nikni atcirta. � Es raizējos par sevi!

� Ir gan jums acis � kā karstas zilas liesmiņas. Aizvien esmu jutis, ka zem �ā zilā ledus kvēlo uguns. � Ar vienu plaukstu viņ� apkļāva Katrīnas vaigu.

Katrīna mēģināja viņu atvairīt, pasviezdama prom galvu, ta�u tas neizdevās. � Liecieties mierā! Atstājieties no manis! � Viņa centās Evanu atgrūst, atbrīvot sev ceļu, tikt no viņa projām. Bet Evans neklausījās, pa�āva otru roku uz priek�u un apskāva viņu ap muguru.

� Jūs ta�u īstenībā nemaz negribat, lai lieku jūs mierā. Vai man tie�ām tas būtu jādara? � viņ� klusu un pa�paļāvīgi dūdoja.

� Jā! � Katrīna nikni atmeta galvu, lai apsvilinātu Evanu ar niknu skatienu, bet tūliņ saprata, ka pieļāvusi kļūdu, jo Evans satvēra viņas galvu plaukstās un pie-plaka viņai pie lūpām.

Viņa pretojās, turēja lūpas sakniebtas, bet viņ� liegi skrubinājās ap tām ar zobiem, tad saņēma lūpas mutē, nelikdamies ne zinis, ka viņa, gan ar rokām, gan augumu izlocīdama, pūlējās atbrīvoties. Kad Katrīna laida darbā dūres, viņ� tikai nogulgoja sīku smiekliņu.

� Me�a kaķe, ko? Tās gan prot jauki murrāt. Gan jau arī no tevis to izdzirdē�u. � Ar krūtīm iespiedis Katrīnas rokas starp viņiem abiem Evans ar lūpām �ubinājās viņai gar kaklu, taustīdams satraukto pulsu.

Ievaidēdamās aiz nespēka un nevarības, Katrīna aizvēra acis, ienīzdama, nicinādama rupjo uzbrucēju, kas viņai atgādināja tos laikus, kad viņu bija mīlējis Klei-tons, kad Kleitona lūpas bija slīdēju�as pār viņas seju un kaklu, kad Kleitona rokas bija viņu satrauku�as un skurbināju�as, vilkdamas sev klāt, mācīdamas un rādīdamas, cik brīni�ķīga ir vīrie�a un sievietes tuvība. Viņa tik gau�i sailgojās pēc tā visa, pēc satraukuma, alkām un smeldzes, kas vēr�as neprātīgā līksmē.

Atmiņās iegrimusi, Katrīna neapjauta, ka ar pirkstiem ieķērusies un cie�i turas Evana krekla krūte�ā. Viņa neapjauta, ka augums saspringst, meklējot tuvību. Nekā viņa neapjauta līdz brīdim, kad krūtis skāra vēsums, to viņa sajuta īsu mirkli, pirms vīrie�a cietā roka pieskārās krūtīm.

� Nē! � Katrīna rāvās atpakaļ, sita, spēra, pūlēdamās atbrīvoties. � Laidiet mani vaļā! Vai dzirdat? Laidiet vaļā!

� Vai dzirdējāt ko kundze saka? � To sacīja zēns, pūloties runāt vīri�ķīgā balsī.

� Klod! � Katrīna gandrīz klieg�us iesaucās, atvieglota ieraugot savus gadus pāraugu�o spēcīgo puisi ar drūmi niknu izteiksmi sejā.

Evans atskatījās pār plecu. � Paskat vien, padevīgais kucēns atkal sekojis pa pēdām. Sūtīsim viņu mājās, ko? � Pagriezies atpakaļ pret Katrīnu, viņ� iesmējās. � �is vēl ir par jaunu, lai saprastu, kā mums ap dū�u. � Viņ� ar gurniem cie�i piespiedās Katrīnai, lai tā sajustu viņa vīrietību. � Vācies nu, puikiņ, prom! Kundzei tava palīdzība nav vajadzīga.

Katrīna sarauca pieri, mēma aiz pārsteiguma par Evana vienaldzīgo izturē�anos pret Kloda klātbūtni. At-jēgusies viņa iesaucās: � Jūsu palīdzību ne tik! � Un viņa atkal lūkoja izrauties no Evana roku gūsta, tomēr viņ� tikai pasmējās par tās veltīgajiem pūliņiem.

Pēk�ņi klāt bija Klods un metās starpā, mēģinādams Evanu atraut no Katrīnas. Evans pagriezās un ar vienu vienīgu sitienu aizlidināja zēnu atmuguriski, tā ka tas saļima uz akmens klona. Katrīna nepaguva aizbēgt, jo Evans tūdaļ viņu sagrāba aiz rokas.

� Vācies ārā no �ejienes! � viņ� uzbļāva Klodam � Taisies, ka tiec, iekams neesmu tevi aiztriecis kā

suni ar ie�miegtu asti. � Viņ� nosmējās, redzēdams, ka Klods niknumā satumsu�u vaigu rau�as kājās. � Tā, nu mums būs miers. � Viņ� no jauna pievilka Katrīnu sev klāt, pasmaidīja un sacīja:

� Skaidrs, ka tev mazliet bail. Tik ilgi iztikusi be�ā. Nebaidies, es pavisam lē...

� Nē! � Tā drīzāk bija tikai skaņa, nevis vārds, kad Katrīna lūkoja iespiest elkoņus kā ķīli starp viņiem abiem.

Noskanēja dobj� būk�ķis, un Evans apklusa ar baisu pārsteiguma izteiksmi sejā. Katrīna stingi noraudzījās, kā viņam pārgrie�as acis un viņ� saļimst uz klona. Klods patiesās �ausmās nolūkojās Katrīnā.

� Klods viņam iesita, aizstāvot mani, un Evans bija pagalam, � Katrīna skaidroja. � Klodam nemū�am nebija prātā viņu nogalināt. Tā bija drausmīga nejau�ība, un es sapratu, ka man jāpanāk, lai tas izskatās pēc nelaimes gadījuma.

� Kāpēc? � Sems neizpratnē paliecās uz priek�u. � Tu ta�u varēji izsaukt policiju?

� Un pieļaut skandālu, ko izraisītu izmeklē�ana? � Katrīna papurināja galvu. � Kā gan es būtu varējusi izskaidrot, kāpēc tik vēlu vakarā, gandrīz nakti, biju gājusi uz pagrabiem, lai runātu ar Evanu Douertiju? Mēs abi zinājām, ko cilvēki domās. Vēl tagad tas ir sare�ģīti, bet tolaik bija daudz ļaunāk. Vai es gan drīkstēju ļaut, lai policija atklāj viņa kontrabandista gaitas? Tas būtu nozīmējis zaudēt visu. Un Klods... Klodam bija tikai se�padsmit gadu. Viņam tiktu izpostīta visa dzīve.

� Un tad jūs noripinājāt mucu no steķiem, lai izskatītos pēc nelaimes gadījuma, � Kellija ierunājās un domāja par savu tēvu. Diezin vai Katrīna kaut reizi iedomājusies par citu cilvēku dzīvi, kas ar viņas rīcību tika sagandēta uz laiku laikiem? Evana Douertija nāve nozīmēja, ka viņa dēlam vajadzēja uzaugt bez tēva un viņai pa�ai tika nolaupīts vectēvs.

� Jā, to es izdarīju. Vajadzēja panākt, lai Evana nāve izskatās pēc nelaimes gadījuma, � Katrīna noteica, lēni palocīja galvu un aiz pārguruma likās sarukusi pavisam maziņa. � Pēc brī�a pagriezusies, es ieraudzīju Gilu � viņ� lūkojās manī ar saltu apsūdzību skatienā. � Viņa paberzēja delmus, it kā atmiņas būtu uzvēdīju�as saltumu. � Līdz �ai dienai neesmu spējusi izdibināt, kā viņ� tur bija nokļuvis. Viņam piemita tāds niķis � izsekot cilvēkus, slepus piezagties tiem klāt. Varbūt arī tonakt tā bija viņa parastā spēlīte. Gils nekad par to nav runājis. � Katrīna pāri galdam paskatījās uz Kel-liju � pazemīga, lūdzo�ām acīm, kas gaidīja izpratni.

� Evana nāve bija nelaimes gadījums.

� Jā, � Kellija klusi piekrita, no�ēlodama, ka bija kaut bridi vēlējusies uzzināt patiesību par Katrīnas Rat-led�as leģendu.

� Un tagad atvainojiet mani! � Katrīna nomurmināja, pasniegdamās pēc spieķa. � Esmu ļoti nogurusi. Kādu brīdi atlik�os un pagulē�u.

Sems tūdaļ piecēlās, atvilka krēslu un palīdzēja Katrīnai piecelties. Tik norūpēju�os un gādīgu Kellija viņu nekad vēl nebija redzējusi. � Vai tu jūties labi? � viņ� klusu apvaicājās.

Baltā galva izslējās, ta�u tā bija no�ēlojama viņas parastās pa�pārliecības ēna. � Protams.

Tas viss bija jāuzzina, ne soli nenokļūstot tuvāk patiesībai par tēva vainu vai bezvainību, Kellija nodomāja.

� Katrīn, � viņa ieteicās un nogaidīja, līdz vecā sieviete pagrie�as. � Es ne reizes jums neesmu jautājusi par to viesību nakti � vai jūs pie vīndarī tavas redzējāt vēl kādu?

� Vēl kādu? � Acīs ieplaiksnījās sāpes.

Varbūt tās bija bailes? � Redzējāt, vai ne?

Acis blāvi aizmiglojās. � Kad pieliecos paraudzīties, vai Emīls varbūt vēl ir dzīvs, un pacēlu acis, tad ieraudzīju spoku, tikai spoku. Mazu zēnu ar saltu apsūdzību acīs. Viņ� pazuda, kamēr es vēl uz viņu skatījos.

Kellija juta Sema dusmīgo skatienu, kad Katrīna lēnām devās uz terases durvīm. � Vai tev tie�ām vajadzēja to jautāt? � Viņ� atgriezās pie galda.

Nevarīgā plecu paraustī�ana nebija nekāda atbilde. � Tu domā, ka viņa tonakt redzēja Gilu?

� Es domāju, ka viņa redzēja tie�i to, ko sacīja, � spoku.

Tas skanēja ļoti pārliecino�i. Tikai Kellija diem�ēl spokiem neticēja, ja vien tie nebija ar miesu un asinīm.

Bibliotēkas istabas panelētās sienas silti mirdzēja rīta saules gaismā, kas bagātīgi plūda iek�ā pa logiem. Kellija lēnām pārstaigāja lielo telpu, te pārvilkdama pirkstu pār ādā iesietajiem klasiķu darbu sējumiem, te aplūkodama milzīgu palielināmo stiklu uz rakstāmgalda. Klusumu pārtrauca pakluss telefona zvans. Kellija nelikās to dzirdam; gan klausuli pacels misis Vārgesa vai Katrīna. Nemiera tirdīta un satriekta, ka nav tikusi ne soli tuvāk atrisinājumam, viņa piegāja pie loga.

Izlauzās smaga nopūta. Iepriek�ējā diena nekā jauna nebija devusi. Greizi pasmīnējusi, Kellija atcerējās, ka glu�i tā nav vis. Viņa bija kļuvusi par ģimenes noslēpumu līdzzinātāju, un �ī nasta viņai nepavisam nepatika.

� Jūs aicina pie telefona, mis Duglasa. � Uz sliek�ņa stāvēja saimniecības pārzine, kā vienmēr pienākusi bez skaņas.

� Paldies, misis Vārgesa! � Kellija aizgāja pie rakstāmgalda un pacēla papildaparāta klausuli. � Kellija Duglasa klausās.

� Kellij! Te Hjū.

� Hjū. � Viss, par ko viņa pēdējās dienās bija pati sev aizliegusi domāt, atmiņā pēk�ņi atdzīvojās. � Kā iet? Kā Dīdi tika galā ar Treivisu � labi?

� Izdevās labi. Es tev zvanu tāpēc...

-Jā?

� Tev jasazinās ar savu aģentu, Kellij. Mums te sākas da�ādas pārrunas, un viņ�, cik noprotu, nejūtas īsti dro�s kaut ko izlemt, iekams nav aprunājies ar tevi.

� Kādas pārrunas? � Kellija neapzināti paslēja zodu pārliecībā, ka atbilde viņai jau zināma.

� Kellij! � Hjū viņas vārdu izdvesa kā nopūtu, kurā skanēja gan rājiens, gan no�ēla. � Man ta�u nevajadzēs tev to visu vārdu pa vārdam noskaitīt priek�ā.

� Vajadzēs gan.

Sekoja ilga pauze, tad no jauna smaga nopūta. � Ak Dievs! "Sniedziet jel a�i man biķeri vīna, lai rodu es vārdus gudrus, ko teikt," � Hjū nomurmināja citātu.

� Liecies mierā ar gudriem vārdiem, Hjū, mēģini labāk ar patiesību.

� Man �ķiet, tev pa�ai viss skaidrs, Kellij.

� Protams. Kā pie mums Aiovā mēdz sacīt: skaidrs kā vara poga vepra ausi, � Kellija asi atcirta. � Sadomāju�i atdot manu programmu kādam citam, vai ne? � Viņa negaidīja, līdz Hjū to apstiprinās. � Vari viņiem manā vārdā pateikt, ka es cinī�os � ar lielu troksni un ar visu sparu, turklāt līdz pat galam. Tēvs manā mū�ā sagādājis pietiekami daudz cie�anu. Nepieļau�u, ka viņa dēļ man vajadzētu zaudēt ari darbu un karjeru.

� Kellij, neuztver to tik personiski!

� Tu maldies, Hjū. Tas jāuztver un es to uztveru ļoti personiski.

� Lūko saprast! Tava personība, cilvēku iespēja tev uzticēties nesenajos notikumos ir stipri cietu�i.

� Es to saprotu. Bet tikpat labi saprotu ari to, ka viss ir labojams.

� Kā? � Balss nespēja slēpt Hjū �aubas.

Gatavas atbildes Kellijai nebija. � Izeju varbūt varētu

rast, ja jūs mazāk gudrotu par to, ko iecelt manā vietā, bet vairāk mēģinātu stāvokli labot. Es nebūt neesmu vienīgais cilvēks, kam viens no vecākiem bijis alkoholiķis un kas cietis gan no fiziskiem, gan garīgiem pāridarījumiem. Varbūt es varētu intervēt kādu pla�i pazīstamu personu ar līdzīgu bērnību, kur� tomēr dzīvē ticis uz priek�u, pārvarot un it kā izpērkot smago bērnības mantojumu. Tad sabiedrība varbūt mani uztvers, �ās personas dzīvesstāsta ietekmēta. Ir iespējams kaut ko darīt, Hjū.

� Varbūt. � �aubas balsī bija mazināju�ās, tā skanēja drīzāk domīgi.

� Lai būtu ka būdams, Hjū, savam aģentam es piezvanī�u � lai viņ� nolīgst kādu Sabiedrisko attiecību firmu, kurai būs jāpārskata zaudējumi un jāizvērtē to la-bo�ana. Ja priek�niecība grib ar mani apspriest to, esmu ar mieru. Bet neko vairāk.

� Saprotu.

� Ceru, ka saproti, Hjū, ceru. � Ķelli ja nolika klausuli un pēk�ņi juta skaudru nepiecie�amību pēc svaiga gaisa.

Pla�i atvērusi durvis no halles uz terasi, viņa devās ārā. Saules siltumu kārodama, viņa izgāja no lielās mājas mestās ēnas. Rīta klusumu pār�ķēla ass sirēnas kauciens. Kellija pūlējās nedomāt, ka tam varētu būt kāds sakars ar tēvu.

Nokāpusi no terases, tālāk viņa gāja pa zālienu, kas noklusināja katru soli. Pusceļā uz mūrēto balustrādi, kas zālienu sargāja no kraujas nogāzes, Kellija ro�u-dārzā izdzirda balsis. Pagājusies vēl gabaliņu, viņa ieraudzīja Natāliju Fu�ēru Kleja Ratled�a rokās.

Baronese pēk�ņi atrāvās no Kleja lūpām, atstūma viņu un atbrīvojās no apskāviena. Klejs kaut ko sacīja, Natālija papurināja galvu, un acis nodūrusi, ātriem soļiem nāca uz terases pusi. Kelliju viņa neredzēja. Klejs acīm redzami dusmīgs pagriezās un devās cauri dārzam uz ceļu, kas veda apkārt mājai līdz galvenajai ieejai.

Natālija ieraudzīja Kelliju tikai tad, kad atstatums starp viņām bija vairs tikai viens solis. Iztrūkusies viņa palūkojās uz Kelliju, tad pameta skatienu atpakaļ uz ro�udārzu un parāvās soli sāņus. Viņa bija bāla un satraukta.

� Jūs redzējāt, � Natālija klusu noteica.

� Redzēju jūs kopā ar Kleju. Tas mani nepārsteidz. Es jau sen vēroju, ka jūs abus kas saista. � Kellija redzēja neveiklību un vainas apziņu baroneses sejā, kad tā novērsa skatienu.

� Lūdzu, nav tā, kā jūs domājat, tas viss ir beidzies. Es vairs nespēju paciest, ka viņ� man pieskaras. � Nepatikas vieglās trīsas, �ķiet, bija nemākslotas. � Nupat es viņam to pateicu, bet viņ� neparko negrib klausīties.

� Vai jūs nebijāt ro�udārzā ari tanī bridi, kad tika nogalināts jūsu virs? � Kellija uz labu laimi minēja.

� Jūs ta�u bijāt aizgājusi tikties ar Kleju?

� Jā, mēs bijām kopā. � Viņa nervozi paberzēja roku un izskatījās patiesi satraukta.

� Un Emīls jums sekoja, vai ne?

Natālijas izmocītās brūnās acis vērās Kellijā, bet viņa neatbildēja. Atbilde ari nebija vajadzīga. � Es nedrīkstēju, man nevajadzēja nekad ar viņu to visu uzsākt. Tā bija kļūda.

� Un kas notika? Vai virs jūs pieķēra abus kopā? � Kellija runāja klusu, jautājumus uzdodama citu pēc cita.

� Vai izcēlās strīds? Vai Klejs viņam iesita? Vai viņi cīnījās?

� Nē. Nē!

� Viņa bija nobijusies, Sem. � Kellija sēdēja uz betona balustrādes platās, metālā kaltās malas, no kuras varēja tālu pārredzēt ieleju.

Rieto�ā saule lēnām laidās aiz vakaru puses kalniem, liedama pār visu zemi sārtenu gaismu. Vlnadārzi, ozolu puduri, ēkas, viss mirktin mirka dzintarainā zeltai-numā. Sems stāvēja Kellijai blakus ar vienu kāju zālē, otru atspiedis pret balustrādes �ķērsre�ģi, rokas pret saslieto ceļgalu sakrustojis.

� Nobijusies? No kā? � viņ� jautāja, tikai lai Kellijai izpatiktu, jo tie�i to viņa gaidīja.

� Nezinu. � Kellija birdināja saujā atlupu�ās betona drumsliņas. � Varbūt viņai tagad bail no Kleja tāpēc, ka viņ� nogalinājis baronu. Varbūt ari tāpēc, ka to izdarījusi pati. Bet varbūt viņa tikai baidās par to, ka cilvēki būs pamanīju�i viņas neuzticību vīram. Varbūt ir vēl kaut kas cits, ko viņa patiesi un no sirds no�ēlo. � Kellija pacēla galvu un samiedza acis, lai paskatītos saulē, kas jau vērtās ko�i sarkana. � Kas lai uzmin viņas prātus. Bet kāds te melo, Sem. Viņa apgalvo, ka bijusi kopā ar Kleju. Un Gils saka to pa�u. Bet ja nu tai brīdī, kad tika nogalināts barons Fu�ērs, Klejs nav bijis kopā ne ar vienu, ne ar otru no viņiem? Un kā to lai pierāda?

� Tu to nevari pierādīt. � Sems pa�ķieba galvu pret Kelliju. � Izstāsti policijai, ko esi uzzinājusi, tālāk lai viņi rīkojas pa�i. Tas ir viņu darbs.

� Kā tad � pie stāsta, kas jau tāpat ir pietiekami sensacionāls, jāpiemet vēl tikai pa �ķipsniņai seksa un neuzticības, � Kellija pretojās. � Ko tad lai es galu galā policijai stāstu? To, ka Natālija Fu�ēra man atzinusies savā mīlas dēkā ar Kleju Ratled�u, ka viņa bija aizlavījusies uz satik�anos ar �o, bet Emīls zadzies viņai nopakaļ? Pilnīgi pietiks, ja viņa noliegs, ka tā ir teikusi. Un Klejam alibi jau ir bez visa tā. Tas ir viss, ko varu bilst pret viņiem. Pierādījumu man nav.

Sems vairs negribēja par to runāt. � Policisti domā, ka atradu�i ugunskura vietu, kur tavs tēvs, iespējams, nak�ņojis, � gravā pie vecās kokvilnas vērptuves. Nometnes vietu atradis policists, kuram savukārt kāds tūrists paziņojis, ka redzējis kūpam dūmus.

� Kur tu to uzzināji? Ziņās es neko tādu nedzirdēju.

� Man �opēcpusdien ceļā gadījās viens jātnieku policists. Tas man pastāstīja. Tai pusē apkārtne ir diezgan me�onīga. Policija nolēmusi to nogabalu aplenkt, un viņ� ārā netiks. Pagaidām palīgā tiek ņemti suņi, lai pārbaudītu, vai no ugunskura vietas tālāk neved kādas pēdas.

� Vai policija ir tik pārliecināta, ka tas bijis viņ�?

� Tur atrasts plastmasas maiss ar konserviem un kreklu, kas atbilst tevis aprakstītajam. Ja veiksies, rīt viņ� būs atpakaļ dro�ībā.

Cik pieklājīgi teikts, lai nebūtu jāsaka "atpakaļ cietumā", Kellija nodomāja. Atpakaļ cietumā, apsūdzēts slepkavībā. Kellija noraudzījās uz ziemeļiem, kur pret apvārsni pacēlās cukurgalvai līdzīgais Svētās Helēnas kalns.

� Tev vajadzētu būt priecīgai. � Sems runāja vēsi un mierīgi.

� Es esmu. � Bet vai tie�ām?

� Diezin cik priecīgi neizklausās.

� Man pietiks laika izpriecāties, kad viņ� pa īstam būs notverts. Līdz tam laikam... � Kellija nopurināja betona drumsliņas no rokas, � ...vēl paliek jautājums par viņa vainu. Turklāt kur� melo un kāpēc? Man ir jāizdomā iespēja, kā izkratīt īsto patiesību.

� Liecies mierā, Kellij!

� Likties mierā un neko nedarīt? Sem, varbūt viņ� ir bez vainas.

� Un varbūt ir vainīgs. � Sems nocēla kāju no re�ģiem un izstiepās taisns. � Nav tavs darbs to noskaidrot.

� Bet neviens cits ta�u pat nemēģina. Visi nolēmu�i, ka viņ� ir vainīgs, un cauri.

� Tāpēc jau tev nav tur jāiepinas. Tam ar tevi nav nekāda sakara, un es negribu redzēt tevi ierautu �ai nejēdzīgajā virpulī.

� Kāpēc? � Kellija pietraucās kājās, no Sema vārdiem viņai sametās salti. � Tāpēc, ka viņ� ir �ūpa un nemiera cēlājs?

� To sacīji tu, nevis es. Un kas tad ir, ja viņu notiesās un viņ� sēdēs cietumā par to, ko nav izdarījis, Kellij? � Sems izaicino�i noprasīja. � Pēc tam kad viņ� tev sagādājis elli zemes virsū, viņ� ir pelnījis ne to vien. Tāpēc nejaucies tur iek�ā! Lūdzama, turies malā!

� Es nespēju. Viņ� ir mans tēvs, � Kellija atcirta.

Sems noskatījās viņā ilgi un nīgri. � Pirmo reizi

dzirdu, ka tu viņu tā nosauc.

� Kāda tam nozīme? No tā nekas nemainās.

� Vajadzētu mainīties. Tu, Kellij, labāk nekā jebkur� cits zini, ka viņ� nav tavu pūļu vērts. Neliecies vairs gar to ne zinis!

� Es nevaru. Un tā nerīko�os. � Viņa gribēja paiet Semam garām, bet viņ� aizstājās ceļā.

� Kāpēc? � viņ� no jauna atsāka. � Vai tu domā, ka viņ� tev pateiks paldies, ja tu pierādīsi, ka viņ� nav vainīgs? Tikko izkļuvis no cietuma, viņ� tūliņ piedzersies. Vai tu tie�ām to nesaproti? Bet varbūt tu iedomājies, ka viņ� beidzot tevi iemīlēs?

Kellija tomēr pagāja Semam garām, acīs viņai riesās asaras. Visu ceļu līdz pat mājām Kellija ar tām cīnījās, ar katru elpas vilcienu krūtīs kaut kas iesmeldzās. Viņu plosīja nenosakāmas jūtas, tomēr dusmas ņēma pār visām virsroku. Paspērusi pirmos trīs soļus hallē, Kellija pagriezās un aizsteidzās uz bibliotēku.

Piegājusi pie rakstāmgalda, viņa parakņājās pa atvilktnēm, līdz sameklēja telefona abonentu sarakstu. Ātri pārvilkdama pirkstu pār R burtu, līdz atrada vajadzīgo, viņa nospieda ciparus un gaidīja.

� Vai varētu runāt ar misteru Ratled�u? � viņa sacīja balsij līnijas otrā galā.

� Kas, lūdzu, jautā?

� Mis Duglasa. � Atsēdu�ies uz rakstāmgalda malas, viņa gaidīja.

Beidzot atsaucās Gils Ratled�s. � Jā, mis Duglasa? Ar ko varu pakalpot? Tikai runājiet, lūdzu, īsi! Man �ovakar ir viesi.

� Saruna būs pavisam īsa, mister Ratled�. � Kellija runāja mierīgi, vēsi, neļaudama balsi ieskanēties dusmām, kas kūsāja zem tēlotā miera. � Vispirms gribu jums paskaidrot, ka Katrīnai par �o sarunu nekas nav zināms. Tā attiecas tikai uz jums un mani.

� Ko jums vajag? � viņ� strupi noprasīja.

� Es zinu, ka jūs nebijāt kopā ar savu dēlu tai bridi, kad tika nogalināts barons. Ja manam tēvam jāuzņemas atbildība par �o gadījumu, tad būs tikai taisnīgi, ja viņ� par to saņems kompensāciju.

� Ko jūs gribat sacīt?

� Pa�reiz es nevienam nesaku itin neko. Tas, protams, var mainīties.

Gila balss pieklusa līdz niknai murminā�anai. � Tā ir izspie�ana!

� Skarbi teikts, mister Ratled�! Man vairāk gan prātā bija lieti�ķs darījums. Padomājiet par to! Parunāsim par to vēlāk. � Kellija nolika klausuli un bridi klusēja. Nejauka smeldze pārmāca un aizvējoja niknumu. Viņa viegli pārlaida pirkstus pār telefona aparātu. � Nupat atradu vienu meli, Sem, � viņa �ukstus ierunājās. � Drīz es atklā�u patiesību. Man tā ir jāatklāj.

Pārāk ilgi viņa bija dzīvojusi melos un ar meliem. Bija melojusi par puniem un zilumiem, ko viņai uz-dauzljis tēvs, par lauzto roku, kas ari bija tēva darbs. Un kur tad vēl bezgalīgie meli, ko viņa pati bija dzirdējusi no tēva! Nu katrā ziņā jānoskaidro, vai ari �oreiz viņ� melojis. Jānoskaidro, vai viņ� ir vainīgs vai bez vainas. Tā ir vienvienlgā iespēja viņai nekļūt par upuri � vienīgā iespēja beidzot tikt brīvai.

Visu, ko Kellija darīja, viņa ta�u darīja pati sevis, nevis tēva labā. Tikai viņa nezināja, kā panākt, lai Sems to saprastu. Un viņa neizpratne sāpēja; sāpēja daudz stiprāk, nekā Kellija gribēja atzīt.

Bija jau stipri vēls, kad Sems kāpa aug�ā uz savu istabu, lai dotos pie miera. Visu vakaru viņ� bija nogaidījies, vai Kellija neatnāks pie viņa salīgt mieru. Sems bija cie�i pārliecināts � krietni visu pārdomājusi un apsvērusi, Kellija sapratis, ka viņa vienīgā vēlē�anās ir pasargāt to no turpmākiem sāpinājumiem, kas būs neizbēgami, ja Kellija pārlieku uzticēsies Douertijam, ja cerēs saņemt vairāk, nekā �is cilvēks spēj dot.

Nonācis līdz Kellijas istabas durvīm, Sems palika stāvam. Nebūtu sastrīdēju�ies, viņ� �ovakar varētu iet iek�ā un tur palikt. Bet kas gan liedz to darīt ari tagad? Nevajadzēja nekā vairāk kā tikai ieiet iek�ā.

Nē. Sasodīts, nē, viņ� ir nedomāja atvainoties ne par vienu no pateiktajiem vārdiem. Viņam ta�u ir taisnība. Douertijs nav sagādājis Kellijai nekā cita kā vienīgi sāpes. Beidzot vajadzēja apjēgt, ka tēvs ne par mata tiesu nav mainījies. �is cilvēks bija mū�īgais melis un piedevām ari �ūpa. Pēdējais laiks viņai atmosties un to saprast.

Sems gariem soļiem aizgāja pats uz savu istabu.

Kad Kellija nākamajā rītā kāpa lejup, kāds ducis ceļasomu gan no spīdīgas melnas ādas, gan no puķaina gobelēnveidlga auduma bija saliktas hallē uz marmora grīdas netālu no ārdurvīm.

� Labrīt! � Sveicienam piebiedrojās Katrīnas spieķī�a labi pazīstamais piesitiens pie grīdas.

� Labrīt! � Kellija atsaucās un ar roku norādīja uz bagā�u. � Kā redzu, Natālija po�as ceļā.

� Jā. Pēc kādas stundas vai mazliet vēlāk viņai atbrauks pakaļ. Izmeklētājs beidzot atļāvis saņemt Emīla mirstīgās atliekas apbedī�anai, � Katrīna skaidroja. � Natālija nolēmusi pavadīt zārku uz lidostu. No turienes viņa lidos uz Ņujorku un pēc tam atpakaļ uz Franciju.

� Skaidrs. � Ta�u Kellija nebija domājusi, ka Natālija aizbrauks tik drīz.

� Esiet tik laba un aizejiet uz vīndarītavu paziņot par to Semam! Kantorī patlaban maina telefona vadus, tāpēc brī�am nav iespējams sazvanīties. Ta�u es zinu, ka Sems gribēs sastapt Natāliju un atvadīties.

� Labi, aizie�u, � Kellija apsolīja, tomēr nebija īsti skaidrībā, vai gribētu satikties ar Semu. Vai arī pārāk stipri vēlējās viņu satikt.

Iedama ārā, Kellija iedomājās, ka arī viņai būtu laiks doties projām. Ne jau no ielejas, bet no �ā nama. Sems ne saprata, ne arī atzina par pareizu to, ko viņa darīja. Paliekot �eit, viņa tikai izraisīs jaunus strīdus, skarbu vārdu pārmaiņu. Un viņu attiecībām tik un tā pienācis gals. Vai tāpēc pats labākais nav pazust laikus?

Noklaudzēja automobiļa durtiņas, iztramdot Kellijas domas. Viņa bija nonākusi pie vecās jājamtakas. Pagriezusies viņa ieraudzīja Gilu Ratled�u. Nu īsts spēka un veselības iemiesojums � �ķietami nevērīgi ģērbies gai�zilās audekla biksēs un polokreklā, lauvas krēpēm līdzīgā sudrabainā matu rota nevainojami sasukāta, ik matiņ� savā vietā.

Vakarvakara telefonsaruna tātad iedarbojusies. Kālab gan citādi viņ� būtu te ieradies. To Kellija bija vēlējusies, tie�i to gribējusi panākt, tomēr nebija gaidījusi, ka viņ� jau tik drīz mēģinās satikties.

Gils sveicinot pacēla roku un nāca klāt, laipni smaidīdams. � Jūs esat iznākusi rīta pastaigā, mis Duglasa?

� Esmu ceļā uz vīndarītavu, � Kellija sasprindzināja prātu un atjautu, apzinādamās, ka tie viņai būs nepiecie�ami.

� Kā jūs ieteicāt, es pārdomāju mūsu vakarvakara telefona sarunu. Ir pienācis laiks mums aprunāties.

� Labi. Kad?

� Tūliņ.

� Kā jau sacīju, esmu ceļā uz vīndarītavu. Varat izvēlēties � pavadīt mani turp vai pagaidīt, līdz atgriezī�os.

� Ie�u jums līdzi.

Kellija, plecus paraustīdama, ļāva nomanīt, ka izvēle paliek Gila ziņā un viņai ir vienalga. Līdzko viņa sāka iet pa jājamceļu, Gils piebiedrojās. Pāris soļu viņi nogāja klusēdami.

Beidzot Kellija sacīja: �Jūs mani pārsteidzat, mister Ratled�.

� Tie�ām? � Smaids bija glaimīgs un izaicino�s.

� Jā. īstam komersantam, tādam kā jūs, vajadzētu zināt, ka nav gudri tik dedzīgi mesties darījumu kārto�anā. �āda trauksme liecina par vājumu. � Koku lapotņu noēnotajā, krēslainajā takā tikai vietumis pazibēja kāds saules plankumiņ�.

� Varbūt esmu nolēmis nekādos darījumos ar jums neiesaistīties.

� Tas paliek pilnīgi jūsu ziņā. � Spriedze pieauga, satraukums plosīja Kellijas nervus.

� Varbūt esmu nācis pie atziņas, ka jūs �aujat uz labu laimi, cerot, ka izdosies trāpīt.

� Kaut ko man tomēr ir izdevies iekustināt, vai ne? � Kellija smaidot palūkojās uz vāveri, kas �audījās pa zariem. � Jūs esat atbraucis.

� Es �orīt ar vienu otru sazvanījos, mis Duglasa, un uzzināju, ka jums draud darba zaudē�ana.

� Ā-a, tomēr man paliku�i visai cie�i sakari ar saziņas līdzekļiem, mister Ratled�.

� Man savukārt ir sakari ar juristiem, kas specializējas ķengu apkaro�anā. Es jūsu vietā nestaigātu apkārt pa pasauli, izplatot melīgas apsūdzības.

� Tās noteikti nebūs melīgas, � Kellija apgalvoja, pasmaidīdama, cik vien mīlīgi spēja.

Gils apstājās. � Pierādiet to!

Kellija, kā pa jokam viņu norājot, pa�ūpoja galvu. � Tā mēs nekur tālu netiksim, mister Ratled�. Manam tēvam draud cietumsods uz ilgiem gadiem, ja viņu atzīs par vainīgu.

� Es nekad neiesaistos nevienā darījumā, iekams neesmu izzinājis, ko no tā iegū�u un ko mans partneris spēj likt galdā. Es, mis Duglasa, neticu, ka jūsu rīcībā ir kaut kas vairāk par tuk�u lielību.

�Manā rīcībā ir pietiekami daudz pulvera, lai uzspertu jūs gaisā, � Kellija noteica, atkal pielikdama soli, piespie�ot Gilu darīt to pa�u.

Viņ� izskatījās drūms. � Jūsu joki mani neuzjautrina.

� Tas arī nav vajadzīgs. � Kellija dzirdēja pa ceļu aizbraucam automa�īnu, ta�u caur biezo lapotni to saredzēt nevarēja.

� Liekas, jūs beidzot varētu runāt.

� Par ko jūs vēlētos dzirdēt mani runājam? Par jūsu dēla un baroneses mīlas dēku? Vai varbūt pastāstīt, kā viņa aizlavījās no viesu pulka, lai satiktos ar jūsu dēlu? Nelaimīgā kārtā baronam Fu�ēram bija modu�ās aizdomas, un viņ� tiem sekoja.

� Tuk�a prātujo�ana!

� Nu nē, mazliet vairāk nekā prātuļo�ana gan, mister Ratled�. Tas ir fakts.

� Tādas runas nav mana laika vērtas. Ja jums nav labāka pierādījuma kā �is...

� Ir gan. � Viņi tuvojās takas likumam. Līdz vīnda-rītavai bija atlicis tikai mazs ceļa gabaliņ�. � Piemēram, liecinieks.

� Katrīna?

Sems izkāpa no d�ipa un domīgi noraudzījās uz tē-raudpelēko mersedesu, kas bija piestāts piebraucamajā ceļā. Pieri saraucis, viņ� strauji uzskrēja pa kāpnēm līdz smagajām mahagoni namdurvīm. Lielajā hallē viņ� ieraudzīja Katrīnu kāpjam lejup no aug�stāva.

� Sem! � Viņa priecīgi pasmaidīja. � Labi gan, ka esi klāt. Kellija tev padeva ziņu, vai ne?

� Kellija? � Sems apstājās, un viņa piere vēl vairāk saraucās. � Neesmu Kelliju redzējis.

� Tie�ām? Pirms desmit minūtēm es viņu aizsūtīju uz vlndarītavu. Varbūt viņa gāja pa jājamtaku un tā jūs ceļā izmijāties. Gribēju, lai tu zini, ka Natālija �orīt brauc projām.

� Ak tad tāpēc Gils ir �eit? � Nu Sems ievēroja pie durvīm nokrauto bagā�u. � Vai viņ� vedis Natāliju uz lidostu?

� Gils? � Katrīna pārsteigta noprasīja. � Kāpēc tu tā domā? Viņa tak te nav.

� Piebraucamajā ceļā stāv viņa mersedess.

� Ērmoti gan. � Katrīna paspēra soli tuvāk. � Līdz durvīm Gils nav atnācis. Vai tikai viņ� nav kopā ar Kelliju.

Tiklīdz viņa to izteica, Semam tapa skaidrs � Kellija satikusies ar Gilu. � Sasodīts sievi�ķis, � viņ� nomur-dēja un satvēra cie�āk aizdedzes atslēgu. � Es ta�u viņai sacīju, lai tanī lietā nejaucas. Lai beidz iztaujā�anu.

� Iztaujā�anu? Par Emīla nāvi? Vai tev �ķiet, ka viņa par to iztaujā Gilu?

� Dro�i vien. � Sems sadusmojies apsviedās apkārt un devās uz durvīm. � Brauk�u atpakaļ uz vīndaritavu un paskatī�os, vai viņi nav tur. Man jāparunā ar Kelliju.

� Pagaidi! Es brauk�u tev līdzi.

� Kāpēc? � Sems jau bija pavēris durvis, bet nu apstājās, un, redzot Katrīnas sejā apjukumu un raizes, acis viņam samiedzās pavisam �auras.

� Tāpēc, ka... � Katrīna nepabeidza teikumu, bet nepacietīgi pamāja Semam ar roku, lai pasteidzas.

� Velns parāvis, Ka trin, vai tu tonakt redzēji vēl kādu? � pēk�ņi uz vecomāti saskaities, viņ� noprasīja. � Varbūt tu redzēji Gilu?

Katrīna saminstinājās: � Es... varbūt redzēju.

Sodīdamies Sems atrāva durvis līdz galam vaļā un strauji izmetās laukā.

� Katrīna? � Kellija kā atbalss atkārtoja Gila jautājumu un papurināja galvu. � Nē. Katrīna apgalvo, ka redzējusi Douertiju, manu tēvu... un rēgu � mazu zēnu ar saltu apsūdzību acīs.

Gils it kā izslējās, pirms noprasīja: � Kas tādā gadījumā ir �is noslēpumainais liecinieks?

� Vai es jums minēju, ka biju pie tēva cietumā pirms viņa aizbēg�anas? � Viņi izgāja no takas pēdējā līkuma. Lapotņu tuneļa galā rīta saulē blāzmoja vīndarītavas sārto ķieģeļu sienas. � Mēs, glu�i dabiski, pārrunājām tās nakts notikumus. Viņ� sacīja, ka dzirdējis strīdīgas cilvēku balsis un ap vīndarītavas ēkas stūri paskatījies, kas tur notiek.

� Ak tad jūsu tēvs ir tas liecinieks?!

Kellija nelikās dzirdam nicinājumu Gila balsī. � Protams, viņ� tonakt bija krietni sadzēries. Ar redzē�anu viņam varēja vilties.

� Un to jūs liekat svaru kausos? � Gils Ratled�s saltā zobgalībā, galvu grozīdams, noprasīja. � Nekā jums nav, mis Duglasa. Gan jūs, gan es, mēs abi zinām, ka nevienas tiesas zvērinātie visā pasaulē neņemsies atzīt manu dēlu par vainīgu slepkavībā, pamatojoties uz piedzēru�a �ūpas liecību.

Klejs. Kellija visiem spēkiem pūlējās neizrādīt līksmi. �ai rītā, redzēdama Gilu piebraucam, Kellija dro�i bija zinājusi, ka viņas tēvs nav vainīgs. Tomēr viņai bija licies nepiecie�ams dzirdēt apstiprinājumu. Neapzināti viņa vēl vairāk paātrināja soli.

� Bet zvērinātie varētu viņu atzīt par vainīgu, ja būtu kāds aculiecinieks, uz kura liecību var paļauties kā uz pierādījumu. Ko jūs par to domājat, mister Ratled�?

� Kāds pierādījums? � �okļus sacirtis, Gils izspieda jautājumu.

� Jūs pārspējat pats sevi, mister Ratled�. Nu jūs parādījāt, ko spējat likt galdā.

� Cik?

� Es nebū�u alkatīga. � Viņi bija sasniegu�i klajumu. Līdz vīndarītavas stūrim vairs nebija ne desmit soļu. � Nosakiet to pats!

Gils apstājās. � Pa�reiz man skaidrā naudā nav vairāk par divdesmit tūksto�iem.

Kellija apsviedās apkārt un paskatījās viņam acīs. � Sevi�ķi lielā vērtē dēls jums nav.

� Vēlāk. Pārējo es sadabū�u vēlāk.

� Ak tad darījums uz nomaksu. Arī nav slikti. � Kellija rāmi palocīja galvu. Viņa juta, ka ir izaicinājusi likteni. Redzēdama, ka Gils jau skai�as, Kellija apklusa, jo nepavisam nevēlējās pieredzēt vēl vienu viņa dusmu izvirdumu. � Paklausieties, ko es jums teik�u.

� Nē, tagad es teik�u jums. � Kad Kellija novērsās un dzīrās iet tālāk, Gils sagrāba viņu aiz rokas. � Pierādījums. Kas ir �is pierādījums?

� Kad es dabū�u naudu, jūs saņemsiet pierādījumu. � Kellija cerēja, ka nākamajā tik�anās reizē viņai būs lente ierakstam, gan jau Olijs viņai to neliegs. Protams, tā nebūs nekāda vainas atzī�ana, tomēr lente Gi-lam pierādīs, ka tēvs nav vainīgs.

� Ar to es neesmu mierā.

� Gau�ām �ēl. � Kellija gribēja izraut roku no viņa tvēriena. � Pagaidām jums jāpietiek ar to, ko es sacīju.

� Ne vella! � Cils sa�ņaudza roku cie�āk.

� Laidiet roku vaļā! � Kellija asi pavēlēja. � Man sāp. Es neļau�u sev darīt sāpes.

� Es jums nodarī�u ne tādas sāpes vien, ja neteiksiet, kas, ellē, jums ir zināms. � Viņ� tik spēcīgi pagrieza Kellijas plaukstas locītavu, ka viņa noelsās aiz sāpēm, kas uz�āvās līdz pat plecam.

� Laidiet viņu vaļā!

Kellija pārsteigta ieraudzīja Kloda Brusāra vareno, drukno augumu. Ta�u pirksti, kas turēja viņas roku kā �ņaugā, neatlaidās.

� Mums ar mis Duglasu ir pa�iem sava runā�ana, jūs mūs traucējat. Ejiet savu ceļu! Nu � kustieties! � Gils ar galvas mājienu nikni norādīja Klodam ceļu.

� Līdzko palaidīsiet viņu vaļā, es ie�u projām.

� Paklau, vecais stulbeni!

� Vecais? � Klods ierēcās. � Jūs man sacīsiet, ka esmu vecs? Es? Klods Brusārs? � Sekoja vesela tirāde fran�u mēlē, un viņ� lēni, bet noteikti virzījās abiem tuvāk.

Kellija ieplestām acīm raudzījās uz koka veseri, ko Klods turēja rokā kā ieroci, tāpēc nepamanīja pagalmā iebraucam d�ipu un stūrējam tie�i viņiem klāt. Balsis... tēvs bija dzirdējis divas balsis strīdamies, bet nebija sapratis, kas tiek sacīts. Un arī nevarēja saprast, jo strīds notika franciski.

Veseris. Olijs bija sacījis, ka divus pirkstu nospiedumu komplektus atstāju�i vīndarītavas strādnieki. Un ja nu viens no tiem ir Kloda, � Dievs �ēlīgais, tad ta�u viņai ir pierādījums. D�ipa motors bija apklusis, un pagalmā atkal iestājās klusums.

� Jūs, � Kellija nomurmināja, tad mazliet skaļāk to atkārtoja, paceļot galvu un ieskatoties Klodam acīs. � Tad jūs bijāt tas, kur� tonakt strīdējās ar baronu Fu�ēru, tas bijāt jūs, Klod?

� Ko? � Gils apstulbis klusi iepīkstējās, un viņa roka no�ļuka no Kellijas plaukstas locītavas.

� Vai tad tas nebijāt jūs, Klod? � Kellija nerimās, vērodama, kā vecais vīrs saminstinās un kļūst pelēcīgs sejā. Ar acs kaktiņu viņa redzēja ātri tuvojamies divus stāvus, � laikam Sems un Katrīna, viņa nodomāja, tomēr nenolaida acis no Kloda.

� Viņ� teica... es esot pārāk vecs. � Kloda tum�ajās acīs parādījās apjukums, no�ēla, pat sāpes. � Viņ� sacīja, ka pieņem�ot �ite manā vietā jaunāku cilvēku. Viņ� negribēja pat klausīties, ko saku. Es mēģināju...

� Tātad jūs viņu nositāt? � Kellija to izteica maigi, uzmanīgi, cenzdamās lūg�us Klodam izlūgties atzī�anos. Kāds asi un skaļi ievilka elpu, bet Kellija neļāva �ai skaņai sevi novērst no Kloda.

� Viņ� sacīja � viss jau esot izlemts. Viņ� bija tik aizņemts, tik steidzīgs, grūda mani nost no ceļa, un es... � Likās, vārdi �ņaudz viņam kaklu ciet.

Kellija tos izteica viņa vietā: � Un jūs viņam iesitāt?

Klods tikai vienreiz palocīja galvu, tad viņam acis aizmigloja asaras un viņ� strauji pagrieza lielo galvu pret Katrīnu. � Madam, tas bija negadījums, es tak negribēju tik stipri, man ne prātā...

� Nesaki vairāk neko, Klod! � Katrīna nostājās viņam blakus, uzlika plaukstu uz viņa rokas, pati tikko valdīdama asaras. � Lūdzu, Klod, nesaki vairs neviena vārda, iekams neesmu tev sameklējusi advokātu! � viņa pamācīja, kaut īstenībā tā bija pavēle.

Nu tas ir galā. Kellija juta saspringumu atslābstam, juta nespēku, ko radīja atvieglojums, bet tad puspagrie-zusies viņa sastapās ar Sema skatienu. Abi klusēja, līdz, klusumam ieilgstot, no jauna samilza spriedze.

� Tavs tēvs, liekas, runājis patiesību, � Sems beidzot sacīja. � Viņ� tie�ām ir bez vainas. �oreiz.

� Man vajadzēja to izdibināt, Sem. Es negaidu, lai tu to saprastu, bet es vairs nespēju dzīvot melos. � Kellija paspēra soli uz kantora pusi. � Ie�u piezvanīt policijai, lai izbeidz meklē�anu.

� Kellij! � Sems pastiepa roku, lai viņu apturētu. � Es braucu mājās, lai tev pateiktu, ka pirms da�ām minūtēm pa radio dzirdēju paziņojumu � tavs tēvs ir notverts.

� Vai viņam nekas nekait? � Kellija a�i palūkojās Semā, jo viņai �ķita, ka tā balsi saklausījusi ko savādu.

� Ja par kaitē�anu neuzskata to, ka viņ� ir noskretis, netīrs, pārguris un pa krūmiem saskrambājies, tad var teikt, ka sveiks un vesels.

Kellija palocīja galvu un paraudzījās atpakaļ uz Klodu. � Man viņ� jāsatiek, jāpastāsta, kas noticis, un jāparūpēja�, lai viņu atbrīvo.

� Tev nav nepiecie�ams ar viņu satikties, Kellij, � Sems pretojās. � Policija viņu atbrīvos. To visu nokārtos. Maksveins. Tev tur nemaz nav jābūt.

� Ir jābūt. � Vairāk ne vārda nebildusi, Kellija aizgāja.

� Nekādu paldies tu no viņa nesagaidīsi, Kellij, � Sems sauca viņai nopakaļ, apskaities, ka viņa to nesaprot, ka tī�i meklē jaunas sāpes, lai pati pieredzētu to, ko viņ� pareģoja.

Pēc da�ām minūtēm atbrauca policija un apcietināja Klodu. Līdzko bija uzrakstīts protokols par Kloda atzī�anos, Sems devās meklēt Kelliju, stingri nolēmis, � ja neizdosies viņu atrunāt no satik�anās ar tēvu un no vēlmes pa�ai parūpēties par tā atbrīvo�anu, tad brauks viņai līdzi. Viņ� neparko negribēja pieļaut, ka �o moku ceļu viņa iet viena.

Ta�u viņ� nokavēja. Kellija jau bija projām.

Sems pieskrēja pie sava d�ipa tai brīdi, kad policijas ma�īna brauca projām, aizvedot Klodu, kas sēdēja aizmugures sēdekli. Katrīna un Gils stāvēja pie d�ipa un abi noraudzījās pakaļ aizbraucējiem. Viņi, likās, nemaz nepamanīja Semu pienākam.

Gils vēl aizvien �ķita samulsis, gandrīz kā apskurbis.

� Tad to izdarījis vecais Klods, � viņ� nomurmināja, it kā justu vajadzību pateikt to balsī, lai spētu noticēt.

� Un es visu laiku domāju, ka Klejs... � Viņ� apklusa, teikumu nepabeidzis.

� Ar mani nebija labāk, Gil. � Katrīna uzmeta viņam skumīgu skatienu. � Es domāju, ka to esi izdarījis tu. Man pat �ķita, ka es tevi tur redzēju.

Gila mute savilkās smaidā, kurā nebija jautrības. � Tu mani tie�ām redzēji. Es gāju meklēt un brīdināt Kleju, ka Emīls viņu izseko. Gāju cauri krūmājam un tumsā noklīdu. Kad beidzot izkūlos, tur biji tu... pie Emīla līķa.

Gils papurināja galvu, atcerēdamies, ka, beidzot sastapis Kleju, viņ� bija pateicis vienīgi: � Emīls ir beigts. � Klejs bija �ausmās nobālis, un viņ� tāpēc secināja, ka vainīgais ir dēls, vairāk ne vārda tam nejautādams. Nu Gi-lam gandrīz sanāca smiekli, iedomājoties, ka Klejs acīmredzot par vainīgo noturējis viņu.

Pamazām atjēdzies, viņ� atkal paskatījās uz Katrīnu, slepenās aizdomās samiedzis acis.

� Ja tu domāji, ka esi mani redzējusi, kāpēc par to ne vārda neieminējies policijai?

� Kāpēc tu policijai neteici ne vārda par Kleju?

� Viņ� ir mans dēls.

� Mana atbilde skan tāpat.

Gilam sejā pazibēja kā neizpratne, kā �aubas. Pēc mirkļa viņ� pamāja Katrīnai ar galvu, un lūpās viņam parādījās tāda kā smaida atblāzma. Tad Gils novērsās un devās projām, automātiski iegriezdamies vecajā jā-jamtakā, lai nokļūtu pie savas automa�īnas.

Pagriezusies Katrīna palūkojās uz Semu, vecums un sirds vārgums viņu māca vai nost. � Ved mani atpakaļ uz mājām, Sem!

Klusēdams Sems viņai palīdzēja iekāpt d�ipā, tad pats apgāja ma�īnai apkārt un apsēdās pie stūres. Aizdedzes atslēga bija sagatavota brauk�anai, bet Sems nesniedzās pēc tās. Viņ� pagriezās un vērīgi palūkojās Katrīnā.

� Tu tātad nospriedi, ka baronu nogalinājis Gils, un tomēr nebildi policijai ne vārda. Kāpēc, Katrīn?

� Man �ķita, ka es tikai iedomājos redzējusi Gilu tonakt, � viņa iesāka, tad apklusa un nopūtās. � Nekā, tas ir melots. Es gribēju, lai būtu tikai iedomājusies viņu redzam. Tāpat, kā gribēju, lai tas, kas nogalinājis Emīlu, būtu Douertijs. Nevis mans dēls.

� Tavs dēls tevi vienmēr ir nīdis � un dro�i vien nīst vēl joprojām. Aukstais kar� starp jums abiem nenorimst, kop� vien es spēju atcerēties. Kālab tu viņu sargāji, Katrīn?

� Ja tev pa�am būtu bērni, tad tu tādus jautājumus vis neuzdotu.

� Tā tu to skaidro. Bet kā tev liekas � vai viņ� pret tevi izturētos tikpat godprātīgi?

� Dro�i vien ne. � Katrīna pavēzēja roku, kā rādot, ka nav vērts par to runāt. � Tas ta�u galu galā nav svarīgi, vai ne? � Starp kokiem pavīdēja vīnadārzs. � Cik noprotu, vīnogas �ūst pavisam labi. Laikam jau tie helikopteri būs lieti noderēju�i.

� Man �ķiet, ka par to nav ne mazāko �aubu.

� Es pēdējā laikā visai daudz ko neesmu mācējusi saskatīt... Sem. � Katrīna tī�ām ievēroja pauzi, pirms uzsvērti izrunāja mazdēla vārdu. � Laikam tā pati vecuma vaina vien ir. Lai nu būtu kā būdams, pienācis laiks paiet malā. No �ī brī�a Ratled�u nams lai ir tavā valdī�anā.

Sems uzmeta viņai sānisku skatienu, vienā lūpu kaktiņā iezagās smīniņ�.

� Tu nu gan nepaiesi malā, Katrīn. Tu ta�u nemaz nezini, kā to dara.

� Varbūt mācē�u tevi pārsteigt. Galu galā nākamajās nedēļās un mēne�os man ļoti daudz laika un uzmanības vajadzēs veltīt Klodam, � viņa paskaidroja.

Protams, Katrīna stāvēs uzticīgi blakus vecajam Klodam un viņu nepametīs, to Sems saprata. Katrīna turēsies ar viņu plecu pie pleca, vienalga, vai par taisnību vai netaisnību. Tie�i tāpat viņ� turētos blakus Kellijai. Jā, te nu viņ� bija kļūdījies, un vislabākie nodomi pasaulē to vairs nespēj grozīt. Kā Kellijai to izskaidrot? Kā panākt, lai viņa saprastu?

Bija vēla pēcpusdiena, kad Kellija apturēja automa�īnu pie savas vecās mājas. Nezāles visapkārt bija ap-pļautas, visa draza aizvākta. Tas, kas vēl cik necik lietojams, bija sastūķēts vecajā �ķūnītī. Pie ārdurvīm vecie, satrunēju�ie pakāpienu dēļi aizstāti ar jauniem. Pārmaiņas nebija nekādas lielās, tomēr viņa tās pamanīja, tikko izkāpusi no ma�īnas.

Noklaudzēja otrā pusē aizcirstās durtiņas.

� Nu paskaties tik, vai redzi? � tēvs noprasīja un pavēzēja roku uz vīnadārza pusi. � Pagalam, sasodīts, visa ra�a pagalam, visi ķekari pelējuma pārņemti. Nebijis to nolādēto Ratled�u, kas gribēja man piesiet slepkavību, es būtu varējis novākt ogas, kamēr vēl nelija. Tagad labi, ja kaut nieku ievāk�u.

Nelikdamās dzirdam viņa tirādi, Kellija pasniedzās aizmugures sēdeklī un izcēla iepirkumu kuli ar pārtiku. � Tas tev.

Douertijs skatījās te uz pārtikas kuli, te uz Kelliju.

� Vai tad tu iek�ā nemaz neienāksi?

� Nē.

� Bet es iedomājos, ka tie�i tālab mēs piestājām pie veikala. � Viņ� paņēma kuli un sarauca uzacis. � Es domāju, ka mēs pārbrauksim, paēdīsim pusdienas un nosvinēsim manu atbrīvo�anu.

Nosvinēt. �ā vārda pārlieku pazīstamā skaņa aizsvilināja Kellijas dusmas.

� Ar ko svinēt? Ar pudeli viskija? � Kellija nikni noprasīja. � Tu atkal esi brīvs cilvēks. Tas ta�u ir pats lieliskākais iegansts piedzerties līdz nemaņai, vai ne? Bet sagadījies tā, ka arī es esmu brīva. Brīva no tevis un tavas �ūpo�anas.

Douertijs arī saskaities turējās pretī. � Es runāju par pusdienām. Ne ar vārdu nepieminēju dzer�anu.

� Nē, tie�ām nepieminēji. Ta�u tam īstenībā nav nekādas nozīmes, jo man ir glu�i vienalga, vai tu dzer vai nedzer. Lai tu darītu ko darīdams, mani nekas nespēj ne ievainot, ne sāpināt. � Kaut ko atcerējusies, Kellija savaldījās, lai vārdu pārmaiņa neizvērstos strīdā. Pa-rakusies savā plecu somā, viņa izvilka vizītkartīti.

� Maksveins sacīja, lai es �o te nododot tev, �viņa vēsi noteica, sniegdama kartīti tēvam.

� Kas tas ir? � Vēl aizvien dusmodamies, Douertijs pūlējās izlasīt uz pārtikas kules nolikto kartīti.

� Tas ir vietējās anonīmās alkoholiķu konsultācijas vadītāja vārds un telefona numurs.

� Kālab tu man to dod? Es neesmu nekāds alkoholiķis.

� Un kā vēl esi! � Kellija attrauca, zem plānā savaldības ledus balsī vibrēja dusmas. � Beidz ta�u reiz pats sev melot un atzīsti to! Varbūt viņi tev spēs palīdzēt. Es to nespēju. � Viņa novērsās un kāpa atpakaļ ma�īnā.

� Kurp tu brauksi?

� Skaidri vēl nezinu. Parunā�u ar tevi rīt. � Aizvērusi durtiņas, Kellija iedarbināja motoru. Viņai braucot ārā no pagalma, tēvs arvien vēl stāvēja, kur stāvējis.

Saspringta un nogurusi, sāpo�u galvu Kellija brauca atpakaļ uz Ratled�u namu. Mājas priek�ā viņa redzēja piebrauktu d�ipu un, iek�ēji sasparodamās, nocietinājās vēl vienam raundam ar Semu, svinīgi sev nosoloties, ka tas būs pēdējais raunds.

Sems atvēra mājas ārdurvis, pirms Kellija paguva līdz tām aiziet.

� Tu esi atgriezusies.

-Jā.

� Tātad viņi atlaida tavu tēvu?

� Jā, beidzot, � Kellija viņam garām iegāja hallē. � Un tie�ām � viņ� man nepateica paldies, ja to tu gribēji dzirdēt, � viņa pār plecu noteica, dodamās uz marmora kāpņu pusi.

� Nē, to vis es negribēju dzirdēt. Par to es negribēju pat runāt. � Sems gāja viņai nopakaļ.

Kellija �igli skrēja aug�up pa kāpnēm. � Viss pārējais jau ir pateikts.

� Sasodīts! Es neteiktu, ka tu manu dzīvi dari vieglu.

� Gau�ām �ēl. Bet kāpēc lai es tev kaut ko atvieglotu? Arī man nekas nav nācies viegli. Tev jāsaprot, Sem, es neesmu tāds cilvēks, kādu tu mani vēlētos, un ar to viss ir pateikts. � Iegājusi savā istabā, Kellija tūdaļ devās pie skapja un izņēma no tā savu koferi.

Sems satvēra viņu aiz rokas un apturēja. � Vai esi ar mieru īsu brītiņu mani uzklausīt?

� Esmu tevī klausījusies un atklausījusies, � Kellija atcirta. Dusmas viņai bija nepiecie�amas kā aizsarglīdzeklis pret sāpēm. � Visu mū�u es vienmēr esmu kādā klausījusies. Turpmāk ieklausī�os vienīgi pati sevī.

� Tā, kā man būtu vajadzējis visu laiku tevi klausīties.

Vairāk Sema siltā balss toņa nekā viņa rokas tvēriena ietekmēta, Kellija piesardzīgi iejautājās: � Ko tu ar to domā?

Sema tvēriens atslāba, acīs pavīdēja maigums, varbūt arī no�ēla. � Nu � tas, ko teicu par tavu tēvu... es zinu, cik sāpju viņ� tev nodarījis pagātnē, turklāt es nedomāju par fiziskiem pāridarījumiem vien. Negribēju, lai tev atkal sāpētu. Gribēju tevi pasargāt.

� No kaut kā tāda nevienu pasargāt nevar.

� Taisnība. Nevar. � Sems apklusa, un likās, viņ� meklē īstos vārdus. � Kellij, man nav diezin kāda jēga par ģimeni. Ar vecākiem mani nesaistīja tuvība. Es pats sev iemācīju gudrību nevienam nepieķerties, jo tā ir vieglāk dzīvot.

� "Kamēr cilvēks nevienam nepieķeras, neviens viņam nevar nodarīt sāpes," � Kellija atcerējās, ko Sems viņai bija sacījis.

� Varbūt tā nav pareizā attieksme. Varbūt nevajadzētu atmaksāt ar to pa�u, ko cilvēks saņēmis, jo sevi�ķi tad, ja saņemts nav itin nekas. Da�kārt kaut kas jādara glu�i vienkār�i tāpēc, ka tanī brīdī tas �ķiet vispareizākais.

� Varbūt. � Kellija baidījās Sema teiktajā saklausīt pārāk daudz.

� Kellij, es neesmu nemaldīgs.

Kellija pakāpās atpakaļ, lai Sems viņu nevarētu aizsniegt. Viņa zināja � ja neatkāpsies pietiekami tālu, tad pati pieskarsies viņam. � Neviens mēs neesam nemaldīgi. � Ielikusi koferi gultā, viņa atvēra tā vāku.

� Uz kurieni tu dosies? Atpakaļ uz Ņujorku?

� Jā. Pēc pāris dienām. � Kellija palocīja galvu. � Tur ir mans darbs. � Aizgājusi vēlreiz līdz skapim, viņa paņēma savas drēbes. � Kamēr Maksveina birojā gaidīju uz tēva atbrīvo�anu, sazvanījos ar Hjū. Līdz ar tēva attaisno�anu esmu atguvusi uzticē�anos sev un mana karjera ir saglābta. � Viņa aiznesa drēbes uz gultu. � Vismaz pietiekami, lai studijas vadība saprastu, ka ar enerģisku Sabiedrisko attiecību nodaļas kampaņu izdosies panākt visu pārējo.

� Priecājos. � Sema balss skanēja tuvāk. � Es zinu, cik daudz tev nozīmē tavs darbs.

Kellija bija domājusi, ka tas viņai nozīmē itin visu. Nu, izklājot drēbes gultā, viņa to atcerējās. Tomēr da�ās pēdējās dienās viņa bija uzzinājusi par sevi �o to jaunu. Reiz viņa bija ticējusi � karjera ir viss, kas nepiecie�ams, lai viņa justos gandarīta. Ta�u ar to nepietika vis. Lai kā mīlēdama savu darbu, viņa tomēr vēlējās vīru, bērnus un mājas, vēlējās ģimeni. Nu viņa to zināja.

Kellija dziļi ievilka elpu un pavisam lēni izelpoja.

� Un vēl tev vajadzētu zināt, ka es samaksā�u summu, ko mans tēvs jums ir parādā. Maksveins patlaban sagatavo līgumu, ko tēvs rīt parakstīs. � Noņēmusi no pakaramā blūzi, viņa to salocīja. � Protams, ja vien būs skaidrā prātā. Pēc tam es vīnadārzu no viņa paņem�u nomā, nolīg�u strādniekus, lai pa ziemu to saved kārtībā un nākamgad apstrādā. Pienācīgi apkopts, dārzs dos labus ienākumus un ar uzviju atmaksās manu ieguldījumu.

� Tātad tu atgriezīsies. � Sems bija nostājies viņai tie�i aiz muguras.

� Dro�i vien ik nedēļas nogalē. � Kellija zināja, ko Sems, tā teikdams, domā, un negribēja ļaut sev tādu iespēju pat apsvērt. Tāpēc visu uzmanību koncentrēja vienīgi uz to, lai rūpīgi salocīto blūzi kārtīgi ieliktu kofera dibenā; pēc tam viņa ķērās pie svārkiem. � Domāju, ka varētu izmantot piektdienas nakts lidojumu, sestdien pārlūkot vīnadārzu un nokārtot visu, kas ar to saistīts un svētdien lidot atpakaļ uz Ņujorku vai kur nu mēs filmēsim jauno programmu.

� Es ceru tevi satikt, kad tu būsi �eit, Kellij.

Kellija juta, ka acis kveldē asaras, tāpēc pievēra plakstus. � Man būs milzīgi noslogotas dienas. �aubos, vai tam atliks laiks.

� Izbrīvē laiku! Arī man netrūks darāmā, it īpa�i tagad, kad Katrīna izstājusies no spēles un vīndarītava jāvada man. � Sems kļuva nepacietīgs. To varēja saklausīt viņa balsī.

Ta�u Kellija tī�ām pievērsās viņa pēdējiem vārdiem. � Katrīna aiziet atpūtā?

� Jā.

� Apsveicu.

� Nemeklē jaunu tematu! � Satvēris Kelliju aiz pleciem, Sems apgrieza viņu apkārt, panākdams, lai viņa palūkotos tam acīs. � Reiz jau es tev sacīju, Kellij, kad sāksi kalt nākotnes plānus, parūpējies, lai tur vieta tiktu arī man. Un es to domāju nopietni.

� Es zinu, bet man �ķiet, ka mēs rīkotos gudrāk, ja kādu laiku nesatiktos. Varbūt ne pārāk ilgu laiku. � Kellija pūlējās noslēpt sāpes balsī, ta�u tas viņai neizdevās. Sems dro�i vien nezināja, cik grūti viņai nācās to pateikt, cik grūti bija nemanīt roku silto smagumu uz saviem pleciem, cik grūti likties neredzam sāpes viņa acīs. � Vai tu pats neredzi, Sem? Pārāk daudz kas ir noticis. Vēl joprojām man tik daudz kas jāapsver. Es domāju � manī pa�ā. Uzzināju par kādu atbalsta grupu Ņujorkā, kas nodarbojas ar cilvēkiem, kam vecāki ir alkoholiķi. Varbūt viņi man palīdzēs saprast da�as nevēlamas izjūtas � manus dusmu uzliesmojumus. Varbūt es kādreiz pat spē�u piedot tēvam visu, ko viņ� man nodarījis.

� Kāds gan tam visam sakars ar mums? Ar manu vēlē�anos tevi satikt?

� Protams, ir sakars � viscie�ākais, � Kellija atsaucās un tūdaļ mēģināja to izskaidrot. � Man no jauna jāiemācās uzticēties. Un tas prasīs laiku, jo esmu tik daudzreiz sāpīgi vīlusies. Bet bez uzticē�anās nekādas attiecības nespēj ne pastāvēt, ne uzplaukt. Papūlies to saprast!

� Saprast? � Pilnīgi negaidītais smaids Sema vaigā bija ļoti sirsnīgs. � Tu, Kellij, runā ar vīndārznieku. Man ir zināms viss par potzara pieaudzē�anu vīnogulājam. Priek�laikus nekad nevar dro�i noteikt, vai potējums izdosies. Tas ir jākopj, jāaplaista, jāaprūpē diendienā, un arī tad vēl neviens nevar galvot, vai tas zels un augs. Un tie�i to es tev lūdzu, �o noskaidro�anas, pieaudzē�anas laiku mums abiem. Vai tu mums to novēlēsi, Kellij? Laiku mums abiem izzināt, vai mēs saderam kopā?

Kellija ilgu, garu mirkli noraudzījās Semā, tad viņas seju apstaroja smaids. � Jā, � viņa sacīja, apzinādamās, ka vēlas to tikpat stipri kā viņ�.

Apgāds �JUMAVA� piedāvā

sērijā "Romantiskais romāns"

D�. Deilija �Mantiniece�

S. Konrena �Me�ģīnes� un �Me�ģīnes - 2�

SAGATAVO�ANĀ

G. Hauptmane �Meklēju impotentu vīrieti...�

Apgāda �Jumava� Realizācijas daļas adrese:

Rīgā, Jēzusbaznīcas ielā 7/9, tālr. 7221970Izdevējs � apgāds �Jumava�, Aspazijas bulvāri 24, Rīgā LV 1050. Reg. apl. nr. 2-1012.

Iespiests a/s �Preses nams� tipogrāfijā, Balasta dambī 3, Rīgā LV 1081.

Iesiets "Tipogrāfijā Rota", Mūkusalas ielā 63.