Kad vien gaisā vējo silti vasaras vēji, es dzirdu, kā sa�ukstas puķes, kā silā �u�ina lapotne, atkal redzu lidojam putnus, upē lecam zivis. Es atceros ari ziemas: �ēli �ikst kailie koku zari, skaudīgi vēji tos loka un pluinī ap �ķūnim līdzīgo būdu pie pa�as stāvās nogāzes - �os kalnus Rietumvird�īnijas indiāņi iesauku�i par �ermuļu kalniem. �ajos kalnos vēj� nevis pū�, bet auro un plosās, un būdu iemītnieki bailīgi lūkojas ārā pa mazajiem, nokvēpu�ajiem lodziņiem.

Tejienie�iem tik tie�ām daudz kas uzdzen �ermuļus - it īpa�i, ja kauc vilki, griezīgi kliedz lū�i un apkārt siro plēsīgi me�a zvēri. Bie�i pazūd mājkustoņu mazuļi, laiku pa laikam arī kāds zīdainis vai bērns pēk�ņi iekrīt kā akā.

Es skaidri jo skaidri atceros kādu aukstu februāra nakti, kad uzzināju par savu izcelsmi. Tas bija manas desmitās dzimumdienas priek�vakarā. Es ģulēju pie krāsns uz salmu maisa, nemierīgi grozījos, klausīdamās, kā vilki kauc uz mēnesi. Man ir caurs miegs, vieglākais troksnītis mani uzmodina. Mūsu savrup stāvo�ajā būdā ik skaņa pastiprinās. Tētis iestreipuļo istabā, paklūp pār guļo�ajiem un atsitas pret galdu, tad, atsperēm nod�inkstot, iegā�as lielajā dzelzs gultā, pieceldams mammu, tā sadusmojusies sāk spalgā balsī gausties - viņ� atkal dzēris un pārāk ilgi uzkavējies Vinerovā, �erlijas namā. Tolaik es vēl nezināju, kāpēc �erlijas nams ir tik slikta vieta un tēva gājieni turp izraisa tik bargus pārmetumus.

Būdas nelīdzenajā dēļu grīdā ir puscollu platas spraugas, pa tām plūst iek�ā ne vien aukstums, bet ari skaņas -�ņākoņa, ņurdieni, sprauslā�ana, jo zem grīdas guļ cūkas, suņi, kaķi un vēl visādi radījumi, kuri atradu�i tur patvērumu.

Pēk�ņi tumsā kaut kas no�'vīkstēja. Kas tur kustas blāvi sārtenajā atspīdumā netālu no krāsns? Es vērigi skatos. Omīte - sakumpusi, garās sirmo matu lēk�ķes nokāru�ās, viņa līdzinās raganai, kas klusām lavās pa negludo grīdu, Kāpēc lai omīte ietu ārā? Vienīgi viņai atļauts lietot �troni� - naktspodu. Mums pārējiem jāskrien uz simt jardu at- -tālo pūni. Omītei bija pāri piecdesmitiem. Hronisks locītavu iekaisums un citas vainas un sāpes viņai bendēja dzīvi, bezzobu mute vērta viņu divreiz vecāku. Kā atcerējās laikabiedri, Enija Brendvaine bijusi kalnu apvidus skaistum-karaliene.

- Nāc, meitiņ, - omīte kurksto�i �ukstēja, uzlikusi kru-muļaino roku man uz pleca. - Es tevīm ko pastāstīs, un tu pa naktīm vairāk neraudāsi, kad zināsi patiesību par se-vīm. Kamēr tēvs gul, mēs abas kaut kur aizies, un, kad mēs atgriezīsies, tev būs ko mierināties, ja Lūks nikni �ū-rēs uz tevīm un mētās dūres. - Viņa nopūtās, �ķita, ka dienvidvēj� viegliņām paplivina man matus, pakutina vaigus.

- Vai tad mēs iesim laukā? Omīt, tur ir �ausmīgi auksts, -es viņu brīdināju, tomēr piecēlos un uzāvu kājās Toma zābakus-pārāk lielus un krietni nobru�ātus.

- Mēs iesim, - omīte atbildēja. - Sāp sirds dzirdēt, kā

Lūks bļauj uz savu pirmdzimto. Manīm asinis sastingst, kad tu kliedz, ja viņ� grasās �aut tevīm pa galvu. Meit, kāpēc neturies pretī?

- Tu jau zini, - es �ukstus sacīju. - Tētis mani ienīst, omīt, bet es nezinu, kāpēc? Kāpēc viņ� mani neieredz ne acu galā?

Pa logu iespīdēja palsa mēnessgaisma, es varēju saskatīt viņas veco, grumbaino seju.

- Jā, laiks tevīm zināt, - omīte nomurmināja, iedeva man biezu, melnu pa�adītu lakatu, tad aplika ap saviem �aurajiem, salīku�ajiem pleciem otru - tikpat plu�ķainu. Viņa pieveda mani pie durvīm un tās atgrūda. Istabā iebrāzās vēja vilnis. Gultā aiz sarkana, izbalēju�a un stērbeļaina priek�kara tēvs un māte iemurdējās, it kā saltā gaisa strāva būtu tos iztrūcinājusi no miega.

- Es un tu dosimies uz turieni, kur mēs glabā mūsu dzimtas piederīgos. Es gribēj to darīt jau sen. Tagadīt vairāk nevar atlikt. Laiks paiet, un būs par vēlu.

Tā mēs abas tajā aukstajā, sniegotajā naktī gājām caur tum�o prie�u me�u. Upi sedza grumbuļains ledus, vilku kaucoņa skanēja tuvāk.

- Jā, Enija Brendvaine prot glabāt noslēpumus, - omīte teica it kā sev pa�ai. - Daudzi nemāk pievaldīt mēli... Vai tu klausies, meit?

- Kā nu ne, omīt, tu ta�u kliedz man taisni ausī.

Viņa turēja mani aiz rokas un veda tālu prom no mājām. Cik dīvaini tagad atrasties ārā! Kāpēc �ajā spulgotajā naktī omīte grib izpaust vienu no saviem rūpīgi glabātajiem noslēpumiem un tie�i man? Kāpēc man? Ta�u es viņu ļoti mīlēju, tādēļ gāju viņai līdzi pa akmeņaino taku, un mēness mūs biedino�i apspīdēja.

Izrādījās, ka mierinājums, ko viņa man solījusi, ir kapsēta - stinga un baismīga palsenajā mēnesnīcā. Pūta stiprs vēj�, pluinlja viņas plānās, sirmās �ķipsnas un sajauca ar maniem matiem. Viņa atkal ierunājās: - Vienīgais, ko es tevīm var dot, meitiņ, vienīgais, kam vērtē, ir tas, ko es tagad stāstī�u.

- Vai tu nevarēji to pastāstīt būdā?

- Nē, - viņa cieti atteica; omīte reizēm pastāvēja uz savu - stingri kā vecs koks ar daudzām saknēm. - Tu laistu to gar ausīm, ja es tev stāstītu tur. �ite - tad tu vienādiņ atcerēsies.

Patālu ieraudzīju nelielu kapakmeni, viņa pielika soli. Ar kroplīgu pirkstu parādīja uz granīta pieminekli. Es centos salasīt iekaltos vārdus. Cik savādi, ka omīte mani naktī atvedusi uz kapsētu! Varbūt te klīst apkārt miru�o gari, meklē dzīvos, kur iemiesoties?

- Tu piedosi tēvam, ka viņ� ir tāds, - omīte sacīja trīco�ā balsī, salīgi spiezdamās man klāt. - Viņ� ir tāds, kāds ir. Viņ� tur vairāk neko nevar darīt, tāpatās kā saule nevar nelēkt un nenorietēt, tāpatās kā skunksa āda nevar nesmirdēt un arī tu vairāk nevari būt citādāka, nekā esi.

Ai, omītei jau viegli tā runāt! Veci ļaudis vairs neatceras, ko nozīmē būt jaunam un baidīties.

- Iesim mājās, - es drebinādamās teicu un raustīju omī-ti aiz lakata. - Esmu dzirdējusi stāstām un lasījusi, kas pēc pusnakts notiek kapsētās, ja spīd pilns mēness.

- Ko tu baidies no miru�ajiem, tie tak nevar ne kustēties, ne runāt.

Tomēr viņa apskāva mani cie�āk un atkal rādīja uz �auro, iegrimu�o kapu.

- Tagadīt tu klausies un nesāk neko, kamēr es beig�u.

Es tev kaut ko pastāstī�u, un tu jutīsies labāk. Tēvs negrābstās kā pa gaisu, viņa vārdiem ir savs iemesls. Viņ� tevi pa īstam neienīst. Es domā - kad Lūks skatās uz tevīm, tad neredz vis tevi, bet redz kādu citu... Meit, viņ� nudien ir mīlo�s vīrs. Savā sirdī labs cilvēks. Savu pirmo sievu viņ� tik stipri mīlēj, ka pats bija tuvu nāvei, kad viņa nomira. Lūks iepazina viņu Atlantā. Viņam bija septiņpadsmit, bet viņai - tikai �etrpadsmit un trīs dienas, tā viņa vēlāk ma-nīm stāstīj. - Omītes balss aizlūza. - Bij skaista kā eņģelis, tavs tēvs viņu dikti mīlēj. Baidījās par viņu, jo viņa bij aizbēgusi no mājām Bostonā. Viņai bij līdzi liela ceļasoma, pilna ar drēbēm, tādas tu nekad nav redzējusi. Visādi smuki apģērba gabali - kostīmi un zīda kleitas, sudraba birste, ķemme un sudraba spogulis, gredzeni un dārgu akmeņu auskari, un viņa atnāca teitan dzīvot, apprecējās nevis ar savas kārtas vīrieti, bet ar Lūku. Tāpēc, ka viņu mīlēja.

- Omīt, es nemaz nezināju, ka tētis jau vienreiz ir bijis precējies. Domāju - mamma ir viņa pirmā un vienīgā sieva.

- Vai es tev neteic, lai tu stāvi klusu? Ļauj man stāstīt pēc kārtas. Viņa bija no bagātas ģimenes. Atnāca dzīvot kopā ar Lūku, Tobiju un mani. Manīm viņa sākumā nepatika. Es tūlīt zināj - tāda �ite ilgi neizturēs. Pārāk smalka priek� mumsīm, kalniem un grūtībām. Viņa iedomājās, ka mum-sīm ir iek�ā ateja. Sastulba, kad dabūj zināt, ka jāiet uz pūni un jāsē� uz dēļa ar diviem caurumiem. Tad Lūks uzcēla tikai priek� viņas mazu mājiņu un to izbalsināja, un viņa tur uzsprauda uz naglas papīra rulli un pat atļāva manīm lietot savu veikalā pirkto rozā papīru. Sauca mājiņu par savu tualeti. Apkampa un bu�oja Lūku, ka tas viņai tādu ierīkojis.

- Vai tu gribi sacīt, ka tētis nebija tāds pret viņu, kāds ir pret mammu, nebija rupj�?

- Klusē, meit! Citādi man pazūd doma... Jā, es ieņēmu viņu sirdi, varbūtās Tobijs ari. Viņa darīja visu, ko spēja. Palīdzēj vārīt ēdienu, uzkopa būdu. Mēs ar Tobiju atdevām viņiem savu gultu, lai viņi var taisīt bērnus kā pienākas, nevis uz grīdas. Viņa bija ar mieru gulēt uz grīdas, bet mēs neļāvām. Visi Kāstīli tak ir taisīti gultā... Tas ir tiesa. Kādu dienu viņa priecīgi smējās, teica, viņai bū�ot bērniņ�. Mana Lūka bērns. Un es jutos tik nelāgi, sasodīti nelāgi. Vienādiņ cerēju, viņa aizies, no kurienes nākusi. Bet viņa darīj Lūku laimīgu, kad bij �ite. Darīj laimīgāku, nekā viņ� bija agrāk. - Omīte aprāva stāstījumu.

- Kāpēc viņa nomira, omīt? Vai �is ir viņas kaps?

Omīte nopūtās. - Tavam tēvam bij tikai astoņpadsmit,

kad viņa aizgāja aizsaulē, un viņai bij tikai �etrpadsmit, kad viņ� guldīja viņu �ajā aukstajā zemē. Viņ� zināj, viņai nepatīk palikt vienai aukstās naktīs, un to pirmo nakti gulēj uz viņas kapa, lai viņu sasildītu, bet bij februāris... Tāds ir stāsts par viņu, kas atnāca kalnos kā balts eņģelis un mīlēj tavu tēti, darīj viņu laimīgāku nekā agrāk, manīm domāt, viņ� vairāk nekad nav bijis tik laimīgs.

- Bet kāpēc tu atvedi mani �urp, lai visu to pastāstītu, omīt? Varēji to darīt būdā. Pat ja tas ir jauks stāsts ar bēdīgām beigām... Tēvs ir ne�petnāks par pa�u velnu, viņa dro�i vien paņēmusi tēva labāko daļu sev līdzi kapā, mums, pārējiem, atstājusi tikai to sliktāko. Kāpēc nav viņam iemācījusi mīlēt savus tuvākos? Omīt, kaut viņa nekad nebūtu te atnākusi! Nekad! Tad tētis mīlētu mammu, mīlētu arī mani, nevis tikai viņu.

- Kas tev noticis, meit? Kas ir ar tevīm? - Omīte pārsteigta iesaucās.

- Vai tad tu nesaproti? Tā, kuru tēvs sauc par savu eņģeli, ir tevīm māte! Viņa laida tevi pasaulē un pēc tam tik tikko Varēj parunāt...deva tev vārdu Hevena Lī, un tu vari lepoties ar �ito vārdu, tas tevīm piestāv, visi to saka.

Es vairs nejutu vējpūtas, nemanīju, kā mati plīvo ap seju. Aizmirsu visu, uzzinājusi, kas es esmu. Tas bija tīrais debesu brīnums.

Mēness iznira no tum�a mākoņa un mirklīgi apmirdzi-nāja piemineklī iecirstos vārdus:

%

Eņģelis

Tomasa Lūka Kastīla mīļotā sieva

Mani pārņēma dīvaina sajuta, raugoties uz �o kapu.

- Bet kur tētis iepazina Saru? Un kāpēc tik drīz?

Omīte sāka runāt ātrāk, it kā gribētu atvieglot sirdi, ja ir radusies izdevība: - Tavam tētim vajadzīgs sievieti, ar ko gulēt. Nepatīk vienam vadīt naktis. Vīrie�iem ir miesaskāre. Tu arīdzan to sapratīs, kad būsi vecāka. Viņam bij vajadzīga sieva, un Sara stājās viņa eņģeļa vietā. Bij laba māte, auklēj un mīlēj tevi kā pa�as bērnu. Sāra dod Lūkam savu miesu, bet neko nedod dvēselei, tāpēc viņ� vēl arvien bēdā pēc sava eņģeļa, kas viņu darīj labāku. Viņ� bij labāks tolaik, meitiņ, pat ja tu tam netici. Kad tava īstā māte vēl bij dzīva, viņ� ik rītu ar savu veco pikapu brauca uz Vinerovu, tur mācījās par namdari, kā būvēt mājas un citu. Alla�iņ priecīgs stāstīj, ka uzbūvēs mums māju ielejā un tad kops zemi, turēs govis, cūkas, zirgus... Tavam tēvam vienādiņ ir patiku�i dzīvnieki. Mīl tos tāpatās kā tu, Ueven. Tas tev no viņa.

Man bija gau�ām savāda jutoņa, kad omīte, aizvedusi mani atpakaļ uz būdu, izvilka driskainas vatētas_#segas vis-

tokli no visādu graba�u un kārbu gūzmas - vecās kartona kārbās mēs glabājām savas nedaudzās, no�ēlojamās drēbes. Viņa iztina elegantu ceļasomu, tādu mēs, kalnie�i, nekad nevarētu atļauties.

- Viņas... - omīte �ukstēja, lai tik svarīgā mirklī nepa-modinātu gulētājus. - Tavas mātes. Apsolīju iedot tev īstajā laikā. Man domāt, �onakt ir pats īstākais laiks. Paskat, meit, kāda tev bij māte!

Jocfģi, it kā miru�u māti varētu saspiest un ielikt dārgajā, dīvainajā ceļasomā!

Tomēr es paskatījos, un man aizrāvās elpa. Krāsns uguns atblāzmā ieraudzīju visskaistākās drēbes, kādas jelkad redzētas. Tik smalkas me�ģīnes man pat sapņos nebija rādīju�ās. Somas dibenā es atradu kādu garenu zīdpapīros ievīstītu priek�metu. Omīte mani vēroja, viņas seja bija savilku�ies vislielākajā saspringumā.

Uguns atgaismā es cie�i lūkojos uz lelli. To gan nemū�am necerēju tur atrast. Kā apburta skatījos uz lelli ar zel-

i

tainajiem, neparasti savītajiem matiem. Gaisīgs līgavas plīvurs krita no dārgakmeņiem rotātas cepurītes. Seja daiļa, sakļautās lūpas skaisti izliektas. Garā me�ģīņu kleita bagātīgi izrakstīta pērlītēm un dzirksto�iem vizuļiem. Lelle līgava ar plīvuru un visu pārējo. Pat kurpītes balta satina un me�ģīņotas. Mazliet pacēlu kleitu un ieraudzīju -caurspīdīgās zeķes apsietas ar tievu prievīti.

- Tā ir viņa. Tava māte. Lūka baltais eņģelis, vārdā Lī, -omīte �ukstēja. Taisni tāda izskatījās, kad atnāca �ite pēc apprecē�anās ar tavu tēvu. Viņas pēdējie vārdi bij: �Atdod manas lietas manai mazajai meitiņai...� Un tagadiņ es to izdarīju.

Jā, tagad viņa to ir izdarījusi.

Un pārvērtusi manu dzīves gaitu. *

1

Mūs visus modināja vienīgā gaiļa skaļais kikerikī un tā harēma - trīsdesmit vistu - kācinā�ana. Austrumos debesu mala vēl tikai sārtojās. Gaiļa dziesma iztrūcināja no miega Sāru, omīte un vectēvs pagriezās uz otriem sāniem, Mūsu D�eina sāka raudāt - rītos viņai vienmēr sāpēja vēders. Fanija piecēlās sēdus un īgni pavēstīja:

- Es �odien uz skolu neies.

Kīts uzlēca kājās un iedeva Mūsu D�einai vakardienas rausi, lai skribina un remdē izsalkumu, kas viņu moka vairāk nekā mūs. Nomierinājusies viņa sēdēja uz sava salmu maisa, grauza rausi un gaidīja pienu, skaistām, lielām acīm mūs vērodama.

- Ei, mamm! - Toms iesaucās, parādīdamies durvīs. - Govs pazudusi. Gāju to slaukt, bet... tās vairs nav.

- Nolādētais Lūks, lai velns viņu parauj! - kliedza Sā-ra. - Vai nezin, ka mums vajag govi priek� piena!

- Varbūt tētis to nav ieķīlājis? Kāds varbūt nozadzis?

- Ir ieķīlājis, - Sāra cieti atteica. - Vakar solījās. Ej, palūko, vai nevar atdzīt.

- Pienu, pienu, pienu! - Mūsu D�eina vaimanāja.

Es viņu apskāvu. - Neraudi, mīlulīt! Pēc brītiņa tu dzersi visgar�īgāko pienu - tikko slauktu.

Brokastis mēs parasti ēdām svaigi ceptus plāceņus ar cūku taukiem. �orīt bija ari auzu putra.

- Kur ir piens, Hevenlī? - Mūsu D�eina nemitējās gausties.

- Tūlīt atnesīs, - es viņu cerīgi mierināju.

Pēc pusstundas atgriezās Toms ar piena spaini. Seja satvīkusi un sviedraina, it kā viņ� būtu skrējis lielu gabalu.

-Te tev būs, Mūsu D�eina, - viņ� lepni sacīja, liedams pienu viņas glāzē, pēc tam piepildīja arī Kita krūzi, kuram arī piena kārot kārojās.

- Kur tu to dabūji? - māte aizdomīgi jautāja, ostīdama pienu. - Tā govs tagadīt pieder Skīteram Bērlam... viņ� ir slikts cilvēks, ļaunestīgs.

- Ko viņ� nezin, tas viņu nesadusmo, - Toms atbildēja, apsēdās un sāka ēst. - Ja Mūsu D�einai un Kītam vajadzīgs piens, tad manīm jāiet to zagt. Tev taisnība, mamm. Mūsu govs tagad ganās Skītcra Bērla pļavā.

Sāra sadrūvējusies paskatījās uz mani. - Apķīlāta, vai ne. Tavs tēvs atkal paspēlējis - kā vienādi.

Tēvs bija kār�u spēlmanis, līdz ar viņu zaudējām mēs visi, un ne tikai govi. Pēdējās nedēļās ik dienu cits pēc cita pazuda mūsu mājputni. Es centos sev iestāstīt, ka tie atgriezīsies, kad tēvam uzsmaidīs laime.

- Es ies salasīt olas, kamēr nav nospēlētas visas mūsu vistas. Kādudien mēs var palikt pliki un tuk�u vēderu, -Sāra teica un devās laukā, bet es pārģērbos, lai ietu uz skolu.

Sāra dzīvi redz drūmās krāsās, turpretī mēs ar Tomu esam noskaņoti optimistiski, alla� domājam, ka mums viss izvērtīsies labi arī bez govīm, kazām, cāļiem un pīlēm.

�ķita, ka paies vesela mū�ība, līdz Mūsu D�eina varēs nākt mums līdzi uz Vinerovas pamatskolu. Ta�u beigu beigās viņai apritēja se�i gadi, un �oruden mēs ar Tomu katru dienu vilkām viņu turp. Tik tie�ām vilk�us vilkām, cie�i turēdami aiz roķelēm, lai viņa neizrautos un neskrietu atpakaļ uz būdu. Ja es skubināju viņu iet ātrāk, viņa tī�i �ļūci-nāja tievstilbainās kājas un pretojās kā vien varēdama.

i

- Tur nav tik slikti, nemaz nav tik slikti, - Kīts viņu mierino�i uzmundrināja, neko vairāk gan nevarēdams pateikt par labu skolai.

Mūsu D�eina vēlējās tikai palikt mājās kopā ar Sāru un veco, �ļaugano lelli. Jau no pa�a sākuma ienīda skolu, cietos solus bez spilveniem, viņai nepatika klusu sēdēt, sasprindzināt uzmanību, lai gan viņa labprāt draudzējās ar sava vecuma bērniem. Mūsu D�eina reti gāja skolā gan vārgās veselības, gan nevēlē�anās dēļ - uzstāja, ka grib katrā ziņā palikt pie mammas.

Mūsu D�eina bija burvīga, bet viņas �īkstē�ana un skābi smakojo�ās atraugas mums krita uz nerviem.

Es ņēmos viņu rāt, jo viņa mūs aizkavē, mēs nosebosimies, skolā atkal par mums zobosies, ka nepazīstam pulksteni. Mūsu D�eina pasmaidīja, izstiepa slaikās rociņas, un bargie vārdi vairs nenāca man pār lūpām. Es pacēlu viņu, apbēru viņas glīto sejiņu skūpstiem.

- Vai nu jūties labāk?

- Jā... - viņa smalkā balstiņā no�ukstēja. - Manīm nepatīk staigāt. Sāp kājas.

- Dod viņu man, es panesī�u, - sacīja Toms. Mūsu D�eina atmaidzināja pat tādu atskabargainu zēnu kā Toms, kur� lepojās, ka ir īsts puika. Mana mazā māsiņa bija apveltīta ar spējām piesavināties sirdis un vairs nedot tās atpakaļ.

Toms turēja rokās Mūs� D�einu un vēroja viņas glīto sejiņu, ko viņa jau bija savilkusi uz raudā�anu, lai laistu vaļā raudas, ja Toms gadienā noliktu viņu zemē.

- Tu izskaties pēc smukas lellītes, - viņ� teica. - Zini, Hevenlī, ja tētis nevarēs tev vai Fanijai uzdāvināt uz Ziemssvētkiem vai dzimumdienu lelli, tad nebēdājiet, jums ir pat labāka- Mūsu D�eina.

Es biju citādās domās. Lelles var nolikt pie malas un aizmirst. Ta�u Mūsu D�einu aizmirst nav iespējams. Mūsu D�eina par to parūpējas

Kitam ar Mūsu D�einu bija īpa�as attiecības, it kā viņi justos kā �dvīņi�.

Kits sparīgi soļoja līdzās Tomam, jūsmīgi raudzīdamies uz māsiņu. Tikpat naski viņ� steidzās uz mājām, kur gaidīja mazā māsiņa, kas uzreiz smaidīja caur asarām, ja viņ� izpildīja visas viņas iegribas. Un iegribu viņai netrūka. Maigais, labsirdīgais Kīts izdabāja viņas prasībām, nekad nesūdzējās, kaut ari pārāk daudzas Mūsu D�einas �iegribas� pat Tomu da�kārt sakaitināja.

- Tu esi muļķis, Tom, un tu ari, KIt, - Fanija paziņoja. - Jūs nes skuķi, kas var iet tikpat labi kā es.

� Mūsu D�eina sāka raudāt.

- Fanija mani negrib... Fanija mani negrib... Fanija mani negrib!..'- Viņa sūkstītos visu ceļu līdz skolai, ja Fanija neizstieptu rokas un nepaņemtu viņu no Toma.

- Nepink�ķi! Bet kāpēc tu nemācies staigāt?

- Manīm nevajag, - Mūsu D�eina atbildēja, cie�i apskāva Faniju ap kaklu un noskūpstīja uz vaiga.\

- Re, viņa mīl mani vairāk, - Fanija lepni teica. - Nevis tevi, Heven, nevis Tomu. Tu mīlē mani vairāk, Mūsu D�eina, vai ne?

Mūsu D�eina samulsa, paskatījās uz Kītu, uz mani, uz Tomu un iesaucās:

-Liec mani zemē! Zemē! Zemē!

Mūsu D�eina tika nomesta dubļu lāmā. Viņa iekliedzās un sāka skaļi raudāt, Toms dzinās pakaļ Fanijai, lai sadotu pa dibenu. Es mierināju Mūsu D�einu, slaucīju ar lupatu, kas man noderēja par kabatlakatiņ Kīts arī izplūda asarās.

- Neraudi, Kīt, viņai nekas nav noticis, - vai ne, mīlulīt? Nu redzi, tu esi tīra, un Fanija teiks, ka to no�ēlo. Bet tu mēģini staigāt, citādi tev paliks kleinas kājas. Turies Kītam pie rokas, un mēs iesim uz skolu dziedādami.

Burvju vārdi. Mūsu D�einai nepatika staigāt, bet, tāpat kā mums visiem, patika dziedāt, un viņa, es un Kīts dziedot aizgājām līdz skolas pagalmam, kur Toms bija panācis Faniju. Se�i zēni, daudz vecāki un lielāki par Tomu, bija nostāju�ies rindā, lai aizslēptu Faniju, un Toms nespēja turēties pretī pārspēkam. Fanija smējās, nebūt neno�ēloja, ka nometusi Mūsu D�einu peļķē, nota�ķījusi slapju viņas labāko skolas kleitu, tā tagad pielipusi pie tievajiem stilbiem. Kīts pacietīgi gaidīja, līdz es tūaletes istabā atkal nosusināju Mūsu D�einu, tad pavadīju Ķīlu uz klasi un aizvedu Mūsu D�einu pie pirmklasniekiem. Viņa tur bija vissīkākā, pārējām piecām viņas vecuma meitenēm gan bija glītākas drēbes, bet tik skaisti mati un jauks smaids nebija nevienai.

- Uz redzē�anos vēlāk, mīlulīt! - es sacīju. Viņas plati ieplestās, bailpiInās acis noraudzījās man pakaļ.

Toms mani gaidīja pie mis Dīles istabas durvīm. Kopā iegājām iek�ā. Skolā visi apsmēja mūsu apģērbu un apavus. Vienalga, vai bijām tīri vai apsmulu�i, mūs vienmēr izņirgāja. Mēs diendienā valkājām tās pa�as drēbes, tāpēc tikām arvien vairāk nicināti. Tas man loti ķērās pie sirds, bet mēs abi centāmies neko neizrādīt, kad ieņēmām savas vietas pēdējā solā.

Klases priek�ā sēdēja visbrīni�ķīgākā sieviete pasaulē -es sapņoju un cerēju, ka pieaugusi ari bū�u tik skaista. Kaut gan visi skolēni par mums zobojas, mis Marianna Dile mūs sveica ar smaidu. Smaids dro�i vien nebūtu mīli-gāks, ja mēs ierastos, tērpu�ies krā�ņas drēbēs. Viņa zināja - mums jāiet liels gabals, daudz tālāk nekā citiem skolēniem, turklāt Tomam un man jāuzrauga Kīls un Mūsu D�eina, lai viņi sveiki nokļūtu skolā. Mis Dīles acis spulgoja sirsnība. Diezin vai Toms un es ta jūsmotu par skolu, ja mums būtu cita skolotāja. Viņas dēļ skola pavadītais laiks mums likās brīni�ķīgs piedzīvojums, tur mēs smēlāmies zinā�anas, lai beidzot tiktu pla�akā, bagātākā pasaule

- prom no kalniem un nabadzīgās, no�ēlojamās būdas.

Mes ar Tomu pārmijām skatienus, atkal jutāmies satraukti kā vienmēr skolotājas klātienē; �ī skolotāja mums tie�ām mazliet pavērusi pasauli, modinādama interesi par lasī�anu.

Es skolā sēdēju tuvāk logam nekā Toms, jo, palūkojoties laukā pa logu, viņu alla� pārņēma neatvairāma'tieksme aizsapņoties, kaut arī viņ� vēlējās pabeigt vidusskolu un iegūt stipendiju, lai varētu turpināt mācības koled�ā. Ja ar labām atzīmēm tomēr netiksim koled�ā, tad viss jāizcī-na vienīgi ar pa�u spēkiem. Tas jau ir paredzēts. Es nopūtos. Katra diena, kad ejam uz skolu, ir maza uzvara, tā mūs tuvina mūsu mērķiem. Mans mērķis ir kļūt par skolotāju, tie�i tādu kā mis Dile.

Mana elka mati bija ļoti līdzīgi Mūsu D�einas matiem

- iesarkani zeltaini. Acis - gai�i zilas, augums - slaids un vijīgs. Mis Dīle bija no Baltimoras, runāja ar citādu akcentu nekā viņas audzēkņi. Pēc manām domām, mis Dile ir pati pilnība.

Mis Dīle paskatījās uz da�ām tuk�ajām vietām, pavērās pulkstenī, tad nopūtusies piecēlās un izdarīja pārbaudi -izsauca skolēnu vārdus.

- Piecelieties, godināsim karogu un klusām noskaitīsim pateicības lūg�anu, ka esam veseli un jauni un mums pavērta visa pasaule, lai to pētītu un pilnveidotu.

Viņa zināja, ka pareizi jāsāk jauna diena. Viņas klātiene mums abiem ar Tomu bija tāda sajūta, ka nākamībā mūs gaida kaut ka sevi�ķs. Mis Dīle cienīja savus audzēkņus, pat mūs - lupatniekus, bet no visiem vienādi prasīja kārtību, paklausību, pieklājību.

Mums pa�iem pirmajiem vajadzēja sagatavot mājas darbus. Mu�u vecāki nevarēja atļauties mums pirkt mācību grāmatas. Reizēm mācī�anās ieilga, mēs nepaspējām aiziet mājās pirms tumsas, it īpa�i, kad dienas saruka aiz-ven īsākas.

Es cītīgi skribelēju - norakstīju no tāfeles, kad pie mana sola apstājās mis Dīle un paklusi sacīja:

- Hevcn, ienāciet, lūdzu, abi ar Tomu pēc stundām pie manis. Man ar jums jāaprunājas.

- Vai esam izdarīju�i kaut ko sliktu? - es uztraukusies jautāju.

- Nē, protams, ne. Kāpēc tu arvien tā vaicā, Heven? Ja es jūs aicinu pie sevis, tas nebūt nenozīmē, ka gribu jums izteikt rājienu.

Mis Dīle likās sapīkusi vienīgi tajās reizēs, kad iztaujāja mūs par mūsu dzīves apstākļiem, bet nedz es, nedz Toms nebildām ne vārda. Mēs pēk�ņi nostājāmies mātes un tēva pusē, negribējām skolotājai izpaust, cik trūcīgi esam, cik no�ēlojams ir mūsu ēdiens salīdzinājumā ar maltītēm, par kādām runā pilsētas bērni.

Len�a laiks skolā mums bija visgrūtāk izturams. Daļai ielejas bērnu bija līdzi brūni maisiņi ar sendvi�iem, pārējie mielojās kafetērijā. Vienīgi mēs - kalnie�i - kārām zobus vadzī, mums trūka pat sīknaudas, lai nopirktu kokako-lu un baltmaizīti ar desiņu. Mājās mēs ēdām brokastis rīta agrumā, vakariņas - pirms gulētie�anas. Nekad neēdām len�u.

- Diezin ko viņa grib? - Toms jautāja, kad mēs len�a laikā mirklīgi satikāmies, pirms es devos lēkt pār auklu, bet viņ� - spēlēt bumbu.

- Nezinu.

Mis Dīle bija iegrimusi darbā - laboja burtnīcas, kad mēs ar Tomu minstinājāmies, noba�īju�ies par Kītu un Mūsu D�einu; viņi nezinās, ko darīt, ja pēc mācībām viņus negaidīsim.

- Tu paskaidro, - Toms no�ukstēja un izdrāzās no istabas, lai atvestu �urp Kītu un Mūsu D�einu. Nevarējām paļauties uz Faniju, ka tā viņus pieskatīs.

Piepe�i mis Dīle pacēla acis. - Ai, atvaino, Heven! Vai jau ilgi te stāvi?

- Tikai da�as sekundes, - es meloju, jo gaidīju daudz ilgāk. - Toms aizskrēja pēc Mūsu D�einas un Kīta, viņi nobīsies, ja neviens no mums neparādīsies, lai aizvestu viņus mājās.

- Bet kur tad Fanija? Vai viņa nepalīdz?

- Nu... Fanija reizēm ir... izklaidīga un aizmār�īga, -es stomīgi atbildēju, aizstāvēdama Faniju vienīgi tāpēc, ka viņa ir īpana māsa.

Mis Dīle pasmaidīja. - Zinu, jums tāls ceļ� ejams, tādēļ negaidī�u atgrie�amies Tomu. Es runāju ar skolu valdes locekļiem par jums abiem, cerēju pārliecināt, lai atļauj jums ņemt līdzi uz mājām mācību grāmatas. Ta�u viņi nepiekrita, sacīja-ja pie�ķir�ot jums abiem �ādas izņēmuma tiesības, tad jādodot visiem skolēniem grāmatas par velti. Tāpēc es atļauju jums lietot manas grāmatas.

Es izbrīnījos.

- Vai jums pa�ai tās nevajag?

, - Nē, man ir citas. Turpmāk jūs drīkstat �īs grāmatas izmantot. Un paņemiet no bibliotēkas tik daudz grāmatu, cik spējat izlasīt vienā nedēļā. Protams, jums tās jāsaudzē, jātur tīras un noteiktā laikā jāatdod atpakaļ.

Es aiz prieka varēju gavilēt.

- Tik daudz grāmatu, cik spējam izlasīt nedēļā? Mis Dīle, kaut mums būtu tik stipras rokas, lai visas aiznestu!

Viņa smējās, bet - cik dīvaini! - viņai acīs sariesās asaras.

- Es jau domāju, ka tu sacīsi kaut ko tādu. - Viņa uzsmaidīja Tomam, viņ� ienāca, nesdams Mūsu D�einu - tā izskatījās sagurusi -, un pie rokas veda Kītu.

Toms bija kā no plaukta nokritis:

- Mēs drīkstam ņemt uz māju līdzi grāmatas? Mums nav par tām jāmaksā?

-Jā, Tom, drīkstat. Izvēlies da�as Mūsu D�einai un Kī-tam, arī Fanijai.

- Fanija nelasīs. Bet Hevenlī un es gan! - Viņa acis iemirdzējās.

Todien mēs devāmies mājup ar prāvu ne�ļavu - piecām grāmatām lasī�anai un �etrām mācību grāmatām. Arī Kīts nesa divas, jo Tomam un man pārmaiņus vajadzēja nest kukuragās Mūsu D�einu, kad viņa piekusa. Es jau uztraucos, ka viņa nobāl, tikai da�us soļus pagājusi kalnup.

Patālu aiz muguras nāca Fanija ar veselu baru zēnu, tie spietoja ap viņu kā bites ap skaistu ziedu. Man bija tikai viens uzticīgs brālis. Kīts palicis iepakaļ kādus divdesmit jardus vēl aiz Fanijas un viņas draugiem, ta�u glu�i cita iemesla dēļ. Kīts mīlēja dabu - vēju �alkoņu, zemes smar�as, me�us, bet visvairāk dzīvniekus. Es atskatījos un ieraudzīju - viņ�, iegrimis vērojumā, aplūko kāda koka ver-veļaino mizu.

- Kīt, pasteidzies!

Viņ� paskrēja gabaliņu, tad apstājās, pacēla beigtu putnu un to pētīgi apskatīja. Ja mēs pastāvīgi viņu neskubināju�i, viņ� tālu atpaliktu, vairs neatrastu mājupceļu. Kīts bija gau�ām izklaidīgs, nekad neievēroja, kur atrodas, redzēja vienīgi to, kas modina interesi un zinātkāri.

- Tom, kas ir smagāks nesamais - Mūsu D�eina vai grāmatas? - es jautāju, stiepdama se�as.

- Grāmatas, - viņ� ātri atbildēja, nolika zemē trauslo māsiņu un paņēma no manis grāmatas, bet es pacēlu Mūsu D�einu.

- Ko mums darīt, mamm, - Toms jautāja, kad bijām iegāju�i būdā, tur mums acis tūlīt pieasaroja dūmiem. - Viņa dikti nokūst, bet skolā viņai vajadzīgs iet.

Sāra ielūkojās Mūsu D�einas gurdajās acīs, noglauda bālo sejiņu, tad aiznesa savu jaunāko atvasīti uz lielo gultu un apguldināja.

- Viņai vajadzīgs dakteris, bet mēs to nevaram atļauties. Es tāpēc dusmojos uz tavu tēvu. Priek� pļēguro�anas un maucības viņam nauda ir, bet priek� sava slimā bērna nav.

Viņas balsī jautās rūgtums.

Katru svētdienas nakti mani mocīja briesmīgi murgi. Viens biedīgs sapnis rādījās atkārtoti, līdz es sāku ienīst svētdienas naktis. Sapņoju, ka esmu pamesta viena būdā un ieputināta. Alla� pamodos raudādama.

- Būs jau labi, - Toms mierināja, atrāpās pa grīdu pie krāsns un mani apkampa. - Manīm arī reizēm rādās nelāgi sapņi. Neraudi, mēs visi esam �ite. Kur tad varam iet? Tikai uz skolu un atpakaļ, uz baznīcu un atpakaļ. Vai nebūtu jauki, ja mumsīm nekad nevajadzētu atgriezties?

- Tētis mani nemīl tā, kā mīl tevi, Faniju, Kītu un Mūsu D�einu, - es �ņukstēju, juzdamās apkaunota. - Tom, vai es esmu tik neglīta un necie�ama? Vai tādēļ tētis mani ienīst?

- Nē... - Toms iesmējās, ta�u �ķita apjucis. - Viņam nepatīkot tavi mati. Tā viņ� reiz teica Sārai, es dzirdēju. Bet manīm tavi mati liekas skaisti, jānudien. Nav tik ellīgi sarkani kā manīm, arī ne tik gai�i kā Mūsu D�einai un ne tik melni un taisni kā Fanijai. Tu izskaties pēc eņģeļa, kaut gan tev mati tum�i. Tu esi smukākā meitene kalnos un visā Vinerovā.

�eit bija daudz skaistu meiteņu, tiklab kalnos, kā ari ielejā. Es apskāvu Tomu, tad aizgriezos. Vai Toms maz prot novērtēt meiteņu skaistumu? Es zinu - aiz �iem kalniem ir cita pasaule, pla�a, brīnumaina pasaule, ko es reiz iepazī�u.

- Cik for�i, ka es neesmu meitene! - Toms nākamajā mirklī iesaucās un līksmi pa�ūpoja galvu, apmierināts, ka māsa tik ātri nomierinājusies un atmetusi drūmās domas.

- Vai tu vakarnakt mānījies? - Es tūlīt atkal sa�ļuku. - Vai es tev vairs nepatīku?

Viņ� savilka ķēmīgu seju.

- Re, tu esi tikpat smuka kā es, tomēr es precē�os ar tevīm. kad bū�u liels.

- Tu jau to �ļupstēji, kad vēl neprati lāgā runāt.

- Kā citādi tevīm to darīt zināmu?

-Tom, mis Dīlei nepatīk, ja tu saki �manīm� vai �tevīm�. Tev jādomā par izrunu un gramatiku. Jāsaka -�man� vai �tev�. Jamācās runāt pareizi.

- Kāpēc? - Zaļās acis draiski spridzēja. Viņ� norāva sarkano lenti man no pieres, mati atira un brīvi plīvoja vējā. - Nevienam citam �ite nerūp ne izruna, ne gramatika, vienīgi tev un mis Dīlei.

- Un ko tu mīli vairāk par visu?

- Pirmo - tēvi, otro - mis Dili, - Toms smiedamies atbildēja. - Nebijis tevis, es iz�ķirtos par mis Dili. Palūgtu Dievam, lai viņa nenoveco, nepaliek neglīta. Tad viņu apprecētu un viņa lasītu man priek�ā visas pasaules grāmatas.

-Tev pa�am jālasa grāmatas, Tomas Lūk Kāstīl!

- Hevenlī (vienīgi viņ� savienoja abus manus vārdus tik piemīlīgā veidā), skolā runā, tu baigi daudz zinot priek� sava vecuma, bet tas ir ari mans vecums. Es tik daudz nezinu. Kā tas nākas?

- Es mācībās dabūju �A� - augstāko atzīmi, turpretī tu - �B� un �C�, tāpēc ka pārak bie�i lāpi slinkumu, bet es vienmēr �akli mācos. � Toms alka pēc zinā�anām tāpat kā es. ta�u viņam reizumis gribējās nebēdņoties un pacīkstēties ar citiem zēniem, lai tie viņu nesauktu par skolotājas pupalellīti. Atgriezies mājās no klejojumiem pa me�u vai peldē�anās upē, viņ� caurām dienām rakās grāmatās, kuras mis Dde atļāva mums ņemt līdzi.

Alla�, kad tika ievainots mans lepnums vai aizskarta pa�apziņa, mierināju sevi, atceroties mis Diles vārdus. �Tu un Toms esat mani labākie skolēni. Katrs skolotājs tādus vēlētos,� viņa smaidot bija teikusi.

Mis Dile atvēra mums pasaules literatūras dārgumu krātuvi, dodama lasīt slavenu klasiku darbus. �Alise Brīnumzemē�, �Mobijs Diks�, �Stāsts par divām pilsētām�, trīs D�cinas Ostinas romāni, - to visu es izlasīju vienā elpas vilcienā. Ar laiku Toms pats izraudzījās sev grāmatas - piedzīvojumu sēriju, es jau sāku domāt, ka viņam patīk vienīgi viegla lasāmviela, bet viņ� parādīja �ekspīra sējumu un mis Diles zilās acis iestarojās.

- Varbūt gribi kļūt par rakstnieku, Tom? - viņa jautāja.

- Vēl nezinu, par ko gribu kļūt, - Toms atbildēja, ļoti skaidri izrunādams vārdus, viņ� vienmēr uzbudinājās tādu izglītotu un patīkamu cilvēku klātienē kā mis Marianna Dīle. - Viendien gribas kļūt par lidotāju, citdien - par advokātu, kādreiz dro�i vien gribēsies tikt par prezidentu.

- Par mūsu valsts vai kādas akciju sabiedrības prezidentu?

Toms piesarka līdz ausu galiem, nodūra acis un pamī-ņājās. Cik briesmīgi apavi! Pārāk lieli un krietni nodeldēti.

- Prezidents Kāstīls - vai neizklausītos muļķīgi?

- Nē, � viņa nopietni atbildēja. - Manuprāt, izklausās labi. Tev jau tagad jānolemj, par ko tu gribi kļūt, un �im mērķim jāveltī visi spēki. Pa�ā sākumā jāsaprot, ka neko vērtīgu nevar iegūt bez uzcītības, neatlaidīgi jāvirzās uz priek�u, ne�auboties, ka sasniegsi savu mērķi, lai tas būtu kāds būdams.

Pateicoties mis Mariannas Diles augstsirdībai (vēlāk uzzinājām, ka viņa iemaksājusi dro�ības naudu, lai mēs drīkstētu ņemt grāmatas līdzi uz mājām), grāmatās mēs redzējām ilustrācijas, kās parādīja mums senatni, grāmatās mēs abi ceļojām pa Ēģipti un Indiju, grāmatās dzīvojām pilīs, klīdām pa Londonas �aurajām, līkumotajām ieliņām. Abi zinājām - ja kādreiz uz turieni aizbrauktu, vairs nejustos kā sve�ā zemē, jo esam tur jau biju�i.

Man patika vēsturiskie romāni, tajos pagātne attēlota daudz spilgtāk nekā vēstures grāmatās. Lasot romānu par D�ord�u Va�ingtonu, izrādījās, ka arī viņ� savulaik bijis glīts un valdzinājis meitenes, nevis garlaicīgs cilvēks un bargs prezidents, kā es iedomājos.

Mēs ar baudu lasījām gan Viktora Igo, gan Aleksandra Dimā darbus, jūsmojām par aizraujo�ām dēkām, pat ja tās bija �au�alīgas. Lasījām klasiku un lasījām sēnalu literatūru - visu, kas lika mums aizmirst no�ēlojamo būdu kalnos. Bijis mums televizors vai citi izklaides veidi, mēs dro�i vien nebūtu kā uzburti uz mis Dīles iedotajām grāmatām. Vai tā nav tikai mis Dīles gudra izrīcība, ka viņa atļāvusi mums ņemt līdzi uz mājām dārgās, vērtīgās grāmatas, jo citi nepratī�ot ar tām saudzīgi apieties?

Un tiesa kas tiesa, pirms lasī�anas mēs katrreiz nomazgājām rokas.

Man radās aizdomas, ka mis Dīlei patīk mūsu tēvs. Vai tie�ām viņai tik slikta gaume? Omīte stāstīja, tēva �eņģelis� iemācījis viņam pareizi runāt, turklāt viņ� ir izskatīgs vīrietis, daudzām smalkām dāmām Lūks Kāstīls �ķiet pievilcīgs, ja papūlas tāds būt.

Katru svētdienu tēv.s kopā ar mums devās uz baznīcu, sēdēja savas kuplās ģimenes vidu - blakus Sārai. Daili gleznā mis Dīle sēdēja ailes pretēja pusē un neatlaidīgi raudzījās uz tēvu. Laikam apbrīnoja tēva glīto, tumsnējo seju. Vai viņa neapjaus tēva aprobe�otību? Pēc omītes vārdiem, tēvs pametis skolu pēc ceturtās klases.

Ik svētdienu es cerēju, ka nākamreiz man bus pa�ūta glīta kleita, ta�u pagāja svētdiena pēc svētdienas, bet pie jauna apģērba kā netiku, tā netiku - Sūrai bija daudz citu darbu. Un ta nu mēs atkal sēdējām pēdējā baznīcas solā, tērpu�ies savos labākajos kankaros, kurus turīgāki ļaudis izmestu mēslainē. Kopā cēlāmies kājās un kopā dziedājām gan ar

K

Vinerovas bagātākajiem un godājamākiem pilsoņiem, gan ar pārējiem kalnie�iem, tikpat noskrandu�iem ka mēs.

Fui mijiet ies uz Dievu, jo tiksiet atvieglināti, ticiet, jo ticība spēj pārcelt kalnus, un svētīgi tie guru nabagie, jo tiem pieder debesu valstība...

Tosvētdien es uzmanīju, lai Mūsu D�eina, laizot saldējumu. nenopilina kleitu, netālu no aptiekas tēvs bija novietojis pikapu. Mis Dīle, nopirkusi saldējumu visiem pieciem Kāstīlu bērniem, stāvēja kādus desmit jardus attālu un vēroja, kā māte un tēvs par kaut ko ķīvējas, vienbrīd �ķita -tēvs Sārai tūdaļ sitīs vai ari tā �aus viņam pliķi. Es uztraukumā trīcēju. Kaut mis Dile ietu prom, kaut pagrieztu muguru! Ta�u viņa stāvēja kā pienaglota, skatījās un klausījās.

Diezin ko viņa domā? Ta�u es nekad to neuzzināju.

Turpmāk mis Dīle ik nedēļu sūtīja tēvam zīmītes attiecībā uz mani un Tomu. Bet tēvs reti bija mājās, bez tam nevarētu nedz izlasīt viņas sīko rokrakstu, nedz prastu atbildēt. Pagāju�ajā nedēļā viņa rakstīja:

Godātais mister Kāstīl!

Jūs, protams, esat visai lepns uz Tomu un lieveņu -maniem labākajiem skolēniem. Es loti vēlētos mums abiem izdevīgā laikā satikties un apspriest iespējas, lai viņi dabūtu stipendiju.

Ar patiesu cieņu Marianna Dīle

Nākamajā dienā viņa man jautāja: - Vai tu iedevi tēvam zīmīti, Heven? Viņ� noteikti nebūs tik nepieklājīgs, ka neatbildēs. Tavs tēvs ir visai patīkams cilvēks. Tu dro�i vien viņu ļoti mīli.

- Protams, ļoti mīlu. Viņ� būtu lielisks muzeja eksponāts - ar pletni rokā un sarkanmatainu sievieti pie kājām, -es ciniski atbildēju.

Mis Dīle samiedza debeszilās acis, sejā parādījās savāda izteiksme.

- Es esmu satriekta, galīgi satriekta. Vai tu nemīli savu tēvu, Heven?

- Taisni apjūsmoju, mis Dīle, it īpa�i tāpēc, ka viņ� apmeklē Serlijas namu.

- Heven! Tā nedrīkst runāt! Ko tu vispār zini par namu ar sliktu repu... - Viņa piepe�i aprāvās, �ķita samulsusi, tad nolaida acis. - Vai viņ� patiesi iet turp?

- Mamma saka - tikko dabū naudu.

Nākamajā svētdienā mis Dīle nelūkojās ar apbrīnu uz tēvu, ne reizi neuzmeta skatienu.

Tomēr viņa mūs visus piecus joprojām gaidīja pie aptie-

<

kas, kamēr māte un tēvs runājās ar kalnie�iem - saviem paziņām. Mūsu D�eina atplestām rokām pieskrēja pie skolotājas, saķēra viņas glītā, zilā tērpa stērbeli. - Saldējumu! -meitenīte līksmi iesaucās.

-Tā nav pieklājīgi, Mūsu D�eina,,�es tūlīt izlaboju. - Tev jāpagaida, līdz mis Dīle piedāvā saldējumu.

Mūsu D�eina un Fanija uzmeta lūpu, abas ieplestām acīm lūdzo�i raudzījās uz skolotāju.

- Pareizi, Hcven, - mis Dīle smaidot sacīja. - Kāpēc tad es esmu �eit? Man arī gar�o saldējums, bet nepatīk to ēst vienai... Nu, iesim, pasakiet, kādu saldējumus �osvētdien kārojas.

Mis Dīlei acīmredzot bija mūs �ēl, gribējās vismaz svētdienās pacienāt.

Kaut arī tik ļoti tīkojām pēc gardumiem, mums bija jāsaglabā arī savs lepnums. Tomēr lielā iekārība bie�i pārspēja mazo lepnumu, ja vajadzēja izvēlēties vai nu vaniļas, vai zemeņu, vai �okolādes saldējumu. Diezin ko mēs iesāktu, ja izvēle būtu pla�āka?

Toms uzreiz izraudzījās vaniļas, es - �okolādes saldējumu, toties Fanija gribēja zemeņu, vaniļas un �okolādes, Kīts gribēja to pa�u, ko izvēlēsies Mūsu D�eina, ta�u Mūsu D�eina nevarēja iz�ķirties. Aplūkoja gāzētā ūdens balonu, pārlaida ilgpilnu skatienu milzu burkām ar stiklenēm, palūkojās uz zēnu un meiteni, kas mielojās ar krējuma saldējumu. Ta�u vēl aizvien vilcinājās.

- Re, viņa nevar izvēlēties, tāpēc ka grib visu, - �ukstēja Fanija. - Mis Dīle, jūs nedodiet visu to viņai, ja nedodat mumsīm arī.

- Es, protams, do�u mūsu D�einai visu, ko viņa grib, trīs saldējumus, ja viņa var tos notiesāt, un �okolādes tāfeli, turklāt konfek�u turzu jums līdzņem�anai.

Fanija plati atvēra muti, it kā taisītos ar vienu joni izteikt visas mūsu vajadzības. Es steig�us iejaucos: - Jus esat par daudz devīga, mis Dīle. Nopērciet Mūsu D�einai tikai vaniļas saldējumu, citādi viņa notecinās kleitu, kamēr visus tos ēdīs, un �okolādes tāfeli, ko dalīt uz pusēm ar Kītu. Mums mājās nekas netrūkst.

Fanija vaibstījās mis Dīlei aiz muguras, rauca degunu, sprausloja un kunkstēja, līdz Toms viņu apklusināja, uzlicis viņai plaukstu uz mutes.

- Vai neieturēsim kādudien kopā len�u? - mis Dīle kā starp citu sacīja, brītiņu mūs visus vērojusi. Mūsu D�eina un Kīts kāri laizīja saldējumu, to redzot, viņai acīs saskrēja asaras. Nav brīnums, ka viņiem tik ļoti patīk svētdienas, pagaidām tās sniedz dzīvē vienīgo baudu.

Vēl nebijām paspēju�i noēst saldējumu, kad aptiekas durvīs parādījās māte un tēvs. - Nāciet, citādi vajadzēs iet kājām! - tēvs uzsauca. Tad ieraudzīja mis Dili, viņa steidzās nopirkt mums ledenes, Mūsu D�eina un Fanija tās rūpīgi izvēlējās, parādot ar pirkstu. Tēvs pienāca mums klāt, ģērbies krēmkrāsas uzvalkā, - omīte stāstīja, mana māte to viņam nopirkusi Atlantā, kur viņi pavadīju�i divas nedēļas ilgo medusmēnesi. Tēvu nepazīstot, es nodomātu, ka viņ� ir glīts, kulturāls d�entlmenis.

- Jūs, kā rādās, esat manu bērnu skolotāja, par kuru viņi vienā laidā runā, - tēvs teica, sniegdams roku. Mis Dīle nelikās to redzam, it kā mans paziņojums, ka tēvs apmeklē Serlijns namu, būtu aptum�ojis viņas sajūsmu.

- Kā jūs dro�i vien zināt, jūsu vecākais dēls un jūsu vecākā meita ir mani labākie skolēni, - viņa dzestri sacīja. - Esmu jums daudzreiz par viņiem rakstījusi. - Mis Dīle nepieminēja nedz Faniju, nedz Kitu vai Mūsu D�einu, jo tie nav viņas klasē. - Ceru, ka lepojaties ar Hevenu un Tomu.

Tēvs izskatījās kā no mākoņiem nokritis, kad palūkojās uz Tomu un uzmeta acis arī man. Jau divus gadus mis Di-le sūtījusi viņam zīmītes, rakstījusi, cik mēs esam apdāvināti. Vinerovas skolas valde atzinīgi novērtēja mis Dīles nopelnus, viņa daudz darījusi kalnie�u atpaliku�o bērnu labā �(tos da�reiz turēja par plānprātiņiem), palīdzējusi tiem kopā ar mums virzīties uz priek�u - no klases uz klasi.

- Cik patīkama ziņa jaukā svētdienas pēcpusdienā! -tēvs teica, cenzdamies ieskatīties mis Dīlei acīs. Ta�u viņa vairījās, it kā baidītos, ka vairs nevarēs novērsties. - Es arī vienmēr esmu gribējis iegūt augstāko izglītību, bet nekad nav bijusi izdevība, - tēvs lielījās.

- Tēt, mēs esam nolēmu�i mājup iet kājām, - es skaļā, skarbā balsī sacīju. - Jūs abi ar mammu brauciet, par mums neraizējieties!

- Es negribu iet kājām! - iesaucās Mūsu D�eina. - Ma-nīm gribas braukt!

Sāra stāvēja pie durvīm un aizdomīgi lūsinājās. Tēvs, viegli palocījies, teica:

- Prieks ar jums iepazīties, mis Dīle. - Tad noliecās, pacēla Mūsu D�einu uz vienas rokas, uz otras - Kītu un devās projām - labs, patīkams ģimenes tēvs. Visi pavērtām mutēm noraudzījās pakaļ, it kā neticētu savām acīm.

Un atkal, par spīti manam brīdinājumam, skolotājas debeszilās acīs iemirdzējās tāda kā naiva jūsma.

Bija brīnumskaista rudens diena, laidelējās putni, lēni krita lapas. Man, tāpat kā Kītam, ļoti patika daba. Es lāgā neklausījos, ko runā Toms, līdz ieraudzīju Fanijas plati ieplestās acis.

- Nē! Tevīm nav taisnība! Tas smukais puika skatās uz manīm, nevis uz Hevenu! Uz manīm!

- Kāds puika? - es jautāju.

- Jaunā aptiekara dēls, - Toms paskaidroja. - Vai neievēroji vārdu �Stounvels�? Viņ� bija aptiekā, kad mis Dīle pirka mums saldējumu un, goda vārds, skatījās uz tevīm, Hevenlī.

- Melis! - kliedza Fanija. - Neviens neskatās uz Heve-nu, kad es esmu turpatās!

Mēs nelikāmies dzirdām Fanijas spalgo balsi.

- No rītdienas nāk�ot mūsu skolā, - Toms turpināja. - Manīm bija tik jocīga sajūta, kad viņ� blenza uz tevīm. Cik �ēl, ka tu reiz apprecēsies un mēs vairs nebūsim tuvi, - Toms tāds kā samulsis piebilda.

- Mēs vienmēr būsim tuvi, - es a�i sacīju. - Neviens zēns man nav vajadzīgs vairāk nekā izglītība.

Ta�u tonakt, saritinājusies uz salmu maisa pie krāsns, es pustumsā it kā skaidri redzēju pilnīgi jaunu zilu kleitu karājāmies sienā iedzītajā vadzī. Man �ķita - ja valkā�u skaistas drēbes, viss ap mani pārvērtīsies, - tik aplami var iedomāties tikai agrā jaunībā. Es pamodos ar apziņu -man nepiecie�amas jaunas drānas. Diezin vai sve�ajam zēnam patiks, ja vienmēr staigā�u skrandās.

3

Pirmdienas rīta, līdzko mēs - Toms, Fani ja, Mūsu D�eina, Kīts un es - iegājām skolas pagalmā, Toms norādīja uz sve�o zēnu, to pa�u, kur� baznīcā esot uz mani �ķīķerējis�, kā Toms zobgalīgi izteicās. Es pavēros uz sporta laukumu, kur puikas pa�laik spēlēja futbolu, un man aizrāvās elpa. Viņ� stāvēja atstatu, ģērbies daudz labāk nekā ielejas zēni. Rīta saule apvija spo�u staru vainagu ap viņa kastaņbrūnajiem matiem, kas apēnoja seju, es nevarēju to saskatīt, tomēr uzreiz zināju - man viņ� patīk. Slaids un bra�s, nevis salīcis kā kalnie�u zēni, kas kaunās sava garuma dēļ. Tas, protams, ir muļķīgi - kā var patikt sve�inieks tikai tāpēc, ka tam ir pa�apzinība, kas'apliecina nevis augstprātīgumu, bet acīm redzamu spēku un staltu stāju. Es palūkojos uz Tomu un sapratu, kālab man tūlīt iepaticies �is zēns, kuru savu mū�u neesmu redzējusi. Tomam un Logenam piemīt tā pati dabiskā pievilcība un nepiespiestība, ko rada pa�apziņa. Vēlreiz paraudzījos uz Tomu. Kā viņ� var iet man blakus tik lepni, ja ir Kāstīls?

Kaut man būtu viņa pa�pārliecība, spēja samierināties! Bet tas viss man būtu, ja tēvs mani mīlētu - kā mīl Tomu.

- Viņ� atkal uz tevīm skatās, - Toms �ukstēja un iedeva man spēcīgu dunku sānos.

- Nē, viņ� neskatās uz Hevenu! Skatās uz manīm! -Fanija spalgā balsī sauca.

Fanija mani atkal apjucināja. Sve�ais zēns izlikās, ka nav neko dzirdējis. Stāvēja stalts kā briedis - pelēkas vilnas flaneļa bikses asi iegludinātām vīlēm, gai�i zaļ� svīteris virs balta krekla, pelēkzaļi svītraina kaklasaite, ādas kurpes spo�i nospodrinātas. Visi ielejas zēni valkāja d�insus un tenisa kurpes. Neviens neieradās skolā tā uzposies kā Logens Stounvels.

Vai manījis, ka mēs viņu apvērojam? Noteikti, jo pēk�ņi nāk �urp. Ko es sacī�u tik labi ģērbtam zēnam? Kaut varētu aizbēgt! Man sirds neganti dauzās. Es baidījos tikties ar tādu, kur� valkā smalkvilnas auduma bikses (vienīgi mis Dīle nēsāja �āda auduma svārkus; viņa vienmēr man centās parādīt drānas un audumus). Es gribēju steigties prom ar Kītu un Mu�u D�einu, lai viņ� neieraudzītu manu noplanckāto, izbalēju�o kleitu pusatiru�ām vīlēm un manas nodilu�ās kurpes atplīsu�ām zolēm, bet Mūsu D�ei-na iespītējās.

- Manīm slikti... - viņa vaimanāja. - Es ies mājā...

- Tagad nedrīkst iet mājās, - es �ukstēju. - Tu nekad nebeigsi pirmo klasi, ja visu laiku būsi slima. Varbūt es atnesī�u tev un Kītam len�u - tun�a sendvi�us ar pienu.

-Tuncis! - Kīts līksmi iesaucās,.un, domājot par tun�a sendvi�iem, Mūsu D�eina man pie rokas ietipināja klasē, kur visi pirmziemnieki jutās ļoti labi, vienīgi Mūsu D�eina ne.

Es steidzos uz savu klasi, tomēr ne tik ātri, ka Logens Stounvels nevarētu mani panākt. Atskatījusies ieraudzīju, - viņ� sarokojas ar Tomu. Logens bija izskatīgs, tādi jaunekļi redzēti grāmatās un �urnālos, no paaudzes uz paaudzi pārmantotā inteliģence pie�ķīra viņam cēlumu, kāda trūka mums - kalnie�iem. Deguns taisns, apak�lūpa mazliet biezāka un vairāk izliekta nekā aug�lūpa, pat no se�u pēdu attāluma tum�zilās acis silti vērās man pretim. Zods stingrs un stūrains, viņam smaidot, kreisajā vaigā rotājās bedrīte. Viņa pa�apzinīgā izturē�anās mani mulsināja, es baidījos izdarīt vai pasacīt kaut ko nepareizi, tad viņ� noteikti pievērsīsies Fanijai, zēniem vienmēr patīk Fanija, lai tā darītu ko darīdama.

- Cau, sve�ais! - Fanija sveicināja, paskrējās pretim un uzsmaidīja. Fanija nekad neaizveda Mūsu D�einu un Kītu līdz viņu klasēm. - Tu ir smukākais zēns, ko es ir redzējusi.

- Tā ir Fanija, mana māsa, - Toms paskaidroja.

- Cau, Fanij! - Logens Stounvels tikai uzmet viņai nenozīmīgu skatienu, gaida, lai Toms viņu iepazīstina ar mani.

- Un tā ir mana māsa - Hevena Lī. - Toma balsī skanēja lepnums, it kā man nebūtu mugurā apskrandusi kleita un kājās noplīsu�as kurpes. - Un tā sīkā meitenīte, kas tur skatās pa pirmās klases durvīm, ir mana jaunākā māsa,

f

mēs viņu saucam par Mūsu D�emu, un tas gai�matainais pui�elis, kur� mums uzsmaida no priek�telpas, ir mans brālis - Kāts. Ej klasē un apsēdies, Kit, un ari tu, Mūsu D�eina!

Kā Toms var izturēties tik dabiski pret tādu pilsētnie-cisku, labi ģērbtu zēnu kā Logens Stounvels? Es biju kā pamirusi aiz uztraukuma - smaido�ās, tum�zilās acis raudzījās manī tā, kā vēl neviens nav raudzījies.

- Cik skaists vārds, - Logens teica un ielūkojās man cie�i acīs. - Tev tas tik labi piestāv. Tādas debeszilas acis nekad neesmu redzējis.

- Manīm ir melnas acis! - Fanija iesaucās, nostādamās man priek�ā. - Kuram katram ir tādas acis kā Hevenai. Manīm labāk patīk tavas zilās.

- Rudzpuķu zilas acis, tā mis Dīle saka par Hevenas acīm, - Toms ar redzamu lepnumu pavēstīja. - Desmit jūd�u apkaimē nav nevienas meitenes, kurai acis tādā debesu zilumā.

- Tam es ticu, - Logens Stounvels piekrita, joprojām raudzīdamies uz mani.

Man bija tikai trīspadsmit gadu, viņam - ne vairāk kā piecpadsmit, tomēr mūsu acis it kā ieskandināja gongu, kura atbalss �alkos cauri visam mūsu mū�am.

Ta�u skanēja vienīgi skolas zvans.

Es biju paglābta, man nevajadzēja neko sacīt, jo bērni trok�ņaini drāzās uz klasēm, lai apsēstos, kamēr nav ienākusi skolotāja.

- Hevenlī, tu biji sarkana kā biete, - Toms smējās, apsēdies man blakus. - Logens Stounvels ir tāds pats zēns kā visi citi. Labāk ģērbies un izskatīgāks, bet tāds pats zēns vien ir.

Toms nejuta to, ko jutu es, ta�u samiedza acis un savādi palūkojās uz mani, tad nolieca galvu. Arī es noliecu galvu.'

Ienāca mis Dīle, es nepaspēju izgudrot, ko nākamreiz sacī�u Logenam, kad bija klāt len�a laiks. Vajadzēja turēt solījumu par sendvi�iem un pienu. Es paliku sē�am solā, kad visi pārējie aizsteidzās ieturēt len�u. Mis Dīla pacēla acis. - Heven, vai vēlies ar mani parunāt?

Es gribēju palūgt sendvi�us Kītam un Mū-su D�einai, bet nezin kāpēc nevarēju. Piecēlos, pasmaidīju un izsteidzos laukā. Kaut es atrastu divdesmit piecus centus! Ap-vēroju gaiteņa grīdu un ieraudzīju tuvojamies Logena pelēkās kurpes.

- Es cerēju, ka tu iznāksi no klases reizē ar Tomu. -Viņ� izskatījās nopietns, vienīgi acīs joprojām mirdzēja smaids. - Vai nepaēdīsim kopā len�u?

- Es nekad neēdu len�u.

Viņ� sarauca pieri. - Visi ēd len�u. Iesim, iebaudīsim hamburgerus, ceptus kartupeļus un kokteili.

Vai viņ� domā man izmaksāt len�u? Mans lepnums sadumpojās. - Man len�a laikā jārūpējas par Mūsu D�einu un Kītu...

- Tad aicini līdzi arī viņus, - Logens nevērīgi sacīja. - Pasauk�u vēl Tomu un Faniju, ja tu gribi.

- Mēs pa�i varam samaksāt par len�u.

Logens likās apjucis. Uzmeta man a�u skatienu, tad paraustīja plecus. - Nu labi, ja tā vēlies.

Ak vai! Es nemaz tā nevēlējos. Bet mans lepnums bija Sermuļu kalnu lielumā.

Kopā devāmies uz pirmajām klasēm. Mūsu D�eina un Kīts jau gaidīja, abi �ķita pagalam uztrauku�ies. Mūsu D�eina pieskrēja pie manis, gandrīz raudādama.

- Vai mēs tagad dabūsim ēst, Hevenlī? Manīm sāp puncis.

Arī Kīts prasīja apsolītos tun�a sendvi�us. - Vai �odien ir pirmdiena? Vai mis Dīle atnesīs mumsīm pienu? - viņ� jautāja. �aurā sejiņa saspringta vislielākajā kārībā.

Es mēģināju uzsmaidīt Logenam, kas visu to dzirdēja, domīgi paraudzījās uz Mūsu D�einu, tad uz Kītu. Pagriezies pret mani, viņ� smaidot sacīja: - Ja jūs labāk gribētu tun�a sendvi�us, tad pasteigsimies, varbūt kafetērijā vēl da�i atliku�i.

Es vairs neko nevarēju darīt, Kīts un Mūsu D�eina aizjoza uz kafetēriju kā lapsas, saodu�as cāļus.

- Heven, es nekad neļauju meitenei maksāt atsevi�ķi par len�u, ja viņu uzaicinu, - Logens nopietni teica. - Lūdzu, ļauj man tevi pacienāt.

Līdzko iegājām kafetērijā, es tūlīt izdzirdēju sa�ukstē�anos un minējumus - kas Logenam kopējs ar tiem Kāstī-lu plukatām? Toms arī bija tur, laikam Logens viņu ielād^ iepriek�, es tāpēc jutos daudz labāk. Tagad varēju smaidīt un palīdzēt Mūsu D�einai apsēsties pie garā galda. Kīts piespiedās viņai cie�i klāt un bikli raudzījās visriņķī.

- Vai vēl arvien gribat sendvi�us un pienu? - Logens jautāja, tad palūdza Tomu, lai palīdz atnest ēdamo.

Mūsu D�eina un Kīts palika pie savas izvēles, turpretī es devu priek�roku hamburgeram ar kokakolu. Toms un Logens aizgāja, es pavēros apkārt, vai neieraudzī�u Fani-ju. Ta�u viņas nebija kafetērijā. Tas mani atkal uztrauca. Fanijai bija pa�ai savs veids kā nopelnīt maltīti.

Apmeklētāji joprojām sa�ukstējās, nelikdamies zinis par manu klātbūtni.

- Ko viņ� saietas ar to skuķi - kalnie�u plikadīdu? Bet viņa ģimene, kā rādās, ir turīga.

Visu acis bija pievērstas Logenam Stounvclam, kad viņ� atgriezās kopā ar Tomu. Abi smaidot izdalīja sendvi�us, hamburgerus, ceptos kartupeļus, kokteiļus un arī pienu. Mūsu D�eina un Kīts nevarēja vien nobrīnīties par �o pārpilnību, gribēja iemalkot kokakolu, nogar�ot hamburgeru un ceptos kartupeļus, galu galā man atlika piens, bet Mūsu D�eina izdzēra manu kokakolu, sajūsmā aizvērusi acis.

- Es nopirk�u tev citu, - Logens piedāvāja, bet es atteicos. Viņ� jau darījis vairāk nekā pietiekami.

Es izdibināju, ka viņam tie�ām ir piecpadsmit gadu. Viņ� priecīgi smaidīja, kad es �ukstus pateicu savu vecumu. Viņam gribējās zināt manu dzim�anas datumu, it kā tam būtu kāda nozīme, tomēr laikam bija; viņa māte ticēja horoskopiem. Viņ� pastāstīja, ka dabūjis atļauju uzturēties lasītavā, kur es katru dienu mācījos. Alla� centos veikt visu uzdoto �eit, lai varētu ņemt līdzi uz māju romānus, nevis skolas grāmatas.

Pirmo reizi mū�ā man bija draugs - zēns, kas mai^ne-turēja par svilpasti tikai tāpēc, ka es dzīvoju kalnos. Logens neņirgājās nedz par manām drēbēm, nedz par manu ģimeni. Ta�u Logenu mūsu skolā labi neieredzēja, jo viņ� bija citāds - pārāk izskatīgs, pārāk �pilsētnieciski� ģērbies, viņa tēvs bija pārāk turīgs un izglītots, māte - pārāk augstprātīga. Citi zēni viņu uzskatīja par memmesdēliņu. Toms teica - Logenam vajadzē�ot pierādīt, ka viņ� nav nekāds mazdū�elis. Zēni lika lietā visus savus muļķīgos, tomēr tik nevainīgos jokus. Iebēra nagliņas viņa vingro�anas kurpēs, samezgloja auklas, lai viņ� nokavētu nākamo stundu, ielēja līmi apavos un laidās lapās, kad viņ� sadusmojies draudēja iekaustīt vaininiekus.

Pēc pirmās mācību nedēļas Logenu pārcēla divas klases augstāk par mani un Tomu. Tagad arī viņ� valkāja d�insus un rūtainus kreklus, bet daudz dārgākus. Tomēr, par spīti drēbēm, viņ� vēl aizvien at�ķīrās no citiem, l^r daudz pieklājīgs, runāja klusi, turpretī pārējie - rupji un skaļīgi. Neizturējās piedauzīgi, nelietoja viņu neķītro valodu.

Piektdien es, Tomam par lielu izbrīnu, nepaliku pēc stundām mācīties. Viņ� ņēmās mani tincināt, kad mēs rēnajā septembra saulē lēni gājām mājās. Laiks pieturējās silts. Toms vēl izpeldējās upe. Es gar�ļaukus izstiepos zālainajā krastmalā, Mūsu D�eina saritinājās man blakus, Kāts vēroja vāveri, kas uztupusies uz zara, bet Toms �ļakstināja uz visām pusēm ūdeni.

- Kaut man būtu zeltaini mati! - es neviļus ieteicos. Tad iekodu mēlē, redzēdama, kā Toms paskatās uz mani. Viņ� skurināja galvu kā suns, izkratīdams ūdens pilienus. Par laimi, Fanija palikusi tālu iepakaļ, pāri kalniem ūn me�iem skanēja viņas līksmo smieklu atskaņa.

- Hevenlī, vai tu... tagad zini? - Toms stomīgi �ukstēja.

- Ko tad?

- Kāpēc tevīm gribas zeltainus matus, ja tavējie ir smuki, goda vārds, smuki?

- Muļķīga vēlē�anās.

- Pag, Hevenlī. Ja mēs esam draugi, vairāk nekā brālis un māsa, tad ta�u atklāti jāpasaka: vai tevīm ir zināms vai nav, kam biju�i tādi zeltaini mati?

- Vai tu zini? - es mēģināju izvairīties.

- Skaidrs, ka zinu. No pirmās skolas dienas zinu. Citi puikas manīm stāstīja par tēva pirmo sievu, tā bijusi no Bostonas, gariem, zeltainiem matiem. Ilgi kalnos nav izturējusi. Es domāju, tu nekad to nedabūsi zināt. Nu redzi, es nemaz neesmu apdāvināts, manīm nav �zilas asinis�, nav izkoptu gēnu kā tev. Manī ir simt procentu kalnu pusprāti-ņu gēni, lai tu un mis Dile domātu ko domādamas.

Man bija sāpīgi dzirdēt �ādus vārdus.

-Tu nedrīksti tā runāt, Tomas Lūk Kāstīl! Vai neatmini, ko mis Dīle sacīja par �o tematu? Visizcilākiem vecākiem bie�i piedzimstot idioti... bet idioti varot radīt ģēnijus. Daba �ādi panākot līdzsvaru. Da�reiz vecāki izmantojot visu smadzeņu darbību savā labā, neko neatstājot pēcnācējiem. Atceries, viņa teica - dabā nekas nav iepriek� nosacīts. Tu biji palaidies slinkumā, tas ir vienīgais iemesls, kāpēc es'dabūju augstākas atzīmes. Ņem vērā, ko mis Dīle sacīja - mēs visi esam vienreizēji, radīti mērķiem, ko tikai mēs pa�i varam īstenot. Tomas Lūk, liec to aiz auss!

- Tu arī liec to aiz auss! - viņ� skarbi atmeta. � Izbeidz raudāt pa naktīm, ka gribi būt citādāka. Manīm tu patīc tāda, kāda esi. - Prie�u kalnā viņa acis zaļi dzirkstīja. - Tu, esi mana pusmāsa, bet simtreiz mīļāka nekā īstā māsa -Fanija, kas domā tikai par sevīm. Viņa nemīl mani tā, kā mīli tu, un arī es viņu nemīlu tā kā tevi. Tu esi mana vienīgā māsa, kura dzīvē kaut ko sasniegs, nokļūs citā pasaulē. - Viņ� izskatījās tik bēdīgs, ka man sa�ņaudzās sirds.

- Tom, es sāk�u raudāt, ja tu vēl tā runāsi! Man ir sāpīgi iedomāties, ka arī tu kādudien varētu aiziet un es tevi nekad vairs neredzētu.

Viņ� papurināja galvu, sarkanie mati sa�ķīrās �ķipsnās. - Es nekur neie�u, ja tu negribēsi, Hevenlī. Mēs paliksim kopā - visu mū�u. Nekas mūs ne�ķirs - ne uguns, ne ūdens, kā rakstīts grāmatās.

Man acīs bija asaras, kad es satvēru Toma roku un to cie�i saspiedu.

- Dosim solījumu - nekad neiesim �ķirtus ceļus, neturēsim ļaunu prātu viens uz otru, vienmēr mīlēsim viens otru.

Viņ� apskāva mani tik vārīgi, it kā es būtu no stikla un kuru katru mirkli varētu saplīst. - Reiz tu apprecēsies... -Viņa balss aizrāvās. - Logens Stounvels jau skatās uz tevīm kā iemīlējies.

- Kā viņ� var manī iemīlēties, ja mani nemaz nepazīst?

Toms ieslēpa seju manos matos. - Viņam patīk uz tevīm

paskatīties � viss rakstīts tavā sejā un mirdzo�ajās acīs.

Es atraisījos no viņa rokām un norausu ar delnu asaras. - Tēvs uz tevi nekad nekliedz, vai ne?

- Kāpēc tu ļauj viņam tik daudz darīt.sevīm pāri?

- Ai, Tom... - Es atkal iekritu viņa skaujās un no tiesas sāku raudāt.

- Kā lai man būtu pa�apziņa, ja mans tēvs pat neuzmet man ne skatienu? Dro�i vien manī ir kaut kas ļauns, tāpēc viņ� mani ienīst.

Toms glāstīja man matus, muguru, viņam acis sarietēja asaras, it kā arī viņ� justu sirdssāpes.

- Kādudien tēvs sapratīs, ka nevajag tevi ienīst, Heven-lī. Tā diena drīz pienāks.

Es parāvos nost.

- Nē, tā nekad nepienāks! Tu zini to tikpat labi kā es. Tēvs domā, ka es piedzimstot esmu nogalinājusi viņa eņģeli, un nemū�am man nepiedos! Bet es domāju - manai mātei ir sasodīti laimējies, ka paglābusies no viņa. Agrāk vai vēlāk viņ� būtu tikpat ļauns pret viņu, kāds tagad ir pret Sāru!

Tik klaja atklātība mūs abus satrieca. Toms �ēli pasmaidīja.

- Tēvs nemīl Sāsu, Hevenlī. Nav laimīgs ar viņu. Visi runā, viņ� esot mīlējis vienīgi tavu māti. Apprecējis Sāru tikai tāpēc, ka viņa bijusi stāvoklī, gribējis kaut reizi darīt pareizi.

- Tāpēc ka omīte piespiedusi viņu darīt pareizi! - es ar spīvu rūgtumu sacīju.

- Atceries, neviens nevar piespiest tēvu darīt to, ko viņ� negrib.

- Jā, - es piekritu, atminējusies, ka tēvs patie�ām noņēmies neskatīties uz mani.

Atkal pienākusi pirmdiena, mēs visi esam skolā. Mis Dīle stāsta, cik lielu baudu sniedz �ekspīra lugu un sonetu lasī�na, bet es sē�u kā uz adatām, kad tik�u lasītavā.

- Hevcn, vai tu klausies vai sapņo? - Mis Dīles gai�zilās acis asi raudzījās manī.

- Klausos.

- Par kādu poēmu es tikko runāju?

Es�neatcerējos ne vārda, ko viņa bija teikusi pēdējā pusstundā, un tas nav man raksturīgi. Jābeidz domāt par Logenu! Ta�u, kad Logens lasītavā sēdēja man blakus, mani ikreiz pārņēma dīvaina sajūta, ja mūsu acis satikās. Viņa matiem bija kastaņbrūna nokrāsa, saulē tie bronzaini spīdēja. Es centos nepamest skatienu uz viņu, lai ari manīju, ka viņ� visu laiku raugās manī.

Logens pasmaidīja, tad �ukstus teica: - Kas bijis tik atjautīgs un devis tev vārdu �Hevena�? Diezin vai vēl kādam ir tāds vārds.

Es saņēmu dū�u, lai to pateiktu skaidri un gai�i.

- Mani tēva pirmā sieva mani tā nosaukusi, līdzko piedzimu. Otrs vārds man ir �Lī�, jo tas bijis viņas priek�vārds. Omīte saka, viņa gribējusi dot man kaut ko pacilājo�u, un �Hevena� tik tie�ām ir pacilājo�s vārds.

- Visskaistākais vārds, kādu jebkad esmu dzirdējis. Kur tava māte ir tagad?

- Guļ kapsētā, - es sausi atmetu, aizmirsusi būt koķeta un valdzino�a, - kaut ko tādu Fanija gan nekad neaizmirst. - Viņa nomirusi da�as minūtes pēc manas piedzim�anas, tāpēc tēvs nevar man piedot, ka atņēmu viņai dzīvību.

- �ajā telpā sarunāties aizliegts, - iesaucās misters Pre-kinss. - Ja kāds vēl runās, sēdēs pēc stundām!

Logena acis pauda sapratni un līdzjūtību. Tikko misters Prekinss uz brītiņu izgāja, Logens atkal �ukstēja: - Cik �ēl, ka tā noticis, bet tu maldies. Tava māte neguļ kapsētā, viņa ir aizsaulē, daudz labākā vietā - debesīs.

- Ja ir debesis un elle, tad, pēc manām domām, �eit -zemes virsū.

- Cik gadu tev īsti ir - vai simt divdesmit?

- Tu zini, man ir trīspadsmit gadu! - es aizsvilos. - Vienīgi �odien jūtos divsimt piecdesmit gadus veca.

- Kāpēc?

- Tāpēc, ka tā tr labāk, nekā būt trīspadsmit gadus vecai!

Logens noklepojās, paskatījās uz misteru Prekinsu - viņa tuvredzīgās acis aiz briļļu stikliem asi dzēlās uz mums - un uzdro�inājās atkal �ukstēt:

- Vai drīkstu tevi �odien pavadīt mājās? Vēl nekad nav iznācis sarunāties ar divsimt piecdesmit gadus vecu cilvēku, esmu baigi ziņkārīgs, ko tas man pateiks.

Es palocīju galvu, ta�u biju iekūlusies sprukās. Logens būs vīlies, saņēmis tikai parastas atbildes. Ko es zinu par viedumu, senlaikiem vai kaut ko citu?

Viņ� kopā ar pārējiem zēniem iznāca skolas pagalmā, kur kalnie�u meitenes gaidīja parādāmies savus izredzētos. Tur bija arī Fanija.

Viņa pārsvieda matus pār seju, atmeta atpakaļ un sāka griezties, mati izrisa kā vēdeklis; ieraudzījusi Logenu, starojo�i pasmaidīja, it kā viņ� būtu nācis viņu satikt. Pa gabaliņu no Fanijas stāvēja Toms un Kits. Toms �ķita pārsteigts, pamanījis, ka Logens gaida netālu no mūsu takas. �ī taka bija tikai kājceliņ�, kas caur krūmāju veda uz me�u un galu galā - līdz mūsu notāļajai būdai kalnu pakājē. Redzēdama Logenu kopā ar mani aizejam pa taku, Fanija sāka kliegt tik skaļi, ka es aiz kauna gribēju, kaut zeme atvērtos.

- Heven, kāpēc tu neliec mieru �itam jaunajam zēnam? Tevīm tak puikas nepatīk! Tevīm vajag tikai to sa�uvu�o vecmeitu - mūsu skolotāju! Vai tu nav to desmitreiz teikusi?

Es izlikos nedzirdam, lai gan tumsi pietvīku. Fanija nekad nav izturējusies pret mani iecietīgi, smalkjūtību no viņas nav ko gaidīt. Vislabāk ir Faniju neievērot, ja vien tas iespējams. *

Gan Logens, gan Toms raudzījās uz viņu nosodo�i.

- Fanij, lūdzu, izbeidz! - es teicu, juzdamās neērti. - Steidzies mājās un pārģērbies!

- Es nekad neiet mājās kopā ar brāļiem. - Fanija ķircino�i uzsmaidīja Logenam. - Puikām nepatīk Hevena, tie mīlē mani. Tu arī mani mīlēsi. Vai nepaņemsi pie rokas?

Logens paskatījās uz mani, uz Tomu, tad nopietni sacīja Fanijai:

- Tagad esmu nolēmis pavadīt mājās Hevenu un dzirdēt, ko viņa man stāstīs.

-Tu nemaz nezin, cik smuki es māk dziedāt!

-Citreiz, Fanij, paklausīsimies.

- Mūsu D�eina arī dzied... - Kāts klusi piebilda.

- Protams!*- Toms saķēra Faniju aiz rokas un vilka līdzi. - Nāc, Kīt! Mūsu D�eina mājās gaida tevi. - To izdzirdējis, Kīts teciņus skrēja Tomam nopakaļ. Mūsu D�eina todien nebija skolā, viņu atkal mocīja vēdergraizes un kratīja drudzis.

Fanija izrāvās un atskrēja atpakaļ, sa�ķobīja seju un parādīja mēli.

- Tu ir nenosliecīga, Heven Lī! Pie tam nesmuka, bezkaunīga ķēmene! Manīm riebjas tavi mati! Tavs dumjais vārds! Tu pati! Pagaidi, es pasacīs tētim, ko tu dari! Tētim nepatiks, ka tu pieņem ubaga dāvanas no sve�a pilsētas puika - hamburgerus un citu ēdamo - un māci Mūsu D�einu un Kītu diedelēt!

Fanija bija iedegusies dusmās un greizsirdībā, gatava izpildīt savus draudus. Tēvs mani bargi sodīs!

- Fanij! - iesaucās Toms, panācis viņu. - Tu dabūsi manas jaunās ūdenskrāsas, ja turēsi muti - nestāstīsi tētim par mūsu lencu...

Fanija uzreiz pasmaidīja.

- Labi! Manīm gribas arī izkrāsojamo grāmatu, ko mis Dīle tevīm iedeva! Nezin kāpēc manīm neko nedod?

- Vai tad tu nezini? - Toms atcirta, iedodams viņai krāsu kasti un izkrāsojamo grāmatu, lai cik dārgas viņam �īs mantas bija. Tomam ta�u pirmo reizi mū�ā ir pilnīgi jaunas ūdenskrāsas un izkrāsojamā grāmata par Robiņu Hu-du! �ogad Robiņ� Huds ir viņa iemīļotais grāmatu varonis. - Ja tu pieklājīgi uzvedīsies ģērbtuvē, varbūt mis Dīle pārmaiņas pēc būs devīga arī pret tevīm.

Man atkal gribējās, kaut zeme atvērtos.

Fanija iekliedzās, paklupusi uz takas, kura pamazām vijās kalnup starp garajiem kokiem, kas it kā iesniedzās debesis. Bija ievainojusi roku uz zālē iegrfmu�a akmens, un brūce asiņoja. To sūkdama, viņa uzrausās sēdus un platām, lūdzo�ām acīm raudzījās uz Tomu.

- Nesaki tētim par ģērbtuvi, lūdzu, lūdzu...

Toms apsolīja.

Arī es apsolīju. Tomēr vēl aizvien gribēju aizbēgt, nekad vairs neredzēt Logenu, �īs muļķīgās, nejēdzīgās ainas aculiecinieku. Es vairījos no viņa skatiena, līdz viņ� saproto�i pasmaidīja.

- Tavi piederīgie tevi var padarīt vecu iek�ķīgi, bet ārīgi tu esi jauna, skaista kā ziedoņa rīts...

- Tie ir dziesmas vārdi! - Fanija iesaucās. - Tu glaimo ar dziesmas vārdiem!

- Beidz vāvuļot! - Toms uzkliedza, atkal saķēra Faniju aiz rokas un aizvilka sev līdzi. Es paliku viena ar Logenu.

Kīts, kā parasti, vilkās astē, bet tagad stāvēja kā sastindzis un, galvu atgāzis, vēroja sarkankrūtīti, tā viņ� stāvētu stundām ilgi, ja putniņ� neaizlaistos.

- Tava māsa tie�ām ir glu�i citāda nekā tu, - Logens sacīja, kad mēs beidzot divatā gājām pa taku. Kīts palicis tālu iepakaļ. Es klusēju. Ielejas zēni uzskata - kalnie�u meitenes ir ļāvīgas, viegli uzvedināmas uz seksuālām izdarībām. Fanija jau bija seksuāli nobriedusi, jo kalnie�u bērniem dzimumgatavība iestājas daudz ātrāk. Varbūt tāpēc, ka mēs visur redzam kopo�anos - gan mūsu pagalmos, gan mūsu �aurajās būdās. Mums, kalnie�u bērniem, nav vajadzīga seksuālā audzinā�ana; sekss tūlīt duras acīs, līdzko protam at�ķirt vīrieti no sievietes.

Logens ieklepojās, lai atgādinātu par sevi. - Esmu sagatavojies dzirdēt tavu gadu gadiem uzkrāto gudrību. Vajadzētu atzīmēt, bet ejot ir grūti rakstīt. Nākamreiz paņem�u līdzi magnetofonu.

- Tu zobojies par mani, - es iebildu, tad sāku taisnoties. - Mēs dzīvojam kopā ar vecākiem. Vectēvs ir maz-vārdīgs, saka tikai nepiecie�amo, turpretī omlte runā vienā runā�anā - cik labi biju�i vecie laiki, bet tagad pasaule samaitāta. Pamāte kliedz un �ķendējas, viņai darbu pāri galvai... un reizēm, kad pārnāku mājās un sastopos atkal ar visām �īm grūtībām, tad jūtos nevis divsimt piecdesmit .gadu veca, bet tūksto� gadu veca - tikai bez �ajā ilgajā laikā uzkrātās gudrības.

- Luk, meitene, kas runā atklāti! - Viņ� pasmaidīja. - Tas man patīk. Es saprotu. Esmu vienīgais dēls, uzaudzis krusttēvu, krustmā�u un ari vecāku sabiedrībā, tāpēc to saprotu. Bet tev ir priek�rocības, kādu man nav, - tev ir divi brāļi un divas māsas.

- Vai tas ir labāk vai sliktāk?

- Kā uz to raugās. No mana viedokļa, Heven, tā ir priek�rocība-ja ir liela ģimene, nekad nejūties vientulīgi. Es bie�i esmu vientuļ�, ilgojos pēc brāļiem, māsām... Tomam ir ar ko padraiskoties, padzīt jokus, un Kits un Mūsu D�eina ir jauki bērni.

- Bet Fanija? Ko tu domā par viņu?

Logens nosarka, tā kā samulsa, tad stomīgi atbildēja:

- Man �ķiet... viņa būs neparasta skaistule.

- Vai tas ir viss, ko tu domā? - Viņ� dro�i vien zina -Fanija knakstās ar zēniem ģērbtuvē.

- Nē, ne glu�i viss. Es domāju - no visām meitenēm, ko esmu saticis un vēl satik�u, viena, vārdā lieveņa Lī, ir visdaiļākā... Ja tev nav nekas pretī, es turpmāk pavadī�u tevi mājās katru dienu.

Es biju kā spārnos! Smiedamās paskrēju uz priek�u un atskatījusies iesaucos:

- Logen, tiksimies rīt! Paldies par pavadī�anu!

- Bet mēs vēl neesam tur! - viņ� sacīja, pārsteigts, ka pēk�ņi bēgu prom.

Es nedrīkstēju pieļaut, ka viņ� redz, kur un kā mēs dzīvojam. Iepazinis mūsu apstākļus, vairs negribēs ar mani runāt.

- Citreiz aicinā�u ciemos! - es saucu, apstājusies klaju-miņā, pār kuru saule meta zelta mirgas. Logens stāvēja pie tiltiņa, kas �ķērsoja mūsu strautu. Aizmugurē bija nodzeltējusi me�nora, saulstari spīdinājās viņa matos un acis. Ja es dzīvotu tūksto� gadu, pat tad neaizmirstu, kā viņ� pasmaidīja, pavicināja ar roku.

- Labi! Esmu panācis savu. Hevena Lī Kāstīla no �īs dienas ir mana meitene!

Līdz būdai aizskrēju dziedādama, laimes apskurbināta, aizmirsusi savu stingro apņem�anos neiemīlēties pirms trīsdesmit gadu vecuma.

Sāra pagalmā mazgāja veļu. - Tu izskaties varen priecīga, - grūti nopūtusies, viņa sacīja. - Tevīm diena pagāja labi?

- Jā, mamm, ļoti labi.

Fanija pa�āva galvu pa durvjstarpu.

- Mamm, Hevena dabūjusi draugos ielejas zēnu, un tevīm zināms, kādi tie ir.

Sāra atkal grūti nopūtās: - Heven, tu tak neļauj tiem...

- Mamm! - es sa�utusi iesaucos. - Tu ta�u zini, ka ne!

- Ļauj gan!- Fanija spalgi kliedza. - Viņa bezkaunīgi �amdās ar puikām pa ģērbtuvi!

- Melu tarba! - es devos Faniju pārmācīt, bet Toms izgrūda viņu lievenī, viņa pakrita un tūlīt sāka skaļi raudāt.

- Mamm, ne jau Hevenlī ķiķinās ar zēniem. Fanija ir izlaidīgākā meitene skolā, daudzi to saka.

- Jā-ā-ā, - Sara nomurmināja, atstādama veļas baļļu manā ziņā. - Manim bez tavas teik�anas zināms, kuru noliek uz to beidzamo. Tā ir mana indiāniete - Fanija ar savām kaitavībām, val�ķīgajām acīm. Tās viņu agrāk vai vēlāk novedīs tādā pa�ā ķezā, kādā ir es. Heven, sargā sevi, saki �nē, nē�! Velc nost sitās drēbes un ķeries pie mazgā�anas. Manīm pēdējā laikā nav lāga ju�ana. Nezinu, kāpēc uznācis tāds �vakums. *

-Tev vajadzētu aiziet pie ārsta, mamm.

- Jā, ja tie ārstētu par brīvu.

Fs pabeidzu mazgāt veļu un, Tomam labprātīgi palīdzot, to iz�āvu. Pagalms izskatījās kā skrandu izpardotava.

- Tevīm patīk Logens Stounvels, vai ne? - Toms jautāja. N

- Jā... - es atbildēju un tum�i pietvīku.

Viņ� likās noskumis, it kā Logens varētu mūs �ķirt, radīt starp mums platu plaisu.

-Tom, varbūt mis Dīle tev iedos citas ūdenskrāsas...

- Nav no svara. Es netaisos kļūt par gleznotāju. No manim dro�i vien nekas neiznāks, ja tu nebūsi �ite un manīm nepalīdzēsi ticēt saviem spēkiem.

- Mēs ta�u vienmēr būsim kopā, Tom. Vai nezvērējām, ka mūs neiz�ķirs ne uguns, ne ūdens?

Zaļās acis iedzirkstījās, ta�u viņ� kaut ko atcerējās, un tās satumsa.

- Bet tad Logens Stounvels vēl nebija tevi pavadījis mājās.

-Tu arī reizēm pavadi Salliju Braunu.

- Tikai vienreiz, - viņ� atzinās un nosarka, it kā nedarbos pieķerts. - Vienīgi tāpēc, ka viņa līdzinās tevīm - nav dumja un ķiķīga.

Es nezināju, ko sacīt. Da�kārt gribējās būt tādai kā pārējās meitenes - muļķīgi smieties bez iemesla, turpretī mani alla� nomāc pienākumu nasta, tāpēc jūtos vecāka par saviem gadiem.

Tovakar es Faniju krietni nostrostēju par viņas uzvedību. Viņa netaisnojās. Tā bija viena no retajām reizēm, kad mēs jutāmies kā māsas, viņa atzinās, ka viņai netīkas nedz iet skolā, nedz rotaļāties ar savām viengadniecēm. Jau nepilnu divpadsmit gadu vecumā Fanija mīlinājās ar daudz vecākiem zēniem; tie nemaz nepievērstu viņai uzmanību, ja viņa nekārtos tiem kaklā. Fanijai patika, ja zēni viņu izģērbj, ieslidina rokas viņai biksītēs un glāsta klēpi. Tik kairu baudu varot sagādāt vienīgi zēni. �ī atzī�anās mani satrieca, bet vēl vairāk satrieca garderobē redzētais - man gadījās būt lieciniecei, kā Fanija mīlinās ar zēniem.

- Es vairāk tā nedarīs, neļaus to viņiem... - Fanija apsolīja, jo bija samiegojusies un gatava piekrist visam, lai es mitētos rāties.

Ta�u jau nākamajā dienā, par spīti Fanijas solījumiem, viss atkal atkārtojās. Es devos uz viņas klasi, bet tur viņas vairs nebija. Tad aizsteidzos uz garderobi un atrāvu Faniju no piņņaina ielejas zēna.

- Svētule! � viņ� no�ņāca. - Tava māsa gan tāda nav!

Fanija ķiķināja.

- Laid mani vaļā! - viņa spiedza, kad vilku viņu prom. - Tētis neliekas tevi redzam, tāpēc tu nezini, cik jauki ir patikt puikām un vīrie�iem, ja tu manīm mācis nedarīt to un nedarīt �ito, tad es ļaus viņiem darīt visu, ko tie grib! Ja tu pateiks tētim, es par to tikai nospļaujos! Viņ� mani mīlē, bet tevi ienīst.

Tas skaudri iedzēla, ja Fanija neapvītu man rokas ap kaklu, raudādama un lūgdama piedo�anu, es varbūt uz visiem laikiem novērstos no tādas ļaunas, cietsirdīgas māsas.

- Es no�ēlo, Heven, ļoti no�ēlo! Es tevi mīlu! Man tikai patīkas tas, ko viņi dara. Es tur neko nevar līdzēt, Heven. Vai tas nav labi?

- Tava māsa Fanija būs īsta palaistuve, - Sāra vēlāk nedzīvā, bezcerīgā balsī sacīja, ņemdama ārā no kastēm salmu maisus un taisīdama mums uz grīdas guļvietas. - Fanijas labā tu neko nevari darīt. Pielūko, ka pati nepaliec tāda.

Tēvs nāca mājās tikai divas trīs reizes nedēļā, it kā noteikdams laiku, cik ilgi mums jāiztiek ar atnesto pārtiku. Ieradās un atnesa tik daudz produktu, cik varēja atļauties vienā reizē nopirkt. Pagāju�ajā nedēļā dzirdēju, omīte stāstīja Sārai, ka vectēvs izņēmis tēti no skolas, kad tam bijis tikai vienpadsmit gadu, un licis strādāt ogļrakstuvēs. Tēvs aizbēdzis, visur izmeklēju�ies, bet �is kā ūdenī iekritis. Beidzot vectēvs viņu atradis paslēpu�os kādā alā.

-Tad nu Tobijs nozvērējās nekad vairs Lūku nedzīt lejā uz raktuvēm, lai gan Lūks nopelnītu pulka naudas, ja tur pastrādātu.

- Lūks nekad nedarīs to, kas tam nepatīk, - Sāra vienaldzīgi sacīja.

- Pat ja kruķi viņu agrāk vai vēlāk noķers, pārdodot kand�u, viņ� drīzāk nomirs, nekā ļaus sevi iespundēt tup-tūzī. Es arī labāk redz viņu miru�u nekā sē�am cietumā kā viņa brāļus...

Tas lika man raudzīties uz ogļra�iem citādi nekā iepriek�.

Ogļra�i dzīvoja piekalnē aiz Vinerovas, ne tik augstu kalnos kā mēs. Gulēdama nomodā, es bie�i bezvēja naktīs it kā dzirdēju klaudzam ogļra�u cirtes: pazemē ieslēgti, tie it kā centās izkļūt laukā no stāvā kalna, pie kura atradās mūsu būda.

- Tom, vai tu dzirdi, kā viņi cērt? - es jautāju. Sāra tonakt raudādama bija aizgājusi gulēt, jo tēvs piecas dienas nebija bijis mājās. - Klak, klak, klak... Vai nedzirdi?

Toms piecēlās sēdus, pavērās apkārt.

- Es neko nedzird.

Ta�u es dzirdēju. Tālus, tikko saklausāmus klakstus -klak, klak, klak... Palīgā, palīgā, palīgā!

Piecēlos un izgāju lievenī, klakstoņa kļuva dzirdamāka. Es nodrebēju, tad pasaucu Tomu. Piesardzīgi virzījāmies uz to pusi, no kurienes nāca skaņa. Tēvs bija kreklā izmeties, nosvīdis, mēnesnīcā cirta kokus, lai mums ziemā būtu malka!

Pirmo reizi raudzījos uz viņu ar apbrīnas pilnu �ēlumu. �Palīgā, palīgā, palīgā!� atbalsojās man smadzenēs. Vai viņ� saucis palīgā? Cik savāds cilvēks - ierodas naktī, cērt kokus un nenāk iek�ā sasveicināties ar saviem bērniem!

- Tēt, es tev palīdzē�u! - Toms teica.

Tēvs tik sparīgi vicināja cirvi, ka skaidas lēca uz visām pusēm.

- Ej gulēt, Tom. Pasaki mammai - esmu dabūjis tādu darbu, ka cauru dienu jāstrādā, brīvs laiks ir vienīgi naktī, tāpēc tagad nocērtu kokus, tie tev vēlāk jāsaskalda. - Mani viņ� likās neredzam.

- Kur tu tagad strādā, tēt?

- Uz dzelzceļa. Mācos vadīt lokomotīvi. Vedu ogles. Atnāc no rīta ap septiņiem pie sliedēm, redzēsi, kā es braucu.

- Mamma tevi ļoti gaida, tēt.

Viņ� atvēzēja cirvi, nedaudz vilcinājās, tad atkal iecirta to priedes stumbrā.

- Lai tik gaida, kamēr sagaida. - Tas bija viss, ko viņ� pateica. Es strauji apsviedos un skrēju uz būdu.

Iespiedusi galvu sarainajā, ar cāļa spalvām piebāztajā spilvenā, es gau�i raudāju. Pat īsti nezināju, kāpēc. Pēk�ņi bija kļuvis �ēl tēva, bet vēl vairāk - Sāras.

4

Ziemsvētki mū_vsu būdā pienāca un pagāja bez jebkādām īpa�ām dāvanām, kuras vērts pieminēt. Mēs apveltījām cits citu tikai ar sīkām, nepiecie�amām lietām, tādām kā zobu sukas un ziepes. Neuzdāvinājis Logens man zelta aproci ar mazu safīru, es �os Ziemsvētkus pat neatcerētos. Es viņam uzdāvināju vienīgi pa�adītu cepuri.

- Supermice! - viņ� teica, uzmaukdams to galvā. - Ko�i sarkana, ar rokām adīta mice bija mana karstākā vēlē�anās! Liels paldies, Heven! Būtu kapitāli, ja tu noadītu arī sarkanu �alli uz dzimumdienu, tā ir martā.

Man par brīnumu, viņ� valkāja �o mici, neņēma vērā, ka tā ir pārāk liela, noiru�iem valdziņiem, un, pa rokām muļļājot, dzija novārtīta. Tūlīt pēc Ziemsvētkiem sāku adīt �alli. Gribēju pabeigt līdz Valentīna dienai.

- Martā jau vairs nevajadzēs, - es teicu, kad viņ� aplika �alli ap kaklu. Logens tie�ām ar briesmīgo, sarkano mici galvā katru dienu nāca uz skolu. Tas mani aizkustināja līdz sirds dziļumiem.

Februāra beigās man palika �etrpadsmit gadu. Logens man atkal pasniedza dāvanu - skaistu, baltu svīteri, un Fa-nijas melnās acis skaudībā iegailējās. Logens tagad katru dienu pēc mācībām mani gaidīja pie kalnu takas, pavadīja līdz klajumiņam būdas priek�ā. Kīts un Mūsu D�eina sadraudzējās ar viņu. Fanija visu laiku val�ķinājās, bet Lo-gens joprojām viņu neievēroja. Ai, cik aizraujo�i ir iemīlēties �etrpadsmit gadu vecumā, aiz laimes es varētu reizē smieties un raudāt.

Burvīgās pavasara dienas aizritēja tik ātri, Sāra un omī-te man neļāva ne brītiņu nodoties romantiskiem sapņoju-miem. Jādēsta stādi, jāveic daudz sīku mājas darbu - visi tie bija mani, nevis Fanijas pienākumi. Aiz būdas pletās paliels dārziņ�, bez tā mūsu iztika būtu gau�ām trūcīga. Mums rudenī bija gurķi, kāļi, burkāni, kāposti, kartupeļi un, vislabākais, tomāti.

Svētdienās es redzējos ar Logenu baznīcā. Viņ� sēdēja blakus ailē, man iepretī, mēs pārmijām skatienus, sapratāmies bez vārdiem. Tomēr es nekādi nevarēju aizmirst mūsu drausmīgo nabadzību. Logens mums daudz ko atnesa no tēva aptiekas; mūs bezgala sajūsmināja, viņaprāt, tik ikdieni�ķas lietas - �ampūni, smar�as, ko varējām izsmidzināt, un skū�anās piederumi Tomam, kam jau sāka dīgt rūsgana bārda.

Kādu svētdienas pēcpusdienu pēc baznīcas norunājām doties mak�ķerēt, lai gan Logens neteica vecākiem, ar ko viņ� saietas. Viņa vecākiem nepatīk, ka dēls satiekas ar mani un pinas ar tādiem ļaudīm kā Kāstīli, to pauda viņu stingās sejas, kad nejau�i viņus satiku uz ielas. Ta�u, kā rādās, Logens ar vecāku domām ne visai rēķinājās. Es vēlējos, lai es viņiem patiktu, ta�u ikreiz, kad Logens gribēja mūs iepazīstināt, viņi vienmēr visādi aizbildinājās un izvairījās.

Prātodama par Logena vecākiem, es sukāju matus, Fa-nija pagalmā ērcināja Sneperu - tēva mīļāko suni. Sāra smagi apsēdās man aiz muguras, atsvieda garās, rudās �ķipsnas no sejas un nopūtās.

- Es ir piekususi. Visu laiku sasodīti nogurusi. Bet tavs tēvs nekad nav mājās. Ja ir, tad nemaz nepaglūnē uz ma-nīm, neredz, kāda es izskatos.

Es satrūkos. Ko tēvs nav redzējis? Strauji pagriezos. Tie�ām, ļoti reti esmu uzmetusi Sārai skatienu, ja nebiju agrāk pamanījusi, ka viņa atkal ir... stāvoklī.

- Mammu! - es iesaucos. - Vai tētis zina?

- Ja paskatījies uz manīm, tad zinātu. - Sārai acis iemirdzējās pa�lepnuma asaras.

- Lieks ēdējs mumsīm ir vismazāk vajadzīgs. Bet klāt būs kā likts.

- Kurā mēnesī? Kurā dienā, mannu? - Doma par vēl vienu rūpju bērnu mani galīgi izsita no sliedēm, kaut arī Mūsu D�eina tagad jau gāja skolā, vairs nebija tik apgrūtino�a kā agrāk.

- Es neskaitīj dienas, lai teiktu dakterim. Nebiju pie daktera. - Sāra runāja �ukstus, it kā gaidāmais bērns padarījis vārgu viņas skaļo balsi.

- Tev jāpasaka man, lai varu būt mājās un tev palīdzēt.

- Kaut �is būtu tum�matains... - viņa murmināja. - Melnacains puika, tāds pats kā viņ�, tavam tēvam patiktu. Ak Dievs, uzklausi mani �oreiz, dāvā man Lūkam līdzīgu dēlu! Tad viņ� mīlēs mani tāpatās kā savu eņģeli!

Man iesāpējās sirds. Vai vīrs var sievas dēļ tik ilgi skumt? Kad ieņemts �is bērns? Parasti es dzirdēju, ko viņi tur dara, matra�a atsperes tik tie�ām sen nav ritmiski, izteiksmīgi �īkstēju�as.

Es sadrūmusi pavēstīju nepatīkamo ziņu Tomam, kad mēs p<\ taku gājām uz ezeru, lai satiktos ar Logenu un mak�ķerētu. Toms centās pasmaidīt, izskatīties priecīgs, un beigu beigās izlocīja lūpas greizā vīpsnā.

- Nu, ja nevaram neko līdzēt, tad mums ar to jāsamierinās. Varbūt �is bērns darīs tēvu laimīgu. Tas būtu jauki, vai ne?

-Tom, es negribēju tevi sarūgtināt.

- Tu nemaz nesarūgtini. Es zinu - tēvam gribētos, lai es vairāk līdzinātos viņam nekā mammai. Bet, kamēr es patīku tev, esmu apmierināts.

- Ai, Tom, visas-meitenes domā, ka tu esi pēc vella smuks puisis.

- Kādēļ �pēc vella�? Meitenes vienmēr tā saka, it kā zobotos.

Es apskāvu viņu.

- Tas ir tavu ķircino�o, zaļo acu dēļ. - Noliecu galvu viņam uz krūtīm. - Man ļoti �ēl mammas. Tik pagurusi, smagnēja, bet es līdz �im neko nepamanīju. Man kauns, varēju daudz vairāk viņai atvieglot dzīvi.

- Tu diezgan esi darījusi. - Toms sacīja un pakāpās atpakaļ, ieraudzījis nākam Logenu. - Tagad smaidi, izliecies priecīga, zēniem nepatīk noraizēju�ās meitenes.

Pēk�ņi no koku pudura izdrāzās Fanija. Skrēja pretī Logenam un metās ap kaklu. Glu�i kā se�us gadus vecs bērns, nevis pāragri attīstījusies pusaudze. Logens bija spiests viņu apkampt, lai nenokristu atmuguriski.

- Cik tu �odien smuks! - Fanija dūdoja, mēģinādama Logenu noskūpstīt, bet viņ� nolaida viņu zemē, atgrūda un pienāca pie manis.

Ta�u Fanija visu laiku jaucās mums pa vidu, nemitīgi pievērsdama sev uzmanību, viņas skaļā balss aizbaidīja zivis, līdz pievakarē viņa pēk�ņi nezin kāpēc aizgāja, atstājusi mani, Tomu un Logenu ezermalā ar trīs zivtiņām, -tās nebija vērts nest mājās. Logens iesvieda zivteles atpakaļ ūdenī, un mēs noraudzījāmies, kā tās aizpeld.

- Es nu ie�u, - Toms teica un aizskrēja, atstājis mani vienu ar Logenu.

- Kas noticis? - Logens jautāja.

Es sēdēju un raudzījos, kā ezers sārtojas saulrieta ugunīs. Drīz kļūs tum�i sarkans... kā asinis, kas plūdīs, Sāras mazulim nākot pasaulē. No atmiņu dzīlēm uzpeldēja ainas, kā bija dzimu�i citi bērni.

- Heven, tu neklausies manī!

Vai lai stāstu Logenam par kaut ko tik personisku? Ta�u tas. izlauzās neviļus, it kā es nevarētu viņam neko noslēpt.

- Esmu ļoti noba�ījusies, Logen, ne tikai Sāras un viņas bērna dēļ - visu mūsu dēļ. Sāru pārņēmis izmisums, diezcik ilgi viņa �ādu dzīvi neizturēs, bet, ja aizies - viņa bie�i vien runā, ka pametīs tēti -, tad pametīs manā ziņā mazuli. Omīte var tikai adīt un tamborēt vai sadiegt mūsu skrandas.

- Es saprotu, tev jau tāpat darbu pilnas rokas. Bet, Heven, viss ta�u vienmēr nokārtojas. Vai nedzirdēji viņa svētības Vaiza �īsdienas sprediķi? Mums visiem jānes savs krusts. Bet Dievs nevienam neuzliek to pārāk smagu.

- Jā, tā viņ� teica, bet Sāra tagad jūt, ka viņas krusts ir tonnu smags, un es nevaru viņu tādēļ nosodīt.

Mēs lēnām gājām uz būdu, negribēdami �ķirties.

- Vai tu atkal... mani neaicināsi iek�ā? - viņ� stostīgi jautāja.

-Nākamreiz... varbūt.

Viņ� apstājās.

-Es labprāt tevi ņemtu līdzi, Heven. Stāstīju vecākiem, cik tu esi skaista un lieliska, bet viņiem tevi jāredz, lai pārliecinātos par manu vārdu patiesumu.

Es novērsos, pagājos uz priek�u, man kļuva �ēl gan sevis, gan viņa. Dīvaini, kāpēc viņu neatbaida nedz Kāstīlu neslava, nedz nabadzība? Viņ� piesteidzās klāt, apskāva mani un a�i noskūpstīja. Es izbrīnījos, sajūtot viņa lūpas, puskrēslā viņ� likās sve�āds.

- Arlabunakt... un neuztraucies, es bū�u klāt, ja tev manis vajadzēs.

Viņ� aizgāja, devās lejup pa taku - pretī Vinerovas tīrajām, platajām ielām. Tad viņ� uzkāps labiekārtotā dzīvoklī virs Stounvelu aptiekas, kopā ar vecākiem tīrā, pla�ā istabā �ovakar skatīsies televīzijas programmu. Ai, tur ir tūksto�reiz labāk nekā �eit, to es zinu, skaidri zinu!

Kavēdamās tīkamās atmiņās par Logenu un viņa skūpstu, es iegāju būdā - un jutos kā no mākoņiem nokritusi.

Tēvs bija pārnācis!

Staigāja �urp turp, nikni skatieni �austīja Sāru.

- Velns lai parauj, tu atkal esi stāvoklī? - viņ� kliedza un trieca dūri pret otras rokas plaukstu. Tad ņēmās vālēt ar dūrēm sienu. Krūzītes uz plaukta sāka lēkāt, nokrita zemē un sasitās, bet mums nav neviens liekas...

Tēvs dusmās ārdījās - pārāk bīstams tik �aurā telpā.

- Es strādāju dienu un nakti, lai uzturētu tevi un tavus kvaņķuS! - viņ� auroja.

- Vai tie nav arī tavējie? - Sāra atkliedza, garie, sarkanie mati bija atpinu�ies, lente, kas tos parasti saturēja, atrisusi.

- Bet es tev iedevu tabletes! Kāpēc neieņēmi? - tēvs bļāva. - Samaksāju krietnu naudu, domāju, tev pietiks prāta, lai izlasītu pamācību.

- Es tās ieņēmu! Goda vārds, ieņēmu! Visas, gaidīdama tevi mājās, bet tu neatnāci... Kad atnāci, tabletes vairs nebija!

- Vai tu ieņēmi viss uzreiz?

Sāra pietrausās kājās, gribēja runāt, bet atkrita atpakaļ cietajā krēslā.

- Manīm aizmirstas... Noriju visas, lai neaizmirstos...

- Ak Dievs! - tēvs novaidējās. Tum�ajās acīs dega ļaunpriecīgs nicinājums. - Stulbene! Nu es tevi pārmācī�u! - viņ� pārskaities nobrēca.

Aizcirtās durvis, es paliku sē�am uz grīdas blakus Tomam, kas turēja klēpī Kītu un Mūsu D�einu. Fanija bija sarāvusies kamolā uz salmu cisām, aizvērusi acis, ar delnām aizspiedusi ausis. Omīte un vectēvs �ūpojās savos �ūpuļkrēslos un truli blenza tuk�umā, it kā visu to jau daudzreiz būtu dzirdēju�i un vēl daudzreiz dzirdēs.

- Lūks atgriezīsies un rūpēsies par tevīm, - omīte klusi mierināja Sāru, kas joprojām raudāja. - Viņ� ir labs, piedos tevīm, kad redzēs savu jaundzimu�o.

Sāra stenēdama piecēlās un sāka rosīties ap pavardu. Es steidzos palīgā. - Apsēdies, mamm, vai atlaidies gultā. Es pagatavo�u vakariņas.

- Paldies, Heven, bet manīm vajag kaut ko darīt, lai nav jādomā. Ak Dievs, es tik dikti mīlēj Lūku Kāstīlu, bet tagad saprotu - viņ� mīlē tikai pats sevi, nevienu citu.

Tovakar Fanija man klusām sacīja:

- Es negrib to jauno bērnu! Mumsīm tādu nevajag! Mamma ir par vecu priek� bērniem. Manīm gribētos savu bērniņu.

- Nerunā muļķības! - es aizsvilos dusmās. - Tev jākļūst pieaugu�ai, jāizbauda brīvība un jābauda jaunība!

Bērns tev saistīs rokas un kājas. Tāpēc piesargies, mīlinoties ar zēniem!

- Tu neko nesaproti! Tas nenotiek ar pirmo reizi. Tu ir simtreiz dumjāka par manīm, citādi saprastu, ko es īsti domāju.

- Ko tad tu īsti domā?

- Nezinu... - Fanija sāka �ņukstēt, apķēra mani. - Manīm ļoti gribas ar tevīm satikt. Ko lai daru, lai iet labāk? Manīm nav pat sava drauga, bet tevīm ir. Zēni mani nemī-lē tā, kā Logens mīlē tevi. Heven, palīdzi man, lūdzu, lu-dzu!

- Jā, jā, - es apsolīju, mēs cie�i apskāvāmies, ta�u nezināju, kā palīdzēt, varēju vienīgi aizlūgt par viņu.

Tveicīgās augusta dienas pārāk ātri saruka arvien īsākas. Sāras grūtniecības pēdējās nedēļas bija moko�as gan viņai, gan mums visiem, lai arī tēvs bie�āk pārradās mājās, vairs nebļaustījās un netrakoja, likās samierinājies - vai nav vienalga, cik Sārai bērnu, pieci vai se�i?

Viņa smagi klumzāja pa būdu, raupjās, sarkanās rokas brīdi pa brīdim aptvēra uzblīdu�o vēderu, kurā atradās viņas piektais - negribētais bērns. Sāra vai nu murmināja lūg�anas, vai izkliedza pavēles. Viss senākais maigums bija zudis. Skaļās lamas - pie tām jau bijām pieradu�i - pārtrauca biedīgi satrauco�a klusē�ana.

Sāra vairs nesunīja ne�petniem vārdiem nedz tēvu, nedz mūs, tikai �ļūkāja apkārt kā veca sieva, bet viņai bija tikai divdesmit astoņi gadi. Pat lāgā nepaskatījās uz tēvu, kad viņ� pārnāca mājās, pat neprasīja, kur bijis; vairs nejautāja par �erlijas namu, nejautāja, vai viņ� strādā godīgu darbu vai vēl aizvien pārdod kand�u un pelna �netīru naudu�. Sara likās nogremdējusies pati sevī, pūlēdamās pieņemt kādu lēmumu.

Viņa dienu no dienas kļuva klusāka, grūtsirdīgāka, par mums vairs nerūpējās. Bet Mūsu D�einai un Kītam tik ļoti vajadzīga mātes mīlestība. Viņas skatienā dzalkstīja ļaunums, kad tēvs da�as reizes nedēļā pārradās mājās. Viņ� tagad stādāja Vinerovā, bet Sāra tam neticēja, it kā tī�i meklēja iemeslu naidam un aizdomām. �ad tad dzirdēju, ka viņ� tāds kā samulsis stāsta Sārai par savu darbu, lai gan viņa nav neko jautājusi: �Strādāju gadījuma darbus -gan baznīcā, gan pie bagātu baņķieru sievām, tās negrib smērēt savas baltās rokas.�

Tēvs glu�i pieklājīgi nopelnīja ar sīkiem amatniecības darbiem, Sāra nevarēja to apstrīdēt. Viņ� prata visus amatnieka darbus.

Sāras nomāktība ietekmēja Mūsu D�einu, tovasar viņa sirguļoja vairāk nekā parasti. Saaukstējās daudz vieglāk, slimoja ilgāk nekā mēs, pārējie; viņai visātrāk pielipa vējbakas, tiklīdz tās pārgāja, Mūsu D�eina iekrita indīgu efeju krūmā un veselu nedēļu kliedza un raudāja bez mitas, tēvs nakts vidū atkal aizdrāzās uz Serlijns namu.

Tās bija jaukas dienas, kad Mūsu D�eina jutās labi. Ja viņa priecīgi smaidīja, tad visā pasaulē nebija labāka bērna par Mūsu D�einu - Kāstīlu būdas neierobe�oto valdnieci. Visi ielejas ļaudis brīnījās - cik skaisti bērni tam rupjajam, netiklajam, cietsirdīgajam bļaurim Kāstīlam un viņa greizsirdīgajai sievai Sārai, resnai, pretīgai neglīte-nei.

Kādu dienu Kīts prasīja krāsainos zīmuļus - viņ� reti kaut ko gribēja -, ta�u izrādījās, ka mājās ir tikai tie, kurus mis Dīle pirms mēne�a iedevusi Fanijai. (Fanija līdz �im vēl ne reizi nebija neko krāsojusi.)

- Nē! - Fanija spalgi iekiedzās. - Kīts nedabūs manus jaunos zīmuļus!

- Iedod viņam tos, citādi viņ� ņems ļaunā, vairs nerunās, - es mudināju Faniju, raudzīdamās uz jaunāko brāli -tas, tāpat kā vectēvs, mēdza rāmi sēdēt un neko daudz nedarīt. Tomēr vectēvs bija krietni vērīgāks nekā mēs. Kur� vēl varētu izgrebt katru spalviņu vāveres astē? Kuram acis ne vien skatās-, bet arī redz?

Toms iedeva Kītam krāsainos zīmuļus, bet Fanija brēca un draudēja noslīcināties.

- Klusu, palaidņi! - tēvs uzkliedza, apsaukdams savus klaigājo�os bērnus.

- Tu viņus tādus ir uztaisījis! - �ādi Sāra sveica vīru, tad saknieba lūpas un vairs nebilda ne vārda. Tēvs nikni pablenza uz viņu un nometa maisu ar pārtiku uz noberztā dēļu galda. Es steig�us aprēķināju, cik ilgi mums pietiktu ar piecdesmit mārciņām miltu, piecu galonu bund�u ar cūku taukiem, kulītēm ar zirņiem un pupiņām. Izvārī�u kāpostu zupu ar speķi...

Blauk�! - aizkrītot noklaudzēja durvis. Satrūkusies pacēlu acis. Tēvs pāri pagalmam devās pie pikapa. Atkal aizbrauca.

Man pamira sirds.

Ikreiz, kad tēvs pameta Sāru, viņa izdarīja kaut ko briesmīgu^ vai nu kādam no mums, vai pati sev. Mūsu D�eina un mēs, pārējie, kritām tēvam uz nerviem, viņ� un Sāra arī bendēja viens otram nervus. Sāra zaudēja ne vien glītumu, bet arī savas labās rakstura īpa�ības.

Rīti jau kļuva dzestri, vāveres skraidelēja apkārt, steidzās sagādāt ziemai riekstus, Toms palīdzēja vectēvam sameklēt kokus grebumiem, tas nebija tik viegli, tie nedrīkstēja būt nedz pārāk cieti, nedz ari mīksti, lai grie�ot nesalūztu.

Mēs ar tēvu �oreiz bijām pagalmā divi vien. - Tēt, es �īs ģimenes labā daru visu iespējamo... - es iebildu. - Vai tu nevarētu �ad tad pateikt man vismaz kādu labu vārdu?

- Ko tu lien man virsū! - Tum�ās acis dusmu uzplūdā kvēloja. - Taisies kā tiec, citādi dabūsi, ko esi pelnījusi.

- Ko tad es esmu pelnījusi? - es drosmīgi jautāju; manas acis, bez �aubām, viņam pastāvīgi atsauca atmiņā to, kuru viņ� bija zaudējis. Viņu.

Strazdi kā melni zaldātiņi sēdēja uz veļas auklām. Kakliņus ierāvu�i, spalvas sabozu�i, tie snauda un gaidīja silto sauli. Es nopūtos un krāvu grēdā malku. Diezin kāpēc nekad nevaram piekurināt būdu pietiekami siltu? Puscirstā bluķī atstāts cirvis, tēvs dro�i vien ar to gāztu man, ja es vēl teiktu kādu vārdu. Es klusēju un krāvu strēķī pagales.

- Ar to vajadzētu pietikt, kamēr atkal pārrodos mājās, -tēvs sacīja Sārai, kas bija iznākusi laukā.

- Kur tu brauksi tik vēlu? - Sāra bija izmazgājusi matus un cik necik uzposusies. - Manīm briesmīgi gar� laiks bez vīrie�a, tikai kopā ar bērniem un veciem ļau�iem.

- Drīz atgriezī�os! - Tēvs aizsteidzās pie pikapa. - Jāpabeidz darbs, tad palik�u mājās visu nakti.

Pagāja nedēļa, bet no tēva ne miņas. Kādā vēlā vakarā es sēdēju uz lieveņa kāpnītēm un skatījos uz drūmajām debesīm, kur vēj� dzenāja stērbeļainas mākoņu skrandas. Mani māca skumjas. Vai kādreiz tik�u labākā vietā nekā �ī? Kaut kur ta�u jābūt labākai vietai. Iekaucās vilks, aurēja pūce. Naktī atbalsojās tūksto�iem skaņu. Ziemeļvēj� �vindzēja gar kokiem, virpuļoja ap būdu, bet man �ķita, ka cilvēki, cie�i saspiedu�ies kopā, lai būtu siltāk, neļauj to aizpūst. Es raudzījos uz mēnesi, ko pa pusei aizsedza tum�i mākoņi. Tas pats mēness apspīd Holivudu un Ņujorku, Londonu un Parīzi... Samiedzu acis, centos pāri kalniem samanīt viļņojam okeānu, tad tās aizvēru, lai labāk saskatītu savu nākotni.

Man būs jaunām drēbēm pārpilni sienas skapji, es tērpus uzģērb�u tikai vienu reizi, tad, tāpat kā karaliene Elizabete, tos sadedzinā�u, lai neviens cits vairs nevalkātu. Un du�iem kurpju visādās krāsās, un es ēdī�u lepnos restorānos... Bet tagad sē�u tikai uz auksta, cieta pakāpiena. Asaras sariesās man acīs un sastinga skropstās.

Man pār kauliem pār�alca drebuļi, es sāku klepot, tomēr negribēju iet atpakaļ piesmaku�ajā būdā un apgulties līdzās Fanijai un Mūsu D�einai. Toms un Kīts gulēja blakus omītes un vectēva cisām.

Pēk�ņi saausījos - kāds steberēja �urp. Gārdzo�a elpa, smaga nopūta - un omīte atkrita man blakām uz pakāpes.

- Tu tik aukstā naktī sasaldēsies un nomirsi, domā, tētim būs �ēl, - bet vai tas tevi kapā darīs laimīgu?

- Omīt, tētim nevajag mani tik ļoti ienīst, kāpēc tu viņam neieskaidro, ka es neesmu vainīga savas mātes nāvē ?

- Viņ� zin, ka tu nav vainīga, sirds dziļumos zin. Bet, ja to atzīs, tad uzvels vainu pats sevīm, kāpēc atvedis tādu meiteni �ite, kur tā nav pieradusi. Viņa darīja, ko spēj, es redzēj, kā viņa ber� un mazgā ar savām baltajām rokām... pēcāk ierīvē tās ar krēmu; viņai somā bija līdzi visādas smukas mantas, viņa kopa rokas, cīnījās turēt maigas un baltas.

- Omīt, man nemaz nepatīk cilāt tās skaistās mantas.

Kāda jēga valkāt �ādas krā�ņas drānas, ja te neviens nekad nenāk? Vakarnakt sapnī redzēju to lelli - es biju lelle, bet lelle bija tāda kā es. Kādreiz aizbrauk�u uz Bostonu un sameklē�u savas mātes tuviniekus. Mans pienākums ir viņiem paziņot, kas noticis ar viņu meitu, viņi dro�i vien domā, ka tā ir dzīva un kaut kur dzīvo laimīgi.

- Tevīm taisnība. Es par to neiedomājās, bet tevīm ir taisnība. - Vecās izģindu�ās rokas mani apkampa. - Ja cie�i kaut ko apņemsies, tad to sasniegsi.

Dzīve kalnos omītei bija grūtāka nekā mums. Neviens nelikās par viņu zinis, tikai es ievēroju, cik smagi viņai kāpt aug�up lejup. Viņa bie�i apstājās, piespieda roku pie sirds. Reizēm seja kļuva pelēkbāla, aiztrūka elpa. Ta�u prasīt padomu ārstam nebija nozīmes; omīte neticēja nedz ārstiem, nedz zālēm, sūtīja mani savākt saknes un ārstniecības augus un gatavoja no tiem novārījumus.

Kop� Sāra izturējās skarbi un nesavaldīgi, katra diena man bija smags pārbaudījums, daudzmaz atguvos, vienīgi tiekoties ar Logenu. Kādā siltā atvasaras dienā es viņu ieraudzīju pie upes, bet Fanija skraidīja gar krastmalu -pilnīgi kaila! Smējās un ķircnājās. - Ķer mani! Ja noķersi... bū�u tava! - Aiz �ausmām sastingusi, es lūkojos uz Logenu, gaidīju, ko viņ� darīs.

- Kaunies, Fanij! Tu gan esi pērienu pelnījusi! - viņ� iesaucās.

- Tad noķer mani un sadod! - viņa skubināja.

- Nē, Fanij, tu neesi mans tips! - Viņ� pagriezās, lai dotos atpakaļ uz Vinerovu, kā man �ķita, un tajā brīdī parādījos es - biju aizslēpusies aiz koka.

Mani pamanījis, Logens sastulba, palika stāvam, centās pasmaidīt.

- Kaut tu nebūtu to nedz redzējusi, nedz dzirdējusi. Gaidīju tevi, ta�u ieradās Fanija, tūlīt novilka kleitu, bet apak�veļas viņai nebija... Es neesmu vainīgs, Heven, apzvēru, ka neesmu.

- Kāpēc tu taisnojies?

- Neesmu vainīgs! - viņ� pietvīcis iesaucās.

- Zinu, - es kokaini atteicu. Fanija vienmēr tiecās atņemt man visu, ko es ļoti vēlos paturēt sev. Tomēr esmu dzirdējusi, ka vairumam zēnu patīkot ļāvīgas, nekautrīgas meitenes, tādas kā mana jaunākā māsa Fanija. Viņa neap�aubāmi dzīvos desmit aizraujo�as dzīves, kamēr es izsitī�os cauri vienai.

- Paklau, - sacīja Logens, atgāzis manu noliekto galvu, tā ka mūsū lūpas gandrīz saskārās. - Man vajadzīga tie�i tāda meitene kā tu. Fanija ir glīta, bet nekaunīga... ta�u man patīk skaistas, kautras un maigas meitenes. Ja man neizdosies apprecēt Hevenu, nodzīvo�u mū�u neprecējies.

Viņ� noskūpstīja mani, un es dzirdēju skanam nākamības kāzu zvanus. Misis Stounvela... es.

Acumirklī jutos laimīga. Vienā ziņā Fanijai taisnība. Dzīve turpinās. Katram dota iespēja dzīvot un mīlēt. Nu ir mana kārta.

Tagad Sāra staigāja kā mēnessērdzīga, sarunādamās pati ar sevi.

- Jāglābjas, jātiek prom,no sitās elles, - viņa murmināja. - Tikai strādāt, ēst, gulēt, gaidīt viņu mājās, kad viņ� pārnāk, manīm arī nav nekāds apmierinājums.

Nerunā tā, Sāra, lūdzu nerunā... Ko mēs iesāksim bez ievis? ■'

- Miesa manīm prasa savu tiesu, tā iedzīs mani kapā... - Sara pati sev atzinās. - Jādabū cits vīrietis, jādabū... Es aizietu, ja nebūtu bērnu, - viņa dienu un nakti skandināja. Nīgri lūkojās uz tēvu, kad tas nedēļas nogalēs pārradās mājās, kļuvis izskatīgāks (�Velns to rāvis!� viņa murmināja.), bet viņas sirds atkusa, smaragdzaļās acis ie-zvīļojās un atdzima mīlestība. Sāra bija kā apstājies pulkstenis, kas alla� rāda vienu un to pa�u laiku.

Tomēr pārāk ātri, pārāk moko�i Sāras mazā pasaulīte vērtās arvien drūmāka, arvien biedīgāka. Un uz mani gūlās viss Sāras sabrukuma smagums. Pārgurusi es vakaros nokritu uz sava salmu maisa un klusi raudāju uz cietā pagalvja. Omīte to sadzirdēja, mierino�i uzlika roku man uz pleca. .

- Ku�, neraudi, meitiņ, Sāra tevi neienīst. Tavs tēvs viņu sadusmo, un tu ir �ite, bet viņ� nav. Sāra nevar uzbļaut viņam, nevar kraut pa ausi - pat tad nevarētu, ja viņ� būtu �eitan. Viņ� nemīlē Sāru, necie�, ka tā kliedz un bļauj. Sāra visus �os gadus tikai kliedz un bļauj, Lūks neliekas zinis un aizbrauc, bet viņa nekur nevar aiziet, tāpēc izgā� dusmas uz tevīm.

- Omīt, kāpēc viņ� Sāru tūlīt apprecēja, ja nemīlēja? -Es �ņukstēju. - Vai tikai tādēļ, lai man būtu pamāte, kas mani neieredz?

- Dievs vien zin, kāpēc radījis vīrie�us tādus, kādi tie iraid, - omīte aizsmaku�ā balsī noteica, pagriezās, maigi apskāva vectēvu viņa to sauca par Tobiju -, noskūpstīja un noglauda tā krunkaino vaigu. - Tikai pieaugusi apprecies ar īsto kā es, tā ir visa gudrība. Un pagaidi, kamēr tu ir diezgan pieaugusi un saprātīga. Līdz piecpadsmit.

Ja �eit, kalnos, meitenei ir se�padsmit gadu un tā vēl nav saderinājusies, tad izred�u vairs nav gandrīz nekādu* jāpaliek vecmeitās.

- Sa�ukstas, aprunā mani, - Sara murmināja, ausīdamās aiz plānā, sarkanā, nopluku�ā aizkara. - Skuķis atkal pink�ķ. Kāpēc es ir tik nikna uz viņu, nevis uz palaidnīgo Faniju? Viņ� mīlē Faniju, ienīst Hevenu, - kāpēc manīm nebrukt virsū Fanijai? Vai Mūsu D�einai un Kītam? Vislabāk Tomam.

Es noba�ījusies dziļi nopūtos. Ak vai, Sāra uzklups Tomam!

Tā bja briesmīga diena, kad Sāra uzcirta Tomam ar rīksti, it kā atriebdamās par tēva krāp�anu. - Vai es tevīm neteicu, ej uz pilsētu un pelni naudu?

- Bet, mamm, neviens mani neņem darbā! Viņi var dabūt zēnus ar automātiskiem zāles pļāvējiem. Kam vajadzīgs kalnietis, kuram nav pat stumjams zāles pļāvējs?

- Neizlokies! Manīm vajadzīga nauda, Tom! Nauda!

- Es mēģinā�u atkal rīt! - Toms iesaucās, cenzdamies ar rokām pasargāt seju. - Ar uzpampu�u un asiņainu ģīmi nekad nedabū�u darbu!

Mirkli apjukusi, Sāra, kā par nelaimi, paskatījās lejup. Toms aizmirsis noslaucīt kājas. - Es nupatās izmazgāju grīdu! Tagadīt visa dubļaina!

Blāk�! Viņa belza ar smago dūri Tomam pa seju, atgrūda pret sienu, no plaukta nokrita burka ar medu, biezais, lipīgais �ķīdums viņu noķēpāja no galvas līdz kājām.

- Paldies par laipnību, mamm! - Toms teica ar greizu

smaidu. - Nu gan es medu saēdī�os! ,

- Ak, Tomij... - Sāra nokaunējusies elsoja. - Piedod... Es nezinu, kas ar manīm notiekas... Tagadīt tu ienīdīsi savu māti, kas tevi mīlē...

Mūsmājās iemitinājusies ķildīga, sarkanmataina ragana, pārvērtusi mums dzīvi ļaunā murgā. So murgu neaiz-

dzina nedz rītausma, nedz spo�ā dienas gaisma; pinkainā, neglītā bļāvrīkle ne�ēloja nevienu, arī pati sevi ne.

Bija septembris. Drīz sāksies skola, bet kuru katru dienu nāks pasaulē Sāras bērns. Tomēr Sāra negāja projām, lai gan nemitīgi draudēja aiziet, laikam nospriedusi, ka vissāpīgāk ievainos tēvu, ja aiznesīs viņam līdzīgo melnmataino dēlu. Tēvs arvien bie�āk un ilgāk palika pilsētā.

Aizritēja stunda pēc stundas, diena pēc dienas - visas briesmīgas un nepielūdzamas. Mūsu dzīve daudz vairāk atgādināja elli nekā paradīzi. Pa vasaru bijām izaugu�i lielāki, kļuvu�i prasīgāki. Ta�u, jo vairāk pieblīda Sāras viduklis, jo vairāk sevī noslēdzās mūsu būdas visvecākā iemītniece, kļūdama aizvien klusāka un tālāka.

Mani kaut kas biedināja. Tas lika man naktīs bezmiegā valstīties, ik rītu es piecēlos neizgulējusies.

Logens gaidīja mani pusceļā uz takas, gribēja pavadīt pirmo dienu uz skolu. Kalnos bija jau vēss, turpretī ielejā

- vēl tīkami silts. Mūsu audzinātāja joprojām bija mis Dī-le, pedagoģiskā padome atļāvusi viņai vadīt klasi līdz beig�anai. Es kā aizvien jūsmoju par viņu, tomēr stundās mēdzu aizfantazēties.

- Heven Li! - atskanēja mis Dīles melodiskā balss.

- Vai tu atkal aizsapņojies?

- Nē, mis Dīle, es nekad neaizsapņojos klasē, vienīgi mājās. - Kāpēc visi mani pavelk uz zoba? Neesmu ta�u nekāda sapņotāja!

Es priecājos, ka atkal esmu skolā, ik dienu tiekos ar Logenu, viņ� pavada mani mājās, saņēmis aiz rokas; viņa klātbūtnē acumirklī aizmirstas visi grūtumi, kas mani nomāc būdā.

Atceļā mēs dedzīgi pārspriedām nākotnes ieceres, Toms veda Kītu un Mūsu D�cinu, Fanija ar draugiem vilkās tālu aiz muguras.

Drīz kalnos naktis kļūs aukstas, mucās sasals lietus ūdens, mums vajadzīgi jauni mēteļi, svīteri un apavi, bet mēs visu to nevaram atļauties. Logens bija satvēris manu roku, bie�i uz-

meta man apbrīnas pilnus skatienus. Mēs gājām lēni, kā pastaigādamies. Kīts un Mūsu D�eina smējās un lēkāja, Toms pagājās atpakaļ, lai pārbaudītu, kā Fanija uzvedas zēnu barā.

- Tu nemaz neklausies manī, - Logens �ēlojās. - Drīz būsim klajumiņā pie tavas mājas, tu atkal paskriesies uz priek�u, atskatīsies un pamāsi man ar roku ardievas, atkal neaicināsi mani iek�ā.

-Tur nav nekas, ko redzēt, - es teicu, nolaidusi acis.

- Kāpēc tu kaunies? - Viņ� saspieda manu roku, tad palaida vaļā un paņēma mani aiz zoda. - Ja tu paliksi kopā ar mani - es nevaru iedomāties savu dzīvi bez tevis -, tad ta�u kādudien tev jāaicina mani iek�ā, vai ne?

- Kādudien... kad bū�u drosmīgāka.

- Tu esi visdrosmīgākā meitene, ko es pazīstu! Pēdējā laikā daudz par mums domāju. Cik jautri ir abiem kopā, bet cik gausi rit stundas, kad neesam kopā. Esmu nolēmis - pabeig�u koled�u un kļū�u par zinātnieku, izcilu, protams. Vai tu arī nevēlētos nodoties pētniecībai? Mēs strādātu kopā, tāpat kā madame Kirī un viņas vīrs. Vai tev tas nepatiktu?

- Noteikti patiktu, - es bez apdoma atbildēju. - Bet vai nebūtu apnicīgi diendienā strādāt laboratorijā - glu�i kā ieslodzītam? Vai laboratoriju nevarētu ierīkot brīvā dabā?

Logens cie�i mani apskāva, dro�i vien noturēja par galīgu muļķi. Es apviju rokas viņam ap kaklu, piespiedu zodu pie viņa zoda. Cik brīni�ķīga sajūta!

- Mums laboratorija būs no stikla, pilna zaļojo�u augu... Vai tev patiktu?

-Jā...

Vai viņ� mani noskūpstīs? Varbūt jāpagrie� galva drusciņ pa labi, lai deguni nesadurtos?

Kamēr es prātoju, viņ� mani noskūpstīja - viņam tas nesagādāja nekādas grūtības. Tas bija tik jauki, tik satrauco�i. Ta�u jūsma acumirklī noplaka, līdzko iegāju būdā un saskāros ar visām Sāras nedienām.

Sestdienas rīts uzausa gai�āks un mazliet siltāks. Lai izbēgtu no Sāras dusmu izvirdumiem, mēs ar Tomu devāmies satikt Logenu. Kīts un Mūsu D�eina sekoja mums pa pēdām. Mēs visi centāmies ielīksmināt Kitu un Mu�u D�eirfu. Tikko sasniedzām upi, pāri kalniem atskanēja Sāras skaņais kliedziens, saucot mūs mājup.

- Sveiki, Logen! - es izbijusies teicu. - Man jāskrien atpakaļ, Sārai laikam esmu vajadzīga. Tom, pieskati Kitu un Mūsu D�einu!

Logens likās vīlies, kad es aizsteidzos, lai izpildītu Sāras prasību - mazgātu veļu, nevis blandītos apkārt ar �aubīgu ielejas zēnu, kas tikai izpostītu manu dzīvi. Nedrīkst pastaigāties un rotaļāties, ja Sāra ne mirkli nevar nedz mierīgi nosēdēt, nedz nostāvēt, darbu ir bez gala un malas.

Juzdamās vainīga, ka uz laiciņu aizbēgu, es uzliku baļļu uz sola, atnesu no krāsns karstu ūdeni un sāku berzt veļu uz vecā, rievainā dēļa. Logs bija vaļā, lai izvējotos dūmu smaka, es varēju dzirdēt, ko Sāra stāsta omītei.

- Manīm �ķita, ir labi uzaugt kalnos, var justies brīvāk nekā tāda pilsētas meitene, tai jāapspie� sava dzimumtieksme, līdz paliek se�padsmit gadi. Es ir izgājusi skolā tikai trīs gadus, neko daudz nav iemācījusies. Manīm nepatika burtot, lasīt, rakstīt, patika vienīgi puikas. Fanija atsitusies manī. Es nevarēju ne acis nolaist no puikām. Kad pirmoreiz ieraudzīju tav� dēlu, manīm sirds sāka lēkāt, viņ� jau bija turpat vai pieaudzis vīrietis. Es vēl skuķēns. Gāju uz ballītēm, tur tavs Tobijs spēlēja vijoli un vēl dancoja ar vissmukākajām meitenēm. Un es apņēmos - manīm jāda-bū Lūks Kāstīls, lai tur lūst vai plīst. - Sāra nopūtās, es zag�us paraudzījos pa logu. Pār Sāras raupjo vaigu noritēja asara.

- Tad Lūks aizbrauca uz Atlantu un tur satika to pilsētas meiteni un apprecēja. Es �ad tad palūrēju spogulī, manīm seja izskatījās kā īsts zirga ģīmis, salīdzinot ar viņējo. Bet kāda tam nozīme? Nekāda, Enij. Es joprojām gribēju Lūku Kāstīlu, vienalga, vai viņ� ir precējies vai nav. Biju ar mieru darīt visu, lai viņu dabūtu.

Vectēvs lievenī �ūpojās savā �ūpuļkrēslā, grieza kokā un neko neievēroja. Arī omīte �ūpojās, it kā nelikās dzirdam, ko Sāra stāsta.

- Bet Lūks nemaz nepaskatījās uz manīm, lai gan es visādi centos sev piegriezt viņa uzmanību.

Es mazgāju veļu un klausījos. Blakus bija muca ar lietus ūdeni, tajā kurkstēja vardes. Izmazgātie veļas gabali vējā plandījās uz auklas. Atkal pametu skatienu iek�ā, Sāra cepa biskvītus, ar otrādi apvērstu glāzīti izspieda no mīklas ripiņas un vienmuļā balsī stāstīja vienā stāstī�anā, it kā viņai vajadzētu atvieglot sirdi, kas draudētu pārplīst. Omīte bija labākā klausītāja, neko nejautāja, visam piekrita, it kā viņas iebildumi neko nespētu grozīt. Bez �aubām, tie arī neko negrozītu.

Es manījos tuvāk logam, lai labāk dzirdētu.

_ ■ļ

- Es ienīdu to klīrīgo meiteni, kuru Lūks sauca par savu eņģeli: staigāja degunu gaisā un smalki runāja, it kā �ī būtu labāka par mumsīm. Bet Lūks kā tāds ēzelis �o aptekāja. Tomēr mēs Lūku lencām. �ī bija pagalam nodzinusies, bet viņ�. uz mumsīm pat nepaskatījās. Es nolēmu viņu dabūt - vienalga, kā. Un manas cerības piepildījās, viņ� paņēma mani trīs reizes, padarīj grūtu. Lūks mani nemīlēja, to es zin. Varbūt es viņam nemaz ir nepatiku.Vie-nādiņ likās tāds noraizējies, kad gulēja ar manīm. Reiz pat nosauca mani par �eņģeli�, kad jājās ar manīm. Kad pastāstīju, ka manīm būs no viņa bērns, viņ� iedeva naudu. Un tad, kad es jau domāju meklēt cilu vīrieti, tā pilsētniece izdarīja man pakalpojumu - ņēma un nomira...

Ak vai, cik briesmīgi! Sāra priecājusies par manas mātes nāvi!

Sāra tikai paklusi, vienmulīgi valodoja, es varēju saklausīt �īkstam omītes �ūpuļkrēslu.

- Kad Lūks atnāca pie manīm un prasīja, vai es neprecēsies ar viņu, lai viņa bērnam būtu tēvs, es domāju, ka viņ� pēc kāda mēne�a to pilsētnieci aizmirsīs, bet neaizmirsa. Vēl tagadiņ nav aizmirsis. Es darīju visu, lai viņ� ftiani iemīlētu, Enij, nudien darīju. Biju laba pret viņa bērnu - Hevenu. Dzemdēju viņam Tomu, tad Faniju, Kītu un Mūsu D�einu. Manīm nav bijis neviens cits vīrietis, kamēr es ir precējusies. Nekad nebūtu, ja Lūks mani mīlētu tā kā es viņu. Bet viņ� pat neklausās, ko es runā. Pastrādās kādu neprātību, un es nevarēs viņu atturēt. Pametīs mūs visus, to viņ� gudro drīz izdarīt. Atstās mani �ite, lai es mazgā, vāru, tīru un rūpējas vēl par vienu bērnu. Es paliktu visu mū�u, ja Lūks mani mīlētu. Bet viņ� mani lamā rupjiem vārdiem, saka - es �o pazudinot, padarot par ļaunu, riebīgu kustoni, kas sit pats savus bērnus. Viņam gribētos, lai tie ir viņas, nevis manējie. Es zin. Redzu to no viņa acīm. Viņ� mani nemīlē, pat necie�. Manīm nav nekas tāds, kas viņam patīk. Manu labo veselību viņ� sabojājis. Dieva vārds, sabojājis!

- Ko tu runā, Sāra? Vai tad tu neizskatās diezgan veselīga?

- Nekad nedomāju... mirusi sieva varētu paņemt vīra sirdi sev līdzi kapā... - Sāra saraustīti �ukstēja, it kā nedzirdējusi om�tes jautājumu. - Es vairāk neliksies zinis par viņu, Enij. Pat par saviem bērniem neliksies zinis. Ma-nīm viss vienalga. Manīm �iten nav mājas...

Ko viņa ar to gribēja teikt? Mani sagrāba bailes. Es gndrīz pārkritu pār veļas baļļu, tik tālu biju pārliekusies pāri malai.

Nākamajā dienā Sāra atkal murminādama �ļūkāja apkārt.

- Jāglābjas, jātiek prom, �ite ir gatavā elle. Tikai jāstrādā, jāēd, jāguļ, jāgaida viņ� mājās... Kad atnāk, nav nekāda prieka, nav apmierinājuma.

Sāra to ir skandinājusi vienā skandinā�anā, ta�u vēl aizvien ir �eit. Es domāju, tas nekad nenotiks, ja turpinājies tik ilgi, lai gan redzēju nelāgus sapņus. Sāra nogalinā*-ta, asinīm noplūdusi. Tēvs guļ zārkā, �āviens ķēris taisni sirdī. Bie�i naktīs piepe�i pamodos, it kā dzirdējusi �āvienu. Paraudzījos uz trim �autenēm, kas karājās vadzī pie sienas, un man atkal pārskrēja drebuļi. Asinsdarbi un slepenas apbedī�anas ir parasta parādība kalnos, kur dzīvība un nāve iet roku rokā.

Un tad pienāca tā diena, kuru mēs visi tik satraukti gaidījām. Tosvētdien piecēlos agri, uzsildīju ūdeni, lai pirms do�anās uz baznīcu mēs ātri varētu nomazgāties. Pēk�ņi aiz priek�kara atskanēja sāpju kliedzieni, skaļi un izmisīgi-

- Enijl viņ� nāk! Lūka melnmatainais dēls!

Omīte neveikli steidzās palīgā, bet kājas saļodzījās, elpa aiztrūka, viņa sāka īsi, smagi elsuļot. Sāra saprata -dzemdības būs citādas, daudz grūtākas nekā iepriek�ējās,

to apliecināja asi griezīgās sāpes. Toms aizskrēja meklēt tēvu, lai pasauktu mājās, vectēvs negribīgi atstāja lieveni, aizklinkāja uz upes pusi, es liku Fanijai uzmanīt Kītu un Mūsu D�einu, bet nevest pārāk tālu no būdas. Sārai un omītei bija vajadzīga mana palīdzība. �īs dzemdības vilkās daudz ilgāk nekā tās, kad Mūsu D�eina nāca pasaulē -tajā pa�ā gultā, kur mēs visi ieraudzījām dienasgaismu. Omīte bezspēkā atkrita krēslā un elsodama mani pamācīja, kamēr vārīju ūdeni, lai sterilizētu nazi, ar ko nogriezt nabas saiti. Es centos apturēt asinis, kas kā sarkana nāves upe aumaļām strāvoja no Sāras. Viņas seja bija krīta bālumā.

Un beidzot pēc bezgalīgām mocībām - pagalmā gaidīja tēvs, Toms, Kīts un Mūsu D�eina, bet Fanija bija nezin kur pazudusi - no asiņu strāvām lēni iznira bērns. Mazs, zilgans bērniņ�, dīvains un neparasti kluss.

- Puika... meitene? - �ukstēja omīte, balss tik vārga kā vējpūta, kas plivināja mūsu kankarainos aizkarus. - Pasaki, meitiņ, vai tas ir Lūkam līdzīgais dēls?

Es nezināju, ko atbildēt. Sāra paslējās, lai palūkotos. Atsvieda sviedros samirku�ās matu �ķipsnas un skatījās, skatījās... Seja atkal piesārta, it kā viņai asinis būtu neizsīksto�ā daudzumā. Es saudzīgi turēju jaunpiedzimu�o, lai omīte varētu noteikt tā dzimumu.

Ta�u nedz omīte, nedz es neko nesamanījām. Es gandrīz neticēju savām acīm. Mazulim kājstarpē nekas nav! Ta�u kāda tam nozīme, vai bērns ir zēns vai meitene, ja tas ir nedzīvs, bez galvvidus. Sastindzis izdzimums.

- Nedzīvs piedzimis! - iekliedzās Sāra, izlēca no gultas un izrāva bērnu man no rokām. Cie�i apskāva, apklāja skūpstiem no�ēlojamo pussejiņu, tad atgāza galvu un

sirdssāpēs iekaucās glu�i kā vilcene, kas kalnos gaudo uz mēnesi.

- Vainīgs Lūks ar savu nolādēto maucību! - Sāra kā saniknota fūrija izmetās pagalmā, kur sēdēja tēvs, un iesvieda mazuli viņam rokās. Viņ� apstulbis ar �ausmām skatījās uz bērnu.

- Redz, tavs darbs! - Sāra bļāva, platais bezveidīgais krekls kūļājās saskretis un sastīvējis. - Maukurs tāds, tu nogalēji pats savu bērnu! Uztaisīji ķēmu, izdzimumu!

Tēvs aizsvilās dusmās.

- Tu esi māte! Ko tu radi, nav mana darī�ana!

Viņ� nosvieda zemē nedzīvo bērnu un pavēlēja vectēvam to pieklājīgi apglabāt, lai neapēd cūkas vai suņi. Tad iesēdās pikapā un aizbrauca uz Vinerovu, lai slīcinātu bēdas kand�ā un pēc tam iestreipuļotu �erlijas namā.

Cik drausmīga bija �ī svētdiena - es mazgāju miru�o bērnu skārda vanniņā un sagatavoju apbedī�anai, kamēr omīte rūpējās par Sāru, tā pēk�ņi bija zaudējusi savu kareivīgās amazones spēku un raudāja kā glu�i parasta sieviete, raudo�a, bērnu zaudējusi māte, kas, ceļos nokritusi, vaicā Dievam, kāpēc bērnam jācie� par tēva grēkiem.

�Nabadziņ�,� es nodomāju, mazgādama gļotas un asinis no sīkā, gaudenā ķermenī�a, tik kusla un slābana. Glu�i nevajadzīgi pat turēju tā galviņu virs ūdens. Tad uzvilku tam drēbītes, kurās savulaik tika ieģērbti Kīts un Mūsu D�eina, varbūt Fanija un arī es.

Sāra beidzot gar�ļaukus iekrita gultā, iekrampējās ar pirkstiem matracī un rūgti raudāja - vēl nekad nebiju redzējusi viņu tā raudam.

Es ņēmos ar miru�o bērnu, nemaz vairs nepievērsu uzmanību omītei. Pēc tam, pāris rei�u pametusi skatienu, ie-

vēroju, ka viņa nedz ada, nedz tamborē, nedz pļāpā, pat ne�ūpojas. Pievērtām acīm klusi sē� un viegliņām smaida. �is dīvainais, laimīgais smaids mani izbiedēja; viņai ta�u vajadzēja izskatīties nopietnai un sadrūmu�ai.

- Omīt... - es bailpiIna �ukstēju, nolikusi mazo nelai-ķīti, tagad tīru un apģērbtu. - Vai tev nav slikti?

Pieskaros viņai. Viņa pagāzās sānis. Pataustīju viņu -auksta, jau stinga.

Omīte mirusi! Viņu nāvē iedzinu�i vai nu sirdēsti kroplā, nedzīvā bērna dēļ, vai gadiem ilgā, grūtā dzīve. Es iekliedzos, sirds sāpēs sa�ņaudzās. Noslīgu ceļos pie �ūpuļkrēsla, cie�i viņu apskāvu. �Omīt, kad būsi debesīs, tad pastāsti manai māmiņai, ka es ļoti cen�os viņai līdzināties. Pastāsti, lūdzu, lūdzu.�

Kāds smagi ie�ļūca iek�ā no lieveņa.

- Ko tu dari manai Enijai? - vectēvs jautāja, atgriezies no upmalas, viņ�, tāpat kā visi vīrie�i, izvairījās, negribēja ne dzirdēt sievie�u sāpju kliedzienus, ne zināt, kā pasaulē nāk bērns; vīrie�i mēdz izlikties, ka tiem nekas nesagādā cie�anas.

Manu seju nostrāvoja asaras, es palūkojos uz viņu, ta�u nezināju, kā viņam to pateikt.

- Vectētiņ...

Viņ� paskatījās uz omīti, �ulganās acis iepletās.

- Enij... vai tu nejūties labi? Kāpēc tu neceļas aug�ā?

Tad, ieraudzījis viņas stiklainās acis, saprata. Viņ�

sagumis pastreipuļoja uz priek�u, it kā zaudējis dzīvotspēju brīdī, kad atskārta - viņa būtības labākā puse ir mirusi.

- Ak Enij, Enij... - viņ� elsoja. - Cik sens tas laiks, kad teicu, ka tevi mīlu... manim bija vislabākie nodomi... Es nezināj, ka iznāks �itā... Enij...

Cik briesmīgi bija redzēt vectēva cie�anas, viņ� likās glu�i kurls aiz bēdām, ka zaudējis tik labu, uzticīgu sievu, kas dzīvojusi kopā ar viņu kop� �etrpadsmit gadu vecuma. Es nekad vairs neredzē�u viņus apkampu�os guļam uz salmu maisa, viņas garie, sirmie mati, izklaidām iziru�i, noderēja viņam par pagalvi.

Man ar Tomu vajadzēja atbrīvot nelaiķi no vectēva skaujām, jo Sāra visu laiku gulēja uz muguras un asaru pilnām acīm tuk�i raudzījās sienā.

Bērēs mēs visi raudājām, �ņukstēja pat Fanija, vienīgi Sāra stāvēja kā sālsstabs.

Tēvs nebija pat ieradies.

Dro�i vien pilns kā mārks guļ Serlijas namā, kad apbedī viņa tuviniekus - māti un pēdējo bērnu. Mācītājs Vaizs bija ieradies kopā ar savu bakurētaino sievu Rozalīnu, lai pasacītu atvadu vārdus vecai sievietei, uz kuru visi turēju�i labu prātu. Neviens no mums, Viliju kalnie�iem (�os kalnus ielejas ļaudis sauca par Vilijiem, bet vietējie - par Sermuļu kalniem), bez pienācīgām bērēm netika guldīts zemes klēpī.

- Dievs ir devis, un Dievs ir ņēmis, - rāmā balsī ducināja mācītājs. Viņ� pavērsa seju pret sauli. - Augstais Dievs, uzklausi manu lūg�anu! Ielaid debesīs �o mīļoto sievu, māti, vecmāmiņu un īsti ticīgo kopā ar jaunpiedzi-mu�o bērnu! Pla�i atver savas valstības pērļu vārtus! Uzņem �o kristieti, ak Debesu yaldniek, jo viņa bija bez viltus, stipra savā ticībā, un bērns ir nevainīgs un bez grēka!

Garā virtenē mēs gausi devāmies mājup, vēl aizvien raudādami. Kalnie�i juta mums līdzi; sēroja par Eniju Brendvaini Kāstīlu, mēs kopā dziedājām un skaitījām lūg-sanas bezgalīgi ilgi. Pēc tam vīri atnesa pa�tecināto degvīnu, ģitāras, band�o un vijoles, uzsāka strink�ķināt liegu melodiju, bet sievietes atnesa da�neda�ādus cienastus.

Nākamā dienā, uzspīdot saulei, abi ar Tomu atkal aizgājām uz kapsētu, stāvējām pie om�tes vakar uzlāpstotās kapa kopiņas. Otra kopiņa bija tikko pēdu gara. Man sirds smeldza - Sāras bērns apgalabāts blakus manai mātei! Uz viņas kapakmens nav pat datuma!

- Neskaties uz to! - �ukstēja Toms. - Tava māte jau sen ir mirusi, nu mums vairāk pietrūks om�tes. Tikai tagad, kad viņas krēsls ir tuk�s, es saprotu, cik daudz viņa mums nozīmējusi, - vai tu ne?

- Nē, - es kaunīgi atbildēju. - Man �ķita, ka viņa dzīvos mū�īgi. Mums vairāk jārūpējas par vectētiņu, viņ� �ķiet tik izmisis un vientulīgs.

- Jā, - Toms piekrita, satvēra mani aiz rokas un veda prom no �īs drūmās, baisās vietas. - Mums jāveltī vectēvam lielāka gādība, kamēr viņ� vēl ir mūsu vidū, nevis jāaprūpē tikai bēru dienā.

� Pēc nedēļas pārradās tēvs, izskatījās skaidrā, pagalam nopietns un samācies. Iegrūda Sāru krēslā, mazliet pavilcinājās, tad sāka runāt, balss aiz iek�ēja saspringuma it kā sprakstēja, mēs ar Tomu, ārā pie loga notupu�ies, slepeni noklausījāmies.

- Sāra, es pilsētā biju pie daktera, tāpēc tik ilgi paliku, - viņ� teica, - es esot slims, bīstami slims. Varot aplipināt ar savu kaiti visus. Man jāārstējas, citādi es kļū�ot vājprātīgs un drīz vien nomir�ot. Man nedrīkstot būt dzimumsakari, pat ar savu sievu ne. Dakterē�anās dārgi maksā�ot, bet kā lai tiek pie tik lielas naudas?

- Ko tu esi saķēris? - Sāra skarbi, ledaini jautāja, bez mazākās līdzjūtības.

- Sifilisu - pirmajā stadijā, - tēvs dobjā balsī atbildēja. -Tā ir mana vaina, ka tu zaudēji �o bērnu. Es to ļoti no�ēloju.

- Tagad par vēlu no�ēlot! - Sāra kliedza. - Par vēlu glābt manu bērnu! Tu reizē ar manu mazo nogalēji arī savu māti! Tava māte ir mirusi!

Pat es biju satriekta, dzirdot, kā Sāra to pateica, lai gan tēvu ienīdu. Tēvs ir egoists, ta�u omīti viņ� mīlēja.

Viņam aiztrūka balss, it kā nogārdzies, viņ� smagi atkrita krēslā, tas nokrak�ķēja vien... bet Sāra vēl nemitējās viņu zākāt.

- Tu maukodamies blandījies apkārt, kamēr es visu laiku kvernēju �ite, pat ilgojās pēc tevīm. Es tevi ienīstu, Lūk Kāstīl! Vel vairāk tāpēc, ka tu netiec un netiec vaļā no tās miru�ās sievietes!

- Tev nav pret mani nemaz līdzjūtības - tagad, kad mana māte ir mirusi un es esmu slims? - viņ� sarūgtināts teica.

- Tevīm taisnība! - Viņa pielēca kājās un sāka sviest tēva drānas kartona kārbā. - �e, ņem savas smirdīgās panckas! Vācies prom, kamēr neesi mūs visus aplaidis ar savu sērgu! Nerādies manīm vairāk acīs! Nekad!

Tēvs piecēlās, �ķita pazemīgs, aplūkoja telpu, it kā to redzētu pirmo reizi. Es nobijos. Drebēju kā ap�u lapa, kad Jēvs piegāja pie vectētiņa un glāsto�i uzlika roku viņam uz pleca. - Piedodiet, tēt. Man ļoti �ēl, ka nebiju uz viņas bērēm.

Vectētiņ� neko neteica, tikai vēl zemāk nokāra galvu, asaras lēnām pilēja uz viņa ceļgaliem.

Es noraudzījos, kā tēvs atkal iesē�as vecajā pikapā, iedarbina motoru, un ma�īna aizjoņo, uzvērpdama putekļu un sakaltu�u lapu virpuļus. Viņ� aizveda līdzi arī savus medību suņus. Tagad mums paliku�i vienīgi kaķi, bet tie medī tikai sev.

Steidzos pateikt Sārai, ka tēvs aizbraucis un �oreiz paņēmis līdzi arī suņus, viņa iekliedzās un saļima uz grīdas. Es nometos viņai blakām.

- Mamm, tu ta�u to gribēji, vai ne? Kāpēc tagad raudi, kad vairs neko nevar grozīt?

- Turi muti! - viņa man uzbrēca tikpat nikni kā tēvs. - Manīm vienalga! �itā ir labāk, daudz labāk!

Labāk? Kāpēc tad viņa tik gau�i raud?

Tagad varēju aprunāties vienīgi ar Tomu. Vectēvu nekad neesmu mīlējusi tā, kā mīlēju omīti - galvenokārt tāpēc, ka viņ� bija tik apmierināts, noslēdzies savā mazajā pasaulītē, viņam vajadzēja vienīgi savu sievu, bet tā aizgājusi aizsaulē.

Tomēr es palīdzēju vectēvam ik rītu un ik vakaru pie galda, jo Sāra vēl valstījās gultā, līdz viņ� pieradīs dzīvot bez sievas.

- Tava Enija ir debesīs, vectētiņ. Viņa man piekodināja par tevi rūpēties, kad viņas vairs nebūs. Un atceries, vectētiņ, tagad viņa necie� nekādas sāpes un mokas, paradīzē var ēst visu, pēc tam nebūs slikta dū�a. Viņai tā ir atlīdzība par cie�anām zemes virsū - vai ne, vectētiņ ?

Nabaga vectētiņ�... Viņ� nespēja parunāt. Asaras ritēja no blāvajām, gurdajām acīm. Viņ� ieēda kādu kumosiņu, tad es palīdzēju viņam aiz�āpot līdz omītes �ūpuļkrēslam, tajā bija mīkstākie spilveni, lai vieglinātu cie�anas, ko rada sāpo�as gū�as un locītavas.

- Neviens mani vairs nesauks par Tobiju... - viņ� bēdīgi teica.

- Es sauk�u tevi par Tobiju, - es a�i sacīju.

- Es^- arī! - Toms pievienojās.

Pēc omītes nāves vectētiņ� mēdza pateikt kādu vārdu bie�āk nekā citkārt.

- Baigi drūmā dzīve! - iesaucās Fanija. - Ja vēl kāds nomirs, es ies prom!

Sāra pacēla acis, cie�i paskatījās uz Faniju, tad iegāja ar priek�karu nodalītajā telpā, es dzirdēju no�vinkstam matra�a atsperes - viņa iekrita gultā un atkal sāka raudāt.

Omīte atstājusi mūsu būdu, un arī mīlestība, kas mūs vienoja, �ķiet, ir aizgājusi līdz ar viņu.

�

<

6

Kad visi bija iemigu�i, es uz pirkstgaliem aizlavījos līdz slēptuvei, kur biju noglabājusi savas mātes ceļasomu. Piesardzīgi izvilku to no visādu vecu krāmu kastes un apsēdos aiz vecās dūmu Oles, lai Fanija neatmostos un neredzētu, kā es izņemu lelli. Apbrīnojami skaisto lelli, ko man bija par piemiņu atstājusi mana māte. Es aplūkoju �o lelli pirmo reizi kop� tā laika, kad omīte man to atdeva.

Brīdi turēju rokās vīstokli, atcerēdamās salto ziemas nakti, kad omīte to bija man uzticējusi. Nereti esmu atvērusi somu, lai patīksminātos par vienu otru lietu, bet vēl nekad neesmu iztīstījusi lelli. Man vairākreiz gribējies aplūkot glīto sejiņu zeltaino matu ielokā, ta�u es baidījos sevi sāpināt - mana māte ta�u bija pelnījusi labāku dzīvi. Es it kā sadzirdēju omītes vārgo balsi: �Kāpēc tu, meitiņ, nespēlējies ar �ito lelli, kāpēc nevalkā smukās drēbes?�

Kad sāku atritināt vīstokli, sajutu, it kā omītes sirmie mati kņudinātu man seju un aukstas vēja brāzmas ģilinātu vaigus. Krāsns uguns atblāzmā skatījos uz lelli. Cik tā daiļa me�ģīņu kleitā un gaisīgajā.plīvurā, sīkās podziņas aiztaisītas līdz kaklam, kājās baltas, plānas zeķes ar zilām satina prievītēm un me�ģīņotas satina kurpes, tās var novilkt

un uzvilkt. Rokās tai balti zeltota Bībele, pie tās karājas oran�a zīda ziediņi un baltas satina lentītes.

Pat lelles apak�veļa ir smalka, �aurs krū�turis aptver mazās, tvirtās krūtis, kājstarpē izaicino�i melnais trīsstūrī-tis - tāda nav nevienai lellei!

Kāpēc �ī lelle veidota citāda, daudz īstenāka? Kāda tai nozīme manas mātes dzīvē? Tā ir daļa no viņas noslēpuma. Reiz es to izdibinā�u. Noskūpstīju jauko sejiņu un pēk�ņi ieraudzīju, ka rudzpuķu zilās acis izraibinātas zaļiem, pelēkiem un violetiem punktiņiem - tāpat kā manas! Tās ir manas acis!

Nākamajā rītā, kamēr Fanija ciemojās pie kāda drauga un Toms upmalā mācīja Kītam un Mūsu D�einai mak�ķerēt, es atcerējos, ko omīte man reiz stāstīja - tēvs gribējis sadedzināt visas manas mātes lietas, tāpēc viņa paslēpusi ceļasomu. Tagad es esmu zaudējusi omīti - savu labāko saikni ar pagājību. Tēvs nekad ar mani par to nerunātu. Vectēvs dro�i vien pat neatceras meiteni, ko viņa dēls saucis par eņģeli.

Es nopūtos, kad ienāca Toms.

- Paskat, Tom, tā ir lelle, kas piederējusi manai īstajai mātei, omīte tā stāstīja. Lelle līgava - līdzīga viņai, kad viņa vēl bijusi tāda pati meitene kā es. Redz, kas rakstīts uz kailās pēdas. - Es biju lelli atkal saģērbusi, atstājusi neuzvilktas vienīgi zeķes un kurpes: �A. Tatterton Original Portrait Doll, izgatavota vienā eksemplārā�.

- Mauc tai ātri kājās zeķes un kurpes un to nobēdzini! Fanija tūlīt būs klāt ar Kītu un Mūsu D�einu. Nedrīkst pieļaut, ka viņa saplē� kaut ko tik skaistu.

- Vai tu nemaz neesi pārsteigts?

- Es to jau sen atradu un noliku atpakaļ, kā omīte man teica... Nu, pasteidzies!

Cik ātri spēdama, es uzvilku lellei zeķes, uzāvu kurpes un atkal ievīstīju to vecajā, netīrajā lakatā, tikai tad notrausu asaras no vaigiem.

- Vai tu vēl raud pēc om�tes? - jautāja Fanija, viņa varēja mirklīgi gan skumt, gan smieties. - Viņai tur labāk nekā sēdēt �ite un tikai kunkstēt. Visur ir labāk nekā �ite.

Lelle man atsvēra daudz ko - Sāras ļaunumu, tēva slimību, arī to, ka veselu nedēļu neemu redzējusi Logenu. Kur viņ� ir? Kāpēc vairs negaida mani pie takas, lai pavadītu mājās? Nav pat izteicis līdzjūtību par om�tes nāvi. Kāpēc ne viņ�, ne viņa vecāki vairs neiet baznīcā? Viņ� ta�u mani noskūpstīja, - bet kā izturas tagad?

Tad es atpratos. Viņa vecāki, uzzināju�i par tēva slimību, negrib, lai viņu dēls saietas ar tādu draņķa meitu. Lai arī man nav sifiliss, es esmu no kalnu padibenēm. Ta�u jāmet pie malas drūmās domas. Labāk domā�u par lelli un savas mātes noslēpumu. Kāpēc viņai, jau gandrīz pieaugu�ai, ievajadzējusies sev līdzīga lelle?

Nekas mūs neattur doties uz baznīcu, pat nāves gadījumi ne. Ģērbu�ies savos labākajos kankaros, mēs vienā rindā lēnītēm gājām uz baznīcu. Priek�galā soļoja Sāra, jo tēvs nebija pārbraucis, lai mūs aizvestu ar pikapu. Ar vienu roku es vilk�us vilku vectēvu, satvērusi aiz kaulainajiem pirkstiem, ar otru - Mūsu D�einu, kas turējās pie Kī-ta.

Visi baznīcēni pagrieza galvas uz mūsu pusi, it kā mēs būtu necienīgi grēcinieki. Draudze skāņi dziedāja, balsis saskanēja, jo viņi visi gāja baznīcā trīsreiz nedēļā, turpretī mēs - tikai svētdienās.

�Dievs Kungs ir mūsu stipra pils,

Kur huil�s varam patverties... �

Patverties - cik piemērots vārds! Kaut mēs varētu aizbēgt un patverties, līdz tēvs kļuvis atkal vesels, Sara no jauna smejas, Mūsu D�eina mitējusies raudāt pēc om�tes, kura viņu vairs neapmīļo, ir aizgājusi. Ta�u tādas paslēptuves nav!

Nākamajā dienā ģērbtuvē pie mana skapī�a pienāca Logens, viņa acis smaidīja, lai arī lupas sakniebtas taisnā �vīkā.

- Veselu nedēļu neesmu tevi saticis. Gribēju tev pateikt, ka saslimusi mana vecmāmiņa un mēs aizbraucām viņu apraudzīt, bet pirms lidma�īnas atie�anas vairs nebija laika.

Es raudzījos uz viņu skumjām acīm.

- Kā tava vecmāmiņa jūtas tagad?

- Labi. Viņai bija viegla paralīze, bet viņa jau jutās daudz labāk, kad mēs braucām projām.

- Jauki, - es sacīju un ie�ņukstējos.

- Ko es tik sliktu pateicu? Hevcn, vai mēs nesolījāmies, ka alla� būsim atklāti viens pret otru? Kāpēc tu raudi?

� Es noliecu galvu un pāstāstīju viņam par omīti, viņ� mani mierināja mīļiem, sirsnīgiem vārdiem. Es brītiņu paraudāju uz viņa pleca, tad mēs apskāvu�ies devāmies pa taku uz manu māju pusi.

- Bet kā ar bērnu, ko tava pamāte gaidīja? - jautāja Logens, acīm redzami nopriecājies, ka tuvumā nav nedz Fa-nijas un Toma, nedz Kīta un Mūsu D�einas.

- Tas piedzima nedzīvs, - es paklusi atbildēju. - Omīte nomira tajā pa�ā dienā... Mēs visi bijām satriekti, vienā dienā zaudēju�i divas dzīvības.

- Ak, Heven, tad tāpēc tu izskatījies tik savāda, kad pa

sacīju, ka mana vecmāmiņa atlabusi! Piedod, vēl neprotu atrast īstos vārdus �ādiem brī�iem. Pa�reiz jūtos kā nejēga... vienīgi zinu, ka mīlētu tavu vecmāmiņu tāpat kā tu.

Jā, Logens mīlētu manu omīti, pat ja viņa vecāki būtu sa�utu�i. Par vectēvu viņi arī sa�ustu, ja vien...

Nākamajā dienā mis Dīle paaicināja mani pie sevis, sacīja, lai es palieku brīdi pēc stundām.

- Aizej pēc Kīta un Mūsu D�einas, - es pa�ukstēju Tomam. Nevarēju vien sagaidīt, kad redzē�os ar Logenu, gribējās ātrāk tikt vaļā no skolotājas, kas reizēm uzdeva pārāk daudz jautājumu.

Vispirms viņa mani cie�i nopētīja, varbūt, tāpat kā Logens, ievēroja manas skumjās acis. Es zināju, man zem acīm ir tum�i loki, esmu kļuvusi vājāka, - bet ko vēl viņa samanījusi?

- Kā tev klājas? - viņa jautāja, lūkodamās man tie�i acīs, lai es nevarētu melot.

- Labi, pavisam labi.

- Heven, es dzirdēju par tavu vecmāmiņu, man ļoti �ēl, ka tu esi zaudējusi cilvēku, kas tevi bezgala mīlēja. Es tevi bie�i redzu baznīcā, tātad tu esi tikpat ticīga kā tava vecmāmiņa un tici, ka mums visiem ir nemirstīgas dvēseles.

- Man gribas tam ticēt.

- Ir jātic, - viņa maigi teica un uzlika savu roku uz manējās. Es smagi nopūtos, Centos aizturēt asaras. Nedrīkstēju mānīties un arī ģimenes godu vajadzēja uzturēt, kaut gan nezināju, kas viņai sastāstīts.

- Vecmāmiņa nomira ar sirdskaiti, - es, valdot asaras, sacīju. - Sārai piedzima nedzīvs bērns bez dzimumorgāniem, un tētis aizbrauca, bet citādi mums visiem iet labi.

- Bez dzimumorgāniem... Heven, visi zīdaiņi ta�u ir vai nu puikas, vai meitenes.

- Es ari tāpat domāju, kamēr nebiju palīdzējusi saņemt �o bērnu. Lūdzu, nestāstiet nevienam, Sāra būtu ļoti apbēdināta, ja citi uzzinātu, - bet �im bērnam nebija nekādu dzimumorgānu.

Mis Dīle nobāla. - Atvaino, ka biju tik netaktiska. Pa pilsētu paklīdu�as tādas baumas, bet es tajās neklausījos. Protams, daba reizēm rada dīvaiņus. Ta�u visi tava tēva bērni ir tik skaisti, tāpēc pieņēmu, ka tavai mātei būs vēl viens lielisks bērns.

- Mis Dīle, tas ir brīnums, ka neesat neko dzirdējusi par mani. Sāra nav mana māte. Mans tēvs ir otrreiz precējies. Esmu viņa pirmās sievas bērns.

- Es zinu, - viņa no�ukstēja. - Esmu dzirdējusi par tava tēva pirmo sievu, tā bijusi tik skaista, bet pāragri nomirusi. - Viņa nosarka, it kā samulsa, sāka nolasīt neredzamas pūciņas no sava dārgā, adītā kostīma. - Man �ķita, tu mīli savu pamāti, izliecies, ka tā ir tava īstā māte.

- Jā, es mēdzu izlikties. - Es pasmaidīju. - Nu man jāskrien, lai Logens nepavadītu mājās citu meiteni. Paldies, mis Dīle, ka esat tik saproto�a, mācāt mūs, palīdzat man un Tomam izaugt fiziski un garīgi. Vēl �orīt ar Tomu spriedām, ka skolā noteikti butu garlaicīgi bez mūsu brīni�ķīgās mis Dīles.

Caur asarām smaidot, viņa satvēra manu roku.

- Tu kļūsti jo dienas jo skaistāka, Heven, bet jau tagad nospraud sev mērķi. Neatsakies no tā, neesi tāda pati kā citas meitenes, neapprecies pārāk jauna.

- Neraizējieties, es sasnieg�u savu mērķi! Pirms trīsdesmit gadu vecuma nestā�os pie plīts, negatavo�u vīram ēst, nemazgā�u viņa netīrās drēbes un - nedzemdē�u katru gadu pa bērnam! - Es izskrēju no klases, steidzos uz vietu, kur Logens dro�i vien mani jau gaida.

�ī diena bija rēna un saulaina, baltas mākoņu sīpas slīdēja uz Londonu, Parīzi, Romu. Skrienot es pamanīju -pieci se�i zēni, �umurā saspiedu�ies, skaļi klaigā.

- Memmesdēliņ�! - dūres varonis Rendijs Marks uzbļāva kādam dubļiem nota�ķītam zēnam. Man aizrāvās elpa. Logens! Beidzot tie viņu dabūju�i savps nagos, bet viņ� teica, nekad nedabū�ot! Tagad, notriekts zemē, cīnās ar vienu sava vecuma zēnu. Svārkiem norauta piedurkne, vaigs sarkans un pietūcis, mati pārkritu�i pār pieri,

- Hevena Kāstīla ir tāda pati padauza kā viņas māsa! Ja viņa neļauj mums, tad ļauj tev!

- Nē! - Logens, dusmās iededzies, kliedza. - Ņem atpakaļ savus vārdus par Hevenu! Viņa ir visgodīgākā un vispieklājīgākā meitene, kādu jebkad esmu saticis!

- Tu neat�ķir sapuvu�us ābolus no labiem! - kliedza zēns.

Kas iesācis kautiņu? Un kas tika teikts par mani? Es pavēros apkārt, ieraudzīju kādu savas klases meiteni, tā vienmēr ņirgājās par manām noskrandu�ajām drēbēm un tagad zobgalīgi smīkņāja.

Pieskrēju pie Toma, uz priek�u saliecies, viņ� it kā taisījās iejaukties kautiņā.

- Tom, kāpēc tu nepalīdzi Logenam?

- Es palīdzētu, bet tad pārējie domās, ka Logens ir mīkst�aulis, neprot kauties. Hevenlī, Logenam pa�am jātiek ar tiem galā, viņ� man nekad nepiedotu, ka esmu palīdzējis.

- Bet tu zini - kalnu zēni nekaujas godīgi.

- Vienalga - viņam jādara tāpat, citādi vienmēr tiks ap-

>

celts.

Fanija lēkāja, ārkārtīgi uztraukusies, it kā Logens aizstāvētu viņas, nevis manu godu.

Kīts aizveda Mūsu D�einu pie �ūpolēm, sāka �ūpot, lai viņa neraudātu, ka viņas draugam dara pāri. �Cik Kīts ir jūtīgs,� es nodomāju, tad atkal paskatījos uz puiku kunkuli. Cik briesmīgi noraudzīties, ka zēni cits pēc cita brūk virsū Logenam, neļauj atvilkt elpu un blie� pa galvu. Lo-gens ir asinīm notecējis, seja pietūkusi, vienos zilumos, kreisā acs pavisam aizpampusi.

Es raustīju Tomu, gandrīz raudādama. - Tom, tagad tev viņam jāpalīdz!

- Nē... Viņ� pats tiks galā... Zvetē for�i...

Kā Toms var tā teikt, Logens ta�u izskatās pilnīgi pieveikts. - Tie viņu nogalinās, bet tu saki - viņam iet for�i!

- Nenogalinās... Tikai pārbauda, ko viņ� var turēt.

- Vai tad vēl nepietiek! - es iesaucos, gatava mesties palīgā, bet Toms mani atturēja.

- Neapkauno viņu! Kamēr viņ� kraus tiem pa kaklu un turēsies pretī, tie ar viņu rēķināsies, bet, ja tu palīdzēsi, tad viņam ir beigas.

Es stāvēju un vēroju kautiņu, ikreiz ieraudājos, kad Logens dabūja belzienu, un me�onīgi kliedzu, kad viņ� ar vienu sitienu nogāza pretinieku gar zemi, tad pameta a�u skatienu uz mani un deva tam otru pamatīgu drāzienu pa ribām. Es, tāpat kā visas klāteso�ās meitenes, uzmundrino�i kliedzu.

Tagad Logens bija pretiniekam virsū, tas kliedza kā aizkauts.

- Atvainojies! Ņem atpakaļ savus izteikumus par manu meiteni! - Logens pavēlēja.

- Neviena Kāstīlu skuķe nav laba!

- Ņem atpakaļ savus vārdus, vai es salauzī�u tev roku! - Logens satvēra viņa roku kā knaiblēs un to izgrieza.

Zēns spalgi iekliedzās:

- Es ņemu tos atpakaļ!

- Atvainojies viņai! Viņa ir �eit un var dzirdēt!

- Tu nav tāda kā tava māsa Fanija! No Fanijas iznāks mauka, visa pilsēta to zin!

Fanija pieskrēja klāt un da�as reizes iespēra viņam ar kāju, visi pārējie gardi smējās. Tikai tad Logens palaida vaļā zēna roku, apvēla viņu uz muguras un iegāza viņam pa �okli. Visi spēji apklusa, lūkojās uz samaņu zaudēju�o, bet Logens piecēlās, nopurināja drēbes un pārlaida visiem dedzino�u skatienu, vienīgi man un Tomam ne.

Visi aizslapstījās prom, palikām tikai mēs - es, Toms un Fanija. Kīts un Mūsu D�eina vēl arvien �ūpojās un nebija nepievērsu�i uzmanību kautiņam. Toms piesteidzās pie Logena, uzsita viņam uz pleca.

- Draudziņ, tu esi puika uz goda! Pamatīgi �os dragāji... Es to neizdarītu labāk.

- Paldies par pamācībām, - Logens nomurmināja, izskatījās samulsis un ārkārtīgi gurdens. - Ie�u uz tualeti un nomazgā�os. Mamma noģībs, ja ieraudzīs mani �ādu. He-ven, vai tu pagaidīsi?

- Protams. - Es raudzījos uz viņa zilo aci, sadauzīto seju. - Paldies, ka aizstāvēji manu godu...

� - Viņ� aizstāvēja mūsu visu godu, muļķe! - Fanija iesaucās, pieskrēja pie Logena, apskāva viņu un noskūpstīja taisni uz pietūku�ajām, asiņainajām lūpām.

To vajadzēja darīt man.

Logens iegāja skolā, Toms saķēra Faniju aiz rokas, pasauca Kītu un Mūsu D�einu, un viņi devās uz kalnu takas pusi. Es paliku skolas pagalmā viena, gaidot Logenu.

Iekāpu �ūpolēs, atliecos atpakaļ, uz�ūpojos arvien

augstāk un augstāk, mani mati plīvoja un gandrīz skāra zemi. Aizvēru acis un lidoju debesīs.

- Ei, laidies zemē! Pirms tumsas gribu pavadīt tevi mājās, mums jāparunājas.

Logens izskatījās tāds kā tīrāks, ne tik sadauzīts. Es apstādināju �ūpoles.

- Vai tu tie�ām neesi bīstami ievainots? - es ba�īgi jautāju.

- Nē, nav nekas nopietns. - Viņa veselā acs cie�i vērās manī. - Vai tev tas patiesi rūp?

- Protams, rūp.

- Kāpēc?

- Nu... Nezinu, varbūt tāpēc, ka tu nosauci mani par savu meiteni. Vai es esmu tava meitene, Logen?

- Ja es tā sacīju, tad tā ir. Ja tev nav iebildumu.

Viņ� turēja mani aiz rokas un veda pa stāvo taku, tā līklo�u vijās kalnup.

Vinerovā bija tikai viena galvenā iela, no tās atzarojās visas pārējās. Lai arī skola atradās pilsētas centrā, tā it kā atbalstījās pret kalnu grēdu. Pilsētu no visām pusēm ietvēra Viliji - Sermuļu kalni.

-Tu neatbildēji. - Logens teica. Mēs krietnu laiciņu bijām gāju�i klusēdami, tikai �ad tad paraudzīju�ies viens uz otru.

- Kur tu biji pagāju�ajā sestdienā un svētdienā?

- Vecāki gribēja redzēt koled�u, kurā es mācī�os. Es būtu piezvanījis un pateicis, bet tev nav telefona, un man vairs nebija laika pie tevis atnākt.

Atkal tas pats. Logena vecākiem nepatīk, ka viņ� ar mani satiekas. Es pagriezos, apņēmu viņu ap vidukli, piespiedu pieri pie netīrā, saplēstā krekla.

- Es ļoti priecājos, ka esmu tava meitene, bet man tevi jau tagad jābridina. Es neprecē�os, līdz nebū�u sasniegusi savu mērķi. Gribu, lai pēc manas nāves mans vārds kaut ko nozīmētu.

- Tīko pēc nemirstības? - viņ� pajokojās, piekļāva mani klāt un ieslēpa seju man matos.

- Jā, pēc kaut kā tāda. Zini, Logen, pie mums, mūsu klasē bija ieradies psihiatrs, viņ� teica, ka esot trīs cilvēku veidi. Pirmie un otrie izmantojot citus, vienalga, kādā veidā, bet tre�ie gribot visu sasniegt pa�i ar savām spējām un dotībām, nevis izmantojot citus. Es piederu pie tre�ajiem. �ajā pasaulē ir jābūt ni�ai, kas paredzēta man un manām iedzimtajām gara spējām... ta�u es to neatradī�u, ja apprecē�os pārāk jauna.

Logens noklepojās.

- Heven, vai tu nepārsteidzies? Es lūdzu tevi nevis kļūt par manu sievu, bet tikai par manu meiteni.

Es spēji pakāpos atpakaļ.

- Vai tu nemaz nedomā mani kādreiz apprecēt?

Viņ� bezpalīdzīgi iepleta rokas.

- Heven, mēs nevaram paredzēt nākotni, nezinām, ko domāsim divdesmit, divdesmit piecu vai trīsdesmit gadu vecumā. Apmierinies ar to, ko es tev piedāvāju tagad, gan nākotne pati rādīs, kā būs tālāk.

- Ko tu tagad piedāvā? - es neuzticīgi jautāju.

- Sevi, savu draudzību. Lai man ir tiesības tevi �ad tad noskūpstīt, turēt tavu roku, noglāstīt tev matus, aizvest tevi uz kino, kopā sapņot, lāgiem padraiskoties - dzīvot tā, lai �o laiku būtu prieks atcerēties, tas ir viss.

Ar to pietika.

Apskāvu�ies mēs lēni gājām pa taku, jau krēsloja, kad

sasniedzām būdu pie pa�as kalna nokares. Logenam bija tikai viena vesela acs, es cerēju, ka viņ� īsti nesaviedēs, cik no�ēlojamā nabadzībā mēs dzīvojam.

Es satvēru plaukstās viņa seju. - Logen, vai es pārāk nelīdzinātos Fanijai, ja tevi tagad noskūpstītu?

- Ceru, ka to izturē�u.

Apviju rokas viņam ap kaklu - cik briesmīga tuvumā izskatās viņa acs! - aizvēru acis, pastiepu lūpas un noskūpstīju aizpampu�o aci, savainoto vaigu un beidzot lūpas. Viņ� trīcēja - tāpat kā es.

Es klusēju, baidījos sabojāt �ī mirkļa saldmi.

- Arlabunakt, Logen! Tiksimies rīt, - es beidzot sacīju.

- Arlabunakt, Heven, - viņ� no�ukstēja, it kā zaudējis balsi. - �odien bija liela diena...

Es noraudzījos, kā Logens aiziet, pazūd mijkrēslī, tad pagriezos un iegāju būdā, un mana pacilātība tūlīt noplaka. Sāra vairs netīrīja būdu, pat nesakārtoja. Mūsu ēdiens tagad kļuvis skops - tikai maize un mērce bez sakņu vai svaigu dārzeņu piedevām. Visai reti maltītē bija cālis vai gabaliņ� �ķiņķa. Jau bijām aizmirsu�i, kā gar�o cūkgaļa. Mūsu dārzs, ko mēs abas ar omīti apstādījām un ravējām, bija aizlaists. Pārgatavoju�ies ķirbji un tomāti puva zemē. �āvētavā nekarājās nedz sālīts speķis, nedz �ķiņķis, lai piedotu gar�u pupiņu zupai vai pavalgu kāļiem un spinātiem, jo tēvs vairs nenāca mājās. Mūsu D�eina vārguļoja, liedzās ēst vai visu izvēma, Kīts aiz izsalkuma raudāja vienā raudā�anā, un Fanija nemitīgi gaudās un �ēlojās.

- Kaut kas ir jādara arī citiem, es viena visu nevaru! - . es iesaucos. - Fanij, aizej līdz avotam un pielej spaini pilnu - līdz malām, nevis tikai da�as �ļakstēs, kā tu aiz slinkuma mēdz darīt. Tom, ej dārzā un izrauj visu, kas

♦

ēdams. Mūsu D�eina, izbeidz raudāt! Kīt, apklusini viņu, lai es varu domāt!

- Tu nav manīm nekāda pavēlētāja! - Fanija kliedza. - Manīm nav tev jāklausa! Tikai tāpēc, ka viens sūda puika tevis dēļ kāvies, tu iedomājas, ka ir kalnu karaliene!

- Dari, ko Hevena liek! - Toms pagrūda Faniju uz durvju pusi. - Ej uz avotu un atnes tīru ūdeni!

- Bet ārā ir tum�s! - Fanija vaimanāja. - Manīm bail no tumsas.

- Nu', tad es ie�u pēc ūdens, bet tu savāc saknes. Un nebrāķē rupju muti... vai es bū�u tas kalnu karalis un uzskaitī�u tev pa dibenu!

- Heven, es esmu pilnīgi dro�s, ka viss būs labi, -Toms tonakt �ukstēja, gulēdams uz savām salmu cisām un ar dziļu līdzjūtību skatīdamies uz mani. - Mamma atgriezīsies, atkal vārīs mums ēst, tīrīs māju, tev nebūs tik daudz darba. Tētis pārnāks vesels, vairs nebļaus uz mums. Mēs pabeigsim vidusskolu, iestāsimies koled�ā, pēc tam mums būs naudas kā spaļu, mēs brauksim ar limuzīniem, dzīvosim savrupmājās, mums būs kalpotāji, un mēs smie-simies, atceroties savu nabadzību. Trūkums ta�u mūs norūda, mēs esam gatavi griezt krūti pretī jebkādām grūtībām, neesam mazdū�īgi kā tie, kuriem viss gatavs iekrīt klēpī, - kā mis Dīle vienmēr saka. Nav ļaunuma bez labuma.

- Par mani nebēdā, es zinu, ka man reiz ies labāk.

Viņ� atrāpās pie manis, saritinājās blakām uz salmu

maisa, viņa jaunās, stiprās rokas bija tik siltas, sargājo�as.

- Es sameklē�u tēti, bet tu parunā ar mammu.

Jau tajā pa�ā vakarā es iesāku vieglu sarunu, lai Sarai uzlabotu omu un pēc tam pārietu pie nopietnākām lietām.

- Mamm, man �ķiet, ka es esmu iemīlējusies.

- Tad tu ir stulba zoss, - Sara noburk�ķēja un pārslidi-nāja skatienu manam augumam, kas vērtās aizvien sievi�ķīgāks. - Ej prom no �itiem kalniem - tālu prom, kamēr tev kāds nav uztaisījis bērnu. Taisies ātrāk prom, nepaliec tāda pat kā es.

Es līdzcietīgi apskāvu Sāru.

- Mamm, nerunā tā. Tētis drīz pārradīsies, atvedīs mums pārtiku. Viņ� vienmēr atgrie�as mājās, neļauj mums ciest badu.

- Jā, klāt būs, kā likts. - Sāra sa�ķobīja seju. - īstā laikā mūsu dārgais Lūks pārnāks nojājies un no�ūpojies, uzsviedīs uz galda savas paunas, it kā tajās būtu tīrais zelts. Vairāk neko priek� mums nedara!

- Mamm...

- Es nav tevīm māte! - Sāra dusmīgi iesaucās, pietvīkusi ko�i sarkana. - Vai tevīm galvas nemaz nav? Vai neredzi, ka tu neizskaties pēc manīm?

Viņa stāvēja, basās kājas iepletusi, garie, rudie mati sa-pickāju�ies, kop� dzemdībām nav nedz mazgāti, nedz sukāti, Sāra pati arī nav mazgājusies vairāk nekā mēnesi.

- Es ies prom no �itā elles priek�kmbara, ja tevīm ir kaut druciņ prāta, tad tu arī drīz darīs tāpat.

- Lūdzu, lūdzu, neej prom! - es izmisīgi iesaucos, cenzdamās satvert viņu aiz rokām. - Lai ari tu neesi mana īstā māte, es tevi mīlu! Vienmēr esmu mīlējusi! Lūdzu, neej prom, nepamet mūs! Kā mēs varēsim iet uz skolu un atstāt vectētiņu vienu pa�u? Kop� omīte mirusi, viņ� iet tik nevarīgi, pavisam sakumpis. Viņ� nevar sacirst malku, gandrīz neko vairs nespēj darīt. Lūdzu, mammiņ...

- Lai Toms cērt malku, - viņa ledaini atbildēja, it kā

stingri apņēmusies iet projām, lai ar mums notiek kas notikdams.

- Tomam ta�u jāiet skolā, viņ� viens pats nevar visai ziemai saskaldīt malku un sagādāt iekurus, bet tēti� nav �eit.

- Gan jūs pa visiem tiks galā.

- Mamm, tu nevari mūs tā glu�i vienkār�i pamest!

- Es darīs visu, lai tik iezāģētu Lūkam!

- Mamm, ņem mani līdzi! - iesaucās Fanija, pieskrējusi klāt.

Sāra viņu atgrūda, pārlaida mums visiem nīgru skatienu. Kas ir �ī sieviete? Tā vairs nav mana māte, tā ir saknēja, vienaldzīga sve�iniece.

- Jūsu tēvs atgriezīsies, kad jums vairāk nebūs nekas, ko ēst. Vienādi tā ir darījis.

Es laikam miegā sajutu - kaut kur smar�o augļi - un pamodos.

Zili brīnumi! Galds krautin nokrauts ar pārtiku. Ta�u vakar mūsu pieliekamais bija tuk�s kā izslaucīts. Es paņēmu ābolu, atkodu gabalu un devos pastāstīt Sārai, ka tēvs naktī ieradies un atnesis mums produktus. Pacēlu izdilu�o aizkaru un sastingu - iekodusi ābolā, acis plati iepletusi. Sāras nav... Gulta sajaukta, uz matra�a uzlikta zīmīte.

Naktī, kamēr visi gulējām, Sāra aizlavījusies, atstājusi zīmīti, lai mēs to nodotu tēvam, kad tas atgriezīsies, - ja vispār atgriezīsies.

Es uzbuksnīju Tomu, parādīju zīmīti. Viņ� piecēlās sēdus, izberzēja acis un pārlasīja zīmīti trīs reizes, līdz viņam atausa par to izpratne. Viņ� ie�ņukstējās, centās neraudāt. Mums abiem tagad ir �etrpadsmit gadu. Dzimum-

dienas ir nāku�as un pagāju�as, mums tās nekad nav ne svinētas, ne atzīmētas.

- Kas jūs triec aug�ā tik agri? - Fanija īgņojās, rītos viņai visi kauliņi sāpēja no cietās guļvietas un zemā pagalvja.

- Mamma aizgājusi, - es aiz�ņaugtā balsī sacīju.

- Nē, mamma nevar to izdarīt. - Fanija uztrausās sēdus un pavērās apkārt. - Viņa ir pūnē.

- Mamma neatstāj tēvam zīmītes, ja iet uz turieni, -Toms sprieda. - Viņas mantu arī vairs nav.

- Ēdamais, ēdamais, pilns galds ar ēdamo! - Fanija iespiedzās, pielēca kājās un paķēra banānu. - Tētis atgriezies un visu �ito atnesis... abi ar mammu kaut kur laukā ķīvējas.

Tas �ķita visai iespējami - tēvs naktī klusi ienācis būdā, atstājis pārtiku un atkal aizbraucis, nevienam neteicis ne vārda, varbūt Sāras bēdu kausā tas bijis pēdējais piliens, viņa tagad aizgājusi mierīgu sirdi, zinot, ka mums pietiks ēdamā, līdz tēvs atkal atgriezīsies.

� Cik dīvaini Sāras prombūtni uztvēra Kīts un Mūsu D�eina, it kā vienmēr jutu�i - tā notiks, Sāras mīlestība nav noturīga. Abi izbiju�ies pieskrēja man klāt.

- Hevenli! - iesaucās Mūsu D�eina. - Tu tak neies nekur, vai ne? - Lielajās, zilajās acīs bija bailes. Cik skaista �ī sīkā lelles sejiņa!

- Nē, mīlulīt. Panāciet �urp, lai varu jūs abus apskaut. �orīt mums brokastīs būs ceptas desiņas, āboli, banāni, biskvīti... Redz, tētis atnesis margarīnu! Gan jau kādreiz ēdīsim arī sviestu, - vai ne, Tom?

- Protams, es ceru, - Toms atbildēja, paņēmis margarīna paciņu. - Bet tagad priecājos par to pa�u. Vai tu tie�ām

domā, ka tētis nakti atnācis kā Ziemsvētku vecītis un visu �ito atnesis?

- Kur� tad cits?

Viņ� piekrita. Tēvs, lai cik ļauns un cietsirdīgs, tomēr gādā, lai mēs būtu paēdu�i un nesaltu.

Dzīvei tagad sa�ķobīju�ies pa�i pamati. Sāra aizgājusi, omīte nomirusi. Vectēvs tikai sēd un stingi skatās, reizēm padrā� koku.

Es piegāju pie viņa �ūpuļkrēsla - viņ� visu nakti tajā sagubis snauduļojis -, paņēmu aiz rokas, palīdzēju piecelties.

-Tom, aizved vectēvu uz pūni, es tikmēr ātri pagatavo�u brokastis. Kad viņ� būs paēdis, iedod viņam labi daudz koku, lai drā�, es nevaru izturēt, ja viņ� neko nedara.

Man �ķita, ka gardās brokastis padarīs �o drūmo dienu vieglāk panesamu, mēs mielojāmies ar karstām desiņām, ceptiem āboliem, biskvītiem.

- Kaut mums būtu govs! - sacīja Toms, viņ� raizējās, ka mēs nedabūjam dzert pienu. - Kaut tētis nebūtu paspēlējis mūsu vienīgo govi!

- Nozodz kādu! - Fanija mudināja, viņai zag�anā jau bija pieredze. - Skīteram Bērlam ir mūsējā. Kā tētis drīkstēja nospēlēt mūsu govi? Nozodz to, paņem atpakaļ, Tom.

Es jutos kā iztuk�ota, mani nomāca pārāk smagā rūpju nasta. Ta�u es zināju - daudzām meitenēm manos gados jau ir pa�ām sava ģimene. Tomēr tās nedzenas pēc izglītības, netiecas pabeigt koled�u. Ir apmierinātas ar savu dzīvi - laimīgas sievas un mātes, ja vīri tās reizi nedēļā noslāna, tad domā, ka tā pienākas.

- Hevenlī, vai tu nenāksi? - Toms jautāja, posdamies uz skolu.

Es paskatījos uz vectēvu, uz Mūsu D�einu, kas jutās nevesela. Tik tikko nogar�ojusi ēdienus, kādus neesam baudīju�i nedēļām ilgi.

- Ej, Tom, ar Faniju un Kītu. Es nevaru atstāt Mūsu D�einu, ja viņa nejūtas labi. Bez tam man jāuzmana vectēvs, ja viņ� tikai sēdēs un �ūposies, tad aizmirsīs staigāt.

- Viņam nekas nekai�. Viņ� var parūpēties par Mūsu D�einu.

Es zināju - Toms pats netic saviem vārdiem; viņ� piesarka, nodūra galvu un izskatījās tik bēdīgs, ka es atkal gandrīz sāku raudāt.

- Pēc da�ām dienām viss nokārtosies, Tom. Dzīve ieies vecajās sliedēs, gan redzēsi.

- Es paliks mājās - Fanija pieteicās. - Aprūpēs Mūsu D�einu un vectētiņu.

- Lieliski! - Toms nopriecājās. - Fanija ta�u nekad nepabeigs vidusskolu. Ir laiks viņai darīt kādu vienkār�u darbu.

- Labi, - es it kā piekritu. - Fanij, vispirms tev Mūsu D�eina jānovanno aukstā ūdenī. Jādod viņai izdzert astoņas glāzes ūdens dienā, vairākas reizes jāpaēdina, jāved vectēvs turp un atpakaļ uz pūni, jāuzkopj istaba un jātur tīra.

- Es ies uz skolu! - Fanija paziņoja. - Es nav vectēvam nekāda verdzene, nav māte Mūsu D�einai. Es ies pie puikām.

Es jau to zināju.

Toms negribīgi devās pie durvīm.

- Ko lai saku mis Dīlei?

- Tikai nestāsti, ka Sara aizbēgusi un mūs pametusi! -es brīdināju. - Saki, es paliku mājās, jo vectēvs jūtas slikti un Mūsu D�eina saslimusi. Tas ir viss - vai saprati?

- Bet mis Dīle var palīdzēt.

-Kā?

- Nezinu, gan kaut ko noteikti izdomātu.

-Tom Lūk, ja tu ceri dzīvē sasniegt savu mērķi, tad nestaigā apkārt, lūgdams palīdzību. Pārvari grūtības, pats atrodi atrisinājumu! Mēs abi palīdzēsim mūsu ģimenei, gādāsim, lai visi esam veseli. Nesaki Logenam un mis Dī-lei, ka māte mūs atstājusi... viņa var atgriezties jebkuru brīdi, līdzko sapratīs, ka rīkojusies nepareizi. Mēs ta�u neapkaunosim viņu, vai ne?

- Nē, - Toms atvilka elpu, izskatījās atvieglots. Viņa noteikti atgriezīsies, ja padomās, cik slikti darījusi.

Viņ� paņēma Kītu aiz labās roka, Faniju - aiz kreisās un visi trīs aizgāja, es paliku stāvam uz lieveņa, turēdama rokās Mūsu D�einu. Viņa raudāja, redzot, kā Kīts paklausīgi aizsoļo uz skolu, bet man tik ļoti gribējās būt kopā ar viņiem.

Vispirms es novannoju Mūsu D�einu un apguldīju lielajā dzelzs gultā, tad iedevu vectēvam drā�amos na�us un labākos koka gabalus.

- Izdrāz kaut ko, kas patiktu omītei, teiksim, stirnu lic-lām, skumjām acīm. Omītei patika stirnas - tu ta�u atceries, vai ne?

Vectēvs samirk�ķināja acis, palūkojās uz tuk�o �ūpuļkrēslu - viņ� liedzās tajā sēdēt, kaut arī tas bija labāks -, un pāri krunkainajiem vaigiem noritēja divas lielas asaras.

- Enijai... - viņ� no�ukstēja, paņemdams savu labāko grebjamo nazi.

Es atkal pievērsos Mūsu D�einai, iedevu zāļu tēju, lai mazinātu karstumu - tā rīkotos omīte tad apdarīju visus mājas darbus - tāpat kā Sāra.

Toms �ķita satriekts, pārnācis no skolas un ieraudzījis, ka māte nav atgriezusies. - Laikam man tagad jābūt par ģimenes glvu, - viņ� bēdīgi noteica, iedomājoties, kāds samagums uzguls viņa pleciem.

- Nauda no gaisa nekritīs, kādam tā jāpelna. Saimniecī-bas darbus grūti dabūt, ja pa�am nav darbarīku. Veikali nedod uz parāda pārtiku, bet ar mu�u krājumiem ilgi nepietiks. Mums visiem vajadzīgi jauni apavi. Hevenlī, tu nevari iet uz skolu ar sitām kurpēm - tām tak nav purngalu.

- Es tik un tā nevaru iet uz skolu, vai man ir kurpes vai nav, - es neskanīgā balsī-sacīju, kustinādama kailos kāju pirkstus, kurpes man par mazām, tāpēc biju nogriezusi tām purnus.

-Tu zini, es nevaru atstāt vectēvu vienu pa�u, bet Mūsu D�eina vēl nav tik vesela, lai ietu uz skolu. Ja būtu nauda, tad varētu aizvest viņu pie ārsta.

- Neviens dakteris viņai nepalīdzēs, - vectēvs nomurmināja, nolaidis galvu uz krūtīm. - Mūsu D�einai ir kāda iek�ķīga vaina. Gul�ņās, gul�ņās, kamēr ieguls pa īstam, dakteris veselību neatdos.

- Kā tu zini to, vectētiņ? - es iebildu. �

- Enijai reiz bija puisēniņ�, tāds pats kā Mūsu D�eina. Ielikām slimnīcā, iztērējām visus savus ietaupījumus... bet nekāda labuma. Nomira pirmajās Lieldienās, tikpat kā Kristus pie krusta - pārāk labs priek� �itās ļaunās pasaules... - Vectēvs ne reizi tik daudz nebija pateicis, kad omīte vēl bija dzīva.

- Vectētiņ, nerunā tā!

- Nē, vecotēv, dakteri spēj izglābt cilvēkus no nāves, -teica Toms, stingri satvēris mani aiz rokas. - Ārstē�ana gadu no gada kļūst labāka. Tāpēc vien, ka nomira tavs dēls, nenomirs Mūsu D�eina.

Tovakar ieturējām krietnu maltīti - ceptas desiņas ar mērci, biskvītus un ābolus. Pēc tam, klājot guļvietas. Toms uzlūkoja mani platām, baiļpilnām acīm, likās galīgi sadrūvējies.

- Ko mēs darīsim, Hevenlī?

- Neuztraucies, Tom. Tu, Fanija, Kīts un Mūsu D�eina iesiet skolā. Es palik�u mājās, aprūpē�u vectēvu, mazgā�u veļu, vārī�u ēdienu. Es ta�u visu to protu! - es glu�i kā skaldīt noskaldīju.

- Skolā patīk iet tev, nevis Fanijai.

- Kāda tam nozīme? Fanija vēl nevar uzņemties atbildību par mājas darbiem.

- Viņa tī�ām izliekas par nepra�u. - Tomam acīs sanesās asaras. - Hevenlī, saki, ko gribi, bet es visu pastāstī�u mis Dilei. Varbūt viņa mums kaut kā palīdzēs.

- Nē! Tu nedrīksti to darīt, Tom! Lai arī esam nabagi, mums tomēr ir savs lepnums. Tas jāsargā un jāsaglabā.

Lepnums mums abiem ir svarīgāks par visu. To nevar nopirkt par naudu, varbūt tāpēc jūtamies pa�apzinīgi. Mēs, Toms un es, esam apņēmu�ies pierādīt, ko spējam, - gan citiem, gan pa�i sev. Fanija nav iesaistīta mūsu norunā. Uz Faniju nevar paļauties, tas jau ir pieredzēts.

7

Toms ik dienu steigtin steidzās mājup no skolas, lai palīdzētu man mazgāt veļu, berzt grīdu un aprūpēt Mūsu D�einu. Turklāt viņam vajadzēja cirst malku, tās mums vienmēr pietrūka. Reizēm mēs visi skraidījām apkārt, tvarstīdami cūkas un veprus: tie izbēgu�i caur mūsu �ļo-gano sētu, cāļus citu pēc cita aiznesa lū�i vai lapsas vai nozaga klaidoņi.

- Vai Logens atkal apprasījās par mani? - es ziņkāri jautāju, jo trīs dienas neesmu bijusi skolā.

- Protams. Gaidīja mani pēc stundām, gribēja zināt, kā tevīm iet, kur tu palikusi, kāpēc vairs nenāc uz skolu. Es teicu, ka Sāra vēl ir slima, Mūsu D�eina arī, un tevīm jārūpējas par saimniecību. Viņ� izskatījās baigi nelaimīgs!

Turpretī es jutos laimīga, ka Logens ba�ījas manis dēļ, bet vienlaikus manī uzbangoja dusmas. Kāpēc man uzvelts �is slogs? Kāpēc tie�i manam tēvam ir sifiliss? Kāpēc mana pamāte aizbēgusi, nepilda savus pienākumus? Ak vai, dzīve ir tik netaisnīga!

Es biju noskaitusies uz visu pasauli, visvairāk uz tēvu -�o nelaimju īsto vaininieku. Ta�u dusmas izgāzu uz sev vistuvāko cilvēku.

- Izbeidz runāt nepareizi! Man grie�as ausīs, ja tu saki �manīm� un �tevīm�, �es ir� un �es nav�!

Toms pasmaidīja.

- Es esmu pieķēries tev, Hevenlī. Nu, vai pateicu pareizi? Tev pienākas atzinība par to, ko dari mūsu ģimenes labā. Mim prieks, ka tu neesi tāda kā Fanija.

Es ieraudājos, kritu viņam ap kaklu. Viņ� ir mans mīļākais, tuvākais cilvēks, bet es esmu nevis apbrīnojama, vienreizīgi skaista, bet ciniska un naidpilna, ienīstu savu dzīvi, ienīstu tēvu, kur� pie visa vainīgs.

Bija pagāju�as divas nedēļas, kop� Sāra mūs pametusi; es nejau�i palūkojos ārā pa logu un aiz �ausmām pamiru; �urp nāk Toms, stiepdams grāmatas, bet viņam blakus -Logens! Toms nav turējis vārdu, ir pastāstījis Logenam par mūsu izmisīgo stāvokli.

Es tūlīt nostājos durvīs, aizsprostoju Tomam un Logenam ieeju.

- Laid mūs iek�ā, Hevenlī! - Toms pavēlēja. - Tu saaukstēsies, stāvēdama �ite kā bastions.

- Laid viņus iek�ā! - kliedza Fanija. - Izaukstēsi istabu!

- Tev nevajadzēja nākt �urp, - es nelaipni teicu Logenam. - Tādam pilsētas puisītim kā tu �eit nav ko meklēt, tu riebumā nodrebināsies.

Viņ� pārsteigts saknieba lūpas, tad mierīgā apņēmībā teica:

- Heven, paej sānis! Es ie�u iek�ā, man jāizdibina, kāpēc tu vairs nenāc skolā. Tomam taisnība, laukā ir auksts, man kājas ledū sastingu�as.

Tomēr es nepakustējos. Logenam aiz muguras Toms deva man zīmes, lai neizturos kā muļķe un lai�u Logenu iek�ā.

- Hevenlī, tu iztērēsi visu mūsu kurināmo, ja turēsi durvis vaļā.

Es gribēju durvis aizcirst, bet Logens pagrūda mani atpakaļ, iegāja iek�ā kopā ar Tomu, viņi abi tikai ar pūlēm durvis aizvēra, jo brāzmoja stiprs pretvēj�. Atslēgas vietā bija dēlis, to aizbīdījām durvīm priek�ā kā bultu.

Logens pietvīcis man atvainojās:

- Piedod, bet es vairs neticēju Tomam, ka Mūsu D�ei-na esot slima un Sāra nejūtoties labi. Gribēju zināt, kas īsti notiek.

Kāpēc �ādā pelēkā bezsaules dienā viņ� nēsā tum�as brilles? Mugurā viņam gara, silta ziemas jaka, turpretī Tomam - vienīgi divi lietoti, iznēsāti svīteri, kas sniedzas tikai līdz viduklim.

Es pakāpos sānis.

- Nāciet iek�ā, ser Logen, lai jūsu prātu jautrina �is skats!

Viņ� pagājās uz priek�u, pavērās apkārt, bet Toms piesteidzās pie krāsns, sildīja rokas un kājas. Fanija bija saritinājusies līdzās krāsnij uz sava salmu maisa, tagad a�i saglauda matus un, garās, melnās skropstas ņirbinādama, aicino�i uzsmaidīja Logenam.

- Nāc, apsēdies man blakus!

Nedz Toms, nedz Logens viņu neievēroja.

- Nu redzi, �īs ir mūsmājas, Logen, - Toms mundri sacīja.

Logens neko neatbildēja, laikam nezināja, ko teikt.

- Te nav nepiecie�ams nēsāt saulesbrilles, - es aizrādīju, apsēdos ar Mūsu D�einu �ūpuļkrēslā un sāku �ūpoties. Izdzirdējis pazīstamo �īkstoņu, vectēvs pastiepa roku pēc na�a un ņēmās drāzt otru trusīti. Tuvumā viņ� redzēja ļoti

labi, bet jau se�u pēdu attālumā vairs neko skaidri nesa-viedēja. Dro�i vien noturēja mani par omlti, kad tā bija jauna un ar bērnu klēpī sēdēja �ūpuļkrēslā. Kīts arī ierausās man klēpī, lai gan bija par lielu un smagu, lai viņu �ādi apmīļotu. Ta�u mēs visi trīs, kumurā saspiedu�ies, sildījām cits citu.

Es jutos apmulsusi - Logens ieradies taisni �ādā grūtā laikā. Slaucīju Mūsu D�einai pilo�o degunu, centos kaut cik pieraust matu ērkuli.

Logens bija apsēdies pie galda, pagriezis galvu pret mani.

- Ceļ� kalnup tik aukstā laikā ir ilgs un grūts. Heven, tu varēji mani vismaz laipni sagaidīt, - viņ� pārmeto�i sacīja. - Kur ir Sāra? Es domāju - tava māte.

- Mums nav iek�ā tualete, - es skarbi atbildēju. - Viņa ir tur.

- A... - viņ� piesarka, dzirdējis tik tie�u paskaidrojumu. - Bet kur ir tavs tēvs?

- Kaut kur strādā.

- Man vajadzēja iepazīties ar tavu vecmāmiņu. Man viņas tie�ām ļoti �ēl.

- Man arī.

Arī vectētiņam, viņ� pārstāja drāzt, pacēla acis, mirklīga atskārta aptum�oja atmiņu tēlu.

-Tom, man ir pilnas rokas, uzvāri, lūdzu, ūdeni, lai varam piedāvāt Logenam karstu tēju vai kakao.

Toms izbrīnā skatījās uz mani un papleta rokas. Zināja, ka mums nav nedz tējas, nedz kakao.

Tomēr viņ� pajaucās pa gandrīz tuk�o pieliekamo un atgriezās ar riek�avu omītes savākto lauru lapu. Ba�īgi paraudzījās uz Logenu, tad uzlika vārīties ūdeni.

- Nē, paldies, Tom un Heven. Es atnācu tikai uz brītiņu. Līdz Vinerovai ir liels gabals, ko iet. Gribu tur nokļūt pirms tumsas, kā jau pilsētas puisītis, nezinu tik labi ceļu kā jūs. - Viņ� man uzsmaidīja, tad paliecās uz priek�u. - Heven, pastāsti, kā tev klājas. Tava māte ta�u var uzmanīt Mūsu D�einu. Arī Fanija vairs nenāk skolā, - kāpēc?

- Ai! - Fanija satraucās. - Vai es tevīm trūku? Cik jauki! Kam vēl es trūku? Vai kāds prasīja, kur es ir?

- Protams, - Logens nevērīgi atbildēja, joprojām raudzīdamies uz mani. - Mēs visi brīnāmies, kāpēc abas skaistākās meitenes vairs nenāk skolā.

Kā lai nomaskēju drūmo īstenību? Viņam pietiek vienīgi palaist apkārt skatienu, lai redzētu, cik nabadzīgi dzīvojam. Kāpēc viņ� lūkojas tikai uz mani, izliekas neredzam, ka vienīgās ērtības �ajā telpā ir sarullētie salmu maisi, kurus mēs liekam uz grīdas?

- Logen, kāpēc tu nēsā tum�as brilles?

Viņ� izslējās.

- Es laikam neesmu tev teicis, ka man ir kontaktlēcas. Kautiņā man iebelza pa aci, lēca sagrieza varavīksneni, un oftalmologs ieteica sargāties no spilgtas gaismas. Vai nu slimā acs jāaizsien, vai jānēsā tum�as brilles.

- Tad jau tu esi pusakls?

Logens nosarka.

- Patiesību sakot, neko daudz neredzu. Tu man �ķieti miglaina figūra, laikam turi klēpī Kītu un Mūsu D�einu.

- Logen, viņa tevīm nav Mūsu D�eina... ir tikai mum-sīm, - Fanija ieteicās. - Sauc viņu tikai par D�einu.

- Es sauk�u viņu tāpat kā Hevena.

- Vai mani vari saredzēt? - Fanija piecēlusies jautāja. Viņa bija kaila līdz viduklim. Kājās vienīgi biksītes, ap

pleciem vecs om�tes lakats. Mazās krūtis tikko sāka apa-ļoties kā cieti, vēl negatavi āboli. Viņa nometa lakatu un basām kājām tipināja pa istabu. Kāds kauns! Logena un Toma acu priek�ā!

- Ģērbies ciet! - Toms pavēlēja, pietvīcis līdz ausu galiem. -Tev nav nekas, ko rādīt!

- Ir gan! - Fanija spiedza. - Lielākas un smukākas nekā Hevenai!

Logens vilcinājās, it kā gaidīja, lai Toms palīdz atrast durvis, kaut gan tās bija viņam tie�i pretī.

- Es atnācu, lai ar tevi parunātos, Heven, bet, ja tu negribi, tad vairs nenāk�u. Domāju, tev zināms, ka esmu tavs draugs. Es uztraucos, jo neesmu tevi tik ilgi redzējis. Arī mis Dile uztraucas. Pasaki skaidri un gai�i - vai viss ir kārtībā? Vai tev nekas nav vajadzīgs? - Viņ� bridi paklusēja, bet es neko neatbildēju. - Vai netrūkst ēdamā? Malkas? Ogļu?

- Mumslm trūkst viss kaut kas! - Fanija skaļi paziņoja.

Logens pat nepaskatījās uz Faniju, viņa atkal bija ietinusies lakatā un saritinājusies sildījās pie krāsns.

- Kāpēc tu iedomājies, ka mums nav ko ēst? - es aizskartā lepnumā augstprātīgi jautāju.

- Man tikai gribējās pārliecināties.

- Mums klājas labi, Logen, pat ļoti labi. Malkas un ogļu papilnam...

- Nē! - iekliedzās Fanija. - Mumsīm nekad nav biju�as ogles! Kaut būtu! Esot labākas pr malku, dodot vairāk siltumu!

- Logen, tu ta�u zini, Fanija ir mantkārīga, viņai nekad nav gana, neņem vērā, ko viņa saka, - es steig�us paskaidroju. - Kā redzi, mums iet labi. Ceru, ka ievainotā vara-

/

vīksnene drīz sadzīs un tev vairs nevajadzēs nēsāt tum�ās brilles.

Tagad viņ� likās tāds kā apvainojies, pietvērās Tomam, lai dotos pie durvīm. *

- Ardievu, mister Kāstīl! - viņ� teica vectēvam. - Uz redzē�anos Kit un Mūsu D�eina... un turpmāk nerādies plika, Fanij! - Tad pagriezās pret mani, izstiepa roku, it kā vēlētos man pieskarties vai pievilkt mani klāt. Ta�u es paliku sē�am, cie�i apņēmusies neapgrūtināt viņu ar Kāstīlu problēmām. - Ceru, ka jūs visi drīz atkal nāksiet uz skolu, - viņ� teica un pla�i pamāja ar roku. - Ja jums kaut ko ievajagas, atcerieties - manam tēvam ir veikals, pilns ar precēm. Ja kārotā manta nebūs viņam, tad dabūsim to citur.

- Kāda augstsirdība! - es dzēlīgi teicu. - Tu dro�i vien jūties cēls bagātnieks... kāpēc draudzējies ar tādu meitēnu kā es - kalnie�u plukatu.

Viņ� stāvēja vaļējās durvīs un skatījās uz mani, nezinādams, ko atbildēt, un man atkusa sirds.

- Ardievu, Heven. Es nācu �urp, lai gan spo�ais sniega baltums kaitē manai redzei, bet man ļoti gribējās tevi sastapt. Tagad to no�ēloju. Dzīvo laimīga, es vairs �urp nenāk�u vienīgi tādēļ, lai tiktu apvainots.

Ai, Logen, lūdzu, neej prom, neturi kurnu prātu... Es negribēju tevi sāpināt... Bet es neizteicu �os vārdus. Tikai �ūpojos, ļāvu viņam aiziet kopā ar Tomu un noraudzījos, kā Toms viņu pavada līdz me�a takai, lai viņ� neapmaldī-tos un dro�i nokļūtu ielejā, jo caur tum�ajām brillēm vāji saredzēja ceļu.

- Tu baigi slikti izturējies pret Logenu, - Toms atgriezies teica. - Man bija �ēl noskatīties, kā viņ� pusakls ar

pūlēm kapa aug�ā �ito gaisa gabalu, lai satiktos ar tādu nejauku melkuli kā tu! Ko cel tik augsti degunu... Pati zini, mums nekas nav. Bet viņ� var palīdzēt.

-Tom, vai tu gribi, lai visi dabū zināt, kas tētim ir?

- Nē... Bet kāpēc mums jāstāsta par tēvu?

- Mums jāmin kāds iemesls, kādēļ viņ� nav mājās. Lo-gens dro�i vien domā, ka tēvs mūs kaut cik apgādā.

- Jā, tevīm ir taisnība, - Toms piekrita, atkal runādams nepareizi - kā alla�, kad ir nomākts vai izsalcis. - Turi īk�ķi par manīm, es ies izlikt naktsāķus un lamatas.

Apsildījis rokas un kājas, viņ� aizgāja meklēt barību. Mēs bijām spiesti pārāk ātri nokaut dējējvistas, lai būtu ko likt katlā. Pēc Sāras aizie�anas dzīve kļuvusi ne vien simtreiz grūtāka, bet arī daudz sare�ģītāka. Tēvs vairs nenāca mājās. Mēs nevarējām dzīvot no zila gaisa, bet mums nebija naudas, lai nopirktu nepiecie�amo pārtiku. Ari petroleja izbeigusies, vajadzēja dedzināt sveces.

Stundas �ķita garas kā mū�ība, gaidot, kad atgriezīsies Toms ar Faniju un Kītu, reizēm arī ar Mūsu D�einu. Centos sev iestāstīt, ka vectēvs nav tik nespēcīgs un es varē�u iet skolā, kad Mūsu D�einai būs nostiprinājusies veselība. Ta�u redzēju - bēdas vectēvu galīgi salauzu�as. īsi pirms Pateicības dienas - es slaucīju klonu un domāju, ko mēs �ovakar ēdīsim, - vectēvs pēk�ņi sacīja: - Ej uz skolu, manīm tevis nevajag, es pats tiks ar sevīm galā.

Ta�u jau nākamajā dienā Mūsu D�eina pārnāca mājās atkal saaukstējusies. - Manīm gribas ēst... - viņa �ēlojās, raustīja mani aiz noskrandu�ā apģērba. - Ēst...

-Tūlīt dabūsi, mīlulīt. Ej gultā un atpūties, vakariņas ātri vien būs gatavas. - Cik viegli to pateikt! Ta�u mājās ir tikai da�i sakaltu�i biskvīti, tie atliku�i no brokastīm, un pusglāze miltu. Kādēļ es pēc Sāras aizie�anas netaupīju pārtiku, nesadalīju ar mēru? Kādēļ domāju - tēvs vienmēr uzradīsies glu�i kā pēc burvja mājiena, kad mūsu krājumi būs izsīku�i? Kur viņ� vispār ir?

- Tom, vai tumsā var mak�ķerēt? - es jautāju.

Viņ� pārsteigts pacēla acis no grāmatas.

- Tu gribi, lai es tumsā eju mak�ķerēt?

- Tu varētu pārbaudīt tru�u lamatas.

- Jau pārbaudīju, tiklīdz pārnācu no skolas. Nav nekā. Kā es tagad tumsā tās atradī�u, esmu labi paslēpis.

- Tāpēc tev �ovakar jāiet mak�ķerēt, - es sacīju viņam pie auss. - Atliku�i tikai divi biskvīti. Diezin vai varē�u sakasīt pikucīti tauku mērcei. - Es runāju �ukstus, lai nedzirdētu nedz Kīts, nedz Mūsu D�eina, tad sāktos neizturamas vaimanas. Mūsu D�einai vajadzēja dot ēst noteiktā laikā, lai viņai nesāpētu vēders. Citādi viņa kliedza un raudāja tik skaļi, ka nebija iespējams neko darīt.

Toms paņēma no vad�a �auteni, pielādēja ar rupjām skrotīm. - Stirnu sezona tikko sākusies, varbūt nomedī�u kādu...

- Tevīm jāmedī stirna, citādi mumsīm nav ko ēst? - iekliedzās Fanija. - Jēzus Kristus, mēs nomirs badā, ja paļausies uz tevīm!

Toms piegāja pie durvīm, uzmeta Fanijai nicīgu skatienu, tad uzsmaidīja man. - Taisi gatavu mērci, pēc pusstundas bū�u atpakaļ ar gaļu - ja laimēsies.

- Bet ja ne?

- - Tuk�ām rokām es mājās nenāk�u.

- Nu, tad mēs Tomu nekad vairs neredzēs, � noteica Fanija, pagriezās uz muguras un aplūkoja sevi nelielā, lētā spogulītī.

Toms aizcirta durvis.

Medī�ana un mak�ķerē�ana tagad bija mūsu ikdienas darbs. Pusi dienas es pavadīju ārā - izliku lamatas, uzspraudu uz mak�ķerāķiem ēsmu. Toms lika cilpas tru�u un vāveru ķer�anai. Mēs lasījām sēnes, omīte mūs iemācījusi tās at�ķirt no indīgajām suņu sēnēm. Plūcot me�ro�u augļus, saskrambājām asiņainas rokas. Me�ā meklējām savvaļas pupas un zirņus. Vinerovas pievārtē rakām rāceņus, mazdārziņos �agām spinātus, salātus, kolrābjus. Iestājās sals, me�ā vairs nebija nedz ogu, nedz sēņu. Tru�i un vāveres paslēpās savās ziemas migās, vairs neiekrita mūsu slazdos, jo mums trūka ēsmas, ar ko tos pievilināt. Mums pieliekamajā vairs nebija tikpat kā nekas.

- Heven, uzvāri kaut ko... - Fanija �inkstēja. - Mēs nevar visu nakti gaidīt, kamēr Toms atnāk tuk�ā. Manīm zināms, tu ir kaut kur noslēpusi pupas un zirņus.

- Fanij, tev vajadzēja vairāk palīdzēt, varbūt tad man būtu krājumā pupas un zirņi... bet tagad ir tikai tauku paliekas un divi sakaltu�i biskvīti. - Es runāju klusām, lai nedzirdētu Kīts un Mūsu D�eina.

Pēk�ņi vectēvs pastaipīja kaklu uz manu pusi un iebil-dās:

- Aiz �āvētavas auga kaba�i...

- Viņnedēļ visus apēdām, vecotēv.

Mūsu D�eina spalgi iekliedzās:

- Manīm gribas ēst! Puncis briesmīgi sāp... Hevenlī, kad mēs dabūs ēst?

- Tūlīt! - es teicu un apsēdināju viņu pie galda, uz viņas krēsla bija uzlikti divi koka klu�i un spilvens. Noskūpstīju viņai skaustu, pabu�ināju mīkstos matus. - Nāc, Kīt! Tu un Mūsu D�eina �ovakar ēdīsiet pirmie.

- Kāpēc viņi ēdis pirmie? Bet es? - kliedza Fanija. - Es ari piederu pie sitās ģimenes, tāpat kā viņi!

- Fanij, tev jāpagaida, kamēr atgriezīsies Toms.

-Tikām es sen būs atstiepusi kājas.

- Ak tu neticīgā! - es teicu un uzliku uz pannas kriksīti tauku, tad bļodiņā sakulināju miltus ar ūdeni, ielēju karstos taukos, piebēru sāli un piparus un visu ātri samaisīju, lai nesaiet kunkuļos. Nogar�ojusi piemetu vēl �ķipsniņu sāls un atkal samaisīju, nemitīgi juzdama Kīta un Mūsu D�einas kārīgos skatienus. Vectēvs tikai �ūpojās, gurdi mirk�ķināja blāvās acis, vājās rokas uz �ūpuļkrēsla at-balstņiem uzliktas. Dro�i vien vairs necerēja �ovakar kaut ko iebaudīt. Man vispirms rūpēja Kīts un Mūsu D�eina, pēc tam - vectēvs, viņ� acīm redzami sāka sakristies, man nāca raudiens, viņu uzlūkojot.

- Enija cepa tik smeķīgus melleņu rau�us... - pievēris plakstiņus, vectēvs bēdīgi murmināja, plānās, zilganās lūpas trīcēja.

- Vai tevīm ir tikai divi biskvīti? - jautāja Fanija. - Bet mēs ir se�i. Ko tu darīs, dosi mums katram pa drupa�ai?

- Nē, Kīts un Mūsu D�eina dabūs pusi, vectēvs - otru pusi, bet tev Tomam un man jāsadala paliekas trīs daļās.

- Kripatiņu! Tā jau es domāju! Kāpēc vectēvam jādod puse?

Vectēvs pakratīja glvu.

- Es nav izsalcis, Heven, meitiņ, atdod manu daļu Faijai.

- Nē, �orīt jau atdevu. Lai Fanija iztiek ar savu vai pacie�as līdz rītam. Varbūt Toms drīz atgriezīsies ar gaļu.

' - Es negaidīs Tomu! - iesaucās Fanija un steig�us apsēdās pie galda. - Es ēdīs tūlīt. Es ir divreiz lielāka par Mūsu D�einu, viņai nevajag pusi.

Es darbojos gar pavardu cik gausi vien iespējams. Divi kaķi, melns un balts, iemanīju�ies iek�ā, starp bļodām un kastroļiem tupēja uz plaukta un kārīgi skatījās lejup, tikpat izsalku�i kā mēs. Bet es prātoju - diezin vai kaķus arī var ēst?

Reizē ar kaķiem ienāca tēva vecais medību suns, es ap-svērīgi raudzījos uz to. Vai tie�ām būs jāēd dzīvnieki, kurus mīlam? Mani sagrāba �ausmas.

Pēk�ņi man blakus bija Fanija. - Tas ir brangs, nav nekāds kaulkambaris, - viņa �ukstēja, ar pirkstu rādīdama uz Snepcru - tēva mīļāko suni. Tas bja se�padsmit gadu vecs un pusakls, tomēr prata sev sameklēt barību, pārnāca mājās, labi ieturējies.

- Baigi gaļīgs, nav tikai kauli un āda. Ko tu rausties, Heven? Dari to! - Fanija mudināja. - Pārgriez tam rīkli tā-patās kā kuilim. Kītam, Mūsu D�einai, vectētiņam - visiem būs gaļa, ko ēst.

Snepers atvēra miglainās acis un uzticīgi skatījās manī. Es uzmetu mirkli Mūsu D�einai un Kītam - abi �ņukstēja.

- Labāk vecs suns nekā mēs, - Fanija neatlaidās. - Tev tik jāiegā� tam pa galvu. - Viņa iespieda man rokā cirvi, ar ko mēdzām skaldīt krāsnij iekurus. Pat tagad krāsns kvēpoja un dūmi koda mums acīs.

- Ko tik ilgi tūļājies? - Fanija pagrūda mani uz suņa pusi. - Izved to laukā un zvel tam, lai ir gar zemi.

Snepers pēk�ņi pietrūkās kājās, skrēja pie durvīm, it kā nojautis manu slepkavīgo nolūku. Fanija iekliedzās un likās pakaļ. Tajā mirklī durvis atsprāga vaļā - Snepers pazuda tumsā.

Ar �auteni plecā ienāca Toms, pār otru plecu pārmests

puspilns maiss. Toms plati mums uzsmaidīja, ta�u smaids tūlīt nodzisa - viņ� ieraudzīja man rokā cirvi.

- Vai tu taisījies nogalināt Sneperu? - Viņ� �ķita bezgala pārsteigts. - Bet es domāju, ka tev �is suns ir mīļ�.

- Ir jau arī, - es nokaunējusies caur asarām sacīju.

- Tu nepaļāvies uz mani, - vai ne? - viņ� sarūgtināts jautāja. - Es skrēju visu ceļu - turp un atpakaļ.

Viņ� uzsvieda maisu uz galda. - Divi cāļi! Reiss Mak-gijs nevar tikt gudrs, kas �audījies viņa vistu kūtī, ja uzodīs, tad mani no�miegs, bet es vismaz nomir�u ar pilnu vēderu.

Tovakar mēs krietni ieturējāmies - notiesājām visu cāli, otru pataupījām nākamajai dienai. Ta�u parīt abi cāļi būs noēsti, mums atkal vajadzēs sisties ar badu.

- Nedrīkst mest plinti krūmos pēc pirmās neveiksmes, -Toms sacīja. � Nemanīju nevienu stirnu, nedz jenotu. Gribēju nokniebt kaut vai pūci, bet nekur nedzirdēju to aurējam. Bet, kas meklē, tas atrod. Katru vakaru, līdzko uzkritīs tumsa un turienie�i sēdīsies pie galda, tev, man un Fani-jai jāaizlavās uz ieleju un jāpievāc viss, kas nav piesiets.

- Pārākā ideja! - Fanija sajūsmā iesaucās. - Vai tik tiem arī nav �aujamie?

-Tas jāuzzina, - Toms atbildēja.

Pasākums bija briesmu pilns un nosodāms, ta�u mēs vēl jutāmies paēdu�i un tāpēc drosmīgi. Uzvilkām melnas drēbes, notriepām sejas ar sodrējiem un devāmies tālajā ceļā. Labu laiku malstīju�ies apkārt pa tumsu un aukstumu, mēs beidzot nonācām pie nelielas fermas, kas piederēja kādam izslavētam skopulim. Ļaunākais tas, ka tam ir pieci dēli - īsti milzoņi, �etras ra�enas meitas un sieva kā lāva, tai blakus pat Sāra izskatītos sīka un trausla.

Toms, Fani ja un es paslēpāmies krūmainā egļu saaudzi, gaidījām, līdz ģimene sasē�as virtuvē pie galdā. Pagalmā, tāpat kā mūsējā, ņudzēja suņi, kaķi un kaķēni.

- Nomierini suņus, lai mēs ar Faniju varam iebrukt vistu kūti un man nevajadzētu �aut! - Toms pavēlo�i no�ukstēja, tad pamāja Fanijai. - Ķer aiz kājām, pa divi katrā rokā! Es glāb�u uzreiz �etrus. Tad mums neilgam strēķītim pietiks.

- Vai tie knābj? - Fanija izbi jusies jautāja.

- Kur tas dzirdēts, ka cāļi kādu noknābu�i? Tie tikai skaļi �iepstēs.

Ak vai, Toms uzdevis man apvaldīt niknākos un plēsīgākos suņus pasaulē! Es pratu apieties ar dzīvniekiem, tie parasti man uzticējās, es tiem patiku... bet �is lielais suns izskatījās kā bullis, tā acīs dzalkstīja ļaunums.

Man bija līdzi kulīte ar cāļu kājām, kakliņiem un astītēm. Kamēr Makleroji iek�ā ieturēja vakariņas un cits caur citu vāvuļoja, es pagalmā klusam rāmināju suni: - Sunīt... �e tev cāļa kājas, ēd... nekod man... es tev neko nedarī�u... ēd, sunīt, ēd...

Suns nicīgi paostīja cieto, dzelteno cāļa kāju un ieņurdējās. Tas �ķita signāls pārējiem suņiem, tie atstāti pagalmā, lai pasargātu vistas, cūkas un citus mājkustoņus. Riedami �urp nesās septiņi vai astoņi suņi, zobus uz ko�anu atņirgu�i. - Mierā! - es pavēlēju. - Klusu!

Virtuvē kāda sieviete izkliedza gandrīz tos pa�us vārdus. Suņi apstājās, tā kā sasvārstijās. Es pasviedu tiem cāļa kājas un kakliņus. Visu ātri apriju�i, tie panācas man tuvāk un prasīgi luncināja astes.

Pēk�ņi no vistu kūts atskanēja briesmīga �iepstoņa un ķērk�ana, suņi apcirtās un drāzās turp.

- Mierā! - es uzbļāvu. - Deg! - Viens suns pavilcinā-

jās, atskatījās uz mani, es noliecos un pielaidu uguni sakaltu�u lapu kaudzei, to dro�i vien slinks dēls vai nevī�īga meita nav iegrābu�i komposta bedrē.¹

- Mamm! - iesaucā kāds milzis virsvalkā. - Mūsu pagalmā deg!

Es brāzos projām.

Skrēju, ko kājas nes, suņu varza �āvās pakaļ. Cik ātri spēdama, uzrāpos kokā, apsēdos uz resna zara un lūkojos lejup uz ne�petnajiem suņiem, nedrīkstēju izrādīt bailes. - Prom! - Es stingrā balsi pavēlēju. - Es nebaidos nojums!

Piepe�i no tumsas iznira vecais Sncpers, metās daudz jaunāko un spēcīgāko suņu barā, lai mani aizstāvētu, un tajā bridi parādījās fermeris Maklerojs ar bisi. Viņ� vispirms blieza gaisā, tad iz�āva veselu lādiņu skro�u uz visām pusēm. Es sarāvusies tupēju uz zara, cenzdamās nepievērst sev uzmanību.

Par nelaimi, spīdēja mēness. - Vai tā ir tu, Heven Kās-tīl? - jautāja tuklais, sarkanmatainais fermeris, laikam viens no Sāras radiniekiem. - Vai tu ir tā, kas zodz manus cāļus?

- Es esmu tā, kuru jūsu suņi uzdzinu�i kokā tikai tāpēc, ka meklēju tēva mīļāko suni. Vairākas nedēļas bija pazudis pirms da�ām dienām pārradās... un atkal ir prom.

- Kāp zemē! - viņ� strupi sacīja.

Es piesardzīgi rausos lejā, cerot ka Toms un Fanija ar savu guvumu jau steidzas mājup.

- Kur tu ir tos noslēpusi?

- Ko noslēpusi?

- Manus cāļus.

- Vai jūs domājat, ka es ar cāļiem varēju uzkāpt kokā? Mister Makleroj, man ir tikai divas rokas.

Viņam aiz muguras parādījās trīs milzīgi dēli sarka-

niem, ērkuļainiem matiem un pinkainām bārdām. Diviem bija kabatas baterijas, tie spīdināja tās man sejā, viens lēnām pienāca tuvu klāt. - Pavej, tēt, viņa tagadīņ izskatās pēc savas mātes, tās smukās pilsētnieces.

- Viņa ir cāļu zagle.

- Kur jūs redzat savus cāļus? - es izaicino�i jautāju.

- Mēs tevi aptaustīs, - sacīja viens no dēliem, mazliet vecāks par Logenu.

- Tēt, es viņu pārmeklēs.

- Jums nav tiesību to darīt! - es dusmīgi teicu. - Es meklēju vienīgi savu suni, tas nav pretlikumīgi!

Es meloju, vilkdama garumā sarunu, lai Toms un Fani-ja paspētu tikt kalnos - dro�ībā.

Mil�i palaida mani brīvē netālu no me�a, pārliecināti, ka esmu nevis zagle, bet vienīgi melkule.

Tomam un Fanijai izdevies noķert piecus cāļus, Toms iebāzis kabatās se�as olas, bet tikai trīs bija paliku�as vesels, kad viņi sasniedza mūsu būdu.-

- Divas vistiņas jāpatur, lai Kīts un Mūsu D�eina katru dienu dabū olas, - Toms sacīja, kad es pietvīkusi un aizelsusies pārrados mājās. - Kur tu biji visu �o laiku?

-Tupēju kokā, suņi giūņāja zem koka.

Mēs iemanījāmies zag�anā, nekad nelaupījām vienā un tajā pa�ā vietā divreiz. Atstājām vectēva ziņā abus mūsu jaunākos un katru vakaru devāmies zagļu gaitās. Ziemiga-jā puskrēslā uzglūnējām sievietēm, kad tās nāca ārā no veikalā, pieskrējām klāt, izrāvām somu ar iepirkumiem un laidāmies lapās. Nospriedām, ka glābjam savas dzīvības un kādreiz �īm sievietēm visu atlīdzināsim.

Kādu vakaru mums katram izdevās nozagt pa somai, tikko paspējām aizbēgt, kad viena sieviete iekliedzās:

- Palīgā! Zagļi!

Ta�u izrādījās, ka manā somā ir vienīgi papīra salvetes, vaskpapirs un divi ruļļi tualetes papīra. Fanija smējās locīdamās.

- Muļķe, jāgrābj tak smagas somas!

Pirmo reizi mū�ā mums ir īsts, plāns tualetes papīrs, papīra salvetes. Un vaskpapirs - bet ko lai ar visu to iesākam? Nav nekas, ko ietīt un glabāt ledusskapī.

Toms un es gulējām uz saviem salmu maisiem, prātodami, vai nevajadzētu atvēlēt gultu vectēvam, lai vecajiem kauliem mīkstāka guļa.

- Nav labi apzagt cilvēkus, kam grūti jāstrādā, lai nopelnītu naudu, - Toms �ukstēja. - Man jāsameklē darbs, lai ari es netiktu mājās līdz pusnaktij. Vienmēr varu kaut ko no�iept bagātnieku dārzos. Tie nekādu trūkumu nemanīs.

Diem�ēl darbu dabūt nebija viegli, ielejas ļaudis neuzticējās kalnie�iem, turēja tos par �aubīgiem. Galu galā mes atkal un atkal lavījāmies uz Vinerovu, lai kaut ko pievāktu. Toms reiz nozaga rausi - saimniece to uzlikusi uz palodzes atdzisināt - un ka viesulis �āvās atpakaļ uz būdu, lai dalītos ar mums. Nekad nebiju redzējusi tik skaistu, brūni apcepu�os rausi, pa garozā izbakstītiem caurumiņiem spiedās laukā ievārījums.

Tas bija augļu rausis, tik gards, ka es pat nesarāju Tomu par �ādu pārdro�u zādzību.

- Sito rausi, kuru nupat tiesājām nost, cepusi tava drauga māte, tu tak zini, Logens atdotu visu, lai iepriecinātu savas Hevēnas ģimeni.

- Kas Logens tāds ir? - ieprasījās vectēvs.

Es vēl arvien jutu mutē augļu rau�a saldo, brīni�ķīgo gar�u.

- Jā, kas Logens tāds ir? - nodārdināja zemā, pazīstamā balss. - Velns lai parauj, kur ir mana sieva? Kāpēc �ite izskatās kā cūkkūtī?

Tēvs!

Viņ� smagi iesoļoja iek�ā, nesdams pār plecu lielu, ar produktiem piestūķētu audekla somu. Uzsviedis to uz galda, iesaucās:

- Kur, ellē, ir Sāra? - Viņ� bargi nopētīja mūs visus pēc kārtas.

Neviens neuzdrīkstējās viņam to pateikt. Tēvs stāvēja, paliecies uz priek�u, bronzainā seja gludi noskūta un bālāka nekā parasti, it kā viņ� izturējis smagu pārbaudījumu, izkrities miesās, tomēr �ķita pat veselīgāks nekā iepriek�ējā reizē, kad viņu redzēju. Stalts tum�matis, kur� o� pēc viskija un no kura nāk sve�āda, satrauco�a smar�a, kāda piemīt vienīgi vīrie�iem. Man pār muguru pārskrēja drebuļi, apzinoties, ka viņ� atgriezies, ta�u vienlaikus es izjutu arī atvieglojumu. Lai arī slikts cilvēks, viņ� mūs tomēr paglābs no bada, kad ziema ar spalgajām, lauskotajām naktīm jau durvju priek�ā, kuru katru dienu uzsnigs sniegs, vēj� auros pa būdas skursteni un mums vajadzēs sildīties pie krāsns.

- Vai neviens vairs neprot runāt? - tēvs izmējīgi jautāja. - Kāpēc es sūtu savus bērnus skolā, ja viņi tur neko neiemācās? Pat nemāk sasveicināties ar tēvu, nepriecājas, ka viņ� atkal pārnācis mājā?

- Mēs priecājamies, - Toms atbildēja, bet es piegāju pie pavarda, lai pagatavotu citu maltīti, jo tagad, sprie�ot pēc piebāztās somas, tā mums būs bagātīga. Ta�u es meklēju, kā iedzelt tēvam, jo viņ� mani tik bie�i sāpinājis ar savu vienaldzību.

- Kur ir mana sieva? - viņ� iebļāvās. - Sāra! Es esmu

mājās! - �o kliedzienu dro�i vien varēja dzirdēt arī ielejā... bet Sara kā bija, tā palika pazudusi.

Tēvs atsvieda aizkaru, ielūkojās guļamtelpā. Kājas iepletis, stāvēja un brīnījās. - Vai pūnē? Kur ir mamma? -viņ� jautāja, pagriezies pret Tomu.

Toms minstinājās, un es ierunājos:

- Man gan būtu liels prieks, ja varētu tev to pavēstīt.

Tēvs uzmeta man zvērotu skatienu.

- Es jautāju Tomam. Atbildi, dēls, kur, velns parāvis, ir tava māte?

Tagad radusies izdevība ievainot viņa lepnumu - es biju gatava dot triecienu. Ta�u viņa seja nocietinājās, viņ� laikam domāja, vai Sara viņa prombūtnē nav nomirusi -tāpat kā omīte, un es vēl brīdi vilcinājos.

- Tava sieva tevi pametusi, tēt, - es dzedri sacīju, cie�i raudzīdamās uz viņu. - Pēc nedzīvā bērna piedzim�anas viena pati tikai cietusi un bēdājusies, kamēr vīrs citur dro�i vien dzīvojis vienos priekos. Nav izturējusi �o no�ēlojamo bada dzīvi te, būdā. Atstājusi tev zīmīti un aizgājusi.

- Es tev neticu! - viņ� kliedza.

Visi klusēja, tikai skatījās viņā - pat Fanija.

Tad pēk�ņi sasparojās vectēvs, piecēlās no �ūpuļkrēsla un �ēlā balsī sacīja:

-Tevīm vairāk nav sieva, dēls.

�Vectēvs bēdājas dēla dēļ, dēls zaudējis divus tuviniekus un noteikti izniekos visu savu dzīvi, bet vienīgi pats būs vainīgs,� es ļaunpriecīgi nodomāju, jo tēvs nebija pārradies mājās gandrīz mēnesi.

- Tava Sāra savāca savas mantas un naktī aizgāja, -vectēvs ar pūlēm pabeidza vēstījumu.

- Atnesiet kāds viņas zīmīti, - tēvs no�ukstēja, pēk�ņi sa�ļuka un �ķita tikpat vecs kā vecaistēvs.

Es klusēdama piegāju pie visaugstākā plaukta, kur mēs glabājam savas nedaudzās vērtīgākās mantas, un no apdauzīta cukurtrauka - omlte man stāstījusi, ka tēvs to jaunu nopircis savam eņģelim, - izņēmu samaidzītu, �etrkārt salocītu zīmīti un ļaunā priekā sniedzu to tēvam.

- Izlasi! - Tēvs pavēlēja, viņa seja saduga.

�Mīļais vīrs,

es nevar ilgāk dzīvot ar vīrieti, kas par manīm neliekas ne zinis. Es ies meklēt labāku vietu. Dzīvo laimīgs un ar dievu. Cik es tevi mīlēj, tik tagad ienīst.

Sara �

- Un tas ir vissl - tēvs iekliedzās, izrāva zīmīti man no rokas un centās saburtot bērni�ķo, kricelīgo rokrakstu. - Viņa pamet mani ar pieciem bērniem un novēl laimi? -Viņ� savēla kamolā zīmīti un iemeta krāsnī. - Lai �ļūc uz elli pie visiem velniem! - viņ� noteica. Tad pielēca kājās un, dūri pret griestiem kratīdams, kliedza: - Kad dabū�u viņu ciet, tad apgriezī�u viņai sprandu vai izrau�u no krūtīm sirdi, ja viņai tāda ir. Kā var aiziet un atstāt mazus bērnus, lai tiek galā kā grib? Esi nolādēta, Sāra!

Viņ� aizgāja, aizsitis durvis, es nodomāju, ka dosies meklēt Sāru un nogalināt, bet pēc brī�a atgriezās un uzsvieda uz galda vēl divus maisus ar pārtiku. Tajos bija milti, sāls, rīsi, speķis, pupas, zirņi, kartupeļi, liels bundulis tauku, kārbas ar spinātiem, ābolu un apelsīnu d�emu un daudz tādu gardumu, kādus sen nebijām dabūju�i, - kārbas ar krekeriem un cepumiem, zemesriekstu sviestu un vīnogu �eleju.

Galds bija krautin nokrauts, �ķita - krājumu pietiks gadam. Visu to izkravājis, tēvs pagreizās pret mums un teica:

- Man �ēl, ka omīte nomirusi. Vēl vairāk �ēl, ka jūsu māte mani atstājusi, tas nozīmē - pametusi ari jūs visus. Esmu pārliecināts, ka viņa to no�ēlo, gribējusi atriebties tikai man. - Viņ� mirkli paklusēja. - Es tagad do�os prom un neatgriezī�os, kamēr nebū�u izārstējies no savas kaites. Esmu gandrīz vesels, labprāt paliktu un rūpētos pārjums, bet tā nodarītu lielāku ļaunumu, nekā aiziedams. Man ir diezgan izdevīgs darbs. Pietaupiet produktus, vairāk nedabūsiet, kamēr atkal atgriezī�os.

Ak vai! Es gribēju lūgt, lai viņ� mūs neatstāj, bez viņa mēs neizturēsim �o auksto ziemu.

- Vai neviens nojums nezina, kur Sāra aizgājusi?

- Mīļo tētiņ! - iesaucās Fanija un metās viņa skaujās, bet viņ� to atgrūda.

- Nepieskaries man! Mana slimība ir bīstama un lipīga. Kāds draugs visus produktus salika maisos. Sadedziniet maisus! Tas pats draugs sameklēs Sāru un piespiedīs atgriezties mājās. Jums jāiztur; kamēr viņa atgrie�as... vai es atgrie�os. Tik ilgi izturiet!

Lai cik ļauns un cietsirdīgs reizēm būdams, tēvs tomēr pūlējies - pārdevis kand�u, lai nopirktu mums nepiecie�amos produktus, da�us na�ķus un pietiekami daudz drēbju, lai mēs būtu mazākais silti, ja arī ne visai glīti apģērbti.

Es skatījos uz lietotajām drēbēm, kuras Fanija jau cilāja un pielaikoja. Svīteri un svārki, zili d�insi Tomam un Kītam, apak�veļa mums visiem, pieci pāri kurpju, kaut gan tēvs nezināja mūsu izmērus. Man acīs sanesās asaras. Nav nedz mēteļu, nedz zābaku, nedz cepuru - �īs lietas mums vajadzīgas visvairāk. Tomēr jutos pateicīga par bie-

zajiem, nepievilcīgajiem svīteriem, kurus nobru�ājusi iepriek�ējie valkātāji.

- Tēt! - Toms iesaucās, skriedams viņam pakaļ. - Neatstāj mūs! Es daru, ko spēju, bet nav viegli, Vinerovā neviens neuzticas Kāstīliem! Hevena nevar iet skolā, man arī jāiet! Nebrauc prom, tēt! Vai tu dzirdi mani?

Ta�u tēvs nelikās dzirdam sava mīļā dēla �ēlabas. Fani-jas skaļās raudas viņam dro�i vien vēl ilgi skanēs ausīs. Ta�u viņa meita, vārdā Hevena, nelūdzās un neraudāja, neteica ne vārda. Manu sirdi sa�ņaudza likteņa aukstā, ne�ēlīga roka. Es jutos tik vientuļa un pamesta - tāpat kā savos baismīgajos sapņos.

Vieni �aja būdā. Bez vecākiem, bez jebkādas iepējas sevi uzturēt. Vieni, kad pār būdu �vīgos smagi vēji, kad kritis sniegs un takas uz ieleju būs aizputinātas.

Mums nav mēteļu, nav sniega zābaku, nav slēpju, lai mēs pa kupenām nokļūtu līdz ielejai - līdz skolai vai baznīcai. lln malkas grēda, kas tagad liekas tik augsta, ātri vien ies mazumā. Ko tad?

Tēvs stāvēja pie pikapa, noskatīja mūs visus pēc kārtas, vienīgi mani ne. Pat tagad vairījās ielūkoties man acīs.

- Kā redzat, tā iztieciet! - viņ� noteica, iedarbināja motoru un pazuda tumsā. Mēs dzirdējām vecā pikapa rūkoņu, kad tas joņoja lejup pa tum�ajām takām.

Es rīko�os tāpat kā Sāra - novieto�u pieliekamajā produktus. Man acīs nav asaru, lūpas ir cie�i sakniebtas. Es uzņemos atbildību par visu, līdz tēvs atkal atgriezīsies.

8

\

Vienu īsu, brīni�ķīgu mirkli cerība iemirdzējās mūsu sirdīs un tās pacilāja, ta�u tikai tādēļ, lai mūs iegrūstu vēl dziļākā izmisumā - tēvs atkal atstāja mūs vienus. Pudurītī sastāju�ies, mēs klausījāmies nakts skaņās, ma�īnas rūkoņa vairs nebija sadzirdama. Tēvs sarūpējis pārtiku, cik necik mūs apgādājis. Tomēr es nopēlu viņu, tāpēc ka viņ� nepalika, nopēlu daudzu iemeslu dēļ.

Es skatījos uz apkrauto galdu - vai produktu pietiks, līdz viņ� atkal pārradīsies?

Gaļu ielikām koka kastē uz lieveņa, tā mums ziemā noderēja par ledusskapi. Da�ā ziņā bija labi, ka ir ziema, nevis vasara, tad mums vajadzētu ātri visu apēst, lai karstumā nesabojājas. Agrāk mēs bijām deviņi, mums no ēdamā nekad nekas nepalika pāri.

Tikai vēlāk es atģidos - tēvs atgriezies Pateicības dienā, atvedis mums Pateicības dienas cienastu.

Mūsu ēdienkarti noteica izsalkums. Pārāk ātri plaka tēva atvestie krājumi, drīz atlikās vienīgi pupas un zirņi un mūsu galvenais uzturs - mērce un biskvīti. Vēju auri mūs nebūt neielīksmināja, aukstums spieda sadrūzmēties ap krāsni. Stundām ilgi mēs abi ar Tomu skaldījām mal-

ku, cirtām patievākus kokus, vācām vētru nolauztos zarus.

Dzīve būdā atgādināja manu murgaino sapni, to neizklīdināja pat visspo�ākā rīta gaisma. Es vairs neklausījos putnu vīteros (da�i drosmīgākie putni paliku�i), vairs nevēroju krā�ņos ziemas saulrietus. Nedrīkst ilgi uzturēties ārā, var sasaldēties, bet te nav neviena, kas mūs izārstētu. Nedrīkst uzturēties pie loga, tur velk vēj�. Atliek vienīgi sēdēt pie krāsns un gremdēties drūmās domās.

Ik rītu piecēlos līdz ar ausmu, apdarīju visus darbus, kurus Sara reiz darījusi. Tikai tagad, kad pamāte aizgājusi, es sapratu, cik daudz viņa veikusi, pat nebūdama visai �akla. Toms centās man palīdzēt, cik spēja, bet es uzstāju, lai viņ� iet skolā, turpretī Fanija ļoti labprāt palika mājās.

Ta�u Fanija nenāca man talkā, bet aizlavījās prom, sāti- � kās ar zēniem, kuri agrāk vai vēlāk nokļūs cietumā, - tie būs slaisti, dzērāji, spēlmaņi un meitu mednieki.

- Manīm jau pietiek mācīties, es ir gudra diezgan! -Fanija nicīgi paziņoja. Viņa to atkārtoja simtiem rei�u, apbrīnodama sevi manas mātes sudraba spogulī; kā par nelaimi, biju izņēmusi spoguli no slēptuves, Fanija zibenīgi bija izķērusi to man no rokas un vairs nav atdevusi. Spogulis bija blāvs, bet viņa neprata �o apstākli novērtēt. Galu galā es nolēmu spoguli Fanijai atņemt, kad viņa guļ, un noglabāt to dro�ākā vietā, nevis veltīgi atprasīt vai viņai izdabāt Vismaz somu ar lelli viņa vēl nebija atradusi.

- Diem�ēl skolā ir siltāk nekā �ite. Heven, kāpēc tevīm ir tik daudz lepnuma? Aizdod drusciņ man, citādi es ies un visiem pateiks, ka tu melo, patiesībā, mēs mirstam badā! Salstam nost! - Fanija lēja asaras. - Gan pienāks diena, kad vairs nesals, nebūs izbadējusies... Pagaidi, gan tu

redzēs! - viņa elsoja. - Manīm nepatīk �ite dzīvot! Site tikai jāraud vienā raudā�anā! Manīm negribās tikai raudāt! Gribas visu to, kas ir pilsētas meitenēm! Heven, atmet savu lepnumu, tad es varēs atmest savējo!

Es biju pārsteigta - arī Fanijai ir savs lepnums.

- Izraudies, Fanij. Lepnumam tas nekaitē. Lepnums palīdzēs mums kļūt labākiem, stiprākiem. Omīte vienmēr tā sacīja.

Mēness jau augstu ritinājās pa debesīm, kad Toms atgriezās no skolas, vēja brāziens iegrūda viņu iek�ā un aizsita durvis. Viņ� uzsvieda uz galda divas pelēkas vāveres un ātri tās nodīrāja. Kīts un Mūsu D�eina platām, pieasa-rotām acīm noraudzījās, kā �draugiem� novelk skaistos ka�ociņus. Drīz es sautēju vāvergaļu, pievienojusi mūsu pēdējos burkānus un kartupeļus. Kits ierāvās kaktā, sacīja, ka neesot izsalcis.

- Tev jāēd, - Toms mīlīgi teica, pienesa viņu pie galda un apsēdināja blakus Mūsu D�einai. - Ja tu neēdīsi, tad neēdīs arī Mūsu D�eina, bet viņai jāēd, viņa tik vārga un tieviņa... Ēd, Kīt, parādi Mūsu D�einai, ka tev gar�o He-vcnlī gatavotais sautējums.

Pagāja diena pēc dienas, bet Logens vairs nenāca, Toms arī skolas gaiteņos viņu nemanīja. Logens bija vecāks par Tomu. viņi nemācījās vienā klasē.

Desmit dienu pēc Logena apciemojuma Toms man paziņoja - bija loti pūlējies izdibināt, kas noticis ar Logenu Stounvelu, - Logens kaut kur aizbraucis kopā ar vecākiem. Viņa tēvs dabūjis aptiekas veikala aizvietotāju, tas strādās tēva prombūtnē. Varbūt ģimenē kāds nomiris.

Cerams, ka ne, tomēr es atviegloti nopūtos. Es baidī-

jos - Logens vai nu mani aizmirsis, vai tik ļoti sadusmojies, ka negrib mani redzēt. Labāk lai piedalās bērēs vai-apmeklē slimu vecmāmiņu, nekā aizbraucis tāpēc, ka es viņam vairs nepatīku. Drīz viņ� atgriezīsies, kādudien mēs atkal satiksimies, es atvaino�os, viņ� pasmaidīs, teiks, ka saprot, un viss atkal būs labi. ,

Daudz kas bija jā�uj un jālāpa. Sāra reiz izpārdo�anā iegādājusies audumus - lētas, neglītas drēbes, tās neviens cits nav pircis. Viņa izārdītu vecus apģērba gabalus, tos izmantotu par piegrieztnēm un �ūdinātu mums valkājamas drānas, kaut arī tās labi nepiegulētu un izskatītos ērmotas.

Es nepratu uz�ūt kleitas nedz Mūsu D�einai, nedz Fanijai, arī sev ne. Tomam krekli iznēsāti, noplīsu�i, bet nebija naudas, lai nopirktu jaunus. Es uzliku ielāpus, gariem dūrieniem sadiedzu plīsumus, bet tie drīz vien izira. Savārstīju atārdīju�ās vīles un nelielos caurumus. Mēģināju sameistarot Mūsu D�einai kleitu no savām vecajām drēbēm, no tām jau biju izaugusi. Viņa tik ļoti priecātos par kaut ko jaunu un glītu!

Būdā bija stindzino�s aukstums, es gribot negribot pa¹ ņēmu noslēpto somu, pameklējos pa skaistajām drānām un izvilku mīkstu, sārtu svīteri pusgarām piedurknēm. Tomēr tas bija pārāk liels, lai Mūsu D�eina to valkātu kā kleitu. Ta�u Mūsu D�eina svīteri uzreiz iekāroja.

- Pagaidi, kamēr pārtaisu, lai tev ir pa�ā laikā.

Es ievilku ievēramo gumiju kakla izgriezumā, uzrāvu augstāk plecus. Tagad Mūsu D�einai bija sārta svīterklei-ta, gara un silta.

- Kur tu to ir rāvusi? - Fanija, atgriezusies no me�a, aizdomīgi jautāja, ieraudzījusi, ka Mūsu D�eina, di�ojoties jaunā kleitā, priecīgi lēkaļā pa būdu. - Es vēl nekad nav redzējusi �ito sarkano kleitu. Kur tu tādu ņēmi?

- Vēj� atpūta, - Toms atbildēja, viņam piemita bagāta iztēle, ar to viņ� izpu�ķoja savus mednieku stāstus. - Es gulēju, gariski izstiepies, ieru�inājies sniegā, un gaidīju, vai neparādīsies kāds me�a tītars, tad mums būtu varena Ziemsvētku maltīte. Piemiegtām acīm urbos krūmājā, �autenei jau uzvilcis gaili. Pēk�ņi ieraugu - gaisā piederējās kaut kas sarkans. Jau taisījos skrotēt tam virsū, bet tas nolaidās uz krūma - akurāt �itā svīterkleita, tai klāt birka, uz kuras uzdrukāts �Mūsu D�einai�

- Tu melo! - teica Fanija. - Tu ir vislielākais melis pasaulē, samelojis veselu miljonu muļķīgu melu.

- Bet tu - desmit triljonu.

- Vectētiņ, Toms mani noķengā par meli! Sabar viņu!

- Tom, neapsaukā savu māsu Faniju, - vectēvs vienaldzīgi sacīja.

Tā nu tas alla� norisa - Toms un Fanija ķildojās, Kīts un Mūsu D�eina sēdēja klusi kā pelītes, bet vectēvs tikai drāza koku, nemitīgi �ēlodamies, ka uz kājām esot var�acis un tulznas, āda jau sākot lupt, bet es domāju - tur līdzēt var tikai ziepes un ūdens. Vectēvam diezin kā nepatika ziepes un ūdens; pat sestdienas vakaros mēs tikai ar pūlēm piedabūjām viņu nomazgāties, viņam gribējās vienīgi drāzt.

Fanija alla� atrada kādas atrunas, lai man nepalīdzētu, pat ja negāja skolā. Galu galā es atmetu Fanijai ar roku -lai nemācās un paliek tumsoņa. Turpretī Tomam jāpabeidz vidusskola, pēc tam jāiegūst augstākā izglītība, tā mēs abi esam nolēmu�i.

- Es visu labi iegaumē�u, lai varētu tevi mācīt, - viņ� teica ar aizkustino�i �ēlu smaidu. - Vai tomēr nebūtu labāk, ja tu visu pastāstītu mis Dīlei? Viņa uzrakstītu uzdevumus, kas tev mājās jāveic.

- Viņa nedrīkst uzzināt, ka mēs �eit salstam, esam pamesti vieni, nelaimīgi, izsalku�i.

- Vai tas būtu tik �ausmīgi? Viņa varētu palīdzēt... -viņ� bikli sacīja, it kā baidītos, ka es neie�ķiļu viņam pļauku.

- Paklau, Tom, mis Dīle ir tik devīga, ka visu savu niecīgo algu iztērēs mūsu dēļ. To mēs nedrīkstam pieļaut. Vai tad viņa reiz klasē nestāstīja, ka grūtības un nabadzība radot stingru mugurkaulu un stiprus raksturus? Beigu beigās mēs iegūsim dzelzs mugurkaulu un spēcīgu, nelokāmu raksturu.

Toms skatījās uz mani ar apbrīnu. - Tev jau tagad ir tāds raksturs un dzelzs mugurkauls piedevām! Ja tev tāds nebūtu, mēs visi tie�ām nomirtu badā. *

Katru dienu Toms devās uz tālo skolu, kārtīgi izpildījis mājasdarbus. Nekas viņu neatturēja - nedz lietus, nedz slapjdraņķis, nedz vēj�, nedz sals. Viņ� gāja - par spīti visam! Viņam nebija piemērotu drēbju, ļoti vajadzēja siltu ziemas jaku, bet mums trūka naudas, lai to iegādātos. Vajadzēja jaunas kurpes un garos zābakus, lai kājas nesa-slaptu, jo tēva pirktie apavi mums nevienam nederēja.

Da�dien, lai tiktu projām no būdas drūmās vienmuļības, Fanija gāja Tomam līdzi, ta�u nesēdēja klasē un nemācījās, bet ķiķinājās ar zēniem. Kits devās uz skolu vienīgi tad, kad Mūsu D�eina jutās tik slikti, ka neraudāja, redzot viņu aizejam.

Sestdienas vakaros mēs vēl aizvien nomazgājāmies, pievilku�i skārda toveri pie krāsns. Atnesām no avota ūdeni, sasildījām uz krāsns un izmazgājām arī matus. Saposāmies savam vienīgajam priecīgajam notikumam - ie�anai uz baznīcu.

Katru svētdienas rītu, ja laiks bija cik necik piemērots, mēs agri devāmies ceļā, uzģērbu�i savus labākos kankarus.

Toms pusceļu nesa Mūsu D�einu, pēc tam es nesu viņu kukuragās vai vedu aiz rokas. Ja viņa prātā neturētu saldējumu, tad tik ņipri vis netipinātu man līdzās. Kīts tinās un lēkāja ap savu mīļoto māsiņu, Fanija aizskrējusi mums tālu priek�ā. Aiz muguras steberēja vectēvs, aizkavēdams mūs vairāk nekā Mūsu D�eina. Vectēvs tagad staigāja ar spieķi. Toms bie�i paskrējās atpakaļ, lai palīdzētu vectēvam pārkāpt pār laukakmeni vai nolūzu�u stumbru. Vectēvs klunkuroja līdz ielejai divas trīs stundas, arī mēs bijām spiesti tik ilgi uzturēties aukstumā. Fanija jau sen bija baznīcā, ieslēpusies kādā tum�ā, ērtā stūrīti, baudīja aizliegtus pusaud�u priekus. Toms viņu tūlīt sameklēja, iedunkāja zēnu, ar ko viņa maigojās, aizrāva prom un lika sakārtot saburzīto kleitu.

Mēs, kā parasti, ieradāmies pēdējie, baznīcēni mūs nievīgi nopētīja no galvas līdz kājām, liekot mums atkal saprast, kas esam - draņķīgākie kalnie�i, padibeņu padibenes, Kāstīli.

Ta�u mazā, baltā baznīca ar augsto, smailo torni viesa mūsos cerību, modināja paļāvību. Lai cik grūts bija �is ikdienas gājiens, tas deva mums ne vien prieku, bet arī sarunu tematu laika īsinā�anai. Sē�ot pēdējā solā un skatoties apkārt, redzot visus �os glīti ģērbu�os ļaudis, mēs da�as stundas jutāmies kā maza cilvēces daļiņa, un tas palīdzēja mums izturēt nākamās nedēļas mocības.

Es centos izvairīties no mis Dīles, viņa katrreiz neieradās baznīcā, bet �osvētdien bija atnākusi, pagriezās pret mums, pasmaidīja, ar mājienu mūs sveica un aicināja ap-

sēsties blakus. Dalīdama ar mani dziesmu grāmatu, mis Dīle pacēla savu skaisto balsi un dziedāja slavu dzīvei un mīlestībai. Mūsu D�eina pavērsa pret mis Dili �auro sejiņu un raudzījās viņa ar tādu jūsmas pilnu apbrīnu, ka man acīs sariesās asaras. - Ka tevīm tas iznāk? - viņa �ukstus iejautājās, kad bijām apsēdu�ies un viņa svētība Vaizs uzkāpis kancelē.

- Par dziedā�anu parunāsim pēc dievkalpojuma, � mis Dīle at�ukstēja un iecēla Mūsu D�einu klēpi. Es ievēroju, - viņa lāgiem palūkojas uz Mūsu D�einu, noglāsta tai vaidziņu un zīdainos matus.

Stāvēt kājās un dziedāt no dziesmu grāmatas - tā ir dievkalpojuma labākā daļa. Pēc tam nāk sliktākā - klusi jāsē� un jāklausās biedīgajos sprediķos par grēkiem.

Ziemsvētki jau bija pievārte un iedvesmoja mācītāju Vaizu teikt dedzīgus sprediķus, no tiem sprēgāja piķis un zēveles, man sapņos rādījās �ausmaini elles biedi.

- Kur� nojums ir bez grēka? Lai pieceļas! Lai to apskatām un apbrīnojam, bet tam neticam! Mēs visi esam grēcinieki! Grēcīgi piedzimu�i un grēcīgi nomirsim! Grēks ir mums visapkārt, tas ir mūsos, paslēpies mūsu apzinās tum�ākajās dzīlēs un mums uzglūn.

- Dodiet un jūs tiksiet atpestīti! - Mācītājs Vaizs trieca ar dūri uz kanceles un tā sagrīļojās. - Dodiet un jūs tiksiet vaļā no sātana- rokām! Dodiet nabagiem, trūcīgajiem, grūtdieņiem un piemeklētajiem... Dodiet, dodiet, dodiet! Un jūsu zelta upe tecēs atpakaļ pie jums.

Mums bija mazumiņ� naudas, ko Toms nopelnījis, strādājot ielejā da�ādus gadījuma darbus, piepalīdzot sievietēm mājsaimniecībā. Vai to vajadzētu atdot cerībā, ka zelta upe plūdīs kalnup - pie mums?

Sēdēdama mis Dīlei klēpi, Mūsu D�eina klepoja, �ķaudījās, viņai tecēja deguns, tas jānoslauka, jāaizved viņa uz tualeti.

- Iesim, - es no�ukstēju un vedu Mūsu D�einu uz dāmu tualetes istabu ar tīrajām, baltajām izlietnēm, �ķidrajām ziepēm un papīra dvieļiem. Mūsu D�eina iegāja nelielajā nodalījumā, un tur degunā nesitās slikta smaka, viņai patika ar ūdens �alti skalot klozetu. Viņa neapnikusi varēja vērot, kā ūdens aizskalina iemesto papīru.

Kad atgriezāmies, es vairs neļāvu viņai sēdēt mis Dīlei klēpī, lai nesaburzītu tās skaisto kleitu. Mūsu D�eina �ēlojās - sāpot kājas, spie�ot pārāk mazās kurpes, te esot auksts... Kāpēc tas vīrietis tik skaļi un ilgi.runājot? Kad mēs atkal piecel�oties un dziedā�ot? Mūsu D�einai patika dziedāt, kaut gan viņa nevarēja noturēt meldiju.

- Ku�, ku�, - es viņu klusināju un iecēlu sev klēpī. - Sprediķis drīz beigsies, tad mēs atkal dziedāsim un pēc tam ēdīsim saldējumu.

Saldējuma dēļ Mūsu D�eina varētu staigāt pa kvēlo�ām oglēm.

- Kas maksās? - Toms ba�īgi �ukstēja. - Nedrīkstam to atkal ļaut mis Dīlei. Bet saldējumam nepietiks, ja sīknaudu iemetīsim kolektes �ķīvī.

- Nemet, tikai izliecies. Mēs esam nabagi, trūcīgie, grūtdieņi, piemeklētie - bet upes netek aug�up, - vai ne?

Toms negribīgi piekrita, kaut gan labprāt palaistos uz Dieva devīgumu. Mums vajadzīga �ī nauda, lai iepriecinātu Kītu un Mūsu D�einu ar saldējumu, ja nevaram nopirkt neko citu.

Kolektes �ķīvi jau nesa gar mūsu aili. - Es ielik�u par mums visiem, - mis Dīle no�ukstēja, kad Toms taustījās

pa kabatu. - Netērējiet savu naudu. - Viņa ziedoja veselus divus dolārus.

-Tagad mudīgi ārā! - es klusām pavēlēju, kad pēdējā dziesma bija nodziedāta; mis Dīle izņēma no rokassomas ādas cimdus un ielika tajā savu dziesmu grāmatu un Bībeli.

Mūsu D�eina pretojās, �ļūcināja kājas. Es a�i viņu pacēlu, bet viņa sāka kliegt: - Saldējumu! Saldējumu!

Mis Dīle mūs panāca, kad mēs lavījāmies garām viņa svētībai Vaizam un viņa īgnajai sievai.

- Pagaidiet mirklīti! - sauca mis Dīle, steigdamās mums pakaļ, augstie papē�i klikstēja uz slidenās ietves.

- Tas ir veltīgi, Tom, - es �ukstēju, Toms centās atbalstīt vectēvu, pasargāt no kri�anas. - Jāatrod labas atrunas, citādi viņa paklups un vēl salauzīs kāju.

- Paldies Dievam! - mis Dīle aizelsusies izdvesa, kad mēs apstājāmies un viņu pagaidījām. - Kāpēc jūs skrienat prom, vai nezināt, ka es esmu apsolījusi Kītam un Mūsu D�einai saldējumu? Vai jums vairs negar�o saldējums?

- Mumsīin visiem briesmīgi gribas saldējums! - Fanija dedzīgi paziņoja, un Mūsu D�eina izstiepa rokas pretī savai saldējuma krustmātei, pielipa viņai kā dadzis.

- Tagad iesim siltumā, apsēdīsimies, atpūtīsimies un pajautrināsimies, - teica mis Dīle un devās atpakaļ - uz Stounvelu aptiekas veikalu. Kīts lēkāja, pieķēries viņai pie otras rokas, bet Fanija izturējās tikpat bērni�ķīgi kā Kīts un Mūsu D�eina... lai gan tikai nesen būtu ar mieru mīlināties ar piņņainu ielejas puiku, ja tas iedotu divdesmit piecus centus.

- Kur ir jūsu tēvs? - jautāja mis Dīle, iegājusi aptiekas veikalā. - Pēdējā laikā neesmu viņu redzējusi.

- Drīz pārnāks, - es izvairīgi atbidēju, cerot, ka viņa nav dzirdējusi par Ieva slimību.

- Un jūsu māte - Sara, - kāpēc �odien nenāca jums līdzi?

- Viņa palaika mājās pagulēt, nejūtas visai labi.

- Toms man sacīja, tu esot slimojusi, tagad izskaties vesela, lai gan esi krietni vājāka.

- Es drīz atkal nāk�u skolā...

- Bet Kīts un Mūsu D�eina? Kad viņi nāks? - mis Dile pra�ņāja, debeszilās acis aizdomīgi piemiedzās.

- Abi bija tādi sanīku�i...

- Hcvcn, saki patiesību! Es esmu jūsu draugs, uz kuru jūs varat paļauties - vienmēr, kur� jums grūtā brīdī palīdzēs. Saproto�s draugs. Tātad - ja varu kaut ko darīt jūsu labā, tad pasakiet - vai nu tu, vai Toms. Es neesmu bagāta, ta�u nabadzīga arī ne. Nelaiķis tēvs man atstājis nelielu mantojumu. Māte joprojām dzīvo Baltimorā, bet pēdējā laikā vairs nejūtas visai labi. Pirms aizbraucu uz mājām Ziemsvētku brīvdienās, gribu, lai jūs pasakiet, kā varu jums palīdzēt, padarīt jūsu dzīvi jaukāku un vieglāk panesamu.

Vienreizēja izdevība! Vai drīkst to palaist garām? Izdevība tik reti divas reizes klauvē pie durvīm... ta�u lepnums aiz�ņaudza man rīkli un sava�oja mēli, vārdi neradās, klusēja arī Toms un vectēvs. Nekaunīgā Fanija, par laimi vai par nelaimi, bija pagājusi nostāk un �ķirstīja ilustrētus �urnālus.

Es stāvēju aptiekas veikalā pie durvīm un apsvēru, vai nepateikt visu skaidri un gai�i mis Dilci. Viņa paskatījās uz vectēvu, tas sadrūmis sēdēja pie tuvējā galdiņa.

- Nabadziņ�, tik ļoti skumst pēc sievas, - mis Dile līdzjūtīgi sacīja. Tad pagriezās pret mani un sirsnīgi pasmaidīja. - Man nupat ienāca prātā lieliska doma. Saldējums ir gards, bet nav nekāds ēdiens. Ieturēsim maltīti restorānā. Man nepatīk ēst vienai, visi pievēr� uzmanību, nopēta... Vai jūs negribētu man piebiedroties, tad varēsiet pastāstīt, kā jums īsti klājas.

- Mēs gribam! - Fanija dedzīgi teica, smaidīdama pār visu seju. Viņai gan ir labs deguns - klāt kā saukta!

- Liels paldies, bet mēs diem�ēl nevaram pieņemt jūsu priek�likumu, - es a�i sacīju, netikdama laukā no savas nolādētās stūrgalvības lamatām. Kāpēc nevaru atmest lepnumu, būt tāda kā Fanija? - Ļoti mīļi no jūsu puses, tik ļoti laipni, bet mums jātiek mājās pirms tumsas.

- Jūs neklausās, ko viņa runā, mis Dīle! - Fanija kliedza. - Mumsīm nav ko ēst, kop� tētis aizgājis! Mamma arī aizgājusi, omīte nomirusi, un paies visa diena, kamēr vectēvs aizslampās atpakaļ uz māju. Bet tur mumsīm nebūs nekas, ko ēst. Un tumsa jau uznāks ceļā.

- Tēvs atgriezīsies kuru katru dienu, - es steig�us iebil-dos. - Vai ne, Tom?

- Jā, kuru katru dienu, - Toms apstiprināja, skumīgi noraudzīdamies uz restorānu otrpus ielas. Mēs turp bie�i bijām raidīju�i ilgpilnus skatienus - kaut tikai reizi varētu sēdēt pie apaļa galda ar baltu, cietinātu galdautu, uz tā kristāla vāzē viena vienīga sārta roze, krēsli apvilkti ar sarkanu samtu, viesmīļi skraidelē riņķī melnās frakās un baltos kreklos. Cik skaistas, saskanīgas krāsas - balts, sarkans, zeltains! Cik tur silti, plūsmo saldas smar�as, un cik gar�īgi ēdieni!

- Vai jūsu māte ir aizgājusi...? - jautāja mis Dīle, glītā seja bija dīvaini saspringta. - Pa pilsētu izplatīju�ās baumas, ka viņa aizgājusi pavisam. Vai tas ir tiesa?

- Nezinu, - es strupi atbildēju. - Viņa var mainīt savas domas un atgriezties, viņa ir svaidīga.

- Viņa nav tāda! - Fanija kliedza. - Nekad neatgriezīsies! Atstāja zīmīti, tur tas pateikts. Tētis izlasīja un briesmīgi sadusmojās. Pēc tam aizbrauca... Mis Dīle, mumsīm nav mammas, nav tēta, nav ko ēst, nav siltu drēbju, vairāk nav malkas... Mumsīm iet baigi slikti!

Es varētu Faniju uz vietas nopērt. Viņa izklaigājusi pa puspasauli mūsu pazemojo�o stāvokli! Aptiekas veikalā dro�i vien daudzi dzirdēju�i katru vārdu!

Aiz kauna biju nosarkusi līdz ausu galiem. Kaut zeme atvērtos! Visi mūsu noslēpumi nodoti atklātībai. Jutos kā publiski izģērbta. Gribēju apklusināt Faniju, tā bez pārstājas klāstīja par mūsu ģimenes nebū�anām. Tad paraudzījos uz vectēvu, Kītu un Mūsu D�einu. Kas ir lepnums salīdzinājumā ar plati ieplestām, salksto�ām acīm? Es esmu muļķe, ja atraidu �īs brīni�ķās, iejūtīgās sievietes laipnību. Pilnīga stulbene. Fanijai saprāta ir desmitreiz vairāk.

- Iesim, Heven. Fanijai patiktu pusdienot restorānā, kā rādās, Tomam arī, bet Kīts un Mūsu D�eina �ķiet tik izsalku�i. Vai tu balsosi pret vairākumu? Tu esi izbalsota, lēmums ir pieņemts. �osvētdien es Kāstīlu ģimeni ielūdzu pusdienās un turpmāk uzaicinā�u katru svētdienu, līdz jūsu tēvs nebūs atgriezies.

Es noriju asaru kamolu.

- Vienīgi ar tādu noteikumu, ka mēs jums atmaksāsim, tikko varēsim.

- Protams, Heven.

Iejaucās liktenis, tērpies dārgā mētelī ar ūdeļādas apkakli, - kur� gan spēj tādam pretoties?

Glu�i kā Mozus veda savu izsalku�o Izraēla bērnu pulku, mis Dīle ar Mūsu D�einu, uzticīgi pieķēru�os viņai pie cimdotās rokas, devās pāri ielai.

Augsti paceltu galvu viņa iegāja greznajā restorānā, viesmīļi blenza uz mums, it kā mēs būtu māņu tēli, kas parādīju�ies un tūlīt pazudīs. Pārējie viesi sarauca degunus un nievīgi vīpsnāja, bet mis Dīlc visiem uzsmaidīja.

- Labdien, mister un misis Holideji! - viņa sveicināja kādu glīti ģērbu�os pāri. - Cik jauki jūs atkal redzēt! Jūsu dēls mācās teicami, varat būt lepni! Cik brīni�ķīgi, ka man tagad ir galda biedri - vesela ģimene! - Viņa kā kuģis peldēja uz zināmu ostu - uz labāko restorāna galdu, lai arī nopakaļ nāca skrandaiņu virkne. Viņa augstprātīgi pamāja kādam pārsteigtām gados vecākam viesmīlim, lai mūs nosēdina, tad teica:

- No �ī galda paveras skaistākais skats uz jūsu kalniem.

Es biju saviļņota, apmulsusi, nobaidījusies. Piesēdu uz

apzeltīta, ar sarkanu samtu apvilkta krēsla kā sapnī par pasakainu bagātību. Mūsu D�einai atkal tecēja deguns. Toms ātri satvēra Kītu aiz rokas un jautāja, kur ir tuvākā kungu tualetes istaba. Fanija apveltīja visus ar smaidu, it kā patiesi �eit iederētos, vienalga, kādās panckās ietīstījusies. Pirms apsē�anās - viesmīlis turēja viņai gatavībā krēslu -Fanija citu pēc cita novilka savus trīs svīterus. Visi pārsteigti un apjuku�i skatījās, domādami - viņa izģērbsies kaila, un tā domāju arī es. Tomēr Fanija paturēja mugurā nopluku�o kleitu un starojo�i uzsmaidīja mis Dīlei.

- Es nekad savā no�ēlojamā dzīvē nav bijusi tik laimīga kā tagad.

- Tas ir jauki, Fanij, es arī jūtos laimīga, to dzirdot.

Kīts neaizrāvās ar ūdens skalinā�anu kā Mūsu D�einu,

abi ar Tomu ātri atgriezās, it kā baidīdamies nokavēt kaut ko brīni�ķīgu. Toms man līksmi uzsmaidīja.

- Ziemsvētku cienasts, vai ne?

Tie�ām! Līdz Ziemsvētkiem tikai piecas dienas. Es raudzījos uz garo, spīguļiem izrotāto egli stūrī, uz mirdzo�ajām vītnēm visapkārt zālei.

- Cik smuki, Heven, - vai ne? Kad es būs bagāta un slavena, tad katru dienu ēdīs restorānā, - Fanija pārāk skaļi teica.

Mis Dīle mums visiem uzsmaidīja.

- Nu, vai nav daudz labāk, nekā jūs ietu savu ceļu, bet es - savu. Pasakiet, kas jums katram vislabāk gar�o. Sāksim ar jums, mister Kāstīl.

- Es ņems to pa�u, ko visi citi, - vectēvs apmulsis nomurmināja, acīmredzot juzdamies neveikli. Viņ� turēja plaukstu priek�ā mutei, lai citi neredzētu, ka viņam nav zobu, �ulgās acis nodūris, it kā baidītos sēdēt tur, kur apsēdināts.

- Mis Dīle, jūs izvēlas gar�īgāko, kas �ite ir, kas jums pa�ai vislabāk iet pie dū�as, un to mēs arī gribam, - Fanija nevilcinoties sacīja. - Un saldēdienu. Tikai neņemiet mērci un biskvītus.

- Tā ir laba doma, Fanij, - mis Dīle atzina, viņas seja joprojām pauda līdzjūtību. - Man būs vieglāk izvēlēties jums pacienājumu. Nu, vai kādam negar�o rostbifs?

Rostbifs! Mēs to vēl nekad mājās neesam ēdu�i! Kītam un Mūsu D�einai pietvīka vaigi.

- Manīm gar�o rostbifs! - Fanija kārīgi iesaucās. Vectēvs palocīja galvu, Mūsu D�eina platām acīm lūkojās apkārt, Kīts nenolaida skatienu no savas mazās māsiņas, bet Toms taisni staroja..

- Viss, ko izvēlēsities jūs, gar�os arī mums, - es kautri sacīju, priecādamās, ka esmu �eit, bet vienlaikus baidīdamās, ka mēs darīsim kaunu mis Dīlei, jo neprotam pie galda pienācīgi uzvesties.

Mis Dīle paņēma salveti - tā bija saritināta rozes veidā, atlocīja un ielika klēpī. Es arī darīju tāpat, zem galda iespēru Fanijai pa lielu un palīdzēju Kītam uzsegt ceļgaliem salveti, bet mis Dile palīdzēja Mu�u D�einai. Vectēvs un Toms kaut kā tika galā pa�i.

- Pirms galvenā ēdiena mēs iebaudīsim salātus. Varbūt pēc tam jūs labāk vēlētos zivi, jēra vai cūkas cepeti?

- Mcs gribam rostbifu! - Fanija paziņoja.

- Labi, - vai visi piekrīt?

Mēs pamājām ar galvu, pat Kīts un Mūsu D�eina.

- Nu... tagad mums jāizlemj, kādu rostbifu gribam -pusjēlu, vidēji apceptu vai labi izceptu. Varbūt jūs labāk kārotu bif�teku?

Mēs ar Tomu atkal apmulsu�i pārmijām skatienus.

- Rostbifu, - es no�ukstēju. Manās mīļākajās grāmatās visi romantiski noskaņotie varoņi ēd rostbifu.

- Labi, - man ļoti gar�o vidēji apcepts rostbifs, es domāju, mums visiem tas gar�os... ar kartupeļiem un saknēm...

- Manīm to nevajag, - Fanija steig�us pavēstīja. - Tikai gaļu un saldo.

- Tā nav līdzsvarota maltīte, - mis Dīle sacīja, nepacēlusi acis no ēdienkartes, bet viesmīlis neuzkrīto�i savāca mūsējās un aiznesa. - Mēs visi ēdīsim īpa�i pagatavotus salātus. Vai piekrītat, mister Kāslīl?

Vectēvs pamāja ar galvu, likās tik izbijies, ka diezin vai spēs kaut ko ieēst. Cik man zināms, vectēvs savu mū�u nav ēdis �ārpus mājas�.

Tā nebija maltīte... tie bija svētki!

Mums priek�ā nolika lielus �ķīvjus ai* salātiem. Da�us mirkļus mēs mēmi lūkojāmies uz tiem, es iesāņus paskatījos, kādu dak�iņu lietos mis Dīle, tad paņēmu savējo. Toms darīja tāpat, bet Fanija ar pirkstiem izvilka visu, kas labāk gar�o, līdz es atkal zem galda viņu iedunkāju. Mūsu D�eina ķellējās pa savu �ķīvi, bet Kīts, ēdot neparasto ēdienu, centās aizturēt asaras.

Mis Dīle apzieda ar sviestu divas siltas apaļmaizītes un iedeva Kītam un Mūsu D�einai.

- Ēdiet pie salātiem.

Līdz mū�a galam es atminē�u �os salātus, to sastāvā bija tomāti - �ajā gadalaikā! - kukurūzas asni, zaļie pipari, sēnes, da�ādi citi dārzeņi, arī gaļas un zivs gabaliņi. Toms, Fanija un es ātri notiesājām salātus, piekozdami klāt siltos apalī�us no apsegtā groziņa, ko trīsreiz vajadzēja papildināt.

- īsts sviests... - Toms no�ukstēja.

Kīts, Mūsu D�eina un vectēvs vēl nebija noēdu�i salātus, kad atnesa rostbifu.

- Vai jūs katru dienu �itā ēdat? - jautāja Fanija, tum�ās acis draiski spridzēja. - Brīnums, ka jūs nav resna kā baļļa.

- Nē, Fanij, katru dienu es �itā neēdu. Svētdienās sevi palutinu, un turpmāk, ja bū�u pilsētā, svētdienās papriecāsimies visi kopā.

Tas bija pārāk skaisti, lai būtu patiesi. Mēs visu nedēļu varētu pārtikt no tā, ko apēdām �odien, un es cie�i apņēmos noēst visu, lai arī tas liktos milzum daudz. Fanija, Toms, Kīts un Mūsu D�eina, manuprāt, nolēmu�i tāpat. Vienīgi vectēvs lēnām valstīja gaļu pa muti, jo viņam bija tikai da�i zobi.

Es nopriecājos, redzot, ka Mūsu D�einai ir tik laba apetīte. Kīts ļoti ātri notiesāja savu porciju, pēc tam ņēmās laizīt no �ķīvja mērces paliekas.

Es gribēju viņu norāt, bet mis Dīle mani atturēja.

- Ļauj viņam notīrīt �ķīvi ar maizes gabaliņu. Cik jauki, ka pusdienas jums visiem iet pie sirds! - viņa laimīgi pasmaidīja.

Kad bijām kārtīgi pieēdu�ies, mūsu �ķīvji spīdēt spīdēja. Mis Dīle teica:

-Jūs, protams, visi vēlaties saldēdienu?

- Mēs gribam saldo! - Fanija iesaucās tik skaļi, ka pārējie viesi atkal paskatījās uz mums. - Manīm gribas �okolādes torti! - Fanija bakstīja ar pirkstu ēdienkartē.

- Bet jums, mister Kāstīl? - mis Dīle laipni jautāja. - Ko jūs vēlētos saldēdicnā?

Vectēvs acīmredzot jutās nelāgi, nav radis ēst tik daudz vienā reizē, viņu dro�i vien mocīja gāzes.

- Vienalga ko, - viņ� nomurmināja.

- Man gribētos augļu kūku, - mis Dīle sacīja. - Kītam un Mūsu D�einai noteikti gar�os �okolādes pudiņ�. Bet jūs, mister Kāstīl, Fteven un Tom, izraugieties ātrāk! Vai tie�ām jūs tikai noskatīsieties, kā mēs ar Faniju mielojamies?

Ko lai izvēlos? Augļu kūku, �okolādes torti vai pudiņu? Es izraudzījos augļu kūku - tāpat kā mis Dīle. Fanijai atnesa milzīgu tortes gabalu, greznotu ar putukrējumu un ķir�iem, man saskrēja siekalas mutē, kaut gan tikko biju apēdusi augļu kūku. Vectēvam, Tomam, Kītam un Mūsu D�einai pasniedza �okolādes pudiņu augstos glāzveida trauciņos, un es gandrīz no�ēloju savu izvēli.

Mūsu D�eina paspēja noēst �o gardumu pirms Kīta un laimīgi uzsmaidīja mis Dīlei.

- Cik smeķīgs! - viņa iesaucās. Mūsu tuvumā sēdo�ie viesi pasmaidīja.

Līdz �im brīdim viss ritējis gludi, vienīgi Kīts nolaizījis �ķīvi.

Man vajadzēja zināt, ka �āda laime ilgi neturpināsies.

Mūsu D�eina reizi norīstījās, kļuva zaļgana, tad pēk�ņi laida visu pār mēli - apvēma mis Dīles tum�sarkano vilnas kleitu! No�ļakstīja arī galdautu un mani.

Mūsu D�eina izvalbīja acis, sāka skaļi, nevaldāmi raudāt un ieslēpa seju man klēpī. Es atvainojos, ar savu lielo balto salveti slaucīdama vēmās no mis Dīles tērpa.

- Neuztraucies, Hcven! - mis Dīle mierīgi teica, nopurinādama smirdīgo kleitu. - Es to nodo�u tīrītavā un saņem�u atpakaļ glu�i kā jaunu. - Nomierinieties, uzģērbiet siltās drēbes, es samaksā�u rēķinu un aizvedī�u jūs mājās.

Pārējie pusdienotāji nepievērsa nekādu uzmanību �im starpgadījumam. Arī viesmīļi nelikās satraukti, it kā, mums ienākot, jau paredzēju�i, ka viss beigsies apmēram �ādi.

- Manīm izgāja slikti, - Mūsu D�eina elsoja, kamēr mis Dīle parakstīja rēķinu. - Es tā negribēju, Hevenli! Bet nevarēju noturēties...

- Atvainojies mis Dīlei!

Ta�u Mūsu D�eina sakautrējās, nevarēja parunāt un atkal sāka �ņukstēt.

- Neraudi, D�eina, mīlulīt. Es atceros, man bērnībā reiz gadījās tāpat. Mums visiem tā ir atgadījies, - vai ne, He-ven?

- Jā, jā, - es apstiprināju, pieķērusies pie �ī salmiņa. - It īpa�i, ja ir mazs puncītis, kas nav radis pie tik liela daudzuma.

- Es nekad nav vēmusi, - Fanija paziņoja. - Mans puncis prot uzvesties.

- Toties tava mēle neprot, - Toms atsvieda.

Es iesēdināju Mūsu D�einu mis Dīles dārgajā, melnajā automa�īnā. Sāka snidzināt, kad mis Dīle brauca augstāk un augstāk - tuvāk pelēkajiem padebe�iem. Visu ceļu es ba�ījos, kaut Mūsu D�einai atkal neuznāktu vēmiens, nenota�ķītu lepnās ma�īnas salonu. Ta�u Mūsu D�eina noturējās, mēs nokļuvām mājās, neko vairs nenotraipīju�i.

- Nemaz nezinu, kā lai jums pateicos, - es sacīju, stāvēdama uz �ķobīgā lieveņa un turēdama rokās Mūsu D�einu. - Man ļoti �ēl jūsu skaisto kleitu. Ceru, ka traipi izies.

- Noteikti izies.

- Lūdzu, uzaiciniet mūs nākamsvētdien atkal, - Fanija teica, atvēra būdas durvis, iegāja iek�ā un tās aizsita.

Pēc mirkļa durvis pēk�ņi atsprāga vaļā, Fanija iesaucās:

- Liels paldies, mis Dīle! Viesības bija superīgas!

Durvis aizcirtās.

- Jūs esat viena no miljona, - Toms aizlūzu�ā balsī teica, pieliecās un noskūpstīja mis Dīles vēso vaigu. - Paldies par visu! Es nemū�am neaizmirsī�u ne �o dienu, ne jūs, ne jūsu pusdienas, neko tik gar�īgu neesmu ēdis, lai arī itin nemaz nenoniecinu tavu pavārmākslu, Hevenlī.

Tagad, protams, jāaicina mis Dīle iek�ā, nu ir mūsu reize parādīt viesmīlību, bet to es nekādā ziņā nedrīkstēju pieļaut. Būdai jau no ārpuses visi pak�i iegrimu�i, tā tik tikko noturas, lai nesabruktu, ieraugot tās iek�pusi, mis Dīle ārkārtīgi uztrauktos un raizētos mūsu dēļ.

- Vēlreiz liels paldies par visu, mis Dīle, un piedodiet Fanijai ne visai piedienīgo uzvedību, Mūsu D�einai arī ļoti �ēl, ka tā iznāca, lai arī viņa nevar to pateikt. Es aicinātu

jūs iek�ā, bet atstāju māju briesmīgā nekārtībā... - Tie nebija meli.

- Es saprotu. Varbūt jūsu tēvs pārradies brīnās, kur jūs esat. Ja tā ir, man gribētos ar viņu parunāt.

Fanija pa�āva galvu pa durvīm.

- Viņ� nav �ite, mis Dīle. Tētis ir slims un...

- Viņ� bija slims, - es steig�us iestarpināju. - Viņam ir daudz labāk, rīt būs mājās.

- Cik patīkami dzirdēt! - Viņa pasmaidīja un mani cie�i apskāva, no viņas plusmoja dārgas smar�as, mīkstie mati kņudināja man seju.

- Jūs esat tik drosmīgi, tik cildeni, bet pārāk jauni, lai tik daudz izturētu. Es atkal atbrauk�u rīt pēcpusdienā, līdzko beigsies stundas, atvedī�u jums dāvanas, ko nolikt zem eglītes.

Man negribējās viņai teikt, ka mums nebūs Ziemsvētku eglītes.

- Mēs nedrīkstam tās pieņemt... - es kautri iebildu.

- Nerunā pretī, jums tās jāpieņem! Gaidiet mani rīt ap puspieciem.

Fanija atkal izbāza galvu ārā, acīmredzot klausījusies caur spraugainajām durvīm.

- Mēs jūs gaidīs! Neaizmirstiet!

Mis Dīle pasmaidīja, grasījās kaut ko teikt, bet pārdomāja, tikai noglauda man vaigu.

- Tu esi jauka meitene, Heven, - viņa pēc mirkļa sacīja. - Tev katrā ziņā jāpabeidz vidusskola, tu esi tik spējīga, ar gai�u galvu.

Pēk�ņi ierunājās Kīts, nekad nebiju dzirdējusi, ka viņ� iejaucas sarunā.

- Mūsu D�eina atvainojas... - viņ� �ukstēja smalkā balstiņā, ieķēries man svārkos. - Viņa ļoti no�ēlo...

- Es zinu. - Mis Dīle noglāstīja Mūsu D�einai vaidziņu, pabu�ināja Kīta cirtainos matus un aizbrauca.

Būdā bija gandrīz tikpat auksts kā laukā, Toms ielika krāsnī veselu klēpi malkas. Es apsēdos un �ūpoju Mūsu D�einu.

Salts vēj� pūta caur saplaisāju�ajām sienām, �vindzēja gar vaļīgajām logu aplodām, aurodams vēsmoja no �ķirbainās grīdas. Būda likās sve�a, nereāla. Vai tās kādas mājas? Es iedomājos restorānu - augsti griesti, baltas sienas, sarkans paklājs, greznas mēbeles... �ādu vidi man gribētos mums visiem! Tā bija labākā maltīte, kādu es jebkad biju ēdusi, tikai tagad īsti sapratu, cik no�ēlojami mēs esam, un sāku raudāt.

Tonakt es, noslīgusi ceļos, ilgi lūdzu Dievu. Tā bija garākā, dedzīgākā lūg�ana manā mū�ā, �oreiz Dievs to noteikti uzklausīs - tēvs atkal atgriezīsies.

Nākamajā rītā es dziedot pagatavoju brokastis, aizraidīju Tomu uz skolu un, pierunājusi Faniju palīdzēt, tūlīt sāku sakopt istabu, lai tā būtu iespējami tīrāka un patīkamāka.

- Tevīm nekas neiznāks, tu nevarēsi �ito kambari padarīt smuku. Tīri, berz un slauki vai cik, tik un tā tas smirdēs! - Fanija gaudās.

- Nē, ja mēs abas pieliksim rokas, tas spīdēs un laistīsies! Strādā, slinkule, citādi nedabūsi dāvanas!

- Mis Dīle man iedos, es vis nepalik�u be�ā.

- Vai tu gribi, lai viņa sē� uz netīra krēsla?

Tas līdzēja. Fanija piespiedās, nāca man talkā. Ta�u jau pēc stundas atkal likās gulēt - saritinājās uz salmu maisa.

- �itā laiks paies ātrāk, - viņa nomurmināja.

Arī vectēvs kluknēja �ūpuļkrēslā, gaidīja parādāmies brīnumu - mis Dīli.

Ta�u puspieci pienāca un pagāja, bet no mis Dīles ne miņas. Pustumsā pārradās Toms un atnesa mis Dīles zīmīti.

�Mīļā Heven, kuci vakar atgriezos mājās, man zem durvīm bija pabāzta telegramma. Mana māte smagi saslimusi un ievietota slimnīcā, es aizlidoju pie viņas. Ja esmu jums vajadzīga, vienalga, kāda iemesla dēļ, piezvaniet, lūdzu, uz minēto numuru, es samaksā�u izdevumus. Veikala izsūtāmais zēns jums nogādās visu nepiecie�amo. Lūdzu, pieņemiet manas dāvanas, jo es jūs visus mīlu kā savus bērnus.

Marianna Dīle �

Mis Dīle bija uzrakstījusi numuru, laikam aizmirsusi, ka mums nav telefona. Es nopūtos un paskatījos uz Tomu.

- Vai viņa vēl kaut ko teica?

- Daudz ko. Prasīja, kad tētis atgriezīsies, gribēja zināt, kāda lieluma drēbes un apavus mēs valkājam. Lūdza, lai pasaku, kas mums vajadzīgs visvairāk. Ko es varēju pateikt? Uzskaitījums būtu jūdzi gar�. Mums trūkst visa kā, pirmkārt, pārtikas. Stāvēju kā ēzelis, vēlējos, kaut būtu tāds kā Fanija, atmestu lepnumu un visu pastāstītu, kaut nejustos pazemots... ņemtu, ko dod... bet es nevarēju, un viņa aizgāja. Mūsu vienīgais draugs aizgāja...

- Bet viņa katrā ziņā atsūtīs dāvanas.

Toms iesmējās.

- Kur tad ir viss mūsu lepnums?

Pagāja trīs dienas, bet no dāvanām ne vēsts.

Ziemsvētku priek�vakarā Toms atnesa sliktas ziņas.

- Iegriezos tajā veikalā, ko mis Dīle minēja, apjautājos

par precēm, kuras viņa uzdevusi, lai mums piegādā, bet viņi sacīja, ka uz �ejieni neko nepiegādājot, mums jāgai-dot viņa atpakaļ, lai īpa�i piemaksā. Hevenlī, viņi nav to sacīju�i mis Dīlei, viņa piemaksātu, es zinu.

Es paraustīju plecus, centos izlikties vienaldzīga. Ta�u man sasmaga sirds.

Sals �odien pastiprinājās, bargā kalnu ziema uzbruka mums pilnīgi nesagatavotiem. Mēs steig�us aizbakstījām ar lupatām visas �ķirbas, aizbakstījām visus caurumus, aizspraudījām stērbeles aiz �ļoganajiem logu rāmjiem. Būda atgādināja vaļīgi adītu, lanckarainu �alli, kurā blusām, blaktīm un zirnekļiem ērta dzīvo�ana, pat ja tur ir auksts. Saule kalnos vienmēr nogrima ātri, spēji uzkrita tumsa, pār kalniem nolaidās stindzino�s aukstums.

Mēs sarullējām salmu maisus, iegūlāmies viducī, tomēr nesasilām, jo grīda pie krāsns bija ledaini auksta. Vectēvs gulēja lielajā dzelzs gultā, es gribēju, lai viņ� mazliet atlaidina muguru un vecos, sāpo�os kaulus.

- Nē, tas nav pareizi, mazajiem vajadzīgs gultu vairāk nekā man, - viņ� tagad stūrgalvīgi iebilda. - Es varu pārlaist nakti �ūpuļkrēslā. Nerunā pretī, Heven, dari, kā saku. Liec Mūsu D�einu un Kitu gultā, bet jūs, pārējie, saspie�aties �umurā, tad jūs cits citu sildīs.

Man bija �ēl atņemt vectēvam gultu, bet viņ� ietiepīgi palika pie sava. Ta�u es vienmēr esmu turējusi viņu par patmīlīgu.

- Gulta vajadzīga mazākajiem, vārgākajiem, un tie ir Mūsu D�eina un Kīts.

- Pag, pag! - Fanija iekliedzās. - Ja mazākajiem vajag siltu, mīkstu gultu, tad es ir nākamā pēc kārtas. Pietiks vietas ari manīm.

- Ja pietiks vietas tev, tad pietiks ari Hevenlī, - Toms nosprieda.

- Bet, ja pietiks vietas man, tad iznāks vēl vienam, - es papildināju.

- Tomam vis nepietiks! - Fanija iebrēcās.

Tomēr pietika. Toms �ķērsām iegūlās kājgalī, pierāva garās kājas pie zoda. Pirms gulētie�anas Toms saskaldīja prāvu kaudzi malkas, lai varētu uz krāsns izkausēt ledu un iegūt tīru ūdeni. Krāsns atkal dūmoja kā skurstenis.

Toms naktī piecēlās un piemeta krāsnī malku. Malkas grēda pavisam saplakusi. Augas sestdienas un svētdienas, arī katru brīvo bridi pēc skolas, Toms cirta malku, bet vecā krāsns to aprija glu�i tāpat kā zilonis zemesriekstus.

Toms skaldīja bez rimtas, līdz rokas un mugura smel-dza tik stipri, ka viņ� nevarēja aizmigt, naktīs aiz sāpēm vaidēja un grozījās. Es ieziedu viņam muguru ar siltu rīcineļļu, omīte apgalvoja, tā esot labākās zāles pret visām vainām, pietiekot to iedzert un viss sliktums, kas iek�ā, iznāk�ot ārā. Tomēr tā palīdzēja arī Toma sāpo�ajiem muskuļiem.

Ja vairs nedzirdēju Tomu vaidam, tad saklausīju citādas nakts skaņas. Vectēvs gārdzo�i elpo, Mūsu D�eina nemitīgi ieklepojas, Kītam aiz izsalkuma kurkst vēders. Ta�u visskaidrāk es sadzirdēju soļus uz pussabruku�ā lieveņa.

Vai atgrie�as tēvs?

Vai lā�i pekā pa lieveni?

Varbūt vilki lavās arvien tuvāk, lai mūs apēstu?

Toms kvēli ticēja, ka tēvs mūs nepametīs, neļaus mums nosalt vai nomirt badā.

- Lai tu domātu ko domādama, viņ� mūs mīl, Hevenlī, pat tevi mīl.

Es sarāvusies gulēju uz sāniem, nolaidusi ceļgalus Tomam uz krustiem, un, pagriezusi galvu, skatījos zemajos griestos - pār tiem jumās neredzamās debesis -, un lūdzu Dievu, lai tēvs atgrie�as mājās stiprs un vesels, aizlūdzu par mums visiem.

�odien ir svētvakars. Pieliekamajā atrodas vienīgi pus-tase miltu, ēdamkarote tauku un divi savītu�i āboli. Man bēdas tā nospie� garu, ka es tik tikko spēju pakustēties. Stāvu un raugos uz atliku�o pārtikas mazumiņu, un man pār vaigiem pludo asaras. Mūsu D�eina varētu apēst visu mērci, ko es pagatavoju, tomēr viņai ar to nepietiktu.

Aiz muguras iekrakstējās grīda, Toms aplika rokas man ap viduci.

- Neraudi, Hevenlī, lūdzu, neraudi! Neļaujies bezcerībai! Kaut kas atgadīsies, mūs izpestīs no �ī stāvokļa. Varbūt mums izdosies pilsētā pārdot da�as vectēva izdrāztās dzīvnieku figūriņas, tad dabūsim naudu, nopirksim papilnam ēdamā.

- Kad pārstās snigt, - es aizsmakusi no�ukstēju, aiz izsalkuma man pakrūtē griezās trula sāpe.

- Re, - viņ� sacīja, pavērsies pret logu, rādīdams uz gai�o strēli pelēkajās debesīs. - Skaidrojas, saule lau�as cauri mākoņiem, Hevenlī, Dievs nav mūs aizmirsis. Viņ� atsūtīs tēti mājās, esmu pilnīgi pārliecināts. Tētis neļaus mums te nomirt badā, tu arī to zini.

Es vairs nezināju neko.

9

�ķita, ka mēs ar Tomu esam nogāju�i kādas simt jūdzes, kamēr aizmīcījāmies pa sniegu līdz �āvētavai. Vēj� svilpoja mums ausis, sejā vērpās sniega virpatas un padarīja mūs gandrīz aklus. Kad bridām atpakaļ, mums kabatās bija savs ducis vectēva labāko kokgriezumu, viņ� nemanīs to trūkumu, jo tos jau sen aizmirsis.

Nokļuvusi uz lieveņa, es atviegloti nopūtos, atvēru acis un pirmo reizi ieraudzīju - visu apkaimi sedza balts sniega auts, vēj� sadzinis ap mūsu būdu augstu valni. Toms ar pūlēm atvēra durvis, iebīdīja mani iek�ā un steig�us man sekoja.

Es nevarēju neko skaidri saredzēt, sniegs pie�ķetinājis skropstas. Fanija smiekuļoja, es pārsteigta pavēros apkārt, vienu mirkli no bailēm sastingu, tad mani uzplaiksnīja cerība.

Tēvs! Vai uz Ziemsvētkiem pārnācis? Mūsu lūg�anas uzklausītas - beidzot, beidzot! Viņ� stāvēja krāsns uguns blāvi apgaismotajā istabā un lūkojās uz KItu un Mūsu D�einu, tie gulēja, cie�i kopā saspiedu�ies, lai būtu siltāk. Nepamodās pat tad, kad Fanija skaļi klaigāja un lēkāja apkārt, ari vectēvs snauda �ūpuļkrēslā.

�ķita, ka tēvs mūs nedz dzird, nedz redz, mēs klusi bijām ienāku�i istabā un turējāmies no viņa iespējami tālāk. Viņ� savādi, tā kā �ēli raudzījās uz abiem mazākajiem bērniem, un tas modināja manī aizdomas.

-Tēt, tu esi atgriezies! - Toms līksmi iesaucās.

Tēvs apsviedās, viņa seja līdzinājās neizteiksmīgai maskai, it kā viņ� vairs nepazītu �o slaido, sarkanmataino zēnu.

- Es atvedu jums Ziemsvētku dāvanu, - viņ� neskanīgi sacīja, acīs nespulgoja prieks.

- Tēt, kur tu biji? - Toms jautāja, es stāvēju viņam blakām, bet tēvu nesveicināju, arī tēvs nelikās ne zinis par mani.

- Kur biju, tur vairs neesmu, - viņ� atbildēja un nogūlās uz grīdas blakus vectēva �ūpuļkrēslam, vectēvs pamodās, vārgi uzsmaidīja dēlam, un abi tūlīt sāka krākt.

Uz galda grēdoja somas, maisi un kārbas ar pārtiku, mums atkal ēdamā sanests liku likām. Tonakt, guļot nomodā uz salmu cisām, es prātoju - diezin kādu lielu dāvanu tēvs atvedis, ka nevar to ienest istabā? Vai apģērbus? Rotaļlietas? Viņ� vēl nekad nav mūs apveltījis nedz ar rotaļlietām, nedz konfektēm, tomēr es cerēju un ilgojos, kaut �oreiz būtu nopircis.

Rīt - Pirmie Ziemsvētki.

- Es pateicos tev, Dievs, - es �ukstēju, nometusies ceļos pie savām salmu cisām, - tu atsūtīji tēvu mājās īstajā laikā.

Ziemsvētku rītā es vārīju sēnes, Toms vakar tās nejau�i atradis tuk�ā koka dobumā. Tēvs piecēlās, tūlīt aizgāja uz puni, drīz atgriezās - neskuvies, tāds kā sa�ļucis -, izcēla Kītu un Mūsu D�einu no siltās gultas. Viņ� turēja abus savās stiprajās

rokās, sirsnīgi uzlūkoja, bet viņi vērās pretī platām, bail pilnām acīm, it kā viņ� būtu sve�inieks. Tagad tie ir mani, nevis viņa bērni. Viņ� nemīl tos tā, kā mīlu es, citādi nebūtu ļāvis tik ilgi ciest badu. Es ar pūlēm valdīju mēli un vārīju sēnes.. �odien mums būs īpa�s gardums - olas, �ķiņķi pataupī�u, līdz tēvs atkal aizies, nenovēlē�u viņam ne plānu �ķēli.

- Taisi ēdienu ātrāk gatavu, skuķe! - tēvs uzbļāva. - Nāks ciemiņi!

Ciemiņi?

- Kur ir tā Ziemsvētku dāvana ? - Toms ienācis jautāja, viņ� veselu stundu bija skaldījis malku.

Tēvs piegāja pie loga un paraudzījās laukā, nemaz neievēroja, ka rūtis mirdzēt mirdz. - Saģērb �os abus - ātri! - viņ� pavēlēja, uz mani nemaz nepaskatījies, un nolika Kītu un Mūsu D�einu uz grīdas.

Kāpēc viņa acīm tāds mikls spīdums? Kādi ciemiņi nāks? Vai Sāra? Vai viņa ir mums dāvana? Cik mīklaini!

Kits un Mūsu D�eina pieskrēja man klāt, it kā es nozīmētu viņiem māti, viņu sapņu un cerību piepildītāju, un es a�i nomazgāju viņiem sejas. Tad ietērpu viņus labākajās drēbītēs, bet arī tās bija diezgan nodriskātas.

�Mums tagad ies labāk,� es nodomāju. Man joprojām piemita bērni�ķīgs optimisms, tas pārspēja bēdas un nomāktību. Es uzturēju sevī cerību, par spīti tam, ko pauda tēva skatiens, kas jautās gaisā un manā zemapziņā. Kaut kas draudīgs. Tēvs uzmeta man īgnu zibsni, tad palūkojās uz Tomu, Faniju un beidzot uz Kītu un Mūsu D�einu.

No visiem pieciem bērniem viņam vislabāk patika Toms, tad - Fanija.

- Klau, mīļo meitiņ! - Viņ� uzsmaidīja Fanijai. - Vai nenāksi tētim klēpī?

Fanija līksmi iesmējās. Viņa smaidīja visiem, kas pievērsa viņai uzmanību.

- Es katru nakti lūdzu Dievu, lai tu atgrieztos. Manīm tik ļoti tevis trūka... - Viņa uzmeta lūpu un noprasīja, kur viņ� bijis.

Es dzirdēju - pagalmā iebrauc ma�īna un apstājas. Piegāju pie loga un ieraudzīju, ka ma�īnā sē� kāds drukns vīrietis un sieviete, acīmredzot gaida tēvu.

Tēvs iecēla Faniju klēpi un noglāstīja viņas garos, melnos matus.

- Nu jums, bērni, jāsamierinās ar da�ām nepatīkamām lietām, - viņ� aizsmaku�ā balsī teica, viņa acis bija bēdīgas. - Jūsu māte nekad vairs neatgriezīsies. Kalnie�i tādi ir. Ja kaut ko ieņēmu�i galvā, tad vienīgi kaps spēj grozīt viņu lēmumu. Nekas cits. Es arī negribu viņu vairs redzēt. Ja viņa te parādītos, es viņu uz vietas no�autu. - Viņ� nepasmaidīja, tātad tas nav nekāds joks.

Mēs klusējām.

- Es esmu atradis jaukus, bagātus cilvēkus, kuriem nav bērnu, bet kuri tik ļoti grib kādu, ka ir ar mieru maksāt par to lielu naudu. Viņi vēlas mazu bērnu. Tātad runa ir par Kītu vai Mūsu D�einu. Nekliedziet un nesakiet �nē�, jo tas ir jādara. Ja gribat, lai viņi izaug stipri un veseli, dzīvo labos apstākļos, kādus es nevaru viņiem sagādāt, tad turiet muti, ļaujiet �im laulātajam pārim izvēlēties.

Es sastingu. Ak vai, kas tēvam padomā! Cerību dzirkstis nodzēsa skaudrs vēj�. Tēvs kāds bijis, tāds palicis. Izvirtis dzērājs, nekam nederīgs cilvēks bez sirds un dvēseles!

-Tā ir mana Ziemsvētku dāvana Kītam vai Mūsu D�e-nai. Nesamaitājet to ar klieg�anu un raudā�anu. Jūs domājat, kas es jūs nemīlu, bet es mīlu. Domājat, ka man vienalga, kā jums te iet, bet nav vienalga. Būdams slims garīgi un miesīgi, es meklēju iespēju, kā jūs visus izglābt. Un kādu nakti, kad man klājās sliktāk nekā badainam sunim, es to atradu.

Viņ� apveltīja Faniju ar starojo�u smaidu, pēc tam -Tomu, Kātu un Mūsu D�einu, bet man pat neuzmeta acis.

- Arī vectēvs domā, ka tas nav labi darīts.

Fanija izslīdēja no tēva klēpja un pienāca pie manis, es turēju rokās Mūsu D�einu, bet Toms stāvēja, uzlicis delnas uz Kīta �aurajiem, trauslajiem pleciem.

- Tēt, ko tu ir nodomājis darīt? - ba�īgi jautāja Fanija, pēk�ņi nobālusi.

Tēvs atkal starojo�i pasmaidīja (manuprāt, izskatījās kā lapsa kūmiņ�).

- Es domāju, cik dārgi bagātniekiem jāmaksā par savām iegribām. Man ir vairāk bērnu, nekā es spēju uzturēt. Turpretī citi grib bērnus, bet nevar dabūt. Ir daudzi bagātnieki, kuri vēlas to, kas man.ir papilnam, un - es pārdodu.

- Tēt, tu joko, - vai ne? - Toms, saņēmis drosmi, jautāja, trīcēdams kā ap�u lapa.

-Turi muti! - tēvs dusmīgi uzsauca. - Es nejokoju,.runāju nopietni. Nospriedu, ka �ī ir vienīgā izeja. Vismaz viens nojums vairs nemirs badā.

Vai tā ir solītā Ziemsvētku dāvana? Kīta vai Mūsu D�einas pārdo�ana? Es jutos satriekta. Piekļāvu Mūsu D�einu sev pie krūtīm, ieslēpu seju viņas mīkstajos, cirtainajos matos.

Tēvs piegāja pie durvīm un ielaida viesus, kas atbrauku�i ar melno ma�īnu.

Ienāca miesās ra�ena sieviete augstpapē�u kurpēs, viņai sekoja aptūcis virs. Abiem silti mēteļi ar zvērādas apkaklēm, rokās cimdi. Viņi plati smaidīja, bet smaids tūlīt nodzisa, jo mēs stāvējām sadrūmu�ām sejām. Tad aplaida acis apkārt, viņus, kā liekas, sa�ausmināja �āda galēja nabadzība.

Nav izpu�ķotas Ziemsvētku egles. Nav dāvanu paciņu. Nekas neliecina, ka �ī nav tāda pati mokpilna diena kā visas pārējās. Turklāt tēvs nolēmis pārdot savus bērnus.

Sve�ie, kā rādās, neticēja savām acīm.

- Ak vai, Lester! - iesaucās paglītā resnule, noliecās un gribēja piespiest Kītu pie sava mucigā vēdera. - Vai nedzirdēji, ko viņ� teica, mums ienākot? Mēs nedrīkstam ļaut �im smukajam puisītim mirt badā! Cik viņam lielas, skaistas acis! Kādi zīdaini mati! Viņ� ir tik labi veidots! Un mazā meitenīte vecākās māsas rokās - vai tā nav burvīga, Lester?

Mani pārņēma drausmas. Kāpēc es vakar viņus novan-noju, izmazgāju viņiem matus ar �ampūnu? Ja viņi izskatītos nosmulu�i, varbūt vie�ņai nepatiktu.

Es ie�ņukstējos, vēl cie�āk piekļāvu sev Mūsu D�einu, viņa apķērās man ap kaklu, bailēs drebēdama. Dro�i vien Kitam un Mūsu D�einai būtu labāk, ja tiktu projām no �ejienes... Lai es viņus atdotu? Tie ir mani, nevis tās sve�ās sievietes bērni. Viņa nav naktīs sēdējusi pie tiem, nav barojusi tos ar karoti, nav mācījusi staigāt. Man nekad nav bijis laika ārā rotaļāties, vienmēr vajadzējis uzmanīt mazākos.

�Ejiet prom, ejiet prom!� es gribēju kliegt. Apņēmos paglābt Mūsu D�einu no �īs sievietes un piesmaku�ā balsī sacīju:

- Mūsu D�einai ir tikai septiņi gadi. Nedz viņa, nedz

Kīts nekad nav biju�i ārpus mājām. Viņus nedrīkst �ķirt vienu no otra, viņi raudās, būs nelaimīgi, aiz bēdām nonīks.

- Septiņi... - Sieviete tāda kā vīlusies nomurmināja.

- Man �ķita, ka viņa ir jaunāka. Es gribu mazu bērnu. Les-ter, vai tu vari ticēt, ka viņai ir septiņi gadi? Un cik gadu puisēnam?

- Astoņi! - es iesaucos. - Pārāk vecs, lai viņu adoptētu. Un Mūsu D�eina ir slimīga, - es turpināju, man atmirdzēja cerības stariņ�. - Nekad nav bijusi īsti vesela, bie�i vemj. Viņai pielīp visas slimības, viņa viegli saaukstējas, saķer gripu vai karsoni... - Es runāju vienā runā�anā, cenzdamās mazināt Mūsu D�einas izredzes, man sirds lūzīs, ja viņu aizvedīs, vienalga, vai viņai tas nāktu par labu vai ne, - bet tēvs dusmīgi saviebās un pavēlēja man apklust.

- Nu, tad mēs ņemam zēnu, - sacīja resnais vīrietis, vārdā Lesters, un izvilka piebāzto ādas kabatportfeli.

- Vienmēr esmu gribējis dēlu, un �is jaunais cilvēks izskatās labi, ir vērts tās cenas, kādu jūs prasāt, mister Kāstīl. Piecsimt dolāru, vai ne?

Mūsu D�eina sāka kliegt.

- Nē! Nē! Nē! - viņa bļāva man tie�i ausī. Atbrīvojusies no manām rokām, pieskrēja pie Kīta, apskāva viņu un vēl aizvien briesmīgi kliedza, likās neticami, ka bērns spēj izpaust tādas cie�anas. Kīts, redzot māsiņas bēdas, piespiedās viņai un arī sāka skaļi raudāt.

- Kīts nav tāds, kādu jūs sev vēlētos dēlu, - es izmisīgi teicu. - Viņ� ir ļoti kluss, sevī ierāvies, bailīgs, baidās no tumsas, nevar izturēt ne mirkli, ja nav kopā ar māsu. Tu ta�u negribi prom, Kīt, - vai ne?

- Negribu, negribu! - Kīts kliedza.

- Nē! Nē! Nē! - vaimanāja Mūsu D�eina.

- Ak, Lester!... Tas nav izturams! Mēs nedrīkstam �ķirt �os mazos mīlulī�us. Lester, vai ņemsim abus? Mēs to varam atļauties, tad viņi paliks kopā, vairs neraudās un neskums pēc pārējiem. Tev būs dēls, bet man - meita, mēs �etratā būsim tik laimīgi - vesela ģimene.

Ak Dievs! Es centos glābt vienu, bet zaudēju abus!

Ta�u cerība vēl pavīdēja, jo Lesters svārstījās, kaut gan sieva uzstāja, lai ņem abus. Ja vien tēvs klusējis, bet viņ� pieglaimīgā balsī teica:

- Tas ir patiess cildenums, sieviete ar zelta sirdi, grib savā sirdī ieņemt divus, ne tikai vienu.

Pēc �ī paslavējuma Lesters tūlīt iz�ķīrās, izvilka no svārkkabatas dokumentu, pievienoja vēl pāris rindiņu, tad parakstīja, arī tēvs cītīgi uzvilka savu parakstu.

Lai arī tēvs rakstīja lēni, ar pūlēm, es zināju - paraksts būs skaists un skaidri salasāms. Kā daudziem neinteliģentiem cilvēkiem, arī tēvam forma nozīmēja vairāk nekā saturs.

Es pakāpos atpakaļ līdz krāsnij un paņēmu smago dzelzs kruķi. Abās rokās pacēlusi, atvēzēju to pret tēvu.

- Es neļau�u tev to darīt! Policija tevi ieliks cietumā, ja tu pārdosi savu miesu un asinis! Kīts un Mūsu P�eina nav cāļi vai cūkas, bet tavi bērni!

Tēvs zibensātri bija man klāt, Toms nepaspēja stāties ceļā. Sāpīgi pagrieza manu delmu, es palaidu vaļā kruķi, lai nesalūztu roka. Kruķis nokrita uz grīdas ka no�ķindēja vien.

Resnule iztrūkusies lūkojās uz mani.

- Mister Kāstīl, jūs teicāt, ka apspriedāt �o lietu ar pārējiem bērniem. Vai tad viņi nepiekrita?

- Protams, piekrita, - tēvs meloja. Viņ� bija pievilcīgs, atstāja godīga cilvēka iespaidu, un laulātais pāris viņam noticēja. - Jūs ta�u zināt, kādi ir bērni, vienu brīdi piekrīt, otru - apstrīd. Kad baudīs par �o naudu nopirktos labumus, tad sapratīs, ka esmu rīkojies pareizi.

�Nē! Nē!� es domās kliedzu. �Neticiet viņam! Viņ� ir melis!� Ta�u biju mēma aiz �ausmām, ka nekad vairs neredzē�u savu mazo brāli un māsu.

Nepaguvu pat lāgā apjēgt, ka Kīts un Mūsu D�eina bija pārdoti kā sivēni gadatirgū, kad vīrietis, vārdā Lesters, sacīja tēvam:

- Ceru, ka jūs, mister Kāstīl, saprotat, ka �is darījums ir legāls un jums saisto�s, jūs savā dzīves laikā nekad nevarēsiet atgūt �os abus savus bērnus. Es esmu advokāts, uzrakstīju līgumu, kurā teikts, ka jūs pilnīgi apzināties savu rīcību un �īs rīcības sekas, līgumā skaidri pateikts, ka esat brīvprātīgi, nevis pierunāts vai spaidu kārtā piekritis pārdot man un manai sievai abus savus jaunākos bērnus, konstanti atsakāties no tiesībām turpmāk ar viņiem satikties vai kādā citā veidā uzturēt sakarus.

Es ieraudājos. Vai tēvs maz zina, ko nozīmē vārds �konstanti�?

Neiens man nepievērsa uzmanību, tikai Toms pienāca klāt un aplika roku ap pleciem.

- Tas nenotiks, Hevenlī, - viņ� �ukstēja. - To noklausījies, tēvs tam nepiekritīs.

� - Un jūs nododat mums, - advokāts rādīja ar pirkstu uz savu un savas sievas parakstu, - visas tiesības izlemt jūsu abu bērnu - Kīta Marka Kāstīla un D�einas Elenas Kās-tīlas nākotni. Ja jūs mēģināsiet legāli vai nelegāli viņus atņemt man un manai sievai, tad pret jums tiks iesniegta sūdzība un jums vajadzēs samaksāt visus tiesas un aizstāvības izdevumus, bez tam izdevumus, kas radu�ies, kamēr bērni biju�i mūsu aizgādībā, un, protams, arī da�ādus citus izdevumus, tādus kā medicīniskā aprūpe, jo mēs gribam viņus iespējami drīzāk vest pie terapeita un zobārsta. Mēs sūtīsim viņus skolā, nopirksim viņiem jaunas drēbes, grāmatas, rotaļlietas, viņiem būs katram sava istaba ar piedienīgu iekārtu... uzskaiti varētu turpināt, bet man piemirsies...

Ak Dievs! Tēvam nekad nebūs tik daudz naudas, lai viņus atpirktu! Tas nemū�am nenotiks!

- Es pilnīgi saprotu, - tēvs teica, ne mazākā mērā nelikās uztraucies. - Tas ir viens no manas rīcības iemesliem. Mūsu D�einai vajadzīga ārsta aprūpe, dro�i vien ari Kī-tam. Lai gan mana vecākā meita ir nesavaldīga, viņa runāja patiesību, tā ka jūs zināt, ko pērkat.

- �I mazā meitenīte izvērtīsies par īstu skaistuli, - dudināja resnā sieviete, cie�i turēdama Mūsu D�einu aiz tīrās rociņas, lai tā neizrautos un neatskrietu atpakaļ pie manis. - Cik jauks puisītis! - viņa piebilda, paplik�ķinādama KItam pa galvu, viņ�, kā parasti, stāvēja, cie�i piespiedies Mūsu D�einai, abi rokās saķēru�ies. Ja nevar izbēgt Mūsu D�eina, tad nebēgs ari viņ�.

Man atkal bira asaras. Es zaudēju māsu un brāli, kurus esmu audzinājusi. Uzvilnīja atmiņas - kā viņi gulēja �ūpulī, kādi bija, kad tikko sāka iet kājām, kā mēs kalnos mācījām Mūsu D�einai staigāt. Cik apburo�a viņa izskatījās, ņipri tipinādama līkām kājelēm, rociņas izpletusi, lai noturētos līdzsvarā. Toms un es vadījām arī KIta pirmos soļus. Es mācīju viņus skaidri, pareizi runāt, Fanija vienmēr bija greizsirdīga, jo viņi visvairāk mīlēja mani, pēc tam - Tomu.

Tagad mani stindzināja tēva ledainais skatiens, brīdināja, lai klusēju, kamēr viņ� sabā� kabatā naudu. Tik daudz naudas viņam savu mū�u nav bijis.

Tūksto� dolāru.

Melnās acis satraukumā gailēja kā ogles.

- Sāk snigt. Fanij, sameklē mūsu veco lietussargu, lai dāma nesabojā skaisto frizūru, - tēvs sacīja, norūpējies par �iem bagātniekiem siltajās drēbēs, turpretī nekad tā nav rūpējies par mums.

Tēvs vienā paņēmienā pacēla Kītu un Mūsu D�einu, pavēlēja vairs neraudāt, es steig�us sameklēju lakatu, kur viņus ietīt.

Atnesu mūsu labāko lakatu, ko pirms gadiem noadījusi omīte.

- Lūdzu, esiet pret viņiem laba! - es uzstājīgi teicu sve�ajai sievietei. - Dodiet daudz augļu,�apelsīnu sulu. Un gaļu, it īpa�i vēr�a gaļu. Mums nekad nav bijis gaļas tik, cik vajadzīgs, nedz vistas gaļas, nedz cūkgaļas. Mūsu D�einai ļoti gar�o augļi. Arī Kītam ir laba apetīte, lai arī viņ� bie�i saaukstējas, viņi abi baidās no tumsas, tāpēc atstājiet degam naktslampiņu...

- Izbeidz! - Tēvs atkal uzkliedza.

- Es bū�u laba pret tavu brālīti un māsiņu, - sieviete laipni sacīja un viegli noglauda man vaigu, viņai acīmredzot bija manis �ēl. - Tu esi glu�i kā maza māmiņa. Viņu dēļ nemaz neuztraucies. Es neesmu cietsirdīga, arī mans vīrs ir lāga cilvēks. Mūsu mājā viņus gaida viss, ko vien sirds vēlas, viņiem būs priecīgi Ziemsvētki. Mēs nezinājām, vai ņemsim zēnu vai meiteni, tāpēc nopirkām rotaļlietas, ar kurām var spēlēties abi, - �ūpuļzirgu, trīsriteni, leļļu mājiņu, automa�īnas. Rīt nopirksim visu, kas viņiem vēl nepiecie�ams. Neraudi un neuztraucies, meitiņ. Mēs darīsim visu iespējamo, lai būtu brīni�ķīgi vecāki, - vai ne, Lester?

- Jā, - Lesters nepacietīgi atbildēja. - Brauksim, dārgā. Tumsa nāk virsū, bet mums tāls ceļ� priek�ā.

Tēvs iedeva sievietei Mūsu D�einu, vīrietis pacēla Ki-tu, tas vairs nepretojās, tikai skaļi raudāja, tāpat kā Mūsu D�eina.

- Hevenlī... Hevenlī! - Mūsu D�eina �ņukstēja, pastiepusi pret mani tievās rociņas. - Negribu iet prom, negribu...

- Ātrāk, Lester. Es nevaru izturēt, kā �is bērns raud...

Abi izsteidzās ārā, nesdami raudo�os bērnus, tēvs sulai-

niskā iztapībā turēja veco caurumaino lietussargu virs galvas sievietei un Mūsu D�einai.

Es saļimu uz grīdas un klusām raudāju.

Toms pieskrēja pie loga, arī es pietrūkos kājās un nostājos viņam blakus, lai gan biju apņēmusies neskatīties. Tad uz ceļgaliem pierāpās Fanija, palūkojās laukā un teica:

- Kaut viņi būtu izvēlēju�ies mani! Ak Jēzu, kā manīm gribētos visas �itās mantas Ziemsvētku rītā! Kāpēc viņi izvēlējās to pink�ķi Mūsu D�einu, nevis mani? Arī Kīts ir pīkstulis, turklāt �urā gultā. Kāpēc tu viņiem to neteici, Heven?

Es notrausu asaras un centos savaldīties. Mēģināju sev iestāstīt, ka Kītam un Mūsu D�einai klāsies labi, viņi ēdīs daudz augļu, spēlēsies ar visādām rotaļlietām. Mūsu D�einu izmeklēs ārsts un izdziedinās...

Tad es izdrāzos uz lieveņa, melnā ma�īna jau taisījās braukt prom.

- Sūtiet abus labās skolās, lūdzu! - es aizelsusies saucu.

Sieviete nolaida logu un pamāja.

. - Neraizējies, meitiņ! Es tev laiku pa laikam atrakstī�u, bet neminē�u adresi. Atsūtī�u fotogrāfijas. - Logs atkal aizdarījās. Kūta un Mūsu D�einas skaļās, izmisīgās raudas apslāpa.

Tēvs pat neienāca atpakaļ būdā, lai uzzinātu, ko viņa bērni domā par �ādu Ziemsvētku dāvanu.

Viņ� bēga - it kā no manām pārmeto�ajām acīm, no maniem dzēlīgajiem vārdiem. Ielēca vecajā pikapā un aizdrāzās, dro�i vien notrieks savus tūksto� dolārus ar maukām, nodzers vai nospēlēs kārtīs. Vairs neatcerēsies nedz Kītu, nedz Mūsu D�einu - nevienu no mums.

Mēs saspiedāmies kopā glu�i kā pārbiedēti cālēni, bet vectēvs mierīgi sēdēja un drāza koku, it kā nebūtu noticis nekas briesmīgs. Ieraudājās pat Fanija, apskāva mani un elsoja.

- Viņiem ies labi, vai ne? Lielie cilvēki tak mīl mazus bērnus, kaut arī tie nav viņu, vai ne ?

- Jā, protams, mīl, - es sacīju un centos apspiest asaras, bēdā�os vēlāk, kad bū�u viena. - Mēs viņus atkal satiksim. Tā sieviete sūtīs vēstules, dabūsim zināt, kā viņiem klājas, drīz Kīts un Mūsu D�eina varēs atrakstīt pa�i, tas būs brīni�ķīgi... brīni�ķīgi... - Atkal sāku raudāt.

-Tom, vai tu neievēroji ma�īnas reģistrācijas numuru?

- Protams, ievēroju, - viņ� rupjā, aizsmaku�ā balsī atbildēja. - Merilenda. Bet nepaspēju saskatīt trīs pēdējos ciparus. Pirmie: deviņi-septiņi-divi. Atceries tos. - Toms vienmēr bijis acīgs, nevis tāds kā es.

Tagad mani rūpju bērni ir projām. Nebūs vairs raudā�anas naktīs un rītos. Nebūs saslapinātu cisu maisu un laka-lu, nebūs tik daudz veļas, ko mazgāt, dzelzs gultā vietas pietiks visiem.

Cik tuk�a liekas būda,.cik lēni velkas stundas, minūtes un sekundes, kop� Kits un Mūsu D�eina aizbrauku�i. Varbūt viņiem būs labāk, ja tiku�i prom no �ejienes, it sevi�ķi, ja �ie cilvēki ir bagāti. Bet kā tad ir ar mums? Vai mīlestība neko nav vērta? Vai radniecības saites nav stiprākas par naudu?

- Vectēv, tagad tu arī vari gulēt gultā, vietas diezgan, --es teicu.

- Nav veselīgi vecam gulēt kopā ar jauniem, - vectevs nomurmināja, mezglainās rokas drud�aini trīcēja. Blāvās acis lūdzo�i vērās manī.

- Meitiņ, Lūks nav slikts. Viņ� domāja labi. Kaut gan tu to vēl nesaproti. Viņ� gribēja palidzēt. Nedusmo uz savu tēti, viņ� darījis visu, ko varējis.

- Vectēv, tu vienmēr runāsi viņam par labu, lai viņ� darītu ko darīdams, jo viņ� ir tavs dēls, vienīgais, kas tev palicis. Bet no �īs dienas viņ� vairs nav mans tēvs! Es vairs nesauk�u viņu par tēti. Viņ� ir Lūks Kāstīls, pretīgs, zemisks melis, ta�u reiz samaksās par visām mūsu cie�anām! Es viņu ienīstu, vectēv! Neieredzu ne acu galā!

Krunkainā seja tagad kļuva nāves bālumā - vectēvam nemaz nav tik daudz gadu, bet seja jau sen savecējusi, dziļu rievu izvagota.

- Bībelē teikts: tev būs godāt savu tēvu un māti... Atceries to, Heven, meit.

- Kāpēc Bībelē nav teikts, ka vecākiem jāgodā arī savi bērni?

Saceļas sniegavētra, būdas logus aizkupenoja līdz pa�ai aug�ai, aizputināja lieveni. Lai arī Toms ar lāpstu sniegu no�ķūrēja, caur aizsalu�ajām rūtīm neko nevarēja redzēt. Par laimi, tēvs atvedis pietiekami daudz produktu, vēl da�as dienas varējām iztikt.

Istabā bija nomāco�a garlaicība bez Mūsu D�einas nemitīgās �ivinā�anas un Kīta jaukā rāmuma. Man aizmirsās, ka ar Mūsu D�einu bijis tīrais negals, aizmirsās viņas �ēlās vaimanas, vārīgais vēders, kas alla� sāpēja. Es atcerējos tikai gleznu ķermenīti, zīdainās sprodziņas pakausī, tās, viņai guļot, vienmēr savilga. Saritināju�ies gultā un aizvēru�i acis, viņi līdzinājās diviem eņģeļiem. Atcerējos, Kītam patika, ja viņu ie�ūpo miegā, pirms aizmig�anas lasa priek�ā pasakas, to es arī daudzreiz darīju. Atcerējos viņa maigos skūpstus pirms gulētie�anas; dzirdēju viņu smalkā balstiņā skaitām lūg�anas, redzēju nometu�os ceļos blakus Mūsu D�einai, abiem baso kāju sārtie pirkstiņi saliekti; viņiem nekad nav bijusi glīta, piedienīga nakts-veļa. Es sāku �ņukstēt, manī uzmutuļoja dusmas, katra atmiņu drumsla pārvērtās par svina lodi, tās agrāk vai vēlāk trāpīs tie�i sirdī cilvēkam, kur� man tik daudz nolaupījis.

Nabaga vectēvs pavisam atradis runāt, tagad ir tikpat kluss kā tolaik, kad vēl bija dzīva ornīte. Vairs nedrā� koku, vienīgi skatās tuk�umā un �ūpojas - �urp turp, �urp turp. Paretam nomurmina kādu lūg�anu, kas nekad netiek uzklausīta.

Mēs visi skaitījām lūg�anas, bet tās nekad netika uzklausītas.

Es sapni redzēju Kītu un Mūsu D�einu - viņi pamostas Ziemsvētku rītā, abiem mugurā skaisti rozā flaneļa naktskrekli; dzīvojamā istabā milzu egle izpletusi zarus pār spo�ām spēļlietām un jaunām drēbēm. Brālītis un māsiņa no sapņa līksmi smejas, steidzas attīstīt dāsno dāvanu aiz-saiņus, braukā rotaļu automa�īnās, Mūsu D�eina, maza un sīciņa, lodā pa leļļu mājiņu; garas strīpainas zeķes piestūķētas pilnas ar āboliem, apelsīniem, konfektēm un ko�ļājamo gumiju; apaļas kārbas ar cepumiem; ar baltu, cietinātu galdautu klāts galds, uz tā dzirkstī kristāls un blāvi vizmo sudrabs; un beidzot uz lēzena sudraba �ķīvja ienes zeltaini brūnu tītaru ar piedevām, kādas ēdām toreiz restorānā, pēc tam pasniedz putukrējuma torti - tie�i tādu, kādu esmu redzējusi dārgās konditorejās. Savos sapņos es Mūsu D�einu un Kītu bērt in apbēru ar visskaistākajām mantām.

Tagad man vairs nevajadzēja rūpēties par abiem mazākajiem, es vairāk pievērsu uzmanību Fanijai; tā nemitīgi bozās un īgņojās, kāpēc tic lepni ģērbu�ies bagātnieki ar garo, melno automa�īnu nav izraudzīju�ies viņu.

- Ja manīm būtu izmazgāti mati un es pati tīra, tad tā bagātā dāma izvēlētos manil - viņa simtiem rei�u atkārtoja. - Bet tu visu ūdeni izlietoji viņiem, Heven! Tu ir neno-sliecīga! Tiem bagātniekiem nepatiku tāpēc, ka es izskatījās smulīga. Kāpēc tētis nelika man uzpucēties?

- Fanij! - es iesaucos, gandrīz zaudējusi pacietību. - Kas tev lēcies? Gribi iet līdzi sve�iem cilvēkiem, tu ta�u tos nemaz nepazīsti! Tikai Dievs vien zina, kā klāsies... -Es aprāvos un sāku raudāt.

Pienāca Toms.

- Viss būs labi, - viņ� mani mierināja. - Viņi tie�ām izskatījās godīgi un bagāti. Advokāts nevar būt nekāds tumsonis. Vai nebūtu �ausmīgi, ja tētis būtu pārdevis viņus tādiem pa�iem tuk�iniekiem kā mēs?

Kā jau bija sagaidāms, vectēvs nostājās sava dēla pusē.

- Lūks tikai darīja to, ko atzina par pareizu. Un tu, meit, turi mēli aiz zobiem, citādi viņ� apgriezis tevīm sprandu. �itā nu nekādi nav lāga vieta bērniem. Labāk lai viņi ir prom no �enes. Neraudi par to, ko vairāk nevar grozīt. Dzīvē vienādi nāksies iet pret vēju, meit.

Man jau vajadzēja zināt, ka vectēvs, tāpat kā omite, mūs neatbalstīs, ja runa ir par tēvu. Omīte vienmēr atrada aizbildinājumus dēla brutalitātei. �Labs cilvēks - sirdscil-vēks. Zem rupjas �aulas - dzīvē vīlies neveiksminieks.�

Pēc manām domām - briesmonis, ko mīlēt spēj vienīgi vecāki.

Vecais vīrs daudzkārt licis man vilties. Kāpēc vectēvs ir tik gļēvulīgs, kāpēc mūs neaizstāv? Kāpēc neatdara muti, nevēr�as pret pārestību?

Es ar rūgtumu domāju - vectēvs katru svētdienu iet uz baznīcu, dzied, noliektu galvu skaita lūg�anas, tad atgrie�as mājās, kur mazus bērnus mērdē badā, mielo tikai ar stibu un beigu beigās pārdod.

- Mums jābēg prom, kamēr tēvs nav atgriezies, - es �ukstus sacīju Tomam, kad Fanija gulēja cie�ā miegā un vectēvs snauda savās cisās.

- Kad sniegs pakusīs, savilksim mugurā visas drānas un dosimies pie mis Dīles. Viņai tagad jābūt atpakaļ no Baltimoras. Noteikti jābūt. Viņa pateiks, ko lai darām un kā lai atdabūjam Kītu un Mūsu D�einu.

Jā, mis Dīle zinās, kā atturēt tēvu, lai viņ� mūs visus nepārdod sve�iem cilvēkiem. Mis Dīlei zināms daudz kas, par ko tēvam nav ne jausmas, turklāt viņai ir pla�i sakari.

Ta�u sniga trīs dienas bez apstājas.

Pēc tam pēk�ņi mākoņi saplaka, atspīdēja saule. Tās spo�ums lējās kā straume, gandrīz padarīja mūs aklus, kad Toms atvēra durvis un paskatījās laukā.

- Vētra ir pāri. Dievs alla�iņ mūs izglābj tad, kad domājam, ka gals klāt.

Izglābj? Neesam jau izglābti, tikai saule mūs mazliet sasildījusi. Es piegāju pie mūsu sazvilu�ā pieliekamā. Tajā paliku�i tikai da�i rudenī ievāktie rieksti.

- Man gar�o rieksti, - Toms jautri sacīja, ko�ļādams savu tiesu - divus riekstus. - Kad sniegs pakusīs, uzģērbsim savas siltākās drēbes un laidīsimies prom. Vai nebūtu for�i doties uz austrumiem - pretī saulei? Līdz Kalifor-nijai, tur pārtiksim no datelēm un apelsīniem, dzersim ko-kosoriekstu pienu. Gulēsim zelta zālē, lūkosimies aug�up - uz zelta kalniem.

- Vai tas ir tiesa - Holivudā esot zelta ielas? - Fanija jautāja.

- Holivudā viss mirdz zeltā, kur vien skaties. Vai arī � sudrabā.

Vectēvs klusēja.

Mūsu apvidū laiks ir untumains. Pavasaris mēdz uznākt piepe�i - kā zibens no skaidrām debesīm un nodarīt daudz posta. Mānīgais siltums sasilda zemi decembrī, janvārī un februārī - pāragri uzziedina puķes, pieviļ kokus, liekot tiem salapot; tad atkal atgrie�as ziema, nosali-na puķes un vārās lapiņas; kad iestājas īstais pavasaris, nedz puķes, nedz koki �ajā gadā otrreiz vairs neuzzied un nesaplaukst. -

Saule tagad pārvērta kupenas �ķīstā putrā, tās izkusa un applūdināja strautus un upes, ūdens plūsma aizrāva līdzi tiltus, arī me�a takas pārplūda.

Vairs nebija iespējas aizbēgt, pali aiznesu�i tiltu. Toms, devies meklēt ceļu, kā izkļūt no �ejienes, atgriezās pārguris un paziņoja, ka tuvākā tilta vairs nav.

- Straume ir spēcīga, plūst putodama, citādi mēs varētu pārpeldēt. Varbūt rit palu ūdeņi būs noskrēju�i.

Es noliku �D�einu Eiru�, ko atkal pārlasīju, klusēdama nostājos blakus Tomam, drīz piebiedrojās arī Fanija.

- Tagad svēti apsolīsimies bēgt prom pirmajā izdevīgajā reizē, - Toms �ukstus sacīja, lai nedzirdētu vectēvs.

- Zvērēsim palikt kopā, lai notiktu kas notikdams, viens par visiem, un visi par vienu... Hevcnlī, mēs abi jau esam to zvērēju�i, tagad mums pievienosies Fanija. Fanij, uzliec savu roku uz manējās, bet vispirms pārmet krustu un apņemies labāk mirt, nekā pieļaut, lai mūs iz�ķir.

Fanija paminstinājās, tad māsas biedriskumā uzlika roku uz manas delnas, kas savukārt bija uzlikta Toma plaukstai. - Mēs svinīgi apzvēram...

- Mēs svinīgi apzvēram... - Fanija un es reizē atkārtojām.

- ...vienmēr palikt kopā - gan priekos, gan bēdās...

Fanija atkal minstinājās. - Kāpēc tu piemini bēdas?

Mēs tak nelaulājas, Tom.

- Tie�i tā - priekos un bēdās, lai notiktu kas notikdams, līdz dabūsim atpakaļ Kītu un Mūsu D�einu. Vai piekrītat ?

- Jā, Tom, - es atbildēju pēc svinīgā solījuma.

Arī Fanija jutās aizkustināta, glu�i kā īsta māsa saritinājās man blakus, mēs spriedām par nākotni sve�ajā pasaulē. Fanija pat palīdzēja man un Tomam sagādāt malku, kamēr gaidījām, līdz ūdens upē nokrītas un tilts tiek atjaunots.

- Paklau! - Toms pēc pāris stundām pēk�ņi ieteicās.

- Tikai tagad atcerējos! Kādas divdesmit jūdzes tālāk ir cits tilts. Bet diezin vai mēs spēsim noiet tik lielu gabalu, ja katrs būsim baudīju�i tikai vienu riekstu?

- Vai ar diviem riekstiem spētu? - es jautāju. Vai tie�ām mūs atturēs vienīgi �āds apstāklis?

- Nu, ar tādu enerģiju mēs jau aizietu līdz Floridai! -Toms iesmējās. - Tur būtu gandrīz tikpat labi kā Kalifor-nijā.

Savilkām mugurā visu savu mantību. Es centos nedomāt, ka pametam vectēvu vienu pa�u. Fanija nevarēja vien sagaidīt, kad atstāsim būdu, kur valda tikai skumjas, vecums un bezcerība. Vainas apziņā mēs atvadoties bikli noskūpstījām vectēvu. Viņ� pierausās kājās, vārgi mums uzsmaidīja, palocīja galvu, it kā tas viņam nekādu pārsteigumu neradītu.

Es nesu savas mātes ceļasomu, galu galā arī Fanija to ieraudzīja, ta�u viņas ziņkāri mazināja do�anās pretī nezināmai rītdienai.

- Ardievu! - mēs visi trīs vienā balsī sacījām. Toms un Fanija izsteidzās laukā, bet es pavilcinājos. - Vectētiņ, man ļoti �ēl... - es samulsusi teicu. - Zinu, nav labi tevi �eit pamest, bet mums jābēg prom, citādi mūs pārdos tāpat kā Kītu un Mūsu D�einu. Lūdzu, saproti...

Vectēvs lūkojās taisni uz priek�u, vienā rokā nazis, otrā - gabaliņ� koka, plānie mati caurvējā viegli plīvoja.

- Mēs atgriezīsimies, kad būsim paaugu�ies un tētis vairs nevarēs mūs pārdot.

- Labi, meit, - vectēvs no�ukstēja un nodūra galvu, lai es neredzētu viņa asaras. - Jūs tikai piesargās...

- Es mīlu tevi, vectētiņ, vienmēr esmu mīlējusi, kaut gan nekad tev to neteicu. - Es panācos tuvāk, apkampu viņu un noskūpstīju. Viņ� skābi oda pēc vecuma, likās tik trausls manās skaujās. - Mēs tevi neatstātu, ja būtu kāda cita izeja, bet mums jāmeklē labāka vieta.

Viņ� caur asarām pasmaidīja, pamāja ar galvu, apsēdās un atkal sāka �ūpoties. - Lūks drīz būs klāt ar pārtiku, jūs par manīm neuztraucas. Un piedod, ka sarunāju ne�petnības, es tā nedomāju.

- Kādas ne�petnības tad tu sarunāji? - no atvērtajām durvīm skanēja rupja balss.

10

T�vs stāvēja vaļējās durvīs, nikni skatījās uz mums. Mugurā viņam bija biezi, gari, sarkani svārki. Glu�i jauni. Tāpat arī bikses un zābaki; galvā ādas ausaine. Rokās neslava - kārbas ar pārtiku.

- Es esmu atpakaļ, - viņ� nevērīgi teica, it kā būtu aizgājis tikai vakar. - Atvedu jums ēdamo.

Tad pagriezās, es jau nodomāju, ka atkal brauks projām. Ta�u viņ� vairākas reizes gāja pie pikapa, līdz sanesa visu iek�ā. Kāda jēga tagad bēgt? Viņ� dzīsies mums pakaļ ar pikapu, noķers un atvedīs uz būdu.

Fanija vairs nemaz negribēja bēgt.

- Miinu mīļo tētiņ! - viņa nemitīgi sauca, lēkādama viņam apkārt, mēģinādama viņu apskaut un noskūpstīt. Beidzot tas izdevās. - Tētiņ, tu atgriezies, mēs atkal izglābti! Es to zināju! Tu mani mīli! Tagad mumsīm nevajag bēgt prom. Mumsīm nebija nekas, ko ēst, mumsīm sala, mēs meklējām ēdamo, �agām, gaidījām, kamēr sniegs nokusīs un tilti būs ielikti atpakaļ. Es ir tik laimīga, ka mumsīm nav nekas tāds jādara!

- Jūs gribējāt bēgt prom? - tēvs jautāja, piemiedzis acis. - Nekur neaizbēgsiet, es visur jūs atradī�u. Tagad sēdieties un paēdiet, drīz būs ciemiņi!

Atkal!

Fanijas seja iestarojās, it kā elektriskās gaismas apmir-dzināta.

-Tēt, �oreiz tā bū�u es, vai ne? Kaut būtu!

- Saposies, Fanij! - tēvs pavēlēja un smagi atkrita krēslā, gandrīz apgāzās atmuguriski. - Es atradu tev jaunu māti un tēvu - kā tu man prasīji. Tikpat bagātus kā tie, kas paņēma D�einu un Kītu.

Fanija sajūsmā spiedza. Steig�us uzlika uz krāsns silt ūdeni. Izvilka veco skārda vannu, kurā mēs visi mazgājāmies.

- Manīm vajadzētu labākas drēbes! - Fanija gaudās, kad ūdens sāka vārīties un burbuļot.

- Heven, vai neiedosi manīm kādu savu kleitu, lai es izskatās smukāka?

- Es nedarī�u neko, lai palīdzētu tev tikt prom. - Man aizkrita balss, acīs sariesās asaras. Fanija ar prieku mūs atstās, lauzīs zvērestu.

- Tom, atnes manīm vēl ūdeni, - viņa mīlīgi teica. - Pielej pilnu toveri, manīm jāizskalo mati.

Toms paklausīja, kaut negribīgi.

Vai tēvs prot lasīt manas domas? Palūkojās uz mani, sastapa manu dzeldīgo skatienu, varbūt pirmo reizi saprata, kāpēc viņ� mani ienīst. Es ta�u esmu pavisam citāda nekā viņa eņģelis! Pilnīgi at�ķirīga! Es neiemīlētos kalnie�u truliķī, kas dīvo pussabruku�ā būdā un slepeni tirgojas ar kand�u. Viņ� tie�ām it kā nolasīja manas domas, atņirdza zobus ļaunā smīnā, vairs nemaz nelikās glīts.

- Tu taisies man sist, skuķe? Gāz tik, es gaidu! - tēvs brēk�us nobrēca.

Es neapzināti biju atkal paņēmusi krāsns kruķi.

Ienāca Toms, ātri nolika spaini ar ūdeni, vienā lēcienā bija man klāt un saķēra manu roku.

- Ja tu viņam belzīsi, viņ� tevi nogalinās. - Toms pagrūda mani nostāk.

- Sai atradies varens aizstāvis! - tēvs izsmējīgi raudzījās uz Tomu. Tad piecēlās un no�āvājās, it kā nebūtu atgadījies nekas tāds, kas liktu mums viņu ienīst. - Ciemiņi būs klāt kuru katru brīdi. Pasteidzies, Fanij! Drīz pārliecināsies, cik ļoti tētis tevi mīl, kad ieraudzīsi tos, kuri tevi ņems un lolos kā zelta gabaliņu.

Līdzko tēvs to pateica, mūsu pielū�ņotajā pagalmā iebrauca ma�īna. Nevis sve�a, bet pazīstama ma�īna, daudzreiz redzēta Vinerovas ielās. Gar�, melns, spogulīgs kadil-jaks, tas piederēja �īs mazpilsētas bagātākajam vīram -mācītājam Vaizam.

Beidzot, beidzot! Mis Dīle atradusi iespēju kā mūs izglābt!

Fanija aptvēra rokām savas mazās krūtis, uzmeta man jūsmīgu, pa�apmierinātu mirkli. - Mani! Viņi grib mani! -viņa spalgi kliedza. �.

Acumirklī bija saģērbusies manās labākajās drēbēs.

Tēvs pla�i atvēra durvis un laipni aicināja iek�ā mācītāju un viņa nīgro, skābalaino sievu. Viņa nedz smaidīja, nedz runāja, ta�u nelikās pārsteigta, un es attapos - dro�i vien cerējusi ieraudzīt �ādus dzīves apstākļus. Ta�u izska-tīgais mācītājs velti netērēja laiku.

Es pievīlos, iedomādamās, ka mis Dīle sūtījusi viņu, lai mūs izglābtu, vēl vairāk maldījos, pieņemot, ka Dievs darīs kādu no saviem brīnumiem. Fanija daudz ko vairāk saprata no īstenības nekā es. Arī svētais virs jau zināja, kuru no mums viņ� vēlas, lai gan, mūs pēc kārtas nopētot, viņa acis ilgi un iekārīgi kavējās pie manis.

Mani sagrāba bailes no �ī Dieva kalpa, es atsprāgu atpakaļ. Ieraudzīju - tēvs pakrata galvu, laikam negrib, ka dzīvo�u tepat tuvumā.

To apstiprināja tēva vārdi:

- Mana vecākā ir atskabargaina, bie�i vien rupja, spītīga un slīpēta. Jusu svētība Vaiz, misis Vaiza, dodu jums savu godavārdu, jaunākā meita Fanija ir daudz labāka. Skaista, paklausīga un pieglaudīga. Es saucu viņu par savu dūjiņu, stirniņu, mīļo melnacīti.

Salti meli! Tēvs nekad nav mūs saucis mīl vārdiņos.

�oreiz nebija nedz vaimanu, nedz preto�anās. Fanija laimē taisni staroja. Mācītājs iedeva mums katram �okolādes konfek�u kārbu, Fanijai turklāt - glītu, sarkanu mēteli, tie�i viņas izmēra, ar melnu ka�okādas apkakli. Fanija aiz sajūsmas vai kusa. Pat nenoklausījās, ko viņi stāsta-viņai bū�ot pa�ai sava jauki iekārtota istaba, viss, ko vien sirds vēlas, viņa varē�ot iet deju kursos, mācīties spēlēt klavieres.

- Es bū�u tāda, kādu jūs gribat! - Fanija sauca, tum�ās acis dzirkstīja.

- Es ir gatava, gribu ātrāk tikt prom! Paldies, ka atbraucāt, izvēlējāties mani, paldies, paldies!

Fanija pieskrēja un apvija rokas mācītājam ap kaklu. - Es ir tik aplaimota! Simtreiz paldies! Manīm nekad vairāk nebūs jābadojas un jāsalst. Es jau jūs mīlu, jā, mīlu -tāpēc ka jūs izvēlējās mani, nevis Hevenu.

�Fanij! Fanij!� es domās kliedzu. �Vai jau aizmirsi mu�u svinīgo solījumu - būt kopā priekos un bēdās? Tas nav Dieva prāts, ka tiek iz�ķirtas ģimenes, izdāļāti tuvinieki. Fanij, tu man biji kā miesīga māsa!�

- Nu redzat! - tēvs lepni iesaucās. - Labākā izvēle!

Jauka, mīlo�a meitene, tā jums kaunu nedarīs. - Viņ� atkal uzmeta man nicīgu skatienu.

Ko trīspadsmit gadu veca tīne vispār zina? Es kaunējos un ba�ījos Fanijas dēļ. Toms stāvēja man līdzās, satvēris manu roku, seja nobālusi, acis satumsu�as un bail pilnas.

Mēs spēlējām �Piecus mazus indiāņus�.

Visi pazūd cits pēc cita. Paliku�i divi.

Kur� būs nākamais - Toms vai es?

- Es lepojos, ka viņi izraudzīju�ies mani! - Fanija atkal iesaucās, it kā nevarēdama aptvert �o brīnumu. Uzvilkusi jauno, sarkano mēteli, viņa aizelsusies �ukstēja: - Es dzīvos lielā, bagātā mājā, jūs var nākt ciemos pie ma-nīm. - Pāris rei�u no�ņaukājās, lai parādītu tādu kā no�ēlu, tad paņēma savu divas mārciņas smago �okolādes kon-

f _

lek�u kārbu, pasmaidīja un devās ārā pie lielās automa�īnas. - Satiksimies pilsētā! - viņa sacīja, nepaskatījusies atpakaļ, pat uz tēvu ne.

Dokuments parakstīts, mācītājs samaksāja piecus simtus skaidrā naudā, saņēma pretī tēva rūpīgi parakstītu kvīti un devās projām, nīgrā sieva sekoja da�us soļus iepakaļ. Mācītājs kā īsts d�entlmenis palīdzēja abām - Fanijai un sievai - iesēsties ma�īnā. Visi apsēdās priek�ējā sēdeklī, Fanija - vidū.

Bāk�! Lielās ma�īnas durvis aizcirtās.

Atkal iesmeldzās sirds, bet ne tik skaudri kā Kīta un Mūsu D�einas dēļ. Fanija vēlējās tikt projām, neraudāja, neturējās pretī - mazie gribēja palikt. Kur� lēmums ir pareizs?

Turklāt Fanija paliek tepat Vinerovā. Kīts un Mūsu D�eina aizvesti uz Merilendu, bet Toms atceras tikai trīs ma�īnas numura ciparus. Vai ar to pietiktu, lai sadzītu viņiem pēdas... kādreiz?

Tagad man trūka Fanijas - gan manas mocītājas, gan māsas un brī�iem ari draudzenes. Es sarku viņas dēļ, kad dzirdēju viņu ķiķināmies ģērbtuvē. Fanija... ar savu iedzimto, neapvaldīto jutekliskumu.

�oreiz tēvs nebrauca projām, it kā Fanijas paziņojums viņu brīdinājis - jābūt modram, citādi atgriezies �eit vairs neatradīs nedz Tomu, nedz mani. Abi ļoti vēlējāmies, kaut viņ� aizbrauktu, tad mēs varētu aizbēgt, lai netiktu pārdoti. Viens otram piespiedu�ies, klusēdami sēdējām netālu no krāsns. Es jutu Toma siltumu, dzirdēju viņa sirdspukstus, arī viņ� to pa�u juta un dzirdēja.

�ķita, ka tēvs nesagādās mums izdevību aizbēgt. Atgāzies krēslā otrpus krāsns, plakstiņus pievēris, viņ�, kā likās, kaut ko gaidīja. Es centos sevi pārliecināt - paies vairākas nedēļas, kamēr atkal ieradīsies kāds pircējs. Laika pietiks...

Ta�u laime neuzsmaidīja. �

Pagalmā spēji nobremzēja dubļiem ap�ķiests rūsgans pikaps, gandrīz tikpat vecs un sabelzts kā tēvam. Man sirdi sagrāba bailes, arī Toma acīs bija baiļums. Viņ� atkal satvēra manu roku, to stingri saspieda, mēs abi atzvilām pret sienu. Tikai divas stundas, kop� Fanija aizbraukusi, un jau klāt otrs pircējs.

Soļi uz lieveņa pakāpieniem. Kāds smagi �ļūkā pa lieveni. Trīs skaļi klauvējieni. Vēl trīs. Tēvs atvēr acis, pielec kājās, pieskrien pie durvīm, atsvie� tās vaļā.

Ienāca drukns, pazems vīrietis un, sa�ķobījis sirmbār-daino seju, palūkojās apkārt. Ieraudzīja Tomu, kur� bija tie�i galvas tiesu garāks par viņu.

- Neraudi, Hevenlī, lūdzu, neraudi, - Toms sacīja. - Es to neizturē�u, ja tu raudāsi. - Viņ� atkal saspieda manus pirkstus, ar brīvo roku norausa man asaras, tad viegli noskūpstīja vaigu. - Mēs esam iedzīti strupceļā, neko nevaram darīt. Ja tādi cilvēki kā mācītājs Vaizs un vi.ņa sieva pērk bērnus, neuzskata, ka tas ir kaut kas slikts... Tā noticis jau agrāk, mēs abi to zinām. Arī �ī nav pēdējā reize...

Es Tomu cie�i apskāvu. �obrīd nelie�u asaras, nesāpinā�u sevi. Tēvs ir izvirtis, ne�ēlīgs neģēlis. Cituviet mums visiem būs labāk. Skaistas mājas, gardi ēdieni. Arī mēs ēdīsim trīsreiz dienā tāpat kā ikkatrs �ajā brīvajā zemē, kuru sauc par Savienotajām Valstīm...

Vairs nespēju savaldīties un iekliedzos: ♦

-Tom, bēdz! Dari kaut ko!

Tēvs nostājās Tomam ceļā, lai gan Toms nemaz nemēģināja bēgt. Būdai tikai vienas durvis, logi pārāk augsti un �auri-.

Tēvs nelikās redzam nedz manas asaras, nedz Toma bēdīgo seju, steig�us sarokojās ar drukni netīrā, nonēsātā virsvalkā. Cik varēja spriest, viņa seja ir robusta. No biezās, sirmās bārdas rēgojas tikai strups, sarkans deguns un spīd mazās, �ķielīgās acis. Galva �ķiet uztupināta uz platiem pleciem, kakla nemaz nav, krūtis izliektas un milzīgs alusvēders, ko pa pusei apslēpj vaļīgs virsvalks.

- Es atbraucu pakaļ �im, - viņ� bez aplinkiem teica, raudzīdamies tie�i uz Tomu, uz mani nemaz nepalūkojics. Viņ� stāvēja kādas trīs pēdas atstatu, bet starp viņu un mums bija tēvs. - Ja �is ir tāds, kāds ir pēc jūsu vārdiem.

- Pārliecinieties pats, - tēvs teica, bet vairs nesmaidīja, pret fermeri izturējās kā biznesmenis. - Toms ir �etrpadsmit gadus vecs un gandrīz se�as pēdas gar�. Paskatieties uz �iem pleciem, uz �īm rokām un kājām: pēc tā var spriest, kāds spēka mitriķis no viņa iznāks. Pataustiet muskuļus, tēraudcieti no koku cir�anas un malkas skaldī�anas, viņ� var kraut sienu tāpat kā pieaudzis vīrietis.

Cik pretīgi un cietsirdīgi! Ar Tomu ta�u apietas kā ar godalgotu teļu, ko pārdod gadatirgū.

Sarkanģīmis parāva Tomu tuvāk, ielūkojās viņam mutē, saskaitīja zobus, aptaustīja muskuļus, gurnus un kājstarpi, apjautājās, vai miegā esot pollūcijas. Uzdeva vēl citus intīmus jautājumus, uz tiem atbildēja tēvs, jo Toms cieta klusu. It kā tēvs zinātu, vai Tomam ir galvassāpes vai nepatvaļīga sēklas noplū�ana.

- Viņ� ir veselīgs puisis, viņam jābūt dzimumnobriedu-�am. Es viņa gados jau studzināju meitu duramo.

Vai Tomam būs jāsniedz arī intīmi pakalpojumi?

Druknais fermeris vārdā Baks Henrijs novērtēja savu īpa�umu. Viņam piederēja piena ferma. Esot nepiecie�ams palīgs-jauns, spēcīgs, enerģisks.

- Man nav vajadzīgs lempis, slaists vai mīkstmiesis.

Tēvs gandrīz apvainojās.

- Mans Toms nav nekāds slīmests, nevienu dienu nav turējis rokas klēpī. - Viņ� lepni paskatījās uz Tomu, bet Toms grīni saviebās un piespiedās man tuvāk.

- Labs, spēcīgs puisis, - Baks Henrijs apstiprināja, iedeva tēvam piecsimt dolāru skaidrā naudā, parakstīja dokumentu un saņēma pretī kvīti. Tad satvēra Tomu aiz rokas un vilka uz durvju pusi. Toms �ļūcināja kājas, bet tēvs viņu pagrūda, iespēra pa stilbiem. Vectēvs tikai drāza koku un �ūpojās.

Pie durvīm Toms mēģināja tikt vaļā.

- Es negribu iet prom! - viņ� kliedza.

Tēvs zibenīgi bija man aiz muguras, lai arī es centos pasisties sāņus. Sagrāba mani aiz matiem, atlieca galvu un aiz�ņaudza rīkli. Toms it kā sastinga, ieraugot, ka tēvs tur mani kā cāli pirms kau�anas.

- Tēt! - viņ� iesaucās. - Nedari viņai pāri! Ja tu pārdosi ari Hevenli, atrodi viņai labus vecākus! Citādi es atgriezī�os un tev parādī�u, kur pīlēm kajas dīgst! - Viņa acis dega. - Es atgriezī�os. Hevenlī! Neaizmirsti mūsu solījumu! Vienmēr atcerē�os, ko tu darīji manis un mūsu visu labā! Es tev bie�i rakstī�u, tu pat neizjutīsi manu prombūtni, es tevi atradī�u, lai kur tu būtu! Nekad nelauzī�u svinīgo zvērestu.

Man acu priek�ā ņirbinājās bālgani apļi.

- Tom... raksti... lūdzu, lūdzu... Mēs atkal satiksimies, es zinu. Mister Henrij, kur jūs dzīvojat?

- Nesakiet! - tēvs brīdināja, cie�āk sa�ņaugdams man kaklu. - Viņa tikai sagādās nepatik�anas? Neļaujiet Tomam rakstīt! Vismaz �itai ne, ko sauc par Hevenu. Tā ir īsta velnene.

-Tēt, viņa ir labākā no taviem bērniem! - Toms atkliedza no pagalma.

Durvis nebija aizvērtas, un es aizlauztā balsī izgrūdu:

- Vienmēr ir kāda izeja, Tomas Lūk, atceries to! Tavs sapnis kļūs par īstenību, es zinu!

Viņ� pagriezās, smaidot pamāja, tad iesēdās pikapā un izkāra galvu pa logu.

- Vienalga, kur tu būtu, lai kā viņi censtos mūs iz�ķirt, es tevi atradī�u, Hevenlī! Nekad neaizmirsī�u! Kopā mēs sameklēsim Kītu un Mūsu D�einu, kā esam nodomāju�i!

Vecais, netīrais pikaps aizbrauca, es paliku viena ar tēvu un vectētiņu. Tēvs palaida mani vaļā, es, izmisuma pārņemta, saļimu uz gīdas.

Tomam viss beidzies - vairs nebūs nedz mācību, nedz medī�anas un mak�ķerē�anas, nedz beisbola, nedz nebēdnību ar draugiem, vienīgi jāstrādā, jāstrādā, arvien vairāk jāstrādā...

Toms ar savām izcilajām spējām, sapņiem un zinā�anu slāpēm spiests aprakties fermera dzīvē, kaut arī bie�i sacījis, ka tā viņu nekad neapmierinātu.

Ta�u mana nākamība rādījās tikpat drūmās krāsās.

11

Toms ir projām.

Nav vairs neviena, kas mani samīļotu. Vai kāds mani vēl sauks par Hevenlī?

Toms aiznesis sev līdzi smieklus, jautrību, drosmi, paļāvību - visu, kas vērta panesamu drūmo, ne�ēlīgo ikdienu. Arī manu prieku aizvedis vecais pikaps; es nevarēju salasīt reģistrācijas numuru, to klāja bieza dubļu kārta.

Pēc Kīta un Mūsu D�einas aizve�anas es muļķīgi iedomājos, ka mani liks mierā, atstās vienu pa�u. Nu es tie�ām esmu palikusi viena, un tēvs mani ienīst.

Es centos sevi remdināt - kas uzturēs tīrību būdā, kus vārīs ēst un rūpēsies par vectēvu, ja nebū�u es? Tēvs nepametīs �eit vectētiņu bez apgāda.

Man gribējās, lai tēvs ietu prom, aizsistu durvis, iesēstos pikapā un brauktu uz Vinerovu, dotos uz �erlijus mīmu vai vienalga kur.

Bet viņ� negāja. Apsēdās netālu no būdas vienīgajām durvīm glu�i kā sargsuns, turēja mani ieslodzījumā, līdz pārdos.

Viņ� īgni klusēja, kad iestājās nakts, pievilka krēslu tuvāk krāsnij, izstiepa kājas, pievēra plakstiņus, bet'seja likās apmākusies.

Vairākas dienas pēc tam, kad Tomu aizveda Baks Henrijs, es mēģināju sasparoties un izdevīgā gadījumā bēgt prom viena pati, it kā iet uz pūni, lai pēc tam dotu kājām vaļu.

Ta�u kāda jēga man bēgt bez Toma, bez Kīta un Mūsu D�einas? Vairs nav nedz patikas, nedz vēlē�anās pretoties likteņa nolēmumam. Kaut es varētu aizsūtīt vēstuli mis Dīlei! Vai viņa jau atgriezusies? Katru nakti lūdzu, lai mis Dīle vai Logens nāktu man palīgā.

Neviens nenāca.

Tēvs mani neieredz, atdos vissliktākajiem cilvēkiem. Nevis bagātiem, pat tādiem ka Baks Henrijs ne. Ļoti iespējams, ka pārdos �erlijas nama turētājai.

Jo vairāk domāju par savu likteni, jo spurīgāka kļuvu. Tēvs nedrīkst ar mani tā apieties! Es neesmu stulba aita, ko var pārdot un aizmirst, esmu cilvēks ar nemirstīgu dvēseli, ar neatņemamām tiesībām dzīvot, būt brīvai un tiekties pēc laimes. Mis Dīle tik bie�i teikusi, ka tas viss jau man ielikts �ūpulī. Ta�u par sevi es rūgti pasmaidīju, vienīgi viņas cildenais gars mani dū�ināja, lai izturu, līdz viņa nāks palīgā.

Es it kā dzirdēju pāri kalniem skanam mis Diles balsi, tā mani uzmundrināja, kļuva skaļāka un skaļāka...

�Pasteidzieties, mis Dīle!� es domās saucu. �Man jūs esat ļoti vajadzīga! Viss mans lepnums zudis, pārvarēts! Es nekaunē�os pieņemt jūsu palīdzību! Nāciet mudīgi, glābiet mani, citādi būs par vēlu!�

Es lūdzu, ceļos noslīgusi, tad piecēlos un piegāju pie pavarda. Dzīve turpinās, par spīti visam, un ēdiens ir jāgatavo.

No pūnes atgriezās vectēvs - turp klunkuroja trīsreiz dienā viņa �ulgajās, apsarku�ajās acīs uzlaiksnīja cerība. Viņ� noguris atkrita �ūpuļkrēslā, nesāka atkal drāzt koka gabalu, tikai cerīgi skatījās manī. �Neatstāj mani... paliec...� viņa acis klusām lūdza, viņ� pamāja, lai pienāku tuvāk, un �ukstus sacīja:

- Par manīm nebēdā, meitiņ. Es zinu, ko tu domā. Tevīm gribas tikt prom. Bēdz, izlavies ārā, kad Lūks aizmidzis.

Es mīlēju viņu par �iem vārdiem, ļoti mīlēju, pat piedevu viņam klusē�anu, kad pārējie tika pārdoti. Man vajadzēja kādu mīlēt, lai aiz �ēlabām nenomirtu.

- Vai tu uz mani neļaunosies, ja es tevi atstā�u vienu? Vai mani sapratīsi?

- Nē, es nesapratīs, manīm tikai gribas piepildīt tavu vēlē�anos. Es zinu, ka tavs tētis dara to, ko tur par labāku. Bet tu domā, ka viņ� dara vissliktāko.

�ķita, ka tēvs visu miegu izgulējis cituviet, nesnauda, pat nepievēra plakstiņus. Skaudrās, tum�ās acis mani visur pavadīja. Viņ� nesastapa manu izaicino�o skatienu, jo lūkojās vai nu uz maniem matiem, vai manām rokām, vai manu viduci, nekad neraudzījās man tie�i sejā.

Aizritēja nedēļa, bet tēvs nekur nebrauca.

Kādudien ieradās Logens - kā princis, lai mani izglābtu.

Biju atvērusi durvis, gaidīju vectēvu atgrie�amies no pūnes.

- �au! - sacīja Logens, plati pasmaidīja, tad piesarka. - Es daudz domāju par tevi, brīnījos, kāpēc.nedz tu, nedz Toms, nedz mazie nenāk uz skolu, laiks vairs nav tik slikts. Kur jūs visi esat paliku�i?

Vai viņ� nav redzējis Faniju?

Es pastūmu viņu istabā, lai gan toreiz negribēju laist iek�ā daudzu iemeslu dēļ.

- Tēvs tepat pagalmā skalda malku, vectēvs ir pūnē, - es izmisīgi �ukstēju. - Tēvs kuru katru bridi nāks pārbaudīt, ko daru. Logen, es esmu sprukās, lielās sprukās! Tēvs mūs visus pārdod - citu pēc cita. Vispirms pārdeva Kītu un Mūsu D�einu, tad Faniju, pēc tam Tomu... drīz būs mana kārta.

- Ar ko tu tur runā? - tēvs iebļāvās, stāvēdams durvīs.

Es �ausmās sastingu, kad Logens pagriezās pret spēcīgo necilvēku - manu tēvu.

- Mani sauc - Logens Stounvels, - Logens laipni, tomēr stingri sacīja. - Mans tēvs ir Grants Stounvels - aptiekas īpa�nieks. Es ar Hevenu draudzējos, kop� mana ģimene pārcēlusies uz Vinerovu. Es uztraucos, kāpēc Heve-na, Toms, Fanija, Kīts un Mūsu D�eina vairs nenāk skolā, tāpēc atnācu pārliecināties, vai nav kaut kas noticis.

- Kas tev par daļu, vai viņi iet skolā vai neiet - tēvs atmeta. - Taisies, ka tiec! Nebāz savu degunu citu personīgajās lietās!

Logens pavērsās pret mani.

- Ceru, ka līdz saulrietam tik�u mājās. Uzmanies, He-ven! Mana audzinātāja teica - mis Dīle jaunnedēļ bū�ot atpakaļ. - Viņ� cieti, zīmīgi paskatījās uz tēvu. Man sirds aiz prieka salēcās. Logens man tic!

- Pasaki tai gaisā parautajai skolmeitarienei, lai nejaucas citu darī�anās! - tēvs draudīgi tuvojās Logenam. - Nu tu esi pateicis savu sakāmo - pazūdi!

Logens mierīgi aplaida acis istabai, skaidri ieraudzīja visu no�ēlojamo nabadzību. Viņ� centās neizrādīt, cik satriekts jutās, tomēr es to manīju. Logena tum�zilās acis deva man kādu zīmi, bet es lāgā nezināju, kā to iztulkot.

- Ceru, ka pēc da�ām dienām atkal redzēsimies, He-ven. Pateik�u mis Dīlei, ka tu neesi slima. Bet tagad pasaki, kur ir Toms, Fanija, Kits un Mu�u D�eina.

- Viņi aizbrauku�i apciemot radus, - tēvs atbildēja, atrāva vaļā durvis un pakāpās sāņus, ar mājienu aicinādams Logenu iet prom, citādi tiks izsviests laukā.

Logens nikni raudzījās uz tēvu.

- Rūpējieties par Hevenu, mister Kāsti 1!

- Vācies! - tēvs uzkliedza un aizcirta durvis.

- Kāpēc tas puika atnāca? - tēvs iejautājās, kad es atgriezos pie pavarda un istabā ieklunkuroja vectētiņ�. - Vai tu pamanījies aizsūtīt viņam ziņu?

- Viņ� atnāca tāpēc, ka interesējas par mani, ari mis Dī-le interesējas, un visi interesēsies, ja uzzinās, ko esi izdarījis, Lūk Kāstīl!

- Paldies, ka mani brīdināji, - viņ� ņirdzīgi sacīja. - Es nobijos, pagalam nobijos. - Pēc tam kļuva briesmīgi ļauns, pat vēl modrāks.

Es cerēju, ka Logens satiks Faniju, viņa pastāstīs, kas notiek, un viņ� kaut ko darīs, pirms nav par vēlu. Tomēr baidījos, vai tēvs nav brīdinājis mācītāju, lai tur Faniju ieslēgtu, kamēr viņ� nav ticis no manis vaļā.

Biju lasījusi avīzēs, ka bērnus adoptē par tūksto� dolāriem, tēvs ir nejēga, ka pārdod mūs tik lēti. Ta�u piecreiz piecsimt dolāru ari nav nieka nauda, tik daudz viņam savu mū�u nav bijis; kalnietim tā ir milzu bagātība, jo jau tūksto� dolāru �ķiet pasakaina summa.

Desmitajā dienā pēc Logena iera�anās es teicu: - Tēt, kā tu vari gandrīz katru svētdienu iet baznīcā un darīt �ādas lietas?

-Turi muti! - viņ� uzbrēca, viņa acis zvēroja.

- Es vis neturē�u muti! - es aizsvilos. - Gribu atpakaļ savus brāļus un savas māsas! Tu neesi rūpējies par mums! Toms un es uzturējām mūs visus!

- Ja tu vēl �vankstēsi...

�Es tevi ienīstu!� mana iek�ējā balss kliedza, bet nojauta brīdināja, lai apklustu, citādi tik�u bargi sodīta.

- Daudzi pārdod savus bērnus, - tēvs pēk�ņi sacīja, it kā attaisnodamies pats sev. �ķita aizmirsis manu klātieni. - Es neesmu nedz pirmais, nedz pēdējais. Neviens par to nerunā, bet tas notiek visu laiku. Nabadzīgajiem ir krietni vairāk bērnu nekā bagātajiem, kuri tos var atļauties. Mēs pat nezinām, kā no tiem pasargāties... Aukstajās ziemas naktīs mūsu vienīgais prieciņ� ir jā�anās siltā gultā ar sievu, mēs uztaisām bērnus - savas zelta āderes. Kāpēc lai neiedzīvotos uz tā rēķina, dabā visam jābūt līdzsvarā.

Tēvs man nekad tik gari neko nav klāstījis. Viņ� tagad ir vesels, vaigi piesārtu�i, vairs nav īdzīgs un sadrūmis. Sasodīti glīta seja rimtiem, vīri�ķīgiem vaibstiem! Ja viņ� nomirtu, vai man būtu viņa �ēl? �Nē!� es sev simtreiz atkārtoju.

Naktī dzirdēju viņu runājam ar vectēvu, gau�amies par savu sabojāto dzīvi, bērnu dēļ neesot varējis sasniegt sprausto mērķi.

- Kad dabū�u visu �o naudu, tēt, vēl nebūs viss par vēlu. Tad darī�u to, ko vienmēr esmu gribējis... ja nebūtu viņas... un bērnu...

Tonakt es vairs neraudāju. Kāds labums no asaro�anās?

Vairs nelūdzu Dievu, lai sūta atpakaļ manus brāļus un māsas, vairs necerēju, ka Logens spēs mani izglābt, vairs nevainoju nedz mis Dīli, nedz likteni, kas aizsaucis aizsaulē viņas māti, nedz advokātus, kuri aizkavē viņu Balti-morā. Es gudroju, kā izglābties pa�ai saviem spēkiem.

Svētdien spīdēja saule. Tēvs lika man apģērbties atliku�ajās labākajās drēbēs. Man sirds sāka strauji pukstēt, iedomājoties, ka viņ� atradis pircēju. Ļaunajās acīs jautās izsmiekls.

- �odien ir svētdiena, jāiet uz baznīcu, - viņ� teica, it kā Kāstīli būtu cītīgi baznīcā gājēji.

Izdzirdējis vārdu �baznīca�, vectēvs uzreiz sarosījās. Vaidēdams un stenēdams uzvilka savas vienīgās kaut cik pieklājīgās drēbes. Drīz mēs devāmies ceļā uz Vinerovu un baznīcu.

Baznīcas zvans skani dunēja, atskalas tricināja gaisu, un mani pārņēma mānīgs miers, - Dievs mīt debesīs, un pasaulē viss ir labi; kamēr pastāvēs baznīca un skanēs zvans, ļaudis nāks, dziedās un ticēs.

Tēvs novietoja pikapu tālu no baznīcas (visas tuvākās stāvvietas jau bija aizņemtas), atliku�o gabalu gājām kājām, tēvs turēja mani stingri aiz rokas.

Mums ienākot, baznīcēni dziedāja:

"Kungs, līdzi nāc,

Nakts rīta staros gaisa,

Un jaunais rīis Uz ceļa rozes kaisa,

Kungs, līdzi nāc,

Kungs, līdzi nāc... �

Jādzied, jādzied, jādzied... Lai diena top gai�āka, siltāka, lai drūme vairs tik ļoti nespie� garu. Es aizvēru acis, ieraudzīju Mūsu D�einas sīko, jauko sejiņu, dzirdēju mis Dīles daiļskanīgo soprānu. Vēl aizvien turēdama acis ciet, jutu, ka Toms satver manu roku, Kīts rausta mani aiz svārku stērbeles, un tad sāka dārdināt spēcīgā balss. Atvem acis, pacēlu tās uz viņu, brīnījos, kā viņ� var nopirkt bērnu un tad saukt to par savu.

- Dāmas un kungi! Lūdzu, piecelieties un at�ķiriet savās dziesmu grāmatās simt �etrdesmit septīto lappusi, visi kopā dziedāsim mūsu mīļāko korāli, - aicināja mācītājs Veilends Vaizs.

�Pie rokas ņem un vadi,

Kungs, mani pūts,

Līdz beigsies mū�a gadi Un gai�s būs skats,

Pie tavām kājām dusēt Es lūdzos sev,

Ļauj, acis slēdzot, klusēt Un ticēt tev... �

Dziedā�ana man vieglināja sirdi, to ielīksmināja, bet tad es ieraudzīju Faniju sē�am pirmajā solā blakus Roza-lindai Vaizai. Fanija pat nepavērās apkārt, nepārliecinājās, vai pēdējā solā nesē� kāds no agrākās ģimenes. Varbūt cerēja, ka mēs neesam ieradu�ies.

Fanija pagrieza galvu, un man aizrāvās elpa. Cik viņa skaista baltā ka�ociņā ar pieskaņotu cepuri un ādas uzroci, kurā iebāzt rokas; lai arī baznīcā bija smacīgi karsts, Fanija sēdēja visā �ajā godībā, pārliecināta, ka ikviens ievēros uzroci. Viņa laiku pa laikam piecēlās, atvainojās un cēlā gaitā devās uz tualeti, tur brīdi uzkavējusies, lēnām nāca atpakaļ un apsēdās blakām savai jaunajai �mātei�.

Protams, visi varēja apskatīt Fanijas jauno ietērpu, ko papildināja balti zābaciņi ar ka�okādas apmalojumu.

Pēc dievkalpojuma Fanija stāvēja līdzās mācītājam Vaizam un viņa garajai, stiegrainajai sievai, sasveicinājās ar draudzes locekļiem, tie atgriezās savā grēcīgajā dzīvē, lai, se�as dienas kaut kā izturēju�i, atkal nāktu �urp un lūgtu grēku piedo�anu. Kā rādās, jo^- vairāk kāds nedēļā grēko, jo stiprāk Dievs to mīl, tad viņam rodas lielāka iespēja parādīt savu �ēlastību.

Ja Dievs tik loti mīl grēciniekus, tad viņam jābūt sajūsminātam, ka baznīcā ir Lūks Kāstīls. Es justos gau�ām laimīga, ja viņ� pielīmētu tēva kājas pie grīdas, nekad to nelaistu prom.

Soli pa solim mēs sekojām visiem pa pēdām. Neviens ar mums nerunāja, tikai da�i kalnie�i pamāja ar galvu. Baznīcēniem vārstot platās divviru durvis, pa tām iebrāz-moja auksts vēj�. Es nevēlējos paspiest roku �im Dieva vietniekam zemes virsū - glītajam mācītājam Vaizam ar lunkano mēli vai vismaz viņa sievai... vai tikko adoptētajai meitai.

Fanija lepnajā, baltajā ka�ociņā izskatījās kā burvīga princese, lāgu lāgiem paspēra uz priek�u vienu vai otru kāju, lai parādītu ko�i zaļo samta kleitu. Man mirklīgi aizmirsās zaudējuma rūgtums un savs draudīgais stāvoklis, es nopriecājos par Fanijas guvumu.

Ta�u, līdzko parādījās Fanijas īstā ģimene, viņa aizgriezās, kaut ko ie�ukstēja mācītāja kundzei ausī un pazuda ļau�u drūzmā.

Tēvs devās tie�i uz durvīm, pat neuzmeta acis mācītājam un tā sievai. Bija sa�ņaudzis saujā manus pirkstus. Neviens nepalūkojās uz mums - Kāstilu paliekām.

Vectētiņ� paklausīgi sekoja tēvam, sirmo, gandrīz plikpauraino galvu pazemīgi noliecis. Es spēji izrāvos no tēva tvēriena un pieskrēju pie Rozalindas Vaizas.

- Vai jūs nebūtu tik laipna un nepateiktu Fanijai, ka es viņu meklēju?

- Labi, pateik�u. - Viņas balss bija skarba un ledaina, es no�ēloju, ka nepagāju viņai vienaldzīgi garām tāpat kā tēvs. - Bet tu pasaki savam tēvam, lai viņ� nesper kāju �ajā baznīcā! Mēs būtu ļoti apmierināti, ja neviens Kāstīls nekad vairs nenāktu uz dievkalpojumiem!

Es sa�utusi raudzījos uz sievieti, kuras vīrs nupat sludinājis, ka Dievs mīl grēciniekus un gaida savā namā.

- Jūsu mājā ta�u ari dzīvo viena no Kāstīliem, - vai ne?

- Ja tu runā par mūsu meitu, tad viņas vārds ir likumīgi mainīts, tagad viņu sauc Luīza Vaiza.

- Luīza ir Fanijas otrs kristītais vārds! Jūs nedrīkstat mainīt viņas vārdu, ja tēvs vēl ir dzīvs! Farizeji tādi!

Kāds mani pagrūda no mugurpuses, pēk�ņi daudzas rokas izstūma laukā. Es apsviedos un ieraudzīju Logenu Stounvelu. Kaut man pretī stāvējis mācītājs Vaizs, tad es izkliegtu visiem taisni acīs skaidru patiesību! Ta�u Logens mani it kā neredzēja. Nerunāja, pat nepasmaidīja.

Vairs nevēlas mani satikt! Biju domājusi - pēc Sāras, omītes, Kīta, Mūsu D�einas un Toma zaudējuma mani vairs nekas nevar satriekt, tomēr man pār sirdi pār�alca melns izmisīgas bezcerības vilnis.

Kas �ajā starplaikā noticis?

�Logen, Logen!� man gribējās saukt, bet lepnums sa-valgoja mēli, es nebildu ne vārda, ar augsti paceltu galvu pagāju garām Stounvelu ģimenei.

Tēvs atkal satvēra mani aiz rokas un aizvilka prom.

Tonakt, gulēdama blakus kvēpo�ajai krāsnij, es izdzirdēju ie�īkstamies vecos grīdas dēļus, it kā tēvs, izkāpis no gultas, nāktu �urp. Lavījās man klāt tikpat klusi kā viens no viņa indiāņu sen�iem. Pavēru acis un redzēju tēva kailās kājas. Izlikdamās aizmigusi, es pavēlos uz sāniem, uzgriezu viņam muguru un cie�āk ievīstījos vecajā, rūtainajā lakatā.

Vai viņ� nometies ceļos, lai varētu pieskarties maniem matiem? Jutu, kāds viegli noglau� man galvu. Viņ� vēl nekad nav mani glaudījis. Es sastingu, baidījos pat elpot. Sirds neganti lēca, acis plati iepletās. Kāpēc tēvs mani glāsta?

- Mīksti, zīdaini... tādi pa�i kā viņai... - es dzirdēju viņu murminām.

Viņ� uzlika plaukstu uz mana kailā pleca, tas palicis neapsegts, un roka, kura alla� mani pļaukājusi, glāsto�i slīdēja lejup pa manu delmu, tad atkal aug�up un apstājās kakla izliekumā. Es pārbijos, aizturēju elpu un gaidīju -gaidīju notiekam kaut ko drausmīgu.

- Lūk... Ko tu tur dari? - vectēvs jautāja sve�ādā balsī.

Tēvs atrāva rokas.

Tēvs mani nesit! Nedara pāri! Es brīnījos, cik maigi �ī roka skārusi manu plecu. Kādēļ pēc visiem �iem gadiem viņ� mani noglāstījis? Kādēļ?

Mazā gaismiņā mani pamodināja vectēva �uksto�ā balss. Viņ� stāvēja pie krāsns, sildīja ūdeni, ļāva man vēl pasnaust. Pēc nemierīgās nakts es biju aizgulēju�ies.

- Es �orīt redzēju, Lūk! Liec tam meitēnam mieru! Vai tevīm pilsētā trūks sievie�u, kad būsi pavisam vesels? Bet tagadīņ tevīm vēl nevajag ne sievie�u, ne meiteņu.

- Viņa ir man! - tēvs nikni atkliedza. - Un es esmu pilnīgi vesels!

Es slepus paskatījos, viņ� pietvīcis sarkans kā biete.

- Dzimusi no manas sēklas. Pietiekami veca, pilnīgi attīstījusies. Viņas māte bija tikai drusciņ vecāka, kad apprecējās ar mani.

- Es atceros to nakti, kad tevīm visa pasaule aptum�ojās, - vectēvs sacīja izdzisu�ā balsī. - Tā kļūs vēl tum�āka, ja tu pavedīsi �ito meiteni. Gādā, lai viņa tiek prom no �enes, lai tevi vairāk nekārdina. Viņa nav priek� tevīm, tāpat kā tā otra arīdzan nebija.

Pirmdienas naktī tēvs bija aizbraucis, kamēr es gulēju. Atgriezās rīta agrumā. Piecēlusies es jutos kā salauzta, dulnu galvu, tomēr stājos pie ikdienas darba - atvēru krāsns dzelzs durvis, piesviedu klāt malku, uzliku vārīties ūdeni. Tēvs mani cie�i vēroja, it kā novērtēdams. Kad atkal pametu skatienu, viņ� likās domīgs, tad it kā saņēmās un teica dīvaini saspringtā balsī, izrunādams vārdus skaidrāk nekā parasti:

- Tev, skaistulīt, būs jāizvēlas. Tāda izvēle nav daudziem. � Viņ� pavērsās pret mani. - Ielejā ir divi bezbērnu pāri, tie �ad tad tevi redzēju�i, abiem, kā liekas, tu esi iepatikusies. Kad es griezos pie tiem, sacīju, ka tev vajadzīgi jauni vecāki, abi pāri ļoti vēlējās tevi dabūt. Drīz tie ieradīsies. Es varētu pārdot tevi vairaksolītājam, bet negribu.

Manas acis izaicino�i dzēlās viņā, ta�u es neradu vārdus, lai atturētu viņu īstenot savu nodomu.

- �oreiz ļau�u tev izraudzīties, kādus vecākus tu vēlies.

Mani apņēma trula vienaldzība. Prātā nemitīgi atbalsojās vectēva vārdi.

�Gādā, lai viņa tiek prom...� Pat vectēvs mani negribēja. Fanijai taisnība. Jebkurā vietā būs labāk nekā �ite. Jebkādā mājā! Pie jebkādiem vecākiem!

Arī vectēvs grib atbrīvoties no manis. Tur viņ� sēd, drā� figūriņu - kaut simtiem mazbērnu tiktu pārdoti, viņ� vienīgi sēdēs un drāzīs koka gabalu.

Domas riņķoja kā vāveres ritenī ap Logenu Stounvelu. Logens pat neielūkojās man acīs. Pat neatskatījās. Ja vecāku klātienē apmulsa vai sakautrējās, tad varēja dot man kādu slepenu zīmi. Kāpēc nedeva? Viņ� nācis pa stāvo taku aug�up. Vai �is no�ēlojamais miteklis viņam licies tik pretīgs, ka viņa jūtas pret mani alvēsu�as?

�Man vienalga,� es sev iestāstīju. �Viņ� tik un tā neticētu, ja es pateiktu taisnību.�

Pirmo reizi es nospriedu - dzīvot kopā ar pieklājīgiem cilvēkiem patie�ām būs labāk. Ja bū�u dro�ībā, gan atradī�u iespēju sameklēt savus mīļos.

- Pārģērbies, - tēvs teica, kad biju nokopusi galdu un novākusi cisu maisus. - Viņi drīz būs klāt.

Ievilku elpu, centos sastapt viņa acis, bet neizdevās. �Tā arī ir labāk,� es sev teicu. Nevērīgi pārlūkoju kastes ar drēbēm. Vispirms izslaucīju būdas grīdu, tad uzģērbu savas glītākās skrandas. Tēvs nenolaida no manis skatienu.

Es klāju gultu, it kā �ī būtu glu�i parasta diena. Tēvs joprojām nenolaida no manis skatienu, lai es darītu ko darīdama. Es kļuvu nedro�a, nervoza, kustējos gausi un neveikli, kaut gan parasti manas kustības bija ātras un rotaļīgas. Mani mulsināja da�ādas izjūtas, tās samistrojās ar manu nerimsto�o naidu pret viņu.

Mūsu piemēslotajā pagalmā iebrauca divas spogulīgas automa�īnas, apstājās viena aiz otras. Melna un balta. Melnā - gara un grezna; baltā - mazāka, vienkār�āka, ar sarkaniem sēdekļiem.

Biju uzvilkusi vaļīgu kreklveidīgu kleitu, vienīgo, kuru Fanija nav paņēmusi, tā kādreiz bijusi zila, bet no bie�ās mazgā�anas noplukusi pelēka. Zem tās - apak�biksītes, tādas man bija divas. Krū�tura nebija, kaut gan jau vaja-

dzētu to valkāt. A�i saķemmēju matus, tad atcerējos somu. Tā jāņem līdzi. Steig�us sameklēju rūpīgi glabāto somu ar mātes dārgajām mantām un ietīstīju omītes adītajos lakatos.

Tēvs samiedza tum�ās acis, ieraudzījis man rokās viņas somu, tomēr neteica ne vārda, neliedza man ņemt mātes lietas. Es neparko neļautu viņam tās iznīcināt. Varbūt viņ� to nojauta.

�ķita, ka tēvs nekādi nespēj novērst skatienu no manas sejas. Vai es līdzinos viņa miru�ajam eņģelim? Es nodrebinājos. Lelle līgavas tērpā - manas mātes veidols - neliekas vecāka par mani.

Domās nogrimusi, es nedzirdēju klauvējienus. Sve�os ieraudzīju tikai tad, kad tie jau stāvēja dūmu pilnajā istabā. Malka krāsnī sprēgāja, krāsns atkal sākusi kvēpot. Tēvs sarokojas - laipns, smaidīgs namatēvs. Es pavēros apkārt - vai neesmu kaut ko aizmirsusi?

Tad iestājās klusums. Ilgs, briesmīgs klusums. �etri acu pāri pavērsti pret mani - pārdodamo priek�metu. Acis nomērīja mani no galvas līdz kājām, aplūkoja man seju, rokas, augumu, ta�u es biju kā noķerta tum�ā tīklā, tik tikko varēju viņus saredzēt.

Tagad sapratu, ko izjutis Toms. Jutu Tomu stāvam blakus, viņ� deva man spēku, �ukstēja uzmundrino�us vārdus. Viss būs labi, Hevenlī... Beigu beigās viss izvērtīsies labi...

Tēvs runāja skaļi, norādīja man uz vecāko pāri, tiem aiz muguras stāvēja jaunākie, laikam uzskatīja, ka �ajā tirdznieciskajā darījumā vecākajiem ir priek�roka. Es atkāpos līdz kaktam, kur sēdēja vectēvs un drāza savu koka gabalu.

Paskaties uz mani, vectētiņ! Vai neredzi, ko dara tavs labsirdīgais dēls? Atņem tev vienīgo atliku�o mazbērnu, kur� tevi mīl! Saki kaut ko, liedz viņam to darīt, Tobij Kāstīl! Liedz, liedz, liedzi

Vectēvs klusēja, tikai drāza.

Sirmais vīrietis un sieviete bija liela auguma, abiem mugurā pelēki mēteļi, viņi �ķita izglītoti un inteliģenti. Neskatījās apkārt, kā darīja jaunākie, nelikās redzam nedz satrieco�o nabadzību, nedz vectēvu, kur� tikai drāza koku, it kā neviens nebūtu ieradies.

Viņu izturē�anās bija augstprātīga, ta iedvesa cieņu, viņi cie�i raudzījās manī, es paniskās bailēs bi ju piespiedusies pie sienas.

Vīrie�a zilajās acīs pavīdēja tāds kā zēlums, bet sieviete vērās tuk�i, varbūt domāja par kaut ko citu. Es nopūtos, noriju kamolu kaklā, jutos iedzīta strupceļā. Kaut laiks aizritētu ātrāk! Kaut viss jau būtu garām! Ta�u �obrīd man sirds neganti sitās, kājas kļuva ļenganas, metās slikta du�a. Kaut vectēvs paskatītos uz mani, iejauktos, bet es zināju - tēva klātienē vectēvs nekad nav pretojies.

�Viņiem es nepatīku,� es domāju par vecāko pāri, viņi man uzmundrino�i neuzsmaidīja, tas paskubinātu mani izvēlēties viņus. Izmisīgā cerībā a�i paraudzījos uz jaunāko pāri.

Vīrietis bija glīts, slaida auguma, gludiem, brūniem matiem un gai�brūnām acīm. Sieva bezmaz tikpat gara. Se�as pēdas pat bez augstajiem papē�iem. Mati rudi, tum�āki un daudz kuplāki nekā Sārai, īsts ērkulis. Ta�u Sāra savu mū�u nav bijusi pie friziera, turpretī �īs sievietes mati bez tā nevarētu iztikt. Acis dīvaini blāvas, gandrīz bezkrāsainas, milzīgās zīlītes it kā peldēja palsā jūrā. Āda porcelāna baltumā - kā visiem sarkanmatainiem cilvēkiem glāsaina un labi kopta. Vai seja skaista? Jā, ļoti skaista.

Viņa nezin kāpēc izskatījās pēc �ejienietes.

Pretēji vecākajam pārim - tie valkāja smagus, pelēkus, drēbnieka �ūtus mēteļus - viņai bija mugurā spilgti sarkana jaka, tik piegulo�a, ka likās uzgleznota. Viņa raudzījās apkārt, noliecās, atvēra durtiņas un ielūkojās krāsnī. Kāpēc? Izslējusies uzsmaidīja visiem, nekautri apvēroja veco dzelzs gultu, ko es nupat biju uzklājusi, pavērās uz griestiem, pie tiem karājās grozi, aptaustīja visus lētos nieciņus, ar kuriem centāmies padarīt būdu mājīgāku. Viņas sejā zibenīgi mainījās da�ādas izteiksmes, jauni iespaidi izdzēsa cits citu. Divos pirkstos - tiem bija gari, lakoti nagi - viņa piesardzīgi paņēma lupatu, ar ko es mēdzu slaucīt galdu, mirkli to paturēja, tad nosvieda uz grīdas, it kā pieskārusies kādam riebīgam rāpulim.

Spilgtsārtās lūpas izlocīja stings smaids.

Visu �o laiku glītais jaunais vīrietis nenovērsa acis no manis. Viņ� smaidīja, it kā mani nomierinādams, un smaids iemirdzināja viņa acis. Es jutos labāk - beidzot esmu kādam iepatikusies.

- Nu, laiks iz�ķirties... - tēvs sacīja, viņ� stāvēja ieplestām kājām, rokas gurnos iespiedis.

Raudzījos no viena pāra uz otru. Ko var spriest pēc izskata? Kas mani gaida?

Sarkanmate spilgtajā jakā apburo�i smaidīja, likās vēl skaistāka. Es apbrīnoju viņas garos, lakotos nagus, auskarus, tik lielus kā pusdolārs; apbrīnoju lūpas, drēbes, matus. Sirmā, vecākā sieviete lūkojās uz mani, bet nesmaidīja. Viņas auskari bija neuzkrīto�i - mazas pērlītes.

Es samanīju viņas acīs kaut ko naidīgu un parāvos atpakaļ, paskatījos uz vīru, bet tas novērsa acis. Kā lai izlemju? Acis ta�u ir dvēseles spogulis.

Atkal pievērsos jaunajam pārim. Tie nevalkāja dārgas, skrodera �ūtas drēbes, kas nekad neiziet no modes. Stīvas, veclaicīgas drēbes, kā teiktu Fanija.

Es nepratu novērtēt īstu bagātību salīdzinājumā ar banālu greznību.

Jutos vēl vairāk no�ēlojama savā maisveida kleitā, tā no�ļukusi no viena pleca, jo izrobotais kakla izgriezums pārāk liels, sen taisījos to salabot, bet vienmēr pietrūka laika. Matu pinkas krita uz pieres, es nemitīgi tās norausu. Visi varēja redzēt manas sarkanās rokas īsiem, aplauzītiem nagiem - man ta�u katru dienu jāber� veļa un jāmazgā trauki. Kas gribēs mani - tādu netīru skrandulāci?

Nedz viens, nedz otrs pāris negribēs.

Fanija iz�ķīrusies ātri, alkatīgi. Fanijai nav sabojātas rokas, garie mati taisnās, biezās �ķipsnās slīgst uz pleciem. Es esmu parasta, neglīta, pārjūtīga, arī Logens vairs neskatās ne virsū. Cik muļķīgi iedomājos, ka viņ� pat varētu mani iemīlēt.

- Paklau, - tēvs, pieri raukdams, sacīja, acīm redzami neapmierināts, ka tik ilgi svārstos. - Izvēlies drīzāk, vai es to izdarī�u tavā vietā!

Uztraukusies, neizprotamas priek�nojautas pārņemta, es centos samanīt, kas slēpjas zem vecākā pāra noraido�ās iz-> turē�anās, viņi gan skatījās uz mani, bet �ķita, ka es viņiem esmu tuk�s gaiss. Tāpēc viņi man likās.nelaipni, tādi kā sarūgu�i, turpretī blāvacainā sarkanmate vienā laidā smaidīja, arī Sārai bija sarkani mati, viņa mēdza būt arī piemīlīga - vismaz līdz kroplā, nedzīvā bērna piedzim�anai.

Jā, jaunākais pāris būs patīkamāks, ne tik stingrs. Un es steig�us izlēmu.

- Viņus, - es teicu, parādot uz sarkanmati un tās glīto viru. Viņa �ķita par to mazliet vecāka, bet vēl pietiekami jauna, jo ilgāk viņu vēroju, jo pievilcīgāka viņa likās.

Blāvās acis - to bezkrāsainajā jūrā it kā peldēja melna, apaļa zivs - savādi iespīdējās. Vai aiz laimes? Viņa metās man klāt, mani apskāva, piespieda manu seju pie kairajam krūtīm, gandrīz mani nosmacēja.

- Tu nekad to neno�ēlosi, - viņa smiekuļodama sacīja, uzvaro�i palūkojās uz tēvu, pēc tam uz savu vīru. - Es būs tevīm vislabākā māte pasaulē... - Tad pēk�ņi atrāva rokas, it kā pieskārusies kvēlo�ām oglēm, paskatījās, vai neesmu nosmērējusi viņas spilgtsarkano jaku, un to sparīgi noberzēja.

Tuvāk apverojot, viņa vairs nelikās tik glīta. Blāvās, tum�u skropstu ietvertās acis pārāk tuvu kopā un mazās ausis pieplacinātas galvai, �ķita, ka ausu nemaz nav. Tomēr visā visumā skaista sieviete.

Patiesībā es nekad nebiju redzējusi tik sievi�ķīgu būtni. Krā�ņās krūtis, apaļā sē�amvieta, tievais viduklis - diezin ka tas izturēja kuplo nastu? - viss izstaroja jutekliskurnu. Garās bikses staklē veidoja platu �V�, ta�u tēva dīvainais smaids pauda nevis izbrīnu, bet nicinājumu.

Kāpēc tēvs tā smaida? Kā viņ� var just nicinājumu pret sievieti, ko nepazīst? Varbūt pazīst? Protams, ir redzējis pirms �ī darījuma noslēg�anas.

Es izbijos, atkal paskatījos uz vecāko pāri - par vēlu. Tic jau iet prom. Mani pārņēma tāda kā no�ēla.

- Pateicos, mister Kāstīl, - sacīja vecākais d�entlmenis, izgāja ārā un palīdzēja sievai pārkāpt pār slieksni, tad abi it kā atviegloti devās pie savas garās, melnās ma�īnas. Tēvs steidzās līdzi, atstājis būdas durvis vaļā, klusi pasacīja da�us vārdus, tad skrie�iem nāca atpakaļ.

Jau durvīs tēvs zaimīgi man uzsmaidīja.

Vai mana izvēle nav pareiza? Sirdi plosīja �aubas, ta�u kauliņi jau ir mesti.

- Mani sauc - Kelhauns Denisons, - teica glītais vīrietis, paspēra da�us soļus uz priek�u un cie�i satvēra manu trīco�o roku savās plaukstās. - Un tā ir mana sieva - Kitija Denisone. Paldies, ka izvēlējies mūs, Heven. - Viņa balss bja maiga, gandrīz �uksto�a. Nekad nebiju dzirdējusi vīrietim �ādu balsi. Vai tā ir izkopta balss? Dro�i vien, ja jau visas neizkoptās balsis ir kliedzīgas, bļaurīgas un brēco�as.

- Ai, Kel, vai viņa nav for�īga? - paspalgā balsī jautāja Kitija Denisone. - Cik jauki būs viņu apģērbt, lai izskatās smuka!

Es sāku elsot. Vectēvs man blakus klusi raudāja. Vectētiņ, vectētiņ, kāpēc pirms tam neko neteici? Kāpēc vilcinājies? Tagad par vēlu izrādīt līdzjūtību.

- Tas nācās tik viegli, - vai ne, Kel? - Kitija di�ojās, smiedamās apkampa un noskūpstīja vīru, bet tēvs tādā kā pretīgumā aizgriezās. - Viņa tak varēja izvēlēties tos ar lielo ma�īnu un lepnajām drēbēm. Bet mums tas nācās tik viegli, tik viegli!

Mani atkal sagrāba bailes.

- Dārgumiņ, uzvelc mēteli, bet neņem līdzi nevienu savu apģērba gabalu. Es tevīm nopirks visu jaunu, pilnīgi jaunu. Manā tīrajā mājā nedrīkst nest iek�ā netīras ļerpa-tas. - Viņa atkal pārlaida skatienu istabai, �oreiz tas pauda klaju riebumu. - Es nevar vien sagaidīt, kad tiks no �ejienes laukā.

Kā svina kurpēm kājās es piegāju pie vad�a, nokabinā-ju savu veco mēteli un to uzvilku, tad drosmīgi paņēmu ceļasomu, ietītu omītes vecjos lakatos. Neparko neatstā�u te savas mātes mantas, lai tās sapūst, it īpa�i skaisto lelli līgavu ne.

- Nedrīkst ņemt neko līdzi! - iesaucās Kitija Denisone.

Es iznācu no mūsu tā sauktās guļamistabas - mugurā

man nobru�āts mētelis, rokās vīstoklis - un izaicino�i raudzījos uz Kitiju Denisoni.

Viņas blāvās acis savādi spīdēja.

- Vai es tevīm neteic, lai neņem neko līdzi? - viņa uzkliedza dusmās sa�ķobītu seju. - Es neļaus savā tīrajā mājā ienest �itādas netīras sumpatas!

- Es neatstā�u te dārgāko, kas man pieder, - es apņēmīgi sacīju. - �os lakatus adījusi mana omīte, tie ir tīri, es tos nupat izmazgāju.

- Tie jāpārmazgā, - Kitija tāda kā samierinājusies noteica, tomēr vēl izskatījās pikta.

Es noskūpstīju vectēva kailo galvvidu.

- Uzmanies vectētiņ, nekriti, nesalauz kaulus. Es tev bie�i rakstī�u, vienmēr kāds varēs... - Es saminstinājos, negribēju, lai sve�ie uzzina, ka vectēvs neprot lasīt. - Es rakstī�u...

- Tu ir laba meitene, vislabākā. - Viņ� ieraudājās, ar krekla apak�malu noslaucīja asaras. - Ej ar dievpalīgu... tevīm uzsmaidīs laime... Vai dzirdi?

- Jā, dzirdu, bet tu, lūdzu, saudzē sevi, vectētiņ.

-Tevīm tagad būs labi...

- Jā, būs... - es apstiprināju, tik tikko valdīdama asaras. - Ardievu, vectētiņ...

- Ardievu... - viņ� no�ukstēja un sāka savam koka gabalam plēst mizu nost.

Vai vectētiņ� kādreiz ir tā īsti palūkojies uz mani? Es aizturēju asaras, lai tēvs neredz, ka raudu. Dzēlos viņam taisni acīs, �oreiz viņ� nenovērsās, klusēdams izturēja manu skatienu. Es tevi ienīstu, tēt. Neteik�u tev ardievas. Man vienalga, kas ar tevi notiek. Nevienam �eit vairs neesmu vajadzīga. Biju vajadzīga tikai Tomam, Kītam un Mūsu D�einai... Nedz Fanijai, arī omītei ne, nedz vectēvam, jo viņam ir sava nodarbe - viņ� drā� koku.

- Nav ko pink�ķēt! - Kitija bargi teica. - Tu jau ir mani redzējusi, tikai nepazini. Es tevi redzēju baznīcā, kad atbraucu ciemos pie mammas un tēta, viņi dzīvo Vinerovā. Tu tur sēdēji kopā ar savējiem un izskatījies kā eņģelis, tik tie�ām kā eņģelis.

Tēvs spēji atmeta galvu. Skaudrās, tum�ās acis sastapās ar Kitijas acīm, mani atkal pārņēma �aubas. Kaut kas liecināja, ka viņi nav tikai nejau�i paziņas. Mani �ausmināja doma - varbūt viņa bijusi tēva draugaļu?

- Es nudien apskaudu to sarkanmati - tavu mammu, -Kitija aizrautīgi turpināja, nelikdamās zinis par tēvu, un manas aizdomas pieauga. - Es noskatījās, kā tava mamma ved savas knīpas un savus knauķus uz baznīcu un atpakaļ. Apskaudu viņu bērnu dēļ, tie visi bija tik smuki. - Spalgā balss tagad kļuva salta un neskanīga. - Manīm nav bērnu. - Dīvaini blāvās acis atkal pārmeto�i urbās tēvā.

Ai, ai... viņa tēvu pazīst!

- Da�i saka, tā esot laime, ka manīm nav pa�ai savu bērnu... Bet nu manīm ir! Eņģelis! īsts dzīvs eņģelis; lai arī viņai nav zeltaini mati, toties ir eņģeliska seja un debeszilas acis, - vai ne, Kel?

- Jā, - Kels piekrita, - viņa tie�ām izskatās �ķīsta kā eņģelis, ja tu to domā.

Es nesapratu, par ko viņi runā. Baidījos, vai starp tēvu un Kitiju nepastāv slepena saikne. Nekad iepriek� neesmu �o sievieti redzējusi, ta�u viņu nevar nepamanīt. Atkal paskatījos uz viņas vīru, tas pa�laik apvēroja istabu. Ar �ēlumu paraudzījās uz vectēvu, kur� sēdēja �ūpuļkrēslā kā ļengana lupatu lelle. Acis vērās truli, rokas tagad klēpī saliktas. Ko viņ� domā, ja vispār domā? Vai omīte un vectēvs jebkad domāju�i? Vai līdz ar vecumu prāts pārstāj darboties? Vai veciem cilvēkiem ausis aizkurlinās, lai tie nedzirdētu bēdīgas ziņas?

- Mans vārds ir Kitija. Tā nav iesauka. Manīm nepatīk ne Ketrina, ne Keita, ne Kita. Viņu tu sauc par Kelu - tāpat kā es. Pie mumsīm tu varēsi skatīties televīziju, mum-sīm ir desmit lieli krāsu televizori! - Viņa pazibsnīja acīm uz tēvu, it kā di�odamās, kādu bagātu vīru noķērusi.

Tēvs likās vienaldzīgs.

Desmit televizori? Es neticīgi skatījos uz Kitiju. - Kāpēc desmit, ja pietiktu ar vienu?

Kitija zvanīgi iesmējās, diezin vai bija saklausījusi manu kluso jautājumu.

- Es zināju, tu būsi kā no plaukta nokritusi. Kelam ir darbnīca, viņ� labo un pārdod televizorus. Da�i muļķi atdod savus vecos par velti vai pusvelti, Kels tos izlabo un pārdod mazturīgiem cilvēkiem, tādiem kā jums, jo tie no tādām lietām neko nesajēdz. Es ir dabūjusi sev izveicīgu vīru, glītu un gudru, labāko no vīriem. Arī prot iesist smuku naudiņu, - vai ne, Kel?

Kels izskatījās samulsis.

Kitija atkal ieirgojās.

- Nu, ātrāk saki visiem ardievu, Heven, - Kitija pavēlo�i teica un ar derdzīgumu vēlreiz pārlaida acis istabai, it ka rādīdama tēvam, cik zemu vērtē viņa prasmi nopelnīt naudu. - Atsveicinies no sava tēva, un brauksim! Manīm gribas drīzāk tikt mājās.

Es stāvēju un klusēju, neskatījos uz tēvu, nevēlējos skatīties.

No tēva atvadījās Kitija, nevis es. - Manā mājā viss spīd un laistās, katrai lietai sava vieta. Pie manīm nav tā kā �ajā būcenī.

Tēvs atzvēlās pret sienu, izņēma cigareti un aizdedzināja. Kitija pagriezās pret mani. - Es nevar ciest netīrību un nekārtību. Tavs tēvs teica, tu mākot taisīt ēdienu. Kaut viņ� nav pūtis pīlītes!

- Gatavot protu, - es bailīgi atbildēju. - Bet neko sare�ģītu neesmu gatavojusi. - Es izbijos - �i sieviete dro�i vien domā, ka protu gatavot izsmalcinātus ēdienus, bet īstenībā māku vienīgi cept trauslus biskvītus un �urkstināt uz pannas speķi mērcei.

Tēvs uzmeta man savādu skatienu - tādu kā. bēdīgu un reizē apmierinātu.

- Tu esi izdarījusi pareizu izvēli, - viņ� svinīgi sacīja, tad apgriezās, lai aizturētu raudas vai smieklus.

Tie varēja būt smiekli, un mani sagrāba pārvarīgas bailes. Es ie�ņukstējos, man sāka birt asaras. Pagāju garām tēvam, ne vārda nebilzdama. Arī viņ� neko neteica.

Pie durvīm es atskatījos. Kaklā sūrstēja kamols. Cik �ēl atstāt �o nabadzīgo būdu! Tajā es spēru savus pirmos soļus, arī Toms un Fanija... Iedomājoties Kītu un Mūsu D/.einu, sa�ņaudzās sirds.

- Mīļais Dievs, pie�ķir man labākas dienas... - es no�ukstēju un nogāju pa kāpieniem.

Norieto�ā saule silti apspīdēja man galvu, kad devos pie baltās automa�īnas ar sarkanajiem sēdekļiem. Tēvs ari iznāca uz lieveņa, viņam pie kājām atkal kustēja medību suņi, it kā viņ� tos aizdevis un tagad atprasījis atpakaļ. Kaķi un kaķēni tupēja uz jumta vai aizvākotajām ūdens mucām, stiklainām acīm glūnēja no lieveņa apak�as, cūkas rakņājās sprauslādamas un ruk�ķinādamas. Cāļi savvaļā klejoja apkārt, gailis dzenāja vistu nepārprotamā vairo�anās nolūkā. Es izbrīnījos. No kurienes tie uzradu�ies? Vai patiesi �eit ir? Vai redzu tos vienīgi savā iztēlē? Izberzēju pieasarotās acis. Kop� kura laika �eit atkal ņudzinās suņi, kaķi, cūkas un cāļi? Vai tēvs tos atvedis �urp pikapā, nolēmis kādu laiku palikt un rūpēties par savu tēvu?

Debesīs lēnām saguboja mākoņu grēdas, radot pārpilnības ainu.

Kels un Kitija Demisoni apsēdās priek�ā, man norādīja uz aizmugures sēdekli.

Es nemierpilna atskatījos uz visu to, ko tik labi pazinu un reiz vēlējos iespējami ātrāk aizmirst.

Saki ardievas nabadzībai un kurksto�ajam vēderam, kas nekad nav bijis pietiekami pilns!

Saki ardievas smirdīgajai pūnei, kvēpo�ajai krāsnij, noplīsu�ajiem cisu maisiem!

Saki ardievas gan visām rūpēm un reizēm, gan visiem kalnu jaukumiem: me�a ogām, rudens lapu ugunīgajam zeltam, dzidrajam, �alojo�ajam strautam, kur lēkā foreles, mak�ķerē�anai kopā ar Tomu un Logcnu!

Saki ardievas atmiņām par Kītu, Mūsu D�einu, Tomu un Faniju!

Saki ardievas gan smiekliem, gan asarām! Dodies uz labāku vietu, laimīgāku.

Nav iemesla raudām, - bet kāpēc es raudu?

Tēvs stāvēja uz lieveņa, neraudāja, tikai skatījās tālumā, seja tāda kā bezizteiksmes maska.

Kels iedarbināja motoru, ma�īna spēji uzņēma ātrumu, Kitija iespiedzās un atkrita atpakaļ sēdeklī.

- Ko brauc kā dulns! - viņa uzkliedza.

- Tas bija kaut kas briesmīgs, no smakas mēs netiks vaļā nedēļām ilgi. Bet mēs ir dabūju�i, ko gribējām, -meitu.

Man pār muguru pārskrēja sīkas drebas.

Viss ir labi., ļoti labi.

�Dodos uz labāku vietu, pretī labākai dzīvei,� es bez mitas atkārtoju.

Tomēr visu laiku domāju par to, ko izdarījis tēvs. Pārdevis savus bērnus par piecsimt dolāriem katru. Es neredzēju, ka �ajā pēdējā darījumā tiktu parakstīts kāds dokuments, nedzirdēju arī minam pārdo�anas cenu. Tēva dvēseli ellē kniebs nokaitētas lūk�as, par to nav nekādu �aubu.

Cik nopratu no Kitijas un viņ� vīra sarunām, mēs braucām uz Vinerovu, tur vienmēr esmu vēlējusies dzīvot glītā, nokrāsotā mājā netālu no Stounvelu aptiekas. Tur es pabeig�u vidusskolu, pēc tam turpinātu mācīties koled�ā. Un bie�i redzētu Faniju, satiktu vectētiņu, kad viņ� dodas uz baznīcu.

Bet kas tad tas?

Kāpēc Kels nogrie�as pa labi, brauc garām Vinerovai? Man kaklā atkal sakāpa kamols.

- Vai tēvs neteica, ka jūs esat no ielejas? - es aiz�ņaugtā balsī jautāju.

- Jā, - Kitija atbildēja, pagriezās atpakaļ un man uzsmaidīja. - Es ir dzimusi un augusi �ajā pilsēta. Nevarēj vien sagaidīt, kad tiks no turiens prom. - Viņa tagad runāja kā vietējie kalnie�i - neskaidri, norīdama galotnes.

- Manīm bij trīspadsmit, kad es aizbēg ar kādu �oferi, mēs salaulājās, bet tad es uzzināj, ka viņ� jau priek� gada ir preeējies. Es bij pagalam, ienīdu visus vīrie�us. Tad es sa-lik savu dārgo Kelu, iemīlējos viņā no pirmā skata. Mēs ir precēju�ies piecus gadus. Tagad mēs remontē savu māju, tāpēc aizbraucām, no svaigas krāsas smakas manīm nāk vēmiens. Manīm vienmēr ap�ķebinās dū�a no sliktām smakām, ilgviļņu losjoniem un �itādām lietam. Manīm būs baltas sienas visās istabās. Baltas tapetes, tas izskatās tik smuki, tik tīri. Kels gan sacīja, bū�ot kā slimnīcā, bet tā nebūs, tu redzēsi. Es tās izdaiļos ar savām mantām. Pret baltām sienām manas smukās, krāsainas lietas vēl vairāk izcelsies, - vai ne, Kel?

- Protams.

- Kas - protams?

- Protams, tas būs skaisti.

Kitija paplik�ķināja viņa vaigu, tad pieliecās un to noskūpstīja.

- Tagad mēs ir prom no tava tēva, te var būt atklātāka, -Kitija teica, atbalstījusi smailo zodu sakrustotajās rokās.

- Es pazin tavu māti, tavu īsto māti, nevis Saru. Tava īstā māte bija skaista kā bilde. Bet es viņu briesmīgi ienīdu.

- Ai! - es satraukta iesaucos. - Kāpēc jūs viņu ienīdāt?

- Tāpēc, ka viņa bija noķērusi Lūku Kāstīlu. Bet Lūks Kāstils bija mans vīrietis, kad es vēl biju skuķēns un labāku nepazinu. Toreiz es bij gatavā zoss, domāj, ka smuks ģīmis un muskuļains augums ir viss, neko vairāk nevajag. Tagad es Lūku Kāstīlu ienīst - briesmīgi ienīst.

Man vajadzēja justies priecīgai, tomēr es nejutos. Kāpēc Kitija gribējusi nīstama vīrie�a meitu? Es nemaldījos, viņa jau sen pazīst tēvu. Viņas izruna ir tāda pati kā tēvam - kā visiem �ejienie�iem.

- Es redzēj tavu īsto māti katrreiz, kad tā atnāca uz Vi-nerovu, - Kitija turpināja dīvaini maigā balsī, kas atgādināja kaķa murrā�anu. - Katrs spējīgs vīri�ķis iekāroj Lūka eņģeli. Neviens nesaprata, kā viņa varēja apprecēties ar tādu trulprātiņu. Es domāju, mīlestība padarij viņu aklu. Ar da�ām sievietēm tā notiekas.

- Izbeidz, Kitij! - Kels ierunājās.

Kitija nelikās dzirdam.

- Manīm gribējās atkarot tavu stipro, smuko tēvu. Visas meitenes pilsētā to vien gaidīja, lai viņ� tās pamīlē.

- Kitij, pietiek! - Kela balss bija bargāka. Kitija uzmeta viņam neiecietīgu mirkli un ieslēdza radio. Meklēja pa skalu, līdz atrada vēlamo mūziku. Ma�īnas salonu pieskandināja skaļi ģitāras strink�ķi.

Tagad nevarējām sarunāties.

Kā nemitīgi slīdo�a lente garām steidz ainavas. Jūdzi pēc jūdzes arvien tālāk no kalniem, tuvāk līdzenumam. Drīz kalni melnēja pie apvār�ņa kā neskaidras ēnas. Saule jau sākusi laisties rietā, tuvojas novakars. Cik ātri pagājis laiks! Vai biju aizsnaudusies? Savu mū�u neesmu bijusi tik tālu no mājām. Mazas fermas, lielas fermas, nelieli ciemati, benzīntanki, sārta māla plankumiem izraiboti klajumi. Rieta atstaros debesīs iekrāsojās mēļas un iesarkani dzeltenas strēles ar spo�ām zelta apmalēm. Tādas pa�as debesis redzētas arī kalnos, bet visa apkārtne bija glu�i citāda. Garām slīdēja arvien vairāk benzīntanku, ēdnīcu ar spilgtkrāsainām neona lampām, kas veltīgi sacentās ar debesu krā�ņumu.

Kitija palūkojās ārā pa logu.

- Paskat, kādas debesis! Kā laistās! Manīm patīk braukt pustumsā. Bet tas esot visbīstamākais laiks, varot aizsapņoties... Es vienmēr sapni redz, ka manīm ir daudz bērnu, visi tik smuki...

- Kitij, lūdzu, izbeidz! - vīrs uzstāja.

Viņa apklusa, es nogrimu savās domās. Nak�ņainas debesis esmu redzējusi daudzreiz, bet man nekad nav gadījies redzēt pilsētu naktī. Nogurums aizmirsās, es platām acīm vēros apkārt, pirmo reizi juzdamās kā īsta provinciāle, jo �ī pilsēta bija daudz lielāka nekā Vinerova.

Tad ma�īna palēnināja gaitu un, it kā magnēta pievilkta, apstājās pie arkādēm, abi laulātie par to nemaz nebija vienoju�ies. Drīz mēs sēdējām pie galdiņa.

- Vai tu nekad nav ēdusi pie Makdonalda? - Kitija nicīgi jautāja, vienlaikus uzjautrinādamās. - Varu derēt, ka tu nav ēdusi pat �ipsus.

- Kas tie ir?

- Kel, �itā meitene ir tumsonīga. Patie�ām tum-so-nī-ga. Bet viņas tēvs mumsīm teica, ka esot smalka.

Vai tēvs tā sacījis? Cik savādi? Bet viņ� teiktu nezin ko, lai tikai nopelnītu vēl piecsimt dolārus.

- No ē�anas tādās vietās kā �ī neviens nekļūst smalkāks,. Kitij. Tikai apmierina izsalkumu.

- Tu dro�i vien nekad nav bijusi uz kino, - vai ne?

- Esmu gan, - ātri atbildēju. - Vienu reizi.

- Vienu reizi! Vai dzirdēji, Kel? �itā smukā meitene bi- * jusi kino tikai vienu reizi! Tīrais debesu brīnums! Ko tu vēl tik smalku esi darījusi?

Ko lai atbildu uz �ādu izsmējīgu jautājumu?

Pēk�ņi man uznāca ilgas pēc vectētiņa, pēc pazīstamās,

no�ēlojamās būdas. Atmiņā paplaiksnlja drūmās ainas. KIts un Mūsu D�eina sacīja: �Hevenlī...� Es pievēru acis, nopriecājos, ka paņēmu līdzi burvīgo lelli. Kitija būtu ārkārtīgi pārsteigta, ja to ieraudzītu.

- Nu, vai tev negar�o hamburgers? - Kitija zobgalīgi jautāja. Vienā paņēmienā notiesājusi savējo, viņa tagad ar spilgtsarkanu lūpu zīmuli krāsoja lūpas. Ar to rīkojās veikli un prasmīgi, lai arī pirkstiem sprīdi gari, nolakoti nagi, to krāsa mats matā pieskaņota jakai.

-Tie ir ļoti gardi.

- Kāpēc tad neapēd visu? Ēdiens maksā naudu. Ja mēs priek� tevīm pērk ēdamo, tu nedrīkst to izķēzīt!

- Kitij, nerunā tik skaļi! Liec meiteni mierā!

- Manīm arī nepatīk viņas vārds! - Kitija atcirta, it kā sapīkusi, ka Kels mani aizstāv. - Muļķīgs vārds! Heuvcn... Debesis ir vieta, nevis vārds. Kāds tev otrs vārds, - vai tikpat stulbs?

- Lī, - es ledaini atbildēju. - Manas mātes vārds.

Kitija grīni novaibstījās.

- Sasodīts! - Viņa sasita kopā dūres. - Es ienīst �o vārdu! - Pazibsnīja dusmīgām acīm uz vīru. - Tā sauca viņu - to Bostonas mauķeli, kas man atņēma Lūku. Lai man vairāk nav tas jādzird! Vai saproti?

- Saprotu...

Kels piecēlās un devās uz tualeti, bet Kitijas noskaņojums spēji mainījās, dusmas aizstāja apcere. - Man vienādi ir gribējies meiteni, es to nokristītu par Lindu. Tas skan tik saldi un �ķīsti.

Man atkal pārskrēja drebuļi, redzot Kitijas stiprajos pirkstos mirguļojam lielus gredzenus. Vai �ie briljanti, rubīni un smaragdi ir īsti vai viltoti?

Es jutos atvieglota, atkal sē�ot ma�īnā, traucoties pretī kādai tālai mājai, līdz Kitija lieti�ķi pavēstīja Kelam, ka mainī�ot man vārdu. - Sauk�u viņu par Lindu.

- Nē! - Kels iesaucās. - Hevena meitenei labāk piedien. Viņa jau zaudējusi mājas un ģimeni, Dieva dēļ, neliec viņai zaudēt arī vārdu!

�oreiz viņa balss bija barga, tā mirklīgi apklusināja Kitijas tērgā�anu. Kels izslēdza radio.

Es saritinājos aizmugures sēdeklī un, lai neaizmigtu, lasīju ceļazīmes. �oreiz ievēroju, ka Kels brauc Atlantas virzienā. Pāri upēm, gaisa tiltiem un dzelzceļa līnijām, caur tuneļiem, lielām, mazām un vidējām pilsētām - arvien tuvāk Atlantai.

Man aizrāvās elpa, ieraugot debesskrāpjus, tie naktī melni slējās augstumos, mirdzinādami gai�os logus. Aizrāvās elpa, redzot Pī�strīta veikalu skatlogus, lūkojoties uz policistiem, tie bezbailīgi stāvēja satiksmes jūkļa vidū, da�i jāja uz zirgiem. Ļaudis piedrūzmoja avēnijas, it kā būtu dienas vidus, nevis vēls vakars. Mājās es jau saldi gulētu savās cisās uz grīdas. Ari tagad man acis grauza miegs.

Pēk�ņi iedziedājās skaļa balss. Kitija pieglaudu�ies Kelam un atkal ieslēgusi radio.

- Kitij, te nav nedz īstā vieta, nedz reize, lai mīlinātos. Ņem nost roku!

Ko Kitija dara? Es izberzēju acis, paliecos uz priek�u. Paspēju ieraudzīt, ka Kels aizvelk biksēm rāvējslēdzēju. Vai tas ir kairino�i? Fanijai tā liktos. A�i atrāvos atpakaļ, lai Kitija nepamanītu, ka skatos, kur nevajag. Atsāku lūkoties ārā pa logu. Lielā pilsēta ar di�enajiem debesskrāpjiem bija garām. Tagad braucām pa �aurākām, ne tik pie-drūzmotām ielām.

- Mēs dzīvojam priek�pilsēta, - Kels paskaidroja. - To sauc par Kendelviku. Mājas ir vienādā augstumā. Tām se�i da�ādi veidi, katrs var izvēlēties, tad būvuzņēmējs tādu uzceļ. Tās at�ķiras tikai ar ārējo vai iek�ējo iekārtojumu. Ceru, ka tev �eit patiks, Hevcn. Mēs darīsim tavā labā visu iespējamo, rūpēsimies par tevi tapat kā par saviem bērniem, ja mums tādi būtu. Skola nav tālu, var aiziet kājām.

Kitija iesprauslojās.

- Kāda tam nozīme - tuvu vai tālu? Viņai jāiet uz skolu kaut rāpus. Es neļaus dumjam skuķim iedrag. manu labo slavu!

Es saslcjos sēdeklī, lai varētu uzmest pirmo skatienu savai jaunajai mājai, ar interesi vēroju gandrīz vienādos namiņus, kā Kels bija teicis. Glītas mājas. Nav �aubu, katrai ir vismaz viena vannasistaba, varbūt vairākas. Elektrība un visādas labierīcības, bez kādām pilsētnieki nemaz nevar dzīvot.

Ma�īna iegriezās piebraucamajā ceļā, garā�as durvis kā pēc burvja mājiena pacēlās aug�up, mēs jau atradāmies garā�ā, un Kitija iesaucās, lai mani pamodinātu:

- Esam mājās!

Mājās.

Ātri atvēru ma�īnas durvis, izsteidzos no garā�as un palsajā mēnesnīcā raudzījos uz māju. Divi stāvi. Cik skaista tā izskatījās mū�amzaļu krūmāju ielokā. Sarkanu ķieģeļu māja ar baltiem slēģiem. Pils salīdzinājumā ar mūsu būdu kalnos. Ari parādes durvis baltas.

- Kel, ienes viņas netīrās panckas pagrabā, tur tām īstā vieta!

Es �ēli noskatījos pakaļ savas mātes ceļasomai. Kitijai tik skaista nekad nav bijusi... lai gan Kitija, protams, nevarēja zināt, kas ievīstīts tum�ajos, adītajos lakatos.

- Nāc! - Kitija nepacietīgi iesaucās. - Jau vienpadsmit. Es ir kā salauzta. Nav ko tik ilgi blenzt, vēlāk būs laika diezgan!

Cik valdonīgi tas izklausījās.

Kitija piespieda slēd�a pogu blakus durvīm, mājā iedegās gaisma.

Tīra, moderna, brīni�ķīga māja! Un es tajā dzīvo�u! Man pārskrēja vieglas ņirbas. Tīrs sniega baltums, elegance! Atkal pār visu miesu pārskrēja ņirbas, redzot �o sniega baltumu, tas saulē nekad neizkusīs, kājas to nekad nesamī-dīs �ķidrā ķēpā. Es visu laiku dvēseles dziļumos zināju, ka mani kaut kur gaida labāka vieta nekā netīrā, no�ēlojamā būda.

Jau pirmajā mirklī sapratu, ka tā ir Kitijas māja, to skaidri apliecināja tonis, kādā viņa lika Kelam nonest manas �netīrās panckas� pagrabā. Neviens priek�mets nerādīja, ka �ajā jaukajā, sievi�ķīgajā pasaulē dzīvo arī vīrietis, tāpēc es secināju - �eit noteicēja ir Kitija.

Kamēr Kels izpildīja viņas rīkojumus, viņa staigāja apkārt, iedegdama lampas, it kā baidītos no tum�iem kaktiem. Ta�u drīz sapratu, ka esmu maldījusies - Kitija pēta, vai tikko nobalsinātās sienas nav sasprēgāju�as.

- Nu, �ite ir smukāk nekā tavā kalnu būdā, vai ne?_y Nevienā Vinerovas mājā nav tik smuki. Lauku pilsētele! Es nevarēju vien sagaidīt, kad tiks no tās prom. - Viņa netīksmē savilka glīto seju. Drīz viņa sāka gausties, ka amatnieki viņas prombūtnē daudz ko izdarīju�i �nepareizi�. Kitija savu māju redzēja citādām acīm nekā es, viņai tā nebūt nelikās bez vainas.

- Kur .tie noliku�i manus krēslus? Un manas lampas? Nekas nav savā vietā! Es tak tiem sacīj, kā visam jābūt! Bet �ie laidu�i to gar ausīm!

Es centos samanīt kādu misēkli, bet, manuprāt, viss bija kārtībā. v

Kitija palūkojās uz mani, ieraudzīja manu godbijīgo sejas izteiksmi un iecietīgi pasmaidīja.

- Tavs ģīmis jau rāda, ko tu domā.

Dzīvojamā istaba bija lielāka nekā mūsu būda, bet - tavu brīnumu! - pilnum pilna ar krāsainiem keramikas dzīvniekiem. Visur - uz palodzēm, uz stūra galdiem, gar kāpnēm - tās klāja balts grīdceliņ� - bija dzīvniekveidīgi is-tabaugu paliktņi; dzīvnieku veids un izskats bija arī lampām, saldumu traukiem, kājsoliņiem, gleznu rāmjiem.

Lielas, zaļas apdedzināta māla vardes tupēja izvelbtām, dzeltenām acīm un izkārtām sarkanām mēlēm, uz to mugurām kuploja istabaugi. Milzu zelta zivis biedīgi zilām acīm atvērtajā mutē turēja augu ku�ķus. Zilas zosis, baltas un dzeltenas pīles, sarkanvioleti punktainas vistas, brūni un iedzelteni tru�i, sārtas vāveres, brangas, tum�sarkanas cūkas īsām, gredzenā sagrieztām astēm.

- Nāc! - Kitija saķēra mani aiz rokas un ievilka �ajā mājas zooloģiskā dārza vidū. - Tevīm jāapskata tie tuvumā, lai saprastu, kāds talants vajadzīgs, lai tādus uztaisītu.

Es biju mēma aiz pārsteiguma.

- Nu, runā! - viņa uzstāja.

- Cik skaisti... - es izdvesu, mani apjucināja viss �is baltums - baltas, zīdainas tapetes, balti atzveltnes krēsli, balts dīvāns, balti aba�ūri pār biezām, spo�i baltām lampu pamatnēm. Nav brīnums, ka Kitiju tik ļoti �ausmināja mūsu būdas netīrība. Te bija arī balta marmora kamīns ar baltu, kokā grieztu dzegu, tum�i koka galdi, - vēlāk uzzināju, ka tas ir ro�koks -, stikla un misiņa galdiņi. Nekur nemanīja ne puteklī�a. Nekādu pirkstu nospiedumu. Viss savā vietā.

Kitija stāvēja man blakus, it kā apvēroja savu lepno dzīvojamo istabu ar manām - provinciāles acīm, bet es baidījgs spert soli uz baltā tepiķa, lai to nenotraipītu. Paskatījos uz savām smagajām, neglītajām, nonēsātajām kurpēm un tās tūlīt noāvu.

Kājas dziļi grima mīkstajā paklājā, kad es brīnīdamās lēnām gāju no viena priek�meta pie otra. Resni kaķi, vāji kaķi, lunkani, glūno�i, lēcienam saspringu�i kaķi. Suņi -sē�, stāv, guļ; ziloņi un tīģeri, lauvas un leopardi, pūces, pāvi, fazāni. Biedīgs daudzums dzīvnieku.

- Sitos visus es ir taisījusi pati ar savām rokām. Apdedzinājusi savā lielajā ceplī. Katru sestdienu es pasniedzu keramikas stundas. No katra skolēna prasu trīsdesmit dolāru. Neviens no tiem, protams, nav tik spējīgs kā es, bet

� _ _ tas ir labi: tie ilgāk mācās un es regulāri dabu trīsdesmit

dolārus. Vai tu ievēroji dekorējumus - puķu vītnes, ko esmu uz dzīvniekiem uzlikusi?

Vēl aizvien nespēdama atgūties, es tikai palocīju galvu. Jutos gau�ām pārsteigta, ka Kitija izveidojusi kaut ko tādu kā tie ap lampas pamatni auļojo�ie zirgi. Tie visi ir tik skaisti!

- Es zināj, ka tev patiks. - viņa lepni pacēla un parādīja man da�as figūras, ko varbūt neesmu ievērojusi. - No mācī-sanas var nopelnīt smuku naudiņu. Es nedod �ekus, lai nav jāmaksā nodokļi. Es varētu pasniegt daudz vairāk stundu, bet tad man jāatsakās no sava skaistumkop�anas salona, tas man patīk, es nopelnu pulka naudas, kad �ite atbrauc slavenības un grib uztaisīt frizūru. Manā salonā var izdarīt visu - balināt un krāsot matus, likt ilgviļņus, taisīt pedikīru. Pie manīm strādā astoņas meitenes, tās uz visu to ir ķeneres. Man ir sava īpa�a klientūra, un savā salonā es pārdod du�iem �ito, ko tu te redz visapkārt. Klientēm tie patīk, ļoti patīk.

Viņa sakrustoja stiprās rokas uz kuplajām krūtīm un man uzsmaidīja.

Pa sētas durvīm ienāca Kels, palika stāvam un ar tādu kā pretīgumu raudzījās uz Kitiju, it kā neatzītu nedz viņas �mākslasdarbus�, nedz mācī�anas prasmi.

- Vai es nav māksliniece, ko?

- Jā, Kitij, īsta māksliniece... tikai bez diploma, neesi skolojusies.

Kitija nīgri saviebās.

- Man ir iedzimts talants uz sitām lietām, es ir apdāvināta.

- Jā, Kitij, uz sitām lietām tu esi apdāvināta. - Kels devās uz kāpņu pusi.

- Ei! - Kitija iesaucās. - neaizmirsti, meitenei vajadzīgas jaunas drēbes. Es neļaus tai gulēt manā tīrajā mājā �itādās vecās skrandās. Viņa tak smird, - vai tu nejūt? Sēdies ma�īnā un brauc uz nocenoto, pre�u veikaliem, tie ir vaļā cauru nakti, nopērc skuķim da�us pieklājīgus apģērba gabalus, it īpa�i naktsveļu, bet lielāka izmēra. Lai viņa neizaug no drēbēm, pirms tās nav novalkātas.

- Ir jau gandrīz vienpadsmit, - viņ� sacīja dzedrā balsī, kādu jau biju dzirdējusi ma�īnā.

- Es to zin! Vai tu domā, ka es nepazīst pulksteni? Bet manā tīrajā mājā �is skuķis nedrīkst gulēt, negājis vannā, neizmazgājis matus un, galvenais, bez jaunas naktsveļas! Vai dzirdi?

Kels dzirdēja. Ātri apsviedās, kaut ko noburk�ķēja un aizgāja. Tēvs nemū�am nepieļautu, ka sieviete viņam pavēl. Kā Kitija dabūjusi vīru zem tupeles, ka viņ� paklausa, kaut arī nelabprāt?

- Tagad nāc manīm līdzi, es tev parādīs visu māju. Tu būsi stāvā sajūsmā. - Viņa smaidot paplik�ķināja man vaigu. - Es pazīst tavu tēvu. Viņ� nevar lev dot to, ko dos es. Dos tev visas lietas, ko man gribējās, kad es biju tāda kā tu. Tev būs priek�rocības, kādas nebij man. Tev loti paveicies, ka tu izvēlējās mani un manu Kelu... Bet tavs tēvs zaudēs visus savus bērnus... to viņ� ir pelnījis. - Viņa atkal savilka lūpas dīvainā smaidā.

- Nu, pasaki, kas tev patik vislabāk?

- Lasīt! - es a�i atbildēju. - Mana klases audzinātāja, mis Dīlc, deva man un Tomam uz mājām līdzi daudz grāmatu, dzimumdienās dāvināja mums grāmatas - pilnīgi jaunas. Es da�as paņēmu līdzi - savas vismīļākās, - tās nav netīras, Kilij, patie�ām nav. Toms un es mācījām Kī-tam un Mūsu D�einai mīlēt un saudzēt grāmatas.

- Grāmatas... - Kitija vaicāja, riebumā sa�ķobījusi seju. - Tevīm tās patīk vairāk par visu? Tu ir ķerta. - Viņa strauji pagriezās uz papē�a un veda mani uz ēdamistabu, lai gan man acis lipa ciet, es vairs lāgā neuztvēru iespaidus - par daudz to viena reizē.

Tomēr man vajadzēja apskatīt ēdamistabu. Trīs apzeltīti delfīni uz vēdekļveidīgi izplestām astēm turēja ovālu, stiklotu galda virsmu. Man aiz noguruma ļodzījās kājas, ta�u .es izmisīgi centos klausīties, ko Kitija stāsta, aplūkot visus priek�metus, kuriem viņa pievērsa manu uzmanību.

Pēc tam devāmies uz baltiņ balto virtuvi. Spīdēja pat baltā flī�u grīda. - Dārga iekārta, labākā no labākajām.

Es palocīju galvu, ta�u es neprastu at�ķirt pat labāko no sliktākās. Miegainām acīm ieraudzīju visus modernos virtuves brīnumus, par kādiem visu mū�u sapņoju: trauku mazgājamais, divas porcelāna izlietnes, spo�as, hromētas ierīces, liels pavards ar divām plītskrāsnīm, balti skapī�i, apaļ� galds un �etri krēsli. Lai baltums neliktos vienmuļīgs, visur izlikti keramikas izstrādājumi.

Traukiem un tvertnēm pie�ķirts dzīvnieku veids. Keramikas kārbās glabājās milti, cukurs, tēja un kafija; sārta cūka turēja da�ādus mājturības piederumus, pārāk lielus, lai ieliktu atvilktnē, un sarkans zirgs, izslējies uz pakaļkājām - rozā papīra salvetes.

- Nu, ko tu teiksi? - vaicāja Kiti ja.

- Skaisti, tik tīri, krāsaini... - es �ērksto�ā balsī no�ukstēju.

Cauri priek�namam mēs atkal atgriezāmies dzīvojamā istabā. Pievērusi plakstiņus, Kitija iekliedzās. - Paskat, kur tie noliku�i ziloni! Un citas figūras! Nepareizās vietās! Kaktos, kur neviens tās neredz! Heven, mums tūlīt �ite viss jāpārkārto!

Pagāja stunda, kamēr pārbīdījām priek�metus pēc Kitijas prāta. Lielie keramikas izstrādājumi bija ārkārtīgi smagi. Es kritu vai no kājām nost. Kitija saķēra mani aiz rokas un vilka uz kāpņu pusi.

- Mēs pabeigs apstaigu rīt. Tev tā patiks. Tagad labāk es sagatavos tevi naktsguļai.

Ejot aug�ā pa kāpnēm, Kitija tērgāja par savām slavenajām klientēm - kinozvaigznēm, visas tās apgalvojot, ka tikai viņa mākot tām safrizēt matus.

- Brauc �urp, lai uzstātos �ovos, un pieprasa vienīgi mani. Es ir redzējusi tādas lietas, ka tev mute paliktu vaļā. Manim zināmi simtiem noslēpumu, bet es prot tos glabāt. Es ir mēma kā zivs. - Kitija apklusa, pagriezās un ielūkojās man acīs. - Kas ir ar tevīm? Vai tu maz klausies?

Viņa man �ķita kā miglains tēls. Es jutos tik nogurusi, ka varētu gulēt, kājās stāvot, ta�u pūlējos izrādīt interesi par Kitijas bagātajām klientēm un savu neuzmanību attaisnot ar garo dienu.

- Kāpēc tu �itā runā?

Es satrūkos. Alla� centos nerunāt tā, kā runā Kitija un visi kalnie�i - norij galotnes un vārdus. Un tagad viņa man aizrāda!

- Mis Dīle vienmēr pieprasīja, lai mēs nenorijam galotnes un nesaīsinām vārdus.

- Mis Dīle? Kas tā tāda?

- Mana skolotāja.

Kitija nospurdzās.

- Piķis ar skolām un skolotājām! No tām nav nekāda labuma! w�ite neviens nerunā tādā jeņķu valodā. Ar �itādu izrunu tu tikai sev kaitēs. Mācies runāt kā mēs visi vai cietīs par sekām.

Kādām sekām?

- Jā, Kitij, - es bez domā�anas atteicu.

Bijām uzkāpu�as aug�stāvā. Man acu priek�ā grīļojās sienas. Pēk�ņi Kitija sagrāba mani aiz pleciem un sāka dauzīt manu galvu pret tuvējo sienu.

- Mosties! - viņa kliedza. - Mosties un liec aiz auss! Es tev nav Kitija! Tev mani jāsauc par māti. Nevis par mammu, māmiņu vai memmiti, bet par mati, vai saprati?

Es biju apreibusi, man sāpēja galva. Kitija bija pārsteidzo�i spēcīga.

- Jā, māt.

- Labi, tagad tu ies vannā.

Vairs nekad nedrīkstu sevi tā nogurdināt, jo �i sieviete dusmu uzplūdā var mesties man virsū bez jebkāda īpa�ā iemesla.

Kitija veda mani pa īsu gaiteni, tā sienas klāja melni spīdīgas tapetes ar zelta rakstu. Atvērusi kādas durvis, viņa iegāja iek�ā un ievilka mani aiz rokas.

- Site ir mūsu vannasistaba. Un �ito da�i pa jokam sauc par vietu, kur ķeizars kājām iet, bet man tas ir klozets. Pirms apsē�anās tev jāpaceļ vāks un pēc lieto�anas katrreiz viss jānoskalo ar ūdeni, nepiestūķē to ar papīriem, citādi tas pārplūdīs un tev būs jā�akarē ārā kankāļi. Tevīm visā mājā būs jāuztur tīrība, es parādīs, kā jālaista un jākopj istabaugi, kā jāapputek�ņo, tev visas malas jāiztīra ar putekļsūcēju, jāmazgā veļa... Bet pirmāk jāiet vannā.

Tagad piepildās mana kvēlāka vēlē�anās - atsevi�ķa vannasistaba, karsts un auksts ūdens, pie sienām spoguļi, ta�u es esmu pārāk nogurusi, lāi par to priecātos.

- Vai tu klausās? - cauri noguruma blīvai ar pūlēm saklausīju Kitijas spalgo balsi.

- Te viss ir glu�i jauns - krāsojums, flīzes, paklājs. Tavs pienākums ir uzturēt to tādu pa�u, glu�i jaunu, - vai dzirdi?

Mēmi palocīju galvu.

- Es sagaidu, ka tu atstrādās naudu, ko mēs par tevi izdevām, par velti maizi neēdīs, darīs visus mājas darbus, ko es tev uzliks. Es ir pārliecināta, ka tu no mājas darbiem neko nesajēdz, un man būs jātērē savs dārgais laiks, bet tev tie jāiemācās ātri, ja gribi �ite palikt dzīvot - Viņa apklusa un atkal ielūkojās man acīs. - Tev �ite patīk, vai ne?

Kāpēc viņa mani tincina? Es ta�u tikai paspēju visam pārslidināt skatienu. Turklāt viņas vārdi laupīja man cerību, ka �īs būs mājas, tas drīzāk būs cietums.

- Jā, - es atbildēju un centos izlikties sajūsmināta. - Te viss ir tik skaists.

- Tiesa kas tiesa. - Kitija mīlīgi smaidīja. - Mums ir vēl otra vannasistaba. Pirmklasīga - priek� viesiem. Superīga. Tā jāuztur tāda, ka spīd un laistās. Tas arī būs tavs uzdevums.

Kitija citu pēc citas atbīdīja sienas skapī�u spoguļdur-vis, izņēma no tiem da�ādas pudeles un burciņas un sarindoja uz sārta marmora plaukta virs ovālās vannas. Te viss ieturēts melnos, sārtos, zeltainos toņos. Sienas rotā vara-vīk�ņainas zivis.

- Vispirmāk jānober� tevīm no ādas netīrumi, - Kitija apņēmīgi teica. - Jāizmazgā tavi pieķepu�ie mati. Jāiznīdē utis, kas tev noteikti ir. Jāiznīcina visi bīstamie mikrobi. Tēvs dro�i vien tevi ar tiem aplaidis. Tu visu laiku ir vāļājusies �itajos netīrumos. Vinerovā par Lūku Kastīlu izgāju�as tādas valodas, ka mati ceļas stāvus. Bet nu Viņ� dabū maksāt par visiem priekiem... augstu cenu. - Viņa izskatījās apmierināta, velni�ķīgi smaidīja.

Kā Kitija uzzinājusi par tēva slimību? Es grasījos sacīt, ka viņ� tagad ir vesels, bet jutos pārāk nogurusi, lai runātu.

- Ai, piedod, mīļumiņ, man negribējās tevi aizvainot. Man nepatīk tavs tēvs.

Tas apstiprināja manu izvēli. Ikviens, kam nepatīk mans tēvs, ir saprātīgs cilvēks, prot pareizi spriest. Es nopūtos un uzsmaidīju Kitijai.

- Es ir uzaugusi Vinerovā, mani vecāki joprojām tur dzīvo, - viņa turpināja. - Viņi vairs nemaz nevarētu citur pierast, vecus kokus tak nedrīkstot pārstādīt. Ja cilvēki ilgi dzīvo vienā vietā, tad iesīkstē. Atlantā tādiem nav ko meklēt. Lai �ite izsistos, jābūt tik spējīgam kā es. Mēs nedzīvo pa�ā Atlantā, bet priek�pilsētā, divdesmit jūdzes no tās. Mēs abi ar Kelu strādā vaiga sviedros. Viņ� ir mans, un es viņu mīlē. Neparko nevienam neatdos. - Viņa apklusa, piemiegtām acīm apcerīgi vēroja mani.

- Mans skaistumkop�anas salons ir lielā viesnīcā, tur apmetas visi bagātnieki. �ite, Kendelvikā, nevar nopirkt māju, ja nepelna, mazākais trīsdesmit tūksto�us gadā. Mēs ar Kelu reizēm nopelnām divtik! Tev �ite patiks, dārgumiņ, ļoti patiks. Tu ies lepnā skolā, tai ir trīs stāvi, iek�ā peldbaseins, zāle, kurā rāda filmas, tu tur jutīsies daudz laimīgāka nekā tavā vecajā otrās �ķiras skoliņā... tagad taisni sākas jauns semestris.

Man iesmeldzās sirds, atceroties savu veco skolu un mis Dīli. Ta�u te es iepazī�u labāku sabiedrību, citādu, kas interesējas par grāmatām, glezniecību, arhitektūru, zinātni, kam ir svarīga izglītība, ne vis tikai viendienīga dzīvo�ana... Bet es pat neatvadījos no mis Dīles. Kāpēc nebiju laipnāka, pateicīgāka, kāpēc neatmetu savu lepnumu? Es centos aizturēt asaras. Toreiz pie baznīcas Logens nemaz nerunāja ar mani, jo turpat bija viņa vecāki. Vai varbūt kāda cita iemesla dēļ? Tagad arī Logens, pat mana mīļotā skolotāja likās nereāli, kā sapnī redzēti. Neskaidra atmiņā rādījās arī mūsu būda, lai gan to atstāju tikai pirms da�ām stundām.

Vectēvs dro�i vien guļ cie�ā miegā. Turpretī �eit vēl atvērti veikali, ļaudis iepērkas. Arī Kels kaut kur iegādājas , man drēbes, tām jābūt lielākām par manu izmēru. Es smagi nopūtos. Ir lietas, kas nekad nemainās.

Grīļīgām kājām es gaidīju, kamēr Kitija ielai� vannā ūdeni.

Kūpo�i garaini apsvīdināja spoguļus, ietina visu miglā, Kitija likās jūdzēm tālu. Pēk�ņi mēs abas ar Kitiju uz balta mākoņa lidojām pretī mēnesim, ap mums pletās melna, dūmakaina tumsa, pilna zelta zivju. Es zvāļojos kā piedzērusies, no tālienes, it kā no mēness, sadzirdēju Kitijas balsi. Tā pavēlēja man izģērbties un iesviest drēbes atkritumu kastē, tās aizvedīs uz pilsētas izgāztuvi un sadedzinās.

- Tu dabūsi visu jaunu. Mēs priek� tevis jāiztērē pulka naudas, liec to vērā, kad sailgojies pēc tās cūkkūts, ko tu sauc par mājām. Velc visu nost! Ko stāvi kā mietu norijusi! Vai nesaprati, ko tev liku?

Neveikliem pirkstiem sāku atpogāt kleitu. Kāpēc man pirksti kā sāpināti?

Kitija izņēma no kāda skapī�a atvilktnes plastikāta paklājiņu.

- Stāvi uz tā, nomet drēbes pie kājām! Pielūko, lai tavi lanckari nepieduras manam tīrajam paklājam vai marmora plauktiem! Ak tu tētīt, tu tak nemaz nav maza meitene!

Cik gadu tev īsti ir?

- �etrpadsmit, - es atbildēju. Nogurums savalgoja man mēli un domas, acis grauza, it kā tajās būtu iebiru�as smiltis, es �āvājos un stāvot līgojos.

- Kad tad būs piecpadsmit?

- Divdesmit otrajā februārī.

- Vai tev jau ir mēne�reizes?

/

- Jā, sākās, kad man vēl nebija trīspadsmit.

- Kas to būtu domājis. Man tavā vecumā jau bija lieli pupi. Zēni krita uz mani kā mu�as uz medu. Kļuva dulli, tikai paskatoties vien. Bet visām nav tāda piekri�ana, - vai ne?

Es pamāju. Kaut Kitija atstātu mani vienu, lai es pirmoreiz mū�ā varu nomazgāties porcelāna vannā. Ta�u Kitija nemaz negrasījās to darīt.

Atkal nopūtos un piegāju pie klozeta.

- Nē! Vispirms uzklāj sēdeklim papīru!

Man vajadzēja paciesties, kamēr Kitija apsedz sēdekli ar zīdpapīriem, tad pagrieza muguru. Ta�u viņa varēja visu dzirdēt, turklāt spoguļos viss atainojās, lai arī tie bija apsvīdu�i.

Pēc tam Kitija sāka nekavējoties rīkoties. Noliecās un pārbaudīja vannā ūdens temperatūru.

- Tevīm jāmazgājas karstā ūdenī. Es tevi berzī�u ar birsti, un matus tev mazgā�u ar sēra un darvas ziepēm, lai iznīdētu gnīdas, tev tās ir katrā ziņā.

Es mēģināju iebilst, pateikt Kitijai, ka mēdzu mazgāties bie�āk nekā vairums kalnie�u, reizi nedēļā mazgāju matus (�orīt izmazgāju), bet trūka enerģijas, vēlē�anās runāt un sevi aizstāvēt. Mani plosīja juceklīgas izjūtas, kas vērta mani vēl gurdāku un vārgāku. Tomēr man gribētos, tāpat kā Fanijai, trakot dusmu lēkmē, iesist kādam, darīt sāpes, lai pati nejustos tik sāpināta. Ta�u es tikai klusēdama gaidīju, līdz vanna pieplūst pilna ar ūdeni.

Tā pieplūda pilna līdz malām - ar verdo�u ūdeni.

Viss pēk�ņi likās sarkans, un �ajā elli�ķīgi sarkanajā miglā Kitija novilka triko kreklu un garās bikses. Zem tā viņa valkāja �auru krū�turi un biksītes, kas tik tikko nosedza klēpi.

Es piesardzīgi pavirzījos nostāk, redzēdama, ka Kitija no brūnas pudeles ie�ļāc vannā brūngansārtu, eļļainu �ķidrumu. Nosmirdēja pēc lizola.

Es pazinu �o smaku, ar lizolu apkalpotāji mūsu skolā dezinficēja tualetes, biju to saodusi, kad paliku pēc stundām palīdzēt mis Dīlei. Ta�u nekad neesmu dzirdējusi, ka lizolā kāds mazgātos!

Glu�i neapzinīgi biju paņēmusi sārtu frotē dvieli, tik platu un biezu, ka dro�i varēju aiz tā aizslēpties. Kaunējos no Kitijas sava kalsnuma dēļ.

- Liec nost dvieli! Kā tu drīksti aiztikt manu sārto dvieli? Visi sārtie ir mani, vienīgi es drīkst tos lietot! Vai dzirdi?

- Jā, mamni...

- Jā, māt, - viņa izlaboja. - Tev jāsauc mani tikai �itā! Atkārto!

Es atkārtoju, vēl arvien turēdama rokā dvieli un baidīdamās no karstā ūdens.

- Melnie frotē dvjeļi ir Kelam, atceries to! Kad mani sārtie izbalēs gandrīz balti, es tos atdos tev. Tagad lieto vecos, ko atnesu no sava salona.

Es pamāju, cie�i skatoties uz kūpo�o vannu.

- Nu viss ir kārtībā. -- Viņa pa�pārliecināti pasmaidīja. -Tagad al�ļukā ar paklājiņu līdz vannai, lai vari iekāpt.

- Ūdens ir pārāk karsts.

- Protams, karsts.

- Es applaucē�os.

- Kā tad lai dabū nost netīrumus no tavas ādas? Ko? Kāp iek�a!

- Ūdens ir pārāk karsts.

- Nuv pārāk karsts.

- Nē, ir! Tas kūp! Es neesmu pieradusi pie karsta ūdens, mazgājos tikai siltā.

- Tāpēc tevī iekodu�ies netīrumi, tos var noberzt tikai ar karstu ūdeni.

Kitija pienāca klāt.

Biezajos garaiņos tikko varēju saviedēt viņas labajā rokā garkātainu birsti. Viņa sitināja ar to kreisās rokas delnu. Drauds bija nepārprotams.

- Ja es tev liek kaut ko darīt, tev jāklausa bez ierunām. Mēs ir samaksāju�i par tevi krietnu summu, tagad tu ir mūsu īpa�ums, ar ko mēs var rīkoties pec patikas. Es tevi paņēmu tāpēc, ka reiz biju tāda muļķe, iemīlējos tavā tēvā. Viņ� salauza manu sirdi. Izlikās, ka mīl, bet nemīlēja. Pataisīj mani grūtu. Es solījos padarīt sev galu, ja viņ� mani neapprecēs... bet viņ� pasmējās, sacīja: �Galējies vien.� Aizbrauca uz Atlantu, tur satika tavu māti un apprecēja. Viņu, nevis mani! Es iztaisij abortu, un man vairāk nevar būt bērnu, bet es dabūj viņus bērnu... lai gan tu vairs nav nekāds bērns. Neiedomājies, ka es ļaus tev vaļu tikai tāpēc, ka reiz mīlēju tavu tēvu. Ja izrādīsies, ka tu nekam nederi, pat tavs miesīgais tēvs tevi pārdod, tad mēs atradīs likumīgus līdzekļus, kā no tevis atbrīvoties.

- Bet... bet... es neesmu tāda, tēvs nedrīkstēja mani pārdot...

- Nestāvi un nerunā man pretī! Kāp vannā!

Es lēnītēm tuvojos vannai, kailām kājām �ļūcinādama paklājiņu, kā Kitija likusi. Kaut varētu pavilcināties, pagaidīt, lai ūdens atdziest! Aizvēru acis, bailīgi iemērcu kāju verdo�ajā ūdenī. Pekles ēze! Iekliedzos, izrāvu kāju un lūdzo�i uzlūkoju Kitiju, viņa pakampa sārto dvieli un iesvieda netīrās veļas grozā.

- Māt, tas tie�ām ir pārāk karsts.

- Nnv pārāk karsts. Es vienmēr mazgājās karstā ūdeni, ja es var izturēt, tad var ari tu.

-Kitij...

- Saki - māt!

- Māt, kāpēc ūdenim jābūt tik karstam?

Varbūt Kitijai patika mana �ēlā balss, jo viņa uzreiz pārvērtās.

- Dārgumiņ, tas ir tevis pa�as labā. Karstais ūdens iznīcinās visus mikrobus. Es nedarīs neko tādu, kas tev sāpēs. - Blāvās acis atmaiga, arī balss kļuva dūdojo�a. Viņa atgādināja norūpēju�os māti. Laikam esmu"maldījusies, Kitija ir lāga sieviete, kurai vajag meitu, ko mīlēt..Arī man vajadzīga māte, kas mani mīl.

- Redz, - teica Kitija, iebāzdama roku līdz elkonim ūdenī. - Tas nemaz nav tik karsts, kā tevīm liekas. Nu, kāp iek�ā, apsēdies, ļauj mātei tevi noberzt tīru.

- Vai tu tie�ām mazgājies tik karstā ūdenī?

- Ja, dārgumiņ, es nemānās. - Kitija mani pastūma tuvāk vannai. - Ja tu iesēdīsies un pieradīsi, tad jutīsies labi, tev atslābināsies muskuļi un uznāks miegainums. Es pievienos sārtas putas, tev tās patiks. Kad izkāpsi no vannas, smar�osi kā roze un tāda arī izskatīsies.

Kitija iebēra vannā sārtus, kristāliskus graudiņus un pielaida vēl klāt karstu ūdeni, lai tie mestu burbuļus. Ak vai, manas pūles kaut mazliet atdzesēt ūdeni biju�as veltīgas!

Tagad piepildījies viens no maniem ilgojumiem - sārta, smar�īgi putaina vanna, visapkārt spoguļi... bet es nepriecājos.

Zināju, ka applaucē�os.

- Būs labi, dārgumiņ, būs labi. Vai es liktu tev darīt kaut ko, kas tev kaitētu? Man bērnībā nebij tādu prieku, kādus es sagādās tev. Reiz tu uz ceļiem pateiksies Dievam, ka izglābies no tās mēslu bedres! Iedomājies, ka sitas ir sv�tnis ūdens, kas tevi �ķīstīs. Domā par ledu, iztēlojies, ka tu sēd uz ledus gabala un dzer aukstu kokakolu. Tad tu nejutīs karstumu. Es nekad to nejūt, bet man āda ir maiga kā zīdainim.

Kitija spēji pagrūda mani, es zaudēju līdzsvaru un uz mutes iekritu vannā.

Verdo�ais ūdens svelmēja kā kvēlo�as ogles. Es akli ķepurojos, taustījos apkārt, lai tiktu laukā no vannas, bet Kitija sagrāba mani aiz pleciem, pagrieza un apsēdināja. Es sāku kliegt. Mētāju rokas un kliedzu tāpat kā Mūsu D�eina un Fanija: - Laid mani ārā! Laid mani ārā!

Plak�!

Kitija man ie�ķīla pļauku.

- Klusu! Muti ciet, sātangabals! Atgriezīsies Kels, izdzirdēs, ka tu bļauj, domās, ka es tevi �miedzu nost! Bet es daru tikai to, kas man jādara!

Kur ir Kels... kāpēc nenāk atpakaļ, kāpēc mani neglābj?

Tas bija briesmīgi, tik briesmīgi, ka es vairs nespēju pakliegt, tikai elsoju, sprauslāju, raudāju, centos atgrūst Kitiju, kas skrāpēja nost manu sarkano, noplaucēto ādu. Visu ķermeni dzeldināja asas sāpes, aiz �ausmām stinga iek�as. Lizola ūdens svilināja gļotādas. Manas acis lūdza �ēlastību, bet Kitija nepielūdzami berza nost mikrobus, baktērijas, Kāstilu netīrumus. Man �ķita, ka dzirdu mācītāju Vaizu.sprediķojam, dziedo�ā balsī aicinām mani uz paradīzi, bet es vēl vilcinos uz nemaņas robe�as. Tad

apziņa aptum�ojās, Kitijas seja likās bāls, ļauns mēness, kas grib mani iznicināt.

Beidzot ūdens pamazām sāka atdzist, Kitija no oran�as pudeles ielēja man matos tum�u �ampūnu. Applaucēto galvas ādu tas dedzināja kā uguns. Es atvēcinājos ar rokām un gandrīz ierāvu Kitiju vannā.

- Izbeidz! - Kitija man uzkliedza un atkal iesita spēcīgu pliķi. - Sasodītā muļķe! Ūdens vairs nav karsts! - Viņa iebāza ūdenī rokas. - Re, nav karsts! Es nekliedzu. �

Tomēr tas bija karsts.

Lai kā es grozījos un atgaiņājos, Kitija pamatīgi ieziepēja man matus ar pretīgi smirdīgo, gandrīz melno �ampūnu. Ak vai! Mani skaistie, garie mati savelti murskulī, tos nekad vairs nevarēs izķemmēt! Stomīgi mēģināju Kitijai to pateikt.

- Aizveries! Tu domā, ka es neprot mazgāt matus! Es ir profesionāle! Profesionāle! Gadiem ilgi ir to darījusi. Cilvēki maksā, lai es tiem izmazgā matus, bet tu vaimanā. Ja tu vēl bļaus, es atkal pielaidīs karstu ūdeni, iemērks tavu ģīmi un novilks tevīm ādu pār acīm.

Es apklusu un ļāvu Kitijai rīkoties.

Ieziepējusi man matus, Kitija atkal paņēma garkāta birsti un berza manu gandrīz jēlo ādu. �ņukstēdama uzrausos ceļos, paliku tupam jau atvēsinātajā ūdenī, ta�u, lai vairījos kā vairīdamās, Kitija ar aso birsti izskrāpēja visas vietas, kur varētu būt slapjā ēde.

- Man nav ēde, māt... nekad nav bijusi.

Kitija nelikās dzirdam, darīja, ko nolēmusi, kaut vai tas mani nogalinātu.

Elles spelte! Kūpo�i garaiņi, bāla, neglīta, mitru �ķipsnu apņemta seja sarkanām lūpām vienā laidā vāvuļo, cik bērni�ķīgi es izturos.

- Ak Dievs, ak Dievs, ak Dievs, - es nedzirdami �ukstēju. Jutos kā cālis pusdienu vārāmā katlā jau nobrucinā-tu ādu, mīkstu un sāpīgu.

Es pārvērtos par Mūsu D�einu, sāku nevaldāmi, bezpalīdzīgi raudāt. Lizola ūdens iekļuva acīs, tās briesmīgi sāpēja. Akli sataustīju aukstā ūdens krānu, atgriezu, ie�ļācu �alti sejā.

Dīvaini, Kitija neko neiebilda, pētīja spraugu manā sē�amvietā. Es nemitējos �ļākt aukstu ūdeni sejā, uz krūtīm, pleciem, muguras.

- Tagad es izskalos ziepes tev no matiem, - Kitija nodūdoja, kā mazam bērnam paplik�ķinot manu jēli noberzto dibenu. - Visi mikrobi iznīdēti. Tīrs bērniņ�, tīrs, jauks, mīļ�, paklausīgs bērniņ�. Pagriezies, ļauj mātei izskalot tev matus.

Es izmisīgi kārpījos vannā, pārliku kājas pār malu, lai mazliet atvēsinātos.

- Es sargājās, lai tev tas neieiet acīs, bet tu dīdījās, nesēdēji mierīgi. Tas iznīcinās tev utis, ja tev tās ir. Tu jau gandrīz pieaugusi. Ja gribi, lai mēs ar Kelu tevi mīl, tad tev ar mums jāsadzīvo. Jādara, ko mēs liek, un tavs pienākums ir būt tīrai. Neraudi, nesaki mīlucītim Kelam, ka tev sāpēja, citādi viņ� sāks raudāt. Viņ� ir tik vāj�, labsirdīgs. Visi vīrie�i ir kā mazi bērni. Tos var iebaidīt sievas, mātes, meitas, māsas, tantes, vecmāmiņas, pat mīļotās meitenes. Lepnuma gan tiem atliku likām. Tie iekāro tevi, nevar bez tev dzīvot, bet, kad dabūju�i, tad atkal meklē citu sievieti - savādāku.

Neviena no mums nav savādāka. Esi pret viņu mīļa, lai viņ� domā, ka tu ir sajūsmināta par to, cik viņ� stiprs, vīri�ķīgs un apbrīnojams, tā tu izdarīsi man lielu pakalpojumu, un tad es tev arī izdarīs kādu lielu pakalpojumu.

Kitija ņurcīja manus slapjos matus.

- Es redzēj būdu, kurā tu dzīvoj. Mums zināms, kas tev aiz tā smukā, nevainīgā ģīmī�a ir. Tāda izskatījās arī tava māte. Toreiz es viņu ienīdu. Bet tu pārliecināsies, ka tevi es neienīdīs.

Tagad ūdens bija auksts, veldzēja manu applaucēto ādu, un Kitija smaidīja. Smaidīja un ieslēdza ventilatoru, lai izvēdinātu tvaiku.

Es jau atkal stāvēju uz balta, pīta paklājiņa, ko Kitija izņēma no skapī�a, un atvieglojumā trīcēju - paldies Dievam, vēl esmu dzīva. Skaudri sāpēja visa miesa, biju sarkana kā novārīts vēzīs, pat acu baltumi apsārtu�i, to ievēroju, paraudzījusies vienā no garajiem sienas spoguļiem. Ta�u es esmu dzīva un tīra! Kitijai taisnība - tīrāka nekā jebkad savā mū�ā.

- Nu redz, nu redz, tas ir cauri, tu tagad ir kā no jauna piedzimusi, - Kitija mani mierināja, apķēra un noskūpstīja. - Svaigs pumpuriņ�! Tagad es tev ierīvēs ādu ar maigu rozā losjonu. Nudien negribēj darīt tev sāpes, bet nezināj, ka tev tik vārīga āda. Bet man pienācās tā rīkoties, lai dabūtu nost gadiem biezo netīrumu kārtu. Tev ādā un matos iesūkusies nelabā būdas smaka, tu pati to nesajūti, bet es sajūt. Tagad tu ir tīrāka par tikko piedzimu�u mazuli. -Smaidot viņa paņēma lielu, sārtu pudeli ar zelta etiķeti un viegli iezieda vēso losjonu.

Man izdevās savilkt lūpas pateicīgā smaidā. Kitija nemaz nav tik slikta. Viņa ir līdzīga mācītājam Veilendam Vaizam, kas skaļi sludina, ka Dieva rīkste dara cilvēku labāku. Dieva rīkste vai karsts ūdens - viens un tas pats piemeklējums.

- Vai tu nejūties debe�ķīgi, labāk nekā jebkad? Vai es tevi neizvilku no mēsliem? Vai tu nejūties svaiga, kā no jauna piedzimusi? Gatava ieiet pasaulē, kas tevi pieņems tikai manis dēļ?

-Jā...

-Ko-jā?

- Jā, māt.

- Tas pāries, gan redzēsi, - teica Kitija, ar bāli sārtu, izbalēju�u dvieli slaukot manu gandrīz jēlo ķermeni. Pēc tam otru dvieli aptina man ap matiem. - Tas nekas, ka tev āda drusciņ sarkana. Tā sāp, bet ārstē�ana tak vienādi sāpīga. Nācās paciest, bet tagad tu ir tīra un vesela.

Smeldzoņa mazinājās, un Kitijas pārliecino�ā balss radīja manī paļāvību. Tad viņa sāka sukāt manus vēl mitros matus.

Ai, cik sāpīgi!

Man mati bija sapinckāju�ies pinkuļos, pielipu�i pie

♦

galvas. Kitija acīmredzot apņēmusies tos izķemmēt, kaut vai izplūkājot pa �ķipsnai.

- Ļauj man! - es iekliedzos un izrāvu viņai ķemmi no rokām. - Es zinu, kā to dara.

- Tu zini? Vai tu ir pusmū�u stāvējusi kājās, līdz mugura sāp kā pārlauzta? Vai tu kaut ko saproti no matiem?

- Nē, - es no�ukstēju, mēģinādama ar pirkstiem atpiņ-ķēt saņudzēju�ās �ķipsnas. - Bet es pazīstu savus matus, zinu, kā ar tiem jāapietas. Pēc mazgā�anas tie piesardzīgi jānosusina, tos nedrīkst �ņaudzīt un savelt, kā tu darīji.

- Vai tu man mācīs manu amatu? Ola mācīs vistu?

Tobrīd apak�stāvā noklaudzēja durvis.

- Dārgumiņ, kur tu esi? - atskanēja Kela maigā balss.

- �ite, aug�ā, mīlucīt! Palīdzu nabaga bērnam no�ķīstī-ties no netīrumiem. Tiklīdz es beigs, tā ies pie tevis. - Kitija noliecās un �ukstēja man ausī: - Tu nesūdzies viņam. �itā nav viņa darī�ana - saprati?

Es pamāju, apņēmu sev apkārt dvieli un pakāpos atpakaļ.

- Dārgumiņ, es nopirku Hevcnai jaunas drēbes, arī divus naktskreklus! - Kels sauca caur aizslēgtajām vannas-istabas durvīm. - Nezināju viņas lielumu, izvēlējos pēc acumēra. Tagad ie�u lejā, saklā�u viņai guļvietu uz sofas.

- Viņa negulēs lejā! - Kitija kā skaldīt noskaldīja.

- Ko tu ar to gribi teikt? - viņ� pārsteigts jautāja. - Kur vēl citur viņa var gulēt? Otra guļamistaba pieblīvēta ar taviem keramikas krāmiem, tiem vajadzētu glabāties tavā darbnīcā. Tu zināji, ka viņa būs, - kāpēc visas savas graba�as neaizvāci? Tu pati gribēji meiteni guldināt uz sofas, bet tagad vairs negribi. Kas tev lēcies, Kitij?

Kitija savilka lūpas viltotā smaida.

- Ne vārda viņam, dzirdi, ne vārda! - Tad klusām piegāja pie durvīm, sabu�ināja sarkanos matus, lai liktos pie-vilciga, un atsvieda vaļā durvis. - Tik bikla meitenīte, mī-lucīt. Iedod man vienu naktskreklu, drīz mēs būs pie tevis.

B lauks!

Kitija aizcirta durvis un pasvieda man plānu, sīkpuķotu naktskreklu. Man vēl nekad nav bijis naktskrekls, tomēr es alla� gaidīju �o nozīmīgo mirkli, kad varē�u ietērpties naktsveļā. Greznības kalngals - īpa�as drēbes vienīgi gulē�anai, kuras neviens neredz! Ta�u, līdzko uzģērbu naktskreklu, prieks izgaisa kā rīta rasa.

Jaunais, stīvais audums bru�ājās gar manu jēlo ādu. Me�ģīņu kruzulis ap kaklu un rokām rīvēja kā smil�papīrs.

- Atceries - tev dvieļi, veļa un zobu birstītes būs balti - vai gandrīz balti. Man ir sārti, bet Kelam - melni. Neaizmirsti! - Kitija atkal pasmaidīja, atvēra durvis, aiz rokas pavilka mani gabaliņu pa gaiteni un ieveda lielā guļamistabā blakus vannasistabai.

Kels jau bija tur, pa�reiz taisījās ģērbt nost bikses. Mums ienākot, pietvīka un steig�us aizvilka rāvējslēdzēju.

- Paklau, Kitij, vai nezini, ka vispirms jāpieklauvē? -Viņa balsī jautās asums. - Un kur tu domā viņu guldīt -vai mūsu gultā?

- Jā, - Kitija strupi atsvieda. Es pa�āvu acis uz viņu -cik dīvaina sejas izteiksme, biedīgi dīvaina! - Hevena gulēs mums vidū. Tu - vienā pusē, es - otrā. Kalnie�u skuķes ir samaitātas, viņu nedrīkst atstāt vienu pa�u gulēt apak�ā.

- Augstais Dievs! Vai tu esi prātu zaudējusi? - Kels saniknojies uzkliedza.

- Es vienīgā �ite ir pie pilna prāta!

Cik baismīgi tas izklausījās!

- Kitij, es to nepieļau�u! Vai nu viņa gulēs apak�stāvā, vai mēs vedīsim viņu atpakaļ!

Kels sadumpojās - urā!

- Tu neko nezin, tu ir uzaudzs lielā pilsētā. Bet visas kalnie�u skuķes ir padauzas. Arī �itai nav nekādas sajēgas par tikumību, mums tā viņai jāiemāca. Jāsāk jau �onakt. Kad es būs padarījusi viņu tikumīgu, viņa vairāk nebūs nekāda palaistuve, tad varēs gulēt apak�stāvā uz sofas -bet ne agrāk.

Kels uzmeta man skatienu, lai gan es centos turēties Kitijai aiz muguras.

- Ak Dievs, ko tu esi izdarījusi ar viņas seju?

- To nomazgāju.

Viņ� neticīgi pa�ūpoja galvu.

-Tu nobrucināji viņai ādu! Kitij, tev vajadzētu kaunēties! - Viņ� izstiepa man pretī rokas. - Nāc, es uzziedī�u tavai jēlajai, sarkanajai ādai dziedējo�u ziedi.

- Liec viņai mieru! - Kitija brēk�us nobrēca. - Es ir darījusi, kas jādara, tev zināms, ka es nevienam nedar pāri. Tagad viņa ir tīra un gulēs pie mums gultā, kamēr es varēs viņai uzticēties, atstāt pa nakti vienu.

Diezin ko es, pēc Kitijas domām, darītu?

�ķita, ka Kelu dusmas atsaldēju�as, nevis iekarsēju�as kā tēvu. Viņ� devās uz vannasistabu, aizcirta durvis, ka noblīk�ķēja vien, bet es nopūtos, biju spiesta likties platajā gultā. Saritinājos un tūlīt aizmigu.

Mani pamodināja Kela skaļā balss. Atskārtu, ka esmu gulējusi tikai da�as minūtes. Aizvērtām acīm klausījos, kā viņi strīdas.

- Kāda velna pēc tu esi uzvilkusi melno, caurspīdīgo naktskreklu? Lai darītu man zināmu savu vēlmi? Kitij, es nevaru nodoties mīlas priekiem, ja gultā kopā ar mums ir meitene.

- Protams, es to zin, nemaz negaidu.

- Bet kāpēc tad tev mugurā melnais me�ģīņu naktskrekls?

Es pavēru plakstiņus. Kitija stāvēja melnā, piegulo�ā, caurredzamā naktskreklā. Kelam kājās īsbikses, staklē liels, apaļ� izliekums. Steig�us aizvēru acis.

�Mīļais Dievs,� es lūdzos, �neļauj viņiem tagad mīlēties, lūdzu, lūdzu...�

- �itā es grib tev iemācīt savaldī�anos, - Kitija dzedri atbildēja un nogūlās man blakus. - Tev tās trūkst. Tu nedabūs to, ko tev vajag, kamēr es neizdresēs meiteni tādu, kāda man patīk.

Es klausījos, brīnīdamās, ka viņ� tam piekrīt. Tēvs nekad nepiekristu. Kāds cilvēks īsti ir Kitijas vīrs? Vai vīrs vienmēr ģimenē ir noteicējs? Jutos mazliet sarūgtināta, ka viņ� neiebilda, neturējās pretī.

Kels nolikās man blakām - otra pusē. Es sarāvos, kad manai rokai piedūrās viņa raupjā āda. iesvēlos sa�utumā -kāpēc viņ� negāja lejā, neuzklāja sev guļvietu uz sofas, neapspieda savu iekāri? Tomēr vienlaikus man kļuva viņa �ēl.

Es jau zināju, kur� �ajā ģimenē ir īstais pavēlnieks.

Izdzirdēju Kela kluso balsi.

- Negrūd mani pārāk tālu, Kitij, - viņ� brīdināja, pagriezās uz sāniem un palika roku zem galvas.

- Es tevi mīlu, dārgumiņ. Jo drīzāk meitene iemācīsies tikli uzvesties, jo ātrāk mums �itā gulta būs vieniem pa�iem.

- Jēzus Kristus! - viņ� tikai noteica.

Cik �ausmīgi ir gulēt starp vīru un sievu, apzināties, ka viņ� necie� manu klātbūtni! Tagad viņam nekad neiepatik-�os, ta�u es esmu atkarīga no viņa labvēlības. Kā bez tās izturē�u Kitijas dīvaino uzvedību, garastāvokļa maiņu? Varbūt �ādi Kitija grib panākt, lai viņ� mani neieredz. Cik nekrietna rīcība!

�Māmiņ, māmiņ!�es �ņukstēju, izmisīgi ilgodamās pēc savas sen miru�ās mātes, kas apbedīta kalnu pakājē, kur vilki kauc uz mēnesi un vēj� gaudo koku zarotnēs. �Kaut es atkal būtu mājās, omīte vēl dzīvotu, Sāra ceptu biskvītus, vectētiņ� drāztu figūras un Toms, Fanija, Kīts un Mūsu D�eina skraidelētu pļavās!�

Man jau tagad dzīve Vinerovā likās paradīziska, Elle bija gaidāma �eit.

Nē, es negribu, lai ar mani tā apietas! Kaut Kitija man uzticētos!

Kā es varu Kitiju pārliecināt, ka nedarī�u neko sliktu vai netikumīgu, ja gulē�u lejā uz sofas? Atkal iegrimu dziļā, �ēlsirdīgā miegā, vairs nejutu smeldzam jēlo ādu.

13

Man �ķita*>ka dzirdu iedziedamies gaili, it kā es vēl dzīvotu kalnu būdā.

Pamodos stīva, līdzko pakustējos, sāpēja visa miesa. Kā ļauns murgs atmiņā rādījās pagājusi nakts un svelo�i karstā vanna. Ta�u mana applaucētā āda liecināja - es neesmu sapņojusi, ka mazgājos verdo�ā ūdenī.

Es jutu - pulkstenis ir pieci. Nodomāju, ka Toms dro�i vien ārā jau skalda malku vai devies pamedīt. Pamodusies reti ieraudzīju Tomu vēl guļot. Tas bija tolaik - kalnos, kur mana sirds ilgot ilgojas būt. Apmulsusi pastiepu roku, lai pabu�inātu Mūsu D�einas mīkstās cirtas, zīdainās spro-dziņas, bet sataustīju cietu, spalvainu delmu. Uzrāvos sēdus, pavēros apkārt, vairīdamās paskatīties uz Kitiju un tās vīru, abi neveiklās pozās gulēja platajā gultā. Palsa rīta gaisma plūsmoja caur sakrokotajiem aizkariem.

Uzmanīgi pārrausos pāri Kelam, viņu pamodināt likās mazāk riskanti. Izkāpu no gultas un apvēroju telpu. Daudz kas manī radīja izbrīnu, arī nepatīkamu pārsteigumu: Kitija nevērīgi nosviedusi apģērba gabalus uz grīdas un tur atstājusi. Mēs savā būdā gan tā nedarījām. Neviena smalka dāma, par kurām biju lasījusi romānos, nekad nemeta drē-

bes uz grīdas. Ta�u Kitija sacēla tādu traci par to, lai viss būtu tīrs un kārtīgs! Tad es nospriedu - Kitijai nav jābaidās, ka uz grīdas izmētātajās drēbēs ielīdīs prusaki vai citi kukaiņi. Tā iemesla dēļ es vienmēr uzkarināju apģērbu vadzī. Tomēr... viņai nevajadzētu tā darīt. Paņēmu viņas drēbes un rūpīgi iekāru kleitu sienas skapī, pārsteigta apjūsmojot visas drānas, kuras tur ieraudzīju.

Klusiņām izlavījos no guļamistabas un, aizvērusi durvis, atviegloti nopūtos. Cik neizturami ir gulēt starp vīru un sievu... turklāt �ādu nepieklājību nemaz nedrīkstētu pieļaut.

Cik klusa māja! Iegāju vannasistabā, ieraudzīju sevi garajā sienas spogulī. Mana nabaga seja! Sarkana un uzpampusi, es to aptaustīju - vietām gluda, vietām tulznaina. Sīkie, sārtie pūslī�i svilināja kā uguns. Da�as lielākās �ulgas bija asiņainas, it kā pa nakti saskrambātas. Man acīs saskrēja asaras, ritēja pār vaigiem. Vai es vairs jebkad bū�u glīta?

Kā omīte alla� mēdza sacīt: �Nav ļauna bez laba...�

Tagad jāsamierinās ar to, kam vairs nevar līdzēt. Lai gan mani dedzināja sūrste, kad vilku nost jauno naktskreklu, pacēlu rokas, palocīju kājas. Tiklīdz pakustējos, sāpēja āda. Kā es varēju gulēt sāpēs. Ta�u naktī neguvu atpūtu, rādījās visādi murgi par Tomu, Kītu un Mūsu D�einu, netīkamie iespaidi vēl aizvien neizgaisa no atmiņas. Apsēdos uz sārtā klozeta, bet nenoskaloju to ar ūdens �alti. Pēc tam izmisīgi centos atmud�ināt savēlu�ās matu �ķieznas.

Caur plāno sienu, kas atdalīja vannasistabu no guļamistabas, varēja sadzirdēt Kitijas īgno ņurdē�anu, it kā jaunā diena viņai tūlīt sagādātu problēmas.

- Kur ellē, ir manas rītakurpes? Un kur palikusi tā stulbā skuķe? Labāk lai nemazgājas siltā ūdenī.

Kels maigā, rāmā balsī mierināja Kitiju kā gra�īgu bērnu.

- Izturies pret meiteni labi, Kitij, - viņ� brīdināja. - Tu pati viņu gribēji. Ta�u tas, ka tu uzstāj, lai viņa guļ mums līdzās gultā, iet pāri mēram un sapra�anai. Viņas vecuma meitenei vajadzīga sava istaba, ko iekārtot, kur sapņot, glabāt noslēpumus...

- Viņai nebūs nekādu noslēpumu! - Kitija pikti atcirta.

Kels turpināja, it kā nedzirdējis viņas iebildi, un manī

uzplaiksnīja cerība.

- Es jau no sākta gala biju tam pretī. Ta�u man joprojām ir meitenes �ēl. It īpa�i pēc vakarnakts. Bet, kad iedomājos no�ēlojamo būdu, Hevenas veltīgās pūles padarīt to mājīgāku, tas atzīstu, ka neesam rīkoju�ies nosodāmi. Kitij, ja tu negribi aizvākt savu podnieka ripu un pārējās māla lū�ņas, mēs varētu otrajā guļamistabā ielikt vēl vienu gultu un tualetes galdiņu. Naktsskapīti un lampu, varbūt arī galdu, kur gatavot mājas darbus. Ko tu par to saki?

-Es saku: �Nē!�

- Mīļumiņ, viņa, kā rādās, būs jauka meitene, ļoti glīta.

Kels centās Kitiju pierunāt - dro�i vien ar skūpstiem un

apskāvieniem, pēc skaņām es varēju to noprast.

Plauks! Stipra roka ievilka viņam pliķi!

- Tev viņa liekas glīta? Tu jau to ir pamanījis? Bet ņem vērā - tu viņu nedabūs! Es ir iecietīga, uz daudz ko skatās caur pirkstiem, bet es neļaus tev meņģēties ar skuķi, kas ir mūsu meita.

Cik skaļi viņa kliedz!

- Ja tu man vēl kādreiz �ausi pļauku, tad nezināsi, cik

veca esi! - Kels bargā, ledainā balsi sacīja. - Es samierinos ar daudzām tavām izrīcībām, bet necie�u vardarbību. Ja nevari pieskarties man glāsto�i, tad nepieskaries nemaz!

- Mīlucīt, vai tik ļoti sāpēja?

- Tas nav galvenais - vai sāpēja vai nesāpēja, galvenais - man nepatīk nedz varmācīgas sievietes, nedz tādas, kuras kliedz un paceļ balsi. Te sienas ir papīra plānumā. Me-venai varbūt �ķiet, ka tu apejies ar viņu labi - ka jau māte ar mīļotu meitu. Liec gulēt kopā ar vecākiem. Bet viņa ir pusaudze, Kitij, vairs nav mazs bērns.

- Bet tu neko nesaproti! - Kitija īgņojās. - Man zināms, kādas ir kalnu skuķes. To vien zin kā maukoties. Ja gribi, lai mājās ir miers, tad nemaisies manās darī�anās!

Kels neteica ne vārda, lai mani aizstāvētu. Ne vārda par verdo�o ūdeni, noplaucējumiem, - kāpēc? Kāpēc viņ� mājās izturas pret Kitiju tik pielaidīgi, bet ma�īnā runāja viņai pretī?

Guļamistabas durvis atsprāga vaļā. Kitija spalvainam rītakurpēm slāpāja �urp pa gaiteni. Mani sagrāba bailes. A�i paķēru vecu, izbalēju�u dvieli un aptinu ap savu jēlo, sūrsto�o ķermeni.

Kitija ienāca nepieklauvējusi, uzmeta man dusmīgu mirkli, klusēdama noģērba plāno, me�ģīņoto naktskreklu, noāva sārtās rītakurpes un kaila apsēdās uz klozetpoda. Es grasījos iet prom, bet viņa pasauca mani atpakaļ.

- Tev jāsaķemmē mati. Tie izskatās briesmīgi - ka ērkulis.

Es nodūru galvu, centos neko nedz redzēt, nedz dzirdēt. Lēnām, piesardzīgi atmud�ināju saveltās �ķipsnas.

Kitija pagāja zem du�as, mazgājoties skaļi dziedāja

lauku ziņģes. Es visu laiku centos at�ķetināt matu �ķipsnas.

Viņa iznāca no du�as telpas, slaucīdamās ar ko�i sārtu dvieli. Paskatījās uz mani baltām acīm.

- Lai es vairāk nekad neredzētu, ka tu nav noskalojusi tualeti, - vai dzirdi?

- Piedod, bet es baidījos, ka troksnis jūs abus nepamo-dina. Rit no rīta mazgā�os apak�stāva vannasistabā.

� - Tā bus labāk, - Kitija noburk�ķēja. - Tu nepiņķerējas tik ilgi, ej uzvelc vienu no smukajām kleitām, ko Kels priek� tev nopircis. �odien mēs tev parādīs Atlantu, arī manu salonu, tu redzēs, cik tas superīgs, kā meitenes mani mīl. Rit mēs ies uz baznīcu, bet pirmdien tev jāsāk iet skolā. Es tevis dēļ �odien ziedoju savas keramikas stundas, atlieku visus savus darbus, paturi to prātā! Bet man gribas, lai tu uzsāc jaunu dzīvi, kā pienākas.

Es vēl aizvien knibinājos ap matiem, bet Kitija nokrā�-ļojās un uzvilka sārtas drēbes. Kuplajos, sarkanajos matos iesprauda dīvaini izlocītu stiepli, lai tos kaut cik saturētu. - Nu, ko teiksi?

- Tu esi skaista, - es patiesā apbrīnā atbildēju. - Nekad neesmu redzējusi tik skaistu sievieti.

Kitijas blāvās acis iespīdējās. Viņa smaida nozibināja lielus, baltus zobus.

- Vai nevar pasacīt, ka man jau ir trīsdesmit pieci?

- Nē, - es pārsteigta apstiprināju. Kitija ir vecāka nekā Sāra, bet izskatās daudz jaunāka!

- Kelam ir tikai divdesmit pieci, es ir desmit gadus vecāka par vīru, tas mani drusciņ uztrauc. Bet es ir dabūjusi for�u vīru, kaut arī jaunāku. Nesaki nevienam, cik man gadu, - vai dzirdi?

- Man tik un tā neviens neticētu.

- Cik tas mīļi no tevis! - Kitija atmaigusi teica. A�i mani apkampa un viegli noskūpstīja manu raupjo vaigu. - Es negribēj samaitāt tev ādu. Vai dikti sāp?

Es pamāju, tad Kitija vārīgi notriepa manu seju ar baltu ziedi.

- Es reizēm pārspīlē. Nedusmo uz manis. Gau�ām gribas, lai tu mīlē mani kā savu īsto māti. Dārgumiņ, es to no�ēlo, bet tev jāpiekrīt - vajadzēja tak dabūt nost netīrumus, ar tiem tu bij apaugusi kā sapuvis koks ar sūnu.

Viņa pateica visu, ko klusībā tik ļoti vēlējos dzirdēt, es spēji viņu apskāvu un piesardzīgi noskūpstīju uz vaiga, lai n e saboj a t u k rā� ļ oj u m u.

- Cik burvīgi tu smar�o! - es no�ukstēju, man atvieglojumā acis pieplūda asarām.

- Mēs abas lieliski sapratīsies! - Kitija jūsmoja. Tad, lai to pierādītu, izņēma man no rokām ķemmi un sāka darboties ap manu matu kodaļu. Apbrīnojarņā izveicībā viņa ātri un saudzīgi pieglauda manus matus un ieveidoja līgani krīto�os viļņos. Tad paņēma suku - es to drīkstē�ot turpmāk lietot -, saslapēja un ar to apritināja �ķipsnas ap pirkstiem. Atkal palūkojos spogulī, ieraudzīju mirdzo�u cirtu apvītu, balti noziestu seju lielām, zilām acīm.

- Paldies, - es pateicīgi nomurmināju, jau gandrīz aizmirsusi pagāju�ās nakts mocības.

- Nu labi! Iesim uz virtuvi, pēc tam brauksim apskatīt pilsētu, kā tev apsolīju. Ātri jātiek ar visu to galā, man vēl daudz citu darbu.

Abas nokāpām lejā. Kels jau bija virtuvē.

- Kafijai ūdens vārās, es �orīt gatavoju brokastis, -viņ� mundri sacīja. Uz atsevi�ķām pannām cepa �ķiņķi un olas, tāpēc nevarēja atskatīties, paraudzīties uz mums. - Labrīt, Hcvcn, - viņ� sveicināja, rūpīgi uzlika dzelten-brūnās �ķiņķa �ķēles uz �ķīvjiem un pārlēja tām karstos taukus. - Vai tev labāk gar�o grauzdētas maizītes vai angļu apalī�i? Es esmu apalī�u cienītājs, it sevi�ķi ar korin�u �eleju vai apelsīnu marmelādi.

Kels paskatījās uz mani tikai tad, kad bijām apsēdu�ies pie apaļā galda. Ieraugot manu seju, �ēlumā iepleta acis, pat nelikās redzam manus skaisti sakārtotos matus.

- Augstais Dievs! Kitij, tas ir kauna darbs! Tu esi pārvērtusi glītu seju par klauna ģīmi! Kāpēc apsmērēji ar to balto smēri?

- Bet, mīlucīt, tu arī lieto �ilo pa�u.

Kels ripbumā novērsās un paņēma avīzi.

- Kitij, lūdzu, turpmāk nemazgā viņai seju! Lai viņa dara to pati, - viņ� dusmīgi teica, nepacēlis acis no avīzes, it kā vairs negribētu redzēt Kitiju.

- Pēc laiciņa viss būs kārtībā, - Kitija paziņoja un paņēma daļu avīzes, ko Kels nolicis sānis. - Nu, Heven, ēd ātrāk, mums nav laika tūļāties! Jāiepazīstina viņa ar jaunajiem apstākļiem, - vai ne, mīlucīt?

- Jā, - Kels īgni atburk�ķēja. - Bet Hevenai tas butu patīkamāk, ja viņa nebūtu izķēmota.

Es noslaucīju seju un, par spīti savam izskatam, jutos brīni�ķīgi - apskatīju Atlantu un viesnīcu, kur atradās Kitijas skaistumkop�anas salons - viss sārtos, melnos un zelta toņos, tur bagātas dāmas sēdēja zem spīdīgi baltām, sārtzeltaini apmalotām kapucēm un strādāja astoņas skaistas meitenes - visas blondas.

- Vai �ite nav smuki? - Kitija jautāja, viņas balsī izskanēja lepnums.

- Man patīk ko�i dzelteni mati, tie izskatās līksmi un saulaini... nevis bāli zeltaini, tādi kā salmi.

Es satrūkos - tas zīmējās uz manas mātes matiem.

Kitija mani iepazīstināja ar katru, bet Kels stāvēja viesnīcas vestibilā, it kā viņa nelaistu vīru iek�ā �ajā sievie�u pasaulē.

Pēc tam devāmies iepirkties. Man jau bija mugurā jauns, glīts, zils mētelis, to izvēlējies Kels, un tas man labi piegulēja. Diem�ēl viss, ko pirka Kitija - svārki, blūzes, svīteri, apak�veļa bija pārāk liela izmēra, man nepatika arī smagās, baltās audekla kurpes. Pat Vinerovas meitenes valkāja glītākas. Centos Kitijai to paskaidrot, bet veltīgi, viņa atcerējās, kādas pati savulaik nēsājusi.

- Nerunā pretī! Skolā nav jāvalkā glaunas kurpes!

Tomēr, sē�ot ma�īnā, es jutos priecīga - tik daudz jaunu drēbju man savu mū�u nav bijis. Trīs pāri kurpju. Ar glītākajām rit ie�u baznīcā.

Mēs atkal ieturējām maltīti kādā bufetē, Kelam tā izraisīja pretīgumu.

- Vai tu nezini, Kitij, ka man �ādas ieskrietuves riebjas?

- Tev patīk �ķiesties ar naudu, lai paplātītos. Bet man vienalga, ko es ēdu, ja tas ir lēts.

Kels neko neatbildēja, vienīgi sarauca pieri. Arī ma�īnā klusēja, ļāva Kitijai visu paskaidrot.

- �itā ir skola, kurā tev jāiet, - viņa rādīja, kad Kels lēni brauca garām lielai sarkanai ķieģeļu ēkai, ap to pletās zālāji un spēļu laukumi.

- Lietainās dienās brauksi ar dzelteno autobusu, bet saulainās iesi kājām. Kel, mīlucīt, vai mēs ir iegādāju�ies viņai visu priek� skolas? - viņa skaļi jautāja.

- Jā. �

- Vai tu dusmojas uz manīm?

- Nekliedz, es neesmu kurls.

Kitija cie�i pieglaudās viņam, es atliecos atpakaļ, negribēju redzēt, kā viņa ķiķinās, lai gan apkārt ir dzīva satiksme.

^Dārgumiņ, e� tevi mīlu, briesmīgi mīlu.

Kels nokrem�ļojās.

- Kur Hevena gulēs �onakt?

- Pie mums gultā, mīlucīt. Vai es tev nestāstīj, kādas ir kalnie�u skuķes?

-Jā... tu man stāstīj... - viņ� izsmējīgi atbildēja. Pēc tam vairs nebilda ne pu�plēsta vārda, pat tad ne, kad mēs vakarā apsēdāmies pie krāsu televizora un es pirmo reizi redzēju �ovu. Man sajūsmā aizrāvās elpa. Cik skaisti dejo krāsainās, puskailās meitenes! Pēc tam rādīja �ausmu filmu, un Kels nozuda, es pat nemanīju, kad aizgāja.

- Tā viņ� vienmēr dara, kad ir noskaities, - teica Kitija, piecēlās un.izslēdza televizoru. - Noiet pagrabā un iztaisās, ka strādā. Mēs kāps aug�ā. Ej vannā, izmazgā matus, es tevi netraucēs. - Viņa apklusa, kaut ko pārlika. - Nē, man tūlītās jāiet lejā, jāpamīlējas ar vīru. - Viņa nosmie-kuļoja un aizgāja, bet es nopriecājos par peldi sārtajā vannā.

Cik nejēdzīgi atkal gulēt starp Kelu un Kitiju! Man nepatīk veids, kā viņa kairina un moka Kelu, gribēdama radīt iespaidu, ka nepavisam nemīl vīru tik ļoti, ka viņ� daudz stiprāk pieķēries viņai. Vai Kitija patie�ām ienīst vīrie�us?

Svētdien es atkal pamodos pirmā. Basām kājām nogāju lejā, caur virtuvi nokļuvu �aurā gaitenī, no kura durvis ve-

da uz pagrabu. Tur nokāpusi, pustumsā rakņājos pa juceklīgi samestajām Kitijas mantām - tās viņa �eit vis neturēja tīras un kārtīgas līdz atradu savu ceļasomu uz augsta plaukta virs kāda darbgalda. Tai blakus rūpīgi salocīti un kaudzītē salikti omītes lakati. Es uzkāpu uz darbgalda un novilku lejā somu. Diezin vai Kels to attaisījis? Atvēru somu - tajā viss tāpat, kā es biju sakravājusi. Biju iestūķējusi arī se�as savas mīļākās grāmatas, kuras man iedevusi mis Dīle. Pat pasaku grāmatu, ko pirms aizmig�anas lasīju priek�ā Kītam un Mūsu D�einai. Man acīs saskrēja asaras... �Pasaciņu, Hevenlī... Lasi vel, Hevenlī...�

Apsēdos uz darbgalda, izņēmu no somas bloku un sāku ātri rakstīt Logenam vēstuli. Aiz bailēm trīcēdama, attēloju savu izmisīgo stāvokli, pastāstīju, cik man nepiecie�ami atrast Tomu, Kītu un Mūsu D�einu, lūdzu, lai viņ� izdibina, kur dzīvo Baks Henrijs, minēju Merilendas automa�īnas numura pirmos trīs ciparus. Pabeigusi vēstuli, izsteidzos ārā, lai paskatītos, kāda mājai adrese, aizskrēju līdz stūrim, izlasīju ielas nosaukumu. Atgriezusies ieraudzīju, ka pastkastītē iebāzti �urnāli ar Kitijas vārdu, adresi un koda numuru, sapratu, cik muļķīgi esmu rīkojusies. Pārmeklēju priek�namā galdiņa atvilktnes, atradu aploksni un markas.

Tagad jāgaida un jāizmanto izdevība, lai nosūtītu savu pirmo vēstuli. Pagrabā mierīgi dus mana skaistā lelle - līgava, gaida brīni�ķīgo dienu, kad kopā ar mums visiem -mani, Tomu, Kītu un Mūsu D�einu brauks uz Bostonu, bet Faniju mēs.atstāsim priecājamies Vinerovā.

Es uzkāpu aug�stāvā, pabāzu vēstuli zem gaiteņa paklāja un iegāju vannasistabā. Aizvērusi durvis, atslīgu pret tām un atviegloti nopūtos. Vēstule Logenam - taisnākais ceļ� uz brīvību.

- Paskaties, Kel, mūsu meitiņa jau saposusies ie�anai uz baznīcu, uzvilkusi jauno kleitu.

- Tu �orīt izskaties ļoti glīta, - sacīja Kels un nopētīja mani no galvas līdz kājām. Mana seja vairs nebija piesār-tusi, arī pampums gandrīz nogājis.

- Viņai vajadzētu apgriezt un ieveidot matus, - Kitija teica, mani kritiski apvērojusi.

- Nē, liec viņas matiem mieru. Man nepatīk frizēti mati. Viņa tagad atgādina me�rozīti.

Kitija nīgri novaibstījās un dusmīgām acīm pablenza uz Kelu, tad iegāja virtuvē un tik ātri pagatavoja kulteni no olām, miltiem un piena, ka es �aubījos, vai tas būs gar�īgs. Izcepa omleti. Es nobrīnījos, ka sacepums var būt tik mīksts un �augans. Apelsīnu sula... Klusībā lūdzos, kaut arī Kīts un Mūsu D�eina patlaban dzertu apelsīnu sulu.

- Nu, vai tev gar�o mana omlete?

-Tā ir lieliska, māt. Tu tie�ām proti labi gatavot.

- Ceru, ka tu arī prot, - viņa kokaini noteica.

Es vēl nekad nebiju redzējusi �ādu baznīcu - lielu, greznu katedrāli. Tās iek�iene bija krēslaina.

- Vai �ī ir katoļu baznīca? - es jautāju Kelam, kamēr Kitija sarunājās ar kādu paziņu.

- Jā, bet patiesībā Kitija ir baptiste, - viņ� arī �ukstus atbildēja. - Viņa meklē Dievu, vismaz vienu reizi izmēģina visas reliģijas. Pa�laik izliekas katoļticīga. Nākamnedēļ mēs varbūt iesim uz sinagogu vai metodistu baznīcu, reiz pat piedalījāmies musulmaņu dievkalpojumā, pielūdzām Allahu. Neprasi viņai neko, nenostādi viņu neērtā -stāvoklī. Mani vispār pārsteidz tas apstāklis, ka viņa iet

baznīcā.

Man patika pustum�ā katedrāle ar ni�ām, svēto tēliem un dego�ajām svecēm, priesteris garā tērpā sprediķoja nesaprotamā valodā, es iedomājos, ka viņ� runā par Dieva mīlestībā uz cilvēkiem, nevis par vēlē�anos tos sodīt. Draudze dziedāja nekad nedzirdētas dziesmas, tomēr es, tāpat kā Kols, mēģināju dziedāt līdzi, ta�u Kitija tikai mēmi kustināja lūpas.

Pēc dievkalpojuma Kitija aizgāja uz tualeti, bet es aizskrēju iemest pastkastītē vēstuli Logenam. Kels skumīgi nolūkojās man pakaļ.

- Jau raksti uz mājām? - viņ� jautāja, kad atgriezos. - Man �ķita, ka tev �eit patīk.

- Jā, patīk, bet man jāuzzina, kur ir Toms, Kīts un Mu�u D�eina. Fanijai dro�i vien klājas labi pie mācītāja Vai-za, ta�u man jāuztur sakari ar saviem piederīgajiem, citādi mēs atsve�ināsimies. Tas jādara tūlīt. Cilvēki mēdz mainīt dzīves vietas... Ja paies ilgs laiks, es savējos nekad vairs neatradī�u.

Viņ� pagrieza manu seju pret sevi.

- Vai tas būtu tik briesmīgi, ja tu aizmirstu savu veco ģimeni un atzītu jauno?

Man acīs sasprāga asaras, un es novērsos.

- Kcl, tu esi labs pret mani... un Kitija... māte... cen�as... bet es mīlu Tomu, Kītu un Mūsu D�einu... pat Fani-ju. Mēs esam asinsradinieki, turklāt tik daudz grūtību kopā izcietu�i, ka tas mūs vieno vairāk nekā prieki.

Viņa gai�brūnajās acīs jautās līdzjūtība.

- Vai tu gribētu, lai es palīdzu tev atrast brāļus un māsas?

- Vai tu tie�ām to darītu?

- Labprāt. Iedod man nepiecie�amos datus, un es darī�u visu iespējamo.

- Visu iespējamo - kādā ziņā? - jautāja Kitija, nikni skatīdamās uz mums.

- Darī�u visu iespējamo, lai Hevena vienmēr justos laimīga savās jaunajās mājās, - viņ� skaidri un gai�i atbildēja.

Kitija iesēdās ma�īnā, vēl aizvien savilkusi dusmīgu seju. Atkal braucām uz kādu lētu ēdnīcu. Pēc tam Kels gribēja iet uz kino, ta�u Kitija iebilda:

- Man nepatīk sēdēt tumsā kopā ar tik daudziem sve�iem cilvēkiem. Un meitenei agri jāceļas, rīt jāsāk iet skolā.

Vārds �skola� jau darīja mani laimīgu. Lielpilsētas skola - kāda tā būs?

Tovakar vairs neskatījāmies televīzijas pārraidi, tre�o reizi man vajadzēja likties gulēt viņu laulības gultā. �oreiz Kitija uzģērbusi sarkanu naktskreklu ar baltām me�ģīnēm. Kels pat nepaskatījās uz viņu. Iegūlās gultā, piespiedās man klāt. Stiprām rokām mani cie�i apskāva, ieslēpa seju manos matos. Es pārsteigumā izbijos.

- Arā no gultas! - Kitija iekliedzās. - Ko tu pavedini manu vīru uz maucību! Kel, ņem nost roku!

Man �ķita, ka viņ� iespurdzas. Es kāpu lejā, lai uzklātu sev guļvietu uz sofas. Kels bija parādījis, kā tā izvelkama.. Nesu līdzi palagus, segas un mīkstu, brīni�ķīgu dūnu spilvenu. Man pa�ai sava gulta - pirmo reizi mū�ā! Un sava istaba, pilnum pilna krāsainām dzīvnieku figūrām. Diezin kā varē�u aizmigt �ajā zooloģiskajā dārzā.

Pamodusies tūlīt iedomājos jauno skolu, tajā būs simtiem, pat tūksto�iem bērnu, bet es nevienu nepazī�u. Lai gan manas drēbes bija daudz labākas par iepriek�ējām, es jau paspēju ievērot, ka Atlantā vairums mana vecuma meiteņu tādas nevalkā. Man bija dārgu apģērba gabalu -svārku, blū�u, svīteru - lēti atdarinājumi. �Mīļais Dievs, kaut skolā par mani nezobotos pārāk lielo drēbju dēļ!� es klusībā lūdzos. Ātri nomazgājusies, uzvilku labākās no Kitijas izraudzītajām drānām.

�orīt Kitija īgņojās vairāk nekā citkārt, laikam nakti guļamistabā kaut kas noticis. Virtuvē viņas blāvās acis mani nopētīja no galvas līdz kājām.

- �odien tev sākas Īstā dzīve. Tev jāceļas agri, katru rītu jātaisa brokastis, nevis stundām ilgi vannasistabā jāķi-merējas ar saviem matiem.

- Bet, māt, es neprotu lietot �ādu plīti.

- Vai es tev vakar to neiemācīj?

Viņa man parādīja, kā jārīkojas ar plīti, trauku mazgātāju, ledusskapi, kur jāsavāc atkritumi. Tad noveda mani pagrabā, tur nelielā sienas padziļinājumā bija sārta veļas ma�īna un �āvējamais aparāts, plaukti ar Kitijas dzīvnieku figūrām un skapī�i, bāztin piebāzti kārbām un plastmasas pudelēm. Ziepes, dezinficējo�i līdzekļi, balinātāji, vasks, spodrināmie līdzekļi - varam, misiņam, sudrabam. Es nobrīnījos - kā viņiem atlikusi nauda ē�anai?

Pie mums, kalnos, dzīvē galvenais bija uzturs; nevienu no �iem tīrī�anas līdzekļiem neuzskatīja par nepiecie�amu, tos pat nevarēja iedomāties. Mēs lietojām vienīgi sārma ziepes, ar tām mazgājāmies gan pa�i, gan berzām uz veļas dēļa netīrās drēbes. Nav brīnums, ka Kitija turēja mani par su�ķi.

- Un to tur Kels sauc par savu mājas darbnīcu. - Kitija parādīja ar pirkstu uz veselu gūzmu tehnisku piederumu. - Viņam patīk �ite blēņoties, nosist laiku. Bet tu �itos

verķus neaiztiec, da�i ir bīstami, tādi kā sitas elektriskais zāģis un visi �itic namdara rīki. Liec to vērā, - vai dzirdi?

- Jā.

-Ko-jā?

- Jā, māt.

- Es ceru, ka tu mazgājot un �āvējot nesaplēsīs un nesadedzinās mūsu drēbes.

- Jā, māt.

- Par to tev jāatbild.

Virtuvē Kels jau bija uzlicis vārīties ūdeni kafijai, tagad sēdēja un pārlūkoja rīta avīzi. Mums ienākot, nolika to un pasmaidīja.

- Labrīt, Heven. Tu izskaties ļoti glīta, saposusies pirmajai dienai jaunajā skolā.

Kitija ātri pagriezās.

- Vai es tev neteic, ka tas drīz pāries? - Viņa apsēdās un paņēma daļu avīzes. - Jāpaskatās, kādas slavenības iebrauks pilsētā...

Es stāvēju virtuves vidū, nezinādama, ko darīt. Kitija pacēla acis - saltas, bargas, ne�ēlīgas.

- Nu, taisi brokastis!

Es sadedzināju plānās �ķiņķa �ķēles, nekad nebju tādas cepusi, jo mūsmājās �ķiņķi grieza biezām �ķēlēm. Tas bija bund�ās, nevis jau plāni sagriezts un iesaiņots paciņās.

Grauzdējot maizi, es to sadedzināju, nezinādama, kā rīkoties ar grauzdējamo aparātu, lai neatstātu uz tā hromētajām daļām pirkstu nospiedumus. Kitija man bija iedevusi lupatu un piekodinājusi, lai uz tām nebūtu traipu un pirkstu nospiedumu.

Es pārāk cieti sacepu olas, Kels tās tik tikko paskrubināja. Pēdējais piliens manā moku kausā bija kafija. Kitija

pielēca kājās, pa slideno virtuves grīdu pieskrēja man klāt un iesita spēcīgu pļauku.

- Katrs muļķis prot grauzdēt maizi! - viņa spiedza.

- Galīgs idiots māk cept �ķiņķi! Bet manīm vajadzēja to zināt! - Viņa pievilka mani pie galda un nogrūda uz krēsla. - �odien es to izdarīs, bet rīt tas jādara tev! Ja tu atkal izķēzīs ēdienu, es tevi nākamreiz izvārīs karstajā ūdenī! Kel, ej uz darbu, pa ceļam iekod kaut ko brokastīs. Man jākavē savs darbs, jāaizved tā stulbene uz skolu.

Kels ātri, pavir�i noskūpstīja Kitijas nosārtināto vaigu.

- Esi iecietīga pret meiteni, Kitij. Viņa nav radusi rīkoties ar modernām ietaisēm. Ar laiku viņa apgūs. Jau no acīm sprie�u, ka viņa ir attapīga.

- Arī no viņas vārī�anas prasmes, - vai ne?

Kels aizgāja.

Vienatnē ar Kitiju mani pārņēma bailes. Kur palikusi saudzīgā sieviete, kas sukāja man matus un tina cirtas ap pirkstiem? Es jau pazinu Kitijas spējās garastāvokļa maiņas, neuzticējos viņas gādībai.

Tomēr Kitija pārsteidzo�ā pacietībā mācīja man, kā jādarbojas gar pavardu, trauku mazgātāju, atkritumu sapre-sētāju. Pēc tam parādīja, kā jāsavieto trauki - akurāti jāsavieto.

- Katrai lietai jābūt savā vietā, - vai saprati?

Es palocīju galvu. Kitija stipri papliķēja man vaigu.

- Nu, ej ģērbies, laiks braukt uz skolu.

Ķieģeļu ēka jau likās milzīga no ārpuses, man �ķita, ka iek�pusē es apmaldī�os. Skolā mud�ēja simtiem pusaud�u, visi skaisti ģērbu�ies. Nevienai meitenei nebija kājās nedz audekla kurpes, nedz baltas zeķes. Skolas direktors, misters Miks, glaimīgi smaidīja, ieraudzījis savā kabinetā tik seksuāli valdzino�u sievieti. Viņ� bija maza auguma cilvēks, sniedzās Kitijai līdz kuplajām krūtīm, arī viņa smaids bija veltīts tām, jo viņ� pat nepaskatījās aug�up, lai redzētu, ka viņai ir arī glīta seja.

- Protams, misis Denisone, es rūpē�os par jūsu meitu...

- Dari, ko tev skolotāji liks, un steidzies mājās. Es atstās uz virtuves galda sarakstu, kas tev jādara, kamēr es nav pārnākusi. Ceru, ka māja būs tīra un kārtīga, - vai saprati?

- Jā, māt.

Viņa kairino�i uzsmaidīja direktoram un devās prom. Direktors iekārīgi noraudzījās viņai pakal, un es secināju - Kitija daudziem vīrie�iem ir kārotā sieviete.

Pirmā diena bija grūta. Nezinu, vai naidīga attieksme pret mani tie�ām bija vai man tikai tā likās. Jutos bikla, kaunējos savu garo matu dēļ, atkareno drēbju dēļ (kaut arī tik labas man nekad nav biju�as, es par tām nepriecājos), nezināju, kurp iet, kā atrast meiteņu tualeti. Kāda glīta meitene brūniem matiem ap�ēlojās par mani un izrādīja man klases.

Man uzdeva testus, lai pārbaudītu manas lauku skolā iegūtās zinā�anas. Izlasījusi jautājumus, es pasmaidīju. Mis Dīle visu to mums sen jau iemācījusi. Tad iedomājos Tomu, acīs sariesās asaras. Mani nozīmēja devītajā klasē.

Pamazām apradu ar jaunajiem apstākļiem, kaut kā izturēju �o pirmo skolas dienu, tā likās gara un nogurdino�a. Lēnām gāju mājup. �eit nebija nedz tik auksts kā kalnos, nedz tik skaisti. Sudrabaini strauti neurdzēja pār klintīm, neskraidclēja tru�i, vāveres, jenoti. Tikai salta ziemas diena, pelēkas debesis, sve�as sejas, tās rāda, ka arī es esmu sve�iniece �ajā pilsētā.

Atslēdzu mājas durvis - Kitija man bija iedevusi atslēgu novilku jauno zilo mēteli, rūpīgi iekāru priek�nama sienas skapī, tad iegāju virtuvē, ieraudzīju uz galda aprakstītas kartītes. Gandrīz dzirdēju Kitiju sakām: �Izlasi un uzzini savus pienākumus!�

�Jā.�

�Ko-jā?�

�Jā, māt.�

Es papurināju galvu, apsēdos un sāku lasīt sarakstu, patum�ā virtuve vairs nelikās tik tīkama. Man bija piekodināts taupīt elektrību, kad esmu mājās viena, es nedrīkstu skatīties televīzijas pārraides, ja to nedara Kitija vai Kels.

Mani pienākumi bija uzskribelēti uz �etrām kartītēm.

1. Katru dienu pēc katras maltītes jāapslauka plīts, (aizber� izlietne.

2. Pēc katras maltītes ar mitru sūkli jānoslauka ledusskapja durvis, iek�ā viss jātur kārtībā, jāpārbauda, vai gaļas un sakņu nodalījumā nekas nav samaitājies vai svie�ams ārā. Tev jāraugās, lai viss tiktu izlietots, pirms nav sabojājies.

3. Jālieto trauku mazgātājs.

4. Mīkstie atkritumi jāsapresē presētājā. Nedrīkst atstāt vaļā ūdenskrānu, tas stingri jāaizgrie�.

5. Nomazgātie trauki tūlīt jāsaliek trauku skapī savās vietās. Tasītes nedrīkst bāzt vienu otrā.

6. Sudrablietas kārtīgi jāsaliek nodalījumos dak�iņām, na�iem, karotēm, tās nedrīkst iesviest atvilktnē juku jukām.

7. Drēbes pirms mazgā�anas jā�ķiro. Baltās pie baltajām, tum�ās pie tum�ajām. Mana veļa jāmazgā atsevi�ķi, jāievēro cikls. Manas mazgājamās drēbes jāmazgā aukstā ūdenī ar aukstā ūdens ziepēm. Kela zeķes jāmazgā atsevi�ķi. Palagi, spilvendrānas un dvieļi jāmazgā atsevi�ķi.

8. Drēbes jāiz�āvē �āvētājā, es tev parādīj, kā tas jālieto.

9. Drēbes jāsakar skapjos. Manas - manā skapī. Kela -viņa skapī. Tavas - slotu skapī. Apak�veļa jāsaloka un kārtīgi jāieliek atvilktnēs. Palagi un spilvendrānas jāieliek veļas skapī.

10. Katru dienu jāmazgā virtuve un vannasistaba ar siltu ūdeni, kam pieliets dezinfekcijas līdzeklis.

11. Reizi nedēļā jāber� virtuves grīda ar tīrāmo �ķidrumu, reizi mēnesī jānotīra un par jaunu jāvasko grīdas. Reizi nedēļā jāizmazgā vannasistabu grīdas, cementa grīda du�as telpā. Pēc katras vanno�anās tev jāizmazgā vanna -sev, man, Kelam.

12. Katru otro dienu ar putekļsūcēju jāiztīra paklāji. Reizi nedēļā jānobīda mēbeles un jāizmazgā grīda zem tām. Jāpārbauda, vai zem krēsliem un galdiem nav zirnekļu tīkli.

13. Katru dienu jānoslauka putekļi.

14. Kad Kels un es ir aizgāju�i, tev jāuzkopj virtuve. Jāuzklāj gulta, jāuzliek tīri palagi, vannasistabā jāpārmaina dvieļi.

Kartītes izkrita man no rokām. Es sēdēju kā apdullusi. Kitijai vajag nevis meitu, bet verdzeni! Es jau biju gatava darīt visu, lai viņai izpatiktu, ja vien viņa mani iemīlētu, būtu kā māte! Ta�u liktenis ir netaisnīgs, vienmēr nolaupa man māti, līdzko domāju, ka esmu to ieguvusi. Kā varē�u dzīvot �eit vai kaut kur citur, ja neviens mani nemīl? Notrausu ar roku asaras, gribēju aizturēt, bet tās tecēja aumaļām. Kaut būtu kāds, kam es esmu vajadzīga, kas mani patie�ām mīl, par mani rūpējas, - vai tas ir par daudz prasīts? Ja Kitija izturētos kā īsta māte, es labprāt darītu visu, kas minēts sarakstā, - bet viņa tikai uzstāda prasības, nekad nesaka �lūdzu�, �vai tu neizdarītu?�, pat Sūra bija daudz smalkjūtīgāka.

Tā es sēdēju, rokas klēpī salikusi, jutos ne�ēlīgi piekrāpta. Tēvs zināja, kāda ir Kitija - salta un cietsirdīga, atkal sodījis mani par to, ko es nevaru grozīt vai padarīt nebiju�u.

Sarūgtinājums nosusināja asaras. Es palik�u te vienīgi tikmēr, kamēr varē�u aizbēgt. Kitija no�ēlos, ka pieņēmusi mani, lai es strādātu kā jūga vērsis. Sara pat mēnesī to nepadarītu, kas man jāveic vienā dienā!

�eit ir desmitreiz vairāk darba nekā mūsu būdā, par spīti visām ierīcēm.

Man uznāca dīvains vājums, stingi skatījos uz kartītēm, aizmirsusi izlasīt pēdējo, kad vēlāk to meklēju, tā bija tīri kā akā iekritusi. Jāpajautā Kclam - �ķiet, ka viņam es patīku -, ko Kitija varētu but uz tās rakstījusi. Kā lai zinu, ko man vajag vai nevajag darīt?

Es sēdēju spodrajā virtuvē, bet mana sirds tvīka pēc vecās, iz�ķobīju�ās būdas, tum�as un netīras, pēc pazīstamajiem smārdiem un skaistās apkaimes. Te man pie kājām neglau�as kaķi, lieli suņi sparīgi neluncina astes, lai parādītu, cik tie draudzīgi. Vienīgi keramikas dzīvnieki nedabiskās krāsās tur virtuves piederumus, uz baltas sienas smīn kaķa purni, sarkanas pīles rindā pekā uz neredzamu diķi. Man reiba galva no spilgtajām krāsām, kas asi izcēlās uz baltā fona.

Es paskatījos pulkstenī un pietrūkos kājās. Kā pagājis laiks? Pēk�ņā apjukumā sāku skraidīt apkārt. Kā lai visu pabeidzu pirms Kitijas pārnāk�anas? Nemū�am nevarē�u izpatikt Kitijai. Viņā ir kaut kas baisms un draudīgs, kaut kas ļauns un viltīgs slēpjas aiz laipnajiem Smaidiem, glūn aiz blāvajām, ūdeņainajām acīm.

Parādījās iedomu tēli - Logens, Toms, Kīts, Mūsu D�eina... un Fanija. Vai �īs pagātnes ēnas arī mani vajās?

Es noslaucīju putekļus, aplaistīju istabaugus. Atgriezos virtuvē, lai pagatavotu maltīti, Kitija teica - tā jāsauc par pusdienām, jo Kels uzstājot ka dienas galvenā ēdienreize ir pusdienas, nevis vakariņas.

Ap se�iem pārradās Kels - smaidīgs, uzposies, it kā visu dienu nebūtu strādājis.

- Kāpēc tu brīnies? - viņ� jautāja.

Kā lai uzdro�inos teikt, ka vienīgi uz viņu instinktīvi paļaujos, ja nebūtu viņa, es �eit ne mirkli nepaliktu - aizbēgtu? Nevaru to sacīt pirmajā brīdī, kad esam divatā. - Nezinu, - es no�ukstēju un centos pasmaidīt.

- Domāju, ka tu izskatīsies... netīrs.

- Pirms atgrie�anās mājās es vienmēr nomazgājos du�ā, - viņ� sacīja un savādi pasmīkņāja. - Tas ir viens no Kitijas noteikumiem - vīrs viņas mājā nedrīkst būt netīrs. Pēc darba beigām es pārģērbjos. Man ir se�i strādnieki, bet bie�i patīk pa�am ķerties pie darba.

Es kaunīgi parādīju uz veselu kaudzi pavārgrāmatu.

- Nezinu, ko lai gatavoju tev un Kitijai.

- Es palīdzē�u, - viņ� tūlīt atbildēja. - Katrā ziņā atturies no visa, kas satur stērķeli. Kitijai ļoti gar�o spageti,�bet tie ir barojo�i, ja viņa mārciņu pieņemsies svarā, tad vainos tevi.

Mēs kopā gatavojām ēdienu, kas, pēc Kela vārdiem, Kitijai gar�os. Viņ� palīdzēja man sagriezt saknes un runāja vienā runā�anā.

- Cik jauki, ka tu esi �eit, Heven. Citādi tas viss man būtu jādara vienam pa�am - kā iepriek�. Kitijai nepatīk gatavot, lai gan viņa to prot diezgan labi. Pēc Kitijas domām, man �ādi viņai jāatlīdzina. Esmu iestidzis parādos līdz kaklam. Kitija ir bagāta, bet skopulīga. Es biju jauns puika, kad viņu apprecēju. Man viņa �ķita gudra, skaista, brīni�ķīga. Izlikās, ka grib man palīdzēt.

- Kur tu ar viņu iepazinies? - es jautāju, vērodama, kā viņ� grie� salātus.

Kels parādīja, kā jāgatavo salāti, �ķita, ka.darbo�anās atraisījusi viņam mēli, viņ� stāstīja vairāk sev nekā man.

- Reizēm iekrīt slazdos, notur dziņu un iekāri par mīlestību. Atceries to, Heven! Es biju vientuļ� lielā pilsētā; divdesmit gadus vecs, no Jaunanglijas devos uz Floridu, lai tur pavadītu vasaras brīvlaiku. Pirmajā vakarā �eit, Atlantā, kādā bārā nejau�i satiku Kitiju. Līdz universitātes beig�anai man vēl bija paliku�i divi gadi. Viens pats Atlantā es jutos izmisīgi. Arī Kitija jutās izmisusi, un mēs atklājām, ka mums abiem ir daudz kas kopīgs. Drīz mēs apprecējāmies. Viņa lika man uzsākt biznesu. Bet es biju iecerējis kļūt par vēstures pasniedzēju, - vai vari iedomāties? Ta�u es apprecēju Kitiju. Kop� tā laika vairs neesmu savu kāju spēris universitātē. Neesmu bijis arī mājās. Pat nerakstu vecākiem, Kitija negrib, ka uzturu ar viņiem sakarus. Viņa kaunas, baidās, ka mani vecāki varētu uzzināt, ka viņa nav beigusi vidusskolu. Bet es esmu viņai parāda vismaz divdesmit piecus tūksto�us dolāru.

- Kā viņa ieguvusi tik daudz naudas? - es pārsteigta jautāju.

- Kitija ir kā rīcineļļa. Iztuk�o vīrie�us gan dvēseliski, gan finansiāli. Vai viņa nav tev stāstījusi, ka apprecējusies trīspadsmit gadu vecumā. Viņai bijusi trīs vīri, katrs viņu labi nodro�inājis, lai �ķiroties viņa neceltu tiem neslavu. Ta�u, gods kam gods, viņas skaistumkop�anas salons ir labākais Atlantā.

- Ai... - es teicu, zemu noliekusi galvu. �ādu atzī�anos nebiju gaidījusi. Tomēr jutos labi - kāds ar mani runājis kā ar pieaugu�u. - Vai tu mīli Kitiju? - es pārdro�i iejautājos.

- Jā, mīlu, - viņ� aiz�ņaugtā balsī atbildēja. - Kad sapratu, kur slēpjas viņas pievilcība, - kā varu viņu nemīlēt? Tomēr ir kaut kas, ko gribu tev tagad pateikt, kad radusies izdevība. Reizēm Kitija var būt ļoti ne�ēlīga. Es zinu. viņa pirmajā vakarā ielika tevi verdo�a ūdenī, bet neko neaizrādīju, lai viņa pastāvīgi nedarītu tev pāri. Ja es tad kaut ko teiktu, viņa nākamreiz pret tevi izturētos vēl sliktāk. Dari visu, ko Kitija liek. Paglaimo, saki, ka viņa izskatās jaunāka par mani... esi paklausīga, padevīga...

- Bet es nesaprotu! - sa�utusi iesaucos. - Vai Kitija gribēja mani tikai tādēļ, lai viņai būtu verdzene?

Kels likās pārsteigts.

- Heven, vai tu tie�ām to neapzinies? Kitijai �ķiet, ka tu esi bērns, ko viņa zaudējusi, iztaisot abortu, bet pēc tam viņai vairs nevar būt bērnu. Viņa tevi mīl, jo tu esi daļa, līdzinies savam tēvam, un tā pa�a iemesla dēļ viņa tevi arī ienīst. Kitija cer atriebties tavam tēvam, atņemot viņam tevi.

- Atņemot mani? - es pārvaicāju.

- Apmēram tā.

Es rūgti iesmējos.

- Nabaga Kitija! No visiem saviem pieciem bērniem tēvs necie� vienīgi mani. Viņai vajadzēja ņemt Faniju vai Tomu - tēvs viņus mīl.

Kels mani maigi apskāva, es vienmēr esmu vēlējusies, lai mani tā turētu tēvs. Alkās pēc mīlestības cie�i piekļāvos �im bezmaz sve�ajam vīrietim, tad samulsu, nokaunējos un gandrīz sāku raudāt. Viņ� noklepojās un palaida mani vaļā.

- Heven, nekad nesaki Kitijai to, ko nupat sacīji man. Kamēr tu esi dārga savam tēvam, arī Kitija tevi novērtēs, vai saprati?

Viņ� vēl man labu, es to redzu viņa acīs. Paļāvībā, ka viņ� vienmēr glabās noslēpumus, izstāstīju viņam par savu pagrabā nolikto ceļasomu un tās saturu. Viņ� klausījās tāpat kā mis Dīle - ar sapratni un līdzjūtību.

- Reiz es do�os uz Bostonu, Kel, tikties ar savas mātes ģimeni. Man jāņem līdzi �ī lelle, lai viņi mani pazītu. Bet vispirms man jāatrod...

- Es zinu. - Viņ� iesmējās, gai�brūnās acis tā kā ie-dzirkstījās. - Tu ņemsi līdzi Tomu, Kītu un Mūsu D�einu. Kāda velna pēc tu sauc savu mazo māsu par Mūsu D�einu?

Es pastāstīju, un viņ� atkal iesmējās.

- �ķiet, ka tavai māsai Fanijai gan ir ātra daba. Vai es ar viņu kaut kad redzē�os?

- Dro�i vien, - es atbildēju, saraukusi pieri. - Fanija tagad dzīvo pie mācītāja Vaiza un tā sievas, tie viņu sauc par Luī�u, tas ir viņas otrs vārds.

- Ā, pie cienīgtēva - bagātākā un izveicīgākā vīra Vi-nerova, - Kels domīgi sacīja.

- Vai tev viņ� nepatīk?

- Man vienmēr liekas �aubīgi tik izveicīgi un reliģiozi cilvēki.

Cik jauki ir būt ar Kelu virtuvē, strādāt viņam blakus, vērot, kā viņ� rīkojas. Pirms nedēļas es nekad neticētu, ka jutī�os tik labi kopā ar sve�u vīrieti. Es biju kautra, tomēr dedzīgi vēlējos, kaut viņ� būtu man uzticams draugs, aizstātu tēvu. Viņa smaidi liecina, ka tā būs.

Ēdiens vārījās katlā uz plīts, biskvīti bija izcepti, bet Kitija nepārradās, pat nepiezvanīja, kāpēc aizkavējusies. Kels bridi pa brīdim paskatījās pulkstenī, starp acīm ievilkās dziļa rieva. Kāpēc viņ� pats nepiezvana, nepārbauda?

Kitija pārnāca mājās tikai vienpadsmitos, mēs ar Kelu dzīvojamā istabā skatījāmies televīziju. Ēdiens katlā jau sen bija sakaltis, kļuvis negar�īgāks. Tomēr Kitija ēda gardu muti, it kā tam nebūtu nekādas nozīmes.

- Vai tu pati visu to taisīj? - viņa vairākkārt jautāja.

- Jā, māt.

- Kels tev nepalīdzēja?

- Viņ� teica, lai negatavoju stērķeli saturo�us ēdienus, un palīdzēja sagriezt salātus.

- Vai tu vispirms nomazgā) rokas lizola ūdenī?

- Jā, māt.

- Nu labi. - Viņa nopētīja Kela vienaldzīgo seju. - Nokop galdu, mēs nomazgāsies un ies gulēt.

- Hevena turpmāk gulēs apak�stāvā. - Kels sacīja, un viņa balsī ie�ķindējās ledus. - Nākamnedēļ nopirksim jaunas mēbeles un visus krāmus no mazās istabiņas ienesīsim mūsu otrajā guļamistabā. Atstāsim vienīgi podnieka ripu un visu to, kas ieslēgts siena skapjos, ievietosim arī gultu, krēslu, galdu un tualetes galdiņu.

Es izbijos - cik ļaunām acīm Kitija skatās uz viņu un uzmani! ��

Tomēr viņa piekrita. Man tie�ām būs pa�ai sava istaba, atsevi�ķa guļamistaba - tāpat kā Fanijai pie mācītāja Vaiza.

Dienas aizritēja - mācības skolā, darbu pāri galvai mājās. Cēlos agri, vēlu gāju gulēt, man vajadzēja nokopt galdu pēc Kitijas maltītes, pat ja viņa atgriezās pusnaktī. Es nojautu, ka Kelam patīk kopā ar mani skatīties televīziju. Katru vakaru mēs abi pagatavojām pusdienas un paēdām, ja Kitijas nebija mājās. Es drīz pielāgojos skolas trauksmainajai dzīvei, iedraudzējos ar da�ām meitenēm, tās nezobojās par manu savādo izrunu, lai gan nekad neteica, ko domā par manām lētajām, �ļauganajām drēbēm un klam-zīgajām kurpēm. �

Beidzot pienāca sestdiena, es varēju izgulēties. Kitija bija atļāvusi Kelam nopirkt man mēbeles, tās lieto�u vienīgi es.

Steidzos apdarīt visus mājas darbus. Kels atgriezīsies ap divpadsmitiem - uz len�u. Ko pilsētnieki mājās ēd otrajās brokastīs? Es tās esmu ēdusi vienīgi skolā. Mis Dīle tik daudz rei�u dāļājusi savu len�u klases nabadzīgajiem bērniem, līdz pa�ai nekas nav atlicis. Pirms tam es nekad nebiju ēdusi sendvi�us. Man gar�oja sendvi�i ar �ķiņķi, tomātiem un lapu salātiem, turpretī Tomam un Kītam - ar zemesriekstu sviestu, �eleju, bet vislabāk ar tunci.

Gandrīz dzirdēju Tomu sakām: �Tāda sīka sieviete kā mis Dīle viena pati nevar apēst se�us sendvi�us. Iznāk, ka mēs viņai izpalīdzam, - vai ne?�

Es nopūtos, atcerēdamās, ka aizbraucu, neko nepateikusi mis Dīlei, un vēlreiz nopūtos, atcerēdamās Logenu -viņ� nav atbildējis uz manu pirmo vēstuli.

Pagātnes domas gausināja man soli, ta�u vajadzēja pasteigties, ātri jāiztīra dzīvojamā istaba un ēdamistaba, pēc tam - aug�stāvs. Cerēju, ka uzie�u grāmatplauktus vai grāmatskapjus, bet neatradu pat nevienu grāmatu. Nebija pat Bībeles. Toties bija daudz �urnālu, arī reliģiska satura bro�ūru, tās Kitija glabāja galda atvilktnēs. Ta�u nevienas daiļliteratūras grāmatas.

Nelielā istabiņā - tā turpmāk būs mana - Kitija ierīkojusi tādu kā keramikas darinājumu izstādi, gar vienu sienu plaukti, apkrauti ar dzīvnieku un cilvēku figūriņām. Pretējā sienā skapji, visi aizslēgti. Skatījos uz tiem un prātoju -diezin kas tajos glabājas?

Virtuvē es uzmanīgi ieliku netīros �ķīvjus trauku mazgātājā, ielēju nodalījumos dezinficējo�u �ķidrumu un gaidīju - aparāts vai nu uzsprāgs gaisā, vai iz�aus �ķīvjus kā lodes. Tomēr tas joprojām darbojās normāli, lai gan ar to veselu nedēļu rīkojās neaptēsta provinciete. Jutos dīvaini pacilāta - iemācījusies nospiest pareizās pogas, it kā biju ieguvusi varu pār pilsētas dzīvi.

Grīdu mazgā�ana man nav nekas jauns, vienīgi �eit grīdas jāvasko, tāpēc uzmanīgi jāizlasa pamācības uz pudeles.

Aplaistīju daudzos istabaugus, atklāju, ka da�i ir mākslīgi - no zīda. Ak Dievs, kaut Kitija neievērotu, ka esmu tos aiz pārskatī�anās aplaistījusi!

Pienāca pusdienlaiks, bet es vēl nebiju veikusi pat ne ceturto daļu no kartītēs minētajiem uzdevumiem. Tik daudz laika pagāja, kamēr atpratos, kā jādarbina visi �ie aparāti, kā tie jāsaliek un jāizjauc, kā jāattin un jāsatin vadi. Ak vai, mājās visu to veica ar veco slotu!

Es biju sapinusies putekļsūcēja auklā, kad noklaudzēja garā�as durvis un no pagalma puses ienāca Kels. Brīdi tādā kā neizpratne skatījās uz mani.

- Paklau, ko tu strādā kā verdzene! Kitija ta�u nav mājās, to neredz. Met mieru!

- Bet es vēl neesmu nomazgājusi logus, porcelānu un...

- Apsēdies, atvelc elpu! Es pagatavo�u len�u, pēc tam brauksim iegādāties tev mēbeles. Vai neaiziesim uz kino? Bet tagad pasaki, ko tu gribi ēst len�ā.

- Man vienalga, gar�o viss, - es bikli atbildēju. - Ta�u man jābeidz saimniecības darbi...

Viņ� greizi pasmaidīja, atkal tā savādi paskatījās uz mani.

- Kitija �ovakar būs mājās tikai desmitos vai vienpadsmitos. Te rāda kādu labu filmu, tā tev noteikti jāredz, kaut vai izklaides dēļ. Tev dro�i vien nav bie�i iznācis papriecāties. Dzīve kalnu apvidū mēdz būt arī patīkama, Heven. Skaista, mierīga, brīni�ķīgu mūzikas skaņu pie-stravota...

Jā, es to zināju. ,

Mums vienmēr negāja slikti. Bija ari savi prieki, mēs smējāmies, skraidījām, peldējāmies upē, spēlējām paslēpēs, sunī�us. Labi neklājās tad, kad mājās bija tēvs. Vai kad mocīja izsalkums.

Es papurināju galvu, it kā aizgainīdama bēdīgās atmiņas. Neticēju, ka Kels vedīs mani uz kino...

- Jums ta�u mājās ir desmit televizori, pa diviem un trim vienā istabā.

Kels atkal pasmaidīja. Smaids izdaiļoja viņa seju, ta�u vienmēr nodzisa tik ātri, ka viņ� nekad neizskatījās īsti laimīgs.

- Visi jau nedarbojas. Tos tikai izmnto par Kitijas mākslas darbu pjedestāliem. - Viņ� ironiski pasmīkņāja, it kā par sievas mākslinieciskajām dotībām nedotu ne pliku grasi. - Televīzijas pārraide nav tas pats kas kinoteātris, kur ir milzīgs ekrāns, labāka skaņa un blakus sē� patīkami, neuzbāzīgi cilvēki.

Mūsu skatieni mirklīgi satikās, tad es nodūru acis. Kāpēc viņ� mani izaicina?

- Kel, es nekad neesmu bijusi kinoteātrī, pat ne reizi neesmu.

Viņ� noglauda man vaigu, viņa acīs spulgoja sirsnība.

- Pēdējais laiks iet, skrien aug�ā, saģērbies, bet es uztaisī�u pāris sendvi�u. Uzvelc glīto, zilo mēteli, ko tev nopirku, tas ir vienīgais, kas tev labi piestāv.

Jā, tas man piestāvēja.

Es raudzījos spogulī, tajā līdz �im attainojies vienīgi Kitijas daiļums, un nopriecājos, ka manā sejā nav paliku�as rētas. Mati spīdēja. Kels ir tik labs pret mani, es viņam patīku, tas pierāda, ka varu patikt vīrie�iem, kaut ari tēvam nepatiku. Kels palīdzēs man atrast Tomu, Kītu, Mūsu D�einu... es ceru... ļoti, ļoti ceru.

Ar laiku viss vērtīsies par labu. Man būs sava guļamistaba ar glu�i jaunām mēbelēm, jauniem palagiem, dūnu spilveniem... Kam gan ienāktu prātā, ka Kels varētu būt man kā īsts tēvs! Skrienot lejā pa kāpnēm, lai pirmo reizi mū�ā ietu uz kino, man �ķita, ka redzu Tomu smaidām.

Mans īstais tēvs mani nemīl, bet tagad tas vairs neliekas tik sāpīgi, jo man ir jauns - labāks tēvs.

14

Kola sendvi�i ar �ķiņķi, tomātiem un lapu salātiem bi ja gardi. Viņ� turēja manu jauno, zilo mēteli, lai es tajā varētu iebāzt rokas.

- Man jāiet ar nolaistu galvu, lai neviens neievēro, ka es patiesībā neesmu tava meita, - es sacīju.

Viņ� pakratīja galvu, nepasmaidīja.

- Nē, tev jāiet ar lepni paceltu galvu. Kādēļ tev jākaunas? Un es esmu lepns, ka varu tevi pavadīt pirmo reizi uz kino. -Viņ� viegli uzlika plaukstas man uz pleciem. - Es ceru, ka Kitija nekad vairs neizkropļos tavu seju, - viņ� teica, noklusēdams daudzas Kitijas izdarības. Tad smagi nopūtās, satvēra mani aiz rokas un veda uz garā�u. - 1 leven, ja Kitija izturas pret tevi pārāk cietsirdīgi, pasaki to man. Es viņu ļoti nulli, bet negribu, lai viņa tev nodara pāri nedz psihiski, nedz fiziski. Man jāatzīst, viņa to varētu abējādi. Nekad nebaidies, griezies pie manis, ja tev vajadzīga palīdzība.

Es jutos tik labi - beidzot man ir īsts tēvs. Uzsmaidīju viņam, bet viņ� pietvīka un a�i novērsās. Kāpēc mans smaids viņu apjucināja?

Braucot uz mēbeļ veikalu, es, priecīgu gaidu pārņemta, pa�apzinīgi sēdēju blakus Kelam.

Vienā dienā tik daudz prieku � jaunas mēbeles un kino! Arī Kels pēk�ņi pārvērtās, izskatījās līksms, kad aiz rokas ieveda mani veikalā, pilnum pilnā ar da�āda veida guļamistabas mēbeļu garnitūrām, es apmulsu, nevarēju izvēlēties. Pārdevējs mūs vērīgi nopētīja, acīmredzot apsvēra mūsu radniecību.

- Mana meita, - Kels lepni sacīja. - Viņa izraudzīsies sev mēbeles. - Ta�u man patika viss, un galu galā Kels izvēlējās to, ko uzskatīja par piemērotu. - �o gultu, tualetes galdiņu un galdu, - viņ� norādīja. - Tie nav tik meitenīgi un tev noderēs līdz divdesmit gadiem un vēl ilgāk.

Man bailēs nodrebēja sirds - es ta�u divdesmit gadu vecumā bū�u nevis pie viņa un Kitijas, bet kopā ar brāļiem un māsām Bostonā. Pārdevējs pagājās sānis, un es �ukstus paskaidroju Kelam.

- Nē, - Kels atbildēja, - mums jārīkojas saskaņā ar nākotnes priek�rakstu, citādi mēs padarītu tagadni sīku un nenozīmīgu.

Es nesapratu, ko viņ� ar to domā, vienīgi tīksmi jutu -viņam gribas, lai pastāvīgi palieku pie viņa.

- Cik skaista būs mīmu istaba! - Man acis dro�i vien spulgoja kā zvaigznes.

- Tu esi tik daiļa, tavu seju apvizmo laimīgs smaids.

- Es domāju par Faniju. Tagad arī man būs tikpat jauka istaba kā viņai mācītāja Vaiza mājā.

Lai to apstiprinātu, Kels vēl nopirka naktsgaldiņu un lampu ar zilu, masīvu pamatni.

- Galdam ir divas aizslēdzamas atvilktnes, ja tev būs noslēpumi...

Iepirk�anās mūs dīvainā kārtā satuvināja, kopīgā istabas iekārtas izvēle it kā vienā rāvienā sadraudzēja.

- Kādu filmu skatīsimies? - es jautāju, kad atkal sēdējām ma�īnā.

Viņ�, noslēpumaini smaidīdams, skatījās uz mani.

- Vai tev nav vienalga?

- Man ir vienalga, bet tev dro�i vien ne.

- Gan redzēsi. - Un vairs neteica ne vārda.

Cik satrauco�i ir braukt uz kinotetāri pa piedrūzmotu ielu! Labi, ka līdzi nav Kitija, ar saviem untumiem tā sabojātu visu prieku. Pirmo reizi esmu kinoteātri! Uzbudinājumā trīcēju, redzot vienkop tik daudz ļau�u, visi tērē naudu, it kā tiem tās būtu kaudzēm. Kels nopirka grauzdētus kukurūzas graudus, kokakolu, divas �okolādes tāfeles, un tikai tad mēs tumsā apsēdāmies viens otram blakus. Nekad nedomāju, ka kinoteātri būs tik tum�s.

Man acis izbrīnā iepletās, kad sākās krāsainā filma. Kāda jauna sieviete dzied kalnos. �Mūzikas skaņas.� Uz �o filmu ta�u mani gribēja vest Logens, bet es tagad nejutos apbēdināta. Kels cienāja mani ar sāļajiem, taukainajiem kukurūzas graudiem. Tie vēl bija karsti, varēju tos ēst tikai lēnām. Lāgiem mēs nejau�i vienlaikus pagrābām no kārbas. Es jutos kā septītajās debesīs, sē�ot �eit, dzerot kokakolu un na�ķējoties, manas acis mieloja filmas skaistās ainas. �ī tie�ām ir vislīksmākā diena manā mū�ā.

Sēdēju kā apburta, sirds laimes pārpilnībā plīsa vai pu�u, un pēk�ņi manīju, ka esmu �ajā filmā, tur kustos, dziedu, dejoju. Bērni ir Toms, Fanija, Kits, Mūsu D�eina... un es. Tā mums vajadzētu dzīvot, man nebūtu nekas pretī, ja tēvs spēlētu ģitāru un pieņemtu mūķeni, kas mūs audzina. Ai, kaut mani brāļi un māsas tagad sēdētu mums līdzās!

Pēc kinofilmas izrādes Kels aizveda mani uz smalku restorānu - Pusnakts saule. Viesmīlis izvilka man krēslu, pagaidīja, kamēr apsē�os, un Kels smaidot manī noraudzījās. Viesmīlis sniedza man ēdienkarti, es nezināju, ko darīt, tikai bezpalīdzīgi skatījos uz to. Piepe�i mani pārņēma smeldzīgas ilgas pēc Toma, Kīta, Mūsu D�einas un vectētiņa, es tik tikko aizturēju asaras... Ta�u Kels to neievēroja, mana pieredzes trūkuma un manas jaunības dēļ jutās daudz vīri�ķīgāks nekā Kitijas klātienē.

-Ja tu man uzticētos, es pasūtītu mums abiem. Bet vispirms pasaki, kas tev vislabāk gar�o. Vai zivis, teļa gaļa, jēra gaļa, cālis vai pīle?

Atkal uzvilnīja atmiņas - mis Dile tum�sarkanā tērpā, smaidīga, tik lepna uz mums... lai gan citiem mēs esam biju�i nebiju�i... Diezin vai viņas dāvanas jebkad atvestas? Varbūt noliktas uz būdas lieveņa, bet nav neviena, kas valkātu drēbes, ēstu kārumus?

- Heven, kādu gaļas ēdienu tu vēlies?

Ak Dievs! Kā lai zinu? Saraucu pieri, iedziļinājos sare�ģītajā ēdienkartē. Toreiz ēdu rostbifu, kad mis Dīle aizveda mūs uz restorānu, tas gan nebja tik grezns kā �is.

- Nomēģini kaut ko tādu, kas tev vienmēr kārojies, bet ko vēl nekad neesi baudījusi, - Kels mudināja.

- Esmu ēdusi zivis - tās mēs mak�ķerējām upē netālu no būdas -, esmu ēdusi cūkgaļu, cāļus un vienu reizi rostbifu, tas bija ļoti gar�īgs, - es skaļi apcerēju. - Bet tagad man gribas kaut ko pilnīgi jaunu - izvēlies tu.

Viņ� iesmējās un pasūtīja salātus un teļa �niceli -mums abiem.

- Francijā arī bērni dzer vīnu, bet mēs pagaidīsim, lai paiet da�i gadi, tad iemalkosim.

Kāri tiesāju salātus ar ķiploku sviestu, tikai pēc sestās porcijas Kels pateica, ka tajos ir glieme�i. Es patlaban

baltmaizes gabaliņā iesūcināju gardo mērci, un man roka pēk�ņi sastinga, pār muguru pārskrēja �iki drebuļi.

- Glieme�i? - es jautāju, man sametās slikta dū�a. Nē, Kels noteikti mani ķircina. - Neviens neēd kaut ko tik riebīgu kā glieme�i, pat vistumsonīgākie kalnie�i ne.

- Heven, cik jauki ir tevi apmācīt, - viņ� teica ar siltu smaidu acīs. - Tikai nesaki neko manai sievai. Kitija ir skopa, pēc viņas domām, restorāni esot pārāk dārgs prieks. Pēc apprecē�anās esam ēdu�i vienīgi lētās ieskrietu vēs. Kitija neprot novērtēt gardus ēdienus, nemaz nesajēdz, kas ir pavārmāksla. Ta�u par sevi ir augstās domās. Ja pusstundu gatavo ēdienu, tad uzskata, ka tas ir garduma kalngals. Vai neesi ievērojusi, cik ātri viņa taisa ēdienu? Tāpēc nevāra neko sare�ģītu, tikai uz ātru roku kaut ko uzcep.

- Bet tu sacīji, ka Kitija esot lieliska virēja!

- Jā, ja tev gar�o viņas omletes... tās viņai izdodas vislabāk, un vēl zemnieku ēdieni, bet tie man negar�o.

Tie�i todien man iepatikās pilsētas dzīve un pilsētnieku paradumi, tas viss tik loti at�ķirīgs no dzīves kalnos vai pat ielejā.

Līdzko atgriezāmies mājās, tā Kitija pārradās no savām keramikas vakarstundām.

- Ko jūs abi visu dienu darij? - Viņa ļaunām acīm ska- * tījās uz mums.

- Devāmies pirkt jaunas mēbeles, - Kels vienaldzīgi atbildēja.

Viņa samiedza acis.

- Uz kuru veikalu?

Viņ� pateica, Kitija nīgri saviebās.

- Cik maksā?

Kels minēja summu, viņa �ausmās piesita ar roku sev pie pieres.

- Prātiņ, nāc mājās! Nolādētais ēzeli, tev vajadzēja pirkt viņai tikai lētus mēbeļu gabalus! Viņa tak neat�ķir labu no slikta. Tev jāsūta viss atpakaļ! Ja es būs mājās, tad es sūtīs atpakaļ!

Man pamira sirds.

- Tu nesūtīsi mēbeles atpakaļ, Kitij, pat ja būsi mājās, - viņ� teica un pagriezās pret kāpnēm.

- Stulbais auns! - Kitija iespiedzās. - Sasodītais muļķis!

- Labi, es esmu sasodīts muļķis, kur� par visu maksās no savas kabatas, nevis tavas. Arlabunakti, Heven! Nāc, Kitij, tas man apnicis, galu galā tā bija tava iedoma -braukt uz Vinerovu, lai dabūtu mums meitu. Vai, pēc tavām domām, viņai jāguļ uz grīdas?

Es tik tikko varēju nociesties, aiz prieka neraudājusi, kad pēc divām dienām atveda mēbeles. Kels bija mājās, parādīja, kur viss jānovieto. Viņ� sacīja, ka sienas vajadzētu tapsēt.

- Man apriebies baltums, bet Kitija nekad neprasa, kāda krāsa man būtu pa prātam.

-Cik skaisti, Kel! Man ļoti patīk �īs mēbeles.

Kad piegādātājs aizgāja, mēs uztaisījām gultu - uzklājām jaunos, puķainos palagus, flaneļa segu un visu pārsedzām ar ri�aino vatēto segu.

- Vai tev patīk zils? - viņ� jautāja. - Sarkans man jau sen apriebies.

- Jā, man patik zils.

- Rudzupuķu zils - kā tavas acis. - Kels stāvēja manas istabiņas vidū, likās pārāk liels un vīri�ķīgs visām �īm smalkajām lietām, ko pats izvelējies. Pagriezos un pārsteigta ieraudzīju - viņ� iegādājies ari rakstāmgalda piederumus - presi, kausiņu zīmuļiem, da�ādus rakstīkļus, nelielu galda lampu. Ari plauktu grāmatām, kuras biju ielikusi slotu skapi kopā ar savām drēbēm, un ierāmētas glezniņas, ko piekārt pie sienām. Man acis saskrēja asaras, viņ� nopircis tik daudz.

- Paldies... - es no�ukstēju, un pēk�ņi asaras man sāka nevaldāmi pludot pār vaigiem. Kels bija piesēdis uz �aurās gultas malas un gaidīja, lai izraudos. Tad nokrem�ļojās un teica:

- Man jāiet atpakaļ uz darbu, Hcven. Bet ir vēl viens pārsteigums. Es to atstā�u uz tava rakstāmgalda, varēsi papriecāties, kad bū�u aizgājis.

Attālinoties klaudzēja viņa soļi, un es vēlreiz iesaucos:

- Paldies par visu! - Vēl aizvien sēdēju uz gultas, dzirdēju aizbraucam viņa ma�īnu un tikai tad paskatījos uz rakstāmgaldu.

Vēstule - viena vienīga vēstule!

Es pat neatceros, kā nokļuvu līdz rakstāmgaldam, ilgi sēdēju un skatījos uz aploksni un savu vārdu: Mis Hevena Li Kāstīla. Aug�ēja labajā stūrī - Logena vārds un adrese.

Logens!

Viņ� nav mani aizmirsis! Pat atrakstījis! Pirmo reizi mū�ā es lietoju papīrnazi. Cik Logenam skaists rokraksts, nav kricelīgs kā Tomam vai pārāk kaligrafisks kā tēvam,

Mīļā Hevcn,

Tu nemaz nevari iedomāties, cik ļoti es Tevis dēļ uztraucos. Paldies Dievam, Tu atrakstīji, tagad varu mierīgi gulēt, zinot, ka Tev iet labi.

Esmu briesmīgi noilgojies pēc Tevis. Kad debess ir skaidra un zila, es gandrīz redzu Tavas acis, bet tad man kļūst vēl bēdīgāk ap sirdi.

Patiesību sakot, mana mamma bija vēstuli noslēpusi, ta�u kādu dienu, meklējot pastmarkas, es to atradu viņas rakstāmgalda atvilktnē un pirmo reizi sadusmojos uz savu māti. Mēs strīdējāmies, es piespiedu viņu atzīties, ka viņa noglabājusi Tavu vēstuli. Māte atzina, ka darījusi slikti, un lūdza, lai es un Tu viņai piedodam.

Faniju redzu bie�i, viņa izskatās torsi, viņai iet labi. Viņa briesmīgi plātās, dro�i vien mācītājs Vaizs ir bagātāks, nekā izliekas.

Fanija apgalvo, ka neesot pārdota! Tavs tēvs atdevis visus savus bērnus, lai izglābtu no bada nāves. Man negribētos ticēt nedz vienam, nedz otram apgalvojumam, bet Tu man vēl nekad neesi melojusi, tāpēc ticu Tev. Neesmu redzējis Tavu tēvu, bet salikos ar Tomu. Viņ� ienāca mūsu aptiekas veikalā, prasīja, vai nezinu Tavu adresi, gribot Tev aizrakstīt. Tavs vectēvs ievietots kādā Vinerovas pansionātā.

Nezinu, kā varētu palīdzēt Tev atrast Kītu un Mūsu D�einu. Lūdzu, raksti man! No visām meitenēm pasaulē man patīk vienīgi Lieveņa Lī Kāstīla. Un, kamēr man esi Tu, es citām neskatos virsū.

Tavs mīlo�ais un uzticīgais Logens

Atkal sāku raudāt - aiz laimes.

Drīz pēc Logena vēstules saņem�anas man palika piecpadsmit gadu. Nebildu ne vārda nedz Kelam, nedz Kitijai, bet Kels tomēr bija uzzinājis un pasniedza man pārsteidzo�u dāvanu - pilnīgi jaunu rakstāmma�īnu.

- Tā tev palīdzēs skolas darbos. - Viņ� līksmi smaidīja, saviļņots par manu sirsnīgo pateicību. - Nem to līdzi uz skolu. Nekad nav par ļaunu iemācīties rakstīt uz ma�īnas.

Tomēr rakstāmma�īna nebija lielākais pārsteigums manā piecpadsmitajā dzimumdienā. Līdz ar vēstuli Logens atsūtīja ziediem greznotu pastkarti ar skaistu pantu biezā, popētā zīda apvalkā. Ta�u es ilgojos kaut ko noskaidrot par Tomu. Viņam tagad ir mana adrese. Kāpēc viņ� neraksta?

Skolā biju ieguvusi divas labas draudzenes, tās vairākkārt ielūdza mani ciemos. Nesaprata, kāpēc es vienmēr atsakos. Tad, man par apbēdinājumu, pamazām no manis atsala. Kā es varēju viņām sacīt, ka Kitija man kategoriski aizliegusi ielūgt draudzenes, jo tās kavētu mani veikt ikdienas darbus? Zēniem, kas aicināja mani uz satik�anos, es arī atteicu, bet glu�i cita iemesla dēļ. Gribēju satikties vienīgi ar Logenu, nevis ar tiem. Ls glabāju sevi Logenam un ne vienreiz vien sev jautāju - diezin vai viņ� dara tāpat?

Māja, kas man jāuztur tīra un kārtīga, nekad tāda nebūs, ja Kitija ar saviem sliktajiem paradumiem nevērīgi izpostīs desmit stundu darba augļus. Istabaugi, kurus es laistīju, mēsloju, slaucīju no tiem putekļus, nīkuļoja un nokalta no pārspīlētās aprūpes, tad Kitija lamāja mani ne�petniem vārdiem, visādi apsaukāja.

- Katrs glupiķis prot kopt augus! - viņa brēca. - Bet tev nav ne tik prāta, cik vistas kājai gaļas!

Viņa uzgāja saslapētos mākslīgos augus un mani izpļaukāja.

- Tev galvā tikai puikas, tavs ģīmis jau to rāda! - viņa kliedza, kādu pēcpusdienu negaidot atgriezusies mājās un ieraudzījusi mani turam rokas klēpī. - Tev nav brīv sēdēt dzīvojamā istabā, kad mēs nav mājās! Vienai pa�ai nav briv skatīties televīziju! Strādāt tu nevī�o, sluņķe! Kusties, - vai dzirdi?

Katru dienu cēlos agri, gatavoju brokastis Kelam un Kitijai. Viņa reti vakaros pārradās pirms septiņiem vai astoņiem, Kels un es tad jau bijām paēdu�i. Dīvainā kārtā tas viņu neaizkaitināja. Viņa smagi atkrita virtuves krēslā un truli benza uz �ķīvi, kamēr es pasniedzu ēdienu. To kāri aprija da�os mirkļos, nemaz nenovērtēdama pūles, ar kādām centos pagatavot viņas iecienītākos ēdienus.

Pirms gulētie�anas man vajadzēja savest kārtībā virtuvi, pārbaudīt, vai istabās viss ir savā vietā, vai uz galdiem vai grīdas nemētājas �urnāli vai avīzes. Rītos steig�us saklāju savu gultu, kamēr Kitija nav ienākusi pārbaudīt, tad noskrēju lejā vārīt brokastis. Pirms ie�anas uz skolu man jāuztaisa gultas, jāizmazgā veļas ma�īnā veļa, jāieliek netīrie �ķīvji trauku mazgātājā, jānoslauka traipi, putekļi, pirkstu nospiedumi. Vienīgi aizslēgusi mājas durvis, es jutos brīva.

Tagad biju labi paēdusi, drēbes man siltas, gadalaikam piemērotas, tomēr lāgiem ilgojos pēc mājām, aizmirsu izsalkumu, ne�ēlīgo sal�anu, zaudējumus, kas smeldzes visu mū�u. Man tik ļoti trūka Toma. Mana sirds ilgojās pēc Kī-ta un Mūsu D�einas, pēc vectētiņa, pat pēc Fanijas. Pateicoties Logena vēstulēm, vairs tik sāpīgi neizjutu viņa prombūtni.

Pa�laik katru dienu lija lietus, es braucu uz skolu ar dzelteno skolas autobusu. Kitija negribēja pirkt man lietusmēteli vai zābakus. - Drīz būs vasara, - viņa teica, nemaz nepieminēdama pavasari, un es atkal sailgojos pēc mājām. Pavasarī kalnos ir brīni�ķīgi, me�a puķes izrotā tos un pie�ķir tiem tādu skaistumu, ar kādu Kendelvika nemū�am nevarētu sacensties. Skolā es mācījos cītīgāk nekā pārējie skolēni, jo man vajadzēja steigties mājās, lai tūlīt ķertos pie saimniecības darbiem.

Mani pastāvīgi vilināja daudzās televīzijas pārraides. Jutos tik vientulīgi tuk�ajā mājā un, par spīti Kitijas aizliegumam, drīz kļuvu par �ziepju operu� aizrautīgu skatītāju. Naktīs sapņoju par to varoņiem. Tiem bija pat daudz vairāk problēmu nekā Kāstīliem, bet neviena nebija finansiāla, turpretī visas mūsu problēmas saistījās ar naudu.

Es katru dienu pārbaudīju pastkastīti, cerēdama atrast ilgoto Toma vēstuli, jo Logens tagad rakstīja regulāri. Reiz, zaudējusi cerības saņemt kādu ziņu no Toma, es aizrakstīju mis Dīlei, pastāstīju, ka esam pārdoti, un lūdzu palīdzēt man atrast brāļus un masas.

Aizritēja nedēļas, bet no Toma ne ziņas, ne miņas. Vēstule mis Dilei tika atsūtīta atpakaļ ar zīmogu �Adresāts nezināms�.

Tad Logens pārstāja rakstīt! Tūlīt iedomājos - viņam ir cita meitene. Mani māca drūmums, es arī viņam vairs nerakstīju. Acīmredzot neviens nespēj mani mīlēt ilgsto�i, darīt man labu, tikai Kels. Kels ir mans glābējs, mans vienīgais draugs �ai pasaulē. Es arvien vairāk pieķēros viņam. Klusā māja atdzīvojās, kad viņ� pārnāca un ieslēdza televizoru. Saimniecības darbi aizmirsās. Es jau kļuvu nepacietīga, kad tuvojās se�i un man pusdienas bija gandrīz gatavas. Centos glīti uzklāt galdu, stundām ilgi gatavoju viņa iemīļotos miltu ēdienus, jo tie gar�oja mums abiem, vairs neņēmu vērā, ka Kitija no tiem uzbarosies. Kād pulkstenis uz kamīna dzegas nosita se�i, es sāku ausīties, vai nedzirdē�u piebraucam viņa ma�īnu. Viņ� ienāca pa sētas durvīm, es skrēju pakurināt viņa mēteli un priecājos par alla� vienādo sveicienu:

-Cau, Heven! kas jauns?

Kela smaidi vieglināja man dzīvi, jociņi mani smīdināja. Man viņ� likās drosmīgs un vīri�ķīgs, es aizmirsu viņa vājumu attieksmē pret Kitiju. Ta�u vissvarīgākais - viņ� klausījās, tie�ām klausījās, kad es ar viņu runāju. Kels bija tāds tēvs, kādu es vienmēr esmu vēlējusies, tēvs, kur� mani ne vien mīl, bet arī saprot. Kels mani saprata, nekad nenopēla un pastāvīgi nostājās manā pusē, lai iemesls būtu kāds būdams. Kaut gan domstarpībās ar Kitiju tas neko daudz nepalīdzēja.

- Es rakstu un rakstu, bet Fanija nekad neatbild, Kel. Aizsūtīju piecas vēstules, bet neesmu saņēmusi pat pastkarti. Vai tu �ādi izturētos pret savu māsu?

- Nē, - viņ� skumji pasmaidīja. - Mani tuvinieki man vairs neraksta, tāpēc ka arī es nerakstu viņiem - kop� esmu apprecējis Kitiju. Viņa negrib, ka uzturu sakarus ar vecākiem.

- Toms neraksta, lai gan Logens pateicis viņam �o adresi.

- Varbūt Baks Henrijs viņu tā izkalpina, ka viņam nav laika rakstīt vēstules, varbūt neļauj nosūtīt.

- Bet viņ� varēja atrast iespēju...

- Pacieties! Esmu pārliecināts, kādu dienu pastkastītē būs tev vēstule no Toma.

Es Kelu mīlēju par �iem vārdiem; mīlēju par pacildinājumiem, ka labi gatavoju ēdienu, turu kārtībā māju. Kitija nekad mani neuzslavēja, tikai nopaļāja.

Laika gaitā mēs ar Kelu arvien vairāk satuvinājāmies -glu�i kā īsta meita ar tēvu. (Kitija bie�i atgriezās tikai desmitos vai vienpadsmitos vakarā.) Kels bija vienīgais sirds-prieks manā Kendelvikas dzīvē, man gribējās viņam izpatikt. Zināju, ka viņam gar�o visādi olu ēdieni, un nolēmu pirmo reizi mū�ā pagatavot siera suflē - to daudzreiz biju lūgusi Kitijai. Kāda dāma televīzijas pārraidē izglītoja mani pavārmākslā.

Izvēlējos sestdienu, lai liktu galdā siera suflē - pirms brauk�anas uz kino.

Biju gandrīz pārliecināta, ka cepiens būs izdevies, tāpat kā vairums manu kulinārijas mēģinājumu. To izvilkusi no plītskrāsns, pārsteigta ieraudzīju - tas izskatās labs. Zeltaini brūns, augsts un �augans! Esmu to gatavojusi pareizi! Nudien, jāuzplik�ķina sev pa plecu. Piesteidzos pie porcelāna trauku skapja, gribēju siera suflē pasniegt uz smalkiem �ķīvjiem, kā pienākas. Tad nokāpu da�us kāp�ļus pagrabā, pārliecos pār margām un saucu lieti�ķā tonī:

- Mister Denison, lūdzu uz len�u!

-Tūlīt nāk�u, mis Kāstīla! - viņ� atsaucās.

Mēs iegājām ēdamistabā, Kels ar apbrīnu skatījās uz manu lielisko siera suflē.

- Cik gards, Heven! - viņ� teica, to nogar�ojis, un tīksmē aizvēra acis. - Mana māte mēdza cept siera suflē - tikai man, bet tev nevajadzēja tā nopūlēties.

Kāpēc viņ� izskatās tik satraukts? Kāpēc jūtas neērti savā ēdamistabā, it kā nekad nebūtu �eit ieturējis maltītes? Es pavēros apkārt. Neviļus arī jutos neomulīgi.

- Nu tev būs jāmazgā tik daudz trauku...

Tik vien tā bēda!

Es visu izdarīju aizgūtnēm - �igli ieliku porcelāna �ķīvjus un tasītes trauku mazgātājā, uzskrēju aug�ā pārģērbties. Kels jau mani gaidīja, �ķita, ka viņam akmens novēlies no sirds, jo ēdamistaba atkal līdzinās muzeja eksponātam.

Uz sliek�ņa es pēk�ņi kaut ko atcerējos.

- Vienu acumirkli! Negribu, lai Kitija atgriezusies pamana, ka porcelāna trauki nav nolikti atpakaļ tie�i savās vietās.

Arī Kels nogāja pagrabā sakārtot savus darbarīkus. Piepe�i nodzindzināja durvju zvans. Pie mums tik reti nāca viesi, ka zvanī�ana mani izbiedēja, es metos pie durvīm. Pastnieks man uzsmaidīja.

- Ierakstīta vēstule mis Hevenai Lī Kāstīlai, - viņ� mundri sacīja.

- Jā, - es dedzīgi apstiprināju, lūkodamās uz vēstuļu �ūksni viņam rokā. Trīsulīgu roku uz�ņāpu parakstu.

Aizvērusi durvis, saļimu uz grīdas. Caur rombveida logiem abpus durvīm saule meta uz aploksnes spo�as mir-gas. Ta�u vēstule nav no Toma. Sve�s rokraksts.

Mīļā Heven,

ceru, ka Tu piedosi �o familiāro uzrunu, kad uzzināsi labās ziņas. Nedrīkstu minēt nedz savu vārdu, nedz parakstīt �o vēstuli. Esmu tā sieviete, kura ieradās pie jums ar savu vīru, lai kļūtu par māti Tavai mazajai māsiņai un mazajam brālītim.

Ja Tu atmini, es apsolīju Tev rakstīt, uzturēt ar Tevi sakarus. Atceros, kā Tu rūpējies par savu māsiņu un brālīti, cik ļoti viņus mīlēji, tāpēc Tevi cienu un apbrīnoju. Viņiem klājas labi, ceru, ka viņi ar mums jau ir saradu�i, vairs neskumst pēc savas agrākās ģimenes.

Tavs tēvs negribēja dot man Tavu adresi, ta�u es uzstāju, ka man jāpilda savs solījums. Mūsu D�eina, kā jūs viņu mēdzāt saukt, ir atkopusies pēc operācijas, viņai bija diafragmas trūce. Tu atradīsi �o vainu jebkurā populārā medicīnas enciklopēdijā un uzzināsi, ka tie�i tāpēc nabaga bērns bija tik vārgs un slimīgs. Tagad viņai ir laba ēstgriba un viņa pieņemas svarā, ir tikpat veselīga un normāla kā ikviena septiņarpus gadus veca meitene. Katru dienu viņa dzer augļu sulu, kādu tik vēlas. Es atstāju naktslam-piņas degam viņu guļamistabā. Viņi iet labā privātā skolā, turp mēs viņus aizvedam ar ma�īnu un pēc stundām atvedam mājās. Viņiem ir daudz draugu.

Kītam. kā izrādās, ir gleznotājā talants. D�einai patīk dziedāt un klausīties mūziku. Viņa mācās spēlēt klavieres. Kītam ir savs molberts un zīmē�anas un glezno�anas piederumi. It īpa�i viņam padodas dzīvnieki, tos viņ� zīmē izcili labi.

Ceru, ka esmu atbildējusi uz visiem jautājumiem un sniegusi Tev pietiekami daudz ziņu, lai tu vairs neuztrauktos. Mēs abi, es un mans vīrs, mīlam �os bērnus kā savējos. Un es ticu, ka arī viņi atbild mums ar pretmīlestību.

Tavs tēvs sacīja, ka esot atradis visiem saviem bērniem labas mājas, gribas ticēt, ka tas ir tiesa.

Atsevi�ķā aploksnē nosūtu Tev māsiņas un brālī�a fotogrāfijas.

Ar visa laba vēlējumiem

R.

Viņa parakstījusi vēstuli tikai ar uzvārda pirmo burtu, nav adreses - nekāda pieturas punkta. Man sirds neganti sitās, kad es vērīgi aplūkoju aploksni, centos atklāt slēptus numurus, ielas nosaukumus. Vēstulē apzīmogota Va�ingtonā. Ko tas nozīmē? Vai viņi aizgāju�i no Merilendas? Paldies Dievam, ārsti atklāju�i Mūsu D�einas kaiti un viņu izdziedināju�i.

Es ilgi sēdēju, domāju par Kītu un Mūsu D�einu, un par laipno dāmu, kas bijusi tik uzmanīga pret mani un man atrakstījusi. Atkal un atkal pārlasīju vēstuli. Cik brīni�ķīgi, ka Mūsu D�eina ir vesela un laimīga, ka viņai un Kītam nekā netrūkst. Tikai tas gan nav labi, ka viņiem jāaizmirst mani un Tomu, nepavisam nav labi.

- Heven, vai tu labāk sēdēsi uz grīdas un visu dienu lasīsi vēstules nekā dosies uz kino? - Kels jautāja, stāvēdams da�us soļus atstatu. Es pietrūkos kājās, parādīju viņam vēstuli, aizrautīgi klāstīju tās saturu, lai gan viņ� pats to lasīja. Likās tikpat iepriecināts kā es. Tad sāka pārlūkot savu pastu. - Redz, te ir otra aploksne mis Hevenai Lī Kāstīlai, - viņ� smaidot sacīja, sniegdams man brūnu biezu aploksni.

Tajā bija daudz momentuzņēmumu un trīs fotogrāfijas, izgatavotas fotogrāfa darbnīcā.

Augstā debess. Kīts un Mūsu D�eina rotaļājas mauriņā aiz lielas, skaistas mājas.

- Cik burvīgi bērni! - Kels teica, raudzīdamies man pār plecu.

Es skatījos uz jaukajiem bērniem dārgās drēbēs - abi sē� smil�u kastē ar spilgtkrāsainu nojumi. Līdzās peldbaseins, ap to � galdiņi un krēsli. Vīrietim un sievietei mugurā peldkostīmi, viņi smaidot raugās uz Kītu un Mūsu D�einu. Tur ir vasara! Vai tas ir Floridā? Kalifornijā? Arizonā? Citos momentuzņēmumos Kīts �ūpo Mūsu D�einu �ūpolēs, viņa smejas. Vēl citos redzama Mūsu D�eina guļamistabā ar lellēm un rotaļlietām. Mūsu D�eina guļ kru-zuļotā gultiņā, pār to sārts baldahīns. Kīts savā zilajā guļamistabā, tā pilna ar rotaļlietām un bil�u grāmatām. Tad es paņēmu lielo fotogrāfiju, ieraudzīju Mūsu D�einu sacirtotiem matiem, uzposu�os rozā organdija kleitā ar volāniem, viņa smaida fotogrāfam, izskatās pēc filrriaktrises.

Otrā fotogrāfijā redzams Kīts zilā uzvalkā ar kaklasaiti, bet tre�ajā redzami viņi abi kopā.

- �ādas fotogrāfijas maksā baltu naudu, - man pār plecu sacīja Kels. - Paskaties, kā viņi ir apģērbti. Heven, tie ir mīlēti, laimīgi, labi apgādāti bērni. Redz, kā viņiem mirdz acis. Nelaimīgi bērni neprot viltot smaidus, bet �ie taisni staro. Da�ā ziņā tev jāpateicas Dievam, ka tavs tēvs viņus pārdevis.

Nezinu, cik ilgi raudāju, līdz Kels nosusināja man asaras un piekļāva mani pie krūtīm.

- Būs jau labi, - viņ� dudināja, mani apskāvis, iedeva man kabatlakatiņ ar ko noslaucīt degunu. - Tagad varēsi naktīs saldi gulēt, vairs neliesi asaras, atceroties viņus. Drīz saņemsi ziņu no Toma, tad tava sirsniņa kļūs pavisam mierīga. Zini, Heven, nav daudz tādu cilvēku kā Kitija. Man �ēl, ka tie�i tev jācie� no viņas untumiem... bet es esmu �eit. Darī�u visu iespējamo, lai tevi aizstāvētu. -Viņ� turēja mani skaujās, cie�i pieglaudis sev klāt.

Mani piepe�i sagrāba bailes. Vai tā drīkst? Vai man viņ� jāatgrū�? Dro�i vien drīkst, citādi viņ� to nedarītu. Tomēr es jutos neveikli, atbrīvojoties no viņa rokām, lai gan caur asarām smaidīju. Pirms aizbrauk�anas rūpīgi no-gabāju vēstuli un fotogrāfijas. Negribēju, ka Kitija redz, cik labi klājas abiem pārējiem tēva bērniem.

�ī sestdiena man bija daudz līksmāka nekā citas. Tagad varēju priecāties no visas sirds, zinot, ka Kīts un Mūsu D�eina nebēdājas... un reiz dabū�u zināt, kā iet Tomam.

Pusvienpadsmitos vakarā mēs ar Kelu pārbraucām no Atlantas, abi gau�ām noguru�i - trīs stundas skatījāmies filmu, pēc tam paēdām restorānā un staigājām pa veikaliem. Kels man nopirka glītas drēbes, bet piesacīja, lai tās nerādu Kitijai.

- Man, tāpat kā tev, nepatīk �itās audekla tupeles, bet Kitija nedrīkst redzēt �īs jaunās kurpes, - viņ� mani brīdināja, kad iebraucām garā�ā. - Es tās ieslēg�u savā darbarīku skapī un iedo�u tev otru atslēgu. Es tavā vietā nekad nerādītu manai sievai to lelli, vispār neko, kas piederējis tavai mātei. Man kauns atzīties, bet Kitija zvērīgi ienīst nabaga miru�o meiteni, kura, pa�ai nezinot, atņēmusi Kitijai vienīgo vīrieti, ko viņa patiesi mīlējusi.

Man sirdī iegriezās sāpe. Skumjām acīm uzlūkoju Kelu.

- Kitija tevi mīl, Kel, es to zinu.

- Nē, Heven. Es viņai paretam esmu vajadzīgs, lai padi�otos ar savu �labo ķērienu� - augsti izglītotu vīru, kā viņa izsakās. Bet viņa mani nemīl. Zem pārspīlētās sievie-tības slēpta salta, maziska dvēsele, kas ienīst vīrie�us... visus vīrie�us. Varbūt tavs tēvs viņu tādu padarījis, nezinu. Tomēr man viņas �ēl. Gadiem ilgi centos viņai palīdzēt, lai viņa pārvarētu bērnībā iegūtās psihiskās traumas. Viņu pēru�i gan tēvs, gan māte, lai pārmācītu, liku�i sēdēt karstā ūdenī. Piesprādzēju�i pie gultas, lai viņa neaizbēgtu ar kādu zēnu. Ta�u, līdzko palaista vaļā, tūlīt aizlaidusies ar pirmo vīrieti, kas pagadījies. Tagad esmu to atmetis, tikai turpinu dzīvot ar viņu kopā, līdz ilgāk vairs nevarē�u izturēt - tad aizie�u.

- Bet tu sacīji, ka viņu mīli! - es iesaucos. Vai mīlestības dēļ nevar izturēt visu? Mīlestība ta�u esot stiprāka par nāvi. Vai �ēlums ir tas pats kas mīlestība?

- Iesim iek�ā, - viņ� aizlauztā balsī teica. - Redzi, te ir Kitijas ma�īna. Viņa ir mājās, tagad būs elle vaļā. Tu neko nesaki. Ļauj man runāt.

Kitija soļoja �urp un turp pa virtuvi.

- Nu, kur jūs bijāt? - viņa iekliedzās, kad mēs ienācām pa sētas durvīm. - Kāpēc jūs izskatās tik vainīgi? Ko darij?

- Mēs bijām uz kino, - Kels atbildēja, pagāja garām Kitijai un devās pie kāpnēm. - Paēdām pusdienas tādā restorānā, kāds tev nepatīk. Tagad jāiet gulēt. Pasaki arla-bunakti Hevenai, viņa ir tikpat nogurusi kā es, visu priek�pusdienu tīrīdama māju no aug�as līdz lejai.

- Neko tā sluņķe nedar! - Kitija nikni atcirta. - Es viņai pienākumus uzrakstīj uz kartītēm, bet viņai vienalga! Brauc tev līdz, bet māja paliek kā miskaste!

Kitijai bija taisnība. Es tie�ām uzkopu istabas tikai tad, kad tās bija piedrazātas, jo Kitija reti skatījās pakaļ.

Es gribēju sekot Ķelam, bet Kitija saķēra mani aiz rokas. Kels neatskatījās.

- Nolādētā muļķe! Kāpēc ieliki manus labākos porcelāna �ķīvjus trauku mazgātājā? Es savas servīzes lieto tikai tad, kad mums ir viesības! Tās nav priek� katras dienas! Divi �ķīvji ir ieplīsu�i! Vienai krūzītei nolūzusi osa! Otra krūzīte iesprāgusi! Vai es tevīm nav simtreiz teikusi, lai tu tasītes nebā� vienu otrā? Tās jāuzkabina!

- Nē, to tu neesi man teikusi. Tikai, sacīji, ka tās nedrīkst iebāzt vienu otrā.

- Es teic, es tev brīdināji Tu nedrīkst darīt to, ko es tev aizliedz!

Plauks! Plauks! Plauks!

- Cikreiz man tev jāsaka?

Plauks! Plauks! Plauks!

- Vai tev acu pierē nav? Tu neredz āķī�us zem plaukta?

Protams, es biju tos redzējusi, bet nezināju, kam tie domāti. Kitija nebija pakarinājusi tases uz āķī�iem. Es mēģināju paskaidrot, atvainoties, solīju samaksāt par �ķīvjiem. Kitijas acīs zvidzēja ļauns izsmiekls.

- Kā tu varēsi to, stulbene? �itie �ķīvji maksā astoņdesmit piecus dolārus gabalā! Kur tev ņemt tādu naudu?

Es biju satriekta. Astoņdesmit pieci dolāri! Kā varēju zināt, ka izrotātie porcelāna trauki ēdamistabā domāti vienīgi apskatī�anai, nevis lieto�anai?

- Sasodītā nejēga! Tie ir man labākie! Es ņēmās cauru gadu, kamēr samaksāj par �itām tasēm un apak�tasēm, �i-tiem �ķīvjiem un galda piederumiem! Jēzus Kristus! Bet tu, kalnu draņķe, man tos saplē�!

Man sāpēja roka, Kitija to turēja kā spīlēs. Es mēģināju izrauties.

- Es tā vairs nedarī�u, māt! Zvēru, ka nedarī�u!

- Tu vēl uzdro�inās darīt to atkal! - Plauks! Viņa cirta man pļauku - vienreiz, divreiz, trīsreiz. Sitieni bija spēcīgi kā bokserim.

Es sagrīļojos, atstreipuļoju atpakaļ, jutu, ka acis pietūkst un no deguna sāk tecēt asinis.

-Ej aug�ā! Rītu tevi visu dienu ieslēgs istabā! Neies uz bznīcu, nedabūs ēst, kamēr uz ceļiem neno�ēlos, ka sabo-jāj manus smukākos traukus! Tie jāmazgā ar rokām!

Es raudādama uzskrēju pa kāpnēm, steidzos uz savu istabiņu, ko abi ar Kelu bijām iekārtoju�i. Kitija mani slānī-

ja rupjiem vārdiem, �ķita, ka �īs neķītrās lamas uz visiem laikiem dziļi iespiedīsies atmiņā. Gaitenī sadūros ar Kelu.

- Kas noticis? - viņ� satraukti jautāja, apturēja mani un ielūkojās man sejā. - Ak Dievs! - viņ� novaidējās. - Kāpēc?

- Es ieliku trauku mazgātājā viņas labākos �ķīvjus, na�us ar koka spaliem... tie ieplīsu�i, sabojāti... tasītei nolauzta osiņa...

Kels nokāpa lejā, un es dzirdēju, ka viņ� pirmo reizi paceļ balsi.

- Kitij, tu nedrīksti ne�ēlīgi apieties ar meiteni tikai tāpēc, ka bērnībā vecāki �ādi apgāju�ies ar tevi. Viņa cen�as darīt visu iespējamo.

- Vai tu mani vairāk nemīlē? - Kitija �ņukstēja.

- Protams, mīlu.

- Nē, tu nemīlē! Domā, ka es ir jukusi! Tu pametīs mani, es ir veca un nesmuka! Tu apprecēsi citu - jaunāku par mani!

- Lūdzu, Kitij, nesāc atkal veco dziesmu.

- Kel, man negribējās darīt viņai pāri. Tev arī ne. Viņa nav tik slikta... bet viņā ir kaut kas... kaut kas manī... es to nesaprot... Kel, man �onakt gribas...

No tā, kas norisa aiz viņu guļamistabas sienas, es spriedu, kāpēc Kels samierinās ar viņas seksuālajām anomālijām. ' ... .

�ajā guļamistabā aiz slēgtajām durvīm Kels bija pilnīgi viņas varā. Ta�u viņa ne�āva viņam pliķi, nesita pa degunu. Pēc �īs nakts viņ� otrā rītā izskatījās smaidīgs, viņa acis mirdzēja, gaita bija vingra.

Nākamā diena bija svētdiena, Kitija piedeva man, ka saplēsu porcelāna �ķīvjus, nolauzu tasei osiņu, sabojāju

dārgos na�us... jo Kels atkal bija zem viņas tupeles. Tomēr, kad mēs abi sēdējām ma�īnā, gaidīdami, kamēr Kitija pārbauda, vai neesmu aizmirsusi kaut ko paveikt, Kels, uz mani nepaskatījies, teica:

- Apsolu darīt visu, kas manos spēkos, lai palīdzētu tev redzēties ar Tomu. Un, kad tu gribēsi braukt uz Bostonu, lai satiktu savas mātes vecākus, es vai nu pats sameklē�u tavas mātes ģimeni, vai salīg�u detektīvu. Viņiem jābūt ļoti bagātiem, es esmu dzirdējis, ka Tetertonu rotaļlietu fabrikas portretlelle maksājot vairākus tūksto�us dolāru. Heven, parādi man �o lelli - tad, kad man pilnīgi uzticēsies.

Lai pierādītu, cik ļoti viņam uzticos, tajā pa�ā pēcpusdienā novedu viņu pagrabā - Kitija pa�reiz nosnaudās aug�stāvā. Vispirms ieliku veļas ma�īnā veselu kaudzi Kitijas drēbju un, kamēr ma�īna darbojās, atvēru savu dārgo ceļasomu un uzmanīgi izņēmu lelli.

- Pagriez muguru! - es pavēlēju. - Man jāsakārto tai tērps un mati... Nu, ko teiksi!

Kels izskatījās pārsteigts, ieraudzījis lelli - līgavu ar garajiem, bāli zeltainajiem matiem. Krietnu brīdi klusēja.

- Tā esi tu ar gai�ajiem matiem, - viņ� beidzot sacīja. -Cik daiļa bijusi tava māte! Bet tu esi tikpat skaista...

Steig�us atkal ietinu lelli, noglabāju somā. Nezin kādēļ jutos gau�ām satraukta. Kāpēc Kels tagad tik savādi raugās uz mani, it kā redzētu pirmo reizi?

Es tik daudz ko nesaprotu. Tik daudz kas man naktīs neļauj aizmigt mazajā istabiņā, bāztin piebāztā ar Kitijas mantām, kuras viņa atsakās izvākt laukā. Viņi bie�i strīdas manis dēļ.

- Neizvairies! - Kels paklusi, bet uzstājīgi teica. - Vakarnakt tu saciji, tev vajagot mani katru dienu un nakti. Tagad tu mani atgrūd. Vai es esmu tavs vīrs vai neesmu?

- To nevar, viņa ir tepat blakus. Tu tā gribēj.

- Tu ieliki viņu mūsu gultā! Man �ķiet, it kā viņa vel aizvien gulētu starp mums!

- Sienas ir plānas. Man traucē, ka viņa var dzirdēt.

- Kāpēc tu neaizvāc savas graba�as? Tad varētu viņas gultu novietot pie otras sienas - daudz tālāk.

- Tās nav graba�as! Nesauc manas mantas par graba�ām !

- Nu labi, nav graba�as.

-- Es varu tevi satracināt tikai tad, kad tu aizstāvi viņu...

- Bet, Kilij, es nemaz nezināju, ka tu gribi mani satracināt.

- Tu zobojas par man. Tu vienmēr zobojas, kad zin, ko es ar to domā...

- Nē, es ļoti gribu zināt, ko tu īsti ar to domā. Gribu zināt, kas un kāda tu esi, kādas domas rosās zem �iem sarkanajiem matiem...

- Tie nav sarkani! Tie ir kastaņbrūni! Zeltainbrūni! -viņa aizSvilās.

- Labi, sauc tos, ka vēlies. Bet liec vērā, ja tu atkal sitīsi Hevenai, ja es, mājās pārnācis, ieraudzī�u, ka viņai asiņo deguns, zem acīm ir zilumi, seja saskrāpēta... es tevi atstā�u!

- Kel! Nerunā tā! Es tevi mīlē! Es nomirs �ēlabās... nevar dzīvot bez tevis. Es vairāk nesitīs viņu, apsolu, ka nesitīs'. Nemaz negribej...

- Bet kāpēc tad?

- Es nezin. Viņa ir smuka, bet es noveco. Man drīz būs

trīsdesmit se�i, daudz netrūkst no �etrdesmit. Kel, pēc �etrdesmit dzīvē vairs nav nekāda prieka...

- Protams, ir. - Viņa balss skanēja maigāk, iecietīgāk. -Tu esi skaista sieviete, Kitij, ar katru gadu kļūsti skaistāka. Tu neizskaties vecāka par trīsdesmit gadiem.

- Man gribas izskatīties kā divdesmiti - viņa iekliedzās.

- Arlabunakti, Kitij, - viņ� sapīcis teica. - Es arī neizskatos pēc divdesmit gadus veca, bet tāpēc neskumstu. Kāds labums, ja tev būtu divdesmit gadu, bet tu nebūtu materiāli nodro�ināta? Tagad tu apzinies, kas esi. Vai tas nav patīkami?

Acīmredzot Kitijai �ī atskārsme nebija patīkama.

Tomēr, lai nosvinētu Kitijas biedīgo trīdesmit sesto dzimumdienu, Kels noīrēja istabas lepnā viesnīcā netālu no piekrastes, un augustā, vislabākajā vasaras mēnesī, mēs visi trīs sēdējām pludmalē zem saulessarga. Kitija izraisīja ievērību ar savu pārlieku �auro sarkano bikini. Viņa neatstāja sārkanstrīpainā saulessarga paēnu.

- Man vārīga āda, ātri apdeg... Bet jūs izpeldas, Heven un Kel. Es �ite sēdēs un garlaikosies, kamēr jūs priecāsies.

- Kāpēc tu man nesacīji, ka negribi braukt uz piekrasti?

- Tu man neprasīj.

- Bet es domāju - tev patīk peldēt un sauļoties.

- Tas rāda, cik daudz tu zin par man - neko nezin.

Neviens nedrīkst priecāties, ja nepriecājas Kitija.

Neizdevies atvaļinājums, bet varēja būt tik jauks, ja Kitija peldētu kopā ar mums. Ta�u Kitija pārvērta savu dzimumdienas atvaļinājumu par mocībām.

Līdzko atgriezāmies mājās, Kitija tūlīt ar lielu manikīra piederumu kasti apsēdās pie virtuves galda un sāka taisīt

man pirmo manikīru mū�ā. Es kaunējos savu īso, aplauzīto nagu dēļ, apbrīnoju viņas garos, labi koptos nagus ar atbīdītām panadzēm, bez ieplīsumiem.

- Tev jāizbeidz grauzt nagus. No kalnu skuķes jākļūst par sievieti. Daudz jāmācās, it īpa�i, kā apieties ar vīrie�iem.

Gaisa kondicionētājs klusi, iemidzino�i dūca.

- Visi vīrie�i ir vienādi, pat tie ar saldo mēli - kā Kels, - viņa turpināja. - Visiem vajadzīga tikai viena lieta, tu ir kalnu skuķe, tāpēc zin, kas tā ir. Ar savu daiktu tie iz�akarē tevi, uztaisa tev bērnu, bet pēc tam vairs neliekas ne zinis. Saka, bērns neesot viņa, pat ja ir. Ja aplai� tevi ar sliktu slimību, arī par to nebēda. Atceries manu padomu - tu neklausās uz tiem ar medaino mēli - puikām vai vīrie�iem, ieskaitot manējo vīru.

Kitija pabeidza man nolakot nagus - spilgti rozā.

- Nu redzi, tie tev tagad izskatās labāk, tev vairāk nav jāber� drēbes uz veļasmazgājamā dēļa, nav jālieto sārma ziepes. Pirkstu kauliņi vairāk nav sarkani, seja gluda, � vai es tev darij pāri, tevi apskādēj?

-Nē.

- Ko - nē?

- Nē, māt.

- Vai tu mani milē?

- Jā, māt.

- Tu neatņems man neko, kas ir mans?

- Nē, māt.

Kitija piecēlās.

- Atkal gara diena jāpavada uz kājām. Jāvergo, lai citas izskatītos smukas. - Viņa smagi nopūtās un paraudzījās uz saviem piecas collas augstajiem papē�iem. Viņai bija ār-

kārtīgi mazas kājas salīdzinājumā ar garo augumu. Tās, tāpat kā tievais viduklis, likās piederam kādai citai - mazākai un gleznākai.

- Māt, kāpēc tu darbā nevalkā kurpes ar zemiem papē�iem? Kāpēc sevi moki?

Kitija nicīgi lūkojās uz manām kailajām kājām. Es sēdēju uz grīdas un centos tās paslēpt zem svārku stērbeles.

- Kurpes rāda, no kāda materiāla cilvēks taisīts. Es ir taisīta no īsta materiāla - no dzelzs. Es var izturēt sāpes, cie�anas, - bet tu nevar.

Cik dīvaina domu gaita! Es apņēmos nekad vairs nepieminēt Kitijas pārāk mazās kurpes, tās saliec viņas kāju pirkstus, tos nekad vairs nevarēs izstiept. Tāpēc viņai sāp kājas. Bet kas man par daļu

Vasaras dienas aizritēja, kārtojoties pa māju un gatavojot ēdienu, sestdienās izbraucām izklaidēties. Drīz parādījās rudens iezīmes - veikalu skatlogos izstādīti gan skolas piederumi, gan jakas, svīteri, mēteļi un zābaki. Es jau dzīvoju �eit astoņus mēne�us, Logens atkal atsācis man rakstīt, bet no Toma joprojām nav vēstules. Tas mani tā sarūgtināja, ka zuda cerība jebkad saņemt no viņa kādu ziņu. Un pēk�ņi pastkastītē iemesta vēstule! Tikai viena.

Ai, Tomas Lūk, jūtos tik laimīga, ieraugot tavu rokrakstu! Lūdzu, lūdzu, kaut vēstulē butu vienīgi labas ziņas!

Turot rokā �o vēstuli, man �ķita, ka Toms stāv blakus. Uzmanīgi to atvēru, lai neieplēstu sūtītāja adresi.

Mīļā Hevenlī,

ceru. ka Tu saņemsi �o vēstuli. Esmu tev rakstījis bez sava gala, bet Tu nekad neatbildi! �ad tad satieku Logenu, viņ� mani strostē, ka Tev nerakstu. Bet es rakstu, nezinu,

j ^{7 77}

kur paliek manas vēstules, tomēr vēl rakstī�u. Hevenlī, vispirms daru Tev zināmu, ka man iet labi. Misters Henrijs nav nedz rupj�, nedz ļauns, kā Tu, bez �aubām, domā, bet jāraujas pie viņa ir vaiga sviedros.

Es mitinos fermas dzīvojamā ēkā, tajā ir divpadsmit istabas. Man ir vienkār�a, bet jauka istaba. Misteram Henrijam ir divas meitas - Lora un Tālija. Lorai ir trīspadsmit gadi, Tālijai - se�padsmit. Lāgā nezinu, kura man patīk labāk. Lora ir jautra, Tālija - nopietna un apdomīga. Es viņām pastāstīju par Tevi, abām ļoti gribas ar Tevi satikties.

Logens man pastāstīja par Mūsu D�emus operāciju, ari to, ka viņa un Kīts ir laimīgi. Man kā slogs novēlās no sirds. Logens �ēlojas, ka Tu maz rakstot par sevi. Ludzu, atraksti, pastāsti-man visu, kas noticis, kop� mēs'pēdējo reizi bijām kopā. Man Tevis briesmīgi pietrūkst. Redzu Tevi sapņos. Man pietrūkst arī kalnu, me�u, mu�u līksmo rotaļu. Pietrūkst mūsu sarunu par nākotni, tik daudz kā pietrūkst. Toties es vairs neesmu izsalcis, nesalstu, neesmu trūkumcietējs. Man ir siltas drēbes, ļoti daudz ēdamā, it īpa�i daudz piena (iedomājies!) un siera.

Es rakstītu simtiem lappu�u garu vēstuli, ja man pirms gulētie�anas nebūtu jāpadara vēl tik pulka sīku mājas darbu. Bet par mani neraizējies. Man iet labi, un mēs dro�i vien drīz redzēsimies. Es Tevi tik ļoti mīlu!

Tavs brālis Toms

Izlasījusi vēstuli, es ilgi sēdēju, gremdējusies pārdomās. Kaut kas tajā bija mulsino�s, pat pārsteidzo�s, tas manī neviļus uzjundīja greizsirdību. Tad es nobēdzināju �o vēstuli kopā ar Logena vēstulēm. Vai Kitija pievākusi Toma vēstules? Diezin vai tas ir iespējams, jo es esmu mājās katru dienu, kamēr viņa strādā, un alla� izņemu pasta sūtījumus. Apvēroju ar da�ādām lietām pieblīvēto istabiņu. Kitija �eit bijusi un pārvietojusi priek�metus. Tā nebūs mana istaba, kamēr Kitija aizslēgtos skapjos turēs savus �dārgumus�, acīmredzot viņa pārmeklējusi manas mantas. Podnieka ripa iestumta kaktā, plaukti piekrauti da�ādiem keramikas nieciņiem, lai gan man gribētos tur glīti sarindot savas grāmatas. Grāmatplaukti Kitijai ir nevajadzīgi. Apsēdos pie nelielā rakstāmgalda un sāku rakstīt Tomam atbildes vēstuli. Meli, ko sastāstīju Logenam, pārliecināju�i Tomu, ka Kitija ir eņģelim līdzīga māte. Ta�u man negribējās mānīties par Kclu, jo viņ� ir vislabākais tēvs, kādu vien var iedomāties.

Viņ� patie�ām ir brīni�ķīgs, Tom. Skatoties uz viņu, es ikreiz nodomāju - tādam vajadzētu būt mūsu tēvam. Beidzot man ir tēvs, kuru es varu mīlēt un kur� mīl mani. Par mani vairs neraizējies. Un neaizmirsti - reiz tu tiksi par prezidentu - nevis vienīgi par piena produktu ra�o�anas firmas prezidentu.

Tagad es zināju, kā iet Tomam, zināju, ka Kīts un Mūsu D�eina ir laimīgi, Logens man raksta, ka arī Fanija jautri pavada laiku, - par ko man vairs jāuztraucas? Vispār ne par ko...

15

Līdzko pār pilsētu ausmoja rīts, es piecēlos un sāku savas dienas gaitas. Apak�stāva vannasistabā ātri nomazgājos zem du�as, saģērbos un devos gatavot brokastis.

Bez Kitijas ziņas man tagad bija pilnīgi jauna kleita, kas man labi piestāvēja. Kels par �o tērpu samaksāja lielu naudu, un es to valkāju ar lepnumu. Ievēroju, ka zēni tagad man daudz vairāk pievēr� uzmanību, jo manu augumu vairs neslēpj maisīgās drēbes. Pirmo reizi mū�ā izjutu varu, kāda sievietēm ir pār pretējā dzimuma pārstāvjiem.

Man klasē bie�i gadījās aizmirsties, klausoties skolotāja stāstījumā par ievērojamiem cilvēkiem, kuri atstāju�i pēdas vēsturē. Vai vēsturnieki noklusē viņu trūkumus, lai iedvesmotu tādus skolēnus kā es mācīties arvien centīgāk? Vai es atteik�os no sava mērķa? Vai Toms atmetīs savam mērķim ar roku? Mis Dīle vienmēr attēloja ievērojamos cilvēkus labestīgus, un tas deva man un Tomam cerības. Es ieguvu jaunas draudzenes, bet tās, tāpat kā vecās, nesaprata, kāpēc neaicinu viņas ciemos.

- Tava māte nudien ir baigā dusmoņa. Bet tavs tēvs -supermens.

- Vai viņ� nav brīni�ķīgs? - es lepni jautāju. Kāpēc viņas tik savādi skatās uz mani?

Skolotāji man piegrieza īpa�u vērību, it kā Kitija brīdinājusi, ka es esmu trula un aprobe�ota kalnie�u skuķe. Mācījos aizgūtnēm, lai pierādītu, ka viņi maldās, un drīz iemantoju skolotāju atzinību. Sevi�ķi labi man veicās rakstī�anā ar ma�īnu. Stundām ilgi rakstīju vēstules - kad Kitijas nebija mājās. Rakstāmma�īnas kliksti viņai radot galvassāpes. Kitijai viss radīja galvassāpes.

Kels gādāja, lai man būtu daudz skaistu kleitu, svārku, blū�u, garo bik�u, īsbik�u, peldkostīmu, visu to viņ� izvēlējās, kad mēs Atlantā iepirkāmies, un turēja vienā no pagraba sienas skapjiem. Kitija domāja, ka tajā ieslēgti bīstami darbarīki. Viņa baidījās no elektriskām ierīcēm glu�i tāpat kā no kukaiņiem. Gaitenī nelielā sienas skapī kopā ar slotām, spaiņiem, putekļsūcēju un ber�amām sukām glabājās mani neglītie, pārāk lielie apģērba gabali, kurus izraudzījusies Kitija.

Lai arī es tagad nēsāju glītas drēbes, man tomēr nācās atraidīt ielūgumus, bija jāsteidzas mājās, jāuzkopj istabas. Sī baltiņ baltā māja prasīja tik daudz nemitīgu pūļu. Mājsaimniecības darbi nolaupīja man jaunību. Es ienīdu �os neskaitāmos istabaugus, par kuriem pastāvīgi jārūpējas; ienīdu ar neīstiem dārgakmeņiem bagātīgi izgreznotos galdiņus, tie piesardzīgi jāmazgā un jāpulē. Ja tie nebūtu nokrauti, es tos noslaucītu ar vienu putekļlupatas vēcienu, bet man jācilā un jāpārbīda visādi priek�meti, turklāt jā-piesargās, lai neieskrambātu koku; tad jāsaloka Kitijas apak�veļa, jāiekarina skapī viņas kleitas un blūzes, jāieliek veļas skapī dvieļi un jāraugās, lai locījumi ir priek�pusē.

Simtiem noteikumu, lai uzturētu kārtībā Kitijas paraug-māju. Ta�u to apbrīnot nāk vienīgi viņas �meitenes�.

*

Sestdienas pēcpusdienas bija man atlīdzība par Kitijas lamām un apvainojumiem, ko es, pēc viņas domām, esmu pelnījusi. Viņa man ie�ķīla spēcīgas pļaukas par visniecīgāko kļūmi, apsaukāja rupjiem vārdiem, lai iedragātu manu pa�paļāvību. Es dārgi maksāju par kinofilmām, gardajām maltītēm restorānos, par uzjautrinājumiem izpriecu parkos, ja laiks nebija auksts vai lietains. Zooloģiskajā dārzā mēs sviedām zemesriekstus ziloņiem, kaisījām graudus me�apīlēm, gulbjiem un zosīm, kas naskoja �urp no zooloģiskā dārza dīķa. Es vienmēr mācēju apieties ar dzīvniekiem, un Kels nopriecājās par manu prasmi �sarunāties� ar cāļiem, pīlēm, zosīm, pat ar ziloņiem.

- Kāds ir tavs noslēpums? - viņ� mani ķircināja, kad tramīga zebra ostīja manu kausvcidā saliekto plaukstu, meklēdama pacienājumus. - Kāpēc tie neskrien pie manis, bet skrien pie tevis?

- Nezinu. - Es skumji pasmaidīju, atcerēdamās, ka arī Toms tāpat vaicājis. - Man patīk dzīvnieki, varbūt tie noslēpumainā kārtā to saprot. - Es pastāstīju viņam par laiku, kad mēs skraidelējām apkārt zagdami un kaimiņu fermu suņus nemaz neietekmēja manas spējas.

Iestājās rudens ar aukstām vēja brāzmām, apraustīja kokiem lapas, es atkal sāku ilgoties pēc kalniem, man uzmācās domas par vectēvu. Logens bija paziņojis pansionāta adresi, kurā tēvs viņu ievietojis, un es nolēmu vectēvam aizrakstīt. Viņ� neprot lasīt, bet gari jau kāds izlasīs �o vēstuli viņam priek�ā. Diezin vai Fanija viņu apmeklē, ja tēvs �ad tad brauc uz Vinerovu ciemoties pie viņas un mācītāja. Pa galvu man vandījās tik daudz da�ādu domu, ka reizēm staigāju kā mēnessērdzīga, it kā manas esamības labākā daļa vēl aizvien būtu Vilijos - manos �ermuļu kalnos.

Kelam piepalīdzot, es stadiju tulpes, narcises, īrisus, krokusus, bet Kitija sēdēja ēnā un pārraudzīja manu darbu.

- Tu neiznieko manus Holandes sīpolus, tie maksā se�simt dolāru. Piesargies, kalnu draņķc!

- Kitij, ja tu vēlreiz viņu �ādi apsaukāsi, es iemetī�u tev klēpī visas izraktās sliekas, - Kels brīdināja.

Kitija pietrūkās kājās un ieskrēja mājā, bet mēs ar Kelu gardi nosmējāmies. Ar cimdoto roku viņ� noglauda man vaigu.

- Kāpēc tu nebaidies no tārpiem, kukaiņiem, zirnekļiem? Vai ar tiem arī saproties?

- Nē, man tie nepatīk, tāpat kā Kitijai, bet es vairāk baidos no Kitijas nekā no tiem.

- Apsoli, ka piezvanīsi man uz darbu, ja mājās izceļas skandāls. Neļauj darīt sev pāri, - vai apsoli?

Palocīju galvu, viņ� mirklīgi piekļāva mani cie�i klāt, es sadzirdēju viņa skaļos sirdspukstus. Tad pacēlu acis un ieraudzīju - Kitija stāv pie loga un vēro mūs. Pakāpos atpakaļ, izlikos, ka viņ� aplūkojis manu ieskrambāto roku.

- Viņa skatās uz mums, Kel.

- Man vienalga!

- Man arī. Es varu tev piezvanīt, bet, kamēr tu atbrauksi, Kitija jau būs novilkusi man ādu pār acīm.

Kels ilgi raudzījās manī, it kā visu laiku neticējis, ka Kitija spējīga to izdarīt, bet tagad tic. Viņa acis vēl aizvien bija �ausmas, kad viņ� savāca dārzkopības rīkus un iegāja iek�ā. Kitija mierīgi gulēja, krēslā atzvēlusies.

Naktīs es vairs necentos neklausīties, jo Kels beidzot vairs nemēģināja pierunāt Kitiju, vairs kaislīgi neskūpstīja, vienīgi ātri, pavir�i nomutēja uz vaiga, it kā pilnīgi apspiedis iekāri. Es jutu, ka viņ� izcīna iek�ēju cīņu. Kopā ar mani.

Pateicības dienā es cepu savu pirmo veikalā pirkto tītaru, lai Kitija varētu ielūgt savas �meitenes� un palielīties ar savu pavārmākslu.

-Tas nav nekas sevi�ķs, - viņa bez mitas atkārtoja, kad vie�ņas slavēja viņas saimnieko�anas un gatavo�anas prasmi. - Man bij tik maz laika. Hevena drusciņ palīdzēj, -viņa augstsirdīgi piebilda, kad es apkalpoju pie galda. - Bet vai jūs nezin, kādas ir skuķes... slinkas, tām tik zēni prātā.

Pienāca Ziemssvētki, saņēmu skopas dāvanas no Kitijas, bet dārgas un slepenas - no Kela. Viņ� un Kitija devās uz daudzām viesībām, atstāja mani mājās, lai skatos televīzijas raidījumus. Tikai tad es uzzināju, ka Kitija ir alkoholiķe. Viena glāze viņai izraisīja ķēdes reakciju, dzert vajadzēja arvien vairāk un vairāk. Kels nereti ienesa viņu iek�ā, izģērba, apguldīja, reizēm arī es nācu talkā.

Jutos dīvaini, palīdzot vīram izģērbt viņa piedzēru�os sievu, �ī tuvība radīja neērtības sajūtu. Tomēr mani un Ke-lu klusībā vienoja stipra saite. Mūsu acis satikās... Es zinu, viņ� mani mīl... Naktī, kad saritinājusies gulēju savā gultā, jutu, ka viņ� sargā manu miegu.

Kādu sestdienu februāra beigās mēs abi kopā nosvinējām manu se�padsmito dzimumdienu. Nu jau vairāk nekā gadu es dzīvoju pie viņa un Kitijas. Zināju - Kels nav glu�i tāds kā īsts tēvs, nedz īsts tēvocis, nelīdzinās nevienam man pazīstamam vīrietim. Viņam tikpat loti kā man vajag draugu un ģimeni, tāpēc viņ� pieķeras tuvākajai sievietei. Kels nekad mani nerāj, neko nepārmet, kā parasti dara Kitija.

Mēs esam draugi - Kols un es. Apzinos, ka viņu mīlu. Viņ� dod man to, pēc kā vienmēr esmu alkusi, mani mīl un saprot, es esmu viņam vajadzīga, viņa dēļ labprāt ietu caur uguni un ūdeni.

Dzimumdienā Kels man uzdāvināja skaistus tērpus un augstpapē�u kurpes, kad Kitijas nebija mājās, es tās ievalkāju. Augstpapē�u kurpēs kājas, manuprāt, izskatījās ļoti glitas, un es neviļus tās izrādīju. Kels par to smējās. Protams, kurpes un visu pārējo vajadzēja noglabāt pagrabā, tur Kitija nekad negāja viena pati.

Atlantā ātri pienāca pavasaris. Pateicoties manām un Kela pūlēm, mums bija visskaistākais dārzs Kcndelvikā. Ta�u Kitiju tas neiepriecināja, jo tajā pār ziediem lidinājās bites, pa zemi tekalēja skudras, viņai matos ķērās tīmekļi. Reiz Kitija gandrīz izme�ģīja kaklu, notraucot no pleca sprī�meti, turklāt kliedza kā aizkauta.

Kitija baidījās no tum�am vietām, kur varētu but paslēpu�ies zirnekļi un simtkāji. Ieraugot dārzā skudras, viņu pārņēma panika; skudras virtuvē gandrīz izraisīja viņai sirdslēkmi. Viņa skaļi kliedza, ja uz rokas uzmetās mu�a, ja guļamistabā bija iemaldījies moskīts, negulēja visu nakti un neļāva gulēt arī mums, vaimanādama par �sasodītā mo�ķa�' dīk�anu.

Kitija baidījās no tumsas, no tārpiem, putekļiem, slimībām, mikrobiem, netīrumiem - no daudzām da�ādām lietām, kādas es nemaz nevarēju iedomāties.

Ja Kitija kļuva pārāk valdonīga, es patvēros savā istabiņā, atgūlos gultā un iegrimu �D�einas Eiras� un �Kalnu auku� pasaulē - �īs grāmatas biju paņēmusi no skolas bibliotēkas. Vairākreiz pārlasījusi �os romānus, es bibliotēkā sameklēju abu māsu Brontē biogrāfijas.

Pamazām biju atstūmusi malā keramikas figūriņas, salikusi plauktā savas mīļākās grāmatas. Uznesu no pagraba ari lelli, katru dienu izņēmu to no tualetes galdiņa apak�ējās atvilktnes un aplūkoju tās skaisto seju, nolēmusi kādudien atrast savas mātes vecākus. Lāgiem pavalkāju mātes drēbes, bet tās bija vecas un izdēnēju�as glu�i caurspīdīgas, tāpēc nolēmu tās nesalocītas glabāt līdz dienai, kad brauk�u uz Bostonu.

Toms rakstīja garas vēstules, arī Logens pa laikam atrakstīja, bet diezgan bezsaturīgi. Es joprojām rakstīju Fa-nijai, kaut gan viņa nekad neatbildēja. Mana pasaule bija tik �aura, tik ierobe�ota. Jutos no�ķirta no visiem, vienīgi no Kela ne.

Tomēr da�ā ziņā man dzīve kļuvusi vieglāka. Mājsaimniecības darbi vairs neliekas tik nomāco�i, lai gan reiz tie mani biedēja ar saviem sare�ģītajiem norādījumiem. Tagad tas viss ir tīrais sīkums, �ķiet, ka esmu piedzimusi ar slotu vienā rokā un putekļsūcēju otrā. Putekļsūcējs un citi elektriskie aparāti ir daļa no manas dzīves, un, patiesību sakot, liekas - vienmēr tā ir bijis. Ar katru dienu manī vairāk nostiprinās pārliecība, ka Kels ir mans biedrs, glābējs un uzticams draugs. Viņ� ir mans aizstāvis, mans tēvs, mans pavadonis uz kino un restorāniem, jo skolas zēni mani vairs neaicina uz deju vakariem un.filmām. Kā es varu viņam atteikt?

- Heven, ja gribi iet uz kino, es ie�u tev^līdzi. Kitijai nepatīk nedz kino, nedz restorāni, toties man ļoti patīk. Lūdzu, neatstāj mani skolas zēnu dēļ, tie tevi nesapratīs, nemācēs novērtēt... atļauj man vest tevi uz kino. Tev ta�u tie nav vajadzīgi, - vai ne?

�is jautājums manī radīja vainas apziņu, it kā es pieviltu Kelu, pat domājot par satik�anos ar kādu zēnu. Centos sev iegalvot, ka Logens man ir tikpat uzticīgs kā es viņam. Bet diezin vai? Drīz es zēniem neskatījos ne virsū, lai tos neuzmudinātu un tādējādi neatraidītu vienīgo īsti uzticamo draugu.

Es gribēju visādi izdabāt Kelam - valkāju drēbes, kas viņam patīk vislabāk, sakārtoju matus pēc viņa gaumes. Kcls bij brīni�ķīgs, tomēr es jutos tāda kā vainīga, it īpa�i tad, kad viņa acīs iezvīļoja savāda liesma, balss kļuva kvēlmaina. Es viņam patīku - varbūt par daudz. Arvien vairāk dusmojos uz Kitiju, viņas dēļ ta�u Kels pievērsies man.

Skolas biedrenes arī sāka uz mani raudzīties greizi. Vai viņas zina, ka Kels vadā mani pa restorāniem?

- Vai tev ir draugs ārpus skolas? - jautāja Florensa -mana labākā draudzene. - Vai tu viņam atļauj visu?

- Nē! - es iesaucos. - Turklāt man nav neviena.

- Ir gan! Kāpēc tad tu nosarki?

Vai es nosarku?

Devos mājās mazgāt un tīrīt, aplaistīt daudzos istabau-gus, apdarīt nebeidzamos saimniecības darbus, bet visu laiku prātoju, kāpēc nosarku. Manī trīcēja katrs nervs. Paskatījos vannasistabas spogulī, man bija tikai krū�turis un kājās biksītes, mans ķermenis pēk�ņi uzspridzēja tirpuļos. Es izbijos - vai esmu normāla, ja izjūtu juteklisku baudu, tikai redzot sevi puskailu. Man nekad nebūs tik krā�ņas krūtis, ar kādām ļoti lepojas Kitija, bet arī manas ir diezgan lielas. Mana vidukļa apmērs ir divdesmit divas collas, un �ķiet, ka es nebū�u garāka par piecām se�ām pēdām. �Pietiekams garums, pilnīgi pietiekams,� es nospriedu. Negribēju būt tāda milzene kā Kitija.

Vairākus mēne�us pirms draudīgās trīsdesmit septītās dzimumdienas Kitija ba�īgi lūkojās kalendārā, bija tik satriekta par pusmū�a vecuma tuvo�anos, ka iegrima dziļā nomāktībā. Tādās reizēs man un Kelam vajadzēja pielāgoties viņas noskaņai, citādi Kitija pārmeta, ka esam nevērīgi un neiejūtīgi. Kels bija saniknojies, jo viņa to katru nakti val�ķināja un uzbudināja, bet pēc tam liedzās: - Nē, nē! Citreiz... rītnakt!

- Labāk saki - nekad, jo tā tu domā! - viņ� kliedza. Tad nodrāzās pagrabā, sāka darbināt elektrisko zāģi, tā asie zobi spindzot grieza metālu, un viņam likās, ka viņ� darītu sāpes Kitijai.

Es iegāju vannasistabā, gribēju ar Kitiju aprunāties kā sieviete ar sievieti, bet viņa bijā aizņemta - uzmanīgi aplūkoja savu seju rokas spogulī.

- Man nepatīk novecot, - viņa gaudās, pietuvinājusi spoguli acīm, spilgtais elektriskais apgaismojums izcēla sejā katru vissīkāko rieviņu, tās viņai �ķita visai manāmas.

- Es neredzu tev ap acīm nevienu vārnkājiņu, māt, - es vaļsirdīgi sacīju, man viņa tagad patika labāk, jo izturējās daudzmaz cilvēciski. Ja da�reiz neviļus nosaucu viņu par Kitiju, viņa neuzstāja, lai kļūmi izlaboju. Tomēr man joprojām radīja aizdomas viņas iecietība. Kāpēc Kitija vairs nepieprasa, lai godāju viņu par māti?

- Drīz es būs mājās, - viņa murmināja, vēl pētīgāk raugoties spogulī. - Es neizturas labi pret Kelu. - Viņa atņirdza zobus, apskatīja, vai tie nav dzeltenīgi, vai smaganas ir veselas. Pēc tam aplūkoja katru �ķipsnu, meklēdama kādu sirmu matu. - Jāpadzīvo mājās, kamēr es vēl ir smuka. Smukums nav mū�īgs, kā man agrāk likās. Tavos gados es domāj, ka nekad nenovecos. Neuztraucos par grumbām, bet tagad tikai par tām vien domāju.

- Tu skaties pārāk tuvu, - es teicu, lai Kitiju mierinātu. Es ari jutos satraukta, kā vienmēr, kad paliku divatā ar viņu. - Man �ķiet, tu izskaties desmit gadus jaunāka par saviem gadiem.

- Tomēr es neizskatās jaunāka par Kelu! - viņa sadusmojusies iesaucās. - Man blakus viņ� izskatās kā puika!

Tā bija taisnība. Kels izskatījās jaunāks nekā Kitija.

Vēlāk, kad mēs virtuvē ēdām pusdienas, Kitija atkal sāka �ēloties par vecumu.

- Jaunībā es bij smukākā meitene pilsētā, - vai ne, Kel?

- Jā, - viņ� piekrita, ar baudu ēzdams ābolu rausi. (Es urbos pavārgrāmatās, lai pagatavotu viņa mīļākos ēdienus.) - Tu, bez �aubām, biji skaistākā meitene pilsētā.

Kā viņ� to zināja? Toreiz ta�u Kitiju vēl nepazina.

- �orīt ieraudzīju uzacī vienu sirmu matiņu! - Kitija vaimanāja. - Es vairāk nav mierā ar sevīm.

- Tu izskaties lieliski, Kitij, pavisam lieliski, - Kels teica, pat neuzmetis viņai acis.

Cik briesmīgs Kitijai liekas pusmū�a vecums jau pirms tā sasnieg�anas! Tiesa kas tiesa, ja Kitija uzgreznojas un nokrāsojas, viņa tie�ām izskatās ļoti labi. Ja vien prastu uzvesties tikpat labi.

Es jau dzīvoju pie Kitjas un Kela divus gadus un divus mēne�us, kad Kitija man paziņoja:

- Tiklīdz tu jūnijā pabeigs skolu, mēs brauks uz Vine-rovu.

Nopriecājos, ka varē�u atkal satikt vectēvu un Faniju. Izredzes iepazīties ar Kitijas bargajiem, dīvainajiem vecākiem izraisīja manī ziņkāri. Viņa tos ienīst. Pēc Kela domam, tie viņu �ādu padarīju�i. Tomēr viņa pie tiem apmetīsies.

Kādudien aprīlī Kitija pārnāca mājās ar iepirkumiem -uzdāvināja man trīs jaunas vasaras kleitas, tās �oreiz labi stāvēja, bija pirktas dārgā veikalā, un atļāva man pa�ai izvēlēties jaunas, glītas kurpes - zilas, baltas un sarkanas, pieskaņotas katram tērpam.

- Man negribas, lai manējie domā, ka es tevi slikti uztur. Nopirku agrāk, vēlāk viss labākais būs izpirkts. Vasaras mantas jāpērk ziemā, bet ziemas - vasarā. Vajadzīga izveicība, citādi paliksi be�ā.

Viņas vārdi izgaisināja prieku par skaistajām drēbēm, izrādījās, tās pirktas vienīgi tādēļ, lai padi�otos ienīstajiem vecākiem.

Pēc da�ām dienām Kitija otrreiz aizveda mani uz savu skaistumkop�anas salonu lielajā viesnīcā, stādīja priek�ā savām �meitenēm� kā savu meitu. Jaunais salons bija pla�āks, labāk iekārtots, ar kristāla lustrām un apslēptiem gaismas avotiem, kas lika visam dzirkstīt un spīguļot. īpa�os nodalījumos masieres - eiropietes izdarīja sejas masā�u un ar palielināmo stiklu atrada vissīkākās vainas klientes sejas ādā.

Kitija iesēdināja mani sarkanas ādas grozāmajā krēslā, to varēja arī pacelt, nolaist un atgāzt atpakaļ, un pirmo reizi mū�ā man frizētavā izmazgāja matus ar �ampūnu. Es sēdēju ar plastikāta priek�autu ap kaklu un pleciem, skatījos milzīgā spogulī, gau�ām izbijusies, kad Kitija paņēma �ķēres un sāka apgriezt man matus. Es saspringu, biju gatava pielēkt kājās, ja viņa griezīs tos pārāk īsus. Visas astoņas �meitenes� stāvēja apkār^ipbrīnoja Kitijas meistarību. Viņa negrieza daudz, rūpīgi nolīdzināja �ķipsnas, pabeigusi soli atkāpās un uzsmaidīja savām �meitenēm�. '

- Vai es jums neteic - mana meita ir īsta skaistule? Vai es nav uzlabojusi to, kas viņai dots no dabas? Paskat, Bar-bsij, tu redzēj viņu pirmoreiz, - vai-viņa tagad nav smukāka? Vai neizskatās labi barota un uzturēta? Viņa ir man vienīgā, un tādas mātes kā es nevar nelielīt savus bērnus, turklāt viņa ir tik smuka.

- Kitij, es nemaz nezināju, ka tev ir meita, - sacīja vecākā no �meitenēm� - sieviete ap gadiem �etrdesmit.

- Es baidījās, ka jūs izturēsies pret man necienīgi, ja es ir tik jauna apprecējusies, - Kitija vaļsirdīgi atzinās. - Viņa nav Kela, - bet vai neizskatās pēc Kela?

Nē, es neizskatījos pēc viņa. Jutos apvainota, manas dusmas auga augumā, reiz es tās izgāzī�u pār Kitiju.

Pēc �meiteņu� sejām es spriedu, ka viņas netic Kitijai, tomēr viņa pastāvēja uz savu, kaut arī agrāk stāstījusi citādi. Vēlāk, kad radās izdevība, es to pasacīju Kelam. Viņ� sarauca pieri, likās sarūgtināts.

- Viņa maldās, Heven, dzīvo iedomu pasaulē. Iztēlojas, ka tu esi bērns, ko viņa kādreiz iznīcinājusi. Tas tagad būtu tikai mazliet vecāks, ja viņa nebūtu iztaisījusi abortu. Piesargies, nerunā viņai pretī... Viņa ir neaprēķināma.

Kā bumba ar garu degli...

Gaida manu sērkociņu.

Tomēr, kad Kitija uzlaboja manu izskatu, es izjutu bērni�ķīgu pateicību. Turēju dārgu viņas labvēlību, it kā tā bu-tu pastāvīga. Katra laipnība mazināja manu naidīgumu, ta�u nākamais skarbais vārds to atkal uzkurināja pat svelo�āku.

Pamodos ar lielisku domu - izdarī�u kaut ko labu Kitijai, varbūt lai slēptu nerimsto�o naidu. Tagad viņa vairs nebija neganta, bet es baidījos no viņas pat vēl vairāk. Blāvajās, dīvainajās acīs bija kaut kas biedīgs.

Mēs ar Kelu nolēmām pārsteigt Kitiju, sarīkojot pavasara viesības.

- Vai nebūs pārāk daudz darba? Patiesību sakot, mēs nedrīkstam to turēt noslēpumā, - viņ� tāds kā sapīcis teica. - Kitijai nepatīk pārsteigumi. Es viņai pasacī�u. Ja pārnāks mājās uz viesībām papūru�iem matiem vai nenolako-tiem nagiem, viņa to nedz tev, nedz man nekad nepiedos. Viņa vēlas izskatīties nevainojami - saģērbusies labākajās drēbēs, arī mājai jābūt nevainojami tīrai, varbūt tad viņa priecāsies, ka var padi�oties.

Kels sastādīja viesu sarakstu - visas Kitijas �meitenes� un to vīri, viņas keramikas skolēni (abēja dzimuma) un to draugi un draudzenes. Viņ� pat iedeva man simt dolāru, lai nopērku Kitijai dāvanu pēc savas gaumes. Izraudzījos spilgtsarkanu ādas rokassomu. Par atlikumu nopirku dekorējumus... zemē nomesta nauda, kā Kitija vēlāk sacīs, tomēr es riskēju aizdot viņai dusmas.

Viesību dienā Kels piezvanīja - viesības bijām iecerēju�i kā mācību noslēgumu viņas skolēniem: �

- Paklau, Heven, necep torti. Es to nopirk�u konditorejā. nebūs tik liela noņem�anās.

- Nē, nē! - es a�i iebildu. - Konditorejas tortes nav tik gar�īgas kā mājās ceptās. Kitija vienmēr slavē savas mātes tortes, tik grūti esot tās izcept pareizi. Viņa mani izsmej, es neprotot gatavot, varbūt tortes cep�ana pierādīs pretējo. Turklāt es jau esmu to izcepusi. Tu neticēsi savām acīm, ieraudzījis sārtās rozes un zaļās lapiņas tai vidū un gar malām. Tā ir visskaistākā torte, ko esmu redzējņsi, un arī pirmā, ko savā mū�ā ēdī�u. - Es noputos, pie mums nekad nav nāku�i viesi, neviens no mums, kalnie�iem, nav rīkojis viesības. Pat mūsu dzimumdienas tika svinētas, Vine-rovas veikalu skatlogos aplūkojot tortes, dro�i vien darinātas no kartona. Atkal nopūtos, apbrīnojot skaisto torti. - Ceru, ka tā gar�os tikpat brīni�ķīgi kā izskatās.

Kels iesmējās, apgalvoja, ka tā būs garda, un mēs abi nolikām klausuli.

Viesības sāksies astoņos vakarā. Gan Kels, gan Kitija paēdīs pusdienas pilsētā, tad Kitija steigsies mājās, lai uzpostos �pārsteiguma� viesībām.

Es savā istabiņā izņēmu savas mātes lelli un nosēdināju uz gultas, lai tā varētu vērot, kā es pārģērbjos - uzvelku brīni�ķīgu rudzpuķzilu �or�eta kleitu. Lelle man simbolizēja māti, caur stikla acīm manas mātes dvēsele raudzījās uz mani ar apbrīnu, mīlestību un sapratni. Es sarunājos ar lelli, sukādama matus un sakārtodama tos sievi�ķīgāk. �o kleitu kopā ar kurpēm un zeķēm Kels man uzdāvināja manā septiņpadsmitajā dzimumdienā.

Se�os vakarā es jau biju gatava viesībām. Jutos neveikli - kā nepacietīgs bērns, kas pāragri saposies. Vēlreiz pārlūkoju māju. Pēc Kitijas aizie�anas biju piekārusi ko�as papīra lentes pie ēdamistabas lustras un Kels piestiprināja gaisa balonus. Cik jauka svētku noskaņa valda mājā! Tagad izjutu nogurumu, jo vairs nekas nebija darāms, tikai jāgaida viesi. Atgriezos savā istabiņā un skatījos ārā pa logu. Vakars sakrēsloja ātrāk nekā parasti, saguboju�ie negaisa mākoņi aizsedza sauli, kas pa�laik laidās rietā. Drīz sāka līt. Lietainā laikā es vienmēr kļuvu miegaina. Piesardzīgi apgūlos gultā, izpletu kleitu, lai nesaburzās, un, apskāvusi lelli, ieslīdēju sapņu valstībā.

Mēs abas - mana māte un es - skraidījām kalnos, plīvoja viņas palsi zeltainie mati, plīvoja mani tum�ie mati, pēk�ņi man bija viņas mati, bet viņai - mani, es vairs neiz�ķīru, kura esmu es. Mēs neskanīgi smējāmies sapnī... tad izgaisām... pamazām izgaisām...

Es uztrūkos no miega. Ieraudzīju zaļās vardes dzeltenās, izvelbtās acis. Kas mani pamodinājis? Nepagriezusi galvu, pārlaidu apkārt acis. Vai dzeltenā zivs? Manā istabiņā sakrautas keramikas figūras, kas nav izdevu�ās vai ko nevar pārdot. Kāpēc tās visas skatās uz mani?

Nograndēja pērkons. Gandrīz vienlaikus lejup �āvās zigzagveida zibens. Es piekļāvu lēli vēl cie�āk klāt.

Debesis spēji atvērās. Nesijāja tīkams pavasara lietutiņ�, bet gāza kā ar spaiņiem. Paslējos sēdus un raudzījos laukā pa lietus nostrāvoto logu. Pār ielu ūdens straumoja putodams, pretējās mājas rēgojās neskaidras un tālas, it kā sve�ai pasaulei piederīgas. Es saritinājos gultā, vairs nepievērsu uzmanību skaistajai �or�eta kleitai. Ar savu lelli -�māti� rokās atkal ļāvos sapņojumiem.

Lietus �alkas, smagas un vienmuļas kā bungu rīboņa, apslāpēja visus citus trok�ņus. Pērkons rūca, pa debesīm it kā ritinājās milzīgas bumbas, saduroties nodārdēja un uz�ķīla zibeņus, to spo�ās �autras ik mirkli iemirdzējās tumsā. Glu�i kā filmas re�isore es pielāgoju visus dabas trok�ņus savām sapņa ainām...

Aizmiglotā sapnī, daudz skaistākā nekā īstenība, es un Logens dejojam zaļā, ēnainā me�ā. Mēs abi izskatāmies vecāki... mūs pārņēmis tāds kā elektrizēts satraukums, man sirds sit straujāk, dzirdamāk...

Piepe�i tumsā parādās kāds stāvs - nevis neskaidri bāls kā rēgs, bet spilgti sarkans. Kitija!

Es piecēlos sēdus, izberzēju acis. Pērkons vairs nerūca.

- Paskat, ko �ite dara tā kalnu draņķe! Uzcirtusies guļ gultā uz sāniem, piespiedusi sev kaut ko klāt! - atskanēja Kitijas skaudrā, griezīgā balss.

Ko es esmu tik briesmīgu izdarījusi, ka Kitija �ķiet Dieva dusmu iemiesojums, kas atnācis pazudināt cilvēci?

- Vai dzirdi, idiote?

Es sarāvos kā pa ausi dabūjusi. Kā viņa drīkst pret mani tā izturēties? Visu dienu strādāju, lai sarīkotu viņai viesības! Diezgan! Man pietiek! Beidzot man apnicis, galīgi apriebies, ka mani visādi apsaukā. �oreiz es nebaidī�os. Neesmu nekāda kalnu draņķe!

Manī uzliesmoja pretspars - varbūt tāpēc, ka viņas acis ļauni dzalkstīja, atgādinādamas visas tās reizes, kad viņa situsi mani bez iemesla.

- Jā, es tevi dzirdu, bļāvrīkle!

- Ko tu teici?

- Es teicu - bļāvrīkle, es tevi dzirdu!

- Ko? - Skaļāk, uzstājīgāk.

- Kitija bļāvriklel Kitija bļaurel Kitija, kas ik nakti bļauj �Nē!� uz savu vīru tik skaļi, ka es varu dzirdēt. Kas tev lēcies, Kitij? Vai tu līdz ar vecumu zaudē arī savu seksuālo tieksmi?

Ta�u viņa manī neklausījās. Ieplestām acīm blenza uz to, ko turēju rokās.

- Pie visiem velniem, kas sitas ir?

Kitija izrāva lēli man no rokām, uzgrieza elektrību un aplūkoja manu dārgumu. Es uz�āvos stāvus, metos to gābt.

- Tā ir viņa! Viņai - Kitija iespiedzās un trieca manu skaisto, mantoto lelli pret sienu. - Lūka sasodītais eņģeiisl

Steidzos pacelt lelli, gandrīz paklupu, aizmirsusi, ka man kājās augstpapē�u sandales. Paldies Dievam, tā nav saplīsusi, nokritis vienīgi līgavas plīvurs.

- Dod to �urp! - Kitja pavēlēja, nākdama klāt, lai atņemtu lelli. Pēk�ņi sastulba, ievērojusi manu kleitu, nomērīja mani no galvas līdz kājām, ieraudzīja neilona zeķes, sudrabotās sandales. - Kur tu ņēmi �ito kleitu, sitās kurpes?

- Es izdekorēju tortes un pārdodu tās kaimiņiem par divdesmit dolāriem gabalā! - es neviļus meloju, sadusmojusies, ka viņa sviedusi pret sienu manu lelli, gribējusi iznīcināt manu visdārgāko mantu.

- Nepūt pīlītes, atdod man lelli!

- Nē, neatdo�u!

Viņa asi dzēlās manī, pārsteigta, ka uzdro�inos runāt pretī. Tad sacīja savā parastajā skarbajā balsī:

- Tu nevar sacīt man �nē� un cerēt, ka ar to pietiek.

- Es jau teicu �nē�, un man ar to pietiek! Tu vairs mani nepļaukāsi, Kitij. Es vairs nebaidos no tevis. Esmu vecāka, izturīgāka, vairs neesmu badā novārgusi, par to man jāpateicas tev, ta�u neuzdrīksties turpmāk piedurt �ai lellei pirkstu!

- Un ko tu darīsi, ja es uzdrīkstēsies? - viņa jautāja zemā, draudīgā balsī.

Ļaunums viņas acīs mani tik ļoti apjucināja, ka es nevarēju parunāt. Viņa nav mainījusies. Visu laiku, kamēr es dzīvoju �ķietamā mierā, glabājusi sevī naidu. Tagad tas kā lava tiek izmests no viņas blāvajām, urbīgajām acīm.

- Vai tu nedzird, ko es tev sak, kalnu draņķe?

- Jā, es dzird.

- Ko tu teic?

- Es teic: Kitij, jā, es dzird, ko tu man sak.

- Ko?

Vairs negribēju izlikties pazemīga un bezpalīdzīga, lepni pacēlu galvu un kā skaldīt noskaldīju:

- Tu neesi mana māte, Kitija Setertone Denisone! Es tevi nesauk�u par māti. Pietiek ar Kitiju. Es ļoti centos tevi iemīlēt, aizmirst visus briesmīgos pāridarījumus, bet vairs necentī�os. Tu pat īsu brīdi nespēj būt laba un cilvēcīga. Ta�u es biju muļķe, ka gribēju tev izpatikt, sarīkoju viesības, lai tu varētu izrādīt savus porcelāna traukus un kristāla glāzes... Bet tu pat neproti izturēties kā māte. Ļaunums gailē tavās ūdeņainajās acīs. Nav jābrīnās, ka Dievs liedzis tev dzemdēt bērnus. Dievs labi dar ko darīdams.

Zibens apgaismoja Kitijas seju, tā bija nāves bālumā. Viņa runāja aizelsdamās:

- Es atnāk mājās uzpucēties viesībām... Bet ko es atrod? Melīgu, viltīgu kalnu draņķi, tā pat neprot novērtēt visu, ko es ir darījusi.

- Es novērtēju visu labo, ko tu esi darījusi, tāpēc sarīkoju �īs viesības, bet tu iznīcini manas labās jūtas, ja tu mani sit. Tu gribi izpostīt visu, kas pieder man, turpretī es cen�os saglabāt visu, kas pieder tev. Tu esi nodarījusi man tik daudz ļauna, Kitija Denisone! Bet es neesmu darījusi neko tādu, lai pelnītu sodu. Katrs guļ uz sāniem, uz vēdera - neviens nedomā, ka tas ir grēcīgi. Tikai tu! Kas tev sacījis, kāda guļot ir pareiza vai nepareiza poza? Vai Dievs? �

- Es necietīs, ka tu ar mani tā runā manā mājā! - Kitija, dusmās iedegusies, kliedza. - Tu pārkāp manus noteikumus! Tu nedrīksti gulēt uz sāniem, kaut ko apkampusi!

- Kāpēc nedrīkstu gulēt uz sāniem? Kas tur slikts? Pasaki! Ļoti gribu zināt. Tam laikam būs kāds sakars ar tavu bērnību! - Es runāju asā, aizskaro�ā tonī.

- Smalkmane! - viņa uzbrēca. - Tu iedomājas, ka ir labāka par man, tāpēc ka skolā dabū augstākas atzīmes. Es iztērē savu naudu, lai tevi izglītotu, - bet kāda velna pēc? Ko tu darīs tālāk? Tev nav nekādu talantu. Tu pat gatavot neprot. Māki tikai tīrīt māju un noslaucīt putekļus, bet domā, ka ir labāka par man, jo es ir beigusi tikai piecas klases. Kels tev visu pastāstījis, - vai ne?

- Kels neko nav man stāstījis, bet tu nepabeidzi skolu dro�i vien tāpēc, ka nevarēji nociesties negulējusi ar kādu vīrieti, un aizbēgi ar pirmo, kas solīja tevi precēt, - kā dara visas kalnie�u skuķes. Lai gan tu esi uzaugusi Vinero-vā, neesi labāka par jebkuru kalnu draņķi!

Tā ir Kitijas vaina, nevis mana, ka Kels sācis skatīties uz mani citādi, aizmirsis, ka viņam jābūt manam tēvam, aizstāvim. Manas dusmas pieņēmās desmitkārt, kad iedomājos - Kitija varētu atņemt man vienīgo vīrieti, kur� būtu man īsts tēvs. Ta�u viņa atguvās pirmā.

- Viņ� tev stāstījis! Es zin, ka stāstījis! - viņa griezīgi spiedza. - Tu samelsi manam vīram blēņas par man, lai viņ� mani vairāk nemīlē!

- Mēs nerunājam par tevi. Tas ir pārāk garlaicīgi. Glu�i vienkār�i izliekamies, ka tu vispār neesi.

Tad piesviedu vēl malku savā dusmu sārtā, tas uzliesmoja gai�ās liesmās. Neviens viņas ne�petnais vārds netiks nedz piedots, nedz aizmirsts, pļaukas, asiņojo�ais deguns, uzdauzītā zilā acs - viss tiks atmaksāts.

- Kitij, es nekad vairs nesauk�u tevi par mati, tu nekad neesi gribējusi būt man māte. Tu esi Kitija - friziere. Kitija - viltus keramikas skolotāja. - Es apsviedos uz sudrabotās sandales papē�a, parādīju uz sienas skapjiem. Un smējos, skaļi smējos, it kā priecātos par to, ta�u tā bija tikai neīsta bravūra.

- Aiz �īm aizslēgtajām durvīm tu glabā veidnes, Kitij, du�iem nopirktu veidņu! Uz kastēm vēl ir uzlīmētas pre�u zīmes. Tu neesi veidojusi nevienu no �iem dzīvniekiem! Tu nopērc veidnes un ielej tajās mālus. Tā ir krāpniecība, tevi var iesūdzēt tiesā.

Kitija kļuva nedabiski mierīga.

Tam vajadzētu mani brīdināt, lai apklustu, bet gadu gaitā manī bija sakrājies tik daudz niknuma, un es izgāzu to pār Kitiju, it kā viņā būtu apvienoju�ies tēvs un visi pārējie, kas gandēju�i man dzīvi.

- Kels tev to pasacījis, - Kitija salti paziņoja. - Kel�... mīmi... nodevis...

- Nē. - Es atrāvu sava rakstāmgalda atvilktni un izņēmu misiņa atslēdziņu. - Es to atradu, slaukot grīdu, un nevarēju noturēties, neatvērusi skapjus, ko tu vienmēr turi aizslēgtus.

Kitija smaidīja, saldi smaidīja.

- Ko tu saprot no mākslas, kalnu draņķe? Es pati iztai-sīj �itās veidnes, pārdod tās zino�iem klientiem - tādiem kā es. Es tur tās ieslēgtas, lai tādas �ūskas kā tu nenozog manas idejas.

Man vienalga!

- Lai sa�ķeļas debesis, lai lietus gāzes pārplūdina okeānu un tas bango pār Kendelviku, uz mū�u mū�iem nogremdē to dzelmenī līdzās Atlantīdai... Vai man nav vienalga? Tagad varu no �ejienes aiziet, kamēr laiks ir silts. Varu ceļot ar autostopu. Esmu izturīga. Kaut kā nokļū�u līdz Vinero-vai, atņem�u mācītājam Vaizam Faniju, sameklē�u Tomu, atradī�u Kītu un Mūsu D�einu... jo zinu, kā mēs visi izdzīvosim.

Lai apliecinātu savu spēku un apņēmību, es pabāzu lelli pagultē, tad tī�ām iegūlos gultā, saritinājos uz sāniem un cie�i apskāvu spilvenu. Pēk�ņi attapos, kas ir tā apgrēcība, kuru Kitija man piedēvē. Meitenes skolā �ad tad runāja, ka �ādi sagādājot sev baudu. Es pārmetu kāju pār spilvenu un sāku �ūpoties.

Es to darīju tikai da�us mirkļus. Stipras rokas saķēra mani aiz padusēm un izrāva no gultas. Es kliedzu un mēģināju Kitiju atgrūst, iesist viņai pa seju vai to saskrāpēt, lai viņa palaistu mani vaļā. Ta�u es biju kā kaķēns, kas ķepurojas spēcīga tīģera �okļos. Viņa novilka mani lejā pa kāpnēm, iegrūda izrotātajā ēdamistabā, pacēla un uzmeta uz ēdamistabas galda biezās stikla plātnes.

-Tur paliks pirkstu nospiedumi, - es dzēlīgi teicu, dro�i lūkodamās acīs savai briesmīgākajai ienaidniecei. - Es vairs nepulē�u tavus galdus, vairs nevārī�u ēst. Netīrī�u lavu muļķīgo māju ar bezgaumīgajiem dzīvniekiem.

-Klusē!

- Es neklusē�u! Pateik�u to reizi par visām reizēm. Es ienīstu tevi, Kitija Denisone! Ta�u varēju tevi iemīlēt, bet tu.man nedevi tādu iepēju! Tu nevienam nedod iespēju, pat savam vīram ne. Ja kāds tevi iemīl, tu izdari kaut ko tik �ausmīgu, ka �is cilvēks saprot, kas tu esi - vājprātīgā.

- Apklusti! - Cik mierīgi viņa to pateica! - Paliec sē�am uz galda!

Kitija aizgāja.

Tagad es varētu aizbēgt. Iziet pa durvīm un teikt ardievas �ai Kendelvikas mājai. Uz galvenās ielas apstādinātu kādu automa�īnu. Ta�u atcerējos rīta avī�u pirmajā lappusē ievietotās draudīgās fotogrāfijas. Ceļmalā atrastas divas izvarotas un nogalinātas meitenes.

Bezpalīdzīgi sēdēju kā sastingusi, no�ēloju savus ne-

gantos vārdus. Tomēr... es nebū�u gļēvule un nebēg�u. Sēdē�u �eit un pierādī�u, ka nebaidos no viņas - kādu briesmu darbu viņa vēl varētu izdarīt?

Kitija atgriezās, ta�u nenesa nedz rīksti, nedz pātagu, nedz arī kanniņu, lai ie�ļāktu man sejā lizolu. Viņa nesa vienīgi garu sērkociņu kārbu.

- Es brauks ciemos uz Vinerovu, - Kitija teica baismīgi monotonā balsī.

- Tu varēs apmeklēt savu māsu Faniju un vectēvu. Es varēs satikties ar savu māsu Meisiju un brāli Deniju. Parādīs tevi viņiem. Man negribas, ka tu izskatās neglīta, it kā es pret tev izturētos nevērīgi. Tu ir izaugusi smukāka, nekā man likās. Kalnie�u puikas mēģinās no tev dabūt. Es tevi pasargās, izglābs no ļaunuma, kas tevī ieperinājies. Bet tu ņem vērā - tu nedrīkst man nepaklausīt. Nekad vairs. Ja tev gribas dabūt zināt, kā īstenībā iet tavai mazajai māsai Mūsu D�einai un tavam mazajam brālim Kītam, tad tev jādara, ko es liks. Man zināms, kur viņi ir un kam pieder.

- Vai tu tie�ām zini, kur viņi ir? - es satraukti jautāju, aizmirsusi visu, ko teicu, lai kaitinātu Kitiju.

- Vai debess nezin, kur ir saule? Vai koks nezin, kur laist saknes? Protams, zinu. Dzimtajiem iedzīvotājiem Vi-nerovā nav nekādu noslēpumu, un es ir viena no tiem...

- Kitij, kur viņi ir? Lūdzu, pasaki! Man jāatrod Kīts un Mūsu D�eina, pirms viņi nav mani aizmirsu�i! Lūdzu! Es nupat biju nejauka, bet tu arī tāda biji. Lūdzu, Kitij!

- Lūdzu - kas?

Ak Dievs.

Es negribēju to sacīt. Grozījos uz slidenā galda virsmas, iekrampējos tā malā, ja stikls nebūtu noslīpēts, es sagrieztu pirkstus.

- Tu neesi mana māte.

-Saki!

- Mana īstā māte ir mirusi, Sara daudzus gadu bija mana pamāte...

-Saki!

- Piedod... māt.

- Un vēl ko?

- Vai tu pateiksi, ko zini par Kītu un Mūsu D�einu?

-Saki!

- Piedod, ka sarunāju tik daudz nejaucību... māt.

- Ar to vien nepietiek.

- Ko citu lai es saku?

- Tagad neko. Es redzēj, ko tu darīj. Dzirdēj, ko man teici. Nosauci mani par krāpnieci. Par kalnu draņķi. Es zin, tu vērsīsies pret man agrāk vai vēlāk, līdzko es pagriezīs muguru, tu izdarīs kaut kādu nekrietnību. Tu gulēj uz sāniem, �ūpojies un nodevies baudkārībai. Un tu mani apsaukāj... bet tagad es darīs to, kas tevi atpestīs no ļauna.

- Vai tad tu man pateiksi, kur ir Kīts un Mūsu D�eina?

- Kad es pabeigs. Kad tu būs atpestīta. Tad... varbūt.

- Māt... kādēļ tu uzrauj sērkociņu? Vēl nav tik tum�s, lai sadegtu sveces.

- Atnes lelli!

- Kāpēc? - es izmisīgi iesaucos.

- Neprasi �kāpēc� - dari, ko lieku!

- Vai tu man pateiksi, ko zini par Kītu un Mūsu D�einu?

- Visu pateiks. Visu, ko es zin.

Viņa jau bija uzrāvusi vienu no garajiem sērkociņiem.

- Kamēr tas nodeg, aizej pēc lelles!

Es metos skrie�us, notupos ceļos, raudādama izvilku no pagultes lelli, kas simbolizēja manu māti, kurai es līdzinos.

- Piedod, māmiņ! - es teicu un apbēru skūpstiem viņas cieto seju, tad skrēju atpakaļ. Uz kāpņu pēdējiem pakāpieniem steigā paklupu. Piecēlusies kliboju, cik ātri spēdama, pie Kitijas, sasistā potīte skaudri sāpēja.

Kitija stāvēja pie ēdamistabas kamīna.

- Noliec to tur! - viņa salti pavēlēja, parādīdama uz dzelzs paliktni. Kels uz tā glīti sakrāvis malkas pagales -tikai izskata dēļ, jo Kitija neļāva kamīnu kurināt un �pie-smirdināt� savu tīro māju.

-=■ Lūdzu, nesadedzini to, Ki... māt!

- Par vēlu no�ēlot savu vainu.

-Lūdzu, māt. Piedod man! Nesadedzini lelli! Man nav neviena manas mātes fotogrāfija. Es nekad neesmu viņu redzējusi. Tas ir viss, kas man pieder.

-Mele!

- Māt... viņa nevar vērst par labu, ko mans tēvs izdarījis. Viņa ir mirusi - tu vēl esi dzīva. Galu galā ieguvēja esi tu, māt. Tu apprecējies ar Kelu, viņ� ir desmitreiz vērtīgāks vīrietis nekā mans tēvs.

- Noliec to pretekli tur! - viņa pavēlēja.

Es pakāpos atpakaļ, bet viņa draudīgi nāca tuvāk.

-Ja gribas zināt, kur ir Kīts un Mūsu D�eina... tad labprātīgi jāatdod man lelle. Ja man vajadzēs to atņemt, tu nekad neatradīs savu mazo brāli un māsu.

Labprātīgi...

Kīta dēļ.

Mūsu D�einas dēļ.

Es pasniedzu Kitijai lelli.

Noskatījos, kā Kitija iesvie� mnu mīļoto lelli kamīnā.

Asaras pludoja man pār vaigiem, es noslīgu ceļos, noliecu galvu un klusi skaitīju lūg�anu... it kā tie�ām tiktu sadedzināta mana mirusī māte.

Ar �ausmām nolūkojos, kā aizdegas pērlēm un kristāla krellītēm rotātā me�ģīņu kleita, palsi zeltainie mati; burvīgā seja it kā izkusa; divas sīkas liesmu mēles nolaizīja garās, tum�ās, uzliektās skropstas.

- Tagad klausies, draņķe! - Kitija teica, kad mana dievinātā portretlelle gulēja pelnos. - Nestāsti par to Kelam! Tevīm jāsmaida, jāizskatās priecīgai, kad ieradīsies mani viesi. Izbeidz raudāt! Tā bija tikai lelle!

Ta�u �ī pelnu kaudzīte kamīnā simbolizēja manu māti, manu nākotnes ķīlu. Kā es tagad pierādī�u, kas esmu? Kā? Kā?

Es nespēju novaldīties, pagrābājos karstajos pelnos un izvilku no tiem kristāla krellīti, kas izripojusi no liesmām. Tā dzirkstīja man plaukstā kā asaru lāse. Manas mātes asara.

- Es ienīstu tevi, Kitij, ko tu izdarīji! - es �ņukstēju. - Tas nebija nepiecie�ami! Tik bezgalīgi ienīstu, ka vēlētos - kaut tu būtu sadegusi!

Viņa cirta man ar dūri. Spēcīgi, ne�ēlīgi, atkal un atkal, līdz es sabruku uz grīdas, arī tad viņa vēl pļaukāja man seju, sita ar dūrēm pa vēderu... un es zaudēju samaņu.

Iegrimu nemaņā.

16

Kad viesības bija galā un visi Kitijas draugi aizgāju�i, Kels atrada mani saļimu�u uz grīdas istabiņā, kurā es pavadīju naktis; es to vairs neturēju par savu. Viņ� stāvēja durvīs, viņa auguma apveids asi iezīmējās uz gaiteņa gai�ā fona. Es nepakustējos, jutos pārāk izmisusi, man smel-dza viss ķermenis. Skaistā, jaunā kleita saplēsta un novārtīta. Nelikos redzam Kelu, gulēju, �okurā savilku�ies, un raudāju. �ķiet, ka vienmēr leju asaras tikai aiz �ēlām par to, ko esmu zaudējusi. Lepnumu, māsas un brāļus, savu māti'un viņas lelli.

- Kas noticis? - Kels ienāca istabā un nometās uz ceļiem man blakus. - Kur tu biji? Kas tev kai�?

Nemitējos raudāt.

- Heven, mīļā, pastāsti! Gribēju aizzagties no viesībām agrāk, bet Kitija bija man pieķērusies kā dadzis. Sacīja -tu nejūtoties labi, tev esot krampji. Kāpēc guli uz grīdas? Kur biji pa viesību laiku? - Viņ� mani saudzīgi pagrieza, ieraudzīja manu pietūku�o seju, tad sadriskāto kleitu, noiru�ās neilona zeķes. Es izbijos - viņa acis dusmu uzplūdā iegai lējās.

- Ak Dievs! - viņ� iekliedzās, sa�ņaudzis dūres. - Man vajadzēja zināt! Viņa atkal tev nodarījusi pāri, bet es nevarēju tevi pasargāt. Tāpēc �ovakar neatkāpās no manis ne soli. Pastāsti, kas atgadījies, - viņ� vēlreiz jautāja, mani apskāvis.

- Ej prom, - es �ņukstēju. - Atstāj mani vienu. Gan būs labi. Es neesmu savainota.

Es meklēju īstos vārdus, lai mazinātu viņa uztraukumu un remdētu arī savas bēdas, jo �oreiz, manuprāt, pati biju visu to izraisījusi. Varbūt tie�ām esmu kalnu draņķe, pelnījusi �ādu Kitijas izrīcību? Tā ir mana vaina. Tēvs mani nemīlēja. Ja tavs tēvs nemīl tevi, - kur� tad mīlēs? Neviens mani nemīlēs. Man lemta vientulība...

- Nē, es neie�u prom. - Viņ� noglauda man matus; ar lupām viegli skāra manu uzpampu�o seju. Varbūt nospriedis, ka tās ir asaru, nevis sitienu pēdas. Istabā nedega lampa, viņ� nevarēja skaidri saredzēt. Varbūt domā. ka liegie skūpsti remdinās sāpes? Tomēr tās mazinājās.

- Vai ļoti sāp? - viņ� raizīgi jautāja, izskatījās tik sagrauzts, tik līdzjūtīgs.

Viņa pirksti dzesēja manu uztūku�o aci.

- Cik tu esi skaista! Mēness apmirdzina tavu seju, �ķiet, ka tu esi pa pusei bērns, pa pusei sieviete - ļoti jauna, viegli ievainojama un neskarta.

- Kel... vai tu vēl aizvien viņu mīli?

-Ko?

- Kitiju?

Viņ� tā kā samulsa.

- Kitiju? Es negribu runāt par Kitiju. Gribu runāt par tevi, par sevi.

- Kur ir Kitija?

- Viņas �meitenes�, - Kels izsmējīgā tornī iesaka, - nolēma, ka Kitijai vajadzīga kāda īpa�a dāvana. - Apklusa un ironiski pasmīkņāja. - Viņas visas aizgāja skatīties vīrie�u striptīzu, mani atstāja, lai pieskatu tevi.

- It kā es būtu mazs bērns....

Asaru pilnām acīm skatījos uz viņu.

- Man labāk gribas būt kopā ar tevi, nevis kaut kur citur. �ovakar, kad pārējie ēda, dzēra un smējās par muļķīgiem jokiem, es pēk�ņi jutos vientuļ�,-tāpēc ka tevis nebija tur. - Viņa balss kļuva dobjāka. - Tu ienāci manā dzīvē, bet, patiesību sakot, es tevi negribēju. Nevēlējos spēlēt tēvu, pat ja Kitija tēlotu māti. Bet tagad bīstos - Kitija tevi mocīs līdz beidzamam. Es centos būt mājās iespējami bie�āk. Tomēr nepasargāju tevi. Ko viņa izdarīja �odien?

Es varētu pastāstīt. Varētu panākt, ka viņ� Kitiju ienīst. Ta�u es baidījos ne vien no Kitijas, bet arī no viņa - pieaugu�a vīrie�a, kas �obrīd pilns kaislīgas svēles pret septiņpadsmit gadu vecu pusaudzi. Galīgi pārgurusi, slābi gulēju Kela skaujās un klausījos, kā pukst viņa sirds.

- Heven, vai Kitija tevi sita? Ieraudzīja tev mugurā jaunu, dārgu kleitu un mēģināja to noraut, - vai ne? - Viņa balss bija satraukumā aizsmakusi. Savās domās nogremdējusies, nemaz nemanīju, ka viņ� paņēmis manu roku un piespiedis sev pie krūtīm. Jutu, kā zem krekla pukst viņa sirds - strauji un vienmērīgi. Man likās, ka tie�ām esmu daļa no viņa. Gribēju viņam atgādināt, ka esmu gandrīz viņa meita, viņ� nedrīkst �ādi lūkoties manī. Ta�u vēl neviens nav skatījies uz mani ar mīlestību, bet es esmu tik ilgi kaisusi un tvīkusi pēc mīlestības. Bet kāpēc baidos no viņa?

Kels mani gan mierināja, gan biedēja, lika justies labi un lika justies vainīgai. Esmu viņam tik daudz pateicības parādā, varbūt pārāk daudz, tādēļ nezināju, ko darīt.

Viņa acis kļuva dīvaini nespodras, it kā es neviļus būtu aptum�ojusi to mirdzumu, varbūt tāpēc, ka gulēju viņa apskāvienos kā sastingusi. Pēk�ņi viņ� sāka skūpstīt man kaklu, it kā izbaudīdams manas miesas smar�u un gar�u. Es sadrebēju, vēlējos sacīt, lai mitējas, bet baidījos, ka tad viņ� mani vairs nemīlēs. Ja viņu atgrūdī�u, - kas mani aizstāvēs pret Kitiju? Kam rūpēs, kas ar mani notiek? Un tāpēc neiebildu.

Es biju iemaldījusies sve�ā novadā un iekritusi lamatās, nezināju ko darīt, nedz ka izturēties... Vai �is maigums ir grēks, kad viņ� skūpsta manas lūpas, liegi glāsta mani, it kā baidītos izbiedēt ar pārāk varmācīgu tuvību? Un tad es paskatījos uz viņu.

Viņ� raud!

- Kaut tu nebūtu tik skaists bērns! Kaut būtu vecāka!

Viņa acīs spīdinājās asaras, un mani pārņēma �ēlums.

Viņ� iekritis slazdā tāpat kā es, iekļuvis lidz kaklam parādos, nevar tagad atstāt Kitiju, atmest ar roku gadiem ilgajām pūlēm, apgūstot elektroniku. Es nevarēju viņu atgrūst, iecirst viņam pliķi, jo viņ� ir vienīgais vīrietis, kur� izturas pret mani labi, turklāt bez viņa dzīve Kendelvikā man būtu vēl daudz sliktāka.

Tomēr es no�ukstēju:

- Nē... - bet atļāvu viņam sevi skūpstīt un apmīļot. Man pār muguru skrēja drebuļi, it kā Dievs no saviem augstumiem raudzītos lejup un uz mū�u mū�iem nolemtu mani pekles ugunīm, kā sacītu mācītājs Vaizs un kā Kitija man katru dienu pareģoja. Kels pieglauda seju manām krūtīm, viņa asaras tās slacīja kā silts lietus.

Ko es esmu teikusi vai darījusi, ka viņ� to uzdrīkstas? Izjutu kaunu un vainas apziņu. Vai tie�ām jau no dzim�anas esmu samaitāta, kā Kitija vienmēr teikusi? Kāpēc pamudinu vīrie�us uz netiklību?

Man gribējās pateikt, ko Kitija izdarījusi - sadedzinājusi manas mātes lelli, bet varbūt viņam liksies smieklīgi, ka es bēdājos par sadegu�u lelli. Un kas ir da�as pļaukas, ja esmu izturējusi daudz vairāk?

�Pasargā mani! Pasargā!� es gribēju kliegt. �Nedari neko vairāk, neiemin dubļos manu lepnumu, lūdzu, lūdzu!� Mans ķermenis mani nodeva. Es jutos tik labi, kad mani paijā, skūpsta. Visu mū�u esmu ilgojusies pēc rokām, kas mani glāstītu, pēc tēva, kur� mani mīlētu...

- Es mīlu tevi, - Kels �ukstēja, atkal skūpstīdams manas lūpas, un es nejautāju, vai viņ� mani mīl kā meitu vai citādi. Negribēju zināt. Pa�laik negribēju, jo pirmo reizi jutos vērtīga, jo tāds glīts vīrietis kā Kels mani mīl un iekāro.

- Cik tu esi salda un maiga, - viņ� �ukstēja, skūpstot manas kailās krūtis.

Aizvēru acis, centos nedomāt par to, ko viņam atļauju. Tagad viņ� nekad vairs neatstās mani vienu ar Kitiju, pratīs nosargāt. Piespiedīs Kitiju pateikt, kur ir Kīts un Mūsu D�cina.

Paldies Dievam, viņ� apmierinājās tikai ar glāstiem. Varbūt tāpēc, ka es sāku runāt, lai viņ� atcerētos, kas esmu. Vienā elpas vilcienā izstāstīju par lelli, tās sadedzinā�anu, kā Kitija mani piespiedusi, apgalvojot, ka zina, kur ir Kīts un Mūsu D�eina.

- Vai tu tie�ām domā, ka viņa zina?

- Nav ne jausmas, ko viņa zina, -- Kels atguvies īgni atbildēja. - Manuprāt, tik vien. kā izturēties ne�ēlīgi.

Viņ� ielūkojās manās ieplestajās, bail pilnajās acīs.

- Piedod, man nevajadzēja tā darīt. Piedod, ka aizmirsu, kas tu esi, Heven.

Es palocīju galvu. Man sirds sāka dauzīties, kad viņ� izņēma no svārku kabatas kastīti, ietītu sudrabpapīrā un pārsietu ar zilu lentīti. Ielika to man saujā.

- Apsveicu par labajām sekmēm mācībās. Es lepojos ar tevi, Heven Lī Kāstīl! - Viņ� attaisīja kastīti, tajā atradās melna samta kastīte, vēl mazāka. Viņ� pacēla tās vāciņu, es ieraudzīju greznu zelta rokaspulksteni. Viņa acīs jautās lūgums. - Es zinu, tu gaidīt gaidi to dienu, kad varēsi tikt prom no �īs mājas, no Kitijas un manis. Tāpēc uzdāvinu tev pulksteni, kas rāda arī datumus, varēsi skaitīt dienās, stundas, minūtes un sekundes, līdz atradīsi savu brālīti un māsiņu. Es apzvēru, ka darī�u visu iespējamo, lai izdibinātu, kas Kitijai zināms. Lūdzu, pieņem �o dāvanu, neatstāj mani!

Viņa acīs bija uzticība un mīlestība. Krietnu brīdi cie�i lūkojos viņā, beidzot pastiepu roku un ļāvu aplikt pulksteni.

- Protams, tu Kitijai nedrīksti to rādīt, - viņ� ar rūgtumu noteica. Tad viegli noskūpstīja mani uz pieres un, saņēmis manu seju plaukstās, sacīja: - Piedod, ka pārkāpu atļauto robe�u. Reizēm man tik ļoti kādu vajag, un tu esi tik maiga, jauna, saproto�a, bet es esmu noilgojies pēc sirsnības.

Viņ� neievēroja, ka man ir izme�ģīta potīte, tā skaudri sāpēja, tāpēc paliku sē�am uz grīdas, līdz viņ� aizgāja, cie�i aizvēris durvis. Aizvilkos līdz gultai, ta�u nevarēju aizmigt.

Kels ir tik tuvu, tik bīstami tuvu - blakusistabā, da�us soļus atstatu, un mēs esam mājās vieni. Caur sienu es gandrīz jutu viņa iekāri, mani sagrāba bailes, ka tā gūs virsroku pār saprātu. Piecēlos, uzrāvu virs naktskrekla rītakleitu un noklumburoju pa kāpnēm dzīvojamā istabā, apgūlos uz baltās sofas un gaidīju pārrodamies Kitiju.

Visu nakti lija lietus, sitās logu rūtīs, grabināja jumtu, tālumā dunēja pērkons, plaiksnīja zibeņi. Es snauduļoju, nenāca miegs, ta�u biju apņēmības pilna. Gribēju turēties pretī Kitijai un �oreiz uzvarēt. �ā vai tā jāpiespie� viņa, lai man pasaka, kur ir Kīts un Mūsu D�ema. Biju sa�ņaugusi saujā kamīna pelnos atrasto kristāla krellīti un da�as apdegu�as balto me�ģīņu skarbalas. Tomēr jutos pārāk sīka un nomākta - sēdēju te uz Kitijas baltās sofas viņas spodrajā mājā, varavīk�ņoto dzīvnieku apstāta. Beidzot biju piemigu�i, nedzirdēju Kitijas streipulīgos soļus - viņa atgriezās, pilna kā zeķe.

Mani pamodināja viņas klaigā�ana guļamistabā.

- Es for�i pavadīj laiku! - viņa kliedza. - Viesības bij pa pirmo! Katru gadu rīkos - un tu nevarēs man aizliegt.

- Dari kā gribi, man ne silts, ne auksts, - Kels atbildēja, kad es lēnām steberēju pie kāpnēm. - Man vienalga, ko tu dari vai saki.

- Vai tu pamet mani? Pamet...

- Jā, Kitij, es tevi pametu, - viņ� teica.

Es jutos pārsteigta un iepriecināta.

- Tu nevar to, pats zin, ka nevar. Tev jāturas pie manis, citādi tu neko nedabūs. Man paliks tava darbnīca, visi �itie gadi, kamēr mēs ir precēju�ies, tev būs kā zemē nomesti, tu atkal būs pliks un nabadzīgs... ja vien neies atpakaļ pie mammiņas un papiņa, nepielūgsies un nesacīs, ka tu ir bijis viens sasodīts muļķis.

-Tu proti izteikties visai pārliecino�i, Kitij.

- Es tevi mīl. Vai tas nav vissvarīgākais? - Viņas balss pēk�ņi likās aizkritusi.

Es skatījos aug�up. Interesanti zināt, kas tur notiek. Vai Kels novelk viņai drēbes, kaisdams iekārē, tāpēc ka viņa �oreiz piekritīs mīlināties?

Nākamajā rītā dzirdēju, ka Kels svilpo, apak�stāva du�ā mazgājoties. Vai tagad jūtas laimīgs?

Kitija nonāca lejā, likās glu�i cita sieviete, man uzsmaidīja, it kā nebūtu sadedzinājusi manu visdārgāko mantu un situsi man pa seju.

- Kāpēc tu, mīļumiņ, pa viesību laiku paliki aug�stāvā? Kāpēc nenāci lejā? Man tevis dikti trūka. Gribējās tevi parādīt saviem draugiem. Manas �meitenes� briesmīgi vēlējās tevi redzēt. Bet tu sakautrējies, neparādījies, �ēl, ka tās neredzēj manu smuko meitu, kas ar katru dienu izskatās arvien labāk. Mīļumiņ, tev jāpierod pie mēne�reizēm, citādi tu nekad nebūs īsta sieviete.

- Pasaki, kur ir Kīts un Mūsu D�eina! - es iesaucos. -Tu apsolīji man pateikt!

- Mīļumiņ, ko tu runā? Kā lai es to zinātu? - Viņa smaidīja, it kā pilnīgi aizmirsusi, ko izdarījusi. Vai Kitija izliekas? Noteikti, nav ta�u jukusi. Pēk�ņi man ie�āvās prātā drausmīga doma - varbūt viņa tie�ām ir vājprātīga!

Virtuvē ienāca Kels, uzmeta Kitijai nīgru mirkli, kaut gan neko neteica. Viņai aiz muguras mūsu acis satikās, viņ� ar skatienu mani brīdināja. Nedari neko. Nesaki neko. Lai Kitija tēlo nezinīti, mēs arī tēlosim, spēlēsim savu teātri. Man pakrūtē sa�ņaudzās kamols. Kā spē�u �ādi dzīvot dienu no dienas?

Pienāca maijs - trauksmainais eksāmenu laiks. Uzcītīgi mācījos, lai dabūtu labas atzīmes. Maija beigās ar neatlaidīgu spēku sāka zēvelēt ziemeļrītenis, aizpūta pavasarīgo siltumu, pēk�ņi kļuva neparasti auksts. Atkal vajadzēja atjaunot martā atslēgto apkuri, no naftalīna bumbiņām izņemt svīterus un vilnas svārkus. Vienā �ādā aukstā piektdienā mani lūdza palikt ilgāk misters Teilors - bioloģijas skolotājs. Jautāja, vai es nepaņemtu līdzi uz mājām un nepaturētu no sestdienas līdz pirmdienai mūsu klases kāmi -Urk�ķi.

Nobijusies stāvēju pie lielā stiepļu būra un nevarēju iz�ķirties, gribējās pateikt skaidri un gai�i - Kitija velni�ķīgi ienīst dzīvas radības, turpretī citos apstākļos es mī-ļuprāt parūpētos par grūsnējo kāmi - bioloģijas kabineta mīluli.

- Nē, nē, - es a�i iebildu, kad viņ� netlaizdamies uzstāja. - Es jau jums sacīju, mister Teilor, mana māte neļauj turēt mājās dzīvniekus. Tie esot netīri, smirdīgi, viņa vienmēr osta gaisu, vai nav kāda sve�a smaka.

- Heven, tu pārspīlē, - teica misters Teilors. - Tava māte ir laipna, patīkama sieviete, es sprie�u pēc tā, kā viņa tev uzsmaida.

Jā, cik saldi un laipni ir Kitijas Denisones smaidi! Vīrie�i nudien ir stulbi. Pat tik inteliģents kā misters Tilors. Ap skolas ēku auroja ziemeļaustrenis, es drebinājos pat apsildītajā telpā. Skolotājs ņēmās mani pierunāt:

- Nedēļas nogalēs izslēdz apkuri, un visi pārējie skolēni ir jau aizgāju�i. Vai tu gribi, lai nabaga mazā grūtniecīte paliek aukstā istabā un pirmdien mēs to atrodam nosalu�u? Uzņemies gādību par kārnīti... Tu zini - par kādu gādāt un rūpēties nozīmē to mīlēt.

- Bet mana māte ienīst dzīvniekus, - es vārgi pretojos, patie�ām vēlēdamās pāris dienu aprūpēt Urk�ķīti.

Viņ� dro�i vien ievēroja, ka kļūstu pieļāvīga, un sāka mani vārdot.

- Te būs ļoti auksts, - viņ� teica, apsvērīgi vērodams manu seju. - Lai arī Urk�ķītei netrūks nedz ūdens, nedz barība, tomēr būs pārāk auksti tik mazai, iesprostotai grūt-niecītei.

- Bet... bet...

- Nekādu �bet�! Tas ir tavs pienākums. �oreiz es ar ģimeni izbrauk�u, citādi paņemtu Urk�ķīti pie sevis. Ieliktu būrī ūdeni, daudz barības un varētu to atstāt mājās vienu... bet Urk�kīte kuru katru dienu dzemdēs. Es apmācīju tevi rīkoties ar telekameru, tev jāuzfilmē radī�anas brīnums, lai to varētu parādīt klasei, ja gadījumā tas notiks pie tevis.

Un tā, pretēji manam uzskatam, dzeltenbrūnā Urk�kīte tika iemitināta Kitijas spodrās, baltsārtās mājas pagrabā, kur viņa vairs nekad negāja, kop� viņai ir verdzene, kas mazgā un �āvē veļu.

Tomēr Kitijas rīcība nepavisam nebija paredzama. Viņas garastāvokļa maiņas bija pārsteidzo�as, dramatiskas un visbie�āk bīstamas. Ar vislielāko piesardzību steig�us izbrīvēju zem augstā loga vietu lielajam būrim. Atradu vecu, melni nolakotu, nolupu�u aizslietni un pieliku priek�ā. Tagad Urk�kīte pasargāta ne vien no caurvēja, bet arī no Kitijas blāvajām, ūdeņainajām acīm, ja viņa uzdrīkstētos nokāpt pagrabā. Viņai nav ne mazākā iemesla iet pie tālākās sienas, kur esmu ērti iekārtojusi Urk�ķīti, tomēr mazliet baidījos par tās dro�ību.

- Uzvedies mierīgi, Urk�ķīt, - es brīdināju dzīvnieciņu, tas tupēja uz pakaļkājām un ar baudu skrubināja ābola �ķēlīti. - Neskraidi tik daudz pa riteni, nepārpūlies.

Ritenis spalgi �īkstēja, es to ieeļļoju un paripināju, ta�u tas vēl ie�īkstējās. Urk�ķīte �audījās riņķī pa būri, meklēdama savu vingro�anas riteni. Ieliku to atpakaļ būrī, Urk�ķīte zibenīgi uzlēca uz tā un sāka skraidelēt, tas joprojām viegli �īkstēja.

Uzgājusi aug�ā, piespiedu ausi pie pagraba durvīm. Apak�ā viss klusu. Pavēru durvis un ieklausījos. Klusums. Labi. Nokāpu lejā - piecus, se�us, septiņus kāpienus, apstājos, klausījos. Tikai tad sadzirdēju vāju skaņu... bet tas nekas. Kitija nekad viena neiet pagrabā, un viņa neko neizdarīs, ja Kels strādās pie sava darbgalda. Veļa izmazgāta, - kāpēc lai viņa nāktu pārbaudīt?

Atgriezos pagrabā un noliku da�us vecus krēslus abpus aizslietņa, lai tas neapgāztos un neuzkristu virsū būrim. Pārliecinājos, ka būris stāv stingri, un vēlreiz piekodināju Urk�ķei, lai netrok�ņo.

- Un nelaid pasaulē savus bērniņus, pirms neesmu uzstādījusi telekameru...

Urk�ķe tikai joņoja ritenī.

Atkal bija viens no tiem vakariem, kad Kitija nestrādāja virsstundas, kā nereti mēdza darīt. Blāvajās acīs jautās kaut kas baismīgs.

- Man atkal ir migrēna, - viņa �ēli gaudās. - Es ies agri gulēt, - viņa pēc vakariņām paziņoja. - Nelieto trauku mazgātāju, - vai dzirdi? Visa māja trīc. Es iedzers tabletes un gulēs, gulēs, gulēs...

Brīni�ķīgi!

Sestdiena sākas kā parasti. Kitija piecēlās sapīkusi, berzēja aizpampu�ās, apsarku�ās acis un �ēlojās, ka ieņēmusi pārāk lielu zāļu devu.

- Diezin vai es varēs pasniegt stundas... - viņa nomurmināja, apsēdusies pie virtuves galda.

Es rūpīgi cepu desiņas, nobrūnināju, uzlēju tām �ļaksti ūdens, lai tās samitrinātu.

- Es visu laiku jūtos nogurusi, nevar saprast, kāpēc.

- Paņem brīvdienu, - Kcls ieteica, atvēra rīta avīzi un pārlaida acis virsrakstiem. - Liecies atkal gultā un izguli visu miegu.

- Bet man jāiet. Skolēni gaida.

- Kitij, tev vajadzētu griezties pie ārsta.

- Vai tu nezin - es necie� ārstus!

-Jā, zinu, bet, ja tev pastāvīgi sāp galva, tad tas norāda uz kādu slimību vai arī tev vajadzīgas brilles.

-Tu zin, ka es nenēsās brilles, man negribas izskatīties pēc vecas dāmas.

- Vari nēsāt kontaktlēcas, - viņ� ar tādu ka riebumu noteica un paskatījās uz mani. - Strādā�u vismaz līdz se�iem. Pieņēmu divus jaunus strādniekus, tie jāapmāca. -Viņ� lika man saprast, ka �ovakar nekur nebrauksim.

Kitija atkal berzēja aci, raudzīdamās uz �ķīvi, it kā nepazītu savu iecienīto rīta maltīti - desiņas, ceptas olas un auzu biezputru.

- Man nav ēstgribas... - Viņa piecēlās, teica, ka lik�oties gultā un gulē�ot, līdz galvassāpes pāriet. - Kel, piezvani un atvanojies manā vietā.

Visu rītu es tīrīju māju, Kitija bija glu�i kā zemē ielīdusi. Len�u paēdu vienatnē. Pēcpusdienā ar putekļsūcēju iztīrīju apak�stāvu, ātri aprūpēju Urk�ķīti, tā acīm redzami negribēja laist mani prom, palikt viena. Urk�ķīte to izrādīja visai rotaļīgi un aizkustino�i, pacēlās pakaļkājās, vicināja ķepiņas, ja taisījos atstāt pagrabu. Tikai Kitijas dēļ nevaru Urk�ķīti turēt savā istabā. - Spēlējies, cik patīk. �īs mājas ļaunais dēmons iedzēris miegazāles, tu vari justies dro�a.

�osestdien Kels neveda mani uz kino, mēs abi skatījāmies televīziju, lielākoties klusējām.

Svētdiena.

Mani agri pamodināja Kitijas skaļā dziedā�ana.

- Es jūtos labi! - viņa teica Kclam, kad es steidzos lejā pa kāpnēm uz apak�stāva vannasistabu. - Jāiet uz baznīcu. Heven, sliņķe! - viņa sauca, izdzirdusi manus soļus. - Ātri uztaisi brokastis! Mēs ies uz baznīcu - visi. Jāpateicas Dievam, ka noņēmis man galvassāpes...

Kitija atkal jutās savā elementā!

Es steig�us metos padarīt visu, pirms Kitija nav nonākusi lejā. Vispirms gribēju paiet zem dusas, tad pagatavot brokastis. Ne, labāk uzlik�u vārīties ūdeni kafijai, pa to laiku nomazgā�os du�ā. Pēc tam, kamēr lēnām cepsies �ķiņķis, apkop�u Urk�ķi.

Ta�u kāds jau uzlicis vārīties ūdeni, tas mutuļodams kūpēja. Es devos uz vannasistabu, nospriedusi, ka Kclam agrāk iekārojusies rīta kafija - savas ierastās divas tases.

Uzkāru rītakleitu un naktskreklu uz āķa durvju iek�pus-ē, tad pagriezos pret vannu.

Un ieraudzīju Urk�ķi!

Urk�ķe - vannā - vienās asinīs! No mutes tai stiepās ārā tieva zarna, mazuļi izspiesti kājstarpē. Es ieraudājos, nokritu ceļos, man ap�ķebinājās dū�a, saku vemt.

Aiz muguras atvērās durvis.

- Atkal cel traci? - jautāja skarba balss. - Ko kliedz? Vai tevīm mo�ķi rādās? Kāp vannā,' uz baznīcu tevīm jāiet tīrai, kalnu draņķe!

�ausmās un naidā ieplestām acīm dzēlos Kitijā. - Tu nogalināji kārnīti!

- Vai tu ir prātu zaudējusi? Nevienu kāmi es nav nogalinājusi. Es pat nesaprot, par ko tu runā.

- Paskaties vannā!-es kliedzu.

- Es neko neredz, - teica Kitija, lūkodamās tie�i uz nabaga beigto dzīvnieciņu un asiņainajiem netīrumiem. - Ieliec aizbāzni un ielaid, vannā ūdeni, kamēr es ir �ite! Es nevedīs netīru kalnu draņķi uz baznīcu!

- Kel! - es kliedzu, cik skaļi spēdama. - Palīgā!

- Kels ir du�ā, - Kitija glaimīgi sacīja. - �ķīstās no sa-vien grēkiem. Tevīm jādara tāpat - jā�ķīstās no saviem!

- Tu esi ārprātīga, tik tie�ām ārprātīga! - es kliedzu.

Kitija mierīgi sāka laist vannā ūdeni. Es pielēcu kājās,

paķēru dvieli, apmetu ap kailajiem pleciem. īsu mirkli novērsu acis no Kitijas.

Ta�u ar to pietika. Kitija iesita man ar savu smago roku kā ar beisbola nūju un piegrūda mani pie vnnas. Es paklupu, sagrīļojos, tomēr �oreiz man izdevās izsprukt, kliegdama skrēju pie kāpnēm, skaļi saucu Kelu.

- Nāc atpakaļ un ej vannā! - Kitija pavēlēja.

Es dauzīju aug�stāva vannasistabas durvis, bet Kels mani nedzirdēja- ūdens �alca, un viņ� skaļi dziedāja. Kuru katru brīdi Kitija uzkāps aug�ā, piespiedīs mani iesēsties netīrajā vannā. Galīgā izmisumā es pagriezu durvju apaļo vērekli. Kels ieslēdzies! Sasodīts!

Noslīgu pie durvīm, gaidīju Kelu iznākam. Brīdī, kad viņ� aizgrieza krānu, es uztrūkos stāvus un atkal viņu saucu. Viņ� attaisīja durvis, no viņa matiem pilēja ūdens, ap gurniem bija apjozts dvielis.

- Kas noticis? - viņ� ba�īgi jautāja, apskāva mani un iespieda miklo seju man matos. Es cie�i piekļāvos viņam. - Kas tevi tā pārbiedējis?

Vienā paņēmienā pateicu visu - par kārnīti pagrabā, par to, ka Kitija aptinusi tam kaut ko ap viduci un izspiedusi dzīvību no mazās, nekaitīgās, bezpalīdzīgās radībiņas.

Kela seja apmācās, viņ� palaida mani vaļā un uzģērba rītsvārkus, tad es sekoju viņam uz apak�stāva vannasista-bu. Paliku stāvam durvīs, nespēju vairs palūkoties uz Urk�ķi. Kitiju nekur nemanīja.

- Vanna ir tuk�a, Heven, - Kels teica, pienācis man klāt. - Tīra kā izslaucīta.

Es paskatījos. Tiesa kas tiesa, no beigtā kāmja un tā mazuļiem vairs ne vēsts. Spodri tīra vanna. Vēl aizvien tikai ar dvieli ap pleciem es sekoju Kelam pagrabā. Tuk�s būris pla�i atvērtām durvīm.

- Ko jūs abi tur apak�ā dar? - Kitija sauca no aug�as. Heven, ātrāk nomazgājies! Man negribas nokavēt dievkalpojumu.

- Ko tu izdarīji ar Urk�ķi? - es kliedzu, atgriezusies no pagraba.

- Vai ar to �urku, ko es no�miedz? Aizmetu prom. Vai tevīm gribējās to pasargāt? Kel, - viņa teica, cukursaldi smaidīdama, - Hevena sadusmojās, kad es vannā no�miedzu vecu, pretīgu �urku. Es necietīs savā mājā tādas rie-beklības kā �urkas! - Blāvās, saltās acis asi, brīdino�i urbās manī.

- Ej, Heven, - Kels mudināja. - Es parunā�u ar Kitiju.

Es negribēju iet prom. Gribēju palikt un pierādīt Ke-

lam, kas ir Kitija - vājprātīgā, kura jāievieto trako namā. Ta�u jutos pārāk vārga, spēju tikai paklausīt. Nomazgājos zem du�as, pagatavoju brokastis, bet Kitija nemitējās apgalvot - nekad neesot redzējusi kāmi, pat nezinot, kāds tas izskatās, nemū�am viena neejot pagrabā.

�ulgās acis cieti raudzījās manī.

- Tev gribas noskaņot manu vīru pret mani! Es ies pie skolas direktora, pastāstīs, ko tu izdarīj ar nabaga mazo radījumu - un vainu uzvel man! Tas bij tavējs, - vai ne? Es nekad nevar izdarīt kaut ko tik ļaunu... tu to izdarīj, lai kaitētu man! Tu var palikt �ite, kamēr pabeidz skolu - pēc tam vācies! Brauc kaut vai uz elli, man vienalga!

- Kāmis bij grūsnējs, Kitij! Varbūt to tu nevarēji paciest!

- Kel, vai dzirdi, ko tā skuķe mel�? Es nekad nav re-dzējs nevienu kāmi!

Vai Kels varētu noticēt, ka es esmu spējīga izdarīt kaut ko tik briesmīgu? Nē, nē, viņa acis apliecināja. Bet lai �oreiz tā paliek, lūdzu, lūdzu...

�Kāpēc tu nemeklē pierādījumu, kāpēc neieskaties atkritumu spainī? Kāpēc klaji nenosodi Kitiju? Kāpēc, Kel, Kāpēc?�

�ie murgi turpinājās arī baznīcā.

�Paliec ar �ēlastību, Kungs Dievs, mums klāt,

Lai velns ar netaisnību mūs nevar samaitāt... �

iDraudze svētsvinīgi dziedāja. Es jutos tik atsve�ināta, stāvot blakus Kitijai, ģērbusies savās jaunajās, labākajās drēbēs. Mēs izskatījāmies tik labi, cienījami, godbijīgi kristie�i, bet man visu laiku neizgāja no prāta nabaga mazais kāmītis. Kas man ticētu, ja es pastāstītu?

Kitija iemeta savu daļu ziedojumu �ķīvī, tā darīja arī

Kels. Es paraudzījos uz �ķīvi, tad uz smaida savilkto diakona seju. Neiemetu ne peniju. Kitija stipri iedunkāja man sānos. - Ziedo! - viņa �ukstēja. - Citādi mani paziņas noturēs tevi par nepateicīgu ķeceri.

Es piecēlos un devos ārā no baznīcas, mani pavadīja balsu murdoņa. Kitijas vājprāts noskaņojis mani skeptiski, es lūkojos uz cilvēkiem un gudroju - diezin kādi tie ir patiesībā?

Ātri soļoju pa ielu, atstājusi Kelu un Kitiju baznīcā. Biju nogājusi divus kvartālus, kad Kels apstādināja man aiz muguras ma�īnu.

- Sēdies iek�ā, netaisi muļķības! - Kitija sauca, izbāzusi galvu pa logu. - Tu netiksi nekur tālāk. Kāp iek�ā! Es jūtas labāk. Galva skaidra, lai gan visu nakti un rītu es mocījās ar migrēnu, bij kā apdullusi.

Vai Kitija grib man iestāstīt, ka nav apzinājusies, ko dara, kad nogalināja Urk�ķi?

Negribīgi iekāpu ma�īnā. Kurp lai eju tikai ar diviem dolāriem makā?

Visu ceļu, braucot mājās no baznīcas, domāju, ko lai daru. Kitija jutusi tieksmi nogalināt kārnīti, vienīgi nenormāli cilvēki rīkojas tik sadistiski. Kā es atradī�u saprātīgu izskaidrojumu Urk�ķēs nāvei? Ko lai saku misteram Tei-loram?

- Tu nedrīksti sacīt taisnību, - Kels teica, kad bijām vieni. Kitija atkal atgūlusies, lai atvieglotu jaunu galvassāpju lēkmi. - Tev jāstāsta, ka Urk�ķe nomirusi radībās.

-Tu aizstāvi Kitiju! - es dusmīgi iesaucos.

- Es tev ticu, bet arī gribu, lai tu pabeidz vidusskolu. Diezin vai varēsi, ja mēs tagad iesim pie direktora un apsūdzēsim Kitiju. Viņa nostādīs mūs neērtā stāvoklī. Mums vispirms jāpierāda, ka viņa ir psihiski slima, bet mēs abi zinām - Kitija parāda sevi no sliktās puses vienīgi tev un man. Viņas biktstēvam viņa ļoti patīk. Jāpanāk, lai viņa pati no laba prāta aiziet pie psihiatra. Līdz tam mums jāspēlē teātris; es noguldī�u uz tava vārda kādu summu, tad tev būs nauda, lai tiktu prom no �īs elles.

Piegāju pie durvīm un mierīgi paziņoju:

- Es pati sev palīdzē�u, panāk�u savu, kad būs īstais laiks.

Viņ� noskatījās man pakaļ - kā mazs zēns, kas nav panācis savu, tad klusi aizvēra durvis.

17

Pēc Urk�ķēs nāves Kendelvikas dzīvē notika liktenīgs pavērsiens. Misters Teiiors naivi noticēja manai atrunai, ka Urk�ķe nobeigusies radībās. Nākamajā dienā būrī, ko atnesu atpakaļ, bija citā kāmītc (ari grūsnēja), atkal nosaukta par Urk�ķi..Cik sāpīgi - viena dzīvība vairāk vai mazāk, tam nav nekādas nozīmes.

��o kāmi es neiemīlē�u,� es cie�i apņēmos. �Vispār neiemīlē�u nevienu, kamēr Kitija vēl ir manā dzīvē.�

Pēc �ī atgadījuma Kitija iegrima dziļā apātijā, it kā slepkavība būtu mainījusi viņas raksturu, stundām ilgi sēdēja savā guļamistabā, truli raudzījās vienā punktā un sukāja matus - vispirms uz aug�u, līdz tie atgādināja stiepļu ērkuli, tad tos pieglauda, visu to atkārtoja desmitiem rei�u, es brīnījos, kā viņai vēl palicis kāds mats uz galvas.

�ķita, ka viņā notikusi pamatīga iek�ējās dzīves maiņa. No skaļas un dzēlīgas sievietes kļuvusi drūma un pārāk mierīga - man mazliet atgādināja Sāru. Drīz viņa mitējās ķemmēt matus, manikirēt nagus un krā�ļot seju. Vairs nelikās ne zinis par savu izskatu. Es noraudzījos, ka viņa aizmet prom savu labāko veļu, arī daudzus dārgus krū�iu-rus. Viņa bie�i raudāja. Gremdējās smagās pārdomās. Atrada visādus iemeslus, lai neietu uz darbu, bet paliktu gultā, skatītos tuk�umā. Jo vairāk Kitiju pārmāca vienaldzība, jo dzīvāks kļuva Kels, izturējās nosvērti, pa�apzinīgi. �ķita, ka tagad pirmo reizi ir noteicējs par savu dzīvi.

Dīvaini, pārāk dīvaini, es nevarēju vien nobrīnīties. Vai Kitijai tā ir vainas apziņa vai pazemo�anās? Varbūt viņai kauns? �ā vai tā, bet viņa vairs nespēj saņemties. Ak Dievs, kaut Kitija mainītos uz labu!

Beidzās skola, sākās karsta vasara.

V .

Temperatūra paaugstinājās pāri par trīsdesmit grādiem. Kitija joprojām klīda apkārt kā rēgs. Jūnija pēdējā pirmdienā es devos paskatīties, vai viņa nav piecēlusies un sagatavojusies vadīt savu skaistumkop�anas salonu.

Ieraudzīju - Kitija guļ gultā, nepalūkojas uz mani, neatbild, kad saucu viņu vārdā. Guļ kā paralizēta, Kels piecēlies un dro�i vien nodomājis, ka viņa vēl ir aizmigusi. Viņ� atgriezās no virtuves, es pateicu, ka Kitija ir ļoti slima; Kels izsauca ātrās palīdzības ma�īnu un aizveda Kitiju uz slimnīcu. Tur viņai izdarīja visas iespējamās pārbaudes.

Pirmais vakars mājās, divatā ar Kelu, bija visai neomulīgs. Es skaidri jutu - Kels mani iekāro, grib kļūt mans mīļākais. To apliecināja viņa skatieni, ilgais, neērtais klusums, kas pēk�ņi iestājās mūsu starpā. Brīvās, dabiskās attiecības zudu�as, es jutos nomākta, neaizsargāta. Nelaidu viņu sev tuvumā, nodevos mājas darbiem, uzstāju - mums ik brīvais brīdis jāpavada pie Kitijas slimnīcā. Katru dienu tur biju, darīju, ko spēju, bet Kitijas veselības stāvoklis neuzlabojās, viņa �ukstus atkārtoja vienīgi da�us vārdus:

- Mājās, man gribas mājās.

Vēl ne - sacīja ārsti.

Tagad māja ir manā ziņā, varu darīt, kā man tīk. Varētu izsviest laukā daudzos istabaugus, ar tiem tik liela noņem�anās, varētu uznest bēniņos da�us bezgaumīgos keramikas veidojumus. Ta�u neko tādu es nedaru. Turpinu tie�i tāpat, kā Kitija man likusi. - vāru, tīru, mazgāju, strādājot līdz pagurumam, it kā gribu izpirkt vainu. Nosodu sevi, ka ļaujos Kcla glāstiem. Esmu samaitāta - kā Kitija vienmēr teikusi. Vai izpau�as Kāstīlu neķitrība? Nē! Es esmu savas mātes meita, pa pusei bostoniete... bet... bet... Un tad es veltīgi pretojos.

Es esmu vainīgā.

Es pavedinu uz netiklību. Arī es, tāpat kā Fanija, nespēju būt citāda.

Protams, es jau sen nojautu Kela slepeno kaisli pret mani - desmit gadus jaunāku meiteni, un Kitija ar savām izrīcībām to vēl uzkurināja. Es nesapratu Kitiju, dro�i vien nekad nesapratī�u, bet kop� briesmīgās dienas, kad viņa sadedzināja manu lelli, Kels iekāro mani daudz stiprāk. Viņam nav iespējas satikties ar citām sievietēm, patiesībā nav arī sievas, ta�u viņ� ir normāls vīrietis, kam vajadzīga zināma atslodze. Ja es viņu vienmēr atraidītu, - vai viņ� novērstos no manis, pamestu mani pilnīgi vienu? Es mīlu viņu un reizē baidos no viņa, gribu viņam gan izpatiki, gan atteikt.

Tagad Kels varēja vakaros mani bie�āk vest izklaidēties. Slimnīcā Kitijai ārsti izdarīja visas iespējamās pārbaudes, bet nekādu kaiti neatrada. Viņa nedeva arī nekādu norādi attiecībā uz savu neizprotamo slimību.

Nelielā kabinetā Kitijas ārstējo�ie ārsti izjautāja Kelu un mani, meklēja kādas slimības pazīmi, bet mēs neko nezinājām atbildēt.

Braucot mājās no slimnīcas, Kels visu ceļu klusēja. Ari es neteicu ne vārda. Mūs abus, lai arī da�ādu iemeslu dēļ, smeldzēja Kitijas pāridarījumu rētas. Garā�ā viņ� izlaida mani no ma�īnas, es uzskrēju pa kāpnēm, paglābos mazajā istabiņā, noģērbu drēbes, uzvilku naktskreklu. Kaut varētu aizslēgt durvis! Ta�u Kitijas mājā aizslēdzamas ir tikai vannasistabas. Uztraukumā un bailēs iegūlos gultā. Viņ� tūlīt nāks aug�ā, runās, piespiedīs mani... Un tad es viņu ienīdī�u! Ienīdī�u tāpat, kā ienīstu savu tēvu.

Ta�u viņ� nenāca.

Es dzirdēju - lejā skan mūzika. Viņam tīkama mūzika, nevis Kitijas iecienītā. Spāņu melodija... Vai viņ� viens pats dejo? Mani pārņēma �ēlums, arī vainas sajūta. Piecēlos, uzrāvu rītakleitu, atstāju uz naktsgaldiņa nepabeigtu romānu un aizgāju līdz kāpnēm. �Mani pievelk vienīgi mūzika, liek iet lejā,� es centos sev iestāstīt.

Apprecēdams pirmo sievieti, kas iepatikusies, nabaga Kels izdarījis liktenīgu kļūdu. Iemīlot mani, kļūdījies otrreiz - es to zinu. Es mīlu viņu, jūtu līdzi viņam un reizē neuzticos. Mani tirda manas dziņas, bailes un mana netīrā sirdsapziņa.

Kels nedejoja, stāvēja un trulu skatienu raudzījās uz persie�u tepiķi. Es nostājos viņam blakus. Viņ� neierunā-jās, pat nelikās manām manu klātieni, vienīgi stingi skatījās, it kā gara acīm redzētu visu zaudēto laiku, kad vilcis laulības jūgu. Bet viņam ir tikai divdesmit septiņi gadi.

- Kas tā par dziesmu? - es bikli jautāju un mierino�i noglāstīju viņa roku. Viņ� neatbildēja, bet izdarīja labāk -klusi to nodziedāja; nekad neaizmirsī�u �o daiļskanīgo dziesmu par sve�inieku paradīzē.

Kels satvēra manu roku, dziļi ielūkojās man acīs, viņa acis spulgoja kā zvaigznes, un pēk�ņi es atcerējos Logenu - vienīgo vīrieti, kur� mani visu mū�u mīlētu tā, kā es kāroju un vēlos.

Es neviļus pacēlu rokas un apliku Kelam ap kaklu, mani dro�i vien pamudināja gan mūzika, gan glāsnums viņa acīs. Mani pirksti bu�ināja viņam matus, neapzināti pieliecu viņa galvu tuvāk savām lūpām, kas alkaini gaidīja skūpstu, un mūsu lūpas satikās liesmainā skūpstā. Tā nav nedz mana, nedz viņa vaina. Vainīga ir zvaig�ņu spulga viņa acīs, liegā, pavedino�ā mūzika.

Viņ� noglauda man matus, paslidināja roku uz leju gar muguru, otra roka, jau pārāk steidzīga, caur naktskrekla plāno audumu glāstīja manas krūtis, kairināja krū�u galiņus, mēģinot mani satraukt.

Es viņu atgrūdu.

Plauks! Iesitu viņam pliķi. Kliegdama: �Nē! Nē!� uzdrāzos pa kāpnēm, aizcirtu durvis. Kaut varētu tās aizslēgt! Kāpēc Fanijai tas viss iznāk tik dabiski? Kāpēc es sevi nicinu, to iedomājoties vien? Es ta�u tagad mīlu Kelu.

Man sāpēja sirds, ka iepļaukāju viņa mīļo seju. Kaitav-niece - tā mani sauktu Vinerovas zēni, varbūt vēl sliktāk. �Kel, piedod!� man gribējās lūgt. Vēlējos ieiet pie viņa, bet mani atturēja Kitijas ne�petnie vārdi, tie lika man justies nekrietnai, zemiskai, izvirtu�ai.

Pārvarīgs spēks mani atkal pievilka pie kāpnēm. Paraudzījos lejā. Kels glu�i kā statuja joprojām stāvēja dzīvojamā istabā. Vēl aizvien skanēja tā pati mūzika. Lēnām nogāju pa kāpnēm, mani bija pārņēmusi romantiska tieksme ziedoties viņam. Nostājos līdzās, bet viņ� klusēja, nepaskatījās uz mani. Satvēru viņa roku, sa�ņaudzu pirkstus. Viņ� nelikās manām.

- Piedod, ka tev iesitu, - es no�ukstēju.

- Es biju to pelnījis.

- Tu esi tik sadrūvējies...

- Kā stulbenis stāvu te un domāju par savu dzīvi - par visām muļķībām, ko esmu izdarījis, bet vislielākā muļķība - es iedomājos, ka tu mani mīli. Ta�u tu mani nemīli. Tev ir vajadzīgs tikai tēvs. Es ienīstu Lūku tāpat kā tu, tāpēc ka viņ� tevi atgrūdis; varbūt tad tev tik ļoti nevajadzētu tēva.

Es atkal apviju rokas viņam ap kaklu. Atliecu galvu, aizvēru acis, gaidīju skūpstu... �oreiz nebēgu prom. Zināju - tā nedrīkst, bet es esmu viņam tik lielu pateicību parādā - vairāk, nekā jebkad spētu atmaksāt. Es viņu neķircinā�u, neklieg�u �Nē!�, kā Kitija gadiem ilgi darījusi. Es mīlu viņu, iekāroju.

Viņ� uznesa mani aug�ā, noguldīja savā gulta, un tikai tad aptvēru, ko esmu viņam atļāvusi, ta�u �oreiz bija par vēlu viņu atturēt. Viņa seja bija laimīga, skatiens - aizmiglots.

Matra�a atsperes d�inkstēja, mans augums zem viņa ķermeņa viļņojās ar dzīvniecisku spēku, manas krūtis kratījās viņa grūdienu ritmā. Lāgiem mani pār�alca svelo�as sāpes, un, ja arī mans veselais saprāts bija sa�utis, zemapziņā es pratu atsaukties, lai dotu viņam vislielāko baudu, it kā savas iepriek�ējās dzīvēs to tūksto�iem rei�u darījusi ar citiem vīrie�iem, kurus mīlējusi. Kad tas bija galā un viņ� gulēja uz sāniem, mani cie�i apskāvis, es jutos satriekta. Kā varēju to pieļaut? Kāpēc neliedzu nedz viņam, nedz sev? Asaras tecēja man pār vaigiem, saslapināja spilvenu. Sadedzinot lelli, Kitija bija sadedzinājusi manu labāko daļu. Palikusi vienīgi eņģeļa tum�ā puse, kur� atnācis kalnos un tur nomiris.

Kels naktī mani pamodināja, skūpstīdams manu seju un kailās krūtis, un uzdeva savu jautājumu. �Nē! Nē!� es gandrīz dzirdēju Kitiju kliedzam - tā viņa kliegusi daudzās reizes, kad viņ� jautājis to pa�u. Es pamāju, pavēros viņam pretim, un viņ� ienāca manī. Kad mēs beidzām un viņ� atlaidās, es atkal jutos satriekta par savu pārāk dedzīgo atsaucību - �Kalnu draņķe!� es dzirdu Kitiju bļaujam. �Kāstīlu palaistuve!� dzirdu kliedzam visu Vinerovu. �Ko citu var gaidīt no Kāstīliem - padibeņu padibenēm!�

Laiks skrēja savu skrējienu, es nevarēju apturēt to, kas aizsākts. Kels atspēkoja manus iebildumus - es esot muļķe, ja jūtoties vainīga vai kaunoties. Kitija dabūjusi, ko pelnījusi, es nedarot neko sliktāku kā daudzas mana vecuma meitenes, viņ� mani mīlot, patiesi mīlot, turpretī tie zaļknābji mani tikai izmanto�ot. Ta�u, lai viņ� sacītu ko sacīdams, es netiku vaļā no kauna un apziņas, ka tas, ko mēs darām, ir slikti, nosodāmi.

Bija pagāju�as divas nedēļas, Kels �ķita ļoti laimīgs, jo es izlikos, ka vairs nekaunos, nejūtos vainīga. Tad kādu rītu Kels pārveda Kitiju mājās. Es biju uzposusi istabas, salikusi vāzēs ziedus. Kitija gulēja gultā, truli skatījās apkārt, it kā nesaprazdama, kur atrodas. Viņa ta�u vēlējusies tikt mājās... varbūt vienīgi tādēļ, lai dauzītu ar niedres spieķi pa grīdu - tie ir dzīvojamās istabas griesti - un tā pievērstu mūsu uzmanību. Ai, kā es sāku ienīst �os būk�ķus!

Reizi nedēļā kāds no Kitijas skaistumkop�anas salona darbiniekiem nāca izmazgāt un safrizēt viņas sarkanrudos matus, iztaisīja viņai manikīru un pedikīru. Kitija dro�i vien ir skaistākā vājniece pilsētā. Brī�iem mani aizkustināja Kitijas bezpalīdzība - viņa nekustīgi gulēja, ieģērbta

sārtā, me�ģīņotā naktskreklā, garie, biezie mati glīti sakārtoti. Viņas �meitenes�, kā �ķita, bija viņai ļoti pieķēru�ās, bie�i ieradās viņu apmeklēt, uzjautrināt, ar viņu patērzēt, es pasniedzu viņām na�ķus uz Kitijas labākajiem porcelāna �ķīvjiem. Tīrīju māju, pierakstīju izdevumus un, izmantojot Kitijas �eku grāmatiņu, maksāju saimniecības rēķinus.

- Viņai tas nepatiktu, - es teicu Kclam, sagrumboju pieri un pako�ļāju lodī�u pildspalvu. - Tev vajadzētu to darīt.

- Man nav laika.

Viņ� paņēma rēķinu �ūksni un iciika atpakaļ Kitijas nelielajā rakstāmgaldā. - Nu jau gandrīz mēnesi aprūpējam Kitiju. Mums nopietni jāapsver, ko ar viņu darīt. Ja pieņemsim kopēju, tas maksās krietnu naudu. Kad tev sāksies skola, vajadzēs cilu kopēju - diennakts kopēju. Vai ir kāda ziņa no Kitijas mātes?

- Es viņai aizrakstīju, pavēstīju, ka Kitija ir ļoti slima. Bet vēl nav nekādas atbildes.

- Ja atrakstīs, es viņai piezvanī�u un ar viņu aprunā�os. Viņa ir Kitijai daudz parādā. Varbūt pirms skolas sāk�anās varam nonākt pie kāda noteikta atrisinājuma. - Viņ� uzmeta acis Kitijai. - Vismaz �ķiet, ka viņai patīk skatīties televīziju.

Nekad nebiju redzējusi Kclu tik noskumu�u.

Vai tā ir atmaksa? Vai Kitija pelnījusi �ādu sodu? Viņa grib nokļūt atpakaļ mājās, un Dievs galu galā uzklausījis viņas vēlē�anos. Un es aiz pārguruma sev teicu: �Jā, tā ir lieliska doma - jāatgrie�as Vinerovā un jānodod Kitija mātes ziņā. Tad man būs izdevība satikt Faniju, apciemot vectēvu un sameklēt Tomu... nemaz nerunājot par Loge-nu. Par turpmāko vairs nevarēju domāt. Es ta�u tagad nespē�u pat paskatīties uz Logenu.

Beidzot pienāca vēstulē no Revas Setertones - Kitijas mātes.

- Man nepatīk turp braukt, - Kels teica, izlasījis īso vēstuli, tā nepauda patiesas ba�as par slimo meitu. - Viņi raugās uz mani �ķībi, it kā es būtu apprecējis Kitiju naudas dēļ. Bet, ja mēs tur nepaliksim, viņi nospriedīs, ka mums abiem ir tuvas attiecības.

To sacīdams, viņ� neskatījās uz mani; tomēr saklausīju viņa balsī ieskanamies tādas kā ilgpilnas skumjas un atkal jutos vainīga.

Noriju asaru kamolu, nodrebinājos un centos nedomāt, ko tas varētu nozīmēt.

- Bez tam tev vajadzīga atelpa. Tu pārāk daudz nopūlies, viņu aprūpējot. Ja mēs paliekam �eit, es izputē�u, maksādams kopējām. Un nevaru pieļaut, ka tu pamet skolu, lai koptu Kitiju. Ta�u visļaunākais ir tas, ka viņai it kā nekas nekai�, viņa vienīgi grib palikt mājās un skatīties televīziju.

- Atgriezies dzīvē un mīli viņu, pirms nav par vēlu! -Es todien kliedzu uz Kitiju, lai viņa saprot, ka zaudē vīru. Kels pievērsies man viņas vēsuma, cietsirdības un neat-saucības dēļ.

Vēlāk es klusā, raizīgā balsī sacīju Kelam:

- Kitija negulētu nekustīga dienu un nakti, ja būtu vesela.

- Bet viņu vispusīgi izmeklēju�i vislabākie ārsti, ta�u neko nav atradu�i.

- Atceries, viņi atzina, ka cilvēka ķermenis ir noslēpumains - arī viņiem, nevis tikai mums. Pat ja nervu ārsti teiku�i, ka viņa liekas pilnīgi vesela, - kā viņi var zināt, kas noris viņas smadzenēs?

- Heven, mēs abi sevi pazudināsim, ja rūpēsimies par viņu. Tu man esi vajadzīga vairāk, nekā man piederi. Vispirms es domāju, ka tā ir laime nelaimē. - Viņ� iesmējās īsi, skarbi. - Mums jāved Kitija atpakaļ uz Vinerovu.

Es nezināju, ko sacīt, tikai izmisīgi ielūkojos viņam acīs.

Kitija gulēja gultā, ietērpta ko�i sārtā, kruzuļainā naktskreklā. Sarkanie mati izaugu�i gari un �ķiet ļoti veselīgi. Arī muskuļi vairs neliekas tik ļengani, skatiens nav truli vienaldzīgs.

- Kur jūs bij? - viņa vārgā balsī jautāja, izrādīdama nelielu interesi.

Nedz es, nedz Kels nepaspējām atbildēt, viņa jau aizmiga, un mani piepe�i pārņēma �ēlums - vai tie�ām tik stiprai, veselīgai sievietei līdz mū�a galam jāguļ gultā?

Tomēr es jutos arī satraukta, atvieglota, neparastu nojausmu pilna, it kā Vinerovā nebūtu izbaudījusi vienīgi cie�anas.

- Kel, man reizēm �ķiet, ka viņai kļūst labāk, - es teicu, kad bijām izgāju�i no Kitijas istabas.

Viņ� piemiedza plakstiņus.

- No kā tu spried to?

- Nezinu, ne jau no tā, ko viņa dara vai nedara. Kad es slauku putekļus no viņas tualetes galdiņa, tad jūtu, ka viņa mani vēro. Reiz es ātri paraudzījos-aug�up un varu apzvērēt - viņas acīs paplaiksnīja kādas izjūtas, skatiens vairs nebija truls kā parasti.

- Mēs vairs nedrīkstam vilcināties, Heven, - viņ� uz-

traucies teica. - Iemīlot tevi, es sapratu, ka nekad neesmu mīlējis Kitiju. Es biju tikai vientuļ�, centos aizpildīt tuk�umu savā dzīvē. Man tevi vajag, es tevi neprātīgi mīlu. Neatgrūd mani, neliec just, ka tevi piespiedu ar varu. - Viņa lūpas tiecās iedegt manī tādu pa�u kvēli, glāsti - novest kaisles skurbumā, ko viņ� sasniedza tik viegli... Kāpēc es netieku vaļā no sajūtas, ka grimstu bezdibenī? Arvien dziļāk pēc katras mīlinā�anās. Kels pakļāva mani ar savu velmi, ķermeni un iekāri, es sāku baidīties no viņa, tāpat kā baidījos no Kitijas. Viņ� man nedarīja pāri fiziski, bet garīgi un morāliski es jutos nedziedināmi ievainota. Ta�u, par spīti visam, es Kclu mīlēju, tāpat neremdināmi kaisu un tvīku pēc maiguma.

�Atgrie�anās Vinerovā atpestītu mani, atpestītu Kelu, atpestītu Kitiju,� es ņēmos sevi pārliecināt. �Atradī�u Tomu, satik�u vectēvu, apciemo�u Faniju, sameklē�u Kītu un Mūsu D�einu,� es sevi mierināju ar �o uzskaitījumu, to atkārtoju simtiem rei�u. Iztēlojos Vinerovu kā patvērumu, kur atrisināsies visi sare�ģītie jautājumi.

III daļa

ATPAKAĻ

VINEROVĀ

18

Mēs ar Kelu saklājām Kitijai guļvietu uz pakaļējā sēdekļa un devāmies ceļā kādā jaukā, saulainā dienā augusta vidu, neilgi pirms Kitijas trīsdesmit septītās dzimumdienas. Kitija gul�ņāja jau divus mēne�us, un, sprie�ot pēc apātijas, kas viņu pārņēmusi, �āds stāvoklis turpināsies. Vakar viņas �meitenes� izmazgāja un safrizēja viņai matus, iztaisīja manikīru un pedikīru, �orīt es viņu noberzēju ar sūkli un ieģērbu jaunā, sārtā vasaras bik�kostīmā, sasukāju viņai matus, cik labi pratu. Pamatīgi nopulējos, līdz nokrā�ļoju viņai seju, lai viņa izskatītos glita.

Sī bija pirmā tāda reize, kad Kitija izbraukumā nebilda ne vārda. Gulēja it kā mirusi - kā lelle, ko viņa tik ne�ēlīgi sadedzināja.

Viss, ko mums vajadzēja pārrunāt pa ceļam uz Rielum-vird�īniju, palika neizteikts. Mēs ar Kelu atstatu sēdējām priek�ējā sēdeklī, starp mums būtu vieta arī Kitijai, ja viņa varētu piecelties sēdus. Drīz Kels un Kitija iedzīvosies jaunajos apstākļos - viņas ģimenē. Kels vairs nenāks pie manis, lai apmierinātu savu seksuālo tieksmi. Nedod Dievs, ja kāds uzzinātu par mūsu tuvību! Tas mani nomāca tā, ka es jutos gandrīz kā pielikta pie kauna staba. Vai

Kels domā to pa�u? Vai tagad no�ēlo, ka iemīlējis meiteni no kalnu padibenēm?

�is ir brīdis, kad mēs raugāmies patiesībai acīs. Kels skatās taisni uz priek�u - uz ceļu, es vēroju garāmslīdo�ās ainavas. Pēc da�ām nedēļām atkal sāksies mācības, pirms tam mums jāiz�ķiras, ko darīt ar Kiti ju.

Es neviļus salīdzināju �o braucienu ar toreizējo - ziemā, pirms vairāk nekā diviem gadiem. Viss, kas tad likās iespaidīgs, tagad kļuvis parasts. Makdonalda zeltītās arkādes vairs neiedve� godbijību, neizraisa apbrīnu. Hamburgeri vairs neiet pie sirds, kop� esmu ēdusi Atlantas labākajos restorānos. Kā Kels tagad izturēsies pret mani? Vai noliegs savu mīlestību un iekāri, ja Kitija kļūs tāda pati kā agrāk? Es esmu jau nolikusi eksāmenus un uzaicināta pieteikties se�ās da�ādās universitātēs. Kels arī solījās iet koled�ā un iegūt zinātnisku grādu, kamēr es pabeidzu augstāko izglītību.

Nebijām nobrauku�i ne pusceļu līdz Vinerovai, kad es sapratu, ka mis Dīle ieradusies mūsu kalnos, lai dāvātu savas zinā�anas tiem, kuriem tās visvairāk vajadzīgas. Mēs esam visnabadzīgākie, visno�ēlojamākie visā ogļraktuvju apgabalā. Pirms vairākiem gadiem es jokodamās Tomam sacīju, ka bū�u otra mis Dīle; tagad, lūkojoties apkārt, vairāk par visu vēlējos būt �āda uz mācī�anos uzmundrino�a skolotāja. Logens dro�i vien jau mācās koled�ā, pa�reiz �eit pavada vasaras brīvlaiku, bet drīz aizbrauks. Vai viņ� samanītu kaunu un vainas apziņu manā sejā? Vai nojaustu, ka vairs neesmu jaunavīga? Omīte vienmēr apgalvoja -viņa varot pateikt, kad meitene ir �ne�ķīsta�. Es nevaru stāstīt Logenam par Kelu, nevienam nevaru, pat Tomam ne. Manu garu nomāc kauns.

t

Garām aizslīdēja jūdzes. Jau braucām pa kalnainu apvidu, ceļ� līklo�iem vijās aug�up. Drīz benzīna uzpildes stacijas kļuva arvien retākas, greznos, lielos moteļus aizstaja nelielas mājiņas koku aizēnotās vietās. Iemīta taka stiepās līdz vecu, nekrāsotu ēku pudurim. Ātrgaitas �oseja neveda �ermuļu kalnos. Cik baismīga tagad liekas �ī iesauka!

Es vēroju �o nostūri ar savas mātes acīm - pirms septiņpadsmit gadiem. Viņai tagad būtu tikai trīsdesmit viens gads. Cik �ēl, ka viņa nomirusi tik jauna! Nē, viņa nenomirtu! Viņu nogalinājusi nezinā�ana, kalnie�u tumsonība.

Kā mana māte varējusi apprecēties ar Lūku Kāstīlu? kāds neprāts licis viņai bēgt no tādas kulturālas lielpilsētas kā Bostona uz �ejieni, kur kultūra un izglītība tiek nicināta un galvenais mērķis un dzinulis ir � grāb, ko vari... dzīve ir īsu... un skrien, skrien, skrien... Skrien caur dzīvi, lai paglābtos no posta, trūkuma, varmācības, bet tas nekad neizdodas.

Es paskatījos atpakaļ uz Kitiju. Viņa �ķita aizmigusi.

Priek�ā krustceles. Kels nogriezās pa labi - projām no zemesceļa, kas ved uz mūsu no�ēlojamo būdu kalnu pakājē. Cik viss liekas pazīstams, it kā es nebūtu bijusi prom. Uzvilnīja atmiņas, nāsis kņudināja pazīstamās smar�as -sausser�u, me�a zemeņu un aveņu aromāts.

Es gandrīz dzirdēju strink�ķam band�o, dzirdēju, kā vectēvs drā� koka gabalus, kā �īkst om�tes �ūpuļkrēsls. Mūsu D�eina raud, Kits līdzjūtīgi stāv blakus. Par spīti kalnie�u muļķībai un tumsonībai, tomēr te ir arī Dieva dāvanas - bērni, daudzējādā ziņā laimīgi, nevis jau no dzim�anas samaitāti, kā da�iem varbūt liekas.

Jūdzi pēc jūdzes es kļuvu aizvien nepacietīgāka, arvien vairāk satraucos.

Sākās Vinerovas apkaimes pla�ie, zaļie lauki, glītās fermas, nobriedu�u vasarāju druvas. Aiz fermām - ielejas nabadzīgo iedzīvotāju mājas, ielejas iemītnieki nav daudz labāki par kalnie�iem. Augstāk kalni sētiņ nosēti ogļra�u rnājiņām un kand�as tecinātāju būdām.

Pavasara lietusgāzes no kalniem iepludina ielejā auglīgās sanesas, apmēslo zemi bagāto vinerovie�u dārzos, tajos krā�ņi uzzied tulpes, rozes, dzeltenās narcises un citas puķes, izgrezno viņu skaisti nokrāsotās, vecmodīgās mājas. Ne jau velti pilsētiņa nosaukta par Vinerovu. Visi vinnētāji dzīvo Meinstrītā, turpretī visi paspēlētāji - kalnos. Meinstrītā pirms daudziem gadiem savus greznos namus uzcēlu�i ogļraktuvju un kādreizējo zelta raktuvju īpa�nieki. Tagad �ie nami pieder kokvilnas fabriku īpa�niekiem vai to direktoriem.

Pa Meinstrītu Kels brauca lēnām, garām bagātnieku lielajām pasteļkrāsas mājām, tad - mazākām ēkām, tās pieder vidus�ķiras pārstāvjiem, tie strādā ogļraktuvēs par uzraugiem vai pārvaldniekiem. Bez tam Vinerova ir svētīta - vai nolādēta - ar kokvilnas tīrī�anas ma�īnām, tās atdala kokvilnas �ķiedru no sēklām. Vinerovā ra�o linu audeklus gultasveļai un galdautiem, mezglainus gultas pārklājus, tepiķus, grīdsegas. Kokvilnas vērptuvju strādnieki sagandē savas plau�as, agrāk vai vēlāk tās atkrēpo (tāpat kā ogļra�i), bet neviens nekad neiesūdz tiesā nedz kokvilnas vērptuvju, nedz ogļraktuvju īpa�niekus. No zila gaisa nevar dzīvot. Ir jāriskē.

Par visu to es domāju, raudzīdamās uz �īm lepnajām mājām, es tās apbrīnoju bērnībā un, jāatzīstas, zināmā mērā arī tagad. �Paskaties uz �iem balkoniem!� es it kā dzirdēju Sāras balsi sakām. �Pēc logiem saskaiti stāvus! Paskaties uz kupoliem - da�ām mājām ir divi, trīs, pat �etri. Smukas mājas, taisni kā uz skatu kartītēm!�

Es atkal pagriezos pret Kitiju. �oreiz viņai acis bija vaļā.

- Kitij, kā tu jūties? Vai kaut ko nevēlies?

Blāvās, ūdeņainās acis pavērsās mani.

-Gribu mājās.

- Tu jau esi mājās, Kitij... gandrīz.

- Gribu mājās, - viņa atkārtoja, glu�i kā papagailis izrunādama tikai vienu zināmo frāzi.

Es ar satraukumu novērsos. Vai joprojām baidos no viņas?

Kels samazināja ātrumu, iegriezās līkumainā piebraucamajā ceļā, tas veda uz lepnu, dzeltenbaltu trīsstāvu māju, tā varbūt celta ap gadsimtu miju - ar pla�u lieveni, lo-d�ijām otrajā stāvā un mazu balkoniņu tre�ajā stāvā, kur dro�i vien ir bēniņi.

- Lod�ijas ir visapkārt mājai, - Kels paskaidroja, nobremzējis ma�īnu. Viņ� izkāpa, atvēra pakaļējās durvis, izcēla Kitiju no aizmugures sēdekļa un nesa uz lieveni, kur nekustīgi stāvēja un gaidīja viņas ģimenes locekļi.

Kāpēc viņi neskrien pretī, kāpēc neapsveic Kitiju ar atgrie�anos mājās? Kāpēc stāv, kopā saspiedu�ies, tikai noskatās, kā Kels nes Kitiju.

Kitija man stāstīja - viņi biju�i sa�utu�i, kad viņa aizbēgusi un trīspadsmit gadu vecumā apprecējusies. �Nekad nav mani mīlēju�i, neviens no viņiem,� es atcerējos Kitiju sakām ne vienu reizi vien. Acīmredzot tāpēc nepriecājas, viņu atkal ieraugot, turklāt slimu un bezpalīdzīgu, - bet vai es varu viņiem pārmest? Ja Kitija izturējusies pret saviem tuviniekiem tāpat kā pret mani... Viņi ir ļoti augstsirdīgi, ja piekritu�i viņu pieņemt, vairāk nekā augstsirdīgi-

Es vilcinājos kāpt ārā no ma�īnas, negribējās atstāt patvertni un no�ķirtību.

Kels uzgāja pa pieciem platajiem lieveņa pakāpieniem un ar savu neslavu apstājās starp baltajām balustrādēm. Tuvinieki joprojām raudzījās uz Kitiju, un beidzot es attapos - Kelam ta�u vajadzīgs atspaids, un �ķiet, ka �obrid viņa vienīgais balsts esmu es.

Atcerējos, omīte bie�i mēdza stāstīt, kā viņa un vectētiņ� gaidīju�i, kad tēvs vedīs mājās līgavu, ko saucis par savu eņģeli, un nav viņu gribēju�i... sākumā ne. Ai mā-miņ, cik sāpīgi tas bijis tev! Cik sāpīgi tas varbūt ir Kitijai.

Es steidzos pie Kela, tuvinieku acis acumirklī pievērsās man. Nelaipnas acis, ta�u ne glu�i naidīgas, tad atkal visi �etri lūkojās uz Kelu, it kā viņ� turētu rokās kaut ko sve�u, nevēlamu. Bija skaidrs -īstenībā viņi negrib Kitiju, tomēr piekritu�i pieņemt un aprūpēt... �līdz tas viss būs galā -vai nu tā, vai citādi...�

Barga izskata liela auguma sieviete, kurai Kitija līdzinās, laikam ir viņas māte - Reva Sctcrtonc, ģērbusies spilgti zaļā plāna zīda kleitā, to līdz at�uvei rotā vesela rinda milzīgu zelta pogu. Arī kurpes zaļas - tas man nezin kāpēc likās smieklīgi.

- Kurp lai viņu nesu? - Kels jautāja, paceldams Kitiju augstāk. Kitija trulu skatienu raudzījās uz māti.

- Viņas agrākā istaba ir sagatavota, - sacīja Reva Se-tertone, izlocīdama plānās lūpas viltotā smaida, tad pastiepa raupjo, sarkanīgo plaukstu un slābi, nevērīgi paspieda manu roku. Rudajos matos bija baltas �ķipsnas, izskatījās, it kā piparmētru tāfelītes būtu izkusu�as un platām sloksnēm pielipu�as pie matiem. Viņai blakus stāvēja tukls druknis, tā sārto, pliko pauri pakavveidīgi ieskāva sirmu matu aploks.

- Porters Setertons - Kitijas tēvs, Heven, - Kels stādīja viņu priek�ā.

- Es nesī�u Kitiju tie�i uz viņas istabu. Brauciens bija gar�, viņa visu ceļu ir neērti gulējusi pakaļējā sēdeklī. Ceru, ka esmu atsūtījis pietiekami naudas, lai jūs iegādātos visu, kas viņai vajadzīgs.

- Mēs pa�i var par to parūpēties, - sacī ja Kitijas māte un uzmeta meitai cietu, nicīgu mirkli. - Viņa neizskatās slima, lai arī ģīmis nosmiņķēts.

- Parunāsim par to vēlāk, - Kels atbildēja un iegāja mājā.

Mani no galvas līdz kājām nomērīja Meisija, Kitijas māsa - bāla, neizteiksmīga Kitijas kopija, kad viņai bija septiņpadsmit gadu. Jaunais vīrietis, vārdā Denijs, putainu seju un smil�krāsas matiem, nespēja novērst no manis acis. Viņam varēja būt apmēram divdesmit gadu.

- Tu noteikti ir mūs daudzreiz redzējusi, - teica Meisija, pienāca man klāt un centās izturēties draudzīgi. - Mēs arī ir redzēju�i tevi un tavējos. Visi vienmēr skatās uz kalnu padib... es domāju - uz Kāstīliem.

Es raudzījos uz Meisiju un Deniju, bet nevarēju atcerēties, kur un kādos apstākļos esmu viņus redzējusi. Baznīcā ievēroju tikai mācītāju Vaizu, viņa sievu, visglītāk ģērbu�os jaunie�us - zēnus un meitenes. Mis Dili... Skaistas drēbes vienmēr saistīju�as manu uzmanību, mēdzu iztēloties, ka pati tādas valkāju. Tagad man ir daudz skaistāki tērpi nekā tie, kurus es esmu redzējusi Vinerovas vienīgajā baznīcā.

Denijs vēl nebija bildis ne vārda.

- Man jāiet pie Kitijas, - es sacīju, atskatīdamās uz ma�īnu. - Mūsu mantas ir bagā�niekā... tās vajadzētu uznest aug�ā.

- Es to izdarī�u, - Denijs beidzot ierunājās.

Es sekoju Revai Setertonei, Meisija neatgāja no manis ne soli. Misters Setertons devās līdzi Denijam pie Kela ma�īnas.

- Tevīm gan ir jokains vārds, - teica Meisija, kāpdama aug�ā man pa pēdām. - Hevena Li. Tomēr skan smuki. Mamm, kāpēc tu manīm ieliki tik muļķīgu vārdu kā Meisija? Vai tevīm nemaz nav izdomas?

- Nepalaid muti un esi pateicīga, ka nenosaucu tevi par aitaspieri!

Meisija apklusa un nodūra galvu. Varbūt Kitijas stāsti Kelam par briesmīgo bērnību galu galā nemaz nav tik nepatiesi?

Māja likās pla�a, tīra un diezgan glīti iekārtota. Mani tūlīt aizveda uz Kitijas guļamistabu. Kitija gulēja gultā, ieģērbta sārtā, vienkār�ā naktskreklā. Kels uzsedza viņai palagu, smaidot paskatījās uz mani, tad teica Kitijas mātei:

- Reva, es patiesi augstu vērtēju tavu piedāvājumu, ka esi ar mieru pieņemt Kitiju un rūpēties par viņu. Es maksāju diennakts kopējām. Ja tu varētu iztikt ar vienu nakts kopēju, es katru nedēļu sūtītu tev �eku, ar ko samaksāt par Kitijas kop�anu un ārstniecību.

- Mēs nav nekādi nabagi, - Reva noskaldīja. - Kā jau teicu, mēs pa�i var par visu parūpēties. Sauc mani par Re-vu, - viņa sacīja man. - Tad pārlaida skatienu telpai: - �itā bija Kitijas istaba - smuka, vai ne? Bet Kitija alla� lika saprast, ka mēs �o tur cūkkūtī. �Tuptūzis�, �ī mēdza to saukt. Nevarēja nociesties, kamēr pieaug, aizbēga ar pirmo vīrieti, kas pagadījās... un paskat, kāda nu �ī ir. Tas nāk no apgrēcības, no nepaklausības un samaitā�anas...

Ko es varēju iebilst?

Ātri atsvaidzināju Kitiju, noberzēju ar sūkli, uzvilku viņai tīru, skaistu rītakleitu. Viņa lūkojās uz mani aizmiglotu, tādu kā izbrīna pilnu skatienu, tad atkal iesnaudās. Es atviegloti nopūtos, redzot �īs savādās acis aizvērtas.

Mēs sēdējām apak�stāvā - ērtajā dzīvojamajā istabā, un Kcls aprakstīja Kitijas dīvaino slimību, kurai neviens ārsts neprata noteikt diagnozi. Reva Setertone nievīgi savilka lūpas.

- Kad Kitija nav �ēlojusies? Vēl neviens viņai nav neko izdarījis pa prātam. Viņa necieta ne mani, ne tēvu - nevienu necieta. Viņai patika vienīgi smuki vīrie�i. Varbūt tagad es panāks to, kas manīm neizdevās toreiz... tagad viņa nevar runāt pretī, mani satracināt.

- Pareizi, pareizi, - apstiprināja Meisija, pieķērusies man kā dadzis.

- Ar Kitiju ir tīrais negals. Viņai nepatīk nekas, ko mēs runājam vai darām. Nepatīk Vinerova. Necie� nevienu no mums, tomēr atgrie�as pie mumsīm... - Meisija vāvuļoja vienā vāvuļo�anā, ienāca līdzi manā istabā, noskatījās, kā es izkravāju mantas, pārsteigumā viņai aizrāvās elpa, ieraugot manu me�ģīņoto veļu un skaistās drēbes, es tās biju turējusi skapī, jo Kitija jutās pārāk slima, lai ievērotu, cik daudz naudas Kels iztērē manis dēļ.

- Ar Kitiju ir sasodīti grūti sadzīvot, - vai ne? - pra�ņāja Meisija, nolikās gar�ļaukus uz dzeltenā gultas pārklāja un lūkojās manī zaļām, jūsmīgām acīm. Viņai trūka Kitijas spara un dzīvīguma.

- Kitija manīm nekad nav bijusi kā māsa. Viņa jau bija prom un apprecējusies, kad es paaugos. Viņai negar�oja mātes ēdieni. Tagad būs tie jāēd, vai nu gar�o, vai ne. -Meisija nosprauslājās kā apmierināts kaķis. - Nekad viņai nepatika, ko mēs darām vai sakām. Kitija ir tāda gaisā parauta. Tomēr man viņas �ēl, kad redzu viņu guļam gultā, nespējīgu pakustēties. Kas viņai īsti kait?

�o jautājumu ārsti uzdevu�i neskaitāmas reizes.

Kad Meisija aizgāja, es iesēdos ar dzeltenraibu mēbeļ-drānu pārvilktā atzveltnī un nogrimu pārdomās. Kad tas viss sācies? Vai pēc Urk�ķēs nogalinā�anas? Aizvēru acis, sakopoju domas, centos atrast cēloni. Varbūt tas sākās todien, kad Kitija pārnāca mājās saniknojusies, jo daudzas klientes nav ieradu�ās norunātajā laikā. �Sasodītās plan-ckas!� Kitija toreiz kliedza. �Iedomājas, ka ir labākas par man, liek man gaidīt kā uz ūdens kustē�anos! Es visu dienu nav ēdusi, tagad ir izsalkusi kā vilks!�

�Tūlīt pagatavo�u,� es atbildēju un piesteidzos pie plīts.

�Es ies vannā... lai ir gatavs, kad es atgrie�as.�

Klik-klak - augstie papē�i noklaudzēja uz kāpnēm.

Es gandrīz redzēju, kā Kitija noģērbj sārto virsvalku, novelk apak�veļu un visu to nomet uz grīdas. Man �ie drēbju gabali jāuzlasa, jāizmazgā, jāieliek skapī. Dzirdēju - vannā tek ūdens, Kitija skaļi dzied. Mazgājoties vienmēr dzied �o dziesmu, nemitīgi atkārto piedziedājumu:

�Klusā ielejā, vēlā vakarā... uhū... uhū...

Vilciens nosvilpa tū-tū... tū-tū... �

�īs bezjēdzīgās rindas iegrauzās man smadzenēs, bendēja nervus, līdz gribējās ausis aizbāzt ar vati.

Pēk�ņi kliedziens!

Skaļ�, griezīgs kliedziens.

Es uzdrāzos pa kāpnēm. Kitija dro�i vien vannā paslīdējusi un pret flīzēm sasitusi galvu... Ta�u viņa kaila stāvēja pie vannasislabas spoguļa un �ausmās ieplestām acīm skatījās uz savu labo krūti.

�Vēzis, man ir krūts vēzis!�

�Māt, tev jāiet pie ārsta. Varbūt tā ir labdabīga cista, varbūt labdabīgs audzējs.�

�Ko, velns parāvis, nozīmē �labdabīgs�?� viņa kliedza. �Tic man nogriezīs krūti, sakropļos mani... neviens vīrietis mani vairāk negribēs... Es būs �ķība un greiza, pussie-viete, man nekad nebūs bērnu! Es nekad nezīdīs savu bērnu, neizbaudīs �o sajutu... Tic mēģināja man iestāstīt, ka tas nav vēzis. Bet es zin, ka ir! Tagad zin, ka ir!�

�Vai tu jau biji pie ārsta, māt?�

�Jā, velns tos rāvis, jā! Ko tic zin? Novest uz nāves cisām, to tic zin!�

Kitija ārdījās un plosījās, līdz es biju spiesta piezvanīt Kclam, lūgt, lai tūlīt brauc mājās. Atkal uzgājusi aug�ā, ieraudzīju, ka Kitija guļ savā platajā gultā un stingi skatās griestos.

Pirmā maltīte Setertonu mājā tik tie�ām bija ļoti gar�īga, es palīdzēju Revai un Meisijai nomazgāt traukus; pēc tam mēs piebiedrojāmies misteram Setcrtonam uz lieveņa. Rcva uzsteidzās aug�ā, lai ar karoti pabarotu Kitiju. Pa to laiku man izdevās Kclam atsaukt atmiņā �o briesmīgo dienu.

- Viņa paēda, - atgriezusies teica Reva. - Pie manīm neviens badā nenomirs, - viņa piebilda, stīvi sēdēdama pi-' tā �ūpuļkrēslā.

- Reva, pirms da�iem mēne�iem Kitija bija sataustījusi labajā krūtī palielu bumbuli. Esot bijusi pie ārsta, tas teicis - viņai neesot ļaundabīgs audzējs. Bet vai mēs zinām, ka viņa tie�ām bijusi? Ta�u pirms divām nedēļām ārsti viņu slimnīcā vispusīgi izmeklēja, tomēr neko aizdomīgu neatrada.

Cik dīvaini - Kitijas māte piecēlās un aizgāja.

- Tie�ām neko? - jautāja Meisija, plati iepletusi zaļās acis. - Muļķīgi, ja viņa to zinājusi, bet slēpusi... Bet ir liels, vai ne? Tad diez vai viņai kaut ko var pārmest, ja viņa to zin.

- Ta�u ārsti viņu vispusīgi izmeklēja, Meisij, - teica Kels, sēdēdams man cie�i blakus.

-Tam nav nekādas nozīmes, - pārsteidzo�i pa�apmierināti atbildēja Meisija. - Kitija zin - vēzis mūsu ģimenē ir iedzimts. Jau paaud�u paaudzēs. Mammai nogrieztas abas krūtis. Tagad nēsā mākslīgās. Tāpēc viņa aizgāja. Nevar izturēt, kad par to runā. Viņas mammai - manai vecaimā-tei arī viena nogriezta, otru nepaspēja, jo viņa nomira. Kitija vienmēr �ausmīgi baidījās zaudēt to, uz ko ir tik lepna. - Meisija nolaida acis, palūkojās uz savām mazajām krūtīm. - Man nav lielas, salīdzinot ar viņējām. Bet man arī negribas zaudēt vienu, - viņa domīgi teica.

Vai izskaidrojums būtu tik vienkār�s?

Nedz ārstiem, nedz man, nedz Kelam tas neienāca prātā. Kitijas noslēpums - iedzimtība. Tāpēc viņa patvērusies vientuļā pasaulē, kur nav ļaundabīgu audzēju.

Jau pēc da�ām stundām es manīju, ka Kels ir pārmainījies, kop� ieradies Kitijas vecāku mājā, likās tāds kā atsalis no manis. Lai arī es lāgā nesapratu, kas īsti tas ir, tomēr jutos atvieglota un iepriecināta, noprotot, ka vairs neesmu viņam tik ļoti vajadzīga. Varbūt �ēlums atmaidzināja viņa skatienu, kad viņ� sēdēja pie Kitijas gultas un turēja viņas roku. Es stāvēju durvīs, brīdi noraudzījos, kā Keis cen�as mierināt Kitiju, tad novērsos un aizgāju.

Tas, kas noticis starp Kelu un mani, paliks mans kaunpilnais, briesmīgākais noslēpums.

Es nokāpu lejā, izgāju uz lieveņa un gudroju, ko darīt. Iedomājos Tomu. Vai jau �odien redzē�os ar Tomu... un arī ar Faniju?

�Logen, kad es tevi atkal satik�u? Vai tu mani pazīsi, priecāsies, ka esmu atgriezusies... vai atkal novērsīsies kā pēdējā reizē, kad biji kopā ar vecākiem?� Viņ� nekad nav bildis ne vārda, lai paskaidrotu �ādu izturē�anos, it kā do- . matu, ka neesmu to ievērojusi?

Pirmo nakti es gulēju kopā ar Meisiju viņas istabā, Kels pārnak�ņoja pie Kitijas - saliekamajā gultā.

Piecēlos agri, saģērbos un, kamēr citi vēl gul, devos prom. Kāpņu galā mani apturēja Kels, uzsaukdams:

- Heven, kurp tu ej?

- Apciemot Faniju, � es nepagriezusies �ukstus atbildēju. Vinerovā daudz stiprāk izjutu apkaunojumu nekā Kcn-delvikā.

- Ļauj man iet tev līdzi, lūdzu!

- Nē, Kel, man jāiet vienai. Manas attiecības ar Faniju vienmēr biju�as sare�ģītas. Tavā klātienē viņa nerunātu vaļsirdīgi. Bet man jāuzzina patiesība, nevis jāklausās, kā Fanija stāsta pasakas.

- Cik ātri tu bēdz prom, Heven, līdzko esi pazīstamā vietā. - Viņa balss bija aizsmakusi. - Vai bēdz no munis? Izmanto jebkuru ieganstu, lai aizbēgtu? Tev nevajag nekādu iemeslu, tu ta�u neesi mans īpa�ums. Ej, bet es palik�u te, pasēdē�u pie Kitijas, apspriedī�os ar vecākiem par viņas kop�anu. Ta�u man tevis pietrūks...

Viņa balsī jautās skumjas; tomēr es nopriecājos, ka varu pamest �o māju, no visa atkratīties. Jutos jaunāka, brīvāka.

Devos apciemot Faniju.

Neviļus metu līkumu, lai ietu garām Stounvelu aptiekai. Sirds sāka lēkāt, kad tuvojos pazīstamajam veikalam. Es necerēju ieraudzīt Logenu, tikai domāju - diezin kāds tagad varētu izskatīties �is zēns? Ielūkojos pa platajiem logiem - Logena tur nebija. Es nopūtos, bet pēk�ņi jutu - uz mani kāds cie�i skatās. No tum�zilas sporta ma�īnas izkāpa glīts jauneklis. Pagriezos - man pretī stāvēja Logens Grants Stounvels.

Debesu pērkoni!

Viņ� bija tikpat pārsteigts kā es, mēs abi neticējām savām acīm.

- lieveņa Lī Kāstīla... Vai tā esi tu? Vai es nesapņoju?

- Tā esmu es. Bet vai tas esi tu, Logen?

Viņa seja mirklīgi iestarojās, viņ� piesteidzās man klāt, satvēra manas rokas, stipri saspieda, ielūkojās man acīs, tad dziļi ievilka elpu.

- Tu esi izaugusi... izvērtusies par īstu skaistuli... -Viņ� nosarka, sastomījās, tad pasmaidīja. - Nesaprotu, kāpēc brīnos, vienmēr ta�u zināju, ka tu kļūsi vēl skaistāka.

Es jutos samulsusi, sapinusies kā mu�a zirnekļa tīklā, vēlējos mesties viņa skaujas, jo viņ� bija izstiepis man pretī rokas, tomēr nepakustējos.

- Paldies, ka atbildēji uz manam vēstulēm... gandrīz uz visām.

Viņ� likās vīlies.

- Kad tu paziņoji, ka vedīsi �urp Kitiju Denisoni, es aizrakstīju Tomam.

- Es arī, - es no�ukstēju. Cik viņ� glīts, stalts un spēcīgs! Man bija kauns, ka atdevos Kelam, nesagaidīju �o tīro, ilgoto mīlestību. Izbijusies nodūru acis. Kaut viņ� nesamanītu to, ko gribēju noslēpt. Es trīcēju vainas apziņā, atkāpos da�us soļus, lai mana netiklība viņu neaptraipītu. - Protams, būtu brīni�ķīgi atkal satikt Tomu, - es izdvesu un centos atbrīvot rokas, bet viņ� panācās uz priek�u un satvēra tās vēl cie�āk.

- Vai atkal satikt mani nav brīni�ķīgi? - Viņ� pievilka mani klāt, palaida vaļā manas rokas un apķēra mani ap vidu. - Paskaties uz mani, Heven! Kāpēc tu raugies uz zemi? Vai tu mani vairs nemīli? Es tik ilgi gaidīju �o dienu, iztēlojos, ko teik�u, ko sacīsi tu, kā mēs izturēsimies... bet tagad tu pat nepaskaties man acīs. Visu �o laiku domāju vienīgi par tevi. �ad tad aizgāju uz jūsu pamesto būdu, atcerējos, cik jūs visi bijāt varonīgi, nekad ne�ēlojāties, apbrīnoju tavu izturību, Heven, tu esi me�roze, skaistāka un burvīgāka par visām citām. Lūdzu, apskauj mani! Noskūpsti, saki, ka vēl aizvien mani mīli!

Cik ļoti biju vēlējusies dzirdēt �os vārdus! Mani atkal pārņēma vainas sajūta. Ja viņ� zinātu patiesību... Tomēr es nespēju turēties pretī �īm lūdzo�ajām acīm un savai romantiskajai dabai, kas teica: �Jā, Logen!� Apviju rokas viņam ap kaklu, viņ� mani pacēla un grieza apkārt. Noliecu galvu un viņu kaisli noskūpstīju, domāju, viņam aizrausies elpa, bet viņ� vēl kveldāk skāra manas lūpas. Kad es atraisījos no viņa rokām, viņa acis mirdzēja un viņ� dziļi vilka dva�u.

- Ai, Heven, es zināju, ka tā tas būs... - viņ� no�ukstēja.

Abi stāvējām kā valodu zaudēju�i, mūsu jaunie augumi tvīka alkās. Viņ� atkal pievilka mani cie�i klāt. Es jutu viņa iekāri, uzbudinājumu. Tas man atgādināja Kelu. Ne jau to es gribēju. Centos atbrīvoties, Logenu atgrūst. Trīcēju pie visām miesām, mani sagrāba drausmīgas bailes ne vien no Logena, bet no visiem vīrie�iem. �Nepieskaries man �ādi!� es vēlējos kliegt. �Tikai skūpsti mani, apskauj, lai tas ir viss!�

Viņ�, protams, nesaprata manu pretestību. Viņa acis pārsteigumā iepletās, tomēr viņ� palaida mani vaļā.

- Piedod, Heven... - viņ� tā ka pazemīgi sacīja. - Aizmirsu, ka mēs neesam redzēju�ies divus gadus un astoņus mēne�us, lai gan pēc tavām vēstulēm spriedu, ka nekad nejutīsimies sve�inieki...

Es mēģināju runāt parastā balsī:

- Ļoti priecājos, ka tevi atkal satiku, Logen, bet man jāsteidzas...

-Tu steidzies prom? Vai mēs tikai �is da�as minūtes pavadījām kopā? Heven, vai tev nepatīk, ka es izrādu mīlestību?

- Man tie�ām jāiet.

- Lai tu ietu kurp iedama, es ie�u tev līdzi.

Nē! Atstāj mani, Logen! Tādu tu mani negribēsi

- Piedod, Logen, bet es eju pie Fanijas, pēc tam ie�u pie vectēva... �ķiet, ka ir labāk, ja viena pati satik�os ar Faniju. Varbūt rīt...

- Nevis varbūt, bet noteikti. Agri, teiksim deviņos, lai varam pavadīt kopā visu dienu. Tu daudz stāstīji savās vēstulēs, tomēr...

Es strauji apsviedos, centos pasmaidīt.

- Tiksimies rīt no rīta. Palik�u visu dienu, ja tu tā vēlies.

- Ja es vēlos? Protams, vēlos! Heven, neskaties uz mani tā - it kā baidītos no manis. Kas noticis? Nesaki, ka nekas! Tu esi pārvērtusies. Mani vairs nemīli, bet tev nav drosmes to man pateikt!

Es ie�ņukstējos.

- Tas nav tiesa.

- Kas tad tas ir? - viņ� jautāja, viņa seja nocietinājās. - Ja tagad to nepārrunāsim, tad agrāk vai vēlāk mūsu starpā radīsies valnis, kam nekad vairs netiksim pāri.

- Uz redzē�anos, Logen! - es izmetu, steigdamās prom.

- Kur? - Logens tā kā izmisīgi iesaucās. - �eit vai Se-tertonu mājā?

- Nāc turp! Pēc septiņiem - vienalga, kurā laikā. Es ceļos agri, lai aprūpētu Kitiju.

Kaut es vēl būtu nevainīga meitene, ko viņ� pirmais varētu... Tomēr bija tik patīkami just viņa jūsmas pilno skatienu, kas mani pavadīja. Pēk�ņi izdzirdēju - viņ� skrien man pakaļ.

- Kāpēc nedrīkstu tevi pavadīt līdz mācītāja mājai? Es nevaru gaidīt līdz rītam, lai dzirdētu patiesību. Heven, toreiz jūsu būdā tu man stāstīji, ka tavs tēvs pārdevis Kītu, Mūsu D�einu, Faniju un Tomu. Vai arī tevi pārdeva?

- Jā! - es sadusmojusies atcirtu. Vai viņ� pat tagad vēl �aubās? - Pārdeva kā kustoni par piecsimt dolāriem! Mani aizveda pie kādas juku�as sievietes, kas ienīda manu tēvu tāpat kā es! Tur es strādāju kā verdzene!

- Kāpēc tu kliedz uz mani? Es ta�u neesmu tevi pārdevis. Man ļoti �ēl, ka tu esi cietusi, bet tas man �ķiet neticami. Tu izskaties kolosāli, valkā dārgas, skaistas drēbes un gribi man iestāstīt, ka esi pārdota un nostrādināta kā ver-

dzene! Ja visas verdzenes galu galā izskatīsies kā karalienes, tad varbūt visas meitenes jāpārdod verdzībā.

- Tu neesi iejūtīgs, Logen Stounvel! - Es iesvēlos dusmās tāpat kā Kitija. - Es alla� domāju, ka tu esi saproto�s! Tu nevari redzēt manas rētas, bet tas nebūt nenozīmē, ka to man nav! - Es ieraudājos, balss man aizlūza. Tikai pirms brī�a viņ� bija tik jauks! Niknojos uz sevi, ka nespēju savaldīties un ka sāku bērni�ķīgi liet asaras. Atkal aizgriezos.

- Heven, man ļoti �ēl... Piedod manu neiejūtību. Mums tas viss jāpārrunā, kā vienmēr esam darīju�i.

Viņa pa�a labā man vajadzētu skriet prom, nekad vairs ar viņu nesatikties, tomēr es nevarēju atstāt zēnu, ko iemīlēju ar pirmo acu uzmetienu. Un mēs kopā aizgājām līdz mācītāja Veilenda Vaiza savrupmājai.

Logens turēja manu roku, kamēr es apvēroju mācītāj-māju.

Liela, balta, dievbijību iedveso�a māja. To apņem puķu dārzs un nopļauti mauriņi. Salīdzinājumā ar �o namu Kitijas māja Kendelvikā izskatās kā nabadzīga būda. Es nopūtos. Fanija tagad ir se�padsmit gadus un �etrus mēne�us veca. Tomam, tāpat kā man, ir septiņpadsmit gadi, Kītam būs divpadsmit, Mūsu D�einai - vienpadsmit. Kaut es satiktu viņus abus, redzētu, ka viņi ir veseli, laimīgi!

Bet vispirms jāsatiek Fanija.

Ta�u es vienīgi stāvēju un lūkojos uz iespaidīgāko māju visā Vinerovā. Korintie�u kolonas rindojās gar segto, garo lieveni. Kāpnes veidoja sare�ģītā rakstā salikti sarkani ķieģeļi. Milzīgos terakotas puķpodos ziedēja ģerānijas un petūnijas. Uz lieveņa stāvēja balti, pīti krēsli, to atzveltnes atgādināja izplestas pāvu astes.

Kuplo, veco koku lapotnēs vid�ināja putni; sīkā balsti-ņā sāka �irināl kanārijputniņ� baltā plteņa būrī, kas augstu karājās pie lieveņa griestiem - dro�i vien tādēļ, lai pasargātu to no kaķiem un caurvēja. Fanija visu laiku ilgojusies pēc kanārijputniņa baltā pītcņa būri; tagad viņai tas ir.

Ta�u visapkārt valdīja klusums, vlteroja vienīgi putni, no mājas iemītniekiem ne miņas. Kāpēc �āda skaista māja liekas tik draudīga?

19

Es vairākas reizes piespiedu durvju zvana pogu. Man �ķita, ka gaidu veselu mū�ību, kļuvu arvien nepacietīgāka. Bie�i atskatījos, cerēju, ka Logens būs aizgājis. Ta�u viņ� joprojām stāvēja, atslējies pret koku, un man uzsmaidīja.

Iek�pusē no�vīkstēja soli. Es sasprindzināju uzmanību, ieklausījos. Lēni, zaglīgi soļi... tad durvis pavērās �aurā spraugā. Melnas, urbīgas acis cieti skatījās mani. Nedraudzīgas, aizdomu pilnas acis. Vienīgi Fanijai ir gandrīz melnas acis, tādas kā �īs. vienīgi Fanijai un tēvam.

- Ej prom! - sacīja balss - neapstrīdama Fanijas balss.

- Tā esmu es - Hevena! - es satraukti iesaucos. - Atnācu tevi apciemot, uzzināt, kā tev iet. Tu nevari mani atraidīt.

- Ej prom! - Fanija daudz uzstājīgāk �ukstēja. - Es var darīt, ko es grib. Un es negrib tevi redzēt! Es tevi vairāk nepazīst! Manīrn tu vairāk nav vajadzīga! Es tagad ir Luīza Vaiza, manīm ir viss, ko es vēlas. Un es nevēlas, lai tu nāc un visu to izjauc.

Mani sāpināja viņas ļaunie, egoistiskie vārdi. Es vienmēr ticēju - par spīti naidīgumam un greizsirdībai. Fanija mani mīl. Dzīve viņu smaitājusi citādi nekā mani.

- Fanij, es esmu tava māsa, - es klusā, lūdzo�ā balsi teicu, nokaunējusies, ka Logens varbūt dzirdējis, cik �'sirsnīgi'� viņa mani sagaida. - Man jāparunā ar tevi, jāuzzina, vai tu neesi kaut ko dzirdējusi par KItu un Mūsu D�ei-nu.

- Es neko nezin! - Fanija at�ukstēja, mazliet platāk pavērusi durvis.

- Manīm neko negribas zināt. Ej tūlīt prom, liec manlm mieru!

Es ieraudzīju, ka mana jaunākā masa izaugusi* par skaistu meiteni gariem, melniem matiem un kairu augumu, lai salauztu sirdis daudziem vīrie�iem. Manu sirdi Fanija salauztu bez jebkādas no�ēlas, to es yienmēr esmu zinājusi. Tomēr mani dziļi apvainoja Fanijas izturē�anās -viņa nelai� mani iek�ā, neizrāda nekādu interesi par to, kā man klājies, kur esmu dzīvojusi.

- Vai tu esi satikusies ar Tomu?

- Es negrib satikt Tomu.

Man atkal iesmeldzās sirds.

- Es tev rakstīju vienā rakstī�anā, Fanija Luī�u Kastila! Kāpēc tu neatbildēji uz manām vēstulēm? - Stingri turēju durvis, lai viņa tās neai�cirstTi. - Velns parāvis, Fanij, kas tu esi par cilvēku? Ja tev kāds neatlaidīgi raksta, tev vismaz ir jāatbild! Vai tev par to ne silts, ne auksts?

-Tu uzminēji! - Fanija atmeta.

- Pag, Fanij! Tu nedrīksti aizcirst durvis man deguna priek�ā! Es to neļau�u!

-Tu nav rakstījusi man nevienu rindiņu! - Fanija iesaucās, tad tramīgi atskatījās pār plecu. - Ej protji, He-ven, - viņa atkal �ukstus sacīja. Viņas acis bija bailes un uzstājīgs lūgums. - Viņi aug�ā guļ. Mācītājam un viņa sievai nepatīk, ja atgādina, ka es ir no Kāstīliem. Viņi aizliegu�i manīm runāt ar tevīm un ar visiem citiem Kāstīliem. Es neko nezin par tēti... - Fanija notrauca asaru, ta bija sarietējusi acs kaktiņā un kā rasas lāse ritēja pār vaigu. - Manīm likās, tētis mani mīl visvairāk, bet izrādās, ka nemīl vis. - Ritēja otra asara, to viņa nenotrausa. - Manīm prieks, ka tu izskatās labi. - Viņa pārlaida acis manai sejai, sārtas, pilnīgās lupas savilkās tādā kā smaidā. - Tagad ej prom! Manīm negribas, ka viņi pamo�as un bar mani, ka es ir runājusi ar tevīm. Vācies prom no �ejienes, l ieveņa Lī, manīm tevi nevajag, es neko negrib par tevīm zināt. Nekas labs nav ko atcerēties no tā laika, kad mēs dzīvoj kalnos. Es atceras tikai smakas, izsalkumu, aukstas kājas, mums nekad nepietika ēdamā.

Es a�i iebāzu ceļgalu durvju starpā, jo ar rokām vien nespēju smagās durvis noturēt pavērtas.

- Pagaidi mirkli, Fanija Kāstīla! Vairāk nekā divus gadus es esmu dienu un nakti domājusi par tevi - tu nevari mani raidīt prom! Es gribu zināt, ka tev ir klājies, vai viņi pret tevi izturas labi. Es raizējos par tevi, Fanij, pat ja tu neraizējies par mani. Es atceros labo no tā laika, kad mēs dzīvojām kalnos, un cen�ostuzmirst visu slikto. Atceros, kā mēs visi saritinājāmies kopā, lai sasildītos; es mīlu tevi, lai gan tu vienmēr man aizdevi dusmas.

- Ej prom... - Fanija �ņukstēja, tagad asaras viņai pludoja pār vaigiem. - Es par tevīm neko negrib zināt.

Viņa iespēra man pa celi un aizcirta durvis. Noklikstēja bulta, un es paliku viena uz lieveņa.

Asaras aizmigloja man acis, es noklurnburoju pa kāpnēm, Logens apskāva mani un centās nomierināt.

- Pie velna! Kā viņa iedro�inājās ar tevi tā runāt!

Es atrāvos. Fanijas vienaldzība mani tā sāpināja, ka tik tikko aizturēju kiedzienu. Kāpēc jābēdājas, ja cilvēki, kurus tu mīlēji, no tevis novēr�as, tiklīdz tu vairs neesi tiem vajadzīga?

Vai nav vienalga, ka zaudēju Faniju? Viņa ta�u nekad nav bijusi mīlo�a māsa... Kāpēc man tik ļoti sāp sirds?

- Ej prom, Logen! - Es situ ar dūrēm viņam pa krūtīm. - Man tevis nevajag, neviena nevajag!

Es aizgriezos, bet viņ� saķēra mani aiz rokas un pavērsa pret sevi.

- Kas noticis? Ko es esmu izdarījis?

- Ļauj man iet... - es vārgā balsī sacīju. - Lūdzu...

- Paklau, tu izgāz dusmas pār mani, tāpēc ka Fanija tevi apvainojusi. Bet viņa nekad nav bijusi tev laba māsa, - vai ne? Es jau zināju, ka viņa �ādi izturēsies. Man �ēl, ka viņa tevi apbēdinājusi, - bet kāpēc tu uzbrūc man? Es gribēju būt tuvumā, kad tev manis vajadzēs. Kaut es vienmēr būtu tev vajadzīgs, Heven! Neatraidi mani! Es tevi apbrīnoju, cienu un mīlu. īsti neticēju, ka tavs tēvs pārdevis savus bērnus, bet tagad ticu. Piedod, ja līdz �im lāgā neticēju.

Es atgrūdu viņu. - Tātad visu �o laiku tu neesi runājis ar Faniju par mani?

- Daudzreiz mēģināju... bet vai tu nezini, kāda ir Fanija? Visu apgrie� otrādi, it kā es gribētu kaut ko uzzināt par viņu, nevis par tevi. Fanija domā vienīgi par sevi. - Viņ� nosarka un nolaida skatienu.

- Vai viņa vēl aizvien val�ķinās? - es skarbi jautāju. Kāds tur brīnums, ja Fanija pavedinājusi Logenu tāpat kā visus cilus?

- Jā... - viņ� atbildēja un pacēla acis. - Fanijai grūti pretoties. Labāk jāturas iespējami tālāk...

- No kārdinājuma?

- Es vairos no tādām meitenēm kā Fanija. Visu laiku ceru, ka viena meitene, vārdā Hevena, mani patiesi iemīlēs; skaista, nevainīga meitene, ko es varu cienīt. Kā lai cienu tādu meiteni kā Fanija? .

�Dievs Kungs, stāvi man klāt! Kā viņ� varēs cienīt mani... tagad?�

Mēs neatskatīdamies gājām prom no mācītājmājas. Fanija acīmredzot iejutu�ies savā jaunajā dzīvē.

- Logen, Fanija tagad kaunas par savu agrāko ģimeni, - es sacīju raudulīgā balsī. - Domāju, - viņa priecāsies, mani ieraugot. Mēs abas bie�i strīdējāmies, tomēr esam asinsradinieces, un es viņu tik un tā mīlu.

Logens atkal mani apskāva, mēģināja noskūpstīt. Es novērsu seju, atraisījos no viņa rokām.

- Varbūt tu zini, kur ir mans vectēvs? - es vārgā balsī jautāju.

- Protams, zinu. �ad tad iegriezos pie viņa, lai parunātu par tevi, bie�i palīdzēju pārdot viņa izdrāztās dzīvnieku figūriņas. Tavs vectēvs tie�ām ir īsts mākslinieks. Viņ� ļoti gaida tevi. Viņam acis iemirdzējās, kad pateicu, ka tu brauksi �urp. Sacīja, ka ie�ot vannā, izmazgā�ot matus, uzvilk�ot tīras drēbes.

Man kaklā iestrēdza kamols. Vectēvs labprātīgi ies vannā? No brīva prāta izmazgās matus un pārģērbsies?

- Vai esi saticis mis Dīli? Varbūt kaut ko dzirdējis par viņu?

- Viņas vairs �eit nav, - Logens atbildēja, stingri turēdams mani aiz rokas. � Atceries - viņa aizbrauca pirms tevis. Kop� tā laika neviens par viņu vairs neko nav dzirdējis. Reiz aizgāju uz mūsu veco skolu, iesēdos �ūpolēs,

nodevos atmiņām. Kā jau teicu, es pat uzkāpu līdz jūsu būdai, pastaigāju pa tuk�ajām istabām...

- Ai, kāpēc tu tā darīji! - es nokaunējusies iesaucos.

- Devos turp, lai pārliecinātos, kā tik smalka un skaista būtne var nākt no �ādas būdas. Un ari Toms. Tas viss man iedve� godbijību un dziļu cienu. Diezin vai es izturētu, man nav tādas drosmes un enerģijas. Kad satiku Tomu...

- Tu satiki Tomu? - es dedzīgi jautāju.

- Protams, un tu arī drīz satiksi. - Viņ� līdzjūtīgi pasmaidīja, ieraudzījis, ka man līst asaras, - neraudi. Viņam iet labi. Viņ� ir puisis uz goda. Pacieties, gan redzēsi.

Mēs tuvojāmies Mārtinroudai - ne visai bagātam rajonam, kādus divpadsmit kvartālus attālu no pilsētas lepnākās mājas, kurā dzīvo Fanija.

- Misis Sallijai Tren�ei ir pansionāts, viņa rūpējas par tavu vectēvu. Tavs tēvs katru mēnesi sūtot uzturnaudu.

- Man vienalga, ko dara mans tēvs! - Tomēr es nobrīnījos, ka viņ� par kādu gādā - sūta naudu vecam vīram, kam parasti nav pievērsis uzmanību.

- Protams, tev nav vienalga, bet negribas to atzīt. Varbūt tā nebija īsti pareiza izeja, ta�u jūs visi esat sveiki un veseli. Fanija �ķiet priecīga, arī Toms liekas apmierināts. Kad atradīsi Kītu un Mūsu D�einu, tad būsi pārsteigta, cik labi abiem klājas. Heven, viens no laimīgas dzīves noslēpumiem ir - vienmēr jācer uz labu, nevis uz ļaunu.

Es sarāvos. Arī man reiz bija �āds uzskats... tagad es vairs tam neticu. Darīju visu iespējamo, lai izpatiktu Ke-lam un Kitijai, bet liktenis izspēlējis ar mani ļaunu joku, varbūt ar mums visiem. Kā lai atgūstu zaudēto nevainību? Kaut varētu pagriezt atpakaļ laika ratu un �oreiz teikt Ke-lam �nē�!

- Heven, es tevi ļoti mīlu, nevienu neesmu tā mīlējis. Zinu, mēs abi vēl esam jauni un nepieredzēju�i, vēlāk varam pieķerties citiem, bet �obrīd mana sirds ir tavās rokās, tu vari to nomest zemē, sabradāt kājām, salauzt. Lūdzu, nedari to!

Nespēju parunāt, vainas apziņa un kauns savalgoja man mēli. Es ta�u vairs neesmu tāda meitene, par kādu viņ� mani tur.

- Lūdzu, paskaties uz mani. Kāpēc neļauj sev pieskarties? Heven, mēs vairs neesam mazi bērni. Esam pietiekami veci, lai izjustu to pa�u, ko pieaugu�ie, un baudītu pieaugu�o priekus.

Atkal kāds vīrietis grib, lai tam atdodos!

- Manā ģimenē bijis tik daudz rūpju un rai�u, ka es brīnos, kā vispār esmu izaugusi, - es sacīju.

- Tev ir superīgas aug�anas un izveido�anās spējas. -Viņa smaids nodzisa, tum�zilās acis kļuva nopietnas, tajās staroja mīlestība un uzticē�anās. Pēk�ņi mani pārņēma satraukums, mirklīgi pavīdēja cerības stariņ�. Tomēr tas nevar būt, nemū�am ne.

- Kas noticis? - viņ� jautāja, kad sāku iet ātrāk. - Vai es pateicu kaut ko sliktu? Vai atceries, ko mēs zvērējām?

Protams, es atcerējos brīni�ķīgo dienu, kad mēs upmalā viens otram bērni�ķīgi zvērējām mū�īgu mīlestību. Tagad es zinu - nekas nav mū�īgs.

Toreiz bija viegli dot zvērestus, jo domājām, ka nekad nemainīsimies. Tagad viss ir izmainījies. Es vairs neesmu viņa cienīga, ja vispār esmu tāda bijusi. Atdevos Kelam kā jebkura ielasmeita - tas ir daudz lielāks kauna traips nekā piederība pie kalnu padibenēm.

- Vai tev nekad nav bijusi cita draudzene? - Manā balsī jautās skumjas, bet viņ� to nesamanīja.

-Tikai gadījuma rakstura satik�anās.

Mēs sasniedzām Mārtinroudu. Uz stūra slējās milzīga māja netīri zaļganā krāsā - kā jūras aļģes vai Kitijas acis.

Ap māju pletās pla�s, zālains, gludi nopļauts pagalms. Grūti iedomāties, ka vectēvs ieslodzīts tik lielā mājā. Vecie �ūpuļkrēsli uz lieveņa tuk�i. Kāpēc vectēvs tur nesē� un nedrā� koka gabalus?

- Es pagaidī�u, kamēr tu paciemojies, - Logens piesardzīgi teica.

Raudzījos uz augstajiem, �aurajiem logiem. Vectēvs tagad dro�i vien ir tikpat vārgs un nevarīgs kā omite, - kā viņ� var izkāpaļāt pa kāpnēm?

Iela bija apstādīta kokiem. Visas mājas izskatījās labi uzturētas. Katrai priek�ā mauriņ�, uz lieveņa kāpnēm vai pie durvīm noliktas rīta avīzes. Saimnieki rītsvārkos smidzināja pavadās suņus.

Daudzas naktis biju sapņos redzējusi Vinerovu - ielas tum�as, nedzird nedz suņu rejas, nedz putnu dziesmas, kapa klusums. Tikai es viena pati, alla� viena pati, klīstu apkārt, meklēju Kītu, Mūsu D�einu un Tomu. Nekad nemeklēju vectēvu, it kā būtu pārliecināta, ka viņ� vēl aizvien ir kalnu būdā, kaut kā iztiek, - tikai tāpēc, ka es tā vēlos.

Logens atkal ierunājas:

- Esmu dzirdējis, tavs vectēvs palīdzot uzpost telpas, lai atlīdzinātu par istabu un uzturu, ja tavs tēvs aizmirstot vai nokavējot samaksāt Sallijai Tren�ei.

Saule, nesen uzlēkusi, jau stipri svilēja, gaiss ielejā kļuva vērsmīgs. Te ncvējoja dzestras, spirdzino�as vēsmas kā Vilijos. Ta�u es visu laiku biju domājusi, ka ieleja līdzinās paradīzei.

- Iesim, - Logens teica, paņēma mani zem rokas, pār-

veda pāri ielai. - Es pagaidī�u te - uz lieveņa. Nesteidzies. Es visu dienu - visu savu mū�u - pavadītu kopā ar tevi.

Es viegli pieklauvēju, caur lodziņu mani nopētīja nevī�īgi ģērbusies resnule, tad plati atvēra durvis.

- Man teica, ka pie jums dzīvojot mans vectēvs - misters Tobijs KastiIs, - es sacīju.

-Jā, sirsniņ, viņ� ir �ite. Tu gan ir smuka meita, nudien smuka. Man patīk tava matu krāsa, lūpiņas tev kā radītas bu�o�anai. - Viņa nopūtās, iemeta acis spogulī un no-vaikstījās. Tad atkal pagriezās pret mani. - Mīļais vectētiņ�, es viņu ir ieslēgusi savā sirdī. Es viņu pieņēmu, neviens cits gan nepieņemtu. Iemitināju smukā istabā, baroju tik labi, kā viņ� nekad nav ēdis. Es gan ir sasodīta muļķe. Sitas bizness ir viena riskanta padarī�ana. Cilvēki ir slīpēti. Jaunie ievieto �ite savus vecākus un apsola maksāt, bet nemaksā. Vairs nerādās, un vecie gaida un gaida bērnus ciemos, bet tie nenāk un arī neraksta. Tas ir kauns, kas brēc pret debesīm, kā bērni izrīkojas ar vecākiem, kad tie ir pārāk veci un vairs nevar viņiem palīdzēt.

- Mans tēvs ta�u sūta naudu katru mēnesi.

- Jā, jā, sūta! Feins vīri�ķis tas tavs tēvs, smuks un izdarīgs. Es atceras, kad viņ� bija jauns, visas Vinerovas skuķes viņam skrēja pakaļ, gribēja nogrābt. Es nevar sacīt par viņu nevienu sliktu vārdu. Viņ� palicis pavisam savādāks, nekā ļaudis domāj.

Ko viņa ar to gribēja teikt? Tēvs ir caurcaurēm samaitāts, nekur nederīgs cilvēks, visai Vinerovai tas zināms.

Sieviete pavēra smaidā liekos zobus, tie bija krīta baltumā.

- Smuka vietiņa �itā, - vai ne? Tu ir Hevena Kāstīla, vai ne? Es ir divas trīs reizes redzējusi tavu mammu, īsta

skaistule, nudien par labu priek� sitās grēcīgās pasaules, un Dievs ir domājis tāpat. Tu izskatās pēc viņas, tāda pat tieviņa. - Viņa lūkojās mani �aurām, urbīgām acīm, tad viņas seja nomācās. - Brauc prom no �ejienes, sirsniņ! Tu neiederas �ite...

Viņa mēļotu visu dienu, ja es neiebilstu:

- Man nav daudz laika, es gribētu satikt vectētiņu.

Resnule veda mani caur krēslainu priek�telpu, es paguvu ievērot veclaicīgas istabas, ar pērlītēm apmalotus aba-�ūrus, nobruģēju�us portretus, tie resnās, savītu zīda diegu virvēs nokarājās no griestu dzegām. Iek�pusē lielā māja likās stipri veca, te nekas nebija nedz jauns, nedz tīrs, tikai smakoja pēc lizola.

Lizols...

Ej vannā, kulnu draņķe!

Pielej vnirūk lizola, stulbene!

Noberz Kāstilu netirumusl

Es no�erminājos.

Mēs devāmies aug�ā pa stāvām kāpnēm.

- Tu drīkst palikt pie viņa piecas minūtes. - Sieviete bija kļuvusi ļoti lieti�ķa. - Man trīsreiz dienā jāpaēdina se�padsmit cilvēki, tavam vectēvam ari jāpalīdz.

Vectēvs nekad nav palīdzējis mājsaimniecības darbos!

Cik spēji da�i cilvēki var mainīties! Kapam vēl trīs posmus pa stāvajām vītņu kāpnēm. Man acu priek�ā zem plānās kokvilnas kleitas gorījās resnules dibens, �ķila, ka divi plēsīgi zvēri kodi viens otru, - es noVērsu skatienu. Kā vectētiņ� var uzrausties pa �im kāpnēm - pat vienu reizi? Vai viņ� jebkad iziet ārā? Jo augstak kapam, jo vecāka likās māja. Krāsojums atlēcis un nolobījies, pa grīdu tekalē prusaki. Tum�ajos kaktos zirnekļi saaudu�i tīklus, savilkusi no krēsla uz galdu, no lampas apsega līdz tās kājai. Kitiju sagrābtu bailes, visu to redzot...

Bēniņu stāvā gājām pa �auru gaiteni garām daudzām aizvērtām durvīm. Pa�ā gaiteņa galā bija zemas durvis, tās attaisījusi, es ieraudzīju nopluku�u kambarīti, tajā veca, izgulēta gulta, neliels galds - un vecā, �īksto�ā �ūpuļkrēslā sē� vectēvs. Tik loti novecojis, ka es viņu gandrīz nepazinu. Tad ievēroju otru �ūpuļkrēslu, un man iesāpējās sirds. Abi �ie krēsli atvesti no mūsu būdas Vilijos, un vectēvs runā, it kā omīte vēl sēdētu savā �ūpuļkrēslā.

- Tu par daudz adi, Enij, labāk saposies, drīz nāks He-vena, - viņ� murmināja.

�eit, aug�ā, ir neizturami karsts.

Te nav skaistu dabas ainavu, kas priecētu vectēvam acis, nav nedz suņu, nedz kaķu, nedz cūku vai cāļu, kuri īsinātu laiku. Ir tikai da�as sagrabēju�as mēbeles. Aiz vientulības viņ� licis lietā iztēli, iesēdinājis tuk�ajā �ūpuļkrēslā savu Eniju.

Es stāvēju uz sliek�ņa, dzirdēju, kā saimniece noklun�o lejā, un mani pārņēma neizsakāms �ēlums.

- Vectētiņ... tā esmu es - Hevena Lī.

Bāli zilās acis pavērsās pret mani nevis ar interesi, bet ar izbrīnu. Viņ� izdzirdējis sve�u balsi, ieraudzījis sve�u seju. Vai sasniedzis tādu stāvokli, kad nekas vairs nav svarīgs?

- Vectētiņ... - es atkal �ukstēju, asaras man tecēja pār vaigiem, sirds skaudri sāpēja. - Tā esmu es. Vai atceries, kā tu mani sauci. �Heven, meit.� Vai esmu tik ļoti pārvērtusies?

Vectēvs lēnām atguvās. Centās pasmaidīt, �ulganās acis iespīdējās. Viņ� papleta rokas, un es metos viņa skaujās.

Apķēru viņu ap pleciem, ar kabatlakatiņu slaucīju viņam asaras.

- Nu, nu, neraudi, - vectēvs aizsmaku�ā balsī mani mierināja un glāstīja man galvu. - Mumsīm neiet slikti, ne Enijai, ne man. Nekad nav bijis tik labi, - vai ne, Enij?

Augstais Dievs! Vectēvs skatās uz tuk�o �ūpuļkrēslu un redz omīti! Viņ� pat paplik�ķina pa vietu, kur atrastos viņas roka, ja viņa tur sēdētu! Tad tāds kā apmierināts noliecās, sev pie kājām noklāja uz grīdas vecu avī�u lapu un ar asu nazi sāka drāzt nomizotu zaru. Cik jauki redzēt �īs strādīgās rokas!

- Saimniece maksā man un Enijai par ēdiena vārī�anu un �itiem koka tēliņiem. Es nekad tos nepārdotu, bet Enijai vajadzīgs kāds gardāks kumosiņ�. Viņa tagad vairs labi nedzird. Jāpērk viņai dzirdes pastiprinātājs. Bet es dzird labi, pavisam labi. Līdz �im nevajag arī brilles. Vai tā no tiesas ir tu, Heven, meit? Tu izskatās dikti smuka, taisni kā tava māte, kad atnāca no... Enij, no kurienes atnāca Lūka eņģelis? Pēdējā laikā es vairāk lāgā neatceras...

- Omīte arī izskatās labi, vectētiņ, - es teicu, nometos ceļos viņam blakām un pieglaudu vaigu viņa punainajai rokai, kas uz mirkli bija pierimusi. - Vai pret tevi �eit labi izturas?

- �ite nav tik slikti... - viņ� izvairīgi noteica un tāds kā apjucis pārlaida acis istabai. - Manīin prieks par tevīm, tu ir tikpat smuka kā tava īstā māte. Tu ir Lūka eņģelis, vārdā Hevena. Viņ� priecāsies, ka tu līdzinās savai mātei, it kā viņa atgriezusies dzīvē.

Vectēvs samulsa, brīdi klusēja, tad turpināja:

- Es zin, tu nemīlē savu tēvu, negrib neko dzirdēt par viņu, bet viņ� ir tavs tēvs, tur neko nevar grozīt. Es dzirdēj

runājam, ka mans Lūks dabūjis kādu bīstamu darbu, es nezin, kas tas ir, bet pelnot daudz naudas. Lūks ielicis mani un Eniju �ite, maksā par mumsīm, neļauj nomirt badā.

Cik viņ� pateicīgs par neko! �ī no�ēlojamā istabele! Tomēr gribot negribot jāatzīst, ka viņam �eit ir labāk nekā kalnu būdā.

- Vectētiņ, kur ir tēvs?

Viņ� cie�i skatījās uz mani, tad nolaida acis, atsāka drāzt savu koka gabalu. - It kā mirusī piecēlusies no kapa, - viņ� murmināja. - It kā Dievs reiz kļūdījies un atkal mēģinājis to griezt par labu. Dievs viņai palīdz.

Es jutos visai dīvaini, dzirdot �os vārdus. Sapratu -viņ� neapjau�, ka skaļi izpaudis savas domas.

- Vai tu paskatījies uz viņu, Enij? - viņ� joprojām murmināja.

- Vectētiņ, izbeidz bubināt! Pasaki - kur ir tēvs? Kur lai meklēju Kītu un Mūsu D�einu? Tu satiec tēvu... Viņ� tev noteikti pasacījis, kur viņi ir!

Vectēva acis blenza plati un tuk�i. Viņ� klusēja.

Nav nekādas jēgas viņu tincināt, viņ� pateicis visu, kas sakāms. Piecēlos, lai ietu prom.

- Drīz atkal atnāk�u, vectētiņ, - es pie durvīm sacīju. - Turies!

Tad devos pie Logena.

Uz lieveņa stāvēja vēl kāds jauneklis - gara auguma, rudiem matiem. Izdzirdējis klikstam manus papē�us, viņ� pagriezās. Es viņu cie�i uzlūkoju. Man sagrīļojās ceļgali.

Ak Dievs! Toms!

Mans brālis Toms man uzsmaida, kā tikai viņ� prot smaidīt... bet divos gados un astoņos mēne�os pieaudzis un līdzinās tēvam.

Toms panācās uz priek�u un izstiepa rokas.

- Es neticu savām acīm!

Es metos viņam pretī, viņ� mani cie�i apkampa, mēs smējāmies, raudājām, skūpstījāmies, runājām abi reizē.

Drīz mēs visi trīs, rokās saķēru�ies - es vidū gājām lejup pa Mcinstrītu. Apsēdāmies parkā uz soliņa iepretī baznīcai; ļaudis drūzmējās, no baznīcas iziedami. Fanija varēs uz mums nolūkoties, ja aiz gļēvuma nepievienosies savai ģimenei.

- Nu, Tom, pastāsti man visu, ko nepateici savās vēstulēs, - es aizrautīgi sacīju.

Toms tāds kā samulsis paskatījās uz Logenu. Logens tūlīt pietrūkās kājās, atvainojās, ka jāsteidzas mājup.

- Piedod, Logen, bet varu tikai desmit minūtes pavadīt kopā ar māsu. Mēs abi atkal tiksimies pēc nedēļas.

- Uz redzē�anos rīt baznīca! - Logens man zīmīgi pateica un aizgāja.

Toms un es lūkojāmies viens uz otru, Toma zaļajās acīs laistījās smiekli.

-Tevīm acis nav bēdīgas!

- Nevis �tevīm�, bet �tev�- tā ir jāsaka.

- Vēl aizvien skolmeistariene!

- Tu neesi novājējis, izskaties lieliski, Tom, esi izaudzis daudz garāks. Ta�u es nekad nedomāju, ka kļūsi tik līdzīgs tēvam.

Ko viņ� sadzirdējis manā balsī, smaido�ās acis kļuva nopietnas.

- Vai tev nepatīk, kāds tagad izskatos?

- Protams, patīk. Tu esi ļoti glīts. Bet kāpēc tev jālīdzinās tēvam? - es gandrīz kliedzu. Ak vai, neviļus esmu aizvainojusi viņa jūtas. - Piedod, Tom, - es no�ukstēju un

uzliku roku uz viņa platās delnas. - Tas mani tikai ārkārtīgi pārsteidza.

Viņa sejā bija dīvaina izteiksme.

- Daudzām sievietēm mūsu tēvs �ķiet skaistākais vīrietis pasaulē.

Es saraucu pieri un aizvērsos.

- Nerunāsim vairs par tēvu, lūdzu. Vai tu esi kaut ko dzirdējis par Kītu un Mūsu D�einu?

Toms pagrieza galvu, un es atkal nobrīnījos, cik profilā viņ� līdzīgs tēvam.

-Jā, es dzirdēju, ka viņiem klājoties labi. Mūsu D�eina esot sveika un vesela. Ja tēvs nebūtu tā rīkojies, viņa, bez �aubām, būtu jau nomirusi.

- Vai tu attaisno tēvu?

Toms atkal pavērsās pret mani un pasmaidīja.

-Tas izklausās pēc tevis. Neturi naidu, Heven... citādi naids tevi sagrauzīs un padarīs sliktāku nekā tēvs. Domā par tiem, kuri tevi mīl, par tādiem kā es. Nesagandē visu to, kas izvērties par labu, tikai tāpēc, ka tev ir cietsirdīgs tēvs. Cilvēki mainās. Viņ� tagad rūpējas par vectētiņu. Kas to būtu domājis, - vai ne? Arī Baks Henrijs nav tik ļauns, kā mums sākumā likās. Kā redzi, es neesmu sakrities, nedz nokalpināts. Un reiz pabeig�u vidusskolu tāpat kā tu.

-Tavi mati vairs nav tik sarkani...

- Es par to priecājos. Bet vai man acis joprojām velni�ķīgi mirdz?

- Jā, vēl aizvien.

- Tad es galu galā neesmu tik ļoti pārvērties, - vai ne?

Glīta, godīga seja skaidrām, mirdzo�ām acīm. Es nodūru galvu, lai viņ� nenojaustu manu briesmīgo noslēpumu.

Ja viņ� zinātu,.tad vairs mani,necienītu, domātu, ka neesmu labāka par Faniju, varbūt pat sliktāka.

- Kāpēc tu nodur acis, Hevenli?

Es ie�ņukstējos, atkal pacēlu skatienu. Kaut varētu viņam tūlīt visu izstāstīt, lai viņ� saprastu, ka Kendelvikas apstākļos iekritu lamatās, nespēju pretoties, tāpat ka Fani-ja nespēj pretoties saviem kalnu grēkiem. Sāku trīcēt kā ap�u lapa. Toms mani apskāva, un es nolaidu galvu uz viņa pleca.

- Lūdzu, neraudi, Hevenli, citādi es arī sāk�u raudāt. Neesmu raudājis kop� tas dienas, kad tēvs pārdeva mani Bakam Henrijam. Toreiz raudāju visu nakti, domāju, kas notiks ar tevi. Hevenli, tev iet labi, -- vai ne? Nekas slikts nav atgadījies.

- Protams, man iet lieliski. Vai tad es neizskatos labi?

Toms nopētīja manu seju, es centos smaidīt, noslēpt

kaunu un vainas apziņu. Viņ� ari pasmaidīja, acīmredzot apmierināts.

- Kolosāli, Hevenli, ka mēs atkal esam kopā! Nu, izstāsti man visu, bet ātri, jo man pēc da�ām minūtēm jāsteidzas prom.

Es pavēros apkārt. Vai tuvumā nav Baks Henrijs, ja Toms tik nevaļīgs?

- Vispirms tu, Tom. Pastāsti visu, ko nepateici vēstulēs.

- Nav vairs laika! - Toms pielēca kājās, uzrāva stāvus arī mani, es ieraudzīju nākam �urp pazīstamo aptūku�o vīru. - Viņ� meklē mani. Dod bu�u, un man jāiet! Viņ� atbraucis, lai nopirktu zāles divām slimām govīm. Nākamreiz tev jāpastāsta vairāk par savu dzīvi Kendelvikā. Vēstulēs tu rakstīji tikai par kino, restorāniem un drēbēm. Vel-

na milti, �ķiet, ka mums visiem jāslavē tā diena, kad tēvs mūs pārdeva!

Pēk�ņi ievēroju - zaļās acis aizplīvurojās, tajās pa-plaiksnī ēnas. Vai viņ� tie�ām ir laimīgs? Es jau sāku �aubīties.

- Do�os pie mistera Henrija, bet mēs satiksimies nākamsestdien, es paņem�u līdzi Loriju un Tāliju... varēsim kopā paēst len�u vai pusdienas - varbūt pat abus!

Es bēdīgi nolūkojos viņam pakaļ. Vienīgi viņ� spētu mani saprast, ja es varētu viņam izstāstīt. Man asaras tecēja pār vaigiem, kad es redzēju, ka Toms piebiedrojas tam vīram. Neticu, ka Tomam tas patīk. Tomēr Toms izskatās labi - slaids un stiprs, �ķiet arī laimīgs. Ēnas viņa acīs dro�i vien metu�as manas acis, jo Toms vienmēr ir bijis manu noskaņu atspulgotājs.

Nākamsestdien es viņu satik�u. Kaut ātrāk pienāktu tā diena!

20

Kcls mani sagaidīja, kad beidzot atgriezos Setertonu mājā.

- Heven! - viņ� iesaucās, ieraudzījis mani uz kāpnēm. - Velns parāvis, kur tu visu laiku biji? Es gau�ām uztraucos.

Lūk, vīrietis, kur� mani mīl, kur� mani aplaimojis ar savu maigumu un gādību, bet apkaunojis ar mīlestību. Es jutos kā noķertā slazdā.

Viņ� mani ātri apskāva un noskūpstīja. Atbrīvojos no viņa rokām, un mani pārņēma bezcerības izmisums. Es mīlu viņu tāpēc, ka viņ� paglābis mani no Kitijas nekrietnības. Tomēr - kaut viņ� būtu palicis man tikai tēvs, nevis kļuvis mīļākais!

- Kāpēc tu tik savādi skaties uz mani, Heven? Vai mīlēji mani tikai Kendclvikā, vai Vinerovā vairs nemīli?

Es negribu viņu mīlēt tā, kā viņ� vēlas! Neļau�u, lai viņ� man uzmācas ar savu iekāri!

- �odien satiku Tomu, Faniju un vectētiņu. - es caur elsām �ukstēju.

- Kāpēc tu raudi? Tev vajadzētu priecāties.

- Nekad nekas nav glu�i tā, kā domājam, - vai ne?

Toms izaudzis tēva garumā, bet viņam ir tikai se�padsmit gadu.

- Un kā klājas vectētiņam?

- Tik vecs un no�ēlojams, iedomājies, ka omīte ir dzīva, sē� �ūpuļkrēslā viņam blakus. - Es iesmējos. - Vienīgi Fanija ir tāda pati. Viņas raksturs nav mainījies, tikai viņa izvērtusies par īstu skaistuli.

- Esmu pārliecināts, ka Fanija ne tuvu nelīdzinās savai māsai, - viņ� klusi teica un viegli noglāstīja man krūtis. Tajā mirklī Meisija atvēra durvis un acis vien iepleta. Vai viņa redzējusi? Ak Dievs!

- Kitija tevi sauc, - Meisija man teica smalkā balsī. - Ej aug�ā, paprasi, ko viņa grib. Mamma viņai neko nevar izdarīt pa prātam.

Sestdien piecēlāmies agri un taisījāmies iet uz baznīcu. Kitiju pirmdien izmeklēs ārstu konsīlijs.

- Mēs visi ies uz baznīcu, - teica Reva Setertone, satikusi mani gaitenī. - Ātri paēd brokastis. Es jau apkopu savu meitu, viņu var atstāt vienu uz pāris stundām

Kels stāvēja guļamistabas durvīs, ba�īgi skatījās uz mani. Vai viņ� tagad atskār�, ka mēs vairs nedrīkstam palikt divatā? Viņam ta�u jāsaprot, ka Logens man ir īstais, jāļauj man iet bez jebkādas taujā�anas. Ar acīm lūdzu viņu atjaunot mūsu dabiskās attiecības... bet viņ� savilka pieri un aizgriezās, likās apvainojies.

- Es palik�u pie Kitijas, negribu atstāt viņu vienu,*- es teicu.

Kels (ūiit sekoja Kitijas tuviniekiem, pie durvīm atskatījās un. greizi pasmaidījis, sacīja:

- Izturies labi pret savu māti, Heven.

Vai Kela balsī jautās ļauns, dzēlīgs izsmiekls?

Te nu es esmu - atstāta �ajā mājā, bet Logens mani gaidīs baznīcā. Kāpēc tik muļķīgi iedomājos, ka Reva Seter-tone paliks mājās pie meitas? Cik vienaldzīgi viņa paziņoja, ka pametīs vienu!

Gausi kāpu aug�ā pie Kitijas.

Kitija gulēja platajā gultā, seja noberzta tik tīra, ka spīdēja vien. Tā vienīgi nebija sarkana un noplaucēta kā manējā pēc mazgā�anas verdo�ajā ūdenī. Kitijas biezie, sarkanie mati vidū pār�ķirti ar celiņu un stingri sapīti divās garās bizēs, kas viņai sniedzās līdz viduklim. Māte uzģērbusi meitai plānu, baltu kokvilnas naktskreklu un aizpogājusi līdz kaklam - lētu, vienkār�u naktskreklu, kādus valkā vecas sievietes.

Māte viņai atriebusies, tāpat kā Kitija atriebās man, ieliekot mani verdo�ā ūdenī... Tomēr es iesvēlos sa�utumā, ienīdu Revu Setertoni. Ko viņa izdarījusi bezpalīdzīgai sievietei? Cik ne�ēlīgi, jo Kitija nespēj aizstāvēties! Kā gādīga māte ņēmos izlabot Revas posta darbu. Novilku Kitijai neglīto naktskreklu, ierīvēju ar losjonu jēlo ādu, tad piesardzīgi ietērpu viņu sārtā, me�ģīņotā naktskreklā. Atpinu matus, sakārtoju, cik labi pratu, pēc tam rūpīgi ieziedu ar dziedējo�u krēmu iekaisu�o sejas ādu, tad sāku krā�ļot seju.

Darbojoties vienā laidā runāju:

- Māt, tikai tagad saprotu, kas tev bijis jāizcie�. Bet neuztraucies. Es ierīvēju tev ādu ar dziedino�u losjonu, sejai uzziedu krēmu. Es lāgā nepratī�u nokrā�ļot tev seju, bet centī�os. Rīt vedīsim tevi uz slimnīcu, tur ārsti vēl rūpīgāk izmeklēs tavas krūtis. Neiedomājies, ka tev katrā ziņā ir iedzimts vēzis, māt. Ceru, tu nemeloji, kad teici, ka biji pie ārsta. Vai tie�ām biji?

Kitija neatbildēja, lai gan �ķita, ka viņa klausās, un acs kaktiņā sarietēja asara. Runādama nosārtināju viņai vaigus un lūpas, nokrāsoju uzacis un skropstas. Kad beidzu, viņa atkal izskatījās tāda pati kā vienmēr.

- Zini, Kitija Denisone, tu vēl esi skaista sieviete, bet guli te un neliecies ne par ko zinis. Tev tikai jāceļas aug�ā, jāsaka Kelam, ka tu viņu mīli, ka viņ� tev ir vajadzīgs, nesaki vairs tik bie�i �nē�, un viņ� būs vislabākais vīrs pasaulē. Mans tēvs nevar būt labs vīrs nevienai sievietei. Tev to vajadzēja zināt. Viņ� ir īsts nelietis! Tev ir laimējies, ka viņ� tevi pameta un tu iepazinies ar Kelu. Tu ienīsti manu māti, bet tev būtu viņa jā�ēlo - redz, kur tēvs viņu novedis.

Kitija sāka klusi raudāt. Asaras ritēja pār seju un izplū-dināja krā�ļojumu.

Pirmdien agri no rīta ātrās palīdzības automa�īna aizveda Kitiju uz slimnīcu. Mēs ar Kelu braucām līdzi, bet viņas tēvs un māte palika mājās, Meisija un Denijs devu�ies izbraucienā kalnos.

Piecas stundas es un Kels sēdējām uz cietajiem, neērtajiem slimnīcas krēsliem un gaidījām ārstu spriedumu. Pārmaiņus turējām viens otra roku. Kels bija bāls, satraukts, nemitīgi smēķēja. Kitijas mājā viņ� nekad nesmēķēja, turpretī tagad kūpināja bez apstājas. Beidzot ārsts ieaicināja mūs kabinetā, mēs apsēdāmies blakus, un viņ� centās mums lieti�ķi visu paskaidrot.

- Es nezinu, kā tas iepriek� nav pamanīts, vienīgi reizēm audzēju grūti sataustīt, ja sievietei tik lielas krūtis kā jūsu laulātajai draudzenei, mister Denison. Vispirms iztaisījām kreisās krūts mamogrammu - sievietēm audzēji bie�āk mēdz būt kreisajā krūtī - pēc tam labās krūts. Viņai ir audzējs dziļi zem krūtsgala - vissliktākajā vietā, jo to ir grūti atklāt. Tas ir apmēram piecus centimetrus liels - ļoti liels �āda veida audzējs. Mēs esam pilnīgi dro�i, ka jūsu sieva jau kādu laiku par to zinājusi. Kad gribējām taisīt mamagrammu, viņa pēk�ņi pamodās no letarģijas un mums pretojās, spalgi kliedza: �Ļaujiet man nomirt!�

Abi ar Kclu bijām pārsteigti.

- Viņa tagad var runāt? - Kels jautāja.

- Mister Denison, jūsu sieva vienmēr ir varējusi runāt, tikai nav gribējusi. Zinājusi arī, ka viņai ir audzējs. Viņa sacīja, ka labāk nomir�ot, nekā ļau�ot sev nogriezt krūti. Ja sievietes nepiekrīt operācijai, mēs nedrīkstam viņas uz to mudināt. Jāiesaka citas iespējas. Viņa atteicās no ķīmiskās terapijas, jo varētu izkrist mati. Lai mēs izmēģinot apstaro�anu, ja tā nelīdzē�ot, tad viņa esot gatava �iet pie sava Radītāja�. - Viņ� apklusa, kaut kas paplaiksnīja viņa acīs, ko es nevarēju atminēt.

- Man jums atklāti jāpasaka - viņas audzēju nevar ārstēt ar apstaro�anu, stari tik dziļi nesniedzas, bet mums nav citas iespējas, jo viņa ir ar mieru tikai �ādi sev palīdzēt.. . ja vien jūs viņu nepārliecināsiet...

Kels piecēlās, no uztraukuma drebēja.

- Man nekad nav izdevies savu sievu par kaut ko pārliecināt. Arī �oreiz diezin vai izdosies, bet es mēģinā�u.

Viņ� darīja visu iespējamo. Apsēdies uz gultas malas, neatlaidīgi lūdza:

- Kitij, lūdzu, piekrīti operācijai. Es gribu, lai tu dzīvo.

Viņa atkal iegremdējās sevī. Vienīgi lāgiem paskatījās

uz mani, tad blāvajās acīs iezvīļojās zaļgana liesma. Vai aiz naida?

- Ej mājās, - Kels teica, apsēdies istabas vienīgajā krēslā. - Es viņu pārliecinā�u, kaut tas prasītu mēnesi laika.

Mani augstie papē�i klikstēja uz ietves, kad es steidzos prom no slimnīcas. Ausīs biju ielikusi zilus auskarus, tos Kels man tikai pirms nedēļas uzdāvināja. Viņ� apbēra mani ar dāvanām, pirka visu, kas, viņaprāt, man kārotos. Viņ� pat atdotu man Kitijas rotaslietas, bet es negribēju

V/

nesāt neko, kas piederējis Kitijai. Sājā pēcpusdienā jutos jauna un sprigana, tā nebiju jutusies kop� tās dienas, kad Kitija mani nosauca par kalnu draņķi.

�Kaut Kels viņu pierunātu, kaut viņa piekristu operācijai!� es iedama klusībā lūdzu. �Kaut viņa pievērstos Ke-lam, tad viņ� mani atstātu, to es zinu. Kels mīl Kitiju, vienmēr ir mīlējis, bet viņa bijusi tik cietsirdīga, it kā,vairs nespētu iemīlēt nevienu vīrieti, pēc tam kad mans tēvs viņu pametis.

Tēvs! Loks vienmēr noved pie tēva!

Aiz muguras klaudzēja �igli soļi. Es neatskatījos.

- Ei! - sauca pazīstama balss. - Es tevi gadīju vakar!

Kāpēc pasteidzināju gaitu, lai gan visu laiku ilgojos,

kaut Logens mani sameklētu?

- Heven, neskrien! Tik un tā no manis neaizbēgsi!

Es apsviedos, vēroju viņu tuvojamies. Viņ� ir tie�i tāds, kādu iztēlojos savos sapņojumos, bet mana sirds nedrīkst degt pēc viņa. Daudz par vēlu...

- Ej prom! Es vairs neesmu tev piemērota!

- Pagaidi! - Viņ� saķēra mani aiz rokas, piespieda iet blakām: - Kāpēc tu �ādi izturies? Ko es esmu izdarījis? Viendien tu mani mīli, otrā dienā dzen projām... Kas noticis?

Mana sirds tik skaudri sāpēja, ka uznāca vājums. �Jā, cs tevi mīlu, vienmēr esmu mīlējusi un mīlē�u!� Tomēr es sacīju:

- Logen, diem�ēl es nevaru aizmirst to pēdējo svētdienu, pirms tēvs mani pārdeva Denisoniem. Man vajadzēja tavu palīdzību, bet tu izlikies mani neredzam. Ta�u tu biji vienīgais tuvais cilvēks, kas man atlicis, kop� mis Dīle aizbraukusi. Tu biji mans baltais bruņinieks, mans glābējs, bet tu manā labā ne pirkstu nepakustināji! Vai es tev vairs varu uzticēties, uz tevi paļauties?

Viņ� pietvīka, viņa acis satumsa.

- Cik tu esi aprobe�ota, Heven! Tu iedomājies, ka vienīgi tev ir problēmas, citiem nav nekādu. Togad man bija slimas acis. Vai tev �ķiet, ka es ielejā dzīvoju, cepuri kuldams, kamēr tu kalnos savā būdā badojies? Es kļuvu gandrīz akls, biju spiests lidot uz speciālu klīniku, kur man operēja acis. Tur es biju! Tālu prom no �ejienes! Gulēju klīnikā, galva spailēs, acīm uzlikts pārsējs. Pēc tam vajadzēja nēsāt tum�as brilles, līdz tīklenes atkal nostiprinās. Todien, kad tu mani redzēji baznīcā, es tikai mēģināju kaut ko saskatīt, redzēju vienīgi izplūdu�us apveidus, bet meklēju tevi. Tikai tevis dēļ biju atnācis.

- Vai tagad tu labi redzi? - es izstomīju, man kaklā bija iesprūdis kamols.

Viņ� smaidot tik ilgi skatījās man acīs, līdz mana redze aizmiglojās.

- Es tevi redzu skaidri jo skaidri. Vai piedosi man to seno svētdienu?

- Jā... - es no�ukstēju. Noriju asaras, piespiedu pieri viņam pie krūtīm. Klusībā lūdzu Dievu, lai Logens man piedotu, ja es kaut kad uzdrīkstētos visu izstāstīt, lai viņam nebūtu svarīgi, ka es vairs neesmu tāda, par kādu viņ� mani tur, - nevainīga jaunava. Tomēr nevarēju sevi piespiest viņam to izstāstīt - ne jau �eit.

Apņēmīgi vedu viņu uz Vinerovas me�aino apkaimi.

- Kurp mēs ejam? - viņ� jautāja, mūsu pirksti bija sa-viju�ies kopā. - Vai uz tavu būdu?

- Nē, tu jau esi tur bijis, apskatījis visu, ko gribēju no tevis slēpt. Bet jau sen vēlos tev parādīt kādu citu vietu.

Roku rokā mēs gājām pa aizaugu�o taku aug�up uz kapsētu. �ad tad uzmetu viņam acumirklīgu skatienu, lāgiem mūsu acis satikās, bet es steig�us novērsos. Viņ� mani mīl. Es varētu izstāstīt... varbūt. Kāpēc es ļāvos Kelam, kāpēc nepretojos stiprāk? Ie�ņukstējos un paklupu, Lo-gens mani saturēja, apskāva.

- Es mīlu tevi, Heven, - viņ� �ukstēja, viņa siltā, svaigā elpa apdvesa man seju, tad viņ� mani noskūpstīja.

- Visu pagāju�o nakti domāju par tevi, cik tu esi burvīga, uzticīga, tik ļoti pieķērusies savai ģimenei, tu esi no tām sievietēm, uz kurām vīrietis var paļauties, tās paliks uzticīgas arī tālumā.

Es biju glu�i auksta aiz bēdām, neļāvu sirdī ie-dzirkstīties cerību stariņam, bet Logens runāja vienā runā�anā par saviem vecākiem, krustmātēm un tēvo�iem, māsīcām un brālēniem, līdz nonācām upmalā, kur sestdienās stundām ilgi bijām sēdēju�i. �eit laiks apstājās. Mēs abi bijām pusaud�i, iemīlēju�i viens otru ar pirmo acu uzmetienu. Atkal apsēdāmies, varbūt tajā pa�ā vietā, mūsu pleci saskārās. Vienīgi �eit es varētu pastāstīt par sava mū�a bēdīgāko notikumu, ta�u zinu - Logens mani tad ienīstu.

- Omīte stāstīja, ka mana māte nākusi uz �o avotu pēc ūdens. - Es parādīju uz strūklu, kas �ļācās no plaisas klin-

tl. - Pielējusi mūsu veco ozola ballu ar avota ūdeni, jo tas dzer�anai, zupas vārī�anai vai krāsojumiem esot labāks nekā no akas smeltais. Omīte mēdza nokrāsot vecas zeķes un savīt no tām seģenes, ar ko pārklāt �ūpuli, lai pasargātu no caurvēja. Mana māte iekārtoja būdu, cik labi varēdama, gaidot mani piedzimstam...

Logens atlaidās zālē man blakus, laiski virpināja pirkstos manas garās matu cirtas. Cik romantiski ir �eit sēdēt kopā ar Logenu, it kā mēs būtu pavisam jauni - pirmie mīlētāji visā pla�ajā pasaulē. Es garā skatīju mūs abus mīlestības plaukumā, - bet citas bites jau lidoju�as ap manu vainadziņu... Logens spēlējās ar manām rokam, vispirms ar vienu roku, tad ar otru, skūpstīja manus pirkstu galus un plaukstas:

- Par visām tām dienām, kad pēc tevis tik loti ilgojos, bet tu biji tālu...

Viņ� pievilka mani sev klāt, piekļāva sev pie krūtīm. Mani mati kā tum�a sag�a klājās pār mums, kad mēs skūpstījāmies. Pēc tam es gulēju, piespiedusi vaigu pie viņa krūtīm, viņ� turēja mani savos apkampienos. Neaptum�ota laime, ja vien es būtu tāda, par kādu viņ� mani tur. Ta�u es jutos kā mirēja sava mū�a pēdējā piknikā; pat saules spozme nespētu kliedēt lietus mākoņus, kas apēno manu sirdsapziņu.

Es aizvēru acis. Kaut viņ� runātu bez rim�anās, neļautu man saārdīt viņa sapni - un arī manu.

- Mēs apprecēsimies, kamēr vēl rozes ziedēs, tanī gadā, kad pabeig�u koled�u. Pirms nav uzsnidzis sniegs.

Es papurināju galvu, pa pusei viņa sapņojama savaldzināta. Man acis bija ciet. elpa pieskaņojās viņā elpai. Viņ� glāstīja man muguru, dilbus, tad - krūtis. Iekliegdamās uz�āvos kājās.

- Tagad iesim, - es trīco�ā balsī sacīju. - Tu sapratīsi, ja uzzināsi, kas un kāda es esmu.

- Es jau zinu, kas un kāda tu esi, Heven. Kāpēc tev acis tik ieplestas un bail pilnas? Es negribēju tevi aizvainot, es tevi mīlu.

Viņ� mani nemīlētu, ja zinātu patiesību. Kels zināja, kas un kāda es esmu - no Kāstīlu dzimtas, jau kop� mazotnes samaitāta, bet Kolam tas bija vienalga, bet nebūtu vienalga nevainojamajiem Stounvcliem. Logens vienmēr novērsās no Fanijas, jo viņa ir pārāk ļāvīga, izlaidīga.

Logena spo�ās acis apēnoja ba�as, it ka viņ� manītu -man ir kāds noslēpums, kas darītu viņu nelaimīgu. Manu garu nomāca drūmums, es jutos tik vainīga, tik vientuļa.

- Man ir kāda vēlē�anās, - es trīsu līgā balsī sacīju. - Ja tev nebūtu nekas pretī, Logen, es gribētu vēlreiz aiziet pie savas mātes kapa. Viņa man atstāja portretlelli, bet es nespēju to pasargāt no sadedzinā�anas. Ta�u lelli man vajadzēja saglabāt, lai pierādītu, kas es esmu, kad nokļū�u Bostonā un atradī�u mātes ģimeni.

- Vai tu esi nodomājusi doties turp? - viņ� raizīgā balsī iesaucās. - Kāpēc? Kad mēs apprecēsimies, tad mana ģimene būs arī tavējā!

- Man jābrauc uz turieni - ne vien sevis, bet arī manas mātes dēļ. Viņa aizbēgusi no vecākiem, tie neko par viņu vairs nezina. Tie nevar būt pārāk veci, dro�i vien tik daudzus gadus par meitu ba�īju�ies. Reizēm ir labāk, ja zina patiesību, nav visu laiku jātirda sevi ar minējumiem...

Logens atvirzījās no manis, lai gan, kāpjot kalnup, pieskaņoja savus soļus maniem soļiem.

Drīz jau dzeltēs lapas, rudens krā�ņos kalnus. Ta�u ic-

lejā, kur ne�vīgo smagi vēji, Logena vecāki atraidīs Kāstī-lu meiteni, kas nav viņu vienīgā dēla vērta. Es satvēru viņa roku, mīlēju viņu tā, kā tikai jaunībā spēj mīlēt.

Viņ� tūlīt pasmaidīja, pienāca tuvāk.

- Vai man simtiem rei�u jāatkārto, ka tevi mīlu, lai tu man ticētu? Vai jāmet�as uz viena ceļa un tevi jābildina? Tu nevari man pateikt neko tādu, lai es tevi vairs necienītu! *

Ak vai! Es varētu pateikt kaut ko, un viss izmainītos. Stingri turēju viņu aiz rokas, vedu līdzi, kāpu arvien augstāk, garām slaidām priedēm, resniem ozoliem un valriekstu kokiem, līdz sākās mū�am zaļojo�ie augi... Un tad mēs nonācām kapsētā. Tagad te atdusējās vairs tikai nedaudzi. Zemāk, tuvāk ielejai, ierīkota jauna kapsēta. Nav jāpūlas, lai uzvilktu aug�ā zālāja pļaujma�īnas, uzvestu kapra�us.

Neviens nav nopļāvis zāli ap manas mātes vientuļo kapu. �aura, pusiegrimusi kopiņa, lēts krustveida kapakmens.

Eņģelis

Tomasu Lūka Kā.stila mīļotā sieva

Es palaidu vaļā Logena silto roku un noslīgu ceļos, noliecu galvu un skaitīju lūg�anu. Varbūt kādreiz satik�u savu māti paradīzē.

Mācītāja Vaiza dārzā biju noplūkusi sarkanu rozi, ieliku to lētā stikla vāzītē, ko pirms daudziem gadiem paslēpu kapa kājgalā. Tuvumā nebija ūdens, roze novītīs un sakaltīs. Agri nomirs, tāpat kā mana māte, pirms paguvu viņu iepazīt.

Vēja brāzieni locīja garos dzīvības koku zarus, es atkal nometos ceļos, mēģināju uzminēt mātes gribu.

- Iesim, - Logens ba�īgi teica, paskatījies uz sauli, kas ātri grima aiz kalniem. Ko viņ� izjuta?

Vai pārdzīvoja to pa�u, ko es?

Pāri ielejai atbalsojās vakarīgās skaņas, vēj� svilpoja kalnu aizās, �alca koku lapotnēs, �aukstināja garos, sen nepļautos zāles stiebrus.

- �ķiet, ka līs...

Joprojām nevarēju viņam pateikt.

- Heven, kāpēc tu �eit atnāci? Lai kristu ceļos un raudātu? Vairs nepriecātos, ka esi dzīva un mīlēta?

-Tu neko nesaproti, Logen. �is ta�u ir manas īstās mātes kaps, viņa nomira dzemdībās, tikai �etrpadsmit gadus veca.

- Tu jau to man stāstīji, - viņ� teica un nometās ceļos man blakus, apskāva mani ap pleciem. - Vai vēl aizvien tik ļoti bēdājies? Tu ta�u viņu nemaz nepazīsti.

- Nē, es pazīstu. Reizēm pamostos un jūtos kā viņa. Mana māte ir manī iemiesojusies. Es mīlu kalnus un tos ienīstu. Tie tik daudz dod un tikpat daudz atņem. Te ir gan vientulīgi, gan skaisti. Dievs svētījis zemi, bet nolādējis cilvēkus, un tā cilvēks galu galā jūtas sīks un nenozīmīgs. Man gribas iet prom, un man gribas palikt.

- Tad es izlem�u tavā vietā. Mēs iesim atpakaļ uz ieleju un pēc diviem gadiem apprecēsimies.

- Tu glu�i labi zini, ka nevari precēties ar mani.

- Es tevi mīlu, vienmēr esmu mīlējis tikai tevi. Man nekad nav bijusi neviena cita meitene. Vai ar to nepietiek?

Man lija asaras kā lietus lāses, kuram vajadzētu rasināt sarkano rozi. Es paskatījos uz negaisa mākoņiem, kas ātri tuvojās, nodrebinājos un sāku runāt.

Viņ� pievilka mani sev klāt.

- Heven, lūdzu nestāsti neko tādu, kas sagandētu manas jūtas pret tevi. Ja tas, ko gribi teikt, mani sāpinās, tad nesaki to. Lūdzu, nesaki!

Tomēr man vajadzēja pateikt, it kā es visu laiku būtu taisījusies to pasacīt tie�i �eit, lai var dzirdēt viņa.

- Es neesmu tāda, kā tu domā, es esmu...

-Tu esi tie�i tāda, kādu es vēlos, - viņ� ātri iestarpināja.

- Es mīlu tevi, Logen, - es �ukstēju, zemu noliekusi galvu. - Jau kop� pirmās tik�anās dienas, tomēr ļāvu citam.. .

- Es negribu neko dzirdēt! - Logens iekliedzās.

Viņ� pielēca kājās, pietrūkos arī es, mēs stāvējām viens otram pretī.

- Tu zini, - vai ne?

- Vai to, ko Meisija tenko? Nē, es neticu tādām netīrām tenkām! Neticu baumām! Tu esi mana meitene, un es tevi mīlu... Necenties mani pārliecināt, ka ir kāds iemesls, kādēļ es nevarētu tevi mīlēt!

- Bet ir iemesls! - es izmisīgi iesaucos. - Kendelvika nebija tāda laimes sala, par kādu tev rakstīju vēstulēs, gribēju, lai tu notici. Es daudz sameloju... un Kels bija...

Logens ātri apcirtās un skrēja prom!

Skrēja lejup pa teku, atpakaļ uz Vinerovu, saukdams:

- Nē! Nē! Es negribu dzirdēt neko vairāk! Negribu! Nestāsti man! Nekad nestāsti!

Es mēģināju viņu panākt, bet viņam kājas daudz garākas, turklāt mani papē�i stiga muklainajā zemē, nevarēju tik ātri paskriet. Es devos aug�up pa taku uz mūsu būdu. Cik tā drūma un kaila! Uz sienas gai�āks plankums, tur bi-

ja karājies tēva plakāts ar tīģeriem, zem tā reiz bija atradies mans un Toma �ūpulis. Pieasarotām acīm skatījos uz sarūsēju�o, vietumis zaļiem plankumiem pārklāto �uguna krāsni, uz vienkār�ajiem koka krēsliem, kurus taisīju�i Kāstīlu sentēvi. �ķērskoki izlūzu�i, pazudu�as sīkās lietiņas, ar kurām centāmies padarīt mājīgāku �o vietu. Lo-gens visu to redzējis! Es gau�i raudāju - par savu sūro bērnību un zaudējumiem pilno nākotni. Ap būdu sāka gaudot vēj�, lietus gāza strāvām. T ikai tad devos atpakaļ uz Vinerovu, arī tur man nebija paspārnes.

Kels staigāja �urp un turp pa Setertonu mājas lieveni.

- Kur tu biji? Tu esi izmirkusi līdz ādai, kleita saplēsta, netīra!

- Mēs ar Logenu bijām pie manas mātes kapa... - es aizsmakusi no�ukstēju, nogurusi apsēdos uz aug�ējā pakāpiena, lai arī vēl lija.

- Es jau domāju, ka tu esi kopā ar viņu. - Kels apsēdās man blakus, arī nelikās zinis par lietu. Viņ� atspieda galvu rokās. - Es visu dienu pavadīju pie Kitijas un esmu satriekts. Viņa vairs neēd. Viņu sāks barot mākslīgi, ievadot uzturvielas vēnā. Viņa nav bijusi pie ārsta, kā tev sacīja. Bumbulis audzis divus trīs gadus. Heven, Kitija labāk nomirtu, nekā zaudētu savus sievi�ķīgos dotumus.

- Kā es varētu palīdzēt? - es �ukstus jautāju.

- Paliec pie manis. Neatstāj mani. Es esmu vāj�, mazdū�īgs cilvēks. Kad redzēju tevi kopā ar Logenu Stounve-lu, tad jutos vecs. Man vajadzētu zināt, ka jaunība saderas ar jaunību, es esmu vecs muļķis, iekritis pats savā slazdā.

Viņ� pievirzījās man tuvāk. Es uzrāvos kājās, man sirdi sa�ņaudza auksta roka. Kels nemīl mani tā kā Logens. Viņam es esmu vajadzīga, lai aizstātu Kitiju.

- Heven! - Kels iesaucās. - Vai ari tu no manis novērsīsies? Tagad man tevis tik ļoti vajag!

-Tu nemīli mani! Tu mīli Kitiju! Vienmēr esi mīlējis! Tu pat attaisnoji viņas cietsirdību!

Viņ� sagubis lēnām devās pie Setertonu nama parādes durvīm.

- Da�ā ziņā tev ir taisnība, Heven. Es pats nezinu, ko gribu. Gribu, lai Kitija dzīvo, un gribu, lai viņa nomirst, lai tieku no viņas vaļā. Es nedrīkstēju pieļaut, ka viņa ieved tevi mūsu mājā.

Blauk�!

Durvis vienmer tiek aizcirstas man deguna priek�ā.

21

Aizritēja nedēļa. Katru dienu es apkopu Kitiju slimnīcā. Nebiju satikusi Logenu kops tās. reizes, kad viņ� aizskrēja un pameta mani lietu, bet zināju, ka pēc nedēļas viņam jābrauc uz koled�u. Daudzkārt gāju garām Stounvelu aptiekai, cerēju ieraudzīt Logenu, kaut gan centos sevi pārliecināt - viņam labāk nesaieties ar tādu meiteni kā es. Arī ifran labāk jāturas tālāk no tāda, kur� man nekad nepiedos, ka neesmu nevainīga. �Pārāk ļāvīga, pārāk līdzīga Fanijai,� Logens dro�i vien nodomātu. Kels neko neteica, ja arī ievēroja, ka es skumstu Logena dēļ.

Stundas, ko pavadīju slimnīcā pie Kitijas, man likās garas kā mū�ība. Kels sēdēja vienā pusē gultai, es, rokas klēpī salikusi, sēdēju otrā. Viņ� visu laiku turēja Kitijas roku. Es gandrīz jutu viņas cie�anas un prātoju, cik neizprotama ir dzīve. Man vajadzētu priecāties, redzot Kitiju bezspēcīgu, nespējīgu mani pļaukāt un apsaukāt ne�petniem vārdiem, lai iedragātu manu pa�apziņu. Ta�u tagad jutu vienīgi �ēlumu, gribēju darīt visu, lai vieglinātu viņas- sāpes, kaut gan tik maz varēju, palīdzēt. Tomēr centos, cik spēju, aizmirsu Kitijas ļaunestību un iedomājos, ka �ādi izpērku pati savu vainu, padaru sevi skaidru un cieņas vērtu.

Medicīnas māsas deva viņai zāles, bet es viņu apmazgāju. Viņa lika man saprast, ka labāk gribētu, lai es viņu aprūpēju, jo kopējām nav tik daudz laika. Es ierīvēju viņas ķermeni ar dziedējo�u losjonu, sasukāju matus, kā viņa vēlas. Bie�i domāju, ka būtu varējusi viņu iemīlēt, bet viņa nav devusi man ne mazāko iespēju. Divreiz dienā no-krā�ļoju viņai seju, nolakoju nagus, iesmar�ināju viņu ar mīļāko parfīmu, un visu laiku viņa nenolaida no manis dīvaini blāvās acis.

- Kad es nomirs, tu apprecēsies ar Kclu viņa viendien �ukstēja.

Es biju pārsteigta, gribēju kaut ko jautāt, bet viņa atkal aizvēra acis. Tad nekas viņu nepiespiedis runāt, pat ja viņa ir nomoda. ��ēlīgais Dievs. kaut viņu izveseļotos!'' es neatlaidīgi lūdzu. Es mīlu Kclu, man viņ� vajadzīgs kā tēvs. Es nevaru viņu mīlēt tā. ka viņ� vēlas.

Citreiz, Kitiju apkopjot, es valodoju vienā laidā - vairāk gan stāstīju pati sev nekā viņai. Runāju par viņas tuviniekiem, par to ba�ām viņas veselības dēļ (tie gan nemaz neba�ījās), centos uzlabot viņai garastāvokli, iedvest cerības un drosmi, lai cīnītos pret ļaundabīgo audzēju, kas tagad noteic viņas dzīvi. Kitijas acīs bie�i iemirdzējās asaras. Da�brīd blāvās, zaļganas acis bez jebkādas izteiksmes lūkojās manī.

- Neskaties uz mani tā, māt, - es nervozi sacīju. Baidījos - vai tik Meisija nav viņai kaut ko samelsusi par mani un Kelu, jo redzējusi vieglo maiguma izpausmi?

Vēl nebiju pabeigusi aprūpēt Kitiju, kad ienāca viņas māte. Platās, spēcīgās plaukstas kā vairogi sakrustotas uz pieblīdu�ā vēdera, seja savilkta bargā, draudīgā vaikstā. - Kitija izskatītos labāk bez �itā smiņķa, - viņa īgni noņurdēja, uzmetusi man piktu mirkli.

- Viņa tevīm iemācījusi visas sitās prcteklības, - vai ne? Viņā ieperinājies pats nelabais. Es daudzreiz centās ar pēr�anu izdzīt no viņas ļaunumu, bet nekad nevarēj. Tas tagad viņā pū�ņo, galē viņu nost... Dieva rīkste ir taisnīga. Dievs beigu beigās vienmēr gūst virsroku, - vai ne?

- Ja jūs domājat, ka mums visiem jāmirst, jā, misis Se-tertone, tas ir tiesa. Ta�u kā labai kristietei jums vajadzētu ticēt pēcnāves dzīvei...

- Vai tu zobojas par manīm, skuķe?

Viņas skatienā dzalkstija tāds pats ļaunums kā senāk Kitijas acīs. Es īesvēlos sa�utumā.

- Kitija vēlas izskatīties glīta, misis Setertone.

- Glīta? - viņa it kā �aubīdamās jautāja, it kā, raugoties uz Kitiju, redzētu kādu riebīgu rāpuli. - Viņai nav citādā krāsā drēbēs, tikai sārtā.

- Kitijai patīk sārta krāsa.

-Tas tikai pierāda, ka viņai nav gaumes. Sarkanmatcs nevar nēsāt sārtas drēbes. Es viņai to ir stāstījusi visu laiku, tomēr viņa tādas valkā.

- Katrs var nēsāt drēbes, kādā krāsā patīk. Viņa var izvēlēties, - es pastāvēju uz savu.

- Tu nosmērē viņai ģīmi, lai viņa izskatās pēc klauna?

- Nē, es nokrāsoju viņai seju, lai viņa izskatās pēc filmu zvaigznes.

- Drīzāk pēc ielasmeitas! - Reva Setertone cieti noteica, tad pavērsa pret mani stīvo skatienu. - Es tagad zin, ka tu ir vazaņķe. Meisija man pastāstīja. Kitijas vīrs arī nav nekāds labais, citādi nebūtu viņu apprecējis. Viņa ir samaitāta jau no bērna kājas, tāda ir arī tu! Es negribu, ka tu dzīvo manā mājā! Vācies ārā, kalnu draņķe! Ej uz moteli

Braunstritā, tur mitinās visi tādi kā tu - sala�ņas! Es liku viņas vīram aizvest visas tavas un arī viņa pendeles.

Pārsteigumā iepletu acis, tad aiz kauna un vainas apziņas nosarku. Reva Setertone to redzēja un ļauni pasmīkņāja.

- Nekad vairāk tu nerādīsies pie manīm.

- Man jābūt pie Kitijas, es esmu viņai vajadzīga! -dusmās trīcot, sacīju.

- Vai nedzirdēji, kalnu draņķc? Vairāk nesper kāju manā mājā!

Viņa izmetās laukā no istabas, nepateikusi Kitijai nevienu laipnu, līdzjūtīgu, uzmundrino�u vārdu. Vai ienākusi tikai tādēļ, lai paziņotu, ko domā par mani?

Kitija lūkojās uz durvīm, viņas acīs bija blāvs, asarains spīdums.

Arī man asaras ritēja pār vaigiem, kad piegāju pie Kitijas, sakārtoju viņai naktskreklu un matus.

-Tu izskaties glīta, Kitij. Netici tam, ko nupat dzirdēji. Tava māte ir dīvaina sieviete. Meisija man parādīja jūsu ģimenes albumu, tu ļoti līdzinies mātei, kad viņa bija tavos gados... tikai esi daudz skaistāka, viņa, bez �aubām, visu mū�u tevi apskaudusi. (Kāpēc es esmu tik laba, ja Kitija bijusi tik cietsirdīga? Varbūt tāpēc, ka Reva Setertone dro�i vien izrīkojusies ar Kitiju tāpat, kā Kitija izrīkojās ar mani.)

- Ej prom, - Kitija teica, kad biju beigusi viņu apkopt.

-Māt!

- Es nav tevīm māte! - Viņas acīs plaiksnīja tik briesmīgas sirdssāpes, ka es pieliecu galvu, lai slēptu �ēlumu. - Man vienmēr gribējās būt mātei, gribējās pa�ai savu bērnu. Tev bij taisnība, kad tu teici, ka es nav radīta, lai būtu māte. Nav radīta, lai dzīvotu...

-Kitij!

- Atstāj mani vienu! - viņa vārgi iesaucās. � Man ir tiesības nomirt mierīgi - kad pienāks pēdējā stundiņa, es zinās, ko darīt.

- Nē, tev nav tiesības mirt! Tev ir vīrs, kas tevi mīl! Tev jādzīvo! Tev ir Kels, un viņam tu esi vajadzīga. Tev tikai jāpiespie� savs ķermenis, lai turas pretī. Kitij, lūdzu, dari to Kela dēļ! Lūdzu! Viņ� tevi mīl, vienmēr ir mīlējis.

- Ej prom! - viņa mazliet skaļāk iesaucās. - Ej pie viņa! Rūpējies par viņu, kad es būs nomirusi! Tas notiks drīz! Viņ� tagad ir tavs. Mana dāvana tev! Es tikai tāpēc apprecējās ar viņu, ka viņ� drusciņ izskatās pēc Lūka - ja Lūks būtu uzaudzis labā ģimenē. - Viņa ie�ņukstējās, aizsmaku�ais �ņuksts plosīja man sirdi. - Kad Kelu pirmoreiz ieraudzīju viņ� apsēdās pie mana galdiņa, es iedomājās, ka viņ� ir Lūks. Visu laiku, kamēr es ir precējusies, es tikai tad ļaujas viņam, ja iztēlojas viņu par Lūku.

Muļķe Kitija!

- Kels ta�u ir brīni�ķīgs vīrs! Mans tēvs ir izvirtulis!

Blāvās acis tā kā iedzirkstījās.

- Visu mū�u man ir kalts ausīs, ka es ir netikle, bet es nav, nav!

Es vairs nespēju izturēt, izgāju ārā - svaigā septembra gaisā.

Kādu joku mīlestība izspēlē ar veselo saprātu? Kāpēc starp simtiem izraugās tikai �o vienu vienīgo? Arī es jau cerēju sastapt Logenu. Tik ļoti vēlējos izstāstīt viņam visu, lai viņ� mani saprastu, man piedotu. Ta�u, ejot garām Stounvelu veikalam, Logenu tur neredzēju. Smidzināja smalks lietus, es pārgāju pāri ielai un milzu gobas pavēnī skatījos uz dzīvokļa logiem virs aptiekas veikala. Vai viņ�

no turienes raugās lejup uz mani? Tad pie viena loga parādījās viņa māte, parāva auklu un nolaida �toras, no�ķīra mani. Es zinu - viņa labprāt uz visiem laikiem no�ķirtu mani no sava dēla dzīves. Un darītu pareizi, pareizi, pareizi...

Devos uz Braunstrītu, kur atradās vienīgais motelis pilsētā. Abas istabas, ko Kels noīrējis, bija tuk�as. Es atspirdzinājos, noģērbu miklās drēbes, uzvilku sausas un atkal pa lietu gāju atpakaļ uz slimnīcu, tur Kels sadrūmis sēdēja uzgaidāmajā telpā uz dīvāna un nevērīgi �ķirstīja �urnālu. Man ienākot, viņ� pacēla acis.

- Nekādu pārmaiņu? - es jautāju.

- Nē, - viņ� īgni atbildēja. - Kur tu biji?

-Cerēju satikt Logenu.

- Vai satiki? - viņ� kokaini jautāja.

- Nē...

Viņ� cie�i satvēra mani aiz rokas.

- Kā mēs dzīvosim? Tas var turpināties pusgadu, gadu, vēl ilgāk. Es domāju, ka viņas vecākiem ir zināms kāds atrisinājums, bet nav. Viņi vairs nesniedz materiālo atbalstu. Tagad viņa jāuztur tev un man, līdz izveseļosies vai nomirs...

- Es varu strādāt, - es teicu un apsēdos viņam blakus.

Viņ� neko neatbildēja. Mēs sēdējām, rokās sadevu�ies,

un skatījāmies sienā.

Jau divas nedēļas dzīvojām motelī. Man neizdevās satikt Logenu. Viņ� tagad noteikti aizbraucis uz koled�u, pat neatsveicinājies no manis. Sākās skola, es skaidri apzinājos, ka nekad vairs nesēdē�u klasē un jaukais sapnis par koled�u iziris. Nepiepildījās arī cerības viegli atrast darbu,

kaut ari es varu uzklabināt ar rakstāmma�īnu deviņdesmit vārdus minūtē.

Tuvojās ziema, ar Tomu biju tikusies divas reizes, bet īsu brīdi, nepaspējām viens otram visu izstāstīt. Alla� Baks Henrijs bija gaidījis viņu, nikni blenzis uz mani, Tomu steidzinājis. Katru dienu apciemoju vectētiņu, cerēju tur kaut vienu reizi ieraudzīt tēvu, bet veltīgi. Atkal mēģināju satikt Faniju, ta�u viņa vairs pat nepienāca pie durvīm. Ikreiz atbildēja melnādaina kalpone: �Mis Luīza negrib runāt ar sve�iem.� Izlikās nesaprotam, ka esmu Fani-jas māsa, nevis sve�iniece.

Motelī ļaudis smīnīgi skatījās uz mani un Kelu, lai gan mums bija atsevi�ķas istabas. Kop� esam Vinerovā, viņ� nav mīlinājies ar mani. Mēs braucām uz dievkalpojumu citur, zinādami, ka mācītājs Vaizs savā baznīcā mūs nelaistu iek�ā.

Kādu rītu pamodos nosalusi. Ziemeļvēj� rāva nost kokiem lapas, uzpūta aizkarus, kamēr es ģērbos. Gribēju doties prom jau pirms brokastīm.

Bija lietaina diena, debess novilkusies pelēka, kalni tīti miglā. Es paskatījos aug�up - uz mūsu būdas pusi. Cauri dūmakai vīdēja kalnu gali. Kalnos jau snieg, ielejā līst... Kāpēc biju tik ļoti ilgojusies �eit dzīvot?

Man aiz muguras klaudzēja steidzīgi soļi, es sāku iet ātrāk. Domāju - man seko Kels, bet ieraudzīju Tomu.

- Cik labi, ka tas esi tu, Tom! - es nopriecājos. - Es tevi gaidīt gaidīju sestdien. Tom, vai tev iet labi?

Viņ� iesmējās un mani apskāva. Paldies Dievam, manas ba�as biju�as veltīgas!

- �oreiz varu palikt veselu stundu. Vai nepaēdīsim kopā brokastis? Ja Fanija arī mums piebiedrotos, tad būtu tāpat kā senāk... gandrīz.

- Es mēģināju satikt Faniju, bet viņa negribēja ar mani runāt. Pie durvīm pienāca melnādaina kalpone, es vairs neesmu Faniju redzējusi, pat pa ielām viņa nestaigā.

- Mums jācen�as viņu sastapt, - sacīja Toms, saraucis pieri. - Pa pilsētu izplatīju�ās nelāgas baumas. Līdz �im Fanija visur izrādījusi savas jaunās drēbes, plātījusies ar visu, ko Vaizi viņai devu�i. Bet tagad viņa pat svētdienās nav redzama baznīcā, nevienā sarīkojumā - nedz viņa, nedz arī Rozalinda Vaiza.

- Dro�i vien tādēļ, lai izvairītos no manis, - es ar rūgtumu teicu. - Misis Vaiza paliek mājās, lai uzmanītu Faniju. Tiklīdz es aizbrauk�u, Fanija parādīsies.

Kravas automobiļu �oferiem paredzētā ēdnīcā mēs ieturējām krietnas brokastis, smējāmies, atceroties skopās maltītes Vilijos.

- Vai esi tagad iz�ķīries, kuru no māsām ņemsi? - es jautāju, kad Toms uzstāja, ka samaksās rēķinu.

- Nē. - Viņ� tā kā mulsi pasmaidīja. - Man patīk abas. Ta�u Baks Henrijs saka - ja es apprecē�u Tāliju, viņ� sūtī�ot mani koled�ā un atstā�ot Tālijas zina fermu. Ja es izraudzī�oties Loriju. man jātiek galā saviem spēkiem. Tāpēc es nolēmu neprecēties, līdz pabeig�u vidusskolu un pats izcirtī�u sev dzīvē ceļu. - Pēk�ņi viņ� kļuva nopietns.

- Vai tu ņemtu mani līdzi uz Bostonu?

Es satveru viņa roku, līksmi iesmējos, viņ� pateicis to, ko cerēju dzirdēt. Mani radi Bostonā nebūs tik aizspriedumaini kā �ejienie�i. Tur es vieglāk atradī�u darbu, sūtī�u Kelam naudu Kitijas aprūpei. Viņ� nolēmis pārdot vairāksolī�anā Kitijas māju, bet pat tad naudas diezin vai pietiktu, ja viņa drīz neizveseļosies vai...

- Neskumsti, Hevenlī, viss nokārtosies, gan redzēsi.

Zem rokas mēs gājām uz pansionātu pie vectēva. Toms pieklauvēja, pagaidīja, tad piebungoja stiprāk.

- Viņ� vairāk �ite nav, - teica Sallija Trenca. - Jūsu tēvs atnāca un viņu aizveda.

- Tēvs bijis �eit? - Toms taisni staroja. - Kur viņ� aizveda vectētiņu?

Sallija Tren�e nezināja.

- Aizgāja pirms kādas pusstundas, - viņa paziņoja un aizcirta durvis.

- Tēvam vēl jābūt pilsētā, Hevenlī! - Toms uztraucies iesaucās. - Ja pasteigsimies, varbūt viņu vēl noķersim!

- Es negribu satikt tēvu - nemū�am! - es aizsvilos.

- Es gan gribu! Vienīgi viņ� var mums pateikt, kur ir Kīts un Mūsu D�eina. - Mēs abi sākām skriet. Vinerova ir maza pilsēta, viena galvenā iela un divpadsmit �ķērsielas, tajā nav grūti kādu sameklēt. Skrienot ielūkojāmies veikalu skatlogos, iztaujājām pretimnācējus. Sestais mums pateica, ka redzējis tēvu ieejam slimnīcā.

Kāpēc tēvs tur gājis?

- Ej viens pats, - es neskanīgā balsī sacīju.

Toms papleta lielās, tulznainās rokas. Izskatījās izmisis.

- Hevenlī, patiesību sakot, es tev visu laiku vēstulēs meloju. Un tās bija manu skolas biedreņu - Lorijas un Tā-lijas fotogrāfijas. Baķa Henrija vienīgais bērns gul baznīcas kapsētā. Skaistā māja pieder Lorijas vecākiem, se�as jūdzes attālu no fermas. Baķa Henrija māja varbūt kādreiz bijusi skaista, bet tagad ir nolaista, pussagruvusi, tai vajadzīgs remonts. Viņ� ir vergu izdzinējs, nostrādina mani divpadsmit līdz �etrpadsmit stundas dienā.

-Tu meloji? Visās vēstulēs, ko saņēmu Kendelvikā, bija meli?

- Jā, skaidri meli. Lai tu neraizētos par mani. - Viņa acis bija lūdzo�as. - Es negribēju, ka tu manis dēļ uztraucies, bet tagad pateik�u vaļsirdīgi - es ienīstu �o fermu! Tik ļoti ienīstu Baku Henriju, ka reizēm jūtu - ja nevarē�u aizbēgt, es viņu nogalinā�u... Lūdzu, saproti mani, kāpēc gribu tikt prom no viņa, sastapt tēvu. Tas man ir jādara.

Lai palīdzētu Tomam, lai ātrāk satiktu Kītu un Mūsu D�einu, es biju ar mieru darīt visu, pat redzēties ar cilvēku, kuru bezgalīgi ienīstu.

- Pasteigsimies! - Toms skubināja, un drīz mēs sasniedzām slimnīcu.

- Varbūt Kels pa�laik ir pie Kitijas, - es aizelsusies teicu, kad slimnīcas priek�telpā skatījāmies apkārt.

- Jā, viņ� bija �eit... - atbildēja kāda kopēja, kad Toms apvaicājās par Lūku Kastīlu.

- Bet kur viņ� ir tagad?

- Nezinu... bija te pirms stundas, prasīja, kāds numurs ir misis Denisones istabai.

Vai tēvs ieradies, lai redzētu Kitiju? Vai manis dēļ?

. Saķēris mani aiz rokas, Toms devās tālāk.

Visas māsas un kopējas mani pazina, sveicinot sauca vārdā. Pievedu Tomu pie lifta, uzbraucām līdz Kitijas istabai. Jutos dīvaini, glu�i kā sastingusi, baidījos no brī�a, kad ieraudzī�u tēvu, nezināju, ko sacī�u, kā izturē�os. Kitija gulēja bāla un vārga. Kels elsoja, nometies ceļos pie viņas gultas, bet mani mirklīgi pārņēma vil�anās, ka tēva �eit nav. Ta�u Kitija tomēr izskatās tik laimīga! Uzsmaida man un Tomam. Kāpēc?

- Tavs tēvs bija atnācis pie manis, - viņa tikko dzirdami �ukstēja. - Apprasījās par tevi, Heven. Gribot tevi satikt, ļoti no�ēlojot, ko izdarījis, cerot, ka tu viņam piedosi. Es savu mū�u nedomāju dzirdēt Lūku Kāstīlu runājam... Kel, kā viņ� runāj?

- Pazemīgi, - Kels aizkritu�ā balsī atbildēja.

- Jā... Viņ� bij pazemīgs, pilns no�ēlas. - Kitijas acis mirdzēja, it kā viņa redzētu brīnumu. - Viņ� skatījās uz mani, Heven, nekad agrāk tā nedarīja. Kad es viņu mīlēj, bij gatava viņa dēļ mirt, viņ� nekad neskatījās uz mani... tikai paņēma mani, it kā es būtu kāda lieta, un pameta. Bet viņ� ir pārvērties... atstāja tev zīmīti.

Drud�aina, neprātīga laime, it kā viņai būtu jāsteidzas, jāsteidzas... Un pirmo reizi es sapratu, ka viņa mirst -mirst mūsu acu priek�ā, varbūt jau mēne�iem ilgi mirusi pirms iera�anās �eit, bet mēs abi ar Kelu bijām pieradu�i pie viņas pastāvīgajām garastāvokļa maiņām, neatskārtām, ka tās ir depresijas un bezcerības izpausmes, slēptas bailes no ļaundabīga audzēja. Kitija pasniedza man aploksni ar manu vārdu, viņas rokas bija tievas un sa�uvu�as, nagi - gari un plēsonīgi. Ta�u smaids pirmo reizi likās silts, sirsnīgs.

- Man jāpateicas tev, ko tu ir darījusi manis labā, Heven. Beidzot man ir meita, - un vai tas nav neticami, ka Lūks atnācis mani apraudzīt? Vai tu aizsūtīji viņam pakaļ? Laikam gan, jo ienācis viņ� tūlīt paskatījās apkārt, it kā meklētu tevi. Nu, Heven, izlasi, ko tēvs tev uzrakstījis.

- Tas ir Toms - mans brālis, - es beidzot sacīju.

- Priecājos ar tevi iepazīties, Tom, - Kels piecēlies teica un paspieda viņam roku.

-Tu izskaties pēc Lūka jaunībā! - Kitija jūsmīgi iesaucās, blāvās acis savādi zvīļoja. - Tev tikai vajag melnus matus un melnas acis, un tu būsi tēvs kas tēvs! Jā, jā!

Cik aizkustino�a �ī velni�ķīgā sarkanmatainā sieviete, kuras garie, sārti nolakotie nagi tik daudzreiz skrāpēju�i man ādu. Atmiņā cita pēc citas pavīdēja viņas ne�ēlīgo izdarību ainas, ausīs skanēja neķītrie vārdi, ar kādiem viņa mani apsaukājusi, nerēķinoties ar manām jūtām. Kāpēc manās acīs sakāpj asaras? Vajadzētu priecāties, ka Dievs viņu pelnīti sodījis. Tomēr es raudu. Asaras ritēja man pār vaigiem, saslapēja blūzi, es sēdēju krēslā, ko Kels man piebīdījis, atlocīju tēva vēstuli un sāku klusām lasīt.

- Lasi skaļi, meit, - Kitija �ukstēja.

Atkal paraudzījos uz viņu, jutos visai dīvaini. Tad klusā balsī sāku lasīt:

�Mīļā meita,

reizēm cilvēks rīkojas tā, kā tobrīd uzskata par nepiecie�amu, bet vēlāk saprot, ka problēmas varēja atrisināt labāk. Lūdzu, piedod man to, ko tagad vairs nevar grozīt.

Kīts un Mūsu D�cina ir laimīgi un veseli. Viņi mīl savus aud�uvecākus, arī Fanija mīl savējos.

Es esmu no jauna apprecējies, un mana sieva uzstāj, lai atkal sapulcēju kopā savu ģimeni. Man tagad ir skaista māja un es pelnu daudz naudas. Ir maz cerību atpirkt Kītu un Mūsu D�cinu vai Faniju. bet es ceru, ka Tu un Toms neatteiktos dzīvot kopā ar mums. Tavs vectētiņ� arī ir pie manis. Varbūt patlaban es būtu tāds tēvs, kuru tu vatētu mīlēt, nevis ienīst.

Tavs tēvs"

Bija minēta arī adrese un telefona numurs, bet es tam nepievērsu uzmanību. Viņ� vēl nekad nav saucis mani par meitu, nekad nav dēvējies par manu tēvu, - kāpēc tagad?

Aiz dusmām samaidzlju vēstuli un iesviedu atkritumu spainī blakus Kitijas gultai.

Dusmas pārmāca visas citas jūtas. Kā lai uzticos cilvēkam, kur� pārdevis savus bērnus? Kā lai dro�i zinu, ka man un Tomam pie viņa klāsies labi? Ko viņ� īsti dara, kā ticis pie naudas? Vai to apprecējis? Es neticu nevienam viņa vārdam. Kā viņ� zina, vai Kīts un Mūsu D�eina patiesībā ir laimīgi? Vai Fanija? Tas viss jāizdibina man pa�ai.

Toms paņēma saņurcīto vēstuli, rūpīgi to izgludināja un sāka klusām lasīt. Viņa sejā uzplauka smaids.

- Kāpēc tu tā darīji? - jautāja Kitija, viņas skatiens bija glāsains. - Tik jauka vēstule, - vai ne, Kel? Heven, tu paglabā to, var pienākt diena, kad tev tēvu vajadzēs. - Viņas balss aiztrūka, viņa ieraudājās.

-Tom, iesim. - Es pagriezos, lai dotos prom.

- Pagaidi... - Kitija �ukstēja. - Te ir vēl kaut kas priek� tev. - Viņa vārgi pasmaidīja un izvilka zem spilvena pabāztu plānu aploksni. - Es aprunājās ar tavu tēvu, viņ� man iedeva �ito, lai nododu tev. �itā mēģinu vērst par labu, ko es tev nodarījusi... - Viņa saminstinājās, paskatījās uz Kelu un piebilda. - Ir pēdējais laiks.

Trīsulīgiem pirkstiem paņēmu aploksni. Ko tēvs vēl pasacījis, lai izlīdzinātu savu vainu? Iespējams, ka Kītam un Mūsu D�einai iet labi, - bet kā es varu būt dro�a, ja tas briesmīgais fermeris izkalpina Tomu kā vergu, tāpat kā Kitija izkalpināja mani? Es palūkojos uz Tomu, viņ� skatījās uz mani tā, it kā no manis būtu atkarīga visa viņa dzīve... un varbūt arī ir. Cik sāpīgi būtu atkal vilties!

Es lasīju smalko, skaidro rokrakstu. Man iepletās acis, sirds sāka lēkt.

Tēvs atnācis uz slimnīcu, cerēdams satikt mani.

�Tavs vectēvs man stāstīja, ka Tu taisoties braukt u/ Bostonu un sameklēt savas mātes vecākus. Ja tāda ir tava izvēle un Tu negribi dzīvot kopā ar mani un manu sievu, tad es te ielieku lidma�īnas biļeti, ko Tev nopirku, piezvanīju arī uz Bostonu, pastāstīju Taviem vecvecākiem, ka Tu varētu ierasties. Te ir viņu adrese un Telefona numurs. Atraksti man, lai zinu, kā Tev veicies."

Man aiz uztraukuma saspringa muskuļi. Kāpēc viņ� tā dara? Lai otrreiz tiktu no manis vaļā? Vēstules apak�ā bija vēl viena adrese, steigā uz�ņāpta. Es skatījos uz vārdiem � �Misters un misis Rolingi�.

Pacēlu acis.

- Heven, - Kels klusi teica. - Kitija pierunāja tavu tēvu, lai viņ� uzraksta uz �īs zīmītes tā laulātā para vardu, kas nopirka Kītu un Mūsu D�einu. Tagad zini, kur viņi ir, un kādreiz varēsi pie viņiem aizbraukt.

Es nespēju parunāt, nespēju pat domāt.

Toms lasīja man pār plecu.

- Hevenlī, redzi, viņ� nav tik slikts, kā tu domā! Nu varam apciemot Kītu un Mūsu D�einu. Bet atceries, advokāts lika tēvam parakstīt dokumentu... mēs nekad nedabūsim viņus atpakaļ. - Viņ� aprāva teikumu, cie�i skatījās uz mani.

Man uznāca pagurums, saļodzījās ceļi. Es tik ļoti ilgojos atrast Kītu un Mu�u D�einu, un tagad izrādās, ka varu. Ta�u lidma�īnas biļete man rokā �ķita kā brīdinājums, lai nejaucos viņu dzīvē. Mani vēl aizvien purināja viegli drebuļi, es �ņaudzīju aploksni un iebāzu kabatā, atvadījos no Kitijas un aizgāju, atstādama Tomu sarunājamies ar Kelu.

Lai Kels paliek. Man vienalga.

Gaitenī nepacietīgi iesaucos:

-Tom! Es negaidī�u veselu mū�ību!

Devos projām, Toms steidzās man pakaļ, ātri gāju uz moteli, nolēmusi jau �odien lidot uz Bostonu...

- Vai brauksi man līdzi, Tom?

Viņ� piemēroja savus garos soļus manai gaitai, pieliecis galvu pret vēju un lietu.

- Hevenlī, mums jāaprunājas.

- Mēs varam runāt pa ceļam uz moteli. Man jāsakravā mantas. Vai redzēji, cik Kitija ir laimīga? - Kels pat nepaskatījās uz mani. - Kāpēc tu nepriecājies, ka brauksim kopā?

- Apstākļi ir pārgrozīju�ies. Tēva raksturs pilnīgi mainījies. Vai to neapliecina viņa vēstules? Viņ� atnācis apmeklēt to sievieti; tā redz, ka viņ� ir pārvērties, - kāpēc neredzi tu? Es gribu braukt tev līdzi, misters Denisons pat solījās samaksāt man ceļu... bet vispirms man jāsatiek tēvs. Viņ� noteikti devies pie Setertoniem meklēt tevi, varbūt jau bijis pie Baķa Henrija, dro�i vien domā, ka esam kopā. Ja pasteigsimies, viņu vēl noķersim.

- NĒ! - es iesaucos, aiz dusmām pietvīkusi. - Ej, ja tev jāiet, bet es vairs savu mū�u negribu viņu redzēt! Uzrakstījis divas īsas vēstules un domā, ka vaina izlīdzināta!

-Tad apsoli palikt motelī, līdz es tev piezvanu.

Es apsolīju, jo vēl arvien nevarēju attapties; tik daudz kas noticis, lai vājinātu manu pretestību.

- Tom... vai brauksi man līdzi uz Bostonu? Brauc līdzi, kad būsim iekārtoju�ies, tad dosimies pie Kīta un Mūsu D�einas.

Toms aiziet! Atskatās, pamāj un pasmaida.

- Hevenlī, pagaidi! Neej nekur, kamēr es piezvanu!

Es nolūkojos, kā Toms nogrie�as ap stūri, viņ� gāja spridzīgiem soļiem, it kā pārliecināts, ka pie tēva viņam būs labāka dzīve nekā pie Baķa Henrija.

Moteļa istabā iegūlos gultā un sāku gau�i raudāt, pēc tam jutos pilnīgi bezspēcīga, iegrimu vieglā miegā, nolēmusi nekad vairs neliet asaras. Iezvanījās telefons, es pamodos un atbildēju. Toms stāstīja, ka saticis tēvu un abi nāk�ot pie manis.

-- Hevenll, viņ� ir Stounvelu aptiekā, meklējis tevi un mani. Viņ� ir pārvērties. Tu neticēsi savām acīm, kad viņu redzēsi! Viņ� no�ēlo visu, ko slikti darījis, viņ� tev to pateiks... tāpēc gaidi mūs, mēs drīz piebrauksim. Vai apsoli?

Es noliku klausuli, neko neapsolījusi.

Toms mani nodevis!

Devos uz parku, tur apsēdos uz nomaļa sola. Jau krēsloja. Toms dro�i vien atmetis meklē�anai ar roku. Atgriezos moteli un iekritu gulta.

Toms nebrauks man līdzi uz Bostonu! Labāk paliks pie tēva - par spīti visiem mūsu zvērestiem!

Ari Logens aizbraucis uz koled�u, nav centies mani vēlreiz satikt. Man atliek vienīgi lidot uz Bostonu pie mātes vecākiem. Pat Kols �ķiet atsalis no manis, kop� ir tik aizņemts ar Kitiju. Ta�u man ir vajadzīgs kāds. Varbūt tas ir likteņa lēmums, ka man jādodas uz Bostonu pie vecvecākiem.

Es liku ceļasoma drēbes, kad pārradās Kels un pastāstīja - Toms saticis tēvu, abi atbrauku�i uz moteli, bei veltīgi. Pa visu pilsētu tevi izmeklēju�ies, bet tu kā ūdenī iekritusi. Toms nospriedis, ka laikam jau esot aizlidojusi uz Bostonu. Izskatījās tik bēdīgs. Beidzot viņi pārtrauku�i meklē�anu. Kur tu biji?

- Paslēpusies parkā, - es atzinos. Kels bija pārsteigts, tomēr apskāva mani un aijāja kā mazu meitenīti. - Ja viņi piezvana, jautā pēc manis, saki, lūdzu, ka neesi mani redzējis.

- Labi, - viņ� piekrita, bet viņa acis bija ba�īgas. - Kaut gan man �ķiet, tev vajadzēja tikties ar Tomu, parunāt ar tēvu. Varbūt tēvs tie�ām ir mainījies? Varbūt visu no�ēlo? Varbūt tev nevajag braukt uz Bostonu'⁷ Labāk paliec pie tēva un viņa jaunās sievas.

Es aizgriezos.

-Tēvs nav mainījies.

Kels aizgāja, es atsāku kravāties. Kāda aklā nelaimē esmu iestigusi, izvēlēdamās Kitiju Denisoni un viņas vīru! Biju gandrīz sapakojusies, kad Kels pavēra durvis un piemiegtām acīm lūkojās uz mani.

- Tu tomēr brauksi uz Bostonu?

-Jā.

- Bet kā būs ar mani?

- Ar tevi?

Viņ� nosarka un tāds kā samulsis nodūra galvu.

- Ārsti nupat izmeklēja Kitiju. Izklausās neticami, bet viņai kļuvis labāk! Tik tie�ām labāk! Leikocītu skaits ir gandrīz normāls. Eritrocītu daudzums palielinās. Audzējs mazliet sarucis, ja tā turpināsies, ārsti domā, ka viņa dzīvos. Heven, tava tēva apmeklējums devis viņai dzīvotgribu . Tagad viņa saka - esot mani vienmēr mīlējusi, bet to apzinājusies tikai uz nāves sliek�ņa. Ko lai es daru? Es nevaru pamest savu sievu, ja viņai esmu tik ļoti vajadzīgs. Varbūt tie�ām ir labāk, ka tu brauc uz Bostonu. - kādreiz mēs atkal satiksimies, varbūt tad tu man piedosi, ka pavedināju tik jaunu, maigu un skaistu meiteni.

Es apstulbu.

- Tu nekad neesi mani mīlējis! - sarūgtināta iesaucos. � Tu mani tikai izmantoji!

- Es mīlu tevi! Vienmēr mīlē�u! Ceru, ka arī tu mani alla� drusciņ mīlēsi, lai būtu kur būdama. Brauc prom, aizmirsti Kitiju un viņas ļaundarības! Nemaisies Toma dzīvē, gan viņam ies labi! Fani ja ir laimīga. Liec miera Kitu un Mūsu D�einu! Tavas mātes radiem varētu nepatikt. ka tu ierodies ar brāļiem un māsām. Aizmirsti mani! Es nospraudu sev ceļu, kad apprecēju Kitiju. Tas nevar but tavs ceļ�. Brauc prom. kamēr spēju rīkoties pareizi, pirms Kitija nav izveseļojusies, kļuvusi tāda pati kā senāk. Tad viņa tevi sameklēs, jo atkal uzskatīs par savu īpa�umu. Kitija nekad pilnīgi nemainīsies. Lai ari bijusi uz nāves sliek�ņa, baidījusies no aizkapa dzīves... ja izveseļosies, tad meklēs tevi roka. Tāpēc tevis pa�as labā brauc prom... jau �odien.

Es nezināju, nedz ko sacīt, nedz darīt. Asaru aizmiglotām acīm skatījos, ka viņ� staigā �urp un turp pa istabu.

- Heven, Kitija neatlaidīgi lūdza tavu tēvu, lai viņ� pasaka, kur ir Kīts un Mūsu D�einu. Tā ir viņai; dāvana tev, atlīdzība par visu nodarīto.

Man sirds neganti lēca.

- Kā lai ticu tam, ko saka Kitija vai tēvs?

- Tavs tēvs domāja, ka tu gribi aizbēgt no viņa, jūs nekad vairs neredzēsities, tāpēc atstāja Tomam vairākas Kīta un Mūsu D�einas fotogrāfijas, lai nodod tev. Es tās redzēju, Heven. Viņi ir paaugu�ies. Aud�uvecāki viņus mīl, viņi dzīvo skaistā mājā, mācās vienā no labākajām skolām valstī. Ja esi nolēmusi doties turp. atceries - tu vari modināt sliktas atmiņas, kuras viņi gribētu aizmirst... padomā par

to, pirms iejaucies viņu jaunajā dzīvē. Lai viņi kļūst lielāki, Heven, un arī tu pati pieaudz.

Kcls runāja vienā laidā, bet es vairs neklausījos.

Viņ� iedeva man naudu, ko tēvs lūdzis nodot. Es izbrīnā raudzījos uz naudaszīmēm. Vesels �ūksnis divdesmit-dolāru bankno�u, kopā piecsimt dolāru - cena, kādu Kels un Kitija samaksāja par mani. Ieplestām acīm paskatījos uz Kelu, bet viņ� novērsās.

Iz�ķiro�ais pamudinājums! Es brauk�u prom! Nekad vairs neatgriezī�os! Pat tādēļ ne, lai atkal satiktu Logenu! Es sarauju sakarus ar Vincrovu un Vilijicm - ar visiem, kas sacīju�i, ka mani mīlot.

Pirmais reiss uz Atlantu bija nākamajā dienā deviņos, no turienes lido�u uz Bostonu. Kels aizveda mani uz lidostu, nesa manas ceļasomas. L ikās nervozs, nevaļīgs, atvadoties a�i noskūpstīja mani, lēnām pār�ūdināja skatienu manai sejai, tad augumam - no galvas līdz kājām un atpakaļ.

- Lidma�īna aties pēc divdesmit minūtēm. Labprāt pakavētos... bet diem�ēl nevaru, jāsteidzas atpakaļ, pie Kitijas.

- Jā, tev tie�ām jāsteidzas, - es dzedri sacīju. Negribēju teikt viņam ardievas, tomēr teicu: - Ardievu... ardievu... - Negribēju ari raudāt, tomēr man lija asaras, nolūkojoties, kā viņ� neatskatījies aiziet - lēni, kā vilcinoties, tad atliec plecus, izslienas un sāk iet arvien ātrāk. Atpakaļ pie Kitijas, lai nākotne būtu kāda būdama.

Jāgaida divdesmit minūtes. Kā lai pavadu �o laiku? Tagad man vairs nav neviena - Logens aizbēdzis no manis, Toms devis priek�roku tēvam, nevis man, un Fanijai es neesmu vajadzīga... Man uzmācās bail pilnas �aubas, tās vāliem brāzās pār mani. Diezin vai manas mātes tuvinieki

mani gribēs? Ta�u man ir piecsimt dolāru, ja Bostonā neveiksies, es bojā neaizie�u.

- Heven, Heven! - sauca pazīstama balss. �urp skrēja skaista meitene. Vai tā ir Fanija? Kāpēc skrien tik smagi, neveikli? - Heven, - viņa aizelsusies izdvesa. - Toms manīm pateica, ka tu brauc prom, es negribu, ka tu domā, ka manīm vienalga, bet tā nav, nav! Manīm tevis pietrūks! Piedod, ka biju nejauka, viņi neļauj man runāt ar tevi. - Fanija pakāpās soli atpakaļ, laimīgi smaidot, atsvieda vaļā ka�ociņu un parādīja piebriedu�o vidukli. Tad ie�ukstēja man ausī:

- Tur ir mācītāja bēbītis. Tas būs smuks, es jau zin. Viņa sieva mazuli uzdos par savējo, par to iegrūdīs manīm desmittūksto� dolāru... tad es brauks uz Ņujorku.

Es biju kā no plaukta nokritusi, izbrīnā skatījos uz viņu.

-Tu pārdosi savu bērnu par desmittūksto� dolāriem?

- Tu nekad to nedarītu, - vai ne? Neliec manīm no�ēlot, ka paklausīju Tomam, atnācu no tevis atvadīties. -Tum�ajās acīs mirdzēja asaras - Daru, kā es atzīstu par labāku - tāpatās kā tu.

Viņa pagāja sānis, un tikai tad es ieraudzīju Tomu, līksmi smaidīgu. Viņ� panācās uz priek�u un mani apskāva.

- Kels Denisons man piezvanīja un pateica, ka tu �odien brauc uz Bostonu, Hevenlī... un lūdza, lai es neņemu līdzi tēvu.

Es atrāvos.

- Vai tu nebrauksi kopā ar mani?

Viņ� tā kā pazemīgi papleta lielās rokas. - Paskaties uz mani\ Kā jutīsies tavi vecvecāki, ja tu ieradīsies kopā ar savu pusbrāli? Tie mani negribēs! Es esmu kalnietis -vienkār�s puisis, tāpat kā tēvs. Tu pati to simtreiz esi sacījusi. Neesmu tāds kā tu, neprotu smalki uzvesties. Heven-

Iī, es domāju par tuvu labumu, kad palieku pie tēva, kaut gan daudz labāk brauktu tev līdzi.

-Tu melo! Tu labāk paliktu pie tēva!

- Hevenlī, lūdzu, paklausies! Tu ta�u nevari doties pie savas mātes ģimenes ar veselu varzu radu! Es gribu, lai tev viss iziet labi, bet tā nebūs, ja brauk�u tev līdzi!

-Tom, lūdzu, man tevis vajag!

Viņ� purināja galvu, kuplie, rudie mati plīvoja.

- Ja tev manis vajadzēs vēlāk, kad būsi iedzīvojusies jaunajos apstākļos, tad atraksti, un es bū�u klāt kā likts, svēti apsolu. Bet pa�reiz brauc viena pati.

- Tomam taisnība, - apstiprināja Fanija, pienāca tuvāk, tramīgi skatījās apkārt, likās steidzīga - tāpat kā Kels. - Toms pierunāja mani, labi, ka atnācu. Es mīlu tevi, Heven. Negribēju aizcirst durvis tev deguna priek�ā... bet man vajadzēja to darīt. Misis Vaiza vedīs mani prom, lai bērns piedzimst tur, kur mūs neviens nepazīst. Pēc tam viņa brauks atpakaļ uz Vi-nerovu ar �uvu bērnu, visiem stāstīs, ka tas ir viņas. Bet es ir no sliktajiem Kastīliem un aizbēgs ar sliktu puisi.

- Vai tu par savu bērnu nerūpēsies?

- Nē. Es nevar to atļauties. - Viņa pasmaidīja un aizgriezās. - Tom, brauksim, citādi mani sāks meklēt. Tu apsolīji mani aizvest atpakaļ..

Fanija vienmēr tik ļoti gribējusi bērnu, bet tagad savu pārdos, tāpat kā tēvs pārdevis savējos!

- Tātad tu paliksi pie tēva un viņa jaunās sievas, - es sacīju Tomam. - Vai tā ir viena no Serlijus nama mei�ām?

Toms nosarka un neveikli sastomījās. - Nē, nepavisam ne. Man tūlīt jāved Fanija mājās. Laimīgu ceļu, Hevenlī. Raksti... - Viņ� noskūpstīja mani uz vaiga, saķēra Faniju aiz rokas un abi aizsteidzās.

- Ardievu, ardievu! - es saucu un izmisīgi vicināju ar kabatlakatiņu Fanijai. Viņa pagriezās un caur asarām pasmaidīja. Kā es ienīstu ardievas! Vai vēl kādreiz satik�u Tomu un Faniju?

Kāpēc Toms atskatījies pasmaidīja tik dīvaini, tik skumīgi? Es noraudzījos viņiem pakaļ, līdz viņi vairs nebija redzami, tad atkal apsēdos. Vēl desmit minūtes laika. Pie nelielās lidostas bija jauns, mazs parks, no tā varēja vērot, kā nolai�as lidma�īnas. Es staigāju �urp un turp dzestrajā rudens saulē, vēj� plivināja un sajauca man matus. Jutos gandrīz kā Sermuļu kalnos.

Man acis bija asaru pilnas.

Laiks doties uz lidma�īnu, tā jau uzņēma pasa�ierus. Pirmo reizi mū�ā iesēdos lidma�īnā, piesprādzējos, it kā to jau daudzkārt darījusi. Atlantā pārsēdī�os citā - lielākā lidma�īnā, kas nolaidīsies Bostonā.

Es sāk�u jaunu dzīvi jaunā vietā, mana pagātne nogrims nebūtībā.

Savādi, Kitija bija tik laimīga tāpēc, ka mans tēvs vienreiz atnācis viņu apmeklēt, atnesis rozes, bet Kels simtreiz nesis viņai rozes. Ta�u tas nav devis nedz mieru, nedz laimi, nedz dzīvotgribu. Kas to būtu ticējis, ka tēvs spēj iedvest tik bezgalīgu mīlestību?

Es jau biju to sev jautājusi, bet neradusi atbildi. Kāpēc jājautā atkal?

Aizvēru acis, apņēmos nedomāt par pagātni, sagatavoties nākotnei. Kad Kitiju izlaidīs no slimnīcas, viņi abi ar Kelu dosies atpakaļ uz Kendelviku, dzīvos savā sārtbalta-jā mājā un kāda cita laistīs daudzos istabaugus. Es izņēmu kabatlakatiņu, noslaucīju acis, iz�ņaucu degunu, lai kliedētu uzplijīgās domas, paņēmu lidostā nopirkto Vinerovas avīzi un to pavir�i pārlūkoju.

Tai bija tikai �etras lapas. Ceturtajā ieraudzīju Kitijas Denisones ģīmetni, fotouzņēmums izdarīts, kad viņai bijis apmēram septiņpadsmit gadu. Cik skaista viņa bijusi, tik mo�a, dzīvespriecīga. �ī bija sēru ziņa.

Kitija Setertone Denisone, trīsdesmit septiņus gadus veca, �odien nomirusi Vinerovas slimnīcā. Pēc nelaiķes sēro viņas vīrs - Kelhauns Denisons, viņas vecāki - misters un misis Setertoni, māsa - Meisija Setertone un brālis - Daniels Setertons. Izvadī�ana tre�dien, �etrpadsmitos no Setertonu mājas Meinstrītā.

Pagāja krietns brīdis, līdz es attapos.

Kitija mirusi. Nomirusi vakar - dienu pirms manas brauk�anas prom no Vinerovas. Kels atveda mani uz lidostu, viņ� noteikti zināja, bet noklusēja!

Kāpēc?

Steidzās atpakaļ... kāpēc?

Tad es sapratu - kāpēc.

Aizklāju ar rokām seju un atkal ieraudājos - nevis Kitijas, bet tā vīrie�a dēļ, kur� beidzot atguvis divdesmit gadu vecumā zaudēto brīvību.

�Beidzot es esmu brīvs!� gandrīz dzirdēju viņu iesaucamies. Viņ� tagad var darīt, ko grib, ta�u negrib saistīties ar mani. Cik savāda ir dzīve - vīrietis iemīl kādu, pēc tam glu�i vienkār�i pamet, it kā viņam tas bijis nebijis.

Manī smeldza rūgtums.

Vai arī man nevajadzētu būt tādai pa�ai, iemīlināt sevī vīrie�us, tad tos atstāt, sagādāt tiem cie�anas? Man nekad nebūs vīra; būs tikai mīļākie, es rīko�os tāpat kā tēvs. �ņukstēdama salocīju avīzi, iebāzu priek�ējā sēdekļa aizmugures kabatā.

Tad izņēmu fotogrāfijas no brūnās aploksnes, ko Toms man iedevis pēdējā mirkli. �Noglabā to,� viņ� �ukstus bija sacījis, it kā negribētu, lai Fanija dzird.

Tie ir viņi - Rīts un Mūsu D�eina, izskatās vecāki, spēcīgāki, laimīgāki. Es raudzījos uz Mūsu D�einas daiļo sejiņu un pēk�ņi atskārtu, pēc kā viņa izskatās. Enija Brandveina Kāstlla! Enija atkal atdzimusi Mūsu D�einā, Kīta glītajā sejā sazīmēju vectētiņa vaibstus. Viņi pelnīju�i labu dzīvi. Un es apņēmos nemodināt viņiem vecās, netīkamās atmiņas.

Man no�uva asaras. Es ne�aubījos, ka Fanija sasniegs savus mērķus - vienalga, kādiem līdzekļiem.

Bet es? Es zināju - dzīve ir nemitīga pārtap�ana, ikkatru pārvēr� mīla, cie�anas, visādi atgadījumi. Kāda tagad esmu? Es izsl�jos. Turpmāk drosmīgi ie�u savu ceļu, vairs nebū�u bikla un kaunīga, neļau�u sevi izmantot. �Kitij, par spīti visam, tu esi mani nocietinājusi, padarījusi izturīgu. Lai notiek kas notikdams, es izdzīvo�u. Galu galā bū�u ieguvēja.�

Tēvu es atkal sameklē�u. Viņ� man ir daudz parādā, viņam parāds jānomaksā, pirms aizeju no �īs pasaules, kas man dāvājusi tik maz labvēlības.

Un tagad - uz Bostonu, uz manas mātes mājām. Tur es kā uz burvja mājienu kļū�u tāda kā viņa.

Romānu virkne par Kāstīlu dzimtas likteņiem lasiet �ādas grāmatas:

BALTAIS EŅĢELIS MELNAIS EŅĢELIS GRĒCĪGĀS SIRDIS PARADĪZES VĀRTI SAPŅU TĪMEKLĪ

Vird�īnija Endrjūsa BALTAIS EŅĢELIS Romāns

Apgāds �Artava", LV-1007, Rīgā, Bezdelīgu ielā 12. Tāir. 7222472.

Licence nr. 2-0356.

Iespiests a/s �Rota�, L.V-1050, Rīgā. Dzirnavu iela 57.